Annotation

Jānis Stradiņs ATVĒRTA SEIFA NOSLĒPUMS Rīga Liesma- 1992 Jūs neko nezināt par Vernerafon Heca noslēptajiem dārgumiem? Jā, jā! Tepat vecajā, labajā Rīgā! Arī privātdetektīvi Kronbergs unŠtāls neko nezina. Bet jums ir iespēja kopā ar viņiem tikt uz pēdām labi organizētai un bīstamainoziedznieku bandai, soli pa solim šķetināt kāda prātus stindzinoša noslēpuma samudžinātokamolu, nonākt par matu no nāves,iekļūt visintriģējošākajās situācijās. Un tas viss tepat — astoņdesmitogadu beigu cerīgajās pārmaiņās mutuļojošajā Rīgā un Latvijā. Noskaidrojot mīklainas slepkavībasapstākļus, privātdetektīvu grupa risina uzdevumu ar vairākiem nezināmajiem, nonāk daudzās dzīvībaibīstamās situācijās, pirms atklāj labi šifrētu dārgumu krātuvi un padara nekaitīgu bīstamu noziedzniekubandu. Notikumi risinās astoņdesmito gadu beigu Rīgas un Latvijas cerīgo pārmaiņu gaisotnē.Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

pirmā daļaValts KronbergsEllijas fon Hecas dzīvoklisIIIIVVVIKronberga noslēpumsVIIIIXFirma «Ēriks Priede — seifi»Pārtrukusī versijaXIIXVXVIotrā daļaPirmais klientsIIIntrigaIVVIVIIVIIIIXXXIXIIIXIVxvXV!Slepkava

saturs

Jānis StradiņšATVĒRTĀ SEIFA NOSLĒPUMS

.

pirmā daļa MANTOJUMS

Valts Kronbergs Nekas nevēstīja nelaimi. Liktenīgajā vakarā, atlaidies atzveltnī, stāvlampas mestās gaismas kūlī es

pārlapoju Arseņjeva ceļojumu piezīmes. Piedzīvojumi Usūrijas taigā un pārgājiena grūtības sopkāssasaucās ar vēja brāzmām aiz loga un lietus bungošanu pa palodzi Vecās mājas biezās sienas drošisargāja tās iemītniekus no trakojošās stihijas, un šis bija viens no tiem vakariem, kad negaiss ārā tikaipastiprina omulību istabā.

Kaimiņa durvju spalgais zvans izsita mani no sliedēm. Neskaidri dzirdēju klusinātu balsu murdoņupie ārdurvīm, tad soļu dunu gaitenī. Sveša vīrieša balss noteica: «Tērbatas ielā.» Saīdzis ieklausījosjuceklīgajās skaņās aiz sienas. Noklaudzēja logs, tad kaut kas smagi nobūkšķēja uz grīdas, tika grūstītskrēsls. Sa- ausījos, bet tobrīd iestājās klusums. Tas valdīja neilgi. Gaitenī nodipēja steidzīgi, klibojošisoļi, un aizcirtās ārdurvis.

Pieradis pie kaimiņa dīvainībām, es atkal ar zināmu piepūli iegrimu saistošajā lasāmvielā. Tikaivēlu vakarā atliku grāmatu sāņus. Lietus bija pārstājis, un pirms došanās pie miera nolēmu paelpot svaigugaisu.

Gaitenī dega spuldze. Nopukojies jau stiepu roku pie slēdža, te ievēroju, ka kaimiņa durvis stāvpusvirus. Gluži neviļus iemetis tur aci, sastingu. Durvju spraugā uz grīdas gulēja roka! Konvulsīvisažņaugtie pirksti neizrādīja ne mazākās dzīvības pazīmes.

Stāvēju, stingi blenzdams šausmīgajā rokā, un baidījos pakustēties. Pagāja labs brīdis, līdz spējupārvarēt negaidītā skata izraisītās drausmas. Atgrūdu durvis, un acis piekala nekustīgs cilvēka augums —Leons Feldmanis, kaimiņš! Viņš gulēja ar seju uz leju, atmetis pāri galvai labo roku. Sirmie mati un baltāvirskrekla apkaklīte piesūkušies asinīm. Vēl neticēdams, pieliecos. Brūce galvā neatstāja vietu cerībām— viņš bija miris!

Izslējos, un pēkšņi kā skaņas necaurlaidīgs apmetnis mani apņēma nāves stindzinošais klusums.Tikpat negaidīti to pārtrauca dobjš sitiens — lielais sienas pulkstenis atzīmēja stundas ceturksni.

Nodrebējis aplaidu apkārt skatienu. Apgāzts krēsls, izsvaidītas grāmatas un apģērba gabali.Rakstāmgalda atvilktņu saturs izgāzts uz grīdas! Skaidri redzams, ka lielā steigā kaut kas meklēts. Sienasseifs līdz galam vaļā — tukšs.

Zem upura kājas rēgojās balta svītriņa. Uzmanīgi, ne bez pretīguma izvilku nelielu cieta papīragabaliņu. Sākumā neko nesapratu un. tikai papētījis uzmanīgāk, atklāju, ka turu rokā mūsu dzīvokļa plānu.Plāns bija zīmēts ar roku, un manu uzmanību piesaistīja pieci krustiņi Feldmaņa istabā.

Negaidīti, kā zibens uzliesmoja doma, ka mana neapvaldītā ziņkāre var izraisīt iepriekšneparedzamas sekas. Gluži instinktīvi iebāzis papīru kabatā, devos pie telefona.

Milicija ieradās nekavējoties, un pār naksnīgo dzīvokli nogruva cilvēku rosības lavīna. Izmeklētājs,ārsts, zibspuldzes uzliesmojumi, kinologs ar suni nostieptā pavadā un jautājumi, jautājumi, jautājumi…

Māja pamodās. Klaudzēja durvis, skanēja' balsis. - Kāpņu telpu pildīja samiegojušās sejas unziņkāri čuksti: «Slepkavība … ar cirvi… Ak Dievs!… Ar nazi…

un tepat — blakus…» Kāds izkāmējis, briļļains vīrs, liekas, no pirmā stāva, aizsmakušā balsīnočērkstēja: «Nelaimīgs dzīvoklis!»

Līķis tika aiznests, kaimiņi nopratināti, Feldmaņa istabas durvis aizzīmogotas, un māja iegrimapārtrauktajā miegā. Vēl dažas minūtes mani aizkavēja Liepiņš no pretējā dzīvokļa, klāstīdams savuversiju, gaužām neoriģinālu, līdz beidzot ari es varēju doties pie miera.

Sis noziegums, tā tuvums neļāva atslābt saspriegtajiem nerviem. Gulēdams vaļējām acīm, domāspārcilāju notikušo un nespēju rast izskaidrojumu tik zvēriskai slepkavībai. Prātā ienāca seifs. Varbūt tiešitas izraisījis baismīgo noziegumu?

Divatā ar Feldmani apdzīvojām trīsistabu dzīvokli — pēc sievas traģiskās nāves manā rīcībā palika

divas istabas, un pirms pusgada nolēmām kopīgiem spēkiem to izremontēt. Tad arī gluži nejauši uzgājāmšo nelielo seifu. Prasmīgi iebūvēts mājas kapitālajā sienā, tas glabāja sevī nodzeltējušas avīzes gabalu unvecu, apsūbējušu svečturi. Atceros, kā, ieskrambājis pirkstu uz naglas galviņas starp logiem, Feldmanispaķēra āmuru un zvēla pa to. Piepeši istabu piepildīja Haidna «Ķeizara kvarteta» burvīgās skaņas, un topavadījumā, tapetēm stirkšķot, vērās seifa durvis. Mūsu gatavību ieraudzīt briljantu kaudzi pēc mirkļasagrāva nepielūdzamā īstenība — izrādījās, ka svečturis ir no bronzas, bet avīzes gabals derīgs vienīgiiekuram. Tas bija izgriezums no «Tēvijas» numura un vedināja domāt, ka to atstājuši vācieši. Zemvirsraksta «Vācijas dziesmas simt gadi» sekoja teksts vācu valodā:

Deutschland, Deutschland ūber ailes, Ober ailes in der Welt…Hofmana fon Fallerslēbena dzeja papildināja un sasaucās ar muzikālo pavadījumu, seifu atverot.Kaimiņš, būdams augsti idejisks, jau grasījās sviest ārā kā vienu, tā otru, un, tikai ar pūlēm atrunājis

viņu un izpelnījies aizdomīgu mirkli, ieguvu šīs relikvijas savā īpašumā.Slepkavības brīdī seifs ir bijis vaļā, jo pretējā gadījumā es noteikti būtu saklausījis muzikālo

pavadījumu, to atverot. Iespējams, ka tikai man svečturis un avīzes gabals neko neizsaka, bet, ja tā, šīlieta nākotnē var skart arī mani.

Varbūt slepkavības motīvi slēpjas Feldmaņa pagātnē?Kopš kaimiņu pazinu, viņš vadīja nīkulīgu pensionāra vientuļnieka dzīvi. Ciemiņus uzņēma reti, tie

netika gaidīti. Mēs nebijām tuvi draugi, lai gan pēc vairāk nekā deviņiem zem viena jumta aizvadītiemgadiem . varētu domāt citādi. Izskaidrojums tam vienkāršs. Jau krietni sen manās ausīs nāca droša ziņa, kavairākus pēckara gadus Feldmanis aizvadījis kā centīgs asins- suns, izošņājot un nododot savu tautu.Iespējams, tas izrietēja no agrākajiem paradumiem, bet viņa diennakts ritms pašos pamatos nesakrita arbioloģisko ritmu mūsu platuma grādos. Netiku vaicājis, kā saucas dīvainās ēdienreizes, bet regulāri apdiviem naktī trauku šķinda virtuvē un ēdiena smarža neļāva gulēt. Nereti no saldā pirmsausmas miegamani iztraucēja pēkšņa mūziķa vai rītakurpju šļūkoņa gaitenī. Dienā viņš rādījās reti, laikam gulēja. Sispūces cilvēks mani uztrauca. Bez humora izjūtas, neizteiksmīgs kā runā, tā interesēs, viņš mita aizseptiņām atslēgām. Nekur neesmu redzējis tik cieši noslēgtas durvis. No kā viņš baidījās?

Mazpamazām domas sāka cilpot, metot arvien sarežģītākus līčločus; es aizmigu.Pēc vairākām vizītēm pie izmeklētāja nebeidzu uzteikt sevi par tālredzību. Būtu es piedūris pirkstu

pie kaut kā Feldmaņa istabā, pār manu galvu tagad savilktos negaisa mākoņi.— Mēs neatradām atslēgas… — Izmeklētāja acis urbās man kaut kur virsdegunē. — Kur tās ir? —

Asi uzdotā jautājuma intonācija lika secināt — pie tevis…Vai:— Dīvaini, ļoti dīvaini, ka, izdzirdējis, — te viņš iemeta aci protokolā, — «savādus trokšņus», jūs

negājāt noskaidrot šo trokšņu avotu… Ļoti dīvaini…Ar laiku mani izsauca arvien retāk un retāk, līdz beidzot es drīkstēju atviegloti uzelpot.Bez Feldmaņa, kurš, dzīvs būdams, neizraisīja mani ne mazākās simpātijas, tagad jutos vientuļš un

visu pamests. Tāpat kā agrāk, pamozdamies divos naktī, centos saklausīt troksni virtuvē. Klusums manibiedēja, un es ar ilgošanos gaidīju jaunā īrnieka ierašanos.

Dienām ejot, pāri slepkavībai sāka klāties aizmirstības dūmaka un manas domas arvien retāk unretāk

atgriezās pie tās. Tā pagāja mēnesis, un dzive šķita atsākusi ierasto gaitu. Bet tā tikai šķita…Kādu nakti neskaidrs nemiers vai nelaimes nojausma, ielauzusies sapņu valstībā, uzrāva mani sēdus.

Saspringti ieklausījos. Dziļš, gandrīz taustāms klusums valdīja dzīvoklī. Sis klusums glabāja sevībriesmas un nespēja apslāpēt augošo pārliecību, ka gaitenī kāds slēpjas.

Es joprojām nekustējos un tad gluži skaidri izdzirdu metālisku šķindu — atslēgu žvadzoņu saišķī.Mitrām delnām sataustījis papīrnazi un bez skaņas piecēlies, pielavījos pie durvīm. Asinis dobji

tukstēja deniņos. Sajā mirklī kāds gandrīz nedzirdami aizvēra ārdurvis. Durvju spraugā uzliesmoja

kabatas lukturīša stars. Pa gaiteni tuvojās smagi, bet piesardzīgi soļi, un es jau saspringu gatavībā, taču tieaizzagās man garām, un pēc brīža dzirdēju plīstam zīmogpapīru uz Feldmaņa durvīm.

Ļoti lēni, tik lēni kā pulksteņa stundu rādītāja virzīšanās uz priekšu, vēru durvis, gatavs jebkurāmirklī lēkt atpakaļ. Droši vien šī lēnuma dēļ tās negaidīti no- skrapstēja. Vienā mirklī lukturīša starstrāpīja man acīs, apžilbināja, kaut kas mīksts uzkrita uz sejas, un reibinoša dvaka, aizcirzdama elpu,padarīja muskuļus slābus. Ausīs ieskanējās daudzbalsīgu zvanu koris, gar acīm novērpās zvaigžņu spiets,un es iekritu melnā bezdibenī.

Atjēdzos no galvassāpēm. Cauri pelēkas miglas autam līgojās un viļņoja neskaidras priekšmetuaprises. Mazpamazām lietas ieguva konkrētus apveidus un vārdos izsakāmus nosaukumus. Piepeši, it kāneredzamas rokas ieslēgts, pilnībā atguvu samaņu.

Sagumis sēdēju savā atzveltnī iepretim televizoram. Arā bija jau gaišs. Ja tik mežonīgi nesāpētugalva un nedžinkstētu ausīs, viss notikušais liktos kā sapnis.

Sasprindzinot gribasspēku, piespiedu sevi pakustēties. Neveikli pacēlu roku. Paldies Dievam, visilocekļi vietā, veseli. Nopriecājos, cik nu tas iespējams manā nožēlojamajā stāvoklī, bet acīmredzot šieprieki bija pāragri, jo nākamajā mirklī pēkšņs, skarbs klauvējiens pie durvīm mani burtiski paralizēja. AkDievsl Nespēju nedz atskatīties, nedz kliegt. Lēni vērdamās, durvis viegli skrapstēja, arvien tuvāk untuvāk skanēja neredzam3 nācēja soļi, un, sviedros mirkdams, es nevarīgi gaidīju neizbēgamo…

— Cilvēk, — mokošo klusumu pēkšņi pārtrauca vīrieša balss, — kas noticis?Balss skanēja man cieši aiz muguras, un, kā par brīnuma, reizē ar to izzuda kā sasprindzinājums, tā

visaptverošais bezspēks. Es atskatījos. Aiz krēsla, pētoši lūkodamies man sejā, stāvēja gara, sportiskaauguma vīrietis, tērpies teicami piegulošā uzvalkā. Pelēkas acis, gludi skūts zods — viņam varēja dotgadus četrdesmit. Nosvērtajās kustībās aizturēts spēks, zobos neaizdegta cigarete.

— Durvis līdz galam vaļā, tāpēc nezvanīju, — viņš atvainojās, tad atkārtoja: — Kas noticis?Ar grūtībām, ik pa brīdim atelsdamies, stāstīju notikušo, vienlaikus brīnīdamies par viņa

nomierinošo ietekmi, Jcas Jāva izkratīt sirdi gluži svešam cilvēkam , Noklausījies un izdarījis, manuprāt,visai īpatnu secinājumu: «Skaidrs!» — viņš stādījās priekšā:

— Valts Kronbergs — jūsu jaunais kaimiņš.— Beidzot! — man paspruka. — Roberts Stāls, ārštata žurnālists — un tā joprojām. Priecājos! —

spiezdams plato, cieto delnu, es neviltoti sirsnīgi sveicināju Sī nedabiskā sirsnība noteikti "bijapārdzīvotā šoka rezuMāts.

Izrādījās, ka Kronbergs ir darbīgs cilvēks. Pēc pusstundas jau pazīstamais izmeklētājs, rakstīdamsprotokolu, apbēra mani ar jautājumiem. No nelabuma pakrūtē nepārtraukti riju siekalas un atbildēju,nedaudz stostīdamies.

Atklājās, ka aizzīmogotās durvis bija atslēgtas un istaba pa otram lāgam izkratīta. Nekas nebijapaņemts.

Izmeklētājam jau kuro reizi aizdomīgi pārvaicājot: — Tātad jūs nepazināt šo cilvēku? — jaunaispaziņa negaidot noteiktā balsī iejaucās: — Nevainības prezumpcija jums, Step, joprojām ir tikaideklaratīva tipa punkts likumdošanā!

— Stepanovs. Izmeklētājs Stepanovs, ja atļausiet, atšķirībā no jums…Kad aiz izmeklētāja aizvērās ārdurvis, nenocietos nepainteresējies.— Esam strādājuši kopā. Gadās taču… — Kron- bergs negaidīti pasmaidīja un, atmetis ar roku,

ierosināja: — Sauciet mani par Valtu!Sameklēju kopš Ziemassvētkiem aizķērušos konjaka pudeli. Iedzērām pa glāzītei uz manu veselību,

tad — par mūsu saprašanos. No pusvārdiem izlobīju, ka viņš patlaban tērē pēdējos ietaupījumus cerībāatrast vietu, kur pielikt roku. Vairāk mazrunīgs nekā pļāpīgs, viņš runāja aprauti, pusfrāzēm, reizēmpārcirzdams domu teikuma vidū.

Kronbergu ieinteresēja slepkavība. Atkal un atkal pārjautādams, viņš iedziļinājās katrā detaļā, katrā,

manuprāt, nenozīmīgā sīkumā. Valtam šķita svarīgi mani novērojumi, liecinieka uztverē izveidojusiesnozieguma aina.

— Pēc nedēļas saņemšu orderi, tad pagudrosim… Vai viņa mantas?… — Kronbergs pamāja uzFeldmaņa istabas pusi.

— Bija atbraukusi attāla radiniece. Solīja aizvākt. Tas būs pēc piecām dienām.— Tad labi. — Viņš piecēlās. — Pateicos, Robert! Došu padomu… Atcerieties Sarkangalvītes

vecmāmiņu: «Parauj, bērniņ, aiz aukliņas, durvis pašas atvērsies…» Sie cilvēki var atgriezties…Nomainiet aukliņu! — Spiezdams roku, piemetināja: — Mēs sapratīsimies…

Durvīm aizcērtoties, arī pār mani nāca pārliecība, ka mēs tik tiešām sapratīsimies.Biju it kā neitrāls, gluži nejauši notikumu virpuli ierauts cilvēks, bet pēc nakts iebrukuma mani ne

dienu, ne nakti nepameta draudošu briesmu nojauta un uzbāzīga doma, ka tas ir tikai sākums. Sis šķietamiintuitīvais iztēles auglis reālu izpausmi ieguva jau nākamajā nedēļā. Kādu vakaru, pārnākot no teātra,atslēga neparko negribēja griezties slēdzenē. Pieliecies ievēroju svaigas skrambas uz metāla un kokā. Tāsliecināja par nepārprotamu mēģinājumu uzlauzt durvis. Paldies Kronbergam! Ārdurvis ar divāmpatentatslēgām pārvērtis neieņemamā bastionā, tagad pārliecinājos, ka atvērt tās spētu vienīgi kārtīgsdinamīta lādiņš.

Pagāja vēl krietni ilgs laiks, līdz tika saņemta atļauja atbrīvot telpu. Palīdzēju Feldmaņa radinieceinonest viņa iedzīvi un dienu vēlāk ievākties Kronbergam. Viņa klātbūtne noņēma ievērojamu tiesuspriedzes — nekad agrāk neesmu sastapis cilvēku ar tik izteiktām spējām nomierināt satrauktus nervus.Vai šī īpašība sakņojās sava garīgā un fiziskā spēka apziņā vai citur, bet tās nepārprotamo ietekmi esizjutu arī vēlāk un ne reizi vien. Bet noteicošais, protams, bija fakts, ka turpmāk es dzīvoklī vairs nebūšuviens.

Pirmās dienas kaimiņu netraucēju, negribēdams likties uzbāzīgs. Trešajā vakarā Valts pats ieaicinājapie sevis. Istabas mājīgais iekārtojums spilgti kontrastēja ar iepriekšējā iemītnieka gaumi — te gan lielanozīme bija nelaiķa nomācošajai personībai. Vēl nodomāju: telpas vērtība ir pilnīgi atkarīga no tajādzīvojošā cilvēka. Bise ar stobru uz leju zem žuburotu ragu pāra un mežacūkas āda paklāja vietā likasecināt, ka saimnieks aizraujas ar medībām, bet grāmatplaukta saturs apliecināja tā vispusību kāatsevišķās zinātņu nozarēs, tā daiļliteratūrā. Divi ērti atzveltņi rakstāmgalda priekšā un stāvlampasdzeltenās gaismas apspīdētā nelielā nekārtība uz tā tikai pastiprināja mājīgā miera izjūtu, kas pārņēma,pārkāpjot slieksni.

Mani patīkami pārsteidza kaimiņa erudīcijas līmenis filozofijā — man tik tuvajā tematā.Nepiespiesti tērzēdams par problēmām, kas no laika gala satraukušas ne vienu vien cilvēces gaišākoprātu, viņš brīvi kritizēja te Kanta duālismu, uzskatīdams, ka nav sfēras, kuru nespētu aptvert cilvēkaprāts, te pamatodams lielā Konfūcija izstrādātās ētikas nepieciešamību mūsdienās. Viņam nebija svešapat heiristika. Mēs patīkami pavadījām vakaru, un es jau sāku domāt, ka noziegums un ar to saistītāsproblēmas neieņem redzamu vietu Valta pārdomās, kad negaidīti viņš jautāja:

— Vai ir kas jauns Feldmaņa lietā?Uzzinājis par mēģinājumu uzlauzt durvis, iegrima domās. Aizsmēķējis piecēlās un, piegājis pie loga,

uzspieda īkšķi naglai.— Tur vajag āmuru, — es paskaidroju. — Nagla ir vairākkārt aizkrāsota, un bez kārtīga trieciena

nekas nav panākams.Viņš pamāja un uzsita pa to ar delnas malu. Man pārsteigumā aizrāvās elpa, kad, nacistu himnai

skanot, atvērās seifa durvis.— Mehānisms gaužām vienkāršs, — Valts pavēstīja, rūpīgi pētīdams seifa iekšpusi. — Nagla pilda

bultas funkcijas, bet pārējo veic atsperes spēks.— Ko jūs domājat par notikušo? — es vaicāju.— Acīmredzot šos cilvēkus interesē kaut kas mūsu dzīvoklī, ja jums nav nekas pret šādu nozieguma

vietas apzīmējumu. Ir skaidrs, ka Feldmaņa nāvē un jūsu apdullināšanā ņēmusi dalību viena un tā patipersona. Otro r*izi tā ieradās ar līdzdalībnieku — droši vien ņē;i>.a vērā augošo riska pakāpi.

— Tikpat labi te darbojušies dažādi cilvēki, — es iebildu. — Feldmanis tika noslepkavots bezliekas svārstīšanas, un tas liecina, ka uzbrucēja acīs cilvēka dzīvība nav graša vērta, turpretim mani tikaiiemidzināja ar narkozi. Liekas pūles un risks.

— Jūs aizmirsāt par atslēgām. Durvis atslēgt varēja tikai slepkava. Kāpēc viņi saudzēja jūs,iespējams, ar laiku noskaidrosies.

— Viņi?— Par to šaubu nav. Cilvēks svešā dzīvoklī ar kabatas lukturīti rokā tumsā nespētu vienlaicīgi turēt

gatavībā ar hloroformu piesūcinātu lupatu, turklāt uzpiāt to jūsu sejai tik manīgi. Tur darbojies otrs. Jūsugalva, izbā- žoties pa durvju spraugu, teicami kontrastēja uz lukturīša apgaismotās sienas fona. Viņšstāvēja aizdurvē. Sliecos domāt, ka jūsu parādīšanās bija paredzēta, jo telefons atrodas gaitenī. Bet tagadesiet tik laipns un parādiet man svečturi, kā arī avīzi. Neaizmirstiet paķert plānu, — Valts enerģiskipārņēma iniciatīvu.

Sievas trūkums sevišķi lika sevi manīt, ja bija kaut kas jāsameklē, tāpēc pagāja krietns laika sprīdis,iekāms atgriezos ar prasīto. Pirmo Kronbergs izvēlējās dzīvokļa plānu. Ar interesi to aplūkodams, viņšpastarpām jautāja:

— Kur to atradāt?— Zem līķa.— Tieši kur?— Zem kājas.— Kāpēc neatdevāt izmeklētājam?Nesaklausījis atbildi, viņš pacēla acis. Droši vien izlasījis to manā sejā, norūca: «Nu protams…» —

un turpināja pētīt zīmējumu.— Gluds, ciets papīrs… vatmanis. Re — nospiedums! … Un te vēl… Kas atrodas šeit? — viņš

iebadīja pirkstu plānā. — Es vēl tik sīki neorientējos.— Meitas istabiņa.— Un šī nelielā telpa?Es apmulsu.— Pēc formas pieliekamais. Lūk, virtuve.., Pagaidiet… tā… lūk, virtuve… Nē, pieliekamajam

jābūt otnajā pusē… Neko nesaprotu… Varbūt kjūda?— Varbūt. Ko apzīmē šie krustiņi?— Nav ne jausmas.— Četri vienkopus — kvadrāts… viens pie sienas … bet'varbūt sienā? Piektais atsevišķi un

tāpat… Kāpēc tikai viens no četriem, kā saka topogrāfi, «piesiets», bet pārējie ar leņķa palīdzībuorientēti plaknē?

— Nezinu.— Man ir vairāk nekā skaidrs, ka četri krustiņi apzīmē kāda priekšmeta četrus nesaraujami

saistītus punktus Ja tā nebūtu, tad katram krustiņam būtu uzdotas savas koordinātas.— Valt, — es ieteicos, — vai pieļaujama varbūtība, ka 'šie krustiņi apzīmē apslēptas mantas

lādi zem grīdas?— Izslēdzama tā nav, bet neloģiska gan.— Kāpēc?— Lai noteiktu lādes atrašanās vietu, nebūt nav jāatzīmē katrs tās stūris. Mums te dots leņķis,

tātad galvenā nozīme tiek piešķirta stāvoklim. Uztverat atšķirību? Stāvoklim jeb orientācijai.Man mazpamazām sāka ataust gaisma.— Jā, te dots leņķis. Trīsdesmit grādi. Zēl, ka nav transportētāja.

— Iztiksim bez, — Valts atteica.— Kādā veidā?— Redzu, Robert, jums galīgi izsvīdusi skolas matemātika.Pacentīšos atsvaidzināt. Man mācīja, ka tangenss no trīsdesmit grādu liela leņķa ir viens, dalīts ar

kvadrātsakni no trīs. Zinot, ka tangenss ir pretkatetes attiecība pret piekateti, mums atliek konstruēttaisnleņķa trīsstūri, kam pretkatete būtu, teiksim, vienu vienību gara, bet piekatete — kvadrātsakne no trimvienībām, un visu konstrukciju noslēgtu hipotenūza, kas arī būs tā, kas orientēs pārējos krustiņus plaknē.Jūsu uzdevums — izvilkt kvadrātsakni, bet es nodarbošos ar pārējo.

Sadabūjis saliekamo metrmēru, Valts sāka rāpot pa grīdu. Nomērījis no stūra uzdoto attālumu, atlikaar krītu punktu blakus grīdlīstei. Uzšņāpis šai vietā krustiņu, atlika paralēli sienai metru un, no iegūtāpunkta uzcēlis perpendikulu, izslējās. Es pa to laiku biju atradis meklēto lielumu.

— Ko tālāk? — jautāju, kad pēc neliela pārrēķina, konstrukciju nobeidzot, viņš novilkahipotenūzu.

Paņēmis krēslu, Kronbergs uzlika vienu tā kāju uz krustiņa, otru uz hipotenūzas un apsēdās. Brītiņusēdēja, un sasprindzinājumu viņa sejā pamazām nomainīja vii šanās. Izviitis cigareti, aizsmēķēja un,pārmetis kāju pār kāju, atgāzās atzveltnī.

— Kāpēc jūs domājat, ka tas ir krēsls?Valts izpūta kuplu dūmu mutuli.— Es tikai pieļāvu varbūtību, ka tas tā varētu būt, — viņš atteica.— Te vēl viens krustiņš.Kronbergs klusēdams pamāja uz logu.— Seifs?— Jā, tur šaubu nav. Bet tagad palūkosim, ko lieci nās mums pārējie priekšmeti.Stāvlampas dzeltenajā gaismā Valts ilgi grozīja svečturi, pētīdams gan no vienas, gan otras puses.— Ar šādiem kandelabriem, — viņš murmināja pusbalsī, — mūsu senči apgaismoja telpas…

Kalpones pienākums — apgriezt kūpošas dakts galiņu… Vēlāk'— elektrības laikmetā — sāka kalpotmājīgumam un veselībai. Degoša svece attīrot gaisu, sadedzinot sliktās domas un ļaunos nodomus…Kausiņi stearīna savākšanai balstās uz tīģera ķepas izlaistajiem nagiem … Skaists darbs.

Atlicis svečturi sānis, Valts ķērās pie avīzes.— Hm… — viņš novilka. — Vai nu tā ir sakritība, vai tur slēpjas kas cits. Ar jūsu atļauju es

paturēšu šīs lietas, lai papētītu rūpīgāk.— Protams, ņemiet!— Gribu izteikt priekšlikumu, — Valts vērtējoši paraudzījās man acīs. — Saliksim kopā prātus

un atrisināsim šo noslēpumu, kura priekšā, cik noprotu, oficiālā izmeklēšana noliek ieročus.— Ar mieru! — pat nedomājot piekritu, un manī uzbangoja prieka vilnis, jo kopš laika gala

esmu jutis sevī noslieci uz piedzīvojumiem.— Tad labi. — Viņš pasniedzās un, apstiprinot mūsu norunu, paspieda man roku.

Ellijas fon Hecas dzīvoklis — Ar ko sāksim? — es jautāju.— Sāksim ar to, ko esmu pa šo laiku uzzinājis, — Kronbergs atbildēja un, paskatījies man sejā,

pasmaidīja. — Nebrīnieties, Robert, es par to sāku interesēties kopš pirmās vizītes šai mājā. Dzīvottelpā, kuras iepriekšējais iemītnieks aizgājis no dzīves varmācīgā nāvē, jūs man piekritīsiet, sevišķuomulību neizraisa. Tikai noskaidrojot visu līdz galam, iegūšu mieru.

— Jā, — atcerējies uzbrukumu sev, es piekritu.— Uz veca paziņa rēķina, — viņš turpināja, — man izdevās iemest aci hetā.— Vai atradāt kādu norādījumu uz slepkavu?— Ne vārda. Manuprāt, tam jābūt spēcīgam, gara auguma vīram.Es pasmējos:— Nudien Šerloks Holmss.Kronbergs atgāzās atzveltnī, sakrustoja uz krūtīm rokas un uzmeta man ne visai atzinīgu skatienu.— Par dedukciju, — viņš nopietni sacīja, — atļaujas ironizēt tikai tie, kas to nezina. Brūces

vietu Feldmaņa galvā jūs redzējāt. Sists no augšas ar kasteti. Triecienu viņš saņēmis, stāvēdams kājās,par to liecina līķa poza. Ja šim indivīdam nav pārlieku garas rokas, galvoju, ka augumā viņš ir pārividusmēram.

— Bet spēks?— Ielauzt galvaskausu ar kasteti vārgulis gluži vienkārši nespētu. Diez vai es pārāk kļūdīšos, ja

pieļaušu, ka šim cilvēkam ir starp piecdesmit un sešdesmit gadiem un viņš cieš no slimības kājās. Tastā… Vēl varētu piebilst, ka tas ir tālredzīgs un gudrs vīrs, lai gan gudrību var attiecināt arī uzlīdzdalībnieku.

Uzjautrināts pārmetu kāju pār kāju.— No kā izriet jūsu secinājumi?— Atcerieties, jūs dziedējāt viņu atnākam. Lēnā gaitā ejot kopā ar Feldmani, viņš nekliboja, tas

tūlīt uzkristu, turpretim pēc slepkavības — steidzoties — sāka manāmi pieklibot. No kā? Būtu jūssaklausījis kautiņa troksni, varētu pieļaut, ka viņš ievainots. Lūk, tāpēc es

sliecos domāt, ka negaidītās pieklibošanas cēlonis ir slimība. Tā varētu būt kāju artērijuateroskleroze. Sāds traucējums rodas no kāju asinsapgādes nepietiekamības un liek sevi manīt, straujākkustoties. Slimība attīstās pēc četrdesmit pieciem, piecdesmit gadiem. Protams, pieļaujama arī sāļuizgulsnēšanās locītavās vai reimatisms, bet… Nedomāju, ka viņam pāri sešdesmit, jo šie gadi iraktivitātes slieksnis, pēc kura sākas strauja lejupslīde fiziskajā ziņā. Un vēl kas daļēji apstiprina šohipotēzi. Slepkavas pirmās vizītes laikā jūs saklausījāt: «Tērbatas ielā…» Ko tas liek domāt?

— Tas ir Stučkas ielas vecais nosaukums.— Jā, — Valts apstiprināja, — bet to reti kāds atceras. Rīdziniekiem pa šiem gadiem jaunais vārds

~en izspiedis veco, lai gan esmu sastapis visai ietiepīgus tipus. Ja šis cilvēks nav no tādiem, tad viņšilgāku laiku dzīvojis ārpus Rīgas, saglabādams atmiņā Tērbatas ielas nosaukumu. Tas apstiprinapieņēmumu i>ir viņa vecumu, bet šis vecums savukārt atbilst slimībai, kuru minēju.

Kronberga domu loģiskā skaidrība mani pārsteid/a, un es sapratu, ka liktenis ir sūtījis šoneikdienišķo vīru, lai ienestu pelēkajā dzīvē kaut ko jaunu un nebijušu.

— Jūs pieminējāt tālredzību.— Tālredzīgs, lūk, kāpēc. — Valts pacēla dzīvokļa plānu. — Tas ir nokopēts no oriģināla.

Redzams, šim vīram trūcis koppapīra, tāpēc viņš izlīdzējies ar vienkāršu paņēmienu -r- uzlicis oriģināluuz papīra un, stingri uzspiežot, vilcis pa katru līniju, līdz ieguvis nospiedumu padziļinātu svītru veidā. Pēctam atliek novilkt ar lodīšu pildspalvu pa katru iespiedlīniju — un kopija rokā. Nav sevišķi parocīgi, bet

es zinu, ka kancelejas precēs kopējamais papīrs sen nav manīts. Redziet, — viņš norādīja uz kādu vietuplānā, — šeit, tad šeit un vēl šeit iespieduma līnija nesakrīt ar pildspalvas vilkto. Tāpēc neviens mannevar liegt secināt, ka tikai tālredzīgs vīrs spēj paredzēt to, kas arī notika.

— Un kas tad īsti notika? — es vaicāju.— Notika tas, ka uztraukumā viņš plānu pazaudēja.— Vai tas nevarēja piederēt Feldmanim?— Feldmanim vajadzības gadījumā bija iespēja pasūtīt to inventarizācijas birojā. Tur jāuzrāda

tikai pase, turklāt veikalos šādu rasējamo papīru nopirkt nevar.— Zināt, man iešāvās prātā, ka, šo vatmani ņemot par izejas punktu, mēs varētu nonākt pie kāda

institūta vai konstruktoru biroja, kurā šis" tips strādā, — es spriedu.— Viņš nestrādā nedz institūtā, nedz konstruktoru birojā.— Kāpēc jūs tā domājat?— Pirmkārt, tāpēc, ka iestādēs kopējamais papīrs nav .deficīts, un, otrkārt, profesionālis to viegli

pārzīmētu bez kopēšanas, bet noziedznieka māka šai darbā, — Valts nometa plānu uz galda, — ir stipriapšaubāma.

— Vēl atlikusi gudrība.— To viņš pierādīja, izplānojot savu otro vizīti. Paredzēt notikumu secību un atbilstoši rīkoties

spēj tikai gudrs cilvēks. Jūs pats par to pārliecinājāties, — viņš pasmīnēja;— Varbūt slepkava atgriezās pēc plāna?— Neticu. Tāds cilvēks nerūpēsies par papildu pierādījumiem pret sevi, jo viņam taču palika

oriģināls. Tas nu tā. Bet tagad sadalīsim pienākumus. Uzskatu, ka mūsu neoficiālo izmeklēšanu nebūtu parJaunu sākt ar vecāka gadagājuma cilvēku noklaušināšanu. Sie ļaudis, kam ikdienas steiga un rūpes jau aizmuguras un vecumdienas tiek vadītas cita citai līdzīgās dienās, ar prieku atlicina laiku, lai iepazītos arnotikumiem tuvākajā apkārtnē. Esmu mājā jaunpienācējs, tāpēc šī misija būtu jāuzņemas jums. Tas jādarataktiski, jo pat mazākā sūdzība var sagādāt mums lielas nepatikšanas. Es pa to laiku darbošos citā laukā.

— Kādā, ja nav noslēpums?— Par to pāragri runāt. Ja būs rezultāti — pateikšu. Jūs, Robert, mēģiniet uzzināt kaut ko par mūsu

dzīvokļa iepriekšējiem īrniekiem, iespējams, kāds atcerēsies ko interesantu. Pievērsiet uzmanībusīkumiem un it kā mazsvarīgiem faktiem. Nepaejiet tiem vienaldzīgi garām, jo reizēm šķietaminenozīmīgām dētajām ir ārkārtīgi svarīga loma izmeklēšanā, to saku no personīgās pieredzes.

Te nejauši atcerējos frāzi, kas slepkavības naktī paspruka sirmajam vecim. Toreiz kāpņu laukumiņādrūzmējās daudzi, bet viņu es atcerējos. «Nelaimīgs dzīvoklis,» — tā viņš teica.

Valtu tas ieinteresēja.— Aiz šiem vārdiem kaut kas slēpjas, — viņš atzina.— «Nelaimes gadījums» — varētu teikt, bet nelaimīgs dzīvoklis? … Vai tas nozīmētu, ka nelaime

nepiemeklē šo vietu pirmo reizi? Kā jūs to uztverat?— Manuprāt… jā. Tā tas varētu būt.— Esiet tik laipns, Robert, šo cilvēku iztaujājiet pēc iespējas sīkāk. Bet tagad pastāstiet man

tuvāk par nelaiķi, viņa dzīvi un ieradumiem.Kronbergs ar interesi noklausījās mani un jautāja:— Jums ir kāda versija?— Atriebībai Ne vienam vien atradīsies iemesls to darīt, ņemot vērā Feldmaņa nekrietnās

izdarības pēckara gados. Viņa rīcības dēj cietuši daudzi, un nebūtu ko brīnīties, ja kāds, lai arī pēcgadiem, noslēdzis rēķinus ar šo nelieti.

— Diez vai, — Valts iebilda. — Kāpēc atgriezties nozieguma vietā, ja pirmajā piegājienā visstika nokārtots? Nē, Robert, viņš atgriezās, lai kaut ko sameklētu!

— Bet ko, un kāpēc slepkava to neizdarīja pie viena?

— Ko! — Valts tikai noplātīja rokas. — Un pirmajā reizē tas nebija izdarāms jūsu klātbūtnesdēļ. Iedomājieties sevi viņa vietā …

Uzmetu Kronbergam izteiksmīgu skatienu.— To man lika noprast jau izmeklētājs…Valts iesmējās.— Zināt ko, — es teicu, celdamies kājās, — vēl nav pārāk vēls. Nokāpšu pie sirmā veča.— Teicami, Robert! — Valts uzslavēja. — Uz priekšu, un lai Fortūna ņem jūs savā aizbildnībā.Vecais vīrs apdzīvoja pirmā stāva otro dzīvokli. Iz- ģindis un neskuvies, viņš atgādināja vecu,

izspūrušu un nesaticīgu kraukli. Aizdomīgi nopētījis mani caur brillēm» viņš noķērca:— Ko vajag? — No viņa nāca sīpolu smaka.— Vai nevēlaties cigareti? — ievērojis veča dzeltenos pirkstus, neveikli piedāvāju.Mans priekšlikums lika vecajam atmaigt.— Nāciet iekšā! — nīgri noburkšķējis, viņš pagrie- . zās un šļūcošā gaitā devās pa noplukušo

gaiteni uz priekšu.Šķita, ka esmu nokļuvis ārkārtīgi nolaistā plaša patēriņa preču noliktavā. Viņa istaba, piebāzta

dažnedažādām kastēm, sadzeltējušu avīžu tīstokļiem un drēbju kankariem, atsauca atmiņā nepievilcīgosPļuškina apartamentus. Uz netīrā galda blakus pusizdzertai kefīra pudelei mētājās caurs zābaks uncigarešu galiem piebāzta burka. Izlauztās skapja durvis atsedza sagumzītas veļas vīstokļus plauktos,dažādus galdniecības instrumentus un juku jukām izmētātas sērkociņu kārbiņas. Varēja redzēt, ka šīizkāmējušā fetišista lielākā nelaime ir nespēja šķirties no jebkuras lietas, kaut tā būtu pavisamnevajadzīga un lietošanai nederīga. Cauri aizkvēpušajām loga rūtīm spiedās pelēka gaisma, ietinot visupuskrēslas netīrajā autā. Nelaba, sastāvējusies smaka kā pūstošs vanckars neļāva elpot pilnu krūti. Novisa strāvoja netīrība, slinkums un skopums.

Nometis zemē avīžu saini, vecis atbrīvoja man krēslu, bet pats, pelnutrauka vietā nolicis alumīnijakrūzi ar tējas biezumiem dibenā, atmetās uz izsēdēta dīvāna starp saņurcītām segām un pelēkiempalagiem. Aizsmēķējis otro reizi atkārtoja:

— Ko vajag?— Štāls, — es stādījos priekšā. — Jūsu kaimiņš no piektā dzīvokļa.— Mans vārds ir Troms. Būtu lietderīgi paskaidrot, kas atvedis jūs šeit? — viņa neatlaidībā jautās

aizturēts satraukums, bet varbūt tā tikai likās.— Vai atceraties nelaimi, kas nesen piemeklēja manu dzīvokli?— Protams.— Redziet… kā lai paskaidro… Pēc notikušā man kļuvis grūti uzturēties mājās… Jūs saprotat?— Nē.— Tā ir tāda nospiedoša sajūta — nelaimes gaidas… — Man nebija vajadzības improvizēt. —

Atcerējos, tai naktī kāpņu telpā jūs pateicāt: «Nelaimīgs dzīvoklis!» Jau toreiz man iešāvās prātā, ka…Tāpēc nolēmu iegriezties… Varbūt mainīt?.,. Jūs sen šeit dzīvojat?

— Kopš dzimšanas.— Tas ir?— No desmitā gada.— Nevar būt!— Var gan. Nams celts devītajā. — Viņš izpūta dūmu mutuli un piepeši steidzīgā, čērkstošā balsī

neapstādamies sāka stāstīt, bet es klausījos, pamazām aizmirsdams par cauro zābaku uz galda un smagogaisu istabā. Vecā cilvēka droši vien sen lolotā vēlme rast klausītāju ņēma virsroku pār iedzimtā lepnumaizraisīto noslēgtību.

— Sen, sen — tSs bija pusaudža gados — māte kādā no retajiem atklātības mirkļiem atzinās, kapar savu ierašanos pasaulē man jāpateicas baltvācu baronam Hansam fon Hecam Ārlaulības atvase…

Tētiņš, kuram, kā par brīnumu, es nebiju slogs, drīzāk otrādi, ierādīja mums trīsistabu dzīvokli savā namā.Tāpēc mana māte — barona bijusī kalpone — nu varēja komandēt pati savējo.

Tēvu atceros neskaidri, man bija liegts viņu tā saukt. Stalta auguma vīrs ar zelta pulksteņķēdi unbonbon- gām kabatā — tāds viņš iespiedies atmiņā.

Fon Heca sieva Ellija ar diviem dēliem dzīvoja Min henē, bet reižu reizēm apciemoja savu Rīgasdzīvokli Grezni iekārtotie apartamenti vienmēr bija gatavi sagaidīt īpašnieci, viesus vai… manu māti.Elliju fon Hecu neatceros, bet abus brāļus gan.

Verners fon Hecs, jaunākais, agri pievērsās finansēm un, strauji kāpjot pa karjeras kāpnēm, karasākumā bija neliela, toties sava kapitāla īpašnieks. Runāja, ka, izdevīgi ieguldījis to vērmahta bruņojumamodernizē šanā, viņš nākotnē varēja cerēt uz augstām dividendēm. Slaids, augstu pieri, zilām acīm ungaišiem matiem — Verners bija īsts āriskais standartzigfrīds. Bet nedz āriene, nedz sakari un kapitālsviņu neglāba. Dzirdēju, ka viņš atdevis dzīvību par fāterlandi Piemaskavas sniegotajos klajumos.

Vecākais — Ēriks — trīsdesmit otrajā gadā gāja bojā autosacīkstēs Berlines trekā. Miers viņupīšļiem! Ir Verners, ir Ēriks pameta šo pasauli, neatstājuši pēc sevis mantiniekus. Tā fon Hecu ciltskoksnoslēdzās bez tieša turpinājuma. Etīde… Četrdesmit trešajā gadā tēvs pēkšņi nomira. Būtu viņšparedzējis, varbūt tagad es nestu fon Hecu vārdu… — Troms uz brīdi apklusa, lai ievilktu dūmu.

Es vēroju viņu, cenzdamies saskatīt, bet neatrazdams tās aristokrātisko senču turpmākajām paaudzēmnodotās asinis, kas cauri gadiem parādās kā sejā, tā kustībās un uzvedībā.

— Fon Hecs, — Troms turpināja, — vecais Hecs, trīsdesmito gadu vidū sava kapitālanovērtējumu varēja rakstīt ar septiņciparu skaitli. Jau gadsimtu mijā viņš pameta muižu, pārvācās uz Rīguun pilnībā nodevās tirdzniecībai ar Vāciju. Ieoesīgā lieta Jāva prāvu peļņas procentu ieguldīt īres namuceltniecībā. Tēvs sadarbojās ar tālaika ievērojamākajiem arhitektiem: Baumani, Poli, bet vēlāk arī arjūgendstiliešiem — inženieri Eizenšteinu un talantīgo Mandelštamu. Viņš ne tikai vēlējās redzēt Rīguskaistu, viņš pielika tam roku… un nežēloja naudu…

Klīda baumas, ka īpatni, bet varbūt tālredzīgāk par citiem vērtēdams politisko situāciju Eiropā, viņškopš Pirmā pasaules kara daļu kapitāla, to, kuru turēja rezervē kā veca sieva zeķē, sācis pārvērstvērtslietās Starp mums runājot, tās nebija baumas vien, jo divdesmit devītajā gadā māte man stāstīja, karedzējusi ceļasomu pilnu ar dārglietām Ellijas fon Hecas dzīvoklī.

Trīsdesmit trešais gads fon Heca aristokrātiskajiem radiem Vācijā izrādījās liktenīgs. Primitīvifunkcionāri izspieda tos gandrīz no visiem cik necik vadošajiem amatiem. Esmu pārliecināts, ka vēlāk —trīsdesmit devītajā, lai gan tēvs bija «Baltvācu apvienības» biedrs, tieši šī iemesla dēļ viņš tik noraidošiizturējās pret aizbraukšanu, bet varbūt… Zinu, ka, nebūdams latvietis, viņš pašaizliedzīgi mīlēja Latvijuun darīja tas labā, cik spēja, bet fašisms bija pretīgs fon Heca būtībai. Neraugoties uz pierunāšanu undraudiem, viņš palika.

Par tēva naudu es pcbeidzu universitāti. Strādādams Valsts bankā, lēni un neatvairāmi virzījos uzaugšu. Nonācu teju pat valdē, kad sākās karš. Pēc pārliecības esmu pacifists un, par laimi, ja tā varizteikties, tuvredzīgs, tāpēc netiku karojis nevienā armijā. Pēc kara, kā par brīnumu, izsprucis represijuvilnim, tikpat lēnām un neatvairāmi slīdēju lejup, līdz sasniedzu pašreizējo stāvokli…

Pēkšņi Troms ieklepojās, klepus kļuva arvien spēcīgāks, līdz izvērtās astmatiskā gārdzoņā. Espielēcu, bet viņš jau bija norijis tableti un mierinot māja man ar roku, ar otru slaucīdams asaras, kasstrautiņā plūda pāri iekritušajiem vaigiem. Bālajā, anēmiskajā sejā mazpamazām atgriezās vecā, manpazīstamā nīgri nelaipnā izteiksme, un, neko nepaskaidrodams, viņš turpināja:

— Jau Ulmaņa laikā baumas par fon Heca vērtslietām satrauca daža laba muļķa fantāziju. Atceros,tas notika trīsdesmit sestajā gadā. Naktī Ellijas fon Hecas dzīvoklī iebrukusī banda to burtiski izdemolēja.Runāja, ka meklējuši vērtslietas. Kā par nelaimi, iebrucēju ceļā gadījās jauniņā kalponīte Velta,Veltiņa… — Viņš 00- krekšķējās. — Nedēļu vēlāk man būtu sieva… Viņu atrada mirušu… Tā nodzīvojudzīvi viens… — Trotma kašķīgajā balsī ieskanējās sāpīgi toņi.

Viņš apklusa. Nevēlēdamies pārtraukt vecā, sirmā cilvēka atmiņas, klusēju arī es. Viņš vairsneatgādināja kraukli, arī nolaistā istaba nevedināja uz domām nedz par slinkumu, nedz nevīžību. Nē, tābija visu pārmācošā nevērība pret sevi, uzspiestā nevērība, kuras īstais vārds — bezcerība.

Beidzot iedrošinājos pārtraukt ieilgušo klusumu.— Lūdzu neuzskatīt mani par uzbāzīgu, bet vai jūs nevarētu kaut ko tuvāk pastāstīt par manu

dzīvokli?— Es taču par to visu laiku runāju. — Troms uzmeta man dīvainu skatienu. — Jūsu dzīvoklis ir

Ellijas fon Hecas Rīgas dzīvoklis.

III Negaidīta iepazīšanās

Valts sagaidīja mani durvīs.— Nu kā? — viņš nepacietīgi jautāja.Tikai ērti iekārtojies dzeltenās gaismas aplī, uzņēmu valodu. Pastarpām kūpinādams cigareti, runāju,

un negaidītais lēciens sāņus no standartizētās dzīves ikdienas lika sarunbiedra acīm iedegties skaudrāziņkārē. Tās gluži uzliesmoja viņa sejā, kad atkārtoju Troma vārdus:

— Sis dzīvoklis ir Ellijas fon Hecas Rīgas dzīvoklis …— Tālāk! — Kronbergs aprauti izgrūda.— Dzīvoklis stāvēja tukšs līdz pat okupācijas sākumam četrdesmit pirmajā gadā. Pa kara laiku šeit

mitinājās vācu virsnieki, bet pēc vērmahta padzīšanas tika ielikts pirmais īrnieks — kā pamatakmenslatviešu nācijas rusifikācijas un Rīgas komunalizācijas pamatā. Tas bija kāds izdienējis Sarkanās Armijasstaršina no sagādes daļas. Lai gan īsā laikā viņš pārveda no Ros- tovas gan tēvu, gan māti, tomēr dabūjatikai vienu istabu. Nedaudz noseboja, jo pārējās paguva iekārtoties vecākais leitnants Mihejevs ar sievu.Kontuzēts, ieņemot Jelgavu.

— Kā sauca staršinu?— Ivanovs Ivans Ivanovičs.— Hm! Visai izteiksmīgi. Kas bija pēc tam?— Pēc tam bija tā. īrnieki atjaunojās tikai septiņdesmito gadu vidū. Staršinas ģimene apmainīja

istabu ar Feldmani, bet kontuzētais ar gada novēlošanos sekoja sievai uz mūža mājām. Es ar kundziapmetos viņa atstātajās telpās. Dzīvoklis bija tik bezjēdzīgi nolaists, ka pagāja vismaz nedēļa, līdzsakopām to cik necik dzīvošanai atbilstošā stāvoklī.

— Kā Hecs izvairījās no izsūtīšanas četrdesmitajā gadā? Viņš taču palika Rīgā.— Gaužām vienkārši. Izvešanas dienā viņš ciemojās pie draugiem. Sīkums, bet cik spilgti tas

raksturo visu.— Re nu, — Kronbergs salika kopā pirkstu galus,— bet es sūdzējos par pieturas punkta trūkumu. Pats 1 te- lakais, kādu var iedomāties. Centrs, ass,

ap kuru riņķo intereses, — vērtslietas! Turklāt krātas gadiem… Sievietes no laika gala ir centušāsapmierināt savas iegribas, greznojoties ar dārgiem nieciņiem, tā pievelkot sev nevis vērtīgākos vīriešus,bet gan vieglas iedzīvošanās tīkotājus. Vieni nesmādēdami ņem pašas līdz ar kāroto mantu, izvēlīgākie —tikai pēdējo. Var izdarīt visai īpatnēju secinājumu, ka asiņu jūra ir izlieta ne pašu dārglietu, bet tieši šosievišķīgo iegribu dēļ, kas, iemiesotas greznuma priekšmetos, liek ķerties pie vardarbības. Kā degošasvece naktstauriņu tās pievelk noziedzniekus, liekot pašiem sadegt.

So liesmas lomu nu esam uzņēmušies mēs… Kāds ir šis Troms?— Nīgrs un kašķīgs, netīrīgs un nekārtīgs, manuprāt, mīl iemest, turklāt smird pēc sīpoliem, bet

reizē iekšēji simpātisks, vecs, dzīves salauzts cilvēks.Kronbergs uzmeta man vērīgu skatienu.— Nebiju pamanījis jūsos psihologu, — viņš sacīja.— Ļoti labi, ka pievēršat uzmanību ne tikai cilvēka darbībai, tā teikt — tās fiziskajām izpausmēm.

Iekšējā cīņa, zemapziņas cīņa, lūk, kas izverd un, pārmācot saprātu, reizēm noved līdz noziegumam vailiek upurēt sevi. Cilvēka darbība ir tai pakārtota daudz lielākā mērā, nekā mēs domājam. Negaidītanervozitāte, satraukums, neiecietība ir zemapziņas darbības rezultāts. Kādas iespējas cilvēcei pavērtusaprāta tiešs kontakts ar zemapziņu, bet tam mēs vēl neesam nobrieduši. Iedarbojoties tieši, šisdvēseliskais stāvoklis grūž mūs uz darbību. Pret ko un kādā veidā tā vērsīsies, tas atkarīgs no katra

indivīda īpatnībām.— Bet saprāts taču spēj pārmākt šo grūšanu, ja tā virzīta uz likumpārkāpumu, — es iebildu.— Saprāta kontrole reizēm ir stipri novēlota. Krīzes momentā tas kā ar bioloģiska drošinātāja

palīdzību atslēdzas no pārslodzes. Cik noziegumu izdarīti afektā! Tikai ieraudzījis pie kājām līķi, cilvēksaptver nodarīto. Zinot attiecīgā indivīda noslieces'un saņemto informāciju, psihoanalīzes cejā nebūt navgrūti noteikt, kādu reakciju izraisīs šī informācija.

— Skan iepriecinoši. Iznāk, ka, kontrolējot informāciju, var tikt kontrolēta cilvēce, jāzina tikaikatra individuālās iezīmes. Nozieguma, pat kara prognozēšana …

— Bet informācija? Tā ir grūtākā problēma. — Kronbergs izslēja gaisā rādītājpirkstu. — Idejasizklāstīt ir viegli, nesalīdzināmi grūtāk likt tām darboties. Šāda individuālā statistika cieši saistīta arcilvēka tiesībām, bet informācijas bads ir gan ārsta, gan detektīva klupšanas akmens. Galvenā jautājumabūtība — kā iejūgt to visu kopējos cilvēces labklājības ratos, lai laikus tiktu prognozēts kā noziegums, tāslimība. Nākotnē to atrisinās ar kompjūtera tipa smadzenēm.

— Kāds tam sakars ar Feldmaņa lietu?— Tiešs, — Kronbergs nopietni atbildēja. — Feldma- nis varēja izraisīt noziedzniekā

nepārvaramu tieksmi nogalināt. Jūs jautāsiet — kāpēc? Uz to tiks saņemta atbilde pēc tam, kaddetektīvpsihologs Stāls ar viņam raksturīgo asredzību izdarīs slēdzienu, atbildējis uz diviem jautājumiem.Pirmais — kādas ir noziedznieka noslieces, otrais — liktenīgajā mirklī saņemtā informācija.

— Bet slēdziens?— Sīkums. Noteikt vainīgo…Es iesmējos.— Tik vien?— Tik vien. Bet tagad norunāsim — nevienam ne pušplēsta vārda par dārglietām! Visai negaidītais

lietas pavērsiens to prasa. Ievērosim piesardzību, norunāts?— Norunāts! — es apsolīju. — Ko darīsim tālāk?— Iesim gulēt! — Valts nožāvājās un, aizlicis rokas aiz pakauša, atgāzās krēslā. — Rītdienai

darba gana. Jāapstaigā atlikušie dzīvokļi un jāmēģina uzzināt ko tuvāk par fon Hecu. Daži kanāli man ir.— Kādēļ mums jāinteresējas par Hecu?— Viņš ir visa vaininieks. Būsim pieklājīgi un veltīsim viņam pienākošos uzmanību. Nebūtu Heca,

diez vai jums rastos cita iespēja saskarties ar tik aizraujošu pfoblēmu. Ar labu nakti, Roberti— Ar labu nakti!Sapnī redzēju milzīgu, mirgojošu dimantu kaudzi. Sēdēdams tās virsotnē, mētāju spožos akmentiņus,

prie- cadamies par krītošo zvaigznīšu zibšņiem. Piepeši dārglietu kalns sāka rukt, rūkt… līdz pazuda, unes atrados garā gaitenī. Gāju gar pelēkām sienām, meklēdams izeju, bet tunelis sazarojās un līkumoja.Izmisis un izmocīts sāku skriet. Te pašā galā atspīdēja gaisma, man tuvojoties, tā kļuva arvien spožāka, unes izskrēju pie milzīgās dimantu kaudzes.

— Zīmīgs sapnis, — Valts brokastojot piezīmēja.Bez iepriekšējas norunas bijām pārvērtuši virtuvikopējā ēdamtelpā, bet laika gaitā ari viss pārējais ieguva apzīmējumu «mūsu».Nekad agrāk man nebija ienācis prātā, cik daudz bēdu un ,prieka mīt zem viena jumta. Seit —

notupušajā komunālo dzīvokļu namā — visā kailumā atsedzās lielās pilsētas paradokss, cilvēkavientulības un ideoloģizētās sabiebrības bezsirdības paradokss. Es pat nenojautu, ka pirmajā dzīvoklīgalēja stresa apstākļos jau devīto gadu no gultas neceļas paralizēta sieviete, kuras vienīgais kopējs irinvalīds vīrs. Izturēju pie viņiem desmit minūtes un uzskatu — tas bija daudz. Lai saklausītu viens otru,runājām paceltās balsīs, io no pārtikas noliktavas pagrabā nāca dobji būkšķi. Pēcāk piebrauca smagāmašīna un istabā izplatījās smacējoša izplūdes gāzu smaka. Neizslēgtā motora pavadījumā sāka dārdētkravas kastē mestās mucas. Ja visam pievieno kaimiņienes nodzerto seju un piegānītās kop- telpas, kļūst

saprotama vecīšu gaušanās.Ceturtā dzīvokļa durvis atvēra starojoša, jauna sieviete. Jau gaitenī mani sagaidīja sveiciens —

dusmīgs zīdaiņa brēciens, uz kuru viņa reaģēja tramīgi un uzreiz. Palielījās ar rožaino mantinieku, pretējiman uzskatīdama to par daiļāko dabas veidojumu.

Augšstāva iemītnieki mani uzņēma naidīgi, maldīgi1 noturēdami par dzīvokļu saimniecības pārstāvi.Uzmetis acis griestiem, pilnībā sapratu viņus. Milzīgs netīra mitruma plankums, izdrupuši apmetumagabali un atlupušas tapetes. Sešu mēnešu smagā cīņa ar negribīgajiem caurā jumta labotājiem atainojāsgriestos kā spogulī un liecināja par šo darboņu uzvaru. Vienaldzība, saēdusi sabiedrību kā tārps sēni, likabērniem nosirmot jaunībā un vecākiem mirt briedumā. Vienīgi trešajā dzīvoklī es netiku. Nevienu, kasienestu gaismas stariņu mīklainā nozieguma tumsā, nebiju atradis.

Es gulēju, kad pārradās Valts.Uzmodos agri. Jūlija saule jau bija gabalā. Uzrāvu treniņtērpu, lai pabeigtu rīta skrējienu pirms masu

svētceļojuma uz darbu. Lēkdams pāri trim pakāpieniem reizē, metos lejup un, nespēdams laikusnobremzēt, ieskrēju krūtīs nepazīstamai sievietei. Viņa tobrīd iznāca no trešā dzīvokļa, kad es eiešiapskāvu tās sporta- ģērbā tērpto augumu.

— Kas tad nu? — viņa jautāja, nekustīgi no apakšas uz augšu vērdamās man acīs, bet es, muļķīgismaidīdams, turēju viņu ciet, nezinādams, ko iesākt.

— Ceru, ka esat apmierināts, — raisoties vaļā, sieviete noteica un sāka kāpt lejup.Samulsis sekoju. Viņai bija gadi trīsdesmit, glīts augums un, cik paguvu ievērot, simpātiska seja.

Tikusi uz ielas, viņa nogriezās parka virzienā un sāka skriet. Arī es uzņēmu gaitu. Saklausījusi aizmuguras manus soļus, viņa atskatījās un apstājās.

— Vai tad nepietika?Brītiņu pagaidījusi, paraustīja plecus un atsāka pārtraukto ceļu. Es tāpat. Sieviete no jauna apstājās.— Jūs traucējat! — Tumšās acis iedegās dusmās. — Ko jums vajag?— Jūs! — es tik pārliecinoši atteicu, ka viņa nenoturējās un iesmējās.— Nekauņa!Sīs uzslavas iedrošināts, atguvu spēju cik necik sakarīgi runāt. Sapratusi, ka neesmu no brunču

medniekiem, viņa kļuva pielaidīgāka, bet, kad izteicu galveno, jau redzami ieinteresēta, neatteicāsatsēsties baseina malā mūsu ievērojamo komponistu bareljefu sabiedrībā.

Pīlītes rosījās ap savu peldošo mājiņu, putnu dziesmas pieskandēja apkārtni, gaiss, svaigs un smaržupilns, ļāva elpot ar baudu. Parks modās jaunai dienai, jaunai cīņai par izdzīvošanu.

Mēs iepazināmies. Sievietes, simpātiskās sievietes vārds bija Aija Niedre. Kaut kas trausls un viegliievainojams strāvoja gan no šo vārdu savienojuma, gan no pašas vārda īpašnieces. Izrādījās, ka tikaipirms piecām dienām viņa kļuvusi mana kaimiņiene Cik nopratu, vienīgi nesenā pamātes nāve ļāvusi viņaiar tēvu no jauna apvienoties kopējā ģimenē.

— Esmu dzirdējusi par fon Hecu, — mani iztrūcināja viņas atbilde uz jautājumu, ko biju izteicisvairāk pienākuma pēc. — Par šo cilvēku man pastāstīja dzīvokļa bijusī īrniece. Viņa dzīvoja kopā arznotu, bet pēc maiņas pārvācās pie māsas uz laukiem. Ļoti mīļa, pļāpīga un ļoti veca sieviņa.

— Vai adresi atstāja?— Atstāja. Ciemos aicināja — pie dabas un govs. Vietas pietiekoši, un viņām — vecenēm —

būšot jautrāk.— Kur tas ir?— Patālu. Pie Madonas, no Gaiziņa divpadsmit kilometri. Mājas Akmeņi.— Kā jūs tikāt līdz Hecam?— Ar dzīvokļu maiņas palīdzību, — Aija pasmaidīja. — Mainījāmies ilgi, trīskārši. Iznāca bieži

ieskriet. Viena no manām vizītēm sakrita ar vecenītes sirdslēkmi. Atbrauca «ātrā», bet pēc tam viņaneparko negribēja mani atlaist. Zināt, tas ir tāds nekontrolējami saspringts stāvoklis — bailes, ka

atkārtosies, bet no tā savukārt bailes palikt vienai. Večiņa nervozi runāja, un es redzēju, ka ar balssskaņām viņa cenšas apslāpēt augošo nemieru. Uzbudināti ieklausoties sevī, viņa stāstīja un stāstīja,neizvēloties tematu. Tā es uzzināju par fon Hecu. Tas notika nejauši.

— Ko interesantu uzzinājāt no ŠĻ domājams, visai saraustītā stāstījuma?Aijas tumšās acis traucēja koncentrēties. Kas par ieradumu raudzīties tik cieši sarunu biedrā!— Nešaubos, šis Hecs ir bijis tīrais Apollons. Vecenīte līdz šai dienai par viņu stāvā sajūsmā.

«Vīrietis!» — tā viņa teica, un viņas mutē tas skanēja kā: «Dievs!» Večiņai, tai laikā jaunkundzei, bijusituv* draudzene — fon Heca mīļākā, kas daudz stāstījusi par viņu. Sabiedrībā iznesīgs, galants unasprātigs, maigs un saprotošs divatā. Jums patīk tādi? — Aija uzmeta man šķelmīgu skatienu.

— Un kā vēl, — es apstiprināju. — Sevišķi divatā… Vai tas ir viss?— Principā viss. — Viņas skaisti veidotās lūpas notrīsēja aizturētos smieklos. — Vēl atcerējās

fon Heca jaunāko dēlu. Esot viss tēvā, pat draudzene no Rīgas. Pirms kara šis — kā no Minhenes, tā pieviņas uz Tērbatas ielu.

— Uz kurieni?— Uz Tērbatas ielu. Šķiet dzirdēta, taču nezinu, kur meklējama, varbūt nomalē… Zināt,

atceroties fon Hecu, pagātni, viņa nomierinājās, kļuva sapņaina un reizē… greizsirdīga.— Tādā vecumā?— Ko jūs saprotat! Sieviete ir un paliek sieviete neatkarīgi no vecuma.— Pieņemsim. Vai šī nemainīgā sieviete neko sīkāk nepastāstīja par Heca dēlu vai viņa

draudzeni no Tērbatas ielas? Varbūt vārdu, adresi?— Nē.— Būs jāaizbrauc, — es paziņoju, un Aija uzmeta man pārsteigtu mirkli.Sāka klaudzēt tuvīno namu durvis. Cēlāmies. Viegl'ā riksī, reto garāmgājēju ziņkārīgo skatienu

pavadīti, sasniedzām māju. Pie trešā dzīvokļa apstājāmies.— Man patlaban atvaļinājums, — Aija sacīja.— Jā…— Ja vēlaties, aizvedīšu līdz Akmeņiem, — viņa piedāvāja. — Man nemiers, kā viņa tur…Negaidītā priekšlikuma pārsteigts, spēju tikai pajautāt:— Ar ko?— Ar vecu, bet vēl drošu žiguli. Nu kā, brauksim?— Neesmu viens-.— Kas otrais?— Kaimiņš, draugs.— Nu ko t'! — Aija paplēta rokas, un man šķita, ka viņas balsī ieskanējās vilšanās. — Brauksim

trijatā. Bet, — nākamajā mirklī viņa mani atvēsināja, — lai jūs neizdarītu nepareizus un nevienamnevajadzīgus secinājumus, paskaidrošu, ka jūsu izziņas tieksmes ir gluži vienkārši sakritušas ar manu jauagrāk pieņemto lēmumu apciemot vecenīti.

— Pateicos par brīdinājumu. Kad dosimies ceļā?— Kad vēlaties.— Es pajautāšu un noskriešu pateikt.— Kā jums ar atmiņu?—Pagaidām nesūdzos.— Neskraidiet, piezvaniet. — Viņa nosauca telefona nu&uru.

IV Akmeņos

Kur mēs esam? — Valts aizmugurē jautāja.— Pie Pļaviņām, — Aija atsaucās. — Jau redzams tornis.— Drīz pagrieziens, — es konstatēju. — Vai nepiestāsim? Derētu iekost.Aija iegrieza žiguli sānceļā un pēc nelielas līkumošanas apturēja neizskatīgas ēdnīcas durvju

priekšā.— Jāiztiek ar to, kas ir, — viņa paziņoja. — šajā agrumā viss vēl ciet.Maltas gaļas, precīzāk — maizes bifšteks un neviena zaļumiņa. Remdējām izsalkumu tikai

pienākuma pēc. Ēdot pamanīju ne vienu vien Aijas skatienu apstājamies pie Valta. Viņš drupināja barībukā mašīna, neveltot uzmanību apkārtnei. Nenoliedzams vīrišķības paraugs. Sarunas nevedās.

— Ieskriesim maizes veikalā, — Aija ieteicās, kad iznācām no ēdnīcas.— Vai nepietika?— Ciemakukullm.— Maizi? — es apšaubīju.— Redzēsiet, pieņems ar pateicību. Tas tepat aiz stūra.Tiešām — nelielā veikaliņā, kā par brīnumu, atradām gluži siltu maizi.Pirms motora iedarbināšanas Aija pagriezās sēdeklī un uzlika roku uz atzveltņa.— Zēni, — viņa sacīja, — gribu jums ko jautāt. Tikai godīgi — vai tas, ko jūs pašreiz darāt, ir

likumīgi?— Tas nav pretlikumīgi, — Kronbergs atteica, — tāpēc vedina secināt, ka likumīgi.— Kāds no tā labums jums?— Pašreiz nekāds, nākotnē — varbūt. Viss atkarīgs no rezultāta.Atbilde mani pārsteidza, jo, apspriežot šo problēmu, mēs tās atrisinājumu bijām saistījuši vienīgi ar

drošības garantēšanu. Par kādām nākotnes cerībām Valts runāja? Viņa balsī skaidri saklausāmā nepatikapret šādu iztaujāšanu lika Aijai aizgriezties. Viņa iedarbināja motoru, un mašīna rāvās uz priekšu.

Pēc dažiem kilometriem nogriezāmies uz gleznainā Madonas ceļa.— Cik skaisti! — man izlauzās, kad, uzbraukusi lēzena pakalna virsotnē, apstājāmies. No šejienes

pavērās plašs skats uz visām pusēm. Ceļš turpinājās kā melna, posmaina, pakalnu sacirsta čūska, izzūdottālumā starp pelēkā dūmakā tītajiem mežiem. Nelielā ieplakā zilgmoja ezers, ar holandiešu vecmeistaruprecizitāti atspoguļodams pretējā krasta krāšņo zaļumu segu. Baltās ūdensrozes zilajā ūdenī izskatījās kādebesīs iekaisītas ziedlapiņas. Uzpūta vējiņš. Lēpju platās lapas kā sveicienam pacēla malas un, straujimājot, ar šļakstienu no jauna pieplaka ūdenim. Vējiņš sašū- poja arī līča gludo spoguli, mežs tajāsadrebēja, saviļņojās un izgaisa zaļganzilā krāsu maisījumā.

— Skaisti? Vai tas? — Aija norādīja uz vecām lauku mājām tepat pie ceļa. Ieliecies šķūņa jumts,pussagru- vusi kūts, nolaista mājas priekša, aizaudzis dārzs, un apkārt nezāļu biezoknis. Pāris drūmu,nokaltušu ābeļu un aiz tām kā sarkana brūce sadauzītu drenu cauruļu guba.

— Ne govs, ne aitas, pat vistas… Vēl pirms gadiem piecpadsmit te līgoja druvas, bet tagad nezālespāri galvai. Kam tas viss… — Viņa cieši saknieba lūpas un ieslēdza aizdedzi.

— Kolhozi, — Valts norūca, — nabadzības apliecība …— Cilvēki, Kronberg, — Aija pāri plecam izmeta, — un ne tie, kas uz šīs zemes dzīvo!Par spīti visam, es jutu dabas labvēlīgo ietekmi. Ar Aiju bija citādi. Viņa, turēdama stūrf joprojām

atradās civilizācijas nomācošajā varā. Valts likās iegrimis sevī.Pie Bērzaunes nogriezāmies uz Vestienas pusi. Noripojusi vēl kilometrus trīs, mašīna iebrauca

aizaugušā sānceliņā, un pēc brīža divi suņi ar skajām rejām apsveica mūs guļbaļķu mājas sētsvidū.Nedaudz pastīvi, rausāmies laukā.— Se, Dūksi, Fuksi, se! — atskanēja no durvīm. Tikai pēc laba brīža tajās izkliboja gadu saliekta,

izkaltusi veča, balstīdamās uz pašdarinātas, zarainas, no ilgās lietošana spīdīgi nopulētas ozolkoka nūjas.Aiz večas, pārsteigdama mūs, parādījās viņas kopija — mats matā tāda pati, tikai citādi ģērbusies. Suņinorima un aizskrēja savās darīšanās.

Mirkli miegusi acis spilgtajā saulē, vecišķā kopija pēkšņi iesaucās:— Aijiņa! Tad ta pārsteigums!— Apsveicu jaunajā vietā, Zentas tant! — Aija atsaucās. — Redzat nu, tomēr atbraucu.— Kas tev par brašiem kavalieriem līdzi, — slaucīdama puķainajā priekšautā rokas, viņa

nomērīja mūs ar skatienu. — Varbūt sapazīstināsi? Sī ir mana māsa Emīlija. Atšķirt mūs viegli — manraksturs laipnāks.

Es nodomāju — ja tas ir tikai raksturs, tad bezcerīgi. Tomēr atšķirība parādījās visai drīz un bijabūtiska, kad Emīlija atvēra muti. Viņas runasveids un izloksne kā diena pret nakti kontrastēja ar māsasvalodu, kura savu dzīvi bija pavadījusi Rīgā.

Neviltotu prieku izraisīja ciemakukulis. Gadi un trīs kilometri līdz veikalam neesot viegla nastacilvēkam, kam aiz muguras jau teju deviņi desmiti. Nav kā senāk, kad mājās katrs cepa savu maizīti.

Liela bērza veldzējošajā ēnā Emīlija uzklāja galdu — piena krūzi no pagraba, medus podiņu unrupjas maizes riecienu katram.

Smagi atspiezdamās uz nūjas, Emīlija aizkliboja uz virtuvi, bet Kronbergs neuzkrītoši uzņēma valodupar mūs interesējošo tematu. Zentas tanti nedaudz mulsināja negaidītie jautājumi, redzams, Aijai stāstītoviņa atcerējās visai neskaidri. Bet par vienu varēja teikt: «Viss kā sendienās,» — kad runa ievirzījās parfon Hecu

— Viņa jaunākais dēls bija apbrīnojami līdzīgs tēvam, — acīm spridzot, viņa stāstīja, — tikai beztā šarma. Līdz šai dienai neizprotu, kā tā Ellija aizdabū- jusi Hansu līdz altārim. Vienīgais, ar ko viņavarēja padižoties, — titulētā dzimta. Blonda, tieva kārts ar spiču degunu! Zinot to, kļūst saprotams, kālabvīrs dzīvo Rīgā, bet sieva Minhenē… Esmu pārliecināta, ka Hecam tuvāka bija Valda.

— Vai Troma?— Redzu, jūs visu zināt. Jā, Troma. Viņa dzīvoja Vidus ielā Aijiņas mājā. Šķiet, pats tur esat

redzēts. Valda, lai gan sešpadsmit gadus vecāka, bija mana draudzene un fon Heca Rīgas sieva. Tā tikbija mīlestība … Jums, jaunajiem, par tādu ļauts vienīgi sapņot. Hecs nekrāpa sievu, viņš vienkārši tonemīlēja. Valdas dēls vēl šobaltdien dzīvo turpat. Nelaimīgs cilvēks, kas noteikti pelnījis labāku dzīvi.

— Vai par fon Heca dēlu likteni esat ko dzirdējusi? — vaicāja Kronbergs.— Sis tas jau nācis ausīs. — Zentas tante aizsprauda atrisušu matu sprogu aiz sniegbaltā lakatiņa

malas. — Ēriks, vecākais no abiem, trakoti mīlēja autiņu. Dzenājās ar to gaisa bendētāju, līdz sadzenājasev nāvi. Trīsdesmito gadu sākumā viņš sacīkstēs apgāzās tā, ka zārkam vāku nost neesot cēluši. ParVerneru, tā sauca jaunāko, es jau ieminējos. Izspļauts tēvs ārēji un pilnīgs pretstats iekšēji. Ādolfa laikabērns. Naudas dēļ jaunākais fon Hecs bija gatavs uz visu, pat ziedot tēvu… Novērtējis situāciju pēc šīsmērauklas, viņš iestājās nacionālsociālistu partijā un, izmantodams iespējas, ko deva piederība pie šīsbandas, uzsāka savu no Heciem neatkarīgu biznesu, kā tagad mēdz teikt. Jau trīsdesmito gadu vidū,Verneram viesojoties Rīgā, tēvs atteicās ar viņu tikties. Hanss ciest nevarēja nacistus.

— Dēls tādās reizēs apmetās viesnīcā? — Kronbergs painteresējās.— Ko jūs! Vernera fon Heca viesnīca, gatava uzņemt to jebkurā diennakts stundā, atradās Tērbatas

ielā pie Vērmanīša, otrā māja no Elizabetes ielas stūra. Tur trešā stāva plašajos apartamentos mitinājāsviena an- štendīga jaunkundze Milda, ja atmina nevil, uzvārdā Sēja. Dikti jau modīga bijusi, turklātbezkaunīga līdz pēdīgam — staigājusi pusplika, pat mazāko izdevību

pagorīties tādai vīriešu priekšā garām neesot laidusi. Pie viņas pulka pielūdzēju piestaigājis, gluži

kā uz sarkano lukturi Dzirnavu ielā. Bet bijis tikai jāparādās Verneram, tā pārējiem ticis kurvītis.— Kā jums, Zentas tant, izdodas atcerēties Rīgas vecos ielu nosaukumus? — nedaudz piesārtuši no

pēdējiem vārdiem, iejautājās Aija. — Tik gadu pagājis…— Tie nav veci, meit. Tā ir mana dzīve… Teiksim, Vērmaņdārzs. So parku Rīgas iedzīvotājiem

dāvāja tirgotāja Vērmaņa atraitne. Ko labu mūsu tautai nesis Sergejs Kirovs, nudien nemāku teikt, taču nešo dārzu. Vai Ģertrūdes iela tāpēc, ka vecās Ģertrūdes baznīca ir uz tās? Kā Iekšrīgā — Ormaņu, Zirgu,Skārņu.

— Vai Verners bija bagāts?— Salīdzinājumā ar tēvu — pusgraudnieks. Centies pārmēram, taču lielie dūži nav ļāvuši izslieties.

Tomēr sava turība bijusi, kas ir, tas ir. Kādus gan tērpus viņš nesavedis Mildai! Staigājusi kā modeļudemonstrētāja — te mūka garajā mantijā, te amerikāņu gerlas trūcīgajās drēbītēs.

— Kas tālāk? — Valts neļāva apsīkt večiņas atmiņu plūdumam.— Hanss šķīrās no dzīves četrdesmit trešajā gadā. — Zentas tantes balsī ieaudās veca cilvēka

skumjas. Tās pārliecināja vairāk par vārdiem, ka baltvācu barons Hanss fon Hecs ir bijis visnotaļ krietnscilvēks.

— Pastāstiet par Verneru, — Kronbergs palūdza.— Četrdesmit trešajā, jā, tas bija tūlīt pēc Jāņiem, es viņu satiku pie Valdas.— Ko? — Valts paliecās uz priekšu, un viņa seja saspringa. — Redzējāt pati savām acīm?— Kā jūs. Kāpēc tā uztraucaties?… Es todien dabūju piegrieztni kleitai. Valda jau tā šuvēja. Viņa

mani aprūpēja ar īsti mātišķu mīlestību. Mēs patlaban apspriedām, cik drēbes jāpērk, kad ieradās viņš.Ak Dievs! Atvērās durvis, un ienāca Hanss, jaunības dienu Hanss fon Hecs. Valdiņa gluži bez elpaspalika.

— Verners bija formā?— Nē.— Ko viņš vēlējās?— Jautāja pēc tēva papīriem. Pēcāk Valda paskaidroja, ka Hanss tai atstājis kaut kāda dzīvokļa

plānu, lūgdams sapKāt un nedot nevienam. To īpaši piekodinājis. Viņš mira no sirdstriekas, nepaspējisneko tuvāk paskaidrot. Valda domāja, ka Verners nācis pēc tā.

— No kurienes Verners pazina Tromu>— Tēvs iepazīstināja. Visi zināja par viņu attiecībām, vienīgi Ellija ne. Hanss ar tām nelielījās,

bet slēpt arī neslēpa.— Vai Valda plānu atdeva?— Nē, Hanss jau bija miris.— Kaut ko tuvāk par tā nozīmi zināt?— Fon Hecs izteicies, ka plāns nodrošināšot viņa dēla nākotni.— Ar to viņš domāja Verneru?— Nē.— Ko tad?— Leopoldu Tromu, Valdas dēlu.— Vai Valda Troma nemēģināja likt lietā šo norādījumu?— Cik man zināms — nē, lai gan pilnīgi droši toapgalvot neņemos.— Hm…Kronbergs piecēlās. Aizlicis aiz muguras rokas un nodūris galvu, viņš sāka mērot mauriņu uz priekšu

un atpakaļ, neizejot ārpus bērza mestās ēnas. Spēji apstājies Zentas tantes priekšā, sacīja:— Jūs mani pārliecinājāt, ka atmiņa, gadiem ejot, gluži kā sievietes rokas, nenovecos, ja to

kops. Man taisnība?

Vecenītes vaigos ielija sārtums.— Kopš bērnības man patīk dažādas šarādes, rēbusi un citas piņķerīgas lietas, — viņa mulsi

atteica. — Pat tagad atļaujos pa reizītei pasēdēt pie tām. Ziniet, tas trenē uztveri.— Tādā gadījumā papūlieties atcerēties šo tikšanos pēc iespējas sīkāk, — Kronbergs sacīja. —

Tas ir ļoti svarīgi.— Uzskatu, ka jūsu pienākums paskaidrot. — Acīmredzot viņa uzstājīguma aizvainota, Zentas

tante negaidīti parādīja savu raksturu.— Cienījamā Zentas tant. — Mūs pārsteigdams, Valts pieliecās un mīļi noskūpstīja viņai roku.

— Jūsu ziņkāre tiks apmierināta nekavējoties, tiklīdz beigsiet. Vienkārši patlaban jūs visu atceraties tikdzīvi, ka baidos, nedaudz vēlāk tas var neatkārtoties.

— Ticēšu uz vārda. — Atmaigusi vecenīte pagriezās pret Aiju un vairāk koķeti nekā aizdomīgipajautāja, vai Kronberga kungam droši varot ticēt.

— Kā man, — Aija pārliecinoši atbildēja.Nomierināta večiņa iegrima domās. Neuzdrīkstēdamies pārtraukt ieilgušo atmiņu gaitu, vērodami

apkārtni, gaidījām.Bērzs klusi šalca, un retie gubu mākoņi šķita zilai drēbei pielipušas vates pikas. Guļbaļķu mājas

priekšā pletās akurāti appļautas zāles sega, caur kuru uz durvīm veda cieti nomīdīta taciņa ar ceļmallapuviju gar malām. Nelielajā dārziņā krāsu bagātībā sacentās daždažādi ziedi. Nokalnītē auga trīs ābeles,pāris ķiršu un divas paralēlas rindas ogu krūmu. Lejāk sākās kartupeļu vagas, aiz kurām kā stabs debesīsslējās akas vinda. Viss likās apsaimniekots, tomēr līdz pilnībai kaut kā pietrūka. Uzmetis acis sētai,piepeši sapratu — vīrieša roku. Redzams, satrupējuša dēlīša vietā nesen ticis piesists jauns — pārējovidū tas izcēlās ar gaišāku koksni. Nemākulīgi, robiem apzāģēts, piesists ar trim naglām vienas vietā,turklāt katra noliekta ar neveiklu āmura triecienu. Virs skaidu jumta kores rēgojās sarkans skurstenis.Viena tā mala iegruvusi, atsedzot sodrējiem klātā dūmvada iekšpusi. Izļodzīta eņģe turējās kūts sienā uzgodavārda, likās — enerģiskāks pūtiens, un durvis būs gar zemi. Jā, vīrietim Akmeņos par darba trūkumujāsūdzas nebūtu.

— Es pārcilāju atmiņā visu, bet neatradu nekā, kas varētu jūs ieinteresēt.Kronbergs palocījās.— Pieņemiet manu neviltotu komplimentu. Vēl tikai pāris jautājumu, tad mana kārta. Vai šī bija

jūsu pēdējā tikšanās?— Jā.— Ko jūs vel zināt par viņu?— Tas ir viss.— Pastāstiet par Mildu no Tērbatas ielas!— Valda šo to pavisam nejauši uzzināja pēc kara. Stāvējusi veikalā, kad kaimiņiene no rindas

saraukusi degunu un pie sevis, tomēr pietiekami skaļi, lai blakus- stāvētāja saklausītu, nomurminājusi:«Palaistuve!» Valda pavērusies viņas skatiena virzienā un ieraudzījusi Sēju. Ģērbusies vulgāri, uzkrītoši.Uz jautājumu — kāpēc sieviete tā domā, viņa nav atbildējusi, ierāvusies sevī. Paši saprotat, tas bija laiks,kad katra atklātība slēpa nelaimi. Tikai pēc brītiņa paskaidrojusi, ka viņas dzīvoklis atrodoties stāvuzemāk par tās personas… Līdz šim no viņas nebijis miera ne dienu, ne nakti. Dzeršana, muziķa un visspārējais. Kad šis bedlems kļuvis galīgi nepanesams, negaidīti iestājies klusums — vīrs ievedis kārtību.

— Tātad Vernera fon Heca mīļākā apprecējusies, — Valts secināja. — Kurā gadā tas notika?— To es nezinu.— Nu laikam viss. Jā, vai Sējas jauno uzvārdu viņa neminēja?— Minēja gan.— Un kā tas skan?Zentas tante vainīgi pasmaidīja.

— Neatceros.Turot doto vārdu, Valts sāka stāstīt. Vecenīte noklausījās tikai pirmos pāris teikumus, tad pietrūkās

un, neteikusi ne vārda, ieskrēja mājā. Mēs saskatījāmies. Pēc brītiņa viņa atgriezās Emīlijas pavadībā.— Māsai trakoti patīk viss kriminālais, — Zentas tante paskaidroja. — Es būtu kritusi nežēlastībā,

ja viņa nedabūtu to dzirdēt. Stāstiet, lūdzu, no gala!Valts atsāka un, neizlaižot ne mazāko sīkumu, ļoti gleznaini iepazīstināja māsas ar visu notikumu,

izņemot versiju par dārglietām. Emīlija klausījās, muti ieplētusi, redzams, dzīve laukos nomāca ar savuvienmuļību. Aija sēdēja kā sastingusi, nekustīgi raudzīdamās stāstītājā. Kronbergam nobeidzot, iestājāsklusums. Zentas tantes sasprindzinātā seja liecināja, ka viņa neatlaidīgi cenšas kaut ko atcerēties, bet tasizdodas tikai daļēji. Sajutusi sev pievērstos skatienus, večiņa nopūtās.

— Es šo to zinu par jūsu kaimiņu, — viņa sacīja man, tad kaut kā bailīgi piebilda: — Bijušo…Sievišķīga ziņkāre desmit gadu garumā — tieši tik ilgi mēs nodzīvojām zem viena jumta. Par Feldmaniman pastāstīja kāds cilvēks, kuram es ticu vairāk nekā pati sev. Jūsu kaimiņš, Robert, — gatavaisbendesmaiss, pēckara gados tīrījis tā saucamos tautas ienaidniekus. Var tikai iedomāties, cik cilvēkamzemu jākrīt, lai izdarītu to, ko izdarījis viņš.

— Un kas tas būtu? — es vaicāju.— Viņa sievasbrāli Četrdesmit sestajā gadā nošāva kaut kur Dundagas apkaimes mežos. Liksies

neticami, ko izdarījis šis briesmonis. Uzzinājis par to, pats arestējis savu sievu! Pavļika Morozovacienīgs izdzimtenis! Vēl vairāk! Cietumā piespiedis viņu šķirties un pieņemt uzvārdu, kāds tai bijis pirmskāzām! Kā tādus zeme tur?

Mēs negaidīti patīkami pavadījām atlikušo dienas daļu. Valts, demonstrēdams cīkstoņa muskuļus,darbojās ar āmuru, kamēr es ar mūrnieka ķelli rokā sēdēju jumta korē un, labodams skursteni, noraudzījosviņā no augšas. Aija pa šo laiku aizvizināja abas vecenītes izklaidēties un šo to nopirkt.

Ticis galā, rausos zemē, un arī Valts iedzina pēdējo naglu šķūņa sienā.— Zināt, Robert, es darīšu visu iespējamo, lai vecumdienas varētu vadīt šādās lauku mājās. —

Kā apstiprinot teikto, viņš vēlreiz uzblieza naglas galvai. — Latvieši ir no arāju cilts, un gandrīz ikvienuno mums joprojām pievelk zeme.

Noskalojuši sviedrus, aizkūpinājām cigaretes.— Būtu laiks dalīties savāktajā informācijā, — es ierunājos. — Ko noskaidrojāt par fon Heciļ?— Diemžēl ievērojami mazāk nekā no Zentas tantes un Troma, — Valts atzinās. — Dzimis

1873. gadā. Tēvam, Volfgangam fon Hecam, piederējusi muiža netālu no Alūksnes. Trīs gadus pēc dēlapiedzimšanas ģimene pārcēlusies uz Rīgu. Tēvs bieži slimojis, tāpēc jau divdesmit triju gadu vecumājaunais Hanss sācis pārvaldīt — pie tam gudri — visus fon Hecu kapitālus. Beidzis Ķelnes universitāti,viņš lieti izmantojis iegūtās zināšanas. Pārējo jūs zināt.

— Maz.— Galīgi nekā!— Manuprāt, arī šurp atbraucām velti, ja nu vienīgi fiziski pastrādāt.— Bet Milda Sēja? Un Vernera vizīte pie Tromas četrdesmit trešajā gadā?— Nesaskatu nekā neparasta.— Tas tikai norāda uz jūsu paviršību.— Paskaidrojiet! — aizskarts vārīgā vietā, dusmigi izmetu.— Lūdzu. Kurā gadā krita Verners?Es parēķināju un pašpārliecināti atteicu:— Četrdesmit trešajā, ceturtajā vai piektajā.-— Nu, lūk! Bet pēc Troma vārdiem — četrdesmit pirmā beigās vai otrā sākumā…— Nevar būt! Es atcerētos… Viņš neminēja gadu!— Piekrītu, neminēja. Bet kurā gadā vēl vācietis varēja krist Piemaskavas sniegotajos klajumos?

— Ak, es muļķis! — Aiz sirdēstiem nospļāvos.— Tam es negribētu piekrist, — Valts smaidot iebilda. — Paviršs gan. Pats to negribēdams,

Troms tik tikko neizslēdza Verneru no mūsu aprēķiniem.— Cik viņam gadu?— Verneram? Septiņdesmit trīs.— Mums tas neder, — es noteicu. — Neatbilst slepkavas vecumam.— Robert, palūgšu jūs reizi par visām reizēm nespriest tik kategoriski. Apsverot mūsu rīcībā

esošos faktus, es pieļauju tikai un vienīgi varbūtību! Paskaidrošu ar piemēru. Slepkavas gaita devaiespēju pieļaut varbūtību par slimību, sitiena vieta un raksturs — par augumu un spēku. Līdzīgi nonācu pievecuma un dažām citām īpašībām. Uz faktu pamata, pieļaujot virkni varbūtību, mēs izveidojām meklējamāportretu. Tādā pašā veidā nonāksim pie slepkavības motīva — un tā tālāk. Pievēršu jūsu uzmanību faktam,ka žādā veidā, uzkrājoties varbūtībām, galarezultāts tiek pakļauts veselai virknei nejaušību. Izmainotiesvai atkrītot tikai vienai no tām — te der piemetināt: jo lielāks pieļāvumu skaits, jo šī iespēja ir reālāka,— var izjukt, šķiet, loģiski nopamatota kombinācija.

Atceraties, no izteiciena «Tērbatas ielā» es izdarīju secinājumu, sev par attaisnojumu piezīmēšu —ar nelielu piebildi, ka šis cilvēks ilgu laiku pavadījis ārpus Rīgas. Un te jums dzīvs piemērs — Zentastante, kas mū?u nodzīvojusi Rīgā, lietodama tikai vecos nosaukumus. Nesen noskatījos kinožurnālu, kurāar atbilstošiem komentāriem rādīja astoņdesmitgadīga vīra peldējumu. Varu derēt, ka ir jūs, ir es pēcmača ar viņu izjustu dziļu kaunu par savu fizisko nevarību — viņš peldēja pāri Lamanšam! Lūk, jumsfiziskās lejupslīdes teorija… Nobeidzot monologu, teikšu, ka, tāpat kā jebkurai lietai ir divas puses, arīkatrai varbūtībai izmeklēšanas gaitā var rasties gluži cits tulkojums.

— Tātad Verneru fon Hecu mēs nedrīkstam izslēgt no aizdomās turamo personu loka? — manāmikrities pašapziņā, es jautāju.

— Nekādā ziņā. Tagad mēs zinām, ka plāns ir Hansa fon Heca vērtslietu glabātavas atslēga. Ar kocitu viņš grasījās nodrošināt ārlaulībā dzimušā dēla nākotni? Jāpiezīmē, ka arī Vernera rīcībā ir šīinformācija, ar to es domāju dārglietas.

— Pēc kā jūs spriežat?— Pēc tā vien, ka vizītē pie Troma viņu atveda plāns.— Runa bija par papīriem, — es iebildu.— Tā jau ir, — Kronbergs atzina, — bet, ja piekom- binējam šai vizītei šodienas notikumus —

Feldmaņa slepkavību un iebrukumu mūsu dzīvoklī —, šāda sakarība uzprasās pati no sevis, vismaz līdztam laikam, kamēr jauni fakti neievirzīs izmeklēšanu citā gultnē. Vecais Hecs Joti noraidoši izturējās pretjaunāko delu. No kā Verners uzzinājis tēva noslēpumu? Pat Tro- inarn… Zentas tantes atmiņa, — bezpārejas viņš pēkšņā sajūsmā iesaucās, — kā kompjūteram! Pārlieku daudz negatīvu īpašību manī neatrast,bet nudien man skauž! Lūk, arī viņas!

Ar skaļām rejām gar mājas stūri izlēkšoja Duksis ar Fuksi un, nepievērsdami mums uzmanību, ņēmāsapriet automašīnu Starojoši smaidīdama, izkāpa Aija un, vingrā gaitā paskrējusi man garām, piespraudapie Valta krekla nozīmīti.

— Tas jums!Man sirdī kaut kas iedūra.«Tā tik vēl trūka!» es nodomāju, taču jutu, ka diemžēl no manis nav atkarīgs absolūti nekas. Viņa bija

tā vērta …— Suns! — Kronberga balsī jautās pārsteigums. — Kā to saprast?— Kā simbolu… — Aija smējās.— Suns ir cilvēka draugs, — es drūmi sacīju un pie sevis piebildu, ka labāk, ja draugs nav suns…— Mēs nolēmām, ka jums nepieciešams talismans, un, goda vārds, pa visām sametām divdesmit

kapeikas laimei un profesijai Tas nav vienkāršs suns…

— Seters… medību… — Valts pateicībā noskūpstīja Aijai vaigu. — Tagad esmu pārliecināts… —Viņš devās pie mašīnas un palīdzēja izrausties abām dāmām.

Aija bija tā, kas, vakaru noslēdzot, noorganizēja viesību galdu Namamātes — saposušās, jaunākas— sacentās, pakalpojot Kronbergam. Viņš šo uzmanību uzņēma kā pašu par sevi saprotamu.

Pēc mana lūguma Emīlija pastāstīja par savu dzīvi. Trīsdesmito gadu beigās viņa ar vīru dabūjusisavu saimniecību. Kāds milzīgs prieks, viņa ar asarām acīs atcerējās, pārņēmis sirdi, redzot vezumuvirknīti dodamies cejā. Sava zeme, sava māja, sava maize… Tad nolādētais karš… Pēckara gadi — tiesmagākie. Kolhozā aizgājis viss sūri grūti sapelnītais, gan zirgs, pajūgs, arkls, gan govs un aitas, pretimsaņemot divpadsmit kapeikas vecajā naudā par smagu darbadienu. Pēcāk vesela rinda nesaimnieciskumuļķību, gadu no gada krājoties, novedušas pie tukša galda. Šodien gan radusies cerība — atmoda, betdzīve — kur tā? Vīrs miris no tuberkulozes pašos spēka gados, vienīgais mierinājums — Latvijā. Laime,ka māsa palīdzējusi gan ar vārdu, gan lieku rubli, gan savām un meitas rokām.

Labu brīdi drūmi klusējām. Piepeši dzidrā balsī Aija aizsāka smeldzošu melodiju, kurā izpaudāstautas iz- senā sāpe. Nedaudz vēlāk ar tīri ciešamu baritonu viņai pievienojās Kronbergs. Saskanīgā duetātika nodziedāta virkne veco ziņģu, tad vairāki Paula liriskie gabali un dažas melodiskās Rozenštrauhadziesmas.

Māsām tie bija svētki, jo sevišķi Emīlijai. Piesār- tusi, mirdzošām acīm viņa klausījās, un esredzēju, kā, dzirdot sirdij tik dārgās seno laimes dienu melodijas, strauji cilājas viņas krūtis. Nosažņaugtās dūres rēgojās kabatlakatiņa stūris.

Vēlu vakarā Zentas tante iespieda man padusē palagu kaudzīti un divus spilvenus.— Jums vieta sienaugšā! — viņa paziņoja un, uzmetusi Kronbergam šķelmīgu skatienu, piebilda: —

Aijiņa gulēs pie mums…Nekurnēdams pret Planšē likteni, vilkos nopakaļ savam d'Artanjanam uz šķūni. Nomīdījuši katrs sev

laukumiņu, uzklājām guļvietas. Spēcīgi, nedaudz smacējot, smaržoja siens. Lejā rosījās ezis.Pukšķinādams viņš staigāja, un siena čaukstoņa neierastajā lauku klusumā šķita neiedomājami skaļa. Pēcbrītiņa ar maigu šūpļa- dziesmu ieradās lietutiņš. Vienmērīgi grabinādamies pa skaidu jumtu, viņš ieaijājamūs ciešā miegā.

Atmodos pirms gaiļiem. Valts klusi gulēja, aizlicis aiz pakauša muskuļotās rokas. Uz palaga sabirusismalce grauza sasutušos sānus. Klusiņām saģērbies, nošļūcu no panta.

Kā balta sarma vizuļoja rasa — būs karsta diena. Vilkdams pa auksto zāli kājas, bridu lejup — akasvirzienā. Stindzinošo ūdeni šļakstinādams, nomazgājos līdz vidum un jutos kā no jauna piedzimis. Atsēdosuz groda pavērot apkārtni. Turpat līdzās vienmērīgi gremoja govs. Saule vēl kavējās aiz tuvīnā meža.Ieplakā nekustīgi kā ūdens gulēja biezs miglas vāls no kura līdzīgi ūdenszāļu sakopojumiem šur tur slējāskrūmu skupsnas. Vēl pēc brītiņa uzlecošās saules staros nosarka koku galotnes. Tālumā iekūkojāsdzeguze. Saskaitīju līdz trīsdesmit un nolēmu, ka pietiks. Dabas miers, smaržu pārbagātība un vieglumskrūtīs man, dārdoņas un sasmjrdušā gaisa piedēklim pilsētā, šķita Dieva dāvana. Pēkšņi, kā reizēuzmodināti, daudzbalsīgā korī iedziedājās putni.

— Labrīt, Roberti — aiz muguras atskanēja Aijas balss.Negribīgi atskatījies, noburkšķēju sveicienu.— Ko tāds saskābis pašā agrumā? — Viņas lūpās rotājās viegls smaids.— Slikti gulēju, — neveikli sameloju un nokaunējies skriešus metos pa nokalnīti augšup.Tūlīt pēc brokastīm posāmies atceļā. Māsas gandrīz raudādamas pieprasīja, lai atbraucam vēl. Mani

pārņēma jūtoņa, ka jau agrāk esmu šeit bijis, ka šīs mīļās vecenītes ir man rada un šie lauki un meži —manas mājas. Rīga tālumā šķita kā bieds.

Sī noskaņa pavadīja mani visu ceļu — likās, ka braucu nevis mājās, bet projām no tām. Runājām parniekiem, neskarot galveno. Tikai iebraucot Vidus ielā, Valts ieminējās, ka laiks savilkt kopā galus.

Nobremzējusi pie mājas durvīm, Aija, nekustīgi raudzīdamās taisni uz priekšu, negaidīti palūdza:

— Ņemiet mani savā kompānijā … Es palīdzēšu …— Kā Roberts teiks, — Valts vienaldzīgi atbildēja— Jūs gribat piedalīties… meklējumos?— Jā.— Manis pēc, ja Kronbergs neiebilst.— Kronbergs jau izteicās, — Valts zobgalīgi pasmīnēja, tad ļoti nopietni piebilda: — Sī lieta ir

visai draņķīga un… bīstama. Kamēr nav par vēlu, atsakieties no sava nodoma… — Viņa skatienā pēkšņipavīdēja dīvainas bažas, it kā pārdabiski spēki viņam Jautu skatīt baigas un nomācošas nākotnes ainas.

Aija atskatījās, pasmaidīja un noraidoši papurināja galvu. Sī kustība, kas citos apstākjosneapšaubāmi būtu izraisījusi prieku, radīja gluži pretēju noskaņu. Mani pārņēma neatvairāma nojauta partuvojošos nelaimi, kas kā melni padebeši savilkās pār mūsu galvām.

V Pirmās pēdas

Norunātajā stundā sanācām Valta istabā. Ērti sasēdušies, ar dāmas atjauju aizsmēķējām.— Niedrei, — Kronbergs sacīja, — iekļaujoties, kā viņa nedaudz aizskaroši izteicās, kompānijā,

ir jāzina visi fakti. Tāpēc palūgšu jūs, Robert, pastāstīt par dārglietām, jums šis žanrs, cerams, padosieslabāk.

Kad biju sīki iepazīstinājis Aiju ar fon Heca vērtslietu vēsturi, vārdu atkal ņēma Valts.— Teiktajam piemetināšu, — viņš ar uzsvaru sacīja, — ka mūsu darbības pamatā ir nesavtīga

vēlēšanās atklāt noziegumu, nevis iegūt šīs bagātības sev. Tam jākļūst arī par mūsu kolēģes rīcībasvadmotīvu. Un vēl. Lai nepiesauktu nelaimi, jums jāapsola, ka neteiksiet nevienam par tām. Bez ārkārtīgasnepieciešamības ne vārda!

Aija pamāja.— Izbrauciens, — Kronbergs turpināja, — ir bagātinājis datu klāstu ar vairākām interesantām

ziņām, no kurām gribu izdalīt divas. Pirmā — baumas par fon Heca, jaunākā, nāvi izrādījušās nepatiesas,un turpmāk mums jārēķinās ar to, ka viņš ir dzīvs un, iespējams, ņem dalību notikumos. Otrā — viņš zinapar vērtslietām. Vienīgais, ko Verners nezina, ir to glabāšanās vieta. Hecs — atkārtoju, ka mēs pagaidāmtikai pieņemam šo varbūtību, — ir aktīvs, un var gadīties, ka savos meklējumos ne reizi vien uzdursimiesviņa pēdām. Jābūt ļoti uzmanīgiem, un bīstamās situācijās pieļaujams nonākt tikai man un Robertam.

Aija protestējot pavēra muti, bet Kronbergs neļāva izteikties.— Jūsu pienākums būs apkopot datus, reizēm šo to uzzināt un dot intuitīvu ieguldījumu vīriešu

loģiskajos slēdzienos. Sieviete ir un paliek vājais dzimums, tāpēc …Pa šo laiku Aija piecēlusies piegāja viņam cieši klāt, un nākamajā mirklī plecīgais vīrs, kura priekšā

vidusmēra pretinieks būtu sabrucis no skatiena vien, aizlidoja pāri istabai un, ietriecoties ar plecugrāmatplauktā, pārlauza dēli. Kad Kronberga seja iznira no grāmatu kaudzes, tā pauda galēju izbrīnu.Brīdi neatraudamies blenzis savā pretiniecē, viņš nespēja novaldīt skaļus smieklus.

— Redziet nu, Robert, kā iziet, ja nenovērtē sievieti. Ceru, ka liksiet redzēto aiz auss…Pārliecinošs pierādījums, — viņš, rausdamies kājās, piebilda, — ka man nav taisnība.

— Vai manu dieniņ! — sievišķīgā izbīlī raudzīdamās postažā, Aija izdvesa. — Piedodiet, esmutrenējusies…

— Redzu, — ar kāju pastūmis malā grāmatu kaudzi, Kronbergs pasmīnēja. — Būs mumsaizstāvis…

Atgriezies atzveltnī, kuru tik negaidītā veidā bija atstājis, viņš vienā mierā turpināja:— Tā kā tēvs Verneram neuzticējās, būtu saprotams, ka par vērtslietām dēlam nav ne jausmas, taču

fakti liecina pretējo.— Kas vēl zināja par tām? — jau daļēji nomierinājusies, iejautājās Aija.— Troma un tās dēls, bet abi ļoti nepilnīgi. Iespējams, fon Hecs uzmanījies kā no radiem, tā

svešiem. Pēkšņā nāve, redzams, neļāva realizēt iecerēto plānu, jo ne testamentu, ne mutisku novēlējumuviņš nav atstājis. Ko iesāksim?

