15Diena, kad izmainījās pasaule

1. NODAĻA

Diena, kad izmainījās pasaule

“Nāves iestāšanās laiks – 4.15.”

Es varu precīzi pateikt savas dzīves mirkli, kad zeme apstājās, it kā aizturot elpu, lai palūkotos, kā es sastapšos ar savu likteni. Esmu pārliecināts: ja laiks būtu fi ksēts ar hronometru, būtu pagājusi tikai sekundes daļa. Tomēr šajā mirklī man pavērās jauna pasaule, snie-dzot mājienu par noslēpumiem, kas slēpj zināšanas viņpus zināšanām. Nekad nekas vairs nebija tāds kā iepriekš. Es kaut kā zināju, ka esmu pabijis ceļojumā, kuram līdzīga nav.

Mani sauc Mels Gils, bet vairums cilvēku mani dēvē vienkārši par Melu. Kā psihoterapeits un motivācijas pasniedzējs esmu ceļojis pa visu pasauli, runājot ar cilvēkiem par viņu zemapziņu un par to, ka domas ne tikai nosaka laimes līmeni, bet – nenovēršami – arī viņu likteni. Tas ir īpašs darbs, bet, pirms sāku jums visu stāstīt, uzsvēršu, ka es to zinu no sava ceļojuma – ceļojuma, kurā nonācu vistiešākajā veidā negadījuma pēc.

Bija 1976. gads, un man bija 18 gadi. Tajā dienā es biju saņēmis mazu, plakanu akmentiņu, uz kura vīdēja simbols, kas izskatījās pēc burta M. Tā bija rūna – zīme no vikingu alfabēta. Taču atšķirībā no mūsdienu rakstu sistēmām senie cilvēki saviem burtiem piedēvēja lielu spēku. Vārds “rūna” nozīmē “noslēpums”. Seno cilvēku rūnas, kuras sākotnēji sastāvēja no 24 rakstu zīmēm un kuras bieži vien uzrakstīja uz nelieliem akmeņiem, bija pareģojumi. Cilvēki salika rūnakmeņus somā vai nelielā traukā, tos sajauca un tad neskatoties izvilka vienu akmeni, tā pareģojot sev nākotni. Pasakot rūnas vārdu skaļi, viņi izrai-sīja tā vibrāciju, lai akmens “palīdzētu” izpildīt “meklētāja” lūgumu.

16 Meta noslēpums

Varbūt tāpēc es paņēmu šo akmeni līdzi: es meklēju savu ceļu un savu nākotni.

Zināju, ka akmeni, ko biju izvilcis un nu nēsāju sev līdzi, sauc Ehwaz. Daži teica, ka M forma simbolizē divus zirgus, kas nostājušies viens otram pretī un salikuši kopā purnus, taču citi apgalvoja, ka tajā attēlots jātnieks uz zirga. Katrā ziņā akmens simbolizēja mērķtiecīgu kustību, virzību uz priekšu, dažkārt – ceļojumu, bet ne gluži fi ziskā pasaulē. Ehwaz bija gara ceļojums. Tāpat kā jātniekam ir jābūt spēcīgai saiknei ar zirgu, ir arī svarīgi, lai šāda saikne pastāvētu starp ķermeni un dvēseli. Tātad dzīvē nav iespējams pietiekami labi rūpēties par fi zisko pusi, ja tiek pamests novārtā prāts un emocijas.

Tā kā es biju pirmās paaudzes indiešu izcelsmes amerikānis, rūnu gudrība man atgādināja sen dzirdēto hindu mītu par dievu Šivu un viņa otro sievu Parvati. Kad Šivas pirmā sieva tika noslepkavota, viņš zaudēja interesi par pasauli.

