6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas sugām ......Seklie meliorācijas grāvji (~20 cm dziļi) ir uzturēti, bet dziļo grāvju nav Krūmi un koki Lielu dimensiju koki

Vadlīnijas Sugām bagātu ganību un ganītu pļavu 6270* apsaimniekosanai

Vadlīnijas ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu apsaimniekošanai un atjaunošanai.

Sagatavotas projekta “LIFE11NAT/LV000371 NAT-PROGRAMME” ietvaros. Grāmatu vai tās

daļas nedrīkst pavairot, izplatīt vai nodot tālāk bez rakstiskas saskaņošanas ar Dabas

aizsardzības pārvaldi. 11.01.2016.

1

6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas ................................................................ 2

Īss apraksts ........................................................................................................................ 2

Ideāla sugām bagāta ganība un tās pazīmes ...................................................................... 3

Biotopam nozīmīgi procesi un struktūras .......................................................................... 8

Biotopa attīstība (sukcesija) .............................................................................................. 9

Ietekmējošie faktori un apdraudējumi ............................................................................ 11

Biotopa atjaunošana un apsaimniekošana ......................................................................... 13

Atjaunošanas un apsaimniekošanas piemēri .................................................................. 26

Aizsardzības un apsaimniekošanas pretrunas ................................................................. 26






2

6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas

Īss apraksts

Mēreni mitras (valgas) un pastāvīgi mitras ganības barības vielām (slāpekli un fosforu) nabadzīgās un mēreni auglīgās augsnēs. Ganības slapjās palienēs, sausas ganības un ganības periodiski izžūstošās augsnēs atbilst citiem dabisko zālāju ES aizsargājamiem biotopu veidiem. Biotops 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas veidojas arī mēreni mitrās un pastāvīgi mitrās pļavās, kuras katru gadu nogana atālā.

Biotops sastopams gan līdzenumos, gan uz pauguriem un to nogāzēm, mitrais variants arī starppauguru ieplakās. Biežāk sastopams ārpus upju ielejām, bet nereti ir arī upju ielejās, īpaši tur, kur augsnes samērā nabadzīgas un nav kaļķainas. Tipiskais variants biežāk sastopams uz pauguriem erodētās augsnēs ar neitrālu vai vāji skābu reakciju uz dažādiem cilmiežiem. Nabadzīgu augšņu variants plašāk sastopams līdzenumos, kur izplatīti smilts cilmieži. Daudzveidīgā apsaimniekošana Latvijā ļāvusi izveidoties dažādām augu sabiedrībām, kas vizuāli ļoti atšķiras, jo tajās ir gan dažāds sugu sastāvs, gan dažāds zelmeņa augstums (no 15 cm līdz 150 cm).

Biotops ir visbiežāk sastopamais dabisko zālāju veids Latvijā un no visiem ES aizsargājamiem zālāju biotopiem sedz vislielāko platību ‒ 18 500 ha jeb 40 % no visiem dabiskajiem zālājiem (G1. att). Neskatoties uz to, kopumā pēc izplatības Latvijā vērtējams kā samērā reti sastopams, jo dabisko zālāju kopējā platība ir niecīga (0,7 % no Latvijas teritorijas). Vidēji uz 2500 ha (viens kvadrāts attēlā) sastopami tikai 6,6 ha šī biotopa. Latvijā ir 11 % no Eiropas Boreālā jeb ziemeļu reģiona (ietilpst Zviedrija, Somija, Igaunija, Lietuva) kopējās 6270* Sugām bagātu ganību un ganītu pļavu platības (G2.att.).

G1. att. ES aizsargājama biotopa 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas izplatība Latvijā (EC 2013a).

G2. att. ES aizsargājama biotopa 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas platība ES Ziemeļu reģionā (EC 2013b).






3

Ideāla sugām bagāta ganība un tās pazīmes Zālājs ir apsaimniekots – ikgadēji noganīts vai pļauts ar ganīšanu atālā, tādēļ tas nav aizaudzis ar krūmiem, tajā nav biezas vecās zāles (kūlas), un augu sugu daudzveidība ir liela, ir dažādas augu sabiedrības (gan ar zemu zāli, gan augstāku). Zālājā nav rakti grāvji vai tie ir sekli un būtiski nav mainījuši mitruma apstākļus.

Ideālā gadījumā sugām bagātu ganību nogana vienu vai divas reizes sezonā ar regulētiem aplokiem vai brīvi (vienā aplokā visu ganību laiku).

Zālājs nav pārganīts, bet anīšanas intensitāte nodrošina to, ka vietām ir zema zāle, vietām ir bagātīgi ziedoši lakstaugi, kuros barojas tauriņi un citi kukaiņi. Dažāda augstuma veģetācija, ir sastopami ciņi, kur ligzdo mērkaziņa un var paslēpties citi ganību putni. Pavasarī mitrās ieplakas ir pilnas ar ūdeni, tur uzturas putni.

Labi apsaimniekota biotopa 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas pazīmes

Ganīta pļava Ganības

Vecā zāle (kūla) Kūla sedz ne mazāk par 10 % un

ne vairāk par 30 % no zemes

Kūla sedz ne mazāk par 10 % un ne vairāk par 30 % no zemes

Zelmenis

Pilnziedā ļoti krāsaina pļava, platlapju attiecība ar graudzālēm vismaz 1:1 (graudzāļu nav vairāk

par platlapjiem).

Vismaz 20 % no platības ar zāli, kas zemāka par 7 cm, un vismaz 20 % no platības ar zāli, kas augstāka par 20

cm

Augu sugas

Liela ziedošo augu sugu daudzveidība – pļavas dzelzene, vidējā ceļteka, mazā brūngalvīte,

rudens vēlpiene, pulkstenītes, spradzene, dzirkstelīte u.c.

Bagātīgi ziedoši augi sastopami

vismaz 20 % no platības.

Bezmugurkaulnieku

sugas

Raksturīga bagāta kukaiņu fauna, starp kuriem dominē blaktis,

vaboles, plēvspārņi, kā arī bagātīga ar ganību dzīvnieku mēsliem

saistītā sugu sabiedrība. Daudz arī taisnspārņu

Raksturīga bagāta kukaiņu fauna, starp kuriem dominē blaktis, vaboles,

plēvspārņi, kā arī bagātīga ar ganību dzīvnieku mēsliem saistītā sugu

sabiedrība. Maz taisnspārņu.

Ciņi

Mitrākās vietās vietām ir saglabāti lieli grīšļu ciņi, kas nozīmīgi

putniem

Mitrākās vietās vietām ir saglabāti lieli grīšļu ciņi, kas nozīmīgi putniem

Ekspansīvas augu sugas

Nav vai tikai līdz 10 % no zālāja platības dominē suņburkšķis,

parastā vīgrieze, slotiņu ciesa u.c. ekspansīvas sugas

Pārganīšanas indikatoriem zelmenī mazāk par 30 % segums – ložņu

āboliņš, lielā ceļteka, maura sūrene, maura skarene, parastā brūngalvīte.

Nav sastopamas aireņu (ganību airene u.c.) sugas.






4

Meliorācijas grāvji

Seklie meliorācijas grāvji (~20 cm dziļi) ir uzturēti, bet dziļo grāvju

nav

Seklie meliorācijas grāvji (~20 cm dziļi) ir uzturēti, bet dziļo grāvju nav

Krūmi un koki

Lielu dimensiju koki ir saglabāti, mazi krūmi ir vismaz līdz 10 % no platības, bet ne vairāk par 30 %, ne

augstāki par 1 m

Lielu dimensiju koki ir saglabāti, mazi krūmi ir vismaz līdz 10 % no platības, bet ne vairāk par 30 %, ne augstāki par

1 m

Ideālu 6270* Sugām bagātu ganību un ganītu pļavu piemēri. Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas Latvijā sastopamas izklaidus, tādēļ nevar nosaukt tādas vietas, kur tās lielākā platībā redzamas vienkopus. Visbiežāk sugām bagātas ganības sastopamas augstienēs, kur paugurainais reljefs veicina dabisko zālāju izmantošanu ganībām. Tur sastopamas gan mēreni mitras, gan mitras sugām bagātas ganības. Piejūras zemienē vietām saglabājušās sugām bagātas ganības ļoti nabadzīgās un skābās augsnēs.

Att. 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas pie Drusku pilskalna Kornetos.

Att. 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas Grobiņas novadā.

Att. 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas (mitrais variants) Balvu novadā.

Att. 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas Jaunpiebalgas novadā.






5

Pēc veģetācijas sastāva un to noteicošiem apstākļiem ES aizsargājamam biotopam 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas izdala četrus variantus.

Tipiskais variants (mēreni mitras ganības

neitrālās līdz vāji skābās augsnēs)

Zelmenis atkarībā no augsnes auglības ir vai nu zems (20‒30 cm) vai augsts (50‒70 cm). Auglīgākā augsnē

dominē graudzāles sarkanā auzene, pļavas auzene, pļavas skarene, sekstaine, mazāk auglīgās augsnēs

nav vienas dominējošas sugas, bet ir liela krāsainība ‒ no graudzālēm parastais vizulis, platlapji gaiļbiksīte, vidējā ceļteka, matainā vēlpiene, spradzene. Ražība

vidēji ir 0.5‒1.5 t/ha siena.

