Secinājumu un ieteikumu kopsavilkums

Nacionālās programmas „Darba tirgus pētījumi”projekta „Labklājības ministrijas pētījumi”pētījumu galvenie secinājumi un ieteikumi

Pētījumu tēmas un to izstrādes mērķi bija:1. „Detalizēts darbaspēka un darba tirgus pētījums tautsaimniecības sektoros” - noskaidrot un

prognozēt darba tirgus pieprasījumu, darbaspēka piedāvājumu atsevišķos tautsaimniecības sektoros, noteikt cēloņus darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma nesakritībai un izstrādāt priekšlikumus risinājumiem;

2. „Darbaspēka profesionālā mobilitāte” - radīt analītisko bāzi un papildus informāciju adekvāta darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma noteikšanai, ņemot vērā darbaspēka profesionālo pārorientāciju;

3. „Augstāko un profesionālo mācību iestāžu absolventu profesionālā darbība pēc mācību beigšanas” – noteikt absolventu iespējas iekļauties darba tirgū iegūtajā specialitātē, noskaidrot šķēršļus un problēmjautājumus, iegūt informāciju par alternatīviem absolventu karjeras attīstības ceļiem un to cēloņiem;

4. „Profesionālās un augstākās izglītības programmu atbilstība darba tirgus prasībām” – noskaidrot un izvērtēt profesionālās un augstākās izglītības atbilstību darba tirgū pieprasītajām profesijām;

5. „Darba tirgus pieprasījuma ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas izpēte un pilnveidošanas iespēju analīze” – nodrošināt adekvātu statistisko informāciju darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma noteikšanai, izstrādāt prognozēšanas metodiku darbaspēka piedāvājuma atbilstības pieprasījumam nodrošināšanai;

6. „Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte” – veikt darbaspēka iekšējās un ārējās migrācijas analīzi un izstrādāt ieteikumus nodarbinātības veicināšanas pasākumu efektivitātes palielināšanai, samazinot nodarbinātības līmeņa reģionālās atšķirības;

7. „Darba algas un to ietekmējošie faktori” – izvērtēt darba samaksas sistēmu un sniegt priekšlikumus tās attīstīšanas iespējām;

8. „Latvijas un tās reģionu darba tirgus specifiskās problēmas” – veikt pētījumu par darbaspēka etniskajiem un valodu prasmes aspektiem, vecuma un dzimuma struktūru, kā arī veikt potenciālās diskriminācijas signālu monitoringu ar mērķi noteikt risinājumus problēmas novēršanai;

9. „Optimāla, nodarbinātību veicinoša nodokļu un pabalstu sistēma” – veikt nodokļu un pabalstu sistēmas izvērtējumu un izstrādāt priekšlikumus tās pilnveidošanai, ietverot pabalstu piešķiršanas nosacījumu, apjoma un ilguma pamatotības izvērtējumu un priekšlikumu izstrādi nodokļu politikas izmaiņām, lai veicinātu iekļaujoša darba tirgus izveidi un uzņēmējdarbības un pašnodarbinātības uzsākšanu;

10. „Dzimumu līdztiesības aspekti darba tirgū” – izstrādāt risinājumus dzimumu līdztiesības veicināšanai darba tirgū, kā arī priekšlikumus darba un ģimenes dzīves saskaņošanas mehānisma pilnveidei;

11. „Darba apstākļi un riski Latvijā” – noskaidrot situāciju darba aizsardzības jomā Latvijas uzņēmumos un izstrādāt ieteikumus darba tirgu regulējošā tiesiskā pamata pilnveidei, sociālo, ekonomisko, tehnisko, ārstnieciski profilaktisko un organizatorisko pasākumu realizēšanai;

12. „Bezdarba un sociālās atstumtības iemesli un ilgums” – bezdarba un sociālās atstumtības iemeslu un ilguma analīze, sniedzot priekšlikumus un risinājumus bezdarba un sociālās atstumtības mazināšanai;

13. „Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums” – sniegt nereģistrētās nodarbinātības skaitlisko novērtējumu, to izraisošo iemeslu un faktoru analīzi, kā arī priekšlikumus nereģistrētās nodarbinātības samazināšanai.

1

1. Pētījuma „Detalizēts darbaspēka un darba tirgus pētījums tautsaimniecības sektoros” galvenie secinājumi un ieteikumi

1. Latvijas tautsaimniecībai ir ilgtspējīga attīstība Eiropas Savienībā, darba tirgus attīstība notiek atbilstīgi ES stratēģijām un reglamentējošiem aktiem, Latvijas ekonomikas stratēģijām un tiesību aktiem, kā arī Eurostat prognozēm par Latvijas ekonomikas attīstību un Latvijas demogrāfiskajām prognozēm. Latvijas Republikas tautsaimniecības attīstības un nodarbinātības stratēģiskajos un politikas plānošanas dokumentos identificētās galvenās problēmas ekonomikas attīstībā un nodarbinātībā pamatā atbilst ES tiesību aktiem un politikas plānošanas dokumentiem nodarbinātības jomā. Tomēr to izstrādes process ne vienmēr balstās uz pietiekami detalizēti veiktu darba tirgus analīzi, tajos izvirzītie mērķi pamatā ir kvalitatīva rakstura, kas kavē izvērtēt veikto pasākumu rezultātus un efektivitāti. Izskatot nodarbinātības politikas dokumentu vēsturisko attīstību (īpaši to agrākajās versijās), redzams, ka tajos ne vienmēr ievērota cieša saistība starp nodarbinātības politikas un pasākumu ar kopējo ekonomisko politiku prioritāriem virzieniem. Integrētu vadlīniju, kas apvieno tautsaimniecības attīstības makroekonomikas un mikroekonomikas līmeņa un nodarbinātības politikas jautājumus, izstrāde un ievērošana var novērst šīs neatbilstības.

2. Latvijas oficiālās statistikas darba tirgus datu bāzēs ir iegūstama informācija, kas līdz šim valstī vēl nav analizēta. Pētījuma izpildītāji, izmantojot CSP sniegtos datus, pirmo reizi valstī izveidoja laikrindas (1997.–2005. gads) par aizņemto darbvietu skaitu, pamatdarbā strādājošo skaitu un citiem darba tirgu raksturojošiem rādītājiem un veica šo rādītāju analīzi pa tautsaimniecības sektoriem, profesijām un profesiju grupām. Darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma analīze tika veikta pa 120 identificētām profesijām 15 ekonomikas nozaru griezumā, kā arī pa 37 agregētām profesiju grupām, izmantojot CSP datu masīvus, darba devēju un darba ņēmēju apsekojumu rezultātus. Šāda informācija tika izmantota darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma prognozēšanai.

3. Pētījuma gaitā tika ievērots kompleksas datu izmantošanas princips. Tas īstenojās darba tirgu raksturojošo datu iegūšanā no dažādiem datu avotiem: gan tradicionālajiem statistikas apsekojumiem darba tirgus jomā, gan makroekonomiskās statistikas, gan kvalitatīvajiem pētījumiem.

4. Oficiālās statistikas datu iespējami plašas un dziļas izmantošanas principa ievērošana un papildināšana ar aptauju rezultātiem nodrošina prognozēšanai nepieciešamo datu augstu reprezentativitāti visās profesiju grupās un efektīvas datu iegūšanas izmaksas. Jauni apsekojumi pieļaujami tikai izņēmuma gadījumos, kad tie ir efektīvi no visas tautsaimniecības viedokļa, ar augstu reprezentativitāti un nepieciešamie dati nav iegūstami ar statistikas ziņu papildus apstrādi.

5. Pētījuma ietvaros veiktās Darba devēju kvalitatīvās aptaujas dati atspoguļo Latvijas tautsaimniecības pašreizējā stāvokļa vērtējumu. Atzīmēti šādi pozitīvie faktori: investīciju pieaugums, preču un pakalpojumu kvalitātes līmeņa paaugstināšanās, sadarbības ar ārvalstu uzņēmumiem un eksporta pieaugums. Savukārt, tiek atzīmētas arī negatīvas tendences: Latvijas ierēdņu patvaļa Eiropas Savienības prasību traktējumā, ekonomikas pārkaršanas pazīmes (augstā un ilgstoša

2

inflācija; nepamatoti viegli pieejami kredīti, īpaši nekustamā īpašuma tirgū; spekulatīvā biznesa lielais īpatsvars uzņēmējdarbībā), darba devēju grūtības samaksāt darba ņēmējam vajadzīgo darba algu, kā arī vāji motivēts darbaspēks.

6. Raksturojot Latvijas darba tirgus politikas problēmas, respondenti – darba devēji uzsver darba ņēmēju tiesību pārlieku aizsardzību likumdošanā, kā rezultātā uzņēmējam grūti atbrīvoties no neprofesionāliem un slikti strādājošiem darbiniekiem. Tiek uzsvērta darba devēju neaizsargātība par ieguldījumu darba ņēmēju profesionālā izaugsmē, kas veicina nelegālā darbaspēka izmantošanu un aplokšņu algu sistēmu, mazina motivāciju sūtīt darbiniekus kvalifikācijas celšanas kursos un mazina darba ņēmēju motivāciju efektīvi strādāt „oficiāla” darba līguma ietvaros.

7. Pētījumā iegūtie Darba devēju apsekojuma rezultāti sniedz informāciju par strādājošo sadalījumu pa profesijām pēc dzimuma un vecuma grupām. No 27 profesijām, kurās aptaujāti vairāk nekā 100 respondentu, 22 profesijām raksturīgs ļoti izteikts (75% un vairāk) kāda dzimuma pārsvars. Būtiskas atšķirības vērojamas arī vairāku aptaujāto profesiju respondentu sadalījumā pa vecuma grupām. Starp pieminētajām 27 profesijām vecuma grupas līdz 35 gadiem īpatsvars variē no 13% (lauksaimniecības, zemes darbu, celšanas un citu kraušanas iekārtu operatori) līdz pat 78% (viesmīļi, bārmeņi un bufetnieki). Savukārt vecāko grupu (55 gadi un vairāk) īpatsvars ir gan 31% (citi apsardzes darbinieki), gan arī tikai 2% (viesmīļi, bārmeņi un bufetnieki).

8. Pētījuma Darba devēju apsekojuma dati parāda, ka disproporcijas darba tirgus attīstībā, darba likumdošanas pārkāpumi un ēnu ekonomikas eksistence zināmā mērā kropļo darba tirgu (12,3% sabiedriskajā sektorā strādājošajiem ir darba tiesību pārkāpumi), veidojot paaugstināta riska profesijas un pat veselas nozares (galvenās riska nozares ir apsardze, būvniecība, lauksaimniecība un mežniecība). Darbaspēka piedāvājumu kopumā, kā arī pa atsevišķām profesijām, ietekmē iekšējā un ārējā migrācija, radot „nosacītu” darbaspēka trūkumu galvenajās tautsaimniecības nozarēs. Respondentu atbildes par darbaspēka trūkuma problēmas risinājumu liecina, ka gandrīz 20% gadījumu jaunus darbiniekus pieņem, samazinot prasības attiecībā uz pretendentu izglītību un pieredzi. Tas ir satraucošs simptoms, kas perspektīvā var novest pie būtiskas darbaspēka kvalitātes un konkurētspējas samazināšanās.

9. Darba devēju apsekojuma respondentu sadalījuma krasi neviendabīgais raksturs gan pēc dzimuma, gan pa vecuma grupām, nozīmē, ka arī profesijās ar ievērojamu aptaujāto skaitu var veidoties situācija, ka atsevišķas apakšgrupas ir vāji vai nepietiekami pārstāvētas. Prognožu uzlabošanai ir atbalstāma profesiju grupēšana (agregācija).

10. Darba devēju apsekojums rezultātu analīze akcentē uzmanību uz nepietiekami risinātiem jautājumiem darba tirgus politikā un rada pārdomas par respondentu izpratni svarīgos ekonomikas attīstību veicinošos aspektos, piemēram, tehnoloģiskā progresa ietekmi uz darba ražīgumu. Aptaujas rezultāti apliecina darba devēju orientāciju uz ekstensīvu darbaspēka pieaugumu nākotnē, kas ir pretrunā ar demogrāfisko prognožu atzinumiem par sagaidāmo iedzīvotāju skaita un darbaspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanos. Valstiski svarīgi ir panākt darba devēju izpratni par tuvākajā nākotnē reāli sagaidāmiem demogrāfiskiem procesiem

3

un veicināt pārorientēšanos no ekstensīvas (nodarbināto skaita palielināšanas) uz intensīvu (darba ražīguma kāpināšanas) pieeju darba resursu izmantošanā.

11. Darba devēju apsekojuma rezultāti liecina par darbaspēka migrācijas jautājumu saasināšanos. Darba tirgus sabalansētības nodrošināšanai ilgākā perspektīvā nepieciešama pārdomāta un sabiedrības atbalstīta migrācijas politika, ko varētu izmantot par koriģējošu elementu darba tirgus attīstības prognozēšanā nākotnē.

12. Veidojot darba tirgus politiku, jāievēro tādi svarīgi aspekti kā izglītības sistēmas tuvināšana darba tirgus prasībām, ievērojot darba pieprasījuma pa profesijām izmaiņas nākotnē, attīstot mūžizglītības sistēmu.

13. Darba tirgus konjunktūras aptauju iegūto rezultātu analīze rāda nozīmīgākos nodarbinātības pieaugumu veicinošos faktorus apstrādes rūpniecībā – pašreizējais un paredzamais pieprasījums ražojumiem, jaunu tehnoloģiju vai izstrādājumu ieviešana, pašreizējās un gaidāmās darbaspēka izmaksas. Pirmie divi apstākļi ir noteicošie arī mazumtirdzniecībā un pakalpojumu sektorā.

14. Latvijā dažās profesijās ir vērojama liela starpība starp aizņemto darbvietu un strādājošo pamatdarbā skaitu. Pēc CSP Profesiju apsekojuma 2003. gada oktobrī (kad pēdējo reizi tika statistiski novērots pamatdarbā un papildu darbā nodarbināto skaits pa profesijām) aprēķinātais strādājošo skaita pamatdarbā koeficients pret aizņemto darbvietu skaitu starp 120 izvēlētajām profesijām svārstījās no 0,544 (profesijā 231 Koledžu, universitāšu un citu augstāko mācību iestāžu akadēmiskie amati), 0,578 (profesijā 3475 Sportisti un tiem radniecīgu profesiju speciālisti) un 0,585 (profesijā 2221 Ārsti) līdz 0,990 (profesijā 833 Lauksaimniecības, zemes darbu, celšanas un citu kraušanas iekārtu operatori), 0,991 profesijā (826 Tekstilpreču, kažokādu, ādu un to izstrādājumu ražošanas iekārtu operatori) un 0,999 (profesijā 248 Valsts pārvaldes vecākie speciālisti).

15. Darbinieku skaita pamatdarbā koeficients pret aizņemto darbvietu skaitu pa nozarēm pēc NACE 1.1 klasifikācijas viena burta līmenī arī svārstījās visai lielās robežās – 2005. gada beigās tas bija no 0,755 nozarē (K) Operācijas ar nekustamo īpašumu, noma, datorpakalpojumi, zinātne un citi komercpakalpojumi līdz 0,944 nozarē (D) Apstrādes rūpniecība.

16. Atsevišķu profesiju sadalījums pa reģioniem valstī ir ļoti nevienmērīgs. 37 profesiju grupu sadalījumā pa reģioniem vērojama vairāku profesiju grupu ievērojama koncentrēšanās Rīgā. Pēc Darba devēju kvantitatīvā apsekojuma datiem 2006. gada sākumā Rīgā bija nodarbināti vairāk nekā 70% no valstī kopējā strādājošo skaita šādās profesiju grupās: dabas zinātņu speciālisti, skaitļošanas tehnikas speciālisti, komercdarījumu speciālisti, zinātnes darbinieki, augstāko mācību iestāžu akadēmiskie amati. Šie rezultāti liecina par lielu disproporciju valsts reģionālajā attīstībā.

17. CSP Profesiju apsekojuma un makroekonomiskās statistikas dati liecina, ka periodā no 1997. līdz 2005. gadam kopējā pievienotā vērtība Latvijā ir palielinājusies 1,73 reizes – ievērojami straujāk nekā aizņemto darbvietu skaits (1,25 reizes), pie tam atšķirība augšanas tempos ar katru gadu ir palielinājusies.

18. Daudzās Eiropas Savienības un citās pasaules attīstītākajās valstīs darbaspēka prognozēšana balstās uz iekšzemes kopprodukta attīstību pa tautsaimniecības sektoriem. Nodarbinātību sektoros novērtē, izmantojot Koba-Duglasa inverso ražošanas funkciju, un profesiju nākotnes tendencēm izmanto profesiju īpatsvaru

4

matricas. Koba-Duglasa ražošanas funkciju lieto ekonomikas pētījumos, analizējot ražošanas faktoru (kapitāla un darbaspēka) atdevi, kā arī novērtējot tehnoloģiskā procesa līmeni un tendenci valstī. Vidēja termiņa prognožu periods ārvalstīs ir 5–7 gadi un ilgtermiņa prognozes balstās uz tautsaimniecības attīstības ilgtermiņa scenārijiem. Darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma prognozēšanas metodoloģija katrā valstī ir ar savām īpatnībām, kuras atkarīgas galvenokārt no datu bāzēm, kuras izmanto prognozēšanā.

19. Pētījuma gaitā veiktā darbaspēka pieprasījuma Latvijā prognozēšana balstās uz pētnieku izstrādātām ražošanas funkcijām, kas tiek noteiktas 15 tautsaimniecības sektoros atbilstīgi Ekonomikas ministrijas tautsaimniecības attīstības konverģences un lēnās konverģences scenārijiem. Piedāvājuma prognozēšanā tika noteikts ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits profesiju grupām, izmantojot ekonomiskās attīstības un demogrāfiskās prognozes. Pieņemot, ka cilvēku izvēles preferences paliek nemainīgas, tiek noteiktas darbaspēka piedāvājuma prognozes profesiju grupām.

20. Demogrāfiskās prognozes par iedzīvotāju skaitu un sastāva izmaiņām parāda, ka pēc 2010. gada darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits samazināsies straujāk

nekā iedzīvotāju kopskaits. Rezultātā darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars pazemināsies no 68,9% 2010. gadā līdz 63,7% 2030. gadā;

iedzīvotāju kopskaita un darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās prognozēšanas periodā līdz 2030. gadam sagaidāma visos reģionos, izņemot Pierīgu. Visstraujākais darbspējas iedzīvotāju skaita samazinājums sagaidāms Latgalē un Rīgā. Rīgas īpatsvars Latvijas darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitā samazināsies no 32,3% 2005. gadā līdz 31,9% 2030. gadā. Savukārt Pierīgas īpatsvars palielināsies attiecīgi no 16,0% līdz 19,9%;

pēc 2010. gada aizvien spēcīgāk izpaudīsies darbspējas vecuma kontingenta novecošanās, jo to ietekmēs dzimstības krituma vilnis, kas bija vērojams pēdējos 15 gados. Īpaši negatīvi vērtējama strauja 20–39 gadus veco iedzīvotāju skaita un īpatsvara samazināšanās – no 30% 2011. gadā līdz 22% 2030. gadā. Skaitliski vismazākā darbaspēka sastāvā 2030. gadā būs vecuma grupa 25–34 gadi;

turpinās palielināties vecuma grupas 65–74 gadi īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā un arī darbaspēka sastāvā. Pensionāru un gados ļoti veco iedzīvotāju skaita pieaugums situācijā, kad samazināsies darbspējīgo skaits, radīs papildu grūtības valsts sociālās nodrošināšanas un medicīniskās aprūpes sistēmai.

Demogrāfisko prognožu rezultāti tika iestrādāti darbaspēka piedāvājuma noteikšanā laika periodā līdz 2030. gadam. Darbaspēka iekšējā un ārējā migrācija zināmā mērā pakļaujas regulācijai un ir nosacīti prognozējama, ievērojot demogrāfiskās situācijas izmaiņas un darba tirgus kvalitatīvās izmaiņas valsts iekšējo un no tās neatkarīgo ārējo faktoru iespaidā.

21. Darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma prognozēšana veikta pa 120 identificētām profesijām īstermiņa (2007.g.) un vidēja termiņa režīmā (2007.–2013.g.), pa 37 agregētām profesiju grupām ilgtermiņa režīmā (2014.–2020.g.) un vīziju sagatavošanas režīmā (2021.–2030.g.), balstoties uz LR Ekonomikas ministrijas iekšzemes kopprodukta un tautsaimniecības nozaru prognozēm līdz 2030. gadam un pētnieku sagatavotām darba pieprasījuma laika rindām no CSP datiem (1997.–2005. g.).

5

22. Veicot iegūto darbaspēka pieprasījuma prognožu rezultātu salīdzināšanu ar iegūtajiem darbaspēka piedāvājuma prognožu rezultātiem atsevišķos prognožu perioda gados, tika iegūta informācija par darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma iespējamo nesabalansētību identificētajās profesijās vai agregētajās profesiju grupās prognozēšanas periodā. Lielākā darbaspēka nepietiekamība īstermiņa periodā (2007.g.) ir šādām profesijām: ēku būvniecības strādnieki, būvelektriķi, vecākie projektu vadīšanas speciālisti, darba drošības inspektori, ārsti, elektrotehnikas speciālisti. Vidējā termiņā (2007.-2013.g.) paredzēts darbaspēka nepietiekamības vislielākais pieaugums šādās profesijās: inženieri, būvinženieri, elektroinženieri, citi fizikas un inženierzinātņu speciālisti, skaitļošanas tehnikas operatori, ārsti, zobārsti, vidējais medicīniskais personāls, komercdarījumu speciālisti. Ilgtermiņā (2014.-2020.g.) darbaspēka nepietiekamības pieaugums paredzams vēl šādās profesijās: tūrisma speciālisti, kvalitātes vadības sistēmu vecākie speciālisti, vecākie projektu vadīšanas speciālisti un zobārstu asistenti. Profesiju grupās īstermiņa (2007.g.) lielākā darbaspēka nepietiekamība sagaidāma grupās: būvniecības speciālisti un būvniecības profesijas, skolotāji, pakalpojumu speciālisti, aprūpes un sociālie darbinieki. Vidējā termiņā (2007.-2013.g.) darbaspēka nepietiekamības vislielākais pieaugums sagaidāms grupās: komercdarījumu speciālisti, civilās drošības, aizsardzības un citi speciālisti un lauksaimniecības darbinieki. Ilgtermiņā (2014-2020.g.) darbaspēka nepietiekamības pieaugums paredzams vēl šādās grupās: vidējais medicīniskais personāls, māsas, pārējie sociālo zinātņu speciālisti un mazkvalificētās profesijas.

23. Prognožu rezultātu lielās atšķirības darbaspēka pieprasījumā un piedāvājumā pa atsevišķām profesijām skaidrojamas ar šādiem faktoriem: atsevišķu profesiju „zemais” prestižs iedzīvotāju preferencēs, ko būtiski ietekmē zemais atalgojums un šo profesiju nozīmīguma vērtējums sabiedrībā; strādājošo nodarbinātība vairākos blakusdarbos, ko pietiekami precīzi neatspoguļo statistiskie dati; tehnoloģiskā progresa attīstības nepietiekamais novērtējums; uzņēmēju nepietiekamā aktivitāte ražošanas procesu kapitalizācijā, kas nākotnē var uzturēt nepamatoti augstu darbaspēka pieprasījumu atsevišķās profesijās.

24. Iegūto prognozēšanas rezultātu izvērtēšana parādīja Latvijas darba tirgus piedāvājuma un pieprasījuma nesabalansētību pa profesijām, profesiju grupām, reģioniem un nozarēm. To apliecina arī Eiropas Savienības struktūrfondu nacionālās programmas „Darba tirgus pētījumi” Projekta „Labklājības ministrijas pētījumi” pētījuma „Profesionālās un augstākās izglītības programmu atbilstība darba tirgus prasībām” veiktās Darba ņēmēju aptaujas rezultāti, t. i., atziņa, ka gandrīz 52 procenti strādājošo nav nodarbināti profesijās atbilstīgi viņu iegūtajai izglītībai. Iespējamās darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma nesabalansētības gadījumos tika izmantoti arī pētījumā veikto darba devēju kvalitatīvo un kvantitatīvo aptauju rezultāti, kas arī apliecināja praktiķu grūtības izvērtēt darba tirgus un nodarbinātības attīstības tendences pa profesijām vai profesiju grupām.

25. Darba tirgus pētījumi apliecina situāciju, ka Latvijā liels strādājošo skaits vienlaikus aizņem vairākas darbvietas. Vidēji Latvijā strādājošo papilddarbā skaits 2005. gadā bija 14,6% no kopskaita. Prognozēšanas procesā tika aprēķināti un izmantoti atsevišķām profesijām un nozarēm koriģējošie koeficienti, kas nosaka reālo darbinieku skaitu.

6

26. Iegūto prognožu analīze rāda, ka strādājošo nepietiekamība 2007. gadā rodas 82 no 120 profesijām. 2013. gadā tā gaidāma 99 profesijās. Vislielākais strādājošo iztrūkums, vairāk kā 50%, 2007. gadā prognozēts šādās profesijās: vecākie dabaszinātņu speciālisti (trūkst 1 567 strādājošo), mežkopji un tiem radniecīgu profesiju darbinieki (trūkst 2 452 strādājošo) un lauksaimniecības, zemes darbu, celšanas un citu kraušanas iekārtu operatori (trūkst 13 946 strādājošo). Būtisks darbaspēka pārpalikums, nodrošinājums lielāks par 110%, 2007. gadā varētu veidoties šādās profesijās: civilās drošības un aizsardzības speciālisti (pārpalikums 1 376 strādājošie), farmaceiti (pārpalikums 497 strādājošie), kiosku un tirgus pārdevēji (pārpalikums 1 741 strādājošie), mēbeļu un citu koka izstrādājumu ražotāji (pārpalikums 779 strādājošie) un citu pakalpojumu veidu darbinieki (pārpalikums 248 strādājošie).

27. Prognozes 2007.–2013. gadam rāda, ka lielākais darbaspēka pieprasījuma pieaugums sagaidāms būvniecības, apstrādes rūpniecības un ieguves rūpniecības nozarē. Lai nodrošinātu darbaspēka pieprasījumu šajās nozarēs, izglītības sistēmai jārada nepieciešamās kapacitātes vajadzīgo profesiju speciālistu sagatavošanai. Prognozes liecina, ka pakalpojumu sektoros nebūs praktiskas atšķirības starp tautsaimniecības attīstības konverģences un lēnās konverģences scenārijiem. No pakalpojumu sektoriem tikai transporta un sakaru, finanšu starpniecības un nekustamo īpašumu operāciju sektoros konverģences scenārijā paredzams nedaudz lielāks pieaugums.

28. Atbilstīgi ražošanas funkcijām pilnīgi vienāda attīstība abos – tautsaimniecības attīstības konverģences un lēnās konverģences – scenārijos ir paredzama šādos sektoros: valsts pārvalde un aizsardzība, izglītība, veselība un sociālā aprūpe, sabiedriskie, sociālie un individuālie pakalpojumi.

29. Darbaspēka logaritmiskā vienādojuma koeficienti ļauj novērtēt dažādu faktoru ietekmi uz darbaspēka pieprasījuma izmaiņām. Kapitāla palielināšana lauksaimniecībā, zvejniecībā, ieguves un apstrādes rūpniecībā, vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, transportā un sakaros un finanšu starpniecībā dos iespēju samazināt šajās nozarēs nodarbinātā darbaspēka skaitu. Vislielāko iespaidu šādā nozīmē kapitāla palielināšana atstās abās rūpniecības nozarēs. Darba ražīguma paaugstināšana ir visreālākā iespēja samazināt nodarbināto skaitu būvniecībā, vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, viesnīcu un restorānu nozarē.

30. Prognozēto tautsaimniecības attīstības tempu līdz 2013. gadam būs iespējams sasniegt galvenokārt uz nodarbināto skaita palielināšanas rēķina šādās nozarēs: elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde, operācijas ar nekustamo īpašumu, noma, datorpakalpojumi, zinātne un citi komercpakalpojumi, valsts pārvalde un aizsardzība, izglītība, veselība un sociālā aprūpe, kā arī sabiedriskie, sociālie un individuālie pakalpojumi.

31. Ekspertu aptaujas apliecināja lielo nenoteiktību, paredzot darba tirgus iespējamās izmaiņas pieprasījumā un piedāvājumā atsevišķu profesiju griezumā ilgākam laika periodam. Turpmākajos gados darba devēji prognozē darbinieku skaita pieaugumu gandrīz visās 37 agregētās profesiju grupās. Darba devēju nostādnes par darba tirgus iespējamo ekstensīvo attīstību tuvākajā nākotnē ignorē pašlaik būtiskās problēmas

7

darba tirgū: zemu darba samaksu, vidēji ilgāku nekā ES darba nedēļu un sliktākus darba apstākļus, kas mudina darbaspēka aizplūšanu no Latvijas.

32. Analizējot darbaspēka pieprasījumu pa reģioniem un pēc dzimuma izvēlētām 120 profesijām, skaitliski apstiprinājās apgalvojums par tā saucamo „vīriešu” (programmētāji, būvinženieri, elektronikas speciālisti u. c.) un „sieviešu” (ārsti, skolotāji, grāmatveži, sociālie darbinieki u. c.) profesiju eksistenci, kā arī par skaitliski mazām un nodarbinātības ziņā svārstīgām profesijām. Pēdējo divu grupu profesijas sagādā grūtības prognozēšanā, jo skaitliski mazām profesijām īpatsvars praktiski ir 0, bet skaitliski svārstīgām profesijām ir ļoti mainīgi īpatsvari, kas arī var dot neprecizitātes prognozēšanā. Profesiju svārstīgums tika atklāts, analizējot darbaspēka pieprasījumu pa ietekmējošiem faktoriem reģionu skatījumā.

33. Transporta un sakaru nozare ir viena no tām nozarēm, kurā būtu iespējams samazināt nodarbināto skaitu uz citu tautsaimniecības attīstību ietekmējošo faktoru rēķina. Iegūtās darbaspēka prognozes rāda, ka transporta un sakaru nozarē straujākas attīstības gadījumā (konverģences scenārijs) darbaspēka ietaupījums būtu visbūtiskākais. Nozarē transports un sakari prognozētā pieauguma sasniegšanai viens no būtiskākajiem ceļiem ir informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) plašāka ieviešana.

Ieteikumi par darba tirgus pētījumu informatīvās bāzes pilnveidošanu:1. Nepieciešams kliedēt darba tirgus pētījumu pasūtītāju un dažkārt arī projekta

izpildītāju viedokļa stereotipu, ka jauns pētījums nozīmē arī jaunas aptaujas veikšanu. No tautsaimniecības viedokļa efektīvāk ir līdzekļus mērķtiecīgi virzīt oficiālās statistikas pilnveidošanai regulāru darba tirgus prognožu vajadzībām. Lietderīgi ir visu ar darba tirgu saistīto komercsabiedrību, iestāžu un organizāciju aptauju izlases veidot uz CSP Uzņēmumu reģistra kā populācijas avota pamata. CSP Profesiju un Darba samaksas struktūras apsekojumi, NVA Darba devēju aptauja, LSI konjunktūras pētījumi arī turpmāk var būt efektīvi informācijas avoti darba tirgus pilnveidošanai valstī.

2. Darba devēju aptauju skaita samazināšana nodrošina arī būtisku respondentu (darba devēju) noslodzes samazināšanu lielajos uzņēmumos, kuri visi tiek iekļauti gan oficiālās statistikas, gan speciāli organizētu aptauju izlasēs. Visnotaļ ir atbalstāma CSP Darbaspēka apsekojuma izlases apjoma palielināšana 2007. gadā no 25 tūkst. respondentu līdz 60 tūkst.

3. Lai pilnveidotu sākotnējo datu bāzi un paaugstinātu prognožu ticamību, pētnieki iesaka ieviest praksē jēdzienu „Aizņemtās darbvietas” un lietot rādītājus „Aizņemto darbvietu skaits” un „Darbinieku pamatdarbā skaits”. Pirmais rādītājs nodrošina pareizu interpretāciju līdz šim praksē kļūdaini lietotajam terminam "Darbinieku skaits", kas iegūts, agregējot pa nozarēm, reģioniem vai valstī kopā uzņēmumu sniegtos datus. Otrais rādītājs nepieļauj darbinieku, kas strādā divās vai vairākās darbavietās, vairākkārtīgu uzskaiti un nodrošina reālo darbinieku skaita noteikšanu jebkurā agregācijas līmenī.

4. Turpmākajos darba tirgus pētījumos ieteicams izmantot darbinieku skaita pamatdarbā pret aizņemto darbvietu skaitu pētnieku izstrādāto koeficientu aprēķināšanas metodes

8

gan nozarēs (reģionos), gan pa profesijām. Tās, izmantotas darba tirgus piedāvājuma noteikšanā, dos iespēju ievērojami paaugstināt prognožu rezultātu ticamību.

5. Pētnieki iesaka CSP Profesiju un Darba samaksas struktūras apsekojumu veidlapās darba tirgus analīzes un prognozēšanas vajadzībām iekļaut pazīmi „Strādā pamatdarbā; strādā papilddarbā”.

6. Pētnieki ieteic organizēt Nodarbināto reģistru (tā iespējamais turētājs – Valsts ieņēmumu dienests) kā perspektīvāko datu avotu darba tirgus analīzē un prognozēšanā, jo Nodarbināto reģistrs var kalpot kā precīzs instruments galvenokārt darbaspēka

piedāvājuma, bet pēc noteiktiem papildinājumiem arī darbaspēka pieprasījuma prognozēšanā. Sniedzam ieteikumus šāda reģistra veidošanai.

Nodarbinātības reģistra ieviešanas gadījumā, lai paplašinātu tā izmantošanas iespējas, laika gaitā varētu iekļaut papildu novērošanas vienības: darba devēju (īpašnieku), kā arī neapmaksāto personu, kas palīdz citam ģimenes loceklim viņa uzņēmumā, privātpraksē vai lauku saimniecībā.

Nodarbināto reģistrs harmoniski iederas Latvijas reģistru sistēmā. Tā funkcionēšanas gadījumā jānodrošina sadarbība ar Iedzīvotāju reģistru, Audzēkņu reģistru, Bezdarbnieku uzskaites un reģistrēto vakanču informācijas sistēmu, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras un Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzēm.

7. Perspektīvā vajadzētu veikt pētījumus par vienota Darba tirgus reģistra izveides lietderību un par nestrādājošu pensionāru, mājsaimnieku/-ču un citu potenciālo ekonomiski aktīvo iedzīvotāju iekļaušanu tajā.

Ieteikumi par darba tirgus pētījumu koordināciju un institucionālās kapacitātes palielināšanu:1. Finanšu ministrijai un saistītām institūcijām, izstrādājot nākamo gadu valsts

budžetus, īpaša uzmanība jāpievērš darba samaksas celšanai veselības un izglītības nozarēs. Šajās nozarēs ir vienas no zemākajām algām un lielākais darbaspēka deficīts, zema absolventu nodarbinātība izvēlētajās specialitātēs.

2. Izglītības un zinātnes ministrijas sistēmā jāattīsta kvalitatīva profesionālā izglītība, kas nodrošina amata meistaru izglītību atbilstīgi tehnoloģiskajam progresam un paaudžu maiņai, jo, kā rāda darba tirgus analīze, rūpniecības nozarēs un būvniecībā ļoti lielā pārsvarā ir strādājošie 40–59 gadu vecuma grupā. It īpaši tas attiecas uz šādām specialitātēm: būvniecības speciālisti, mehāniķi un atslēdznieki.

3. Ekonomikas ministrijai, Labklājības ministrijai un Izglītības un zinātnes ministrijai valsts darba tirgus politiku jāveido ar mērķi mainīt darba ņēmēju attieksmi pret profesijām ar lielāko darbaspēka deficītu, izmantojot atalgojuma faktoru un nosakot izglītības sistēmai prioritātes, un paaugstinot profesiju prestižu sabiedrībā. Veidojot valsts darba tirgus politiku un izmantojot atalgojuma faktoru, jāpiesaista darbaspēku izglītības un veselības sektoram. It īpaši tas attiecas uz vidējo medicīnisko personālu. Izglītības sistēmas prioritātes jānosaka ar mērķi veicināt darbaspēka piedāvājuma palielināšanu elektrotehnikas speciālistu un inženieru grupās.

4. Attiecībā uz sektoriem Izglītība un Veselība un sociālā aprūpe jāveido nodarbinātības politika, kas piesaista jaunus cilvēkus. Šādas politikas

9

pamatuzdevums ir nodrošināt darba samaksas strauju un būtisku pieaugumu, kā arī izglītības sistēmā atbilstīgajām mācību programmām, uzlabojot studiju apstākļus (atviegloti noteikumu kredītu saņemšanai, pēc sekmīgas studiju beigšanas daļēja kredītu dzēšana saistībā ar sekmēm mācībās).

5. Galvenie darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma analīzes un prognozēšanas rezultātu izmantotāji Latvijā ir Labklājības ministrija (pirmām kārtām tās padotībā esošā Nodarbinātības valsts aģentūra), Izglītības un zinātnes ministrija, Ekonomikas ministrija un Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrija. Tās ir arī darba tirgus atsevišķu aptauju, analīzes un/vai prognozēšanas darbu veicējas valstī.

6. Labklājības ministrija izstrādā priekšlikumus nodarbinātības politikai un bezdarba samazināšanai valstī, Nodarbinātības valsts aģentūra analizē darba tirgus stāvokli valstī un prognozē tā īstermiņa attīstību. Izglītības un zinātnes ministrija organizē profesionālās orientācijas un karjeras izglītības ieviešanu izglītības sistēmā. Ekonomikas ministrija izstrādā tautsaimniecības attīstības īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa prognozes, kas ir pamats darba tirgus prognozēm. Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrija ir vadošā institūcija reģionālās politikas jomā, tai pakļautā Valsts reģionālās attīstības aģentūra pēta nodarbinātības reģionālos aspektus.

7. Visnotaļ atbalstāms ir Ministru kabineta lēmums par zinātniski pētnieciskas iestādes izveidi. Tā nodarbotos ar darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēšanu un sāktu strādāt no 2007. gada 1. jūlija valsts aģentūras formā Ekonomikas ministrijas padotībā. Paredzēta arī jaunas nodaļas organizēšanu Ekonomikas ministrijā. Tās funkcijās būtu darba tirgus prognozēšanas sistēmas izveides koordinēšana un turpmākas darbības nodrošināšana. Atbilstīgi statistikas datiem un darba ņēmēju un darba devēju aptauju rezultātiem, Latvijas tautsaimniecības nozaru izaugsmi maz ietekmē nodarbinātības pieaugums tajās. Turpinās strādājošo īpatsvara izmaiņas starp tautsaimniecības sektoriem un nozarēm, kas var būtiski ietekmēt prognožu rezultātus ilgā laika periodā un prasa to operatīvas un regulāras korekcijas.

8. No jauna izveidotajai institūcijai ieteicams nodrošināt regulāru sadarbību ar Darba devēju konfederāciju, profesionālajām asociācijām un citām ar darba tirgu saistītām nevalstiskajām organizācijām, kā arī ar izglītības iestādēm, iesaistot darba tirgus tālākajos pētījumos to zinātnisko potenciālu un aktualizējot akadēmiskās un profesionālās izglītības studiju programmu un mācību metodikas lielāku atbilstību darba tirgus aktuālajām prasībām un to izmaiņām perspektīvā, kā arī tālāk attīstīt mūžizglītības sistēmu.

9. Lai nodrošinātu savlaicīgu, kvalitatīvu un ar zemākām iespējamām izmaksām apjomīgu darba tirgus aptauju veikšanu, iesakām to uzticēt Centrālai statistikas pārvaldei.

10. Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijai un Labklājības ministrijai, veidojot darba tirgus politiku, jāievēro šāds svarīgs aspekts – izglītības sistēma jātuvina darba tirgus prasībām, to jārealizē Izglītības un zinātnes ministrijai. Šo institūciju darba koordinācija, ievērojot darba pieprasījuma pa profesijām izmaiņas nākotnē, ļaus veiksmīgāk risināt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma sabalansētības problēmas.

10

Avots: Pētījums „Detalizēts darbaspēka un darba tirgus pētījums tautsaimniecības sektoros”, 2007.

11

2. Pētījuma „Darbaspēka profesionālā mobilitāte” galvenie secinājumi un ieteikumi

SecinājumiDarbaspēka profesionālā mobilitāte ir svarīgs nosacījums darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvarošanai. Īpašu nozīmi darbaspēka profesionālā mobilitāte iegūst līdz ar Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūras izmaiņām, pārejot uz zināšanās balstītu ekonomiku. Tajā pašā laikā pārlieku augsta profesionālā mobilitāte var būt nevēlama, jo rada nepieciešamību pēc papildus resursiem jauno darbinieku apmācībai.

Pētījuma gaitā, analizējot darbinieku pieprasījumu pa profesiju grupām, tika izmantoti darba devēju aptaujas dati, kas iegūti no ES struktūrfondu nacionālās programmas „Darba tirgus pētījumi” projekta „Labklājības ministrijas pētījumi” pētījumiem „Detalizēts darbaspēka un darba tirgus pētījums tautsaimniecības sektoros”, „Darba tirgus pieprasījuma ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas izpēte un pilnveidošanas iespēju analīze”, kā arī „Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums”. Vislielākais darbinieku pieprasījuma pieaugums no 2004. līdz 2006. gadam ir novērots vienkāršajās profesijās (to veikšanai nepieciešama vidējā izglītība), būvniecības profesijās (ar vidējo izglītību), ekonomistu un grāmatvežu profesijās (ar augstāko izglītību) un mazkvalificētās profesijās (ar pamatizglītību). Tas objektīvi rada labvēlīgākus profesionālās mobilitātes priekšnosacījumus šajās profesiju grupās.

Pētījuma gaitā ir izanalizēti normatīvie un politikas plānošanas dokumenti un skaitliski novērtēta darbaspēka profesionālā mobilitāte dažādos griezumos (vecumu, dzimumu, teritoriālo vienību, tautību, izglītības, profesiju, tautsaimniecības nozaru, sektoru), kā arī apzināti galvenie to ietekmējošie faktori. Profesionālās mobilitātes skaitliskais novērtējums tika veikts, balstoties uz darbaspēka apsekojuma rezultātiem (aptaujājot 20 025 respondentus). Laika periodā no 1999. gada līdz 2005. gadam Latvijā profesionāli mobili (vismaz vienu reizi mainījuši profesiju) bija 6,3% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita. Atbilstoši pētījumā izstrādātajam prognozēšanas modelim tika noskaidrots, ka būtiskākie faktori, kas nosaka, vai strādājošais ir potenciāli profesionāli mobils, ir vecums un izglītības līmenis.

Profesionāli vismobilākā iedzīvotāju grupa ir vecumā no 25 līdz 34 gadiem – tajā 12,1% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem ir profesionāli mobili. Vecuma grupā no 35 līdz 44 gadiem profesionāli mobili ir 10,0%. Augsta profesionālā mobilitāte saglabājas līdz pat 54 gadu vecumam, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka profesionāli mobili ir tikai gados jauni cilvēki.

Darbaspēka profesionālās mobilitātes jomā vērojamas ievērojamas atšķirības profesiju griezumā. Izejošās profesionālās mobilitātes struktūrā dominēja veikalu pārdevēji un preču demonstrētāji – 13,45%, automobiļu vadītāji – 4,71%. Kopumā augsta izejošā profesionālā mobilitāte vērojama starp zemas kvalifikācijas profesijām.

Ienākošajā profesionālajā mobilitātē nav novērojama neviena dominējoša profesija. Tomēr, joprojām pirmajā vietā ir veikalu pārdevēji un preču demonstrētāji, kas veido

12

7,04% no ienākoši profesionāli mobilajiem strādājošajiem. Tāpat arī liels profesionālās mobilitātes īpatsvars ir starp finanšu un tirdzniecības speciālistiem (4,3%) un būvniekiem (4,17%). Saskaņā ar apsekojuma rezultātiem atsevišķās profesijās būtiski atšķiras ienākošo un izejošo darbinieku skaits. Vislielākais darbinieku pieplūdums no citām profesijām novērojams būvnieku un finanšu un tirdzniecības speciālistu vidū, kas ir skaidrojams ar šo nozaru augstajiem attīstības tempiem. Visbiežāk notiek profesiju maiņa noteiktas profesiju grupas ietvaros (būvniecības profesijas, vienkāršās profesijas, ekonomisti grāmatveži). Visbiežāk profesijas grupu mainījuši būvniecības profesiju pārstāvji, kas kļuvuši par mehāniķiem un atslēdzniekiem, un kvalificēti strādnieki rūpniecībā un būvniecībā, kas kļuvuši par transporta līdzekļu vadītājiem vai vienkāršo profesiju pārstāvjiem.

Darba devēji prognozē, ka no 2007. līdz 2010. gadam lielākajā daļā profesiju grupu būs vērojama tendence samazināties pieprasījumam pēc darbiniekiem. Profesiju grupas, kurās pieprasījumam būs augšupejoša tendence, ir kvalificēti strādnieki rūpniecībā un būvniecībā – 10,6% un komercdarbību speciālisti – 20,1% pieaugums. Prognozējot darbaspēka profesionālās mobilitātes tendences, eksperti norāda, ka valsts pārvaldē personāla mainība būs aktuāla vēl tuvākajos piecos gados, un samazināsies pieprasījums pēc šauri specializētām profesijām, kā arī paredzams, ka tehnoloģiskā progresa ietekmē izzudīs atsevišķas profesijas (piemēram, bibliotekāri, arhivāri u. c.).

Aplūkojot profesionālās mobilitātes īpatsvaru pēc sektoriem (sabiedriskais sektors, privātais sektors un nevalstiskās organizācijas), nav novērojamas būtiskas atšķirības profesionālās mobilitātes jomā.

Analizējot darbaspēka apsekojuma rezultātus, tika gūts apstiprinājums, ka izplatītākais profesionālās mobilitātes iemesls ir augstāka atalgojuma saņemšana jaunizvēlētajā profesijā (27,1% no profesiju mainījušajiem iedzīvotājiem). Otrs izplatītākais iemesls, kādēļ cilvēki mainīja profesiju, ir nespēja atrast darbu savā pašreizējā profesijā (19,6%). Kā trešais iemesls tiek minēta iespēja virzīt savu karjeru (8,9%). Ceturtais biežāk minētais iemesls ir neapmierinoši darba apstākļi iepriekšējā darba vietā (5,8%). Apkopojot ekspertu interviju rezultātus, jāsecina: galvenie profesionālo mobilitāti veicinošie faktori ir iespēja saņemt augstāku darba samaksu (galvenokārt tas attiecas uz vienkāršo profesiju grupu) un personīgās izaugsmes iespējas.

Profesionālā mobilitāte dzimumu griezumā ir gandrīz līdzsvarā, jo no visiem profesionāli mobilajiem respondentiem 50,5% ir vīrieši un 49,5% – sievietes. Vecuma grupās no 45 līdz 54 gadiem un no 55 līdz 64 gadiem vērojams vislielākais profesionāli mobilo sieviešu īpatsvars – 59,3% un 55,0%. Vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem ir vislielākais profesionāli mobilo vīriešu īpatsvars – 60%.

Analizējot profesionāli mobilo iedzīvotāju sadalījumu teritoriālajā griezumā, jākonstatē, ka visvairāk profesionāli mobilo strādājošo dzīvo Rīgā un Rīgas rajonā (48,7% no visiem profesionāli mobilajiem). Tas izskaidrojams ar faktu, ka Rīgā un Rīgas rajonā ir koncentrēta lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Tomēr, analizējot profesionālās mobilitātes īpatsvaru katrā rajonā, jāsecina, ka Rīga un Rīgas rajons ir 14. mobilākais rajons Latvijā.

13

Liepājā un Liepājas rajonā ir otrais lielākais profesionāli mobilo iedzīvotāju skaits (11,3% no visiem Latvijas jeb 22,0% no ārpus Rīgas un Rīgas rajona strādājošajiem profesionāli mobilajiem iedzīvotājiem). Tas skaidrojams ar strauju Liepājas un Liepājas rajona ekonomisko attīstību, mainoties tautsaimniecības nozaru struktūrai. Iespējams, ka šo procesu veicināja arī Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas izveidošana.

Analizējot profesionālo mobilitāti katra rajona ietvaros, vislielākais profesionāli mobilo respondentu īpatsvars ir Gulbenē un Gulbenes rajonā (14,2%) un Liepājā un Liepājas rajonā (10,5%). Viszemākais profesionāli mobilu respondentu īpatsvars novērojams Latgales rajonos – Daugavpilī un Daugavpils rajonā (2,8%), Ludzā un Ludzas rajonā (3,4%), Jēkabpilī un Jēkabpils rajonā (4,0%) un Kurzemē – Ventspilī un Ventspils rajonā (2,9%).

Pētījuma gaitā konstatēts, ka profesionālās mobilitātes izplatībā atkarībā no strādājošo tautības ir vērojamas statistiski nozīmīgas atšķirības. Vislielākais profesionāli mobilu respondentu īpatsvars ir starp ebreju tautības respondentiem (11,7%), viszemākais tas bija starp ukraiņiem (3,1%). Savukārt Latvijā visplašāk pārstāvētajām tautībām – latviešiem un krieviem – īpatsvari ir attiecīgi 7% un 4,9%.

Profesionālā mobilitāte ir visaugstākā iedzīvotājiem ar profesionālo bakalaura grāda izglītību, savukārt viszemākā – starp iedzīvotājiem ar pamatskolas izglītību. Pieaugot izglītības līmenim, profesionāli mobilo iedzīvotāju īpatsvars pieaug, līdz sasniedz augstāko līmeni starp iedzīvotājiem ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību (11,1%) un profesionālo bakalaura izglītību (12,9%). Pieaugot izglītības līmenim līdz pat doktora grādam, profesionāli mobilo respondentu īpatsvars krītas līdz 2,5% starp doktora grādu ieguvušajiem. Profesionālās mobilitātes līmenis ir visaugstākais strādājošajiem, kuri izglītības diplomus ir ieguvuši no 1991. līdz 1999. gadam. Izglītības līmenis kopumā pozitīvi korelē ar profesionālās mobilitātes līmeni.

Darba ņēmēji uzskata, ka profesionālo mobilitāti, kavē ieinteresētība un patika pret pašreizējo darbu, iespēja tajā labi nopelnīt, iespēja atrast jaunu darbu, nemainot profesiju, bailes nespēt apgūt citu profesiju un atrast tajā darbu. Savukārt eksperti uzskata, ka kavējoši faktori ir pietiekama darba samaksa pašreizējā darbavietā, labs psiholoģiskais klimats darbavietā, zināma rutīna un bailes zaudēt līdzšinējās garantijas. Ņemot vērā lielo darbaspēka trūkumu valstī, tas, ka pretendents uz konkrētu amatu, ir bezdarbnieks, šobrīd netiek uzskatīts par šķērsli no darba devēju puses. Tajā pašā laikā tomēr piesardzīgi tiek izskatītas ilgstošo bezdarbnieku kandidatūras. Tādējādi vislielākā riska grupa, kuru darba devēji nevēlas nodarbināt, ir ilgstošie bezdarbnieki. Savukārt cilvēki, kuri bez darba ir neilgu laiku, viegli var atrast darbu, ja vien ir atbilstošas prasmes un darba samaksas prasības ir adekvātas. Būtiski palielinājušās pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēku iespējas iekļauties darba tirgū, kas izskaidrojams ar darbaspēka piedāvājuma samazināšanos.

Ekspertu intervijās tika noskaidrots, ka darba devējam viens no galvenajiem kritērijiem darba ņēmēja pieņemšanai darbā, ir viņa profesionālā pieredze. Tajā pašā laikā tiek atzīts, ka strādājošajiem bez augstākās izglītības ir niecīgas izredzes ieņemt vadošu amatu un

14

strādāt labi apmaksātu darbu. Darbiniekiem ar nelielu darba pieredzi samērā viegli ir iegūt darbu valsts pārvaldē.

Tiek prognozēts, ka arī nākotnē tiks īstenoti pasākumi sociālās atstumtības riska grupu integrācijai darba tirgū, prakses nozīmes palielināšanai izglītības procesā, mūžizglītības un tālākizglītības sistēmas attīstīšanai, kas labvēlīgi ietekmētu profesionālās mobilitātes atbilstību darba tirgus pieprasījuma izmaiņām.

Pētījumā tika secināts, ka gandrīz visos ES un Latvijas nozaru politikas plānošanas dokumentos ir atrodami veicamie pasākumi, kas netieši sekmē profesionālās mobilitātes attīstību. Tomēr neviens nozares politikas dokuments tiešā veidā nepievēršas ar profesionālo mobilitāti saistīto jautājumu risināšanai.

Plašāku informāciju par profesijas maiņas iemesliem, izglītības sistēmas piedāvātajām iespējām un to izmantošanu, profesionālo mobilitāti ietekmējošiem faktoriem, kā arī par problēmām un grūtībām, ar kurām saskaras iedzīvotāji, var iegūt no sociālajām aptaujām, kas ir dārgs un darbietilpīgs datu vākšanas veids. Izdevumus informācijas ieguvei samazina mērķorientētas jeb problēmorientētas sociālās aptaujas, kuras īsteno tikai nepieciešamības gadījumos.

Pētījuma gaitā veikto ekspertu interviju rezultātā tika noskaidrots speciālistu viedoklis, ka profesionālajai mobilitātei kopumā ir pozitīva ietekme uz darba tirgus attīstību.

Ja nepieciešams izvērtēt profesionālās mobilitātes esošo situāciju, identificēt esošās problēmas, izstrādāt profesionālās mobilitātes palielināšanas vai samazināšanas stratēģiju, prognozēt profesionālās mobilitātes stāvokli nākotnē, racionāli ir kā informācijas avotu izmantot ekspertaptaujas metodes.

Nepieciešamo informāciju profesionālās mobilitātes attīstības prognozēšanai un tendenču noteikšanai var iegūt, izmantojot VID informācijas sistēmu, veidojot jaunu profesiju datu bāzi, veicot regulāras vai vienreizējas mērķorientētas sociālās aptaujas, regulāras vai vienreizējas ekspertaptaujas, kā arī kombinējot minētos datu ieguves veidus. Vispilnīgākais, precīzākais un līdz ar to ticamākais kvantitatīvās informācijas avots ir VID informācijas sistēmas izmantošana vai jaunas profesiju datu bāzes veidošana. Pirmais datu ieguves veids prasa daudz mazākus izdevumus un laika patēriņu. Turklāt papildus var iegūt informāciju par katrā profesijā vidēji nostrādāto laiku.

Pētījuma secinājumu salīdzinājums ar citiem LM koordinētajiem pētījumiemPētījums „Darbaspēka profesionālā mobilitāte” var tikt salīdzināts ar pētījumu „Darba algas un to ietekmējošie faktori” (DAIF), jo īpaši, ņemot vērā pētījuma „Darbaspēka profesionālā mobilitāte” secinājumu – cilvēki lielākoties maina darbu, kā arī profesiju, lai iegūtu augstāku darba samaksu. Tādējādi, savstarpēji integrējot abu pētījumu secinājumus, ir iespējams iezīmēt vairākas tendences.DAIF pētījumā tiek secināts, ka viens no svarīgākajiem darba samaksu noteicošajiem individuālajiem faktoriem ir darbinieka izglītība. Pētījums „Darbaspēka profesionālā mobilitāte” apstiprina šo secinājumu, tajā pašā laikā vēršot uzmanību uz ekspertu

15

intervijās bieži minēto faktu – izvēloties starp kandidātiem ar darba pieredzi un augstāko izglītību, nereti priekšroka tiktu dota darba pieredzei. Tomēr darbiniekiem ar augstāku izglītības līmeni ir iespējas ieņemt augstākus amatus.

Analizējot etnisko aspektu, DAIF pētījumā secināts, ka novērojamās algu atšķirības starp dažādu tautību pārstāvjiem Latvijā izskaidrojamas ar valodas zināšanām, nevis ar piederību noteiktai tautībai. Šo faktu apstiprina arī pētījuma „Darbaspēka profesionālā mobilitāte” ekspertu interviju rezultāti, akcentējot, ka vairākās profesijās praktiski vienlīdz nozīmīgas ir gan latviešu, gan krievu valodas zināšanas.

DAIF pētījumā tiek norādīts, ka darba samaksas augstākais punkts jeb lielākā alga gan vīriešiem, gan sievietēm visos izglītības līmeņos vidēji ir vecumā no 30-35 gadiem. Savukārt pētījuma „Darbaspēka profesionālā mobilitāte” secinājumi norāda, ka visaugstākais profesionālās mobilitātes līmenis ir vecuma grupā no 24-34 gadiem. Lielā mērā tas liecina, ka iedzīvotāji pēc 35 gadu vecuma ir ieguvuši tādu statusu un samaksas līmeni konkrētajā profesijā, lai nebūtu ieinteresēti kardināli mainīt savu darbības jomu.Pētījuma autori secina, ka šā pētījuma secinājumos nav būtisku pretrunu ar citu attiecīgajā nozarē veikto pētījumu secinājumiem.

Gan šajā, gan citos analizētajos iepriekš veiktajos pētījumos tiek konstatēts, ka ļoti pieprasīts ir gan zemākās kvalifikācijas darbaspēks, kuram ir ļoti lielas profesionālās mobilitātes iespējas, gan arī augstākā līmeņa speciālisti.

Galvenais iemesls darbaspēka profesionālajai mobilitātei Latvijā joprojām ir darba samaksa, kas atsevišķos gadījumos var būt tikai par pāris desmit latiem augstāka, lai cilvēks pieņemtu citu darba piedāvājumu.

Profesionālo mobilitāti galvenokārt kavē tādi faktori kā interese par veicamo darbu, labs kolektīvs, kā arī nevēlēšanās uzņemties jaunus izaicinājumus.Pētījuma „Darbaspēka profesionālā mobilitāte” secinājums par iespēju saņemt augstāku atalgojumu kā galveno darba maiņas faktoru, ir atspoguļots arī citā, nesen publicētajā pētījumā – „Dzimumu līdztiesības aspekti darba tirgū” (DLADT), kurā par vienu no svarīgākajiem veicinošajiem faktoriem, lai vecāki, kuriem ir mazi bērni, iekļautos darba tirgū, minēta nepieciešamība pēc lielākiem ienākumiem, kas apliecina arī pētījumā „Darbaspēka profesionālā mobilitāte” pierādīto faktu par atalgojuma ietekmi uz personu profesionālo mobilitāti.Turklāt DLADT pētījums apstiprina pētījumā „Darbaspēka profesionālā mobilitāte” ekspertu intervijās pausto viedokli, ka viens no profesijas maiņas cēloņiem ir vēlme strādāt darbu ar elastīgu laika grafiku. DLADT pētījumā ir pievērsta uzmanība elastīgā darba grafika pievilcībai. Rezultāti parāda, ka to izvēlētos gandrīz puse no nestrādājošiem (45,4% vīriešu un 48,7% sieviešu).