Šiva bija pazīstams ar savu “iznīcinātāja” un “sargātāja” lomu un ar briesmīgo dabu. Taču, zaudējis mūža mīlestību, viņš salūza. Tāpat kā daudzi emocionāli traumēti cilvēki, Šiva nolēma: lai pasar-gātu sevi no turpmākām ciešanām, labāk izvairīties no fi ziskās pasau-les un tās problēmām. Tā nu Šiva uzkāpa kalna virsotnē un sāka meditēt. Galu galā uzturēties ēteriskās sfērās un mācīties no lielajiem Skolotājiem bija daudz labāk un emocionāli drošāk – vismaz tā viņš domāja.

Vienīgā problēma: tas arī nozīmēja, ka Šiva pamet novārtā savu “sargātāja” lomu fi ziskajā pasaulē. Bez viņa palīdzības pasaulē viss izgāja no līdzsvara. Saule atteicās spīdēt, labība gāja bojā, un drīz vien tuvojās haoss. Tāpēc dievi izstrādāja plānu, kā palīdzēt Šivam, lai viņš atgrieztos dzīvē. Viņi radīja jaunu dievieti Parvati, lai tā kļūtu par Šivas sievu un atvilinātu viņu atpakaļ uz Zemes.

17Diena, kad izmainījās pasaule

Sākumā gāja grūti, bet Parvati nepadevās. Ar laiku un pacietību viņa galu galā panāca, ka Šiva atgriežas uz Zemes, un abi noslēdza nelielu darījumu. Laiku pa laikam Šiva joprojām devās augšā kalnā un meditēja kopā ar Skolotājiem, taču viņš vienmēr atgriezās lejā, lai pavadītu laiku kopā ar sievu.

Tāpēc Šivu uzlūko par cilvēciskās būtības psihisko un emocio-nālo aspektu, bet Parvati – par fi zisko. Pilnībā izšķiest spēkus, atstājot novārtā savas psihiskās vai fi ziskās vēlmes, nozīmē izjaukt Visuma līdzsvaru un padarīt visu nestabilu. Tāpēc cilvēku mērķim vajadzētu būt uzturēt tās līdzsvarā.

Līdzīgi rūnas Ehwaz būtība mudināja mani iziet ārpus fi ziskā – doties dvēseles ceļojumā, lai iegūtu apslēpto gudrību un zināšanas. Es maz ko zināju par to, ka šie varenie spēki jau darbojas, radot apstākļus, kas ļaus man savienoties ar iespējām, tā uzvedot mani uz īstās dzīves takas.

Kaut gan biju tālu no pārliecības par rūnu spēku, es nodomāju, ka Ehwaz ir laba zīme. Tā simbolizēja cilvēku atklājumu ceļā, un tieši tas es biju.

Kopā ar draugiem biju devies grūtā pārgājienā pa Malaizijas džungļiem. Nakts ēnas jau sen bija saslēgušās virs mūsu mazās gru-piņas, bet mēs nolēmām turpināt vēl kādu brīdi iet. Piepeši es pazau-dēju pamatu zem kājām un apjēdzu, ka krītu lejup pa stāvu nogāzi. Es ripoju lejā, izmisīgi cenzdamies apturēt kritienu, un sirds sitās kā traka. Uz mirkli zaudējis kontroli, tiku mests uz priekšu un aizlidoju pa gaisu kā mīksta lupatu lelle. Tad ar vienu skaļu blīkšķi atsitos pret dziļas alas akmens pamatni. Pēc tam viss kļuva tumšs.

Kad atjēdzos, galva griezās. Jutos apreibis, man bija nelaba dūša un šķita, ka ikkatra ķermeņa colla brēc no sāpēm. Ātri vien kļuva skaidrs, ka kreisajā rokā ir vairāki lūzumi. Mums nebija nekādu

18 Meta noslēpums

iespēju sazināties ar ārpasauli un nebija neviena transporta līdzekļa, kas varētu mūs izvest cauri blīvajai augu valstij. Varējām vienīgi neat-laidīgi turpināt ceļu. Turpmākajās desmit dienās, kad, meklējot kaut ko līdzīgu medicīniskajai palīdzībai, pūlējāmies izkļūt no džungļiem, mokošās sāpes mani gandrīz pieveica. Kad sasniedzām slimnīcu, orga-nismu jau bija pārņēmusi smaga infekcija.

