Annotation

Jānis Ivars Stradiņš Burbonu nama bagātības RĪGA, 2003 klasiskais detektīvs sakausejotpiedzīvojumus ar intriģējošu noslēpumu un izsmalcinātu loģisko analīzi, ir kļuvis par patiesi aizraujošulasāmvielu. Lasītāju atsaucību jau ieguvuši šajā stilā sarakstītie Jāņa Ivara Stradiņa detektīvromāni:ATVĒRTĀ SEIFA NOSLĒPUMS; DĒMONU VILLA; PIEDZĪVOJUMI FRANCIJĀ; BAUMANU LIETA;AUSTRUMU BANKAS MILJONI; LĒDIJAS ŠARLOTES GESKELAS NOLAUPĪŠANA; ZILAISPAVEDIENS; MELNĀ PILS; VECĀS KAPSĒTAS SPOKS; ZELTA ORDA; KONRĀDA LAUBESNOSLĒPUMS; MEŽVIDU VELNS; VILTUS LIETA; Intriga ap Burbonu nama bagātībām, kas aizsākāsgrāmatā "Viltus lieta", ar jaunu sparu turpinās šajā. Ejot pa slepkavas Aleksandra Kravcova pēdām,Kronbergs un Štāls pārceļas uz Fuā - apdzīvotu vietu Francijas dienvidos. Viņus sagaida pārsteigums -visai pilsētiņai zināms Kloda Fuā novēlējums, un katrs, kam bijusi vēlēšanās piedalījies dārgumumeklēšanā. Slēptuve tomēr nav atrasta. Vai tiešām šī neveiksme liks Kravcovam atmest ar roku izzustpasaules plašumos un izbēgt no atmaksas? Un kas notiks ar divus gadsimtus veco noslēpumu? Vai tā arītas nekad netiks atklāts? Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Jānis Ivars StradiņšBurbonu nama bagātībasI nodalaII nodaļaIII nodaļaIV nodaļaV nodaļaVI nodalaVII nodaļaVIII nodaļaIX nodaļaX nodalaXI nodalaXII nodaļa UZ FUĀXIII nodalaXIV nodalaXV nodaļaXVI nodalaXVII nodalaPAZEMĒXIX nodaļaXX nodaļaXXI nodaļaXXII nodalaXXIII nodalaXXIV nodaļaXXV nodaļa PARKETA SPODRINĀTĀJSXXVI nodalaXXVII nodaļa

Jānis Ivars Stradiņš

Burbonu nama bagātības

I nodala SIMTGADNIECE

Kārtējā veiksmīgi atrisinātā lieta bija uzlādējusi Valtu Kronbergu ar jaunu enerģijas devu, gluži kāelektriskā strāva akumulatoru. Ieinteresētību jo vairāk sakāpināja fakts, ka mūsu rokās bija nonācispavediens, kuram vajadzēja novest pie senajām Burbonu bagātībām. Līdz šim bija nācies pamestmeklējumus novārtā, lai netraucēti varētu nodarboties ar aktuālāko - kīmisko ieroču lietu. Tas bija kābērnam parādīt kūku līdz ar paziņojumu, ka dabūs to tikai pēc kāpostu zupas. Taču - lai cik loti bērnamnegaršotu zupa, šāda lietu secība nevis nomāca, bet - gluži otrādi - veicināja apetīti. Tāpēc es nepavisamneizbrīnījos, kad nākamajā rītā pēc atskata par paveikto, jau sastapu Kronbergu virtuvē sēžam piepārtulkotajām Kloda Fuā vēstulēm. Uz galda viņa priekšā atradās kūpoša kafijas tase, bet iezilganaismākonis, kas slāņojās pie griestiem, liecināja, ka draugs paguvis izsmēķēt vairākas cigaretes.

- Tas esi tu? - nepaceldams acis no papīriem, viņš sveicienā pacēla roku. — Kafija krūzē, visspārējais - ledusskapī.

- Gādība nav tava stiprā puse, - es bildu, par ko Valts tikai paraustīja plecus, liekot saprast, ka iraizņemts.

- Kas jauns? - tāpat vien pajautāju un ķēros pie brokastu gatavošanas.- Vieni minējumi, - Kronbergs atbīdīja vēstules un atgāzās krēslā. - Bet ko tie var dot, ja balstīti

uz tik nedrošiem pamatiem kā šī divus gadsimtus vecā korespondence? Tomēr nevaru noliegt, ka arvēstuļu palīdzību man izdevies puslīdz aptvert un novērtēt tā laika politisko situāciju Francijā. Tasvismaz daļēji ļauj izprast Kloda Fuā rīcību.

— Vai to, kāpēc viņš nevēlējās atgriezties dzimtenē?- To un daudz ko citu, - Valts pamāja. - Mēs šos jautājumus apspriedām jau agrāk, taču, vismaz

no manas puses, tā bija kaila teoretizēšana. Spriedelēšana. Bet tagad, kad esmu paturējis rokās oriģinālus,pataustījis veco papīru un pat paostījis, es izjūtu, jā - izjūtu laiku, kurā tie rakstīti. Zini, tas izrādījās kautkas vairāk par vienkāršu, lasot iegūtu informāciju. Man pat šķita, ka esmu pārcēlies divus gadsimtusatpakaļ. Patlaban kopā ar šo sajūtu esmu ievadījis visus datus savā skaitļotājā, - viņš piesita sev piepieres, - un atliek gaidīt, ko tas sniegs. Diemžēl vienīgā reālā persona, kura kaut ko varētu pastāstīt -Aleksandrs Kravcovs jeb Andrejs Fuā -, mums izbēdzis. Ja izdotos viņu dabūt rokā, manuprāt, lietaievērojami vienkāršotos.

— Kāpēc tu tā domā? — es vaicāju, apziezdams sviestmaizes.- Nu kaut vai tāpēc, ka Rūdolfs Grieze tika noslepkavots, jo bija traucēklis, kas liedza tikt pie

vajadzīgajiem dokumentiem. Nav šaubu, ka vēstules satur kādu norādījumu. Gluži tāpat kā tā zīmīte, kurunamā iebrucējs toreiz bēgdams pazaudēja.

— To, kuru atradām uz nelaika rakstāmgalda?- Jā. Ar saraustīto tekstu un dīvainajiem aplīšiem. Ja jau viņš vilcis papīru laukā, skaidrs, ka tam

bijis savs iemesls. Varbūt gribējis kaut ko salīdzināt, lai atrastu trūkstošo ķēdes posmu. Nav izslēgts, ka teviens papildina otru, - vēstules zīmīti -, un otrādi. Pag! - Kronbergs piepeši izslējās un ar vienu vēzienupievilka sev klāt vēstuļu paciņu. Ieskatījies dažos papīros, viņš beidzot tos atgrūda un atlaidās pretatzveltni. Drauga seja pauda vilšanos.

- Ko tu biji iedomājies? - es gribēju zināt.- To, ka varbūt vēstulēs ir atrodami vārdi, ar kuriem aizpildīt tukšās vietas zīmītē. Teikumu

konstrukcija liecina, ka katrā vietā izlaists viens vai divi vārdi. Ja sagrupē uzrakstītos pa trim, katrāgrupiņā faktiski trūkst vidējā. Izņemot pēdējo grupiņu. Redzi, tas ir pilns teikums, jo sākas ar lielo burtu.Atšifrējums, es domāju, ir vienkāršs - lai Dievs jums palīdz! Izlaistais vārds te šaubas nerada. Bet to pašu

diemžēl nevar teikt par pārējiem. Rododendru… austrumos? Kā? Pušķa?Piepeši man prātā iešāvās kāda doma.- Atceries, Zatlers stāstīja, ka reiz sarunā Grieze izmetis dīvainu frāzi. Kaut ko par

rododendriem? Rododendriem un kādu noslēpumu… Nevaru atcerēties pilnīgi, bet kaut kas tāds tur bija.Varbūt tu vari?

Kronbergs pakratīja galvu, tāpēc es turpināju:- Un ja nu rododendri saistās ar viņa dzīves vietu Francijā? Arī zīmītē ir pieminēti šie krūmi.

Varbūt tam ir kāda mums pagaidām nesaprotama nozīme? Diez vai tā ir vienkārša sakritība. Atliekpamēģināt… - es noliku nazi un pievilku sev klāt zīmīti. — Tas varētu būt… krūmājs? Rododendrukrūmāja austrumos?

- Tikpat labi - dobe. Rododendru dobes austrumos… Nemaz neskan sliktāk. - Valts paraustījaplecus un ieskatījās pulkstenī. - Jau deviņi. Labāk neminēsim, bet es piezvanīšu Zatleram. Vecais būs jauaugšā. - Draugs piecēlās un izgāja priekšnamā, un es, ielējis sev kafiju, ķēros pie brokastīm.

- Ieleja? - piepeši no gaiteņa atlidoja vārds, un es acumirklī atcerējos no Zatlera dzirdēto frāzi:"Rododendru ieleja… Un es vienīgais to zinu!" Jā, te tas bija - noslēpums par rododendriem! Kad draugsparādījās durvīs, redzot viņa smaidu, es varēju saderēt, ka ari viņš to sapratis.

- Liekas, tev taisnība, Robi. Tā tiešām varētu būt vieta. Pat vairāk. Ņemot vērā, ka ar šo pašuvārdu aizsākas arī zīmīte, mēs to varētu apzīmēt par starta vietu. Un finišā, izejot noteiktu maršrutu, varbūtatrodas Burbonu dinastijas manta.

- Loģiski, - es piekritu. - Tātad Rūdolfs Grieze zinājis, kur tā glabājas. Kāpēc viņš to navņēmis?

Kronbergs paraustīja plecus.- Bet vai no vienas frāzes, ko atstāstījis vecs vīrs, kurš tobrīd, kad to dzirdēja, noteikti nebija

skaidrā, tu neizsecini pārāk daudz? Varbūt tā skanēja citādi, nekā Zatlers to saklausīja. Teiksim - esvienīgais zinu, kur atrodas Rododendru ieleja. Tādā gadījumā noslēpums attiecas uz krūmiem, nevis uzBurboniem. Bet par to, ka Grieze bagātības nav pievācis… Ir taču iespējams, ka, būdams gados unzinādams, ka ilgi dzīvot nav atlicis, viņš tās atstājis dēlam.

- M… jā, - es norūcu, - proti gan tu visu apgriezt ar kājām gaisā! Bet ko domā darīt?- Dabūt rokā Rūdolfa Griezes slepkavu - Kravcovu. Cilvēks nevar aizlidot kā putns, aiz viņa

allaž paliek pēdas. Jānoskaidro adrese. Policijā Jānim Lācim noteikti tā jau zināma. Es gan esmupārliecināts, ka mēs viņu tik viegli neatradīsim. Kravcovam droši vien adreses ir vairākas. Taču kaimiņivarbūt kaut ko varēs pastāstīt. Galu galā, ja visi striķi trūks, mums rezervē ir Griezes seifā piesviestāviltība.

- Kāda, to tu, protams, neteiksi? - es vaicāju, caur pieri uzlūkodams Kronbergu.- Neteikšu, - Valts iesmējās. - Kam velti muti dzesēt, jo nav nekādas garantijas, ka tā

iedarbosies. Paskat, cik jauks laiks, viņš piepeši pamāja uz loga pusi. - Varu derēt, mežā sēņu ka biezs.- Protams, protams, - es pamāju. - Ari kartupeli šogad labi padevušies, bet Argentīnas premjers

ārzemju vizītes laikā saķēris gripu. Un, kaut gan mans dzīvokļa alter ego ir pamatīgs sivēns, nākaspieciest…

- Tas ir liktenis, Robert. Tu pieciet likteni. Bet, atgriežoties pie temata, var gadīties, ka mūsudraugam policistam Lācim izdevies kaut ko izspiest no arestētajiem detektīvu aģentūras "Alfa"cīkstoņiem. Par Kravcovu-Fuā. Vismaz privātdetektīvam Blūmfeldam noteikti būtu kaut kas, ko pastāstīt.Taču mums tas diezin vai līdzēs, jo Burbonu lietā jaušama personīga, nevis grupas ieinteresētība. Būtuabsurdi domāt, ka šīs bagātības bijušas VDK mērķis. Kravcova otrais uzvārds - Fuā, kurā viņš sevinosaucis, iepazīdamies ar Zentu Pētersoni, skaidri pierāda, ka par tām zināms vienīgi viņam. Pārējiebijuši iesaistīti tiktāl, cik tas nepieciešams "Alfas" priekšniekam.

- Tomēr konspiratīvo dzīvokļu adreses zināja ne jau viņš viens, - es iebildu.

- Protams, - Kronbergs piekrita. - Taču Kravcovs būtu apaļš muļķis, ja pēc aresta mēģinājumaatkal rādītos "Alfā".

- Bet ģimene? Viņam jābūt ģimenei!Kronbergs paraustīja plecus.- Rezidenti nemīl apkrauties ar liekām saistībām. Nereti tās var apdraudēt gan tuviniekus, gan

pašus. Labāk pagudrosim, ko viņš tagad iesāks. Iedomāsimies sevi šā cilvēka vietā.Drošības komitejas vairs nav, "Alfa" likvidēta un ieroči konfiscēti. Tādējādi sabrucis viss, kā dēļ

viņš dzīvoja šeit. Priekšniecības un arī atbildības nav, pienākumu - tāpat. Ko darīt?- Kravcovam nekas cits neatliek, kā pilnībā mesties Burbonu nama bagātību medībās, - es sacīju,

un Valts piekrītoši palocīja galvu.- Noteikti. Turklāt Latvija nav tā zeme, kur viņam derētu apmesties, bet dzīvei ārzemēs vajadzīgi

līdzekli. Te viņu meklē, un nav izslēgts, ka arī Krievijā. Faktiski šis cilvēks ir ārpus likuma, vai ne? Viņšplānojis teroru pret valsti kopumā un līdz ar to aptraipījis arī Krievijas godu. Kas no visa izriet?Manuprāt, neatradis šeit to, ko meklējis, viņš dosies uz Franciju, lai informācijas trūkumu mēģinātukompensēt ar praktisku rīcību.

- Patiesi, Kravcovu te vairs nekas nesaista! - es iesaucos. - Kas zina, varbūt jau rīt viņš pametīsLatviju uz visiem laikiem!

- Tā varētu būt, ja vien… - nepabeidzis Kronbergs piemiedza man ar aci un piecēlās, lai atbildētuuz kārtējo telefona zvanu. Skaidrs, ka ar šo pusi no teikuma viņš bija domājis Griezes seifā atstāto viltību.

Jāatzīstas, ka cerības vēlreiz apmeklēt Franciju ielīksmoja manu sirdi. Man šī zeme patika, par spītitam, ka savulaik gandrīz biju zaudējis tur dzīvību. Turklāt Parīzē dzīvoja mūsu labs draugs Žans Lanū,speciālists terorisma apkarošanā. Un tad es atcerējos, ka Valts bija apsolījis ar viņu sazināties. Tāpēc,kad, iztērzējies pa tālruni, draugs atgriezās, es jautāju:

- Vai ar Lanū esi runājis?- Pagaidām ne. Pats zini - ķīmisko ieroču problēma uzkrita mums kā sniegs uz galvas, un nebija, kad

aprunāties. Bet labi vien ir. Priekšlaicīgi kādu satraucot, varētu pat rasties šķēršļi, nevis palīdzība. Šī irvisai delikāta lieta, Robi. Burbonu bagātības ir ne tikai atsevišķu personu, bet visas valsts īpašums.Tādējādi, kamēr tās nebija parādījušās un izmeklēšanas galvenais mērķis bija atrast Griezes slepkavu,Lanū iesaistīšana būtu pati par sevi saprotama. Bet tagad svešinieki, kas dzen pēdas Francijas mantai,daža laba acīs varētu izskatīties pēc parastiem tīkotājiem. Gandrīz vai pēc zagjiem. Tālab pagaidāmprātīgāk atturēties. Ja liktenis būs lēmis, paši izstāstīsim Rūdolfa Griezes dēlam par tēva traģisko nāvi.Turklāt, kamēr Kravcovs vēl var būt šeit, jāmēģina noskaidrot par viņu pēc iespējas vairāk. Kā VDKaģents uzzinājis Kloda noslēpumu un kāpēc piesavinājies nevis Ivanova, bet Fuā uzvārdu. Nejaušība teizslēgta. Labi būtu, ja mums izdotos tikt pie šīm ziņām, pirms viņš šķērsojis robežu. Sāksim ar Albertaielu. "Alfas" privātdetektīvs Blūmfelds pastāstīja, ka tur — namā ar sesto numuru - "Alfa" regulārirīkojusi tikšanās ar ekstrēmistiski noskaņotiem krievu jauniešiem.

- Bet policija? Vai tad Lācim reizē ar "Alfas" arestu pilnīgi zudusi interese par tās bijušo vadoniKravcovu?

- Nav, bet ar sava priekšnieka Blumberga laipnu atjauju Lācis dod priekšroku mums. Īstenībātagad tā jau vairāk ir mūsu, nevis viņu lieta. Un katrā saieta reizē Alberta ielā noteikti piedalījiesKravcovs.

- Vai viņa dzīvesvietas adrese noskaidrota?- Lācis atzinās, ka nav. Tā, kas figurējusi uzņēmuma "Alfa" dokumentos, neatbilstot īstenībai, bet

no arestētajiem neviens neko neesot varējis pateikt. Viņš var mitināties jebkur. Turklāt ar izdomātu vārdu.Bet, ja Kravcovs spēj to apliecināt ar dokumentiem, tad viņu meklēt nozīmē to pašu, ko meklēt adatu sienakaudzē. Un jāpiebilst, ka VDK aģentam prasme mainīt savu ārieni ari nav nekāds noslēpums.

- Dīvaini. Padomju laikā - visbargākais varas sargs, tagad - parasts noziedznieks.

- Tu kļūdies, - draugs pakratīja galvu. - Arī toreiz VDK nebija nekas cits, kā noziedzīgaorganizācija. Tātad - sastāvēja no noziedzniekiem. Nav šaubu, ja Otrajā pasaules karā būtu uzvarējušivācieši, Nirnbergā tiesātu nevis SS vai SD, bet gan VDK. Tagad posies. Pēc desmit minūtēm dodamiesprojām.

Alberta iela mani vienmēr vilinājusi ar savdabīgo arhitektūru. Biju dzirdējis, ka pirms kara turvairākos namos atradušās ārvalstu vēstniecības. Nami patiesi bija iespaidīgi. Krāšņi rotātajās fasādēs šurtur varēja manīt noslēpumainas zīmes, kas piesaistīja uzmanību un lika meklēt tajās slēpto domu. Šī bijaklusa, ar veco - apaļo bruģi klāta ieliņa, kurā retumis varēja ieraudzīt braucam automašīnu. Vajadzīgānama priekšā Valts apstājās. Gluži kā pircējs, kavēdamies pie katra sīkuma, viņš pārlaida tam vērtējošuskatienu. Lai gan uz plāksnītes rēgojās uzraksts "privātīpašums", ēka joprojām glabāja sabrukušā režīmapamatiezīmi - nolaistību. Acīmredzot remontdarbi saimniekam nebija pa kabatai, tomēr vietumis jaunāsvēsmas lika sevi manīt. Spriežot pēc cementa nokrāsas, iebraucamo vārtu velve nesen tikusi labota, betparādes durvis - nokrāsotas. No mūsu atrašanās vietas varēja saskatīt pagalmu. Mans draugs nebija radispaļauties uz nejaušību un, izspraucies cauri pievērtajiem vārtiem, devās to izpētīt. Aina, kas pavērās,nudien vairāk atgādināja cietumnieku pastaigas vietu nekā dzīvojamās mājas pagalmu. Tas bija liels,asfaltēts četrstūris, kuru no trim pusēm iežogoja augsts mūris, bet no ceturtās - pati ēka visā garumā. Ielaspusē fasāde izskatījās vēl gluži ciešami, bet no pagalma nams šķita visīstākais grausts. Nodrupisapmetums, atrauta notekcaurule, mitruma saēsts mūris ar bālganiem pelējuma plankumiem, bet durvjuvietā - melns caurums. Gaisā jautās puvuma dvaka. Kronbergs ieskatījās tumšajā ailā un paklusāmnomurmināja:

- Augšup - uz dzīvokļiem, lejup - pagrabā. Mājai noteikti nav kārtībā kanalizācija. Jūti, kā smird?- Labāk kāpjam augšā. - Es aizspiedu degunu. - Te var nosmakt! Kurš stāvs?- Nav ne jausmas. Ceturtais dzīvoklis.Izrādījās, ka katrā stāvā bija trīs dzīvokļi. Tādējādi nenācās kāpt iekšā apšaubāmā izskata liftā, kas,

iesprostots režģotajā šahtā, dīvaini atgādināja lauku tualeti. Otrajā stāvā pagraba smaka bija maz jūtama,un es atļāvos nedaudz dziļāk ievilkt elpu. Kad piezvanījām, mums atvēra vecum veca sieviņa un krieviskivaicāja:

- Ko vēlaties?- Aprunāties, - Valts atbildēja, un, kaut gan mēs saimniecei bijām sveši, tā, vēlīgi pamājusi,

aicināja:- Ienāciet, lūdzami.Priekšnams, kurā mūs ieveda, noteikti bija lielāks par manu istabu, un es varēju tikai iztēloties,

kādas ir pārējās telpas. Tā arī izrādījās. Vecenītei nopakaļ iegājām ar brīnišķīgu parketu izliktāviesistabā. Manuprāt, tās platība varēja būt ap četrdesmit kvadrātmetriem. No katra stūra te vēdījapagājušie laiki. Vienu brīdi man pat šķita, ka esam nokļuvuši antikvāro priekšmetu veikalā. Sekretārs,galds, flīģelis, krēsli, — mēbeles noteikti nāca no deviņpadsmitā vai pat vēl agrāka gadsimta. Pie sienāmkarājās eļļas gleznas, smagos, greznos ietvaros. Pārsvarā marīnistu darbi - grimstoši kuģi, vētrassabangota jūra, jūras kaujas. Bija skaidrs, ka šeit mitinājušies inteliģenti, mākslu mīloši cilvēki. Toapstiprināja ari milzīgais globuss un grāmatplaukti, pilni ar seniem izdevumiem, - veciem kā patisaimniece. Zeltītie uzraksti, kas rotāja prāvo sējumu muguriņas, lika straujāk iepukstēties manai sirdij.Mēbeles un parkets bija kopti, arī grāmatplaukti liecināja, ka saimniece rūpējas par šim pagātnesrelikvijām. Apsēdinājusi mūs mīkstos krēslos pie ovāla galdiņa, vecenīte salika rokas klēpi un jautāja:

- Ar ko varu pakalpot?- Mani sauc Valts Kronbergs, viņu - Roberts Štāls, - draugs pamāja uz manu pusi. Graciozi

palocījusi galvu, sirmā namamāte sacīja:- Priecājos iepazīties. Esmu šā dzīvokļa saimniece. Tātad — ar ko varu pakalpot?- Mēs izmeklējam noziegumu…

- Neiespējami! - Varētu saderēt, ka večiņas blāvajās acīs iedegās intereses uguntiņas. - Un kasnoticis?

- Slepkavība, diemžēl.- Ak Dievs! Bet kāds sakars man ar to?Kronbergs paraustīja plecus.- Iespējams, ka nekāds. Izmeklēšanas gaitā mums jānoklaušina ne viens vien, kam pat jausmas

nav par notikušo. Vai varam uzzināt jūsu uzvārdu, kundze?- Mani sauc Aleksandra Kravcova, - namamāte vienkārši atbildēja, un mēs ar Valtu

saskatījāmies.

II nodaļa LIKTEŅA LĪKLOČI

Droši vien ari Kronbergam dzirdētā atbilde bija negaidīta, jo, spriežot pēc viņa satumsušā skatiena,tā reizē ar pārsteigumu bija izraisījusi ari neizpratni. Nebija šaubu, ka, neatliekot uz vēlāku laiku, viņšmēģina tai atrast vietu loģisko spriedumu ķēdē, kurā atsevišķi, savā starpā saistīti fakti veidoja versiju.Bet es, gluži kā bojāta plate, domās atkārtoju vienu un to pašu - Aleksandra Kravcova, AleksandrsKravcovs, Aleksandra Kravcova, Aleksandrs Kravcovs…, it kā tas palīdzētu kaut ko apjēgt. Ieilgusiklusēšana sāka kļūt nepieklājīga, jo, nemierīgi sarosījusies, namamāte neveikli piecēlās un, solīdamaparūpēties par tēju, devās uz durvīm. Tikai tad Valts beidzot attapās. Pasmaidījis viņš atvainojās:

— Piedodiet, aizdomājos. Mūsu darbā tā gadās. Vai ilgi šeit dzīvojat?- Gandrīz piecdesmit gadu. Šis ir mana vira vecāku dzīvoklis. Mēs apprecējāmies četrdesmit

piektajā gadā. Toreiz vairs nebijām jauni.- Un tūlīt pārvācāties uz šejieni? - draugs nez kāpēc gribēja zināt.Vecenīte skumji pasmaidīja un nogludināja galdautā neredzamu kroku.— Nē. Pārvācāmies desmit gadu vēlāk, — viņas vārdos jautās neslēpts rūgtums. - Mēs

apprecējāmies kolonijā.- Ieslodzījumā? - es izbrīnījos.- Jā, ieslodzījumā, - namamāte palocīja galvu. - Kravcovs ir mans otrais vīrs.- Bet pirmais?- Tas ir sens stāsts. Par mūsu izsūtīšanu četrdesmitajā gadā. Manam pirmajam vīram bija ļoti

skarbs raksturs, viņš viegli aizsvilās, bet, ja saniknojās, neviens viņu nespēja savaldīt. Turklāt daba viņubija apveltījusi ar ļoti lielu fizisko spēku. Tāpēc, kad mums atnāca pakaļ, vīrs pārskaitās un kā salmukūļus sasvieda čekistus vienā kaudzē. To redzēdams, viens izrāva pistoli un viņu nošāva! Uz vietas! Betman - par pretošanos likumīgajai varai - piesprieda piecpadsmit gadus vispārējā režīma kolonijā.Sibīrijā. Tur es iepazinos ar Vadimu Kravcovu un apprecējos. Administrācija mums pat atļāva uzceltkolonijas teritorijā pašiem savu mājiņu. Šī pretimnākšana laika ziņā sakrita ar Padomju Savienības uzvaruOtrajā pasaules karā un droši vien tādējādi arī bija izskaidrojama. Lai gan, - kas tā par māju! Būda, tačudzīvot kļuva nesalīdzināmi vieglāk. Barakās taču… — Viņa atmeta ar roku. - Lai cik dīvaini tas būtu, kāman, tā vīram ieslodzījuma termiņš beidzās vienā mēnesī, turklāt abi bijām no Latvijas. Vadima tēvsUlmaņa laikā bijis liels uzņēmējs. Viņam piederējusi tekstilfabrika.

- Par ko Sibīrijā nonāca Vadims Kravcovs?- Par neko. Iedzēris, gājis mājās dziedādams. Uz ielas viņu aizturējuši miliči un pamatīgi

piekāvuši. Bet milicijas nodaļā, uz kurieni pēc tam aizveduši, kāds stulbs jaunākais leitnants, kam pat ūsasvēl neesot augušas, piedevām sadomājis Vadimu pāraudzināt, izskaidrojot komunistu pamat- baušļus.Vadimam tolaik jau bija pāri četrdesmit, un, lai gan miermīlīgs pēc dabas, viņš neesot novaldījies.Pasmīnējis un sacījis zaļknābim, ka nu gan esot laiki pienākuši - olas sākušas mācīt vistas. Vārds pavārdam, līdz Vadimam pasprucis, ka Staļins tikai iedomājoties sevi par vadoni, bet īstenībā esotneizdevusies popa dzimtas atvase, kuras laiskais tēvs, par nožēlošanu, pārāk taupījis stibu. Ar to pieticis,lai arī viņš tiktu nosūtīts uz Sibīriju. Piecpadsmit diennakšu vietā - par trokšņošanu nakts laikā uz ielas -viņš dabūja piecpadsmit gadus! Par vienu nepiesardzīgu teikumu! Tas arī saveda mūs kopā. Dzīve irdīvaina, vai ne, kungi?

- Dīvaina gan, - es piekritu. - Turklāt nepiedodami atkarīga no apkārtējiem cilvēkiem. Iegribēsieskādam - būsi priekšnieks, citam kas ienāks prātā - būsi ieslodzītais!

- Paldies Dievam, tie laiki jau garām, - cenšoties atgaiņāt smagās domas, Kravcova papurināja

galvu.- Vai Vadims vēl…- Nē. Jau miris. Deviņdesmitajā.- Un bērni?- Mums to nebija. Dzīvoju viena.- Tik lielā dzīvoklī! - es izbrīnījos. - Droši vien tāda īre tikai bankas prezidentam būtu pa spēkam.

Kāpēc nepār- vācaties uz mazāku?Vecenīte paraustīja plecus.- Šī ir mana dzīve. Manas atmiņas. Protams, flīģeli var turēt ari malkas šķūnītī… Bet cilvēku? Kā

piespiest cilvēku atteikties no visa, kas tam dārgs? Tas nav tikai dzīvoklis, iekārtojums, māja, iela, nē!Tā, kungi, ir dzīve.

- Bet kā jums izdevās to saglabāt? - es gribēju zināt.- Sākumā patiešām gāja grūti. Pēkšņi viss kļuva tik dārgs - apkure, ūdens, elektrība… Lai gan

taupīju, kā mācēdama, bija redzams, ka ilgi tā nepavilkšu. Vajadzēja kaut ko izdomāt. Vīra vecāki bijaloti bagāti, un pirmajā laikā es iztiku, pārdodot Vadima mātes atstātās rotaslietas. Bet ari tā ilgi nevarējaturpināties. Tad kādu dienu atradu pie parādes durvīm piespraustu zīmīti, kurā bija teikts, ka reliģiskaorganizācija savām sapulcēm labprāt izīrētu telpu mūsu mājā. Lielu. Acīmredzot viņiem bija zināms šānama plānojums. Sapulces notikšot tikai divas reizes nedēļā. Es piezvanīju, un mēs vienojāmies, ka paratlīdzību viņi nomaksās visus manus komunālos rēķinus. Mani tas apmierināja, un nu jau gandrīz desmitgadu šī viesistaba otrdienās un piektdienās uz vairākām stundām pāriet to cilvēku rīcībā. Pārvēršas parkaut ko līdzīgu dievnamam.

- Vai esat piedalījusies šajos saietos?- Nē. Man ir Bībele, un ar to pietiek. Turklāt te pārsvarā pulcējas jaunieši. Un tikai vīriešu

kārtas.- Savāda sabiedrība, - es paraustīju plecus. - Baznīcās novērojams pretējais — draudžu lielum

lielo daļu veido sievietes. Bet varbūt tie ir musulmaņi? Vai zināt, kā sauc šo organizāciju?- Nē. Mūsu attiecības ir vienkāršas - katra mēneša piecpadsmitajā datumā es atdodu visas kvītis

viņu pārstāvim. Un sapulču laikā, lai netraucētu, nolienu gala istabā palasīt kādu grāmatu.- Bet kādam taču jāvada šī grupa, vai ne? Varbūt viņi iztiek bez mācītāja?- Ko jūs, nē! Tomēr viņš ne ar ko neatšķiras no laicīgā cilvēka. Smēķē, joko, gluži kā visi. Un

nemaz nav uzpūtīgs - kā tie tur, talāros. Vienkāršs, patīkams vīrietis, jau pusmūžā.- Domāju, ka nekļūdlšos, ja teikšu, ka viņš nēsā bārdu. Nelielu. Un žokejcepuri. Brūnu.- Kļūdāties gan! — it kā tas viņai būtu sagādājis lieluprieku, Kravcova sasita plaukstas. - Nav ne bārdas, ne žokejcepures. Bet… - viņa pēkšņi kļuva

nopietna un apveltīja mūs ar pētošu skatienu, - jūs sākumā teicāt… Šie cilvēki un… Vai tam ir kādssakars ar slepkavību?

- Nomierinieties, kundze, - Kronbergs teica, - viņi gan daļēji tur iejaukti, taču varas darbuspastrādājis kāds cits. Diemžēl, man jums jāpaziņo, ka šī nav reliģiska organizācija un tās mērķis navDievs.

- Bet kas tad? - vecenīte bija pagalam satraukta.- Terors, kundze. Jau desmit gadu jūs savā mājā uzņemat slepenas VDK grupas ļaudis. Grupas,

kuras mērķis noteiktos apstākļos ir terors pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Galvenokārt pret krieviem. Tāskodols tika izveidots jau pirms padomju iekārtas sabrukuma, un ideja par iekārtas atjaunošanu šajoscilvēkos joprojām ir dzīva. Redziet, cik

bīstami ir ielaist savā mājā svešiniekus. Un šiem jauniešiem tika mācīti ne jau Svētie raksti, betgan ieroču lietošana, līdztekus skalojot smadzenes ar Ļeņina murgainajām idejām par vispasaules kopējolaimi.

- Vai manu dieniņ! - Kravcova saķēra galvu. - Vai manu dieniņ! Viņiem taču rīt notiks sapulce!Ko man darīt?

- Neko. Sapulce nenotiks. Grupas kodols jau arestēts, bet, ja ari kāds ieradīsies, to šeit sagaidīsmūsu cilvēki. Manuprāt, tiem, kas pakļāvās melīgajiem vārdiem un viltus patriotisma sludināšanai, pietiksar atklātu sarunu. Dzīve patiesi ir dīvaina, kundze. Bet mani interesē šīs grupas vecākais. Tas, par kurujūs stāstījāt - bez bārdas un žokejcepures, - Valts pasmaidīja. - Vai zināt viņa vārdu?

- Visi viņu sauca par Vaņu. Uzvārdu gan nezinu. Ļoti inteliģents cilvēks. Erudīts visosjautājumos. Prot gan stāstīt, gan klausīties, bet tādas īpašības mūsdienās vispār k|uvušas par retumu.Nekādi nespēju aptvert! Man šķita, ka viņš ir mākslinieks, kas aiz pārliecības kļuvis par mācītāju, bet…terorists! To es nekad nevarētu iedomāties.

- Vai spēsiet aprakstīt viņa ārieni?- Noteikti ne. Lai gan ar redzi man joprojām viss kārtībā, taču nespēju iegaumēt sejas. Protams,

satiekot uz ielas, es viņu pazītu, bet aprakstīt izskatu vārdos nevaru.- Žēl, - it kā pats pie tā būtu vainojams, Valts noplātīja rokas. - Jāatzīst, ka daudziem tas

nepadodas, piemēram, gleznotājiem mēle nespēj izteikt to, ko redz acis. Apsoliet, ka neapvainosieties, betman jums jāuzdod vēl viens delikāts jautājums. Piedodiet jau iepriekš, bet mums tas jāzina. Cik jumsgadu?

Nomirdzinot divas sniegbaltu zobu rindas, Kravcova skaļi iesmējās.- Pirms gadiem sešdesmit man varbūt iešautos prātā nedaudz pietvīkt, paklīrēties, bet simt viena

gada vecumā tas izskatītos nedaudz… muļķīgi, vai ne?- Simt viena! - man neviļus paspruka. Tik pārsteidzoši tas šķita! Bet kurš gan nebrīnītos, jo nedz

kustībās, nedz ārienē nekas neliecināja par milzīgo gadu nastu. Ari brilles namamāte nelietoja. -Fantastiski!

- Nekā fantastiska tur nav, drīzāk - iedzimtība. Arī mans tēvs nodzīvoja līdz apaļam simtam.- Kā viņa vārds?- Pēteris. Bet… - Kravcova nedaudz saminstinājās, - bet vai šis cilvēks…, šis Vaņa joprojām ir

brīvībā? Redzot ar kādu neatlaidību jūs par viņu interesējaties, tādas domas pašas no sevis nāk prātā.- Diemžēl, - Valts palocīja galvu, - viņam vienīgajam izdevās izbēgt.- Vai man nedraud…- Ko jūs! 5o cilvēku ne par kādu naudu neviens nepiespiestu te iegriezties. Tas ir profesionāls

VDK aģents, tātad - piesardzīgs, un viņš izvairīsies no jebkura, kas to varētu pazīt. Turklāt viņam tagad ircitas intereses - kā tikt projām no Latvijas. Jūs ar viņu bieži sarunājāties?

- Divas reizes nedēļā. Gadījās, ka viņš ieradās agrāk. Tad pie tējas tases patērzējām. Man šiscilvēks likās vaļsirdīgs un neuzmācīgs. Tagad visi mīl runāt galvenokārt par sevi, bet viņš - ne.Interesējās par manu dzīvi, par radurakstiem. Kopā ar tādu cilvēku laiks gluži vai aizlidoja.

- Par radurakstiem? - Kronbergs nomurmināja un, spēji pacēlis galvu, jautāja:- Kāds ir jūsu pirmā vīra vārds?- Artūrs.- Bet uzvārds? - Kronberga pelēkās acis dega nepacietībā.- Grieze. Artūrs Grieze, - viņa vienkārši atbildēja, bet uz mani tas iedarbojās gluži kā strāvas

trieciens.

III nodaļa KLODA FUĀ NOVĒLĒJUMS

Kravcovas teiktais mani izraisīja milzu pārsteigumu, bet par Valtu to gan nevarētu teikt. Draugaskatienā es drīzāk lasīju gandarījumu. Man pat šķita, ka viņš bija gaidījis tieši tādu atbildi. Vecenīteivisnotaļ bija taisnība - dzīve patiešām izrādījās dīvaina. It sevišķi viņas pašas. Taču kaut kur manadrauga sirds dziļumos laikam joprojām rosījās neticības velniņš. Droši vien to pie dzīvības uzturējapastāvīgi ap mums virmojošais viltus. Tāpēc es nebrīnījos, kad pēc īsām pārdomām viņš uzdeva nākamojautājumu:

- Vai pirmajā laulībā jums arī nebija bērnu?- Bija. Man no tās palika dēls.- Kur viņš ir tagad?- Nezinu. Kad četrdesmitajā gadā mums atnāca pakaļ, viņa nebija mājās. Pēc atgriešanās no

Sibīrijas es pirmām kārtām ievācu par viņu ziņas. Izrādījās, ka dēlu pie sevis bija mitinājusi manadraudzene. Par nožēlošanu, tolaik viņa jau bija mirusi. Taču kaimiņi stāstīja, ka mans dēls iestājiesleģionā, bet, lai kā klaušināju, tālāk pēdas sadzīt neizdevās. Droši vien kritis Kurzemes frontē.

- Kāpēc nerunājat latviski?- Vide, - vecenīte vainīgi pasmaidīja. - Sibīrijā nācās ^pietta pilnīgi pāriet uz krievu valodu. Tad

nāca Vadims, viņa radi un draugi. Pašai nemanot, es pat pārstāju domāt latviski. Protams, ja vajadzīgs,runāju, taču… ari tā ir mana dzīve.

- Jūsu dēla vārds…- Rūdolfs. Rūdolfs Grieze, - ar vecišķām skumjām balsi viņa atteica. Un es iedomājos - kā lai

mēs pasakām, ka noslepkavotais bijis viņas miesīgais dēls! Taču, kad sastapos ar drauga skatienu, tasatbildēja viennozīmīgi - klusē! Protams, tā bija labākā izeja. Kam velti uzplēst šīs vecās sievietesapdzijušās brūces, ja neko citu kā bēdas tas nedos? Viņas dzīve jau tā ir bijusi ciešanu pilna, un no mūsupuses būtu cietsirdīgi tās papildināt ar vēl vienām.

- Atvainojiet, kundze, ka rakņājos jūsu pagātnē, bet tāds ir mans darbs, neslēpjot līdzjūtību,Kronbergs sacīja. - Tā kā Grieze bija jūsu pirmā vīra uzvārds, mums atlicis vien noskaidrot jūsusākotnējo - meitas uzvārdu. Kā tas skan?

- Fuā, - viņa ar nelielu lepnumu balsī atteica. - Esmu senas franču dzimtas pēcnācēja.Šī atbilde bija gaidīta, tā ka es pat uzacis nesaraucu.- Vai jums ir brāli?- Nē. Ģimenē es biju vienīgais bērns.- Šķiet, ka, jums izejot pie vīra, šis uzvārds aprāvies. Vismaz Latvijā.- Tā nevarētu būt, - Kravcova papurināja galvu. - Varbūt jūs interesē, ka Fuā dzimtas aizsācējs

šeit bijis kāds Klods Fuā, Napoleona armijas virsnieks. Kad franču armija pēc sakāves Krievijāšķērsojusi Latvijas teritoriju, viņš palicis šeit.

- Dezertējis?- Nē un reizē - jā. Klods bijis jakobīnis un savas organizācijas uzdevumā nav atgriezies dzimtenē.- Kas tas par uzdevumu?- Nezinu. It kā, lai sargātu kādu noslēpumu, kuru Francijā varētu apdraudēt politiskie pretinieki.

Klodam bijuši divi dēli, tādējādi nav izslēgts, ka otrā brāļa pēcnācēji nēsā joprojām šo uzvārdu. Es,diemžēl, ģimenē biju vienīgā meita, taču mākslīgi saglabāt Fuā uzvārdu neredzēju nekādu jēgu.

- Interesanti. Vai esat mēģinājuši noskaidrot Kloda Fuā otrā dēla likteni?- Esmu.

- Jā, — draugs pamāja, - vecumdienās cilvēkus nez kāpēc sāk interesēt radi, vai ne?Kravcova paraustīja plecus.- Laikam tā ir. Šoreiz tā nebija vienkārša interese. Redziet, mans sencis Klods Fuā atstāja katram

dēlam rakstveida testamentu, ja to tā var nosaukt. Tajā bija teikts, ka tikai pēc divtūkstošā gadaiestāšanās, ja Francijā pie varas nebūs jakobīņi, vioa pēcnācēji iegūs tiesības uz mantojumu. Savādi, bettā ir patiesība, jo es, būdama tiešā pēcnācēja, glabāju tādu vēstuli. Šis testaments jeb vēstule, līdz arrakstveida norādījumu to glabāt līdz noteiktajam laikam, aizzīmogota tika nodota no paaudzes uz paaudzi.Esmu vienmēr to uzskatījusi par tādu kā dzimtas relikviju. Un vienīgi. Bez kādas praktiskas vērtības.

- Kā jums izdevās to saglabāt Sibīrijā pavadītajos piecpadsmit gados?- Es jau teicu. Man tā nozīmēja vienu - relikviju. Visi nostāsti par to ietvēra domu - šī vēstule

nes sevī dzimtas svētību. Kad mūs izsūtīja, vienīgais, ko paņēmu līdzi, bija šī svētība, iemiesota KlodaFuā sūtījumā pēctečiem. Slēpu un glabāju to kā acuraugu - tas arī viss noslēpums.

- Vai jūs to atvērāt norādītajā termiņā?Namamāte pakratīja galvu.- Ilgi nespēju iedrošināties. Man pat doma par to šlpta svētuma apgānīšana. Pagāja janvāris, tad

februāris… tad - gads, un tikai šogad - septembra sākumā — piespiedu sevi to izdarīt. Būtu dzīvsVadims, viss noteikti būtu vienkāršāk. Grūti to izskaidrot, bet, izpildot Kloda pavēli, šī vēstule pārstājabūt relikvija. Tā atvērta zaudēja savu noslēpumainības oreolu, neizskaidrojamo svinīgumu, kuru bijaizraisījusi, un pārvērtās vienkāršā… vēstulē. Sūtījumā, kuru pēc izlasīšanas iemet papīrgrozā, jo tas savupienākumu ir izpildījis.

- Un jūs tā arī izdarījāt? - es jautāju, bet, pavērusies manī, saimniece papurināja galvu.- Kāpēc?- Tā nebija vienkārša vēstule. Tā bija tikai puse.- Kā to saprast - puse?- Es jau teicu, ka savu vēstījumu Klods bija atstājis abiem dēliem. Tā kā novēlējuma stāšanās

spēkā bija paredzēta divtūkstošajā gadā, skaidrs, ka saņēmēji nebūs dēli, bet viņu pēcnācēji.- Kur tad problēma? - es nesapratu.- Katrs no dēliem, izpildot tēva gribu, nodeva vēstuli savam vecākajam dēlam, bet tas - savējam,

un tā tālāk. Novēlējums bija viens, bet katra tā daļa tikusi iešifrēta atsevišķā vēstulē, un kopīgo varējaizlasīt, vienīgi apvienojot abas. Tikai tā to varēja atšifrēt. Vai stāstu saprotami?

- Es aptveru, - Valts palocīja galvu. - Un tālāk?- Runa ir par bagātībām, kas noslēptas kaut kur kalnos. Francijas Pirenejos. Kopīgā vēstule lautu

tās atrast un sadalīt mantojumu.- M… jā, - Konbergs norūca un nez kāpēc pārmetoši nogrozīja galvu. - Jautājums - kā atrast

trūkstošo dalu, vai ne? Juku laiku vētras izsvaidījušas kur nu kuro, turklāt nav izslēgts, ka aiz tīrāsvieglprātības otrs savējo daļu izmetis. Uzdevums noteikti nav no vieglajiem. Un ko jūs darījāt?

- Es? Ko es - simtgadīga vecene. Veselu gadu mēģināju atrast kādu Fuā, bet viss velti.- Vajadzēja kādam uzticēt šo darbu savā vietā.- Beigu beigās es tā arī izdarīju, - Kravcova palocīja galvu.- Attiecībā par to, kam ticis šis gods, mums jautājumu nav.- Kāpēc?- Tāpēc, ka mēs to zinām. Tas bijis erudītais cilvēks ar plašajām zināšanām, patīkamais sarunu

biedrs, un tā tālāk. Jūs pat nezināt viņa īsto vārdu, kundze!- Bet…- Vai jums nav tuvinieku, kam uzticēt šo lietu? Ja nav pašas, tad varbūt ir vīra?- Bet…- Es saprotu. Jūsu gados tā ir problēma, un tad - viss iegadījās pa rokai. Uzticību pierāda ne jau

veikla mēle, bet darbi. Varu teikt, ka ar savu nepārdomāto rīcību jūs iekustinājāt ļoti smagu un ļaunuakmeni, kas veldamies var samalt ne vienu vien dzīvību! Ar pirmo tas jau ir noticis.

- Vai tiešām? Tātad tā slepkavība…- Ir uz viņa sirdsapziņas, - Valts pabeidza Kravcovas vietā, un es varēju tikai iedomāties, kāda

būtu viņas reakcija, uzzinot, ka pati, lai ari netieši, kļuvusi par sava dēla slepkavu! Acīmredzot Valtam aribija ienākusi prātā šī doma, jo es redzēju, kā viņa sejā iegūla dziļa līdzjūtība. Par laimi, saimniece nedzto ievēroja, nedz spēja saprast. Kādu brīdi mēs klusējām, droši vien vainas apziņā grumbas padziļinājās,jo pēkšņi viņas seja šķita vairāk novecojusi. Un tomēr pat šobrīd es viņai tik daudz gadu nedotu. Varbūttāpēc, ka Kravcova bija pirmā simtgadniece, ar kuru runāju, vismaz

nevienu citu es neatcerējos. Man trūka vecuma salīdzinājuma.- Sakiet, vai tā Kloda testamenta dala, kas attiecās uz jūsu atzaru, jums joprojām ir

saglabājusies?- Jā. Es viņam…- Iedevāt kopiju. Mums tas zināms. Esiet tik laipna, parādiet oriģinālu!Vecenīte ar pūlēm atvāza sekretāra durvis, pasniedzās un… sastinga.- Nav! - tas izskanēja čukstus. - Papīrs vienmēr stāvēja šeit! Varbūt esmu ielikusi citur? - viņa,

kā sviedrus slaukot, pārvilka ar delnas virspusi pār pieri. - Nē, es labi atminos. Vēl otrdien tas gulējasavā vietā! — Kravcovas seja pauda reizē apmulsumu un bailes.

- Vai pa šo laiku pie jums nebija iegriezies tas… Vaņa?- Aizvakar notika sapulce, un viņš arī bija.- Un jūs, kā parasti, gala istabā lasījāt?- Jā-- Skaidrs. Kā redzat, šis pieklājīgais cilvēks noteiktos apstākļos spēj rīkoties bez ceremonijām.

Bet neuztraucieties. Viņam iedotā kopija laimīgas nejaušības dēļ nokļuva pie mums, tā ka cerības uzmantojumu nav zudušas.

- Cik žēl! Man dzīvot atlicis pavisam maz, un gribējās vēl pirms nāves izdarīt kaut ko labu. Esšo mantojumu būtu ziedojusi bezpajumtniekiem. Bagātie savu naudu gatavi ieguldīt pagalam bezprātīgospasākumos, tikai ne tur, kur atrodami cietēji.

- Nodoms patiesi apsveicams, - Kronbergs palocīja galvu, - es apsolu, ka darīsim visu, lai jūssavu daļu saņemtu. Ja vēlaties, jums atnesīšu Kloda testamenta, ja tā var teikt, kopiju. Kopijas kopiju.Varbūt tā kļūs mierīgāk ap sirdi. Kaut gan arī tā nav pilnīga, tomēr savā ziņā relikvija tā joprojām ir, vaine?

- Paldies, kungs. Būšu loti pateicīga. Es tikai tagad īsti sajutu, ko man šis dokuments nozīmē.- Bet vai tas ir vienīgais, kas jums palicis no Kloda Fuā, varbūt bijušas vēl kādas vēstules?- Bija gan, - viņa pamāja. - Vēstules. Taču tās šķita nesvarīgas un mētājās, kur pagadās. Tinte bija

gandrīz izdzisusi, un es tās saglabāju tikai ieraduma pēc. Taču, kad mani izsūtīja, vēstules palika mājās.- Vai dēlam par tām bija zināms?- Protams, pēc manis taču viņš kļūtu par Kloda Fuā mantinieku. Kaut gan tik daudz laika

aiztecējis, vēl šodien atceros, kā viņš tās pētīja. Rūdolfu interesēja dažādi rēbusi. Viņš pat ar kaut kādupaņēmienu, liekas - izmantojot virzienu, kādā krīt gaisma, - bija ieguvis pilnu tekstu. Vēstules rakstītasfranču valodā, un viņš tās bija arī pārtulkojis. Man gan to saturs likās tik bezjēdzīgs, ka vienīgi aiz cieņaspret savu senci es atturējos, lai tās nenosauktu par muļķībām.

- Kāpēc tā?- Vēstules bija šifrētas. Mainīta vārdu nozīme. Tas bija laiks, kad par varu Francijā cīnījās

dažādi savstarpēji naidīgi grupējumi. Ja cīņu zaudētu jakobīņi, pie kuriem acīmredzot piederēja Klods,sāktos represijas. Droši vien tāpēc mantojuma iegūšanu ierobežoja gan laiks, gan Francijā valdošaispolitiskais spēks. Tolaik neviens nespēja paredzēt, pa kādu ceļu ies dzimtene.

- Tad jau faktiski šī manta ir organizācijas īpašums?- Mēs ar dēlu arī tā domājām. Tās varētu būt revolūcijas laikā atsavinātās Burbonu bagātības.

Vēstulēs tās bija pieminētas.- Sapratu, - Valts palocīja galvu. - Ja divsimt gadu laikā tāda politiskā partija kā jakobīņi būtu

izzudusi un izzudusi ari Burbonu dinastija, šis bagātības varētu kļūt par Fuā dzimtas mantojumu.Pretendentu, kam apstrīdēt šīs tiesības, vienkārši vairs nebūtu.

- Vienīgi valsts, - es piebildu. - Nav šaubu, ka dala bagātību bija radusies no valsts kaseslīdzekļiem.

- Par to varētu strīdēties, - Kravcova atbildēja. - Bet Kloda Fuā uzticība savai lietai apliecina, kaviņš bijis godīgs cilvēks.

- Jā, - Kronbergs piekrita. - Un nav izslēgts, ka viņa rīcību noteicis jakobīņu kluba kopīgaislēmums. Bet tagad pēdējais jautājums. Vai esat stāstījusi šim cilvēkam par savu dzīvi? Grupas vadonim -Vaņam?

- Tikai vispārīgos vilcienos.- Vai viņam bija zināms jūsu pirmā vīra uzvārds? Vai esat teikusi, ka, pirms kļuvāt par Kravcovu,

jūs bijāt Grieze?- Nē, par Fuā gan viņš zina.- Paldies, kundze! Pagaidām tas būtu viss. Bet uzmanieties! No viņa var sagaidīt visu. Tāpēc kādu

laiku jums nāksies pieciest nelielas neērtības. Tas ir jūsu pašas drošības labad. Es runāju par slēpni, kurukatram gadījumam jūsu dzīvoklī ierīkos policija. Lai gan esmu pārliecināts, ka tas nenotiks, tomēr navizslēgts, ka šim Vaņam tomēr ienāk prātā jūs vēlreiz apciemot. Uz redzēšanos!

IV nodaļa TESTAMENTA PAPILDINĀJUMS

Nespēdams nociesties, Valts jau kāpnēs izvilka cigaretes. Aizsmēķējis viņš ievilka dūmus unpaklusām nomurmināja:

- Simt gadu, bet cik skaidra galva!- Arī acis, - es piebildu.- Jā. Ne jau katram tas ir dots. Esmu redzējis piecdesmitgadīgus graustus, kam pašu vienkāršāko

patiesību nekādi nevar ieskaidrot. Labi, ejam! Mājās visu pārrunāsim.Kad tikām uz ielas, draugs tomēr nenocietās:- Patiesi, sievietes lāsts ir viņas mēle! Cik nelaimju tā nesusi, cik raižu un dusmu izraisījusi! Un

kura sieviete gan spējusi to valdīt? Ja Kravcova zinātu, ko viņa savārījusi, droši vien nerunātu līdz patkapa malai. Viņa pati gan domā, ka šim Vaņam nav bijis zināms viņas pirmā vīra uzvārds. Cilvēkam, kuršrakņājas pa svešiem sekretāriem, to iespējams noskaidrot, pat neko nejautājot, un tādējādi tikt uz pēdāmRūdolfam Griezem. Šķiet loģiski.

Es paraustīju plecus.- Pieņemsim. Bet kāpēc viņš tam būtu vajadzīgs? Ak tā, Griezem bija vēstules. Izrādās, ka tās

satur kaut ko tādu, ko mēs joprojām nezinām. Varbūt vecenīte pastāstījusi ari par dēla pētījumiem. Jā, tasgan varētu būt. Ak, šī mēle! Starp citu, ko tu domā par sakritību - Aleksandra Kravcova? Par vārdu unuzvārdu?

- To pašu, ko tu teici, - ka tā ir sakritība. Jau VDK kartotēkā šis cilvēks figurē ar tādu vārdu, betanketa aizpildīta pirms gadiem divdesmit pieciem.

- Uz kurieni? - Es sagrābu draugu aiz piedurknes.- Mēs nepajautājām par dēlu. Varbūt viņa pati Krav- covam stāstījusi. Par viņa eksperimentiem

ar vēstulēm, - censdamies atbrīvot roku, Valts atteica. - Kas zina, varbūt tur slēpjas jēga - kāpēc šiscilvēks tik loti tīkojis pēc tām.

- Pag, tu vecenītei apsolīji Kloda testamenta kopiju.- Un tad?- Tas ir tikai dažu minūšu gājiens. Iekodīsim, aizskriesim nokopēt un ienesīsim. Pie viena

pavaicāsi, kas vaicājams.- Nu labi, - Kronbergs diezgan negribīgi padevās. - Jāpiezvana Lācim. Varbūt kāds no

arestētajiem kaut ko atcerējies. Un lai parūpējas par slēpni.Alberta ielā mēs atgriezāmies pēc stundas. Paēduši, ar kopiju kabatā un bez jaunām ziņām no

policijas. Kravcova, mūs ieraugot, brīnījās.- Jūs gluži kā Figaro - te šurp, te turp. Bet man pat doma, kā nokļūt līdz ielai, liekas gara gara.- Lūdzu, kundze. Te būs solītais, - sniegdams papīru, Valts sacīja.Vecenīte loti nopriecājās un, piespiedusi roku pie sirds, zemu paklanījās.- Esmu jums dziji pateicīga. Nudien, it kā mājās būtu atgriezies kaut kas mīļš un tuvs. - Viņa

ieskatījās tekstā, tad pagrieza kopijas otru pusi un pacēla pret manu draugu neizpratnes pilnas acis. - Bette arī bija viens teikums.

- Mūsējai šī puse bija balta.- Nu jā, tā taču ir tā pati kopija. Es viņam iedevu tikai vienas puses novilkumu. Galīgi izkrita no

prāta, — nepatikā par savu aizmāršību Kravcova atmeta ar roku. - Redziet, - viņa rādīja, - teikumos starpvārdiem ir nelielas atstarpes, kuras var aizpildīt vienīgi otrais testaments. Katrā tukšajā vietā trūkst vienavai divu vārdu.

- Mēs to sapratām, - Valts atbildēja. - Bet es gribu uzdot jums vēl dažus jautājumus.- Tad nāciet iekšā, - viņa atvēra plašāk dzīvokļa durvis, jo mēs joprojām stāvējām kāpņu

laukumiņā.- Nekas, jautājumi ir tik īsi, ka nav vērts. Pirmais - vai jūs Vaņam stāstījāt par dēla

eksperimentiem ar vēstulēm un krītošo gaismu?- Jā. Viņu interesēja katrs sīkums.- Bet tādā gadījumā tas, ka esat precējusies otrreiz, viņam nebija noslēpums, vai ne? Ja šajā

laulībā jums bērnu nebija, tad dēls taču varēja rasties vienīgi iepriekš.Vecenīte paraustīja plecus.- Var jau būt, ka viņš kaut ko aptvēra, bet Griezes uzvārdu es noteikti neminēju.Kronbergs nopūtās un sacīja:- Lai nu paliek. Un pēdējais - vai atminaties teikumu, kas bija rakstīts testamenta otrajā pusē?- Vārds vārdā.- Un kā tas skan?- Silts sveiciens barona de K. vēstulē.- Silts? - Kronbergs brīnījās.- Jā, - vecenīte apstiprinoši palocīja galvu. - Vēstuļu valoda bija diezgan arhaiska, un mēs

pieņēmām, ka tas varētu nozīmēt — no sirds. Silts novēlējums, kad piepildīsies visi noteikumi mantojumasaņēmējiem.

- Varbūt, - mans draugs domīgi novilka, - varbūt…Spriežot pēc visa, jūsu atzara aizsācējs bijis Kloda Fuā vecākais dēls.- Jā, bet kā jūs to zināt?- Vēstuļu saņēmējs bijis pats Klods, tātad tās bijušas tikai vienā eksemplārā. Tas nozīmē, ka

turpmākajām paaudzēm tās nodevis pats Klods Fuā ar vecākā dēla starpniecību. Citam tādu privilēģijuparasti nemēdz būt, ja nu vienīgi nāves gadījumā.

- Man patīk jūsu domāšanas veids, - Kravcova atzinīgi pasmaidīja. - Viss ir tieši tā, kā jūsspriedāt. Vai jūs vēl kaut kas interesē?

- Pagaidām viss. Drīz pie jums ieradīsies cilvēki no policijas. Uz redzēšanos kundze, un lai jumslaba veselība.

- Pateicos.Kāpjot lejup pa kāpnēm, es atskārtu - cik gan vientuļa jūtas šī vecā sieviete. It kā uzminējis manas

domas, Kronbergs teica:- Ar Lāča puišiem vecenīte nejutīsies tik skumji.- Ja vien Kravcovam neienāks prātā atgriezties pēc vēl kaut kā. Jā, kāpēc gan viņam ievajadzējies

testamenta oriģinālu? Turklāt - kāpēc tas jāzog?- Tu aizmirsi, ka savu kopiju viņš bēgot pameta uz Griezes rakstāmgalda un tā nonāca mūsu rokās.- To es saprotu. Bet kāpēc zagt? Varēja paskaidrot Kravcovai, ka pazaudējis, un nokopēt vēlreiz.- Varbūt juta, ka esam "Alfai" uz pēdām un steidzās. Bet varbūt gribēja tikt vaļā no iespējamiem

konkurentiem. Teikums testamenta otrajā pusē taču bija tikai uz oriģināla. Tā vismaz varētu izskaidrotšādu rīcību. Neraugoties uz piederību pie VDK, šķiet, viņam ir mākslinieka raksturs. Līdzīgussecinājumus taču izdarījusi arī vecenīte. Lai nemitīgi vērptu ap sevi viltu un pats tajā nesapītos, ar izdomuvien nepietiek. Jābūt kaut kam vairāk par profesionālām iemaņām. Kādai mākslinieciskai dzirkstij. Ja tevnekas nav pretī, ieskriesim kafejnīcā un iedzersim pa tasei? - Valts izteica negaidītu priekšlikumu, un esbez šaubīšanās palocīju galvu.

Nez kāpēc tonizējošais dzēriens, ko pasniedz sabiedriskajās vietās, gluži tāpat kā ēdiens, atšķiras nomājās gatavotā? Tas nez kāpēc šķiet garšīgāks. Liekas, produkti ir tie paši, receptes - tāpat, bet rezultātscits. Nekad neesmu izpratis šo dīvainību. Kādreiz man šajā jautājumā iznāca domu apmaiņa ar

profesionālu restorāna pavāru. Viņš atzinās, ka, mājās gatavojot, viņam nav izdevies iegūt tādas pašasgaršas ēdienu kā darbā. Arī šoreiz kafija, kuru mums pasniedza smaidoša oficiante, izrādījās daudzgaršīgāka nekā tā, ko lietojam ikdienā. Bieza, aromātiska un, lai gan tasīte diezgan miniatūra, ievērojamitonizējošāka. Tomēr nebūtu taisnīgi, ja nepieminētu vēl vienu, praksē pārbaudītu faktu. Pēc ilgstošasēdnīcu apmeklēšanas, piepeši viss mainījās pretējā virzienā, uz mājās gatavotais ēdiens kļuva garšīgākspar sabiedriskās vietās piedāvāto.

Kronbergs vietu bija izvēlējies pie loga, un, lēnām malkodami kafiju, mēs vērojām garāmgājējus.Man joprojām no prāta neizgāja simtgadīgā, vientuļā sieviete. Visa viņas dzīvē koncentrējās pagātnē, kasne par matu nebija laimīgāka par tagadni. Bet nākotnes viņai vispār nebija. Tikai tieksme katrā ziņāsaglabāt pastāvošo. Laikam vienīgās zāles, lai paglābtos no bezcerības, bija - turpināt eksistenci iedomupasaulē. Atmiņās, ar kurām, izvēloties priecīgākās no tām un prātā apsverot iespējamos - vēl laimīgākosvariantus, gremdēties tādā kā iedomu izraisītā nirvānā.

- Kādu ceļu mums izvēlēties tālāk? - Manu domu plūdumu piepeši pārtrauca Valts. Policijai navizdevies atrast Latvijā nevienu cilvēku ar Fuā uzvārdu. Varbūt tiešām Grieze-Kravcova pie mums irpēdējā šīs dzimtas pārstāve?

- Iespējams, pārstājuši nākt pasaulē zēni…- M… jā. Ko darīsim?- Bet varbūt mēs kraujam aplamību uz aplamības? Klodam bija nopietni iemesli neatgriezties

dzimtenē, vai ne? Bet dēliem? Tēva saistības taču uz viņiem neattiecas. Viņiem Francija, kaut arī nebijadzimtene, bet tēvzeme - gan. Es pazīstu dažus svešumā pārkrievojušos latviešus, kam pat otrajā un trešajāpaaudzē attieksme pret Latviju ir īpaša. Latvija šķiet tuva, vilinoša. Un, lai gan pienākumi, darbs unģimene tos saista pie Krievijas, šīs ilgas esot loti spēcīgas. Tādējādi iespējams, ka Kloda dēli tomērdevušies uz Franciju.

- Tas nu būtu tas pats, kas ķert vēju klajā laukā. Ja šeit Fuā uzvārds ir retums, tad tur tas būssastopams uz katra sola. Pamēģini atrast īsto pēcteci tādā jūklī.

Es paraustīju plecus un, vērdamies nepārtrauktajā garāmgājēju plūsmā, nospriedu, ka draugamtaisnība.

- Bet, Valt! — no pēkšņās iedomas man paspruka nepiedodami skaļš sauciens.- Kas ir? — draugs veltīja man pārmetošu skatienu.- Mums noteikti jāiedomājas sevi Kloda vietā. Vai tu, atstājot testamentu, nebūtu ņēmis vērā šo

iespēju? Termiņu viņš bija noteicis divtūkstošajā gadā. Skaidrs, ka pa šo laiku sazin kas varētu notikt. Tasbūtu visīstākais brīnums, ja abu brāļu pēcnācēji, uzturēdami savstarpējus sakarus, joprojām dzīvotuvienuviet. Nē, te kaut kas īsti nesaskan! Ja Klods gribējis, lai bagātības nonāk īstajās rokās, viņš noteiktivēl kaut ko paredzējis. Kādu spēku! Līdzīgu tam, kas pašam lika dzīvi pavadīt emigrācijā. Varbūt tā irpienākuma apziņa, bet varbūt kaut kas cits. Lai gan man vispieņemamākais šķiet pienākums. Bet pret ko?

Domīgi lūkodamies tālumā, Kronbergs mehāniski izvilka cigaretes un aizsmēķējis teica:- Izskatās, ka tu patiešām esi uztaustījis kaut ko būtisku. Man šķiet, ka mums pietrūkst tā, kas ir

Kravcovam. Izdomas. Zini, pamēģināsim prātā iztēloties Kloda ģimenes ainu. Vajadzētu uzrakstītscenāriju, par pamatu ņemot mums zināmos faktus,- iedomāties katra dēla iespējamo rīcību un pamēģinātiztēloties to dzīvē. Taču mums nav zināmi pat dēlu vārdi!

- Bet Griezes zīmētais Fuā dzimtas koks?- Tur bija pieminēts Klods un tikai viens dēls - Žaks. Atzars, pie kura piederēja pats Rūdolfs

Grieze. Pārējos es nemanīju.- Šķiet, ka mēs vienkārši nepievērsām tiem uzmanību. Toreiz nekas nebija zināms par dīvaino

testamentu, kas paredzēts abu dēlu pēcnācējiem. Tādējādi uzpeld jautājums - kā Grieze ticis pie šīmziņām?

Kronbergs iemalkoja kafiju un, ievilcis pamatīgu dūmu, atzinīgi pasmaidīja.

- Tu esi ģēnijs, Robi! Pilnīgi pareizi - vienīgā vieta, kur viņš varēja par to uzzināt, ir Francija.Tas nozīmē, ka otrais dēls vai arī viņa tuvākie pēcnācēji ir pārcēlušies uz dzīvi tur. Un izņēmums ir nevisviņš, bet Zaks, kas palicis dzīvot šeit.

- Būs mājās jāpārbauda. Ja tas izrādīsies taisnība, tu būsi ārkārtīgi pārliecinoši pierādījisnepieciešamību vēlreiz apciemot mūsu draugu Žanu Lanū. Bet mēs nedrīkstam izlaist no redzesloka ariKravcovu. Kādas kārtis ir viņa rokās un kā viņš tas izspēlēs. Pirmā — testaments ar dīvaino tei- kurnulapiņas otrajā pusē. Tāpat viņam zināms, ka Grieze atgriezies dzimtenē no Francijas. Un tas, ka tieši uzFuā dzimtu attiecas Kloda atstātais mantojums. Bet kā lai sadzen tam pēdas bez barona de K. vēstules?Tāpat - bez otra testamenta? Interesanti, kāpēc viņš tik lielu uzmanību velta vēstulēm?

- Tāpēc, ka nevienu ar šo franču uzvārdu nav atradis. Bet to, ka Grieze ir Kravcovas pirmā vīrauzvārds, viņš noteikti zina, jo kā citādi būtu uzgājis tās dēlu. Zinot, ka māte paņēmusi izsūtījumā līdzitestamentu, bet vēstules atstājusi mājās, skaidrs, ka tās meklējamas pie Rūdolfa Griezes. Tā arī izrādījās,mēs tās atradām, bet viņš joprojām to nezina. Kravcovs ir pārliecināts, ka Apūzes ielā to nav. Bet kur tāsvarētu būt? Nu, protams, vienīgi Francijā. Ja Griezem tur palikuši bērni, tad pie kāda no viņiem.Manuprāt, šis cilvēks grasās izmantot ceļu, kādu gribējām iet mēs, - viņš ir noskaidrojis no kuras pilsētasGrieze saņem pensiju. Būdams VDK virsnieks un pilnībā pārvaldīdams latviešu valodu, viņš varējabankā ticami notēlot policijas pārstāvi un noskaidrot departamentu, kas pārsūta Griezem naudu. Pilsētiņasnosaukums vien noteikti iedarbojās uzmundrinoši. Bet tālāk - par Fuā dzīvojošo Andreju Griezi, Rūdolfadēlu, saklaušināt nebūtu grūti, vai ne? Kaut vai ar telegrammas palīdzību. Teiksim - notariāta kantorismeklē Rīgā nesen mirušā Rūdolfa Griezes radiniekus, lai nodotu tiem mantojumu. Tādā kārtā viņš tiktu pieadreses. Skaidrs, ja vēstules nav pie tēva, tām jābūt pie dēla - Andreja Griezes.

- M… jā, - Kronbergs drūmi norūca. - Gluži manas domas. Kravcovs dosies uz Fuā. Turklāt viņšbūs sapratis, ka arī trūkstošā testamenta dala jāmeklē turpat. Bet kāda loma visā šajā jezgā atvēlētaBlūmfeldam? Atceries, Viņš mums pūta pīlītes, ka Andrejs Fuā ieradies, lai nolīgtu sev miesassargu.

Vai tas nozīmē, ka "Alfas" šefa avantūra viņam bijusi zināma?Mirkli padomājis, es sacīju:- Diez vai. Kravcovs ir loti piesardzīgs. Visu laiku lieto citu cilvēku vārdus, izmanto līdzību un tā

jauc gan pēdas, gan mums galvu. Manuprāt, viņš jau iepriekš - katram gadījumam - bija sagatavojisversiju par grupu, kas darbojusies pret OMON, bet sīkākās detaļas pievienojis Blūmfelds. Lielākaiticamībai. Kā ēdienam sāli - pēc garšas. Un nekāds ekspromts tas nav bijis.

- Iespējams, - Valts pamāja, - pat ļoti iespējams. Kravcovs varēja radīt ilūziju, ka "Alfa"ievilkta viņa afērā, tikai tāpēc, lai novērstu triecienu no sevis. Būs jāpalūdz, lai Lācis noskaidro - kas uncik lielā mērā zinājis par Kloda Fuā mantojumu. Bet domāju, ka tev taisnība - viss darīts ar vienu nolūku— jaukt mums kārtis. Taču iespējams, ka nostrādās tā viltība, kuru atstāju Griezes seifa.

- Varbūt beidzot pateiksi - kas tas īsti ir?- Es tikai ieliku tur policijas konspiratīvā dzīvokļa adresi.- Un viss? — es neticīgi vaicāju.- Nē. Ari tur it kā dzīvojošā cilvēka vārdu — Linards Grieze. Akis primitīvs, bet varbūt

Kravcovs. uzkeras. Ja nodomās, ka tas ir nelaika radas, kuram Rūdolfs uzticējis savus noslēpumus, varbūtiegriezīsies. Viņu tur jau gaida, tas saskaņots ar Blumbergu. Lai izskatītos vilinošāk, es zīmītē pierakstījuskaitli četri un mazo burtu - v. Lai domā, ka runa ir par vēstulēm. Policijai viņš vajadzīgs kā divkāršsslepkava un teroristiskas grupas vadonis, tāpēc lai viņi arī rīkojas. Ja slazds iedarbosies, Lācis mumspaziņos. Bet esmu gandrīz pārliecināts, ka, pamatīgi izpētījis, Kravcovs neuzkersies. Viņš irprofesionālis. I^bi, izdzer savu kafiju, un kātosim uz mājām. Papētīsim vēlreiz barona de K. vēstuli. Nezkas tie par siltiem sveicieniem?

Uz ielas, jau tuvojoties mūsu mājai, Kronbergs piepeši apstājās un, uzlūkodams mani ar neredzošuskatienu, sacija:

- Mēs palaidām garām kādu sīkumu. Runājot par spēku, kas varētu būt pienākuma apzina vaigodaprāts, mēs aizmirsām, ka Rūdolfs, kad uzzināja par mantojumu, bija vēl loti jauns. Turklāt vinu, kāteica Kravcova, interesējuši rēbusi.

- Nu un? - es nesapratu. - Kāda tam nozīme, ka jauns?- Cilvēks tādā vecumā ir vēl neizveidojusies personība, - draugs paskaidroja. - Tādai godaprāts

vēl ir kaut kas miglains, izplūdis. Vēlamais, nevis likums, kam būtu jāpaklausa. Viņa draugam Zatleramteiktā frāze, šķiet, to apstiprina - "un es vienīgais to zinu!". Lepošanās nekad neiet kopsolī ar godaprātu,Robert. Ja teiktais attiecās uz Burbonu bagātībām, viņš, mātei nezinot, būs paklusām ieskatījiestestamentā pirms termiņa. Iespējams, paredzot varbūtību, ka tā varētu rīkoties kāds no pēcnācējiem, Klodsarī sadalīja testamentu divās daļās, kas atkarīgas viena no otras.

- Bet ja tā ir, tad kāpēc viņš bagātības nepiesavinājās?Valts paraustīja plecus.- Iespējams, viss ir daudz sarežģītāk. Nav izslēgts, ka mēs par Rūdolfu Griezi spriežam virspusēji

- varbūt, atradis mantu, viņš atcerējās par svarīgāko - godaprātu, sirdsapziņu un pienākumu. Unnepaņēma…

V nodaļa ATŠIFRĒJUMS

Vienīgi mājās man ienāca prātā, ka tā būtu bijusi aplama, galīgi nepamatota Griezes rīcība. Svešāzemē, būdams bez naudas, atteikties no bagātībām varētu vienīgi trakais. Kā lai tuksnesī slāpēs mirstošaisatsacītos no ūdens. Rindodams uz galda vēstules, Kronbergs noklausījās manos iebildumos, paraustījaplecus un atteica:

- Esmu sastapis tādus ne vienu reizi vien. Tie pēc savas būtības ir sportisti. Vismaz kaut kaslīdzīgs, - viņš piebilda. - Ņemsim, piemēram, viduvēju basketbolistu. Kas viņu dzen uz treniņiem,mačiem, ja lauru nav nekādu? Tikai sviedri un trenera pārmetumi. Pats esmu spēlējis un varu atbildēt -process. Vilina pats process. Spēle! Bet rezultāts ir otršķirīgs. Ja Rūdolfs Grieze bijis no tiem, viņu parvisu vairāk saistījusi intriģējošā mīkla. Tās atrisinājums. Process līdz tam. Un nemaz nav zināms, varbūtto mantu viņš tomēr pievācis… — kā vienmēr, Valts savus spriedumus nobeidza ar pilnīgi pretēju domu.Draugs zināja, ka mani tas kaitina, tomēr ik reizi atkārtojās tas pats. Šoreiz, pašam par brīnumu, esnesadusmojos. Tas šķita dīvaini un nepaslīdēja garām arī Kronbergam.

- Tu allaž esi paradis kļūt agresīvs, kad it kā saduras diametrāli pretēji viena un tā paša notikumaskaidrojumi, - viņš sprieda. - Kaut gan tie ir tikai pieņēmumi, tu ik reizi satraucies. Bet tas nomācsmadzeņu darbību. Taču prātam, tāpat kā bokserim, vienmēr jābūt formā. Kāpēc tad tu nesadusmojies arišoreiz? Nebūdams pārsteigts par drauga izpratnes spējām, paraustīju plecus.

- Nezinu.- Tas tāpēc, ka tevi pārāk ieinteresējusi šī lieta, Robert. Galvai šoreiz ir svarīgāk domāt nekā

dusmoties. Šajā reizē saprāts izrādījies stiprāks un liedzis dusmām tevi pārņemt. Pakļaut. Bet tad, kad tubez pretestības ļaujies niknumam, sakarīga prāta darbība atjaunojas tikai pēc laba laika. Man nebūt navinteresanti tevi tīšuprāt kaitināt. Tā, šķiet, viss. Varam ķerties pie darba!

Es laikam nekad nebeigšu sajūsmināties par to smalkjūtīgo un reizē mērķtiecīgo pedagoga talantu,kas mita manā draugā. Viņš nemēdza izsliet gaisā pirkstu un noturēt pamācošu monologu, kaut gan dažkārtrunāja visai didaktiskā, pašpārliecinātā manierē. Arī to es izpratu tikai laika gaitā. Šis defekts, ja to tā varnosaukt, parādījās tad, kad klausītājs izrādījās kūtrs uz domāšanu, pārāk slinks, lai piespiestu sevi aptvertpagalam vienkāršas patiesības. Tad Valts atmeta visas ceremonijas un vienkārši iedzina cietajā paurinepieciešamo. Bet, ja viņš gribēja kaut ko iemācīt, metode bija pavisam cita. Tas notika pakāpeniski. Un,gluži kā zēns, kas augot īsti nemaz nemana savu pārtapšanu vīrietī, pieņem citu dabu, saprātu, sāk apjēgtpasauli un pats sevi pavisam citādi nekā agrāk, tā Kronberga neuzbāzīgi mācītais cilvēks vienā jaukādienā it kā pats no sevis piepeši visu saprata. Turklāt rezultāts bija paliekošs, nevis kā skolā, kad apgūtaisbieži saglabājas prātā tikai līdz eksāmenam.

