III NODAĻA

Sibīrijā. Izsūtījumā.1949. un 1950. gada ziema.Meža izstrādes darbos Atropinkā, Tomskas apg., P. Troickas raj.

Tā aiziet diena pēc dienas, ar izsalkumu, izmisumu, ar sapņiem pēc Tēvijas. Paliekam aizvien vājāki un vājāki. Darbā trenc arī svētdienās.

Meža darbs smags, bet ar pārtiku iet plāni. Biežāk dzīvojam izsalkuši nekā paēduši. Kolhozs produktus nepiegādā. Strādājam taču valsts darbu, pelnām naudu. Šo naudu ar tukšu vēderu nopelnīt ir pārāk grūti. Tik nepieredzēti grūti, ka grūti to aprakstīt. Ierādīts pats sliktākais mežs, kāds vien var būt visā šai apkārtnē. Daudzreiz no celma nozāģētais skuju koks nevar izspraukties caur lapu kokiem, kuru ir vairākums, un tajos pakaras. Tad gribot negribot jāzāģē kāds no lapu kokiem, vai pat vairāki, lai visi vienkop nokristu gar zemi. Atkal ir jāpieliek veltas pūles tāpēc, ka arī lapu koku zari ir jāsadedzina, bet paši koki jāapmizo, kuri paliek mežā neizvesti un laika gaitā satrūd. Par lapu koku zāģēšanu naudu nemaksā. Lapu kokus pa upi pludināt nevarot. Tie piesūcoties ūdeni un grimstot upes dibenā.

Uzliktās izciršanas normas šādā mežā nav izpildāmas, kaut lai vai velk ādu pār acīm. Dienas norma uz cilvēku 5 m3. Mūsu brigādei, kurā esam 5 cilvēki, dienā jāsagatavo 25 m3 materiālu. Ja būtu daudzmaz labāks mežs, būtu vieglāk strādāt. Labā mežā zāģēšana iet pakāpeniski, bet daudzi koki iekrīt dziļi sniegā nomaļus no pārējiem, tā ka ugunskurs, lai sadedzinātu zarus, jāveido atsevišķi un tas jāuzpasē, vairākas reizes pie tā pieejot un sakārtojot zarus, lai ugunskurs neizdzistu un zari sadegtu tā, ka pāri paliktu tikai pelni un ogles.

Pārnākuši no darba, tūlīt steidzamies uz nelielo veikaliņu. Par tām pašām nabaga kapeikām nevar lāgā nopirkt maizīti. Notiek liela bezkaunība no pamatiedzīvotāju puses. Tie lamādamies iespraucas ārpus rindas, lai tikai sev dabūtu ko nopirkt, par pārējiem neņemot vērā. Protams, ir daudz arī godīgu cilvēku, bet bezsiržu baram pretoties grūti. Tā daudzreiz nostāvi rindā un to pat maizes klaipiņu nedabū, ar kuru tev būtu jāiztiek līdz nākošam vakaram. Nedabūjis nopirkt nedz maizīti, ne citu ko ēdamu, otrā rītā darbā ej nepabrokastojis, ne arī ir ko pusdienām līdzi paņemt. Nezini, vai nākošā vakarā izdosies maizīti nopirkt, jo tas pats atkārtojas ik vakarus. Ja kādreiz dabūjam nopirkt baltmaizi, tad tā mums ir svētku reize. Varam tikai pabarot acis,

1

noraugoties uz dažiem klaipiņiem, kā tie nonāk bezrindnieku rokās. Pie krāsns tiec tikai vēlāk tāpēc, ka kāds vietējais no darba pasteidzas agrāk un nokrauj ar kastroļiem visu plīts virsu. Draugu būšana. Ko te mēs, izsūtītie, varam grozīt? Mēs barakās agrāk nevaram pārnākt kā tikai pēc darba beigām, bet vietējie iedzīvotāji to var atļauties. Taisnību te nesameklēsi. Tās būs veltas pūles. Kamēr kāds plīts stūrītis atbrīvojas, kamēr mēs dabūjam kādu ļuru izvārīt un iestrēbt, pusnakts klāt. Rītos nekas cits neatliek kā pamanīties uzcelties, līdz atskan dzelzī sišana un dabū uzgrūst virsū uz plīts arī savu katliņu, lai uzsildītu vakarējo virumu. Blakus barakas latvieši (kurzemnieki) ierīkoja ugunskuru ārpusē, baraku priekšā, kur vakaros vārīja, kas kuram bija.

Citreiz varētu teikt, ka zāģis dzied. Tagad jāteic, ka zāģis raud. Raud un apstājas. Zigzag, raud un apstājas. Citreiz varētu teikt, ka klaudz cirvji, ka atbalss tālu atskan mežā. Tagad pak, pak, ieklaudzas un apklust. Atbalss mežā nav. Nevar zāģis, kaulainām rokām vilkts, dziedāt, nevar cirvis, kaulainām rokām cilāts, klaudzēt. Jo tālāk, jo sliktāk mums klājas. Ir uznācis nežēlīgs sals, kādu mēs, izsūtītie, neesam pieredzējuši. Runā, ka esot zem -500. Kas to lai zina? Mums, vienkāršajiem ļautiņiem, termometrs netiek rādīts. „Načaļstvai” tāds ir, un tā ik rītu redz un zina, cik aukstuma grādu tas rāda. Zina arī to, ka zem -500 strādniekus darbā sūtīt nedrīkst, lai neapsaldētos. Zina, bet sūta. Plāna izpilde dārgāka par cilvēku, par tā veselību. Salā un bezspēkā raujot zāģi, sitās elpa ciet. Pie zāģa nevar sasildīties. Grūti sasildīt izdingušo ķermeni. Maz asiņu, tās pašas ūdeņainas. Tās cirkulē vāji. Ir sastingušas, kā šais koku stumbros sulas. Pat pie ugunskura grūti dabūt siltumu. Tādā salā tas nekvēlo, bet deg kā apslāpēts. Ja uz uguni pagrieztā seja vai mugura silst, tad sals no savējās puses dara savu, saldē jo nežēlīgi. Tā tu grozies riņķī. Caur vairākkārt lāpītiem cimdiem un vīzēm sals lien pie rokām un kājām. Liekas, ka līdz ar krītošo koku arī tu nogāzīsies sniegā, bezspēkā, bet kaut kāds spēks vēl tevi pietur, atbalsta. Vai tas nebūtu izdzīvošanas instinkts? Neviens negrib mirt un vēl tādā nejēdzīgā nāvē, svešā malā. Tomēr upuri ir. Krītošais koks ar saviem zariem bija aizķēris lietuvieti, sievieti. Turpat pie simtgadīgas egles uz vietas mirusi. Dziļi egles koksnē lietuvietes darba biedri, viņas tautieši, ar cirvjiem izcirta krusta zīmi. Kamēr vien beidzām zāģēt mums ierādīto cirsmu, līdz ierādīja jaunu, mūsu taciņa veda garām šai eglei. Ik reizi acis jau pa gabalu saskatīja balto krusta zīmi. Ik reizi pārņēma savāda sajūta, nezinot, vai arī mūs nepiemeklē tāds pat liktenis šādā vai citādā veidā. Diemžēl nezinu, kur viņu apbedīja. Egle palika nenozāģēta. Droši vien tajā iekaltā krusta zīme laika gaitā sasveķosies no pilošām sveķu lāsēm, kā atvadu asarām. Ap šo egli nozāģētā meža vietā augs jauni koki, bet stalto egli ar tajā iemūžināto krusta zīmi tie nespēs aizēnot. Tā būs lieciniece šai traģēdijai tik ilgi, kamēr vien tā būs spējīga zaļot. Tā var zaļot vairākas cilvēku

2

paaudzes ilgi. Šeit mūžībā aizgājēju, trimdinieku, pēdas paliks. Tās paliks neizdzēšamas. Vai tās paliks eglē cirstā krustā, vai aizaugušā kapu kopiņā, bet tās paliks. Tās noslēpt grūti. Tās paliks arī dzīvi palikušo atmiņās, pierakstos, liecībās. Noziedzība, lai kāda tā nebūtu, lai kādā veidā tā netiktu pastrādāta, tā atstāj pēdas.

Bieži siltos aitādu kažokos (tulupos) ģērbušies, iesārtām sejām, zirgu pajūgos ierodas lielāka ranga „načaļstva”. Pie vietējās „načaļstvas” esam jau pieraduši. Tā mūs par plāna nepildīšanu lamā vai ik dienu gan mežā, gan barakās. Tiek rīkotas sapulces, uz kurām visi bez izņēmuma tiek aiztrenkti uz kopējo telpu, kur atpalicējus kaunina, uz tiem kliedz, piedraud. Mēs, „kaulainā” brigāde, kaut kā vēl turamies, bet ir tādas brigādes, kurās ir sievietes vien, kas mežu varbūt tikai pa gabalu skatījušas. Ko no tādām var izspiest? Stingri tiek pieprasīts pildīt plānu, jo valstij vajadzīgi būvmateriāli, tāpat kā ūdens un gaiss. Nevarējām pretī iebilst, ka arī mēs esam valsts sastāvdaļa, kurai vajadzīgs ne vien ūdens un gaiss, bet arī maize, apģērbs un atpūta. Jābūt mēmam kā zivij. Dzirdi, kā tavas ausis tiek piekurkuļotas kā dīķis ar kurkulēniem pavasarī. Nevari muti pavērt, lai sevi un sev līdzīgos aizstāvētu. Mute tiks aizbāzta, bet uz priekšdienām tā i zini, ka vietējā „načaļstva” ierādīs cirsmu ne tikai purvā, bet sazin vēl ko ar tevi izdarīs. Rit pār šo nelaimīgo sieviešu vaigiem asaras. Trīc sastrādātās rokas, dreb aizvainotā sirds. Pazemoti un aizvainoti esam visi izsūtītie. Cik daudzreiz žēlojamies un pieprasām no „načaļstvas” maizīti, bet tas netiek ņemts vērā. Spēki izsīkst, rodas tāds izsalkums, ka pat naktīs nevar aizmigt. Gribas ēst, ēst, tikai ēst. Kāda nežēlība, cilvēku mocīšana, verdzināšana. Kuram no mums jūtīgāka sirds, to pārdzīvot ir ļoti grūti. Kā jau iepriekš minēju, tu visu to redzi, izjūti, pārdzīvo, bet nevari neko līdzēt ne sev, ne citiem. Bezspēkā nolaid rokas, pakļaujies liktenim. Jā, dažreiz tā. No tevis tiek izsūkts viss. Tu esi ģindenis. Gars tevī vēl mājo, bet garu arī var salauzt kā trauslu ciedra zaru salā. Salauzt, izmest no sevis prom, palikt lopam līdzīgam un teikt, kas būs, būs. Lūk, tā. Ir jāatzīstas, ka uznāk tādi vājuma brīži. Tie visgrūtāk pārvarami. Dažs to neiztur, aiziet pašnāvībā. Izbeidz savas mokas pats. Vai tas izdarīts pie pilna prāta, vai prātam aptumšojoties, to zina tikai pats nelaimīgais.

Ik dienas lūdzos Dievu, lai neaptumšotos mans prāts. Lai mans prāts nesabrūk šīs verdzības priekšā. Vēl man dzīvam esot miesa lai cieš, ja tai uzlikts ciest, bet, ak, Dieviņ, lūdzu, spēcini manu garu, neatdod to viltus varai.

Pirkstos lielās sāpes esmu pārcietis. Tie pamazām atveseļojas. Aug jauni nagi, vecos bīdīdami nost. Aiz vecajiem nagiem jo bieži nepatīkami aizķeras auti, kad tos auju kājās. Dažreiz arī mežā jāpārauj kājas. Labi, ka tā. Varēja iznākt bēdīgāk. Iztiku bez pirkstu amputācijas. Ja jau aug jauni nagi, tad dzīvība pirkstos atgriežas.

3

Iepriekš dienu Ziemassvētkiem uz meža darbiem atbrauca mana māsiņa. „Nu kāpēc tu brauci?” jautāju viņai. Līdz šim, lai kā tur nu bija, tomēr viena galva, viena bēda. Sitos visām nebūšanām cauri, kā nu varēdams, bet tagad līdzās manu acu priekšā cietīs māsa. Kolhozā viņai pavadīt ziemu būtu bijis vieglāk. Tur ir brīvāk, bet te dienas netiek skaitītas. Visas vienādas, kā darbdienas, tā svētdienas, ar rūpēm pēc izdzīvošanas.

Vai vēl kolhoza vadībai ir par maz, ka no ģimenes šai tik grūtajā darbā vergo viens cilvēks, ka ar varu atsūtīja nepilngadīgu meiteni? Kā liekas, par maz. Tēvu arī gribējuši izsūtīt, bet tam ar pūlēm izdevies palikt. Nu labi, ka mēs esam tāda brigāde, savējie vien. Katram darbs pēc savām spējām. Dažs zāģē, dažs apdarina zarus, bet tas, kurš vēl nav mežā iemanījies strādāt, var vākt zarus līdz ugunskuram. Ja tiktu tādā brigādē, kur ar pirmo dienu jāstāj pie zāģa vilkšanas, tad drīz vien mana māsiņa novīstu kā izkapts skarta zālīte. Šādā smagā darbā arī rūdīti vīri, lai arī viņi būtu paēduši līdz sātam, nokrītas svarā, kur nu vēl tu, māsiņ, kad mežā neesi nemaz strādājusi. Uz taviem pleciem uzgulstas smagāka nasta nekā uz manējiem. Es tomēr esmu vīrietis, šim darbam vairāk piemērots. Te mums abiem būs jāpavada ne viena vien diena, kur koku zaros žūžo svešas zemes vējš, kur dvēsele sastingst kā pati daba ziemas mierā. Turēsimies, māsiņ! Dalīsimies to pašu niecīgo maizītes kripatiņu uz pusēm. Viena pusīte tev, otra man.

Šodien Ziemassvētki. Ejam pa to pašu ikdienā iemīto taciņu, kura mūs aizved līdz mūsu cirsmai, tagad jau trešajai kopš mūsu ierašanās meža darbos. Egle ar krusta zīmi tajā paliek iesāņus pa kreisi, mūsu acīm nesaredzama. Ir pati īsākā ziemas diena. Kuplākā mežā vēl valda tumsa. Kā spoki izklīstam pa cirsmu. Katram savs darbs zināms. Mēs ar Boļeslavu ar saucienu „бойся” dodam signālu pirmo, otro un beidzot trešo, lai pārējie zina, ka mūsu zāģētais koks tūlīt kritīs, ka atrasties tā tuvumā nedrīkst. Zāģējam gan lielākus kokus, gan mazākus, bet pašu slaidāko egli atstājam. To zāģēsim vēlāk, kad atnāks pusdienlaiks.

Saulīte ir uzkāpusi pašās debesīs. Pusdienlaiks klāt. Vairākkārt mūsu rokas noslīgst bezspēkā, kamēr egle salīgojas un kā daiļa jaunava nogulstas sniegā, ar saviem zariem kā izspūrušiem matiem nosegdama to. Cirvja skarti, no egles stumbra atlec zari. Tuvāk galotnei, cieši zaros ieķērušies, sniegā guļ čiekuri, smuki kā Ziemassvētku greznojumi.

Izveidojam ugunskuru. Apsēžamies uz nozāģētās egles iepretī ugunij. Nu varam atvilkt elpu, kaut mazliet iejusties Ziemassvētku noskaņojumā. Augstu skaidrajās debesīs kāpj dūmi, līdzi nesdami egļu skuju aromātu. Ak, kā tie smaržo pēc baznīcās kūpinātā vīraka. Līdz ar šo vīraku mūsu prāti paceļas pāri visam. Pāri koku galotnēm,

4

pāri redzamajai un neredzamajai pasaulei. Ieplūst tai telpā, kur rod sev apmierinājumu, Ziemassvētku mieru.

Turpat sev blakām izraugāmies mazu skaistu eglīti, sniegā iebridušu. Izgreznojam to ar čiekuriem, virsū tās zariem uzberot sniegu. Cik dabīgi saules staros mirdz sniega pārslas, kā degošas svecītes nesdamas mūsu sirdīs gandarījumu par svēto mirkli, kādu varbūt nekad tā neizjutīsim.

Apbrīnot izgreznoto eglīti kā pūciņas atlido mazie taigas meža putniņi. Tur tuvējos zaros salasās zīlītes, sarkankrūtīši un citi putniņi, kurus diemžēl nosaukt nezinu. Šodien tos sauksim par saviem viesiem. Pamielosim tos ar maizes drupatiņām, uzbirdinot tās uz nozāģētā celma. Mīļie putniņi, aicinām jūs, nāciet pie mūsu Ziemassvētku galda, ēdiet šo svēto cienastu, jo šodien labs prāts cilvēkiem!

Uz mirkli aizveras acu plaksti. Gara acīm redzu tēva sētu bērnībā, to, kura kara laikā tika nodedzināta. Istabā pie galda stāv skaisti, skaisti izgreznota eglīte. Savā bērna bijībā raugos sveču gaismiņā, dzīvā, mirdzošā. Blakus man stāv tēvs, māte, māsiņa un brālis. Visi, tāpat kā mēs šodien, mirkli klusē, lai savās sirdīs cauri gadiem saglabātu un nestu līdzi šo svēto izjūtu. Tādi svēti brīži nevar no atmiņas izzust līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Ne jau visi Ziemassvētki tiek tā sagaidīti un aizvadīti, kad paliek to gaišums tik dziļi atmiņā.

Gara acīm redzu savu bijušo skolu, jo kuplu eglīti klasē. Redzu baznīcu ar tajā vairākām eglītēm, garām, smuidrām līdz pat griestu velvēm. Sirds man tāda līksma, līksma, kad māsiņa mani parauj aiz rokas, teikdama: „Nu tu jau biji aizsnaudies!” Jā, māsiņ, es redzēju brīnišķīgu sapni. Redzēju, kā māte Dzimtenē pie dievgalda eglītes gaismiņā lūdz Dievu par mums.

Dzimtenē eglītes zaigo,Lej svecīšu gaismiņu maigo.Te, Sibīrijas mežā tālā,Dabas māte eglīti rotā salā.

Kā jaunava skaistaMežā ielaistaStāv eglīte kleitiņā zaļā,Mūsu sirdis vaļā.

Dvēseli šķīstām,Ienaidu nīstam.Ziemassvētku noskaņā,

5

Eglītes klātbūtnē.

Še grēkus sūdzamUn Dievu pielūdzam.Šī pasaule barga,Lai Dievs mūs sargā.

Šai pārdomu brīdī,Īsajā sprīdī,Mieru mēs gūsim,Godīgi būsim.

Eglīt, tevi necirtīsim nost, uz barakām nenesīsim. Pasargāsim tevi no ļaunu ļaužu apsmiešanas. Ļausim tev zaļot, augt staltai, būt lieciniecei, ka reiz šeit latvieši, kā no dzimtās ligzdas izmestie putna bērni, tev atdeva godu, tevi slavināja. Mēs laika gaitā pazudīsim, bet tev būs zaļot ilgi, ilgi. Tev būs savām māsām, meitām un pārējām eglēm vēja šalkās stāstīt par skrandās tērptiem trimdiniekiem Boļeslavu, Jāni, Znotiņa tēvu, Moniku, Annu, Antonu, kuri, ļaunas varas dzīti, tālu no savas tēvu zemes nesa dzīves krustu, gāja Golgātas ceļu, bet garā nesalūza.

No mūsu kolhoza ar vēršiem uz šejieni pieved sienu. Diezgan neregulāri. Jāapgādā četri zirgi un viens vērsis, ar kuriem izved baļķus no cirsmas līdz krautuvei. Ar pārtiku grūtākās dienās gaidām atbraucot, arī mums ko atvedot. Cik daudzreiz esam vīlušies, kad atbraucējs pavēstī, ka mums nekas nav atvests. Ko mums varēja atvest? Tos pašus kartupeļus, kurus būtu jātaupa sēklai, jo citu ko tēvs nevarēja atsūtīt tāpēc, ka cita kā nebija ko sūtīt. Tīri vai kauns. Mēs te pelnām naudu (plikos rubļus), bet no tēva jālūdz palīdzība. Tēvam ne vienmēr izdodas uzzināt, kad uz šejieni brauks. Ir vairākas reizes jāgriežas kantorī, kur paši kantora darbinieki īsti nezina, vai tīšuprāt negrib pateikt, kad tā braukšana iznāks. Tā daudzreiz nesagaidām tobrīd tik nepieciešamos kartupeļus. Ja arī atved, tad sasalušus. Vedējs priekš mums negrib papūlēties, lai tos iepakotu vezumā. Savējiem, jā. Tiem atved nesasalušus. Tādus sasalušus te arī vārām un ēdam. Nav vairs tādam kartupelim ne tās vērtības, ne garšas. Ja, izkusis no ledus, pastāv ilgāku laiku, paliek sīksts kā gumija. Kopā ar maizīti ēst var, bet bez maizītes, lai gan ēstgriba ir šausmīga, diez kā iekšā neiet. Uznāk vēdergraizes, notiek vemšana.

Pamatiedzīvotājiem atved sasaldētas piena ripas, gan apaļas, gan garenas. Tās rodas, sasaldējot pienu traukā, pēc tam, drusciņ atkausējot, dabū to no trauka laukā.

6

Kādas formas trauks, tāda arī izveidojas piena ripiņa. Tādu sasaldētu pienu var uzglabāt kaut vai no vēla rudens līdz agram pavasarim tāpēc, ka te, Sibīrijā, atkušņu nav. Ar skaudību noraugāmies, kā vietējie iedzīvotāji rīkojas ar šīm piena ripiņām. No tām iznāk gan garda piena zupa, gan izkausētu to ēd tāpat vien ar maizi. Kas mums, nabagiem, ko tādu dos! Nav mums nedz savas gotiņas, nedz šādas piena ripiņas. Daudzreiz nav no kā pat melnu putriņu izvārīt, kur nu vēl baltu. To pašu ūdentiņu uzvāri, klāt piemet kādu avenāju zariņu, iedzer, lai zarnas iekšās nesakalstu.

Pēc Ziemassvētkiem gaidījām Jaungadu ar cerību, ka „načaļstva” par mums iežēlosies un iedos brīvdienu, bet kas tev, Dieviņ, to devis. Tai pat rīta noteiktajā stundā auksto gaisu satricināja jau mums pierastā skaņa. Tā iespraucās caur durvju un logu spraugām, kā radiovilnis nonākot līdz mūsu ausīm. Pēc dzelzī sišanas varēja nojaust, ka to dara viens un tas pats cilvēks. Dun-dunn-dun-dunn! Tieši sešos miegs atstāj ikkatru no mums. Mūsu smadzenes pieradušas pie šāda režīma. Tas atkārtojas ik rītu, un ik rītu tas pats cilvēks paver barakas durvis, tā pati balss ieaurojas „подъём!” Tātad arī šim cilvēkam jāpilda savs pienākums ik dienu bez brīvdienām. Tas ir baraku komendants. Grūti spriest, kāda sirds šim cilvēkam krūtīs, laba vai ļauna. Viņš dara to, ko liek darīt augstāka „načaļstva”, pelnīdams ikdienišķo maizīti tāpat, kā mēs, mežā gājēji, tikai citādā veidā.

Dziļi vīlušies, negribīgi velkamies uz mežu. Ikvienā no mums zudis gaišais noskaņojums, kāds valdīja, atnākot Ziemassvētkiem. Šodien mūsos ielīdis, mājo īgnums. Esam nervozi. Te ne tā no celma nozāģējas koks, te pie sagarināšanas pielaista kļūda, te atkal vienam no mums sniegā iekasto maizīti sagrauzušas peles. Šodien biežāk noplīsušo vīžu striķi aizķeras aiz zariem, cilvēki streipuļo. Kaut kur dziļāk mežā pazuduši mūsu Ziemassvētku viesi - putniņi. Tikai raibs dzenītis ar savu garo knābi manīgi klauvē sausās egles stumbrā, kamēr vien dabū kāroto kāpuru. Cik gan viņam vajag būt stiprām smadzenēm galvā, izturīgām no šādiem belzieniem, kad pat koks izdod skaņu, kura izklīst mežā. Katra Dieva dota radībiņa virs šīs zemes izdzīvo tikai tad, ja tā spēj priekš savas eksistences sagādāt nepieciešamo, bet, ja nespēj vai cits to liedz, tad jāaiziet bojā. Re, šis dzenītis spēj izdzīvot. Viņam taiga ir dzimtās mājas. Nekur citur pasaulē viņam nevar būt labāk.

Paceļu acis uz debesīm. Debesis piemākušās. Vai arī mēs spēsim izdzīvot? Vai tikai šis raibais dzenītis priekš kāda no mums nekaļ krustu sausajā eglē?

Atnāca ceturtais janvāris. Tūkstoš deviņi simti piecdesmitā gada. Pat māsiņa piemirsusi, ka šodien man ir dzimšanas diena. Pasē, kuru izvešanas brīdī no Dzimtenes atņēma, pārbraucot Sibīrijā, to atdeva, kurai tagad nav nekādas vērtības un kurai pēc pāris gadiem iztek termiņš, dzimšanas gads un datums tajā nav pareizi uzrādīti. Kad

7

Dzimtenē apmeklēju Vanagu 7-gadīgo skolu, vācu okupācijas laikā paklīda baumas (ne tikai baumas), ka no skolām skolēnus sūtīšot darbā uz Vāciju. Pārnākot no skolas mājās, pastāstīju vecākiem, ka skolā notika skolēnu reģistrācija. Savu dzimšanas gadu biju pateicis pareizi. Vecāki uztraucās ne pa jokam. Varot mani aizvest prom uz Vāciju. Norunāja, ka jāgriežas pie militārās mācības pasniedzēja ar lūgumu, varbūt tas varēšot ko līdzēt un gadus pārreģistrēt. Tēvs sadabūja laivu, pārcēlās pāri Dubnai, sameklēja pasniedzēju, abi vienojās un „pārkristīja” mani par vienu gadu jaunāku. Sākoties Padomju iekārtai, vecāka gada gājuma cilvēkiem, kuriem pases bija, vajadzēja apmainīt pret jaunām, bet kuri sasniedza likumā noteikto vecumu, tiem vajadzēja iegādāties jaunas. Mūsu sādža bija pakļauta Vārkavas pagastam. Tiem iedzīvotājiem, kuri saņēma paziņojumus, noteiktajā datumā bija jāierodas pagastmājā, lai saņemtu pases. Aizgājām arī mūsmājas vīrieši. Ar zirgu nebraucām tāpēc, ka bija lieli dubļi. Zirgus tai laikā žēloja. Pagasta mājā vārījās kā katlā. Cilvēku pilns kā telpās, tā ārā. Dažus rakstītpratējus aicināja no malas palīgā tāpēc, ka darbinieku bija maz un tā rakstīšana gāja gausi. Jaunu pasi izsniedza, atdodot veco, bet, ja kuram vecās nebija, tad pieprasīja citu dokumentu, kurš apliecinātu par dzimšanas laiku. Man līdzi bija paņemta no skolas laikiem saglabājusies apliecība ar uzrādīto dzimšanas gadu tajā. Uzrādot to, dabūju jaunu pasi ar viena gada starpību par faktisko dzimšanas gadu. Arī datums bija saputrots. Ceturtā vietā iešņāpts sestais.

Izbeidzoties šodiendienai, zem šīs saulītes būšu nodzīvojis pilnus deviņpadsmit gadus. Ja pajautātu kādam cilvēkam no malas, cik tad man pašreiz gadu, atbildi dabūtu, ka pāri divdesmit. Es tā domāju, ka manu miesu novērtētu tā, bet savā garā pa gadu kāpnēm esmu pakāpies dažus pakāpienus augstāk, nekā tas būtu risinājies Dzimtenē.

Pusbads, arī dažreiz bads, sals, pazemojumi, alkas pēc brīvības, izmisums visgrūtākajos brīžos, naids pret cilvēcību, kas jāredz un jādzird vai ik ikdienā, manu jaunekļa jūtīgo sirdi ietekmē pārāk sāpīgi.

Tiek iegalvots, ka mums te būs mūžīgi jādzīvo, jāaizmirst sava dzimtā mala, bez ierunām jāpakļaujas te valdošiem likumiem. Soli pa solītim grib pārkārtot mūsu domāšanas veidu, ievirzot to kopējā sistēmā (nezinu, kā to lai nosauc – par sociālismu vai komunismu), izraujot no mūsu sirdīm to svēto, gaišo, kas šiem mudinātājiem nav saprotams, pieņemams un svešs. Tomēr biedri šejienes ideologi, jūs esat par vājiem, jūs mūsu sirdīs kā sātans ielīst nevarat, tās pārāk karsti kvēlo mūsu krūtīs. Jums neizdosies mūsos apslāpēt to iedegto uguntiņu, to Dieva doto dāvanu, Dzimtenes un ticības vārdā. Veltas ir jūsu pūles.

8

Bet viņi pūlas. Pie katras reģistrācijas (pārbaudes) reizes komendants, vai tas būtu ar mirdzošiem uzplečiem uz pleciem vai bez tiem, pat acis nepamirkšķinot izdara morālo spiedienu, it kā priekšā atrastos lopu bars bez savas domāšanas veida, nezinot, ka ar to viņš mums pakalpo, atgādinot par mūsu Dzimteni. Jo vairāk šie pretinieki mūsu Dzimteni nicina, jo stiprāki mēs topam. To viņiem neapjēgt.

Savā vecumā daudz ko jau varu aptvert, saprast, bet daudz kas priekš mana prāta vēl ir neizdibināms.