Ķirurgs pavēstīja manai ģimenei, lai gatavojas uz ļaunāko. Viņš bija pārliecināts, ka es netikšu ar to galā. Tomēr viņš mēģināšot mani glābt, amputējot bīstami infi cēto roku.

Tad tas bez kāda brīdinājuma notika! Es biju drudža pārņemts un apreibis no zālēm, bet tad pēkšņi mana apziņa pilnīgi noskaidrojās. Piepeši es atrados ārpus sava ķermeņa un, noraudzīdamies lejup uz sevi, vēroju, kā ķirurgs gatavojas amputēt manu roku. Kad iestājās šī duālā uztvere, biju pie pilnas apziņas. Viena daļa no manis sajuta, kā zāģa asmens, vibrējot gar kauliem, griež manu roku; otra puse lūkojās sev pašam sejā un vēroja, kā es tur nevarīgs guļu uz operāciju galda. Tā bija visdīvainākā situācija, kādu es jebkad biju piedzīvojis: redzēt seju, kuru biju pazinis visu dzīvi, tik svešu un tomēr tik pazīstamu. Taču visdīvainākā laikam bija “atdalītā ziņkāre”, ar kādu es to visu vēroju.

Tad mana apziņa sadalījās vēl sīkāk – sašķīda daudzos gaba-los, no kuriem katrs pilnībā apjēdza atsevišķās ainiņas, kas norisi-nājās man apkārt. Es redzēju sevi uz galda un vienlaikus redzēju satrauktos vecākus un brāļus un māsas, kas gaidīja ārpusē, kā arī ainas no dažādām slimnīcas daļām. Es dzirdēju un sapratu visas sarunas reizē.

“Velna milti!” es nodomāju. “Kas gan šajā pasaulē notiek?” Bet, pirms paspēju kaut ko apjēgt, izdzirdu balsi no operāciju zāles:

“Nāves iestāšanās laiks – 4.15.”

19Diena, kad izmainījās pasaule

“Pagaidiet!” es centos iekliegties, un apziņa koncentrējās uz medicīnas māsu, kas ierakstīja manas nāves laiku ar caurspīdīgu celo-fānu pārvilktā kartē. Bet es nespēju panākt, lai mani sadzird. Vairs nespēju kā agrāk noformulēt vārdus, tomēr varēju visu redzēt un izjust ikviena domas. Cik bezjēdzīgi! Es joprojām eksistēju, biju pie pilnas apziņas, taču man vairs nebija ne jausmas, kas es esmu.

Tomēr man nebija laika to apcerēt, jo nākamajā sekundē liels iesūcošs virpulis izvilka mani atmuguriski cauri griestiem agrā rīta debesīs. Ierastās fi ziskās sajūtas apkārt izzuda, jo manu eksistenci bija atstājusi tāda vietas uztvere kā augša vai apakša, tuvu vai tālu.

Pēc tam es jutu, ka slīdu pa baltu dažādu nokrāsu tuneli. Manā priekšā mirgojošā zili violetā gaismā parādījās būtne ar mīlestības un labsirdības pilnu sejas izteiksmi. Katru molekulu piepildīja tīra laime un labsajūta, un mani vienlaikus pārplūdināja viss labais, ar ko biju saskāries dzīvē. Es bez vārdiem sapratu šo būtni un zināju, ka tā ir pilnīgi pieņēmusi manu būtību un visu, ko biju darījis. Pilnīgi! Taču vienlaikus šķita, ka mēs esam viens otra daļa. Būtne apskāva mani, uzjundot emocijas. Es raudāju un raudāju, un pār mani lija laime un atvieglojums. Iestājās neaptverama miera un pilnības izjūta. Es biju “mājās”!

