Mākslinieka daiļrade un personības portrets

vēstulēs un laikabiedru atmiņās

“Viņa raksturs bija gaišs un sirsnīgs, tas izstaroja labsirdību un gaišumu viņa apkārtnei. – Viņš visvairāk mīlēja savu māju un visu, kas ar to ir saistīts. Viņš mīlēja savu ateljē, kas bija viņa dārgākā darba vieta. – Te viņš pārdomāja, un sev iztēloja tās lielās domas, kuras vēlāk, kā gatavi mākslas darbi gāja pasaulē. Te viņš izjuta darba prieku un svētību, radīšanas lielo spēku!”

Ellija Forsele-Rozentāle

Tolaik es zināju tikai to, un tas bija mans patstāvīgais novērtējums, ka Rozentāls ir neparasti jauks cilvēks, bet es neatjautu, kas īsti bija viņa jaukums. Tagad es zinu, ka tajā izpaudās viņa līdzsvarotā pašapziņa, kas viņam atļāva būt neatkarīgam no ļaužu spriedumiem un vienādi labvēlīgi izturēties pret augstiem un zemiem, pret tautiešiem un cittautiešiem. Ap viņu dvesmoja kaut kāds gara brīvums. Modernā valodā teiktu, ka viņš bija cilvēks bez kompleksiem.

Ieva Celmiņa

„Viņš ir vidēja auguma, mazliet garāks par mani, slaiks, nedaudz vaļīgu stāju, viņam ir lielas, brūnganas acis, jutekliska mute, melni, bet deniņos iesirmi mati. Viņa būtībā ir jaušams latvisks temperaments, viņš ir diezgan dedzīgs, straujš, ātrs, neapvaldīts kā cilvēks, kas nav radis sevi audzināt, bet seko ikvienai iegribai. Un nākamajā mirklī viņš var būt maigs un pieglaudīgs kā bērns.”

Aino Kallasa

“Daudzus motīvus tam, ko es darīju un runāju, Jūs, par spīti manai atklātībai, tā arī nekad neuzzināsiet, un par daudzām manas būtības izpausmēm Jūs nekad nespēsiet spriest pareizi; citādi Jums vajadzētu būt gājušai tos pašus ceļus, kādus esmu gājis es, un Jums būtu jāpazīst apstākļi, kas ietekmējuši manu attīstību. Jūs varat spriest par cilvēkiem no Jūsu aprindām, bet ne par tādiem, kas pieder pie manas pasugas.”

Janis Rozentāls – Kerijai fon Grotusai

“Zināms, draugs, mums ir ciets nolēmums kļuvis mūsu jaunību pārlaist cīniņā ar trūkumu un nabadzību, bet mums turpretim ir tas, kas ir vienīgi jaunības īpašums, - viņas vieglais prāts, viņas dedzīgā jušana, kas pieslienas visam jaukam un īstam.”

Janis Rozentāls

„Labākais un skaistākais, ko varu teikt no savas puses: esmu iemīlējis Elliju no pirmā acu uzmetiena tā, ka nebūtu ticējis, ka tā kāds cer mīlēt. Visa viņas būtība, viņas dvēsele un ārējais veidols man lielas tik pazīstami un labi zināmi, it kā mēs būtu pazīstami jau tūkstoš gadu. Mans visslēptākais un visideālākais priekšstats par sievietes tēlu, kādu esmu skatījis un vienmēr gaidījis no agras jaunības, nu dzīvs stāv manu acu priekšā, un es uzreiz jutu un jūtu arvien vairāk un vairāk, ka no seniem laikiem esmu mīlējis tikai viņu un mīlēšu allaž, kā nekad neviens nespētu mīlēt.

Janis Rozentāls – Teodoram Forselam

Var jau būt, ka ir vājība tā nodoties sievai un bērniem, bet es nu reiz esmu cilvēks ar radošu fantāziju, un Tu nu reiz esi mana ideāla mēdijs, esmu pieradis caur Tevi redzēt un caur Tevi dzīvot, un tālab Tev vajadzētu būt uzmanīgākai un šai fantāzijai tik bieži nedot belzienus, kas to ar laiku var iznīcināt. Tā ir ļoti trausla, to vajag piesardzīgāk uzmanīt un dziļāk izjust.