Draugs bija izvietojis vēstules noteiktā kārtībā, gluži kā pasjansa kārtis. Pirmajā vietā, protams,atradās barona de K. vēstījums. Taču, pirms ķerties pie tā, Valts jautāja:

- Vai ievēroji, kā Kravcova un pārējie Alberta ielas apmeklētāji uzrunājuši mūsu noziedznieku?- Vaņa.- Jā. Bet vai atminies šajā lietā vēl kādu vārdu, ko iespējams šādi saīsināt?Atbildes vietā, es paraustīju plecus.- Jermolajevs. Ivans Jermolajevs, - Kronbergs atgādināja. — Blūmfelda "pīlē" tas bijis cilvēks,

kas strādājis kara prokuratūrā un īsi pirms armijas izvešanas gājis bojā autokatastrofā.- "Pīle" ir "pīle", vai tad to var ņemt nopietni? Un kur nu vēl attiecināt uz kaut ko konkrētu.- Var jau būt, - draugs domīgi nomurmināja un pievilka tuvāk barona vēstuli. — Es vēlreiz

izlasīšu. Lai labāk iegulst atmiņā. Klausies! "Dārgais, Klod! Grāfa uzdevumā man ir tas gods paziņot

jums, ka nama atjaunošanas darbi nesokas tik labi, kā cerēts. Grūti šajos laikos sameklēt piemērotudarbaspēku, taču mēs esam pārliecināti, ka ar laiku šis jautājums tiks atrisināts. Tagad par materiāliem.To, kas sagādāts, bieži sabojā žurkas. Tas satrauc arhitektu, un daži ieteic ķerties pie glābšanas apļa.Taču viņš nav pierunājams. Pēc V. nāves jūs esat vienīgais, kuram zināms ap|a noslēpums, un mēspateicamies Dievam par jūsu uzticību mūsu lietai. Gaidiet! Tā diena nav tālu, kad pazemojošo emigrācijunomainīs gods dzimtenē. Ar cieņu - nama pārraugs barons de K." - Kronbergs adaidās pret atzveltni unaizsmēķējis jautāja: - Ko teiksi?

- Es domāju, ka pilnībā to apjēgt nav iespējams. laiki mainījušies, un tas, kas bija svarīgs toreiz,padaban ir pilnīgi bez jebkādas jēgas. Ko nozīmē vārdi - nams, arhitekts, glābšanas aplis?

Pūšot pret griestiem dūmu ripulīšus, draugs klausījās, bet, kad es apklusu, teica:- Nemetīsim visu vienā kaudzē. Sāksim ar pirmo. Nams. Kas ar to domāts? Tolaik Francijā bija

loti spēcīga pāvesta ietekme, un es domāju, ka šis jēdziens ņemts no Svētajiem rakstiem. Atceries, pēcseptembra traģiskajiem ASV notikumiem mums izraisījās neliela diskusija par organizāciju būtību.

- Jā. Bet kāds tam sakars ar vēstuli?- Organizāciju var apzīmēt ar namu, Robert. Cilvēku kopa, kuras apvienotais gars jeb saprātu

summa mīt vienā būtībā - namā! Tāda var būt reliģiska organizācija, interešu klubs vai jakoblņu partija.Ari rojālistus var dēvēt par Burbonu namu. Tas nozīmē, ka šis nams funkcionē gluži kā dzīvs organisms.To grūti aptvert, jo mūsu apziņā lielākoties pastāv vienīgi reāli saskatāmas dzīvības formas. Bet ja šī irgarīga, vai tai nepiemīt fiziskas īpašības? Protams, turklāt daudz noteicošākā līmenī. Nevar noliegt, kajebkurai organizācijai piemīt gan rīcības spēja, gan kopējais saprāts. To, ko ar radioteleskopiem meklēcitās galaktikās, var atrast tepat - uz Zemes. Bet viens ir neapšaubāms - visi šie nami lielākā vai mazākāmērā vērsti uz ļaunu. Pareizāk būtu teikt — pakļauti ļaunumam. Šī patiesā būtība tiek daudzmaz slēpta aizšķietamas cilvēkmīlestības, aiz cēlos vārdos ietērptiem mērķiem. Taču, tiklīdz tos pakļauj nopietnākaianalīzei, neglābjami uzpeld savtīgums, egoisms un ļaunprātība. Tās ir gan kopējā nama, gan atsevišķāindivīda īpašības. Nav vērts to apstrīdēt, Robert, nav vērts. Katrs cilvēks dzīvo kādā namā, pat ja viņš tonoliedz. Un ir atkarīgs no kopējās ļaunprātības jau tāpēc vien, ka ir cilvēks, visas cilvēces sastāvdaļa.

- Drūma aina, - es murmināju. - Vai tāda ir pasaule?- Jā, tāda ir pasaule. Redzamā un neredzamā kopā.Bet neredzamā parādās ikvienā konkrētā rīcībā uz šīs planētas. Nobriedusi absolūta nepieciešamība

pēc visuaptverošas revīzijas. Būtu jāatšķir nederīgie nami un jāiznīcina. Pilsēta sastāv no namiem, un šāVisuma Jaunā pilsēta apzīmēta ar vārdu Bābele. Haoss, sajukums. Tai, tāpat kā tās valdniekam - kopējaigarīgajai būtnei - jātop iznīcinātai. Liekas, ar pirmo vārdu vēstulē mēs tā kā būtu tikuši galā.

- Bet vai tik sarežģīta šā vārda izpratne bijusi zināma arī baronam de K., Klodam un visiempārējiem?

- Diezin vai. Cilvēki bieži lieto vārdus, kuru patieso jēgu paši neizprot. Izjūtas un asociācijaspalīdz viņiem piešķirt tiem savu iedomāto nozīmi. Tomēr esmu pamanījis, ka jēdzieni lielākoties tieklietoti pareizi. Šis fakts apstiprina nama kā kopējās garīgās būtnes saprātu.

- Bet pilsēta…- Neiedziļināsimies, Robert. Pietiks ar to, ko esam noskaidrojuši. Tātad ar vārdu nams šoreiz

apzīmēta jako- bīņu organizācija. Burbonu nams - rojālisti. Runājot par Burbonu nama bagātībām, mēs tāsnevaram atzīt par vienai dzimtai piederošām, bet gan par monarhistiskās savienības kopīgo īpašumu.

- Dīvaini, bet pamazām, liekas, es sāku saprast.- Tad turpināsim. Vēstulē teikts, ka nama atjaunošanas darbi sokas slikti, tāpēc ka esot grūti

sameklēt piemērotu darbaspēku. Ja nams jāatjauno, skaidrs, ka tas guļ drupās. Te, šajā de Neija vēstulēskaidri pateikts - kāpēc. Iekšējo spēku - nesaskaņu dēļ, kuru cēlonis ir katra atsevišķa indivīda egoisms.Ļaunums iznīcina pats sevi.

- Bet Klods bijis godīgs cilvēks.

- Kā to ņem. Varbūt daļēji jā, bet pilnībā - nekādā ziņā. Nams ir nams, un kopējam saprātam ir arīkopēja vara. Un īpašības. Es par tām jau minēju. Vēsturē tu zini vairāk par mani, tāpēc atbildi - ko labupaveikuši jakobīņi?

Uz tādu jautājumu es spēju vienīgi paraustīt plecus, tāpēc Kronbergs turpināja pats.- Tu zini, ka tūkstoši septiņi simti deviņdesmit trešajā gadā, nākuši pie varas, jakobīņi nodibināja

diktatūru, tas ir, neierobežotu šīs partijas, organizācijas jeb kluba - sauc, kā gribi — varu pār visu valsti.Vai mani līdzību ar proletariāta diktatūru? Tāpat kā Ļeņina partija savu varu īstenoja laupīšanas, tāsauktās nacionalizācijas ceļā, tāpat to darījusi arī šī organizācija. Un ar represijām. Sabiedriskāsdrošības komiteja un revolucionārais tribunāls, cīnoties pret ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem, lietojatās pašas metodes, ko mūsdienās VDK, cenšoties noturēt varu, - iznīcināja gan svešos, gan savējos. Pašisevi. Tad, tūkstoš septiņsimt deviņdesmit ceturtajā gadā, jakobīņu nams termidora apvērsuma rezultātātika sagrauts. Idejiskie vadoņi, tādi kā šis barons de K., pielika ne mazums pūļu tā atjaunošanā. Diemžēlviņiem trūka darbaspēka. Kas domāts ar šo apzīmējumu? Manuprāt, trūka ar ideju apsēstu maniaku, kasnoderīgi, lai savervētu pārējos. Ļaudīm noteikti bija dzīvā atmiņā šīs organizācijas pastrādātās zvērības,un ar kailiem lozungiem piespiest kādu noticēt gandrīz vairs nebija iespējams. Tagad pāriesim pienākamā - materiāliem. Namus būvē no ķieģeļiem vai akmeņiem. Katrs atsevišķs akmens simbolizēcilvēku. Ne idejas apsēsto, bet ar vadoņa lokano mēli idejai pakļautu vientiesi. Visos laikmetos izmantotolielgabalu galu. Tādus kā tie, kas regulāri apmeklēja sapulces Alberta ielā. Ja par materiāliem jautājumuvairāk nav, pāriesim pie nākamā.

- Kas tas būs?- Žurkas. Antisanitārie, pretīgie grauzēji, mēra pārnēsātāji viduslaikos. Ari mūsdienās liela cilvēces

dala pret tiem izjūt tikpat nepārvaramu riebumu kā pret čūskām. Skaidrs, ka tieši ši attieksme bijusiieslēpta formulējumā. Pret ko vislielāko pretīgumu spēj izjust idejiskais cīnītājs?

- Laikam jau pret ienaidnieku.- Nē, Robert. Pret nodevēju. Pirms vēl jakobīņi bija tikuši pie varas, no kopējā ideoloģiskā kada

izrāpās fejāni, bet pēc viņiem arī žirondisti. Pēc termidora apvērsuma droši vien arī daudzi nopolitiskajiem biedriem apmeta kažoku uz otru pusi un kļuva par pretiniekiem. Par ko tos uzskatīja ārpuslikuma pasludinātie jakobīņi? Protams, par nodevējiem. Iespējams, ka šie, par nodevējiem uzskatītiecilvēki no jauna savervētajiem izskaidroja patiesību, tādējādi vēl vairāk novājinot jau tā izretinātāsjakobīņu rindas. Lūk, kas, manuprāt, bijušas šīs žurkas.

- Ticami. Bet kas domāts ar šo, - es ieskatījos vēstulē, - ar šo arhitektu?- Lai to aptvertu, jānoskaidro vārda jēga. Domāju, ka iztiksim bez vārdnīcas. Tas ir speciālists

celtniecības plānošanā. Tātad tieši no viņa darba ir atkarīga visa topošā ēka. Domāju, ka tas bijis cilvēks,kas pēc Robespjēra giljotinēšanas uzņēmies jakobīņu organizācijas atjaunošanu. Bet cita vēstule ar vienuburtu S. paraksta vietā liecina, ka žurkas izrādījušās spēcīgākas un nams beigu beigās sagrauts līdzpamatiem. To apliecina arī de Neija ieteikums Klodam Fuā atdot Burbonu nama bagātības to likumīgajamīpašniekam.

- Mēs izlaidām glābšanas apli, - ieskatījies vēstulē, es atgādināju.- Nedomāju, ka to grūti saprast. Ir divi varas pamati - ideoloģija un nauda. Kad pirmais zaudē

spēku, rezervē jābūt otrajam. Tādējādi skaidrs, ka te ir runa par Burbonu bagātībām. Droši'vien tās bijaparedzētas vajadzīgo cilvēku uzpirkšanai. Taču man tev nebūtu jāiegalvo, ka no tā nekas nevar iznākt.Acīmredzot tieši tāpēc ši manta joprojām kaut kur guļ. Protams, ja Rūdolfs Grieze to nav pārvietojis uzcitu vietu, - Kronbergs uzmeta man šķelmīgu mirkli.

- Bet tas, ka Klods Fuā bija uzticams, diezin vai nozīmē, ka mulkis. Tikai muļķis varētuiedomāties palikt sveiks un vesels, dzīvojot šeit, Latvijā. Neija brīdinājums izskan ļoti pārliecinoši.

- Jā, - Valts palocīja galvu, — lai saglabātu dzīvību, viņam bija jābēg. Secība, kādā esamsalikuši vēstules, nebūt nenozīmē, ka tādā tās saņēmis Klods. Nav izslēgts, ka šī, pirmā, pienākusi pēdējā,

bet vēstule ar parakstu S. — pirmā. Nams sagrauts, un pāri palikušajiem izsūtītas instrukcijas. Ja KlodsFuā bijis vienīgais, kam zināma paslēptuves vieta, pārējiem vismaz bija jābūt informētiem, kur meklētviņu pašu, lai vajadzības gadījumā tiktu bagātībām klāt.

- Loģiski, - es piekritu. - Tātad tu domā, ka Klods gan devies bēgļu gaitās, bet ne pats pēc savasgribas?

- Esmu par to pārliecināts. Un man liekas, ka norāde, kurp viņam doties, ir ieslēpta baronavēstulē.

- Kur? Saturu tu atšifrēji. Tas ir vispārinošs. Tur nav nekā konkrēta.- Tu aizmirsi par šo, - Valts ar pirksta galu norādīja uz sadzeltējušajā papīrā tikko saskatāmo

tīklojumu. - Zini, šīs vēstules Klodam pavēlēts saglabāt. Tāpēc arī Kravcovs dzen tām pēdas.- Kādam nolūkam?- Tās ir tā testamenta daļa, kurai jāatrodas pie vecākā dēla pēcnācējiem. Silts sveiciens

nākamajām paaudzēm! — Kronbergs noteica un, pieslējies kājās, izstaipījās. - Laiks kafijas tasei, bet pēctās - gludeklim. - Redzot manā sejā neizpratni, viņš skaļi iesmējās un devās uz durvīm.

VI nodala SLEPENRAKSTS

Par to, ka drauga mācība nav bijusi velta, liecināja turpmākais. Aptvēris savas dusmas, atcerējos parbrīdinājumu - tās nomāc saprātu. Un tā vietā, lai vēl vairāk saspringtu, kā allaž biju darījis, sākuapdomāties. Patiesi, it kā ieslēdzās pretējs process - niknums pamazām pierima un modās interese. Eslabi zināju, ka draugs nekad nesvaidās ar vārdiem, tātad piezīme par gludekli nav bijusi tikai tukša frāze.Diemžēl, lai ari kā lauzīju galvu, atbilde nedevās un nedevās rokā. Kaut kas tur bija, bet kas? Droši vienes tā ilgi mocītos, bet, mehāniski pacēlis pie lūpām tasīti, noriju pārāk karstu kafijas malku. Apdedzinājisrlldi, tajā pašā mirkli aptvēru Kronberga mājienu. Tāpat kā mans kakls reaģēja uz karstumu, tā vēstulēielikto noslēpumu palīdzēs izlasīt… siltums! Protams - silts sveiciens nākamajām paaudzēm! Tātad Valtsdomā padarīt slepenrakstu redzamu ar karsta gludekļa palīdzību! Un bezjēdzīgu dusmošanos bija aizstājisuzvaras prieks. Kronbergs, kas visu šo laiku neuzkrītoši bija mani vērojis, pasmaidīja:

- Iekams nav pārbaudīta, teorija ir tukša, vai ne? Un kāds tad ir atrisinājums?- Slepenraksts.- Bravo, Robert! Izrādās, tu esi gluži labs skolnieks.- Ja ir tāds skolotājs, kas cits atliek? - es kautrīgi paraustīju plecus. - Eju sagatavot gludekli.- Izdzer vispirms kafiju.Es tomēr nebiju pierunājams, un, vienīgi nostatījis gludināmo dēli un ieslēdzis gludekli, atgriezos

virtuvē. Jāatzīstas, degu nepacietībā ātrāk ķerties pie eksperimenta, bet Kronbergs vienā mierā sūca kafijuun, it kā nekas nebūtu gaidāms, iztirzāja piemājas dārza ierīkošanas problēmas:

- Viss atkarīgs no platības, Robert. Protams, ari no tā, ko paredzēts stādīt. Augļu koku vainags,plešoties plašumā, ar laiku var nomākt citus augus, bet zemenes…

- Pie velna zemenes! — es neizturēju. — Man gludeklis silst!- Līdz ugunsgrēkam vēl tālu, - draugs divdomīgi pasmaidīja, tomēr paņēma barona vēstuli un

piecēlās. - Labi, ejam.Taču vispirms viņš pārbaudīja sildvirsmas karstumu ar īstu lauku sievas paņēmienu - uzspļaujot.

Uzvērpās tvaika mākonītis, un skaļi nočūkstēja.- Tev ieslēgts trešais režīms! Tā mēs vēstuli nevis izlasīsim, bet sadedzināsim. Pārslēdz uz

pirmo. Tā, labi. Bet tagad pagaidīsim, lai gludeklis nedaudz atdziest.- No kurienes šis dīvainais tīklojums?- Manuprāt, vainojams laiks. Ja labi ieskatās, redzams, ka papīrs ir ar kaut ko apstrādāts.

Slepenrakstu var veikt ar dažādiem paņēmieniem - ar īpašu tinti uz speciāla papīra vai arī, noklājotvirsmu ar kādu vielu. Droši vien ir vēl kādi paņēmieni, bet es tos nezinu. Šoreiz izskatās, ka ticis lietotsotrais variants. Tā būtība ir šāda - pēc uzrakstīšanas papīru noklāj ar īpašu sastāvu, kas nemaina tāfaktūru, bet tikai tekstu padara neredzamu. Tā ir ķīmiskā reakcija, nevis vienkārša aizkrāsošana. Bet,runājot par dzīslojumu, manuprāt, tas radies, sastāvam lēni reaģējot vai nu ar gaisā esošo skābekli, vai uzgaismu. Varbūt dzeltējot notikušas pārmaiņas vairāku iemeslu dēļ. Neesmu ķīmiķis un precīzi atbildētnevaru. Bet, lai atjaunotu tekstu, manuprāt, tam jānonāk siltumā. Sāksies termoreakcija, un tadkompleksais savienojums var atjaunoties.

- Skaidrs. Liekas, varam sākt. Gludeklis būs pietiekami atdzisis.Kronbergs apslapināja pirkstu un piedūra pie spīdīgās virsmas. Tikko dzirdama nočūkstēšana, gluži

kā čūskas brīdinājuma šņāciens, liecināja, ka man taisnība. Papīrs sasils, bet nepāroglosies. Droši vien nomalas mēs izskatījāmies diezgan dīvaini - divi vīri piesardzīgi, kā gaisīgas mežģīnes, gludina vecu,sadzeltējušu lapu. Diemžēl, neraugoties uz mūsu pūlēm, viss palika pa vecam, vienīgi asinsvadiem

līdzīgais dzīslojums kļuva it kā blāvāks.- Varbūt siltuma par maz, - es ieminējos.Valts pārslēdza gludekli uz otro režīmu, bet, kad arī tas nelīdzēja - uz trešo. Un tad beidzot sāka

parādīties pirmās rakstu zīmes. Gluži kā iznirstot no miglas sabiezējuma, sākumā blāvi, bet tad arvienizteiktāk vispirms iezīmējās atsevišķi burti, tad rindas un teikumi. Bažīdamies, ka tas viss pēc brīža varizgaist kā mirāža tuksnesī, es paķēru papīra lapu un steigā sāku pārrakstīt jauno tekstu. Tas parādījās zemķīļrakstam līdzīgajām zīmēm un bija tik labi salasāms, it kā nule būtu rakstīts. "Klod! Izmantoju baronavēstuli, lai nosūtītu jums brālības pavēli. Situācija liecina, ka nekas labs nav gaidāms un arī aplisnelīdzēs. Varbūt vēlāk. Tieši jūs esat tā drošības atslēga, kurai jāgarantē, ka B. n. b. neviens neizlietospersonīgām vajadzībām. Bet atslēgai jābūt pa rokai. Tāpēc mūsu lēmums — jums jāatgriežas Fuā. Ģimeniņemt līdzi būtu pārāk bīstami, tāpēc brauciet

viens. Kambrona ielā 17 jūs sagaidīs dokumenti uz Pjēra Ekē vārda. Tā ari būs jūsu nākamā dzīve.Grāfa un barona de K. nepamatotais optimisms liek piesardzīgi izturēties pret viņiem abiem. Taču vienāziņā viņiem taisnība - jūsu emigrācijai pienācis gals. P." Šo tulkojumu mēs ieguvām desmit minūšu laikāun vīlušies saskatījāmies.

- Tur nav ne mazākā norādījuma! - es pārmetoši norūcu. Paraustījis plecus, Kronbergs atteica:- Nevaram jau gaidīt, ka mums kāds visu ceļu noklās ar ziediem. Taču vielu pārdomām šī vēstule

dod pietiekami! Varbūt vērts pārbaudīt ari pārējās? Ja nu kādā glabājas tas, ko neatradām šajā?Mēs tā arī izdarījām, diemžēl vairāk neviena vēstule uz siltumu nereaģēja. Nolikuši savus darbarīkus

vietā, apsēdāmies pārspriest situāciju.- Zini, man liekas, Kravcova aizmirsa mums pateikt kaut ko būtisku, - Kronbergs sacīja. - Es

nevaru pateikt, kas tas ir, bet jūtu ka kaut kam jābūt. Laikam nāksies piezvanīt.- Un ko tu jautāsi? Pasakiet man, lūdzu, ko aizmirsāt? Labāk mēģini vispirms pats aptvert - kas

īsti tev nedod mieru, bet pēc tam vāri zvanīt.- Adrese! — Valts pēkšņi tā iekliedzās, ka es patiešām salēcos, un izskrēja no istabas. Atgriezies

viņš nometa manā priekšā lapiņu. Pieliecies tuvāk, es lasīju:- "Francija, Fuā, Kambrona iela, 17. Zoržs Andrejs Grieze." Velns parāvis! - man paspruka.

Pareizi, tā taču ir tā pati Rūdolfa Griezes adrese Francijā! Iznāk, ka vecenīte aizmirsusi mums pateikt…- Tieši to! - Kronbergs pamāja un devās pie tālruņa. Nostājies līdzās, es klausījos. - Vai

Kravcovas kundze? - viņš tikai pēc laba brīža ierunājās. - Te Kronbergs. Jā, tas pats.Manuprāt, jūs aizmirsāt mums kaut ko pateikt. Nē, nē, - Valts iesmējās. - Lai gan patīkami to dzirdēt,

taču runa ir par ko citu. Par Klodu Fuā. Mums ir aizdomas, ka viņš atstājis ģimeni šeit un viens patspārcēlies atpakaļ uz dzimteni. Jā. Ak tā? Tātad sieva pēc kāda laika sekojusi vīram, bet bērni palikušisievas vecāku gādībā. Jums saglabājusies šī vēstule? Nav. Cik žēl! Mēs gribējām noskaidrot adresi.Nevar būt! Es pagaidīšu. - Piesedzis mikrofonu ar plaukstu, draugs pačukstēja: - Viņai pierakstīta adrese!- Tikai pēc minūtes, sadabūjusi vajadzīgo, vecenīte atgriezās pie telefona, jo Valts sacīja: — Joprojāmtepat. Klausos! Fuā, Kambrona ielā 17. Pateicos, kundze! Vai esat šo adresi devusi arī Vaņam? Jā.Paldies! Uz redzēšanos!

Nolicis klausuli, draugs pagriezās pret mani.- Tu visu saprati?- Daļēji. Izrādās, ka viņai bijušas vēl kādas vēstules?- Viena. Adresēta Katrīnai Fuā. Kloda sievai. Tajā bijusi minēta adrese un izteikta pateicība, ka

Katrīna nolēmusi braukt pie vīra uz Franciju. Bērni palikuši fon Bergeru - sievas vecāku — aprūpē. Betbijusi piebilde, ka visā drīzumā ģimene no jauna apvienosies. Lai gan šī vēstule nav saglabājusies,galveno vecenīte atcerējās, bet adresi bija pierakstījusi. Par nožēlošanu, šīs ziņas nonākuša ne tikai mūsu,bet ari Kravcova rokās. Šķiet, ka nams Kambrona ielā līdz šai dienai palicis Kloda Fuā dzimtas īpašumā.Ko darīs šis mazcienījamais Vaņa, konstatējis, ka Kloda Fuā un Andreja Griezes adreses sakrīt?

- Brauks turp! Tagad viņš noteikti ir pārliecināts, ka tēvs savu noslēpumu ir vai nu atklājis dēlam,vai arī meklētās Kloda vēstules atrodas pie dēla.

- Bet vai tas neapdraudēs Rūdolfa dēlu?Pakasījis aiz auss, es atbildēju:- Domāju, kamēr viss vēl zem jautājuma zīmes - nē. Bet, tiklīdz Kravcovs uzzinās slēptuves vietu,

es nedodu ne pliku grasi par Andreja Griezes dzīvību.- Vai nav dīvaina likteņa ironija? - Kronbergs uzmeta man savādu skatienu. - Mātei mājās

glabājas gan dēla, gan mazdēla adrese, bet viņai par to nav ne jausmas! Nemaz nerunājot par pārējo… -Viņš nogrozīja galvu un no jauna pacēla klausuli. - Pajautāšu Lācim, vai Blūmfelds nav kaut ko atcerējiesun vai slazds konspiratīvajā dzīvoklī joprojām tukšs.

Diemžēl ari policija Kravcova meklēšanā nebija pavirzījusies ne soli uz priekšu. Šis cilvēks šķita kāūdenī iekritis. Pēc Kronberga sejas spriežot, tas viņam loti nepatika.

- Cilvēks nav adata, dzīvo starp citiem. Bet, ja pat varas iestādes neko nespēj uztaustīt, skaidrs,ka viņš nav ar pliku roku ņemams. Es pieļauju, ka viņš ir bijušais spiegs. Profesionāls aģents, kasstrādājis kaut kur ārzemēs. Es tā spriežu pēc konspirācijas prasmes, mākas maskēties, kā arī likvidētnevēlamus lieciniekus. Turklāt viņš prot domāt. Bet uz to VDK bija spējīgi tikai "vieninieki". Esnedomāju par dažādiem, pat ar viszemiskākajiem paņēmieniem savervētiem inteliģentiem cilvēkiem, betgan par štata darbiniekiem. Liekas varbūtība notvert viņu Latvijā sarukusi līdz minimumam. Ja Kravcovstiešām gatavojas braukt projām, par ko viss liecina, mūsu pienākums ir sekot. Griezes slepkavības lietanav pabeigta, un viņam jāatbild likuma priekšā.

- Turklāt tu apsolīji vecenītei nokārtot viņas mantojuma lietu, - es atgādināju, bet draugs pakratījagalvu.

- Neesmu aizmirsis. Taču es nesolīju nokārtot, bet gan darīt visu, lai viņa saņemtu mantojumu.Tas nav viens un tas pats, Robert. Es tagad aizbraukšu pie Blumberga. Šajā reizē negribas rīkoties uz savuroku, turklāt mūsu līgums ar policiju joprojām ir spēkā. Ja valsts sankcionēs braucienu, varēsim justiesievērojami brīvāk un arī palīdzība no Francijas iestādēm nebūs jāizlūdzas uz ceļiem. Bet tu sāc kravāties.Ja paveiksies, rīt izlidosim. Lūdz Dievu, lai mani argumenti liktu viņiem teikt - jā! Zini, man ir tādasajūta, ka tieši Francijā mums izdosies aizpildīt tukšās vietas Kloda Fuā testamentā. Un ja arī neizdosies,tad nebraucam jau kā tukšinieki. Rododendru ieleja mums ir zināma. Atskaites punkts. Tomēr patsgalvenais - dabūt rokā Kravcovu. Man liekas, šā cilvēka agrākie "varoņdarbi" ievērojami pārsniedz to,ko mēs par viņu zinām. Es paņemšu opeli. Mājās būšu… - Valts paskatījās pulkstenī un, paraustījisplecus, nobeidza, - tad, kad būšu. Uz redzi! Ja atliek laiks, sāc iepazīt Pirenejus jau tagad. Teorētiski.

Tā nebija pirmā reize, kad, izmeklējot kādu lietu, mums nācās pārcelties uz citu valsti. Francijā mēsjau bijām bijuši, valodu pratām, nekādas īpašās problēmas mani nenomāca. Zobu suka, bārdas skujamais,tīra veļa un daži virskrekli - tā bija visa mana bagāža. Lieki apkrauties ne es, ne Kronbergs nemīlējām.Katram gadījumam iemetu somā ari treniņtērpu. Noderēs, ja nāksies klimst pa kalniem. Tā kā nekasskaidri nebija zināms, ieliku somu skapī un izņēmu Francijas karti. Lai gan vēl pavisam nesen biju pētījisPireneju rajonu, nosaukumu lielākā daja jau bija paguvusi izdzist no atmiņas. Uzlūkojot upju zilo dzīsliņuizvagoto mainīga augstuma grēdu, nebija šaubu, ka šie kalni ir grūti pārvarami. Kopš bērnības ģeogrāfiskākarte un globuss man šķituši ļoti vilinoši. Kad kļuvu vecāks un uzkrājās zināšanas, ar laiku ieguvu spējupēc reljefa krāsas intensitātes iztēlē uzburt jebkuras pasaules daļas vismežonīgāko apvidu ainas. Tā bijaīsta realitātes sajūta, un to jo vairāk padziļināja daudzās izlasītās grāmatas par ceļojumiem. To saturs,iesēdies galvā, darbojās reizē ar iztēli. Pēkšņi pamanīju, ka Fuā apkārtnē bija sastopamas ari alas. Nelielidziļā karsta apgabali bija atrodami visā Austrum- pireneju grēdā. Nebija šaubu, ka arī virszemē tur būsgan akas, gan karres, gan gravas. Viss liecināja, par ainavas vienmuļību šajā mežonīgajā nostūri, kur jauveselus divus gadsimtus gulēja paslēptas Burbonu bagātības. Man ienāca prātā - ar cik gan līdzīgāmmetodēm darbojušies revolucionāri gan Francijā, gan Krievijā. Abās šajās valstīs ar ieročiem un

lozungiem "par līdztiesību un vienlīdzību" iekarojuši varu, tie īstenoja pilnīgi pretējo - klajas laupīšanaspolitiku. Dumjš, caurredzams viltus - kā slikta reklāma nederīgai precei - atsedza šo cilvēku patiesosnodomus un reizē atmaskoja viņus pašus labāk par asu kritika spalvu. Bija interesanti apzināties, ka, nupatpabeiguši padomju režīma lietu, tūdaļ ķersimies pie Francijas politisko kataklizmu atstātā mantojuma.Visīstākā likteņa ironija - abas šo "darbaļaužu aizstāvētāju" iekārtu izraisītās sekas bija it kā apvienojusiRūdolfa Griezes slepkavība. Ar noziegumu, kas faktiski bija to abu patiesā, acij neredzamā un skaļinedeklarētā nostāja.

Nebija šaubu, ka vienā paņēmienā nokļūt līdz galamērķim neizdosies. Nāksies ceļot ar pārsēšanos.Droši vien Parīze. Būs jāatgādina Valtam, lai paziņo par to mūsu vecajam draugam Žanam Lanū. Piepešies atcerējos, ka neesam pārbaudījuši, vai Fuā ģenealoģiskajā kokā atzīmēts arī otrais Kloda dēls. Ja viņštur būtu, turklāt kopā ar visiem saviem pēcnācējiem, problēma ievērojami vienkāršotos. Vajadzētu tikaisameklēt šo dzimtas atzaru un apvienot testamentus vienā. Diemžēl Rūdolfs Grieze bija iezīmējis vienīgisavus radus, — pie Kloda Fuā vārda bija tikai viens ieraksts - Žaks Fuā. Šķita, ka visu informāciju, kobijām ieguvuši par Burbonu nama bagātībām, nekādi šeit papildināt vairs nevarēja. Atlikusi testamentadaļa meklējama tikai un vienīgi Francijā. Klods Fuā bija izvēlējies īsto ceļu, kā atgādāt dzimtenē savuspēctečus un reizē tos materiāli nodrošināt. Tomēr likās zīmīgi, ka bija pagājuši jau divi gadi, kopšnovēlējums stājies spēkā, tomēr nekas joprojām nebija noticis. Un tad man ienāca prātā - cik gan maza iriespējamība, ka visi priekšgājēji izturējušies nopietni pret sava senča novēlējumu. Tas taču nebijaattiecināms uz viņiem, bet gan uz nākamajām paaudzēm. Kas zina, varbūt kāds vieglprātis, muļķīgipasmiedamies, bija izmetis savu testamenta dalu mēslainē. Diemžēl psiholoģija nav eksakta zinātne, kasJautu izskaitjot katra indivīda rīcību. Bet varbūt izpratnei bija vajadzīga kāda līdzība? Salīdzinājums?Teiksim, kā šādā situācijā būtu rīkojies vidusmēra cilvēks, kaut vai tāds kā es? Un tad es aptvēru, ka,neraugoties ne uz ko, pienākums pret dzimtu neļautu man pārkāpt testamenta rakstītāja gribu. Pienākumspret tiem, kam tikai nākotnē būtu jāsaņem mantojums. Cik dīvaina ir sirdsapziņa! Tas, ko es varētu arprātu nobīdīt malā kā nesvarīgu, jo uz mani taču tas neattiecas, sirdsapziņas ielikts godīguma svaros,acumirklī pārtop likumā! Un to jau nu es spētu pārkāpt vienīgi pret paša gribu! Tad, lūk, uz ko bijabalstījies Klods Fuā! Griba ir pakārtota sirdsapziņai! Bet, ja tā ir netīra vai tās vispār nav? Dzīvo tačuvirs zemes visdažādākie nelieši, kam par sirdsapziņas pastāvēšanu nav ne jausmas? Un tad beidzot pārmani nāca apskaidrība. Ja Kloda ieceres pamatā bijusi sirdsapziņa un viņa pēcnācējiem ar to būtu visskārtībā, mantojums nevarētu paiet Fuā dzimtai secen! Ja, turpretī, pēcnācēji aizgājuši neceļos, Burbonubagātībām tādu cilvēku rokās nenonākt. Tādējādi šis bijis ne tikai testaments, bet reizē ari visa ciltskokapārbaude ar sirdsapziņu. Būdams godīgs, Klods bija gatavs atbalstīt tādus kā pats, turpretim tādiem, kamšī īpašība būtu tukša skaņa, viņš nenovēlētu ne graša. Kad Kronbergs pārradies noklausījās manosargumentos, es redzēju, ka viņš atzīst tos par svarīgiem

- Paldies, Robert! Tev izdevies pamatot šā godīgā, bet idejas apstulbinātā cilvēka domu gājienu.Tas, kas man agrāk šķita nejaušība, tagad kļuvis par likumsakarību jeb apzinātu, mērķtiecīgu rīcību. Undroši, ka vienīgā, kas izkrīt no viņai paredzētās vietas, ir Aleksandra Kravcova. Klods cerēja savāktvisus vienkopus dzimtenē, bet ar Žaku kaut kas izgājis greizi. Te nu viņš ir - šis izņēmums, kam arsirdsapziņu viss nav bijis kārtībā! Paša vecākais dēls! Un kas var pateikt — vai viņš bijis vienīgais?Tomēr viena detaļa Griezes teiktajā - "un es vienīgais to zinu!" liek domāt, ka pārējie par savu pienākumunav aizmirsuši. Es joprojām negribu šos vārdus atmest kā tukšu frāzi, - redzot manu iebildumam paceltoroku, Kronbergs iestarpināja. - Bet, ja labi padomā, ari Žaks tomēr nav tik viegli atmetams, jo viņapēcnācējs taču atgriezies tēvzemē, lai izpildītu novēlējumā tam paredzēto daļu.

- Bet tad jau testamentu rakstītāja griba ir izpildīta! - es norūcu.- "Es vienīgais to zinu!" — Valts atkārtoja. — Vienīgais!- Sapratu! - es palocīju galvu. - Bet pāriesim pie kaut kā praktiskāka. Kā tev gāja?- Viss kārtībā. Varas iestādes ir ar mieru mūs komandēt uz Franciju. Bet ar norunu - ja

saņemsim no Parīzes biroja uzaicinājumu. Un tas jāsagādā mums pašiem. Es par to jau parūpējos, -sazvanījos ar Lanū. Viņš apsolīja, ka rit no rīta nepieciešamais dokuments jau gulēs uz vajadzīgā galda.Tā ka varam kravāties. Tiklīdz formalitātes būs nokārtotas, mēs bez kavēšanās izlidosim. Uz Parīzi, untālāk jau Žans pateiks, kā ērtāk.

- Bet kāds sakars Parīzes birojam…- Kravcovs ir terorists, bet Lanū nodala nodarbojas tieši ar tādiem. Abpusēja ieinteresētība,

draugs. Laiks kafijai!Pie galda es atcerējos par Blūmfeldu.- Vai no "Alfas"…- "Alfa" ir kā izspiests citrons, Robert, - draugs atmeta ar roku. - Leons Blūmfelds un vēl daži,

pēc VDK ieceres, bijuši tikai bandinieki, bet pārējie neko vairāk par miesassargu pienākumiem nezina.Lai gan Kravcovs vairījās no fotoaparāta, vienu attēlu man tomēr sadabūt izdevās, - Valts izzvejoja nokabatas neliela formāta uzņēmumu un nolika manā priekšā. - Šefs visā savā godībā. Noknipsēts pie"Alfas", droši vien pašam nezinot. Izskatās, ka bārdu viņš nēsājis ikdienā, darbā, bet uz tikšanos arsavervētajiem gājis, gludi skūts. Hameleons, kas hameleons. Nevienā brīdī nevari būt drošs par to, koredzi, — masku vai patieso seju.

Uzņēmumā bija redzams atvērtās durvīs stāvošs vidēja vecuma vīrietis ar - cik nu bārdas dēj varējasaskatīt - patīkamu, inteliģentu seju. Vienīgi acīs vai — varbūt - galvas pagriezienā jautās kaut kas viltīgsun nodevīgs. Par spīti Počas liecībai, viņa apģērbā nebija ne miņas no melnās krāsas. Moderns pelēksuzvalks, brūnas kurpes, gaišs krekls. Ārienē nekā īpaša. Puspagriczienā Kravcovs, izstiepis roku, kaut korādīja aizmugurē stāvošam gara auguma vīrietim. Un tad es manīju, ka viņam kaut kas nav īsti kārtībā arpirkstiem. Pieliecies tuvāk, saskatīju, ka izstiepti bija tikai pirmie trīs, bet pārējie divi savilkti. Taspadarīja gan roku, gan žestu nedaudz kroplīgu.

- Manuprāt, viņam ir defekts, - es ierunājos.- Pirksti?- Jā, - es palocīju galvu. - To stāvoklis nav dabisks. Izstiepjot pirmos trīs, neizbēgami sāk

iztaisnoties arī pārējie. Vispirms ceturtais un pēc tam arī piektais. To muskulatūra ir savstarpēji saistīta.Bērnībā, spēlējoties - kurš kuram atdarīs dūri, - ja pretinieka pirkstus atlieca, sākot no rādītāja, pēdējiedivi atvērās bez jebkādas piepūles - paši no sevis.

Lielākas skaidrības labad, izstiepis roku, mēģināju atdarināt Kravcova žestu, bet, neraugoties uzpiepūli, man tas pilnībā neizdevās. Ceturtais - zeltnesis — nekādi nebija piedabūjams palikt saliektāstāvoklī.

- Tas nozīmē, ka viņa labās rokas pirkstiem bijusi trauma, - Valts apstiprināja manas aizdomas.Pārrauts vai pārgriezts savienojums starp trešo un ceturto pirkstu un reizē ari abu pēdējo pirkstuiztaisnotājmuskuli. Es arī pamanīju šo pazīmi. Vēlāk to apstiprināja divi no arestētajiem "Alfas"miesassargiem. Šādu defektu nav grūti noslēpt, jo rakstot to nevar pamanīt. Rokai atrodoties dabiskāstāvoklī, ar pussaliek- tiem pirkstiem, tas nedursies acīs. Izrādījās, Kravcovs sasveicinoties mēdzis tikaipamāt ar galvu, bet nekad nav sniedzis roku. To sniedzot, protams, trauma nenovēršami atklātos.

- Bet rētas? Vai tās viņi manījuši?- Nē. Iespējams, ka brūce meistarīgi aizšūta, bet varbūt bijušas pārrautas cīpslas. Defekts atklājies

vienīgi šajā, - Kronbergs norādīja uz fotogrāfiju, - neuzmanīgas kustības gadījumā. Tik pastāvīga unapgrūtinoša piesardzība nevar būt bez iemesla. Manuprāt VDK uzdevums ir bijis tikai dala no tā, ar koKravcovs šeit nodarbojies. Mokpilna dzīve - nemitīgi slēpties un baidīties no katra skatiena. Medvedspabija Maskavā, bet ari tur par viņu neko jaunu neuzzināja. Kadru virsnieks, anketa - bez mazākā traipiņa.Bet līdz pulkveža dienesta pakāpei VDK izkalpoties spēja tikai retais. Tas nozīmē, ka Kravcovs ir ļotibīstams! - Valts atbīdīja tasīti un piecēlās. - Iešu šo to samest ceļasomā. Ja rīta pusē nevarēsi manisasaukt, projām nekur neej. Tiklīdz tiks saņemts Žana Lanū sūtījums, mums piezvanīs. Arlabunakti!

VII nodaļa ALEKSANDRA KRAVCOVA RADURAKSTI

Nākamais rīts atausa pelēks un apmācies. Acīmredzot īsā atvasara bija garām, un tās vietā stājāsrudens. Vējš šķita mainījies, un gājēju uzkumpušās muguras liecināja, ka temperatūra pa nakti paguvusikrietni nokristies. Pēdējā laikā Kronbergs bija paradis celties agrāk par mani, tātad klusums dzīvoklīnozīmēja, ka viņš jau ir projām. Izstaigājis istabas, aizstāju paredzēto skrējienu pa parka celiņiem arparastu rīta vingrošanu. Atverot logu, pārliecinājos, ka netīkamākais gadalaiks patiesi pieteicis savastiesības. Drēgnās, aukstās vēsmas vairs nesaturēja nedz vīstošo lapu aromātu, nedz svaigumu. Toties gaisslikās ar divkāršu sparu uzsūcis benzīna un oglekļa oksīda izgarojumus. Lai gan nelija, bija skaidrs, ka arīlīdz lietum nav tālu. Par laimi, vecās mājas biezie mūri tik ātri nepaguva atdzist, un dzīvoklī joprojāmvaldīja omulīgs siltums. Ar vairākiem enerģiskiem, straujā tempā izpildītiem vingrinājumiem iedarbinājisgurdo nakts asinsriti un vēsā dušā aizskalojis pēdējās miega atliekas, varēju ar labu ēstgribu ķerties piedrauga sarūpētajām brokastīm. Tās gan bija visai pieticīgas, toties atkrita vajadzība pašam kaut kogatavot. Ūdens tējkannā vēl bija silts, tātad Kronbergs aizgājis pavisam nesen. Laiski malkodams kafiju,domās kavējos pie miglā tītās nākotnes. Ko tā mums solīja svešajā zemē? Valta ne vienreiz vien izteiktiesecinājumi par Kravcovu apstiprināja, ka medījums, kam dzenam pēdas, nebūt nav vientiesīgs trusītis,kuru var Inoķert parastā cilpā. Drīzāk - asinskārs, nežēlīgs un viltīgs cilvēkēdājs - tīģeris, kam pašam tīkuzbrukt no slēpņa un izsekot savus medniekus. Terorisms visā pasaulē bija sakuplojis kā nezāles tīrumavagās. Cik gan daudz Kravcovam līdzīgu cilvēku klīst pa pasauli, ārēji ne ar ko neat- škirdamies, —gatavi slepkavot savus līdzpilsoņus naudas vai visnejēdzīgākās idejas dēļ! Droši vien Parīzes birojapretimnākšanu vispilnīgāk izskaidroja nevis mūsu draudzības saites ar terorisma apkarošanas nodaļasvadītāju Žanu Lanū, bet tieši šie fakti. Valdības kļuva aizvien piesardzīgākas, un varbūt daža laba no tāmjau nožēloja savu atbalstu kopējās Eiropas idejai, kas brīvi ļāva šķērsot robežas daždažādiemaizdomīgiem ļautiņiem. Nebija šaubu, - ja valstis neatmetīs savtību un nebalstīsies uz vienprātību,terorisma apkarošanas centieni būs lemti neveiksmei gluži tāpat kā daudzi citi. Pēkšņi manas pārdomasiztraucēja tālruņa zvans. Pacēlis klausuli, izdzirdēju nepazīstamu balsi:

- Vai Kronbergs?- Viņa nav.- Tātad Štāls?- Jā-- Ielūgums no Parīzes biroja pienācis. Dokumentus un biļetes uz lidmašīnu varat saņemt Iekšlietu

ministrijā pie Ķīša. Reiss - četrpadsmitos nulle trijās. Sveiciens Kronbergam.Tikai nolicis klausuli, atcerējos, ka nebiju pajautājis, no kā? Bet, spriežot pēc pārliecinātā runas

veida, tā bijusi kāda augsta amatpersona. Jau grasījos piecelties, kad telefons iedžinkstējās no jauna. Manpar patiesu prieku, tas izrādījās Lanū. Ar īsu francūža degsmi apsveicinājies, viņš jautāja:

- Izlidosiet?- Ja Valts pārradīsies nekavējoties, - jā. Četrpadsmitos pēc vietējā laika.- Par sagaidīšanu varat neraizēties, es būšu lidostā. Tūlīt, tūlīt, - to laikam 2ans teica kādam

sānis, jo balss skanēja neskaidri, un atvainojies viņš man sacīja, - tātad norunāts. Es jūs sagaidīšu.Tiksimies Parīzē!

- Paldies, Žan! Uz redzēšanos! - es atbildēju un, saklausījis kādu balsi, kas, liekas, steidzinājamanu sarunas biedru kaut kur doties, noliku klausuli.

Kad mani jau sāka mākt bažas, vai pagūsim uz šodienas reisu, beidzot pārradās Valts.- Biļetes un viss pārējais pie manis, - jau no sliekšņa paziņojis, viņš nozuda savā istabā.

Piepeši man iešāvās prātā, ka neesmu iesaiņojis līdzņemšanai Kloda vēstules, kā arī pārējosdokumentus, kas liecina par Burbonu bagātībām. Nedod Dievs, ja tie paliktu mājās! Būtu pamatīgaizgāšanās, ja Fuā kopīgā testamenta atjaunošanai pietrūktu tieši to. Ticis ar šo darbu galā, paraudzījospulkstenī. Mums vēl atlika pusotra stunda - laika pietiekami, lai izdzertu pa kafijas tasei. Uzvārījis ūdeni,noblāvos pa visu dzīvokli!

- Valt!Drauga istabā kaut kas noklaudzēja, un pēc brīža virtuves durvīs parādījās viņa atlētiskais stāvs.- Kur deg?- Nāc dzert kafiju, kas zina, kad mājas apstākļos nākamreiz izdosies to nobaudīt, - likdams uz

galda tasītes, es atteicu. - Ko darīsim ar ledusskapi? Izslēgt, lai atpūšas pa mūsu prombūtnes laiku, vaiatstāt tāpat?

- Ja tur produktu daudz, lai strādā, - apsēdies atbildēja Kronbergs. - Ilgstoša dīkstāve tam nenākpar labu.

Ja durvis neviens nevirinās, ledus neveidosies, un mums pārbraukušiem būs ko likt uz zoba.- Lai top! — es piebēru karstajam ūdenim šķīstošo kafiju un piebīdīju Valtam kārbu. - Tātad

biļetes tev kabatā?- Jā. Viss nokārtots, varam doties ceļā.- Zvanīja Lanū. Apsolīja sagaidīt lidostā.- Pavisam jauki.- Bet vai nevēlies padalīties? Man no tā kļūtu vieglāk.- Ko dalīt? Desu? - draugs ieplēta acis, bet es bez mazākajām dusmām atteicu:- Dalīties noslēpumā par to, ko šorīt darīji. Tu izgāji ap septiņiem, vai ne? Šajā laikā visi tikai

mostas. Uzņēmumi vēl slēgti, bet cigarešu tavā bāriņā pietiktu veselam mēnesim. Tas nozīmē, ka arīveikals atkrīt. Man liekas, tu izgāji tik agri, lai satiktu kādu pirms darba dienas sākuma.

- Izsmeļoši, - Kronbergs palocīja galvu, - turklāt gandrīz nekļūdīgi.- Vai tad kaut kas bija citādi?- Vārdu "gandrīz" es lietoju tāpēc, ka piecēlos tik agri, nevis lai pagūtu pārtvert man vajadzīgo

personu pirms darba, bet gan lai - nenokavētu lidmašīnu.- Bet…- Mans mērķis bija Kravcovs. Gribēju šo to noskaidrot.- Bet ja pat Medveds Maskavā…- Runa nav par Aleksandru Kravcovu, bet gan par Aleksandras Kravcovas nelaiki vīru. Vadimu.Es izbrīnījos.- Kālab tev viņu ievajadzējies? Nolikt kapsētā ziedus?- Man bija vajadzīgi viņa radi. Izrādījās, ka šim cilvēkam vēl ir dzīva māsa. Jaunākā. Viņai

patlaban ap astoņdesmit. Vēlais bērns. Starp mums pazīstamo simtgadnieci un šo sievieti kādreiz izskrējismelns kaķis, jo pēdējo desmit gadu laikā dāmas ne reizi nav tikušās.

- Kur tu dabūji adresi?- Aizmirsu pateikt, ka vēlreiz biju piestaigājis pie Aleksandras Kravcovas. Jāatzīstas, man

nedeva mieru uzvārdu sakritība. Tu saproti, par ko runāju?- Protams, - es palocīju galvu.- Vismaz par astoņdesmit procentiem es biju sliecies uz domu, ka tā ir vienkārša sagadīšanās.

Taču iekšā man kaut kas gruzdēja, droši vien atlikušie divdesmit procenti. Patērzējām par šo un to, ganpar mākslu, gan antikvāriem priekšmetiem, par vecajiem laikiem un pirmskara modēm. Zini, mūsumeklējamais patiesi mācējis atraisīt sievietes mēli. Ar katru minūti viņa kļuva aizvien runīgāka unrunīgāka. Pļāpāšana uz Kravcovu iedarbojās reibinoši, un tā visbeidzot es tiku pie vajadzīgajām ziņām.Gan par Vadimu Kravcovu, gan viņa tuviniekiem. Sākumā mani pārsteidza - kāpēc atraitne tik atturīgi

runāja par savu mirušo vīru. Protams, viņi iepazinās un noslēdza savienību nometnē, un tā nav vieta, kurugribas atcerēties. Tomēr kaut kas tur slēpās, es to jutu. Tāpēc sarunu sāku aplinkus. Par Kravcova senioratekstilfabriku, reizē piepinot klāt par tā laika labklājību un dzīves drošību, pārrunājām pat valstsperspektīvas nākotnē. Izrādījās, ka Kravcova uzņēmums bijis ienesīgs. Dažkārt viņš uzaicinājis draugusuz vakariņām Stokholmas lepnākajā restorānā un izmaksājis ceļu ar kuģi turp un atpakaļ. Protams, arBenjamiņu sacensties viņš nav varējis, taču par nākotni bažu neesot bijis. Tā šķitusi pat rožaina, jouzņēmums plaucis, un ap četrdesmito gadu vecais Kravcovs plānojis atvērt vēl vienu tekstiluzņēmumu.Diemžēl nodzīvot līdz tai dienai viņam nav izdevies, un, iespējams, ka tā ari bijis labāk. To apstiprinakaut vai tās pašas Emīlijas Benjamiņas liktenis. Jāteic gan, ka Kravcova par to laiku neko daudz pastāstītnevarēja, bet, līdzko pieminēju Vadimu, uzreiz centās novērst sarunu uz citu pusi. Taču mēle, droši vien -pašai negribot, pateica, ko galva slēpa. Proti, pirms apcietināšanas Vadims bijis precējies.

- Precējies?- Jā gan. Bet to viņš atklājis tikai pēc tam, kad nometnē jau bijis apņēmis jauno sievu.- Nesaprotu - kas tur slēpjams? - es paraustīju plecus. - Latvijā gandrīz katrā otrajā ģimenē kāds

no laulātajiem precas atkārtoti. Tas taču nav nekāds noziegums.- Nelaime tā, ka viņš nav bijis šķīries, Robert. Laulība joprojām bijusi spēkā, bet tā, kuru

nometnē noslēdza Vadims ar Aleksandru, izrādījusies nelikumīga! Un, kaut ari tā varētu šķist tīrāformalitāte, jo tolaik viņi abi bija ārpus likuma, taču no morāles viedokļa Kravcova rīcība tomērnosodāma gan.

- Ā… — es beidzot aptvēru.- Jā. Par laimi, kad viņi atgriezās Latvijā, Vadima pirmā sieva jau bija mirusi, tā ka nekādi

juridiskas dabas sarežģījumi neradās. Diemžēl traips palika. Droši vien Aleksandru tas mocījis visumūžu, ja jau viņa to tik jūtīgi pārdzīvoja pat šodien.

- Domāju gan. Sievietēm nez kāpēc šādi sīkumi ķeras pie sirds.- Pateicies Dievam, ka viņa to nedzird. Sīkumi. Kravcova par tādiem Vārdiem tev sazin ko teiktu.

Bet turpināsim. Tā es uzzināju, ka ari Vadimam no pirmās laulības palicis dēls. Pēc atgriešanās viņš ganesot iztaujājis radus, bet neviens neko jēdzīgu par puisi nav varējis pateikt. Bet

to, ko nespēja noskaidrot Kravcovs, man izdevās uzzināt pavisam viegli. No viņa māsas. Melnaiskaķis, kas atsvešinājis Kravcovu radiniekus, izrādījās šīs nelikumīgās laulības. Tas, par ko ar tādu pietātirunāja Aleksandra - dzīvoklis, vide, radi un paziņas, faktiski izrādījās vēlamais, nevis īstenība. Manuprāt,viņi ar vīru dzīvojuši loti vientuļu dzīvi, vismaz vīra radi viņus nav apmeklējuši. To visu man pastāstījaSvetlana Kravcova, Vadima māsa. Šorīt. Lai gan viņa ir vecmeita, taču bez aizspriedumiem. Vadima dēlstūdaļ pēc vidusskolas beigšanas iestājies kādā Lepingradas institūtā. Un pēc tam Latvijā vairs neesotredzēts. Tā vismaz māsa stāstīja, bet es nedomāju, ka tā būtu patiesība.

- Kāpēc?- Tāpēc, ka viņa vārds ir Aleksandrs. Aleksandrs Kravcovs, - Valts mierīgi atbildēja.- Tu domā — tas ir mūsu meklētais? - man pat elpa aizrāvās.- Spried pats. Institūts bijis tieši pakļauts Aizsardzības ministrijai. Tajā bijusi kāda īpaša ķīmijas

fakultāte, kas gatavojusi inženierus kara rūpniecībai. Līdztekus mācībām studenti ieguvuši virsniekadienesta pakāpi. īpaša - tas nozīmē - slepena. Un tieši tajā mācījies Aleksandrs Kravcovs. Šie dati sakrītar tiem, ko man paziņoja Medveds. Apvienojot šos jēdzienus - kara rūpniecība, slepenība un ķīmija, kastur sanāk?

- Ķīmisko ieroču rūpniecība.- Jā, - Kronbergs palocīja galvu. - Veidojas patiesi apbrīnojama aina, vai ne? Kravcovas,

pareizāk - Aleksandras Griezes - pēcnācēja slepkava bijis viņas otrā vīra dēls no pirmās laulībasAleksandrs Kravcovs! Tagad skaidrs, kāpēc Griezes kabinetā visās malās mētājās kalašņikova čaulītes.

Tā tiešām bijusi atriebība. Gan par tēvu, gan leģionu, gan sevi pašu. Nav šaubu, ka institūtā viņš

iekļuvis, pateicoties kādai viltībai. Represēto bērnus šādai slēgtai mācību iestādei pat tuvumā nelaistu,tas ir skaidrs kā diena. Viņš noteikti bijis karjerists, ja mūsu pašu augstskolas vietā izvēlējies tādu mācībuiestādi. Jāņem vērā, ka tēva ieslodzījuma dēl Aleksandram bija jādzīvo pastāvīgās bailēs, ka viņanoslēpumu kāds atklās. Droši vien savas nožēlojamās karjeras laikā šis cilvēks pamazām vien akumulējissevī atriebības kāri. Pat pret tēvu un viņa otro ģimeni, kas izpaudās slepkavībā Apūzes ielā. Jā, jā, kautarī Vadims jau tolaik sen bija miris. Morālā atriebība ari nes gandarījumu. Izdarot kopsavilkumu, esmupārliecināts, ka konspiratīvā tikšanās vieta Aleksandras Kravcovas dzīvoklī bija izraudzīta ar nolūku. Arītur jautās mērķtiecība, kuru bija pamanījusi pat saimniece. Viņš zinājis plānojumu, tātad…

- Jo kādreiz tur dzīvojis pats! - es piebildu.- Pilnīgi pareizi. Bet pie Fuā noslēpuma viņš būs ticis jau pasen. Manuprāt Vadims, sievai

nezinot, tomēr redzējies ar dēlu.- Bet…- Aleksandras Kravcovas vārdi, kad viņa stāstīja par to, ka pēc atgriešanās no ieslodzījuma vīrs

nesekmīgi centies sameklēt savu atvasi, izskanēja nepārliecinoši. Šķiet, dāma kaut ko noklusēja. Tagad essaprotu, ka tā bija attieksme kopumā. Krasi negatīva pret jebkuru no šīs dzimtas, kas bija viņu atstūmusi.Pat pret vīra dēlu. Tāpēc man liekas, ka Vadims ticies ar dēlu, sievai nezinot.

- Un kādā sarunā izpļāpājis par Burbonu bagātībām.- Jā. Es cenšos atrast šīs mīklas risinājumu. Uzzinājis par bagātībām un sapratis, ka VDK plāni

atjaunot agrāko režīmu nav reāli, viņš pievērsies tām. Ieguvis vecenītes uzticību un vēlāk, kadnoskaidrojis, ka Grieze ir Latvijā, sācis rīkoties. Viss liecina, ka Rūdolfa Griezes slepkava bijis nevisSemjonovs, bet viņš.

- Apbrīnojami! Bet ko tas mums dod?- Izpratni, un tas nav maz.- Bet varbūt izpildītājs tomēr bijis cits? Vai tad VDK virsnieks tik nemākulīgi bārstītu lodes uz

visām pusēm?- Pie tā vainīgs pirkstu defekts, Robert. Droši vien šaujot tas liek sevi manīt. Pilnīgi iespējams,

ka tieši tāpēc Rūdolfs ticis aizraidīts uz viņpasauli nevis ar pistoli, bet ar automātu. Beidzot visā viltusjūklī sāk izkristalizēties patiesība. Bet, - Valts uzmeta acis sienas pulkstenim, - laiks uz lidostu. Essarunāju ar Lāci, ka pēc mūsu aizlidošanas opelis tiks nogādāts stāvvietā. Liekas, viss nokārtots, unvaram doties ceļa.

- Tad - uz priekšu! Un lai Dievs stāv mums klāt!

VIII nodaļa PARĪZE

Rīga mūs izvadīja ar nemīlīga, drēgna rudens vēsmām, bet Parīze viesmīlīgi sagaidīja ar siltas,saulainas vasaras glāstiem. Un Žana Lanū žilbinošais smaids it kā papildināja dabas vēlīgumu.

- Priecājos jūs atkal redzēt pie mums, draugi! - sirsnīgi kratīdams mūsu abu rokas reizē, viņšapsveicinājās. - Kas jauns Rīgā? Vai ilgi uzkavēsieties Francijā? Un kas tas par Aleksandru Kravcovu?Varbūt viņa labās rokas divi pirksti negrib locīties? - jautājumi bira kā no pārpilnības raga, bet pēdējaisapliecināja, ka tā ir tikai uzspēle. Mūsu franču kolēģis zināja vairāk, nekā mēs domājām.

- Varbūt vispirms kaut ko iedzersim? - pacēlis sporta somu, Valts lika priekšā. - Burzma navērtākā vieta sarunai. Tā ir tava mašīna? - viņš norādīja uz elegantu automobili, kas stāvēja netālu nolidostas izejas.

- Mana un nav mana, - francūzis atbildēja. - Biroja. Reizēm izmantoju privilēģijas, ko darbspiešķir! Bet nāciet, draugi, nāciet! Valtam, nudien, taisnība. Kafijas tase pēc lidojuma ir labs veids, kāatgūties.

Pa šiem gadiem Zans gandrīz nemaz nebija mainījies. Joprojām ekspansīvs, elegants un allaž gatavspalīdzēt. Taču es zināju, ka noteiktos apstākļos viņš spēj kļūt apdomīgs, bet, ja nepieciešams, - arībezbailīgs. Jāteic, ka mūsu simpātijas bija abpusējas. Bet Kronbergu ar viņu saistīja tāda

cieņa, kas valda vienīgi starp augstas klases profesionāliem.Droši vien Lanū pazina Parīzi tikpat labi kā Kronbergs Rīgu, jo, izlīkumojis cauri veselam ielu

labirintam, viņš apturēja automašīnu vientulīgā vietā, noplukušas kafejnīcas priekšā. Droši vien tā bijasavdabīga maskēšanās, jo aiz nepievilcīgās nama fasādes slēpās apbrīnojami omulīga, vidēji liela telpa.

- Šī ir mākslinieku tikšanās vieta, - paskaidroja mūsu gids un, aizvedis telpas dziļumā, apsēdinājapie brīva galdiņa. - Šeit mūs neviens netraucēs. Viesmīli

Oficiants acumirklī bija klāt.- Ko pasūtīsiet?- Kafiju un - pa maizītei. Pēc lidošanas pārslogot kuņģi nebūtu prāta darbs, vai ne, draugi? Kā

pagāja ceļš?- Ciešami, - Valts atteica un, kad uz galda bija nolikts pasūtītais, apjautājās: - Tātad Kravcovs tev

pazīstams?Lanū ieplēta acis.- Kāpēc tu tā domā?Tagad bija mana drauga kārta brīnīties. - Bet par pirkstiem tu taču zini!Mūsu sarunas biedrs nomērīja Kronbergu ar neticīgu skatienu un klusā balsī palūdza:- Atkārto, ko tu teici.- Par pirkstiem tu zini, tātad Kravcovs tev pazīstams.Lanū atkrita krēslā un pavilka vaļīgāk kaklasaitesmezglu, it kā tas žņaugtu.- M… jā, kas gan notiek pasaulē! Jūs patiesi esat kā Dieva sūtīti! Par pirkstiem… - Viņš saslējās

krēslā un, pārliecies galdam, čukstus teica: - Par pirkstiem, draugi, es ieminējos vienkārši tāpat. Drošivien vainīga zemapziņa, jo šī īpašā pazīme piemīt cilvēkam, kuru jau vairākus gadus meklē Interpolsvisās valstis. Kā gan man varēja ienākt prātā, ka jūs dzenat pēdas tieši viņam! Ak Dievs! Man nebūtu nejausmas, par ko ir runa, ja nejauši nepaspruktu frāze par pirkstiem! Ziniet, šī pazīme ir vienīgais, kaszināms par šobrīd - es apzinos, ko runāju - loti ievērojamu teroristu! Uz viņa sirdsapziņas guļ tik daudzdzīvību, ka ar desmito daļu no tām būtu pietiekami, lai viņam piespriestu nāvessodu pat tādās valstīs, kur

tas ir atcelts! Strādā pēc pasūtījumu, likvidējot atsevišķus cilvēkus vai grupas, veicot terora aktus visāspasaules daļās, nevairoties ne no kādas netīrības. Alkatīgs līdz bezgalībai, jo mēraukla visam ir nauda.Darbojas viens, tāpēc viņu tik grūti notvert.

- Bet pasūtītāji kaut kā taču viņu atrod, - es ieminējos.- Jā, - francūzis palocīja iesirmo galvu. - Tas tiesa. Diemžēl, mums ar šo paņēmienu pie viņa

netikt.- Kāpēc?- Redzi, lielākā daļa terorisma pakalpojumos ieinteresēto personu pa pastu saņēmušas

savdabīgu reklāmas paziņojumu - ja nepieciešama noteikta veida palīdzība, tām pa internetu tikaijānoraida par darbu piesolāmā summa un objekts, kuru jālikvidē. Ja triju dienu laikā pienākapstiprinājums, tas nozīmē, ka šis cilvēks stājies pie darba. Nekādu personīgo kontaktu. Kur un kā tiekpārskaitīta nauda, varam tikai minēt. Viens ir skaidrs - viss pārdomāts līdz pēdējam sīkumam, un, kāapliecināja banku eksperti, atklāt šo ceļu nav iespējams. Informācijas pārraide un šifrēšanas iespējas irpatiesi sarežģījušas mūsu darbu.

- Kādā veidā tiek likvidētas nevēlamās personas? - Valts gribēja zināt.- Vienā. Vai tas būtu cilvēks, nams, vai lidmašīna. Spridzinot. Sākumā, cik mums zināms, viņš

lietojis dina- mitu un detonatoru iedarbinājis ar tālvadības pults palīdzību. Bet pēc kāda negadījumapārgājis uz plastiskajām sprāgstvielām. Toreiz viņš arī guvis traumu, par kuru es minēju, - pārrāviscīpslas diviem labās rokas pirkstiem. To mums pastāstīja kāds Bobs, kam pašam patika pielikt roku pielīdzīgiem darbiem. Iekritis viņš atzinās, ka nav spējis izturēt konkurenci ar šo "trīspirkstaini". Protams,izmeklētājs tūdaļ centās noskaidrot, ko viņš ar to domājis. Tad ari atklājās, ka divi pirksti slepkavamtraumēti.

- Bet tas nozīmē, ka šādi tādi kontakti ar citiem Kravcovam tomēr ir!- Tikai ar noziedzniekiem. Viņš mēdzot nolīgt dziļi pagrimušus cilvēkus, un tikai vienam

darījumam, lai noskaidrotu visu par vajadzīgo objektu. Turklāt - lai pārbaudītu, vai tas nav policijasinscenējums. Uz tikšanos ar palīgu viņš ierodoties nebrīdinājis, slēpdamies aiz grima kārtas, parūkas vailiekās bārdas. Viņa īsto vārdu neviens nezina, jo izmeklēšanas gaitā šo vārdu jau savācies vismaz desmit.Tu domā, ka Kravcovs ir īstais? - Žana debeszilajās acīs bija lasāmas gaidas.

Kronbergs palocīja galvu.- Liekas, viss sakrīt, lai gan pavisam nesen zinājām vienīgi par tāda Aleksandra Kravcova

eksistenci. Man ir viņa fotogrāfija. Tomēr, pēc mūsu pieredzes un tā, ko tu stāstīji, redzētā atbilstībupatiesajai ārienei gribot negribot nākas apšaubīt. Šis cilvēks ir īsts hameleons.

Lanū iesmējās.- Tieši tā mēs viņu saucam. Un, kaut arī tu domā, ka Kravcovs ir viņa īstais vārds, iekams tas

nebūs simtprocentīgi apstiprinājies, sauksim šo tipu, kā pie mums ierasts, - par Hameleonu. Tam ir arisava jēga. Tu jau zini, ka nevietā pasprucis vārds var iedarbināt nevēlamus procesus. Bet tā - ej nu sazini,par ko ir runa.

- Labi, - Valts pamāja, - sauksim viņu par Hameleonu. Kaut gan tik specifiska pazīme un visspārējais liecina, ka man ir taisnība.

- Zvanot tu murmināji par kādu tur slēptuvi pie mums - Pirenejos, - celdams pie lūpām tasīti,ieminējās Lanū. - Vienīgais, ko aptvēru, - Kravcovs brauc šurp, lai piekļūtu tai. Ko tu ar to biji domājis?

- Burbonu nama bagātības.Žana roka apstājās pusceļā.- Ko? Vai neesmu pārklausījies? Burbonu nama bagātības?- Neesi gan. Bet, lai situācija tev kļūtu skaidra, pastāstīšu, kas noticis Latvijā un kāds bijis tas

līkloču ceļš, kas galu galā atvedis mūs šurp.Par laimi, mūsu sarunas biedrs tāpat kā Valts bija apveltīts ar izcili loģisku prātu. Tur, kur citam būtu

nepieciešami paskaidrojumi, viņš ātri un reizē dziji aptvēra lietas būtību, problēmas kopsakarā spējasasaistīt tagadni ar pagātni bez jebkādiem papildjautājumiem.

Kronbergs sāka ar vēsturi, tad pastāstīja par Kloda Fuā novēlējumu un pakāpeniski, izmantojotciltskoku, tuvojās mūsdienām, līdz nonāca pie nozieguma Apūzes ielā. Pie slepkavības, ar kuru faktiskibija aizsākusies izmeklēšana. Tādējādi nepilnās divdesmit minūtēs Lanū uzzināja gan par VDK plāniem,ieročiem, gan par Kravcova vadītās grupas pretvalstiskajiem mērķiem neatkarīgajā Latvijā un visbeidzot- par paša Kravcova radurakstiem un darbības metodēm.

- VDK pulkvedis! - visu noklausījies, Zans grozīja galvu. - Kas to būtu domājis! Man jau agrākdūrās acīs kāds fakts - šā cilvēka rīcībai bija raksturīga augsta profesionalitāte. Indivīds, raugies kā gribi,ir un paliek diletants, neatkarīgi no tā, ar kādu veiklību to apbalvojusi daba. Bet Hameleons ir citāds. Tur,kur viens otrs rīkotos pats savas domas vadīts, viņš rīkojās, zinādams, kā pareizāk. Tā dara tas, kurš irmācījies, nevis savā nodabā izprātojis. Un tā ir profesionālas sagatavotības pazīme. Jā, šis cilvēks ir ļotibīstams, un labi, ka jūs atbraucāt. Man patiess prieks jūs pavadīt uz Fuā.

- Tu arī gribi doties turp?- Mēs esam viesmīlīga nācija, turklāt ņem vērā, ka Hameleona lieta ir manā pārziņā. Kopā ceļš

būs īsāks. Ari vietējos apstākļus es pazīstu labāk. Bet ja meklēšanā apvienojam Hameleonu ar AleksandruKravcovu, skaidrs, ka mēs cits citu netraucēsim. Taču Burbonu bagātības, - viņš atmeta ar roku, - tā irotršķirīga problēma. Noder vienīgi par ēsmu, lai pievilinātu tik alkatīgu tipu, šādā ziņā tās tiešām irpirmšķirīgas. Izbrauksim rīt. Šo nakti pavadīsiet pie manis. Sieva ciemojas pie radiem, un pēdējās dienasdzīvoju kā vecpuisis. Ar mieru?

- Protams, - Valts pamāja. - Vai Fuā viss kārtībā?- Vietējā policija uzmana namu Kambrona ielā. Viss, kā lūdzi. Tā ir pamatīga māja, bijušais grāfu

Fuā īpašums. Andrē Grieze dzīvo tajā kopā ar sievu un kalpotājiem. Apartamentos vietas pietiktu patkaralim ar visu galmu, bet viņi tur mitinās divatā!

- Hm… Laikam bagāti?- Neapšaubāmi. Lai uzturētu kārtībā tādu pili, vajadzīgi prāvi līdzekļi.- Vai par īpašnieku esat ievākuši ziņas? Par Andrē Griezi? Bet varbūt - Andreju?- Andrē. Viņam pieder vīna darītava, kas ik gadu nes pasakainu peļņu. Tādējādi nav nekāds

brīnums, ka šis kungs var atļauties to, ko nevar citi. Tas ari viss, ko par viņu esmu uzzinājis. Tātad šisAndrē ir Rīgā noslepkavotā Griezes dēls?

- Jā, - Valts apstiprināja. - Bet tēvs, lai gan nedzīvoja trūkumā, nebija nekāds Krēzs.Deviņdesmitajos gados viņš pārcēlās uz dzimteni un nopirka Rīgā nelielu mājiņu. Tur viņu ari pārsteidzanegaidītā nāve. Tev, Žan, par norisēm pie mums ir visai miglains priekšstats, tāpēc nav jēgasiedziļināties nozieguma psiholoģiskajos motīvos. Tie balstās uz netaisnību, un nāves galvenais iemeslsbijusi atriebība. Diemžēl revolūcija ne Krievijā, ne Francijā neko labu nav nesusi.

- To nevar apšaubīt, - Lanū piekrita. - Andrē patlaban esot nedaudz pāri piecdesmit, tātadnoslepkavotais tēvs bijis krietni gados.

- Ap astoņdesmit.- Es meklēju izskaidrojumu - kāpēc viņš dzīvojis tik pieticīgi. Dēls bagāts, bet tēvs… Manuprāt,

atbilde ir vienkārša. Vecumā, kad atlikušas vienīgi atmiņas un dienišķā maize, cilvēki nereti kļūstvienaldzīgi pret mantu. Ja ir apģērbs, ēdiens un jumts virs galvas - pietiek. Protams, gadās ari tādi,kuriem, lai viņi pat pēc nāves nedldltos un neceltu nemieru kapsētā, nākas vēl pat zārkā iemest naudasžūksni. Taču, ja nelaiķis bijis saprātīgs, spēkā ir biežāk sastopamais gadījums.

- Viņš tāds bija. Lai gan esmu ticies un runājis ar Griezi tikai reizi, šāds iespaids radās.- Tātad pagaidām lai ir spēkā mana versija. Gan Fuā uzzināsim, vai tāda tā ari paliks. Bet

ķerieties pie maizītēm. Laika pietiekami, gan mājās papļāpāsim. - Viņš izņēma mobilo tālruni unatvainojās. - Man jānokārto ar priekšniecību formalitātes par savu braucienu uz Fuā. - Pagājis dažus soļus

sānis, Žans brīdi kaut ko klusā balsī skaidroja, tad izslēdza telefonu un atgriezās savā vietā.- Piekrita? - es painteresējos.- Un kā vēl! Kad uzzināja, ka Hameleons ir tas pats, kam pēdas dzenat jūs, turpmākie

paskaidrojumi kļuva lieki. Ja es pat nebūtu gribējis, mani jums piekomandētu. Vadība ir nobažījusies parvisu, kas saistās ar šo cilvēku. Pēc nedēļas neoficiālā vizītē pie mums ieradīsies Fernands Albuhars.Metālieguves magnāts no Limas. Visai odioza figūra. Multimiljonārs. Viņa vārds jau divas reizes ticispieminēts "Figaro" slejās sakarā ar neseno kokaīna skandālu Dienvidamerikā. Diemžēl pie mums ircilvēki, kam tieši tāda persona ir vajadzīga. Var lētāk nopirkt molibdēnu, varu… turklāt - kas zina -varbūt vēl kaut ko. To, par ko skaļi nemēdz runāt.

- Narkotikas? - Valts aizsmēķēdams, vaicāja.- Iespējams. Dažiem viņš ir kā dadzis acī, un nav izslēgts, ka Albuharu centīsies novākt. Lai viņš

būtu, kas būdams, tomēr izrēķināšanos es nedrīkstu pieļaut. Protams, nervozo atmosfēru, kas šajā sakarāvalda policijā, varbūt kāds ir tīši uzkurinājis, lai radītu ažiotāžu ap šo vārdu.

- Skaidrs, - Kronbergs pamāja. - Tas nozīmē, ka mums atliek nedēļa, lai sadzītu pēdasKravcovam.

Lanū noliedzoši pakratīja galvu.- Tā nedēla dota man. Solīts balts zirgs, ja izdosies ko paveikt, bet neveiksmes gadījumā

jāatgriežas Parīzē, lai nodrošinātu Peru bagātnieka drošību. Automobilī, nevis zirgā.- Tātad policijā ir pārliecināti, ka slepkavība tiek plānota un ka to veikt uzņēmies Hameleons?- Jā, jūsu sniegtā informācija šīs aizdomas noteikti pastiprinās, jo, lai iepazītu apstākļus un

sagatavotos, viņš parasti ierodoties nedēļu iepriekš.- Bet ne jau Fuā, - es iebildu. - Parīzē.- Tas neizslēdz viens otru. Es jau teicu - sagatavošanās darbu viņa vietā veic citi — pagrimuši

cilvēki, kuriem viņš par to maksā. Hameleons tādus prot atrast. Bet pa to laiku viņš var sauļoties Nicā,vai par dzīt pēdas Burbonu bagātībām. Galvenais - laikus atgriezties, lai izdarītu to, kādā nolūkā viņšnolīgts.

- Vai šoreiz - attiecībā uz Albuharu - ir zināms, kas tīko viņu novākt?- Varu nosaukt vairākus uzvārdus, sākot ar konkurentiem krāsaino metālu noieta tirgū un beidzot ar

kokaīna ražotājiem citās valstīs. Peru viņiem klāt netikt, jo Albuhara rezidences gan Limā, gan Andos tiekapsargātas ar pašu modernāko tehniku un par apsardzību atbild vesela rīkļurāvēju armija. Vienīgi ārzemjuceļojumu laikā. Bet viņš paradis visur ņemt līdzi savus miesassargus un pilnīgi ignorē vietējo policiju.Gādāt par tāda cilvēka drošību, paši saprotiet, nav nekāds vieglais uzdevums. Kā to izdarīt, ja Albuharamvisapkārt uzticamas apsardzes mūris, kura gatava nogalināt jebkuru, kas pārāk pietuvojies viņudieveklim? Tā ja. Bet nu laiks uz mājām. Tur pārspriedīsim, kā mums rīkoties.