Tad, pirms es paspēju kaut ko izdarīt vai nodomāt tālāk, būtne piepildīja mani ar tādu kā iekšēju sapratni, ka mans laiks vēl nav pie-nācis un ka man vēl daudz kas paveicams uz Zemes. Pieradis vienmēr kaulēties, es kā bērns parkā, kur viņam ļoti patīk, lūdzos, lai atļauj man palikt vēl kādu brīdi ilgāk. Būtne ar viedu, rotaļīgu smaidu, kas man atgādināja reiz redzēto Budas statuju, izpildīja manu lūgumu. Es paliku kopā ar citu gaismas būtni un tūliņ sajutu lielu mīlestību.

Kopā ar šo būtni slīdot pa taku, kuras malas krāšņoja visskais-tākie ziedi, es izjutu pilnīgu svētlaimi. Tā kā valodu mēs nelietojām, ir grūti aprakstīt vārdos to gudrību, ko šī būtne man sniedza, bet tā

20 Meta noslēpums

darīja man zināmu, ka tad, kad es atgriezīšos šeit, visas Debesis staros svētku priekā. Laika posmā, kurš, kā man šķita, turpinājās vairākas dienas, tā vadāja mani pa klasēm līdzīgiem amfi teātriem un es guvu visneticamākās mācības. Šķita, ka paiet stundas, dienas. Taču vietā, kur gulēja mans ķermenis, bija aizvadītas tikai dažas minūtes.

Kad tika nosaukts mans nāves iestāšanās laiks, es to piefi ksēju, kaut arī tiku “vilkts” ārā no telpas. Redzēju, kā ķirurgā ieplūst gaismas lode, rosinot viņu darboties.

Ārsts paņēma garu, tievu adatu, iedūra to man potītē un sāka liet manī iekšā jaunas asinis.

Tad viņš uzsāka sirds masāžu, lai atjaunotu apstājušos sirds-darbību.

Ar pēkšņu “ššš” tiku ierauts atpakaļ “ierobežotajā” vietā, kur cīnījos pēc elpas. Kaut gan faktiski biju miris vairāk nekā ceturtdaļu stundas, es tiešām biju atgriezies!

Pabijis ceļojumā, kas sniedzās ārpus laika un telpas, es tomēr sapratu, ka tas vēl bija tikai izmēģinājums. Atceroties galvenos noti-kumus “otrā pusē”, dažādas detaļas no amfi teātros apgūtā, man tas viss šķita kā skaists sapnis, kas pārāk ātri beidzies. Bija palikusi tikai kāda instinktīva izjūta. Ja man vajadzētu tādu mieru un Zemes gud-rību iegūt vēlreiz, man būtu jāsāk no paša sākuma kā mazam bērnam, kas mācās staigāt. Taču es zināju, ka galvenie pavedieni ir paslēpti zem pašas virsmas un tikai gaida, kad es tos atradīšu.

Būtu lieki piebilst, ka šī izdzīvošana pavēra man pilnīgi citu skatījumu uz dzīvi. Iepriekš es tikai neskaidri apjautu, ka eksistē kaut kas vairāk par cilvēku un apkārtējo Visumu, bet tagad es to zināju neapzinoties. Es ne vien biju to redzējis; es to sajutu ar katru savas būtnes šķiedriņu.

21Diena, kad izmainījās pasaule

Palēnām sākdams apjaust savu fi zisko būtni, es sapratu, ka mana dūre cieši tur kādu priekšmetu, kas griežas plaukstā. Pacēlu atlikušo roku un aptvēru, ka nez kā vēl aizvien turu tajā Ehwaz rūnakmeni. Aplūkoju nelielo akmeni tuvāk. Kad tas pagriezās uz sāna, es sapratu, ka rūna ir kļuvusi par grieķu rakstu zīmi “sigma” jeb pašenerģijas simbolu – noslēpumu summu. Es pasmaidīju un aizvēru acis. Lai cik neprātīgi tas viss izklausītos, zināju, ka esmu sastapies tieši ar šo simbolu. Laikā, kad man būtu vajadzējis skumt par zaudēto roku, es sapratu, ka esmu ieguvis daudz vairāk – neiz-mērojamu vērtību.