Nabadzīgu augšņu variants (mēreni mitras ganības

skābās, ļoti nabadzīgās augsnēs)

Zālāji ar zemu zelmeni (20‒30 cm). Dominē graudzāles parastā smilga un parastā smaržzāle, no platlapjiem lielākā daudzumā dzirkstelīte, šaurlapu ceļteka, kodīgā gundega, pļavas dzlezene, rudens

vēlpiene. Lielāks ir skābu augšņu sugu skaits un īpatsvars, piem., stāvā vilkakūla, pazvilā misiņsmilga, mazā

skābene, čemurainā mauraga. Ražība vidēji ir 0.5‒1 t/ha siena.

Parastais vizulis Briza

media

foto

Vidējā ceļteka Plantago

media

foto

Dzirkstelīte Dianthus

deltoides

Parastā smaržzāle Anthoxanthum odoratum

foto






6

Parastā sekstaine

Cynosurus cristatus

Matainā vēlpiene

Leontodon hispidus

Parastā smilga Agrostis

tenius

Lauka zemzālīte Luzula

campestris

Mitrais variants (pastāvīgi mitras

ganības) Zelmenis var būt zems (20‒30 cm), bet var būt

arī augsts (1 m). Dominē mitru vietu graudzāles: parastā ciņusmilga, villainā meduszāle un

platlapji pļavas bitene, stāvais retējs, pļavas vilkmēle, bieži sastopama parastā vīgrieze, purva

gandrene, pļavas zeltene Ražība vidēji ir 0.5‒1.5 t/ha siena.

Zemo grīšļu variants (slapjas ganības ar

zemajiem grīšļiem) Zelmenis zems, tajā dominē zemie grīšļi

dzelzszāle, sāres grīslis, dzeltenais grīslis, sastopami nabadzīgu zāļu purvu augi šaurlapu

spilve, purva vārnkāja, purva kosa, suņu smilga Ražība vidēji ir 0.5‒1 t/ha siena.






7

Pļavas bitene Geum

rivale

Parastā ciņusmilga Deschampsia cespitosa

Dzelzszāle Carex nigra

Dzeltenais grīslis Carex flava

Dūkstu cietpiene Crepis

paludosa

Purva gandrene

Geranium palustre

Pļavas spulgnaglene

Coronaria flos-cuculi

Šaurlapu spilve

Eriophorum polystachion

Pastāvīgi mitras vietas Latvijā daudzviet ir nosusinātas ar slēgto drenāžu vai vaļējiem grāvjiem. Šādās vietās zālāji bijuši uzarti vai iekultivēti, un ne visi tādēļ atbilst ES nozīmes biotopam. Lai iepriekš kultivētu zālāju vai atmatu atzītu par ES nozīmes sugām bagātu ganību vai ganītu pļavu 6270*, tam jāatbilst visiem uzskaitītajiem kritērijiem:

• Zālājā jābūt biotopam raksturīgajām augu sabiedrībām ar tām tipiskām dominējošām augu sugām;

• Ja velēna ir ļoti skraja un ir izteiktas atmatas vai kultivēta zālāja pazīmes, tad zālājā jābūt vismaz piecām dabisko zālāju indikatorsugām, kas sastopamas visā zālāja platībā, nevis tikai kādā tā daļā.

Augi un augājs. Zelmenis ir biezs (segums var sasniegt pat 100 %, parasti tas ir ap 90 %) un aptuveni 40 cm augsts, bet var būt arī zemāks (pat 3–5 cm), īpaši ilgstoši






8

ganītās vietās. Ļoti labi attīstīta velēna un ganīšanas ietekmē izteikts mikroreljefs, ko veido nomīdījums un nevienmērīgi noēstā zāle. Lakstaugu veģetācija polidominanta (nav izteikti dominējošas vienas sugas), labi nodalās divi stāvi – raksturīgs zemo augu stāvs, kuru veido sugas ar ložņājošiem vai gulošiem dzinumiem un rozetē izkārtotām lapām (piemēram, ložņu āboliņš Trifolium repens, parastā brūngalvīte Prunella vulgaris, matainā vēlpiene Leontodon hispidus, gaiļbiksīte Primula veris, šaurlapu un vidējā ceļteka Plantago lanceolata un P. media) un vidēji augsto lakstaugu stāvs, kuru veido vidēji augstas graudzāles (parastā smaržzāle Anthoxanthum odoratum, parastā trīsene Briza media, sarkanā auzene Festuca rubra un parastā smilga Agrostis tenuis, bet mitrākās vietās arī villainā meduszāle Holcus lanatus, parastā sekstaine Cynosurus cristatus un parastā ciņusmilga Deschampsia cespitosa). Augsto lakstaugu stāvs gandrīz nav izveidots vai tas ir ļoti skrajš (to veido dažas augstās graudzāles, piem., pūkainā pļavauzīte Helictotrichon pubescens, pļavas auzene Festuca pratensis, kurām augājā kopumā ir neliels īpatsvars).

Bezmugurkaulnieki. Ganībās liels to sugu skaits, kas saistītas ar dzīvnieku ekskrementiem, piemēram, līķmušas Calliphoridae, gaļasmušas Sarcophagidae, dzeltenā mēslu muša Scatophaga stercoraria. Tās ir galvenie mēslu noārdītāji. Sausus mēslus apdzīvo trīsragu mēslvabole Copris lunaris, tā izplatīta galvenokārt Austrumlatvijā, kā arī lapseņveida laupītājmuša Asilus crabroniformis un pūkainais īsspārnis Emus hirtus. Visas trīs sugas ir reti sastopamas un iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Šajos biotopos ir arī bagāta augsnes fauna – sīkposmkāji, nematodes, kukaiņu kāpuri, sliekas (vismaz piecas sugas) un sīksliekas. Šos biotopus tieši neapdzīvo īpaši aizsargājamas sugas, taču ziedošie augi pievilina, piemēram, tauriņus. Ja ganība atrodas blakus cīrulīšu dižtauriņa Parnassius mnemosyne piemērotam meža biotopam, tad tauriņi barojas ganībā, ja tur ir ziedoši augi. Tāpat tajās var novērot zirgskābeņu zilenīti Lycaena dispar, kas var pārlidot lielus attālumus. Pie mežiem ar ošiem, var novērot ošu pļavraibeni Hypodryas maturna.

Vienā sezonas paraugā, kas ievākts ar entomoloģisko tīkliņu, var iegūt daudz vairāk kā 100 dažādu posmkāju (kukaiņu, zirnekļu, ērču) sugu un vairākus simtus īpatņu. No skrejvabolēm raksturīgas atklātu biotopu apdzīvotājas Poecilus ģints sugas. Raksturīgi, ka nav eudominantu sugu, kuras izteikti dominētu novērojama sugu polidominace – novērojamas daudzas sugas, kurām katrai ir neliels eksemplāru skaits.

Biotopam nozīmīgi procesi un struktūras Ganīšanās

Ganīšanās ir būtiskākais process, kas nosaka šā biotopa veidošanos un pastāvēšanu. Tā veido ganībām tipisko mikroreljefu un zelmeņa struktūru, kā arī rada priekšnoteikumu sugu daudzveidībai, jo nodrošina dažādu ekoloģisko nišu pastāvēšanu.






9

Augsnes barības vielas

Augsnes parasti mēreni mitras vai mitras, nabadzīgas līdz vidēji bagātas ar barības vielām ar vidēji skābu līdz neitrālu reakciju. Pastāvīgas ganīšanas ietekmē var veidoties arī auglīgās augsnēs, tomēr Latvijā auglīgās augsnes pārsvarā izmanto aramzemei, tādēļ dabiskie zālāji tajās maz sastopami.

Biotopa attīstība (sukcesija) Pārtraucot apsaimniekošanu, zālāji pakāpeniski aizaug ar mežu (parasti veidojas bērzu un apšu jaunaudzes, retāk ieviešas egle). Starpstadija nereti ir monodominantas slotiņu ciesas Calamagrostis epigeios audzes. Eitrofikācijas gadījumā var dominēt kamolzāle Dactylis glomerata, villainā meduszāle Holcus lanatus vai slāpekli mīloši lakstaugi podagras gārsa Aegopodium podagraria, meža suņburkšķis Anthriscus sylvestris u. c.

Biotops Latvijā veidojies lielākoties tīrumu atmatās mēreni mitrās augsnēs uzsākot ganīšanu, kā arī zāļu purvu un mitru mežu savvaļas dzīvnieku ganīšanās vai mājlopu ganīšanas un pļaušanas ietekmē. Mitrās augsnēs bieži veikta mērena nosusināšana ar sekliem grāvjiem, kas veicinājusi šī biotopa mēreni mitrā un mitrā varianta veidošanos zāļu purvu un slapju zālāju vietā.

