- Nu, ka sviežas?- Kā redzi, plēšamies pušu!

A. S t а n к e v i i a zim -

№ 23 * 1964

К, FELDMAMI5

— ES JUMS KĀ D R E IZ IESN IEDZU R A C IO N A L IZ Ā C IJA S PR IEKŠLIKUM U, K Ā M O D ERN IZĒT Z IRG U TR AM VAJU .

— P IENĀKS LAIKS, IEV IES ĪS IM . u. M e ž a ' v l l k a zīm.

б ш ш ш а Ь а А b sriq a A

«Gulošu nesit!» — devize sena unjauku,

Bet pie mums durbā lozungs ircits.

Kad cs guļu, mani par sliņķi sauka Un sit, un sit. un sit.

S ia J ifū b c L

Kad vadzis pilns, tas nolūst var,Bet tikai reizi vienu.Vien dažu vīru

vīna garsLauž reizes trīs pa dienu.

S u p G h p h k la ļib c L

Reiz Iztaponim priekšnieks bargs Ar kāju iespēra pa diezgan mīkstu

vietu.No bailēm Iztaponis stostīdamies

sarkst:«Vai m-m-mikstums nebija par

cietu?»

A. PLAUDIS

J ū m ī& JtL ?

«Mani vienmēr trauksme kaist!» Dārdošā dzejā kāds saka.— Atjausit jautāt, cienījamais: Vēderā,SirdiVai makā?

GARANTIJU UZ GARANTIJU!Autoritatīvi literatūrzinātnieki ir pierādī­

juši, ka satīriķis ari esot cilvēks. Tāpēc nav ko brīnīties, ka pašā svētku priekšvakarā Kur­sis tā apskauda savus darba kolēģus: viņi ga­tavoja laikraksta svētku numuram dzīvesprie­cīgus tēlojumus par darba pirmrindniekiem, jauniem produkcijas veidiem, kuru ražošanu apguvuši šie rūpniecības darbarūķi, par sa­sniegumiem zinātnē, tehnikā utt.

Bet lūk, satīrlķim Kursim uzdots sagata­vot feļetonu par rūpnīcu, kas nepilda plānu. Tā teikt, viņam medus mucā jāielej karote diezgan pazīstamās smērvielas. Vai tad kriti­kas asumiem nepietiktu pārējo dienu?

Tā nu sēž Kursis pie rakstāmgalda un jau kuru reizi gausi pārlasa to rūpnīcu nosauku­mus. kuras nav Izpildījušas gada ceturkšņa plānu Te pēkšņi viņa seja sāk starot. . .

Jā. feļetons būs, svētku feļetons. Un tieši par uzdoto tematu.

Tanī pašā dienā pacilātā garastāvokli Kur­sis ziņoja kolēģiem par savu veiksmi:

- Uzrakstīju! Te Ir tā slavas dziesma par darbnīcu, kura nepilda plānu.

— Saprotam, kādu slavas dziesmu pCdlnāv tu esi sadzejojis, — atbildēja kolēģi.

— Šoreiz nu gan nebūšu attaisnojis jūsu cerības. - - smēja Kursi». Bez pēdiņām, bez izsmiekla ēnas. bez neviena Ironiska mfl

2

jiena. Es viņus aicinu arī turpmāk neatkāp­ties no iekarotajām pozīcijām. Aicinu uzņē­mumus, kurus apkalpo šī darbnīca, aktīvi at­balstīt darbnīcu tās turpmākajā cīņā par plā­na neizpildi un galu galā plāna Izpildes pro­centu samazināt līdz nullei.

— Nelabojams Jokdaris, -- smejas biedri. Bet viens, Iegrūdis Kursim dunku sānā, Izsa­ka aizdomas, vai tikai viņa garaspējas neesot ietekmējis kritiens no motocikla.

Taču Kursis nezaudē pašpaļāvību.Visgardāk smejas tas, kas smejas pēdē­

jais, — viņš mierīgi atbild, — un es ceru, ka tas būs mūsu lasītājs, Jo viņš, Izlasījis fe­ļetonu līdz galam, sapratis, ka es rakstu par garantijas remonta darbnīcu. Skaidrs? Vār­du sakot, es cīnos par to, lai tuvākajā nākot­nē garantijas remonta darbnīcas darba trūku­ma dēļ vispār vajadzētu likvidēt.

— Nu tu, draugs, esi pāršāvis pār svītru! Vai tā var?

Ne tikai var, bet arī vajag! Kursis Iekarsa. — Pati dzīve to lr pierādījusi. Cik arpļu Jau aplidojuši mūsu kosmonauti? Un Ik reizi viņi ziņo: «Aparatūra darbojas nevaino­jami.* Nav bijis gadījuma, kad kosmonautam vajadzētu ziņot: «Nedarbojas lād? un tāds aparāts, Steidzami komandējiet uz orbītu ga­

rantijas remonta meistaru!» Varbūt teiksit, ka tāds gadījums ir bijis?

— Nav bijis un nebūs.— Redziet nu! Bet radioaparāts vai, teik­

sim, tas pats ledusskapis pēc savas konstruk­cijas ir nesalīdzināmi vienkāršāks par kos­mosa kuģa aparatūru. Kāpēc tad, pērkot tele­vizoru vai radlolu, mēs tūdaļ blociņā pierak­stām garantijas remonta darbnīcas adresi un telefona numuru? Ir jau labi, ka ir tāds ga­rantijas laiks, kad remontē bez maksas. Bet vēl labāk būtu, ja remontēt vispār nevaja­dzētu. Lūk, kāpēc es priecājos par to, ka ga­rantijas remonta darbnīca nav Izpildījusi plā­nu. Tas nozīmē . . .

— Visiem jau lr skaidrs, ko tas nozī­mē, — feļetonista dedzīgo runu pārtrauca at­bildīgais sekretārs. — Atbalstām tavas «sla­vas dziesmas* Ideju, nes uz mašīnrakstītāju istabu!

Kursis starodamš uzrunāja labāko mašīn­rakstītāju:

Lūdzu manu feļetonu pārrakstīt ar Jauno mašīnu! Tai ir skaistāki burti.

Ar lielāko prieku, biedirl Kursi; bet. diemžēl, jauno mašīnu jau aizvakar node­vām garantijas remontā.

C. M ELA M ED S

№ 23

seno latviešu dievamGodātais Trimpu, Tu esi

man parādā mucu miestiņa. Lūdzu, nerauc bargi savu dievišķo pieri un nesūti mani pie Joda! Viņš par šo lietu neko negrib zināt un Irimpoļas, ka neesot vai­nīgs.

Kas tad Īsti noticis? At­ceries. nesen Tu rādījies man sapni un teici: «Dzej­niek Putroni, uzraksti kino- scenāriju, kas būtu veltīts komponistam un dievtlūrim Artūram Salakam, bet par honorāru nopērc sev mucu miestiņa!»

Man šī ideja iepatikās, es atcerējos visu. ko zinu par Salaku, un uzrakstīju scenāriju. Te tas ir:

«1. ainaŠūpulī brēkdams guļ

mazs puišelis. Apkārt šū­pulim, rokas salikuši, stāv dievi — Trimpus. mīlā Mā­ra un Ūsiņš.

TRIMPUS: — Sitas pui­šelis ir Artūrs Salaks.

MĪĻA MĀRA: — ‘Viņšdienās būs komponists un krietns cilvēks.

ŪSIŅS (piekrizdams māj un krekšķina).

2. ainaArtūrs Salaks Izaudzis

par staltu jaunekli, staigā koklēdams un dancodams. Viņu laipnīgi vēro dievi — Trimpus, mijā Māra un Ūsiņš.

TRIMPUS: — Skaties, kāds ziķeris!

MĪĻA MARA: —. Viņš cītīgi ikomponē dievturu draudzei dziesmas.

CSIŅS (piekrizdams māj un krekšķina).

3. ainaArtūrs Salaks ir skolo­

tājs un māca bērnus labos

tikumos. Viņu laipnīgi v£- ro dievi — Trimpus. mīļā Māra un Ūsiņš.

TRIMPUS: — Kas to būtu domājis — Salaks kļu­vis par skolotāju padomju •skolā!

•MĪĻA MARA: — Cik progresīvi vārdi viņam mu­tē, cik dedzīgi viņš runā par jaunās dzīves celšanu! Tikai sejs viņam tāds kā Skābens .. .

ŪSIŅS (blisina acis un krekšķina).

4. ainaArtūrs Salaks lēnīgi sēž

zem ābelītes. No Rāmavas svētajām birzīm atskrien vējiņš un glauž viņa pieri. Pastnieks pasniedz Sala­kam pensiju. Dievi sačuk­stas.

TRIMPUS: — Tā ne­kas, astoņdesmit rublīši . ..

MĪĻA MARA: — Aiz­iedams pensijā, viņš kjuvis vēl cēlāks!

ŪSIŅS (piekrizdams mā j un krekšķina).»

. . . īss. bet, . kā man šķiet, talantīgi uzrakstīts scenārijs. Un tomēr, kino­studija manu gara darbu noraidīja un honorāru ne­maksāja, jo ceturtā aina nepavisam neatbilstot pa­tiesībai.

Iepazinies tuvāk ar lietas apstākļiem, .sapratu, ka ie- • bildumi- ir pamatoti. Vai Tu, godātais Trimpu, vari iedomāties, kādai jābūt ce­turtajai ainai? Briesmīgi, es Tev saku!

Tiklīdz Salakam piešķir­ta pensija, viņš kļuvis pa­visam cits cilvēks. Nekādas lēnīgas sēdēšanas zem ābe­lītes, nekāda vējiņa no svē­tajām Rāmavas birzīm. Uz

ekrāna parādās virs ar nai­dā zvērojošām acīm un cir­vi rokā. Ko viņš dara? \J-a- kāpj bēniņos un izlauž kai­miņa — sava apakšīrnic- ka — dzīvoklim griestus. Tad, sātaniski smiedamies, sagāž dzīvoklī lielu atkri­tumu kaudzi. Kāpēc?

