© Ligita Drubiņa, 2008 © Vidzemes Augstskola, 2008 Tūrisms ... · L.Drubi ņa. T ūrisms Al ūksn ē un Smilten ē 1920. – 1940. gados. Vidzemes Augstskola, Valmiera, 2008.g

L.Drubiņa. Tūrisms Alūksnē un Smiltenē 1920. – 1940. gados. Vidzemes Augstskola, Valmiera, 2008.g.

1

© Ligita Drubiņa, 2008 © Vidzemes Augstskola, 2008

Tūrisms Alūksnē 1920.-1940.gados Alūksnes pilsētas tūrisma raksturojums 1920.-1940.gados Alūksnes tūrisma tēla veidošana Alūksne (vāciski - Marienburg, igauniski - Maria linn) – pilsēta Valkas apriņķa dienvidos, 92 kilometrus no Valkas, pie Pļaviņu – Valkas dzelzceļa un 5,5 kilometrus garā Alūksnes ezera, Vidzemes ziemeļaustrumu daļā (Skujenieks 1922a). Alūksne atradās stratēģiski izdevīgā vietā – te krustojās vairāki lieli ceļi ar pierobežu, kaimiņu tautām un pats apvidus bagāts ezeriem, upēm un mežiem. Tādēļ jau sirmā senatnē šī vieta bijusi apdzīvota. Alūksne bija pils netālu no Rīgas Pleskavas vecā ceļa, skaistā apvidū (Eizenšmits 1932; Bokalders, Novoselovs 1935). Alūksnes ģerbonis: „sarkanajā laukumā uz krustotiem zobeniem - simbolizē Alūksni kā Ziemeļlatvijas robežu - melna Bībele ar uzrakstu „A. D. 1689.” - nozīmē Bībeles tulkošanas gadu” (Vanags 1937, 46. lpp.). Alūksnes attīstību veicināja 1903. gadā uzbūvētais šaursliežu dzelzceļš Gulbene – Valka. Tas sekmēja tirdzniecību ar lauksaimniecības ražojumiem, kurus pa dzelzceļu varēja nogādāt pat uz Pēterpili (tagad Sankt-Pēterburga). 1935. gadā Alūksne raksturota kā „dzīva tirdzniecības pilsēta ar garnizonu.” Domāts 7. Siguldas kājnieku pulks, kas atradās pilsētas teritorijā kopš 1920. gada janvāra (Eizenšmits 1932; Bokalders, Novoselovs 1935, 136.lpp.). Pirms 1920. gada Alūksni dēvēja par miestu. Tajā bija 305 dzīvojamās ēkas. Pilsētas tiesības Alūksnei piešķīra 1920. gada 2. janvārī. Pilsētā atradās vairākas valsts iestādes, pareizticīgo un luterāņu baznīcas, ebreju lūgšanas nams, vairākas skolas, to starpā vidusskola, 6 biedrības, krājaizdevu kase, vairāki tirgotāji un amatnieki, tvaika dzirnavas ar zāģu gateri un lielākas vilnas un linu vērptuves, trikotāžas fabrika un citi sīkāki rūpniecības uzņēmumi. Lielākais rūpniecības uzņēmums bija R. Šlosa dzirnavas ar 66 strādniekiem, kura apgādāja pilsētu ar elektrisko strāvu (Eizenšmits 1932; Skujenieks 1922). Iedzīvotāju skaita ziņā apriņķī Alūksne sākotnēji bija 3. vietā aiz Valkas un Smiltenes, bet 1930. gadu 2. pusē tajā bija vislielākais iedzīvotāju skaits apriņķī. Iedzīvotāju skaits katru gadu pieaudzis (skat. 2. att.).

2. attēls. Alūksnes pilsētas iedzīvotāju skaita dinamika 1920. – 1935.g. Avots: Skujenieks 1922a; Malienas Ziņas 1935f; Salnais, Maldups 1936

1924. gadā „Latvija. Ilustrētā ģeogrāfijas chrestomātijā” K. Dukurs rakstīja, ka Alūksnē ”ielas, izņemot pašas galvenās, nav bruģētas, kamdēļ pavasaros un rudeņos satiksmi traucē ārkārtīgi dziļie dubļi, jo

2 029

3 000

3 660

4 385

0

500

1 000

1 500

2 000

2 500

3 000

3 500

4 000

4 500

5 000

1920.g. 1925.g. 1930.g. 1935.g.