IeteikumiTā kā Pētījumā secināts, ka galvenais iemesls profesionālajai mobilitātei ir augstāka atalgojuma saņemšanas iespējas, valstī būtu jāturpina darba samaksas paaugstināšana, nodrošinot pakāpenisku darba algu pieaugumu profesijās ar augstu izejošo profesionālo

16

mobilitāti sabiedriskajā sektorā (piemēram, izglītības un pirmskolu iestāžu darbiniekiem, medicīnas darbiniekiem, ugunsdzēsējiem un citiem valsts funkcijas nodrošinošiem profesiju pārstāvjiem). Pretējā gadījumā pastāv risks, ka šīs profesijas netiks nodrošinātas ar nepieciešamajiem darbaspēka resursiem. Īpaša uzmanība jāpievērš šo profesiju pārstāvju izejošajai profesionālajai mobilitātei reģionu griezumā (sevišķi ārpus Rīgas reģiona), kā arī izejošajai profesionālajai mobilitātei, kas saistīta ar darbaspēka pastiprinātu aizplūšanu uz ārvalstīm.

Lai samazinātu pieprasījumu pēc mazkvalificētā darbaspēka, EM jāizstrādā stratēģija mazkvalificētā darbaspēka īpatsvara samazināšanai tautsaimniecībā, tai skaitā arī mazkvalificēto profesiju darba mehanizācijas un automatizācijas pasākumu programmu.

Tā kā Pētījumā tika konstatēts, ka nākotnē pieaugs pieprasījums pēc kvalificētiem strādniekiem rūpniecībā, būvniecībā un citās tautsaimniecības nozarēs, tad IZM un citām nozaru ministrijām nepieciešams paplašināt vidējās profesionālās un arodizglītības iestāžu tīklu, kā arī atjaunot materiāli tehnisko bāzi mācību iestādēs.

PKIVA ir jāpaplašina karjeras plānošanas konsultācijas, jau sākot ar pamatskolu. Skolām jānodrošina ciešāka sadarbība ar darba devējiem, kuri informētu audzēkņus par prasībām darba tirgū.

Izglītības likumā un Augstskolu likumā jāatrunā starpdisciplināro studiju programmu veidošanas principi gan bakalaura, gan maģistra, gan doktora studiju programmu līmenī, tādējādi turpmāk nodrošinot iespējas augstākai absolventu profesionālajai mobilitātei.

IZM ir jāsasaista Mūžizglītības attīstības koncepcijas mērķi un uzdevumi arī ar profesionālās mobilitātes iespēju radīšanu darbaspēka kvantitatīva un kvalitatīva piedāvājuma nodrošināšanai valstī.

IZM mūžizglītības pasākumi ir vairāk jākoncentrē arī uz t. s. problēmgrupām, piemēram, ilgstošajiem bezdarbniekiem, invalīdiem u. c., palielinot bezmaksas apmācību skaitu šiem cilvēkiem un tādējādi nodrošinot viņu profesionālās mobilitātes iespējas darba tirgū.

Tā kā Pētījums apliecināja, ka izejošā mobilitāte ir ļoti cieši saistīta ar atalgojuma līmeni, darba devējiem būtu jāveicina sociālas garantijas un citi alternatīvie motivācijas līdzekļi darbinieku nevēlamās izejošās profesionālās mobilitātes samazināšanai.

IZM, plānojot dažādus izglītības sistēmas pilnveidošanas pasākumus, jāpievērš uzmanība to profesiju speciālistu sagatavošanai, pēc kuriem nākotnē palielināsies vai radīsies pieprasījums (inženieri, tai skaitā vides un būvniecības inženieri, ES dalībvalstu valodu tulki, konsultanti ES projektu jautājumos, alternatīvās enerģētikas speciālisti, biodegvielas ražotāji, lauku attīstības konsultanti, finanšu un sistēmanalītiķi, sociālie darbinieki, IT sektora speciālisti u.c.).

Neskatoties uz to, ka dzimumu griezumā kopumā nav konstatētas būtiskas profesionālās mobilitātes atšķirības, IZM jāpievērš uzmanība dzimumu līdztiesības principu

17

ievērošanai, neveidojot bērniem skolās profesiju psiholoģisko segregāciju dzimumu aspektā.

Konstatēts, ka tieši pirmspensijas vecumā ir lielāks to sieviešu īpatsvars, kas maina profesiju, kas varētu būt izskaidrojams ar darba devēju diskriminējošo attieksmi pret konkrēto sieviešu vecuma grupu. Arodbiedrībām vairāk jāpievērš uzmanība dzimumu līdztiesības ievērošanai, īpaši pirmspensijas vecuma sieviešu atlaišanas gadījumiem, lai samazinātu to gadījumu skaitu, kad sieviete tiek atlaista no darba tikai sava vecuma dēļ.

Lai nodrošinātu sistēmas organizatorisko pilnveidošanu, kas ietver sistēmas institucionālo uzbūvi, funkciju definēšanu, informatīvās sistēmas pilnvērtīgu funkcionēšanu un nodrošinātu profesionālās mobilitātes veicināšanas politikas efektīvu īstenošanu, ir jāizstrādā profesionālās mobilitātes veicināšanas vadlīnijas organizācijām un iestādēm, kuras veic juridiskas, organizatoriskas vai finansiālas darbības nodarbinātības un darba tirgus sfērā.

Analizējot tiesību aktus no profesionālās mobilitātes viedokļa, pētnieki uzskata, ka ir nepieciešami uzlabojumi Darba likumā. Vajadzētu konkrēti definēt darbinieka tiesības pāriet uz nepilnu darba laiku vai saņemt atvaļinājumu gadījumos, kad profesijas apgūšanai izglītības iestādēs jākārto sesijas, eksāmeni un mācību prakse u.c. Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā un saistītajos normatīvajos aktos nepieciešams noteikt garāku laika posmu bezdarbnieku apmācībai un pārkvalifikācijai. NVA jāveicina bezdarbnieku pārkvalifikācija uz profesijām, kurās ir nepieciešams palielināt ienākošo profesionālo mobilitāti.

EM un Latvijas Statistikas un darba tirgus institūtam operatīvi būtu jāapzina un jānovērtē ar profesionālo mobilitāti saistītās problēmas, kā arī jāizstrādā pasākumi to novēršanai. Šo funkciju veikšanai nepieciešams gan kvantitatīvās informācijas (profesionāli mobilo nodarbināto skaits pa nozarēm, profesiju grupām, profesijām, mobilitātes veidiem pēc vecuma struktūras, izglītības līmeņa, dzimuma, etniskās piederības un dzīves vietas), gan kvalitatīvās informācijas (profesionālo mobilitāti ietekmējošie faktori, profesijas maiņas iemesli, pasākumi profesionālās mobilitātes veicināšanai vai bremzēšanai u.c.) nodrošinājums.

Pilnīgāku un ticamāku informāciju par profesionālo mobilitāti var iegūt, kombinējot dažādus datu ieguves veidus (izmantojot VID informācijas sistēmu, veicot regulāras vai vienreizējas mērķorientētas sociālās aptaujas, regulāras vai vienreizējas ekspertaptaujas) atkarībā no apstākļiem, finansējuma apjoma un pētāmajām problēmām.

Latvijas Statistikas un darba tirgus institūtam, analizējot un prognozējot darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu, jāņem vērā profesionālās mobilitātes problemātika, īpašu uzmanību veltot izejošai mobilitātei sabiedriski svarīgās profesijās, nodrošinot IZM un EM ar konkrētiem priekšlikumiem efektīviem valsts pasākumiem profesionālās mobilitātes jomā.

Avots: Pētījums „Darbaspēka profesionālā mobilitāte”, 2007.

18

3. Pētījuma „Augstāko un profesionālo mācību iestāžu absolventu profesionālā darbība pēc mācību beigšanas” galvenie secinājumi un ieteikumi

Saspringtā demogrāfiskā situācija, ko raksturo nepietiekams paaudžu nomaiņas līmenis un negatīvs migrācijas saldo, saistībā ar izglītības līmeņa atšķirībām pēc dzimuma, vecuma un dzīvesvietas ir drauds līdzsvarotai un ilgtspējīgai attīstībai Latvijas reģionos un valstij kopumā.

Iedzīvotāju izglītības līmeņa paaugstināšana, palielinot iedzīvotāju iesaisti visos izglītības līmeņos, īpaši akcentējot vidējās profesionālās izglītības un mūžizglītības lomu, un iegūstot darba tirgum nepieciešamās kvalifikācijas, ir vitāli svarīgs uzdevums darbaspēka konkurētspējas paaugstināšanai un Latvijas sociāli ekonomiskajai attīstībai kopumā.

Izglītības līmeņa paaugstināšana ir cieši saistīta ar tautsaimniecības izaugsmi, iedzīvotāju materiālās labklājības pieaugumu, nabadzības un bezdarba samazināšanos. Jāpalielina darba ražīguma un nodarbinātības līmenis, izlīdzinot tā atšķirības ar ekonomiski attīstītākajām valstīm un ES nospraustajiem mērķa rādītājiem. Dzīves līmeņa atšķirību saglabāšanās salīdzinājumā ar citām valstīm augoša izglītības līmeņa apstākļos var palielināt „smadzeņu aizplūdes” risku uz ekonomiski spēcīgākām valstīm, tādējādi samazinot uz inovācijām un intelektu balstītas tautsaimniecības izaugsmi.

Lielākā daļa Latvijā līdz šim veikto mācību iestāžu absolventu aptauju nelielā izlases apjoma dēļ nav pietiekami reprezentatīvas, un to secinājumi labākajā gadījumā ir attiecināmi uz nozari, par kuru šie pētījumi veikti. Ekonomiski attīstītajās valstīs izglītības iestāžu absolventu pētniecība ir plaši attīstīta un tiek veikta regulāri. Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīs šādi pētījumi ir neregulāri un fragmentāri.

Normatīvo aktu analīze un pieredze, realizējot absolventu profesionālās darbības pētījumu, dod pamatu noraidīt sākotnēji izvirzīto hipotēzi, ka valstī esošās absolventu datubāzes, datu ieguves normatīvais pamats un uzskaite ir pilnīga un veicina absolventu iegūtās izglītības kvalitātes un turpmākās profesionālās darbības izvērtēšanu. Līdz šim pastāvošā absolventu darbības pēc mācību iestāžu beigšanas indikatoru sistēma nenodrošina viņu dzīves gaitu, profesionālās izaugsmes, izglītības un nodarbinātības politikas izmaiņu ietekmes monitoringu. Latvijā turpmāk regulāri jāveic augstskolu un profesionālo mācību iestāžu absolventu profesionālās darbības izpēte, lai noskaidrotu viņu sagatavotības atbilstību darba tirgus vajadzībām un palīdzētu augstskolām pilnveidot studiju un prakšu programmas.

Lai izveidotu un ieviestu efektīvu augstāko un profesionālo mācību iestāžu audzēkņu un beidzēju monitoringa sistēmu, pētījuma autori kā vienu no nozares politikas alternatīvām iesaka būtiski uzlabot un pilnveidot LIIS. Šāda monitoringa sistēmas izveide ir vērsta uz darba devēju un izglītības iestāžu lielāku ieinteresētību darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma sabalansētībai un izglītības kvalitātes paaugstināšanai, informācijas sabiedrības veidošanas mērķu sasniegšanu, analītisko un prognozēšanas mērķu sasniegšanu, kas ir īpaši svarīgi politikas lēmumu pieņemšanā un resursu sadalē. Ieviešot

19

monitoringa sistēmu, par pamatu ņemama šajā kvantitatīvajā pētījumā izstrādātā indikatoru sistēma (6. pielikums), kas spēj nodrošināt augstāko un profesionālo mācību iestāžu absolventu izglītības, nodarbinātības un to ietekmējošo faktoru izpēti.

Absolventu aptaujas rezultātu analīze apliecina, ka augstskolu un profesionālo mācību iestāžu absolventu iekļaušanos darba tirgū atbilstoši iegūtajai specialitātei ietekmē dažādi apstākļi – gan objektīvie (speciālistu pieprasījums darba tirgū, studiju laikā apgūtās prasmes, piedāvātais darba atalgojums u. c.), gan subjektīvie (neapmierinātība ar izvēlēto profesiju un nevēlēšanās tajā strādāt, prasības pret darbu kopumā utt.).

Pēc ekspertu vērtējuma, augstākās izglītības sistēmas galvenās problēmas ir šādas:augstākajai izglītībai joprojām ir jākompensē nepilnības vidējās izglītības līmenī –

valodu apmācība, zināšanas eksaktajos priekšmetos; komunikāciju prasmju attīstīšana, zema interese par dabas un inženierzinātnēm,

mazs konkurss uz studiju vietām un ar to saistītais nepietiekamais speciālistu skaits pēc augstskolas beigšanas;

mūsdienu prasībām neatbilstoša augstskolu infrastruktūra.

Profesionālās izglītības eksperti atzīmē šādas galvenās grūtības, profesionālo mācību iestāžu beidzējiem meklējot un uzsākot darbu specialitātē: jaunāko tehnoloģiju izmantošanai neatbilstoša profesionālā sagatavotība un pārāk šaura specializācija, kam grūti atrast pielietojumu; absolventi psiholoģiski nav gatavi darba attiecībām, ne vienmēr ievēro darba disciplīnu, daļa jauniešu izvirza pārāk augstas prasības darbavietai; absolventi ir neapmierināti ar darba apstākļiem, grib nopelnīt vairāk un nevēlas strādāt par tiem piedāvāto zemo atalgojumu; jauniešiem, kas mainījuši dzīves vietu, ir grūtāk atrast darbu sociālo sakaru trūkuma dēļ.

Aptaujas rezultātu analīzes gaitā tika pārbaudītas sākumā izvirzītās hipotēzes par dažādu objektīvo faktoru ietekmi uz augstskolu un profesionālo mācību iestāžu absolventu iekļaušanos darba tirgū un viņu profesionālās darbības atbilstību iegūtajai izglītībai. Atbilstoši izvirzīto hipotēžu sistēmai analīzes rezultāti ļauj izdarīt vairākus secinājumus (hipotēžu pārbaudes rezultātu pārskatu sk. 28. pielikumā).

Izglītības faktoriIzglītības iestādes beigšanas gads būtiski ietekmē tikai augstskolu absolventu darba algu pamatdarbavietā. Pieaugot darba pieredzei, pieaug arī atalgojums: 2002./2003. ak. g. augstskolu absolventi, kas uzsākuši darba gaitas caurmērā divus gadus agrāk, šobrīd pelna vairāk nekā 2004./2005. ak. g. absolventi. Salīdzinājumā ar augstskolu absolventiem profesionālo skolu absolventu atalgojuma pieaugums, palielinoties darba pieredzei, nav būtisks. Izglītības līmenis statistiski nozīmīgi ietekmē iekļaušanos darba tirgū jau studiju laikā – jo augstākā izglītības līmenī notiek studijas, jo biežāk studenti pastāvīgi strādā jau studiju laikā. Šī tendence vērojama gan augstskolu, gan profesionālo mācību iestāžu studentu vidū. Jo augstāku izglītības līmeni sasniedzis cilvēks, jo lielāka iespēja, ka viņš strādās atbilstoši iegūtajai izglītībai.

20

Salīdzinot maksas un budžeta studiju augstskolu absolventus, konstatēts, ka studenti, kas maksā par studijām, jau studiju laikā iekļaujas darba tirgū būtiski biežāk nekā studenti, kuru izglītību finansē valsts. Nozīmīgas atšķirības starp maksas un budžeta studentu nodarbinātību ir pierādītas šādās studiju tematiskajās grupās: pedagogu izglītībā un izglītības zinātnēs, pakalpojumos, komerczinībās un administrēšanā, tiesību zinātnē, ražošanā un pārstrādē. Savukārt, salīdzinot studiju laikā nestrādājošo absolventu darba gaitas, konstatēts, ka tie augstskolu absolventi, kas zināšanas apguvuši par valsts budžeta līdzekļiem, pēc studiju beigšanas ātrāk atrod darbu nekā tie, kas studējuši par maksu. Tā kā maksas studenti lielākoties darba tirgū iesaistās jau studiju laikā, iespējams, ka tiem maksas studentiem, kas nopietnus darba meklējumus nav uzsākuši līdz studiju beigšanai, ir zemāka motivācija vispār meklēt darbu. Turklāt studijas par budžeta līdzekļiem (neatkarīgi no studiju jomas), iespējams, liecina par labākām spējām un sekmēm mācībās, kas veicina konkurētspēju darba tirgū. Atšķirības starp maksas un budžeta studentu nodarbinātību pēc augstskolas beigšanas ir statistiski nozīmīgas šādās studiju tematiskajās grupās: pedagogu izglītībā un izglītības zinātnēs, pakalpojumos, komerczinībās un administrēšanā, tiesību zinātnē, ražošanā un pārstrādē, sociālās, cilvēkrīcības, informācijas un komunikācijas zinātnēs. Profesionālās izglītības iestāžu absolventi, kas studijas apguvuši par maksu, pelna vairāk nekā tie, kas mācījušies par budžeta līdzekļiem. Iespējams, tas izskaidrojams ar to, ka maksas programmas tiek piedāvātas darba tirgū augstāk novērtētās profesijās.Izglītības tematiskā joma ietekmē gan absolventa darba karjeru, gan izvēli strādāt atbilstoši iegūtajai izglītībai. Pētījums ļauj konstatēt atsevišķas izglītības tematiskās jomas, kuru absolventiem raksturīgs augstāks iesaistīšanās līmenis darba tirgū. Augstskolu absolventu vidū tās ir arhitektūra un būvniecība; inženierzinātnes un tehnoloģijas; ražošana un pārstrāde; pakalpojumi; veselības aprūpe un sociālā labklājība; pedagogu izglītība un izglītības zinātnes, savukārt profesionālo mācību iestāžu absolventu vidū – arhitektūra un būvniecība; veselības aprūpe un sociālā labklājība. Ir atsevišķas izglītības tematiskās jomas, kuru absolventi visbiežāk jūt nepieciešamību pēc kvalifikācijas paaugstināšanas, kā arī izvēlas turpināt mācības kādā izglītības iestādē. Augstskolu absolventu vidū tās ir dabaszinātnes, matemātika un informācijas tehnoloģijas; inženierzinātnes un tehnoloģijas; arhitektūra un būvniecība; lauksaimniecība, savukārt profesionālo mācību iestāžu absolventu vidū – humanitārās zinātnes un māksla; dabaszinātnes, matemātika un informācijas tehnoloģijas; komerczinības un administrēšana. Grūtības veiksmīgi iekļauties darba tirgū biežāk ir tādu tematisko jomu absolventiem kā lauksaimniecība, humanitārās zinātnes un māksla. Šo kvalifikāciju ieguvušajiem biežāk nav nekādas darba pieredzes, viņi retāk iekļaujas darba tirgū pēc mācību iestādes beigšanas, un šobrīd starp viņiem ir salīdzinoši vairāk bezdarbnieku.Augstskolu absolventu vidū atbilstoši iegūtajai izglītībai pašreiz strādā 73% absolventu. Atbilstoši izglītībai visbiežāk strādā arhitektūras un būvniecības, pedagogu izglītības un izglītības zinātnes, veselības aprūpes un sociālās labklājības jomas absolventi, neatbilstoši izglītībai savukārt – inženierzinātnes un tehnoloģijas, ražošanas un pārstrādes, kā arī humanitāro zinātņu un mākslas jomu absolventi. No profesionālo mācību iestāžu absolventiem atbilstoši izglītībai strādā 57% absolventu. Visbiežāk tie ir veselības aprūpes un labklājības, kā arī arhitektūras un būvniecības jomas absolventi. Visretāk atbilstoši izglītībai strādā lauksaimniecības jomas absolventi. Pētījuma ietvaros

21

intervētie eksperti ne vienmēr absolventu nestrādāšanu iegūtajā specialitātē vērtē negatīvi, jo gatavība uzsākt darbu citā jomā liecina par spēju pārprofilēties un piemēroties mainīgā darba tirgus situācijai.