— Manuprāt, — es paziņoju, — pirmām kārtām jāatrod dārglietas.— Jā, — piekrita Kronbergs, — taču bīstos, ka tik viegli tas nebūs.— Bet jums taču ir plāns! — Aija iesaucās.— Ir gan, bet šis pavediens, kas jau sākumā man nelikās sevišķi drošs, ir pārtrūcis.— Kā tā?— Tāpēc, ka tas nav mūsu dzīvokļa plāns, es pārbaudīju. Neatbilst nedz istabu, nedz palīgtelpu

izvietojums, lai gan līdzīgs ļoti. Kaut kur Rīgā ir noslēptas fon Heca bagātības, bet ne šeit. Darīsim tā.Jūs, Robert, iegriezieties namu pārvaldē — vai kā to tagad pārdēvējuši, lai slēptu neizdarības.Noskaidrojiet, vai kāds interesējies par mūsu mītni, bet es apmeklēšu cilvēkus, kam jēga par arhitektūru.Ļoti ceru atrast analoga plānojuma projektu, kam būtu sakars ar fon Heca pasūtījumiem.

— Jāpieļauj, — Aija sprieda, — ka Hecam Rīgā piederējis ne viens dzīvoklis vien. Svešā viņšneslēptu, kāds var nejauši atrast, vai ne?

— To es ņēmu vērā.— Kādi būs mani pienākumi? — viņa jautāja.— Jūs aizejiet pie Mildas uz Tērbatas ielu. Domājams, nebūs problēma viņu atrast, ja Sēja tur vēl

dzīvo. Esiet piesardzīga un runājiet tikai divatā.Kāpdams augšup pa dzīvokļu ekspluatācijas rajona iestādes nelielajām kāpnītēm, iedomājos, ka

mana ziņkāre noteikti radīs aizdomas. Kā motivēt? Neko neizdomājis, pieklauvēju pie durvīm un,negaidīdams uzaicinājumu, gāju iekšā.

Jauna meiča, noliekusies pār galdu, pārbaudīja kartiņas, salīdzinādama ierakstus ar dokumentu, kurastūri rotāja oficiāls zīmogs. Pirksti ņirbēja vien.

Noklepojos.— Ko jums? — nepārstādama darboties, meitene vaicāja.— Es pagaidīšu, — nevēlēdamies atraut viņu no darba, atteicu.Atsēdos turpat aiz barjeras uz krēsla un pārlaidu garlaikotu skatienu telpai. Tipisks kantoris.

Nelielas sekcijas plaukts ar cieši sarindotām pelēkām dokumentu mapēm, zem tā papīru kaudzītes izziņāmun veidlapas. Pie blakussienas neizskatīga stelāža ar kastītēm, kuras glabā datus par katra dzīvokļaīrniekiem un ģimenes locekļiem. Pilsoņu birokrātiskās uzskaites vieta… Ir pieraksts — būs darbs, būsmedicīniskā palīdzība. Kā govij — ir zīmogs uz gurna, būs kūtī siens… Uz platā rakstāmgalda, gaužineiederīgs šajā pelēcībā, stāvēja podiņš ar krāšņu, maigi sārtu acāliju. Kastītes sagrupētas pa mājunumuriem un ielām. Ausekļa, Kupalas, Rūpniecības, Vidus… Un te man iešāvās prātā doma, kuru nolēmulikt lietā, lai tiktu pie vajadzīgajām ziņām.

Kad darbiniece beigusi iemeta dokumentus atvilktnē, balsī, kas necieš ierunas, pavēstīju, ka jau trīsmēneši, kopš no dzīvokļa izrakstījusies māsa, bet īri joprojām iekasē par diviem. Droši vien nav kārtībaskartotēkā.

— Jūsu adrese?Izvilkusi attiecīgo kastīti, atrada un nolika manā priekšā dzīvokļa kartiņu.— Māsas uzvārds?Es klusēju. Labu brīdi jautājoši lūkojusies man sejā, viņa piepeši izšāva:— Vēl viens!— Kādā nozīmē? — es painteresējos.Atlikusi kartiņu vietā, meitene dusmīgi atjautāja:— Jūs no milicijas?Acīmredzot uzskatīdama manu klusēšanu par piekrišanas zīmi, viņa sāka skaidrot:— Es jau rādīju šo uzskaites kartiņu kapteinim, un viņš likumpārkāpumu neatrada. Pēdējo gadu

laikā klāt neviens nav nācis, tā ka tās ir tikai baumas gan par pasu režīma pārkāpšanu, gan nelikumīgupierakstīšanu. Viņš to atzina. Ko vēl vajag?

— Kad tas bija? — pēc iespējas mierīgākā balsī jautāju.— Kaut kad maija vidū, skaidri neatceros.Prātā paskaitīju — iznāca pirms Feldmaņa slepkavības.— Kā viņš izskatījās?Darbiniece pietvīka.— Paši savus cilvēkus nezināt!

— Meitenīt, — iespaidīgi sacīju, — šis cilvēks nebija no milicijas. Pilnīgi iespējams, ka toreizjūs runājāt ar slepkavu! Neticu, ka pēc slepkavības neradās jautājums — vai starp to un minēto vizītineeksistē sakarība? Jums taču zināms par notikumu šajā dzīvoklī?

— Protams, bet tas taču bija milicis! — Meitene pēkšņi nobālēja.— Viņš bija formā?— Nē'.— Dokumentus uzrādīja?— Nē.— Pēc kā jūs spriedāt, ka viņš no milicijas?— Viņš pats teica… milicijas kapteinis…— Ļoti pārliecinoši… Aprakstiet viņa ārieni.— Liela auguma, plecīgs… Runāja noteiktā balsī kā jūs… vecums, — viņa apsvēra, — tā ap

piecdesmit… Galva tāda apjomīga, iesirma …— Kāda viņam gaita?Meitene paraustīja plecus.— Gaita kā gaita. Pagaidiet, atcerējos! Tieši tobrīd, kad beidzām, ienāca iecirkņa pilnvarotais.

Es vēl nobrīnījos, kad svešais, pat ar kolēģi nesasveicinājies, steidzīgi, steidzīgi izkliboja pa durvīm!— Kā jūs teicāt — izkliboja? — Man nosvīda delnas.— Viņam ienākot, es to nepamanīju, bet promejot varbūt lielās steigas dēļ šis defekts uzkrita.— Vina vārdu jūs, protams, neatceraties?— Nē.— Ar kuru kāju viņš kliboja?— Neievēroju.— Kas šim cilvēkam bija mugurā?— Šķiet, tumšs uzvalks, gaišs krekis bez kaklasaites… Uzvalks pavecs… Vispār nepievērsu

sevišķu uzmanību.«Protams,» es nodomāju, «būtu viņš gadus trīsdesmit jaunāks…»Ejot ārā, izmetu:— Par mūsu sarunu ne vārda! Vajag prasīt, lai uzrāda dokumentus!— Bet viņš teica — no milicijas… — Meitene žēli raudzījās man nopakaļ.— Es arī? — Pamanījis izbrīnu, tad šausmas viņas plati ieplestajās acīs, lēnām aizvēru aiz

sevis durvis.Valts atgriezās sadrūmis.— Pagaidām, — it kā nolasījis jautājumu man no acīm, viņš sacīja, — nekā būtiska. Mūsu namu

projektējis arhitekts Ernests Pole. Plānojuma ideja pamatvilcienos piederot citam, bet, tā kā tā izraudzītaiespējami racionāli, tad tās principus izmantojuši daudzi. Tas sarežģīs mūsu meklējumus. Viņi apsolījapameklēt arhīva dokumentus — kādas ēkas un kas projektējis pēc Hansa fon Heca pasūtījuma.

— Kā jums tas izdevās?— Kas?— Piespiest darboties savās intereses?— Ir kanāli…— To jau esmu dzirdējis.— Pacietieties, Robert, būs rezultāti — pateikšu.Atskanēja durvju zvans, un, spiests apmierināties ar šo pusatbildi, steidzos atvērt. Aija. Sejā

nogurums.— Uzminiet, — no sliekšņa viņa sauca, — kāds ir Mildas Sējas vira vārds?— Nu, nu? — Kronbergs pabāza durvju spraugā galvu.

— Feldmanis.— Sagadīšanās?— Izslēgts. Viņas Feldmanis un Roberta bijušais kaimiņš ir viena un tā pati persona!— Kjūst arvien interesantāk, — Valts piezīmēja. — Jūs ejiet, pašķirstiet kādu žurnālu, bet mēs ar

Robertu uzvārīsim kafiju. Sī diena mums visiem nav bijusi viegla.Kafiju uzvārījām stipru. Aija, nobaudījusi malciņu, kļuva manāmi mundrāka un nekavējoties sāka

stāstīt.— Piektā — Sējas dzīvokļa durvis man atvēra meitenīte skolniece. Viņas māte pavēstīja, ka

dzīvojot šajā mājā jau septiņus gadus, bet par Sēju dzirdot pirmo reizi. Iepriekšējie īrnieki pārvākušies uzdzīvokli jaunā mājā. Es jau nokāru degunu, bet tad viņa deva padomu nokāpt stāvu zemāk. Trešajādzīvoklī mītot kāds inženieris ar savu māti. Viņa jau nu gan kaut ko atcerēšoties. Es nokāpu, un tiešām —izkaltusi kā žagars vecenīte atcerējās. Sēja, tā trakā, dzīvojusi virs viņas. Tā esot elle — orģijas no agrarīta līdz vēlai naktij! Pirms kara bijis ari viens «nopietnais», pēc apraksta atbilst Verneram fon Hecarn.Viņam parādoties, iestājies klusums, bet, kad šis atkal nozudis, viss sācies no gala. Apgalvoja, ka no viņasadzīvojusi bērnu. Sēja kā dzeguze… atdevusi io mātei Jūrmalā, lai nemaisās pa kājām. Nevaldāmasieviete, kurai iemauktus spējis uzlikt tikai vīrs. Bet gadu pēc kāzām vecenīte savām acīm redzējusi, kāFeldmanis iegrūdis sievu «melnajā bērtā». Kopš tās reizes neesot redzēta. Runāja, ka tiesāta … Jūsukaimiņš, Robert, ir bijis augstas klases nelietis!

— Un tomēr tas vēl nepierāda, ka šis Feldmanis ir mūsējais, — iebilda Valts.— Tad klausieties tālāk. Vecenītes dzīvesbiedra, nu jau nelaiķa, jaunības dienu draugs dzīvojis

mūsu mājā. Seit, ciemos nākdams, viņš saskrējies ar Feldmani. Feldmanis notēlojis, ka, nespēdams panestvientulību, apmainījis dzīvokli pret istabu ar kaimiņiem.

— Tagad viss kārtībā, — atzina Kronbergs, — mūsējais!— Interesanti, — es ieteicos, — tā ir sagadīšanās?Aija atmeta ar roku.— Kāda te sagadīšanās. Tas ir acīm redzami, ka viņš tīkojis pēc bagātībām. Verners fon Hecs būs

izpļāpājis par tām Sējai, bet tā savukārt Feldmanim. Viņš atsacījās no apartamentiem Stučkas ielā, laitiktu Ellijas fon Hecas dzīvokļa kaut vienā istabā. Tas nozīmē, ka plāns ir viņa.

— Drīzāk pieļaujams, — Valts iebilda, — ka viņš nodrošinājās, jo, lai nu kas, bet Feldmanislabāk par citiem zināja, ar ko draud dzīvošana zem viena jumta ar «pretpadomju elementu». Redzu, jumsir kas sakāms, — viņš pavērās manī. — Klājiet vaļā!

— Jā. Esmu liecinieks, ka Feldmanis nepiešķīra nekādu nozīmi nedz atrastajam seifam, te jāpiebilst— tas notika gluži nejauši, nedz priekšmetiem tajā — viņš taču, pat lāgā neapskatījis, atdeva ir svečturi,ir avīzi man. Visticamākais, te vainīga nauda, jo, mainot dzīvokli pret istabu, var dabūt pamatīgu žūksni.

Valts apkopoja diskusijas rezultātus.— Jāpieņem, ka Feldmanis šeit nonācis bez iepriekšēja nodoma, protams, neaizmirstot, ka mūsu

grēcīgajā pasaulē iespējams viss …— Lai tā būtu, — Aija pakratīja galvu, — bet es palieku pie saviem ieskatiem.Lūk, jau pirmās domstarpības.— Tagad jūsu kārta, — viņa aicināja mūs izteikties.Es sausi aprakstīju savu vizīti namu pārvaldē. Redzēju, kā Valtam iedegās acis. man stāstot par

noslēpumaino milicijas kapteini. Vienprātīgi atzinām, ka tas ir bijis slepkava, kas namu pārvaldē zondējisstāvokli dzīvoklī.

Par saviem panākumiem Valts nestāstīja — to pietiekami daiļrunīgi izteica viņa drūmi atmestā roka.Kā balvu par veiksmīgiem rezultātiem viņš parādīja Aijai seifā atrastos priekšmetus.

— Man tāda nojauta, — viņa sacīja, — ka avīzei ir īpaša nozīme. Jums, Kronberg, derētu pievērsttai pastiprinātu uzmanību.

— So vakaru veltīšu tikai tam, — Valts apsolīja. — Sievietes intuīcija ir pierādījusi sevi…— Jūs esat nesalaužams, — Aija atzina. — Man acis krīt ciet. Eju gulēt. Arlabvakar!Pavadīju viņu līdz ārdurvīm un dzīros jau ko teikt, bet Aija ierunājās pirmā:— Rīt paskriesim?Piekrītoši palocīju galvu. Es biju gatavs ne uz to vien…

VI Heca dzīvokļi

Daba nepatīkami pārsteidza mani, uzsūtīdama pašā rīta agrumā lietusgāzi. Tādā laikā nevarēja skriet.Sa- drumis ķēros pie grāmatas. Ticis līdz desmitajai lappusei, pieķēru sevi domājam par Aiju.

Pēc sievas nāves viņa bija pirmā sieviete, kas atgādināja man, ka esmu vīrietis. Darbs laboratorijā,kā viņa atzinās, neradīja gandarījumu. Analīzes analīžu pēc, lai apstiprinātu jau sen zināmo… Lai gantikko iepazinis, likās, pazīstu viņu visu mūžu. Man patika Aijas neatkarība spriedumos, nerunājot parsievišķīgo augumu un svaigo seju. Bet bija kāds šķērslis, kas mūs šķīra. Tie bija divpadsmit gadi — tiešipar tik es biju vecāks. Reizēm šķita, ka tas ir sīkums, bet nākamajā mirklī pamodusies paškritikaapslāpēja šo uzliesmojumu. Šodien vēl nekas, bet pēc pāris desmit gadiem es pārstāšu ar savu klātbūtnigreznot viņu. Tā es svārstījos starp divām galējībām, neuzdrošinādamies dot sev galīgo atbildi. Tikaiiedomājies, ka mana egoistiskā iejaukšanās var izpostīt viņas iespējamo laimi, stingri nolēmu ieņemtneitrālas pozīcijas, lai tur vai kas.

Manu dornu gaitu pārtrauca divi dobji būkšķi sienā. Iegājis pie Kronberga, atradu viņu sēžam arcigareti zobos un dzīvokļa plānu rokā. Istabā slāņojās zili dūmi kā pirmsausmas miglas vāls pļavasieplakā.

Neteicis ne vārda, paņēmu pārpildīto pelnutrauku, iznesu un izgāzu tā smirdošo saturu atkritumuspainī. Atgriezies atrāvu logu.

— Jūs to šorīt?— Diemžēl, — ar mākslotu vainas apziņu balsī viņš atteica, tad dzīvi turpināja: — Pieklauvēju pie

sienas, lai iepazīstinātu jūs ar pēdējiem secinājumiem. Es jau ieminējos Niedrei, ka derētu pievērstuzmanību datu apkopošanai, bet nule pārliecinājos — ja nedarīt to tūlīt, mums saies vienā jūklī gan gadi,gan fakti. Tas ir neizbēgami. Lai pārbaudītu sevi, uzdošu jums vienu jautājumu: kā rīcībā bez mums iršāds dzīvokja plāns? — Viņš novēcināja papīru.

Es paraustīju plecus.— Redziet nu! Pētīdams to, jutu tādu kā domu neskaidrību, kā faktu nesakritību vai nenobeigtību.

Un tikai ar piepūli izdalīju šī nemiera cēloni pārējo nezināmo vidū. Plāna otrais eksemplārs atrodas pie…— Troma! — es iesaucos.— Kurš to mantojis no savas mātes, — Kronbergs nobeidza.— Pareizi! Kā mēs varējām aizmirst!— Tātad man taisnība. Bez uzskaites neizbēgami nogrimsim pieņiirstu faktu muklājā. Es jūs palūgšu

pēc brokastīm vēlreiz nokāpt pie viņa. Ja Troms būs runājams — vakar redzēju viņu pilnu kā tankkuģi —,mēģiniet uzzināt ko tuvāk par plānu un, ja iespējams, atnesiet. Jūs esat pazīstami, tāpēc aizdomas vizīteneizraisīs, turklāt pilnībā paļaujos uz jūsu viltību. Un vēl kas. Pieļauju, ka viņam zināmas Hansa fon Hecaadreses. Vienai jābūt noteikti — tur dzīvoja Hecs pats.

Durvis atvēra Troms. Neskuvies vismaz dienas trīs, miglainām, piemiegtām acīm, bez brillēm,dvakodams kā spirta muca, viņš izšļupstēja:

— Ā, kaimiņš! Paklau, kaimiņ, — varbūt tev atradīsies kaut kas, ar ko izskalot rīkli? — Tromsizteiksmīgi uzsita knipi pa pakakli. — Sviķoju jau trešo dienu un nekādi nespēju apstāties.

— Tūlīt būšu atpakaļ.Pēc minūtes atgriezos ar to pašu aizsākto konjaku. Ievedis savā noliktavā, kuru nedaud/ atsvaidzināja

tukšo pudeļu baterija kaktā un alkohola dvinga gaisā, viņš sagrābāja divas apšaubāmi tīras glāzes. Esatteicos. Kā ogu izmetis savējo, Troms apmēram minūti nodevās pašapcerei. Piepeši kļuvis manāmiskaidrāks, ķildīgi jautāja:

— Jau otro reizi tu nāc. Kas tev aiz ādas?— Gribēju parunāt… — Ielēju viņam vēl.Automātiski izdzēris, viņš atgriezās iepriekšējā reibuma stāvoklī.— Pastāstīšu… — līgodamies kā niedre vējā, Troms, it kā spītējot kādam man neredzamam,

saraustīti šļupstēja. — Pastāstīšu gan… Tikai viņš zina… Ak tu, vecais muļķis … Nomira un nepateica… Bet es neticu … neticu … Tur bijis daudz … māte stāstīja — ļoti daudz… pilna soma… To viņšman… tētiņš… — Troms iešņukstējās. — Un nomira, velns pār stenderi!… Neticu… — Pamazāmslīgstot uz leju, viņa galva ar dobju būkšķi nokrita uz galda malas.

— Jūs runājat par dārglietām?Uztrūcies viņš aizdomīgi pablenza manī, pūlēdamies apjēgt dzirdēto, tad izvirda steidzīgu, šķietami

nesakarīgu vārdu straumē.— Par dārglietām?… Jā, jā, jā, jā… par tām… Neticu … Māte zinātu … Viņš nomira pēkšņi,

varbūt … Kāpēc neatdeva? — Troms draudoši lūkojās man sejā, tad enerģiski atmeta ar roku un gandrīznogāzās no krēsla. — Būtu atdevis, ja jau … Visu mūžu tāds … Vai tā ir dzīve, es jautāju?… Kam mantās… Nodzeršu, — viņš noķiķināja, — tā tik būš drope — līdz nāvei… un beigta balle… Tev arī pietiks… Tēvs zināja, ko dara… Bet es neticu… Atstāja plānu, bet aizmirsa pateikt, no kurienes… Māte domāja— no Kirova ielas… Viņš nogalināja Veltiņu!… Jā, jā… ar savām dārglietām… Kam man tās, ja kājakapā… Velk kaulainā, velk…

— Parādiet plānu, — daudz necerēdams, palūdzu.— Viņš arī gribēja, bet dabūja pigu. — Troms ar piepūli izvilka no pagultes lādīti. Brīnišķīgs,

miniatūrs izcila meistara darbs melnkokā, ar zeltītiem kalumiem. — Tu esi labs, tev var …Atvāzis grebto vāciņu, viņš nometa uz galda sadzeltējuša papīra gabalu. Paņēmis sapratu, ka turu

rokā oriģinālu. Zīmēts ar tušu, ļoti akurāts un precīzs profesionāļa darbs.— Kas jūsu mātei lika domāt, ka plāns ir no Kirova ielas?— Tur tētiņš dzīvoja… Kirova trīspadsmit… Velna ducis… Ir gan cipars… Senāk tādu pat

dzīvokļiem nelika… Lai velns ellē tādā dzīvo… Es nošķaudītos, ja man būtu tas, kas viņam, un dzīvotudivdesmit pirmajā … Tāpēc tik ātri atdeva Dievam dvēseli… — Troms izdzēra glāzi un noskaidrojās kākalnu kristāls.

— Ko tu ošņā? Ko tev vajag? Slamstās te… — Viņa nīgrajā balsī nebija ne miņas no reibuma.Uztvēris sakarību, steidzīgi pielēju nākamo, bažīgi nopētīdams atlikumu. Izmetis viņš kā no aperkota

nonāca kārtējā nokdaunā.— Kādā dzīvoklī dzīvoja fon Hecs?— Kolosālā… Ar šo nesalīdzināt… Tev tāds ne sapņos… Lustrai krītot, — Troms nožagojās,

— seši preferansisti būtu gar zemi kā likts …— Kurā numurā? — nepacietīgi precizēju.— Ceturtajā. Otrais stāvs… Logs kā šķūņa durvis… Balkoniņš…— Vai Hecam Rīgā vēl piederēja kāds?— Paegles ielā, protams, trīspadsmit… Kur Hecs, tur jods ar savu duci… Piecpadsmitajā

dzīvoklī viņš kārtoja darījumus… banketi, ne tā kā es…— Jūs teicāt, ka par plānu vēl kāds zina?— Piesējās viens tips… devīgs… Laikam trīs pudeles uzlika… Jā, trīs… Viņš uzprasījās vai

es?… Nē, viņš … Nelaimes putns … «Tēvoc,» viņš teica un līda bučoties… Jau gribēju gāzt… bet trīspudeles uzlika …

— Kā sauca?— Kam man vārds? Iemetām… par kaut ko jārunā … Pēc tam saskaitīju — trīs…— Kāds viņš izskatījās?— Bullis… spēcīgs… Ūdensgalva ar šaurām ačelēm …

— Hidrocefālija?— Nē jau… tāds pauris kā futbolbumba…— Kur dzīvo? — steidzos, lai pagūtu pirms nākamās glāzītes.— Kūrortā… Dzert varot, cik lien, — narkologs pa rokai… Viens un pliks kā baznīcas žurka…

Kad iemetām? Jau mēneši divi… īsi, pirms tavu kaimiņu… — Troms novilka ar īkšķi gar rīkli. — Klibo?Ak Dievs, visi klibojam … kopā … Kur uz tik klibojoša fona izdalīt vienu?… Piecdesmit divi, bet sievasneesot… — Troms nokāra galvu: — Nav arī man … — Un aizmiga.

Paķēru plānu un, pievēris durvis, lēkšiem jozu parādīt. Kronbergam pietika ar vienu skatienu.— Oriģināls!Izvilcis no atvilktnes dublikātu, nolika līdzās. Apgrieza otru pusi.— Re! — es iesaucos, rādīdams uz svītrām, kas iz- spiedumu veidā izraibināja oriģināla otro pusi.

— Nokopēts no šī!— Jā, — apstiprināja Valts. — Lūk, raksturīga līnija, šī ari. Kas to varēja izdarīt?Steigā pastāstīju par Troma nejaušo pudelesbrāli.— Hm! Nenoliedzama līdzība ar noslēpumaino milicijas kapteini. Tātad esmu kļūdījies, —

Kronbergs saviebās.— Kādā ziņā?— Nosakot viņa īpašības, pieminēju tālredzību, bet šis tips, droši vien Tromam iesnaužoties,

novilcis dublikātu un nēsājis kabatā. Feldmaņa istabā izvilka un… pazaudēja, bet varbūt… Pa, pa, jūsteicāt, ka nozieguma vakarā seifs ir bijis vaļā?

— Jā.— Slepkava nobijies aizmuka, viņam pietika ar to, ka seifs ir tukšs. Tātad viņš atgriezās pēc

norādījuma ..— Varbūt to glabā seifā atrastās lietas? — es ieteicos.— Pilnīgi pareizi! Ja te iejaukts Hecs — bet šai versijai par labu runā kapteiņa vizīte pie Troma

—, viņš nāca pēc tām. Viņš nevarēja pat iedomāties, ka šīs lietas ir pie jums. Bet tagad veikli noliecietplānu vietā un nāciet pastāstīt pārējo.

Kā zaglis piesardzīgi ielavījos Troma dzīvoklī. Viņš joprojām gulēja, smagi sēkdams caur degunu unpa miegam murminādams. Ielicis plānu kastītē un pabāzis zem gultas, atvieglots devos mājās. NabagaTroms — pudelē atlika tikai vienai glāzei.

— Piezvaniet Niedrei! — Valts sacīja, kad atgriezos. — Jaunu faktu izklāsts jānoklausās visaikomandai.

Telefona klausuli pacēla viņa pati. Sausi palūdzu atnākt pie mums. Kronbergs uzmeta man ieintriģētuskatienu. Kad ieradās Aija, cenzdamies neizlaist ne mazāko sīkumu, atreferēju sarunu ar Tromu. Pāra unnepāra glāžu atšķirīgā iedarbība uz viņu sasmīdināja abus klausītājus.

— Kirova trīspadsmit? Vai tas nav tepat uz Rūpniecības ielas stūra? Būs jāaiziet. Redziet, —Valts pievērsās Aijai, — jums jāpiekrīt, tikai bez kaušanās, ka faktu ir pietiekami, lai iegrāmatotu. Mēskonstatējām paši pie sevis, ka šis tas sāk slīdēt garām. Tā kā protokolus nerakstām, šī ir vienīgā iespējasaglabāt ziņas. Sadabūjiet kladi un sarakstiet notikumus to secībā pa datumiem ar faktiem, adresēm,cilvēku aprakstu — un tā tālāk. Mēs palīdzēsim.

Aija skumji pasmaidīja.— Bet es domāju… Labi, pastrādāšu par grāmatvedi — kā nekā atvaļinājums.— Jums patīk izmeklēšana?— Nebūtu uzhāzusies, ja nepatiktu… — Viņas balss skanēja kā nepelnīti aizvainotam bērnam.— Pacietieties, — Valts tēvišķi apsolīja, — ja būs rezultāts, tas izmainīs arī jūsu dzīvi.— Atkal rezultāts! Būtu jel paskaidrojis!Pamazām iepazīstot Kronbergu, atklāju viņa raksturā ne mazums pazīmju, kas liecināja par

augstprātību. Viņš ar lielu piespiešanos dalījās savos novērojumos un centās vismaz daļu nosecinājumiem paturēt pie sevis. Tikai nedaudz vēlāk sapratu, ka šī nevēlēšanās pēc katra iegūtā faktapubliski izkratīt sirdi patiesībā ir gadiem izstrādāta profesionāla iemaņa. Tā neļāva ietekmēt loģiskosecinājumu virkni paša smadzenēs ar pārsteidzīgu, skaļi izteiktu spriedumu. Jutu, ka tas, ko mēs kopīgipārrunājām, apsverot dažādas nozieguma detaļas, no Valta puses ir tikai «aisberga» redzamā daļa,pārējais slēpās dziļumā un kā izgudrotāja Ikdienas piepūlē tika nepārtraukti analizēts, salīdzināts, izdarītssecinājums, tam savukārt meklēta aibilstība, un šis bija veids, kādā viņa smadzeņu mašīna veica savusmago darbu. Viņa tiekšanās pēc rezultāta noliedza pārsteidzību, kas neizbēgami rastos pārējo dalībniekuemocionālās iejaukšanās dēļ. To varēja uzskatīt par no- drošināšanos pret nevajadzīgu un kaitīgusasteigtību.

Es redzēju, ka arī Aiju nedaudz aizvainoja viņa noslēgtība, bet sievietes intuīcija ļāva viņai jautagad apjēgt to, ko es ar prātu spēju nedaudz vēlāk.

Viņa nekurnēdama ķērās pie kartotēkas sastādīšanas, ņemot par paraugu manis redzēto namupārvaldē, bet mēs ar Kronbergu izlozējuši devāmies katrs uz savu adresi. Es — uz Kirova ielas namu.

Tikko restaurēts, ar neuzkrītošiem rotājumiem, kuru krāsa organiski iekļāvās fasādes pamatfonā:stūrī niša ar augļu viju, sarkanu kārniņu jumts ar smailiem tor- nlšiem, plato logu formas nobeigtība radījamājīguma nojausmu aiz tiem, šis nams atšķīrās no pārējiem kā neuzkrītošs, bet elegants uzvalks kliedzošimodernu tērpu vidū.

Bet, tiklīdz atvēru durvis, gluži kā gadiem slēptās sabiedrības dzīves aizkulises, atsedzās nolupusīkrāsa un «augsti intelektuāla» satura ķēpājumi ar komentāriem uz sienām. Izlūzušas grīdas flīzes, griestiizraibināti pielipušo sērkociņu nokvēpinātiem apļiem, pelējuma smaka no pagraba.

Ceturtajā dzīvoklī dzīvoja krievu ģimene. Mani pārsteidza un iepriecināja šo cilvēku brīvā latviešuvaloda. Te ne vien vecāki, bet arī bērni auga cieņas atmosfērā pret tautu, kas uzņēmusi viņus savā vidū.Apmetušies Rīgā tūlīt pēc kara, ar saknēm ieauguši Latvijā, viņi izrādīja daudz lielāku patriotismu nekādažs labs latviskā uzvārda valkātājs. Atmoda, tik daudz dodot, daudz ņēma.

Asi kritiskā situācija republikā, protams, ievirzīja sarunu šajā gultnē.— Tiesisku valsti! — iesaucās solīdais namatēvs Konstantīns Fjodorovičs. — Var jau laist pensijā

augšas un piežmiegt apakšas, taču īstās bremzes iespējams neitralizēt tikai tiesiski un ar alternatīvas varasiespēju. Un valstiskumu de facto, citādi kā Ulbrokā — cūku ferma piegāna visu apkārtni, bet veikalostikai galvas… Diez kur vēl kautķermeni sadala tik internacionāli. Tautas fronte teikusi savu vārdu, dienaskārtībā — tauta!

— Bet pretspēks?— Internacionālā fronte? Zināt — vēji pūš, suņi rej, bet karavāna iet tālāk… Un vispār padomju

internacionālisms ir izauklēts no sistēmas egoisma un kalpo par vīģes lapu vienam no viszemiskākajiemšovinis- miem. Izkārtne, zem kuras maršē paklausīgie un… muļķi. Kā krievam man nav tiesību par toklusēt.

Skaists dzīvoklis ar plašu zāli, kamīnu, griestu rotājumiem un parketu. Viss saposts, kā viesus gaidot.Lūk, ko nozīmē viens saimnieks. Uzreiz redzams, ka tas nav šī dzīvokļa plāns.

Painteresējos, vai nav iegriezies kāds no mūsējiem.— Bija gan. Tāds sirms, stalts vīrietis. Možs, staigāja un pētīja katru stūri, iztaustīja katru cilni. Ak

nē!Viņš pārstāvēja projektinstitūtu. Iesniegts kapitālā remonta projekts mūsu mājai. Man pat paspruka

ne sevišķi pieklājīga frāze par labo roku, kas kasa kreiso ausi…— Pagaidiet! — es iesaucos. — Vai viņš nebija gara auguma, lielu galvu un klibs?— Nē, — Konstantīns Fjodorovičs izbrīnījās. — Tas bija pavecs, absolūti sirms vīrs, nekliboja, un

galva viņam šķita tik samērīga, cik samērīga var būt.— Kādā krāsā viņam acis?

— Nesaprotu, jaunais cilvēk, — viņš aizdomīgi nomērīja mani no galvas līdz kājām, — kādssakars šiem jautājumiem ar pieminekļu aizsardzību?

Neveikli sameloju, ka pēc apraksta šis cilvēks atbilst manam skolotājam, kuru neesmu redzējisvairākus gadus. Mani meli nepārliecināja namatēvu, tāpēc ieskatīju par pareizāku atvadīties. Aiziedamsaiznesu līdzi dziļas simpātijas pret šo krievu ģimeni, tās sirds siltumu un neapmierinātību ar savu misiju.

Sirmā, jauneklīgi možā projektinstitūta pārstāvja uzkrītošā interese par telpām radīja aizdomas. Vaitiešām Verners fon Hecs?

— Hecs! — nepieļaujot ierunas, paziņoja Aija.— Hecs? — pasmaidīja un iegrima pārdomās Kronbergs. — Tikpat labi tā varētu būt mūsu

redzeslokā nonākusi vēl nezināma persona.— Vienmēr — varētu būt, varētu pieļaut, iespējams …Aijas tonis mani pārsteidza, bet Valts, kā jau parasti.salika visu savās vietās.— Neīgņojiet, — viņš samierinoši sacīja, — mēs ar Robertu tūlīt ķersimies klāt un trijatā stundas

laikā tiksim galā.Aija pietvīka.— Atbildot uz pārmetumiem, teikšu — ja fakti apstiprinās jūsu pieņēmumu, es pirmais sacīšu —

Hecs. Bet tikai un vienīgi — fakti. Lai aina būtu pilnīgāka, šis nule aprakstītais cilvēks apmeklējis arīdzīvokli Pa- egles ielā. Pareizāk — divus, jo bijušais pēc kapitālā remonta pārdalīts uz pusēm. Tur, tāpatkā Kirova ielā, viņš uzkrītoši interesējies par telpām. Ļoti apšaubu, vai saglabāt šo dzīvokli mūsuturpmākajos plānos, jo remonts bijis visai nopietns — šķērssienas izgāztas, uzmūrējot citā vietā jaunas,pārsegumi nomainīti, instalācijas vadi iekalti zem apmetuma. Painteresējos

Remonta un celtniecības pārvaldē — nekādām slēptuvēm strādnieki dzīvoklī nav uzdūrušies. Nodraugiem arhitektiem uzzināju, ka Rīgā ir vēl divi pēc Hansa fon Heca pasūtījuma celti nami. Pirmais —Hospitāļu ielā — mūsu uzmanību nepelna, toties otrajā ir dzīvoklis, ko viņš savā laikā turējis rezervē.Kam — zinājis vienīgi pats. Sis dzīvoklis atrodas Veidenbauma ielā trīspadsmit. Kā redzams, fon Hecambijuši vairākumam pretēji uzskati par skaitļu maģijas varu.

— Pa kuru laiku jūs to visu paguvāt? — Aija brīnījās.— Ne to vien. Pašreiz tur mitinās ģimene, pie kuras viesojas radi no ārzemēm. Tagad daudzi

brauc. Māsa no Kanādas un viens, kura radniecības pakāpi tūlīt noskaidrosim. Tas ir sirms, možs kungsap septiņdesmit, kas izrāda pastiprinātu interesi par gadsimta sākuma arhitektūras pieminekļiem.

— Kas tā par ģimeni? — es vaicāju.— Parasts latviešu uzvārds — Krūmiņš. Bet, paro- kot pagātnē, atklājās, ka Volfgangam fon Hecam

bijis brālis, kas ieprecējies fon Volfu ģimenē. Volfiem piederējuši plaši īpašumi Gulbenes apkārtnē. Sispāris laidis pasaulē niķīgu bērnu, kas pieaudzis izvērties neredzētā skaistulē — Helēnā fon Hecā. Stāsta— nebijis vīrieša, kas neatkarīgi no vecuma būtu spējis pretoties viņas valdzinājumam. Ne viens vienaugstdzimis un titulēts precinieks piedāvājis gan sirdi, gan turīgu roku, bet arī šeit viņa parādījusi savuneatkarīgo raksturu, iziedama pie gluži necila gleznotāja Krūmiņa. Domāju, nav jāpaskaidro, ka Helēnafon Heca ir Hansa fon Heca māsīca pa tēva līniju.

Radu zaimu pavadīta, viņa pametusi senatnīgo pili un pārcēlusies uz Rīgu. Dievs, pretēji radiem,svētījis šo laulību, dāvādams ne vien savstarpēju mīlestību, bet arī deviņus bērnus. Tēvs mākslasvirsotnes nav spējis sasniegt, un būtu brīnums, ja tas notiktu, ganot tādu varzu. Juku laikā lielā ģimeneizsvaidīta pa pasauli, un Rīgā palicis viens vienīgs no deviņām Krūmiņu atvasēm — Jānis.Piecdesmitajos gados atradusies vēl viena — māsa Lizabete, atrakstījusi no Toronto. Pārējie pazudušibez vēsts. Bet nu ieradies brālēns otrajā paaudzē. Kā jūs domājat — kas?

— Verners fon Hecs! — dedzīgi iesaucās Aija.— Šoreiz jums taisnība. Tas tiešām ir Verners'fon Hecs, kas joprojām dzīvo Minhenē. Izrādās,

viņš bijis mīļš savai tantei Helēnai Krūmiņai. Sarakstījies, pirms kara bieži apciemojis. Arī pēc viņasnāves nav sarāvis sakarus ar šo ģimeni. Viņš sen tiecies atbraukt, bet tikai šogad saņēmis vīzu. Jāņa māsaLizabete tajā pašā laikā iebraukusi no Kanādas. Verners teicami runā latviski un neslēpj interesi par tēvabijušajiem namiem, pamatodams to ar nostalģiju.

— Kad viņš iebrauca Latvijā?— Būtisks jautājums. Pirms piecpadsmit dienām, tā ka viņa tieša līdzdalība Feldmaņa slepkavībā

un uzbrukumā Robertam izslēgta. Lūk, pirmās varbūtības neveiksme!— No kurienes šīs ziņas? — es-vaicāju. — Jūs taču nemēģināsiet iegalvot, ka visu to noskaidrojāt

pats? — Jutu, ka neatkarīgi no gribas manā balsī ieskanas izaicinoši toņi.— Bū& rezultāts …— Pietiks barot mūs ar to, kas būs, — tikpat neiecietīgi man piebalsoja Aija. — Stāstiet to, kas ir!— Diemžēl tas nav atkarīgs tikai no manis, — Valts noplātīja rokas. — Skaidrs, ka bez oficiālas

palīdzības pie šīm ziņām tādā ātrumā netikt, bet mazliet pagaidiet, būs rezultāts, goda vārds, nenožēlosiet.— Gaidīsim? — Aija pavērās manī.— Gaidīsim, — bez sevišķas pārliecības norūcu. — Ko tālāk?— Savilksim galus, — Kronbergs atbildēja. — Kādi fakti pašlaik ir mūsu rīcībā? Pirmais —

klibojošais Helgai vis, varbūtējais slepkava un Troma pudelesbrālis vienā personā, kas vientulībā dzīvokaut kur kūrortā. Jāpieņem, ka viņa teiktais nav tukša muldēšana. Otrais — mēs nedrīkstam izlaist noredzesloka varbūtību, ka Verners fon Hecs jau no paša sākuma notikumus vada pats.

— Kādā veidā? Telepātiski pārvietojoties laikā un telpā? — es ironiski jautāju.— Pa pastu, Robert, — Valts mierīgi atteka. — Vēl nevajadzētu aizmirst slepkavas līdzdalībnieku,

kurš pēc uzbrukuma jums nekādi nav sevi parādījis. Domāju, — Kronbergs sprieda tālāk, — derētuapciemot Helēnas Krūmiņas dēlu Jāni. Runāsim… to darīšu es Gadījumā ja uzskrienam Verneram fonHecam, lūgšu jūs nebrīnīties un nepievērst sev uzmanību. Ejam?

— Arī es? — nedroši ieprasījās Aija.— Visi. — Valts pasmaidīja tik silti, ka viņa nespēja neatsmaidīt pretim.Pa ceļam ieņēmu vietu Kronbergam blakus, tā norobežodamies no Aijas. Viņa juta pārmaiņas manā

attieksmē. Pastāvīgā nevēlēšanās palikt divatā, aprautās sarunas, kurās es skāru tikai izmeklēšanu, radījaviņā neizpratni. Bet, redzēdams to, biju bezspēcīgs kaut ko mainīt. Mana apņemšanās neiejaukties viņasdzīvē gan nedaudz līdzinājās mazohismam, izraisot sevis šaustīta cilvēka moku pretdabisko baudu, betreizē manī radās tā brīvības apziņa, kuru spēj sniegt tikai tīra sirdsapziņa.

Kā dīki tūristi, izgājuši cauri parkam, nonācām pie neizteiksmīgā Upīša monumenta. Viņa rūpjunomāktais, pelēkais veidols krasi kontrastēja ar ārēji gaišo, skaisto politiskās izglītības namu. Saišķietami nesavienojamo lietu atšķirībā es saskatīju dziļu saikni starp utopiju un realitāti, starp ideju undzīvi.

Ar grūtībām tikām cauri benzīna atkritumproduktu piesārņotās Gorkija ielas mašīnu straumei.Plaušas daļēji izvēdinājās tikai pie dažādas nokrāsas marmora bluķu sakombinētā Raiņa pieminekļa. Virskoku galotnēm slējās pareizticīgo katedrāles pīķi. Soļojām klusēdami. Kad pienācām pie gadu desmitosnomelnējuša nama, Aija ierunājās:

— Kaut kas ir noticis …Valts uzmeta viņai satrauktu skatienu.Uzbraucām ceturtajā stāvā un ar grūtībām izrausā- mies no sagrabējušā lifta. Es izbrīnā apstājos,

ieraudzījis kāpņu laukumiņā Stepanovu, to pašu man labi pazīstamo izmeklētāju Stepanovu, kas tikneatlaidīgi tirdīja mani sakarā ar Feldmaņa nāvi. Šķita, ka viņš gaidījis tieši rriūs.

— Kāda negaidīta tikšanās, — viņa balsī skanējaneīsts pārsteigums……… Palūgšu jūs uz pāris vārdiem. —Saņēmis zem elkoņa, viņš ievilka Kronbergu loga nišā. Valts atgriezās sadruinis.

Ejam iekša! vērdams kokā grieztās durvis, viņš aicināja. Stepanovs iekāpa liftā.— Kas noticis? — jautāja Aija.— Pazudis Hecs!

Kronberga noslēpums Dzīvokļa saimnieks, kalsns, nenosakāma vecuma vīrietis izbalējušiem matiem un acīm, stādījās

priekšā:— Jānis Krūmiņš.Istaba atstāja tādu pašu bezpersonisku iespaidu kā īpašnieks. Salasītas lētas standartmēbeles, ne

gleznu, ne paklāju, tikai nepieciešamais. Pametis apkārt acis, sapratu, ka arī šeit mūs gaida vilšanās —dzīvokļa plānojums neatbilda mums zināmajam. Krūmiņš atbildēja uz Kronberga jautājumiem kā mašīna— precīzi un vienaldzīgi.

— Jā, es pieteicu. Kad pazuda? Es jau stāstīju, bet ja vajag… Trīs dienas nav rādījies. Jā, dzīvojapie manis. Pieteicu tāpēc, ka vakar viņam notecēja atgriešanās termiņš. Māsa? Būs jau Kanādā. Nē, Hecuneviens nav apmeklējis. Pirmskara paziņas? Nē, neminēja. Staigāja pa pilsētu, apskatīja tēva namus.Bagāts? Nē, situēts gan. Nelielas firmas līdzīpašnieks. Kad redzējāmies pēdējo reizi? Četrdesmit trešajā,Rīgā. Tāds pats, tikai balts kļuvis. Man te foTogrāfija …

Valts paņēma kartiņu, brīdi vērīgi to aplūkoja, tad padeva tālāk Aijai. Palūkojies pāri viņas plecam,ieraudzīju krāsainā uzņēmumā sirma, kalsnēja vīrieša attēlu. Tērpies gaišā, viegli rūtotā žaketē.Pabalējušās acis zem spurainām uzacīm raudzījās manī ar jauneklīgi skadru skatienu. Viņā jautās tānetveramā līdzība ar Krūmiņu, kādā izpaužas attālas radniecības saites. Tad tāds ir šis Verners fon Hecs— cilvēks, kam pēdējā laikā bijusi dominējoša loma mūsu pārdomās.

Valts turpināja iztaujāšanu.— Kopēji paziņas? Nevaru atcerēties. Protams, Vernera tēvu es pazinu, viņš iegriezās pie mums,

šķiet, palīdzēja vecākiem, bet apgalvot nevaru. To gan zinu, ka šo dzīvokli viņš ierādīja mums pats un īrineņēma. Verneram bija draugs Rīgā, bet ar mani neiepazīstināja. Kā sauca? Zīberts. Viņa tēvs Ulmaņalaikā bija viens no ievērojamākajiem advokātiem. Redzējis neesmu. Kur dzīvo? — Krūmiņš tikaiparaustīja plecus.

Es pavirši klausījos, slepus pētīdams telpas, un mēģināju ietilpināt tās dzīvokļa plānā, bet tas nekādineizdevās. Acīmredzot tas bija skaidrs arī Valtam, jo, beidzis taujāšanu, pārējās istabās neiegriežoties,viņš devās projām. Soļoja, nodūris galvu un iegrimis dziļās pārdomās. Komunāru parkā, aši paraudzījiesapkārt, aizvilka mūs uz brīvu soliņu. Kad atsēdāmies, klusinātā balsī sacīja:

— Jums, protams, taisnība, lai strādātu vienotam mērķim, ir jāzina viss, citādi mana rīcība varlikties negodīga. Tūlīt jūsu galvās salikšu visu pa plauktiņiem. — Viņš aizsmēķēja, sakrustoja uz krūtīmrokas un izstiepa kājas, aizņemot turpat pusi celiņa platuma.

Es apšaubīju turpmākās sadarbības iespējas, jo slēptie Valta kontakti ar oficiālo varu lika justies kāsvešas, apšaubāmu nolūku vadītas gribas aklam izpildītājam. Viņš patika man, bet viņa domāšana, izcililoģiskās spriešanas spējas vērta to apbrīnā. Un tomēr, vismaz pēc manām domām, visam punktu pielikaviņa noslēpumainā sačukstēšanās ar izmeklētāju. Turēju zem sava goda vēl tālāk spēlēt skrūvītes lomuslepenos darījumos un gaidīju tikai Kronberga stāstu, lai tūlīt pēc tam izteiktu savu attieksmi.

Viņā jautās tāds kā satraukums, un, pieradis pie Valta nosvērtības, sapratu, ka gaidāms kaut kasjauns, kas būtiski ietekmēs mūsu tālākās attiecības. Redzēju, ka ari Aija jūt to pašu, — šī garīgā tuvība,izveidojusies tik īsā laika sprīdī, bija apbrīnojama.

Kronbergs labu brīdi smēķēja, ar spēku ievelkot un izpūšot dūmus, tad, kā atmetot pēdējās šaubas,novē- zēja roku un pusbalsī sāka stāstīt:

— Būdams pārliecināts, ka manā necilajā dzīvē nav nekā nedz ārkārtēja, nedz tā ir aizraujošsstāstīšanas materiāls, tomēr esmu spiests tai nedaudz pieskarties. Tā jūs pilnīgāk izpratīsiet manas rīcībasmotīvus.

Pēc Juridiskās fakultātes beigšanas ilgus gadus nostrādāju par ierindas, tad — par sevišķi svarīgu

lietu izmeklētāju. Aptuveni pirms pusgada manās rokās nonāca lieta, saistīta ar izspiešanu sevišķi lielosapmēros. Reketam tika pakļauts augstu stāvošs ierēdnis no Tirdzniecības ministrijas. Summa, kopieprasīja izspiedēji, bija pārsteidzoša, bet vēl vairāk pārsteidza tas, ka tā tika samaksāta. Cilvēks arpiecsimt rubļu lielu ģimenes budžetu atpirkās no šantāžistiem ar div- simtkārtīgu summu. Es nešaubījos,ka šīs bezierunu maksāšanas pamatā ir paša maksātāja pretlikumīga darbība, bet summa liecināja par šīsdarbības apmēriem. Lieta tika aizsākta pēc cietušā sievas prasības. Sis darbonis gan mēģināja notušētlaulenes stāstīto, bet, tā kā ģimenē trūka vienprātības, viņa paspēja pierādīt, ka vīrs samaksājis simttūkstošus. Paralēli izspiedēju "meklēšanai sāku vākt pierādījumus pret maksātāju. Manā redzeslokānonāca arvien vairāk faktu par varas ļaunprātīgu izmantošanu, lai radītu mākslīgu preču deficītu. Tarusekoja masveida spekulācijas, no kurām astronomiskas summas nonāca organizatoru kabatās. Ar tām tikauzpirkti vajadzīgie ierēdņi un varas pārstāvji. Sāku saņemt draudu vēstules, bet telefona zvani modinājagandrīz katru nakti.

Priekšniecība pulkveža Goļicina personā strikti no teica manas darbības ietvarus — rekets unnekāda ra kāšanās cietušā pagātnē. Mani iebildumi tika vērtēti kā disciplīnas graušana. Grupa, kuruvadīju, sāka kust acīm redzami. Te viens, te otrs tika nosūtīts darbā citur. Ap mani pamazām tika izveidotsmākslīgs vakuums, kuru diemžēl ar pāri palikušo darbinieku pūliņiem vien nespēju aizpildīt. Lieta nonācalīdz krīzei, kad pieprasīju prokurora sankciju kratīšanai cietušā dzīvoklī. Tieši tajā dienā ministrijāpienāca vēstule no agrākā likumpārkāpēja, tagad — aktīva pārbūves piekritēja. Vēstulē viņš atzīstas, kaiedevis man kukuli, lai tiktu atbrīvots no atbildības. Uzskatot par savu pienākumu pacelties pāripersoniskajam, lai atmaskotu mani. Viņa svēta pārliecība, ka, saglabājot orgānos tādus korumpētuselementus kā es, tiesiskas valsts jēdziens kļūšot par utopiju. No sevis varu piebilst, ka viņš tiešāmfigurēja kā liecinieks kādā lietā pirms gadiem desmit. Sī cilvēka līdzdalība netika pierādīta, un noziegumsbija tik nenozīmīgs, ka apsūdzētie tika cauri ar izbīli un administratīvu sodu. Lai gan šiemapvainojumiem trūka pierādījumu, es nekavējoties tiku atstādināts un pret mani ievadīja izmeklēšanu.Protams, tādos apstākļos es nespēju darbu turpināt, tāpēc iesniedzu atlūgumu.

Pilnībā izprotot, ka esam saķērušies ar mafiju valsts iestādēs un orgānos, mēs — neliels skaitsdomubiedru — nodibinājām dziļi konspirētu grupu, par savu mērķi stādot pierādījumu vākšanu par katramafijas locekļa darbību. Sīs grupas pamatkodols joprojām strādā iekšlietu orgānos, viens pat Drošībaskomitejā. Grupas locekļi ir godīgi cilvēki, izgājuši gan caur uguni, gan ūdeni, augstas klases profesionāļi,kam rūp Latvijas un tās tautas nākotne.

Kā redzat, es tiku neitralizēts, atlaižot no darba. Viņiem pat nerūpēja novest līdz galam izmeklēšanupret mani. Te gan jāpiezīmē, ka, konstatējuši oficiālās izmeklēšanas neefektivitāti, tieši tobrīd nolēmāmpāriet no puslegālām uz konspiratīvām darba metodēm. Varas augstāko ešelonu milzīgais pretspēksvienkārši piespieda to darīt.

Juzdams sevī aicinājumu turpināt to, kam tiku veltījis divdesmit dzīves gadus, nolēmu pierādīt savasspējas kā detektīvs. Protams, es sapratu, ka mūsdienās bez papildinformācijas grūti iztikt, tāpēc lūdzugrupas atbalstu. Lūk, šis ir avots, no kura smēlu informāciju, kas jūs tā pārsteidza. Nolēmu atklāt kādunoziegumu, ar kuru netiek galā oficiālā izmeklēšana, lai pēc tam lūgtu atļauju deiektīvaģentūrasdibināšanai. Nozieguma atklāšanai bija jākalpo par aģentūras dzīvotspējas pierādījumu, jo nešaubos, katās dibināšanai tiks likti šķēršļi. Tā bija liktenīga sagadīšanās, ka, ieradies mūsu dzīvoklī, uzreiz varējuķerties pie darba. Stepanovs kāpņu telpā pēc veca ieraduma — es septiņus gadus nostrādāju kā viņapriekšnieks — ziņoja man par fon Hcca pazušanu. Kārtējais kroņa cilvēka stereotips domāšanā. Beigāsgan attapās, bet es viņu nomierināju, apsolīdamies klusēt.

— Vai Stepanovs apmeklēja Krūmiņu Feldmaņa lietā? — negaidīti iejaucās Aija'.— Nē, — Kronbergs atteica. — Viņu atsūtījuši noskaidrot tikai Heca pazušanas apstākļus.

Stepanovam nav ne jausmas par sakarību Hecs — Feldmanis. Principā šī lieta pāries Drošības komitejaskompetencē, jo fon Hecs ir ārzemnieks. Tāpēc viņš neizrādīja sevišķu interesi par mūsu negaidīto

parādīšanos šajā vietā.Nu jūs zināt visu, bet palūgšu glabāt to pie sevis, jo pat tik aptuvena informācija, nonākot mūsu

pretinieku ausīs, var izraisīt atbildes reakciju un apdraudēt ne viena vien godīga cilvēka reputāciju un patdzīvību. Tagad, kad kjuvusi saprotama mana mūžīgā piebilde, ceru, ka neatteiksieties līdzdarboties šajāaģentūrā, vēl jo vairāk tāpēc, ka abi neesat sajūsmā par savu pašreizējo nodarbošanos, tāpat neapstrīdamsir katra ieguldījums tās tapšanā.

— Kāds būs šīs aģentūras statuss, un ar ko tā nodarbosies? — es painteresējos.— Par statusu… Šobrīd atļauts viss, kas nav aizliegts … Protams, mūsu sabiedrības pieredze rāda,

ka jāņem vērā: tas, kas šodien atļauts, rīt var novest uz apsūdzēto sola, un otrādi. Runājot par darbu — tassaistīsies ar jebkura pilsoņa vai organizācijas iesniegtu lūgumu izmeklēt pretlikumīgu darbību, pazudušomeklēšanu — un tā joprojām, galveno akcentu liekot tieši uz noziegumu izmeklēšanu. Ir milzumsgadījumu, kad pilsoņa iesniegumā trūkst pietiekama pamatojuma oficiālas izmeklēšanas uzsākšanai, un turnu varēsim talkā nākt mēs. Tas viss būs, ja būs rezultāts, bet, ka rezultāts būs, — esmu pārliecināts.

Man šis skaidrojums novēla kā akmeni no sirds, arī Aija kļuva priecīgāka.— Kāpēc jūs klusējat? — viņa jautāja.— Vairāk nekā skaidrs, ka konspirētas grupas noslēpumus izpauž ne jau pirmajam pretimnācējam…

Atzīstieties, Robert, jūs jau šodien bijāt gatavs atmest mūsu sabiedrībai ar roku. Ar tik izteiksmīgu sejujūs būtu gaužām vājš diplomāts…

— Jā, — es piekritu.— Redziet nu! Gribēdams saglabāt mūsu trijotni un zinādams jūsu abu godaprātu, es atļāvos pārkāpt

konspirācijas noteikumus, gan iespējami minimāli — tā, lai netiktu skarti konkrēti cilvēki un fakti, betneuzskatu to par grēku, būdams pārliecināts, ka šī savienība nesīs vairāk labuma darbojoties nekā izirstot.

— Gods Dievam augstībā, — man paspruka, — citādi es sāku domāt, ka, runādams vienu, jūs darātgluži pretējo.

Kronbergs pasmīnēja.— Protams, jūs iedomājāties, ka mans slēptais mērķis — iegūt šīs bagātības sev.Piekrītoši pamāju.— Arī tas kalpoja par iemeslu atklātībai.Es klusībā pateicos liktenim, kas jāva turpināt iesākto. Pats to neapzinādamies, biju iekļāvies šajā

darbā ar sirdi un dvēseli, tāpēc Kronberga paskaidrojumi nāca īstajā brīdī. Arī Aija šķita izgājusi caurivisai līdzīgu izjūtu gammai.

— Kā jūs izskaidrojat fon Heca pazušanu? — viņa jautāja.— Baidos, ka notikusi nelaime.— Kāpēc?— Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē neievērot izbraukšanas termiņus. Neviens svešas valsts

pavalstnieks neies riskēt, tos pārkāpjot. Var jau pieļaut, ka viņš negrib aizbraukt, neatradis tēvavērtslietas, taču tad jo problemātiskāka kļūst šīs mantas izvešana. Nē, te kaut kas nav kārtībā!

— Vai papētījāt seifā atrastās lietas? — Aija negaidīti pārslēdzās uz citu tematu.— Jā. Tur vēl daudz neskaidrību. Paklausot jūsu padomam, es sevišķu uzmanību pievērsu «Tēvijas»

izgriezumam. Dzejai otrajā pusē ir virkne nekrologu, kas manā uztverē simboliski mijas ar sludinājumiem,kuros tiek meklēti četrdesmitā gada pirmajos padomju varas mēnešos represētie radinieki. Man uzkritanekrologu krustiņu līdzība ar dzīvokļa plānā iezīmētajiem. Sis tīri vizuālais novērojums lika papētīt tostuvāk. Krustiņu izvietojums kaut kā atgādināja svečtura ķepu. Palicis zem tās avīzi, ievēroju, ka katra nagasmaile sakrīt ar vienu krustiņu avīzē. Tas pagaidām viss. Kāda tam nozīme — nav ne jausmas.

Sāka tumst. Virs galvas savilkās smagi padebeši, solot kārtīgu lietusgāzi. Cēlāmies, lai ie'sākiopabeigtu mājās. Soļojām naski, bet melns mākonis kā velna galva ar izslietiem ragiem panācis uzgāza tikstindzinošu ūdens šalti, ka aizrāvās elpa. Steigties vairs nevajadzēja, meklēt patvērumu tāpat. Laiski

plakšķinājām pa saduļķotajām peļķēm mājas virzienā. Aija nesa rokā kurpes, ik pa brīdim atmezdama nosejas slapjos matus. Sarunājām apžāvēties un tikai tad turpināt.

Novilcis visu, kas mugurā, norīvējos ar dvieli, ietērpos treniņtērpā un sametu pilošos apģērbagabalus bļodā. Valts darīja tāpat. Istabā ieslēdzu elektrisko kamīnu un, kā pēdējā laikā nereti gadījās,gaidot noteikto stundu, grāmatā rakstītā vietā sāku lasīt savas domas, kurās atkal galveno lomu spēlējaAija.

— Mans lēmums ir negrozāms, — pie sevis noteicu, celdamies, lai ielaistu viņu pašu.Valts gaidīja, kā izstādē sarindojis uz galda svečturi, «Tēvijas» izgriezumu un dzīvokļa plānu. .— Lietiskie pierādījumi… Ja kādam iešaujas prātā pārbaudāma doma, lai būtu pa rokai, — viņš

paskaidroja. — Te vēl viens faktu sakopojums. — Kronbergs nometa uz galda burtnīcas lapu. —Sarakstīju visus, kuru statuss Feldmaņa lietā jānoskaidro. Visdrūmākā persona — klibojošais milicijaskapteinis ar lielo galvu, tad viņa līdzdalībnieks, par kuru nekas nav zināms, un fon Hecs. Krūmiņš aizdevaviņa fotogrāfiju. Uzņēmums ievērojami atvieglos meklēšanu.

— Kāpēc mums jāuzņemas milicijas pienākumi?— Viņu rīcībā nav ziņu par iespējamo Heca līdzdalību Feldmaņa slepkavībā. Kā redzat, tā cieši

savijas ar dārglietām. Ņemot vērā šo apstākli, var ievērojami ātrāk nonākt pie rezultāta, nekā grābstotiesuz labu laimi. Jūsu domas — ar ko turpināt? — Viļādams pirkstos neaizdegtu cigareti, viņš bargi kāskolotājs noskatīja vispirms Aiju, tad mani.

— Kam dodama priekšroka — Hecam, dārglietām vai slepkavam? — es jautāju.— Iespējams, tam nav būtiskas nozīmes, var gadīties pat, ka tas ir viens un tas pats, bet es dodu

priekšroku Hecam, — izteica savas domas Aija.— Kur viņu meklēt? — Kronberga jautājums lika mums aizdomāties. Un te atklājās Aijas atjautība.— Mēs piemirsām vienu cilvēku! — viņa iesaucās. — Verneram fon Hecam vistuvāko cilvēku

Latvijā!— Un tas būtu? — Valts joprojām viļāja cigareti.— Dēls! Viņa un Sējas dēls!— Bravo! Pilnīgi pareizi! Verners jāmeklē pie dēla. Vīriešus dzīves nogalē bieži kremt sirdsapziņa

par tēva pienākumu ignorēšanu jaunībā. Bet atvainojiet, — viņš spēji pagriezās pret Aiju, — kāpēc dēls?Tikpat, labi meita?

Viņa apmulsa.— Nezinu… Un pats?— Jūsu ietekme, — Kronbergs norūca. — Tagad jautājums — kur meklēt?— Jums ir kanāli… — es ieteicos.— Kas neskar valsts drošību…— Kur te drošība?— Sakiet to tur, — Kronbergs nenoteikti pameta ar roku sāņus. — Par Sēju var nejautāt — arhīvi

joprojām aiz atslēgas. Hecam, ja viņš piedalās dārglietu meklēšanā, var draudēt briesmas, te mūsuviedokļi sakrīt, bet, analizējot faktus, neapšaubāmi vairāk pieturas punktu atstājis aizdomīgais milicijaskapteinis. Ar

Heca fotogrāfiju tālu netiksim, tāpēc sāksim ar šo tipu. Palūgšu ziņas, kas ir mūsu rīcībā.Izņēmusi no nelielas kastītes kartona četrstūrīti, Aija nolasīja virkni pazīmju: klibo, pieļaujamā

slimība ateroskleroze, gara auguma, spēcīgs, lielu galvu, iesirms, šauracains, dzīvo viens — kūrortā, parokai narkologs.

— Manī arvien vairāk nostiprinās pārliecība, — Valts sacīja, — ka šis cilvēks ir tikai izpildītājs,aiz kura platās muguras slēpjas daudz slīpētāks noziedznieks. Pārāk daudz pēdu… Iespējams, viņā mēsatradīsim slepkavu, bet ne organizētāju…

— Man prātā, ka jūs viņam piedēvējāt ir tālredzību, ir gudrību.

— Ar piebildi, Robert, ar piebildi, ka to var attiecināt arī uz līdzdalībnieku.— Par kūrortu runājot, — es spriedu, — tā varētu būt Jūrmalas pilsēta.— Tikpat labi — Vidzemes jūrmala, Jalta, Soči vai kaut kur Piejūrā, — iebilda Valts. — Kā

papildinājums teiktajam nāk prātā viņa vārdi — «Tērbatas ielā»… Dzīvojot tiešā Rīgas tuvumā, diez vaipiecdesmitgad- nieks lietotu šādu nosaukumu, tomēr nav izslēdzams, ka tas darīts ar nolūku. Būsimreālisti un, kā ieminējās Roberts, sāksim ar Jūrmalu. Bez kūrorta mums ir vēl viens pieturas punkts —narkologs. Vai būtu nevietā apsvērums, ka republikas pakļautības pilsētas poliklīnikā ir savspsihoneiroloģiskais kabinets, kura var nebūt Vidzemes jūrmalā? Jums jāzina, — acīm smaidot, Kronbergsvērsās pie Aijas, — esmu liecinieks, ka, ejot vizītē pie Troma, Roberts paķēra līdzi pudeli konjaka, betatgriezās tukšā! Simptomi ir? Ir. Tātad jābrauc Stālam, jo viņā narkologs spēs atrast šādam klientamnepieciešamās pazīmes. Mirkli uzgaidiet!

Valts atšķīra telefonu abonentu sarakstu un, čamdīdams durvju rokturi, murmināja: — Poliklīnika…Jūrmalas pilsētas centrālās slimnīcas … četri seši… — Pārējais pagaisa gaiteņa krēslā, un durvisaizcirtās.

Sēdējām, klusējām, gaidījām. Aija nedroši sarosījās un ar grūtībām izvilka no plaukta apjomīgugrāmatu. Izlasījis virsrakstu, nespēju novaldīt lūpu kaktiņu — «Integrālās mikroshēmas»! Viņa šķirstīja toar zinoša profesora nopietnību, tad, laikam pamanījusi smīnu manā sejā, ar blīkšķi aizcirta, un nākošajāmirklī pamatīgais foliants, aprakstījis slaidu loku; dobji nobūk- šķēja man uz ceļa. Pārsteigumā salēcies,paguvu ievērot viņas sejā dziļu gandarījumu kā par teicami izpildītu pienākumu. Un te jau vērās durvis,pārtraucot ekspansīvo bezvārdu dialogu.

Kronbergs, aizdomīgi nopētījis mūs, pasniedza man lapiņu.— Te būs. Brauciet līdz Dubultiem. Slokas ielā uz šo adresi, — viņš iebadīja ar pirkstu papīriņā,

— atradīsiet poliklīniku, poliklīnikā psihoneiroloģisko kabinetu, kabinetā — narkologu. Pārējais jūsuziņā. Ko man jūs mācīt, esmu pārliecināts, ka pats tiksiet galā.

Uzslava mani iepriecināja, jo nereti, Kronbergam izdarot negaidītu secinājumu virkni, mani pārņēmanospiedoša mazvērtība. Izrādās — es varu un ar to rēķinās! Nākamajā mirklī viņš izteica atskurbinošupriekšlikumu:

— Niedre ņems jūs zem rociņas un vedīs. — Pasmīnējis piebilda: — Visiem zināms, ka vilcējlomušādos gadījumos veic sievietes. Jums būs jāspēlē Roberta māsa, kas, norūpējusies par brāļa lejupslīdi,pierunājusi viņu ārstēties.

— Labāk jau kaimiņieni…Valts iesmējās.— Amizanti, visai amizanti… — Pēkšņi kļuvis nopietns, skarbi piekodināja: — Esiet uzmanīgi!

Cilvēks, kuru meklējam, ir ļoti bīstams! Lieciet aiz auss — nekādu kontaktu ar viņu! Jūsu uzdevums —iegūt adresi un uzvārdu! Atcerieties — adresi un uzvārdu! Ja tas izdosies, kopīgi apsvērsim tālāko taktiku.Mani šajā laikā gaida sarežģīts darbs — ceļš, kas ved cauri cilvēku savstarpējo sakaru labirintam pieSējas un Vernera fon Heca pēcnācēja.

VIII Nelaime

Kā divi svešinieki klusēdami nonācām stacijā. Aijas sejā varēja lasīt drūmu bezcerību, kas manāuztverē asociējās ar paša muļķību. Smadzenēs kā kaleidoskopā, nomainot cits citu, joņoja notikumi, tēli,skaidrojoši monologi, arvien vairāk palielinot iekšējo jucekli. Negaidīti mani pārsteidza doma — tas, koes pašreiz daru, varbūt arī ir tas, no kā tik pašaizliedzīgi cenšos izsargāt viņu! Tāpat klusēdami izkāpāmDubultu stacijā, un, tikai ieejot poliklīnikas foajē, es ierunājos:

— Darīsim tā! Jūs ieiesiet pirmā un nedaudz parau- dāsiet par dzērāju brāli. Sakiet, ka ar grūtībāmesat pierunājusi viņu ārstēties. Pēc tam es ieņemšu jūsu vietu.

Veltījusi man iznīcinošu skatienu, Aija nozuda aiz durvīm. Gāja laiks, bet viņa nerādījās. Jaupiecpadsmit, tad divdesmit minūtes… Aiz manis sāka veidoties rinda. Valtam taisnība — te katrsdrebelīgais vīriešu kārtas pārstāvis ieradās enerģiskas sievietes pavadībā. Jau pusstunda… Nespēdamspārvarēt augošo nemieru, klusītēm pavēru durvis.

Pirmais, kas iekrita acīs, — ārsts. Zilgansārtu degunu uzburbušā sejā un sarkaniem plankumiemklātiem vaigu galiem. Jebkurš klients aiz durvīm līdzās viņam liktos atturībnieks. Iegrimis jautrā sarunā arAiju, viņš šķita piemirsis savus pienākumus. Pamanījusi durvju spraugā manu izteiksmīgo aci, viņapiecēlās.

— Man laiks, Bernardiņ! — Atvadu vietā paplikšķinājusi narkologa parodijai pa roku, viņa devāsuz durvīm.

Grasījos jau iespraukties kabinetā, kad, dzelžainā tvērienā saspiedusi man,u elkoni, Aija izstūmamani ārā, jau otro reizi pārsteidzot ar sievišķības un fiziskā spēka simbiozi trauslajā ķermenī.

— Jums tur nav ko darīt!— Kā t§? — es izdvesu.— Tā. Viss kārtībā. Iesim, Iesim, uz ielas paskaidrošu.Pārgājuši pāri divām kūrortam nepieļaujami pārblīvētām ielām, nonācām klusā vasarnīcu rajonā.

Paralēli līča krastam, aizsargāta no dzestrā jūrās vēja ar augstu kāpu, veda šaura asfalta strēmele.Atklātībā parādījusies ziņa par rūpniecības atkritumu saindēto ūdeni un gaisu bija ievērojamisamazinājusi kūrortviesu skaitu. Nekontrolējamais iebraucēju pūlis, kā savvaļas bizonu bars gadu no gadaizmīdot zālienu un pārvēršot unikālo un trauslo dabas vidi mēslainē, darbojās roku rokā ar rūpniecību,iznīcinot Jūrmalu kā kūrortu. Beidzot — kāds absurds! — cilvēkam pametot paša piegānītās vietas,,šķitaradušies labvēlīgi apstākļi dabas reģenerācijai.

Mani priecēja šajā gadalaikā neierastais klusums. Jūras vienmērīgā šalkoņa, retas kaijas griezīgaiskliedziens — šī. dabas nomierinošā balss caurstrāvoja nervus, smadzenes, ieaudās katrā šūnā, ļaujotsaplūst vienotā veselā ar savu radītāju. Saspriegtie nervi pamazām atslāba, domas sakārtojās.

— Atsēdīsimies? — Aija norādīja uz vientuļu soliņu kupla, jau iesārta pīlādža paēnā.Labu brīdi sēdējām klusēdami. Apvaldīdams nepacietību, es gaidīju un vēros apkārt. Vienmērīga

šķindoņa lika atskatīties. Grīļīgā gaitā, nodūris galvu, cauri krūmiem spraucās vecs vīrs, nesdams rokātīkliņu, no kura kā stobri uz visām pusēm rēgojās pludmales kāpās salasīto pudeļu kakliņi. Viņa sejā —kādreiz inteliģentā, pat skaistā — nepielūdzamā nabadzība bija ievilkusi rūgtus vaibstus un nespēcīgajārokā iespiedusi pazemojošo tīkliņu.

— Labi, labi, pastāstīšu, ko uzzināju poliklīnikā. — Aijā pamazām atgriezās enerģija. — Iegāju unapstulbu — Bernardiņš, mans klasesbiedrs! Viņa seju jūs noteikti ievērojāt. Jau skolā tās dēļ viņš dabūjapietiekami ciest, bet viņā mīt humors, īsts humors. Tikai ar tādu apveltīts cilvēks spēj pasmieties pats parsevi. Domājis un izdomājis, ka ārsta galvenais panākumu kaldinātājs ir pacienta uzticība… Tā viņš

nonācis pie secinājuma, ka viņa aicinājums — narkoloģija! Jebkurš alkoholiķis, ieraudzījis viņu,nekļūdīgi sapratīs — savējais!

Aprunājāmies par skolu, tad piesardzīgi ieminējos par cilvēku, kas interesē mūs. Teicu, ka iedevusalabot kurpes vienam tipam, pēc drošām ziņām — viņa klientam. Sis kurpnieks pazudis ar visāmčabatām, un tagad jāstaigā basai! Paguvu pateikt tikai pirmās pazīmes, kad viņš nosauca vārdu. — Aijaieturēja efektīgu pauzi un burtiski izšāva:

— Egons Sēja!Sāku grābstīties pēc cigaretēm, ar pūlēm aptverdams veiksmi. Sēja! Izeja no Kronberga labirinta…— Es ar nolūku atvedu jūs šurp. Lūk, viņa māja!Aiz mežonīgi sazēlušu ceriņkrūmu biežņas neskaidrivīdēja diezgan labi saglabājusies, Jūrmalai raksturīga vienstāva ēka. Apkārt zāliens, ne puķes, ne

burkānu dobes. Starp divām kļavām novilktā veļas aukla, uz kuras žuva vairākas bērnu zeķbikses unkrekliņi, liecināja, ka saimnieks piepelnās, izdodot istabas kūrortniekiem.

— Ieiesim izlūkos! — Aija ierosināja un piecēlās.— Kronbergs piekodināja — tikai adresi un vārdu! Mums jau tā necerēti laimējies.— Mūžīgi tikai Kronbergs! Nevaram taču katru dienu braukāt šurpu turpu, jāaizved līdzi arī kas

būtisks. Nu iesim, Robčik! — To viņa pateica tik negaidīti mīļi, ka, aizmirsis par Valtu un viņabrīdinājumu, es cēlos kājās.

Satrupējuši, sazvēlušies vārtiņi, iekārti divos sarūsējušas stieples riņķos, izveda mūs uz platas, cietinomīdītas taciņas, kas pēc soļiem trīsdesmit beidzās laika zoba sagrauztu pakāpienu priekšā. Māja celtano koka, nekrāsota, zaļganām plēksnēm klāts šīfera jumts, betonētājs pamats vietām izdrupis, atsedzotsarkano ķieģeļu drumslu pildījumu. Katrā pusē durvīm pa platam logam. Šķita, vienā sakustējās aizkars.Apkārt mājai pletās zaļš mauriņš — īsa zālīte, kurai smilšainajā augsnē nav spēka izstiepties pļaušanaicienīgā garumā.

Pieklauvējām. Klusums, nekādas kustības iekšienē.— Laikam visi pludmalē, — čukstēja Aija. — Būsim nekaunīgi un paskatīsimies — varbūt kāds

guļ.Aiz durvīm neliela priekštelpa bez logiem, ar vienkāršu drēbju pakaramo un zemu ķeblīti. Nākošās

durvis ieveda virtuvē. Uz balto podiņu plīts nemazgātu trauku kaudze, apaļā galda vidū pusizdzertadegvīna pudele un divas glāzes.

— Vai te ir kāds?Klusums. Vēru nākošās durvis. Biezo aizkaru apēnotajā istabā valdīja krēsla. Acis pēc spilgtās

saules nespēja atšķirt detaļas.Pēkšņi divi viens otram sekojoši plīkšķi pāršķēla klusumu, cirtās durvis, aizsviežot mani pretējā

kaktā. Pa pusei nesamaņā no nežēlīgā trieciena deniņos, vairāk manīju neka redzēju vīrieša ēnu pārlecamuz sliekšņa pakritušajai Aijai, dzirdēju skrejošu kāju dipoņu, no- džinkstēja stikls, un, nodrebinot sienas,aizcirtās ārdurvis.

Nedrošā gaitā no aizdurves izstreipuļoja gara auguma vīrs. Gārdzoši vaidēdams, platajiem pleciemtrīcot kā drudzī, viņš brīdi grīļojās, tad taisns kā svece visā garumā nogāzās uz grīdas, ar plato seju smagiatsizdamies pret kaktā stāvošās lādes apkalto stūri.

— Aija! — es klusiņām pasaucu.Nekādas atbildes. Sasprindzinājis visus spēkus, pagriezos uz vēdera un lēnām kā gliemezis

pierāpoju pie nekustīgā auguma. Piekļāvu ausi krūtīm, un… laiks apstājās. Pēkšņā vājumā atslīdzis pretstenderi, vēroju nepielūdzamo nāves gaitu — lēni izplūstošu, sarkanu plankumu uz viņas krūtīm. Seja,zaudējot tikai dzīvībai raksturīgo izteiksmi, vaibstiem stingstot, kļuva sveša. Nezinu, cik ilgi pavadīju,noliecies pār viņu, baidīdamies pamest vienu mirklī, kad cilvēks aiziet nebūtībā. Viņas pirksti jnanā rokātapa arvien saltāki un saltāki…

Smagi soļi lika nokratīt sastingumu. Mani nebija atlicis vietas bailēm, jutu vienīgi bezgalīgutukšumu. Pacēlu acis. Nobālējis, nekustīgi raudzīdamies vienā punktā — sarkanajā plankumā uz Aijasbaltās blūzītes, līdzās stāvēja Kronbergs.

IX Nekrologs

Kā miglā, nejuzdams sevi, attālumu, priekšmetu formu, apkārtni apjauzdams tikai aptuveni, Valtampiepalīdzot, aizvilkos līdz virtuves galdam un atkritu krēslā. Acis, bezmērķīgi klīstot pa telpu, spīdzinājamani, atkal un atkal, kā magnēta vilktas, atgriezdamās durvju spraugā, caur kuru bija saskatāma viņa, laizibenīgi atlēktu sāņus.

Kronbergs saprata manu stāvokli un, atradis uz nagliņas atslēgu, izmēģināja durvīs. Atslēga derēja.Apņēmis mani ap pleciem un izvedis priekšnamā, viņš rūpīgi noslēdza durvis un iebāza atslēgu kabatā.

Neticēju, ka šis ir tas pats zaļais mauriņš, pa kuru pirms nepilnas stundas… Pēkšņi pakrūtē mansagriezās, un, kā slīcējs krampjaini žņaugdams vārtu stabu, mokās rīstīdamies, jutu piepampstam vēnas uzkakla un pieres, acis, likās, teju, teju izsprāgs no pieres, šokā drebēju, nespēdams novaldīt nepaklausīgoķermeni.

Valts uzlika roku man uz pleca, un kā uz burvja mājienu pārgāja spazmas rīklē un spiediens pakrūtē,lz- mircis kā pēc dušas, ilgi slaucīju lipīgus sviedrus no kakla un pieres.

Uzstājīgi nostājies ceļa vidū, Kronbergs piespieda apstāties garāmbraucošu taksometru. Paklausīgiiekāpu. Nosaucis adresi, viņš iespieda šofera delnā naudaszīmi un, atļauju dodams, pamāja ar roku.Mašīnai startējot, apjautu, ka pa visu šo laiku nebijām pārmijuši ne vārda. Atskatījos. Valts stāvēja ceriņaēnā, nodūris galvu un, kā sargādamies no spilgtās gaismas, ar roku aizklājis acis. īsts bezcerībasiemiesojums. Neskatoties uz pārdzīvoto, rnanī iezagās žēlums pret viņu. Takso metrs nogriezās, unnomāktības apzīmogotais stāvs nozuda aiz stūra. Izkāpjot likās, ka šoferis man kaut ko teica — saklausījumurmināšanu, jutu aizdomīgu skatienu. Ar pūlēm tiku dzīvoklī — atslēgu neparko nevarēju trāpīt slēdzenē.Izdzēris trīs reladorma tabletes, iegāzos gultā. Vēl mirkli aizvērto acu priekšā, nomainot cita citu, slīdējadažāda spilgtuma un formas ģeometriskas figūras, tad visu pārmāca tumsa.

Divas dienas pagāja kā transā. Kaut ko darīju, neapjēgdams darāmā nepieciešamību. Varēju stundāmpārgrupēt plauktā grāmatas, kārtojot tās pašam neizprotamā secībā. Reizēm, it kā no malas vērodams,saskatīju sevī līdzību ar mehānisku rotaļlietu. Šķita, vēl mazliet, atspere iztīsies līdz galam — un esapstāšos. Tomēr iedzimtā vitalitāte ņēma virsroku. Domas stabilizējās, pakļaujot analīzei notikušo, unmani pamazām, bet neatvairāmi pārņēma savā varā naids — svelošs naids pret cilvēkiem, kas spējīgiizdzēst cita dzīvību, lai kāds tam būtu iemesls. Naida barojošajā augsnē kā varens turpmākās dzīvesvirzītājspēks nobrieda nodoms atriebties. Gatavs ziedot tam dzīvi, ar nepacietību gaidīju atgriežamiesValtu. Viņš nerādījās, droši vien visu enerģiju veltīdams pēdu dzīšanai. Tikai trešās dienas vakarāsaklausīju pazīstamos soļus gaitenī.

Mēs sēdējām istabā, un stāvlampas dzeltenajā gaismā es saskatīju noguruma un negulētu nakšu pēdasKron- berga sejā. Pētošā skatiena priekšā novērsu acis.

— Patlaban, Robert, jūs man atsaucat atmiņā Dan- tesu. Atceraties, uzzinājis par nodevību, viņšnespēja apslāpēt sevī jūtas, kas, kā vēroju, dzinušas dziļus asnus jūsu dvēselē. Man atliek abata Fariasnožēla, jo liela daja smago pārdzīvojumu sloga, kas spiež jūs, ir arī manas vainas rezultāts. Man prātānenāca, ka, par spīti brīdinājumam, jūs tik bezatbildīgi, jā, jā, — pamanījis izbrīnu manā sejā, viņšatkārtoja, — bezatbildīgi dosieties iekšā šajā midzenī. Ja gribat būt taisnīgs, tad uzklausiet taisnību arī nomanas puses. Jūsu, personīgi jūsu dēļ notika šī dubultslepkavībal

— Ko?— Kur jūsu spēja analizēt? Lai gan nezinu, tomēr apjaušu iemeslu, kas ieveda jūs tur. Lai notiek,

paskaidrošu. Pēc Feldmaņa slepkavības bija vēl viens iebrukums mūsu dzīvoklī?— Jā.

— Jūs iemidzināja. Kad nemaņā atpūtāties klubkrēslā, kā jūs domājat, iebrucējs varēja atlicinātpāris minūšu, lai iepazītos ar jūsu seju?

— Varēja …— Kāpēc tad jūs līdāt tur, kur jūs pazīst?Es klusēju, jo tikai tagad aptvēru notikušā cēloni, l aikam man pārvērtās seja, jo Valts strauji sacīja:— Mieru! Jūs pagaidām vēl neesat profesionālis, tāpēc nepārmetiet sev tik smagi. Bet turpmāk, ja

emociju vietā liksiet aukstu loģiku, tā būs jūsu visuzticamākais pavadonis un padomdevējs. Saņemietiestaču!

— Kā jūs tur nonācāt? — ar grūtībām cauri zobiem izmocīju.Valts domīgi aizsmēķēja.— Ja visu apsver, pamatā tam bija vairāk intuīcijas un nemiera nekā loģikas. Varat smieties par

mani, cik uziet, bet es jutu tuvojošos nelaimi. Protams, neliela loģika atrodama arī šeit. Pirmkārt, manprātā ienāca slepkavas teiciens — «tēvoc». Tā viņš dzērumā nosauca Tromu… un līda bučoties. Tadatcerējos Niedres stāstīto, ka Sēja — dzeguze, atdevusi bērnu mātei Jūrmalā, lai nemaisās pa kājām, vēlne ar ko nepamatotā versija, ka tas ir dēls, un jūsu pieņēmums, ka viņš dzīvo Jūrmalā, — tas visssasaistīja vienā mezglā kā intuīciju, tā varbūtību aj nelielo loģikas piedevu. Kopumā es secināju, kaslepkava un Vernera fon Heca dēls, iespējams, ir viena un tā pati persona. Paņēmu taksometru un nonācupoliklīnikā apmēram stundu pēc jūsu vizītes. Tas īpatnējais narkologs neslēpa, ka Aija te bijusi, ne arīviņas nolūkus un varbūtējo adresi, uz kuru devusies. Nekavējoties, pa karstām pēdām sekoju ļums uzturieni un ierados īstajā mirkli, lai noraudzltos traģēdijas beigu cēlienu.

— Ko secināja milicija?— Neko. Viņi neatrada "ne mazāko pieturas punktu, pat ne pirksta nospiedumu.— Arī uz pudeles?— Uz kādas pudeles?— Mums ienākot, virtuvē uz galda stāvēja pusizdzerta degvīna pudele un divas glāzes.— Tur nebija nekā. Tukšs galds.— Tad bēgot to pievācis slepkava. Es dzirdēju stikla šķindu.— Neko teikt — tālredzīgs un gudrs, turklāt aukstasinīgs. Ieraudzījis jūs, sapratis, ka esam viņiem

uz pēdām. Zinot, ka vienīgais pavediens ved pie līdzdalībnieka, nolēmis ar vienu cirtienu to pārcirst.Domājams, ka lode, kas trāpīja Aijai, bijusi domāta jums, bet, šaujot cauri durvīm, var misēties patspeciālistam. Aijai viņš trāpījis tieši sirdī, bet Egonam Sējam lode izgājusi cauri balsenei, pārraujotmiega artēriju. Suns pēdas neuzņēma, arī tas liecina par tālredzību. Kūrort- nieki no paša rīta gozējušiesjūrmalā, nevienu svešinieku nav manījuši, kaimiņi tāpat. Viņš kā Lucifers izdarījis savu jauno darbu,neatstājot pēdas materiālajā pasaulē.

Sēja pēdējā laikā nekur nestrādājis, pelnījies ar telpu izīrēšanu kūrortniekiem. Daudz dzēris, bet,nebūdams skandalozs, sevišķu uzmanību uz sevi nav vērsis. Pirms gada mēģinājis ārstēties, bet pietrūcispulvera. Kā jau minēju, slimojis ar kāju artēriju aterosklerozi. Jāsecina, ka visi pavedieni pašlaik irpārtrūkuši un mēs esam turpat, kur sākām.

Labākās zāles, Robert, ir darbs. Sis noziegums, kura atklāšana ir kļuvusi par mūsu pienākumu, prasīsvisus spēkus.

— Ko mēs varam darīt, ja neviena pieturas punkta vairs nav?— Domāt!— Vai tiešām nekādu cerību? Varbūt meklēt dārglietas? Ja_ mums pirmajiem izdotos tās atrast,

varēsim Ierīkot slēpni un gaidīt, līdz viņš iekrīt lamatās.— Tas der gadījumam, — Valts iebilda, — ja arī viņš atrod ceļu uz fon Heca vērtslietu glabātavu.

Personīgi es esmu par aktīvu rīcību. Meklēsim Verneru!— Vai Sējas apkārtnē apjautājāties?

— Rādīju fotogrāfiju, bet neviens nepazina.— Kur jūs cerat viņu atrast?— Mums atlicis tikai viens pieturas punkts — Vernera draugs Zīberts. Krūmiņš gan teica, ka

HecS'nav taisījies to apciemot, bet kas zina! Es uzzināju, ka viņš dzīvo Rīgā, viņa dēls Pēteris strādātirdzniecības sistēmā, kura jau kopš darba milicijā man uzdzen alerģiju. Kā jūs domājat, vai neapciemotviņu?

Es paraustīju plecus.— Tā jau ir, — Valts it kā piekrita manam žestam, — viņi nav tikušies teju jau piecdesmit gadus

Kopīgs gandrīz nekas nav saglabājies, tomēr šo, varētu teikt, mikroskopisko iespēju kaut ko papildusuzzināt par Hecu mēs nedrīkstam palaist garām, bet dārglietas nekur nepazudīs. Man ir viņa adrese.

— Atliksim vizīti uz rītdienu, šodien jau vēls.— Protams.— Kur viņš dzīvo?— Juglā.— Valt! — Atcerējies Aijas lūgumu, paņēmu «Tēvijas» izgriezumu, kas līdz ar pārējiem

priekšmetiem joprojām rindojās uz galda. — Vai tā ir tīša sakritība? — Uzliku svečtura ķepu ar nagusmailēm uz katra krustiņa.

Kronbergs uzmeta man skumji līdzjūtīgu skatienu— Grūti iedomāties, — viņš sacīja, — ka avīzi varētu tīši pielāgot svečturim vai otrādi.— To grūti iedomāties mums, bet tādam naudasmaisam kā Hansam fon Hecam to izdarīt — sīkums.— Pilnīgi iespējams, tāpat kā tas, ka tā ir nejauša sakritība, kas ar nolūku izmantota.— Tik nelielā papīriņā tik daudz bēdu. Lūk, — es lasīju, — ja kāds ko zinātu par Veltu Maruščaku,

izbraukušu no Liepājas, par bij. 2. Venstpils kājn. pulka vlnt. Mārtiņu Voldemāru Ozoliņu, apcietinātu1941., g. 14. jūnijā Gulbenē, robežsargu brigādes kapteini, 1940. g. 15. septembrī apcietināto JāniBirnbaumu, kurš izsūtīts uz Vitebsku, dzelzceļa virskonduktoru Andreju Jurjānu, pazudušo VoldemāruDānieļu, lūdz paziņot, lūdz paziņot, lūdz… Blīdenes pagasta valde meklē uzreiz deviņpadsmit cilvēkus, toskaitā sešus bērnus, un te vēl, un vēl, un vēl. Neliels izgriezums — un cik bezsirdības, stulbuma unnelietības!

Te savukārt nekrologi — miris mūsu mīļais Kristaps Ļūļa, aizgājusi mūsu sirmā māmulīte ZofijaKarsa, vectētiņš Krišjānis Plūme, māmiņa un vecmāmiņa Helēna Krūmiņa…

— Ko? — iesaucās Kronbergs un izrāva avīzes gabalu man no rokām. — Helēna Krūmiņa! — Viņabalss nokrita līdz čukstam. — Un es to palaidu garām! «Mūsu mīļā māmiņa un vecmāmiņa HelēnaKrūmiņa aizmigusi mūžīgā miegā šā gada 19. septembrī.

Ak, iededz jel sveci manējo, Lai rastu laimi sev, Ar milu līdzās glabāto, Ar vēlēšanos pēdējo.»— Dīvainas rindas … — es piezīmēju.— Noteikti, — piekrita Valts. — Kā es varēju…— Katram var gadīties, — vēlēdamies viņu nomierināt, sacīju, bet mani vārdi iedarbojās kā

sarkana lupata uz bulli. Nekad agrāk nebiju redzējis Valtu tik saniknotu, seja bija pārvērtusies līdznepazīšanai. Te gan jāsaka, ka viņa ierastā nosvērtība bija šī neiedomājamā kontrasta pamatā. Asi kāpātagas plīkšķis noskanēja:

— Citiem jā, man — nē!Cik nepārprotami! Nekad nebūtu domājis, ka tik loģiska prāta vājākais punkts varētu slēpties

niecīgas kļūmes novērtējumā, tās slimīgā uztverē. Zinot cilvēka kā bioloģiska veidojuma nepilnību,loģiski, ka tai jāparādās homo sapiens darbībā. Tikai laika gaitā pār mani nāca apskaidrība, ka pamatāšim neapvaldītajam uzliesmojumam, kuru es novērtēju kā aizskartu pašlepnumu, ir iedragāts profesionāļagods! Piedodot citiem, iecietīgi raugoties uz citu kļūdām, viņš nepiedeva tās sev! Jau pēc mirkļaKronbergs atguva ierasto aukstasinību. Redzot viņu atkal mierīgu, jautāju:

— Kur viņa apglabāta?— Meža kapos. Izvadīšana no Meža kapu kapličas 1942. gada 23. septembrī 15.30. Nez kam varētu

kalpot šis izgriezums, — viņš rādīja uz robu lapas malā, — lūk, šeit?Tiešām — labajā malā, apmēram centimetru no stūra, rēgojās četrstūrains izgriezums.— Izskatās, ka izdarīts ar nolūku. Pag, man prātā iešāvās kāda doma.Valts piecēlās un ar viņam vien iespējamo paņēmienu — delnas triecienu — atvēra seifa durvis.— Skatieties! — viņš pasauca, ieklājis tajā «Tēvijas* lapiņu.Iebāzis seifā galvu, redzēju, ka lapiņas forma precīzi sakrīt ar seifa grīdu. Kronbergs rādīja uz

nelielo izgriezumu — Šo vietu aizņēma seifa bultas apakšējais nostiprinājums.— Te par nejaušu sakritību vairs nav runas, — viņš secināja. — Jautājums — ko tas nozīmē?— Nedomāju, ka avīzei jāpilda paklāja funkcijas seifa grīdai, — es sacīju.— Protams. Tagad redzams, ka «Tēviju» šis izgriezums orientē vienā noteiktā stāvoklī, citādi to

ieklāt nav iespējams. Pagaidiet. — Viņš paņēma svečturi un uzlika uz avīzes tā, lai nagu smailes sakristuar krustiņiem nekrologos. — Redziet, te viss viennozīmīgs — gan avīzes, gan svečtura stāvoklis.Domājiet, Robert, domājiet. Es jūtu, ka esam uz pareizām pēdām.

. — Varbūt tālāko norādi satur Krūmiņas nekrologa dzejas pants? — es ieminējos.— Analizēsim. «Ak, iededz jel sveci manējo»…— Kaut kas no mistikas …— Bet ja no realitātes? Tas varētu attiekties uz to sveci, kurai atbilstošais ķepas nags balstās uz

Hansa fon Heca māsīcas nekrologa krustiņu.— Tiešām!Mēs ilgi rakņājāmies pa atvilktnēm, līdz manā skapī atradām atbilstoša resnuma sveci. Sirds

uztraukumā drebēja, kad, iededzinājuši to, gaidījām, nezinādami, kāds noslēpums atklāsies mūsu acīm.Vai tā būs mirgojošu dimantu kaudze — Heca tik rūpīgi slēptā bagātību krātuve — vai vēl viensnoslēpums, kura atrisināšana prasīs no mums jaunus pūliņus. Bet nekas nenotika, tikai tumšs kvēpu aplis,pamazām sabiezējot līdz sodrēju melnumam, noklāja seifa griestus.

— Mjā… — Valts novilka. — Tas bija sagaidāms.— Kāpēc? — es izbrīnījos.— Ja mūsu slēdzieni ir pareizi — un es sliecos domāt, ka tas tā ir, — tad visā virknē izkrīt viena

būtiska detaļa.— Un tā būtu?— Dzīvokļa plāns! Esmu pārliecināts, ka šis nav īstais seifs. Plāns ir parnatorientieris fon Heca

vērtslietu glabātavai, bet mūsu seifa saturam ir papildatslē- gas loma. Tā tas ir, Robi, — viņš pirmo reizinosauca mani šai vārdā, likdams noprast mūsu likteņu tālāko kopību. — Vieta, lūk, pamatjautājums.

— Nē, Valt! Slepkava!_— Pilnībā piekrītu jums, bet, lai tiktu līdz viņam, būs jāveic liela apjoma darbs. Reizēm pat liksies,

ka tam nav sakara ar mērķi. Tāds ir detektīva darbs, tas ir ļoti grūts, un, ja pakļaus to emocijām,atvainojiet, ka atgādinu, rezultātā varam palaist šo nelieti sveikā. Atceros, tas bija izmeklētāja karjerassākumā, kādas aizturēšanas reizš krietni dabūju pa zobiem — nācās pat vienu ielikt. Sitējs aizmuka, bet esviņu atcerējos. Uztvēru to kā personisku apvainojumu un, būdams diezgan karstasinīgs, kopš tās reizessāku perināt vienu par otru atriebīgāku plānu. Kādā citā — daudz smagākā un bīstamākā lietā, novērojotnoziedznieku sanāksmes vietu, man nejauši patrāpījās šis subjekts. Dusmās es viņu saņēmu ciet, bet reizēar to atklāju mūsu novērošanas posteni. Tas darīja uzmanīgu bandu, un, pirms paguvām iejaukties,midzenis tika likvidēts, un mēs palikām tukšām rokām. Emocijas, — Valts izpūta kuplu dūmu mutuli, — irvisai noderīgas teātrī, uz tribīnes vai ģimenē, toties galīgi nederīgas izmeklēšanā. Pieminēju šo notikumuvēl tāpēc, ka manu emociju vadītās un tāpēc pārsteidzīgās rīcības rezultātā no atbildības izvairījās veselagrupa bīstamu noziedznieku. To var salīdzināt ar boksu. Ja, saņēmis sitienu, jūs iedegsieties dusmās, tad

gribot negribot atsegsieties, dodot iespēju pretiniekam uzvarēt. Detektīva spēks ir loģikā un aukstasinībā.— Centīšos, — es smagi nopūtos, — bet lai tikai viņš patrāpās …Pamanīju Valta acīs tādu kā smaida atblāzmu.— Labi, papētīsim tālākās rindas, — viņš aicināja — Kā skan nākošā?— «Lai rastu laimi sev»… — es lasīju.— Tās ir Tromam novēlētās bagātības, kurām jādara viņš laimīgs. Tālāk?— «Ar mīlu līdzās glabāto» …— Protams, tā ir viņa attieksme pret dēlu. Mīlot viņu, būt līdzās un glabāt sevī to, jo dēls ir

ārlaulības. Un beidzamā?— «Ar vēlēšanos pēdējo».— Testaments dzejā.— Ari es tā domāju. Tātad norunāts — rīt apmeklēsim Hermani Zībertu.Pietika aizvērt acis, un murgi ierāva mani kā atvarā. Goijas sirreālie tēli ņirdzīgām sejām, ielenkuši

ciešā lokā, tvarstīja aiz drēbēm, kāras rokas līkiem raganu nagiem snaikstījās pēc manis, glumi pirkstislīdēja pa miesu, liekot derdzīgumā sarauties. Grūdu nost lipīgos taustekļus, raudzīdamies tukšo acumelnajos dobumos, aiz kuriem nebija ne miņas no smadzenēm, šķebīgo monstru greizās mutes arizdrupušajiem zobiem kā vienā žļerkstošā balsī, kas sastāvēja no zvēra rūkoņas, aizkapa čukstiem unasinskāra prieka ķaukstoņas, aizsmakušas smējās:

— Tas esi tu… tu… tu tas esi! Hā! Tu esi vainīgs! … Tu esi mūsu … mūsu … mūsu …Sviedros izmircis, modos, lai pēc mirkļa iekristu vēl drausmīgākā pekles sabiedrībā. Tā, ik pa

brīdim uztrūkdamies, vadīju nakti, līdz ausmas bālā svēdra aizdzina tumsu un es iegrimu dziļā miegā.Atmodos neierasti vēlu. Virtuvē šķindēja trauki. Valts sagaidīja mani ar klātu brokastu galdu.— Jums bija grūta nakts, — viņš sacīja, — tāpēc nemodināju. — Pasniedzis kūpošas kafijas tasi,

jautāja: — Murgi?— Un kādi vēl! — Es nodrebinājos. — Kaut kas vidējs starp alkohola delīriju un apsēsta

šizofrēniķa neiegrožoto izdomu.Tikuši galā ar brokastīm, devāmies uz sestā tramvaja galapunktu. Braucēju bija nedaudz, un aiz gara

laika vēroju tos, mēģinādams noteikt katra tautību. Tukšā vagona priekšējā sēdeklī nepiespiestā pozāzvilnēja sodrēju melns nēģeris, nez kāpēc manā apziņā asociējoties ar Togo. Iekāries niķelētajā stienī,ziņkāri grozīja galvu dzeltensejains, grumbains vīrs, droši vien kirgīzs vai tadžiks — šauro acu spraugāsnebija saskatāmi pat redzokļi. Bariņš vjetnamiešu meiteņu trešās klases skolnieču augumā sarunājāsņaudošā valodā. Divi tumšmataini kaukāzieši meta ieinteresētus skatienus eksotisko jaunavu virzienā.Pārējie četri pasažieri runāja krieviski. Kas par Klondaikas, Eldorado fenomenu bija kļuvusi piemēslotāRīga, sadzenot vienuviet tik dažādu tautību cilvēkus, liekot aizmirst savu dzimteni, savu tautu!

Izkāpām Tirzas ielas masīvā. Ar grūtībām sameklējuši daudzo līdzinieku vidū vajadzīgo namu,uzkāpām trešajā stāvā un piezvanījām. Durvis atvēra liela auguma, korpulenta, vēl jauna sieviete. IlzeZīberta, Hermaņa Zīberta vedekla.

Trīsistabu dzīvoklis, iekārtots ar dārgu un bezgaumīgu komfortu, nešaubīgi liecināja, ka tāīpašniekam dota iespēja piekļūt deficītam. Izšķērdīga turība vīdēja no katra kakta. Gaužām nesaderīgs arslaido indiešu vāzi, no šaurā kakliņa rēgojās mākslīgo rožu pušķis, pie sienas uz tumši zilā, zeltainutīmekļu izraibinātā tapešu fona, gandrīz saplūstot ar to, karājās glezna ar tādā pašā nokrāsā attēlotu jūru,sekcijas plaukti atsauca atmiņā kaut kur redzētu kristāla trauku izstādi.

Hermanis Zīberts — Vernera fon Heca jaunības dienu draugs — apdzīvoja vienu istabu, pārējās bijaatvēlētas dēla ģimenei. Nekas neliecināja par bērnu klātbūtni.

Mums ienākot, no klubkrēsla, noliekot sānis grāmatu, piecēlās laikam no hroniskās sēdēšanas aizrakstāmgalda uzkumpis vīrietis. Bāla, gludi skūta seja, baltas, pie fiziska darba nepieradušas rokas arakurāti apgrieztiem nagiem; pēc mūsu ziņām — bijušais grāmatvedis, viņš arī pensijā nebija zaudējis šai

profesijai raksturīgās iezīmes un kārtību. Viņa istaba krasi atšķīrās no pārējām telpām. Te katra lietaieņēma savu, tikai tai atvēlētu vietu. Jūtama izvēles mērķtiecība. Pat rakstāmgaldam līdzās novietotajāgrāmatplauktā rokai aizsniedzamā attālumā rindojās droši vien visvairāk lietotās grāmatas — pārsvarāekonomiskā un juridiskā literatūra. Augšējo plauktu aizņēma galvenokārt klasika — Tolstojs, Šekspīrs,Dostojevskis, Rainis, di Gārs, Blaumanis, Rolāns, Eriā. Nedaudz zemāk vieta bija ierādīta Stīvensona,Po, Agatas Kristi, Konana-Doila, Kolberga, Simenona grāmatām. Tehnisko literatūru nemanīju, totiespārējā liecināja par saimnieka plašajām interesēm vēsturē, ģeogrāfijā, filozofijā. Saskatīju daudz retusējumu, kas darītu godu jebkurai bibliotēkai.

— Mēs atvedām sveicienu, — pēc iepazīšanās paziņoja Valts, — no jūsu rietumvācu drauga.— Vernera? — bez izbrīna jautāja Zīberts.— Pilnīgi pareizi, no Vernera fon Heca.— Viņš bija iegriezies. Man nav izprotams šis papild- sveiciens. Paskaidrojiet!— Hecs ir pazudis, — bez aplinkiem paziņoja Kronbergs, — tāpēc es vēlētos tuvāk uzzināt no

jums, kad, kādos apstākļos jūs tikāties pēdējo reizi un kur viņš. pēc jūsu domām, varēja palikt?— Bet atvainojiet, man nav tas gods…— Mūsu pienākums — atrast pazudušo, tas ir vienīgais visu izsmeļošais paskaidrojums. Likums

neaizliedz neatbildēt, bet uzskatu, ka tas nekalpos jūsu interesēm …Zīberts uz mirkli iegrima domās.— Mūsu uzskati sakrīt, — viņš dīvaini pasmīnēja. — Jautājiet.— Kurā datumā Hecs iegriezās pie jums?— Divdesmit astotajā jūlijā — prombraucot.— Vai neteica — kurp?— Teica, es pavadīju.— Uz kurieni?— Uz lidostu. Iesēdināju lidmašīnā un, tai paceļoties, atvadām pamāju ar roku.— Kas par reisu?— Rīga—Maskava, tālāk — Bonna. Saņēmu vēsti, ka viņš jau galā.Zīberts izvilka no atvilktnes telegrammu un pasniedza Kronbergam. Valts skaļi lasīja:— Atbraucu laimīgi, problēma paliek. Verners.— Kas tā par problēmu? — es jautāju.'— Jūs tas nespēs aizraut, — skatienam aizklīstot sānis, Zīberts negribīgi atteica. — Tas ir

deviņpadsmitā gadsimta traktāts par sanskritu.Gluži neviļus paraudzījies tajā pašā virzienā, uz apbružātas grāmatas muguriņas izlasīju:

«Senindiešu zinātnes un reliģijas valoda …».— Vai pazīstat Jāni Krūmiņu? — Valts painteresējās.— Bijušo basketbolistu?— Vernera fon Heca radinieku. Viņš paziņoja par Heca pazušanu.— Pirmā dzirdēšana.— Man jāatvainojas jūsu priekšā, — Kronbergs piecēlās. Lieka panika …Gaitenī saskrējāmies ar nelielu, vārgu vīreli. Droši vien viņu mocīja zobu sāpes, jo baltas marles

apsējs aizklāja turpat pusi sejas.— Dēls Pēteris, — Hermanis Zīberts īsi iepazīstināja.«Nez kāpēc,» man iešāvās prātā, «šādiem nīkulīgiem vīriešiem imponē monumentālu apmēru

sievietes. Dabas paradokss?»Kad tikām uz ielas, Valts dusmīgi norūca:— Draņķa Krūmiņš! Trenkā mūs pa pasauli!— Lai tā teiktu, — atdarinādams viņa pamācošo intonāciju, iebildu, — vajadzīgi fakti, ar

emocijām vien nepietiek…Kronbergs iesmējās.— Pateicos par brīdinājumu. Tādā gadījumā mums derētu pārbaudīt, vai Hecs ir mājās.— Jā, es piekrītu — telegramma vēl nav pierādījums.— To izdarīt nebūs grūti. Man nedod mieru teiciens: «Problēma paliek…» Ko jūs par to

domājat?— Kas to zina. Divi veci kā pati valoda sanskrita pētnieki, arī problēmu var atrast tur, kur citam

tā neeksistē. Domāju, ka viņš nemeloja par traktātu. Plauktā redzēju līdzīgu literatūru.— Var jau būt… Te mūsu ceļi šķiras, — viņš paziņoja, kad iznācām pie tramvaja sliedēm. —

Man vēl šis tas jānoskaidro, tā ka tiksimies mājās.Atvadām paspiedis man roku, viņš divos stiepienos pārvarēja sliedes un ielēca autobusā, bet es,

savā nodabā apcerēdams problēmas dažādos aspektus, lēnā garā soļoju uz tramvaja pieturu.Valts pārradās vēlu.— Nāciet uz virtuvi! — viņš nokliedza gaitenī. — Gribu ēst!Redzēdams, ar kādu skubu, pat nemēģinādams izmantot muti citārn vajadzībām, Kronbergs loka iekšā

trešo kotleti, sapratu, ka viņa diena bijusi aizņemta no pirmās līdz pēdējai minūtei. Alkohola smaka likadomāt, ka aizvadīta tā dīkā izlaidībā. Pēc karstas tējas glāzes, labsajūtā nopūties, Valts aizsmēķēja.

