Annotation

Antons ČehovsKaštankaStāsts par neparastu maza ruda sunīša likteniOTRAIS IZDEVUMSIZDEVNIECĪBA«LIESMA»RĪ6A 1974Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisNo krievu valodas tulkojusi Anna Grēviņa Ilustrējis D. Kardovskis

Pirmā nodalaOtrā nodaļa NOSLĒPUMAINAIS SVEŠINIEKSTrešā nodaļa JAUNA, ĻOTI PATĪKAMA IEPAZĪSANASCeturtā nodaļa ZILI BRĪNUMIPiektā nodala TALANTS! TALANTS!Sestā nodaļaSeptītā nodaļa NEVEIKSMĪGĀ DEBIJASATURS

ANTONS ČEHOVSKAŠTANKA.

.

.

Pirmā nodala NELĀGA RĪCĪBA

Jauna, ruda kuce — takša un sētas suņa jaukie, kuras purns stipri atgādināja lapsu, skraidīja paietvi no viena gala uz otru un nemierīgi raudzījās visapkārt. Brīžiem viņa apstājās un smilkstēdama,paceldama drīz vienu nosalušo ķepu, drīz otru, pūlējās aptvert: kā tas varēja gadīties, ka viņanoklīdusi?

Viņa ļoti labi atcerējās, kā pavadījusi dienu un kā galu galā nokļuvusi uz šās nepazīstamāsietves.

Diena bija sākusies ar to, ka saimnieks, galdnieks Luka Aleksan- dričs, uzlika galvā cepuri,paņēma padusē kādu koka priekšmetu, kas bija ietīts sarkanā lakatā, un uzsauca:

— Kaštanka, iesim!Izdzirdusi savu vārdu, takša un sētas suņa jaukie izlīda no skrūvsola apakšas, kur tā gulēja uz

zāģu skaidām, saldi izstaipījās un skrēja pakaļ saimniekam. Lūkas Aleksandriča darba devēji dzīvojaļoti tālu, un, iekām nokļuva pie katra no viņiem, galdniekam bija vairākkārt jāiegriežas traktierī unjāstiprinās. Kaštanka atcerējās, ka ceļā bija izturējusies ārkārtīgi nepieklājīgi. Aiz prieka, ka paņemtalīdzi pastaigā, tā lēkāja, riedama metās virsū zirgu tramvajiem, skrēja iekšā pagalmos un dzinās pakaļsuņiem. Kaštanka bieži noklīda, galdnieks ik pa brīdim apstājās un dusmīgi kliedza uz to. Reiz viņšpat ar niknu sejas izteiksmi sagrāba dūrē Kaštankas lapsas ausi, paraustīja to un noteica:

— Kaut. . . tu . . . no-sprāg-tu, maita!Apmeklējis darba devējus, Luka Aleksandričs uz brītiņu iegāja pie māsas, kur iedzēra un

uzkoda; no māsas viņš devās pie pazīstama grāmatsējēja, no grāmatsējēja traktierī, no traktiera pieradinieka un tā tālāk. Vārdu sakot, kad Kaštanka nokļuva uz nepazīstamās ietves, tuvojās jau vakarsun galdnieks bija pilns kā mārks. Viņš vicināja rokas un, dziļi nopūzdamies, murmināja:

— Grēkos māte no sava klēpja mani pasaulē laidusi! Ak, grēki, grēki! Tagad mēs ejam pa ieluun raugāmies laterniņās, bet, kad nomirsim, — degsim pekles ugunīs . . .

Vai arī viņš sāka runāt labsirdīgā balsī, sauca klāt Kaštanku un tai teica:— Tu, Kaštanka,esi kukaiņa radība un vairāk nekas. Salīdzinājumā ar cilvēku tu esi tikpat kā

namdaris salīdzinājumā ar galdnieku . . .Kad viņš tā runāja, pēkšņi atskanēja mūzika; Kaštanka paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka pa ielu

tieši tai pretim nāk kareivju pulks. Nespēdama paciest mūziku, kas tai bojāja nervus, tā sāka šaudīties

apkārt un gaudot. Kaštankai par lielu brīnumu, galdnieks nenobijās, nesāka smilkstēt un riet, bet platipasmaidīja, izstiepās un ar visiem pieciem pirkstiem atdeva godu. Redzēdama, ka saimnieksneprotestē, Kaštanka sāka gaudot vēl stiprāk un šausmās metās pāri ielai uz otru ietvi.

Kad viņa atģidās, mūzika vairs nespēlēja un pulka nebija. Kaš- tanka pārskrēja pāri ielai uz tovietu, kur atstājusi saimnieku, bet — ak vai! — galdnieka tur vairs nebija. Viņa metās uz priekšu, tadatpakaļ, vēlreiz pārskrēja pāri ielai, bet galdnieks bija kā ūdenī iekritis . , . Kaštanka sāka ostīt ietvi,cerēdama atrast saimnieku

pēc viņa pēdu smakas, bet pirms tam kāds nelietis bija gājis tur ar jaunām gumijas galošāmkājās, un tagad visas smalkās smaržas bija sajaukušās ar aso kaučuka smirdoņu, tā ka nekā nevarējasaprast.

Kaštanka skraidīja uz priekšu un atpakaļ un neatrada saimnieku, bet pa to laiku sāka tumst. Abāsielas pusēs aizdegās laternas, un māju logos parādījās ugunis. Sniga biezs, pūkains sniegs un krāsojabaltā krāsā ielu, zirgu muguras, važoņu cepures, un, jo

vairāk satumsa gaiss, jo baltāki kļuva priekšmeti. Garām Kaštan- kai, aizsedzot viņas redzesloku un grūstot viņu kājām, nemitīgi no vienas puses uz otru gāja nepazīstami darba devēji. (Visucilvēci Kaštanka sadalīja divās ļoti nevienādās daļās: saimniekos un darba devējos; abu starpā bijabūtiska atšķirība: pirmajiem bija tiesība viņu sist, bet viņai bija tiesība ķerties otrajiem stilbos.)Darba devēji kaut kur steidzās un nepievērsa viņai ne mazāko uzmanību.

Kad bija jau pavisam satumsis, Kaštanku pārņēma izmisums un šausmas. Viņa piespiedās piekāda nama ieejas un sāka rūgti raudāt. Klaiņāšana visu dienu ar Luku Aleksandriču bija viņu nogur-dinājusi, ausis un ķepas bija nosalušas, turklāt viņa jutās ļoti izsalkusi. Pa visu dienu viņai tikaidivreiz izdevās laist darbā zobus: pie grāmatsējēja viņa iebaudīja mazliet klīstera un kādā traktierīpie letes atrada desas ādiņu — tas arī bija viss. Ja viņa būtu cilvēks, tad droši vien domātu:

«Nē, tā nav iespējams dzīvot! Jānošaujas!»