Tālāk seko vēl negantā­kas Izdarības. Ieraudzījis, ka viņa meita apsējusi sar­kano pionieres kaklautu, niknais vīrs sagrābj bērnu aiz matiem un nežēlīgi sit. Pēc piekaušanas viņš mei­tenīti izgrūž pa durvīm. Atskan ķērciens: «Vāciesprom no mājām!»

Un to visu dara kompo­nists, pensionētais skolotājs Artūrs Salaks! Kāpēc?

Protams, tik briesmīgas ainas kinoteātros rādīt ne­var. jo skatītāji brēkdami muks no zāles ārā. Tā nu mans scenārijs, dievamžēl, jāmet papīrgrozā. Bet kas maksās mucu miestiņa?

Sākumā domāju, ka to darīs Jods. Viņam, kā zi­nāms, jāatbild par visām nelietībām, kas notiek pa­saulē. Nekā! Joda kance­leja man atsūtīja noraidošu atbildi:

«]. Par tik zemisku rīcī­bu kā bērna piekaušana un kaimiņa dzīvokļa piegānī- šana es neatbildu.

2. Kas attiecas uz mucu miestiņa, tad to lai maksā scenārija pasūtītājs Trim­pus!

Pekles pārzinis Jods. >Kā redzi. Tev, godātais

Trimpu, gribot negribot va­jadzēs gādāt par miestiņu. Solīts paliek solīts!

Patiesi Tavs PUTRONIS,

dzejdaris un scenārists

TAS VĪNS TAČU IR KRISTĪTS! COCĪBA, VAIRĀK

NEKAS! I. M e I q a i | a zim.

— BOTU JUMS ZOBI, VARĒTU DOMĀT, KA RE IM A ­TISMS NO TIEM, BET TĀ, KHM, K H M ...

G. C ī I ī S a zīm.

EZERS TAS VAINĪGAIS. . .Nolēmuši sarīkot peldēšanas sacīkstes,

svētdienas rītā sapulcējāmies ezera krastā.— Biedri! — kad bijām jau iebriduši ūde­

nī, mūs uzrunāja kolhoza fiziskās kultūras ko­lektīva vadītājs. — Personiskā iniciatīva, protams, ir laba lieta, bet vai šo pasākumu to­mēr nevajadzētu saskaņot ar kolhoza priekš­sēdētāju? . . .

- Man nekas nav pretī, —- iepazinies ar mūsu peldēšanas plānu, kolhoza priekšsēdē­tājs noteica. — Pucējiet vajā! Tikai iepriekš paziņojiet kultūras nama vadītājai!

— Apsveicami! — kultūras nama vadītāja priecīgi smaidīja. — Sen bija laiks! Tomēr katram gadījumam saskaņojiet pasākumus ar ražošanas pārvaldi! . . .

— Kas par jautāšanu! — pārvaldes vii i £ pat sašuta. — Sports taču attīsta muskuļus! | R īkojiet. . . Tikai, pats par sevi saprotams, informējiet rajona sporta dzīves vadītājus

— Jūs gan esat jocīgi! — sporta dzīves В vadītāji izbrīnā noplātīja rokas. — Peldiet. Г cik gribat! Tur nav daudz ko prātot. Protams, ļ ja pasākums neizjauc kolhoza priekšsēdētāja L ražošanas plānus.

— Ak, izrādās, tas atkarīgs tikai no ma- ļj?nls? — uzklausījis mūsu ziņojumu, priekš­sēdētājs rezumēja. — Pucējiet vajā! Kā Jau teicu, man nekas nav pretī! В

Ezers, diemžēl, jau bija aizsalis,J, JUZEFS

— ATRADIS, AR KO SPfOĒTI...I. M e I q a i | a zīm .

Atklāta vēstule Trimpum —

/

— ES NUPAT PĀRCIETU GRIPU, PLAUŠU KARSONI UN VIDUSAUSS IE K A ISU M U ...

— BET ES MĀJAS KAPITĀLO REMONTU.E. P r i e d k a l n a z?m.

PALĪGS T Ū R I S T I E M

Ko apskatīt GalēnosJa tūrisma ceļojumā gadās būt Galēnos, noteikti neaizmirstiet ap­

skatīt Maksima Gonkija kolhoza klubu! Tas atrodas tieši V iļānu- Preiļu ceļa malā pie vecā un kādreiz skaistā Galēnu panka. ,

Ar ko šis klubs ievērojams? Kaut gan klubs vēl nav uzcelts, tam jau Ir diezgan gara un interesanta vēsture. Par to jums tu­vāk, protams, pastāstīs pats Maksima Gorkija kolhoza priekšsēdētājs. Meis varam atzīmēt vienīgi to, ka klubs jau divas reizes ir pieminēts literatūrā: proti, pirmo reizi «Dadža» 1963. gada 2. numurā un otro reizi — «Dadža* 1964. gada 18. numurā. Kopš tā laika klubs nav daudz mainījies, un cerams (ja tā celtniecība turpināsies līdzšinējos tempos), ka piecus sešus gadus šis vēstures piemineklis saglabāsies līdzšinējā izskatā. Pasteidzieties to apbrīnot! N- T0SA

G U R Ķ Ī Š IPilsonis Patērētājs izvā­

rīja kartupeļus, izčurksti- nāja karbonādīti un gare-

. niskl pārgrieza mazu stin­gru gurķīti. Iebāza to mu­tē un tā arī palika, it kā rīklē būtu iegrūdis balti nokaitētu dzeloņstiepļu ka­molu.

Taču Patērētājs bija sīksts. Pēc kāda laika aiz­vēris muti, viņš secināja, ka zaļgani vizošajā burciņā būs iebērts par daudz sāls un piparu.

— Nu es tiem rakariem parādīšu! — viņš pārskai­ties bubināja un. paķēris taru ar atlikušo neto, devās uz rūpnīcu.

Sargs, kā jau parasts. Patērētāju cauri savai bū­dai tik viegli vis nelaida. Tā un tā: vai vajadzība no­pietna? Ļoti nopietna, un vispār — ko tur runāt, ja pierādījums rokā!

-— Vai mūsējais? — sargs piegrūda pirkstu pa­sniegtajam gurķītim. Tad aizgriezās pie skapīša, kaut ko ielēja, kaut kas nogul- dza. Pēc tam, pievērsis Pa­tērētājam atvilgušu skatie­nu, pastūma gurķīti zem ūsas:

— Labs labu nemai­tā! . ..

Patērētājs devās pie rūp­nīcas tehnologa.

— Nu, nu. vai tik traki ir. kā jūs sakāt?

— Ņemiet un pamēģi­niet!-

Tiklīdz gurķītis pazuda tehnologam mutē. asaru straumes tūdaļ notecēja pa vaigiem kā rudens lietavas.

— Nu? — Patērētājs noprasīja. — Vai jūtat, kā­du zēveli laižat tirgū?

Neko nejūtu!— Bet ļums pat asaras

līst!— Kā tad. es raudu!— Tātad pārsālīts?— Nekas nav pārsālīts.

Raudu tāpēc, ka jūs bez iemesla apvainojat mūsu rūpnīcu . . . . noniecināt mū­su augstākā labuma gurķī­šus.

Patērētājs gāja pie meis­tara, pie galvenā inženiera un tehniskā kontroliera. Viņam kļuva baigi, redzot paša nodarīto pārestību: .vi­si raudāja un šņaukājās par sava uzņēmuma nopulgoša- nu. par maigā gurķīša sū­ro apvainojumu.

Galīgi sašļucis. Patērē­tājs beidzot stāvēja* direk­tora priekšā.

— Tātad jūs sūdzaties, ka gurķīši pārsā līti. . . Hm, hm . . . Bet kur ļums ir pierādījumi?

— Nu, man taču te bi­ja . . . vesela burciņa ar šā­diem gurķīšiem . . .

— B ija . . . Hm, hm . . . Kur tad palika?

— Apēda . . . Kamēr ti­ku līdz jums, apēda.

— Tātad apēda. Un ko cilvēki teica, apēduši mūsu gurķīšus?

— S . . . slavēja . . . rau­dāja un slavēja . . .

Tātad konstatēsim faktu — visi bija sajūsmi­nāti līdz asarām! Vienosi­mies tā. biedri Patērētāj: jūs savu sūdzību esat stip­ri pārsālījis, bet mēs šoreiz to ļaunā neņemsim . . . Pie­tiks, ja jūs to atsauksit.

F. RĪVA

М. В i i о f а zīm .— ТЕ REDZAMS, KA IR PAT VAIRAK NEKĀ METRS!...M. M u i ž u I e s zīm.

— PAVIZINI M ANI ARĪ!— NEVARU, DARBA LAIKS BEIDZIES!

SĪKS pakalpojumsNekad mūžā man nay iznācis pie­

dalīties diplomātu rautos, bet diezin vai tur tā gādā par ievērojamiem viesiem, kā par mani rūpējās mans pa­ziņa Runcis. Viņā nolasīja man no acīm visu. Nepaguvu ne īsti iedomāties, ka derētu vēl kaut kas, kad Runcis to man jau piedāvāja nobaudīt. Pazīdams viņa skopo raksturu, pārdomu pilns gremoju ikru maizes, ēdu nēģīšus si­nepju un etiķa mērcē, iemetu pa konja- ciņam, dzēru kafiju ar liķieri un klusī­bā gaidīju, kad viesmīlīgais namatēvs beidzot ļaus ko manīt, kādēļ tāda iz­šķērdība.

— .Ja negribi būt cūka, — viņš sa­cīja. — tad izdari man pakalpojamu!

— Kādu? — sāku ausīties.— Sīku. — nomierinoši iemurrājās

Runcis. — Tavs dzīvokļa kaimiņš, ja nemaldos, ir anatomijas pasniedzējs docents Ronis?

