..augsim garā, augsim tikli mīlā,Un būsim lieli savās domās darbos!

(Vilis Plūdons)

Bauskas novadaliterāti

2015

2

Kas sirdi ziedo savas tautas labā,

To tauta mūžam savā sirdī glabā.

(Vilis Plūdons)

Ceļavārdi grāmatai

Katrs cilvēks ar savām domām, saviem darbiem ieraksta sevi

savā laikā un savā tautā. Bauskas novads var lepoties ar

saviem ļaudīm- stipriem zemes kopējiem, izcilām vēsturiskām personībām, zinātniekiem ,

kultūras un mākslas cilvēkiem. Austumzemgalītē dzimuši, auguši, mācījušies, literārus darbus

radījuši un vēl šobrīd rada daudzi rakstnieki un dzejnieki.

Grāmata radusies ar mērķi salikt vienkopus kaut daļu no šī mūsu novada kultūras

mantojuma . Novada latviešu valodas un literatūras skolotājiem tas būs kā materiāls mācību

stundām un ārpusstundu darbam, kurās mācīt iepazīt savus literātus. Izrādās, ka gandrīz katrs

pagasts ir izauklējis kādu interesantu un spilgtu personību.

Krāsim materiālus, vāksim ziņas, pētīsim un svinēsim svētkus, kuros godināsim šos

cilvēkus, tā veidojot mūsu skolēnos lokālpatriotismu. Varbūt nākotnē mums izdosies izveidot

apjomīgu un skaistu grāmatu mūsu kultūrvēsturei.

No sirds pateicos skolotājām, kuras ieguldīja savu laiku un darbu šī apkopojuma tapšanā.

Inārai Graudiņai Bauskas Valsts ģimnāzija Zeltītei Šmitei Bauskas sākumskola Sandrai Auzānei Mežģaļu pamatskola Ievai Mašalei Bauskas pamatskolaEdītei Birkvaldei Griķu pamatskola Vairai Dundurei Īslīces vidusskola Ilzei Ērglei Uzvaras vidusskolaGitai Graudiņai Mežotnes pamatskola Agrai Ķēniņai Vecsaules pamatskola Rutai Dābolai Bauskas 2. vidusskola

Bauskas un Rundāles novada latviešu valodas un literatūras skolotāju

metodiskās apvienības vadītāja Vija Cerusa

-

3

Vil< īA

REINIS ĀDMĪDIŅŠ (1939 - 2010)

Erudīts un objektīvs literatūrkritiķis, publicists, radiožurnālists , kinoscenārists, humorists, radio dramaturgs un dzejnieks . Rakstnieku savienības biedrs kopš 1978. gada.Viļa Plūdoņa prēmijas laureāts (1994).

Dzimis 1939. gada 14. septembrī plkst. 14 Sibīrijā - Irkutskas apgabala Čeremhovā. Vienīgais bērns Olgas un Bernata ģimenē . Tēva vārds Sibīrijas sarakstos nomainīts pret Borisu. Bērnība Sibīrijā pavadīta lielā trūkumā. R. Ādmīdiņš atminas :

„Ziemas vidū dažus mēnešus varēju apmeklēt bērnudārzu. Es vienmēr biju izsalcis, nepiedalījos rotaļās un gaidīju ēdienu reizes."

Skolas gaitas R. Ādmīdiņš sācis Sibīrijā, viņš atceras: ,,Rudenī man bija jāiet skolā. Šim notikumam netiku īpaši gatavots, jo sen jau pratu lasīt un rakstīt. Mamma kaut ko šuva no gaiši pelēka auduma un laiku pa laikam sauca mani uzlaikot. Kad tērps bija gatavs, tad sapratu, ka tas ir man domāts: bikses (garās!) un blūze. Vecāmāte bija ziedojusi savus vēl nevalkātos pašaustas drānas brunčus . Jaunām, melni spīdīgām galošām kājās es devos uz skolu, mammai pie rokas turēdamies. Skolas somas man nebija: ābece, ko sen jauzināju no galvas , bija ielikta baltā kulītē."

Atgriežoties Latvijā, ģimene apmetās Bauskā, kur izdevās „dabūt nelielu istabu bijušajā desu darbnīciņā". Reini sajūsmināja skaistā pilsētiņa, lauvmutītes, asteres, krizantēmas, kāršrozes un citi ziedi, kas neauga Sibīrijā. Puika skolas gaitas turpināja Bauskā un pēc daudziem gadiem atzina, ka viņu skolojuši lieliski cilvēki: mīļa bijusi klases audzinātāja Laimdota Gube un īpaši bijuši literatūras skolotāji Ziedonis Purvs un Lija Brīdaka. Mācoties 4. klasē, zēns sacerējis pirmo dzejoli par slēpošanu un aizsūtījis uz žurnāla " Bērnība" redakciju. Skolā Reinis bijis skolēnu literārā žurnāla redaktors - rakstījis satīriskus pantus un zīmējis karikatūras.

Pēc tam mācības turpinātas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē .

Miris 2010. gada 17. oktobrī, apbedīts Ceraukstes pagasta Plūdoņa kapsētā Bauskas novadā.

Mamma Olga, tēvs Boriss un mazais Reinis

4

,,Viņš visu dara ātri un mocartiski viegli. Reiņa tuvumā pat vislielākie drūmiķi atplaukst, viņš cilvēkus pozitīvi uzlādē. Jebkurā kompānijā viņš uzreiz kļūst par sabiedrības dvēseli. Reinis Ādmīdiņš ir arī Minhauzens. Ne visam, ko viņš saka, var ticēt.(..) Reinis gāja pa pasauli ar atvērtu sirdi, un viņam bija daudz draugu. " (Arnolds Auziņš)

Radiopārraižu, dokumentālo filmu par 0 . Vācieti,Ž. Grīvu, A. Vējānuu. c. autors.

Dramatizējis stāstus, romānus, rakstījis literārus apskatus un recenzijas.Pirmā nozīmīgā publikācija - raksts «Jauna kvalitāte dzejā, kritikā un estētiskajā domāšanā»

žurnālā «Karogs» (1966).Pirmā grāmata "Dzejas darbdiena" (1977) - literatūrkritiski raksti par 0. Vācieti, M.

Kromu, V. Ļūdēnu un Ā. Elksni, pievienots arī literatūrzinātnisks pētījums "Asociācijas un dzeja".

Grāmata "Mest akmeņus ūdenī" (1982) - "pieraksti prozā par dzeju, lasītājiem un dzejniekiem".

Līdzautors grāmatai «Bauska» (1990) par Bauskas novada vēsturi un kultūras darbiniekiem.

Autors pārraižu ciklam «Mūsu laikmeta ainiņas», «Provinces dzīves ainiņas» (1993),«Saulgožu pagasta dzīves ainiņas» (1998).

Grāmata «Lejenieku zāle, Lejenieku sniegs» (1994) - dokumentāls romāns par Vili Plūdoni.Autobiogrāfiska atmiņu grāmata «Vienu reizi mūžā» (1997) par Sibīrijā pavadīto bērnību

un piedzīvojumiem atceļā uz mājam. Autors atklāj, ka grāmatas nosaukums nav izvēlēts nejauši, jo „vienu reizi mūžā esmu pīpējis un armijā dienējis, vienu reizi apprecējies un jaunāko dēlu pilnīgi nevajadzīgi nopēris, vienu reizi mūžā esmu bijis nopietni slims un tikai vienu reizi pa īstam iemīlējies, vienu reizi mūžā iesniedzis dzeju krājuma manuskriptu un to paņēmis atpakaļ, vienu reizi mūžā makšķerējis, medījis un zolītē vinnējis".

Sastādījis R. Blaumaņa prozas un dzejas izlasi «Mans zelts ir mana tauta» (1993), T.Zeltiņa dzejas un liroepikas izlasi «Mākonī ieslietas kapes» (1998).

Izdevis grāmatas „Dadža slota Saulgožu pagastā" (2003), ,,Lejeniekos kūst sniegs, zeļ Lejeniekos zāle" (2007) - esejas par V. Plūdoni, ,,Rudens svētbildes" (2004), ,,Pārdaugavas spogulī" (2005), ,,...bet lidojums bija skaists" (2002) - atmiņas par Edgaru Liepiņu, ,,...tad tas ir Uldis Pūcītis" (2003), V. Plūdons „Vītola stabulīte" (1981), ,,Dies saulīte atkal trīskrāsaina" (1993).

5

Dažas atmiņas par Reini Ādmīdiņu

Literatūras kritiķis, rakstnieks, žurnālists Reinis Ādmīdiņš sirdī bija arī dzejnieks. Kad viņš

bija uz romantiska viļņa, rakstīja dzejoļus savai mūzai. Droši vien par šiem vārdiem Reinis Ādmīdiņš

pasmietos, jo viņš bija paškritisks un parasti klausījās, kā raksta citi, pamācīja, kritizēja, iedvesmoja.

Tādēļ Reini Ādmīdiņu drīkstu dēvēt par savu skolotāju. Mēģināšu atminēties dažas reizes, tos

gadījumus, kas man ar viņu saistās.

Mājā Plūdoņa ielā, kur dzīvoja Reiņa mamma un viņš pats, ģimene, dzīvoja arī mana māsa .

Viņa tur ieprecējās seno baušķenieku Pumpuru ģimenē. Viņi apdzīvoja šīs mājas pirmā stāva kreiso

pusi, bet virs viņiem otrajā stāvā dzīvoja R.Ādmīdiņš un mamma Korbes kundze . Es biju maza

meitene, mācījos Skaistkalnes vidusskolas 6. klasē. Pirmās atmiņas par Bausku man saistās ar slimnīcu.

Pavasarī tur divi jauni ķirurgi izgrieza man apendicītu. Gulēju vienā palātā ar Reiņa mammu un

iepazinu viņu kā ļoti labsirdīgu cilvēku. Viņa krītot bija sasitusi galvu. Pie manis ciemos atnāca

Aleksandra Pumpure kopā ar savu mazmeitiņu Inu Spēkmani . Tā nu pirmo reizi satikāmies-es kā

Liesmas mazā māsa, viņas kā manas nākamās radinieces. Kad mana vecākā māsa apprecējās un dzīvoja

Bauskā, biežāk ciemojos šajā mājā. Tad jau biju izaugusi, pēc skolas beigšanas strādāju blakus esošajā

bankā.

Mana aizraušanās no vidusskolas gadiem bija dzejoļu rakstīšana. Notrāpīju, kad Reinis

Ādmīdiņš bija mājās, uzkāpu augšā, pieklauvēju pie durvīm un izteicu savu vēlmi, lai izlasa manus

dzejoļus. Kādreiz, kad tur viesojās kāds viņa dzejas draugs, piemēram, Arnolds Auziņš, viņš pru,1ēma

dzejoļus, teica vēlāk izlasīt un iepazīstināja mani ar draugu, sakot, ka es varētu būt nākamā dzejniece,

kas rakstības ziņā līdzinoties dzejniecei Dagnijai Dreikai. Pim1ais jautāju ms, ko viņš man uzdeva, kad

sarunājāmies par literatūru, ar cik asociācijām un kādām man saistās vārds „ vāze". Kad pateicu, ka ar

dažādiem ziediem, sekoja barga kritika. Viņš pacēla augšā savas rokas pirkstus un teica, ka dzejniekam

asociācijām jābūt tik daudz, cik rokai pirkstu. Jādomā tēlaini. Man bija liels kauns tolaik par savu

neprasmi pareizi izteikties.

Savos jaunības gados vairākkārt kā jaunā autore piedalījos Dzejas dienās gan Plūdoņa Lejeniekos,

gan Bauskas pamatskolā, it visur, kur mani aicināja gan vietējo klubu vadītāji, gan skolotāji, biju kopā ar

citiem rajona autoriem un lielajiem dzejniekiem . Vienu rudeni Lejeniekos kopā ar Reini Ādmīdiņu un

viņa draugiem dzejniekiem skandējām dzejoļus , cik nu katrs bijām sagatavojuši. Pēc tam sekoja saviesīgā

daļa. Reinim patika dziedāt. Stāvot muzeja durvīs, dziedājām senu ziņģi: ,,Rozes sen jau novītušas .." Es

kā padomijas ražojums šo dziesmu biju kaut kur dzirdējusi, bet skolā mums neļāva buržuju dziesmas

dziedāt , tādēļ vārdus labi nepratu. Mājās arī neviens nedziedāja. Viņš, izgājis juku laikus, no Krievijas līdz

Latvijai, dziedāja skaņi, skaisti un prata visus vārdus. Sakautrējos, ka neprotu bez kļūdām tā nodziedāt kā

viņš. Sapratu, ka viņš ir īsts dzejnieku draugs, zemes un Lejenieku patriots, Plūdoņa vārda nesējs un ļoti

vienkāršs cilvēks. ,,Gudri cilvēki ir vienkārši, tāds ir Reinis," teica A. Pumpure . Viņai bija taisnība.

Pēc Skaistkalnes vidusskolas absolvēšanas lūdzu Reinim Ādmīdiņam padomu, kurā no Filoloģijas

fakultātes nodaļām labāk studēt-vai izvēlēties žurnālistiku vai latviešu valodu un literatūru. Viņš pamācīja,

ka ar žurnālistiku es varēšu nodarboties arī beigusi literatūras nodaļu. Šajā nodaļā var iegūt plašākas

zināšanas. Paklausīju, iestājos un pabeidzu. Tikai dzīve veic savas korekcijas, aizlaužot iesāktos ceļus,

uzberot kalnus, pārrokot pāri grāvjus. Viņš teica, ka Latvijas Universitātē beidzis

6

latviešu valodas un literatūras nodaļu. To, ka jālasa simt un viena grāmata, viņu neuztrauca, jo jau skolas

laikā, mācoties Bauskā, esot izlasījis gandrīz visu pasaules klasiku. Tā bija vēl viena pamācība lasi

grāmatas ! Varbūt tādēļ, ka R. Ādmīdiņš bija daudz lasījis, viņa valoda bija tēlaina, runāja daudz, skaisti,

gudri. Viņa atmiņa bija laba. To, ko izlasīja, paturēja prātā un arī daudz zināja stāstīt. Viņa stāsti par

dažādiem rakstniekiem bija bezgala interesanti , pat komiski. Žēl, ka nav saglabājies ieraksts , ar kādu

aizrautību viņš stāstīja par dzejnieku Jāni Sudrabkalnu, kā tas ar ormani izbraucis pusi Rīgas. Šos stāstus

viņš esot teicis sava dēla skolā, kur vidusskolas audzēkņi klausījušies atplestām mutēm. ,,Tā ir jāvada

literatūras stundas, lai ir interesanti ," stāstījumu nobeidza R.Ādmīdiņš.

Vēl kāda atmiņa par Latvijas Radio laikiem. Man, studentei esot, tas bija liels gods ierunāt savus

dzejoļus Latvijas Radio literārajam raidījumam. Tolaik tur strādāja Reinis Ādmīdiņš. Cik atceros, tā

bija pirmā reize no tālākajā laikā daudzajām, kad biju studijā. Mani nobrīdināja neknikšķināt

pildspalvu, nešūpot kājas ritmā, neelsot, nešūpoties krēslā. Noskaitīju savus dzejoļus, ieraksts notika.

Paldies! Pēc tam biežāk iegriezos Latvijas radiomājā, jo biju jaunatnes raidījuma „ Dzirkstele " ārštata

korespondente un pati ierakstīju sarunas ar jauniešiem. Ar redaktoru Raiti Kalniņu arī iepazīstināja

Reinis Ādmīdiņš.

70. gados bieži rakstnieku un dzejnieku grupas gāja cilvēkos, brauca uz kolhozu klubiem , lasīja

dzejoļus. Klausītāju netrūka, bija pilnas zāles. Vienā šāda veida tikšanās, ko organizēju Skaistkalnē,

bija arī Reinis Ādmīdiņš, Pēteris Jurciņš un, ja nemaldos, Alberts Ločmelis. Vispirms Rīgas dzejnieki

viesojās manās mājās, kur māsas cienāja ar tikko ceptiem pīrāgiem. Par tiem viņi bija ļoti priecīgi .

Tad devāmies uz Kultūras namu, kur lasīja dzeju, runāja ar publiku. Pēc sarīkojuma skolas ēdnīcā

saimnieces mieloja ar virteņiem (lietuviski-cepelīniem). Tas bija tik mājīgi! Paldies tolaik saimniecei

Ainai Virsei un skolas direktoram Mārtiņam Osim. Pēc šīm Dzejas dienām 1977. gada 15. septembrī

grāmatā Pēteris Jurciņš ierakstīja šādu autogrāfu :,,Paldies Tev, Ruta! Nēl tagad dvēselē/tā labā

juta-/no saldā kukuļa/kas Skaistkalnē bij cepts/un dots mums, delveriem,/par ceļa maizi./Nu steigā

darba dienas aizrit,/bet nezūd, nezūd/mājīguma smarža-/no kafijas/no siltiem pīrādziņiem./Lai Tev nu

pašai /labas dienas-/kā dzērvei dzērvenes/uz ciņiem!/Lai galva iedvesmā/Tev noreibst/kā no stipriem

dzīves/vaivariņiem.

Dzīves ceļš pēc augstskolas beigšanas aizveda mani līdz Codei, Bauskai, Bauskas 2. vidusskolai .

Bija pirmais skolotāju streiks, prasība paaugstināt trūcīgās algas. Man auga divi bērni. Nu, bija tā

maizes garoza pagalam plāna. Piedāvājums strādāt ārštata radio „ R @R" bija lielisks. Šos raidījumus

organizēja divi draugi, kuru vārdi sākās ar burtu R - Reinis Ādmīdiņš un Roberts Hartvigs . Es biju

trešā

R. Nu es varēju turpināt to, kas man bija tuvs- radio žurnālistiku. Biju Bauskas korespondente un

strādāju tik ilgi, cik dzīvoja šis radio. Devu Reinim ik nedēļu ļoti daudz materiālu, un Bauska „gāja

gaisā uz urrā".

Reinis Ādmīdiņš no mums aizgāja klusi. Atceros, ka viņš man stāstīja, ka gulējis slimnīcā, bijis slikti

ar sirdi. Nu tā esot jāsaudzē, lai debesīs neaizietu tik ātri. Gribas vēl jautri dzīvot. Gribas vēl šajā dzīvē

gūt baudas. Viņš daudz strādāja, visu mūžu bija uzticīgs savai Bauskai. Gribēja atgūt savu jumta

istabiņu Plūdoņa ielā. Kad biju ceļojumā Sardīnijā, Itālijā, Reinis Ādmīdiņš aizgāja, bet ne pavisam...

7

Ruta Dābola,

Bauskas 2. vidusskolas skolotāja

8

augums 1.69svars 58matu krāsa dabiski gaiša acu krāsa zilā

Kristīne Dina Bitēna

(1952)aktrise, dzejniece, scenāriste

Bauskas 1. vidusskolas absolvente

CV

Valodu prasmeslatviešu - 5

krievu - 4 angļu - Jvācu - 3

Darba pieredze: Profesionālais teātris, projekti/neatkarīgie teātri, darbs televīzija, radio, filmēšanās, dalība videoklipos, TV reklāmās, audio reklāmās, vizuālajās reklāmās, uzstāšanās koncertos, dzejas vakaros, tematisku vakaru vadīšanaDarba pieredze citās jomās:Dzejas un pasaku grāmatas; dziesmu teksti teātra izrādēmCitas prasmes:dziedāšana- 3dejošana- 4jāšana ar zirgu- 4 autovadītāja apliecība B kategorijaĪpašas spējas:Literāras dotības

**Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija Teātra fakultāte, dramatiskā teātra un kino aktrises Kvalifikācija (augstākā izglītība)

**Aktrise Jaunatnes teātrī, Operetes teātrī, teātrī „Kabata", TV uzvedumos „Čučumuiža", TV filmās.**Scenāriji un dziesmu teksti LTV raidījumiem, uzdevumiem un

filmām, teātru izrādēm , koru oratorijām, dziesmām u.c. muzikāliem projektiem. Džingli (TV raidījums „Savai zemītei"),**Pieredze koncertu, konkursu un festivālu vadīšanā un vērtēšanā

Republikas mērogā.**Dzeju publikācijas krājumos un periodikā Latvijā, ASV, Zviedrijā,

Austrālijā, Anglijā.**Latvijas Republikas ZS apbalvojumi par aktīvu kultūras dzīves

atbalstīšanu, patriotisko audzināšanu un ZS simpātiju balva dziesmu konkursā „Mēs mīlam šo valsti".**Starptautiskā bērnu un jauniešu filmu festivāla videotēkām 7 Eiropas

valstu balva TV raidījumam „Čučumuiža" (Little Dream House).

ot,ei r ot un mī o t

9

10

Mācību materiāls dzejas interpretācijai

A.

1. Izlasi dzejoli un raksturo lirikā " Es" pārdzīvojumu!2. Kādas vērtības autore akcentē dzejolī „Latvietim jau nevajaga daudz" ? Pamato savu viedokli! Pamato dzejoļa aktualitāti! ( atslēgas vārdi- patriotisms, māju sajūta, iekšēja inteliģence, tradīcijas, izglītība, brīvība )

Latvietim jau nevajaga daudz,

- Savu māju, pašam savu sētu,

Un lai tad, kad tālu aiziet viņš,

Viņu domās gaiši pieminētu.

Latvietim jau nevajaga daudz, -

Galdautu uz galda balti austu,

Un lai tad, kad rudzus iesēj viņš,

Svešas acis maizi nenoskaustu.