Otrā nodaļa NOSLĒPUMAINAIS SVEŠINIEKS Bet Kaštanka nekā nedomāja un tikai raudāja. Kad mīkstais, pūkainais sniegs bija pilnīgi

apsedzis viņai muguru un galvu un viņa pagurusi iegrima smagā snaudā, ieejas durvis pēkšņinočīkstēja, pavērās un iesita viņai pa sāniem. Kaštanka uzlēca kājās. Pa atvēr

tajām durvīm iznāca kāds cilvēks, kas piederēja pie darba devēju kategorijas. Tā kā Kaštankaiesmilkstējās un gadījās viņam pa kājām, viņš bija spiests to ievērot. Viņš noliecās pie tās un jautāja:

— Kucīt, no kurienes tad tu? Vai es tev iesitu? Ai, nabadzīte, nabadzīte . . . Nu, nedusmo, ne-dusmo . . . Esmu vainīgs.

Kaštanka uzlūkoja nepazīstamo caur sniega pārsliņām, kas bija aplipušas ap viņas skropstām, unieraudzīja savā priekšā īsu un resnu vīriņu ar skūtu, apaļu seju, gardibeni galvā un atpogātu kažokumugurā.

— Ko tu gaudo? — viņš runāja tālāk, slaucīdams ar pirkstu tai no muguras sniegu. — Kur tavssaimnieks? Tu laikam esi noklīdusi? Ak, nabaga suņuk! Ko mēs taqad iesāksim?

Uztvērusi svešinieka balsī siltu, sirsnīgu noskaņu, Kaštanka nolaizīja viņam roku uniesmilkstējās vēl žēlāk.

— Ak, tu labā, jocīgā! — svešais teica. — īsta lapsa! Nu, neko darīt, nāc man līdzi! Varbūt tukaut kam noderēsi . . . Nu, aidā!

Viņš nošmaukstināja lūpas un deva Kaštan- kai ar roku zīmi, kas varēja nozīmēt tikai vienu:«Ejam!» Kaštanka devās viņam līdzi.

Ne vēlāk kā pēc pusstundas viņa jau tupēja uz grīdas lielā, gaišā istabā un, noliekusi galvu uzsāniem, aizgrābti un ziņkāri vērās svešajā, kas sēdēja pie galda un ēda pusdienas. Viņš ēda un metatai kumosiņus .. . Vispirms viņš tai iedeva maizi un zaļu siera miziņu, tad gaļas kumosiņu,puspīrādziņu, vistas kaulus, un

Kaštanka izbadējusies apēda visu to tik ātri, ka nepaguva atšķirt garšu. Un, jo vairāk viņa ēda, jostiprāk sajuta izsalkumu.

— Nelāgi gan tevi baro tavi saimnieki! — svešais teica, skatīdamies, ar kādu niknu kāri viņarija nesakošļātos kumosiņus. — Un cik tu izKāmējusi! Kauli un āda . . .

Kaštanka apēda daudz, tomēr nebija paēdusi, tikai ēzdama noreiba. Pēc pusdienām viņa nogulāsistabas vidū, izstiepa kājas un, juzdama visā miesā patīkamu gurdumu, sāka luncināt asti. Kamēr tāsjaunais saimnieks, atgāzies atzveltnī, pīpēja cigāru, viņa luncināja asti un apsvēra jautājumu: kurlabāk — pie svešā vai pie galdnieka? Svešajam nabadzīga un neglīta iekārta; izņemot atzveltņus,dīvānu, lampu un grīdsegas, viņam nekā nav, un istaba šķiet tukša; galdniekam turpretim vissdzīvoklis bāztin piebāzts ar mantām: viņam ir galds, skrūvsols, zāģu skaidu kaudze, ēveles, kalti, zāģi,būrītis ar ķivuli, toveris . . . Pie svešā nav nekādas smakas, bet galdnieka dzīvoklī vienmēr ir dūmakaun lieliski smaržo līme, laka un zāģu skaidas. Toties svešajam ir viena ļoti svarīga priekšrocība —viņš dod daudz ēst, un viņam par labu jāliecina — kad Kaštanka tupēja pie galda un aizgrābta lūkojāsviņā, svešais ne reizes neiesita, nespārdīja Kaštanku kājām un ne reizes neuzklie- dza: «Vācies prom,nolādētā!»

Izpīpējis cigāru, jaunais saimnieks izgāja no istabas un pēc brītiņa atgriezās, turēdams rokāsmazu matracīti.

— Paklau, suņuk, nāc šurp! — viņš teica, nolikdams matracīti kaktā pie dīvāna. — Liecies te!Guli!

Tad viņš nodzēsa lampu un izgāja ārā. Kaštanka nolikās uz matracīša un aizvēra acis; uz ielas,atskanēja rējieni, un viņa gribēja tiem atbildēt, bet pēkšņi negaidot viņu pārņēma skumjas. Kaštanka

atcerējās Luku Aleksandriču, viņa dēlu Fedjušku, mājīgo vietiņu zem skrūvsola . . . Atcerējās, ka

garajos ziemas vakaros, kad galdnieks ēvelēja vai lasīja priekšā avīzi, Fedjuška parasti rotaļājās arviņu . . . Viņš izvilka Kaštanku aiz pakaļkājām no skrūvsola apakšas un taisīja ar to tādus trikus, kametās zaļš gar acīm un sāpēja visas locītavas. Viņš lika tai staigāt uz pakaļkājām, iztēlojās to parzvanu, tas ir, stipri raustīja aiz astes, lai tā smilkstētu un rietu, deva tai ostīt tabaku . . . Sevišķi lielasmokas sagādāja šāds triks: Fedjuška piesēja aukliņā gaļas gabaliņu un deva to Kaštankai, bet pēc tam,kad viņa bija to norijusi, zēns, skaļi smiedamies, izvilka to atkal no viņas kuņģa ārā. Un, jo spilgtākasbija atmiņas, jo skaļāk un sērīgāk gaudoja Kaštanka.

Bet drīz vien nogurums un siltums guva virsroku pār skumjām … Viņa sāka iemigt. Kaštankasiztēlē skraidīja suņi: aizskrēja, starp citu, arī pinkainais, vecais pūdelis, kuru viņa šodien bijaredzējusi uz ielas, ar nagu acī un spalvas kušķiem pie deguna. Fedjuška ar kaltu rokā dzinās pakaļpūdelim, tad piepeši viņu pašu pārklāja pinkaina spalva, viņš sāka līksmi riet un stāvēja līdzāsKaštankai. Kaštanka un viņš labsirdīgi paostīja viens otram degunu un izskrēja uz ielas …

Trešā nodaļa JAUNA, ĻOTI PATĪKAMAIEPAZĪSANAS

Kad Kaštanka pamodās, bija jau gaišs un uz ielas skanēja troksnis, kāds mēdz būt tikai dienu.Istabā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Kaštanka izstaipījās, nožāvājās un īgna, grīna pastaigājās paistabu. Viņa apostīja kaktus un mēbeles, paraudzījās priekštelpā un neatrada nekā interesanta. Bez tāmdurvīm, pa kurām varēja nokļūt priekštelpā, bija vēl otras. Padomājusi Kaštanka paskrāpējās pie tāmar abām ķepām, atdarīja tās un iegāja otrā istabā. Tur gultā, apsedzies ar mīkstu segu, gulēja darbadevējs, kurā viņa pazina vakardienas svešinieku.