Piekrītoši pamāju ar galvu.— Jauki, tātad neesmu kļūdījies!

Vai jums ir labas, draudzīgas attiecī­bas?

Ko man bija sacīt? To, ka mēs ar Ro­ni, vaļsirdīgi runājot, satikām apmēram tāpat kā mājas suns ar meža kaķi? Man bija pietiekams pamats domāt, ka viens no jaukākajiem brīžiem docenta Roņa dzīvē būs tas ilgi gaidītais mirklis, kad manu preparēto ķermeni viņš varēs ana- tomikumā demonstrēt kā uzskates lī­dzekli . . . Bcl. no otras puses, ja tā pa­domā, nebūtu glīti apbēdināt arī sir­snīgo un viesmīlīgo mājastēvu. Tāpēc atbildēju, ka mani un kaimiņu nevar šķirt ne uguns, ne ūdens, ka mēs esam tikpat kā viena miesa un viena dvēsele, un tamlīdzīgi.

— Tā jau domāju, — Runcis atplau­ka laimīgā smaidā. — Tad klausies: lūdzu, aizrunā kādu labu vārdu par ma­nu skuķi šim briesmonim pasniedzēja izskatā! Viņai parīt jākārto eksāmens anatomijā, un es būtu ļoti priecīgs pat par bālu itrijnieciņu!

— Vari būt mierīgs, darīšu visu, kas manos spēkos! — atbildēju.

Es esmu tāds cilvēks: ja kaut ko so­lu, tad vārdu arī tunu. Tieši tāpēc do­centam Ronim neteicu ne pušplēsta vārda. ■ Pat vairāk, darīju visu iespēja­mo, lai mans kaimiņš neko nenojaustu par manām sirsnīgajām attiecībām ar viņa studentes tēvu.

Pagāja dažas dienas. Biju jau visu aizmirsis. Bet tad mans kaimiņš Ronis reiz īgni noburkšķēja, ka mani saucot pie tālruņa. Klausulē izdzirdu sajūsmas pilno, pat gavilējošo Runča balsi.

— Liels paldies tev, mīļo drau­dziņ! Tu manā labā esi izdarījis vairāk, nekā biju lūdzis. Ronis jau droši vien tev pateica, ka ielicis manam skuķim četrinieku. Urā! Tu . . . tu . . . tu . . .

— Lūdzu, nepārspīlē manus nopel­nus "attiecībā uz . . . — atbildēju no vis­tīrākās sirds, bet Runcis neko pat dzir­dēt negribēja.

— Pudele konjaka no manas puses!Liecies mierā! Tur nav ko stīvēties! Eš labāk zinu, kā vajag! . .. Jā, — it kā starp citu viņš piemetināja, kad bija mani apklusinājis, — rīt pie tā paša briesmoņa jākārto eksāmens mana priekšnieka dēlam . . . Klausies: Jā­nis Vēdzele! Atceries!!! Bet pielūko, ja viņš izkritis, tu būsi vepris . . .

Kopš tās reizes Runcis mani citādi vairs nesauc.

M. CĀLIS

— ES NEKĀDU AVĀRIJU NEESMU IZTAISĪJIS.ORIBEJU TIKAI ATSTAT TRAKTORU, BET TE JAUKOBS PAVASARA GUL SEJMASINA. ------------------------- I

E. R u i m i ļ i zTm. G. B ē r z i ņ a zlm.

PIESARDZĪBAS SOLISPie ansambļa solista Gaiļa ieradās jauns iesācējs Cī­

rulis.— Dzirdēju, ka jums esot brīva vieta kori. Ja es

jūs ar to pārāk neapgrūtinātu, vai jūs mani nepaklau­sītos . . .

-mjBrīva laika, zināms, man tikpat kā nav, — Gai­lis augstprātīgi atbildēja, — bet es cienu jaunus ta­lantus . . .

Un, iekārtojies ērtāk uz sētas, tas piebilda:— Nu tad parādi arī, ko vari!Cīrulis palaida vaļā tādu trilleri, ka Gailis aiz sa­

jūsmas pat spārnus sasita. Bet tūdaļ viņš savaldījās un gluži vēsi pateica:

— Jā, zināmas dotības, protams, jums ir, taču vēl daudz, ļoti daudz jāstrādā un jāmācās. Tapec pagai­dām uzņemšanai korī jūs ieteikt nevaru.

Cīrulis mulsi pateicās par atsauksmi un aizlidoja.— Kā tad tu tā! Kā tad tu tā! — sāka kladzināt

Vista, kas arī bija dzirdējusi Cīruļa trillerus. — Viņš tak, tak, tak ļoti smuki dzied!

— Ek tu! — gailis atbildēja. — Kā tev šķiet, cik ilgi es būšu solists, ja Cīruli pieņems par koristu?

M. NAHIMOVSKIS

Ns 23

— HEI, SĒTNIEK!E. R u s m a ņ a z īm .

Mīļo «Dadzīt»!Labā noskaņā kopā a r savu plecus gadus ve ­

co dēlēnu iekāpu trolejbusā, lai pu iku aizvestu uz bērnudārzu. K a s tādās reizēs jādara ikv ie ­nam god īgam 'p ilson im ? S k a id rs — jāiegādājas bi|ete. Izņēm u tīri jaunu, nesaburzītu trijn ieku un pasniedzu kasierei. Bet v iņ a s seja, naudu ie­raugot, neapm ierinātībā saraucās.

— Meklējiet s īknaudu ! — kasiere kā ska ld īt noskald īja .

Tu, bez šaubām, m um s p iekritīsi, ka ilgāks

brauciens vilcienā va r kļūt ga rla ic īg s. Lai Izk la i­dētos, pasažieri spēlē šahu, ričraCu vai stāsta anekdotes. Bet tie Ir zinām ā m ērā novecojuši

laika kavēk|l, tāpēc bijām patīkam i pārsteigti, redzot, ka dzelzceļa darb in iek i m eklē jaunas

metodes cīņai pret garla ic ību.

11. oktobri precīzi pēc sa raksta Lādes stacijā pienāca R īg a s— Alojas vilciens. M ēs iekāpām ot­

rajā vagonā, un tūlīt sā kā s interesanti notikum i.

T ik līdz v ilc iens atgāja, vagona d u rv īs nostājās kontro lie ris So ro kov s un lūdza uzrād īt biļetes.

M um s bliešu nebija, jo Lādes stacijā nav kases.

L īdz Šim pasažieri*b i|etes iegādājās p irm ajā v a ­gonā, bet šore iz to nevarēja izdarīt, jo S o ro k ov s

stāvēja du rv īs, nevienu nelaida garām un pie­

prasīja, lai m aksājam soda naudu.

Tici, «Dadzīt», no garla ic ība s va irs nebija ne vēsts. So ro kov s centās, cik spēja. V iņ š a izslēdza

d u rv is un, kad v ilc iens apstājās pieturā, k u r

m um s vajadzēja izkāpt, nelaida nevienu ārā, k a ­

m ēr nebija no katra saņēm is tr īs rub|us. La i iz­

va irīto s no v ienm uļības, S o ro k o v s k v īt is v isiem

neizsniedza. Kam gribēja, deva, kam negribēja,

nedeva. A sp rā tīg i, va i ne?

V a rbū t tu, «Dadzīt», iebildīsi, ka m um s va ja ­

dzēja kāpt p irm ajā vagonā. Tas v is ie m 1 nebija

iespējams, jo m azās stacijās v ilc ien s p ietur īsu

b rītiņu un no p irm ā vagona daudzi kāpj laukā.

Nobeigum ā m ēs gribē tu lūgt, lai Baltijas dze lz­—- N a v . . . — atva inodam ās atbildēju, kad b i­

ju pārm ek lē ju si sava m aciņa v isap slēp tākos stū ­r īšu s.

Kasie re sā ka sirdīties:— Tā jūs te braucat caurām dienām bez bi­

ļetēm: rītos ve lk ārā p iecn iekus un desm itniekus, bet vaka ro s, kad kase jau nodota, plātās a r p iec­desm itn iekiem un sim tniekiem ! Un pe)ņu liek uz grām atiņas! Slīpēti putniņi!

K ād s tikko iekāp is gados v e cā k s pasažieris, pēdējos kasie re s v ā rd u s padzirdējis, nekavējās dot padom u:

— Ko tu r tik daudz m uti dzesēt, sauciet milici! Un, juzdam a m o rā lisku atbalstu, kasie re d im ­

d ināja tālāk:— Būtu v ism az apkaunējušie s un kāpu š i ārā!

U zn āk s vēl kontrole u n nofotografēs, bet pēc tam p ie lik s p ie kauna dē|a, lai v isa pilsēta p riecā­jas! . . .

M ēs izkāpām . K op š tā s reizes ce|u uz b ē rnu ­dā rzu u n atpakaļ m ērojām kājām.

Tas, m īļo «Dadzīt», būtu v iss. Bet m an ir ti­k a i v ien s lūgum s: ja gad ījum ā pie Tev is atnāk d u sm īga sieva a r ka sie re s som u pā r plecū, runā k ā ska ld īd am a un sāk m ūs apsūdzēt, Izraksti v i­ņai Četras kape ika s m ana hono rā ra vietā, jo ne­vē lo s pa likt parādniece.

A r s ir sn īg u sve ic ienu I. G O LO M B E K A ,bijusī trolejbusa pasažiere

ceļa p rie k šn ie k s b. K ra snob a je vs So rokovam iz­

saka atzin ību pa r v iņ a pūlēm pasažieru izk la idē ­šanā. K a s attiecas uz izspiestajām soda naudām ,

tad būtu m īļi un jauki, ja So ro k o v s tās p iesūtītu

pēc zem āk m inētajiem uzvārdiem :

A. M A R D A K A ,G. M A R D A K A ,1. a. «Ausma* kolhozniecesR. FOSS, veikalvede

G. FOSS,būvbrigādes loceklis E. M E L N U P E , fin. nod. vadītāja Л. K A L N IŅ Š , dzelzceļa sargs

(ļum, «CDad̂ īi»!Pie m um s Skultē ir četras loti

iecienītas vietas, k u r pudeles brā|i jūtas labāk nekā m ājās.