Biotops veidojas arī kā starpstadija, noganot vai pļaujot atmatas sausās vietās. Piemēram, Gaujas palienēs reti applūstošās vietās smilšainās augsnēs ar vāji skābu līdz viegli bāzisku reakciju sastopams biotops 6210* Sausi zālāji kaļķainās augsnēs. Ja to dažus gadus uzar, bet vēlāk atmatu atkal izmanto siena pļaušanai vai ganīšanai, tad sākotnēji ieviešas ilggadīgām atmatām un biotopam 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas raksturīgas ekoloģiski ļoti plastiskas graudzāles parastā smilga, parastā smaržzāle, sarkanā auzene un platlapji mazā brūngalvīte, asinszāles, šaurlapu ceļteka u.c. Īpaši ganībās šī stadija var saglabāties ilgi. Taču ar laiku, turpinoties dabiskošanās procesam, atgriežas biotopam 6210* raksturīgās sugas, piemēram, lielziedu vīgrieze, kailā pļavauzīte, kalnu āboliņš, spradzene u.c.

Mēreni mitrās vietās ar ekstensīvu zālāja izmantošanu, biotops ilgstoši var saglabāties, iespējams, gadu desmitus un simtus gandrīz nemainīgs. Mitrākās vietās var notikt pārpurvošanās un zāļu purviem raksturīgu augu ieviešanās, piemēram sūnu stāvā lielā daudzumā parādās parastā smailzarīte Calliergonella cuspidata, purva krokvācelīte Aulacomnium palustre, sfagni Sphagnum spp., lakstaugu stāvā trejlapu puplaksis Menyanthes trifoliata, purva vārnkāja Comarum palustre, purvāja purvpaparde Thelypteris palustris, parastā niedre Phragmites australis, spilves Eriophorum spp. u.c.

Ilgstoša ganību izmantošana bez kopšanas (appļaušanas, sūnu ecēšanas u. tml.) un pilnībā bez mēslošanas lēni (vairāk nekā 50‒100 gadu laikā, bet īpaši skābās un nabadzīgās augsnēs arī ātrāk) noved pie veģetācijas izmaiņām. Augsnei kļūstot arvien






10

nabadzīgākai ar barības vielām, var veidoties biotops 6230* Vilkakūlas (tukšaiņu) zālāji un biotops 4030 Sausi virsāji.

Samazinoties apsaimniekošanas regularitātei vai intensitātei, augu sabiedrībās pieaug graudzāļu īpatsvars, zelmenis kļūst augstāks, biezāks un mazāk krāsains (pazūd krāšņi ziedošie platlapji). Bieži, pārtraucot pļaušanu un ganīšanu, vispirms notiek zālāja aizzelšana ar ekspansīvām (agresīvām) lakstaugu sugām – slotiņu ciesu Calamagrostis epigeios, meža suņburkšķi Anthriscus sylvestris, podagras gārsu Aegopodium podagraria, bet pastāvīgi mitrās vietās arī parasto vīgriezi Filipendula ulmaria vai lielo nātri Urtica dioica (ja platības meliorētas un bagātas ar slāpekli). Šie augi spēj ātrāk un labāk uzņemt barības vielas, tādējādi izkonkurējot augumā mazākus augus. Šādi aizzēluši zālāji var saglabāties vairākus gadu desmitus, jo biezā lakstaugu sega neļauj attīstīties kokaugu sējeņiem. Tomēr ar laiku ienāk krūmi un koki, ko sekmē grauzēju darbība, kas rada brīvas no lakstaugiem vietas.

Aizaugšana notiek galvenokārt ar bērzu, apsi, mitrās vietās ar kārkliem un baltalkšņiem, dažreiz novērojama aizaugšana ar egli, īpaši vietās ar biezu zelmeni, kur bērzs nevar tik viegli iesēties.






11

Att. Sugām bagātu ganību un ganītu pļavu veģetācijas attīstība dažādu apsaimniekošanas faktoru ietekmē.

Ietekmējošie faktori un apdraudējumi

Uzaršana, iekultivēšana un mēslošana ir nozīmīgākais faktors, kas nozīmīgi samazinājis sugām bagātu ganību un ganītu pļavu daudzveidību. Mūsdienās šis process kļūst arvien aktīvāks, palielinoties ES fondu atbalstam zemniekiem, kuri intensīvi apstrādā savus laukus, kā arī atjauno meliorācijas sistēmas un ielabo zālājus.

Pamešana. Dabisko zālāju pamešana aizaugšanai samazina bioloģisko daudzveidību un pēdējos gadu desmitus ir bijis viens no galvenajiem apdraudējumiem arī sugām bagātām ganībām un ganītām pļavām, īpaši mitrās vai ļoti nabadzīgās augsnēs, kur zālāju apsaimniekošana bija ekonomiski visneizdevīgākā.

Meža cūku rakumi. Meža cūku rakumi nelielā platībā zālāja biodaudzveidībai nekaitē, jo tie palīdz radīt jaunas nišas sugām, kuras blīvā zālē nespēj konkurēt ar citām sugām. Taču intensīva rakšanā, kas ietekmē lielāko daļu zālāja un aizņem vairāk nekā 10-20 % no visa zālāja, biodaudzvediību ietekmē negatīvi gan tādēļ, ka tā rada atmatai līdzīgu veģetāciju (ietekme līdzīga uzaršanas ietekmei), gan tādēļ, ka apgrūtina apsaimniekošanu.

Nosusināšana un upju regulēšana ir nozīmīgs faktors, kas ietekmējis mitru un slapju ganību izplatību. Lielā daļā nosusināto teritoriju ierīkotas aramzemes vai kultivēti zālāji. Mūsdienās upju regulēšana un grāvju atjaunošana un rakšana apdraud gan vietas, kas līdz šim bijušas pasargātas no meliorācijas, gan arī vietas, kurās pēdējo gadu desmitu laikā senāk iekultivētie zālāji ir jau tik tālu dabiskojušies, kas vismaz daļēji ir atgriezusies bioloģiskā daudzveidība.

Bebru darbība. Bebra darbība var ietekmēt mitrās sugām bagātās ganības gan pozitīvi (aizsprostojot nosusināšanas grāvjus un uzturot optimālu ūdens līmeni mitrā un slapjā zālājā, tādējādi mazinot vai novēršot meliorācijas ietekmi), gan nelabvēlīgi (aizsprostojot meliorācijas grāvjus un radot pastāvīgi applūdušas platības, kas pārlieku liela mitruma dēļ transformējas niedrājos, izzūdot zālājiem raksturīgajām sugām).

Intensīva lauksaimniecība palienēm un pauguru nogāzēm piegulošajās teritorijās – palielina barības vielu ienesi, kas samazina biodaudzveidību gan mēreni mitrās, gan mitrās sugām bagātās ganībās un ganītās pļavās.

Invazīvu svešzemju un ekspansīvu vietēju augu sugu ieviešanās. Lielākoties svešzemju augu sugas ienāk un sāk dominēt atmatās un senāk kultivētos zālājos, bet ne dabiskos zālājos. Svešzemju sugu ieviešanās raksturīga tikai tajās sugām bagātās ganībās un ganītās pļavās, kurās nesenā pagātnē bijusi īslaicīga uzaršana vai iekultivēšana. Pēc šīm darbībām velēna ir vāji izveidota, augu sugu skaits ir mazs,






12

tādēļ tās nespēj konkurēt ar ienākošajām svešzemju sugām. Biežāk sastopama Kanādas zeltslotiņa Solidago canadensis, blīvā skābene Rumex confertus, retāk Sosnovska latvānis Heracleum sosnowskyi. Ekspansīvas vietējas augu sugām ieviešas pamestos zālājos, kā arī mēslotos vai ilgstoši smalcinātos zālājos. Rezultātā sugu daudzveidība krasi samazinās, un veidojas vienmuļas vienas vai dažu augu sugu audzes. Biežākās sugas ir lslotiņu ciesa Calamagrostis epigeios podagras gārsa Aegopodium podagraria, meža suņburkšķis Anthriscus sylvestris, smaržīgā kārvele Chaerophyllum aromaticum, ugunspuķe Chamaenerion angustifolium. Ja zālājs veidojies atmatā, tad biotopa veidošanās stadijā var būt liels segums pļavas zeltslotiņai Solidago virgaurea.

Slāpekļa nosēdumi no gaisa. Slāpeklis ar gaisa piesārņojumu nonāk zālājos. Latvijā līdz 2005. gadam slāpekļa nosēdumu apjoms bija niecīgs – 5‒10 kg/ha. Sugām bagātās ganībās un ganītās pļavās nozīmīgas izmaiņas augu sugu sastāvā un ekosistēmas funkcionēšanā sākas, ja slāpekļa nosēdumi sasniedz 20‒30 kg/ha (Bobbink et al. 2003).