— Rrrr … — viņa ierūcās, bet, atcerējusies vakarējās pusdienas, sāka luncināt asti un ošņāt.Viņa apostīja svešinieka drēbes un zābakus un konstatēja, ka no tiem nāk stipra zirgu smaka.

Guļamistabā bija vēl vienas durvis,arī aizvērtas. Kaštanka paskrāpējās arī pie šīm durvīm, uzgula tām ar krūtīm, atdarīja tās un

tūdaļ sajuta dīvainu smaku, kas radīja stipras aizdomas. Paredzēdama nepatīkamu sastapšanos,ņurdēdama un skatīdamās apkārt, Kaštanka iegāja mazā istabiņā ar netīrām tapetēm un bailēs kāpāsatpakaļ. Viņa ieraudzīja kaut ko negaidītu un drausmīgu. Pieliecis pie zemes kaklu un galvu, izplētisspārnus, šņākdams tieši viņai virsū nāca pelēks zostēviņš. Mazliet atstatu no tā uz matracīša gulējabalts runcis; ieraudzījis Kaštanku, viņš pietrūkās kājās, uzmeta kūkumu, sacēla asti, ■izboza spalvu unarī sāka šņākt. Suns nobijās ne pa jokam, bet, nevēlēdamies izrādīt savas bailes, sāka skaļi riet unmetās runcim virsū . . . Runcis uzmeta vēl lielāku kūkumu, iešņācās un iesita Kaštankai ar ķepu pagalvu. Kaštanka atrāvās atpakaļ, aptupās uz visām četrām ķepām un, stiepdama purnu uz runča pusi,sāka skaļi, spalgi riet; pa to starpu zostēviņš bija pienācis viņai klāt no mugurpuses un sāpīgi iecirtaar knābi mugurā.

Kaštanka salēcās un metās virsū zostēviņam . . .— Kas tad tas? — atskanēja skaļa, dusmīga balss, un istabā ienāca svešais, ģērbies rītasvār-

kos, ar cigāru zobos. — Ko tas nozīmē? Visi savās vietās!

Viņš piegāja klāt runcim, uzsita tam ar knipi pa kūkumu un sacīja:

— Fjodor Timofejič, ko tas nozīmē? Vai kautiņu uzsākāt? Ak, tu veco nelieti! Gulsties!Pievērsies zostēviņam, viņš uzkliedza:— Ivan Ivanič, savā vietā!Runcis paklausīgi nolikās uz sava matracīša un aizvēra acis. Spriežot pēc viņa purna un ūsu

izteiksmes, viņš pats bija neapmierināts, ka iekarsis un sācis kauties. Kaštanka apvainota iegaudojās,

bet zostēviņš izstiepa kaklu un sākaātri, dedzīgi un noteikti, bet ļoti nesaprotami kaut ko stāstīt.— Labi, labi! — saimnieks žāvādamies teica. — Vajag dzīvot mierīgi un draudzīgi. — Viņš

noglaudīja Kaštanku un piebilda: — Tu, rūdīt, nebaidies … Tā ir laba sabiedrība, nedarīs tev pāri.Pag, kā tad tevi sauksim? Bez vārda nevar, mīļā.Svešais padomāja un sacīja:— Zini ko . . . Tu būsi Krustmāte .. . Vai saproti? Krustmāte!

Un, atkārtojis vairākkārt vārdu «Krustmāte», viņš izgāja. Kaštanka aptupās un sāka vērot. Runcisnekustēdamies sēdēja uz matracīša un izlikās, ka guļ. Zostēviņš, izstiepis kaklu, mīņādamies uz vietas,

joprojām kaut ko ātri un dedzīgi runāja. Kā redzams, tas bija ļoti gudrs zostēviņš; pēc katrasgaras tirādes viņš ikreiz izbrīnā kāpās atpakaļ un centās izlikties, it kā pats jūsmotu par savu runu . . .Noklausījusies zostēviņā un atbildējusi tam «rrrr . . .», Kaštanka sāka apošņāt kaktus. Vienā kaktāstāvēja maza silīte, kurā viņa ieraudzīja mērcētus zirņus un izmirkušas rudzu maizes garoziņas. Viņapagaršoja zirņus — negaršīgi, pamēģināja garoziņas — un sāka ēst. Zostēviņš nepavisamneapvainojās, ka svešs suns apēd viņa barību, bet, gluži otrādi, sāka runāt vēl dedzīgāk un, lai pie-rādītu savu uzticēšanos, pats piegāja pie silītes un apēda dažus zirnīšus.

Ceturtā nodaļa ZILI BRĪNUMI Pēc maza brītiņa atkal ienāca svešais un atnesa kādu savādu ierīci, kas atgādināja vārtus: divus

stabiņus un šķērskoku pāri tiem. Pie rupji darinātā šķērskoka karājās zvans un bija piesieta pistole;no zvana mēles un pistoles gaiļa stiepās aukliņas. Svešais nolika vārtus istabas vidū, ilgi kaut ko

sēja vaļā un ciet, tad pavērās zostēviņā un teica:— Ivan Ivanič, lūdzu! Zostēviņš piegāja viņam klāt unnogaidīdams apstājās.— Nu, — svešais sacīja, — sāksim no paša sākuma. Vispirms paklanies un izdari reveransu!

Aši!Ivans Ivaničs izstiepa kaklu, māja uz visām pusēm un pievilka kājiņu.— Tā, lieliski . . . Tagad mirsti! Zostēviņš nolikās uz muguras unpacēla kājas uz augšu. Vēl pēc dažiem tamlīdzīgiem nenozīmīgiem trikiem svešais pēkšņi saķēra

galvu, iztēloja sejā šausmas un sāka kliegt.— Palīgā! Ugunsgrēks! Deg!Ivans Ivaničs aizskrēja pie vārtiem, saķēra knābī auklu un sāka zvanīt.Svešais bija ļoti apmierināts. Viņš noglāstīja zostēviņam kaklu un teica:— Lieliski, Ivan Ivanič! Tagad iedomājies, ka tu esi zeltkalis un tirgojies ar zeltlietām un

briljantiem. Attēlo tagad, ka tu atnāc savā veikalā un sastopi tur zagļus. Kā tu rīkotos tādā gadījumā?