Latvietim jau nevajaga daudz, -

Savu kumeļu un savu bišu saimi

Un no svešām mēlēm pasargāt

Savu kluso , pieticīgo laimi.

Latvietim jau nevajaga daudz , -

Savu gotiņu un bērniem siltu pienu,

Un ja augsti kungi atvēlēs,

Nolīgos viņš savu Jāņu dienu .

Tas nekas, ja vajadzēs pēc tam

Trejas rijas kult par savu „līgo",

Izkuls rijas un par naudu to

Sūtīs dēlu skoloties uz Rīgu.

Pārbrauks dēls un jautās latvietim:

,,Kā ar brīvību mums ir tās lietas?

Kāpēc savā zemē latvietim

Paliek aizvien mazāk brīvas vietas?"

,,Latvietim jau nevajaga daudz." -

Saka tēvs un nosmīn sirmā bārdā , -

,,Brīvībai ir vārdu ļoti daudz,

Tikai nesauc viņu skaļā vārdā.

Klusi klusi pasauc viņu sev,

Tā, kā puķe biti piesauc klātu,

Tā, kā māte bērnu sauc zem sirds,

Lai no svešām ausīm pasargātu .

Latvietim jau nevajaga daudz,

Bet no mazumiņa neatdod ne sprīdi.

Brīvība ir cerība uz to,

Cerība uz vienu gaišu bridi ."

11

B.

Izlasi dzejoli!

Sapņos no debesīm, Dienā no kājām krītam, Dzīvojam līdz algaiUn domājam līdz rītam. Bet tālāk? Vai es zinu. Es arī to zvaigzni tāloCitiem dzirdot vairs nepieminu.

Bet, mīļie, tad kāpēc mēs Kopā esam,Ja karogus savus kā zaudētus Spārnus nesam?Es, tu, viņš, viņa, mēs visi: Nu, kur tu iesi tāds Pusizdzisis?Kā tu gaismas pili no tumsas Izgavilēsi,Ja tu dziesmai vārdus Aizmirsis esi?Kur guļ tava dziesmiņa

Darbdienas rītos? Mēs savu zemīti IzkaisītoZem ziemeļu saulītes skopās Savas tautas dziesmā Sanesām atkal kopā.Sanesām kopā no čuksta Līdz kliedzienam šorīt. Es stāvu pašā maliņāDziesmu svētku lielajā korī Un, kamēr man liktenis Stāvēt te lēmis,„Lai trīc visa Tēvu zeme!"Neko labāku mēs vairs Nevaram darīt.Dziedāsim, mīļie, dziedāsim! Un es arī.

1.Par ko ironizē dzejniece?

2. Ko aicina apzināties?

3. Kādas tradīcijas tiek akcentētas kā būtiskākās?

4. Kā dzejolī atklāta katra indivīda atbildība?

5. Kurās rindās, tavuprāt, atspoguļots tautas spēks? Pamato savu viedokli!

6. Kā dzejolī pausts tautas garīgais spēks? Kādus izteiksmes līdzekļus izmantojot?

7. Izsaki savu viedokli par rindām sākuma pantā:

„ Es arī to zvaigzni tālo

Citiem dzirdot vairs nepieminu."

8. Raksturo liriskā Es pārdzīvojumu! Savas domas argumentē!

9. Kāda nozīme dzejolī atkārtojuma figūrām?

10. Raksturo dzejolī izteiktās galvenās atziņas nozīmīgumu 21. gs. latvietim

12

C.Salīdzini dzejoli „Viena diena Rīgā" un „Brīvības bulvāris" mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu

izmantojuma aspektā!VIENA DIENA RĪGĀ

(Čaka, motīvs -:fragmenti)Rīts ievēra caurvēja diegu

baznīcas torņa smailē Un piešuva pie debesīm

saules dzelteno pogu.Debesis aizpogājās tik cieši,

ka ap pusdienas laiku Cilvēkiem sāka trūkt elpas.Tem1ometra stabiņš rāpās uz augšu

kā kaķis bērzā, Kur tam noskatīts strazdu būris.Rīga čurkstēja kā panna,

kur ļaužu kaislības sprēgāja Līdzīgi karstiem taukiem,

atstājot dvēselē neglītus traipus.Skumji.Un es gāju uz veco Rīgu,

kur spraugās starp namiem Vēl gulēja vēsums kā citrona šķēle

uz bruģa kalstošās mēles.Es apstājos vārtos vecos,

kur sēdēja laiksUn adīja rūsas cakas;Kur pārklāta putekļiem

kā ar visdārgāko samtu, Gulēja Dzejnieka sirds, -

tik mīļa un pierasta Kā vecmāmiņas sudraba karote šūplādē,

ar kuru var paēst sapņus Un stāstus par bijušiem laikiem;Sirds,

kurn ikdienā aizmirstam bieži,Bet godos noslaukām putekļus grāmatām piecām

un rādām viesiem:,,Es dabūju Čaku."Pēkšņi kāds nospļāvās slaidi man blakus. Es satrūkos tā,

It kā saņemtu pļauku:Sirds!Es noliecos, pacēlu sirdi un noslaucīja to

kabataslakatā baltā, Uz kura Izšūti mana vārda pirmie burti.Bet sirds gulēja plaukstā

stipra un liela,Un tad es zināju,

ka ir jāpiedzimst Čaka ielai, Lai spļāvēji zina,

uz kā viņi spļāvuši,Jau tā pārāk ilgi

mēs esam to ļāvuši.Vakars sabēra zvaigznes baltā miglas tūtā

un cienāja ar tām baznīcu torņus.Tramvaja sliedes vizēja blāvi

kā sudraba rokassprādzes Uz ielu slaidajām rokām.Cilvēki aizvilka krāsainus aizkarus logiem

un paslēpa aiz tiem Savus krāsainos sapņus par labāku dzīvi,Es gāju mājās, liekot soļus klusi kā puķes

uz akmeņu pierēm: Mēs esam vēl, Čak! Mēs esam.

Tu vari būt mierīgs.

BRĪVIBAS BULVĀRISEs Brīvības bulvārī stāvu

zem krītošām lapām, kas smaržo kā vēstules mīļas

no mājām, no mājām, kur svētdienas svētī,

klāj galdautu baltukā lūgšana,un vakaros Tēvreizi skaita.Tavs prāts lai notiek...Es Brīvības bulvārī stāvu, kur brīvību atņemt var veikli

kā tramvajā naudas maku;Kur brīvība lēta kā solījumi un dārga kā dzīvoklis centrā;Kur brīvība spoža kā auto

slapja asfalta krāsā,un spoža kā bāreņu asara

pie Disneja pasaules logiem.Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien...Šodien , kad brīvību mazgā kā naudu

tik tīri kā „Ariel" zeķes, lai neož pēc zemnieku sviedriem

un patversmes dzīvniekubailēm.Es Brīvības bulvārī stāvu,Kur brīvība maza kā pensija

un liela kā mūsu ilgas.Kur brīvība silta kā pica

un santīmiņš ubaga saujā .Un J>iedod mums parādus mūsu...Es Brīvības bulvārī stāvu,

Kur brīvību iemācās ātri kā angļu valodu kursos,kā krievu valodu sētā,

kā seksu ik vārda galā.Es Brīvības bulvārī stāvu, kur brīvību prasīt var katrs,

kā. namsaimnieks lielāku īri; kur brīvību dabūt var katrs

kā alu ik reklāmas pauzē;kur brīvību laimēt var katrs

kā 1niljonu TV šovā.Un neieved mūs kārdināšanā ...Es Brīvības bulvārī stāvu,

kur brīvība ērta un drošakā zīdaiņa biksītēs „Pampers",

ērta kā pakausis noskūts,kā mobilais telefons ērta.Es Brīvības bulvārī stāvu

un paceļu acis -Ticot, cerot un mīlot,

pār mani stāv zvaigznestrīs...Es paceļu acis, salieku rokas un čukstu:Mūsu Tēvs debesīs,Brīvību... Mūžīgi mūžos Brīvību.

13

14

Uzdevumi dzejolim „Viena diena Rīgā"1. Izraksti dzejolī izmantotos salīdzinājumus! Kas ar ko salīdzināts?2. Kāds , tavuprāt, ir salīdzinājumu mērķis?3. Kuras rindas vai tēli izraisa asociācijas ar Čaka dzeju?4. Izstāsti saviem vārdiem, kādu dzejniece redz vienu dienu Rīgā!4. Salīdzini šo dzejoli ar Ojāra Vācieša dzejoli ,,Čaks" ! Kādas līdzības atrodi?

Uzdevumi dzejolim „Brīvības bulvāris".1. Pievērs vērību teksta grafiskajam slānim! Kāda nozīme izceltajām rindām?2. Dzejoļa galvenā pamatideja! Viedokli pamato!3. Kāpēc autores izvēlētie salīdzinājumi ir sadzīviski! Atrodi tos! Viedokli pamato!

Bauska

Pavasarī tu kā asara dzidra uz manas bērnības vaiga caur gadu tālumiem vizi.Rudenī tu kā matu lente dzeltena, ko iesējis Dievsmanas bērnības bizē. Vasaras naktīs tu smaržo kā jūnija ceriņzars manas jaunības rūtī.Ziemā tu esi baltakā pirmā mīlestības vēstule nepabeigta un nenosūtīta.

Trīs sudraba karotes atmiņu pūrāman glabājas vēl no tevis. Trīs sudrablietas,

D.

ko, pasaulē aizejot, tu man līdzi devi.Tās - dārglietas manas, ko nemaitā kodes un rūsa, trīs sudraba karotes - Lielupe,

Mēmele,Mūsa.

Un kad es aiziešu reizTur, kur dūmi no skursteņiem Kāpj ziemas rītā,Tev paliks trīs sudraba karotes Sarmas priekšautā izrakstītā. Atnāks lielais sētnieks LaiksUn saslaucīs manas sapņu lauskas, No kurām kā krāsainiem stikliņiem Bērniņš mazs saliks tavu vārdu -,,BAUSKA" .

1. Kāda nozīme izvēlētajiem salīdzinājumiem?2. Kāpēc upes salīdzinātas ar sudraba karotēm? Viedokli pamato!3. Kā atklāts laika un mūžības motīvs dzejolī?4. Nosauc tēlus, kuri akcentē liriskā Es attieksmi pret dzimto pilsētu!5. Raksturo liriskā „Es" pausto pārdzīvojumu dzejolī!

Materiālu veidoja Bauskas Valsts ģimnāzijas

latviešu valodas un literatūras skolotājaInāra Graudiņa

15

Dzīvot brīnumā un noturēties Krasta gredzenā, kur vilnis plīst, Iekāpt varavīksnē saulei pretī, kad caur padebešiem stari līst. Dzīvot brīnumā un noturēties, Šūpoles pār šķērsukoku dzīt,Lai tad aizturētā elpā spētu Pasauli kā jaunu ieraudzīt.

Lija Brīdaka dzimusi 1932. gada 3. septembrī Alūksnē. Pēc studijām Latvijas Universitātē divus gadus strādājusi par skolotāju Bauskas 1. vidusskolā . Šo posmu savā dzīvē dzejniece atspoguļojusi garajā stāstā „Dienas prasa atbildi" (1964). Pirmā publikācija - dzejolis „Audēja" - 1953. gadā, šai pašā gadā publicēts arī pirmais prozas darbs- stāsts „Es neesmu Tevī vīlies". Pirmais dzejoļu krājums - ,,Man dzīve dāvina smaidu " nāk klajā 1962. gadā. 70. gadu pirmajā pusē pēc viņas scenārijiem tapušas filmas „Stari stiklā" un „Pilsētas atslēgas". Lija Brīdaka strādājusi par galveno redaktori izdevniecībā „Liesma", pēc tam Rīgas kinostudijā, 90. gados aktīvi darbojusies Rēriha biedrībā. Pati dzejniece apgalvo, ka vienmēr iepriekš zina, par ko dzejos. No šīs zināšanas iznāk dzeja, ko var nosaukt par publicistisku un intelektuālu. Literatūrzinātnieki Liju Brīdaku uzskata par Mirdzas Ķempes dzejas tradīciju kopēju. Viņas daiļrades būtība ir racionālas, aktīvas sievietes iekšējās pasaules atklāsme. Savukārt prozas galvenais motīvs - meditācija par sievietes vietu sabiedrībā.

"Esmu dzimusi mīļā ģimenē Vidzemes gleznainā pilsētā un gaišu cilvēku pilsētā Alūksnē. Tad Rīgā varēju iesaistīties radošā garīgi piesātināta sabiedrībā. 1962. gadā izdots mans pirmais dzejoļu krājums un tad arī tiku uzņemta Rakstnieku Savienībā. Esmu strādājusi dažādus vairāk vai mazāk vadošus darbus kultūras jomā. Un līdztekus sacerējusi gan dzeju, gan prozu, gan kritikas un publicistisku rakstus, gan kinoscenārijus. Pārmaiņus pilsētas videi dzīvoju laukos, kopš 1975. gada Līgatnē - blakus Gaujai, dziļi mežā. Taču citādi laikam es neprotu un nevaru - bez tuvības dabai, kur smeļu spēkus un ieklausos sevī. ,, Lija Brīdaka

No intervijas ar Liju Brīdaku. Mēļā intervijaUndīne Adamaite. 2012. gada 20. septembris „Kultūras Diena un Izklaide"

Līdzsvarota, mierīga, skaista, cēla, gudra, harmoniska, latviska - tā Liju Brīdaku daudzina laikabiedri .Dzejniece pieder paaudzei, kas nekautrējas runāt par tēmām, kas skar morāli. Bet Lija

Brīdaka nav didaktiska. Viņā vienkārši dzīvs ir sapnis par «Latviju kā mazu skaistu zemi, kurā visidzīvo puslīdz godīgi un puslīdz pārtikuši».

Lija Brīdaka pieder paaudzei, kas ir pieredzējusi gan Ojāra Vācieša iebrāšanos dzejā 50. gadu vidū («un tad nāca Ojārs Vācietis»), gan dzejas milzu popularitāti, kad par dzeju un dzejniekiem publiskajā telpā runāja tik daudz - kā šodien par politiķiem, hokejistiem un TV sejām.Sarunu sākam ar violetajiem ziediem, kas istabā ir visur. Vai jums šī violetā patika nāk jau no bērnības?

Nē, to es kaut kad atklāju pusmūžā. Saka violets, bet nemaz nevar saprast, ko ar to domā. Viņš ir tik dažāds. Ceriņi man ļoti patīk. Un rudenī atkal asteres. Vienmēr kaut kas violets ir skaists. Tad varbūt jūs man beidzot varēsit pateikt, kāda ir mēļa krāsa? Esmu saņēmusi daudzas atšķirīgas atbildes.Violets, tumši violets. Īsti tumši violets.Vai jums ir raksturīga savas paaudzes izjūta?

Ļoti. Ja es ilgstoši nesatieku savas paaudzes cilvēkus, es sāku grīļot ies. Man pazūd pleca sajūta . Ar tiem cilvēkiem, ar kuriem mēs esam no jaunības bijuši kopā, ir pavisam cita dzīves uztvere. Es negribētu norobežoties no šodienas jaunatnes, skatos uz viņiem ar interesi, bet tur nav šī saskaņas tiltiņa (grāmatu kaudzītes virspusē tiešām stāv Arvja Viguļa jaunākais krājums 5:0 - red.). Bet mums pat bez tiltiņa ir saskaņa. Es negribētu teikt, kas es ļoti turos kopā ar saviem skolas biedriem. Mums bija ļoti labi skolotāji, apbrīnojami labi. Tā Maliena ir gaiša puse, par kuru smejas - gaismu ir nesuši iekšā ar maisiem. Bet ir sanesuši.

16

17

Šobrīd izglītības ministrs ir sācis vērienīgas reformas izglītības sistēmā. Vai sekojat debatēm? Kas jums kā bijušajai skolotājai šķiet apsveicami, kas - aplami?Es jau no bērnības esmu dzīvojusi cieņā pret skolotāju. Man mamma bija skolotāja. No ģimenes man arī ienākusi interese par grāmatām, jo visu laiku šī skolas atmosfēra. Vispār es gribēju ie-stāties žurnālistos, tas bija man s dzīves sapnis. Bet tajā gadā neuzņēma, un tad es studēju literatūru un valodu. Jau no pirmajiem kursiem es sāku rakstīt Padomju Jaunatnei. Par visādām spējīgā m audējām un pirmrindniekiem. Toreiz jau ar to avīzes bija galvenokārt pilnas. Tie bija satikti cilvēki, dzīves zināšanas. Tas arī man nāca par labu. Es varbūt varēju palikt pat žurnālistos un iebāzēties tajā Padomju Jaunatnē, bet ta d meklēja kādu, kas varētu mācīt literatūru Bauskas1. vidusskolā, un bibliotekāre ieteica mani, jo es pa to bibliotēku diezgan daudz dzīvojos. Bauskā nostrādāju divus gadus un būtu nostrādājusi vēl vairāk, bet vilka tā rakstīšana. Skolotāja darbs ir tāds, kur jāatdod bērniem sevi visu.

Tagad saistībā ar pirmo septembri runāja pa radio viena skolotāja - tas nav joks sešas stundas stāties priekšā klasei, kur ir trīsdesmit dažādu skolēnu, un ar viņiem atrast kopīgu valodu, viņus savaldīt un mācīt. Kas mani pārsteidz šodienas skolā un ko es arī vairs nevarētu pieņemt ... bērnam vajag robežas, lai viņš zina, ko drīkst, ko nedrīkst , tad viņš arī jūtas pats drošāks. Un, ja to robežu nav, viņš kaut kā pazūd tajā savā pasaulītē. Tagad skolās ir pazudusi disciplīna. Mums nenāca ne prātā, ka skolotāju var nesveicināt. Kad es reizēm aizeju uz skolu, kad mani uzaicina , mīļais dievs, visi gāžas pa trepēm lejā, neredz nevienu - ne svešu, ne skolotāju. Skolotāja bailīgi turas gar maliņu, lai nesamin. Šī pārprastā demokrātija, ka skolēns ar skolotāju ir kā līdzīgs ar līdzīgu, es domāju, ka tik jaunos gados tā vēl nedarbojas un tomēr šos disciplīnas pamatus vajadzētu ievērot. Dievs nedod - tādu kazarmu disciplīnu vai fiziskus sodus. Es domāju, arī vēlāk dzīvē tieši no šīs visatļautības skolā vēlākajiem un visāda veida darbiniekiem nāk nepiesaistība, neatbildība, bezatbildība. Varbūt tāda ārkārtīga brīvība par labu nāk radošo profesiju pārstāvjiem, varbūt, lai gan arī apšaubu. Mums ir izļodzīta sabiedrība, un ar tādu vispār ir ko grūti iesākt.

Mums bija arī skolas patriotisms. Mēs degām par savu skolu. Pēc tam ir radušies dzejoļi par skolu, par izlaiduma vakaru. Protams, mēs arī aizbēgām no stundām. Vienreiz - pat nezinādami, jo tas jau netika afišēts, piecpadsmitajā maijā. Alūksnē pie ezera bija tāds Tempļa kalns, kur mēs jauki padzīvojāmies. Ziedēja ievas, un bija skaists laiks . Pēc tam skolai bija nepatikšanas, jo rajona komitejai bija zināms, ka klase 15. maijā (Kārļa Ulmaņa apvērsums - red.) ir svinējusi. Bez šaubām, neviena skola neiztiek bez pārkāpumiem un draiskulībām, bet mēs zinājām, ka mēs slikti darām, kaut kur tai apziņai ir jābūt.

Mīlēt savu skolu, tad savu dzīvesvietu, darbu. Tagad par to nav nekādu sarunu. Man liekas ļoti dīvaini, ka arī diktors pa radio ļoti bieži saka - o, nu jau ir labi , šodien jau ir piektdiena, sākas mums atpūtas dienas . Visu laiku uzstāda, ka svarīgi ir nevis kaut ko padarīt un būt darbā, bet svarīgi ir sagaidīt atpūtas dienas un izklaidēties. It kā mēs grūti dzīvojam, bet - nebeidzamās izklaidēs. Nevar paspēt visur aizskriet, kur vajadzētu izklaidēties. Cilvēki tādi nepiesieti . It kā jūtas tik ārkārtīgi brīvi. Darbs ir slogs. Tas, ka nav naudas, ir otrs slogs, un tad ir jābrauc kaut kur projām, kur tiek no šiem slogiem vaļā. Man tik ļoti patīk dziesma Es dziedāšu par tevi tēvu zeme. Tā esmu izjutusi un mācīta. Arī mūsu hrestomātijas grāmatās ļoti skanēja dzimtenes mīlestība. To ideoloģiju mēs kaut kā neizjutām sirdī.Kā šis ideoloģiskais cinisms bija paciešams?

Nē, nē. Kur es tagad varētu atrast tādu tēlu, kas būtu ļoti raksturīgi, lai to pateiktu .. . Ziniet, tas, ko nevarēja, vienoja. Bija svarīgi atrast veidus , kā pateikt, ko tomēr gribas, jo to nevarēja. Tagad var visu, un dzejniekiem nav nekādas tieksmes kaut ko pateikt par mūsu dabu, mūsu Dzimteni, tas nešķiet vairs svarīgi. Viņiem liekas, ka svarīga ir tikai viņu iekšējā pasaule, asociācijas . Bet diemžēl vēl nav piedzimis tāds dzejnieks, kura iekšējā pasaule būtu tik bagāta , ka tā spētu tā uzrunāt, kā kādreiz spēja uzrunāt Vācietis un Ziedonis, un Ārija (Elksne - red.).