Demogrāfiskie faktoriDzimums. Darba izvēlē vai iespējā strādāt atbilstoši iegūtajai izglītībai, nepastāv statistiski nozīmīgas atšķirības starp absolventiem vīriešiem un sievietēm.Dati dod nopietnu pamatu uzskatīt, ka Latvijas darba tirgū pastāv dzimumu disproporcija gan pēc darba atrašanas ātruma, gan atalgojuma: vīrieši darbu atrod ātrāk nekā sievietes, kā arī vīrieši pelna ievērojami vairāk nekā sievietes. Pie konstantiem visiem pārējiem faktoriem, tostarp darbības jomas, vīrieša alga ir vidēji 1,34 reizes augstāka par sievietes algu. Vecums. Pastāv zināma sakarība starp absolventu vecumu un iekļaušanos darba tirgū. Augstskolu absolventiem pastāv tieša lineāra sakarība – jo vecāks students, jo lielāka varbūtība, ka viņš iekļausies darba tirgū jau studiju laikā. Profesionālās izglītības iestāžu absolventiem šī sakarība ir nelineāra – visbiežāk studiju laikā darbu uzsāk vecākie audzēkņi (virs 27 gadiem), bet viņiem seko visjaunākie (20 gadus veci un jaunāki) audzēkņi. Gados vecākie un gados jaunākie augstskolu absolventi (tie, kam ir mazāk par 25 vai vairāk par 39 gadiem) darbu atrod ilgākā laikā nekā vidējās vecuma grupas (25–39 gadi) pārstāvji. Savukārt profesionālās izglītības iestāžu absolventu vidū vecākie absolventi darbu atrod lēnāk nekā jaunākie. Gados vecāki augstskolu absolventi strādā atbilstoši iegūtajai izglītībai biežāk nekā jaunākie. Tas ir saistīts gan ar pārdomātāku izglītības programmas izvēli, gan ar faktoru, ka vecākie respondenti bieži vien strādājuši atbilstošajā profesijā jau pirms studiju uzsākšanas un studēt sākuši tieši tāpēc, lai labāk spētu veikt savus darba pienākumus.Tautība. Vienīgais aspekts, kurā parādās nozīmīga diferenciācija pēc tautības pazīmes, ir darbs studiju laikā – augstskolu beigušie latvieši biežāk iekļāvušies darba tirgū jau studiju laikā nekā citu tautību pārstāvji. Interesanti, ka noteicošais faktors šeit ir tieši tautība, nevis studiju valoda vai pilsonība. Toties profesionālo skolu grupā tautības efekts ir tieši pretējs tam, kādu novēro augstskolu grupā – profesionālo mācību iestāžu absolventu vidū latvieši studiju laikā bija iekļāvušies darba tirgū retāk nekā citu tautību pārstāvji. Dzīvesvieta. Apdzīvotās vietas urbanizācijas pakāpe ietekmē absolventu darba karjeru. Gan augstskolu studenti, gan profesionālo mācību iestāžu audzēkņi, kas dzīvo vietās ar augstāku urbanizācijas līmeni, biežāk iekļaujas darba tirgū jau studiju laikā. Neatbilstoši izglītībai biežāk strādā Rīgā un valsts nozīmes pilsētās dzīvojošie un strādājošie augstskolu absolventi. Iespējams, Rīgā un lielākajās pilsētās ir daudzveidīgāks, kā arī plašāks labāk apmaksāta un citādi pievilcīga darba piedāvājums. Šobrīd pastāv būtiskas atšķirības darba atalgojumā: rīdzinieki pelna vairāk nekā citās pilsētās dzīvojošie augstskolu absolventi; vismazāk pelna augstskolu absolventi, kas dzīvo kādā no valsts nozīmes pilsētām. Arī profesionālo mācību iestāžu absolventu grupā rīdzinieki pelna vairāk nekā absolventi, kas strādā citās apdzīvotās vietās.

Profesionālās darbības faktoriSagaidāmais atalgojums ir būtisks faktors, kas ietekmē gan augstskolu, gan profesionālo izglītības iestāžu absolventu izvēli strādāt atbilstoši vai neatbilstoši iegūtajai izglītībai: jo augstāks atalgojums, jo lielāka varbūtība, ka absolventi izvēlēsies strādāt savai izglītībai

22

atbilstošā profesijā. Lai arī absolventi, kas studējuši nozarēs, kur sagaidāms augstāks atalgojums, biežāk izvēlas strādāt atbilstoši iegūtajai izglītībai nekā tie, kas studējuši jomās, kuru speciālistiem atalgojums ir zemāks, taču pastāv arī izņēmumi. Pirmkārt, pedagogu izglītības un izglītības zinātnes, veselības aprūpes un sociālās labklājības, kā arī lauksaimniecības jomu augstskolu absolventi izvēlas strādāt savai izglītībai atbilstošu darbu biežāk, nekā to varētu paredzēt tikai pēc šajās nozarēs pieejamā atalgojuma. Šajās jomās strādāt atbilstoši izglītībai ir finansiāli neizdevīgi. Iespējamie izskaidrojumi ir šo jomu pārstāvju lielāka lojalitāte pret savu sākotnēji izvēlēto izglītības/ profesijas ceļu, lielāks entuziasms, kā arī lielāks specializētu un citām jomām grūti piemērojamu zināšanu īpatsvars. Turpretī tiesību zinātņu un inženierzinātņu un tehnoloģiju studenti biežāk, nekā varētu paredzēt pēc atalgojuma, strādā profesijās, kas nav saistītas ar iegūto izglītību. Šajās jomās tiem, kas strādā atbilstoši izglītībai, ir augstāks algu līmenis nekā citās jomās nodarbinātajiem. Arī profesionālo izglītības iestāžu absolventu grupā atalgojuma diferenciācija izskaidro lielāko daļu atšķirību starp dažādu izglītības tematisko jomu absolventu varbūtībām strādāt atbilstoši iegūtajai izglītībai. Taču arī te pastāv daži izņēmumi. Pirmkārt, tāpat kā augstskolu absolventu gadījumā, profesionālo mācību iestāžu audzēkņi, kas specializējušies veselības aprūpes un sociālās labklājības jomā, izvēlas strādāt savai izglītībai atbilstošu darbu biežāk, nekā to varētu paredzēt tikai pēc atalgojuma šajā nozarēs. Otrkārt, ražošanas un pārstrādes profesijas apguvušie biežāk, nekā varētu paredzēt pēc atalgojuma, izvēlas strādāt profesijās, kas nav saistītas ar iegūto izglītību.

Pastarpinātie faktori Pastāvīgs darbs studiju laikā pozitīvi ietekmē iekļaušanos darba tirgū. Absolventi, kas strādājuši jau studiju laikā (arī tad, ja pēc mācību iestādes absolvēšanas neturpina strādāt tajā pašā darbavietā), pēc studiju beigšanas darbu atrod daudz ātrāk nekā tie, kas nav strādājuši. Šis rezultāts liecina, ka darba tirgū kopumā augstu tiek novērtēta darba pieredze: absolventam ar darba pieredzi ir lielākas izredzes iekārtoties darbā vai sameklēt citu darbu nekā absolventam bez darba pieredzes. Pieredze ietekmē arī atalgojumu – gan augstskolu, gan profesionālo mācību iestāžu absolventu vidū tie, kas strādājuši jau studiju laikā, šobrīd pelna vairāk, nekā tie, kas to nav darījuši. Nozares eksperti uzskata, ka augstskolām vairāk jārēķinās ar nepieciešamību apvienot mācības ar darbu. Jānodrošina iespējas izmantot tālmācību gan strādājošiem studentiem kvalifikācijas iegūšanas laikā, gan, vēl jo vairāk, speciālistiem kvalifikācijas pilnveidošanai darba procesā. Tāpat izglītības procesā lielāka uzmanībā jāpievērš praktisko iemaņu apgūšanai. Plašāk jāorganizē stažēšanās – praktisko iemaņu apgūšana darba gaitu sākumā, kas papildina un konkretizē augstskolā iegūto kompetenču izmantošanas iespējas, ļauj iegūt pieredzi plānveidīgi un efektīvi. Paralēli jāuzlabo arī prakses organizēšana mācību laikā, sadarbojoties ar darba devējiem un profesionālajām organizācijām un veidojot prakses īstenošanai piemērotas ražošanā iesaistītas struktūrvienības un organizācijas augstskolas iekšienē un augstskolas tiešā pakļautībā. Tā kā profesionālo izglītību jaunieši bieži vien izvēlas ģimenes ekonomisko apstākļu spiesti (viņi vēlas ātrāk apgūt profesiju, lai sāktu strādāt un varētu palīdzēt saviem vecākiem), profesionālās izglītības iestādēm jārada iespējas strādāt paralēli mācībām,

23

saņemt atlīdzību par prakses laikā veikto darbu, veidot speciālus mācību – ražošanas uzņēmumus, kuros var sākt strādāt speciālistu uzraudzībā pirms kvalifikācijas iegūšanas.Informētība par darba karjeras iespējām izvēlētajā specialitātē. Lai, stājoties mācību iestādē, varētu izvēlēties vēlmēm un interesēm atbilstošu izglītības programmu, svarīga ir profesionālā orientācja un informētība gan par konkrēto specialitāti vai profesiju, gan par to, kādas iespējas darba tirgū sniedz šīs profesijas apguve. Pētījuma dati liecina, ka īpaši aktuāls šādas informācijas trūkums ir vidējā profesionālajā izglītībā. To apliecina arī programmu izvēles subjektīvie iemesli. Iespējams, ka situācija uzlabosies, jo ir uzsākta profesionālās karjeras izglītība, taču pētījuma mērķa grupu tā vēl neskar. Taču, lai celtu profesionālās izglītības prestižu un padarītu profesijas izvēli pamatotāku, jāpilnveido karjeras izglītība pamatskolā, orientējot jauniešus uz profesijas izvēli un profesionālo izglītību.Profesionālās izglītības programmas izvēli biežāk nekā programmas izvēli augstākajā izglītībā ietekmē nejauši, subjektīvi faktori – draugu, vecāku ieteikumi un mācību iestādes atrašanās dzīvesvietas tuvumā. Savukārt augstskolu studiju programmas izvēli daudz biežāk nosaka profesija, kurā jau ir iepriekšēja darba pieredze, saistība ar iegūto profesionālo kvalifikāciju. Tas izskaidro arī lielāku profesionālo izglītības iestāžu absolventu neapmierinātību ar izvēlēto mācību programmu un to, ka profesionālo izglītības iestāžu beidzēju motivācija strādāt atbilstoši iegūtajai izglītībai ir zemāka nekā augstskolu absolventu motivācija. Tā kā profesionālās izglītības iestādēs var iegūt zemāka līmeņa izglītību, tās piesaista plašāku jauniešu loku, arī jauniešus, kam nav augstas motivācijas mācīties un strādāt. Izglītības iestādēm, kā arī citām atbildīgajām institūcijām būtu jāinformē ne tikai par to, ko katrā konkrētā programmā plānots apgūt, bet arī par nodarbinātības iespējām pēc mācību iestādes absolvēšanas un noteiktu profesiju pieprasījumu darba tirgū. Šobrīd nav pieejama apkopota informācija par katrai izglītības tematiskajai jomai un līmenim atbilstošajām profesijām. Profesionālās orientācijas pakalpojumu pieejamības nodrošināšana audzēkņiem, kā to paredz Latvijas nacionālās Lisabonas programmas 2005.–2008. gada uzdevumi, veicinās atbilstošas profesijas izvēli un palielinās absolventu iekļaušanos darba tirgū pēc izglītības iestādes beigšanas.Lai izglītības iestādes varētu savlaicīgi veikt izmaiņas mācību programmās, kā arī pamatskolu un vidusskolu absolventi izdarīt pamatotu profesijas izvēli, nepieciešamas prognozes par darba tirgus attīstību un par darba tirgū pieprasītām profesijām. Šādas prognozes veicinās sasaisti starp darba tirgus pieprasījumu un profesionālās izglītības sistēmas piedāvājumu, ko pašlaik eksperti vērtē kā vāju un nepietiekamu.Svarīgs aspekts, kas nosaka to, vai absolvents pēc izglītības iestādes beigšanas strādās atbilstoši iegūtajai izglītībai, ir iepriekšēja darba pieredze vai izglītība šajā jomā, kā arī iegūto praktisko un teorētisko zināšanu līmenis konkrētā jomā. Absolventiem, kuriem šādu priekšrocību nav, darbu, kas atbilst iegūtajai izglītībai, atrast ir grūtāk. Tie, kas strādā atbilstoši iegūtajai izglītībai, augstāk novērtē mācību iestādē gūto zināšanu un prasmju līmeni, kā arī to izmantošanas iespēju pašreizējā darbā. Tas norāda, ka gan profesionālās izglītības iestādēm, gan augstskolām nepieciešams veidot ciešāku sadarbību ar darba devējiem, koriģējot izglītības sistēmas piedāvājumu un organizējot prakses, lai tiem audzēkņiem un studentiem, kam nav darba pieredzes, veidotos atbilstošs priekšstats un zināšanas par profesiju vai specialitāti.

24

Motivācija strādāt profesijā atbilstoši iegūtajai izglītībai. Izvēle strādāt vai nestrādāt atbilstoši mācību iestādē iegūtajai izglītībai lielā mērā ir atkarīga no paša absolventa motivācijas to darīt, kas savukārt saistīta gan ar studiju programmas izvēli atbilstoši interesēm, gan studiju laikā gūtajām prasmēm un citiem subjektīvi vērtējamiem faktoriem. Absolventi, kas pēc mācību iestādes beigšanas bija izvirzījuši mērķi atrast darbu specialitātē, vairumā gadījumu šādu darbu arī atraduši. Šobrīd 75% no tiem, kas noteikti vēlējās strādāt atbilstoši iegūtajai izglītībai, atbilstoši tai arī strādā. Savukārt atbilstoši iegūtajai izglītībai strādā tikai 24% absolventu, kuriem bija vienalga, kādu darbu veikt.Tie absolventi, kas pašlaik nestrādā atbilstoši izglītībai vai nestrādā vispār, visbiežāk kā iemeslu tam nosaukuši zemo atalgojumu (īpaši izglītības speciālisti un pedagogi, pakalpojumu, veselības aprūpes un labklājības jomas speciālisti). Nākamie biežāk minētie iemesli – labākas karjeras iespējas citā profesijā (pakalpojumu sfēras speciālisti, cilvēkrīcības, informācijas un komunikāciju, kā arī inženierzinātņu un tehnoloģiju speciālisti) un nespēja Latvijā atrast darbu atbilstoši iegūtajai izglītībai (ražošanas un pārstrādes, kā arī humanitāro zinātņu un mākslas speciālisti). Profesionālo mācību iestāžu absolventu vidū salīdzinoši bieži kā iemesls tiek minēts nepareizi izdarīta profesijas/ mācību programmas izvēle. Cilvēkkapitāla dimensija – vecāku izglītības līmenis ir pastarpināts faktors, kas ietekmē darbā iekārtošanās iespējas un ātrumu. Profesionālo mācību iestāžu absolventi, kuru vecākiem ir pamata vai zemāka izglītība, darbu meklē un darbā iekārtojas vēlāk nekā absolventi, kuru vecākiem ir augstāks izglītības līmenis; veiksmīgāk un visātrāk darbu atrod absolventi, kuru vecākiem ir augstākā profesionālā izglītība. Iespējams, tas skaidrojams ar cilvēkkapitāla un sociālā kapitāla pārmantošanu.Studiju valoda ietekmē augstskolu absolventu profesionālo darbību. Tie absolventi, kas mācījušies krievu valodā, biežāk izvēlas strādāt izglītībai neatbilstoši un pelna mazāk nekā tie, kas studējuši latviešu valodā. Visaugstākās algas caurmērā ir tiem absolventiem, kas studējuši angļu valodā, jo angļu valodā tiek īstenotas prestižas studiju programmas (piemēram, Rīgas Ekonomikas augstskolas programmas), un to absolventiem ir augstāka konkurētspēja arī Latvijas darba tirgū.Izglītības turpināšana pēc noteikta izglītības līmeņa sasniegšanas. Augstskolu absolventi, kas turpinājuši mācības tajā pašā vai kādā citā mācību iestādē, biežāk izvēlas strādāt profesijā, kas neatbilst sākotnēji iegūtajai izglītībai, nekā tie, kas studijas neturpina. Šis novērojums nepārsteidz, jo mācību uzsākšana citur bieži vien ir saistīta ar izglītības jomas maiņu. Daudzi no šīs grupas šobrīd strādā atbilstoši savai pēdējai izglītībai, kas iegūta pēc 2002./2003. vai 2004./2005. ak. g. vai atbilstoši jomai, kurā studē šobrīd. Ekspertu vērtējumā, izglītības sistēmai būtu jābūt daudz elastīgākai un spējīgai mainīties. Jāpaplašina iespējas speciālistiem atgriezties izglītības sistēmā un nepārtraukti pilnveidot kvalifikāciju vai pārkvalificēties, papildināt zināšanas un prasmes. Jārada moduļu un atsevišķu kursu sistēma, kuru ar e-izglītības, tālmācības līdzekļu palīdzību var izmantot strādājoši speciālisti, nepārtraucot darbu. Jāparedz iespēja apgūt jaunas kvalifikācijas uz iepriekšējo zināšanu, pieredzes un kompetenču bāzes, palīdzot elastīgi reaģēt uz darba tirgus prasību maiņu. Pastāvīgs darbs ārzemēs. Pēc mācību iestādes beigšanas uz ārzemēm strādāt biežāk dodas profesionālās izglītības iestāžu absolventi. Tie, kam ir ārzemju darba pieredze,

25

retāk nekā pārējie absolventi Latvijā izvēlas strādāt atbilstoši iegūtajai izglītībai. Gan augstskolu, gan profesionālo mācību iestāžu absolventi, kas strādājuši ārzemēs, pelna ievērojami vairāk nekā tie, kas to nav darījuši. Tam ir iespējami gan piedāvājuma, gan pieprasījuma puses skaidrojumi. No pieprasījuma puses iespējams, ka darba pieredze ārzemēs tiek augstu novērtēta darba tirgū. No piedāvājuma puses iespējams, ka indivīdiem, kas strādājuši valstīs, kur caurmēra atalgojums ir daudz augstāks, ir izveidojušās augstākas prasības attiecībā uz darba algu, tādēļ viņi biežāk nekā citi noraida darba piedāvājumus ar zemāku atalgojumu. Tā kā rezultāti liecina, ka ārzemēs strādājušie biežāk nekā citi absolventi šobrīd nestrādā, ir pamats domāt, ka noteicošais ir tieši šis piedāvājuma puses faktors, nevis ārzemju darba pieredzes vērtība tirgū. Komentējot nodarbinātību ārzemēs, eksperti pozitīvi vērtē, ja absolventi strādā atbilstoši iegūtajai kvalifikācijai un pēc kāda laika plāno atgriezties Latvijā. Negatīvi savukārt tiek vērtēts tas, ka uz ārzemēm aizbrauc strādāt absolventi, kas izglītību ieguvuši par valsts budžeta līdzekļiem.

Avots: Pētījums „Augstāko un profesionālo mācību iestāžu absolventu profesionālā darbība pēc mācību beigšanas”, 2007.

26

4. Pētījuma „Profesionālās un augstākās izglītības programmu atbilstība darba tirgus prasībām” galvenie secinājumi un ieteikumi

Secinājumi un ieteikumu par profesionālās un augstākās izglītības atbilstību darba tirgum

Darba tirgus prasību izmaiņu ātrums kļūst lielāks nekā reālais darbaspēka pārkvalificēšanās ātrums. Par to liecina liels bezdarbnieku skaits paralēli lielam brīvo vakanču skaitam vairākās amatu grupās Latvijā.