Ko tik tā „načaļstva” savās galvās neizdomā, lai tikai plāns pildītos, neskatoties uz to, vai cilvēks ir spējīgs šo jūgu panest. Kādā vakarā paziņoja, ka ar rītdienu tikšot ieviesta tāda kārtība, kāda pastāvot fabrikās. Katram mežā gājējam vai braucējam līdz noteiktajam laikam būšot jāpaņem sava birka, kuras būšot pakārtas skapī, uzstādītam ceļa malā. Ja nokavēšot, skapi aizslēgšot un kurš nebūs birku izņēmis, tam tā diena būšot ieskaitīta kā „прогул”. Tāpat kā ik rītu cilvēki ceļas no nārām, silda ēdamo, pabrokasto un dodas uz darbu. Pie uzliktā skapja meža malā izveidojas sastrēgums. Cilvēki salā nervozē, lamājas, lād „načaļstvu” par viņas izgudrojumu. Nevienam iepriekš nav pateikts, kāds kuram birkas numurs. Kantora darbiniece tumsā pie kabatas lukturīša gaismas sarakstā meklē nosaukto uzvārdu. Lukturītis vāji dod gaismu. Vairāki pamatiedzīvotāji nepaņēmuši savas birkas aiziet mežā. Iztek noteiktais laiks. Kantora darbiniece, redzēdama, ka ar visu šo jezgu netiks galā, ļauj iet prom visiem. Tas pats atkārtojās nākošā rītā. „Načaļstvai” neizdevās ieviest fabrikas disciplīnu. Par daudz uzreiz gribēja. Nē, šo kolhoznieku pūli nav tik vienkārši pāraudzināt. Tie spļauj virsū šādam „načaļstvas” izgudrojumam.

Zem nārām ir sakrājusies liela čupa nonēsāto vīžu un striķu galu. Mežā staigājot pa zariem, vīzes noplīst tik ātri, ka lāgā nespējam ne jaunas pīt, ne vecās salāpīt. No kolhoza atsūtītie lini ir tik nestipri, ka stiprāks vīrietis novīto auklu var saraustīt gabalos. Tos pat sūta negribīgi. Kolhoza priekšsēdētājs sakot, ka viņi laikam tos apēdot, ka nevarot spēt piegādāt. Ēst tos neēdam, bet basām kājām mežā iet negribam. Šķetinām vecos striķu galus, no jauna vijam un šā tā lāpāmies.

Dzīvojam kā mucā iespundēti. Ārpasauli redzam tikai pa mucas caurumu. Barakas, mežs, skaidras vai apmākušās debesis, mūsu acis vairāk neko nesaskata. Nezinām, kas notiek tālāk pasaulē. Nav ne laikrakstu, ne grāmatu. Pie tumšās gaismas un tādā raibā ļaužu barā grāmatas lasīt būtu gandrīz vai neiespējami, bet avīzes varētu pāršķirstīt, kaut vai mežā. Vēstules no Dzimtenes ar tēva starpniecību līdz mums atnāk ar lielu nokavēšanos. Tās atved tie pat siena pievedēji. Vienīgi kādreiz izspraucāmies no šīs mucas, kad atved kino. Daudzas lentes ir jau redzētas, dzīvojot kolhozā, uz tām nav ko naudu tērēt, bet atved arī tādas, kuras nav redzētas.

9

Kaut kādā veidā līdz mums atklīda kinolente „Rainis”. Vienīgā, kuru sanācām skatīties visi latvieši, kura daudz ko mums dod. Tā ieved mūs savā pasaulē, mīļā, dārgā. Skatām dzimtās malas ainavas, aktierus. Dažam pār vaigiem norit asara, dažs iesaucas: re, tur redzu savu Dzimteni!

Izklīstam pa tumšajām barakām ar vēl kvēlākām ilgām pēc tēvijas nekā līdz šim.Esmu dziļās pārdomās par nupat redzēto. Līdzko aizveru acis, balts eņģelis uz

saviem spārniem atkal aizšūpo mani uz bijušo tēva sētu, uz dzimto ligzdu. Vienmēr sapņos apciemoju vecās mājas, kuras frontes laikā nodega. Nezinu, kāpēc nesapņojas no jauna uzbūvētās mājas. Laikam gan, ka visagrākās bērnības iespaidi visdziļāk ir iesakņojušies manās smadzenēs. Tie tagad atainojas visdažādākās krāsās, zaigo kā pērles, atvieglo dažu grūtu brīdi. Cik daudzreiz pēc sapņa, kurš savā varā ir pārņēmis manu visu garīgo pasauli, manu miesu atbrīvojis no ciešanām, uzmodies ieraugu piekvēpušos barakas griestus, un tad kā smags slogs uzveļas man uz krūtīm. Uzreiz nevaru aptvert, vai no sapņa esmu iegājis īstenībā, vai no īstenības sapnī. Aizveru atkal acis ciet, lai sapnis turpinātos, bet nekā, tas ir mani atstājis līdz nākošai reizei. Zinu, ka tāda reize atnāks, labais sapnis atgriezīsies.

Kā melna nakts dažreiz mani smacē nost ļauni sapņi, kurus cenšos jo ātrāk aizmirst. Tos iztulkojot, rodas nelaba nojauta uz priekšdienām, kuras ir tā pārāk grūtas.

Ne jau visi sapņi piepildās, ne labie, ne ļaunie. Pārāk bieži tie apciemo mani gan iepriecinot, gan skumdinot. Nāciet pie manis, gaišie cerību sapņi! Nost no manis, tumšie bezcerības sapņi!

Dienas pamazām stiepjas garumā. Rīti un vakari top gaišāki. Ja pašā īsajās gada dienās no barakām darbā izgājām tumsā, tad tagad izejam gaismiņā, tāpat no darba atgriežamies gaismiņā. Paši sibīrieši saka, ka šogad ziema esot jo sevišķi barga. Sals neatlaižas. Pie tā kaut cik pierodam, tikai tīrais negals ar mūsu deguniem. Kājas un rokas, lai arī skrandās, tomēr no sala paslēptas, bet degunu – to nekā nepaslēpsi. No rītiem, kad visstiprākais sals, mums, ejot uz mežu, ne vienreiz vien deguna gals paliek balts. Dažreiz var manīt, ka sals kož degunā, dursta kā ar adatām, bet dažreiz jūt tikai tad, kad jau pa īstam sāk sāpēt, kad jau degungals pārvērties gandrīz vai par ledus gabalu. Cik nu tur daudz vajadzīgs, lai nosaldētu degunu. Tādās reizēs izpalīdzam viens otram, iesaukdamies: „Boļeslav, tev degungals balts!”, vai arī: „Monika, tev degungals balts!”, vai arī: „Anna (vai Anton), tev degungals balts!” Tad cietušais, atbrīvojot roku no cimda, ar plaukstas palīdzību labi vien samasē un sasilda degungalu. Asinis sāk riņķot, un kamēr tās degungalā atdziest, var droši soļot tālāk. Citreiz varētu arī pasmieties par salstošiem deguniem, jo te arī ir daudz humora, bet šoreiz vai jāraud. Salst ne tikai degungals, bet salstam arī paši.

10

Dzīvojot apspiestībā, lielā cilvēku blīvumā, uzradās blaktis. Droši vien tas ir mantojums no iepriekšējiem gadiem tāpēc, ka te nenotiek nekāda to iznīcināšana. Dienās tās slēpjas barakas sienu baļķu plaisās, bet naktīs atstāj slēptuves, bariem dodas sirojumā. Kā mūs vēl nepiemeklē dažādas slimības, kur kopā tiek sajauktas gan krievu, latviešu, ukraiņu, besarabiešu, lietuviešu, moldāvu un vēl citu tautību asinis. Laikam gan, ka sadzīti no dažādām pasaules malām, dzīvojam kopīgās mājās, kā jau šādā valsts iekārtā pienākas, atdodami katrs savu artavu valsts labā, kopīgi ar savām miesām barodami blaktis un utis, lai tikai mūsu plašā zeme zeltu un plauktu. Valsts labā jāpacieš viss. Darbā novārgušie cilvēki iemieg, blaktis rāpo no viena gulētāja pie otra, sūc asinis no rokām, kājām, galvas, kur vien var brīvāk piekļūt. Sakrustojot asinis, tās ievieš starp tautām draudzību. Piesūcas lielas kā pupas. Pusmiegā tās spaidām starp pirkstiem, nāvējam nost. Pārplīstot, tās izdala riebīgu smaku. Tās pārgrauž cilvēkam ādu līdz jēlumam. Sakostā vieta niez. Dažs miegā kasās, sakosto vietu ar saviem nagiem vēl vairāk paplašinādams.

Barakās nav ierīkota nekāda ventilācija. Tie paši nedaudzie logi nav atverami. Gaiss smacīgs. Sevišķi vakaros, kad tiek gatavotas vakariņas, barakas piepildās ar garaiņiem un cilvēku sviedriem. Nāk smaka no ikdienā izvalkātajām drēbēm un apaviem.

Iekšā barakas karsts, bet ārā sprēgā aukstums. Nav normāla dzīvošana. Vai nu barakās lej sviedrus, vai ārpusē drebinies aukstumā. Pa nakti līdz rītam barakas pašas par sevi daudzmaz izvēdinās. No rītiem nenotiek tik liela vārīšana kā vakaros, tad arī gaiss ir paciešams, vieglāka elpošana. Malku priekš krāsnīm sagādā paši meža strādnieki. Netālu no barakām atrodas kādreiz izdegušais mežs. Resni skuju koku stumbri, kaili, bez zariem kā rēgi stāv izdegušajā klajumā, kurus uguns līdz galam nav pievarējusi. Vairākus gadus bez dzīvības, savu sakņu pieturēti, nav nogāzušies gar zemi, bet sasveķojušies tā, ka krāsnī sadegot veļ melnus dūmus pa skursteni ārā. Apkārt barakām sniegs biezu sodrēju kārtu nosēts. Līdz barakām atvestos stumbrus pašiem strādniekiem jāsagabaļo un jāsaskalda. Par to nemaksā. Gribi sēdēt siltumā, gādā malku, negribi – salsti.

Pēc katras algas saņemšanas notiek iedzeršanas, lamāšanās un dažreiz starp pamatiedzīvotājiem izkaušanās.

Spirtotie dzērieni veikalā dabūjami, cik vien vēlies. Galvenokārt spirts, jo šņabi aukstumā grūtāk uzglabāt. Iestājoties aukstumam zem -400, šņabis ar 400 stiprumu sāk salt kā ūdens. Maizītes veikalā trūkst, bet dzērienu pudeļu pilni plaukti.

Piedzērušies pamatiedzīvotāji lamājas un sieviešu klātbūtnē izkliedz tādus neķītrus vārdus, ka mums, latviešiem, no kauna svilst ausis, nezinām, kur likt savas

11

acis. Pat blaktis no lamu vārdu pārpilnības un alkohola dvingas salien dziļāk slēptuvēs, tajās naktīs neuzbrūk cilvēkiem. Šie cilvēki, dzērāji, ir palikuši pretīgi.

Atkal atnākusi kārtējā iedzeršanas reize. Vienā galda malā, nokrautā ar dzērienu pudelēm, labi iesiluši sēž un gvelž dažādas nekrietnības daži mūsu blakus kolhoza vietējie iedzīvotāji. Iepretī tiem, otrā galda malā, apsēdās vecais Znotiņa tēvs, lai iestrēbtu sev uzvārīto viru. Es apsēdos galda galā. Viens no šiem vīriem, uzrādot bravūrību, paķēra no viņiem piederošā katla vai bļodas kaulainu gaļas gabalu un iemeta to Znotiņa tēvam sejā, zvēriski iebrēkdamies: „На, латыш, жри!”, vēl piekliegdams baraku ar tādiem lamu vārdiem, kurus es pieklājības pēc nedrīkstu atstāstīt.

Brīdi ar Znotiņa tēvu mūsu acis sastapās. Manas acis viņam teica: „Tēv, pacietību, pacietību! Nesaki pretī neko. Šo dzērāju baru nedrīkst satracināt. Viņi savā bezprātā, alkohola pārņemti, var pastrādāt neiedomājamo. Kā tas pie krieviem pieņemts, izkaušanās reizēs nereti tiek lietoti aukstie ieroči. No muļķa rokas var kļūt sakropļots uz visu mūžu. Pacietību, tēv, pacietību!”

Pil asinis no Znotiņa tēva sirmās, ar kaulu ievainotās, uzacs. Znotiņa tēvs klusē. Mēs sapratāmies. Redzu, kā trīc viņa roka, liekot karoti pie mutes. Nezinu, kas viņa sirdī patlaban mājo, vai naids pret nupat izdarīto pazemojumu, vai bezspēcība pret šo dzērāju baru, vai izturība un spīts, ka ar muļķiem nav pa ceļam, pats paliksi par muļķi.

Jā, ar šiem dzērājiem mums nav ejams viens ceļš. Mēs nedzeram, mēs nelamājamies, otru mēs neapvainojam. Ne tā mēs esam audzināti. Mums knapi naudas pietiek, lai nopirktu maizīti un kādu drānas gabaliņu priekš ielāpiem. Mēs negribam kļūt zvēriem līdzīgi. Savā laikā arī Latvijā brūvējām alu (brūvē vēl tagad), ar normu iedzērām, dziedājām dziesmas, jokojām, dejojām. Nedzirdēja nevienu piedauzīgu vārdu, bet te lamas, lamas rītā vakarā. Dažs vienā vai divos vakaros nodzer beidzamo kapeiku. Līdz nākošai algai ubago no pārējiem.

Pēc šī atgadījuma ar Znotiņa tēvu iedzeršanas reizēs pie kopējā galda nesēžamies. Lai jau sēž tie visspēcīgie, lai savā nodabā auro, kā vien tīk. Mums ir savs kaktiņš latviskuma garā, kur svešais, naidīgais nevar iemiesoties.

Svētdiena. Vedēji atpūšas. Kaut vienu dienu nedēļā dota zirgiem un vēršiem atpūta. Lops nokritīs, tik drīz to neuzaudzēs. Nomirs cilvēks, viņa vieta bez kavēšanās būs aizpildīta, vai tas būtu latvietis, lietuvietis, besarabietis vai kāds cits. To te ir daudz. Katrā sādžā, gan jauni, gan veci, gan pusmūža. Tos nav, ko žēlot. Kā „noziedznieki” tie te ievesti, kā ar „noziedzniekiem” jāapietas. Jāpieturas pie valdības nospraustā kursa.

12

Šodien arī mūsu brigāde neiet darbā. Otra diena, kā neesam ēduši. Ne vakar vakarā, ne iepriekšējā vakarā nedabūjām nopirkt maizīti. Cerējām, ka siena vedēji atvedīs kaut tos pašus sasalušos kartupeļus, bet neatveda. Atveda tikai „savējiem”. Uz baraku komendanta uzkliegšanu atbildējām, ka kamēr vien mums nepiegādās maizīti, darbā neiesim. Neiesim mežā pie celma nomirt. Mirsim, ja jau tā mums lemts, tepat savās nārās, lai redz cilvēki, kāda nežēlība, cietsirdība pastāv šai nolādētajā pasaules malā.

Vedēji gatavo sev pusdienas. Smaržo pēc cepta un vārīta. Tas vēl vairāk sakairina manu ēstgribu. Nevaru izturēt, izeju ārā. Aizeju turpat blakām pie upītes Čička Julas (apmēram tāda platuma kā mūsu Dubna), kurai sals virsū uzkalis biezu ledus vāku, noslēpdams tās dvēseli no ārpasaules. Izsaku savu sāpi upītei. Upīt, tava dvēsele nav iesaiņota. Tā tīra skalojas dzidrajā ūdentiņā, kurš zem ledus caur oļiem un siekstām tek uz priekšu nenogurdams. Tu neesi mirusi, Tev daba tikai uz laiku devusi atpūtu. Pienāks diena, kad tu palu ūdeņos virmosi neaptverama, varena. Tu dzīvo un eksistē pēc visiem Dieva dotiem likumiem, bet, upīt, mani ir piemeklējusi bēda. Uz manas dvēseles arī ir uzkalts tumšs vāks, kurš mani smacē nost ik dienu, ik stundu. Tā noasiņo. Upīt, vai man reiz nāks tāds pavasaris kā tev? Atbildi, upīt!

Upīte man iečukst ausī: „Jā, nāks!”Ievainots putns savu sāpi izkliedz debesīm, debess tam atsaucas. Ievainots zvērs

savu sāpi izbrēc mežam, mežs tam atsaucas. Kam lai vēl es, cilvēks, izsaku savu sāpi? Kas man atsauksies? Manas acis raugās uz barakām, tīri līdzīgām, kādas esmu redzējis vai nu avīzēs, vai grāmatās. Tikai te trūkst tā, ka baraku stūros nav sargtorņu, nav apkārt apjozts ar dzeloņdrātīm, nav sargu ar suņiem. Viss pārējais līdzīgs. Iekšējā kārtība līdzīga. Rītos iztrenkšana darbos, bez brīvdienām, strādnieku prasību neievērošana, to badā turēšana, lamāšanās, nekādu pret blaktīm un utīm līdzekļu pielietošana.

Šoreiz mans sāpju biķeris līdz malām pilns. Ja man Dievs dotu spārnus, paceltos augšup un pasaulei kliegtu: „Labas gribas cilvēki, glābiet mūs! Mums draud bojā eja. Mūs mērdē badā. Mūs ved lēnā moku pilnā bada nāvē. Ak, Dzimtene, mēs slāpstam! Vai dzirdi mūs? Esam neēduši šodien, vakar, tas pats var atkārtoties rīt, parīt. Mums nav spēka. Varam aiziet bojā zem krītoša koka, jo mūsu kājas nav spējīgas paiet iesāņus. Varam aiziet bojā no slimības, kura sistemātiskas badošanās dēļ mūs var piemeklēt. Varam aiziet bojā, sabrūkot mūsu nerviem. Lēna, lēna nāve mums tuvojas.”

Ieeju barakās, apgulstos. Turpinu badoties. Vedējs, vārdā Žeņka, noķengādams savu ģimeni, valsta pirkstos izcept neizdevušos maizīti. Kas tā par cepšanu esot. Tādu maizīti pat cūkas neēdīšot. Saspaidījis to iznesa ārā un izmeta atkritumos. Nu šoreiz

13

mans sāpju biķeris līst pāri malām. Man vajadzētu šim neģēlim kliegt sejā: „Neizsmej maizīti, mūsu barotāju!” Bet man pietrūkst dūšas, redzot pārējās vedēju sejas vienaldzīgi smīnam. Uzsedzu segu virsū acīm, lai acis to visu neredz.

Mana sirds šo cilvēku pārāk apvainot nedrīkstētu, jo viņš nezina, ko dara. Jāapvaino tā vide, par kādu tā viņu ir izveidojusi. Grūti būtu šim cilvēkam iegalvot, ka maize ir svēta, tā jāciena, to nedrīkst apgānīt.

Ar kādu gardu muti es šo maizīti būtu varējis apēst, ja to būtu piedāvājis kā cilvēks, bet tomēr no tādām „netīrām” rokām, lai arī nomirtu, to neņemtu. Lūgties arī nē.

Manī ir iemājojuši tēva izteiktie vārdi, kurus neaizmirsīšu visu savu mūžu. Tos dzirdēju nejauši, kad pēc māju nodegšanas māte, izmisumā lauzīdama rokas, sūtīja tēvu braukt attālāk no saviem ļaudīm lūgt dāvanas. Tēvs atbildēja: „Labāk nomiršu badā, ubagot neiešu.” Ar tēva doto spīti no saviem sirds dziļumiem šodien saku šim cilvēkam: „Labāk nomiršu badā, ubagot neiešu.” Tas ir zemiski.

Bērns būdams redzēju, ar kādu bijību tēvs cienīja maizīti. Kad veda rudzu kūļus no lauka mājup, vāģos ieklāja segu, lai ne graudiņš neizkaisītos. Mūs, bērnus, piespieda nopļautajā laukā grozā lasīt palikušās vārpas. Lasījām ne jau tāpēc, ka maizītes būtu trūcis, bet lasījām tāpēc, ka tēva sirdsapziņa neatļāva, lai tās paliktu uz lauka. Tēvs nemudināja: „Bērni, mācieties no manis, dzīvē jums būs vajadzīgs tēva dotais padoms.” Mums pašiem tas iegūlās sirdīs.

Esmu no sirds pateicīgs Dzimtenei, ka viņa mani tādu izaudzināja. Atkal un atkal domās griežos pie tās, lai sevī smeltos spēku. Dzimtene palīdz. Ar vakara vējiem tā mierina mani, ar saules stariem tā sūta glāstus, ar rīta zvaigzni vieš cerību manī.

Vai no savas labās sirds, vai lai šis konflikts ar mūsu vakardienas neiziešanu darbā neizvērstos plašumā, baraku komendants šorīt ienesa mums klaipiņu maizes, lai tikai ejot darbā. Izdalām uz sešiem cilvēkiem šo iedoto klaipiņu, savācam katru drupatiņu, kaut cik apmierinām izsalkumu.

Rindiņā viens pēc otra, klusēdami velkamies uz mežu. Galvā tāds reibonis, ka kājas vilktin velk no ceļa nost dziļajā sniegā. Cik viegli būtu tajā kā mīkstā gultā iekrist, maigi aizsnausties, aizmirsties, gulēt, gulēt mūžīgi...

Zāģējam vistievākos kokus. Resnajiem klāt neķeramies. Tos šodien vinnēt nav mūsu spēkos. Pusdienlaikā košļājam skujas, tik šausmīgi gribas ēst. Acis neceļas augšup, nez kāpēc tās klīst pa nozāģēto koku skeletiem, izdzisušajiem ugunskuriem kā kapa bedrēm, ko uguns izveidojusi līdz pat sasalušajai zemei. Pelēkas domas galvā, kā pelni, kā melnās ogles būtu ieelpoti iekšās. Domas tikai vienas, kā lai izdzīvo? Viss pārējais no mums aizgājis tālu prom kā nebijis. Kā dzēšlapa noņem lieko tinti no

14

uzrakstītiem burtiem, lai tie nesaplūstu, tā dzīve pašreiz no mums ir noņēmusi visu lieko, atstājot tikai galveno.

Pievakarē atnāk „brāķeris”, uzmērī šodien nozāģētos, gabalos sagarinātos kokus, nostrostē, ka iznākšot tikai kādi 20 %. Nu dabūšot no načaļstvas sutu.

Lai nav kaut ne procents no šodienas izstrādes, tas mūs neinteresē. Agrāk beidzam darbu, ejam uz barakām, lai veikalā savlaicīgi ieņemtu rindu pēc maizītes. Nez kāpēc šodien neparādās ne komendants, ne pārējā vadība, lai mūs kaut vai izlamātu par agrāk no darba pārnākšanu. Tā mums varbūt būtu vieglāk. Izlādētos saspringtie nervi. Līdz pat tam brīdim, kamēr izbeigsies darba laiks, mūsu nervi kā uzvilkta stīga gaida atslodzi, lai šī stīga ieskanētos bargos vai maigos toņos, lai tikai ieskanētos. Neviens tai nepieskaras...

Pēc šīs mūsu badošanās veikalā kaut cik ir ieviesta kārtība. Bezkaunīgais otrreiz rindā stāvētājs nedabū otro maizes normu, ar ko līdz šim dažam atrāva beidzamo kumosu. Nevar nopirkt priekš otra. Nevar samelot, ka man otrs prasīja nopirkt arī viņa normu. Citādi iznāk tā, ka tam, kuram jau būtu nopirkts, atnāk pats un pērk vēl, atstādams godīgākos pircējus bešā. Ar tādu kārtību varētu samierināties. Cik tas maizītes kukulītis liels ir, bet tev viņš ir tai dienai godīgi sadabūts. Lai neesi paēdis līdz sātam (nezinu, kad tas var būt), tomēr ir cerība izdzīvot.

Šī kārtība ilgi nepastāvēja. Ātri aizmirsās. Drīz vien viss ievirzījās vecajās sliedēs.

Varam izdzīvot tikai tāpēc, ka sagaidījām produktus no „mājām”. Mums ar māsiņu tēvs atsūtīja kartupeļus, podiņu ar taukiem, speķa gabaliņu. Taukus un speķi bija atsūtījusi māte no Dzimtenes. Tāpat no „mājām” dažādus produktus saņēma arī pārējie. Nu acis mums papletās. Pasaule kļuva plašāka.

Vienīgais, ko te var atzīt par labu, ir pirts. Tā iekārtota pēc visām prasībām. Ir pietiekoši ūdens, kā karstā, tā aukstā. Pirts kurinātājam ir diezgan pagrūti pa stāvo krastu no upītes pienest ūdeni. Varbūt arī vairāki nes ūdeni, bet es esmu ievērojis, ka to nes sieviete, katrreiz žēlodamās, ka esot grūti. Ir nokaitēta krāsns (noteiktajā dienā), kur var uzmest garu, cik vien tīk. Ir lāvas, kur var iesviedrēties un, ja kuram ir iegādāta bērza slota (ar visām lapām), var izpērties pēc patikas. Pēc nomazgāšanās ar mīksto, maigo upes ūdeni it kā atdzimstam jaunāki, paliekam mundrāki. Ai, kā negribas līst atkal barakās, smacīgajā gaisā, blaktīs, utīs un netīrībā.

Dzirdēju, ka blakus barakas latvieši lūguši „načaļstvai”, lai ļauj sanākt visiem latviešiem vienkop vienā barakā, bet šis lūgums netika ņemts vērā. Būtu varējis cilvēcīgāk dzīvot, bet tagad, kad kopā kā vienā maisā sabāzti gan vietējie, gan visādu tautību izsūtītie, kārtību ieturēt grūti. Barakām apkopēju nav. Varbūt kantorim. Cik nu

15

paši strādnieki tās uztur kārtībā, tik tās kārtības ir, bet kārtības, jāsaka, ka nav nekādas, tikai nekārtība. Barakas piemēslotas, netīras. Slota pa reizei pāriet tikai barakas vidu, bet apakš nārām piebāzti visādi krāmi. Kā jau teicu, arī zem mūsu nārām nekārtība. Piemestas vecas vīzes un auklu gali, jo citur nav kur tos likt. Ārpusē tādas noliktavas nav, kur visu lieko varētu nolikt, tikai ir maza nojumīte, kur uzglabāt sasalušos kartupeļus un citus produktus. Izmest ārā vecās vīzes nevaram, citādi varam palikt basāki kā esam.

Esam sanākuši pirtī kuplāks latviešu bariņš. Vaivodu tēvs (Vaivods Jāzeps, kurš Latvijā dzīvoja mums kaimiņos), kurš ar ģimeni ir iesūtīts citā kolhozā, tagad nozīmēts meža darbos, strādā pie ragavu un aizjūgu remonta, saka uz mums: „Paskatieties, bērni, kādi mēs zili esam!” Viņš vienmēr mūs visus jaunākos sauca par bērniem. Jā, redzam, ka visa mūsu miesa zila. Caur zilo ādu redzami izspiedušies kauli. „Re, bērni, ko ar mums ir pastrādājuši, pārvērsdami mūs par ģindeņiem, ja izdzīvosim, atceraties to!” tā tālāk teica Vaivodu tēvs.

Atcerēsimies, Jāzepa tēv, ja izdzīvosim, ne šo te vien, bet arī daudz ko citu.Dabā jūtamas izmaiņas. Nāk pavasaris. Tikai mūsu dzīve neizmainās. Tāpat

tiekam trenkt uz sapulcēm, kur ar tādu pat neatlaidību „načaļstva” strostē tos, kuri „velkas astes galā” ar meža izzāģēšanu. Uzradās divi veci vīri apmēram 70 gadu vecumā. Tos meža strādniekiem stāda priekšā kā labākos meža izcirtējus, kuri ikdienas normu izpilda un pat krietni vien pārsniedz. Uz uzskaites dēļa var pārliecināties, ka vienmēr tiem iestriepta 120 % un pat 150 % izpilde. No paša sākuma neticējām šai acu aizmiglošanai, kad arī paši pārliecinājāmies, kā tas plāns šiem večiem pildās. Sagadījās tā, ka blakus mūsu cirsmai ierādīja cirsmu arī viņiem. Redzējām, cik tur viņi tai darbā pakustas, kā jau veci cilvēki. Galvenokārt laiku pavada pie ugunskura. Lūk, ar kādām visdažādākajām metodēm, viltībām „načaļstva” apmānīja cilvēkus. Var apšaubīt, vai kaut viens tam noticēja. Kur to nenopelnīto naudu „načaļstva” lika, to nekad neuzzināt. Vai iebāza savā kabatā, vai tā palika šo veču labā, jo algas tie saņēma pēc uzrādītajiem (viltotiem) procentiem. „Kauns un negods!” kliedza „načaļņiki”, „ka jūs, jauni cilvēki, nevarat tikt līdzi viņiem, šiem vecajiem darba rūķiem. Ņemiet paraugu no viņiem, kā vajadzīgs strādāt. Sekojiet viņiem. Plāns nepildās tāpēc, ka jūs negribat strādāt.” un tā tālāk, un tā tālāk tika pūstas pīlītes.

Mūsu brigāde uz nezināmu laiku ir izformēta. Boļeslavu norīkoja uz upmalu pie baļķu rindošanas, bet mani par palīgu mežā pie baļķu iekraušanas zirgu vai vēršu ragavās. Grūti iet mūsu brigādei bez mums. Nav spēcīgāku roku, kas kokus zāģētu no celmiem. Vakaros māsiņa man žēlojas, ka sāpot visi locekļi. Man arī, māsiņ, sāp, jo pie baļķu cilāšanas vajadzīgs spēks, kura mums ir atlicis gaužām maz.

16

Velkam smago dzīves vezumu, kā vērši iejūgti tajā, bez pārtraukuma, bez atelpas.

Tur, Dzimtenē, pāri līču pļavām, pāri Dubnai, no Augšmuktu kapiem savu reizi izplūda zvanu skaņas plašā apkārtnē, kuras ievadīja aizgājēju uz mūžīgo dusu dzimtās zemes smiltīs. Tad cilvēki izteicās: „Atkal nomiris cilvēks!” Kuram šis aizgājējs bija svešs, dažs savā zemnieka vientiesībā pateica: „Atkal vien ir nolicis karoti!” Lai Dievs pasarg, ka kāds būtu izteicies: „Atkal nosprāga cilvēks!”

Es to te nepieminētu, ja man šeit ārpusē pakārtais lemesis rītos neatgādinātu tik līdzīgu skaņu kā kapsētā plūstošo. Nāk šī kapu skaņa pāri gulošai „kapsētai” ar kvēpu klātām sienām un griestiem, daudziem ar apbedītiem dzīves ideāliem, nesasniegtiem mērķiem, neizsapņotiem sapņiem.

Te dzirdēju vārdus: „ā, pie šīs egles „подохла” (nosprāga) lietuviete.” Tos nav tik viegli aizmirst. Dzirdēju tos, kad gājām garām eglei ar balto krustu tajā, kad bravūrīgie pamatiedzīvotāji tos izteica. Laikam, ka te nevar būt nekādas atšķirības starp cilvēku un lopu. Viņu izpratnē šurp iesūtītais cilvēks ir lops.