P irm ā — v isp o p u lā rā k ā — ir R ī­g a s sta rp ra jonu zve jn ieku pat. b-bas 1. ēdn īca Zvejn iekciem ā. T u r piedzerties v a r jau no paša a g ra rīta un gu lēt d r īk st ne tikai pie ēd­n īca s du rv īm , bet a r ī ēdnīcā.

Otrajā vietā paliek k io sk s Zvej­n iekciem a ostā. T u r gu lē šana s ap ­stāk li s liktāki, jo m azākas telpas.

Tālāk ie rindo jas Sku lte s ciem a pa­dom es dārz iņš. V a sa rā tu r sa n ā k ša ­nas «iespējams r īk o t k a tru dienu, bet ziem ā m azliet traucē aukstum s.

P a šā s be igās jām ln ko lhoza«Skulte» ve ika is (vad. b. P ried i-te), ko sauc p a r «Z iedoņdārzu». V e i­kalā, diemžēl, gu lēt n e d r īk s t nemaz, bet ārā nav v isa i ērti — sta igā daudz nedzērāju. Tom ēr d ze ršan a s apstāk|| ilabāki nekā m ājās.

Kā redzi, «Dadzīt», m is .d z īv o ja m lie liski. T āp ic , lūdzu, paziņo v is iem {•metējiem, ku riem m ājās neļauj dzert un k u ru s c itu r traucē k ā r t ī­bas sa rg i, lai b rauc uz Sku lt il

Л S K U J A

ekulld

Tuvodamies trolejbusa pieturai, rindā pamanīju Jotl pazīstamu seju.

Kur кап šo cilvēku es būtu redzējis? Kas viņš tāds Ir? Varbūt sen nesatikts paziņa, varbūt kāds bijušais darba biedrs?

. Nesveicināt būtu nepieklājīgi. Labi audzināts cilvēks tā nedara. Tātad jā- svelcina. Bet ja nu viņš neatbild? No- kjūšu neērtā stāvoklī. Bet ja viņš mani tomēr pazīst? Pienāks vēl klāt un jautās, kā klājas, uzsāks sarunu. Ko tad lai vi­ņam atbildu?

Un tā es pagriezu galvu sāņus un, ar dziļdomīgu seju alzsoļojls gar rindu, no­stājos tai galā.

Kā par spīti trolejbuss aizskrēja pie­turai labu gabalu garām un durvis at­vērās manā deguna priekšā. Mans no­doms pavērot «paziņu» pa gabalu izju­ka. Nekas cits neatlika, ierausos trolej­busā un ieņēmu vietiņu pie loga. Par laimi, man bija līdzi avīze. Izlikos to la­sām.

Kur īsti šo ' tipu esmu redzējis? Liels augums, drukns, sārtu seju, pliku pakausi . . . Kur esmu viņu saticis — tik pazīstama seja! Vai tikai tas nav mūsu pārvaldes jaunais priekšnieks? Viņš pagājušajā sanāksmē man tik sirsnīgi spieda roku. Nu tikai būs ķeza . . . .Jūtu, kāds apsēžas man blakus un iesāņus nolūkojas manī. Katram ga­dījumam ar vienu aci iedziļinos avīzē, bet a r otru pašķielēju uz kaimiņa pusi. Lai mani pērkons nosper, ja tas nav viņš! Ko nu lai iesāk? Tagad sasveicinā­ties par vēlu. Ai, ai, ai! P ar paaugstinā­jum u un prēm iju vairs nav ko sapņot. Jau iztēlojos, ka viņš saka manam di­rektoram : «Riepiņu iecelt šai amatā ne­var. Viņš ir nevīža un gluži neinteli­ģents cilvēks . . . »

Neuzkrītoši paskatos atkal kaimiņā. Skatos uzmanīgi. Nē. nav vis pārval­des priekšnieks — tam deguns stru­pāks, bet uzacis plānas. Paldies die­vam! Bet kas tad viņš ir? Paga, paga, tas taču jaunais arodkomitejas priekš-

sēdētājs! Un es viņu nepasveici- nāju! Slito kļūmi, drīz jau dalīs ceļazī­mes! Jāatvainojas, katrā ziņā jāatvaino- _ jas! Hm, bet ja tas nav viņš? Arodko­mitejas priekšsēdētājs tā kā augumā sī­kāks. Bet kur tad es šo te būtu redzē­jis? Pārcilāju atmiņā visus paziņas, darba biedrus, dažādu rangu priekšnie­kus, tirdzniecības pārvaldes, tautas saimniecības padomes, ministriju darbi­niekus. Nekā! Varbūt esmu viņu kaut kur sastapis? Kā tad, pareizi, pie svaiņa viesībās! Viņš sēdēja man pretim un visu laiku centās ar mani saskandi­nāt . . . Ak, kāds kauns — lādu laipnu cilvēku nepazīt! Turklāt viņš esot k au t, kāds tieslietu darbinieks. Mani toreiz ar • viņu tik pamatīgi iepazīstināja . . . Nē, tas tomēr nav viņš, tas bija vecāks! Vai tikai nav kāds no mūsu pārvaldes revi­dentiem? Tur viens tāds sēž. Tā tikai trūka! Nē, nebūs vis. Revidenta seju esmu labi iegaumējis. Tai ir dzimum­zīme uz virslūpas. Aha, atcerējos! Tas taču manas sievas direktora vietnieks! Nu gan sievai būs ko klausīties, cik vi­ņai nepieklājīgs vīrs . . .

Nākamajā pieturā man jāizkāpj. Kā lai tieku garām? Atkal ķibele — es ta­ču nevaru braukt tik ilgi, kamēr ma­nam kaimiņam apnīk. Te, tavu laimi, šis pieceļas un virzās uz izejas pusi. Lai izvairītos no sastapšanās, lecu ārā pa pakaļējām durvīm un nokļūstu tieši mi­licim rokās. Seko sods, un tad es eju tālāk. Eju un turpinu domāt: kas gan tas bija par cilvēku?

Pa ceļam iegriežos veikalā un ko re­dzu?! Aiz letes stāv viņš — vīrs ar pa­zīstamo seju! Tfu, sasodītā skleroze! Tas taču tikai mūsu veikala gaļas izcirtējs. Tfu! Atviegloti nospļaujos vēlreiz un pagriežos uz izejas pusi. Bet tad apstā­jos. Nē, tā vis spļaudīties nevar. Man drīz būs vārdadiena, un tad laba karbo­nāde ir zelta vērta. Atgriežos un, laipni smaidīdams, paceļu cepuri. Esiet svei­cināti, esiet sveicināti!

M IERMTLIS STE IG A

— P IR M S K Ā Z Ā M V IŅ Š PR IEC Ā JĀ S: BŪ ŠO T K A S IZ V A ­

D A R ĪT O S U Z D A R B U ! I. M e I q a i | a zīm.

— PIE JO D A ! V A I T A D TIE K A IM IŅ I N E V A R Ē J A N O

P IRKT S A U S Ā K U M A L K U !N. Z v i r b u ļ a z īm .

_ Š O N E Ē D ĪS IM ! T A S IR T A S K O L H O Z A PR IEK ŠSĒD ĒT Ā JS , K A S T ĪR U M U S A IZ L A ID A K R Ū M O S !Ē. О S a zīm.

No 2 37

[Ir uzrakstīts— Labrīt, kolēģi! Kas

jauns darbā?— Labrīti Jūs Jau esat

atgriezies no komandēju­ma? Ir Jaunumlņi, ir.

— Nu. kādi?— Ķīrltl atlaidis no

datba.— Ko?! Tik labu dar­

binieku!— Mājās sācis uzvesties

negodīgi!— Ko jūs sakāt?— Jā, jā, tā ir. Krāpj

sievu.— Nū-ū? Viņam tik jau­

ka sieva . . .— Re, kā ir — neprot

savējo novērtēti Lien, kā saka, svešā dārzā . . .

— Man gan tā neliekas. Ķirltls ir tik taupīgs, ka pat nepīpē . . .

— Sakiet labāk: bijataupīgs. Bet tāds viņš vairs nav. Ir sācis pīpēt. Pats savām acīm redzēju, ka Ķī- rltls vakar, no priekšnieka kabineta iznācis, Odlņam prasīja uzpīpēt. Nedarbi ir kā hiēna, aprij cilvēku vi­su — ar dvēseli, kauliem un naudas maku!

— Viņš vēl ņēma pa­pilddarbus. lai nopelnītu kādu kapeiku vairāk.

— Un tas viss tiek no­likts amoram uz altāra. Kad tā saindētā bulta cil­vēku ir ķērusi, tad- viņam viss vienalga.

r

— Bet viņš taču uz sie­vietēm pat acis nepaceļ!

— Ha, ha, klusajos ūde­ņos, mīļais, allaž nelabie mājo. . . Tā, redz, ir — aldziņu noplītē, bērnus at­stāj bez maizes. Pagājuša­jā nedēļā grāmatvede pati savām ausim dzirdējusi, ka sieva viņam zvanījusi uz darbu un lūgusi nopirkt maizi, jo mājās neesot ne kumosiņa .. ., ko bērniem celt galdā vakariņās! Bet šis atrunājies ar naudas trūkumu. Nu redziet, viņam pat bērniem nav! Te nu Ir jums tas labais!

— Bet. kolēģi, cik man zināms, Ķlrītis naudiņu piepelna tādēļ, lai palīdzē­tu māsai nopirkt koopera­tīvo dzīvokli. Es neticu, ka par viņu varētu būt kaut kas tāds rakstīts!

— Lai es kaut zemē ie­grimstu, ir rakstīts!

— Nav tiesa, varbūt kāds tikai izrunājis, tenkas palaidis . . .