Praktiskā darba pieredzi, kuru absolventi iegūst profesionālās un augstākās izglītības programmās, vairāk kā pusē gadījumu darba devēji vērtē par nepietiekošu. Viens no galvenajiem iemesliem šādai situācijai ir pārāk straujās praktisko darba apstākļu izmaiņas. Laiks, kas nepieciešams informācijas par darba tirgu apkopošanai, atbilstīgo prasību formulēšanai, vajadzīgo izmaiņu iekļaušanai izglītības programmas sastāvā un praktiskai izmantošanai izglītojamo apmācībā, ir salīdzināms ar darba tirgus prasību izmaiņu laiku. Rezultātā oficiāli apkopotās un ar valdības lēmumu apstiprinātās prasības absolventiem paspēj daļēji novecot pirms to izmantošanas sākuma. Praktiskie darba apstākļi, izmantojamā tehnika, darba metodes paspēj izmainīties tik stipri, ka daudzas absolventu, saskaņā ar oficiāli apstiprinātajiem standartiem, apgūtās zināšanas, iemaņas, prasmes vairs neder tiešai, bez papildu korekcijas lietošanai darba tirgū. Prakses laikā ir grūti vai pat neiespējami sagatavoties visiem reāli iespējamajiem amatiem darba tirgū ne mācību beigšanas brīdī, ne vēl jo vairāk, nākotnē, tādēļ prakses uzlabošana nespēj atrisināt visas problēmas, lai gan lielāka uzmanība prakses kvalitātes uzlabošanai noteikti ir vajadzīga.

Ir jālieto jauna izglītības paradigma, atsakoties no viena vienīgā izglītībai veltītā dzīves posma un pārejot uz mūžizglītību, kas nozīmē daudzkārtēju atgriešanos izglītības sistēmā. Tikai nepārtraukta sadarbība starp izglītības sistēmu un darba tirgu var nodrošināt izglītības atbilstību darba tirgum. To nevar nodrošināt tikai ar vienas kvalifikācijas piešķiršanu izglītības programmas absolventam vienreiz dzīvē. Atbilstību var nodrošināt sistēma, kurā bez izglītības programmas ietilpst ar to saistītā kvalifikācijas pilnveidošanas un maiņas iespēju nodrošināšana visa mūža garumā.

Ieteicamie pasākumi atbilstības uzlabošanai: Mācību un darba apvienošana pēc teorētisko pamatkursu apgūšanas, panākot

mācību laikā izpildāmā darba atbilstību izglītošanās procesā iegūstamajai kvalifikācijai.

Prakses daļēja pārveidošana par stažēšanos pirms kvalifikācijas piešķiršanas darba vietā pēc teorētiskas apmācības un, iespējams, pēc diploma saņemšanas (kā tas tiek organizēts, piemēram, ārstiem).

Tālmācības metožu izmantošana, kas ļauj iegūt un pilnveidot kvalifikāciju, savienojot mācību procesu ar darbu.

Speciālu, mācību nolūkiem piemērotu, preču un pakalpojumu ražošanā iesaistītu mācību iestāžu struktūrvienību izmantošana praktisko iemaņu apgūšanai mācību procesā.

27

Profesionālās un augstākās izglītības attīstības uzdevumi jārisina visai sabiedrībai, sadarbojoties visām ieinteresētajām pusēm ar savu pārstāvju palīdzību. Ar politikas dokumentu palīdzību var atrisināt tikai daļu uzdevumu, jo būtiska daļa nepieciešamo izmaiņu ir atkarīgas no neprognozējamu zinātnisku atklājumu ieviešanas, no inovāciju grūti prognozējamas izmantošanas. Politikas dokumentos ir formulēti galvenie atbalstāmie virzieni un svarīgākie izmantojamie politiskie mehānismi. Daudzi politiskie dokumenti formulē ieteikumus, kurus nepieciešams tālāk precizēt un īstenot ar daudzu atsevišķu konkrētu lēmumu palīdzību, kuri balstās uz problēmu sīkāku izpēti. Pētījuma rezultāti un ieteikumi jāizmanto lēmumu par profesionālās un augstākās izglītības attīstību Latvijā veidošanai un analīzei.

Pētījumā formulētos ieteikumus vajadzētu izmantot Lisabonas stratēģijas uzraudzības padomei, kuru vada MK apstiprināts Lisabonas stratēģijas ieviešanas un uzraudzības koordinators – ekonomikas ministrs. Svarīgākie uzdevumi, kuru risināšanā var izmantot Pētījuma rezultātus: paaugstināt mūžizglītības pieejamību un iedzīvotāju motivāciju šajā jomā; paaugstināt tehnoloģisko prasmju un dabas zinātņu zināšanu līmeni kopumā, pilnveidot profesionālās orientācijas sistēmu un nodrošināt profesionālās orientācijas pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotājiem mūžizglītības kontekstā; nostiprināt augstskolu vadošo lomu zinātnes un pētniecības attīstībā; nostiprināt zinātnes intelektuālo potenciālu un attīstīt lietišķos pētījumus inovatīvo tehnoloģiju jomā; veicināt sabiedrības izglītošanu informācijas tehnoloģiju jomā.

Izmantojot Pētījuma ieteikumus, IZM un LM kopīgi jāizveido valsts atbalstīta mūžizglītības sistēma, kurai jānodrošina iespēju katram mainīt vai paaugstināt kvalifikāciju, nepārtraucot darbu. IZM ir noteikta kā atbildīgā institūcija karjeras attīstības atbalsta sistēmas pilnveidošanai (Ministru kabineta 2006. gada 29. marta rīkojums Nr. 214). IZM struktūrfondu Nacionālās programmas ietvaros ir izstrādājusi Mūžizglītības politikas pamatnostādnes 2007.–2013. gadam (Ministru kabineta 2007. gada 23. februāra rīkojums Nr. 111). Paredzēts paplašināt otrās iespējas izglītības ieguvi (sākta neformālās izglītības un ikdienas mācīšanās atzīšanas sistēmas ieviešana).

LM jānodrošina bezdarbnieku, sevišķi jauniešu, izglītošanas un darba pieredzes iegūšanas labāka saskaņošana ar darba tirgus prasībām, iekļaujot bezdarbnieku izglītošanu kopējā mūžizglītības sistēmā. LM jāizveido profesionālās orientācijas pakalpojumus atbilstīgi pirmspensijas vecuma cilvēku vajadzībām mūžizglītības kontekstā. Ekonomikas ministrija savu uzdevumu – stimulēt uzņēmumu konkurētspējas un produktivitātes paaugstināšanu, sekmējot to savstarpējo kooperāciju un sadarbību ar izglītības, zinātnes un pētniecības un citām saistītajām institūcijām – ietvaros var klāsteru un kompetences centru programmu realizācijas gaitā veicināt prakses, stažēšanos, tālākizglītību, kvalifikācijas maiņu un paaugstināšanu mūžizglītības sistēmas ietvaros, tādējādi palīdzot uzņēmumiem sagatavot konkurētspējīgu darbaspēku.

Vērtībizglītības, kas nodrošina izpratnes veidošanas par vērtībām un vērtību ieaudzināšanu, nepieciešamība ir uzsvērta Izglītības un zinātnes ministrijas darbības stratēģijā 2007.–2009. gadam. Pašlaik Latvijā ir nepietiekami nodrošināta vērtībizglītība, izglītības iestādes un vecāku (ģimenes) sadarbība bērnu un jauniešu audzināšanā,

28

nepietiekams interešu izglītības programmu piedāvājums. Pētījuma ieteikumus pievērst uzmanību motivācijai, veidot attieksmes kā svarīgāko kvalifikācijas prasību daļu var īstenot, atbalstot vērtībizglītību, sekmējot bērnu un jauniešu pilsoniskās un vērtībizglītības nodrošināšanu un patriotiskās apziņas veidošanu, veicinot izglītības iestādes vadības un darbinieku sadarbību ar audzēkņu ģimenēm un ar valsts un pašvaldību institūcijām.

Pētījuma rezultātus par attieksmju nozīmi un veidošanu jāizmanto, izstrādājot IZM politikas dokumentu: „Audzināšanas darbības programma 2007.–2011. gadam”. Ar Pētījuma rezultātiem jāpamato uzdevumi:

Paaugstināt izglītības kvalitāti, radot priekšnoteikumus pedagogu tālākizglītības metodiskā tīkla izveidei, lai nodrošinātu mērķtiecīgu un koordinētu izglītības sistēmai un katra pedagoga vajadzībām atbilstīgas tālākizglītības ieguvi.

No valsts budžeta finansēt katram vispārējās, profesionālās un interešu izglītības pedagogam 36 stundu tālākizglītības kursus reizi trijos gados, īstenojot pedagogu profesionālo pilnveidi.

Nodrošināt pedagogiem iespējas paaugstināt profesionālās iemaņas, padziļināti apgūstot saskarsmes problēmu risinājumus iespējamās vardarbības, tajā skaitā vienaudžu vardarbības gadījumos.

Nodrošināt pedagogiem iespēju saņemt konsultācijas un psihologu palīdzību pie supervizora vai izglītības iestāžu darbinieku psihologa.

Nodrošināt audzināšanas darbībai un interešu izglītībai nepieciešamo metodisko atbalstu.

Secinājumi un ieteikumi par profesionālās un augstākās izglītības lietderīgumu

Resursu lietderīgāku izmantošanu mācību procesā var panākt, palielinot visu procesā iesaistīto pušu ieinteresētību rezultātu sasniegšanā. Motivācija iegūt izglītību, dzīvei un darbam vajadzīgās kompetences kļūst par svarīgāko faktoru, kurš nodrošina sekmīgu zināšanu un prasmju apgūšanu, attieksmju veidošanu mācību procesā.

Iesakām sākt izglītības finansēšanas mehānisma pārveidošanu tādā veidā, lai būtiskai izglītojamo daļai rastos iespēja un ieinteresētība slēgt tiešus līgumus ar saviem nākamajiem darba devējiem, kuri daudzos gadījumos var sakrist arī ar esošajiem, vai ar darba devējus pārstāvošām organizācijām par kvalifikācijas iegūšanu un noteiktām saistībām izmantot iegūto kvalifikāciju pēc darba devēju paredzētiem plāniem.

Izglītojamie apzināsies atbildību par ieguldītajiem līdzekļiem un motivēti uzstādīs augstākas prasības iegūstamās izglītības kvalitātei, aktīvāk iesaistīsies mācību procesā. Darba devēju interese par izglītības sistēmu pieaugs un darba devēji sadarbosies ar izglītotājiem iegūstamo kvalifikāciju atbilstības darba tirgum palielināšanai.

Valstij plašāk un uz vienkārši izpildāmiem noteikumiem (piemēram, bez galvotājiem) piešķirt kredītus izglītības iegūšanai no valsts budžeta un izmantot piešķirto kredītu izglītības iegūšanai dzēšanu ne tikai valsts darbā strādājošajiem, bet lielākajai daļai kredītu ņēmēju, ja to darbība pēc izglītības iegūšanas atbilst sabiedrības interesēm saskaņā ar

29

pašlaik esošajiem vai līdzīgiem MK noteikumiem, piemēram, ja absolvents noteiktu gadu skaitu strādā apgūtajā specialitātē.

Tieša sadarbība ar izglītojamiem un darba devējiem stimulēs izglītotājus iesaistīties aktuālo izglītības atbilstības uzdevumu izglītojamo, darba tirgus un sabiedrības prasībām risināšanā, un rosinās piedāvāt izglītojamiem un darba devējiem izdevīgus variantus, kuri atbilst arī visas sabiedrības interesēm. Tas iespējams tādā gadījumā, ja valsts budžeta finansējums netiek piešķirts tieši izglītības iestādēm, bet gan caur mācību maksu, izglītojamo kredītiem un šo kredītu dzēšanai, kā piedāvāts iepriekš. Izglītotāju ieinteresētība izglītības rezultātos un aktīva sadarbība ar visām iesaistītajām pusēm būtiski palielinās resursu izmantošanas lietderību.

Secinājumi un ieteikumi par profesionālās un augstākās izglītības lietderīgumu attiecas praktiski uz tiem pašiem politikas dokumentiem, kuri jau tika apskatīti 4.1. sadaļā. Pētījuma rezultātus pirmām kārtām jāizmanto, analizējot Latvijas Nacionālo attīstības plānu (2007.–2013.) (MK noteikumi Nr. 564. 2006. g. 4. jūlijs), Valsts stratēģisko ietvardokumentu 2007.–2013.gadu periodam (Ministru kabineta 2006. gada 18. oktobra rīkojums Nr. 808), Izglītības attīstības pamatnostādnes 2007.–2013. gadam (MK 2006. gada 27. septembra rīkojums Nr. 742). Svarīgākie Izglītības un zinātnes ministrijas darbības stratēģijā 2007.–2009. gadam minētie uzdevumi, kuru īstenošana nodrošinās lietderīgu resursu izmantošanu profesionālās un augstākās izglītības sistēmā, ir šādi:

Nodrošināt studiju un studējošo kreditēšanu, lai radītu visiem valsts iedzīvotājiem vienādas iespējas iegūt augstāko izglītību.

Motivēt augstskolu beidzējus strādāt valstij nozīmīgās profesijās un šai nolūkā, Ministru kabineta noteiktā kārtībā dzēst studiju un studējošo kredītus šajās profesijās strādājošajiem.

Nodrošināt dabas zinātņu, medicīnas un inženierzinātnes studentu īpatsvara pieaugumu, to skaitā dabas zinātņu skolotāju profesionālajās studiju programmās.

Sekmēt zinātniskās darbības intelektuālā potenciāla un infrastruktūras atjaunošanu un attīstību, veidojot universitātes par starptautiski konkurētspējīgiem Z&A centriem.

Nodrošināt būtisku valsts investīciju pieaugumu zinātnē un tehnoloģiju attīstībā; panākot to, lai finansējuma piešķiršanas mehānisms nodrošinātu privātā sektora investīciju pieaugošu piesaisti.

Sekmēt zināšanu un tehnoloģiju pārnesi, veidojot inovatīvai darbībai labvēlīgu institucionālo vidi un atbalsta pasākumus.

Viens no svarīgākajiem resursu efektīvas izmantošanas virzieniem ir izglītības saistības ar zinātni veidošana:

Nostiprināt studiju un pētniecības darba vienotību, veidojot universitātes par galvenajiem zinātnes un pētniecības centriem un atbalstot reģionālo augstskolu zinātnes izcilības centrus (Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīnijas 2002.–2010. gadam (Izglītības un zinātnes ministrijas 2002. gada 12. marta rīkojums Nr. 125)).

Popularizēt zinātnes un inovāciju sasniegumus un veidot sabiedrības izpratni par tiem (Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2007.–2013. gadam (MK 27.09.2006. rīkojums Nr. 742)).

30

Pētījuma rezultātus var izmantot, īstenojot normatīvos aktus par resursu izmantošanu izglītībā:

Ministru kabineta 2006. gada 30. maija noteikumi Nr. 443 „Valsts pētījumu programmu pieteikšanas, ekspertīzes un finansēšanas kārtība”.

Ministru kabineta 2006. gada 20. jūnija noteikumi Nr. 498 „Kārtība, kādā veicama valsts pētījumu programmu īstenošanai piešķirto finanšu līdzekļu izlietojuma kontrole”.

Ministru kabineta 2006. gada 20. jūnija noteikumi Nr. 499 „Zinātnisko institūciju darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji”.

Ministru kabineta 2006. gada 11. jūlija noteikumi Nr. 581 „Tirgus orientēto pētījumu finansējuma sadales kārtība”.

Darbības virziena „Augstākās izglītības un zinātniskās darbības kvalitāte, politika un pārvalde” ieviešana kļūst efektīvāka, ja neraksturīgās funkcijas (piemēram, studiju programmu kvalitātes novērtēšanu) IZM deleģē citām organizācijām. IZM savu noteikto uzdevumu izpildi koordinēs ar Augstākās izglītības administrācijas (paredzēta kā tiešās pārvaldes iestāde) un Latvijas Zinātnes padomes (tiešās pārvaldes iestāde) starpniecību. Lai veicinātu darbības virziena mērķu sasniegšanu, sadarbojoties ar augstskolām, koledžām un zinātniskajiem institūtiem, Augstākās izglītības padomi un citām organizācijām, tiks slēgti līgumi par noteiktu uzdevumu un funkciju izpildi, izmantojot Pētījuma rezultātus, kuri ļauj noteikt dažādu uzdevumu nozīmību un sarežģītību, pieņemt lēmumus par deleģēšanas vai līdzdarbības līgumu slēgšanu.

Secinājumi un ieteikumi par profesionālās un augstākās izglītības monitoringuInformācijas efektīvai izmantošanai par profesionālās un augstākās izglītības iegūšanu nepieciešams apvienot kvalitatīvās un kvantitatīvās metodes. Galvenā kvalitatīvo metožu daļa ir izveidota kā izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēma. Kvalitātes nodrošināšanas sistēma profesionālajā un augstākajā izglītībā balstās uz dažiem vispār pieņemtiem galvenajiem principiem, kuri ir pieņemti visā pasaulē:

Pašnovērtēšana un izglītības iestādes atbildība kā kvalitātes nodrošināšanas pamats.

Ārējā novērtēšana, kura balstās uz pašnovērtēšanu un kuru lielā mērā veic kolēģi ar izglītības rezultātos ieinteresēto sabiedrības pārstāvju piedalīšanos.

Rezultātu atklāta apspriešana. Izglītības pilnveidošana, izmantojot iegūtos rezultātus.

Izglītības vadības uzdevumu risināšanai nepieciešami kvantitatīvi rādītāji, kuri jāizmanto paralēli kvalitatīvajiem. Daži būtiskākie no indikatoriem, kuri ir nepieciešami: izglītojamo skaits un sadalījums pa izglītības programmām un iestādēm, izglītības iestādei pieejamo resursu kvantitatīvs raksturojums, darba tirgus pieprasījums pēc noteiktas kvalifikācijas speciālistiem, sociālo kontekstu raksturojošie rādītāji, piemēram, bezdarbs, dažādu grupu ienākumu līmenis utt.

Ir būtiski jāuzlabo saskaņotība starp dažādu metožu un indikatoru iegūšanu un izmantošanu. Piemēram, absolventu nodarbināmība jāpēta gan ar kvalitatīvām metodēm, sarunu procesā ar darba devējiem un profesionālajām organizācijām, gan ar kvantitatīvu indikatoru palīdzību (bezdarbs, ienākumu līmenis). Jāizmanto statistiskā informācija, pašnovērtējumu ziņojumi, ārējo novērtētāju ziņojumi, informācija no Izglītības valsts inspekcijas, speciāli organizētas

31

aptaujas. Vēlams regulāri, vismaz reizi 2–3 gados apkopot pieejamo informāciju un veidot attīstības prognozes.

Pētījuma rezultātus par profesionālās un augstākās izglītības monitoringu jāizmanto, precizējot normatīvo aktu sistēmu, kura reglamentē kvalitātes nodrošināšanu un informācijas par izglītību iegūšanu, apkopošanu un izmantošanu. Liela nozīme ir politikas dokumentiem par Eiropas Augstākās izglītības telpas izveidi. 1999. gada 19. jūnijā Latvijas pārstāvis kopā ar 28 citu valstu par augstāko izglītību atbildīgajiem ministriem parakstīja Boloņas deklarāciju par Eiropas augstākās izglītības telpas izveidošanu līdz 2010. gadam. 2005. gada 20. maijā Bergenā Boloņas procesā iesaistīto valstu par augstāko izglītību atbildīgie ministri parakstīja apņemšanos veidot EAIT saskaņā ar Aptverošo kvalifikāciju ietvarstruktūru Eiropas Augstākās izglītības telpai un Standartiem un vadlīnijām kvalitātes nodrošināšanai Eiropas augstākās izglītības telpā. EAIT veidošanā būtiska ir arī Lisabonas konvencija par augstākās izglītības kvalifikāciju atzīšanu. Svarīgākie politikas dokumenti Latvijā, kuros skarti ar izglītības monitoringu saistītie jautājumi ir šādi:

„Par Latvijas nacionālo Lisabonas programmu 2005.–2008. gadam” (MK rīkojums nr. 684. 2006. g. 19. oktobris).

Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2007.–2013. gadam (Ministru kabineta 2006. gada 4. jūlija noteikumi Nr. 564).

Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīnijas 2002.–2010. gadam (Izglītības un zinātnes ministrijas 2002. gada 12.marta rīkojums Nr. 125).