Man, par laimi, ir izdevies tā nodzīvot, ka man neviens no ģimenes nav aizgājis bojā karā, neviens nav izsūtīts. Varbūt arī tāpēc es neesmu tik disidentiska. Kaut kā liktenis ir pažēlojis. Bet es to zināju, redzēju. Izsūtīja mīļus skolotājus, paņēma skolēnus . Cilvēks jau nav tik dumjš, viņš dzīvo vidē. Es sapratu, ka es nevaru rakstīt tiešā veidā pret izsūtīšanu. Bet tā smeldze jau paliek. Un vēlēšanās kaut ko pateikt par dzimteni un tālumu...

18

debesīm» (1966),

Dzejniece s Lijas Brīdakas mūža misija vienmēr ir bijusi ar dzejas starpniecību saglabāt latvisko dvēseli, tautas gudrību, ētiskās un estētiskās tradīcijas, latvisko lepnumu , atturību un jūtu nopietnību.

Bibliogrāfija

Pirmās publikācijas - dzejolis «Audēja» laikr. «Padomju Jaunatne» piel. 1953.25 IV;prozā - stāsts «Es neesmu tevī vīlies...» žurn. «Padomju Latvijas Sieviete» 1953 (6. nr.).

Dzejoļu krāj.: «Man dzīve dāvina smaidu» (1962), «Zem pērkona

«Domu dienas» (1968), «Uzticības vārdi» (1972), «Gulbju pavadīšana» (1977), «Mūžīgais vaicājums» (1986), «Mazas ironeskas» (1979), «Divēji vēji» (1997), «Magoņu mākoņi» (1999),«Virši iezied atvasaru» (2012}.

Dzejas izlases "Septembra tembrs" (1982), «Mežraga sauciens» (2002).

Romāni: «Atspēle» (1997), «Aizvējš piejūras» (2000), «Melnās ogas» (2001)

Garstāsti: «Dienas prasa atbildi...» (1964), «Pilsētas atslēgas» (1975, ekraniz. 1973)

Stāstu krāj. «Portrets profilā» (1970)

Miniatūru krāj. «Atstāt pēdas...» (2002), „Gadskārtu sambas" (2007)

Rakstījusi arī bērniem: pasakas «Egļu zvaniņš» (1997) un dzeju «Spicie prātiņi» (1999) .

Luga «Annas diena» iestud. Limbažu tautas t-rī (1998).

Tulk. Somijas zviedru rakstnieces M. Tikanenes romāns dzejā «Gadsimta mīlas stāsts» (1997, kopā ar R. Lediņu), B. Ahmaduļinas un L. Brīdakas kopkrāj. «Māja» (L.Brīdakas. priekšv. un atdzejojums) .

Sastādījusi: A. Ahmatovas dzejas izlasi «Baltie gājputni» (1983, latv. un kr. vai.), B. Ahmaduļinas dzejas izlasi «Noslēpums» (1987, abām arī iev. aut.un līdzatdzejotāja),krāj. «Hilda Vīka atmiņās, mākslā, rakstniecībā», V. Moras dzejas krāj. «Jāsteidzas dzīvot» (arīB. priekšv.; abi 1997), I. Kalnāres dzejoļu izlasi «Īsas vasaras rasa» (1998).

19

Lijas Brīdakas dzejas uzvedums "Dzīvot brīnumā un noturēties".

Dzīvot brīnumā un noturēties Krasta gredzenā, kur vilnis plīst, Iekāpt varavīksnē saulei pretī, kad caur padebešiem stari līst. Dzīvot brīnumā un noturēties, Šūpoles pār šķērsukoku dzīt,Lai tad aizturētā elpā spētu Pasauli kā jaunu ieraudzīt.

Skaties, daba viss ir patiess:Augstprātīgie kalni jau no tāles sniegā mirdz, Un, ja zemei spēka nav, tā saka- nav,skumji pašūpojot tukšu smilgu skaras Liepas, kuram ziedos dzeltens medus krāts, Nekļūst tumšsarkanas nākamajā rītā,Jūra, kad tai dusmās satumst prāts, Klusi noslēpj bangojošo spītu.Skaties- daba viss ir patiess-.. Kāpēc cilvēks iemācījies melot? Kāpēc cilvēks iemācījies melot?

Mīla- dvēseles ziedēšanaAr baltā klusumā neteiktiem vārdiem, Ar cerību ejot caur ceriņu vārtiem, Ar magoņu kaislīgo uguņu sārtiem,Ar ūdensrozēm pār dziļumiem neaizskartiem, Un tā visu mūžu līdz miķelīšiemPlaukst puķe aiz puķes netīšām, tīšām. Un mīla - dvēseles ziedēšanaDod skaistuma nojausmu pasaulei.

Tas nu gan ir viens brauciens!Pār ceļu iztraucētas stirnas skrien, No meža kārkli izliecas un pamāj,Mums pretī purenes caur paliem brien, Mums pakaļ noskan gausa stārķa sauciens, Un mēs tik visam garām, garām, garām... Un kas ir tas, kas dzen mūs visam garām? Kur sadīgs vārdi tie, ko izsējām pa vējam? Cik daudz mēs iegūstam un cik daudz pazaudējam?

Kāds brīnišķīgs opt1m1sms: sākt visu no gala... Kāds mierinājums : nekad nav par vēlu!Bet cilvēka dzīve ir veselums. Tikai viena diena.Viens gads. Viens mūžs.

Kad katrs sevī un kopīgi Tikai zūdām ies,Tad mēs tumsībā zūdam. Bet iededz sveci un redzi No tevis tā saudzību lūdz.Tas, kurš paliek par gaismu nomodā, Tas savu likteni neapsūdz.

Cilvēk!Tu, ka s izbraukājis kontinentus, Tu, kas lejup raudzījies no debess,Tu, kas dabas prātu pārspēt centies, Apstājies! Tavs avots smiltīs noplok, Raugies- āboliņa lauks ar tukšām galvām... Neliedzies, ka nebiji tur klāt,Stāvi rūgts pie tukšā medus stropa: Nemācēji biti nosargāt.

Latvija, Latvija, lielas Kartē ir zemes un valstis. Bet tu jau gadsimtiem ilgiMūsu priežu augumus balsti, Nu jau gadsimtiem ilgiTu mūs ar dziļumu avotiem dzirdi, Un, kamēr mēs tavus tīrumus sēsim, Tu būsi tik maza, tu būsi tik liela, Cik lielu mēs tevi ar savām rokām,Cik lielu mēs tevi ar domām un sirdi Pasaulē izaudzēsim.

Reiz Zelta sietiņš izsijāja mani Un iesēja šeit zemes putekļos Tāpat kā tevi un kā puķu zvanu, Kā jēra dvēselīti puteņos,

Un arī tautu Sietiņš izsijāja,Tā gāja rijas kult un miltus malt, Un maizes darbu dziesmā iedziedāja ,Lai augšup debesīs kāpj tīrs w1 balts.

Aizvien vēl, latviskajā mēlē pierunātas, Mūs sargājot, tur augšā zvaigznes blāv, Un neiznīksim mēs, kamēr vien māte Mums sijās mūžus zelta Sietiņā.

Materiālu sagatavoja Bauskas sākumskolas skolotāja Zeltīte Šmite

20

Anna Dagda, īstā vārdā Olga Taube (dzimusi 1915. gada 22. janvārī Aizputē,

skolotāju ģimenē , mirusi 1996. gada 27. februārī Stokholmā). 1996.gada 1. septembrī viņas pelnu

s pārapbedīja Ceraukstes pagasta Plūdoņa kapsētā .

Bija latviešu dzejniece un kritiķe. Viena no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājām. ( Vēsturisks dokuments, ko Otrā pasaules kara laikā 1944. gada 17. martā pieņēma Latvijas Centrālā padome un parakstīja 189 Latvijas politiskie un kultūras darbinieki . Memorands deklarēja nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. Šī dokumentārā liecība ir nozīmīgs piemērs latviešu pretošanās kustības darbībai Otrā pasaules kara laikā. 2009. gadā tas tika iekļauts UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā).

Kopš 1921. gada dzīvoja Ventspilī, tur beidza pamatskolu un vidusskolu. No 1931. gada

dzīvoja Rīgā, kur studēja Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas fakultātē un līdztekus studijām

strādāja par arhivāri, mašīnrakstītāju un korektori apgādā "Valters un Rapa, pēc tam „Latvju

Grāmatā" par arhivāri, korektori, lektori . No 1935. gada sāk publicēt recenzijas par literatūru.

Sākot ar 1942. gadu Rīgas un provinces presē parādās viņas dzejoļi.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā A. Dagda devās trimdā uz Zviedriju . Strādā bēgļu

nometnes administrācijā, bet no 1946. gada līdz pensijai ielu dzelzceļu un metro

personālkantorī Stokholmā. Zviedrijā publicē recenz1Jas un savu dzeju žurnālos „Ceļa Zīmes",

„Daugava", laikrakstos "Latvju Vārds", ,,Latvju Ziņa s". 1950. gadā iznāca viņas vienīgais

dzejoļu krājums "Līdzības". Pēc krājuma izdošanas viņa pārtrauca publicēties, un tā palika vienīgā

viņas dzīves laikā izdotā grāmata. Īsi pēc viņas nāves - 1996. gada septembrī - krājumu atkārtoti

izdeva Latvijā, Rīgā. Iznākuši arī A. Dagdas "Raksti" 2 sējumos (2001-2005) . Rakstījusi dzeju,

prozas miniatūras, trīs ceļojumu aprakstus, recenzijas, kritiskas apceres, tulkojusi. Arī Dagdas

dienasgrāmatas un rakstītās vēstules tuviem cilvēkiem ir kultūrvēsturiska vērtība.

Annas Dagdas personību raksturo gara inteliģence un pasaules kultūras vērtību apzināšanās.

Bibliogrāfija

• Anna Dagda. Līdzības. Stokholma: Jānis Abučs, 1950. - 99 lappuses

• Anna Dagda. Līdzības. Rīga: Preses nams, 1996.- 1 09.lpp . (pievienoti Valentīnes

Lasmanes ievadvārdi un Andas Kubuliņas apcere)

• Anna Dagda. Raksti: Dzeja, proza, atmiņas. Rīga: Nordik, 2001. - 528 lpp.

• Anna Dagda. Raksti: Vēstules. Rīga: Nordik, 2005. - 357 lappuses

21

Pēc dzejnieces nāves tika izpildīta viņas vēlēšanās : viņas uzkrājumus izmantoja dzejas

balvas finansēšanai , tāpēc dibināja arī Annas Dagdas fondu, kas rūpējās gan par Dagdas

literāro mantojumu, gan par balvas pretendentu izvērtēšanu, balvas piešķiršanu. Balvu piešķīra no

1998. līdz 2011. gadam, otrā dzejoļu krājuma manuskriptu konkursa kārtībā, kur anonīmi

iesniegtos manuskriptus vērtēja žūrija .

Balvas laureāti•!• Inguna Jansone - "Šampūns ar balzamu" (1998)

•!• Māris Salējs - "Mana politika" (2001)

•!• Inga Gaile - "Raudāt nedrīkst smieties" (2004)

•!• Andra Manfelde - "Betona svētnīcas" (2008)

•!• Arvis Viguls - "5:00" (2012)

Par Annas Dagdas literāro mantojumu,, Tas, kurš raksta, ir bez nozīmes. Viņam jābūt anonīmam kā Bībeles autoriem.

Nozīme ir vienīgi dzejai pašai. " ( Anna Dagda)

•!• No Jura Rozīša( rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs, dzīvo Stokholmā) raksta

,,Atklāti nodrukāts", publicēts žurnālā ,,Jaunā Gaita" nr. 231, 2002.g. decembrī.

Arī Dagdas miniatūras gūst spēku no tādas pašas vienkāršības un tīrīas. Tur viņa ietekmējusies no

Sudrabkalna (visnotaļ no krājuma Viena bezdelīga lido), kurš šo žanru ievedis latviešu literatūrā.

Milzīga vērtība ir grāmatā publicētajām recenzijām. Ir atsvaidzinoši lasīt atsauksmes par

klasiskiem darbiem, apskatot tos ar svaigu, ziņkārīgu aci, piemēram, par Sudrabkalna miniatūrām, Čaka

dzejkrājun1iem „Eņģelis aiz letes" un „Iedomu spoguļi", Strēlertes dzeju, Dziļuma romāniem u.c.

Dagdas recenzijas pašas par sevi ir kritikas mākslas kalngals. Viņa ir iejūtīga pret recenzētiem

darbiem, ar asu prātu tos iztirzā, ar lietpratēja zināšanām tos analizē un savus spriedumus pasaka

skaidrā, kodolīgā valodā. Piemēram, par Čaka negaidītiem salīdzinājumiem un vispār viņa dzejas

jauninājumiem krājumā „Iedomu spoguļi" viņa raksta (1936): Iedomas un bagāta fantāzija šļācas cauri

visai grāmatai kā liels vilnis, kas apdullina neticīgos, bet augstu paceļ tos, kas tam ļaujas. Šīs

fantāzijas dziļākais pamats ir mīlestība - dziļš maigums pret visu pasaulē eksistējošo, pret meitenēm,

zēniem un vecītēm, pret suņiem, kaķiem žurkām w1 simtkājiem, pret namiem, ielām, sētām, trepēm

w1 pagalmiem, kurus visus no viņ pazemīgās niecības dzejnieks paceļ sev līdzi lielajā ilgu, sapņu,

domu, cerību un alku straumē(..) Čaks reizēm pieiet tik savdabīgi dziļi lietām, ka vienkāršajā vērojumā

dod tam simbola spēku ."

********************

22

Es vējā iegāju un nezināju baiļu

Es redzēju, kā zāle atmostas,

Kā pļavas, jūrai līdzi, viļņo tas,

Kā koku lapas mirdzēdamas iedrebas,

Un biju vējš un zāle, glāsts un atbilde.

Es vējā iegāju un nepazudu,

Es viņā iegāju un biju divkārt es.

No viņa nemiera un maiņas atspīdēju,

Un savu klusēšanu viņā sadzirdēju,

Un zeme pieņēma, kur gājām pāri- vējš un es.

,,Es iegāju vējā"

•!• ,,Anna Dagda ir dzejniece, kura ar vienu krājumu nostājas blakus Vizmai Belševicai un Aspazijai.

Savdabīga, intelektuāla, publiska mēmuma, bet iekšēju eksploziju personība . Viņas dzeja ir

mīlestības dzeja, un tās atslēgvārds ir mīlestība. Vi\1as dzeja ir dziļa, ļoti kopta un ļoti vajadzīga

šodienai, jo viņas dzeja strādā pret kultūras proletarizāciju." ( Anda Kubuliņa.)

•!• ,,Annu Dagdu raksturoja formas un domas loģika, kāda vairs nav redzama tagadnes latviešu dzejā.

Tāds temperaments - naids, mīlestība, žēlabas , nožēla - kādi ir vit]as dzejā, nav sastopami

tagadnes latviešu dzejā." (Dzintars Sodums.)

•!• Anna Dagda bija dziļš un sarežģīts cilvēks- ar attīstītu intelektu, spēcīgu gribu, plašu garīgu

perspektīvu un ļoti lielu paškritiku."(Valentīna Lasmane)

•!• Annai Dagdai bija ekselenta gaume, asa kritiskā domāšana, bagāta poētiskā pasaule,

romantiska ilgošanās pēc visaugstākajiem kritērijiem morālē, skaistumā.( Viesturs Vecgrāvis)

•!• Anna Dagda par sevi: ,,Rakstīju „dzejoļus", kopš tikai pratu rakstīt. Tas bija skaidrs un svēts

no agras bērnības- rakstnieks, dzejnieks- tas ir Dievam līdzīgais, par to it nekas cits, it

neviens cits nav augstāks, lielāks."

•!• Anna Dagda par sevi: ,,Tā bija dzejas tēla izveide- ritma, metodikas puse, kas mani

fascinēja dzejā. Viss, tas, ko dzejnieks rada, lai izteiktu to, kam vairs nav vārdu. Domu

skaidrāk izdomās filozofs, programmu sastādīs politiķis, (..) bet dzejnieks rada tēlu rada

līdzību un izsaka vārdos neizsakāmo, uzmin to, kam nav vārda, palīdz atminēt pasauli."

23

24

„ Anna Dagda- izsmalcināta dzejniece ar izsmalcinātu gaumi, asu, skaidru uztveri par citu

cilvēku dzeju un augstām, pat maksimālām prasībām gan no sevis, gan no citiem dzejniekiem .

Mūža pēdējos 46 gadus viņa nodzīvo nerakstot vairs nevienas rindiņas. Tā bija stipra

cilvēka brīvas gribas nolemta ' garīga pašnāvība ' vidē un laikā, kur viņa nespēja pilnvērtīgi

dzīvot."

(Valentīne Lasmane. Ievadvārdi dz.kr. Līdzības, 1996)

Ko saklausīsim, saredzēsim, sajutīsim Annas Dagdas dzejā?

Metodiskajam materiālam izmantota Andas Kubuliņas apcere par Annas Dagdas

dzeju "Caur līdzībām pie kodola". dz. krāj. Līdzības. Rīga: Preses nams, 1996.- 96.-

109.lpp.

*** Impresionistiskas noskaņas

Lapas no koka krīt, Pelēkas, rudas un brūnas. Tev jāiet bij šodien,Varbūt man būs jāaiziet rīt... Lapas cita pēc citas krītKā miruši putni uz sūnas. (,, Lapas krīt" 45.lpp.)*** Epitetu, personifikāciju, sinekdohu, metaforu, salīdzinājumu, simbolisko tēlubagātībuMežs manu galvu apņem zaļām rokāmUn valgu sūnu vaigu liek pie manām lūpām. Es redzu viršu smaržu saulē kūpam,Vai pretī priekam ved šis ceļš jeb pretī mokām? Es dzīvu elpu meža sūnās jūtu,Aiz katras lapas meklēdama skatos, Mežs sīkas skujas saber manos matos,Koks liecas pāri man. Kaut tu tas būtu. ( ,,Mežs" 32.lpp.)*** Ekspresīvu aktivitāti, retorisko izsaukuma, jautājuma un atkārtojuma figūrusavijumu, atklājot liriskā „Es" lepno spēku, uzveicot neatbildētu jūtu pazemojošās mocības, mīlas sāpesUn sirdī man nebūs ne brūču ne vāšu, Ne asaru šķidrautu pār tevi klāšu,Ne rožlapas tavam pagalvim krāšu-

Tu beidzot man miris .Tu miris.Kur kaps tavs- vēl zemi tur nolīdzināšu. (,,Ditirambs par kādu nāvi" 28.lpp.)***Alūzijas ( no Raiņa , Plūdoņa dzejoļiem), kultūras zīmes( Bakhus, Dāvids),sengrieķu dzejas iezīmes- epitāfiskaisAlūzija ir atsauce jeb norāde(mājiens) uz vispārzināmu notikumu, pazīstamu tekstu, zināmu (literāri vai vēsturiski) personu.

25

*** Dzejas tēlus, kuros saklausāma saistība ar cilvēka dzīvi, simboliska nozīme- vējš, ceļš, koks, māja, jūra, sirds, kalns, vārti, nakts, krasts, akmensVisas upes dodas uz jūru,

lai nebūtu vairs.Vējš ieiet pasaules vārtos,

un - nava tā vairs.Es esmu ceļš, es eju,

lai zustu un nebūtu vairs.Caur krastiem brāzdamās, straume

mokās un skaistumā spīd., Mani ūdeņi kļuvuši klusi

Un mēmi slīd. Mani ūdeņi lēni, bez viļņu,

augsts mākons tur spīd.Es jaušu- jau tuvu ir jūra.

Pūš jūrasvējš rūgts un kairs.Es jūtu- cik tālu ir zeme,

Tās krasts manī neatspīd vairs.Es ieiešu lielajā jūrā

- un nebūšu vairs. (,,Ieiešana", 56.lpp.)Vējš- īslaicīgums, nepastāvība, maiņa, vīrišķā, kosmiskais .Jūra- neizsīkstošas dzīvības simbols; ūdens bezveidīgā dzīvības iespēju pārpilnība.Sirds- mīlestība, dzīvības cīņa ar nāvi, liriskā „Es" emocionālā, gara dzīve.Veru sirdi, skatos vāri, Kam tā barga sastingusi? Guļ kā akmens krūtis klusi Mīlestība izdzisusi,Ledus spožs kā vairogs pāri. (,,Akmens" 25.lpp .)

ZIEMAI PRETĪTik skaists kā šajās dienās dārzs nekad nav bijis, Tik kluss nekad nav stāvējis pie koka koks.Ir lietus maigs , ir lapu spožums lijis,Zem zariem vizēdams guļ skanīgs zelta loks.

Tik skaists kā šodien dārzs - tāds ir tik nāvi gaidot, Kā gaidot mīlestības lielo atklāšanos ,Kā jauna sirds, kas sevi atdod smaidot, Lai kādu pestītu ar savu atdošanos.

No koka lapas krīt ar zelta vizmu siltu.Kāds, mīlestības tvīkdams, viņas dubļos iemin Un aiziet pievīlies pār izpostīto tiltu, -Un lapas sabradātās reti kādreiz piemin.