Lanū pasauca viesmīli un, neraugoties uz Kronberga protestiem, samaksāja kopīgo tēriņu. Piepešimani pārņēma savādi pazīstama sajūta. Varbūt tāpēc, ka atrados nevis Rīgā, bet Parīzē, uzreiz nespēju rasttai izskaidrojumu. Tikai pēc atkārtota impulsa aptvēru - mūs novēroja! Tas bijis kā grūdiens, un glužineviļus es apsviedos. Taču neko aizdomīgu nesaskatīju. Jauniešu grupiņa zāles otrā galā par kaut ko jautritrieca, bet pie durvīm, galvu piešķiebis, šveicars lasīja laikrakstu. Nodomājis, ka man tikai licies,pagriezos pret galdabiedriem un sastapos ar četru acu pētošajiem skatieniem.

- Kas noticis? - Valts jautāja, un es redzēju, ka atbilde viņam jau zināma.- Mūs novēro! - pieklusinājis balsi, es atbildēju. Man par izbrīnu, Žans Lanū, palocījis iesirmo

galvu, apstiprināja:- Tev taisnība, arī es to sajutu…

IX nodaļa KOTLETE

Tagad šī mākslinieku kafejnīca šķita zaudējusi ievērojamu daļu sākotnējās omulības. Droši vien arīabi pārējie atviegloti uzelpoja, kad aiz mums aizcirtās durvis. Paveroties atpakaļ, nepievilcīgā fasāde nušķita pat atbilstoša tai noskaņai, ko nama iekšienē bija radījis svešais skatiens. Bet varbūt tas cilvēksstāvējis viņpus milzīgajiem skatlogiem? Es pat piespiedu degunu pie biezā stikla, taču aiz dekorējumaspēju saskatīt tikai ēnas. Un te man ienāca prātā pagalam vienkāršs šā fenomena izskaidrojums. Panācisabus draugus, kas jau vēra automašīnas durvis, jautāju Lanū:

- Tevi laikam daudzi pazīst?Pavēries manī ar neizpratnes pilnu skatienu, francūzis paraustīja plecus.- Kinozvaigzne gan neesmu, bet vizītkaršu manā mājā netrūkst.- Tādā gadījumā mūsu satraukumam nav nekāda pamata. Iespējams, kāds paviršs paziņa, pamanījis

tevi, mirkli svārstījies - iet klāt vai ne. Bet, redzēdams svešus - tas ir, mani un Valtu, atmetis savu nodomuun devies tālāk, negribēdams būt uzmācīgs.

- Paldies par nomierinošajiem vārdiem, Robert, - komisārs pasmaidīja, - taču diez vai tikvienkārši būs. Neitrālam skatienam nepiemīt tā specifiskā nianse, kas spēj tā iedarboties uz otru cilvēku.Tādu izraisa tikai novērotājs.

Droši vien acis tad pauž spēcīgu domu enerģiju, tāpēc šis impulss ir tik jūtams. Neapšaubāmi, tā irgarīgā ietekme, kaut kas līdzīgs telepātijai, un mūsu smadzeņu atbildes reakcija ļauj to nofiksēt. Betkāpjam iekšā, draugi. Izliksimies, ka nekas nav noticis.

Ierausies sēdekli, tomēr nespēju apvaldīt kakla muskuļus, kas it kā paši no sevis grieza galvu, laiparaudzltos atpakaļ- Nez kāpēc šādos brīžos pirmā vieta, no kuras varētu draudēt briesmas, vienmēršķitusi aizmugure. Lai gan ielā cilvēku bija maz, droši vien pēkšņo pārmaiņu dēļ, kas radās, pārceļotiesno vienas laika zonas uz otru, uztvere likās pavājināta. Redzēju tikai kustīgus stāvus, bet sejas izplūda kāmigliņā.

Žans iedarbināja motoru, un pēc brīža nobružātā māja pazuda aiz pagrieziena. Gluži kā vīzija, kas uzacumirkli pārņēmusi jūtas un domas. Un tad pēkšņi tās vairs nebija. Komisāra sarauktā piere liecināja, kaviņš joprojām meklē notikušā izskaidrojumu. Man Lanū patika. Jau pirmā Francijas apmeklējuma laikā,bīstamajos, ar melno akmeni saistītajos piedzīvojumos, izveidojās tā garīgā saskaņa, kuru dēvē pardraudzību. Laikam tāpēc mēs bez iepriekšējas norunas, gluži nemanot, bijām pārgājuši uz visai personīgusarunas toni. Piepeši sāka strauji satumst. Paraudzījies augšup, pamanīju, ka tā nav tikai vakara tuvošanās- visa debesu pamale milža un vārījās zili melnos padebešos.

- Gaidāms negaiss, - Valts ieminējās.- Tūlīt būsim klāt, - Lanū mierināja un iegrieza automašīnu privātmāju rajonā. - Tas nu ir mans

nožēlojamais miteklis, - nobremzējis vārtu priekšā, viņš pamāja uz skaistas, dārza kokos grimstošas villaspusi.

- Hm… Tu esi pārāk pieticīgs, Žan, - Valts norūca.Komisārs atslēdza vārtus. Aizripinājis automobili līdz garāžas durvīm, izkāpa un pavērās debesīs.- Izskatās, ka būs ne tikai lietus… Nāciet iekšā! Ieliešu kaut ko dzeramu un parādīšu, kur atrast dušu.

Kamēr iekārtosieties, novietošu braucamo zem jumta. Šādas debesis dažu minūšu laikā var pārtaptnegantā dabas kataklizmā. Nāciet!

Komisāra bažas piepildījās, turklāt ar tādu ātrumu, kādā negaiss mēdz uznākt vienīgi tropos. Mākoņi,it kā gigantiska sūkņa vilkti, savācās vienkopus. Pāri zemei nolaidās necaurredzama nakts. Pēkšņiuzliesmoja vientuļa zibens šautra, un mājas pamatus satricināja apdullinošs pērkona grāviens. Un tad gāja

vajā! Šķiet, tādu negaisu nebiju piedzīvojis visā savā mūžā! Lietus negaidīti nogruva ar milzuūdenskrituma dārdiem līdzīgu troksni, šķita, ka ielūzīs jumts. Cauri piķa melnajai tumsai ik pēc mirkļaizbrāzās apžilbinoši, dīvainas līkloču formas zibeņi. To uzliesmojumi aizlocījās kā nokaitēti vadi.Atsevišķie pērkona grāvieni, saplūdušu vienlaidu kanonādē, plēsa vai pušu bungādiņas. Nudien. Ja tādsbūtu pasaules gals, tas patiesi būtu baismīgs. Man ienāca prātā Visuma bezgalība, salīdzinājumā ar kuruZeme nebija pat smilšu graudiņš. Un ja uz šīs mikroskopiskās pasaulītes vietējs negaiss šķita kā globālsnotikums, kas gan būtu tuvplānā skatītas kosmiskās norises! Un uz šā fona es piepeši ieraudzīju cilvēku.Putekli Visuma telpā, kas iedomājies, ka spēj visu, patiesībā nespēdams ne nieka. Pat apturēt tādu dabaskatastrofu kā šī. Cik paradoksāli!

Par laimi, negaisa trakošanā mēs varējām noskatīties, sēdēdami mīkstos krēslos un malkodami vecu,labu vīnu. Šis telpas iespaids it kā mazināja stihijas spēku, bet, tiklīdz iedomājos sevi klajā laukā vai -nedod Dievs! - kalnos, drebuli pārskrēja pār muguru. Varbūt tāpēc sākumā bijām visai nerunīgi. Taču pēctrešās glāzītes mēles pamazām sāka raisīties.

- Vai pie jums bieži plosās tādi negaisi? - pamājis uz loga pusi, skali, lai pārkliegtu vētras aurus,jautāja Valts. - Izskatās visai baigi.

- Agrāk tādu nebija, bet pēdējā laikā daudz kas sagriezies ar kājām gaisā. Vieni apgalvo, kaaziātu pieplūdums vainīgs, citi - ka plānā ozona kārta, vēl citi - ka atmosfēras globālā sasilšana. Kamtaisnība, nav zināms, bet dabas kataklizmu kļuvis ievērojami vairāk, turklāt tās ir spēcīgākas nekā agrāk.Dabas stihijas piemeklēto rajonu vidū Latvija netiek minēta, tāda mierīga vietiņa. Ne tornado, neviesuļvētru, ne plūdu.

Kronbergs pamāja, izņēma cigaretes un piedāvāja namatēvam, taču Lanū atteicās. Aizsmēķējis Valtspievilka tuvāk pelnutrauku un jautāja:

- Kur bērni?- Kopā ar sievu. Bet tu, šķiet, par ģimeni joprojām nedomā?- Nē, - Valts skumji pasmaidīja un strauji mainīja tematu. — Kā tu izskaidro faktu, ka mūs

novēroja?Komisārs paraustīja plecus.- Varbūt to darīja Albuhara ienaidnieki? Viņiem noteikti zināms, kas es esmu.Bet līdz vizītei vesela nedēļa.- Jā, tā jau tas būtu. Faktiski es spēju iedomāties tikai divas versijas. Objektīvi loģiskas. Rūpīgi

apsverot, no mums visiem es padaban esmu vismazāk ievērojamā persona, par kuras gaitām nevienamnevajadzētu interesēties. Cita lieta - jūs.

- Bet…- Nepārtrauc! - Žans bargi pakratīja pirkstu. - Ielikšu kaktā! - Man ienāca prātā, ka tieši ar šādu

žestu viņš audzinājis savus bērnus, jo bargāk sodīt šķita pavisam nespējīgs. - Un tā, kā jau teicu, versijasir divas. Pirmā. Mūs novērojis vietējais policists, kam, teiksim, Roberta seja likusies aizdomīga. Vajagtikai ieskaitīties - nu īsti gangstera vaibsti, vai ne, Valt? - Lanū iesmējās pats par savu joku. - Otrā. Šoglūņu jūs paši esat atveduši sev līdzi. Kā citādi tik lielā pilsētā kā Parīze viņš jau pirmās tikšanās laikāspējis mūs sameklēt? Kafejnīcā, par kuras eksistenci zina tikai mākslinieki un… policija.

- Bet vienīgais, kas… Vai tiešām Kravcovs?- Citu atbildi es nezinu. Varbūt pie jums glabājas kaut kas tāds, kas neļauj viņam atrast Burbonu

mantas slēptuvi? - Jautājums noteikti bija uzdots mums, un, sapratis mājienu, Kronbergs sadabūja Klodavēstules, kā arī pārējos dokumentus. Akurāti tos sarindojis uz galda, viņš sacīja:

- Nav izslēgts, ka tev taisnība. Šeit ir viss, kas attiecas uz šo lietu, un pilnīgi iespējams, ka viņšdaudz ko atdotu par vēstulēm. Lieta ir sarežģīta, tāpēc es paskaidrošu būtību.

Ilustrēdams stāstījumu ar dokumentu palīdzību, mans draugs iepazīstināja Lanū ar Kloda Fuātestamenta sīkākām dētajām. Zilo acu skatiens liecināja, ka komisārs ir patiesi pārsteigts.

- Dīvains, nesaprotams novēlējums, - kad Valts bija apklusis, viņš atzinās. - Tev droši vienizdevies atrast tam ticamu pamatojumu?

- Robertam izdevās. Tas ir gluži psiholoģiskas dabas. Klods gribējis pārliecināties par savupēcnācēju morālo tīrību. Godaprātu. Bet, tā kā runa ir par dzimtu, tad izvēlējies attiecīgu kopatbildību -viens par visiem un visi par vienu! īsti Dimā garā. Ja atbildība sakristu ar to, ko viņš iztēlojies, bagātībasautomātiski, ja tā var teikt, nonāktu mantinieku rokās. Šis Burbonu pretinieks faktiski iedarbinājislikumsakarību virkni, kura galu galā arī būs tā, kas noteiks galīgo rezultātu.

- Savādi. Tālredzīgs novēlējums, - komisārs pasmīnēja, - gandrīz divu gadsimtu garumā. Cilvēkiir dīvaini, esmu to sapratis un pat netaisos apstrīdēt sen mirušā virsnieka domas pareizību. Arī motīvus.Galvenais - loģisks pamatojums tiem ir.

- Jā. Pietrūkst tikai viena līdzmantinieka testamenta, lai varētu sastādīt kopējo. Mēs cerējām, kaFuā tādu izdosies atrast. Un pie reizes tikt uz pēdām Kravcovam.

- Ja vien viņš nav mainījis scenāriju un, pretstatā jūsu domātajam, dzen pēdas jums pašiem. Kasgan cits varētu par jums interesēties Francijas galvaspilsētā? Un šķiet, ka esat ieradušies šeit ar vienulidmašīnu.

Man no šiem vārdiem pārskrēja nervozi drebuļi, bet Kronbergs, iedzēris mazu malciņu, nogrimadomās.

- Tādā gadījumā, - pēc brītiņa pacēlis galvu, viņš pavērās manī, - šis cilvēks mums kļuvis ļotibīstams. Mēs bijām tie, kas sagrāva "Alfu", un tieši mēs izjaucām viņa plānus Rūdolfa Griezes mājā. Zini,Robert, ja šis tips ir tikpat gudrs, cik atriebīgs, mums draud nopietnas briesmas. Žanam, iespējams,taisnība, viņš var būt ieņēmis galvā, ka mēs esam pilnīgi pārslēgušies uz paslēptās mantas medībām. Un,ja tā ir, tad mūsu rokās jābūt atslēgai, kā tikt tai klāt. īstenībā viņam nav jausmas vienīgi par Rododendruieleju.

- Par ieleju, - es izlaboju. - Rododendri viņam zināmi.- Par ko jūs runājat? - iejaucās Lanū.- Par novēlējumu. Šo, - Valts pastūma uz viņa pusi papiru, kuru padarīt saprotamu varēja vienīgi,

papildinot ar trūkstošo Fuā dzimtas pēcnācēja testamentu. - Vai iespējams noskaidrot kaut ko par citiemmantiniekiem?

Komisārs paraustīja plecus.- Pats teici, ka, atgriezies Francijā, Klods mainījis vārdu. Pjērs Ekē, ja atminos.- Jā. Bet nav izslēgts, ka ar laiku viņš nomainījis atpakaļ īsto. Kad beidzās represijas. Fuā ne

tikai skan labāk, bet arī pieder ievērojamai dzimtai.- Pirmais arguments jau nu ir gaumes jautājums, toties otrais uzskatāms par nopietnu. Turklāt

attiecībā uz dēliem nav zināms, kā viss noticis. Bet paskaties pats - Griezes radurakstos visi atzīmēti kāFuā, — komisārs teica.

- Arī Klods, - es iebildu.- Te vēl daudz neskaidrību, - Kronbergs pamāja. - Un pilnīgi iespējams, ka Burbonu bagātībām

lemts atdusēties zemes klēpī vēl divsimt gadu. Necelsim sapņu pilis, bet joprojām uzskatīsim šīsbagātības tikai par - ēsmu. Mums nepieciešama vienīgi pietiekami stipra aukla, lai izvilktu krastā plēsīgohaizivi. Tas tik ir negaiss! - Valts piecēlās un, piegājis pie loga, sāka lūkoties tumsā. - Tādā laikā peklesvārti droši vien stāv vajā, lai izlaistu visus gribētājus izdarīt kādu nekrietnību zemes virsū.

Pēkšņi tik apžilbinoši uzliesmoja zibens, ka acis pašas no sevis samiedzās. Gandrīz reizē ar toatskanēja švirkstoņa, kā uzraujot sērkociņu, un lielgabala šāvienam līdzīgs grāviens. Tas bija tik spēcīgs,ka es pa īstam salēcos savā krēslā. Kad atkal atvēru acis, ieraudzīju Kronbergu cieši veramies logā.Izskatījās, ka viņš nebija reaģējis ne uz gaismu, ne skaņu. Valta saspringtā poza darīja uzmanīgu arī ŽanuLanū.

- Kas noticis? - viņš jautāja.

- Vai tev ir suns? - Atbilde bija visai dīvaina.- Nav. Kāpēc jautā?- Redzēju tādu kā salīkušu ķermeni, izskatījās pēc liela suņa. Uzliesmojums bija tik spilgts un

negaidīts, ka visa apkārtne, šķiet, aizdegās, un acumirklī viss parādījās izkropļotā veidā.- Zibens nestāv uz vietas, - saimnieks nomierinoši sacīja un nostājās līdzās manam draugam. -

Pārvietojoties pa debesjumu, tas padara ēnas kustīgas. Tādās reizēs var pat celms izskatīties dzīvs.- Varbūt tiešām licies, - Valts paraustīja plecus un atgriezās savā vietā. - Būtu vismaz aizkarus

pielicis, bet tā - viss kā uz delnas.- Kālab? Putekļiem? - Arī Lanū atgriezās pie galda un, pacēlis glāzīti, uzsauca: - Uz veiksmi! Un

rādi priecīgāku seju. Ja nu tiešām tu nekļūdījies, tad lai tie, ko pamanīji, redzot tavu valdzinošo smaidu,nodomā, ka nav ieraudzīti. Kaut gan līdz smaidam tev vēl tālu, tā noteikti ir labāk, - nopētījis Kronbergu,viņš atzina un apslacināja pats savu tostu.

t Manā uztverē vīns bija viegls un izraisīja vairāk miegainību nekā reibumu. Taču novēlējums ir novēlējums. To sausā nevarēja atstāt, un es pacēlu savu

glāzi. Vai nu uz Kronbergu vīns iedarbojās citādi, vai arī viņš tiešām klausīja komisāra padomam, betturpmākās minūtes kļuva neparasti dzīvīgas. Tādu anekdošu birumu no sava drauga mutes tiku dzirdējispirmo reizi. Turklāt tās pavadīja atbilstoša intonācija un mīmika, tā ka mēs ar Lanū, kas pats šajā ziņā bijameistars, smējāmies, vēderus turēdami. Pēkšņi Valts aprāvās un atvainojies nozuda durvīs. Komisārs, vēljoprojām nespēdams izdzēst sejā smaidu, izcēla no bāriņa jaunu pudeli un, paraudzījies uz tās saturu pretgaismu, sacīja:

- Ungāru. Divdesmit septītā gada raža. Sauc to…- Vai tev nekā stiprāka nav? - iedzeršanas ziņā būdams visīstākais pragmatikis, pavaicāju.

Apveltījis mani ar izteiksmīgu skatienu, Žans izņēma konjaku.- Tas būs… viņš atkal pacēla pudeli, - tas būs…- Konjaks, es to pazīstu, - es pārtraucu Lanū. - Neesmu izvēlīgs, turklāt absolūts nepraša šķirņu

noteikšanā. Man konjaks ir konjaks un nekas vairāk. Kodīgs, negaršīgs šķidrums, kas, neraugoties uztrūkumiem, spēj padarīt jautrāku prātu. Tas jau arī ir mērķis, kāpēc to dzer.

Lanū, apveltījis mani ar līdzjūtīgu skatienu, atkorķēja pudeli un pielēja manu glāzīti.- Izsmeļošs paskaidrojums. Bet mēs, francūži, dodam priekšroku vīnam. Rituālam.- Un tilpumam, vai ne? Cik litru tu ielej sevī nedējas laikā? Bet es? Dažreiz gramus, bet dažreiz

vispār neko.- Drūma dzīve, - paraustījis plecus, komisārs iesmējās. - Nez kur tas Valts pazudis?- Vietā, kuru, kā viņš saka, karalis apmeklē pats savām kājām. Droši vien apcer nākamo

anekdošu sēriju. - Es pasniedzos un, pacēlis glāzīti pie deguna, paostīju. - Tas ir īstais! No smaržas vienkļūst omulīgāk ap sirdi, bet no vīna uzpūšas vēders un nāk miegs. Prozit!

Taču izdzert to man neizdevās, jo piepeši atsprāga durvis, un pa tām vārda tiešā nozīmē ievēlāsslapjš lupatu maiss. Viņam sekoja Kronbergs, kas izskatījās kā nule ar visu uzvalku izpeldējies upē.

- Ko tas nozīmē? - Namatēvs ar pārvērtušos sejas izteiksmi pielēca kājās. — Kas tas pareksponātu?

Lupatu maiss pamazām mainīja formu, izslējās, un tagad tajā varēja pazīt visparastāko klaidoni -noskrandušu, izspūrušu un netīru.

- Šis suns vazājās pa tavu pagalmu, Žan. Redzi, nemaz tik daudz neesmu kļūdījies. - Valts ielējasev konjaku. Ar vienu malku iztukšojis glāzi, saņēma skrandaini aiz apkakles un raušus uzrāva kājās. -Viņi bija divi. Par nožēlošanu, otrs paguva aizlaisties. Dežurēja žoga viņā pusē. Runā! - Kronbergssapurināja nelūgto viesi. - Kas tevi atsūtījis? Ar kādu nolūku? Kāds viņš izskatās? Stāsti! Kā pie bikts,citādi… - Drauga varenā dūre, piebāzta pie nožēlojamā, drebošā cilvēciņa nozilējušā deguna, runājaizteiksmīgāk par vārdiem.

- Mēs, mēs… vienkārši pastaigājāmies… - aizturētais aismakušā, nodzertā balsī atvervelēja, unviņa neskūtais zods ietrīcējās. Man šķita, ka viņš tūlīt, tūlīt apraudāsies.

- Pūt pilītes citam! Tad ta' pastaiga - pa svešu dārzu, turklāt tik brīnišķīgā laikā, vai ne? -Kronbergs runāja bargi. Pēkšņi viņa skatiens kļuva ciešs un nekustīgs. Kaut ko tādu klaidonis nespējaizturēt.

- Es pateikšu, visu pateikšu, kungs! Pirms stundām trim mūs skvērā uzrunāja nepazīstams vīrietis.Tobrīd mēs pusdienojām. Viņš piesolīja katram desmit franku, ja izdarīsim, ko viņš liks. Gan man, ganSebastjanam darbs ir līdz kaklam, tāpēc pasūtījām viņu tālāk. Taču šis uzplijās - došot katram divdesmit.Darbiņš pavisam niecīgs - esot tikai jānovēro trīs cilvēki. Viņš parādīja.

- Mēs? - iejaucās Lanū.- Jā-- Droši vien mākslinieku kafejnīcā?- Jā, kungs. Taisni iepretim mūsu soliņam.- Tālāk!- Beigu beigās mēs tomēr piekritām un, kad jūs iznācāt, sekojām automašīnai.- Kājām?- Viņam bija savējā.- īrēta?- Kā lai es to zinu. Vārdu sakot, mūs izsēdināja tūlīt pēc tam, kad iegājāt šajā mājā. Viņš

piekodināja - par katru cenu noskaidrot, vai jūs pētīšot kādus papīrus. Ja paveikšoties, apsolīja piemestvēl pa piecniekam. Pavēlēja viņu nemeklēt, pats mūs atradīšot. Kas mums, ja maksā! Izspieduši padesmitniekam rokasnaudai, ķērāmies pie darba. Tobrīd sākās negaiss, bet Sebastjans apgalvoja, ka tābūšot vēl labāk. Nolēmām, ka viņš savas greizās kājas dēj paliks sardzē, bet es pamēģināšu tikt līdzlogam. Pārrāpos pāri žogam un ieskatījos istabā. Jūs visi sēdējāt pie galda, dzērāt vīnu un pētījāt kautkādus vecus papīrus. Tas nozīmēja, ka prēmija mums rokā. No priekiem skrēju to pavēstīt draugam. Kadmēs jau grasījāmies doties projām, man ienāca prātā, ka, uzzinot vēl kaut ko vairāk, varētu nopelnīt kādulieku franku. Tāpēc es atgriezos pie mājas, bet pēkšņi kāds mani sagrāba…, un te nu es esmu. Jūs tačunenodosiet mani policijai? - Lūdzošā, glaimā balss un zilais deguns ar pili galā patiesi bija nožēlojami.

- Ja, neko neslēpjot, atbildēsi uz visiem jautājumiem, varbūt, - Valts pārlaida mums skatienu, -ļausim viņam iet?

Mēs ar Lanū reizē pamājām, un Kronbergs pasmīnēja.- Redzi, cik augstsirdīgus ļaudis tev uzdots novērot. Liec to aiz auss un nemēģini stāstīt pekstiņus.

Nosauc automašīnas marku un numuru. Tās, ar kuru jūs atveda.Klaidonis pārbijās.- Nezinu, kungs. Dievs ir mans liecinieks! Tik daudzus gadus neesmu ne par ko interesējies…

Atrast ēdamo, naktsmītni vai izdiedelēt kādu grasi vīnam - visa tā dzīve. Bet mašīnas… Šī bija pirmāreize kopš… kad atkal tajā sēdēju! - Nelūgtā ciemiņa balss intonācija liecināja, ka viņš nemelo. Viss,sākot ar derdzīgo ārieni un beidzot ar bezpersonisko sejas izteiksmi, apstiprināja, ka šis cilvēksnoslīdējis gandrīz līdz dzīvnieka līmenim.

- Kā tevi sauc?- Nezinu. Neatceros. Pārējie dēvē mani par Kotleti.- Dīvains vārds, šaubos vai to tev devuši vecāki. Kāpēc tevi tā sauc?- Reiz, kad vairākas dienas nevarējām sadabūt neko ēdamu, man izdevās nospert veselu paplāti ar

kotletēm. Pa kāda restorāna virtuves durvīm. No tā laika…- Bet Sebastjans? Vai tas ir viņa īstais vārds?- Nē. Bet draugs vienmēr bijis tāds savāds. Pie mums zem tilta mitinās kāds zinātnieks. Gudrs,

ka bail. Kad Sebastjans iemeta viņa cepurē savu pēdējo naudu, šis arī izdomāja to vārdu. Tā saukuši kādu

svēto.- Parādi naudu! - piepeši no savas vietas skarbi uzsauca Lanū, un skrandainis sarāvās.- Kādu? - piesmakusī balss ieskanējās agresīvi, liecinot, ka nožēlojamais radījums gatavs

aizstāvēt savu īpašumu pat tik nelabvēlīgā situācijā kā šī.- Pats zini. To, kuru tev iedeva darba devējs. Rokasnaudu. Nebaidies, neatņemšu. Gribu tikai

aplūkot.Solījuma nomierināts, klaidonis izvilka banknoti no kabatas, kas brīnumainā kārtā bija saglabājusies

kankaros, un pastiepa komisāram. Uzmanīgi saņēmis aiz stūrīša, Žans to appētīja no abām pusēm. Nolicisuz galda, izņēma kabatas portfeli un, sameklējis citu tādu pašu, pasniedza Kotletei.

- Es to pievākšu. Vietā ņem šo. Vērtība tā pati. Ja netici, vari pārbaudīt. Vai esi apmierināts?Skrandainis neticīgi aplūkoja jauno naudas zīmi un pamājis iebāza kabatā.- Esmu, kungs. Paldies, kungs.- Bet tagad apraksti cilvēku, kas jūs nolīga. No galvas līdz papēžiem, neaizmirstot ne mazāko

īpatnību, - Valts no jauna pārņēma sarunas grožus savās rokās.Kotlete paraustīja plecus.- Man tā atmiņa, kungs, caura kā siets. Nekas neturas iekšā, - trulais skatiens liecināja, ka tā

varētu būt.- Tomēr pacenties.Gluži kā bērns, kuram uzdots pārāk sarežģīts uzdevums, skrandainis iebāza netīro rādītājpirkstu

mutē. Mirkli domājis, izvilka, kritiski aplūkoja, nokoda melno nagu un, izspļāvis uz paklāja, teica:- Viņš bija vidēja auguma. Kā es. Rudiem matiem. Ģērbies… nu kā jau ģērbjas - žaketē, biksēs,

kurpēs.Bezcerīgi nošūpojis galvu, Kronbergs pavērās komisārā.- Varbūt tev kas piebilstams, Zan?Lanū palocīja galvu un vaicāja:- Vai nepamanīji šā cilvēka runā kādu īpatnību? Varbūt viņš šļupstēja? Akcentu?- Akcentu? Nē. Šļupstēt arī nešļupstēja, tikai vārdus gan izrunāja tā… mīksti. Tie vēlās viņam no

mutes.- Hm. Bet kad viņš sniedza vai skaitīja naudu, tev nekas neiekrita acīs? Kustības vai kas cits?- Nē. Pag! - Piepeši skrandainis it kā pastiepās garāks, Kotlete laikam bija izslējies pilnā

augumā. - Divi labās rokas pirksti viņam nelocījās. Lai ko viņš darīja, tie visu laiku bija savilkti… Patstūrējot.

Lanū pasmaidīja, un, atbildot viņam, Kronbergs palocīja galvu.

X nodala PLANS

Tagad izzuda pēdējās šaubas - Kravcovs nevis gāja mūsu pavadā, bet - gluži otrādi — izsekoja mūs.Lai tiktu līdz jakobīņu slēptuvei, acīmredzot iegūtās informācijas viņam joprojām bija par maz, jo tikai tāvarēja izskaidrot šo interesi par dokumentiem. Bet tad man iešāvās prātā, ka izskaidrojums varētu būt cits- pārbaudīt, vai mēs patiesi esam izgājuši bagātību medībās. Un, ja tas apstiprinātos, atbilstoši rīkoties.Spriežot pēc sarauktajām pierēm, kaut ko tamlīdzīgu pārdomāja arī mani biedri. Kad klusums jau sākakļūt neomulīgs, Lanū piecēlās. Izņēmis no bāra lielu vīna glāzi, viņš piepildīja to ar konjaku. Pēc tamuzsprauda uz dakšiņas ceptas vistas gabalu un, visu nolicis uz paplātes, aiznesa istabas stūrī uz žurnālugaldiņu. Pamājis Kotletei, sacīja:

- Iestiprinies, bet mēs pa to laiku aprunāsimies. Tu, draugs, esi iekūlies pamatīgā ķezā, un mumsjāpadomā, kā tevi no tās izvilkt.

- Jūs taču nenodosiet mani policijai! - Varēja redzēt, ka no tā viņš baidās visvairāk.- Esmu policijas komisārs, un tu pats esi atnācis šurp, - Lanū pasmīnēja.Skrandaiņa blāvās acis iepletās.- Policijas komisārs! - tik tikko saklausāmais čuksts izklausījās kā mirēja pēdējā nopūta.- Bet nebaidies. Solījums joprojām ir spēkā - mēs atlaidīsim tevi. Diemžēl, to pašu nevar teikt

par cilvēku, kas atgādāja jūs ar Sebastiānu šurp. Ar tādu viegli slēgt darījumu, bet grūti tikt vaļā. Sēdi teun ēd!

Dīvainais viesis pārvietoja savu skrandu kaudzi uz istabas stūri un pārsteidzoši delikāti ķērās pievistas. Bet mēs sākām pārspriest situāciju. Balsi pieklusinājis, pirmais sāka Valts, turklāt tieši ar to, kobūtu teicis es:

- Kravcovam joprojām trūkst izsmeļošu norādījumu par slēptuves atrašanās vietu, citādi viņšnebūtu interesējies par papīriem. Žanam taisnība - mēs, pat nenojaušot to, atlidojām vienā lidmašīnā. Viņšne mirkli nav izlaidis mūs no redzesloka,

- Bet automobilis? - es jautāju. - Kā tik ātri tikt pie braucamā svešā pilsētā?Lanū paraustīja plecus.- Pārstāj spriest godīga pilsoņa kategorijās un redzēsi, ka tā nav problēma.- Ā, skaidrs, - man atlika tikai pamāt. - Tātad viņš joprojām domā, ka vienīgi Kloda vēstulēs ir

meklējams atrisinājums?- "Silts sveiciens barona de K. vēstulē!" — atgādināja Valts. - Nešaubos, viņš aptvēris, ka

vārdam "silts" šeit ir īpaša nozīme, un līdz ar to ir pārliecināts ka tajā iešifrēts precīzs norādījums.Loģiski, neko teikt. Tieši šis īsais teikums vainīgs pie tā, ka Kravcovs ieradās Rūdolfa Griezes mājā untagad dzen pēdas mums.

- Bet Kravcovs nav muļķis, un viņam jāsaprot, ka tikt pie vēstulēm nebūs viegli, - iestarpinājaLanū.

- Kā viņa vietā būtu rīkojies tu? - atjautāja Kronbergs.- Es? - Komisārs pakasīja pakausi un sarauca pieri.- Es… Noskaidrotu - kādi ir jūsu nodomi.- Kādā veidā? - gluži kā skolotājs, Valts ar jautājumiem centās ievirzīt sarunas biedra domas

īstajā gultnē.- Kādā veidā? Nu jā, tieši tā, kā rīkojās viņš. Atklājis, ka Francijā jūs sagaida kāds cilvēks, tas

ir - es, pirmām kārtām pacenstos uzzināt, kādas īsti ir mūsu attiecības. To viņš ari darīja māksliniekukafejnīcā un secināja, ka tā nav oficiāla sagaidīšana. Tātad - attiecības draudzīgas. Nākamais posms -

jāatklāj, vai esmu līdzzinātājs. Ja esmu, jūs noteikti iepazīstināsiet ar vēstulēm. Lai to izdarītu, patsvienkāršākais - nolīgt tādu kā Kotlete. Bet automašīnu var "aizņemties" uz katra stūra. Tieši tā vienmērrīkojies Hameleons. Interesanti, vai viņa ierašanās Francijā ir saistīta vienīgi ar Burbonu bagātībām.Varbūt arī ar Albuhara vizīti?

- Uzdod, lai pārbauda internetā, - ieteica mans draugs. - Ja pasūtījums…- Kā? - viņu pārtrauca Žans. - Mums nav zināms ne tas, kur un kā tiek ievadīts pasūtījums, nedz

arī atbilde. Tas var būt tiklab darba piedāvājumos, kā arī skaistuma konkursu ziņās. Un kur nu vēl - kādāformā tas izteikts vai šifrēts. Nē, Valt, tas nav iespējams. Adatu siena kaudzē vieglāk atrast, jo tad vismazzināms meklējamais. Es jau teicu - sakaru tehnikas attīstība ir pamatīgi sarežģījusi mūsu darbu. Uz šā fonaagrākā pēdu dzīšana liekas visīstākā bērnu spēlīte. Pasts, telefona sarunu noklausīšanās, izsekošana.Tagad noziedznieks mierīgi aiziet uz kafejnīcu, kas piedāvā internetā pakalpojumus, un ievada datorāvajadzīgo informāciju. Un vienīgi tas, kam tā domāta, zinās, kur meklēt, kā atšifrēt un kā rīkoties. Nekādupēdu! Nekādu pierādījumu! Taču ļaundarības mašīna ir iedarbināta! Protams, sīkāka mēroga nodarījumosviss joprojām pa vecam, bet teroristu pasūtījumu jomā - pat runāt negribas, - komisārs atmeta ar roku. -Tādējādi vienīgais rādītājs mūsu gadījumā ir laiks. Hameleons paradis ierasties vajadzīgajā vietā nedēļupirms terora akta. Pagaidām varam tikai minēt, vai viņš ir nolīgts. Tas, ka Albuhars būs klāt tieši pēcseptiņām dienām, it kā apstiprina versiju, ka ir. Taču Kravcova rīcība - gluži pretēji, ka nav. Koizvēlēties? Vai Albuhars var justies drošībā? Kā domājat jūs?

- Spriežot pēc tā, ka Hameleons-Kravcovs ieradās vienā lidmašīnā ar mums, manuprāt,Albuhars var neuztraukties, - atbildēja Kronbergs. - Tā būtu patiesi fantastiska sagadīšanās, ja mūsuizlidošanas laiks sakristu ar kādu cilvēku tumšajiem plāniem pret aizdomās turamu Peru magnātu. Un kurnu vēl mūsu izsekošana un pārējais… — viņš norādīja uz Kotleti, kurš, pieveicis vistu, patlabanapslacināja to ar konjaka malku. Viesa nemazgātā seja pauda augstāko svētlaimi.

- Valtam taisnība, - es piekritu. - Viņš dzen pēdas mums un Burbonu mantai. Bet, runājot parKotleti, vai nebūtu laiks ļaut viņam iet?

- Pagūsim, - Kronbergs papurināja galvu. - Nelaupīsim vīram prieku izbaudīt civilizācijaslabumus. Kas zina, kad nākamreiz viņš tiks pie kaut kā tāda. Turklāt es domāju, ka mums jāpacenšasmaksimāli izmantot radušos situāciju. Reizē tas ir arī pienākums, jo klaidonis noteikti ir apdraudēts.

- Apdraudēts? - Lanū sarauca uzacis. - Kāpēc?- Nav šaubu, ka Hameleons patlaban ir kaut kur tuvumā, vai ne? Viņam taču jāzina — cik ticamu

informāciju piegādās abi klaidoņi. Tas nozīmē, ka Kotletes iekrišana viņam nav noslēpums. Kravcovs jaubūs nopratinājis Sebastjanu un zina par papīriem. Atcerieties, tos ieraudzījis, Kotlete nekavējoties skrējapavēstīt draugam prieka vēsti. Tādējādi tagad šis VDK izdzimtenis var mierīgi doties projām. Betatcerēsimies, ka, tāpat kā jebkurā citā gadījumā, arī šoreiz viņš pirmām kārtām centies neatklāt savupersonību. Kam citam būtu vajadzīga tā spilgti rudā parūka, par kuru runāja mūsu paplukušais draugs. Kāgan citādi saglabāt inkognito, ja, sagūstījuši Kotleti, mēs centīsimies izspiest no viņa patiesību? Tikpagrimušus cilvēkus viņš noteikti izvēlas ar nolūku, lai tie nespētu aprakstīt viņu pašu. Taču kuram gan paspēkam aptvert otra saprāta un atmiņas dziļumus? Un kāda būs Kravcova reakcija, ieraugot, ka viņaskrandainis parādās sveiks un vesels? VDK darbības pamatā vienmēr bijis aizdomīgums. Ja nuHameleonam ienāk prātā, ka esam Kotleti savervējuši? Par to varētu pasmieties, ja trīsdesmito gadurealitāte Krievijā nebūtu apstiprinājusi neskaitāmus līdzīgus secinājumus. Ja, neizdibinot patiesību,vienīgi uz aizdomu pamata varēja nošaut savējos, kālab taupīt svešas valsts klaidoņus? Tāpēc navnekādas garantijas, - Kravcovs var nolaist mūsu viesi no kājām. Kopā ar svēto Sebastjanu.

- M… jā, - Lanū domīgi pamāja, - kaut kas tāds patiešām varētu notikt. Bet nevar taču lūgt, lai šisskrandainis pārvācas uz dzīvi pie manis.

- Tev tas nemaz nav jādara. Laid viņu vaļā.- Paraugies logā! — sapratis drauga nodomu, es iebrēcos. — Vismaz mani tādā negaisā neviens

nepiespiedīs iet laukā! Vai tādā laikā ir reāli kādu izsekot? Un kur nu - pasargāt no briesmām, kasapdraud no attāluma. Cik tālu sniedzas snaipera šāviens! Ja Kravcovs mūs pamanīs, un tas ir kā āmenbaznīcā, viņš uzreiz apjēgs, ka ir atmaskots. Bet tas nu galīgi nav mūsu interesēs. Šādā laikā kārtīgssaimnieks suni nedzen laukā…

Kā apstiprinājums maniem vārdiem nodārdēja baismīgs pērkona grāviens.- Nebauro! - Valts mani dusmīgi apsauca un pameta uz istabas stūri neuzkrītošu skatienu. Taču

Kotlete, iegrimis konjaka un vistas izraisītajā labsajūtā, neko nemanīja. Dumji smaidīdams, viņš bijapilnīgi atslēdzies no ārpasaules.

- Nu labi, es viņu atlaidīšu, - Lanū teica. - Bet tālāk? Robertam taisnība - tādos laika apstākļosvieglāk sevi atklāt, nekā kādu izsekot. Mana mašīna ir garāžā, bet Hameleona rīcībā — visi četri riteņi.Varbūt iet kājām?

- Padomā, gan jau ir kāda izeja.- Likties gultā, - es ieteicu, bet Valts pat necentās atbildēt.- Ja izdotos nofiksēt, kur šis paliek, mēs varētu mainīties lomām. Turklāt ari tu nevari

simtprocentīgi droši apgalvot, ka viņa vienīgais mērķis ir bagātību slēptuve, vai ne? Varbūt tiešāmKravcovs grib nogāzt vienā reizē divus zaķus? - Kronbergs izmeta. - Arī Albuharu…

Pēdējā piezīme lika komisāram padomāt. To viņš darīja lēnām, ik pēc noteiktiem starplaikiemiemalkojot no savas glāzes. Kad pauze beidzot kļuva neizturama, es sapratu, ka atbilde rokā. Tā ariizrādījās.

- Kaimiņš. Būs jārāpjas pāri žogam. Ja to spēja Kotlete, tad mēs - katrā ziņā. Aizņemšosautomašīnu. Izbrauksim pa kaimiņa vārtiem, un Hameleonam aizdomas neradīsies. Cerams, neradīsies…vienam būs jāpaliek un pēc mana zvana jāizlaiž neaicinātais ciemiņš. Kurš no jums uzņemsies šopienākumu?

- Par to šaubu nav, - Kronbergs paraustīja plecus. - Viņš jau pieteicās.- Labi. Es iešu piezvanīt, bet tu gatavojies. Katram gadījumam paķer līdzi ieroci.- Palika mājās. Tev lieka nav?Lanū papurināja galvu un paņēma konjaka pudeli.- Iztiksim ar vienu.Iedams garām skrandainim, viņš no jauna piepildīja tā ietilpīgo glāzi un, saņēmis gurdu, atsvešinātu

smaidu, nozuda durvīs.Šī bija tā reize, kad mani ne ar kādiem līdzekļiem nevarētu piespiest pamest pajumti. Ārā valdīja

piķa melna tumsa. Pērkons vairs nedārdēja tūlīt pēc zibens uzliesmojuma, tātad negaiss bija aizvirzījiestālāk. Taču lietus gāza kā ar spaiņiem, saceļot mežonīgu skaņu jūkli, kurā ar grūtībām varēja izšķirt trīsgalvenās - šalkoņu, bungošanu un šļakstus. Jāatzīstas, es gandrīz vai cerēju, ka komisāra iecere neizdosies- tik baismīga šķita stihijas trakošana, taču atgriezies Lanū pamāja Valtam.

- Ejam! Es visu nokārtoju. Priekšnamā uzvilksim kaut ko ūdens necaurlaidīgu. Bet tev, Robert, esparādīšu, kur atrodas tālrunis.

Lai ciemiņš nesēdētu dīkā, Žans apveltīja to ar vēl vienu vistas gabalu un pēc tam ieveda manikabinetā. Lielā, mājīgā, pilnā ar grāmatām.

- Lūk, tur uz rakstāmgalda. Domāju, ka būtu prātīgāk, ja tu tomēr pārvāktos tam tuvāk. Tādā vētrāzvanu var nesadzirdēt. Savāc dokumentus, pudeles, Kotleti un iekārtojies šeit. Grāmatplauktos noteiktiatradīsi kaut ko interesantu. Bet mums, Valt, laiks doties ārā. Pārbaudīsim, vai negaiss ir tik briesmīgs,vai arī tā ārdīšanās ir tikai tāda tukša skaņa.

Paklausot ieteikumam, es vispirms savācu papīrus, bet pēc tam pārvietoju uz kabinetu dzērienu unuzkodas. Visgrūtāk to izdarīt bija ar Kotleti. Muļķīgi smaidīdams, viņš it kā klausījās manos vārdos, tačupat nedomāja kustēties. Laikam vieta istabas kaktā tam šķita augstākās svētlaimes templis, un to atstātskrandainim nenāca ne prātā. Beigu beigās mana pacietība bija galā. Savācis paplāti ar viņa pusapēsto

vistas stilbu, pudeli un glāzi, devos uz durvīm. Un tad notika brīnums. Skrandainis, it kā dabūjis dūrienudibenā, acumirklī bija kājās un, gluži kā pavadā, sekoja man pa pēdām. Nudien, kā ēzelis burkānam. Parlaimi, viņam laiku kavēt nevajadzēja, jo, tiklīdz biju atradis vietu un parocīgi novietojis visu svētlaimeinepieciešamo, viņš tūdaļ iegrima agrākajā atsvešinātības stāvoklī. Laiks ritēja, bet Lanū joprojāmnezvanīja. Pēkšņi manas apkārt klīstošās acis apstājās pie pamatīga folianta. Citu grāmatu vidū tas izcēlāsne vien ar apjomu, bet arī ar zeltītajiem rotājumiem. Ģeogrāfijas atlants - man izdevās saburtot rotājumumudžeklī. Ar grūtībām izdabūjis atlantu no plaukta, redzēju, ka tas ir Franču ģeogrāfijas biedrībaspirmskara izdevums. Loti precīzās kartes citu no citas atdalīja zīdpapīra ielīmes. Patlaban, protams, visasmanas domas saistījās ar Franciju. Vispirms sameklēju atsevišķu Fuā apvidus daļu sīku attēlojumu.Diemžēl burtiņi bija tik mikroskopiski, ka bez optikas palīdzības izlasīt rakstīto praktiski nebijaiespējams. Pārlaidis acis kabinetam, piepeši ieraudzīju citā plauktā apzeltītu lupu. Tā bija liela, turklātsalokāma, neapšaubāmi agrāko laiku darinājums. Jau gribēju turpināt pētījumus, kad piepeši iezvanījāstālrunis.

- Robert, - klausulē atskanēja Lanū balss, — vari laist Kotleti vaļā.- Viņš neies, - es atbildēju.- Kā tā?- Izskatās, ka viņam te iepaticies. - Nedaudz pieklusinājis balsi, es pastāstīju, ar kādu paņēmienu

man izdevās nepievilcīgo viesi pārvilināt no viesistabas uz kabinetu.- Viņš ies. Piedraudi, ka tūlīt izsauksi policiju, un redzēsi - teciņus aizskries. Kompensācijai

iedod līdzi pudeli. Līdz vārtiņiem vari nepavadīt - tie ir vajā.- Kur jūs atrodaties?- Metrus simts no tevis. Uz ielas stūra. Zvanu pa mobilo. Kādu puskvartālu tālāk stāv aizdomīga

automašīna. Neizlaiž no acīm manus vārtiņus. Ļauj, lai Kotlete iet, bet gan jau ar pārējo mēs tiksim galā.- Labi. Kā negaiss? Tikai tukša skaņa?- Iznāc ārā un paskaties, - skanēja atbilde, un pīkstieni liecināja, ka saruna beigusies.Skrandainis ari šoreiz uzvedās uz mata kā iepriekš - vēlīgi klausījās, bet nereaģēja. Un tikai tad, kad,

draudoši pacēlis klausuli, apsolīju, ka pēc piecām minūtēm būs klāt policija, viņš it kā atguva saprātu unnegribīgi pieslējās kājās. Pēc tam, mani ļoti pārsteigdams, pieklājīgi pateicās par cienastu un radītajāmneērtībām. Pēkšņi viesa blāvais skatiens apstājās pie kaut kā man aiz muguras. Nezinu, kasneizteiksmīgajā skatienā atainojās vairāk — bailes vai pārsteigums, bet - es neizturēju un apsviedos.Nākamajā mirkli, saņēmis apdullinošu triecienu pa galvu, noraudzījos dzirksteļu spietā, kas aizšāvās garacīm, un, nepaguvis pat ievaidēties, iegāzos melnā bezsamaņas bezdibeni.

XI nodala VIENTIESĪBAS SEKAS

- Robert! - Kaut kur necaurredzamā tumsā atskanēja balss, taču es nebiju spējīgs ne atbildēt, nepakustēties. Turklāt tā šķita vienlīdz nereāla kā es pats un likās nākam nevis no cilvēka mutes, bet noVisuma dzīlēm. Kas tas par vārdu, kuru minēja? Roberts? Brīdi es bezjēdzīgi pūlējos izprast, kas notiek,un piepeši, it kā kāds būtu nospiedis slēdzi, plakstiņos iesitās gaisma. Reizē ar to atgriezās arī atmiņa. Šībalss bija saukusi vārdā mani. Bet acis, neraugoties uz piepūli, joprojām nevērās vaļā. Pēkšņi es viscaurnosvīdu no domas - esmu akls! Taču, tūdaļ pat nomierinājos. Ja jau spēju cauri plakstiņiem saskatītgaismu, acis ir veselas!

- Robert! - atskanēja atkārtots sauciens, un šoreiz es pazinu arī balsi - Valts Kronbergs.Gribēju atbildēt, taču no lūpām nolidoja tikai nopūta. Tomēr tās izrādījās pietiekami, lai draugs mani

sadzirdētu.- Paldies Dievam! Dzīvs! Robim pauris kā no akmens, vai neteicu? Pudele izšķīdusi, bet šis

joprojām apaļš un vesels. Tikai apdullināts, Zan. Pēc stundas, varu derēt, būs uz pekām. Zāles navvajadzīgas. Tikai miers. Nabadziņš iztiks bez tām, jo nolijis ar dziedinošo balzamu no galvas līdz kājām.

Nākamā savas spējas atguva oža. Piepeši degunā iesitās ass un riebīgs, patiesi šķebinošs konjakasmārds.

Nekad agrāk tas nebija licies tik nepanesams, un es beidzot sapratu, ko draugs bija domājis ardziedinošo balzamu. Bet balsis joprojām skanēja kā no tālienes, acīmredzot dzirde pilnā mērā vēl nebijaatjaunojusies. Tāpat kā redze. Nezinu cik prāvs brīdis pagāja, bet piepeši abas šīs maņas atguvu reizē.Acis pašas no sevis atvērās un mute jautāja:

- Kas noticis?Izrādījās, ka guļu uz tā paša dīvāniņa kabineta stūrī, uz kura pirms tam bija sēdējis Kotlete. Līdzās,

noliekušies pār mani, stāvēja Lanū un Valts.- Kas noticis? - es atkārtoju un pēkšņi sajutu, cik briesmīgi sāp galva. Pacēlis roku, sataustīju

kaut ko aukstu un mitru. - Kas tas?- Dvielis, - Kronbergs atbildēja. - Guli rāmi. Vai slikta dūša nav?- Nē. Tikai galva sāp. Kas…- Mēs atradām tevi uz grīdas. Bezsamaņā. Varbūt tu spēj atcerēties - kas notika?Mēģināju sasprindzināt atmiņu, taču neko citu kā triecienu un zvaigžņu spietu atminēties nevarēju.

Turklāt no piepūles sāka reibt galva. Redzēdams, ka tas man nenāk par labu, Valts viegli pieskārās piemana pleca.

- Pagaidām centies mazāk runāt un domāt. Gan viss pats no sevis nostāsies savās vietās. Kotleteaizgāja?

- Nezinu…Un tad es atminējos klaidoņa skatienu, ar kādu tas lūkojās pāri manam plecam - pārsteiguma un baiļu

pilnu. Brīdi prātoju - ko īsti viņš bija ieraudzījis? Un tad, itin kā no malas redzēju sevi apsviežamies…Gandrīz reizē ar šo kustību sekoja trieciens un… tumsa.

- Valt! - es pasaucu, un draugs acumirklī bija klāt.- Paskaties rakstāmgalda augšējā atvilktnē! Kloda papīri… Vai tie tur ir?Lanū, kas patlaban sēdēja pie galda, pavilka niķelēto rokturi un pieliecies ieskatījās atvilktnes

dziļumā. Kad viņš izslējās, sejā bija iesities pelēcīgums.- Nav! Papīri ir pazuduši! - tas drīzāk izskanēja kā čuksts sev, nevis kā atbilde mums.Līdz ar to viss tiešām nostājās savās vietās.

- Klaidonis… Kotlete ar skatienu izprovocēja mani atskatīties un ar konjaka pudeli iebelza pagalvu. Cita neviena tur nebija. Tūlīt pēc jūsu zvana.

- Lanū ar Kronbergu saskatījās.- Bet mēs domājām, ka tu viņu jau biji izlaidis. Liekas… - francūzis sacīja, un, piekrītoši

palocījis galvu, mans draugs pabeidza viņa vietā:- Esam pamatīgi izgāzušies. Kravcovs mūs apvedis ap stūri kā bērnus. M… jā. Ko darīsim?- Rakstīsim memuārus! - Žans izvilka no rakstāmgalda papīra lapas un sadabūja pildspalvu. -

Sēdies manā vietā un sāc! - Nekas balsī neliecināja, ka viņš jokotu. - Kad Roberts būs atguvies, viņšdarīs tāpat.

Apmainījies ar komisāru vietām, Valts pievilka sev klāt tīru lapu un paņēma rakstāmo. Viņampaskaidrojumi bija lieki, un pat savās galvassāpēs es spēju vienīgi pabrīnīties, cik labi viņi saprot viensotru. Tikai tad, kad Kronbergs izmeta: - Sākšu ar Kloda vēstulēm, - es aptvēru, par kādiem memuāriem irruna. Lanū nenoliedzami bija taisnība - kamēr vēl nebija izkritušas no prāta dokumentos, kuri tagadatradās mūsu pretinieka rokās, pieminētās detaļas, vajadzēja visu iespējamo izlikt uz papīra.

Mazpamazām man kļuva labāk. Žans ik pa brīdim samitrināja dvieli, un galvassāpes sāka atkāpties.Droši vien pārmaiņas atspoguļojās manā sejā, jo, apsēdies uz dīvāna maliņas, francūzis jautāja:

- Kā tu domā, vai Kotlete… varbūt pie mums vizītē bija ieradies pats Hameleons?- Nezinu, - joprojām vārgā balsī atteicu. — Maz ticams. Kāpēc gan šim būtu jāstāsta pašam par

savu defektu? Par pirkstiem? Visdrīzāk skrandainis nolēma tikt pie prēmijas. Viņš redzēja, kur ieliekupapīrus, un, zinādams, ka tieši tie ir svarīgi darba devējam, izprātoja, ka, nododot tos Krav- covam,izspiestu krietni vairāk.

Lanū papurināja galvu.- Varmācība nav klaidoņu dabā. Tādiem ir savi eksistences noteikumi - izgāztuves, diedelēšana,

un tā tālāk. Pēc pieredzes zinu, ka vienīgais vardarbības veids viņu starpā ir kautiņš dzērumā. Pat nekautiņš - izplūkšanās. Kopumā tā ir miermīlīga, neuzbāzīga tauta, kas dzīvo, kā pašiem tīk. Visdrīzākmums darīšana ar līdzzinātāju. Kā citādi Hameleons tik īsā laika sprīdī būtu paguvis tikt pieautomašīnas? Bet par to, ka tā viņam ir, šaubu nav. Iepriekš teikto vari neņemt vērā - tā nav zagta.

- Bet līdzzinātājs nekādā ziņā nebūtu ieminējies par pirkstiem, - es iebildu, un Lanū domīgipamāja.

- Tā jau tas ir…- Ziniet, - Kronbergs piepeši grozāmajā krēslā apsviedās uz mūsu pusi, - tās ir tikai ilūzijas.

Vīzijas, ko savērpis šis cilvēks. Patoloģisks viltus, kas kļuvis par viņa otro dabu.- Tu raksti, - Lanū atbildēja. - Nav ko noklausīties citu sarunas.- Pagūšu. Man ienāca prātā, ka varbūt pat pirkstu defekts ir inscenējums ar mērķi - jaukt galvu.- Bet uzņēmums, kas izdarīts pie "Alfas"? Viņš neesot zinājis, ka to kāds fotografē, - es sacīju. -

Pirksti tur…- Pirksti, tāpat kā bārda vai žokejcepure, funkcionē noteiktā laikā un vietā. Darbā - tā, uz ielas -

tā, bet citā vietā — šitā, - Kronbergs atmeta ar roku. - Nekur nevari būt pārliecināts, ka tas, ko redzi, irviņa patiesā āriene. Starp citu - VDK lietā, Kravcova lietā ielīmētā fotogrāfija nepavisam neatbildacilvēka izskatam pieminētajā uzņēmumā. Diezin vai pat izcilam fizionomistam izdotos atklāt kaut mazākolīdzību. Tāpēc jau es to nepaņēmu līdzi. Izskatās, ka mums nav nekādu izredžu noskaidrot par šo cilvēkukaut ko būtisku, vienīgi… - Valts apklusa un ar ciešu skatienu sāka blenzt kaut kur tālumā.

- Vienīgi? - Lanū nepacietīgi atgādināja.- Tas jānotver nozieguma vietā.- Kādā veidā?- Kaut vai upurējot to pašu Albuharu.- Tu esi jucis! - komisārs sašutis atmeta ar roku.

- Un vispār - kā tāda doma tev varēja ienākt prātā!Kronbergs skali iesmējās.- Neuztraucies. Es domāju — šķietami upurējot. Spriežot pēc tā, cik enerģiski Kravcovs meties

Kloda dokumentu medībās, pasūtījumu likvidēt Peru magnātu neviens nav izteicis. Bet neņem maninopietni. Šis cilvēks tiešām panācis, ko gribējis, — galva iet riņķī, iedomājoties par viņa izskatu vien.Labāk iešu rakstīt tālāk.

- Tev nekur nav jāiet, pietiks, ja apgriezīsies, - Lanū pasmaidīja, ieskatījās man sejā un jautāja:- Kā jūties?- Gandrīz normāli, — es paslējos uz elkoņa, bet tūdaļ pat atkritu guļus - atkal sāka reibt galva.- Nesteidzies, katrai lietai savs laiks, gan vēl pagūsi izskraidīties.- Žan, bet kā gāja jums? Kotleti redzējāt? Un kā ar aizdomīgo automašīnu?- Nekā negāja. Gaidījām, gaidījām, bet klaidonis nerādījās, un es vēlreiz tev piezvanīju. Tas, ka

atbildes nebija, mūs satrauca, un, atmetuši savus plānus, braucām mājās. Ļaunākās aizdomas, paldiesdievam, neapstiprinājās, bet, redzot tevi nekustīgi guļam uz paklāja, gandrīz vai nodomājām ļaunāko. Jā,Hameleons mūs apspēlējis kā pēc notīm, nākas to atzīt. Es domāju, ka mums jāturpina iesāktais - jābraucuz Fuā. Tur jau redzēsim, kas un kā. Jūs apgalvojāt, ka viena priekšrocība mums ir - Rododendru ieleja.Es nedomāju, ka Kravcovs centīsies savākt vienkop abus testamentus - tas būtu ne tikai sarežģīti, betviqam pat bīstami. Visdrīzāk - nepilnīgo tekstu viņš mēģinās aizpildīt pats.

- Bet Albuhars? - Valts pāri plecam atgādināja.- Ar viņu lai tiek galā citi. Neesmu jau vienīgais uz pasaules, turklāt pats teici - visticamāk, ka

viņam nekas nedraud.- Teorētiski… Kravcova rīcība ir neprognozējama, - Valts atkal ar visu krēslu pagriezās pret

mums. - Mēs esam sastapušies ar līdzvērtīgu pretinieku, draugi. Gudru un nežēlīgu. Varbūt izmeklēšanāesam pārāki, taču plānošanā - diezin vai. Un es nebrīnītos, ja šis nožēlojamais Kotlete patiesībā izrādītospats bijušais VDK pulkvedis. Smalka stratēģija. Un izpildījums! Par psihologa dotībām pat nav vērtsrunāt! Iespējams, arī tās ir tīši palaistas baumas, ka Hameleons saviem mērķiem algo pagrimušuscilvēkus. Padibenes. Varu droši teikt - uz mani tas iedarbojās. Viņš izskaitļoja visu pat mūsu turpmākorīcibu pēc tam, kad būsim saņēmuši ciet novērotāju. Būsim reālisti. Ari tas bijis viņa izplānots, nevismans nopelns. Ēsma! Protams, ka mums radīsies, un ari radās doma atlaist skrandaini, lai iekārtos astēpašam Kravcovam. Turklāt viņš, mēsls tāds, zināja ka mums mīkstas sirdis, ka nemēģināsim nodotklaidoni varas iestādēm! Tāpat ari to - kāds kļūs spēku samērs mājā un kāds - ārpus tās, kad dosimiesviņa medībās. Jā, tas viss liek domāt, ka šeit varbūt pabijis nevis īsts klaidonis, nevis līdzdalībnieks, betpats Hameleons. Ko darīsim? Manuprāt, to, ko ieteica Žans — brauksim uz Fuā. Pacentīsimies notvert.viņu tur. Diemžēl nākas atzīt, ka mūsu turpmāko rīcību Kravcovam nebūs grūti izskaitļot, bet citu iespēju,kā tikt viņam klāt, es neredzu. Uz bagātībām ved viena taka, un tā aizsākas Rododendru ielejā. Un, kaszina, varbūt kaut kur tajā mums izdosies uzlikt rokudzelžus šim cilvēkam.

Aiz loga joprojām trakoja negaiss. Lietus gan šķita nedaudz pierimis, toties spēcīgais vējš bijaizvērties īstā viesuļvētrā. Tā kauca gar pakšķiem, gaudoja skurstenī, koki dārzā krakšķēja un brakšķēja,bet jumta skārds dunēja kā milzu bungas. Pāri visam klājās melna, necaurredzama nakts, kas uzjundījadvēselē neizprotamas bailes. Ja jau pilsētā šī ārdīšanās bija tik baiga, varēju iedomāties, kāda tā būtukalnos. Un tieši uz turieni veda mūsu ceļš.

- Jautājums - vai Roberts būs spējīgs izturēt tik tālu braucienu? - pēkšņi ierunājās Lanū. -Protams, mēs varētu braukt ar vilcienu. Tas būtu ātrāk, taču ierobežotu mūsu rīcības brīvību. Es dodupriekšroku automobilim, bet jūs?

- Pagaidīsim līdz rītam, - Valts atbildēja. - Mana drauga galvaskauss ne jau pirmo reizi ticispakļauts cietības un triecienizturības pārbaudei. No pieredzes zinu, ka nekādas kaitīgas sekas šāda veidaeksperimenti viņā nav izraisījuši. Bet par to jāpārliecinās. Ja rīt viņš jutīsies labi, brauksim ar mašīnu.

- Bet — ja ne?- Nāksies pagaidīt un izsaukt ārstu. Bet vilciens mums tiešām nav piemērots. Būtu labi, ja tu

sazinātos ar vietējo policiju - lai pastiprina apsardzi Kambrona ielā. Hameleonam-Kravcovam var ienāktprātā tur iegriezties.

- Labi, - Lanū pamāja. - Tevi, Robert, prātīgāk būtu atstāt tepat. Iedošu tikai segu. Ja ko ievajagas,pieklauvē pie sienas - būšu otrā pusē. Bet tu, Valt, nāc man līdzi. Pag, es savākšu lauskas, bet tu paķerlīdzi savu sacerējumu.

Palicis viens, nodzēsu naktslampiņu, cerēdams, ka tumsā ātrāk uznāks miegs. Taču galva, gluži kāsmeldzošs zobs, nejāva iemigt. Vētra, lai gan ieaijāja, tomēr arī traucēja, jo uzjundīja iztēli. Bet tā likaatkārtoti izdzīvot daždažādas literatūrā aprakstītas kataklizmas gan jūrā, gan uz sauszemes. Un, kaut arīkopumā Žana Lanū māja bija iekārtota visai omulīgi, pēdējie notikumi tomēr neļāva justies atbilstoši.Man pat šķita, ka tajā joprojām kāds slēpjas. Aizkaru trūkums nebija patīkams, jo platais logs šķita kāradīts, lai ļauna acs netraucēti varētu ieskatīties telpā. Beigu beigās glābējs miegs tomēr pārmāca rūpju,sāpju un bažu izraisīto nervozitāti, un es, gluži nemanot, atslēdzos no ārpasaules.

Rīts atausa skaidrs un vēss - to es jutu pat cauri segai. Negaiss bija norimis, un spoži spīdēja saule.Acīmredzot vakardienas vētra bija aizdzinusi pēdējās vasaras paliekas, ļaujot rudenim stāties pie savupienākumu pildīšanas. Galva nesāpēja un bija tik skaidra kā gaiši zilās debesis. Jutos svaigs un atpūties.Vienīgi pieceļoties kaut kur tālu tālu - smadzeņu pašos dziļumos - kā neskaidras atmiņas jautās triecienasekas. Aiz sienas skanēja balsis, un es devos to virzienā. Mana ierašanās izraisīja abos biedros nedalītusajūsmu.

- Tāds pauris tik tiešām ir Dieva dāvana! - Lanū sasita rokas. - Apskaužams!- Ko es teicu - ar to var betonā naglas dzīt, - Valts piebalsoja. Veselīgais izskats liecina, ka viņš

tūlīt pieprasīs brokastis.- Bez šaubām, - es pamāju. - Vai ir kas jauns?- Nekas, izņemot šo, — komisārs parādīja sīku, mēteļa pogai līdzīgu aparātiņu, kas gulēja galda

vidū.- Kas tas ir? - Pieliecies tuvāk, saskatīju pat kaut ko līdzīgu caurumiņiem diegam. Taču šaubu

nebija, ka tā nav poga.- Noklausīšanās ierīce. Ar magnētisko piesūcekni. Atradās galda lampā. Droši vien mūsu

viesis, kamēr tu gulēji nemaņā, to tur noslēpis. Skaidrs, ka nekāds klaidonis šis Kotlete nav. Tie ar šādāmierīcēm nestrādā, - atbildēja Valts.

- Vai…- Nebaidies. Viņš dzirdēs tikai to, ko gribēsim mēs. Un kad gribēsim. Taču šī mantiņa liek domāt,

ka Kravcovs nebūt negrasās pa galvu, pa kaklu mesties uz Fuā. Šis secinājums vismaz vienam no mumsizklausās drūmi - Kronbergs pamāja uz sadugušā komisāra pusi.

- Kāpēc?- Tāpēc, ka Parīzē Hameleons var kavēties vienīgi… Albuhara dēļ. Bet tas nozīmē, ka

slepkavības pasūtījums tomēr bijis…

XII nodaļa UZ FUĀ Valta vārdi sašķobīja mūsu nākotnes nodomus. Bet tad es atcerējos, ko pats Lanū bija teicis šajā

sakarībā — "lai ar viņu tiek galā citi". Protams, ne mirkli nevilcinādamies, es viņam to atgādināju.Komisārs pakratīja galvu.

- Tu piemirsi nobeigumu - "ja Albuharam nekas nedraud". Tādi bija mūsu apsvērumi pirmspēdējiem notikumiem. Diemžēl tagad nāksies tos pārvērtēt. Kravcovam noteikti zināms, kas es esmu.

- Par to vari nešaubīties, - Valts pamāja. - Pilnīgi iespējams, ka mikrofons paredzēts, nevis lainoklausītos mūsu sarunas, bet gan tavas - par drošības pasākumiem AJbuhara vizītes laikā. Lampa atrodasturpat līdzās tālrunim… Tas it kā apstiprina secinājumu, ka Hameleons gatavojas Peru multimiljonāraslepkavībai.

- It kā? - es pārjautāju, un draugs paraustīja plecus.- Izdarot kategorisku slēdzienu, mēs varam pieļaut kārtējo kļūdu.- Nesapratu?Kronbergs izvilka cigaretes un atlaidās atzveltnī.- Ja nekļūdos, es to jau teicu agrāk - šis cilvēks nav prognozējams. Gudrs psihologs un smalks

aprēķinātājs, kas pats nepakļaujas ierastajam. Tu zini, Robert, manu metodi - pamēģināsim iztēloties seviviņa vietā. Kādā nolūkā tu riskētu uzstādīt noklausīšanās ierīci Interpola komisāra kabinetā?

Komisāra, kurš tieši nodarbojas ar terorisma apkarošanu valsti.Domīgi nobraucījis zodu, es atteicu:- Tu jau nesen to pats sacīji. Lai sekmīgi sagatavotos terora aktam, man ārkārtīgi noderētu ziņas

par policijas pret- pasākumiem. Tā kā Lanū rokās satek visi pavedieni… paskaidrojumi šķiet lieki.- Bet ja pasūtījums tomēr nav izsūtīts?- Nav? Māki gan tu jaukt galvu! Ne sliktāk par Kravcovu. Ja nav? Ja nav, tad, noklausoties

sarunas mājā, viņš varētu uzzināt gan par slēpni Pirenejos, gan par mūsu plāniem pret viņu. Ko darīsim,kur un kādus slazdus gatavojamies novietot, un tā joprojām. Katrā ziņā iegūt informāciju. Kā vienā, tā otrāgadījumā. Lai izsargātos no lamatām.

- Ir vēl trešais variants, - piepeši ierunājās Lanū, un Kronbergs atplauka smaidā.- Runā, Zan!- Šo noklausīšanās ierīci viņš ielicis, lai atraisītu sev rokas. Tiktu vaļā no mums. Pieņemsim, ka

slepkavības pasūtījumu Hameleons nav saņēmis, bet, zinādams par Albu- hara ierašanos, tīši izspēlējis šokārti ar mikrofonu, lai radītu ilūziju, ka terora akts tomēr notiks! Tūlīt uzpeld jautājums - ar kādu mērķi,vai ne? Lai aizkavētu mūs uz nedēlu Parīzē, draugi! Skaidrs, ka, zinot par gaidāmo slepkavību, mēs atliktubraucienu uz Fuā. Kāda velna pēc skriet uz turieni, ja Kravcovs paliek šeit? Un ja, turklāt, radusiesiespēja ne tikai novērst vardarbību, bet notvert ari izpildītāju? Tādējādi šis aparāts var nebūt domātsinformācijas iegūšanai, Robert, bet gan dezinformācijai. Viltus spēle. Ja varētu noskaidrot - ir vai navizsūtīts pasūtījums? Tas lautu rīkoties droši.

- Varbūt to izdarīt nemaz nav tik grūti, kā šķiet? -Valts izpūta gaisā vairākus dūmu aplīšus un virtuozi, kā cirka artists, uzdūra uz pirksta. — Kas cits

atliek, kā vien pārbaudīt?- Bet kā? - es paraustīju plecus, - Ja pat Interpolam tas nav pa spēkam, kur nu mums.- Bet pamēģināt taču varam. Ejam uz kabinetu! - Viņš paņēma pelnutrauku un mikrofoniņu un devās

uz durvīm.Mēs ar komisāru saskatījāmies un, paraustījuši plecus, sekojām. Kabinetā Valts apsēdās pie

rakstāmgalda, nolika savā priekšā lampu un noņēma matētā stikla abažūru. Lampa bija veca - sešdesmitogadu ražojums. Kā es to zināju? Gaužām vienkārši - manā atmiņā glabājās kāda franču filma par šo laiku.

Psiholoģiskais detektīvs, kura darbība lielākoties risinājās privātmājas istabā, kur uz galda stāvēja tiešitāda lampa kā šī. Tā viscaur bija no metāla, izņemot kupolu, Kronbergs pielipināja mikrofonu pie vienano trim stienīšiem, kas saturēja apli, uz kura balstījās abažūrs.

- Vai nekļūdos? Šķiet, te mēs šo mantiņu atradām? - draugs pavērās komisārā.- Jā. Tikai es joprojām nesaprotu, kā ar šāda daikta palīdzību var noteikt, vai slepkavības

pasūtījums ir izsūtīts?Valts uzlika kupolu savā vietā un ieslēdza gaismu.- Redzi? Tieši pēc šā plankuma mēs viņu pamanījām, vai ne? - viņš norādīja uz gaiši pulēto galda

virsmu, kur, nedaudz izplūdusi, rēgojās ierīces mestā ēna.- Nu un?Kronbergs atgāzās krēslā un pārlaida mums skatienu.- Kravcovs ir ārkārtīgi, gandrīz patoloģiski piesardzīgs, tas mums zināms. Šāda neuzmanība ir

viņam absolūti neraksturīga. Bet tas var nozīmēt vienu - mikrofons ar nolūku uzstādīts tā, lai pēc iespējasātrāk tiktu atklāts. Bet, ja tā ir, kādi secinājumi izriet?

Viņš atkal mūs uzlūkoja ar ciešu skatienu.- Tev taisnība, - pēc brīža atbildēja Lanū, - nekāda slepkavības pasūtījuma nav bijis! Visas šīs

izdarības ar noklausīšanos bijušas tikai dezinformācija. Hameleons gaida, ka, atraduši mikrofonu, mēsnolemsim palikt Parīzē, bet viņš pats netraucēti varēs doties uz Fuā. Šis rīks liks domāt, ka tiek gatavotaslepkavība. Tas mums bija jāatrod pirms aizbraukšanas. Nekavējoties. Šķietamā paviršība patiesībābijusi mērķtiecīga rīcība un apstiprina, ka baumas par terora aktu ir tikai "pīle".

- Pilnīgi pareizi. Zinādams, ka esi pienākuma cilvēks, kam pats galvenais ir cilvēka dzīvība, viņšizspēlēja šo kombināciju. Inscenēja savu interesi par Interpola plāniem, lai gan šajā reizē tie viņam bijavienaldzīgi. Tā nu varam secināt, ka viss darīts ar nolūku - aizkavēt mūs Parīzē.

- Tas nozīmē - mēs varam braukt? — es vaicāju, un abi mani biedri pamāja.Lanū pacēla miniatūro aparātiņu, pasvārstīja delnā un nolika atpakaļ. Sarauktā piere un

neizteiksmīgais skatiens liecināja, ka viņš kaut ko apsver. Kronbergs pameta uz viņa pusi acis un pēkšņitik skaļi iesmējās, ka es pat satrūkos.

- Kas tevi uzjautrina?- Analoģija.- Kas tā par analoģiju? - es nesapratu.- Varu derēt, ka mesjē komisārs padaban prāto, ko no šīs mantiņas varētu izspiest, - Draugs

norādīja uz mēteļa pogai līdzīgo mikrofonu. - Tieši to, ko nule darīju es.- Tad iepazīstini ar rezultātiem, - Lanū uzjautrināts pavērās Kronbergā.- Tie ir analogi, - skanēja atbilde, un tagad jau abi iesmējās reizē.- Tātad — nekādi?- Diemžēl, - Valts pamāja, - mums taču tas bija vienīgi jāatrod. Ja runa būtu par noklausīšanos,

varētu viņam kaut ko piedāvāt. Bet tā… - viņš noplātīja rokas un pārvietoja aparātu uz pelnutrauku, - kamcitam tas derīgs?

Žans paskatījās rokas pulkstenī un sacīja:- Hameleons-Kravcovs, pat ja tas būtu iespējams, handikapu mums nepiedāvātu, tāpēc nevajag

lieki kavēties. Ja Roberts neiebilst, dodamies ceļā. Iemetīšu tikai mašīnā šo to līdzņemamu, un varambraukt.

- Roberts neiebilst, - pataustījis prāvo punu, es atbildēju, un negaidot mani pārņēma sajūta, kapriekšā mūs gaida briesmas. Lai gan impulss bija īss, toties spēcīgs, un atbrīvoties no tā man izdevāsvienīgi tad, kad garām automašīnas logiem sāka slīdēt mainīgā Francijas ainava. Tās nomierināts, ērtiatlaidies aizmugures sēdeklī, es tādā kā pussnaudā vēroju novāktos, rudenīgos laukus, dzeltējošos kokus,upes, kas uz šā fona izskatījās divtik tumšas, un nelielās mazpilsētiņas, no kurām dvesa miers un omulība.

Taču pagājušās nakts negaisa atstātās pēdas apliecināja, ka tā ir tikai šķietamība, izskats, nevis būtība.Neraugoties uz tehnikas progresu, cilvēks joprojām bija neaizsargāts un atkarīgs no dabas untumiem.Pārrautās elektrolīnijas, noplēstie namu jumti, zemākajās vietās pārplūdušie ciemati un ceļi, kā ari arvisām saknēm izgāztie koki, to skaidri apstiprināja.

Negaidīti galva atkal kļuva neskaidra, un sazin kā viss būtu turpinājies, ja neuznāktu miegs. Atmodoskā no grūdiena. Automobilis stāvēja nelielā, krūmu iežogotā pļaviņā, aiz kuras draudīgi burbuļoja upīte.Uz izklāta dvieļa sakārtojuši uzkodas, gluži kā tūristi, kas izbraukuši zaļumos, mani ceļabiedri patlabangrasījās ieturēties.

- Labrīt! - ieraudzījis mani raušamies ārā, Lanū pamāja, bet Valts nopētīja ar vērtējošu skatienu.- Liekas, vienu brīdi tu pabiji uz visai kritiskas robežas? - viņš jautāja, un es palocīju galvu.- Bija tāds mirklis. Par laimi, paguvu laikus aizmigt. Gribēju jums kaut ko paziņot. Izbraucot mani

pārņēma spēcīga nojauta, ka priekšā mūs gaida briesmas.Valts ar Lanū saskatījās.- Es cienu tavas spējas sajust to, ko nevar citi, Robert, bet mums taču nav jāņem vērā kaut kas tik

nekonkrēts…- Man ne prātā nenāk celt paniku, Žan. Tas būtu ne tikai muļķīgi, bet pamatīgi traucētu darbu.