Zostēviņš paķēra knābī otru aukliņu un parāva, tā ka tūliņ atskanēja apdullinošs šāviens.Kaštankai bija ļoti patikusi zvanīšaria, bet

šāviens izraisīja viņā tādu sajūsmu, ka viņa sāka skraidīt ap vārtiem un riet.— Krustmāt! Savā vietā! — svešais viņai uzsauca. — Klusu!Ar šaušanu Ivana Ivaniča darbs vēl nebija galā. Veselu stundupēc tam svešais dzenāja viņu aiz pavadas ap sevi un plīkšķināja pātagu, pie tam zostēviņam bija

jālec pāri barjerai un cauri ripai, jāceļas pakaļkājās, tas ir, jāatsēžas uz astes un jāvicina kājiņas.Kaštanka nenovērsa acu no Ivana Ivaniča, aiz sajūsmas kauca un vairākkārt, spalgi riedama, sākaskriet tam pakaļ. Nogurdinājis zostēviņu un nokusis pats, svešais noslaucīja no pieres sviedrus unuzsauca:

— Marij, pasauc šurp Havroņju Ivanovnu!Pēc brīža atskanēja urkšķēšana . . . Kaštanka ierūcās, nostājās ļoti drosmīgā pozā un — drošs

paliek drošs — piegāja svešajam tuvāk klāt. Atvērās durvis, istabā ielūkojās kāda veca sieva un, kautko pateikusi, ielaida melnu, ļoti neglītu cūku. Nepievēršot nekādu uzmanību Kaštankas rūkšanai, cūkapacēla savu šņukuru uz augšu un jautri ieurkšķējās. Acīm redzot, viņai bija ļoti patīkami satikt savusaimnieku, runci un Ivanu Ivaniču. Kad viņa tuvojās runcim, viegli piegrūda savu šņukuru tam zemvēdera un pēc tam sāka par kaut ko runāties ar zostēviņu, viņas kustībās, balsī un astītes trīcēšanāvīdēja daudz labsirdības. Kaštanka uzreiz saprata, ka veltīgi rūkt un riet uz šādiem tipiem.

Saimnieks aizvāca vārtus un uzsauca:— Fjodor Timofejič, lūdzu!Runcis piecēlās, lēnām izstiepās un nelabprāt, it kā parādīdams kādam laipnību, tuvojās cūkai.— Nu, sāksim ar Ēģiptes piramīdu! — saimnieks ieteicās.Viņš ilgi kaut ko skaidroja, tad nokomandēja: «Viens . . .divi . . . trīs!» Atskanot vārdam «trīs», Ivans Ivaničs savicināja spārnus un uzlēca cūkai uz

muguras . . . Kad viņš, balansēdams ar spārniem un kaklu, nostiprinājās uz sarainās muguras, FjodorsTimofejičs apātiski un laiski, acīm redzamā nevērībā un ar tādu izskatu, it kā nicinātu savu mākslu unnedotu par to ne sarkana graša, uzkāpa cūkai uz muguras, tad nelabprāt uzrāpās uz zoss un

nostājās uz pakaļkājām. Iznāca tas, ko svešais dēvēja par «Ēģiptes piramīdu». Kaštanka sajūsmāiekaucās, bet tai brīdī vecais runcis nožāvājās un, pazaudējis līdzsvaru, novēlās no zostēviņa. IvansIvaničs sagrīļojās un arī nogāzās. Svešais sāka kliegt, vicināt rokas un atkal kaut ko skaidrot.Noņēmies veselu stundu ar piramīdu, nenogurdināmais saimnieks sāka mācīt Ivanu Ivaniču jāt uzrunča, tad.ņēmās mācīt runci pīpēt un tamlīdzīgi.

Mācības beidzās ar to, ka svešais noslaucīja no pieres sviedrus un izgāja no istabas. FjodorsTimofejičs nicīgi nosprauslājās, nolikās uz matracīša un aizvēra acis, Ivans Ivaničs devās pie silītes,bet vecā sieva aizveda cūku. Tik daudzos jaunos iespaidos Kaštankai diena aizgāja nemanot, betvakarā viņa ar savu matracīti jau bija novietota istabā ar netīrajām tapetēm un pārlaida nakti kopā arFjodoru Timofejiču un zostēviņu.

Piektā nodala TALANTS! TALANTS! Pagāja mēnesis.Kaštanka jau bija pieradusi pie tā, ka viņu katru vakaru baro ar gardu maltīti un sauc par

Krustmāti. Viņa bija saradusi arī ar svešo un saviem jaunajiem kaimiņiem. Dzīve ritēja kā pa taukiem.Visas dienas sākās vienādi. Parasti agrāk par citiem modās Ivans Ivaničs un tūdaļ gāja klāt

Krustmātei vai runcim, izlieca kakluun sāka kaut ko dedzīgi un kvēli runāt, bet — kā senāk — nesaprotami. Reizēm viņš pacēla galvu

uz augšu un norunāja garus monologus. Pirmajās dienās Kaštanka domāja, ka tas runā tik daudz tāpēc,ka ir ļoti gudrs, bet pagāja neilgs laiks, un viņa pazaudēja visu cienību pret zostēviņu; kad tas tuvojāsviņai ar savām garajām valodām, viņa vairs neluncināja asti, bet apgājās ar to kā ar apnicīgu pļāpu,kas neļauj nevienam gulēt, un bez kādām ceremonijām atbildēja tam: «Rrr . . .»

Fjodors Timofejičs turpretim bija pavisam citāds kungs. Pamodies viņš neizdvesa ne skaņas,nekustējās un pat neatdarīja acis. Viņš labprāt nemostos nemaz, jo, kā redzams, nebija pieķēriesdzīvei. Nekas viņu neinteresēja, pret visu viņš izturējās kūtri un nevērīgi, visu nicināja un, pat ēzdamssavas gardās pusdienas, nicīgi sprauslāja.

Uzmodusies Kaštanka sāka staigāt pa istabām un apošņāt kaktus. Tikai viņai un runcim bijaatļauts staigāt pa visu dzīvokli: zostēviņam turpretim nebija tiesību atstāt istabiņu ar netīrajām tape-tēm, bet Havroņja Ivanovna dzīvoja kaut kur sētā šķūnītī un parādījās tikai mācību laikā. Saimniekscēlās vēlu un, padzēris tēju, tūdaļ sāka savus trikus. Ik dienas istabiņā nesa iekšā vārtus, pātagu,ripas, un ik dienas notika gandrīz tas pats. Mācības turpinājās trīs

četras stundas, tā ka dažkārt Fjodors Timofejičs aiz noguruma grīļojās kā piedzēries, IvansIvaničs vēra vaļā knābi un smagi tusnīja, bet saimnieks pietvīka un nekādi nevarēja noslaucīt nopieres sviedrus.

Mācības un pusdienas padarīja dienas ļoti interesantas, vakari turpretim pagāja diezgangarlaicīgi. Vakaros parasti saimnieks kaut kur brauca un ņēma līdz zostēviņu un runci. Viena palikusi,Krustmāte apgūlās uz matracīša un sāka sēro- tieš . … Skumjas piezagās viņai pavisam nemanāmi unpārņēma viņu pamazām, kā krēsla pārņem istabu. Sākās ar to, ka pārgāja visa patika riet, ēst, skraidītpa istabām un pat skatīties, tad viņas fantāzijā parādījās divi neskaidri tēli, it kā suņi, it kā cilvēki, arsimpātiskām, mīļām, bet neizprotamām

sejām; tiem parādoties, Krustmāte luncināja asti, un viņai šķita, ka tos kaut kur redzējusi unmīlējusi . . . Bet aizmiegot viņa ikreiz saoda, ka no šiem tēliem nāk līmes, zāģu skaidu un lakassmaka.