— Neesmu ēdis kopš rīta, — viņš atvainojās. — Un neskatieties tik nosodoši, alkoholiķosieskaitīt mani pāragri. Pirmais, ko uzzināju, — Hecs ir Minhenē. Pārējo laiku pavadīju, nosoļodams nezcik kilometru, iepazīstot milzum plašu cilvēku loku.

— Kādam nolūkam?— Apstaigāju Egona Sējas mitekļa apkārtni, mēģinādams atrast kāda pavediena galu. Lai tiktu pie

tā, biju spiests iepazīties ar vietējām slavenībām dzeršanasmākslā. Jums pat nojausmas nav, ko pie labas gribas un zināšanām iespējams pielāgot šim nolūkam.

Kad, ar titānisku piepūli ieguvis veikalā degvīna pudeli, mēģināju iespraukties vietējo kompānijā, maniuzņēma kā balto zvirbuli. Flakoniņi ar saturu, kas noliktu gar zemi veselu siseņu armiju… Brrr… Toties,kad dullumā izlīdzinājāmies, tālākais gāja kā pa sviestu. Egona Sējas tuvākais draugs Armands Rivčs,sabiedrības zemākā pakāpiena pārstāvis, aizrāva mani uz Mellužiem pie sevis — tik ļoti viņu satraucadrauga nāve. Ar drausmīgu žļurgu, ko dēvē par mājas alu, noslēdzot iedzeršanu, zvērējām viens otramdraudzību un cieņu līdz kapa malai.

— Vai upuris bija tā vērts?— Bija, pat neraugoties uz to, ka vagonā trīs reizes nācās atraut logu.Rivčs pastāstīja visai interesantas lietas. Diezgan noslēgts sākumā, iemetis viņš pārvērtās pļāpīgā

tirgus- sievā. Iz radss, kopš bērnības tēva vārds Egonam neesot bijis noslēpums, lai gan tikušies tikaireizi kara sākumā. Verners laikam uzskatīja, ka līdz ar to tēva pienākumi izpildīti. Māti dēls dievinājis,var gandrīz droši apgalvot, ka viņa saņēma tēvam paredzēto jūtu daļu. Patēvu Feldmani neesot redzējis,uzzinājis par viņa esamību neilgi pirms tā nāves.

— No kā?— Sapratu tikai, ka Sēja saņēmis mīklainu vēstuli, kuras autors visai nekautrīgā veidā iepazīstinājis

dēlu ar mātes biogrāfijas ne jau atklātībai domātajām lappusēm. Rivčam vēlākajās iedzeršanas reizēsradušās aizdomas, ka šī nav bijusi pēdējā vēsts, jo Egons, lai gan agrāk bijis visai atklāts ar viņu, sācisvairīties runāt par to. Taisnības labad jāatzīst, ka temats ir intīms un nepatīkams, ja atceramies, ka runa irpar viņa māti. Tikai reiz, pamatīgi pietempies, viņš izmetis: «Atkal vecais atsūtīja ziņu.»

— Vecais? Varbūt žargons?— Ja tā, tad vēstuļu autors ir neviens cits kā tēvs — Verners fon Hecs. Bet, zinot informāciju, kas ir

viņa rīcībā, vai nebūtu pieļaujama doma, ka Egons tika sūtīts ar noteiktu mērķi — iegūt plānu un pēc tamno Feldmaņa seifa tur atrastos priekšmetus?

— Tas šķiet ticami. Bet slepkavība šādā reizē tikai sarežģītu meklējumus.— Jā, tur kut kas misējies. Varbūt Feldmanis izturējās pārāk izaicinoši un Sējam uzdeva nervi? Ar

teicienu — «Tērbat,as ielā», cik noprotu, viņš atgādinājis vēstulē minēto mātes dzīvesvietu. Egons rādījisplānu, tā apstiprinādams, ka viņam zināms par seifu.

— Vai ari to Rivčs zinājis?— Gluži tā nav, bet padomājiet pats, Robert. Jūs šo papīra gabalu atradāt zem noslepkavotā. Ja Sēja

to pabāzis zem upura ar nolūku, atvainojiet… Tātad, pirms dabūjis sitienu pa galvu, Feldmanis turējis torokā.

— Tikpat labi plāns varēja atrasties Egona rokā.— Labi, izdarīsim eksperimentu. Te jums āmurs. Jau sen gatavojos, — viņš sacīja, noņemdams no

sienas gleznu, — iedzīt nedaudz dziļāk naglu — glezna pārāk atkarājas. Otrā rokā paņemiet šo papīriņu.Redzat, cik tīrs un gluds. Tagad, domājot tikai un vienīgi par naglu, uzsitiet pa galviņu, bet ar mēru, laivarētu piekārt ainavu.

Es paklausīju un, iekšēji smīnēdams par viņa iedomu, ar trim sitieniem iedzinu to nedaudz dziļāk.— Tagad dodiet šurp lapiņu. Skatieties, kā saņurcīta, — viņš rādīja papīriņu. — Sitiena laikā jūsu

roka sažņaudzās dūrē. Te jāpiebilst, ka tas nav atkarīgs no gribas un, jo stiprāks sitiens, jo krampjaināksavelkas pirksti, neļaujot papīram izkrist. No tā jāsecina, ka plānu turējis rokā Feldmanis. Pēc sitiena pagalvu izlaidis, un tas nokritis, pats viņš uzkritis virsū, un tāpēc jūs to atradāt ne zem krūtīm vai kur citur,bet zem kājas. Apkopojot faktus, kas ir mūsu rīcībā, ar Rivča fragmentārajām ziņām, kopēju ainu ieskicētnudien nebija grūti. Nekavējos pie loģisko risinājumu izklāsta vienkārši tādēļ, lai nekļūtu garlaicīgs.

Seifs bija tukšs, un pēc slepkavības Sēja, kā jau agrāk spriedām, vienkārši aizmuka, domādams, kašīs lietas vairs nav atgūstamas. Bet te sācis darboties kāds, kura uzdevumā viņš vēlreiz atgriezās.

— Iznāk, ka viņa paša slepkava piespiedis viņu izdarīt atkārtotu ielaušanos.— Tā iznāk, ja nav bijis kāds trešais. Cik laika pagāja starp abām vizītēm?— Apmēram mēnesis.— Tādā gadījumā pats Hecs ar vēstuļu starpniecību varēja pierunāt uz to. Kas ir šis līdzdalībnieks,

šjs dubultslepkava? Kā neredzamais cilvēks — visur viņa darbības pēdas, bet par pašu nekā! Nekas, ganes viņu sazīmēšu…

— No kā Hecs uzzinājis par Feldmani?— Arī man šis jautājums nedod mieru. Varētu pieļaut, ka to paziņojusi Milda Sēja, bet, zinot

pēckara starptautisko stāvokli, izslēgts, ka viņa baidījusies no vīra un bijušā mīļākā negaidītas tikšanās.Es atmetu šo varbūtību vēl tāpēc, ka vieglprātīgu sieviešu raksturā kā likums trūkst godaprāta. Kuralkohols un izlaidība iet roku rokā, tur grūti atrast sirdsapziņu. Tātad kāds cits paziņojis par to fon Hecamun tas par savu ieroci izvēlējies dēlu. Varbūt gribējis apmierināt atriebības un naudas kāri vienlaikus, betizdevusies tikai pirmā, ievērojami sarežģot otro. Pārspriedīsim citādi. Ar kuriem no Rīgas paziņāmsarakstījies Verners?

— Tas zināms noteikti — ar Krūmiņu, Zībertu un Egonu Sēju.— Tātad pilnīgi iespējams, ka, izņemot dēlu, kāds pēc paša Heca lūguma ir šo ziņu avots. Zīberts ir

draugs, bet, gadiem ejot, lai arī ar vēstulēm turpināta, šāda draudzība noteikti kļūst ievērojami vājāka. Kāteikts krievu parunā — no acīm nost, no sirds āra! Turklāt viņus nesaista radniecība. Vācu baronu —tāpat kā ebreju — ģimenes savas radniecības saites glabā svēti, un sirds noslēpumi tiek uzticēti tikairadam. To apstiprina fakts, ka baltvācu ģimenes tika dibinātas galvenokārt tautiešu starpā.

— Bet Helēna Krūmiņa?— Izņēmums esot nepieciešams likumsakarības apstiprināšanai. Pilnīgi pamatots ir uzskats, ka

latvieši kā nācija pa vācu kundzības gadiem saglabājušies, tikai pateicoties šim aizspriedumam, kas kopāar teitoņu augstprātību nav ļāvis mūs asimilēt. Lai gan pēdēja gadsimtā stāvoklis mainījās, un tas noteiktiizskaidrojams ar latviešu brīvības centieniem un sava valstiskuma iegūšanu. Domāju, ka tik delikātā

jautājumā Hecs pie Zīberta nav griezies. Cita lieta — Krūmiņš. Lai arī sānu atvase, bet no va cu koka.Manuprāt, ja Verners gribējis kaut ko uzzināt par Mildas Sējas tālāko likteni, viņš būs griezies pie mīļāstantes pēcnācēja. Ne velti, Rīgā iebraucis, Hecs dzīvoja pie viņa. Arī māsas vārds — Lizabete — rāda,ka šajā ģimenē vāciskums ir saglabājis savu ietekmi. Pieņemsim, ka par Sējas likteni fon Hecs uzzinājisno Krūmiņa, kas pārsūtījis šīs ziņas uz Minheni.

— Ja tā, ko tas mums dod? — es jautāju. — Neticu, ka Krūmiņš ir tas, kuru redzēju Sējas mājā. Tikveikli pārlēkt pakritušajai Aijai, turklāt šāvieni, durvju trieciens gandrīz reizē ar tiem norāda ja ne uzgluži jaunu, tad katrā ziņā pajaunu cilvēku. Reakcijas ātrums to apstiprina. Viņš taču paķēra līdzi pudeliun glāzes…

— Jūsu spriedumi pelna ievērību. Te nu sākas tas nezināmais ceļš, kam jāsaved mūs kopā arslepkavu. Ja atceramies šī subjekta pamatmērķi — vecā Heca dārglietas, tad mūs ar viņu joprojām saistaneredzama saite. Neticu, ka šāda tipa cilvēks spējīgs atteikties no tām labprātīgi, arī slepkavība liecinapar nodomu turpināt iesākto.

— Tātad, ja pareizi jūs sapratu, jāmeklē vērtslietas, lai, ejot šo ceju, satiktos ar viņu pieglabātavas? Es jau reiz to ierosināju …

— Jā, bet toreiz rezervē bija Zīberts. Ja Krūmiņš ir Heca palīgs, nav saprotams, kāpēc Vernersaizlidojis, pat neatvadījies. Sastrīdējušies, vai? Man prātā iešāvās kāda doma!

— Interesanta?— Seifu kāds ir būvējis? Ir. Kāds ir iemūrējis sienā? Ir. Kāds ceļš atliek slepkavam, lai tiktu pie

kārotajām bagātībām? Tikai šis, jo, izņemot plānu, pārējā informācija viņam nav pieejama.— Tā ir Ideja! Varbūt vērts sākt ar jūsu draugiem arhitektiem — vai kā viņus tur sauc? Ja kāds no

privāt- niekiem, kas ar to nodarbojies, veicis uzskaiti un ja šī uzskaite saglabājusies, tā tik tiešām varnovest viņu pie mērķa. Ka tik nenokavējam… Man nepavisam nepatīk tas, ka, turēdami savās rokās visuspavedienus, mēs līdz šim neesam atšifrējuši seifa vietu.

— Man arī tas nepatīk, — Valts piekrita. — Kad bēres? — viņš negaidīti jautāja.— Sestdien. Jūs būsiet?— Protams. Līdz tam izmetīšu vēl kādu līkumu informācijas meklējumos. Jūs padomājiet, varbūt

kāda prātīga doma ļaus praktiski izmantot šīs nekam nederīgās lietas. — Viņš pamāja uz galdu, kura vidūrēgojās svečturis ar pārējiem fon Heca bagātību eksistences lietiskajiem pierādījumiem.

Firma «Ēriks Priede — seifi» Pat šajā karstajā dienā kapličā valdīja drēgnums. Aijas baltā seja, vainagi, degošās sveces, klusā

dziesma smeldzīgas vijoles pavadījumā, svinīgi aizkustinošie vārdi uzvandīja manī skumjas pārdomas. Esdomāju par cilvēka būtības un nebūtības problēmām, iekšēji pārliecināts, ka tā nav viņa, kas tepat mūsupriekšā nekustīgi sakrustotām rokām guļ zārkā.

Valts svešādu izteiksmi sejā stāvēja līdzās.Atskanot zvana sitieniem, procesija lēnā solī devās pretim svaigi izraktajam kapam. Kad dzeltenās

smiltis sāka dobji būkšķēt pret zārka vāku, atvadījos no viņas ar svētu zvērestu — izdarīt visu, laineģēlīgais slepkava saņemtu pelnīto sodu. Man šķita, ka tas kaut daļēji spēs dzēst vainas apziņu manādvēselē. Kapā arvien biezāka un biezāka auga zemes kārta, un nu mēs bijām šķirti…

Bēru viesi, sasēdušies autobusā, aizbrauca uz atvadu mielastu, bet mēs ar Valtu, iegrimuši katrssavās domās, pa Bērzu aleju devāmies uz pieturu. Kāpjot tramvajā, Kronbergs parāva mani aizpiedurknes.

— Kas tas?Apstājies uz kāpšļa, atskatījos, bet neko citu kā ļaužu drūzmu pie ziedu pārdevēju galdiņiem nevarēju

saskatīt. Aiz muguras sāka kurnēt, un es kāpu vagonā.— Kas tur bija? — kad nostājāmies līdzās, jautāju.— Nekas nopietns. Droši vien likās… — Valts negribīgi atteica, un es sapratu, ka, nebūdams

pārliecināts par redzēto, viņš negrib jaukt man smadzenes.Izkāpām pie Nacionālā teātra, lai pa ceļam nedaudz pasēdētu parkā. «Ainavā» paņēmām pa kafijas

tasei un nokāpām uz apakšējās terases. Kanāls šajā vietā atgādināja nesteidzīgu upīti. Pretējā krastā augapriedes neredzēti garām skujām, ūdenszāļu josla līkumā un gludais, saules pielietais līmenis radīja mājīgamiera noskaņu. Milzīgas liepas nokaltušais zars kalpoja par atpūtas vietu virknei baložu. Bērni priecīgibaroja pīlītes, kas, cita citu dzenādamas, cerēja tikt pie lielāka kumosa. Bet, līdzko paskatījos ūdenī,ainava ieguva pavisam citu nokrāsu. Izslējis augšup visas četras kājas, zem ūdens atdusējās metāla galdsno augšējās terases komplekta, mazliet tālāk — krēsls, saskaitīju kādas piecas sešas apakštasītes, pāriskrūzīšu, bet karotes un dakšiņas vīdēja te šeit, te tur.

Valts lēnā garā sūca kafiju, piemiegtām acīm vērdamies pretējā krastā.— Nekā, galīgi nekā! — viņš piepeši sacīja un, nolicis tasīti uft terases malas, izvilka cigaretes.— Būvētāju atradāt?— Atradu, bet neviens no tiem, kā pats saprotat, neko pastāstīt vairs nevar, un pēcteči visi izsvaidīti

pa pasauli. Atliek vēl seifu speciālisti. Es pat domāju, ka tikai kāds no tiem varētu ko pastāstīt, jo,montējot seifu ēkas celtniecības laikā, par to zinātu ne viens vien. Bet diemžēl mums nav datu parizgatavotāju. Mājās vēlreiz papētīsim — varbūt kādā vietā firmas zīme tomēr atrodama. Pagrūti, — viņšdrūmi atzinās, — meklēt faktus, kuru saknes slēpjas trīs paaudžu dziļumā, izejot cauri trim valstiskajiemveidojumiem un diviem pasaules kariem. Un kā jums? Pa šo laiku nav radusies vērā liekama doma?

— Nē. Bēres… — es īsi paskaidroju.Valts saprotoši pamāja.Mājās, apbruņojies ar spēcīgu lupu, viņš metodiski, milimetru pa milimetram sāka pētīt vispirms

seifa ārpusi, tad, ielicis tajā lampu, arī iekšpusi. Redzēju, ka, sarūkot atlikušās virsmas laukumam,pamazām sarūk arī viņa cerības. Beidzis viņš atkrita atzveltnī, gandrīz skarot grīdu, nokāra gar sāniemrokas un, atgāzis galvu, aizvēra acis. Labu brīdi atpūties šādā pozā, ar saucienu «Ak, es muļķis!»pietrūkās un nokrita ceļos. Atliecies, vilkdams lupu gar apmēram centimetru plato seifa durvju apakšējomalu, pēkšņi uzvaroši iesaucās: «Skatieties!» — un pamāja man ar roku.

Pielicis norādītajā vietā palielināmo stiklu, ievēroju divus tik mākslinieciski savītus burtus, ka tijkai

ar grūtībām spēju atdalīt tos vienu no otra, — E.P. - — Jācer, — Kronbergs sacīja, — atradīsim kādu nošo iniciāļu pēcnācējiem. Seifu būvētāji ir īpaša kasta, kas, līdzīgi dažu citu reto profesiju pārstāvjiem,mainoties paaudzēm, nelabprāt maina savu tēvu amatu. Domājams, te sava loma ir gan nepieciešamajāmizgudrotāja spējām, gan noslēpumam, kas saistās ar seifu vispār. Jautājums — kur lai meklējam šāducilvēku?

— Iespējams, ka te es spēšu ko līdzēt, — ne bez gandarījuma pavēstīju. — Man ir tēvocis —Viļonkulis. Dzīvo Āgenskalnā. Esmu dzirdējis, ka jaunības dienās viņš strādājis par kalēju. Zināt, kur?

— Nu?— Seifu darbnīcā. Tajā laikā tādas nelielās ražojuši seifus ne ar kodiem, ne bruņotām durvīm,

kuras neņem autogēns. Tie bijuši samērā primitīvi slēdzami tērauda skapji, līdzīgi šim. Mūsdienupriekšrocību vietā tikusi likta īpašnieka atjautība — kā labāk noslēpt. Droši vien tāpēc Hecs atstājis tiksamezglotu ceļu. Aizbraukšu pajautāt — varbūt šie iniciāļi viņam ko izsaka.

— Vēroju, ka katram no mums, kārtīgi apdomājot, atradīsies kaut kas, ar ko aizpildīt meklēšanāradušos robu. Pat ar seifiem! Brīdi uzgaidiet, tādai vizītei jāsagatavojas.

Valts paņēma metrmēru un rūpīgi izmērīja seifa gabarītus, tad sienu biezumu un aprēķināja tilpumu.Sarakstījis skaitļus uz lapiņas, ar grūtībām pārzīmēja ražotāja sarežģīto monogrammu. Sniegdams papīru,sacīja:

— Jūsu tēvocim var rasties jautājumi, tāpēc te būs nepieciešamie dati. Par to, ka meklējamais seifsidentisks mūsējam, šaubu nav. To apliecina avīzes izgriezuma sakritība ar seifa grīdu. Arī verams tas būsar tādas vai līdzīgas bultas palīdzību, ja jau tās nostiprinājuma vieta sakrīt. Kad dosieties ceļā?

— Kaut tūlīt.— Turu īkšķi!Tēvocis, par spīti gadu nastai, joprojām enerģijas un spēka pārpilns, atvēris durvis, iesaucās: «O!»

— un, kā portfeli pasitis mani padusē, aiznesa uz virtuvi.— Skat, Laimiņ! — ielicis krēslā un uzspiedis smagu roku man uz pleca, viņš priecīgi iesaucās. —

Robis dzīvs! Nekad nebūtu ticējis! Ieskaties uzmanīgi — ir vai nav?Sieva, nolikusi adīkli uz galda, smejošām acīm raudzīdamās pāri brillēm, attrauca:— Tūlīt pārbaudīsim. Es uzcepsu pankūkas ..,— Ar āboliem, Laimas tant!— īstais! Laid viņu vaļā, Vili! Nu, stāsti, grēkāzi, — kur biji pazudis?Viļonkulis noņēma roku man no pleca, un, kā novēlis smilšu maisu, es iztaisnojos.Mānīgi gausā, šķiet — slinkā, viņā kā akumulatorā uzkrātā enerģija spēja izspēlēt negaidītu joku. Ar

tēvoci nekad nevarēja justies īsti drošs, jo priecīgi kūsājošais spēks kā vulkāna izvirdums spēja pasargātno garlaicības jebkuru, ar ko tam nācās saskarties. Tēvocis ignorēja etiķetes principus, par normāluuzskatīdams tikai dabisku izturēšanos, kas pašā izpaudās visai īpatnēji Bet, lai kāda bija viņa uzvedība, tācitu nedz aizskāra, nedz pazemoja. Spēcīgs kā lācis — jaunībā tēvocis aizrāvās ar grieķu-romiešu cīņu—, viņš vēl tagad spēja pārliekt pieckapeiku kā nieku.

Laimas tante, neklausīdamās manos iebildumos, sāka rosīties ap plīti, bet Viļonkulis, protams, atnesasavu fotoalbumu. Būdams kaislīgs fotogrāfs, viņš «ķēra momentus», kad un kur vien iespēja.Nenoliedzami talantīgs šajā mākslas nozarē, apmēram trīsdesmit interesantākos uzņēmumus viņš bijaapkopojis prestiža albumā un cēla to priekšā katram, vai tas būtu santeh- niķis, kas ieradies salabot krānu,vai draudzes mācītājs (tēvocis bija ticīgais). Jāatzīst, ka pārskatīt šo albumu vēl un vēl nebija nekādsapgrūtinājums Te interesantas, savdabīgas ainas mijās cita ar citu, tāpēc es jutos, kā lasot grāmatu, kurākatra nākamā lappuse glabā sevī ko jaunu un nebijušu. Viņa hobijs sakrita ar sievas aizraušanos. Pašammazotnē gadījās kļūt par liecinieku, kā pie zooloģiskā dārza durvīm viņi šķīrās, lai, netraucējot viens otru,meklētu interesantākos kadrus. Arī Laimas tante glabāja savu albumiņu, ar kuru palielījās reti un vienīgituvas draudzenes priekšā. Tēvocim patika zvēri, plēsoņas, viņš labprāt fotografēja monumentālus skatus,

toties sievu pievilka liriskas ainas — vai tie bija divi balodīši vai nelielas upītes gleznainais līcis.Interesanta ģimene, kurā divus dažādus, gandrīz pretējus temperamentus vienoja tik prozaiska lieta kāfotoaparāts.

Ābolu pankūkas — o! — tās man lika justies kā bērnībā. Negausīgi pielicies, tikai ar grūtībām spējuizdzert piena krūzi.

— Vārgi tie jaunie, vai ne, Laimiņ? — Tēvocis, bez grūtībām ticis galā ar trīskāršu devu, uzmetaman nožēlas pilnu skatienu. — Kur te lai spēciņš rodas…

Pateicies par cienastu, palūdzu:— Viļonkul, no laika gala skatos šo albumu, bet es labprāt redzētu kādu uzņēmumu no tavām

jaunības dienām.Mani vārdi viņu aizkustināja. Tēvocis nebija notrulinājies uzspiestās vienaldzības gados, kas manai

paaudzei lika aizmirst pienākumu, jūtas un sava tuvākā dvēseli, par savējo nerunājot.Viņš atvēra sekcijas durvis, un es ieraudzīju veselu akurātu albumu grēdu. Bija manāms, ka tēvocis

sakrāvis to noteiktā, gadu ritumam atbilstošā secībā. Viegli izņēmis pamatīgo kaudzi, viņš nolika to uzrakstāmgalda.

— Šī ir mana bērnība. — Izvilcis pašu nodriskātāko sējumu un neatvēris, atlika sāņus. — Nerādīšu,jo nekā, izņemot manu apkaunojoši nevarīgo personu baltos autiņos, tur neatrast. Sāksim ar šo. Raugies,kāds es biju jau astoņpadsmit gados. — Viņa balsī jautās lepnums. — Divpudu bumbu varēju svaidīt kāšpicku. Spēka manī bija par diviem, un tēvs aizveda mācīties kalēja amatu.

Bet šis ir grieķu-romiešu cīņas albums. Re, te es cīk- stos ar Cimrnermani, te ar Vollesu no Anglijas.Sī ir atlētu parāde. Redzi — es blakus Klausam Veidemanim. Svarcelšanā man pareģoja lielākuspanākumus, bet, kā teicis viens izcils vīrs: «Kas ir, tas ir, kā nav, tā nav..

Te es darbā. Strādāju metāldarbnīcā «Zeičs un Co». Taisījām seifus. Redzi, kāda kaste, gluži kāgrāmatvedībā, tikai apdari nesalīdzināt. Ne katru tik vienkārši varēja atvērt. Mūsējie bija slēdzami, betatceros firmu… piemirsies, kā sauca, viņu. seifi bija āķīgi. Stāv kā acu priekšā — pa pusei pagriez pūķagalvu labajā stūrī, uzspied uz pūķa deguna kreisajā, pagriez galvu atpakaļ — un vaļā! Pie viņiem pirmskara strādāja tāds Liepiņš vai Lapiņš, jauns puisis, bet vīrs ar galvu — dažādus knifus izgudroja.

— Tā firma, — es ieteicos, — būvēja tikpat lielus kā šis? — Rādīju fotoattēlu, kurā, uzlicis elkoniuz pamatīga seifa, tēvocis pozēja fotogrāfam.

— Nē, viņi izgatavoja nelielus — pēc pasūtījuma. Ceturtā daļa no šī.Izvilku Kronberga līdzdoto lapiņu.Nesteidzīgi izņēmis no futrāļa brilles un uzspraudis uz deguna, tēvocis ņēmās pētīt skaitļus.— Akurāt tādu izmēru, — viņš uzmeta man aizdomīgu skatienu, — bet kam tev tas vajadzīgs? Vai

tik tu…Es iesmējos.— Man citas problēmas.Tēvocim pietika ar šo apgalvojumu, un mēs turpinājām apskati. Pagāja apmēram stunda, līdz tikām

galā.— Robi, ar ko tu nodarbojies? — viņš nemierīgi jautāja. — Nezinu neko par taviem nodomiem,

par tavu dzīvi. Brālis, tavs tēvs, kad juta tuvojamies… piekodināja pieskatīt tevi, bet jāatzīst, ka… Varbūtpastāstīsi, kam tev seifs? — viņš lūdzoši vaicāja, un tas izskatījās tik amizanti, ka neizturējis esiespurdzos.

— Labi, bet ar norunu, ka nevienam ni, ni…— Ni, ni… — tēvocis apsolīja, un, pārliecināts par šo «ni, ni», es iepazīstināju viņu ar

problēmu, kas atvedusi mani šurp.— Kur ir tā monogramma? — uzmanīgi noklausījies, viņš pajautāja.— Tavā rokā.

— Vai šis te mudžeklis? .— Viļonkulis iebadīja ar pirkstu iniciāļu savijumā.— Sis pats. E. P.— Bet tā taču firma, par kuru es stāstīju. «Ēriks Priede — seifi». Tikai uzzīmēts, atvaino, kā govs

ar kāju… Firmas zīme… Uzreiz atcerējos…— Tātad tu pazini šo firmu?— Protams, — tēvocis atbildēja. — Cik tad viņu bija. Zinu, ka četrdesmitajā gadā to likvidēja un

īpašnieku — Kārli Zvanu, dibinātāja Ērika Priedes mazdēlu, izsūtīja uz Sibīriju. Par viņa tālāko likteni —nekā … Iespējams, izdzīvojis, lai gan … Nudien nezinu, kā palīdzēt. Atceros, ka firma pēc pasūtītājavēlēšanās seifus iemūrēja norādītajā vietā, stingri glabājot noslēpumu. Es pazinu Kārli personīgi, patzinu, kur viņš dzīvoja. Numurus neatceros, bet aiziet varētu. Tas ir tavā rajonā … Nez kā to ielu sauca …Tur blakus ir baznīciņa… baptistu… vai septītās dienas adventistu…

— Ir tāda.— Ja vēlies, aizvedīšu.Zini, Viļonkuli, es pajautāšu savam draugam. Pārsteidzība te var tikai kaitēt. Ja viņš izlems, ka jāiet, piezvanīšu.— Draugs tev par priekšnieku uzmeties?— Ne gluži. Faktiski ta ir dabiska pienākumu sadale. Es jau reiz kļūdījos, turklāt tik liktenīgi, ka

nekādā ziņā negribu ko tādu piedzīvot vēlreiz… Viņš vada — jā, taču ņem vērā, ka Kronbergs irprofesionālis ar pamatīgu stāžu, bet loģisko secinājumu ziņā… Tas pašam jāredz… Pirmo reizi sastoputādu cilvēku.

— Interesanti, interesanti… Pie gadījuma iepazīstini, — palūdza tēvocis.— Labi, — es apsolīju, — bet tagad pastāsti p ir Priedes firmu un pašu īpašnieku.— Ko lai stāstu? — Viļonkulis domīgi sacīja un saņēma zodu varenajā dūrē. — Iepazinos ar Kārli

Zvanu īsi pirms tā saucamās padomju varas atjaunošanas Latvijā. Zeičs mani aizsūtīja pie viņiem pēc kautkā Iegājis kantorī, viņu arī sastapu. Zini, ar kādiem vārdiem mani uzņēma?

— Nu?— Seifu atlēts! Kārlim uz galda stāvēja uzņēmums, kurā izstieptās rokās virs galvas es turu simt

kilogramu smagu seifu.— Tagad sīkuļi ceļ ap divi simti…Tēvocis atmeta ar roku.— Pirms runā, apdomā! Salīdzināji — stieni ar seifu! Svarcēlāja stanga ir pielāgota, lai būtu

visērtāk, bet seifs! Ne saņemt, ne celt… Salīdzināji… — Viņa balsī varēja just aizvainojumu.— Piedod, neiedomājos.— Labi jau, labi. Izrādījās, Zvans, pats būdams Dieva apiets šai ziņā, jūsmojis par spēkavīriem.

Viņa kantorī es atradu vairāk atlētu nekā savos albumos. Visa siena … Tā mēs iepazināmies. Daudzbraukājis apkārt, Kārlis ielūdza pie sevis apskatīt grieķu-romiešu cīņas skatus no visas pasaules. Viņšbija interesants cilvēks, un mēs sadraudzējāmies. Ja neuznācis četrdesmitais gads…

— Vai firma veica seifu uzskaiti?— Protams, bet, ka jau teicu, tā tika turēta stingrā slepenībā. Pats saproti — seifs nav ledusskapis,

kur turēt desu… Mazos seifus parasti iegādājās turīgi cilvēki, kas juta neuzticību pret bankām. Dažarnvarēja būt savi apsvērumi — kā tavam fon Hecam.

— Kur glabājās seifu uzskaites dokumenti?— Kantorī, kur citur.— Tātad tie mums zuduši līdz ar firmas likvidēšanu. Vai tās vietā atvēra ko citu?— Šodien tur slejas jaunais Āgenskalna masīvs. Droši vien uzskaites grāmata balsta kādu no ēkām.

Toreiz nevienu neinteresēja tādas lietas, tad katrs domāja vairāk par bērniem un sevi… parizdzīvošanu…

— Un kā tu pats? Vai ilgi vēl izdzīvosi šajā graustā?— Stāvu "rindā… Ak, ko tur, — viņš atmeta ar roku. — Tā nav dzīvokļu problēma, tā ir politika…

Bet nu tava reize. Kur mētājies, ko dari? Stāsti!— Nestāstīšu. Būs rezultāti, — atbildēju Kronberga vārdiem, — uzzināsi. Man laiks iet.Atvadoties Laimas tante iespieda man rokā papīrā ietītu paciņu, bet Viļonkulis, laikam aizdomājies,

uzsita uz pleca nedaudz stiprāk — es pietupos.Pārnācis paciņā atradu vilnas zeķes. Redzams, es tiku gaidīts, vecīši domāja par mani, uztraucās, bet

tā vietā, lai meklētu tuvu dvēseļu atbalstu, es ierāvos sevī, atraudams viņiem to daļu prieka, kuru spējusniegt pats. Nu tikai sapratu, ka, tāpat kā tautas bēdām jāapvieno nācija, tā ģimenes bēdām — radi.

Ierakstījis kartotēkā uzzinātos faktus, atlaidos atpūsties.«Velnišķīgs gadījums,» es domāju. «Cik tālredzīgs, aukstasinīgs un nežēlīgs ir šis alkatīgais

slepkava!» Iedomājoties par viņu, jutu: «Patrāpies tu man, un es kļūšu tāds pats zvērs kā tu… Un Vernersfon Hecs! Kā viņi sadarbojas, kā domā sadalīt ieguvumu?»

Lai kā fantazēju, loģisku notikumu virzību, kura atbildētu uz maniem jautājumiem, izdomāt nespēju.Vienīgais, kā rokās atradās visa informācija, ir bijis Hanss fon Hecs, bet šaubos, vai pat viņš spētu ienestskaidrību mūsdienu traģiskajos notikumos.

Valts pārnācis pažēlojās:— Būtu automašīna, jau sen būtu ar visu galā. Domāju, ka nokavēšu. Šodien pa televizoru rāda

«Šerloku Holmsu un doktoru Vatsonu». Jūs tas neaizrauj?— Man nepatīk literāro darbu ekranizējumi, — es atzinos. — Lasot grāmatu, katram apziņā no

vārdos izteiktā, bet galvenokārt — neizteiktā rodas noteikts koptēls. Režisors šo pašu tēlu var iedomātiesatšķirīgu no lielākās lasītāju daļas vērtējuma, un pēc tam viņam tiks pārmests par vāju filmu. Bet vainīgair filmas veidotāja subjektīvā uztvere. Labi, stāstiet, kā gājis!

— Vispirms paraudzīšos, kā gājis jums, — viņš sacīja un izcēla no kastītes nule manis aprakstītokartiņu.

— Tā, tā … — viņš murmināja pie sevis. — «Ēriks Priede — seifi». Labi, ļoti labi… KārlisZvans, kas tas tāds? Ā, mazdēls, īpašnieks… Kāpēc Zvans? Acīmredzot Ērika Priedes meitas dēls…Seifa gabarīti atbilst… Kas ir šis beigās pierhinētais Liepiņš vai Lapiņš?

— Vīrs ar galvu — tā Viļonkulis izteicās. Strādājis firmā pie šifru izgudrošanas.— Sapratu, ka Zvans dzīvojis tepat netālu.— Jā. Tēvocis adresi neatceras, bet apgalvo, ka aizvest mācētu.— Aiziesim, piezvaniet un sarunājiet.— Labi, bet nu stāstiet, kā gājis jums.— Es izdarīju aptauju par mums zināmo Krūmiņu,— Valts izņēma tīru kartiņu un sagatavoja

pildspalvu Tad, par izbrīnu man, sāka stāstīt, vienlaikus pierakstot iegūtās ziņas, kuras nepavisamnesakrita ar stāstīto

— Krūmiņš pēdējos gadus strādājis rūpnīcā vienkārša meistara amatā. Izcēlies ar apbrīnojamiradošu prātu. Viņam jau pie septiņdesmit, bet nemaz nepa teiksi! Kaimiņi viņu raksturo kā noslēgtu,gaužām savdabīgu vīru. Krūmiņa kontā ir pāri par divdesmit izgudrojumiem un nezin cik racionalizācijaspriekšlikumu. Tikai mūsu absūrdajā ekonomiskajā sistēmā viņš šī iemesla dēļ kļuvis mīksto krēsluīpašniekiem nevēlams. Priekšnieki līduši līdzautoros, skauģi aprunājuši, un rezultātā viss izgudrotaiskļuvis līdzvērtīgs vai gandrīz līdzvērtīgs nullei. Agrākie darbabiedri līdz šim brīnās, kā, izejot cauriveselai rīdīšanas kampaņai, viņš spējis novilkt līdz pensijai. Viņi iedeva bijušā ceha priekšnieka —Krūmiņa lielākā ienaidnieka — adresi Ja gribam būt objektīvi, der uzklausīt ne tikai labvēļus.

— Aiziesim? — es ierosināju.— Nekādā ziņā. Šovakar es skatos «Holmsu», un kaut kāds ceha priekšnieks manis pēc var iet

bekot Rīt — jā. Nekur viņš nepazudīs. Pensionāri vien … — Valts grūti nopūtās, tad piecēlās un ieslēdza

televizoru. Nolicis uz galda pelnutrauku, līdzās cigarešu paciņuun šķiltavas, viņš ērti ierīkojās ekrāna priekšā. Arī es līdzīgā veidā sagatavojos pārraidei, kurā mūsu

līdzinieki turpat gadsimtu atpakaļ, apkarodami ļaunumu, sasniedza tādus slavas augstumus, par kādiemmēs varējām tikai sapņot.

— Es saskatīju vairākas nesakritības, — pēc filmas piezīmēja Kronbergs. — Rūpīgi lasot Konanu-Doilu, var atrast ne mazumu kļūdu secinājumu loģiskajā pamatotībā. Diemžēl no tā nav spējuši izvairītiesarī filmas veidotāji. Bet ĻiVanovs ir lielisks!

— Man joprojām nedod mieru jautājums — no kā Verners uzzinājis tēva noslēpumu, — es krasimainīju sarunas tematu.

— Jā, jā, — Valts dzīvi atsaucās. — Varat saukt to par intuīciju, bet esmu pārliecināts — ja mēsatklāsim šo avotu, arī slepkava būs rokā. Visu sarežģī laiks. Paskaitiet vien, mēs laužamies caurigadsimtam, reizēm taustoties pēc tāda aizķeres punkta, kas jau tad varēja likties tīrākais sīkums. Laiksgulēt! Pirms iemigšanas uzdevums: kā visticamāk izlaipot bijušā ceha vadītāja priekšā, lai tiktu pievajadzīgajām ziņām.

Nākošajā rītā tūlīt pēc brokastīm devāmies izlūkos. Izgājuši cauri Vecrīgas šauro ieliņu labirintam,nonā- cām pie vēl izskatīga nama. Pa trepēm, kas spēcīgi oda pēc kanalizācijas, uzkāpām trešajā stāvā. Uzzvanu atvēra drukns, plikpaurains vīrietis. Gaišās cūkas ačeles zem rūsganajām uzacīm raudzījās uz mumsar blēdīgu neuzticību.

— Vai varētu sastapt Jāni Alksni?— Tas esmu es, — vīrietis atbildēja. — Ko vēlaties?— Atnācām delikātā jautājumā, varētu teikt — pēc raksturojuma. Pirms gadiem deviņiem jūsu

vadībā strādāja tāds Jānis Krūmiņš. Atceraties?— Kā ne, — neslēpjot nepatiku, atteica saimnieks, un viņa sejā iegūla paviāna draudīgie vaibsti.— Mēs nākam no namu komitejas viņa dzīvesvietā. Rūpnīcā mums iedeva šo adresi, rekomendējot

jūs kā cilvēku, kas dos objektīvu Krūmiņa raksturojumu. Vīrs dzer uz nebēdu, un iedzīvotāji nezina, koiesākt. Gados jau, bet uzvedas kā puika. Cik reižu milicija nav saukta, bet viņš — kā nerimstas, tānerimstas. Sākam vākt materiālus, lai nosūtītu uz piespiedu ārstēšanos, — Valts izteica manis izdomātoversiju.

— Ko mēs te stāvam, — pēkšņi kļuvis viesmīlīgs, Alksnis aicināja iekšā. — Atsēstieties, es tūlīt.Atlaidusies vecmodīgos krēslos līdzās apaļam, tumši pulētam galdam, aplaidām apkārt skatienu.

Tāpat kā māja, te katra mēbele nesa sevī vēsturi. Viss tumšos toņos, pat aizkari ķiršsarkani, radotpustumša bāra noskaņu. Šķita, tūlīt atvērsies durvis, ielaizdamas viesmīli.

Atvērās durvis, un ienāca Alksnis. Uzvalkā viņš atstāja svarīgas amatpersonas iespaidu.— Pastāstiet par Krūmiņu, — Valts palūdza, kad namatēvs cienīgi ieņēma vietu mums iepretim.— Kas jūs īpaši interesē?— Viss. Raksturs, darbs, aizraušanās.— Ko lai pastāsta. — Saimnieks pārlaida plaukstu kailajam galvasvidum. — Darbinieks viņš bija

tā nekas — akurāts, disciplinēts, raksturā noslēgts, ne ar vienu nedraudzējās, pat neiedzēra … Manbrīnums, ka šis atturībnieks tik piepeši kritis grēkā.

— Katram sava uts, — es piezīmēju, — un tam, kas apgalvo, ka viņam nav, — tam ir divas!Alksnis iesmējās.— Iespējams, iespējams. Tātad viss būtu labi, ja viņa deguns būtu maķenīt īsāks.— Kā to saprast?— Vienkārši. Krūmiņš bāza to visur, meklēdams, kur piesieties. Te slikti strādā šis automāts, šajā

aparātā konstruktors nav paredzējis to, un tā tālāk. Viņam nepietika ar kritiku vien, viņš sāka iesniegtuzlabojumus! No Krūmiņa racionalizācijas nespējām ne atkauties.

— Kāpēc atkauties? Tas taču progress!

— Bet apstiprinātā dokumentācija? Labi, viņš uzlabo, bet tas ir uz papīra. Paraugieties, kā notiekdzīvē. Ienākumi no ekonomiskā efekta nenonāk mūsu kabatās, bet aizplūst uz centru. Uzņēmuma rīcībāvienmēr ir bijuši tikai noteikti atskaitījumi. Ko šādā gadījumā saņem rūpnīca? Papilddarbu, pārkārtojottehnoloģiskos procesus pasūtot vai izgatavojot jaunas detaļas un daudz ko citu, cieši saistītu ar izmaiņāmražošanā.

— Bet galaprodukts — vai tas ko iegūtu no šiem uzlabojumiem?Namatēvs saviebās.— Iegūt jau iegūtu, bet ražotājs ir zaudētājs. Gala- produ'kts reizēm pat krītas cenā!… Būtu

ražošanu uzlabojis, bet — nē.— M… jā. Tātad piegriezāt skrūvītes?— Kas cits atlika? Censonis, kam citu rūpes, atvainojiet, pie vienas vietas… Nezin cik

samaksājām par viņa gudrību… Cik viņam rīvēšanās neiznāca gan ar konstruktoru birojiem, ganinstitūtiem. Kā dadzis acī, un viss pa tukšo …

— Neieviesāt?— Gandrīz neko.— Kāds viņš pēc rakstura?— Es jau teicu. Nesabiedrisks. Skatījās uz pārējiem kā patricietis uz plebejiem.— Augstprātīgs?— Noteikti, ja pat mani neņēma… Ak, ko tur! — Alksnis atmeta ar roku. — Viņā bija apvienota

tehniskā gudrība ar izteiktu sadzīves muļķību. Nesaprata, ar ko runāt, par ko runāt, kā runāt… Tāpamazām pats aiztaisīja visas spraugas …

— Aizraušanās?— Tehniskā literatūra un paša — neatzītā ģēnija — prātojumi.— Vai ilgi nostrādājāt kopā?— Ilgi-— Ko viņš darījis pirms kara?— Pats, tad mēs vēl… stāstīja. Būvējis Priedes firmā seifus. Izgudrojis tiem šifrus.— Kā bagāžas glabātavā? — Valta balss skanēja tikpat mierīgi.— Nē, tie bijuši īpaši, mehāniski, viltīgi… Kā pats…— Tātad, — Kronbergs strauji mainīja tematu, — neko amorālu Krūmiņam inkriminēt nevar?— Diemžēl, — namatēvs paplēta rokas, un bija redzams, ka viņš patiesi to nožēlo.Durvīm aizcērtoties, Valts uzsita man uz pleca un uzvaroši nočukstēja:— Draņķa Krūmiņš!

Pārtrukusī versija Lēnā gaitā mērojām Vecrīgas bruģi. Aiz domās savilktās Kronberga pieres varēja jaust spraigu

smadzeņu darbību.— Strādājot Priedes firmā, — es ierunājos, —- Krūmiņam bija iespēja piekļūt kantora

dokumentācijai.— Protams. Turklāt no radu mutēm viņa ausīs varēja nonākt informācija par tēvoča bagātībām.

Šķiet, viss saistās kopā, bet viena lieta ienes disharmoniju.— Kāda?— Laiks, Robi! Kālab tikai tagad viņš sācis ar to nodarboties? Pēc tik daudziem gadiem! No

dokumentācijas uzzinājis seifa atrašanās vietu, jau sen būtu pār baudījis tā saturu, kā nekā — speciālists.— Sī disharmonija jūtama arī no Vernera puses, — es sacīju.— Jums taisnība, — Kronbergs domīgi atzina. — Manuprāt, Krūmiņš tomēr nav iejaukts, mēģiniet

apgāzt! Cilvēks ar augsti attīstītu prātu, būdams turklāt alkatīgs, negaidīs pensijas vecumu, lai piebāztumaku. Verners gan varēja sākumā nogaidīt, apstākļu spiests, bet vēlāk, nonācis aiz «dzelzs priekškara»,bija līdz noteiktam laikam bezspēcīgs ko pasākt.

— Mēs spriedām, ka tieši Verners iekustinājis viņu.— Sāku apšaubīt, vai viņu. Visu zinot, Krūmiņam Hecs nav vajadzīgs nu nekādā ziņā, bet Egons

Sēja šajā situācijā vispār neiederas. Turklāt prāts, tā radošās tieksmes kaut kā nesaistās kopā ar krimināloViņš ne tikai radījis, viņš cīnījies par to, aizstāvēdama taisnību, bet uz ko tādu spējīgs tikai pozitīvscilvēks Un ceha priekšnieks? Atcerieties, ar kādu nožēlu viņš novilka' — «diemžēl…»! Dotu tikaiiespēju, tāds nekavējoties nomelnotu no galvas līdz kājām. «Nesaprata, ar ko runāt, kā un par ko runāt…»Ejam pie viņa!

— Valt, es to reiz jau ierosināju…— Jā, bet… — Kronbergs iesmējās, — tobrīd mums rezervē bija Alksnis. Paskat tik, jau otro reizi

jums dota iespēja pārmest man vilcināšanos. Labāk trīs reizes nomēri un vienreiz nogriez… Izanalizējām,secinājām — un ejam, nevis otrādi… Runāsim piesardzīgi un tikai tad, kad radīsies noteikta pārliecībapar viņa godīgumu, kļūsim vaļsirdīgāki. Es jūtu cilvēku, tāpēc paļaujieties uz mani.

Durvis atvēra Krūmiņš un nebūt nelikās izbrīnījies.— Atradāt? — bezkaislīgais jautājums šķita neprasām atbildi.— Nē, — atteica Valts. — Varbūt jums kas jauns?— Arī nav, bet nāciet iekšā.Ieskatījos viņā uzmanīgāk. Blāvais bezpersoniskums līdz ar jaunajām ziņām likās ievērojami

mazinājies. Lai gan viņa seja neizcēlās ne ar ko īpašu, acīs vīdēja saprāts. Šoreiz istabas stūri aizņēmarasējamais dēlis Ar spraudītēm piestiprinātajā lapā attēlotā sarežģītā konstrukcija liecināja par namatēvaaizraušanos.

— Smēķējiet, — viņš sacīja, nolikdams galda vidū pelnutrauku. — Pats nekūpinu, bet mani tasnetraucē.

Valts pat nepieskārās cigaretēm, bet es izvilku, sa- minstinājos un neaizsmēķējis iebāzu atpakaļ —kaut kur dzīvoklī, biezo sienu klusinātas, bija dzirdamas bērna raudas. Kronberga reakcija un secinājumistraujuma ziņā vairākkārt pārsniedza manējos. Salicis pirkstus un nodūris galvu, viņš brīdi apdomājās, tadsacīja:

— Apjautājoties par Verneru fon Hecu, mums nācās Iztaujāt virkni cilvēku, ar kuriem jumsvajadzējis saskarties savā dzīvē. Neslēpšu, jums bijis pietiekami daudz nelabvēļu, tomēr visa tā pamatāvairumā gadījumu bijušas nevis cilvēciskās vājības, bet gan nepilnīgā ekonomiskā sistēma. Kopumā mēsnonācām pie secinājuma, ka jūs esat godavīrs, un kā pie tāda arī griežamies.

— Visai glaimojoši no jūsu puses. Visai… — Krūmiņa bālajos vaigos piepeši ielija sārtums,atdzīvinot sejas vaibstus.

— Šoreiz mēs neesam nākuši runāt par Verneru fon Hecu, bet par jums pašu. Lūgšu nebrīnīties parinformāciju, kas ir mūsu rīcībā, jo notikumi, ar kuru izmeklēšanu nodarbojamies, ir ierāvuši savā virpulīarī jūs. Vai esat gatavs atbildēt?

— Jautājiet, — stingri noteica Krūmiņš.— Labi, tad sāksim. — Valts atgādināja intervijai sagatavojušos žurnālistu. — Pirmais, kas jūs

saista ar Verneru fon Hecu?— Radniecība — un tikai.— Atbilde liek noprast, ka nekāds gaidītais viesis jūsmājās viņš nav?— Nav tin nebūs. Man tikai iedzimtā pieklājība neļāva viņu izraidīt. Fašismam, tāpat kā fašistam,

nav attaisnojuma.— Skaidrs. — Valta seja izteica pilnīgu piekrišanu teiktajam. — Vai pirms Heca pazušanas jums

neiznāca asāka vārdu maiņa par šo tematu?— Iznāca — taisni tās dienas rītā. Sākām ar sīkumiem, līdz nonācām pie principiālām lietām.

Verneram nacisms sūktin sūcas no visām porām. Viņš vēl tagad aktīvi piedalās Minhenes organizācijasdarbā. Mēs, mēs, mēs… — Krūmiņa acīs dzirkstīja naids.

— Vai kāds no jūsu tuviniekiem ir cietis no viņiem?— Ir. Tāpat kā no otrajiem… Katram, kam kaut cik prāta, jābūt neiecietīgam pret šādām stulbo

idejām. Arī pret to nesējiem …Kronbergs piekrītoši pamāja.— Nevaru nepiekrist. Labi, pāriesim pie cita temata. Esiet tik laipns un pastāstiet par to savas

dzīves periodu, kad strādājāt firmā «Ēriks Priede — seifi».Krūmiņš izbrīnā uzrāva uzacis.— No kurienes šīs ziņas?— Es brīdināju, — Valts atbildēja, — un paskaidroju …— Pareizi. Strādāju šajā firmā pavisam neilgi — gadus trīs. Sāku kā māceklis, bet drīz izrādījās,

ka spēju izgudrot sarežģītas konstrukcijas šifrus. Atsevišķus to elementus mēs parasti slēpāmmākslinieciskajā apdarē, bet sienās iemūrējamo seifu šifrs bija vēl sarežģītāks. To varēja papildināt arīkriptograrnma.

— Kad dibināta Priedes firma?— Ap gadsimtu miju.— Kā sauca īpašnieku?— Kārlis Zvans. Viņš mantoja firmu no mātes tieši tajā gadā, kad es iestājos darbā. Jauns puisis,

manā vecumā. Arī Kārli tirdīja izgudrotāja nemiers. Tas un gadi mūs tuvināja. Kopīgi kalām plānus parvisaugstākās — pasaules klases seifu ražošanu.

— Vai firma veica uzskaiti?— Protams, kādam taču jāatbild, ja kas notiek.— Jums šī uzskaite bija pieejama?— Jaunos seifus uzstādījām paši, paši arī iegrāmatojām — adrese, šifrs, plāns, konstrukcija.— Vai nav nācies seifu īpašnieku vidū sastapt pazīstamu vārdu?— Nav. Par iepriekšējiem gadiem galvot nevaru, jo grāmatā tika izdarīti ieraksti tikai par kārtējo

gadu Trīsdesmit pirmajā decembrī grāmata tika aizzīmogota un ieņēma savu vietu arhīvā.— Kur atradās arhīvs?— To es nezinu.— Ja šodien kāds vēlētos uzzināt par, teiksim, piecpadsmitajā gadā uzstādītu seifu, vai viņam

būtu iespēja atrast šādu ziņu avotu? Un, ja būtu, tad kur?

Krūmiņš aizdomājās. Bungodams ar pirkstu kauliņiem pa galdu, viņš raudzījās kaut kur tukšumā.Mani pārsteidza viņa līdzība ar Kronbergu. Arī Valtam spraigu pārdomu brīžos kļuva tādas pašas viegliaizmiglotas acis un seja zaudēja jebkādu izteiksmi.

— Vienīgā iespēja — tikt pie arhīva.— Padomājiet — kur Zvans varēja to glabāt?— Tā nebija šefa darīšana. Ar to nodarbojās firmas lietu pārvaldnieks Durba. Vienu es zinu

noteikti — darbnīcas teritorijā arhīvs neatradās.— Vai firmas rīcībā ārpus teritorijas atradās vēl kādas telpas?— Es jūs sapratu. Nē, tādu mums nebija. Nav svarīga vieta, svarīgs ir saturs, un, jo tālāk no acīm,

jo labāk. Tā ka arhīvs varēja atrasties jebkurā Durbarn parocīgā vietā.Valta sejai pārlaidās ēna.— Tagad parunāsim par ko citu. — Viņš, šķiet, bija zaudējis interesi un turpināja tikai pienākuma

pēc..— Cik tad jums to citu vēl rezervē? — Krūmiņš pirmo reizi pasmaidīja. Tas bija dīvains smaids.

Tā var smaidīt tikai cilvēks, kas absolūti atradinājies to darīt. Viņa sejas muskuļi neierastā piepūlēsavilkās ņirdzīgā grimasē, kurā nebija nekā no smaida, bet kurš tomēr bija jāatzīst par tādu. Pamanījisizbrīnu, viņš uzreiz, kā noraudams masku, kļuva nopietns.

— Cik? — Kronbergs pārjautāja. — Pats gribētu zināt — cik! Pastāstiet nedaudz par Verneratēvu.

— No Hansa fon Heca varēja mācīties jebkurš vīrietis. Viņā bija koncentrēta kā uzvedība, tāprāts, pašironija un cieņa pret citu.

— Vai zināt, ka viņam ir ārlaulības dēls?— Klīda baumas… Heca sieva dzīvoja Minhenē…— Sirn ārlaulības dēlam Hanss fon Hecs novēlējis lielas bagātības vērtslietās.— Par vērtslietām arī runāja…— To dēļ jau notikušas trīs slepkavības!Krūmiņa sejā izbrīns atkal ievilka dzīvīgus vaibstus. Uzmanīgi vēroju viņu, bet uzspēli nemanīju.— Mēs, — Valts turpināja, — meklējam vainīgos. Diemžēl man jāpasaka, ka, analizējot faktus,

esam nonākuši pie secinājuma: visa organizators ir jūsu radinieks Verners fon Hecs!— Nevar būt! — Krūmiņš pietrūkās.— Kāpēc nevar? Jūs pats tikko viņu raksturojāt ne jau kā pozitīvo varoni…— Tā ir pavisam cita lieta. Uzskati… Bet slepkavot naudas dēļ Verners nav spējīgs. — Savus

vārdus apstiprinādams, namatēvs, it kā piedraudot kādam, pakratīja dūri. — Hecs var būt — un to esneizslēdzu — politiskais, bet nekad — kriminālnoziedznieks.

— Mums ir ziņas, ka Verners bijis alkatīgs.— Afoatīgs reiba labā! Tā ir, bet ne savā! — Krūmiņš, pārdzīvojuma nogurdināts, atkal atkrita

krēslā. — Tā! Reiha labā! — viņš atkārtoja ar stingru pārliecību.— Runājot par slepkavībām, viņš pats tur roku nav pielicis, — Valts atzina, — bet virzījis

notikumus tā, ka trīs cilvēki jau zaudējuši dzīvību.— Kas ir slepkava?Kronbergs paraustīja plecus.— Kādas bija Hecu — tēva un dēla — attiecības?— Hanss fon Hecs pret dēlu izturējās gluži kā es, tikai radikālāk. Es esmu mīkstsirdīgāks, droši

vien tā ir latviešu asins daļa. Māte stāstīja: vecais Hecs paziņojis — kamēr dēls karāšoties Ādolfa svārkustērbelē kā mēslu pika aitas astē, pie tēva tam nav ko darīt, — un līdz pat nāvei pieturējies pie saviemvārdiem.

— Bet…

— Atkārtoju, — Krūmiņš pacēla balsi, — Verners nevar būt kriminālais. Viss cits, tikai ne tas.— Bet kā izskaidrot notikušo?— Skaidrojiet, kā vēlaties. Taisnīgumam jābūt vienmēr un visur. Es pats balsošu par nāvi, ja viņš

izrādīsies masu slepkava, bet vienmēr aizstāvēšu pret nepierādītiem apgalvojumiem, kas apvaino viņunegodīgumā. Verners kļūdās idejā — tur vainīga vide…

— Nestrīdēsimies, — samierinoši sacīja Kronbergs un pasmaidījis pamāja uz durvīm. —Mazdēls?

— Mazmeitiņa.— Būs dziedātāja — tāda balss. Bet atgriezīsimies pie temata. Jūs apgalvojat, ka Verners ir

godīgs. Lai tā būtu. Paklausieties par viņa ārlaulības dēlu, kuru iz mantojot par aklo ieroci viņš cerēja tiktpie bagātībām.

— Parādiet man vēstules, es pazīstu rokrakstu.— Diemžēl mums to nav.— Tātad tieši tā, kas nepārprotami pierādītu Vernera vainu, jums nav, — namatēva balsī jautās

ironija, — bet apgalvot apgalvojat…— Pieļauju. Nerēķināties ar liecinieku stāstījumu mēs nedrīkstam.— Es vēl, lai gan ar zināmu piespiešanos, varētu piekrist, ka to — pirmo slepkavību Verners

varēja organizēt atriebjoties, bet pārējais neiet kopā. Nevēlos uztiept savu viedokli, bet, lai veiksmīgiatraisītu šo mezglu, iesaku nepiemirst arī to.

— Pieņemts, — Valts paziņoja. — Un pēdējais — vai pazīstat tādu Lapiņu vai Liepiņu? Viņšstrādājis Priedes firmā vienā laikā ar jums. Izgudrojis šifrus.

— Ar to firmā nodarbojos tikai es, reizēm gan šefs palīdzēja. Zinu noteikti — tāds pie mumsnestrādāja

— Vēl lūgums …— Varat paļauties — klusēšu!Kad tikām uz ielas, Valts jautāja:— Nu, ko teiksiet?— Krūmiņš neapšaubāmi ir godavīrs, bet par to Liepiņu vai Lapiņu — nevar būt, ka Viļonkulis

kļūdījies! Es tūdaļ piezvanīšu.Netālu rindojās trīs netīri dzeltenas telefona būdiņas. Kronbergs palika ārā uzsmēķēt. Klausuli

nocēla Laimas tante.— Ā, pazudušais grasis! Zeķes derēja?— Derēja! Milzīgs paldies! Laimas tant, pasauc, lūdzu, Viļonkuli, man viņš vajadzīgs!Kad klausulē atskanēja tēvoča balss, es bez aplinkiem jautāju:— Tu stāstīji, ka Priedes firmā strādājis tāds Lapiņš vai Liepiņš.— Jā. '— Mēs uzzinājām — tāda tur nav bijis.— Nevar būt! Bija! Lapiņš… vai… vai kaut kas no augiem. Kārkliņš …— Varbūt Krūmiņš?— Krūmiņš?… Jā, pareizi — Krūmiņš! Tik gadu pagājis… — tēvoča balss skanēja vainīgi. Es viņu

nomierināju, un pēc tam norunājām tikties, lai aizietu uz Kārļa Zvana bijušo dzīvokli.Kad, nolicis klausuli, pagriezos, mani pārsteidza Valta sejas izteiksme. Poza — saspringti modra kā

seteram medību laikā. Roka ar cigareti sastingusi pusceļā uz lūpām, skatiens vērīgi ass, vērsts kaut kurpāri ielai. Paraudzījies turp, pamanīju tādu kā tumša mēteļa stērbeli nozūdam aiz stūra.

— Kas noticis? — iznācis no būdiņas, es jautāju.Kronbergs nokratīja sastingumu un, ievilcis dūmu, atteica:— Nekas, likās …

— Jau otro reizi? — Aizdomīgi noskatīju viņu, bet Valts nereaģēja, un mēs lēnā solī devāmiesmājup.

— Ne Lapiņš, ne Liepiņš, bet Krūmiņš, — tikai pēc laba brīža pateicu.— Dzirdēju, — viņš norūca, tad, piepeši apstājies trotuāra vidū, paziņoja: — Tā neiet!

Paraugieties uz sevi — gatavais mērglis. Vēl tikai nedaudz, un no bada izdilsiet tiktāl, ka divas reizes būsjāieiet pa durvīm, lai jūs pamanītu. Man te maisiņš, ieiesim nopirkt ko ēdamu. Diemžēl tikai vilku barokājas …

Apmēram stunda pagāja, iekāms sapirkām visu atbilstoši viņa augstajām prasībām un realitāteszemajām iespējām. Mājās, pielicis mani pie palīgdarbiem, Valts nodemonstrēja apskaužamas dotībaskulinārijas mākslā. Pagatavojis nez no kā vairākus ēdienus, no kuriem katrs nākošais pārspēja iepriekšējoar paaugstinātu piparu daudzumu, viņš nolika galda vidū auksta ūdens krūzi. Jau pirmais kumoss,apsvilinot aukslējas, lika ķerties pie tās. Beiguši mielastu, uzvilkām pa dūmam un svētlaimē atlaidāmiesatzveltņos.

— Kā būtu ar šaha partiju, — es ierosināju. — Jūs spēlējat?Valts piekrītoši pamāja, un, sameklējuši šaha galdiņu, turpat virtuvē salikām figūras. Kad tikām galā

ar dāmas gambīta ievaddaļu un spēle ievirzījās mierīgākā gultnē, Kronbergs pajautāja:— Uz kuru dienu sarunājāt tēvoci?— Uz rītdienu.Valts, izjaucot rokādi, upurēja zirdziņu un izdzina manu karali galdiņa rūtainajos plašumos. Viens un

neaizsargāts tas devās klejojumos. Matu es saņēmu astotās horizontāles pašā stūri. Pacēlis rokas, atzinusakāvi — ari šahā Kronbergs izrādījās pārāks.

— Revanšu? — Viņš jautājoši pavērās manī.— Pietiks. Atlikušo vakara daļu veltīšu grāmatai. — Es piecēlos. — Ņemu atslodzi līdz rītdienai.— Mirkli pagaidiet, — Valts palūdza. — Grāmata neaizbēgs. Es vēiētos uzklausīt jūsu domas par

Krūmiņu. Pirms iegrimstat rakstnieka izdomas pasaulē, atstājiet manā rīcībā kādu savas radošās domasgraudu. Paša domas inerce ātrumā neļauj pamanīt vai liek paskriet garām īstajam pagriezienam, betpadoms no malas spēj parādīt īsto ceļu.

Cik gan maz cilvēkam vajag… Manī kārtējo reizi uzvilnīja tā pacilājošā noskaņa, kas lika justies kālīdzīgam…

— Uz mani Krūmiņš atstāja absolūti godīga cilvēka iespaidu, — es sacīju. — Manuprāt, viņš nekoneslēpa.

— Jā, — Kronbergs piekrita, — šis cilvēks neapšaubāmi tāds arī ir, turklāt vairāk nekā godīgs!Atcerieties, ar cik lielu nepatiku, runādams par Vernera uzskatiem, viņš aizstāvēja tā godu. Un ja nuviņam taisnība?

— Mums nav iemesla neticēt. Ja viņam taisnība, tad kārtējo reizi mēs esam tur, kur sākām. Betvēstules Egonam? — es jautāju.

— Tā Sēja stāstījis pudelesbrālim dzērumā.— Kāpēc jāmelo? Protams, dzērumā var kaut ko izskaistināt, bet šis ir pliks fakts, no kura morālas

dividendes neizsist, tā ka vēstules ir bijušas, vismaz viena.— Milicija tās neatrada, pat tēva adresi…— Adresi var zināt no galvas, bet ar izlasītām vēstulēm izkurināt plīti. Avīzes Sēja nepasūtīja…— Tātad, — Valts secināja, — Krūmiņš izsprucis cauri mūsu tikla acij un velk līdzi arī Verneru fon

Hecu. Varbūt aizrakstīt uz Minheni?— Kas par traku, tas par traku! Nozieguma organizētājam detektīvs lūdz faktus, lai būtu juridisks

pamats vilkt viņu pie kāķa …— Tā jau ir, — Kronbergs negribīgi piekrita, tad strauji piebilda: — Jums, Robert, piemīt

nenoliedzamas analītiķa spējas. Nebiju paredzējis tādu progresu… Lai notiek, pagaidām 110 rakstīšanas

atturēsimies. Iesim pa Kārļa Zvana un Priedes firmas pārvaldnieka Durbas teju pusgadsimtu dzisušajāmpēdām. Dod Dievs nepiemirst, ka nākuši klāt jau divi cilvēki, kas zina par vērtslietām. Aug risks.

— Kas otrais? — es nevainīgi pavaicāju.Valts pasmīnēja.— Jūsu tēvocis.— Bet kā? …— Nekas nav vienkāršāk, jāzina tikai jūsu rakstur? un standarttēvoča psiholoģija.— Viļonkulis ir nestandarta…— Visā citā — iespējams, tikai ne attieksmē pret brāļadēlu. Galvoju, ka jūs pārnāktu ar sāpošu

dibenu un bez ziņām, ja tas tā nebūtu. Bet standarttēvocis vispirms uzzinās, vai te nav pretlikumīgunodomu, un tikai tad runās. Viņš jums tic, un tāpēc, vēl neredzējis, jūtu simpātijas pret viņu. Uz redzi!Vakariņas astoņos. Badošanās bēdas neremdina…

XII Arhīvs

Viļonkulis ieradās norunātajā laikā. Valta izbrīns par tēvoča milzīgo augumu izpaudās piesardzībā,ar kādu viņš sniedza tam roku. Virtuvē izdzērām pa kafijas tasei, tad gājām uzmest aci seifam.

— Jā, tā ir Priedes produkcija, — rūpīgi iztaustījis iekšpusi un iepazinies ar mehānismu, tēvocisapstiprināja. Atlaidies krēslā, kas zem viņa svara žēli nočīkstēja, viņš pētoši palūkojās Kronbergā.

— Roberts man stāstīja par jūsu darīšanām. Neteikšu, ka jūs man nepatiktu, bet, lai patiktu, jumsjāapstiprina viņa teiktais. Brīdinu, ja kaut kas nesakritīs, ar šīm te roķelēm, — viņš uzlika milzīgās dūresuz galda, — es ievedīšu kārtību.

Valts iesmējās.— Es jau Robim teicu — standarttēvocis.— Kādā ziņā?— Psiholoģiskajā. Nu labi… — Un viņš izstāstīja visu, ko tēvocis bija uzzinājis no manis.— Kārtībā! — Atviegloti nopūties, Viļonkulis uzsita Kronbergam uz pleca. — Roberts jūs lielīja

— novērojumi, secinājumi… Interesanti, ciktāl tas atbilst patiesībai. Pastāstiet par mani to, ko viņš navpieminējis.

Valts pārlaida tēvocim vērīgu skatienu.— Neko daudz nepateikšu, bet ir pilnīgi skaidrs, ka jūs nodarbojaties ar fotografēšanu, sliecos

domāt — māksliniecisko. Jaunībā sportojāt. Tā ir bijusi cīņa, visticamākais, grieķu-romiešu. Raksturātaisns, darāt to, ko uzskatāt par dabisku. Tuvredzīgs, labi sadzīvojat ar sievu, mīlat dzīvniekus.

— To laikam tu, Robert, — Viļonkulis uzmeta man pārmetošu skatienu.— Paklausīsimies, ko teiks Kronbergs, — es atteicu.— Vēlaties dzirdēt domu izklāstu? — Valts jautāja. — Labi. Ienācis un ieraudzījis pie sienas

gleznu, jūs gluži neviļus pamētāt acis loga virzienā, novērtējot apgaismojumu. Tā pirms uzņemšanas darafotogrāfi, bet tas, ka šo reakciju izraisījusi šī tiešām veiksmīgi uzgleznotā ainava, norāda uz,māksliniecisko fotografēšanu. Tālāk. Tikai bijušajam sportistam var būt jūsu ķermeņa lieliskā uzbūve, betto, ka aizraušanās saistījusies ar cīņu, pierāda jūsu aušs. Vienīgi cīņā var salauzt auss gliemežnīcu tikraksturīgi — auss izskatās kā aiztūkusi. Par grieķu-romiešu cīņu es secināju, ņemot vērā vecumu. Sīscīņas apogejs sporta pasaulē aptuveni sakrīt ar jūsu jaunības gadiem. Bezaplinku jautājumi man un…pārējais liecina par taisnu raksturu Ainavu jūs aplūkojāt raksturīgi, piemiedzis acis, — tātad tuvredzīgs.Par to, ka labi satiekat ar sievu, man pastāstīja apģērbs — tik apadītu vīru sen neesmu sastapis. To, kaada jūsu sieva, uzzināju no Roberta jaunajām zeķēm — ar tām viņš vakar atgriezās no vizītes jūsmājās.

— Vēl palikusi dzīvnieku mīlestība.— Jums mājās ir melns kaķis — viņa spalvas ieķērušās gaišajā džemperī. Cilvēkam, kas nemīl

dzīvniekus, kāķis pat tuvumā neiet, bet šī peļu junkura iemīļotā vieta ir jūsu klēpī.— M… jā, — novilka Viļonkulis. — Pārliecinoši… Tagad jūs man patīkatl — viņš paziņoja, un

Valts pasmaidīja.— Abpusēji… Ejam?Izrādījās, ka Zvana bijušais dzīvoklis atrodas minūtes gājiena attālumā. Uz iedzīvotāju saraksta

melnā dēļa iepretim pirmajam numuram ar grūtībām saburtojām četrus padzisušus uzvārdus, no kuriemtikai viens skanēja latviski — Kalns Z. Četras dažādas krāsas un formas zvanu pogas, pie katras plāksnītear uzvārdu, izraibinot griezumiem rotātās durvis, piešķīra tām nolaistu izskatu. Piezvanījām, bet neviensnevēra. Tobrīd, kad nolēmām izmēģināt nākošo, gaitenī atskanēja šļūcoši soļi. Kāds nevarīgiem pirkstiemilgi grabinājās gar atslēgu, un, kad beidzot durvis atvērās, ieraudzījām savā priekšā simtgadīgu, kaulainu

veci tumši ziliem riņķiem ap acīm vaska dzeltenajā sejā. Sirmo matu lēkšķes, sapinkājušās ar bārdu vienājūklī, raustījās taktī ar trīcošo galvu.

— Kalns mājās? — vaicāja Kronbergs.Vecis klusēja, trulu skatienu raudzīdamies kaut kur starp mums. Nošņaukājās.— Kalns mājās? — Valts pacēla balsi.Nevarīgi atmetis ar roku, pidžamā tērptais cilvēka ģindenis pagriezās uz promiešanu. Mēs

saskatījāmies.— Ejam pakaļ! — aicināja tēvocis, un lēnā 'zosu gājienā, velkoties nopakaļ grīļīgā gaitā

steberējošajam cilvēka graustam, nonācām lielā istabā. Stūri pie loga norobežoja biezs aizkars tumši zaļākrāsā. Vecis klun- kuroja tieši turp. Aiz aizkara atradās vecum veca gulta ar misiņa bumbām galos. Viņšatkrita uz tās, kāru muti kampjot gaisu. Iekritušās krūtis cilājās kā pēc skrējiena pret kalnu. Apmiglotajāsacīs ne miņas no saprāta. Pagāja vismaz piecas minūtes, iekāms viņš atelsās. Tad, nepievērsdams mumsuzmanību, lēnām iecēla gultā tievās kājas vilnas zeķēs un pagriezās pret sienu.

— Ko darīsim? — es jautāju. — Ja kāds tagad ienāk, mēs nokļūsim divdomīgā situācijā. Skaidrs, kaar veco nav iespējams runāt.

— Apstaigāsim pārējās telpas, — ierosināja Viļonkulis.Tieši šajā mirklī atsprāga durvis un dzidra meitenes ' balss no sliekšņa sauca:— Esmu klāt, vectētiņ! Tūlīt… — Ieraudzījusi mūs, viņa aprāvās. Tā bija vidusskolas pēdējo klašu

vecuma meitene ar somu rokā. Viņas izbiedētais skatiens šaudījās no viena pie otra, līdz apstājās pietēvoča — acīmredzot Viļonkulis iedvesa tai vislielāko uzticību.

— Kas jūs tādi? — aizdomīgi paturēdama acīs pārējos, meitene vaicāja.Tēvocis iedrošinoši pasmaidīja.— Meklējam Kalnu.— Tētis darbā, mamma tāpat. Es tikko no skolas. Vectētiņš … viņš tikai ar mani runā …— Kad pārnāks vecāki?— Tētim kuru katru brīdi jābūt klāt. Pagaidiet, es pa to laiku pabarošu vectēvu.Apsēdāmies ap galdu un, kā jau nelūgti viesi svešā vietā, juzdamies neērti, klusējām. Meitene,

uzsējusi priekšautu, izgāja.Lielās telpas vismaz trīsdesmit kvadrātmetros neapšaubāmi mitinājās visa ģimene. Vienu stūri

aizņēma zema divguļama tahta. Divas vienādas naktslampiņas galvgalī lika domāt, ka šī ir vecāku atpūtasvieta. Gar pretējo sienu stiepās sekcija ar televizoru vidējā plauktā. Istabas ceturtais stūris, redzams, ticisatvēlēts meitenei. Neliela gultiņa ar rupji austu paklājiņu priekšā, virs tās — piekārts grāmatplaukts.Grāmatu rindas apakšējo malu aizsedza virkne pašas fotogrāfiju un daži sīki nieciņi, kas tā patīkmeitenēm. Uz plaukta augšējās malas, atslieta pret sienu, stāvēja fotogrāfija, uz kuras bija redzams jaunscilvēks vecmodīgā mētelī un ar platmali galvā.

Viļonkulis negaidīti pielēca un, uzlicis brilles, ar trim platiem soļiem šķērsoja attālumu līdzgrāmatplauktam. Pārliecies pār gultiņu un atspiedis dūri pret sienu, viņš ar interesi sāka pētīt jaunekļafotogrāfiju.

— Tā neklājas! — es klusītēm uzsaucu.Reizē ar maniem vārdiem atvērās durvis, ielaizdamas gadus piecdesmit vecu vīrieti. Skarbie vaibsti

ap muti un sirmie deniņi padarīja viņu vecāku, un tikai straujās kustības ļāva nomest gadu desmitu nosākuma vērtējuma. Iestājies durvīs, viņš jautājoši noskatīja mūs pēc kārtas.

— Ko jūs šeit darāt?Tēvocis atskatījās un, atliecies taisni, bez steigas ielika brilles makā. Nosvērti kā īstenais šī

dzīvokļa saimnieks atjautāja:— Jūs esat Kalns?— Pieņemsim.

Te iejaucās Kronbergs.— Mēs meklējam cilvēku, kas dzīvoja šeit pirms kara.— Nav dzirdēts, ka pirms kara Rīgā bijuši komunālie dzīvokļi, — vīrietis atcirta.Tobrīd ienāca meitene, un Viļonkulis savā ierasti nepiespiestajā manierē jautāja:— Paklau, meitēn, — vai tas ir tavs kavalieris, kas tur plauktā balsta sienu? — viņš rādīja uz

fotogrāfiju.Tēvs — tas nepārprotami bija ierakstīts viņa sejas- pantos — uzmeta meitai neizpratnes pilnu

skatienu, bet viņa papurināja galvu un skaļi iesmējās.— Tas … ir vectētiņš …— Ko? — Tēvocis stāvēja vaļēju muti — īsts galēja izbrīna iemiesojums. — Vectētiņš… —

manas ausis sasniedza neskanīgs čuksts.— Kas jums notika? — Valts jautāja, bet, nesaņēmis atbildi, atkal pievērsās namatēvam. — Mēs

meklējam cilvēku, kas līdz četrdesmitajam gadam dzīvoja šajā dzīvoklī.— Joprojām nezinu, ar ko runāju! — Kalns asi atteic — Kā nekā jūs atrodaties manā mājā, un

elementāra pieklājība prasa …— Es biju viņa draugs, — Viļonkulis kaut kā nedroši sacīja. — Tajā laikā strādāju radniecīgā

firmā «Zeičs un Co», varbūt nācies dzirdēt?— Nē!— Mēs meklējam Kārli Zvanu, — tēvoča balss nedaudz drebēja.— Kam viņš jums vajadzīgs?— Es jau paskaidroju — draugs.— Tur viņš ir, — saimnieks pamāja zaļā aizkara virzienā.Tēvocis nobālēja tik ļoti, ka es izbijos, bet Kalns turpināja:— Bijušais uzņēmuma īpašnieks, bijušais represiju upuris, bijušais cilvēks… Viņš ir tur, un viņa

nav… Kārļa Zvana meita ir mana sieva. Maijai bija trīs mēneši, kad tēvu izveda. Nezinu, kas bijis tascilvēks necilvēku vidū, kas ļāvis mātei ar meitu palikt.

— Vai viņa sieva dzīva?— Izturēja tikai līdz vīra pārnākšanai piecdesmit astotajā. Viņš pārnāca kā vecis —

spīdzināšanas sakropļotu miesu un ņirgāšanās izvarotu dvēseli. Tā arī vi'ka savu dzīvi ar invalīda kartiņukabatā, piepelnīdamies mājās, pinot paklājiņus.

— Un meita?— Tur viņa nāk. Prasiet pašai.Gaitenī noskanēja steidzīgi papēžu klaudzieni, un durvīs parādījās sieviete vidējos gados, visai

pieticīgi tHrbusies, ar sāpju rievām mutes kaktiņos.Saruna iznāca grūta, ļoti grūta. Maija bija izgājusi visus Dantes elles lokus pasaulīgajā dzīvē, kas

automātiski uzgūla represēto ģimenes locekļiem. Augstskola palika kā tāls, nepiepildāms sapnis. Pelēkoikdienu nedaudz sasildīja gaidas — reiz taču visam pienāk gals … Pec Staļina nāves likās — tūlīt, tūlīt.Gadiem ejot, .siltumu, kas krāts vīram, pamazām izspieda ledaina bezcerība, sagraujot mātes jau tā vārgoveselību. Kad viņš pārradās, ieraudzījusi šo kādreiz gudrā un izskatīgā cilvēka rēgu, māte pakrita nemaņāun tā arī ne- atiaba.

— Vai tēva bijušie darbinieki nepalīdzēja?— Tikai viens, lai gan pašam negāja saldi. Fēlikss Durba. Pārējie kur kurais. Viens ārzemēs, otrs

viņpasaulē. Krietni bija cilvēki… Tēvs, kamēr… — Maijas acis pieplūda asarām.— Vai iedosiet adresi? — Kronbergs palūdza.— Bet… — atkal saņēmusies, vina iesāka.— Jā?— Durba miris jau pirms gadiem divdesmit.

— Un tuvinieki? — Valts neatlaidīgi taujāja tālāk.— Dēls un vedekla dzīvo turpat — Mežaparkā. Dur- bām tur māja.— Tomēr iedodiet adresi.— Lūdzu! — Maija norāva kalendāra lapiņu, uzmeta pāris vārdu un, sniegdama Kronbergam, ar

tādu kā vainas apziņu balsī palūdza:— Nododiet sveicienu! Pēc vecā Durbas nāves mums tikties vairs neiznāca …Valts salocīja un iebāza papīru krūšu kabatiņā.— Noteikti! — viņš apsolīja. — Jūsu meita lika noprast, ka vectēvs, neskatoties uz… tomēr

runājot. Ar viņu …— To grūti tā nosaukt. Asinsizplūdums smadzenēs tēvam laupīja kā balsi, tā saprātu. Tāpēc viņš

tāds… Ir dienas — nekas, bet… Tad viņi sēž viens otram iepretim un sasmaidās. Meita kaut ko šuj vaiada, bet viņš skatās … Tāda tā saruna …

— Kas jums zināms par tēva bijušo uzņēmumu?— Tikai tas, ka viņi ražojuši seifus.Ienāca meita, nesdama kūpošas auzu pārslu viras bļodiņu. Redzēju, kā Viļonkulim noraustījās lūpu

kaktiņi.— Es to izdarīšu! — Viņš negaidīti un strauji, nedodams laiku attapties, izņēma no pārsteigtās

meitenes pirkstiem vectēva pusdienas un stingrā solī devās uz zaļā aizkara pusi. No tēvoča dvesapārliecība un spēks. Ar rādītājpirkstu sāņus atstumtā biezā drēbe atsedza jau redzēto gulfu, uz kurassagumis, lūkodamies caur pieri, sēdēja Zvans. Kaut kas bija mainījies! Tas pats kaulainais stāvs artrīsošo galvu un vilnas zeķēm tievajās kājās… Kas? Ar grūtībām cauri sirmo matu šķipsnām saskatījuacis. Tad, lūk, kas! Agrākā tukšā skatiena vietā bija stājies nedrošs saprāts, kā vāri plē- nējoša uguntiņatas svārstījās starp iedegšanos un iz- dzisanu. šķita, Zvans cenšas kaut ko atcerēties, bet tas aizslīd unaizslīd, liekot mokās raukties pierei. Viņš palūkojās tēvocī — manīju pagriežamies tikai acis. Man likās,nē — tā bija liela asara, kas, atstājot mitru taciņu, pārritēja pāri dzeltenbālajam vaigam un nozuda bārdā.

— Kārli, — Viļonkulis cieši skatījās bijušajā draugā, — Kārli, vai atceries?Zilgani plakstiņi lēnām aizsedza acis. Es nešaubījos — tā bija atbilde. Acis atkal atvērās, un nu tajās

dega jautājums.— Atvainojiet! — Tēvocis atsēdās krēslā līdzās gultai un aizvilka aizkaru.Ak tu, Viļonkuli! Jutāmies divtik neērti, jo noklausīties, ko viņš runās, šķita zemiski, bet nedzirdēt —

neiespējami… Un te meitene, sapratusi neveiklo situāciju, ieslēdza tranzistoru. Klusinātā saruna nogrimaorķestra skaņās.

Mēs sēdējām ap galdu, te viens, te otrs izmeta pa frāzei, saņemot tikpat īsu atbildi, bet domāsatradāmies tur — aiz zaļā aizkara. Mokoši ritēja minūte pēc minūtes, tad, pamazām atslābstot nerviem,saruna kļuva dzīvāka. Kalns nedaudz pastāstīja par sevi. Arī viņam nācies iziet to pašu moku ceļu, koMaijai. Negantā naidā pret sievas slepkavām četrdesmitajā gadā tēvs pēc vāciešu ienākšanas Rīgāatdevis dēlu sievasmāsai un viens no pirmajiem, atsaucoties pulkvežleitnanta Voldemāra Veisaaicinājumam, brīvprātīgi iestājies leģionā. Rēķinus ar dzīvi noslēdzis lēģerī no malārijas «Divu izstumtosavienība» — tā viņš nobeidzot raksturoja savu un Maijas laulību.

Man šermuļi pārskrēja pār muguru. Es it kā no malas skatīju visas mūsu tautas traģēdiju šīs četrucilvēku ģimenes personā.

Beidzot pavērās aizkars un parādījās Viļonkulis ar tukšo bļodiņu rokā. Uz mūsu skatieniem atbildēja:— Paēda, guļ. — Tad kaut kā draudīgi piebilda:— Es nākšu vēl!…Kalns paspieda viņa roku.— Nāciet!Minūti, kas šķīra mūs no mājām, nosoļojām klusēdami. Tēvocis, drūmās domās iegrimis, negrieza

pretimnācējiem ceļu. Kā lielākajā daļā viņa auguma spēkavīros, Viļonkulī mita tā iekšējā pašpaļāvība,kas dara raksturu patīkamu. Viņš jebkuros apstākļos spēja saglabāt lēnu, neuzbāzīgu jautrību undzīvesprieku, smeldams enerģiju neparastā spēka dzīlēs, bet šoreiz viņš šķita noguris un it kā pēkšņinovecojis.

Pārnākuši atkritām krēslos un aizsmēķējām. Tēvocis saviebās un uzmeta mums nepīpētāja nosodošoskatienu.

— Nu, puiši, — viņš beidzot pārtrauca klusumu.— Priedes firmas arhīva adrese ir manās rokās!Kronbergam iedzirkstījās acis.— Bet Zvans.r. nerunā… — es sacīju, un acu priekšā kā dzīvs nostājās nevarīgā veča tēls.— Kārlis tik tiešām nerunā, bet, redzot viņu atbildam ar acīm — pieverot plakstiņus, — viņš taču

apstiprināja to, ka pazīst mani, — nolēmu iespēju robežās viņu iztaujāt. Jūs man esat p'arādā, un esneatteikšos, ja kāds negaidīti izvilks pudeli konjaka.

Valts iesmējās.— Ir tāda.Uz ātru roku sarīkojām virtuvē galdu. Redzot mūsu nepacietību, tēvocis smīnēja vien. Situācijas

uzjautrināts, viņš ķircinājās, līdz ar to pats atgūdams līdzsvaru. Majestātiskā mierā izdzēris glāzīti, uzkodamarinētu sēni, bet mēs dīdījāmies kā uz karstām oglēm. Piepeši Kronbergs iesaucās

— Tīrākie kumēdiņi! Es zinu adresi, tā ka jums nāksies tikai apstiprināt manus secinājumus.— Noklausījāties? — tēvocis pārmetoši jautāja.— Izdomāju. Jūsu rīcībā ir nožēlojami maz informācijas. Ko jūs zināt? Par arhīvu, Durbu, un viss…

Tā. lūk, tas iet kopā!— Kur tad, pēc jūsu domām, noslēpts šis arhīvs? — Viļonkulis vaicāja.— Es jau paskaidroju, — tagad pasmīnēja Valts— īpatns puisis — paskaidroja, bet es nedzirdēju…— Dzirdējāt gan. Šajā sarunā, kurā jebkas ārpus «jā» vai «nē» no Zvana puses izslēgts, jūs varējāt

saprasties tikai tādos jautājumos, kurus zina abas puses, citos domu apmaiņa nav iespējama. Kopējo ziņudaudzumu es nosaucu — arhīvs un Durba, tāpēc loģisks secinājums, — viņš izņēma no krūšu kabatiņaspapīra gabaliņu un atlocījis nolika Viļonkuļa priekšā, — lūk. adrese! Mežaparkā, Stokholmas ielā 7, JānisDurba!

— Ne galva, bet skaitļojamā mašīna! — ar nelielu skaudības pieskaņu balsī atzina tēvocis. — īstā!— Atbīdījis papīriņu galda vidū, viņš ķērās pie glāzes. — Uz izdošanos!

XIII«ZādzībaPirmais izmeklēšanas posms tuvojās noslēgumam, un, ja arhīvs saglabājies, bet, pēc visa spriežot, tā

tam jābūt, rīt fon Heca dārglietas ieraudzīs dienas gaismu.Ierāvies atzveltņa stūrī, es ar interesi sekoju diskusijai par cilvēka sūtību, par dvēseli un ekonomiku.Pēc ilgākas domu apmaiņas Viļonkulis nāca pie atziņas:— Jā, sākumā nāksies pamatīgi savilkt jostu, un tas ātrāk palīdzēs pārvarēt neesošās vērtības.

Dvēsele, kultūra … te vienā dienā galā netikt. Man galīgi netīk sludinātāji, kas vienīgi Rietumos saskataizeju no dum- brāja. Nu piebāzīsim Latviju ar ārzemju kapitālu, vai no tā kļūsim neatkarīgāki? Esmupārliecināts, ka ilūzijas par viņu nesavtību jāatmet savlaicīgi. Vienkārši — būs labi te, neviensneapdraudēs viņus tur. To pašu var attiecināt arī uz trešās pasaules valstīm, un pilnīgi iespējams, ka šieprocesi galu galā novedīs pie vispasaules konfederācijas.

— Utopijai — es iejaucos. — Cilvēks ieprogrammēts kā egoists. Atņemiet zīdainim grabuli, un viņšbrēks kā plēsts. Vēl neapjēdzot, kur pašam kāja vai roka, viņā jau ir kā privātīpašnieka apziņa, tā egoistatieksmes. Pārnes šīs īpašības uz grupām, valdībām, valstīm.

— Tad kādam nolūkam, tavuprāt, cilvēce izauklējusi demokrātisko likumu sistēmu?Es paraustīju plecus.— Vienlīdzībai…Viļonkulis atmeta ar roku.— Vienlīdzībai… Tieši vienlīdzības absolutizācija ir mūsu sistēmas grandiozās nevienlīdzības

cēlonis, — .viņš pielieca resno rādītājpirkstu, tad vēl divus, — plus morālā degradācija, plusekonomiskais pagrimums. Absurds pēc vienas mērauklas vērtēt kā sliņķi, tā čaklo, kā gudro, tā muļķi…Tā tava vienlīdzība ir ļāvusi uzpeldēt duļķēm un nogremdēt sevī visu atšķirīgo, progresīvo un gudro.Vienlīdzība jāmeklē ne atalgojumā, bet iespējās. Nē, Robert, ne vienlīdzībai jākalpo likumiem. Touzdevums iegrožot katru, kas var apdraudēt indivīdu, vai tā būtu partija, valdība vai ražotājs. Sie likumiaizsargā cilvēku, bet no kā sastāv sabiedrība? Pareizi, — viņš pamāja. — Tātad šie likumi aizsargā arītautu. Bet tautas interesēs ir stāties visdažādākajās attiecībās ar citām, un to vislabāk nodrošinakonfederācija. Tā būs nāciju interešu savienības un labklājības ēra. — Viļonkuļa vārdos jautāspārliecība. — Bet līdz tai — uhl

— Es pāreju jūsu komandā, — paziņoja Valts, — ar vienu noteikumu.— Kādu?— Ja saprotami izskaidrosiet — kas tā dvēsele tādair,— Es ne, bet, ja svētdien atnāksiet uz baznīcu, mācītājs to labprāt izdarīs. Es esmu vienkāršs

draudzes loceklis…— Tev, tēvoe, jādzīvo nevis pensionāros, bet jāsēž uz politiķu soliņa! Ne katram pa zobam

problēmas, kurās stieg mūsu augšas.— Nepārspīlē, Robert, lai gan… — Viņš nokrcmšļo- jās tin aizskaloja nobeigumu ar konjaka

malku. Uzmetis acis pulkstenim, piecēlās.— Nu gari vecā liks trūkties! Jauki pie jums, puiši. Sūtiet ziņu …Pēc Viļonkuļa aiziešanas Valts vienā teikumā izteica savu vērtējumu:— Tas ir īsts vīrs!— Jā, — es piekritu. — Iznāk, ka, pateicoties tieši noziegumam, mums radusies iespēja sastapt ir

Zentas tanti un viņas māsu, Krūmiņu, tad to krievu ģimeni no Kirova ielas, vēl… — Atcerējies Aiju, esaprāvos.

— Nekas, Robi, — Kronbergs uzlika roku man uz pleca. — Laiks dziedē brūces, turklāt mumspriekšā ne mazums tikšanos ar gluži pretēja rakstura cilvēkiem. Padomāsim par rītdienu. Kādu trumpiliksim galdā Durbu ģimenei, lai arhīvu atvērtu? Jautājums, vai tas joprojām tur?

— Cerēsim.— Cerība ir laba lieta, bet fakti — labāki! Kāda ir jūsu attieksme pret parunu — «ābols no ābeles

tālu nekrīt»?— Atziņa pelna ievērību.— Gluži manas domas. Te būs virkne tīri psiholoģiska rakstura faktu. Jāizlemj, vai tie mums der.

Pirmais — vecais Durba bijis Zvana mātes uzticības persona, bet cilvēks uzticas ne jau kuram katram…Tālāk — pēckara gados, kad visi ierāvās pēc iespējas dziļāk savās alās, kad pašam klājās grūti, viņšnesavtīgi palīdzēja bijušā darbadevēja ģimenei. Kādi bērni aug šāda tēva paspārnē?

— Atbilstoši parunai.— Atcerieties, Maija ar tādu kā vainas apziņu balsī lūdza pasveicināt. Tas arī noskaņo viņam par

labu, vai ne? Sliktam cilvēkam labs — par Maiju esmu nešaubīgi pārliecināts — nesūtīs sveicienus…— Viss jau tā būtu, Valt, ja nebūtu jālokās kā zutim, jālaipo, lai tiktu pie ziņām. Man šī melošana

līdz kaklam.— Ko darīt? Likuma, kas paredzētu mūsu darbību, nav, un Dievs vien zina, kad būs. Jūsu tēvocim

simtkārt taisnība — vispirms likumu! Nu nekas. Valstī, kur sadzīves pakalpojumu deficīta dēļ pilsonisspiests kļūt par izgudrotāju, izgudrosim kaut ko arī mēs. Un šis — kaut kas varētu būt — kā ar Krūmiņu …Nebūs jālokās

— Cilvēki ir dažādi. Tā kā Krūmiņš darījis tik daudz laba, pretim saņemot ievērojami lielākudaudzumu ļaunuma, nav brīnums, ka no atzinīga vārda cilvēks atmaigst.

— Krūmiņš ir godavīrs! — Valts stingri noteica.— Labi, labi. No jūsu teiktā jāsecina, ka arī Durbas pēcnācējs varētu būt tāda paša kaluma. Nu,

iesim un teiksim patiesību, tikai patiesību, vienu vienīgu patiesību, bet…. piesardzīgi.— Pilnīgi pareizi! Uz izdošanos! — Kronbergs pacēla glāzi gluži kā Viļonkulis. Izdzēris it kā starp

citu pajautāja:— Jums patīk Dikenss?— Ne sevišķi, — es atteicu. — Viņš smagi lasāms. Kāpēc jūs tas interesē?— «Mārtiņš Čezlvits» mainījis viettf… — Piepeši Kronberga skatiens kļuva ass un koncentrēts —

Ejam! — viņš pāri plecam izmeta.Uzdūris uz dakšiņas sardīni, ar glāzi rokā sekoju Valta istabā.— šo, — viņš izvilka biezu, zaļu sējumu, — jūs neesat kustinājis?— Man tāds ir. Pats būsiet to nolicis citā vietā — vai visu var atcerēties?Kronbergs uzmeta man vienu no saviem izteiksmīgākajiem skatieniem.— Jums, Robert, pie loģiskās domāšanas vēl derētu pievienot novērošanas spējas. Varat man ticēt

— es zinu visu, kas kur atrodas manā istabā, un, ja esat pamanījis nelielo nekārtību, kas it kā runā pretīmaniem apgalvojumiem, tad tā radīta ar nolūku, lai jums nebūtu iemesla pārmest man pārliekupedantismu. «Mārtiņš Čezlvits» pārceļojis no augšējā plaukta uz apakšējo! Kas to būtu izdarījis? Kursvečturis un pārējie priekšmeti? — Viņš ar blīkšķi nometa smago grāmatu uz galda.

— Pie manis.— Atri pārbaudiet, vai viss vietā!Man pielipa drauga satraukums. Nolicis glāzi, mehāniski iebāzu mutē sardīni un devos uz savu

istabu. Atradu visu, kā bijis. Nedaudz reiba galva.— Tad ta notikums, — es īgni burkšķēju. — Padomā tik — «Čezlvits» citā plauktā… Ir par ko

uztraukties.Atgriezies atradu Valtu ar lupu rokā pārbaudām grāmatplaukta matēto malu.— Pie mums bijuši ciemiņi! — viņš paziņoja, uz delnas sniegdams man baltu pūciņu. — Redziet, ko

es atradu! Šī te dēļa finierējums ir nedaudz iesprādzīs — un atšķēlusies sīka skabardziņa, man šajā vietākādreiz pārlija puķupods. Uz šīs skabardziņas es atradu šo pūciņu. Vai zināt, no kā tā ir?

— Ne jausmas.— No baltiem pirkstaiņiem. Cilvēks, kas krāmējies mūsu mantās, uzvilcis tos, lai neatstātu pirkstu

nospiedumus. Nelūgtais viesis vilcis ar roku pa plaukta malu, aplūkojot tā saturu, — redziet, cik dabiskakustība, aizķēris skabardziņu un izrāvis no cimda pūciņu. Aizvakar — to es zinu noteikti — «Čezlvits»atradās savā vietā.

— Ko viņš meklējis? Naudu?— Noteikti ne. Seifā atrastās lietas un plāns arī nav aiztikti, tātad apmeklējuma nolūks bijis cits.

Varat nešaubīties, ka šis cilvēks ir- tas pats, kuru tik nesekmīgi meklējam.— Kā viņš ticis iekšā?— Sis ir profesionāļa darbs. — Valts sabāza rokas kabatās, tad, skaļi sarunādamies pats ar sevi,

sāka staigāt no stūra uz stūri. — Lietas, kas varētu viņu interesēt, nav aiztiktas. Kāpēc? Tikai vienāgadījumā tās spēj zaudēt savu pievilcību — ja radušās izredzes ar vienu piegājienu tikt pie visa — ganšifra, gan vietas Ko viņš meklēja? — Kronbergs atkārtoja manu jautājumu.

— Varbūt viņš nevis meklēja, — es ieteicos, — bet kaut ko atstāja?

Valtam momentā viss bija skaidrs. Pielicis pie lūpām pirkstu un palocījis galvu, viņš sāka metodiskipārlūkot katru grāmatu, katru plaukta kvadrātcentimetru. Pagāja krietns laika sprīdis, iekāms viņš tikagalā. E?. pa to laiku izskatīju visus kaktus. Nekā nebija. Tikpat rūpīgi pārskatījis skapi, Kronbergs ķērāspie rakstāmgalda. Nekur nekā. Es palīdzēju kā mācēdams, bet, šķiet, mana rosīšanās tikai traucēja, jobeidzot viņš lika man atsēsties un kaut ko palasīt.

12 3Paņēmu to pašu apbružāto «čezlvitu». Atvēru vidū, un pret galdu noskanēja metālisks priekšmets.

Tas izkrita no grāmatas muguriņas, tās segumam atliecoties no iešūtajām lapām.Valts paķēra plāno, plakano, šķiltavām līdzīgo priekšmetu un, saspiedis plaukstā, izgāja virtuvē.

Atgriezās domīgs.— Jums taisnība — šis ir noklausīšanās aparāts. Ģērbieties,, braucam!— Uz kurieni? — es pārsteigumā iesaucos. — Ārā jau nakts!— Noslaukiet neapmierinātību no sejas. Sis te aparāts apstiprina, ka esam uz pareizā ceļa. Man nav

šaubu, ka pēdējā laikā inūs izseko. Pirmo reizi es to pamanīju kapsētā. Novērotājam cepure aizklāja sejaslielāko daļu, tomēr tā likās kaut kur redzēta. Otrreiz es viņu ievēroju, kad zvanījāt tēvocim pēc vizītes pieKrūmiņa. Acīmredzot kāds visai nopietni interesējas par mūsu gaitām. Domāju, sākumā viņš sekojis, laiizprastu mūsu nolūkus, bet vēlāk — lai noteiktu izmeklēšanas ceļu. Sapratis, ka esam izgājuši finišataisnē, uzstādīja manā istabā noklausīšanās aparātu. Nebūtu Viļonkulis ķircinājies, viņš paliktu bešā, bettā es pats pateicu viņam adresi! Sapratāt? Gandrīz nešaubos, ka patlaban viņš ir Stokholmas ielā.Ģērbieties taču!

Rāmā miegainība pagaisa kā nebijusi.. Uzrāvu kurpes, un pēc mirkļa mēs bijām uz ielas. Pusstundapagāja, līdz tikām taksometrā, un vēl pēc divdesmit minūtēm izkāpām retu ielas lukturu apgaismotā, klusāMežaparka ieliņā. Taksometrs aizrūcināja, bet mēs cauri zemiem vārtiņiem pa* retām betona plāksnēmizklātu celiņu devāmies tumsā melnējošās mājas virzienā. Logu rūtis atspoguļoja ielas laternas gaismu.Neierasts klusums ietina apkārtni, liekot justies neomulīgi. Šķita — māja ir tukša. Uzkāpuši trīspakāpienus, pieklauvējām. Klusums, tikai ceriņa lapas rāmi čaukst lēnajā vējiņā.

— Pieklauvējiet skaļāk!Valts pacēla roku, te pēkšņi durvis noskrapstēja un sāka lēnām vērties. Es sastingu, bet Kronbergs ar

lēcienu atradās lieveņa stūrī, saplūzdams ar krūmu melnajām ēnām. Durvis, viegli čīkstēdamas, vērāsvaļā, atklādamas tumšās mājas siluetā vēl tumšāku spraugu. Sejā iesitās silta plūsma.

— Caurvējš, — es čukstēju tumsā.Nedzirdami kā rēgs Valis atkal uzradās lieveņa apgaismotajā daļā.— Ejam iekšā! — Viņš bez skaņas strauji atrāva durvis līdz galam. Turpat pie ieejas acu augstumā

blāvi fosforescēja elektriskā slēdža svītriņa. Uzspiedu tai plaukstu, un pie sienas piekārtās lampasrožainajā gaismā ieraudzīju nelielu, metrus četrus garu gaitenīti, no kura uz trim pusēm veda durvis. Valtsar muguru gar sienu jau slīdēja man pa priekšu, sasprindzināti uzmanīdams katru no tām. Pēkšņi saklausījuvāru skaņu, gluži kā aprautu bērna šņukstu. Saķēru Kron- berga roku.

— Jūs dzirdējāt?Valts pamāja. Ticis līdz durvīm labajā pusē, viņš spēcīgi tās atgrūda, bet pats pieplaka pie sienas.

Klusums. Piesardzīgi pastiepa gar stenderi roku, un telpā ielija gaisma. Paraudzījos gar stūri. Nelielāistabiņa droši vien kalpoja par atpūtas un darba stūrīti. Pie loga rakstāmgalds, augstas stelāžas argrāmatām gar sienām, stūri televizors. Nevienas dvēseles. Aplaidis apkārt pētošu skatienu, Kronbergsdevās pie nākošajām durvīm un atvēra tās ar iepriekšējo paņēmienu. Šoreiz nonācām spodrā virtuvē.Baltais ledusskapis, flīzes, izlietne, galda un skapīšu virsmas žilbināja acis. Pēdējā telpa izrādījāsviesistaba ar lielu lustru griestu vidū. Ievēroju pretējā sienā stiklotas divviru durvis. Ar žestu pavēlējispalikt stenderes aizsegā, Kronbergs divos lēcienos pārvarēja attālumu līdz tām. Pēkšņi, šoreiznesalīdzināmi skaļāk, izdzirdu to pašu aprauto šņukstu. Redzēju, kā Valts saspringa, un, pirms paguvu ko

apjēgt, viņš bija pazudis! Atvērtajās durvīs uzliesmoja gaisma un vienlaicīgi atskanēja sauciens:— Robi!Man ieskrienot, pavērās dīvaina un baiga aina. Šķērsām platajai laulības gultai gulēja kaut kāds

bezfor- mīgs, balts tīstoklis. Ieskatījies uzmanīgāk, atklāju, ka tā ir sieviete, kas no galvas līdz potītēm —kā kū- niņā — bija ievīstīta p.alagos un līdzīgi zīdainim pārsieta ar auklas galu. Mutē drēbes vīkšķis, kuruKronbergs tikai ar grūtībām spēja izvilkt. Un pēc brītiņa, viegli nopūtusies, sieviete atvēra acis. Sākumāmiglainas, neko nesaprotošas, tās klīda pa istabu, neapstājoties pie priekšmetiem. Skatienā atgriežotiessaprātam, acis neizpratnē apstājās pie mums, bet pēc mirkļa visu cilvēcisko pārmāca dzīvnieciskasšausmas, liekot plati iepļesties zīlītēm.

— Nebaidieties! — Valts nomierinoši sacīja, vienlaikus raisīdams vajā ciešos mezglus. —Briesmas ir garām, un mēs esam šeit, lai jums palīdzētu.

Vārdi un Kronberga klātbūtne iedarbojās kā parasti, un nu jau mērķtiecīgi, kopīgiem spēkiem tikaattīti palagi. Es atnesu no virtuves ūdens krūzi, sieviete to kāri izdzēra un, pilnīgi atguvusies, mumspiepalīdzot, atlaidās atzveltnī.

— Kas jūs esat? — beidzot izdzirdām viņas balsi Jautājums tika izteikts vēl drebošām lūpām, betstingri un noteikti.

— Mēs atvedām sveicienus no Kārļa Zvana un Kalnu ģimenes, — Valts atbildēja. — Klauvējām,neviens neatsaucās, bet durvis vaļā. Tā nu esam šeit. Kur jūsu vīrs?

— Viņš būs rīt — maiņas inženieris. Cik pulkstenis?— Divpadsmit. Jums labāk?— Nesalīdzināmi, tikai galva sāp.— Kas te notika?Sieviete uz brīdi apklusa, it kā sakopodama domas— Bija tieši deviņi, — viņa iesāka. — Tobrīd sākās «Panorāma». Pie ārdurvīm pieklauvēja.