Vienkārši šajā sakarībā man ienāca prātā kāda doma.- Sēdies un runā, - Komisārs norādīja uz vietu sev līdzās, un, atlaidies aukstajā, sadzeltējušajā

zālē, es turpināju.- Ideja pagalam vienkārša. Starp citu, ik reizi šāda veida nojautu es uztveru kā brīdinājumu.- Kā brīdinājumu? - Lanū neticīgi rauca uzacis. - No kā? Kas to sūta? Sargeņģelis vai?- Nezinu, - es nopietni atbildēju. - Bet pēc tam, analizējot plānus, mums tas ne vienreiz vien ļāvis

izvairīties no pārsteidzīgas rīcības, vai ne, Valt?Draugs apstiprinoši palocīja galvu.- Tālab, iespējams, arī šoreiz varētu notikt kaut kas līdzīgs. Mums un Kvarcovam pagaidām ir

viens mērķis - nams Kambrona ielā 17. Mūsu sejas viņam zināmas, un, patrāpoties ceļā, viņam uzreiz kļūsskaidrs, ka viltība ar noklausīšanās ierīci nav iedarbojusies.

- Protams, - Kronbergs pamāja.- Nenoliedzami, tas nav mūsu interesēs. Parīzē jūs abi pārdomājāt, kā savā labā izmantot šo

Hameleona dāvanu, un nonācāt pie slēdziena - nekā. Bet, manuprāt, kaut ko izmantot tomēr var. Piemēram— (aut viņam palikt ilūzijas varā, ka vismaz nedēļu Fuā neviens viņam neliks šķēršļus ceļā. Lai tasnotiktu, mums vajadzētu ķerties pie tā, kas Hameleonam ir ikdienas darbs - mainit ārieni.

- M… jā, - Lanū skatiens bija atzinīgs. - Tev gadījies priekšzīmīgs un gudrs skolnieks, Valt.Atminos jūsu pirmo vizīti pie mums Francijā, toreiz… Roberta progress ir nenoliedzams. Tev nudientaisnība - tieši tā mums jārīkojas. Atzīšos — kaut kāda neapmierinātības dzirksts visu laiku manīgruzdēja. Nedeva mieru. Nespēju aptvert, kas tas bija. Līdzko tu izteici savu priekšlikumu, - it kā ūdenibūtu uzgāzis - neapmierinātība apdzisa! Tagad skaidrs - kas tā bijusi. Draugi, ignorēt šo brīdinājumu mēsnekādi nedrīkstam. Tāpēc vispareizāk būs, ja apstāsimies viesnīcā un parūpēsimies par maskarādi. Untikai pēc tam parādīsimies sabiedrībā. Iebildumus izsakiet tūlīt.

Klusībā jāatzīst, Interpola komisāra uzslava man loti gāja pie sirds. Līdz šim biju juties kā doktorsVatsons - neprazdams nedz aptvert lietu kopumā, nedz likt lietā dedukciju un savas prāta spējas. Bijugatavs vienīgi izteikt iebildumus un izrādījos atkarīgs no sava Šerloka Holmsa jeb Valta Kronbergapieņemtajiem lēmumiem. Tagad atklājās, ka ari es neesmu gluži zemē metams. Valts jau agrāk bijapievērsis tam uzmanību, atzinīgi izsacīdamies par vienu otru manu piedāvāto domu, bet tik izteiktugandarījumu kā tagad, izjutu pirmo reizi. Varbūt tāpēc, ka to izteica svešāks cilvēks.

- Iebildumu nav, dosimies tālāk, - sacīja mans draugs, un es pamāju, lai gan īsti drošs par to, vaiizturēšu atlikušo ceja gabalu, nebiju. Kaut kur galvas vidū jautās smagums, un, kas zina, vai tas nepāraugs

simptomos, kas liecina par smadzeņu satricinājumu.Ar apetīti paēduši, novācām improvizēto galdu un turpinājām ceļu. Manis dēļ Lanū bija izvēlējies to

cauri Tūrai un Bordo, kur tas bija salīdzinoši labāks un apvidus mazāk kalnains. Šoseja bija līdzena kāgalds, un pamazām nepatīkamās sajūtas pārgāja. Pie Puatjē benzīna tankā uzpildījām patukšo bāku unturpat izdzērām pa kafijas tasei. Valts pie stūres nomainīja Žanu, un atkal zem riteņiem sāka trauktiesātrgaitas šosejas teicamais segums. Divu stundu laikā mēs tikām līdz Bordo, un tur stūri savā ziņā nojauna pārņēma komisārs.

- Es zinu īsāko ceļu cauri pilsētai, - viņš paskaidroja. - Lielās franču revolūcijas laikā te atradāsviens no žirondistu kustības centriem. Labprāt jums izrādītu pilsētu. Te ir daudz interesanta, - no romiešuamfiteātra drupām līdz pat viduslaiku vecpilsētai, kas, starp citu, ir apbrīnojami līdzīga jūsu Vecrīgai.Diemžēl laika mums pamaz, tāpēc parādīšu tikai to, kas būs pa ceļam.

Lanū labi orientējās šajā slaveno vīnu pilsētā. Pabraukuši nelielu līkumiņu sānis, mēs paguvāmuzmest aci gan Andreja katedrālei, gan Lielā pulksteņa vārtiem, gan mērijai. Tikuši cauri Bordo,pārbraucām pāri Garonnai un nogriezāmies pa kreisi. Tagad šoseja veda līdztekus upei, gan pa vienu, ganotru krastu. Pie Tulūzas parādījās lēzeni, upju gravu izroboti pakalni, kas, vieglā dūmakā tīti, izgaisatālumā - pirmie vēstneši, ka reljefs visā drīzumā mainīsies. Tā arī notika, kad gar Arjēžas labo krastudevāmies galvenās Pireneju grēdas virzienā. Atstājuši aiz sevis Pamjē, nepilnas stundas laikā pa ceļu, kasveda augšup, iebraucām Fuā. Tūlīt aiz robežstaba Žans apturēja mašīnu un izslēdza motoru.

- Mums jāaprunājas. Pa ceļam es visu pārdomāju un nonācu pie atzinuma, ka viesnīca mumstomēr nav pieņemama. Kāpēc? Tāpēc, ka Fuā ir privātmāju pilsētiņa. Pārsvarā. Tātad moteļu vai viesnīcušeit nebūs ne tik, cik vienai rokai pirkstu. Neticu, ka Hameleonu ari te gaida līdzzinātājs, tāpēc pajumtiviņam nāksies meklēt vienā no tiem. Tas nozīmē, ka varam nejauši saskrieties jau pirms Kambrona ielasapmeklējuma.

- Loģiski, - Valts piekrita. - Turklāt ar šīm, dabas dotajām fizionomijām, kas viņam labipazīstamas. Ko darīsim?

- Es sazināšos ar policijas priekšnieku, varbūt viņš kaut ko ieteiks, - Žans sadabūja mobilo tālruniun izkāpa no mašīnas, lai saruna vieglāk raisītos. Acīmredzot tā izrādījās veiksmīga, jo atgriežotieskomisāra seja pauda apmierinātību.

- Ļoti pretimnākošs cilvēks šis Fuā policijas priekšnieks. Viņu sauc Žiskārs Fando. Droši vienpilsētiņā viņam darba nav nekāda, jo pēc desmit minūtēm viņš pats piebraukšot. Solīja pajumti savā mājā.Lai nebūtu jāuzdod jautājumi, paskaidrošu uzreiz - Kambrona ielā joprojām bez pārmaiņām.Septiņpadsmitais numurs, saimniekam nezinot, tiek uzmanīts dienu un nakti. Aizdomīgi cilvēki tuvumāneesot manīti.

- Var gadīties, ka tur Kravcovs vispār neparādās, - es ieminējos. - Visi dokumenti tagad ir viņarokās.

- Taču trūkst viena, tikai tad norādījums būtu precīzs.- Tas gan, - man nācās piekrist, - bet kurš var garantēt, ka tieši Kambrona ielā glabājas noslēpuma

atslēga?- To, protams, varētu vienīgi pats Klods Fuā, - Valts atbildēja. - Tā ir viņa dzīvesvieta pēc

atgriešanās dzimtenē. Turklāt nams - dzimtas īpašums, ja jau tur tagad mitinās Andrē Grieze - Klodapēcnācējs. Vai tad nevarētu būt tā, ka testaments ir sastādīts Kambrona ielā 17 un tieši tur abas daļasjāsavieno? Pretējā gadījumā - kādā pasaules ģeogrāfiskajā punktā būtu jātiekas mantotājiem - Montevideovai Jaunzēlandē? Es sliecos uz domu, ka nevis Rododendru ieleja ir īstā starta vieta, bet Kambrona ielasnams. Šķiet, mēs tomēr neesam salikuši Kloda dokumentus pareizajā secībā. Nevis Latvijā viņš sadalījadēliem testamentu, bet Francijā, šajā pilsētiņā. Tādējādi…

- Bet Grieze? - es iesaucos. - Rūdolfs Grieze? Visi viņa senči, sākot no Kloda vecākā dēla, tačudzīvojuši Latvijā?

- Kā tu to vari apgalvot? - Kronbergs nolaida sānstiklu un izņēma cigaretes. - Var būt, ka vecākaisdēls kopā ar māti un pārējiem ģimenes locekļiem tomēr pārcēlās uz Fuā un tikai vēlāk nolēma atgrieztiesLatvijā. Te daudz kas nezināms.

- M… jā, - komisārs novilka. - Pat šī nelielā diskusija pierāda, cik vēsturnieka darbs irneprecīzs. Bet, ņemot vērā to, ka ikviens pētnieks mīl iestarpināt savas domas un secinājumus, rezultātsvar izrādīties gaužām neatbilstošs īstenībai. Tā kā pie atbildes jūs neesat nonākuši, lieku priekšā maķenītizlocīt kājas. Kas "par" - lai kāpj laukā.

Atvēris durvis, es ar grūtībām iztrausos ārā, un, kauliem krakškot, izslējos pilnā augumā. Vissķermenis šķita kā notirpis. Tā tas bija vienmēr - lai cik ērta būtu sēdekļu konstrukcija, pēc garākabrauciena vienmēr jutos stīvs. Mūsu priekšā atklājās patiesi brīnišķīga pilsētas panorāma - dārzosgrimstošas savrupmājas, ceļš, kas aizstīdzēja starp dārziem un aprāvās lēzena paugura virsotnē. Bet aiztā, šķiet, tūlīt, bet īstenībā vēl krietni tālāk, slējās kalni. Pat no šejienes tie izskatījās mežonīgi unnoslēpumaini. Droši vien katra cilvēka dvēselē tā zeme, kurā viņš piedzimis, atstāj savdabīgu tuvībaszīmogu. Par sevi varu teikt: lai ko man parādītu - Papes apkaimes neskarto dabu, Gaiziņa ezerus vaiGaujas senleju, jau pēc fotogrāfijas vien es nekļūdīgi nosauktu valsti, kurā tie atrodas. Latvijā patneredzētās vietas apvienoja kaut kas kopīgs, intīms un pazīstams. Šo sajūtu nevarēja sajaukt ne ar vienucitu. Bet šeit viss bija svešs, mājas, dārzu iekārtojums, augļu koki un visbeidzot - kalni, kas šķita kā bargsun draudīgs pārraugs pār šejieniešu dzīvi. Skaista, gleznaina ainava, bet sveša.

Noliktajā laikā, riepām nokaucoties, mums līdzās apstājās noputējusi policijas automašīna, un no tāsizkāpa omulīgs resnītis.

- Ziskārs Fando, - viņš stādījās priekšā. Neraugoties uz formas tērpu, no šā cilvēka strāvojapatiesa noblese. Pēc ārienes - alus kroga pastāvīgs apmeklētājs, pēc būtības - aristokrāts. Patrokasspiediens to apliecināja - ne par ciešu, ne par gļēvu, ne pārāk ilgs, lai neizraisītu nepatiku, ne aripārāk īss.

Žans iepazīstināja ar mums un beigās ar sevi pašu.- Komisārs Žans Lanū! - bez jebkādas pazemības galvaspilsētas pārstāvja priekšā resnītis

pašūpoja galvu. - Par jūsu nodajas darbu klīst leģendas. Vai tiešām terors tā izplatījies, ka sasniedzis pattādu nomali kā Fuā?

- Ne gluži, - Lanū atteica, - bet, ja jums nekas nav pretī, pārvietosimies uz neuzkrītošāku vietu.Esam ieradušies inkognito un gribam saglabāt slepenību ari turpmāk. Ceļa vidus nav īsti piemērots šimnolūkam…

Fando pamāja.- Sēdieties mašīnā un sekojiet! Būsiet mani viesi.

XIII nodala PĀRSTEIDZOŠĀ ZIŅA

Pēc piecu minūšu brauciena, policijas priekšnieks apturēja automašīnu šķērsieliņā pie akācijudzīvžoga, kas bija cilvēku augumā. Tas izskatījās necaurejams, un, kad nedaudz tālāk mūsu jaunais paziņanozuda ērkšķainajos zaros, es sapratu, ka tur ir vārti. Tā arī izrādījās. Iebraukuši plašā pagalmā,apturējām braucamos nelielā, flīzēm izliktā laukumiņā, zemas garāžas priekšā, un izkāpām. īsajā mauriņā,neraugoties uz rudeni, joprojām ziedēja un, šķiet, pat negrasījās pārstāt ziedēt daždažādas puķes. Pa visudārzu izklaidus stādītie augļu koki karstajās vasaras dienās droši vien deva patīkamu pavēni, zem lielākāno tiem stāvēja balts galdiņš un vairāki pīti krēsli. Pati māja bija vienstāvu, neparasti gara. Pārzāģējotnamu vidū un uzliekot vienu pusi uz otras, pēc Latvijas standartiem iznāktu tieši Mežaparka villas lielumaceltne. Atvērtajās durvīs mūs sagaidīja gadus četrdesmit veca, slaida sieviete ar atklātu skatienu.

- Roza, - Fando mūs iepazīstināja. - Mana sieva. Parūpējies mīļumiņ, par galdu. Vai klāt to ārāvai iekšā?

- Labāk iekšā, - Lanū atbildēja, un Valts piekrītoši palocīja galvu.Namamāte cēlā gaitā mūs ieveda zālē, kuras vienu stūri rotāja eksotisku augu oranžērija. Mīkstie,

baltie ādas atzveltņi, kas puslokā bija novietoti ap žurnālu galdiņu, nedaudz atgādināja slimnīcu, betzemie griesti raženam basketbolistam neļautu izslieties pilnā augumā. Pie sienām - vairākas gleznas arkalnu ainavām. Acīmredzot viesistaba bija paredzēta visdažādākajām sabiedriskajām norisēm, jo uzflīģeļa pults atradās atvērtas notis, bet līdzās oranžērijai uz bāra letes - kokteiļu maisītājs. Droši vien šītelpa bija pieredzējusi gan svinīgus koncertus, gan jautras, saviesīgas iedzeršanas. Lielais logs ar skatu uzdārzu, tāpat kā Lanū mājā, bija bez aizkariem. Man ienāca prātā, vai tikai mūsu vajadzība pēc tiem navlatviskās mentalitātes - atturības un norobežošanās tieksmes - izpausme? Gluži kā žogs apkārt savamprivātīpašumam.

Saimniece uzklāja galdu telpas vidū. Tas bija ovāls, pulēts un ar tik brīnišķīgām inkrustācijām, kagandrīz kļuva žēl, redzot, ka viss šis skaistums tiek pārklāts ar galdautu. Protams, kā ja Francijā, godavietu uz galda pirmais ieņēma vīns.

- Bordo? Varbūt balto? Vai šampanieti? Man to liela izvēle - Fuā ir sava rūpnīca, - atvēris bāradurvis, aiz kurām, gluži kā šautenes statnī, rindojās pudeles, vaicāja Fando, un mēs ar Valtu reizēparaustījām plecus. To pamanījis, Žans pasmīnēja.

- Pēcpusdienās dodu priekšroku baltajam, - viņš atbildēja.Pēc garā ceļa jutāmies krietni saguruši, un mēs ar Valtu noteikti būtu labprāt nobaudījuši kaut ko

stiprāku. Acīmredzot pēc manas sejas izteiksmes atcerējies par mūsu attieksmi pret iecienītāko vietējodzērienu, Žans palūdza konjaku mums. Kā jau francūzi, pasūtījums nedaudz pārsteidza Fando.

- Viņi ir no Latvijas, - lai, iespējams, turpmāk izvairītos no neveiklām situācijām, komisārspaskaidroja.

- Es pamanīju akcentu, bet nodomāju - vācieši. Vismaz pēc uzvārdiem tā šķita, - namatēvspasmaidīja un sadabūja vēlamo.

- Vajadzētu kādu tostu, - paceldams glāzi, es ieteicos. - Varbūt - uz Burbonu bagātībām? -ierosināja Lanū, un saimnieka jau tā paplatās acis kļuva pavisam apaļas.

- Burbonu bagātībām? - viņš pārjautāja, un pēc balss nevarēja saprast, vai resnlti dzirdētaispārsteidza, vai ari viņš nebija pārliecināts, ko paša ausis uztvērušas.

- Jā, - komisārs apstiprināja. - Esam, ja tā var teikt - izgājuši medībās.- Bagātību?- Nē jel. Mūsu medījums ir šis mantas mednieks. Vai esat kaut ko dzirdējis par šajā rajonā kaut

kur noslēptajām dārglietām?Fando paraustīja apaļos plecus un, pārlaidis mums skatienu, mierīgi atbildēja:- Pie mums visi par tām zina. Taču ne par dārglietām, bet - bagātībām. Tas nav viens un tas pats.Nu gan bija pārsteigums! Kloda dokumenti, šifrētā vēstule, dīvainais testaments un galu galā -

slepkavība, — Latvijā viss bija ietinis šo notikumu tādā kā vēsturiski dramatiskā noslēpumainībā. Bet teizrādījās, ka Fuā tas nav nekāds noslēpums! Visai pilsētai! Spriežot pēc drauga sarauktajām uzacīm,viņam šī ziņa bija ne tikai negaidīta, bet ari pārdomu vērta. Pirmais attapās komisārs.

- Ceru, ka saimnieka pārsteidzošais paziņojums neatcels manu tostu? - viņš aplaida apkārtvaicājošu skatienu un, tā ari nesaņēmis atbildi, maziem malciņiem iztukšoja savu glāzi. Bet es jutos kādrupu vidū. Sākumā domās nolamāju mūsu neapskaužamo likteni vispēdīgākajiem vārdiem, tad, lai izkļūtuno drūmā garastāvokļa, sekoju komisāra piemēram. Dedzinošais malks darīja savu, un jau pēc brīža šķita,ka nekāda katastrofa nav notikusi.

- Spriežot pēc jūsu vārdiem, slēptuve joprojām nav atrasta? - es jautāju, un Fando piekrītošipalocīja galvu.

- Nav. Kaut gan laimi ir izmēģinājusi teju vai puse pilsētas. Tajā skaitā es pats. Toreiz, kad, tāpatkā daudzi, vēl domāju, ka dzīvē visu nosaka manta.

- Bet no kurienes jūs uzzinājāt par bagātībām?- Kā — no kurienes? Fuā, taču.- Nu jā, pilsēta ir Fuā, bet kas no tā izriet?Policijas priekšnieks pasmaidīja.- Pilsētnieku lielākā dala ir vairāk vai mazāk saistīti ar grāfu Fuā dzimtu. Īstenībā šī pilsēta ir kā

nams, kurā mitinās radi. Bet kādi gan noslēpumi var būt radu starpā?- Arī jūs piederat pie tiem? — Kronbergs ar pārsteiguma pilnu skatienu apveltīja resnīti.- Protams, - Fando ar cieņu atbildēja, un tikai tagad es sapratu, ka viņa noblese nav audzināšanas,

bet gan iedzimtības nopelns.Piepeši durvīs parādījās jauna meitene ar paplāti rokās, spriežot pēc baltā, mežģīnēm apšūtā

priekšautiņa - kalpone, un sāka klāt galdu. Redzot parādāmies uzkodas, es aptvēru, ka jau klāt vakariņulaiks. Visvairāk bija augļu, bet gaļas ēdieni ieņēma pēdējo vietu. Šajā sakarā namatēvs pat atvainojās:

- Esam veģetārieši un nebijām gatavojušies viesu uzņemšanai.Meitene kaut ko iečukstēja viņam ausī un, savākusi uz paplātes liekos traukus, klusi kā slimnieku

kopēja nozuda durvīs. Fando no jauna piepildīja glāzes un teica:- Nojaušu, ka visai drīz sāksiet mani tincināt par apslēpto mantu. Iedzersim, lai raitāk raisītos

domas. Un iekodiet, ko Dievs devis. Pēc ceļa droši vien būsiet izsalkuši.- Bijām gan apstājušies brīvā dabā, bet, uzlūkojot šos gardumus, tas liekas tik sen, - atzinās Lanū.

- Labi, šī glāzīte būs par to, lai veiklāk domāt. Iestiprinieties, draugi, un ķersimies vērsim pie ragiem.Kolēģa zobgalīgais tonis izvilināja resnītim vieglu smaidu, un, padevīgi paplētis rokas, viņš pamāja:- Kā priekšniecība teiks… Jā, Roza lūdz viņu atvainot.Veģetārās uzkodas izrādījās apbrīnojami garšīgas, ungandrīz negribējās ticēt, ka tās var pagatavot bez jebkādas gaļas piedevas. Man pat ienāca prātā

iegādāties franču pavārgrāmatu ar šādām receptēm, taču tūdaļ pat nācās šo domu atmest. Mūsu dārzeņuizvēle ir skopa, un noteikti trūktu ne viena vien būtiska komponenta, bez kura atbilstoša garša nebūtuiegūstama.

- Kas sievai atgadījies? - pēc brītiņa apvaicājās Valts.- Migrēna. To varētu nosaukt arī par - ikdienu. Pārlieku pastāvīga kaite. Spriežot pēc jūsu sejām,

pienācis laiks ķerties vērsim pie ragiem, jo vēl viena glāzīte nevis uzmundrinās prātu, bet aizdarīs acis.Tātad jūs pārsteidz tas, ka mums Fuā ir zināms par Burbonu bagātībām. Taču mani, jāatzīstas, pārsteidza,ka par tām zināms jums. Varbūt lietas labad par pirmo vērsi neizvēlēsimies mani?

- Lai notiek, - komisārs pamāja. - Jā, tā problēma pat labāk izgaismosies. Sāc tu, Valt!- Tencinu. Arī par komplimentu, lai gan mani ragu problēma skar vismazāk, - draugs pasmējās un

iepazīstināja namatēvu ar sarežģīto lietu, kas bija atvedusi mūs šurp. Sākot no Rūdolfa Griezesslepkavības, līdz ieročiem, kas tika atrasti noliktavās. Pēc tam, lai paskaidrotu, kāpēc iesaistījiesKravcova meklēšanā, vārdu ņēma Lanū.

- Tātad, šis Hameleons ir tas pats Kravcovs? Turklāt VDK pulkvedis? - Fando nogrozīja galvu. Irnu gan lietiņas! Un bez jebkādām īpašām pazīmēm?

- Viena ir, - es iespraucos vidū. - Divi labās rokas pirksti viņam nelokās. Bet vienu gan esjoprojām nesaprotu - kāpēc Kotlete pieminēja šo defektu?

- Tāpēc, ka tas ir zināms, - atbildēja Valts Kronbergs. — Padomā pats — kā citādi viņš būtuizdabūjis mūs no Žana mājas, turklāt tik baismīgā negaisā. Viss loģiski pamatots. Skrandainis tikaiieminējās par pirkstiem, un mēs jau bijām gājēji. Mednieki… Rezultāts, diemžēl, nav mūsu labā - pie viņatagad ir Kloda dokumenti.

- Viltīgs? - saimnieks it kā vaicāja, it kā apstiprināja paša secinājumus.- Un kā vēl. Mums ir viņa fotogrāfijas, gan mūsdienu, gan vecās - vēl no VDK lietas, taču

noziedznieka patiesais izskats joprojām nav īsti zināms. Seja šajos uzņēmumos liek apšaubīt, vaiattēlotais ir viens un tas pats cilvēks. Droši vien tuvāk patiesībai ir čekas dokumentos iemūžinātais, bet, tākā Kravcovs nekur neparādās, nemainījis ārieni, apspriest šo tematu nav nekādas jēgas.

- Čekas? - nesaprata Fando.- Tās pašas VDK pirmskara nosaukums. Kā redzat, šis cilvēks ir īpašs. Gudrs un bīstams.- Tagad saprotu kāpēc man uzdots novērot Kambrona ielas namu. Izrādās, ka Rīgā

noslepkavotais Grieze ir pašreizējā īpašnieka radinieks?- Tēvs. Liekas, stāstot es to teicu.- Būšu palaidis garām, - Fando paraustīja plecus.- Pārāk sarežģīti, lai no pirmās reizes paturētu visu galvā. Tātad, pēc jūsu domām, Kravcovs meklēs

pārējo testamenta dalu tur?- Tāda versija ir. Mantojuma saņemšanas termiņš stājies spēkā ar pagājušā gada pirmo janvāri,

un vienīgā noteiktā adrese Kloda Fuā vēstulēs, turklāt šifrētā veidā, bija Kambrona iela 17. Domājam - tāvarētu būt mantinieku tikšanās vieta.

- Saprotu. Bet pilnīgi iespējams, ka man izdosies problēmu vienkāršot.Viegli paraustījis plecus, komisārs jautājoši pavērās runātājā.- Un kādā veidā?- Esmu labi pazīstams ar Andrē, un, ja palūgšu, varbūt viņš atļaus ierīkot savā namā slēpni.Tā tik bija ideja! Visā nenoteiktībā, iespēju mudžeklī bija atspīdējis pirmais cerības stariņš -

izkristalizējies kaut kas noteikts, kas varētu dot rezultātus.- Un ja nu tiešām izdodas… — pieri saraucis, paklusām nomurmināja Kronbergs un, strauji

pacēlis galvu, skaļi sacīja, - doma patiesi apsveicama. Jautājums — vai viņš piekritīs? Cilvēks, kas vienspats ar sievu mitinās karaliskos apartamentos, kuri vairākkārt pārsniedz viņu vajadzības, var neielaistsvešiniekus.

- To viegli noskaidrot, - Fando piecēlās un, piegājis pie bāra letes, pastūma sānis kāda eksotiskaauga plato lapu. Izrādījās, ka aiz tās atrodas telefons. Kad man jau šķita, ka tiek zvanīts velti, Fandobeidzot ierunājās. Acīmredzot telpas Kambrona ielas namā pārsniedza manā iztēlē iedomātās, ja jau tikilgs laiks bija vajadzīgs, lai kalpotāji nonāktu līdz tālrunim. - Andrē? - policijas priekšnieks skali, laikamlai dzirdētu ari mēs, jautāja. - Labvakar! Šeit Žiskārs. Gribēju aprunāties. Pie manis sēž divi viesi noLatvijas. Jā. Viņu vizīte tieši skar tevi. Varbūt vēlies satikt? Jā, pie manis mājās. Pēc divdesmit minūtēm?I>abi. Gaidīsim.

No dzirdētajām frāzēm nebija grūti saprast, ka saruna noritējusi veiksmīgi, tāpēc, saimniekam

atgriežoties pie galda, neviens neko nejautāja. Pie mūsu miegaini inertā stāvokļa daļēji bija vainojamsalkohols, taču pārsvarā - nogurums. Turklāt pāri zemei strauji nolaidās tumsa. Uzlūkojot mūsuneizteiksmīgās acis, resnītis saprotoši nogrozīja galvu.

- Ceļš bijis tāls, un jūs esat zaudējuši spēkus. Nāksies uzmundrināt.Valts pakratīja galvu un ar kategorisku kustību atstūma savu glāzi.- Nē. Pietiek, citādi iesnaudīšos tepat pie galda.Fando iesmējās.- Man padomā kas cits. Šoreiz mana kārta pastāstīt, kas par Burbonu bagātībām zināms pie mums

Fuā.Neapšaubāmi, šis bija labākais paņēmiens, kā likt mums saņemties, jo, nezinu kā pārējie, bet es,

gluži kā zirgs, biju gatavs aizmigt pat stāvus. Līdz ar namatēva vārdiem modās interese, un miegainībabija spiesta atkāpties. Lai gan tā neizzuda pavisam, taču lāva vismaz puslīdz skaidri aptvert stāstītājadomu gaitu. Un faktus. Redzot mūsu gatavību klausīties, namatēvs palaida vaļīgāk kaklasaiti un iesāka:

- Pirmo reizi baumas par Burbonu bagātībām paklīda Otrā pasaules kara laikā. Tolaik, kad pievaras Francijā bija profašistiskais Višī režīms. Jāatzīstas, ka ne jau visi Fuā dzimtas pārstāvji bija tikpatriotiski noskaņoti kā mans tēvocis Ferdinands. Viņš jau no paša sākuma iesaistījās pretošanās cīņās unkrita Parīzes sacelšanās laikā. Ar nožēlu jāatzīst, ka bija arī kolaboracionisti. Man pašam gan zināms tikaiviens - tiešais Kloda Fuā pēcnācējs. Es spriežu tā pēc jūsu pašu vārdiem, jo viņam bija testaments,pareizāk - tā viena daļa.

- Kā viņu sauca?- Saris Fuā. Dzīvojis kaut kur ziemeļos, liekas, Amjēnā. Pēc Denkerkas operācijas un Patēna

parakstītā miera līguma, viņš piepeši uzpeldēja kā dedzīgs vācu interešu aizstāvis Francijā. Stāsta gan, kaviņa māte bijusi tīrasiņu āriete. Ja tā ir patiesība, un tā šķiet, tad skaidrs, kā šis cilvēks tik īsā laikā spējaiekarot okupantu uzticību. Četrdesmit otrajā, varbūt - trešajā gadā viņš ticis nosūtīts uz Fuā, lai nodibinātukārtību, jo Pamjē apkārtnē tolaik atradusies partizāņu bāze. Makiji bieži uzbrukušu Tulūzā dislocētā vācugarnizona virsniekiem, kā arī veikuši vairākus diversijas aktus gan uz dzelzceļa, gan pie upes. Cilvēkam,kurš nolēmis izsisties uz augšu, tāda nomale kā Fuā nozīmētu karjeras beigas. Neveiksmi. Taču paklīdušasbaumas, un tas notika jau vēlāk, ka viņš pats pieteicies šim darbam. Dīvaini, vai ne? Koloboracionistibija gatavi uz sadarbību, bet ne uz melno darbu. Lai nu kā, Saris Fuā ieradies šeit ar gestapo pilnvarām unpavēli - atrast un iznīcināt partizāņu vienības bāzi. Kaut gan tā, kā jau teicu, atradusies Pamjē tuvumā,viņš apmeties Fuā. Un, vai ziniet, kur? Kambrona ielā 17!

Pavēries drauga acīs, izlasīju to, ko domāju pats - sazin cik pārsteigumu Burbonu lieta vēl glabāsevī? Politika, radniecība, pagātne un mūsdienu labais un ļaunais, patriotisms un nodevība, viss bija savijies kā zari biezā dzīvžogā un it kā ķircināja - pamēģini mūs atpiņkēt! Droši vien mūsu sejas pauda ne tikaipārsteigumu, bet arī nelielu apjukumu. Lai Jautu sakārtot domas, policijas priekšnieks piepildīja savuglāzi un pacēlis aplaida apkārt acis. Neatradis atsaucīgu dvēseli, viens pats iztukšoja un turpināja:

- Tagad uz brīdi atstāsim Šarlu Fuā un nedaudz pievērsīsimies tās mājas vēsturei. Arī tā ir visaiintriģējoša. Nams celts ap astoņpadsmitā gadsimta vidu. Projektu izstrādājis kāds tolaik ievērojams itāļuarhitekts. Lai gan tas bija baroka norieta laikmets, taču viņam diezgan veiksmīgi izdevies apvienotatdzimstošā klasicisma idejas ar aristokrātiskajam barokam raksturīgo greznību. Pasūtītājs - grāfs AntuānsFuā, vietējo zemju īpašnieks. Šis cilvēks bijis pēc dabas labsirdīgs, un viņa zemniekiem klājiesievērojami labāk nekā citiem. Taču, kad pēc viņa nāves valdīt sācis dēls Alberts, zemniekiem sākušiesciti laiki - nežēlīgas klaušas un vēl nežēlīgāki sodi. Un, kaut gan centralizēta valsts vara pastāvēja jaukopš piecpadsmitā gadsimta, feodālā sadrumstalotība joprojām nebija likvidēta. īpašnieks savā novadātāpat kā agrāk bija visu atzīts valdnieks, kam tiesības gan nonāvēt, gan apžēlot. Bet Alberts Fuā izcēliesar tik izsmalcinātu, gandrīz vai sadistisku cietsirdību, ka pat viņa sieva drebējusi nāves bailēs šā tirānapriekšā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tā kādā jaukā dienā neizturējusi, savākusi savas mantas un kopā ar

dēlu slepus devusies projām. Runā, ka viņa gribējusi atgriezties pie vecākiem. Diemžēl vīrs izrādījiesviltīgāks un bēgli notvēris vēl uz savas zemes. Kopš tā laika neviens viņu vairs neesot redzējis. Klīdabaumas, ka despotiskais, greizsirdības pārņemtais vīrs licis sievu ieslodzīt nama pagrabā, kur viņaaizvadījusi vairākus gadus līdz pat savas nāves brīdim. Bet bijuši vēl baismīgāki nostāsti - it kā nelaimīgāsieviete tikusi dzīva iemūrēta šā nama sienā. Gluži tā, kā to darīja svētā inkvizīcija ar ķeceriem, kuriembija pārāk daudz mantas. Droši vien jums noprotams, ka grāfs Alberts Fuā bijis jums no vēstulēmpazīstamā Kloda tēvs, - Fando apklusa un, laikam pats sava stāsta satraukts, pavērās pāri galdam arsatumsušu skatienu.

XIV nodala ANDRĒ GRIEZE

Cik dīvaina gan ir cilvēka garīgā uzbūve! Kas ir tās neredzamais veidotājs un mainītājs? Iedzimtībā,kurai faktiski būtu jānosaka katra pēcnācēja daba, kārtējo reizi bija parādījies defekts. Absolūtāneatbilstība starp vecākiem un bērniem lika apšaubīt šis teorijas pareizību. Ja Klods tiešām bija šāsadistiskā tirāna dēls, tad kādu gan garīgo mantojumu, būdams visnotaļ godīgs, - un šī īpašība nav šķiramano labsirdības - viņš saņēmis no tēva? Vai arī Alberts Fuā - no savējā? Man ienāca prātā, ka Rīgā starpGriezes mājā atrastajām vēstulēm vienu, kā spriedām, bija rakstījusi Kloda māte. Par to liecināja ganteksts, tā izklāsts, gan burts M. paraksta vietā. Tādējādi versija par šīs sievietes nāvi un Alberta Fuādespotisko raksturu varēja būt stipri pārspīlēta.

Lai uzmundrinātos, namatēvs izdzēra vīna glāzi, un šoreiz viņam piebiedrojās Lanū. To varējasaprast, jo no mums trim viņš bija vismazāk noguris. Un tikai tagad es atcerējos par savu nabaga cietušogalvu. Ar prieku, jo vienīgais, kas joprojām liecināja par triecienu, bija pamatīgais puns.

Fando nolika glāzi un, pavēries pulkstenī, turpināja:- Jūs, protams, visvairāk interesē dēla liktenis? Kādas bijušas viņa attiecības ar tēvu? Lai gan -

kādas varētu būt attiecības, ja puisēnam tolaik bijis ne vairāk par trim gadiem. Cik zināms, drīz pēcaprakstītajiem notikumiem viņu pieņēmusi krustmāte - mātes māsa. No Parīzes. Alberts Fuā šo soliuzņēmis ar atvieglojumu, jo nav varējis ciest bērnus. Apkārtnes iedzīvotāju vidū tolaik it kā tīšipaklīdušas baumas, ka grāfiene gājusi bojā nelaimes gadījumā kalnos. Tāpēc viņas māsa, pazīdamasvaiņa raksturu, rīkojusies tīras cilvēkmīlestības vārdā. Klods Parīzē izglītojies un, spriežot pēc bērnībāredzētā, piebiedrojies jakobīņu kustībai aiz pārliecības.

- Vai jums zināms krustmātes vārds? - jautāja Kronbergs, un es ar prieku pamanīju, ka mūsudomas gājušas pa vienu ceļu.

- Marija Onegēra.Tad, lūk, no kurienes šis burts M. Droši vien, dzīvodams pie viņas, Klods to dēvēja par krustmāti

Mariju. Tagad, atminoties dažas vēstulē pieminētās detaļas, likās skaidrs, ka no tās dvesmojusigalvaspilsēta, nevis tāla province.

- Par spīti nešpetnajam raksturam, Alberts Fuā nodzīvoja diezgan garu mūžu un nomira tiešiimpērijas pasludināšanas gadā. Labu laiku māju pieskatījis vietējās draudzes mācītājs, līdz beidzotdzimtajā ligzdā atgriezās Klods Fuā. Tolaik kaislības ap jakobīņiem jau bija norimušas, un viņš drošivarēja pārņemt Kambrona ielas namu savā īpašumā. Diemžēl vilcināšanās dēl zeme jau bijusi sadalītastarp tuvākajiem pretendentiem, un viņam tikusi vienīgi niecīga daja.

- Vai Klods atgriezās kopā ar ģimeni? - Valts painteresējās.- Tikai Dievs to zina, - Fando paraustīja plecus. - It kā sākumā viens pats, bet vēlāk ieradušies arī

pārējie - sieva ar bērniem, taču droši atbildēt nevaru.- Ko jums izsaka Pjēra Ekē vārds?- Neko. Kas tas ir?- Lieta tāda, ka Klods atgriezās Fuā jakobīņu kluba uzdevumā. Bet šis varētu būt tāds kā segvārds.

Kontaktiem vai slepeniem uzdevumiem. Viņu šajā Kambrona ielas namā gaidījuši dokumenti uz Pjēra Ekēvārda, tas bija iešifrēts vienā no mums Parīzē nozagtajām vēstulēm. Dīvaini, ka nekādas valdībassankcijas nesekoja. Mums zināms, ka, vēl uzturoties Latvijā, viņam no de Neija pienākusi vēstule arpriekšlikumu labprātīgi atdot konfiscētās bagātības to likumīgajam īpašniekam.

Resnītis ieplēta acis.- Tad jau šīs ziņas bija nonākušas līdz pat Luijam?

- Jā. Noslēpumu izpļāpājis marķīzs Senžermēns. Cilvēks, kurš pārzinājis jakobīņu kasi. Tačuslēptuves vieta bijusi zināma vienīgi Klodam. Hm… Protams, ja kopš trīs gadu vecuma viņš dzīvi bijapavadījis Parīzē, kam gan varēja ienākt prātā, ka kaut kur dienvidos, pašā valsts nomalē, to gaidamantojums. Turklāt nemaz nav zināms cik lielu nozīmi šai mantai piešķīris pats Luijs. De Neijaapgalvojumus varbūt noteica nevis vēlēšanās izdabāt valdniekam, bet gan savtīgas intereses. Bet pēcrestaurācijas atgūtais tronis un citu problēmu kaudze Luijam šo jautājumu varēja sākumā pieklusināt unpēc tam jau galīgi nogremdēt Lētā. Un ar Ekē vārdu Klods jau nekādi nevarētu atgūt dzimtmuižu. Vissloģiski. Piedodiet, ka pārtraucu. Lūdzu turpiniet, Fando kungs!

- Nobeigumā par Kambrona ielas namu varu piebilst, ka šaušalīgie pagātnes notikumiiespaidojuši arī vietējo iedzīvotāju iztēli. Daži apgalvo, ka tur spokojoties, un vairums namam labprātākmet līkumu. Bet Andrē pilnīgi atsities tēvā. Es pazinu Rūdolfu Griezi. Tas bija ne vien stipra rakstura, betarī bezbailīgs cilvēks, kam maza bēda par baumām. Viņš šeit parādījās kara laikā un ar dokumentiempierādīja savu piederību Fuā dzimtai. Tolaik nams jau vairākus gadus stāvēja tukšs, un vienīgie saimniekitajā bija pārvaldnieks un viņa laulātā draudzene. Nebija neviena, kas namu būtu pieprasījis, bet pēdējaisīpašnieks, kurš pats dzīvoja Nantē, nomira trīsdesmit devītajā gadā. Kad uzradās Rūdolfs Grieze, tiešsKloda Fuā pēcnācējs, un pieteica savas tiesības, nevienam nenāca ne prātā ne iebilst, ne tās apšaubīt.

- Taču iepriekš jūs teicāt, ka Šarls Fuā, šis kolabo- racionists, apmeties tajā mājā.- Jā. Taču tas notika četrdesmit otrajā vai trešajā gadā, bet Rūdolfs ieradās četrdesmit ceturtajā.

Tobrīd Šarls Fuā jau skaitījās pazudis bez vēsts.- Kā tā - bez vēsts?- Neko daudz par to nezinu. Runāja, ka kalnos viņš uzdūries makiju slēpnim un nejauši nošauts.

Tas tā varēja notikt, jo viņš jau vairākus mēnešus bija ložņājis pa kalniem Burbonu bagātību meklējumos.Kambrona ielas nama pārvaldnieks, kas bijis saistīts ar pretošanās kustību, regulāri informējis par Šarlagaitām partizāņu bāzes vadību. Tā nolēmusi viņu neaiztikt. Kālab lieki izsaukt uguni uz sevi, ja šā gestapopārstāvja rīcība viņus neapdraud, vai ne? Tādējādi versija par nejaušu pārskatīšanos ir visticamākā. Betpar to, ka viņa patiesais mērķis ir noslēptā manta, Saris dzērumā pats izpļāpājies pārvaldniekam. Turklātparādījis pat savu testamenta dalu.

- Vai viņš vēl dzīvs?- Kas?- Pārvaldnieks.- Kur nu. Jau tolaik viņam bijis ap piecdesmit.Piepeši mūsu sarunu pārtrauca melodisks zvans, unFando piecēlās.- Tas droši vien būs Andrē. Tūlīt atgriezīšos, - viņš izmeta pāri plecam un devās uz durvīm.- Burbonu lieta ir pārbagāta ar personāžu, - kad bijām palikuši vieni, piebilda komisārs. - Paturēt

visu prātā nemaz nav vienkārši. Varbūt mums jau laikus derētu iegādāties īpašu piezīmju grāmatiņu?- Tā ir vēsture, Zan, - Kronbergs palocīja galvu. - Garš laika posms, un, ja tā nebūtu, tas patiesi

būtu brīnums. Bet par piezīmju grāmatiņu tiešām derētu padomāt. Uzticēsim to Robertam. - Viņšuzsmaidīja man un atkal pievērsās Lanū. - Nabaga Klods! Viņam droši vien ne prātā nenāca, kādi būspaša pēcnācēji. Interesanti, kas gan iznācis no šā puslatvieša?

Resnītis atgriezās solīda pusmūža kunga pavadībā.- Andrē Grieze, - viņš pēc kārtas sarokojās ar visiem un apsēdies uzrunāja Fando kā vecu draugu,

- Man martelu, Ziskār, - tad, pievērsies mums, vaicāja, - tātad jūs esat atbraukuši no Latvijas?Varbūt viņa manieres nebija tik izsmalcinātas kā īstam salona lauvam, taču tajās jautās gan pašcieņa,

gan valdonīgums. Varēja redzēt, ka Grieze vairāk radis pavēlēt nekā pakļauties. Pieklusinātā, noteiktābalss liecināja, ka viņa teiktais allaž tiek uzklausīts, bet ciešais skatiens - par godīgumu un drosmi. Manviņš patika.

- Ziņas par Rūdolfa Griezes, jūsu tēva, nāvi ir… - Valts iesāka, bet, strauji pamājis, ciemiņš viņupārtrauca:

- Jā, man pienāca telegramma. No teksta nebija grūti izprast, ka tā nav bijusi parasta nāve. Betvārdam "traģiska" ir neskaitāmi skaidrojumi… - Viņa nepacietību varēja saprast.

- Jums taisnība - nav jēgas vilkt garumā. Jāpaskaidro, ka Rīgā jūsu tēvs krita par upuri lodei.- Nejauši?- Nē. Tā bija tīša slepkavība.- Ak Dievs! - viesis izdvesa un, ar vienu malku iztukšojis glāzi, paberzēja pieri. - Atvainojiet, bet

to grūti aptvert. Vai jums zināmas šīs vardarbības detaļas? Kas un kāpēc to izdarījis? Kam varēja ienāktprātā nogalināt vecu vīru? - ar katru vārdu Griezes balsī ievijās aizvien draudīgāki toņi, un tas mannepavisam nepatika.

- Tas ir garš stāsts.- Man nav jāsteidzas.- Tad klausieties.Par spīti nogurumam, kas vismaz manas smadzenes bija ietinis kā vatē, draugam izdevās visai

sakarīgi un pietiekami ātri izstāstīt par notikumu Apūzes ielā, arī par to, kādā ceļā beigu beigās bijāmnokļuvuši Fuā. Valts noklusēja tikai vienu - to, ka mūsu medījums ir tas pats slepkava, kas nogalinājisRūdolfu Griezi. Kad viņš bija beidzis, Andrē nogrozīja galvu un atzinās:

- Kaut ko tādu man nākas dzirdēt pirmo reizi. Bet pats stāsts nemaz tik garš nebija.- Kā kuram, - Kronbergs paraustīja plecus. - Esmu noguris kā suns, turklāt stāstu to visu ne jau

pirmo reizi. Vai jums ir kaut kas zināms par Šarlu Fuā, cilvēku, kurš kara laikā aptuveni gadu dzīvojisKambrona ielas namā?

- Protams. Tēvs man pat rādīja viņa testamentu.- Testamentu? Vai tekstu atceraties?- Nē. Bet, ja vēlaties, varu parādīt oriģinālu. Lai gan par testamentu to var dēvēt tikai nosacīti —

tāds dīvains nesakarīgu vārdu savārstījums.Attiecībā uz bagātībām šī patiesi bija necerēta veiksme. Diemžēl mūsu pamatuzdevums bija

Kravcovs. Taču, ja viņam izdosies tikt uz pēdām slēptuvei, pilnīgi iespējams, ka vecā kolaboracionistaatstātais dokuments savukārt palīdzēs atrast ceļu pie noziedznieka. Pietika ar īsu klusuma brīdi, lai Griezelīdz apziņas dziļumiem aptvertu notikušo. Viņa jauneklīgā seja sadrūma. To redzēdams, Fando uzlika rokuviņam uz pleca un izjusti teica:

- Izsaku savu visdziļāko līdzjūtību, draugs! Labi, ka slepkavības vēsts nepienāca reizē ar ziņupar tēva nāvi, citādi trieciens būtu divkāršs. Diemžēl mūsu viesi ir pārliecināti, ka nelaime varatkārtoties.

- Ar ko? - Fuā uzrāva uzacis. — Taču ne ar mani?- Tieši no tā mēs baidāmies. Esmu gan parūpējies par tavu drošību, bet ar to vien var izrādīties

par maz.- Ak tad tie ir tavi vīri, kas dienu un nakti kvern uz ielas stūra?- Arī dārzā, - policijas priekšnieks atzinās. - Neņem ļaunā, tā bija direktīva no augšas. Starp citu,

Lanū kungs ir no Parīzes biroja. Policijas komisārs, tā ja.Grieze neticīgi nogrozīja galvu.- Iznāk, ka par manu necilo personu sākuši interesēties pat metropolē? Dīvaini. Un kāds tā visa

iemesls?- Burbonu bagātības. Cilvēks, kurš ir starptautiska mēroga slepkava, meklēs kādu pavedienu,

domājams, tieši tavā mājā, Kambrona ielā 17. Ja kāds gadīsies ceļā, nav izslēgts, ka var atkārtoties taspats, kas notika Rīgā…

- Rīgā? Tātad šis cilvēks ir mana tēva slepkava? - Griezes izteiksmīgā seja pietvīka, un man

kļuva žēl, ka šo faktu nav izdevies paturēt slepenībā. Andrē Grieze bija pārlieku tiešs un ekspansīvscilvēks, bet šī īpašība varēja izspēlēt ar viņu ļaunu joku pašā kritiskākajā brīdī. - Un ko tu iesaki?

- Māja tev tikai pa pusei apdzīvota, lielākā tās dala ir tukša, vai ne?- Jā-- Atvēli trīs istabas mūsu ciemiņiem. Lai neizraisītu aizdomas cilvēkā, kuru gaidām, savus vīrus

es atsaukšu. Tādējādi tev tiks garantēta drošība, un reizē būs, kas uzņem nelūgto viesi.- To laikam sauc par slazdu?- Jā-- Esmu ar mieru, bet…- Kas vēl?- Tikai tādā gadījumā, ja Jausiet man piedalīties šā zvēra aizturēšanā.- Tas ir bīstami, Andrē! Reizēm pat profesionāli…- Man nospļauties par to! - Grieze saknieba lūpas. - Noslepkavotais bija mans tēvs, Žiskār! Un

neiedomājieties vairāk nekā es lūdzu - vienīgais, ko vēlos, ir - uzlikt viņam rokudzelžus. Iedoma? Varbūt,bet es loti gribu izdarīt to pats. Un paskatīties viņam acīs.

- Ko tu tur ieraudzīsi? Dzīvnieka tukšo skatienu, neko vairāk. Ne jau vainas apziņu vai nožēlu.Tādi nejūt. Tādi eksistē, lai nokautu. Kā draugs es tev iesaku - atmet šis domas! Lai rīkojas tie, kas toprot.

- Bet es taču netaisos piespiest viņu pacelt rokas un padoties. Nē. Bet punktu viņa līdzšinējaidzīvei gan pielikšu es. Rokudzelžus. Neko vairāk. Zini, ar tiem taču viņam beidzas viss, un aizsākas kautkas pavisam cits — cietums, tiesa, sods… Neizbēgamība. Un to ievadīt vēlos es. Varbūt to var nosauktpar atriebību, taču es tā gribu.

- Hm, - policijas priekšnieks domīgi norūca un pārlaida mums acis. - Ko teiksiet?- Ar vienu norunu - nekādā gadījumā neiejaukties aizturēšanā! - Lanū stingri noteica. - Nekādā!Grieze piekrītoši palocīja galvu.- Apsolu. Vai braucam tūlīt?- Pagaidiet! - Valts pacēla roku. - Mēs nedrīkstam savā izskatā rādīties Kambrona ielā. Viņš mūs

pazīst. Lai viss izdotos, kā iecerēts, jums, Fando kungs, jāpalīdz mums mainīt ārieni.- Vienkāršāk par vienkāršu, - namatēvs piecēlās un pamāja, - nāciet līdzi! Mums ir sava

grimētava. Sieva reizēm piedalās vietējā, pašu organizētā teātra izrādēs. Uzvedam tās īsti provinciālāgarā — brīvā dabā. Pie viņas atradīsiet visu - no parūkām līdz viduslaiku balles tērpiem, - viņšpasmaidīja. - Pirms izrādēm trupa parasti sapulcējas pie mums.

- Piedodiet, - Andrē Griezes sejā pirmo reizi parādījās tāda kā tāla atblāzma no smaida, - betman gadījies redzēt uz brīvdabas skatuves arī Ziskāru Fando. Neesi nu tik kautrīgs.

Resnītis, kā vainīgs juzdamies, paraustīja plecus.- Diemžēl aktieris no manis nav iznācis, bet statists gan noteikti. Man piemīt šīm lomām

nepieciešamā īpašība - protu klusēt. Nāciet, draugi!Nama kreisajā spārnā saimnieks ieveda mūs diezgan plašā telpā, kuras vienu sienu rotāja spoguļu

rinda ar tualetes galdiņu zem katra no tiem, bet pretējā sienas pusē atradās skapīši. Gluži kā teātragrimētavā. Manī pamazām nostiprinājās pārliecība, ka Fuā dzīvojošie, paaudzēm mitinoties līdzās, bijapadarījuši kopīgu pat kultūras dzīvi. Kad ieminējos par to, Fando piekrita:

- Jums taisnība. Iedzīvotāju lielāko daļu tiešām apvieno radniecība, tad kāds tur brīnums, jaorganizējam paši savu teātri, kopīgi svinam svētkus vai rīkojam pilsētas ikgadējas sporta sacensības?Mēs te esam kā viena liela ģimene. Bet tagad izvēlieties sev piemērotākos rekvizītus. Šeit atradīsietparūkas, lādītēs glabājas grims. Ceru, ka virsdrēbes paturēsiet savas, jo trīs musketieru tērpi būspārlieku uzkrītoši. Diemžēl modernās lugas neuzvedām, un vienīgais, ko varu piedāvāt, ir kāda cepure vaisvīteris. Galvenā, manuprāt, ir seja.

- Kravcovs-Hameleons ir īpaši uzmanīgs cilvēks, tāpēc mums jāparūpējas arī par pārējo, -Kronbergs iebilda. - Par laimi, mēs ar komisāru esam vienāda auguma, un pietiks, ja apmainīsimies armēteļiem. Bet Robertam gan noderētu kaut kas, - viņš atvēra pirmās pagadījušās skapīša durvis un izņēmavecu, nosmulētu vējjaku. - Kā būtu ar šo?

Fando papurināja galvu.- Tā ir tik netīra. Es to uzvelku, kad strādāju dārzā.- Jau rudens, kāds tagad var būt darbs dārzā! Bet ja jau jums šis apģērba gabals tik dārgs…Resnītis skali iesmējās.- Pašņukstēšu vienatnē. Labi, pacietīšos līdz pavasarim. Lai ņem.Grima tūbiņām mēs nepieskārām ies. Iztikām vienīgi ar parūku, bārdu un ūsām. Vērojot mūs,

saimnieks nenocietās:- Izskatās, ka arī jūs piedalāties savu dramatisko pulciņu uzvedumos? Pārlieku profesionāli

pielaikojat.- Tā vienkārši ir mūsu ikdiena, - Valts atteica. - Bet pie jums noziegumi laikam ir retums?- Smagus pārkāpumus pat neatminos. Pārsvarā jauniešu nesaskaņas. Visumā dzīvojam draudzīgi,

un, ja arī gadās kāds pārkāpums, parasti iztiekam bez tiesas. Nodarītājs atvainojas cietušajam, un ar tolieta beidzas. Reizēm gan ieklīst viens otrs vieglas pelņas tīkotājs, bet ilgi pie mums neuzturas. Atrastkādu, ko varētu izmantot, ir gandrīz neiespējami, jo mēs cits par citu stāvam un krītam. Viena ģimene.

- Izklausās ideāli.- Priekšniecības klātbūtnē citādi nevar, - Fando slepus pameta ar galvu uz komisāra pusi, kurš

patlaban pie spoguļa uzlaikoja gaišu parūku. - Ir jau arī traipi, bet negribas par tiem runāt.- Tas cilvēks, kuru gaidām ierodamies, atsver veselu noziedznieku armiju. Jābūt ļoti

piesardzīgiem, lai neatgadī- tos kāda nelaime. Pacentieties uzzināt, vai pilsētā ieradušies sveši cilvēki.Un, ja ir - kur tie apmetušies.

- Sveši?- Pilnīgi iespējams, ka Kravcovs nebūs viens. Francijā viņam ir līdzdalībnieks. Es par to jau

stāstīju. Nu, vai mani var pazīt? - Valts nostājās Fando priekšā, ģērbies komisāra garajā mēteli, aršvītīgām ūsiņām un ogļmelnu parūku galvā.

.- Nepavisam ne, - resnītis pakratīja galvu un kritiski aplūkoja pārējos. — Augstākās klasesmaskarāde! Tagad tikai jāpielāgo ārienei izturēšanās, un pats nelabais nepateiks, kas aiz tās slēpjas.

- Tad braucam. Jā, diez vai viņš ieradīsies šovakar, tāpēc neaizmirstiet par savu solījumu arīturpmāk. Griezes kungs, vai jums nevajadzētu piezvanīt uz mājām un brīdināt sievu?

- Viņa jau gul. Nekas, pamodināšu kalpones un tās jūsu istabas viens divi savedīs kārtībā. Ejam!Ar labvakaru, Ziskār! - Viņš paspieda resnītim roku. - Paldies par rūpēm!

- Pienākums, nekas vairāk. Sēdieties mašīnā, draugi, bet es atvēršu vārtus. Ceru, ka dosiet kāduziņu arī man?

- Varat nešaubīties, — Lanū pamāja un iekāpa melnajā Griezes limuzīnā, kas stāvēja tikai dažussolus no sliekšņa, gandrīz nesaredzams apkārt valdošajā tumsā.

Izbraucot pa vārtiem, es atskatījos. Fando māja - zema un gara, gluži kā spoku kuģis ar apgaismotiemiluminatoriem, noslēpumaini balsnīja naktī.

- Vai jūs nerunājat latviski? - kad bijām tikuši uz ielas, Kronbergs iejautājās, un Andrē papurinājagalvu.

- Nemaz. Vide, un māte… - viņš, kā atvainodamies, atbildēja.- Kāpēc jūsu tēvs dzīves nogalē sadomāja atgriezties Latvijā?- Ilgas pēc dzimtenes. Turklāt viņš loti pārdzīvoja mātes nāvi. Bet šeit viss atgādināja par

zaudējumu, un galu galā viņš aizbrauca.- Jūs labi satikāt?

Andrē Grieze paraustīja plecus.- Man viņa vienkārši pietrūka. Lai gan tēvu dažkārt bija grūti izprast, taču es viņu mīlēju.- Vai finansiālu grūtību jums nav?- Man pieder vīna darītava. Apkārtnes zemkopji galvenokārt audzē vīnogas. Uzņēmums ir

ienesīgs, turklāt dod darbu vietējiem iedzīvotājiem. Šajā ziņā sūdzēties nevaru.- Bet citā?Andrē sarauca pieri.- Mums nav bērnu…- M… jā.- Lūk, ari Kambrona iela klāt, - mūsu vedējs pamāja ar galvu sānis un nogriezās pa kreisi.- Ātri gan. Tādos attālumos visērtāk pārvietoties ar divriteni. Parocīgs braucamais. Var apstāties

pat uz laipas.- Vietējie to ari lieto. Ja gribas nokļūt kalnos, ar mašīnu braukt ir riskanti. Ceļā gadās akmeņi,

reizēm pat nogruvumi. Visapkārt klintis un aizas, bet taciņa un ritenis ir kā radīti viens otram.Grieze nobremzēja augstu vārtu priekšā, virs kuriem kā melna svītra rēgojās nama jumts. Pēc mirkļa

uz vārtu staba sarkano gaismu nomainīja zaļā un abas vārtu puses pilnīgi bez skaņas aizslīdēja katra uzsavu pusi. Priekšā pavērās liels dārzs, kurā zemu novietoto laternu gaismas atblāzmā slējās trīsstāvunams. Beidzot bijām pie mērķa un varējām vienīgi pateikties liktenim, ka viss nokārtojies tik veiksmīgi.Tumsā māja šķita neparasti liela un nepievilcīga. Droši vien šo sajūtu izraisīja tumšie logi. Visā fasādētikai viens bija gaišs - pirmajā stāvā, līdzās parādes ieejai. Kad, uzkāpuši pa platām kāpnēm, tikām līdzdurvīm, to spraugā pēkšņi uzliesmoja gaisma.

- Kas tas varētu būt? - Grieze nomurmināja un izņēma atslēgu. Taču nepaguva ielikt slēdzenē, kaddurvis pašas atvērās. Uz sliekšņa, tērpusies garā rītasvārkā, stāvēja sieviete. No aizmugures krītošajāgriestu lampas gaismā viņas seju nevarēja saskatīt.

- Tā esi tu, Šarlote? - Grieze neslēpa savu izbrīnu. - Domāju, ka guli. Mums ciemiņi. PamodiniLizu, lai sagatavo trīs istabas viesu spārnā. Viņi kādu laiku šeit dzīvos.

- Es tūdaļ, tikai, tikai vispirms parūpēšos par galdu, - sieviete pagriezās, un pēkšņi atklājāsvisskaistākā seja, kādu man jebkad bija nācies redzēt. Tajā viss bija ideāli proporcionāls un reizēnenoliedzami savdabīgs. Man ārkārtīgi nepatīk šablonisks skaistums, dāmiņas, kas, savilkušas lūpasvienādā smaidā, raugās no žurnālu vākiem. Viņas visas izskatās kā darinātas vienā veidnē. Lai gan arīšajā sejā vīdēja kaut kas no standartskaituma, to apgaroja dzīva daile, citādi to nosaukt nevarēja. Nekāsamākslota vai iemācīta.

- Vakariņas nav vajadzīgas, - Grieze atteica, - jo mēs esam tikko cēlušies no galda. Šie ir tieciemiņi, par kuriem stāstīja Žiskārs.

Turpat priekšnamā Grieze vispirms iepazīstināja mani un Valtu ar daijo būtni, kas nevarēja būtneviena cita, kā Kambrona ielas nama saimniece un Griezes sieva, bet pēc tam - arī ar Lanū.

- Policijas komisārs? No Parīzes? - šķita, ka Šarlotes skaistās acis satumsa. - Tikai nesakiet, kadzenat pēdas noziedzniekam!

- Diemžēl, - Žans kā nožēlā noplātīja rokas, bet, man par brīnumu, apburošā namamāte iedegās.- Jums noteikti par to jāpastāsta.- Dārgā, viesi ir pēc ce]a noguruši. - Grieze maigi saņēma sievu zem elkoņa. - Nāksies

paciesties līdz rītdienai. Pamodini Lizu, bet mēs iesim uz biljarda istabu uzsmēķēt. Jā, kāpēc tu esinomodā?

- Kā — kāpēc? - sieviete neviltoti izbrīnījās. — Tu taču pats liki pateikt, ka drīz būsi mājās, laies pagaidot - pastāstīšot jaunumus.

- Es? - Andrē acis iepletās, bet vaigi pietvīka.- Jā. To man pateica tas policists, kuru tu atsūtīji. Kāpēc tev tik dīvains skatiens, mīļais? Vai

esmu izdarījusi kādu aplamību?- Vai policists nosauca savu vārdu? - iejaucās Lanū.- Nē. Tikai sacīja, ka Andrē drīz būšot. Lai neuztraucoties.- Un viss? - Grieze neticīgi jautāja.- Nē, vēl viņš palūdza to papīru, kuru jums esot10—1375 ievajadzējies. Kā viņu… testamentu. To, kas savulaik esot sajaucis galvu visai pilsētai.- Un tu to atdevi?- Protams, - Šarlote Grieze mierīgā balsī atteica, un ar šiem vārdiem pār mani jau otro reizi

nolaidās drūma nojausma, ka līdzīgi miglai ap mums aizvien vairāk sabiezē draudošas briesmas.

XV nodaļa PARALĒLAIS MARŠRUTS

Smagās dienas pēdējās minūtes man pagāja kā transā. Neskaidri atminos mājīgi iekārtoto biljardaistabu un nepatīkamo cigarešu dūmu smaku. Tad - velvētu, garu galeriju, durvis, baltus, smaržojošuspalagus un visbeidzot - tumsu un neko.

Pamodos no trokšņa. Kaut kur pavisam tuvu, varbūt aiz loga, aizraudamies rēja suns. Pirmajā brīdīnevarēju aptvert, kur atrodos. Apkārt viss bija svešs. Sienas, griesti, aizkari, mēbeles un smarža. Ne jaunepatīkama, bet nepazīstama. Droši vien cilvēka gaume, ceļot un iekārtojot namu, ieliek veikumā kaut koneredzamu - it kā daļu no sevis paša. Un tieši tas strāvoja no visa. Man trūka tās tuvības, kuru izraisījakaut vai mūsu senču necilie mitekļi Brīvdabas muzejā. Lai cik arhaiski, tomēr savējie. Bet te - augstiegriesti, biezās sienas jau pašas par sevi raisīja asociācijas nevis ar cilvēku mitekli, bet aizsardzībaidomātu cietoksni. Logu forma šķita parasta, diemžēl proporcijās pietrūka kaut kā tāda, lai tos varētu atzītpar ikdienišķiem. Pie sienām - milzīgas gleznas greznos rāmjos, bet masīvās mēbeles, lai gan spīdēja unlaistījās, noteikti nāca no deviņpadsmitā gadsimta vai divdesmitā gadsimta sākuma. Laukā jau bija lieladiena, un cauri aizkariem plūstošās, rudenīgās saules stari to visu ietērpa vēl svešādāku. Tikai pēc lababrīža sāka rosīties atmiņa. Ar nokavēšanos tā atgādināja par pēdējiem notikumiem.

Pēkšņi aiz durvīm atskanēja soļi. Lai gan tie bija klusi, pēc gaitas es nekļūdīgi pazinu Kronbergu, un,kad atskanēja klauvējiens, bez bažām ieraudzīt svešu seju - uzsaucu:

- Iekšā!Valts izskatījās atpūties un reizē norūpējies.- Sveiks! - viņš pamāja ar roku un apsēdās uz gultas malas. - Ienācu apsveikt tevi ar mūsu kārtējo

neveiksmi. Pele pievākuši sieru, pirms mednieks paguvis izlikt slazdu. Nudien, šis cilvēks ir apbrīnasvērts. Vismaz tā viņa dala, kas pieņem un īsteno lēmumus. Gandrīz vai jāsāk domāt, ka mums darīšana argaišreģi.

- Nu jau Kravcovs būs atradis slēptuvi, un mēs varam mierīgi braukt mājās. Sameklēt viņuEiropas, pat pasaules plašumos nav ne mazāko cerību. - Es izlīdu no siltās segas apakšas un sākuģērbties.

- Tik vienkārši tas nebūs. Šīs ziņas taču bija visas pilsētas rīcībā, bet rezultāts - viens čiks!Andrē man pastāstīja, ka vispirms slēptuves meklējumos meties viņa tēvs. Bet pēc vairākām neveiksmēmnodevis ziņas atklātībā. Katram, kam laimēsies. Lai meklē, ja nav slinkums. - Tas izklausījās tik neticamiun pārsteidzoši, ka es sastingu ar zeķi rokā.

- Esi tik laipns un atkārto!- Lieta loti vienkārša. Apvienotās testamenta daļu kopijas Rūdolfs Grieze uzspraudis uz nagliņas

vietējā kafejnīcā, visiem pieejamā vietā. Kam vien iegribējies, tas varējis izmēģināt roku Burbonubagātību meklēšanā.

- Bet viņa frāze - "Rododendru ieleja… un es vienīgais to zinu…" Uz ko tā zīmējas?- Varbūt uz atmiņām, bet ne uz mantu. Izrādījās, ka vecais bijis neparasti altruistiskas dabas

cilvēks, kura acīs bagātībai bijusi tieši tik liela vērtība, cik prieka tā spējusi sniegt citam. Ar to ariizskaidrojams viņa pieticīgais dzīvesveids Rīgā. Sākumā, pēc tēva pārcelšanās uz Latviju, Andrē ikmēnesi sūtījis viņam vairākus simtus franku un tikpat regulāri saņēmis tos atpakaļ. Tēvam pieticis arpensiju. Mēs ar Andrē šorīt nopļāpājām vismaz stundu. Kā jau domājām, Rūdolfs Grieze dezertējis, laipaciemotos pie radiem Francijā. Vecais tieši tā izteicis savu vēlmi - paciemoties. Dēls ir pārliecināts, -ja pēc kara Padomju Savienība nebūtu slēgusi savas robežas, viņš jau sen būtu atgriezies Latvijā. BetRūdolfs ieradies Fuā, pamatīgi apgādājies ar visiem personību un radniecību apliecinošiem

dokumentiem.- Tu izskaties norūpējies.- Jā. Ja Kravcovs no kāda uzzinās, bet te par to zina katrs, ka Burbonu bagātību meklēšanā

piedalījusies visa pilsēta, viņš tiešām var atmest ar roku.Tagad bija mana kārta uzmundrināt draugu.- Pirmīt tu pats teici - tās joprojām nav atrastas. Domā, viņš par to nebūtu painteresējies?

Pazīstot šā cilvēka mērķtiecību un neatlaidību, nedodu ne pieci, ka viņam pat prātā neienāks atsacīties nosava nodoma.

Kronbergs silti pasmaidīja.- Paldies, Robert! Tiešai tas man bija vajadzīgs. Bet tagad nomazgā muti - vannasistaba ir trīs

durvis tālāk pa labi. Pēc tam nāc brokastis. Viesistaba - vēl divas durvis tālāk, bet kreisajā pusē.- Ir nu gan mājele! - es nopurpināju, siedams kurpju auklas. - Pašā laikā bērniem.- Kādā nozīmē? - piecēlies apvaicājās draugs.- Paslēpēm.- Sākotnēji šī bijusi muiža, bet, pilsētai paplašinoties, tikusi pieskaitīta pie tās. Labi, gaidīšu pie

galda. Lieki nekavējies, mums šodien daudz darāmā.Vannasistaba izrādījās pavisam mūsdienīga, toties viesu uzņemšanai paredzētā telpa manī raisīja

asociācijas par viduslaikiem. Tā bija tik milzīga, ka prāvais brokastu galds izskatījās pavisam maziņš.Vienā sienā bija iebūvēta šauru "baznīcas" logu rinda, bet pārējās trīs klāja gleznas. Te varēja aplūkotgan greznu augstmaņu portretus, gan jūras kaujas Aivazovska manierē, gan monumentālus dabas skatus.Arī izpildījums bija tikpat raibs - impresionistu stilā darināti darbi mijās ar flāmu glezniecībairaksturīgajām krāsām un detalizēto pedantiskumu, bija arī galīgi neizprotami mūsdienu abstrakcionistudarbi. Sienas līdz pat griestiem bija apšūtas ar dekoratīvām koka plāksnēm, kas, laika gaitā nomelnējušas,padarīja lielo telpu drūmu. Pie galda sēdēja Valts un par kaut ko dzīvi sarunājās ar namatēvu. No malasizskatījās, ka sastapušies seni draugi - tik brīvi un nepiespiesti ritēja viņu saruna.

- Labrīt! - es sveicināju un bez uzaicinājuma apsēdos brīvajā krēsla.- Kā labi gulējāt? - saimnieks painteresējās.Es paraustīju plecus.- Pēc pulksteņa spriežot, pagājušas desmit stundas, par kurām neko nevaru pateikt.- Tātad labi. Es tikai nupat uzzināju, ka Parīzē jums iesists pa galvu. Ilgs un dziļš miegs šādos

gadījumos ir pats labākais. Mēs ar Valtu jau esam pabrokastojuši, tagad jūsu kārta. Pagaidījām, lai jumsbūtu kāda sabiedrība.

Lai gan mana ēstgriba joprojām atradās pussnaudā, garšas izjūtu tas neietekmēja, un es ar baudunotiesāju pat vairāk nekā parasti.

- Tagad, kad Roberts ir šeit, jums, Andrē, būtu istais laiks iepazīstināt mūs ar pilnu testamentatekstu.

Saimnieks piespieda zvana pogu zem galda malas, un, it kā gaidījusi šo signālu, durvīs parādījāsskarba, valdonīga izskata sieviete.

- Liza, vai sameklējāt, ko lūdzu?- Te būs, - viņa nolika uz galda malas papīra lapu un klusuciešot izgāja.Es pastiepu kaklu, bet burtiņi bija tik sīki, ka no savas vietas neko nespēju salasīt.- Kas tas ir?- Tas, ko lūdza Valts - testamenta pilns teksts. Mana tēva un Sarla Fuā tekstu apvienojums.- Bet tad jau nav nekādu problēmu atrast slēptuvi!- Nesteidzieties! - Grieze atlaidās krēslā un, izzvejojis no bikšu kabatas brilles un noslaucījis

salvetē stiklus, uzlika tās uz deguna. Tad, pievilcis tuvāk lapiņu, sacīja: - Es tagad nolasīšu, kas terakstīts, un pēc tam pārdomāsim, ko darīt tālāk. - Pēc teiktā spriežot, viņš gatavojās papildināt mūsu

komandu ar savu personu jau tūlīt.- Bet Lanū? - tikai tagad es atcerējos par komisāru.- Rīta agrumā viņš aizbrauca uz policiju, - Kronbergs atteica. - Pie Fando. Nopratināt vakar šeit

dežurējušos policistus - varbūt viņi kaut ko atcerēsies par cilvēku, kas izvilināja no Griezes kundzestestamentu. Vari neuztraukties, pēc stundas Žans zinās to pašu, ko mēs. Lasiet Andrē!

Griezem bija slikta redze, jo, lasot arī ar brillēm, viņš piemiedza acis un pacēla pie tām atnestopapīru.

- Klausieties! "Rododendru ielejas austrumos, Trīs ērgļu aizā, sestā ala pa labi, tālākienorādījumi uz sienas. Lai Dievs jums palīdz!" - Viņš apklusa un, nolicis lapu

uz galda, pāri brillēm uzmeta mums visiem savādu skatienu.- Viss?- Viss.- Bet kur te problēma? - es nesapratu. - Norādījums būtu skaidrs pat bērnam, ja minētie

nosaukumi atbilst šejienes vietām.- Ir. Visi ir - Rododendru ieleja, Trīs ērgļu aiza, arī alas. Diemžēl, lai kā tēvs un pēc tam arī

pārējie meklēja, sestajā, kā teikts testamentā, nav ne bagātību, ne uzrakstu uz sienām.- Hm… Nevar taču būt, ka Kloda Fuā novēlējums bijis (auns joks?- Nekādā ziņā, — Grieze noņēma brilles un pakratīja galvu, - neskaitāmi, oficiāli apstiprināti

fakti liecina, ka, nākdami pie varas, jakobīņi tiešām konfiscējuši Burbonu mantu - pārsvarā zeltaizstrādājumus un dārglietas, turklāt krietni paplicinājuši arī valsts kasi. Varbūt tāpēc viņu valdīšanas laiksbijis tik īss un rezultātā Robespjērs zaudējis ne tikai varu, bet arī galvu.

- Bet, ja jau bagātības nav atrodamas pat ar pilnu testamenta tekstu, Kravcovs neko neuzzinās, unvisticamāk tā būs, ka viņš nekavējoties dosies ceļā, jo kālab lieki pievērst sev uzmanību, - pēc mazaklusuma brīža es ieteicos. - Visi norādījumi taču ir viņa rokās.

- Nē. Tieši tāpēc viņš vispirms mēģinās izdibināt patiesību, - iebilda mans draugs. - Tik precīziun neslēpti norādījumi varētu nozīmēt tikai vienu - bagātības ir atrastas un alā vairs neatrodas! Taču, kadviņš uzzinās, ka tā nav, tad gan dosies meklēt. Tas nozīmē - dažas stundas vai dienas vēlāk. Tāpēc mumspietiks laika, lai sagatavotos ekspedīcijai. Vispareizāk būs, ja izvēlēsimies paralēlu maršrutu. Tas ļausKravcovam justies droši un zaudēt modrību. Bet pie alas mēs sagatavosim slazdu. Kamēr viņš būs iekšā.Ala esot dziļa, turklāt ar vairākiem atzarojumiem, un mums būs laika gana, lai pienācīgi sagaidītu šonelieti pie ieejas. Lanū parūpēsies par papildspēkiem.

- Bet ja Hameleons jau ir ceļā?- Ari tas ņemts vērā. Vietējie zemnieki jau brīdināti, un, ja, kalnos parādīsies kāds svešs, tie tūdaļ

dos ziņu.- Tātad tur ir saimniecības?- Tikai līdz testamentā norādītā maršruta sākumam, - Grieze atbildēja. Daba šajā rajonā ir visai

skopa, zemes virskārta plāna, vietām augsnes vispār nav, tā kā neko jēdzīgu izaudzēt nevar. Var vienīgiturēt kazas un aitas. Lai nokļūtu līdz Rododendru ielejai, pa ceļam ir tikai divas mājas, bet no tām ziņuneviens nav sūtījis. Paralēlais maršruts, par kuru ieminējās Valts, ir daudz grūtāks un ved pa klintīm.Toties aizsegā.

- Vai viņš nevarētu izvēlēties to?- Šo ceļu zina retais. Man to parādīja tēvs. Viņam patika klejot pa kalniem. Kopā ar māti. Tur ir

divas ļoti bīstamas vietas, un tikt tām pāri var tikai zinātājs. Turklāt uz Trīs ērgļu aizu ved vienīgi šie divimaršruti.

- Varbūt labāk iet pa ieleju, - es piesardzīgi ieminējos, bet Grieze pakratīja galvu.- Ieleja ir plaša un lēzena kā b(oda. No jebkura punkta tā pārskatāma kā uz delnas. Tur nav, kur

paslēpties, vienīgi atsevišķi rododendru ceri. Varat iedomāties, kādas būs sekas, ja arī viņš tur parādīsies

šajā laikā. Vai ari, jau šķērsojis ieleju, pie ieejas aizā atstās sardzē savu līdzzinātāju. Grozi kā gribi, betvissaprātlgāk ir iet pa klintīm. Nebaidieties, Robert. Bīstamākajās vietās tēvs atstājis nodrošinājumu -ldintis iedzītus alpīnistu kāšus. Būs grūti, toties drošāk, ka plāns izdosies.