iedzīvotāju skaitsAlūksnē


2

zeme Alūksnē stipri mālaina.” Uz 1932. gadu situācija nedaudz uzlabojusies – no 64 ielām, kuru kopgarums aptuveni 50 km, par pilsētas līdzekļiem bruģētas 8 ielas 3,5 km kopgarumā. Pilsētā bijušas 389 ēkas (Dukurs 1924, 220.lpp; Eizenšmits 1932). Grūti pateikt, cik daudz Alūksnes pilsētas valde gadā tērēja tūrismam. Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājas tikai Alūksnes pilsētas budžeta izpildīšanas pārskati, kur posteņi ir vispārīgi un nav iespējams konstatēt, kas tad attiecas konkrēti uz tūrisma nozari (LVVA f.2614). Katrs Alūksnes pilsētas valdes ieguldījums pilsētas infrastruktūras uzlabošanā bija devums tūrisma veicināšanai. 1920. gadu sākumā tas notika varbūt pat neapzināti, īpaši par tūrismu nedomājot. Sākotnēji vairāk domāja par pašu pilsētas iedzīvotāju labklājību. Rūpējoties par peldvietām pilsētas teritorijā, 1925. gadā Alūksnes pilsētas 11.jūnija domes sēdē uzdeva būvkomitejai uzcelt slēgtus paviljonus ar soliem un drēbju pakaramiem. Nolēma arī iegādāties glābjamos riņķus, lai novērstu nelaimes gadījumus. Tomēr pēc pāris mēnešiem laikraksts „Malienas Ziņas” jau rakstīja par to, ka jaunajā vīriešu peldu vietā ir darbojušies huligāni, kas sasituši stikla pudeles (Malienas Ziņas 1925a; Malienas Ziņas 1925b). Rūpes par ceļu kvalitāti veicināja arī tūrisma attīstību šai virzienā. Jo Alūksnei, kas atradās tālu no valsts galvaspilsētas – pa dzelzceļu 215 km, pa zemes ceļu 205 km – bija svarīga ceļu kvalitāte, lai piesaistītu tūristus. Lai veicinātu satiksmi savukārt ar kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu un dotu lielākas izredzes tūristiem, kas apmeklē Latviju pa zemes ceļiem, valsts 1935. gadā paredzēja izbūvēt zemes ceļu līniju starptautiskai satiksmei - tā saucamo „Austrumu maģistrāli”: Igaunijas robeža uz Vidzemes šosejas – Alūksne – Gulbene – Rēzekne – Daugavpils – Lietuvas robeža. Tās kopējais garums 278 km. Alūksnei tas bija ļoti nozīmīgi gan saimnieciskā, gan sabiedriskā ziņā. Tā tika pavērta iespēja labākai ceļošanai (Malienas Ziņas 1935a). 1930. gados otrs nozīmīgs ieguldījums šī reģiona ceļu satiksmes uzlabošanai bija 149 km garās Rīgas - Alūksnes dzelzceļa līnijas nodošana ekspluatācijā 1938. gadā. Līdz tam galvenokārt izmantoja tikai „mazo bānīti”, t.i., šaursliežu dzelzceļa līniju, ar ko Alūksnē nokļuva caur Valku. To arī K. Vanags savulaik ieteica tūristiem, kas vēlējās ātrāk nokļūt Alūksnē (Vanags 1937; Tūrisma apskats 1938a). 1930. gadu vidū, kad par tūrismu ļoti nopietni domāja visas valsts mērogā, arī Alūksnes pašvaldība ļoti aktīvi iesaistījās šai procesā. Pilsētā izveidoja tūrisma un labierīcības komiteju. Tās paliekošākais devums speciāli tūrismam bija 1937. gadā Tempļa kalnā uzceltais betona – koka gaisa tilts, kas saglabājies līdz mūsu dienām. (skat. 1. att.) Izsludinātajā nosaukuma konkursā uzvarēja „Saules tilts” (Alūksnes pilsētas dome 2008, ER). 1. attēls. Saules tilts Tempļa kalnā. Alūksne 2008.g. Autores foto Arī Alūksnē, tāpat kā citur Latvijas provincē, tika iecelts Tūrisma biroja tūristu aģents, kas bija tikai goda amats. Alūksnē šo pienākumu veica E. Stalbovs. Lasot laikrakstu „Malienas Ziņas” radās priekšstats, ka viņš galvenokārt nodarbojies ar izejošo tūrismu - organizējis dažādas ekskursijas alūksniešiem. Piemēram, 1935. gadā uz Veri – Munameģi un pa Latgali (Vanags 1937; Malienas Ziņas 1935e).