Kad viņa bija jau pavisam apradusi ar jauno dzīvi un no izdēdējušas, kaulainas pārvērtusies parlabi barotu, koptu kuci, reiz pirms mācībām saimnieks noglaudīja viņu un teica:

— Laiks mums, Krustmāt, sākt darbu. Tu esi diezgan slinkojusi. Gribu tevi izmācīt parmākslinieci … Vai gribi kļūt par mākslinieci?

Un viņš sāka tai mācīt dažādas mākslas. Pirmajā stundā tā iemācījās stāvēt un staigāt uzpakaļkājām, kas tai ārkārtīgi patika.

Otrajā stundā viņai bija jālēkā uz pakaļkājām un jāķer cukurs, ko augstu virs viņas galvas turējaskolotājs. Nākamajās stundās viņa dejoja, skrēja pavadā, gaudoja mūzikas pavadījumā, zvanīja, šāvaun pēc mēneša jau varēja sekmīgi aizstāt Fjodoru Timofejiču «Ēģiptes piramīdā.» Viņa mācījās ļotilabprāt un bija apmierināta

j — «oo 33 ar saviem panākumiem; skriešana pavadi ar izkārtu mēli, lēkšana cauri ripai unjāšana uz vecā Fjodora Timofejiča sagādāja vislielāko baudu. Ikkatru paveikto triku viņa pavadīja ar

skaļu, jūsmīgu riešanu, un skolotājs brīnījās, arī sajūsminājās un berzēja rokas.— Talantsl Talantsl — viņš sacīja. — Neapšaubāms talants! Tev katrā ziņā būs panākumi!Un Krustmāte tā pierada pie vārda «talants», ka ikreiz, tiklīdz saimnieks to izrunāja, uzlēca kājās

un skatījās apkārt, it kā tas būtu viņas pavārds.

Sestā nodaļa NEMIERĪGA NAKTS

Krustmātei rādījās suņa sapnis, it kā viņai dzītos pakaļ sētnieks ar slotu, un viņa izbailēspamodās.

Istabiņā bija klusums, tumsa un ļoti smacīgs gaiss. Koda blusas. Krustmāte agrāk nekadnebaidījās tumsas, bet tagad viņai

nezin kāpēc kļuva baigi un iegribējās riet. Blakus istabā skaļi nopūtās saimnieks, tad pēc mazabrītiņa savā šķūnītī ierukšķējās cūka, un atkal viss apklusa. Domājot par ēšanu, ap sirdi kļuva vieglāk,un Krustmāte sāka domāt par to, kā viņa šodien bija nozagusi Fjodoram Timofejičam vistas kājiņu unnoglabājusi viesistabā starp skapi un sienu, kur ļoti daudz zirnekļu tīklu un putekļu. Varētu tagad aizietun paraudzīties, vai kājiņa tur vēl ir vai nav. Ļoti var būt, ka saimnieks atradis un apēdis. Bet, kamērnav pienācis rīts, nedrīkst iziet no istabiņas — tāds ir noteikums. Krustmāte aizvēra acis, lai drīzākaizmigtu, no pieredzes zinādama — jo drīzāk aizmigs, jo drīzāk pienāks rīts. Bet pēkšņi netālu noviņas atskanēja savāds kliedziens, kas viņai lika nodrebēt un uzlēkt uz visām četrām kājām. Kliedzējsbija Ivans Ivaničs, taču viņa kliedziens nebija pļāpīgs un kvēls kā parasti, bet pavisam drausmīgs,griezīgs un nedabisks, tas atgādināja atveramu vārtu čīkstoņu. Nekā tumsā nesaskatījusi unneizpratusi, Krustmāte sajuta vēl lielākas izbailes un ieņurdējās — rrrr.. .

Pagāja labs brīdis, apmēram tik ilgs, cik vajadzīgs, lai apgrauztu krietnu kaulu; kliedziensneatkārtojās. Krustmāte pamazām nomierinājās un iesnaudās. Viņa sapņoja par diviem lieliem mel-

niem suņiem ar pērnās spalvas kušķiem uz gurniem un sāniem; tie no lielas bļodas kāri ēda samazgas,no kurām plūda balti garaiņi un ļoti garda smarža; retumis tie atskatījās uz Krustmāti, atņirdza zobusun rūca: «Mēs tev nedosim!» Bet no mājas izskrēja kažokā ģērbies vīrs un aizdzina suņus ar pātagu;tad Krustmāte piegāja pie bļodas un sāka ēst, bet, tiklīdz vīrs bija izgājis pa vārtiem, abi melnie suņikaukdami metās viņai virsū, un piepeši atkal atskanēja griezīgais kliedziens.

— G-gā! G-ga-gā! — Ivans Ivaničs kliedza.Krustmāte pamodās, uzlēca kājās un, nenokāpjot no matracīša, sāka gaudodama riet. Viņai jau

likās — kliedz nevis Ivans Ivaničs, bet kāds cits, svešs. Un nezin kāpēc šķūnītī atkal ierukšķējās cūka.Bet tad kļuva dzirdama rītakurpju šļūkšana un istabā ienāca rītasvārkos tērpies saimnieks ar

sveci. Pa netīrajām tapetēm un pa griestiem sāka lēkāt ņirboša gaisma, aizdzīdama tumsu. Krustmāteieraudzīja, ka istabā nav neviena sveša. Ivans Ivaničs sēdēja uz grīdas un negulēja. Spārni viņam

bija izplesti un knābis vajā, vispār viņš izskatījās tāds, it kā būtu |oti noguris un izslāpis. Arī vecaisFjodors Timofejičs negulēja. Kliedziens laikam bija uzmodinājis arī viņu.

— Ivan Ivanič, kas tev kait? — saimnieks jautāja zostēviņam. — Ko tu kliedz? Vai esi slims?Zostēviņš klusēja. Saimnieks pieskārās viņa kaklam, noglaudīja muguru un teica:— Tu esi dīvains. Neguli pats un neļauj citiem gulēt.Kad saimnieks bija izgājis laukā un aiznesis sev līdzi gaismu, atkal iestājās tumsa. Krustmātei

kļuva baigi. Zostēviņš nekliedza, bet viņai atkal šķita, ka tumsā ir kāds svešs. Visdrausmīgākais bijatas, ka šim svešajam nevarēja iekost, jo tas bija neredzams un bezveidīgs. Un nezin kāpēc viņadomāja, ka šonakt katrā ziņā jānotiek kaut kam ļoti jaunam. Arī Fjodors Timofejičs bija nemierīgs.Krustmāte dzirdēja, kā viņš grozījās uz sava matracīša, žāvājās un purināja galvu.