Palūkojos caur «actiņu» un ieraudzīju solīdi ģērbušos vīrieti ar «diplomātu» rokā.— Jums ir paradums pirms atvēršanas viesus aplūkot caur «actiņu»? — Kronbergs jautāja.— Sī ir nomaļa vieta, — viņa atbildēja. — Dzirdot par visiem briesmu darbiem, kas pēdējā laikā

apsēduši Rīgu, gribot negribot jākļūst piesardzīgai. Vīrietis uz mani atstāja labu iespaidu, un es nolēmu,ka tas ir kāds garāmgājējs, kas apmaldījies. Cilvēki nereti te ieklīst, meklēdami kādu māju vai ielu, turklātbija vēl gaišs.

Atvēru durvis, un viņš stādījās man priekšā.Valta acis metāliski iegailējās, un es redzēju viņa rokas sažņaudzamies dūrēs.— Kā tad viņu sauca?— Verners Hecs. Visai neparasts uzvārds, vai ne? Es vēl nodomāju, ka tajā jūtams kaut kas

vācisks.Mierīgā balsī, kas nepavisam neizteica sejā lasāmo pārsteigumu, Kronbergs jautāja:— Cik viņam gadu?Sieviete aizdomājās — gludajā pierē ievilkās stāva rieva. Viņa ņurcīja rokā kabatlakatiņu, ik pa

brīdim izslaucīdama mutes kaktiņus. Nedaudz izplūdusī skropstu tuša, iezīmējot acis, piešķīra sejaislimīgu izskatu. Viņā varēja just iekšēju kultūru un atbilstoši tai, gan notikušā nedaudz papluinītu, ārējueleganci.

— Tikai tagad sāku aptvert, ka nemaz nezinu, kāds viņš izskatījās, — vina atzinās.— Kā tā?— Sim cilvēkam galvā bija cepure, tāda rotaļīga, šķiet, tiroliešu, tikai bez spalvas. Pavirši uzlikta,

tā aizklāja pieres lielāko daļu un acis, pat apēnoja degunu un muti. Augumā nedaudz mazāks par jums, —viņa pamāja uz manu pusi. — Uzzinājis, ka vīra nav mājās, lūdza viņa vietā nelielu konsultāciju. Ļotiizbrīnījos, izpratusi tās būtību. Izrādās, ka šī cilvēka mājās ir seifs, kuru sienā iebūvējusi firma «Ēriks

Priede — seifi». Šajā firmā savā laikā strādāja mana vīra tēvs. Pēdējā laikā seifa mehānisms sācisniķoties, bet vakar sabojājies pavisam. Iekšā palikuši svarīgi dokumenti, kas kuru katru brīdi varotievajadzēties. No sava tēva uzzinājis, ka mūsu mājās glabājoties seifu reģistrācijas grāmatas, kurāsaprakstīta katra seifa konstrukcija. Tā kā firma vairs neeksistējot, vienīgā cerība tiekot likta uz tām. Zēlesot lauzt — pirmšķirīgs darbs.

Mūsu mājās tiešām glabājas reģistrācijas grāmatas, pret kurām vīratēvs, bet pēc viņa nāves — vīrsizturas tā, it kā firma joprojām darbotos un viņa uzdevums būtu glabāt tās noslēpumus. Esmu pārliecināta,ka vīrs ļoti dusmotos, ja bez viņa atļaujas es tās parādītu, tāpēc izteicu priekšlikumu — atnākt rīt, kadviņš būs mājās. Vīrietis uzreiz piekrita un sataisījās uz prom- iešanu, bet pēkšņi, it kā kaut ko atcerējies,griezās atpakaļ.

«Es dzīvoju Rīgas otrā pusē,» ar tādu kā šņācošu pieskaņu balsī viņš paskaidroja, «un, lai izvairītosno liekas skraidīšanas, palūgšu tikai vienu — paskatieties, vai starp reģistrācijas grāmatām ir saglabājiessējums par trīsdesmit ceturto gadu.»

Man šis priekšlikums likās gaužām nevainīgs. Jāatzīstas, ne vienu reizi vien ar ironiju bijuaizrādījusi vīram, ka diez kam vēl, izņemot krāsni, varētu noderēt šī makulatūra. Man šīs grāmatasvienmēr likušās kā nesvarīgas, mājās liekas mantas. Iegāju guļamistabā

un atvēru seifu. Pēkšņi kāds no aizmugures man aizspieda muti, un vairāk es neko neatceros.Valts pacēla nomesto vīkšķi un uzmanīgi paostīja.— Hloroforms.Man uzreiz atausa atmiņā iebrukums mūsu dzīvoklī, kad ar tādu pašu narkozi un paņēmienu es tiku

iemidzināts. Te, Mežaparkā, pirmo reizi parādījās Feldmaņa slepkavas līdzdalībnieka pēdas. Viņš, kāzaķis cilpas metot, mudžinājis tās aiz sevis, bet, par spīti viltīgajiem līčločiem, mēs tomēr izgājām uz viņupašu. Vismaz viens pieturas punkts jau ir — augums un balss.

— Paskatīsim grāmatas, — ierosināja Valts.Saimniece, Jāņa Durbas sieva Skaidrīte, Kronberganomierināta, paklausīgi piecēlās. Atvērusi par gleznu nomaskētās seifa durvis ar visai neparastu

paņēmienu — vairākas reizes pieklaudzinot pie tapetēm noteiktā vietā, viņa paaicināja mūs tuvāk. Nelielākubveida telpa izrādījās bāztin piebāzta ar cietos vākos iesietām, plānām liela formāta grāmatām. Uztumši zilajām muguriņām baltas uzlīmes ar gadskaitli. Grāmatas samestas kaudzē bez jebkādas sistēmas.

— Vai te vienmēr tāda kārtība? — Kronbergs jautāja.— Ko jūs! Sai ziņā vīrs ir pedants. Redzams, pa tām krāmējies svešais. Jāsakārto. — Viņa jau

pacēla roku, bet Valts to paguva pārtvert pusceļā.— Sī, protams, ir jūsu māja, — viņš paskaidroja, — bet šoreiz būtu pārsteidzīgi tā — bez

apdoma ķerties klāt.Durba uzmeta viņam pārsteigtu skatienu.— Kāpēc?Valts kā nedzirdējis atjautāja:— Vai jūsu mājā atradīsies lupa?— Atradīsies.Namamāte izgāja, bet mēs nepaguvām ne vārda pārmīt, kad viņa jau atgriezās ar prasīto. Uzreiz

varēja pateikt, ka Durbu ģimenē kārtība tiek turēta cieņā. Sī bija liela, vecmodīga, teicami noslīpēta lupa,kalta sudraba ietvarā. Valts, nepievērsdams uzmanību apdarei, sāka pētīt caur to seifa durvis.

— Lūk! — viņš piepeši iesaucās. — Panāciet šurp, Robert, uzmetiet acis!Norādītajā vietā ne bez grūtībām saskatīju nelielu, baltu pūciņu, kas karājās pie mikroskopiska

izcilnīšadurvju augšmalā. Noņēmu lupu, un pūciņa kļuva neredzama.— Tas pats?

— Tas pats, — es apstiprināju.— Par ko ir runa? — satraukta no daudznozīmīgajiem mājieniem, asi jautāja Durba. Redzams, arī

mēs, par spīti Valta ietekmei, sākām modināt aizdomas. Tikai tagad aptvēru, cik liela vīrišķība mājo viņā,ja, neraugoties uz vēlo nakts stundu, neaicināto, svešo vīriešu pētīgo prašņāšanu un rakāšanos ģimenesnoslēpumos, viņa spēja izturēties tik mierīgi un nosvērti. Un tas viss pēc uzbrukuma pašai… Kronbergs,aši uztvēris pārmaiņas viņas noskaņojumā, atbildēja:

— Nomierinieties. Protams, mūsu klātbūtne sāk pārkāpt pieklājības robežas, tāpat uzvedība. Laiattaisnotu savu rīcību, uzskatu par pienākumu nedaudz sīkāk izskaidrot mūsu atrašanās iemeslus jūsmājās.Ticiet man, tie atbilst vienādi gan mūsu, gan jūsu interesēm. Ja uzbrucējam ienāk prātā atgriezties, būs,kas dod pretsparu.

Neielaizdamies sīkumos, Valts iepazīstināja viņu ar pavedienu, kas atvedis mūs uz Stokholmas ielu.Sieviete ļoti uzmanīgi klausījās, un bija redzams, ka viņa tic katram vārdam un tikai tagad patiešāmnomierinās. Beidzis viņš pajautāja:

— Vai seifā glabājās reģistrācijas grāmatas par visiem gadiem?— Tā vismaz apgalvoja vīratēvs.— Tādā gadījumā sagrupēsim tās.— Vai… — es ierunājos, bet viņš pārtrauca mani— Tagad drīkst. Viss iespējamais, ko sniedz šis priekšmets, — Kronbergs saudzīgi nolika lupu

uz naktsgaldiņa, — ir izjasīts. Atlicis pavisam nedaudz.Grāmatas nācās izņemt, un, nokrāvuši tās trijās aptuveni vienādās kaudzītēs, sākām kārtot katrs savu.

saliekot pa gadiem.— Kad dibināta firma? — jautāja Valts.— Nezinu.Kad bijām tikuši ar pirmo darba daļu galā, viņš teica:— Tagad darīsim tā. Man te ir tūkstoš deviņi simti astotais gads. Sauciet uz leju, kamēr atradīsim

vismazāko.129— Tūkstoš deviņi simti piektais, — es paziņoju.5-406— Tūkstoš deviņi simti otrais, — turpināja Durba.— Vēlreiz rūpīgi pārbaudiet, vai nav kāds paslīdējis garām. Tātad, — viņš secināja, kad bijām

vēlreiz pārskatījuši katrs savu kaudzīti, — tūkstoš deviņi simti otrais gads jāuzskata par firmasdibināšanas gadu. Pa- ; lūkosim, vai te nav skaidrojoša ieraksta. — Viņš atšķīra pirmo lapu. — Nav,tomēr neapšaubāmi šī ir firmas , pirmā atzīme, jo izdarīta septembrī, nevis janvārī. Tā- ] tad «Priedes»firmas pirmais seifs datēts ar tūkstoš ; deviņi simti otrā gada otro septembri. Ir gan konstrukcija! Labi,turpināsim! Katrs, kura kaudzītē atradīsies ar nākošo gadskaitli atzīmētā grāmata, lai liek to virsū. Sakam!

Kopējā kaudzīte strauji auga, bet, Valtam uzliekot1908. gadu, piepeši apstājās.— Deviņi simti devītais gads! Pie kā atrodas tūkstoš deviņi simti devītais gads? — viņš satraukti

taujāja.— Man nav, — es atbildēju.— Pie manis arī nav, — piebalsoja Durba.Lai kā meklējām, seifu reģistrācijas grāmata par1909. gadu bija pazudusi!XIV slēptuvePēc tik ilgas un nogurdinošas pēdu dzīšanas, kad likās, ka līdz fon Heca bagātībām atlicis roku

pastiept, . izrādījās, ka pretinieks mūs apsteidzis. Viņš bija darbojies viltīgi un mērķtiecīgi, izvilinādams

noslēpumu gandrīz tajā pašā mirklī, kad mēs Uzzinājām par to. IKronbergs it kā apdzisa. Nospiedoša bezcerība šķita iezagusies balsī, kad viņš no jauna ierunājās:— Turpināsim! Kam desmitais gads?— Man, — es atsaucos.— Lieciet šeit — līdzās. Vienpadsmitais?Tā mēs turpinājām līdz pat 1940. gadam. Pēdējais ieraksts bija izdarīts desmit dienas pēc padomju

varas - iedibināšanas Latvijā.— Jūs liecieties gulēt, — Kronbergs sacīja saimniecei, — bet mēs ar jūsu atļauju pasēdēsim

virtuvē unpārskatīsim visus ierakstus. Ko darīt, izredžu ir viena pret simtu, bet turēt rokas klēpī, kamēr ir kaut

mazākās cerības, mēs nedrīkstam. Vai jums atradīsies kaffja?— Tūlīt. — Durba piecēlās. Pasituši pa pamatīgai grāmatu kaudzei padusē, sekojām viņai uz

virtuvi.— Es tiešām jūtos nogurusi, — viņa atzinās, kad bija parādījusi mums, kur kas atrodams.— Pateicos, — Valts sacīja. — Iedzeriet dimedrola tableti un liecieties gultā. Varat gulēt mierīgi,

divi vīriešu kārtas pārstāvji — un ne jau vājākie — modri sargās jūsu miegu.— Ar labu nakti! — viņa novēlēja un, uzmetusi acis sienaspulkstenim, pirmo reizi pasmaidīja. —

Jau rīts!Kad palikām divatā, Valts uzlika vārīties ūdeni. Mums bez vārdiem viss bija skaidrs, bet pienākums

lika izpildīt darbu līdz galam. Paņēmām katrs pa grāmatai un sākām pārlapot.Seifa reģistrācijas pirmā lappuse saturēja ziņas par pasūtītāja vārdu un uzstādīšanas adresi.

Atsevišķā ierāmējumā varēja iepazīties ar šifra aprakstu. Uz ielīmētā pauspapīra dažādos griezumos bijaattēlota konstrukcija, zem tās uzstādīšanas vietas plāns. Katra lapa saturēja datus tikai par vienu seifu unnobeidzās ar datumu, zrmogu un firmas lietu pārvaldnieka parakstu. Būtu laiks un iespējas, es noteiktipapētītu šīs grāmatas rūpīgāk — tik interesants viss likās, sākot ar zīmogu, kaligrāfiskās spalvas izdarītoaprakstu un gad- skaitli, aiz kura slēpās laika plūsmā nogrimušie īpašnieka slepenie nodomi. Seifunoslēpumainā vara jautās pat te — sausā aprakstā.

Kafijas nedaudz uzmundrināti, uz brīdi atslēdzāmies no darba, lai atpūtinātu nogurušās acis.— Nesaprotu, — es ierunājos, atvērdams logu un aizsmēķēdams, — kā Verners fon Hecs vienlaikus

var atrasties Minhenē un Rīgā? — Es tīšuprāt izlikos, gaidīdams apstiprinājumu savām domām. — Vaijūsu informācijā nav iezagusies kļūda?

— Ja tā būtu kļūdaina, Skaidrītes Durbas liecība to apstiprinātu. Verners ir liela auguma, gados,sirms, bet mūsu Hecs — mazāks par jums un, pēc izdarībām spriežot, vēl pietiekami enerģisks cilvēks.Seju var noslēpt, bet ar augumu tas ir grūtāk, tā ka par kļūdu informācijā runas nav. Protams, arī jūspamanījāt, ka saimniece iemidzināta ar to pašu narkozi, kuras iedar

bību sava laikā novērtējāt pats. Gandrīz droši, ka saņēmāt to no tām pašām rokām. NosaukdamiesHeca vārdā, viņš metis mums izaicinājumu — tā es šo gājienu novērtēju. — Valts apklusa un atbalstījazodu dūrēs.

— Kas jūs nomāc?— Man nedod mieru gadskaitlis, — viņš atzinās. — Tūkstoš deviņi simti devītais gads! Ar ko tas

asociējas? Kur esmu to jau dzirdējis? Kur?Es paraustīju plecus.— Kāpēc mocīties, tāpat viss skaidrs …— Nenokariet, Robert, degunu! Zaudēts ir tikai tad, kad vairāk nav ko zaudēt. Pēc maniem

aprēķiniem, mums rezervē ir diennakts.— Drīz jau divi mēneši, bet jūs — diennakts! Ko var izdarīt tik īsā laikā?— Daudz. Un mirstot spēšu es visvairāk dot… Tūkstoš deviņi simti devītais gads! Velns parāvis,

kāpēc tas tā urdās smadzenēs?— Zinu tikai vienu notikumu, kas saistās ar šo gadu, — es sacīju.— Kas tas par notikumu?— Sinī gadā celta mūsu māja.Kronberga acis kļuva apaļas.— Mūsu māja? Pareizi, tur ir seifs… Mūsu dzīvoklī … Ja nu viņš pievācis taisni to?— .Tad mums rodas izredzes.— Izredzes? Bet, ja tie ir vienā grāmatā, kas tad? Plāns … Plānā meitas istabiņas vietā atrod-as

pieliekamais … Mieru, tikai mieru… Sāk jukt domas… Pastrādāsim, lai nomierinās. Pat tad, kadkarodziņš sāk celties, nedrīkst sasteigt spēli!

Labu laiku strādājām, iedūruši degunus grāmatās, meklēdami Hansa fon Heca vārdu.— Valt, — es iejautājos, — pēc kā jūs spriežat, ka mūsu rīcībā ir diennakts?— Viņam jāsagatavojas. Mums ir svečturis un avīze, viņam — izmēri un apraksts. Būs

nepieciešami papild- instrumenti, un es nedomāju, ka viņš tiks pie tiem ātrāk.— Ko viņš darīs tālāk?— Protams, fes pakaļ dārglietām, un nedod Dievs, ka līdz tam mēs netiekam galā ar šo uzdevumu.

Mūsu neveiksme var maksāt kādam dzīvību. Finišā viņš netaupīs nevienu, kas mēģinās traucēt. Strādājamveiklāk, gribu mājās!

Kā jau domājām, darbs izrādījās veltīgs — fon Hecs uzskaitē nefigurēja. Nāca jau sestā rīta stunda,kad beidzām. Valts uzšņāpa namamātei zīmīti ar pateicību par viesmīlību un uzdeva mūsu telefonu.Sakrāvām grāmatas akurātā kaudzē, izslēdzām gaismu un uz pirkstgaliem devāmies ārā. Sleperis aizkrītotnoslēdza durvis no iekšpuses.

Netālu džinkstēdams nodārdināja tramvajs. Devāmies skaņu virzienā un iznācām taisni uz pieturu.Braucēju bija maz, un pusnomodā zvilnējām līdz galam. Pārkāpām sestajā un pēc piecpadsmit minūtēmvērām dzīvokļa durvis.

— Nekur nav labāk kā mājās! — norūca Valts.Virtuvē uz galda stāvēja pusizdzertais konjaks, unviņš pielēja glāzīti.— Bet man? — pārmetoši vaicāju.— Jūsējā stāv manā istabā uz galda. Vispirms izdzeriet, tad prasiet nākamo.Tiešām, steigā biju pametis to tur. Iedzērām pa malkam, un pēc pāris mirkļiem jutu, ka asinis sāk

straujāk pulsēt dzīslās. Valts ar interesi vēroja mani, laikam skatīdams iekšējo procesu atspoguļojumumanā sejā.

— Nu ar jums viss kārtībā, — viņš secināja, un es jutu, ka tas tiešām tā ir. — Atnesiet svečturi unvisu pārējo. Pasēdēsim, papētīsim, padomāsim — kas vēl mums atlicis? Skriešanās ar laiku…

Sajā «kas vēl mums atlicis» es nesaklausīju nevarību vai bezcerību, nē! Viņa balsī arvien vairākieskanējās pārliecības uzvarošie toņi. Tie radīja manī neizpratni, jo — lai nu kas, bet prieks mūsustāvoldī bija galīgi nevietā.

Kad atgriezos, Kronbergs izņēma man no rokām nesamo un jau kuro reizi sarindoja uz galda,— Dariet visu akurāti, — viņš pamācoši sacīja. — Sī īpašība ļauj ekonomēt laiku, bet tās trūkums

noved pie haosa. Atceros, kā nekārtīgs, bet visai zinošs students šīs īpašības trūkuma dēļ «izbira»augstākās matemātikas eksāmenā, bet kārtīgs un nezinošs — nolika. Man vēl tagad stāv acu priekšā, kānekārtīgais grābstījās pa galdu, pārcilādams te logaritmu lineālu, te tabulas un citus palīgmateriālus,meklēdams to, kas, nolikts savā vietā, sen būtu atrasts. Viņa seja pamazām pieplūda asinīm, uzbudinātsviņš arvien vairāk un vairāk zaudēja pašsavaldīšanos, un rezultātā — «cā- is»! Pēc eksāmena es viņamizstāstīju neveiksmes cē- ioni, un, to atzinis, viņš tiešām mainīja attieksmi pret kārtību. Turpmāk viņam netikai eksāmeni, bet ari mācības sāka iet nesalīdzināmi ātrāk un vieglāk. Darbīgam cilvēkam nav laika būt

nekārtīgam!Ta bija tāda neliela atkāpe, lai pa tās laiku sakārtotu ari to, kas atrodas mūsu galvās. Studentam, par

kuru stāstīju, lietu haoss pārauga domu haosā, bet mums var iziet ačgārni. Tāpēc vispirms atmetīsim visulieko, to, kas var traucēt. Faktiski lieki kļūst cilvēki, paliek lietas, jo cilvēki uzvedināt uz īstā ceļa vairsnevar. Tātad, — viņš ar uzsvaru sacīja, — no tā, kā mēs spēsim atrisināt vietas problēmu, ir atkarīga kādacilvēka dzīvība! Saku to, lai mūs mobilizētu, nevis atņemtu gribasspēku. Uz priekšu!

Valts paņēma svečturi un atbilstoši nekrologu krustiņiem uzlika uz «Tēvijas».— Par to nav šaubu, — es teicu. — No plāna tāpat viss iespējamais izspiests.— Runājot par plānu… Vai jūsu kārtībā, — viņš pasmīnēja, — nav aizķēries inventarizācijas birojā

izdots mūsu dzīvokļa plāns? Jūs reiz ieminējāties, ka vēl necik sen gribējāt mainīt istabas pret dzīvokli.— Protams, tas ir tur…— Kaut kur… — manā vietā nobeidza Kronbergs. — Nu, ejiet un kādreiz vēlāk atcerieties to

studentu…Rakņādamies atvilktnēs, pazaudēju teju pusstundu. Izrādījās, ka plāns ir turpat deguna galā — iebāzts

sekcijā starp grāmatām. Pamanīju to gluži nejauši — starp divu tumši iesietu grāmatu muguriņām izdalījāsbalts stūrītis.

Valts nolika to līdzās Feldmaņa istabā atrastajam. Telpu izvietojums nesakrita.— Tas jau bija zināms, — es noteicu.— Pagaidiet! — Kronbergs izņēma no rakstāmgalda atvilktnes spoguli ar kājiņu un nolika aiz birojā

izdotā plāna. Paskatījos spogulī un sastingu. Oficiāli izdotā dokumenta attēls spogulī un fon Hecaslēptuves plāns sakrita mats matā.

— Ko tas nozīmē?— Tas nozīmē to, Robi, — viņš saberzēja rokas,— ka tuvojamies atrisinajumam. Vēl nedaudz, vēl mazliet …Valts paņēma «Tēvijas» izgriezumu un, visā garumā izstiepis kājas, ņēmās pētīt, bet es atgāžos

atzveltnī. Galvā neraisījās neviena doma, un, neredzēdams izeju, iegrimu apātijā.«Kronberga negaidītā optimisma pirmsākumi noteikti meklējami konjaka glāzītē,» es vēl nodomāju.— Celieties! — piepeši kāds sapurināja mani aiz pleca.Uztrūcies izbrīnītu skatienu lūkojos apkart.— Izgulējāties? — Valts vaicāja.Vainīgi pasmaidīju.— Ja jau varat smaidīt, tad ceļā! — viņš jautri sacīja un paņēma no galda portfeli. —

Neviebieties, Robert! Nekur braukt nevajadzēs un pārskatīt seifu reģistrācijas grāmatas arīdzan. Tas tepat— pie Troma

Pirmā stāva kāpņu laukumiņā Kronbergs nogriezās uz otrā dzīvokļa pusi un piezvanīja. AtvēraTroms. Ap acīm zili riņķi, trīcošas rokas, nīgrs.

— Ko vajag?— Sis ir mans kaimiņš un draugs, — es iepazīstināju ar Valtu un jutos visai neērti, atceroties

savas izdarības ar dzīvokļa plānu.— Nāciet iekšā!Viņš tikai ar grūtībām spēja izbrīvēt apkārtējā haosā trīs krēslus. Kronbergs uz apkārtni nereaģēja

un, uzlicis uz galda portfeli, man par lielu izbrīnu, izņēma no tā pilnu konjaka pudeli un trīs tīras glāzes.«Sākam nodzerties,» grūtsirdīgi nodomāju, bet Troms sarosījās. Sagrabinājis kaut kādus uzkožamos,

viņš, kā veikalā pircis, ietītus papīros, salika galdā.Pirmā glāzīte visai labvēlīgi iedarbojās uz katru no mums, pat Kronberga vaigos ielija sārtums. Es

klusēju, nezinādams, ar ko sākt. Piepeši Valts sacīja:— Stāls, — viņš pamāja uz manu pusi, — stāstīja, ka jūsu tēvs Hanss fon Hecs novēlējis jums

dārglietas? Tā ir? •— Jā.— Apsveicu!— Ar ko? Ar neesošu turību? Novēlēts nav saņemts, tā ka pietaupiet savus apsveikumus citam.— Kāpēc? — Kronbergs tēlotā izbrīnā jautāja. — Ne katram tēvs spējīgs kaut ko tādu atstāt. Nu,

ja nevaru apsveikt jūs kā mantojuma īpašnieku, atļaujiet apsveikt ar iespēju to saņemt!Man dūša sagriezās no šiem vārdiem. Uzmetu viņam daiļrunīgu skatienu, liekot noprast reibumā

atļautā robežas.Troms iesmējās.— Varat apsveikt ar ko citu. Man paaugstināta pensija, un tagad esmu Rokīellers bez visām tēva

bagātībām.— Cik tad jums piemeta? — es painteresējos.— Trijnieku. Turpmāk saņemšu septiņdesmit deviņus rubļus mēnesī…— Hm … Nav daudz.— Viss tiek izprasts salīdzinājumā, kaimiņ.Valts piecēlās un, piegājis pie loga, sāka raudzīties cauri aizkvēpušajām rūtīm.— Paskat! — Viņš pieliecās un atvāza nelielu galdiņu līdzās palodzei, atbalstot to uz izliekamas

kājas. — Jūsu darbs?— Tas te stāv kopš laika gala, — norūca Troms. — Labāk ielejiet.— Ielejiet, Robert, — Kronbergs palūdza.Paņēmu pudeli un pēkšņi izdzirdu vieglu knakšķi.Atskatījies ieraudzīju, ka Kronbergs atrāvis no sienas galdiņa vienu stūri. Ar vainīgu sejas izteiksmi

viņš atskatījās.— Atvainojiet, tā iet, kad visur bāž degunu. Galdiņš iestiprināts tikai vienā punktā un grozās ap

to.— Nekas, — atsaucās Troms. — Tas uzmontēts uz vertikālas ass, bet balsta kāja ļauj novietot to

dažādā slīpumā. Bērnībā es pie tā mācījos. Ērti — var izvēlēties tādu stāvokli, lai gaisma kristu novajadzīgās puses. Es jau sen to nelietoju, — viņš atmeta ar roku, — un nelietošu …

— Bet kas jums te? — Valts jautāja un atstūma sāņus netīro aizkaru.Man elpa aizrāvās, kad, pametis skatienu turp, ieraudzīju sienā seifu! Tas bija gluži tāds pats kā

mūsējais — vaļējām durvīm un tukšu, melnējošu iekšpusi.— Seifs, — Troms atteica un izmeta savu glāzi.— Vai te fon Hecs turēja savas dārglietas?— Neesmu redzējis nekādas dārglietas, — namatēvs pacēla balsi. — Tas vienmēr stāvējis vaļā,

jo nedz mātei, nedz man, savā mūžā nav bijis nekā slēpjama. Starp logiem ir nagla, ar kuru to noslēgt.Valts pienāca pie galda un izņēma no ietilpīgā portfeļa svečturi, «Tēvijas» izgriezumu un no papes

izgrieztu trīsstūri. Izvilcis no kabatas sveci, iestiprināja to tureklī un aizdedzināja. Tad ieklāja seifā avīzi,rūpīgi uzlika uz tās svečturi un, ielicis starp sienu un galdiņu papes trīsstūri, piestūma tam galdiņa malu.

Mēs sēdējām pavērtām mutēm un saspringti, kā lūkojoties burvju mākslinieka nedaudz biedējošātrikā, gaidījām. Klusumu pēkšņi pāršķēla sauss krakšķis, atlēca uz mūsu pusi vērstā seifa griestu mala unuzkrita uz sveces. Gaisma seifā apdzisa, bet tās'vietā kā no paš- izgāzēja sāka ripot, velties un kristkrāšņs, vizuļojošs lietus. Auskariem, gredzeniem, kaklarotām un briljantiem atsitoties citam pret citu ungrīdu, radās troksnis, kā krusai cērtoties pret loga rūti. Ar acs kaktiņu pamanīju Tromu slejamies kājās.Viņa seja bija drausmīga — likās, tūlīt, tūlīt veco ķers trieka, bet viņš gluži ikdienišķā, neizteiksmīgābalsī noteica:

— Ak tu, vecais ķēmsl

XV Izskaidrojums

Labu brīdi klusējām, nespēdami izteikt ne vārda. Blenzām dārglietu kaudzē, kas auga augumā, untirpas skrēja pār kauliem, iedomājoties vien, cik tas viss varētu maksāt. Pamazām mirgojošais lietusapsīka, tikai pa retai lāsei — auskaram vai gredzenam — vēl nopakšķēja uz zaigojošā uzkalniņa, un tadviss beidzās. Hansa fon Heca bagātības gulēja netīras, piemēslotas grīdas stūrī!

Valts iebāza roku seifa griestu atverē, pataustījās un izvilka aploksni.— «Dēlam», — viņš izlasīja un pasniedza Tromam. Piesēdies pie galdā, pielēja glāzes un uzsauca:— Uz mantojuma saņemšanul— Kā?… Jūs to man? — Troma balss trīsēja.— Mums gar to nav daļas, — Kronbergs mierīgi atbildēja. — Sī ir jūsu manta. Lasiet vēstuli!Vecais drebošām rokām ilgi grābājās pa istabu, līdz nospeķotu svārku kabatā atrada vecmodīgas

acenes. Aizāķējis tievās metāla kājiņas aiz ausīm un atlocījis dzeltenīgo papīru, paraudzījās pāri brillēm.— Es skaļi, — viņš sacīja.Valts pamāja, un pēc nelielas pauzes balsī, kas pat šobrīd nebija zaudējusi nekā no sava nīgruma,

Troms iesāka:— «Dēls!' Atļauj Tevi tā saukt un piedod! Liktenis reti atļaujas darīt to, ko vēlas tā īpašnieks. Arī

es šajā ziņā nebiju izņēmums. Nestāstīšu, Cik nakšu, būdams tepat līdzās, bezmiega mocīts, domāspavadīju pie Tevis. Ko darīt, es biju vājš tur, kur vajadzīgs spēks, un spēcīgs tur, kur uzvar vājums. Nomalas var likties — tik vien, bet saites ar sievu izrādījās spēcīgākas par manu vēlēšanos tās saraut. Tānebija divu cilvēku negribēta savienība, nē — tas bija kas vairāk! Tradīcijas, tituls, aizspriedumi unlīdzcilvēki kā tauvā ievītas tērauda šķiedras stiprināja šīs saites, atstājot mūs šķirtus. Es nespēju saceltiespret gadsimtos sakņotiem paradumiem. Tā arī dzīvoju — precētā sieva Minhenē, īstā — Rīgā. Zinu,Dievs man to pieminēs un man nebūs attaisnojuma. Pieņem, dēls, šo grēksūdzi vai nepieņem, bet zini, katā nākusi no sirds.

Nebūdams īsti drošs par rītdienu, jo kara vilnis, pāri veļoties, var kā celt, tā iegrūst bezdibenī, sākuieguldīt nestabilo kapitālu dārglietās. Vērtību sarakstā neizdzēšams ir tikai tas, kas no laika gala bijis turierakstīts. Mans mērķis — nodrošināt savus pēcnācējus materiāli, lai viņi rastu iespēju augt garīgi.Laicīgo rūpju māktais nekad nespēs atlicināt Dievam tik, cik nepieciešams, lai nonāktu viņa valstībā.

Liktenis izrādījās nežēlīgs — Ēriks gāja bojā, bet Verners pazaudēja atslēgas no šīs valstībastrīsdesmit trešajā gadā. Paliki Tu. Es pārkāpju tradīcijas, jo novēlu mantu dēlam, kas pasaules priekšānav man pat rads. Testamentā viss sīki aprakstīts, un tagad Tev zināma mantojuma vērtība. Piedod, dēls,ka dodu tik maz, nespēdams dot vairāk. Lai Dievs Tevi svētī! Tēvs.»

Troms apklusa. Vecīgajā sejā, kura nekādi neatbilda uzrunai — «dēls», atspoguļojās iekšēja cīņa,bet viss, ko viņš pateica, bija:

— Par vēlu …Valts vēlreiz izčamdīja slēptuvi, bet bez rezultātiem.— Tas kaut kur jāsaliek, — viņš pamāja dārgumu kaudzes virzienā.Troms izvilka no skapja dibena vecu cūkādas portfeli. Es ievēroju, ka jebkura lieta viņa istabā bija

pirkta ne mazāk kā pirms desmit gadiem. Kronbergam piepalīdzot, viņš sabēra vērtslietas portfelī unnoslēdza to ar mazu atslēdziņu, kas ķēdītē karājās pie roktura. Telpa atguva ierasto izskatu, un, ja nebūtuTroma piebāztais portfelis, redzēto varētu izskaidrot ar pārkairinātas iztēles uzburtu vīziju.

Manī niezēt niezēja virkne jautājumu, bet es turējos, gaidīdams paskaidrojumus no paša Kronbergamutes. Mēs izdzērām vēl pa glāzītei, un te viņš izteica negaidītu priekšlikumu:

— Ņemam to visu līdzi un kāpjam pie mums. — Bet, pamanījis Troma jautājošo skatienu, delikātipiemetināja: — Pie jums nav droši…

Kad aizvērām «istabas durvis, Valts vēlreiz pārsteidza mūs, izņemdams no kabatas diega galiņu unplastilīna plāksnīti. Ar divām mikroskopiskām piciņām pielīmējis tievo pavedienu šķērsām durvīm, viņšpiemiedza man ar aci. Troms, krampjaini turēdams nodilušā portfeļa rokturi un neko nesaprazdams,stāvēja līdzās.

Pie mūsu durvīm Kronbergs atkārtoja šo pašu procedūru, tikai ačgārnā secībā. Pa kuru laiku viņšpaguvis arī tām izdarīt to pašu, atlika minēt.

Kad sasēdāmies ap galdu, salēju konjaku, bet neviens, pat Troms, nepieskārās glāzei — mēsgaidījām stāstu. Valts pasmīnējis jautāja:

— Vai ar šo te nepietiek? — Viņš pamāja pilnā portfeļa virzienā.— Runājiet, — es lūdzu, — stāstiet, kā jums tas izdevās! Nekad neticētu, ja ne pats savām acīm…— Lai stāsts kļūtu saprotams un pievilcīgs arī mūsu kaimiņam, man nāksies izdarīt nelielu atkāpi.

Viņam jāzina, ar ko viss sācies un kā mēs nonācām pie fon Heca' dārglietu glabātavas, — Valts sacīja unraiti, bez liekām novirzēm pastāstīja visu līdz pat vizītei Troma dzīvoklī.

— Gadskaitlis — tas, lūk, bija tas svarīgākais ķēdes posms, kas sasaistīja vienā veselā sākumu arbeigām. Labi gan, ka vienā reģistrācijas grāmatā nefiksēja kādos trīs gados uzstādītus seifus. Tūkstošdeviņi simti devītā gada grāmata bija pazudusi, bet tieši šis gads sakrita ar mūsu mājas uzbūvēšanas laiku.Uz īsu brīdi mani samulsināja paša doma par seifu mūsu dzīvoklī, bet es laikus attapos, ka šis cilvēks, kasjau pierādījis savu saprātu un loģiskās spriešanas spējas, tik svarīgā jautājumā pārsteidzīgu soli nespers,(bet izdarīs visu kārtīgi un līdz galam. Uz to, ka viņš plānojis pilnībā iepazīties ar reģistrācijas grāmatusaturu, norādīja ne tikai Durbas iemidzināšana, bet arī sasiešana. Un cik viltīgi viņš piespieda parādītslēptuvil

Tātad tūkstoš deviņi simti devītais gads. Kad jūs to pateicāt, man atmiņā atausa vēl viena jūsupiezīme — tad, kad pirmo reizi pētījām dzīvokļa plānu. Jūs toreiz sacījāt, ka tajā pieliekamais samainītsvietām ar meitas istabiņu. Ja pieliksiet šādam plānam aizmugurē spoguli, tie attēlā atmainīsies atpakaļ.Tobrīd es vēl nespēju aptvert visa nozīmi un tikai tad, kad, demonstrēdams šo parādību jums, ieskatījosspoguļattēlā, pār mani nāca apskaidrība! Pirms nedēļas Liepiņš no pretējā dzīvokļa — vīrs, kas galīgineko nejēdz tehnikā, - palūdza apskatīt drošinātājus — viņiem ledusskapis tek. Protams, drošinātāji bijakārtībā, bet sabojājusies saldētājkamera un iztecējis freons. Viņa dzīvoklī, skraidot te pie drošinātāja, tepie ledusskapja, es neapzināti griezos pretēji vajadzīgajam virzienam. Un, tikai atdūries ar pieri stenderē,varēju iesaukties: «Eureka!» Viņa dzīvoklis bija mūsējā spoguļattēls. Bet tad tas vēl nesaistījās ne ar kocitu kā parastu secinājumu. Tātad šis ir veiksmīgā plānojuma modelis! To var iedomāties tā — nolieccaurspīdīgu plānu ar attēlu uz augšu, un kreisās puses dzīvokļi rokā, pagriez uz leju — un iegūsi labo pusi.Katrā kāpņu laukumiņā to ir divi. tātad, — viņš aizsmēķēja un pārstūma Troma pusē cigaretes, — tātadaizdomas modina četri mums pretējās puses dzīvokļi. Skaidrs, pirmais, kas iešāvās prātā, ka vienā notiem mitinās Troms. Es nezināju viņa dzīvokļa numuru, bet jūs, Robert, gulējāt. Negribēdams modināt,vēlreiz paņēmu «Tēvijas» izgriezumu — varbūt kaut kas tajā uzvedinās uz noteiktākām pēdām. Jau kuroreizi pārlasot četrrindi, es to atklāju!

— Nevar būt, ka mums būtu paslīdējis kaut kas garām, — es sacīju.— Protams, — Valts pasmīnēja. — Kas nu tik īsā dzejas pantā var paslīdēt garām, izņemot…

kļūdaina novērtējuma novērtējumu.Es iesmējos.— Cik figurāla frāze! Un kur tad meklējams šis kļūdainā novērtējuma novērtējums?— Trešajā rindā. «Ar mīlu līdzās glabāto…» Mēs to tulkojām burtiski, bet vajadzēja — līdzās

glabāto mantu! Bez mīlestības ārlaulības bērnam Hecs to, dabiski, neatstātu. Apstiprinājumam es veicunelielu eksperimentu, iesaistot tajā arī jūs.

— Kas par eksperimentu?— Zinot, ka Troma kungs dzīvo pirmajā stāvā, bet nezinot — pāra vai nepāra numurā, es, jums neko

neteikdams, nogriezos uz tā dzīvokļa pusi, kas atbilda maniem aprēķiniem, un jūs neiebildāt. Tātad visspagaidām gāja pareizi. Lai atvieglotu pirmos kontaktus, nesu līdzi šo. — Viņš pacēla pudeli. — Ievērojuuzreiz, ka viņa istaba ir manējās spoguļattēls, un gandrīz nešaubījos, ka esam pie-mērķa. Kad atklāju, kamazais, atvāžamais galdiņš atbilst četriem vienkopus krustiņiem plānā un piestiprināts ar vienu stūri pieass, kas grozās šarnīros zem apmetuma, izklīda beidzamās šaubas. Asij noteiktā stāvoklī ar kāda visaivienkārša paņēmiena palīdzību jāatbrīvo seifa slēptuves mehāniskais aizbīdnis, bet atslēgas lomā būskarstums. Droši vien te izmantota bimetāla plāksnīšu īpašība paaugstinātā temperatūrā saliekties.

— Tad tāpēc jums bija līdzi tas trīsstūris?— Jā. Es to izgriezu no papes, ko atradu jūsu rakstāmgaldā. Tie ir tie trīsdesmit grādi pārnēsājamā

variantā, ar kuriem sākumā noņēmāmies. Vienkārša un precīza orientācija. Par rezultātiem pašipārliecinājāties.

Troms nostenējās kā zobu sāpēs.— Kas jums?— Ak, nekas, — viņš atmeta ar roku. — Tik gadu…— Jā, — Valts piekrita. — Tā bija neparedzēta nejaušība, kā jau. viss mūsu dzīvē. Dažs dēvē to par

likteni, cits — nelaimi, bet labāk vēlu nekā nekad.Un te mūs pārsteidza Troms.— Jūs teicāt, ka tā ir mana manta, bet kur tam pierādījums?Sis barga tiesneša cienīgais jautājums lika rnums iesmieties.— Tā ir jūsu portfelī, bet portfeļa piederību jūs, cerams, neapšaubīsiet? Turklāt vēstuli lasījāt?— Lasīju.— Nu un?— Tur nav ne vārda par mani, — Troms atcirta.— Bet…— Lūk, ko, mīļie draugi, — uzruna dīvaini kontrastēja ar nīgro balsi. — Tikai jūs un es zinām visu

patiesību. Testamenta nav, un varas iestāžu priekšā es nebūšu nekas cits kā atradējs. Dzīvi esmunodzīvojis likumu ietvaros un pavadīt vecumdienas aiz restēm netaisos. Tāpēc uzskatu, ka dārglietasjāatdod valstij, pretim saņemot tik, cik tai labpatiks atmest.

— Tik un tā šī summa būs astronomiska, — es piebildu.— Man trešā daļa no tās ļaus sagaidīt pēdējo stundu mājās.— Kāpēc trešā?— Gluži vienkārši — divas trešdaļas no tās pienākas jums. Negribu dzirdēt nekādas atrunas. Ja tā ir

mana manta, tad reizē es saņemu arī tiesības brīvi rīkoties ar to. Jums nauda vairāk vajadzīga.Kronbergs uzmanīgi ielūkojās Troma sejā.— Ziniet, — viņš sacīja, — personīga parauga nozīme audzināšanā ir nenovērtējama. Lai

neliekuļotu, es neatteikšos. Cik ļoti gan cilvēkam pietrūkst sirds mācības! To neatsver nedz filozofija,nedz teorētiskās vai eksaktās zinātnes, pat reliģija. Sirds mācības piemērs ir jūsu rīcība. Var atzīt parpierādītu, ka noteikta cilvēka domas atkarībā no tā, vai tās ir labas vai ļaunas, rada ap sevi kā pozitīvo, tānegatīvo lauku,, bet kur nu vēl rīcība, kuras novērtējums izraisa to pašu, tikai nesalīdzināmi augstākāpakāpē. Neizteiktās domas tiek uztvertas kā pašsajūtas pasliktināšanās vai uzlabošanās atkarībā no satura,un stress, manuprāt, nav steigas, bet gan līdzcilvēku negativo emociju rezultāts. Var tikai iedomāties, kāduapjomu un intensitāti tās sasniedz tautu naidā, kura pamatā vienmēr bijušas nelielu grupu savtīgāsintereses. Bet slepkavības, karš? Zieds līdzās naida uzliesmojumam novīst! Alkatība, trulums, egoisms,naids — uzskaite te plaša — saindē apkārtējo vidi ne mazāk par stulbuma un slinkuma va- dltoķimizāciju. Nesākot audzināt sirdi, nekļūstot labam, iecietīgam, mīlestības pilnam pret savu tuvāko, pret

koku un sīku zālīti, pret rasas lāsīti zieda viducī, cilvēka eksistence zaudē attaisnojumu. Ja cilvēce spējnīdēt dabu ar savu rīcību, sevi — ar pašas domām, tad tās mentālais lauks jau izgājis Visumā! Kā uz toreaģēs augsti attīstītās civilizācijas? Katram no mums jākļūst labākam, lai neitralizētu šo negativo vilni, jane, varam tikai iedomāties, kas mūs sagaida… Pēdējais laiks nodibināt sirds mācību! Nevis sludināt, betrīkoties!

Redzat nu, kur mani aizveda jūsu augstsirdības izraisītās domas, — Valts nedaudz mulsi noteica. —Šķiet, tie ir abstrakti, ar reālo dzīvi nesaistīti prātojumi, bet nudien esmu pārliecināts, ka tā tas ir!

— Tas, ko jūs izteicāt, varētu būt šīs mācības pamatojums, — Troms sacīja, virpinādatns pirkstosglāzīti.

— Sludinātais jāpierāda, un jūs to izdarījāt pārliecinoši. *Sēdēju pavērtu muti. Aukstais, loģiskais Kronberga prāts nekādi neatbilda tam, ko dzirdēju. Cik

milzīga, dziļi slēptu jūtu pasaule negaidīti atklājās šī ārēji vienaldzīgā cilvēka sirdī, un tikai tagad esapjēdzu viņa nomierinošo spēju avotu.

— Bet kur tad testaments? — man piepeši iešāvās prātā, un es nekavējoties izteicu šīs domas skaļi.— Par to varam tikai minēt, — atbildēja Valts.— Troma kungam taisnība — tas viss jāatdod valstij, bet ar piebildi, ka, būdami pārliecināti par

testamenta esamību, nododam dārglietas pagaidu glabāšanā. Ja testaments netiks atrasts, lai tad stājasspēkā atradēja tiesības.

Troms piekrītoši pamāja.— -Pilnībā pievienojos.— Tātad rīt visu noformēsim, bet šo nakti, ja Robertam nav nekas pretim, jūs pavadīsiet mūsmājās.

Viņam ir viena lieka istaba ar dīvānu. No savas puses es došu segu, spilvenu un pārējo. Ar mieru?— Nesaprotu, no kā man jābaidās?— Ir cilvēks, kas, lai tiktu pie jūsu portfeļa satura, ne tikai zags… Tāds gatavs uz visu. Viņa rokās ir

jūsu adrese un seifa konstrukcija. Domāju, ka vizīte gaidāma rīt pa dienu, bet, drošs paliek drošs,piezvanīšu draugiem, lai noorganizē nakts dežūru.

— Kāpēc viņš gaidāms dienā? — es vaicāju. — Cik zināms, viss melnais tiek darīts nakts aizsegā.— Tāpēc, ka Troma dzīvoklis ir komunālais, bet dienā visi darbā, turklāt naktī katrs troksnītis

liekas divtik skaļš. Ejam, Robert, gulēt. Pēdējās četrdesmit astoņās stundās mums piedzīvojumu bijisatliku likām, bet miega — gluži pretēji. Cienījamais mantinieks pēc paša vēlēšanās var pakavēties pietelevizora un tā, kas pēc tostu uzsaukšanas palicis pudelē. Portfeli ieliksim mūsu seifā. Rīts man sāksiesvisai agri, bet jums, Robert, jābūt gatavībā deviņos. Uz to laiku savākšu drosmīgu, kompetentu un —galvenais — likumā paredzētu komandu noziedznieka aizturēšanai. Jums, Troma kungs, jāuztic man savadzīvokļa atslēgas. Kad piezvanīšu, kāpiet lejā.

XVI Tukšais slazds

Nakts vilkās neizturami gausi, un mokošajā pussnaudā es domās no jauna atgriezos pie Hansa fonHeca atstātā mantojuma. Nebija grūti iedomāties Troma dvēseles stāvokli. Zinot par tēva novēlējumu,vilkt pusi mūža nospiedošā, bezcerības pilnā nabadzībā un atklāt vērtslietas paša istabā jau sirmāvecumā! Bet cik garā spēcīgs un augstsirdīgs cilvēks! Tad domas pārsvie dās pie Kronberga, pie viņaneikdienišķā prāta, kas tad, kad likās — viss zaudēts, atrada problēmai pareizo atrisinājumu. Man fonHeca bagātības kaut kā nesaistījās ar paša personu.

Pēc tam ienāca prātā noziedznieks, šis slepkava, kuru spētu nožņaugt savām rokām. Nešaubījos, karīt sitis atmaksas stunda.

Dzirdēju aiz sienas nočīkstam vecā dīvāna atsperes Tur droši vien bezmiegā grozījās Troms.Saklausīju stnagu nopūtu.

Iededzu naktslampiņu. Jau trīs! Man acis lipa ciet. bet pārgurums un bīstamo notikumu gaidas neļāvaiemigt. Paņēmu grāmatu. Izrādījās, ka šīs ir labākās zāles, jo jau pēc brīža es gulēju ciešā miegā. Šķita,tikai pāris minūšu pagājušas, kad telefona zvans uzrāva mani kājās.

— Robi, — klausulē skanēja Valta balss, — celieties un pēc piecpadsmit minūtēm kāpiet lejā.— Vai ar Tromu?— Viņš tikai traucēs, un lieks risks. Nomazgājiet muti un kaut ko uzkodiet. Gaidu.Man karsts pārskrēja pār kauliem, iedomājoties par gaidāmo slazdu, kurā pacietīgi nāksies uzglūnēt

bīstamajam zvēram. Steigā nomazgājos, nobrīdināju Tromu nekur neiet un, iemetis kaut ko mutē, kāpulejā. Durvis atvēra nepazīstams vīrietis.-Neko nejautādams, viņš aicināja:

— Nāciet iekšā, Kronbergs jau gaida.Troma sakārtotajā istabā nedaudz bālāku vaigu, atgāzies atzveltnī, sēdēja Valts. Svešais ienāca

nopakaļ un rūpīgi aizvēra aiz sevis durvis.— Iepazīsties, — Kronbergs pieceldamies sacīja. — Es par viņu stāstīju. Roberts Stāls, mans

kaimiņš un palīgs.Vīrietis spēcīgi paspieda man roku.— Valdis Vītols.Sis bija pirmais cilvēks, kuru Valts manā klātbūtnē uzrunāja ar «tu», it kā pasvītrodams kaut ko

vairāk par profesionālo kopību. Viņam varēja būt ap trīsdesmit gadiem, aiz jauneklīgi glītās sejas pantiemslēpās jau izteikta rakstura stingrība, bet platajos plecos — spēks.

— Nāciet šurp, atsēstieties, — Kronbergs mani aicināja. — Viens Dievs to zina, cik nāksies šeitpavadīt. Kur pārējie? — Jautājums tika adresēts Vītolam.

— Šefs nelaida. Esot svarīgākas lietas nekā… — viņš pašķielēja uz mani, — nekā bijušādarbinieka izdomājumi. Zigim brīvdiena, tāpēc viņš ir šeit.

— Tātad izdomājumi… — Valts pabungoja ar pirkstu galiem pa galdu.— Kāda nozīme atkārtot burtiski. Tu taču pazīsti Goļicinu… Bet Zigim mēs atradām ideālu

novērošanas vietu. Pretējās mājas pirmajā stāvā dzīvo mans paziņa. Ja kāpņu telpā deg spuldze, dzīvokļadurvis redzamas kā uz delnas.

— Sētnieks izslēgs gaismu.— Mēs slēdzī vadus savienojām uz īso.— Vai Goļicins interesējās par detaļām?— Interesējās. Ieteicām nākt līdzi un uzzināt visu konkrēti no tevis. To vajadzēja redzēt — kā uguns

pakulās …

Brīdi valdīja klusums.— Valt, — Vītols ieteicās, — tam tipam būs stobrs?— Jā, tas pats, kas Dubultos… Es stāstīju.— M… jā. Bīstams.— Plus gudrs.— Nekas, saņemsim kā cāli. Stobrs būs — būs pierādījums par Dubultiem.Gaitenī iezvanījās telefons. Jautājoši pavēros Kron- bergā.— Lai zvana. Dzīvoklī neviena nav, un lai viņš arī tā domā.Lēnām tecēja laiks. Sasprindzinājums pamazām noplaka. Sēdēšanas nogurdināts, cēlos izlocīt kājas,

bet Valts smagi uzspieda man uz pleca.— Logā var pamanīt kustību. Pacietieties, Robert. Medniekam jāsamierinās ar neērtībām, ja grib

tikt pie medījuma. Neaizmirstiet, ka jūsu vieta aiz skapja un uzdevums — neiejaukties. Izņēmums…Pēkšņi atskanēja klusa grabināšanās gar. ārdurvīm. Mēs nedzirdami ieņēmām katrs savu vietu —

Vītols aizdurvē, Kronbergs man blakus.Sadzirdēju vieglu klaudzienu, tam sekoja piesardzīgi soļi gaitenī. Gar skapja stūri varēju saskatīt

durvju rokturi — milimetru pa milimetram tas slīga lejup, tad tikpat nemanāmi sāka vērties durvis.Gausums, ar kādu tās vērās, uzbudināja vairāk nekā strauja notikumu attīstība. Kad sprauga bijapietiekami plata, negaidīti veikli istabā ieslīdēja tumšs stāvs. Cilvēks paguva paspert tikai vienu soli,noklaudzēja durvis, nogriežot atpakaļceļu, rokas tika uzrautas aiz muguras, un noklakšķēja roku dzelži.Valts nolika krēslu, un Vītols, bez ceremonijām iztaustījis nelūgtā viesa kabatas, iegrūda viņu tajā. Tasviss notika zibenīgi un pilnīgā klusumā. Es iznācu no slēptuves.

Pie galda sēdēja pajauns vīrietis džinsos. Iekritušajās ačelēs, kas slēpās zem rūsganu matu cekula,vīdēja bailes.

— Bet… — Valts iesāka.— Fredis, — apstiprināja Vītols. — Es tevi brīdināju, Fredi.'— Viņš, nometa aizturētā kabatās

atrastos priekšmetus uz galda — muķizeru saišķi, saliecamo nazi, kabatas bateriju un saņurcītu rubliNepazīstamais caur pieri meta niknus un ašus skatienus uz visām pusēm, un varēja redzēt, ka,

notikušā apstulbināts, viņš galīgi izsists no sliedēm.— Ko tu te meklē?Kronberga balss zagli atskurbināja. Viņā ar rāvienu atgriezās pašapziņa un nekaunība — zemas

kultūras cilvēka raksturīgākās iezīmes.— A, bijušais šefs! — viņš ņirdzīgi iesaucās. — Veikli nostrādāts, priekšniek, bet man neko

nepiešūsi! Paņemts nekas nav? Nav. Nu ko tu dīdies, kas tev mieru nedod? — Viņš draudoši slējās kājās,bet Vītols uzspieda iebrucējam uz pleca, tin kā samīts pūpēdis tas sakņupa krēslā. Šķita, ka budigais vīrsizspiedis no viņa arī labu tiesu pašapziņas, jo nākošais jautājums tika uzņemts jau ievērojami mierīgāk.

— Kas tev uzrādīja šo adresi?— Pats atradu. Vecis, kas še dzīvo, zeķē glabā pietiekami, lai mums abiem pietiktu.— Tu mani smīdini. — Kronbergs cieši raudzījās šaurajās ačelēs. — Es šo vīru pazīstu, un tici, ka

pensijas dienā viņa makā pat rubli neatrast. Paraugies apkārt — vai šādi ir Montē Kristo apartamenti?— Zeķē bāzēji visi kā- viens ir ķerti. — Zagļa balsi vairs nebija sākotnējā spara. — Dulliem likumi

nav rakstīti.— Tur tu kļūdies. Iepriekšējo reizi tevi šī īpašība taču neatbrīvoja no atbildības. Tam vajadzīgs cits

dullums. Gribi, ienesīšu nelielu skaidrību jautājumā — kas tevi sagaida, varbūt pārstāsi sliet gaisā seksti,— Valts nopietni sacīja, un Fredis saausījās.

— Pūt vaļā!— Pirmkārt, tādas nesvarīgas personas dēļ kā tu mēs te nesēdētu un negaidītu. Aizliki aiz auss?Zaglis pamāja.

— Teicami, redzu, kāda kripata saprāta tevī vēl aizķērušies. Ir vērts turpināt. Tātad, ja negaidījāmFredi, tad ko? Protams, to tipu, kas pārbaudei atsūtījis tevi šurp. Tu, mīļais, esi kā trusītis, ar ko noteiktpitona apetīti. Apēdīs — tātad izsalcis, neapēdīs — skaidrs, ka sāts. Tu esi apēsts, tātad jāuzmanās.Pielēca?

— Jā! — Freda balsī no iepriekšējā brašuma nebija ne vēsts.— Apsveicu! Tagad tā nedaudz pieskaršos tam, kas tevi gaida. Tā kā jūs esat līdzdalībnieki, tu

nevari nezināt, ka tavs draugs Dubultos noslepkavojis divus cilvēkus…— Ko?… — Zagļa plati ieplestajās acīs sastinga dzīvnieciskas šausmas. — Es.tikai dzīvokļus…

Nekad uz slapjo… Viņš teica — tur vecim zem matrača tūkstoši… Tikai jāpaņem.— Kur viņš gaidīs?-— Solīja piezvanīt.— Kā sauc?— Nezinu.Valts pieliecās un, draudoši lūkodamies viņa blāvajos redzokļos, nikni nošņāca:— Tu domā mūs āzēt?— Goda vārds, nezinu! — raudulīgi dievojās aizturētais. Visa viņa nekaunība bija nozudusi no

sejas kā govs nolaizīta. — Tas tips piezvanīja pa telefonu, teicās dabūjis to no mana čorna, ar kuru kopātupējām septiņdesmit devītajā.

— Kas viņš tāds?— Vilis Krūms. Sēdēja par purna dauzīšanu kādam tur augstam… Pēc atbrīvošanas neesam

tikušies. Es iznācu pirmais, viņam vēl mēneši trīs palika…Kronbergs uzmeta Vītolam īsu skatienu. Par atbildi tas izvilka piezīmju grāmatiņu un ierakstīja tajā

pāris rindiņu.— Kāpēc pats neuzņēmās, bet apgrūtināja tevi?Zaglis pasmīnēja.— Kas nu par apgrūtinājumu… Vienkārši pašreiz esmu uz sēkļa, turklāt sadalīt solīja… Nu, un

es… Apgalvoja, ka profesionālim šī lieta ir spļāviens, bet viņš tikai maisīsies…— Viņš tevi, draudziņ, apvedis ap stūri kā donžuāns nepiedzīvojušu meitu. Arī zaglim reizēm der

padomāt… Būtu gājis strādāt.Šoreiz Eredis apveltīja Kronbergu ar īsti niknu skatienu.— Būtu gājis strādāt! Iedod adresi, un es skriešus aizskriešu! Pastaigātu manā ādā, paskatītos

manām acīm uz šīm safrizētajām, vienaldzīgajām biedrenēm kadru daļās, paklausītos viņu nicīgo: «Mumstādu nevajag, jfif. pameklējiet citā vietā…» — viņš atmeta ar roku, — t?n tad runātu. Tu domā — esmušeit aiz labas dzīves? Tēvs — ej strādāt, māte — ej strādāt," tagad vēl tu! Kur?

— Labi, pacentīšos palīdzēt, — Valts stingri noteica, un Vītols izbrīnā uzrāva uzacis. — Betpalīdzēšu vienā gadījumā…

— Dots pret dotu. Kā piezvanīs, tā es jums. Saprotu.— Malacis! Iedod lapiņu, — Valts palūdza kolēģim. Uzrakstījis telefona numuru, salocīja un iebāza

Fredim krūšu kabatiņā. — Tātad gaidu zvanu. Esi uzmanīgs, viņš seko. Ja prasīs par naudu, atbildi, kaveča istabā vairāk par caurām zeķēm nav, ko ņemt, un p'ar šo joku apsoli… tu labāk zini — ko. Tagadatvadīsimies. Starp citu — no kā tu dzīvo?

— Veči uztur.— M… jā. Noņem, Valdi, — viņš piedūra pirkstu roku dzelžiem.Vītols iebāza spīdīgās tērauda aproces kabatā, un Fredis, berzēdams delnu locītavas, piecēlās.

Ielūkojies viņā it kā Valta acīm, piepeši saskatīju, ka tas ir gluži parasts puisis, kam zem samākslotāsārējās čaulas slēpās dzīves izkropļots cilvēks.

Kronbergs pamāja uz galdu un izmeta:

— Ņem un staigā! So te, — viņš uzvēra mūķīzeru saišķi uz pirksta, — es paturu. Ceru, ka tev navnekas pretim? Zvani, ja kas mainās — arī. Trīs pīkstieni, noliec klausuli, tad divi — atkal noliec, un uznākošo reizi es atbildēšu. Skaidrs?

— Jā. — Apjukušais kramplauzis atvadām neveikli pamāja, un pēc brītiņa noklaudzēja ārdurvis.— Bet… — Vītols ierunājās.— Kas neriskē, tas nevinnē, — Kronbergs atbildēja uz neizteikto jautājumu. — Un nepārmet sev —

tā priekšnieka daļa. Nu nosēdināsim viņu uz apsūdzēto sola, ko no tā iegūs sabiedrība? Rūdītunoziedznieku, un tu to zini ne sliktāk par mani. Gribot negribot jāsecina, ka cietumsods ir līdzvērtīgsizstumšanai no sabiedrības. Ņem vērā, ka cilvēka dabā ir aizsargāties, bet labākais paņēmiens, kā todarīt, — uzbrukt! Viens nav karotājs, bet, ja tādu ir daudz, ko viņi pasāks?

— Saliedēsies.— Protams. Viņus vieno naids un mērķis. No tā arī rodis bandas, un šo apvienošanos noslēdz

visaugstākais organizētais formējums — mafija. Ražojot tādā pašā tempā noziedzniekus arī uz priekšu,pašai valstij draud izredzes pārvērsties mafijā no apakšas līdz augšai.

— Drūma aina., — es norūcu.— Bet patiesa, un tikai aklais to nesaskata, muļķis nespēj, bet tas, kas negrib, tas pats… —

Pēkšņi kā atcerējies kaut ko, Valts strauji mainīja tematu. — Piezvani Zigim, pastāsti par situācijas maiņuun vēlreiz brīdini — neliela auguma, galvā var būt mednieku cepure kabatā kolts. Pašam uzdevums —pacenties no- • skaidrot, no kā Fredis uzzinājis par manu aiziešanu no darba. «Bijušais šefs…»

Kad Vītols izgāja, paklusām jautāju:-»— Jus domājat, viņš nāks?— Kādam nolūkam tad izspēlēta šī komēdija? — Kronbergs atjautāja. — Viņš nāks, bet jābūt ļoti

piesardzīgiem, jo mazākā neuzmanība var mums dārgi maksāt.— Derētu ierocis.— Vītolam ir. Mums atliek paļauties uz savām rokām, bet tas nav tik maz, kā varētu likties. Jūs

kauties protat?Es paraustīju plecus.— Kā to saprast?— Nu, kādu paņēmienu no sambo vai karatē arsenāla vai ko citu.— Protu.Kronbergs sarosījās.— Un tas būtu?— Piedraudēt ar dūri… kabatā.— Hm, — viņš pasmīnēja. — Diez vai tas iedarbosies… Es zinu, ka jūsu lielākā vēlēšanās ir

nogrābt viņu pašam, bet paklausiet manam padomam un nelieniet priekšā. Mēs esam profesionāļi, bet jūsar kulaku kabatā… Pats saprotat. Lūdzu, turieties aiz manis, apsolāt?

— Labi, — es negribīgi atburkšķēju, saprazdams, ka viņam taisnība, un tomēr nespēdamssamierināties.

Vītols ziņoja, ka ar Zigi viss kārtībā. Dzerot kafiju un vērojot mūsu māju. Kramplauzi redzējis, betneuztraucies un, kad tas atkal parādījies, izdarījis pareizus secinājumus un turpinājis novērošanu.

— Vai ko aizdomīgu manījis?— Neko.Mēs apklusām. Valts izņēma no azotes neliela formāta grāmatiņu, bet Vītols atgāzās krēslā un aizvēra

acis. Izvilku cigaretes, bet Kronbergs, ar sānu redzi to pamanījis, padraudēja ar pirkstu.— Nedrīkst — viņš saodīs.Nācās ielikt atpakaļ, un, pavisam sadrūvējies aiz gara laika, sāku skaitīt līdz tūkstotim. Pēkšņi

atskanēja telefona zvans. Nošķindējis trīs reizes, apklusa. Nākošajā reizē aprima pēc diviem signāliem.

Uz sekojošo Valts nocēla klausuli. Vārdus saklausīt nevarēja, un saruna bija īsa.— Kas zvanīja? — vaicāju, kad viņš atgriezās.— Zigis. Aprakstam līdzīgs tips divas reizes nostaigājis pa ielas viņu pusi, vērodams mūsu logus.

Laikam gaidāmi ciemiņi. Sagatavojieties!Vītols nedzirdami, kā neredzamas atsperes sviests, izlidoja no krēsla un skapja aizsegā vairākkārt

strauji pietupās, dziļi caur degunu ievelkot gaisu un caur muti ar spēku izgrūžot, tad ļoti ātrā tempā veicapāris sarežģītu vingrinājumu un, apmierināts ar atjaunoto asinsriti, atkal atslīga krēslā. Valtam pietika ariz- staipīšanos, bet es tikai nopūtos. Vēlreiz ar noteiktiem starpbrīžiem nodžinkstēja telefons. Šoreiztraucētājs bija Fredis. Valts to paziņoja ar satumsušu vaigu.

— Ko tā sadrūmi? — jautāja Vītols.— Viņš nav zvanījis. Viens signāls gan bijis, bet zvanītājs nolicis klausuli, ne vārda nepateicis.— Kad?— Pirms trim minūtēm.Klusi piecēlies, Vītols ieņēma savu vietu aizdurvē, bet Kronbergs, pamājis man, devās aiz skapja.

Sajā mirklī jau pazīstamā grabināšanās pie ārdurvīm lika noprast, ka mūsu dēka strauji tuvojasnoslēgumam. Sekoja soļi gaitenī, tad lēnām un nedzirdami tika nospiests rokturis un pavērās sprauga.Pēkšņi šņākdams un dūmodams pa to ielidoja kāds priekšmets un dobji atsitās pret grīdu. Durvis aizcirta,un pagriezdamās no- skrapstēja atslēga.

— Valdi, logul — dzirdēju Kronberga saucienu un strauji sabiezējošajā tumsā saskatīju viņumetamies mākoni. Ar klaudzienu tika atrauts logs, un, atstājot aiz sevis krītošas lidmašīnas asti, dūmuavots izlidoja ārā. Valts, aiz viņa Vītols, gandrīz neskarot palodzi, nozuda, un es ar nelielu aizkavēšanossekoju. Stāvs bija diezgan augsts, bet man palaimējās piezemēties bez miesas bojājumiem. Dūmu svece— uz asfalta varēju to saskatīt skaidri — joprojām izverda smagus mākoņus, un laime, ka šī nebija ielaspuse. Nekavēdamies ne mirkli, cauri zemām durtiņām metos lejup pēc kaķiem un kanalizācijas smirdošāpagrabā, izjoņoju tam cauri, tad pa izdrupušiem pakāpieniem uz augšu un, atpaliekot no Vītola tikai parkādām pāris sekundēm, aizelsies izskrēju kāpņu laukumiņā taisni Troma dzīvokļa ārdurvju priekšā.Apkvēpušās spuldzītes nespodrajā gaismā pirmais, kas iekrita man acīs, bija pazems, platplecains, tejukvadrātauguma vīrietis. Uzvilnīja uzvaras prieks, kuru jau pēc mirkļa apdzēsa dziļa vilšanās — dzeltenassalmu krāsas ūsiņas jauneklīgi mundrajā sejā neatbilda priekšstatam par meklējamo. Kronberga un Vītolaizturēšanās pielika punktu — tas nebija slepkava!

— Nogulēji? — pētīgi raudzīdamies man nepazīstamajā, jautāja Valts.— Nē! — Cietā atbilde izslēdza šaubas par tās patiesīgumu. — Neesmu ne sekundi Jāvis durvīm

palikt bez uzraudzības. Viņš ārā nav nācis…— Neko nesaprotu! — iesaucās Vītols. — Mistika! Varbūt caur skursteni uz slotas kāta?— Ja viņš ārā nav nācis, tad… — es aprāvos.Kronbergs, tālāko negaidot, jau slēdza durvis.Spraugā iesitās dūmu smārds. Pamājis viņš atrāva durvis līdz galam un ar lēcienu pazuda aiz tām.

Vītols, tad nepazīstamais un aiz viņa es sekojām. Gaitenī tukšs un kluss. Sāniski, gar sienu virknītēnedzirdami slīdējām uz priekšu. Valts negaidot apstājās, un mēs uzgrūdāmies cits citam virsū.

— Kas noticis? — Vītols čukstēja.— Rau!Palūkojies garām Kronbergam, ieraudzīju blāvu gaismas staru, kas uz gaiteņa nobružātās grīdas

izgaismoja gružu un putekļu kārtu. Tā avots nebija nekas cits kā Troma istabas durvju sprauga. Durvisbija vaļā! Jau bezcerīgā vienaldzībā, neslēpdamies Valts iegāja pa tām, un es saklausīju apslāpētu lāstu.Istaba tukša, tikai tik tikko saredzams zilganu dūmu slānis blāvoja jostasvietas augstumā, un sīva smakapārmāca Troma apartamentu specifisko aromātu. Slepkava, aprēķinājis gājienu uz priekšu, jau otro reizipiespiedis Kronbergu priekšlaikus atklāt savas kārtis, bija meistarīgi mūs apspēlējis un pazudis.

otrā daļa TUMŠIE spĒki

Pirmais klients Lai gan pagājusi nedēja, es joprojām jūtos nomākts. Šis tumšo spēku iemiesojums, kura jaunais un

nenoliedzami asais prāts ir pierādījis sevi, liek slīgt grūtsirdībā. Man šķiet, ka cilvēces tieksme pēcprogresa ir nopietni apdraudēta, ja tās pretiniekus pārstāv tik augsti organizēti indivīdi kā šis. Tomērattaisnojumam jāpiemetina, ka es ne mirkli neesmu apšaubījis uzsāktās izmeklēšanas lietderību unnepiejauju pat domu, ka nākotnē tai nebūs rezultātu. Kronbergs ir sastapis sev cienīgu pretinieku, un,izsakoties sportistu terminoloģijā. rezultāts patlaban ir neizšķirts. Valts viņu apspēlēja ar vecā Hecadārglietām, bet viņš Kronbergu — izsprūkot no smalkā un rūpīgi izplānotā tīkla Trorna dzīvoklī. Mēssecinājām, ka noziedznieks nodrošinājies divkārši — ar Fredi un dūmu sveci. Izdzirdis mūs dūmossvaidāmies pa istabu, rīkojies aukstasinīgi, apliecinot ne tikai drosmi, bet arī teicamas zināšanaspsiholoģijā. Savu plānu viņš realizējis tikpat nevainojami

kā toreiz manā dzīvoklī. Jebkurš vidusmēra likumpārkāpējs, nonācis šādā slazda situācijā, būtumeties atpakaļ un, protams, ieskrietu rokās Zigim, ceturtajam no mūsu kopas, kuru sākumā pārsteidzīginoturēju par noziedznieku. Bet šis cilvēks nogaidīja. Līdzko vajāšanas azartā mēs izlēcām pa logu, viņšmierīgi atslēdza durvis, iegāja, pārbaudīja seifa slēptuvi un sekoja pa mūsu ceļu pagalmā. Tālāk gan viņataka atzarojās cauri kaimiņmājas sētas durvīm blakuspagalmā un uz citas ielas.

Manuprāt, mūsu neveiksme ir ievērojami iedragājusi Kronberga pašapziņu, jo pat medību suņanozīmīte, kas ikdienā greznoja viņa svārku atloku, kā nevienam nevajadzīga lieta mētājas rakstāmgaldaatvilktnē. Pēdējā laikā reti redzu viņu smaidām, un tikai reizi, pēc manas smagās nopūtas nedaudzatmaidzis, Valts atļāvās paskaidrot, ka, paļaujoties uz tik primitīvu līdzekli — te viņš piedauzīja arrādītājpirkstu pie pieres —, mūsu pasākums bijis lemts neveiksmei jau pašā sākumā. Uzskatu par savupienākumu piezīmēt, ka, pateicoties vienīgi šim noniecinātajam līdzeklim, fon Heca bagātībām, izdeviesnokļūt likumīgā mantinieka rokās.

Todien, aizrāvies gūstīšanā, tikai atverot dzīvokļa durvis, atcerējos Tromu. Paklausot man, viņšdegunu nebija bāzis laukā, kavējis laiku ar sengrieķu varoņ- teikām un zīlēšanu, kā mums tur veicas.

— Sētā redzēju dūmus… —mūsu kaimiņš jautājoši sacīja. — Kas dega?— Nekas, — es atbildēju, un viņš nodrebēja. — Dūmu svece.— Tātad… — Joprojām saspringti vērdamies man sejā, īgnais cilvēks gaidīja turpinājumu.— Viss beidzies laimīgi, — atteicu, un Tronis atviegloti uzelpoja. Tad sāka tincināt, un, ar miegu

un nogurumu kaudamies, es galvenajos vilcienos pārstāstīju notikušo.— Vai šonakt… — Redzēju bailes viesa sejā.— Pagaidīsim Kronbergu.Valts pārradās pēc stundas sakniebtām lūpām, vēl caururbjošāku skatienu pelēkajās acīs kā citkārt.— Kā mūsu prombūtnes laikā klājies jums, Troma kungs? — atslīdzis krēslā, viņš uzrunāja fon

Heca dārglietu mantotāju.— N… nekas. Vai tagad varu !<# mājās?— Kāpēc ne?— Viņš var…_— Izslēgts! Pārbaudījis slēptuvi, šis tips pārliecinājās, ka vecā Heca bagātības aizgājušas gar

degunu. Jums jāpiekrīt, ka atgriezties nav nozīmes.— Jā.— Nu, luk! Vērtslietas šo nakti lai velreiz pārlaiž mūsmājās, bet rītdien aiziesim* un noformēsim

visu oficiāli. Runājot par slepkavu, — viņš vērsās pie manis, — patlaban mums nav cita pavediena kāKrūms, no kura viņš it kā ieguvis Freda adresi. So versiju apsolīja pārbaudīt Vītols, bet, lai mēs nenīktubezdarbībā, paziņoja, ka rīt mums gaidāms pirmais klients. Esmu saņēmis varasiestāžu atļauju darboties,

tā ka pirmā lieta būs īsti laikā. Piebildīšu, ka bez mums abiem aģentūras sarakstā vēl figurē Vītols unZigurds Strē- lis — Zigis. Viņi palīdzēs mums galvenokārt ekstremālās situācijās, pārējās būs jāpaļaujasuz pašu Spēkiem.

Jums, Troma kungs, nekas nedraud, izņemot bagātības izraisītu izlaidīgu dzīvi, bet, ticiet man, tādadzīve ir efemera. Nesniedziet sātanam ne pirkstiņu, jo visai drīz sajutīsiet to grābstāmies gar elkoni! Arlabu nakti! Rīt piezvanīšu. Bet mēs, Robi, saspēlēsim partiju. Sahs vienreizēji nomierina gan nervus, ganrosina jaunas idejas. Blicpartiju trijās minūtēs, labi? Jums ir pulkstenis?

— Jā.Jau pusotru minūti pēc partijas sākuma dabuju tādu matu, par kuru nosarktu pat nožēlojams iesācējs.

Liekot figūras kastītē, Valts sacīja:— Mani māc šaubas, vai tik ātri tiksim mūsu medījumam uz pēdām, un zināt — kāpēc? Tāpēc, ka

mūsu ceļi krustojās tikai tad, kad viņš aktīvi darbojās, meklējot bagātības. Tagad viņš norims, un, pirmsneuzsāks ko pretlikumīgu, atrast viņu būs ļoti grūti. Es jau iepriekš paredzu Vītola misijas neveiksmi.Slepkava ir pārāk gudrs, lai atstātu aiz sevis labi pamanāmas pēdas. Bet, ja esmu pareizi noteicis šīcilvēka psiholoģisko tipu, tad rimti viņš nesēdēs, tāds grib darboties un vienmēr atradīs, kur pielikt roku.Ieprogrammēts noziedznieks. Viņa aicinājums — pārkāpt likumu, justies kā supermenam —nenotveramam un visspēcīgam. Esmu pārliecināts, ka vairāk par fon Heca bagātību zaudējumu viņšpārdzīvo savu sakāvi. Mums loti jāuzmanās, jo šādi cilvēki ir atriebīgi, viņiem zaudējums ir līdzvērtīgsnāvīgam apvainojumam. Par vienu gan esmu pārliecināts — no stūra viņš nešaus, tādam jāizbauda uzvara…

— Iznāk, ka ilgotā miera vietā mēs esam ieguvuši bīstamu ienaidnieku?— Diemžēl. Briesmas ir tuvas un reālas, tāpēc ne mirkli neaizmirstiet par tām, esiet uzmanīgs

saskarsmē ar svešiem, izvērtējiet katru aizdomīgu rīcību, nemeklējiet draugus nepazīstamu cilvēku vidū.Kronberga nopietnā seja un skarbais tonis liecināja, ka joki viņam nav prātā.— Ko darīsim?— Neko, Robert. Patlaban mēs viņam klāt netiekam. Strādāsim, un gan ar laiku viņš pats par sevi

dos ziņu, varat nešaubīties.— Dzīvot ar Damokla zobenu virs galvās… — Es neviļus nodrebinājos.— Nedomāsim par to, bet būsim uzmanīgi vienmēr un visur.Nākošajā rītā Kronbergs ar Tromu devās nodot fon Heca bagātības. Operācija aizņēma gandrīz sešas

stundas, un pārradies Valts pažēlojās:— Nebiju domājis, ka šī lieta tā ievilksies. Juvelieri mutes vien ieplēta — neviens no šiem

profesionāļiem vēl nebija praksē sastapies ar tik lielu, izsmalcinātu un vērtīgu kolekciju. Katras lietassīkam aprakstam tika pievienota fotogrāfija. Vārdu sakot, mēs saņēmām atļauju vēl sešus mēnešus meklētfon Heca testamentu, bet pēc tam stāsies spēkā atradēja tiesības. Pa šo laiku dārglietas tikšot novērtētas.Es painteresējos, cik liela varētu būt gaidāmā summa, bet neviens neriskēja nosaukt to pat aptuveni. Vaizināt, ko Troms izdarīja pēc tarn? Uzrakstīja novēlējumu uz mūsu vārda, argumentēdams, ka pusgads viņavecumā esot laiks, pa kuru daudz kas varot notikt. Mums neatliek nekas cits kā gaidīt Vītola sūtīto klientu.

Dienas atlikušo daļu es veltīju kārtības ieviešanai savās istabās. Pa kaktiem vien salasīju veselupaku makulatūras. Spriežot pēc svara, tās noteikti pietiktu visai dārgas deficītgrāmatas iegādei. Atradāspat tādas lietas, kuras biju norakstījis uz aizmāršības rēķina kā sen nozaudētas. Te bija gan cimdu pāris,gan lie

tussargs, gan gluži jaunas rītačības novalkāta rnēte|a kabatā.Valts, aplaidis apkārt vērīgu skatienu, uzteica mani:— Cita lieta! Paskat, cik vietas atbrīvojies! Nudien, ja arī turpmāk… Sai plauktā akurāt ietilps mūsu

kartotēka. Salīdzinājumā ar smagnējo milicijas mehānismu mums ir divas milzīgas priekšrocības. Pirmā— brīvi, radoši un, galvenais, operatīvi pieņemt lēmumus, jo mūsu attiecībās nepastāv priekšnieka

sindroma bremzējošais spēks, otrā — atkrīt darbietilpīgā papīra smērēšana atskaitēm un protokdliem.— Dod Dievs! Bet kur tad Vītola sūtītais klients? — es jautāju. — Ir jau vēls.Noklindzināja durvju zvans.— Lūk, arī viņš! — iesaucās Valts. — Esiet tik laipns, ielaidiet viņu, bet es pagaidīšu savā istabā.

Esmu nedaudz māņticīgs, tāpēc šī iedoma. Tas tikai pirmo reizi, vēlāk — kam ērtāk.Atvēris ieraudzīju savā priekšā nevērīgi ģērbušos, gadus sešdesmit vecu vīrieti, inteliģentu pēc

vaiga un uzvedības.— Meklēju Kronbergu, — viņš basā atbildēja uz manu jautājumu.— Nāciet iekšā! — Attaisījis istabas durvis, aicināju tālāk: — Lūdzu, šeit!Apmeklētājam ienākot, draugs piecēlās pretim.— Valts Kronbergs, šis ir mans kolēģis Roberts Štāls.— Kārlis Ulmanis/ —- klients stādījās priekšā un, pamanījis mūsu izbrīnītos skatienus, drūmi

piebilda: — Neesmu prezidents …— Lūdzu, sēstieties! — Valts norādīja uz krēslu dzeltenās gaismas aplī un piestūma cigaretes. —

Smēķējiet un pastāstiet, kas jūs atvedis mūsu mājās.Vīrietis apsēdās, pārmeta kāju pār kāju un aizdomājās. Viņa gludi skūtā, koptā seja sirmu matu

ielokā nedaudz atgādināja Sergeju Bondarčuku. Manu uzmanību saistīja apmeklētāja rokas — vīrišķīgiskaistas, spēcīgiem pirkstiem. Uz labās mazā pirkstiņa neliels, zaļš plankumiņš, kreisās īkšķi apjož sārtasvītriņa. Lai gan ārā bija diezgan silts, zem žaketes viņam rēgojās biez6, adīts džemperis ar.stāvu apkakli.

— Man jūs rekomendēja Vītols, kaimiņš, — viņš beidzot ierunājās. — Lietā, kurā nepieciešamapalīdzība, nav nekā krimināla, un man gaužām neērti klāstīt par savām likstām svešiem cilvēkiem. Tūdaļes saņemšos, citādi no saraustīta stāstījuma jūs diez vai spēsiet ko izlobīt. Jāteic, ka līdz patvakarvakaram man ne jausmas nebija par privātdetektīvu eksistenci mūsu pilsētā.

— Mēs tikko nodibinājāmies.— Interesanti, interesanti. Jūsu talantu visai uzteica mans kaimiņš, visai. Slavēja loģiku un

novērošanas spējas. Vai Šīs īpašības sevi pierādījušas arī darbā?Kronbergs paraustīja plecus.— Ne man par to runāt…Mūsu viesis pamāja.— Jā, jā, jums taisnība. Un tomēr — neuzskatiet mani par nepieklājīgu, bet, pirms atklāju jums un

jūsu draugam savas dzīves visai intīmo lappusi, es vēlētos nelielu pierādījumu. Saprotiet mani pareizi,man nav žēl naudas, nē, man vienkārši ir vairāk nekā grūti stāstīt par sevi, it sevišķi, ja vēlāk vissizrādīsies… velti. Lūdzu, neapvainojieties!

— Saprotu, — Kronbergs atteica. — Man ir kāds visai spēcīgs arguments — lieta, kuru tikkopabeidzām, bet pierādījumi pagaidām nav domāti atklātībai. Varbūt, — viņš iejautājās, — jūs vēlētosuzzināt kaut ko par sevi?

— Par sevi? — Apmeklētāja balsī varēja saklausīt neviltotu izbrīnu. — Es par sevi zinupietiekami, lai… Ak tā, — viņš piepeši apķērās, — jūs vēlaties…

— To vēlaties jūs, — uzsvēra Valts.— Piedodiet, piedodiet, es uzmanīgi klausos.— Sākšu ar profesiju, — Kronbergs sacīja. — Jūs esat gleznotājs. — Viņš izņēma no kabatas

šķiltavas un piedāvāja Ulmanim uguni. Pamanīju viņa ašo skatienu pētīgi pārslīdam mūsu viesim. Kad tasaizsmēķēja, Valts turpināja: — Jūsu aicinājums ir ainava, kuru parasti gleznojat no dabas. Darbs tomērnav nesis atzinību, pieļauju, ka pie tā vismazāk vainojama profesionālā meistarība. Precējies, betattiecības ar sievu pēdējā laikā saasinājušās. Droši vien tas bijis par iemeslu pagājušās nakts bezmiegamun nomāktajam garastāvoklim. Runājot par raksturu, jāatzīmē zināma piesardzība un neuzticība pretsvešiem. Jūsu automašīnai niķojas akumulators, turklāt pienācis laiks nomainīt eļļu, un jūs dzīvojat ne

augstāk par otro stāvu. Pārējais ir uz minējumu robežas, tāpēc to es neizklāstīšu.Klients nervozi pasmējās.— Vai nu jūs esat gaišreģis, vai tur vainīgs mans kaimiņš.— Ne viens, ne otrs. Es tūdaļ pamatošu savus spriedumus, un jums atliks tos novērtēt.— Labi.— Profesiju uzminēt nav grūti, un es varētu Šim jautājumam nepieskarties, bet, lai izkliedētu

jebkuras šaubas, īsumā pieminēšu galvenos secinājumu avotus Jūsu labās rokas mazais pirkstiņš notraipītsar krāsu uz kreisās īkšķa palete atstājusi savu zīmi — gredzen veida nospiedumu. Ja visam pievienospecifisko šķīdinātāja un eļļas krāsas smaku, ar ko piesūkušās jūsu drēbes, šaubām neatliek vietas. Uz to.ka labprātāk gleznojat ainavu, norāda zaļā — pašreiz, dabā visizplatītākā krāsa — uz jūsu pirksta un šimgadalaikam neatbilstoši biezais džemperis. Jāņem vērā, ka gleznotājs nesēdēs saulē — tas kaitē redzei.Saule, atspoguļojoties eļļā, žilbina acis, bet, atrodoties priekšā, neļauj saskatīt ainavu, turklāt sēdēt saulēir smagi, tas viss liek secināt, ka jūs gleznojat, sēdēdams ēnā. Bet, ilgstoši sēžot vienā vietā, pat siltālaikā kļūst vēsi. tāpēc uzvilkts džemperis. Darbnīcā tā saģērbties nav vajadzīgs, tātad gleznojat dabā.

To, ka darbs nav guvis atzinību, man pasaka jūsu vārds, kuru, lai gan visai interesējos parglezniecību, dzirdu pirmo reizi. Neveiksmes cēloni neattiecinu uz meistarību, jo vairāk nekā pieļaujamavarbūtība, ka tieši jūsu vārds ir kalpojis par iemeslu neveiksmei.

Par sievas esamību runā laulības gredzens uz labās rokas zeltneša. Jūsu džempera apkaklē kožuizēstais caurums vēl nesen ticis akurāti aizlāpīts — dzijas krāsa nav daudz zaudējusi no sākotnējāspilgtuma. Tas norāda, ka attiecības ar sievu nesenā pagātnē jurns bijušas labas, bet šī žaketes pogaapstiprina pieņēmumu, ka pēc tam tās negaidīti pasliktinājušās.

— Kā to var izdarīt poga?— Visai vienkārši. Diegs, ar kuru tā piešūta, ir gai-' sāks par citu pogu un drēbei pieskaņoto, turklāt

tā piešūta, velkot diegu krustām, turpretī agrāk šūtajās tas vilkts paralēli. Divas kļūdas, šujot vienu pogu,spēj ielaist tikai vīrietis.

Mūsu sarunas laikā, neraugoties uz ieinteresētību, jūs vairākas reizes paslepus nožāvājāties, tātadpagājušo nakti slikti gulējāt, bet uz nomākto garastāvokli man norādīja jūsu apģērbs. Nedomāju, kainteliģents, gludi skūts un, pēc visa spriežot, vīrietis, kas rūpējas par savu ārieni, ieradīsies viesos piesvešiem cilvēkiem darba drēbēs, nenomazgājis krāsu no rokām. Tātad jūs kaut kas nomāc, pie tam tik ļoti,ka liek aizmirst ārējo Izskatu.

Par piesardzību un neuzticību svešiem runā prasība man vispirms pierādīt savu kompetenci — untikai pēc tam paša stāstījums par problēmu, kas atvedusi pie mums.

Uz jūsu gaišās kurpes redzams tumšs, spīdīgs plankums. Tā ir vieta, uz kuras, pārbaudot eļļas līmenikarterī, no mērstieņa nokrīt eļļas pile. Plankums ir tumšs, tātad eļļa veca, iesaku •nomainīt. Automobiļaakumulators niķojas, laikam pašizlāde pārsniedz pieļaujamo, tāpēc jūs to nesat dzīvokli uzlādēt. Sīkiecaurumiņi biksēs rāda, ka cauri elementu korķu urbumiem izkļuvušās skābes pilītes saēdušas drēbi.Nēsājot to piespiestu pie vēdera, tas ir neizbēgami. Ja jūs dzīvotu augstāk par otro stāvu, esmupārliecināts, ka būtu pielāgojies nēsāt ar parocīgāku paņēmienu.

— Varbūt man ir sava māja?— Būtu jums māja, vienkāršāk par vienkāršu būtu izlaist vadus caur logu, nevis nēsāties ar šo

smago lietu šurp turp.Redzēju, ka, Valtam stāstot, sarunu biedra seja noskaidrojām, sākotnējo skepsi nomainīja

pārsteigums, bet tā vietā, stājās skaidri saskatāma cerība. Tikko Kronbergs beidza, viņš iesaucās:— Tā ir augstākā meistarība, kādu vien var iedomāties!Mans draugs viegli palocījās.— Es jūs klausos.— Jums pilnīga taisnība, esmu gleznotājs neveiksmi- nieks. Jau studiju gados man nācās dzirdēt

pārmetumus, ka vecāki — Ulmaņa līdzskrējēji — nokristījuši mani viņa vārdā, lai tādā veidā izteiktulojalitāti režīmam. Kādu laiku daži visai cītīgi nopūlējās, pierādot manu tiešo radniecību ar bijušo ValstsPrezidentu, taču viss, ko šie pseidopatrioti panāca, bija manis ierakstīšana «melnajos sarakstos». Bijulemts neveiksmei, mans vārds pats par sevi izslēdza piederību partijai un tātad iespēju pacelties pārividusmēram oficiālajā rangu tabulā. No šiem laikiem nākusi kā neuzticība, tā piesardzība pret svešiem.Vēlreiz lūdzu mani atvainot, ja saskatījāt manā rīcībā netaktiskumu. Tagad pie lietas Mūsu ģimenē arglezniecību aizrāvušies no paaudzes paaudzē, lai gan es vienīgais esmu kļuvis profesionālis Pārējie —tēvs un tēvatēvs — galvenokārt kolekcionēja un studēja glezniecības vēsturi. Vectēvs gan nedaudzgleznoja pats, bet tikai vaļaspriekam. Nekāda sevišķā rocība viņam nebija, bet, izmantojot apstākli —kamēr dzīvs meistars, tikmēr viņa gleznas pieejamas vienkāršam mirstīgajam —, vectēvs par pieņemamucenu iegādājies virkni izcilu mākslinieku darbu Mūsu mājā var apskatīt Manē, Levitānū, Jūliju Federu,Purvīti. Vec tēvs vairākkārt apmeklējis Parīzi, Drēzdeni, lielākos mākslas centrus Holandē un Spānijā.Viņa sievai, manai vecmammai, šī aizraušanās bijusi īsti pa prātam lai gan parasti sievietes nav sevišķifanātiskas otas cienītājas. Tēvs kolekciju papildināja galvenokārt ar krievu un latviešu mākslas darbiem,bet es tikai ar saviem. Skaidrs, ka maize mūsu ģimenē tika pelnīta grūtā darbā: ja kāds arī iegādājās manugleznu, tad par nesalīdzināmi zemāku cenu neka pārējo kolēģu darMs Ģimenē mēs esam trīs — es, sievaun dēls. Jāatzīmē ka mēs ar sievu mīlam viens otru un divdesmit gadu starpība nebūt nemazina šīs jūtas.Dēlam Jānim jau no mazotnes atklājās dotības mūzikā, bet, būdams paslinks, viņš cerēja savu kūtrumukompensēt ar talantu Visiem zināms, ka talants bez darba ir kā zupa bez sāls, bet dēls bija citās domās.Izteikts maksimālists visā! Pēc mūzikas vidusskolas beigšanas viņš noorganizēja instrumentāli vokāloansambli, kas, tāpat kā viņa komponējumi, klausītāju atsaucību iegūt nespēja, turklāt Jānis izkritaiestājeksāmenos konservatorijā, un tas tad arī bija pēdējais piliens… Pēc pirmās un — ķā izrādījās —pēdējās koncertturnejas viņš mājās neatgriezās, bet palika Zviedrijā. Iekārtojies par trompetistu viduvējāStokholmas ansamblī, viņš pūš savā trubā, pūš par netaisnīgo dzīvi, joprojām nevēlēdamies saprast, katikai darbs ceļ talantu.

Jāatzīstas, ka šāds negaidīts pavērsiens iedarbojās uz mani visai nomācoši. Kā tēvs es dziļipārdzīvoju dēla nepārdomāto soli un pārmetu sev neiejūtību. Jāņa egoisms iedragāja mūsu ģimenes pašuspamatus, un dusmu uzplūdā es atteicos ar viņu sarakstīties. To turpina sieva, ienesot mūsu attiecībāspapildu saspīlējumu.

— Piedodiet, — Kronbergs pārtrauca stāstītāju, — kad tas notika?— Tieši pirms pusgada mēs saņēmām vēsti no Stokholmas. Kopš tā laika sieva katru nakti raud, bet

man no nerviem tā dreb rokas, ka, tikai ar maksimālu piepūli saņemoties, spēju strādāt. Dēls raksta reti unneslēpj nedz grūtības, nedz nākotnes nodomus un cerības. Un te — tas notika pirms nedēļas — pienācavēstule, kurā viņš ar paziņu, kas brauc uz Zviedriju, lūdz atsūtīt gleznu. Tas ir neliels nezināma autoragleznots portrets, spriežot pēc tīklojuma, diezgan vecs. Dēlu sagrābusi nostalģija, un viņš vēloties kādupriekšmetu, kas atsauktu atmiņā dzimto māju.

Man šī kolekcija ir svētums. Kā saite tā mani vieno ar aizgājušajām paaudzēm, un ne par kādu naudues nespētu izraut kaut pavedienu no tās. Tā arī pateicu sievai, lai dara zināmu dēlam un paziņam arī.

— Kad šis cilvēks aizbrauc?— Pēc trim dienām.— Jūs pazīstat viņu?— Nē. Dēls rakstot, ka vispirms tas piezvanīšot un pirms došanās ceja ienākšot gleznai pakaļ.— Kāpēc — rakstot?— Principa pēc nelasu svešas vēstules. Un netaisos lasīt…Drūmā un stingrā Ulmaņa seja lika noprast, ka goda jautājumos šis vīrs ir nepiekāpīgs.— Sī glezna, — viņš turpināja, — neglīta zēna portrets, mani vienmēr valdzinājusi. Tā ir pirmā no

kolekcijas, ar kuru steidzu iepazīstināt jaunus viesus. Pie mums reiz viesojās mākslas zinātnieks, tad viņš

turpat stundu nokvernēja gleznas priekšā.— Dēls saprot jūsu darbu?— Galvenajos vilcienos. Sevišķu interesi glezniecība viņā nekad nav izraisījusi, cita lieta —

mūzika.— Vai glezna vērtīga?— Ir dažādi vērtības mēri. Ja runājam par naudu, tad sevišķi vērtīga tā nevarētu būt, es jau stāstīju

par vectēva mantas stāvokli. Viņš to iegādājies kādā Holandes tirdziņā par smieklīgi zemu cenu.— Kas notika tālāk?— Sekoja asa vārdu apmaiņa — varat iedomāties mātes emocijas, ja tās cālītim tiek liegts

kārotais… Turklāt paššaustīšanās … Rezultāts bija visai bēdīgs, un kopš tās reizes mūsu starpā valdaklusums. Aizvakar, kad domājām jau doties pie miera, bez iepriekšēja brīdinājuma ieradās Jāņa paziņa.Man nepavisam nepatika šī subjekta nekustīgās acis. Skatienā tik tukša vienaldzība, ka nespēju apvaldītnervozus drebuļus.

«Kur glezna?» sveiciena vietā ar rupju tiešumu viņš vaicāja.«Kāda glezna?» es atcirtu. «Nav un nebūs nekādas gleznas, tā arī pasakiet.»«Nav un nebūs…» viņš daudznozīmīgi novilka, un es pamanīju tukšajā skatienā uzliesmojam

cilvēcisku jūtu atblāzmu. Tās bija dusmas — niknas, neapvaldītas, bet šis iekšējais izvirdums nekādineatsaucās uz balsi, kas skanēja kā iepriekš:

«Kāds tam iemesls?»«Nevēlos izskaidroties, sveiki!» Es pagriezos uz prom- iešanu.Neaicinātais viesis mākslotā vienaldzībā paraustīja plecus.«Kas man, pildu lūgumu… Pirms aizbraukšanas zvanīšu, bet jūs līdz tam visu kārtīgi apsveriet.»Sī saruna mani slikti ietekmēja. Esmu gatavs uzklausīt pārmetumus par nesavaldību un nepieklājību,

bet… Viņa klātbūtne pati par sevi radīja manī sajutu, it kā es būtu saskāries ar kāda rāpuļa aukstiderdzīgo miesu, turklāt to pastiprināja nepatīkamais temats un pastāvīgais nervu sasprindzinājums.

Sieva izvadīja nelūgto ciemiņu un, neteikdama ne vārda, iegāja savā istabā. Nakti pavadīju vienosmurgos un otrā rītā piecēlos kā sasists. Tikai nobaudījis kafijas tasi, biju spējīgs doties pastrādāt. Vasaratik īsa, jāķer ik mirklis. Atgriezos vēlā pēcpusdienā, piezvanīju …

— Jums pašam nav savas atslēgas? — stāstītāju pārtrauca Valts.— Protams, ir, bet man rokas bija pilnas — krāsu kaste, saliekamais krēsls, molberti… Tātad

piezvanīju. Tā kā sieva neatsaucās, nācās nolikt nesamo un atslēgt durvis pašam. Vēders man kurkstēja kāvilkam badā, un pirmām kārtām es metos paēst.

— Jūsu sieva strādā?Ulmanis pasmīnēja.— Sociālistiskajā sabiedrībā mājsaimnieces un bērnu audzinātājas jēdziens pielīdzināts

anahronismam… Sekas redzamas visā … Keramiķe.— Pusdienojat parasti mājās?— Jā, tikai šoreiz nācās iekost to, kas ledusskapī, — pusdienu nebija. Apmierinājis izsalkumu,

devos uz darbistabu, kas reizē kalpo par gleznu izstādi. Pirmais, kas iekrita acīs, — tumšs četrstūris uzgaišo, pabālējušo tapešu fona. Zēna portrets bija pazudis! Neapstrīdams un acīm redzams fakts, ka sieva,pārkāpjot vārdos neizteikto norunu, atdevusi gleznu. Es zinu viņas dabu — pārmērīgi emocionāla,paštaisna, izteikta egoiste, bet, lai kā, nekad nevarēju iedomāties, ka viņa spējīga uz kaut ko tādu… Kāpērkona spēriens no skaidrām debesīm! Vispirms mani sagrāba ledains niknums-, un vienīgi ar maksimālupiepūli man izdevās savaldīties. Es pat domu nepieļāvu, ka manu senču krātās kolekcijas kaut vienseksemplārs … Vieglprātīgā dēla rokās tas būtu zaudēts kā man, tā Latvijai!

Biju simtprocentīgi pārliecināts, ka šā tipa adresi no sievas neizvilkt, un tad man prātā ienāca Vītols.Es zināju, ar ko viņš nodarbojas, mūsu attiecības vienmēr bijušas savstarpēji labvēlīgas, tāpēc

nekavējoties piezvanīju pie viņa durvīm. Liels bija mans pārsteigums, kad kaimiņš izskaidroja manubezpalīdzību likuma priekšā. Sieva esot paņēmusi tikai daļu kopējās mantas, tātad savu īpašumu, ar kururīkoties pēc pašas ieskatiem tai dotas pilnas tiesības. Un tā tālāk, un tā joprojām… Izrādījās, ka esmugalīgs profāns likumu zināšanā, un jau kritu izmisumā, kad viņš ieteica griezties pie jums.

— Vai nemēģinājāt atrast kopīgu valodu ar sievu pa labam?— Mēģināju, bet viņa tik ietiepīgi klusē, ka, lai nekristu grēkā, biju spiests atmest ar roku, liekot

visas cerības uz jums. Te nu es esmu ar savām raizēm un jautāju — jūs palīdzēsiet?— Nesolīšu, bet iespēju robežās darīšu visu, lai gleznu atrastu, — Valts atteica. — Lai gan tagad

man zināmi jūsu uzskati, esmu spiests lūgt atļauju ieskatīties dēla vēstulēs.Ulmaņa seja samācās.— Tā ir sievas korespondence!— Vai zināt, kur viņa to glabā?— Naktsgaldiņa atvilktnē savā istabā.— Jums kopējas guļamtelpas nav?— Es naktīs krācu, un sieva jau pirms gada izteica priekšlikumu gulēt atsevišķi. Es neiebildu.

Labi, — pēc īsa klusuma brīža mūsu viesis negribīgi piekrita, — ja tas tik nepieciešams, varu parādītatvilktni, bet, Dieva 'lēļ, vairāk, gari no manis neprasiet. Vēstules lasīt es netaisos!

— Ko jūs, ko jūs. Pateicos par pretimnākšanu tik delikātā jautājumā. Pats saprotat, ka tas varievērojami atvieglot mūsu misiju. Šovakar jau vēls, tātad rīt mēs būsim klāt. Cikos sievai sākas darbs?

Mūsu klienta sarauktā piere liecināja, ka viņu nepavisam nesajūsmina šis priekšlikums.— Nemaz nezinu, — viņš atzinās. — Pie mums viesojas sievas māsa no Jelgavas, un mājup viņa

taisās rīt no rīta, šķiet — vienpadsmitos.— Kur viņa pavadīs nakti?— Mūsu mājā.Kronbergs atgāzās atzveltnī un pievēra acis. Mirkli kaut ko apsvēris, izteica negaidītu priekšlikumu:.— Palieciet šonakt pie mums. Iekāms nebūsim pārbaudījuši vēstuļu saturu, mēs nevaram neko

pasākt. Ja vēstulē būs pieminēta šī cilvēka adrese, tas krietni vienkāršos mūsu uzdevumu. Visoperatīvākbūs, ja varēsim ierasties īstajā brīdī, un vislabāk to spētu nodrošināt jūs ar savu mašīnu. Tā ir lejā?

— Jā, bet…— Lieki neuztraucieties. Vietas te pietiekami, un mums tas nebūt nebūs apgrūtinājums. Norunāts?

Piezvaniet un brīdiniet sievu, ka šonakt nebūsiet.— Ir jau izdarīts. Es grasījos nakti pavadīt pie drauga, jo sievasmāsa nav no tiem cilvēkiem, ko

labprāt redzu savā sabiedrībā.— Bet akumulators? — es iejautājos.— Nenosēdīsies. To nepieciešams uzlādēt, ja dienas trīs mašīna'netiek kustināta.Pie vakariņu galda Kronbergs palūdza mūsu viesi nedaudz pastāstīt par sievasmāsu.— Ja viņas raksturu dzejā vai prozā spētu attēlot rakstnieks, — sacīja Ulmanis, — nešaubos, ka

tas kļūtu par vieglas uzvedības sievietes prototipu. Par spīti tain, sieva viņu sagaida kā mīļu ciemiņu unvienmēr pavada prombraucot. Tas Jauj cerēt, ka rit jūs netraucēti varēsiet iepazīties ar visu, ko vienvēlēsieties.

— No kurienes jums zināma viņas intīmā dzīve?— Savā laikā par to pastāstīja sieva, turklāt pati daba ir iezīmējusi vieglprātīga tukšuma vaibstus

viņai sejā un tieksmi atbilstoši ģērbties. Man šāda tipa sievietes derdzas. Viņa ir gadu vecāka par sievu,bet uzvedas kā aprobežota padsmitniece, kuras muļķība izskaidrojama ar aizņemtību faila kulta rituālos.

Izsmēķējuši pa cigaretei, jau taisījāmies uz dusu, kad neuzmanīga manis izteikta piezīme parimpresionismu izraisīja stundu ilgu diskusiju starp Valtu un Ulmani. Kronbergs mazāk runāja parglezniecību, vairāk par tiesībām brīvi paust savus uzskatus mākslā. Iecietība pret cita domām — tā esot

impresionisma paustā vērtība.Es klusēju, bet Ulmanis neslēpa nepatiku pret šo novirzienu.— Pat ārprātīgais, — viņš iesaucās, — spēj gleznot! Jā, jā, bet vai šie darbi jācildina? Monē ar

savu «Saullēktu» ienesa glezniecībā subjektīvismu, to vienpusību, kuru nosaka autora uztveres nepilnība.Vai var salīdzināt Dabu ar viena atsevišķa, kaut ģēnija, bet — cilvēka acumirklīgo tās novērtējumu? Navlielāka uzdevuma kā attēlot to visā bagātībā, neizraujot pa gabaliņam atbilstoši savām iegribām,garastāvoklim vai apšaubāmai meistarībai. Un gleznotāja sūtība? Neviens neglezno sev, tā ka tas navnekas cits kā egoisms atsegt Dabnš vietā savas izjūtas.

Es uzskatu, ka jau pašportrets ir pašslavināšanas paņēmiens, izmantojot savu ārieni, betimpresionisms — augstprātīga paštīksmināšanās. par iekšieni…

Nāca jau otrā rīta stunda, kad devāmies gulēt. Uzmodos ierasti agri un, iegājis virtuvē, sev parizbrīnu, sastapu pilnīgi apģērbušos Kronbergu. Ieraudzījis mani, viņš iesmējās.

— Nudien, Robert, jūs pārstāvat tos cilvēkus, kuriem nebūt nav jāizsaka savas domas skaļi. Nē, nē,bezmērķīgi skraidīt es netaisos, piecēlos agrāk gluži vienkārši — lai ieklausītos. Vai dzirdat?