3

1930. gados Alūksnē darbojās Latvijas Centrālās Tūristu biedrības nodaļa, kuru vadīja Arnolds Eizenšmits. Viņš daudz strādājis pie Alūksnes tēla popularizēšanas. Liels viņa nopelns ir 1932. gadā izdotais „Vadonis pa Alūksni un apkārtni”. Arnolda Eizenšmita uzņēmumā varēja izīrēt auto braucieniem pa Alūksnes jauko apkārtni. Viņš arī pildījis gida pienākumus tajos gadījumos, kad izīrēts viņa auto. A. Eizenšmits bijis Alūksnes muzeja dibinātāju vidū. 1932. gadā Alūksnes pilsētas valde apstiprināja Malienas muzeja satversmi, bet līdz tās realizācijai tā arī toreiz nenonāca (Eizenšmits 1932; Malienas Ziņas 1935d; Malienas Ziņas 1935e). Par Alūksnes tūrisma tēla veidošanu 1920. – 1940. gados (iespējams pat neapzināti) rūpējās nedēļas laikraksts „Malienas Ziņas”. 1935. gada martā laikraksts aicināja alūksniešus kaut ko darīt tūrisma labā. Tas atzīmēja, ka visu Alūksnes un apkārtnes iedzīvotāju interesēs ir, lai Alūksni apmeklētu vēl lielāks tūristu skaits, kā iepriekšējos gados. Laikraksts aicināja: „Neturiet tūristus par peļņas objektiem, no kuriem var prasīt pārmērīgas cenas par pārtiku, pārnakšņošanu un par citiem niecīgiem pakalpojumiem. Nāksim pretī tūristiem un dosim viņiem iespēju baudīt mūsu apkārtnes dabas skaistumu bez lieliem un liekiem izdevumiem.” (Malienas Ziņas 1935b 3.lpp.). 1935. gada 31. augustā Iekšlietu ministrijas Tūrisma birojs organizēja tūristu vilcienu uz Alūksni. Pilsētā iebrauca 250 Rīgas tūristi, kuriem aicināja pievienoties arī vietējos iedzīvotājus. Pirmajā dienā tūristi apskatīja Alūksnes vēsturiskās un krāšņākās vietas. Viņi sevišķi bija sajūsmināti par Alūksnes ezeru, pilsdrupām un brīnišķīgo skatu no Tempļa kalna. Apmeklēja arī tuvāko pilsētas apkārtni. Otrajā dienā daļa tūristu 5 īrētos autobusos izbrauca uz Pečoriem. „Malienas Ziņas” rakstīja: „Šķiroties tūristi izteicās, ka Alūksne ar saviem krāšņiem dabas skatiem pārspējot pat ievērojamos kūrortus, kā Siguldu, un tikai prāvais attālums no Rīgas esot tas, kas Alūksnei neļaujot kļūt par kūrorta pilsētu.” Alūksni labprāt apmeklēja arī tuvākajā apkārtnē dzīvojošie. Piemēram, 1935. gada 7. jūnijā Alūksni apskatīja apkārtnes mazpulki, kuri ieradās speciāli ekskursijas nolūkos (Malienas Ziņas 1935c; Malienas Ziņas 1935h; Malienas Ziņas 1935i, 2.lpp.). Alūksne tika iekļauta Latvijas Republikas auto kluba rīkotajā automobiļu sporta izturības braucienā 1938. gada 16. jūlijā (Tūrisma apskats 1938e). Runājot par Alūksnes tūrisma tēla veidošanu noteikti jāpiemin arī skatu karšu izdošana. 1935. gadā tās varēja iegādāties Alūksnē R. Pastalnieka grāmatnīcā. (skat. pielikuma 1.att.) Tā laika aktīvākie Alūksnes fotogrāfi bija Kr. Lapiņš, K. Truše (Malienas Ziņas 1935g). Liela nozīme tūrisma veicināšanā Alūksnē bija divām biedrībām: Saviesīgai biedrībai (dibināta 1920. gadā) un Alūksnes Sporta biedrībai (dibināta 1925.g.). Saviesīgās biedrības ēkā ieteica tūristiem pusdienot. Biedrība izīrēja laivas braukšanai pa Alūksnes ezeru. Alūksnes Sporta biedrība savukārt popularizējusi Alūksni (Eizenšmits 1932; Vanags. 1937). K. Vanags tūristiem ieteica apmeklējot Alūksni izmantot sekojošas kartes: Armijas štāba topogrāfiskās kartes 34. un 35. lapu, Šoseju un zemes ceļu departamenta kartes 22. lapu un Mantinieka kartes 7. lapu un maršrutu pastkarti Nr. 9 (Vanags 1937). Tūristu mītnes un viesnīcas Alūksnē Lai veicinātu iekšzemes tūrismu un atvieglotu tūristiem ceļošanu, Iekšlietu Ministrijas Emigrācijas un tūrisma nodaļa, vēlākos gados Sabiedrisko lietu ministrija, kopš 1934. gada katru gadu līdz 1940. gadam izdeva „Tūristu apmešanās vietas”. Informācija šim izdevumam bija jādod katru gadu no jauna. Katrā šai izdevumā iekļauta Alūksnes pilsētas valdes tūristu mītne, kas bija izvietota pilsētas pamatskolā (skat. 2. att.). Pārnakšņojums šeit izmaksāja 50 santīmus nemainīgi no 1934. – 1937. gadam. Tā darbojās brīvlaikos no 20. maija – 15. augustam (Iekšlietu ministrijas Emigrācijas un Tūrisma nodaļa 1934; Iekšlietu ministrijas Tūrisma birojs 1935; Iekšlietu ministrijas Tūrisma birojs 1936; Vanags 1937).