Kaut kur uz ielas noklaudzēja vārti, un šķūnītī ierukšķējās cūka. Krustmāte sāka gaudot, izstiepapriekšķepas un uzlika uz tām galvu. Viņai likās — vārtu klaudzoņā, cūkas rukšķēšanā, tai nezin kāpēcneguļot, tumsā un klusumā slēpjas kaut kas tikpat skumīgs un baigs kā Ivana Ivaniča kliedzienā. It vissbija drausmu un nemiera pilns, bet kāpēc? Kas ir tas svešais, ko nevarēja redzēt? Lūk, Krustmātestuvumā uz mirkli uzliesmoja divas blāvas, zaļas dzirkstītes. Pirmo-

reiz visā pazīšanās laikā pie viņas bija pienācis Fjodors Timofejičs. Kas viņam vajadzīgs?Krustmāte nolaizīja viņam ķepu un, nevaicādama, kādēļ viņš nācis, iegaudojās klusi un dažādāsbalsīs.

— G-gāl — iekliedzās Ivans Ivaničs. — G-ga-gā!Atkal atdarījās durvis un ienāca saimnieks ar sveci. Zostēviņš stāvēja agrākajā pozā ar atvērtu

knābi un izplestiem spārniem. Acis viņam bija aizvērtas.— Ivan Ivaničl—saimnieks sauca.Zostēviņš nepakustējās. Saimnieks apsēdās tam pretim uz grīdas, brītiņu klusēdams vērās viņā

un teica:— Ivan Ivaničl Kas tad tas? Tu mirsti, vai? Ak, tagad es atceros,atceros! — viņš iesaucas un saķēra galvu. — Es zinu, kāpēc tas tāl Tāpēc, ka šodien tev uzmina

virsū zirgs! Mans dievs, mans dievs!Krustmāte nesaprata, ko saimnieks saka, bet no viņa sejas redzēja, ka arī viņš gaida kaut ko

briesmīgu. Viņa izstiepa purnu pret tumšo logu, pa kuru, kā viņai šķita, lūkojās iekšā kāds svešs, uniegaudojās.

— Viņš mirst, Krustmāt! — saimnieks iesaucās un izpleta rokas. — Jā, jā, mirst! Jūsu istabāieradusies nāve. Ko mums darīt?

Bālais, satrauktais saimnieks nopūzdamies, grozīdams galvu, atgriezās savā guļamistabā.Krustmātei bija drausmi palikt tumsā, un viņa gāja tam līdz. Viņš atsēdās uz gultas un vairāk reižu at-kārtoja:

— Mans dievs, ko gan darīt?Krustmāte staigāja gar viņa kājām un, nesaprazdama, kāpēc

tik skumji un kāpēc visi tik uztraukti, cenzdamās to saprast, vēroja katru viņa kustību. FjodorsTimofejičs, kas reti atstāja savu matracīti, arī ienāca saimnieka guļamistabā un sāka glausfies viņampie kājām. Viņš purināja galvu, it kā gribētu izkratīt no tās smagās domas, un aizdomīgi raudzījās zemgultas.

Saimnieks paņēma apakštasīti, ielēja tanī ūdeni un aizgāja atkal pie zostēviņa.— Dzer, Ivan Ivaničl — viņš maigi teica, nolikdams tam priekšā tasīti. — Dzer, daudziņ!Bet Ivans Ivaničs nekustējās un neatdarīja acis. Saimnieks pielieca viņa galvu pie tasītes un

iemērca knābi ūdenī, bet zostēviņš nedzēra, vēl platāk izpleta spārnus, un viņa galva tā arī palikaguļot uz tasītes.

— Nē, nekas vairs nav darāms! — saimnieks nopūtās. — Viss pagalam. Ivans Ivaničs irbeigts!

Pa viņa vaigiem sāka ritēt uz leju spožas lāsītes, kādas mēdz būt uz logiem, lietum līstot.Nesaprazdami, kas noticis, Krustmāte un Fjodors Timofejičs spiedās pie viņa un šausmās vērāszostēviņā.

— Nabaga Ivan Ivanič! — saimnieks, bēdīgi nopūzdamies, teica.

Un es domāju, ka pavasarīaizvedīšu tevi uz vasarnīcu un pastaigāšos ar tevi pa zaļu zālīti. Mīļo kustonīt, mans labais

draugs, tevis vairs nav! Kā gan tagad iztikšu bez tevis?Krustmātei likās — arī ar viņu notiks tas pats, tas ir, arī viņa tāpat nezin kāpēc aizvērs acis,

izstieps ķepas, atņirgs muti, un visi viņā skatīsies ar šausmām. Acīm redzot, tādas pašas domas klīdaarī Fjodora Timofejiča galvā. Nekad agrāk vecais runcis nebija redzēts tik drūms un izmisis kā tagad.

Sāka aust gaisma, un istabā vairs nebija tā neredzamā svešā, kas tā biedēja Krustmāti. Tad kļuvapavisam gaišs, atnāca sētnieks, paņēma zostēviņu aiz kājām un kaut kur aiznesa. Pēc maza brītiņaieradās vecā sieva un iznesa silīti.

Krustmāte iegāja viesistabā un palūkojās aiz skapja: saimnieks nebija apēdis vistas kājiņu — tāatradās savā vietā, putekļos un zirnekļu tīklos. Bet Krustmātei bija sēri, skumīgi un gribējās raudāt.Viņa pat nepaostīja kājiņu, bet palīda zem dīvāna, aptupās tur un sāka gaudot klusi, smalkā balstiņā:au-au-au . . .

Septītā nodaļa NEVEIKSMĪGĀ DEBIJA

Kādā jaukā vakarā saimnieks ienāca istabiņā ar netīrajām tapetēm un, berzēdams rokas, sacīja:— Nu, tātad . , .Viņš gribēja vēl kaut ko sacīt, bet nepateica un izgāja laukā. Krustmāte, kas mācību laikā bija

lieliski izpētījusi viņa seju un intonācijas, uzminēja, ka saimnieks uztraukts, norūpējies un, šķiet,dusmīgs. Pēc maza brītiņa viņš atgriezās un sacīja:

— šodien es ņemšu līdzi Krustmāti un Fjodoru Timofejiču. «Ēģiptes piramīdā» tu, Krustmāt,šodien aizstāsi nelaiķi Ivanu Iva- niču. Jupis viņu zina! Nekas nav gatavots, nav iemācīts, mēģinājumubijis maz! Mēs piedzīvosim kaunu, izgāzīsimies!

Tad viņš atkal izgāja un pēc brītiņa atgriezās, ģērbies kažokā,

gardibeni galvā. Piegājis klāt runcim, viņš saņēma to aiz priekš- ķepām, pacēla gaisā un paslēpauz savām krūtīm zem kažoka, pie tam Fjodors Timofejičs izlikās ļoti vienaldzīgs un pat nepūlējāsatdarīt acis. Viņam, kā redzams, bija gluži vienalga: vai nu gulēt, vai arī tikt paceltam aiz kājām,valstīties uz matracīša vai atdusēties uz saimnieka krūtīm zem kažoka . . .