— Kā nav tiesa?! Ir tie­sa! Es pats par viņu uz­rakstīju! . . . Bet tas lai pa­liek starp mums, vai ne?

Pat domādams neizdomāsi

«Arī Liepājas SMCP sacīkšu m otocikleti ne vi­sai apm ierināti a r savu stāvokli, jo sac īk s te s nav sen vairs redzējusi, kādē | a r ī vienu no Šādiem braucējiem ie vizināja pa ce |u b rau co šā siena vezum ā, k u rš tika pēc tam ievietots uz laiku slimnīcā.»

(No sabiedrisko auto inspektoru sienas avīzes)

«Mašīnai nebija nekāda vaina. Tikai tā n e d a r­bojās.»

(No mehāniķa ziņojuma)

«Jā, sievai esm u bijis neuzticīgs. Bet p ā ri v i­ņai neesm u d arījis .»

(No paska idrojum a biedru tiesā)

JANĪNA PREDELE -

— .VAI JŪS NEM AZ MEINTERESE DĒLA SLIKTA UZVEDU A I

— N A V PAR KO INTERESĒTIES. JA SŪTU LABA, CITA LIETA.t. O l a zlm .

VALDIS SKUDRA

Olimpiādesietekm es

Grib direktors pēc Tokijas, Lai sporto visa skota,Un bērniem bumbu lielisku Viņš pērk dēļ volejbola.(Turklāt pēc spēlēm Meksikā Pat tiklu gādāt sola!)

Ar gulēšanu laulātie Vairs ritus neizniekos.Jo agri vajag celties tiem, Kas nodzen taukus liekos. (Un sieva cilā hanteles,Bet virs steidz ķēķi iekost!)

Pat pašu māju Džeks un Bobs Dod solījumus skaļus,Ka nomazgās iekš Mehiko Tos ārzemnieku čaļus!(Kaut paši turas sacīkstēs Vēl ciliem nopakaļus!)

Bet diriģentam masu sports Liek rūgtu malku norit: Tam visi pirmie tenori Uz krosu aiziet šorīt.(Ja vakarā tiem iesnas būs, Tad laidies lejā, korill)

Virs apriņķoja vairākas Un kļuva virs ar praksi.Tam, piecus riņķus ieraugot, Nāk prātā pieci zagsi...(Par katru riņķi samaksāt Liek tiesa pilnu iaksi!)

8N° 23

— PRIEKŠSĒDĒTĀJS N EV A R JOS PIEŅEMT. V IŅŠ IR LA IKA TRŪKUMĀ.

«Ю ш яш йж ш ш » 3 i О t t i t ā 3 t g ļ 4 t jšM A

JAUTĀJUMS. Vai ir iespējams, ka pa­saulē kaut kas pazūd bez pēdām?

ATBILDE. Nē, nav iespējams. Gulbenes ražošanas pārvaldes kolhoza «Sarkanā zvaigzne» fermas celtnieki, piemēram, paši jau kur tas laiks pazuduši, bet pēdas pa­likušas: viņu celtajai kūtij pamata stūris kā nobrucis, 4ā nobrucis...

JAUTĀJUMS. Kāpēc uz velosipēdu rie­pām kas izlaiž garu jau pirmajā lieto­šanas reize, ir tikai numurs 622 X 4 0 Gost 4750—63 (K), bet nav fabrikas mār­kus?

ATBILDE. Tieši tāpēc jau nav, ka šis riepas izlaiž garu pirmajā lietošanas reizē.

JAUTĀJUMS. Kāpēc ļaudis satiekoties saka: «Cik daudz ūdens aiztecējis ...»?

ATBILDE. Ne visur! Vismaz Viļānos dažās jaunajās mājās saka gluži otrādi, jo tur pa ūdensvadu biežāk netek, nekā tek.

JAUTĀJUMS. Kāda atšķirība starp vienkāršu un divkāršu muļķību?

ATBILDE. Ļoti liela. Piemēram, Zināt: nu akadēmijas Bioloģijas institūta darbi­nieki š. g. 22. oktobrī norīkoja mašīnu braucienam uz Jelgavas rajonu, lai gan šāda rajona sen vairs nav.

Bet š. g 5. oktobrī Ogres rajona kultū­ras nama direktors un Jēkabpils projektu un tāmju biroja inženieris divatā parak­stīja aktu, ka Ogres rajona kultūras nams patiesi neatrodas Jēkabpili. Atšķirība re­dzama bez komentāriem.

DR. SINEPE

щ ш

lb

— IEDEVU VELNAM PIRKSTU ... I. M e I q a I | a zlm-

VISUPIRM S UZ r e s t t t e m .

PĒC I AM A ll м етнем . м. м „ и ц I . . ,lm .

No 2 3

9

KA ANTOIVJINU DZENI

PAR BRIGADIERI

CĒLA...

Otrajai brigādei vajadzēja iz­virzīt brigadieri, bet nebija ne­viena piemērota kandidāta. Kol­hoza valdes viri pārcilāja vienu, otru, trešu, bet visi izrādījās ne­derīgi.

Tad apstājās pie Antoņinas Dzenes.

— Vai Antoņina Dzene derēs? — viens no valdes vīriem iemi­nējās. — Cik man zināms, viņa ir viltojusi uz naudas dokumentiem daudzus parakstus un tādējādi savā kabatā iebāzusi vairākus simtus rubju valsts naudas.

— Kā tad, šis lietas ar doku­mentiem pierādītas, tā sakot, re­vīzijā!

— Nu, un tad? — sarunā ie­jaucās cits valdes vīrs. — Par to taču viņu atlaida no Kursīšu ciema padomes priekšsēdētājas amata.

— Ne jau parakstus vien viņa viltojusi. Elsot piesavinājusies arī vienu otru mantiņu, — neatlaidās pirmais valdes vīrs. — Ka tikai nesāk zust arī brigādes inven­tārs . ..

— Kas nu tagad var zust! Viss • nopļauts, nokults, savests klē­

tis, — balsi pacēla Antoņinas Dzenes vīrs Roberts, 3. brigādes brigadieris. Un nokrekšķinājies piebilda: — Ja viņai gadījumā kaut kas ķersies, es palīdzēšu, man taču ir pieredze!

— Es ari tāpat domāju, — beidzot ierunājās pats valdes priekšsēdētājs. — Lūk, ko šai lietā saka izmeklēšanas daļas pro­kurors b. Sadovņikovs: «Pārbau­dē noskaidrots, ka aktā un vēstu­lē mīnētie Dzenes pārkāpumi vi­sumā apstiprinājušies.

Pēc prokuratūras ierosinājuma Dzene no darba atbrīvota un saukta pie partijas atbildības. No­darītos materiālos zaudējumus viļņa daļēji segusi. Par 176 rub­ļiem pret Dzeni iesniegta civil­prasība.

Ievērojot, ka Dzene no darba atbrīvota, saukta pie partijas at­bildības, nodarītos zaudējumus daļēji segusi un pret viņu ie­sniegta civilprasība, kā arī agrāk viņa nav tiesāta, nav mērķtiecīgi viņu saukt pie kriminālatbildī­bas.» NuBvai tagad nav pilnīgi skaidrs, ka piemērotāku kandidā­tu mēs neatradīsim, kaut vai sē­dēdami izdeldētu bikšu dibenus cauros?

Nezinām, vai tieši šādā veidā notika Dzenes Izvirzīšana briga­dieres amatā vai citādi, bet An­toņina Dzene tagad ir brigadiere un viņas pārziņā nodotas tādas materiālās vērtības, kādas ciema padomē viņai pat sapņos nerādī­jās.

S. ANTONS

TAISNĀKAIS I CEĻŠ

K ārto d am s d ie n e s ta d a r īš a n a s k ād a n e ­p a z īs ta m a p ilsē tā , e s t īr i n e m a n o t a p m a l­d ījo s .

— P ilson īt! — u z ru n ā jo t k ād u tan ti ņu.— Vai n e p a te ik s it , k ā ta is n ā k n o k |ū t līdz d ze lzc e ļa s ta c ija i?

— Oja, k ā p ēc ne! — ta n t iņ a laipn i a tb il­d ē ja . — E jie t t ik pa So p a iu ceļu līd z lau ­kum am ! Tad p a g r ie z ie tie s p a k re is i u n so ­ļo jie t p a ŽubTSu ielu līd z K astaņ u Š ķ ērs­ielai! T u r ta d tā s ta c i ja a r ī b ū s . . .

— P a ld ies! — e s s i r s n īg i p a te ic o s un , ie sk a tījie s ro k a s p u lk s te n ī , lēn ām so |o ju p ro m . L īdz v ilc ien a a tie š a n a i b ija v a irā k n e k ā p u s s tu n d a .

— P ag a id ie t! — la ip n ā ta n t iņ a m an i ap­tu rē ja . — L ab āk g r ie z ie t ie s a p k ā r t u n so­ļo jie t p a $o paSu ielu līd z tirg u m ! Tad p ā r i t i rg u s lau k u m a m e jie t u z SkroSu ie- īu un p a to paSu līd z BieSu g a tv e i! Pa BieSu g a tv i so ļo jie t līd z paSam qalam ! S ta­c ija b ū s k ā u z d e ln a s .

— P a ld ies! — p iete icos v ē lre iz u n žigli m e to s n o rā d īta jā v i r z ie n ā . L īdz v ilc ien a a tie šan a i b ija a tl ic is k r ie tn i m a z ā k laika .

— O-ū-ū! — k a d b iju n o g ā jis a p m ē ram d iv s im t s e |u , a iz m u g u r a s Iz d z ird u d īv a in u tro k sn i . A tsk a tīj ie s ie r a u d z ī ju ia ip n o tan - t iņ u .

— A p s tā jie tie s! — Sī m an m ā ja a r r o ­ku un s a u c a . — I r v ē l ī s ā k s ce|S ! T ū līt p a - s tā s t īš u . . . Ju m s JāstS v t e p a t u z v ie ta s , — p ien ā k u s i tu v ā k , v iņ a s ā k a s k a id r o t . — Uz s ta c i ju taču iet a u to b u s s . . . L ūk , k u r pie­tu ra !