4

2. attēls. Pamatskola. Alūksne, 1936.g. Fotogrāfs J. Staņko

Avots: Valkas novadpētniecības muzejs InvN 4 768 1936. gadā izdevumā „Tūristu apmešanās vietas” minētas divas mītnes. Pilsētas pamatskolai klāt nākusi „Tūristu apmetne” Pils ielā 21, kur pārzine bijusi A. Ābele. Šai apmetnē pārnakšņojums izmaksāja 60 santīmus. Tā darbojās sezonā no 1. maija – 15. augustam (Iekšlietu ministrijas Tūrisma birojs 1936). 1940. gadā Alūksnē vairs netiek minēta neviena no iepriekšējām mītnēm, bet ir 3 viesnīcas. Viena no tām ir „Pils viesnīca”, kas atradās Pils ielā 56. Pārzine bija E. Aizupe. Viesnīcas attālums no dzelzceļa stacijas 20 minūtes, ejot kājām. Viesnīcā bija 10 istabas ar 15 gultām. Vienvietīgā istaba izmaksāja Ls 2,00 - 3,00; divgultu istaba – Ls 4,00 - 4,50. Brokastis maksāja Ls 0,60, pusdienas – Ls 0,90 - 1,50, vakariņas - Ls0,50 - 1,00. (Sabiedrisko Lietu ministrijas Tūrisma nodaļa 1940). Nākošā ir „Alūksnes viesnīca” (Pils ielā 60), kuras pārzine bija T. Bremze. Viesnīcas attālums no dzelzceļa stacijas bija 20 minūtes ejot kājām. Bija 9 istabas ar 12 gultām viesnīcā. Istaba ar vienu gultu izmaksāja Ls 1,50 – 2,00.; divgultu istaba – Ls 3,00 – 4,00, brokastis – Ls 0,60, pusdienas – Ls 0,80, vakariņas – Ls 0,60. Pilna pansija par istabu maksāja Ls 4,00 dienā (Sabiedrisko Lietu ministrijas Tūrisma nodaļa 1940). Trešā - E. Stilves viesnīca atradās Jāņkalna ielā Nr. 44 un 5 minūšu gājienā no dzelzceļa stacijas. Viesnīcā bija 6 istabas ar 8 gultām. Istaba ar vienu gultu maksāja Ls 1,00 – 1,50; ar divām gultām Ls 2,00 – 2,50. Brokastis vienam cilvēkam izmaksāja Ls 0,35, pusdienas - Ls 0,70, vakariņas – Ls 0,35 (Sabiedrisko Lietu ministrijas Tūrisma nodaļa 1940). Par apmešanās vietām tūristus informēja arī K. Vanaga 1937. gadā izdotais „Ceļvedis pa dzimto zemi” un citi izdevumi, piemēram, tā laika kalendāri vai adrešu grāmatas. Ziņas varēja uzzināt arī pie pilsētas tūristu aģenta vai pilsētas valdē (Vanags 1937). Apskates objekti Alūksnē Vispopulārākais tūristu piesaistes objekts bija Alūksnes ezers, kas pieder pie lielākajiem ezeriem Vidzemē (skat. pielikuma 2.att.). Tajā atrodas 3 salas: Marijas, Cepurītes un Garā, kā arī 1 pussala. Pēdējās divas salas ir mazas un tās izmantoja kā ērtas atpūtas vietas zaļumnieki. Ziemā ezers tika izmantots kā slidotava. Tas bija noderīgs arī slēpotājiem. Tā kā to sedza bieza ledus kārta, uz ezera ledus rīkoja plašas zirgu skriešanās sacīkstes. Ezera krasti vietām apauguši niedrēm un labi pieejami. Pilsētas pusē ezera malā ierīkoja vīriešu un sieviešu pludmales, kā arī ēka laivu novietošanai (Eizenšmits 1932). Populārs objekts bija arī pils drupas uz Marijas salas (skat. pielikuma 3.att.). Salas nosaukums iespējams cēlies saistībā ar vācu ordeņa pili. Tā celta 1342. gada 24. martā – Marijas pasludināšanas dienā. Ordeņa pils vieta aizņem tikai daļu no salas platības tās rietumu pusē. To uzspridzināja Ziemeļu kara laikā 1702. gadā. Pils drupas līdz ar Marijas salu Pieminekļu valde ņēma savā pārziņā un ieskaitīja aizsargājamo pieminekļu sarakstos. Marijas salu labprāt apmeklēja ceļotāji, kurus pievilka krāšņā, kokiem un krūmiem apaugusī saliņa (Eizenšmits 1932).


5

Tūristi labprāt apmeklēja Tempļa kalnu, lai paskatītos uz pilsētu (skat. 5. att.). Tempļa kalns ir kalnu grēda, kas kā pussala stiepjas Alūksnes ezerā no rietumiem un austrumiem. Kalns no ezera līmeņa pacēlās aptuveni 30 – 35 m. Pēc pētnieku domām uz šī kalna atradusies seno iedzīvotāju pils. 19. gadsimta sākumā uz senā pilskalna toreizējie Alūksnes pils īpašnieki uzcēla granīta templi, lai izdaiļotu apkārtni. Tā arī radies kalna nosaukums. Arī Tempļa kalns ar pašu templi bija ieskaitīts Pieminekļu valdes aizsargājamo pieminekļu sarakstos. Paši alūksnieši arī šo vietu labprāt izmantoja kā patīkamu atpūtas un pastaigu vietu (Eizenšmits 1932).

5. attēls. Tempļa kalns. Izdevis R. Kelle. Alūksne, 1920. gadu sākums Avots: Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejs InvN 10 527/4

Tūristi vēlējās apskatīt arī mācītājmuižas parkā mācītāja Glika 1685. un 1689. gadā pēc Bībeles iztulkošanas stādītos ozolus (Eizenšmits 1932). Tūrisma objekti bija arī Alūksnes luterāņu baznīca (celta 1781-1788.g.), 7. Siguldas kājnieku pulka piemineklis Latvijas atbrīvošanās cīņās kritušajiem karavīriem (1923.g.) (skat. pielikuma 4.att.), Alūksnes muižnieku pils (celta 19. gadsimta 60. gados), kurā kopš 1920. gada novietots 7. Siguldas kājnieku pulka štābs un virsnieku klubs, kā arī pils parks. Parku uz Alūksnes ezera dienvidu krasta ierīkoja Burhards Kristaps fon Fietinghofs 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā. Tajā atradās daudz pieminekļu (skat. pielikuma 5.att.), paviljonu un citu mākslas darbu (skat. pielikuma 6.att.). No parka paveras skaists skats uz ezeru un salām. Parks ieskaitīts Pieminekļu valdes aizsargājamos sarakstos. Par parku rūpējās 7. Siguldas kājnieku pulka karavīri, gādājot par tīrību, soliņu ierīkošanu, celiņu labošanu un jaunu celiņu ierīkošanu. Vasarās pulka orķestris vairākas reizes nedēļā rīkoja bezmaksas koncertus parkā (Eizenšmits 1932). Alūksnes kā tūristu galamērķa atspoguļojums 1920. – 1940. gadu izdevumos Nozīmīgākais izdevums, kas paredzēts tūristiem, bija „Vadonis pa Alūksni un apkārtni”, kuru izdeva 1932. gadā izdevniecība „Saistošie raksti” (skat. 6. att.). Lai gan izdevuma ievadu parakstījis tikai „Sastādītājs”, neminot konkrētu vārdu, zināms, ka tas bija Arnolds Eizenšmits, Latvijas Centrālās Tūristu biedrības Alūksnes nodaļas vadītājs. A. Eizenšmits savāca materiālus par Alūksnes senvēsturi un veicināja šī izdevuma izdošanu. Viņš ievadā rakstīja: „Un gluži nevietā būtu domāt, ka viss skaistais ir tikai citiem – aiz robežām, bet mūsu zemē nav nekas ievērības cienīgs. Šādu uzskatu izkliedēšanai domāts šis izdevums, kas dos nelielu ieskatu par mūsu zemes nomaļākām, bet es gribu teikt - skaistākām vietām – Alūksni un apkārtni. Līdz šim par Alūksni un viņas krāšņo apkārtni nav atsevišķa izdevuma, kas iepazīstinātu plašāku sabiedrību ar tiešām ievērības vienīgām vietām. Vadonis pa Alūksni un apkārtni galvenā kārtā domāts, kā propagandas izdevums, lai grieztu ceļotāju uzmanību uz Malienas dabas jaukumu bagātībām un vēsturisko pagātni.” (Eizenšmits 1932).