Nepareiza apsaimniekošana. Pēdējos desmit gados negatīvu ietekmi atstāja plaši izplatītā pļaušana ar zāles smalcināšanu (vai atstāšanu vālos vai izkliedētu). Tās ietekmē zālāji kļuva auglīgāki un mitrāki, tajos palielinājās lielo graudzāļu (parastā kamolzāle, pļavas timotiņš u.c.) un liela auguma platlapju sugas (meža suņburkšķis, podagras gārsa, lielā nātre, mitrās vietās parastā vīgrieze), bet samazinājās sugu skaits, daudzviet šāda apsaimniekošana novedusi pat pie biotopa iznīkšanas un pārveidošanās nezālienē.

Augsnes sablīvēšana. Augsnes sablīvēšanās notiek pakāpeniski nosusināšanas ietekmē, kā arī apsaimniekošanas rezultātā – traktortehnika un ganību dzīvnieki mehāniski sablīvē augsni. Tas ir nozīmīgs negatīvs faktors bezmugurkaulniekiem. Ilgtermiņā ietekmē arī veģetāciju, jo pieaug pret sablīvēšanu izturīgās ciņu graudzāles parastās ciņusmilgas Deschampsia cespitosa segums, un samazinās citu sugu daudzveidība.

Specifiski apdraudējumi bezmugurkaulnieku daudzveidībai un aizsardzībai. Galvenais apdraudošais faktors ir pļavu un ganību aizaugšana, kā rezultātā pakāpeniski izzūd lakstaugu stāvu apdzīvojošie posmkāji – kukaiņi un zirnekļi, savukārt augsnes fauna izmainās ļoti lēni. Pat pilnīgi aizaugušās lauksaimniecības zemēs sastopamas atklātiem zālājiem raksturīgās augsnē mītošās sugas. Otrs nozīmīgs apdraudošais faktors ir pārlieku intensīva zālāju noganīšana, kā rezultātā degradējas augājs un samazinās lakstaugu stāva apdzīvotāju daudzveidība. Augsnes noblietēšanas dēļ krasi samazinās augsnes apdzīvotāju populāciju blīvums. Pētījumi liecina, ka šo biotopu mēreni mēslojot ar minerālmēsliem, tas fitofāgus ietekmē nebūtiski (Ritchie 2000). Invazīvie augi, piemēram, Kanādas zeltslotiņa, iespējams, nelabvēlīgi ietekmē vietējo kukaiņu faunu, taču par to pētījumu Latvijā nav.






13

Biotopa atjaunošana un apsaimniekošana

Kādām sugām bagātām ganībām un ganītām pļavām atjaunošana ir nepieciešama?

Pirms zālāja atjaunošanas un apsaimniekošanas svarīgi saprast biotopa vēlamo stāvokli, novērtēt

pašreizējo stāvokli. Ja stāvoklis slikts, tad noskaidrot cēloņus un apzināt šķēršļus. Tikai tad var

ķerties pie atbilstošu metožu izvēles, apzinoties gan to priekšrocības, gan trūkumus. Ja nevar

sasniegt ideālo mērķi, jāizvērtē alternatīvas. Zālāja atjaunošana jāveic tikai tad, ja tūlīt pēc tās būs

nodrošināta pastāvīga apsaimniekošana.

Zālājam vajadzīga atjaunošana, ja ir kāda

vai vairākas no šīm pazīmēm:

nav apsaimniekots vairākus gadus;

pļauts ar smalcināšanu vai zāles atstāšanu

ilgāk nekā 5 gadus;

ir ļoti ciņains;

aizaudzis ar kokiem un krūmiem;

zelmenī dominē kāda vai vairākas no šīm

sugām: slotiņu ciesa, podagras gārsa,

meža suņburkšķis, ložņu vārpata, parastā

vīgrieze, dziedniecības pienene, parastā

kamolzāle, ganību airene, ložņu āboliņš;

ir pārganīšanas pazīmes – traucēta velēna

vai sastopami pārganīšanas indikatori

Zālājam NAV vajadzīga atjaunošana, ja ir vismaz divas pazīmes:

ir ekstensīvi ganīts vai pļauts ar siena

vākšanu un ikgadēju atāla noganīšanu

vairākus gadus;

ir liela augu sugu daudzveidība, nevis tikai

viena vai nedaudzas dominējošas sugas;

no graudzālēm dominē vairākas sugas –

sarkanā auzene (ja nav sēta), parastā

smilga, parastā smaržzāle, parastais vizulis,

parastā sekstaine un vienlaicīgi ir daudz

platlapju sugu;

zālājā plaši sastopamas vismaz 3‒5 dabisko

zālāju indikatorsugas: mitrās vietās sāres






14

(lielā ceļteka, ložņu āboliņš, maura

sūrene, maura skarene vairāk nekā 30 %

no zālāja platības;

ir daudz invazīvo svešzemju sugu: Kanādas

zeltslotiņa, blīvā skābene, Sosnovska

latvānis u.c.;

zelmeni veido sētās graudzāles ganību

airene, pļavas skarene, kamolzāle, pļavas

timotiņš, pļavas auzene u.c. un tauriņzieži

baltais āboliņš.

grīslis, ziemeļu madara, purva gandrene,

zeltainā gundega, zemā raudupe, pļavas

vilkmēle, Eiropas saulpurene u.c., valgās

vietās vidējā ceļteka, gaiļbiksīte, dzirkstelīte,

pļavas liniņš, matainā vēlpiene, parastais

vizulis u.c.

Ja atjaunošana nav nepieciešama, ir jāizvērtē, vai esošā apsaimniekošana ir optimāla (skatīt xx. apsaimniekošanas nodaļu). Ja atjaunošana nepieciešama, tad jāizvērtē atjaunošanas iespējas (8.nodaļa).

Atjaunošanas iespējas

6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas biotopa tipiskais variants ir veidojies vienās no auglīgākajām un lauksaimniecībai piemērotākajām augsnēm, kādas Latvijā dabiskos apstākļos sastopamas. Tādēļ vēsturiski izveidojies tā, ka šis biotops mūsdienās ir sastopams maz, jo ir pārveidots par tīrumiem vai sētiem un kultivētiem zālājiem. Arī mitrais un zemo grīšļu variants lielās platībās ir nosusināts un pārveidots par aramzemēm vai kultivētiem zālājiem. Tādēļ, biotopu atjaunojot, jāveic to vides apstākļu atjaunošana, kuri iekultivēšanas periodā ir izmainīti – mitruma režīma atjaunošana, augsnes auglības samazināšana.

Nabadzīgu augšņu variants un mazākā mērā arī mitrais un zemo grīšļu vairants lielākoties cieš no pamešanas un aizaugšanas ar krūmiem, tādēļ to atjaunošanā svarīgāk atjaunot veģetācijas struktūru, jo augsnes apstākļi lielākoties ir maz izmainīti.

Atjaunošanas iespējas atkarīgas no tā, cik lielā mērā zālājs ir pārveidots. Var izdalīt trīs atjaunošanas grūtības pakāpes.

Iekultivēšanas vai aramzemes perioda ietekme ilgstoša un stipra – atjaunošana sarežģīta

Ilgstoši mēslotā kultivētā zālājā vai aramzemē atjaunot sugām bagātu ganību nozīmē to veidot no jauna. Šādi zālāji parasti ir ļoti auglīgi, tajos dominē vai nu sēto zālāju vai auglīgu atmatu veģetācija ar liela auguma pēc barības vielām prasīgām graudzālēm (pļavas timotiņš, lielā smilga, parastā kamolzāle). Ilgstoši smalcinātos (zāle sasmalcināta un atstāta uz lauka) vai pamestos zālājos var izteikti dominēt slāpekli






15

mīlošas augsto lakstaugu sugas meža suņburkšķis, podagras gārsa, smaržīgā kārvele, lielā nātre u.c. (att.)

Pat ja zālāja faktiskā ražība nav liela (piemēram, izplatījusies dziedniecības pienene vai zālājs ilgstoši smalcināts, kā ietekmē uzkrājusies bieza vecā kūla) augsnes barības vielu rezerves var krietni pārsniegt to daudzumu, kāds nepieciešams dabiskam zālājam (att.).

Biotopa 6270* Sugām bagātas ganības vai ganītas pļavas izveidošana stipri iekultivētos zālājos vai tīrumos tikai ar pļaušanu un ganīšanu var prasīt 30‒40 gadus un vairāk, jo iekultivēšanas periodā uzkrājušās barības vielas augsnē samazinās ļoti lēni. Lai atjaunošanos paātrinātu, nepieciešama kardināla atjaunošana – barības vielu daudzuma samazināšana augsnē ar velēnas noņemšanu, dziļu aršanu vai miežu audzēšanu 2‒3 gadus bez fosfora mēslojuma (skatīt 8.4. nodaļu), ar tai sekojošu dabiska zālāja sēklu sēšanu vai ar sēklām bagāta siena ienešanu zālājā.

att. Ilgstoši intensīvi izmantotā sētā zālājā atjaunot dabisku zālāju ir grūti. Vispirms jāsamazina augsnes auglība, tikai tad var veikt sugu sastāva veidošanu.