Tik skaists kā šajās dienās dārzs nekad nav bijis, Tik skaists nekad nav stāvējis pie koka koks.Dziļš izmisums kā brūce lēni dzijisUn sadzijis. Klāt ziema. Noslēgts loks. ( Anna Dagda, Raksti, Rīga, Nordik, 2001, 41.lpp .)

26

Annas Dagdas simtgadei veltītajā konferencē saklausītais.

(2015. gada 22. janvārī Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā )

1. Dzejoļu krājumā „Līdzības" ir nodaļa „Epitāfijas". Krājumā ir dzejoļi, kuros gan

saturiski, gan formas ziņā ir

ilglaicīgais, mūžīgais.epitāfiskais. Saklausāms īslaicīgais, mirklīgais un

Kur paliek avoti, kad tie zem zemes zūd? Kur paliek karogi, kad beidz tie gaisos plīvot ?Kur paliek maigums mans, kad beidz tas dzīvot? Zem zemes avots plūst un puķu saknes dzirdī, Dus karogs, cieti tīts, uz jaunu svētku dienu, Gars sevī raujas, ienīzdams ikvienu,Līdz jaunu veidu rod mans maigums manā sirdī. (,,Maiņas".50.lpp .)

Epitāfija ir radusies senajā Grieķijā, un par epitāfiju sākotnēji dēvēja dzejā teiktu uzrunu par godu kritušajiem cīņas varoņiem, kas aizstāvēja savu Tēvzemi. Vēlāk šīs uzrunas vai veltījumus iekala akmens plāksnēs un uzstādīja kā piemiņas simbolu tautas varoņiem pilsētas laukumos. Uzraksti uz kapa pieminekļiem.

(No Dr. philol. Ilzes Rūmnieces referāta)

2. Annas Dagdas personībai raksturīgs: intensīvas prasības pret sevi un cilvēkiem,

vienpatība, ilgas pēc bezvārdu tuvības, maksimāla atdeve darbam , lielas sāpēs, slāpes,

ilgas pēc Latvija s. ,,Trimda- akmens sāpe." Dzīvošana trimdā dzejniecei atņēma

radošumu. (No Dr. philol. Jura Rozīša (Stokholma) referāta)

3. Anna Dagda trimdā dziļi izjutusi svešā klātbūtni, bezpiederības izjūta . Trūkst savas

zemes, valodas, savu ļaužu. Vēstulēs saklausāma sava idealizācija , svešā noniecināšana.

Anna Dagda pārdzīvojusi „dubulto trimdu", jo nav iekļāvusies trimdas kultūrā, ir sava ceļa

gājēja. ( No Mg. Philol. Sigitas Kušneres referāta)

4. Anna Dagda uzrakstījusi 27 recenz1Ja s, divus grāmatu apskatus, apceri par J.V. Gētes

balādēm. Recenzijās atklājas viņas dziļās kultūras zināšanas, spriedumu skaidrība, tiešums

izteiksmē, precizitāte terminu izvēlē un dzejnieces valodas bagātība. ( kritiķe Inta Čaklā)

5. Annas Dagdas dzejā saklausāmas filozofiskas domas par mūžīgo dzīvības apli, atziņa,

ka cilvēks dodams ņem un ņemdams neiegūst, par laika plūsmas neatgriezeniskumu, par

ritu un ritēšanu, atkalattapšanu ; dzejas tēli Nebūtība, Nekuriene.( Dr. philol. Anna Seņkāne)

27

Patētiskā ironija

Reiz vieglu roku uzliku uz acu vākiem viņamUn teicu: - Mīļais, aizmiedz nu, es būšu modra, dusi tu, Lai visas sāpes, ko tu ciet, no tevis tālu projām iet.Ej sevi atrast klusumā. Par tevi būšu nomodā.

Es viņa dvašu dzirdēju kā saulē rimstam vēju. Es aizmiegam to redzēju, es aizejam to sajutu, Es tuvu viņu turēju - bet līdzi tikt tam nespēju Tai miera ceļā mirdzošā . Es solīju būt nomodā.

Uz mana vaiga elpo vējš. Raibs tauriņš logā sitas. No mēma milzu tāluma mans mīļais mani sveicina , Bet atpakaļ vairs negaidīt man to, kas viņā pusē mīt.Turp, kur viņš dusot aizgāja, nav ceļa tam, kas nomodā.

Zaļš vara zobens spīgodams caur manu sirdī gāja. To neredzēja it neviens, neviens tā nezināja.Spīd mana mute smiedamās un smieklos laimi zīlē,Bet asins rit, un rit, un rit no sirds, kas viņu mīlē. ( kr. Līdzības. 1996 ., 42.lpp. )

Vakara sauleDod man, vakara saule, tavu pēdējo staru, Dod man gudrību tavu, dienas vēji kad rimst, Lai es mierīga, skaidra nakti sagaidīt varu, Lai es zinu to brīdi, gaisma tumsā kad dzimst.

Rīta negantos vējos stari un mākoņi šaudās, Rīta kāpjošai saulei ceļš ir varens un plats . Atstumt ēnu nav spēka, turēt staru nav jaudas,Gaismas un tumsas bangās stāvi vājš un viens pats.

Dienas karstajā kvēlē sadzeļ šaubas un mokas , Dienas klajumos kailos auksti asmeņi zib.Dreb tavs alkatīgs gars, tukšas, kārīgas rokas, Dreb tava sirds, kas visu iegūt un paturēt grib.

Vakara gudrajā gaismā izgail dzirksteļu sārti, Pelnos pārdedzis nemiers oglēs dziestošās rakts.Lēnām uz citu gaismu veras pasaules vārti,( dz.kr. Līdzības. 1996., 55.lpp .)

Materiālu sagatavoja Bauskas Valsts ģimnāzijas skolotāja Vija Cerusa

28

ANDREJS JESENS-PEDAGOGS, TULKOTĀJS, GRĀMATU IZDEVĒJS

(1873-1958)Andrejs Jesens (pseidonīms A.Birzgalietis , A.Rutks ; A.

Rūķis). Pirmais bērnu un jaunatnes literatūras izdevējs Rīgā (no 1908). Žurnālu „Jaunības Tekas" (1910- 15;1920- 30), ,,Mazās Jaunības Tekas"(l 924-35) izdevējs un redaktors. Licis pamatus latviešu bērnu periodiskai presei. Izdevis grāmatu sērijas dažāda vecuma bērniem- ,,Mazajam lasītājam " (no 1913), ,,Mazo Teciņas"(1930), ,,Jaunības bibliotēka"(I908-3l, 136 numuri),„Vispārīgā bibliotēka"(1912 - 14), ,,Grāmatas skolai un

mājai"(1914-34), ,,Populāri zinātniskā bibliotēka"(1921-25).Galvenais dzīves uzdevums- jaunā cilvēka audzināšana.

ANDREJA JESENA DZĪVES GĀJUMSAndrejs Jesens dzimis 1873.gada 14.aprīlī (pēc vecā stila- 2.aprīlī) Kamardes, vēlākā

Ceraukstes pag.(tag. Bauskas novada Gailīšu pag.) Birzgaļu „Rutkos" saimnieka ģimenē.No 1882. gadā mācījies vietējā lietuviešu skolā, ap 1885. gadu Bauskā Mazinga

privātskolā.Rakstīt zēns iemācījās no brāļa. Kad mācējis jau rakstīt un lasīt, tad dabūjis no kaimiņa

"Latviešu Avīzes". Tās viņam atvērušas jaunu pasauli. Viņš dabūjis redzēt, ka bez garīgām grāmatām ir arī citāds lasāmais materiāls: stāsti, ziņojumi. Pēc tam viņš sācis arī pats radīt savu avīzi, kur aprakstījis notikumus saimniecībā un atzīmējis dažādas ziņas.

1890. gadā beidzis Bauskas pilsētas skolu.No 1895. gada līdz 1899.gadam mācījies Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā, kur

piedalījies nelegālā audzēkņu organizācijā.Pēc Baltijas skolotāju semināra absolvēšanas strādājis par skolotāju Olainē un Rīgā līdz

1912. gadam.Uzsācis darbu skolā, jaunais pedagogs visai drīz nonāca pie atziņas, ka skolas grāmatas

vien nevar apmierināt jaunatnes zināšanu kāri, ka jaunatnes ārpusstundu lasīšanai vajadzīga plaša un daudzpusīga literatūra, un viņš ķērās pie tās organizēšanas un radīšanas. Viņš pārrunājis šo jautājumu ar skolēniem un nācis pie slēdziena, ka jārada katrai klasei īpaša bibliotēka (grāmatu kopums), tāpēc līdztekus klases darbam Jesens uzsāk literāro darbu: lasa un tulko populārzinātniskas grāmatas, tulko daiļliteratūras darbus ar audzinošu nozīmi.

Ar 1908. gadu nelielus tulkotus daiļdarbus sakopojis grāmatu sērijā "Jaunības bibliotēka" D.Zeltiņa apgādā, kopš 1910.gada paša apgādā (136 laidieni, līdz 1931). Bijis Jesena apgāda īpašnieks un vadītājs no 1908. gada līdz 1935. gadam. 1912.gadā atvēris grāmatu veikalu Rīgā Kurmanova (tagad E. Birznieka-Upīša) ielā 18, vēlāk Marijas ielā 2.

No 1915. gada līdz 1919. gadam dzīvojis Petrogradā, vadījis latviešu bēgļu bērnu pansionātu. Pēc Padomju varas nodibināšanās 1919. gadā Izglītības komisariāts uzaicināja vadīt komisariāta izdevniecību, kur Jesens sāka strādāt un izdot divas sērijas: zinātnes un daiļ1iteratūras.

Atgriezies Latvijā, vadījis Misas lejasgala meliorācijas sabiedrību līdz 1934. gadam. Kopš 1919. gada dzīvojis Rīgā, vēlāk Pēternieku pagasta (viena no Jelgavas apriņķa pašvaldībām tā ziemeļaustrumos, robežojās ar Jelgavas apriņķa Kalnciema, Valgundes, Ozolnieku un Garozes pagastiem, Rīgas apriņķa Babītes un Olaines pagastiem un Bauskas apriņķa Iecavas pagastu) "Birzuļos".

No 1948. gada līdz mūža beigām dzīvojis Rīgā, strādājis grāmatu tirdzniecībā, tulkojis. Miris 1958. gada 30. maijā Rīgā, apbedīts Rīgā Meža kapos.

29

ANDREJA JESENA BIBLIOGRĀFIJA/ DEVUMS LITERATŪRĀ UN KULTŪRVĒSTURĒ

Latviešu bērnu literatūra 20.gs. nedalāmi saistīta ar Andreja Jesena vārdu un viņa periodiskajiem un sērijveida izdevumiem. Ar žurnāliem un grāmatām ievērojami bagātinājis nekomerciālu jaunatnes un bērnu literatūru.

Jau 1908. gadā viņš sāk izdot grāmatu sēriju „Jaunības bibliotēka", kurā blakus latviešu autoriem ir vesela virkne tulkojumu.

Divus gadus vēlāk sāk iznākt otra grāmatu sērija „Grāmatas skolai un mājai" ar populārzinātnisku saturu.

Jaunatnes periodiku sācis ar novatorisku žurnālu "Jaunības Tekas" (1910-1915, 1920- 1930). Tās iznāca reizi mēnesī un guva neticamu popularitāti. ,,Jaunības Tekas" iznāca 5000 eksemplāru lielā (divkāršā) metienā . Publicēti Raiņa, E.Birznieka-Upīša, Aspazijas, J.Jaunsudrabiņa A.Saulieša, A.Upīša, K.Skalbes, kā arī M.Tvena, H.Bīčeres- Stovas labāko sacerējumu tulkojumi.

Nodaļā „Mazajiem lasītājiem" publicēja folkloru, literārās pasakas, mākslinieku I.Zeberiņa un A.Kronenberga ilustrācijas. Nodaļas „Mazajiem Lasītājiem" vietā 1924.gadā sāka izdot žurnālus „Mazās Jaunības Tekas"(l924-35)un „Mazo Teciņas" (1930). Katrā numurā publicēti literāri darbi, no 1929.gada noformēts kā grāmatu sērija.

Līdz 1931. gadam iznāca arī dažādi literāro darbu pielikumi. Tie kļuva ļoti populāri. Teksti bija bagātīgi Eduarda Brencēna, Indriķa Zeberiņa, Jāņa Jaunsudrabiņa un Alberta Kronenberga ilustrēti.

Jesena apgādā tika izdotas grāmatas-• ,,Vispārīgā bibliotēka" (66 ļoti lēti laidieni, 1912-1914),• ,,Mazajiem lasītājiem" (74 laidieni, 1913-1935),• ,,Grāmatas skolai un mājai" (83 laidieni, 1914-1931),• ,,Populāri zinātniska bibliotēka" (43 laidieni, 1921-1930),• ,,Svešās zemēs" (8 laidieni, 1924-1931),• ,,Skolas teātrim" (5 laidieni, 1924-1929),• ,,Ievērojami vīri dzīvē un darbā" (13 laidieni, 1924-1931),• ,,Jaunības bibliotēka" (108 laidieni, 1928-1931).

Sēriju saturā vērtīgi nelieli latviešu rakstnieku un tulkoti darbi ar audzināšanas tendenci, folklora, populārzinātniskas apceres.

1919. gadā Izglītības komisariāta apgādā organizējis divas sērijas „Darba skolas bibliotēka" ar līdzīgu ievirzi (6 laidieni). Izdotas arī atsevišķas grāmatas ar tādu pašu saturu.

Sadarbojies ar E. Birznieku-Upīti, ierosinājis vairākus citus rakstniekus (Raini, Aspaziju,J. Jaunsudrabiņu u.c.) sacerēt daiļdarbus un atmiņu stāstus jaunatnei. Latviešu autoru darbus ilustrējuši E. Brencēns, J. Jaunsudrabiņš, A. Kronenbergs, I. Zeberiņš, J. Zēgners, sērijā "Mazajiem lasītājiem" latviešu tautas pasakas - A. Kronenbergs.

Andrejs Jesens grāmatu izdevniecībā rosīgi darbojies līdz 1930. gadu vidum, dažas grāmatas izdevis līdz 1939.gadam. Kopā izdevis apmēram 450 grāmatu. Nevienu grāmatu nav izdevis ar komerciāliem nolūkiem, kas bija raksturīgs citiem tā laika izdevējiem

Citi darbi:• Jesens A. Kultūras vēsture.[Apcerējumi ].- Rīga, 1906, 1920, 1926.• Kamardietis A. Komētas un krītošas zvaigznes.- Rīga, 1911.• Tulkojis Č. Dikensa, A. Kuprina, Ž. Sandas un citu rakstnieku darbus.

Jesenam ir bijusi vienreizēja dotība izdarīt spiedienu uz saviem autoriem. Tā Birznieks Upītis savus bērnu stāstus esot rakstījis „Jesena spiedienā". Pastariņa triloģija ir „ar spiešanu izspiesta". Latviešu bērnu un jaunatnes literatūra bez šī „ spiediena" būtu daudz nabagāka. (M. Gūtmane)

230

ANDREJA JESENA PIEMIŅAS SAGLABĀŠANA UZVARAS VIDUSSKOLĀ

Bauskas novada Gailīšu pagasta Birzgaļos „Rutku" mājās 1873. gadā dzimis pedagogs , tulkotājs, grāmatizdevējs Andrejs Jesens, kurš latviešu kultūras vēsturē aizsācis bērniem un jauniešiem paredzētas izglītojošas literatūras izdošanu, rosinot tā laika izcilus literātu s rakstīt savas bērnības atmiņas un citus literāros darbus, kas sekmētu jaunatnes audzināšanu. Lai popularizētu un saglabātu mūsu novadnieka piemiņu, Uzvaras vidusskolas skolēni latviešu valodas un literatūras skolotāju, klašu audzinātāju vadībā apzinājuši un novērtējuši novadniekaA. Jesena kultūrvēsturisko ieguldījumu un nozīmi latviešu literatūrā, grāmatniecības attīstībā. Andreja Jesena 140.jubilejas gadā (2013.gadā) Uzvaras vidusskolā norisinājās vairāki pasākumi , kas veltīti izcilā novadnieka piemiņai.

• 2013.gada 19.-21.martā skolā notika Projektu dienas, kuras tika veltītas A. Jesena 140.dzimšanas dienas piemiņai:

1.-4.klašu skolēni veidoja radošos aprakstus un zīmējumus par tēmu „Mana mīļākā grāmata". Skolēnu darbi tika izvietoti izstādē, kuru aplūkot varēja katrs interesents.

5.-7.klašu skolēni , turpinot grāmatizdevēja Andreja Jesena aizsākto aicinājumu rakstīt bērnības atmiņas, veidoja savas bērnības atmiņu grāmatas, tās ilustrējot un noformējot. Ikviens interesents tās varēja iepazīt un novērtēt skolas bibliotēkā .

7.-8. klašu skolēni latviešu valodas un literatūras skolotāju Ilzes Ērgles un Dairas Peltmanes vadībā iepazina latviešu rakstnieku- Aspazijas, Valda, Doku Ata, Ernesta BirzniekaUpīša, Viļa Plūdoņa, Jāņa Jaunsudrabiņa, Annas Brigaderes, Vizmas Belševicas- bērnības atmiņu grāmatas.

7.klases skolēni ar skolotāju Ilzes Ērgles un Elitas Novikas palīdzību veidoja literāro uzvedumu, iestudējot V.Plūdoņa , A.Brigaderes, V.Belševicas, J.Jaunsudrabiļ1a bērnības atmiņu grāmatu fragmentus.

8.klases skolēni, izmantojot informāciju par dažādiem latviešu autoriem, kuri rakstījuši bērnības atmiņu grāmatas, veidoja prezentāciju materiālus .

9.-11 .klašu skolēni veica Andreja Jesena personības un kultūrvēsturiskā ieguldījuma izpēti un, apkopojot iegūto informāciju, veidoja prezentācijas materiālus .

Projektu dienās veidotie materiāli tika izmantoti Andreja Jesena 140. jubilejas piemiņas pasākumā Uzvaras vidusskolā 2013. gada 4. aprīlī. Tādējādi šī pasākuma organizēšanā piedalījās visi Uzvaras vidusskolas skolēni un klašu audzinātāji, tā veicinot aktīvās izziņas un radošo darbību.

3

31

Kā no tumša egļu meža

Raugoties uz gaišiem laukiem,

Acīs atspīd debess zilums,

Tā no dzīves tumsas izviz

Saulesbaltas bērnu dienas,

Sirdi darīdamas gaišu.

J.Jaunsudrabiņš

Grāmatu izdevēja, skolotāja un tulkotāja ANDREJA JESENA

140. DZIMŠANAS DIENAS PIEMIŅAS PASĀKUMS

Bauskas novada Uzvaras vidusskolā2013. gada 4.aprīlī plkst. 13:00

MĒRĶI1. Padziļināt un paplašināt skolēnu zināšanas par grāmatu izdevēja A. Jesena personību un

nozīmi latviešu kultūrvēsturi.2. Rosināt skolēnus veikt latviešu rakstnieku bērnības atmiņu krājumu iz pēti.3. Veicināt skolēnu radošo aktivitāti, rosinot veikt savu bērnības atmiņu pierakstus.

Dalībnieki. Bauskas un Rundāles novadu skolu 6.-7. klašu skolēn i.Skolēnu skaits neierobežots.

Pasākuma organizētāji: Uzvaras vidusskolas skolotāji un skolēni

Aktivitātes skolās.1. Skolēni veido savas bērnības atmiņu grāmatas.2. Plašāk iepazīstas ar latviešu rakstnieku bērnības atmiņu grāmatām un iestudē literāru

uzvedumu vai dzejas kompozīciju. Priekšnesuma ilgums līdz 10 minūtēm

Katra skola 2 - 3 skolēnu sagatavotās bērnības atmiņu grāmata nodod skolotājai Vijai Cerusai līdz 25. martam.

Pasākuma norise.1. Pasākuma apmeklētāji iepazīstas ar izstādi .2. Saruna par A. Jesena radošo darbību.3. Skolēnu sagatavotie priekšnesumi .4. Radošās darbnīcas par latviešu autoru bērnības atmiņu grāmatām.

Pieteikšana: pieteikumus elektroniski iesūtīt līdz 2013.gada 25.martarn, e-pasts: peltmane2@inbo x.lv

4

32

PIEMIŅASPASĀKUMA PLĀNOJUMS1. Pasākuma atklāšana2. Ceļojums Andreja Jesena un bērnības atmiņu grāmatu pasaulē3. Literāro iestudējumu izrādes.4. Pasākuma noslēgums un apbalvošana

PASĀKUMA NORISEPasākuma dalībnieku komandas katra saņem savu ceļojuma karti, kurā norādīti pasākuma

norises laiki un aktivitāšu secība.CEĻOJUMS JESENA UN BĒRNĪBAS ATMIŅU PASAULĒ:

To veido 5 radošās izziņas aktivitāšu darbnīcas, kurās katra komanda iepazīstas ar dažādiem prezentāciju materiāliem par Andreju Jesenu un latviešu rakstniekiem, kas rakstījuši bērnības atmiņu grāmatas, aplūko A.Jesena izdotās „Jaunības Teku" grāmatas, atbild uz viktorīnas jautājumiem, veic radošo darbu izvērtējumu u. tml.