6

6 .attēls. Ceļveža 1.titullapa (oriģināla izmērs 14,5 x 21,5 cm). Rīga, 1932.gads Avots: Eizenšmits 1932

Izdevuma 72 lapaspusēs ir bagātīga informācija par Alūksnes un tuvākās apkārtnes vēsturiskajiem objektiem un skaistākajām atpūtas ietām, kas ilustrētas ar fotogrāfijām. Dota informācija par Alūksnē izvietotām valsts iestādēm un uzņēmumiem. Tomēr slikti, ka šī informācija ir izdevuma vidū. Ja tā atrastos vai nu sākumā vai beigās, to būtu vieglāk atrast. Pozitīvi, ka vadoņa beigās ir Alūksnes pilsētas plāns (skat. pielikuma 7.att.). Tas gan ir visai shematisks, bet orientēties pilsētā tas palīdz. Varētu vēlēties labāku poligrāfisko izpildījumu, jo plānā grūti uztvert ciparus, ar kuriem atzīmēti tūristu apskates objekti (Eizenšmits 1932). Informācija par Alūksni bija iekļauta Latvijas Centrālā tūristu biedrības izdotajā M. Sama grāmatā „Tūrisma maršruti Latvijā. Pasaules kara, Latvijas brīvības un 1905. gada cīņu piemiņas vietas, tūristu apmetnes.” Šajā 1932. gada 56 lapaspušu biezajā grāmatā Alūksne un tās apkārtne ietverta divos maršrutos. Viens maršruts, atzīmēts ar Nr. 26, bija „Vidzemes Malienas ekskursija”, kurā piedāvāts apskatīt Alūksni. Tā nodēvēta par „Vikenda ekskursiju”. Piedāvāja izbraukt no Rīgas sestdienas pēcpusdienā, pārnakšņot Alūksnē un otrā dienā apskatīt baznīcu, pili un parku ar objektiem, pieminekli 7. Siguldas kājnieku pulka kritušiem karavīriem, mācītājmuižu ar Glika stādītajiem ozoliem, Tempļa kalnu un Alūksnes ezeru. Lielākām ekskursantu grupām ieteica iepriekš pieteikties Alūksnes pilsētas valdē vai pie Latvijas Centrālās tūristu biedrības aģenta Arnolda Eizenšmita. Maršrutā Nr. 27 ieteica bez Alūksnes apskatīt arī Apekalna augstieni. Izdevumā doti padomi tūristiem un arī tūristu apmetņu un apmešanās punktu saraksts. Diemžēl pašā Alūksnē nav pieteikta neviena vieta nakšņošanai (Sams 1932). Tūristiem Alūksnē noderīga bija V. Salnā un A. Maldupa „Pilsētu apraksti”, kuru izdeva Valsts Statistikas pārvalde 1936. gadā. Sastādītāji izmantojuši 1935. gada Tautas skaitīšanas materiālus. Grāmatā ir ziņas par 46 mazākām pilsētām, kurās iedzīvotāju skaits nepārsniedz 5 000. Tai skaitā arī par Alūksni. Katras pilsētas apraksts sadalās vairākās daļās, no kurām tūristu var interesēt sekojošas ailes: Vēsturiskas ziņas, Ievērojamākie vēsturiskie objekti pilsētā, Pasaules kara un Latvijas atbrīvošanas cīņu notikumi un pieminekļi, Dabas jaukumi un Apmetnes. Bet tā kā šīs ziņas sniegtas ļoti konspektīvi – bieži tikai pāris rindiņas – grāmata kā patstāvīgs ceļojumu vadonis nederēja. Tomēr tūristam, kas bija nodomājis apmeklēt kādu no šīm pilsētām, tika ieteikts to pārlasīt, jo tās oficiālos datos atspoguļojās katras pilsētas seja (sabiedriskā dzīve, rūpniecība, izglītības iestādes, iedzīvotāju sastāvs utt.). Pie katras pilsētas tika dots tās plāns, (skat. pielikuma 8.att.) no kura, pa lielākai daļai, var saprast vienīgi vispārējas kontūras, bet atsevišķi uzraksti, vājās tehnikas dēļ, gandrīz nesalasāmi. No tūrisma viedokļa būtu vēlams, lai pie pilsētas galvenajām ielām – ceļiem pierakstītu arī šo ceļu