Koncepcija par augstākās izglītības un zinātnes nozares valsts institūciju juridisko statusu (Ministru kabineta 2004. gada 21. jūnija rīkojums Nr. 442);

„Izglītības attīstības pamatnostādnes 2007.–2013. gadam” (Ministru kabineta 2006. gada 27. septembra rīkojums Nr. 742).

„Valsts valodas politikas programma 2006.–2010. gadam” (Ministru kabineta 2006. gada 4. oktobra rīkojums Nr.770).

Uzdevuma „Nodrošināt augstskolu iekšējās kvalitātes novērtēšanas sistēmas ieviešanu” („Izglītības attīstības pamatnostādnes 2007.–2013. gadam”) izpildīšanai jāizmanto Pētījuma ieteikumi par profesionālās un augstākās izglītības kvalitātes pilnveidošanu. Svarīgs uzdevums precīzai informācijas iegūšanai un izmantošanai ir: „Nodrošināt vienotu terminoloģijas procesu (izstrāde, saskaņošana, apstiprināšana, publiskošana un lietošana)”, („Valsts valodas politikas programma 2006.–2010. gadam”), kura risināšanai Pētījumā ir izstrādāti ieteikumi.

Politikas dokumentā „Par Latvijas nacionālo Lisabonas programmu 2005.–2008. gadam” (MK rīkojums nr. 684. 2006. g. 19. oktobris) ir aprakstīti vairāki ar monitoringu saistīti uzdevumi, kuru risināšanai Pētījumā izstrādāti ieteikumi. Uzdevumu „Izveidot darba tirgus ilgtermiņa prognozēšanas sistēmu” jāveic Labklājības ministrijai un Ekonomikas ministrijai, attīstot darba tirgus ilgtermiņa prognozēšanas sistēmu ESF nacionālās programmas „Darba tirgus pētījumi” ietvaros (2005.–2007. g.) un nodrošinot darba tirgus ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas ilgspēju, regulāri piešķirot nepieciešamos resursus sistēmas uzturēšanai un periodiskai datu aktualizācijai. Izglītības un zinātnes ministrija ir atbildīga par uzdevumu „Izveidot profesionālās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmu”, izstrādājot

32

vienotu metodiku profesionālās izglītības kvalitātes paaugstināšanai un sociālo partneru piesaistei un izglītošanai (2005.–2007. gads, nodrošinot Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomes darbību un reģionālo padomju efektīvu darbību (2006.–2007. gads); izstrādājot un ieviešot kārtību, kas paredz regulāru valsts budžeta līdzekļu izlietojuma efektivitātes analīzi, izvērtējot studiju procesā izmantoto resursu apjomu un rezultātus, ņemot vērā to lietderību darba tirgū. Izglītības un zinātnes ministrijai kopā ar Labklājības ministriju jāveic uzdevums „Nodrošināt kvalitatīvus un visaptverošus profesionālās orientācijas pakalpojumus”, pilnveidojot Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras profesionālās orientācijas sistēmu, ieviešot profesionālās orientācijas informācijas pasākumus izglītības iestādēs (2005.–2007. gads), izstrādājot un aktualizējot profesiju standartus un programmas atbilstīgi darba tirgus prasībām.

Īstermiņa stratēģiskais dokuments, kurā ir noteikti uzdevumi profesionālajai un augstākajai izglītībai Latvijā ir Izglītības un zinātnes ministrijas darbības stratēģija 2007.–2009. gadam. Šajā politikas dokumentā ir aprakstīta dažādu IZM padotības institūciju uzdevumi datu vākšanā un izmantošanā. Izglītības valsts inspekcija nodrošinās to uzdevumu izpildi, kas saistīti ar normatīvo aktu prasību ievērošanu izglītības jomā, un izglītības kvalitātes uzlabošanas sekmēšanu, kas tiek nodrošināta, veicot profesionālu izglītības procesa vadību un analīzi. Akadēmisko programmu aģentūra nodrošinās tai uzticētos uzdevumus dažādu programmu un iniciatīvu īstenošanā. Profesionālās izglītības attīstības aģentūra nodrošinās ES Vienotas rīcības programmas mūžizglītības jomā 2007.–2013. gadam apakšprogrammas Leonardo da Vinci ES transversālās programmas informācijas un konsultāciju tīkla Euroguidance uzdevumu īstenošanu un izpildīs starpniekinstitūcijas un sadarbības iestādes funkcijas ES struktūrfondiem izglītībā. Profesionālās izglītības attīstības aģentūra nodrošinās karjeras atbalsta sistēmas koordinējošās institūcijas funkcijas. IZM nodrošinās ES dalībvalstij paredzēto saistību izpildi attiecībā uz ES iniciatīvām izglītības, zinātnes un sporta jomā, piemēram, Europass Latvijas Nacionālā centra darbību, profesionālo kvalifikāciju atzīšanas nacionālā kontaktpunkta darbību, Latvijas ENIC/NARIC.

Ieteikumi tiesību aktu izmaiņām1. Priekšlikumi tiesību aktu izmaiņām profesionālajā un augstākajā izglītībā1.1. Galvenie virzieni tiesību aktu izmaiņām

a) Terminoloģijas saskaņošanaDaži svarīgākie termini (un atbilstīgie jēdzieni), kuru lietošana pašlaik ir pretrunīga un saskaņošana nepieciešama nekavējoties:

Profesija – ieteicams lietot kā kvalifikāciju, izglītību noteicošu, klasificējošu, šobrīd lieto amata, darba līgumā aprakstīto uzdevumu klasifikācijai.

Izglītības programma – ieteicams lietot visu resursu kopas apzīmēšanai, bieži lieto tikai dokumentu kopas nozīmē.

Nepilna laika izglītība – samazināta izglītības iegūšanas intensitāte (parasti mazāk kā 40 darba stundas nedēļā) jebkurai izglītības iegūšanas formai, nevis tikai neklātienei.

Akadēmiskā izglītība – sagatavošana zinātniskajam darbam, nevis visa augstākā izglītība.

Kurss, priekšmets, modulis – savstarpēji saistītas izglītības programmas sastāvdaļas.

b) Izglītības pamatprincipu noteikšana

33

Daļa pamatprincipu ir fiksēti ES tiesību dokumentos. Šie dokumenti ir visai rūpīgi izstrādāti un liela daļa no tiem izglītības jomā ir ar rekomendējošu raksturu, tādēļ nav nepieciešams esošos dokumentus mainīt. Daži priekšlikumi attiecas uz kvalitātes nodrošināšanas un mūžizglītības sistēmu veidošanu, kas notiek pašlaik, un kur Latvijas priekšlikumi var būt nozīmīgi. Nepieciešams precīzi iztulkot un apstiprināt nacionālajā normatīvo aktu sistēmā nepieciešamās ES normas. Tikai daļa no ES normatīvajiem aktiem ir jāpilda obligāti.

c) Informācijas atklātība un karjeras veidošanaEfektīvai izglītības sistēmas izmantošanai ir būtiski, pirmkārt, informēt sabiedrību, darba devējus un potenciālos izglītojamos par izglītības piedāvājumu, par kompetencēm, kuras iegūst dažādu izglītības programmu beidzēji, otrkārt, izglītības sistēmā informēt izglītojamos par izglītības izmantošanas iespējām (to skaitā par darba tirgu). Karjeras izglītības pasākumi ir veidojami kā integrēta, pēctecīga programma, kas organiski iekļaujas pamatizglītības vai vidējās izglītības apguves procesā. (MK 2006. gada 29. marta rīkojums Nr. 214 „Koncepcija karjeras attīstības atbalsta sistēmas pilnveidošana”).Tiesību aktos jāietver:

Izglītības iestāžu pienākums sniegt objektīvu un izsmeļošu informāciju par iespējām un nosacījumiem noteiktu kompetenču iegūšanai un par šo kompetenču izmantošanas iespējām darba tirgū un tālākizglītībā, karjeras veidošanā, kopā ar ES valstīm tālāk jāveido vienota potenciālo izglītojamo informēšanas sistēma (PLOTEUS), ietverot atbilstīgas datu bāzes un caur internetu pieejamus interfeisus.

Jāparedz kvalificētu konsultāciju par karjeras veidošanu sniegšanu izglītojamiem mācību iestādēs un speciālos karjeras konsultāciju (profesionālās orientācijas) centros.

Jāparedz atbilstīgu speciālistu par karjeras veidošanu (karjeras konsultantu) gatavošanu.

1.2. Jaunu tiesību aktu izstrādeIzglītības programmu saskaņošanai ar sabiedrības prasībām un pamatprincipiem jāmaina daudzi normatīvie akti, tādēļ tālāk tiks analizēti tikai galvenie, būtiski saistītie ar izglītības sistēmā iegūstamajām kompetencēm. Daudzi mūžizglītības un izglītības sistēmas vadības un nodrošināšanas jautājumi arī ir saistīti ar izglītības sistēmā iegūstamajām kompetencēm, bet sīkāk analizēti netiks.Centrālā vieta normatīvo aktu izmaiņu sistēmā ir likumprojektam „Augstākās izglītības likums”. Atbilstīgi jāmaina saistītie likumi: „Profesionālās izglītības likums”, „Likums par zinātnisko darbību”, likums „Par reglamentētajām profesijām un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu”, „Izglītības likums”.Profesionālās un augstākās izglītības reglamentācijai nepieciešama vairāku jaunu MK noteikumu pieņemšana un pārējo saskaņošana ar izmaiņām.

a) Jāpieņem MK noteikumi: Par kvalifikāciju ietvarstruktūru. Par augstākās izglītības programmu mērķu un uzdevumu saskaņošanu ar

sabiedrības prasībām.

34

Par izglītības iestāžu pienākumu savlaicīgi informēt par plānotajiem izglītības rezultātiem, izglītības programmās iegūstamajām kompetencēm.

Par kursu vērtēšanu un akreditāciju. Par studiju un studējošo kredītu dzēšanu.

b) Būtiski jāpapildina: Izglītības programmu licencēšanas un akreditācijas noteikumi. Studiju un studējošo kreditēšanas noteikumi. Izglītības dokumentu atzīšanas kārtība.

2. Priekšlikumi datu vākšanas, glabāšanas un apmaiņas pilnveideiNepieciešams pareizi noteikt datu lietošanas vajadzību. Lai izglītības datu bāzu un ar to saistīto informācijas sistēmu izmantošana būtu lietderīga, ir jāpilnveido augstākās un profesionālās izglītības indikatoru sistēma. Pētījuma kontekstā runa ir galvenokārt par atbilstības un kvalitātes indikatoriem.Visas datu vākšanas sistēmas pilnveidošanai un sabiedrības kopumā vajadzību pēc izglītības labākai apmierināšanai ieteicams, pirmkārt, pievērst uzmanību rekomendācijām par augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmas tālāko attīstību. Jāuzlabo koledžu, tālmācības un brīvo studiju novērtēšanas un akreditācijas metodika, pēc iespējas izmantojot indikatorus. Jāprecizē koledžu, augstskolu un to filiāļu, kā arī citu augstskolu un koledžu struktūrvienību akreditācijas noteikumi, kārtība, izmantojamie indikatori.

2.1. Profesionālās un augstākās izglītības vērtēšana ar indikatoru palīdzībuDažādu izglītības indikatoru izmantošana būtiski atvieglo izglītības programmu salīdzināšanu, ļauj veidot kopējo ainu par viena virziena izglītības programmām valstī, par profesionālo izglītību kopumā, par visu valsts profesionālās un augstākās izglītības sistēmu. Būtiska ir starptautisku salīdzinājumu iespēja. Tomēr, izmantojot indikatorus studiju programmu un augstskolu vērtēšanā un akreditācijā, jārūpējas par to pareizu interpretāciju.Indikatori ir ļoti ērti ātrai sistēmas raksturošanai un lēmumu pieņemšanai, tādēļ tos bieži izmanto žurnālisti un politiķi. Taču bieži vien netiek neņemti vērā indikatoru korektas lietošanas nosacījumi un rezultātā lēmumi ir nekompetenti. Lēmumu pieņemšanai izmantojot tikai daļēji izprastu metodiku, rezultāts ir sliktāks nekā vispār bez šādas metodikas lietošanas. Svarīga ir kļūda (vidējā kvadrātiskā novirze jeb standartnovirze un arī aritmētiskā vidējā standartkļūda), ar kādu noteikta indikatora vērtība. Vidējo kvadrātisko novirzi jeb standartnovirzi noteikt ir samērā viegli, lai gan arī to bieži aizmirst izdarīt, bet noteikti jānovērtē arī sistemātiskās kļūdas. Atšķirība starp indikatoru vērtībām ir nozīmīga tikai tad, ja pārsniedz kļūdu. Indikatora nozīmes izpratne ir vēl svarīgāka kā kļūdu analīze. Lai izmantotu jebkuru indikatoru, ir jāraksturo visa sistēma, kuras ietvarā indikatoru var izmantot. Indikatoru izmantošanas galvenie virzieni ir:

Studiju programmu izvērtēšana augstskolās iekšējā kvalitātes novērtēšanas sistēmā.

Studiju programmu ārējā novērtēšana ar kompetentu ekspertu piesaistīšanu. Augstskolu darbības kontrole no Izglītības valsts inspekcijas un IZM puses.

2.2. Indikatoru struktūra un izmantošanas principi profesionālās un augstākās izglītības vērtēšanā

35

Indikatorus var izmantot: Augstskolās studiju programmu izvērtēšanai (iekšējās kvalitātes novērtēšanas

sistēmas funkcionēšanai). Studiju programmas ārējās novērtēšanas gaitā. Augstskolu un to studiju programmu darbības kontrolei no Izglītības un zinātnes

ministrijas puses.Sevišķi būtiska indikatoru izmantošana var būt Izglītības un zinātnes ministrijas inspektoriem, lai sekotu augstskolu darbībai laikā starp akreditācijām, katrā situācijā no jauna neiedziļinoties izglītības saturā.Galvenie augstskolas darbību raksturojošie izglītības indikatori un to kvalitatīva interpretācija ikgadēja augstskolas ziņojuma ietvaros (sīkāk skat. tālāk šajā darbā) var kalpot par pamatu jaunas, uz tiešu līgumu starp augstskolu un IZM balstītas finansēšanas sistēmas veidošanai. Uz vairākiem gadiem noslēgts līgums tiek pildīts un vajadzības gadījumā koriģēts, balstoties uz iepriekš skaidri noteiktu indikatoru izmantošanu. Galvenais princips varētu būt – atbilstīgs finansējums augstskolai katra sekmīga studenta studiju nodrošināšanai plus stingri noteikts finansējums dažu augstskolas kopējo uzdevumu risināšanai (zinātniskie pētījumi, infrastruktūras uzturēšana, attīstība).Ar indikatoru palīdzību var vērtēt:

Sākuma situāciju (imatrikulēto studentu sākotnējais zināšanu un prasmju līmenis, motivācija, spējas).

Studiju procesu. Studiju rezultātu.

Indikatori var būt atkarīgi no visām trim šīm iepriekšminētajām studijas raksturojošām daļām, tādēļ nepieciešama rūpīga analīze. Parasti indikatoru vērtības ietekmē visa sistēma kopumā, tādēļ var pēc viena indikatora spriest gan par rezultātu, gan procesu, gan sākuma nosacījumiem. Izdalīt šos aspektus un atrast noteicošos ir sarežģīts uzdevums. Tomēr bez šādas analīzes indikatoru izmantošana var zaudēt jēgu.Interpretācijas neviendabīgumu parāda, piemēram, studijas pārtraukušo studentu skaita (atbiruma) iemeslu analīze. Atbirums var būt atkarīgs gan no izejas situācijas, gan no dažādām studiju procesa īpašībām.Augsta (zema) atbiruma iemesli var būt:

Slikta atlases procedūra, kuras rezultātā daļai studentu ir prasībām neatbilstīga sākotnējā sagatavotība.

Augstas prasības eksāmenos, pārbaudēs. Lielas studiju intensitātes nepieciešamība. Slikta studiju vadība. Vāja palīdzība (konsultācijas, padomi par studiju organizēšanu) studentiem. Zems motivācijas līmenis.

Augstskolai var būt atšķirīga stratēģija, kas nosaka dažādus atbiruma līmeņus un iemeslus:

Ļaut visiem, kas vēlas, izmēģināt spēkus studijās, veicot atlasi ar pārbaudījumiem studiju laikā.

Atlasīt ar uzņemšanas eksāmenu vai/un konkursa palīdzību tikai tos, kas spējīgi viegli tikt galā ar studijām.

36

Uzņemt visus, kuri ar labi organizētu konsultāciju un vadības palīdzību var tikt galā ar studijām, un garantēt visu vajadzīgo palīdzību.

Dažādie iemesli, kas noved pie vienas un tās pašas indikatora vērtības, ir jāanalizē, izmantojot kompleksu, sistēmisku pieeju. Ja to nevar nodrošināt pietiekami augstā līmenī, tad labāk izmantot neformalizētu aprakstu, ļaujot ārējiem vērtētājiem savu subjektīvo viedokli izteikt katram no viņiem pieņemtākajā veidā. Indikatorus arī šajā gadījumā var izmantot, bet tikai kā ilustrāciju secinājumiem.Veidojot indikatoru kopu augstākās izglītības raksturošanai par pamatu var ņemt OECD indikatoru sistēmu. Šī shēma ir domāta dažādu valstu izglītības sistēmu salīdzinošiem pētījumiem, tādēļ vienas valsts iekšienē tā būtiski jāmaina. Piedāvājamā shēma ir domāta atsevišķu studiju programmu un augstskolu aprakstīšanai. Reālai indikatoru lietošanai jāvienojas par definīcijām un metodiku indikatoru aprēķināšanai.Sevišķi grūti precīzi definēt indikatorus atsevišķai studiju programmai, jo daudzos gadījumos grūti sadalīt starp studiju programmām apskatāmos parametrus (bibliotēka, datori, ieguldījums kopīgos zinātniskos pētījumos, kopīgi lekciju kursi utt.).Iespējamā indikatoru shēma augstākās izglītības raksturošanai varētu saturēt sekojošas daļas:

Sociālais, ekonomiskais, demogrāfiskais konteksts. Resursi, izmaksas. Studiju process. Rezultāti.

Galvenie indikatori sistēmā varētu būt:a) Sociālais, ekonomiskais, demogrāfiskais konteksts

Strādājošo studentu skaits. Studentu vecāku izglītība.

b) Resursi, izmaksas Viena studenta studiju izmaksas. Studentu mācību maksa. Valsts, pašvaldību un privāto uzņēmumu finansējums augstskolai. Latvijas, starptautisko organizāciju finansējums zinātniskiem pētījumiem

augstskolā. Saņemamo stipendiju, kredītu apjoms no Latvijas valsts budžeta. Saņemamo stipendiju, kredītu apjoms no privātajiem uzņēmumiem. Mācībspēku skaits, to skaitā:

− ar zinātnisko grādu.− profesori, asociētie profesori.− pamatdarbā strādājošie.− pilnā slodzē strādājošie.− starptautiskās apmaiņās iesaistīto mācībspēku skaits.− administrācija un pārējais pedagoģiskais personāls.

Palīgpersonāls. Studentu un mācībspēku skaita attiecība. Telpas. Datori. Pieeja informācijai (bibliotēkas).

37

c) Studiju process Studentu skaits. Studentu sadalījums pēc dzimuma. Studentu vecums. Plānotais un reālais studiju vidējais ilgums. Pilna laika, nepilna laika, pilnas intensitātes, nepilnas intensitātes studējošie. Studentu dotais novērtējums studijām, mācībspēkiem, administrācijai,

palīgpersonālam (vidējais vērtējums aptaujās). Starptautiskās studentu apmaiņās iesaistīto studentu skaits. Vidējais studiju ilgums ārzemēs.

d) RezultātiAbsolventi: Studijas beigušo attiecība pret studijas sākušo skaitu (profesionālās studijas,

ieskaitot koledžas, bakalauri, maģistri, doktori). Vidējā atzīme eksāmenos, gala pārbaudījumos.Darba tirgus: Savā absolvētajā specialitātē strādājošie. Bezdarbnieku skaits. Citā specialitātē strādājošie. Ārvalstīs strādājošie. Ienākumu līmenis.