1. Andreja Jesena personība2. Andreja Jesena ieguldījums latviešu kultūras vēsturē

11. klases skolēni prezentāciju formā aktīvi un atraktīvi iepazīstina ar Andreja Jesena dzīves gājuma faktiem, grāmatizdevēja darbību, ieguldījumu latviešu rakstniecības attīstībā utml. Pēc prezentācijām tiek uzdoti jautājumi par dzirdēto, tā veicinot izziņas procesu. Šie 11. klases skolēni 2008. gadā piedalījās A. Jesena 135 gadu piemiņas pasākumā Bauskas Tautas namā, tāpēc dalījās savos iespaidos .

3. Latviešu rakstnieku bērnības atmiņu grāmatas8. klases skolēni iepazīstina ar pašu veidoto prezentāciju materiālu par latviešu

rakstniekiem un viņu bērnības atmiņu grāmatām: J. Jaunsudrabiņa „Balto grāmatu", ,,Zaļo grāmatu", Vizmas Belševicas „Billi", Valda „Staburaga bērniem", E.Birznieka- Upīša „Pastariņa dienasgrāmatu", Annas Brigaderes „Dievs, Daba, Darbs", Doku Ata „Mans dzīves rīts", Raiņa„Saules gadi", Aspazijas „Zila debess zelta mākoņos", V.Plūdoņa „Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas". Šajā radošajā darbnīcā dalībniekiem tiek atgādināts, ka tieši Andrejs Jesens mudinājis daudzus rakstniekus- savus laikabiedrus- rakstīt jaunatnei, tā aizsākot bērnības atmiņu grāmatu literatūras žanru.

4. Andreja Jesena „Jaunības Tekas"Uzvaras vidusskolas bibliotekāre Elita Novika piedāvā pasākuma dalībniekiem

iepazīties ar Andreja Jesena izdotajām grāmatām sērijā „Jaunības Tekas". Uzvaras vidusskolas bibliotēkā tās iespējams pašiem aplūkot un katram interesentam arī iepazīt šīs unikālās grāmatas. Skolēniem tiek pastāstīts par šiem Andreja Jesena izdevumiem un to saturu, izdošanas vēsturi.

5. Radošo darbu „Mana bērnības grāmatiņa un atmiņas" izstādeŠajā izstādē katrs Andreja Jesena piemiņas pasākuma dalībnieks var iepazīties ar citu

skolu audzēkņu veidotajiem radošajiem darbiem un bērnības atmiņu grāmatām un tos novērtēt. Izstādē izvietoti Codes pamatskolas, Bauskas Valsts ģimnāzijas, Uzvaras vidusskolas, Vecsaules pamatskolas darbi .

Fragmenti no izstādes atsauksmēm un vērtējumiem:„Atmiņu grāmata ir laba, jo pastāstīti notikumi un piedzīvojumi, par kuriem var

pasmieties."„Atmiņu grāmatu bija interesanti skatīties, jo tur bija skaisti zīmējumi un interesantas

bērnības atmiņas.",,Radoši darbi, bagātas atmiņas."„Ļoti jauki un emocionāli stāstiņi. Skaistas ilustrācijas, jauks vāks. Ļoti jauki, ka viss

rakstīts ar roku, nevis datorrakstā .",,Jauki, ka pie katra stāsta ir paša bildes."Šajā izstādē katram skolēnam bija iespēja izteikt savu viedokli un salīdzinot novērtēt

darbus, ieliekot vērtējuma balles.

533

34

Pēc radošo izziņas darbnīcu apmeklējuma katras skolas komanda piedalījās viktorīnā par iepazīto- Andreju Jesenu, viņa personību un ieguldījumu latviešu literatūrā un grāmatniecībā, latviešu rakstniekiem un viņu bērnības atmiņām.

LITERĀRO IESTUDĒJUMU IZRĀDESLiterāro iestudējumu priekšnesumos katra skola tika aicināta veidot/ iestudēt latviešu

rakstnieku bērnības atmiņu grāmatu fragmentus. Priekšnesumi bija radoši un emocionāli, tādējādi bagātinot pasākumu un veicinot skolēnu radošo izzi\1as darbību.

Uzvaras vidusskolas 7.klase veidoja literāro tēlu - Anduļa, Anneles, Billes, Janča tikšanos, izmantojot V.Plūdoņa, V.Belševicas, J. Jaunsudrabiņa, A.Brigaderes darbu fragmentus.

Codes pamatskolas skolēni runāja fragmentus no J.Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas".Vecsaules pamatskola radoši atgādināja klātesošajiem par Viļa Plūdoņa personību.

Ļoti krāšņa bija Bauskas Valsts ģimnāzijas veidotā Aspazijas dzejas kompozīcija,,Saulains stūrītis".

Pasākuma izskaņā katra skola pēc apbalvošanas (katra komanda tika novērtēta!) tika aicināta izvērtēt Andreja Jesena jubilejas pasākumu un tā norisi.

Uzvaras vidusskolas 6. klase: ,,Interesants pasākums, bija, par ko padomāt. Noteikti varētu organizēt nākošgad šāda veida pasākumus!"

Bauskas Valsts ģimnāzija: ,,Bija interesanti izdomāti pieturas punkti, kuros mums pastāstīja par Andreju Jesenu. Mēs daudz ko par viņu uzzinājām. Paldies par lielo darbu! Lai mēs neaizmirstu tos, kuri kopuši latviešu kultūru!"

Codes pamatskola:,,Pasākums interesants. Uzzinājām daudz jauna par sava novada ievērojamu cilvēku A. Jesenu. Interesantas prezentācijas, atraktīvi vadītāji. Patika nodarbība bibliotēkā, arī grāmatu vērtēšana."

Vecsaules pamatskola : ,,Sarīkojumu uzskatām par ļoti vērtīgu un izglītojošu. Diena bija interesanta un uzzinājām daudz ko jaunu . Izzinošas prezentācijas. Ļoti vērtīgi jaunumi par dažādiem rakstniekiem. Daudz interesanti rakstnieki, kuri nav dzirdēti. Man patika, man patika, man patika viss!"

Bauskas un Rundāles novada latviešu valodas un literatūras skolotāju metodiskās apvienības vadītāja Vija Cerusa: ,,Organizatoriski viss bija izcili pārdomāts. Pasākums izdevās. Ir paveikts svētīgs darbs- esam atcerējušies un nogodējuši svētkus izcilam mūsu novada cilvēkam, bez kura ieguldītā darba nav iedomājama latviešu bērnu literatūras attīstība 20.gadsimta sākumā."

Organizējot šāda veida- ievērojamu personību atceres- pasākumus turpmāk, kā pozitīva pieredze būtu jāizmanto tas, ka skolēniem patīk aktīvi darboties, un tieši aktīvā un radošā izziņa var veicināt skolēnu interesi par literatūru un ievērojamām personībām tajā, kā arī viņu piemiņas saglabāšanā nākotnē .

Turpmākās ieceres nākotnē Andreja Jesena piemiņas saglabāšanā Uzvaras vidusskolā saistītas ar viņa dzimto māju- Gailīšu pagasta Birzgaļu. ,,Rutku"- apzināšanu un dažādu aktivitāšu organizēšanu tajās.

Materiālu sagatavoja Uzvaras vidusskolas skolotāja Ilze Ērgle

6

35

Paldies dzejaiUn runās par dzeju daudz un čukstēs par dzeju daudz, bet neuzrakstītā dzejakā vālodzes dziesma sauc.Tie nedzirdēs, kam tas nav lemts, tie nerakstīs, kam tas nav lemts, bet gaisma pat pusnaktī būs,jo ugunskurs neatņemts. Kas gan to atņemt var, kādā gan laikmetā,es saku paldies dzejailatviešu valodā. ( Vitauts Ļūdēns.)

(28.01.1937. -27.05.2010.)Vitauts Ļūdēns dzejnieks, liroepiķis, atdzejotājs, vēsturnieks . Saņēmis gan Ojāra Vācieša prēmiju bērnu dzejā, gan Viļa Plūdoņa prēmiju. Dzejnieks apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2007. g.), 1991. gada barikāžu dalībnieku Piemiņas zīmi, Nacionālo bruņoto spēku goda zīmi Par nopelniem, Nacionālās aizsardzības akadēmijas Atzinības zīmi.

Dzimis 1937. gadā Jelgavā ierēdņa ģimenē, viņa māte bija Edvarta Virzas jaunākā māsa Zelma. Mācījies Bērzu septiņgadīgajā skolā un Bauskas 1. vidusskolā, studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Publicējies kopš 1966. gada, pievērsies lirikai un liroepikai, īpašu uzmanību veltījis vēsturei un senvēsturei.

Viņa darbi bērniem un pieaugušajiem izdoti vairākos desmitos grāmatu - autors rakstījis ne vien dzeju, bet arī bērnu lugas, darbojies kā latviešu dzejas izlašu sastādītājs un atdzejotājs. Autoram ir arī daudz publikāciju presē, antoloģijās un izlasēs gan Latvijā, gan ārzemēs.

Vitauta Ļūdēna dzejā latviski stipros vārdos izskan mīlestība pret Latviju, pret tuvajiem cilvēkiem, Latvijas dabu. Saklausāmas atziņas, ka katrs darbs ir svarīgs. Ar dziļu cieņu runāts par mūsu vēsturi, īpaši seno vēsturi un latviešu strēlnieku cīņām. Atklāts tautas sīkstums feodālajos laikos, varonība un nacionālā pašapziņa. Dzejā paustas bažas par ētisko un estētisko vērtību saglabāšanu, par tautas un cilvēces likteni. Par būtiskām vērtībām izvirzīti grauda un mājas jēdzieni. Izskan gaismas kopšanas un ikdienišķa darba, altruistiskas pienākuma izpildīšanas cildinājums. Dzejoļos, sonetās un poēmās tēloti tautas atmodas laikmeta darbinieki - nacionālā kultūrgara un aktivitātes nesēji. Tēlaina , sirsnīga un gudrām domām bagāta bērnu dzeja .

,,Ar cieņu atceros savu pirmo skolotāju no Bērzu skolas laikiem Ainu Lakstīgalu un savus skolotājus no Bauskas 1. vidusskolas- klases audzinātāju mirdzu Purvu, skolotājus Kārli Hammeru, Ēriku Pekarēviču, Venjaminu Zotovu.

Arvien spilgtāk atmiņā ataust filoloģijas pirmais kurss, neparasts kurss, kurā visi rakstīja gan dzejoļus, gan stāstus, un mūsu žurnāls "Sirds uz Trotuāra" 1959. gadā, kas saviļņoja universitāti.

Daudz interesantu cilvēku esmu saticis, strādādams Mežotnes mašīnu un traktoru stacijā, klubu darba metodiskajā kabinetā, žurnālā „Liesma" un laikraksta "Literatūra un Māksla" redakcijās, Latvijas Aizsardzības Spēku centrā.

Daudz interesantu cilvēku satieku, rūpējoties par dzeju žurnāla "Skola un Ģimene" redakcijas padomē, strādājot Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Pedagoģijas katedrā un spriežot par vējiem un viļņiem Usmas jahtklubā. "

Vitauts Ļūdēns 1996. gada 6. augustā Usmā, ,, Vītolos"

36

37

Bibliogrāfija•!• Dzeja:

Saules lidlauki. R., "Liesma", 1966 . Pulksteņi. R., " Liesma", 1967.Trīsdesmitgadīgas acis. R , "Liesma", 1969. Rudzu putenī. R., "Liesma", 1971.Tāšu raksti. R., "Liesma", 1973.Usmas un Mežotnes sonetas. R., "Liesma", 1975. Vairogi. R , " Liesma", 1980 (Izlase).Vara vārtos (poēma un drāma. R., "Liesma", 1980. Un meži, un meži, un meži. R., " Liesma", 1982.Laiva. R., "Liesma", 1984.Savās mājās. R., " Liesma", 1987. (Izlase un jauni dzejoļi). Ziemeļzeme. R., "Liesma", 1991.Sudraba aplis. R., "Sol Vita"", 1994.Dzīves stāsts un 33 dzejoļi. R. " Likteņstāsti", 1996.Zem debesu zeltainiem apiņiem . R., "Enigma". 2001. Grāmata izdota ar KKF finansiālu atbalstu.

•!• Dzeja bērniem:Zēni, zaķi, varavīksnes. R., "Liesma", 1966. Pāvu aste, lapsas aste. R., ''Liesma", 1969. Miega dzirnas. R., "Liesma", 1971.Mārīte un vējš. R., "Liesma",1971. Sisis Vijoļkāja. R., "Liesma",1974 . Maizes šūpulīši. R., "Liesma", 1975. Š1;u"bīši Apelsīnijā . R., "Liesma", 1979.Meldru puikas, meldru vīri, R., "Liesma", 1981 (Izlase). Laimiņas valoda. R., " Liesma", 1983.Saulēniņi. R., " Liesma", 1986.Princis iet pa mākoņiem. R., " Preses nams", 1993.Trešais susuriņš. R., "Enigma", 1998. Grāmata izdota ar KKF finansiālu atbalstu. Pelēkās krāsas septiņi svētki. R., "Preses nams", 2002.Klau, kur Vau? R., "Elpa", 2004. Grāmata izdota ar KKF finansiālu atbalstu.

Dzeja un proza bērniem:Satiksimies avenēs . R. "Preses nams", 1998.

•!• Proza bērniem:Sudraba kalējs, tērauda kalējs. Sarunas ar Laimiņu par seniem laikiem Latvijā . R., "Sprīdītis", 1991.

•!• Lugas bērniem:Kalējdēls Didzis. R., "Liesma", 1986.

38

Projekta darba plānsKlase. 5.Pasākums. Putnu dienas.Tēma. Putni Vitauta Ļūdēna bērnu dzejā .Izmantotie krājumi. ,,Saulēniņi", ,,Laimiņa s valoda", ,,Meldru puikas, meldru vīri", ,,Pelēkās krāsas septiņi svētki".Uzdevumi:

1. Lasīt norādītās dzejas grāmatas un izrakstīt dzejoļus par putniem!( Lakstīgalas dziesma , Putnu bērni, Zvirbuļa ola, Cekulīte, Zvirbulēni, Debess arājs, Papagaiļi, Knābju dziesma, Kovārnītis, kovārnīte, Divi putni, Zvirbulēns, Dzērvju taure, stārķa bungas )

2. Ilustrēt dzejoļus!3. Raksturot, kādus mākslinieciskos līdzekļus (tēlainās izteiksmes līdzekļi, atskaņas, ritms

emocionālā noskaņa) dzejnieks izmanto dzejoļa radīšanai!4. Sameklēt informāciju un izveidot pārskatu par dzejoļos atrastajiem putniem! (Lakstīgala,

zvirbulis, vista, cīrulis, papagailis, krauklis, kovārnis, dzērve, stārķis)5. Sameklēt cita bērnu autora dzejā dzejoli(-ļus) par šiem putniem un salīdzināt V. Ļūdēna un

cita autora skatījumu uz tiem!Sagatavoja skolotāja Vēsma Rotšteina

Dzejniekam Vitautam Ļūdēnam veltīts pasākums „Savās mājās"

Mērķis. Padziļināt un paplašināt skolēnu zināšanas par mūsu novadnieku dzejnieku Vitautu Ļūdēnu. Veicināt skolēnu radošo aktivitāti un pašizpausmi, izmantojot vārda mākslas spēku.Dalībnieki: 7.- 9. klašu skolnieki.Pasākumu organizē: Latviešu valodas un mākslas MK.Aktivitātes:

o 7.-9.klašu skolēni izlozēs tēmas „Daba", ,,Darbs", ,,Mīlestība" . Gatavo dzejas montāžu pasākuma noslēgumam.

o Skolēni izvēlas kādu V.Ļūdēna dzejoli atbilstoši savas klases tēmai un ilustrē to.

o Skolēni izlozē vienu no vārdiem- Mežotne, Lielupe, Zemgale un raksta savus dzejo ļu s.

Noslēgums skolas zālē:

Latviešu valodas un literatūras skolotāja Gita Graudiņa iepazīstina ar V. Ļūdēna dzīves gājumu un literāro darbību (zālē izveidota izstāde).Katras klases dzejas montāža. Skolēnu darbu izstāde.

Skolēnu radošos darbus vērtē žūrija.Sagatavoja skolotāja Elga Ziediņa.

39

Vilis Plūdons09.03.1874.- 15.01.1940.

„Manas dzīves galamērķis ir : nodibināt latvju tautas stāvokli citu tautu starpā tik stingri un cieti kā kādu granīta klinti, kas stāv jūrā un nekustas, kaut vai v1s1 jūras dziļu mi riņķī grieztos, ierādīt viņai Jaunu ceļu, dot viņas gaitai jaunu virzienu." (Plūdons)

•!• Dzejnieks un skolotājs.

•!• Latvijas likteņu dzejnieks, īpaši senās zemgaļu cīņas.

•!• Valsts un valstiskuma dzejnieks, Latvijas patriots.

•!• Izcilākais poēmu un balāžu (mitoloģiskās , vēsturiskās) meistars latviešu literatūrā.

•!• Mācību grāmatu autors.

•!• Triju Zvaigžņu ordeņa 3. un 2. šķiras kavalieris.

•!• Tēvzemes balvas laureāts

Plūdonisms- tāpat kā tautas dziesmās apdziedāts katrs priekšmets ,kas vien dabā nāk priekšā no niecīgās smildziņas līdz varenai saulei- aizņemta katra rīcība no rupjākās līdz cēlākai- ved gaismā visu, kas vien redzams, dzirdams un jūtams dabā un cilvēcē no cēlākajām sajūsmām līdz kustoniskajām iegribām." (Plūdons)

• Modernās lirikas un liroepikas aizsācējs 20.gs. sākumā.• Dabas dzeja, bērnu dzeja, vēsturiskas un mitoloģiskas balādes, poēmas, filozofiski

pārdomu dzejoļi.• Tiek izmantoti reālistiski, romantiski, simboliski izteiksmes līdzekļi, alegorijas.• Meistarīgi izmantotas pantmēru maiņas .• Gleznainas redzes un dzirdes gleznas.• Aliterācijas (līdzskaņu) , asonanses( patskaņu) atkārtojums.

Plūdoņa dzejā mūsu Latvijas daba atviz daudzkrāsainā zaigā, bet pāri krāsām skan skaņas, kas pieskardamās aiznes klausītāju dailes gaisotnēs.

Tautas senvēsture un mūsu tautas likteņi laikmeta griežos dzīvo Plūdoņa poēmās un balādes. Plūdons bija ne tikai Latvijas likteņu dzejnieks, bet arī valsts un valstiskuma dzejnieks.

Tautas ilgas virmot virmo un sapņi no bērna līdz sirmgalvim atrodami solsolī, jo Plūdoņa dzeja ir Latvijas likteņa dzeja- skaudra sāpēs, līksma priekos , skarba cīņā un mīļa mīļajam bērnam. Plūdoņa dzeja ir dziesma Latvijai un latvieti, šai ziemciešu tautai, kam Plūdons novēl saules mūžu.

40

41

,,Spārnos skrien spārnotais laiks. tver to: viņš nenāks vairs atpakaļ! Mirklis- kā zibeņa zaigs...Gudrais no mirkļiem mūžību kaļ."

„Esmu dzimis zemgalietis. Esmu baušķenieks. Manas dzimtās mājas, skaistāūdeņiem un līdzenumiem bagātā apkārtne, arī bērnu dienās dzirdētie nostāsti par Zemgales vēsturi palīdzēja man kļūt par dzejnieku.Daudz ko paveicu savā 66 gadus garajā mūžā, daudz ko sasniedzu, bet vēl palika daudz darāmā. "

Dzimis 1874. gada 9. martā Bauskas apriņķa Pilsmuižas "Lejenieku" māju saimnieka Jāņa Lejnieka ģimenē Zemgalē. Viņa vecmāmiņa bijusi liela tautas dziesmu, pasaku un nostāstu zinātāja. Apdāvināto bērnu iespaidoja dzimto māju apkārtne, krāšņie, mežiem apaugušie Mēmeles līči. Iemācījies lasīt, viņš jau pirmsskolas gados kopā ar brāļiem mājās rīkojis teātra izrādes, izdevis žurnālu ar saviem dzejoļiem, sacerējis "varoņeposus", kurus paša melodijā dziedājis priekšā pieaugušajiem.

1884. gada rudenī Vilis sāka mācīties Bauskas Pilsmuižas pagasta skolā, bet pēc trīs gadiem iestājās Bauskas pilsētas skolā, līdztekus mācījās zīmēt, spēlēt klavieres, vijoli, mežragu un ērģeles. Skolas gados Vilis Plūdons aizrautīgi lasīja latviešu un krievu literatūru. Visvairāk viņu valdzināja Ausekļa, Ļermontova un Puškina dzeja, Gogoļa dabas apraksti.

Turpināja mācības Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1891-1895) un sāka rakstīt dzeju ar pseidonīmu "Plūdons", kas tika iespiesta laikrakstā „Mājas Viesis", vēlāk viņa pirmajā dzejoļu krājumā "Pirmie akordi" (1895). Pēc institūta beigšanas 1895. gadā strādāja par skolotāju Liezēres draudzes skolā (1895-1897), Bigauņciema pagastskolā (1897-1898) un rakstīja stāstus par zvejnieku dzīvi. Jūrmalas dzīves pretišķību iespaidā tapa poēma "Divi pasaules" (1899).