— Ko?— Klusumu.Atmetu ar roku un, paraustījis plecus, devos pakro- sot. Pilsēta vēl tikai modās — ielas tukšas un

klusas, tikai nebeidzama stāvošu automašīnu virtene gar šaurā trotuāra malu. Cilvēks indēja sevi kāmācēdams. Man šo sibarltisko tieksmju izsaukto stresu noņēma parka zaļums, bet atceļā es no jaunauzlādējos ar negatīvu lādiņu.

— Lūk, ari mūsu sportists! — Valts apsveica mani, kopā ar Ulmani sēdēdams pie galda.Pārģērbies pievienojos viņiem. Mūsu viesis izskatījās krietni labāk nekā vakar.— Izgulējos kā Dieva ausī, — viņš atzinās. — Mājās mūždien tikai ar vienu aci.— Pārbaudiet āderes, — ieteica Kronbergs. — Uz tām gulēt ir kaitīgi, bet krustpunkts nes līdzi

slimību. Negrieziet stakles veida viciņu…— Zinu, pārbaudīju. Tā nav āderu, tā ģimenes vaina… Pie jums kaut kā mierīgi, bet mājās

nepārtraukts saspīlējums.— Kopš dēla aizbraukšanas?— Jā.— Tas tiesa?Uzmetu Kronbergam pārsteigtu skatienu, bet Ulmanis nodūra galvu.— Jā, — viņš tikko dzirdami nomurmināja.Nolēmām ik pēc pusstundas piezvanīt pa mūsu ciemiņa telefonu. Lai kaut kā nosistu laiku, ķērāmies

pie kārtīm. Ulmaņa'prognoze attaisnojās pusvienpadsmitos. Uz zvanu neviens neatsaucās, un mēsdevāmies ceļā.

Automobilis — pirmā izlaiduma žigulis — grabēdams un klabēdams cauri Rīgai izveda mūs uzĶengaraga rajonu. Nogriezāmies šaurā, izdangātā celiņā starp mājām un drīz vien bijām galā.

— Kā jūs orientējaties? — Es pārlaidu skatienu monotoni vienādajām, neizskatīgajām ēkām. Patzaļie laukumiņi starp tām šķita nomērīti ar feldfēbeļa cienīgas iztēles precizitāti.

— Sākumā patiešām gadījās pieklauvēt pie svešām durvīm, bet pamazām pieradu. To gan vairākvar attiecināt uz refleksiem nekā atmiņu. Trīsdesmit soļi uz priekšu — impulss, desmit sānis — impulss,pieci uz augšu, un roka pati meklē kabatā atslēgu…

Pirmā stāva standartizētais trīsistabu dzīvoklis, atverot durvis, izdvesa pretim spēcīgu māksliniekadarbnīcas aromātu. Garenās, kvadrātmetrus piecpadsmit lielās istabas sienu maksimālā platība bijaatvēlēta gleznu izstādei. Pat es, par spīli visai pieticīgam zināšanu līmenim šajā jomā, sajutu neparastuvaldzinājumu, ap lūkojot īsta talanta veltījumu nākošajām paaudzēm. Līdzās durvīm izdalījās tumšāksčetrstūris — vieta, kur vēl pirms divām dienām karājās zēna portrets. Valts izmērīja — trīsdesmit reiz

četrdesmit centimetri.— Tādu var pat portfelī aiznest, — viņš secināja— Kāpēc nepieslēdzāt signalizācijai?— Dzīvoklis ir pieslēgts. Kas to varēja iedomāties ka paša sieva …Rūpīgi pēc kārtas Kronbergs pārbaudīja katras istabas logu, durvis un sienas. Telpā aiz viesistabas

nešaubīgi varēja pateikt — šeit mitinās sieviete. Uz tualetes galdiņa tūbiņas ar krēmiem, smaržas, grāmatukaudzīte ar padomiem, kā saglabāt jaunību un svaigu seju

— Kur? — Valts jautājoši pavērās namatēvā.Par atbildi tas izvilka atvilktni un, kā mazgājot rokas nevainībā, pakāpās soli atpakaļ. Valts

ieskatījās, tad, iebāzis roku, pataustījās dziļumā.— Tukšs …Mēs nekautrējoties pārmeklējām telpu, izskatījām katru apģērba gabalu — vēstuļu nebija. Skapī zem

tīras veļas kaudzītes Valts atrada apbružātu nel; e!a formāla albumu.— Sievas, — Ulmanis īsi paskaidroja.— Jums kopīga nav? *— Man nepatīk fotografēties. Vienīgo uzņēmumu — tas ir no kāzu dienas, uz kura var redzēt mūs

abus, jūs atradīsiet pēdējā lappusē. Mums vispār maz kopīgo interešu. Nesen mēģināju atcerēties, uz cikizrādēm esam bijuši, iznāca — uz vienu. Es daudz strādāju…

Dzīvokļa saimnieks tikai pusei fotogrāfiju ar grūtībām varēja sniegt paskaidrojumus.— Šī ir mana sieva … šī — viņas māsa, — viņš rādīja uz izlaidīgi ģērbtu sievieti ar kaķi uz

ceļiem.— Seit viņa kopā ar vienu no saviem… Te sievas vecāki, ļoti simpātiski vecīši. Dēls … Seit sieva

Lielupes kortā spēlē tenisu. Viņa vēl tagad trenējas. So… — Stāstītājs piepeši aprāvās.— Jā? — Valts uzmeta viņam asu skatienu.— So fotogrāfiju redzu pirmo reizi. — Ulmanis piedūra pirkstu krāsainam uzņēmumam, no kura

brīvā, nepiespiestā pozā, uzlikusi roku māsai uz pleca, smaidīja mūsu klienta sieva, bet līdzās glītsvīrietis drūmi, pat naidīgi raudzījās objektīvā. — Ne vienu reizi vien esmu brīdinājis nebiedroties ne armāsu, ne tās paziņām, bet redziet… Tas ir šīs… šīs… —Namatēvs ar blīkšķi aizcirta albumu un iemetaistabas stūrī.

Valts nepamirkšķināja ne aci.— Pastāstiet par to mākslas zinātnieku, kas, kā jūs apgalvojāt, stundu nokvernējis gleznas priekšā,

— viņš mierīgi palūdza.— Uz sievas dzimšanas .dienu viņas māsa atveda to sev līdzi. Valfrīds Lobanovskis. Es gan sākumā

apšaubīju, bet ar pāris izteicieniem viņš it kā apliecināja savu kompetenci.— Kur dzīvo šis Lobanovskis?— Hanzas ielā. — Ulmanis izvilka kabatas portfeli un parakņājies izņēma vizītkarti. — Valfrīds

Lobanovskis. Aicināja piekāpt, papjāpāt par mākslu, bet kopš tās vienas reizes pie mums neesmu viņusastapis, varbūt tai jau cits… Ņemiet, ņemiet, man šī vizītkarte nav vajadzīga.

— Appakstiet viņu.— Brūnēts, gadus četrdesmit vecs, augums… bet ko es te stāstu. Mirkli uzgaidiet.Namatēvs sadabūja rakstāmgalda atvilktnē zīmēšanas lapu un aši uzmeta portretu. Piestūmis

Kronber- gam, sacīja:— Labākais apraksts…— Ko jūs par to teiksiet, Robert? — Valts pasmaidīja. — Ja visiem lieciniekiem kaut kas tāds būtu

pa spēkam, neatklāto noziegumu skaits samazinātos līdz minimumam.— Ja jums nav par apgrūtinājumu, es palūgšu vēl tā cilvēka portretu, kurš atnāca pēc gleznas.— Lūdzu!

Ulmanis tikpat ātri uzmeta vēl vienu skici. Zīmēja viņš drošiem vilcieniem, un es redzēju, ka ikvienalīnija izcēla kādu noteiktu sejas īpatnību, kopumā radot personību. Pat man kļuva skaidrs, ka mūsu priekšāir izcils meistars.

Vai tas bija izskaidrojams ar mākslinieka antipātijām pret šo cilvēku un viņa misiju, bet šī subjektīvāattieksme uz papīra atainoja zemisku instinktu apzīmogotu seju. Glūnīgs un reizē auksts skatiensiekritušajās ačelēs, plānas, kā smīnā sakniebtas lūpas, piere slēpjas zem biezu matu cekula, cietsirdīgurievu izvagoti mu- its Kaktiņi — šis tips nebija no tiem, kuru sastapt uz vientuļas takas ir patīkami.

Valts salika zīmējumus līdzpaņemtajā mapītē un pajautāja:— Kad jūsu sievai dzimšanas diena?— Divdesmit astotajā jūlijā.— Pateicos! — Viņš pierakstīja datumu savā piezīmju grāmatiņā. — Bet tagad koncentrējieties

— kur varēja palikt vēstules?— Varbūt izmetusi? — eš ieminējos.Saimnieks nošūpoja galvu.— Izslēgts, sieva ir izteikti sentimentāla.— Atliek, — Kronbergs nopūtās, — pārbaudīt pārējoSadalījuši dzīvokli kvadrātos, rūpīgi pārmeklējāmkatrs savējo, bet vēstules neatradām. Redzēju, ka šis fakts liek Valtam aizdomāties. Pacēlis istabas

stūrī nomesto albumu, viņš izņēma fotogrāfiju, kas namatēvā bija izsaukusi tik krasi negatīvu reakciju.— Ar jūsu atļauju šo te es paņemšu līdzi. Te vienuviet redzama kā jūsu sieva, tā viņas māsa.

Cerams, šis uzņēmums palīdzēs gleznas meklējumos. Vēl man nepieciešama māsas adrese. — Viņšvēlreiz izņēma piezīmju grāmatiņu un ierakstīja Ulmaņa diktēto. — Bet nu laiks sākt darboties. Eszvanīšu.

— Atlikušas divas dienas, — mūsu klients atgādināja.— Zinu, — Valts atteica, — bet pieļauju, ka šis termiņš ir stipri nosacīts.Pametām Ulmani noraizējušos un grūtsirdības pilnu, likās, paša miteklis apslāpējis pie mums

radušos cerības dzirksti.

II Aizdomas

— Es nedaudz pazīstu šo apkārtni, — Kronbergs paziņoja, kad iznācām uz ielas. — Ejam!Labu brīdi riņķojuši starp zaļganu pudeļu lausku dekorētām blokmājām, iznācām pie stiklotas

vienstāva piebūves — sakaru nodaļas, kā izkārtne vēstīja.— Man nepieciešams pastnieks, kas apkalpo šo rajonu, — Valts šacīja pēc viņa lūguma

ataicinātajai "blondai, korpulentai nodaļas priekšniecei un nosauca Ulmaņa adresi.— Zūd avīzes?— M… m, — Kronbergs nenoteikti atrūca, un priekšnieci tas ietekmēja kā stingra pavēle.— Tūlīt Kristaps bus klāt, — viņa paziņoja un aizpeldēja cēlā, līganā gaitā.Nepagāja ne minūte, kad, gluži kā no zemes izlīdis, uzradās drausmīgi kārns, grumbains vīrietis.

Zilais formastērps izskatījās kā uzkārts uz putnubiedēkļa un smirdēt smirdēja pēc eigarctcm.— Ja jums kas jautājams, — viņš nočērkstēja, — ejam ārā uzpīpēt.Kad atsēclāmies uz soliņa turpat pie ieejas, Kronbergs vaicāja:— Jūs labi pazīstat savu rajonu?Pastnieks aizsmēķēdams palocīja galvu un izpūta tik kancerogēnu dūmu mutuli, ka pat rnan —

grēciniekam šajā ziņā — aizcirtās elpa. Līdz šim nezinu, kas tā bija par marku, bet pēc sarunas es vēldesmit stundas jutu apģērbā tās indīgo smārdu.

— Jūs zināt adresi, kas mūs interesē?— Priekšniece teica.— Arī to, kas tur dzīvo?Pastnieks pasmīnēja.— Es savējos zinu. Prezidents. Pasūta «Veselību», «Sievieti», «Lauku Avīzi», vēstules saņem no

Jelgavas un Stokholmas.Kronbergs uzsita man uz pleca.— Lūk, Robert, to es saucu par profesionāli! Ir, no kā pamācīties, vai ne? Jūs, — viņš turpināja,

— viens apkalpojat šo rajonu?— Gadās pieņemt palīgu uz vienu vai divām dienām. Jaunais gads, Sieviešu diena …— Bet vasarā?— Vasarā darba ir mazāk.— Tātad, ja es pareizi sapratu, pēdējos mēnešus jus strādājāt viens.— Jā.— Dodiet padomu — kā mēs varētu uzzināt datumu, kurā Ulmanis saņēma pēdējo vēstuli no

Stokholmas? Mums ir aizdomas, ka viena pazudusi.— Uz to atbildēt vieglāk par vieglu. Septiņpadsmitajā jūnijā.Kronbergs izbrīnā sarauca uzacis.— Kā jūs to zināt?— Vienkārši. Todien gāza kā no spaiņa, un man gadījās uzbraukt uz slapja akmens taisni Ulmaņa

durvju priekšā* Ritenis apkārt, un es peļķē! Labi, ka nekāds glaunais ancuks. — Viņš ar diviemsadzeltējušiem pirkstiem pacēla celī bikšu staru. — Soma gamsastapa un visvairāk tā vēstule… Bet varatbūt pārliecināts, jaunais cilvēk, ka arī bez tā es zinātu atbildēt. Es savējos pazīstu…

— Tātad pēc septiņpadsmitā jūnija vēstules no Zviedrijas nav pienākušas?— Uz galvošanu. Jā, adresētas tās bija nevis prezidentam, bet madāmai.— Ulmanei?

— Jā.Kronbergs piecēlās.— Man atliek pateikties pat ziņām un lugt nevienam nestāstīt par sarunu. — Izņēmis no kabatas

cigaretes ar filtru, iespieda pastniekam rokā. — Mainiet marku …Kad nogriezāmies aiz stūra, Valts ievilka mani dziļāk masīvā un, atradis soliņu kuplas liepas paēnā,

lika apsēsties.-— Atpūtieties, Robert, un visu mierīgi pārspriedīsim. Izsakiet savas domas par šo gadījumu.— Manuprāt, viss skaidrs, — es sacīju. — Jāiet pie Ulmaņa sievas, jāuzzina tā cilvēka adrese un

jāatprasa glezna.— Bet ja nu vina neteiks?— Mm …— Nē, tas nav pareizais ceļš. Mums vajadzīgas noteiktas ziņas, tādas, kas izslēdz rezultāta

atkarību no niķīgas sievietes untumiem. Ko jūs domājat par viņu?Es paraustīju plecus.— Ko varu domāt par sievieti, kuru esmu redzējis vienu reizi un to pašu — fotoattēlā?— Es arī, — Valts sacīja, — tomēr varu apgalvot, ka viņa ir negodīga, un domāju, ka

apprecējusies ar mūsu klientu aiz savtīgiem nolūkiem. Iespējams, tā bijusi kāre dzīvot galvaspilsētā, vaiarī viņu pievilinājusi nākamā vīra profesija. Apšaubu versiju, ka tieši dēlam ievajadzējusies glezna, vēlpieļauju, ka šai sie- svietei ir rniļakais un tuvākajā laikā viņa grasās

šķirties.— Kas jums liek viņu apvainot negodīgumā?— Meli. Ja sieva melo vīram, ka naktīs tas krācot, ar nolūku slēpt savu vēsumu pret viņu, .citā

vārdā to grūti nosaukt.— Sāds apvainojums prasa pierādījumus.— To izdarīt vienkāršāk par vienkāršu. Šorīt, visai pārsteigdams jūs, es piecēlos krietni agrāk.

Piecēlos ar nolūku paklausīties mūsu viesa krākšanā. Nosēdēju durvju priekšā vairākas stundas no vietas,bet istabā valdīja kapa klusums, lai gan no rīta Ulmanis atzinās, ka gulējis kā Dieva ausī. Tātad sievamelo! Gribu pievērst jūsu uzmanību šim faktam, jo meli, kaut nelieli, liek apšaubīt visu pārējo, kas balstāsuz šāda cilvēka vārdiem. Tāpēc es pirmām kārtām devos uz pastu, un tur atklājās viņas otrie meli — jūsbijāt liecinieks. Pēdējā vēstule no Stokholmas pienākusi nevis pirms nedēļas, kā viņa iestāstījusiUlmanim, bet gan pirms mēneša! Pazīstot vīra dabu, viņa bija droša, ka nevajadzēs to parādīt. Melīgassievietes, negodīgas savā būtībā, ja daba tās apveltījusi ar skaistumu, noteikti izmantos to savtīgosnolūkos. — Valts izņēma fotogrāfiju.

— Ielūkojieties viņā uzmanīgāk! Esmu ievērojis, ka labi ja vienā no simt gadījumiem vēlamais irsakritis ar iedomāto un viņas iziet pie vīra aiz mīlestības, pārējos gadījumos atliek nožēlot lētticīgovīriešu likteni. Lūk, tāpēc es domāju, ka vienīgi no Ulmaņa puses ir bijušas šai savienībai atbilstošasjūtas.

— No kā jūs secinājāt, ka viņa grasās šķirties?.— Skatieties šeit — ko jūs redzat viņai pirkstā? — Kronbergs iebadīja uzņēmumā.— Laulības gredzenu.— Pareizi, jums teicama redze. Bet vai ievērojāt šo pašu gredzenu rotaslietu šķirstiņā uz tualetes

galdiņa? Redziet nu, Robert, ar teicamu redzi vien ir par maz, vēl jāaptver tas, ko redzi. Par ko šis faktsrunā, jums, protams, ir skaidrs! Ja sieviete, kas agrāk nēsājusi laulības zīmi uz zeltneša, piepeši sāk no tāskautrēties, varat nešaubīties, ka tam par iemeslu ir mīļākais un apziņā noformējusies doma — šķirties.

— Atlicis pēdējais. Jūs apšaubāt, ka Ulmaņa dēls ir tas, kam ievajadzējusies glezna?— Sis jautājums ir grūtākais no visiem. Pārspriedīsim tā — vai jauns puisis, maksimālists, lai

sasniegtu savus mērķus, ies zemoties? Atbildi lasu jūsu sejā — nekādā ziņā! Te vietā piezīme, ka

maksimālists var būt tikai godīgs cilvēks, tādam goda jēdziens organiski izslēdz zemošanos otra priekšā.Viņš aizgājis paceltu galvu, un man ir aizdomas, ka lēmumu par emigrāciju izsauķusi ne tikai viņa talantanoniecināšana, bet ari attiecības ģimenē. Seit gribētos pārmest egoismu vairāk tēvam nekā dēlam.Iedomājieties sev tuvāko cilvēku svešā vidē ar minimālām valodas un kultūras zināšanām par tautu, kurasvidū jādzīvo! Tēvam šis apstāklis neizsauc ne mazāko līdzjūtību, viņš nevēlas pat aizrakstīt! Viņuattiecībās es saskatu agrāko konfliktu atstāto mantojumu. Un piepeši šis dēls kļūst pazemīgs, un lūdz tēvamgleznu? Man grūti to pieļaut Vēl tāpēc, ka pret glezniecību Jānis bijis diezgan vienaldzīgs. Vaipārsteidzīgi pieņemt, ka viņam šajā gadījumā ir aizsega loma kāda bita netīriem nodomiem?

— Kam? Kas cits, ja ne dēls, var iekārot portretu?Valts atgāza galvu un, raudzīdamies lapotnes nomierinošajā zaļuma, brīdi klusēja. Es redzēju, kā

viņam izgludinās krunciņas mutes kaktiņos un ap acīm.— Labākais paņēmiens, kā atpūtināt redzi, — viņš sacīja. — Jā, par labu dēlam liecina vēl tas. ka

neatradām vēstules. Kāda vajadzība tās slēpt, ja tur atrodams mātes pašaizliedzīgās mīlestības izraisītānodarījuma attaisnojums? To jebkura sieviete nostādītu priekšplānā kā savu nopelnu. Dabiski, ka rodasgluži pretēji secinājumi.

, Mazpamazām Valta domu gaitas ietekmē manās smadzenēs sāka izgaismoties notikuma detaļas, laigan lielākā daļa joprojām slēpās ēnā. Nekādi nespēju aptvert Ulmaņa sievas rīcības motīvus.

— Rīcības motīvi? — Kronbergs pārjautāja. — Gan jau nonāksim arī līdz tiem. Man aizdomīgsliekas mākslas zinātnieks Lobanovskis. Kā būtu, ja, šīs vizītkartes vadīti, — viņš uzsita pa krūškabatu, —mēs mēģinātu kaut ko tuvāk uzzināt par viņu? Pie reizes, izmantojot gadījumu, novērtēsim Ulmaņa talantuun salīdzināsim portretu ar oriģinālu.

Hanzas ielas namā Valts, man par izbrīnu, nogriezās uz cita dzīvokļa pusi.— Cilvēki, kas mitinās stāvu zemāk par personu, kura modinājusi mūsu interesi, var izrādīties

labākais informācijas avots— viņš čukstus paskaidroja.Durvis, ko greznoja vara plāksnīte ar iegravētu uzvārdu «Zariņa», atvēra barga izskata sieviete

acenēs, ar burtnīcu rokā.— Lobanovskis? — viņa pārjautāja. — Jums jākāpj stāvu augstāk.- — Jūs esat kaimiņi, — Kronbergs vaļsirdīgā balsī sacīja, — un, ja viņa nebūs, negribētu jūs

atkārtoti trasēt. Cikos Lobanovskis sastopams mājās?— Kā visi. Pēc darba — ap pieciem sešiem. Bet labāk uzkāpiet un pajautājiet viņa tēvam.Kad durvis aizvērās, Valts vīlies nopūtās:— Par tik zemu atalgojumu tāda nevaļība…— Nesapratu?— Es par matemātikas skolotāju Zariņu.— Nerunājiet mīklās! Par kādu skolotāju?— Par to pašu. Netaisiet platas acis, Robert, bet mēģiniet tās likt lietā. Ko jūs redzējāt viņai

rokā?— Burtnīcu.— Bet burtnīcā?— Neievēroju.— Re nu! Trenējiet uzmanību, ievērojiet sīkumus un, kamēr tie nav izkrituši no prāta, pakļaujiet

redzēto analīzei. No sākuma starp burtnīcas lapām viņa turēja pirkstu, ļaujot nolasīt no vāka, ka tāsīpašnieks ir II vidusskolas 6.a klases slinkais skolnieks Pēteris Celmiņš. Bet tad, lai burtnīca neaizšķirtos,viņa to atlocīja uz otru pusi Pirmajā lappusē rēgojās trekns divnieks ar visai garu komentāru un parakstu— Zariņa, un tas man ļāva secināt gan par skolnieka Pētera čaklumu, gan apjaust šīs sievietes profesiju.Tad viņa pagrieza burtnīcu, un otrajā lappusē es ieraudzīju sarkanas atzīmes līdz galam neizlabotāmatemātikas uzdevumā. Pēterim tās solīja kārtējās nepatikšanas, bet es jau droši varēju apgalvot, ka mūsu

priekšā stāv matemātikas skolotāja Zariņa. Nu mums jāizlemj, kāpt augā vai ne.Es paraudzījos pulkstenī.— Vēl tikai trīs, viņa nebūs.— Varbūt tā paļ labāk. Kāpsim — parunāsim ar tēvu.Lobanovskis, vecākais, izrādījās runātīgs, atklāts un sabiedrisks cilvēks jau krietni gados.

Uzzinājis,,ka mēs pie dēla, nemudināts sāka stāstīt psr viņu, priecīgs par klausītājiem. Kur radāsnepieciešamība ko precizēt, Valts ar iebildi vai uzvedinošu vārdu ievirzīja stāstījumu sev vajadzīgajāgultnē.

— Jā, jā, — namatēvs apstiprināja. — Valfrīda uztverē māksla nav nekas cits kā zinātne, tāpēc viņšarī izvēlējās šo reto profesiju. Es no tās līdz šim saprotu tik, cik auns no jauniem vārtiem, un varu tikaiapbrīnot dēla pacietību, pētot katalogus, novirzienus, tchjiiku un visu pārējo, ko summējot, kā viņš mēdzteikt, iegūst mākslas zinātni. Reizēm viņa fanātismā es saskatu novirzi, un tas manī vieš bažas par viņaveselību, lai gan fanātismu pašu par sevi var uzskatīt par slimību.

— Drīzāk gan par nesavtīgu aizraušanos, — Valts iebilda.— Jūs tā domājat? Pieņemsim, bet tādā gadījumā kā lai nosauc to, ka, pārnācis no viesībām, dēls

apgalvo, ka redzējis tur īstu Halsu? Fransa Halsa oriģinālu! Tā, manuprāt, nav aizraušanās, bet slimībasizraisītas halucinācijas!

Kronbergs pasmējās.— Netiesāsim, lai netiktu tiesāti paši… Un kur šī vīzija viņu piemeklējusi?— Pie kāda tur gleznotāja …Piepeši atvērās durvis un neiecietīga balss iesaucās:— Tēv, tu atkal!•Lobanovskis, vecākais, ar vainīgu izteiksmi sejā atskatījās. Durvīs stāvēja pajauns, moderni ģērbies

vīrietis ar tēvam līdzīgu, tikai nervozu seju, smalkām rokām un garu skropstu apēnotām gaiši zilām acīm.Pietika pavirša skatiena, lai pazītu viņu — Valfrīds Lobanovskis. Ulmaņa zīmētais portrets un durvīsstāvošais oriģināls sakrita mats matā;

Tēvs pēkšņi kļuva nevaļīgs, bet dēls, atsēdies viņa vietā, pētīja mūs ar saspringtu skatienu. Klusumsieilga, un man jau kļuva neomulīgi, kad beidzot Kronbergs ierunājās:

— Sveiciens no Ulmaņa!— Tencinu, bet jūs es nepazīstu.— Valts Kronbergs, mans kolēģis Roberts Stāls.Lobanovskis viegli palocījās.— Mans vārds jums zināms, ja jau esat Seit. — Viņa vārdos skanēja izaicinājums.— Ja neiebilstai, es uzdošu jums dažus jautājumus, — Kronbergs sacīja, un mūsu priekšā sēdošā

vīrieša acis satumsa.— Iebilstu! — viņš iesaucās. — Ko jūs gribat? Pirms atbildu, man jāzina jūsu nolūki!Redzēju Valtu mirkli svārstāmies, tad, cieši raudzīdamies Lobanovskim sejā, viņš apņēmīgi

noskaldīja:— Pazudusi Haļsa glezna!Sarunu biedra iegarenajā pierē piepeši iesitās bālums, bet jau nākošajā mirklī tā atguva iepriekšējo

krāsu,— No kā jūs uzzinājāt par Halsu?Valts klusēja, nogaidoši salicis kopā pirkstu galus. Lobanovskis pārlaida plaukstu matiem, pameta

iznīcinošu skatienu uz durvīm, aiz kurām bija nozudis tēvs, piecēlās un, sabāzis rokas žaketes kabatās,sāka mērot istabu no stūra stūrī. Pēkšņi apstājies mana drauga priekšā, šņācošā čukstā naidīgi jautāja:

— Jūs, miliči, mani apvainojat zādzībā?— Es pētu notikuma apstākļus. Mans uzdevums — atrast gleznu un atdot likumīgajam īpašniekam.

Starp citu, — viņš pasmīnēja, — mēs neesam no milicijas…Sis paskaidrojums, šķiet, nomierināja namatēvu, un, atkal apsēdies, viņš gandrīz nosvērti teica:— Jautājiet, iespēju robežās centīšos palīdzēt.— Pateicos. Vispirms pastāstiet, kā jūs nonācāt Ulmaņu dzīvoklī!Lobanovskis uzsita dūri uz galda.— Biju pārliecināts, — viņš iekliedzās, — ka ar to viss sāksies! Man viss slēpjamais ir

netīkams, bet ja par to vēl jāstāsta… Labi, ja ne Halss… Jums jāzina, ka ar Ainu esmu pazīstams kopšakadēmijas laikiem: mēs mācījāmies paralēlos kursos, tikai dažādās fakultātēs,

— Jūs runājat par Ulmaņa sievu?— Jā. Viņa beidza Dekoratīvi lietišķās mākslas nodaļu un nodevās keramikai, turpretim es

aizrāvos ar mākslas vēsturi un teoriju. Pēc augstskolas beigšanas viņa drīz vien apprecējās, un gadusdivdesmit man nebija par viņu nekādu ziņu. Tikāmies pirms gada absolventu salidojumā. Mani ļoti saistaglezniecība, tāpēc, uzzinājis par maj nezināmu darbu kolekciju viņas dzīvoklī, nespēju noturēties,nepalūdzis parādīt. Aina atrunājās, motivēdama atteikumu ar vīra greizsirdīgo raksturu.

— Vai jūsu starpā …— Ko jūs! Tā bija tikai sena, vēl bērnišķīga aizraušanās, no kuras nekas nav saglabājies. Pēc dabas

esmu visai kautrīgs, bet, ja tiek skarts darbs, varu kļūt pat uzstājīgs. Jāatzīstas, ka es neliku Ainu mierā, unapmēram pirms nedēļas, droši vien neizturējusi manu uzbāzību, vņa ielūdza pie sevis, bet, lai vīramnerastos nepareizi secinājumi, — kā māsas pavadoni. Piekritu šai lomai, mierinādams sevi ar domu, kamērķis attaisno līdzekļus… Un tiešām — kolekcija atstāja uz mani dziļu iespaidu. Uzreiz varēja pateikt,ka to veidojis kompetents cilvēks. Tā bija Aina, kas pievērsa manu uzmanību nelielai gleznai —portretam. Nepiespiestā modeļa maniere, tehnika, krāsu kompozīcija, kā arī aptuvenais gleznas vecums,neskatoties uz jauno ierāmējumu, vedināja uz domām par Halsu, lai gan nespēju iedomāties, pa kādiemceļiem tas varētu nonākt Rīgas blokmājas dzīvoklī. Līdzība bija nenoliedzama. Neprofesionālim nekoneizteiks tās sīkās nianses, kas raksturo noteiktu mākslinieku, bet manī radās intuitīva, uz pieredzespamatota nojauta. Es saskatīju portretā agrīno, optimisma piesātināto Fransu Halsu.

— Redzējāt vai…— Protams, apgalvot es nevaru. To drīkstētu tikai speciāla ekspertu komisija.— Vai jūs'kādam ieminējāties par savu pieņēmumu?— Vienīgi Ainai. Apgalvojot ko tādu publiski, var nonākt muļķa lomā.— Varbūt kāds noklausījās?— Izslēgts.— Kā viņa reaģēja uz šo ziņu?— Pasmējās un …— Un?— Man šķita, ka Aina to uztvēra ar tādu kā … gandarījumu.— Domāju gan… — Kronbergs piecēlās. — Bet tēvs?Lobanovskis tikai atmeta ar roku.— Vēlu sekmes! — atvadoties viņš gandrīz draudzīgi novēlēja un palūdza: — Ja tas jūs

neapgrūtinās, paziņojiet par rezultātiem — tomēr Halss …— Ko no šodienas notikumiem mēs drīkstam secināt? — uz ielas Valts jautāja.— Vienu, — es atteicu. — Visas šīs afēras organizētāja un izpildītāja ir cietušā sieva Aina Ulmane!— Otrajam punktam es piekrītu pilnībā, bet pirmais vēl jāpierāda.

Intriga Ar spēku iestumtus autobusā, mūs aprija blīva sasvīdušu cilvēku masa. Kā vienots ķermenis tā

kratījās un zvalstījās kopā ar neērto satiksmes līdzekli. Pie universitātes Valts paziņoja:— Nākošajā pietura mūsu ceļi šķiras. Es aizšaušu uz Jelgavu pie Ulinanes māsas, bet jums nāksies

vēlreiz aizbraukt pie mūsu klienta un neuzkrītoši papētīt viņa laulāto draudzeni, pašam, protams, paliekotneredzamam.

— Izsekot! — es nočukstēju.— Nepārdzīvojiet tik traģiski, Robert! Jums nebūt nav jāiziet divcīņā ar pūķi, — Kronbergs

atčukstēja. — Vienkārši, ja viņa kur ies, neitrālā attālumā pavadiet. Pēc darba Ulmane atbraukspārģērbties un saposties — keramiķes nestrādā sterilos apstākļos, un jūs nokļūsiet tur īstajā laikā. Esmupārliecināts, ka pašreizējā atmosfērā viņa iegriežas mājās, vienīgi lai savestu kārtībā savu tualeti unpārgulētu nakti. Ja pāris stundu laikā ārā nenāks, nenīkstiet aiz durvīm līdz pusnaktij — vai maz kas varatgadīties, sākot ar paaugstinātu temperatūru un beidzot ar vēdergraizēm. Noteikti iegaumējiet adreses uncilvēkus, ar kuriem viņa tiksies, visu, kas var mums palīdzēt gleznas meklējumos. Seju atceraties?

— Jā.— Vakarā tiksimies. — Valts pameta man ar galvu un kopā ar svaigu gaisu alkstošu, izmocītu

cilvēku pūli izvēlās ārā. Man šīs Tantala mokas turpinājās. Tiku laukā no ritošās svļedrētavas un remdējuskābekļa badu plaušās tikai pēc pusstundas.

Novērošanas posteni izraudzījos veiksmīgi. Nedaudz ieslīpi pret ieeju, paslēpies zem košumkrūmanokarenajiem zariem, stāvēja soliņš. Atslīgu tajā, un sīko zariņu lapotne aizklāja manu seju, pašam ļaujot-saskatīt gan durvis, gan Ulmaņa dzīvokļa logus. Sagatavojies uz pacietīgu gaidīšanu, pārmetu kāju pārkāju un izvilku cigaretes, bet paguvu uzraut vienīgi sērkociņu, kad durvīs parādījās Aina Ulmane. Pazinuvi#u nešaubīgi. Slaida, skaista sieviete — daba tiešām nebija skopojusies.

Neskatīdamās ne pa labi, ne kreisi, viņa nogriezās uz autobusu pieturas pusi.Es piecēlos, nesteidzīgi aizsmēķēju un, atpaliekot par soļiem trīsdesmit, sekoju. Izrādījās, ka šis

darbs ir vienkāršs un neprasa ne mazāko piepūli. Lai izslēgtu nejaušību, pie pieturas pienācu dažusmirkļus pēc viņas un labi, jo tūlīt mūsu priekšā nobremzēja autobuss, par brīnumu pustukšs. Ulmanepriekšgalā apsēdās, bet es aizmugurē zīlēju: kur, viņas vadīts, nonākšu — vai tas būs kinoteātris,pustumšs restorāns vai kādas noslēpumā tītas durvis, kuru priekšā varēšu tikai minēt par notikumiem aiztām.

Man par brīnumu, kā pirmo pieturas punktu savā ceļā viņa izvēlējās Brīvības pieminekli. Mirklipastāvējusi pie simboliskā sarkanbaltsarkanā ziedu paklāja un akmenī kaltā vēstījuma — «TĒVZEMEIUN BRĪVĪBAI», viņa pievienojas ļaužu pulciņam. Cilvēki, sadalījušies grupiņās, aizņēma gandrīz visu nujau Brīvības bulvāra. platumu Kārļa Zāles radītās latviešu Kaabas priekšā.

Arī es aizspiedos līdz tam pašam pulciņam, nostājos viņai aiz muguras un ar interesi ieklausījosdažādajos viedokļos par varmācīgi atņemtā valstiskuma atjaunošanas ceļiem. Viens visu noteicošs svētsdzīpars tautas likteņsagšā vienoja un jautās katrā no šiem dažādas izglītības, uzskatu, profesiju un vecumacilvēkiem. Brīvība bija šis dzīpars, šī sāpe un nākotnes nojausma.

Ulmane klusēdama klausījās, un, neredzēdams viņas seju, varēju tikai minēt, ar kādām izjūtām tiekuztverts runātāju teiktais, bet nez kāpēc šī sieviete man šķita kā svešķermenis pārējo vidū. Pēkšņi viņastrauji apsviedās, gandrīz uzgrūdās man virsū un, neskaidri nomurminājusi atvainošanos, sāka sprauktiesārā no drūzmas. Mazliet pagaidījis un ievērojis ceļu, to pašu darīju arī es.

«Vai tiešām esmu pamanīts?» man iešāvās prātā, un tagad, jau slēpdamies aiz gājēju mugurām,turpināju izsekošanu. Nu šī nodarbība vairš nelikās tik vienkārša. Ulmane nogriezās Bastejkalnā, un esneriskēju parādīties uz tukšā celiņa. Paliku trotuāra malā resnas liepas aizsegā. Tikai nolēmis, ka attālums

pietiekams, lai nevarētu saskatīt seju, devos nopakaj. Vilkos kā suns saitītē un pukojos uz Kronbergu.Mana loma sāka likties bezjēdzīga, un es gandrīz nešaubījos, ka, gluži vienkārši apstaigājusi Rīgas centrajaukākās vietas, kā ari atstājusi mani ar garu degunu, dāma dosies mājās gulēt.

Pārliekusies pār tiltiņa margām, viņa labu brīdi aplūkoja gulbi, kas vienā laidā nez pēc kā nirakanāla duļķainajos ūdeņos, tad lēnā gaitā devās tālāk, pāri bijušajai Gorkija — nu atkal Valdemāra —ielai uz nākamo parku. Kad, nosoļojusi garām «Ainavai», tā iznāca uz Rūpniecības ielas, manī sākamosties aizdomas. Te bija pavisam tukšs, un, lai mazāk kristu acīs, sekoju pa pretējo ietvi garāmjaunceltnei, kas, kā baumoja, no komunistu partijas vēsturi skaidrojošas iestādes cerīgi pārvērtusiespilsētai un cilvēkiem vajadzīgā ēkā, līdz Vidus ielai. Redzot viņu nozūdam mūsu nama parādes durvīs,man kļuva neomulīgi. Vai tiešām visu tumšo tīkojumu krustpunkts ir māja, kurā mitināties man lēmisliktenis? Rikšiem, neslēpdamies steidzos pa kāpnēm augšā, lai vismaz noteikti uzzinātu Ulmanesceļamērķi, un panācu viņu pie… savām durvīm ar pirkstu uz zvana pogas! Droši vien izskatījos visaiaizdomīgs, jo dāma nekavējoties uzspieda tai. Vilkdams no kabatas atslēgas, cik mierīgi vien spēdams,jautāju:

— Jūs pie manis?— Man vajadzīgs Kronbergs. — Padobjajā balsī es saklausīju aizdomas, un kā sargādamās glītā

sieviete nedaudz padevās atpakaļ.— Kronbergs un es dzīvojam šajā dzīvoklī. Lūdzu! — atvēris durvis, aicināju, bet viņa, nedroši

lūkodamās manī, nekustējās no vietas.— Varbūt varu būt noderīgs, jo viņš būs vēlu?Ulmane nopūtās.— Jūs esat kolēģis, tagad es zinur — Tad droši pārkāpa pār slieksni.Ievedu ciemiņu Valta istabā, atsēdināju un, vairāk lai nomierinātos pats, izgāju uzvārīt kafiju. Galvā,

cits par citu fantastiskāki, jaucās negaidītās situācijas skaidrojumi, bet atbildības slogs, par kuru līdz šimpat nenojautu, radīja nedrošību. Nolēmu, lai cik smieklīgs izskatītos, galveno uzmest uz papīra, nedodDievs palaist garām būtisku sīkumu… Sakoncentrējies tikai uz klausīšanos, atsēdos viņai iepretim unpiestūmu kafijas tasi. Tagad tuvumā saskatīju agrāk nepamanītas krunciņas viņas sejā — gadu atzīmes, kaskā gadskārtas nozāģēta koka stumbrā nejāva noslēpt īsto vecumu.

— Aina Ulmane, — viešņa nosauca savu vārdu. — Pie jums mani atvedusi nepieciešamība pēcpalīdzības un sludinājums avīzē. Pareizāk — pie Kronberga,— viņa precizēja.

Es pamāju un, izvilcis no rakstāmgalda atvilktnes burtnīcas lapu, noliku sev priekšā.— Jums vajadzēs visu izstāstīt man, bet es uzmetīšu galveno un nodošu tālāk Kronbergam. Mēs gan

strādājam kopā, bet mana prakse pagaidām ir pārāk niecīga, lai es varētu atjauties dot kādas garantijasbez viņa.

Ulmane malkoja kafiju, un es redzēju iekšējās cīņas atspoguļojumu saspringtajā sejā.— Man vieglāk būtu runāt, ja jūsu vietā sēdētu sieviete, — viņa atzinās, — jo pieskarties nāksies tai

dzīves lappusei, kuru svešiem parasti neklāsta.Iesākumam jāpaskaidro, ka es dzīvoju ļoti vientuļi. Vīrs ir gleznotājs, mūždien aizņemts, un manā

dzīvē pelēkā krāsa ir nospiedošā pārsvarā pār pārējām. Un tāpēc — tas notika pirms gada — nespējuvien nopriecāties, kad mana draudzene pēc personālizstādes atklāšanas ielūdza uz banketu. Pārējo viesuvidū izcēlās kāds šarmants vīrietis manos gados. Neko sliktu nedomādama, atbildēju viņa smaidam …Iedzērām, bija tik jautri… bet nākamajā rītā ar sāpošu galvu pamodos svešā dzīvoklī.

Nenosodiet mani bargi, to esmu izdarījusi pati. Mūsu sakars turpinājās, bet nesniedza man neko citukā nelaimi un bēdas. Izrādījās, ka šis cilvēks ir izvirtis un ļauns, samāksjotā ārējā čaula nolobījās no viņajau pirmajā nedēļā. Izbijis mākslinieks, kura sūtība… — Viņa atmeta ar roku. — Vīrs kaut ko sākanojaust… Beigu beigās dzīve pārvērtās par elli. Dēls, neizturējis

tēva greizsirdības lēkmes, emigrēja uz Zviedriju… Neviena, kam paprasīt padomu… Vienīgā

iejūtīgā būtne bija māsa.— Kāpēc nesarāvāt attiecības, ja jau..<Viešņa pietvīka.— Jums jāapsola klusēti— Protams.— Sanācis tā… viņš draudēja…— Ar ko?. — Nosūtīt vīram fotogrāfijas… mēs tur..- esamkopā…— Vai vīru jūs …Ulmane izaicinoši atmeta galvu.— Mīlestība pret viņu ir tā, kas mani atveda šurp!Pēc šī apgalvojuma man galva sāka iet riņķī, un esar pūlēm apspiedu sevī vēlēšanos pateikt skarbāku vārdu. Nabaga Ulmanis! Atcerējies sākuma

apņemšanos, gaidīju tālāko.— Viņš nekad nebija bijis pie manis mājās, — sieviete turpināja, — bet pirms kādām pāris

nedējām sagadījās tā, ka gribot negribot nācās uzaicināt. Pabījām neilgi — kādu stundu, varbūt divas …Mans … draugs ieinteresējās par gleznām, sevišķi viņam iepatikās viena… Un te nu sākās visīstākāsnedienas. Gluži kā apmāts, liekot apšaubīt veselo saprātu, viņš pieprasīja gleznu apmaiņai pretfotogrāfijām, draudēdams briesmīgi un nesavaldīgi.

Neko citu nevēlēdamās kā pārcirst šo mezglu, es vīram sameloju, ka dēls lūdz aizsūtīt to viņam.Mans ļoti emocionālais dzīvesbiedrs atteica uzreiz.

Drauga sūtītais cilvēks tāpat aizgāja tukšām rokām. Glezna ir bezvērtīga, un vīra tiepšanās man šķitasīkumaina un pazemojoša. Beidzot, neredzēdama citu izeju, es paņēmu to pati… Ko darīt, — Ulmanenopūtās, — manas jūtas pret vīru ņēma virsroku pār bailēm, bet…

— Bet?— Viņš turpina mani šantažēt!— Tas nozīmē, ka fotogrāfijas joprojām ir pie viņa?— Jā, es tiku piekrāpta! — Dāma atkal piesarka un sāka nervozi žņaudzīt pirkstus.— Ko jūs vēlaties no mums?— šos uzņēmumus.—- Vai jums zināms, kur tos meklēt?— Es varu precīzi norādīt vietu, kur šīs fotogrāfijas kopā ar negatīviem glabājas. Tā ir melna,

inkrusfēta lādīte, tādās šuvējas parasti glabā diegu spolītes, tikai lielāka. Uz vāciņa iniciāļi — H. C. Nogaiteņa pirmās durvis pa kreisi, stāv uz kamīna dzegas labajā stūrī Tikai neiedomājieties piedāvāt naudu,neņems, tikai noslēps tālāk.

— Bet glezna?Ulmane atmeta ar roku.— Lai patur par piemiņu. No manas puses darījums būs' godīgs, bet glezna būs garants tam, ka

nākotnē neatkārtosies jauni iebaidīšanas mēģinājumi. Tās vietā paņemšu kastīti. — Viņa kaut kānepatīkami pasmīnēja

— Pastāstiet kaut ko tuvāk par šo cilvēku un vietu kur meklēt fotogrāfijas, — es palūdzu.— Laimonis Valters, dzīvo savrupmājā netālu no manis. Dzīvo viens, durvis stāv vaļā dienu un

nakti…Izbrīnījies nenoturējos nepavaicājis:— Visu zinot, atliek ieiet un paņemt.— Jums tā liekas? — Viešņa uzmeta man dīvainu skatienu. — Bet suns?

— Suns?— Viņam pieder milzīgs suns. Vilks! Mežonīgs velns, turklāt trenēts. Telpās var ieiet tikai

saimnieka pavadībā. Varat būt pārliecināts, ka desmit apbruņoti cilvēki nebūtu drošāks sargs par šo.Adrese …

Rūpīgi ierakstījis lapiņā Valtera dzīvesvietu, pajautāju:— Kur viņš strādā?— Nezinu, — bez mazākā mulsuma atbildēja Ulmane. — Pilnīgi droši, ka mājā neviena nebūs laikā

no desmitiem rītā līdz diviem dienā. Bet jums svēti jāapsola lādīti vaļā nevērt! Atcerieties — nekādāgadījumā! Ja jūs ar Kronbergu šo noteikumu pieņemat, varat nebažīties par atalgojumu — tas sastāvēs nopieciem cipariem. Rīt septiņos 110 rīta es piezvanīšu, — viņa apsolīja, — līdz tam izlemiet.

Izvadījis apmeklētāju; ievēroju uz telefona galdiņa laikrakstu žūksni. Tā kā dienas pagāja vienāskriešanā, pietrūka laika tur iemest aci. Vienīgais informācijas avots — televizors atvēlētajā vakarapusstundā nespēja sniegt pilnīgu notikumu ainu republikā un kaimiņos. Sāku šķirstīt avīzes un tā aizrāvos,ka tikai Valta ierašanās atsauca mani īstenībā.

— Man ir tāda sajūta, — es sacīju, — ka aizņemtība pēdu dzīšanā liek mums paskriet garām daudzsvarīgākām lietām. Vai, aktīvi iekļaujoties politiskajā dzīvē, mēs nedotu tēvzemei to, ko tā no mumsgaida?

— Tā būtu sēdēšana uz diviem krēsliem. Katram, Robert, savs aicinājums. Latviešu vidū teicariiupolitiķu, cik uziet. Varbūt viņiem pietrūkst Miterāna izsmalcinātās elegances, bet galvas jau nu nekādāziņā. Mēs tikai maisītos pa kājām. Tagad sākusies juristu ēra, gan ne mūsu profila. Tie ir likumdošanas unstarptautisko tiesību juristi, kas uzņēmušies atbildību par Latvijas nākotni, bet mēs tai attīrīsim ceļu novisādiem salašņām. Uzdrošinos apgalvo! ka arī tas nav maz. Dodiet vakariņas!

Apjucis noplātīju rokas.— Pavisam piemirsu!— Tādā gadījumā slavējiet manu tālredzību. Šo, — viņš nolika uz galda desu, — nopirku bez

vizītkartes Jelgavas gastronomā.— Kā jums tas izdevās?— Tur vainīga pārdevēja, lai gan taisnības labad jāatzīst, ka, nebūtu mana lišķīgi lūdzošā smaida,

nebūtu arī materiālās atlīdzības par to. Redziet, cik zemu cilvēkam jākrīt visaptveroša deficīta apstākļos!— Stāstiet, kā gāja, — es lūdzu, bet par atbildi Valts noplātīja rokas, liekot noprast, ka jāpagaida.

Tikai remdējis izsalkumu, viņš, kā paradis, atgāzās krēslā un izvilka cigareteš. .— Sapuvusi koka māja, — viņš iesāka, — pašā Jelgavas nomalē. Tā ir tā pils, kurā nākušas

pasaulē abas māsas. Tā ir jāredz, tad maz vietas atradīsies nosodījumam par tieksmi izrauties-no šī zaņķa.Nevar noliegt, ka nomales joprojām ir prostitūtu, zagļu un alkoholiķu perēkļi, cilvēka pašcieņupazemojošas vietas. Jūs vēl ēdat? Labi, tad nebojāšu jums apetīti, aprakstot lo sīkāk. Silvija Elsiņa — tāviņu sauc, un šķiet, ka viņa nolemta sapūšanai kopā ar savu mājokli. Vīra nav, bet reputācija… Viņa visaipārliecinoši notēloja savas dzīves izskaņu. Nemaz nezināju, cik svarīgu vietu sieviešu- dzīvē ieņemlaulība.

šāda tipa sievietes — vīlušās dzīvē un cilvēkos — nereti kļūst izaicinošas. Bet viens gan iedarbojasuz viņām atvēsinoši, proti — varasorgānu pārstāvja klātbūtne. Ne mirkli nesvārstoties, paziņoju, ka esmupilnva- rols izmeklēt gleznas pazušanas apstākļus, un brīdināju, ka jebkura sazināšanās ar māsu tiksiztulkota ka pierādījums pret pašu. Daudznozīmīgi liku noprast, ka man zināms par viņas hobiju. Kā jauparedzēju. Cīsiņa saplaka kā pārdurts balons un solīja izstāstīt visu, kas viņai zināms. Dievojās, ka parintrigu ap gleznu nuie uzzinājusi no māsas.

— Vai pajautājāt, kas to paņēmis?— Protams. Ulmane aizsūtījusi dēlam, lai vieglāk dzīvot ārzemēs. Paraudājusi par vīra

cietsirdību pret savu atvasi. Un tad, cieši raudzīdamies acīs, es pajautāju par mākslas zinātnieku

Lobanovski. Man bija aizdomas, ka šādā ceļā Utmaņa sieva ievedusi savā mājā mīļāko, taču Elsiņasreakcija, pareizāk, tās trūkums norādīja, ka esmu kļūdījies un viss noticis tieši tā, kā viņš mums stāstīja.Tas arī viss, bet kā veicies jums?

Lepni un pašpārliecināti izriezu krūti.— Varu saderēt, ka neuzminēsiet, kur mani noveda Ulmanes izsekošana.— Nu, nu? — Valts ieinteresēti paliecās uz priekšu— Mūsu dzīvoklī!— Ko? Un pie kā?— Pie jums!Reti esmu redzējis Kronberga sejā tādu pārsteigumu, un tas man sniedza nelielu gandarījumu, bet tad

viņšiesmējās.— Nu, protams, vinu atvedis šurp sludinājums.— Jā.— Atvainojiet, Robert! Galīgi piemirsu, bet man solīja to publicēt tikai nākošnedēļ. Ko Ulmane

vēlējās?Valts klausījās manā stāstījumā ļoti uzmanīgi, un pēc viņa viegli aizplīvurotajām acīm varēja nojaust

par spraigo smadzeņu darbību, reizē ar faktu noklausīšanos tos izvērtējot un analizējot. Beidzis piestūmuviņam lapiņu.

— Piezīmēju svarīgāko.— Teicami, Robert! — viņš paslavēja un, paņēmis to, iedziļinājās manos ķeburos. Acīm redzami

apmierināts, atlika sāņus un tikko dzirdami nomurmināja:— Likteņa ironija… Dievs smejas par šo ģimeni. Ko iesāksim?— Esmu domājis par to. Ja mums izdotos pievārēt suni, mēs vienā reizē nošautu divus zaķus —

tiktu ir pie gleznas, ir pie fotogrāfijām, iecērtot Ulmaņu ģimenes budžetā pamatīgu robu.— Jūs esat pārliecināts, ka lādītē glabājas uzņēmumi?— Tas taču bija iemesls, kāpēc. Ulmane ieradās pie mums. Viņa pati nosauca vietu un pati nesīs

atbildību, ja tur to nebūs.— Hm… Var jau būt, — Kronbergs domīgi norūca. — Tātad viena prognoze apstiprinājusies —

dēlam ar šo afēru nav nekāda sakara. Nu, bet melo gan! Ja pat nebūtu vajadzības, viņa droši vien nespētuatturēties nesamelojusi plika prieka pēc. Jūsu teorijā par diviem zaķiem ir viens visai vājš punkts.

— Kāds?— Atdodot portretu Ulmanim, sieva nevar par to neuzzināt un neizdarīt atbilstošus secinājumus. Bet

— lai nu kā — glezna jāatrod! Ja tas ir Halss, portrets var maksāt milzu naudu. Vecās gleznas Rietumuizsolēs iet par astronomiskām summām — un kur nu vēl cilvēces izcilāko meistaru darbi. Nu, Robi, sākasmūsu piedzīvojumu otrā kārta, kurā, aizsargājot cietušos, pašiem nāksies pārkāpt likumu. Divi- delikventitiesību aizstāvji… — viņš pasmīnēja. — Vienmēr atcerēsimies pamatbausli — savu Hipokrata zvērestu— pirmajā vietā sirdsapziņa, otrajā — klienta intereses! Rīt septiņos jābūt augšā, tāpēc iesim laikusgulēt.

— Ko iesāksim ar suni?— Paņemsim līdzi desu, un viss būs okey\— Man teica …— Gan jau. Arlabunakti!Jau melnā tumsā Kronbergs kaut kur zvanīja, bet, nesagaidījis neskaidrās sarunas beigas, es iemigu.

IV Savrupmājas noslēpums

Rīta agrumā mani pamodināja zvans pie ārdurvīm. Kamēr vilku kājās bikses, Valts, visu nokārtojis,pilnīgi apģērbies, pabāza galvu manā istabā.

— Tā jau domāju, ka zvaris jūs pamodinās. Nāciet, paēdīsim brokastis, mums šodien daudz kasjāpaspēj. Krosu skriesiet citurīt.

Galīgi bez apetītes, ar neizgulēto miegu acīs, salīgi drebinādamies, košļāju sviestmaizi, līdz attapospavaicāt, kas zvanījis.

— Vītols. Atgādāja kādu mums šodienas darbam nepieciešamu lietu, es vakarnakt palūdzu.— Kādu?— Gan redzēsiet, — viņš atteica. — Mani interesē, kas Ulmaries stāstījumā jums liekas

visaizdomīgākais?— Viss, — es paraustīju plecus. — Bet visvairāk protams, jūtas pret vīru.— Tas ir intuitīvi, lai gan neapšaubāmi pareizi. Bet no loģikas viedokļa? — viņš tincināja.— Nezinu.— Nekas, Robert. — Tā arī neko nepaskaidrojis, Valts uzsita man uz pleca. — Jums viss vēl

priekšā …Precīzi septiņos ieskanējās telefons. Pa atvērtajām virtuves durvīm dzirdēju visu sarunu.— Klausos, Kronbergs. Jā, stāstīja. Zinu. Jā, zinu. Atlīdzība? Piecu ciparu… Mēs pieņemam jūsu

priekšlikumu. Kl-āt ķersimies pēc piecām dienām. Nē, agrāk nav iespējams, turklāt jāsagatavojas. Labi.Protams, saņemsiet ar visu iepakojumu.

Atgriezies virtuvē, Valts pieskandināja ar savējo manai kafijas tasei un uzsauca tostu:— Uz līguma noslēgšanu!Pēc brokastīm, ievīstījis sviestpapīrā atlikušo desu un ielicis portfelī, pasmaidīja:— Sunītim…— Raugiet, lai uzkodai par tik niecīgu cienastu viņš nenotiesā pašu …Līdz rīta drūzmai bija palikusi kāda pusstunda. Pie pieturas tukšs, autobusā — tāpat. Meklējamo

namu atradām klusā savrupmāju ieliņā. Apkārtējās ēkas slīga dārzu zaļumā, un, tikai uzmanīgi ieskatījies,pamanīju, cik mazs zemes laukumiņš atvēlēts apkārt katrai. Garām vajadzīgajam numuram nogājām kāpastaigādamies. Centos nepievērst uzmanību, bet nespēju novaldīt kakla muskuļus, kas atkal un atkalpagrieza turp galvu. Pašā ieliņas garā pie piecstāvu mājas stūra stāvēja smilšu kaste, šūpoles un soliņš.

— Uzsmēķējiet un nomierinieties, — Valts ieteica un apsēdās.No šejienes gan varējām pārskatīt ielu visā garumā, bet arī paši bijām kā uz delnas.Laikam nolasījis manas domas, Kronbergs sacīja:— Viņam ne prātā nevar ienākt, kas mēs esam.— Suns droši vien istabā.— Nesaprotu, Robert, kur jums acis? Suņa būda ir pie šķūņa labās sienas. No tās rēgojas aste.

Nav piesiets, jo ķēde mētājas zālē visā garumā.— Pa kuru laiku jūs paguvāt to ievērot?Kā nedzirdējis jautājumu, viņš turpināja:— Durvis pusvirus, redzams, viņš tiešām paļaujas uz savu sargu. Uz vārtiņiem brīdinājums.

Logiem priekšā biezi aizkari — tātad guļ. Šķūnī garāža. Atbraucis rīta pusē ar automašīnu. Neskatietiesmanī tādām acīm, veltiet izbrīnu sievietēm, tur tas labāk iederas. Redziet, kāda rasa, — viņš norādīja uzzāli — Naktī nelija, tātad tas ir kondensējies gaisa mitrums Ja jūs būtu ielūkojies uzmanīgāk, tad ievērotu

svaigus riepu nospiedumus tajā, un tie ved šķūņa virzienā.— Varbūt no tā?— Nē. Iebraucamie vārti ir noslēgti ar piekaramo atslēgu no iekšpuses un ķēde izvērta cauri vārtu

režģim. Vārti ir pārāk augsti, lai aizslēgtu, pārkāries tiem pāri, tātad viņš ir mājās.— Ja viņš atbraucis rīta pusē, kāda nozīme gaidīt?— Jums Ulmane solīja drošu laiku no desmitiem līdz diviem dienā. Pagaidīsim tās pāris stundas

un, ja viņš ārā nenāks, atbrauksim rīt.Sēdējām jau otro stundu, un mani nepārvarami sāka liekt lejup snaudiens. Jutu, ka klanos, bet nekādi

nespēju saņemties, pat suns un ar to saistītās briesmas izšķīda miglas putrā, kas klājās pāri smadzenem.— Skat! — pēkšņi izdzirdu klusu izsaucienu.Ar grūtībām pavēru acis. Pirmais, ko ieraudzīju, bija kāds vīrietis, kas patlaban slēdza ciet vārtus

Valtera mājā. Aizslēdzis iekāpa luksa žigulī, un mašīna nedzirdami uzņēma gaitu. Atslēga palikakarājoties ielas pusē Bet to visu es saskatīju it kā otrajā plānā. Visa mana uzmanība bija kā piekalta piepelnu pelēka nezvēra vārtu viņā pusē. Savu mūžu nebiju redzējis tik atbaidošu suni, pat acīs tam šķitaspīdam sātaniska uguns,

bet augumā un platajā mugurā jautās dēmonisks spēks — iznīcinošs, visu plosošs.— Jā… — nomurmināja Kronbergs, — uz tādu var pajauties.Viņš atvēra portfeli, izņēma sprīža garuma metāliski spīdošu cilindru un desu.— Ņemiet, — viņš pastiepa man portfeli, — un ejam! Turieties ielas pusē!Kā pastaigādamies, lēnā gaitā virzījāmies pa ietvi Valtera mājas virzienā. Kad nonācām pie vārtiem,

sētā bija tukšs. Kronbergs noklakšķināja mēli un ar neredzamu vēzienu pārmeta pāri žogam desu. Tajāpašā mirklī kluss kā ēna no krūmu biežņas izšāvās pelēks ķermenis. Sekundes simtdaļā tas bija pievārtiem, un briesmoņa dzeltenajās acīs es lasīju likteni, kāds sagaidītu mani, ja atrastos viņā pusē. Valtspastiepa labo roku, un atskanēja kluss paukšķis. Nekas nenotika, bet viņš bīdīja mani uz priekšu, uzstājīgiatkārtodams:

— Ejiet, ejiet, ejiet taču!Kad nonācām ieliņas galā, Kronbergs paskatījās pulkstenī un izņēma man -io rokām portfeli.— Mums ir piecas sešas minūtes. Es iešāvu tam lopiņam pamatīgu narkozes devu. Pēc tam mūsu

rīcībā būs stunda.— Jūs trāpījāt? — es apšaubīju. — Suns pat nenodrebēja.— Nesalīdziniet ar sevi, tādam tas ir kā blusas kodiens.Nepiespiesti kā savās mājās Valts iegāja pa vārtiņiem, un ar drebošu sirdi es sekoju. Mana dzīvā

iztēle uzbūra drausmīgas ainas, bet apkārt valdīja rāms pilsētas klusums, pelēkā nezvēra nekur nemanīja.— Iesim iekšā, — Kronbergs sacīja. — Suns nekur nepazudīs, bet jābeidz mums laikus — vēl

jāatdabū iešautā šļirce. Ņemiet! — Viņš pasniedza man plānu, cieši piegulošu cimdu pāri. Spēruši šopiesardzības soli. kas lika justies ja ne gluži kā noziedzniekam, tad tādam, kam nav tīri nodomi, atvērāmneaizslēgtās durvis un nokļuvām hallē. Greznu spoguļu rinda, sienas apvilktas ar tumšsarkanu, dekoratīvuatlasu, gar tām žuburotu ragu virkne. Sekojot Ulmanes norādījumam, nogriezāmies pa kreisi un aiz skaistiteksturētām, lakotām durvīm atradām meklēto. Vidēja lieluma telpā, iekārtotā ar mīkstām importamēbelēm, uz zilu podiņu kamīna dzegas stāvēja melna, inkrustēta lādīte ar iniciāļiem — H. C.

Valts atsēdās pie žurnālu galdiņa un, nolicis lādīti savā priekšā, kārtējo reizi pārsteidza rjiani,izņemdams rio portfeļa mūķīzeru saišķi. Pēc izskata tas bija gaužām līdzīgs tam, kuru konfiscējām FredimTroma dzīvoklī, tikai nesalīdzināmi smalkāks. Ielicis divus adatas resnuma stienīšus slēdzenē, viņšdīvainām kustībām pagrozīja tos, un vāciņš, atsperes sviests, atsprāga vaļā.

Aizskarts savās goda jūtās, es iesaucos:— Bet solījums!— Paskatīsimies, — Valts vienā mierā atsaucās un izcēla veselu žūksni papīru. Tā bija akurāti ar

lenti pārsieta kvīšu paka. — Vai nav pilsoni demoralizējoša pornogrāfija? Varat būt pārliecināts, kasabiedrības morālā pagrimuma cēlonis meklējams nevis seksa skatos bet gan šādās te šķietarni nevainīgāsuzņēmumu savstarpējo darījumu veidlapās.

— Varbūt šī nav īstā lāde?Kronbergs pasmīnēja un, vēlreiz parakņājies portfelī izņēma piezīmju kladi un pildzīmuli. Atsēja

paciņu sarindoja akurāti un parocīgi visu savā priekšā un tikai tad atbildēja:— īstā — iniciāļi sakrīt. Tagad, lai viss ritētu raiti un mēs nemaisītos viens otram pa kājām,

sadalīsim pienākumus. Es pārrakstīšu šo dokumentu pamatdatus, bet jūs meklējiet gleznu. Jūtu līdzi,izredžu ir viena pret simtu, bet pienākums paliek pienākums. Pie darba!

Pirmām kārtām nolēmu sākt ar sienām, bet, izstaigājis telpas, sev par izbrīnu, neatradu nevienasgleznas. Te karājās gan dīvainas ārzemju rotaļlietas, gan ģipša bareljefi, gan kinoaktrišu fotogrāfijas, ganvis dažādāko pārnadžu žuburotās galvasrotas, bet neviena otas mākslinieka darba! Ļoti cītīgi turpinādams,iz skatīju katram skapim gan augšu, gan apakšu un sa turu, katru iespējamo vietu, kur to varētu iebāzt, ungluži sakarsis atgriezos izejas punktā.

Valts pašreiz aizslēdza lādīti, un sauss klikšķis liecināja, ka atslēgas mēlīte aizkritusi ciet. Vēlreizpārbaudījis, viņš nolika to iepriekšējā vietā un uzmeta mati līdzjūtīgu skatienu.

— Nav?Atbildei noplātīju rokas.— Atlikušas deviņas minūtes. Drošs paliek drošs, pārbaudīsim šķūnīti un taisīsimies prom. Bez

gleznas vēl jāatrod suns, — viņš atgādināja. — Vai nolikāt katru lietu savā vietā?— Protams.Šķūnītī bija iekārtota garāža. Drēgna, betonēta, tā izrādījās bāztin piebāzta daždažādām automobiļu

rezerves daļām, divus plauktus visā garumā aizņēma jaunas riepas, bet arī šeit gleznu neatradām. Atlikauzmeklēt suni. Izstaigājām dārzu, ieskatījāmies aiz malkas grēdas, pārlūkojām ogu krūmus, bet pelēkaisvelns bijā kā zemē iegrimis. Piepeši man prātā iešāvās būda. Pieliecos pie apaļā cauruma un ieskatījostumsā. Nodrebēju, ieraudzījis divus sātaniski sarkanus redzokļus nekustīgi veramies manī, sastindzinotmiesu un gribu. Spēju tikai blenzt gailošajās acīs, gaidot ātru un traģisku mūsu dēkas noslēgumu. Pēkšņijutu uz muguras roku.

— Atradāt? — Valts čukstus jautāja.Ar grūtībām nomurmināju:— Skatās …— Pavirzieties!Bez ceremonijām pastūmis mani sānis, viņš pieliecās melņējošajai būdas ieejai. Izkļuvis no

hipnotizējošā skatiena spīlēm, jutos, kā atmodies no murgaina sapņa.Kronbergs piecēlās skarbi sakniebtām lūpām, bet viņa balss skanēja kā vienmēr, jautājot:— Kā lai tiekam klāt? — Viņš uzmeta ašu mirkli pulkstenim. — Vēl trīs minūtes…Pārvilku cimdoto roku pakausim, un pēkšņi pār mani nāca apskaidrība.— Lai iztīrītu, diez vai saimnieks lien iekšā pa šo caurumu.— Pareizi! — Kronbergs atsaucās. — Būdai jābūt noceļamai! Ķeramies klāt! — Viņš pieliecās un

saņēma to aiz apakšējās malas, pieliekdams atsegto kaklu tieši nāvi nesošā cauruma priekšā. Vairāk šīskata nekā uzsauciena mudināts, mirklī biju klāt. Redzams, nekrāsotie dēļi bija sausi, jo mēs itin viegli tonccSIām. Man sirds iestrēga kaklā, kad ieraudzīju Valtera mājas atbaidošo sargu tik tuvu sev. Uzlicisasinskāro purnu uz priekšķepām, viņš nekustīgi raudzījās vienā punktā, un, ja viegli necilātos pelēkie sāni,varētu nodomāt, ka suns ir beigts. Acis, saules gaismā atguvušas dzelteno krāsu, izskatījās ļoti ļaunas.

Valts žigli pieliecās un izrāva no muskuļotā gurna nelielu, caurspīdīgu stobriņu ar adatu. galā. Tad,kaut ko ievērojis, pacēla smirdošā paklāja stūri, kas kalpoja par guļasvietu būdas saimniekam, un noneliela padziļinājuma izņēma skārda kārbiņu.

— Metiet projām! — es iesaucos. — Ja pārbaudīsim katru kaulu šajā midzenī, riskējam, ka pēcbrīža zvērs izdarīs to pašu arī ar mūsējiem. Lasāmies, kamēr laiks!

— Pagaidiet! — Valts atvāza kārbiņu un izvilka no tās piezīmju grāmatiņu. Ātrumā pāršķirstījis,apmierināti nokremšļojās, ielika atpakaļ un pabāza vecajā vietā Suņa miesai pārskrēja trīsas —acīmredzot zāļu iedarbība tuvojās beigām. — Ņemam, reizē!

Tikpat viegli uzlikām būdu vecajā vietā. Jutos kā pēc maratona. Pie vārtiem Kronbergs nepiemirsapievākt desu.

Nerunīgi un noguruši pārradāinies mājās. Jutu, ka, par spīti dzelzs veselībai, arī Valts ir zaudējiskrietnu daļu enerģijas. Tas tomēr netraucēja viņu iedziļināties piezīmju klades saturā, kamēr es atzveltnīatpūtos. Pēc kādas pusstundas viņš to aizcirta un ielika seifā. Domīgā seja liecināja, ka viņš sastapies arļoti nopietnu problēmu. Un, ka pēdējā laikā paradis, atkal vērsās pie manis, droši vien dialogā gūdams toradošo dzirksti, kas ļāva pacelt paša jau tā izcilo meistarību. Ari es šajās pārrunās smēlos daudz kā tāda,ko ar parastu skolmeistara izklāstu man nemūžam neapgūt.

— Pastāstiet par saviem iespaidiem, — viņš palūdza— Mēs neesam izpildījuši Ulmanes pasūtījumu, un. lai cik šī dāma man antipātiska, es tomēr nezinu,

kā attaisnoties viņas priekšā. No vienas puses, kastītē fotogrāfiju nebija, no otras — mēs pārkāpāmvienošanos, to atverot.

— Kāda nozīme meklēt to — nezin ko?— Paskaidrojiet!— Viss vienkāršāk par vienkāršu. Uzņēmumi ir fikcija, izdomāti, lai tiktu pie lādītes satura. Tas

man kļuva skaidrs, kad uzzināju par piesolīto atalgojumu Izdomāts, protams, pareizi, jo nav nemaz tikvienkārši atrast ieganstu, lai pieprasītu nevērt kārbiņu vaļā. Mums zināms Ulmaņu ģimenes mantiskaisstāvoklis, tad no kurienes sievas rīcībā gadījusies piecu ciparu

summa, ar kuru apmaksāt tik niecīgu pakalpojumu? Un vēl. Vai šī cena atspoguļo uzņēmumu patiesovērtību? Nekādā ziņā! Mērķis tātad noskaidrots.

Es pārskatīju kastītē atrastos papīrus un neatradu neko citu kā vairumtirdzniecības bāžu prečupiegāžu kvītis veikaliem. Preču daudzums, sortiments, cena — viss atbilst normatīviem un līgumam, betkāpēc šīs kvītis glabājas tik nepiemērotā vietā?

— Ja Valters strādā vairumbāzē, pilnīgi pieļaujams, ka šie papīri tur atrodas tikai pašam zināmu unpavisam nekriminālu apsvērumu dēļ. Vai cik grāmatvežu mēneša beigās ņem darbu mājās, nepaspējotpadarīt to savās astoņās stundās.

— Pat pusotru gadu vecus? Piekrītu, ka šie papīri bezvērtīgi, bet ar piebildi — vienīgi tiem, kastajos neko nesaskata. Galvoju, ka te slēpjas kaut kas netīrs, un to apstiprina nelikumīgais ceļš, kuruizvēlējusies Ulmane.

— Nevaru saprast, kādiem mērķiem viņai ievajadzēju- šics šie dokumenti. Keramiķes strādā armāliem…

— Kā nu kura, — Valts atteica. — Es gan domāju, ka, tāpat kā viņa mūs, tā savukārt viņu savāsinteresēs izmanto kāds cits. Kādam nolūkam? Pašreiz grūti apgalvot kaut ko konkrēti. Pagaidīsim unieskaitīsim šo problēmu mūsu ārpuslietu sarakstā.

V meliValts sadabūja šaha dēlīti un salika figūras. Arī tā bija viena no viņa īpatnībām. Es par divām lietām

reizē domāt nespēju, bet Kronbergs atteica, ka, apdomājot gājienu uz priekšu, viņš atslēdzoties noproblēmas un šī atslodze pēc tam ļaujot ievērojami asāk uztvert visas nianses. Viņš salīdzināja sevi arelektrisko slēdzi, caur kuru ieslēgšanas mirklī izejot daudz lielāka strāva nekā tā, kura tādā pašā laikasprīdī tiek patērēta.

— Valt, — es ieteicos, — jūs neko neesat stāstījis par piezīmju grāmatiņu suņa būdā.Kronbergs pacēla torni kārtējam gājienam, pēkšņi pameta gaisā un, ar zibenīgi precīzu kustību

noķēris, noiika to tādā vietā, kas skaidri rādīja partijas bēdīgo iznākumu man.— Tikai vārdi, adreses un telefoni no visas Padomju Savienības.— Ko tas izsaka?— Daudz… Bet tas ir nākotnes jautājums. Patlaban svarīgākā ir glezna. Nedod Dievs, ja tā

šķērsojusi robežu… Jāpazondē Aina Ulmane, es vēl neesmu ar viņu ticies. Sarunājiet vizīti rīt no rīta,tikai neielaidie- ties diskusijā, bet aiciniet pie mums — viņai darbs to atļauj. Un ne vārda par šīsdienasekskursiju!

— Labi, tūlīt piezvanīšu.— Jūsu gājiens, — Valts atgādināja.— Atļauju izdarīt to manā vietā '— es pasmīnēju un piecēlos. — Tikai atbildība par rezultātu būs

jāuzņemas pašam…Noķēru Ulmaņa sievu mājās, un mēs norunājām, ka jau pēc stundas viņa būs klāt. Valts, to uzzinājis,

sapīka, bet mirkli vēlāk, atguvis labo garastāvokli, sacīja:— Biju domājis… bet varbūt tā ir pat labāk. Sarunāsim tā — lai cik netaktiski un nepārdomāti no

malas liktos mani jautājumi, neiejaucieties, vērojiet viņu, fiksējiet un analizējiet vazomotoriskāsreakcijas.

Norunātajā laikā durvju zvans vēstīja, ka mūsu kliente turējusi vārdu. Jau uz sliekšņa viņa paziņoja,ka šodien esot ļoti nevaļīga ūn varot veltīt mums ne vairāk par pusstundu. Elegants kostīms, dārgas rotasap kaklu un rokām — vīrs līdzās sievai izskatītos pēc nabaga radinieka. Jo tuvāk iepazinu viņu, jo arvienstingrāka manī nostiprinājās pārliecība, ka aiz glītās izkārtnes slēpjas tumša un netīra dvēseleKronbergam jau kuro reizi bija taisnība, raksturojot cilvēku pēc viņa dzīves ceļā iemītās taciņas.

— Lūdzu mani atvainot, — viņš sacīja, kad oficiālā iepazīšanās ceremonija bija garām, — kaatrauju varbūt no svarīgākām darīšanām, bet, lai pēc iespējas labāk izpildītu jūsu pasūtījumu,nepieciešami daži precizējumi. Pirmais — ko darīsim, ja lādītes Valtera mājā nebūs?

Redzams, šī vienkāršā varbūtība mūsu viešņai nebija ienākusi prātā, jo, tikai labu brīdi padomājusi,viņa atbildēja:

— Ir vēl viena vieta. Valteram pieder ne visai sen mantota lauku māja netālu no Ropažiem.Iespējams…

— Skaidrs. Štāls pierakstīs adresi un ceļu, Tagad otrais. Pieņemsim, ka tieši šī lādīte tāsīpašniekam ievajadzējusies citiem nolūkiem, — kā mēs tādā gadījumā zināsim, vai tā glabā jumsvajadzīgo saturu? Rezultātā var izrādīties, ka mūsu darbs un briesmas, kurām pakļausim sevi, būs patukšo! Apšaubu, vai būsiet gandarīta, vajadzīgo uzņēmumu vietā saņemot bezvērtīgu kastīti.

Arī šis jautājums pārsteidza Ulmani nesagatavotu. Redzēju, kā viņa sarāvās, it kā tikai tagad būtuaptvērusi ari šādu iespēju. Krunciņas koptajā sejā kļuva reljefākas, skatienā iezagās kaut kas glūnīgs.Šķita, ka viņa nometusi masku, bet, nākošajā mirklī attapusies, valdzinoši pasmaidīja.

— Es apdomāšu, kā rīkoties. Šovakar esmu aizņemta, rīt došu atbildi.— Cienītā, — Kronbergs cieši raudzījās Ulmanē, — vai jūsu mīļākais ir speciālists glezniecībā?Man pārvēlās karsts vilnis, bet glītā sieviete piepeši nobālēja, nervozi parakņājās rokassomiņā

izvilka kabatlakatiņu un, bezmērķīgi paņurcījusi, sažņaudza dūrē.— Valters kādreiz nodarbojās, — viņa beidzot izmocīja. — Viņam ļoti patikušas labas gleznas…

vienmēr …— Runājot par suni — vai tas tik briesmīgs?— Jā.— Bus ļoti jāuzmanās. Kurā pusē ieejai atrodas būda?Mūsu viešņa kārtējo reizi saminstinājās.— Aizmirsu, — strauji, ar slēptu nepatiku viņa atteica un piecēlās. — Piedodiet, man laiks…— Gaidu zvanu, — atgādināja Valts, — līdz deviņiem rītā.

Pamājusi Ulmaņa sieva devās uz izeju. Kad, izvadījis viņu, atgriezos, atradu Kronbergu pa turkumodei sēžam uz dīvāna ar lielu lapu klēpī. Ieskatījies tajā, ieraudzīju raganu uz slotaskāta ar Ulmanesvaibstiem sātaniskajā sejā.

— Ne pielikt, ne atņemt! — es iesaucos. — Viss viņai raksturīgais. Kā teicis lielais Verns —cilvēks ar aivam mēlēm un divām sirdīm — nepatiess vārdos un nepatiess darbos. Jūsu personā mākslazaudē izcilu sir- reālistu!

— Man pa prātam ierastais iejūgs. Ceru, jūs pamanījāt viņas reakciju uz dažiem maniemjautājumiem?

— Jā, bet to mēs jau zinājām.— Vai tad? Jūs zinājāt, ka Valters nav viņas mīļākais un nav tas, kam ievajadzējusies glezna, tātad

secinājums — nav arī šantāžists?— Kas jums to pastāstīja?— Ulmane, Robert. Jūs jau atkal brīnāties… Sakiet — cik gleznu saskaitījāt Valtera mājā?— Nevienas.— Nu, luk! Vai cilvēks, kas mīl un izprot glezniecību, mākslas darba vietā piekārs aļņa ragus?

Apšaubu. Ja Valters neatšķir Rembrantu no Pikaso, rodas dabisks secinājums — Halss, ja tas patiesi irHalss, nav pie viņa. Pāriesim pie otrā punkta. Es apgalvoju, ka Valters nav viņas mīļākais, aiz tāvienkāršā iemesla, ka, jau gadu satiekoties ar vientuļu vīrieti viņa mājoklī, Ulmane nevarēja nezināt, kaValteram gleznu nav. Ja pieņemsim, ka kaislē viņa šo faktu palaidusi garām, tad nekādā ziņā to nevarētuteikt par suņa būdu. Tā ir vieta, no kuras vienmēr jāuzmanās, es to visu mūžu atcerēšos, bet šī trauslāsieviete piemirsa… Nepiedodama aizmāršība, kas pierāda to, ka viņa kāju nekad tur nav spērusi. Jūtot, kavar sekot vēl vairāk atmaskojoši jautājumi, lēdija uzkrītoši pasteidzās apraut sarunu. Ulmanes vīrupriekšdienās sagaida daudz rūgtu brīžu. Stingri ņemot, mums vajadzēja viņa lau- leni šovakar izsekot. Esgandrīz nešaubos, ka viņas ceļš vedīs pie tā, kas ir visa autors, jo ne velti atbilde tika solīta uz rītdienu,bet tas ir riskanti. Ulmane ir satraukta, un tādos brīžos sievietes intuīcija ļauj sajust svešu skatienu.Izsekot viņu noteikti vajadzēs, mums jānoskaidro, kas ir šis tirdzniecības vājo vietu pazinējs, bet..: kautkur es atkārtojos, kaut ko mēs jau …

Pēkšņi Valts pielēca kājās.— Esmu gan es gatavais ēzelis! — viņš iesaucās. — Lūk, jums stereotipās domāšanas paraugs. Tā

var nojukt — te meli, tur meli, šam gleznu, tam gleznu! Viss viņas teiktā iespaidā. Blefs, no sākta gala —blefs! Pati, pati sev!

— Par ko jūs runājat? — es iejaucos. — Saules dūriens?— Par gleznu. Man tikko iešāvās prātā Lobanovskis. pareizāk — viena viņa frāze. Atcerieties —

izsakot domas par portreta autoru, Ulmanes acīs viņš saskatījis apmierinājumu! Atcerējāties? Kas varējato izraisīt, ja ne apstiprinājums pašas šaubām! Piezīmēšu — cerīgām šaubām! Tāda madāma kā mūsukliente ne ar vienu nedalīsies, kā es to palaidu garām! Protams, gleznu viņa paņēmusi, bet ar piebildi —pati sev! No kurienes šīs cerības? Ulmanis? Tik tiešām, naivais vīrs, apskaidrojot sievu glezniecībā,varēja kaut ko tamlīdzīgu izmest un rezultātā aplaimoja kundzes zemiskos instinktus. Tas nekavējotiesjāpārbauda! Pag, ārā velkas uz lietu, viņam jābūt mājās, piezvanīšu.

— Kā jūs izteiksiet savu vajadzību, neradot aizdomas par īsto vainīgo?— Sākšu ar impresionismu, — Kronbergs iesmējās. — šis temats viņu manāmi uzskrūvē, un gan jau

sarunas gaitā nonāksim pie vēlamā. Raksturojot Ulmani, bez agrāk sacītā vēl jāpiemin, ka viņa raksturāpilnīgi trūkst viltības. Dievs, piešķirdams visu negatīvo pirmsākumu buķeti otrajai pusei, šķiet, vēlējieskompensēt pirmās taisnprātību.

Valts atgriezās pēc piecpadsmit minūtēm, un viņa apmierinātā seja liecināja par veiksmi.— Nav slikti, Robert, nudien nav slikti! Lllmanis tik tiešām nolasījis sievai nelielu lekciju par

Halsu. Cik viņš atceras, tad šo sarunu izraisījis tieši portrets, ap kuru nule savērpusies intriga. Ulmanei

glezna neesot diez kā patikusi, tāpēc mīlošais vīrs, cenzdamies aizpildīt baltos plankumus lauleneszināšanās, mēģinājis pierādīt autora augstvērtīgo mākslinieciskumu. Arī man nācās noklausīties FransaHalsa daiļradei raksturīgās iezīmes, sākot no triepiena un beidzot ar krāsu kompozīciju. Droši vien sievastāstīto uztvērusi burtiski, jo ne jau vecās mīlestības dēj Lobanovskim uzsmaidīja laime iepazīties arkolekciju Ulmaņu dzīvoklī. Viņa aizdomas par Halsu pārliecināja negodīgo sievieti — zināt, cik maztādās reizēs vajag. Un rezultāts nebija ilgi jāgaida. Es uzmanīgi painteresējos — vai patiesi pazudusīglezna ir Fransa Halsa darbs. Ulmanis šo pieņēmumu kategoriski noliedza, minot virkni pierādījumu mangalīgi nesaprotamā terminoloģijā, no kuras spēju izlobīt vienīgi to, ka viņš ir krietni pārāks par mumszināmo mākslas zinātnieku. Kā jūs domājat — mani spriedumi pelna ieveribu?

— Neapšaubāmi. Ja tie atbilst patiesībai, atliek pēdējais jautājums — kur noslēpta glezna? Starpcitu, jūsu teorijā neiederas dēla sūtītais draugs.

— Piekrītu, — Valts pamāja, — bet varbūt varam pieļaut, ka viņš ir nevis dēla, bet gan mātesdraugs, ja vien šajā cildenajā vārdā drīkst nosaukt nekrietnas sievas iekāres objektu. Uz Valtera laukumāju tomēr aizbrauksim, jo jebkurā gadījumā viss, kas modina aizdomas, ir jāpārbauda līdz galam. Varatļauties nohal- turēt, remontējot dzīvokli, lai gan šis svešvārds pats par sevi jau izsauc derdzību, betizmeklēšanā viss jāpadara līdz galam tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mūsu darbs vienmēr saistās ar kādalīdzpilsoņa mantu, veselību vai pat dzīvību.

— Bet jūs pats teicāt, ka gleznu Valters ne…— Cilvēks, Robert, nav nekļūdīgs, bet es, - Kronbergs noplātīja rokas, — diemžēl esmu tikai

cilvēks.— Labi, — es piekritu. — Kad brauksim?Valts piecēlās.— Tūlīt! Pārģērbieties vienkāršāk un paķeriet lietussargu. Robert, neviebieties, jāatzīstas, tas mani

kaitina. Pulkstenis tikai trīs.Pēc pusstundas devāmies ceļā. Valts apvalkātajās džinsās ar treniņtērpa jaku krekla vietā tik stipri

atšķīrās no ikdienā korektā uzvalkā pierastā, ka pat vaibsti šķita ieguvuši svešādu izteiksmi. Arī manslauku apstākļiem izraudzītais apģērbs nebaidījās ne no kādiem šķēršļiem. Kronbergs ierunājās partaksometru, bet es iebildu.

— Nekas, — viņš atbildēja. — Visus izdevumus segs Ulmanis. Tā nebūt nav ļaunprātīga viņadevīguma izmantošana, bet gan nepieciešamība, jo rīt beidzas termiņš.

— Bet…— Tā domājām mēs, bet vai mēs domājam pareizi? Uz priekšu!Šoferis, padzīvojis, plikpaurains privāttaksometra īpašnieks, pat nepainteresējies par brauciena

mērķi, bija ar mieru pildīt mūsu pavēles līdz septiņiem vakarā, taču pieprasīja par to nedzirdēti augstumaksu. Valts nekaulējās, un mēs devāmies ceļā. Gliemeža gaitā — ar četrdesmit piecu kilometru ātrumustundā — izbraucām cauri Pjavnieku masīvam un Ulbrokai. Mūsu cerības izkūpēja, kad tikām uz šosejas.Vilkāmies ar katafalka ātrumu, un es fiziski jutu tā neatbilstību ceturtajam pārnesumam. Cietos, cietos,līdz neizturējis pieliecos šofera ausij, bet pašā pēdējā mirklī pamanīju smaidu Kronberga sejā. Manasnepacietības uzjautrināts, viņš piemiedza ar aci. Atmetu ar roku un, nolēmis kļūt tikpat aukstasinīgs,atgāžos sēdeklī. Vienu labumu lēnais ceļš tomēr deva iespēju kārtīgi aplūkot apkārtni Tikai pēc stundas,izbraukuši cauri Ropažu nesakoptajam centram un šķērsojuši tiltiņu pāri Lielās Jugias straumei,apstājāmies pie pagrieziena uz pansionātu. Atstājuši plikpaurim drošības naudu, pametām kūtropārvietošanās līdzekli ceļa malā un tālāk devāmies kājām.

— Iesim pa mežmalu, — ierosināja Valts. — Man šī lieta šķiet ļoti netīra un ļoti bīstama, tāpēcsargāsimies no svešām acīm.

Cauri augstam, durstīgam grīslim izlauzāmies līdz grāvim ar staigniem krastiem un lēnu, urdzošutērcīti dibenā. Atraduši krituša alkšņa stumbru, pārgājām pār šo zvalstīgo tiltu, uzrāpāmies stāvā nokalnē

un nokļuvām augstā, sulīgi zaļā mežā. Krāšņā nekārtībā te auga slaidas egles, kuplas liepas un apses,vienīgi ozoli, kas spēku smeļas klajumā, izskatījās panīkuši savu ātr- audzīgo brāļu vidū. Pārmērusakuplojis pamežs un biezās melleņu mētras kavēja gaitu. Laikam ar dzīvinošo valgmi piesūcies mākonisnule bija aplaimojis jau tā lekno zaļumu un tagad mērcēja mūs no apakšas, bet, aizķerot neliela kociņastumbru, — arī no augšas. Gaiss bija sutīgs, smaržu un sanoņas pārpilns, gaismēnu rotaļā piedalījās katrsaugs, bet, līdzko saule aizslēpās aiz kārtējā lietus nesēja, mežs kā uz burvja mājienu pārvērtās, kļuvadrūms, draudošs un kluss. Tajā jautās it kā tā piesardzība, ar kādu mēs, neizlaizdami no acīm ceļu,zagāmies uz savu mērķi.

Lielceļa viņā pusē pamazām kļuva skrajāks, līdz koku augstā lapotne nolaideni pārtapa smalcē, tadzemā krūmājā, kurā kā dzīvžoga ielokā ieraudzījām meklēto māju. Uz dēlī izgrieztā rādītājpirksta saule,lietus un vējš bija atstājuši tikai pirmos četrus burtus, bet arī tie nešaubīgi ļāva noteikt pilnu tāsnosaukumu — Meldri. Sarkano ķieģeļu būve izskatījās visai neparasta — gara, ar tēstu laukakmeņupamatu un biezu meldru klājienu ierastā skaidu jumta vietā. Saimniecības ēkas sastāvēja no viena nezālēsieauguša šķūņa pašā meža malā. Visā nama garumā jumta pārkare veidoja uz stabiem balstītu nojumi, zemkuras stiepās koka grīdas pacēlums. Kopumā māja atgādināja amerikāņu filmās redzētos mežonīgorietumu salūnus, trūka vienīgi miegainu dīkdieņu kovboju cepurēs.

— Bijušais krogs, — Valts turpināja komentēt manu domu gājienu. — Labajā pusē atradies stallis— redzat tās platās divviru durvis un šauros lodziņus, vidū — viesu istaba, kreisajā — saimnieku gals.Zirgi sieti pie tur tās slitas — rau, kā groži izvagojuši baļķi! Interesanta celtne!

No lielceja uz to veda plats, metrus trīsdesmit garš iebraucamais ceļš, kura abās pusēs kā sargislējās divi raženi ozoli. Sētsvidu un durvju priekšu saskatīt nevarēja — to noslēpa kuplā krūmu saaudzē.

Mēs jau minūtes divdesmit rūpīgi pētījām gan pašu ēku, gan katru krūmu, bet neko, kas liecinātu parcilvēku klātbūtni, nemanījām. It kā apstiprinot pamestību, nez no kurienes izlēkšoja zaķis. Ticis līdzozoliem, izslējās pakaļkājās un sastinga. Tad, neko bīstamu nesamanījis, aizļepatoja tālāk.

— Izskatās, ka neviena nav, — es ieteicos. — Pieiesim tuvāk?Kronbergs pakratīja galvu.— Ja zinātu, ka garausis no vietējiem, varētu piekrist. Nepārsteigsimies, mums laika diezgan.Viņš vēl nebija beidzis, kad tālumā atskanēja tikko dzirdama motora rūkoņa. Tā strauji tuvojās, un

pēkšņi ceļa līkumā parādījās žigulis. Nedaudz piebremzējusi, automašīna iegriezās iebraucamajā ceļā un,nelielā grambā uzsitusi dubļu šalti, nozuda aiz ozoliem. Pēc minūtes šo pašu ceļu, tikai nesalīdzināmilēnākā gaitā, zvalstoties un ar jumtu aizķerot ozolu apakšējos zarus, veica garš un plats autofurgons.

Negaidot krūmi labajā pusē pašķīrās un no tiem iznāca jauns puisis. Sportatērps izcēla muskuļotoaugumu, bet piesardzīgajās kustībās jautās zvēra tramīgums. Viņam uz pleca es pamanīju siksniņasiežmaugu, bet, kas karājās tās galā — fotoaparāts vai soma, nespēju saskatīt. Vīrietis pienāca pie lielceļamalas, pavērās pa kreisi, tad — pa labi un redzami apmierināts pagriezās atpakaļ. Es sarāvos, ieraudzījisuz viņa platā pleca automātu ar stobru uz leju. Saliekama laide, magazīna padusē — ar tādiem regulārajāarmijā apbruņo izlūkus, topogrāfus — tos, kam jāpārvietojas šķēršļotā apvidū. <

Uzmetu skatienu Kronbergam un, sev par pārsteigumu, saskatīju viņa sejā dziļu apmierinājumu.— Nav vērts tālāk mērcēties, — viņš pačukstēja. «—• Ejam/un raugieties zem kājāmlKad no bijušā kroga mūs šķīra metri simt, viņš beidzot ierunājās:— Jums jāpiekrīt, ka Meldros varbūt atrodams viss, izņemot gleznu. Furgons tās pārvadāšanai

būtu nedaudz par lielu, iejaukto skaits — absurds, bet apsardze — smieklīga.— Kas tur notiek? — es vaicāju.Kronbergs apstājās un nosodoši pavērās manī.— Dariet, Robert, visu kārtīgi un pēc kārtas. Mūsu uzdevums — atrast gleznu. Domājiet par to un

nejauciet sev smadzenes ar blakuslietām.— Bet…

Valts nogrozīja galvu un, satvēris jauna bērziņa stumbru, strauji sapurināja kuplo lapotni. Pār maninolija atvēsinoša duša, un pasmaidījis es piekritu:

— Labi.Taksometru atradām, kur atstājuši. Šoferis, aptvēris rokām stūri, turpināja saldi šņākt pat pēc

divkāršā durvju klaudziena, un, tikai piegrūdis masīvajam plecam, piespiedu viņu atjēgties.Veikla bruņurupuča gaitā atgriezāmies mājās. Norēķinoties Kronbergs iespieda plikpaura rokā lieku

rubli.— Tas par drosmi, — viņš paskaidroja.— Nesapratu? — Grūtsirdīgo vienaldzību autovadītāja sejā nomainīja ziņkāre.— Jūsu mašīnai ir visai bīstams ātrums, un var gadīties pasažieris…Taksometra īpašnieks pasmīnēja.— Te man zāles. — Viņš pieliecās un izvilka no sēdekļa apakšas uzgriežņu atslēgu. — Bet vāģim

vairāk nav pa spēkam — gadu tikpat, cik man…Mājās Valts vismaz stundu neatgāja no telefona. Es jutos nedaudz saguris un atlaidos atpūsties. Bet

rāmā miegainība nespēja sniegt pilnīgu aizmiršanos. To pārmāca atmiņas — ar automātu bruņotais cilvēkskrūmos, noslēpumainais furgons, par kura kravu varēju tikai minēt, un — kā raksturotājs tur notiekošajam— apkārtējā meža drūmais klusums. Kas bija šie ļaudis, kādus slepenus darījumus viņi kārtoja nomaļajāvietā? Kron- berga piesardzība ļāva nojaust, ka esam uzdūrušies kaut kam tādam, kas var pakļautbriesmām mūs pašus. Sākotnējā dēka, kas šķita ienesusi svaigas vēsmas ikdienas pelēcībā, draudējaizvērsties bīstamā piedzīvojumā. Pēc redzētā Ulmaņu — kā vīra, tā sievas — problēmas likās tiknesvarīgas, ka negaidītais Valta jautājums mani pat pārsteidza:

— Kur meklēsim gleznu?— Tā vien liekas, ka visa dzīve pārvērtusies vienā lielā jautājuma zīmē, — es atburkšķēju. — Kas,

kur. kāpēc?— jums taisnība. Tieši tāda ir šī darba specifika. — Kronbergs pamāja. — Bez mitas jautāt un

pašam meklēt atbildi. Mēs par mata tiesu neesam pieluvinā- jušies gleznas problēmas atrisinājumam, tāka mana interese vietā.

— Es domāju, ka portrets noslēpts. Realizēt to inflācijas apstākļos varētu vienīgi badā mirstošaisvai vājprātīgais, bet, ja tā, viņa gaida izdevību gleznu izvest.

— Noteikti, — piekrita Vafts. — Ulmane ir pārliecināta, ka tas ir Halss… Esmu izdomājies gan šā,gan tā un nonācis pie slēdziena, ka vienīgais iespējamais ceļš ir likt atdot.

— Atdos gan, — es iesmējos. — Pigu zem deguna .,.— Paskatīsimies. Esiet tik laipns un atturieties šovakar izmantot tālruni. — Viņš piecēlās.Gaiteni Kronbergs nocēla klausuli, nolika līdzas aparātam un uzgrieza vairākus ciparus.— Ko tas dos?— Ietaupīs laiku. Nesazvanījusi Ulmane ieradīsies personīgi — viņa taču solīja uz rītdienu dot

norādījumus.Mēs patlaban brokastojām, kad durvju zvans pavēstīja, ka mana drauga prognozes attaisnojušās.

Valts pamāja, ka ielaidīs pats, un es dzirdēju, ka pirms atvēršanas viņš uzlika klausuli vietā.— Zvanīju visu rītu, — saklausīju Ulmanes neapmierināto balsi, — aizņemts un aizņemts. Centrālē

paziņoja, ka abonents neesot nolicis klausuli.— Tūlīt pārbaudīsim. — Kronberga balsī nejautās ne miņas no mulsuma. — Raugiet, viss kārtībā!

Neviens nevēlas atzīt paša vainu… Robert, — viņš nokliedza gaitenī, — ienāciet, lūdzu, pie manis, mumsviesisl

Šoreiz mūsu kliente bija izvēlējusies vienkāršāku tērpu, bet viņas uzvedībā es samanīju lielākupiesardzību.

— Es apdomāju iebildumus, — viņa lietišķi paziņoja. — Noteikums paliek spēkā — lādīti vaļā

neveriet! Ja saturs neatbildīs — nāksies atlikt vietā un meklēt citus ceļus. Protams, papildu vizīte tiks arīpapildus kompensēta. Tas viss jāpaveic laika sprīdī, kuru jau minēju. Vai esat ar mieru?

— Jā, — mēs vienā balsī atbildējām.Ulmane atviegloti nopūtās.— Atliek norunāt dienu, izņēmums — svētdiena.Kronbergs domīgi sarauca pieri.— Šodien ir trešdiena, ceturtdien, — viņš pielieca rādītājpirkstu un vērīgi paraudzījās viešņā, —

man jābūt Jelgavā. Kādas kurtizānes arests Kļavu ielā. Piektdien un sestdien, — pieliecot vidējo pirkstu,tad zeltnesi, viņš turpināja skaidrot, — tāpat esam aizņemti. Atliek pirmdiena. Kā būtu ar to?

Viņa vienkāršie vārdi ie-darbojās kā zibens spēriens. Šķita, kāds pagriezis slēdzi un, mainotapgaismojumu, piejaucis Ulmanes lūpu košajam sarkanumam zilganu toni, vaigiem — pelēcīgumu,pārvēršot vēl tikko svaigo seju slimīgi bālā, acis kā bailēs iepletās, bet rokas klēpī sažņaudzās dūrēs.

— Labi, — viņa nomurmināja un kaut kā stīvi piecēlās. — Pirmdien būšu mājās un gaidīšu zvanu.Atvadām man tika veltīts samocīts smaids, un durvis aizvērās.

VI Portrets

Kronberga dzirkstošās acis liecināja, ka jau otro reizi pēdējo dienu laikā viņam pāršalcis optimismavilnis. Tā svētīgo ietekmi izjutu arī es, lai gan visai miglaini apjautu šīs pacilātības cēloņus. Viņš bijaenerģijas pilns kā līdz galam uzlādēts akumulators, un sekojošie vārdi to apliecināja.

— Veikli — kurpes kājās, žaketi mugurā, un ceļā! Mēs nedrīkstam' nokavēt ne mirkti!— Sekosim?— Nē. Nejautājiet neko, ģērbieties ātrāk!Uz ielas Valts, uzmanīgi paraudzījies gar stūri, paklusām iesaucās:— Lūk, viņa! — un nogriezās uz pretējo pusi. — Raugieties uz priekšu! — viņš dusmīgi

nobrīdināja, kad es slepus mēģināju atskatīties.Šķērsojuši Rūpniecības ielu, cauri pagalmiem iznācām pie autobusu pieturas. Tā tomēr nebija

Kronbcrga mērķis, jo, apturējis garāmbraucošu taksometru, viņš mirkli kaut ko skaidroja šoferim un tadpamāja man ar roku.

— Kāpiet iekšā!Paklausīgi ierausies, atslīgu aizmugures sēdeklī, bet Valts apsēdās līdzās vadītājam. Volga strauji

uzņēma gaitu. Kad izbraucām uz platās Jelgavas autostrādes, manas nojautas sāka iegūt konkrētas aprises.Sis bija gluži citāds brauciens nekā uz Ropažiem. Vēja ātrumā veikuši ceļa lielāko daļu, tikai pieOzolniekiem nedaudz piebremzējām — satiksme mikroautobusu fabrikas apkaimē kļuva ievērojamidzīvāka. Kad izbraucām uz Lielupes tilta un skatienam pavērās Kurzemes hercoga Bīrona iecerētā,Rastrelli radītā, vairākkārt dedzinātā un atkal atjaunotā Jelgavas pils, es jau biju pārliecināts parceļamērķi.

Man ļoti nepatīk pēckara Jelgava, tāpēc jutos pat atvieglots, kad neestētisko centru nomainīja vecumveci, nekrāsoti koka namiņi. Putekļainā, klusā ieliņā apstājāmies. Ieraudzījis uz tuvīnā žoga zilu plāksnīti,cieši ieskatījos un nespēju apvaldīt vilšanās nopūtu — Lakstīgalu iela! Vai tiešām mana galva, tās radītāsdomas nav plika graša vērtas?

Mēs izkāpām, bet šoferis izvilka avīzi un, iegrozījies ērtāk, sataisījās uz gaidīšanu. SekojuKronbergam gar koka nama stūri pa ceriņkrūrnu noplicinātajā zernē iemītu taciņu. Izlīduši pa žogacaurumu, nokļuvām gruvešu kaudzes vidū. Sajā vietā, pēc sīvā smārda spriežot, nesen bija nodegusi māja,palicis vienīgi skurstenis un krāsns. Visapkārt mētājās apdeguši dēļi un pārogļojušies baļķu gali. Pelnukārta ietina tuvāk stāvošo koku lapas pelēkā seģenē. Apgājuši apkārt drupām, iznācām zaļā mauriņā, kaspēc drūmās ainas priecēja skatienu. Pretējā pusē to norobežoja izļodzīta dēļu sēta ar vārtiņiem uz ielu.Nelielais soliņš uz tā nebija cietis ugunsgrēkā, droši vien vējš pūtis liesmas sānis. Mēs atsēdamies, unValts izvilka cigaretes.

— Kā jūs domājat, Robert, — aizsmēķējot viņš uzmeta man šķelmīgu skatienu, — kur rnēsatrodamies?

— Ellē, — es atburkšķēju un pamāju krāsmatu virzienā. — Tur šis ir standartskats …Kronbergs pasmaidīja.— Jūsu dzīve, Robert, ir stipri par īsu, lai pagūtu uzkrāt to grēku kalnu, kas pietiekams apmaiņai

pret caurlaidi pazemes šķīstītavā. Esmu oārliecināts, ka vecais Belcebuls pusi dienas pavadītu,šķendēdamies par paviršā virszemes dienesta darbu, ieraudzījis pie vārtiem tik švaku kandidātu kā jūs.

— Tencinu par komplimentu, — pavīpsnājis palocīju galvu. — Bet kur ir garantija, ka pie tādiempašiem uzskatiem attiecībā pret manu necilo personu nepieturas M rī Dievs? Ko tad? Nodos maniotrreizējo izejvielu noliktavā?

— Tad, — Valts paplēta rokas, — nāksies nodzīvot vēl vienu, divas vai pat trīs dzīves — tik, ciknepieciešams evolūcijai līdz atbilstošam līmenim.

— Un tālāk? — es neatlaidos.— Tur pajautāsiet. Atgādinu, ka jūs līdz šim neesat atbildējis maji.— Biju domājis, ka mūsu ceļš noslēgsies Jelgavā, Kļavu ielā, kur, kā spriedu, jāmitinās Ulmanes

māsai Elsiņai, bet nu es nesaprotu nekā!— Bravo! Tur jau tā ir. — Kronbergs ar cigaretes galu norādīja uz ceriņos ieaugušo sētu, aiz kuras

neskaidri vīdēja divstāvu ēkas aprises.— Bet iela?— Tā aiz vārtiem ir Kļavu iela. Es izvēlējos sarežģītāku ceļu, lai pēc iespējas mazāk iekristu kādam

acīs, turklāt novērošanai šī vieta vienkārši ideāla. Panāciet šurp! «Valts saņēma mani aiz rokas un veda taisni ceriņ- krūmu biežņā. Te valdīja īpašs mikroklimats.

Zaļganajā mijkrēslī saskatīju sūnām klātus, satrupējušus dēlīšus. 2ogs, sen zaudējis žoga izskatu unfunkcijas, joprojām apjoza jau neesošu namu. No krūma apakšas puslīdz skaidri varējām saskatītkaimiņmājas durvju priekšu un divus logus.

— Kreisais ir Elsiņas, — kārtējo reizi apsteidzot, manu jautājumu, Valts paskaidroja. — Pag,nesam šurp sēžamo, tas nav ierakts.

Ar pūlēm iestiepām soliņu krūmos, bet vēl grūtāk nācās to līdzsvarot. Līdzko apsēdāmies, tā vienavai otra kāja iegrima miklajā zemē dziļāk par pārējām. Beidzot viss šķita kārtībā, bet pēc mirkļa, kāapliecinot, ka pasaulē līdz pilnībai vēl tālu, uzradās jauna nelaime — odi! Manīgi, attīstībā krietnipārsnieguši lauku vientiešu līmeni. Šķita, ka pilsētas odam ir izstrādājies kāds papildu maņu orgāns, kasļauj uztvert cilvēka nešpetnos nodomus. Vajadzēja tikai pacelt roku, un attiecīgajam asinssūcējam lemtaisžests uzreiz pacēla to spārnos, turpretim pārējie'pat nereaģēja! Pēc minūtes sākotnējo novērtējumu šaivietai mainījām uz pretējo, bet pēc desmit jau grasījāmies ar kaunu pamest kaujas- lauku. Par laimi, mūsunodoms palika tikai nodoms, jo atskanēja motora rūkoņa, tai sekoja dzeltenzaļš taksometrs, kas, apstājiesmājas priekšā, izlaida šorīt mūsu dzīvoklī redzēto dāmu. Pa ceļam rakņādamās rokassomiņā, viņauzsteidzās pa kāpnītēm. No savas vietas saskatīju Elsiņas logā pavīdam gaišo tērpu, to nomainījanepazīstamas sievietes seja. Ulmane atgriezās ar «diplomātu» rokā.