7

virzienu, kas visur nav ievērots. Pozitīvi, ka ir dažu vēsturisko objektu (baznīcas, pilsdrupu, Tempļa kalna, 7. Siguldas kājnieku pulka kritušo karavīru pieminekļa) apraksts, lai gan ļoti īss, un dotas tūristu apmešanās vietas. Tūristiem šo grāmatu daudz noderīgāku būtu padarījusi arī informācija par interesantākām vietām pilsētas tuvākā apkaimē (Salnais, Maldups 1936). Vērtīgs izdevums bija Kārļa Vanaga „Ceļvedis pa dzimto zemi”. Tā I. daļā, ko izdeva 1937. gadā, ietverta arī Alūksne. Vispirms dota informācija par pilsētas vēsturi, tad tūristiem apskatāmās vietas pilsētā, kam seko tūristu apskates maršruti pa Alūksni un tuvāko apkārtni ar pievienotiem īsiem aprakstiem. Konkrēti pie nodaļas par Alūksni piedāvāja 9 maršrutus.1. maršruts bija 22 km garš: Alūksne – Māriņkalns – Jaunlaicene. 2. maršruts (26 km) Alūksne – Ziemeri – Veclaicene. 3. maršruts 28 km garumā: Alūksne – Alsviķi – Karva – Ape. 4. maršruts: Alūksne – Alsviķi – Zeltiņi – Lejasciems bija 40 km garš. 43 km garajam 5. maršrutam Alūksne – Gulbene bija divi varianti. A variants: Alūksne – Pullāna ezers – Indzera ezers – Ate – Cempju skola – Veckalna muiža – Stāmeriene – Gulbene. B variants: Alūksne – Alsviķi – Zeltiņi – Beļava – Gulbene. 6. maršruts Alūksne – Beja – Liepna bija 35 km garš. 7. maršruts Alūksne – Balvi bija 46 km garš. 8. maršruts Alūksne – Pečori bija starptautisks: Alūksne – Kalnapededze – Lauri (latviešu kolonija) - Petseri (Pečori) – Izborska. 9. maršruts piedāvāja braucienu ar laivām. no Alūksnes uz Rīgu. Tas bija aptuveni 500 km garš brauciens laivā, kas veicams 1 nedēļas laikā. Brauciens bija jāsāk Alūksnes ezerā, tālāk pa upīti līdz Pededzei, pa to Aiviekstē, kuras straume to aiznesa uz Daugavu. Autors iekļāva Alūksni arī citos maršrutos. Piemēram, Ape – Alūksne (26 km) (Vanags 1937). K. Vanags ieteica „Ceļvedi pa dzimto zemi” izmantot kopā ar jaunāko tūristu apmetņu sarakstu, jo šajā izdevumā naktsmītnes netika minētas (Vanags 1937). Tūristiem informācijas iegūšanai bija izmantojamas arī vairākas Latvijas ģeogrāfijas mācību grāmatas. Piemēram, Jelgavas reālģimnāzijas direktora J. Lapiņa sastādītais „Latvijas ģeogrāfijas kurss. Fiziskā, politiskā un salīdzinoši saimnieciskā ģeogrāfija”. Tas bija mācību līdzeklis vidusskolai un pašmācībai, ko Valmierā 1922. gadā izdeva K. Dūnis. Alūksnei tur veltītas gan tikai kādas 4 rindiņas (Lapiņš 1922) . Daudz vairāk informācijas par Alūksni ir A. un E. Tomasu sastādītajā mācību grāmatā „Latvija. Ilustrēta ģeogrāfijas chrestomatija”, ko 1924. gadā izdeva „Kultūras Balss”. Tajā K. Dukurs devis arī īsu vēsturisko informāciju par Alūksnes populārākajiem objektiem. Raksturojot Alūksnes dabas jaukumus viņš rakstīja: „Ja gribam papriecāties par ezera plašo līmeni un redzēt pašu ezeru, tad jānoiet labu gabalu no pilsētas, vai arī jābrauc no ezera dienvidaustrumu gala laiviņā aiz Lielās salas un Kapsētas pussalas. Sevišķi skaists ezera gaišzilais, dzidrais spogulis rāmā laikā, bet drausmīgs negaisam uznākot, kas ūdens pieņem tumšu nokrāsu, saceļas bangojoši viļņi un kaijas žēli klaigā. /../ Vasaru labo iespaidu vairo lapu koki, kas papilnam sastopami pilsētā gar ceļmalām un dārzos.” (Dukurs 1924, 219. lpp.). Protams, jāpiemin arī kartogrāfiskie izdevumi. Faktiski vienīgais tūristiem paredzētais izdevums 1920., 1930. gados Latvijā bija „Latvijas karte tūrismam”. Šo ceļu karti 1935. gadā izdeva Šoseju un zemes ceļu departaments speciāli tūristu vajadzībām 1:300 000 mērogā uz 29 atsevišķām lapām, kas glīti iesietas patīkama formāta (14 x 26 cm) grāmatā. Pielikumā pilsētu saraksts, apriņķu pilsētu shematiskie plāni, bieži apdzīvotu vietu, pagastu, muižu un pusmuižu centru u. c. saraksti, dzelzceļu staciju saraksts, muitas punktu, virsmežniecību, benzīna tanku, ezeru, upju un kalnu saraksti ar atzīmēm, kur visas šīs vietas atrast uz kartes, ceļu un pagastu robežu kartes pārskata lapa; zemes ceļu kustības regulēšanas zīmes, kartes nozīmju paskaidrojums un ziņas par ceļiem. Šo karti uzskatīja par neatņemamu palīgu ceļotājiem ar auto (skat. pielikuma 9.att.). Kājāmceļotājiem, kā toreiz teica, šī pabiezā grāmata bija visai neērta. Tūrisma biroja „Apskats” ieteica izdevējiem to sadalīt atsevišķās lapās pa novadiem, lai tā būtu ērtāka lietošanā (Šoseju un zemesceļu departaments 1935; Apskats 1936b). Alūksnes pilsētas valde atsaucās 1939. gadā „Brīvās Zemes” aicinājumam reklamēties laikraksta speciālajā tūrismam veltītajā pielikumā (skat. pielikuma 10.att.). „Brīvā Zeme” par reklāmas laukuma