Daudziem trimdiniekiem jāapgulstas uz mūžiem par lāstu šai zemei. Ikkatram no mums ir dvēsele, ikkatrs no mums negribam to atdot apsmieklam, jo arī pēc cilvēka nāves tā dvēselīte dzīvo, tā kā vēsmiņa apskauj kluso kapu kopiņu, dzird, kā tā tiek nonievāta kā šai zemei nepiederoša. Laika gaitā varbūt dažu šo mirušo, šeit apglabāto trūdošie kauli tiks pārvesti Dzimtenē, guldīti dzimtās zemes klēpī (starp tiem varbūt arī manējie), bet daudziem, daudziem kapu kopiņas būs nezināmas. Šīs kapu kopiņas zinās tikai to dvēselītes. Tās dzīvos veļu valstībā savā nodabā. Agri vai vēlu tās augšāmcelsies, visā savā pilnībā ieies savas tautas garā, saplūdīs ar to vienā veselumā, kopībā, nedalāmībā, jo latvieša gars ir mūžam dzīvs. Vēl modrāks kļūs Latvijas gars, jūtot šo svešumā nomocīto dvēselīšu mājup atgriešanos. Latvija izdzīvos, reiz atmodīsies no apmātā sapņa. Mēs, moku ceļos ejošie, uz to ceram. Ceram ikviens, ka savām acīm skatīsim brīvu, no vergu važām atbrīvotu Latviju. Ceram, bet nāve mūs pļauj nežēlīgi. Daļa mūs aiziet tumšajā kapā, ai, cik neizsakāmi sāpīgi, neaptverami. Mūsu miesas satrūdēs, dvēselītes dzīvos. Dzīvos savas tautas piemiņā, akmenī kaltos vārdos, baznīcu zvanos, ērģeļu skaņās, svecīšu liesmās...

Pagāja divas nedēļas, kamēr atgriezās uz kolhozu aizbraukušais vietējais iedzīvotājs, kuru biju norīkots nomainīt pie baļķu iekraušanas ragavās. Vietējie iedzīvotāji brauc uz mājām kad vien vēlas, atpūšas un atkal atbrauc. Mēs, trimdinieki, esam piesieti važās uz visu ziemu. Boļeslavs brigādē atgriezās drusciņ vēlāk nekā es.

Patīkami silda saulīte. Jau kādas pāris nedēļas pie debesīm nav manīts ne mazākais mākonītis. Mežs smaržo pēc ķirpjiem un sveķiem. Tāda īpatnēja smarža, kad

17

manāma pavasara tuvošanās. Nav jāsalst, kā tas bija ziemā. Rodas tāds gurdenums, ka ne kāju pavilkt. Ķermenim trūkst vitamīnu. Acīs miglojas. Galva reibst.

Barakās valda nekārtība, kā īstā ellē. Pēc darba nav vēlēšanās tajās atgriezties. Ir savairojušās utis. Ar pirtī vien nomazgāšanos ir par maz, lai iznīdētu šos parazītus.

Barakās savu kārtību neievedīsi. Kāda ir pastāvējusi gadiem ilgi, tāda tā ir šodien. Kā tas brigadieris reiz man teica, tā tas laikam arī ir, ka esi ticis vilku barā, kauc līdzi. Nekauksi, neesi šim baram piederošs, neesi vilks. Jākauc vien ir, lai kāda tā balstiņa nebūtu, citādi tiksi atstumts no bara, un tad te draud ja ne pavisam pazušana, bet moku pilna izdzīvošana gan.

Piesaulītē sēžam uz celmiem un ieskājam viens otram no galvām utis. Tādas brangas vien, brangas vien. No kā viņas tādas nobarojušās? Vai no mūsu kaulainajām miesām? Ir kopīgajā namā arī tuklāki cilvēki. Varbūt no tiem. Jā, no mums un no tiem.

Raud mana māsiņa, raud māsīca Monika. Vajagot griezt matus nost, citādi utis apēdīšot pamazām vien. Mierinu viņas, teikdams: „Žēl man jūsu skaisto, kuplo matu. Mēs, vīrieši, savus varētu nogriezt, bet jums, sievietēm, būs ērmīgs skats. Ne tik ātri tie ataugs. Nav tālu līdz sezonas beigām, kad beigsies meža darbi. Pacietību, māsiņ un māsīc, drīz tiksim no šīs pekles laukā. Esiet tik labiņas, saglabājiet savus matus!”

Dažs labs var pasmīnēt, vai tiešām tā tas var būt, ka nevar uzturēt tīrību. Es varu atbildēt, ka pie tādas vadības nē, nevar. Es šo smīnētāju varu uzaicināt, lai vispirms saved kārtībā savu māju, jo pēc tam to izdarīt nebūs spējīgs, paņem līdzi striķa galu, ja nervi neizturēs, priekš tā atradīsies stiprāks koka zars, vai lai paņem līdzi kruķus, ar kuriem pārnākt savā uzkoptajā mājā, jo, kamēr šai ellē būs ievedis kārtību, būs pataisīts kropls kā miesīgi, tā garīgi. Nekauksi līdzi vilku baram, neievērosi tā likumus, tev žēlastības nesagaidīt. Lai arī būsi vēlējies baram darīt labu, tevi tas nesapratīs. Pastāv savs bara likums, kurš nav pārkāpjams.

Meža sagatavošanas sezona tuvojas nobeigumam. Barakās cilvēku ik dienas paliek mazāk. Aizbrauc vai aiziet mājās. Mēs, palikušie, arī esam ceļa jūtīs. Gaidām komendantu, lai saņemtu atļauju, ka drīkstam atstāt šo pekli, lai pārvietotos uz citu.

Tālajā Sibīrijas taigā ir atnākusi pirmā gadadiena, kopš esam atrauti no dzimtās malas. Ir 25. marts, 1950. gads. Daudz kas ir pārciests, pieredzēts, pazaudēts un arī iegūts. Pazaudēta Dzimtene, jau daļēji atņemta veselība, sagandēti nervi. Iegūts nesalaužams garīgais spēks, pa īstam izjusta Dzimtenes mīlestība, ikdienišķās maizītes vērtība. Vienu zaudējot, iegūst citu vairāk vai mazāk vērtīgu.

Beidzot ierodas komendants (ne jau baraku). Pārbaudīja, vai visi esam. Parakstījāmies papīros, ar to apliecinādami, ka nekur neesam aizmukuši. Saņēmām atļauju „mājās” braukšanai, bet, ja gribot sagaidīt algas dienu, varot pastrādāt tepat.

18

Norunājām, ka līdz algas dienai uzkavēsimies, tāpat strādājot kā līdz šim. Nebijām pārliecināti, ka nauda tiks izsūtīta uz kolhozu, uz mūsu patstāvīgo dzīves vietu.

Šodien, 25. martā, uzzinājām, ka vienam lietuvietim noņemta komendatūra. Ir atbrīvots no specizsūtījuma. Var braukt uz Dzimteni. Arī mūsu sirdīs pavīdēja mazs cerību stariņš. Varbūt arī mēs sagaidīsim to laimīgo brīdi, kad nokritīs verdzības važas.

Otrā aprīlī esam saņēmuši pirmo brīvdienu. Garā, bargā Sibīrijas ziema tika aizvadīta bez tām. Šodien pirmo reizi ieraudzījām, kādas barakas telpas izskatās dienās.

Ar ceturto aprīli mūsu brigāde pajuka. Daži aizbrauca mājās ar pēdējiem pajūgiem. Mēs, palikušie, līdz ar aizbraucējiem aizsūtījām uz „mājām” siltākās virsdrēbes tāpēc, ka nekas mūs nevedīs. Garais ceļa gabals būs jāmēro kājām, bez liekajām virsdrēbēm būs vieglāk.

Nu no rītiem vairs nesit lemesī, neviens tevi nemodina. Ja gribi, ej strādā, ja nē, tad pavadi laiku barakās. Neredz lielākos „načaļņikus”. Līdz ar sniega kušanu tie aizlaidās prom. Kantorī ir palikusi tikai mazākā ranga „načaļstva”. Arī tā mums nepiegriež vērību. Meža sagatavošanas ziemas sezona ir beigusies. Sāksies koku pludināšanas darbi.

Lai līdz algas dienai nebūtu jāgarlaikojas, mēs ar māsiņu divatā ejam mežā, uz Čička Julas pašu krastu, kur zāģējam kokus, kuri no mūsu zāģiem krīt taisni upē, uz ledus. Kuri baļķi ir tālāk, tie jāieveļ upē. Dažus kokus zāģējam arī gravā. Palu ūdenim ceļoties, tie visi tiks appludināti. Mežstrādnieki braukās laivās, tos ievirzīs straumē, kur upes ūdens tos aiznesīs tālāk uz šķirošanas punktu. Tur tos izšķiros, sasies plostos un pa Čulima upi pludinās tālāk.

Mums ar māsiņu divatā ir daudz kas pārrunājams. Neviens mūs netraucē. Arī mazais raibais dzenītis netraucē mūsu domas, kurš visu augošo dienu kaļ un kaļ resnajā ciedrā. Lai kaļ laimīgs. Ciedru nezāģēsim. Tā savu augumu noliekusi uz meža pusi. Būtu jāpieliek daudz pūļu, lai baļķus iedabūtu upē. „Māsiņ, man tāda sajūta, kad kokus zāģējam, tiem sāp,” teicu māsiņai.

„Varbūt tiem tagad sāp, bet ziemā tie ir miruši,” atbild māsiņa.„Nē, māsiņ, tie arī ziemā nav miruši. Tie tādi kā pamiruši, tāpat kā tagad mēs.

Mēs esam pamiruši. Mūsos, kā ziemā kokos, dzīvība pastāv. Pastāv kā koku saknēs, kā koku zaros. Māsiņ, mūsos dzīvība ir. Ir ziemas koku dzīvība. Koku zāģē, viņš ziemā mazāk jūt. Pamirušas arī mūsu jūtas. Ikdienā dziļajā dūksnājā minot vienu un to pašu taciņu, mūs ir piemeklējusi vienaldzība. Dažbrīd cilvēks to nevar pārvarēt, līdz neatnāk kaut maza pārmaiņa tā dzīvē. Nu pēc dažām dienām arī mūsos būs izmaiņas. Pārnāksim uz kolhozu. Cerēsim, ka vienaldzība atkāpsies. Pavasarim atnākot, koki no

19

jauna atdzimst, atmostas no ziemas dusas, stiepj savus zarus pretī debesīm, tiecas pēc saules un gaismas, iesūkdami sevī to brīnišķo dzīvības sulu, ko pasaulei dāvā tās radītājs. Māsiņ, vai arī mūsu dzīvē nāks plaukstošais pavasaris? Vai spēsim atmosties tādi, kā iemigām?” savas domas izteicu māsiņai.

Šī sajūta, ka koki jūt sāpes, manī ienāca no tā brīža, kad frontes laikā, vāciešiem atkāpjoties, mūsu dārza ziemeļu un ziemeļaustrumu pusē tika nozāģēti koki. Vācieši tēvam pavēlēja sadabūt cirvi un zāģi. Cirta un zāģēja kokus bez žēlastības. Iznīcināja to, kas gadiem ilgi audzēts. Koki mira līdzīgi cilvēkiem. Tie sāpju balsī nevarēja kliegt. Kliedza mūsu sirdis. Tie krustām šķērsām sagūla uz mīļās zemītes, kura līdz šim tos uzturēja. Mūsu acu priekšā nogāzās tik maigi šalcošie oši, bērzi, tik klusās liepiņas, ieviņas. Debess palika kailāka. Likās, ka līdz ar to arī mūs izģērba kailus. Pieauga naids pret iznīcību.

Pusdienlaikā vēlreiz lasām no mātes saņemto vēstuli. Rūpes un rūpes par mums izskan no katras viņas vēstules. Lai ne tik grūti viņai iet kā mums, tomēr, kā viņa raksta, nav patstāvīgas dzīvošanas. Padzīvo pie viena laba cilvēka, pie otra, nopelnīdama ikdienišķo maizīti, un vēl mums šo to atsūta. Dzīvo ar skumju sirdi, nezinot, vai reiz nāks laimīgākas dienas, vai mūs sagaidīs pārbraucot Dzimtenē. Gads apritējis, bet cerības uz atgriešanos pie māmiņas ir gaužām vājas. Runājot, ka varot notikt vēl plašāka cilvēku izsūtīšana. Cilvēki nav droši par savu nākotni.

Kolhoza darbā nodzīta, esot nobeigusies mūsu straujā ķēvīte. Mums ar māsiņu viņas žēl, mūsu mīļās ķēvītes. Nebūs tēva zemes arājiņas, vezumiņa vilcējiņas. Pēc pārējo divu zirgu vāciešiem aizdzīšanas viss darba smagums gūlās uz mūsu ķēvītes. Viņa bija tā, kas neskaitāmas reizes aizvizināja un atvizināja uz Līvānu vai Nīcgales dzelzceļa stacijām tālāk braucējus ar vilcienu. Viņa bija tā, kas vilka tīrumā arklu, veda labību mājup. Viņa bija tā, kas aizveda mūs ar māti uz Aglonu uz dievkalpojumu piecpadsmitajā augustā. Viņa bija tā, kas pārveda no meža malku un baļķus. Lielu, neatsveramu darbu tu, lopiņ, savā mūžā esi pastrādājusi. Tu tiki no mūsu rokām aprūpēta kā bērns, jo tu biji mums vienīgā. Mūs izšķīra. Palikdama bārenīte, nokļuvi pie sliktiem saimniekiem, kuri laikā neuzklausīja tavu bubināšanu, nepadeva siena saujiņu vai ūdens lāsīti. Tu nomiri... atstādama mūsu sirdīs rūgtumu par tev nodarīto pārestību. Mēs ar māsiņu tevi pieminam, mūsu acis top miklas, lasot rindiņas par tavu likteni. Daudzreiz līdzi tēvam ar tevi braucu uz Jersikas mežu, kur pēc māju nodegšanas mums bija piešķirti baļķi. Tavi pakavi ledū rakstīja puķes, kad braucām pāri līčiem un Dubnai, kuri pēc spēcīga atkušņa bija sastinguši ledū. Pelēkās dienās veidojās pelēkas puķes. Gaišās dienās saules staros ledus plaisās puķītes mirdzēja visdažādākās krāsās. Vēlu vakaros pārbraucot, tu atvilki pa baļķītim, ja tievāki, tad

20

divus vai trīs. Tā baļķītis pie baļķīša krājās vairāk un vairāk. Cerējām, ka priekš tevis, kā arī gotiņām un aitiņām uzbūvēsim siltu mītni, bet veltas ir bijušas mūsu pūles. Māmiņa raksta, ka mūsu sagādātie baļķi viņas acu priekšā tiekot zāģēti un dedzināti malkas veidā. Dēļi tiekot izvazāti. Jaunais šķūnis esot apdriskāts kails. Mātes spēki par vājiem, lai cīnītos pret šīs cilvēku pasaules alkatību (ne tikai mātes).

Grūti, ļoti grūti bija sagādāt materiālus jaunbūvējamajām mājām. Rīkojām talkas. Labi cilvēki brauca līdzi uz mežu. Ja nevarēja braukt paši, aizdeva zirgu. Tā dažreiz viens braucējs izrīkojās ar diviem aizjūgiem, priekšējā vezuma aizmugurē pavadā piesienot otra aizjūga zirgu. Daudzreiz tiku atrauts no skolas, jo nebija, kas palīdz tēvam. Brālis mācījās vidusskolā. No tā tēvam palīgs bija vājš. Visas vecāku cerības gūlās uz maniem kamiešiem. Nebiju vēl nobriedis smagākam darbam. No baļķu cilāšanas daudzreiz sāpēja pakrūtē. 1946. gadā beidzu Vanagu septiņgadīgo skolu. Ar asarām acīs lūdzos vecākus, lai varētu turpināt mācības tālāk, bet grūto mājas apstākļu dēļ vecāki beidzot mani pierunāja palikt par viņu vietnieku uz tēvu tēvu zemes, kura tik sūriem sviedriem slacīta.

Nevar apvainot savus vecākus. Viņi saviem bērniem gribēja to vislabāko. Negribēja, lai visi viņu bērni izklīstu pa pasauli. Viņu izpratnē bija tā, ka esi daudzmaz apmācīts, proti lasīt un rakstīt, ar to ir zemniekam pietiekoši, lai vadītu savu saimniecību. Tēvs ir beidzis tikai divas klases, bet māte skolu nav apmeklējusi nemaz. Lasīt prot tikai pātaru grāmatā. Paraksta vietā triep krustiņu. Tādi bija tie laiki viņu bērnībā. Čaklumu un darba tikumu aizguva no saviem vecākiem. Tāda bija viņu dzīves skola vecāku paspārnē, to aprūpē. Agrā bērnībā viņu sirdīs iemiesojās dzimtās zemes skaistums, pievilcība, vēlāk radās dzimtās zemes mīlestība. Mīlēja savu zemi, apkopa to ar vislielāko atbildību savā un Dieva priekšā. Sevišķi rūpējās māte, to atceros tagad, kad vasarās vēl līdz saules lēktam cēlās slaukt govis, bet tikko bija uzlēkusi saulīte, modināja mani dzīt lopiņus ganos. Ziemas naktis pavadīja adot, vērpjot, aužot un šujot, lai viņas saimīte būtu apģērbta un apauta. No kā viņā bija radies tāds bitītes čaklums? Tas ir atnācis no tālu tālās, mums nezināmās pagātnes, cauri gadiem, cauri paaudžu paaudzēm vijies latviešu darba tikums, neapslāpējams, bet dzīvot un izdzīvot spējīgs, pārvarot ilgos verdzības laikus līdz pat šodienai, līdz pat mūsu paaudzei. Lūk, to mēs esam atnesuši uz šejieni, dziļo Krieviju. Te ir pagājības galamērķis. Fiziski viss jāsāk no nulles. Garīgi mantojumā esam saņēmuši savu senču tikumību, mūsos rit īstas latviešu asinis.

Nākamības galamērķis ir bezgalībā... Māsiņ, ja izdzīvosim, vai spēsim šo svēto mums doto senču mantojumu nodot nākamajai paaudzei? Vai pie šīs mūsu apstāšanās, pie nulles liktenis iezīmēs plusa vai mīnusa zīmi? Vai pamazām rāpsimies kalnā, vai

21

slīdēsim bezdibenī? Ak, Dievs, esi ar mums! Iededz mūsu sirdīs radošo spēku! Mēs kāpsim kalnā...

Latviešos mājo tāds nemiera gars, kurš neļauj slinkot, lai arī kādi dzīves apstākļi nebūtu. Neslinkosim, māsiņ, nekritīsim panikā. Mums rokās ir senču iedegtā lāpa, kura tumšajā naktī rāda pareizo ceļu. Iesim pa to.

Te man māsiņa pēkšņi jautā: „Kā tev mūsu izvešanas dienā visvairāk bija žēl?”Atbildu māsiņai: „Žēl man bija visa. Es neaptvēru, kas īsti notiek. Vai mūs ved

verdzībā, vai uz nošaušanu. Zini, māsiņ, arī ciešanās ir sava veida romantika. Es redzēju tēva acīs sāpes, pēdējo reizi atvadoties no savas zemītes, mājām. Es redzēju tavu bērnišķīgo sejiņu, satrauktu, izmisīgu. Es redzēju zvirbuļu baru ielidojam pie mājām ziemā savestajā zaru čupā, strazdus ielienam būrīšos. Pīles peldam palu ūdeņos, stārķu pāri ozolā. Es redzēju tai dienai raksturīgi pelēkās debesis, Kristus tēlu pie Svaļbišķu krusta. Es dzirdēju, kā ar savām balstiņām caur kūts sienām mums pēdējo sveicienu sūtīja gotiņas, ieblējās aitiņas. Kā cīrulis trallināja, kā ķīvīte iebrēcās, kā, Zosinu sādžai garām braucot, iedziedājās gaiļi. Es dzirdēju pats savas sirds pukstus, kad pēdējo reizi no Svaļbišķu uzkalniņa acīm glāstīju dzimtās mājas, ābelītes ap tām. Es dzirdēju zaldātu soļus mums priekšā un aizmugurē. Ai, māsiņ, to visu pāris vārdos nevar izteikt.”

Māsiņa papildina manas domas, teikdama: „Brālīt, likās, ka tai mūsu izsūtīšanas rītā raud pati daba. Debesis bija saplūdušas kopā ar zemi. Bija miglains rīts. Gaiss bija asaru pilns. Tās krājās uz kailajiem koku zariem, pilēja no tiem. Raudāja debesis un zeme. Saulīte caur biezo asaru aizkaru nespēja ielūkoties mūsu Latvijā, mūsu dzimtajā Latgalē. Pārāk daudz bija asaru.”

Pa nodevēju iezīmētām lielākām un mazākām takām un taciņām, pa mūsu tēvu zemes ceļiem un celiņiem torīt jau pat vēl nakts tumsā dubļus brida svešzemju zābaki. Ar ieročiem rokās gāja zaldāti, tie, kuri bija spiesti to darīt. Gāja arī tie, kas vēlējās iet. Gāja klusi, piesardzīgi, kā meža zvēri tuvodamies savam laupījumam.

No aizpakšiem, no savām migām kā čūskas glūnēja nodevēji. Tie baidījās pasaulei atklāt savu īsto seju. Savu melno darbu tie bija pastrādājuši. Tālāk to turpināja citi. Kā mušas iepīti asiņainā zirnekļa tīklā, tie spiedza pretī savai sirdsapziņai. Par lētu cenu bija pārdevuši savus tautiešus. Spiedz vēl šodien, spiegs visu savu nodevēja mūžu. Stiprs ir viltus tīkls. Diez vai no tā var izkļūt laukā. Reiz velnam dvēsele atdota, atdota ir.

Dubļainie svešzemju zābaki nepagāja garām arī mūsmājām. Iegriezās, pārkāpa mājas slieksni, iešļurkstējās, ierunājās svešā valodā, uzkliedza, pavēlēja, aizdzina svešumā mani, manu tēvu un manu māsiņu.

22

Torīt dārza stūrī raudāja no mums rudeņos nonievātā mežābelīte, jo viņas augļi bija rūgti kā mūsu asaras. Raudāja trīs stalti ozoli tēva tīrumā, raudāja skolotājas dāvātā akācija. Raudāja tas bērziņš ceļmalā, kuram pagājām garām. Raudāja arī tas bērziņš, kurš aug meža biezoknī.

Daba raudāja vislīdz vienādi. Bet cilvēki? Ne visi. Daži vietējie roklaižas kopā ar Padomju Armijas virsnieku (kapteini) un viņam padotajiem zaldātiem trīs dienas „kārtoja” no mums atņemto mantu, noslaktējot teļu un bekonu, dzerdami alu un „samagonku”, bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem līksmojās, priecājās (ziņas no mātes vēstulēm).

Māsiņa runā tālāk: „Kad jūs abus ar tēvu arestēja un jums neatļāva nekur iet, es biju kā paralizēta. Nezināju, ko darīt. Virsnieka teikto, lai 15 minūšu laikā paņemu ko līdzi, pārtulkoja Kursīšu skolas skolotāja, kuru zaldāti bija līdzi paņēmuši kā liecinieci. Skolotāja arī bija ļoti uztraukusies, teikdama, ka 41. – pirmajā gadā izvestajiem dzelzceļa stacijās līdzi paņemtais ticis atņemts. Tomēr ar tās pašas skolotājas un saimnieces piepalīdzību sagrābājām to pat mazumiņu, kas mums ceļā ļoti noderēja. Mums taču neviens valdības loceklis ne tai dienā, ne otrā, nedz trešā nepajautāja, vai esam ko mutē ņēmuši. Tikai piektajā dienā kādā Krievijas dzelzceļa stacijā dabūjām ūdeni. Jā, vēl iedeva divus klaipiņus maizes un pusspaini kāpostu viras uz vagonu. Tas notika piektajā dienā. Ja cilvēki nebūtu viens otram izpalīdzējuši, tad grūti būtu bijis, sevišķi tiem, kuriem netika ļauts paņemt līdzi neko. Dažus pārsteidza ārpus mājām, arestēja un iesēdināja vagonos tikai ar to, kas bija uzģērbts mugurā. Dažus jau pirmajās dienās piemeklēja nāve. Tos sveši cilvēki atņēma no savējiem, neļaujot uzbērt zemes uz viņu mirstīgiem pīšļiem. Vilciens aizripoja tālāk. Mirušie palika nezināmā malā. Ko ar viņiem izdarīja tālāk, nav zināms. Piecas pirmās diennaktis bija ievirze tai iepriekš ieplānotajai vardarbībai, kura pastāv vēl šodien un nav zināms, vai reiz beigsies.

Zaldāti jau neteica neko, bet virsnieks, tas tikai kliedza „быстрее, быстрее”. Es pat domāju, ka jūs abus ar tēvu izvedīs tais pat salāpītajās ikdienas drēbēs, bet pēc tēva lūguma tomēr atļāva apmainīt pret labākām. Nesameklējuši tukšu maisu, mātes plecu lakatā ietinu maizes klaipiņu, iebēru pupas. Ai, kā tad es vēlējos, lai māte atrastos starp mums. Līdz ar maizīti likās dzimtā malā, mātes roku austā viņas plecu lakatā ietinu savu un jūsu likteņus. Kāda ar drēbēm nabadzība pēc māju nodegšanas bija saglabājusies, tā pati palika nepaņemta. Iekrāto, sūri grūti sarūpēto mantiņu mums atņēma, varbūt šeit arī paņems mūsu dzīvības, bet vienu atņemt nespēj – mūsu nemirstīgo, mūžam dzīvo latviešu garu.”

23

„Jā, māsiņ, tu tieši izteic manas domas. Daudz arī es pa šīm katorgas dienām domāju par mūsu gara nemirstību. Mums Dieva dotā ticība ir mūsu dzīves ēkas balsts. Sašķobīsies šis stiprais balsts, ēka sabruks. Mēs to nedrīkstam pieļaut, lai arī cik grūti būtu. Māsiņ, ja izdzīvosim, es daudz, daudz savās atmiņas pieminēšu par mūsu garīgo spēku.”

Kas mums tik apkārt nav jādzird. Pilns taigas mežs skan lamu vārdos, izbļautos no vedēju mutēm, kad nabaga zirdziņš vai vērsis tiek dzīts vilkt no meža baļķus. Nelokās no dziesmām meža gali. Sastinguši mēmi kā mūris, grib noslāpēt šo kauna traipu, kas lien pa meža biezokni cauri koku zariem, sasniegdams daudzas ausis, arī mūsējās. Nekad to iepriekš nevarējām paredzēt, ka var pastāvēt un eksistēt tāda pasaules mala ar tādiem valodas izkropļojumiem. Nu to redzam un dzirdam. Lai Dievs pasargā, ka arī mūs neievilina šai juceklī. Lai pāri mūsu lūpām neizlauztos lamu vārdi. Sargāsim savu latviešu tikumību, lai tā neizklīstu līdz ar šiem lamu vārdiem.

Lai gan tā domājot grēkoju, ka tagad es aizietu no šīs dzīves pašā laikā, ja mani Dievs pasauktu tāpēc, ka vēlāk varu daudz sagrēkot, lai gan dzīvē visas dienas jādzīvo pēc Dieva iestādītiem likumiem, ja gribi saglabāt nemirstīgu garu.

Daudzreiz manī atnāk dziļi pārdomu brīži, kad sirds sažņaudzas sāpēs. Es nevaru pats sev izskaidrot to pašreiz pastāvošo cietsirdību, kad cilvēks cilvēkam ir kļuvis zvērs. Jā, jā, pat vēl vairāk. Zvērs ievēro savas cilts, savas sugas likumus. Tie nekad nesaplosīs savus ciltsbrāļus. Cilvēki nonāvē ne tikai sev izraudzītos, iedomātos ienaidniekus, bet arī savus asinsradiniekus. Notiek slepkavības, nodevības. Mazākums valda pār vairākumu. Varu savās rokās ir sagrābis asinskārs sātans, gribēdams iznīcināt savus pavalstniekus, citādi domājošos. Ir viņam piekritēji, viņa varas izpildītāji. Tie pa visu viņa pārvaldāmo valsti gan atklāti, gan slepeni ar viņa doto „svētību” kā bērni pilda sava tautu tētiņa iegribu. Ja esi labs bērns, bez ierunām klausi tētiņam. Neklausīsi, tētiņš kļūs bargs. Tas nav parasts tētiņš. Tas tevi par vismazāko nerātnību aizraidīs viņsaulē.

Bieži nāk prātā tā diena, kad ieraudzīju sava brālēna Pētera līķi Vanagu meža malas grāvī, ar durkļu caurdurtām krūtīm guļot starp vēl tādiem pašiem sešiem nonāvētiem jaunekļiem, samestiem čupā, pēc slepkavības atstātiem vārnām par barību. Ar klasesbiedru bijām uzzinājuši, ka pēc meža aplenkšanas ir nošauti dezertieri, kas nepakļāvās Staļina laika režīmam, neaizgāja dienēt armijā. Skolas stundām beidzoties, gājām skatīties.

Raudzījos brālēna vēl bērnišķīgajā, uz mūžiem sastingušajā sejā. Sirds sāpēs kliedza. Kāpēc!? Kāpēc tev atņēma dzīvību? Kāpēc tevi tik varmācīgi nobendēja? Kāpēc nobendēja pārējos?

24

Mājupceļš no meža man likās asins pilēm slacīts. Es to tik dziļi pārdzīvoju, ka, ielīdis istabas kaktā, lūdzos Dievu. Ieraudzījusi, māte teica: „Dēls, tev jāmācās par baznīckungu.”

Nē, pat māte toreiz nevarēja saprast manas sirds sāpi. Vai tur nonāvēti gulētu dezertieri, fašisti, komunisti vai citādi sauktie, bet tie bija cilvēki ar nenodzīvotām dzīvēm, kā daudzi tūkstoši, pat miljoni ierauti, iepīti nežēlīgi izraisītajā karā starp tautām. Kas šeit vainīgs? Kas vainīgs? Kur ir pazudusi cilvēcība? Tā šodien ar viltu un varu tiek iznīdēta. Kas nav ar pastāvošo varu, tas tiek iznīcināts. Dievs šai varai neeksistē. Cilvēks ir bez dvēseles. Cilvēkam nav sirdsapziņas. Noslepkavo otro cilvēku kā lopu bez atzīšanas, ka pastāvētu dvēseliskums kā upurim, tā varmākam. Šodienas laicīgā vara pieder ne tam, kas stiprāks garā, bet tam, kurš garu atdevis velnam. Vardarbībai nav robežu.