— Pazūdam! — Valts iečukstēja man ausī. Aiz krāsmatām metamies skriešus un tik tikko paguvāmaizcirst mašīnas durvis, kad no stūra izdrāzās jau redzētais taksometrs ar mūsu klienti priekšējā sēdeklīun, putekļu mākonī aiztraucies pa šauro šķērsielu, nozuda aiz krustojuma.

— Nav slikti izdomāts, Robert, vai ne? Brauciet nopakaļ savam kolēģim, — viņš pavēlēja šoferim.— un turieties aizmugurē tā, lai neizlaistu no redzesloka.

Izrādījās, ka autovadītājs ir pieredzējis, un nemainīgā, kā precīzi nomērītā atstatumā viņš sekojaUlma- nei līdz pat Rīgai. Pārbraukuši Zaķusalas tilta viļņotajam segumam, nogriezāmies uz Ķengaragapusi.

— Izskatās — brauc mājās, r— es pačukstēju.Kronbergs paraustīja plecus, bet man tomēr bija taisnība. Maskavas ielas malā taksometrs apstājās,

un dāma izkāpa. Redzēdams, ka priekšējā mašīna dodas tālāk tukšā, Valts samaksāja un atlaida arīmūsējo.

Turpinājām sekot vienīgi pienākuma pēc, jo dāmas uzņemtais virziens neatstāja nekādu šaubu pargalamērķi. .Es gaidīju, ka tūlīt aizvērsies nama ārdurvis, līdz ar to pavēstot, ka mūsu misija ir galā;elegantā sieviete jau pastiepās pēc roktura, kad durvis piepeši atvērās un viņas priekšā nostājās nevienscits kā pašas vīrs. Pāris mirkļu laulātie stīvi blenza viens otrā, tad, valdonīgi pastiepusi «diplomātu»,'viņa atstāja to Ulmaņa rokā un cēli pagāja garām kā svešiniekam. Par spīti attālumam, saskatīju vīra sejāpārsteigumu un neizpratni. Sekodams sievai, viņš nozuda ieejā, durvis aizcirtās, un Kronbergam pasprukasmiekli.

— Ak vai! — viņš iesaucās. — Likumu nezināšanā šī ģimene metama pār vienu kārti ar sabiedrību.Lūk, kam nāktos mūsu klienta pateicība par atgūto gleznu!

— Tātad…— Tātad braucam mājās, tur pabeigsim sarunu.Kronbergs nebūt nebija tāds askēts, par kādu viņuvarēja noturēt, redzot pašaizliedzīgo atdevi darbam. Viņš nebija arī izlepis, bet, jāatzīst, cienīja

ērtības un, ja radās kaut mazākā iespēja tās sagādāt, to nekavējoties darīja. Tā arī šoreiz man nācāsremdināt savu nepacietību paša prātojumos, līdz, iekārtojies atzveltnī ar pelnutrauku un kafijas tasipriekšā, viņš atļāvās sākt.

— Atceraties, jūs visai izteiksmīgi — vienā vārdā pateicāt, ko gleznas vietā mums parādīs Ulmane?Tam varētu piekrist, ja nedarbotos divi faktori, kurus jūs neņēmāt vērā: pirmais — jau pieminētā likumunezināšana un otrais — bailes. Protams, savu lomu nospēlējusi arī mūsu neievērojamā klātbūtne šajānotikumā. Ja Ulmanei būtu palaimējies uzklausīt Vītola sniegtos paskaidrojumus vīram, varu saderēt, kaportreta atgūšana prasītu ievērojami lielākus pūliņus.

— Vai tiešām jūs paredzējāt šādu noslēgumu?— Es melotu, ja apgalvotu, ka tieši tādu, lai gan neizslēdzu līdzīgu iespēju, — Valts atbildēja. —

Redziet, — ievilcis dūmu, viņš turpināja, — cilvēks, kam netīra sirdsapziņa, kā mūsu gadījumā, kļūstbailīgs. Viņu var satraukt nevainīga saruna, tiek meklēts apstiprinājums neskaidram mājienam, bailes augaugumā, bet'visa pamatā ir likumu nezināšana! Vārdu sakot, tāds cilvēks beigu beigās sāk līdzinātiesuzvilktai stī* gai. Pārvelciet tai divdomīga jautājuma lociņu, un tā ievibrēsies, rezonējot visā nervusistēmā, nedodot mieru un liekot mocīties aizdomās tās īpašniekam.

Lai gan tiku stingri brīdinājis Elsiņu neteikt māsai ne vārda par manu vizīti, biju simtprocentīgipārliecināts, ka tajā pašā dienā Ulmanei viss kļūs zināms. Stāstījumā, protams, figurēs oficiālovarasorgānu pārstāvis, nekādā gadījumā nesaistoties viņas apziņā ar manu personu. Tādā veidā es jau tadieliku pamatakmeni darba virzībai uz priekšu. Ja runājam par vietu, kur meklēt portretu, visatbilstošākaismūsu ziņām man šķita tieši Elsiņas mājoklis, jo pat Ulmanis uzsvēra sirsnīgo draudzību māsu starpā.Kārtīgi visu apdomājis, piespiedu negodīgo sievu ierasties pie mums, jo man vajadzēja redzēt viņāsreakciju. Viens teikums — un Ulmaņa laulātā draudzene sasniedza to nepieciešamo nervu saspīlējumapakāpi, kas lika viņai spert neapdomīgu soli, bet man deva pārliecību.

— Tātad jūs …— Jā, mājiens par arestu Kļavu ielā lika domāt, ka gleznai tikuši uz pēdām. Ko atlika darīt?

Protams, braukt pakaļ, kamēr nav par vēlu. Viņu dzina bailes un neskaidrā nākotne. Esmu pilnīgipārliecināts, ka atceļā Ulmane pārdzīvoja visīstāko šoku, un tas tikai tuvināja atrisinājumu. Nezinu, kānotikumi attīstītos tālāk, ja negaidīti viņas priekšā neuzradies vīrs. Nervu sabrukums un pārsteigums tadarī salika visus punktus uz i.

— No kurienes jums pārliecība, ka «diplomātā» neglabājas apakšveļa vai kas stipri līdzīgs?Valts piecēlās un nodzēsa cigareti.— Labi, lai nomierinātu jūs, tūlīt pārbaudīsim, — viņš paziņoja.Nepacietībā dīdīdamies, gluži kā bērnu dienās sāku grauzt nagus, un tikai Kronberga atgriešanās

atsauca mani īstenībā. Viņa sejā es saskatīju apjukumu un vilšanos.— Kas noticis?— Ulmanis ir absolūtā neziņā par gleznu. — Valts pārvilka plaukstu pār pieri. — «Diplomātā» viņš

atradis Karela Plickas fotoalbumu «Prāga» un kabatlakatiņu.— Dīvaini! Varbūt jūsu aprēķinos iezagusies kļūda?Kronbergs paraustīja plecus.— Viss var gadīties… Pagaidīsim, Ulmanis apsolīja piebraukt pēc minūtēm divdesmit, bet līdz tam

atturēsimies no pārsteidzīgiem secinājumiem. Jā, viņš apvainojies uz mums!

— Par ko? — es izbrīnījos.— Kā es zinot par «diplomātu»? Sekojot? Un tā-tālāk. Viņa uztverē man vajadzēja ierasties un

piekārt gleznu vecajā vietā. Kur slēpjas kļūda? Bet…— Bet?— Varbūt tas nav?Kronbergs drūmu seju iegāja savā istabā, un cauri sienai dzirdēju viņu staigājam šurpu turpu. Kas

attiecas uz mani — es biju satriekts! Virkne Valta spriedumu un tiem sekojošo neapgāžamo pierādījumunu šķita pārvērtušies abstraktos prāta vingrinājumos bez reāla seguma. Jau tagad mani māca kauns nogaidāmās pārmetumu krusas.

Ulmanis ieradās ar mums pazīstamo «diplomātu» rokā. Nelaipna seja, asas, nervozas kustības.— Jūs, — viņš bargi iesāka, bet Kronbergs, veikli iespraucies starpā, turpināja viņa vietā, —

pārkāpjat pieklājības normas, bāžat degunus tur, kur elementāra pašcieņa to nekad nepieļautu, rakņājatiessvešā… un tā tālāk. — Viņš jautājoši vērās viesa koptajā sejā.

— Protams! — mūsu klients atcirta.— Jums vajadzīga glezna, bet par metodēm, kā to atgūt, ļaujiet spriest pašiem! — Valta skarbais

tonis manāmi atdzesēja ciemiņa kvēli. — Kā es nekad neiedrošinātos dot padomu māksliniekamgleznošanā, tā jums jāpaļaujas uz mums izmeklēšanā!

— Labi, ja tas tik nepieciešams, — it kā nule aptvēris šo vienkāršo patiesību, Ulmanis īdzīgipiekrita un uzlika melno portfeli uz galda. — Te būs.

Kronbergs atvilka slēdžus, pacēla vāku un izņēma plānu liela formāta grāmatu. Tumši sarkanāaudekla ievākojums ar zeltītu vinjeti centrā izskatījās ļoti grezni. Atlicis sānis, ieskatījās kabatiņā. .

— Kur mutautiņš?Viesis izvilka no kabatas akurāti salocītu kabatlakatiņu, un telpā uzvējoja smaržas.— Sievas.Pirmām kārtām Valts ņēmās — vispirms ar neapbruņotu aci, pēcāk ar lupu —-rūpīgi pētīt

«diplomāta» iekšpusi, īpaši savienojumu vietas. Pamanīju mūsu visa lūpās pavīdam skeptisku smīnu arnelielu aizkaitinājuma piedevu. Kad beidzis Kronbergs pārgāja uz albumu, viņš nenocietās: — Starplapām gleznas nav, tā ir lielāka.

— Ari bez ierāmējuma? — jautāja Valts.— Bez ierāmējuma? — Ulmanis apmulsa. — Bez ierāmējuma varbūt ne, bet ko mēs te maļam tukšu,

— viņš sadusmojās. — Paši redzat — tur nekā nav!Neliekoties dzirdam, mans draugs sāka atlupināt seg- loksni vāka iekšpusē. Atklājās pelēks kartons.

Kad atsedzās aplīmētā auduma mala visā perimetrā, viņš ķērās pie tās. Ulmanis nokrekšķējās un, piegājispie loga, sabāza rokas bikšu kabatās. Vienaldzīgā nīcībā šūpojoties 110 pirkstgaliem uz papēžiem, viņšizteica savu attieksmi pret notiekošo.

Ticis galā ar piņķerīgo darbu, Kronbergs atbrīvoja no auduma visu vāku. Es kļuvu mēms, kad otrāpusē gaidītās pelēkās virsmas vietā burtiski atsedzas smaidoša zēna seja. Sulīgās krāsas, viss, ko mēszinājām par pazudušo portretu, stāvēja savās vietās.

Ulmanis ar muguru pret mums joprojām šūpojās no papēžiem uz pirkstgaliem.— Esiet tik laipns, uzmetiet aci! — Valts mierīgā balsī palūdza.Mūsu klients negribīgi atskatījās un, kā no Gorgo- nas skatiena pārvērties akmenī, sastinga ar pavērtu

muti. Lai gan biju pārsteigts arī pats, viņa sejas spējā metamorfoze mani sasmīdināja, un vienīgā skaņa,kas nonāca līdz manām ausīm, līdzinājās tādam kā teļa īdienam. Spēja kustēties viņā atgriezās pēc labalaiciņa, bet runasdāvanas tikai tad, kad, rūpīgi izpētījis par grāmatas vāku nomaskēto gleznu, ar dziļunopūtu atslīga atzveltnī.

— Kā jums tas izdevās? — Vēl nevarīgajā čukstā es saklausīju kā neslēptu apbrīnu, tā vainasapziņu mūsu priekšā.

— Es nedomāju, ka tas ir tik interesants temats, — Kronbergs visai atturīgi atteica. —Iedomājieties gleznošanas tehnikas sausu izklāstu — nekā interesanta, toties galarezultāts… Tā arī mūsugadījumā. Bet, — nelikdamies manām aizdomīgo skatienu, viņš domīgi raudzījās kaut kur siena, — manjālūdz atļauja gleznu paturēt.

— Ko? — Ulmaņa acis kļuva apaļas.Valts iesmējās.— Uz laiku, uz laiku, protams. Redziet, portreta pazušana ir cieši savijusies ar citu lietu, tāpēc mēs

pāragri atklātu kārtis, uzkarot to savā vietā.— Sieva?— Patlaban no manas puses būtu pārsteidzīgi 'apgalvot kaut ko konkrēti. Principā es gribu panākt,

lai uz mums nekristu aizdomas par līdzdalību notikumos. Ja sieva jautās pēc portreta, izmantojiet viņastaktiku un neatbildiet. Nedēju vismaz jūs to varat atļauties, bet mēs pa šo laiku, cerams, tiksim galā. Pēctam kad saņemsiet gleznu atpakaļ, uzzināsiet visu. Gribu jūs brīdināt, ka lieta ir ļoti nopietna, tāpēcnesperiet neapdomīgu soli, pamanījis savā apkārtnē ko nelāgu vai aizdomīgu, bet piezvaniet mums.

— Vai man kas draud?— Ja darīsiet tā, kā es jums iesaku, viss būs kārtībā. Un neuztveriet nākotni pārāk drūmās krāsās…Jau kuro reizi mūsu sarunas laikā Ulmaņa seja apmācās. Pat rūpīgā kopšana nespēja noslēpt pēdējo

pārdzīvojumu atstātās pēdas, bet īslaicīgo prieka dzirksti bija paguvis apdzēst Valts. Jā, vecpuiša dzīveiir savas priekšrocības…

Kad aiz nomāktā viesa aizvērās ārdurvis, nenocietos nepajautājis:— Kāds sakars ar Ulmanes ierosināto lietu ir šaigleznai?Valts ielika portretu un fotoalbumu sienas seifā, noslēdza un tikai tad atbildēja:— Intuitīvs. Jāatzīstas, to izraisījis tas tips, kas ieradās pēc viņas. Redziet, — viņš izņēma no

portfeļa Ulmaņa zīmējumu un nolika uz galda, — redziet, cik nepatīkama seja! Ja šis ir tas melnais kaķis,kas izskrējis starp vīru un sievu, prātīgāk būs uzmanīties. Kriminālistikas teorijā par cilvēka iekšējāsbūtības atspoguļojumu vaibstos noteikti atrodams racionāls grauds. Apsveicu! — Viņš piepeši sagrābamani aiz rokas un spēcīgi sakratīja.

— Ar ko?— Ar pirmo veiksmīgi līdz galam novesto lietu!— Glezna vēl nav pie īpašnieka.— Līdz galam, Robert, līdz galam! Tas, ka pārējais mudžeklis nav atšķetināts, nav mūsu vaina.

Nepatīkami par to domāt, bet, redzot masveida noziedzību, apziņā tā vien zogas secinājums parsabiedrības vispārēju pagrimumu. Netīro nodomu tīmekji, kuros apzināti vai neapzināti elites un padibeņupārstāvis cenšas iepīt savu pavedienu, man atgādina ļaundabīga audzēja izraisītas metastāzes. Vai,apstarojot audzēju, tiks iznīcinātas arī tās? Bet varbūt process jau tagad kļuvis neatgriezenisks?

— Brr… — Es nodrebinājos.— Nenokārsim degunu, — Valts mierinoši noteica. — Es ticu nākotnei, jo ticu saprātam!

VII Uzbrukums

Nākamajā rītā, kā norunājuši, saskrējāmies virtuvē un kopīg'iein spēkiem ķērāmies pie brokastugatavošanas. Darba dalīšanā sasnieguši pilnību, savus pienākumus veicām pēc labākās sirdsapziņas arprofesionālu pavāru iemaņām. Tāpēc pat no šajos trūcīgajos laikos pieejamā mazumiņa mēs spējāmdažādot savu ēdienkarti tā, kā tas nav bijis kopš sievas saimniekošanas. Pie kafijas uzvilkām pa dūmam,vērpdami katrs savu domu pavedienu. Man nepatika Kronberga garastāvoklis, jo labu laiku viņaspriedelējumos par sabiebrību neiztrūkstošu vietu ieņēma pesimisms. Valts neiedziļinājās nedz šķiru,nedz ekspluatācijas vai citās teorijās, viņa kristāltīrā loģika, izejot no atsevišķā, sintezēja iekārtas modeļakroplumu, turklāt pēdējo viņš bieži piesauca lieciniekos, analizējot cilvēka uzvedību dažādos apstākļos.Viņu satrauca nepārtrauktie informācijas plūdi par augošo noziedzību, un te jāpiebilst, ka ne tikai viņu, jomūsu dienās vairs neatrast plānprātiņu, kas ticētu pasaciņai par pūstošā imperiālisma algotņu graujošodarbību. Bet ne reizi no Kronberga mutes netiku dzirdējis aicinājumu atriebt. Pats saskāries ar netaisnību,cietis no tās, viņš loloja vienu vienīgu sapni — atbrīvot sabiedrību no ļaunuma un varmācības.

Valts nebūt nebija misionārs un neizslēdza iespēju nākotnē izolēt tos, kuri nepadodas labā ietekmei,uzskatot, ka tādējādi tiks attīrīts cilvēku mijiedarbības lauks un uzlabota Zemes aura.

— Jā! — viņš piepeši iesaucās un, it kā es būtu sapratis, piebilda: — Tā arī rīkosimies! —Paraudzījies manī, iesmējās. — Pārstājiet uztvert visu melnās krāsās, Robert! Cilvēks nav viennozīmīgs,un dienā, kad homo sapieris, izriezis krūti, paškritiski iesauksies: «Esmu gandrīz pilnība!» — jūssapratīsiet, ka šīs atziņas pamatā ir arī jūsu darbs..

Visai vienkāršs matemātikas uzdevums: vai, no negatīva skaitļa atņemot negatīvu, es iegūšu to pašurezultātu, kā pieskaitot tāda paša liekima pozitīvu?

— Protams.— Lūk, tas arī ir mūsu pienākums — atņemot samazināt negatīvo lielumu.— Var taču pielikt uzreiz pozitīvo.— Var, bet nest gaismu tumsā slīgstošai sabiedrības daļai ir ģimenes un skolas funkcijas. Mums

pārsvarā jānodarbojas ar atņemšanu, tomēr tur, kur iespējams aizvietot to ar pretēju darbību, — turnekavējoties izmantojiet doto iespēju. Nu labi, pietiks abstrahēties, pāriesim pie konkrētā, proti — AinasUlmanes.

— Kam mums Ulmane, — nespēju noslēpt nepatiku, — ja jūs pats atzināt, ka fotogrāfijas ir fikcija?— Jā gan, bet aiz tām slēpjas noziegums. Ulmane vienreiz noveda mūs pie mērķa, tad kāpēc viņai

to neizdarīt otrreiz? — Valts atjautāja.— Par kādu mērķi jūs runājat?— Par Valteru, par vairumtirdzniecības bāzes kvītīm, par Meldriem, galu galā — par mūsu tautas

nabadzību un devalvēto morāli! Pieņemsim, mēs paziņojam, ka lādītes nav. Kas sekos? Varat nešaubīties,tiks atrasts veids, kādā turpināt šīs medības, atvēlot tajās mums ne jau glaimojošu lomu, neizslēdzot patmedījuma… Mēs nevaram pateikt viņai to, ko zinām, turklāt iesākto turpināt liek sirdsapziņa! Zinu, cikizsekošana jums nepatīkama, bet neko darīt — Ainu Ulmani nepieciešams novērot! Šis subjekts jāatrodpar katru cenu. — Valts piegrūda dūri Ulmaņa zīmētā tipa stūrainajam zodam. — Manos plānos viņamierādīta nozīmīga vieta — kalpot par aukliņu, aiz kuras vilksim dienasgaismā savu lomu. Protams, ja viņšizrādīsies tas, par ko es viņu turu. Bet tagad iepriecināšu jūs. Vītols man iedeva pilnvaru savasautomašīnas lietošanai. Tā ļaus ievērojami ietaupīt spēkus un gandrīz jebkuros apstākļos neizlaistvajadzīgo objektu no acīm. Man ir priekšlikums izmest līkumu līdz Ulmaņiem tūlīt, mašīna ir lejā. -

— Uz priekšu! — atcerējies Ķengaraga reisu piebāztos autobusus, es priekā iekliedzos.

Kronbergarn pietika ar minūti, lai aprastu ar svešā automobiļa raksturu. Tagad viņam eksistēja tikaiceļš — kustības nosvērtas, acis nešaudās, bet uzreiz fiksē vajadzīgo, smadzenes uztver tām raidītoinformāciju, prognozē situāciju un atbildes veidā izdod vienīgi pareizo kustību — Valts izraisīja manī todrošības izjūtu, kāda rodas tanka bruņu aizsegā.

Novietojuši automašīnu asfaltētās stāvvietas četrstūra malā, devāmies uz soliņu. Atradām vietu pašāgalā, jo pārējo platību šoreiz aizņēma četras pārmēru korpulentas sievietes vidējos gados. Nepievēršotmums uzmanību, viņas turpināja sarunāties bjaustīgās balsīs, un mus tas apmierināja vairāk nekā pārisnepazīstamu Afrodīšu klātbūtne. Klusiņām grasījos kaut ko pajautāt, bet Valts, izteiksmīgi pametis argalvu dāmu virzienā, pielika pie lūpām pirkstu.

Jau pusstundu sēdējām, klausīdamies par partijas vadošo lomu, augošajām cenām, tirgu un virtuvi, unatkal par partiju un tās plānoto saulaino nākotni. Fs gaidīju kaut vienu vārdu par grāmatu vai teātri,aizlūgumu vai mīlestību — velti. No dažām frāzēm izlobīju, ka šis kvartets kopā ar ģimenēm pametisnerentablās sādžas un, bēgot no draudošā bada, apmeties uz dzīvi viesmīlīgajā Rīgā. Te viņas saņēmušasdzīvokļus, apgādātas ar darbu, aprūpētas.

Klausoties runās, kur katrs vārds izšļāca apvainojumu latvieša pašcieņai, es piepeši aptvēru, ka manipārņēmusi līdzcietība… Denacionalizētās sievietes pat "neapzinājās laimi, ko nes piederība pie noteiktastautas, zemes un kultūras. Atrautas no dzimtās puses, viņas ar neizprotamu stūrgalvību aizstāvēja varu, kasto bija izdarījusi. Es viņās skatīju absurdās politikas nestos augļus — te labais un ļaunais, ticība unnoliegums bija sajaukušies, samainīti vietām, bet negatīvais agresīvo bēgļu smadzenēs neapšaubāmi unlikumsakarīgi ieņēma noteicošo vietu.

Kad beidzot viņas cēlās, atviegloti nopūtos. Tas nepalika nepamanīts, un es fiziski jutu pāršalcammežonīgu naida vilni, kura avots slēpās aiz gaļīgajās sejās iegrimušajām acīm.

«Viņas nīst viena otru,» es domāju, «nīst savus bērnus, svešu tautu un savējo — pat sevi!»Sabiedriskā iekārta bija akumulējusi tās pamatīpašību indivīdā!

Pēc viņu aiziešanas es vēl ilgi nespēju atgūties.— Robert, attopieties! — kā no tālienes izdzirdu Kronberga balsi.Dziļi ievilcis elpu, aizdzinu murgaino vīziju. Drauga seja atainoja nemieru.— Jums slikti? — viņš uztraukti taujāja, bet, kad es noliedzoši papurināju galvu, uzsmaidīja.— Es jau tā domāju, ka šīs …— Sajā reizē izlaidiet manu domu komentāru, — es palūdzu.— Lai notiek. Mums jāceļas. Lēnā garā braucot, noķersim Ulmani pie pieturas.— Vīru?— Sievu. Jūs nepamanījāt viņu iznākam. Rādās, ka dāmas ceļi šodien vedīs uz Bakha valstību —

saģērbusies kā uz karnevālu. Es jūs palūgšu — jebkuros apstākļos slāpējiet sevī tieksmi būt tuvākobjektam…

Nebiju domājis, ka braukšana aiz maršruta autobusa būs tik nogurdinoša. Kad, piekto reizi apturējisautomašīnu neatļautā vietā, Valts, simulējot bojājumu, ieslēdza avārijas apstāšanās signālu, es gandrīz armaigumu atcerējos plikpaura gliemežgaitas braucamo. Pie stacijas Ulmane pārsēdās trolejbusā, unKronbergarn paspruka viņai adresēts ne sevišķi glaimojošs epitets. Uzmetis man ašu mirkli, viņšpavīpsnāja.

— Jūs neesat dzirdējis…— Protams, protams, huligān no Vidus ielas, — es saprotoši pamāju, — itin neko, velns parāvis

viņu!Pie Vidzemes tirgus dāma izkāpa. Valts izmisīgi raudzījās pēc brīvas stāvvietas, bet neatradis

nobēra:— Kā apstāšos, Ieciet ārā un tālāk pa pēdām viens. Es nepagūšu — rau, kāda burzma, braucu

mājās, tur gaidīšu zvanu vai pašu.

Līdzko viņš apturēja, izlēcu un, aizcērtot durvis, atvadām saklausīju:— Uzmanieties un ieturiet distanci…Skriešus metos drūzmā un, bez ceremonijām lauzdamies tai cauri, nonācu tirgū. Rudens tuvums, dāsni

piebārstījis tirgotāju galdus daždažādām krāsām, noņēma spriedzi acīm. Ulmane lēnā solī, apstādamās tepie

viena, te otra, līkumoja šķērsām tirgus laukumam, ļaujot netraucēti pavērot apkārtni.Vasaras nogales 'līksmie toņi vīdēja no katras nojumes. Te rotājās gan dienvidu dzeltenās melones,

gan iesārtās aprikozes, bet mūsu sarkanie tomāti un oranžo burkānu saišķīši krāšņi kontrastēja uz sulīgizaļo diļļu, pētersīļu un seleriju fona. Protams, ar vislielāko krāsu bagātību lepojās ziedu pārdevējugaldiņi. Karalisko litiju pasteļkrāsas atturība līdzās spilgtajā mundierī tērptajam radiniekam —ķeizarkronim piešķīra pēdējam vīzdegunību, neļķēs un rozēs daba un cilvēki, izmantojuši visu paleti, ļāvaiegādāties pat melnu — dižciltīgāko no ziediem.

Cilvēki par fantastiskām cenām pirka pa mazumiņam no tik nepieciešamās vitamīnu devas, bettumšādainos kaukāziešus ar viņu eksotiskajiem augļiem apgāja, apzinādamies, ka tikpat labi šī precevarētu būt no Černobiļas piegānītajiem rajoniem. Gaiss namu iežņaugtajā četrstūrī smaržoja pēc dārziem,pļavām un mežiem, un likās neticami, ka pārdesmit metru atstatumā dārdošā autogūzma,visneiedomājamākās kombinācijās izverdot indīgos smagos metālu savienojumus, joņo par prieku toīpašniekiem uz līdzcilvēku nervu un veselības rēķina.

Ulmane reizi pa reizei pameta atpakaļ pa bažīgam mirklim, un man tas šķita aizdomīgi. Garām pienapaviljonam, saimniecības preču kioskiem un kartupeļu pārdevēju smilšainajiem galdiem viņa iznāca uzstāvošu automašīnu pieblīvētas ielas un nogriezās gar stūri. Cauri žoga režģim vēroju viņu pārejam uzpretējo pusi. Likās, ka viņa kaut ko meklē. Pēkšņi no automobiļu daudzkrāsaino jumtu klājiena izslējāsvīrietis un pamāja tai ar roku. Kad, iesēdies mašīnā, pārītis nozuda no acīm, es pametu tirgu. Velti bijacerēt uz taksometru šajā vietā, un, kamēr trotuāra malā bezpalīdzīgi šaudīju apkārt skatienu, uz ielasbraucamās daļas no stāvvietas izgriezās ķiršsarkans žigulis. Laikus novērsies, tomēr paguvupārliecināties, ka Ulmane sēž līdzās tikko redzētajam tipam. Izvilku piezīmju grāmatiņu, lai pierakstītuautomašīnas numuru, kad plēksni, kā no gaisa nokritis, manā priekšā nostājās jauns gar- matis pabalējušādžinsu kostīmā, baltās krosenēs.

— Jums jābrauc? — Krievu valodā izteiktais jautājums viņa mutē šķita paša Dieva ielikts.Es pamāju.— Lūdzu! — Jauneklis atvēra līdzās stāvošā inos- kviča durvis, bet pats iesēdās šofera vietā.

Pametis acis krustojuma virzienā, redzēju, ka ķiršsarkanā automašīna joprojām stāv sarkanā signālapriekšā.

— Brauciet nopakaļ tur tam žigulim! — es parādīju un apsēdos līdzās.Jaunais cilvēks pasmīnējis iedarbināja motoru.— Sieva… — viņš kā jautādams nicīgi novilka.— Jā, — lai izvairītos no nevajadzīgas skaidrošanas, atturīgi apstiprināju.Jauneklis vadīja mašīnu prasmīgi, un, kā neredzamas virves vilkti, mēs nopakaļ Ulmanei izbraucām

uz Jūrmalas autostrādes. Pie paša Lielupes tilta priekšā braucošais automobilis nogriezās pa labi, arlīkumu panira zem tā un turpināja ceļu augšteces virzienā. Man šī vieta bija sveša, lai gan pēc kartesatcerējos, ka kaut kur priekšā Spuņņupe, no kreisās — Babītes ezers, no labās — Lielupe norobežo šauruzemes strēli, veidojot it kā no trim pusēm slēgtu laukumu, uz kuru ved tikai viens ceļš — tas, pa kuru mēsbraucām. Pēc minūtēm desmit, neko nepaskaidrojis, mans šoferis piepeši iegriezās mežā.

— Bet… —es iesāku un nepabeidzu.— Jā, jā, — manas ausis sasniedza izsmejoša atbilde, un reizē es sajutu drausmīgu triecienu

deniņos, acu priekša uzsprāga saule, un viss apdzisa…Mani pamodināja svelošas sāpes. Droši vien līdzīgas mokas gaida grēcinieka dvēseli ellē, jo visa

miesa dega kā ugunīs. Ar titānisku piepūli pacēlu plakstus, bet apkārt valdīja tik melna tumsa, ka vienubrīdi pat likās — acis man joprojām ir ciet. Galvā pulsēja un dunēja pāļu dzenamais veseris, jutos vājš kāpēc smagas operācijas. Neērtā pozā gulēju uz kaut kā auksta un cieta. Kad saņēmies mēģināju atbalstīties,atklāju, ka nekādi neizdodas pakustināt rokas. Pagāja labs brīdis, iekams apdullušās smadzenes aptvēraiemeslu — biju sasiets! Izriežot krūtis, locītavas un elkoņus aiz muguras, mani žņaudza rupja virve, betugunīgās sāpes radās, notirpušajam ķermenim saskaroties ar auksto grīdu. Atmiņā atplaiksnīja notikušais.It kā no jauna es izdzirdu šofera ņirdzīgo «jā, jā», bet to gan atcerējos skaidri — brīdī, kad saņēmutriecienu, viņš, abām rokām turēdams stūri, vadīja automašīnu pa meža takas līkumiem un dangām. Nokurienes nāca sitiens? Manas nabaga srna- dzenes, strādādamas ar pusjaudu, neko nespēja pateikt priekšā.

Jau labu laiku jutu krampju pazīmes labās kājas muskulī, bet ar gribasspēku piespiedu sevi nedomātpar to. Cik gan uzmācīga var būt nožēlojamā miesa! Droši vien to sekmēja bezpalīdzība un iekšējāsaspringuma izraisītais nemiers, jo, lai kā dzinu prom šīs domas, tās atkal un atkal atgriezās pie draudīgāfakta. Neērtā poza un sasietās rokas acīmredzot veicināja procesu — muskulis kuva arvien cietāks uncietāks, kāja liecās celī, līdz papēdis atdūrās gurnā, kā nostiepjot stīgas, sāka stirkšķēt saistaudi, šķita —tūlīt, tūlīt kaut kas trūks, nelabojami pārtrūks, sāpes tērauda nagiem plēsa kāju, šausmās es jutu, ka arkreiso notiek tas pats! Locījos kā tārps uz āķa un, zobus griezdams, apspiedu kliedzienu vēl lielākāsdrausmās ieraudzīt kādu no tiem… Brīdī, kad neizturamo moku apmiglotais saprāts vairs nespējakontrolēt rīcību, pār lūpām man izlauzās gārdzošs vaids, un pēdējais, ko, zaudējot samaņu, es redzēju,bija gaismas strēle uz pelēkās grīdas blakus manai sejai.

VIII Pamestajā mājā

— Soks ir garām, — kaut kur līdzās dobjā balsī ierunājās neredzams vīrietis, — varat nebaidīties,šef.

— Viņš aptvers jautāto? —. augsta, griezīga, tāda kā histēriskas sievietes balss jautāja.— Redzēsim, — dobjā atteica. — Es injicēju diaze- pamu, viņš visādā ziņā būs miegains.— Kas tas bija?— Toniskie krampji, šef. Cik tur vēl…— Nedaudz ātrāk, nedaudz vēlāk… — griezīgā balss noķiķināja un nokrita līdz šņācošam čukstam,

— bet man jāzina! Viņš drīz modīsies?Sekoja klusums, un es nojautu, ka dobjās balss īpašnieks paraustījis plecus.— Viss atkarīgs no organisma, — viņš beidzot atbildēja.— Labi, būsim iecietīgi pret to, kam priekšā mūžība, — spalgā balss vēlreiz iesmējās. Tie bija

nelabi smiekli, no tādiem auksts gāja pār kauliem.Krietnu brīdi bija dzirdama vienīgi metāla un stikla šķindoņa, atsaucot atmiņā procedūru kabinetu

poliklīnikā.Es ne ar kustību nenodevu sevi, elpoju vienmērīgi un drudžaini domāju, kā izglābties. Pirmais, ko,

kaut cik nomierinājies, aptvēru, — es nebiju sasiets! Gulēju, Šķiet, uz lāviņas, kājas kā sadauzītas, betkrampju nav.

— šef, — pēkšņi ierunājās dobjā balss, — jums jauna nozīmīte?— Tas ir Trakēnes zirgs, — atbildēja sarunu biedrs. — Zirgs, mans mīļais, ir uzticīgs kā suns, un, ja

visam pievieno tā izcilās darbaspējas, tad neatrast cilvēka apkārtnē vēl noderīgāku dzīvnieku. Tikaicilvēks ar slimām smadzenēm to neapjēdz. Man ir ne tikai nozīmīšu un pastmarku kolekcija ar zirgugalvenajā lomā, vēl es glabāju fotoalbumu, un — ticiet vai ne — man pieder tīrasiņu arābietis!

— Apskaužu, šef, — dobjā balss nopūtās. — Būtu parādījis…— Ejam, ja vien tas tur… — Dzirdēju griezīgi saltās balss īpašnieku atbīdām krēslu.— Vēl vismaz stundaReizē ar durvju klaudzienu piesardzīgi pavēru acis. Nelielā telpa ar kailām sienām atgādināja

cietuma kameru, ja ne atvērtais logs, aiz kura zaļoja kupls ceriņ- krūms. Ar pūlēm pieslējos sēdus. Reibagalva, bet es, nekavēdamies ne mirkli, saliecies kā vecis, pieklumbu- rēju pie loga un, redzēdams, ka nozemes mani šķir ne vairāk kā pusotra .metra, krišus pārkritu pāri palodzei. Trāpīju biezā, mīkstā zālē,nesasitos un, kā nokritis — četrrāpus, ielīdu krūmos. Man par laimi, tie turpinājās līdz pat metrusdivdesmit atstatā meža malai. Grasījos jau spraukties turp, kad atcerējos savu uzdevumu. Vai drīkstu tikvienkārši bēgt, neuzzinājis neko tuvāk par šo vietu? Ko teiks Kronbergs, ja atgriezīšos bez ziņām? Kodarīt? šie jautājumi mani mocīja, līdz pienākuma apziņa guva virsroku, turklāt rnana roka atdūrās pret kautko cietu. Izrādījās, ka tas ir sarūsējušas ūdensvada caurules gabals. Pacēlu to, un, lai cik nožēlojamiapbruņotam, man kļuva nesalīdzināmi drošāk. Nekavējoties vajadzēja rīkoties, bet es joprojām nebiju patpakustējies. Pēkšņi viņpus mājas ierūcās motocikls, un uz mani tas iedarbojās kā pieši uz zirgu. Atjēdzostikai mežmalā. Starp kokiem neskaidri saskatīju pa grambām lēkājošu motociklu ar blakusvāģi, betbraucējus aizsedza zemo priedīšu zaru mudžeklis. Kad motora rūkoņa izgaisa tālumā, redzamā vietānometu savu kabatlakatiņu un krūmu aizsegā ar līkumu atgriezos pie ēkas, tikai no otras puses. Līdzās retopriežu audzei stāvēja tukšs, šķirbains malkas šķūnis. Cauri platai spraugai puslīdz labi varēju pārskatītpagalmu un, nometies aiz tās, sāku vērot.

Durvju priekšā, aizsedzot ieeju, stāvēja moskvičs, ar kuru man bija tā nelaime ierasties šeit. Nekādu

citu būvju, izņemot māju un šķūni, aiz kura slēpos, tuvumā nemanīju. Skaidri redzams, ka, pamesta likteņavarā, koka celtne palēnām vien bijusi spiesta iet pretim iznīcībai. Pussapuvušajā graustā ar melnējošāmizsistu logu acīm un sašķiebtu, vietām iegruvušu jumtu tagad mitinājās peles un sikspārņi —cilvēku ļaunodarbu vienīgie liecinieki.

Negaidīti, gluži kā no zemes izauga garmatainā šofera džinsotais augums. Aplaidis apkārt aizdomīguskatienu, viņš norāva smilgu un, apsēdies uz nošķelta akmens, sāka bakstīt zobus. Ieskatījies ciešāk,ievēroju tādu kā mākslīgu, zālēm noaugušu uzkalniņu, vienā pusē nošļauptu, otrā — no turienes viņš bijaparādījies — stāvu. Man ienāca prātā, ka tas varētu būt pagrabs, ne vienu reizi vien biju tādus redzējislauku sētās. Ar biezu zemes kārtu segtā un izbetonētā telpa ar vienmērīgu temperatūru līdz pat nākamajairažai labi uzglabāja kā kartupeļus, tā burkānus un kāpostus. Karstajās vasaras dienās namamātes turēja tursvaigu pienu, bet ledus pazemes vēsumā neizkusa vēl ilgi pēc ābeļu noziedēšanas. Tagad jau pārliecināts,ka nule pa kāpnītēm džinsotais užkāpis virszemē, uzdevu sev jautājumu: ko tas nozīmē? Vai tā būtu jaunacilvēka ziņkāre, kas liek ieskatīties katrā kaut cik noslēpumainā kaktā, vai kas nopietns? Jutu tirpstošossānus, tie kaut kādā veidā saistījās ar pagraba drēgnumu, atcerējos auksto, svilinošo grīdu, un negaidotman atausa gaisma — tieši tur — pazemes karcerī es uzsāku nevienlīdzīgo cīņu pret drausmīgo krampjulēkmi! Redzot laisko bandītu gremojam stiebru, man pārskrēja karsts vilnis, miklā roka krampjainisažņaudza caurules galu, un šaubos, vai nākamajā mirklī no viņa būtu kas palicis pāri, ja pēdējā sekundessimtdaļā nebūtu atcerējies Kronbergu. Drauga nosvērtība un aukstasinība pat atminās darīja brīnumus —lūk, cik liels ir parauga spēks! — un ļāva saglabāt līdzsvaru, lai gan tas maksāja man ne mazums pūļu.

— Visam savs laiks… — es noņurdēju un sāku pacietīgi gaidīt.Lēni tecēja laiks.. Puisis joprojām dirnēja uz akmens Apkārt valdīja miegainas pēcpusdienas rāmais

miers Sanēja kamenes, čirkstēja sienāži, tad kaut kas iedīcās kā zirnekļa tīklā iepinusies muša. Pamazāmdīkšana kļuva skaļāka un skaļāka, līdz es atskārtu, ka dzirdu motociklu. Kaut kur aiz priežu pudura motorsnoklusa, bet pēc brītiņa rūkoņa atjaunojās, tikai tagad tā kļuva arvien vājāka un vājāka, līdz izdzisatālumā.

Piepeši jauneklis pielēca kājās kā ģenerāli ieraudzījis zaldāts Starp priedēm parādījās divu cilvēkufigūras. Sejas saskatīt nevarēja — tās sedza aizsargbrilles' un motociklistu ķiveres, taču garākais pēcauguma izskatījās stipri līdzīgs Ulmanes ceļabiedram. Kur gan viņa pati? Otrais,bija diezgan pilnīgsvīrietis ar enerģiskām kustībām un stulmu zābakiem kājās. Abi nekavējoties iegāja mājā, un nākošajāmirklī atskanēja man tik labi pazīstamā, griezīgā balss:

— Vecais, šurp!Puisis salēcās kā zirgs, kam uzšauts ar pātagu, un zibens ātrumā iemetās iekšā. Dzirdēju rosīšanos un

kāju dipu, beidzot saltā balss pavēloši izkliedza:— Vecais, postenī, mēs — pakaļ! Viņš nevar būt tālu. . Es tai cūkai… — sekoja briesmīgs drauds.Garmatis kā saimnieka iepliķēts suns atgriezās -nokārtu galvu un apsēdās vecajā vietā. Abus pārējos

neredzēju, droši vien, lai velti nešķiestu laiku, viņi caur logu taisnā ceļā devās meža virzienā. Es ļoticerēju uz kabatlakatiņu, lūgdams Dievu, lai tas novirzītu bandītus uz nepareizām pēdām. Tā laikam arīnotika, jo jau labu laiku no abiem nebija ne miņas.

Pēkšņi jauneklis pietrūkās, un tagad es redzēju skaidri kā, noskrējis lejup, viņš pieliecās un nozudapaugurā

Galvā man iezagās briesmīgas aizdomas, tām sekoja zibenīgs lēmums un rīcība. Pats nobrīnījos parsavu uzņēmību, kas, pēdējās stundās ieņēmusi agrākās lēnī

bas vietu, spieda uz aktīvu rīcību. Cieši žņaugdams rokā savu primitīvo ieroci, desmit lēcienos, piereizes pametot apkārt žiglu skatienu, pārvarēju atstatumu.līdz pauguram. Nometies garšļaukus pašāvirsotnē, uzmanīgi paraudzījos pāri un sapratu, ka neesmu. kļūdījies — zem manis atradās pagrabs, šauri,zaļi, nosūnojuši pakāpieni veda lejup, bet jaunās, masīvās sarkano ķieģeļu mūrī iestiprinātās durvis arsmagu dzelzs aizšaujamo kalpoja ne jau pret zagļiem.

Kopā ar pelējuma smaku atlidoja tāda kā šņaukāša- nās. Saņēmu cauruli parocīgāk un, līdzko uzkāpnītēm parādījās mans nolaupītājs, ar spēku nolaidu to uz viņa salēkšķēto matu klātā pakauša.Jāatzīstas, es iz jutu gandarījumu, dzirdot, kā noknakšķ nelieša galvaskauss, kā, lēni griezdamies ap savuasi, atgāzis galvu viņš rāda man savus acu baltumus, kā nevarīgi ļimst un, visbeidzot, sabrūk.

Cik veikli vien ļāva sāpošās kājas, noskrēju lejā un pārlēcis pāri gulošajam augumam, atrāvu durvis.Kad acis aprada ar puskrēslu, betonētā krātiņa stūrī ierau dzīju baltu virtuves ķebli un pie tā piesaistītu,sēdošu sievieti. Vērīgi ieskatījos viņas sejā, nē — tā nebija Ulmane. Plati ieplestās acis šausmāsraudzījās mani. kad, neteicis ne vārda ķēros pie virvēm. Tikai pēc minūtes tiku galā ar ciešajiemmezgliem. Mēģināju viņu piecelt, bet sieviete nespēja noturēties un slīdēja atpakaļ

— Saņemieties, — es čukstēju. — Atnācu jūs giābt1 Jābēg, laika gandrīz nav!Gūsteknes lūpas notrīsēja. Ar drebošām kājām un piepūlē saviebtu seju viņa tomēr uzslējās, bet,

ieraudzījusi uz kāpnītēm gulošo cilvēku, ar klusu šņukstu padevās atpakaļ.— Nebaidieties! — mierinoši teicu un, gluži vienkārši atstutējis viņu pret stenderi, saņēmu puisi aiz

potītēm un kā maisu ievilku pagrabā. Steigā iztaustīju kabatas un džinsu biksēs atradu meklēto —automašīnas atslēgas. Atvadām saņēmu aiz spēcīgā apakšdelma — pulss darbojās… Aizcirtis smagāsdurvis, aizšāvu aizbīdni un, balstīdams nepazīstamo sievieti, sāku virzīties uz automobili. Ar grūtībāmiedabūju viņas nespēcīgo augumu sēdeklī, pats ieklupu šofera vietā un, ieslēdzis aizdedzi, atvieglotinopūtos.

Izgriežot uz meža takas, jutos mierīgs. Gūstītājus nekur neredzēja, un, bez šķēršļiem ticis līdz šosejai,nogriezos uz Rīgas pusi. Sieviete klusēja, redzams, šoks vēl nebija pāri. Priedulāju abpus ceļam krasinomainīja apses, egles, liepas un bērzi. Tas mani izbrīnīja, jo iebraucot jaukto koku mežu es nebijumanījis. Jau pusstundu mēs braucām, bet no Jūrmalas autostrādes ne miņas. Vai tiešām es būtu kļūdījies?Pārcilāju atmiņā ceļu šurp. Nē, kaut kas noteikti nebija pareizi! Mēģināju iztaujāt līdzbraucēju, bet viņatikai nervozi raustīja plecus, ik pa brīdim notraukdama asaru. Uz kailajiem apakšdelmiem un kājāmpamanīju zilumus. Pēkšņi atcerējies, ka no slēgtā laukuma ved tikai viena izeja, jutu mugurai pārskrienamskudriņas. Bet, ja esmu uzņēmis nepareizu virzienu, kur palikusi Spuņņupe? Priekšā parādījās tiltiņš, unman galīgi sagriezās dūša. Piebremzējis pie stabiņa ar metāla plāksnīti galā, izlasīju, un kā mākonītispārlaidās smadzenēm — Tumš- upe! Mana ceļabiedre joprojām raustīja plecus un slaucīja asaras. Nācāsturpināt ceļu uz labu laimi, ne par kādu naudu es nebūtu piedabūjams griezties atpakaļ. Brīnījos, ka nekurneredz cilvēkus. Vēl pēc kilometra priekšā parādījās vientuļš riteņbraucējs. Tā bija ražena sieviete arzemeņu grozu uz bagāžnieka. Velosipēds zem viņas likās pavisam sīciņš.

— Kā tikt uz Rīgu? — viņa pārjautāja un, sarau- kusi pieri, uz mirkli aizdomājās. — Brauciet vienuz priekšu līdz šosejai, tur griezīsities pa kreisi, — zem- jains pirksts rādīja virzienu.

— Kas šī par vietu?— Viņpus šosejas atrodas Vangaži.— Paldies.Beidzot orientējies, varēju droši turpināt ceļu. Kad tikām uz platās divjoslu šosejas, jutu, ka

izsalkums gāž mani gar zemi, bet vēlēdamies pēc iespējas ātrāk tikt ar visu galā, tikai nopūtos. Tejustunda pagāja, līdz nokļuvām mājās. Drošības pēc atstājuši mašīnu Ausekļa ielā, tālāk gājām kājām.Sieviete paklausīgi sekoja.

Valts, atvēris durvis, atplauka smaidā.— Paldies Dievam! — viņš iesaucās un tikai tagad pamanīja manu pavadoni. — Mums ciemiņi?— Jā, — es atteicu. — Dodiet paēst, ēst! Mirstu aiz izsalkuma!Taču es nebiju vienīgais, kam draudēja šāds gals, jo, redzot, ar kādu skubu ēd sieviete, sapratu, ka

viņas gavēnis ilguma ziņā ne par matu neatšķiras no manējā.Kronbergs smalkjūtīgi klusēja. Paēdusi viņa kļuva miegaina un uzkrītoši vienaldzīga. Valta jautājumi

slīdēja garām tās, šķiet, iedragātajam saprātam. Neveikli nolika kafijas tasīti, tā apgāzās un, apmetuši

kūleni, pārvēlās pāri galda malai. Kronbergs ar precīzu un neredzamu tvērienu noķēra to centimetrusdesmit no grīdas. No asās kustības sieviete satraucās kā meža zvērs, šausmas pārvērta tās itin glītosvaibstus atbaidošā grimasē. Pagāja vismaz minūtes piecas, līdz viņa cik necik nomierinājās, lai gan divtikilgi turpināja šņaukāties un kā bērns berzēt ar dūrēm acis. Viņai varēja dot gadus divdesmit piecus vaisešus, un bija skaidrs, ka te nepieciešama ārsta palīdzība.

Valts manā istabā uzklāja gultu, un, tā arī nepateikuši ne vārda un neizģērbusies, viņa aizmiga. Arī esjutos kā salauzts, bet, redzot drauga nepacietību, apspiedu vēlēšanos sekot mūsu viešņas paraugam.

— Lai guļ, — Valts sacīja, — rīt izsauksim dakteri, bet tagad uzsmēķējiet un paskaidrojiet visu.Sāciet no tās vietas, kad mēs šķīrāmies, — viņš palūdza.

Dūms nomierināja vēl neatslābušos nervus. Salicis kopā pirkstus, ārēji mierīgs, Kronbergs klausījāsmanu piedzīvojumu atstāstu, bet es redzēju, cik dziļi viņu skāra man draudējušās briesmas. Dzirdot, ka uzgarmatainā šofera uzaicinājumu es tik neapdomīgi sēdos automašīnā, viņš dusmīgi sarauca uzacis, bet parto, ka priekšējā sēdeklī, — pavisam sadrūma. Ziņa, kā ar caurules galu pēcāk nosvētīju viņu par visu, likaValtam uzmest man pārsteigtu skatienu.

— Te nu bija — ar kulaku kabatā… — dzirdēju draugu nomurminām.Kad nonācu pie sievietes un automašīnas nolaupīšanas, Kronbergs paplēta rokas un atļāvās īsu

komentāru:— Jūsos iet"bojā gangstera talantslEs jau biju beidzis, bet viņš vēl labu brīdi saspringti domāja un tad teica:— Biju nobažījies, jo jums nav raksturīgi trīs dienas nedot par sevi ziņu.Man acis vien iepletās.— Trīs?— Jā, Robert. Sacēlu kājās zēnus — jūs meklē. Pasēdiet, es atsaukšu trauksmi.Palicis viens, sāku pārdomāt notikušo. Starp triecienu un atmodu pagrabā tātad pagājis daudz garāks

laika sprīdis, nekā sākumā domāju. Iespējams, mani turēja nesamaņā, periodiski injicējot kaut kādudraņķi. Atcerējos stikla un metāla šķindoņu, dobjā balsī sniegtos paskaidrojumus, un manī nostiprinājāspārliecība, ka lās īpašnieks bijis ārsts. Negaidītā krampju lēkme laikam izjauca viņu nodomus un pavēraman ceļu uz glā-, biņu. Tiktāl viss šķita skaidrs, par pārējo varēju tikai minēt.

Ienāca Valts un, uzmanīgi uzklausījis manus spriedumus, apstiprinoši pamāja.— Jums taisnība, tā viss arī notika. Protams, vajadzēja vairāk uzmanīties, tad pēdējo stundu

šausmas paietu secen. Varat sevi apsveikt, ka tik viegli esat ticis cauri! Turpmāk atcerieties — izsekojotnekādā gadījumā nesēdieties piedāvātā automašīnā, jo tikpat labi to sūtījuši tie, kas savukārt novēro jūs,vai tie, kas nodrošina objekta drošību, bet priekšējais sēdeklis, liekas, tam tikai domāts, lai vajadzīgajābrīdī no aizmugures iebelztu pa pakausi.

Nenokariet degunu, Robert. Jāatzīstas, arī es nebiju gatavs ne,tik plašam tīklam, ne tik priekšzīmīgaiorganizācijai.

— idiotisms, — es norūcu, — visīstākais kokteilis! Vai varat kaut aptuveni izskaidrot notikušo?Kronbergs domīgi nošūpoja galvu. -— Apšaubu, vai uz tik nedrošu faktu pamatiem man iespējams uzcelt stingri loģiskas versijas būvi.

Pārāk viss izplūdis, bet viens pieturas punkts mums ir.— Ulmane?— Jā. Tikai pateicoties viņai, jūs nonācāt tur, tātad jāsecina, ka bandā šai dāmai ir visai nozīmīga

loma.— Es gan neticu, ka sieviete ar tik primitīvu domāšanu un visu pārējo ir tā, par ko jūs cenšaties viņu

iztēlot.— Nule man pašam tas iešāvās prātā, — Valts pamāja — Tad iznāk, ka te pirmo vijoli spēlējusi

nevis dāma, bet gan kungs — ķiršsarkanā žiguļa īpašnieks. Vai viņa seju saskatījāt?

— Pavirši, tomēr pietiekami, lai apgalvotu, ka ar Ulmaņa zīmēto tai nav nekā kopīga, turklāt augumāviņš ir kā jūs, un tomēr man ir sajūta, ka mēs esam tikušies.

Valts izvilka atvilktni un izņēma Latvijas karti. Izklājis uz rakstāmgalda, pamāja man ar roku.— Panaciet šurp! Paradiet vietu, kur jautājāt pec ceļa.Cik spēdams precīzi iešņāpu ar nagu.— Seit.— Vajadzēja pēc spidometra nofiksēt kilometrus, tad mēs pamesto māju atrastu viens divi, —

Valts nopūtās. — Vai tuvumā nepamanījāt kādu orientieri?Piepeši man prātā iešāvās priežu saaudzē, es atcerējos, cik krasi tā pārgāja jauktajā mežā.Kronbergs sarosījās.— Ceļā līdz Vangažiem tādas vairs neredzējāt?— Nē. Izbraucot vēl ievēroju, ka tā ir pavisam neliela, tāds kā puduris, aiz kura slejas augsts,

zaļš mežs.— Teicami, tas dod mums rokā džokeri! Ejiet gulēt, — viņš ieteica, — lai gan vēl tikai seši.

Jums jāatpūšas, pārējo izrunāsim pēc tam. Jā, kur stāv automašīna?— Ausekļa ielā. Pelēks moskvičs 17-02. Te man atslēgas.Ierāpos pa pusei saklātajā gultā un, nepaguvis lāgā apsegties, atslēdzos.

IX Kāpēc viņi mazgāja pagrabā grīdu?

Atmodos pusdienlaikā. Lai gan ķermenis bija smags kā svina pieliets, domas rosījās itin spraigi.Aizliku ro kas aiz pakauša ar nodomu nedaudz pavāļāties, bet nākamajā mirklī burtiski izsprāgu no gultas.Vaits ieraudzījis durvīs manu izspūrušo galvu, iesmējās:

— Alēns Delons…— Kur f6togrāfija? — nepievērsdams viņa tonim ne mazāko uzmanību, es iesaucos.Kronbergs nebija no tiem, kam papildus jāpaskaidro. Viņš izņēma no seifa mapīti un atvērtu nolika

uz galda. Cieši ielūkojos starp lapām iešūtajā Ulmaņu ģimenes albuma uzņēmumā.— Tas ir viņš! — atkritis atzveltnī, iekliedzos. — Viņš!— Sarkanā žiguļa īpašnieks?— Jā.— Ļoti labi! Ejiet novannojieties, nav ko vazāties 3pkārt ar dienām nemazgātu galvu!Jau saņēmis rokturi, atcerējos sievieti.— Kā viņa?Valts paraustīja plecus.— Jau aizbrauca. Dakteris nobubināja diagnozi, no kuras es izlobīju tikai to, ka viņas stāvoklis ir

smagas ņsihotraumas rezultāts, un nekavējoties paņēma sev līdzi. Viņa joprojām nerunā, un mēs nezinām,kas viņa ir.

Atstājis vannā nogurumu, ar apetīti paēdu un jutu, ka no jauna esmu atgriezies dzīvē. Pie durvīmpiezvanīja Dzirdēju vairākas balsis un kāju dipu, kas apklusa Valta istabā. Paņēmu laikrakstu, betnepaguvu pat atlocīt, kad atskanēja būkšķis sienā, vēstot, ka tieku gaidīts.

— Labdien, Robert! — Vītols kā senam paziņam spieda man roku, bet Zigis palocīja galvu. Viņibija kā diametrāli pretēji poli — Valdis atklāts, sirsnīgs, vienmēr gatavs uzklausīt un palīdzēt, Zigurds —atturīgs un nosvērts, gandrīz flegmātisks.

— Komanda pilnā sastāvā, — Valts rezumēja. — Varam doties ceļā.— Uz kurieni? — man izlauzās— Meklēt Vangažu pusē pansionātu, kurā jūs tik viesmīlīgi tikāt aprūpēts …Uz ielas mūs gaidīja Vītola žigulis un milicijas volga. Mēs ar Kronbergu iesēdāmies pirmajā, abi

pārējie — otrajā un uzņēmām ceļu uz vietu, kas manās atmiņās saistījās ar sāpēm, bezcerību un nāvesbailēm. Kad pārbraucām pāri Tumšupes tiltiņam, Valts, samazinājis ātrumu, piekodināja:

— Raugieties uzmanīgi!Kilometru pēc kilometra abpus šosejai stiepās jauktais mežs, un šķita neiespējami, ka kaut kur

augstajā zaļumā kā saliņa slēpjas priežu puduris. Aizmugurē no- signalizēja, un atskatījies ieraudzīju pavolgas logu izbāztu roku ar izteiksmīgi izslietu pirkstu. Paraudzījos uz priekšu un uzreiz pazinu liktenīgosaaudzi. Kronbergs samazināja ātrumu un jautājoši pavērās manī.

— Tā pati. .Lēnām piebraukuši, ievērojām sīkos krūmiņos un zālē aizaugušu ceļu, pa kuru bija sākusies mūsu

bēgšana,Man par izbrīnu, Valts izslēdza motoru un turpināja ripot brīvgaitā, līdz apturēja aiz līkuma.Sanācām kopā krūmos. Kronbergs čukstus dalīja pavēles.— Izvērsīsimies ķēdē. Es ar Robertu pa vidu, jūs abi - malās. Attālums — lai neizlaistu no

redzesloka kaimiņu. Pacelta roka — visiem apstāties, un klusiņām, mani bērni, tik klusiņām, kā miedziņšnāk… — Viņš uzmundrinoši pasmaidīja. — Uz priekšu!

lzretinajušies devāmies pamestās mājas virzienā. Saule cepināja uz nebēdu, gaiss virmoja kā virsugunskura un smaržoja pēc sveķiem un skujām. Apkārt Čirkstēja, dūca un sanēja, spāres žvīkstēja te šurp,te turp, reizēm nekustīgi sastingstot vienā vietā, un tikai spār- niņu vieglā trīsēšana ļāva nojaust vēzienaātrumu. Gluži nemanot iznācām pie krūmāja un tikai tagad ieraudzījām meklēto ēku. Pašā mežmalā Vītolspieliecās un pacēla kaut ko baltu. Pat iztālēm pazinu savu kabatlakatiņu. Valts izslēja roku…

Jau minūtes divdesmit, sviedros mirkdami, sasprindzināti ieklausījāmies katrā troksnītī, betvisapkārt valdīja klusums, ja tā var nosaukt meža dzīvības balsi. Kronbergs pasauca Vītolu un iečukstējaausī dažus vārdus. Nedzirdami kā ēna, bet strauji un mērķtiecīgi Valdis nozuda krūmājā. Vēl pēc minūtēmdesmit atskanēja kluss svilpiens.

Valts noslaucīja pieri un pamāja.— Ejam!Tikai diennakti atpakaļ šis logs iedvesa man nāves drausmas, bet šodien, gluži kā ierāmējumā

ieraudzījis tajā Vītola labsirdīgo seju, nespēju novaldīt smaidu. Cik ļoti pārvēršas uztvere atkarībā no tā,vai esi vajātais vai vajātājs! Saules pielietā māja tagad parādījās pavisam citā gaismā, un es pat pieķērusevi pie domas — šur un tur šis un tas jāpielabo, jāiestiklo logi, un labāku vasarnīcu ar fitoncīdu gubu unklusumu aiz durvīm neatrast. Izstaigājām pielūžņotās istabas, ieskatījāmies bēniņos, bet nevienas dzīvasdvēseles, tikai milzīgs sirseņu pūznis karājās pie ķirmju saurbinātās jumta sijas. Pagalma re'tajā zālē vēlvarēja saskatīt riepu sliedes, bet arī te neatradām būtiska pieturas punkta. Visi barā devāmies uz pagrabu.Man sirds nodrebēja, ieraugot nosūnojušos pakāpienus. Kronbergs atrāva aizbīdni un, iededzinājiskabatas lukturīti, pārkāpa pār slieksni. Mēs sekojām, vienīgi Zigis palika ārpusē. Drēgnā telpa bija tukša.

— Te mums nav ko darīt, — ar tādu kā gandarījumu secināja Vītols. — Redzi, pat grīduuzmazgājuši

— Rūpīgi nostrādāts, — piekrita Valts.Izkāpuši virszemē, atlaidāmies zālē un aizsmēķējām— Sadalīsimies, — piepeši ierosināja Kronbergs — Mēs ar Stālu papētīsim tuvāko apkārtni, bet

jūs aizbrauciet pie rajona kolēģiem. Painteresējieties, vai ap kārtnē nav manīts tumšsarkans žigulis,motocikls ar blakusvāģi un vairāki aizdomīgi vīri. Tiksimies pie Turnšupes tilta.

— Automašīnas numurs? — jautāja Zigurds.Kronbergs pavērās manī, un es jutu nosvīstam muguru. Man vajadzēja atbildēt, bet es klusēju — no mašīnas numura galvā nebija palicis pat cipars!

Biju gatavs aiz kauna zemē ielīst, kad Valts sacīja:— Droši vien viltots … Sēstieties, Robert!Kad no pārējiem mūs šķīra kādi simt metri šosejas, viņš mierinot izmeta:— Pēc tāda trieciena pa galvu īslaicīgs atmiņas zudums ir normāla parādība.— īslaicīgs vai garlaicīgs, es nedrīkstēju aizmirst!— Ja tas būtu atkarīgs no vēlēšanās vien, — mans draugs nopūtās.Pēkšņi mežs beidzās, un skatienam pavērās iežogotu ganību zaļie kvadrāti, bet zemā, garā būve

tālumā noteikti bija ferma. Leknajā zālē ganījās veselīgas, brūnas govis, un, redzot šo idilli, nekādinegribējās ticēt ka piens mūsu veikalos kļūst par retumu.

— Tā laikam pienotava, — Valts pamāja baltas vienstāva mājas virzienā tepat pie ceļa. — Ieiesimaprunāties.

Pieturējām atvērto durvju priekšā. Gaitenī visā sienas garumā rindojās kannas, bet gaisā jautās pienasalkanā smarža. Mikroskopiskā istabiņā aiz plata rakstāmgalda atradām sniegbaltā halātā tērptu vāju unvecu sievieti. Viņa brauca ar kreisās rokas mezglaino rādītājpirkstu lejup pa garum garu aili, bet ar tinteszīmuli, ko turēja labajā, pārbīdīja-skaitīkļu kauliņus. Nekavējoties piezīmēdama rezultātu sagrafētasrūtiņu burtnīcas lapā, viņa kā gandarījumā par paveikto pie katra ieraksta nočanistināja bezzobaino muti.

— Ko vēlaties? — turēdama pirkstu uz skaitļa veidlapā, večiņa jautāja.

— Neko sevišķu, — Valts pasmaidīja. — Zirgu.— Zirgu? — Jau tā krunkainā grāmatvedes seja izbrīnā sačervelējās kā sažuvis ābols.— Jā, — Kronbergs vienā mierā atteica. — Vai nezināt tuvumā kādu stalli?— Nē, — tas tika pateikts automātiski.— Varbūt…Sieviete pievilka ķeksīti pie skaitļa stabiņā un, atspiedusi izbrīvēto roku pret galda malu, piecēlās.

Es izbrīnījos, redzot, cik viņa sīciņa un tieviņa, toties balss nodārdēja kā pērkona grāviens.— Zirgu pie govīm sadomājuši meklēt! Es jums… — Kareivīgi paceltais piena ķipis piespieda mūs

atkāpties. Aiz dusmās aizcirstajām durvīm norībēja apgāzts spainis, un kaut kā žēli noskanēja īsa replika:— Ko bullim — pie ķēvēm iet?— Tā tik ir īstā lielā buļļa aizstāvei — Kronbergs smiedamies ierausās mašīnā un satvēra stūri. —

Brau- cam tālāk!— Ko jūs gribējāt panākt, ķircinādams vecenīti?— Es nebūt neķircinājos.— Stāstiet citam. Es pats redzēju.Valts noņēma kāju no pedāļa un, atgāzies sēdeklī, izvilka cigaretes. Iespiedis piesmēķēšanas ierīces

pogu un gaidīdams, kamēr tā sakarsīs, pagriezās pret mani.— Es visā nopietnībā meklēju zirgu, — viņš sacīja. — Tas ir tas arābietis, kuru pieminēja šefs un

kuram pateicoties man Ir tas gods jūs skatīt. Pats stāstījāt, ka viņu tur kaut kur tuvumā, ja jau abiem…kolēģiem pietika ar stundu savu estētisko prasību apmierināšanai. Vakar es pasēdēju ar zīmuli rokā unaprēķināju staļļa iespējamās atrašanās vietas rajonu. Tātad — viņu rīcībā bija ne vairāk kā stunda unmotocikls ar blakusvāģi — pusstunda turp, pusstunda atpakaļ. Bet vēl taču jāapskata, turklāt arnovēlošanos atgriezties nedrīkstēja, jo — kā dobjās balss īpašnieks pats atzina — bezsamaņas ilgums iratkarīgs no organisma. Būtu viņš zinājis, cik augstas klases tas jums ir! Tāpēc kopējo laiku no stundas essamazināju līdz četrdesmit minūtēm, desmit atvēlot zirga apjūsmošanai. Ja pieņemsim, ka vidējais ātrumsšķēršļotā apvidū motociklam ar"blakusvāģi nebūs lielāks par divdesmit, bet uz šosejas — par sešdesmitkilometriem stundā, es aptuveni izskaitļoju rādiusu, kara robežās meklējams stallis. Uz Tumšupes pusimežs vien, un tas samazina platību gandrīz uz pusi. Vai zināt, cik ar visu tā aptuveni liela?

— Ne jausmas.— Simt piecdesmit kvadrātkilometri!Es nopūtos.— Nepūtiet tik grūti. Mājas lielāko tiesu celtas pie ceļiem Ja atradīsim zirgu, arī saimnieks būs

rokā.— Kāpēc viņi izvēlējās motociklu,, ja a.r mašīnu ir gan ātrāk, gan ērtāk?Mans iebildums lika Kronbergam aizdomāties. Jau sen piesmēķēšanas ierīces klikšķis pavēstīja

gatavību aizdegt. cigareti, bet viņš joprojām izklaidīgi lūkojās tālumā. Pa durvīm iztipināja večiņagrāmatvede un, pametusi uz mums skatienu, nozuda aiz otrajām. Valts vēl nebija ticis galā ar domām, kadviņa atkal parādījās, šoreiz ar māla krūzi rokā. Pienākusi pie mašīnas, pieklaudzināja pie loga. Pavērušauru spraudziņu.

— Taisi vien vaļā, dēliņ, taisi vien, nebaidies!Atvēru līdz galam.— Šodien dikti karsts, ielēju jums pieniņu, dzeriet —atvēsis.— Paldies, māmiņ!— Nav par ko, nav par ko. Tu nedusmo, — viņa pieliecās durvīm un uzrunāja Kronbergu. —

Vainīgs ie kaimiņš un kaza, tāpēc esmu tik špuktīga.Valts iesmējās.— Nesmejies vis, lieta pavisam nopietna,

— Pastāstiet! — es palūdzu.— Nekāds garais stāsts tur nesanāks. Tad nu tā. Mēs ar Mariju kopā dzīvojam jau gadus septiņus.

Viņa man dikti mīlīga, bet te …— Kas tā par Mariju?— Es tak teicu — kaza. Savu grāvmaļu zina kā piecus pirkstus. Kas tad notika? Kaimiņš, Rūdolfu

Jēcis, varen uzcirties staigā. Agrāk stipri dzēra un neēda nemaz, jau melno krepa kleitu noliku pa rokai, tešam nez no kurienes nauda uzradās, pats prātīgāks un rāmāks kļuva, arī ēst kā cilvēks sāka, tikaiģērbties… Tas nudie' kaut kas traks! Tad nu tā. Mana Marija — kā teicu — mīlīga, bet ne acu gala necieškošu krāsu. Jēcis, slūlbiķis, saģērbies kā putnubiedēklis — platās bikšās līdz ceļiem, ar zilām unsarkanām puķitēm uz dibena, sadomāja pa Marijas grāvmalu pašpacierēt, kazas priekšā izrādīties. Marijaiar reizi bija līdz kaklam, un viņai tā daba kā man — ātra. Nedrīkstu pelt, jo Jēcim tā vieta… Vārdu sakot,Marija iegrūda ragu puķītē, bet zem tās — paši zināt…

Pametu acis uz Valtu. Viņš sēdēja piesarcis, plati ieplestām nāsīm.— Nekāda lielā nelaime jau nebūtu, bet Marijai viņš viens, otru jaunībā nolauza tas pats Jēcis ar

ratu riteni. Varbūt no tā viņai uz Rūdolfu zobs. Lai pareizi iebadītu, viņa cenšas trāpīt pašā viducī, būtu taidivi. laikam viss būtu savādāk. Tas rags jau puķītē trāpīja, pēcāk uzzināju — zilajā, bet, tālāk iedams,kaut ko sabojāja Jēcim dibenā, un tagad ar Čurāšanu nabagam pavisam švaki. Bet ar to tas nebeidzās.Dakteris Rūdolfam aizliedza smagumus nēsāt, bet viņam aka nokalnē. Tā nu par kazas nedarbu nākasmaksāt man — piegādāju šain ūdeni. Nez cik viņā lien, nav no resnajiem, tik vien kā tā di… tfu tu! — bettrīs spaņņi dienā kā nečūkst! Āre, kur viņa mājā, — vecenīte rādīja uz augstas sētas apjoztu ēku kalnagalā, — bet manējā ir tur — otrā pusē.

— Kā jūsu kaimiņš dzerdams pie ķieģeļu mājas ticis? Redzu, nesen celta, — Valts painteresējās.— Nekā nebija, jaunskungs. Māja veca, tikai apmūrēta. To Rūdolfs tikai šogad, kad cilvēkos

ierakstījās.— Viņš strādā?— Uz dzelzceļa-. Mēnesi strādā, mēnesi pūšas. Kas viņam — viens kā koks …— Bet kam tās siena gubas?— Vasarā guļot sienaugšā, tas viņam kā zāles.— Jūs labi satiekat?Vecenīte sadrūma.— Rūdolfs dzerdams daudz šmuces pastrādājis… Nolieku spanni pie vārtiem, un uz redzi. Viņš

nevienu neielaiž.— Oja, — Kronbergs kā izbrīnījies uzrāva plecus.— Vakar, braucot garām, pats redzēju divas mašīnas rāpjamies kalnā, viena bija sarkana kā

ķiršoga…— Nestāsti, mīlīt, — vecenīte pakratīja pirkstu.— Tur priekšā ir Marijas grāvis, tam pāri netikt. Rūdolfs ar savu ižu atradis vietu, bet autiņš

nogrims dūkstī ķā likts.— Tātad tas ir viņa motocikls ar blakusvāģi?— Jā, ved tajā zivis no ezera, makšķernieks nelaimīgais… — vecīgā grāmatvede nicīgi novilka.— Turēsim īkšķi, — Kronbergs, atdodams krūzi, apsolīja, — lai kaimiņš ātrāk atlabtu. Paldies!— Dod Dievs! Nav tie gadi, lai vīrietim ūdeni pienestu ..— Kā jums tas patīk? — apgriezis mašīnu Ttunšupes virzienā, Valts jautāja.— Ne zirga, ne staļļa, — es norūcu, — kaza ar vienu ragu …— Ir zirgs, ir stallis, Robert, viss ir.— Nejokojiet, Valt!— Nāksies analizēt. Cik ūdens cilvēks patērē dien naktī?

Paraustīju plecus.— Varu derēt, ka trīs spaiņi ir krietni par daudz. Skaidrs, ka divi no tiem domāti zirgam. Otrkārt

— siens. Ja ir vēlēšanās pagulēt uz tā, vai nepietiktu ar pāris gubām? Pietiktu, bet es saskaitīju, divdesmitdivas. Esmu pārliecināts, ka aiz augstās sētas mēs atrastu gan zirgu, gan stalli. Un visbeidzot — grāvis iratbilde uz jūsu jautājumu.

Es izbrīnījos.— Uz kādu jautājumu?— Jau aizmirsāt? Kāpēc viņi brauca ar motociklu, nevis ar mašīnu? Jūtama grupa — un ne mazā.

Parēķināsim: šefs, garmatis, vīrs ar dobjo balsi un vēl tas, kas atvizināja abus pēc zirga apskates.— Droši vien Rūdolfs.— Iespējams.— Bet sarkanā žiguļa īpašnieks un Ulmane?— Jā; lai gan par Ulmani man šaubas, bet pārbaudīsim.— Kā?— Gan jau. Re, kur tiltiņš, un tur jau mūsējie gulšņā.Upmalā līdz vidum kaili saulē gozējās abi draugi. Zigis sagaidīja mūs kā vienmēr — melanholisks,

un šķiet, pat zemestrīce nepiespiestu viņu izdarīt straujāku kustību. Vītols — satraukts. Novilkāmpiesvīdu- šos kreklus un apslacījāmies ar vēso Tumšupes ūdeni. Nenoslaucījušies atlaidāmies zālē. Saulejoprojām cepināja.

— Nu, stāstiet! — piemiegtām acīm raudzīdamies retu gubu mākoņu piekaisītajās debesīs, palūdzaValts.

— Mēs. apjautājāmies, bet neviens neko jēdzīgu nemācēja pateikt, — sacīja Vītols. — Pēdējādiennaktī reģistrētie notikumi: uzlauzts avīžu kiosks, nozagta cūka, vīrs piekāvis piedzērušu sievu, unsadegusi automašīna.

— Sāc ar pēdējo. — Valts atbalstījās uz elkoņa, lai labāk redzētu stāstītāju.— Rīta pusē autoinspektoram piezvanījusi kāda sieviete un paziņojusi, ka netālu no viņas mājas

mežā sadedzis automobilis. Pašā agrumā, dzenot govis ganos, viņa ievērojusi virs koku galotnēm melnudūmu mutuli. Steigā skrējusi skatīties, domājusi — deg mežs. Līdzās stigai, kas savieno šo ceļu ar atzaru,dzijā grāvi liesmojusi mašīna, svelme neļāvusi pieiet ne tuvumā. Puiši pēc stundas atrada tikai lūžņus, patkrāsu noteikt nav varējuši. Viņi nāca pie slēdziena, ka braucamais iekritis ar degunu grāvī, no triecienaiesprāgusi benzīna kanna bagāžniekā, uzliesmojusi, sprāgusi un reizē arī bāka un varbūt ne viena kannavien, jo nodedzis viss. Te ir iemesls pateikties tālredzīgās padomju valdības politikai, kas, bloķējotLietuvu, apstādināja Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu. Tagad, kad arī benzīns pataisīts par deficītu, katrsvadā to līdzi kannās. Pilnīgi droši, kā tas novedīs ne pie vienas nelaimes vien.

— Bet pasažieri?— Viss izkusis kā alva laimes liešanas kaiotē.— Jūs apskatījāt?— Nē, gaidījām tevi.— Pareizi, tūlīt brauksim. — Kronbergs atlaidās zālē. — Tūlīt, tūlīt… — viņš miegaini murmināja

un piepeši, uz rokām neatbalstoties, dīvaini izliecis ķermeni, uzmeta sevi gaisā. — Braucam!Nācās doties atpakaļ. Pēc kilometriem trim priekšā braucošā volga iegriezās mežā. Metrus piecus

platā stiga, visa vienos sakņu mudžekļos, mētājot mūs kā okeāna viļņos, tikai pēc pusstundas novedanotikuma vietā. No piepūles, amortizējot triecienus, sāpēja vēdera muskuļi. Par laimi, visapkārt bedrei —izrādījās, ka tā ir bedre, nevis grāvis, — neredzēja neviena koka — visi izgāzti, citādi nelaimeneapšaubāmi būtu daudz lielāka

— Vulkāna krāteris! — raudzīdamies lejup, iesaucās Valdis.ApogļojuŠās malas ar pelēki melno, vēl kūpošo gruvešu kaudzi dibenā tiešām atsauca atmiņā filmā

redzētus kadrus. Valts izmetās peldbiksītēs, atrada instrumentu kastē skrūvgriezi ar plastmasas kātu un,tver- darnies aiz izciļņiem, uzmanīgi, iztaustot vietu kājai, sāka rausties dziļajā bedrē. Ar bažām vērojuviņu, jo kritiens kūpošajās drupās varēja beigties visai ļauni, un atviegloti uzelpoju, kad viņš tika zemē.

— Vai palīdzēt? — iejautājās Zigurds, bet Kronbergs noraidoši papurināja galvu. Viņš ilgi līkņāja,rakņādamies gruvešos. Saules svelme jau sāka pierimt, bet lejā Valta mugura spīdēja kā ietaukota. Vītolsar Zigurdu sekoja katrai viņa kustībai un nepalaida garām ne mazāko sīkumu.

— Tur! — viens no viņiem kārtējo reizi iesaucās. — Tur! Paskaties! — Bet sviedros mirkstošaismeklētājs, atgāzis galvu, bolīdams acu baltumus melnajā skursteņslauķa sejā, atkal un atkal pārprasīja:

— Tur? Vai tur?Beidzot viņš rāpās laukā un, nobēris uz avīzes lapas gružu sauju, ilgi ziepējās un sprauslodams

mazgājās. Atguvis baltā cilvēka ādas krāsu, norūca:— Nāciet šurp!Sasēdāmies lokā ap avīzi. Pirmo Valts divos pirkstos paņēma apaļu oglīti un, nedaudz paberzējis

lupatiņā, padeva man.— Pazīstat?Papētot tuvāk, izrādījās, ka tā ir metāla poga. Laikam plastmasas pamatne, sakūstot ar kādu citu

materiālu, bija izveidojusi ap to karstumizturīgu garoziņu, tādējādi paglābjot no bojāejas. Atlupinājismaliņu, ieraudzīju dzeltena metāla virsmu ar reljefu zīmējumu. Poga izskatījās stipri līdzīga garmataināšofera džinsu kostīma aizdarē izmantotajām, bet kur garantija, ka tāda tur nemētājās kopš pagājušā gada,tāpēc paraustīju plecus.

— Iespējams.— So, — Kronbergs norāva lapai stūri un uzlika uz tā bezveida kunkuli, — iegrūd ekspertiem, tev

tur draugi. Varbūt noteiks krāsu. — Pievienojis vēl divus tādus kā sakusuša metāla gabaliņus un ievīstījis,piestūma Zigim. Aplaidis apkārt skatienu, jautāja:

— Ko teiksiet?Zigurds savā lēnīgajā balsī flegmātiski paziņoja:— Es tev piezvanīšu, bet mēs nogaidīsim ekspertu slēdzienu. Vispār mums laiks nodot mašīnu.

Brauksim?— Jūs brauciet vien, bet mēs ar Robertu vēl apmetī- sim nelielu līkumu. Paldies! Jā, kur dzīvo

sieviete, kas pamanīja uguni?— Laid tālāk pa stigu, tā izvedīs uz lielceļa, tam otrā pusē ieraudzīsi māju.Vītols ar Zigurdu iesēdās volgā un apgriezuši, lēni zvalstoties, nozuda aiz kokiem.— Apakšā kā peklē, ļaujiet atdzist, — Valts palūdza — Tātad, — viņš pēc brītiņa turpināja, —

piesardzība jums neļauj atzīt, bet ši poga vedina uz domām, ka tur — bedrē galu ņēmis jūsu paziņa argarajiem matiem. Uff! Šķiet, kļuvis vieglāk. Sēst ieties pie stūres!

Es paklausīju, un bruņurupuča gaitā, ar izpūtēju pie- gludinot smilšu uzkalniņus starp sliedēm, jaupēc piecām minūtēm izkūņojāmies mežmalā.

šķērsojuši putekļainu lielceļu, nokļuvām labi koptā lauku sētā. Sadzirdējusi motora rūkoņu, pagalmāiznāca pusmūža sieviete. Sastrādātās, sarkanās rokas, priekšlaicīgais vītums sejā — lauku sievietesneizbēgamie pavadoņi sūrajā dzīves ceļā, kā arī nosvērtās, pašcieņas pilnās kustības un aiz ārējā mierajaušamais dvēseles spēks — tas viss man lika viņā saskatīt īsto latviešu zemnieci, to pavarda sargātāju,kurai pateicoties tauta kļūst stipra.

— Jā, pamanījusi dūmus, — uz Kronberga jautājumu viņa atbildēja, — skrēju skatīties, jāatzīstas,bail bija par vīru…

— Kāpēc?— Lācis liels smēķētājs, es vēl nodomāju — nedod Dievs, ka pie tā vainīgs viņš.— Lācis?

— Atvainojiet, es viņu tā saucu.— Kas jums lika saistīt ugunsgrēku ar vīru? Dega taču pašā rītausmā.— Redziet, vakar kaimiņos svinēja atkāzas, *6et taisnākais ceļš mājup ved pa taciņu garām

nelaimes vietai. Viņš pārradās īsi, pirms dzinu ganos.— Sakiet, lūdzu, — vai vīrs nestāstīja, ko atceļā sastapis?— Jūs mani atvainojiet, bet vaicājiet viņam paši Pārradās tādās burās…— Kāpēc jūs negājāt? J— Kas lopus apkops? — sieviete atjautāja.— Kur var viņu satikt?— Nāciet! — Namamāte pagriezās uz* tādas kā zemas pirtiņas pusi mājas galā un pieklauvēja pie

spodra lodziņa. Iekšā atskanēja zvēra rūciens, un, atvērusi durvis, viņa aicināja tālāk. Nonācām nelielātelpā ar guļbaļķu sienām, vecu ultu, tādu pašu galdu un spoguli uz tā. Gultā saguinis sēdēja izspūrisvīrietis un, nepievērsdams mums ne mazāko uzmanību, ar redzamu ziņkāri pētīja spogulī savu uzpampušo,neskūto seju. Tas tiešām bija neatkārtojams tips! Milzīgo, masīvo galvu balstīja īss, resns vērša kakls, betpleci iedvestu bijību pat smagsvara čempionam boksā. Ja visam pievieno milzīgās, spalvainās dūres unniknās, asinīm pieplūdušās acis, nomācošāku subjektu man nudien nebija nācies sastapt.

— Lācīt, — sieva ierunājās, — šie cilvēki grib tevi iztaujāt, esi tik labs.Atbildei vīrs atņurdēja kaut ko laiska leoparda balsī, bet pat tas acīmredzot ļāva sievai secināt, ka

viņas klātbūtne sarunā nav nepieciešama. Atvainojusies viņa pameta mūs vienus.Draudoši nolūkojis vispirms Kronbergu, tad mani, milzenis lēnām pabāza zem galda ķepu. un man

jau galvā zagās domas par atpakaļceļu, kad nez no kurienes viņš izvilka lielum lielu krūzi, pēc smaržasspriežot, pilnu ar mājas alu. Pielējis trīs glāzes, piestūma katram un pacēla savējo.

— Uz priekšu! — Tas noskanēja jau kā aizkaitināta tīģera rēciens, un, cieši lūkodamies te vienā, teotrā. viņš gaidīja.

Jāatzīstas, man kļuva neomulīgi, jo saimnieks pats, šķiet, pat netaisījās darīt to, uz ko aicināja mūs.Man par izbrīnu, Kronbergs ar baudu izdzēra un pasmaidīja.

— Jūs, Robert, atceļā būsiet šoferis!Vīrs atmaiga un, kļuvis līdzīgs tiem labsirdīgajiem plīša lācēniem, kurus kādreiz varēja iegādāties

«Bērnu pasaulē», maziem malciņiem iztukšoja savējo.— Paldies Dievam! — viņš svētlaimē norūca.— Paģiras? — painteresējās Valts.— Drausmīgas, bet viens salāpīties nevaru, vajag otra. Mēģināju ar to ģīmi spogulī, bet nesanāk —

pārlieku negatīvs tips. Pateicos, glābēj! — Viņš pastiepa manam draugam roku. — Vari jautāt, ko vēlies,uz visu atbildēšu!

— Mani interesē viens — ko jūs sastapāt, atgriežoties no atkāzām?Pirms atbildes namatēvs izmeta vēl vienu mēriņu, ieturēja pāris sekunžu pauzi un jau pavisam citā —

cilvēciskā balsī atbildēja:— To dullo Ķenci.— Kaudzīšu personāžs?— Ķieci Edžu. Viņš dzīvo tur, —- saimnieks nenoteikti pameta ar roku sāņus. — Iebraucis mežā

ielasīt mellenes ķīselim ar klimpām! Viņš tikai pirms mēnešiem diviem tika pie autiņa, iekšā dīdās, betbraucējs… no tāda drošākā vieta grāvī. Pēc viņa iznāca, ka pielasījis savu burku un mēģinājis apgriezt,lai šautos gatavot tās klimpas, aizdomājies un ietrāpījis ar priekšējiem riteņiem bedrē — to kara laikāfugass izrāva. Atpakaļ nekādi, un tieši tad pienācu es. Mēģināju palīdzēt, bet no manis palīgs — kā no āžadārznieks, maķenīt par daudz bija paņemts uz krūts… Kad nu nesanāca, Edžs gāja meklēt spēcīgākuvilcēju, bet es — gulēt. Tas autiņš vēl ilgi tur nīks — nevienam nav benzīna.

— Runājot par nīkšanu — tur jums taisnība. — Un Valts visai izteiksmīgi attēloja automašīnas

bēdīgo likteni, taču šī ziņa nevis pārsteidza, bet uzjautrināja lielo vīru.— Edžs var pateikties Dievam, ka tik veiksmīgi ticis no tās vaļā, — viņš iesmējās un paskaidroja,

ka pa šiem diviem mēnešiem, kopš nabaga autiņš ticis tā «duraka nagos», tas paguvis ciest jau trijossatiksmes negadījumos.

— Ne viņam acu, ne roku! — namatēvs rezumēja un pacēla glāzi.— Kā jūs izskaidrotu to, ka līdz šim viņš nav painteresējies par mašīnas likteni?— To nu nāktos jautāt ne man. Droši, ka nevar sameklēt vilcēju, nevienam nav benzīna …— Ielejiet vēl, — Valts palūdza, — varen garšīgs.— Ar prieku.Atvadoties virs piecēlās, un, ieraudzījis viņu pilnā augumā, sajutu savu niecību kā vēl nekad.

Saimnieka labsirdība un pateicība bija neizmērojamas, kad ar mātes mīlestību viņš sēdināja mūsautomašīnā un ar milzīgo plaukstu māja ardievas.

— Brauciet pa stigu! — Valts pavēlēja. — Kamēr grozāmies šeit, jāpārliecinās par uzzināto.Kad nonācām pie milzīgās bedres, saule jau gāja uz rietu un mežs noklusa.— Redziet! — Kronbergs iesaucās, rādīdams uz robu kraujajā malā. — Viņam taisnība!—- Jā, — es piekritu, — tā ir iegruvusi, automašīna iegāzusies un iegrūdusies ar radiatoru dibenā,

bet tālākais noticis kā Vītola stāstītajā versijā. Tātad viss kārtībā.— Viss kārtībā, — kā atbalss atsaucās Valts. Kāpjot mašīnā, viņš piepeši atskatījās un pusbalsī

vaicāja:— Kāpēc viņi mazgāja pagrabā grīdu?

X Nāve Tumšupē

Mājās pārradāmies vēlu, un Kronbergs nekavējoties piezvanīja Vītolam.— Valdis? Nu kā? — dzirdēju viņa balsi gaitenī.— Hm… Sīks lūgums — ieskrien pie Ulmaņiem pēc sērkociņiem, gribu zināt, vai sieva mājā.

Gaidu. — Pēc minūtēm divām, noteicis paldies, nolika klausuli.Ienācis virtuvē, kur, krēslā atlaidies, filozofiskās pārdomās iegrimis, es vēroju starp logiem sīcošu

mušu, viņš, kā vienmēr noslēdzot kādu izmeklēšanas posmu, uzaicināja:— Savilksirn galus! Nule uzzināju — Ulmane sveika un vesela, bet uz jūsu -laupījumu — moskviču

— neviens pieteikumu nav iesniedzis. Pēdējais fakts vedina uz drūmām pārdomām. Jā, sieviete, kuru jūsatvedāt, joprojām nav nākusi pie sajēgas, un esot aizdomas, ka garīgo līdzsvaru tai vairs neatgūt. Arīpersonība nav noskaidrota. Nu ko, mēs atkal žežam sasistas siles priekšā. Starp citu, rīt pirmdiena.

— Un tad?Valts veltīja man pārmetošu skatienu.— Cik vienkārši jūs aizmirstat noslēgtos līgumus, nudien kā sociālistiskais uzņēmums. Uz rītdienu

mēs Ulmanei apsolījām fotogrāfijas.— Atkal fotogrāfijas, atkal Ulmane… Jūs zināt, ar ko viņas izsekošana beidzās. Ulmanei jābūt

vājprātīgai, lai turpinātu ar mums sadarboties.— Bet ja nu — mēs jau to pieļāvām agrāk — galveno lomu gadījumā ar jums ir nospēlējis

ķiršsarkanā žiguļa īpašnieks un viņai par notikušo nav ne jausmas? Mums tas jānoskaidro, bet kā?Es pasmīnēju.— Pajautājiet…— Labi, tā arī darīsim, — Valts pavisam nopietni paziņoja, — turklāt uz rītdienu sola labu laiku.— Kāds tam sakars ar laiku?— Gan redzēsiet, — Kronbergs atbildēja ar frāzi, kas pēdējā laikā manī izsauca dusmas. — Ar

labu nakti, Robert!Nakošajā rītā, agri ieturējuši brokastis, sēdāmies Vītola mašīnā un devāmies uz Ķengaragu. Pie

Ulmaņa durvīm ieraudzījis viņa sagrabējušo braucamo, Valts apmierināti nokrekšķējās un uzsita pa stūri.Novietojuši automobili, paslēpāmies uz soliņa.

— Sinoptiķi turējuši vārdu, — viņš, paraudzījies debesīs, ieteicās. — Laiks patiešām gaidāmsjauks, un Ulmanis dosies gleznot.

Viņš vēl nebija līdz galam izteicis savu sakāmo, kad ar krāsu kasti rokā parādījās tikko pieminētaisvīrs. Līdzko automašīna ar viņu nozuda aiz stūra, Valts piecēlās.

— Mums laiks. Darīsim tā Jūs piezvanīsiet un, kad Ulmane atvērs, iestāsieties durvīs. Nekonedariet, tikai nekustīgi raugieties viņai acīs. Es vērošu no sāniem. Galvoju — ja nervozā sievieteiejaukta notikumā ar jums, viņa nespēs noslēpt bailes, ieraugot savā priekšā spoku. Šefs skaidri likanoprast, kas jūs sagaida…

Darīju, kā Kronbergs licis. Ulmane atvērusi iesaucās:— Paldies Dievam! Baidījos, ka tik nepiemirstat. Bet kur jūsu draugs? Labrīt! — ieraudzījusi

Valtu kāpjam augšup, viņa pamāja.— Iegriezāmies pajautāt — vai nav kas mainījies?— Nē, viss pa vecam, bet nākamreiz esiet nemanīgāki, kā nekā man ir vīrs, — sieviete nervozi

pasmaidīja. :— Redzējām aizbraucam gleznot sagatavojušos vīrieti un nospriedām, ka tas ir viņš, pretējā

gadījumā būtu piezvanījuši.— Jā, Kārlis nupat aizbrauca.— Nu redziet. Mēs tagad iesim, bet jūs gaidiet.Uz ielas Kronbergs jautājoši pavērās manī.— Jūs apmierināja Ulmanes atbilde?— Pilnīgi, — es atteicu. — Viņai ar to nav nekāda sakara.— Es domāju tāpat, — Valts piekrita. — Bet nu, kā vienmer, sadalīsim pienākumus. Jūs iesiet

atpakaļ uz soliņu, bet es braukšu pēc lādītes.— Viens? Bet suns?— Nebaidieties, man līdzi tās pašas zāles. Jūsu uzdevums — nenolaist acu no durvīm. Fiksējiet

katru, kas ieiet namā, varbūt ieraudzīsiet pazīstamu seju.— No kurienes jums pārliecība, ka kādam jānāk?— Lai ieskatītos lādītē, tā vispirms jādabū vaļā. Jūsu padevīgajam kalpam, — Valts pasmīnēja, —

piemīt dažas šim darbam nepieciešamās iemaņas, bet visai apšaubu, ka ar to pašu var palepoties arīUlmane. Atceraties viņas teikto — ja satups neatbildīs, lādīte būs jānoliek vietā, bet laiks tam ir visaiierobežots.

Šoreiz es biju tas, kas nobrīdināja:— Esiet uzmanīgs!Rīta svaigums rosīja domas, bet tās nebūt nebija priecīgas. Es sapratu, cik grūta cīņa stāv mums

priekšā, un aptvēru arī to, ka mūsu izmeklēšana var izvērsties nevienlīdzīgā duelī ar sistēmu. Fakti unintuīcija runāja par to. Prātā atausa VDK ģenerālmajora Oļega Kulagina presē publicētais sensacionālaispaziņojums — vispārliecinošākais nomenklatūras mafiozās darbības pierādījums. Šajā sakarībā atcerējosValta brīdinājumu par valsts iespējamo pāraugšanu mafijā, un man atlika tikai pabrīnīties par draugaparedzēšanas spējām.

Ļoti cītīgi uzmanīju ieeju, bet neredzēju nevienu aizdomīgu, nemaz nerunājot par pazīstamu seju.Sasprindzinājums, par kuru līdz tam man nebija ne jausmas, noplaka, redzot Kronbergu iestūrējamstāvvietā. Viņš izkāpa ar Valtera mājā redzēto lādīti padusē un, nepievērsdams man uzmanību, nozudadurvīs. Pilnīgi pārliecināts, ka Valts atgriezīsies ar to pašu nesamo, biju visai pārsteigts, ieraugot viņutukšām rokām. Nemanāmi pamājis, viņš devās pie mašīnas. Ierausies sēdeklī, atradu draugu iegrimušudziļās pārdomās. Uz manu jautājumu: «Nu kā?» — viņš pagrābājās azotē un nometa uz ceļa biezu, krustāmpārsietu naudas paciņu.

— Desmit tūkstoši! — Sis paskaidrojums man atņēma runasdāvanas. Blenzu, gaidīdamsturpinājumu, lāču klusums ievilkās, līdz beidzot es neizturēju.

— Paskaidrojiet!— Bet lūdzu! Atdevu lādīti, pretim saņemot paldies un atalgojumu. Ulmane pat netaisījās pārbaudīt

saturu Vispār viņas reakcija bija vienaldzīga un veikalnieciska— Ko tas nozīmē?— Vienu. Pilnīgu pārliecību, ka kārbiņa glabā vajadzīgos papīrus. Rodas visai interesants

secinājums, bet pārāk lielais neatbilstību skaits šajā lietā neļauj man runāt. Pēc stundas pie mumsiegriezīsies Vītols ar ziņām. — Viņš iedarbināja motoru. — Liksim cerības uz tām.

Valdis ieradās ar zaļu mapīti padusē un, uzmetis man dīvainu skatienu, sekoja istabā. Viņa kustībāsuzkrita tāda kā stūrainība, bet acis tiecās aizklīst sānis. Kion- bergam tas nepaslīdēja garām.

— Cik ilgi mēs esam pazīstami? — viņš jautāja un atbildēja pats: — Jā, jā, septiņus ar pusi gadus.Kādās gan situācijās nav nācies nokļūt, vai ne? Runā! .

Valdis nopūtās.— No tevis neko nevar noslēpt… — Viņš nokāsējās un neveikli, raudzīdamies grīdā, sāka stāstīt:

— Vakar vēlu vakarā pārvaldē pienāca ziņa, ka no Tumšupes atvara izzvejots līķis. — Vītols ieturēja

pauzi, un es jutu pār muguru pārskrienam aukstumu. — Tas ir gadus trīsdesmit vecs vīrietis pabalējušādžinsu kostīmā, garmatains, kājās — baltas krosenes. Nāves cēlonis — dziļas, domājams, ar cirvi cirstasbrūces visās ķermeņa daļās. Viņš ir kā miesnieka sakapāts! Neviena dokumenta, bet identifikācijanesagādāja nekādas grūtības. Sergejs Solovjovs, zaglis recidīvists ar iesauku — «Pelēkais». Trīs reizestiesāts, nestrādā. Izrādījās, ka mos- kvies zagts - dzinēja un šasijas numuri uzskaitē neatbilst valstsnumuram.

— Met ārā! — Kronbergs dusmīgi norūca. — Met no galvas ārā! Roberts ir absolūti bez novirzēm,un nemēģini saistīt slepkavību ar viņu!

Kā nometis smagu slogu, Valdis atplauka.— Protams, — es dzirdēju viņa balsī neviltotu prieku, — protams. Par lietām, kuras izmeklē tu,

vadībai nav ne jausmas, un tu te esi kungs un pavēlnieks.— Ne tāpēc, — Valts sarauca pieri.— Tev taisnība, — Vītols piekrita, — tev taisnība. Klausieties tālāk. Brūču daudzums un raksturs

mūsējiem liek domāt par sadistu — maniaku. Tu zini, cik šādos gadījumos maz izredžu uz rezultātu. Iesimtālāk. — Valdis izņēma no mapītes un nolika uz galda fotogrāfiju. Mēs pārliecāmies pār to, un es argrūtībām pazinu sievieti, kuru man bija palaimējies izraut no bandītu ķetnām. Jā, seja, kuru fotogrāfijāapstaroja saprāts, krasi atšķīrās no tās — man zināmās, bet neapšaubāmi piederēja vienam un tam pašamcilvēkam.

— Elīna Rudzīte, tirdzniecības ministrijas darbiniece. Viņas pienākumi saistās ar rūpniecības prečuvirzību republikas mērogā. Amatā nepilnu mēnesi. Pirms nedēļas paņēmusi trīs brīvdienas sakarā arbērēm. Darbā viņas prombūtni pamanījuši tikai šorīt, lai gan atvaļinājums beidzies jau pagājušoceturtdien. Ir par ko padomāt, vai ne?

' Valts pamāja, un es redzēju dziļu rievu ievelkamies viņa pierē. Mehāniski aizsmēķējis, viņšpalūdza:

— Papūlies noskaidrot pārējo darbinieku būtību.— Labi, — Valdis atteica, — iespēju robežās, jo tā nav mūsu lieta. Tomēr nedaudz ziņu par Rudzīti

manā rīcībā ir Neprecējusies, divdesmit deviņus gadus veca, raksturā taisna un nepiekāpīga. Jau pirmajānedēļā viņai iznākusi saraušanās ar priekšnieku. Slimnīcā tai sākušās kaut kādas komplikācijas, un ārsti irvienisprātis, ka ar nelieliem starplaikiem mūža lielāko daļu viņai nāksies pavadīt stacionārā.

— Ko gan mēs bez jums iesāktu? — Kronbergs uzlika roku Vītolam uz pleca. — Municipālāspolicijas nodibināšana nudien būtu labākā izeja kā mums visiem, tā sabiedrībai.

Viņš sadabūja Latvijas karti, bet neapmierināts turpināja rakņāties rakstāmgaldā. Atradis izklājamūsu priekšā sīkāka mēroga un piebīdīja stāvlampu.

— Uzvelc krustiņu, — viņš palūdza.Valdis ar pildspalvu piemērīja šķērsmērogā vajadzīgo garumu un atlika to no Tumšupes tilta lejteces

virziena. Ielicis punktiņu, pavēstīja:— Ceļa tur nekāda, vieni brikšņi. Puikas pievakarē nākuši makšķerēt un upes līkumā ievērojuši

skalojamies tādu kā drēbes gabalu. Pabikstījuši un bļaudami likušies mājās. Mūsējie nosoļoja līdz pattiltiņam — pēdu nekādu.

— Kāds šajā posmā dziļums? — iejautājās Kronbergs.— Pietiekams, lai straume nonestu viņu līdz tai vietai. Mazliet lejāk sākas sēklis visā upes platumā,

tā ka šā vai tā līķis daudz tālāk nebūtu ticis. Man šovakar dežūra, — viņš paziņoja un piecēlās.Atvadoties Vītols pasmaidīja tik silti, ka es sajutu dziļu pateicību par viņa ticību manai nevainībai.— Ir mana, ir jūsu nojauta, —' kad palikām vieni, Valts sacīja, — virzīja domas uz viesu — uz

slepkavību. Vai ievērojāt, ka arī par upuri mums nebija domstarpību, lai gan, aplūkojot ugunsgrēkā atrastopogu, jūs delikāti atturējāties no konkrēta apgalvojuma.

— Jā, — es piekritu, — tā bija.

— Kāds, jūsuprāt, ir iemesls tik baismīgai slepkavībai?— Neizpildīts pienākums. Viņam taču uzdeva apsargāt uzticēto sievieti, turklāt es, tad automašīna…— Daļēji jums var izrādīties taisnība, — Kronbergs pamāja. — Sakapāt savu līdzdalībnieku var

tikai nekontrolējamu dusmu lēkmē, lai gan varbūt tas darīts ar nolūku ievirzīt izmeklēšanu nepareizāssliedēs. Ja tā, tad daļēji tas viņiem izdevies. No savas puses es vēl pievienotu to, ka aizbēgot jūs paņēmātlīdzi ne tikai automašīnu, bet arī atmiņas par garmatainā šofera ārējo izskatu… Man ir lielas aizdomas, kajūs tiekat uzskatīts par cilvēku, kas var apdraudēt vai nu visu grupu, vai atsevišķu tās locekli, tātad jūsuseja viņu vidē kādam nav sveša …

Kronberga vārdi man uzdzina nervozus drebuļus.— Bet tādā gadījumā arī mana sadarbība ar jums viņiem nav nekāds noslēpums.— Baidos, ka tā, — Valts negribīgi atteica.— Varbūt Ulmane?— Noteikti ne! Esmu pārliecināts, ka saknes te jāmeklē dziļāk, bet visam savs laiks, un nelauziet

velti galvu.— Viegli teikt — nelauziet, ja no šīs vietas, — es iebadīju pirkstu Vītola iezīmētajā punktā, — biju

izvelkams es! Jāmēģina atrast slepkavības Vieta, un ja tur atstātās pēdas ieliks mūsu rokās kādupierādījumu…

Kronbergs nošūpoja galvu.— Nav tur nekādu pēdu, Robert.— Kā jūs to zināt?— Es pārbaudīju — nav tur nekā.Valta paziņojuma pārsteigts, es dusmīgi izmetu:— Pēdējo laiku mēs pavadījām kopā, bet jūs, lūk, zināt, pat pārbaudījāt, bet es ne! Kur tas ir?— Pamestās lauku mājas pagalmā. Ne jau izpriecas- pēc viņi mazgāja tur grīdu. Pēc tam upuri

atveda līdz Tumsupei un pārmeta pār tiltiņa margām. Tagad par turpmāko. Šovakar jau vēls, bet rīt esietgatavs izbraukt tā agrāk. Apciemosim Jelgavā Elsiņu.

— Velns parāvis! — man paspruka. — Ja ar Ulmani mūsu attiecības nokārtotas, tad ko esampazaudējuši pie tās vieglprātes?

Kronbergs izņēma no atvilktnes fotogrāfiju un nometa man priekšā.— Tā būs pārliecinošāk, — viņš atteica. — Lūk, māsas kopā — un tepat arī sarkanā žiguļa

īpašnieks. Jums neliekas, ka šis ir pats drošākais ceļš, kā noskaidrot, kas viņš ir?

XI Negaidīts vārds

Nākamajā dienā cauri blīvai ūdens sienai lauzāmies uz Jelgavas pusi. Lietusgāze, stundas laikāpārpildījusi mēneša nokrišņu normu, norima tikpat pēkšņi, kā sākusies. Aispīdēja saule. No slapjā asfaltaintensīvi tvaikojošais mitrums ietina šoseju kā miglā. Salonā sutas dēj kļuva smagi elpot, ķermenipārklāja nepatīkami, iīpīgi sviedri, pat abās pusēs atvērto logu izraisītais caurvējš nespēja sniegtatvieglojumu. To guvām tikai klusajā, lielo kļavu apēnotajā ieliņā līdzās mūsu ceja- mērķim. Šķila — laikādi satricinājumi veltos pāri valstīm un pilsētām, nekas nespēs aizmēzt šos nomaļu putekļos snaudošosnamiņus.

Čīkstoši, iepuvuši pakāpieni ieveda mūs tumšā kāpņutelpā. Sienas, durvis, šaurie, gadu desmitoslēzeni nodeldētie pakāpieni — viss sarkanbrūnā, nemīlīgā krāsā, tikai vājš, no otrā stāva augstumiemkrītošs balto griestu atspulgs nedaudz mīkstināja apkārtējo drūmumu.