- Nevarat atmest domu par rokudzelžiem?- Nevaru. Vislabprātāk šo mūdzi… - Grieze nopūtās un, atmetis ar roku, atzinās, - es pirmo reizi

piedalīšos šādā pasākumā.- Turieties man līdzās, jo es šādus gadījumus pat saskaitīt nespēju, - Kronbergs viņam ieteica. -

Bet kā mēs nokļūsim aizā? Jaušu, ka tur ir visai stāvas klintis.- Rododendru ieleja rietumu virzienā pamazām sašaurinās, iegūst tādu kā karotes apveidu un caur

iežmaugu pāriet Trīs ērgļu aizā. Tās dibenā tek upīte. Šo nosaukumu aiza ieguvusi tāpēc, ka uz robežas arieleju slejas vientuļš, augsts akmens stabs. Tā galotnē gadu no gada ligzdo ērgļu ģimenes. Droši vien tāsnomainījušas cita citu, ja jau Kloda testamentā aiza pieminēta ar šo vārdu. Es tur esmu bijis vairākasreizes. Turpinot ceļu gar upītes malu, pēc simt metriem kreisajā pusē sākas alu rinda. Šis rajons ir bagātsar dolomītu un kaļķakmens nogulām. Tie ir ūdeni šķīstoši ieži, kuros strauti un avoti izskalojuši vairākas,precīzi - tieši desmit alas. Dažas ir seklas, taču trīs no tām ir ne tikai dziļas, bet ari sazarotas. Šie atzaricilpojas savā starpā, veidojot veselus labirintus. Viena no tādām ir arī testamentā pieminētā - sestā palabi.

- Savāds formulējums - pa labi, - es paraustīju plecus.- No kāda punkta skatoties?- Protams, no pirmās grotas, kas alu rindā atrodas kreisajā pusē. Ja darītu to no labās, teikums

skanētu citādi. Jā, ari manā uztverē tas liekas savādi, bet es to citēju pēc Kloda oriģināla. Tekstaoriģināla, - Andrē palaboja. - Tēvs, pametot Latviju, paņēma līdzi tikai šā dokumenta norakstu. Pašutestamentu piesardzības dēļ, bet varbūt aiz kāda cita iemesla, viņa māte bija paņēmusi līdzi izsūtījumā.Viņa māte.

- Jūsu vecmāmiņa?- Jā. Četrdesmitajā gadā viņu izsūtīja uz Sibīriju. Kā redzat, likteņi mūsu dzimtā cilpojas gluži kā

alu atzari.- Bet vai jums zināms, ka viņa vēl dzīva?Griezes acis iepletās.- Nevar būt!- Viņa dzīvo Rīgā ar Aleksandras Kravcovas vārdu. Nebrīnieties un tikai neiedomājieties kaut

ko ļaunu. Lai gan… Cilvēks, kuru medījam, ir viņas otrā vīra dēls. Sibīrijā viņa apprecējās ar kāduKravcovu, un…

Grieze atkrita pret atzveltni un lūkojās uz mums ar apmulsušu, aizmiglotu skatienu.- Gandrīz vai pusbrālis… - tikai pēc brīža, viņš izdvesa un noslaucīja spēji norasojušo pieri

kabatlakatā. — Ir gan jaunumi! Vecāmāte dzīva, un cilvēks, kuram es kāroju atņemt brīvību, ir mans… Aknē! Rads! Iznāk, ka… - it kā baidīdamies no tā, ko gribējis teikt, Andrē apklusa un nodūra galvu.

- Jā, jūsu tēvu nogalinājis viņa radinieks! - Kronbergs pabeidza viņa vietā, un es pamanīju, kaGriezes, šā nepavisam ne vairs jaunā un pieredzējušā cilvēka pleci nodrebēja.

- Ejot pa līdztekus maršrutu un nonākot līdz aizai, - es pārtraucu neomulīgo klusumu, - mumstomēr nāksies nokāpt lejā. Bet, cik noprotu, tas nebūs viegli, jo aiza ir aiza. Grava ar stāvām sienām, vaine?

Kā aizgaiņājot smagās domas, Andrē pakratīja galvu, bet tikai pēc laba brītiņa spēja dot atbildi.- Lejā var tikt pa eju, kuru zināja vienīgi tēvs. Tagad ari es. Aizbraucot viņš man parādīja. Tā sākas

virszemē un ar lielu loku nolaižas līdz aizas dibenam. Faktiski tas ir trešās alas atzars, kuru lietus ūdeņiizskalojuši kaļķakmens slānī. Brīnišķīgs veidojums. Ala ir pilna ar stalagmītiem, kas izskatās pēc milžabārdas, kurā vizuļo kvarca kristāli. Šī eja nonāk, kā jau teicu, trešajā alā - metrus divus vai pat vairāk virs

zemes - un atrodas aiz milzīga akmeņu krāvuma. Droši vien tāpēc neviens līdz pat šai dienai nenojauš partās eksistenci. Tēvs atrada virszemē tās sākumu.

- Kāpēc viņš to slēpa?- Baidījās, ka vienkārši aiz gara laika kāds barbars var sabojāt dabas pirmatnējo skaistumu. Tā

ir brīnišķīga. Un noslēpumaina. Gan paši redzēsiet. Taču gribu jūs brīdināt - aizbraucot tēvs piekodinājanevienam par šo eju nestāstīt. Es lūgšu arī jūs ņemt vērā tēva vēlēšanos. Man šķiet, ka kopā ar māti viņitur pabijuši ne vienreiz vien, un tāpēc šī vieta viņam nozīmēja tik daudz.

- Mums zināms, ka jūsu mātes pirmslaulību uzvārds bijis de Urhela, - Valts ieteicās.- Jā. Tā ir sena Spānijas bīskapu dinastija. Kādreiz tā pārvaldījusi veselu apgabalu Pirenejos,

kuru, lai cik dīvaini būtu, tai periodiski atsavinājuši grāfi Fuā. Tagad tur atrodas Andora, šī minivalstiņa,kura, starp citu, jau pieminēta devītā gadsimta sākumā. Tur vēl mūsdienās var apskatīt grāfu Fuāpilsdrupas. Kā paši saprotat, de Urheli nebija draudzīgi noskaņoti pret Fuā, un tikai pēc trīspadsmitajāgadsimtā parakstītā līguma par kopīgo valdījumu, attiecības šo dzimtu starpā kļuva nedaudz…iecietīgākas. Dīvaini, bet tieši mūsu ģimene pierādīja, cik absurdi aizspriedumi var valdīt pār cilvēkiem,ja tie ietiepīgi nevēlas cits citu izprast un atrast kompromisu. Es jau to pieminēju, bet atkārtošu vēlreiz -laimīgāku pāri par manu tēvu un māti būtu grūti atrast. Tieši viņi, noslēdzot laulību, šīs divas naidīgāsdzimtas ir savienojuši.

- Vai ar mātes radiem satiekaties?- Nē. Tie visi dzīvo Spānijā. Mātes vecāki pārcēlās uz Franciju tik sen, ka par saišu atjaunošanu

nav vērts pat runāt. Mātes pirmais vīrs bija francūzis un nelaimīgā kārtā gāja bojā no zirga spēriena.Atraitne, kurai bija prāvs pūrs, trīs gadus pēc viņa nāves iemīlējās manā tēvā un nevīlās. Viņas naudulaulātie ieguldīja muižas atjaunošanā un uzcēla vīna darītavu, kas tagad pārgājusi manā īpašumā. - Mūsusarunas biedra seja pamazām noskaidrojās, bet es droši zināju - tiklīdz viņš paliks viens, drūmās domasatkal pārņems dvēseli.

- Paldies par brokastīm! Kas kavē mūs doties ceļā?- Lanū, - pavēries pulkstenī, atbildēja Valts. - Viņam kuru katru brīdi jābūt klāt. Kādu dalu no

iecerētā maršruta, es ceru, tomēr var veikt automašīnā?- Protams, - kilometrus divdesmit, bet pārējo gan - vienīgi kājām. Pat ar divriteni tur grūti

izbraukt. Ja esat paņēmuši līdzi sporta tērpus un apavus, būtu labāk, ja jūs pārģērbtos. Ja neesat, nāksiessameklēt kaut ko piemērotu. Rāpjoties pa klintīm, kustības nedrīkst ierobežot apģērbs vai slidenaspazoles.

- Skaidrs, - Kronbergs piecēlās, - tūlīt pat pārģērbsimies. Arī maskarāde vairs nebūs vajadzīga,Robert. Kravcovs nav muļķis un šajā spēlē aprēķinājis gandrīz visus gājienus uz priekšu. Nav jēgas sevilieki apgrūtināt. Tagad, kad esam saķērušies ar šo cilvēku pa īstam.

- Vai arī to viņš paredzējis?- Bez šaubām. Taču par trumpi mūsu rokās nezina neviens. Ari viņš. Es runāju par otro maršrutu

un eju. Tas ļaus viņu apspēlēt. Nepārdzīvojiet tik loti, draugs, - Valts pieskārās sadrūmušā namatēvarokai. - Lai cik nepatīkami būtu, mums visiem nākas samierināties ar faktu, ka neviens uz šis planētas navizolēts. Mēs visi esam radinieki. Savstarpēji. Kā labie, tā ļaunie. Kloda Fuā pēcnācēju dīvainais liktenisir tikai vēl viens tā apstiprinājums. Tas nozīmē, ka ari mēs ar Robertu varam šo Hameleonu-Kravcovupieskaitīt pie saviem radiem.

Grieze piespiesti pasmaidīja.- Nosacīti. Ceru, ka par bēdīgo notikumu vecāmāte neuzzināja?- Par to, kas bijis jūsu tēva un viņas dēla slepkava?- Jā. - Saimnieka gaiši zilās acis nemirkšķinot cieši vērās Valta pelēkajās.- Protams, ne, - atbildēja mans draugs, un atvieglojuma nopūta nolidoja no Andrē lūpām.- Paldies.

Pēkšņi noklaudzēja durvis, un uz sliekšņa parādījās Zana Lanū elegantais stāvs. Bez maskarādes.Acīmredzot arī komisārs bija aptvēris, ka tagad tai vairāk nav nozīmes.

- Beidzot! - Kronbergs piecēlās viņam pretim.Zans, atjauju neprasīdams, ielēja manā glāzē vīnu un,ar vienu malku iztukšojis, sacīja:- Viņi ir trīs.- Tā jau es domāju… - tik tikko dzirdami nomurmināja Valts, un es redzēju, kā viņa pierē ievilkās

stāva rieva.

XVI nodala CEĻA

Sārtie vaigi un dzirkstošais skatiens liecināja, ka komisārs aizvadījis ražīgu rīta cēlienu.- Mēs noklaušinājām visus, pie kuriem Hameleons būtu varējis doties pajumtes meklējumos, taču

neviens neko nevarēja pateikt. Ari pilsētā nebija manīti svešinieki, izņemot to viltus policistu Kambronaielā. Fando viri nodomājuši, ka tas atbraucis kopā ar mums. No Parīzes. Tādā miestiņā neko nenoslēpsi.Jau stundu pēc mūsu ierašanās vietējā krodziņa paklīdušas baumas gandrīz vai par ministra un viņamiesassardzes vizīti Fuā. lai gan dežurējošie policisti neesot nevienu aizturējuši, automašīnas numurutomēr pierakstījuši. Turklāt cauri tonētajiem stikliem saskatījuši, ka iekšā sēž vēl divi. Tā kā nekādipārkāpumi nav notikuši, viņi Jāvuši automobilim mierīgi aizbraukt. Neviens no viņiem šai epizodeiuzmanību nav pievērsis, tāpat arī nav ziņojis policijas iecirknī. Vienīgi patruļas vecākais, dežūraibeidzoties, notikumu žurnālā ierakstījis par nepazīstamā policista vizīti jūsu mājā, Griezes kungs. Spriežotpēc visa, Hameleons vairās rādīties svešās acīs. Un tad man ienāca prātā piezvanīt uz Pamjē. Uz to mazopilsēteli, kurai izbraucām cauri šurpcejā.

- Tā, šķiet, bija vienīgais apdzīvotais punkts starp Tulūzu un Fuā? - iejautājās Kronbergs.- Jā. Spriežot pēc visa, nekur citur viņi naktsmājas nevarēja atrast, ja nu vienīgi nakšņojuši mašīnā.

Vēl ir Tulūza, bet līdz tai pārāk tālu. Man laimējās. Policijā izteica varbūtību, ka viņi apmetušies vietējākempingā, un iedeva tālruņa numuru. Apkalpotājs, kuru izdevās sazvanīt, liecināja, ka pie viņiem naktipārlaiduši trīs vīri no Parīzes. Tūristi. Parasti šajā gadalaikā viņi jau gatavojoties uz kempinga slēgšanu,bet te piepeši ieradušies viesi. Vasaras mītnēs naktīs kļūst vēsi, un skaidrs, ka kempings nav īstā atpūtasvieta vēlā rudenī. Taču ciemiņi šos argumentus neesot uzklausījuši, turklāt mājiņa viņiem bijusi vajadzīgatikai uz vienu nakti, tāpēc apkalpotājs to izīrējis. Kad piezvanīju, viesi jau bija projām, bet kalpotājspatlaban slēdza telpas ciet. Uz ziemu. Paguvu noķert pašā pēdējā mirklī. Lai gan viņš aprakstīja visu trijuārieni, tam maz var ticēt. Hameleona drauģeļi noteikti ir no tās pašas sugas kā pats Hameleons. Kempingadarbinieka vārdus, gluži kā horoskopu tekstus, var piemērot jebkuram. Viss vidusmēra, viss nenosakāmostoņos. Nekā konkrēta, lai gan nelielu līdzību ar Kotleti, kā vismaz man šķita, es saskatīju. Bet tās tikpatlabi varēja būt iedomas. Vēlamais, nevis patiesība. Taču to, ka viesi bijuši trijatā, viņš varēja apgalvotnekļūdīgi. Rīta agrumā samaksājuši par naktsmītni, viņi iesēdušies mašīnā un izbraukuši uz… Tulūzu. Tasir - pretējā virzienā Fuā.

- Ko? - man izlauzās.- Uz Tulūzu, - komisārs atkārtoja. - Taču, slēdzot ciet kantori, apkalpotājs aiz muguras izdzirdis

motora rūkoņu un pamanījis to pašu mašīnu traucamies uz Fuā pusi.- Vai viņš ir pārliecināts? - pārjautāja Kronbergs un izņēma cigaretes. Atbildot uz viņa skatienu,

namatēvs piestūma pelnu trauku.— To pašu es ari pavaicāju viņam, — Lanū palocīja galvu. - Tas lika apkalpotājam mazliet

padomāt, lai atcerētos sīkumus. Detaļas, kuras viņš minēja, lāva secināt, ka šis cilvēks nav kļūdījies. Tasbijis pelēks mersedess ar skrāpējuma pēdām uz labajām durvīm un tonētiem stikliem. Pazīmes sakrita arautomobili, kuru vakar Kambrona ielā fiksēja Fando cilvēki.

- Sākotnējais virziens uz Tulūzu bijis vienkārši acu apmānīšanai, — iestarpināja Valts.— Bez šaubām. Mēs ar Fando visu pārspriedām, izrēķinājām un, pārbaudījuši kartē, secinājām, ka

patlaban — tas bija pirms pusstundas - viņiem jābūt pusceļā līdz Rododendru ielejai. Ziskārs piedāvājaizsaukt no Tulūzas helikopteru, bet es nepiekritu. Lidaparātu varētu pamanīt un sagatavotiespretuzbrukumam. Tagad Stinger tipa raķetes viegli ievietojamas pat mugursomā. Zinot, ar ko mumsdarīšana, šāds solis varētu beigties bēdīgi. Katram gadījumam, jo viss var notikt, Fando ar saviem vīriem

parūpēsies, lai izeja no Rododendru ielejas tiktu aizšķērsota. Tādējādi Hameleons nokļūs kā maisā un, jaari mums nepaveiksies Trīs ērgļu aizā, rokudzelži gaidīs viņu pie izejas. Domāju, mēs tiksim galā. Tāpēcšie būs jums, — mums par pārsteigumu, viņš izvilka no kabatas tērauda aproces un nolika Griezempriekšā, — ņemiet, kā vienojāmies. Vai maršruta detaļas jau apspriedāt?

— Jā, — namatēvs pamāja. — To, kas jums vēl nav zināms, es pastāstīšu pa ceļam. Tūlīt brauksim.Vai jums ir sporta tērps?

- Protams. Kalnos nekāpj smokingā.- Tad ejam pārģērbties. Tiksimies pēc pāris minūtēm, - viņš iebāza rokudzelžus kabatā un pirmais

devās uz durvīm.Noteiktajā laikā mēs atkal no jauna sapulcējāmies viesistabā. Droši vien no malas izskatījāmies pēc

bijušo sportistu — veterānu komandas, kas, atceroties jaunību, vēlreiz sadomājusi doties kalnos. Griezebija sagatavojis drošības virves rituli, tālskati un šādus tādus kāpšanai nepieciešamos rīkus. Lanūizsniedza katram pa pistolei un stingri piekodināja:

- Šaujamos likt lietā vienīgi galējas nepieciešamības gadījumā. Ja viņi pretosies. Braucam?- Mašīna gaida lejā, — Grieze pamāja. Sastūķējis visu mantību prāvā mugursomā, viņš uzmeta to

plecā un devās uz durvīm. Aiz tām mūs gaidīja bargā izskata Liza. Rokās viņa turēja pamatīgu saini.Stiegdama to saimniekam, stingri paziņoja:

- Ceļā noderēs.- Kas tur iekšā?- Ēdamais.Laikam jau ne man vienam tikai tagad iešāvās prātā, cik nepārdomāta bijusi mūsu rīcība. Visā, kas

saistījās ar noziedznieku meklēšanu un aizturēšanu, jautās neapšaubāms prāta un loģikas darbs. Diemžēlpar pašu nepieciešamāko, no kā atkarīgs pārējais - operācijā iesaistīto cilvēku enerģijas un spēkuuzturēšana -, bija atcerējusies vienīgi šī sieviete. Ar novēlošanos to aptvēra arī Grieze, jo palocījiesatzinīgi teica:

- Paldies, Liza! Nemaz nezinu, ko mēs bez jums iesāktu…Skarbās sievietes bālajos vaigos pēkšņi iesitās košs sārtums. Negaidīti silti uzsmaidījusi, viņa

pagriezās un ātrā solī devās projām pa gaiteni.- Liza strādā šeit jau sen un joprojām pārdzīvo mana tēva nāvi, - domīgi raudzīdamies nopakaļ

aizejošajai, Andrē pusčukstus paskaidroja. - Labi, ejam!Durvju priekšā mūs sagaidīja nenosakāmas krāsas, līdz pēdējam nobružāts džips. Spriežot pēc

ārienes, tā bija daudzus un dažādus ceļus pieredzējusi automašīna.- Parasti es to lietoju, izbraucot kalnos vai uz fermām, — paskaidroja saimnieks un, iemetis

mugursomu bagažniekā, apsēdās vadītāja vietā. - Satiksme šeit nav pārlieku intensīva, tāpēc varatnepiesprādzēties. Jums, Valt, vajadzēs manā vietā pastāstīt komisāram par iecerēto maršrutu, jo mannāksies stūrēt.

Pagaidījis, līdz motors sāka vienmērīgi strādāt, viņš viegli izkustināja džipu no vietas. Man tā arīneizdevās dienas gaismā aplūkot pilsētu, jo, nogriezušies pa kreisi, pēc simt metriem automašīna izbraucauz izdangāta lauku ceļa. Pēdējās savrupmājas palika aizmugurē, liecinot, ka Fuā robeža jau šķērsota. Valtsklusā balsī klāstīja komisāram par ieplānoto gājienu, kuru Lanū tūdaļ pat pārbaudīja uz ceļgaliemizklātajā kartē.

- Necerēta veiksme! - Uzzinājis par eju, kas ļāva no kraujas iekļūt vienā no Trīs ērgļu aizas alām,viņš priecīgi uzplāja ar delnām pa priekšējā sēdekļa atzveltni. - Andrē no rīta ieminējās par šo paralēlomaršrutu, diemžēl es pārāk steidzos, lai pilnībā noskaidrotu detaļas. Nudien liekas, ka operācija veidojasapbrīnojami veiksmīgi. Ja izdosies Hameleonam uzlikt rokudzelžus, tas būs manas karjeras pienācīgsvainagojums.

- Cerēsim, - Valts norūca un, vēlreiz ielūkojies kartē, atzvila sēdeklī.

- To var nosaukt par jau notikušu faktu… - Lanū pameta uz mana drauga pusi izaicinošu skatienu.— Es gan to tā nosauktu vienīgi pēc tam, kad tas patiesi būs noticis. Kravcovs nav parasts cilvēks,

un tas tev zināms, Zan. No tāda var sagaidīt visu. Paldies Dievam, kalni nav pilsēta, viltības iespējas turstipri ierobežotas. Viņš ir tālredzīgs. M… jā. Es būšu priecīgs vienīgi tad, kad redzēšu viņu aiz furgonarestēm, turklāt ar saslēgtām rokām. Paskat, kāda ainava!

Taču Lanū savā mūžā laikam bija redzējis ne tādas vien, jo, pametis logā vienaldzīgu skatienu, nojauna iegrima kartes pētīšanā. Skats, kas pavērās pa džipa logu, bija dīvaini svešāds un - nenoliedzami -monumentāls. Ceļš, mezdams līkločus ap lieliem klinšu bluķiem, pamazām kāpa kalnā un kļuva aizvienšaurāks, kaut kur priekšā tas izzuda dīvainos akmeņu sablīvējumos. Lēzenā nogāze, gar kuras malubraucām, labajā pusē pārgāja aizvien kraujākā, līdz aprāvās aizas priekšā, kuras dibenā urdzēja neliels,atvariem un krācēm bagāts strauts. Bet kreisajā pusē ceļa augstumā pletās akmeņains plato, kurā retumisvarēja ieraudzīt kādu krūmāju vai vientuli augošu koku. Zeme šeit patiešām nebija auglīga, tāpēc arīiekoptus laukus nekur neredzēja. Paši kalni man šķita savādi. Tie nebija kupolveida, kādus pārsvarā varskatīt Alpos, bet izskatījās tā, it kā apkaimei pāri būtu braucis milzu arkls, atstādams aiz sevis dažādasformas kukuržņus. Viens bija ar nošķeltu virsotni, cits - ar smailu, vēl cits - ar izrobotu. Tālumā,zilganpelēkas miglas autā tinās kārsliela, vismaz kilometru rādiusā, - kā fugasa bumbas izrauta bedre. Notās kalnā veda terasveida pakāpieni. Pāri šai neparastajai ainavai klājās gaiši zilas, dzidras debesis bezkaut viena mākonīša, un rudenīgā saule tajās šķita divtik spoža nekā pilsētā. Gaiss bija dzestrs pat mašīnā,un es uzvilku virs treniņtērpa līdzpaņemto vējjaku.

- Andrē! - piepeši ierunājās Lanū un pacēla galvu no kartes. - Mums stāstīja, ka jūsu mājāKambrona ielā spokojoties. Vai tas tiesa?

Grieze paraustīja plecus.- Ja jūs ticat spokiem, tad spokojas, bet, ja ne, - tad nespokojas.- Kā to saprast?- Pavisam vienkārši, - neatslābinot uzmanību, jo ceļš patlaban veda cauri lielu, haotiski izmētātu

laukakmeņu labirintam, mūsu šoferis pāri plecam atteica. - Ja ticat, peles skrubināšanās jums šķitīs kāgrīdas skrapstoņa zem spoka soļiem, bet, ja neticat, - tā nebūs nekas vairāk, kā šā nenogurstošā grauzējadarbs. Tā kā es neticu, pele man ir tikai pele.

Šiem vārdiem nācās piekrist. Es pats būtu varējis minēt neskaitāmus piemērus, kad negaidīta,noslēpumaina skaņa bija izraisījusi baigas un pagalam aplamas iedomas.

- Tātad nekāda reāla pamata šīm baumām nav?- Nav, to es varu apgalvot droši, jo visu mūžu esmu nodzīvojis šajā mājā. Tā gan ir liela un

cilvēkam ar jutīgu iztēli pusnakts stundā var izraisīt kaut ko tamlīdzīgu, taču mūsu ģimene vienmēr bijusireāli un praktiski noskaņota. Bet tenkas mums nekad nav nācis prātā atbalstīt, - viņš atmeta ar roku, tačutūdaļ atkal satvēra stūri. — Starp citu, tās te klīstot vai kopš Napoleona laikiem.

Mūsu jaunā paziņas spriedumi liecināja, ka viņš ir ar skaidru un loģisku prātu apveltīts cilvēks.Sākumā es apšaubīju Griezes lietderību mūsu komandā, bet tagad ar katru brīdi aizvien vairākpārliecinājos, cik viņš ir noderīgs. Kad, nobraucis no ceļa, viņš apturēja džipu gravā, milzīga klintsblukaaizsegā, laikam mēs visi sapratām, ka viņš ir vienkārši neaizstājams. Šis vīrs mums bija gluži vai pašaDieva sūtīts.

- Viņi ir trīs, vai ne? - izslēdzis motoru, Andrē pagriezās sēdeklī un, uzlicis roku uz atzveltnes,uzlūkoja mūs ar savām gaiši zilajām acīm.

- Jā, - Lanū palocīja galvu.- Man ienāca prātā - kā es rīkotos, ja būtu šā Hameleona vietā. Zinot, ka mani vajā, un reizē

neparko negribēdams atteikties no Burbonu mantas.Kronberga un Interpola pārstāvja sejā atspoguļojās nedalīta uzmanība.- Un ko jūs darītu?

Grieze domīgi piemiedza acis.- Šis cilvēks ir ne tikai slepkava, bet arī egoists, īstenībā varmāka jau var būt draugs tikai

vienam - pašam sev. Tas nozīmē, ka pārējo divu līdzbiedru dzīvībām viņa acīs nav nekādas vērtības.Vienīgi bagātībai. Jūs jau esat iepazinušies ar šo apvidu gan pēc mana stāsta, gan pēc kartes. Ziņām, kas irmūsu rīcībā, liecina, ka tas atgādina murdu, vai ne? Vispirms platā atvere - Rododendru ieleja, tadsašaurinājums, un seko maiss - Trīs ērgļu aiza, no kuras nav izejas. Pie ieejas šur tur vēl var atrast vietu,pa kuru uzrāpties kraujā, bet citur tādas nav. Klintis ir stāvas kā siena, un pieveikt tās pa spēkam tikaiprofesionālim ar pilnu kāpēja aprīkojumu.

- Jā, īsts murds, - Valts pamāja. - Loti precīzs salīdzinājums. Un tālāk?- Vislielākās briesmas viņam draud pie abām atverēm - pie ieejas ielejā un pēc tam - aizā. Viņa

vietā es tieši tur atstātu savus biedrus un nodrošinātos ar sakariem. Ja tie pēkšņi pārtrūktu, tas būtusignāls, ka esam viņa līdzzinātājus izsekojuši. Bet to atklāt taču nav mūsu interesēs?

- Bez šaubām.- Tāpēc es lieku priekšā apmest likumu ieejai Rododendru ielejā. Pie reizes pārbaudīsim, vai

man ir bijusi taisniba. Džipu atstāsim šeit - to te neviens neatradīs - un turpināsim ceļu, apejot aizdomīgovietu. Bagažniekā man glabājas pa rezerves tālskatim katram no jums, bet kabatā - mobilais tālrunis.Liekas, Fando būs Lanū kungam iedevis kādu sakaru ierīci no sava arsenāla?

- Rāciju.- Ļoti labi. Policija var ierasties pārāk agri un visu sabojāt. Tāpēc labāk būs, ja tieši mēs

noteiksim, kad situācija ir labvēlīga.Mūsu ceļabiedra doma bija tik skaidra un pamatota, ka Lanū galvu vien nogrozīja.- Nemaz nezināju, ka vīndara profesijā veidojas tik loģiski spriedumi…- Mantojums no tēva, - atvērdams mašīnas durvis, Andrē pasmaidīja. - Viņam vienmēr patika

mīklas un rēbusi. Es sadabūšu līdzi ņemamo, bet jūs pa to laiku sazinieties ar Fando. Ja piekrītat.Lanū pat nepapūlējās atbildēt. Izņēmis no kabatas melnu kastīti, viņš izvilka antenu un ierunāja

mikrofonā:- Vilks, te aita! Kā mani dzirdat?- Aita te vilks. Dzirdu jūs labi. Vai radušās problēmas?- Tikai nedaudz mainījusies taktika. Jūsu komanda dosies uz norunāto punktu tikai pēc mūsu

signāla, ne agrāk! Apstipriniet!- Komanda izbrauks tikai pēc jūsu signāla.- Pareizi. Gaidiet! Beidzu.Izslēdzis rāciju, komisārs žigli pamāja uz automašīnasaizmuguri, kur gar saiņiem rosījās Grieze, un nočukstēja:- Mums paveicies! Kāpjam laukā!Izrādījās, ka tālredzīgais namatēvs visu bagāžu sadalījis pa četrām mugursomām. Tās bija samērā

vieglas - liela priekšrocība, ja nākas iet pa šķēršļotu apvidu. Man tika soma, kurā glabājās Lizassarūpētais proviants, bet prāvāko - ar visu kāpšanai nepieciešamo - uzmeta plecos Grieze. Valts nesaguļammaisus, plītiņu, kā arī dažus tādus saimniecībā nepieciešamus sīkumus, bez kuriem nevar iztikt neēdot, ne dzerot. Bet Žans Lanū izbrīnījās, kad ieraudzīja no savējās somas rēgojamies saritinātas teltsgalu.

- Kam tā? Mēs taču neejam uz nedēlu.- Katram gadījumam, ja būs nakti jāpavada kalnos, - Andrē paskaidroja. - Viss var gadīties, un

varbūt šī manta izrādīsies pat svarīgāka par drošības virvi vai ieroci. Naktis šeit ir aukstas. Ja visi gatavi,varam doties ceļā. Es rādīšu taku. Visu laiku turieties klinšu aizsegā un nekādā ziņā nerādieties korē.Mūsu ceļš gan vedīs augstāk par vietu, kur varētu slēpties novērotājs, bet viņam noteikti būs tālskatis.Ieeja ielejā atradīsies metrus trīsdesmit zemāk, nogāzes pakājē, divu augstu klinšu starpā. Tā ir vismaz

divsimt metru plata. Nezinot, kur Hameleona cilvēki atrodas, būsim uzmanīgi, līdz tā paliks aizmugurē.Nav izslēgts, ka no viņiem kāds būs ierīkojies pat mašīnā.

Sekojot pavadonim, mēs no jauna atgriezāmies uz ceļa un, to šķērsojuši, pa sausu strauta gultnisākām kāpt kalnā. Jo augstāk, jo plašāks skats pavērās aizmugurē. Apgrūtinot virzīšanos, zem kājām bezapstājas bira oļi. Rododendru ieleju nekur neredzēja, un, kad es ieminējos par to, Andrē tikai pamāja arroku - augšup! Kad bijām sasnieguši virsotni, šķita, ka vismazāk piekusis ir tieši šis ikdienā elegantais unpēc izskata pat mīkstčaulīgais vīna darītavas īpašnieks.

- Atpūtīsimies! - apsēzdamies uz akmens, viņš paziņoja un, ar saprotošu skatienu apveltījis mūs,sacīja:

- Pirmajā reizē kāpšana šķiet grūta, bet ar laiku pierod. Rododendru ieleju ieraudzīsim, kadtiksim līdz tam tur krūmu pudurim kraujas malā. Es teicu - mēs metam līkumu tā, lai netiktu pamanīti.Kamēr nebūsim tikuši šai vietai garām, būtu labi, ja mēs atturētos no liekas runāšanas. Kalnos balsisreizēm aizskan tālu un ir sadzirdamas pat tur, kur līdzenumā tas nebūtu iedomājams.

Lanū atkal atlocīja karti un salīdzināja tajā attēloto reljefu ar priekšā redzamo skatu. Valts kārismēķēja, bet es biju pārāk piekusis, lai pievērstu uzmanību apkārtnei. Neko nedomādams, sēdēju uzaukstā akmens un vienkārši atpūtos, līdz atskanēja komanda:

- Uz priekšu!Tagad ceļš kļuva vieglāks, jo neveda kalnup. Tikai reizēm nācās mest līkumus, apejot lielus akmeņus

vai klinšu atlūzas. Skopā veģetācija man drīzāk atgādināja tundras augu valsti nekā Eiropas dienvidus.Šur tur, galvenokārt ie- dobēs, auga gara, asa, grīslim līdzīga zāle, kuras zaļumu jau bija skārušas rudenssalnas. Tas liecināja, ka naktis kalnos patiesi kļuvušas aukstas. Pat krūmi šeit bija panīkuši - zemi unbezformīgi - vēju un nabadzīgās zemes virskārtas dēļ. Paklausīdami ieteikumam, soļojām klusēdami, līdznonācām pie Griezes norādītā pudura. Nolaidis zemē mugursomu, mūsu pavadonis piesardzīgi aizzagāslīdz kraujas malai un caur binokli pavērās lejup. Ikviens saprata, ka viņš kalnos ir noteicējs. Labu bridiuzmanīgi pētījis apkārtni, Andrē pamāja. Reizē ar aicinājumu, šis žests ietvēra arī brīdinājumu.Acīmredzot viņam bija izrādījusies taisnība, un zem mums slēpnī sēdēja novērotājs. Krauja šajā vietābija gandrīz vertikāla un ļāva pārredzēt katru sīkāko detaļu gan pakājē, gan tālumā. Pirmais, kas saistījamanu uzmanību, bija milzīgs kalns ar dīvaini robotu virsotni, kas it kā nošķīra no pārējās grēdas lielu,bļodai līdzīgu ieplaku. Stāvās, nepieejamās klintis, kas to apjoza, un uz iedzeltenā zāles paklāja redzamierododendru krūmāji liecināja, ka šī ir Kloda vēstulē pieminētā vieta. Rododendri jau bija noziedējuši,taču lapas, šķiet, pat netaisījās dzeltēt. Citu krūmu sugas vai kokus ielejā neredzēja, toties akmeņu bijapapilnam. Viss liecināja, augsne nekam lielākam par rododendriem barības vielas nespēja sagādāt.Ielejas viņā pusē, kur klinšu sienas tuvojās viena otrai, rēgojās sprauga. Turpat līdzās tai es ieraudzījuvientuļu akmens stabu. Nebija šaubu, ka tā ir ieeja Trīs ērgļu aizā, un neviļus mana sirds sāka pukstētstraujāk.

- Jā, tas ir viens no viņiem, - pēkšņi līdz manai apziņai atlidoja tik tikko sadzirdami vārdi, un,pavēries lejup, tieši mūsu kraujas pakājē, paslēptu aiz milzīga bluķa, ieraudzīju automobiļa jumtu.Mašīnas pelēkā krāsa šķita ar nodomu pieskaņota apkārtnes klintīm un padarīja to gandrīz nemanāmu. Laikā pētīju, ne tuvumā, ne tālumā diemžēl neviena nebija, un es neizpratnē pavēros biedros.

- Bet tur neviena nav!- Ieskaties vērīgāk, - Valts atčukstēja, un es no jauna paraudzījos tālskatī. Rūpīgi appētīju katru

akmeni, ko varētu izmantot aizsegam, taču neko aizdomīgu ieraudzīt neizdevās. Vēlreiz pavērsu binoklipret automašīnas jumtu, un tad pamanīju vienā tās pusē iezilganu dūmu mutulīti. Mirkli tādā kā prātaapmulsumā meklēju šai, nenoliedzami pazīstamajai parādībai izskaidrojumu, līdz aptvēru — tie ircigaretes dūmi! Mašīnā kāds sēdēja, smēķēja un pūta dūmus pa logu.

- Bet varbūt tur ir divi?- Tas nebūtu saprātīgi, - atbildēja Grieze. - Šeit pilnīgi pietiek ar vienu, otrs novērotājs būs atstāts

kaut kur pie aizas sākuma. Šādu rīcību var pamatot ar vairākiem apsvērumiem.- Paldies Dievam! - nopūtās Lanū. — Beidzot viņš mums ir rokā! No šā slazda izsprukt var

vienīgi ar spārniem.- Kad viņš patiesi būs mūsu rokās, šo faktu tā arī pieminēsim, - pasmaidīja mans draugs, taču pēc

dzalkstošā skatiena varēja jaust, ka arī viņš sācis izjust operācijas noslēguma asumu. - Notikumi tiešāmtuvojas beigām, - nenocieties viņš uzsita komisāram uz pleca. - Teju vai gribas jau apsveikt. Varbūtturpināsim ceļu, Andrē?

- Jā, nav, ko kavēties, - uzrunātais piecēlās un, atgājis no klints malas drošā atstatumā, tā, lai visidzirdētu, sacīja: - Tā kā ielejā nevienu neredzējām, nav šaubu, ka Hameleons jeb Kravcovs jau sasniedzisTrīs ērgļu aizu. Tagad jāiet ātri, jo, neatradis uzrakstu uz alas sienas, viņš ilgi nekavēsies. Mums parlaimi, sestā ala ir stipri sazarota, un paies ne viena vien stunda, iekams viņš par to pārliecināsies.Soļojiet manās pēdās. Nebūs liela nelaime, ja kāds novirzīsies no maršruta pa kreisi. Taču pa labi, gribunopietni brīdināt, nespert ne soli! Neaizmirstiet, ka novērotāju ir divi, tāpēc vēlreiz atkārtoju - ne soli palabi!

- Skaidrs, - Lanū pamāja. - Mēs esam disciplinēta tauta un klausīsim uz vārda.Grieze pasmaidīja un uzmeta mugursomu plecos.- Tad - uz priekšu!Ja izmērītu mūsu maršrutu līdz Trīs ērgļu aizai, droši vien tas izrādītos gandrīz divas reizes garāks,

nekā, šķērsojot Rododendru ieleju. Lai gan strauji kāpumi un kritumi negadījās bieži, toties līkloči unstrupceļi - uz katra soļa. Kārtējo reizi griežoties atpakaļ, Andrē atvainojās:

- Neesmu gājis pa šo ceļu vismaz trīs gadus. Daudz kas mainījies. Diemžēl kalnu dēdēšana irnepārtraukts process, kurš var sagādāt visai nepatīkamus pārsteigumus.

- Gan jau aizkulsimies, — mierinot norūca Lanū. — Galvenais — kaut eja nebūtu aizgruvusi.- Vieta, kur tā sākas, ir samērā līdzena, un aizdarīt to spētu vienīgi akmens no debesīm. Ja

runājam nevis par cilvēkiem, bet par dabas spēkiem.Pēc stundas gājuma apmetāmies atpūsties nelielā pļaviņā, kuru no visām pusēm iejoza klintis.

Nelīdzenais, līkumotais ceļš un sākotnēji šķietami vieglais, bet tagad par smagu kļuvušais sainis bijapamatīgi izsūcis spēkus. Saule pārgājiena laikā bija sākusi sildīt krietni vairāk. Novilku vējjaku un,iebāzis somā, atlaidos zālītē. Taču ilgi guļus palikt bija bīstami - sāka salt mugura, un jau pēc pārisminūtēm biju spiests slieties sēdus. Par ēdienu neviens pat neieminējās - bija paēstas sātīgas brokastis.Atjaunojot spēkus, ceļabiedri bija ieņēmuši katrs savu ērtāko pozu un sarunājās maz. Grieze jau bijapamanījies nozust paša aizliegtajā virzienā, un mēs ar nepacietību gaidījām, kādas ziņas viņš pārnesis.Kad no kraujas puses atskanēja soli, visas galvas reizē pagriezās skaņas virzienā.

- Nekā, - Andrē paplēta rokas un atlaidās dzeltējošajā zālē. — Plašāku skatu šeit aizsedz klintis.- Bet aizu?- To varēja saskatīt, taču novērotāju neredzēju. Ja viņš izraudzījies vietu slēpnim mūsu pusē, mēs

viņu vispār nemanīsim. Jo tuvāk aizai, jo vairāk nogruvumu, turklāt mūsu taka ved sāņus. Prom no ielejas.Bet pareizāk tomēr rēķināties, ka viņš tur atrodas, nekā vieglprātīgi atmest ar roku un salaist visu dēlī.Celieties, laiks doties tālāk!

- Ir nu gan nenogurdināms… - es dzirdēju paklusām norūcam Lanū. Komisāram bija krietni pāripiecdesmit, un viņu varēja saprast. Taču paildzināt atpūtu viņš nelūdza. Ceļa grūtības nemaz nebūtu tiklielas, ja mūsu gids virzītos uz priekšu puslīdz mērenā ātrumā. Diemžēl Grieze soļoja tik raiti, kapārējiem, lai neatpaliktu, ik pa brīdim nācās pāriet uz vieglu riksi. Bija skaidrs, ka Andrē, tāpat kā tēvs,bija iemīļojis pārgājienus kalnos.

Nākamo atpūtu mēs izvēlējāmies vietā, no kuras varēja labi saskatīt akmens stabu pie ieejas Trīsērgļu aizā. Tā virsotne atradās metrus trīs zemāk par mums. Milzīgā ligzda izrādījās tukša. Kas notiek vēlzemāk - ielejā, to, par nožēlu, no šejienes redzēt nevarēja. Arī pieiet tuvāk kraujas malai nebija nekādas

iespējas, jo klinšu bluķi bija sagruvuši haotiskā kaudzē. Daži no tiem noteikti turējās vaļīgi, un vienskļūmīgs solis varēja dārgi maksāt. Šoreiz notiesājām katrs pa sviestmaizei un no termosa iedzērām pakafijas krūzei. Pēc tam ar Griezes atļauju, lai gan nepacietīgā seja liecināja, ka vislabprātāk viņšnekavējoties būtu devies tālāk, desmit minūtes, atspieduši muguru pret akmeni, ļāvā- mies saulei. Gaissbija tik reibinoši svaigs, dienas spīdekļa stari tik silti, ka, gluži nemanot, nogurums pārvērtās vieglāsnaudā. Taču tā izrādījās pārāk īsa, lai sniegtu atpūtu, jo pēc mirkļa atskanēja kārtējā komanda:

- Mostieties! Ejam tālāk! - Tā vien šķita, ka mūsu pavadonis taisnā ceļā nācis no armijaskazarmām.

- Visīstākais feldfēbelis, — kāds noburkšķēja, apstiprinot, ka šīs domas nav tikai manējās, tačuvisi acumirklī bija kājās. Armijas disciplīnai tomēr ir savas pozitīvās priekšrocības - tā ne tikai novēršlieku kavēšanos, bet arī nevajadzīgas runas.

Lai cik dīvaini liktos, tagad Griezes uzsāktais virziens veda nevis uz Trīs ērgļu aizu, bet projām notās. Taču mūsu ceļvedis zināja, ko dara.

- Lūk, - apmēram pēc puskilometra, viņš norādīja uz dīvainu klinti, kas apbrīnojami atgādinājasalīkušu veceni. - Šo raganu mans tevs izvēlējās par zīmi. Nedaudz tālāk sākas eja.

- Brr, - Lanū nodrebinājās. - Ja alai vajadzīgs šāds sargs, varu tikai iedomāties, kas mūs gaidapazemē…

Savādās akmens vecenes viņā pusē mēs atradām visīstāko daždažādas formas un lieluma klintsblukukrāvumu. Kaut ko līdzīgu man nācies skatīt kapakmeņu firmas pagalmā, kur atlūzas vienkārši sasviestaskaudzē. Vai tiešām šajā haotiskajā sablīvējumā Rūdolfam Griezem bija laimējies atrast eju? Bet, kadAndrē norādīja uz ne pārāk lielu akmeni, un aiz tā zemē atklājās caurums, šaubu vairs nebija.

- Eja! - mūsu gids noslaucīja pieri un jau grasījās kāpt lejup, kad pirmo reizi atskanējavienbalsīgs protests:

- Nē! Pagaidiet!Grieze atskatījās un nomērīja mūs pēc kārtas ar jautājošu un reizē nicīgu skatienu.- Vispirms sagatavosimies, - visu vārdā atbildēja Žans Lanū. - Lukturi, ieroči. Manuprāt, lai mēs

būtu mobilāki, mantas labāk atstāt šeit.- Noteikti, - Kronbergs piekrita. — Tās tikai traucēs. Kas tur būs vajadzīgs, Andrē?Uzrunātais paraustīja plecus.- Varbūt… nekas. Bet katram gadījumam paņemsim drošības virvi un kāšus. Jums taisnība,

komisār, saiņi lai paliek, - viņš pasmaidīja, tā apliecinādams, ka bargā komandiera loma ir visai nosacīta.Sabāzām kabatās lukturīšus, arī Grieze, izkravājis pusi savas mantības, atstāja tikai nepieciešamās

lietas. Pēc tam, uzmetis patukšo mugursomu vienā plecā, viņš pārlaida mums acis.- Vai visi gatavi?Piekrītošās murdoņas apmierināts, pamāja:- Ejam!- Lienam! - atkal kāds - vai nu Valts vai komisārs - nopurpināja, un mēs cits aiz cita sākām kāpt

lejup.

XVII nodala KATASTROFA

Sākumā eja veda visai stāvi lejup, bet mazpamazām kļuva arvien līmeniskāka. Nekā skaista es tajānesaskatīju, pat pretēji - visīstākā kurmja ala, tikai daudz plašāka. Zemi klāja ūdens izskaloti oļi,apstiprinot, ka šeit patiesi tecējis pazemes strauts. Šaurība nomāca. Jo zemāk nokāpām, jo grūtsirdlgākkļuva - milzīgā masa virs galvas šķita gluži fiziski iedarbojamies, - tā spieda uz katru nervu šūnu. Šķita,ka uz muguras uzkrauta nepanesami smaga nasta, kas neļauj pat prātīgi ievilkt plaušās gaisu. Par laimi,sienas sāka atkāpties, un piepeši mēs iznācām lielā, apajā telpā ar līdzenu pamatu un sienām, kurasveidoja kvarcu saturoši ieži. Lukturu gaismā sīkie kristāliņi uzliesmoja visās varavīksnes krāsās, unmirklī parasta ala pārvērtās dārgakmeņu krātuvē. Ikviens luktura stars atvizēja mūsu acīs dzeltenā topāza,sarkanā rubīna, zilā safīra vai koši zaļā smaragda krāsā. Nudien, tādu krāšņumu diezin vai glabājavisbagātākā austrumu valdnieka mantnīca.

- Sargieties! Tur tajā kaktā, - Grieze čukstēja, - atrodas dziļa aka! - Mūsu gids ar pirkstu norādījauz velvētu padziļinājumu, zem kura rēgojās melna atvere. - Bet vai nav skaisti? ,

- M… jā, - bijīgi grozīdams uz visām pusēm galvu, nomurmināja Lanū. - Kaut ko tādu grūti patiedomāties! Bet kāpēc mēs runājam čukstus?

- Atbalss, - paskaidroja Grieze. — Priekšā vēl vairākas zāles ar pirmšķirīgu akustiku. Nav nemazvajadzīgs dinamīts, lai sevi šeit apraktu, pietiktu ar spēcīgu bļāvienu.

- Tad jau šeit tik droši nemaz nav? - es pavaicāju un sakaunējos, jo, izņemot mani, neviens citsšādu domu nebija atļāvies.

- Ja nemainīsies dabas izveidotais līdzsvars, šie dobumi stāvēs līdz pasaules galam, - manimierināja Andrē. - Bet vajag tikai iejaukties, un viss var notikt. Par laimi, šis ir seismiski mazaktīvsapgabals, citādi ejas jau sen nebūtu. Vispār alu sistēmas jau pašas par sevi liecina, cik trausls ir šislīdzsvars - klintis ar ūdenī šķīstošu iežu ieslēgumiem. Tāds savienojums nevar būt nekāds stiprais, vai ne?Pietiek izskalot vēl kādu alu, līdz ar to novirzot kopējo smaguma centru sāņus, un sāksies nogruvumi.Virszemē, pie ieejas Trīs ērgļu aizā, jūs tādus jau redzējāt. Tās bija sekas, bet procesi, kas tos izraisījuši,ir tie paši - ūdens sagrauj klintis, izskalojot karsta iežus. Vai ari augsni.

- Par laimi, patlaban nelīst, - Kronbergs pasmaidīja, - tā kā droši varam doties tālāk, nebaidoties,ka uz galvas uzgāzīsies ejas griesti. Šķiet, tur ir tās turpinājums? - viņš norādīja uz melnu atveridzirkstījošā sienā.

- Jā. Ja visu estētiskās vēlmes apmierinātas, ejam tālāk.- Pēc kādām pazīmēm jūs noteicāt, ka eja virzās pa apli? - es vaicāju. - Manuprāt - uz priekšu

vien. Uz leju.- Pēc kompasa. Tēvs nekad nedevās kalnos bez šā instrumenta. Nedomājiet, ka Pirenejos nav

mežu. Ir, un vēl kādi. Bez kompasa nevar izkļūt tiem cauri un atgriezties.- Man tas ir iemontēts rokaspulkstenī, - sacīja Valts.- Spriežot pēc adatiņas un stundu rādītāja, mēs esam veikuši ceturtdalapli.- Jā, tā varētu būt. Tieši ar šādu paņēmienu - kompasu un pulksteni - mēs arī noteicām ejas

virzienu. Tagad nāksies pieliekties. Vismaz metrus desmit griesti neļaus iet pilnā augumā, toties pēc tamgājiens būs kā pastaiga.

Kad es aiz Valta iespraucos šaurajā spraugā, kas turklāt bija tik zema, ka gandrīz vai nācās mestiesčetrrāpus, nepatīkamā smaguma sajūta, kas pirmīt bija atkāpusies, no jauna pārņēma mani. Nez kāpēc tāuzradās kopā ar elpas trūkumu. Galvā dobji sāka dunēt asinis, un šķita, ka tūlīt tajā kaut kas plīsīs. Parlaimi, kā jau bija teicis Andrē, grūtais posms nebija garš un noslēdzās teātra zāles lieluma telpā. Ja pirmā

zāle bija pārsteigusi ar krāsām, tad šī to pašu darīja ar formām. Gadsimtu gaitā kaļķainais, no griestiempilošais ūdens bija izveidojis īstu muzeju. Bagāta iztēle šajā stalaktītu un stalagmītu formu dažādībā spētusaskatīt visu - gan cilvēku, zvēru un putnu figūras, gan namus un pat kokus. Viens, apbrīnojami līdzīgsvītolam, savus nokarenos zarus, ko veidoja vesels sīku lāsteku pulks, pleta pāri krūmājam līdzīgustalagmītu virknei. Bet arī šajā reizē daba nebija skopojusies ar krāsām. Nesot līdzi kvarca kristālus,ūdens kā dekorējumu bija iemontējis tos savos veidojumos, šķietami iedvešot tajos dzīvību un reizēpadarot ainu neikdienišķu, dīvainu un skaistu. Vismaz minūti, gluži kā apburti, mēs vērojām brīnišķīgoskatu. Beidzot komisārs nopūtās:

- Jūsu tēvam droši vien te ļoti patika?Grieze pamāja.- Tāpēc jau viņš sargājās - kaut tikai kāds par to neuzzinātu. Un pavēlēja arī man glabāt

noslēpumu.- Tagad ari mums jāklusē, - piebilda Valts. - Jā, darīt zināmu par šo vietu atklātībā būtu tas pats,

kas ieaicināt savā dārzā uz pusdienām ziloņu baru un cerēt, ka viss pēc tam būs parastajā kārtībā. Varbūtkustēsimies tālāk? Kravcovs ir kaut kur tuvumā. Es to ne tikai zinu, bet arī jūtu. Vai rokudzelžusneaizmirsāt, Andrē?

Uzrunātais atbildes vietā uzsita sev pa kabatu.- Tad viss kārtībā, - mans draugs pasmaidīja. - Vai sojojam, priekšniek?Pasmīnējis Grieze palocīja galvu.Tagad cita citu nomainīja lielas telpas. Dažas bija kā pati pirmā - tērptas vizuļojošās uguntiņās, citas

- kā otrā - pilnas ar stalaktītu un stalagmītu kolonnām un fantastiskām figūrām, bet pārējās - jauktas. Tačuar pirmajām divām neviena nevarēja sacensties. Šīs zāles savienoja it kā talantīga arhitekta izplānotasvelvētas arkas. Nepatīkamā nomācošā sajūta bija atkāpusies plašuma un jauno iespaidu priekšā. Ceļšjoprojām veda lejup. Uzmanīgi raudzīdamies zem kājām un vairīdamies sacelt pat mazāko troksnīti, papriekšu soļoja Grieze. Visklusākā skaņa šajās pazemes velvēs atbalsojās ar desmitkārtīgu spēku, un, kaszina, cik tālu tā aizskanēja. Kad man sāka likties, ka esam pagājuši garām vajadzīgajam atzarojumam,kārtējā telpa mūsu priekšā noslēdzās bez turpinājuma.

- Klāt esam, - mūsu pavadonis nometa no pleca mugursomu. - Maķenīt atvilksim elpu.- Akurāt pilns aplis, - raudzīdamies pulkstenī, apstiprināja Kronbergs. - Bet es neredzu

turpinājumu.- Izejas vieta ir tur, - Andrē pamāja uz tumšu kaktu, kurā es pamanīju melnu ēnu, kas, uzmanīgāk

ieskatoties, pārvērtās par žurku ejai līdzīgu alu. Protams, tikai salīdzinājumā ar arkveidīgajām ieejāmzālēs. No domas vien, ka atkal nāksies saliekties līkumā, lai tiktu cauri, man sametās

nelabi, taču Griezes turpmākie vārdi nedaudz nomierināja.- Šis caurums ir tikai metru garš un beidzas Trīs ērgļu aizas alā. Esiet uzmanīgi! Tur, viņā pusē,

ir šaura, neērta karnīze, bet tai priekšā - akmeņu krāvums. Uz tā kāpt nedrīkst - var nobrukt. Mēs ar tēvušajā vietā atstājām klintī iedzītu kāsi. Es piesiešu tam virvi, un mēs viegli tiksim lejā.

- Sākas bīstamākais posms, - ierunājās Lanū. - Vienam, bez nodrošināšanās, iet riskanti. Ciknoprotu, uz karnīzes vietas mums visiem nepietiks?

- Tikai diviem. Tā ir pēdu plata un metru gara.- Tādā gadījumā iesiet jūs ar Valtu. Kronbergam spēka un izveicības ir par diviem, turklāt

krietnas iemaņas noziedznieka aizturēšanā. Vai iebildumu nav?- Viņam iemaņas, man - rokudzelži, - Grieze sacīja un, izvilcis no mugursomas virvi, uzmeta to

plecā.- Lai soma paliek, - es ieteicos, - Mēs atnesīsim.- Nē! — pavadonis kategoriski papurināja galvu. - Nekad nevar zināt - kad un ko no tās

ievajadzēsies. Kalni nepiedod paviršību, un staipīt līdzi kāpšanai nepieciešamos rīkus ir kļuvis par manu

otro dabu. Ejam, Valt!Pieliekušies mūsu ceļabiedri viens aiz otra nozuda spraugā, kas kabatas lukturīšu gaismas atblāzmā

iezīmējās pelēkajā klints sienā kā blāvs, iedzeltens plankums. Sirds man sažņaudzās drūmāspriekšnojautās, un, kad pēc brītiņa spraugā atkal parādījās mana drauga galva, biju gatavs no laimesiekliegties. Laikam jau pazemes ekspedīcija bija pamatīgi sabojājusi manus nervus.

- Viss kārtībā, nāciet! - Valts pamāja. - Pa vienam. Virve sagatavota. Mēs gaidīsim lejā.Viņš atkal nozuda, un mēs ar komisāru saskatījāmies.- Es iešu pēdējais, — Lanū paziņoja. Laikam viņam nebija palikusi nepamanīta mana nepatika

pret šaurām un zemām ejām. Bet zinot, ka draugi ir gan priekšā, gan aiz muguras, to veikt šķita tīrais nieks.Pateicīgi uzsmaidījis, pieliecos un pāris sekundēs atrados klints otrā pusē. Kaut kur no lejas plūdagaisma. Pavēries zem kājām, ieraudzīju šauru un tiešām neērtu karnīzi. Turklāt tā bija ieslīpa uz alas pusi.Akmens krāvums izskatījās pavisam nestabils. Bet pie resna kāša piesietā virve, kas pārmesta krāvumampāri, solīja, ka šo šķērsli tomēr iespējams pārvarēt bez traumām. No lejas spīdošā gaisma to apstiprināja.Iebāzis savu lukturīti kabatā, satvēru virvi un uzlicis kāju uz visstabilākā akmens, pārsviedos atlūzu viņāpusē. Līdz zemei izrādījās pavisam tuvu, un man izdevās nolaisties tikpat viegli kā pārvarēt žogu. Arīkomisārs šo ceju veica bez sevišķas piepūles. Pavēries augšup, neko citu saskatīt nespēju, kā vien akmeņunobiras. Ja no turienes nenokarātos virve, nevienam nevarētu ienākt prātā, ka tur ir eja. Ar pāris asāmkustībām iešūpojis virvi, Grieze atkabināja to no kāša un saritinātu iebāza mugursomā. Pamanījis mūsujautājošos skatienus, viņš paskaidroja:

- Lai atgrieztos pa šo ceļu, kādam būs jāļauj pakāpties sev uz muguras. Bet no turienes uzmestvirvi kā laso uz kāša spēs ikviens. Esmu to jau darījis.

- Mums jāapspriežas, - komisārs čukstus sacīja. - Tālāk, manuprāt, jāiet visiem četriem.Hameleons var būt apbruņots ar automātisko ieroci, bet, redzot savā priekšā vairākus mērķus, apmulsis.Kas tur čurkst?

- Aizas dibenā tek strauts, — Andrē atbildēja.- Skaņa gan liekas cita. Tajā ir kāda nianse… - piešķiebis galvu, Lanū ieklausījās.- Ūdenskritums.- Jā, - komisārs šoreiz piekrita. — Tātad priekšā ir ūdenskritums?- Ir. Turklāt augsts. Mums vajadzīgā ala atrodas strauta viņā pusē. Nebaidieties, pāri tikt tam

viegli - ūdens gan ir izgrauzis vagu, bet tikai metru vai pusotru platu. Tai pārlēkt spētu pat mana kalponeLiza.

- Tātad viņš ir otrā pusē! - Žans apmierināti saberzēja rokas. - Loti labi! Tas ļaus mumsvispirms paskatīties, novērtēt situāciju un pēc tam droši varēsim doties uzbrukumā. Hameleons vēl nebūsticis galā, vai ne? — viņš pavērās Griezē.

- Lai detalizēti izpētītu alu, turklāt rūpīgi pārmeklētu sienas… nekādā ziņā. Es jau minēju - tā irliela, ar

' vairākiem atzarojumiem, kas iestiepjas dziļi kalnā.- Es domāju, ka nav nekāda jēga kavēties, - Valts sacīja. - Ja viss ir, kā domājam, Kravcovam

jābūt vienam. Līdzdalībnieki stāv savos posteņos, un, lai kā gribētu, nespēs viņam palīdzēt.- Varbūt dot ziņu Fando? - ieminējās Grieze.- Vēl par agru. Ja Hameleons sazinās ar viņiem, teiksim, ik pēc piecām minūtēm, tad izlaists

sakaru seanss liks mūsu medījumam saausīties. Bet tādā gadījumā viņa bezierunu kapitulāciju varamnegaidīt. Patlaban galvenais mūsu ierocis ir pārsteigums.

- Es piekrītu Valtam, - Lanū palocīja galvu. - Darīsim tā - vispirms sadalīsimies pa pāriem. Esiešu kopā ar mūsu gidu, bet jūs - kā parasti. Cik tālu alā iesniedzas dienas gaisma, Andrē?

- Metru divdesmit, ne vairāk. Bet sānejās pat tik daudz ne.- Labi. Pirmais pāris noies šo attālumu un, ja nepamanīs Kravcova klātbūtnes pazīmes - trokšņus

vai luktura gaismu -, dos signālu pārējiem ar kabatas baterijas zibsni. Pēc tam gaidīs, līdz ieradīsiesatlikušie. Bet tālāk jau dosimies visi kopā. Pats galvenais - ievērot klusumu. Ceļu apgaismosim tikai arvienu bateriju. Jūsējo, Andrē. Jūs vienīgais pazīstat šo vietu, tāpēc arī jums nāksies iet pa priekšu.Vispirms izpētīsim galveno eju un, ja Hameleona tur nebūs, pāriesim uz atzarojumiem. Ik pēc noteiktiemstarplaikiem, teiksim - minūtes, apstāsimies, nodzēsīsim gaismu un ieklausīsimies. Cerams, ka šādataktika būs īstā un mēs viņu atradīsim. Bet saņemt ciet šo bīstamo tipu būs vienkāršāk, nevis piedraudot arpistoli, bet uzpūšot viņam iemidzinošu gāzi. Ņemiet, man te katram ir pa baloniņam. Vislabāk to darītpēkšņi - no slēpņa. Tāpēc nāksies apbruņoties ar pacietību. Un tikai tad, ja visas iespējas būs izsmeltas,lai tad ari atskan - rokas augšā! Diemžēl būs jāpagaida, jo šeit visi ceļi ved uz vienu izeju, taču nekādāgadījumā nepārsteidzieties. Vai visu sapratāt? - komisārs aplaida apkārt bargu skatienu un, redzot, kamājam ar galvu, apmierināti nokrekškējās.

- Tad pie lietas. Lozēsim - kuriem kritis iet pirmajiem.- Jūs pats tikko teicāt, ka man, - Grieze rauca pieri.- Tātad ejam mēs. Es un jūs.- Nesteidzieties, Andrē. Es runāju par alu, nevis par ce(u līdz tai. Šis posms būs teju vai

visbīstamākais. Kas var apgalvot par visiem simt procentiem, ka novērotājs patiesi sēž pie akmens staba,bet nevis alas tumsā?

Jāatzīstas, uz mani šie vārdi iedarbojās visai nelāgi, un sirdi no jauna pārņēma ļaunaspriekšnojautas. Taču nonākt panikas cēlāja lomā nav nekāds gods, tāpēc atzinu par labāku klusēt.

Lanū sadabūja divus sērkociņus. Slepus nolauzis vienam galu, pastiepa roku Kronbergam.- Velc! Pirmie ies tie, kam īsākais.Bez liekas vilcināšanās Valts izvilka tuvāko. Tas izrādījās nolauztais.- Mums veicas, Robert, - draugs iesmējās. — Iet avangardā vienmēr bijis goda pienākums. Bet

būtu labi vispirms iepazīties ar apstākļiem. Pastāstiet, Andrē, par aizas īpatnībām, par alu. Visu, kas varnoderēt. Varbūt aiziesim līdz mūsu alas mutei un uzmetlsim acis apkārtnei?

- Aptuvenu ieskatu varu sniegt tepat, - uzrunātais atbildēja. - Lai gan ūdenskritums balsisapslāpēs, gara sazināšanās pie alas var mūs nodot. Turklāt daudz, ko rādīt, ari tur nav. Sestā ala, kā jauteicu agrāk, veido diezgan sarežģītu eju tīklu. Bet sākas tā ar platu, augstu, metrus trīsdesmit gani aiļu.Lielāko atzarojumu ir pavisam trīs, un pats pirmais sākas gandrīz pie ieejas. Dažas atzara sānejasnoslēdzas strupceļā, bet dažas, savienojoties cita ar citu, veido labirintu. Trīs ērgļu aizā ir pavisamdesmit alas. Piecas atrodas strauta šajā, piecas - viņa pusē. Mums vajadzīgā būs vistuvāk ūdenskritumam.Līdzās ieejai tur aug panīcis vītols. Vai es stāstu saprotami?

Tā kā nedz apstiprinājums, nedz iebildumi nesekoja, Andrē turpināja:- Kā jau norunājām, neieslēguši lukturīšus, jūs iesiet uz priekšu, līdz tālāk nokļūt neļaus tumsa.

Pēc tam dosiet signālu mums. Uzgrūsties šajā posmā nekam nevar, jo aila ir četrus, piecus metrus plata,pamats līdzens, bet sienas gludas. Arī apmaldīties nav iespējams, jo vienīgais atzars ir pie ieejas. Mēs arkomisāru paslēpsimies piektajā alā. Tās atrodas viena otrai pretim.

- Labi - pretim. Bet vai signālu no tās varēs redzēt? - Lanū jautāja.- Noteikti. Tā ala ir visplatākā un ļauj brīvi pārvietoties gan pa labi, gan pa kreisi. Mēs

atradīsim piemērotu vietu. Liekas, tas būs viss. Bet tagad nāciet! Parādīšu, cik iespējams, dabā.Jo tuvāk nāca izeja, jo skaļāk šalca ūdenskritums. Kļuva aizvien gaišāks, un nevajadzīgos lukturīšus

mēs visi sabāzām kabatās. Pašus pēdējos metrus Grieze veica viens pats. Uzmanīgi pavēries pa kreisi, tad- pa labi, viņš pamāja. Izrādījās, ka strauts ir pavisam šaurs un vairāk atgādina noteku. Izgrauzis īstu reni,tas, burbuļus mezdams, traucās ar pamatīgu ātrumu. Aizas abās pusēs slējās stāvas klints sienas, bet pašātās galā es ieraudzīju ūdenskritumu. Tas bija kaskādes tipa un gāzās lejup kā pa kāpnēm. Lai gan kopējaisaugstums bija ievērojams, terasveida pakāpieni to sadalīja mazākos, reizē vājinot straumes spēku un -droši vien - arī troksni. Tomēr skaņas vārda tiešā nozīmē triecās pret bungādiņām. Spriežot pēc ūdens

daudzuma, kas nāca no augšas, strauts, lai gan šaurs, noteikti bija ļoti dziļš. Andrē pieminētais vītolstiešām izskatījās panīcis. Par ūdens trūkumu tas sūdzēties nevarēja, taču par gaismas trūkumu gan.Spriežot pēc aizas virziena, tās dziļumā laikam nekad nespīdēja saule. Melnās alu mutes, kas atradāsupītes pretējā krastā, šķita kā pētījošas acis un vairoja jau tā drūmās apkārtnes neomulību. Man šī vietalikās īsti piemērota bagātību slēptuvei.

- Nu ko, Robi, velkam ārā ieročus un dodamies triecienā! - pēc tam, kad bijām rūpīgi nopētījušiikvienu tumšāku ēnu alu atverēs, mans draugs sacīja. - Gāzes baloniņu pagaidām atstāj kabatā. Uz priekšu,veco zēn!

Viņš ieskrējās un ar vienu lēcienu pārvarēja burbuļojošo šķērsli, un gar strauta malu skriešus metāsuz sestās alas pusi. Nekavējoties ne mirkli, es sekoju, bet Lanū ar Griezi pa šo pusi devās uz savu mērķi.Pagaidām viss noritēja pēc plāna un saskaņoti. Atlika vienīgi cerēt, ka tā būs ari turpmāk. Satraukumā espat lāgā nepamanīju, kā tiku garām pārējām grotām, jo vienīgā vieta no kuras dvesa briesmas, manāuztverē bija sestās alas draudīgi atplestā, melnā mute. Ticis tai klāt, Kronbergs piesardzīgi ielūkojāstumsā. Ausis šajā gadījumā līdzēt nevarēja - visas skaņas pārmāca ūdenskrituma dārdoņa. Nekoaizdomīgu nesaskatījis, draugs pamāja, un mēs viens aiz otra ieslīdējām iekšā. Uzbudinājumā nosvīdis,gaidīdams, ka tūlīt tūlīt kaut kas notiks, elpu aizturējis, žagos nopakaļ Kronbergam. Taču viss palika pavecam. Apkārt valdošā miera iespaidā pulss pamazām normalizējās, bet, kad ari elpa atguva vienmērīguritmu, satraukums izzuda pats no sevis. Ar katru soli kļuva aizvien tumšāks un klusāks. Kad vairs nevarējusaskatīt, kur spert kāju, draugs apstājās. Vēl brīdi ieklausījies, izvilka kabatas lukturīti un, pagriezies uzizejas pusi, deva norunāto signālu. Pēc brīža ailā parādījās divas figūras, un mums pievienojās Lanū arGriezi. Lai gan bijām norunājuši klusēt, Žans nočukstēja:

- Viņš ir šeit?Pat tumsā es jutu, kā draugs paraustīja plecus.- Nezinu. Andrē! Ejam!Piepeši tumsu pāršķēla pret zemi vērsts lukturīša stars, un tā atblāzmā es ieraudzīju pelēkas sienas un

tādus pašus, tikai nelīdzenākus, griestus. Grota aizstiepās tālumā un izzuda, šķiet, aiz pagrieziena. Mūsupavadonis pamāja un sāka virzīties uz priekšu. Ticis līdz vietai, kur aila pārvērtās ejā, Grieze izslēdzalukturīti, un mēs ieklausījāmies. Izņemot attālo ūdenskrituma šalkoņu, ausis neko citu neuztvēra. Tad nojauna atspīdēja gaisma, un mēs devāmies tālāk. Pagrieziens izrādījās gandrīz par deviņdesmit grādiem, unaiz tā no ārpuses nākošās skaņas k(uva nedzirdamas. Eja ievērojami sašaurinājās, un mums nācāsizkārtoties virtenē. Vēl pēc trīsdesmit soliem pirmais gājējs no jauna apstājās, un ala iegrima tumsā. Untad tas notika! Tas, no kā biju baidījies! Manas ļaunās nojautas apstiprinājās, turklāt pavisam negaidītāveidā. Pēkšņi klintis nodrebēja līdz pašiem pamatiem un apdullinošs grāviens aizsita ausis. Nākamajāmirkli spēcīgs trieciena vilnis sasvieda mūs kaudzē kā žagarus, un tad iestājās klusums…

PAZEMĒ Pagāja vairākas sekundes, lai attaptos un reizē aptvertu notikušo. Pārsteigums, melnā tumsa un vēl

īsti neapjaustā nākotne koncentrējās kaut kur sirds apvidū kā fiziski sajūtama un drūma nezina. Tad kācilvēka vitalitātes apliecinājums piepeši atspīdēja gaisma. Kāds bija ieslēdzis lukturīti.

- Vai visi veseli? - atskanēja Kronberga balss, un mani ceļabiedri sakustējās.- Kas tas bija? - aplūkodams sava krītot sasistā lukturīša atliekas, Grieze jautāja. - Zemestrīce vai

meteorīts?- Hameleons-Kravcovs, - pieceldamies sēdus, atbildēja Lanū. - Šķiet, kauli veseli… Sastiepts arī

nekas nav… Kā pārējiem? Atbildiet pēc kārtas! Valt?- Viss kārtībā.- Robert?- Liekas… normāli, - reizē kustinot rokas, kājas un kaklu, es atteicu.- Griezes kungs?- Man uz dibena radies zilums, - skanēja atbilde.- Gan noies, galvenais, lai netraucē pārvietoties. Interesanti - kā jūs to uzzinājāt? Bet - lai nu

paliek. Tā tomēr ir intīma, atklātībai neparedzēta vieta un personīga lieta. Ko darīsim?- Jāiet atpakaļ un jāpaskatās, ko vipš tur sagāzis. Bet pēc tam arī izlemsim, - ieteica Kronbergs.Lai gan Valts un komisārs vairījās no skali izteiktiem, konkrētiem secinājumiem, visiem bija skaidrs,

kas noticis. Bet par spīti neapskaužamajam stāvoklim un nākotnei, kas nesolīja nekā laba, nevienā balsī esnemanīju ne kripatiņas no bailēm vai izmisuma. Man ienāca prātā, ka tas ir gods - dalīties ar šiemvīrišķīgajiem cilvēkiem nelaimīgā liktenī.

Mēs cits pēc cita uzslējāmies kājās, ieslēdzām lukturīšus un, nopurinājuši putekļus, devāmies uzizeju. Tagad, kad nebija jābaidās no svešām ausīm, varējām iet brīvi un sarunāties skaļi.

- Par paviršību jāmaksā, - nopūtās Valts. - Viņš noteikti slēpies atzarojumā pie ieejas. Pirmajā.Viss bijis sagatavots iepriekš.

- M… jā, - kāds domīgi nopurpināja, taču sarunā neiesaistījās, arī Kronbergs vairs neko neteica.Tikuši garām pagriezienam, mēs iznācām ailā. Lanū, spēji ievilcis nāsīs gaisu, sacīja:- Dinamīts. Viņš uzspridzinājis ieeju!Lai gan jau agrāk manā prātā bija ienākusi šī neizbēgamā atziņa, taču, kad tā skali atskanēja no

komisāra mutes, es negribot sarāvos. Droši vien — kaut kur dvēseles dziļumos joprojām bija mājojusicerība, bet, kad vārdi to apdzēsa, vietā nāca skaidrība par nākotni - ala ir kā zārks, un Trīs ērgļu aiza —kapliča. Vienlaikus es atcerējos, ka mums taču ir sakaru līdzekli - policijas rācija un mobilais tālrunis.Fando droši vien skaita minūtes, kad beidzot dosim signālu. Kad pateicu to skaļi, sajūsma tomērneizraisījās.

- Mēģināt jau var, - Komisārs apstājās un izņēma rāciju. - Vilks, te aita! Kā mani dzirdat? -Diemžēl atbildes vietā skanēja tikai sprakšķi- Paraustījis plecus, Lanū vēlreiz atkārtoja izsaukumu, betatkal - tas pats.

- Nav vērts, - Valts viegli aizskāra viņa roku. - Kalns ekranē signālu. Jācer vienīgi, ka Fandopats…

- Fando bez mūsu pavēles nekustēsies ne no vietas, - atgādināja Lanū un, sabīdījis antenu,noglabāja rāciju kabatā. - Ejam! Varbūt posts patiesībā nav tik liels, kā esam iedomājušies.

Diemžēl, kad nokļuvām līdz izejai, apstiprinājās pašas ļaunākās nojausmas. Aila visā tās augstumābija piegāzta ar tik milzīgiem klintsblukiem, ka attīrīt to bez tehnikas palīdzības nebija, ko domāt. Noārpuses neiespīdēja ne sīkākais gaismas stariņš, apliecinot, ka Hameleons savu darbu prot.

- M… jā, te mums nav ko darīt, — Kronbergs nomurmināja un, ieraudzījis, ka Grieze paņem

mobilo tālruni, atmeta ar roku. - Ja jau policijas rācija nespēja tikt cauri šai blīvai, tad telefons ne tik.Masīvs noteikti satur rūdas un magmatiskos iežus. Tas viss kopā rada radioviļņiem necaursitamu ekrānu.

- Bet ko citu darīt?- Vai ala ir izpētīta līdz galam?- Diez vai. Es jau teicu - tālāk sākas sīko eju labirints. Neviens tur nelīda, jo skaidrs, ka

uzrakstam, par kuru minēts Kloda novēlējumā, bija jāatrodas pieejamā vietā. Pretējā gadījumā tas būtunevis norādījums, bet jauna mīkla, kuru pašu vispirms vajadzētu atrisināt.

- Varbūt kāda no ejām izved kalna viņā pusē.- Tad tai jābūt vismaz desmit kilometru garai. Uz to pusi slejas viengabalains masīvs bez

jebkādiem kritumiem. Ne ieleju, ne gravu.- Bet ir vēl viens variants — varbūt kāda eja izved zemes virspusē? Mēs taču tieši pa tādu

nolaidāmies Trīs ērgļu aizas dibenā.Grieze paraustīja plecus.- Viss var būt, bet es tādu nezinu. Un ko jūs iesakāt?Kronbergs, kā meklējot izeju turpat uz vietas, pārlaida acis pelēkajām sienām, tad - griestiem un

teica:- Kvernēt šeit nav jēgas. Ja ieradīsies glābēji, eju atraks bez mūsu palīdzības. Tātad ir vienalga

- esam šeit vai neesam. Kaut ko darot, ātrāk paiet laiks un galvā rosās mazāk domu. Es iesaku mēģinātatrast izeju. Darīsim to visi kopā, jo, kas zina, cik sarežģīts galu galā ir šis labirints. Varbūt sāksim arpirmo atzaru. Vai tas nav aizbērts?

- Paskatieties pats. Jūs stāvat ar muguru pret to.Tikai tagad ievēroju klints sienā šauru spraugu. Ienākotnebiju to pamanījis tieši šā iemesla dēļ, jo tās platums nekādi nesaskanēja ar Griezes teikto par

lielākajām sānejām. Laikam pamanījis manā sejā izbrīnu, Andrē paskaidroja:- Tā vienīgi sākumā ir tik šaura. Pēc dažiem metriem eja sāk paplašināties un, lai gan netop tik

prāva kā šī aila, taču divi cilvēki, viens otru netraucējot, var brīvi solot līdzās. Varbūt es atkal iešupirmais? - viņš nedroši, it kā būtu vainīgs notikušajā nelaimē, uzlūkoja Valtu un Lanū.

- Protams, - Kronbergs pasvieda Griezem savu lukturīti. - Līdz šim jūs vienīgais ar saviempienākumiem esat ticis galā. Ne tā, kā mēs…

Es labi pazinu savu draugu un zināju, ka pārmetumu viņš visvairāk veltījis sev pašam. Nez kāpēcValts katru neveiksmi izjuta kā savas neizdarības vai nepārdomātas rīcības sekas. Un, lai gan nenoliedzapretinieka saprātu, atbildību vienmēr uzkrāva sev pašam. Pat gadījumos, kad lēmumus pieņēma nevisvienpersoniski, bet, būdams izmeklēšanā iesaistīto personu grupas dalībnieks. Kad ieminējos par šonepamatoto, pat skarbo attieksmi pret sevi, Kronbergs atbildēja, ka viņa pienākums bijis pakļaut kopējosargumentus dziļākai analīzei un tikai tad, ja neatklātos pretrunas vai nepilnības, piekrist vairākumam. Mēsreiz pat sastrīdējāmies, jo man šī attieksme nepavisam nepatika. Un tad Valts atzinās, ka viņa iekšējātaisnīguma sajūta - tā viņš toreiz nosauca sirdsapziņu - neļauj vainot nevienu citu.