Vēlāk redzēju vēl vienu līķi, šķūnī ratos gulošu, kuru uz laiku bija atstājuši zaldāti, lai vēlāk aizvestu prom. Un vēl vēlāk redzēju siltas asinis, kuras tecēja uz grīdas no kaimiņa Jāzepa cauršautās galvas. To vējainā ziemas naktī mūsu acu priekšā nonāvēja laupītāji.

Nenovīdība, skaudība, mantrausība iet līdzās cietsirdībai, nežēlībai. Nogalināja cilvēku tikai tāpēc, ka iekāroja tā mantu.

Ak, Dievs, vai esmu vēl dzīvē tik jauns, ka mans prāts nevar aptvert notiekošo ne tur, Dzimtenē, ne te, svešumā. Laikam gan. Nāks gadi, ja tie nāks, varbūt tad nāks apskaidrība daudzās lietās, kuras tagad kā miglā tītas. Tagad man nekas cits nav vajadzīgs kā tīrais, jau no bērnības neaptraipītais mans iekšējais gars. Tas jāsaglabā dziļi, dziļi, lai to neviens nevarētu ievainot.

Skolas gados biju salasījies grāmatas par dažādiem varoņdarbiem. Izvešanas brīdī tie nāca manā acu priekšā, manā apziņā. Te nekādu grāmatu varoņdarbu nevaru veikt. Te nav frontes līnija. Te neviens neslīkst, lai to izvilktu no ūdens. Te neviens neatrodas degošā mājā, lai to glābtu. Mans varoņdarbs ir tāds: atstājot dzimtās mājas, zvērēt reiz atkal atgriezties tajās. To es zvērēju savā sirdī. Zvērēju savas Dzimtenes priekšā atgriezties garā nesalauztam.

Te māsiņai aizķeras vīzes aukla aiz ciedra zara un māsiņa noveļas sniegā. Abi gardi smejamies. Aizklīst man no galvas mokošās domas.

Ai, vīzes, vīzes. Ar liepu lūku vīzēm mēs ar māsiņu esam minuši ne tik vien tēva tīruma taciņas, bet gājuši arī skolā. Kara un pēckara grūtajos gados citu apavu ikdienai nebija. Vasarā braucām uz Nīcgales mežu plēst lūkus no jaunajām liepiņām, lai nodrošinātos ar tiem priekš vīzēm līdz nākošam gadam. Liepu vīzītes bija tik vieglas, ka staigātu it kā basām kājām. Ne tādas, kādas te no pakulām, kad no to valkāšanas

25

vakaros sāp kājas. Cik daudzreiz no tēva dabūjām rājienu par noplēstām vīzēm, tāpat kā te no kolhoza priekšsēdētāja. Ejot no skolas mājup, mums ceļš bija par šauru. Ziemās tika izslidināti grāvji. Pavasaros un rudeņos izbristi dubļi, arī neceļos. Tie bija Dzimtenes dubļi, mīksti kā dūņas.

Jau no agra pavasara, kad saulīte kaut cik iesildīja zemi, staigājām basām kājām. Basām kājām gājām skolā. Pat vienreiz basām kājām esmu bijis baznīcā. Ejot uz skolu, pāri koku galotnēm līdz manai dzirdei atplūda dziesmas skaņas. Bija maija mēnesis. Dziedāja sievietes pie Pūgaiņu sādžas krusta. Krustam godu atdodams, noņēmu no galvas cepuri. Kāda pavecāka sieviete darbā sastrādātām rokām māja, lai pieejot klāt.

„Mīļo puisīt, esi tik labiņš, paklausi mūs, aiznes uz baznīcu svētbildi!” lūdza tantiņa.

Es samulsu: „Nē, tantiņ, man basas kājas. Kā lai basām kājām parādos baznīcā?”Izdzirda citas: „Dieva priekšā nav ko kaunēties. Dieva priekšā visi vienādi, gan

bagātie, gan nabagie.”Nesu svētbildi cauri Pūgaiņu sādžai, garām dažām Vanagu sādžas mājām.

Sievietes gāja iepakaļ dziedādamas. Rīta agrumā skanēja Latgales āres. Dieviņš staigāja pa tām.

Baznīcā skanēja ērģeles, skanēja arī mana sirds. Ai, jūs vienkāršās, ticīgās, labvēlīgās, mīļās, izpalīdzīgās manas dzimtās malas sievietes, kā es toreiz raudzījos jūsu rievainajās sejās, kā man bija kauns par basajām kājām. Cik daudz jūs labestības torīt iedevāt manai dvēselei! To es izjutu baznīcā.

Tā notika, ka atstājot Dzimteni, par visiem žēlumiem man viens žēlums bija visstiprākais, kuru arī māsiņai nedrīkstu atklāt. Palika Dzimtenē mana pirmā mīlestība, pasaulē visskaistākā meitene.

Dzimtās zemes klēpī, manas dzīves rītā uzplauka brīnumjauks mīlas zieds, vārgs, trausls, viegli ievainojams, nepasargāts no salnām un citām varbūtībām. Lielā mīlestība atrada taciņu līdz manai sirdij. Vēl skolas gados manā sirdī skaistas meitenes izskatā ienāca mīlestība, kādu līdz tam brīdim nezināju. Atraisīja sirdij saites, ievainoja... Ievainoja stipri, stipri. Līdz pat šodienai nesadzīst mana sirds brūce.

Mana pasaule pārvērtās. Pelēkās dienas man kļuva gaišas. Ikdienā nepamanītais stādījās acu priekšā. Kā es toreiz sapņoju, braucot pēc tiem pašiem baļķiem uz Jersikas mežu! Sapņoju, kad uzbūvēsim jaunas mājas, apprecēšu savu iemīļoto meiteni, citu nevienu.

Savu mīlestību savai iemīļotai meitenei nepaspēju atklāt. Pār Latviju savilkās melni mākoņi. Negaisa viļņi mani aizrāva nepārredzamā tumsā, ceļš līdz meitenes sirdij ērkšķiem noklājās.

26

Tālu, tālu esi Tu, mana mīļotā, iemīļota, neaizmirsta, priekš manis noslēpumaina, nesasniedzama. Varbūt nepareizi rīkojos, nerakstot viņai vēstules no svešuma. Bet kālab es tās rakstītu? Man nav tiesību stāties viņas dzīves ceļā. Neesam taču viens otram tik tuvi. Viņa man – jā. Es viņai – nezinu. Neesam vīrs un sieva. Varbūt viņa mani gaidītu, bet ja nesagaidītu. Ja es nekad netikšu uz Dzimteni, vai tad viņa brauks pie manis? Varbūt nemaz nav mani iemīļojusi. Nē – kāda mīlestība atnāca, tāda lai mīt manā sirdī. Sirdi plosoša, bet cerību pilna pirmā mīlestība deva man ceļa maizi tālajam ceļam. Pirmā mīlestība iet līdzās tagad. Tā atvieglo manas tumšās domas un iedomas. Tā daudzreiz izrauj mani no šīs moku zemes. Es izslēdzos no tās, ieejot citā pasaulē, kur šobrīd visam pāri stāv mana pirmā mīlestība. Es jūtu viņas elpu, roku pieskārienu..., kad pēdējā laikā māsiņa, izsekodama manu neparasto uzvedību, teica: „Brālīt, tu visu notikušo un notiekošo pārāk cieši ņem pie sirds. Es redzu tevi dziļi iegrimstam tikai tev zināmā domu pasaulē, kad tu pat vairākkārt neatbildi uz maniem jautājumiem. Par ko tu, brālīt, tā domā?”

„Māsiņ, mani daba, vai tas ir labi vai slikti, ir apdāvinājusi ar jūtīgu sirdi. Man vieglāk dzīvot, atceroties visu labo, sapņojot par nākotnes gaišajiem nodomiem, vienalga, vai tie piepildīsies vai nē. Māsiņ, man liekas, ka katram no mums ir sava atsevišķa domu pasaule. Ne katrreiz varam atklāt to otram cilvēkam, lai cik tuvs arī viņš nebūtu. Tā mīt mūsos ikdienā, jo sevišķi tagad, kad šai pasaulē esam tikai tās vergi.”

„Tev, brālīt, taisnība,” atbild māsiņa.2. līdz 9. aprīlis, 1950. gads. Pavadām pirmslieldienu kluso nedēļu, tāpat zāģējot

kokus upes krastā. Saulīte spēcīgi kausē sniegu. Tā žilbina mūsu acis, paraudzīties tieši tai sejā nevar. Tik spoži tā mirdz. Saulīte apstaigā visu viņai redzamo pasauli, glāstīdama gan Sibīrijas nepārredzamos plašumus, gan mūsu mazo Latviju. Tā nevienu sev neizvēlas mīļāku. Visiem dāsni dāvā savu gaismu un siltumu. Mums, cilvēkiem, kas katrs esam nākuši pasaulē zem dzimtās zemes saulītes, paceļot acis augšup, izjūtam, ka tomēr saulīte mūs glāsta un silda mīlīgāk nekā svešumā.

Sibīrietim Sibīrijas debesīs saulīte spīd spožāk, latvietim Latvijas debesīs saulīte spīd spožāk.

Čička Julā ūdens strauji ceļas. Biezais ledus vāks vēl jau stāv neizkustināts, tikai uz tā muguras krājas un krājas ūdens. Lielākās tērces vēl klusē. Mazās tērcītes malu malās urdz un čalo. Naktīs, pieturoties salam, tās sastingst, bet, ieraugot saulīti, atdzīvojas, pulsē katra savā nodabā, izlaužot sev taisnāko ceļu, steidzas uz priekšu, saplūstot kopā, nu jau kļūstot plašākas, straujākas, līdz beidzot izveidojas varena

27

straume, aizraujot līdzi visu lieko, kas tai pagadās ceļā. Žēl, ka šos plūdus neredzēsim. Būs jādodas no šejienes prom.

Dabā noris atmodas laiks. Pusdienlaikā mazs zirneklītis, saules staru uzmodināts, no egles zara nolaižas man uz delnas. Būs ziņa! Ir sagaidāma kāda vēsts! Bet kāda? Varbūt tie ir tikai māņi. Var arī tā būt...

Vējā maigi vaidēdamas, iešalcas ciedras, glauzdamas virsotnes vienkop. Re, cik saticīgas, mīlīgas! Dzīvības pilni, kā stalti vīri baltos tērpos, starp zaļajiem skujkokiem sastājušies bērzi briedina pumpurus, lai, savam laikam atnākot, tie uzplauktu, ienesot mežā savdabīgu skaistumu ar savu lapu kuplumu to darot pilnīgāku.

Nāk jauna dzīvība. Kam ir jāatmirst, tas atmirst. Vecā vietā stājas jaunais. Veco zālīti nomainīs jauna. Nokaltušā kociņa vietā dīgs jauns, jo dzīvības sēkla ir iesēta.

To cilvēka acs var pamanīt, var arī nepamanīt. Var ar sirdi un dvēseli dzīvot līdzi šai dabas norisei, var arī vienaldzīgi paiet tai garām.

Dabas process neapturami, likumsakarīgi, laika gaitā virzās uz priekšu. Lūk, kas vakar bija sastindzis, tas šodien jau atmaigst, kas vakar bija aizmidzis, šodien uzmostas. Ko vakar apņēma tumsa, tas šodien ierauga gaismu.

Atkailinās no sniega segas ikkatrs zariņš. Pretī saulei un gaismai tiecas ikkatrs Dieva roku radītais, vissīkākais un vislielākais ar vienādām tiesībām pēc pastāvēšanas uz šīs pasaules.

Līdz ar dabas atmodu spirgtāki kļūstam arī mēs, trimdas ceļus ejošie. Aiz muguras paliek murgainā ziema ar nežēlīgo Sibīrijas salu, badu, bezspēku un garīgo pazemojumu. Bet tomēr mēs to izturējām. Bija jāiztur. Mēs ikdienā nečinkstējām, bet sakostiem zobiem laipojām pa vienu un to pašu sāpju laipiņu ar lielu ticību nākamībai, ka agri vai vēlu līdzās ar mums vai pēc mums ir jānāk atmodai. Pielūdzām Dievu, lai mēs būtu pēdējie upuri ļaundaru ķetnās, no kurām pil nevainīgu cilvēku asinis. Nezvēra ķetnām reiz jāatslābst! Mēs neesam vieni. Kā skudras rāpjamies pie nezvēra ķermeņa, kožam sāpīgi te vienā, te otrā vietā. Mēs mirstam, bet nenomirstam. Mūs nāvē, bet mēs ceļamies no kapsētām. Mūsu ir daudz. Neaptverami daudz. Mūsos ir spēks. Garīgais spēks. Ar to mēs ejam kaujā. Kauja ir sāpīga. Pārāk sāpīga. Bet taisnīga. Taisnība vienmēr ir uzvarējusi. Uzvarēs arī šinī laikmeta sprīdī. Tu, mans līdzcietēj, ticēsim uzvarai. Kad iztaisnosim muguras lepnumā, sauksim: lūk, mēs izturējām! Ziedojām uz ciešanu altāra arī savu artavu taisnīgās uzvaras labā. Ticēsim tam. Atmoda nāks...

Klusā nedēļa... pārdomu nedēļa... Sāpju nedēļa. Gaidu nedēļa. Tu esi atnākusi visā pasaulē vienā laikā. Arī Sibīrijā pie mums. Arī mūsu sirdīs un prātos.

28

Mežā iešana vīzēs nekam neder. Krītošā sniegā tās piesūcas ar ūdeni. Kājas vienmēr ir mitras. Uztraucamies, ka no pastāvīgā mitruma kājām nepiemestos kāda slimība. Vīzes izžāvēt nav iespējams. Nav malkas, ar ko kurināt plīti barakā. Apkārt barakām lasām visādu drazu un bāžam plītī, lai kaut cik dabūtu siltumu. Nedrīkst zāģēt reti palikušos kokus apkārt barakām. Nezin kāpēc to atstāts tik maz. Barakas stāv gandrīz vai uz klaja lauka. Ziemas naktīs aukstais vējputenis gaudo ap to pakšiem Nav kur vējam aizķerties, piebremzēties. Tas iztrakojas, kā tam tīk.

Cīnāmies pret blaktīm, mūsu lielākajiem ienaidniekiem. Naktis aiziet negulētas. Blaktis bariem vien lien virsū. Sitāmies kā pliki pa nātrēm. Grūti mums, pieciem cilvēkiem, cīnīties pret tādu blakšu armādu, kuru pa ziemu ar savām asinīm uzturēja kādi 30 vai 40 cilvēki. Tad jau tās ēda mūs nost, bet tagad tās ir tik izsalkušas, ka tiklīdz iestājas krēsla, nevari atrast tādu vietiņu, kur to nebūtu. Ej kurā grib barakas kaktā, guli uz kurām grib nārām, viscaur to ir pilns. Nez kurš no mums ieminējās, ka vajagot pie griestiem pakārt šūpoles. Tā no blaktīm varēšot paglābties. Sadabūjām striķu galus, izņēmām no nārām dažus dēļus, un šūpoles bija gatavas. Nu kaut vai pamīšus mierīgi varēsim gulēt, bet no visa labā nodoma nekas nesanāca. Pat no griestiem blaktis krīt virsū uz šūpolēs gulētāja. Tā visi pusmiegā kasāmies, rausdami nost no savām miesām smirdošās blaktis, murgojam un lādam šīs blakšu apsēstās barakas.

Pa barakas grīdu staigājam basām kājām. Ikdienā tās no pārmirkušajām vīzēm nomazgājušās baltas kā Sibīrijas sniegs. Tik tīras un baltas kā pašas katordznieku dvēselītes. Kājām man nagi atauguši jauni, mīksti kā mazam bērnam. Jokoju, teikdams: „Re, citi cilvēki zināmā vecumā nomet vecos zobus, dodot vietu jauniem, bet es nometu arī nagus kā alnis ragus.”

1950.g. 9. aprīlis. Uzcēlušies, novēlam viens otram priecīgus Lieldienas svētkus. Kādus tos ieraugām? Kā tos izjūtam? Tos ieraugām pie nabadzīgi klāta galda tālajā Sibīrijā, dziļā taigas mežā, vientuļā barakā, mēs, pieci latvieši: Birste Rūdolfs, Vindulis Boļeslavs, mana māsīca Praņevska Monika, māsiņa Anna un es, Antons. Klusējot, ar koka karotēm, pieturoties sibīriešu modei, lai nesadedzinātu lūpas, strebjam šķidro zupu, pie kuras esam pieraduši. Ko katrs šobrīd domājam, to zinām tikai katrs atsevišķi, bet var teikt nekļūdīgi, ka domās dzīvojam Dzimtenē, kā nu kurš atceroties Lieldienu svētkus. Arī Dzimtenē ne jau katrreiz tie atnāca ar biezu maizes riku un pilnu olu grozu uz galda. Tika aizvadīti grūtie kara un pēckara gadi. Dažam svētki atnāca kopā ar savu saimīti pie viena galda, dažam tie nāca, pildot dienesta pienākumus, dažam atrautam no dzimtā pavarda, bet mums, bērniem, vienmēr tie bija priecīgākie svētki, kurus jau ilgi, ilgi iepriekš gaidījām.

29

Dzimtenē Lieldienu rītā priesteris baznīcā svētī maizīti, kuru no katras katoļu ģimenes aiznes kāds tās loceklis. Pārējie ģimenes locekļi, kuri dažādu iemeslu dēļ nav aizgājuši uz baznīcu, gaida pārnākam baznīcā aizgājēju, lai tad svētsvinīgi visa saimīte sēstos pie galda un pēc īsas lūgšanas vispirms baudītu svēto ēdienu, mūsu ikdienišķo maizīti.

Svētsvinīgs brīdis ir arī pienācis mums svešumā. Plāns, ļoti plāns maizes rieciens šorīt mums uz galda. Jāpataupa ceļam, jo veikalā to dabūjam tikai ar grūtībām. To pirmām kārtām izpārdod patstāvīgajiem strādniekiem. Mums - kas paliek pāri.

Pie šī galda mūsu ikdienišķā maizīte mums ir vissvētākā. Svētāka kā jebkurā greznā svētnīcā svētīta. Tā mūsu sviedriem slacīta kolhoza briestošajās druvās, kā arī sviedriem pelnīta, zāģējot mežu. Mēs to šorīt dievinām visvairāk. Mums to māca un liek darīt pati dzīve. Dārga un svēta priekš mums ir katra maizes drupatiņa. Varbūt tas sīkumiņš, tā drupatiņa palīdz visvairāk. Pietrūkstot tai, mēs aizietu bojā. Esi svētīta, ikdienišķā maizīte, no priesteru rokām, no tās radītāja, no mūsu sviedriem!

Šodien Kristus ir augšāmcēlies! Apskaidrojas arī mūsu gars, kurš ikdienā varbūt ir bijis pagrimis.

Kad no domu pasaules esam atgriezušies tumšajās barakās, māsīca Monika iesaucas: „Vai tad mēs sāpēs un tikai priekš sāpēm esam radīti? Par spīti visam vajag labi izšūpoties!” Džinkst šūpoļu striķi, čīkst griestu sija, bet mēs kā apmāti šūpojamies. Dabūjam šūpolēs arī veco Birstes tēvu, kurš noteic: „Kā mazi bērni!” Patiešām, šobrīd no mums maliņā ir atkāpies viss tumšais, lai uz mirkli iejustos gaišajā bērnībā, ko mums dāvāja mūsu Tēvzeme. Bērna prātiņš ir tas visgudrākais, kurš aizraida prom visu ļauno, sev nepieņemamo. Cik daudzreiz mums pietrūkst šī bērna prātiņa. Esam izgājuši no tā. Tāpēc, ai, cik patīkami un nepieciešami atgriezties bērnībā, tai bērna apskaidrībā, tai tīrajā, neaptraipītajā pasaulē, kura kā visskaistākā pērle mirdz atmiņu vainagā.

Nu tā, esam pamatīgi izšūpojušies. Nekodīs Sibīrijas odi, dunduri un knišļi. Nepiesiesies nekāda slimība, nedz ļauni ļaudis.

Esam apmierināti. Būsim arī mēs nosvinējuši Lieldienas svētkus, ne sliktāk un ne labāk kā pārējie cilvēki, kas šo dienu atzīst kā Kristus Augšāmcelšanās svētkus. Kādos apstākļos bijām spiesti tos sagaidīt, tādos tos saņēmām un pavadīsim. Var uzupurēties sevi Dievam kā svētnīcā, tā arī jebkurā citā vietā.

1950.g. 11. aprīlis. Ziņnesis, tas ir, pastnieks, vakar mums pavēstīja, ka algu neesot ko gaidīt, tās izmaksa esot atlikta uz nezināmu laiku. Pastnieks ieradās no mežniecības galvenā punkta Francevas. Franceva no mūsu Atropinkas atrodas apmēram 30 km attālu. Pastnieks ar somu plecos šos garos kilometrus mēro kājām, kā

30

salā, sniegputenī vai arī saulītes sildīts. Šoreiz pasta piegādātājs bija lietuvietis. Droši vien pastnieki nomainās tāpēc, ka ik dienu šo attālumu pieveikt būtu par grūtu. Varbūt arī pastu katru dienu nenes uz vienu vai otru galu. To neesam nevienam pajautājuši.

Šodien, sakrāmējuši savu mantību somās, dodamies uz mājām. Aizvien vairāk pierodam teikt, ka ejam uz mājām vai arī ejam mājās, lai gan īstu māju mums nav, tikai dzīvoklītis, miteklis vai mazs kaktiņš zem jumta, varam to dēvēt kā grib, tikai ne par mājām. Tomēr ieradums ir ieradums. Ja pēc darba ej no kolhoza tīruma, tad neteiksi, ka eju uz kolhozu vai kādu mitekli. Jāsaka vien, ka eju uz mājām, „иду домой”.

Cik nabagi ar vīzēm kājās atnācām, tik nabagi arī aizejam, bez naudas ķešā, tikai ar maizes garoziņu kulītē pārtikai ceļā. Auksts pretvējš mūs dzenā no vienas ceļa malas uz otru. Pavasara siltums, kas tik mīlīgi saulītes pavadībā atnāca un mūs mežā aplaimoja, izrādās, ir bijis mānīgs. Labi, ka Rūdolfam kā smēķētājam līdzi ir paņemti sērkociņi. Pa ceļam salasām siena piciņas, kuras ziemā kaut kādā veidā ir nokritušas no siena vedēju vezumiem. Kur meža aizlokos ir aizvējš, tur uz ātru roku izveidojam ugunskuru. Dedzinām siena piciņas, kādu bērza tāsi vai sausos zariņus, lai sasildītu sastingušos roku pirkstus. Lielāku ugunskuru laika trūkuma dēļ nekurinām, jāsteidzas, lai līdz vakara krēslai sasniegtu Lindu (igauņu sādžu), kur pie mums jau pazīstamās vecītes varētu pārnakšņot. Vainojam paši sevi par savu tuvredzību, ka līdz ar baļķu vedējiem esam uz „mājām” aizsūtījuši siltākās virsdrēbes. Arī vedēji mūs nebrīdināja par aukstuma iespējamību.

Es eju kā vasaras laikā, ģērbies svārciņos un plānā krekliņā. Pelēkie vadmalas svārciņi ne jau te nopelnīti, bet no Dzimtenes līdzi paņemtie, ir izdiluši, vairākkārt lāpīti un pārlāpīti, daudz neko nesilda. Aukstais vējš lien tiem cauri līdz pat miesai. Tāpat pārējie mani ceļa biedri salst tikpat stipri kā es. Izteicam viens otram uzmundrinošus vārdus, lai mūs neapņemtu izmisums, kurš šobrīd ir visbīstamākais. Rūdolfs mūs pastāvīgi mierina, ka šim esot vēl otra pilnīgi pilna sērkociņu kārbiņa. Sērkociņu pietikšot. Ja jau kurš nevarot ciest aukstumu, lai sakot, tūlīt iekuršot uguni. Šie Rūdolfa mūs šoreiz, šai grūtajā ceļā, izglāba. Lai kaut uz brītiņu jūt uguns dvašu, tā sasilda vaigus, pirkstus, var teikt, arī dvēseli. Vai skriešus dodamies uz priekšu, līdz sāk atdzist ieņemtais siltums, tad atkal Rūdolfs ņem vienu sērkociņu no kārbiņas, atkal veidojam ugunskuru, maziņu, bet siltu un mīlīgu. Mazāk paliek sērkociņu Rūdolfa kārbiņā, vairāk krājas noieto kilometru skaits. Ceļš līdz Lindai saīsinās.

Grūti gājām uz meža darbiem, ne vieglāk ejam atpakaļ. Pievakarē sev par prieku un apmierinājumu ieraugām mums jau iepazīto sādžu.

31

Dzeram saimniecītes pasniegto tēju. Atspirgstam. Ieslīgstam uz grīdas paklātajos salmos. Jūtam kolhoza tīrumu smaržu. Nekur mums šobrīd nevar būt labāk kā siltā istabiņā, mīkstā salmu gultiņā. Drīz vien sapņi mūs paņem savā valstībā.

Kad pirmais, vissaldākais miegs ir garām, no vakarējās saaukstēšanās piesienas tik negants kāss, ka nekā to nevar apslāpēt. Dungojam cits citam ar elkoņiem sānos, brīdinādami, lai ar savām balss saitēm neuzmodinātu saimnieci. Liekam plaukstas mutēm priekšā, bāžam galvas zem segām, bet kāss neatkāpjas. It kā mūsu iekšās plosītos vakardienas negantais vējš, ar joni lauzdamies uz āru, sāpīgi skrāpēdams kaklu.

1950.g. 12. aprīlis. Rīts ir rāmāks. Lai gan pūš tas pats vakarējais vējš, bet jau rāmāks. Nav tik auksts kā vakar. Ceļš arī nav tik garlaicīgs. Pēc meža biezokņa acīm atklājas sniegotais lauku plašums. Te debesis izplūdušas tālu. Saulīte pie apvāršņa ieraugāma ātrāk... Šorīt tās stari apzeltī tuvākās un tālākās koku galotnes, māju jumtus, mūsu sejas, visu debess jumu, cik vien tālu sniedzas mūsu acis.

Ieraugām lidojam strazdus. Tie ienes mūsu sirdīs skumjas.Kaļinovkas sādžas aizkvēpušajos logos pavīd nosmulējušās bērnu sejiņas.

Ziņkārīgas actiņas, ne mazāk izbrīna pilnas par strazdu parādīšanos, uztver mūsu skrandaino bariņu. No kurienes tie uzradušies? Kurp viņi iet? Ko tie skrandaiņi te meklē? Vai tikai tie nenāk no pasaku valstības? Vai tie nav apburtie gājputni?

Jā, bērni, tieši pirms gada, 14. aprīļa naktī mēs, nelabvēlīga vēja rauti, „atlidojām” no mūsu senču zemes, kura atrodas tālu, tālu. Ļauna vara mums aizlauza spārnus, lai mēs nekad nepaceltos. Uz mūžiem mūs padarīja par šīs malas vergiem. Mūsu paaudžu paaudzēs vīto ligzdu iznīcināja. Vara kliedz: „Vijiet jaunu ligzdu! Nesapņojiet uz atpakaļ lidojumu! Nemeklējiet laimi lidojumā! Jums tā liegta!”

Vēl vara kliedz: „Jums jāaklimatizējas! Mēs, šīs varas izpildītāji, to jums piespiedīsim! Tā, pamazām vien, pamazām vien. Pa kripatiņai, pa pilītei izsūksim no jums visu pagājību, visu jūsu „netikumību”. Jūsu vēnās iepotēsim mūsu, tikai mūsu ideoloģiju, vienīgo pareizo. Izdzīsim no jums gājputnu instinktu! Mūsu zemē gājputnu nav, no pat vienas tās malas līdz otrai. Tā ir tikai izdoma. Tā ir tikai pārvietošanās. Tas nav gājputnu lidojums. Tā ir mūsu iegriba. Ar to mēs ceļam laimīgāku dzīvi. Mūsu zemē vienlīdz laimīgam jābūt kā austrumniekam ziemeļos, tā ziemeļniekam austrumos. Tur atšķirība nevar pastāvēt.”

Tā, bērni, mēs neesam nedz apburti, nedz mēs varam kļūt atburti. Tā ir tikai pasakā. Labā pasakā, kad apburtais alkst pēc brīvības un beidzot tā viņam tiek dāvāta.

Mēs neesam iegājuši pasakā, bet mēs alkstam brīvības, jo tā mums liegta. Mēs slāpstam, jo mūsu dzidro Dzimtenes strautiņu pieduļķo svešzemju zābaki. Mēs

32

ilgojamies pēc savas malas, jo tā mums atņemta. Mēs alkstam arī pēc gara brīvības, jo tā tiek apslāpēta. Mēs kliedzam sāpju balsī, bet mūs neviens nesaklausa. Mūsu acis raugās debesīs, bet ļauna roka mūsu galvas liec uz tumšo kapu. Mēs ceram uz gaismu, bet tumsa stājas mūsu ceļā.

Mēs neesam parastie „gājputni”. Mēs vēlamies vienreiz, tikai vienreiz, pacelties debess zilgmē. Aizlidot uz neatgriešanos, atstājot šo dūksnāju tiem, kam tas pieder. Ne jau te mums ligzdas vīt...

1950.g. 13. aprīlis. Nu esam savā sādžā. Esam atgriezušies kolhozā, savā mazajā pasaulītē, kur pēc tik ilgas prombūšanas atkal dzirdam gaiļus dziedam. Agri rītos tik aizrautīgi mežmalās vītero rubeņi. Dažādās balstiņās svilpj strazdi. Caur plānajām kūtiņas sienām izlaužas aitas blējiens. Apkārt būdiņām pa dziļo sniegu bradā gotiņas. Džinkst aku vindas. Tur kolhoznieki smeļ ūdeni priekš lopiņiem un savām vajadzībām. Kūp būdiņu skursteņi, atgādinādami, ka katrā būdiņā dveš dzīvība. Sādža dzīvo, tā nav pamirusi. Tikai tāda klusa, pavasara gaidās ieslīgusi. Drīz, drīz taigā ienāks pavasara skaļums ar putnu klaigām, ar pērkona dārdu, ar traktoru dūkšanu kolhozu tīrumos. Tepat, nu jau tepat viņš ir, tas nemierīgais pavasaris. Mīlīgi klauvē pie būdiņu durvīm un logu rūtīm, aicinādams laukā it visus, kā mazos bērniņus, tā slimos cilvēkus, ielūkoties dabas atmodā, saņemt siltās saulītes glāstus.