No 1898. gada Vilis Lejnieks strādāja par skolotāju Rīgas elementārskolā, N. Draudziņas ģimnāzijā un citās Rīgas skolās un publicēja savus galvenos darbus - "Atraitnes dēls" (1901), "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas" (1901), "Uz saulaino tāli" (1912). Līdztekus viņš veidoja skolu mācību grāmatas un piedalījās 1905. gada skolotāju kongresā. 1903. gadā salaulājās ar skolotāju Otīliju Kuču, no kuras drīz izšķīrās un 1904. gada apprecējās ar Elfrīdu Melbārdi, viņu laulībā piedzima septiņi bērni. 1905. gada revolūcijas iespaidā uzrakstīja poēmu "Uz saulaino tāli", 1908 . gadā tika izdots viņa tulkotais Nīčes meistardarbs „Tā runāja Zaratustra" un mistiskās poēmas "Baigi" (1903) un "Rēgi" (1908). 1913. gadā Indriķa hronikā aprakstīto seno zemgaļu cīņu iespaidā tapa viņa vēsturiskā balāde "Salgales Mada loms".

Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņu laikā no 1915. līdz 1919. gadam dzīvoja pie brāļa Jaungulbenē. 1917. gadā viņš darbojās Iskolatā un piedalījās Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongresā Valmierā, kas 1917. gada 24. decembrī pie1,1ēma Latvijas pašnoteikšanās deklarāciju, taču iestājās pret lielinieku teroru un atbalstīja Latvijas Republikas dibināšanu.

1920. gada 30. janvārī viņš uzvārdu Lejnieks nomainīja uz Plūdons. No 1919. līdz 1934. gadam Plūdons bija skolotājs Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā un pievērsās bērnu dzejas rakstīšanai. Pēc 15. maija apvērsuma publicēja vairākus dzejojumus Kārļa Ulmaņa atbalstam. Miris Rīgā 1940. gada 15. janvārī un apglabāts dzimtas kapos „Lejeniekos", tagadējos Plūdoņa kapos.

1940. gada 19. martā Latvijas Izglītības ministrija Kuldīgas Valsts ģimnāziju pārdēvēja par Viļa Plūdoņa valsts ģimnāziju, kas 1989. (1997.) gadā atkal atguva savu nosaukumu.

Lejnieku mājās Bauskas rajonā 1963. gadā iekārtoja Plūdoņa memoriālo muzeju.

2014. gada 2. augustā, Bauskas novada svētkos Bauskas vecpilsētā, Saules dārzā tiks atklāts piemineklis dzejniekam Vilim Plūdonim „Uz saulaino tāli". Tā autors ir tēlnieks Ģirts Burvis.

42

Bibliogrāfija

• Pirmie akordi" (1895),• "Selgā" [Stāsti un tēlojumi] (1898),• "Divi pasaules" (1899.,1951),• "Jūrmalas leģendas" [Stāsts] (1899),• "Rekviēms" (1899),• "Atraitnes dēls" (1901),• "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas" (1901),• "Baigi" (1903),• "Rēgi" (1908),• "Fantāzijas par puķēm" (1911),• "Uz saulaino tāli" (1912),• "Salgales Mada loms" (1913),• "Dzīves simfonija" (1913),• "Via dolorosa" (1918),• "111 lirisku dziesmu" (1918),• "Tāli taki - tuvi tēli" (1921),• "No Nakts līdz Rītam" (1921),.• "Eža kažociņš" (1921),• "Balādes un baladeskas" (1922),• "Sonetas ar ragiem un Trioletas ar nagiem" (1922),• "Vītola stabulīte" (1923),• "Ziedu pārslas" [Dzejoļi jaunatnei] (1923),• "Saule un smiltis" (1924),• "Mildas ziedoklis" (1924),• "Mūzas mirkļi" (1925),• "Lapsiņa Kūmiņa un vilks - Znotiņš" (1926),• "Zeme un zvaigznes" (1928),• "Kad Ziemassvētki pievārtē" (1930),• "Pasaciņu šūpulītis" (1933),• "Tālie krasti" (1934),• "Tā zeme ir mūsu" (1934) ,• "Skanošās āres" (1934),• "Kūri pie Rīgas 1210. gadā" (1934),• "Par tēvzemi un brīvību" (1935),• "Pretim saulei" (1937),• "Ko Palestīnas palmas šalc" (1937),• "Brīnumstabulīte" (1937),• "Lilijas sniegā" (1939),• "Rūķīšu grāmata" (1939).

• Raksti 3 sēj. (1974- 1978).

Mācību grāmatas

• "Deklamācija jeb daiļlasīšana" (1905),• "Latvju literatūras vēsture sakarā ar tautas vēsturisko gaitu", 1.-2 .sēj. (1908- 1909),• "Pirmais vadonis praktiski teorētiskā latvju valodas mācībā" (1910),• "Mīlestības dziesminieks Esenberģu Jānis" (1910)

43

Krustvārdu mīkla sākumskolas klasēm

1. Plūdoņa mājas nosaukums.

2. Sist olas (Plūdoņa dzejolī par Lieldienām).

3. Plūdoņa mīļākā upe.

4. Lietvārds Plūdoņa dzejolī „ Zaķīšu pirtiņa11

5. Tēls dzejolī par rūķīšiem.

6. Sinonīms vārdam „palaidnis” dzejolī „ Pirmais sniegs11 •

7. Ēka upes krastā pie „ Lej eniekiem 11 •

8. Oga, par kuru Plūdonis uzrakstījis dzejoli.

9. Humors.

10. Dzejnieka Plūdoņa vārds.

44

•

Krustvārdu mīkla sākumsk olas klasēm

2K N A u L1 Ē T I E s

3 M Ē M E L E

4K Ā J I Ņ A

5M E ž A V E C I s

6N E R Ā T N I s

7P I R T I Ņ A

8Z E M E N E

9J 0 K s

10V I L I s

1. Plūdoņa mājas nosaukums.2. Sist olas (Plūdoņa dzejolī par Lieldienām) .3. Plūdoņa mīļākā upe.4. Lietvārds Plūdoņa dzejolī „Zaķīšu pirtiņa".5. Tēls dzejolī par rūķīšiem.6. Sinonīms vārdam palaidnis dzejolī „Pirmais sniegs".7. Ēka upes krastā pie „Lejeniekiem".8. Oga, par kuru Plūdonis uzrakstījis dzejoli .9. Humors.10. Dzejnieka Plūdoņa vārds.

Materiālu sagatavojaGriķu pamatskolas skolotāja

Edīte Birkvalde

45

ZIEDONIS PURVS„Pēc mātes vēlēšanās man tika dots Kronvaldu Ata darinātais un

dzejnieka Ausekļa kalendārā ieteikts vārds-- Ziedonis. "BIOGRĀFIJA

„ Tava dzīve - izvilkta stīga starp darbu un mīlestību" - pēc šāda principa savā dzīvē vadījies dzejnieks Ziedoni s Purvs, viņa dzīve kā jau vispusīgi radošai un talantīgai personībai patiešām bijusi krāsaina un daudz veidīga. Vienlaicīgi Ziedonis Purvs bijis ļoti stingrs un kritisks pret sevi, pašaizliedzīgs un neatlaidīgs darbā, ar savu spēcīgo raksturu

iedvesmojot ne tikai sevi, bet arī līdzcilvēkus uz radošu un garīgu izaugsmi.Dzimis 1923. gada 13.oktobrī Bauskas apriņķa Bērzumuižā , Purvu mājās, Ulmaņlaiku

jaunsaimnieka Rūdolfa Purva un Katrīnes ģimenē , kurai piederējusi 13ha liela saimniecība. Dzejnieks pats par savu nākšanu pasaulē teicis: ,,Ne zinu , vai tā ir laime - piedzimt uz Mūsas tilta, ratos, ceļā uz slimnīcu. Tas tikai liecina par mātes, zemnieka sievas, aizņemtību darbā, " un piebilst, ka neviens vien zemnieka bērns nācis pasaulē ravējamās vagas galā vai slienamo rudzu kūļu pavēnī.

1931. gadā Ziedonis Purvs uzsāk mācības Īslīces sešgadīgajā pamatskolā. Skolā valdījusi laba gaisotne , katru rītu skolēni tikuši pulcināti uz rīta lūgšanu , parasti bijušas 6 stundas dienā un pēc tam koris, deju kopa, teātra spēlēšana, mazpulks. Skolas dzīvē nākamais dzejnieks iesaistījies aktīvi, tomēr saistošākā vieta skolā viņam bijusi bibliotēka, kur pavadījis lielāko daļu brīvā laika. Drīz vien skolas bibliotēkā palikusi neizlasīta tikai viena vienīga grāmata - Dantes „Dievišķā komēdija", kuru zēns atdevis atpakaļ, nesaprazdams, kāpēc gan šis darbs esot pasaulslavens . Īslīces pamatskolu Ziedonis beidz 1937.gadā. Vecāku vēlēšanās sakrīt ar dēla nodomiem - jākļūst par tautskolotāju , taču Jelgavas skolotāju institūtā tūlīt iestāties neizdodas redzes problēmu dēļ, tāpēc gads tiek izmantots lietderīgi, mācoties Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā . 1938.gadā Z.Purvs uzsāk mācības Jelgavas skolotāju institūtā, kur, pateicoties dziedāšanas skolotājam Jēkabam Mediņam, rodas pastiprināta interese par mūziku. Tajā pašā 1938. gadā presē iespiež Ziedoņa Purva pirmo dzejoli „Rīti", bet 1944 .gadā tiek sakārtots pirmais dzejoļu krājums, kas paliek tikai manuskriptā, jo, neļaujot pabeigt institūtu, Z.Purvs tiek mobilizēts vācu armijā un nosūtīts uz jauno virsnieku skolu Čehijā. Karam beidzoties, seko kara gūstekņu nometne Tālajos Austrumos, Komsomoļskā pie Amūras.

1947 .gadā Ziedonis Purvs atgriežas Latvijā, Bauskā, un strādā Bauskas l. septiņgadīgajā skolā par latviešu valodas un dziedāšanas skolotāju līdz 1960.gadam. Skolā satiek savu dzīvesbiedri , skolotāju Mirdzu Rotbergu, ģimenē piedzimst divas meitas - Māra un Ildze. 1951. gadā neklātienē beidz Jelgavas pedagoģisko skolu, vienlaicīgi aktīvi iesaistoties Bauskas kultūras dzīvē un pašdarbības kolektīvos. Dzejnieka aizņemtais dienas ritms un lielā sabiedriskā aktivitāte noved pie ģimenes iziršanas, pēc šķiršanās Z. Purvs pārceļas dzīvot uz Jūrmalu , Bulduriem. Kad dzejnieks aizbrauca no Bauskas, šķita, ka pilsētas kultūras dzīvē iecirsts pamatīgs robs, jo vajadzēja meklēt jaunu kora diriģentu, pašdarbības aktieri, solistu , mākslinieku, kas zīmē plakātus, ārštata korespondentu vietējam laikrakstam un pedagogu. Tik nozīmīgs Ziedonis Purvs bija Bauskai.

No 1960. līdz 1962. gadam Z.Purvs strādā par daiļliteratūras, vēlāk par mūzikas un mākslas redaktoru izdevniecībā „Liesma" . 1962.gadā pabeidz Latvijas Konservatorijas kordiriģentu nodaļu un gandrīz desmit gadus ir Jūrmalas kora „Dzintarkrasts" diriģents . 1964.gadā Z.Purvs uzņemts Rakstnieku savienībā, 1970./71.gadā bijis Rakstnieku savienības kluba direktors , no 1977. līdz 1988.gadam strādājis par prozas redaktoru žurnālā „Karogs".

Ziedonis Purvs miris 1989. gada 13. jūlijā Rīgā, apbedīts Raiņa kapos.(Pēc Īslīces skolas muzeja materiāliem)

46

47

Dzejas raksturojums,,Pats galvenais ir rimtais, nesteidzīgais dzīves un cilvēku attiecību vērojums un vērtējums

," tā uzskatīja Ziedonis Purvs. Kad dzejnieka skatu un domas piesaistīja kāda dabas aina vai īstenības norise, viņš it kā apstājās, ielūkojās un ieklausījās tajā, pārdomāja, un tad tāpat rimti un nesteidzīgi savu redzējumu izteica dzejas vārsmās. Viņa dzejoļos maz acumirklīgu impulsu, nav viņš arī centīgs jaunu tēmu vai jaunu dzejas formu meklētājs. Savā dzejā Z.Purvs risina jautājumus , kas saistīti ar cilvēka pilnvērtīgu eksistenci šajā pasaulē un galvenajām ētiskajām vērtībām - darbu, mīlestību un dzimteni .

Pirmais dzejoļu krājums „Meža roze" (1961) tika diezgan asi kritizēts. Pārmetumiem bija zināms pamats, jo dzejoļos, kuros dzejnieks centies atspoguļot sabiedriskas problēmas vai atskatīties uz notikumiem tautas vēsturē, jūtam viņu pašu vairāk kā vērotāju no malas, nevis kā līdzpārdzīvotāju . Emocionālo noskaņu, kuru vietām var samanīt, autors vēl nav izvērtis tādā spēkā, lai tas saviļņotu arī lasītāju. Izņēmums ir krājuma trešajā nodaļā ievietotie mīlestības dzejoļi, tiem raksturīgs jaunības gadu romantiskais jūtu plašums un dziļums. Dzejoļu krājums „Kastaņu nakts" (1969) sastāv no diviem dzejoļu cikliem. Emocionāli spēcīgāks ir pirmais, kurā aiz krāsaini gleznotajām dabas noskaņām apslēpts secinājums - cilvēks nevar dzīvot bez otra cilvēka, kuru viņš mīl. Dzejoļos, kas veltīti dzimtenei, dzejnieks risina vēstures pavedienus, kas savijušies lielākos un nozīmīgākos laikmeta notikumos. Krājumā plaši izmantotas japāņu strofas tankas, kurām raksturīgs lakonisms, domas dziļums un emocionalitāte. Dzejoļu krājumā „Ja tu uzticētos" (1972) atklājas mīloša cilvēka emocionālie dvēseles pārdzīvojumi un mīlestības sarežģītais, pretrunu pilnais raksturs, kurā iegūta divu cilvēku patiesa tuvība un saprašanās, bet līdz ar to arvien biežāk mīlas jūtu pasaulē ienāk arī skumjas un smeldze. Dzejas izlasē „Atsaukšanās" (1974) iekļautajos dzejoļos tiek aicināts vērīgāk ielūkoties sevī, meklēt un atklāt iemeslus, kas neļauj cilvēka dzīvei izskanēt ar pilnu skaņu. Kad autora spraustie cilvēka ētiskie principi saduras ar negatīviem pretmetiem, rodas satīriskas, ironiskas un pašironiskas rindas. Mīlestības motīvs ir galvenais arī dzejoļu krājumā„Cilvēks cilvēkam" (1978), kur prieku par mīlestības jūtu esamību itin bieži nomaina sāpes par laika nerimtīgo un neatgriežamo skrējienu - tajā pazūd mūžs un arī mīlestība. Daudz izmantoti dabas tēli un gleznas, salīdzinājumi un personifikācijas, tēlains izteiksmīgums. ,,Neatgriešanās atgādinājums" (1983) ir dzejnieka dzīves 60. gadskārtai veltīts dzejoļu krājums, kurā iekļautie dzejoļi atspoguļo sociālistiskās sabiedrības cilvēka iekšējo pasauli, tā laikmeta morāli, ētiskās problēmas un to saskaņojumu paaudžu starpā. Dzejoļu krājums „Attieksme" (1988) ir Z.Purva filozofisko pārdomu un vērtējumu grāmata, kas atklāj dzīvē daudz pieredzējuša cilvēka attieksmi pret dzīvi, viņa mūža un mīlestības gaitu šajā pasaulē. Dzejoļu krājumam raksturīga spēja savas domas, izjūtas un pārdzīvojumus ietērpt poētiskā valodā.

( Krista Sondore. Ziedoņa Purva biogrāfija un daiļrade, ZPD, 2010)

BibliogrāfijaDzeja pieaugušajiem: ,,Meža roze"(l961); ,,Kastaņu nakts"(l969); ,,Ja tu uzticētos"(l972);

izlase „Atsaukšanās"(1974); ,,Cilvēks cilvēkam"(l978); ,,Neatgriešanās atgādinājums"(l983);„Attieksme"(l 988).

Dzejoļu krājumi un bilžu grāmatas bērniem: ,,Juris un Muris"(l958); ,,Gudrinieki"(l958);,,Uz priekšu"(l962); ,,Tu, vasara, nedusmo"(1969); ,,Ejam, zēni"(1971); ,,Draugos ar sportu"(1971);,,Draugos ar mūziku"(1974); ,,Meža olimpiāde"(1981).

Sastādījis dzejoļu krājumu skolu skatuvēm „Gaišais ugunskurs"(1968) un sešus dzejoļu, dziesmu krājumus sadzīves tradīcijām. Ir ap 100 estrādes un kora dziesmu tekstu autors, vairāk nekā 600 dziesmu tekstus atdzejojis no citām valodām.

48

Metodisks materiāls. Materiālus par Ziedoni Pun111 sagatavoja Īslīces vidusskolas skolotāja Vaira Dundure

ZIEDOŅA PURVA DZEJALasi dzejoļus! Nosaki katra dzejoļa motīvu un formulē tajā pausto ideju! Pēc izvēles vienam dzejolim

uzraksti interpreretāciju!

***Atklāt.

Pasauli sevī.Un sevi pasaulē. Šajā.

Ticēt.Labajam. Dzīvē. Un cilvēkos .Katrā.Arī vissliktākajā.

Meklēt labo. Atrast.Par to cīnīties. Iet klāt.Palīdzēt. Labot. Saudzēt.Nosargāt. Krāt.Lielumā audzēt.

Tas ir grūti? Tas ir dzīvot. Cilvēkam būt.Cilvēku apliecināt.

***Ceļš - tā ir atteikšanās( Kā klausoties trauksmes zvanā ) No mājīgā miera -Ierasta, pierasta.

Ceļš - tas ir aicinājums (Kad pārvarēts vājums) Man, tev - mums katram Pasaulē sevi atrast.

Ceļš ir - uz priekšu doties Neatskatoties.( Lai nesmelgtu nepagūtais,Jo tad - tad ir grūtāk.)

Ceļš - tās ir dīvainas slāpes. Gaviles. Vilšanās. Sāpes.Draugi. Atvadu mājiens . Un apziņa : jāiet! jā-iet!...

Ceļš - tas ir nebeidzams gājums, Tava mūža apliecinājums.

***Kas nav mīlējis , nezin,Cik viņā skaistā un labā. Pat visasākais ezisZem adatām maigumu glabā.

Vari būt neglīts kā nīlzirgs, Apsmejams sev un citiem, - Ja tevi mīl, ja tu mīli,Dzīve kļūst zvaigznes kritiens.

Zeltsārta švīka dzisīs Laika un telpas dzīlē. Esiet laimīgi visi, Kuri vēl spējat mīlēt!

***Mana dzīve - tā ir kā šūna Kādā milzīgā medus kārē, Stipri saaugusi ar pārējām - Šūna medum zeltaini brūnam, Un dzīvot ir - neskaitot dienas, Kā pelēkai darba biteiGodīgi - gluži kā citas -Savu šūnu līdz malām pienest.

***Izlikties gudrākan1,

nekā esi,lai tevi liela, -

tā ir muļķība.Liela.

Izlikties muļķākam, nekā esi,lai cita gudrību uzzinātu,

reizēm ir prātīgi.

Visgrūtāk ir katru dienustarp labajiem un starp sliktiem aci pret aci tiktiesar sevi, kāds esi, un ne pret vienu

neizlikties.

49

Poētismi Ziedoņa Purva dzejā 1.Iepazīstieties ar teoriju par poētismiem! 2.Atrodiet poētismus Z.Purva dzejas rindās, tos pasvītrojiet! Nosakiet poētisma veidu!

Poētismi ir daiļliteratūras un svinīgajam stilam raksturīgi vārdi ar svinīgu un lirisku nokrāsu, tiem piemīt pozitīva emocionalitāte jeb stilistisks pacēlums. Poētismi ir sastopami arī prozas tekstos, bet galvenokārt tie ir radušies un tiek izmantoti dzejā, jo autori ir meklējuši vārdus ar pozitīvu emocionālo iedarbību. Tekstos, kuros nepieciešams radīt pacilātu, poētisku, patētisku, oficiālu vai svinīgu nokrāsu tiek izmantoti paaugstināta stila vārdi. Poētismi salīdzinājumā ar neitrāliem vārdiem ir neikdienišķi un neparasti . Poētisma funkcijas bieži veic apvidvārdi, folklorismi, vecvārdi, kā arī dažādi atvasinājumi (derivāti) un individuāli jaundarinājumi (okazionālismi).

Apvidvārdi ir svarīgs poētismu funkcijā lietojams vārdu avots. Kā neparasti apzīmējumi, kam piemīt īpašas stilistiskas funkcijas, daiļdarbā tie var kļūt par poētismiem. Piemēram, par poētismiem ir kļuvuši tādi apvidvārdi kā guns (uguns), kaiva (kaija), sābris (kaimiņš), dižs (liels , izcils ) u.c.

Vecvārdi ir vārdi, kuri kā leksikas vienība nav vairs aktuāli un ikdienas valodā netiek lietoti, tomēr daiļdarbos šie vecvārdi rada patīkamu , svinīgu nokrāsu, jo tie ir reti dzirdēti un neierasti. Biežāk sastopamie vecvārdi-poētismi ir, piemēram, austra (ausma),svabads (brīvs), diet (dejot), šaust (pērt, sist) u.c.