Gadu gaitā aptvēru, ka esmu viens no arvien pieaugošā to cil-vēku skaita, kuri piedzīvojuši kaut ko līdzīgu. Es nebiju viens! Daži ir saskārušies ar šo fenomenu, pārciešot nelaimes gadījumu vai sli-mību – kā es, turpretī citi ir jau piedzimuši ar šādām spējām. Vēl citi ir sasnieguši tādu garīgās attīstības līmeni, kas ļauj viņiem nokļūt šajā īpašajā vietā. Un vēl citi nav to piedzīvojuši, taču instinkts viņiem vēsta, ka ir vēl kaut kas tāds, kas jāatklāj, tāpēc viņi turpina meklē-jumus.

Neviens īsti nezina, kāpēc šī kustība uz gaismu pieaug. Varbūt mēs esam sasnieguši tādu laiku vēsturē, kad kā kolektīvs esam gatavi veikt kvalitatīvu sociālās apziņas lēcienu. Tas pats par sevi ir liels noslē-pums. Sākot ar hindu jugām un beidzot ar Bībeles Atklāsmes grāmatu, vēstures gaitā daudzās kultūrās ir paredzēta tāda laika pienākšana. Senie maiji runāja par pasaules vecumu. Viņi ticēja, ka Zeme iziet cauri cikliem, no kuriem katrs ilgst 5,125 gadus, un mūsdienu zinātne ir apstiprinājusi, ka planēta patiesi ceļo cauri Piena Ceļam pa elipsi un viens šāds ceļojums tiešām ilgst tieši tādu laiku. Sasniedzot izliekuma tālāko punktu, Zemes magnētiskais spēks mazinās, un tas savukārt izraisa atsvešinātības izjūtu. Lai arī vairums cilvēku nezina, kāpēc tā notiek, tomēr tas viņus ietekmē tāpat kā dienas un nakts ritms vai Mēness fāzes. Tas var arī palīdzēt izskaidrot pēdējā laika karadarbības

22 Meta noslēpums

uzbangojumus, ekonomiskās krīzes un globālo sasilšanu. Būtībā nav svarīgi, cik tālu ir attīstījusies zinātne; mēs joprojām esam atkarīgi no dabas un kāda varenāka spēka likumiem.

Taču, lai kāds būtu iemesls, neskaitāms daudzums cilvēku jopro jām meklē kontroli pār savu dzīvi, patiesu laimi un mieru. Mūsos ir iekšēja vēlme izjust saikni ar kaut ko ārpus mums – vai vismaz zināt, ka neesam vienīgie, kas šādi jūtas. Vēlamies saprast, kāpēc notiek tā un ne citādi un kā darbojas Visums. Mēs ceram internetā, televīzijā, radio un grāmatās atrast dziļāko savas dzīves jēgu un veidu, kā dzīvot spē-cīgāku, ražīgāku dzīvi. Viena no grāmatām, kura var mums to sniegt un kuru pazīst daudzi lasītāji, ir The Secret (“Noslēpums”).

Kopš šīs grāmatas iznākšanas 2006. gadā tā miljoniem cilvēku palīdzējusi gūt lielāku skaidrību par savu dzīvi. Tiem, kuri nezina par šo īpašo grāmatu, pastāstīšu, ka tās pamatprincips ir Pievilkšanās likums. Tomēr daudzi nezina, ka Pievilkšanās likums ir tikai viens no septiņiem senajiem likumiem. Grāmatas autore Ronda Bērna apgalvo, ka ir guvusi iedvesmu no grāmatas Science of Getting Rich (“Zinātne, kā kļūt bagātam”), kuru pirms vairāk nekā gadsimta uzrakstījis Voliss Votlss. Viņa grāmata iznāca tieši divus gadus pēc tam, kad pirmo-reiz drukātā veidā parādījās The Kybalion (“Kibalions”). To uzrakstījis anonīms Hermeja mācības skolotājs, kurš sevi dēvēja par The Three Initiates (Trīs Iniciētie). Grāmatas “Zinātne, kā kļūt bagātam” pamatā ir koncepcija par pozitīvo domāšanu, un tajā apgalvots, ka, aizstā-jot negatīvos domu modeļus ar pozitīviem, mēs sniedzam sev spēku izmainīt dzīvi.