— L iels p a ld ies! P ie d o d ie t, k a e s jū s t īk ilgi a iz k a v ē ju . T ag a d tikS u ga lā p a ts , — ja u a r īg n u m u n o iņ ā c u u n , p a ­g r ie z is ta n tiņ a i m u g u ru , n o p ē tī ju p u lk s te ­ni. L īdz v ilc ien a a tie š a n a i b ija a tlik u S a s d e sm it m in ū te s .

■— N ekas, n e k a s . . . — m a n a g lā b ē ja ča lo ja . — Es ja u n e s te id zo s .

K ādu la ik u s tā v ē jā m k lu sē d a m i. T ad ta n tiņ a pēkSņi s a s i ta p la u k s ta s :

— Es q a n e sm u aāzmārSTga! J ū s ta č u v a ra t iet p a So te ta c iņ u . L īdz s ta c i ja i p ā ­r is so ļu . . .

— B riesm īg s p a ld ie s! — e s iek lied z o s u n m e to s p a ta c iņ u u z p riek S u .

Kad s a sn ie d z u s ta c i ju , v ilc ie n s ja u b ija g a b a lā . . .

J . ODS

Н Ш Н Н Ц Ц М ш р

НЯННВИИ1VIRA GADI E. R u s m a ņ a zlm .

īsie stāstiTraipi nepatika nevienam, izņemot pašu tinti.

J . PRIED1TE

— Kādas ir jūsu domas par manu jauno lugu? Lūdzu — tikai atklāti!

— Atklāti nevaru. Bluķus stāv bērni.M. GAILIS

Asfalts bija vienaldzīgs pret Slotas mīlestību, par spīti tās neatlaidīgajiem glāstiem. Viņš karsti ilgojās pēc Odcnsslrūklas. Bet tā savukārt izturējās vēsi pret Asfaltu.

V. ŠĶĒLE

— Tagad nu gun zootehniķis bieiāk iegriezīsies mūsu fermā.

— Acīmredzot kritika līdzēja?- Kur nu! Viņam ārsts parakstījis piena d iē tu .. .

A. DOBULIS

N s 2 3

BEZ V Ā R D IE ME. O z o l i ņ a zīm .

B IRO KRĀTĀ BĒRNĪBA UN ..,

— Не iztrūkuma, ne pārpalikuma! Te kaut kas nav kārtībā!

Vai nu brāķis, vai būs modē —

NOSLĒGTS RAKSTURS

— Kas jums kais!— Kas jums par dajul

Spēcīgs tvēriens

TEHNISKA DISHARMONIJA

PAR KO?

— Ja ir velēšanās, — apkārtē­jiem kolhoziem ziņoja Baltijas ma­šīnu izmēģināšanas stacijas vadī­tāji, — var dabūt lietošanā tehniku.

— Tāda vēlēšanās ir! — atsau­cas no Mārsnēnu kolhoza. — Mēs gribētu traktorus, skābbarības kom­bainu un vēl šādas tādas mašīnas.

— Tas ir labi, ka jūsu vajadzī­bām ir, tā sakot,- vēriens! — atbil­dēja stacijas priekšnieki. — Dabūsit traktorus, kombainu un visu pārējo!

— Mums derētu viens traktors, — ieminējās Kārļa Marksa kolhoza val­des vīri.

— Tas ir labi, ka vajadzīgs, — viņi saņēma atbildi. — Dabūsit traktoru!

No Valmieras rajona kolhoza «Kopsolis» interesējās par cukurbie­šu novācamo kombainu SKS-2.

— Nu lab i... Arī to var! Dabū­sit mašīnu. Ies kā nelabais.

Un tiesa: gāja arī kā nelabais. Kad kolhoznieki kombainu kapitāli izremontēja, varēja laist uz vagas.

Pienāca laiks, un Kārļa Marksa kolhozam bija jānorēķinās par trak­tora lietošanu.

Saņēmuši rēķinu, valdes vīri sa­skatījās: summiņa bija vairāk nekā apaļa — 120 rubļu.

— Diez kā mārsnēniešiem tagad klājas? — viņi iedomājās. — Kaut tikai valdei nebūtu jāiet uz to ma­šīnu izmēģināšanas staciju parādi) atstrādāt!

Izrādījās, ka nenieka: par sešu traktoru, skābbarības kombaina un citu mašīnu lietošanu no Mārsnēnu

kolhoza Baltijas MIS saņēma tikai 300 rubļu. w . . ,

To uzzinājuši, Kārļa Marksa kol­

hoza valdes vīri aiz brīnumiem knieba sev vaigā.

To pašu savukārt darīja arī Cē­su rajona kolhozu «Komjaunietis», «Komunisma ceļš», «Dzērbene» un citu saimniecību priekšsēdētāji, uz­zinājuši, ka Baltijas MIS vispār iekasē naudu par mašīnu lietošanu.Šīs saimniecības nebija maksājušas ne kapeiku, kaut gan līgumos tas paredzēts.

— Kāpēc tāda kārtība? — jautāja stacijas vadītājiem.

— Tā v a jag ... — viņi atbildēja.— Bet kāpēc tā vajag? — par

visām šīm lietām Baltijas MIS va­dītājiem jautāja tautas kontnjhen.

To, lūk, vadītāji arī nezināja pa­teikt.

DĀRGS EKSPERIMENTS

— Kur tas teikts, ka automašīnai jābūl četriem riteņiem? Pilnīgi pie­tiek ar trim! — izdarījuši tādu se­

cinājumu, Baltijas mašīnu izmēģi­nāšanas stacijas vadītāji sāka eks­perimentēt. Vienam kolhozam izno­māja traktoru bez kāpurķēdēm, ot­ram — kombainu bez riteņiem, trē- šam — ecēšas bez atsperēm. Izno­māja un, kādu laiku nogaidījuši, sāka interesēties, kā nu mašīnas darbojas. Rezultāti bija negaidīti spoži. Traktors strādāja bez apstā­jas, kombains darbojās pirmklasīgi, ari par ecešām neviens nesūdzējās.

- Ludzu! izmēģināšanas sta­cijas vadība gavilēja. — Mašīnu tehniska gatavība, ka redzat, ir ti rais bleķis! Kārtīgs agregāts darbo­jas arī bojāts un salauzts. Sis at­klājums mums dos lielu ekonomiju.

Bez šaubām, Baltijas mašīnu iz­mēģināšanas stacijas darbiniekiem jaunais atklājums dod ekonomiju, taču saimniecībām, kas tehniku sa­ņem, tas izmaksā ļoti dārgi. •

Tā, piemēram, Cēsu ražošanas pārvaldes kolhozs «Veselava» saņē­ma no Baltijas mašīnu izmēģināša­nas stacijas graudu kombainu SKP-3. Kombains it kā bija lieto­šanas kārtībā, taču pirms tā iedar­bināšanas kolhozam vajadzēja iztē­rēt 1018 rubļu. Lai izkustinātu no vietas traktoru DT-20, bija jāsamak­sā 458 rubļi. Lai salabotu kombainu LK-4M, no kolhoza kases vajadzēja izdot 195 rubļus.

Protams, ja par tehnikas remontu būtu jāmaksā pašiem Baltijas ma­šīnu izmēģināšanas stacijas darbi­niekiem, viņi droši vien neaizrautos ar līdzīgiem eksperimentiem ; . .

KOMBAINAAUGSAMCELŠANAS

Kādā jauka dienā jūs ejat pa ielu un pēkšņi skatāties: ak mūžiņ, ta­vu zilu brīnumu! Pretī nāk pirms diviem gadiem mirusī krustmāte!

— Kategoriski nepieļauju! — ie­pazinies ar šo domu. konstatēs Bal­tijas MIS direktors b. Morits.

— Tehniski neiespējami, — šādu iespēju skeptiski noraidīs galvenais inženieris b. Matisāns.

— Kas norakstīts, tas neceļas, — velreiz, visu ar aritmometru pār­

skaitījusi, rezumēs vecākā grāmat­vede b. Lāce.

— Pievienojos biedra Matisāna domām, — S acīs «Lauktehnikas»

*Cčsu nodaļas' galvenais1 inženieris b. Kručāns.

Pilnīgi piekrītam, tāds fakts nav iespējams. Ar krustmātēm, protams, ir citādi nekā ar kombainiem. Kādā jaukā dienā iet pa ceļu biedri Mo­rits. Matisāns, Lāce, Kručāns un pēkšņi redz: pretī brauc kombains SKT-3.

— Pazīstams numurs! Kategoriski apgalvoju! — iesaucās direktors.

— Tehniski iespējams, tas taču mūsu kombains no Kārļa Marksa kolhoza, — optimistiski paskaidroja stacijas galvenais inženieris.

— Tas pats, ko norakstījām, dro­ši vien augšāmcēlies, — atkal re­zumēja vecākā grāmatvede.

— Pilnīgi pievienojos biedra Ma­tisāna domām, — atkal sacīja «Lauktehnikas» Cēsu nodaļas gal­venais inženieris.

Kā tad — jo kombains taču nav krustmāte . . .

n e m u z i k ā l s m o m e n t s

— Vai nepamēģināsim kaut ko uzdziedat? — reiz iedomājās staci­jas vadošie darbinieki.

Domāts — darīts. Sanāca kopā. Uzņēma toni.

— Re! — vilka laboratorijas dar­binieki. — Re!

— Kas tad viņiem lēcies? — brī­nījās klausītāji. — Dzied tikai vie­nu noti!

— Re, kur direktors, inženieris, re, kas vainīgi visās nebūšanās! — skandēja laboratorijas ļaudis.

— Es arī, khm, khm . . . varbūt mazliet izlocīšu balsi, — nokrem­šļojās galvenais inženieris Matisāns.