Att. Kutlivēta zālāja augstā un biezā veģetācija liecina par lielu augsnes auglību, tādēļ šādā zālājā atjaunot dabisku zālāju būs grūti.

Att. Lai arī zāles ražāiba šādā atmatā nav liela, tomēr pienenes dominēšana liecina, ka augsne ir auglīga, un dabiska zālāja atjaunošanai vispirms

Att. Ar podagras gārsu aizaugusi atmata. Sugām bagātas ganības vai ganītas pālvas atjaunošana ir ļoti sarežģīta, jo jāveic augsnes virskārtas






16

augsnes auglība ir jāsamazina, citādi dabisko zālāju sugas nevarēs konkurēt ar pieneni un citām slāpekli mīlošām sugām.

noņemšana, lai samazinātu augsnes auglību un iznīcinātu ļoti konkurētspējīgo podagras gārsu.

Iekultivēšanas vai aramzemes perioda ietekme vidēji stipra – atjaunošana vidēji grūta

Šobrīd Latvijā ir lielas platības ar iepriekš kultivētiem zālājiem un atmatām, kuri pirmajā aumirklī šķiet dabiski – tajos ir daudz savvaļas augu sugu (margrietiņa, pļavas pulkstenīte, pļavas dzelzene u.c.). Tiem raksturīga izteikta veģetācijas mozaīka. Pauguru nogāzēs veģetācija ir gandrīz dabiska, diezgan daudzveidīga, bet ieplakās vai ziemeļu nogāzēs veģetācija joprojām atgādina kultivētu zālāju vai auglīgu atmatu – dominē parastā kamolzāle, ložņu vārpata, pļavas timotiņš u.c. lielās graudzāles vai platlapji meža suņburkšķis, podagras gārsa u.c.

Visbiežāk šādi zālāji sastopami paugurainēs un līdzenumos ar nabadzīgām augsnēm, kur intensīva lauksaimniecība tika pārtraukta 1990.gadu beigās. Lauksaimniecībai nelabvēlīgo reljefa un citu apstākļu dēļ līdz pat mūsdienām šie zālāji ir vai nu pamesti vai apsaimniekoti ekstensīvi – tikai pļaujot sienam vai noganot, bet neielabojot.

Šādus zālājus atjaunot par dabiskiem zālājiem ir salīdzinoši viegli, jo tajos jau ir ieviesušās daudzas dabiskiem zālājiem raksturīgas augu sugas, kā arī laika gaitā siena pļaušana un ganīšana augsnes auglību jau ir samazinājusi. Atjaunošanai nepieciešama pļaušanas un ganīšanas atsākšana, pirms tam izcērtot krūmus, ja tas nepieciešams. Pirmos gadus vēlams pļaut divas reizes sezonā, īpaši tās zālāja vietas, kurās veģetācija augstāka un biezāka ar lielu ekspansīvo sugu daudzumu. Tādās vietās vēlama arī velēnas noņemšana vai dziļa uzaršana, kurai seko sēklu saturoša siena izklāšana, kuru iegūst tā paša zālāja sugām bagātākajās vietās.

att. Vidēji grūti atjaunojams mēreni mitrs zālājs, kur pauguru virsotnēs augsnes auglība maza un zāle ir zema ar daudz savvaļas sugām, bet ieplakās ir auglīga augsne ar augstu slapekli mīlošu veģetāciju. Nepieciešama ekstensīva ganīšana, bet auglīgākajās vietās intensīvāka ganīšana vai pļaušana ar siena novākšanu divas vai trīs reizes sezonā.

Iekultivēšanas vai aramzemes perioda ietekme vāja vai tās nav – atjaunošana vienkārša

Gadījumā, ja iepriekš apsaimniekotais biotops 6270* Sugām bagāta ganība vai ganīta pļava vismaz 30-40 gadus nav arts, un ir tikai pamests un aizaudzis ar krūmiem un






17

kokiem, nepieciešama tikai krūmu un koku izciršana un ganīšanas atsākšana. Tikai tad, ja krūmājs vai mežs jau bijis saslēgts un bez dabiska zālāja laucītēm, tad nepieciešams ienest sugām bagātu ganību vai pļavu augu sēklas saturošu sienu.

Gadījumā, ja iepriekš apsaimniekotā 6270* Sugām bagāta ganība vai ganīta pļava vai 6510 Mēreni mitra pļava ir uzarta, bet aramzemes periods bijis īss (1‒3 gadi) bez intensīvas minerālmēslu lietošanas, tad biotops atjaunosies salīdzinoši ātri (10‒20 gadu laikā), bet ar nosacījumu, ka tuvumā ir šim biotopam raksturīgās augu sugas, kuras var atmatā ieviesties un veidot dabiskam zālājam raksturīgu veģetāciju.

att. Viegli atjaunojama ar krūmiem aizaugusi sugām bagāta ganība. Visas dabiskam zālājam raksturīgās sugas vēl ir sastopamas.

att. Viegli atjaunojama sugām bagāta ganība.

Atjaunošanas pasākumu komplekss atkarībā no zālāja stāvokļa apkopots tabulā.

Tabula. 6270* Sugām bagātu ganību un ganītu pļavu atjaunošanas pasākumi

* iekavās norādīta nodaļa, kurā sniegts detāls pasākuma apraksts

Atjaunošanas pasākumi to ieviešanas secībā

Piezīmes

Zālāja stāvokļa izpēte (6., 8., 8.1.1.att., 8.2.1.tabula)

Vispirms jānoskaidro zālāja aizauguma pakāpe un raksturs, lai vēlāk izlemtu par koku un krūmu novākšanas metodēm; jānoskaidro augsnes ķīmiskās īpašības (augsnes reakcija, slāpekļa, fosfora un kālija saturs), lai






18

saprastu, vai velēnas noņemšana būs nepieciešama; Krūmu un koku ciršana un krūmu atvašu pļaušana (8.3.1.)

Lielākoties sugām bagātas ganības un ganītas pļavas aizaug ar baltalkšņiem, apsēm, bērziem un mitrākās vietās ar melnalkšņiem un kārkliem. Visas šīs koku sugas spēcīgi dzen atvases, tādēļ jārēķinās, ka to pļaušana būs jāveic vairākus gadus. Vidzemes augstienē raksturīga aizaugšana ar eglēm.

Kūlas un sūnu novākšana (8.3.2. un 8.3.5.)

Ilgstoši uzkrājusies kūla un bieza biotopam neraksturīgu sūnu sugu sega (īpaši bieži veidojas biotopa nabadzīgo augšņu variantā) stipri maina augsnes apstākļus. Tā kļūst mitrāka un auglīgāka, kas nelabvēlīgi ietekmē atjaunošanas iespējas. Tādēļ ļoti nozīmīgi kūlu un sūnas no zālāja novākt. Ja zālājs stipri ciņains, tad nopļaut un nogrābt kūlu un sūnas gandrīz nav iespējams, tādēļ efektīvākais veids ir kontrolēta dedzināšana, ko jāveic laikā, kad sūnas ir izkaltušas sausas un labi deg.

Krūmu sakņu frēzēšana (8.3.1.)

Pasākums parasti nepieciešams tikai tad, ja zālājs stipri aizaudzis ar atvases dzenošiem lapu kokiem vai krūmiem (parastā apse, āra bērzs, invazīva krūmu suga vārpainā korinte).

Zālāja virsmas nolīdzināšana (8.3.2.)

Ilgstoši pamesti zālāji var būt ļoti ciņaini un nelīdzeni (ar velēnu apauguši skudru pūžņi, kurmju rakumi, meža cūku rakumi, āpšu vai lapsu alas, izteikti ciņusmilgas un ciņugrīšļa ciņi), kas var nozīmīgi apgrūtināt pļaušanu. Pirms frēzēšanas vēlams nodedzināt vai citādi no zālāja novākt uzkrājušos kūlu un biotopam neraksturīgās sūnas, lai ar frēzēšanu tās nenonāktu augsnē un neradītu pārlieku eitrofikāciju.

Mitruma režīma atjaunošana (8.2., 8.2.1.tabula)

Mitruma režīma atjaunošana nepieciešama biotopam mitrā varianta un zemo grīšļu vairanta atjaunošanai. 20.gs. pirmajā pusē ar rokām rakto seklo grāvju aizbēršana nav vēlama, jo zālājs ir pielāgojies pirms 50-100 gadiem radītajam mitrumam režīmam, un ir izveidojusies atbilstoša dabiska veģetācija. Tādi grāvji ir jāuztur – jāizcērt koki un krūmi.

Augsnes auglības samazināšana (8.4.2.)

Pasākums noteikti nepieciešams zālājos, kuri ilgstoši mēsloti, vai pēc pamešanas biezi saaugusi podagras gārsa vai citas slāpekli mīlošas platlapju sugas, tādēļ augsne ir auglīga (virs 5 mg fosfora 100 gramos augsnes). Parasti tik auglīgā augsnē vairs nav sastopamas biotopam raksturīgās sugas, tādēļ nepieciešama sēklu ienešana.