Lai gan atrodamies tai pašā ar varmācības aizbīdni aizbultētajā „krātiņā”, bet esam pārvietojušies citā vidē. Te sādžas iedzīvotāji visi ir iepazīti, kā kantora darbinieki, tā arī melnā darba gājēji. Tādā mazā sādžā kā mūsējā viss tiek ievērots. Viss ir acu priekšā.

Mūsu dzīvokļa saimnieks ik rītus un vakarus, tāpat kā agrāk, pret svētbildi istabas kaktā lūdz Dievu aizrautīgi, aizkustinoši. Tā liekas, ka Dievības pielūgšana ir viņa neatņemamā, pati svarīgākā dzīves sastāvdaļa. Cauri ticības aizlieguma gadiem pat šeit, dziļajā Sibīrijā, ir cilvēki, kas savās sirdīs nes gaismu, kuru ir saņēmuši no saviem priekštečiem. Dievam ticīgs, labs cilvēks. Ir daudz labu cilvēkus. Lielākā daļa. „Zelta vērts” ir šie cilvēki. Uzsmaida jau pa gabalu: „Антон вернулся!” Atbildu: „Jā, atlidoju līdz ar strazdiem!”

Kā no mūžīgi ziedoša koka, kur skan nerimstīgās bites, no četrgadīgās skolas sienām plūst bērnu čalas, atsaucot atmiņā tik dārgās manas skolas gaitas dzimtajā skolā. Skolas durvis ir vienmēr atvērtas arī izvesto bērniem.

Starp „načaļņikiem” un parastajiem darba darītājiem notiek „saskriešanās”. Izlamā viens otru, izcūko, cik vien var un māk, bet pēc neilga laika viss tas tiek aizmirsts. Sibīrieši savā garā ātri iekarst – ātri atdziest. To nevar attiecināt un latviešiem. Latvieši savā garā lēni iesilst – lēni atdziest.

33

Tēvs pa mūsu prombūšanas laiku ir tāds sasirdzis. Aizgāja pie ārsta uz N-Marinskas sādžu. Es ar saimnieku netālu no kolhoza bišu dravas priekš savas vajadzības birztaliņā zāģējam malku. Atgādinu saimniekam, ka nevajadzētu gan malkas dēļ izniekot šo skaisto birztaliņu. Visapkārt taču ir visvisādi koki, gan kropli un greizi, kuri tieši malkā būtu zāģējami, bet tā kā te nepastāv nekāds ierobežojums, tad zāģē, kur vien kurš vēlas. Nedz te no kā to prasīt, nedz lūgt.

Saimnieks nav pārliecināms. Te, pašā ceļa malā, būšot labāka piebraukšana un izvešana. Arī bērza malka labu labā. Ja nav mājās malkas ietaupījuma, bāz to krāsnī bez visādas žāvēšanas, tā degs tīri labi. Un ja vēl pagadās nozāģēt tādu bērzu, kurš gadiem ilgi ir audzis skarbajā Sibīrijas klimatā, tad nu labāku malku par to neatradīsi.

Jāpakļaujas vien ir stiprākajam. Ne jau es te saimnieks un pavēlnieks. Žēl man skaistās birztaliņas. Ik reizi pagājušajā pavasarī un vasarā, kad abi ar māsiņu gājām pie tēva uz bišu dravu, tā jau pa gabalu priecēja acis.

Drusciņ iesāņus no birztaliņās atrodas aizaugusi kādreiz pirms vairākiem gadiem bijusī viensētas vieta ar dārzu, kāds tas Sibīrijā var būt. Pamestajā dārzā aug sazarojusies „ābele”. Jā, sibīrieši to sauc par ābeli. Tajā „āboli” izaug mūsu Latvijas ķiršu ogu lielumā. Rudenī tos dabūjām nogaršot. Tie rūgteni, kā pati mūsu dzīve. Te, šajā viensētas vietā, atrodas kolhoza bišu drava. Aiz dravas pēc kādiem 300 soļiem šalc Sibīrijas mūža meži, noslēpumaini, neizdibināmi. Cik tie tālu sniedzas, to man nav spējis atbildēt neviens manis iztaujātais sibīrietis.

Eju „mājās” ar apziņas vainīgumu sirdī pret skaisto birztaliņu. Kad tā uzplauks, mūsu neiejūtības dēļ tās zaļajā rotā paliks ieplēsts robs, jau pa gabalu ieraugāms.

Pievakarē visa mūsu nelielā saimīte esam kopā. Vakar pēc nogurdinošā ceļa pārmijām tikai dažus vārdus. Laikā aizgājām gulēt, lai atspirgtu šodienai. Stāstam tēvam, kā mums gāja meža darbos. Lai tēvu neapbēdinātu, stāstam tikai to labāko, slikto apejot ar līkumiņu. Stāstam par vērsi „Miņku”, kurš ugunskurā labi vien apcepināja sānus. Kamēr vedēji, sanākuši vienkop, ieturējuši pusdienas, vērsis vēl no zāģētāju atstātajā neizdegušajā ugunskurā bija sadomājis pagulēt. Kādu nedēļu ar to mežā nebrauca, kamēr izārstēja apdegušos sānus. Arī bija tāds atgadījums, kad kādā aukstā ziemas rītā pie barakām sapulcējās vairāki vīri ar bisēm plecos. Iepriekšējā dienā viens no vedējiem it kā esot redzējis zem vējā izgāzto koku saknēm dziļi alā spīdam lāča acis. Līdzi vīriem gājām arī mēs līdz savai cirsmai. Ar interesi un ziņkāri gaidījām, kad mežā atskanēs šāvieni un klaigas, kad to lāci slaktēs nost, bet troksnis netika sacelts. Nekāda tur lāča miga neesot bijusi, to uzzinājām vakarā. Kritušo koku izveidotajā alā atspīdējušas ledus lāstekas. Vedējs kādu laiku, kamēr vien piemirsās šis atgadījums, atradās neērtā stāvoklī. Pārējie meža strādnieki to nerroja par viņu

34

izmuļķošanu. Viņš bija noticējis, ka tā ir īsta lāča miga. Nobijies un vakarā to bija izstāstījis pārējiem.

Jā, tēt, tur ziemā ir izveidots tāds ledus ceļš, pa kuru viens zirgs velk pat 10 m3

baļķu. Ir tādas ragavas, uz kurām uzkrauj tādu daudzumu baļķu. Speciāla brigāde ceļu uztur kārtībā. Dienās tā atpūšas, bet naktīs, lai arī nebūtu cik auksts, no upes ar spaiņiem smeļ ūdeni, piepilda mucas un ved uz ledusceļu, kur to izlej. Ūdens sasalst, izveidojas ledus, un tad pa šo ledusceļu dienā jau cita brigāde ar zirgiem ved lielos baļķu vezumus. Brauc ar labi apkaltiem zirgiem.

Mēs tur dzīvojām, atšķirti no pārējās pasaules. Veselu pusgadu nedabūjām izlasīt nevienu laikrakstu, par grāmatām nemaz nerunājot. Vakaros elpojām smacīgo baraku gaisu. Naktīs mums virsū līda smirdīgās blaktis.

„Paskat, tēt, kādi man jauni nagi izauguši. Tas viss notika rupjo pakulu vīžu dēļ. Tās man sagādāja nepatikšanas.”

Tēvs līdzjūtīgi jautā: „Kā tu to visu pacieti?”„Tēt, nebija jau tik briesmīgi, nagi atauga tīri normāli. Apsaldēti bija tikai kāju

lielie pirksti. Ja būtu apsaldēti visi pirksti, tādā gadījumā varbūt būtu atbrīvots no meža darbiem.”

Tomēr tēvs jāapbēdina, stāstot par mežā bojā aizgājušo lietuvieti. Egli, uz kuras saknēm tā nomira, viņas darba biedri, arī lietuvieši, atstāja nenozāģētu. Apliecinot savu līdzjūtību aizgājējai, ar cirvi tās koksnē dziļi iecirta krusta zīmi, atstājot egles dzīvajā miesā sūrstošu rētu. Ik vasaras no eglē cirstās rētas pilēs dzintardzidras sveķu asaras pie kapu kopiņas, kuru klās taigas sūnu villainīte. Šīs sievietes acis nekad vairs neskatīs dzimto Lietuvu. Zem tumšā kapa velēnām ir aprakts viss. Šai sievietei viss. Viņas starp dzīvajiem vairs nav. No šīs zemes viņa ir aizgājusi, ieejot mūžībā.

Par šādām lietām runājot un domājot, paliek skumji ap sirdi. Kāpēc un kāds soģis uzlicis mūsu mazākuma tautām tādu lāstu? Kāpēc mūs min dubļos? Kāpēc mūs mērdē badā? Kāpēc mūs grib iznīdēt no šīs zemes virsas? Kāpēc mūs izkaisa pa Sibīrijas plašumiem, aprok mūsu miesas, kur pagadās? Kāpēc iznīcina mūsu, latviešu tautu, sarīdot tautiešus vienu pret otru? Kāpēc iznīcina Lietuvas tautu, tāpat kā igauņu, moldāvu, besarābiešu, ukraiņu tautas? Nu kāpēc? Kas uz to var atbildēt?

Jājautā vēl: vai tad neradīsies pretspēks šai vardarbībai? Vienots spēcīgs pretspēks, kas satrieks varmākas. Vai tad mūsu mokas būs veltīgas? Vai tad sāpju ceļš mūs neaizvedīs no tumsas līdz gaismai?

Mūsos mājo pretspēks. Katrā cietējā atsevišķi. Kurā stiprāks, kurā vājāks. Mums nav kopības. Īstas kopības. Mūs aizraida viņsaulē tā nemanot vien. Te vienu, te otru. Šodien aiziet mūžībā draugs, tuvinieks vai darba biedrs. Rīt nāks tava vai mana kārta.

35

Uz to mēs gatavi. Ikviens. Bet gatavi arī uz kaut ko citu. Gatavi uz to, lai kā miesīgi, tā garīgi nepadotos tik bezjēdzīgai varmācībai bez cīņas. Te jēga mūsos ir. Garīgā saprāta jēga. To ar badu un varmācību no mums neatņems. Tā ir mūsos iesakņojusies no bērna kājām. Paņemta visam mūžam no mātes miesām, no tās zemes, kuru cilvēks dievbijīgi sauc par savu Dzimteni. Ir mūsos šis stiprums. Sažmiegts dūrē, žokļos, ieplūdis galvas smadzenēs, asinīs... Cīņa turpinās. Paliek retākas mūsu, katordznieku rindas. Mēs, vēl šodien dzīvie, turpinām cīņu, lai nezustu rītdienai.

Māsiņa tēvam pastāsta, kā, ejot „mājup”, mūs mežā uzjautrināja putniņi. Kad izveidojām tos mazos ugunskuriņus – mums apkārt salasījās putniņi. Kā viņi čivināja, kā plūcās! Trenkāja viens otru pa koku zariem. Mēs kļuvām priecīgāki. Lai ātrāk sasildītos, kā putniņi mēs lēkājām apkārt ugunskuram. Putniņi mūs apciemoja katrā mūsu apstāšanās reizē. Ar savām balstiņām iedvesmoja mūsos možumu, ka, lūk, mēs neesam vieni, ar mums kopā ir putniņi.

„Pat putniņi grūtā brīdī izpalīdz cilvēkiem, ja tikai cilvēks tos saprot un pieņem,” nosaka tēvs.

Man tā vien niez mēles gals pastāstīt tēvam, arī māsiņai, kā viens vīrietis (vietējais) krāpj savu sievu, bet to nevaru atļauties tāpēc, ka šis vīrietis lūdza mani nevienam to neizpaust. Tas ir mūsu triju – šī vīrieša, viņa mīļākās un mans noslēpums no pārējiem līdzcilvēkiem. Es starp viņiem esmu, nu tagad var teikt, biju kā starpnieks. Kā izpalīgs viņu mīlas lietā. Mūsu draudzība ar šo vīrieti aizsākās tā no pusziemas, kad es divas nedēļas biju norīkots par palīgu vedējiem pie baļķu iekraušanas zirgu un vēršu ragavās. Atgadījās tā, ka mežā bijām palikuši divatā. Viņš man uzprasīja, vai es protot lasīt un rakstīt krieviski. „Kā tad, man taču skolā to mācīja,” atbildēju viņam. Izvilcis no pufaikas kabatas, viņš man pasniedza saņurcītu vēstulīti. Varbūt es to viņam varot izlasīt. Pats neprotot ne lasīt, ne rakstīt. Apsēdāmies uz baļķa un ar visu nopietnību es viņam izlasīju vēstulīti, kuru rakstīja viņa brūte no mūsu pat sādžas, man labi zināma sieviete Šura. Mūs iztraucēja pārējie vedēji. Viņš tikai vēl piebilda, ka lūgšot mani uzrakstīt atbildi.

Barakā garām ejot, viņš man pamirkšķina ar aci, vai nevarot iet līdzi palīdzēt pabarot zirgus. Kā nu nē – varu. Tas bija pa manam prātam. Tā vairākas reizes, zirgu stallī noslēpušies, lai mūs nepieķertu „nedarbā”, aizmirsdami apkārtējo pasauli, pakļāvāmies mīlas varai, kura var atnākt ikviena sirdī. Ar lielu aizrautību viņam priekšā lasīju no viņa mīļākās saņemtās vēstules un viņa diktētās rakstīju atbildes. Rakstot es vēl no savas puses iestarpināju pa vārdiņam „моя милая” vai arī „моя дорогая”, tā ka vēstulītes sanāca diezgan mīlīgas. Es redzēju, kā šis pusmūža vīrs var kļūt bērnam līdzīgs (varbūt arī es tāds kādreiz kļūstu). Kā viņš smaidīja, priecājās, kā

36

viņa sirds līksmojās! Te akls varētu redzēt un just, ka starp šo vīrieti un sievieti pastāv īsta mīlestība.

Tie man bija atslodzes brīži. Tie man no nerviem noņēma ikdienas spriedzi. Šos brīžus gaidīju, kad šis cilvēks paaicinās mani maliņā un uzticēs man savu noslēpumu. Rakstot viņa diktēto, es dzīvoju līdzās viņa domām kā savējām. Es domās rakstīju vēstulīti arī savai mīļajai, kuras te nav.

Līdzās no meža darbiem mums ir atnākusi tā pati nabadzība, kura kā paklausīgs sunītis saitē tek te mums pa priekšu, te iepakaļ. Tēvs mūs neizjautā, vai esam kādu rubli ietaupījuši. Viņš labi zina, ka to mēs nevarējām atļauties. Viņš redz, kādi mēs esam pārnākuši. Viņa acis izsaka sāpi: „Labi, ka vēl pārnācāt.” Neizjautājam arī tēvu, cik ir atlicis kartupeļu, vai to pietiks sēklai. Šodien lai tas izpaliek, lai neaptumšojas atkalredzēšanās prieks. Bez runām zinām, ka atkal uz priekšdienām jālien parādos kolhozā. Lai cik nepatīkami ir, kad jāpieprasa no kolhoza pārtika, bet to darīt esam spiesti, lai izdzīvotu. Jā, tieši tā. Jāpieprasa, ne jālūdz, dažreiz varbūt arī atmetot malā kautrību un kaunu. Te arī nevajadzētu kaunam pastāvēt tāpēc, ka ar savām rokām tik vien kā ikdienišķo maizīti esam spējīgi nopelnīt un to nopelnām. Pat vēl vairāk, bet mums to vienkārši atņem. Atmet tikai tik daudz, lai mēs vēl neizdzistu, jo esam vajadzīgi vergu darbam, lai no mūsu pūliņiem dzīvotu citi.

Kad esam izrunājušies un „izkratījuši” savas sirdis, tad tēvs pasniedz prāvu vēstuļu paciņu, kuras dažādu iemeslu dēļ nebija mums aizsūtījis uz meža darbiem. Iegrimstam to lasīšanā. Sūta vēstules māmiņa, brālis, radinieki, kā arī skolas biedri, draugi. Aizkustinošas vēstules atceļo no bijušajiem klases biedriem, no Rusiņa Jāņa Mačānu sādžā, Ušacka Bernarda Egļupes sādžā, kā arī no bērnības drauga Patmalnieka Antona Šķilteru sādžā. Lasu viņu vēstules un, tīri vai nemanot, apskaužu viņus. Lai vieglāk vai grūtāk viņiem klājas, bet tomēr viņi ir Dzimtenē starp saviem tautiešiem.

Draugi raksta, bet bijušās skolas biedrenes neviena. Cik es tagad justos laimīgs un gandarīts, ja kaut ar vienu vārdiņu saņemtu vēstulīti no Dzimtenes meitiņām. No jebkuras. Mana sirds skumst un jautā: kāpēc mani aizmirsāt? Vai tad es priekš jums neesmu bijis? Vai tad uz mūžiem no jums esmu aizgājis? Es alkstu pēc jūsu līdzcietības, pēc laba, uzmundrinoša vārda. Ja ne vairāk, tad viena vārdiņa. Kaut viena. No Dzimtenes šurp nākuša. Ar meitiņas roku rakstīta, ar sirds siltumu izteikta. Kaut viena vēstulīte atceļotu līdz jūsu bijušajam, aizvestajam, aizmirstajam skolas biedram. Es zinu, ka tādu nekad nesaņemšu. Tomēr sapņoju, ilgojos...

Jums, manas klases biedrenes, visām bija zilas actiņas, tik zilas kā vizbulītes pavasarī, izņemot vienu brūnacīti, kuru ir piemeklējis tāds pat liktenis kā mani. Lopu vagonā mūs kopā atveda šurp uz tālo malu.

37

Nez kāpēc es ilgojos pēc šīs brūnacītes. Bads ilgām nav šķērslis. Ilgās var izjust un izteikt savu sāpi un prieku.

Laimīgs tas cilvēks, kam ilgas sirdī nenoslāpst. Tās līdzās ar iztēli soļo pa priekšu. Iemin to domu taciņu, atstājot dvēselē ir cerību piepildīšanos, ir vilšanās pēdas. Tas ir likumsakarīgi. Ne jau vienmēr piepildās iecerētais. Lielāko tiesu tas nepiepildās. Bet cilvēks ilgojas. Ilgojas pēc sev sasniedzamā un nesasniedzamā. Ilgās dzimst un atjaunojas cilvēka dvēseliskums. Ilgas neļauj apsūbēt cilvēka smadzenēm. Tās atnāk un tevi aplaimo vai skumdina, vairākkārt pret paša gribu. Dažreiz mani ilgas vai smacē nost, sāpīgi, aizvainojoši, jo saprāts stāda priekšā dzīvi tādu, kāda tā ir, nežēlīgu, izmisuma pilnu. Tomēr, lai tas būtu sāpīgi vai priecīgi, pakļaujos tai ilgu vēsmiņai, kura ienes manā dvēselē to bagātību, to pilnību, bez kuras es būtu tukšs, nekam nederīgs nedz savā domu pasaulē, nedz ārpus sevis.

Baidos, ka neiemīlētos brūnacītē. Ko tad lai es atbildētu savai pirmajai mīlestībai? Vai viņa man jānobīda maliņā? Mana sirds it kā, varbūt arī visā nopietnībā, uzņem cīņu ar divām mīlestībām. Pirmo, kurai zvērestu neesmu devis, bet kura ir vissaldākā, kura ir iemūžinājusies manā sirdī no pat pirmā tās atnākšanas brīža. Otro, kura nu nāk. Nu nāk manā sirdī! Vai es to vēlos vai nē, bet viņa nāk.

Ak, mana sirds! Ar saprātu jācīnās ar tevi. Virs zemes pastāv arī saprāts. Saka – mīlestība akla. Varbūt. Bet sirds, kā to tev lai pasaka, kā lai tev to noliedzu. Saprāts saka – velti, bet tu dari savu. Tu neklausi mana saprāta balsi. Mīlestība un saprāts, jūs mani žņaudzat nost... bet nenožņaudzat. Caur mokām atjaunojat to, kas jau ir manī, iededzat jaunu gaismu, kura tikai nāk.

Tā diena priekš manis kļūst gaišāka, kad ieraugu brūnacīti. To viņa nedrīkst zināt. Lai tas mājo manā sirdī. Man to diktē mans saprāts. Nedrīkstu samīt ziedošo rožu dārzu, nākošā ieraugot tikai pumpurus. Nav manā dabā ņemt no dzīves visu, kas tobrīd izdevīgi, līdz ar to savai dvēselei daudz ko pāri nodarot. Mana pirmā mīlestība līdz šim ir valdniece par manu sirdi. Es esmu tās vergs. Te es neko nevaru grozīt.

1950.g. 15. aprīlis. Rītā uzmodies, nezināju, ka līdz vakaram šī diena manā dzīvē ieies kā smags pārbaudījumu brīdis, kad vēlākos gados pieminot Sibīrijas slogu, no atmiņu dzelmēm pirmā iznirst virspusē, atsegdama to pārdzīvojumu plīvuru, kurš pasargā no piesārņojumiem manu atmiņu klāstu. Cauri aizvadītajiem gadiem, vieglākiem un grūtākiem, tā, tagad rakstot atmiņas, stādās manā acu priekšā tāda, kāda tā atnāca toreiz tālajā Sibīrijā. Vēlreiz un vēlreiz tik grūti domās un atmiņās jāiziet tās sāpju taciņas, kas dabā sen zudušas, bet sirdī neizzūd un nezālēm neaizaug.

Vakar pievakarē brigadieris paziņoja, ka šodien man jāierodas pie komendanta N-Marinskas sādžā. Nesaprotu to, kāpēc man vienam? Reģistrācijas (pārbaudes) reizēs

38

komendants parasti mūsu sādžā ierodas pats. Visus viņam padotos trimdiniekus sapulcina vienkop, nolasot savu „morāli” vai arī citreiz bez garām runām jādod savs paraksts pretī ailītei, kur starp citiem izvesto vārdiem un uzvārdiem ir tas ierakstīts. Pārbaudes notiek retāk nekā pirmajās mūsu šeit apmetināšanas dienās. Komendantūrai nav jābūt sevišķi modrai, jo neviens no viņiem pakļautā „ganāmpulka” nepazūd, prom nebēg. Tas nenozīmē, ka komendantūra snaustu. Tā darbojas. Tās zobrats saskarē ar pārējo valsts varas mehānismu tiek griezts uz priekšu bez apstājas.

Rīts kluss. Uzsalis. Kolhoza darbs man šodien izpaliek. Eju uz komendantūru. Garām ejot brūnacītes būdiņai, piebremzēju soļus. Tā nedroši laižu acis pāri būdiņai, it kā tālē skatītu ko neredzētu, tikai šim rītam esošu. Man jāmaldina sev esošā apkārtne, lai neviens nenojaustu, priekš kā šorīt pukst mana sirds. Lai tas ir dziļi manī noslēpts, lai neiziet ārpusē, kur var izplūst, izgaist, aiziet prom...

Mana iztēle šorīt tādiem sīkiem sapņu solīšiem jau ir pasteigusies apciemot šo būdiņu, tās logā mīļu sejiņu raugāmies gājējā, kurš, atgriezies no meža darbiem, nez kurp atkal iet, tāds iedomu pilns, noslēpumains. Gājēja sejā uzplaukst smaids. Meitene uzsmaida pretī. Cik laimīgs brīdis! Vai tā būs mūsu atkalredzēšanās reize, mana ilgu piepildīšanās?

Iztēle mani šorīt pieviļ. Būdiņas logs uz pasauli noraugās mēms un kluss.Lai vai kā, tomēr mana sirds šorīt ir līksma. Lai gan līdz īstai brīvībai ir tālu,

tomēr tā arī ir sava veida brīvība, kad esi izkļuvis no baraku smacējošā tvana. Te pretimnācējs teic labrītu. Tu pretimnācējam teic labrītu. Visi vēl labu. Vēl labu rītu. Ar savu acu skatu caur būdiņas logu vēlu arī tev, brūnacīt, labu rītu. Varbūt tu vēl dusi. Tad vēlu brīnumjaukus sapņus par Dzimteni, brīvību... arī mīlestību. Varbūt mūsējo...

Tuendata upīte, klāta biezu sniega segu, aizlokās līkumlīkumiem cauri brikšņiem, krūmājiem, ciņainajām pļavām un sliekšņām. Kur tās ceļš iesākas, to nezinu. Zinu, kur izbeidzas. Tā savus ūdeņus ienes Čulima upē.

Upīte atdala vienu no otras divas sādžas, mūsu Kuendata sādžu no Tuendata sādžas. Tā iezīmē arī dabiskās kolhozu robežas.

Eju pāri tiltiņam. Dzirdu no tilta apakšas nākam klusu skaņu. Apstājos. Ieklausos. Man ir jāapskatās, kas tur to skaņu izdod. Iebrienu sniegā līdz ceļgaliem. Sniegs tāds pūkains, iebirst caurajos zābakos. Pie tā ir pierasts. Visu garo ziemu sniegs ir kājām brists. Roku pirkstos cauri cimdiem un bez tiem izjusts. Vējputeņos cirties sejā. No koku zariem aiz apkakles birdinājies.

Zem sniega cepures redzu tekam mazu ūdens urdziņu. Tā no krasta krīt lejup upītē uz ledus kārtiņas, kura šonakt, uznākot nelielam salam, ir izveidojusies.

39

Raugos dzīvi tekošā ūdentiņā. Vai tas nebūtu Dubnas ūdentiņš? Tik līdzīgs. Tik dzidrs. Tik klusi sanošs. Iesmeļu ūdentiņu riekšavās. Ieņemu malku mutē. Cik atsvaidzinošs ūdentiņš! Kā Dzimtenē, kad bērnībā ar pārējiem bērniem skrējām pie savas Dubnas, mūsu iemīļotās upītes. Slēpojām no tās krastiem un pa tās slideno ledu slidojām. Piekusām, nosvīdām un, lai atsvaidzinātu spēkus, dzērām ūdentiņu no tekošām urdziņām, pieskaroties ar lūpām pie savas dzimtās zemes.

Vai tas tur krūmiņš nebūtu atnācis no Dubnas krastiem un nostājies manā acu priekšā? Vai tas tur kailais koku pudurītis neatgādina to, ka arī pie Dubnas aug koki, līdzīgi šiem? Vai strazdi nebūtu atnesuši to dziesmu, kas skan Dubnas krastos? Pavasara sniegs pelēks tāpat kā Latvijā, dažviet izrakstīts zaķu pēdām. Debesis virs galvas ir vienas un tās pašas. Tikai no kurienes uz tām raugāmies un kā raugāmies.

Pamazām šeit pierodu un sāku iemīlēt Sibīrijas dabu. Skarba, bet skaista tā ir. Tā, mijoties gadalaikiem, gan priecina, gan skumdina sirdi. Uzplauks un sazaļos daba. Jau otro pavasari, mums šeit atrodoties, uzziedēs ieviņas upītes krastos. Atvērs savus krāšņos ziediņus visdažādākās Sibīrijas puķītes. Bites sanēs ziedos. Vējš locīs koku galotnes. Putni vīs ligzdas. Tāpat kā manā Dzimtenē. Tāpat kā Dubnas krastos. Priecājies, sirds, par skaisto dabu. Bēdājies tikai tad, kad tev kas tiks pāri nodarīts.

Netālu no tilta, upītes līkumiņā, pašā tās krastā atrodas kāda guļbūve. Tā esot kādreiz bijušā privātuzņēmēja cietes rūpnīca. Tam pierādījums ir tas, ka starp baļķiem sūnu vietā ir likti kartupeļu milti. Intereses pēc mēs ar Boļeslavu ar naža palīdzību skribinājām sacietējušo cieti no baļķu starpām, nesaprazdami, kāpēc tik izšķērdīgi ir rīkojies šīs celtnes būvētājs, kad sūnu mājas sūnošanai ir cik uziet vai ikkatrā sliekšņā. Tātad kādreiz te vairumā ir audzēti kartupeļi, kuri te labi padodas. Varbūt te ir bijis ierīkots kāds mehānisms, kurš ūdens dzīts vai tā rauts ir darbojies tāpēc, ka upītes krasts ir nostiprināts ar baļķiem, lai pasargātu to no ūdens izskalošanas. Līdz pat šim laikam kā krasts, tā arī būve ir saglabājušies diezgan labi.

Tuendata sādžā labrītu man padod retais. Te nav tā sādža, kurā es dzīvoju. Cilvēki svešāki, bet līdzīgi mūsu Kuendatā dzīvojošajiem. Redzu tādas pat sejas kā mūsu sādžā, tikai mazāk iepazītas. Ikkatram tās pašas ikdienišķās rūpes. Dažam grūtāk risināmas, dažam vieglāk. Pretī satieku pajūgu, tajā iejūgtu kaulainu govi, kura velk salmu vezumiņu. Blakus vezumiņam iet vecītis un vecenīte.

Ko no tādas nomocītas gotiņas var prasīt? Kādu piena lāsīti tā var dāvāt, kad tā tiek gan slaukta, gan vezumā jūgta. Verdzībai ir pakļauti ne tikai cilvēki, bet arī lopiņi. Tāda te mala. Vergu mala. Ik uz soļa nabadzība. Labākai dzīvei uz rītdienu cilvēkiem zūd cerība. Pierod un apmierinās ar esošo. It kā, ka tam tā jābūt. Ir bijis vēl sliktāk.

40

Daudz sliktāk. Kara laikā piedzīvojuši badu. Ēduši balandas. Izturējuši. Tagad dzīvo labāk, ar šaubām, ka nenotiktu kas sliktāks.

Sliktākais klejo pa mūsdienu pasauli. Nāk no augstāk stāvošo vīru mutēm. Dzirdami visādi paziņojumi, brīdinājumi, apgalvojumi, ka atkal var izraisīties karš, jebkurā brīdī. Pret ko karos? Zināms – pret amerikāņiem. Vācieši sakauti. Tos nepiemin ne ar sliktu, ne labu vārdu.