Šī koncepcija ātri tika pieņemta saistībā ar tādiem jauniem izgudrojumiem kā Aleksandra Greiema Bella telefons un Henrija Forda automašīna Model T. Tie pierādīja, ka parasti cilvēki spēj izman-tot sava prāta spēku, lai kļūtu par miljonāriem. Sabiedrība pieprasīja likumu kopumu, kuri palīdzētu ikvienam saprast, kā kļūt bagātam.

23Diena, kad izmainījās pasaule

Drīz vien tirgu pārplūdināja grāmatas, kurās bija iezīmēti dažādi mistiski principi, kā arī parādījās Jaunās domāšanas kustība. Dzima koncepcija, ka “domas nosaka realitāti”. Tas bija tiešām aizraujoši, jo cilvēki pirmo reizi kā sabiedrība saprata, ka viņiem piemīt spēks veidot savu nākotni.

Šīs koncepcijas apvienošana ar mūsdienu uzsvaru uz patērnie-ciskumu un Jaunās domāšanas idejām arī ir visai saistoša pieeja. Tāpēc, kad grāmatā “Noslēpums” no jauna parādījās Pievilkšanās likums, doma par to, ka mēs varam kaut ko iegūt, vienkārši izmantojot savas domas, kļuva visai pievilcīga.

Bet izmantot tikai vienu pašu Pievilkšanās likumu ir tāpat kā banketā pasniegt tikai uzkodas. Jā, tās ir gardas, bet tā vēl nav nekāda maltīte. Mēs taču nemēdzam teikt: “Uzkodas bija garšīgas, bet es nejū-tos paēdis,” – jo saprotam, ka tas bija tikai viesību sākums, ka baudīsim vēl daudzus ēdienus un tikai tad būsim paēduši.

Būdams psihoterapeits, lektors un vēstures students, kas pētījis cilvēku dabu visā pasaulē, es izjūtu vilšanos, redzot, cik daudz cilvēku ir pārpratuši Pievilkšanās likumu un cenšas gūt sāta sajūtu no “uzko-dām”. Pievilkšanās likums ir kas daudz vairāk nekā fi lozofi ja, kā ātri kļūt bagātam, vizualizējot ar naudu pilnu čemodānu un liekot tam parādīties realitātē, vai kā izmantot caururbjošas domas, lai liktu sevī iemīlēties Bredam Pitam vai Sandrai Bulokai – kaut gan tas, protams, būtu jauki!

Šāda Pievilkšanās likuma izmantošana man atgādina ainu no pirmās fi lmas par Ostinu Paueru, kurā Dr. Ļaunums grib dabūt par pasauli izpirkšanas maksu – VIENU MILJONU DOLĀRU! Viņa “labā roka” apjucis paskaidro šim naudas apmātajam superneģēlim, kurš, nesen atsaldēts, nonācis mūslaiku pasaulē no sešdesmitajiem gadiem, ka viņu pašu korporācija gadā pelna 9 miljonus dolāru! Līdzīgi – pielietot Pievilkšanās likumu, lai iegūtu dažus greznus nieciņus,

24 Meta noslēpums

kā jauna mašīna vai auskari, kurus tik ļoti vēlaties, nozīmē neizman-tot daudz lielāku potenciālu, lai, piemēram, iegūtu ilgstošu mieru un laimi.