— Iesim, Krustmāt! — saimnieks teica.Nekā nesaprazdama un asti luncinādama, Krustmāte devās viņam līdzi. Pēc brītiņa viņa jau

sēdēja kamanās saimniekam pie kājām un klausījās, kā viņš, drebinādamies aiz aukstuma un uz-traukuma, murmināja:

— Piedzīvosim kaunu! Izgāzīsimies!

Kamanas apstājās pie lielas, dīvainas mājas, kas atgādināja apgāztu zupas bļodu, šās mājas garopalieveni ar trim stikla durvīm apgaismoja ducis spožu laternu. Durvis džinkstēdamas vērās vaļā unkā mutes aprija cilvēkus, kas šaudījās gar palieveni. Cilvēku bija daudz, bieži vien pie ieejaspiebrauca arī zirgi, bet suņi nebija redzami.

Saimnieks paņēma Krustmāti rokās un piekļāva pie krūtīm zem kažoka, kur atradās FjodorsTimofejičs. Te bija tumsa un smacīgs gaiss, bet silti. Uz mirkli uzliesmoja divas nespodras, zaļasdzirkstītes — runcis, auksto, cieto kaimiņienes ķepu satraukts, bija atvēris acis. Krustmāte nolaizījaviņam ausi un, vēlēdamās apsēsties pēc iespējas ērtāk, nemierīgi sakustējās, saņurcīja viņu zem sevisar savām aukstajām ķepām un netīšām izbāza no kažoka apakšas galvu, bet tūliņ nikni ieņurdējās unpalīda zem kažoka. Viņai likās, it kā viņa būtu ieraudzījusi milzīgu, vāji apgaismotu istabu, kas pilnabriesmoņu; no starpsienām un režģiem, kas stiepās istabai gar abām pusēm, raudzījās drausmīgi purni:zirdziski, ragaini, garausaini un kāds resns, milzīgs purns ar asti deguna vietā un diviem gariem,apgrauztiem kauliem, kas tam rēgojās ārā no mutes.

Runcis sāka sēcoši ņaudēt zem Krustmātes ķepām, bet tai brīdī kažoks atvērās, saimnieksnoteica: «Hop!» — un Fjodors Timofejičs ar Krustmāti nolēca uz grīdas. Tagad viņi atradās nelielāistabā ar pelēkām dēļu sienām; izņemot mazu galdiņu ar spoguli, ķeblīti un kaktos sakārtus kankarus,te nebija nekādu citu mēbeļu un dega nevis lampa vai svece, bet spilgta, vēdekļveidīga uguntiņa, kasnāca no sienā iesistas caurulītes. Fjodors Timofejičs aplaizīja savu kažoku, ko Krustmāte bijasaburzījusi, palīda zem ķeblīša un apgūlās. Saimnieks, aizvien vēl uztraukdamies un berzēdams rokas,sāka izģērbties . . . Viņš ģērbās tā kā parasti savās mājās, gatavodamies apgulties zem mīkstas segas,tas ir, novilka visu, atskaitot veļu, tad atsēdās uz ķeblīša un, raudzīdamies spogulī, sāka taisīt ar seviapbrīnojamus jokus. Vispirms viņš uzmauca galvā parūku ar celiņu vidū un diviem cekuliem, kasatgādināja ragus, tad biezi nozieda seju ar kaut ko baltu un virs baltās

krāsas uzzīmēja vēl uzacis un ūsas, nosārtoja vaigus. Viņa kumēdiņi ar to vēl nebeidzās.Notriepis seju un kaklu, viņš sāka vilkt neparastu, nejēdzīgu tērpu, kādu Krustmāte agrāk nebijaredzējusi ne mājās, ne uz ielas. Iedomājieties, platas jo platas bikses, kas šūtas no krāsaina, lieliemziediem rotāta katūna, kādu mietpilsoņu mājās lieto aizkariem un mēbeļu pārvalkiem, bikses, kurasaizpogā zem pašām padusēm; viena bikšu stara pašūta no brūna katūna, otra — no gaišdzeltena.Iegrimis tanīs, saimnieks apvilka vēl katūna svārciņus ar lielu, izrobotu apkakli un zelta zvaigzni uzmuguras, daudzkrāsainas zeķes un zaļus zābakus…

Krustmātei metās raibs gar acīm, pagura sirds. Neveiklais tēls ar balto seju smaržoja pēcsaimnieka, arī balss bija pazīstama — saimnieka balss, bet dažbrīd Krustmāti mocīja šaubas, un tadviņai gribējās aizbēgt no raibā tēla un riet. Jaunā vieta, vēdekļveidīgā uguntiņa, smarža, ar saimniekunotikusī pārvērtība — tas viss viesa viņā nenoteiktas bailes un jausmu, ka viņa katrā ziņā sastapsiesar kādu briesmoni, kā, piemēram, resno purnu, kam deguna vietā aste. Un vēl kaut kur aiz sienastālumā spēlēja nīstamā mūzika un brīžiem atskanēja nesaprotama rūkoņa. Viņu nomierināja tikai viens— Fjodora Timofejiča nesatricināmais miers. Viņš gluži rāmi snauda zem ķeblīša un neatvēra acis pattad, kad ķeblītis kustējās.

Kāds cilvēks, tērpies frakā un baltā vestē, palūkojās istabiņā un sacīja:— Tūlīt mis Arabellas uzstāšanās. Pēc viņas jūs.Saimnieks nekā neatbildēja. Viņš izvilka no galda apakšas nelielu somu, atsēdās un sāka gaidīt.

No viņa lūpām un rokām bija redzams, ka viņš uztraucies, un Krustmāte dzirdēja, kā trīcēja viņa elpa.— M-r Žorž, lūdzu! — kāds iesaucās aiz durvīm.

Saimnieks piecēlās, trīsreiz pārmeta krustu, tad izvilka no ķeblīša apakšas runci un iebāza viņučemodānā.

— Nāc, Krustmāt! — viņš klusi teica.Krustmāte, nekā nesaprazdama, tuvojās viņa rokām; viņš

noskūpstīja tai galvu un ielika to blakus Fjodoram Timofejičam. Pēc tam viss satumsa . . .Krustmāte mīņājās pret runci, skrāpēja čemodāna malas un aiz šausmām nevarēja izdvest ne skaņas,bet čemodāns šūpojās kā viļņos un drebēja . . .

— Te nu es esmu! — saimnieks skaļi iesaucās. — Te nu es esmu!Krustmāte sajuta, ka pēc šā sauciena čemodāns atsitas pret kaut ko cietu un mitējas šūpoties.

Atskanēja skaļš, dobjš rēciens: pa kaut ko plaukšķināja, un šis kaut kas, droši vien purns ar astideguna vietā, rēca un smēja tik skaļi, ka ietrīcējās čemodāna atslēdziņas. Atbildot rēcienam,atskanēja spalgi, spiedzoši saimnieka smiekli, kā viņš mājās nekad nemēdza smieties.

— Ha! — viņš iesaucās, cenzdamies pārkliegt rēcienu. — Visu cienījamā publika! Es nākutieši no stacijas! Mana vecmāmuļa notirinājusi kājas un atstājusi man mantojumu! Čemodānā ir kautkas ļoti smags, kā redzams, zelts . . . Ha-ā! Un ja nu te ir miljons! Tūlīt attaisīsim un paskatīsimies . ..