To vienkāršie ļautiņi i dzirdēt negrib. Tiem bez tā visa savu rūpju pietiekoši. Bet jādzird. Pašiem negribot. Pret pašu gribu. Ikkatrā kolhoza kopsapulcē tiek skandēts vien un tas pats. Tā jau vienkāršo cilvēciņu grūtā dzīve ar aukstā kara propagandu tiek padarīta vēl grūtāka. Viņi nevēlas saprast, kāpēc būtu jākaro. Kam tas vajadzīgs? Ne jau darba ļaudīm. Ikdienas darba gaitās no šīm domām tie novēršas. Laikrakstus nelasa. Viena daļa lasīt nemaz neprot. Varbūt tā ir labāk. Saglabājas skaidrāks prāts. Vienkāršā cilvēka cilvēciskais prāts un gars.

Ļaudis balandas vairs neēd. Tās zaļo neskartas. Galvenokārt pārtiek no kartupeļiem. Tie ir pirmais sibīriešu iztikas līdzeklis. Kartupeļi piemājas dārziņos ik gadus izaug labi. Maksimālais dārza lielums, ko atļauts apstrādāt, ir 0,5 ha. Kuplākām ģimenēm pēc to pieprasījuma tiek piešķirts arī lielāks zemes gabaliņš. Zinu, ka mūsu bijušais brigadieris apsaimnieko 0,7 ha lielu platību.

Kartupelis tiek cepts, vārīts, viļāts un mīcīts, tādā vai citādā veidā lietots gan mājās, gan ņemts līdzi pusdienām uz lauka. Maizīti pa retam redz tikai tie, kas ir spējīgi izstrādāt pulka darbdienas. Uz darbdienas iznāk tikai nieka grami. Ne jau kilogrami. Veci un slimi cilvēki, kuri nav spējīgi izstrādāt nevienu darbdienu, pārtiek no tā paša kartupeļa. Sīksta, izturīga tauta.

Mēs, latvieši, jau no mazotnes esam pieradināti piestūķēt vēderus ar daždažādām taukvielām pārbagātu ēdienu, tāpēc ir tik grūti pārvarēt bada un pusbada dienas.

Pašreiz ir daudzmaz aprasts. Tomēr organisms pieprasa savu. Vienmēr jūtams izsalkums. It kā ar to kartupeli pirmajā brīdī vēderu apmāni, to piepildi, bet drīz vien pēc tā uzrodas ēstgriba.

Cieši Tuendata sādžas dienvidu galam piekļaujas skaists, neliels ciedru mežs. Ciedri kā siena kaudzes, kupli no pašas apakšas, tup dziļajā sniegā. To zaru aizsegā pierimst vējš. No skuju un sveķu aromāta atsvaidzinās plaušas. Vasaras tveicē apskauj patīkams vēsums.

Pusceļā starp Tuendata un N-Marinskas sādžām tek neliels strautiņš. Pie tā ceļmalā aug dažas priedes un egles. Vienā no tām pagājušoruden, skolēnu bara trenkts, bija ierāpies prāvs lācēns. Daži skolēni palikuši to vaktēdami, kamēr pārējie padevuši

41

ziņu medniekiem, kuri ieradušies un lācēnu nošāvuši. Nabaga lācēns! Kāpēc tev ievajadzējās līst no meža laukā? Meklēt sev nelaimi...

Ievaidas vēl vienas sādžas vārti. N-Marinskas sādžas vārti. Ne jau uz brīvību veras šie vārti. Veru Sibīrijas sādžas vārtus, kādu te ir tūkstošiem, lai pa tiem ieietu kā visi šai malai piederošie, ne aplinkus, bet cauri vārtiem. Esmu „līdzvērtīgs” šīs zemes pilsonis. Manu roku skarti, ejot šurpu turpu, virinās vārti. Tas ir manu roku pienākums. Ķermeņa daļas pienākums. Ķermenis kustas, soļo. Soļo tur, kur šorīt tiek aicināts.

Bet domas? Manas labās šī rīta domas atduras vārtu priekšā. Kā pret sienu... Neiet iekšā pa šiem vārtiem. Paliek aizvārtē... Vai aplinkus tās šorīt ieies, panāks mani aiz šiem vārtiem, iedvesmos, vai aizplūdīs tālumā...?

Aiz šiem vārtiem kā kalnā kāpju. Stāvā kalnā. Ne jau lai sasniegtu kādu izredzētu mērķi. Kāpju bezmērķa kalnā. Viltus varas saukts. Viltus virsotnē. Viltus smailē. Neapzinos, kāpēc rāpjos, bet rāpjos. Esmu spiests rāpties. Bez mērķa apziņas. Tik rāpjos. Virsotnē, kur vairs nav, kur rāpties. Kur var izbeigties vai papildināties manā īsajā mūžā sasniegtais. Šis mirklis var pazudināt vai iemiesoties vēl stiprāk. Te nu es rāpjos, mazs zemes tārpiņš, uz kurmja rakumiem, uz kurmja rakumu smaili. Es, tārpiņš sīks. Man nav dzīves pieredzes. Turp, uz augsto kurmja smaili aicina balss. Ne jau mana sirdsapziņas balss. Varas balss. I maiga, i barga aicina. Nelaba nojauta iešaujas prātā. Kāpēc balss sauc pēc manis viena? Atšķir no pārējiem, man līdzīgiem.

Nepatīk man apmeklēt šos kurmjus. Viņu klajo pārākumu un izaicinājumu par saviem padotajiem. Viņu slepenību. Viņu slepenās alas labirintus, kur, nebūdams kurmis, var ievests tajos apmaldīties un ārā vairs netikt. Neieraudzīt gaismu. Palikt aklam.

Tuk, tuk, klauvēju pie komandantūras durvīm. Bez pieklauvēšanas iet iekšā nedrīkstu. Esam kulturāli...

„Jā, lūdzu!” dzirdu balsi iekšpusē.„Labrīt!”„Labrīt!”Aiz galda sēž līdz šim man neredzēts vīrs ar uzplečiem uz pleciem. Spoži mirdz

piecstarainās zvaigznītes. Dienējis neesmu. Virsnieku pakāpi noteikt nevaru. Vai tas būtu zemāka ranga virsnieks, vai augstāka. Ģenerālis nevar būt. Ģenerālis šādu sādžu dubļus nebridīs, tādā būdā nesēdēs.

Man vienalga, kas mani būtu šurp aicinājis. Ne pret vienu nogrēkojies neesmu. Nav grēki jāizsūdz. Mana miesa no grēkiem tīra. Līdz pat šim brīdim esmu pildījis visus pastāvošās varas likumus. Pārkāpuma nevar būt. Arī šodien pēc izsaukuma esmu šeit ieradies. Kā dūjiņa atlidojis... Pazemīgi stāvu sēdošo vīru priekšā.

42

Garīgi jā. Esmu grēkojis. Grēkoju tagad. Šobrīd. Pret šo vīru grēkoju. Ar savu nepatiku pret viņu grēkoju. Ar gara nepakļautību. Bet to viņš nezina. Nezina mana gara vājumu un stiprumu. Tāpat kā es pats. Nezinu. Gars rūdīts ir. Līdz kādai pakāpei, līdz kādai kvēlei tas norūdīts, nav dzīve tā īsti pārbaudījusi. Ir mani pārbaudījusi. Ne pa īstam...

„Nāciet tuvāk,” aicina vīrs.Pieeju pie paša galda. Nezinu, kāpēc nepiedāvā apsēsties. Labprāt atpūtinātu

kājas.„Uzvārds, vārds, tēva vārds, dzimšanas gads, datums, tautība, piederība partijai,

dzīves vieta...”Kad esmu sniedzis ziņas par savu personību, virsnieks jautā: „Nu, kā dzīvojas?”„Tā nekas.”„Kā gāja meža darbos, vai nebija par smagu?”„Kā gāja, tā gāja,” atbildu.„Kā iztikāt? Vai ēst bija ko?”„Iztikām,” atbildu automātiski, neņemot daudz vērā, ko viņš jautā. Mani vairāk

interesē viņa formas tērps, skaistās zvaigznītes. Labi tādam vīram. Sēdēt siltā istabā, šķirstīt papīrus... Raudzīties pa logu, kur šurpu turpu lupatainie kolhoznieki brien izžulgušo sniegu. Lūk, tur pa ielas viņu pusi iet ar tarbu plecos pavecāks vīrs. Laikam iet no veikala. Arī man būs jānopērk maizes klaipiņš. Jau šurpu nākot, svaigā pavasara gaisa apdullinātam, uzradās ēstgriba. Šorīt tā tikai drusciņ iebaudīju no vakariņām atlikušos kartupeļus. Ko viņš, šis te vīrs, tā ilgāk mani aizkavē? Līdz pusdienlaikam jāpaspēj veikals. Drīz vien maizīte var tikt izpirkta. Aiz sādžas vārtiem, kad mani neviens neredzēs, nograuzīšu maizes kukulītim galiņu. Savu tiesu. Pārējo aiznesīšu māsiņai un tēvam.

„Kā vispār var iztikt?” iztaujā tālāk virsnieks.„Izpalīdz kolhozs.”„Vai priekšsēdētājs labs?”„Labs.”Ko viņš te pie manis šoreiz piesienas! Jautā to, ko it kā pats nezinātu. It kā es

citādi viņam varētu atbildēt.„Kā, vai te patīk dzīvot?”„Patīk,” atbildu, lai gan domāju pretējo.„Vai uz Dzimteni negribi atgriezties?” Te es samulstu. Kļūstu tramīgs. Nezinu,

kā atbildēt. Ar visu sirdi un dvēseli šai pat mirklī pazustu no šejienes, ja man tas būtu

43

atļauts, bet ko atbildēt. Nojaušu, ka te man tiek gatavotas lamatas. Ne jau reģistrēties šodien šurp saukts. Uz šo jautājumu neatbildu.

Ar daudziem šādiem tādiem jautājumiem novedis mani līdz apmulsumam, virsnieks ar smaidu sejā, it kā vecs draugs vai paziņa, atkal jautā: „Vai vēstules no Dzimtenes saņemat? Kā tur cilvēki dzīvo?”

„Tagad dzīvo kolhozos, tāpat kā te.”„Agrāk?”„Agrāk dzīvoja viensētās.”„Kā labāk?”„Kolhozā.” Sit mani no sliedēm. Ko īsti viņš no manis grib izdabūt, nevaru

uzminēt.„Kā tēvs bez jums viens pats pārdzīvoja ziemu?”„Pārdzīvoja.”„Kā pārējie izvestie pārdzīvoja?”„Nezinu.”„Vai tavā Dzimtenē laiks ir siltāks?”„Jā, siltāks.”„Vai jūs, latvieši, sanākat kopā? Ko sanākuši darāt?”„Jā, sanākam. Dziedam. Arī pātarus skaitam.”„Vai Dievam ticat?”„Ticam.”„Vai Dievs ir?”„Ir.”Tā viņš mani „valsta” kā baļķi mežstrādnieks mežā, lai ne sīkākais zariņš

nepaliktu nepamanīts, nenolīdzināts. Tikai tad es varu kļūt noderīgs materiāls mūsu kopīgās mājas celtniecībā. Kad tas daudzmaz panākts, notiek tas, ko nebiju paredzējis. Pēkšņi tieku aicināts sadarboties ar „viņiem”.

„Nevienam nenojaušot, tu mums pienesīsi ziņas...” nepacēlis acis augšup, runā virsnieks.

Tātad viņš nav viens. Ja jau saka „pienesīsi ziņas mums”, tad jāpastāv kaut kādam slepenam aģentu tīklam, kas mūs, izvestos, izsekotu, varbūt pat ikdienā. Iespējams, ka blakus mums gan darbā, gan sadzīvē ir tāds cilvēks, kam būtu jānodod pieprasītās ziņas. Tie mūsu, latviešu, valodu nesaprot, nevar uzminēt, ko mēs, latvieši, savstarpēji runājam. Viņiem vajadzīgs nodevējs.

„Pastāstīsi mums, ko raksta vēstulēs no Latvijas. Pastāstīsi, ko runā latvieši jūsu saietos,” turpina virsnieks.

44

Te man tik pēkšņi apskaidrojās prāts. Šai telpā pār manu galvu izpletās mana sargeņģeļa spārni... Sirdsbalss kliedza: nekad, nekad nenodošu savus tautiešus, savu Dzimteni. Viss kļuva tik vienkārši... Raudzījos virsnieka platajā pakausī kā kurmī, kurš, izbāzis galvu no saviem rakumiem, grib aprīt mani, mazo kāpurīti. Bet kāpurīts šoreiz būs ciets. Nepārkožams.

Iecirtos un saku: „Нет!” (Nē!)„Pēc visa tā mēs tev izkārtosim dokumentus, lai tu varētu atgriezties savā

Dzimtenē.”„Нет!” saprāts saka kā nodevējs.„Apdomājies labi. Mēs tev gribam palīdzēt.”Te arī pasprūk: „Нет!”„Mēs tev vēlam labu.”Arī: „Нет!”„Būsim draugi. Labi draugi!”„Нет!”Kā ar āmuru zvetē pa pieri: bac, bac...„Bac?”„Нет!”„Bac?”„Нет!”„Bac?”„Нет!”Izzūd smaids no virsnieka sejas. Piedraud, teikdams: „Ja nebūs starp mums

sadarbības, Dzimteni tev neredzēt. Nekad. Viss mūžs būs jānodzīvo tepat. Kurš tad nevēlas atgriezties uz savu Dzimteni? Tev tikai pagaidām būtu jāizstāsta, ko runā izvestie, ko raksta vēstulēs. Un vēl šo to...”

„Нет!”Pagaidām..., bet uz priekšdienām? Ko viņi grib no manis uz priekšdienām?

Iesūtīt citā vietā, kur dzīvo latvieši, izdibināt, ko tur runā? Vai arī viņiem ir citādi ļauni nolūki? Nē, tikai ne to! Nodevību no manis nesagaidīt.

Manī ir uzradies spēks. Nobriedis. Pa šo gada gājumu svešumā. Slēpies iekšā. Sirdī, dvēselē. Nu viņš tiek saukts ārā. Neapsūbējis, bet ikdienā trenēts. Berzts. Liekais atsijāts. Derīgais rūdīts. Dzīves ugunī rūdīts. Kvēlā, sāpīgā ugunī rūdīts. Man šodien jāuzvar, lai garīgi nepazustu. Neesmu nekāds vientiesītis. Esmu pie pilna saprāta. Uzvarēšu. Esmu diezgan rūdīts!

„Bac?”45

„Нет!”„Tādā gadījumā, ja tu atsakies ar mums sadarboties, dod parakstu. Izlasi to, to un

paraksties,” virsnieks man pasniedz lielu papīra lapu.Pārlaižu acis pār to. Tās saturs man skaidrs. Parakstos. Varbūt ar to izsaucu sev

nāves spriedumu... Lai... Esmu pretī tādam pretīgam piedāvājumam. Nekad nekļūšu par nodevēju. To man neviens nepiespiedīs. Atdošu, ja vajadzēs, savu dzīvību. Lai ņem to. Lai ņem nākošā vai aiznākošā pratināšanas reizē. Nodevējs nekļūšu. Jūdasa cilpu kaklā nemetīšu.

„Lai nebūtu stāstīts, kādā nolūkā tiki šurp izsaukts! Ne tēvam, ne māsai, nevienam citam. Citādi būs slikti! Ļoti slikti!” dzirdu bargu balsi.

Tad šis vīrs ar uzplečiem un piecstarainajām zvaigznītēm uz tiem, izvests no pacietības, cietis sakāvi, pietrūkās kājās uz uzbrēca: „Убирайся! Ну запомнишь, ну запомнишь, ну запомнишь..!”

Mana sirds uzgavilēja. Par uzvaru. Garīgo uzvaru.Kas man deva tādu uzvarošu spēku? No kurienes viņš uzradās? To devi tu, mana

Dzimtene. Mīlestība uz tevi, uz savu tautu, ticība Dievam, tā baušļiem. Uzradās no pārliecības, ka nedrīkstu iet nodevēja ceļu. Tad uz mūžiem tiktu nolādēts no zemes un debesīm. Tas būtu nāvīgi pastrādāts grēks, bez piedošanas no cilvēka un Dieva. Tā būtu mana nelaime, kura arī manas nāves gultas galvgalī stāvētu līdzās. Sekotu līdzi mūžībā kā pavadone, kā manis paša, nodevēja, taisnā soģa priekšā. Arī nāve nespētu izdzēst tumšo kauna traipu.

Ha-ha, uzvarēju. Nenobijos. Es, mazais zemes rāpulītis, uzminu kurmim uz galvas... Kurmis ierāvās tumšajā alā...

Saukts viltus smailē, uzkāpu kā uzvarētājs. Te pastāv tikai divi ceļi. Sāpju ceļš, kurš ved uz mūžīgo nemirstību. Īslaicīgs baudu ceļš, kurš ved uz mūžīgo pazušanu.

Sargeņģelis man roku pretī pasniedza no sāpju ceļa, kur mirst, bet nepadodas. Kur cieš, bet iztur. Kur pazemo, bet nesalauž. Kur atpakaļ nepagriežas.

Sibīrijas vējš iešāvās sejā. Esmu uz ielas. Neredzu šo pasauli, ne šo ielu gājējus. Nemanu, vai eju, vai mani kāds ved aiz rokas, vai, atrauts no šīs zemes, tieku nests. Miesīgi nemanu neko.

Re, zirneklīt, kādu tu man nelabu ziņu vēstīji, kad pirms dažām dienām meža darbos no ciedra zara nolaidies uz manas delnas! Zirneklīt, no manis prasa nodot savu Dzimteni, savus tautiešus, savu tēvu, māsiņu, māmiņu, brālīti... Zaudēt savu godu un cieņu pret cilvēcību. Atņēma man Dzimteni. Tā šai viltus varai par maz. Pieprasa, draud, lai to nododu. Kad tiek apspiests gars, tas meklē izeju. Mans gars šoreiz eju atrada. Jau iepriekš sagatavotu. Pamazām vien iemītu.

46

Jūtos tik zemu nostādīts, tāds aizvainojums, ka gribētos izraut no krūtīm savu sirdi, saplosīt to gabalos. Kā labad es varu kļūt par nodevēju savai miesīgai mātei, kura mani zem savas sirds iznēsāja, dzemdēja, izaudzināja, ziedojot visu to gudrību, labestību, mīlestību, kas bija viņas spēkos. Kā labad es varu nodod savu brāli, kad kopā zem vienas dzimtās zemes saulītes tikām sildīti, ar tēva un mātes gādību audzināti, skoloti, apģērbti un paēdināti. Diendienā minām taciņas vecāku pēdās pa mūsu tīrumiem un pļavām. Kā labad es tagad nogrieztos pa citu taku, kas ved uz nodevību. Brālīt, tu teiktu: „Man nav vairs brāļa. Bija, bet kļuva nodevējs. Priekš manis viņš ir pazudis.”

Kā labad es varu nodot tēvu un māsiņu, kad kopā nesam mums uzlikto dzīves krustu. Mēs esam viena miesa un dvēsele. Nedalāmi. Neizšķirami. Kā labad es no viņiem atrautos, ievainojot viņu garu ar savu nekrietno nodevību. Viņu sirdis par manu pāri nodarījumu asiņotu visu mūžu. Nolādēts es taptu no viņiem.

Kā labad es varu nodot tevi, man mīļo Onckuļu tēv? Dzimtenē mēs dzīvojām turpat kaimiņos. Tikai mūsu sādžas saucās citādi. Tava Mačāni, mana Divkle. Mūsu senči radušies no Latgales māla. No vienas māla pikas radīti mēs. No tēvzemes māla, sīksta, gadu simteņos gan ūdens skalota, gan saulē un vējā kaltēta, gan svešzemju zābaku pāri bradāta, gan arkla lemeša vērsta. Mīcīta, valstīta, svētīta, lādēta Latgales māla. Mūsos iepūsta tā pati Radītāja dvaša, kas tevī, manī, pārējos tautiešos. Radīti, apdedzināti dzīves krāsnī. Ak, vai, cik vien vajadzīgs, lai netiktu izmesti lauskās!

Mūsu sādžas sasaucās. Sasaucās ziedošos maija vakaros ar ticīgo ļaužu dziesmām no Latgales krustiem ceļmalās. Sasaucās ar dzimuša bērna kliedzienu, ar kapu zvanu skaņām. Sasaucās ar putnu klaigām skaļajos rītos. Sasaucās mūsu sirdsbalsis, jo bijām asinsbrāļi savā zemē. Viena tauta. Latviešu tauta.

Mūsu sādžas sadevās rokās gan moku un baiļu brīžos, gan saulainākās dienās. Muguras sakļāva vienkop briestošās rudzu druvas. Pļavas un līči kā māsas greznojās puķēm. Gadu gaitā no sīkas sēkliņas izauga Latgales koks. Izpletās debesīs. Sazaroja. Saknes savijās. Esam ieauguši šai kokā. Savā saknītē, savā zariņā. Katram mums dāvāta sava vietiņa mūsu dižajā dzimtas kokā. Vienības kokā. Var nokalst atsevišķa daļiņa no šī koka, bet nekad nenokaltīs viss koks.

Es, Onckuļa tēv, kādreiz, kad vēl bijām Dzimtenē, ieraudzīju un noticēju, ka balts eņģelis, nolaidies no debesīm, staigā tavā tikko nopļautajā siena pļavā pie Dubnas. Bija mēslu talka pie mūsu kaimiņa Brakovska. Pusdienlaikā uznāca nepieredzēti spēcīga lietus gāze. Sagadījās arī tā, ka reizē ar lietus gāzi sākās nepilna saules aptumšošanās. Redzējām, kā saulīte no vienas maliņas palika melnāka, kad tai priekšā

47

aizsedzās tumši mākoņi. Viss šņāca un krāca. Neganti zemi un debesis trīcināja pērkona dārdi. Zibens šķēla tumsu...

Šī debess stihija nevilkās ilgi. Uzsmaidīja saulīte no mākoņu apmales. Acīmredzot ūdens krājās zemākās vietās. Līči pie Dubnas upes pārvērtās vienā klajā ūdens jūrā. Tad mans tēvabrālis Jāzeps iesaucās: „Re, kur pa pļavu staigā eņģelis!”

Es tam acumirklī noticēju. Redzēju, kā balts eņģelis nātnām baltām linu drānas biksēm kājās un tādu pašu baltu kreklu mugurā plāta rokas kā spārnus, brīnīdamies par dabas vareno spēku, kura vienā acumirklī pārvērta sauso pļavu ūdens masā. Siena gubas peldēja ūdenī. Tu, tēv, staigāji pa ūdens neapņemto uzkalniņu kā eņģelis, balts, saules staru apmirdzēts. Tev blakus staigāja stārķis (starp citu, stārķis ligzdoja uz tava māju jumta).

Aizveldams tumšos mākoņus, tur tālumā pāri Dubnai vēl dimdināja pērkons. „Gleznotāja” ota ievilka tumši pelēkas aizejošo mākoņu gubas, acis žilbinošas zibens svītras, ūdens vizmu pļavā, baltu eņģeli un stārķi zaļajā uzkalniņā un mīļi, mīļi glāstošos saulītes starus. Viens saules stariņš iespīdēja manā dvēselē, es ieraudzīju dzimtās zemes skaistumu. Kā labad es varu to nodot.

Nedrīkstu nodot izraudātās asaras. Ne savas, ne pārējo sev līdzīgo. Onckuļa tēv, nekad neesmu redzējis, kā cilvēks sirmu galvu raud kā mazs bērns pēc mātes, no kuras ar varu tas tiek atņemts. Kā bērns tu raudāji vagonā, atspiedies pret čuguna krāsniņu Līvānu dzelzceļa stacijā, kur mūs kā lopus sadzina. Mans tēvs, glāstīdams krāsniņu, tevi mierināja: „Re, cik smuka krāsniņa, tā ceļā mūs sildīs!”

Tu to nedzirdēji... Tu dzirdēji tikai to, kā zem svešzemju zābakiem vaid mūsu latvju zemīte, apsmieta, apspļaudīta, lamāta, nonievāta... Kā vaid zemīte zem zirgu ratu riteņiem, automašīnu riepām, vagonu asīm... Tu raudāji par paliekošo zemīti, kurā biji ieaudzis ar visu miesu un dvēseli. Tu raudāji par atņemto tavu bērnu gaišo bērnību, trauksmaino jaunību, par savām nenodzīvotām vecumdienām. Tu raudāji par gotiņai nesaņemto teliņu, par zirgam neapmainīto pakavu, par pavasara dvašā kūpošiem tīrumiem, kuri aicināt aicināja mest sēklu viņu auglīgajā zemē, lai turpinātos nākamība...

Kā labad es varu nodot tevi, Znotiņa tēv? Izjaukt mūsu senču dzīvības pulsu, kas arī svešumā nenoslāpst. Jūs, sirmie vīri, manis sauktie tēvi, jūs piederat tai paaudzei, kura izgājusi cauri ugunīm un ūdeņiem. Es saskatu jūsu Latgales vējos iezīmētās sejas, spītīgas, nepakļāvīgas jebkuram zemiskam izaicinājumam. No jums novēršas varas kārie vīri, jau iepriekš zinot, ka ne ar kādiem līdzekļiem nepārveidos jūsu iedzimto gara spēku. Viņi ar savu viltību kā čūskas lien pat bērnu dvēselēs, gribēdami saindēt to asinis, tās asinis, kas no nevainības trauka ziedotas. Viņi tādu kā es, vēl jaunu

48

zaļknābi, pin savos valgos. Uz to viņi liek cerības. Jauns kociņš vieglāk lokāms. Vecs lūzīs, bet nelieksies...

Jūs, tēvi, esat man mīļāki par maniem vienaudžiem. Jūsos es redzu gara stingrību, latvieša čakluma iedzimtību. Jūs man esat paraugs. Es eju jūsu pēdās ar pārliecību, ka tās ir vedušas un ved pa pareizo ceļu.

Kā labad es varu nodot jūs, Sibīrijā ievestās latvju māmuļas. Nevaru nodot, tāpat kā savu māti, kura no Dzimtenes raida skatus uz austrumu pusi, sērojot par savu saimīti, savā sirdī lolojot cerību, ka viņas saviem bērniem dotā svētība netiks aptraipīta, bet saglabāta mūžos. Mana māt! Šodien tev pretī steidz mans tevis dotais, manī iemiesotais, nekādos moku kambaros neatņemamais, dzīvais dievības gars, kuru ar manu atnākšanu pasaulē esmu mantojis no tevis.

Mīļās mātes! Jūs esat mūsu katoļu ticības tradīciju turpinātājas, tās sargātājas, ģimeņu labie gari. Jūsu rokām skrandās iešūtais ielāpiņš izskatās glītāk, jūsu ceptais maizes klaipiņš garšīgāks. No jūsu sirdīm staro gaišums vienmēr un visur. Nekādi dzīves vējputeņi nespēj notušēt jūsu sirds siltumu. Nenodošu jūs tumsai, jo jūs man esat gaisma.

Kā labad es varu nodot savus vienaudžus, manus domu biedrus. Nevaru nodot pāri taigai klīstošās latviešu dziesmu atbalsis, kā arī mūsu jaunības kvēlos sapņus par laimi, tik grūti sasniedzamu. Mums karstas sirdis, lai arī mūs stindzina aukstie Sibīrijas vēji. Mēs bieži sanākam kopā, tērzējam, dziedam, jokojam... Neraudam. Atklāti neraudam. Esam vienādi pazemoti. Ja kuram norit asara, tā tiek slēpta no pārējiem. Ai, kā dažreiz raud mūsu sirdis bez asarām. Asaras mēs iegrožojam, nelaižam no sevis laukā, jo esam stipri. Ikdienā kopā minam darba taciņas Sibīrijas laukos. Acīm redzam gan labu, gan sliktu. Esam spējīgi sliktajam apmest līkumiņu, labajam pasniegt roku. Dzīves dzirnas mūs maļ, bet nesamaļ. Grūtās dzīves pēc sāp locekļi, bet sirdis mums pukst strauji. Nepadodamies izmisumam, bezspēkā nenolaižam rokas. Mēs esam mazs latviešu pulciņš svešā sādžā, Sibīrijas taigā. Dzīvojam draudzīgi. Svešums mūs satuvināja jo cieši. Viena bēdas ir kopējas bēdas, viena prieki ir kopējie prieki. Mēs esam sadevušies rokās. Ikkatram ir kā savs stiprums, tā vājība, bet esam vienoti. Neuzspiežam viens otram savas ikdienas rūpes, bet ar jaunības degsmi sirdīs uzjautrinām sev apkārt esošos, tobrīd juzdamies laimīgi, ka ir tāda iespēja mums kopā sanākt. Apkārt mums lidinās tas labais gariņš, kas iedveš pārliecību, ka nekad starp mums neizveidosies plaisa, bet būsim vienoti ik brīdi, jo esam viena cilts no Latgales līdzenumiem un tās pakalniem šurp nākusi, svešumā vēl ciešāk kopā sakļāvusies. Mums mērķis viens – atkal ieraudzīt savu tēvu tēvu zemi, lai arī tas prasa uzupurēšanos visās lielās un mazās lietās.

49

Liktens lemta, ir pienākusi arī mana upurnešanas reize. Šoreiz tiek upurēts no manis mans vārds un mans gars, priekš jums, mani vienaudži un visi pārējie līdzcilvēki, ar apskaidrību, ka ne mūžos nekļūšu par jūsu nodevēju. Ja tiks pieprasīts, upurēšu sevi visu Dzimtenes un jūsu labad.