Skeptiķi man ir teikuši: “Doktor Mel, Pievilkšanās likums ir tīrās blēņas. Esmu izmēģinājis – tas nedarbojas. Kāpēc jūs turpināt tās muļķības izplatīt?”

Es viņiem stāstu: ja Pievilkšanās likumu izmanto tikai kā uzko-das, varbūt viņiem taisnība. Bet šie un tūkstoši citu dvēseļu ar labiem nodomiem nesaskata kopainu – ka pastāv Visuma likumi, kas tiešām rada pārticību. Tam tikai vajadzīgs kas nedaudz vairāk nekā vienkārši kaut ko vēlēties un to palūgt.

Lai ilustrētu šo domu, veiksim ātru testu. Iedomājieties savas labākās atmiņas. Tas var būt par jebko pozitīvu, jebko, kas jums palicis prātā kā labākais notikums dzīvē. Iztēlojieties šo ainu sev acu priekšā – it kā tas viss notiktu šobrīd. Kā jūs jūtaties? Vēl svarīgāk – kāpēc tā jūtaties? Vai galvenā loma šajā notikumā ir tādām siltām emocijām kā mīlestība, maigums, humors? Domāju, ka vairumam no jums neienāca prātā kaut kas ar lielas naudas, īpašuma vai citu bagātību iegūšanu saistīts. Bet, ja tā bija, arī nekas. Bagātība nav nekas slikts, un to mēs apspriedīsim vēlāk. Tomēr, manuprāt, patiesa laime ir saistīta ar kaut ko vairāk nekā vienkārši “lietām”.

Patiesa bagātība ir kas daudz nozīmīgāks nekā fi zisku lietu iegūšanas process (tajā gan var būt iekļautas arī šīs lietas). Bet pastāv arī iekšējā bagātība, iespēja izjust mīlestību un līdzjūtību pret sevi un citiem, mieru un atpūtu, priecāties par dzīvi un būt pilnīgi laimīgam. Citiem vārdiem sakot, šis process, tāpat kā senā Ehwaz rūna, sniedz līdzsvaru starp garīgo un fi zisko. Vienkārši? It kā.

Motivācijas pasniedzējs Džo Vitāle ir teicis, ka zināt Pievilkšanās likumu nozīmē “izmantot Visumu kā savu katalogu”. Tā ir taisnība;

25Diena, kad izmainījās pasaule

bet es teiktu vēl precīzāk: tas ir kā lietot tiešsaistes kataloga ierobežotas dalības karti. Jums ir atļauts, cik vien vēlaties, redzēt tiešām lieliskas lietas, bet, ja vēl neesat kļuvis par pilntiesīgu biedru, jūs varat iegādā-ties tikai atsevišķas vienības.

Lai sasniegtu pilnu potenciālu, nepieciešams izprast lielāko Visuma darbības noslēpumu. Tas ir noslēpums viņpus visiem noslē-pumiem. Tas ir Meta noslēpums jeb “domāšana tālāk par noslēpumu”. Kā jau minēju iepriekš, Pievilkšanās likums ir tikai viens no septiņiem Hermeja likumiem. Šie likumi ir savstarpēji saistīti, un tiem ir jādarbojas saskaņoti, nodrošinot Visumā kārtību. Tikai izprotot un lietojot visus šos likumus, mēs rodam patiesu un ilgstošu laimi.

Palūgt to, ko vēlaties, ir tikai daļa no procesa. Lai gūtu pastā-vīgus rezultātus, ir jāņem vērā un pozitīvi jāizmanto arī citi likumi. Tāpēc, ja mūsu maltīte sastāv tikai no uzkodām, mēs varam uz mir-kli justies apmierināti, taču liedzam sev prieku un apmierinājumu, ko sniedz visa maltīte.