Folklorismi - tautas folklorā sastopami vārdi, kurus lieto poētismu funkcijā un kuri mākslas dzejai piešķir sava veida emocionālu pacēlumu un neparastumu, piemēram, kumeļš (zirgs), bāliņš (brālis).

Derivāti jeb atvasināti vārdi kā poētismi latviešu valodai ir ļoti raksturīgi. Visbiežāk poētismi tiek veidoti ar garāku vārdu īsināšanu. Īsinātie poētismi dzejas ritmā iederas daudz labāk nekā garāki, piemēran1, mīla (mīlestība) , brīve (brīvība), sūrme (sūrums), naidniek (ienaidnieks), gurums (nogurums) u.c.

Okazionālismi ir dzejnieku individuāli darināti jaunvārdi, biežāk salikteņi, kurus izveido pēc valodā esošajiem paraugiem. Parasti tie ir cieši saistīti ar noteiktu kontekstu un nekur citur nav sastopami. Vairums šādu salikteņu paliek rakstnieku un dzejnieku darbos, piemēram, jūrkopis, labomīgs, klaunotājs (Z.Skujiņš) , marmorputenis, porcelānmākonis (0. Vācietis), apdvēseļot, taupīttieksme, brīžtauriņi (1.Ziedonis).

N. Citāti

Poētisma raksturoiums

ApvidvārdsVecvārds,folklorisms

X

Derivāts Okazio-nālisms

Tev neprasa Atlantam būt,kas Zemi uz kamiešiem tur

1....Un nesauciet lodi par aklu:Ja naidā to mērc,Tā kļūst redzīga, nāvēt čakla...

2. Atsacīšanās ir tavs "nē!"godīga pavarda dēļ...

3. Ja tu teiksi ko, viņš liegsies Un neticēs tev pikts..

4....Prāts, jūtas un griba - kā spoža un asazobena ziba...

5. Dievs, sargi no zimeklības

6. Ausma vēl nav ģiedama?Zvaigznes stars ir vārīgs?

7.Rīt no rīta ar godīgu sirdiDienu pielūgšu rudensticīgs...

8. Kas tev šonakt atnākt lika?Nav nevienas mākoņpikas ...

9. No mākoņu kumeļa dārkānolec saule un zemi sakož...

10. Pirmsjāņu pļava: reibinošs, rasots Skaistums sagūsta mūs...

11.Tavs vārds būs aizmirsts ,lai to peļ vai slavē...

(Viktorija Agejeva. Poētismi Z.Purva dzejas krājumā „Attieksme ", ZPD, 2014)

50

Tēlainās izteiksmes līdzekļi Ziedoņa Purva dzejā.Nosaki dzejas rindās izmantoto tēlainās izteiksmes līdzekli- epitets, personifikācija,

salīdzinājums, metafora!Tēl.izt.līdz. Tēl.izt.līdz.

Tad atkal akla tumsa apkārt kļaujas Un nebeidzamām straumēm lietus līst.

epitets Zemes zaļajam kausam Kāpj pāri ievziedu putas.

Mēness kā vēlīna vasaras puķeAtkal pār ezeru kāps.

Dienas kā lāses nopilViena pēc otras tev rokās.

Rīt rudens, viss lapām apkritis, Brūnām acīm pēc vasaras taujās.

Krāsas, ko nodzēsis laiks,Atjaunot nespējam vairs

Zibens mākoņsienā Ietriec zelta naglas.

Kaut kur dzeguze vasaru liela,Aiz ciņa dūc kamenes bass.

Gar upmalu vēl palsa migla klaiņo,Un zilā pelēkumā apvārsnis vēl tīts.

Iepazīsties ar dzejoļa formas paraugiem, kurus izmantojis dzejnieks Z. Purvs! Izvēlies vienu no dzejas formām un veic radošu uzdevumu - pēc parauga uzraksti savu dzejoli un noformē to vai veido kolāžu/ilustrāciju kādam no Z.Purva dzejoļiem

AKROSTIHS - dzejolis, kas paredzēts vizuālajai uztverei un kura rindu sākumburti veido kādu vārdu vai .frāzi.

Meitēnam manamEs saplūkšu asteres baltas. Ilgi grims šovakar saule,Tad satumsīs septembra vakars. Ēnas kā pelēki putni, Nogurums dusēt ko sauc,Atkal grims tumstošā logā. Mākoņos dzisīs vēl riets.

Mēness kā vēlīna vasaras puķe

TRIOLETS - astoņrindu dzejolis, kur atkārtojas 1.,4.,7.rinda; 2. un 8.rinda.

***Par zemi zemāk nevar krist, Var tikai - augšā celties.Jūt cilvēks pazemots un sists: Par zemi zemāk nevar krist. Kaut arī liekas - sabrūk viss Un nav kur spēku smelties, Par zemi zemāk nevar krist,

TANKA - tradicionāla japāņu dzejas forma, piecrinde, kas sacerēta bez atskaņām ar noteiktu zilbju skaitu. Raksturīgas filozofiskas un bieži vien skumjas pārdomas par laika ritumu, dzīves jēgu, mīlestību, šķiršanos.Gliemeža gaitāLien pulksteņa rādītājs, Minūtes skaitot.

Dienas kā zirgi, Pār dvēseli auļojot, Pakavus iecērt.

Piemiedzu acis:Man saule pa priekšu iet, Es - viņas pēdās.

51

Jānis Sarma

(1884. gada 21. februāris- 1983.gada24.maijs)

Prozaiķis, dramaturgs , dzejnieks un arī gleznotājs Jānis Sarma ( īstajā

vārdā Jānis Kalniņš) dzimis Vecsaules pagasta Spolnieku Ruģeļos

Bauskas apriņķī, bet miris Melburnā , Austrālijā 99 gadu vecumā, kā

viens no visvecākajiem latviešu rakstniekiem.

Piedzimšanu saimnieka ģimenē pats rakstnieks uzskatīja par likteņa labvēlību: "Šai pasaulē

es ierados reizē ar lāstekām un pirmajiem cīruļiem, un mani pirmie dzīvības apliecinātāji kliedzieni

atskanēja saulainā un siltā Zemgales saimniekgala kambarī. Kādas priekšrocības man ar to bija

piešķīris labvēlīgais liktenis, to sapratīs tikai tie, kas paši dzimuši kalpugalā." Kaut arī Spolnieku

kalnā Ruģeļos zeme bija liesa, un Jāņa Kalniņa tēvs mājas deva uz pusgraudu vai izrentēja, tomēr

līdzekļu pietika, lai vienīgo dēlu skolot u: ,,Es biju vienīgā ģimenes atvase. Vēlāk no vecākiem

dzirdēju, ka tas vajadzīgs, lai nerastos ķildas mantojuma dēļ..."

Jānis Kalniņš pirmo izglītību apguva mājmācībā, jo „ Toreiz, kad es vēl augu, bija citādi

laiki nekā tagad, jo visas latviešu bērnu mātes tad bez izņēmuma bija skolotājas, bet lietoja tikai

divus mācību līdzekļus, proti - ābeci un rīksti. ...tā kā māte bija vienmēr nodarbināta un nevarēja

mani pastāvīgi uzraudzīt, es biju iemācījies lasīt bez viņas ziņas un arī bez abu mācību līdzekļu

izmantošanas. Taču tas nebija pareizi, jo pirms pašas lasīšanas vajadzēja mācīties boksterēšanu.

Bet es to biju palaidis garām neievērotu."

10 gadu vecumā ( t. i. ap l894.gadu līdz 1897. gadam)Jāni nodeva Vecsaules pagastskolā (

tagadējā Vecsaules pamatskola), kurā visas trīs ziemas bija zinības jāapgūst krievu valodā. Jānis mācījās

ne tikai sešus ziemas mēnešus, bet arī vasarā, par to skolotājam tika īpaši samaksāts. Tā viņš apguva

krievu valodu un literatūru, Krievijas vēsturi, pasaules ģeogrāfiju. Skološanās tika turpināta Bauskas

pilsētas skolā, ko pabeidza 1901. gadā. Skolā viņš iedraudzējās ar Liekni, vēlāko dzejnieku Edvardu

Virzu. Šai pašā laikā te mācījās arī Jāņa viengadnieks - Krišjānis Berķis, vēlākais karavadonis.

Paklausot tēva padomam, Jānis iestājās Vecsātu divgadīgajā lauksaimniecības skolā, kas gatavoja

muižas pārvaldniekus. Taču šo skolu nepabeidzis, Jānis devās uz Cēsu divgadīgajiem kursiem un tos

absolvēja, iegūdams elementārskolu skolotāja tiesības. 1904.gada rudenī Jānis Kalniņš mācījās Blūma

privātajā mākslas skolā, bet 1907.gadā devās uz Maskavu, lai turpinātu mācīties glezniecību.

1908. gadā Jānis Kalniņš apprecējās ar Ievu Dīzenbaku (Dīzenbahu ?)(22.12.1883.-

24..12.1950.,) kalēja meitu. Kāzas notika Vecsaulē, līgavaiņa mājās. Jaunā ģimene nopirka zemes

gabalu Rembatē (tagad Lielvārdē ) un 1910.gadā netālu no dzelzceļa stacijas pēc oriģināla projekta uzcēla

sev dzīvojamo māju - tagadējā Ausekļa ielā 8. Otras tādas mājas nebija visā Latvijā. Tajā, ja to aplūkoja no

ārpuses, varēja saskatīt ģeometriskas figūras - kubu, trapeci un trijstūri

52

Kad Pirmā pasaules kara laikā ēku saspridzinā ja, tā tika atjaunota, bet uz saimniecības ēkas pamatiem

tika uzcelts skolas nams, kurā laikā no 1920. Līdz 1944. gadam bērnus mācīja Ieva Kalniņa. Bet sākotnēji

skolas ēkā bija arī skolotāju dzīvoklis un veikals, kur varēja nopirkt grāmatas, rakstāmlietas, žurnālus un

laikrakstus. Tā bija privātskola ar diviem dučiem skolnieku no apkārtējām mājām, mācību valoda- krievu.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, uz Rembati pie dēla bēgļu gaitās atbrauca arī Jāņa vecāki , bet

jau 1915.gada augustā visi devās uz Penzu. Ieva tolaik jau auklēja dēlu Vitoldu Kalniņu (02.05.1913.-

06.04.1989.). Penzā 1916. gadā Jānis absolvēja mākslas skolu, kas daudzējādā ziņā līdzinājās Pēterburgas

mākslas akadēmijai, un ieguva diplomu, kas ļāva strādāt par zīmēšanas skolotāju. Jaunais mākslinieks

brīvprātīgi iestājās armijā un dienēja Cēsīs, pārzinādams frontes aizmugures slimnīcas, pirtis, pārtikas w1

apģērbu noliktavas. Uz Cēsīm pārcēlās arī viņa ģimene. Revolūcijas laikos viņš atteicās no virsnieka činas un

pievērsās glezniecībai. 1918. gadā piedzima otrs dēls Sigurds Kalniņš (0l. 10.1918.-07.05.1956.).

1919.augustā Jānis Kalniņš ieradās Bauskā, lai piedalītos vidusskolas (ģimnāzijas) dibināšanā , kur viņam

paredzēta zīmēšanas skolotāja vieta. Novembrī, kad bija sakauti un padzīti bermontieši, Jāņa Kalniņa dzīvē

sākās 10 gadus ilgais dzīves posms Bauskā. Slodze bija liela, jo līdztekus pedagoga darbam vasarās jāmācās

kursos un jākārto eksāmeni, lai varētu iegūt arī latviešu valodas un literatūras skolotāja tiesības ( 1928. gadā

beidzis LU Baltu filoloģijas nodaļu). Bez tam toreiz bija noteikts, ka skolēniem mēnesī jāuzraksta divi

latviešu valodas rakstu darbi, tā kā viss brīvais laiks pagāja, burt1ūcas labojot.

No 1929. gada Jānis Kalniņš kopā ar dēlu Vitoldu dzīvoja Daugavpilī. Vitolds mācījās Daugavpils

ģimnāzijā, bet viņa tēvs vairākās ģimnāzijās pasniedza zīmēšanu un mākslas vēsturi, pats daudz gleznoja,

veidoja, grieza kokā un piedalījās izstādēs: Rīgā (1935. g.),Jelgavā (1937.g.) un Bauskā (1939.g.). Nereti

gleznotājs Jānis Kalniņš sēdās pie rakstāmgalda, lai kļūtu par rakstnieku Jāni Sarmu. 1940. (1941. ?) gadā

viņš atgriezās Lielvārdē. ,,Daugavpils laiks uzskatāms par manas dzīves kulminācijas laikmetu, "novērtējis

pats mākslinieks.

Par pirmajām J.Sarmas publikācijām atrodama dažāda informācija. Tiek minēts, ka viņa pirmā

literārā publikācija ievietota „Jaunības Tekās" l911.gadā. Pats Jānis Sarma apgalvo, ka" Pirmo stāstu

uzrakstīju 1919. gada pavasarī. To iespieda 1928. gada žurnālā „Domas". Toreiz vairāk domāju par

glezniecību. Otro stāstu iznīcināju , trešais pazuda. Ceturto atkal iespieda, bet tas bija tikai 1936. gadā.

Pirmos dzejoļus uzrakstīju 1914. gadā." Varbūt rakstnieka atmiņa nedaudz pieviļ, jo pirmā publikācija stāsts

par kādu epizodi Ausekļa dzīvē - parādījās 1937.gadā laikrakstā „Tēvijas Sargs. " Bet jau 1934 .gadā ir

pabeigts pirmais romāns - plašs sadzīvisks vēstījums par dzīvi Bauskā 20.gados. Satīriski viņš atspoguļojis

mazpilsētiņas tenkas, kariķējis pat varas vīrus. Pati Bauska dēvēta par Ķipavu. Tomēr romāns

53

netika publicēts, pēc Ulmaņa apvērsuma tas nebija iespējams, jo„preses uzraugi necieta negatīvu sadzīves

kritiku, visiem tika ieteikts rakstīt pozitīvisma garā, rādot tikai darbīgus, centīgus un godīgus ļaudis, kas ceļ

uz augšu arī visas apkārtējās sabiedrības līmeni."(Vitolds Kalniņš).Romāns „Mīļā pilsēta" tika publicēts

tikai 1959.gadā Austrālijā. Pēc pirmā stāsta publikācijas kādos trijos gados vēl tika sarakstīti un publicēti 14

stāsti, bet ar pirmās grāmatas izdošanu autors nesteidzās. 1943.gadā J.Sarma pabeidz romānu, kas aptver

laika posmu no 19.gadsimta sākuma un 1944.gada 12.maijā to iesniedz apgādam „Zelta ābele". Taču romānu

nepaguva iespiest, un manuskripts līdz pat šim laikam nav atrasts.

1944. gada atvasarā Kalniņi nolēma atstāt dzimteni. Viņi nevēlējās otrreiz piedzīvot baigo

1941.gadu, kad no ģimenes tika izrauta Vitolda sieva Anna ( 02.03.1916.-22.12.1999.), kura uz Sibīriju

devās ar bērniņu zem sirds. Grūta bija šķiršanās no mājas, dzimtenes. Dārzā tika ierakta kaste ar dažādiem

traukiem, dokumentiem, bet pašiem sākās bēgļu gaitas uz rietumiem. Aizbrauca Ieva un Jānis Kalniņ Vitolds,

Sigurds ar sievu Līgsmu un nokļuva bēgļu nometnē Vācijā. Tur Jānis Kalni1}.Š 1 945.- 1949. gadā strādāja

Ebenveileras latviešu ģimnāzijā. Karā izpostītā Vācija, nespēdama bēgļu tūkstošiem nodrošināt darbu un

maizi, mudināja viņus izvēlēties citu mītnes zemi. 1949. gadā Jānis Kalniņš, Sigurds un Līgsma devās

Austrāliju, kur Melburnā nodzīvoja savu nolemto mūžu. Vitolds, cerēdams sameklēt uz Sibīriju aizvesto sievu

Annu, izvēlējās Ameriku - taču tuvāk Latvijai. Bet Ieva Kalniņa nespēja sēsties kuģī, lai vēl vairāk attālinātos

no Latvijas, 1950. gada 22. decembrī pati šķīrās no dzīves.

„Tālajā mītnes zemē Austrālijā Jānis Kalniņš dzīvo samērā noslēgti kā vienpatis,”kā raksta Aina

Nebosa „Aivanho priekšpilsētā Livingstona ielā, kur dzīvo Jānis Sarma,mazā istabiņa laipnās Čakanovsku

ģimenes mājas dārza pusē, kaut arī tik maza, ka tur vieta tikai gultai un rakstāmgaldam ." Taču tieši šeit viņš

70 gadu vecumā atklāja līdz tam vēl neizkoptus talantus - publicēja savu pirmo grāmatu - trioletu krājumiņu

„Saulgriezes"(1954.) un kļuva par rakstnieku Jāni Sarmu.

Būdams gados vecākais rakstnieks starp Austrālijas latviešiem, J.Sarma bija vairāk nekā galvas

tiesu priekšā visiem citiem ražīguma ziņā. Pats ražīgākais posms viņa dzīvē bija 50.-60. gadi, kad gandrīz

desmit gadu laikā tiek sarakstīti un iznāk lielākā daļa rakstnieka daiļdarbu. Daļa tiek iespiesta Austrālijā, bet

lielākā daļa ar viņa dēla Vitolda Kalniņa gādI1m iznāk ASV. Tie ir romāni un stāstu krājumi. 1964. gadā dēls

Tilta apgādā pasāk izdot Sarmas rakstu izdevumus, kuram paredzēti 9 sējumi. Paspēj gan iznākt tikai 5

sējumi ( 1964 -1968) , taču tie nozīmīgi ar tiem pievienotajām dēla Vitolda ( pseidonīms Vitolds Kalve) kā

rakstu sakārtotāja piezīmēm.

Jānis Sarma sarakstījis 13 romānus, 7 lugas , ap 80 stāstu un 180 dzejoļus, viņš arī tulkoja un pa

retan1 pēc atmiņas gleznoja Latvijas ainavas. Rakstīja recenzijas un apceres par glezniecību, literatūras un

vēstures jautājumiem. Jānis Sarma publicējis ap 8000 literāru tekstu par latviešu dižvīriem Kr. Valdemāru,

J.Cimzi, A.Kronvaldu, A.Pumpuru un daudziem citiem. Bez tam Sarma aktīvi piedalījās sava laika trimdas

notikumos , kā uzskata Erna Ķikure ,viņš „palīdzējis, vērojis, spriedis, vērtējis tos no lielākā līdz mazākam,

54

meklējis, šķirojis un sadzirdējis kā zāles augšanu ik rindu un teikumu, ko Austrālijas jaunie rakstnieki

mēģinājuši sacīt. Sarma pazīst katru, ir cerējis uz katru un devis tā spējām ticību.Sarmas nozīme kā

Austrālijas latviešu jauno rakstnieku audzinātājam ir vienreizēja, un viņa lielumu un daudzpusību šinī darbā

pilnam varēs novērtēt tikai pēc gadiem." Pats viņš uzskatīja, ka „nozīme rakstniecībai trimdā ir. Latviešu

tauta turpinās eksistēšanu. Tagad rakstītie darbi reiz nonāks Latvijā un tos ieskaitīs kā zināma posma

rakstnieku veidojumus”. Trimdā viņa veikums tika novērtēts ar 1965 .gada 18.novembrī pasniegto prestižo

,,Tautas balvu".

Pats Jānis Sarma rakstīja regulāri katru dienu kādas četras vai piecas stundas. Kā raksta Aina

Nebosa: ''Rakstīšana viņam nozīmē darbu, kas prasa skaidru galvu un krietnu koncentrēšanos. Viņš raksta

vispirms rokrakstā. Pēc tam uz mazas, zaļgani pelēkas rakstāmmašīnas viss tiek rūpīgi pārrakstīts ar

attiecīgiem papildinājumiem un labojumiem. Manuskriptus viņš sakārto rūpīgi un glabā aktu vākos.Viņa

grāmatu plauktos ir arī tādi aktu vāki, kuros citi varēšot ieskatīties tikai pēc viņa nāves." Rakstnieks daudz

mīlēja staigāt, īpaši vakaros no septiņiem līdz deviņiem, ,,lai izsmēķētu pēcvakariņu cigāru". ,,Bez cigāra

Jānis Sarma cienī arī viskiju, ko Austrālijas latvieši sauc par Jāni Staigātāju, un stipru kafiju. .Sarma pats

saka, ka no tādām baudām neatturoties un nekādus veselības likumus neievērojot, tādēļ arī padomus ilga

mūža dzīvošanai citiem nevarot dot," raksta Aina Nebosa, un vēl piemin „Jāņa Sarmas ārkārtīgi lielo

pacietību likteņa priekšā. Viņš nekad nesūdzas, un Dievs zina, ka viņam iemeslu būtu diezgan ." Tā tas arī

ir, jo jau 1956. gadā nomirst jaunākais dēls Sigurds. 30 gadi tiek pavadīti vientulīgi, bet mūža nogalē Jānim

Sarmam zuda acu gaisma, un dzīve noslēdzās pansionātā, tuvojoties simtajai dzimšanas dienai.