Pamājis Andrē sāniski iespraucās ejā, un pārējie sekoja. Pirms pamest aiļu, es vēlreiz uzmetuskatienu sprādziena sagāztajiem klints bluķiem. Tā kā biju palicis pēdējais, nodzēsu lukturīti cerībāieraudzīt kaut mikroskopisku gaismas stariņu. Diemžēl melnā tumsa liecināja, ka izejas aiz- sprostojums irtik blīvs kā korķis pudelē un iekšā neiekļūst ne tikai gaisma, bet arī gaiss. Pagaidām neviens par šodzīvībai nepieciešamo vielu nebija ieminējies, taču nebija izslēgts, ka tā pati par sevi atgādinās kā tuvāsnāves vēstnese. Nodrebējis no baigās domas, steigšus ieslēdzu gaismu un sekoju biedriem. Kā jau Andrēbija teicis, izspraucies caur sašaurinājumu, nokļuvu platā ejā ar līdzenu pamatu. Pa priekšu, klusisarunādamies, soļoja Lanū ar Griezi, bet aiz viņiem, nez kāpēc - ar elkonī saliektu roku - Kronbergs.Panācis draugu, ieraudzīju viņa rokā piezīmju grāmatiņu.

- Ko tu dari?

- Atzīmēju maršrutu. Tāpat kā to darījis Rūdolfs Grieze. Pulkstenis un kompass man ir, bet solagarums zināms. Zīmēju šīs pazemes ejas plānu.

— Kam tas vajadzīgs?— Kas zina? — draugs mīklaini atbildēja un paraustīja plecus. - Bet labāk jau tā, nekā truli blenzt

pelēkajās sienās, meklējot neesošu uzrakstu. Iespējams - neesošu, - viņš ar novēlošanos izlaboja.Tiešām, tā bija laba ideja, kā aizmirsties, un es nekavējoties iesaistījos darbībā. Ik reizi, kad

kompasa adatiņa novirzījās no iepriekšējā stāvokļa, mēs apstājāmies. Es apgaismoju bloknotiņu, jo Valtssavu lukturi bija atdevis Andrē, un viņš, pierakstījis noieto solu skaitu, ievilka kārtējo līniju. Tādējādimūsu ceļš tika iezīmēts kā no sīkām taisnītēm sastāvoša līkne. Tās bija īsas, tātad novirzes kļūdu varējaīpaši neņemt vērā.

- Izskatās, ka ari šī eja ved pa apli, - pēc kāda laika, aplūkodams drauga zīmējumu, es teicu. -Tikai ar krietni lielāku diametru nekā iepriekšējā.

- Turklāt - līmeniski, - Kronbergs piebilda. - Pagaidām gan esam nogājuši tikai pusapli, un navzināms, kāds būs tās turpmākais virziens.

Piepeši priekšā ejošie apstājās.- Kas noticis? — es uzsaucu.- Eja šeit sadalās, - atbildēja Lanū. - Mums jāizlemj, pa kuru atzaru iet.- Pa kreiso, - pat nedomādams, atbildēja Kronbergs, un komisārs apveltīja viņu ar aizdomīgu

skatienu.- Kāpēc?- Vai nav vienalga? - Valts atjautāja ar tādu izteiksmi, ka arī Grieze pamanīja, - viņš to nesaka

tāpat vien.- Jums kaut kas aiz ādas… - cieši uzlūkodams manu draugu, Andrē norūca, bet, tā kā Valts

neatbildēja, paraustīja plecus. - Nu, ja pārējiem iebildumu nav, iesim pa kreiso. Šeit visi ceļi vienādi…Tā kā neviens neprotestēja, ceļvedis nogriezās pa kreisi. Tikai tad, kad mēs kārtējo reizi

apstājāmies, lai atzīmētu noieto ceļu, es iedomājos, ka šis virziens sakrīt ar jau iezīmētā pusapļaturpinājumu. Nogriežoties pa labi zīmējuma sākotnējā virzība tiktu izjaukta. Ja nu Kronberga priekšlikumapamatā nav bijusi tikai nejaušība, bet noteikts plāns? Taču viņš klusēja, un es negribēju uzmākties ar savuziņkārību. Eja bija krietni šaurāka par iepriekšējo, bet tikpat līdzena, un iet varējām ērti, lai gan viens aizotra. Piepeši manas ausis uztvēra dīvainu troksni. Ar katru soli tas kļuva skaļāks un nāca kaut kur noaugšas.

- Kas tas ir? - es uzsaucu Griezem un rādiju ar pirkstu pret griestiem.- Strauts, - sekoja atbilde. - ŠI eja acīmredzot pāriet aizas pretējā pusē pa ūdenskrituma apakšu.

Līdz šai vietai esmu gājis, bet tālāk gan ne, - viņš norādīja uz iedobumu labajā sienā cilvēka augumā. Mantas atgādināja kādā baznīcā redzētu nišu, tikai toreiz tajā stāvēja koka tēls ar mirdzošu nimbu ap galvu.

Vēl pēc piecdesmit soliem ūdenskrituma troksnis izgaisa. Tagad mēs atradāmies tajā aizas pusē, pakuru bijām ieradušies šeit. Kārtējā apstāšanās brīdī Valts ar pārtrauktu līniju iezīmēja strauta aptuvenogultni. Lanū, kurš tagad gāja otrais, piepeši pacēla roku.

- Desmit minūšu atpūta! Daba pati parūpējusies par soliņu.Pienākuši viņam klāt, ieraudzījām nošķeltu akmeni, kas ļoti atgādināja sēdekli. Sēdēšana gan nebija

visai patīkama, jo akmens saldēja, un šajā sakarībā komisārs izmeta kaut ko par zilumu ārstēšanu araukstuma palīdzību. Uz to mūsu ceļvedis atbildēja ar vieglu smaidu un iegrozījās ērtāk.

- Ko tu tur zīmē? — mūsu biedri, kas visu laiku bija gājuši pa priekšu, tikai tagad pamanījapiezīmju grāmatiņu Kronberga rokā.

- Ejas plānu, - Valts atbildēja un pasniedza blok- notiņu komisāram. - Precizitāte, manuprāt, būs arnovirzi par desmit procentiem uz vienu vai otru pusi. Taču summējot, īpaši liela kļūda neradīsies.

- Hm… - pētīdams zīmējumu, Lanū norūca. - Tātad esam atgriezušies Trīs ērgļu aizas otrā pusē.

Šis laikam ir strauts, bet te - kur tie punktiņi, mēs droši vien dzirdējām ūdenskrituma troksni?- Pilnīgi pareizi.- Eja virzās pa apli… Bet tagad tai it kā būtu jāmaina virziens - priekšā strauts.- Es tieši ceru, ka tas nemainīsies, - skanēja pārsteidzoša atbilde.- Patiešām? - komisārs izbrīnījās. - Kāpēc?- Nav izslēgts, ka eja ved zem ūdens līmeņa un mums ir iespēja tikt no šejienes ārā.- Oho! Bet… mjā! - gluži apmulsis no atbildes, Žans iesita sev pa pieri, un tā savedis kārtībā

prāta darbību, jau mierīgi secināja, — tad tāpēc tev bija vajadzīga tieši kreisā eja?Kronbergs paraustīja plecus.- Zīmējot un redzot, ka, iedami pa apli, mēs nonāksim pie strauta, doma radās it kā pati no sevis.

Un ja šī ir viena no piecām zināmajām alām, kas gan ir stipri apšaubāms, tad citur tā nevar nonākt, kā zemūdens līmeņa. Protams, izņemot strupceļu kaut kur pirms tam, - viņš laikus pacentās apslāpēt pārliekooptimismu, kuru varētu izraisīt šie vārdi. - Tā, draugi, ir tikai teorija, pagaidām bez praktiska seguma. Betja turpināsim iet, gan jau redzēsim.

Kādu brīdi visi klusēja. Andrē, uzlicis kājas uz mugursomas un atzvilis pret sienu, snauda. Komisārs,rūpīgi izpētījis zīmējumu, atdeva grāmatiņu Valtam un domīgi jautāja:

- Nez ko Hameleons darīs tālāk? Uzraksts alā nav atrasts, tātad bagātības zudušas, pretinieki dzīviaprakti Pire- neju katakombās… Kā tu domā - viņš atkal ķersies pie bijušā?

Kronbergs izvilka cigareti un, paviļājis pirkstos, iebāza atpakaļ paciņā.- Grūti pateikt. Algota slepkavas eksistence saistas ar pastāvīgu risku un briesmām. Bet viņam

jau garām tie gadi, kad fiziskais spēks šķiet neizsīkstošs. Pēc visa spriežot, Kravcovs grib teikt ardievassavai profesijai un nomainīt to pret mierīgu dzīvi. Tādai vajadzīga nauda, liela nauda. Zinot, ka tās šimcilvēkam nekad nav par daudz, izeja ir viena - Burbonu bagātības. Varbūt tieši tāpēc tu patlaban sēdinevis Parīzē un rūpējies par Albuhara drošību, bet uz auksta akmens pazemes ejā. Domāju, ka apslēptāmanta viņam vajadzīga tieši šim nolūkam — izgaist, lai uzsāktu jaunu dzīvi tur, kur neviens to neapdraud.Nav izslēgts, ka Hameleons tālredzīgi piešķīris tik lielu nozīmi maskēšanās principu dzelžainaiievērošanai, lai dzīves nogali varētu aizvadīt bez bailēm.

- Tā varētu būt, - Žans pamāja. - Bet runājot par šo brīdi - ko viņš iesāks? Pametīs bagātībumeklēšanu vai nepametīs?

- To tikai viņš zina, - Valts paraustīja plecus. - Taču šis cilvēks ir neatlaidīgs. Un pašpārliecināts.Tādi vienmēr vērtē sevi augstāk par citiem. Pat zinot, ka visa Fuā pilsētiņa cietusi neveiksmi slēptuvesmeklējumos, vai tas viņu apstādinās? Liks atkāpties?

- Nedomāju, - Lanū pakratīja galvu.- Es arī. Drīzāk otrādi. Lepnība vienmēr ir centusies pierādīt savu pārākumu. Iztēlosimies šā tipa

domu gājienu — kaut kādi nežēlojami provinciāļi no pašas Francijas nomales nav tikuši gaiā ar Klodaatstāto mīklu. Vai tas nozīmē, ka tā nav atrisināma? Nebūt ne. Un vai viņš — bijušais VDK pulkvedis,pieredzējis, ar analītisku prātu apveltīts profesionālis, būdams nesalīdzināmi pārāks, - nespēs paveikt to,ko nevarēja viņi? Nē, Zan, Hameleons neatkāpsies!

- Tātad tu domā, ka viņš Fuā nepametīs? -komisārs, šķiet, par katru cenu gribēja salikt punktus uz visiem i .- Jā, tā es domāju. Varbūt viņš noslēpsies un turpinās ievākt ziņas vai arī izdomās ko citu, bet

projām nebrauks. Tas taču nozīmētu attālināties no mērķa, vai ne?- Tad jau ari man nav ko steigties atpakaļ uz Parīzi!- Vispirms tiec laukā no šejienes, - Kronbergs pavīpsnāja un piebikstīja Griezem. - Vai nebūtu

laiks kustēt tālāk, priekšniek?Gluži samiegojies, Andrē izberzēja acis, un es varēju tikai pabrīnīties par viņa stiprajiem nerviem.

Sejā ne miņas no bailēm vai satraukuma. Izstaipījies viņš piecēlās un, uzmetis plecā savu mugursomu,

pamāja. Pēc tam pagriezās un aizsoļoja ejas tumsā.Šķita, ka mana drauga paredzējums piepildīsies. Mēs joprojām gājām pa apli, un, ja vien virziens

paliks nemainīgs, atzarojumam neizbēgami būtu jāatduras pret strautu. Bažas radīja vienīgi tas, ka eja visulaiku veda horizontāli, tātad virs ūdens līmeņa. Un ja kaut kur ari nedaudz noliecās lejup, jau pēc brīžaatgriezās iepriekšējā augstumā. Pēkšņi Grieze apstājās, un, palūkojies pāri viņa plecam, priekšāieraudzīju plašu zāli ar zemiem griestiem un dīvaini melnām sienām. Mūsu pavadoņa lukturīša stars,meklējot izeju, slīdēja pa loku. Diemžēl piķa melnajās, gludajās sienās nebija nevienas spraudziņas, kasnorādītu uz ejas turpinājumu, un komisārs dobjā balsī sacīja:

- Strupceļš…

XIX nodaļa DUBULTA SLEPKAVĪBA

Droši vien tas, no kā ikviens klusībā baidījās, tomēr bija noticis. Labu bridi mēs klusuciešotvērojām melnās sienas un griestus un nespējām iedrošināties spert kāju pēdējā šā atzara telpā, kurš bijaviesis cerību. Tagad tas šķita kā viltus ceļš uz nekurieni. Neticot savām acīm, apgājām zālei apkārt paperimetru un rūpīgi iztaustījām katru plaisu vai nelīdzenumu, taču no tā nekas nemainījās - izejas nebija!Atlika vienīgi tā pati eja, pa kuru bijām šeit ienākuši. Melnais akmens maiss uzjundīja manī vēl melnākasdomas, taču es tās atstāju sev pašam. Beigu beigās - vīlušies, nomākti, tomēr, nebūdami izmisuši, sanācāmzāles vidū uz apspriedi.

- Savādi, - norūca Grieze. - Nekur neesmu redzējis tik melnu iezi. Kas tas varētu būt?- Varbūt grafīts. Ne pamatiezis, bet kāda sastāvdaļa. Piejaukums, kas piešķir šo krāsu, - minēja

Lanū. - Taču, lai kas tas būtu, mums nav laika apbrīnot šo dabas veidojumu. Jādomā, kā tikt no šejieneslaukā.

- Varbūt Fando… - es ierunājos, bet, redzot komisāru atmetam ar roku, apklusu.- Nekas cits neatliks, kā iet atpakaļ un izmēģināt laimi citā atzarā, - Valts norūca. Skaidrs, ka no

šejienes izejas nav.Kā vēršoties pie Dieva, Grieze pacēla acis pret griestiem, un pēkšņi viņa skatiens kļuva ass un

vērīgs.- Paskat tik! — viņš nogrozīja galvu. - Gandrīz būtu palaiduši garām! Kā melnā istabā melnu

kaki-..- Kas tur ir? - mēs reizē pacēlām galvu.- Izeja, - atskanēja patiesi mulsinoša atbilde, jo vismaz es neko neredzēju, - un nevis uz leju, bet

uz augšu.Tikai tagad griestu melnajā blīvā mēs pamanījām apaju caurumu. Ja iezis kaut nedaudz saturētu citas

krāsas piejaukumu, tas uzreiz kristu acīs. Taču melnā krāsa pilnīgi apslāpēja krītošo gaismu un ieraudzītvertikālo eju varēja, vienīgi cieši ieskatoties. Patiesi, melns uz melna fona ne ar ko neizceļas, bet šeit patēna bija melna un nesaskatāma. Negaidītais atradums no jauna atmodināja mūsu sirdīs vāru cerību, bet,kad Kronbergs, iededzinājis sērkociņu, tuvināja liesmu atverei, tā vērtās pārliecībā. Liesmiņanoplivinājās - droša pazīme, ka no ārpuses pieplūst gaiss!

Lai gan mani ceļabiedri bija savaldīgi, nosvērti cilvēki, taču šoreiz nevienam neizdevās apvaldītprieku par atklājumu. Tas pats no sevis lauzās uz āru. Man arvien vairāk iepatikās Andrē, un diez vai eskļūdīšos, teikdams, ka simpātijas bija abpusējas. Nocēlis no pleca savu allaž līdzi nēsāto mugursomu,viņš pārlaida mums skatienu un jautāja:

- Ko mēs iesāktu, ja soma būtu palikusi virszemē?Jautājums neprasīja atbildi, bet laikam jau šī frāzeiegūlās atmiņā - kalni nepiedod paviršību!- Kādam nāksies man palīdzēt, - izkravājis savu mantību, Grieze paziņoja. - Par laimi, griesti

šeit zemi, un pietiks pakāpties kādam uz pleciem, lai aizsniegtu caurumu. Kad būšu iedzinis pirmo kāsi,tālāk jau ies pats no sevis. Labāk pat būtu divi balsti. Lanū ar Valtu ir vienāda auguma. Nāciet,nostājieties šeit! Bet Roberts mani pastums.

Andrē izrādījās pārsteidzoši veikls un lokans, tā ka mana palīdzība bija gluži simboliska. Uzsējislukturīti uz pieres, viņš pērtiķa veiklībā uzrāpās mūsu ceļabiedriem uz pleciem un izslējies izvilka noazotes kāsi. Atradis nelielu spraugu, viņš ar vairākiem spēcīgiem āmura triecieniem stingri iedzinatērauda stieni klintī. Pēc tam, vienā līmenī ar pirmo, tikai nedaudz atstatu, - vēl otru. Tad, Valtam

piepalīdzot, viņš vispirms uzvilkās augšā, un iegrozījies, apsēdās uz viena no dzelzs balstiem. Mirkliatpūties, turēdamies pie cauruma sienām, viņš pastiepās augšup un, ticis uz kājām, izslējās pilnā augumā.Tālāk jau, mums neredzams, viņš atkārtoja operāciju, šoreiz tikai ar vienu kāsi, un piesēja tam drošībasvirvi. Pats grūtākais posms bija garām. Pēc tā, kā izritinājās virve, mēs varējām noteikt, cik augstu ticismūsu drosmīgais ceļvedis. Pagāja vesela stunda, klausoties vienmērīgajos klinšu āmura klaudzienos.Retumis no augšas nobira kāda sīka draza, bet reizēm - ķieģeļa lieluma gabali.

- Tikai āki un virve, - rūca Lanū. - Ne piemērotu apavu, ne karabīnes… Paša sieti mezgli… Kāviņš tiek augšā?

Pēkšņi kā ruporā atskanēja vertikālās ejas izkropļotā Griezes balss:- Viss kārtībā!- Vai tiksim ārā? -.Valts uzsauca.- Jā, - skanēja atbilde, un man kā akmens novēlās no sirds. - Tikai nekliedziet tik skaļi, vēl iegrūs

griesti. - Acīmredzot Andrē bija nokļuvis telpā ar ļoti labu akustiku. - Tagad darīsim tā - vispirms jūspiesiesiet manu mugursomu. Kad būšu to uzvilcis, nolaidīšu virvi un jūs pa vienam kāpsiet augšā.Turieties pie kāšiem. Tie iedzīti pietiekami tuvu cits pie cita, lai nebūtu pārāk jāpiepūlas. Vai kāds nojums prot siet astotnieka mezglu?

- Es, - atsaucās komisārs.- Labi. Vispirms apliksiet brezenta jostu un kārtīgi aizsprādzēsiet. Pēc tam ar astotnieka mezglu

piesiesiet pie tās virves galu. Es no augšas drošināšu un reizē palīdzēšu. Josta ir tikai viena, un to esnolaidīšu nākamajam kopā ar virvi. Pārsiet nevajadzēs.

Lanū vispirms sakravāja Griezes mantību mugursomā, atstājot vienīgi pieminēto brezenta jostu, unpiesēja pie virves, kas pa to laiku gluži kā čūska bija noslīdējusi no augšas un saritinājusies zemē. Pēctam viņš deva signālu, un mēs noskatījāmies, kā sainis nozūd melnajā caurumā. Pēc minūtes no augšasatskanēja sauciens:

- Tas nav īstais mezgls!- Zinu, - atbildēja Lanū. - Astotnieku grūtāk atsiet, tāpēc piesēju ar parasto.- Labi. Tagad es nolaidīšu virvi, un pirmais lai apliek jostu. Pēc tam sāciet kāpt. Neuztraucieties,

eja ir ērta, un, stāvot uz kāšiem, būs iespēja atpūsties, atbalstoties ar muguru pret sienu.- Cik augstu jākāpj?- Tīrais nieks - piecpadsmit metru. Nu… varbūt divdesmit, - viņš pēc mirkļa piemetināja.Iedomājoties šo "nieku", man drebuli pārskrēja pāri mugurai - jau pirmais skaitlis atbilda piecstāvu

mājas augstumam, bet par otro nemaz negribējās domāt. Pēc brīža no augšas atkal noslīdēja virves galsun, kad tas bija sasniedzis zemi, komisārs paraustīja.

- Pietiek!- Kurš kāps pirmais?- Roberts.- Bet… - es gribēju iebilst, taču šoreiz viņš nejāva.- Kāp un nerunā pretī! Vispirms apliec jostu, - Žana balss skanēja pavēloši, nepieļaujot nekādas

ierunas, un es paklausīju. Siksna bija plata, aprīkota ar tērauda gredzeniem. Līdzīga tām, kādas lietostrādnieki, montējot augstsprieguma elektrolīnijas. Ar dīvainu mezglu palīdzību piesējis virvi, Lanūuzplāja man pa plecu:

- Uz priekšu, varoni!Kad abu biedru stumts, pieķēros pie pirmajiem diviem kāšiem, man ienāca prātā, kā pēdējais tiks

tiem klāt. Kā atbildot uz to, no augšas atlidoja sauciens:- Es vilkšu! Jūsu uzdevums - pēc iespējas ātrāk dabūt kāju uz kāša. Paraustiet, ja vajadzīga

atpūta.Negaidīti virve saspringa, un, it kā nokratījis labu tiesu sava svara, es viegli pieslējos kājās un

uzvilkos pie nākamā kāša. Nostājies uz tā, uzsaucu Andrē:- Mazliet lēnāk! Neesmu pieradis, un man jānoorientējas. Labāk es paraustīšu virvi ik reizi, kad

būšu gatavs nākamajam kāpienam, bet, ja gribēšu atpūsties, uzsvilpšu.- Norunāts.Izrādījās, ka kāpiens tiešām nav tik grūts, kā biju iedomājies. Tikt no kāša uz kāsi varēju bez

grūtībām, bet augstuma izjūta, redzot sev apkārt klints sienas, izzuda. Kad, ticis augšā, izrausos novertikālās ejas, atlika piekrist Andrē - nieks vien bija. Piecēlos kājās un pavēries apkārt, paliku ar vaļējumuti - es atrados pirmajā, krāšņākajā zālē, kurai bijām izgājuši cauri, ienākot alā no virszemes. Izrādījās,ka aka tās kaktā ir tieši savienota ar melnajā iezī izskaloto telpu!

- Ahā! - redzot manu pārsteigto seju, Grieze ar gandarījumu pasmaidīja. - Kaut ko tādu bija grūtiiedomāties, vai ne?

Viņš atsprādzēja man jostu, un iesviedis akā, sāka lēnām ritināt vajā virvi. Reizēm tā aizķērās aizkāda no sienā iedzītajiem kāšiem. Tādos brīžos viņš pacēla virvi augstāk vai palaida zemāk un iešūpojisatraisīja. Nepagāja ne stunda, kad visi bijām augšā. Ieraugot, kur noslēdzies ceļš, pārējie brīnījās nemazāk par mani.

- Lūk, ko nozīmē instinkts! - komisārs sacīja Valtam. - Ja nebūtu iejaucies saprāts un notiktupaļaušanās tikai uz instinktiem, neveiksme būtu izslēgta. Esmu pieredzējis to vairākkārt. Nojauta neļaujpieņemt kļūdainu lēmumu. Un tieši tā tev lika izvēlēties kreiso atzaru, bet apsvērumi nāca jau pēc tam.

- Pilnīgi iespējams, - Kronbergs piekrita. - Taču - lai nu kā, mēs esam glābti. Paldies, Andrē!Jūsu veiklība ir apbrīnojama. Lai gan šajā ziņā ari es neesmu nepraša, atzīšos - mazliet apskaužu. Nu…pavisam, pavisam nedaudz, - viņš iesmējās un paspieda Griezem roku.

- Manuprāt, pienācis laiks kaut ko uzkost, — vainīgi paraustījis plecus, ierosināja Lanū.Izrādījās, ka ikvienam vēders kurkstēja. Līdz šim nelaime un grūtības bija apslāpējušas organismapamatoto prasību, bet tagad, kad viss jau bija garām, tā kļuva svarīgākā. Pēc piedzīvotā ceļš līdzvirszemei likās pavisam īss un viegls. Gluži kā kurmji izlīduši dienasgaismā, tā apžilbām, ka pagāja labsbrīdis, iekams redze normalizējās. Mantas neskartas gulēja, kur bijām tās atstājuši. Izkravājuši pārtiku,sasēdāmies apli un uz ātru roku ieturējāmies. Tase karstas kafijas arī izrādījās pašā laikā.

- Brīnišķīgi - skatīt virs galvas debesis… - aizlicis rokas aiz pakauša un atlaidies uz muguraszālē, sapņaini novilka komisārs. - Vienu bridi man ienāca prātā, ka nekad vairs tās neredzēšu.

- Mums taču bija drošības garantija - Fando, - es atgādināju, un tikai tagad Lanū atcerējās parrāciju. Izvilcis antenu, viņš ierunāja mikrofonā paroli: - Vilks, te aita. Kā mani dzirdat?

- Aita, te vilks, - atskanēja atbilde. - Dzirdamība normāla. Kāpēc izsaucāt?- Kā - kāpēc? — komisārs izbrīnījās. - Operācija vēl nav beigusies.- Nesapratu? - dežūrējošā policista balsi izskanēja aizdomas.- Kas tur ko nesaprast! Kur Fando?- Tūlīt pieaicināšu.Dzirdamība bija tik laba, ka mēs saklausījām gan atstumta krēsla troksni, gan solus un pat durvju

klaudzienu. Pēc brīža atskanēja Fuā policijas priekšnieka balss:- Kas noticis?Neko nesaprazdams, Lanū pārvilka ar delnas virspusi pār pieri un, laikam lai tiktu pie skaidrības,

pavēlēja:- Paskaidrojiet, kas ar jums noticis!- Nekas īpašs. Pēc tam, kad jūs atsaucāt mūsu norunu, komanda, kuru gatavojos sūtīt palīgā,

stājusies pie savu ikdienas pienākumu pildīšanas.- Kā to saprast - atsaucāt? Neesmu ar jums sazinājies!- Man jūsu uzdevumā piezvanīja kāds cilvēks. Uzdevās par vietējo zemnieku no šā rajona. Viņš

paziņoja, ka Hameleons izmucis un jūs esot devušies viņam pa pēdām. Līdz ar to plānotā operācija

nenotikšot.- Vai jūs nepajautājāt, kāpēc es neesmu to darījis pats?- It kā sabojājusies rācija.- Skaidrs. Bet tagad savāciet savus vīrus un brauciet. Ja pa cejam sastapsiet pelēku mersedesu,

aizturiet! Ja ne - izķemmējiet Rododendru ieleju līdz Trīs ērgļu aizai. Un uzmetiet acis sestajai alai. Tājums pateiks - kāpēc operācija tikusi atcelta. Beidzu!

Gluži pikts, Lanū izslēdza rāciju un pārlaida mums satumsušu skatienu.- Ko teiksiet, draugi?- M… jā, - norūca Grieze. - Šis Kravcovs parūpējies par visu, lai sestā ala kļūtu par mūsu kopīgo

kapu. Kaut gan viņš nav vienkāršs pretinieks, rokudzelžus es šim riebeklim uzlikšu - lūst vai plīst! -Skarbā balss un izaicinošais skatiens liecināja, ka viņš pilnīgi atsities tēvā. Kā mums stāstīts, tā patidrosme un pārgalvība, kas jaunībā bijusi raksturīga Rūdolfam Griezem un viņa tēvam, tagad parādījās jautrešajā paaudzē.

- Vispirms viņš jādabū rokā, - mūsu biedra degsmi nedaudz apslāpēja Kronbergs. - Bet esprātoju - kāpēc Hameleons gribēja mūs novākt?

- Iemeslu pietiek, - es atbildēju. — Jau Latvijā mēs šim bandītam bijām kā dadzis acī. Šeit mumspievienojās Žans ar skaidru nolūku iesēdināt viņu aiz restēm. Un kur nu vēl Andrē, ienīstās dzimtaspārstāvis. Mēs visi Kravcovam esam kā sprunguļi spieķos. Ne tikai traucējam, bet arī apdraudam.

- Protams, protams, - mans draugs domīgi pašūpoja galvu. - Nudien, šis velna viltus apsēstaisnemitīgi jauc prātu. Haoss plus mērķtiecība — tur pat Einšteins netiktu skaidrībā! Lai viņš iet… uzturieni, kurp karalis staigā kājām! Bet mums es ieteiktu doties uz Kambrona ielu 17 un ar saimniekalaipnu atļauju likties uz auss. Kamēr tiksim līdz Fuā, klāt būs vakariņu laiks, vai ne, Andrē? Bet rīt… -viņš nožāvājās un nepārliecinoši nobeidza, - rīt mēģināsim kaut ko izdomāt.

Sakravājuši mantību mugursomās, klusuciešot uzsākām gājienu atpakaļ. Tagad nebija jāslapstās, un,kad bijām tikuši garām nobrukuma vietai, es piegāju pie kraujas malas, lai uzmestu skatienu Rododendruielejai no tuvāka atstatuma. Diemžēl, arī no šejienes skatoties, nekādu jauko iespaidu tā uz mani neatstāja.Starp lielākiem un mazākiem akmeņiem izmētātas krūmu skupsnas, - tas bija viss, ko ieraudzīju. Kalnilielākoties mēdz būt krāšņi — bagāti gan ar augu, gan dzīvnieku dažādību. Bet šis apgabals šķitaizņēmums kopējā likumsakarībā. Tas izcēlās vienīgi ar drūmām, smagām klintīm. Var jau būt, karododendru ziedēšanas laikā te viss pārvērtās, bet tagad, rudenī, es nespēju atrast nevienu, kautmazdrusciņ dzīvespriecīgāku krāsu. Tad prātā ienāca, ka pavisam nesen šo ieleju šķērsojis baismīgaisslepkava. Es nodrebēju un steigšus atgāju no kraujas malas.

Jāatzīstas, ka tik garu un piedzīvojumiem bagātu pārgājienu vienas dienas laikā veicu pirmo reizi, un,ceļam tuvojoties beigām, kājas nepavisam negribēja klausīt. Vienīgi Grieze un Valts vēl izskatījāsdiezgan sparīgi. Komisārs, kas, par spīti gadiem, nežēlodamies turēja līdzi, spriežot pēc sejas izteiksmes,bija tuvu spēku izsīkumam. Kad tikām līdz vietai, kur no augšas bijām redzējuši Kravcova pirmorokaspuisi, pareizāk - viņa cigaretes dūmus, man iešāvās prātā atkal pieiet pie malas un paskatīties.Pārlaidis acis apkārtnei un pēc tam palūkojies lejup, sastingu. Viss izskatījās kā šurpnākot - tas patspelēkais automašīnas jumts, vienīgi dūmi nekūpēja. Pārējie jau bija pagājuši soļus divdesmit uz priekšu,kad es tos pasaucu.

- Kas tur ir? - Kronbergs atskatījies jautāja.- Tas pats braucamais, - pieklusinājis balsi, es atteicu.- Nevar būt! - drauga acis iepletās, un viņš teciņus metās pie manis. Bet aiz viņa — abi pārējie.

Uzmanīgi pavēries lejup, Valts atrāvās atpakaļ un pārlaida mums nesapratnes pilnu skatienu. - Tas nevarbūt, bet tā ir! Mersedess stāv lejā!

- Vai cilvēkus redzēji? - gribēja zināt Lanū.- Nē, - Kronbergs pakratīja galvu. - Tikai jumtu.

- Liekas, Kravcovs atkal ko nelāgu izdomājis, - komisāra balsī jautās aizdomas. - Interesanti -ko? Nevar būt, ka viņš savu braucamo tā vienkārši pametis. Vai tikai mums nav sagatavots kārtējaisslazds… Ko iesāksim?

- Kāpsim lejā un paskatīsimies, - es atbildēju pēkšņi mundrumu atguvušajam Lanū. - Nav izslēgts,ka viņš nepavisam nav rīkojies tā, kā spriežam mēs. Uzspridzinājis sesto alu, Hameleons taču atbrīvojāsno mums. Vismaz viņš pats tā domā. Bet pēc zvana Fando, tagad jau būdams pilnīgi pārliecināts, kaneviens to netraucēs, mierīgi turpina Trīs ērgļu aizas izpēti. Un tikai tad, kad būs pārliecinājies, ka visasiespējas šajā vietā izsmeltas, viņš ķersies pie nākamā plāna. Bet tādā gadījumā iespējams, ka novērotājsjoprojām dirn savā postenī.

- Man tas nepatīk, - norūca Žans. - Kaut kas te nav kārtībā. Labi, kāpsim lejā. Bet pārbaudīt - vaimersedesā kāds ir, iesim tikai mēs ar Valtu. Mums ir pieredze, - droši vien, lai laikus apslāpētuiespējamos protestus, viņš piebilda un nez kāpēc uzmeta man stingru skatienu. - Pārējie no paslēptuvesuzmanīs apkārtni. No Hameleona var sagaidīt visu, un tās var būt lamatas.

Ceļš lejup bija viegls, un, jau pēc dažām minūtēm sasnieguši kalna pakāji, sadalījāmies. Mēs arGriezi noslēpāmies iedobē aiz retiem krūmiem tā, lai būtu saskatāma gan klints, aiz kuras stāvējaaizdomīgā automašīna, gan ceļš uz Fuā. Bet Valts un komisārs ar ieročiem rokās, salīkuši, piesardzīgiliekot solus, devās izlūkgājienā. Redzot viņus nozūdam aiz pelēkās, stāvās sienas, es smagi nopūtos - tāvien šķita, ka nekad vairs viņus neredzēšu. Kārtējā nelaimes nojauta pēkšņi bija smagi uzgūlusies sirdijun, likās, to tūdaļ apstādinās. Bet, kad pēc dažām minūtēm atskanēja Kronberga skaļais sauciens - Nācietšurp! -, biju gatavs palēkties no prieka. Skaidrs, ja jau viņš neslēpās, arī mums to darīt nebija nekādasvajadzības. Apgājuši ap stāvo klinti, mēs aci pret aci sadūrāmies ar saviem biedriem. Man pietika vienaskatiena, lai pateiktu - kaut kas ir noticis! Lanū un Valts noliekušies kaut ko pētīja sev zem kājām.

- Kas atgadījies? - es uzsaucu.- Ej, paskaties, - Valts pameta ar galvu atpakaļ un paklusām piebilda, - bet pēc tā ciešu miegu

negarantēju…Drauga vārdi šķita aizdomīgi, un, satvēris aiz piedurknes Andrē, kas jau grasījās iet tālāk, vaicāju:- Ko mēs tur ieraudzīsim?- Līkus, - pacēlis galvu, dobji atbildēja Lanū. - Divus. Liekas, viņi noindēti, jo tik baismīgus

viepļus var redzēt vienīgi šausmu filmās. Viens no viņiem stipri atgādina to bezpajumtnieku, kas tevParīzē iekrāva pa galvu ar pudeli.

- Kotleti?- Jā-- Bet otrs?- Dievs to zina. Izskatās kā no skatloga. Švīts, ģērbies pēc pēdējās modes. Bet ej un paskaties

pats.Mēs ar Griezi nedroši apmetām līkumu ap klints stūri un tūdaļ ieraudzījām pelēko automašīnu. Cauri

tonētajiem stikliem priekšējos sēdekļos neskaidri vīdēja divas figūras. Durvis bija vaļā, un, paskatījiesiekšā, es sastingu gluži kā krampju sarauts. Man pretī, pavēris muti ņirdzīgā smīnā, atsedzot dzeltenus,nikotīna saēstus zobus, raudzījās patiesi baismīgs ģīmis. Izvelbtās, asinīm pieplūdušās acis un putas lūpukaktiņos gaužām nesaderējās ar eleganto uzvalku, balto kreklu un neuzkrītošo kaklasaiti. Viņam līdzās aratkārušos apakšžokli, galvu atgāzis, griestos stīvi blenza tas pats skrandainis, ar kuru liktenis mani bijasavedis kopā Lanū mājā Parīzē.

XX nodaļa SLEPENĀ ATGRIEŠANĀS

Grieze nebija radis pie šādiem skatiem un, neraugoties uz pārgalvīgo raksturu, pamanījis līkus,mirkli atsprāga atpakaļ. Tad, kā sakaunējies par savu mīkstčaulību, pameta uz manu pusi mulsu skatienuun, pārvilcis ar roku pār matiem, tikko dzirdami nomurmināja:

- Zvērs…Droši vien katrs no mums klusībā piekristu, jo, ņemot vērā ziņas, kas bija mūsu rīcībā, šim pēdējam

noziegumam piemērotāku apzīmējumu diezin vai izdotos atrast. Vēlreiz bijām saņēmuši atgādinājumu -turpmāk jārēķinās ar faktu, ka briesmas apdraud visur un var uzbrukt pilnīgi negaidot. Tikai tā espagaidām spēju novērtēt nākotni. Mana jutīgā nojauta, liekas, to bija sapratusi labi sen.

Mēs panācāmies atpakaļ, kur Lanū un Valts joprojām pētīja zemi, un apstājāmies pa gabaliņu. Pēcbaigā skata es jutos kā samalts. Sirds dauzījās kā negudra, bet nez no kurienes uzradušās spazmas rīklētraucēja ievilkt elpu. Grieze bija bāls kā līķis. Pavēries uz mūsu pusi un ar vienu skatienu novērtējissituāciju, komisārs izslējās un vaicāja:

- Tāds nu ir šis cilvēks, Andrē, kuram jūs gatavojaties uzdāvināt rokudzelžus. Varbūt pēc redzētābūsiet pārdomājis?

Acīm nikni nozibsnot, Grieze caur zobiem atrūca:- Tieši otrādi, tagad mana apņemšanās kļuvusi negrozāma. Pirms tam es mazliet šaubījos, nē, ne

jau baiļu dēļ, bet savu tiesību ziņā. Tagad vairs ne. Un ziniet — kāpēc? Būtībā viņš taču nav cilvēks, betļauns un plēsīgs zvērs, ar kuru bīstami sastapties ikvienam. Un tāda dzīvnieka sagūstīšanu likumsneaizliedz, drīzāk apsveic kā labu darbu. Pat — ja tā nebūtu, es nespētu… Bet ko jūs te pētāt? - Grizesseja pamazām bija atguvusi normālu krāsu.

- Ko? - arī Valts izslējās. - Kur viņš palicis, lūk, ko. Lai pastrādātu tik baismīgu noziegumu, pēctam pamestu braucamo kalnos, turklāt ar visiem pierādījumiem, un kājām dotos projām, jābūt bez prāta.Vai arī ārkārtīgi jūtīgam. Kravcovam neko tādu nevar piedēvēt, un mēs ar Žanu domājam, ka te darīšanaar kārtējo pēdu slēpšanas mēģinājumu.

- Tāds ir Hameleona rokraksts — likvidēt līdzdalībniekus, - apstiprināja Lanū. - Parasti tasnozīmē vienu - operācija pabeigta un, kā mīl izteikties krievu kriminālajās aprindās, - gali ūdenī.

- Bet vai zeme kaut ko pastāstīja? - es vēlējos uzzināt.- Tikai to, ka viņš aizbraucis ar divriteni, - aizsmēķēdams atbildēja Valts. - Droši vien Kravcovs

to atvedis līdzi. Var jau būt, ka tā ir sagadīšanās, bet tikpat labi viņš varēja būt visu izplānojis. Pilnīgiiespējams, ka, neraugoties uz to, kā beigtos ekspedīcija Trīs ērgļu aizā, līdzdalībnieku liktenis jau bijaizlemts iepriekš. Sagaidīsim Fando un brauksim mājās, patlaban tas ir vienīgais, ko vēlos.

Gluži kā indiāņi, smēķējot miera pīpi, mēs sasēdāmies lokā uz akmeņiem. Manu ceļabiedru sejasbija nomāktas, acīmredzot katrs apjauta stāvokļa nopietnību. Tā kā policija kavējās, es laika īsināšanaiatsāku sarunu.

- Mani tomēr neapmierina tavs skaidrojums, Žan. Labi, līdzdalībnieki tiek likvidēti, bet kādsšoreiz no tā labums Hameleonam?

- Kas zina? — komisārs paraustīja plecus. - Varbūt viņi pāragri sākuši izteikt augstas prasības,varbūt pārāk daudz zinājuši. Es personīgi sliecos uz pēdējo variantu, jo Kravcova ierašanās Francijā tikagaidīta. Tagad skaidrs, kas bijuši sagaidītāji. Un iespējams, ka no tiem kāds, - Lanū pamāja uz mersedesapusi, - jau iepriekš ticis norīkots uz Fuā ievākt ziņas par Burbonu bagātībām. Varbūt pat sagatavot bosamapmešanās vietu. Kāds labums no slepkavības Hameleonam? Vienatnē viņš var justies daudz drošāk unneuzkrītošāk nekā trijatā. Nav jau zināms, kas par cilvēkiem bijuši pārējie. Pietiek ar vienu paviršību vai

vieglprātību, lai iegāztu visus. Tā nu iznāk -, protams, ja Kravcova plāni attiecībā uz Burbonu mantu navmainījušies, ka tie divi vienkārši kļuvuši lieki. Fuā ir pārāk maza pilsētiņa, un, ja iesaistīta policija,viņam vēl vairāk jāuzmanās.

- Kravcovs var nezināt par policijas līdzdalību, - iebilda Grieze.- Bet zvans? Tas, ka tika atsaukta operācija? Šis cilvēks zināja, ko dara. Viņš noteikti izsecinājis

par maniem kontaktiem ar Fando, bet pārējo aprēķināt ir bērnu spēlīte. Nav šaubu, ka viņš gaidījis mūsalā ar vienu vienīgu nolūku - aprakt dzīvus. Tas, ka ieradāmies negaidīti, ka līdzdalībnieki viņunebrīdināja, Kravcovam noteikti bija pārsteigums, jo par eju te neviens nezina. Varbūt tas varētu būt īstaisviņa rokaspuišu nāves iemesls? - komisārs pavērās Valtā. — Hameleons varēja iedomāties, ka tie viņunodevuši?

- Zini, - Valts domīgi izpūta gaisā dūmu strūkliņu, - iespējams, ka tieši tā ir pareizā atbilde uzRoberta jautājumu. Cita ceļa, izņemot Rododendru ieleju, uz Trīs ērgļu aizu nav, un, nesaņēmis norunātobrīdinājumu, viņš pēkšņi ierauga mūs… Hm, tāda doma patiesi varēja rasties.

Bet vienlaikus nav noliedzams, ka šī akcija varēja būt jau ieplānota. Tāpēc jāsecina, kalīdzdalībnieku nāve nav nekas neparasts, tā ir likumsakarīga.

- Labi, - es piekritu. - Bet kāpēc tas darīts tik uzkrītoši? Viņš taču varēja nogāzt mašīnu kopā arupuriem no kraujas vai izdomāt ko citu. Tagad tiešām visa policija tiks sacelta kājās.

Valts uzmeta skatienu Lanū, un abi pieredzējušie izmeklētāji paraustīja plecus. Piepeši tālumāatskanēja vairāku automašīnu dūkoņa. Nebija šaubu, ka tuvojas Fando ar savu komandu. Lai brīdinātu parmūsu klātbūtni, Žans atgriezās uz ceļa, un signāls jau iztālēm apliecināja, ka viņš ir pazīts. Pēc brīža mumslīdzās nobremzēja divas vieglās automašīnas. No priekšējās izkāpa Fando un, neslēpdams samulsumu,sacīja:

- Komisāra kungs, pēdējais sakaru seanss krietni izsitis mani no sliedēm. Kas īsti noticis? Varbūtesmu pieļāvis kādu kļūdu? - varēja redzēt, ka viņš loti pārdzīvo neziņu.

- Man jāatvainojas, — komisārs draudzīgi saņēma viņu aiz elkoņa. - Vienkārši - pēdējās stundāsesam pārdzīvojuši tik daudz, ka pietiktu veselam gadam. Tas arī bijis par iemeslu, ka sarunā ar jums bijutik nepiedodami ērcīgs.

- Paldies Dievam! - policijas priekšnieks atviegloti nopūtās. - Es jau iedomājos, ka esmuizdarījis kaut ko nepareizi un manas vainas dēl notikusi nelaime. Jā, jūsu pieminēto mersedesu mēs ceļānesatikām.

- Tas stāv tur - aiz klints, - Lanū pamāja ar galvu uz priekšu. - Bet kaut kas cits netrāpījās?Teiksim - gājējs vai riteņbraucējs?

- Nē.- Hm… labi, nāciet man līdzi, es parādīšu mersedesu.Lietas labā vajadzētu pieaicināt kriminālekspertu. Fuā jūs to izdarīsiet, labi?- Ko? - Fando acis iepletās. - Vai tas nozīmē…- Jā. Mersedesā sēž divi līki. Liekas, Fuā miers reizē ar Kravcova un mūsu ierašanos ticis

nedaudz izjaukts?- Nedaudz? - atbraucēja apaļā seja pietvīka bietes sarkanumā. - Divi līki, un jūs sakāt - nedaudz!

Tā ir īsta katastrofa! Mums desmit gados nav bijis tik daudz!Lanū pasmaidīja.- Piedodiet! Laikam jau esmu pārāk pieradis pie starptautiska mēroga uzskaites. Vai vēlaties mūs

pavadīt, draugi?Trīs noraidoši pakratītās galvas izteiksmīgi liecināja par mersedesā redzētā skata iespaidu.Lanū bija prom minūtes desmit. Visu šo laiku mēs klusuciešot sēdējām uz saviem akmeņiem. Saule

strauji gāja uz rietu, un ar katru minūti kļuva aukstāks. Acīmredzot sapratuši, ka nekāda reida nebūs,atbraucēji nolaida sānlo- gus un sāka īsināt laiku smēķējot. Beidzot parādījās Žans ar Fando, un šķita, ka

mēs varēsim doties ceļā, taču komisārs apstādināja mūs ar rokas mājienu.- Mirkli pagaidiet, zēni. Pēc minūtes dosimies ceļā, vēl tikai jāsalabo mersedess.- Kā tā - jāsalabo? Valts sarauca uzacis.- Kravcova automobilim kāds izskrūvējis aizdedzes sveci, - komisārs atbildēja un uzmeta manam

draugam izteiksmīgu skatienu. - Pēc tam nāksies nedaudz saspiesties, kamēr nonāksim līdz savambraucamajam. Fando apsolīja mūs aizvest līdz gravai. Lai arī nav tālu, toties ātrāk nonāksim galā. Totaču, manuprāt, vēlas visi?

- Jā, - atskanēja vienota atbilde, un Žans pasmaidīja.Viens no atbraukušajiem vīriem parakņājās bagažniekā un, atradis vajadzīgo detaļu, sava biedra

pavadībā devās labot automašīnu, bet Žans teica:- Te mums būs pārāk maz vietas, tāpēc, ja kāds vēlas, var braukt kopā ar mani. Kas piesakās

brīvprātīgi?Mēs visi bijām ar mieru, bet komisārs pakratīja galvu.- Vairāk par diviem paņemt nevaru.Atbilde darīja mūs uzmanīgus, un Kronbergs piesardzīgi apvaicājās:- Ar ko tu gribi braukt?- Ar mersedesu. Līķus pārvietosim aizmugures sēdeklī, tā ka divus es varu paņemt līdzi. Taču

trešajam diez vai būs ērti pie blakussēdētāja aukstajiem sāniem…- Nē, tad jau labāk kājām! - protests atskanēja kā no vienas mutes, un Lanū iesmējās.- Es tikai pajokoju. Ar to katafalku brauks Fando puiši, bet mēs kaut kā sasēdīsimies viņu vietās.Jāatzīstas, šī bija retā reize, kad jokošana nespēja rast atsaucību. Pastāvīgais nāves tuvums un

mersedesā redzētais bija padarījuši mani drūmu un nomāktu. Arī maniem biedriem komisāra kriminālaishumors neizvilināja pat smaida atblāzmu. Es kļuvu mundrāks tikai tad, kad, iespiedušies policijasautomašīnā, izkustējāmies no vietas. Brauciens bija īss, bet laika pietika, lai Fando sīkāk uzzinātu parnotikušo. Jaunās ziņas uz policijas priekšnieku iedarbojās tikpat satriecoši kā mersedesā atrastie miroņi.

- Interpols netiek ar viņu galā, Latvijas policija tāpat, bet tagad uz mana kakla šis bandīts! - it kāvainojams būtu kāds no klātesošajiem, Fando sašutis iesaucās. - No domas vien par kaut ko tādu mansametas nelabi!

"Dīvains cilvēks," es nodomāju, uzlūkodams resnīša pietvīkušo seju. Šķita, viņš šeit dzīvojis kā oāzē— nošķirts no pasaules ļaunuma un noziedzības, pilnīgs profāns jomā, kurā pats strādāja. Bet jaunākamais teikums apliecināja, ka tāds secinājums būtu pārsteidzīgs.

- Nāksies apziņot iedzīvotājus un brīdināt. Jau agrāk teicu - mēs te esam kā viena ģimene, unnebūs grūti to neuzkrītoši izdarīt. Acīmredzot tuvākajā laikā šā noziedznieka gūstīšana būs mans galvenaisdarba lauks Fuā.

— Plus Pamjē, - piebilda Lanū, un policijas priekšnieks piekrītoši pamāja.- Plus Pamjē. Pacentīšos noskaidrot - vai pie kāda iepriekš bijusi aizrunāta mājvieta. Viņi varēja

sagatavoties jau agrāk, bet kempings bijis tikai starpposms. Varbūt vietu sev bija paredzējis tikaiHameleons…

Fando domu gaita sāka iekļauties mūsējā, tapa skaidrs, ka resnīša pirmā reakcija nebūt navatspoguļojusi visu viņa darbības norisi.

Pie gravas, kurā bijām noslēpuši savu braucamo, policijas mašīnas apstājās. Lai gan saule jau bijapaslēpusies aiz kalniem, tās atblāzma atmosfēras augšējos slāņos joprojām ļāva bez grūtībām saskatītceļu. Pārsēdušies Griezes apbružātajā automobilī un ar nodomu palaiduši policijas kolonnu pa priekšu,jau tumsā iebraucām Fuā. Fando ar savējiem pirms laba brīža bija izgaisis aiz Kambrona ielas stūra, kadmēs, izslēguši gaismas, pieripojām pie pirmās mājas žoga un apstājāmies.

— Pagaidīsim, - Lanū pusčukstus sacīja. — Apspriedīsim situāciju un, tikai izlēmuši kā rīkoties,dosimies tālāk. Izsakiet savas domas, draugi, un neslēpiet arī nojautas, - Zīmīgs skatiens liecināja, ka

pēdējie vārdi veltīti galvenokārt man.Kādu brīdi valdīja klusums. Es skatījos pa logu, galvā neraisījās neviena kaut cik vērā ņemama

doma. Privātmāju ugunis ne ar ko neatšķīrās no citur redzētajām, tomēr likās dīvaini svešādas. Iespējams,kalnu tuvums kādā nenosakāmā veidā ietekmēja uztveri, - es to sajutu ik uz sola. Pirmais atkal ierunājāsLanū:

- Es pārdomāju Hameleona iespējamo rīcību kopš brīža, kad viņš pirmo reizi uzzināja parapslēpto mantu. Kā es rīkotos līdzīgā situācijā? Ja būtu iespēja, noteikti vispirms ievāktu ziņas nopirmavotiem. Fuā. Tieši tur, kur aizsācies šis noslēpums. Fando taisnība. Tā kā Francijā Hameleonambija savi cilvēki, kāds no tiem te noteikti pabijis. Bet visu sarežģījāt jūs, Valt, un Robert. Ja nebūtu jezgasar "Alfu" un Kloda papīriem, notikumi droši vien būtu ievirzījušies citādi. Bet informācija, kura, pēcHameleona domām, atradās pie jums, lika viņam rīkoties. Jau Rīgā. Un pēc tam arī Francijā. Vislabāk parto Parīzē dabūja pārliecināties Roberta galva. Ar šo rīcību viņš pilnībā apstiprināja savus mērķus šeit. JaHameleonam bija zināms, ka visa Fuā pilsēta nav spējusi atrast slēptuvi, un tomēr šis ambiciozais cilvēksnezaudēja cerības to izdarīt, viņam vajadzēja mūs novākt! Visus!

- Skan diezgan baigi… - norūca Andrē.- Bet tāds viņš ir. Kāpēc es izteicu šo atziņu? Tāpēc, ka vienīgie, kas traucēja un traucē

Kravcovam brīvi rīkoties, esam mēs. Taču lietu sarežģīja fakts, ka esam profesionāli. Likvidēt mūs pavienam būtu pārāk riskanti - tā varētu sacelt kājās visas Francijas policiju. Zinot, ka ari mēsinteresējamies par Burbonu bagātībām, viņš visai vienkārši varēja nonākt pie atrisinājuma - sestā ala Trīsērgļu aizā! Tā pati, kurā vajadzēja būt, Kloda norādījumiem, bet to nebija. Uzspridzinot ieeju, apglabātmūs dzīvus! Medījuma vietā pašam kļūt par mednieku! To, ka tieši tur mēs mēģināsim izlikt viņamslazdus, izskaitļot nebija grūti. Bet pēc tam, kad mēs būsim novākti, viņš bija nolēmis likvidēt savusrokaspuišus. Un tālāk jau - rīkoties brīvi. Tā, - esmu izteicis savas domas par notikušo. Tagad Hameleonsir pārliecināts, ka ieguvis rīcības brīvību. Nebūtu slikti šos maldus izmantot savā labā. Tāpēc arī ieteicunebraukt vienā kolonnā ar Fando un apturēju mašīnu šeit.

- Loģiski, - nomurmināja Kronbergs. - Taču par Kravcova rīcības iespējamo turpinājumu mēsrunājām jau agrāk - nams Kambrona ielā 17. Varbūt tieši tur meklējams lietas atrisinājums. Burbonumantas noslēpums.

- Tēvs pārmeklēja namu no bēniņiem līdz pagrabam, - iebilda Grieze, - un neatrada neko.- Bet varbūt jāmeklē citur? - es ieminējos.- Kur?- Nezinu, - es paraustīju plecus, - bet Žans ieteica neslēpt ari nojautas.- Hm… - norūca mans draugs, pūlēdamies apspiest žāvas. - Atgriezīsimies pie patlaban aktuālākā

- naktsmiera! Tālāk gudrosim no rīta. Ko ieteiks komisārs? Kā lai tiekam gultā pēc iespējas ātrāk un,nevienam nezinot?

- Varam paieties kājām, vai - kā ieteiks Andrē. Tev taisnība, galvenais - priekšlaikus neatklāt, kaesam dzīvi.

- Vienkāršākais paņēmiens, kā to izdarīt, ir piebraukt pie mājas no aizmugures, - atbildēja Grieze.- Arī tur žogā ir vārti, bet iekļūt namā var pa rezerves ieeju. Ja Kravcovs novēro namu no ielas puses, tadmāja mūs aizsegs. Ceļš līdz turienei gan vairāk atgādina taku, bet uz manu džipu var paļauties. Jāapbrauctikai šis, - viņš ar atliektu īkšķi norādīja uz namu, pie kura žoga bijām apstājušies.

- Labi, tā ari darīsim. Domājams, ka palicis viens, Kravcovs diez vai namu novēros, būs jau mūsapracis, taču uzmanīties vajag, - Lanū piekrita. — Bet vēl pirms ausmas jums nāksies sapulcināt visuskalpotājus un nedaudz izskaidrot situāciju, kā arī darīt zināmu par mūsu klātbūtni mājā. Turklāt stingrijāpiekodina nevienam nestāstīt, ka esam atgriezušies. Vai viņi zināja, kurp dosimies?

- Nē. Es pat sievai nestāstīju. Pateicu vienīgi, ka dodamies izbraukumā kalnos.- Pareizi darīts. Bet tagad brauciet, Andrē, citādi Valts aizmigs Robertam uz pleca.

Uzrunātais pabrauca džipu atpakaļ līdz žoga stūrim un nogriezās pa labi. Metrus desmit braucismelnā tumsā, kā šķita - uz labu laimi, viņš ieslēdza tuvo gaismu. Man ar to nepietiktu, lai orientētosnekārtīgajā krūmu, akmeņu un bedru jūldl. Pat, kājām ejot, būtu problēma tikt uz priekšu, taču automašīnalēnām un ietiepīgi kārpījās, līdz sasniedza nākamo sētas stūri. Tad Andrē vēlreiz nogriezās pa kreisi - uzpavisam neciešama ceļa. Pirmatnējā daba nekādi nesaderējās ar domu par pilsētu. Vienīgā liecība, kaatrodamies apdzīvotā vietā, bija žogs, gar kuru kūņojāmies. Par laimi, Griezes māja atradās pašā nomalē,un pēc dažu minūšu mežonīgas kratīšanās džips apstājās nelielu vārtu priekšā. Aiz tiem tumsā kā masīvaklints slējās pazīstamais nams. Andrē, palūdzis Valtu pārsēsties vadītāja vietā, devās atdarīt vārtus.Salonā ieplūda dzestrs rudens gaiss līdz ar dūmu smārdu - kāds laikam bija iekurinājis krāsni. Debesisvirs galvas bija melnas, piesētas ar zvaigžņu miriādēm, un atgādināja vizuļojošu samtu. Šajā mājas pusēbija apgaismoti divi logi. To blāvajā gaismā krūmi un koki meta savādas, rēgainas ēnas. Jau kuro reizišejienes nomācošais izskats uzjundīja dīvainu nerealitātes sajūtu. Vārti izrādījās tikai nedaudz platāki parautomašīnu, un Valtam nācās pielikt visu prasmi, lai iebrauktu pagalmā, nenoskrāpējot džipa sānus.Grieze pa to laiku pieturēja vārtu vienu pusi, kas cītīgi centās aizvērties. Nobremzējis dažus metrus tālāk- pagalmā, Kronbergs izslēdza motoru un, ar elkoni balstīdamies uz atzveltnes, teica:

- No malas raugoties, noteikti rastos iespaids, ka nevis mēs esam varas pārstāvji, bet Kravcovs.Slēpjamies, maskējamies, kaut gan par to nāktos raizēties vienīgi viņam. Nedabiska situācija, un man tākrīt uz nerviem.

- Bezprincipu slepkava, nežēlīgs un reizē mērķtiecīgs, gudrs, turklāt nav gļēvulis… ar tādu grūticīnīties, - atbildēja Lanū. - Godīgas spēles noteikumi šim bandītam šķiet kaut kas pavisam muļķīgs,velnišķīgs viltus piederas viņa dabai. Kā tādam lai stājas pretī? Man Hameleons atgādina bezsirdīgusnaiperi, kas sēž slēptuvē un to vien gaida, lai kāds no mums parādītos atklātā vietā. Tikpat vienaldzīgs kāšautene.

- M… jā, - mans draugs domīgi novilka. - Tāds viņš ir. Cilvēks, kam daba nav piešķīrusisirdsapziņu.

Džipa durvis pavērās un tajās parādījās Grieze.- Kāpiet laukā, draugi!Sargādamies sacelt troksni, mēs pametām džipa iesildīto salonu. Tagad āra gaiss vairs nelikās

dzestrs, bet pavisam auksts. Acīmredzot gadalaikus šajā rajonā vairāk noteica nevis kalendārs, betPireneju kalnu grēda. Tā aizsargāja no Sahāras tuksneša svelmainajiem vējiem, bet, tā kā apgabalsatradās vismaz kilometru virs jūras līmeņa, klimats vairāk līdzinājās tālās Latvijas nekā tuvās Āfrikasapstākļiem.

No šīs puses Kambrona ielas namā veda vienas durvis.Tās bija zemas un vairāk atgādināja ieeju pagrabā. Tā ari izrādījās. Kad, atdarījis durvis, Grieze

ieslēdza elektrību, nokvēpušas spuldzītes blāvajā gaismā atklājās kāpnes lejup. Neko nejautādami, citsaiz cita sekojām saimniekam pa laika zoba sagrauztiem pakāpieniem drūmā, senatnīgā pagrabā. Garsienām novietotās milzīgās mucas liecināja, ka Griezes senči nodarbojušies ar vīna darīšanu. Kāuzminējis manas domas, Andrē sacīja:

- Šīs mucas te stāv kopš Kloda Fuā laikiem, tā ka šajā dzimtā esmu tikai vīndara profesijasturpinātājs.

Mēs izlīkumojām cauri velvētu eju labirintam, līdz nonācām pie vēl vienām kāpnēm. Šoreiz tās vedauz augšu un noslēdzās nelielā, ar margām iežogotā laukumiņā smagu ozolkoka durvju priekšā. Griezeizņēma no kabatas atslēgu saišķi un, izvēlējies vienu, tikpat senatnīgu kā pats nams, ielika slēdzenē. Klussskrapškis, un biezās durvis bez trokšņa atvērās. Izrādījās, ka aiz tām atrodas vāji apgaismots pirmā stāvagaitenis. Andrē nospieda elektrības slēdzi, un pagrabs iegrima necaurredzamā tumsā. Kad visi bijaienākuši, viņš aizdarīja smagās durvis un, rūpīgi aizslēdzis, iebāza saišķi kabatā.

- Vai vienmēr esat piesardzīgs? - Kronbergs apvaicājās.

- Agrāk nebiju, - namatēvs pakratīja galvu. — Taču, kad pirms pusgada pa šo ceļu mājā iekļuvazaglis, nekas cits neatlika. Kopš tās reizes lieku vakaros aizslēgt visas durvis. Šo pienākumu esmuuzticējis Lizai.

- Vai toreiz kaut kas pazuda?- Jā, - Andrē pamāja. - Zaglis bija no inteliģentajiem un pievāca vairākas visai vērtīgas gleznas.

Diemžēl viņu nenotvēra, un man šie darbi tagad zuduši.- Hm… Gleznas… - mans draugs nomurmināja, un es būtu par tām pilnīgi aizmirsis, ja pie

vakariņu galda viņš neatgrieztos pie šā temata.

XXI nodaļa IECERE

— Šķiet, gleznas bijušas visas mūsu dzimtas vaļasprieks, - kad Valts vakariņojot par tāmieminējās, stāstīja saimnieks. - Cik man zināms, viens no Fuā dzimtas deviņpadsmitā gadsimtapārstāvjiem bijis pat sava laika iecienītākais mākslinieks. Diemžēl gleznas mājā nav sakārtotas ne pēcžanriem, ne autoriem. Mani senči sākotnējo kolekciju vienkārši papildinājuši katrs ar savai gaumeiatbilstošiem darbiem. Nevaru noliegt - dažiem tā bijusi pavisam apšaubāma. Tēvs vairākus no tādiemdarbiem bija licis noņemt un nonest pagrabā. Laikam jau vienīgi es nedaudz atšķiros no kopējāsdažādības. Man patīk ainava. - Viņš norādīja uz gleznu rindu pie viesistabas labās puses sienas. -Diemžēl nepavisam nevaru teikt, ka man patiktu portreti. - Nākamais bija pavērsts pret darbiem, kasgreznoja kreisās puses sienu. Tajos redzamie augstmaņi, manuprāt, vairāk atšķīrās cits no cita argreznajiem tērpiem nekā ar sejas vaibstiem.

- Neredzu nekā nosodāma, - sarunā iekļāvās Lanū. - Vienam patīk zirgi, otram - derbijs, bettrešajam - tikai totalizators. Glezniecības jautājumos esmu apaļš profāns, taču šis skats man liekas kautkur redzēts. - Viņš piecēlās un piegāja pie nelielas gleznas labajā pusē.

Tikai labi ieskatījies, es aptvēru, ka arī man attēlotā ainava nav sveša. Audekls bija gleznots plašiemtriepieniem, un tikai no pienācīga attāluma vatēja atšķirt detaļas. Pirmais, kas piesaistīja skatienu, bijaūdenskritums. Virs kraujas pacēlās sīku ūdens pilieniņu veidots varavīksnes loks. Cieši ielūkojies, essapratu, ka tā nav vienlaidus ūdens plūsma, bet gan vairākas kaskādes. Un tikai tad līdz manai apziņainonāca doma, ka gleznā attēlots Trīs ērgļu aizas ūdenskritums. Mākslinieks bija ietvēris visu - gan stāvāsnogāzes, gan upītes gultni un pat alas tās krastos. Saskaitīju visas desmit.

- Trīs ērgļu aiza, - apstiprināja arī komisārs, un Grieze piekrītoši palocīja galvu.- Tā pati. Droši vien šajā gleznā saglabāsies tās agrākais izskats, jo sestā ala tagad aizbērta uz

visiem • laikiem. Kā redzat, gadi ir maz mainījuši zemes seju. Šis darbs ir datēts ar tūkstots astoņi simtidivdesmito gadu. Diemžēl autors nez kāpēc nav atstājis savu parakstu. Bet varbūt mums laiks no mākslaspāriet pie aktuālākiem tematiem? Teiksim — ko iesākt ar Kravcovu?

- Nogaidīsim, — visu vārdā atbildēja Valts. - Pagaidām tas ir vienīgais, ko varam darīt. Pacietīgigaidīt. Kā mednieks slēpnī. Kustība viņu nodos.

- Pareizi, - atgriezies savā vietā, piekrita Lanū un, iemalkojis vīnu, ar glāzi rokā atlaidās krēslā. -Hameleonam jādomā, ka esam gājuši bojā. Tas viņu iedrošinās, un, ja mēs savās prognozēs nevijamies,viņš meklējumus turpinās jūsu namā, Griezes kungs. Un te mēs viņu arī sagaidīsim.

- Brrr, - nodrebinājās namatēvs. - Man no brīvas gribas jāielaiž mājā zvērs!- Diemžēl, - komisārs palocīja galvu, - citas iespējas es neredzu. Varbūt tomēr kādam ir labāks

priekšlikums? -Viņš aplaida apkārt skatienu. - Nav! Labi, tad rīkosimies tā, kā es ieteicu. Jums, Andrē, laiks

informēt sievu un kalpotājus par radušos stāvokli.- Jums taisnība, - iemetis acis pulkstenī, Grieze piecēlās. - Liza jau būs visus sapulcinājusi

virtuvē. Pagaidiet, es tūdaļ atgriezīšos. Nebaidieties, - viņš atbildēja, ievērojis Kronberga pacelto roku, -neko lieku nestāstīšu.

- Es nedomāju par to. Gribu vienīgi pateikt, ka vajadzētu pie viena brīdināt, lai abas durvis, pakurām šovakar atgriezāmies namā, turpmāk netiktu aizslēgtas. Ne dienu, ne nakti.

- Bet… - saimnieka acis izbrīnā iepletās.- Tā vajag, jo kā citādi Kravcovs šeit iekļūs? Lai viņš nepārdomātu, mums viņam jādod zaļā

gaisma. Bet gaitenī vai telpā iepretim pagraba durvīm mēs izliksim lamatas. Ja jau gribam rīkoties kā

mednieki, tad tā arī jādara.Lai gan, iedams laukā, namatēvs neko neteica, viss liecināja, ka mana drauga priekšlikums viņā nav

izraisījis sajūsmu. Griezi varēja saprast - cīņa ar ienaidnieku klajā laukā, neitrālā vietā, nav viens un taspats, kas paša mājā. Ja tur tiek apdraudēts tikai viņš pats, tad šeit — arī viņam tuvie cilvēki. Taču bijupārliecināts, ka, labi visu apsvēris, Andrē piekritīs ne tikai vārdos, bet arī ar pārliecību.

Kad bijām palikuši vieni, Lanū, uzmetis domīgu skatienu Kronbergam, vaicāja:- Vai tu patiesi domā, ka Kravcovs ieradīsies šādi?Valts paraustīja plecus.- Mēģinu veidot kādu kombināciju vai īstenībā, ejot viņa pēdās, radīt mērķtiecīgu haosu. Izmantot

viltu visur, atstājot vienu vienīgu spraugu, kas ļaus Griezem piepildīt savu nodomu attiecībā uzrokudzelžiem. Protams, ir iespējams,

ka Kravcovs tomēr izvēlēsies šo ceļu, taču es to stipri apšaubu. Mums tagad zināms, ka viņš mēdziesaistīt operācijās arī svešiniekus, turklāt - vairākus cilvēkus. Izmanto arī sievietes. Tādējādi neko nevardroši apgalvot, - varbūt kāda no kalpotājām tomēr ierij viņa pamesto āki- Šā apburošā intelektuāļa,patīkamā sarunbiedra ēsmu. Tad pirmais, ko viņš uzzinās, būs par šīm abām pagraba durvīm. Un, protams,par to, ka tās nav aizslēgtas.

- Pag, pag, - es pārtraucu draugu, - tātad tu pieļauj, ka Hameleons uzzinās, ka esam palikušidzīvi? Kāpēc tad mums bija jāslēpjas?

Kronbergs pasmaidīja.- Nav nemaz tik viegli pārslēgties no pakārtotas, loģiskas mērķtiecības uz haotisku rīcību? Bet arī

tā var būt mērķtiecīga, ja līdz galam saglabā sākotnējo nodomu. Haoss… Esmu šo jautājumu pārdomājisne vienu reiz vien un nonācis pie secinājuma, ka arī tas ir mērķtiecīgs. Jo, tīšuprāt radot haosu ap kāduproblēmu, var iegūt ideālus apstākļus patieso mērķu slēpšanai. Teiksim, birokrātija nomenklatūrā - kam tāir vajadzīga? Ko citu, izņemot haosu, tā rada? Nemaz nerunājot par lauvas tiesu no budžeta, ko tā apēd, unkukuļņemšanu, kas sagandē tautu! Pamēģiniet noskaidrot patiesību tur, kur cits aiz cita rindojas kabineti unkatrs tajos sēdošais liek šķēršļus ceļā, novirza sānis, līdz, atgriezies sākuma punktā, jūs esat spiestskapitulēt. Drūma neizpratne un zināšanu trūkums kopā ar klaju bezsirdību un tāda pašā gara radītiemlikumiem spēj novest izmisumā paša stingrākā rakstura cilvēku. Un kā visur, - vai tas būtu indivīds, vaigrupa, - aiz tā stāv mantkārība. Šis tiešām atbaidošais elks, lāsts, kas sagrauž valsti. Tieši tas rada šorakstvežu un veidlapu pārprodukciju, lai noteikti cilvēki nesodīti varētu piesavināties svešu īpašumu,mantu, tiesības un varu. Tiek absolūti nomākts godīgums, un, ja kādam ienāktu prātā sacelties un rīkotiespēc sirdsapziņas, tas tūdaļ tiktu atlaists par neatbilstību amatam. īstenībā šis monstrs saēd ne tikai valsti,bet ari pats sevi. Tikai nevienam negribas par to domāt, jo iespēja iegūt mantu nomāc saprātu. Piemēram,nekrietns, netaisns likums, kuru savtīgos nolūkos parlamentam uzspiedusi kāda partija. Vai tad tas neskarviņus pašus? Viņu bērnus? Radus un draugus? Tautu? Nākotni? Un kā vēl! Jau pēc mirkļa viņi var kļūt paršā netaisnā likuma gūstekņiem, un prieks par kāda bez- godlga finansiālā grupējuma atmestajiemnožēlojamajiem grašiem var pāraugt milzīgā nelaimē. Vai zināt, kāpēc Dievs iznīcināja Sodomu, Zan?

— Izlaidības un izvirtības dēļ.- It kā tādēļ, lai gan tā vienkārši ir iekšējās būtības ārējā izpausme. Bet patiesībā - mantkārības

dēļ, kas arī bija šīs būtības patiesā veidotāja. Būdami bagāti, sodomieši neiežēlojās par grūtdieņiem,nelaimīgajiem, vienkāršajiem ļaudīm, bet - gluži otrādi - aplaupīja tos līdz pēdējam! Lūk, cik briesmīgassekas slēpj sevi šī atbaidošā tieksme. Bet atgriezīsimies pie haosa. Ja mēs to radīsim mākslīgi - izplatotbaumas, pretrunīgas un it kā patiesas, tad, lai tiktu pie mērķa, Kravcovam gribot negribot būs jāatgriežaspie secīgas, loģiskas domāšanas. Ko tas nozīmē? Vienu - mēs gūsim iespējas prognozēt šā cilvēka rīcību.Ar Hameleona paša metodes palīdzību mēs iespiedīsim viņu stūrī. Atvērtas rezerves ieejas durvis - ko tasnozīmētu šā slepkavas uztverē? Vai vaļā atvērts logs pirmajā stāvā? Slazdu, neko citu. Nē, draugi, viņš uztā neuzķersies. Toties juceklis Kravcova smadzenēs savu darbu darīs, viņam pašam par to pat

nenojaušot. Ja parādīsim, ka sargājamais noslēpums ir tik viegli pieejams, turklāt cilvēki; kurus viņšsavām rokām dzīvus apracis sestajā alā, manīti pilsētā, un, ja vēl baumas nonāks viņa ausīs, Hameleonsapmulsis. Apmulsis un ķersies pie tā, ko gribēsim mēs.

- Un tas būtu? - es jautāju.- Pie sievietes. Nekas cits viņam neatliks. Tādas, kura ir neprecējusies vai atraitne, bet vēl

pietiekami jauna, lai nezaudētu cerības tomēr nodibināt ģimeni. Tai noteikti jāmitinās Kambrona ielā 17.- Hm… - norūca komisārs un, vienā malkā iztukšojis glāzi, saslējās krēslā. - Tur kaut kas var

iznākt. Jautājums vienīgi - kur mēs atradīsim piemērotu personu.- Liza. Viņai piemīt visas manis nosauktās īpašības.- Šī sieviete man likās… skarba. Viņa var nepiekrist.- Var, bet domāju, ka piekritīs. Manuprāt, Lizas galvenā īpašība ir uzticība saimniekiem. Lai

pagrozās kafejnīcā, pastāsta vienai otrai draudzenei un, protams, bārmenim par to, ka Griezem līdzBurbonu bagātībām atlicis tikai viens solis. Ja Kravcovs tur būs, tādas ziņas noteikti liks viņam tuvoties.Turklāt - steigšus, jo iecerētā manta var aiziet gar degunu. Pats galvenais - likt noticēt, ka slēptuve atrodasKambrona ielas namā. Tāpat - lai piemin mūs, kas it kā medījam kādu noziedznieku gan pilsētā, ganRododendru ielejas apkaimē. Mazpilsētiņās krodziņš ir pieejamākais vietējo notikumu avots. Hameleonsnoteikti tur iegriežas. Bet mēs nogaidīsim. Nevis pasīvi, bet aktīvi. Līdz brīdim, kad, sācis rīkoties, viņšnodos sevi.

- Kas tev padomā? - vaicāju, redzot drauga acīs mednieka dzirksti, taču atbildes nebija, joatgriezās namatēvs.

Kronbergs iepazīstināja Griezi ar jauno plānu, kura lielākā daļa, kā man šķita, bija dzimusi draugasmadzenēs tieši saimnieka prombūtnes laikā. Tas Andrē likās vairāk pieņemams nekā uz labu laimiizliktās lamatas. Protams, ja ēsma — krogā nonākušās ziņas - iedarbosies, var gadīties, ka Kravcovstomēr iekrīt. Taču gan manī, gan saimniekā šaubas izraisīja kandidātes vārds.

- Liza? - Grieze neslēpa izbrīnu. - Jā, viņa ir uzticama. Pat loti. Bet, lai tiktu galā ar lomu, irvajadzīgs talants un… Pag! - Viņš pēkšņi iesita sev pa pieri. - Pavisam biju aizmirsis! Liza kopā ar Fandokundzi taču piedalās mūsu teātra uzvedumos! Esmu pat dzirdējis, ka no viņas būtu iznākusi laba aktrise, jabūtu sākusi nodarboties ar skatuves mākslu jaunībā.

- Paaiciniet viņu!- Labi. - Andrē nospieda zvana pogu, un pēc mirkļa durvīs parādījās jauna meitene.- Pasauciet, lūdzu, Lizu!- Tūdaļ. - Meiča palocījās un pēc minūtes atgriezās bargās sievietes pavadībā.- Sēdieties, - Grieze piebīdīja Lizai tuvāk krēslu un, licis meitenei aiziet, piebilda, - mums

jāaprunājas.- Vai kas noticis? — sievietes skarbajos vaibstos iezagās sārtums.- Nē, neuztraucaties. Jūsu saimniecība arvien ir priekšzīmīgā kārtībā. Runa nebūs par darbu. Par

darbu šeit, - viņš izlaboja. Pēc tam pacēla mulsu skatienu un, laikam nezinādams, kā sākt, palūdzaKronbergu, - pastāstiet jūs!

Valts kodolīgos un saprotamos teikumos iepazīstināja sievieti gan ar radušos situāciju, gan ari ar to,kāpēc mums ievajadzējies viņas palīdzību. Kā jau biju gaidījis, izdzirdusi priekšlikumu, Liza aizsvilās.