Lieliskākais saistībā ar Hermeja likumiem ir tas, ka tie darbojas pastāvīgi. Par spīti faktam, ka pasaule vienmēr mainās, šie likumi allaž paliek tādi paši. Tie ir Visuma likumi, tāpēc tie ir ieausti visu kultūru un reliģiju audumā un attiecas vienlīdz un bez izņēmumiem uz katru un uz visiem neatkarīgi no vecuma, rases, dzimuma, ticības vai fi nan-siālā stāvokļa.

Lielisku piemēru tam, kā darbojas šie varenie spēki, var saskatīt grāmatā “Noslēpums” dotajā Džeimsa Reja defi nīcijā: “To nekad nav iespējams radīt vai sagraut; tas vienmēr ir bijis un ir; viss, kas jebkad ir eksistējis, vienmēr eksistē, tas tikai maina formu, ieņemot kādu formu un atkal izejot no tās.” Zinātnieki teiktu, ka šī informācija defi nē enerģiju, bet teologi apgalvotu, ka tā apraksta Dievu. Kā vienā, tā otrā gadījumā runa ir par Visuma likumu.

26 Meta noslēpums

Brīnišķīgākais šajos likumos ir tas, ka mums nav augām die-nām jāmeditē, jāiestājas klosterī vai uz mākoņu malas jāmācās spēlēt arfu, lai tie būtu mums pieejami. Ir tikai jāizprot, kā tie darbojas. Tas ir kā izlasīt jauna mobilā telefona lietošanas instrukciju. Un es zinu, ka, uzrakstot šādus zaimus, tikko esmu pārkāpis savas brālības likumus. Patiesībā, ja jūs uzmanīgi ieklausītos, tad dzirdētu, kā visa pasaule kolektīvi novaidas. Galu galā īsti vīri nelasa instrukcijas, viņi vienkārši ķeras klāt! Bet vai esat kādreiz ievērojis: ja gadās, ka šī instrukcijas bro-šūriņa nokrīt zemē atvērtā veidā un tas puisis “nejauši” iemet tajā aci, viņš sāk saprast, ka ar telefonu var paveikt daudz ko vairāk nekā tikai uzspiest numuru. Itin drīz to var izmantot daudz kam: internetam, GPS, garāžas durvju atvēršanai, pārdurtas riepas salabošanai, laika iesaldēšanai – nu, varbūt ne gluži tam visam, bet jūs sapratāt domu. Ja izprotam instrukcijas, mums vairs nav jāspaida pogas, kā pagadās, cerot, ka atradīsim meklēto. Mēs varam apzināti izvēlēties savas sirds vēlmes. Tāpat ir ar Meta noslēpumu. Daudz vieglāk ir sasniegt to, ko vēlamies, ja saprotam, kā darbojas Visuma likums.

Neviens nezina, kur Hermeja likumi patiesībā radušies, bet populārākais viedoklis ir tāds, ka to sākotne meklējama saistībā ar Hermeju Trimegistu (TRIES-MAH-GEEST-US). Viņš bija seno ēģip-tiešu fi lozofs un garīgais vadonis. Līdzās visiem pārējiem nopelniem Hermejam piedēvē arī astroloģijas un alķīmijas pamatlicēja godu, kā arī uzskata, ka viņš bijis Bībeles patriarha Ābrama laikabiedrs un var-būt pat skolotājs. Katrā ziņā Hermejs bija tik gudrs, ka cilvēki sāka viņu salīdzināt ar grieķu dievu vēstnieku Hermeju vai ēģiptiešu misticisma dievu Totu. Lai nu kā, viņš bija sava laika “rokzvaigzne”.

Leģenda stāsta, ka Hermejs esot ne tikai ar jaunām, radikālām idejām apstulbinājis visu Seno Ēģipti, bet arī uzrakstījis savas gudrības uz liela, zaļa akmens, kas pazīstams kā Smaragda plāksne jeb Tabula Smaragdina. Tā bija tāda kā padomu grāmata, kurā bija aprakstītas sep-tiņas formulas, kā sasniegt augstāku sapratnes un gudrības pakāpi,