Ekspansīvu un invazīvu augu sugu

Sugām bagātās ganībās un ganītās pļavās ekspansīvas augu sugas visbiežāk ir slotiņu ciesa, parastā ciņusmilga un slāpekli mīlošas platlapju sugas. Invazīvas augu sugas






19

ierobežošana (8.3.4. un 5.pielikums)

ir dziedniecības ziepjusakne, Kanādas zeltslotiņa, blīvā skābene. Ja ekspansīvo un invazīvo sugu ir nedaudz (sedz mazāk par 20 % no augāja), tad parasti pietiek ar atjaunojošu un uzturošu pļaušanu vai ganīšanu. Ja šīs sugas augājā dominē, tad jāpielieto specifiskas šo sugu izskaušanas metodes.

Sugu sastāva mērķtiecīga veidošana (8.4.3.)

Metode efektīva tad, ja augsnes ķīmiskās īpašības ir tādas, kādas tās raksturīgas biotopam labā aizsardzības stāvoklī. Ja augsne ir pārāk auglīga, tad pirms šī pasākuma jāveic velēnas noņemšana vai citi augsnes auglības samazināšanas pasākumi.

Atjaunojoša pļaušana vai ganīšana (8.3.3.)

Vispiemērotākā atjaunošanai ir ekstensīva ganīšana. Ja ganīšana nav iespējama, tad zālājs jāpļauj ar zāles novākšanu vismaz 2 reizes sezonā, lai samazinātu ekspansīvu augu sugu daudzumu un samazinātu barības vielu daudzumu augsnē, kuras pārlieku uzkrājušās zālāja pamestības laikā.

Uzturoša pļaušana vai ganīšana (7.2. un 7.3.)

Vispiemērotākā uzturēšanai ir ekstensīva ganīšana. Ja ganīšana nav iespējama, tad zālājs jāpļauj ar zāles novākšanu vienu (ja ļoti nabadzīgs) vai divas reizes (ja auglīgs) vasarā jūnija beigās-jūlija vidū.

Fragmentācijas mazināšana (5.)

Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas ir viens no izplatītākajiem dabisko zālāju biotopiem, un šī biotopa sugas vēl pagaidām Latvijas ainavā sastopamas arī tām daļēji piemērotos biotopos (mežmalas, ceļmalas, laukmales utt.), tādēļ fragmentācija lielākajā daļā Latvijas teritorijas, visdržiaķ, nav problēma biotopa atjaunošanai. Tomēr tā kā faktors ir jāņem vērā ainavās, kur zālāju ir ļoti maz (mežainas vai aramzemju ainavas).

Ieteicama, pieļaujama un nepiemērota apsaimniekošana

Augi un augājs

Piemērotākā apsaimniekošana ir brīva (brīvi ganot bez aplokiem) vai regulēta ekstensīva ganīšana. Iespējama arī pļaušana vienu reizi sezonā laikā no jūnija beigām līdz jūlija vidum un atāla noganīšana vienu-divas reizes vai ilgāku periodu, bet lai līdz rudenim atāls paspētu ataugt vismaz līdz 5‒15 cm un zālājs sagatavotos ziemas periodam. Optimāla ir tāda ganību slodze, kas veģetācijā veido mozaīku no zemu noēstas un tikai daļēji noēstas vai nenoēstas zāles. Nīderlandē mēreni mitrās augsnēs noskaidrots, ka aitu ganībās optimāla slodze, lai veidotos veģetācijas mozaīka, bija 0,5 LielV ha-1 10 mēnešus (3 aitas uz ha) (Bakker et al. 1984).






20

Iespējama, tomēr ne ieteicama ir tikai pļaušana ar siena savākšanu vienu vai divas reizes sezonā (atkarībā no zālāja ražības). Biotopa tipiskais un mitrais variants šādā gadījumā pārveidosies par biotopu 6510 Mēreni mitras pļavas. Nabadzīgu augšņu variantā joprojām saglabāsies biotops 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas, neskatoties uz to, ka zālājs būs tikai pļauts. Tas tādēļ, ka sugu sastāvs šādās augsnēs ir gandrīz vienāds gan pļavās, gan ganībās, tikai ganībās papildus veidojas specifisks bezmugurkaulnieku sugu sastāvs un veģetācijas vertikālā un horizontālā struktūra

Ļoti nelabvēlīga veģetācijai ir vēlā pļaušana vai pļaušana ar zāles atstāšanu, jo abos gadījumos zālājs arvien vairāk bagātinās ar slāpekli, un pārvēršas par slāpekli mīlošu augu sugu veidotu vienmuļu augāju. Nepiemērota ir arī intensīva ganīšana, kas noved pie pārganīšanas – vēlēnas izbradāšanas, sugu daudzveidības krasas samazināšanās. Ar laiku šāda ganība ir tikpat sugām nabadzīga kā reizi 2‒3 nedēļās pļauts zāliens (mauriņš). Tajā ir tikai dažas augu sugas, piemēram, sarkanā auzene, parastās amilga, lielā ceļteka, maura skarene, maura sūrene, maura retējs. Par pļaušanas un ganīšanas metodēm skatīt ievadnodaļu!

Bezmugurkaulnieki Bezmugurkaulnieku daudzveidības saglabāšanai un veicināšanai piemērota ir regulēta ekstensīva ganīšana. Adaptīva apsaimniekošana ietver individuāli plānotu konkrētajam biotopu tipam piemērotu apsaimniekošanu, metožu mainīšanu, ja nav sasniegts vēlamais rezultāts, apsaimniekošanas metožu rotāciju, apsaimniekošanas metožu maiņu u. tml. Izmantojot adaptīvo apsaimniekošanu, iegūst veģetācijas struktūras ziņā ļoti dažādu zālāju, taču jāizvairās no pārganīšanas. Ganīšanai jāizmanto galvenokārt liellopi, jo tie rada heterogēnāku veģetācijas struktūru, nekā aitas vai zirgi (Kirby 2001). Sausākos gados ieteicama pļaušana, mitrākos – ganīšana. Ieteicams katru gadu līdz 10 % no zālāja platības nenoganīt. Tas nepieciešams, lai uzturētu lakstaugu stublājus apdzīvojošo kukaiņu daudzveidību. Vislabāk, ja nenoganīto zālāju saglabā kā joslu gar zālāja malu, taču nenoganītāsvietas katru gadu jāmaina. Krūmu un koku apauguma izciršana aizaugošās platībās ir nepieciešama, tomēr izciršanai jābūt tādai, lai, nepieciešamības gadījumā, izveidotu vai saglabātu joslas ar labvēlīgu mikroklimatu (New 1995).


Vadlīnijas ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu apsaimniekošanai un atjaunošanai. Sagatavotas projekta “LIFE11NAT/LV000371 NAT-PROGRAMME” ietvaros.

Grāmatu vai tās daļas nedrīkst pavairot, izplatīt vai nodot tālāk bez rakstiskas saskaņošanas ar Dabas aizsardzības pārvaldi. 11.01.2016.

21

Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums 6270* Sugām bagātām ganībām un ganītām pļavām labā aizsardzības stāvoklī * iekavās norādīta nodaļa, kurā par apsaimniekošanas veidu sniegta izsmeļoša informācija ** Nevienu no apsaimniekošanas veidiem nevar skatīt atrauti no pārējiem. Lai apsaimniekošana kopumā būtu labvēlīga biotopam, apsaimniekotājam jāievēro visi ieteicamie apsaimniekošanas veidi, nevis tikai daži. Tas pats attiecas uz pieļaujamo apsaimniekošanu. Tikai tad, ja nav iespējams nodrošināt ieteicamo apsaimniekošanu vai kādu tās komponenti, tad jāizvēlas pieļaujamā apsaimniekošana. Biotopa uzturēšanā nedrīkst izmantot nevienu no nepiemērotas un nepieļaujamas apsaimniekošanas veidiem. Ja izmanto kaut vienu no tiem, tā biotops sāk iet bojā. Piemēram, ja visa biotopa uzturēšanā izmantotā apsaimniekošana ir ieteicamā apsaimniekošana (pareizi izvēlēta tehnika, pļaušanas virziens, zāles novākšanas veids utt.), bet pļaušanas biežums ir lielāks par divām reizēm sezonā, tad biotops dažu gadu laikā ies bojā, un izveidosies mauriņš. Apsaimnie-

košanas

veids*

Ieteicamā apsaimniekošana** Pieļaujamā apsaimniekošana

Nepiemērota un nepieļaujama

apsaimniekošana, kas iznīcina

biotopu

Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums

Ganīšana ir vienīgais ieteicamais apsaimniekošanas veids.

Pļaušana kā galvenais apsaimniekošanas veids ir pieļaujama, taču jārēķinās, ka tā laika gaitā biotopu pārveidos citā biotopā – 6510 Mēreni mitras pļavas. Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

Pamešana bez pļaušanas vai ganīšanas, uzaršana, intensīva ielabošana (hidromeliorācija, mēslošana), zemes transformēšana

Pļaušana

(7.2.)