8

izmantošanu sava laikraksta speciālnumurā prasīja Ls 100,00 (Alūksnes pilsētas valde 1939; LVVA 3808. f., 66. lp.). Jāpiemin noteikti arī pastkartes. Tās izdeva gan vietējie Alūksnes izdevēji, piemēram, R. Kelle, K. Truše (skat. pielikuma 11., 12., 13.att.), gan Rīgā: kāds anonīms „P. M.” (skat. pielikuma 14.att.). un firma „Fotobrom”, kas 1930.gados izdeva Latvijas pilsētu pastkartes (skat. pielikuma 15.att.). Presē izskanēja aicinājumi par piemiņu no apmeklētajām vietām iegādāties pastkartes: „Tūristi, ceļojuma bauda ir pilnīga, ja jūs no apmeklētām dzimtenes vietām paņemat līdz skatu kartes.” Tas par 10 – 15 santīmiem varēja iegādāties „Letas” dzelzceļu staciju kioskos (Malienas ziņas 1935c, 4.lpp.).

Izmantoto avotu saraksts Alūksnes pilsētas dome 2008. >Tūrisms [Apskates objekti], http://www.aluksne.lv/dome/turisms_apskat.htm. Resurss aprakstīts 2008. gada 3. novembrī Alūksnes pilsētas valde. 1939. Brīvā Zeme, 10.maijs. Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs (ANMM) InvN 22 Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs (ANMM) InvN 102 Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs (ANMM) InvN 10 527/1,4,6 Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs (ANMM) InvN 11 868 Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs (ANMM) InvN 13 247/1,2,5 Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs (ANMM) InvN 13 249 Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs (ANMM) InvN 13 250 Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs (ANMM) InvN 14 083 Bokalders J., Novoselovs J. 1935. Latvijas ģeogrāfija. Ģimnāziju III klasei. Rīga, Valtera un Rapas akciju sabiedrība, 140 lpp. Dukurs K. 1924. Alūksne. 218. - 222.lpp. Ilustrēta ģeogrāfijas hrestomātija. Rīga, Kultūras Balss, 244 lpp. Eizenšmits A., sastād. 1932. Vadonis pa Alūksni un apkārtni. Rīga, Saistošie raksti, 72 lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Apskats 1936a. Tūrisma biroju tūrisma aģenti turpmāk pārzinās tūrisma informācijas vitrīnes. Nr.2., 6.lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Apskats 1936b. Latvijas pilsētu apraksti. Nr.3., 8.lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Apskats 1936c. Tūrisma izstādei visas vietas jau aizņemtas. Nr.4., 2., 8.lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Apskats 1936d. Ls 12669,- pilsētu budžets tūrisma propagandai. Nr.5., 15.lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Apskats 1936e. Bagāts propagandas materiālu birums. Nr.6., 6.lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Apskats 1936f. Kā dibināt pilsētu pašvaldību tūrisma komitejas. Nr.7., 4.lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Apskats 1936g. Lai veicinātu dzimtenes apceļošanu atceltas ekskursiju atļaujas. Nr.7., 3.lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Apskats 1936h. Tūristu informācijas vitrīnes jau 67 vietās. Nr.8., 4.lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Tūrisma apskats 1937b. Latvijā vēlams rīkot plašas starptautiskas sanāksmes. Nr.10/11., 6.-11. lpp.


9

Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Tūrisma apskats 1938a. Tūrisms 1939.gadā. Nr.2./3., 2. lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Tūrisma apskats 1938b. No visas mūsu zemes. Nr.2./3., 6. lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Tūrisma apskats 1938c. Kas tūristu kopām jāzina par tūristu braucieniem. Nr.4./5., 8.-9. lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Tūrisma apskats 1938d. Jaunas maršrutu pastkartes. Nr.4./5., 20. lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Tūrisma apskats 1938e. Latvijas 1. Zvaigžņu brauciens. Nr.6./7., 8. lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Tūrisma apskats 1938f. Jau reģistrētas 137 tūristu kopas.. Nr.6./7., 15. lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Tūrisma apskats 1939a. Kas jāzina par ekskursijām. Nr.4/5., 17. lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Tūrisma apskats 1939b. Jaunās tūrisma maģistrāles apzīmēs dabā ar numuriem. Nr.8./9., 6.-7. lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Tūrisma apskats 1939c. Tūrisma darbs 1940.gadā. Nr.12., 2., 7. lpp. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Tūrisma apskats 1939d. Nr.12., 5.-6. lpp. Iekšlietu Ministrijas Tūrisma birojs 1935. Tūristu apmešanās vietas. Rīga, 55 lpp. Iekšlietu Ministrijas Tūrisma birojs 1936. Tūristu apmešanās vietas. Rīga, 67 lpp. Lapiņš J. 1922. Latvijas ģeogrāfijas kurss. I daļa. Valmiera, K. Dūnis, 66 lpp. Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) 2614.(a)f., 1.apr., 102. lieta Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) 2614.(b)f., 1.apr., 103. lieta Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) 2614.(c)f., 1.apr., 104. lieta Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) 2614.(d)f., 1.apr., 105. lieta Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) 2614.(e)f., 1.apr., 106. lieta Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) 2614.(f)f., 3.apr., 464. lieta Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) 3808.f., 1.apr., 465. lieta Maldups A. 1937. Valkas apriņķis. Apriņķu un pagastu apraksti. Rīga, …lpp. Malienas ziņas. 1925a. Alūksnes pilsētas domes sēde. 11. jūn. Malienas ziņas. 1925b. Peldu vietā - miskaste. 13. aug. Malienas ziņas. 1935a. Viena no trijām starptautiskās satiksmes ceļu maģistrālēm ies caur Alūksni. 3. janv. Malienas ziņas. 1935b. Alūksnieši, darīsim kaut ko tūrisma labā!. 21. marts Malienas ziņas. 1935c. Mazpulki apmeklē Alūksni. 13. jūn. Malienas ziņas. 1935d. Ekskursanti. 30. jūn. Malienas ziņas. 1935e. Rīko ekskursiju pa Latgali. 10. jūl. Malienas ziņas. 1935f. Alūksnes skatu kartes. 15. aug. Malienas ziņas. 1935g. Uz Alūksni brauks tūristu vilciens. 29. aug. Malienas ziņas. 1935h. Rīgas tūristi. 5. sept.