- Jā, teātris vienmēr bijis mans sapnis, un skatuve man ir mīļa. Lomas mēdz būt dažādas, bet starptām ir ari man nepieņemamas. Tādas, kuras tēlot es neuzņemtos ne par kādu pasaules naudu. Un tieši tādujūs man piedāvājat! Turklāt - ne uz skatuves, bet…

Mans draugs papūlējās apdzēst šo uzliesmojumu, pirms tas bija isti iededzies.- Pirmām kārtām tā nav tikai loma. Pareizāk būtu to nosaukt par drosmīga izlūka reidu

ienaidnieka nometnē. Tādam vajadzīga drosme, vai ne? Bet līdz galējībām nemaz nav jānonāk, - viņšparaustīja plecus. - Lai kas viņš būtu, taču brunču mednieks vārda tiešākajā nozīmē šis virs nav. Vienkārši

- es varbūt attēloju viņa domu gājienu atklātāk nekā vajadzēja. Un attieksmi pret sievietēm kā mērķasasniegšanas līdzekli. Jūsu uzdevums būs aplinkus iegalvot, ka saimnieks nule atradis neapstrīdamuspierādījumus par Burbonu bagātību slēptuvi viņa namā Kambrona ielā 17. Tās atrast esot tikai laikajautājums. Bet par tālāko nerūpējieties. Ja viņš mēģinās pierunāt, lai meklējumos iesaistāties jūs,kategoriski atsakieties. Pagaidām pāragri spriest, kā viņš rīkosies tālāk, bet es gandrīz vai nešaubos, kanākamo randiņu viņš pacentīsies norunāt tieši Kambrona ielā.

- Un man jāpiekrīt? - Lizas ausis rožaini kvēloja.- Noteikti, - Valts pasmaidīja. — Tikai atcerieties, ka arī viņš dzīvē ir aktieris. Pietiek ar vienu

niecīgu kļūdu, lai mūsu plāni izgāztos. Vai jums pietiks drosmes, Liza?- Nezinu, — viņa paraustīja plecus, bet pēc tam jau apņēmīgi izgrūda, - pietiks!- Ļoti labi, galvenais ir apņemšanās. Rit no rīta apspriedīsim jūsu misiju detalizētāk, jo patlaban

esam pārāk noguruši. Bet galvenais ir panākts - jūs esat piekritusi.Kad saimniecības vadītāja bija aizgājusi, ar neizteiksmīgu skatienu vērdamās kaut kur tukšumā,

Grieze nošū- poja galvu.- Neticu, ka viņa to izdarīs…- Gan jau. Patlaban Liza spēj uztvert tikai fonu - noslēpumainu, bailes uzdzenošu un reizē

nepievilcīgu. Bet rīt, kad, uzklausījusi mūsu argumentus, iedziļināsies sīkumos, tieši tie viņai vienkāršosuzdevumu, padarīs to par kaut ko visai ikdienišķu. Par pļāpām. Kas tur liels - viens teikums tam, otrs -citam, un lieta darīta. Turklāt nekur nav teikts, ka Hameleons izvēlēsies viņu par… partneri. Bet nu ganlaiks likties uz auss, draugi. Piedodiet, ja izklāsts par haosu un tā izmantošanu bija juceklīgs.

- Es to sapratu, - nomierinoši palocīja galvu Lanū. - Mēs pasviedīsim Hameleonam pretrunīguinformāciju, lai novirzītu viņu uz Lizu un pēc tam — uz šo namu.

- Liza ir tikai starpposms. Galvenais - māja.- Protams. Bet ko nozīmēja vārdi - nogaidīt aktīvi?- To, ko tie arī izsaka. Nogaidīsim, līdz viņš sāks rīkoties. Kravcovam, kā lēšu, vismaz trīs

dienas paies, lai visu apgūtu un sagatavotos, mēs šo laiku varēsim veltīt aktīvai atpūtai kalnos. Mēģināsimvēlreiz iziet maršrutu līdz Trīs ērgļu aizai un uzmest acis mūsu kopīgam kapakmenim. Dažādības pēcšoreiz iesim Hameleona pēdās un šķērsosim Rododendru ieleju. Vai varat izbrīvēt laiku šādaiekspedīcijai, Andrē, vai arī pienākumi pret rūpnīcu un pasūtītājiem to neļauj?

- Esmu īpašnieks, nevis direktors. Mana līdzdalība ražošanā ir gluži simboliska. Attiecībā uznoietu, tur gan. Taču ikgadējie līgumi jau sagatavoti, turklāt līdz to noslēgšanai man ir rezervē vismaz divimēneši, tā ka es iešu.

- Tikai palieciet pie ieraduma - ņemiet līdzi visu nepieciešamo, kas vajadzīgs, lai kāptu klintis.Ari mums pārējiem, - Kronbergs gurdi piemetināja un, smagnēji piecēlies, palocījās. - Ar labu nakti,draugi! Novēlu saldu miegu un interesantus sapņus! Ejam, Robert!

Tādā kā transā, gāzelēdamies un tik tikko vilkdami kājas, mēs aizklunkurējām līdz manas istabasdurvīm, un šķiroties Valts nez kāpēc nomurmināja:

- Varavīksne virs ūdenskrituma…Drauga seja liecināja, ka viņš nav tālu no tā, lai aizmigtu stāvus, un palocījis galvu, es nopietni

atbildēju:- Septiņpadsmit.- Nesapratu? - Kronberga balsi jautās, ka nogurums pieveicis uztveri.- Tieši tik pietrūkst, lai, pieskaitot pie trim, iegūtu divdesmit veselīgus zvirbuļus. Saprati? Uz

žoga - dienvidu pusē, turklāt septembri, kas jau grasās pārtapt oktobri.- Ā… - ar šo izsmeļošo atbildi noslēdzās mūsu domu apmaiņa, un jau pēc minūtes es gulēju ciešā

miegā.

XXII nodala "EJ, NO KURIENES NĀCIS!"

Neesmu nekāds miegamice, taču izmeklēšanā, kas Rīgā aizsākās ar "viltus lietu", notikumi risinājāstik strauji, ka pārmērīgā slodze darīja savu - jau kuro reizi pamodos, kad aiz loga bija liela diena.Kronbergs miegā spēja divreiz ātrāk par mani atjaunot spēkus, tāpēc es nebrīnījos, kad gludi skūts unmožs viņš parādījās manas istabas durvīs.

- Izgulējies?- Un tu? — es atjautāju.- Kā Dieva ausī. Diemžēl, kad atmodos, man piesitās uzmācīga, muļķīga doma, no kuras līdz pat

šim brīdim neesmu spējis atbrīvoties.- Kas tā par domu?- Viens vienīgs vārds, plus nojausma.- Runā taču - kas tas par vārdu?- Skaitļa vārds. Septiņpadsmit… Un kaut kas par zvirbuļiem. Tas ir vairāk nojausmu nekā domas

līmenī. Man nedod mieru skaitlis. - Izskatījās ka viņu patiešām nomoka kaut kas līdzīgs galvassāpēm vaidžinkstēšanai ausīs, jo, paberzējis pieri, draugs nopurpināja kaut ko par mēsliem.

- Gribi, es palīdzēšu?- Nopietni? - Valta acīs uzliesmoja cerības, gluži kā migrēnas mocītai sievietei, saņemot tableti.- Protams. Tik nopietnā jautājumā - kādi var būt joki. Runa ir par trim zvirbuļiem.Kronbergs skaļi iesmējās.- Un viss?- Nē. Lai uz žoga septembra saulitē sēdētu visa saime, pietrūkst tieši septiņpadsmit, vai ne? Tie ir

tie, kas tevi vajā un nomoka, jo, ja viņus nesapulcinās vienkopus, pirmie trīs nonīks aiz bēdām. Nu kā?Palīdzēja? Pateici, kurp lidot?

It kā ieskatīdamies sevī, Valts lēnām aizvēra acis, tad atvēra un, neticīgi palūkojies manī,nočukstēja:

- Palīdzēja! Tu esi burvis, Robčik! Viņi jau aizlidoja! Kā tev tas izdevās?- Gaužām vienkārši - iedomājos varavīksni pār ūdenskritumu… - es atbildēju. - Var teikt, ka mani

tā nomoka līdzīgi taviem zvirbuļiem. Varbūt - dots pret dotu?Drauga seja acumirklī pārvērtās.- Pagaidām tā ir tikai teorija, nekas vairāk, - viņa balsī kā arvien, kad atklātība varēja kaitēt

lietai, ieskanējās atturība. - Celies, mums laiks doties ceļā!- Bet Liza?- Kamēr tu čučēji zīdaiņa miegā, mēs ar Andrē visu ritu veltījām viņai. Bet, kad no migas izlīda

papildspēki komisāra Lanū personā un mums piebiedrojās, esmu pārliecināts, ka izdosies. Žans ļoti labiprata pielāgot viņas uzdevumu sievietes dabai. Turklāt, pārliecinoši ilustrējot ar piemēriem, ieguvapilnīgu Lizas piekrišanu un atbalstu mūsu plānam. Celies un nāc brokastīs! Mums jābrauc.

Izrādījās, ka brokastu laiks jau sen garām. Pacietīgi gaidot, kamēr būšu apmierinājis ēstgribu, pārējiespriedelēja par laiku un politiku. Es manīju, ka, gluži kā magnēta vilkts, drauga skatiens ik pa brīdimneuzkrītoši apstājas pie gleznas, kurā bija attēlota Trīs ērgļu aiza. Tiklīdz mana dakšiņa noškindēja prettukšā šķīvja malu, visi tūdaļ piecēlās.

- Braucam! - Grieze pamāja un aši devās uz durvīm.Lai tiktu līdz džipam, viņš izvēlējās neuzkrītošākoceļu - cauri pagrabam. Redzot biezās sienas un smagās velves, es iedomājos, ka te arī tad, ja

saimniekam neienāktu prātā māju nojaukt, bagātību meklējumos paietu vesels mūžs. Protams, ja tās tebūtu. Tāpēc nav brīnums, ka, neatradis tās alā, Rūdolfs Grieze atsacījās no meklēšanas. Pagalmā mūsapsveica silti saules stari. Diena solījās būt jauka un ceļojums - viegls. Mani pacilāja apziņa, ka šoreizalās nebūs jālien, taču darīja uzmanīgu prāvais sainis, kuru automobilī iestūķēja Andrē.

- Kas tur iekšā? - es neizturējis painteresējos.- Viss kalnā kāpšanai, - viņš īsi izmeta un apsēdās vadītāja vietā.Tikai tagad es atcerējos par Valta lūgumu. Neciešu augstumu, un no domas vien, ka varbūt atkal

nāksies rāpties klintīs, man kļuva nelāgi ap sirdi. Taču mierināju sevi, ka tas viss sarūpēts katramgadījumam. Tiešām, ja Grieze vakar nebūtu staipījis līdzi mugursomu, diezin kā viss būtu beidzies.

Lai gan bija diena, izdangātais posms līdz Kambrona ielai tāpat kā vakar izkratīja visas iekšas. Untikai tad, kad zem riepām sāka traukties līdzens ceļš, es atcerējos par policijas aizvāktajiem līķiem.

- Vai Fando zvanīja?- Jā. Rīta pusē Andrē ar viņu runājis, - atbildēja Kronbergs. - Vai nepastāstīsiet visiem par šo

sarunu?- Nekā daudz tur nebija, - mūsu vedējs paraustīja plecus. - Abi noslepkavotie… Ekspertīze

pierādījusi, ka viņi noindēti ar kaut ko līdzīgu zariņam vai zomanam. Tās ir indīgās kaujas vielas, kas patnelielās devās izraisa vispārēju nervu paralīzi. Abi atpazīti — bijuši jau agrāk tiesāti reci- dīvisti. Uzviņu sirdsapziņas esot vairākas ielaušanās un laupīšanas, galvenokārt Parīzes nomales veikalos. Tas arīviss.

- Bet par divriteni?- Fando apgalvoja, ka šorīt agri riepu atstātās pēdas apskatījuši eksperti, bet pie vienota

secinājuma par braucamā piederību neesot nonākuši. Katram gadījumam noņemti vairāki ģipšanospiedumi. Taču riepas viegli nomainīt…

- Kur vien Kravcovs pieliek roku, tur allaž parādās kādi masu iznīcināšanas ieroči, - norūcaKronbergs. - Es nebrīnītos, ja kādā jaukā dienā presē parādītos paziņojums, ka viņam jāiemaksāastronomiska summa, pretējā gadījumā visai cilvēcei draud mokoša nāve no nepazīstamas slimībasepidēmijas. Vai rokudzelžus paņēmāt, Andrē?

Grieze izbrīnā atskatījās, un, mirkli zaudējusi vadību, automašīna gandrīz iebrauca grāvī. Ar pūlēmizvadījis to atkal uz ceļa, viņš vainīgi pasmaidīja:

- Cik tur trūka… Bet kālab gan jautājat - mēs taču dodamies ekskursijā?- Braucot kalnos, jūs nekad neatstājāt mājās mugursomu ar alpīnisma piederumiem, vai ne?- Protams. Nav zināms - kad un ko var ievajadzēties.- Tieši tāpat ir ari šoreiz. Mēs nekad nevaram būt droši, ka nesastapsim uz savas takas

Hameleonu. Vai tas būtu Kambrona ielā vai Trīs ērgļu aizā, dzelžiem, ja vien gribat piepildīt savu vēlmi,vienmēr jābūt pa rokai. Kabatā.

- Tur tie arī ir.- Ļoti labi. Kas tas par kalnu - tur, kreisajā pusē? - Valts norādīja uz dīvaini robotu virsotni, kas

atgādināja cietokšņa mūra augšdaļu.Šoreiz Grieze pameta īsu skatienu sāņus un pasmaidījis atbildēja:- Nezinu, kā rakstīts kartēs, bet pie mums to dēvē par Cietpauri. Tieši tur senos laikos norisinājusies

viena no niknākajām kaujām starp Fuā un de Urheliem no Spānijas. Mantas dalīšana ar ieroču palīdzību, -tā šo sadursmi var raksturot. Nekā jauna un — visīstākā cietpaurlba. It sevišķi manā uztverē, ja atcerietiesto, ko stāstīju par sava tēva un mātes attiecībām.

Ceļš pamazām kāpa kalnā, un aiz muguras atklājās arvien plašāka panorāma. Lēzenajā ielejā kā ziladzīsliņa viļņus vēla straujā Arjēža, bet tālumā, abos tās krastos, gluži kā mazas sērkociņu kastītesgrupējās namiņi, kas nevarēja būt nekas cits kā Fuā. Bet aiz pilsētiņas dūmakā grima, šķiet, bezgalīgastāles. Toties priekšā kā dzīvs, ātraudzīgs klinšu žogs, cel- tin cēlās Pireneju grēda. Grieze apturēja džipu

netālu no vietas, kur bijām atraduši mersedesu. Atminoties nepievilcīgo sabiedrību tā salonā, neviļusnodrebēju. Izkāpuši visi pirmām kārtām ievilka plaušās svaigu gaisu un tikai pēc tam kopīgiem spēkiemizkravāja bagāžu. Lielā saiņa saturu sadalījām vienlīdzīgi pa mugursomām. Liza arī šoreiz nebijaaizmirsusi iedot līdzi ceļamaizi, un man ienāca prātā, ka labā, saticīgā ģimenē kalpotāji kļūst it kā parģimenes locekļiem. Mitinoties zem viena jumta, turklāt gadiem, attiecības noteikti izveidojas kā tuviemradiem. Varbūt tāpēc man šī skarbā sieviete Kambrona ielas namā nešķita svešiniece, bet tikpatlīdztiesīga kā Grieze vai viņa laulātā draudzene. Taču var jau būt, ka es kļūdījos un neredzamā plaisakungu un kalpu starpā bija daudz platāka, nekā es iedomājos.

Lai gan ekspedīcija notika pēc Kronberga iniciatīvas, neviens par iemesliem, kā ideja radusies,netaujāja. Mēs ar komisāru zinājām, ka tas ir bezcerīgi, bet Andrē šķita pilnīgi aizņemts ar turpmākogājienu.

- Esiet uzmanīgi! - kad, uzmetuši plecos mugursomas, gatavojāmies doties lejup pa nogāzi un priekšāpletās Rododendru ieleja, viņš brīdināja. - Šī vieta pārgājienam nebūt nav tik piemērota, kā varētu liktiesno pirmā acu uzmetiena. Priekšā mūs gaida akmeņaini lauki, tāpēc ejot skatieties uzmanīgi, kur liekat kāju.Reizēm akmeņi ir loti nestabili, tāpēc, tikai iepriekš pārbaudījuši, cik stingri tie turas, izlemiet - izmantottos atbalstam vai iet apkārt. Te jums būs pa spieķim. Tie nav švītībai, bet atbalstam un pamata kontrolei.Tāpat sargieties no bedrēm. Tās grūti pamanīt. Parasti iedobumu malas ir klātas ar oļiem, un, neuzmanīgiliekot soli, kāja viegli ieslīdēs kādā caurumā. Neaizmirstiet, ka Rododendru ielejā mudž no čūskām. Parlaimi, gada aktīvākais posms tām jau garām, bet, ja tomēr kādu sastapsiet, iesaku labāk apmest tai līkumu.Parasti šie rāpuļi nav agresīvi, bet, negaidot iztraucēti, var tādi kļūt. Liekas, viss. Uz priekšu, draugi!

Sākums izrādījās pavisam viegls. Līkumota taciņa, kuru laikam bija ieminušas neskaitāmas Burbonubagātību meklētāju kājas, noveda mūs lejā, kur klinšu sašaurinājuma vietā aizsākās Rododendru ieleja.Tiklīdz klintis palika aiz muguras, iekļuvām tādā akmeņu gūzmā, kādu esmu redzējis tikai jūras piekrastē.Un, lai gan daudzus daba bija papūlējusies nogludināt, pārējie apdraudēja gan apavus, gan kājas ar asām,griezīgām šķautnēm. Tiešām, notika tieši tā, kā Andrē bija brīdinājis. Bieži vien liels un masīvs akmens,kas, šķiet, nebija izkustējies no savas vietas kopš pasaules radīšanas laikiem, no viegla spieķapieskāriena negaidīti apvēlās, atklājot zem sevis slazdam līdzīgu, nodevīgu bedri. Ja tādā iekļūtu kāja,būtu patiesi jānotiek brīnumam, lai sveiku un veselu to dabūtu ārā. Tādēļ uz priekšu mēs virzījāmies ļotilēnām, bet, tiklīdz akmeņu lauks palika aiz muguras, Grieze pielika soli, līdz ceļu aizšķērsoja nākamaiskrāvums. Šādiem lēniem, piesardzīgiem posmiem mijoties ar ātriem izrāvieniem, mēs neatvairāmituvojāmies Trīs ērgļu aizas ieejai. Piepeši Kronbergs, kas gāja man pa priekšu, atlieca galvu un, pielicisroku kā cepures nagu pie pieres, cieši sāka skatīties gaiši zilajās debesīs.

- Kas tur ir? - arī es pavēros uz augšu, bet neko īpašu nemanīju.- Šīs vietas īstenie saimnieki, - Valts norādīja uz diviem sīkiem punktiņiem.Tagad ari es saskatīju, kā augstu augstu gaisā, līganus lokus mezdami, majestātiski riņķo divi ērgli.

Gribot negribot nācās apbrīnot šo putnu redzi, ja no tik liela augstuma tie spēja uz zemes saskatītmedījumu. Viņu planējošā gaita debesīs ar kaut ko tiešām atgādināja pārliecināta saimnieka nesteidzīgo,nosvērto soli, pārlūkojot savu saimniecību.

- Čūsku ērgļi, - pāri plecam izmeta Andrē. - Rododendru ielejā tie par pārtikas trūkumu sūdzētiesnevar.

Lai gan pavadonis bija brīdinājis par bīstamajiem rāpuļiem ieplakā, par laimi, mēs ceļā nevienu tāarī nesastapām. Mani čūskas nebiedēja, vienīgi terārijā, uzlūkojot to nekustīgo skatienu, gluži neapzinātipārņēma riebums. Pretīgums, kas bija spēcīgāks par bailēm, un, ja tagad uz manas takas kāda patrāpītos,tieši tas un nekas cits liktu apmest šai vietai līkumu.

Pēdējais ceļa posms līdz augstajam akmens stabam - aptuveni ceturtā daļa no noietā - izrādījās kāpastaiga. Tā bija līdzena pļava, kurā auga, gluži kā dārznieka cirpta, vienāda garuma zālīte - pilnīgspretstats pārējās Rododendru ielejas segumam. Pats stabs bija visai apjomīgs - pie pamatnes metrus

septiņus diametrā. Stiepjoties uz augšu, tas savu cilindrisko formu pamazām nomainīja pret konusveida.No lejas ērgļu ligzdu aizsedza virsotnes malas. Taču apkārtne viscaur bija nosēta ar putnu mēsliem —pārliecinošu liecību, ka ligzda ne tikai tur atrodas, bet joprojām ir apdzīvota. Beidzot klāt bija Trīs ērgļuaiza, un sirds krūtīs nodrebēja gaidās, ko tur ieraudzīsim. Bet kad, izgājuši cauri vārtiem - klinšuspraugai, nonācām strauta malā, tikai divi vai trīs klintsgabali, kas bija novēlušies krastā, liecināja paršajā vietā notikušo katastrofu. Skita, ka Kravcovs tīšuprāt bija novietojis spridzekli tā, lai sprādziens pēciespējas mazāk iežu izmestu ārpusē.

Piegājis pie pašas strauta malas, Kronbergs vērīgi aplūkoja aizas sienas un pēc tam arīūdenskritumu. Vismaz pavirši uzlūkojot, man tas likās apbrīnojami līdzīgs Griezes viesistabas gleznāredzētajam, taču, ieskatoties vērīgāk, kāda ar prātu netverama nianse tomēr neļāva to atzīt. Nometušimugursomas, mēs izstaipījāmies, kā nu kurš prata, un reizē ar manu draugu pievērsāmies apkārtnei.

- Drūma vieta, - Lanū nošūpoja galvu un, pavēries Valtā, jautāja, - ko darīsim tālāk?- Paiesim uz priekšu un uzmērīsim acis aizgruvumam.- Bet pēc tam?- Tad jau redzēsim. Vispirms apskatīsim alu, varbūt Kravcovs atstājis kādas pēdas. Mēs gan

zinām, ka tas bijis viņa darbs, taču tiesai būs vajadzīgi pierādījumi. Bez tiem viņš no Hameleona varpārtapt rēgā. Bezmiesas spokā, kam rokudzelžus nav iespējams uzlikt. Faktiski viņu vajadzētu atzīt parstarptautiska mēroga noziedznieku un izsludināt meklēšanu visās valstīs. Bet tagad, kamēr klajupierādījumu par viņa varoņdarbiem Francijā nav, lieta ir visai piņķerīga.

Pat Latvijas pusei būtu grūti kaut ko inkriminēt cilvēkam, kura personību nav viegli pierādīt. Viņštaču var izlikties par jebko, un, kamēr mūsu rīcībā nebūs neapgāžamu faktu, saglabāsies risks, ka šisslepkava var tikt cauri sveikā. Ejam, apskatīsim no šīs puses, ko viņš tur sastrādājis.

Tikai piegājuši cieši klāt, mēs spējām aptuveni novērtēt sestās alas postījumu apmērus. Metru noieejas tā bija līdz griestiem aizsprostota ar lieliem klintsbluķiem. Tātad sprādziena rezultātā bijaaizblīvēta metrus desmit vai divpadsmit gara eja. Skaidrs, ka bez tehniskām ierīcēm to attīrīt nebūtucilvēku spēkos. Ārējā, uz aizas pusi vērstajā klints sienā neredzēja ne mazāko plaisiņu. Tas varējavienīgi nozīmēt, ka sprādziena virziens bijis aprēķināts, nevis spridzināts, kā pagadās.

- Speciālists, - pēc apskates redzēto komentēja komisārs un no jauna vērsās pie Kronberga ariepriekšējo jautājumu:

- Ko tālāk?- Jāmeklē ala.- Ala? - Lanū izbrīnījās. - Kāda ala?- Sestā… - skanēja dīvaina atbilde, un visu acis pievērsās manam draugam.- Ko jūs ar to gribat teikt? - lēnām, it kā nespēdams uzreiz pieņemt neparasto domu, kas laikam

modās viņa smadzenēs, jautāja Grieze.- Kloda Fuā norādījums attiecībā uz sesto alu taču nav pārprotams, vai ne? - Valts atjautāja. -

Tajā uz sienas kaut kam jābūt uzrakstītam?- Jā.- Kā jus izskaidrosiet to, ka tur nekā nav?Andrē paraustīja plecus.- Varbūt teksts gadu gaitā izdzisis…- Ala ir specifisks dabas veidojums, kurā cauru gadu saglabājas vienmērīga temperatūra un

mitrums. Ja Altamiras alā līdz šai dienai izteiksmīgumu nav zaudējuši vairākus tūkstošus gadu veci sienuapgleznojumi, tad kāpēc lai tas notiktu šeit ar nepilnus divsimts gadus vecu tekstu? Nē, manuprāt, tādaiespēja nepastāv.

- Un ja nu tomēr mans sencis tikai pajokojis? Nekāda testamenta nav bijis, un Burbonubagātības ir vienkārši mistifikācija. Es runāju par testamentu bagātību novēlējuma izpratnē.

- Man par to pastāstīja jūsu vecāmāte.- Skleroze, kad īstenība jaucas kopā ar sapņiem, var piedāvāt sazin ko.- Neskaitāmas liecības apstiprina, ka Burbonu bagātības tiešām eksistē, un Kloda vēstules ir tā

pamatojums. Arī testamenta. Kāda muša jums iekodusi, Andrē?- Tad kāpēc tās līdz šim nav uzietas? — Grieze neslēpa savu aizkaitinājumu.- Atbilde ir vienkārša, draugs. Tāpēc ka tās meklētas nepareizajā alā.Mūsu pavadonis, greizi pasmaidījis, atmeta ar roku.- Absurds! Sestā ala ir tikai viena, turklāt visas citas pārmeklētas ne mazāk rūpīgi.- Man ne prātā nenāk to apšaubīt, - aizsmēķēdams cigareti, mans draugs pamāja. - Atkārtoju - jūs

esat meklējuši nepareizajā. Kāpēc? Tāpēc, ka vienkārši līdz šim neesat atraduši īsto alu! Jā, jā. Esmupārliecināts, ka galvenā uzmanība tikusi veltīta nevis sestajai, bet septītajai alai.

Visi kā pēc komandas pagriezās, un, pārskaitījuši gro- tas, nesaprotot - vai Kronbergs joko, vai runānopietni, pārmija ar viņu skatienus.

- Un kur, pēc jūsu domām, atrodas šis neatklātais "sezams"? - neslēpjot sarkasmu, painteresējāsAndrē — Te viss ir kā uz delnas.

- Tur, - Valts norādīja uz ūdenskritumu. - Tam jābūt zem viena no kaskādes pakāpieniem.- Zem pakāpiena? - Grieze tikko dzirdami nočukstēja. - Zem pakāpiena! Nu, protams, nekur citur

tas nevar būt! Sasodīts! Tātad Trīs ērgļu aizā alu kopējais skaits ir nevis desmit, kā domā visa Fuā, bet…- Vienpadsmit, - viņa vietā pabeidza mans draugs un tūdaļ pat, pārņēmis vadību, izrīkoja, -

sagatavojiet visu nepieciešamo, Andrē, un kāpsim augšā. Ja neviļos, tur - zem otrās pārkares, kur ūdensizskatās tumšāks nekā zem citām, mēs beidzot atradīsim meklēto. Ejam!

Kronberga ideja iedarbojās uz visiem gluži kā alkohola glāze uz paģirās sirgstošu organismu. Sejaspiesārta, acis kļuva možas un vērīgas, bet kustības - mērķtiecīgas un drošas. Man tas nozīmēja vienu -uzvaru! Divus gadsimtus veca, stingrā slepenībā turēta noslēpuma atklāšanu. Tā kā balva pienācās vienīgiKambronas ielas 17 nama īpašniekam un viņa Rīgā dzīvojošajai vecmāmuļai - simtgadniecei, tad uzskatītmateriālo ieinteresētību par mūsu triju satraukuma cēloni būtu kļūda. Bet pašu Griezi negaidītā iespējakļūt par Kloda Fuā mantinieku, liekas, iespaidoja vismazāk. Man pat šķiet, ka viņš vairāk par visupārdzīvoja faktu, ka tāda doma nebija ienākusi galvā viņam pašam.

Kad nonācām pie ūdenskrituma, šļakatu dēļ bijām spiesti atkāpties un pārspriest situāciju.- Diemžēl te mums augšā netikt, - Andrē bezcerīgi secināja. — Pārāk liels risks. Kāši nevarēs

noturēt, klintis slidenas, kāpjot ūdenskrituma zonā, var atgadīties nelaime.- Varbūt jānolaižas virvē no augšas? - ieminējās Lanū, un ikviens pacēla galvu, lai paskatītos turp,

no kurienes gāzās ūdens straumes.- Varbūt. Taču tam vajadzīgs laiks. Mēs pārāk daudz tā izlietojām, šķērsojot Rododendru ielejas

akmeņus.- Vainīgs esmu es un manas novēlotās brokastis, - dusmodamies pats uz sevi, es noburkšķēju.Andrē skaļi iesmējās, bet pēkšņi viņa skatiens kļuva ciešs un vērīgs.- Vai nu mani viļ sliktā redze, vai ari tur tiešām iedzīts kāsis? - Viņš norādīja uz metrus piecus

augstu karnīzi, kas, turpinādamās gar klints sienu, savienojās ar mūsu nolūkoto kaskādes pakāpienu.Tiešām, pusmetru zemāk klintī rēgojās iedzīts kāsis.- Jums taisnība, Andrē. Kāds pavisam nesen gājis pa šo ceļu. Ko darīsim draugi? - Tagad jau no

Valta mutes izskanēja šis jautājums.- Nekas. Kāpsim augšā, neatkarīgi no tā, vai tur kas ir, vai nav, — bezierunu toni paziņoja Lanū. -

Ja ari slēptuve būs tukša, tad vismaz beidzot rimsies baumas un intrigas.Grieze neiebilda un pirmais, dzīdams sienā kāsi pēc kāša un reizē drošinādamies ar virvi, lēnām

sāka virzīties uz augšu - turp, kur rēgojās klinti aizmirstais, aizdomīgais kāsis.- Šeit bijis iedzīts vēl viens, - viņš piesita ar āmuru pie akmens sienas un, izmantojot atstāto

caurumu, iedzina tajā savu kāsi. Nepagāja ne pusstunda, kad viņš jau bija augšā un nostājās uz dzegas. Pēctam - ar seju pret klintīm, sāniski sāka virzīties uz priekšu, ik pēc pāris soliem iedzenot pa kāsim unpiesienot tam drošības virvi. Vēl pēc brīža no augšas atlidoja ziņa:

- Dzega kļūst platāka. Tagad starp kāšiem viņš sāka atstāt četru soļu atstarpi, bet, kad līdz mērķimatlika kādi trīs metri, apstājās un, stingri piesējis virvi, uzsauca:

- Kāpiet augšā! Neklājas man pirmajam spert kāju vietā, kuru pats neesmu atradis. Turklāt jumsbūs interesanti, bet vēlāk - netrūks ko atcerēties. Kāpiens ir viegls un drošs. Ejot pa dzegu, ļaujiet virveislīdēt cauri pirkstiem, to nepārtverot.

Andrē izrādījās taisnība. Cits pēc cita bez īpašas piepūles tikuši augšā, drīz vien pilnā sastāvāstāvējām dzegas galā. Šeit, gan krītot lejup, gan no pakāpieniem uzšjācoties augšup, ūdens šļakatas nelāvaneko saskatīt. Droši vien tāpat kā no gleznas vajadzētu atkāpties, lai labāk uztvertu detaļas, bet, parnožēlošanu, nebija kur.

Aizkabinājis pie virves piesieto karabīni aiz jostas riņķa, - šoreiz viņš bija paņēmis līdzi ari šokalnos nepieciešamo detaļu -, turēdamies pie klints izciļņiem, Grieze ar muguru pret aizu no jauna sākavirzīties uz priekšu, bet, piepeši apstājies, skaļi, lai pārspētu ūdenskrituma dārdoņu, iekliedzās:

- Ja trīs reizes paraustīšu virvi, tas nozīmēs, ka priekšā ir ala un nākamais var sekot.Bija baigi un reizē interesanti noskatīties, kā mūsu drosmīgais gids soli pa solim iespiežas stāvajā

ūdens sienā. Pēc dažām sekundēm viņš jau bija pazudis zem pārkares. Pēkšņi virve mūsu rokās trīs reizesnoraustījās, un Lanū, kas tagad atradās pirmais rindā, uzsauca:

- Eju!Aizkabinājis aiz drošības virves jostai piestiprināto karabīni, viņš droši devās putojošajā ūdens

haosā. Pēc viņa, saņēmis to pašu signālu, sekoja Valts, un tad pēdējais - es. Ienirstot ledusaukstajās šaltiskā ziemas peldēšanas cienītājs āliņģī, man uz mirkli aizrāvās elpa, taču vēl viens solis izveda sausumā.Tagad es stāvēju nelielā grotā, kur mani jau gaidīja biedri. Dīvainas zalganzilas ēnas dejoja pa sienām,bet alas dziļumā rēgojās melna tumsa. Izņēmis no ūdensnecaurlaidīga maisiņa kabatas lukturīti, Griezenospieda slēdzi un pavērsa staru vispirms zem kājām, bet tad uz priekšu. Atklājās līdzena, oļiem klātagrīda, kas taisnā ceļā veda iekšā kalnā. Tagad, kad bijām droši, ka priekšā negaida kāda nodevīga bedre,uzmanīgi - soli pa solim - sākām virzīties grotas dzijumā. Andrē pārmaiņus apgaismoja te zemi, te sienas.Negaidīti viņš apstājās kā iemiets un, pagriezies pret mums, nočukstēja:

- Ir!Tagad arī pārējie ieraudzīja uz pelēkās sienas baltu uzrakstu. Tas bija iecirsts klintī, bet spraugas

iekrāsotas. Dažviet, par spīti mana drauga apgalvojumiem, akmens bija izdrupis, tāpēc uzrakstu tik vieglinevarēja salasīt. Stingri saņēmis lukturīti abās rokās, lai kustīgās ēnas netraucētu, mūsu pavadonisvispirms klusībā izburtoja uzrakstu un, kad bija ticis skaidrībā, vienā elpas vilcienā pateica to skaļi:

- Ej no kurienes nācis!

XXIII nodala HAOSS

- Šadatāns! - piepeši, pārspējot pat ūdenskrituma dārdošo balsi, alu piepildīja Griezes skaļiesmiekli. - Šarlatāns! Tik daudz laužu iztrenkāt pa klintīm! Bez jēgas! Bet varbūt šis Klods Fuā bijis tādspats kā Kravcovs-Hameleons? Sadists, kas pat pēc nāves cenšas kādam nodarīt ļaunu?

Brīdi mēs pārmijām apmulsušus skatienus, bet tad Lanū sacīja:- Ja jau mums pavēlēts vākties, aizvāksimies arī. Taču pirms tam pārmeklēsim alu. Nav izslēgts,

ka slēptuve tomēr atrodas šeit. Manuprāt, attiecībā uz nepiederošām personām šis norādījums ir vairāknekā trāpīgs. Būtu bēdīgi, ja tas domāts arī savējiem, Andrē. Paspīdiniet, draugs! Cerēsim tomēr, ka tasattiecas tikai uz svešiem…

Grota izrādījās pavisam neliela - tāda vidēja zāle, un, lai to izpētītu, mums nepagāja ne pusstunda.Acis pamazām aprada ar dīvaino pustumsu, kuru izkropļoja kustīgās, zal- ganzilās tekošā ūdens ēnas.Traucēja ūdenskrituma dārdoņa, lai gan tā nebūt nebija tik stipra, kā varētu iedomāties. Vairāk par šovienmuļo troksni man nepatika tik tikko manāmā pamatnes vibrācija. Mēs rūpīgi izpētījām visu alasplatību, ari sienas, līdz bijām spiesti atzīt, ka alā nekādas slēptuves nav. Pat neatlaidīgais Lanū, kurš vēlpēc tam, kad pārējie jau bija metuši mieru, ar Griezes lukturīti rokā viens pats turpināja ložņāt alasdziļumā. Bija pēdējais laiks doties

mājās, turklāt nekavējoties, jo samirkušajās drēbēs sāka salt.- Zan! - uzsauca Valts. - Met mieru! Ejam atpakaļ!- Labi, labi, - komisārs negribīgi izslējās. - Oļu kārta, bet zem tās pirmatnēja klints. Iztaustīju

katru iedobi - te nekā nav. Vienlaidus granīts, ciets kā tērauds. Neatradu arī nekādas pēdas, ka pirmsmums te kāds būtu bijis. Lai gan uz oļiem tās varēja arī nepalikt.

- Šoreiz pa priekšu būs jāiet jums, - Grieze iespieda komisāra rokās drošības virvi. - Kad tiksietlīdz pirmajam āķim, tāpat kā iepriekš, dodiet signālu nākamajam, trīs reizes paraustot, labi? Es iešupēdējais. Ko darīt ar aizdomīgo kāsi? To, kuru atradām?

- Ņemiet līdzi, — ieteica Kronbergs. — Lai gan maz ticams, varbūt uz tā saglabājušies pirkstunospiedumi. Šā vai tā, kāda jēga to atstāt, vai ne? Ejiet, Žan, - viņš piedūrās pie pleca komisāram, kas vēlkavējās ienirt stāvajā ūdens sienā, - citādi mēs te visi sasalsim ragā.

Ja neņem vērā ūdenskrituma ledaino straumi, atpakaļceļš grūtības nesagādāja, jo gar dzegas malustiepās drošības virve, kas tālāk nokarājās līdz pat zemei. Ejot pēdējais, Andrē savāca visus āķus, un drīzvien mēs visi četri nosaluši un vīlušies stāvējām Trīs ērgļu aizas dibenā. Atrasto kāsi Lanū rūpīgiievīstīja vecā avīzē, - atsevišķi no pārējiem, un ielika savā mugursomā. Pēc tam mēs pārlēcām pāristrautam un ātrā solī, lai kaut nedaudz sasildītos, devāmies uz izeju. Tikuši līdz akmens stabam, atradāmpļavā siltās saules apspīdētu vietu un, nenovilkuši mitrās virsdrēbes, izdzērām pa kafijas tasei. Griezestermoss joprojām bija savos uzdevuma augstumos, dzēriens izrādījās tik karsts, ka, neuzmanīgi norijotpirmo malku, es gandrīz applaucējos. Runāt nevienam negribējās. Mūsu vienīgā vēlēšanās - pēc iespējasātrāk tikt laukā no slapjā apģērba. Tāpēc, tiklīdz tukšās plastmasas krūzītes bija samestas mugursomā,nekavējoties ne sekundi, devāmies atceļā. Par laimi, kalnos valdīja tā retā dabas parādība, kuru sauc parabsolūtu bezvēju. Akmeņiem nosētā ieleja prasīja ne tikai maksimālu uzmanības, bet arī spēku atdevi.Tam bija arī sava pozitīva nozīme, jo kustības sasildīja daudz labāk par kafiju. Kad Rododendru ielejabeidzot palika aiz muguras, zobi vairs nevienam neklabēja. Iedarbinājis motoru, Grieze papildus iesildījadžipa salonu, un grūtākais nu jau bija garām. Mājās pārradāmies pa rezerves ieeju. Bija jau vēlapēcpusdiena, un mēs tūdaļ iz- klīdām pa savām istabām pārģērbties. Pēc tam sapulcējāmies viesistabā. Uzpārrunām, un lai atjaunotu ekspedīcijā zaudēto enerģiju. Mūs apkalpoja jau pazīstamā jaunā meiča. Kad

saimnieks apjautājās par Lizu, viņa īsi noteica:- Lizas nav.- Vai nezināt, kurp viņa devusies?- Nē. Lai gan… Liza piezvanīja draudzenei, un iespējams, ka viņas norunāja tikties.- Paldies, Zo!Kad, pasniegusi uzkodas, meitene izgāja, Grieze sacīja:- Izskatās, ka Liza devusies uz kafejnīcu. Pildīt uzdevumu. Protams, viņas gados iet vienai būtu,

khm, bet kopā ar draudzeni - pilnīgi dabiski, vai ne?- Tā vien liekas, ka jūs joprojām lolojat piepildīt savu sapni - uzlikt rokudzelžus Hameleonam? -

Lanū šūpoja galvu. - Ja klints sienā atrastais kāsis bijis viņa, tad šis slepkava jau ir ceļā uz Parīzi vai vēltālāk. Viņš izskaitļojis precīzi - ja sestajā alā ne uzraksta, ne bagātību nav, tad tas nozīmē, ka šī grota navīstā vieta, nevis to, ka norādījuma vai Burbonu mantas vispār nav. Jā, šis cilvēks nav muļķis, Valt.

Lai gan tādēļ man, kā jūtu, turpmāk kļūs vēl vairāk darba, es priecājos, ka viņš ir projām.- Jā, ja kāsis tiešām bijis viņa, - Andrē iebilda. - Bet ja nu nav?- Tādā gadījumā atbildiet man, - komisārs pacēla skatienu uz namatēvu, - vai vietā, kur to atradām,

ir kaut kas tāds, kas piesaistītu alpīnista uzmanību? Kaut kas, kā dēļ būtu interesanti uzveikt aizas sienu?- Nē, šāda veida sportistam tā nebūtu vilinoša, - Grieze pakratīja galvu. - Klints ir bīstama,

slidena, turklāt nekāda sevišķās grūtības pakāpe tā arī nav. Piemērotu vietu treniņam šajā rajonā varatrast, cik vajag. Jums taisnība, Lanū kungs. Kāsi iedzinis tas, kurš gājis pa mūsu ceļu. Uz alu.

- Vai to nevarēja izdarīt kāds no vietējiem?- Fuā visi jau sen atmetuši šai lietai ar roku. Padomājiet pats - bagātības taču nav atrastas, kāda

jēga velti tērēt laiku? Nē, no vietējiem taču neviens nelīstu. Hameleons - cita lieta. Tāpēc jau viņš ir šeit,vai ne?

- Tātad, pēc jūsu domām, Zan, atradis uzrakstu, Kravcovs tagad paklausīgi aizvāksies no Fuā? -nolicis dakšiņu, sarunā iesaistījās Kronbergs.

Komisārs paraustīja plecus un pēc tam nez kāpēc vainīgi pasmaidīja.- Diezin vai. īstenībā es izteicu vairāk vēlamo, nekā patiesību. Atzīšos, mani šā cilvēka

neredzamā klātbūtne sākusi pamatīgi nomākt un krist uz nerviem. Liekas, viņš kādā pārdabiskā veidā nemirkli neizlaiž mūs no acīm. Un vēl - par spīti mūsu pūliņiem radīt haosu. Paši esam kļuvuši par tāupuriem. Nudien, reizēm šķiet, ka esmu zaudējis spēju loģiski domāt un spriest.

Es sarunā nepiedalījos. Klausījos un ēdu. Notikušais mani izraisīja dīvainu sajūtu. Liktenis, kuruvarētu uzskatīt par nejaušu notikumu secību kāda cilvēka dzīvē, man pēkšņi šķita kā dzīvas būtnes saprātaradīts. Bet pati šī būtne - ņirdzīgs briesmonis, kas tiecas pazemot cilvēkus. Tiešām, ļaudis vienmērsaskatījuši likteni kaut ko fatālu, neizbēgamu, mūsu saprātam neaptveramu likumsakarību. Turklāt -divējādu. Laimīgu vai nelaimīgu. Pārsvarā - nelaimīgu. Bet varbūt tas nemaz nenotiek tik atrauti no mūsupašu gribas, kā tiek uzskatīts? Un ja nu otrādi - ja šā ņirdzīgā monstra rīcība izriet nevis no viņa tieksmēmun domām, bet no mums pašiem? Varbūt tādā gadījumā šis briesmonis ir nevis noteicējs, bet izpildītājs?Mūsu tieksmju? Nez pie kādiem secinājumiem es galu galā nonāktu, ja pa ausu galam nebūtu saklausījisAndrē jautājumu:

- Ko darīsim ar lamatām?- Jūs runājat par rezerves ieeju cauri pagrabam? - atjautāja mans draugs.- Jā, - namatēvs pamāja.- Domāju, ka tomēr vajadzētu tās izmantot. Pēdējie notikumi daudz ko mainījuši un, šajā

kopsakarā lietderīgi būtu pārskatīt sākotnējos spriedumus. Ja līdz Kravcova ausīm nonāks Lizasdezinformācija, kā arī fakts, ka, būdami miruši un aprakti, mēs joprojām darbojamies un teju teju atklāsimBurbonu nama bagātību noslēpumu, viņš tomēr var uz- kerties. Vai zināt, kas ir ceitnotš

- Termins šahā. Laika trūkums.

- Pilnīgi pareizi. Visu to uzzinājis, viņš tā arī jutīsies. Laika trūkums vienmēr liek pasteigties - vaitas attiecināms uz vilciena atiešanas laiku, vai uzdevumu risināšanu matemātikas eksāmenā. Bet steigapalielina iespēju pieļaut kļūdu. Ceitnots plus informācijas presings. Kā tu domā, Zan, vai tur kaut kas variznākt? Saglabāt slēpni? - viņa balsī, diemžēl, nebija pārliecības.

Komisārs, kas savā nodabā patlaban malkoja vīnu, nolika glāzi uz galda.- Citā reizē es teiktu - nē, bet šajā - varbūt.- Izsmeļoša atbilde, - Kronbergs pasmaidīja. - Varbūt pie reizes arī pasacīsi - cik droši tas var

dot rezultātu?- To vari pajautāt Hameleonam. Es jau nezinu, kas notiek viņa pauri. Norises tavējā es vēl

dažkārt spētu prognozēt, bet viņa - ne. Kravcovs var pieņemt visnegaidītākos lēmumus. Atvainojiet, uzbrīdi es pametīšu jūs vienus. Gribu sazvanīties ar Fando un Parīzi. Tuvojas Albuhara vizīte, un, par spītitam, ka galvenais slepkava joprojām, kā domājam, maisās pa Fuā, mani nepamet raizes. - Beidzot lanūpiecēlās un, atvadām pamājis ar roku, nozuda augstajās, smagajās durvīs.

- Paklau Robert, - Valts uzlika plaukstu uz manas rokas, - mēs tomēr esam viesos, un trīsmusketieru paņēmiens, ar kādu tie iztukšoja mācītāja pagrabu, pieļaujams vienīgi ārkārtas gadījumos. Metmieru, citādi, nudien, pārēdīsies.

Kronberga zobgalība nāca īstajā laikā, jo pēdējos kumosus es gremoju mehāniski kā mašīna - bezgaršas un vajadzības.

- Pats nesaprotu, kas man uznācis. Parasti esmu pratis ieturēt sātu, un neviens nav mani saucis parrīmu. - Es atbīdīju tukšo šķīvi un, juzdams smagumu visā ķermenī, atslīgu krēslā. - Tagad tikai grāmatu, unjūs būsiet brīvi no manas klātbūtnes līdz vakaram.

- Mājā ir diezgan liela bibliotēka, turklāt daļa literatūras ir latviešu valodā, - ar šiem vārdiemielīksmodams manu sirdi, sacīja Grieze. - Tēvs sākumā pasūtīja grāmatas no Zviedrijas, bet vēlāk - pēcdziesmotās revolūcijas - arī no Latvijas. Nāciet, es parādīšu.

- Bet ko darīsi tu, Valt? - es pajautāju draugam, kas ir negrasījās izkustēties no savas vietas.- Vēl kādu brīdi pakavēšos pie vīna glāzes un pārdomāšu. Ja pa ceļam jums patrāpīsies Zo, lūdzu,

Andrē, brīdiniet, lai mani netraucē. Galdu viņa varēs novākt ne agrāk kā pēc pusstundas, labi? - Viņšpiepildīja savu glāzi, pēc tam aizsmēķēja un omulīgi ierīkojās krēslā. Viss liecināja, ka tuvāko trīsdesmitminūšu laikā Kronbergs mēģinās, kā viņš mīlēja teikt, "savilkt galus", lai izstrādātu konstruktīvu plānuturpmākajam. Šādās reizēs viņš necieta nedz svešinieku klātbūtni, nedz vispār kādu traucētāju. To es arīpaskaidroju Griezem, lai viņš neiedomātos sazin ko, kad pa velvēto gaiteni devāmies uz bibliotēku.

- Lanū man viņu aprakstīja kā mūsdienu Šerloku Holmsu. Vai tas tiesa?- Savā ziņā — jā, - es atbildēju un jau grāmatu krātuvē izstāstīju divus no mūsu interesantākajiem

piedzīvojumiem, kuros Kronberga talants bija izpaudies visā pilnībā.- Pārsteidzoši! - namatēvs nogrozīja galvu. - Un policija to nespēja?- Grūtākos gadījumos policija pati vēršas pie Valta, - es atteicu un ar iekšēju gandarījumu

pārlaidu acis pilnajiem grāmatplauktiem. - Tēvs bija lasītājs?- Viduvējs. Vairāk par visu viņam patika ceļojumi. Šajā plauktā jūs atradīsiet izdevumus latviešu

valodā, tajā - krievu, bet visi pārējie ir franču. Izrādīt pārējo diemžēl nevarēšu, jo man ir jākārto savidarījumi. Tātad, kā norunājām, pagaidām no mājām ārā neejam?

- Protams. Tas bija mūsu kopējais lēmums.Sabāzis rokas kabatās, Andrē piegāja pie loga un, raudzīdamies dārzā, jautāja:- Kā jūs domājat, Robert, mans sencis, šis Klods Fuā, ir bijis pie pilna prāta, vai ari rakstītais

nav ņemams nopietni? Jāatzīstas, sarkasms, ar kuru Trīs ērgļu aizā es apšaubīju jūsu drauga vārdus, manvisu laiku nedod mieru. Varbūt vajadzētu atvainoties?

- Nē, - es pasmaidīju. - Kronbergs jūs saprot labāk nekā domājat. Turklāt pie viņa īpatnībām irjāpierod, bet tas prasa laiku. Atcerieties vienīgi to, ka viss, ko Valts dara, ir pakārtots lietas interesēm.

Nevis ambīcijām vai iegribām. Bet attiecībā uz jūsu senci, Andrē, esmu pārliecināts, ka mīkla vienkāršinav līdz galam atminēta.

- Paldies! - Grieze atviegloti nopūtās. - Gan par mani, gan Klodu Fuā. Nudien, vienu brīdi mantiešām likās, ka mums ir darīšana ar kāda plānprātiņa niekošanos. Apzināties tādu par savas dzimtaspriekšteci nav īpaši patīkami. Jūs ne tikai mani nomierinājāt, bet reizē atmodinājāt cerības. Ja jūsu draugstiešām ir tāds ģēnijs, tad nav izslēgts, ka Burbonu manta reiz atradīs savu likumīgo īpašnieku, bet Fuāpilsēta - mieru. Tās meklēšanu gan visi pametuši novārtā, taču diemžēl baumas nav rimušās.Nepārprotiet, Robert! Vārdus "likumīgo īpašnieku" es nebūt neattiecinu uz sevi.

- Dzirdētu to Kravcovs… - es norūcu.- No tā nekas nemainītos, - Andrē paraustīja plecus un, atkāpies no loga, devās uz izeju.Ar skatienu pavadījis namatēvu, pievērsos grāmatplauktiem, kas ar savu īpašo smaržu vien izraisīja

mani vārdos neizsakāmu omulību. Par nožēlu, izdevumu klāsts manā dzimtajā valodā izrādījās samērāneliels, tomēr man izdevās atrast kādu vēl nelasītu darbu par baltās meitenes piedzīvojumiemDienvidamerikas indiāņu gūstā. Notikumi tajā cieši savijās ar mežonīgo Amazones džungļu aprakstu, tā kagrāmata izrādījās patiesi manā gaumē. Pasitis to padusē, devos uz savu istabu, lai garīgajā atpūtā rastuaizmiršanos no pēdējo dienu drausmajiem notikumiem.

Diemžēl nebiju vēl īsti ticis līdz notikumu attīstībai, kad pie durvīm klauvēja. Tas atkal izrādījāsGrieze.

- Esat aizņemts? - ieraudzījis man rokā grāmatu, viņš pagriezās uz promiešanu. - Atvainojiet!- Ko niekus! - es bildu. - Nāciet iekšā, Andrē! Vai kas atgadījies?- Pazudusi Liza, - aizvēris durvis, namatēvs apveltīja mani ar savādu skatienu, kurā, sev par

pārsteigumu, es pirmo reizi pamanīju bailes.- Kā tā - pazudusi? Šorīt viņu pats savām acīm redzēju.- Bija gan, bet pēc tam viņa jau sešas stundas nav manīta. Liza nemēdz ilgstoši uzturēties ārpus

mājas.Nolicis grāmatu uz galdiņa, paraustīju plecus.- Nesaprotu, viņa taču nav nekāds bērns. Turklāt mēs paši viņai uzticējām uzdevumu. Varbūt

patlaban jūsu Liza sēž kafejnīcā un vienā mierā mielojas ar kūku.- Tur jau pabija Zo — viņas nav.- Bet pie Fando kundzes? Viņām kopīgas intereses.- Sieva zvanīja - nav rādījusies.- Varbūt jūsu saimniecības vadītāja vienkārši pastaigājas vai klīst pa veikaliem. Kālab

jāuztraucas par niekiem?- Tie nav nekādi nieki, - Grieze pietvīka. - Arī kalpotāji satraukušies. Uz Lizas turas visa šī māja.

Viņa nav tikai saimniecības vadītāja. Liza nosaka kārtību namā un reizē pilda gan pārvaldnieka, ganšefpavāra un - dievs vien to zina - kādus vēl amata pienākumus. Tā ir neaizstājama sieviete, ja viņasnebūtu, es tiešām nezinātu, ko iesākt.

Bez Lizas tieša norādījuma Kambrona ielā 17 nekas nenotiek.- Dīvaina vienvadība. Tad jau viņa ir kā elektrība. Pietiek tai pazust, un datoru var uzskatīt par

lūžņu kasti…- Ļoti trāpīgs salīdzinājums. Tā tas ir. Tagad esmu neziņā. Iet meklēt nevaru - nejauj noruna. Sūtīt

citus - maz jēgas, ja jau bez Lizas pavēles tie pat atkritumu spaini nejēdz iznest. Varbūt mums sanākt kopāun izlemt - ko darīt?

- Vai Kronbergs un Lanū zina?- Nē. Vispirms ienācu pie jums. Pēc padoma. - Grieze laikam bezgala baidījās kļūt smieklīgs citu

acīs.- Labi, - es piecēlos. - Kur tiekamies?

- Kaut vai šeit.- Norunāts. Pagaidiet tepat, es viņus pasaukšu."Cik dīvaini ir cilvēki," iedams laukā, es klusībā nodomāju. "Rāpšanās stāvā, bīstamā klintī Andrē

acīs ir nieks, bet citu domas baida."Komisāru es atradu viņa istabā tērzējam ar Valtu. Pretstatā gaidītajam, mans paziņojums abiem šķita

pietiekami nopietns, lai tūdaļ pārtrauktu sarunu un sekotu man.- Kaut nu nebūtu notikusi nelaime, - sacīja Lanū, kad saimnieks bija izklāstījis savas bažas. —

Mēs Lizu aizsūtījām, ja tā var teikt - izplatīt pilsētā baumas. Vai nevarētu notikt tā, ka, gribēdamsnoskaidrot sīkāk par dzirdēto un vēl par šo to, kas varētu noderēt nākotnē, Kravcovs sievieti ir vienkāršinolaupījis? Piedodiet, Andrē, bet mums jāņem vērā visas iespējas, arī visnepatīkamākās.

Kronbergs pakasīja pakausi un noraidoši pakratīja galvu.- Neredzu vajadzību. Ja Kravcovs tiešām tur bijis, viņš varēja pajautāt par to, kas viņu interesē.

Liza, kā pieteicām, noteikti runāja pietiekami atklāti, lai rastos aizdomas, ka tas ir inscenējums, vai ne?Bet tehniska rakstura detaļas viņš censtos iegūt pats, nevis pajautos uz sazin kādas pļāpas tenkām. Nē, tevēl ir daudz iebildumu, kāpēc es… - viņš aprāvās, jo tobrīd kāds pieklauvēja.

- Iekšā! — kaut ari biju tikai šis telpas pagaidu īpašnieks, es uzsaucu.Durvis lēnām atdarījās, un sveika un vesela mūsu priekšā nostājās… Liza!- Ak tu tētīt! - Grieze izdvesa. - Tā esat jūs? - it kā neticēdams, viņš pietrūkās kājās un, tuvredzīgi

miegdams acis, pēc mirkļa apstiprināja: - Nudien Liza! Paldies Dievam! Mēs jau domājām, ka notikusinelaime!

- Ko jūs, kungs. Tik brīnišķīgu dienu kā šī neatceros agrāk piedzīvojusi.- Kafejnīcā bijāt?- Protams. Kā jau norunājām.- Kā apmeklētāji uztvēra jūsu stāstīto?- Ar smiekliem. Izrādījās, ka Burbonu mantu neviens vairs neņem nopietni. Par to Fuā klīstot pat

anekdote. Neviens vīrietis ne par mani nedz arī par to, ko runāju, nepainteresējās Toties es iepazinos arpatiesi brīnišķīgu sievieti - gobelēnu audēju. Jums, kungi, noteikti vajadzētu iegādāties kādu no viņasdarbiem. Tā ir visīstākā māksla! Viņa parādīja. Un tik sīki izstrādāti! Turklāt viņa arī glezno. Bijugribējusi pierunāt draudzenes nākt līdzi, bet tagad priecājos, ka neviena nevarēja ierasties. Es viņaiapsolīju jūs aizvest un parādīt darbus.

- Ļaujiet attapties, Liza. Tātad pilsētā vairs netic, ka bagātības eksistē?- Jā.- Kā jus iepazināties ar mākslinieci? - sarunā piepeši iejaucās komisārs.- Liktenis mūs saveda kopā pie viena galdiņa.- Bet bez sarunām tas diez vai būtu izdevies. Kura tad bija tā, kas sēdēja, un kura pienāca klāt?Saimniecības vadītāja pasmaidīja.- Pienācu es. Dāma pusdienoja viena pati, un citur apsēsties man nebija vietas.- Un jūs iepazināties? Kā tas notika?- Man ļoti iepatikās viņas aproce, un tā mēs sākām sarunu.- Tātad pirmā to iesākāt jūs?- Jā-- Bet kur jūs bijāt pēc tam?- Paēdušas mēs kopā izgājām ārā. Pēc tam brīdi skvērā papļāpājām, un, uzzinājusi, ka jūs, kungs,

esat… turīgs, viņa uzaicināja pie sevis. Tas nav tālu - Sendē bulvāri 3. Tur mēs dzērām kafiju, aplūkojāmgobelēnus, gleznas un tērzējām par mākslu. Un par visu, kas ienāca prātā. Atvainojiet, bet laiks aizlidojakā ar spārniem, un es nebūtu ticējusi, ka pulkstenis rāda tik daudz, ja pārnākusi neuzzinātu, kādu trauksmisacēlusi mana prombūtne.

- Mēs bijām loti noraizējušies par jums, — Grieze atbildēja, un skarbās sievietes acisiemirdzēja pateicībā.

- Vai drīkstu iet?- Jā, lūdzu.Saimniecības vadītāja viegli palocījās un jau pagriezās uz durvju pusi, kad viņu apstādināja

Kronberga jautājums:- Ja jūs iepazināties, tad zināt arī viņas vārdu. Kā šo mākslinieci sauc?- Sandra. Sandra Stīvensone. Viņa nesen pārcēlusies uz dzīvi Fuā no Londonas. Šendē bulvāri 3.- Pateicos.

XXIV nodaļa IZLŪKGĀJIENS

- Te tev nu bija! - kad Liza bija aizvērusi aiz sevis durvis, pikti norūca Lanū.- Ne jau mēs sacēlām šo jandāliņu, — mierinoši noteica Valts. - Vainīgi apkalpotāji, vai ne,

Andrē?- Jā, - saimnieks pamāja. - Visi skraidīja kā sasviluši, neviens nezināja, ko darīt, turklāt sieva…,

un beigu beigās kopējais satraukums pārsviedās uz mani. Piedodiet, man vajadzēja būt līdzsvarotākam,bet tā es tikai izjaucu jums sarunu un Robertam atpūtu.

- Nekas, nekas, nekāda traģēdija nav notikusi, un to visu var atsākt no jauna, - komisārs atmeta arroku. - Vai zināt, ka abi mersedesā atrastie līķi noindēti ar kaut kādu nepazīstamu indi? Sis fakts man šķietnesalīdzināmi svarīgāks.

- Teica taču, ka ar zariņu vai… - es iejaucos, bet Lanū pakratīja galvu.- Tikai attiecībā uz iedarbību un sekām. Indīgās kaujas vielas toksiskumu saglabā ilgi, un, atverot

automašīnas durvis, mēs noteikti būtu saindējušies. Taču tas nenotika. Tātad šīs indes iedarbība ir līdzīganosauktajām, bet ievērojami ātrāka. Izdarot sekciju, ekspertam neizdevās upuru organismos atklāt indi,vienīgi, kā jau teicu, - iedarbības sekas. Iespējams, reaģējot ar gaisa skābekli, jau dažas sekundes pēcvardarbības tā pārvērtās nevienam nekaitīgā savienojumā, bet iespējams, ka, būdama ārkārtīgi gaistoša,vienkārši izkūpēja kā dūmi. Pagaidām tas nav noskaidrots. Bet par vienu gan varam nešaubīties -stāvoklis ir nopietns, un ignorēt briesmas nebūtu saprātīgi. Padomājiet - Hameleonam tikai jāiekļūst mājā,un mēs pārvērtīsimies līkos ātrāk, nekā paši to pagūsim aptvert. Ņemiet vērā, - viņš ir slepkava, kuramupuru skaits nav nekas vairāk kā vienkārši cipars!

- Tev taisnība, stāvoklis ir nopietns, - piekrita Valts, taču uzreiz piebilda, - bet ne bezcerīgs.Drauga vārdi izklausījās ne vien optimistiski, bet šķita arī priekšvēstneši lietas veiksmīgam

noslēgumam. Viņu pazīdams, es tos tā uztvēru. Acīmredzot komisārs reaģēja līdzīgi, jo, uzmetisKronbergam ciešu skatienu, vaicāja:

- Bet ko tu liksi pretī, ja viņam ienāks prātā laist šo indi darbā?- Parastu gāzes baloniņu, mums tādu ir pietiekami, — Valts paraustīja plecus.Lanū nikni nosprauslojās.- Tikpat kā ar "kaķeni" doties ziloņu medībās.- Negaidīts pūtiens sejā momentā paralizē kustibu centrus - mums nekas vairāk nav vajadzīgs, -

mans draugs mierīgi atbildēja. - Bet pēc tam, kad Andrē būs viņu apdāvinājis ar tērauda aprocēm,Hameleons vairs nevienu nespēs apdraudēt. Tā kā mums atlicis vienīgi sīkums - nokļūt viņam pietiekamituvu, lai to paveiktu.

- Izklausās itin labi, - komisārs neslēpa nervozitāti, - tikai kā to izdarit?- Par to atjaujiet parūpēties man.Ja to nebūtu teicis Kronbergs, es neticētu nevienam vārdam. Taču, ja draugs atjāvās kaut ko apsolīt,

tas tika dzelžaini izpildīts. Vispār viņš nemēdza kaut ko priekšlaicīgi apgalvot, tāpēc mani pārsteidza viņapārliecība.

- Bet…- Pienāks laiks, Robi, kad visu uzzināsi. Tu un ari pārējie. Pagaidām svarīgāk ir atpūsties, - viņš

piecēlās. - Iešu mazliet nosnausties, jo katram gadījumam lamatas tomēr izliksim. Mēs ar Robertudežurēsim pirmie. Cikos visi liekas gulēt, Andrē?

- Ap vienpadsmitiem. Protams, gadās izņēmumi…- Labi, tātad mēs dežurēsim no vienpadsmitiem līdz trijiem naktī, bet jūs, Andrē, ar komisāru -

līdz septiņiem rītā. Ilgāk nav jēgas, tad jau apkalpotāji būs augšā, vai ne? Paslēpsimies telpā, kas atrodasiepretim pagraba durvīm. Tiklīdz iebrucējs parādīsies, sagatavojieties, bet nogaidiet, kamēr viņš ienākgaitenī un aizver durvis. Pēc tam atraujiet savējās un ar diviem baloniņiem reizē nolieciet viņu guļus.Novērošanai vajadzētu ierīkot durvīs "actiņu".

- Tiks izdarīts! - Grieze militāri palocīja galvu.- Brīnišķīgi. Bet es parūpēšos, lai pagraba durvis sāktu čīkstēt. Tādējādi mums būs gan vizuālā,

gan skaņas signalizācija. Mums ar Robertu nav sevišķi daudz laika atpūtai, tāpēc - ardievu!Neko vairāk nepaskaidrojis, mans draugs pagriezās un nozuda durvīs. Komisārs saskatījās ar Andrē,

un abi, reizē paraustījuši plecus, sekoja Kronbergam. Palicis viens, paņēmu grāmatu, bet, atcerējies pardežūru, nolēmu labāk likties gultā un lasīšanu atstāt uz nakti. Bažas, ka neizdosies iemigt, izrādījās veltas,jo tiklīdz auss sajuta spilvenu, es iegrimu ciešā miegā. Atmodos no durvju klaudziena, gaismas un draugabalss:

- Slienies augšā, Robert!Lai gan nakts tā īsti vēl nebija sākusies, par brīnumu jutos možs un izgulējies. Turklāt izbadējies.

Kronbergs bija labu bridi ar interesi vērojis manu pamošanos, un apmierināts pasmaidīja:- Nu tu esi uz pekām. Ja nekļūdos, tev gribas ēst?- Kā vilkam, - es atteicu un žigli izmetos no gultas.- Vai tev ir kaut kas ēdams?- Viesistabā uz galda vakariņas, - it kā es būtu uzbrukumam gatavs kanibāls, draugs pakāpās soli

atpakaļ.- Mēs jau paēdām. Vari nokopt visu. Bet es pa to laiku "salabošu" durvis uz pagrabu. Lai tās

čīkst. Tiksimies šeit. Mūsu dežūra sākas pēc pusstundas.- Vai kalpotāji zina par mūsu nodomiem?- Protams, ne. Labi, ej. Bet es pacentīšos atrast kādus silīcija savienojumus, ko sabērt eņģēs.Viesistabā neviena nebija, un, netraucēti ieturējies nedaudz pāri mēram, es ar vīna glāzi rokā atslīgu

krēslā. Dīvaini, ne priekšā stāvošā nakts, ne slepkava, pat ne bīstamā inde, kurai varējām krist par upuri,mani vairs nebiedēja. Es laiskā omulībā malkoju vieglo vīnu un gremdējos atmiņās. Nemīlu dienā gulēt,un manu inerto stāvokli droši vien radīja tas, ka biju pārkāpis diennakts ritmu. Jau kuro reizi aplūkojugleznu, kas attēloja Trīs ērgļu aizu, bet tā arī nespēju atrast, kāpēc man tā šķita nepareiza. Tajā viss it kābija redzēts - alas, ūdenskritums, stāvās, drūmās klinšu sienas, ari aiza, pa kuru tecēja strauts, tačuatbrīvoties no sajūtas, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt, es nespēju. Uzmetis acis pulkstenim, redzēju,ka laiks celties, bet nekādi nespēju piespiest sevi atrauties no krēsla. Beigu beigās iztēlojos baigu skatu— salīkušu slepkavas augmu padaban zogam ies pa tumšo Griezes dārzu uz pagraba durvju pusi. Taslīdzēja, un, negribīgi uzslējies kājās, devos uz savu istabu. Priekšā jau gaidīja draugs.

- Vai durvis "ieeļļoji"? - ienācis apvaicājos un atslīgu uz gultas malas.- Jā. Ar mēru, tā, lai čīkstēšana būtu tik tikko sadzirdama. Grieze jau parūpējās par "actiņu". Te

tev būs gāzes baloniņš, bet grāmatu paņemsi pats. - Valts pasmīnēja. - Arī ieroci. Šķiet, ka viss. Varamiet.

Telpa, kuru bijām izvēlējušies slēpnim, atradās ļoti parocīgā vietā - durvis tieši pretī pagrabadurvīm. Ja Kravcovs parādītos, viņu no gāzes izraisītās nesamaņas varētu glābt vienīgi brīnums.

- Vai gaismu gaitenī atstāsim?- Noteikti. Citādi vēl iemidzināsim viens otru, bet iebrucējs aizies sveikā. Turklāt tumsā "actiņa"

spīd, ja viņpus tās parādās kāds apgaismojums. Tas var mūs nodot.Nelielajā istabiņā, kas acīmredzot kalpoja Lizai par veļas noliktavu, atradās pietiekami vietas, lai,

viens otru netraucējot, varētu novietoties durvju priekšā. Es izvēlējos krēslu, kas atradās lampas pusē, betKronbergs - iepretī "actiņai". Pirmām kārtām Valts izmēģināja, vai tā ierīkota pietiekami augstu, un bijaapmierināts.

- Akurāt.Es atšķīru grāmatu, bet, pirms sākt lasīt, uzmetu Kronbergam pētošu skatienu.- Atminos, vēl pavisam nesen kāds, liekas, viņa vārds bija Valts, apgalvoja, ka Kravcovs-

Hameleons uz šīs makšķeres neuzķeršoties. Kālab tagad šis kāds tik piepeši mainījis savas domas? Mantas liekas aizdomīgi.

Kronbergs pameta uz mani paviršu skatienu un viegli pasmīnēja.- Aizdomas, Robčik, pieder pie mūsu profesijas. Bet, runājot nopietni, - haoss ir haoss.

Iedomājies sevi sabangotā jūrā un metrus trīs tālāk - glābšanas riņķi- Ideāli, vai ne? Bet kā tikt tam klāt, jajūs abus svaida haotiskas bangas? Šādos apstākļos der visas - pat niecīgākās iespējas, un tieši tā esrīkojos. Vai tevi tas apmierina?

- Apmierina, — es palocīju galvu, - bet aizdomas tomēr paliek.- Tā nu ir tava darīšana. Bet tagad paklusēsim. Es savā nodabā meditēšu, bet tu - turi ausis vaļā.- Kā priekšnieks pavēl, - es iegrozījos ērtāk un, uzmetis acis pulkstenim, apmierināts par

atvēlēto laiku, iegrimu Amazones selvas aprakstā.Droši vien nav vienkārši attēlot dabu visā tās daudzveidībā, taču šim rakstniekam tas bija izdevies.

Bet, kad sāka risināties piedzīvojumi, es drīz vien biju aizmirsis par draugu, apkārtni un pats par sevi.Tagad laiks nevis vilkās, bet joņoja. Piepeši Kronbergs sakustējās. Uz mirkli atrāvies no teksta, ielūkojospulkstenī un neticēju savām acīm - divi! Lūk, ko ar cilvēku var izdarīt interesanta grāmata!

- Uz kurieni? - redzot viņu pieceļamies, es nervozi noprasīju.- Turp, uz kurieni pat karaļi dodas kājām. Neuztraucies. Zinot tavu veiklību un drosmi, esmu

mierīgs. Tu viens tiksi galā ar viņu, ne sliktāk par mums abiem. Katram gadījumam atstāšu tev arī savubaloniņu.

- Bet rokudzelži?- Zem Andrē spilvena. Diez vai šonakt tos ievajadzēsies.Kronbergs uz pirkstu galiem izslīdēja ārā, bet es, nolicis grāmatu uz viņa krēsla, saspringu uzmanībā.

Tagad ar laiku notika kaut kas pilnīgi pretējs. Tas vilkās tik neciešami lēni, ka man atlika vienīgipabrīnīties par grāmatas brīnumaino iespaidu uz laika ritumu un atzinīgi novērtēt tās lomu manā dzīvē.Taču patlaban kaut kas šķita savādi. Dīvaini, ka Valts tik ilgi neatgriezās. Sekoju minūšu rādītājam, kasgliemeža gaitā vilkās pa ciparnīcu, bet draugs kā nenāca, tā nenāca. Pamazām mani sāka pārņemtsatraukums, bet, kad beidzot saklausīju gaitenī viņa klusos soļus, tas pēkšņi pārauga dusmās.

- Varbūt tu man gribēsi iestāstīt, ka veselu pusstundu nosēdēji uz poda? - es sagaidīju Kronberguar niknu jautājumu, bet viņš tikai pasmaidīja.

- Ak tad Kravcovs nav rādījies?Man nekas cits neatlika, kā dusmīgi nosprausloties un novākt grāmatu no viņa krēsla. Diemžēl mazais

starpgadījums bija tiktāl izsitis mani no līdzsvara, ka tā arī īsti neizdevās atsākt lasīšanu. Tagad notikumiit kā slīdēja garām bez manas līdzdalības. Turklāt bija pienācis laiks nodot dežūru maiņai - komisāram unGriezem. Viņi parādījās tik pēkšņi, ka, durvīm atveroties, mana roka pati no sevis sagrāba gāzes baloniņu.

- Tie esam mēs. Laikam vajadzēja pieklauvēt? - pamanījis manu reakciju, Lanū pasmaidīja. -Ziņojiet!

- Mūsu dežūras laikā nekādu notikumu nav bijis, komisār, - izslējies pavēstīja Valts. - Svešiniekinav redzēti.

- Brīvi. Hm, notikumu nav bijis… Labi, lai tā ir. Varat iet!Atlikušo nakts daļu es aizvadīju tramīgā, caurā miegā. Tā vien likās, ka kuru katru mirkli no veļas

noliktavas atskanēs trauksmes kliedziens, kas sacels kņadu visā namā gluži kā skudru pūznī, ja tajā paurkēar zaru. Taču viss palika klusu, tikai es palaikam gan iemigu, gan pamodos, lai no jauna aizmirstossavādajā pusmiega stāvoklī, kas šķita caur caurēm pievildzis ar nemieru un gaidām. Kad, kārtējo reiziuzmetis skatienu pulkstenim, ieraudzīju, ka jau ceturksnis pāri septiņiem, baismīgais slepkava tā arī nebija

ieradies. Ar šo domu es aizmigu un ar to arī atmodos. Vienīgās pārmaiņas, kas pa šo laiku bija notikušas,- pulksteņa rādītājs nez kā no cipara septiņi bija pārlēcis uz vienpadsmit! Satriecoši! Likās, man nebūslemts Fuā ieturēt brokastis kopā ar pārējiem. Bet es līdz šim tā arī nebiju iepazinies ar Griezes kundzi, laigan izmantoju viņas viesmīlību jau vairākas dienas. Cik? Par to man, diemžēl, nebija ne jausmas.Acīmredzot notikumu virpulis tāpat kā lasāmviela spēja pārmākt laika uztveri. Saposies un nomazgājiesapsēdos palasīt, - ar domu, ka gan jau kāds uzaicinās mani brokastīs. Diemžēl neviens nerādījās. Nolēmurīkoties pats un devos uz Kronberga istabu. Taču tā izrādījās tukša, tāpat ari Lanū un Griezes istabas.Beigu beigās nolēmu ieskatīties viesistabā - varbūt kāds tomēr būs atcerējies par mani. Droši vien tābijusi Liza, jo galds stāvēja nenovākts. Stūrī pie loga, noliekušies pār nelielu žurnālu galdiņu, komisārs arnamatēvu spēlēja šahu.

- Labrīt! - es sveicināju, bet, aizrāvušies ar spēli, abi sēdošā sporta veida cienītāji patnesadzirdēja. Nācās atkārtot, un šoreiz Lanū pacēla galvu.

- Tas esi tu? Sveiks! Viss, kas ir uz galda - tavs. Proti gan tu iekārtoties…- Kur Valts?- Aizgāja.- Kā tā - aizgāja? - es nesapratu. - Uz kurieni, ja nav noslēpums?- Uz pilsētu. Viņa ierosinājums bija - nerādīties ārpus mājas, bet šī ir viņa jaunā iniciatīva, kas

pašam ļauj pārkāpt iepriekšējo norunu. Valts gribēja pilsētā kaut ko noskaidrot.- Ko? - apsēdies pie galda, jautāju, bet tobrīd Grieze izdarīja savu kārtējo gājienu, un atbildes

nebija. Laikam nemaz neaptvēris, ka pārtraucis sarunu, Žans no jauna sāka blenzt rūtotajā četrstūrī. Nācāsto pašu jautājumu atkārtot vioa partnerim, kura acīs ari tikai pēc brīža parādījās saprātīga izteiksme.

- Ko? - Grieze atkārtoja un, pārslēdzies no sešdesmit četru lauciņu problēmām uz reālajām,paraustīja plecus. - Viņš jau nesaka. Ēdiet, Robert, bet mēs spēlēsim. Pirmo partiju komisārs vinnēja, unnu mana kārta. Vārdu sakot - neesam runājami.