Pļaušanas tehnika (7.2.1.1.)

Pļaušana nav ieteicams apsaimniekošanas veids.

Dzīvnieku un augu saudzējošai pļaušanai piemērota tehnika ar labām manevrēšanas spējām. Tehnikai jābūt vieglai, lai tā nesablīvētu augsni, un tā būtu piemērota mitruma apstākļiem. Plašos zālājos drīkst izmantot arī tehniku ar platu darba joslu, ja vien tā pārlieku nesablīvē augsni.

Plašos zālājos drīkst izmantot arī lieljaudas tehniku ar platu darba joslu, ja vien tā ir piemērota zālāja mitruma apstākļiem

Biežums un laiks (7.2.1.2-7.2.1.4.)


Augiem: pļauj 1 reizi sezonā jūnija vidū -jūlija vidū ar noganīšanu atālā. Ja ganīšanas atālā nav, tad jābūt otreizējai pļaušanai vasaras otrajā pusē gadījumos, kad atāls ir izaudzis liels un pavasarī var veidot vienlaidus sagūlušu kūlu. Griezei: pļauj 1 reizi sezonā pēc 10.jūlija; Aptuveni 1 reizi piecos gados zālāju var atstāt nenopļautu un nenoganītu.

Pļauj vairāk nekā 2 x sezonā vai retāk nekā 1 x 2 gados vai katru gadu pļauj vēlāk par jūlija vidu

Dzīvnieku un augu saudzēšana


Ja galvenais izmantošanas veids ir pļaušana, tad augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem jāatstāj nepļauti laukumi vai joslas, kuras nopļauj tikai vēlu rudenī vai nākamajā gadā,

Pļauj bez dzīvnieku atbaidīšanas ierīcēm no lauka malām uz vidu, visu nopļauj vienā paņēmienā.




22

(7.2.1.5.) katru gadu mainot nepļauto laukumu /joslu novietojumu. Pļauj ar dzīvnieku atbaidīšanas ierīcēm un no vidus uz malām vai no vienas malas uz otru malu, virzienā uz mežu vai citu daļēji dabisku biotopu, kur putni varētu patverties. Alternatīva ir atstāt nepļautus laukumus vai joslas, kuras nopļauj tikai vasaras beigās vai nākamajā gadā.

Pļaušanas augstums (7.2.1.6.)


Griezei: pļauj ne zemāk par 10-20 cm. Augiem: pļauj zemu (5-7 cm), lai pēc iespējas novāktu lielāko daļu augu biomasas.

Griezei: pļauj zemāk par 10 cm. Augiem: pļauj augstāk nekā 20 cm augstumā

Zāles novākšana (7.2.1.7.)


Sienu žāvē uz vietas, krauj zārdos, ved projām vaļēju (ja tas nav iespējams, tas pieļaujama tīšana ruļļos). Nesmalcina vai smalcina tikai vienu reizi aptuveni piecos gados, kad barības vielu samazinājums augsnē sāk izraisīt sugu daudzveidības samazināšanos.

Zāli katru gadu smalcina vai atstāj uz lauka vālos vai izklaidus. Katru gadu pļauj pirms masveida ziedēšanas un sēklu ienākšanās. Katru gadu novāc zaļu un nežāvē uz lauka.

Ganīšana atālā (7.2.2.)

Pļaušana nav ieteicams apsaimniekošanas veids. Ja tā tomēr tiek izmantota, tad ganīšana atālā ir ļoti ieteicama.

Ganīšana atālā ir ļoti labvēlīga, bet pieļaujama arī tikai pļaušana bez ganīšanas atālā.

Atālu nogana pārāk intensīvi (zemāk par 3 cm, izbradāšanas pazīmes)

Ganīšana

(7.3.)

Ganību sezona un diennakts režīms (7.3.1.1., 7.3.1.5.)

Pārējām organismu grupām: sezonas vai visa gada ganīšana, nogana 2-3 reizes sezonā atkarībā no zālāja ražības.

Griezei: visa gada vai sezonas ganīšana, ja nodrošina ekstensīvu ganīšanu (lai visu sezonu saglabājas līdz 30 cm augstas zāles plankumi); Pārējām organismu grupām: nogana 1 reizi sezonā Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

Sezonas ganībās noganīt biežāk par 3 reizēm sezonā; Visa gada ganībās noganīt intensīvi (visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 3 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori) vai pārāk ekstensīvi (veidojas kūla, ne reizi nenoēstās zāles daudzums virs 50 % no ganību platības); noganīt retāk nekā 1 reizi 2 gados.




23

Ganīšanas veids (7.3.1.2.)

Gana uzraudzībā; regulēta ganīšana vienā aplokā vai sadalot to vairākos aplokos, tomēr nodrošinot ganību veģetācijas mozaīkas veidošanos, nevis noganot tik intensīvi, ka veidojas pļaušanas efekts.

Neregulēta ganīšana vienā aplokā; Augiem: ganīšana piesienot lopus saitē (ķēdē).

Putniem: ganīšana, piesienot lopus saitē (ķēdē). Dabisko zālāju platība nedrīkst būt vienā aplokā ar kultivētu ganību.

Ganību dzīvnieki un slodze (7.3.1.3, 7.3.1.4.)

Jaukts ganāmpulks. Slodze atkarīga no zālāja ražības, tā var būt 0,1-0,3-0,8-1,0 LielV ha-1, tomēr visbiežāk optimālā slodze ir robežās no 0,3 līdz 0,5 LielV ha-1. Nogana 1-2-3 reizes sezonā. Ja nogana neregulēti vienā palokā, tad visā ganību laikā vismaz 25 % no zālāja jābūt ziedošiem augiem. – lai neiegriežu saimniekiem!, ka to nevar nodrošināt...vai te pie ieteicamās atstā tš, bet pie pieļaujamās norādīt, ka var būt pilnībā noganīts neilgu laiku

Vienas sugas ganāmpulks. Īslaicīgi pieļaujama intensīva slodze, kas rada un uztur brīvus augsnes laukumus. Ja zālājs labā aizsardzības stāvoklī, un nav vērojama bagātināšanās (eitrofikācija), tad vienu gadu ik pēc 5 gadiem zālāju var neganīt un nepļaut (var atpūtināt). Īslaicīgi (vienu gadu ik pēc aptuveni 5 gadiem) var būt intensīvāka noganīšana, tomēr nepieļaujot velēnas traucējumu vairāk nekā trešajā daļā no platības.

Visām organismu grupām: nepietiekama ganīšana visā ganību platībā (zāle ne reizi veģetācijas sezonā nav noēsta vairāk nekā 50 % no ganību platības) vai pārganīšana visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 5 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori, no veģetācijas brīvi laukumi pārsniedz 30 % no zālāja platības).

Zelmeņa augstums (neskaitot ziedus) ganību periodā (7.3.1.4.)

20 % zemāka par 5 cm, 20 % virs 15 cm, rudenī vismaz 5-15 cm, appļaušana nav vēlama. Visā ganību periodā jābūt vismaz 25 % platības ar ziedošiem augiem.

Ganības atpūtas periodā zelmeņa augstuma mozaīkas var nebūt.

Nav zelmeņa mozaīkas, visā ganību platībā zāle zemāka par 3 cm vai augstāka par 10 cm.

Piebarošana ganību sezonā (7.3.1.6.)

Piebarošana nenotiek

Piebarošana notiek tikai ziemā augu daudzveidībai mazāk nozīmīgajās vietās vai izklaidus pa visu ganību teritoriju, neradot dzīvnieku koncentrēšanos un lokālu pārmēslošanu. Pirms izvēlēties piebarošanas vietu, novērtēt, vai tajā nav sastopamas aizsargājamas augu vai dzīvnieku sugas. Ja tādas konstatētas, tad tur piebarošanu veikt nedrīkst

piebarošana nav pieļaujama tad, ja tas: rada ganību nenoēšanu; notiek pārmēslošana, un tādēļ veģetācijā samazinās sugu daudzveidība vai ieviešas ekspansīvas sugas.

Ganību appļaušana (7.3.2.)

Pie optimālas ganīšanas slodzes appļaušana nav nepieciešama. Appļaušana nepieciešama, ja ir savairojušās neēdamās sugas (asais dadzis, skābenes

Appļaušana pēc ganību sezonas, visa gada ganībās appļaušana pavasarī

Appļaušana putnu ligzdošanas laikā, appļaušana vasaras beigās un rudens sākumā visa gada ganībās




24

u.c.) un tā nomāc pārējo augu sugu daudzveidību. Taču neliels šo sugu daudzums ir jāsaglabā līdz nākamajam pavasarim, jo tie parasti ir augstāki par sniega segu, tādēļ to sēklas ir barība putniem ziemā sniega apstākļos.

Hidromelio

rācija (2.3.,

8.2.)