— Re, re, kur direktors, re, kur la­boratorijas grupa! Vai gan vēl ci­tur jāmeklē nelaimju saknes?

To visu dzirdēja arī pats Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas di­rektors Morits.

— Nu, kad tevi piķis . . . — viņš pataustīja apkakli, vai gana brīva un pietiks elpas meldiņam. Tad pie­cēlās un sāka:

— Re, cik daudz darbinieku sta­cijā, bet pašam, re, viss pašam jā­dara! Vai te kāds palīdz . . . Re, cik man grūti! Cik padaru, tik i r . . . Re, kur galvenais inženieris, laboratori­jas ļaudis, bet viss uz mana kakla!

Mazliet dīvaini jau ir: izmēģinā­šanas stacijas vadošie darbinieki tā kā dziedātu vienu un to pašu noti, bet saskaņas viņu vidū nav . . .

Materiālus iespiešanai sagatavoja M. OSIS un J. JAUNS

R e d a k c i j a s p i e z ī m e .Ž u rn ā la tap S an as laikā LKP

CK u n LPSR M inistru Pado­m es p a r ti ja s un v a ls ts kontro­les k o m ite ja m um s papildus ziņoja: ja u tā ju m s p a r n e k ā r­tīb ām B altijas MIS ap sp ries ts k o m ite ja s sēdē . P a r p ieļau ta­jiem p ā rk āp u m ie m s tac ijas di­re k to rs b. M orits no d a rb a at­celts , v ecā k a ja i g rām atvedei b . Lācel Iz te ik ts s tin g rs rā ­jiens, g a lv e n a is in ten leris b. M atisāns b rīd in ā ts .

12(

№ 23

AI. AI, AI, K A D A V IEGLPRĀTĪBA I TĀDU MANTU ATSTAT ZEM SNIEGA!

LIELISKAIS SEPTĪTNIEKS

N. Z v i ’r b u ļ a zlm.

Я 1

Viņu ekselences ministru kabineta locekļi ieradās daudzvietīgā melnā «Kadiljakā». No­klaudzēja mašīnas durtiņas, un uz valdības pils manmora kā.pnēm izkāpa ārlietu ministrs, ārējās tirdzniecības ministrs, informācijas mi­nistrs, pasta un telegrāfa ministrs, rūpniecī­bas attīstības ministrs, plānošanas un koordi­nācijas ministrs un kā pēdējais — ministrs tūrisma jautājumos.

— Mierrā! — ar skaidru esesieša akcen­tu iebļāvās sardzes priekšnieks un pielika ro­ku pie cepures. Trīs duči žandarmu, izbolī­juši acis, sastinga.* Spožs, it kā lakots adjutants atvēra durvis

uz sēžu zāli, un viņu ekselences ieņēma vietas pie apaļā galda.

— Tātad, kungi, — ministru kabineta priekšsēdētājs iesāka, — atklāsim sēdi. So-

• dien darba kārtībā . . . Arējās tirdzniecības ministra kungs, liekas, žāvājas? Ko tas nozī­mē, godājamais?

— Tas nozīmē, — informācijas ministrs atsaucās, — ka godājamais kolēģis atkal visu nakti ir pavadījis hotelī «Bristole» pie kāršu galda un paspēlējis Beļģijas atašejam simt­tūkstoš dolāru. Informācija Ir absolūti precī­za.

— Ak tā? — iekliedzās rūpniecības mi­nistrs. — Ak šitā! Un tas notiek tādā brīdī, kad valsts budžets iet bojā līdzekļu Izsīkuma dēļ, kad nodokļi ceļas kā ieraudzēta mīkla, bet uz valdības adresi ik dienas lido petīcijas, apelācijas, akmeņi . . .

— Un bumbas, godājamais, bumbas! — drūmi paziņoja pasta ministrs. — Mani ierēd­ņi ik dienas no pasta maisiem izņem ne ma­zāk par pustonnu dinamīta, kas adresēts val­dības galvam!

— Tagad skaidrs, kāpēc spekulantiem melnajā tirgū Ir tik daudz sprāgstvielu, ka vi­ņi konkurē ar valsts Iepirkumu! Mēs te lau­zām galvas, domājam, kur sagrabināt kādu nieku zelta, lai monopolizētu raktuvju apgādi ar spridzekļiem, bet jū s . . .

— Par zeltu viens otrs labāk varētu klu­sēt! — pusbalsī piezīmēja plānošanas mi­nistrs. — Es nesen ieskatījos kādā ļoti intere­santā dokumentā. Tas bija ārējās tirdzniecī­bas ministrijas memorands. Divi miljoni Iz­tērēti reprezentācijas vajadzībām! Savāds priekšstats jums, dārgais. Ir par reprezentā­ciju . . .

— V A I JOS, LODZU, NEVARĒTU M A N I IEKĀRTOT SILTĀKĀ V IET IŅA!

E. P r l t d k i l m zlm.

— Es arī nesen ieskatījos kādā dokumen­tā, — sacīja tirdzniecības ministrs. — Tas bi­ja naudas pārvedums kādai bankai Šveicē . . .

— Vai jūs par mani runājat? — aukstasi­nīgi apvaicājās ārlietu ministrs. — Bet ko jūs teiksit pats par savu investīciju projektu? Mūsu plānošanas ministrs Ieplānojis sev jau­ku pīrāga gabalu: divdesmit procenti atsikal-. tījumu no ārzemju kapitāla plūdīs tiešā ceļā uz viņa seifu!

— Nodevība! — iekliedzās priekšsēdētājs.— Jūs izpaužat valsts noslēpumus!

— Par šiem noslēpumiem brēc visi papa- gaiļi palmu birzēs! — tūrisma ministrs iesmē­jās. — Es biju spiests atteikties no preses konferencēm. Nemaz nav iespējams runāt īpar mūsu valsts uzplaukumu, korespondenti nejauj muti paplest, spiež pie zemes ar fak­tiem kā ar ložmetēju uguni. . .

Sai brīdī aiz loga norībēja šāviens. Mi­nistri pielēca kājās un visi reizē metās uz seifa pusi. Seifs bija speciālas konstrukci­jas — ar trīskāršām sienām, un tanī varēja paslēpties viena .persona.

— Kongo un galvaspilsētas Leopoldvilas vārdā! — drebošām lūpām čukstēja Moizs Combe, aizslēgdams seifa durvis no iekšpuses.— Pat iedomāties bail, kas notiks ar republi­

ku, ja mani nositīs! Valsts uzreiz zaudēs septi­ņus ministrus: ārlietu ministru, ārējās tirdz­niecības ministru, informācijas ministru, pasta un telegrāfa ministru, rūpniecības attīstības ministru, plānošanas un koordinācijas minis­tru un arī ministru tūrisma jautājumos! Šaus­mas!

Molzs zināja, ko runāja. Savā kabinetā viņš ieņem uzreiz septiņu ministru vietas, nemaz nerunājot par premjerministra krēslu.

Tomēr visā šai lietā ir arī viens neapstrī­dams labums: kad pienāks rēķinu noslēgšanas diena, kongojiešu tautai nebūs jātērē līdzek­ļi septiņām karātavām. Visai ministru kompā­nijai atliku likām pietiks ar vienu pašu cilpu.

C. MORIS

Mlm ¥iseiīm ЩЛ %Б TAS G u Ļ / f o g

ЩШ

— KUR VIŅŠ IEGUVIS TIK PAM AT ĪG AS ZINA- SAN AS PAR MIEGU!

— D IVUS G ADU S NOSTRĀDĀJA PAR KLUBAVADĪTĀJU. M. В i S o f a zlm.

— V A I NU TE BIJUSI ZAGĻI, V A I ALFRĒDS MEKLĒJIS APROČU PODZIŅAS!

M. R a m a n e s zīm.

N9 23

КЗ ziņo fra n č u la ik ra k s ts «F rance-D lm ancbe» , Irān a s e k sša h ien e S ore ja n odom ā­ju s i u z sā k t film u zv alq zn es k a r je ru . Pēc film as d ire k to ra Oino d e L au re n tisa padom a v iņ a i Jā iz rau j 4000 m atu , lai p a p la š in ā tu p ie ri, jāap v īlē p riek šzo b i, b e t ac īm a r o pe­rā c i ja s p a līd z īb u Jā ra d a m an ­deļu fo rm a . H iru rq iem jā p ā r- v e ido jo t a r ī S o re ja s d e g u n s un n e lie lā m ē rā p a t ausis.

K a u fb e ire n as (B av ārijā — VFR) ied z īv o tā js p ū š ļo tā js Zi- q ism u n d s Blobs izd a r ījis 50 « p sih isk as» žu ltsa k m eņ u o p e rā c ija s . P a r k a tru « o p e rā ­ciju» v iņ š saņ ēm is 300 līdz 2000 m ā rk u . L īdz šim v iņam izd ev ies pēc iz d a r īta jā m op e­rā c ijā m n o lik t uz q a ld a 12— 18 žu ltsa k m eņ u . N eviena n o p a c ien tē m n a v n o jau tu s i, ka tie b iju š i p a ra s t i o |i. Blē­d īb a a tk lā ju s ie s tik a i tad , kad p ū š ļo tā js n a v sp ē jis līdzē t k ā d a i s ie v ie te i, k a s tie šām s li­m o ju s i a r žu ltsak m eņ iem . B loham p ā r to v a ja d zē jis k ā d u la ik u p a v a d īt a iz re s tēm .

A nq lijas p ilson is H enrijs K ūpers nesen , b ra u k d am s a r sav u au tom obili p a L ondonas ielām , s a d ū rā s a r k a ra lien es EITzabetes II m ašīn u . T aqad m is te rs K ū p ers sav u a u to m a ­šīn u , ko v iņ š kā lie to tu b ija leq ād ā jie s p a r 95 m ārc iņ ām ,

. p ied āv ā p ā rd o ša n a i p a r 200 m ārc iņ ām . K āpēc tik d ā rq i? — Nav d au d z tād u au to m o ­b iļu , k a s b ū tu sa sk rē ju S ies a r k a ra lie n e s a u to m ašīn u , — p a ­sk a id ro m is te rs K ūpers.