Ja jau pastāv virs šīs zemītes no debesīm nākusi mīlestība, kā labad lai es to nododu. Cilvēcisko mīlestību. Viscēlāko, kas mīt manā sirdī cauri gadu simtiem no senčiem paaudžu paaudzēs saglabātu, man dāvātu, neaptraipītu, kvēlošu, dedzīgu... Man nav dotas tādas tiesības ne no viena, lai tik zemiski, kā tas šodien tiek pieprasīts, atdalītu no sevis svētās jūtas, ieejot nodevības tumšajā ēnā. Es mīlu savu Dzimteni, savu tēvu zemīti – debesis virs tām. Man ausīs skan Dzimtenes vējš – sirdī meitenes smaids. Aust diena ar cerību nākamībai tādai, kur mīlestība netiks apslāpēta, bet izkliegta balsī, skanoša debesīs un pāri zemei. Mana iemīļotā meitenīt, mana pirmā mīlestība, es nupat tevi redzu pāri kalniem, upēm, klajumiem šurp nākam ar gaismas kūlīti, savu mīlestību, pretī manējai. Es pašreiz neapjaušu, kādā kosmiskā telpā esmu ievirzīts. Es pašreiz nepiederu šai zemei. Esmu apsmiets un pazemots no tās. Mans gars tiek kājām mīdīts. Tam bradā pāri, min dubļos. Mana meitenīt, ja tu to zinātu, cik šodien man ir grūti, cik stiprāks kļūstu, domās aizejot pie tevis tālumā, tavā un manā nevainībā, it kā kopā sakausētā, ieņemu sevī spēku, jo citādi dzīvot nevaru. Manā sirdī no tevis ieņemtā mīlestība šodien pārbaudes brīdī izlauzās ārā, skaļā balsī teikdama „нет”. Nē, tu nedrīksti kļūt nodevējs! Es tāds nekļuvu. Tu man šoreiz palīdzēji, tāpat kā līdz šim. Tu man biji sirdī slēpta jau no mūsu skolas gadiem, būsi sirdī glabāta turpmākai dzīvei. Nav grūti sevi ziedot un mirt, ja zini, kā labad tas tiek darīts.

Kā labad lai nododu man uzticēto, manī iemūžināto ticību Vissvētākajam Dievam. Aizejot nodevības ceļu, ar to es pārkāptu tā iestādītos desmit baušļus. Viens no tiem saka: „Tev nebūs nokaut.” Es nokautu ne tikai manis nosūdzētos, bet arī savu dvēseli, par miesu nemaz nerunājot. Gaismu es neredzētu, jo manas acis būtu no debesīm nosodītas. Tās klīstu pa tumšajiem pasaules kaktiem, cietumu gaiteņiem, kapu bedrēm. Šodien esmu uzvarējis tāpēc, ka saredzu pretstatu: gaismai – tumsu, labajam – ļauno, varonībai – gļēvulību, apņēmībai – vienaldzību, mīlestībai – nīšanu, uzupurēšanai – nodevību. Pār mani šodien ir nākusi Dieva svētība. Man aizbildnis pie Dieva Svētais Antons stiprināja mani šai pārbaudes brīdī, kuru tiku it sevišķi pielūdzis, būdams Dzimtenē, Vārkavas draudzes baznīcā, kur uz savu vārda dienu ik gadus centos to apmeklēt. Manas lūgšanas nav bijušas veltīgas, šodien tika uzklausītas. Mans gars šodien tika stiprināts ar Dievišķo apņemšanos, ka nekad es nedrīkstu kļūt par Jūdasa sekotāju, par savas tautas un savas ticības nodevēju. Ak, Dievs, esi man klāt visur un vienmēr! Zemu galvu noliekdams Tavā priekšā, apsolos saglabāt savu

50

dvēselīti tīru no grēkiem, lai atmaksas stundā, kad pienāks atskaites brīdis par manu nodzīvoto dzīvi, nebūtu jāsaņem mūžīga pazušana, bet lai ieietu debess valstībā, kur nav ne ciešanu, ne pazemojumu. Tur valda miers pār visām redzamām un neredzamām lietām. Dod, Dievs, mieru arī virs zemes, kur varmācībai nav robežu. Nežēlīga vara un viltus ir pārņēmuši šo pasaules daļu, kur Dieva vārds tiek nievāts un noliegts. Dvēsele šai viltus varai atmesta nost kā nepastāvoša, neatzīta. Nav jānes atbildība Dieva priekšā, nedz savā sirdsapziņas priekšā. Tiek mocīti, spīdzināti savi līdzcilvēki, nonāvēti kā kaušanai paredzēti lopu bari. Neaptverami daudz cilvēku ar tīrām dvēselītēm tiek nonāvēti tāpēc, ka, ak Dievs, viņi ir ar Tevi. Lai varētu piebiedroties, saskatīt un atrast pareizo ceļu to dvēselīšu pulkam, kas ik dienas aiziet Tavā valstībā, nekļūšu nodevējs, bet būšu uzticīgs Tev, Dievs, līdz manai nāves stundai, kura nāks no Tevis noteiktā laikā.

No izsaukuma vietas, kur mani šodien gribēja ievilināt un sapīt noziedzības tīklā, eju uz vakaru pusi, uz sādžu, kur esmu nometināts, ar seju pret dzimto malu, tur, kur vakaros tālu, tālu aiz debess apmales nolaižas saulīte. Tur, tur esi tu, mana dzimtā mala! Tur mīt mani nākotnes sapņi. Tur mana dzīvība, jo te es esmu miris. Dārga esi priekš manis kā māte, kas audzēji un devi man spēku, lai, klīstot svešumā, tā nepietrūktu, līdz kamēr atkal atgriezties pie tevis, Dzimtene. Tavas druvas, tavi lauki, sili un viss, un viss un visa tava daba, visa tava tauta, viss man dārgāks, mīļāks kā jebkas tamlīdzīgs, kas pat sapnī nav redzēts. Dzimtene, es vēlos tevi ieraudzīt ar atvērtām acīm, atdot tev visu savu spēku, priekš tevis un tevī dzīvot! Es ilgojos pēc tevis, kā ilgojas iemīlējies jauneklis pēc savas līgavas, kura ar varu tam atņemta. Es ticu un ceru, ka agrāk vai vēlāk, ak, Dzimtene, tu mūs, pazudušos, sauksi pie sevis, jo mēs esam daļiņa no tavas miesas. Kas sāp mums, tas sāp arī tev.

Lai gan esmu uzvarējis, bet liekas, ka „nezvērs” man seko pa pēdām, ka tūlīt klups virsū, lai ielaistu savus asos zobus manos kamiešos. Ko ar mani šis vīrs šodien izdarīja? Kas gada tecējumā manā sirdī šeit, Sibīrijā, tika iemiesots, iemīlēts pret šo zemi, to vienā mirklī man atsvešināja, varbūt arī uz visu mūžu. To vēl man pagaidām grūti aptvert tāpēc, ka tas atnāca tik negaidīti, cik negaidīti bija atnākusi mūsu izvešana uz šejieni. Kā lai var dzīvot tādā valsts iekārtā, kur nodevība stāv augstāk par taisnību. Pret ko esmu noziedzies? Kam pāri nodarījis? Bez izmeklēšanas un tiesas esam šurp atvesti tikai tāpēc, ka kaut kam tā ievajadzējās, lai mēs nemaisītos zem kājām. Tiesa nebija vajadzīga tāpēc, ka nav paša nozieguma. Šai valsts varai ne vienmēr kā pierādījums tas ir vajadzīgs tāpēc, ka tā, sasniegusi savus augstumus, var droši izrīkoties, kā tai tīk, nenesot atbildību. Grūti aizstāvēties tāpēc, ka netiec uzklausīts. Pretēji paustai vienlīdzībai starp tautām pastāv mazākumtautu iznīcināšana, to

51

izkropļošana. Mūsu sādža tiek papildināta ar dažām ģimenēm no Besarābijas. Blakus sādžā Bojurovkā jau pirms mūsu ievešanas ir ievesti moldāvieši, tāpat arī besarābieši. Cik ievesto rajonā? To īsti nevar izdibināt. Jāsastopas gan ar ukraiņiem, lietuviešiem, moldāviem, besarābiešiem un citu tautību izvestajiem, likteņa skartiem nevainīgiem cilvēkiem. Bet cik Tomskas apgabalā, cik visā Sibīrijā vergu gaitās gājēju? To mums nezināt. Varbūt arī nekad patieso daudzumu neuzzināt tāpēc, ka varmākas, savu galu paredzot, bēgdami no atmaksas, slēps visus pastrādātos noziegumus pret cilvēcību, kā vien spēdami. Apaugs nezālēm un noklāsies sūnām daudzas kapu kopiņas. Pa visu Sibīriju. No tās viena gala līdz otram. Kur lāpsta vai lauznis nespēj uzvarēt mūžīgo sasalumu, tur no šīs pasaules aizgājēju kauliņus apskrubina šai zemei piederošie plēsoņas. Lai atsevišķu mocekļu atdusas vietas nebūs zināmas, bet kopums nav noslēpjams. Pārāk liels ir šis kopums. Varbūt pat miljonos. Un ja miljons nevainīgo mocekļu ievaidas, tad šai nolādētajai malai šausmās jānodreb. Es jūtu, ka man blakus pievirzās neredzami pulki cietēju... Es ieplūstu to masā. Tā mani virza uz priekšu, bez atkāpšanās jebkurā šķēršļa priekšā.

Kā no murgiem atjēdzos tikai tad, kad savā sādžā uzdzirdu skolēnus man blakus sakām: „Re, cik lepns palicis, pat labdienu neatņem!”

Mana sirds sāka sūrstēt vēl vairāk. Esmu apvainojis skolēnus. Nesadzirdēju un neatņēmu sveicienu. Bērni taču ievēro un ņem visu nopietni. Kā lai viņi mani saprastu, ka šodien manas ausis katordznieku vaimanu pilnas? Kā lai to saprastu, ka mani šodien gribēja pataisīt par Dzimtenes nodevēju? Nu kā? Es zinu, ka skolā viņiem tiek klāstīts par Dzimtenes nodevējiem, tāpat kā manā skolā tur, Dzimtenē, manos skolas gados un tagad tāpēc, ka pastāv viena un tā pati valsts iekārta. Kāda tiesa sagaida Dzimtenes nodevēju? Zināms, ka nāve. Bet Dzimtene katram no mums ir sava. Pretēji valsts varas iegalvojumam, ka varen plaša mana zeme dzimtā, Sibīrija ir Dzimtene sibīriešiem, bet Latvija – mums, latviešiem. Kā Sibīrija nolād savas tautas nodevēju, tāpat savas tautas nodevēju nolād mana Latvija. It kā vienā valstī dzīvojot, no valsts vīru puses tā nebūtu Dzimtenes nodevība tas, ko viņi pieprasīja no manis šodien, bet, lūk, tā esot tikai izpalīdzība valsts varas nostiprināšanai, atklājot iekšējos ienaidniekus. Nu, bet lai viņi man atbild: kādu noziegumu ir pastrādājusi mana latviešu tauta, lai es vai kurš cits man līdzīgi nostādītais nodotu to? Tā ir mana tauta lielajā savienībā. Pie citas es nepiederu. No tās es esmu cēlies. Neviens un nekas mani no tās neatšķirs. Nedz vardarbība, nedz pati nāve. Esmu vēl jauns, daudz ko nesaprotu, bet pret Dzimteni un savu tautu nekad no manām lūpām nekāds varmāka ne ar kādiem spīdzināšanas paņēmieniem neizdabūs nodevības vārdu.

52

Ar šodienu vēl vairāk sāku apjēgt, cik aplam tiek iepotēts par tik mīļu vienlīdzību, draudzību starp tautām, brālību un daudz ko citu. Manā apziņā tas viss pārplīsa kā ziepju burbulis, izdalīdams uz visām pusēm riebīgu smaku, nākušu no melu un viltus valstības. Kāds tu brālis vari man būt, šodien sastaptais varas vīr...?

Dienasgrāmatā ar zīmuli ierakstīju: 1950.g. 15. aprīlis, sestdiena. Biju N-Marinskā uz pārbaudi pie komendanta. Kolhoza darbā nepiedalījos tāpēc, ka pārnācu vēlu. „3” (krievu z burts).

Vairāk neko dienasgrāmatā nerakstīju, bet to noslēpu dziļi lupatu grozā, kurš, no klūdziņām pašu pīts, stāvēja zem mūsu nārām. Rīt ar skaidrāku galvu izlemšu tās likteni, vai to paturēt noslēptu, vai sadedzināt.

Nolēmu, ka tēvam ar māsiņu nestāstīšu, kāpēc biju izsaukts uz komendatūru, ne jau tāpēc, ka esmu brīdināts nevienam to neizpaust, kas tur tika runāts, bet lai viņu ciešanas nepadarītu dziļākas. To uzzinot, viņi uztrauktos par manu un savu turpmāko likteni vēl vairāk kā līdz šim. Ar vaimanām un asarām te nekas netiks līdzēts. Cik vien tas ir manos spēkos, jāsaglabā gara stiprums, jāpakļaujas Dieva gribai. Vēlreiz un vēlreiz man jāatkārtojas, ka neapjaušama vara mani ikdienā virza uz priekšu cauri visām ciešanām. Kāds neredzams spēks, kuru īsti apjaust nespēju, jo tas nāk no tās neizdibināmās debess valstības, kas mums, cietējiem un visiem labas gribas cilvēkiem, ir pielūgšanas mērķis, lai mūsu dzīve ar Visaugstākā svētību virs šīs zemes virzītos pa patieso ceļu, pietur, lai nenomaldītos pa grēcīgās pasaules gaiteņiem. Neesmu tik dedzīgs Dieva pielūdzējs, kā tas notika ar mani bērnībā, bet arī ar to mazumiņu, ko veltu viņam, saņemu pretī viņa mīlestību, gara stiprinājumu. Nav viegli iejusties lūgšanā, atkailinot savu sirdi tāpēc, ka grēks seko ik uz soļa, ja ne darbos, tad vārdos un domās.

1950.g. 16. aprīlis. Māsiņa jautā:„Vai kaut ko atceries no aizvadītās nakts sapņiem? Tu, brālīt, gulēji nemierīgs. Vairākkārt kliedzi нет, нет. Mētājies ar rokām, it kā atgaiņādamies no uzbrucēja zvēra vai cilvēka izskatā tāpēc, ka murgoji, pieminēdams cilvēku, kas tev skrien virsū kā zvērs. Teici: neaiztiec mani, vai tad tu esi zvērs! Man no tavas murgošanas bija baigi.”

„Māsiņ, no vakardienas nejūtos labi. Laikam būšu saaukstējies,” biju spiests samelot māsiņai, nepieminot manu vakardienas pārdzīvojumu komendatūrā.

Patiešām, vēl acu priekšā man atainojas aizvadītās nakts murgi, šausminoši, atbaidoši. Tos māsiņai neizklāstīšu, lai neiestigtu atkal to varā, bet lai ātrāk tiktu pie skaidra prāta, nokratot visu nelabo, kas mācas virsū kā skaidrā dienā, tā tumšā naktī. Murgi jāpārvar. Ir jāpārvar. Vai tad es tik nevarīgs kļūšu? Vai tad kāds mani var noliekt gar zemi? Man ir daudz draugu šai pasaulē. Tie man izpalīdzēs. Izpalīdzēs

53

strautiņš čalodams, izpalīdzēs putns iekliedzoties, izpalīdzēs puķīte uzziedot, izpalīdzēs pretī pasniegta drauga roka. Rau, tepat aiz loga, pagalmā svilpo strazdi, ienesdami manā sirdī mierinājumu, ka pasaulē par ļauno augstāk stāv labais. Žagata garaste tuvējos krūmājos kliedz: nav ko degunu nokārt! Vārna uz sētas mieta pretī Veidenbauma vārnai krēc: apdomājies, tomēr dzīvot ir vērts! Zīlīte vēl joprojām skribina loga rūti: atmosties, neļauj tumsai par sevi valdīt! Jau ceļā no siltām zemēm dodas dzērves. Es zinu, tās virs manas galvas pie pašiem mākoņiem iesauksies: vienmēr esi gatavs lidojumam! Dzeguze iekūkos mana mūža garumu. Iedzels bite, lai stiprāks kļūtu.

Re, cik man daudz draugu. Ne tuvu te visi pieminēti. Tie negaidot nāk klāt no jauna. Jā, jā, es tos redzu ar savām acīm, kā vaļējām, tā aizvērtām. Es esmu ar viņiem. Ja nebūtu ar viņiem, viņi nebūtu ar mani. Ja es neiejustos viņu valstībā, būtu zudis cilvēks. Viņi mani garīgi baro. Uztur. Ik uz soļa. Ikdienā, kā baltā, tā nebaltā.

Kolhoza darbus šodien pabeiguši, bariņš latviešu, uzzinājuši, ka blakus sādžā Bajurovkā esot no meža pārnesti mazi lācēni, gājām tos skatīties. Lācēnu māti mednieki esot nošāvuši.

Divi mazi lācēni istabā zem galda smilkstēdami rotaļājās savā starpā, dažreiz apķerdamies ar ķepiņām ap galda kājām. Jautājām, kāpēc viņi tik žēlīgi smilkst. Mājas saimniece paskaidroja: viņi ilgojoties un raudot pēc savas māmiņas. Mazo lācēnu acīs bija asaras tāpat, kā dažreiz cilvēku acīs. Smilkstēja un ar savu zvēra instinktu ilgojās pēc savas migas, pēc savas brīvības. Nebijām nekad tik mazus lācēnus redzējuši. Apskatījuši un izteikuši nožēlu, kas ar viņiem notiks turpmāk, vai bez mātes tie spēs izdzīvot, devāmies atpakaļceļā.

Soļojām tādām pārdomu pilnām sejām. Liekas, ka tikai mazdrusciņ pietrūkst, lai kāds no mums dziļāk ieminētos par bēdīgo lācēnu likteni, kad asaras mūsu acīs nebūtu noslēpjamas. Cik līdzīgs mūsu liktenis lācēnu liktenim. Lācēni vairs nekad neuzzinās, kas tā tāda māte ir tāpēc, ka tā nonāvēta. Vai arī netiks nonāvēta mūsu māte Dzimtene?

Citreiz jautrā brūnacīte, domās ieslīgusi, iet līdzās mūsu mazajam trimdinieku bariņam. Ielūkojos tās valgajās acīs. Pretī saņemu skumju pārņemtu smaidu. Ai, kā es vēlētos pavirzīties iesāņus, apstāties, pieglausties brūnacītei, izstāstīt savas vakardienas bēdas, kuras arī šodien mani neatstāj. Ai, cik šobrīd man ir vajadzīga tava palīdzība, tu, manā sirdī nemiera nesēja! Laba nemiera nesēja. Skaista nemiera. Dzīvot spējīga. Nemirstīga nemiera. Ar savu smaidu tu iegāji manā sirdī vēl dziļāk. Paldies, paldies par to! Šodien man pietiek ar to. Rīt atkal es centīšos tevi ieraudzīt kaut pa gabaliņu, lai saņemtu no tevis tādu gaišu, gaišu atstarojumu kā svētību un apmierinājumu savai sirdij.

54

Pārnācis „mājās”, sadabūju savu dienasgrāmatu. Ar maniem pierakstiem un piezīmēm ir sakrājušās dažas burtnīcas. Ar dažādiem pierakstiem. Kas pa aizvadīto laiku Sibīrijā nospieda vai uzjautrināja manu sirdi, to, kā mācēdams, tiku pierakstījis. Nolēmu, ka būs jāsadedzina. Dažviet pārāk sāpīgi un asi izteikts mans protests pret varmākām, kas ir padarījuši mūsu dzīvi nepanesamu. Lai izvairītos no turpmākās varmācības, tomēr šie pieraksti jālikvidē. Ja kratīšanas gadījumā, ja tāda notiktu, tiktu atrastas manas piezīmes un pieraksti, tādi, kādi pašlaik ir, tad jau tas kļūtu par ieganstu turpmākai varmāku rīcībai, manis iznīcināšanai. Jābūt modram, jo ienaidnieks nesnauž. Ceru uz to visu labāko, ka liktenis priekš manis nebūs tik ļauns, paies secen šie draudi neīstenoti. Be,t ja īstenojas?..

Likvidēt visus pierakstus nebūtu prāta darbs. Uz ātru roku jāpārskata un jāpārraksta citās burtnīcās tas, kas varas vīriem neliktos aizdomīgs, par laika apstākļiem, darbu, par mīlestību, kura viņu acīs kļūtu smieklīga, bet man dārga. Pārējo centīšos paturēt atmiņā, lai vēlāk brīvībā, ja tāda man būs lemta un ja būšu spējīgs un apņēmības pilns, tad arī uzrakstīšu visu patiesību par pavadītajiem gadiem specizsūtījumā. Ar tādu nodomu ķēros pie pierakstu pārrakstīšanas ar cerību, ka man tas izdosies, kamēr var ierasties varas vīri.

1950.g. 18. aprīlis. Šoreiz pats priekšsēdētājs tā laipni palūdza, lai atvedot no lauka salmu vezumu viņa personīgajai govij. To atvedu ar priekšsēdētājam no kolhoza piestiprināto ķēvi. Te jāpastāsta to, ka tai Sibīrijas daļā, kur atrodamies mēs, pavasarim nākot, iestājas skaidras saulainas dienas ar salu naktīs. Saulīte tik mīlīgi glāsta, ka cilvēkiem, sevī ieņemot tās starus, rodas tāds savāds pavasara gurdenums. Tādas saulainas dienas parasti atnāk marta beigās un aprīlī. Vēlāk nāk arī lietus un vējš. Migla šeit nav manīta tik bieza, kā dažreiz Latvijā.

Saule ēd sniegu, pārvēršot tā virskārtu ūdeņainu. Naktīs uznāk sals un to sastindzina tik stipri, ka ne zirgiem, ne vēršiem neiet kājas cauri. Sibīrijas sniegs pavasaros ir dziļš. Tas sakrājas pa visu garo ziemu tāpēc, ka atkušņu nav, kas to saplicinātu. Šīs saulainās dienas un aukstās naktis gaida sibīrieši, lai varētu pa sniega virskārtu, gludu kā galda virsmu, no attālākām pļavām un meža nostūriem pārvest uz fermām un savām vajadzībām sienu un salmus, kuros pa ziemas vidu dziļā sniega dēļ nav iespējams pārvest. Pērngad, tikko man šeit iesūtītam, bija izdevība divas reizes piedalīties šādās talkās. Jau iepriekšējās dienas pievakarē brigadieris norīko, kam būs jābrauc un ar kādu zirgu vai vērsi. Zirgu ir maz. Vēršu vairāk. Katram zirgam vai vērsim ir dots savs vārds. Pēc tā arī var zināt, kāds kuram braucējam pēc brigadiera norādījuma pienākas. Es braucu ar vērsi. Pirmo reizi savā mūžā patstāvīgi braucu ar

55

vērsi. Kad tikko samanāma rīta atblāzma, sals līdz tam laikam savu ir pastrādājis, vairāki pajūgi dodas ceļā, lai laikā paspētu atgriezties, kamēr saulīte atkausē sniegu.

Tie ir skaisti rīti. Austrumos debesis sārtojas, izplezdamās plašākas, kā putns izpleš spārnus, sākdams lidojumu. Zvaigznītes pie debesīm nobāl, savu gaišumu atdodamas dienai. Debesis tīras kā linu dvielis pie svētbildes mana saimnieka mājās. Uz debesīm mēs paceļam acis, kad mums grūti. Pie svētbildes lūdzamies, kad sirds to mums liek. Raugoties debesīs, nāk atziņa, cik cilvēks savā uzbūvē niecīgs pret bezgalību, cilvēka prātam neaptveramo, neizdibināmo. Bet gara nemirstība? Jā, tā paceļas pāri bezgalībai. Man liekas, ka dažbrīd es paceļos šai bezgalībā, vieglas vēsmiņas apņemts, peldu tajā. Tad man paliek viegli.

Tādos rītos tik kluss, ka pa gabalu var sadzirdēt pārējo braucēju ragavu slieču švīkstoņu pa sniega cieto muguru, pātagu plīkšķināšanu aukstajā gaisā. Te nav ceļa. Te brauc kā pa plaša ezera ledu, kurp vien grib. Jāpieturas pie vietējiem braucējiem, lai nenomaldītos. Iepakaļ sliedes iezīmējas vāji, lai varētu pa tām sekot līdzi. Neapkaltie zirgi tikai šur tur sniegā atstāj pēdas. Vērši pa tikam apkalšanai nav piemēroti. Arī ragavas netiek apkaltas. Tās izgatavo tikai no koka, bet izturīgas, tā ka vezumus var vest lielum lielos.

Kad uzsmaida saulīte, apzeltīdama tīrumus un kokus, vezumu lielākā daļa ir piekrauta, bet kad tā mazdrusciņ paceļas pāri koku galotnēm, braucēji uzģērbj „pupaikas” uz kūpošām mugurām, un pajūgi dodas mājup. Zirgiem platāks un ātrāks solis, drīz vien tie pazūd starp krūmājiem, bet mēs, ar vēršiem braucēji, lēnām kustamies uz priekšu. Braucot garām atvērtajām skābbarības bedrēm, nāsīs iesitas patīkama ieskāba smarža, piesūkusies ar aizgājušās vasaras puķu ziediem.

Iztālēm saredzams, kā pīpē sādžas skursteņi, taisni debesīs laizdami gaišākus un melnākus dūmus, izveidodami virs tās stāvošu melnu svītru visas sādžas garumā un platumā. Tādos rītos vējš aizlaidies prom, lai iztrakotos kaut kur citur. Tā klātbūtnē dūmu svītra pazustu kā nebijusi, bet tagad tā stāv tik ilgi, kamēr saulīte pieņemas spēkā un to izkliedē.

Pa to laiku, kamēr vedu salmus priekšsēdētājam, māsiņa ir paspējusi izcept maizīti no auzu miltiem tāpēc, ka citādu mums nav. Varam būt daudzmaz apmierināti, ka tie paši vēl kaut cik turas. Tēvs caur sietiņu, aizņēmies to no saimnieka, izsijā miltus, atdalot sēnalas no tiem. Kamēr vēl maizīte svaiga, nav nobriedusi, to ēdam tāpat vien vai arī pieņemot klāt kartupeļus. Auzu maizīte drīz vien nobriest, un tādu sausu, nobriedušu ēdam vai ar tēju, vai vienkārši klāt piedzerot vārītu ūdeni. Pierast var pie daudz kā. Pierodam arī pie auzu maizītes. Tā mums liekas garšīga tāpēc, ka vēders savu tiesu pieprasa daudz neko nešķirodams, lai tikai ar kaut ko ēdamu to

56

apmierinātu. Izvēlēties nav no kā. Jāpārtiek no tā mazumiņa, kuru ar lielām grūtībām varam sagādāt. No nesijātiem auzu miltiem raudzējam ķīseli. Kad uzrūdzis, tēvs to izžmiedz caur kādu drānas gabalu vai sietiņu. Uzvārot šķidrumu, iznāk gardum gardais auzu ķīselis. Vaina tikai tā, ka tas jālieto tāpat vien bez piena vai taukvielām. Paldies Dievam, ka vēl tā varam vilkt savas dzīvības, neaizejot pavisam bojā. Velkam dzīvības un vēl strādājam tikpat labi, ja ne vēl labāk kā pamatiedzīvotāji. Kur nepatīkamāks vai smagāks darbs, tur tiekam sūtīti, jo atteikties no tā nevaram.

Laiks pieturas silts. Kūst sniegs. Māsiņa ar pārējām sievietēm strādā pie linu stiebriņu klāšanas uz sniega. Kūstošā sniegā lini izmirkst, izbalinās, un, kad paredzēto laiku nostāvējuši, tos sien kūlīšos un aizved prom no kolhoza tālākai apstrādei, kur pretī saņem tās pašas pakulas, no kurām vijam striķus un pinam vīzes. Tādas linu mērcēšanas ūdenī, kāda tiek pielietota Latvijā, kad tos mērcē mārkos vai vecupēs, te nepastāv.

1950.g. 26. aprīlis. No komendantūrā uzliktā sloga esmu miesās sakrities vēl vairāk. Neesmu drošs par savu rītdienu. Izteiktie draudi var kuru katru brīdi tikt īstenoti. Steidzos ar dienasgrāmatas pārrakstīšanu. Drīz to beigšu.

Dienas velkas pelēki drūmas. Līst lietus. Gaiss drēgns. Saule pamīšus ar vēju un lietu dzen prom sniegu, bet tas tik viegli nepadodas. Uz tīrumiem vietām ir atsegušies melni plankumi, bet ziemā sniegā iebrauktais ceļš vēl turas diezgan stingri. Tāpat arī mežos sniegs kūst lēni. Tikpat lēni izkūst pavadītās dienas svešumā. Viena pēc otras. Rīti it kā nestu gaismu, cerību uz ko labāku, bet vakari atkal ietin tai pašā tumsā.

Kā dzīvot tālāk? Būvēties, celt savu mitekli? Kur ir garantija, ka tas netiks atņemts? Pirms gada atņēma Dzimtenē jaunuzbūvētās mājas, lopus, iedzīvi, pašus izsūtīja. Viss ieliktais darbs veltīgs. Mantojumā palika sūrums sirdī, neuzticība valdībai. Rokas neceļas būvēties atkal, pie tam vēl svešā malā, bet apspiestībā dzīvot arī nevar, kaut vai saimnieka labad. Saimnieks nav vainīgs. Mēs tikām viņam uzspiesti. Cik ilgi tā vergosim? To nezinām ne mēs, ne saimnieks, neviens, kas pakļauts šādai valsts sistēmai.

Mūsu saimnieks ir labs. Liekas, ka tādu būtu jāpameklē plašā apkārtnē. Neliedz neko. Ne cepli maizes izcepšanai, ne krāsniņu ēdiena vārīšanai, ne mazo klētiņu, kur šo to nolikties. Ļoti labs cilvēks. Nekad no viņa neesmu dzirdējis lamu vārdus, kuri te ir parasta lieta. Dažs lamājas arī no savas labsirdības. Lamādamies sniedz roku, vēl laimi. Lamu vārdi tādiem uzsēdušies uz mēles jau no bērnu dienām tāpēc, ka tie netiek noliegti.