Jāpiemin, ka Jāņa Kalniņa ( Jāņa Sarmas) un viņa dēla Sigurda urnas ar vedeklu Līgsmas un Annas

gādību 1995 .gada 5.maijā ar cieņu tika guldītas Lielvārdes Lāčplēša kapos, kur jau 1994. gadā tika

pārapbedītas dēla Vitolda mirstīgās atliekas, kurš paspēja atgriezties dzimtenē un dažus gadus pabūt kopā ar

ģimeni. Viņa sieva Anna ar dēlu atgriezās dzimtajā Lielvārdē, atguva Kalniņu mājas, pēc nostāstiem atrada

aprakto dokumentu kasti, cerēja izveidot muzeju, taču 1999. gada 22. decembrī kopā ar dēlu Vitoldu gāja

bojā ugunsnelaimē . Māja nebija atjaunojama, tagad tās vietā radinieki Aizbalti uzcēluši jaunu ēku, bet

gandrīz visi Kalniņi atdusas Lielvārdes kapsētā, kur izveidots piemineklis. A.Pumpura muzejā izveidots

stends par rakstnieku J.Sarmu, bet Lielvārdes grāmatu klētī glabājas daļa no viņa literārā mantojuma.

Kritiķis Oļģerts Rozītis trimdas izdevumā „Tilts" l 964.gadā par Jāni Sarmu rakstīja: ,,Gribas ticēt, ka

Sarmas laikmets nu tikai vēl sāksies . Viņa grāmatu klāsts ir bagāta viela mūsu literatūras zinātniekiem, un

es ticu arī, ka viņu ierosināti, pa Sarmas grāmatu takām staigā daudzi lasītāji." Padomju varas laikā mēs

novadnieka meistardarbus nepazinām, tikai kopš 1990. gada ir iespējams izzināt rakstnieka dzīvi un

daiļradi. Sākot ar Reiņa Ādmīdiņa publikāciju „Bauskas Dzīvē", kurām vēlākos gados pievienojās

mūspuses vēsturnieku Raita Ābelnieka un Aigara Urtāna publikācijas. Vecsaulē savu novadnieku Jāni

Sarmu sākām iepazīt 2001.gadā, lasot viņa darbus „Zemgales lauku sēta un tās gadskārta" un „Vaidu laiki",

55

izstrādājot tos projekta darbos un arī apmeklējot rakstnieka dzimtās mājas. Sadarbībā ar Vecsaules

bibliotēku 2012. Un 2014. gadā, atzīmējot novadnieka 130- gadi, notika vairāki sarīkojumi, arī viņa dzimto

māju vietā ar tagadējās saimnieces B.Grantiņas atbalstu. Gadu laikā iepazīti daudzi kultūrvēsturiski stāsti,

kas saistīti ar Vecsauli un Bausku, bet ,jo iemīļots kļuvis romāns „Kalnakūļu Vikta", divu jauniešu

mīlestības stāsts, kurā darbība sākas ap 1899.gadu un noslēdzas 1905.gadā un kura ir spilgta un humorpilna tā

laika mūspuses dzīves liecība. Šobrīd gan Bauskas Centrālajā bibliotēkā, Vecsaules bibliotēkā no trimdas

latviešu dāvinājumiem izveidots un pieejams ikvienam interesentam plašs J.Sarmas grāmatu fonds.

Bibliogrāfe Laimdota Ozoliņa izveidojusi prezentācijas par grāmatām „Mīļā pilsēta" un „Kalnakūļu

Vikta", bet Vecsaules bibliotekāre Agrita Hatkēviča prezentāciju par rakstnieki dzīvi un daiļradi.

Pats rakstnieks kādreiz ir teicis: ''Es rakstu Latvijai, es ceru, ka kādreiz manas grāmatas izlasīs ļaudis

Latvijā." Tagad šis laiks ir pienācis, jo kā veltījuma dzejoli raksta A.Hatkēviča:

,,Viss ir piepildījies,

Viss, kā vēlējos es,-

Esmu atgriezies mājās

No svešas tālienes.

Stāvu starp jums un klausos,

Kā mani vārdi skan

Mana tēva pagalmā,

Kur liepās bites san."

Pieejamo informāciju par rakstnieka Jāņa Sarmas biogrāfiju apkopoja Vecsaules pamatskolas latviešu

valodas un literatūras skolotāja Agra Ķēniņa

Vecsaulē 2015. gada 11. februārī.

56

Mācību stundas plāns

Klase Vecsaules pamatskolas 5.klaseSkolotājs Agra ĶēniņaStundas temats Bērnības atmiņu tēlojums, bērna pārdzīvojumu atklāsme literārā darbā, vecvārdi un

apvidvārdi novadnieka Jāņa Sarmas stāstā „Pirmie soļi mīlestībā"Laiks 40 minūtesStundas mērķis Pēc J.Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas" iepazīšanas un filmas "Puika" noskatīšanās

sniegt skolēniem priekšstatu par līdzvērtīgu atmiņu tēlojumu novadnieka-vecsauliešaJ.Sarmas literārā darbā

Mācību paņēmieni Saruna PlānsDarbs ar tekstu: teksta klausīšanāsIlustrēšana: komiksa veidošana

Sasniedzamais rezultāts

Izprot, kas ir atmiņu tēlojumsIzprot J.Sarmas literārā darba nozīmi Bauskas novada kultūrvēsturēProt, klausoties literāro darbu, sadzirdēt vecvārdus un apvidvārdus un tos izprot Prot, klausoties tekstu, zīmēt saturam atbilstošas, secīgas ilustrācijas

Resursi (mācību līdzekļi, tehnoloģijas, uzskate u. c.)

J. Sarma. Pirmie soļi mīlestībā.- Grām. J.Sarma . Trejdeviņi meži: Stāsti un noveles .- Tilta apgāds ,1964. 123.-140.lpp.

J.Sarmas biogrāfija ,attēlsA4 zīmēšanas lapa, zīmulis

Mācību stundas posmi1. Ierosināšana 1. Atsauc atmiņā lasīto J.Jaunsudrabiņa atmiņu tēlojumu, skatīto filmu un pārrunā,

ka līdzvērtīgu literāro darbu radījis arī mūsu novadnieks J.Sarna.2.Uzzina īsu J.Sarmas biogrāfiju, apskata attēlu.3. Raksta uz A4 lapas skolotājas piedāvāto plānu klausāmajam literāram darbam :

1. Pirmie cīruļi.2. Vāģīši.3. Aijā...delle.4. Klibā Annīte.5. Rāpošana .6. Rupucis.7. Sterks .

4. Sadala A4 lapu 8 „lodziņos."2. Apjēgšana 1. Klausoties literārā darba lasījun1ā, atbilstoši plānam ar zīmuli ieskicē, zīmē

ilustrāciju.2.Pēc katras nodaļas noklausīšanās, pārrunājot dzirdēto, secina, kuri ir nodaļas

galvenie tēli, kā tos attēlot.3. Noskaidro dzirdēto vecvārdu un apvidvārdu nozīmi.4.Pēc literārā darba noklausīšanās, secina, ka atmiņu tēlojums bijis saistošs un

interesants.5.Pārrunā, kas jāievēro, lai izveidotu ilustrāciju-komiksu.

3. Refleksija Mājasdarbs. Ieskicēto ilustrāciju pilnveidot , pabeigt zīmēt un izkrāsot. Sagatavoties to prezentēt klasesbiedriem , raksturojot literārā tēla pārdzīvojumus.

Mācību darbības vērtēšanaVērtēšanas forma Radoša darba vērtēšanaVērtēšanas veids FormatīvāSkolotāja pārdomas par sasniegto rezultātu

Skolēni ar lielu interesi iesaistījās stundas norisē, uzdeva precizējošus jautājumus par J.Sarmas biogrāfiju( piemēram, kur atrodas rakstnieka dzimtās mājas „Spolnieku Ruģeļi" , par 2.pasaules karu u.c.). Uzmanīgi klausoties literāro darbu, viegli uztvēra katras nodaļas tēlus un tos uzzīmēja, izprata visu vecvārdu un apvidvārdu nozīmi.

Mājasdarbu visi skolēni paveica un to prezentācija, kā arī prata raksturot literārā tēlapārdzīvojumus. Skat. Pievienotos skolēnu radošos darbus.

57

Jāņa Sarmas darbu bibliogrāfija

1. Sarma,Jānis. Atskatoties jāpasmaida. Grāmatu Draugs,1963.255lpp.2. Sarma, Jānis. Bronzas meitene,//Jaunā Gaita,Nr.50, 1964.3. Sarma,Jānis. Dandara lieta:Stāsti.Tilta apgāds , l 960.327lpp.4. Sarma, Jānis.Dzejnieks.//JaunāGaita, Nr.42, 1963.5. Sarma,Jānis.Gadsimteņi. Tilta apgāds,1959.319lpp '6. Sarma, Jānis. KalnakūļuVikta: Romāns. Tilta apgāds, 1960. 560 lpp.7. Sarma,Jānis.Kā Daugava vaida: Romāns. Tilta apgāds,1967.496lpp.8. Sam1a,Jānis.Ķikures un Sarmas vēstules. Raven Publischer Aka, 1980.502lpp .9. Sarma,Jānis.Mīļā pilsēta: Romāns. Tiltaapgāds, 1959.568 lpp.10. Sarma,Jānis.Mīlestība māksla: Noveles un stāsti. Tilta apgāds, 1965.334 lpp.11. Sarma,Jānis.Negantnieks. Daugava,1999. 375 lpp.12. Sarma,Jānis.Negantnieks; Romāns. Toronto: Medus lācis,1956. 454 lpp.13. Sarma,Jānis.Nenorimšana. 1964.14. Sarma, Jānis. Rakstnieku pēcpusdiena. ?15. Sarma,Jānis.Rotaļa bez noteikumiem : Romāns. Tilta apgāds, 1968. 400 lpp.16. Sarma,Jānis .Rūsa: Romāns. Austrālijas Latvietis, 1954.329 lpp.17. Sarma,Jānis.Sālemas ķēniņš . Tilta apgāds, 1966. 448 lpp.18. Sarma, Jānis. Slepkava.//JaunāGaita, Nr.48, 1964.19. Sarma,Jānis.Slinkais puisis. 1955.20. Sarma,Jānis.Svešos dārzos . Tilta apgāds, 1969.21. Sarma,Jānis.Tāda ir dzīve. Upeskalns , 1963. 61 lpp.22. Sarma,Jānis.Trejdeviņi meži: Stāsti un noveles. Tilta apgāds, 399 lpp.23. Sarma, Jānis. Trioletas.// Bauskas Dzīve, 1990.gada 21.jūlijā .24. Sanna,Jānis.Upuris. Salas apgāds, 1964. 164 lpp.25. Sarma, Jānis. Vaidulaiki.26. Sarma, Jānis. Vecsaulieši un lambārtieši: Gandrīz kultūrvēsturisks stāsts.//Daugavas Vanagu

Mēnešraksts. 1967, Nr. 4(1140, 36.-42.Jpp.27. Sarma,Jānis.Vīru valoda: Stāsti . Vilis Štāls, Ine., 1955. 245 lpp.28. Sarma, Jānis. Zemgales lauku sēta un tās gadskārta.//Archivs, 2. sēj. 125.- 152.lpp.9Melbuma:

Pasaules brīvo latviešu apvienība un Kārļa Zariņa fonds,1975.

Uzziņas literatūra par Jāni Sarmu

1. Auzāns, Vilnis. Ieklausās novadnieka stāstos.//Bauskas Dzīve, 2014.gada ?septembrī.2. Ābelnieks , Raitis. Baušķenieki- Gadsimta cilvēki.//Bauskas Dzīve,1999.gada 22.decembrī.3. Ābelnieks, Raitis. Kā vecsaulieši un lambārtieši baznīcā gāja.. . //Bauskas Dzīve, 200 l

.gada 6.jūnijs.4. Ādmīdiņš, Reinis. Jānis Sarma no Vecsaules.// Bauskas Dzīve, 1990. gada 21.jūlijs.5. Bļodone, Dzidra. Smeldzīgs stāsts par Lielvārdes Kalniņiem.//2011.gada 14.jūnijā.6. Izkopējums no Vecsaules pagasta 1932.gada kartes: Spolnieku Ruģeļi.7. Jānis Sarma.//Austrālija :ziņas. Pieejams: http://aizbraukt.lv.8. Jānis Sarma.//Bauska: Vietas un laika grāmata. Teksta autori R.Ādmīdiņš, A.Auziņš.

Rīga; Liesma,1990 . 219.-222.lpp.9. Jānis Sarma.//Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga,1992. 286.lpp.10. Jānis Sarma.//Latviešu trimdas prēmijas . Rīga,1995. 14.-15.lpp.11. Konkrētības cienītājs: E.Silkalna un J.Bredricha interv ija a r J.Sarmu.//Jaunā Gaita, Nr.35,1962.12. Luce, Ņina. Rakstniekam Jānim Sarmam šīs zemes gaitas atstājot.// Jaunā Gaita, Nr.48. 1964.??13. Ozoliņa, Laimdota."Es atgriezīšos tēva mājās ... "//Bauskas Dzīve, 2012. gada .oktobris.14. Rieksts, Kārlis. " ... un mūžīgs ceļš tālāk."//?15. Runģe, V.. Uzticības rūgtā cena: 2.daļa . ASV,1998. 93.lpp.

58

16. Sarma - Austrālijas latviešu jauno rakstnieku tēvs.//Jaunā Gaita,Nr.48. 1964.17. SarMa, Jānis.//Pieejams: http://KAKTUSS .18. Silkalna, Selga. Mājup: Jā nim Sarmam Lielvārdē atgriežoties.//A.Pumpura Lielvārdes

muzeja materiāli.19. Urtāns, Aigars. Mazpilsētas sadzīves ainu tēlotājs: Vēstures mozaīka: Jānis Sarma Bauskai

veltījis divus romānus.//Bauskas Dzīve, 2009.gada 2.marts.20. Ušča, Aina. Atcerēsimies Jāņa Sarmas dzīvi un daiļradi.//Bauskas Dzīve, 2009.gada 26.februā rī.

Sagatavoja: Agra Ķēniņa, Vecsaules pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja

Veltījums rakstniekam novadniekam Jānim Sarmam

Viss ir piepildījies, Viss, kā vēlējos es,- Esmu atgriezies mājā s No svešās tālienes.

Stāvu starp jums un klausos, Kā mani vārdi skanMana tēva pagalmā , Kur liepās bites san.

Prieks, tik liels prieks krūtīs! Sāpju nav it nemaz .Šeit ir tā vieta, kur ziedēt Spēj atmiņu krāsmatas.

Vienu trioletuKā saulgriezi pasniedzu jums, Par to, ka labvēlīgs liktensTe ļāvis tikties mums:

Kad saulespuķe savā vaigā Sauli atspīdēt lūdz,Prieks, par tās cēlo skaistumu, apskaidro mūs.

Ka spēj tā vienmēr spītīgi Ēnai muguru griezt,Rāda, ir iespējams, pa saules ceļu iet.

Un, ja tās mūža ieguvums Vien melnas asaras šķiet,Tās visas pārvēršas saulgriezēs, tiklīdz zemē liek.

Vecsaule 23.09.2014 .

Agrita Hatkēviča, Vecsaules bibliotēkas vadītāja

Veltījums rakstniekam Jānim Sarmam pirmo reizi nolasīts viņa 130. gadadienas atceres pasākumā„Reiz mājās sēdīšos pie galda, zem kura liepās bites san", kurš notika 2014. gada 25. septembrī rakstnieka dzimtajā Spolnieku kalnā Dāviņu pagasta „Ruģeļos".

59

Pasaku

Margarita Stāraste(1914 -2014)

Mūžs kā pasaka

Latvijas pasts laidis klajā speciālu aploksni, kas veltīta Margaritai Stārastei. Zināms, ka šādas īpašās aploksnes netiek laistas klajā tāpat vien. Tādēļ atliek noskaidrot, ar ko tad šī persona izpelnījusies Latvijas galvenās pasta pakalpojumu iestādes labvēlību.

Šī būs pasaka par iemīļotās bērnu grāmatu autores un ilustratores Margaritas Stārastes brīnumaino mūža gājumu un jaunradi. Bet īstenībā tānebūs vis pasaka, bet gan kādas skaistas un laimīgas dzīves stāsts.

Māksliniecei un grāmatu autore Margarita Stārasta nodzīvojusi skaistu un bagātu mūžu.. Vairākām mazo lasītāju paaudzēm viņas darbi ir bijuši kā pārsteigums un kā atklāsme.

Ar tiem bērni sev atklājuši lielo pasauli, uztvēruši dabas krāšņumu un burvību. Bērnus piesaista un apbur viņas Dižmežs un Gundegu pļava, sniega vīri, pintiķi, rūķi Labrencis, Zīļuks, pelītes, lācēni, Knīpucis...

Ar Margaritas Stārastes pasakām, ar to alegoriskajiem tēliem - runājošajiem kokiem un dzīvniekiem, smaidošajām puķēm un sauli mākoņmaliņā bērni mācījušies pazīt un sākt izprast dabu un tās parādības, kokus, augus, mājdzīvniekus, zvērus un kukaiņus.

Margaritas Stārastes nebeidzamajā teiksmu zemē gluži kā realitāte draudzīgi sadzīvo princeses un sienāži, kurmīši un vāveres, sniegavīri un saulīte, puķes un sēnes.

Margaritas Stārastes grāmatas atrodamas katrā bibliotēkā, noteikti arī katrās mājās. Tās lasot, savu pasauli veidojušas veselas paaudzes. Viņas iztēleun talants ietekmējuši mūsu jūtas, mūsu domāšanu, mūsu iztēli.

'· Margarita· st.ī ste ' ·

2014

Tik latviska māksliniece varēja rasties tikai šeit, tēvzemē, uzsūcot sevī dzimtenes dabas iespaidus un cilvēku izjūtas . Margarita Stāraste ir mūsējā, zemgaliete. Rakstnieces tēvs Jānis Barviks nācis no Brunavas pagasta Rupuļu ciema Grenctālē.

Tēvs, zēns būdams, jūsmoja par Ceraukstes upīti, kas plūst gar logu. Rakstnieces tēva bērnības sapnis bija kļūt par gleznotāju. Taču šim sapnim nebija lemts piepildīties . Tādēļ sava sapņa realizēšanos tēvs vēlējās redzēt meitā. Mazā Margarita vēl nemācēja staigāt, kad tēvs jau deva meitai rokās krāsu zīmuļus . Meitenei vecāki bērnībā nepirka rotaļlietas, bet vienmēr apgādāja ar papīru, ar krāsām un ar zīmuļiem.

Kur tad vēl iespaidiem bagātās vasaras, ko Margarita pavadīja pie krusttēva "Rupuļos" .Te apkārtne rosināja meiteni darboties, ļāva izpausties viņas spējām.

60

61

,.

1:1, 1' 1/·1 JO ; \! \ l'.,'IJ \ ļO

?-:..-' ..

. .,ļ :.. · •

. :

·. ·

Skolas gadi Margaritai aizritēja Rīgā. Mācībās viņai īpaši padevās zīmēšana, domraksti, rakstīšana, literatūra. Bet grūtības sagādāja matemātika . Viņai nepatika tā laika ābece - grāmata šķita pelēka, garlaicīga . Pagāja daudzi gadi, kad Margarita Stāraste radīja pati savu - Pasaku ābeci. Tajā katram burtiņam ir veltīta sava pasaka.

M. Stāraste ar pārtraukumiem mācījusies Mākslas akadēmijā pie to gadu izcilajiem latviešu glezniecības meistariem Konrāda Ubāna, Jāņa Kugas, Kārļa Miesnieka , Vilhelma Purvīša.

Par nozīmīgu devumu mūsu tautas , īpaši jau bērnu mākslinieciskās gaumes, radošās pasaules izkopšanā Margaritai Stārastei 1999.gadā tika piešķirts valsts augstākais apbalvojums - Triju Zvaigžņu ordenis.

Par ieguldījumu latviešu bērnu literatūrā rakstniece saņēmusi arī Pastariņa prēmiju.

Atzīmējot mākslinieces 80. dzimšanas dienu, 1994. gadā LatvijasI,:1I \',U \ ;j

. (

..t.'..

š.

Pasts laida klajā īpašu pastmarku sēriju. Uz tām skatāmipopulārākie M. Stārastes darbu varoņi. • ,1

·•

- . .. ,,,,

.,

..t l J \l l ļ,\ F,

.+..1. "":. I'.,

,. il ... _...."

Izdevniecība "Apostrofs" audio formātā klajā laidusi sērijas "Klausāmgrāmata" disku, kurā ir latviešu bērnu grāmatu un zīmējumu autores Margaritas Stārastes stāsts "Pintiķu ciems". Izdevums domāts pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem un viņu vecākiem.

Margaritas Stārastes medaļu pirmo reizi pasniedza 2010. gada 2. februārī. Balvas pasniegšanas komisija pirmās divas medaļas piešķīra pašai rakstniecei M. Stārastei un projekta „Eņģeļi pār Latviju" vadītājai Katrīnei Pasternakai.

M.Stārastes medaļu piešķir par ieguldījumu bērnu problēmu risināšanā, mecenātismu, aktīvu darbību bērnu labā vai dzīvības glābšanu.

Margaritas Stārastes medaļu veidojis mākslinieks Jānis Strupulis.

/

Materiālu sagatavojaMežgaļu pamatskolas skolotāja Sandra Auzāne

62

63