A m erik āņ a M artina A. G ārd- n e ra ja u n ā q rā m a ta R ietum os iequvusi -lielu p o p u la r itā ti. G rā m atas n o sau k u m s ir «Kā p a g a tav o t su ņ iem qarSTqu ēd ienu» . T ajā a tro d a m a s 90 re ce p te s .

S a tonas p ils (A nqlijā) īp a š ­n ieks m ilja rd ie r is Pols G etijs nesen saņ ēm a no p ils a p k a l­po jošā p e rso n ā la ko lek tīv u iesn iequm u, k u rā tie lūdza a tb r īv o t v iņ u s no d a rb a . Pilī neeso t ie sp ē jam s s t r ā d ā t , jo spoki p ā rv ie to jo t m ēbeles un tra u c ē jo t n a k tī m ie ru .

P ils īp a šn ie k s d e v ās pie k ād a L ondonas sp e c iā lis ta sp o k u un ra q a n u jau tā ju m o s. Viņš n o sk a id ro ja , ka S a to n as p ils spoki jau 1777. q ad ā ie ra k s tīti sp o k u re ģ is tro s un tra u c ē jo t tika i ap k alp o jo šo p e rso n ā lu . P ils īp a šn ie k a ģ i­m eni tie a ts tā jo t m ie rā .

A n q |u izp le tņ u lēcē ju A lb ī­n u L a u n sb e r iju u n P a tr ic iJu K ra is tiju m ā c ītā js sa la u lā ja lid m a š īn ā 1650 m e tru a u g s tu - m ā. Pēc c e re m o n ija s v iņ i ro k u ro k ā iz lēca no lid m ašī­n a s . 650 m a u g s tu m ā a tv ē rā s izp le tņ i. L īg av ai m u g u rā b ija b a lts p a ra š u t is te s tē rp s , b e t f īq av a in im — tu m š i z ils uz­v a lk s .

Kā a r v ē ja sp ā rn iem M aiam i k ū ro r tā (F lo ridā — ASV) iz p la tī jā s z iņ a , ka p il­sē tā k ād a m an e k en e p irm o re iz i d e m o n s trē šo t m o n o k in i (p e ld k o stīm u bez k rū š tu ra ) . S p o rta v e ik a lā , k u r b ija p a r e ­d z ē ta p e ld k o s tīm a d e m o n s trē ­ša n a , s a p u lc ē jā s a p 250 ziņ-

. k ā r īq u c ilv ēk u , ž u rn ā lis ti, te le v īz ija s d a rb in ie k i un a r ī p o lic is ts , k u ra u z d ev u m s b ija s a rg ā t likum u, k a s no liedz a m o rā lu tē rp u v a lk ā ša n u . Kad d ām a p a rā d ī jā s uz sk a tu v e s , te lp ā m irk li ie s tā jā s k lu su m s, b e t pēc tam a ts k a n ē ja lāsti. M anekenei b ija t i k a i . . . s e p ­tiņ i g ad i.

M lneoias (ASV) ied z īv o tā ji e n e rģ isk i p ro te s tē p r e t to , ka p ilsē ta s g o lfa lau k u m ā ta q a d ie rīk o a p q a ism es ķ e rm e ņ u s , k a s dod ie sp ē ju ied z īv o tā jiem n o d a rb o tie s a r šo sp o r ta v e i­d u ffdz vē la i n a k tij. S p o rtis tu sk a ļā s lam as v iņ iem jau d ie ­nā b o jā jo t n e rv u s .

Pa «Dadža» materiālu pēdāmZurnala /7. numura biju ievietots materiāls «Brinumskuidus» par Aizpu­

tes mežrūpniecības saimniecības darbinieka V. Vārnas izgudrojumu. Liepā­jos rajona prokurors b. Murovskis mums ziņo, ka izgudrojuma līdzautors bijis V. Karkovskis. Abu gudrinieku darījumi pienācīgi novērtēti, apsēdinot tos aiz restēm uz vairākiem gadiem.

Par izgudrojuma galvenā atbalstitaja kolhoza «Ļeņina ceļš» būvbrigādes vadītāja K. Abides nopelniem uzdots izlemt kolhoza biedru tiesai.

Tanī pašā 17. numurā vēstulē *Cien. «•Dudzit»!» b. Leimunis lūdza pa­skaidrot, vai ir pareizi, ka pret paša gribu iesaista svarcelšanas sportā - kombinētās lopbarības maisu cilāšana un pārnēsāšanā.

Latvijas patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētaja vietnieks b. Kligers atbild, ka šis pasākums esot saistīts ar ciņu pret lobparibas izvazāšunu. Berot to mašīnas bez maisiem un sverot uz dzelzceļam nepie­derošiem svariem, bijis brīvs ce(š ļaunprātībām un nelikumībām.

Lai krāvēju darbu padarītu vieglāku, tikšot iegādātās ķerras, ar kurām maisus aizvedīšot līdz svariem.

itTukuma lauksaimnieciskas ražošanas pārvaldes priekšnieks b. Grasnuinis

ziņo, ka žurnālā 2L numurā ievietotā f Dadža» prognoze esot patiesu.Kolhoza * Ļeņina ceļš» priekšsēdētājs P. Skarbovskis un vecakuis grā­

matvedis A. Geris pur augļu dārzu pamešanu novārta saņēmuši sodu.

T ā e % o t g « f t « f l ī j l e > %Nesen mirušajam franču rakstniekam un

māksliniekam Kokto vaicāja, kāpēc viņš vl*u mūžu palicis vecpuišos. Kokto atbildēja: «Reiz jaunībā braucu Parīzē ar metro. Drūz­mā uzkāpu kādai sievietei uz kājas. Viņa ie­bļāvās: «Vecais ēzeli, vai tu tiešām nevari būt uzmanīgāks!» Tad šī sieviete pagriezās pret mani, nosarka un atvainojās: «Lūdzu, piedo­diet! Es domāju, ka tas ir mans virs.» Pēc šā gadījuma es nolēmu nekad neprecēties.»

*Kāda grāfiene, kuru vācu gleznotājs Liber-

mands bija uzgleznojis, sašuta par augsto ho­norāru, ko pieprasīja mākslinieks.

— Tā taču Ir ministra alga! — viņa er­rojās.

— N,u tad palūdziet ministru, lai viņš jūs uzglezno! — atclnta Libermanis.

*Irti rakstniekam B. Šovam bija daudz ie­

naidnieku. Reiz viesībās kāds aristokrāts vi­ņam uzdeva šādu jautājumu: .

— Vai jūsu tēvs nebija vienkāršs drēb­nieks?

— Protams, — mierīgi atbildēja rakst­nieks.

— Un kāpēc, — jautāja aristokrāts, — viņš nepanāca, lai ari jūs kļūtu par drēb­nieku?

— Uin kas bija jūsu tēvs? — viņam sa­vukārt jautāja Bernards Šovs.

— Mans tēvs? Mans tēvs, ser, — atbildē­jai aristokrāts, — bija džentlmenis.

— Tad atjaujiet vaicāt, — turpināja rakst­nieks, — kāpēc jūsu tēvs nepanāca, lai ari jūs kļūtu par džentlmeni?

*Marks T-vens pavadīja vasanu kādā mazā

pilsētiņā. Tās pilsoņi vāca naudu jauna kap­sētas žoga celšanai. Marku Tvenu vairākkārt lūdza ziedot naudu šīm mērķim, taču katru reizi viņš atteica. Kad naudas vācēji lūdza viņu motivēt savu rīcību, rakstnieks atbildē­ja: «Es nesaprotu, kāda jēga ceLt žogu ap kapsētu. Tie, kas atrodas kapsētā, tikpat ne­var izkļūt ārā, bet tie, kuru tur nav, ar varu iekšā nelaužas.»

N Ā K A M A IS VALSTS G A L V A !

T0L1T N O SK A ID R O S IM !

M. V a v г о *im. 'Hohač*. Bratislava

ШN« 23

Suflieris: — Būt vai nebūti... Būt vai nebūti... Būt vai nebūt!...

Aktieris’ — Bet kē tad īsti! — Reaktīvo lidmašīnu kaut kē varētu izturēt, bet te vēl ir Smitu bērni!

Ж урнал

«ДАДЗИС»иа латышском

языкеNr. 23 (19t) 1964.

R e d a k c i j a s k o l ē ģ i j a : |. Pa lkovs (redaktors). Pēteris Eteris, Žanis Grīva. Z. Haskins, M. Limane, I. LivSics, V- M ihailovs.H. Rukiāns, E. Rusm anis. V. Vatdmanis. Tehn. red. V. Spirga. La ikraksta «Cīna» izdevums. Iznāk 2 reizes mēnesī. Num urs m aksā 20 kap. Redakcijas adrese: Rīgā, Va|ņu ielā 2. Tālruņi: redaktoram 22-39-83, sekretāram 22-07-61, līdzstrādniekiem 22-18-28. 22-52-70. m ākslin iekiem 22-53-70. Iespiests Latvijas PSR M in istru Padomes Valsts preses komitejas Po ligrāfiskās rūpniecības p ā r­valdes Paraugtipogrāfijā Rīgā, P u ik in a ielā 12. Salikts 1. tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blaum aņa ielā 38/40. Parakstīts iespiešanai 1964. gada 24. novem brī. JT 00444. Pasūt. Nr. 7089. Papīra formāts 7 2 Х Ю В '8 . 1 pap. loksne 2,74. Metiens 59.600. M anuskrip tu s

atpakaļ neizsniedz.

— Atkal esam nokavējuši!

— Nekas cits, Bil, neatliks, būs jāpariet policijas dienestā.

G. C I H i « ztm.

ASV aizvien bležik krimlnfilnoziegumm izdara pali pollcMf.PAKTS