Čemodānam noskrap- stēja atslēga. Spilgta gaisma iesitās Krustmātei acīs; viņa izlēca nočemodāna un, rēciena apdullināta, ātri, cik jaudas, sāka skraidīt ap savu saimnieku un skaļi riet.

— Ha! — saimnieks iesaucās. — Tēvocīt Fjodor Timofejič! Dārgo Krustmā- miņ! Mīļie radiņi,velns lai jūs parauj!

Viņš nokrita uz vēdera smiltīs, saķēra runci un Krustmāti un apskāva. Kamēr viņš žņaudzaKrustmāti

savās skavās, viņa ātrumā aplūkoja to pasauli, kurā liktenis bija viņu iegrūdis, un, tāsgrandiozitātes pārsteigta, uz mirkli sastinga izbrīnā un sajūsmā, tad izrāvās no saimnieka skavām un,spilgto iespaidu ietekmēta, sāka kā vilciņš griezties uz vietas. Jaunā pasaule bija liela un pilna spožasgaismas; kurp vien vērsās acis, visur — no grīdas līdz griestiem bija redzamas tikai sejas, sejas unvairāk nekā.

— Krustmāmiņ, lūdzu apsēsties! — saimnieks uzsauca.Atcerēdamās, ko tas nozīmē, Krustmāte uzlēca uz krēsla unapsēdās. Viņa paraudzījās saimniekā. Saimnieka acis, kā vienmēr, vērās nopietni un laipni, bet

seju, it sevišķi muti un zobus, kropļoja plats, nekustīgs smaids. Viņš pats smējās, lēkāja, raustījaplecus un izlikās, it kā būtu ļoti līksms, šīm tūkstoš sejām klātesot. Krustmāte noticēja viņa jautrībai,piepeši sajuta ar visu miesu, ka viņā skatās šīs tūkstoš sejas, pacēla savu lapsas purnu uz augšu unpriecīgi iegaudojās.

— Jūs, Krustmāmiņ, apsēdieties, — saimnieks viņai teica, — bet mēs ar tēvocīti padejosim.Gaidīdams, kad viņam liks darīt muļķības, Fjodors Timofejičs stāvēja un vienaldzīgi lūkojās

apkārt. Viņš dejoja apātiski, nevērīgi, drūmi, un no viņa kustībām, astes un ūsām bija redzams, ka viņšdziļi nicina ir pūli, ir spilgto gaismu, ir saimnieku, ir pats sevi . . . Nodejojis savu kārtu, viņšnožāvājās un apsēdās.

— Nu, Krustmāmiņ, — saimnieks sacīja, — vispirms mēs abi uzdziedāsim un pēc tampadejosim. Labi?

Viņš izņēma no kabatas stabulīti un sāka pūst. Krustmāte, nevarēdama paciest mūziku, sākanemierīgi grozīties uz krēsla un gaudot. No visām pusēm atskanēja rēkoņa un aplausi. Saimniekspalocījās un, kad visi apklusa, spēlēja tālāk . . . Kad viņš stabulēja kādu ļoti augstu toni, kaut kuraugšā, publikā, kāds izbrīnā skaļi novaidējās.

— Tēt! — bērna balss iesaucās. — Tā taču ir Kaštanka!— Kā tad, Kaštanka! — apstiprināja iereibis, čērkstošs teno- riņš — Kaštanka! Fedjuška,

dievs sodi, tā ir Kaštanka! Aidā!Galerijā kāds iesvilpās, un divas balsis — viena bērna, otra vīrieša balss skaļi sauca:— Kaštanka! Kaštanka!Krustmāte nodrebēja un paraudzījās turp, kur sauca. Tāpat kā pirmīt, viņai acīs bije iesitusies

spilgtā gaisma, tagad tur pazibēja divas sejas: viena bārdaina, iereibuši un smaidoša, otra apaļa, sār-tiem vaigiem un izbaiļu pilna . . . Krustmāte atcerējās, nokrita no krēsla un sāka ķepuroties smiltīs,tad uzlēca kājās un, priecīgi smilkstēdama, metās pretim šīm sejām. Atskanēja briesmīga rēkoņa,kurai cauri brāzās svilpieni un spalgi bērnu saucieni:

— Kaštanka! Kaštanka!

Krustmāte pārlēca pāri barjerai, tad pāri kādam plecam, nonāca ložā; lai tiktu nākamajā balkonā,viņai bija jāpārlec augsta siena; Krustmāte lēca, bet neuzlēca tik augstu un slīdēja pa sienu atpakaļ . .. Tad viņa gāja no rokām rokās, laizīja rokas un sejas, virzījās aizvien augstāk un augstāk un beidzotnokļuva galerijā . . .

Pēc pusstundas Kaštanka jau gāja pa ielu līdz ar cilvēkiem, no kuriem izgaroja līmes un lakassmaka. Luka Aleksandričs grīļojās un instinktīvi, pieredzes skolots, centās turēties tālāk no notekas.

— Vienos grēkos tu, cilvēks, esi laists pasaulē no mātes miesām … — viņš murmināja. — Bettu, Kaštanka, esi pārpratums. Salīdzinājumā ar cilvēku tu esi tikpat kā namdaris salīdzinājumā argaldnieku.

Viņam blakus soļoja Fedjuška ar tēva cepuri galvā. Kaštanka vērās viņiem abiem mugurā, unviņai šķita, ka jau sen iet aiz tiem un priecājas, ka viņas dzīve ne uz brīdi nav pārtrūkusi.

Viņa atminējās istabiņu ar netīrajām tapetēm, zostēviņu Fjodoru Timofejiču, gardās pusdienas,mācības, cirku, bet tas viss viņai tagad likās kā garš, juceklīgs, smags sapnis . . .

SATURS Pirmā nodaļa. Nelāga rīcība………………………………………….. 5Otrā nodaļa. Noslēpumainais svešinieks . 13Trešā nodala. Jauna, ļoti patīkama iepazīšanās . 19Ceturtā nodala. Zili brīnumi …. 24Piektā nodaļa. Talants! Talants! …. 29Sestā nodal,a. Nemierīgā nakts………………………………………………. 35Septītā nodaļa. Neveiksmīgā debija … 43Antons Pāvela d. ČehovsKAŠTANKARedaktors I. Lasmanis. Māksi, redaktors H. Purviņš. Tehn. redaktore I. Soide.Korektore V. Krile. Nodota salikšanai 1973. g. 15. augustā. Parakstīta iespiešanai 1974. g. 2.

aprīlī. Dobspiedes papīrs 100 g, formāts 70 X X84 16. 3,5 (iz. iespiedi.; 3,8 uzsk. iespiedi.; 2,96izdevn. I. Metiens 30 000 eks. Maksā 47 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn.Nr. 39 26133 B-253. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas ungramatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības gatvē 11. Pašūt. Nr. 400.