Nevienam nav noslēpums, ka šaha mīļotāji ir pa daļai apsēsti. Tiklīdz viņu priekša parādās rūtotaisdēlis un pretinieks, tie acumirklī zaudē jebkādu interesi par apkārtni. Par laimi, es viņus sapratu, jopiederēju pie līdzīgas sugas, tikai ar to atšķirību, ka spēles vietā mani tādu padarīja grāmata. Kad bijuieturējies, parādījās Liza. Pateicies par laipnību, piecēlos, lai paskatītos, cik reālas ir namatēva izredzesuzveikt savu pretspēlētāju. Saimniecības vadītāja pametusi uz abiem šahistiem greizu skatienu, skaļiteica:

- Kungs!- Jā, Liza? - Grieze pacēla galvu.- Gribēju brīdināt - tūlīt ieradīsies Žo, lai novāktu galdu, bet pēc tam es gaidu spodrinātāju, kas

uzkops parketu. Vai kungi savam vaļaspriekam nevarētu sameklēt piemērotāku telpu?Neapmierināti saskatījušies, pretinieki, it kā atļauju dodami, vispirms pamāja viens otram, bet pēc

tam Andrē paziņoja:- Labi. Mēs pārvāksimies uz manu istabu. Vai kundze mājās?- Aizbrauca pie māsas. Dzirdēju, ka viņa sasirgusi.- Palīdziet, Robert! - Grieze man sacīja un norādīja uz nokautajām figūrām. - Bet mēs ar

komisāru divatā aiznesīsim dēli.- Man pietiek spēka to izdarīt vienam, - Lanū pasniedzās pēc dēla, taču Andrē nebija ar mieru.- Jūs varat paklupt, aizķerties ar plecu aiz stenderes, ja situācija izjuks, kas to atjaunos? Tā

nedrīkst, man šī partija noteikti jāvinnē.Žans kā nožēlā pašūpoja galvu.- Vai jums, draugs, nav pielipusi kāda izmeklētāja profesijai piemītoša īpašība.- Un tā būtu?- Aizdomīgums. Nebaidieties, es nepaklupšu, un, ja arī nesīsim dēli divatā, tas jūs tāpat neglābs

no zaudējuma.- To mēs vēl redzēsim…Sabāzis figūras kabatās, sekoju nepiekāpīgajiem pretiniekiem līdz Griezes istabai un, izbēris tās uz

galda stūra, atstāju abus pilnā apņēmībā visdrīzākajā laikā pieteikt matu. Diemžēl uzvarētājs varēja būttikai viens. Toties es vienmēr biju vinnētājs, pat tad, ja grāmata izrādījās pagalam neinteresanta. Jau senbiju iemanījies arī tādā atrast pa kādam domas graudam - kaut vai sinepju sēkliņas lielumā, un tas spējaatsvērt lasīšanā patērēto laiku.

Kronbergs pārradās uz pusdienām un tūdaļ pat ienāca pie manis. Es sarāvos, redzot nepazīstamuvīrieti brīvi ienākam manā istabā un apsēžamies atzveltnī. Pat tobrīd, kad draugs ierunājās, nespēju grimapārvērstajos vaibstos saskatīt Valtu. Manī tas izraisīja zināmu pretestību, un bez īpašas kautrēšanās esstrupi paziņoju:

- Vispirms nomazgājies! Runāsim tikai pēc tam.Laikam sapratis, kā es jūtos, Kronbergs paklausīja. Šī procedūra viņam aizņēma ne vairāk par trim

minūtēm, un, kad viņš atkal ieņēma vietu, es apmierināts pamāju.- Tagad cita lieta. Tu, protams, ienāci atvainoties par to, ka, būdams pavēju devējs, reizē pats esi

to pārkāpējs?Valts iesmējās.- Ja tas tevi apmierina — lūdzu. Piedod, Robert, man šo grēku! Ceru, ka tas vairs neatkārtosies.- Pilnīgi. Bet tagad pastāsti, kas jauns? Kādam medījumam tu šoreiz dzini pēdas? Turklāt -

viens. - Aizvainojums manā balsī, lika draugam paraustīt plecus.- Piedod, tu gulēji. Čučēji tik saldi, ka bija žēl modināt. Bet mani interesēja kāda dāma - gribēju

pārbaudīt, vai viņa patiesi bijusi tā, par kuru uzdevusies.- Skaidrs. Tu runā par gobelēnu audēju Sandru Stī- vensoni no Šendē bulvāra, vai ne?- Patīkami, ja kolēģis ir tik apķērīgs. Viņas dzīvesvieta tiešām izrādījās gandrīz akmens

sviediena attālumā. Protams, šādos gadījumos labākais ziņu avots vienmēr ir kaimiņš. Piesardzības pēc esklauvēju pie durvīm divas mājas tālāk. Man atvēra sprigana jaunkundze, kas, izņemot spoguli un vīriešus,neko citu nevēlējās saskatīt.

- Kā tu panāci, ka tevi uzklausa?- Fando apgādāja mani ar policista apliecību. Liekas, aizmirsu pieminēt - vispirms biju iegājis

pie viņa.- Tātad šī meiča par gobelēnu audēju neko pastāstīt nevarēja?- Galīgi neko. Tuvākajā mājā it kā noteikti būtu kaut kas jāzina, taču es baidījos pieiet pārāk

tuvu, un, pretēji loģikai, atkāpos vēl vienu namu tālāk. Šoreiz man atvēra vecs vīrs, un pirmais, koieraudzīju priekšnamā, bija skaists gobelēns, kas klāja visu sienu. Tas lāva, pat neuzrādot apliecību,uzreiz ķerties vērsim pie ragiem.

- Vai Sandra Stīvensone mājās? - es vaicāju, bet viņš, pablenzis uz mani ar neuzticīgu skatienu,atrūca:

- Šeit tāda nedzīvo.- Nevar būt! Jums pie sienas karājas gobelēns, bet viņa ir tādu mākslas darbu audēja. Ienācu ar

nolūku kādu iegādāties. Šis taču ir Šendē bulvāris?- Jā-- Un numurs - trīs?- Deviņi, jaunais cilvēk, - vecais pasmaidīja. - Jums noteikti laiks iegādāties brilles. Kad pāri

četrdesmit gadiem un trijnieka vietā sāk rādīties devītnieks vai devītnieka - trijnieks, laiks ir pienācis.Brillēm. Tātad trešajā numurā mitinās šī audēja - kā jūs viņu nosaucāt?

- Sandra Stīvensone.- Muļķības, mans draugs. Šo dāmu es labi pazīstu, un mans gobelēns patiesi ir viņas roku darbs.

- Kāpēc - muļķības? - es izlikos nesaprotam.- Tāpēc, ka viņas vārds ir Terēza. Terēza Lī.- Izklausās pēc anglietes?- Jā. Tikai pirms dažiem gadiem viņa pārcēlās šurp no Londonas un nopirka māju. Terēza ir pa

pusei francūziete un Joti mīl piedalīties izstādēs. Mēs iedraudzējāmies, tiklīdz uzzināju, ka viņa aužgobelēnus, jo pats, lai gan tas skan necili, visu mūžu esmu nostrādājis par zīmēšanas skolotāju. Mākslacilvēkus tuvina. Man pat ir viņas fotogrāfija.

- Tādā gadījumā man jāatvainojas un jāiet tālāk. Cerams, ka šoreiz numurus nesajaukšu.- Nav vērts, jaunais cilvēk, nav vērts. Terēza aizvakar aizbrauca uz Aviņjonu. Šķiet - uz kārtējo

izstādi.Vecā vīra atbilde it kā salika visus punktus uz "i".- Tātad māja ir tukša?- Nē. Savas prombūtnes laikā Terēza paradusi iemitināt īrniekus. Vasarās tādu šeit netrūkst -

pietiek izlikt pie kafejnīcas vai dzelzceļa stacijā paziņojumu, kad divi trīs ir klāt. Tagad tūristu sezonagarām, bet dažs labs aizvien uzrodas.

- Un šoreiz - kas ir tas laimīgais, kam liktenis atvēlējis mājvietu gobelēnu pasaulē?- Tāds vidēja auguma vīrietis, ļoti patīkams sarunu biedrs, kam temats par gobelēniem nav svešs.

Ieraudzījis saimniekojam kaimiņienes mājā nepazīstamu cilvēku, es katram gadījumam iegājupainteresēties.

Nu bija laiks uzrādīt Fando iedoto apliecību. Par brīnumu, veco tā nemaz nepārsteidza.- Jūsu jautājumi, mans draugs, bija pārāk mērķtiecīgi, lai noturētu tos par parastu ziņkārību. Fuā

klīst baumas, ka pilsētā uzradies slepkava, kuram par upuri jau krituši divi cilvēki. Vai tiesa?- Diemžēl, - es apstiprināju.- Un šis… Vai šis ir…- Vienkārša pārbaude, nekas vairāk. Gadās, ka vīrs, sievai nezinot, dodas uz citu pilsētu nedaudz

atpūsties. Jūs saprotat, ko es gribu teikt? Vienu gan palūgšu - pat tuviniekiem nestāstīt par mūsu sarunu.Ne vārda! Jā, varbūt ievērojāt Terēzas īrniekā kādu raksturīgu pazīmi?

- Nē.- Padomājiet labi. Atcerieties visu - augumu, kājas, rokas, seju. Pirkstus…- Pirkstus? Hm… Patiešām, runājot par pirkstiem… Atvadoties, mēs paspiedām viens otram

roku. Jā, divi labās rokas pirksti viņam bija savilkti. It ka viņš kaut ko turētu.- Paldies! Vai jūs man uz laiku neaizdotu Terēzas Li fotogrāfiju? Pats teicāt, ka jums tā ir.- Protams, tikai pēc tam atdodiet! - Šķita, ka vecajam šī kaimiņiene nozīmē vairāk nekā gobelēnu

meistare vien.- Noteikti, - es apsolīju un taisnā ceļā devos uz vietējo baumu perēkli - kafejnīcu.- Tātad Šendē bulvāri patlaban sev mājvietu atradis tik ilgi meklētais VDK pulkvedis Kravcovs?- Par to šaubu nav. Beidzot, kaut kas konkrēts.Kā jau spriedām, pirms Kravcova Fuā bijis tā rokaspuisis un vienojies ar Terēžu par īri. Ja viņa

zinātu, ko ielaiž mājā!- Bet šī - Sandra Stīvensone? Vai arī viņa ir Hameleona līdzdalībniece?- Nē, Robert, — Kronbergs pakratīja galvu. - Lizas paziņa, apburošā gobelēnu audēja bijusi

mums maz pazīstamais Aleksandrs Kravcovs.-

XXV nodaļa PARKETA SPODRINĀTĀJS Pādiecība drauga vārdos mani pārsteidza.- Kā to tik droši var apgalvot?- Gaužām vienkārši - pamatojoties uz bārmeņa liecību. To, ko nebija pamanījusi Liza, bija

ievērojis viņš - kroplos pirkstus un sievietei nedabiski muskuļotās kājas, ko sēžot nespēja apslēpt pagarākleita. Turklāt viesmīlis saņēmis dzeramnaudu, lai bez viņa atļaujas pie galdiņa nevienu nesēdinātu. Tas,ka Griezes saimniecības vadītājai izdevies tur apsēsties, nesastopot nekādu pretestību, nozīmē vienu -Kravcovam pazīstami visi Kambrona ielas nama iedzīvotāji. Pēc sejas. Liza, pati to nezinot, precīzinokļuva pie vajadzīgā galdiņa, un tā nav bijusi sagadīšanās.

Hameleons, klaji neko neizrādot, tādā veidā bija rezervējis vietu vajadzīgajam cilvēkam. Lizasbaumas noteikti likušas tam pasteigties, lai viņa, nevis Griezes rokās, nonāktu Burbonu bagātības. Tasnozīmē, ka tuvākajā laikā pie mums ieradīsies viesis.

- Bet vai tagad, zinot kur viņu meklēt, nebūtu prātīgāk lietu nodot Fando rokās? Lai aplenc namuSendē bulvāri un izsvēpē slepkavu ārā?

- Nē, Robert, nē! Tas nav droši. Kas var garantēt, ka viņš tur ir iekšā? Un - kādā izskatāparādīsies? Turklāt, kā mēs attaisnosimies Griezem? Vajag, lai rokudzelžus uzliek viņš. Nesmaidi, tas navsīkums. Nē, nē, padaban tāda rīcība galīgi nav pieņemama. Mēs zinām, ar ko mums darīšana, bet pamēģiniiestāstīt ierindas policistam, ka viņam jāaiztur sieviete, kas patiesībā nav sieviete, bet pārģērbiesvīrietis. Labāk paļausimies uz saviem spēkiem. Kur komisārs?

- Spēlē ar Andrē šahu.- Ejam pie viņiem.Skita, ka abi spēlētāji, kopš pametu tos vienus, nebija izkustējušies. Galvas joprojām noliektas pāri

šaha galdiņam, bet acis pētoši meklēja pareizāko risinājumu.- Andrē! - es uzsaucu, - vai varu jūs apsveikt?Par atbildi tika drūmi pakratīta galva un rādītājpirkstsnotēmēts uz Lanū krūtīm.- Manuprāt, jums jāpārtrauc spēle, draugi, - Valts sacīja. - Gribu pastāstīt jaunumus.Neapmierināti izslējušies, abi pretinieki uzplāja uz sejām ieinteresētības grimasi. Varēja redzēt, ka

viņi ar lielāko prieku sūtītu mūs prom, nevis klausītos mana drauga piedzīvojumos. Taču, kad Kronbergsizteica galīgo spriedumu par Lizas jauno paziņu, Lanū nespēja noslēpt prieku.

- Tūlīt jāzvana Fando! - gluži tāpat kā es, tikai kategoriskā toni, paziņoja Interpola komisārs.Protams, tā viņš izaicināja manu draugu uz veselu pretargumentu virkni. Uzklausījis tos, Lanū padomājaun piekrītoši pamāja. Biju ievērojis, ka viņš spēja bez aizskarta pašlepnuma izpausmēm mainīt savuviedokli, ja tas nāca lietai par labu.

- Labi. Vai Lizai šis Stīvensones, nē, Terēzas Lī fotouzņēmumu jau parādīji?- Nē.- Es viņu pasaukšu. - Grieze piegāja pie sienas un parāva auklu ar pušķi galā. Kaut kur namā

nodžinkstēja zvans, un pēc brīža durvīs parādījās jauniņā Zo.- Pasauciet Lizu! - Šķiet meitene pildīja tādu kā izsūtāmā amatu.Acīmredzot saimnieka aicinājums bija atrāvis saimniecības vadītāju no virtuve darbiem. To

apliecināja uzrotī- tās piedurknes un ar miltiem nobārstītais priekšauts.- Jūs mani saucāt?- Jā. Sēdieties, tas nebūs ilgi. Gribējām aprunāties par vakardienu. Par jūsu jauno paziņu

Stīvensoni.- Esat izlēmis iegādāties gobelēnu, kungs?

- Vēl pāragri par to runāt. Vispirms vajadzētu noskaidrot, kas viņa ir. Valt, parādiet, lūdzu,fotogrāfiju!

Kronbergs izvilka no iekškabatas krāsainu, vidēja formāta uzņēmumu un nolika uz galda Lizaspriekšā.

- Paskatieties uzmanīgi - vai tā ir viņa?Saimniecības vadītājai pietika ar paviršu skatienu.- Nē. Ne mazākās līdzības. Šī ir jau veca sieviete, bet Sandra…- Sandra Stīvensone ir fikcija. Liza, šī ir Šendē bulvāra īstā namīpašniece. Viņas vārds - Terēza

Lī, - mans draugs maigi teica, tomēr sieviete sarāvās.- Bet kā tad tā? - viņa pacēla izbijušos skatienu uz Kronbergu. - Sandra man izrādīja gobelēnus,

stelles, izvadāja pa māju… - varēja redzēt, ka viņa ir pagalam apmulsusi.- Mēs noskaidrojām, ka šī viltvārde patiesībā bijusi vīrietis, kas pārģērbies par sievieti.

Slepkava. Tas pats, kuram mēs dzenam pēdas. Ne velti viņš tiek saukts par Hameleonu. Nevar noliegt —izcils aktieris, otru tādu neatrast. Bet neuztraucieties, jums ar viņu vairs nevajadzēs tikties. Taču zinot, kāabpusējas simpātijas spēj atraisīt mēli, esmu spiests noskaidrot jūsu sarunas detaļas.

- Jautājiet, kungs, es neko neslēpšu.- Pēc jūsu vārdiem, galvenā domu apmaiņa bijusi par mākslu?- Jā. - Liza bikli pamāja.- Šajā namā ir daudz gleznu, kas būtu šādas sarunas vērtas. Vai par tām jūs stāstījāt?- Protams. Griezes kungam piederēja vēl vērtīgāki audekli, diemžēl mums tos nozaga. Bet ari

atlikusi kolekcija ir visai prāva - kopumā trīsdesmit trīs darbi. Taču es, kā viņa teica, bez otas, arvārdiem vien spējot attēlot nolaupītās gleznas visā to mākslinieciskajā pilnībā.

- Vai runājāt tikai par portretiem, vai ari par ainavām?- Ir par to, ir — to.- Vai gadījās pieminēt ari to darbu viesistabā, kurā attēlota Trīs ērgļu aiza?- Runājot par Burbonu bagātībām, lai labāk ilustrētu stāstīto, es pieminēju šo audeklu. Bet pārējā

saruna, kā jau sievietēm, vairāk risinājās par ikdienu, pienākumiem, apģērbu. No darba virtuvē līdz telpuuzkopšanas līdzekļiem. Savukārt viņa pastāstīja par savu dzīvi Londonā, vīra nāvi un ilgām pēc Francijas.Sandra apgalvoja, ka esot pa pusei francūziete, dzimusi Turlnā. - Šķiet, Liza nespēja aprast ar domu, kaviņas sarunas biedrs bijis vīrietis.

- Jā, viņš zinājis daudz, - domīgi norūca Kronbergs - Vienīgais, ko pirms savu līdzdalībniekunogalināšanas Kravcovs aizmirsis paprasīt, bijis Šendē bulvāra namīpaš- nieces īstais vārds. Ak, šiesīkumi! Cik daudzi patiešām izcili noziedznieki iekrituši tieši sīkumu dēl! Par visu viņi paguva izstāstīt,vienīgi par vārdu ne. Lūk, kāpēc Terēzas Lī vietā parādījās Sandra Stīvensone. Tātad Kravcovs likapriekšā piedāvāt saimniekam iegādāties gobelēnu?

- Jā-- Ko teiksiet, draugi? - Kronbergs pagriezās uz mūsu pusi. - Varbūt uzaicināt, lai parāda preci?- Gobelēns nav avīze, - norūca Lanū. - Tādu nedz iebāzīsi kabatā, nedz pasitlsi padusē.- Diemžēl. Bet ja Muhameds neiet pie kalna, kalns nāk pie Muhameda. Vai tālruņa numuru viņš

iedeva? - Valts pavērās sievietes apmulsušajā sejā.- Nē. Bet Šendē bulvāris ir tepat blakus. - Piepeši, laikam aptvērusi pašas mājienu, Liza nobijās.

- Jūs solījāt, ka man ar viņu vairs nebūs jāsatiekas! Es neparko uz turieni neiešu! Tad jau labāk…- Hm, ko darīsim?- Varam iemest pastkastītē zīmīti, — es sacīju. - Tā un tā - vēlos nopirkt gobelēnu, bet vispirms

vēlos apskatīt. Tas būtu dabiski, vai ne?- Bet… - Sarkana kā roze Liza satraukumā pielēca kājās. - Es teicu, ka…- Pagaidiet! - saprazdams, kā viņa jūtas, es pacēlu roku. - Ja mēs pieņemsim šo variantu, zīmīte

nonāks pastkastītē ar Zo palīdzību.Šie vārdi manāmi atvēsināja iekarsušo saimniecības daļas vadītāju, un, tikai tagad aptvērusi savu

izturēšanos, viņa atvainojās:- Piedodiet, lūdzu! Manī kaut kas sagriezās. Tiklīdz iedomājos par… Sandru un zem tās apģērba

paslēpušos slepkavu, nudien, tūdaļ pat kļūst slikti. Turklāt satraukums… Piedodiet, kungi! Parasti nemaztik jūtīga neesmu, bet jūsu paziņojums mani galīgi izsitis no sliedēm. Vai varu iet?

- Vēl mirkli, Liza, — Kronbergs pieskārās viņas plecam. - Lai izslēgtu kļūdu, pastāstiet - par kovēl jūs sarunājāties?

- Es jau sacīju — pavisam mazsvarīgas ikdienas problēmas. Teiksim - laiks nomainīt gultas veļu,paklāji nav tīrīti veselas trīs dienas. Rēķini, trauki, putekli… vai visu var atcerēties. Sieviešu saruna.

- Vai stāstījāt ari par nama iekārtojumu?- Vispārīgos vilcienos. Bet viesistabu uzzīmēju - kā es to pārkārtotu, protams, ja kungs piekristu.

Tagad tā ir drūma, bet gaišas tapetes un tām pieskaņotas mēbeles noteikti atdzīvinātu kopainu, un telpakļūtu mājīga. Es par to jau sen sapņoju.

- Kāpēc tad nepateicāt man? - sarunā iejaucās Grieze.- Kungs mūždien aizņemts, turklāt… - viņa samin- stinājās un apklusa.- Turklāt?- Kundze nebūtu ar mieru. Viņai patīk, kā ir, - Liza vainīgi nodūra skatienu.Nelielā epizode apliecināja, ka viņa ne tikai rūpējās par saimniecību, bet arī par mājas mieru. ŠI

sieviete patiesi bija zelta vērta.- Tātad jūs uzzīmējāt viesistabas plānu? - Kronbergs centās ievirzīt sarunu iepriekšējā gultnē.- Kas nu tas par plānu - viens četrstūris.- Taču, lai saprotami attēlotu savu ieceri, bez logiem un durvīm neiztikāt, vai ne?- Mēs kopīgi prātojām - kur piekārt gobelēnu, ko viņa… viņš man pirms tam bija parādījis.

Tāpēc es tos iezīmēju. Ir logus, ir durvis.- Bet gaiteni un pārējās telpas?- Nē, tikai viesistabu. Ja novāktu tās smagās gleznas, gobelēns izskatītos daudz… - viņa aprāvās

un atmeta ar roku. - Ko es te runāju!- Paldies, Liza, tagad, liekas, viss. Ja pārējiem jautājumu nav, domāju, ka Griezes kungs (aus jums

iet.- Protams, protams, - Andrē pamāja, un palocījusies saimniecības vadītāja kā kaķis izslīdēja pa

durvīm.- Tiešām žēl, ka mums nav Terēzas Li tālruņa numura, - Lanū domīgi nomurmināja. - Uzzināt jau

nebūtu grūti, diemžēl zvanīt mēs tā kā tā nedrīkstētu. Nudien, liekas, vienīgais variants ir Roberta ieteiktāzīmīte.

- Koks ar diviem galiem - var un nevar izdoties, - es sacīju. - Drīzāk jau ne, tikai izraisītaizdomas. Es gan ieteicu šo gājienu, bet, kārtīgi apdomājis, esmu gatavs noraidīt.

- Kāpēc? - komisārs izbrīnījās. - Tu runāji tik pārliecinoši.- Kravcovs patlaban ir kā uzvilkta stiga, un katrs cilvēks tam liekas aizdomīgs. Bet te - viņa paša

rokām apglabātais Andrē Grieze pēkšņi piesaka savu vizīti. Haosa teorija nelīdzēs. Viņš noteikti sajutīsbriesmas.

- Bet ja uzrakstītu, teiksim, tā: "Saimnieks piekrita apskatīt darbus un, ja patiks, nopirktgobelēnu. Diemžēl nebijāt mājās, tāpēc atstāju savu tālruņa numuru. Liza."

- Teksts it kā būtu piemērots, - Kronbergs pamāja. - Bet, lai būtu simtprocentīgi droši, mumsjāzina, ka Hameleona nav mājās. Citādi, ieraudzījis pie pastkastītes Žo un izlasījis vēstuli, viņš sapratis,ka ir atmaskots. Novērot māju Šendē bulvāri mēs nedrīkstam - Hameleons ir īsts profesionālis. Diezin vaiviņa "oža" atpaliek no Roberta nojautas. Manīt svešu skatienu noteikti spēj ne tikai mans draugs.

- Tad atliek vienīgais - policijas specvienība, - paziņoja Lanū. - Iešu zvanīt Fando. Lai sagatavoļaudis. Dosimies triecienā, ja jau neko citu nevaram izdomāt.

Viņš piecēlās un paspēra soli uz durvju pusi, kad pēkšņi tās ar blīkšķi atsprāga vaļā. Uz sliekšņa,sarkana kā purpurs, stāvēja saimniecības vadītāja.

- Kas noticis, Liza?- Pazudis parketa spodrinātājs!Grieze iesmējās, droši vien uz pārējo problēmu fona šis notikums viņam šķita pagalam uzjautrinošs.- Un tad? Nepaguvāt samaksāt? Vai arī nabags nobijies no darba apjoma un savlaicīgi laidis

Iekas vaļā?- Zo gatavojās klāt pusdienu galdu, - Liza norīstījusies atbildēja, bet spodrinātājs joprojām

strādāja. Taču pulkstenis… Pirms tam meistars stingri palūdzis netraucēt viņu darbā. Tad nu Zo gaidījusi,gaidījusi, līdz neizturējusi un tomēr gājusi pasteidzināt. Bet, kad viņa atvērusi durvis, tur neviena navbijis, tikai kaktā sīkusi spodrināmā mašīna… Es piezvanīju uz firmu, kas bija spodrinātāju atsūtījusi, betman atbildēja, ka pasūtījums šorīt atsaukts. Ak Dievs, ko tas viss nozīmē? - viņa tā saspieda pirkstus, kakauliņi kļuva balti.

- To saprast nav grūti, — Kronbergs mierīgi atteica. - Kā vienmēr, mūsu diskusija par iespējamoKravcova rīcību vai par tās pakārtošanu mūsu plāniem izgāzusies. Vai kaut kas pazudis?

- Neredzēju, biju tik satraukta.- Ieraugot Sandru Stīvensoni vīrieša apģērbā? Piedodiet, es laikam visai neveiksmīgi pajokoju.

Bet, atcerēdamās sarunas Šendē bulvāri, jūs aizmirsāt par vienu.- Kādu?- Par parketa spodrinātāju, Liza. Tā bija?Sieviete nedroši pamāja un, laikam pēkšņi visu atcerējusies, nobēra:- Nu jā, mēs runājām par pienākumiem… Vispirms - par mākslu, pēc tam par manējiem. Es teicu, ka

parketam viesistabā jau pienācis laiks noēvelēt virskārtu… Tad izvilku no kabatas lapiņu, kurā ierakstusvarīgākos dienas darbus un sacīju, ka man rītdien jāpasūta spodrinātājs… Sandra pavadīja mani līdzvārtiņiem un vēl pajautāja - kāda ir tās firmas adrese, jo arī viņai esot pienācis laiks parūpēties pargrīdām. Jā, kungs, esmu vainīga, bet vai man varēja kaut kas tāds ienākt prātā?

- Nevarēja, Liza, - Grieze piegāja viņai klāt un uzlika roku uz pleca. - Nevienam nevarēja, kāredzat. Par laimi, nekas briesmīgs nav noticis - visi sveiki un veseli. Bet aiziesim uz viesistabu - nevarbūt, ka šis cilvēks te iezadzies, tikai lai pajūsmotu par gleznu kolekciju.

— Ko var zināt… - es dzirdēju Kronbergu pie sevis nomurminām, bet nepievērsu tam uzmanību.Kad ciemiņu uzņemšanai paredzētās telpas smagās durvis atvērās, šķita, ka nekas nav noticis.

Mēbeles stāvēja savās vietās, un viss bija, kā parasti. Piepeši Andrē sastinga. Paraudzījies viņa skatienavirzienā, paliku stāvam ar vaļēju muti. Trīs ērgļu aizas ainavas vietā rēgojās caurums - brūns finieris, kasno aizmugures bija sedzis audeklu. Ar visbarbariskāko paņēmienu glezna bija izgriezta tieši no rāmja!

XXVI nodala PĒDĒJĀ NĀVE

Labu bridi valdīja klusums. Kopš nozieguma Apūzes ielā jau kuro reizi mani pārņēma tumša, drūmanojauta, nedabiska, sabiezējusi krēsla, tāda, kas saules aptumsuma laikā it kā uzsūc gaismu. Visur, kurvien gājām, Kravcovs jau bija priekšā, visu, ko plānojām, izjauca viņa neprognozējamā rīcība. Viņštiešām darbojās kā rēgs - bezmieslgs, nenotverams un reizē reāls, ar milzu ļaunumu pilnībā piepildītscilvēks. Haoss, ko šis baismīgais slepkava bija radījis ap sevi, padarīja lietu šķietami neatrisināmu. Untad es atcerējos Kronberga pēdējo piebildi, pat ne piebildi, bet murmināšanu. Ko tā nozīmēja? Labu bridimokoši pūlējos aptvert, jo nešaubīgi jutu, ka tai ir kāds sakars ar nule atklāto nejēdzīgo zādzību. Diemžēldomas, it kā neredzama spēka bīdītas, atkal un atkal aizslīdēja sānis. Beidzot man izdevās atcerēties, kaAndrē tobrīd kaut ko teica gleznām… Bet Valts? Ak tā, mans draugs ar tādu kā ironiju vai sarkasmunovilka - ko var zināt… Nebija šaubu, ka aiz šiem vārdiem kaut kas slēpās. Un tad pār mani nācaapskaidrība. Protams, Kronbergs bija paredzējis kaut ko tamlīdzīgu, ne velti viņš par notikušo bijavismazāk pārsteigts. Kā man tas uzreiz neienāca prātā! Taču, ja viņš pats vairījās runāt atklāti, man nebijanekādu tiesību savus apsvērumus darīt zināmus pārējiem. Skaidrs, ka šo atturību noteica Hameleona lietasspecifika. Jā, kopš brīža, kad pirmo reizi sastapāmies ar Kravcova varoņdarbiem, lai kur mēs atrastos,mani nepameta sajūta, ka pat sienām ir ausis.

Tas nozīmēja, ka piesardzība, gluži kā gaiss elpošanai nepieciešama, it visur. To vēlreiz apstiprinājaarī šī pēdējā epizode ar Lizu un parketa spodrinātāju. Lai gan joprojām nekas konkrēti nebija zināms,Kronberga īsā frāze modināja cerības. Vārās, bet noteiktas - ciņa nav zaudēta, un taisnība tomēr gūsvirsroku.

- Tātad mums tepat līdzās viesistabā - ak Kungs! - vēl nupat šis nenotveramais Hameleons vienāmierā, kā savās mājās, spodrināja parketu! - Pēkšņi Lanū griezīgi iesmējās. — Bet mēs, mulki, cauru naktinodirnējām veļas noliktavā! Kāds stulbums! Garīgais trulums, nekas vairāk!

- Nomierinies, Zan, - Kronbergs aizsmēķēdams sacīja. - Varbūt pa to laiku, kamēr Žo klās galdu,mēs mierīgā garā patērzēsim tur, stūrī? - Viņš norādīja uz žurnālu galdiņu, pie kura rīta pusē abi šahistibija cīnījušies par lauriem. Gar sienu novietotie mīkstie klubkrēsli aicināt aicināja apsēsties. - Vēl vissnav zaudēts…

- Nav? - vairāk par izbrīnu vai cerībām komisāra sejā atspoguļojās aizkaitinājums. - Pat idiotamskaidrs, ka gleznā bija apslēpts norādījums, un varbūt jau tagad Kravcovs, savā nodabā dungodamsPadomju Savienības himnu, cilā lāpstu vietā, kur apraktas Burbonu nama bagātības. Un tu ceri, ka pēc tamviņš te vēl uzkavēsies? Ne mirkli, vari būt pārliecināts.

Šī bija tā retā reize, kad Žans nespēja valdīt pār sevi. Viņu varēja saprast - garie, stresa pilnie gadi,kas aizvadīti noziedznieku medībās, briesmas un bieži vien nāves tuvums, no kura viņš bija paglābiestikai laimīgas nejaušības dēļ, nevarēja palikt bez sekām. Salīdzinot ar mūsu iepriekšējo viesošanosFrancijā, bija skaidri redzams, ka komisāra nervi vairs nav stipri. Un pie tā noteikti bija vainojams netikai saspringtais darbs, bet ari pārāk augstais prasīgums pret sevi. Atbildības sajūta, gluži tāpat kāValtam, lika ari svešas neveiksmes ieskaitīt savā kontā. Kronbergs to redzēja labāk par citiem un, drošivien saprazdams, ka ar vārdiem vien būs par maz, lai Lanū atgūtu līdzsvaru, skaļi sacīja Griezem:

- Kā būtu ar vīna glāzi, Andrē?- Katrā laikā, - namatēvs atsaucās, un vēl pēc dažiem mirkļiem uz žurnālu galdiņa parādījās

četras glāzes, kurās dzirkstīja prasītais šķidrums. Zanam, un laikam jau ne mazāk ari pašam saimniekam,tas palīdzēja vairāk par nomierinošu argumentu virkni. Vainīgi pasmaidījis, Lanū atmeta ar roku.

- Pēdējais pierādījums, ka man pienācis laiks doties pensijā, - viņš skumji secināja un, nolicis

tukšo glāzi uz galdiņa, atlaidās atzveltnī. - Hameleons bija mans sapnis, Valt. Tas būtu manas karjerasaugstākais sasniegums un reizē punkts. Ja viņš aizies sveikā, es nekad nejutīšos, kā pēc labi paveiktadarba. Mani tas mocīs līdz pat kapa malai! Tā ja…

- Andrē tomēr reiz uzliks Kravcovam rokudzelžus, - Kronbergs skarbā tonī paziņoja. - Un esmupārliecināts, - jau šonakt. Draugi, lai jūs mierina šie vārdi, - redzot visus saspringstam, viņš piebilda. -Ilgi nenāksies ciesties, bet pagaidām man jāsagatavojas. Kad pienāks laiks, es jūs pasaukšu.

Nodzēsis cigareti, it kā viņu kāds būtu pasaucis, Valts ātriem soļiem izgāja no viesistabas.- Jūsu draugs, Robert, liekas visai pašpārliecināts, - Grieze pamāja uz durvju pusi. - Dievs dod,

lai šī pārliecība balstītos realitātē, nevis uz tukšām iedomām.- Valta rīcību vienmēr noteicis tieši loģiskais pamatojums, Andrē, - es atbildēju. - Bet par to, cik

tā ir vai nav bijusi veiksmīga, jums pastāstīs komisārs. Atvainojiet, ari es steidzos. Gribu noķert draugu -varbūt laimējas izvaicāt kaut ko par viņa plāniem.

Lanū tikai atmeta ar roku, bet namatēvs atgādināja:- Pēc trīsdesmit minūtēm pusdienas, Robert. Pacentieties vismaz šoreiz ierasties laikā, labi?

Mana sieva vēl līdz šai dienai nav īsti ar jums iepazinusies, - viņš pasmaidīja un pacēla savu glāzi.Kronbergu notvēru viņa istabā, diemžēl draugs nebija runājams.- Man tiešām nav laika, vecīt, — apsteidzot manus jautājumus, viņš aši teica. - Lai viss notiktu

pieklājīgi un man nevajadzētu tev teikt - vācies! - vari aizvērt muti un lasīties pats labprātīgi.- Cik delikāti! Ko tu tur meistaro?- Spļāvējmehānismu, - draugs pavīpsnāja. - Sajā mājā dzīvo ne tikai kalpotāji, bet arī cilvēks, kas

apvieno sevī vairākus amatus - santehnika, galdnieka, skārdnieka, mūrnieka, un tā tālāk. Visus tikai viņšpats zina. Jau vakar aizņēmos šādus tādus instrumentus. Lai ātrāk nosistu laiku. Tu jau mani pazīsti -vienkārši sēdēt un blenzt sienā neprotu.

- Un ko šis mehānisms spļaus? Bumbas vai apaļus laukakmeņus?- Ak, Robert, tu nemaz neproti izlikties! Nekam nederīgs izlūks. Labāk uzreiz būtu vaicājis - kādi

ir tavi plāni?- Kādi ir tavi plāni? - es atkārtoju, bet atbildes vietā Kronbergs savilka seju baismīgā grimasē un,

pastiepis pirkstu pret durvīm, pērkona balsī norēcās:- Vācies!Diemžēl draugs spēja mani atmaskot pat ar paviršu skatienu, tāpēc, paraustījis plecus un ir

nedomādams apvainoties par nelaipno uzņemšanu, paziņoju:- Pēc divdesmit minūtēm pusdienas. Tikai neuzmeis- taro masu iznicināšanas ieroci, vēl nospļaus

visu cilvēci… - ar šo sarkasmu atvadījies, devos uz savu istabu.Neraugoties uz nepatīkamo atgadījumu, pusdienas pagāja brīvā, labvēlīgā un atraisītā noskaņā.

Gādīgā Liza nolaupītās gleznas ietvaru bija pārsegusi ar košu drānu, un nevarēja nepiekrist viņas plānampar viesistabas pārkārtošanu. Pat šis nelielais auduma gabaliņš padarīja telpu manāmi dzīvespriecīgāku.Griezes skaistā sieva dienasgaismā izskatījās vēl daiļāka nekā tovakar, kad ieraudzīju viņu pirmoreiz.Abu laulāto starpā valdīja siltas, draudzīgas attiecības. To pauda gan pārmītie skatieni, gan neuzbāzīgāuzmanība, kādu tie veltīja viens otram. Komisāram nervu krīze jau bija pāri, un tagad viņš atkal bija taspats asprātīgais un galantais Lanū, kādu es pazinu kopš mūsu pirmajiem piedzīvojumiem Francijā.Izmeklētās delikateses un viegli reibinošais vīns padarīja visu omulīgāku, tomēr ne tik ļoti, lai aizmirstupar saimniecības vadītājas ieteikumu. Pusdienām beidzoties, dāma atsveicinājās, lai dotos pie šuvējas,Žans un Andrē sēdās pie šaha galdiņa, bet es, protams, ķēros pie grāmatas. Vakariņas aizritēja pavisamjautrā noskaņā. Programmas nagla bija anekdotes un izpildītājs - Lanū. Komisārs anekdotes zinājaneierobežotā daudzumā - gan bērnu, gan piparotās. Izklāsts apvienojās ar mīmiku un komisku intonāciju, -labāku meistaru šajā jomā būtu grūti atrast. Izsmējušies pēc sirds patikas, bet dāma - līdz asarām, un tā arīnesagaidījuši no Kronberga ne mazākos paskaidrojumus, pat mājienu par viņa nodomiem, izklīdām pa

istabām. Vienīgais, ko Valts piekodināja, - dežūra pie pagraba durvīm netiek atcelta. Kad pulkstenisnosita vienpadsmit, es piecēlos un, pasitis padusē grāmatu, soļoju uz veļas noliktavu. Visu šo starplaikubiju novāļājies uz dīvāna, truli blenžot griestos un kavējoties atminās par mūsu agrākajām dēkām. Valtsjau gaidīja, turklāt ar tik bērnišķīgi vientiesīgu sejas izteiksmi, ka man nekas cits neatlika, kādemonstratīvi ķerties pie lasīšanas.

Salīdzinot ar pagājušo nakti, dežūrēšana likās zaudējusi visu nopietnību. Tagad tā šķita kā bērnuspēle, nevis bīstama noziedznieka medības. Taču nakts kādā dīvainā veidā, gluži kā migla, kas pamazāmsabiezē un padara aklu vientuļu ceļinieku, pārņēma jutekļus, sējot dvēselē neizprotamas drausmas.Smadzenes ar katru brīdi vājāk uztvēra rakstnieka domu, toties ausis kā divi lokatori, pašam toneapzinoties, sāka fiksēt katru niecīgāko troksnīti. Piepeši Valts, kas līdz šim ne reizi nebija ielūkojies"actiņā", sarosījās un paskatījās rokas pulkstenī.

- Cik? - es pajautāju.- Tieši divpadsmit. Ja namā mājo spoki, kādam būtu laiks ķerties pie darba. Ķēdēm žvadzot,

sāpīgu vaidu pavadībā aizklamzāt garām vai noūjināt kā ūpim.Kā atbilde uz drauga vārdiem pēkšņi atskanēja sirdi plosoša nopūta, kurā šķita koncentrētas visas

pasaules sāpes. Kronbergs saslējās.- Kas tas bija? - ar pūlēm apvaldīdams nervozus drebuļus, es vaicāju.- Šķiet, ka mūsu slazdā iekritusi pele…- Pele… Žurka, protams, ja tu ar to domā Kravcovu, būtu pārāk maigi teikts. Uz kurieni tu?- Jāiet pārbaudīt. Turi pistoli gatavībā!Neko nesaprazdams, bet pilnībā paļaudamies uz drauga intuīciju, sekoju viņam pa pēdām. Šķērsojis

gaiteni, Valts uzmanīgi pavēra durvis uz pagrabu. Man par brīnumu, šoreiz tās atdarījās pilnīgi beztrokšņa. Lejā valdīja necaurredzama tumsa un klusums. Par laimi, pagraba apgaismojums bija ierīkots tā,lai to varētu ieslēgt un izslēgt gan pie izejas uz pagalmu, gan pie ieejas gaitenī. Brīdi klausījies,Kronbergs nospieda slēdzi, un lejā uzliesmoja blāva gaisma.

- Uz priekšu, draugs! - viņš pamāja un, vairs nekavēdamies, noskrēja pa kāpnītēm. Pēc tam palīkloču eju starp nama balstiem un milzīgajām mucām ātrā solī devās uz izeju dārzā. Piepeši manas nāsisuztvēra savādu, bet reizē pazīstamu smaku.

- Kas tur smird? - es jau gribēju apstāties, taču Kronbergs parāva mani aiz piedurknes uzpriekšu.

- Uzvara, Robčik! Reizēm arī tai ir smaka. Soļo veicīgāk.Ar katru mirkli smaka kļuva aizvien stiprāka, bet, kad tikām aiz pagrieziena - iepretim pagalma

durvīm —, tās avots kļuva skaidrs - gāze! Tāda pati gāze, ar kādu mēs gatavojāmies iemidzināt Kravcovu,ja viņš parādītos veļas glabātavas tuvumā. To, ka neesmu kļūdījies, apstiprināja zemē guļošais,nekustīgais augums!

- Vai tiešām Kravcovs? - neticēdams savām acīm, es apstājos kā iemiets.Kronbergs apvēla guļošo uz muguras un, pat nepaskatījies sejā, satvēra viņa labo roku. Trīs pirksti

bija izstiepti taisni kā stīgas, gluži kā volejbolistam, izdarot precīzu piespēli, bet divi pēdējie savilktidūrē. Kopumā roka izskatījās nedabiska, pretīga.

- Kravcovs, Robert! Viņš pats! Beidzot! Būs jāiet modināt Andrē - lai stiepj šurp savus dzelžus.Nebaidies, Hameleons tik drīz neatjēgsies. Paskat, arī Burbonu nama bagātības galu galā, tā sakot -pārnestā nozīmē - ieraudzījušas dienasgaismu.

Tikai tagad es pamanīju, ka kāpnes uz dārzu vairs nav viengabala veidojums, bet to apakšējaispakāpiens atdalīts un novelts sānis. Zem tā, betona padziļinājumā, gulēja tāda kā vecmāmiņas pūralāde.Atvērta. Tās saturs zaigoja visās varavīksnes krāsās. Kas gan tur atradās! Briljanti, kaklarotas, zeltamonētas, gredzeni un auskari. Manuprāt, arī šo priekšmetu mākslinieciskā vērtība bija milzīga. Bet pašāvirsū šim vizuļojošajam skaistumam gulēja kaut kāda kē- mīga konstrukcija.

- Kas tas?Kronbergs paraustīja plecus, pēc tam piegrūda man pie sāna un skaļi iesmējās:- Ekskluzīvs modelis cīņai pret bezmiegu, saukts — spļāvējmehānisms. Darbojas ar gāzi. Par

spīti nepievilcīgajam izskatam, kā redzi, ar saviem pienākumiem galā tiek nevainojami. Atverot lādesvāku, Kravcovs dabūja sejā pietiekamu devu, lai nesagādātu mums nekādus pārsteigumus. Redzi, krītotviņš sadauzījis savu lukturīti! Bet es brīnījos - kāpēc pagrabā tik melns kā akā.

Izslējies pilnā augumā, sakrustoju rokas uz krūtīm un ar iznīcinošu skatienu nopētīju draugu no galvaslīdz kājām.

- Tātad tu jau iepriekš zināji, kur atrodas bagātību slēptuve! Kālab tad bija vajadzīga šīampelēšanās ar veļas noliktavu un… - sašutums neļāva man turpināt.

- Izskaidrojums tam ir vienkāršs - tā bija vienīgā, pagrabam vistuvākā telpa, no kurienes varējasaklausīt manu

aparātu iedarbojamies. Tur ir ari krēsli, uz kā apsēsties, un tas nav maz. Liekas, mums laiks modinātpārējos.

- Bet viņš? - es pamāju uz guļošo, kura neizteiksmīgajā sejā nevarēja saskatīt neko citu, kā vienīgidziļu, paralīzei līdzīgu miegu.

- Lai pagaida tepat. Šā sintētiskā Morfija apkampieni noteikti ir ciešāki par neilona virvi.- Es tomēr aizbultēšu durvis. Drošības labad. - Pakāpies pa kāpnēm, aizšāvu smago bultu un ar

daudz mierīgāku sirdi atgriezos pie drauga. — Kārtībā. Tagad varam iet.Pārsteidzošā vēsts uz mūsu biedriem iedarbojās stipri atšķirīgi. Padzirdējis, ka Kravcovs notverts,

lēnīgais komisārs kā lode izsprāga no gultas. Turpretim Grieze, izberzējis ar dūrēm acis, izstaipījās unpiesmakušā balsī jautāja:

- Vai laiks uzlikt rokudzelžus?- Un pie viena parūpēties par Burbonu nama bagātībām, - Valts mierīgi atbildēja.- Ko? - tikai tagad pa īstam atmodies, Andrē neticīgi pablenza manā draugā ar izbrīnītu skatienu,

bet Lanū ar šķietamu nožēlu norūca:- Es taču zināju - tiklīdz Kronbergam sākas noslēpumi, lietas atrisinājums ir klāt.Gāzes apdullināto mēs atradām turpat, kur atstājuši. Beidzot Andrē varēja piepildīt savu sapni, un

pēc mirkļa guļošā Hameleona apakšdelmus apjoza tērauda aproces. Taču pirms tam, gluži tāpat kā Valts, -pat neuzmetot acis sejai, komisārs pārbaudīja gūstekņa labās rokas pirkstus.

- Paldies Dievam! - tas bija vienīgais, ko viņš teica, bet man šķita, ka šajos vārdos izskanējaviss, ko Žans bija atklājis saistībā ar sevi pašu.

Pēc tam, kad guļošais bija padarīts nekaitīgs, mēs pievērsimies atradumam. Savādi, ne tikai mani,bet ari pārējos vairāk par dārglietām pārsteidza dīvainā ierīce virs tām. Kronbergam nācās viņusiepazīstināt ar īpatnējā mehānisma darbību.

- Bet… bet tas nozīmē, ka Burbonu bagātības pirmais atradi tu, nevis šis bandīts? - pārsteigumāpats to ne- apjauzdams, Lanū iekliedzās tā, ka noskanēja viss pagasts.

- Pilnīgi iespējams, - Valts kautri pasmaidīja un, novirzīdams sarunu sāņus, pamāja uz gulošo.— Vajadzētu viņu nogādāt uz viesistabu. Pēc tam piezvanīsim Fando, lai atsūta pakaļ savus cilvēkus.Uzturēties vienās telpās ar šo…, varu derēt, ilgstoši nebūs patīkami nevienam. Viņš ar savu klātbūtni vienspēj saindēt gaisu. Tāpēc nevajag kavēties. Tiesai nebūs viegli - lieta droši vien sasniegs visu Šekspīradarbu kopējo apjomu. Nesam to izdzimteni projām, draugi. Jo ātrāk tiksim ar šo darbu galā, jo ātrāk būsmiers. Ceļam uz trīs. Viens, divi… trīs! - viņš komandēja, un, satvēruši gulētāju aiz rokām un kājām, mēsreizē piecēlām. Būdams vidēja auguma, Kravcovs tomēr izrādījās diezgan smags, taču šā tā mums izdevāsaizdabūt ļengano ķermeni līdz viesistabai un iegāzt klubkrēslā. Pēc tam piebīdījām krēslu pie loga, unKronbergs ar otru rokudzelžu pāri pieslēdza viņu pie apkures caurules. Tā nodrošinājušies, izdzērām pavīna glāzei un gaidījām, kad gūsteknis modīsies.

Raugoties dusošā Kravcova neizteiksmīgajā sejā, es nekā nespēju aptvert, ka manā priekšā guļRūdolfa Griezes slepkava - mūsu medījums Latvijā, kas vienmēr paguva izsprukt pašā pēdējā mirklī.Starptautiska mēroga noziedznieks, uz kura melnās sirdsapziņas gulēja neskaitāmas dzīvības. Un reizēVDK pulkvedis. Šis fakts it kā simboliski apliecināja baismīgās organizācijas nedalāmo vienību ar katratās idejiskā darbinieka būtību. Bet tagad Kravcovs izskatījās pēc vienkārša, pagalam nekaitīga pilsoņa.Saticis uz ielas, es paietu viņam garām, pat neievērojis.

— Vai kabatas pārbaudīji? - Lanū negaidīti vērsās pie Valta. Atbilde bija noliedzoša.- Tur viņam var glabāties sazin kas… — komisārs pieliecās un iztaustīja gulošo no galvas līdz

kājām. Pamazām uz žurnālu galdiņa sāka krāties priekšmeti, no kuriem lielāko dalu miermīlīgs cilvēks sevlīdzi nenēsātu. Pistole, divi naži, kaut kādi instrumenti, knaibles, divi atslēgu komplekti, dīvainas tabletesbez nosaukuma un ampulas - tas nebūt nebija viss kabatu satura uzskaitījums. Ar ampulām Žans apgājāssevišķi piesardzīgi.

— Tā, liekas, Hameleons ir izpakots, - atviegloti nopūties, viņš atslīga atzveltnī. - Tagad mūsuviesis nevarēs nodarīt ļaunu ne mums, ne sev.

Es jau gribēju pajautāt - kāpēc sev? - bet Kvarcovam notrīsēja plakstiņi. Viņš gribēja pagriezties uzsāniem, taču tērauda rokassprādzes neļāva. Acīmredzot neparastā situācija pat miegā noraidīja uzsmadzenēm trauksmes signālu, jo nākamā kustība bija daudz mērķtiecīgāka. Kreisās rokas pirksti gluži kātaustekļi pārslīdēja rokudzelžiem, kas iespīlēja labo apakšdelmu, un pēkšņi viņa acis iepletās. Diemžēlvienīgais, ko tās atspoguļoja, bija velnišķīgs, neremdināms naids. Ne miņas no bailēm, vienīgi naids.

- Esiet sveicināts, pulkvedi! - Valts sacīja un nostājās viņa priekšā. - Kā jūtaties?— Kronberg! - Hamelenons skaļi ierāva plaušās gaisu.- Viņš pats. Bet šis ir komisārs Žans Lanū no Parīzes biroja. Vai esat dzirdējis par tādu?- Un es, muļķis, jau Rīgā varēju tevi piebeigt! Cik daudz izdevību bija… Šeit… - Kravcovs

redzēja tikai vienu - savu ienaidnieku Valtu.— Slikti strādā, Kravcov! Gribu tevi iepazīstināt ar vēl kādu cilvēku - Andrē Griezi. Viņš ir Rūdolfa

Griezes dēls, Griezes, kuru tu nošāvi Rīgā, Apūzes ielā, ar kalašņikovu. Dāvana, kas rotā tavas rokas, irno Andrē.

Hameleons pameta ašu skatienu uz namatēvu, tad — uz Lanū un visbeidzot - uz mani. Piepeši viņalabais vaigs it kā pietūka, acis samiedzās divās šaurās ambrazūrās, un, sacērtoties žokļiem, starp zobiemnoskrapšķēja stikls. Nākamajā mirklī spēcīgi krampji sarāva viņu čokurā, ķermenim pārskrēja konvulsijuvilnis, tad tas atkal izstiepās un sastinga.

- Ak Kungs! - izdvesa Grieze un paskatījās Kron- bergā. — Kas viņam notika?— Pašnāvība, Andrē! - mans draugs skumji secināja. - Kabatas mēs pārbaudījām, bet mutē

neieskatījāmies. Acīmredzot viņš, tāpat kā Himlers, katram gadījumam aiz vaiga nēsājis ciankālijaampulu.

Tikai tagad es sapratu, ko komisārs bija domājis ar vārdiem - nodarīt ļaunu sev.

XXVII nodaļa ATSKATS

No pārējiem šīs savādās nakts notikumiem manā atmiņā saglabājušās tikai atsevišķas epizodes -policistu vienības ierašanās, ārsts, Fando, nestuves, dažu sarunu fragmenti un vīns, kuru katrs, kas vēlējās,varēja dzert neiero- I bežotā daudzumā. Andrē bija nokrāvis pusdiengaldu ar pudelēm un glāzēm. Kadlīķis bija aiznests un mājā bei- ļ dzot iestājies miers, Valts sacīja:

- Sarunu atstāsim uz brokastīm, labi? Man pārāk smaga galva, lai kaut ko jēdzīgi paskaidrotu,bet jums - lai uzklausītu.

Pats dīvainākais bija tas, ka neviens neiebilda. Gurdi pamājuši cits citam, mēs izklīdām pa istabām,lai miegā aizmirstos no nakts satraucošajiem piedzīvojumiem.

Rīts atausa silts un saulains. Atvēris logu, dziļi ieelpoju svaigo gaisu un saposies pirmo reizinoteiktajā laikā ierados viesistabā uz brokastīm. Galds bija klāts, taču neviena nebija. Domādams, kaesmu kļūdījies, vēlreiz iemetu acis pulkstenī, taču tas rādīja brokastu laiku. Nesaprazdams, ko iesākt, jaugribēju iet atpakaļ, bet balsu čala gaitenī lika mainīt šo nodomu. Apsēdos savā vietā un sāku gaidītpārējos. Beidzot smagās durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās daiļā namamāte, bet aiz viņas - trīs manibiedri. Ierau- t, dzījuši mani priekšā, visi jautri iesmējās.

- Bet mēs gājām tevi modināt, - Valts paskaidroja.- Viltnieks tāds! Pa kuru laiku tu tiki mums priekšā?- Biju iegriezies, nu…- Es sapratu, - Kronbergs palocīja galvu. - Laiks ieturēties, draugi. Bet sarunas - pēc tam.Līdz ar Kravcova nāvi, šķiet, mēs visi jutāmies kā atbrīvoti no lāsta. Smagums, briesmu nojauta,

bailes, - viss bija izkūpējis kā dūmi skurstenī. Tā vietā nācis miers, kas likās īsta Dieva dāvana. Kad visibija paēduši un mundrumam grasījās dzert vīnu, Valts ar saimnieci aizsmēķēja, bet Grieze piepildījaglāzes un sacīja:

- Jums vārds, Kronberga kungs.- Vai Fando nebūs?- Nē, viņam sarežģījumi. Ampulās atrasta ļoti toksiska inde, un viņš patlaban gaida ierodamies

ekspertu no Tulūzas.- Skaidrs. Tādā gadījuma atstāstīsiet viņam pats.- Iebildumu nav. Taču, lai es to varētu, stāstu par man nezināmo izmeklēšanas da(u vispirms

jādzird no jūsu mutes. Ķerieties pie lietas! Jūs taču redzat, ka visi vai beidzas nost aiz ziņkārības.Namatēvam bija taisnība - klātesošo vaigi un ausis dega kā ugunīs, bet acis dzirkstīja - droša zīme,

ka nepacietība sasniegusi kulmināciju. Valts ierīkojās atzveltnī ērtāk un sāka stāstīt:- Par to, kā šī lieta aizsākās un risinājās Rīgā, kā arī par atgadījumu Parīzē, jums jau zināms,

tāpēc sākšu ar Fuā. Pirmā satriecošā vēsts, kuru, ieradušies šeit, uzzinājām, bija tā, ka par Burbonubagātībām ir informēta visa pilsēta! Un ne tikai - liela daļa iedzīvotāju paši bija pielikuši rokumeklēšanā. Šķita, ka līdz ar to arī Kravcovs zaudēs jebkuru interesi par bagātībām un tad varēsim vienīgiminēt, uz kuru pusi viņš devies. Par laimi, šis cilvēks tā nedarīja.

Domāju, ka tas izskaidrojams ar lepnību, līdzīgu tai, ar kādu savā laikā dižojās nacisti - āriešu rasepāri visam! Bet tādam arī iespējams viss, vai ne? Tāds taču pat domās neuzdrīkstas līdzināties parastamzemcilvēkam, kuram pietrūcis saprāta atminēt Kloda Fuā atstāto mīklu.

Tāpat kā mūsu priekšgājējiem ari mums sestā ala diemžēl sagādāja vilšanos. Un ne to vien - mēsgandrīz būtu gājuši bojā, ja neatrastu aku, kas savienoja alu ar virszemi. Uzspridzinot grotu, Kravcovspierādīja, ka ļoti labi zina gan par mums, gan par mūsu apsvērumiem attiecībā uz viņu pašu. Jautājums -

kāpēc viņš nogalināja savus līdzdalībniekus, manuprāt, daļēji izskaidrojams ar jau pieminēto lepnību, kasnelāva viņam atrasties uz zemāka pakāpiena, līdzās pārējiem, arī ar faktu, ka tādi kā Hameleons nemīldalīties. Turklāt viņi savu jau bija padarījuši un kļuvuši par traucēkli. Atcerieties, tas ir tikai daļējsskaidrojums. Slepkavība ļāva izdarīt secinājumu, ka šis cilvēks gatavojas forsēt notikumus. Kā zināms,pirmo nakti noziedznieki pavadīja kempingā Pamjē. Noteikti tāpēc, ka Kravcovs nebija drošs, vai Likundze jau aizbraukusi uz Aviņjonu. Bet jau nākamajā dienā viņš, pārliecinājies, ka nams Sendē bulvārīatstāts tā rīcībā, bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem nolēma savus biedrus nāvei. Turklāt nav izslēgts,ka viņu starpā nevaldīja vienprātība, bet par to vēlāk.

- Nesaprotu, kāpēc Hameleons atstāja automašīnu ar līkiem vietā, kur to viegli ieraudzīt? -iejaucās Andrē.

— Arī to nav grūti izskaidrot. Inde, ar kuru tika aizraidīti pie senčiem viņa līdzdalībnieki, bijaārkārtīgi toksiska. Un reizē neparasti ātri gaistoša. Taču ne tik ātri, lai tūdaļ sēstos pie mersedesa stūres.Būdams ķīmiķis, Kravcovs to noteikti zināja. Bija vajadzīgs laiks, lai tā zaudētu savas spējas nonāvēt.Bet tad pēkšņi parādījāmies mēs. Dzīvi! Atpakaļceļu taču mēs veicām, neievērojot nekādus drošībaspasākumus. Pamanījis mūs nākam, Kravcovs sēdās uz divriteņa un devās uz Fuā. Tādējādi mersedessnetika vieglprātīgi pamests likteņa varā, kā varētu domāt, vienkārši - noziedzniekam nepietika laika, laipagūtu izdzēst visas pēdas.

- Bet Fando komanda ceļā nesastapa nevienu riteņbraucēju, - iebilda Andrē.- Varbūt, cerot uz laimi, ka mēs mašīnu nepamanīsim, Kravcovs kaut kur slēpnī nogaidīja un

tikai, redzēdams, ka atbrauc policija, devās tālāk.- Cik briesmīgi! — Griezes laulātā draudzene nodre- binājās. - Tas jau nebija cilvēks!- Hameleona acīs cilvēkam, arī viņam pašam, nebija vērtības, - Valts pamāja. - No šā

slepkavības fakta izriet tāda atziņa. Bet turpināsim. Tātad viņš jau todien zināja, ka esam palikuši dzīvi,un tas sarežģīja ieceres īstenošanu. Sprādziens alā jau pats par sevi pierādīja, ka mēs stipri traucējam.Tāpēc arī es ieteicu lieki nepakļaut sevi riskam un labāk pasēdēt mājās. Raudzīties no malas, kā notikumiattīstīsies tālāk. Ja padomā dziļāk, mēs bijām pārstājuši tos ietekmēt, nodevuši visu varu Kravcova rokās.Tāpēc bija vajadzīgs kāds, kas, izplatot baumas, liktu mūsu pretiniekam pasteigties, nervozēt, atņemtupārliecību, ka viss notiek pēc viņa prāta, un liktu izdarīt kļūdu. Šim nolūkam mēs arī izvēlējāmies Lizu.Tagad es saprotu, ka Hameleons šo gājienu bija izskaitļojis, vēl pirms tas radās mūsu smadzenēs. Tāpēcjau viņa bez kādām grūtībām, taisnā ceļā nokļuva pie Kravcova galdiņa kafejnīcā. Un nelietis nevispieņēma saimniecības vadītājas teikto par patiesību, bet izmantoja viņu pašu, lai iegūtu izsmeļošuinformāciju par māju, par gleznu, par…

- Tu domā, ka viņš pat to zinājis? - tagad sarunā iejaucos es.Kronbergs paraustīja plecus.- Varbūt ne toreiz, bet… Es parēķināju, ka pēc sprādziena, lai tiktu atpakaļ līdz ieejai

Rododendru ielejā, mums pagāja aptuveni tikpat daudz laika, bet varbūt mazliet vairāk, cik vajadzētuKravcovam, lai izdarītu to pašu, plus atrastu īsto — sesto alu. Kamēr mēs klaiņājām pa apakšzemi,meklējot izeju, viņš varēja alu atrast un atgriezties pie sava transporta līdzekļa īsi pirms mums. Manuprāt,viņš savā galvā jau visu bija izplānojis - likvidēt mūs, tad atrast īsto alu, ar savu biedru palīdzību pārnestbagātības uz mašīnu un turpat novākt līdzdalībniekus. Lai gan par pēdējo es īsti pārliecināts neesmu.Vismaz ne pilnībā.

Ievācot ziņas, noskaidrojis, ka Fuā visi bez sekmēm pārmeklējuši sesto alu, viņš tajā nemaz nelīda.Uzrīkoja pie ieejas savu elles mašīnu un, kad bijām iegājuši, uzlaida gaisā. Skaidrs, ka tā nevarēja būtīstā ala, jo Kloda vēstulē minētajā uz sienas bija jābūt norādījumam. Klints sienā atstātais kāsisapstiprināja, ka Kravcovam izdevies izskaitļot pareizo alu, bet arī tur viņu sagaidīja vilšanās - bagātībunebija. Saīsinot uzrakstu līdz vienam vārdam, tas skanētu - vācies! Redziet, draugi, nav izslēgts, ka,uzzinājuši par neveiksmi, Hameleona biedri sadumpojās un tādējādi paātrināja savu galu. Par to, ka

viņiem tāds vispār bija paredzēts, es ne mirkli nešaubos. Divritenis, ar kuru pēc slepkavības Kravcovsdevās uz Fuā, to apstiprina. Lai nu kā veicās, bet spēlīte turpinājās. Pārģērbies par sievieti un ar saviemdotumiem savaldzinājis pat Lizu, Hameleons ieaicināja viņu savā miteklī Šendē bulvāri. Kā jau minēju,viņam bija absolūti nepieciešama informācija par māju un par to, kā tur iekļūt. Tas nozīmē, ka uzrakstssestajā alā bija viņu nevis atbaidījis, bet vēl vairāk saintriģējis. Sarunas laikā uzpeldēja gleznas. Arī šī, -Valts norādīja uz sienu. Aizsegts ar košo drānu, pie tās karājās ietvars, kurā agrāk varēja apskatīt Trīsērgļu aizu. - Glezna jau no paša sākuma arī manī izraisīja aizdomas, ka Burbonu nama bagātību medniekitās meklējuši nepareizajā alā.

- Vai tā varavīksne… - es ieminējos, bet Kronbergs ar nepacietīgu mājienu mani apklusināja.- Darīsim visu pēc kārtas, Robert. Esi nu pacietīgāks. Jā, pirmā it kā dabiskā un reizē nepareizā

detaļa, kas man šajā gleznā dūrās acīs bija varavīksne. Virs ūdenskrituma. Tā ir dabiska parādība, kuruvar novērot pat strūklakas tuvumā. Es tai nebūtu pievērsis uzmanību, ja vien gleznotājs, strādājot piedarba, nebūtu izvēlējies skata punktu aizas dibenā. Redziet, tā ir drūma vieta, kur nekad neiespīd saule, joaiza atrodas precīzi virzienā no rietumiem uz austrumiem. Es pārbaudīju. Lai varavīksne rastos vietā, kurātā attēlota gleznā, dienā saulei būtu jāatrodas pilnīgi citā stāvoklī attiecībā pret aizu, nekā tas ir īstenībā.Tātad varavīksne tur nevarēja veidoties! Nevarēja, bet bija! Vai tiešām tā izrādījusies tikai māksliniekaiedoma, kā padarīt iespaidīgāku savu darbu. Par laimi, es šo domu nepieņēmu, toties pārbaudīju darbarašanās gadaskaitli. Tūkstoš astoņi simti divdesmitais gads aptuveni sakrita ar Kloda Fuā atgriešanosKambrona ielā. Tātad šo krāšņo pusloku vajadzēja pieņemt nevis par nejaušību vai gleznotāja pārliekucentību, bet par norādījumu! Un tad es atcerējos vārdus, ar kādiem noslēdzās vēstījums mantiniekiem "LaiDievs jums palīdz!" Vienkārša, ierasta, ikdienā lietota frāze, par kuras saturu nav pieņemts pat īpašipadomāt. Bet varbūt šoreiz tā slēpa sevī zemtekstu? Vai kāds zina - kad pirmo reizi parādījās varavīksne?

- Pēc grēku plūdiem, - atbildēja Žans. - Dievs to uzcēla debesīs kā liecību savai derībai jeblīgumam ar pasauli. Par zīmi, ka ūdens plūdi nekad vairs neizpostīs zemi. Tā rakstīts Bībelē.

- Pareizi. Tad - nākamais jautājums - kāds ir varavīksnes zinātniskais izskaidrojums?- Optiska parādība, kuru izskaidro kā gaismas mijiedarbību ar lietus pilieniem. Atstarošanās,

staru laušana un - liekas - difrakcija ūdens putekļos arī veido šo savdabīgo pusloku. Kaut ko līdzīgu varredzēt, kad gaisma plūst caur stikla prizmu. Katrs viļņa garums iekrāso spektru savā krāsā, kā tas ir dabā.

Valts palocīja galvu.- Bet Rakstos Dievs ir apzīmēts par gaismu. Protams, ne jau par tādu, kā nupat runājām. Šī ir

dota, lai mēs varētu izprast viņa būtību. It kā viendabīga, balta gaisma, bet pēkšņi izrādās, ka tā nebūt navtāda. Tās sastāvs ir ārkārtīgi sarežģīts, bet vienlaikus pastāvošā duālā daba - korpuskulārā un viļņveida -padara to neizzināmu. Dievs ar varavīksnes palīdzību pirmo reizi ieskicēja glābšanas plānu, parādot tiešisevi par tā īstenotāju. Būtu ārkārtīgi interesanti, varētu daudz par to runāt, diemžēl šoreiz tas nav mansuzdevums. Vienu gan es aptvēru - Klods ar šo īso teikumu gribēja saviem pēcnācējiem pateikt - ja jumspalīdzēs Dievs, jūs to atradīsiet! Un laikam jau Dievs arī palīdzēja, jo piepeši es sapratu, ka varavīksnetur iezīmētā tīši - kā līguma vai kā mantojuma zīme, zīmogs, tieši tur, kur vajadzēja atrasties sestajai alai!

- Bet kāpēc tieši alai? - Grieze gribēja zināt. - Vai nepietika jau ar to, ka…- Alai, Andrē. To apstiprināja otrā nesakritība tajā pašā gleznā. Iedomājieties sevi mākslinieka

vietā, tur, kur viņš novietojis molbertu, lai iemūžinātu skatu Trīs ērgļu aizā! Žēl, ka audekla vairs nav, betvarbūt pietiks ar atmiņu? Pievērsiet uzmanību alām. Vai jums neliekas, ka tur kaut kas nav pareizi?

Un pēkšņi pār mani nāca apskaidrība - mokošās aizdomas, kas jau sen mani tirdīja, negaidīti pašasno sevis pārvērtās izpratnē. - Tādas vietas aizā vispār nav, ko kuras vienlaikus būtu saskatāmas visasieejas alā! - es iesaucos, un Kronbergs piekrītoši palocīja galvu.

- Jā, tādas vispār nav! Tas apstiprināja, ka gan varavīksne, gan šī, it kā nejauši pieļautā atkāpe noīstenības, patiesībā ir vēl viens norādījums, ka sestā ala atrodas zem ūdenskrituma. Vai tas jūs pārliecina,Andrē?

- Pilnīgi, - Grieze pamāja. - Sevišķi tāpēc, ka es tur pabiju pats. Diemžēl man līdz šim navskaidrs - kāpēc Klods izvēlējās tik dīvainu uzrakstu?

- Norādījumu, Andrē. Norādījumu. Vai jaušat atšķirību? Jau agrāk par to minēju - tādam kāKravcovam tas būtu jāsaprot kā viens vārds, bet mantiniekam, kam palīdzējis Dievs, tas skanētu citādi -atgriezies vietā, kur tev ienāca prātā šī ideja! Bet radās tā Kambrona ielā, un tās izraisītāja bija tieši šīglezna ar savām divām nepilnībām. Tādējādi šis, šķietami nepieklājīgais teikums viennozīmīgi norādījauz necilo mākslas darbu, kurš jau trešo gadsimtu grezno jūsu viesistabas sienu, kundze, - Kronbergs tikpēkšņi paklanījās namamātei, kas ar interesi sekoja stāstam, ka viņa satrūkās, nevis par atbildiuzsmaidīja. - Atlika apsvērumus pārbaudīt. To es arī atļāvos izdarīt pirmās nakts dežūras laikā, ar savuieilgušo prombūtni pamatīgi nokaitinādams savu draugu. Noņēmis gleznu no sienas, apgriezu ar mugurpusiuz augšu un ieraudzīju, ka to nosedz ar nagliņām piestiprināts brūna finiera četrstūris. Koks bija izžuvis,un naglas pavisam viegli nāca ārā. Noņēmis finieri, audekla aizmugurē ieraudzīju ar melnu krāsu zīmētuplānu. Man pietika acu uzmetiena, lai pazītu tajā šā nama pagrabtelpu. Bet, kad redzēju, ka pagalma kāpņuapakšējais pakāpiens apzīmēts ar burtu B, vairs nebija šaubu, ka noslēpums, ar kura atklāšanu nodarbojāsvesela pilsēta, beidzot atrisināts. Nevienam neko nesakot, es to pārbaudīju un, kā paši varējātpārliecināties, mani apsvērumi izrādījās pareizi.

Diemžēl mūsu galvenais mērķis - Kravcovs - joprojām staigāja brīvībā. Bet tagad manās rokās bijadroša ēsma. Pēc Lizas stāsta es nopratu, ka Hameleonam galvā jau iesēdusies doma par gleznu - ne veltiviņš tik daudz laika veltīja sarunām par mākslu. Diemžēl saimniecības vadītāja sākumā aizmirsa pastāstīt,ka reizē ar informāciju par Trīs ērgļu aizas gleznu šī viltus Sandra Stīvensone iztincinājusi arī par parketaspodrināšanu. Uzzinājis par nolaupīto mākslas darbu, es vakar uzmeistaroju dīvaino rīku, kam devu visaisavādu nosaukumu - spļāvējmehānisms. Ierīce sastāvēja no trim kopā sasietiem gāzes baloniņiem unieslēgšanas sviras, kur es savienoju ar lādes vāku. Paceļot to noteiktā augstumā, Hameleons saņēma sejātādu devu, ka spēja attapties tikai viesistabā. Savu mehānismu biju papildinājis arī ar primitīvu skaņassignālu, lai veļas glabātavā dežūrējošie varētu saklausīt, ka medījums notverts. Biju sagatavojies, kamums nāksies tur pavadīt visu nakti, bet Kravcovs nebija no tiem, kam tīk kavēties. Tas arī viss, draugi,un esmu priecīgs, ka uz pasaules vairs nevienam nenāksies saskarties ne ar šo briesmoni, nedz ar viņavardarbību. Liekas, tu vari būt apmierināts, Zan?

- Vairāk nekā apmierināts. Paldies, Valt! Tagad ar mierīgu sirdi varu doties pensijā! - Komisārspaspieda manam draugam roku. - Bet gribēju tev vēl kaut ko pajautāt - kāpēc gan Klods Fuā izvēlējās tiksarežģītu ceļu, kā nodot Burbonu bagātības savu pēcnācēju rokās?

Kronbergs nodzēsa cigareti, kas pa stāsta laiku bija izkūpējusi uz pelnutrauka malas, un atbildēja:- Nav šaubu, ka visa pamatā bijusi piesardzība. To noteica tā laika politiskā situācija, kā arī

fakts, ka valdība bija informēta par to, ka slēptuves vieta zināma vienīgi viņam. Ne velti, atgriežotiesFrancijā, Klodu gaidīja dokumenti ar svešu vārdu.

- Kāpēc Kravcovs izdarīja pašnāvību? - atglaudusi matus, jautāja daiļā namamāte.- Precīzi uz to atbildēt spētu tikai viņš. Taču, pazīstot VDK darbinieku psiholoģiju un ar

komunisma idejām saindēto prātu, domāju, ka viņš visu šo laiku - pēc padomju valsts iziršanas - dzīvojissavā, rēgu pasaulē. Nedomāju, ka viņš sevi uzskatīja par slepkavu. Drīzāk jau katrs upuris viņa acīs bijakārtējais, idejai naidīgais, likvidējamais pretinieks. Bet gals… Gals, kā jau katram īstenam fanātikimbezizejas stāvoklī. Taču, kā jau teicu - patiesību zināja tikai viņš viens. Nu ko, draugi, savu darbu mēsšeit esam pabeiguši, tagad laiks mājup. Ko domājat darīt ar dārglietām, Andrē?

Grieze pavērās sievā, un šā īsā skatiena pietika, lai atbildētu:- Nodošu tās Francijas valdībai kā atradumu. Nesaskatu nekādas morālas tiesības atstāt šo mantu

sev.- Apsveicami, no tiesas, apsveicami. Ne jau manta nes laimi, bet… varavīksne. Ja tevi te nekas

vairs neaizkavē, mums būtu laiks doties atpakaļ, Žan.

- Arī man, — Andrē pacēla roku. - Es braukšu līdzi!- Uz Parīzi?- Jā. Aizvedīšu Burbonu bagātības to likumīgajam īpašniekam un pēc tam pavadīšu jūs līdz

Rīgai.- Līdz Rīgai? - Kronbergs izbrīnījās.- Protams. Kas gan cits parūpēsies par vecenīti, kurai jau pāri simts gadiem, ja ne mazdēls?- Esmu patiesi priecīgs, ka mums šo ceļu nāksies mērot kopā, - mans draugs atbildēja un

piecēlās. - Ejam sakravāties, Robert!Jau durvīs es viņu parāvu aiz žaketes stūra.- Kas ir?- Mani interesē, kāpēc tu savu ierīci nosauci tik dīvainā vārdā - splāvējmehānisms? Tai labāk

piederētos - pūtējmehānisms, vai ne? - es pusčukstus vaicāju. Kronbergs noskurinājās.- Robert, es tādiem kā Kravcovs vislabprātāk iespļautu sejā… Tātad kļūdas nav. Kas vēl?- Tu aizmirsi paskaidrot, ko Klods bija domājis ar tiem dīvainajiem aplīšiem? Atceries?- Atceros, - Valts pamāja. - Bet kāda gan tagad tam nozīme, Robert? Burbonu bagātības atrastas.

Noslēpuma vairs nav, bet, pēc tam, kad lieta pabeigta, dīkai interesei manā galvā nav vietas.- Ja nav, tad nav, - es nopūtos. - Tā jau ir… Bet toties tu varbūt varētu pateikt - kam gan bija

vajadzīgs izplatīt baumas par spokošanos?- To būs izdarījis pats Klods Fuā, Robi, — Kronbergs mierīgi atbildēja. Es gandrīz nešaubos, ka

tieši tās gan man, gan arī Kravcovam lika domāt, ka patiesā slēptuve atrodas nevis kalnos, bet Kambronaielā. Viņam vajadzēja ar kaut ko atbaidīt tos, kam par Burbonu bagātībām toreiz bija kāda nojausma. Nejau visi apkārtējie bija tik godprātīgi kā viņš pats. Astoņpadsmitais gadsimts, kad viduslaiku māņticībasvilnis vēl nebija noplacis, šim nolūkam bija īsti piemērots. Tādējādi nav izslēgts, ka nelaimīgās sienāiemūrētās sievietes stāsts īstenībā bijis sacerēts tikai pasargāšanai.

- Paldies Dievam! Bet diemžēl tu kļūdies. Tas, kas tolaik uzbudināja ļaužu fantāziju un iedvesabailes, joprojām ir dzīvs.

Kronbergs noskatīja mani no galvas līdz kājām un iesmējās:- Vai tiešām tu tici šīm blēņām?Es paraustīju plecus, un piepeši, kā atbildot uz mana drauga jautājumu, kaut kur namā atskanēja

dobjš, sāpju pilns vaids. Necilvēcīgās ciešanas, kas jautās šajās baigajās, sirdi plosošajās skaņās, varējanākt vienīgi no sievietes mutes…

- Kas tas bija? - es stīvām lūpām nočukstēju.- Virtuves ventilācija. Reizēm tā iegaudojas, - lietišķi paskaidroja Grieze, un man atlika vienīgi

klusībā nopūsties pašam par sevi.