10

Salnais V., Maldups A., sast. 1936a. 4. Alūksne. 21. – 25. lpp. Latvijas pilsētu apraksti. 1.daļa. Rīga, Valsts Statistiskā pārvalde, 185 lpp. Salnais V., Maldups A., sast. 1936b. 9. Smiltene.45. – 49. lpp. Latvijas pilsētu apraksti. 1.daļa. Rīga, 185 lpp. Sabiedrisko Lietu Ministrijas Tūrisma nodaļa 1940. Tūristu apmetnes, pansijas, viesnīcas. 1940., 144 lpp. Sams M., sast. un red. 1932. Latvijas centrālās tūristu biedrības aģenti Vidzemē. 32.lpp. Tūrisma maršruti Latvijā. Rīga, 56 lpp. Skujenieks M. 1922a. Alūksne. 125. - 127.lpp. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīga, Valsts Statistikas pārvalde, 571 lpp. Šoseju un zemesceļu departaments, izd. 1935. Latvijas karte tūrismam. Rīga, 29 lp. Švābe A., Būmanis A., Dišlērs K. (red.) 1927. – 1928. Alūksne. 334. – 335. sleja. Latviešu konversācijas vārdnīca. I. Rīga, A. Gulbja apgādībā, 2046 slejas Valkas novadpētniecības muzejs (VkNM) InvN 4 768 Vanags K. 1937. Alūksne. Ceļvedis pa dzimto zemi. 1.daļa Vidzeme un Latgale. Rīga, Sabiedrisko lietu ministrijas Tūrisma nodaļa. 44. – 50.lpp Vanags K. 1940. Pārskats par tūrisma kustību 1939.gadā. Iekšlietu ministrijas Tūrisma biroja Tūrisma apskats. Nr. 1./2., 9.-13. lpp.


11

PIELIKUMS 1. attēls. Reklāma par Alūksnes skatu kartēm, 1935. gads

Avots: Malienas Ziņas 1935.g. 2. attēls. Alūksnes ezers. Alūksne, 1930. gadi. Foto P. M.

Avots: Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejs InvN 11 868

3. attēls. Alūksnes pils drupas Marijas salā. Alūksne, 1920. gadu sākums Avots: Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejs InvN 10 527/6


12

4. attēls. 7. Siguldas kājnieku pulka piemineklis. Alūksne, 1930. gadi Avots: Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejs InvN 13 250

5. attēls. Piemineklis baronam Fītinghofam Alūksnes pils parkā. Alūksne, 1920. gadu sākums Avots: Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejs InvN 10 527/1


13

7. attēls. Saules templis Alūksnes pils parkā.

Alūksne, 1920. gadu sākums Avots: Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejs InvN 22

8. attēls. Alūksnes pilsētas plāns (oriģināla izmērs 21 x 21 cm) Avots: Eizenšmits 1932


14

9. attēls. Alūksnes pilsētas plāns (oriģināla izmērs 16 x 14 cm) Avots: Salnais, Maldups 1936a

10. attēls. Alūksne un apkārtne no „Latvijas kartes tūrismam” Avots: Šoseju un zemes ceļu departaments 1935


15

11. attēls. Reklāma no 1939. gada laikraksta „Brīvā Zeme” Avots: Alūksnes pilsētas valde 1939

12. attēls. Alūksnes skati. Izdevis K. Truše. Alūksne, 1930. gadi Avots: Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejs InvN 13 247/1



16


15. attēls. Pie Alūksnes ezera. Alūksne, 1930. gadi. Izdevis P.M. Avots: Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejs InvN 13 249

16. attēls. Alūksnes pilsdrupas. Alūksne, 1930. gadu 2. puse. Izdevis FOTOBROM Avots: Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejs InvN 14 083


17

Citējot, atsauce uz autori obligāta. Ieteicamais citēšanas veids:

Drubiņa L. 2008.Tūrisms Alūksnē un Smiltenē 1920.-1940.gados. Gada projekts Tūrisma un viesmīlības vadības fakultātē, darba vadītājs Mg.geogr.I.Ābols. Valmiera: Vidzemes Augstskola; 17.-25.lpp., 43.-49.lpp.

Ar darba pilno versiju variet iepazīties Valmieras Integrētajā bibliotēkā, Cēsu ielā 4, Valmierā, www.va.lv.

Documents

© Ligita Drubiņa, 2008 © Vidzemes Augstskola, 2008 Tūrisms ... · L.Drubi ņa. T ūrisms Al ūksn ē un Smilten ē 1920. – 1940. gados. Vidzemes Augstskola, Valmiera, 2008.g