Valts pagrieza mehāniskā zvana rokturīti, un, atsaucoties uz tā žēlo čirkstienu, durvīs parādījāsuzkrītoši krāsota, bet visumā izskatīga sievietē. Neraugoties uz pietūkušo, sarkani saraudāto seju, espazinu Ulmanes māsu.

īsu mirkli noraudzījusies Kronbergā kā spokā, Elsiņa sarāvās un ar neveiklu žestu aicināja iekšā.Sev par izbrīnu, viņas tumšajās acīs es pamanīju prieka dzirksti.

Valts paspēra soli atvērto durvju gaišajā četrstūrī un sastinga. Uzmanīgi paraudzījies gar stenderi, armilzīgu piespiešanos apslāpēju pārsteiguma izsaucienu. Skats nudien bija tā vērts! Aiz apaļa ēdamgaldanepiespiestā pozā zvilnēja ķiršsarkanā žiguļa īpašnieks, bet viņam līdzās sēdošās sievietes seja patpusēnā neļāva kļūdīties — Aina Ulmane! Viņa spēji pietvīka, bet vīrietis atgāzās krēslā un kā saimnieksnelūgtus viesus noskatīja mūs ar aizdomīgu skatienu. Kad pēc Valta viņa acis pārslīdēja man, es tajāsnekļūdīgi lasīju tukšu vienaldzību — šis cilvēks nepazina mūs!

Zibenīgi izsvēris situāciju, nolēmu klusēt un iniciatīvu atstāt Kronberga ziņā, bet, laikam jau nonācispie tāda paša secinājuma attiecībā uz pārējiem, Valts norūca sveicienu un apsēdās. Pārmetis kāju parkāju, viņš nogaidoši pavērās namamātē, kas ar šāda tipa sievietēm nepiemītošu kautrību ieņēma vietuneliela dīvā- niņa stūrī. Apstiprinoši pamājusi māsai, Elsiņa tikko dzirdami nočukstēja:

— Viņš …Telpā jautās spriedze kā dabā pirms lietusgāzes.— Nevaru piekrist, ka klusēšana ir zelts, — piepeši ierunājās Ulmane. — Nu ko, — viņa pagrieza

pret Kronbergu glīto seju un samiedza acis šaurās sprau- dziņās, — tagad jums zināms viss! Ejiet,skrieniet, stās- liet, varbūt samaksas vietā virs uzmālē jūsu partretu.. ložņai

Valts pasmaidīja.— Nepūtiet pīlītes, — viņa aizsvilās, — ka Kārlim bija ievajadzējusies glezna! Silva noticēja, es

arī, toties Andris tikko salika visu pa vietām. Man, — viņa piesita dūri kuplajām krūtīm, — man viņš licissekot, nelietis! Glezna tikai kalpoja par attaisnojumu viņa nekrietnībai. Pasaki to viņam, Andri!

Vīrietis gausi un negribīgi pacēla īsā monologa laikā noliekto galvu. Viņa seja ne ar ko īpašulepoties nevarēja — nedaudz atkārušās ausis, apaļš zods, pakausī jau retoties sākuši mati, bet kopumā lābija glīta.

— Krols. Redziet, — viņš nedaudz piesmakušā balsī iesāka, — varētu piekrist, ka gleznaUlmanim ir pirmajā vietā, ja nebūtu pazudusi fotogrāfija. Mēs uz tās esam trijatā. Zinot, ka viņa dabā navrakņāties pa svešiem aibumiem, rodas noteikts secinājums. Tātad jums piedāvāts noskaidrot, kas es esmuun, protams, mūsu attiecības?

Valts paraustīja plecus. '

— Varat neatbildēt, tāpat viss skaidrs! Glezna bija lielisks iegansts Silvas šantāžai, vai ne?Kronberga sejā nenotrīsēja ne vaibsts.— Jums plaša aģentūra, šodien pirmo reizi atrāvos no sekotājiem, bet prieki vējā, jo jau pēc

mirkļa klāt esat pats! Ko vēl jums vajag? — viņš iekliedzās.— Par ko jūs strādājat? — negaidot pajautāja Valts— Veikala direktors, — nedomādams atbildēja vīrietis.— Jūs sen pazīstat Ainu Ulmani?— Sen. Mums ir dēls …Atgāzies atzveltnī, Kronbergs uzmeta viņam pārsteigtu skatienu.— Dēls?— Jā, Jānis. Bet jums pat kapeika no tā neatlēks, jo cilvēkam, kas jums maksā, tas zināms.— Hm… Tas daudz ko maina… — Valts domīgi nomurmināja. — Tātad jums seko?— Un jūs tas pārsteidz? — Krols ironiski atjautāja Pēkšņi, cieši ieskatījies man sejā un gandrīz

iebadījis acī pirkstu, iebļāvās:— Šo — arī šo esmu jau redzējis! Nu kā tad — pie Vidzemes tirgus!— Krol, vai jums pēdējā laikā nav izteikts piedāvājums, kas… kuru jūs nepieņēmāt?No mūsu sarunu biedra nosacītās savaldības nepalika ne miņas. Glītā seja pārvērtās līdz

nepazīšanai, un, kā galvassāpēs iebraucis ar pirkstiem matos, viņš sagutna uz elkoņiem. Brīdi tā sēdējis,pēkšņi pielēca kājās un gluži kā.nepieskaitāms sāka skraidīt pa istabu. Garām Kronbergam jozdams, it kāstarp citu pajautāja:

— Jūs no viņiem? — Ieraudzījis noraidoši papurināto galvu, atkal atkrita krēslā un dziļi uzelpoja.Valts pieliecās pie viņa auss un sāka kaut ko čukstus skaidrot, bet Krols atbildei apstiprinoši māja,

reizi pa reizei iesprauzdams: «Jums taisnība.» Es redzēju viņa sejā bailes mijamies ar cerībām, un, kadbeidzot viņš bezspēkā atslīga atzveltnī, cerības šķita ņēmušas virsroku.

— Tagad jūsu kārta. — Kronbergs ar visu krēslu pagriezās pret Ulmani, bet Krols, izvilcis milzīgu,rūtainu kabatlakatu, sāka slaucīt spīdīgo pieri. — Vaļsirdīgi izstāstiet visu kā par gleznu, tā fotogrāfijāmValtera mājā. Domāju, ka tas ir jūsu interesēs.

Dāma uzmeta skatienu draugam, un tas, kā atļauju dodams, pamāja.— Labi, —atbilde šķita dota šim žestam. — Es apprecējos nelaimīgi un aplami, kā jau tas jaunībā

notiek — ātri un bez apdoma. Iemesls šai steigai bija Andris, ar kuru tai laikā draudzējos. Man stāstīja …— viņa nodūra galvu, — bet, kad izrādījās, ka tās nav nekas vairāk kā parastās draudzeņu pļāpas, bija parvēlu. Man piedzima dēls, un vīram nebija ne mazāko aizdomu, ka tas nav viņa. Ak Dievs, diendienāredzēt, kā augot bērns sāk arvien vairāk līdzināties savam īstajam tēvam… Tas ir jāizcieš, jāiznēsā, laisaprastu… šī līdzība arvien vairāk atņēma to mazumiņu jūtu, kuras pienākuma pēc biju atvēlējusi Kārlim.Dzīvei ritot, mūsu starpā auga atsvešinātība. Ar Andri mēs satikāmies atkal… kad dēls jau bija liels. Tāarī palicis vecpuišos, viņš bija saglabājis sevī to, kas kādreiz mūs vienoja … Arī es …

Kāda izbraukuma laikā mēs trijatā nofotografējāmies — es, Silva un Andris. Šo fotogrāfiju — tā irtā, par kuru bija runa, — gluži nejauši atrada vīrs. Kā jau gleznotājam, viņam pietika ar vienu skatienu, laivisu saprastu… Izcēlās drausmīga scēna, kuru noklausījās dēls…

— Lēmumu emigrēt tātad …— Jā, tās bija sekas… Viņi ar vīru jau agrāk sapratās ar grūtībām, bet te… Nespēju un nedrīkstu

Kārli vainot — tāds jau ir cilvēks, un, nonākusi es viņa stāvoklī, varbūt… Jānis rakstīja par grūtībām, unes lauzīju galvu, kā palīdzēt. Vīrs tolaik pat dzirdēt negribēja par viņu, bet šķiet, ka pats liktenis likapašam pastāstīt par gleznu… Halss — tā ir bagātība, bet man negribējās ticēt, ka, profesionāliemgleznotājiem nākot un ejot, neviens līdz šim nebija par to iedomājies. Tāpēc, lai pārbaudītu, ataicinājuciemos savu senu paziņu — mākslas zinātnieku, un viņš apstiprināja — Halss! Mēs ar Andri kopīgiizdomājām pasaciņu par dēla lūgumu to atsūtīt, bet Kārlis ietiepās, un man nācās gleznu paņemt pašai.

Tolaik mūsu kopdzīve bija pārvērtusies ellē… Tad… Andris ieteica man šķirties, lai apprecētos arviņu… Es priekšlikumu pieņēmu, un mēs nolēmām vēstulē dēlam lūgt atsūtīt mums izsaukumu; Gleznaibija jākalpo par ģimenes labklājības ķīlu tur, bet tad iejaucāties jūs…

— Tas nav Halss, — Kronbergs vienkārši pateica, un Ulmane sarāvās. — Labi, ka viss noticis tiešitā, kā noticis, jo labklājības ķīla varēja pārtapt nabadzības apliecībā…

— Kur tam pierādījumi?— Lūdzu, — Kronbergs izņēma no iekškabatas papīru un atlocījis pasniedza Krolam. — Ekspertu

slēdziens …Ulmane, pārliekusies pār drauga plecu, lūpas kustinādama, nedzirdami lasīja. Pēkšņi sejā iezagās

bezcerība, un, nočukstējusi: «Tas nav Halss!» — viņa atkrita savā vietā. Krols, atdevis Valteram papīru,uzlika roku draudzenei uz pleca.

— Mums tagad vienalga… — atlidoja līdz manām ausīm.— Labāk zināt, — noteica Kronbergs, — tas nākotnē pasargās no nepārdomāta soļa. Bet mēs līdz

galam vēl neesam tikuši. Kārta Valteram…Es redzēju, cik grūti Ulmanei turpināt. Varbūt divkosīgā sieviete, cerībām sabrūkot, savos nākotnes

plānos no jauna bija ieslēgusi vīru, kas to lai zina, bet pēc satricinājuma — un to viņa saņēma spēcīgu —man šķita, kā tās glīto seju jau skāra nodevības ēna.

— Šo jautājumu pareizāk būtu adresēt man, — ierunājās Krols un izvilka cigaretes. — Ja dāmasneiebilst …

Elsiņa piecēlās.— Viena iebilst. Ja jūs citādi nevarat, ejam ārā —mums tur lapenīte.Mājas viņā pusē ar. zobotu ķieģeļu rindu norobežotās liekšu dobes galā kļavas paēnā viens otram

pretim stāvēja divi soliņi. Biezā krūmu pārkare aiz katra radīja milzīgas atzveltnes iespaidu. Laikam šovietu smēķēšanai izmantoja visa māja, jo apjomīgā tomātu pastas bundža bija līdz malām pilna ar cigarešugaliem. Aiz zaļajām ceriņkrūmu kupenām kā pasaules iznīcības simbols slējās nodegušās kaimiņmājasskurstenis.

Es ar Valtu apsēdos uz viena, bet māsas ar Krolu vidū — uz pretējā soliņa. Visi, izņemot Elsiņu,aizsmēķēja.

— Aina man stāstīja, — Krols, caur pieri raudzīdamies Valtā, lēnām vēla vārdus, — parsludinājumu, kas novedis viņu pie jums. Tur bijis teikts par detektīvu aģentūru, kurai, kā spriedām, būtujābūt ārpus varas- orgānū pakļautības, tomēr, neskatoties uz to, man zināms paņēmiens, ar kuru jūspiespiedāt atklāt gleznas noslēpumu. Sakiet — un no tā būs atkarīga mana vaļsirdība — vai tā bijataisnība?

Kronbergs saprotoši pamāja.— Mēs neesam varasiestāžu pakļautībā, un nav mums pienākums dot kādam atskaiti. Apsolu — ne

es, ne mans draugs neizpaudīsim ne vārda no tā, ko uzticēsiet mums, un… neizmantosim pret jums. Jūspiekrītat. Robert?

— Jā.— Bet toreiz, — Valts bez smaida paraudzījās El- siņā, — bija nepieciešams rezultāts. Jums

jāpiekrīt, ka es tikai ievirzīju notikumus, bet pārējie nopelni sadalāmi starp māsu un jums.— Izmantojāt sieviešu lētticību… — Elsiņa uzmeta Valtam apbrīnas pilnu skatienu, kas man

nepavisam nepatika.— Likumu nezināšanu, — Kronbergs izlaboja. — Bet ifu pie lietas. Ja jūs apmierināja mūsu

solījums un mani paskaidrojumi, — viņš sacīja Krolam, — es klausos.Jā, lai jūs reālāk novērtētu apstākļus, mēs neesam jums sekojuši…— Ko? — Mūsu sarunas biedra acis iepletās, bet pēc mirkļa it kā apmiglojās — Krols domāja.

— Protams, — viņš beidzot sacīja, — jūs nedzirdētu no manis ne vārda, ja man nevajadzētu padomu…Pēdējie notikumi noveduši mani strupceļā. Es biju spiests priekšlikumu pieņemt un tajā pašā laikānedrīkstēju to darīt, jo, iespējams, mani tur gaidīja lamatas…

— Jūs runājat par lādīti? — es pārtraucu stāstītāju.— Gluži pareizi. Man lika to atnest.— Kas lika?— Mājās pārrunāsim detaļas, Robert, — ieteicās mans draugs, — tagad klausīsimies.— Tirdzniecībā, — Krols turpināja, — katrs cik necik materiāli atbildīgs darbinieks balansē uz

naža asmens starp likumu un pārkāpumu, starp brīvību un … Neiešu iedziļināties sīkumos, bet arī mannereti nācies darīt to, kas… jūs taču saprotat… Sis cilvēks ieradās pie manis ar priekšlikumu… vilinošupriekšlikumu un… draudiem. Man lika, jā, jā, — pamanījis manu skatienu, viņš izaicinoši atkārtoja, —man lika izzagt šo lādīti, ja ne… Biju spiests paklausīt, jo kas gan vēlas nonākt tur… Aina, no kuras mannav noslēpumu, izdomāja, kā to izdarīt. Viņa iesaistīja jūs, un rezultāts visiem zināms.

— Iznāk, ka jūs nesavtīgi atteicāties no lieliskā atalgojuma mūsu labā? — Valts ironiski vaicāja.Krols izlikās nemanām toni.— Man bija aizdomas, — viņš nopietni teica, — ka mani grib izdot kā parastu zagli…— Hm … parastu … Kāpēc?— Pirms tam es atteicos no vēl viena piedāvājuma.Kronbergs pamāja.— Skaidrs, tas bija tas, par ko jums teicu.Es aizsvilos.— Par ko jūs teicāt? Kāpēc es…— Mājās, Robert, mājās, — Valts mam pārtrauca. Viņa šķietami augstprātīgā replika aizdeva

man ātras dusmas, kas gan tikpat ātri noplaka, iedomājoties, ka fakti drīzāk tiek slēpti nevis no manis, betgan māsām. — Lai varētu draudēt, — viņš turpināja, — draudētāja rokās jābūt informācijai.

— Sis cilvēks strādā manā profilā…— Tātad tirdzniecībā, — Kronbergs apmierināti novilka. — Un jūs atteicāt?— Tie nebija sīkumi, par to draud krietni vairāk nekā par… Man galva gāja riņķī, un te vēl

notikums ar gleznu. — Viņš uzmeta sveloša naida pilnu skatienu Valtam. — Jums deguns nejauj paietgarām?

Mans draugs iesmējās.— Varu pieprasīt atvainoties, lai gan … Lieciet, Krol, aiz auss — te man nav ne mazāko nopelnu.

Pirmajā gadījumā manu palīdzību lūdza jums labi pazīstams gleznotājs, otrajā — jūs pats! Nu kā? Tātadtas nav mans deguns, kas ostās, kur nevajag! Ir glezna, ir lādīte saistās ar jūsu personu, Krol! Jūsu gadospēdējais laiks sākt atdalīt cēloni no sekām!

Kronbergs visu to norunāja stingrā, nedaudz ironiskā tonī, un es redzēju, ka viņa vārdi iespaido netikai ekspansīvo veikala direktoru, bet arī abas māsas.

— Turpināsim. — Viņš pārlaida ciešu skatienu pretimsēdētājiem, un, kad tas apstājās pie Elsiņas,vulgāri izkrāsotā sieviete manāmi sarāvās.

— Jūsu kārta.— Gleznu Aina noslēpa pie manis, bet par… par…— Halsu, — Kronbergs palīdzēja.— Jā, par… Halsu uzzināju tikai tagad. Kas tā par lādīti, goda vārds, nezinu. Es runāju patiesību. —

Viņa atgādināja pie mātes kosmētikas piederumiem pieķertu skuķi.— Ne līdz galam, cienītā, ne līdz galam. Pastāstiet par savu draugu, kurš šeit ir kopā ar jums. —

Valts izņēma no mapītes Ulmaņa doto uzņēmumu un, saņēmis trīs pirkstos, novilka gar pretimsēdētājuacīm.

— Ahā! — iesaucās Krols. — Ko es teicu!— Aina, Andris un es… Kur jūs ņēmāt, ka ar mums vēl kāds bijis? — Viņa plati un — to saskatītu

pat bērns — tēlotā izbrīnā iepleta acis.Kronbergs pasmīnēja.— Ļoti vienkārši — kādam taču jāfotografē. Apšaubu, vai šim nolūkam angažējāt «Rīgas foto»

pārstāvi, jo pēc panorāmas nav grūti noteikt, ka šī fotogrāfija uzņemta nomaļā vietā. Tas ļauj secināt, kajūs visi četri esat salasījušies uz iepriekš norunātu vīkendu, rau, kur desa lien no somas, un ceturtajambijis līdzi fotoaparāts. Tā kā māsas draugs redzams uzņēmumā, skaidrs, kur meklējams jūsējais.

Iejaucās Krols.— Kā jūs pierādīsiet, ka viss nav ačgārns teiktajam: fotogrāfs ir no «Rīgas foto», panorāma —

parks līdzās ateljē, bet kadram pretējā pusē jaužu pilna iela?— Pirmkārt, ekipējums. Parka zālē jūs neatļausieties, es vismaz tā ceru, nomest kā somu ar

pārtiku, tā, rau, to saritināto telti, kas, manuprāt, runā pati par sevi. Otrkārt, — viņš vērsās pie Elsiņas, —uzmanīgi ieskatoties uzņēmumā, jūs redzēsiet sevi sūtām gaisa skūpstu, kam adresātu es saskatu vienu —fotogrāfu. Ja viņā pusē būtu ļaužu pilna iela, jūs to nedarītu, turklāt šis žests apstiprina to, ka viņš ir jūsudraugs vai — kā tādus saucat — klients?

— Ko? Ko jūs ar to gribat teikt?— Sargiet redzi un runājiet patiesību! Krolam dotais solījums uz jums neattieksies, ja nebūsiet

atklāta…Koķetīgā skatiena vietā, ar kuru pēdējā pusstundā tika dāsni apveltīts mans draugs, Elsiņas acīs

parādījās čūskas saltais ļaunums. Neviļus paraudzījies sāņus, gluži kā spogulī arī Ulmanes sejā ieraudzījuto pašu izteiksmi.

«Cik viņas līdzīgas,» es nodomāju, «un pretīgas…*— Labi. — Kā luksoforā sarkano gaismu dāmas redzokļos nomainīja zaļā. — Mēs kopā

pavadījām brīvdienas, neredzu tur nekā slikta.— Kā jūs iepazināties?— Andris iepazīstināja … toreiz.Valts jautājoši pavērās Krolā.— Jā, — tas apstiprināja. — Mēs bijām norunājuši aizbraukt izklaidēties, bet viņam vajadzēja

dāmu… Silva piekrita mūs pavadīt.— Kas viņš jums ir?— Kolēģis, — glītais vīrietis negribīgi novilka, — no ministrijas.— Tiktāl mēs būtu tikuši, — Kronbergs secināja. — Tagad jautājums visiem — kāpēc jūs tik ļoti

baidāties no viņa? Nedomājiet, ka tā ir minēšana. Jūsu izvairīšanās runāt par šo cilvēku runā pati parsevi.

Krols nervozi iesmējās.— Viņš ir tas, kam ievajadzējās lādīti un pārējo…— Jūsu ļaunais gars, — Valts pamāja. — Ulmanei nejautāšu, jo jūs abi esat visnotaļ vienoti, bet

Elsiņu es nesaprotu.— Viņš rnani spiež… spiež… — Man par izbrīnu, dāma iešņukstējās.— Klusē! — valdonīgi iekliedzās māsa. - Es pa- teikšu! Nelietis izmanto Silvu vīriešu

pievilināšanai. Noteiktu vīriešu. . precētu… noteiktās vietās. Viņš labi fotografē…— Šantāža?— Droši vien. Sis cilvēks ir briesmīgs! Viņa nagos… Mēs bijām nolēmuši bēgt un ņemt Silvu

līdzi-, bet tagad… Ko tagad? Cerības uz Halsu vējā!— Ko nozīmē — noteikti vīrieši? — es pajautāju.— Vadošie tirdzniecības, pārvaldes vai… varasor- gānu darbinieki.

Kronbergs pasniedza Elsiņai atvērto mapīti un pildspalvu.— Lūk, šeit, — viņš iebadīja pirkstu baltajā lapā, — aprakstiet katru. Runāju daudzskaitlī, lai

nevajadzīga kautrība neliktu jums kādu piemirst.Ulmanes māsa saknieba sarkanās lūpas un, veltījusi manarn kolēģim nicīgu skatienu, pārsēdās ar

muguru pret mums un ņēmās kaut ko rakstīt, bet mēs smēķēdami pacietīgi gaidījām. Dūcošas kameneslaidelējās starp flokšu sārtajām ziedlapiņām, tveicīgajā gaisā nemanīja ne mākonīša, tomēr droši varējuapgalvot, ka atkal gaidāma lietusgāze, — visā ķermenī jautās smagums, un tirpa kājas. Mans barometrskļūdījās ievē rojami retāk par oficiālo.

— Viss! — Elsiņa pagriezās un iemeta mapīti Vai tam klēpī. — Pētīsiet mājās, ja ne, eju projām!— Labi, — Kronbergs apsolīja un aizsprauda aiz muguriņas pildspalvu. — Ja mājās, tad mājās…

Kur jūs todien braucāt, Krol, toreiz, kad pamanījāt pie tirgus Stālu?— Tāpat, tālāk no acīm… Tur tāda neliela upīte, cilvēki iegriežas reti.— Spuņņupe?— Laikam.— Jā, gandrīz piemirsu. No kurienes jums zināms par Meldriem — Valtera lauku mājām?Veikala direktors uzmeta tik zvērojošu skatienu draudzenei, ka likās — nebūtu mūsu, viņš saraustītu

to gabalos.— Tarkšķel Mēle kā slota, tikai vēzēl— NebjaujI Pats par Meldriem stāstīji. Viņš, i— UI* mane pameta ar galvu uz Kronbergu, —

jautāja, kur meklēt, ja pie Valtera nebūs, un es domāju…Krols atmeta ar roku.— Domāju…— Kas jums zināms par šo vietu? — Valts jautāja.— Ne vairfk kā jums. —- Ulmanes draugam noraus- tijās lūpu kaktiņi un acis aizklīda sānis.— Pieņemsim. Bet kam mēa esam pateicību parādā par laimi sastapt Jūs vienkopus Šodien?

Gadījumam?— Mēs atbraucām pie Silvas pārrunāt, ko iesākt.Kronbergs nodzēsa cigareti.— Nu, dārgie likumpārkāpēji, ko man atvadām teikt, ka iepriecināt? — Viņš piecēlās. — Var

gadīties — lai atfriaskotu šo cilvēku, jums nāksies iet talkā. Tas ir vienīgais ceļš, kā izķepuroties no viņatīkliem un pa* šiem nomazgāties cik necik tīrākiem. Laikam viss, izņemot …

— Izņemot? — bažīgi vaicāja Ulmane.— Neliels sīkums. Kāds viņš izskatās?— Pēc bandīta1 Krols saviebās kā galvassāpēs. — Visīstākais bandītslValts vēlreiz ķērās pie mapītes un, atvēris vajadzīgajā vietā, iedeva aplūkot Ulmaņa zīmēto portretu.

Klātesošo sejās pēkšņi iesitās bailes, es skaidri tās saskatīju, un man sāka likties, ka glūnīgs un ļaunsskatiens neredzami seko katram mūsu solim.

— Jā, — beidzot nočukstēja Elsiņa, — tas ir viņš!Kronberga acis iedzirkstījās.— Tādā gadījumā šis te cilvēks ir iejaukts ari notikumā ar gleznu.— Jūs domājat to reizi, kad viņš iegriezās pēc por- treta? —- jautāja Ulmane, un Kronbergs

apstiprinoši pa māja. — Tīrākā sagadīšanās. Andrjs pastāstīja viņam par manām likstām, protams,izņemot Halsu, un viņš ienāca gleznai pakaj. Ļoti šaubos, vai tā būty noticis, ja dienu iepriekš viņi nebūtuvienojušies par lādīti.

— Skaidrs. Un visbeidzot — kā viņu sauc?— Zīberts, — Krols klusinātā balsī atbildēja. Pēteris Zīberts.Trieciens

Kā jau paredzēju, atceļā mūs pārsteidza vēl iespaidīgāka lietusgāze. Balts, stāvs ūdensslānis ļāvaskatienam izurbties, augstākais, desmit metru attālumā, stiklu tīrītāji te neko nelīdzēja. Mirklī katravissīkākā gratn- biņa uz ceļa piepildījās ar dzeltenbrūnu, duļķainu ūdeni, visapkārt šļakstēja un dunēja.Zibens uzliesmojumus varēļa saskatīt kā gaišus, izplūstošus plankumus, tie atgādināja miglā uz mirkliiedegtus starmešus, bet pērkona grāvieni, bez pārtraukuma sekojot cits citam un sāpīgi atbalsojoties katrāŠūnā, pārmāca pat motora rūkoņu. Pēkšņi dzinējs sāka šķaudīt un apklusa. Kronbergs izslēdza aizdedzi un,automašīnai turpinot ceļu vienīgi inerces pēc, piestūrēja malā. Ar visiem četriem riteņiem uzbraukušiuzbēruma grantij, mēs apstājāmies.

— Visīstākie grēku plūdi, — Valts sacīja. — Ja cilvēci sagaida apokalipse, tad tādu es toiedomājos.

— Ar ūdeni jau bija. Šoreiz, kā Bibelē teikts, pastarā tiesa būs ar uguni. Ko darīsim?— Jānogaida. Beigsies lietus, nožūs sveces, un viss būs kārtībā.— Ieslēdziet gabarītus, — es teicu, — kāds var uzbraukt.Kronbergs paklausīja. Pēc tam atsprādzēja drošības jostu un, aizlicis rokas aiz pakauša, atgāzās

sēdeklī.— Ko jums izsaka no Krola dzirdētais vārds?— Uzvārds kā pensionētajam grāmatvedim no Jug- las, tam, kuru mēs apmeklējām sakarā ar Vernera

fon Heca pazušanu.— Tas ir viņa dēls, Robert! Pēteris Zīberts ir Her- maņa Zīberta dēls! Likteņa līčloči .. Runājot par

pašreizējo lietu, esrnu nokļuvis grūtībās. Kaut kas nesakrīt, bet, sitiet nost, nespēju uztaustīt — kas? Sākšuar to, ka Zīberts piedāvāja Krolam mahināciju ar lielu preču partiju. Krols atteicās. Alkatības viņānetrūkst, bet arī gļēvuma ir pietiekami. Tad tas pats Zīberts liek priekšā citu darījumu — izzagt lādīti. Unte nu sākas. Man nav izprotams — mahinators zog paša mahināciju uzskaites dokumentus!

— Kas tur nesaprotams? Slēpj pēdas.— No kā? Un kāpēc tādā gadījumā zagt? Nē, Robert, papīri viņam neko nedod. Zīberts nešaubīgi

zina, kur kārbiņa atrodama, kādus dokumentus tā glabā, bet vienīgi grupas locekļu rīcībā var būt šīsvisnotaļ slepenās ziņas, turklāt — ne ierindas biedra… Lai nu kā, bet mums jau divi vārdi ir — Zīberts unValters. Par pēdējo Vītols sniedza šādas ziņas — neprecējies, apgrozās «melnā tirgus» sabiedrībā, pazīstvisus cik necik atbildīgus tirdzniecības darbiniekus un, lai gan kā liecinieks piedalījies ne vienā vientiesas procesā, pats likumpārkāpumā pieķerts nav ne reizi

— Kas tie par procesiem?— Valsts mantas izlaupīšana.— Visi?— Visi. Manuprāt, šis fakts, neraugoties uz tā statusu tiesā, pats par sevi liecina, ka šis cilvēks

ņēmis tiešu līdzdalību atbildētāju darījumos. Te jāņem vērā, ka Valters nekur nestrādā, un tas apgrūtinaviņa sauk-. sanu pie atbildības. Vītols uzskata, ka viņš pilda tādus kā komivojažiera pienākumus ēnuekonomikas biznesā. Es tam pieskaitītu grāmatveža un kasiera amatus grupā. Mani secinājumi pamatoti uzto dokumentu satura, kurus atradām šī darboņa mājā. Būs jāpavēro viņa miteklis. Es neticu, ka tur neviensneiegriežas. Tā kā mūsu rīcībā nekādas tehnikas nav, vajadzēs sastādīt katra viesa mutisku aprakstu. Būtuvismaz vienam no mums Ulmaņa talantsl Varētu jau nofotografēt, bet nav no kurienes, kaimiņiem prasītriskanti, kas zina, cik tuvās attiecībās viņi ir ar Valteru. Iegaumējot sejas, varbūt uzzināsim, ar ko mumsdarīšana, bet pierādījumu vākšanu atstāsim vēlākam. Kas ir šis Pēteris Zīberts? — viņš domīgi vaicāja.

— Kā tas nākas, ka neatceros viņa seju? — es atjautāju. — Tēvu atceros labi, sievu — mazliet, betviņu ne.

— Pagaidiet! — Valts iesaucās. — Toreiz viņam ap galvu bija kaut kas aptīts.— Pareizil Marles apsējs! Es vēl līdzjūtīgi nodomāju, ka cilvēku moka zobusāpes.Kronbergs pārbrauca roku pār seju.

— Hm… Tas var nenozīmēt neko un var nozīmēt daudz. Dievs dod iespēju man pārliecināties parmanu secinājumu pareizību! — viņš piepeši iesaucās.

Es neko nejautāju, bet Valts, iegrimis smagās pārdomās, klusēja. Šķita, viņš neredz, kā lietusšļakatas sašķist pret stiklu pilienu miriādēs, un nedzird apdullinošos pērkona grāvienus. Salonā kļuvavēsāks, un, par spīti- stihijas trakošanai, es iesnaudos. Sapnī redzēju Sevi mazā laiviņā svaidāmiesrēcoša okeāna bangās. Pēkšņi milzīgs vilnis sāka celt to savā mugurā arvien augstāk un augstāk, laiviņaapgāzās, es pārkritu pār bortu… un atmodos.

Lietus bija pārstājis. Valts ārpusē līkņāja pār kūpošo motoru.— Pamēģiniet iedarbināti — viņš nokliedza.Ierausies šofera vietā, ieslēdzu aizdedzi. Pāris reižunošķaudījies, dzinējs sāka vienmērīgi strādāt. Kronbergs aizcirta pārsegu un iekāpa man blakus.

Slaucīdams lupatā eļļainās rokas, pavēlēja:— Brauciet mājāslAutomašīnas kā skuteri, šķiežot uz abām pusēm ūdņs šaltis, uzmanīgi virzījās pa pludojošo šoseju.

Sajutis bīstamās ūdens kārtiņas izraisīto stūresrata vieglumu, pārgāju uz trešo ātrumu. Valts aizsmēķējisiesprauda man zobos cigareti.

— Bet Krols, — it kā turpinot sarunu, viņš sacīja, — salīdzinājumā ar pārējiem ir sīka, gandrīznekaitīga zivtiņa. Pret tāda kalibra blēžiem jau pārstājuši piemērot likuma pantu, kas paredz brīvībasatņemšanu, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņam par to nav ne jausmas.

— Vai Elsiņas rakstu darbā atradāt sev pazīstamu vārdu?Kronbergs iesmējās.— Neesiet naivs, Robert. Ies jums precēts vīrs stādīties priekšā prostitūtai, lai gan arī pēc apraksta

viens otrs šķiet redzēts. Viņa varēja iedziļināties acu vai matu krāsā, bet paklausieties, kas te rakstīts. —Valts atvēra mapīti.

— «Tas bija bullis — spalvains, platiem pleciem, spēcīgiem gurniem un smirdošām padusēm.Saplēsa blūzīti un vienā laidā, kā banānu ieraudzījis mērkaķis, rija siekalas. Biksītes norāva ar kājasīkšķi, tad…» Jūsu morāle, Stāla kungs, ievērojami cietīs, ja turpināšu, lai gan nevar noliegt, ka zināšanasnāks klāt. Tādā pašā garā viss pārējais. Deviņi vīrieši, deviņi laulātie draugi un… nomenklatūraspārstāvji. Grūta profesija, — viņš domīgi novilka.

— Kam?— Viņai, bet pēdējā laikā arī tiem.Pa dienu pamatīgi izsvīdies, mājās pirmām kārtām palīdu zem dušas. Pa ausu galam dzirdēju Valtu

ņemamies pa virtuvi.— Tīrā miesā vesels gars, — ieraudzījis mani durvīs, viņš apsveica. — To pašu attiecinot arī uz

smadzenēm, aicinu padomāt, pie kura pavediena ķersimies, un nobaudīt tasi kafijas, bet pa to laiku arī esatsvai- dzināšos.

Paklausot Kronbergam, sāku apcerēt mums zināmos faktus un pēc peldes, apsveicis viņu viņa pašavārdiem, pajautāju:

— Vai kāds, ja ne jūs, tad Valdis vai Zigurds, esat painteresējušies par Elīnas Rudzītes veselībasstāvokli?

— Es ne.— Vītols ārstu slēdzienā pieminēja varbūtību, ka viņai slimnīcā būs jāārstējas, bet ar

pārtraukumiem. Es sapratu, ka tādās reizēs viņa būs pie pilnas saprašanas. Un ja nu šis brīdis ir klāt? Mēsvaram palaist garām izdevību.

— Jā, — Valts piekrita. — Galīgi piemirsu. Tūlīt piezvanīšu. — Viņš devās pie telefona, bet esno jauna iegrimu domās.

— Ko? — Sis kliedziens noskanēja droši vien pat Troma istabā.

Atrāvu durvis mirklī, kad Kronbergs nolika klausuli. Viņš pagriezās, un es nobijos — sejā nebija nepilītes asiņu!

— Kas noticis?Ne vārda neteikdams, Valts paspraucās man garām un atkrita krēslā.— Mirusi! — Sis izmisīgais čuksts tik tikko sasniedza manas ausis. — Trīskāršs ēzelis! — viņš

nākamajā mirklī iesaucās. — Trīskāršs!— Kur?— Kāpēc, Robert? — pamazām atgūstot sejas krāsu, mans draugs izlaboja. — Pareizāk vaicāt —

kāpēc? Viņa atrasta slimnīcas dārzā. Zibens trieciens galvas pakauša daļā, no smadzenēm…— Kā tā!— Nezinu, braucam! Vītols jau tur, un ārsti būs brīdināti par mūsu ierašanos.Drēgnajā, baltām flīzēm izklātajā morgā mūs sagaidīja nepazīstams cilvēks baltā halātā un Valdis.

Uz galda ar palagu pārklātā ķermeņa aprises ļāva nojaust, ka mūsu priekšā guļ sieviete. Es pirmo reiziatrados telpā, no kuras sākas cilvēka pēdējā taka šai saulē, un no tā jutos ne visai omulīgi. Vītols pacēlapalaga stūri, un, ieraudzījis līķa zilganmelno seju, pasteidzos novērsties.

— Tātad zibens? — Valts, pamājis uz guļošo augumu, jautāja cilvēkam halātā.— Te kļūdīties nav iespējams, — tas atbildēja. — Pirms stundas plosījās negaiss kā tropos.— Jūsu pacienti arī tādu laiku izmanto pastaigai?— Lielākajai daļai no viņiem laika apstākļi ir absolūti vienaldzīgi.Kronbergs vēlreiz pacēla palaga stūri.— Tātad zibens… — dzirdēju viņu nomurminām.Ārsts saklausījis pamāja.— Bet ievainojumi?— Nav.— Esiet tik laipns, dakter, parādiet cietušās apģērbu, to, kas tobrīd viņai bija mugurā.No blakustelpas ārsts iznesa drēbju sainīti. Valts pavirši uzmeta tam acis, pataustīja un turpināja

taujāt.— Kur viņu atrada?— Tepat līdzās — pie sētas.— Viņai bija kaut kas galvā?— Nē.— Kas uzgaja līki?— Es.— Parādiet — kur.Nopakaļ ārstam iznācām dārzā. Pēc šķebīgās anti- septikas āra gaiss šķita divtik svaigs un smaržīgs.

Dārzā, pareizāk, parkā augstu un kuplu ozolu stumbri kā sargi apjoza skaistu pļaviņu ar nelielu dīķīti vidū.Bet nelaimīgo, kam nereti viss mūžs aizritēja šeit, īstais, vienmēr modrais uzraugs bija sēta, kas tikaitrokšņu veidā ļāva nojaust par pilsētas dzīvi aiz tās. Dārzā ne dvēseles.

— Kur slimnieki?— Pusdieno.Mēs nogriezāmies gar stūri un nezālēm aizaugušā, lapotnes apēnotā, augstā ķieģeļu žoga stūrī

ieraudzījām laukumiņu ar nomīdītu zāli. Norādīdams uz to, ārsts teica:— Viņa sēdēja šeit — ar muguru pret mūri un kājām pret koku.— Kas izraisīja domas par varmācīgu nāvi? — Kronbergs, pētīdams zemi sev zem kājām,

vaicāja.Ārsts izbrīnījies paraustīja plecus.— Nekas.

Mans draugs atliecās un jautājoši pavērās runātājā.— Tad kāpēc jūs zvanījāt milicijai?Dakteris saviebās.— Neviens nekur nav zvanījis, milicija ieradās pati.Vītols apstiprinoši pamāja. Acīmredzot ne man vienīgajam prātā bija iešāvusies doma painteresēties

par Rudzīti.— Pateicos par izsmeļošajām atbildēm, — Kronbergs palocījās un, pievērsies Vītolam, sacīja:— Jūs ar Robertu pagaidiet ārā, bet dakteri es palūgšu pavadīt mani līdz uzņemšanas nodaļai.

Ceru, ka mana profesionālā uzbāzība neliks šo lūgumu novērtēt kā ļaunprātīgu jūsu laika izniekošanu, —viņš pasmaidīja.

Valts ārsta pavadībā devās uz nelielas piebūves pusi, bet mēs ar Valdi uz izeju.— Ko jūs par to domājat? — es vaicāju, kad tikām uz ielas.Vītols iesmējās.— So jautājumu gluži tādā pašā izpildījumā man nācies dzirdēt turpat astoņus gadus no jums

zināmās mutes. Ko es domāju? Dakterim taisnība. Viss noticis tā: glābdamās no lietus, viņa paskrēja zemozola, bet mūsu vectēvu tēvi māca, ka pērkona laikā zem koka patvērumu meklēt nav ieteicams. Zemozoliem tas ir dubultbīstaini vēl tāpēc, ka tie aug uz āderēm un to krustpunktiem, bet šajās vietās zibenssper sevišķi labprāt.

— Tātad nelaimes gadījums?— Protams. Galvenais lādiņš pagājis garām, bet tā, kas viņu skāris, bijis pietiekami, lai izdzēstu

dzīvību. Lūk, arī Valts!— Paiesimies nedaudz, — Kronbergs uzaicināja. — Vai mašīnu vēl drīkstu lietot?Valdis palocīja galvu. Valts gāja, šaudīdams skatienu pa šauro zāles strēmeli starp asfaltēto ietvi un

augsto mūra sienu. Izsmēķējuši pa cigaretei, griezāmies atpakaļ.— Sēsties, aizvedīšu, — viņš uzaicināja Vītolu.— -Tencinu, labprāt. Tev glīta mašīna.— Kādu Dievs devis.— Neglaimo, vismaz pāris nedēļu viņa ir tavā rīcībā, bez visa tā …Kad atslīgām sēdekļos, Kronbergs pāri plecam pajautāja:— Ko jūs par to domājat?Jautājums un Valta nopietnā sejas izteiksme izsauca manī un Vītolā nevaldāmu smieklu lēkmi. Pagāja

vismaz pāris minūšu, iekāms atguvām runasspējas, bet vēlāk nevarēju vien nobrīnīties, cik dažādi gandaba izrīkojas, lai atbrīvotu cilvēku no stresa. Tā kā biju līdzcietīgāks nekā vairums ļaužu, nekad agrāk esnebūtu ticējis, ka, tik tuvu saskāries ar nāvi, turpat pēc brīža spēšu zviegt kā neaptēsts pusaudzis.

— Es jau sāku domāt, ka jūsu īstā vieta ir tur, — noklausījies saraustītos paskaidrojumus,Kronbergs pamāja uz žoga pusi. — Bet nu pietiks. Runās Vītols, mums ar Robertu būs pietiekami laikamājās.

Valdis īsos vārdos iepazīstināja viņu ar savu versiju.— Tātad, — Kronbergs rezumēja, — nelaimes gadījums.— Protams. Pazīdams tevi, papildus no inženiera elektriķa uzzināju, ka slimnīcas teritorijā

augstsprieguma sadales nav — parastā trīsfāžu maiņstrāva, turklāt nāves pazīmes atbilst zibenstriecienam. Braucam, man laiks pie Goļicina.

Iegriezis mašīnu joslā, Valts painteresējās:— Kā pulkvedim sviežas?— Nezinu, no kurienes, bet šķiet, ka vecais kūmiņš kaut ko uzodis. Vēl šorīt smīnēdams pajautāja:

«Kā mūsu bijušajam kolēģim ar veselību, joprojām viss kārtībā?»— Iereģistrējot aģentūru, deklarācijā minēti ari jūs ar Zigi. Kāds tur brīnums …

— Tā jau ir, bet kas viņam liek visur bāzt savu gaļīgo degunu?— Tāda daba.Kad, izlaiduši Valdi, lēnā gaitā garām «Lunai» ripinājām mājup, es nenocietos:— Ieskriesim paēst, traki negribas gatavot.— Nekādā ziņā! Vienīgais pavārs, kam uzticos, ir Stāla kungs.Kopš reizes, kad, vēl strādājot iekšlietu orgānos, kāds no kolēģiem iepazīstināja viņu ar gajas gabala

ceļu no kautuves līaz pat iztapīga oficianta Šķīvī pasniegtajai šnicelei, Kronbergs patstāja apmeklētsabiedriskās ēdināšanas uzņēmumus. Visai delikāti atstāstījis to man, viņš panāca iecerēto — vienīgigalēja nepieciešamība varēja mūs piespiest ieturēt pusdienas ārpus mājām. Sākumā sadalījām mēnesidežūrdienās un atbilstoši grafikam apzinīgi pildījām katrs savus — vai nu šefpavāra, vai virtuves zēna —pienākumus. Negaidīti manī atklājās kulināra talants, un jau pēc neilga laika es pārspēju savu skolotāju nevien pavārmākslas zinībās, bet arī to radošā izmantošanā. Tā mazpamazām saimniecības groži pilnīgipārgāja manās rokās, bet virtuvē katru manis izteiktu piezīmi Valts uzņēma kā likumu. Ieturēdamsmērenību visā, viņš nedaudz grēkoja ar cigaretēm un kafiju, bet, tā kā arī man piemita šis netikums, tadpēcpusdienas mēs nereti pavadījām pie pelnutrauka un tonizējošā dzēriena tases.

— Jums labi padodas bifšteks, — pateicības vietā mani uzslavējis, Kronbergs aizsmēķēja un salējakafiju — Visnotaļ atbalstāma jebkura talanta izaugsme, bet attiecībā uz jums mani sāk mākt šaubas. Jaturpināsiet tādā pašā garā, man gribot negribot nāksies atkāpties no saviem principiem, bet rezultātā varciest darbs Iedomājieties vien detektīvaģentūru ar nosaukumu «Divi resnvēderi»! Visai apšaubu, vaipaziņu vidū varēsim palepoties kaut ar vidēju klientūru, ja nu vienīgi ar šādai izkārtnei atbilstošiempunčiem…

— Svarīgs nav ārējais izskats, bet darbs, — es iebildu.— Un tomēr jums jāpiekrīt, ka vēdera apjoma pālie lināšanās notiek uz fiziskās veiklības rēķina, bet

tam var būt visai nozīmīga loma mūsu dēkās.— Jums gluži vienkārši pietrūkst rakstura, tur tā nelaime.— Laikam gan, — Kronbergs piekrita un vainīgi pasmaidīja. — Ko lai dara, ja bifšteks ir tik

garšīgs…— Man gan no šodienas notikumiem apetīte nez kur pakūpējusi, — es atzinos. — Kādēļ liktenis,Jr

tik nežēlīgs pret to, kas pelnījis līdzcietību un atbalstu, bet labvēlīgs pret neģēļi?— Diemžēl pārsvarā tā tas ir, vismaz šaisaulē.— Bet tas nav taisnīgi! — es aizsvilos. — Lai nu kam, bet neģēlim ir jāsaņem pēc nopelniem, ja

jau labajam tas tiek liegts.— Kāds sakars liktenim ar taisnību, grēku vai atbildību? Nekāds. Liktenis ir Liktenis. Bet, ja runa

ir par atbildību, tad ne jau šīspasaules vareno priekšā, tiem pašiem par to jādomā.— Nabadzīte, — es nopūtos. — Varbūt ārsti vēl dabūtu viņu uz kājām, ja ne šis nejēdzīgais

nelaimes gadījums.Valts uzmeta man dīvainu skatienu.— Vai atceraties vietu, kur viņu atrada? — viņš jautāja.— Aptuveni.— Virs galvas tur lapotnes nav — koks atrodas nostāk. Rudzīte atrasta tūlīt pēc lietusgāzes.

Drēbēs, kuras parādīja prožektors, neatrast sausu ne vīlīti, bet miru* šajai ir ļoti kupli un biezi mati…— Kāds sakars notikušajam ar matiem? — es brīnījos.Kronbergs paliecās man pretim. <— Morgā es pārbaudīju — mati viņai sausi! ;— Nu, un tad? Ko tas nozīmē?Skarbā čukstā Valts atbildēja:— Tas nozīmē rpkavību!

XIII Brīdinājums

No Kronberga vārdiem uzvēdīja aukstums kā no vaļēja kapa. Atkal slepkavība! Vai tiešāmsabiedrības morālais pagrimums novedis pie tā, ka pat no ārsta var nopirkt līdzpilsoņa dzīvību kājebkuras noteiktas vērtības preci? Tik īsā laika sprīdī jau piecas reizes sastapies ar varmācīgu nāvi, nekācitādi nespēju novērtēt šo faktu. Bet varbūt Valts kļūdās?

— Nekļūdos, Robert. Ne velti es painteresējos, kas Rudzītei bijis galvā. Tik biezi mati kā viņaižūst vismaz stundas trīs! Viņa nogalināta citā vietā, bet pēo tam pārnesta dārzā, kur to atrada prožektors.

— Bet kā? Vītols sacīja, ' a augstsprieguma sadales slimnīcā nav, bet zibeni nepiespiedīsi iesperttur, kur to vēlas cilvēks.

— Viņas galvā es ievēroju divus apdegušu matu apļus, aptuveni pussprīža attālumā vienu no otra.Ticiet man — tas nav Zeva darbs. Vai zināt, no kā tie radušies?

— Nē.— Ir tāds neliels pārnēsajams ierocis, elektrošokam paredzēts steks, kam ieslēgšanas brīdī starp

elektrodiem ģenerējas spēcīgs augstsprieguma impulss. Elektrodus — divus kailus izvadus — pieliekotkaut vai apģērbam, var noguldīt gar zemi kuru katru, bet ja galvai… Varbūt, lai palielinātu jaudu un iegūtuvajadzīgo efektu, te sapāroti pat divi. Esmu redzējis to — attālums starp elektrodiem atbilst attālumamstarp apdegumiem. Nelieši viltīgi izmantojuši negaisu. Man nebija ne mazāko aizdomu, līdz ieraudzījuviņas matus.

— Vai tiešām ārsts?Kronbergs paraustīja plecus.— Nedomāju. Es uzdevu viņam pāris visai provokatoriska rakstura jautājumu, bet vazomotori nekā

nedeva. Psihiatrs savas emocijas noslēptu, bet līķu šķērdējs diez vai. Uzņemšanas nodaļā pajautāju, vaikāds nav interesējies par Rudzīti. Man atbildēja noliedzoši, un tas deva kārtējo vielu pārdomām.

— Kādu?— Spriedumi skar mūs un mūsu darbu. Toreiz, Rudzīti aizvedot, ātrās palīdzības ārsts apsolīja

taisnā ceļā nogādāt viņu slimnīcā. Ka tā noticis, es pārliecinājos uzņemšanas nodaļā. Bet tas, ka nevienspar viņu nav interesējies un tomēr viņa nogalināta, liecina, ka slepkava zinājis, kur meklēt savu upuri. Sisfakts savukārt mudina uz domu, ka arī izejas punkta koordinātām jābūt šā cilvēka rīcībā, jo, tikai izsekojotātrās palīdzības mašīnu, viņš varēja nonākt līdz slimnīcai. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, Robert, kaneliešiem zināma mūsu adrese, abi mēs un lieta, ar kuru nodarbojamies.

Jāatzīstas, man kļuva neomulīgi.— Kā tik droši to var apgalvot?— Aizpildot iztrūkstošo ķēdes posmu šefa bandas ceļā no pamestajām mājām līdz mūsu dzīvoklim.

Ja jūs būtu nepazīstams, tad pēc automašīnas un vājprātīgās sievietes nolaupīšanas pēdas viņiem būtuzudušas uz visiem laikiem. Bet tā navl Jums pazūdot, nekavējoties tiek noorganizēta mūsu dzīvokļanovērošana, jo tikai tā var izskaidrot pēdējos notikumus.

— Novāc lieciniekus?— Turklāt bez žēlastības. Esmu pārliecināts, ka tie ir viņi, kas seko Krolam. Gaida izdevīgu brīdi,

lai nolaupītu. Bandīti droši vien ar tiem pašiem necilvēciskajiem līdzekļiem, kas noveda Rudzīti līdzārprātam, cer piespiest Krolu sadarboties. Pie Vidzemes tirgus, negaidīti uzradies, jūs izrādījātiesinteresantāks objekts par veikala direktorei. Šefa: «Man jāzina!» — laikam attiecas uz jūsu iespējamosadarbl |ir Krolu. Secinājums pats no sevis — bandai mēs nebūt neesam nezināmas personas, tāpat visspārējais… Mēs jau agrāk pieļāvām šo iespēju. Nevaru sev piedot, ka neņēmu to vērā! Visīstākā

paviršība, par kuru nāktos … Trīskāršs, nē — pieckāršs ēzelis! Man prātā nenāca, cik krasi šis darbsatšķirsies no iepriekšējā … Skola maksā naudu, un man tā būs rūgta mācība! Arī jums uz priekšu deriegaumēt, ka neko nedrīkst pamest pusceļā un jebkura doma, lai cik nebūtiska tā liktos, jāizdomā līdzgalam, un jāpieņem atbilstošs lēmums. Tagad mūsu darbs kļuvis divtik sarežģīts un bīstams. Lai ciknepatīkami tas man liktos, nāksies aktivizēt Vītolu, Zigis pārāk noslogots. Kā jūs uzskatāt — ciktāl mēsvaram atjauties ar noziedzniekiem izrīkoties tā, kā viņi izrīkojas ar mums? Izslēdzot slepkavības, protams.

— Mana dzija pārliecība, ka pret ļaunprātīgiem noziedzniekiem atļauti visi līdzekļi. Galvenais —izolēt!

— Piekrītu. — Valts piecēlās. — Mani šovakar negaidiet, jūs, lai neizraisītu aizdomas, līdzineņemu. — Viņš nozuda savā istabā, bet es gurdā tīksmē turpināju zvilnēt krēslā, pateicīgs par to, kanekur nav jāiet.

Kad durvis atkal atvērās, man paspruka:— Kas tad tas, velns parāvis!So izsaucienu izraisīja izcili nepatīkamais subjekts manā priekšā. Bālā, vecišķā seja ar neredzīgo

zaļajām brillēm aizsegtajām acīm, zemu pāri pierei uzvilktu cepuri, no kuras līda garu, salēkšķētu matušķipsnas, radīja atbaidoša ubaga tēlu. To pastiprināja apnēsātais uzvalks un nošķiebtās kurpes, tikaispēcīgās rokas, kas, izlīdušas no apspurušo piedurkņu apakšas, cieši turēja baltu spieķi, ļāva noteikt, kamanā priekšā stāv neviens cits kā Kronbergs.

— Pēc jūsu sejas redzu, — viņš ar gandarījumu konstatēja, — ka noteikt, kas slēpjas zem šīsārienes, viņiem būs pagrūti, bet redzu arī, ka nenomaskēta palikusi kāda acīs krītoša vieta.

— Rokas.— Hm… Jums taisnība. — Valts ievilka tās dziļāk piedurknēs un reizē it kā sakumpa. — Citas

iespējas, kā tikt ārā nepazītam, es neredzu, — viņš paskaidroja. — Pa logu pamanīju aizdomīgu tipuslaistāmies gar mūsu māju un varu derēt, ka viņš nav viens. Šodienas gaitām man liecinieki nav vajadzīgi.Bet kas atlikušajā dienas daļā paredzēts jums?

— Sen ilgojos pavadīt vakaru pie grāmatas.— Tad uz redzi! — Aiz groteskā stāva aizcirtās ārdurvis, un es dzirdēju spieķa klaudzienus

izgaistam kāpnēs.Piesardzīgi pavilku aizkaru. Pirmais man iekrita acīs Kronbergs, kas ielai pretējā pusē akla cilvēka

nedrošajā gaitā, velkot spieķi gar trotuāra bruģēto malu, attālinājās Ausekļa ielas virzienā. Turpat netālumanu uzmanību piesaistīja divi vīrieši. Abi sarunājās, bet es pamanīju pētošu, slepus uzmestu mirkli mūsulogam. Roka pati no sevis palaida aizkara malu. Izrādījās, ka K.ronbergam taisnība — mūsu dzīvoklinovēroja!

Varbūt profesionāla detektīva praksē šādi notikumi ir ikdienišķa parādība, bet manā atmiņānekavējoties atausa izmeklēšanas bīstamākās epizodes. Kas būs, ja ļaundari mēģinās ielauzties? Izskrējispriekšnamā, ar abām atslēgām cieši noslēdzu ārdurvis un aizāķēju ķēdi. Tikai tā nodrošinājies, pamazāmsāku nomierināties. Grāmata pēc redzētā nebija ne prātā. Smadzenes kā pēc nogurdinošas bezmiega naktsbremzēja jebkuru straujāku domu, bet, par spīti šiem flegmatiskuma uzplūdiem, it kā pats no sevis manprātā iekrita vecais, daudz pieredzējušais, astoņkārtīgais binoklis. Atradu to veļasskapja dibenā, paķērupaciņu rakstāmmašīnas lapu, zīmuli, dzēšgumiju un, piestūmis pie palodzes galdu, uzmanīgi palūkojos ārā.

Abi aizdomīgie vīrieši joprojām atradās savā postenī. Noregulējis asumu, cauri optisko lēcusistēmai sāku aplūkot ielas viņā pusē dirnošo pāri. Garākais — masīvs, neskuvies vīrs — hoteikti bijagalvenais. Tenisa krekls izcēla viņa reljefās krūtis un spēcīgos bicepsus, un pat platās, maisveidīgāsbikses nepadarīja sportisko augumu neveiklāku. Otrs, pusgalvu zemāks par biedru, nepiesaistīja skatienunedz ar stāvu, nedz ārieni. Vienīgo uzmanības vērto detaļu es atradu viņa sejā. Tas bija deguns — garš,plāns, šķībs, pieplacināts labajam vaigam, tas šķita ostāmies kaut kur sānis.

Mēģinādams atdarināt Ulmani, ņēmos pārzīmēt baltajās lapās uz ielas redzamās sejas. Nācās visai

grūti novērot un reizē slēpties no viņu ašajiem skatieniem Sāku ar garo, bet, izniekojis kādas desmitminūtes pa tukšo un tā arī neuztvēris tā ģīmim raksturīgo, pārslēdzos uz mazāko. Mirklī, kad, pārzīmējisportretā modeļa fizionomijas greizo rotu, noņēmu no papīra zīmuli, viņus aizsedza piebraucis autobuss.Nesapratu, kas aiz tā notiek, tikai rietošās saules staros vairākas izstieptas ēnas šķita dejojam uz asfaltasarežģītu deju. Negaidīji parādījās mans modelis, tam sekoja vairāki vīri, bet šķībdegunis sprinteraātrumā nozuda aiz stūra. Krietni lēnākā vajātāju gaita ļāva secināt, ka viņi atgriezīsies tukšā. Tā arī notika.Autobuss nogriezās bēgļa uzņemtajā virzienā, atstādams tukšu ietvi. Man šis skats sniedza neizsakāmuatvieglojumu. Es nešaubījos, ka nupat redzēto izrādi organizējis Kronbergs, tā ka atlika gaidīt, līdzpārradies viņš apstiprinās manu pieņēmumu.

Jo vēlāka nāca vakarstunda, jo augtin auga nervu saspīlējums. Jutos nevarīgs kā tikko piedzimisbērns Mazākais troksnītis lika man sarauties, un arvien drūmākas domas nomāca sirdi. Pat grāmata, kurāvLsne- lāgākajos dzīves mirkļos esmu smēlies mierinājumu, šoreiz to liedza. Aizdedzināju visas spuldzesun, acis nenolaizdams, sāku sekot pulksteņa rādītāju gaitai. Kā vainagojot draudošo briesmu nojautu, ārāsacēlās vējš un sāka līt. Lietus rībināšana pa palodzi mijās ar vēja žēlajām gaudām skurstenī un jumtaskārda dobjo dunoņu. Koki brāzmās locījās, kā neredzama milža purināti, un šķita, ka arī dabas spēki irsazvērējušies pret mani. Bet vara, kuras priekšā ir bezspēcīga cilvēka griba un prāts, uzveica vārgomiesu. Miegs — šis visvarenais dzīvības elements, bez kura nespēj iztikt nedz divkājis, nedz četrkājis, —pakļāva sev bez brīdinājuma — pēkšņi un neatvairāmi.

Vāra skaņa lika atvērt acis. Pēkšņi atskanēja zvans, un tam sekoja dobji belzieni durvīs. Lai cikdīvaini, bet mani šie trokšņi saniknoja. Vienā stiepienā biju virtuvē un nākamajā mirklī, ar gaļas cirvītistāvēdams ārdurvju priekšā, nobļāvu:

— Kas tur vazājas?Atbildei atskanēja balss, no kuras man k|uva viegli un labi.— Taisiet taču vaļā, Robert!Tikai tagad ieraudzīju, ka nostieptā ķēde neļauj Valtam tikt dzīvoklī.— Tūlīt.Atāķējis atgrūdu durvis un gandrīz nostiepos nemaņā. Biju pavisam piemirsis par Kronberga

maskarādi, un derdzīgais aklā ubaga stāvs lika sirdij sarauties spējās izbailēs.— Nebīstieties, tas esmu es, — Valts mierinot sacīja un noņēma zaļās brilles. — Neblenziet tik

draudīgi, nolaidiet ieroci, — viņš pamāja uz agresīvi pacelto cirvīti manā rokā, — un aiciniet iekšā!Ar neslēptu prieku ēdināju draugu, bet viņš atbildei smaidīja par manu pakalpību. Es redzēju, ka

Valts saprot, kādu atvieglojumu man nes viņa atgriešanās, un ļauj pilnā mērā izbaudīt to, rosoties pavirtuvi.

— Dīvainas brokastis četros no rīta, — viņš aizsmēķēja un, uzmetis man īsu skatienu, pasmīnēja.— Redzu, jūs varen interesē, kādās vietās' esmu ubagojis un kādi ir rezultāti.

— Nebūt nevēlos to noliegt, — es atteicu. — Vai jūs bijāt tas, kas organizēja tvarstīšanu?— Nevaru taču ikdienā apgrūtināt sevi ar parūkām un novalkātu apģērbu, — viņš atteica. — Lai

zina…— Bet tas var attālināt bandas atmaskošanu. Vēl ņems un aizies pagrīdē.Valts noraidoši papurināja galvu.— Redzu, jums ir visai miglains priekšstats par tirgus ekonomiku. Te darbojas ekonomiskie

principi, kas maksimāli stimulē darboties, un to jūs zināt ne sliktāk par mani. No otras puses — un to jūsnezināt vai zināt ļoti vāji — saglabājas kaut kas līdzīgs primitīvai pie- spiedsistēmai, jo, ņemiet vērā, šītirgus ekonomika ir ar saknēm ieaugusi ēnu biznesā. Tagad iedomājieties de- klasētu elementu, kas, parspīti riskam, ieguldījis maksimāli iespējamo naudas, pūliņu un izdomas daļu kopējā noziedzīgā plānarealizēšanā. Kādu dienu viņš saņem negaidītu ziņu, ka viņa kolēģis bailēs no atbildības atsakās turpinātiesākto. Kas notiek? Visā komerc- ķēdē tiek izrauts viens posms, niecīgs, bet bez tā šī ķēde ir nulles

vērta. Un te, lūk, sāk darboties jau minētā piespiedsistēma. Mūsu deklasētais elements pārgrauzīs rīklikatram, kas, gribēdams vai negribēdams, apdraudēs viņa peļņas daļu. Es gandrīz nešaubos, ka ar Rudzītiviņi gribēja aizpildīt šādu posmu, atcerieties, viņa tikai neseri sāka strādāt amatā. Vītols ievācainformāciju par viņas priekšteci, un izrādījās, ka šis, pēc kolēģu nostāstiem, visai amorālais cilvēkspazudis bez vēsts! Valsts pārtop mafijā, nu es to redzu pavisam skaidri, redzu tās objektīvospriekšnoteikumus! Pāreja uz tirgus ekonomiku republikā aktivizēs zeķē noguldītos negodīgos miljonus. Unnaivi ir cerēt, ka izdosies tos neitralizēt ar valdības plānotajiem pasākumiem. Sie miljoni, gluži kā fonHeca atstātais mantojums, guļ iemiesoti zeltā, vērtslietās un mākslas darbos, gatavi pirmajā izdevīgajāmirklī pamest valsti, lai valūtas veidā atgrieztos jau kā pilntiesīgi saimnieki mūsu Latvijā … Padomājietpar sociālajām sekām … Bet tas vēl nav viss. Turpmāk mafiozajiem grupējumiem būs nepieciešami savicilvēki augstākajos valsts orgānos, lai tie savukārt ieceltu noteicošajos amatos savējos, izdabūtu cauriparlamentam vajadzīgu likumprojektu, garantētu valsts pasūtījumus sev, — un tā tālāk. Tātad nākošaisetaps — mafijas cīņa par politisko varu!

— Velns parāvis! — man izlauzās. — Vai tikai jūs neiekrāsojat nākotni pārāk drūmās krāsās?— Krāsas nav no manas paletes. Tās koncentrētas valdības rokās, un, ja tā pratīs izvērtēt stāvokli,

apjēgt tagadni un atrast līdzekļus, kā nokrāsot nākotni, beigu beigās viss var vēl izskatīties ievērojamidzīves- priecīgāk par manis vienīgi iztēloto, — Valts atteica. — Bet tas ir jāizdara savlaicīgi, — pēc īsaklusuma brīža viņš domīgi piebilda.

— Pastāstiet par šodienas piedzīvojumiem! — es palūdzu.— Vispirms norunājām ar Vītolu, kā aizvākt glūņas. Izspēlējām minidrāmu ar anonīmu telefona

zvanu, kuraautors norāda meklēšanā izsludināto personu atrašanās vietu. Bijusi man iespēja tuvāk papētīt šos

tipusl— Pagaidiet! — es Iesaucos un atnesu savus «mākslas darbus». — Rubenss no manis pašvaks, bet

fizio-nomijas ņemtas tuvplānā.— Jūs taču negribat teikt, — Valts uzmeta man pārsteigtu skatienu, — ka ielūdzāt viņus pie sevis

papozēt?— Nē, bet man ir binoklis.— Teicami, Robert, vienkārši brīnišķīgi, — pētīdams šķibdeguņa portretu, Kronbergs uzsita man uz

pleca. — Sis te, — kā apzīmogojot viņš uzspieda īk|ķi tam uz pieres, — tik tiešām figurē meklējamosarakstā! Otro mēs saņēmām, bet šis paguva izsprukt. Nemaz tik slikti nav. — Viņš salika lapas kaudzītē.— No jums vēl varētu iznākt…

— Kas? — godkārē iz riezu krūti.— Profesionāls šefpavārs… bet gleznotājs, atvainojiet… Viņa deguns ir krietni izteiksmīgāks par

jūsu meistarību…— Labi, stāstiet tālāk, — es norūcu.— Pēc tam nometināju Krolu pie savas radinieces. Viņa m na ksies tur nodzīvot līdz izmeklēšanas

beigām. Nedod Dievs traģēdijai atkārtoties.— Kāda vajadzība rūpēties par blēdi, kas turklāt jūs neieredz?— Tāda šķirošana, manuprāt, ir nepareiza. Buržujs, strādnieks, prezidents vai blēdis — visi tie ir

cilvēki. Atšķirība meklējama ne jau mantiskajā nevienlīdzībā vai izdomātajā ekspluatatora unekspluatējamā antagonismā, nē, to pauž attieksme pret sev līdzīgajiem, cilvēka attieksme pret cilvēku.Rezultātā viss ievērojami vienkāršojas, paliek labais un sliktais. Bet sliktajam vienmēr jādod iespējapārtapt, jo nav tādas svītras, kas norobežotu tos vienu no otra. Atcerieties Žanu Valžānu vai Airtonu.Protams, ir nepāraudzināmie. Tos neietekmē nedz paraugs, nedz vārds, nedz sods. Tādiem diemžēl navvietas sabiedrībā. Bet rūpēties par blēdi, kā jūs izteicāties, man liek sirdsapziņa, jo kas es būtu, ja aukstu

prātu spētu viņu nodot. Arī Krols ir cilvēks, tātad mans brālis. Varbūt to varētu vēlēties labāku, bet, kātēvs vai māte šī iemesla dēj neatteiksies no sava bērna, tā es nevaru atteikties ne no viena, kas nescilvēka vārdu. Ja vien ir kaut mazākās cerības…

— Nožmiegs reiz jūs Sis vai cits brālis ka likts, —es nopūtos. — Tad viņāsaulē varēsiet turpināt savu labdarību. Es saprotu, arī man ir tuvs tas, ko

sakāt, bet žēl jūsu. Ko īsti Krols nogrēkojies, ka viņš jāslēpj?— Viņu, tāpat kā Rudzīti, var saistīt ar mums, Robert … Atceraties Vidzemes tirgu? Es nedrīkstu

riskēt! Bez tam Krols atteicās no darījuma, bet mēs jau redzējām, ar ko tas var beigties. Turklāt esmuparedzējis viņam ne jau statista lomu Zīberta atmaskošanā Ņemot vērā draudīgos apstākļus, arī jums kādulaiku nāksies pavadīt mājas arestā.

— Nekad! — es sašutumā iekliedzos. — Brīvu cilvēku nepiespiest…— Dievs pasarg, Robert, — Valts pārmetoši ierunājās starpā. — Neviens, izņemot Stālu, nevar

uzlikt jums šo arestu. Nu padomājiet pats — viņi jūs pazīst, zina, kur dzīvojat, zina, ar ko nodarbojaties!Jūs nevarat neko citu kā vienīgi iekulties nelaimē, piekrītat?

— Bet pats? Viss uzskaitītais attiecas arī uz jums.— Man piemīt īpašība noteiktos apstākļos mainīt ārējo izskatu, bet to bez īpašām iemaņām izdarīt

nav nemaz tik vienkārši. Apsolu pie pirmās nepieciešamības griezties pēc palīdzības, bet šobrīd es jūsuvietā nodotos grāmatai, pavārmākslai un tā materiāla analīzei, kuru man būs tas gods piegādāt. Neraucietpieri, galvu augšā!

Par spīti Valta uzmundrinošajiem vārdiem, es jau sadrūvējos, bet, atcerējies, ka katrā atsevišķāgadījumā esmu iekļuvis ķezā vai izsaucis mūsu pretinieku pretdarbību Kronberga minēto iemeslu dēļ,negribīgi piekritu:

— Labi, sekošu jūsu padomam un arestēšu pats sevi, bet…— Bet? — Kronberga seja pauda gatavību izpildīt visu, ko lūgšu. ,— Pārtiku piegādāsiet jūs! — ar zināmu gandarījumu nobeidzu, pilnīgi pārliecināts, ka Valtam ne

jausmas nav par katastrofālo stāvokli gastronomijas veikalos.— Protams, — viņš vientiesīgi piekrita un piebilda: — Nepazīstamus iekšā nelaidiet! Es mēģināšu

noskaidrot, arī jūs pa logiem piesardzīgi pavērojiet, kādus secinājumus pēc šodienas tvarstīšanas bandaizdarījusi. Vēl jāuzzina, vai Vītols ir ko prātīgu izspiedis no sagūstītā novērotāja, lai gan šaubos. -

— Kāpēc?— Sie cilvēki nebūt nav muļķi. Novērošana drīzāk kalpoja iebaidīšanai — vai pamanījāt, cik

uzkrītoši viņi šaudīja skatienus uz mūsu logiem?— Jā, arī man tā likās.— Nu redziet! Ja jau abi neesam palaiduši to garām, tas nozīmē, ka neesam kļūdījušies. Sākas mūsu

darba grūtākais posms — pierādījumu vākšana. Ja tuvāko dienu laikā neuzradīsies iauni spiegi,turpināsim darbu divatā. Bet nu laiks atlikušo nakts daļu veltīt miegam. Jaukus sapņus!

Turpmākās dienas man aizritēja, vientulībā rosoties pa virtuvi vai gulšņājot ar grāmatu rokā.Televīzijas pārraižu pārpolitizācija — kā viss, kā ir par daudz, — drīz vien laupīja interesi. Rītos agripametis māju, Kronbergs atgriezās vēlā naktī. Analīzei solītais materiāls izpalika, un šis fakts, kā arīValta drūmā seja rādīja, ka darbs virzās uz priekšu ļoti gausi. Novērotājus vairs nemanījām, redzams,banda bija izdarījusi attiecīgus secinājumus, un Kronbergs savas maskarādes atribūtus sabāzarakstāmgalda atvilktnē. Vītols, tā arī neko neuzzinājis, bija spiests aizturēto izlūku atlaist.

Trešās dienas vakarā kopš labprātīgā ieslodzījuma sākuma, kad, velti izgaidījies draugu, jau taisījosuz dusu, atskanēja telefona zvans.

— Vai Stāis? — spriežot pēc balss, jauna sieviete vaicāja.— Klausos.— Zvanu jums Kronberga uzdevumā.

— Vai kas noticis?— Nē. Gluži vienkārši viņš vakariņo' pie mums un lūdz jūs piebiedroties.— Kur tas ir?— «Tallinā», esmu tur oficiante. Viņš palūdza mani piezvanīt. Trešais galdiņš pa kreisi, šveicars

būs brīdināts. Ko atbildēt — jūs būsiet?— Kronbergs ir viens?— Jā.Uzmetu acis pulkstenim — pusvienpadsmit.— Pēc minūtēm četrdesmit, — es apsolīju, un viņa nojika klausuli.Aizņemtības dēļ novārtā pamestā atpūta manā dzīvē bija ienesusi zināmu pelēcību, tāpēc

uzaicinājums nāca īstajā laikā. Es cerēju, ka neliela izklaidēšanās nāks man par labu un ļaus atbrīvotiesno pēdējo' dienu nomāktā garastāvokļa. Steigā noskuvies, sameklēju skapī uzvalku, baltu kreklu unkaklasaiti. Pēdējo reizi iemetis acis spogulī, devos ceļā.

Augusta svaigajā gaisā jautās rudens tuvums. Ari vasarai tik agrīnā melnas nakts stunda apliecinājato Pa slikti apgaismoto Dzirnavu ielu ātrā gaitā soļoju turp, kur mani gaidīja līksmība un draug§. Gājējusnemanīja, tikai patālu aizmugurē nedrošā gaitā stebe- rēja piedzēries resnis. Kad nonācu pie nelielāskvēriņa no ozolu melnajām pazarēm atdalījās vairākas tumšas ēnas. Salēcos kā sprinteris startā un jaupadevos uz priekšu, kad ieraudzīju vairākus lamzakus parādāmies gar stūri. Neslēpdami savus nodomus,rokas kabatās sabāzuši, viņi tuvojās draudīgi un klusi. Apcirtos — aizmugurē tas pats! Prātā ienāca maksun jautājums — vai tā satura pietiks, lai atpirktos? Un tomēr doma, ka šie mēsli, šie pabiras grasās arderdzīgajām ķepām čamdīties manās kabatās, kā vienmēr, kad tika pazemota mana pašcieņa, likaiesvelties nevaldāmā niknumā. Es tik tikko valdījos, redzēdams, kŠ ciešā lokā mani apstāj kādi astoņivīri. Viņu sejas ar melnajiem acu dobumiem un pustumsas izķropļotajiem vaibstiem šķita vienādas unļaunas. Kad barvedis, gorillas ārienes cienīgs subjekts, ņirdzīgā pieklājībā pastiepa pret mani lūdzošuroku, es neizturēju. Jau atvēzējos, lai krautu pa tā atkārušos žokli, te mana kustība tika pārtraukta pusceļā.Nē, ne sveša roka, pārtvērusi manējo, piespieda to apstāties. Iemesls bija cits — tieva aukliņa, kāžņaudzējčūska piepeši savilkdamās man ap kaklu, lika spēji pāriet aizsardzībā. No drausmīgā spiedienaacis, likās, teju izsprāgs no orbītām, gārdziens iestrēga kaut kur rīkles sākumā, bet miglas auts, aizklājotapkārtni, vēstīja par tuvo galu. Kā neprātīgs spārdījos un locījos, taču rokas tvarstīja tikai tukšu gaisu.Brīdī, kad ausīs ieskanējās pastardienas svinīgie zvani, cilpa negaidīti atslāba un plaušās ieplūdadzīvinošais gaiss. Es slikti apjēdzu, kas ar mani notiek, jutu vienīgi, ka divi uzbrucēji balsta un cieši turmani aiz rokām. Vēl pēc mirkļa, kad nevarīgās kājas no jauna spēja noturēt ķermeņa svaru, es tiku ievilktsskvērā un ar varu apsēdināts uz sola. Bandītu. klusēšana man šķita divtik draudīga, jo es skaidri jutu, kakaut kas tiek gatavots. Bailes bija nez kur pagaisušas, bet to vietā stājies paralīzei līdzīgs sastingums,tāds, kādu

laikam nācās pārdzīvot Deividam Livingstonam lauvas ķetnās. Šis nervu šoks iepresēja gribu,locekļus un sa-* prātu vienaldzības pilnā nevarībā. Joprojām manas rokas žņaudza divi spēcīgi lamzaki,bet arī brīvs es nebūtu spējis pakustināt ne pirksta. Cilpa bija noņemta.

Es pazinu šo vietu. Nelielais postaments manā priekšā vēl tikai gaidīja uz to svarīgo personu, kurainākotnē bija paredzēts ar savu klātbūtni pagodināt kā pašu skvēriņu, tā arī tā apmeklētājus. Pjedestālaplakanās virsmas vidū, augstprātīgi izslējies, rēgojās tērauda armatūras gals, apliecinot viņam uzticētogodpilno misiju. No ielas puses betonēto kubu burta U veidā iežogoja divi soliņi un košumkrūms. Dzērājiapķērīgi izmantoja to galda vietā, juzdamies šeit ievērojami omulīgāk nekā pavārtē. Nereti garāmejot esneuzkrītoši pavēroju sabiedrības pabērnu izdarības. Alkohols, apzīmogojis sejas un uzvedību, betsievietēm — visu būtību» pārvērta cilvēku tā tālajā priekštecī. Uz šī pašaizliedzīgo Bakha pielūdzējusoliņa ar muguru pret ielu, vēl neattapies, nerunīgo bandītu ielenkts, drūmā bezcerībā gaidīdamsnenovēršamo, tagad sēdēju es.

Pēkšņi aizmugurē nokaucās bremzes, un reizē ar šo skaņu barvedis, sagrābis mani aiz matiem,piegrūda pie rīkles gara dunča asinskāri spīdošo asmeni.

— Viens pīkstiens, — viņš nošņāca, — un vari uzskatīt sevi par līķi. Nemēģini lūrēt atpakaļ!Par laimi, es joprojām atrados kā transā, bet brīdinājums, par gpīti kritiskajam stāvoklim, viesa

cerības.Labu brīdi nekas nenotika. Pretīgais nelietis vēl arvien turēja mani aiz matiem, un kaklu zem zoda

saldēja aukstā metāla griezīgā mala.— Kā sviežas, štāl? — aiz muguras negaidīti atskanēja balss, no kuras man šermuļi pārskrēja pār

kauliem. Vai es varēju aizmirst salto, griezīgo balsi — balsi, ar kuru saistījās nāves dvesma, balsi, kurakā lietuvēns vajāja mani murgainos sapņos? Aiz muguras man neredzams stāvēja šefs!

— Negaidīju, — ar izsmieklu viņš turpināja, — ka izcilā skolotāja audzēknis uzķersies uz tikprimitīva āķa, bet redzams, tavas prāta spējas ir visai ierobežotas. Vispār tu Ģsi sīka vienība, bet manjāzina! Tava nožēlojamā eksistence, draudziņ, 7- pēkšņi pašā ausī izdzirdu šņācošii Čukstu un nāsīsiesitās dārgas smaržas, — k atkarīga tika? no paša. Atbildēsi — būsi

brīvs, klusēsi vai melosi — redzi tur tā ozola zaru, tur — priekšā? Tur tu pieliksi bikses un izbeigsišīszemes gaitas, detektīvi — Viņš ieķiķinājās. — Man nepatīk, ka manās darīšanās bāž degunu sveši! Tastev par sodu. — Es sajutu divus pirkstus viegli iekniebjam labās auss ļipiņā. — Tikai nedomā, ka tevrēgojas un mēs neesam tikušies. Atceries lauku māju … pagrabu … Tagad jautājums — kas kopējs tev arKrolu? Brīdinu, es zinu daudz, un, ja kaut kās nesakritīs… atceries tur to zaru!

«Krols!» es drudžaini domāju. «Tātad'tomēr Krols! Ko šefs var zināt? To, ka es sekoju. Bet essekoju Ulmanei… Ja nu viņa rīcībā ir informācija par mūsu vizīti Jelgavā? Bet arī tur figurē Ulmane…Krols saistīts ar Zībertu un lādīti Valtera mājās … Nē, tas neder. Kur izeja? Krols un Ulmane? Jā, tē tā ir— Ulmane! Ulmane un glezna, lūk!»

— Pasteidzies, St$l! Netaisos tevis dēļ te nokvernēt nakti. Nu, vai sāksi?— Labi, — es atbildēju un, cik pārliecinoši vien spēdams, izstāstīju visu notikumu par iedomāto

Halsu, portreta zādzību un atgūšanu.Labu brīdi valdīja klusums, droši vien neredzamais klausītājs apsvēra dzirdēto. Manī mazpamazām

atgriezās bailes, un, kad pēkšņi viņš no jauna ierunājās, es nodrebēju.— Pastāsti par mūsu tikšanos Kronbergam un nepiemirsti… zaru. Ceru, tev zināmie piemēri ļaus

novērtēt manas iespējas. Tas viss attiecas arī uz viņu. Ja jūs nepārtrauksiet, tad tur, — līdz šim šņācošābalss pārauga histēriskā spiedzienā, un gar ausi man pastiepās roka ar izstieptu rādītājpirkstu, savītusi,vecišķa āda — es to saskatīju skaidri, — tur karāsieties abi! Atceries — abi!

Zelta gredzens ar aci galvaskausa veidā, iedzirkstī- jics uz vidējā pirksta, piešķīra šiem draudiemfatālas neizbēgamības varu. Roka nozuda, un pēc mirkļa aizmugurē ierēcās motors. Dzirdēju aizcērtamiesautomašīnas durvis, un dzinēja troksnis izgaisa tālumā. Uz barveža pavēlošo mājienu abi lamzaki palaidamanas rokas, bet viņ§, atvadu vietā kā skūpstam piebāzis cieši klāt smirdošu muti, iečukstēja taisni sejā:

— Man tevis žēl…Ne vārda nepārmijuši, tumšie stāvi izklīda kur kurais, atstādami mani vienatnē ar vēl neaizņemto

postamentu un nakti. Notikušo varētu uzskatīt par ļaunu dēmonu uzsūtītu vīziju, ja ne svilinošas sāpes, kaskā nokaitēta stīpa dedzināja kakla pazodes daļu. Pacēlu roku un sataustīju aukliņas atstātu zīmi.

Jau sen atguvies, es joprojām nekustējos, grimdams smagās pārdomās par tām baisajām pārmaiņām,kas kopš mirkļa, kad, sarokojies ar Kronbergu, devu piekrišanu sadarboties, lika balansēt uz bezdibeņamalas. Vai varēju iedomāties, cik bīstama šī sadarbība izvērtīsies man? Trīs reizes četru mēnešu laikāatrasties par sprīdi no nāves, šķiet, būtu tā kā par daudz! Varbūt nekārdināt likteni un laikus pārslēgties uzmierīgāku nodarbošanos? Bet kā Kronbergs novērtēs šādu soli? Bez šaubām — kā gļēvulību! Toiedomājoties vien, ausis sāka svilt.

Pēkšņi, nez no kurienes uzradies, gluži kā maiss man blakus nozvēlās masīvs vīrs. Uzbrucēji aizejot

bija paķēruši līdzi arī pēdējo baiļu kripatu, tāpēc, lai gan nakts melnās ēnas joprojām slēpa sevībriesmas, es ne aci nepamirkšķināju. Nebiju pamanījis nedz kustību, nedz aizdomīgu skaņu, viņš šķita kāno debesīm nokritis. Labu brīdi nopūlējies pārlikt kāju pār kāju, nelūgtais kaimiņš atstāja nepaklausīgolocekli mierā un pievērsās man.

— Ko kūko viens?-— Izelpotajā jautājumā alkohola attiecība pret pārējo bija 1:1, pat nedaudzreibinošā komponenta labā. Redzams, pastāvīgais šīs uzdzīves vietas apmeklētājs. Žaketes iekškabatuizspīlēja pudele. Sejaspanti grima tumsā, bet balsī es jutu humoru un labsirdību. Laikam viens no tiemresnīšiem, sabiedrības dvēselēm, kas, arī nodzēries un zaudējis ideālus, saglabāja iecietību pret tuvāko.

Ar grūtībām, tusnīdams izvilcis pudeli, viņš norija guldzošu malku un pastiepa trauku man.— Tas palīdz.Viņa nesavtības aizkustināts, sekoju paraugam un tāpat — no kakliņa nobaudīju trauka saturu.

Dēgvīns! Minūte pagāja, atklepojot sīvā dzēriena radīto "burbuli un mēģinot apvaldīt pretīgu drebuļuviļņus. Blakussēdētājs, pāris reižu uzplakšķinājis man pa muguru, apjautājās:

— Lejā ir?Spēju tikai pamāt un nobrīnīties, ar kādu vieglumu viņš norija vēl vienu malku, tad, uzlicis pudeli uz

postamenta, izvilka cigaretes.Kā seni paziņas klusēdami sēdējām līdzās, un es jutu tīkamu siltumu izplūstam pa dzīslām. Asinis

iznēsāja mieru un labsajūtu pa visu ķermeni, un pateicībā es sacīju:— Paldies!Resnītis cienīgi atgāzās, izstiepa kājas un, izslējis pret debesīm cigareti, klusēdams pamāja. Dīvains

cilvēks. Pēc pārdzīvotā es nepavisam nevēlējos apgrūtināt sevi ar runāšanu, par laimi, arī mans biedrsnetiecās pēc tās. Pa malkam vien tukšojās pudele, man kjuva arvien vieglāk un vieglāk, un, kad, ielējissevī pēdējo lāsi, viņš iemeta trauku urnā, es atkal biju uz strīpas. Smagnēji piecēlies, nerunīgais cilvēkspastiepa man roku.

— Pateicos par sarunu! — viņš pavisam nopietni pateica un burtiski Izgaisa. Es neredzēju viņuaizejam, vienkārši viņa vairs nebija.

Steberēdams mājup, domāju par valstsvīru, kas, personīgo iegribu dzīts, ik dienas uzspļaujmiljoniem, un kā pretstatu — vienkāršu dzērāju, kas pusnaktī pažēlo nelaimīgo. Domāju par vientulību unlādējos…

Mājās mani sagaidīja vilšanās — Kronberga nebija. Viņu gaidīdams, atlaidos atzveltnī un iesnaudos.

XIV Mafija

Uztrūkos no spilgtas gaismas. Pārliecies pāri, mani uzmanīgi pētīja Valts.— No kā tas te? — Viņš piedūrās kaklam.Dullu galvu, diezgan nesakarīgi pārstāstīju notikušo— Tad tik tālu… — dzirdēju draugu caur zobiem novelkam, bet tad viņš skaļi un skarbi

noprasīja:— Kā jūs Varējāt noticēt?— Bet…— Ko — bet? Tas taču nav noslēpums, ka vakariņot restorānā es atteiktu pat Amerikas

prezidentam! Mūsu restorānā, — skaidrības labad viņš piebilda.— Gribēju izklaidēties, — vainīgi atbildēju.— Saožu… — Kronbergs sabāza rokas kabatās un sāka mērot telpu no stūra uz stūri. — Tātad karš!

— viņš piepeši iesaucās. — Lai tā būtu… Ar ko sākas jebkura karadarbība? — apstājies manā priekšā,kā seržants ierindniekam asi noprasīja.

— Neesmu speciālists, — es nedroši atteicu, — bet šķiet, ka ar izlūkošanu.— Jurns taisnība — ar izlūkošanu. Esmu šajā virzienā jau šo to paveicis. — Nedaudz pierimis,

Valts rāmā balsī turpināja. — Visnopietnākais šķērslis ir tas, ka mūs pazīst! Neko darīt, nāksies arī jumsapgūt maskēšanās mākslu. Kas no jums iznāktu vislabāk? — Kronbergs pārlaida man vērtējošu skatienuun domīgi saņēma zodu dūrē. — Šķiet, ka… — piepeši viņš atplauka, — sieviete! Nu protams —sieviete!

— Ko! — es iekliedzos. — Nekad!— Elsiņas tipa, — nesatricināmā mierā draugs turpināja. — Piekrišanu garantēju…— Kā jums nav kauna! — man sašutumā izlauzās — Pēc visa vēl tā …— Piedodiet, Robert, — Valts iesmējās, — nemaz nedomāju, ka mans nevainīgais… priekšlikums

aizskars tik jūtīgu stīgu jūsu dvēselē. Lai notiek, piedāvājums netiek pieņemts. Atliek parūka, bārda ungrims Būsim radoši — kas iznāks, tas būs.

— Valt, ko viņi grib?Vieglais smaids nozuda no Kronberga sejas kā nebijis, un visdziļākajā nopietnībā viņš atbildēja:— Piespiest atteikties no izmeklēšanas. Ja ar iebaidīšanu tas neizdosies, varam sagaidīt visļaunāko,

jo tā ir mafija! Vistiešākajā šī vārda nozīmē! Mani nedaudz mulsina fakts, ka mūs nav mēģinājuši uzpirkt.Bet, lai nu kā, mēs nedrīkstam ar draudiem nerēķināties. Lr z priekšu būs jātēlo, ka esam nobijušies, kaārā gandrīz soli nesperam, bet tajā pašā laikā jāturpina darbs. Būs jāgrimējas un ļoti jāuzmanās.

Pēdējās dienās man bijušas dažas visai interesantas tikšanās, un tas apstiprina, ka pat šādosapstākļos partiju vēl nevar uzskatīt par zaudētu. Vai zināt, Robert, ka šīs pseidohumānās sistēmas, kurāmums ir tas negods dzīvot, universālā metode, kā tikt vaļā no nevēlama cilvēka, nebūt nav slepkavība?Pietiek viņu izolēt no vides, kurai tas kļuvis bīstams, bet to visvienkāršāk panākt, atlaižot , no darba, jopārsvarā tieši darbs ir noziedzīgās darbības sfēra. Tā kā personas tiesiskā aizsardzība ir alu sabiedrībaslīmenī, tad jebkurai vadībai, apspiežot indivīdu, dota iespēja manipulēt kā ar kolektīva domām, tā likumu— pēc pašas vajadzībām. Ko iespēj šāds izolēts disidents? Neko, absolūti neko, izņemot ripošanu uz leju!

— Bet jūs? — es iebildu.— Es? — Valts domīgi sarauca pieri. — Manā gadījumā ievērojamu lomu nospēlējusi virkne

sakritību — profesija, pārmaiņu laiks, domubiedri, vēl — personiskās īpašības, un tas ieliek manās rokāsspēcīgas kārtis. Spēcīgākas par viņu trumpjiem… Bet atgriezīsimies pie manis pieminētā izolētā indivīda.

Atradu šādu cilvēku, lai gan ne bez grūtībām. Kādreiz daudzsološs darbinieks, viņš atlaists par idejiskoneatbilstību vadošajam amatam, bet faktiski — par neuzpērkamību! Hā! Redziet; kā viss iet kopā! Lasotšo protokolu, argumentācija man likās vienkārši pārrakstīta no Pelšes runas piecdesmit devītajā gadā, kaduz Berklava galvas tika uzgāzts absurdo grēku poda netīrais saturs! Tagad šis cilvēks strādā ar lāpstuDārzu un parku trestā. Ar lāpstu! Un joprojām lāpsto, neraugoties uz to, ka viņam līdzīgu galvu trūkumsrepublikā ir stipri vien jūtamāks par divdesmit devītā izmēra vīriešu apavu deficītu, es te rtmāju parvadību. Viņš pastāstīja visai interesantus faktus, arī to, kas slēpjas zem tā saucamajiem zem- likumaaktiem. So aktu šķietamās rūpes par atsevišķām iedzīvotāju grupām ir ar vīģes lapu piesegta alkatība.Izejot no iepriekšminētā, tirdzniecību es nosauktu par akciju sabiedrību, kurā kontrolpaketes turētājs irmafija! Tur kraujas čupa uz čupas, vai tā būtu specap- kalpošana, izbraukuma tirdzniecība vai automašīnusadale. Viņš nocitēja man ne vienu dokumentu vien, tā ka man ir atklājusies visai pārskatāma un — jāsakaatklāti — nepievilcīga aina.

— Kā citēja? — es brīnījos. — No galvas?— Šim cilvēkam ir fenomenāla atmiņa. Jau četri gadi, kopš viņu — bijušo tirdzniecības darbinieku

— ar tirdzniecību saista vienīgi pašam nepieciešamās preces, tomēr viņam neradās nekādas grūtībasatcerēties visas tālaika cenas, sākot no puszābakiem un beidzot ar tualetes podul Ja kādam ienāktu prātāpublicēt šādu salīdzinošu Cenu tabulu ar mūsdienām, tā kļūtu par pierādījumu cilvēka pielāgošanāsspējām, ar to es domāju spējas nepārslogot sevi ar negatīvām emocijām. Cilvēks aizmirst, cik pirmspieciem gadiem maksāja uzvalks, aizmirst savu vecāku slepkavas un beigās gatavs piedot to, kam nedrīkstbūt atbildības noilguma. No šejienes arī nāk egoista vienaldzība, jo vienaldzība bez egoisma ir kā bērnsbez mātes — bez otrā nevar rasties pirmais. Sis fakts tiek kautrīgi noklusēts, jo lielākā vai mazākā mērāskar katru atsevišķi ņemtu sabiedrības locekli. Vētra, tā sauc šo cilvēku, atteicies no darījumiem ne tā kāKrols — aiz bailēm, bet gan kā patiesi godīgs pilsonis, kam nav vienalga, kam sniegt roku — velna vaiDieva kalpam.

— Vai arī viņš ir Zīberta upuris?— Nē, tas bijis kāds cits. Viss sācies ar telefona zvanu. Zvanītājs solījis zelta kalnus, bet, kad

Vētra atteicies, sācis nesavaldīgi draudēt. No niknuma kļuvis tāds kā nesakarīgs, kā histērisks, licies, kašis cilvēks nav pie pilna prāta, taču notikumu turpmākā gaita apgāzusi šo pieņēmumu. Darbā pret Vētrusākusies vesela kampaņa — sākumā pa partijas līniju, tad pār- sviedusies uz intīmo. Viņš tolaik šķīries unaizgājis dzīvot pie citas. Un, lai gan tā var katram atgadīties, viņi mazpamazām vien, ar sagrozītiemfaktiem un de- magoģiju panākuši iecerēto — nepakļāvīgais kolēģis atlaists.

— Kas tie — viņi?— Tas ir tīkls, kuru Vētra spējis apjaust tikai pa pusei, bet daži viņa secinājumi sakrīt ar manējiem.

Jāpiezīmē, ka attiecībā uz Zībertu viņam nebijis ne mazāko aizdomu. — Valts aizsmēķēja un, piebīdījiscigaretes man, turpināja:

— Vētra griezies pēc palīdzības tur, kur tajā laikā es strādāju, bet diemžēl visi viņa iesniegumipazuduši.

— Kā to saprast? — es brīnījos. — Milicija tos pazaudējusi, vai?— Baidos, ka tīši… Velns parāvis! — Viņš, pēkšņi iesaucies, iedūra pirkstu griestos. — Valdībai,

ja mēs viņus uzveiksim, atliks laika mūsu ekonomikas pamatproblēmai — zemniekam, ja vien…— Valt, — es nedroši ieteicos un nodrebēju, — vai Zīberts ir šefs?Kronbergs nosodoši pavērās manī un skarbi atteica:— Neesmu čigāniete! Nezīlēsim, Robert, bet meklēsim faktus. Starp citu, Vētra izteica gatavību

palīdzēt, un es nolēmu šajā spēlē likt uz viņu. Mums ir vienreizēja izdevība: kaut uz laiku Krola krēslāiesēdināt šo cilvēku, un varat nešaubīties — piedāvājums nebūs ilgi jāgaida. Esmu gandrīz pārliecināts,ka Vētras atgriešanās tiks novērtēta kā izlīgums. Viņiem nepieciešams šis veikals.

— Kāpēc?

,— Kāpēc? — Kronbergs pārjautāja. — Lai tajā nepārdotu. Neko un nekam. Vai atceraties, kvītis?Tās, kuras atradām Valtera mājā — lādītē.

— Protams, — es pamāju.— Tad, lūk, šajās kvītīs man iekrita acīs neparasti plašais preču sortiments, daudzums un zemās

cenas Varu derēt, ja šis klāsts būtu izgājis likumā paredzēto ceļu — rūpnīca, bāze, veikals, šo prečudeficīta pie mums nebūtu.

Pavērtēsim no citas puses. Es reiz jau ieminējos, ka noziedznieku ražošana padomju valstī liek taipārvērsties mafijā. Mēģināsim paanalizēt, cik pamatoti ir mani spriedumi. Visdraņķīgāko lomu ekonomikāspēlē resursu pārdalīšana, vai tā būtu materiāli tehniskā apgāde, ministrija, resors vai vairumtirdzniecība.Manuprāt, šī pārdalīšana ir mafiozā klana gara darbs, no kura tas kāš miljardus. Un te mēs neizbēgaminonāksim pie korupcijas visos līmeņos. Varu droši apgalvot, ka šī ir tā cilpa, kas žņaudz valsti un katrutās pilsoni. Būtu interesanta statistika — cik locekļu ir tajā un cik procentu no tiem to apzinās… Pat tie,Robert, kas naivi cer realizēt savas pieticīgās intereses, izmantojot «blatu», priecājas par plašopazīšanos, kas it kā paceļ tos pāri līdzpilsoņiem, neapzināti apzog savus bērnus, ieguldot personīgoslīdzekļus organizētās noziedzības plaukšanā un paša bērnu materiālā stāvokļa grimšanā nākotnē, nemaznerunājot par morālo …

Neliels piemērs: jebkurš zina, ka mēbeļu veikalā, lai bez rindas iegādātos vajadzīgo, ir jāpiemaksānoteikta summa, kas aug atkarībā no cenas, taču parādiet man vienu, kas to nebūtu izmantojis! Bet iesimtālāk. Sis fakts nevienam nav noslēpums, izņemot miliciju! Kāpēc? Tāpēc, ka varasorgānu pārstāvji kālīdzvērtīgi partneri piedalās šajos darījumos, nodrošinot noziedzniekiem neaizskaramību un dividendessev,

Atgriežoties pie dokumentiem — vai pārsteidzīgi būtu pieļaut, ka tā ir nelegālās grāmatvedībasatskaite par veikalos nerealizētajām precēm?

Es paraustīju plecus.— Kāda jēga nepārdot? Tikai pārdodot iegūst peļņu.— Protams. — Droši vien mana neapķērība lika Valtam pasmīnēt. — Vai tad es iebildu? Sī

sistēma, — viņš paskaidroja, — darbojas divos virzienos un abos nekļūdīgi. Pirmkārt, pārdod šo preciārpus republikas, tur, kur lielāks pieprasījums un iespējas dārgāk pārdot, teiksim — Ziemeļos, un, otrkārt,rada mākslīgu deficītu pašu mājās, analogi rodot iespēju realizēt to par augstāku cenu. Esmu gandrīzpārliecināts, ka alkohola ražošanas samazināšanu izdomājusi tā pati mafija, izmantojot ārēji godprātīgusaicinājumus, ar to liekot valdībai pildīt marionešu nepateicīgo lomu. Bet rezultāts ir skatāms visā, sākotar narkomāniju un beidzot ar cukura deficītu un inflāciju. Kopumā rūpnīcu absolūtā neziņa par pašuprodukcijas pircēju, neslēptā spekulācija, kas par vīģes lapu izmanto no pirksta izzīstās komerc- cenas unkomisijas līgumcenas, — tas viss un milzums citu faktu apstiprina manu secinājumu pareizību.

Lai izgrābtu šo kloāku, mums nāksies pamatīgi pastrādāt. Atcerieties, ka teiktais attiecas tiklab uzkultūru, atpūtu vai citām mūsu dzīves sfērām.

— Bet, — es iebildu, — eksistē finansu uzraudzība, atskaites, inventarizācijas, tautas kontrole unbezgala citu formu. Tas taču…

— Bet nav rezultāta. Domāju, ka esmu izpratis šo mehānismu. Visur par visu jāmaksā — tas irpamats. Man ir aizdomas, ka šīs kvītis ir liekais eksemplārs — netiešs liecinieks, ka veikala vadītājs vaikāda cita amatpersona saņēmusi kukuli. Preču vietā kasē tiek ielikta līdzvērtīga summa un izsisti cenāmatbilstoši čeki. So summu skaidrā naudā atgādā, teiksim, vairumtirdzniecības bāzes kurjers. Kasizveidojas? Izveidojas preču pārpalikums, kuru realizē citos valsts rajonos. Nākamo uzpērk dzelzceļapārstāvi, piekabina lieku vagonu, un mums tik vajadzīgie audumi vai kas cits uzsāk savu ceļu pasaulē.Realizācijai es nepieskaršos — tā var noritēt gan ačgārnā secībā, gan ar spekulantu starpniecību. Visasšīs operācijas noris korumpēto varas- orgānu apsardzībā. Ja uzņēmumi var atļauties pārkāpt līgumus,bankas nokavēt norēķinus, tad šeit tas ir izslēgts. Te darbojas ēnu ekonomikas tirgus dzelžainie likumi.

Bet inventarizācija kā veikalā, tā bāzē neko nedos. Nav jābūt Einšteinam, lai izdomātu, kā šo darījumubez lieka riska nokārtot pāris sekunžu laikā… jau*iepriekšējā dienā.

— Baigi kļūst, par to domājot, — es atzinos. — Iznāk. ka mēs visi esam asinskāra zirnekļa tīklosiepītas mušas. Tad ju Rietumu kapitālists — ekspluatators salīdzinājumā ar pašu mājas sociālistiskāsekonomikas priekšrocību realizētājiem ir visīstākais filantrops.

— Par filantropiju… tā nu gluži nav, vienkārši visa pamatā tur likts savstarpējā izdevīgumaprincips, bet iegūst visi. Derētu atmest smēķēšanu. — Kronbergs, kā dusmodamies uz sevi, sparīginodzēsa cigareti un atgāzās krēslā. — Rītdien esmu ieplānojis apmeklēt kādu skaistā dzimuma pārstāvi,vai nāksiet līdzi? — Viņš uzmeta man jautājošu skatienu.

— Ja tas nepieciešams.— Jūsu klātbūtne man palīdz…— Labi, — es piekritu, — bet tikai vīriešu biksēs. .Kronbergs pasmaidīja un atbildes vietā piekrītoši pamāja.

xv Trauku mazgātaja

Nākamajā rītā, veicis sarežģītu ceļu cauri pagalmam un blakusmājai, iznācu uz ielas pavisam pacitām durvīm. Sekotājus nemanīju, un varētu likties, ka šī piesardzība ir gluži lieka, ja ne pēdējienotikumi, kas apliecināja tās nepieciešamību. No Valta garderobes nākušās virsdrēbes tā pārvērta manuizskatu, ka vitrīnas atspulgā es tikai ar grūtībām pazinu pats sevi. Lai nu kā, bet neierastā maskarāderadīja manī daudz lielāku drošības izjūtu, nekā varētu iedomāties. Pa reizei uzmanīgi pārbaudot, vai kādsnevelkas nopakaļ, neslēpdamies soļoju uz norunāto tikšanās vietu — «Pie Lielā pulksteņa».

Mana drauga acis arī šoreiz slēpās aiz briļļu zaļajiem stikliem, bet roka žņaudza neredzīgo baltospieķi.

Nezinu, cik ticama būtu Vaita kā aktiera runa, bet aklā cilvēka tēlojums viņa izpildījumā bija patipilnība.

— Ejam! — kad nonācām līdzās, viņš noburkšķēja, un gluži kā divi svešinieki, kurus uz brīdisavedis kopā viens cejamērķis, mēs klusēdami kluburējām pa Kaļl<u ielu līdz skvēram. To šķērsojuši,nokļuvām pie nelielas divstāvu mājas ar senatnīgiem sīkrūšu lodziņiem un stāvu sarkanu dakstiņu jumtu.Apakšējo stāvu aizņēma pustumša kafejnīca. Kronbergs atgrūda durvis, un melodiski nodžinkstēja klusszvaniņš. Pie puslokā izvietotās bāra letes jauns pārītis pārstāja malkot kafiju, bet miegainā meiča aiz tāsuzmeta mums rezignētu skatienu.

Atsēdāmies letes otrā galā, un Valts pasūtīja kafiju. Sūcām to lēnā garā, gaidīdami, līdz pārītis būsapmierinājis savu ziņkāri. Kad beidzot viņi no jauna pievērsās paši sev, viņš klusi palūdza:

— Pasauciet, lūdzu, Veroniku!Neteikusi ne vārda, meitene izgāja pa nelielām durtiņām dibensienā un pēc mirkļa atgriezās tuklas,

sirmas sievietes pavadībā.«Droši vien trauku mazgātāja,» ievērojis viņas notraipīto priekšautu un sarkanās rokas, es nodomāju

un, kā vēlāk izrādījās, nebiju kļūdījies.— Ko jūs vēlaties? — Viņas jautājumā nesaklausīju nekā cita, vienīgi nogurumu.Kronbergs. neatbildēja, viņš cieši raudzījās meičā, kas, priecīga par gadījumu, uzkrītoši ieklausījās

sarunā. •Nekustīgais, zaļo briļļu aizēnotais skatiens iedarbojās Neveikli sarosījusies, bufetniece grūtinopūtās, tad atgriezās izejas punktā un iegrima agrākajā melanholijā. Tikai tagad Valts ierunājās:

— Sveiciens no Hermaņa!Sievietes vēl glītajiem vaibstiem pārslīdēja ēna.— Pēc divdesmit gadiem… — viņa nomurmināja, tad, nedaudz apjukusi, skaļi piebilda: —

Paldiesl— Vai patlaban daudz darba?— Sis nav apmeklētāju laiks, pēc stundas — tād gan.— Tādā gadījumā veltiet mums minūtes trīsdesmit, — Kronbergs palūdza. — Tas, kas mūs interesē,

skar jūsu bijušā vīra dēlu Pēf.eri Zībertu.— Vai kas noticis? — jautājums izskanēja vienīgi pieklājības pēc.— Diemžēl jā. Pēteris ir iepinies nelāgā kompānijā, un mums ir pamats apgalvot, ka tuvākajā

laikā viņam nāksies atbildēt tiesas priekšā.Sievietes seja satumsa vēl vairāk, bet reizē tās izteiksmē es pamanīju tādu kā nelielu gandarījumu.

Noraisījusi un aku-rāti salocījusi, trauku mazgātāja nolika uz bāra letes rūtaino priekšautu un iznāca piemums.

— To pusstundu pasēdēsim svaigā gaisā, — viņa apņēmīgi paziņoja un devās uz izeju.