Uztur seklās grāvju sistēmas gadījumos, ja tas nepieciešams biotopa daudzveidības saglabāšanai, lai nenotiktu pārpurvošanās. Seklie grāvji parasti zālāja biodaudzveidību ietekmē pozitīvi, un tām ir arī kultūrvēsturiska vērtība, tādēļ tādu saglabāšana un uzturēšana ir vēlama.

Jaunu meliorācijas sistēmu izveide

Mēslošana

(7.2.6.,

7.3.6.)

Nemēslo. Ļoti nabadzīgās augsnēs vēlama mēslošana ar pakaišu kūtsmēsliem līdz 25 kg N uz 1 ha gadā vai līdz 50 kg N uz 1 ha, ja to dara 1 reizi 2‒3 gados. Ekskrementi un urīns, ko lopi atstāj ganībās, ir ļoti nozīmīgi bezmugurkaulnieku daudzveidībai, jo tādās vietās veidojas īpašas kukaiņu sugu kopas.

Mēslo tikai ar pakaišu kūtsmēsliem ne vairāk par 25 kg slāpekļa/ha gadā. Maksimālais daudzums, ko pieļaujams izmantot, ir apjoms, ko saražo optimālais lopu skaits konkrētā zālājā ganību sezonas laikā bez piebarošanas.

Mēslo vairāk par 25 kg slāpekļa/ ha gadā. Mēslo ar minerālmēsliem.

Koku un

krūmu

ciršana

(7.2.4.,

7.3.4.)

Kokus un krūmus izcērt, saglabājot krūmu segumu līdz 10 % vai parkveida situācijās līdz 30 %, īpaši saudzējot bagātīgi ziedošus kokus un krūmus (palielina putnu un kukaiņu daudzveidību). Parkveida zālājos saglabā senus bioloģiski vecus kokus un bagātīgi ziedošus kokus un krūmus.

Saglabā koku un krūmu segumu lielāku par 30 %, bet mazāku par 50 % no platības.

Izcērt visus kokus un krūmus, neatstājot neko. Atstāj aizaugšanai.

Dedzināšan

a (8.3.5.)

Dedzināšana nav vēlama apsaimniekošanas metode (kā ieteicama metode tā izmantojama tikai atjaunošanai)

Dedzina ne biežāk kā 1 x 5 gados, bet tikai kombinācijā ar pļaušanu un /vai ganīšanu. To dara tikai tad, ja veidojas nevēlams apaugums vai kūlas vai sūnu slānis. Neaizstāj regulāru apsaimniekošanu, pļaujot vai noganot.

Dedzināšana kā vienīgais apsaimniekošanas veids. Ja tas kombinācijā ar pļaušanu un vai ganīšanu, tad nav vēlama dedzināšanas, kas ir biežāka nekā 1 x 5 gados

Sēklu

piesēja

(8.4.3.)

Zālājā ar labu botānisku kvalitāti nepiesēj augus, atjaunošanai vai augu sugu daudzveidības palielināšanai piesēj sēklas, kas iegūtas no

Atjaunošanai (piemēram, ganībās lopu izdangātās vietās vai mežacūku rakumu līdzinājuma vietās) piesēj komerciāli ražotās tādu graudzāļu sugu sēklas, kuras arī savvaļā

Piesēj komerciālās kultivēto zālāju stiebrzāļu un tauriņziežu sēklas vai to maisījumus.




25

biodaudzveidības ziņā labas kvalitātes sugām bagātas ganības, kurā nav nevēlamu augu sugu.

sastopamas sausu zālāju kaļķainās augsnēs augu sabiedrībās (sarkanā auzene, aitu auzene, parastā smilga, parastā sekstaine, parastais vizulis, pļavas skarene; mitrās vietās purva skarene, suņu smilga).






26

Atjaunošanas un apsaimniekošanas piemēri

Latvijā biotops 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas ir atjaunots četros LIFE projektos: „Latvijas palieņu pļavu atjaunošana ES prioritāro sugu un biotopu saglabāšanai”, LIFE04NAT/LV/000198; “Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana”, LIFE03NAT/LV/000082; “Biotopu apsaimniekošanas pilnveidošana Natura 200 teritorijā aizsargājamo ainavu apvidū “Vestiena”, LIFE06 NAT/LV/000196; “Dabas aizsardzības pasākumi Teiču reģionā”, LIFE00 NAT/LV/007127 (EC, 2015). Monitorings veikts projektā “Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana” (pieredze dokumentēta: Rūsiņa 2008) un projektā “Dabas aizsardzības pasākumi Teiču reģionā” (pieredze nav dokumentēta).

Aizsardzības un apsaimniekošanas pretrunas

Uz 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas attiecas gan pretrunas, kas vērojamas visos zālājos (9.nodaļa), gan specifiskas ar ganību zālājiem saistītu dabas vērtību apsaimniekošanas pretrunas, kas var veidoties, ja plānojot apsaimniekošanu, neizvērtē to ietekmi uz visām zālājā sastopamajām dabas vērtībām (tab.). Tabula. 6270* Sugām bagātu ganību un ganītu pļavu aizsardzības un apsaimniekošanas pretrunas

Dabas vērtība Pretrunas būtība risinājums Biotopi

Kuru biotopu saglabāt 62370* Sugām bagātas ganības un ganītas

pļavas vai 6510 Mēreni mitras pļavas

Abi biotopi var veidoties vienos un tajos pašos augsnes apstākļos, bet galvenais biotopus nodalošais faktors ir apsaimniekošanas veids. Ganīšana nodrošina biotopa 6270* pastāvēšanu, bet pļaušana biotopa 6510 pastāvēšanu.

Jāvērtē no konkrētās situācijas. Katrā ziņā, ja konkrēts apsaimniekošanas veids nav iespējams, tad labāk ieviest to apsaimniekošanu, kāda tur iespējama, un saglabāt dabisku zālāju, lai arī biotopa veids laika gaitā varētu mainīties.

Kuru biotopu saglabāt 62370* Sugām bagātas ganības un ganītas

pļavas vai 6230* Vilkakūlas (tukšaiņu)

zālāji

Ilgstoša ganīšana pakāpeniski veicina viršu ieviešanos un biotopa pārveidošanos par vilkakūlas zālāju vai virsāju

Vilkakūlas zālāji ir prioritāri aizsargājams biotops, kas nozīmē, ka tam draud izzušana un tā izplatība ir galvenokārt Eiropas Savienībā, tādēļ priekšroka būtu dodama vilkakūlas zālāja veidošanai, nevis sugāmbagātas ganības saglabāšanai, ja vein nav kādas īpaši aizsargājamas sugas, kurām nepieciešama biotopa uzturēšana.

Augi Daudzas augu sugas zied vēlu vasaras otrajā pusē, tādēļ intensīva noganīšana vai agra pļaušana, neļaujot augiem izziedēt, var šīs augu sugas no zālāja izskaust.

Pļaušanas laikā jāatstāj ziedošu augu laukumi nenopļauti, ganībās jāsamazina ganību slodze vai daži laukumi jāatstāj nenoganīti (piemēram, iežogojot laukumus).






27

Zālāja pļaušanas vai noganīšanas laiks katru gadu jāmaina (vienu gadu pavasarī, citu gadu pēc augu noziedēšanas utt.)

Tumšzilā drudzene Gentiana pneumonanthe

Augs zied augustā, tādēļ nelabvēlīga ir pļaušana līdz augusta vidum un intensīva noganīšana. Taču arī ikgadēja vēla pļaušana samazina biotopa piemērotību šai sugai.

Pļaušanas laikā jāatstāj nepļauti laukumi, kur sugas pārstāvēta visvairāk. Ganībās jāierobežo noganīšana, ļaujot augam noziedērt un izsēt sēklas

Zaļziedu naktsvijole Platanthera chlorantha

Zaļziedu naktsvijole necieš nomīdīšanu. Ja tikko izaugusi lapu rozete tiek bojāta, tā vairs neataug. Tai nepiemērota arī agra pļaušana, jo suga zied jūnijā un jūlijā.

Labākais risinājums ir atstāt nenopļautus laukumus, kur sugas eksemplāru visvairāk.

Tauriņi Tauriņu kāpuriem nepieciešami barības augi, kurus, izmantojot tradicionālo pļaušanu un ganīšanu, nopļauj un noēd.

Pļaut vai ganīt zālājus pa sektoriem vai ik gadu atstāt nepļautas vai neganītas joslas, kuras pa gadiem maina.

Maculinea spp. Vienu no attīstības stadijām kāpurs dzīvo skudru Myrmica pūznī, kuri var veidoties tikai tad, ja tie netiek katru gadu nopļauti, nolīdzināti)

pļaušana būtu jāveic tikai ar rokām, saudzējot skudru pūžņus. Daļa no zālāja divus-trīs gadus pēc kārtas jāatstāj nepļauta, vēlāk nepļauto daļu mainot uz citām vietām zālājā, kur aug tumšzilā drudzene

Documents

6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas sugām ......Seklie meliorācijas grāvji (~20 cm dziļi) ir uzturēti, bet dziļo grāvju nav Krūmi un koki Lielu dimensiju koki