Janis Rozentāls – Ellijai Forselei-Rozentālei

„Kad Rozentāliem piedzimst meita Laila, mākslinieks pievēršas mātes un bērna tēmai. Viņš Elliju glezno ar bērnu uz rokām pavasara košumā, rudens saules staros, lampas intīmajā apgaismojumā. Madonnas tēma kļūst par vienu no vadošajām J.Rozentāla daiļradē, un tās atklāsmē viņš latviešu mākslā paliek nepārspēts meistars.”

Inta Pujāte

„Viens no Rozentāla mīļākajiem tematiem bija Mātes un bērna problēma. Šajos abas altāra gleznas viņš sevišķi izceļ mātes mīlestību, Māte, kura ar lielāko prieku un dievbijību pieved Pestītājam savus bērnus. Šo tēmu Rozentāls ir gleznojis daudzās variācijās, bet vienmēr citā apkārtnē. – ”

Ellija Forsele-Rozentāle

„... māksla nav nekāda no debesīm nolaidusies būtne, kas kautkuram sapņu pintiķim uzskūpsta ģēnija oreolu, viņai ir īsta apaļa zemes meita, kas smejas par mūsu platoniskiem mīlestības apliecinājumiem: viņa prasa konkrētus uzmanības pierādījumus. Māksla ir intensīvu pūļu un dziļas smadzeņu darbības rezultāts.”

Janis Rozentāls

“Pašportrets”. Ap 1900.g.

“Pēc dievkalpojuma”

(“No baznīcas”). 1894.g.

“Vasarā pie upes”. 1913.g.

“Veļas mazgātājas”. 1904.g.

“No pļavas” (“No darba”).

1903.g.

“Gleznotājas Ingrīdas Ruīnas portrets” (“Sieviete sarkanā”). 1915.g.

“Ganu meitas dziesma”. 1898.g.

“Parka ainava ar fauniem”. Ap 1900.g.

“Princese un pērtiķis”. 1913.g.

“Tirgus”. 1896.g.

“Ganu meita”. 1896.g.

“Ellijas Rozentāles portrets”. 1906.g.

Ellija vēlējās, lai viņas bērni kļūtu par tādiem pašiem Latvijas patriotiem, kāds bija viņu tēvs. Šeit, Latvijā, Ellija bija atradusi savu otro dzimteni.

Doroteja Luīze Karolīna

baronese fon Grotusa

– Kerija. 1894.g.

Jānis Valters ar vijoli studiju laikā Pēterburgā.19.gs. 90.gadu vidus.

Jānis Valters un Vilhelms

Purvītis.Ap 1895. –

1896.g.

Ubadze pie Saldus

baznīcas vārtiem.

Studija diplomdarbam

Pēterburgas mākslas

akadēmijā. 1894.g.

Fotostudija gleznai

“Gavilējošie bērni” (1901)

Fotostudija gleznai “Kristus un samariete”. Ap 1900.g.

Ellija ar meitām Lailu un Irju. 1906.g.

Forselu ģimenes vasaras mājā Nummelā. 20.gs.s.

Somu meitene. Čigānietes. 20.gs.s.

Nezināmu vietu skati. 20.gs.s.

Nezināms modelis. 20.gs.s.

Pianistes Rēsleres portreta studija. 1910.g.

M.Krastkalnes portreta studija. 1913.g.

Literatūra Dzīves palete. Jaņa Rozentāla sarakste. Sast.

I.Pujāte, A.Putniņa-Niedra. – R., Pils, 1997. Janis Rozentāls. Sast. Inta Pujāte. R., Liesma,

1990. Latvijas mākslas vēsture. – R., Pētergailis, 2004. Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā

modernisma periods 1890 – 1915. Sast. Eduards Kļaviņš. R., LMA MVI, 2014.

Pujāte, Inta. Janis Rozentāls. – R., Neputns, 2014.