Atvasara. Vēl siltās saules glāsti, kļavu lapu spilgtās krāsas ar koši dzelteno pārsvarā, tuvā rudenssmaržas un svaigums — tas viss kopumā, par spīti ekonomikas, ekoloģijas un demogrāfijas izraisītajaidepresijai, viesa mundrumu un dzīvotprieku. Atraduši skvēra stūrī nomaļu soliņu, atsēdāmies. Man parizbrīnu, cigarešu'vietā Kronbergs izvilka konfekšu tūtiņu un uzcienāja dāmu. Viņa neklīrējās, undabiskums tās uzvedībā izraisīja simpātijas. Arī seja, sīku, labsirdīgu grumbiņu tīkla pārklāta, unnogurušās, gaiši zilās acis atstāja tādu pašu iespaidu. Beidzot, laikam sarindojis savā galvā uzdodamosjautājumus noteiktā secībā, Valts vaicāja:

— Jūsu tagadējais uzvārds ir Kaufmane?— Jā, Kaufmane, Veronika Kaufmane. Pēc šķiršanās es apprecējos vēlreiz un atkal — nelaimīgi.

Vīrs nomira divus gadus pēc kopdzīvēs sākuma.— Jūtu līdzi! — Kronbergs vienkārši sacīja, un tā nebija tikai pieklājības frāze. Pēc 'neliela

klusuma brīža viņš turpināja: — Atvainojiet jau tagad par dažiem visai netaktiskiem jautājumiem, tiediemžēl būs nepieciešami. Kas jums lika saraut saites ar pirmo vīru?

— Ak. — viņa atmeta ar roku, — tas notika tik sen …— Un tomēr? — Valts uzstājīgi taujāja.Es redzēju, cik nepatīkams šis temats ir mūsu sarunu biedrei, bet laikam Kaufmanes raksturam

piemita tas pats trūkums, kas manējam, proti — atbildēt uz tiešu jautājumu tikpat tieši. Man šī īpašībatotālo melu atmosfērā bija sagādājusi ne mazums raižu.

— Hermanis, — viņa negribīgi atteica, — satikās ar citu sievieti. Es atklāju to gluži nejauši.Banālais trīsstūris… Turklāt… — Kaufmane saminstinājās un koši piesarka.

— Turklāt?— Izrādījās, ka viņš ir ļauns, skops un alkatīgs. Es nebrīnos par Pēteri, es paredzēju viņa krišanu, jo

pieminētās īpašības tēvs pilnībā nodevis dēlam.— Varbūt tās nākušas no Hermaņa pirmās sievas?— Ko jūs! — Atbildes stingrība liecināja par patiesu cilvēku. — Visi, kas pazina Zani, vienā

balsī apgaivo, ka piemīlīgāku un nesavtīgāku būtni grūti bijis atrast.— Raksturojiet nedaudz bijušo vīru, varbūt tam bija kāda aizraušanās, teiksim, makšķerēšana?Sieviete pasmaidīja un noraidoši papurināja galvu.— Tad varbūt sports, teātris, filatēlija?— Hermaņa tēvam — tam gan bijis par dēlu nesalīdzināmi plašāks interešu loks. Vēsture,

arheoloģija, jurisprudencē — ģēnijs, sanskrits.— Sanskrits?— Jā. Lai gan advokāts, viņš esot aizrāvies arī ar to. Tā gan vairāk esot bijusi drauga — Hansa

fon Heca ietekme.— Hansa fon Heca? — Kronberga seja saspringa.— Vīratēvs bija attālā radniecībā ar šo vācu baronu ģimeni, bet Hermaņa samaitātībā visnotaļ

vainīga māte — despotiskā sieviete, kuras dēļ vīrs tik ātri nonāca kapā.— Kad tas notika?— Kas?— Kurā gadā mira vecais Zīberts?— Četrdesmit trešajā, dažas dienas pēc drauga nāves. Viņi bija ļoti tuvi, turklāt Hermaņa tēvs

pildīja Heca advokāta pienākumus. Jūs prasījāt ko raksturīgu par manu bijušo vīru. Lūdzu. Reiz,kapusvētku laikā, atceroties tēvu, dēls, nekautrējoties svešu klātbūtnes, izmeta, ka vecais nomiris, iztopotfon Hecam! Sulainis sekojis kungam, lai tikpat padevīgi turpinātu tam kalpot arī aizkapa dzīvē!

— Vai Hermanis ir gudrs?— Vai manis minētais piemērs neraksturo viņu arī no šīs puses? — Kaufmane atjautāja.— Nu, to varētu izšķaidot ar viņa nepatiku pret Hecu.

— Tur jūs kļūdāties, tā ir viņa daba… skaudīga, nenovīdīga daba. Turklāt visu mūžu censtiesdažnedažādiem, nereti nosodāmiem paņēmieniem tikt uz augšu, bet tālāk par ierindas grāmatvedi nespēt— arī tā ir atbilde uz jūsu jautājumu.

— Bet dēls?— Tāds pats, tikai ļaunāks, Iedomājieties, desmit gadu vecumā, laikā, kad bērni burtiski dievina

dzīvniekus, Pēteris bēniņos pakāra kaķi! Tas bija Šaūsmīgil— Hm… pakāra… — Kronbergs norūca. — Kad šķīrāties, cik viņam bija gadu?Kaufmane aizdomājās.— Tik daudz gadu pagājis… Šķiet — divdesmit vai kaut kas ap to. Jā, bez visa pieminētā viņā vēl

mīt tā aziātiskā viltība, kurā bezgodīgums mijas ar dvēselisku pagrimumu un kura nespēj, vismaz manī,neizsaukt derdzību. Brīnos, ka atradusies sieviete, gatava dalīt likteni ar šo rāpuli. Atvainojiet, bet tādsviņš diemžēl ir. Un tas, ko jūs sacījāt, nav nekas vairāk kā likumsakarība.

— Tātad…— Pēterim, — viņa dedzīgi runāja, — piemīt izteikta tieksme darīt visu pretēji pieņemtajam,

pozitīvajam. Viņš ir ļaunuma iemiesojams, un nav saprotams, no kurienes šis… cilvēks ņēmis kā spējas,tā laiku, lai pabeigtu universitāti. Ar galvu dēls, tāpat kā tēvs, nekādi nevar lepoties.

— Diezgan drūma aina, — secināja Kronbergs. — Ja pieņemam, ka pa šiem gadiem viņš turpinājisprogresēt pa lejupslīdošu līkni, tad jūsu padēls', iespējams, kļuvis visai bīstams tips. Kādi ir viņa fiziskiedotumi?

— Kā ārstei man bija aizdomas uz novirzi psihē, iespējamo tās orientāciju uz sadismu, lai ganpilnīgi droši to apgalvot neņemos. Fiziskie dotumi… Neliela auguma, strauja reakcija, spēcīgs, lai ganārēji atstāj vārguļa iespaidu. Enerģisks, ar tieksmi darboties, izcelties apkārtējo vidū. Aukstasinīgs.Spilgti atceros, cik precīzi viņš noorientējās mikroskopiskā spraugā starp diviem viens otrampretimbraucošiem automobiļiem. Neliela kustība, un viņš kļūtu par satiksmes negadījuma upuri. Pēc tamvēl pasmējās par manu bālumļj.

— Ārste — trauku mazgātāja… — Valts tikko dzirdami norūca, taču Kaufmane sadzirdēja.— Vienīgā vieta, kur piestrādājot iespējams saņemt pilnu pensiju, — viņa skumji noteica. — Ne

aiz pārtikušas dzīves…Negaidīts skaņu haoss lika atskatīties. Zvārgulīšus šķindinādami, vara šķīvjus un miniatūras

bundžiņas dauzīdami, bezgalīgu un gaudulīgu piedziedājumu žēli vilkdami, pa celiņu tuvojās kādi sešišķībacaini vīri garos, tumšos apmetņos, skūtām galvām un netīri dzeltenu ādas krāsu. Viņu skatieni trulāvienaldzībā, neaizķero- ties aiz priekšmetiem un pretimnācējiem, šķiet, raudzījās kaut kur sevī, fiksējotnevis apkārtni, bet citiem neredzamus procesus.

— Kas tie par spokiem? — man paspruka.— Izskatās pēc Tibetas lamām, — Kronbergs atteica, ar skatienu pavadīdams neparasto procesiju.

— Nudien kļūst arvien trakāk! Pateicos par'stāstījumu, — viņš no jauna pievērsās Kaufmanei. — Vēlpavisam nedaudz. Kāda ir Hermaņa un viņa dēla attieksme pret zirgiem?

Sieviete izbrīnā paraustīja plecus.— Nesapratu.— Vai kāds no viņiem nav aizrāvies ar jāšanu, hipodromu, ar zirgiem?— Ko jūs! Pie mums mājās netika turēta ne zelta zivtiņa, ne papagailis, nemaz nerunājot par suni

vai kaķi, bet jūs — zirgs! Sī dzimta nepanes dzīvnieku nekādā formā.— Un pēdējais. Ko jūs zināt par Verneru fon Hecu, Hansa fon Heca jaunāko dēlu?— Tikai to, ka vīrs ar viņu sarakstījās. Pirms kara esot draudzējušies. Hecs rakstīja no

Rietumvācijas. Redzējusi neesmu. * .Valts piecēlās.— Vēlreiz pateicos! Jā, vai Pēterim nav augsta, spiedzīga, tāda kā histēriskas sievietes balss?

— Nē. Cik palicis atmiņā, vidējs, nedaudz piesmacis, tāds kā sēcošs baritons.Pavadījām Kaufmani līdz pat kafejnīcas durvīm, un atvadoties Valts atdāvināja konfekšu tūtu.— Pašapmāns, kas nepalīdz atmest smēķēšanu, — viņš paskaidroja. — Nevēlos šī aizsprieduma

dēļ pārvērsties konditorejas pastāvīgā apmeklētājā. Palīdziet saglabāt manī vīrieti!— Nu, ko teiksiet? — kad cauri pūlim spraucāmies Bastejkalna virzienā, draugs uzrunāja mani.— Kas to būtu domājis, ka no jauna uzdursimies fon HecamI — es atbildēju, domās kavējoties pie

vecā advokāta dēla.— Jā, — Kronbergs piekrita. — Lai gan šis fakts vedina uz pārdomām, pagaidām to necilāsim.

Pirmām kārtām mums jāuzveic banda. Varu jums pavēstīt, ka Vētra iecelts direktora amatā Krola vietā.Tagad atliek tikai gaidīt. Mums norunāta konspiratīva sazināšanās sistēma, un, līdzko tiks izteiktspriekšlikums, mēs to tūlīt uzzināsim. Bet tagad par četu. Nesen jūs interesējāties — va-i Zīberts ir šībaigā figūra. Saruna ar Kaufmani dod gandrīz drošu atbildi — nē. Nedz juniors, nedz seniors šai lomaineatbilst.

— No kurienes tāda pārliecība?— Kaufmane visai iespaidīgi raksturoja abus. Lai gan pagājuši jau divdesmit gadi, bet cik spilgtas

atmiņas! Redzams, nelaimīgā sieviete dabūjusi pārciest daudz rūgtu brīžu kā no jaunā, tā — vecā puses.Viņa atzīmēja būtisku detaļu, kas man liek ar skepsi izturēties pret abiem kā iespējamiem kandidātiem uzšefa personu, un tā ir — prāts! Nemaz nerunājot par balsi un attieksmi pret zirgu. Organizāciju vada izcilscilvēks — Jauns un nenoliedzami gudrs, es jūtu. Viņa rokās ir nesalīdzināmi spēcīgākas kārtis parmūsējām.

— Pazīst mūs?— Jā. Tieši šī iemesla dēj mēs vēl dzīvojam. Padomājiet pats. Tā ir milzīga priekšrocība — zināt

pretinieku, kontrolēt tā darbību un, izmantojot vājās vietas, vajadzības gadījumā ievirzīt sev vēlamajāssliedēs. At- sēdīsimies, — viņš norādīja uz vientuļu soliņu kanāla malā, kas, pagriezts ar atzveltni pretparku, ļāva netraucēti pārskatīt daudzkrāsainajām lapām piebirušo, lēno straumi. Es izvilku cigaretes, betValts noraidoši papurināja galvu.

— Man pietiek, reiz taču jānāk pie prāta…Es piekrītoši pamāju un… aizsmēķēju.— Viena nagla zārkā vairāk vai mazāk…Kronbergs iesmējās.— Palasiet literatūru, pakontrolējiet pats sevi, un jums mati sacelsies stāvus no tā, cik to jau

sanaglots. Kā jūs domājat, — kā paradis, viņš strauji friainīja tematu, — vai tēvs pieliek roku dēladarījumos?

Mazliet padomājis, paraustīju plecus.— Skatoties, ko viņš spējīgs dot. Dēls darbojas tirdzniecībā, bet tēvs? Pensionēts grāmatvedis…

Manuprāt, pat Pēteris organizācijā nav sevišķi augstā rangā, par to runā viņa afēra ar lādīti. Neies jaukāds no vadoņiem krāmēties pa novecojušiem papīriem un vēl tādā veidā…

— Piekrītu. Kā būtu, ja svarīguma ziņā mēs sarindotu secīgi mūs interesējošās personas? Pirmāvieta, protams, tiek rezervēta šefam, bet nākamā?

— Tam, kura rokās ir vispilnīgākā informācija par personālsastāvu, darbību un mērķiem— Pareizi. Un kas tas būtu?— Nezinu, — es atzinos. — Bet kā domājat jūs?— Manuprāt, šim cilvēkam ir jābūt no apsardzes, viņam jāzina, ko, no kā, kur sargāt, jāzina lietas

būtība. Mahinācijās notiek valsts mērogā, par tām zina katrs, jo izjūt tās ik uz soļa, bet to apkarošanārezultātu nav. Kāpēc? Domāju, tāpēc, ka šo apsardzību veic atbildīgs iekšlietu orgānu darbinieks… unietekmīgs. Viņš nodrošina bandas locekļiem neaizskaramību. Koncentrēsim visus spēkus uz šiem diviem,un, ja izdosies viņus saņemt, ticiet man — pārējie nāks kā? laši nārsta laikā. Par viņu parūpēsies Vītols,

mums atliek cietāks rieksts — šefs!— Ko Vītols konkrēti…— Pienāks laiks Iri tam, — Kronbergs smaidot pārtrauca mani. — Pinis corotiat opus…

XV! Spriedums

Nākamās dienas man pagāja, rosoties mājas solī. Kronbergs, kļuvis dzīvoklī rets viesis, paris reižune- pārradās arī nakti. Darbs no viņa prasīja maksimālu fizisko un garīgo spēku atdevi, to pauda seja —bāla, novājējusi, ar tumšiem lokiem ap acīm. Aiz viņa neru- mbas jautās spraiga smadzeņu darbība, kasneļāva ne mirkli izlietot nelietderīgi. Eda viņš, kā pildot neizbēgamu un apnicīgu pienākumu. Sajā laikā nereizi neredzēju Valtu aizsmēķējam, toties kafiju viņš patērēja par diviem. Laiks spēji kļuva vēsāks, un nujau kā pilntiesīgs saimnieks rudens pārveidoja dabu pēc saviem ieskatiem. Tā pagāja nedēļa. Kādu rītuKronbergs beidzot ierunājās.

— Es ļoti atvainojos par klusēšanu, bet nudien man vienkārši nebija laika. Tad vēl izsaku jumspateicību par palīdzību, bez kuras neko nebūtu paveicis.

Sākumā izbrīnījos, tad apvainojos.— Nesaprotu, par ko jūs runājat, — es drūmi at- burkšķēju, — tik vien kā veikals un mājas…— Par to, kuru nu)e minējāt. Vai pa šīm dienām ir bijuši telefona zvani?— Jk dienu.— Kas zvanīja?— Nezinu-. Kad pacēlu klausuli, kāds tajā pašā mirkli nolika savējo.— Vai pēc manis jautāja?— tikai reizi. Es atbildēju, ka mazgājaties vannā.— Lieliski! Jūsu aizsegā es ieguvu brīvību, to, kas mums pašreiz visvairāk nepieciešams. Te gan ar

nožēlu jāpiemetina, ka reizē zaudēju jūs kā kolēģi. Bet es mierināju sevi ar domu, ka labāk tā nekā abiemnīkt bezdarbībā.

— Pastāstiet par savām gaitām.— Biju aizņemts ar daudz ko, bet vislielāko gandarījumu man sagādāja Valtera mājas novērošana.

Tā ir bandas vadītāju sanāksmes vieta. Te tiek pārspriests par darījumiem, katra ieguldījumu unizmaksātas atbilstošas naudas summas. Arī plānots. Tagad es pazīstu pēc sejas visus, kas pa šo laiku kautreizi tur iegriezās, un vismaz četri atbilst Elsiņas specifiskajam aprakstam. Arī Pēteris Zīberts ir šīmidzeņa biežs viesis. Zināt, nav Jaunuma bez labuma. Man ienāca prātā likt lietā noklausīšanās aparātu —to, kuru atradāt «Mārtiņā Cezlvitā». Vītols sagādāja uztvērēju. Nelielas grūtības gan nācās pārvarēt,meklējot vietu uztveršanai, jo raidītāja darbības rādiuss nepārsniedz pusotra simta metru, taču arī šoproblēmu izdevās atrisināt veiksmīgi. Tagad Pētera Zīberta balsi es pazītu pat pūja murdoņā. Esmuierakstījis vairākas sarunas, bet patlaban klausīties tās nebūtu lietderīgi, jo galvenās detaļas slēpjas tukšopjāpu vidū, tāpēc, lai velti neizniekotu laiku, īsutiļā pārstāstīšu galveno.

Par bandas darbības lauku es jau agrāk izteicu savu spriedumu, un tas pilnībā apstiprinājās. Starpcitu, Pēteris neb6t nav tik zemā vietā, kādu mēs viņam piešķīrām. Šefs šos saietus neapmeklē, un Pēterisir saite starp viņu un pārējiem bandas locekļiem, jāpiezīmē, ka šefa pavēle ir likums, kuram paklausauzreiz un bez ierunām. Peļņas sadali, nākamās afēras dalībniekus, viņu pienākumus — to visu Pēterispaziņo šefa' vārdā.

— Vai nevarētu būt, ka savā? — es iebildu. — Ja nu šefs ir tik i mistifikācija?— Sākumā arī man iešāvās prātā līdzīga doma, bet, kad Zīberts bez konsultācijas ar viņu atteicās

izlemt elementāras lietas, eš Šo pieņēmumu atmetu.— Bet tēvs?— Hermani Zībertu neredzēju.— Vai par otro numuru, to, kas veic apsardzību, izdevās kaut ko uzzināt?

— Vienīgi segvārdu — «Vilks»: Cik nopratu, arī ar viņu kontaktus uztur vienīgi Pēteris Zīberts.Vilks ir izlūks un reizē nodevējs pretinieka nometnē.

— Bet Valters?— Tas, par ko pieņēmām.— Iznāk, ka mūsu rokās tagad ir dzelžains pierādījums — ierakstītās sarunas.Kronbergs skumji pasmaidīja.— Ja tā būtu. Pēc likuma slepeni ierakstītās sarunas nav pierādījums. Tās var izmantot

izmeklēšanā, bet diemžēl ne tiesā. Tā, lūk!Man sašļ-uka -dūša. Lai gan Valts ne ar pušplēstu vārdu nebija ieminējies par risku, ar ko saistījās

aparāta uzstādīšana, manā atmiņā kā dzīvas nostājās pelēkā milzeņa jaunās acis. Nekad nebūtu domājis,ka pārdzīvotās briesmas izrādījušās pa tukšo un pierādījumu joprojām nav!

— Mūsu nepilnīgās likumdošanas dēļ nekļūstiet grūtsirdīgs, Robert, — draugs uzmundrinošipasmaidīja. — Sie ieraksti dod mūsu rokās tādu informāciju, kuru no citiem avotiem nemūžam neiegūt.Turklāt tagad man zināms, ka uz rītdienu viņiem nolikta sanāksme, lai izlemtu svarīgu lietu.

— Kādu?— Nezinu. Jānoklausās, tad varēsim spriest.— Ņemiet mani līdzi! — es iesaucos. — Apriebies tupēt mājās vienam!— Labi, — Valts pamāja. — Lieta izgājusi finiša taisnē, un jūs varat izrādīties nepieciešams.Es nodrebēju.— Finiša taisnē?— Jā. Vētra ziņoja — viņam izteikts jauns priekšlikums. Atkal pa telefonu un atkal tas pats

cilvēks — viņš pazinis balsi. Kā jau spriedām, nekādas aizdomas viņa atgriešanās nav izsaukusi, jo,saņēmis piekrišanu, zvanītājs ar gandarījumu noteicis: «Labāk nākt pie prāta vēlāk nekā nekad!»Apskaužama loģika!

— Kāds ir šī priekšlikuma saturs?_— Saņemt naudu atbilstoši pavadzīmē uzrādīto preču vērtībai un parakstīties. Pārējais — kase un

čeki — ir jau Vētras iekšējā lieta. Darījums nolikts uz parītdienu, un to mēs izmantosim. Ceru, kaneliegsiet sev prieku skatīt šefu vaigā?

— Neliegšu, — es norūcu, un roka pati no sevis pastiepās pie kakla. — Tikai kā to organizēt?— Visai vienkārši. Jūs uzvārīsiet kafiju — pilnu emaljēto kannu, bet par pārējo parūpēšos es. Tas

uz parītdienu, bet rīt esiet gatavs ap diviem. Četros mums jābūt Ķengaragā.Uzmetu Kronbergam aizdomīgu skatienu, bet, redzot drauga nopietno seju, sapratu, ka viņam nav ne

prātā mani izjokot. Lai gan nesapratu, ar kādiem līdzekļiem Valts cer uzvarēt bīstamos ienaidniekus, espēkšņi gluži kā sportists sajutu uzvaras tuvumu. Vai tiešām tikai divas diennaktis mūs šķir no tās, no mieraun dvēseles līdzsvara? Es tā ilgojos pēc rāma, omulīga vakara, kurš neglabā sevī briesmas, — vakara,kuru varētu pavadīt ar iemīļoto grāmatu rokā, nebaidoties, ka nākamajā mirklī nāksies pa galvu pa kaklumesties melnajā tumsā pretim draudošām ēnām, no kurām katra var izrādīties liktenīga.

Kad nākamajā dienā, kārtējo reizi pārveidojuši savu izskatu līdz nepazīšanai, pa aplinku ceļiemtikām līdz automašīnai, Valts apsolīja, ka šī ir mūsu pēdējā maskarāde. Pēc nelielas pauzes tomērpiebilda — šajā lietā.

Atstājuši mašīnu stāvvietā pie Ulmaņa mājas, tālāk gājām kājām. Kronbergs veda mani panepazīstamām vietām — cauri skolas sporta stadionam, bērnudārza teritorijai, līdz nonācām piedivpadsmitstāvu ēku pudura. Acīmredzot šī vieta bijusi pārāk zema tik masīvu monstru celtniecībai, tāpēcar savestu smilšu kārtu zemes līmenis bija pacelts par metriem pieciem. Tur, kur beidzās mākslīgaispacēlums un reizē asfalts, kraujas nogāzes pakājē ieraudzīju žogu — mēs bijām pienākuši pie Valteraielas namiņiem no otras puses. Varēju tikai iedomāties, kādu efektu dod šāds celtniecības paņēmiensprivāto mājiņu īpašniekiem, kas tagad bija spiesti burtiski dzīvot bedrē. Mākslīgi paceltais gruntsūdens

līmenis atspoguļojās visā — sapelējušajos šķūnīšu dēļos, ūdens pilnajās vagās, zaļām sūnām klātajoskoku stumbros un māju pamatos.

Sekojot Valtam, norāpos pa nokalni. Sejā iesitās sasmacis un mikls gaiss. Turpinājām ceļu pa metruplato spraugu starp žogu un nogāzi. Negaidīti aizaugušo taku aizšķērsoja brūni krāsota koka būda, tādasceltnieki saved objektos savām vajadzībām. Acīmredzot nevienam nevajadzīga, tā te stāvēja kopšceltniecības sākuma, jo no daudzstāvu namu puses to sedza slīps smilšu slānis, kas veidoja nogāzi. Būdabija pa pusei tajā aprakta, tikai, kā par brīnumu, brīvas palikušas durvis.

Pametis apkārt ašu skatienu, Kronbergs veikli uzskrēja pa četriem Jodzīgiem pakāpieniem unpieliecies nozuda durvju melnajā četrstūrī. Nelielā telpa smirdēja pēc puvuša koka, kam pa vidu jaucāsdroši vien kādas sprāgušas žurkas sadalīšanās procesā izdalītie indīgie izgarojumi. Laikam šī derdzīgāsmaka atbaidīja kā dzērājus, tā bērnus, jo pat vecā tējkanna, neviena nekustināta, bija sarūsējusi šaurāslažas vidū. Bet, ja padomā, te reti kāds varēja ieklīst, jo no vienas puses būdu slēpa privātmājiņu žogs, nootras — stāvā krauja.

— Jūtieties kā mājās, — Valts viesmīlīgi pamāja vienīgā krēsla virzienā, kura iztrūkstošo — ceturtokāju aizvietoja viens uz otra sakrauti ķieģeļi.

— Tencinu, es labāk pastāvēšu… Te derētu gāzmaska …Ieraudzījis nelielu lodziņu, pieliecos pie šaurās spraugas. Tūlīt aiz tās sākās dārziņš ar pāris ābelēm

un vairākiem ogu krūmiem. Cauri koku kailajiem zariem vīdēja vienstāva ēka, un man pārsteigumāaizrāvās elpa, kad, ieskatījies .ciešāk, es tajā pazinu Valtera māju, redzēju suņa būdu un vārtiņus. Un turjau pats pelēkais briesmonis — resnā ķēdē ar milzīgu cukurkaulu starp masīvajām ķepām.

— Apbrīnojami, viss kā uz delnas! — es iesaucos. — Kā jūs atradāt šo vietu?— Pateicoties rudenim, — mans draugs, izkravājot līdzatnesto portfeli, atteica.- — Vasarā, kad

gleznas un lādītes meklējumi ieveda mūs tur, — viņš pameta ar galvu mājas virzienā, — man pat prātānevarēja ienākt doma par šīs būdas eksistenci, bet lapkritī tā atklājās visā savā nepievilcībā. Redziet, cikviss pārskatāms, un jūsu binoklis, — viņš nolika to uz lāvas līdzās nelielai, melnai kastītei, — ir vienaneatsverama lieta. Caur to es iepazinu Valtera viesu sejas, apģērbu, pat manieres, bet paša saimniekaieradumus tagad zinu ne sliktāk kā jūsējos. -

Vai' 8un$ mūs nesaodīs? — es bažīgi vaicāju. — Var izceftleš brēka.— Džeks reti nāk uz šo pusi, droši vien būdas aromāts ir paf itipru viņa jutīgajām nāsīm, bet

izņēmuma gadījumos es biju klQ«e kā pelīte.— Džeks tātad if ii milzeņa vSrds? ' -— Jfi. Saimnieks bieži šauo Viņu pie sevis: «Džekiņ, Džekiņ, manu sunīti»— Hm… Velna sabiedrotais! Bet kas tā jums par kasti? — es pieliecos.— Uztvērējs kopā ar magnetofonu. Man te kontrole, — Valts pieskārās dzeltenam taustiņam, — tā

ka ierakstot pie reizes varēsirh paklausīties. — Viņš atliecās un, pametis skatienu lodziņā, piepeši legfūdaman rokā binokli.

— Veikli, skatieties, Zīberts! — čukstā sadzirdēju neslēptu satraukumu.Tas pielipa arī man, kad, pielicis pie āclīft tālskati, Valtera mājas pagalmā ieraudzīju nepazīstamu

vidēja auguma vīrieti. Redzams, tikko kā ieftšpis, viņš patlaban spieda zvana pogu. Lietusmētelī, platmaligalvā, rokā «diplomāts», seja puspagriezien'ā <Ļ» blāvtf un neizteiksmīga. Kas man lika saspringt,iēraugot šo cilvēku?

Suns mežonīgi raustīja ķēdi, brīžam izsliedamles pakaļkājās, brīžam pieplakdams pie zemes, bētneviena skaņa neizlauzās no pavērtās rīkles. Sī mēmā plosīšanās satrauca daudz vairāk nekā skalariešana. Bail bija iedomāties, kas notiktu, ja ķēde pēkšņi pārtrūktu!

Atvērās ārdurvis. Es saskatīju roku baltā kreklā turam rokturi, un, kad ciemiņš nozuda, tā ievilkāsiekšā, no jauna noslēdzot ieeju.

Kronbergs nospieda dzelteno taustiņu un pameta man ar galvu.

— Klausieties!Bet melnā kastīte klusēja. Gāja minūte pēc minūtes, un es neizpratnē'paraudzījos draugā.— Noklausīšanās aparātu es noslēpu istabā ai zilo podiņu kamīnu, tur, kur atradām lādīti, — viņš

paskaidroja. — Šī telpa man likās vispiemērotākā. Iemontēju telefona aparātā. Viņi droši vien ir virtuvēvai citur, bet sanāksme tik noturēta tur — kā likts. Tā jau bijis

j ne reizi vien. Drīz jānāk pārējiem — vēl piecas minūtes.Kronbergam bija taisnība. Viens pēc otra sāka ierasties cienīga izskata cilvēki. Balti krekli un

kaklasaites dažādās krāsās spraucās moderno mēteļu izgriezumos, rokās portfeļi un «diplomāti». Dažsatbrauca ar automašīnu, cits atnāca kājām, bet visus viņus vienoja sakniebtas lūpas un stings skatiens. Janezinātu, kas tie tādi, varētu pieņemt, ka redzu augstus viesus saroda- mies uz oficiālu pieņemšanu. Pēctam kad pēdējais bija nozudis durvīs, dārzā iznāca kā pēc miega izspūris vīrs baitā kreklā un, drošipiegājis pie pelēkā briesmoņa, atāķēja ķēdi.

— Tūlīt sāksies, — nočukstēja Valts, un par atbildi melnā kaste ierunājās. Tajā pašā acumirklīKronbergs iespieda vēl vienu taustiņu.

— Vai visi sanākuši? — aizsmakusi, nedaudz sēcoša balss jautāja, un mans draugs tikko dzirdamipaskaidroja:

— Pēteris Zīberts.• Atskanēja daudzbalsīga murdoņa, un kāds nokāsējās.Pēc neliela klusuma brīža tā pati balss turpināja:— Šodien mums jāapspriež divi ļoti svarīgi jautājumi, lai šefs, pieņemot lēmumu, zinātu pārējo

domas. Pirmais — ko iesāksim ar pieprasījumu maksāt?Dārdošs bass iekrita starpā:— Vai Vilks atklājis autoru?— Nē.— Personīgi es tādam nemaksātu, es viņam ādu novilktu un izkārtu citiem par biedinājumu.— To ādu, — klusa, pieradusi, ka to uzklausa, balss ierunājās, — novilks mums pašiem, ja

nemaksāsim!— Noteikti, — redzams, vecs cilvēks drebelīgi piekrita.Atkal sacēlās murdoņa, kuru noteikti pārtrauca Zīberts.— Balsosim, — viņš sacīja, — tas būs demokrātiski.Par atbildi atskanēja smiekli, šķita, ierēcies zvēru bars.— Tātad maksāsim, — pēc brīža viņš acīmredzot rezumēja rezultātu. — Pārejam pie otrā

dienaskārtības jautājuma — Kronberga un CO.Man aizrāvās elpa un nosvīda delnas. Uzmetu acis draugam. Vaigi viņam kaisa, saspringti pieliecies,

viņš centās nepalaist garām ne vārda, bet vīrišķīgajā sejā es lasīju triumfu. Sī izteiksme nekā laba nesolījatiem, kas nule bija uzņēmušies soģu lomu pār mums.

Un atkal atsaucās bass:— Es balsoju par nāvil Jau tā nepiedodami ieilgusi ķēpa ar viņiem. Nekādi nespēju izprast šefa

izdarības ar Stālu! Ja žmiegt, tad žmiegtl— Šefs nevēlējās.— Kāpēc? — klusā balss kaut kā zaglīgi iejautajās.— Šefam imponē Kronberga smadzenes, turklāt mēs zinām par viņiem visu, un tas izslēdz…— Iespēju novērtēt pašam sevi, — klusā balss ironiski nobeidza.— Ko? Ko jūs ar to gribat teikt? Ka šefs…— Nu, nu, nav ko plēsties pašu starpā, — nepazīstams baritons nomierinoši ierunājās. — Katram

savas vājības, būsim iecietīgi viens pret otru, kolēģi! Izspriedīsim, pēc tam skaidrojiet attiecības, cikuziet. Man vēl jāpagūšt uz ministriju.

— Sī iecietība, — klusā balss turpināja, — var maksāt mums brīvību, bet kādam arī… dzīvību.Es jūtu briesmas, un man pilnīga pārliecība, ka nāk tās no Kronberga un Stāla. Es zinu, ko runāju.

— Ko viņi var, — dārdošais bass nicīgi novilka. — Tupēt savā alā. Ja vajadzēs, Vilks viņus…— Pārvērtēt ir tikpat kaitīgi, cik nenovērtēt.— Ko mēs te strīdamies? — no jauna nosēca Zīberta aizsmakusi balss. — Balsojam, un šefs lai

lemj.Pēc minūtes noskanēja tikai viens vārds, no kura man asinis sastinga dzīslās:— Nāvi!— Paejiet malā! — nokomandēja Zīberts. — Es zvanīšu šefam.Grūstītu krēslu troksnis un soļu švīkoņa liecināja, ka pavēle tiek izpildīta.Kronbergs izrāva no kabatas lodīšu pildspalvu un piezīmju grāmatiņu.Pēkšņi, noceļot klausuli, neiedomājami skaļi noklakšķēja kontaktdakša un iedīcās signāls. Tam

sekoja sprakšķi, kādi rodas, griežot ciparu ripu. Droši vien otrā galā gaidīja šo zvanu, jo gandrīz reizē arizsaukuma signālu atbildēja abonents.

— Jā? — Sis īsais, spiedzīgi izkliegtais jautājums lika nodrebēt — šefs!— Maksāt! — Zīberts sacīja.— Muļķi! — spalgā balss iesmējās. — Otrais?-«p Nāvi!Summu iekasēsi tu, bet Kronbergu un viņa draugu novāksim pēc rītdienas darījuma, tagad nav laika. ,

Viss. — Mēs dzirdējām viņu noliekam klausuli.— Klausieties šefa atbildi, — Zīberts skaļi sacīja. — Summa, kuru maksāsim izspiedējam,

jāiekasē man. Kronbergu un to otro šefs ir ar mieru novākt pēc rītdienas darījuma.— Ka neiznāk par vēlu, — klusā balss noteica.— Neķērc! — dārdošais bass ierēcās kā nokaitināts lācis. — Dabūsi pa purnu!— Mieru! — Zīberta izsaucienā ieskanējās metāls. .— Kā norunājuši, maksāsim uz galviņām

atkarībā .noienākuma. Mēs iepriekšējo reizi nolēmām katrs savu daļu paķert līdzi, vai tas ir izdarīts?Atskanēja apstiprinoša murdoņa.— Man te saraksts. — Iečaukstējās papīrs. — Nāciet pa vienam — un tūlīt prom. Aizvāc suni! —

tas laikam zīmējās uz Valteru. — Tikšanās pēc rītdienas darījuma, četrpadsmitos nulle nulle.Dārzā atkal parādījās jau redzētais vīrs un pasauca:— Džekiņ, Džekiņ!No šķūņa stūra luncinādamies izdrāzās pelēkais sargs. Vīrietis, pieķēdējis viņu, iegāja atpakaļ mājā.Mēs vērojām, kā pa vienam sāk nākt ārā respektablie šīs netīrās vietas apmeklētāji, un, kad pēdējais

parādījās Zīberts, Valts izslēdza uztvērēju un sakravāja portfeli.„— Arī mums laiks, — viņš paziņoja un, pēdējo reizi pametis skatienu lodziņā, veikli noskrēja pa

kāpnītēm žoga aizsegā. Apspiezdams smirdoņas izraisīto nelabumu, es sekoju. Domādami katrs savu, betvarbūt vienu domu, klusējām visu ceļu līdz pat mājām.

Acīmredzot pārdzīvojumu iespaidā pirmām kārtām metāmies paēst. Neticami, bet fakts —pamatīgais mielasts nomierināja. Pēc kafijas uzvilku dūmu, un Kronbergs uzmeta man tikpat izteiksmīguskatienu kā viņam pašam savā laikā Viļonkulis. Redzams, viņš kā nikotīn- kolēģis man bija zaudēts uzvisiem laikiem, un šis secinājums, kā arī drauga spēcīgais raksturs lika aizdomāties un izvērtētsmēķēšanas priekšrocības. Lai kā centos rast tai attaisnojumu, taču neko vairāk par nosacītā refleksaprimitīvu apmierināšanu nespēju izdomāt. Sis reflekss visnotaļ saistījās ar aizsmēķēšanas

rituālu, cigaretes turēšanu un zelēšanu, bet nekādā ziņā ar pašu smēķēšanu. Pats dūms jau sen radījamanf vienīgi nogurumu un nepatīkamu garšu mufē, bet finansiālā ziņā šī nodarbība bija kļuvusi patdārgāka par ikdienas pusdienām kafejnīcā. Kaut kur zemapziņā pazibēja doma — varbūt man arī… Bet

bailes zaudēt to minimālo izpriecu, ko smēķēšana sniedza ikdienā, acumirklī pārmāca vārgo saprāta balsi.Manas pārdomas iztraucēja Valts:

— Kā jūtaties pēc sprieduma pasludināšanas? Bail nav?Klusēdams paraustīju plecus.— Rīt, Robert, rīt mēs uzliksim viņiem iemauktus. Sī bija necerēti svētīga diena. Tātad — rekets,

turklāt veiksmīgs tā organizētājam! Lai cik stipri kamols samudžināts, esmu pārliecināts, ka turu rokā īstogalu, lai atšķetinātu to jau rīt! Klusā balss nekļūdījās — viņiem rīt būs par vēlu!

— Valt, — es jautāju, — vai darījums, par kuru viņi runāja, ir kaut kādā veidā saistīts ar to, kuruminēja Vētra?

— Tas ir tas pats. Gaidāma afēra ar milzīgu apavu partiju.— Zināt, — bez baudas ievilcis pamatīgu dūmu mutuli, sacīju, — manī Pēteris Žīberts radīja

īpatnēju sajūtu — it kā es ar šo cilvēku jau kādreiz būtu ticies —- es te nedomāju Juglu — vai kaut ko parvinu zinātu. Sliktu…

Kronbergs uzmeta man dīvainu skatienu.— Ar ļaunumu Zīberts saindē apkārtni ne mazāk par celulozes ražotni, un jūsu jutekļi to uztver. Ak

vai! — sastopoties ar to ik uz soļa, kāds tur brīnums… Rīt es ceru saņemt atbildes uz visiem jautājumiem,kas jūs un, jāatzīstas, arī mani nomāc, bet tagad esmu spiests atvadīties. Lai visu organizētu, kā nākas, būskrietni jāpastrādā. Jūs līdzi neaicinu, jo nekādas dēkas nav gaidāmas un briesmas ne tik. Ja nakti nebūšu,neuztraucieties, gaidiet mani agri no rīta un nepiemir- stiet kafijas kannu.

Pēc šiem vārdiem mans draugs uzlika zaļās brilles, paņēma balto spieķi un nozuda aiz durvīm,atstādams mani dziļā neziņā par saviem nodomiem.

Slepkava Kaut ari Valts bija optimists, smirdošajā būdā dzirdētais nāves spriedums uzspieda bezcerības

zīmogu manai apziņai. Iespiedis galvu delnās, drūmās domās kavējos pie sava likteņa. Ja jau cilvēkadzīves ceļš šajā pasaulē ir iepriekš nosprausts — un par to liecina dažādu paaudžu Nostradamusi, kuri nevienu reizi vien ir pierādījuši savu paredzējumu patiesumu, — ko man mocīties bailēs vai cerībās parnākotni? Būt paļāvīgam fatālistam ir nesalīdzināmi vieglāk nekā indivīdam, kuram liekas, ka viņa dzīvevisnotaļ ir atkarīga no paša. Sādi secinājumi mazpamazām mani nomierināja, un, šķiet, es sāku izprast kāticības lielo nozīmi, tā cilvēka tieksmi pēc tās.

Valts neatgriezās. Jau grimstot miegā, manas domas ārsviedās pie Pētera Zīberta — no kurienes viņšlie- as pazīstams, un, no rīta pamodies, es joprojām nespēju no tām atkauties.

Izpildot Kronberga lūgumu, uzvārīju pilnu kafijas kannu. Šķiet, šī tilpuma pietiktu pārdesmitpastāvīgo kafejnīcu klientēm uz nedēļu, bet tiem, kam tā bija domāta, tās tomēr bija par maz. -'Tiešiseptiņos triju man nepazīstamu vīriešu pavadībā pārradās Valts. Gadus sešdesmit vecs, sirms vīrs arnekustīgiem, kā granītā cirstiem vaibstiem, sniedzot stingru, spēcīgu roku, stādījās priekšā:

— Prokurors Ābele. Latvijas Republikas prokurors,— viņš piebilda.Nākamā — pazema, briļļaina plikpaura tuklā, sārtā delna, mīksta kā pūpēdis, likās, pārsprāgs manā

rokā, un tādēļ jo pārsteidzošāk skanēja Kronberga teiktais:— Svars — speciālists aizturēšanā. Neiesaku mēroties spēkiem, var kas salūzt, bet citādi —

miermīlīgākais cilvēks, kādu man nācies sastapt.Pēdējais izrādījās Valta bijušais kursabiedrs un kolēģis, stalts un iznesīgs, tagad iekšlietu ministra

vietnieks.— Stāls, — Kronbergs uzlika roku man uz pleca, — ir mans palīgs, par kuru jums stāstīju. Viņš

devisnenovērtējamu ieguldījumu šīs dienas tuvināšanā. Koordinācijas štābs nu būtu pilnā sastāvā, vienīgi

sakari…— Pēc, — ministra vietnieks pavilka augstāk piedurkni, — trīspadsmit minūtēm viss būs.— Tādā gadījumā, lūdzu, istabā. Atģērbieties, un nobaudīsim pa tasei kafijas. Ceru, jūs uzvārījāt?

— Valts pajautāja man.Viesi ar tasītēm rokās atlaidās kur kurais, bet Kronbergs, izstūmis istabas vidū rakstāmgaklu,

palūdza mani atnest vēl trīs krēslus. Rezultātā drauga visai prāvajā istabā kļuva pavisam šauri.Ministra vietnieka noteiktajā laikā sākās neredzēta rosība: nepazīstami cilvēki, iztinot armijas

sakarnieku spoles, papildus uzstādīja vēl četrus tālruņus. Pēc tam uzradās divi operatori ar portatīvāmradiostacijām Kad beidzot šī jezga norima, izrādījās, ka klāt nākusi vēl pieci cilvēki, un trīs no tiem arvisiem sakaru līdzekļiem Valts izvietoja manās telpās. Kronberga istabā palika abi operatori, ministravietnieks, Svars, pro kurors Ābele un mēs ar Valtu. Izņemot manu draugu un prokuroru, pārējo sejās bijalasāms satraukums un gaidas, un es jutu, ka tās pārņēmušas arī mani.

Telefona spalgais zyans lika visiem satrūkties. Kronbergs izgāja priekšnamā un, pēc dažāmsekundēm atgriezies, pavēstīja:

— Vētra saņēmis naudu!— Ļoti labi, — ieteicās ministra vietnieks. — Tagad jāgaida ziņa no bāzes.— Kā jūs zināsiet — kurš transports mūsējais?— Tur mums cilvēks."Negaidīti ierunājās viens no operatoriem;— Tikko ziņoja — autofurgons izbraucis. Kādi būs norādījumi? — viņš jautājoši pavērās

ministra vietniekā.

— Seit komandē Kronbergs, — augstais viesis ar elegantu žestu norādīja uz manu draugu. —Visos jautājumos griezieties pie viņa.

Valts dabiski un ar pašcieņu uzņēmās vadību.— Sekot, ievērojot paredzēto drošības distanci, un nekavējoties ziņot par maršruta izmaiņām.Kāds pa atvērtajām durvīm nokliedza:— Ziņojums no pārvaldes!Pavēļu, jautājumu un atbilžu jūklī, kuru papildināja cilvēku pārvietošanās, telefona zvani un

rakstāmmašīnas klaboņa, es jau sen biju pazaudējis notikumu apjēgu. Pieradis izsvērti un ar apdomu strādāt

divatā, jutos galīgi apjucis šajā haosā, tas mani uztrauca. Vienīgi Svars ar prokuroru, sēdēdami brīvāspozās pie loga, apmainījās klusām replikām. Pēc brīža pie viri iern piesēdās arī ministra vietnieks,vienīgi Kronbergs joprojām rosījās, pieņemot ziņojumus un nododot pavēles. Pamanījis, ka kafijas kannarāda dibenu, izgāju uzvārīt jaunu. Virtuvē jutos nesalīdzināmi labāk — te valdīja ierastā kārtība un miers.Pēkšņi, bez klauvēšanas ārdurvīs parādījās gara auguma vīrs milicijas formā ar pulkveža uzplečiem.Viņam sekoja Vītols. Abi pagāja garām virtuvei Valta Istabas virzienā.

«Velns ar ārā!» man domās paspruka. «Kas te īsti uotiek? Sveši sāk mūsu dzīvoklī justies kā mājās,bet es jau kā nepiederoša persona!»

Kad ar pilno kafijas kannu rokā iegāju pie pārējiem, gaisā jautās spriegums kā pirms negaisa.Ierados pašā kulminācijas brīdī.

Lielais pulkvedis kā statuja stāvēja istabas vidū ar tādu sejas izteiksmi kā jefreitors, kas gatavsizpildīt pavēli.

— Tātad jūs, Goļicin, — acīmredzot turpinādams uzdot jautājumus, sacīja ministra vietnieks, —joprojām apgalvojat, ka ar to jums nav nekāda sakara?

— Protams, biedri ministri — pazemīgi atbildēja pulkvedis. — Tādi apvainojumil Es griezīšospie…

Ministra vietnieks saviebās, kā iekodis skābā ābolā.— Pirmkārt, neesmu jums biedrs un… vispār tāds neesmu._Otrkārt, esmu ministra vietnieks, un tas

jums labi zināms. Necentieties raustīt aiz «iztrūkušas stīgas, vienīgais, ko ar to var panākt — atsitienu padegunu. Un, treškārt, pierādījumi būs, tos apsolīja Kronbergs.

— Sis stulbenis? — pulkvedis iebaurojās, un viņa seja acumirklī pārvērtās. Zvēriska naidaizteiksme tā izkropļoja vaibstus, ka bail bija skatīties. — Stulbs biju, ka neietupināju viņu toreiz!

— Ja lietas būtība slēpjas vienīgi ietupināšanā, — iesmējās Valts, — tad tā ir labojama. MēsIetupināsim jūs, un lieta darīta … Apsveicu, pirmo reizi esat novērtējis sevi paškritiski, man atliek tikaipievienoties. Ko jums izsaka vārds — Zīberts, Pēteris Zīberts?

— Neko! — pulkvedis izbļāva un, izaicinoši sabāzis varenās dūres kabatās, neaicināts iezvēlāskrēslā. — Pazīstu jūsu kompāniju, — viņš ņirdzīgi pasmīnēja.

— Prokurors, kas neatzīst PSRS Konstitūciju, un ku- kuļņēmējs, kas uzmeties par taisnībasaizstāvi… Nebijis šo fašistisko nacionālistu un *nelietīgo separātistu, nebūtu arī… — Viņš uzmetaneganta naida pilnu skatienu ministra vietniekam.

Atbildei staltais cilvēks pasmaidīja tik vienkārši, tik patiesi, ka uzburbušais varas pārstāvisnovērsās. Nebiju redzējis tādu smaidu, tā vienkāršībā viņa pretinieks atsedzās vairāk nekā garā,atmaskojošā monologā

— Jūsu tēvs, Goļicin, aktīvs Otrā pasaules kara dalībnieks, cik zināms, bijis drosmīgs vīrs, par toliecina daudzie valdības apbalvojumi, — Kronbergs nesatricināmā mierā turpināja, — un…

— Lieciet mierā tēvu! — pulkvedis piesarka.— …un, — Valts tādā pašā garā runāja tālāk,— starp tiem personīgais ierocis. Atcerieties, lai mehānisms neierūsētu, jūs to izmēģinājāt šautuvē.

Kad tēvs nomira, revolveris pārgāja jūsu īpašumā?— Un tad?— Toreiz sacensībā ar jums es zaudēju un man nācās savākt tukšās čaulītes. Jūsējām es ievēroju

īpatnību — dzelkšņa iedobe atradās pašā kapseles malā Es vēl aizrādīju, ka nedod Dievs kritiskā mirklīierocim nedarboties šī defekta dēļ. Tātad Zībertu jūs nepazīstat? — Kronbergs pēkšņi atkārtoja.

Es redzēju pulkveža vaigos iesitamies pelēcību, bet balss ierēcās vēl niknāk:— Nē!—- Kur jūs glabājat ieroci? — prokurors, kas līdzšim bija klusējis, piepeši iejautājās.— Vai nav vienalga?— Kā to ņem …Valts pievērsās Vītolam.— Vai viss organizēts, kā nākas?— Zigurds nokārtos likumā paredzētajā kārtībā un nodos ekspertiem.— Ko? — manāmi krities skaļumā, Goļicins kā starp citu jautāja.— Ak tad sāk interesēt? — Kronbergs cieši raudzījās bijušā priekšnieka ūdeņainajās ačelēs. —

Tēva koltu, kuru jūs tik pašpārliecināti glabājāt darba seifā! Tas tiks nodots ekspertiem, un esmupārliecināts, ka Jums nāksies atbildēt tiesas priekšā paf slepkavību. Upuri jums zināmi…

Pulkvedis sagrīļojās savā krēslā, šķita, milzīgā masa tūlīt, tūlīt kritīs, bet piepeši viņa roka zibensātrumā šāvās azotē. Tajā pašā acumirklī, kā neredzamas lingas sviests, istabas vidū izlidoja rčsnītis Svarsun ar kājas triecienu atsvieda to sāņus. Manas acis nespēja izsekot viņa kustībām, bet, kad Svars atliecās,es ieraudzīju resnās pulkveža rokas saslēgtas dzelžos aiz krēsla muguriņas, un tas padarija lielo vīrutikpat nevarīgu kā tiklā iepinušos zivi. Svars, nometis rakstāmgalda vidū viņa dienesta ieroci, mierīgi, itkā nekas nebūtu noticis, atkal ieņēma savu vietu.

— Va velis! — ministra vietniekam paspruka. — Te nu īsti vietā paruna — neskati vīru nocepures…

— Maņuprāt, viņš jāaizvāc, — Kronbergs pameta ar galvu vēl nupat agresīvā pulkveža virzienā. —Slepkava nerada omulību mūsu istabā. — Viņš nocēla klausuli.

-— Nē, nē, pagaidiet! — Goļicina gaļīgās lūpas drebēja. — Es runāšu… — Brīdi vispārējā klusumāviieš sēdēja kā īsts moceklis — sagumis, nokārtu galvu, nekustīgi blenzdams sev zem kājām, tad sākalēnām murmināt, pamazām pāriedams uz nervoziem rikšiem, tad — histērisku galopu. Kronbergs ieslēdzadiktofonu.

— Pēteri Zībertu pazīstu trīs gadus. Nezinu, no kurienes viņš uzzinājis manu pagātni — jaunībā eskļūdījos, tikai reizi… Negribot… Viņš turēja mani savā varā, no Zībe-rta klusēšanas bija atkarīga mana'karjera, tāpēc, kad viņš palūdza koltu, biju spiests paklausīt! Spiests! Man ne jausmas nebija par viņanodomiem, goda vārds, nebija! Visu mūžu esmu godīgi strādājis, un nu pār manu galvu nāk atmaksa par to!

— Jūs tik pārliecinoši noliedzāt savu pazīšanos, —• pasmīnēja Kronbergs, — ka nezinu, kam ticēt.Ja pieņemsim, ka pašreiz jūs izkliedzāt patiesību, tad paskaidrojiet — kas jūs saista ar viņu.

Pulkvedis saknieba lūpas, un viņa biezo uzaci sāka raustīt nervu tiks.— Vienkāršs paziņa, — viņš beidzot izmocīja.— Vienkāršs… — prokurors daudznozīmīgi novilka. — Un kur pašreiz — šajā mirklī šo vienkāršo

paziņu meklēt?Goļicins paraustīja platos plecus.— Mēs reti tiekamies…— Es nedomāju, — Kronbergs vērsās pie klātesošajiem, — ka mums ir vajadzība lieki kavēt laiku

ar šo… Kamēr viss fiav beidzies, lai pasēž Roberta istabā un padomā. Atstājiet viņā labo roku brīvu,kreiso pieķēdējiet radiatoram, iedodiet zīmuli un papīru, — viņš sacīja Svaram, — un, ja pulkvedis ir

informēts par vainas atzīšanu kā atbildību mīkstinošu faktoru, cerams, viņš spēs izdarīt atbilstošussecinājumus.

Resnītis noņēma roku dzelžus un, bīdīdams milzīgo Goļicinu uz durvju pusi, izskatījās pēc liliputatam līdzās. Jau uz sliekšņa pulkvedis atskatījās.

— Jūs to rūgti nožēlosiet! — viņš nikni norecas. Seja jau bija atguvusi normālu krāsu, un tikaisarkanie vaigu gali vēl liecināja par' iepriekšējā mirkļa vājumu

Valts piecēlās un, piegājis viņam cieši klāt, gandrīz nedzirdami pajautāja:— Jūs tā domājat, Vilk?Nekad nebiju domājis, ka no veselības vai plīstoša cilvēka seja var tā pārvērsties — balta kā

palags, lūpas un nāsis — iezilganas, acis šausmās ieplestas, it kā raudzītos spokā, tad atkāriesapakšžoklis atsedza dzeltenus zirga zobus, acis nedabiski sagriezās, un, piepeši kļuvis ļengans, viņš kautkā sāniski un negaidīti klusi sabruka uz grīdas.

Svars pieliecās un pataustīja pulsu.— Kārtībā! Pārāk pilnasinīgs, tas no negausības. ~~ Viņš satvēra Goļicinu aiz padusēm un bez

jebkādas piepūles izstiepa pa durvīm.Prokurors aizsmēķēja, un uzreiz visi, izņemot manu draugu, atcerējās, ka ir smēķētāji.— Tu, — ministra vietnieks izpūta kuplu dūmu, — vienmēr esi bijis uz efektiem.— Nenoliedzu, — Kronbergs pasmaidīja, — bet tas palīdz. Iedomājies pats — ja es būtu

pasniedzis visu to rakstā, varu derēt, ka uzdāvātais apdomas laiks ļautu viņam, apzīžļājot katru frāzi,noliegt pēc kārtas visu. Ar efektu es gluži vienkārši ekonomēju laiku.

— Kas tas par Vilku? — iejautājās prokurors.— Vilks ir šī nelieša segvārds bandā. Goļicins Ir laupītāju sargeņģelis, un, ja atceraties manu

likteni, tad tas ir paraugs, kādā veidā šī apsardzība tiek realizēta. Jebkuru darbību, kas saistījās ar bandasatmaskošanu no varasiestāžu puses, viņš apspieda pašā iedīgli. Paldies Valdim ar Zigurdu — viņi atradakoltu.

Prokurors uzmeta Vītolam izbrīnītu skatienu.— Svešā seifā? Par darba izmeklēšanu nekas nav dzirdēts, par sankciju kratīšanai — tāpat…Valdis pcsmaidīja.— Neliela kara viltība likuma ietvaros. Mazliet izdomas — un viss.Prokurors vairāk neko nejautāja, bet viņa sejā es saskatīju neapmierinātību.Pēkšņi ierunājās tuvāk sēdošais operators.— Autofurgons ietur maršrutu Ropažu virzienā.— Labi, — noteica Valts un pievērsās otrajam. — Kas jauns jūsu rajonā?— Pagaidām pa vecam.— Galveno uzmanību suņa būdai!— Sapratu.Uz brīdi iestājās klusums, tikai manā istabā turpināja klabēt rakstāmmašīna. Valts, izmantodams

atelpu, piesēdās pie mums. Ministra vietnieks pastiepa viņam cigaretes, bet mans draugs noliedzošipapurināja galvu

— Kas ir šis Zīberts? — virpinādams pirkstos papirosu, jautāja prokurors.— Zīberts? — Kronbergs domīgi, salika kopā pirkstu galus. — Zīberts ir no visu iekārtai

raksturīgo īpašību kopuma izkristalizēts ļaunums. Sis cilvēks pats par sevi ir mūsu sabiedrības spogulis.Strādā tirdzniecības ministrijā, un viņam ir iespēja pārdalīt preču masas. So faktu prasmīgi izmantobanda.

— Bet šefs? — nenocietās arī ministra vietnieks.— Šefs būs, vēl nedaudz jāpaciešas, Viktor, — Valts atteica un, piemiedzis acis, jau klejoja

domās mums nezināmās tālēs.

— Būs … Hm …Pirmais operators, pievēršot uzmanību, pacēla roku, ar otro tajā pašā laikā kaut ko steidzīgi

pierakstīdams lielā bloknotā uz galda.— Autofurgons, — viņš reizē ziņoja, — iebraucis Meldros. Komanda gatavībā, jautā — vai var

sākt?Prokurors pamāja, un Kronbergs pavēlēja:—: Kā sāks izkraut, lai ņem ciet. Tikai uzmanīgi — apsardzes bruņojumā ir automāti.Ministra vietnieks uzrāva uzaci, bet Ābele noskrem- šļojās.— Vai Vilka, tas ir, Goļicina pazušana nevar izraisīt aizdomas? — Svars painteresējās.— Nekādā ziņā, — Valts atbildēja. — Vilks stāv pāri ikdienas darījumiem, lai gan saņem savu

tiesu no katra. Kau.t neviens neciestul — Viņš pēkšņi sažņaudza dūres tā, ka kauliņi kļuva balti, un kāsvētu lūgsnu atkārtoja: — Kaūt neciestu!

Mokoši lēnām ritēja laiks. Sarunas nevedās — visi saspringti gaidīja ziņas no Meldriem, betoperators klusēja.

«Gluži kā karā!» es nodomāju.Negaidīti ienāca jauns, nerunīgs cilvēks un, atstājis uz galda polietilēna maisiņu ar maizītēm, nozuda

tikpat pēkšņi, kā uzradies. Nācās trešo reizi vārīt kafiju. Sagrabināju ledusskapī kaut ko, kas «piesietudūšu», un brīdī, kad grasījos ar visu doties pie pārējiem, virtuvē ienāca Kronbergs. Šodien pirmo reizisastapu viņu vienatnē, bet, kad jau grasījos to izmantot, Valts ierunājās pirmais:

— Varu saderēt, ka zinu, kas jūs nomoka.— Un tas būtu?— Šefs!— Es tāpat varu derēt, ka pārējos tas nomoka ne mazāk. Manuprāt, es viņu zinu.Kronbergs uzmeta man ieinteresētu skatienu.— Pastāstiet!— Hermanis Zīberts! Skvērā, kur mani saķēra bandīti, es redzēju roku — vecīgu, savītušu, ar

gredzenu uz pirksta, atcerieties, es stāstīju. Kam var piederēt šāda. roka no mums zināmajiem cilvēkiem?Tikai viņam!

— Bet balss?— Balsi var pārveidot.— Hm, to varētu pieļaut, jo, cik man zināms, savā laikā viņš tēlojis viduvējas lomas kāda tur

dramatiskā pulciņa uzvedumos.— Redziet nu! Turklāt grāmatvedim ir dota iespēja apjēgt darījuma iespēju tur, kur pat vadošs

darbinieks to nekādi nespēs saskatīt.— Tam varētu piekrist, — Kronbergs domīgi sacīja. — No savas puses vēl piebildīšu — būdā

pie Valtera mājas, kad Zīberts zvanīja šefam, es pēc sprakšķiem noteicu un pierakstīju telefona numuru.Pēcāk pārbaudīju pēc ieraksta magnetofonā.

— Kas tas par numuru?— Ziberta dzīvokļa telefons. '— Hā! Nelietīgais vecis! Nu viņš mums Ir rokā!— Bet Kaufmanes spriedumi?~ Ko jūs gribat no greizsirdīgas sievas? Protams, viņas uztverē tikai dumjš vīrs var aiziet pie citas,

bet amats mūsu sistēmā nebūt nav prāta kritērijs.— Interesanti…— Un vēl kas. Pēteris Zīberts ir tas…— Kronbergl — no istabas atskanēja sauciens, un Valts traucās turp, pāri plecam izmezdams:— Vēlāk pabeigsim.

Izrādījās, ka pienācis ziņojums par operāciju Meldros. Operators lasīja no aprakstītas lapas.— Saņemti septiņi cilvēki, no tiem — pieci apbruņoti. Upuru un ievainoto nav. — Dzirdēju

Kronbergu uzelpojam. — Atklāta milzīga pazemes noliktava ar visplašākā sortimenta precēm, starpkurām atrastas pat pirms četriem gadiem ražotas. Inventarizācijai nepieciešama ekspertu grupa. Atstātaapsardze, un aizturētie tiek transportēti uz izolatoru.

— Paldies Dievam! — dzirdēju ministra vietnieku nomurminām.Tikai tagad attapos un noliku savu nesamo uz'galda.— Bez ceturkšņa divi, — ieteicās prokurors. — Kas notiek jūsu objektā? — viņš jautāja otrās

radiostacijas operatoram.— Tikko ziņoja — sāk ierasties viesi.— Teicami! — Kronbergs saberzēja delnas. — Lai ieraksta sarunas un, kad no jauna suns tiks

pieķēdēts, lai ņem ciet. Galvenais — suņa būda!— Kas tik svarīgs ir tai būdā? — vaicāja Svars.— Ir viena detaļa… — nenoteikti atrūca Valts. — Piezvani ekspertiem, Valdi!Vītols izgāja, bet es, sakārtojis uzkožamos cik necik estētiskā veidā, aicināju pie galda. Kā izsalkušu

jauniesaukto rota mēs notiesājām ēdamo dažos mirkļos, un Kronbergs dziļā nožēlā konstatēja:— Vienu detaļu paredzēt mēs tomēr nespējām…— Kādu? — prokurors vēl pilnu muti jautāja.— Apetīti…Atgriezies Valdis iečukstēja manam draugam ausī pāris vārdu, un es redzēju viņa pelēkās acis

uzliesmojam nekustīgajā sejā. Nesatricināmi mierīgi izturējis apkārtējo skatienus, Valts piesēdās līdzāsoperatoram, kas uzturēja sakarus ar komandu Valtera mājas rajonā, un sāka viņu klusi izprašņāt, pie reizesšo to pierakstīdams piezīmju grāmatiņā. Pēkšņi Kronbergs saspringa. Kaklu izstiepis, kāri ķēra katruskaņu, kas nāca no austiņām, tad, kā smagu slogu nometis, atliecās.

— Grupa saņemta, varam braukti — Vaigi viņam sārtojās un acis mirdzēt mirdzēja.Ministra vietnieks pārvilka kabatlakatu pierei, bet prokurors, tikai tagad pamanījis savas sažņaugtās

rokas, ar pūlēm atkrampēja nepaklausīgos pirkstus.Pēc minūtes trijās automašīnās mēs izbraucām uz Ķengaragu. Pa priekšu braucošā milicijas volga ar

rotējošo zilās gaismas lukturi atbrīvoja ceļu pārējiem. Maršrutu, kuram taksometrs patērē divdesmitminūtes, mēs veicām sešās.

Pie Valtera mājas vārtiem dežurēja divi sportiskas stājas puiši, turpat līdzās stāvēja autofurgonsapcietināto pārvadāšanai un pāris vieglo automašīnu. Suns šķita nokausējis sevi līdz pēdējam — izkārtumēli, smagi elsdams, viņš joprojām centās atbrīvoties no nīstamās ķēdes, lai mestos palīgā saimniekam.Ministra vietnieks, ieraudzījis pelēko velnu, galvu vien nogrozīja.

Istabā ar zilo podiņu kamīnu, padarīdami telpu pavisam šauru, grupējās divpadsmit cilvēki, astoņi— roku dzelžos! Pārņēma dīvaina izjūta, redzot respektablos biedrus — sabiedrības krējumu arvisatļautības indulgencēm kabatās — tik nožēlojamā stāvoklī. Skarbos, augstprātīgos skatienus bijanomainījis bikls lišķīgums. Sī suniskā padevība, kādu tie izrādīja katram, vai tas bija ministra vietnieksvai jaunākais seržants no operatīvās grupas, izraisīja manī nicinājumu.

Pārmijis pāris teikumu ar kādu spēcīga auguma vīru, acīmredzot aizturēšanas grupas vecāko,Kronbergs pavēlēja:

— Visus uz izmeklēšanas izolatoru! Zībertu es paturu, viņu aizvedīs vēlāk.Tikai tagad pamanīju stūrī iespiedušos nelielu augumu. Iegarenajā sejā es saskatīju līdzību kā ar

Ulmaņa zīmēto portretu, tā ar tēvu — Hermani Zībertu, vienīgi acis spīdēja salti kā ledus kristāli un…Jauni No visiem viņš šķita visrāmākais, vismierīgākais, tikai pēc Kronberga vārdiem noraustījies vaigsnodeva viņu.

Kad beidzot istaba attīrījās no sabiedrības augšējam padibenēm, man šķita, ka kļuvis vieglāk elpot.

Svars apsēdināja Zībertu dīvāna stūri un pats apsēdās līdzās. Katrs izvēlējās vietu pēc savas gaumes, betKronbergs, atnesis parastu virtuves ķebli, apsēdās uz tā jāteniski un paaicināja pie sevis prokuroru.

— Jums jāuzņemas protokola rakstīšana. Te viss iet ne tā kā parasti, esiet arī jūs tāds, izpalīdziet!Ābele piekrītoši pamāja un sarindoja savā priekšā visu nepieciešamo.Kad ar oficiālo ievaddaļu, kura saturēja aizturētā biogrāfijas datus, bija galā, Valts paziņoja:— Varat uzskatīt, ka jūsu grupas noziedzīgā darbība ir pierādīta.Zīberts pasmīnēja.— Pierādiet to arī man.— Lūdzu! Mēs pārtvērām naudas sūtījumu veikalam, saņēmām ciet grupu Meldros un jūs — šeit.

Atklājām pazemes noliktavu, nu kā — pietiek?Iegarenajā sejā nemainījās ne vaibsts.— Pie jūsu sirdsapziņas vai patriotisma lieki neape- lēšu, — Kronbergs turpināja, — bet pie

vaļsirdīgas atzīšanās gan — šis likuma pants joprojām ir spēkā Mani interesē grupas personālsastāvs,klienti, līdzdalībnieki kā šeit, tā ārpus republikas robežām. Vārdu sakot, mēs esam cieši nolēmuši pieliktpunktu noziedzībai Latvijā un pirmām kārtām jūsu un līdzīgu grupējumu darbībai. Runājiet, man vajadzīgicilvēki, un es zinu, ka jums šie dati ir.

Zīberts paraustīja plecus un izsmejoši atieza zobus— Neteiksiet? — ministra vietnieks jautāja.Klusums.— Tādā gadījumā — lūdzu klātesošos sekot. — Kronbergs piecēlās un, iedams ārā, pāri plecam

izmeta: — Viena izdevība jau garām …Kad iznācām pagalmā, suns, kas nespēkā bija pie- rimis, sāka no jauna trakot. Valts izņēma no

iekškabatas man pazīstamo metāla stobriņu un, rūpīgi notēmējis, iešāva pelēkajā gurnā kārtējo narkozesdevu.

Rāmi tecēja laiks. Ministra vietnieks nemierīgi mīņājās, tad, droši vien aiz kautrības apspiedis sevīvēlēšanos kaut ko pajautāt, nopūtās. Svars bija Zīberta labo roku pieķēdējis pie savējās, un viņi stāvējalīdzās kā divi brāļi — augumā kā nomērīti, bet — kā es izjutu — absolūti pretēji. Prokurors klusēdamsgaidīja.

Pagāja minūtes četras. Suns pārstāja plosīties. Kā lielā salā viņa pakaļkājām viļņiem vien pārskrējasīku, sīku drebuļu' uzplūdi, un ar redzamu piepūli, klusiņām smilkstēdams, milzenis ielīda būdā. Vēl pēcminūtēm trim Valts pamāja man:

— Ceļam nost, Robert!Kad, atlocījis smirdošā paklāja stūri, Kronbergs izņēma skārda kārbiņu un no tās piezīmju grāmatiņu,

Zīberts iekunkstējās kā sāpēs un piepeši rāvās sāņus.- Svars viņu savaldīja pat nepakustēdamies — tikliels bija tuklā vīra spēks.

Kronbergs nodeva atradumu prokuroram.— Tur iekšā ir viss, ieprotokolējiet, lūdzu!Sanākuši atkal istabā, klusēdami gaidījām, kamērprokurors pārrakstīs visus atrastā blociņa ierakstus. Ministra vietnieks, lai būtu ērtāk, pāršķīra viņa

priekšā lapu pēc lapas.— Nu, — Valts sacīja, kad viņi bija beiguši, — mums laiks pāriet pie nākamā jautājuma. Gribu

atzīmēt, Zī- bert, ka mēs te ar sīkumiem nenoņemsimies, tiem būs savs laiks. Mūs Interesē, tā teikt,globāla mēroga lietas, sašaurinātas līdz jūsu darbības ietvariem. Meldros atrasto preču vidū ir tādas, kasražotas pirms gadiem četriem. Kādam nolūkam tās pūdējāt tik ilgi?

Aizturētais klusēja, kā nebūtu dzirdējis.— Vai te var saskatīt analoģiju ar notikušo Piemas- kavā? Paskaidrošu ar piemēru, starp citu, tas

nav vienīgais — tur mūsu pusbada laikos mežā, zemē ieraktas, atrastas vairākas tonnas žāvētas desasl

It kā teiktais uz viņu neattiektos, Zīberts uzmanīgi pētīja griestu lustru.— Ja tā, tad jūs no parastiem kriminālnoziedzniekiem papildus pārvēršaties Latvijas Republikas

politiskajos pretiniekos, turklāt — nejau parlamentārā tipa… Es skaidri redzu, kurp stiepjas pavediens…Ministra Vietnieks izvilka kabatlakatiņu, pēc tam — piezīmju grāmatiņu un, pārrakstījis no protokola

vairākus vārdus, noslaucīja pieri un piekrītoši pamāja.Kronbergs piecēlās un, sabāzis rokas kabatās, nostājās Zīberta priekšā. Gods kam gods, bet gļēvulis

šis vīrs nebija. Neviens muskulītis viņa sejā nenotrīcēja mana drauga caururbjošā skatiena priekšā.— Lai gan tā ir jūsu iekšējā lieta, bet, jāatzīstas, mfin tā lika izdarīt virkni kļūdainu secinājumu.

Paskaidrošu. Mani mulsināja rekets. Vai tā ir jūsu ideja — aplaupīt pašam savus laupītājus, Robin Hud?Zīberta aukstās acis samiedzās šaurās spraudziņāe— Jums tas nav nekas jauns, ja atceramies fotoapa rātu, vai ne? Cik cilvēku jums izdevās

pārliecināt, ka noziedzīga dzīve pārāka par godīgu, ņemot palīgā to un … Elsiņu?Arestētais aizgriezās.— Redzams, — Kronbergs pievērsās ministra vietniekam, — mēs izniekojam laiku pa tukšo.

Varbūt beigsim, un tālāk lai strādā izmeklētājs?— Kā teiksi, tā darīsim.— Tādā gadījumā es nolīdzināšu Robertam parādu, un brauksim.Es izbrīnījos.— Man?— Jā, Robert. Lūk, — viņš gandrīz iedūra pirkstu Zibertam krūtīs, — lūk, šis ir tas cilvēks, kurš

naktīs nedeva jums mieru, cilvēks, kuru, būtu tik izdevība, jūs saraustītu gabalos pats savām rokām.Es lēnām cēlos kājās.— Tātad…— Jūsu priekšā sēž Aijas slepkava!xvmKā jūs to paveicāt?Jau pagājusi nedēļa kopš Kronberga sensacionālā paziņojuma, bet es joprojām glabāju atmiņā tās

dienas notikumus. Viena lieta — meklēt nezināmu slepkavu, bet pavisam cita — skatīt viņu vaigā. Pēcdabas esinu visai nosvērts, bet toreiz, apjēdzis drauga vārdus, atceros sārtu migliņu sagriežamies acupriekšā un Zīberta stiegraino kaklu savās rokās. Es noteikti būtu pārlauzis viņam sprandu, ja neiejauktosSvars.

Pec tam kad saprāts no jauna bija guvis pārsvaru, es piepeši saskatīju mūsu tautas nākotni tik skaidrikā vēl nekad. Ministra vietnieks, pieturēdams galvu,

3is deva dzert man ūdeni. Svars ar brīvo roku balstīja plecus, un prokurors, cietais cilvēks arnekustīgajiem vaibstiem, glāstīja manu roku kā mazam bērnam…

Šovakar mums gaidāmi viesi, lai draugu vidū noslēgtu vairāku mēnešu dramatiskiem piedzīvojumiembagāto dzīves posmu. Līdz ciemiņu sanākšanai palicis pavisam nedaudz. Galds ir klāts, Valts vēlgrabinās, virtuves skapīšos meklēdams nez kur noklīdušos piparus, bet es, izmantodams brīvo brīdi,pagriezīšu laika ratu par nedēļu atpakaļ.

…Svars nodeva Zībertu pie vārtiem stāvošo kolēģu rokās, un mēs ar interesi noskatījāmies, kā viņuiesēdina automašīnas pakaļējā sēdeklī starp diviem ražena auguma puišiem, kā atgāzies viņš pēc kārtasvelta nicīgu skatienu katram no mums un kā visdziļākajā pretīgumā novēršas. Kad mašīna ar noziedzniekunozuda aiz stūra, ministra vietnieks nopūtās:

— Beidzot šefs ir rokā!Valta atbilde pārsteidza mūs kā pērkona grāviensno skaidrām debesīm:— Tas nav šefs, Viktor. Sēstieties, braucam!

Samierinājušies ar Kronberga metodi, lieki nejautādami un nekurnēdami, visi paklausīgi sasēdāsautomašīnās.

— Uz Juglu! — viņš nosauca Zīberta adresi.Es redzēju pagurumu sejās, jo mēs bijām ierauti šajā karuselī kopš agra rīta, bet nu jau sāka tumst.

Šodienas notikumos atsedzās vēl viena mana drauga rakstura šķautne — organizatora spējas. Braucot es itkā Iemetu atskatu notikumos un neatradu neviena, kuru izsverot viņš būtu reaģējis par ātru vai nokavējis.Viss — pavēles, rīkojumi, jautājumi un atbildes, viss bijis savā laikā un savā vietā. Kā vienmēr, kadizšķīrās kaut kas svarīgs, Kronbergs sēdēja sarauktu pieri, iegrimis sevī. Pēkšņi mani pārņēma lepnumspar draugu tās vārdos neizteiktās cieņas dēļ, kuru es sajutu ceļabiedru klusēšanā.

Durvis atvēra Hermanis Zīberts un kā bailēs no sitiena parāvās atpakaļ. Man viņš šķita sakrities,kopš pēdējo reizi viņu redzēju. Kā tukšai vietai pagājis tam garām, Kronbergs aši izstaigāja istabas,ieskatījās virtuvē, vannasistabā, tualetē, tad pasauca veco vīru, kurš ar svešādu izteiksmi sejā, kābezspēkā atslīdzis pret sienu; nebija izkustējies no vietas, un jautāja:

— Jums viss skaidrs?— Jā. — Ne vēsts no satraukuma, viens vienīgs atvieglojums.— ienāciet virtuvē.Pagāja vismaz minūtes divdesmit, un mēs jau sākām uztraukties, kad beidzot viņi parādījās.— Svar, esiet tik laipns un nogādājiet šo cilvēku pie pārējiem. Mēs braucam tālāk. Uzsūtiet vienu

no puišiem. Uz priekšu, zēni!— Uz kurieni? — šoferis iekliedzās, izdzirdis pavēli.— Kur teicu.— Bet es gribu ēsti — Tas noskanēja tik žēli kā izsalkušam bērnam, un mēs Lesmējāmies.— Nav laika, bet… Nu labi. Pa ce|am pieturiet pie maizes veikala, paķersim arī pārējiem.Kad tikām pāri Rīgas robežai, zemi pārklāja nakts. Sēdējām katrs ar saldskābmaizes kukuli rokā, un

man šķita, ka neko gardāku, izņemot ūdenī peldošos griķu putraimus armijā, neesmu savā dzīvē baudījis.Bija dīvaini pults vārajā apgaismojumā uzlūkot ministra vietnieku kāri kožam kukulī.

— Kronbergs pārņēmis Susaņina metodi, — tas bija viss, ko es saklausīju pa cejam. Šo frāzidziļdomīgi izmeta prokurors un tajā pašā acumirklī aizmiga.

Apturējām melnā tumsā. Valts lika nobraukt zālē un izslēgt ugunis.— Kam ir kabatas lukturītis?Šoferis iedeva prasīto.— Ejam!Klupdami krizdami pār neredzamiem šķēršļiem, klunkurējām viņam nopakaļ, bet neviens protesta

vārds ne- izlauzās no mūsu ceļabiedru mutēm. Virs galvas pletās dziļa, zvaigžņota debess, bet pamalē kāsastingusi, drūma jūra rēgojās meža viļņotās kontūras. Pamazām acis aprada, un nakts vairs nelikās tikmelna. Pāri asam, skrapstošam rugājam Kronbergs veda mūs kalnā. Saltais, dzidrais gaiss, vīstošāsrugaines smarža, nakts drēgnums, kas vilka līdz kaulam, atmodināja civilizācijas nomāktos, pirmatnējosinstinktus — centāmies iet klusu, zagšus, kā uzglūnot nezināmam medījumam. Pēkšņi tālumā iemirdzējāsuguntiņa, tad ceļu aizšķērsoja dziļš grāvis. Tikām pāri ar grūtībām un slapjām kājām. Izrādījās, kauguntiņa ir turpat līdzās, to aptvērām tikai tad, kad tumsā uzgrūdāmies dzelzī kaltiem vārtiņiem. Uz abāmpusēm no tiem pletās augsts, mel- nējošs dēju žogs. Aiz vārtiņiem neskaidri vīdēja vienstāva māja un kādzeltena acs mūsu ceļvedis — apgaismots logs. Pēkšņi pretim metās neskaidra ēna un apdullinoši ierējāssuns. Pēc mirkļa noklaudzēja durvis, un gandrīz reizē dreboša vīrieša balss jautāja:

— Kas tur?— Atveriet, — atsaucās Valts, — esam nomaldījušies.Par atbildi atskanēja noslēpumaina, dobja dunoņa, kuras ritmlskumā es saklausīju likteņa simfonijas

fināla akordus baisu, nervus plosošu bungu izpildījumā. Dunoņa tuvojās, un piepeši milzīga, dēmoniski

melna māsa aizsedza no durvīm krītošo gaismas strēli. Mēs tik tikko paguvām parauties sāņus, kadpārdabisks radījums kā teiksmains, vēja spārnu nests pūķis pārlidoja pār vārtiņiem, sekoja smaga kritienabukšķis, tad aizsmakusi krākšana, kuru pārskanēja aprauts, spiedzīgs vaids. Viss notika tik zibenīgi, ka essarāvos tikai tad, kad Kronberga rokā uzliesmoja lukturītis. Pirmais, kas tā gaismā mums iekrita acīs, —zirgs. Skaista, melna ķēve izmisīgi kārpījās, cenzdamās uzslieties, un — ak šausmas! — lukturīša gaismaatstarojās lauztās priekškājas baltajā kaulā! Izmisīgs, gari stiepts zviedziens pārskanēja nakti, liekotskaudrās žēlās sažņaugties sirdij. Kabatas baterijas blāvais stars nodrebēja, aizslīdēja tālāk un atdūrāspret zemē guļošu cilvēka figūru. Ieskatījies ciešāfk, saskatīju nekustīgu cilvēka augumu. Nedabiskaisgalvas stāvoklis attiecībā pret ķermeni lika domāt par ļaunāko. Atskanēja jauns, nervus satricinošszviedziens. '

— Kam ir ierocis? — Valts aši jautāja.— Man, — ministra vietnieks negribīgi atteica.— Ej, Viktor, tev tas jāizdara! Ej!Es redzēju dvēseles mokas šī cilvēka sejā, kad, izvilcis revolveri, viņš nozuda tumsā. Dobjais

šāviena troksnis šķita pārraujam kādu vēl skanēt nesākušu stīgu.Piepeši viņpus vārtiem parādījusies neskaidra ēna drebošā, skaļā čukstā jautāja:— Kas noticis?— Nelaime, — atbildēja prokurors. — Krita zirgs, un, redzams, jātnieks pagalam. Piesieniet suni

un taisiet vaļā, mēs nesīsim cietušo iekšā.Kronbergs pieliecās pie gulošā, pataustīja pulsu un bezcerīgi nošūpoja galvu.Pēc brītiņa vārti pavērās — un pa tiem sāniski izspraucās vidēja auguma vīrietis. Bez ceremonijām

iespiedis viņam rokā lukturīti, Kronbergs pavēlēja:— Rādiet gaismu!Valts saņēma cietušo aiz vienas, prokurors — aiz otras rokas, bet mēs ar ministra vietnieku ķērāmies

pie kājām. Pacēluši ļengano cilvēku, nopakaļ saimniekam ienesām mājā un nolikām uz dīvāna grezniiekārtotās viesistabas stūrī. Kronbergs apvēla nekustīgo ķermeni, un ministra vietnieks pārsteigumāiekliedzās — mūsu priekšā gulēja sieviete! Kāds tur brīnums, ka tumsā bijām noturējuši viņu par vīrieti,— jātnieces tērps apslēpa sievietes augumu. It kā tikai tagad Valts pamanīja līdzās stāvošo. Zemes krāsasseja un sažņaugtās rokas rādīja, ka viņa savaldība sasniegusi kulmināciju.

— Māsa? — Kronbergs pajautāja, un par atbildi vīrietis pamāja, bet laikam šaubās, vai būssaprasts, klusi piebilda:

— Jā.Vienīgi nāves zīmogs pārvērš cilvēka vaigu tā, ka dzīvajam to nepārprast. Krītot sieviete bija lauzusi

kaklu, un palīdzēt šeit nebija cilvēka spēkos. Negaidītais gals bija saglabājis viņas sejā pēdējopirmsnāves grimasi — vajāta zvēra šausmas. Tās padarīja jau sastingušos vaibstus atbaidošus. Tādā kāpussmīnā atņirgtie zobi, pāri pierei krītošās matu šķipsnas vērta to līdzīgu pekles izdzimumam.

— Nu, lūk, Viktor, — Kronbergs pagriezās pret no- bālušo ministra vietnieku, — te nu viņa ir.— Kas viņa?— Ilze Zīberta jeb vienā vārdā — šefs!…Beidzot atradis piparus, Valts ienāca viesistabā, par kādu uz šo vakaru bijām pārvērtuši viņa

mājokli, un, nolicis tos galda vidū, konstatēja: — Nu laikam viss, atliek gaidīt viesus. Ciemiņu sanācadaudz, un man bija patīkami no jauna skatīt pazīstamās sejas. Troms melnā uzvalkā

ne ar ko neatgādināja to drūmo, saīgušo ver.», kādu biju paradis viņu redzēt, Viļonkulis kā kalnsslējās pāri visiem, bet Zigurds, zaudējis atturību, nu likās tikpat dzīvespriecīgs kā Valdis. Ministravietnieks, atceroties studiju gadus, vienā laidā sita Kronbergam uz pleca, Laimas tante, uzņēmusies manuspienākumus, saimniekoja virtuvē, bet prokurors, vienu brīdi nopūlējies ievirzīt kopējo valodu nopietnāgultnē, atmeta ar roku un piebiedrojās Tromam, kas negaidīti skaistā balsī uzņēma: «Dzīvīte, dzīvīte,

šūpojos tevī…» Brīdī, kad vispārējā jautrība sita augstāko vilni, ar glāzi rokā piecēlās ministra vietnieksun, nogaidījis, līdz iestājas klusums, izjusti palūdza:

— Izstāsti, Valti — Un daudzbalsīgs koris sāka skandēt: — Stāsti, stāsti, stāsti!— Labi, — Kronbergs, kā man šķita, nedaudz mulsi piekrita. — Iekārtojieties ērtāk, smēķējiet un

klausieties. Sis stāsts būs par cilvēku alkatību un godprātību, ļaunumu un labestību, mīlestību un naidu.Viss sākās tā…

Ar precīziem vārdiem, kuri atspoguļoja viņa secīgo domāšanu, un tajā pašā laikā — izteiksmīgiem,tādiem, kas darītu godu spalvas meistaram, Valts stāstīja par Hansa fon Heca noslēpumaino mantojumu,un ar to saistīto asiņaino ļaundarību virkni Dzirdot viņa izjusto runu, atcerējos Aiju tik skaidri, kā skatītudzīvu, bet vajadzēja tikai padzirdēt par Pēteri Zībertu — un manas dūres sažņaudzās melnā naidā.Klausītāji sēdēja kā sastinguši, baidīdamies pat zilbi palaist garām, un es viņu sejās redzēju te neticību,kad Kronbergs pasniedza kādas problēmas gatavu atrisinājumu, te apbrīnu, kad viņš ar matemātiķaprecizitāti nopamatoja savus slēdzienus. Fināls Heca lietā pārsteidza pat daudzpieredzējušo prokuroru.Saklausījis skarbā vīra izsaucienu: «Satriecoši!» — arī es izjutu nelielu gandarījumu. NobeigumāTromam tika veltīti trīs viens otram sekojoši tosti. Kad klausītāju uzmanība no jauna pievērsāsstāstītājam, ministra vietnieks iejautājās:

— Kas tevi uzveda uz pēdām bandai?Valts iesmējās.— To izdarīja talantīgs un neveiksmīgs gleznotājs un iedomāts Halsa gleznots portrets.Kronbergs veiksmīgi atainoja Ulmaņu — kā vīra, tā sievas — likstas, kuras beigu beigās viņus vienu

no otra neatkarīgi noveda pie mums, tad — kā ar sievas palīdzību mēs nonācām Valtera mājā un atradāmdokumentus, kas lika pamatus Zīberta grupas lietai.

— Es sapratu, — viņš stāstīja, — ka apstākļu sakritības dēļ esam tikuši uz pēdām ietekmīgainoziedznieku organizācijai, kura ne tikai aplaupa mūsu tautu, bet arī mākslīgi destabilizē politiskostāvokli republikā. Piezīmju grāmatiņā atrastie vārdi pilnībā izgaismo tos tumšos spēkus, kas, diendienāviļājot mutē demokrātijas bausli, ir darījuši visu, lai sanaidotu nācijas un grautu ekonomiku, Skaldi unvaldi…

Ministra vietnieks piekrītoši palocīja galvu un klusēdams pacēla glāzi.— Varat būt pārliecināti, — Kronbergs turpināja, — ja par koordinācijas centru mūsu pieticīgā

dzīvokļa vietā būtu izraudzīta ministrija vai pārvalde, ne tikai viss darbs būtu vējā, bet varbūt paši ar…Tāpēc par gaidāmo operāciju tika informēts šaurs personu loks. Viktor, cik, atvaino, jūsējo arestēts?

— Patlaban — trīspadsmit, četri no ministrijas. Atklāts sazarots tīkls, kuram bija iespēja bloķētjebkuras nodaļas darbu, aizturēt nevainīgo un atlaist noziedznieku. Kamols joprojām šķetinās cauriaugstas priekšniecības kabinetiem, un nu jau gandrīz droši var apgalvot, ka jūs esat atklājuši vienu noorganizētās noziedzības kodoliem Latvijā. Sadarbībā ar pārējo republiku kolēģiem, kā arī ar jūsupalīdzību mēs esam uztaustījuši mafiozos grupējumus pie viņiem. Jāpiemetina, ka, tāpat kā dzelzceļu vaiaviolīniju tīkls, tā noziedzīgo organizāciju savstarpējo sakaru līnijas satek vienā punktā …

— Izsekojot Ulmani, — Valts, apslapinājis lūpas ar limonādi, stāstīja tālāk, — mūsu redzeslokānonāca gļēvais Krols un pirmo reizi šajā lietā uzpeldēja Zīberta vārds. Sis vārds saistījās ar fon Hecalietu, bet nekādu sakarību toreiz uztvert neizdevās. Sakarība parādījās tad, kad analīzes ceļā mēs nonācāmpie atziņas, ka grupa pazīst mūs, zina par mūsu darbību un… baidās. Vienīgais cilvēks, kas pazina mūs,zināja, kur dzīvojam, bija noziedznieks, kuru palaidām iepriekšējā reizē. Tā Pētera Zīberta personā essaskatīju lon Heca lietā meklēto, Roberts pazina viņā cilvēku, kas mūs izsekoja, bet Skaidrīte Durba, esparādīju viņai Ulmaņa zīmēto portretu, — uzbrucēju sev, lai gan ar grūtībām.

Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tieši Pēteris ir Aijas un Egona Sējas slepkava, atlika tikai pierādītviņa noziegumu, un te man talkā nāca… GoļicinsI Jā, jā,— pamanījis prokurora skatienu, Kronbergsapstiprināja. — Tālredzīgais pulkvedis savu ieroci bija tik biezi no- ziedis ar eļļu, ka Zīberta

rādītājpirksta nospiedumu uz gaiļa slīpā apgaismojumā varēja pat nofotografēt. Viss rādīja, ka Zīberts naviesācējs, un to apstiprināja arhīvā atrastais viņa pirkstu faksimils.

Kaufmane, Hermaņa Zīberta otrā sieva, raksturoja savu bijušo padēlu — ļauns, nežēlīgs, ar tieksmiuz sadismu, bet diezgan aprobežots. Sī pēdējā detaļa man lika aizdomāties, turklāt vajadzēja noskaidrot,kāpēc tik vēlu viņš sācis interesēties par Heca mantojumu. Sājos šķietami nesavienojamos faktos es sajutusvešu, asu prātu, cilvēku, kās kopš brīža, kad bija uzzinājis par noslēptajām bagātībām, sācis organizēt unvadīt to meklēšanu. Vai zināt, kur es tiku uz viņa pēdām?

— Kur? — mēs vienā balsī iesaucāmies.— Dzimtsarakstu nodaļā. Man to pateica Pētera Zīberta laulības reģistrācijas diena. Sī laulība

tikusi noslēgta šogad, un tikai šogad, pēc tik daudziem gadiem, dienas.gaismā uzpeldēja fon Hecadārglietu noslēpums. No šī brīža manas aizdomas koncentrējās ap Pētera jauno sievu.

Jūs jau zināt — kā pirmajā, tā otrajā izmeklēšanas reizē vissmagāko pārdzīvojumu nastu nācās iznestRobertam. Mēs saskaitījām — mans draugs trīs reizes atradies par matu no nāves! Var apbrīnot viņaaukstasinību, ja apstākļos, kuros būtu piedodams neko nedzirdēt, viņš atcerējās kā šefa balsi, tā viņamīlestību pret zirgiem. Sis fakts mani ieinteresēja, bet, kad uzzināju, ka tuvumā mitinās viņa arābietis,sāku pārmeklēt apkārtni. Tā mēs uzdūrāmies Rūdolfu Jēkaba mājai. Ar šo uzvārdu es .sastapos vēlāk —dzimtsarakstu nodaļā. Ilzes meitas uzvārds izrādījās — Rūdolfa! Lai noskaidrotu, ka viņi ir brālis unmāsa, nācās patērēt veselu dienu. Papildus painteresējos sporta pasaulē un noskaidroju, ka kādreiz Ilzeaizrāvusies ar jāšanas sportu, un ar to izskaidrojama Roberta kļūda pamestajā mājā — Rūdolfa jātniecestērpā neizraisīja ne mazākās aizdomas, ka viņa priekšā sieviete. Nu Pētera Zīberta sieva parādījās jaunākvalitātē — kā šefs! Uzzināju arī viņas otro aizraušanos — šahu. Klubā, kura krāsas viga kādreizaizstāvēja, Ilzi raksturoja kā apveltītu ar vīrietim raksturīgu, izcili loģisku prātu. Tālākais pavediensritēja jau viegli. Uzzināju, ka viņai ir reti nepatīkama, spiedzīga balss, kuru mūsu tikšanās reizē pieZībertiem viņai visai veiksmīgi izdevās noslēpt, tikai vēlāk, ierakstot sarunu Valtera mājā, Roberts topazina. Šefa telefona numurs sakrita ar Zībertu numuru, un par sagadīšanos vairs nevarēja būt ne runas.

Kronbergs apklusa, un pēkšņi ierunājās Troms:— No kā Ilze uzzināja par fon Heca mantojumu?— To mums da|ēji atklāja jau Kaufmane, bet pārējo papildināja Hermanis Zīberts. Hermaņa Zīberta

tēvs, Heca vecs draugs un attāls radinieks, bijis arī viņa advokāts. Abi aizrāvušies ar Indijas kultūru,studējuši senindiešu valodu, kurā sasnieguši atzīstamus panākumus, un neilgi pirms nāves Hecs nodevisviņa glabāšanā sanskritā rakstītu un šifrētu testamenta atraša nās vietu. Domāju, šī piesardzībaizskaidrojama ar iebrukumu Ellijas fon Hecas dzīvoklī — kāds jau tad pastiprināti interesējās pardārglietām. Hansa fon Heca un drīz pēc tam advokāta nāve aprāva mantojuma noformēšanu. Gadiemnesaprotamais teksts gulēja starp vecā advokāta papīriem, un visiem tas šķita tik nesvarīgs, ka neviens noģimenes pat nepūlējās to iztulkot. Ilzes Zībertas analītiskais prāts nejāva tā vienkārši atlikt sadzeltējušodokumentu sānis. Viņa ne tikai iztulkoja to, bet atrada arī tā atšifrējumu — par testamenta glabāšanasvietu bija atzīmēts mūsu dzīvoklis. Un tomēr līdz Heca bagātībām vēl bija tālu. Jāatzīmē šīs sievieteslielā enerģija un tas, ka pie mazākās izdevības viņa izmantoja citus, vai tas būtu pašas vīrs, Sēja vai kādscits.

— Kā viņa sameklēja Egonu?— Pie tā un vēl daudz kā negribot vainīgs bija Verners fon Hecs. Izraugoties par savu uzticības

personu Hermani Zībertu, viņš aizsāka traģisko notikumu virkni. Hermanis, pildot Vernera lūgumu, atradaviņa dēlu. Sēja saņēma no tēva tikai dažas vēstules, pārējās, viltojot rokrakstu, viņa vārdā rakstīja Ilze,bet Hermanis, kas bija uzņēmies starpnieka lomu tēva un dēla sarakstē, pilnīgi pakļāvās valdonīgāsvedeklas gribai. Droši vien viņa zināja Feldmaņa pagātni, jo ne velti par ieroci tika izraudzīts tieši Egons.Kā zinām, dēla reakcija uz mātes nāves vaininieku bija viennozīmīga — viņš to nosita! Ilze pārrēķinājās,cerēdama, ka šis fakts — un to viņa bija paredzējusi — atvieglos uzdevumu. Egona labilā alkoholiķa

psihe neizturēja pārslodzi, un viņš aizmuka, tā arī neieguvis to, pēc kā nācis.— Tad tāpēc notika atkārtots iebrukums mūsu dzīvoklī?— Protams, Robert, — Valts apstiprināja. — Viņi nāca labot Sējas kļūdu.— Kas tie — viņi? — painteresējās prokurors.— Pēteris Zīberts ar lizi. Šoreiz viņi ieguva testamentu, bet tas diemžēl bija viss. Testamentā ne ar

vārdu nebija minēta slēptuves vieta, un arī pēc Sējas pārkopētā plāna to noteikt nebija iespējams.Jāpiezīmē, ka par Troma esamību Ilze uzzināja no Vernera vēstulēm vīratēvam, un, būtu bijis jūspiesardzīgāks pret svešiem, — Valts sacīja kaimiņam, — dzīvokļa plāns nenonāktu Zībertu rokās.

— Kur testaments ir tagad? — Troms jautāja.Kronbergs uzmeta viņam līdzjūtīgu skatienu.— Ilze bija tālredzīga un to sadedzināja. Man ļoti žēl…Troms tikai atmeta ar roku.— Traka ģimene! — piepeši ieteicās Laimas tante. Tā kā virtuvē darba patlaban nebija, tad,

izmantodama to, viņa, neviena neievērota, sēdēja kaktiņā. — Tēvs — tas nu tā, bet vedekla! Dēls jau īstszvērs!

— Starp citu, Kaufmanes izbrīns, ka Pēteris dabūjis sievu, bija pirmais fakts, kas meta ēnu uz Ilzi.Tāds ar tādu… Līķis Tuinšupē arī ir viņa roku darbs, viņš atzinās. Rūdolfa māja, kurā atrasts cirvis, arkuru šis miesnieks to izdarījis, kalpoja Zībertiem par bāzes vietu, bet pamestās mājas pagrabs — parmoku kambari, kurā tika spīdzināti nepakļāvīgie. Jāpiezīmē, ka viņi bieži kombinējās un vecīgā roka argredzenu — miroņgalvu, kuru Roberts redzēja skvērā, tiešām piederēja Hermanim Zībertam, bet balss —Ilzei. Tā bija visīstākā pēdu jaukšana.

Ilzes slīpētais prāts nenogurstoši meklēja jaunus ienākumu avotus, un tā bija viņa, kas izdomājareketu! Bandas vadone šantažēja pati savus biedrus! Tālāk vairs nav kur, vai ne? Hermanis Zīberts ganatzinās, ka pāri visdažādākajām vedeklas rakstura īpašībām dominējusi afēristiska azarta tieksme. Tamvarētu piekrist, jo viņas mēģinājums bēgt zirga mugurā to apstiprina, lai gan…naktī, laukos, kas cits viņaiatlika Ilze uzzināja par bandas krahu reizē ar mums, un es ceru, ka šis fakts liks izmeklētājam aizdomāties.

— Tu ne pirmo reizi atsaucies uz Hermani Zībertu,— ministra vietnieks ierunājās. — Pa kuru laikutu pa- guvi viņu intervēt? Un kur?

— Virtuvē, — Valts pasmaidīja. — Viņš bija tam gatavs… Bet nenovirzīsimies. Reketamparedzētos dokumentus nācās izzagt Pēterim, taču te jau sievas skoja sāka nest augļus. Šoreiz viņš rīkojāspēc Ilzes parauga — izmantoja citu. Sim nolūkam tika šantažēts Krols, un beigu beigās tas izrādījāsliktenīgi kā pašam, tā bandai.

— Vai Rudzīti arī viņš? — to pajautāja prokurors.— Te nu darbs izmeklētājam, — Kronbergs atteica. — Lai gan domāju,,ka tiešā slepkavība nav

viņa darbs. Slimnīcas teritorijā nav viegli ietikt, es pārbaudīju žogu. Iespējams, ka te iejaukts kāds nopersonālsastāva, un, atceroties Roberta liecību, gribot negribot nāk prātā dobjā balss. Gribu atzīmēt, kavēl ne mazums detaļu gaida izskaidrojumu.

— Ministrs, — ministra vietnieks neierasti kokaini un kaut kā oficiāli sacīja, — sūta jumssveicienus kopā ar pateicību, bet tev, Valt, lūgumu uzņemties…

— Nevajag, Viktor! Bija laiks, kad es ar prieku to būtu darījis… Man ir draugs, — viņš apņēmamani ap pleciem, — un darbs. Starp citu, Robert, mums pēdējais laiks pāriet uz «tu».

— Kā jūs to paveicāt? — prokurors pēkšņi iesaucās. — Bez jebkādas tehnikas, bez padotajiem,līdzstrādniekiem, laboratorijas, bez… Kā jūs to paveicāt?

Atbildei piecēlās Vijonkulis.— Iedzersim uz kvalitātes nenoliedzamo pārākumu pār kvantitāti! — Viņš pacēla glāzi. — Paldies

jums, puiši! Tas, ko esat paveikuši de facto tuvināšanā, nav pārvērtējams…—- Atvainojiet, — Troms kaytrīgi ieteicās, uzkozdams kiņķa šķēli, — jus stāstījāt par testamentu…

— Jā.— Kur tas glabājās?— Mūsu seifā.Es izbrīnījos.— Bet…— Ak tā, jūs, atvaino — tu, Robert, taču nezini, ka ari mūsējam ir slēptuve. Pagaidiet, tūlīt

pārbaudīsim.Kronbergs, ar delnas triecienu atvēris seifu, iebāza roku un pataustījās iekšpusē. Pēkšņi, tāpat kā pie

Troma, atsprāga šķietami monolītā griestu daļa, un man likās — tūlīt, tūlīt sāks līt dārgakmeņu lietus, bettā vietā izslīdēja balta papīra lapa un, apmetuši līganu pusloku, viegli noplanēja pie Valta kājām. Pacēlisviņš skaļi lasīja.

— «Kronbergain. Rakstu pilnīgā pārliecībā, ka vienīgā iespēja Jums atklāt šo slēptuvi ir tad, jaes zaudēju. Ko darīt, pašas patmīlība nav ļāvusi novērtēt sevi līdz galam. Lai kā — apsveicu! Ar patiesucieņu un novēlotu nožēlu — Ilze Zīberta.»

Ar šo mans pienākums būtu beigt, ja piepeši neatskanētu durvju zvans. Prokurors, kas sēdējavistuvāk, piecēlās, lai atvērtu, un pēc brītiņa atgriezās pavecas sievietes pavadībā. Viņas nobālusī sejaliecināja — notikusi nelaime. Acis kā izbīlī nemierīgi šaudījās no viena pie otra, tuklās, mīkstās rokastrīcēja kā drudzī. _ Pāris sekunžu viņa klusēja, tad saņēmusies dziļā krūšu balsī iesaucās:

— Kurš no jums ir Kronbergs?Atbildes vietā mans draugs piecēlās.— Es dzīvoju Tērbatas ielā… — viņa iesāka, bet Kronbergs, viegli pasmaidījis, atvainojās.— Lūk, Robert, arī Tērbatas iela savā vietā. Atdzimst Rīga, bet pie kādiem secinājumiem mēs

nonāktu, aizsākoties notikumiem šodien? Lūdzu, turpiniet!— Esiet žēlsirdīgs, — sieviete salika rokas kā lūgšanā, — palīdziet!— Kas noticis?— Pazudusi mana skaistākā pērle, gaismas stariņš, kas mani sasildīja vientuļās dzīves drūmajā

tumsāl— Pērle? Kāda ir tās cena?Viešņa uzmeta Valtam pārmetošu skatienu.— Tai vispār nav vērtības! Kā noteikt nesavtīgas mīlestības un maiguma cenu?— Tātad…— Pazudis mans mīļotais pūdelis Bonisl… Visi, izņemot Kronbergu, iesmējās — tik komisks

salīdzinājumā ar tikko pabeigto lietu likās šis negadījums. Nepieklājīgi, neņemdami vērā aizvainojumusievietes sejā, ikdienā nopietnie cilvēki raustījās smieklos, un nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ciknoslēpumainus un baigus notikumus ievada šī vizīte.

Rīgā 1990

saturs Pirmā daļa. MANTOJUMSValts Kronbergs……………………………………………. 7II Ellijas fon Hecas dzīvoklis …..III Negaidīta iepazīšanās…………………………………………. 2SIV Akmeņos , ………………………………………. 32V Pirmās pēdas ……………………………………………………… 4I >VI Heca dzīvokļi ……… 52VII Kronberga noslēpums . ……………………………………….. 63VIII Nelaime……………………………………………………………. 71IX Nekrologs……………………………………………….. • 75X Firma «Ēriks Priede — seifi»………………………………… 91XI Pārtrūkusi versija 103XII Arhīvs . ………………………………………………………………. 111XIII Zādzība …………………………………………………………….. 119XIV Slēptuve…………………………………………………………… 130XV Izskaidrojums…………………….. 137XVI Tukšais slazds 144Otrā daļa. TUMŠIE SPEĶII Pirmais klients 7II Aizdomas ……………………………………………………………… '74III Intriga 183IV Savrupmājas noslēpums……………………………………… 191V Meli……………………………………………………………………… 198VI Portrets……………………………………….. … 208VII Uzbrukums . ………………………………………………………. 217VIII Pamestajā mājā…………………………………………………. 223IX Kāpēc viņi mazgāja pagrabā grīdu? . . . 23 1X Nāve Tumšupē …………………………………………………….. 244XI Negaidīts vārds…………………………….. 250 XII Trieciens 261XIII Brīdinājums . …………………………………………………….. 269XIV Mafija……………………………………………………………….. 283XV Trauku mazgātāja …….. 289XVI Spriedums……………………………………………………….. 296XVII Slepkava ………………………………………… 306XVIII Kā jūs to paveicāt?……………………………………………… 318JĀNIS STRADIŅSATVĒRTA SEIFA NOSLĒPUMSMākslinieciskais redaktors Dainis Breikšs Tehniskā redakto're Irēna Solde Korektore Sarmīte

l.inlņa Nodota salikšanai 08.06.92. Parakstīta Iespiešanai 07.08.92. Reģistrācijas apliecība Ni 2-0306.Formāts 84X108 32. Tipogrāfijas papīrs. Literatūras garnitūra. Augstspie- durrs. 17,64 uzsk. iespiedi.;18,06 uzsk. krāsu nov.; 19,09 izdevn. 1. Pašūt. 406-5. Izdevniecība «Liesma», LV-1455 Rīgā, Aspazijasbulv. 24. Izdevn. 20/33587/Do-18i8. Iespiesta tipogrāfijā «Rota», LV 1011 Rīgā Blaumaņa ielā 38/40.Vāks Iespiests a/s «Preses nams» tipogrāfijā.

Stradiņš J.

St 631 Atvērtā seifa noslēpums: Kriminālromāns / Māksi. A. Lamsters — R.: Liesma, 1992. — 332Ipp.