Jaunākais dēls, kurš dzīvo pie viņa (saimnieka), ir citāds. Aiz katra otra vai trešā vārda no viņa mutes papildus nāk tik parastie lamu vārdi. Arī nav slikts cilvēks, tikai

57

slinks un daudz lamājas. Jaunākā meita mācās medicīnas māsiņu kursos. Uz pāris dienām bija atbraukusi brīvdienās. Māsiņa viņai bija parādījusi, kādus skaistus cimdus, divus pārus tautiskiem rakstiem, mums ir atsūtījusi māmiņa no Latvijas. Nabadzīte, prom braukdama, nebija nocietusies, izmantodama brīdi, kamēr mēs neviens neatradāmies savā dzīvoklītī, steigā bija paķērusi cimdu pāri, neievērojot, ka paņem nevienādus. Žēl bija mātes roku adīto cimdu, varbūt asarās slacītu, bet ko tādā reizē lai izdara, kā lai rīkojas? Lai neizraisītu nepatikšanas, šo gadījumu noklusējām. Nāk pavasaris un vasara, cimdi nebūs vajadzīgi, bet ja kādreiz siena pļaujā, kad brūk neskaitāmi odu mākoņi virsū, tad arī nebūs liela vaina, ka uzmauks vienā rokā cimdu ar vieniem rakstiem, otrā ar citādiem. Kā esi spiests, tā dzīvo. Starp citu, varu piebilst, ka saimnieka jaunākā meita, sagaidot balles vakaru klubā, to dienu staigāja neēdusi, lai neizskatītos liels vēders. Jā, te es nemeloju. Tā tas bija.

Vecākā meita dzīvo pie tēva. Iet kolhoza darbā kā visas kolhoznieces. Šodien tā cep pankūkas, gatavodamās mātes miršanas gada atcerei. Aizritējis gads, kā kapu kalniņā netālu aiz sādžas ar mūsu, ievesto, palīdzību tika zemes klēpim atdota mūsmājas saimniece. Tā mēs viņu veselu neredzējām. Četrpadsmitajā aprīlī mūs ieveda šai mājā un jau divdesmit sestajā aprīlī saimniece nomira. Mūsu dzīves iesākums Sibīrijā nāca skumjš.

Pievakarē ieradās mirušās mātes dēls no Asino pilsētiņas, atnāca dēls no blakus sādžas Bojurovkas, atnāca tepat otrā ielas pusē netālu dzīvojošais dēls kolhoza priekšsēdētājs, atbrauca no medicīnas kursiem jaunākā meita. Viņiem pie galda piebiedrojās jaunākais dēls, vecākā māsa un pats tēvs. Kupla ģimene. Četri dēli, divas meitas, tēvs.

Ielūdza arī mūs uz mielastu. Nekādas aizlūgšanas par aizgājēju mūžībā nenotika, tikai skumjas pārrunas. Izteikuši līdzjūtību aizgājējas tuviniekiem, pateikušies par mielastu, lai ar savu klātbūtni viņus netraucētu, iegājām savā dzīvoklītī.

1950.g. 29. aprīlis. Naktī uz vecā sniega noklājusies jauna sniega kārta, apsegdama visus pavasara netīrumus. Kolhozs mežā sagatavo būvmateriālus. Zāģē no celmiem skaistus, slaidus skujkokus. Mēs ar Birsti Rūdolfu arī piedalāmies šai darbā.

Šodien mežs smagi elpo. Tam virsū uzsegta sniega villainīte. Mitrais sniegs nav spējis sasniegt zemi, to uzķēruši kuplie koku zari. Pie mazākās vēsmiņas vai cirvja pieskāriena pie koka stumbra sniegs birst virsū uz mežstrādnieku mugurām, turpat izkusdams. Kūp mežcirtēju muguras, kā pati taiga agrā pavasarī.

Tādās reizēs mežā strādāt ir nepatīkamāk. No slapjā sniega izmirkst drēbes un apavi. Pievakarēs uz „mājām” savi četri pieci km velcies smagām kājām, uz muguras

58

nesdams pārmirkušās drēbes. Nākošā rītā tādas pusmitras jāģērbj atkal tāpēc, ka nav kur tās izkaltēt. Tās izkalst no mūsu miesām, no vēja pūsmas vai saulītes siltuma.

Vieni mežu zāģē, otri ar vēršiem un zirgiem baļķus ved uz kolhoza krautuvi pie 15 zirgu jaudīgā dampja, ar kura palīdzību caur gateri tos zāģē dēļos. Nāk atmiņā, kad vēl nesen, kamēr kolhozs vēl nebija iegādājies gateri, vietējiem iedzīvotājiem nekā nevarēja ieskaidrot, ka uzreiz baļķi var sazāģēt dēļos. Kā to varot izdarīt? Viņi to nevarot iedomāties. Neesot tādu mašīnu redzējuši. Daži kaut kur esot redzējuši, kā ar apaļo zāģi zāģē dēļus, bet tur tikai zāģē pa vienam dēlim. Tagad visiem par gateris sevī rauj visu baļķi, ar asajiem zobiem to sadalot baltos, pēc sveķiem smaržojošos dēļos, gan biezākos, gan plānākos. Līdz gatera iegādei dēļus zāģēja ar rokām. Bija šim darbam norīkoti divi spēcīgākie vīri, patstāvīgi strādnieki. Tie katru dienu darīja vienu un to pašu darbu, kā pavasarī, vasarā un rudenī, izņemot ziemas auksto laiku.

Kaut cik ir arī man pienācies ar tādu paņēmienu zāģēt dēļus. Tas bija Dzimtenē tūlīt pēc mūsu māju nodegšanas. Nez kā tur sagadījās, ka nevarēja tik ātri baļķus nogādāt līdz gaterim, kurš atradās diezgan patālu, bet dēļi bija vajadzīgi kā dzert tāpēc, ka līdz pēdējam dēļa galam viss bija sadedzis. Tēvs no kaimiņiem sadabūja tādu garu zāģi lieliem zobiem, ar rokturiem galos, domātiem, lai zāģētāji ar abām rokām varētu stingri tajos iekrampēties un, pielietojot spēku, vienmērīgi un saskaņoti pielaistu zāģi baļķim. Laikam, ka arī Latvijā, kamēr ieviesās gateri, šādi zāģēja dēļus. Tēvs stāstīja, ka šādi zāģi esot saglabājušies daudziem. Mūsu zāģus tēvs pacilāja, apskatīja un noteica, ka zāģēšanai nav vairs izmantojami, tie, klētij degot, kur tie glabājās, ugunī ir deformējušies. Ar rokām dēļu zāģēšana notiek šādi: baļķi abās pretējās ar cirvi notēš, lai varētu iezīmēt vajadzīgo dēļa biezumu un taisnumu. Ar ugunī apdedzinātu ogļainu pagali norīvē linu aukliņu melnu. Tad vienam zāģētājam pieliekot aukliņu pie baļķa gala, to piespiežot un stingri turot, otrs zāģētājs aukliņu savelkot un tāpat piespiežot pie otra baļķa gala, ar roku to paceļ augšup un taisnā virzienā to laiž vaļā. Elastīgi savilktā aukliņa, krizdama uz notēsto baļķi, atstāj melnu taisnu svītriņu, pēc kuras arī zāģētāji orientējas, lai dēļi iznāktu taisni. Tā svītriņas atzīmē baļķa abās pretējās pusēs, uzdabū to uz steķiem un nu tad var sākt zāģēšanu. Viens zāģētājs uzrāpjas uz steķiem uzceltā baļķa, otrs paliek turpat uz zemes zem baļķa. Zāģi baļķī jācērt vienmērīgi. Vienam ar otru jāsastrādājas, tad zāģēšana iet viegli.

1950.g. 1. maijs. Vietējie iedzīvotāji svin pirmā maija svētkus, dzer un plītē, bet mani kā pakalpiņu norīkoja pie salmu pievešanas fermai. Ar darbu galā tiku agrāk un līdz vakaram vēl tālu.

59

Beidzu pārrakstīt dienasgrāmatu, gaidu izdevīgu brīdi, lai šodien pat to sadedzinātu tepat krāsniņā. Paliks tikai dažas pārrakstītās piezīmītes, manuprāt, pret pastāvošo varu nekaitīgas.

Kā jau ierasts, no darba brīvajā laikā pakavēties pie vēstuļu pārlapošanas. Cik dažādi tās uzrakstītas atbilstoši laika gaitai. Pēdējā laikā saņemam skumjas, pārāk skumjas vēstules no Dzimtenes. Zemniekiem atņemtie lopiņi, kuri tagad pieder kolhozam, esot tik vāji novārdzināti, ka daudzi nobeidzoties. Vājākie zirgi paši saviem spēkiem nespējot piecelties kājās. Lai tikai izturot striķi un kūts sijas. Barības, ko lopiņam pamest priekšā, tikpat kā neesot, bet jaunā zālīte ne tik drīz uzdīgs. Pakaišu neesot. Dziļajās kūtīs mēslos jābrienot līdz ceļiem. Jā, pavisam bēdīgi. Ko lai domā cilvēki, savā acu priekšā redzot tādu iznīcību? Zināms, ne jau to labāko. Bet iebilst pret tādu bezjēdzību nevar. Tiek piedraudēts. Piedraudēts ar Sibīriju. Cilvēki klusē. Bēg prom no savām dzimtajām mājām uz pilsētām valsts darbos. Viņu sirdis necieš tos pazemojumus, kas tiek uzlikti kā cilvēkiem, tā lopiņiem. Lai kā, visi uz pilsētām neaizies. Paliks stiprākie. Vergos, cietīs, panesīs pazemojumus, bet nepadosies. Savu tēvu zemīti paši neatstās. Nekad. Šodien grūti, rītu varbūt būs vēl grūtāk, bet ne mūžos. Zemīte šiem cilvēkiem izpalīdzēs saglabāt iekšējo spēku, to spēku, kas viņos ienācis no tās pašas zemītes, no kuras tie cēlušies. Spēks rodas no zemītes izlolotā grauda tā paša cilvēka pūliņu rezultātā. Spēks rodas no zemītes, miera devējas dvēselei, jo citur šiem cilvēkiem dvēselei mieru neatrast. Svēta mūsu senču zemīte no rītiem līdz vakariem. No dzimšanas līdz nāvei svēts tas cilvēks, kurš spējīgs iemīlēt šo zemīti.

Nu pienācis liktenīgais brīdis, vai sadedzināt dienasgrāmatu, vai to slēpt kā varēdams, kā mācēdams. Kaut viens man dotu padomu!? Klusē istabas sienas, tikai pulkstenis uz plauktiņa skaita nodzīvotās sekundes un minūtes. Liktenīgās sekundes, kur man pašam vien jāizlemj, kā rīkoties. Grūti sadedzināt uzrakstīto patiesību, vēl grūtāk to būs vēlāk atcerēties un no jauna uzrakstīt, bet citas izejas šobrīd neredzu. Ak, Dievs, dod man gaišu prātu cauri gadiem saglabāt atmiņā to, ko no manis šodien atņem. Atņem visu: dzimteni, ticību, mīlestību, pierakstītās atmiņas. Ļaunā vara ved pazušanā. Dievs, es Tevi lūdzu, palīdzi, neļauj varmākām valdīt par taisnību. Stiprini mani ticībā. Izklīdini tumsu manā garā, jo es varbūt neapzinos, ko daru.

Izplēn uguntiņa, pāri atstādama pelnu saujiņu. Istabu apņem pelēka ikdienas krēsla. Dvēselē iezogas tukšums. Nespēkā atlaižos uz nārām. Iemiegu. Redzu kvēlu liesmiņu ceļamies no degošās dienasgrāmatas lapiņām. Kāda balss saka: „Redzi, tur, pāršķirstot lapiņu pēc lapiņas, uguntiņā šķīstās tava dvēselīte. Tur sadeg tavas aizvadītās dienas, tavas asaras, tavi sapņi, ilgas. Dvēselīte iziet cauri šķīstīšanas ugunij

60

tavu grēku dēļ, jo tu dažviet dienasgrāmatā tiki grēkojis savas vājības dēļ, neizsacīdams līdz galam visu patiesību. To patiesību, kuru apslāpē šīs zemes tumšie rēgi. Tu nobijies. Dedzini to, ko pats radīji.” Deg lapiņas, kūst galvā smadzenes. Liesmas apņem visu māju, dedzina manu ķermeni.

Uzmostos. Šausmīgi sāp galva. Viss var beigties traģiski. Ir pārspīlēti nervi. Jāsaglabā līdzsvars. Pagaidām jāizvairās tādos grūtos brīžos būt vienatnē, lai aizmirstos, kamēr atkāpsies melnais rēgs, kurš kā ļauna slimība, kā vēzis grib saēst kā manu miesu, tā dvēseli.

Eju pāri ielai pie vecā Znotiņu tēva. Tēv, uzspēlēsim kārtis! Uz sešdesmit sešiem...

1950.g. 3. maijs. Pirmais pērkons satricinājis zemi. Pērn to viņš izdarīja divdesmit otrajā maijā. Varbūt šogad būs agrs pavasaris.

Satricināja, sadrebināja visus zemes pamatus, līdz ar lietutiņu ienesdams auglību un svētību ikvienā. No zemes izlīdušie asniņi pastiepās garāki. Pumpuri koku zaros piebrieda pilnīgāk. Sniegs nobijās ne pa jokam. Acīm redzot tas mūk prom, aiz sevis atstādams klajus laukus, lai tie vieglāk iesūktu no debesīm nākušu dzīvības dvašu.

Sarosījās arī cilvēki. Drīz būs jāiet tīrumā. Dažam ar sētuvi plecos, dažam pie traktora stūres, vēl dažam aiz arkla rokturiem. Cik kļuva zināms, mani šopavasar sagaida piekabinātāja darbs pie traktora. Bija atnācis brigadieris un pateica, ka drīz būšot jābrauc tīrumā.

Kamēr vēl nav iesācies spraigais pavasara sezonas darbs, steidzamies tikt galā ar mājas darbiem. Zāģējam, skaldām un kraujam grēdās malku, ieliekam pa kādam ielāpiņam apģērbā vai apavos, rakstām garas vēstules uz Dzimteni. No klūdziņām, sadabūtām pa sliekšņām un mežmalām, pinam groziņus. Rūdolfs šai lietā ir speciālists. Pin tik smukus un glītus groziņus, ka vietējās sievas tos rautin izrauj, pretī dodamas pienu vai olas. Amats bez mācīšanās, iepraktizēšanās pats rokās neiekritīs. Rūdolfs jau Dzimtenē šo amatu bija apguvis. Kur nu es. Rūdolfs savu prasmi neslēpj, ierāda, kā jāiesāk grozs pīt, kā tas jāpabeidz, bet man iznāk galīgi greizi. Savām vajadzībām noder tādi pat greizi, tikai ne pārdošanai vai uzdāvināšanai.

Kā dzīvo pārējie latvieši, trimdinieki? Birste Rūdolfs un Kivlenieks Pēteris ir iesnieguši valdībai lūgumus sakarā ar ģimeņu apvienošanos. Rūdolfam sieva, bet Pēterim māte ir izsūtītas uz Omskas apgabalu. Atrodas atsevišķos rajonos. Ar vēstuļu starpniecību ir sazinājušies, ka tomēr viņi braukšot uz Omskas apgabalu. Pašlaik dzīvo gaidās, kad pienāks atļauja prom braukšanai. Kur būs vieglāk mīt trimdas taciņas, to pateikt nevar, bet sirds velkot tuvāk Latvijai.

61

Onckuļu ģimene joprojām dzīvo tā paša saimnieka paspārnē, kur tika apmetināti no pirmās ievešanas dienas šai sādžā. Visa ģimene piedalās kolhoza darbā. Anna strādā kolhoza kantorī, grāmatvedībā. Izglītotu cilvēku Sibīrijas sādžās ir trūkums, tāpēc, ja kurš ievestais pūrā no Dzimtenes līdzi ir atvedis skolā iegūto diplomu un gudrību, tad tādu pie kantora rakstu darbiem pieņem ar atplestām rokām. Tekla ārpus darba laika piepelnās ar šūšanu. Ir ļoti apdāvināta, prasmīga šuvēja. Iemanījusies šo amatu, būdama vēl Latvijā. Tikai nelaime tā, ka pie pastāvošās varas ikkatram amatniekam ir sasietas rokas ar nebrīves valgu. Neļauj piepelnīties bez kaut kādas tur atļaujas. Arī ar visu atļauju, nodokļu nomaksāšanu uz šiem cilvēkiem skatās kā uz ierāvējiem un haltūristiem. Valda tāds princips: ja nav man, lai arī nav tev. Tāpēc jau arī pie tādas valdības pastāv nabadzība. Daudzi cilvēki „ar zelta rokām” tā arī apspiesti, savu talantu nav spējīgi izmantot, to izvērst plašumā tikai tāpēc, ka jāpakļaujas stiprākajam, šinī gadījumā tumsonībai. Kāpēc nevarētu piepelnīties, vairot pārticību kā tādu ikkatrā sētā, apmainoties ar amata prasmi? Es tev nopītu groziņu, uztaisītu tur baļļiņu maizes iejavam vai kādu kubuliņu kāpostu skābēšanai, bet tu man apmaiņā sašūtu kreklu. Bet, redzi, tā nevar! Par to soda. Vajagot strādāt artelī pēc visiem likumiem. Nu, bet kur tāds artelis pastāv? Tādu neesmu ne pa ausu galam dzirdējis ne savā, ne blakus kolhozos.

No Onckuļu ģimenes Leons un Jānis ir skolas gados. Abi apmeklē skolu. Vasaras brīvlaikā, kā arī no skolas brīvā laikā piedalās visādos darbos, kādu kolhozā ir milzums. Vecāki, tēvs un māte, tāpat, kā visi trimdinieki, tiek sūtīti darbā. Ar Onckuļa tēvu kopā pavadījām grūtu ziemu meža darbos.

Onckuļu saimnieka dzīvojamā māja ja ne visā sādžā, tad tajā sādžas daļā, kur tā atrodas, noteikti ir dižākā, uzbūvēta uz augstiem pamatiem un apaļu jumtu.

Znotiņu ģimene dzīvo otrā ielas pusē (malā) iepretī mūsu dzīvoklītim. Tie ir mūsu tuvākie kaimiņi, tikai kādus desmit soļu attālu. Pa mūsu mazo dzīvokļa lodziņu vispirms acīs duras viņu būdiņas jumts ar „dranku” segumu un mazliet iešķību skursteni. Dūmiem tas nav par kavēkli, lai klusajos ziemas rītos taisni ieietu debesīs, līdzi aiznesot mūsu sūrās domas, tik sūras – kā paši dūmi. Acīm nepaiet garām iemītā taciņa sniegā, zālīte vai šejienes dubļos, kuru minuši cilvēki pirms mums un kuru minam šodien mēs, apciemojot viens otru. Acīm nepaslīd garām arī žogs, darināts no egļu zariem un no kārtīm, kurš apvij visu piemājas dārziņu, kā arī būdiņu. Žogā saredzami vārtiņi, kuri ikdienā tā savādi iečīkstas, kad tos virina gājēji gan iekšā ieejot vai ārā izejot. Mūsu būdiņu logi pāri ielai saskaras skatieniem, atspoguļojas, sūtot sveicienus savam tuvākajam kaimiņam, austot rītam un tumstot vakaram. Ir vieglāk elpot šai pasaulītē, kad mīļš kaimiņš blakus.

62

Viņu saimnieks ir izteicies par prom iešanu, tad varbūt pārdošot būdiņu Znotiņiem.

Julijans galvenokārt tiek norīkots pie darbiem, kas saistīti ar zirgiem un vēršiem. Ziemā pieved fermām sienu, salmus, malku, skābbarību. Pārējos gadalaikos tikai brigadieris var uzskaitīt tos daudzos un dažādos transporta darbus, kuri veicami ar četrkājaino dzīvo spēku. Māte piedalās tabakas stādīšanā, laistīšanā un ravēšanā pavasaros, kā arī tās novākšanā rudeņos, kuru te audzē valstij. Vai var uzskaitīt visus darbus, kas te veicami? Kurp sūta, tur jāiet. Aizvadīto ziemu Znotiņa tēvs bija kopā ar mums, tiem, kas bijām aizdzīti meža darbos.

Laikam gan, ka visbēdīgāk, visapspiestāk ir jādzīvo Romānu ģimenei. Nav atsevišķas istabiņas. Tikai savs kaktiņš guļvietai. Viss pārējais vienkop ar saimnieku. Pārāk maza būdiņa priekš divām ģimenēm.

Jānis, neskatoties uz nepilngadību, tiek nodarbināts smagos darbos. Ziemu mežā strādājām vienā brigādē, kopīgi nesdami uzlikto krustu. Alberts apmeklē skolu. Māte tiek nodarbināta kolhoza darbā.

Pagaidām viņi ir vienīgā latviešu trimdinieku ģimene šai sādžā, no kuras vidus nežēlīgā nāve ir paņēmusi vienu no tās locekļiem – viņu vecmāmiņu. Vecmāmuļa atdusas gravas malā, vietējā kapsētā koku paēnā, starp šeit mūža mierā aizgājušiem sibīriešiem.

Lūdzam Dievu, lai tā būtu pirmā un pēdējā aizgājēja mūžībā no mūsu, trimdinieku, vidus. Grūti gulēt tādā neapkoptā kapsētā bez svētības kapam un šai zemei.

63

Vinduļi, brālis Boļeslavs ar māsu Helēnu, dzīvo pie saimnieka, uzvārdā Zaļevskis. Arī apspiestībā. Telpas šauras, bet saimnieka ģimene prāva.

Boļeslavs visu ziemu strādāja meža darbos, arī mūsu nodibinātajā brigādē. Daudz, daudz pārrunājām par savu Dzimteni, par izniekoto jaunību un dzīvi vispār. Sapņojām, kā varētu izrauties no nezvēra ķetnām. Pa sauszemi tas nav iespējams. Bet pa gaisu? Jā, pa gaisu varētu, ja tikai kāds mums dotu tādu saprātu, kā izgatavot no koka lidaparātu, to pacelt virs mākoņiem un tad, nu tad lai labs ceļavējš nez mūs, cik vien varēdams ātri, vienalga, uz vakariem vai rītiem, prom no šī smirdīgā dūksnāja. Apnīkst kā sunim iet saitē līdzās saimniekam pastaigā, redzot, ka saimnieks tev neko labāku neatmetīs kā pliku kaulu, un to ne vienmēr.

Lidmašīnu mums neizgudrot, spārnus nepieaudzēt, prom no šejienes netikt, bet sapņot un cerēt – jā. Tas mums nav jāizgudro. Tas mūsos izgudrots. No neapzināšanās līdz apzināšanās brīdim tas izgudrots. Sapņiem un domām dabisko šķēršļu nav. Domas ātrāk kā gaisma sasniedz savu mērķi, lai arī kur tas neatrastos. Cerējām, vergojot meža darbos, ceram arī tagad un bez cerības uz gaismu nebūtu spējīgi dzīvot nākotnē.

Tagad Boļeslavs, kā arī māsa Helēna diendienā, lai arī cik grūti nebūtu, iet darbā tāpēc, ka tiek trenkti kā visi pārējie.

64

Sibīrija, 1950.g.Pirmajā rindā no kreisās: Praņevskis Donāts, Romāns Alberts, Romāne Veronika.Otrajā rindā no kreisās: Praņevskis Antons, Romāns Jānis.

Mūsu brālēna ģimene dzīvo netālu no Vinduļiem, tikai otrā ielas pusē. Arī ne jau brīvi, bet apspiesti. Tēvs pērngad sezonas laikā ganīja vēršus, bet ziemā pieveda no ielejas ūdeni fermai. Sibīrijas aukstumā pienācās strādāt bez atelpas, bez brīvdienām, jo lopiņi bija jāpadzirda katru dienu. Tagad abi ar māti, kā arī nepilngadīgā Emīlija, tāpat arī Monika bez ierunām iet darbā, jo citādi nevar. Pat slimu izsūta darbā. Nav pie kā pēc palīdzības griezties. Nav, kas mūs aizstāvētu.

Meža darbi nepagāja secen arī Monikai. Ai, kā visi vienkop barakās barojām utis un blaktis! Pastāvīgi dzīvojām izsalkumā, bailēs par rītdienu. Ne jau sieviešu darbs cilāt baļķus mežā, bet vergs ir vergs, sieviete vai vīrietis.

Tā nu mēs dzīvojām. Nebrīvē un apspiestībā zem komendantūras uzraudzības un kolhoza „načaļstvas” spiediena. Ejam, strādājam, dažreiz aizraujamies darbā, bet īstas mīlestības pret piespiedu darbu nav. Ienāk gandarījums sirdī par labi paveikto darbu, bet tas nav tāds, kāds tas būtu brīvā pasaulē, kur vari sevi visu atdot sevis un cilvēces labā bez jebkādām pretrunām. Ko var nozīmēt uzlielīšana pievakarē par priekšzīmīgu darbu, kad otrā rītā tiec ne vienu vien reizi nes par ko izlamāts un izstrostēts. Varbūt tā ir tāda sava veida iebiedēšana verdziskai pakļautībai?

Tiekam norīkoti dažādos darbos dažādās vietās starp vietējiem kolhozniekiem. Gribot negribot soli pa solītim ieejam šo vienkāršo cilvēku darba un sadzīves kopīgās taciņās. Man patīk šie cilvēki darbā sastrādātām rokām, atklātām sirdīm, kuri politiku neizprot vai tajā neiejaucas. Nekad darbā neesmu dzirdējis spriedelēšanu par politiskām lietām. Nekad šie cilvēki uz tevi nepateiks aizvainojošu vārdu. Pret tādiem cilvēkiem jāizturas ar cieņu. Pret tādiem cilvēkiem jānoņem cepure, jāpasniedz roka. Daudz kas mūs saista, jo esam tā darbaļaužu pamatšķira, vienādi paverdzināti visā plašajā zemē, it kā mums visiem piederošā, bet īstenībā noliegtā. Mēs neesam akli. Mēs tīri labi izprotam, priekš kā un kam kalpojam. Redzam, kur paliek mūsu darba augļi. Bez mūsu pūliņiem neuzdīgtu grauds tīrumā, jo mēs esam tie, kas to zemē iemetam. Dzīvība pastāv graudā, kā mūsos pašos. Apzināta dzīvība. Redzam, kā grauds uzdīgst, un priecājamies par to. Dzīvības vārda priecājamies. Varbūt arī ar to mums pietiek, lai dzīvotu. Saskaņā ar savu sirdsapziņu nevaram pārkāpt šo dzīvības robežu, iziet no tās. Arī vergs dzīvo pasaulē ar vēl tīrāku dvēseli kā viņa kakla kungi vai tagadējos laikos sauktie biedri. No mums atņem izaudzēto graudu, bet no mums atņemt nevar to iemiesojumu, ko mums šis grauds devis ar savu uzdīgšanu un nobriešanu.

1950.g. 6. maijs. Putnu iekliegšanās pāri taigai pavēstīja ziņu, ka iestājas īstais pavasaris. Ar šodien dienu jāatmet ragavas iesāņus, jāsāk braukt ar ratiem. Ausaines jānoglabā groza dibenā. Ausis jāizmazgā jo tīras, lai sadzirdētu pavasara skaņas.

65

Jāielūkojas lecošās saulītes sejā kā arājam, sējējam un citos darbos gājējam, lai pietiktu spēka radošam darbam visai augošai dienai. Ar šodienu iziet tīrumā ar zirgiem un vēršiem art. Iziet darīt svētu darbu pavasara un savas sirdsapziņas pamudināti, lai cīnītos par auglību un dzīvību.

Upītē ūdens ceļas tik strauji, ka ik mirkli tas ar savu spēku var aizraut tiltiņu, kas savieno tās abus krastus, tāpēc arī šodien vairāki cilvēki esam nozīmēti to nojaukt. Baļķus un dēļus pa rāmāko ūdeni ar striķiem velkam augstāk krastā, kur tie gulēs, līdz ūdens nosēdīsies, lai atkal tos ieliktu savās vietās. Pāris nedēļas pāri pārplūdušai ielejai uz otro krastu netiksim tāpēc, ka nav ar ko pārvietoties. Nav ne laivas, nedz plosta. Ja jau liela vajadzība tikt pāri, jāmēro 5 km attāls gabals līdz tiltam aiz Lamovickiem, kurš netiek nojaukts.

Mazā upīte savā gultnē nav spējīga saņemt visus palu ūdeņus. Ūdeņi pārplūdina tai piegulošās ciņainās pļavas un ielejas. Kāds ūdens plašums! Daudzviet krūmāji ar saviem kuplajiem zariem ūdeni piesedz, it kā tur atrastos kāda ūdens neapņemta vietiņa, bet tā ir tikai acu apmānīšanās. Tie, iebriduši ūdenī, skalo savas kailās kājas, lai pēc tam, izbriduši no tā, tīri un balti sagaidītu jau šurp ejošu ziedoni.

Raugoties pāri ielejai, domas aizklīst pie dzimtās zemes, pie Dubnas pļavām iepretī bijušajām mūsmājām. Tur drusciņ agrāk nāk pavasaris, atnesdams līdzi palu ūdeņus, tikpat plašus kā šeit, šai ielejā. Ik pavasari ar nepacietību tika gaidīti un saņemti palu ūdeņi ar to vizmu pāri līčiem no pat mūsmājām līdz Dubnai un vēl tālāk, cik vien acis plaši var aptvert. Pāri ūdeņiem atlidoja balts gulbju bariņš, apmetās uz kādām pāris dienām pie neliela uzkalniņa, ūdens neapņemta. Iepriecinādami ļaužu acis un prātus, padzīvoja, atpūtās un aizlaidās nez kur vēl tālāk. Pīļu bari kā ar krišanu iekrita ūdenī, augstu gaisā uzsizdami ūdens šļakatas, kas saulē vizuļoja dažādās varavīksnes krāsās. Ķīvītes, skaļi brēkdamas, tekalēja pa ūdens malu, nez ko tur it kā pazaudētu meklēdamas. Pa retam mūs apciemoja kaijas, no lielās jūras mūsu mazajai palu ūdeņu jūrai nesdamas sveicienus.

Pat ne pats sīkumiņš netika palaists garām acīm, nedz arī nesadzirdēts. Tas bija atmodas laiks dabā, manā Dzimtenē. Tā bija mana bērnība, kura iesūca sevī dzimtās zemes skaistumu, neaprakstāmu, neaptveramu.

Šai Sibīrijas ielejā redzu ūdens atspulgu, jā, tikai atspulgu, neko vairāk. Tas, kā arī viss pārējais šeit pārdzīvotais un redzētais ieies un paliks atmiņā kā atspulgs no spoguļa virsmas, vai tīri noberztas, vai putekļiem klātas. Mana sirds līdz malām mutuļo, pielieta no dzimtās malas palu ūdeņu krūzes. Neatrast brīvu vietiņu svešatnes duļķēm.

66