3. Ieteikumi komunikācijai izglītības un studiju programmu plānošanā iesaistītajām institūcijāmIzdarīt grozījumus esošajos normatīvajos aktos un radīt jaunus normatīvos aktus, lai nodrošinātu sekmīgu komunikācijas norisiSpēkā esošajos 2005. gada 30. augusta Ministru kabineta noteikumos Nr. 650 „Augstākās izglītības programmu licencēšanas kārtība” izdarīt grozījumu, kas paredzētu augstskolai pienākumu noteikt jaunu studiju programmu izstrādes kārtību.Augstskola/koledža saskaņā ar šo prasību apstiprina savu iekšējo normatīvo aktu, paredzot pietiekoši dziļu jaunās studiju programmas nepieciešamības analīzi. Analīzē noteikti izmantojami statistikas dati, nozares dokumentu analīze, Darba devēju konfederācijas ieteiktu pārstāvju un profesionālo apvienību viedoklis. Tiek paredzēti eksperti jaunās studiju programmas izvērtēšanai no augstskolas/koledžas administrācijas un nozares speciālistiem. Gan studiju programmas izskatīšanā un apstiprināšanā augstskolā, gan licencēšanas procesā jāizvērtē, cik dziļa un atbilstīga ir bijusi mārketinga izpēte un analīze un vai pastāv reāla nepieciešamība pēc jaunas kvalifikācijas, ko piedāvā studiju programma.

Licencēšanas procesā pilnveidot komunikāciju starp profesionālās izglītības iestādēm, augstskolām/koledžām un IZMJa licencēšanā nepieciešams izmantot ekspertus, organizēt to darbu atbilstīgi vispārpieņemtām ekspertīzes normām. Izveidot ekspertu sarakstu pa nozarēm vai jomām, ļaujot katrai profesionālās izglītības iestādei, augstskolai/koledžai ieteikt savas

38

kandidatūras, kā arī novērst interešu konflikta rašanās vai pastāvēšanas iespēju ekspertīzēs.Dot iespēju profesionālās izglītības iestādei, augstskolai/koledžai izskaidrot un aizstāvēt savu viedokli licencēšanas komisijas sēdēs.Veidot ciešāku sadarbību ar Darba devēju konfederāciju, nozaru asociācijām un profesionālajām apvienībām izglītības programmu izstrādēNozares speciālistu viedoklis tiek izmantots, analizējot nozares attīstības perspektīvas un saistībā ar tām izglītības programmas ilgspēju, izglītības programmas absolventu nodarbinātības perspektīvas.

Informācijas izplatīšana par studiju programmu tās izstrādes gaitā, rezultātu reklāmaStudiju programmas izstrādes gaitā nepieciešama pēc iespējas plašāka darba devēju informēšana par topošo programmu, izmantojot galvenokārt Darba devēju konfederāciju un profesionālās apvienības. Jāinformē par iespējām un iespējamajiem veidiem, kā paust savu viedokli (anketas, intervijas, rakstītas atsauksmes, to skaitā plaši izmantojot elektroniskās saziņas līdzekļus), lai nodrošinātu atgriezenisko saikni. Jāapkopo pietiekoši reprezentatīvs potenciālo izglītojamo viedoklis, lai prognozētu pieprasījumu pēc izglītības programmas (anketas, pārrunas skolās, viedokļu apkopošana, izmantojot elektroniskās saziņas līdzekļus).Sākot izglītības programmas īstenošanu, svarīgi nodrošināt pēc iespējas pilnīgu un objektīvu informāciju par to. Viens no galvenajiem informācijas avotiem ir izglītības iestāde, kura neapšaubāmi var sniegt vispilnīgāko informāciju par izglītības programmu. Tomēr izglītības iestāde nedrīkst būt vienīgais informācijas avots. Tādēļ lielu nozīmi iegūst karjeras izvēles centri un karjeras konsultanti, kas var dot salīdzinājumu ar citām līdzīgām programmām un virzieniem. Patlaban tie vairāk darbojas kā informācijas centri, bet vēl viena ļoti svarīga to funkcija varētu būt psiholoģiskās konsultācijas, kurās, izmantojot dažādas psiholoģijas izpētes metodes, konstatētu izglītojamā spējas un intereses.

Ieteikumi turpmākajiem darba tirgus un izglītības pētījumiemLatvijas darba tirgus nākotnē nav vērtējams un analizējams tikai nacionālā mērogā. Turpinoties ES ekonomiskās integrācijas procesam, vienota darba tirgus izveide ir process, kuram daudzas ES dalībvalstis nav bijušas sagatavojušās, tās nav gatavas pieņemt izšķirošus politiskus lēmumus par sava darba tirgus atvēršanu jaunajām ES dalībvalstīm. Dažas, kas to ir darījušas, savos novērtējumos bijušas visai neprecīzas. Rezultātā tiek sperti politiski soļi pretējā virzienā, kas var izrādīties tāpat pietiekoši ekonomiski un sociāli neizvērtēti un, iespējams, pārsteidzīgi. No otras puses, vairākas jaunās ES dalībvalstis, tostarp Latvija, nav novērtējušas straujās darbaspēka aizplūšanas mērogus un sekas, kā rezultātā daudz asāka un ekonomiski nozīmīgāka kļūst darbaspēka deficīta problēma. Ekonomiskais spiediens atvērt darbaspēka tirgu arī darbaspēkam no ārpus ES valstīm var izrādīties solis, kas risinot īstermiņa ekonomiskās problēmas, var radīt grūti prognozējamas politiskās un ekonomiskās sekas.Tas viss liecina par vienota darbaspēka tirgus veidošanās un attīstības likumsakarību sarežģītību, vēl visai nepilnīgiem priekšstatiem sabiedrības uzvedības modelēšanā un prognozē. Tas, savukārt, apgrūtina politisko lēmumu alternatīvu izvērtēšanu un pieņemšanu. Vienkāršoti kritēriji un novērtējumi par cilvēku rīcības motivāciju, jaunos,

39

globalizācijas ietekmētos apstākļos vairs nevar tikt izmantoti kā vienīgie valsts ekonomiskās, izglītības un sociālās politikas izstrādē. Ekonomikas liberalizācijas apstākļos mazinās valsts politikas īstenošanas instrumentu efektivitāte (piemēram, līdz ar valsts līdzdalības resursu samazināšanu izglītības apguves procesā, samazinās valsts iespējas ietekmēt izglītības piedāvājumu un pieprasījumu, mainās valsts līdzdalības mērķi un uzdevumi izglītības un darba tirgus organizācijā). Neizpratne par šiem procesiem noved pie neadekvātu valsts politikas un līdzdalības instrumentu izvēles un izmantošanas, kas ne tikai nerisina jaunās problēmas, bet rada papildus barjeras harmoniskai valsts ekonomikas un sabiedrības attīstībai.Moderno tehnoloģiju arvien plašāka izmantošana un to ietekme uz ekonomikas attīstību pakāpeniski maina līdzšinējo tradicionālo cilvēka dzīves sakārtojumu. Izglītības process no atsevišķa dzīves posma kļūst par visas dzīves pastāvīgu sastāvdaļu. Tas norāda uz zināmu izglītības un darba telpas saplūšanu, kas, savukārt, maina šo telpu dalībnieku attiecību raksturu. Tradicionāli vienkāršās attiecības darba devējs – darba ņēmējs vai darba piedāvājums un pieprasījums, papildinās ar problēmām, kas izriet no izglītības sistēmas aktīvu mijiedarbību ar darba tirgu nosakošiem un raksturojošiem elementiem. Rezultātā šīs attiecības kļūst daudz komplicētākas, grūtāk aprakstāmas un prognozējamas.Konkrētais Pētījums, kura pamatmērķis bija analizēt un izvērtēt profesionālās un augstākās izglītības atbilstību darba tirgus prasībām, novērtēt darba tirgus pieprasījumu konkrētu profesiju griezumā, būtībā ir svarīgs bāzes solis, kas ļaus tuvoties pamatotai darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma prognozes sistēmas izveidošanai valstī. Tomēr minētā izglītības sistēmas un darba tirgus faktoru mijiedarbības izpēte un analīze jaunos, ar ES vienota darba tirgus attīstību saistītos apstākļos, vēl ir tālu nepietiekoša. Svarīgi ir turpināt piepildīt kopējo apzināto jomu ar tālākiem konkrētiem pētījumiem, kas ļautu vērtēt un analizēt izglītības sistēmas un darba tirgus attīstību mijiedarbībā un kopsakarībā. Tabulā piedāvāta šāda kopēja pētījumu struktūra, kurā ieteicami gan precizējoši, gan plašāki un padziļināti pētījumi.

Ieteicamo pētījumu struktūra un pētījumu tēmas

Nr.p.k. Pētījumu ietvarstruktūra Ieteicamās pētījumu tēmas

1. Latvijas izglītības sistēma un tās dalībnieki darba tirgus vidē

1–a Izglītojamie un izglītotāji Attieksmju veidošana izglītības programmās (metodika attieksmju veidošanai un vērtēšanai, sabiedrības iesaistīšana, mākslas un filozofijas vieta izglītībā)Augstskolu absolventu tālākās karjeras attīstība – vienotas monitoringa sistēmas izveideIzglītojamo orientēšanās un apzināta iekļaušanās izglītības sistēmā

1–b Valsts pārvalde Valsts pārvaldes institucionālais un funkcionālais risinājums izglītības sistēmas un darba tirgus organizācijāLatvijas izglītības un profesiju standartu sistēmas efektivitātes izvērtējumsDarba tirgus kvalitatīvo un kvantitatīvo rādītāju sistēmas uzturēšana, tās nepieciešamība konkurētspējīgas tautsaimniecības veidošanāIndikatoru sistēmas izveide augstākās un profesionālās

40

Nr.p.k. Pētījumu ietvarstruktūra Ieteicamās pētījumu tēmas

izglītības sistēmas vērtēšanai1–c Sociālie partneri (darba

devēji, NVO), masu medijiMasu saziņas līdzekļu loma, nozīme un iespējas izglītības sistēmas attīstības veicināšanāSociālo partneru līdzdalības veicināšanas iespējas izglītības sistēmas pilnveidošanā.

2. Latvijas izglītības sistēmas un darba tirgus mijiedarbība

2–a Sadarbība izglītības sistēmas un darba tirgus dalībnieku starpā

Izglītojamo, darba devēju un profesionālo organizāciju iesaistīšanās izglītības sistēmas pilnveidošanā (izglītības procesa pilnveidošana, izglītības kvalitātes vērtēšana, normatīvo aktu pilnveidošana, sociālo apstākļu nodrošināšana, izglītības rezultātu apstiprināšana un kvalifikācijas piešķiršana)Valsts un privātā partnerība izglītībā – iespējas un risinājumi

2–b Valsts politikas instrumenti sadarbības īstenošanā

Valsts regulējuma instrumenti izglītības piedāvājuma un darba tirgus pieprasījuma saskaņošanai un to efektivitāte.Reglamentētās profesijas, normatīvo aktu saskaņošana, kvalifikācijas prasību un kvalitātes vērtēšanas pilnveidošanaKvalifikāciju ietvarstruktūras veidošana, izglītības programmu rezultātu formulēšana kompetenču veidā, izglītotāju iepazīstināšana ar kvalifikācijas ietvarstruktūru

2–c Resursu nodrošinājums izglītības procesam

Nepieciešamais finansējums dažādām izglītības programmām un kvalifikācijāmStudiju sociālo apstākļu nodrošināšanas izmaksasKreditēšanas iespējas no valsts budžeta, ar valsts atbalstu no privātajiem avotiemDarba devēju iesaistīšana izglītības finansēšanā

2–d Izglītības kvalitātes nodrošinājums un palielināšana

Kvalitātes nodrošināšana izglītības iestādēs (pašnovērtējuma organizēšana, sabiedrības iesaistīšana)Ārējā kvalitātes vērtēšana (metodika, saistība ar formālās un neformālās atbilstības noteikšanu)Kvalitātes nodrošināšanas izmaksas

2–e Mūžizglītība, izglītība darba procesā

Mūžizglītības elementu (programmas, saskaņošana, rezultātu atzīšana) iekļaušana kopējā izglītības sistēmāDarba devēju iesaistīšana mūžizglītības finansēšana

3 Latvijas iekļaušanās vienotajā Eiropas izglītības un darba telpā

3–a Vienotas izglītības telpas un ES darba tirgus izveides perspektīvas un konsekvences

Izglītības iespēju ES (ārvalstīs) izmantošana, tās konsekvences uz izglītības sistēmu un darba tirgu Latvijā.

3–b Migrācijas politika un darba tirgus attīstība

Imigrācijas politikas un izglītības politikas savstarpējā mijiedarbībaMigrācijas politikas alternatīvu izvērtējums saistībā ar darba tirgus nosacījumiem

3–c Latvijas dalība starptautiskajās organizācijās un konvencijās

Latvijas Augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas sistēmas atbilstība Boloņas procesam un tās pilnveideLatvijas iekļaušanās „Euroguidance” sistēmāIzglītības kvalitātes standartu ENQA sistēmas analīze un ieviešana LatvijāOECD monitoringa sistēmas ieviešana Latvijā

41

Latvijas pašreizējā dinamiskās ekonomiskās attīstības un valsts ekonomiskās struktūras veidošanās periodā ir svarīgi sekot noturīgām tendencēm ekonomikā un darba tirgū, nepieļaujot īslaicīgu apstākļu diktētus lēmumus izglītības sistēmas pārstrukturēšanai vai darba tirgus nosacījumu izmaiņā. Tādēļ par prioritāriem uzskatāmi arī pētījumi, kas vērsti uz ilglaicīgu valsts ekonomiskās struktūras veidošanās tendenču izpēti, kas, savukārt, būtu pamats izvērtēt pārkārtojumu nepieciešamību un pamatotību izglītības sistēmā.

Avots: Pētījums „Profesionālās un augstākās izglītības programmu atbilstība darba tirgus prasībām” , 2007.

42

5. Pētījuma „Darba tirgus pieprasījuma ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas izpēte un pilnveidošanas iespēju analīze” galvenie secinājumi un ieteikumi

Pētījums ļauj izdarīt secinājumus par situāciju Latvijas darba tirgū, kā arī par nepieciešamajiem pasākumiem un uzdevumiem jaunas darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma prognozēšanas sistēmas ieviešanai. Secinājumi un ieteikumi izstrādāti, balstoties uz pētījumā iegūtajiem statistikas, veiktās analīzes un modelēšanas rezultātiem.(1) Ieviešot darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma prognozēšanas sistēmu, tiks iegūta

vērtīga statistiskā informācija gan par esošo situāciju, gan par nākotnes attīstības tendencēm un to ietekmi uz darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru. Plānojot darbaspēka pieprasījuma struktūru nākotnē, valsts pārvaldes institūcijas varēs daudz precīzāk, objektīvāk un operatīvāk veikt prognozēšanas aprēķinus atbilstīga darbaspēka piedāvājuma nodrošināšanai. Ieviešot darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma prognozēšanas sistēmu, tiks izveidots plaši izmantojams rīks turpmāk pieņemamo vadības lēmumu pamatotai un koordinētai izstrādei.

(2) Būtiskākie darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstības cēloņi ir saistīti ar dažādiem faktoriem. Pētījuma prognozes liecina, ka jau no 2008. gada kopējais darbaspēka pieprasījums Latvijā sāks būtiski pārsniegt kopējo darbaspēka piedāvājumu. Pie tam visā prognozes periodā līdz 2030. gadam šī situācija ar katru gadu vēl vairāk saasināsies. Tas saistīts ar valsts demogrāfisko situāciju. Neatbilstību darba tirgū veicina arī straujas izmaiņas tautsaimniecības struktūrā, tehnoloģiskais progress, darbaspēka migrācija un aizkavēšanās ar izglītības sistēmas pielāgošanu.

(3) Lai novērstu darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstību makroekonomiskajā līmenī, ir vairākas alternatīvas: Būtisko izmaiņu veikšana produktivitātes līmenī, ieviešot jaunākas tehnoloģijas

un palielinot darbaspēka un iekārtu noslodzi. Nepieciešamās kvalifikācijas darbaspēka ievešana Latvijā no citām valstīm,

kvantitatīvi palielinot darbaspēka apjomu. Latvijas iedzīvotāju aktīvākas līdzdalības ekonomiskā dzīvē veicināšana

(studentu, jauno māmiņu, pensionāru un cilvēku ar īpašām vajadzībām nodarbināšana), palielinot ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvaru.

(4) Lai novērstu galveno darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstības cēloni mikroekonomiskajā līmenī – darbaspēka kvalifikācijas neatbilstība tirgus prasībām – viens no galvenajiem risinājumiem ir izglītības sistēmas pielāgošana jaunajai situācijai, nodrošinot darba tirgū jaunienācējiem piemērota darba atrašanu. Pirmkārt, sabalansējot izglītības sistēmas struktūru (studiju vietu skaitu profesionālajās programmās) tā, lai tā atbalstītu ilgtermiņa tautsaimniecības pieprasījumu. Otrkārt, jāturpina iesāktais darbs mūžizglītības attīstīšanā, kas ietver sevī gan strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanu, gan bezdarbnieku apmācību, gan arī pārkvalifikāciju no vienas profesiju grupas uz citu. Treškārt, lai sasniegtu ātrāku darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvarošanos, ir nepieciešams samazināt darba tirgus reakcijas uz izmaiņām tautsaimniecības struktūrā kopējo aizkavēšanās laiku, tai skaitā informējot sabiedrību (darba devējus un potenciālos darba ņēmējus) par tendencēm darba tirgū, lai tā dalībnieki var ātrāk reaģēt uz notiekošām izmaiņām.

(5) Iegūtie prognožu rezultāti liecina, ka īstermiņā, izņemot dažas nozares, darba tirgus situācija ir tuvu līdzsvaram, pie tam gan pieprasījumam, gan arī piedāvājumam ir

43

tendence palielināties, taču nevienmērīgi. Līdz ar to daudzās sfērās, nemainot līdzšinējo politiku, jau vidējā termiņā nesabalansētība darba tirgū kļūs vēl izteiktāka. Situācijas uzlabošanai ieteicams pārskatīt budžeta vietu sadalījumu gan vidējo profesionālo, gan arī augstskolu līmenī, kā arī piešķirt papildu līdzekļus bezdarbnieku un strādājošo pārkvalifikācijai un kvalifikācijas paaugstināšanas organizēšanai.

(6) Nav iespējams pilnībā izlīdzināt darbaspēka piedāvājumu atbilstīgi pieprasījuma izmaiņām 20 gadu laikā vienīgi ar izglītības sistēmas atbilstības nodrošināšanu darba tirgum, jo analizējamajā periodā ir sagaidāma ne tikai kvalitatīva, bet arī kvantitatīva disproporcija starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu. Ja nenotiks būtiski uzlabojumi produktivitātes līmenī, kas varētu kvantitatīvi samazināt pieprasījumu pēc darbaspēka, nākotnē Latvija saskarsies ar nepieciešamību piesaistīt strādājošos no citām valstīm.

(7) Analizējot kvantitatīvās disproporcijas darbaspēka tirgū, jāatzīmē, ka ir vērojama nevēlama situācija, jo kopējais tautsaimniecības darbaspēka pieprasījums netiek pilnībā apmierināts un tajā pašā laikā atsevišķās profesiju grupās vērojams darbaspēka pārpalikums. Novērota tendence, ka vairākums profesiju, kurās ilgtermiņā saglabājas darbaspēka pārpalikums, ir sociālās un humanitārās profesijas („Humanitāro zinātņu speciālisti, radošo profesiju pārstāvji”, „Pārējie sociālo zinātņu speciālisti”, „Juristu profesijas (tiesneši, prokurori u. tml.)”, „Mākslas, kultūras, atpūtas darbinieki” u. c.). Darbaspēka pārpalikums ir vērojams arī šādās profesiju grupās: „Agronomi, citi lauksaimniecisko profesiju vecākie speciālisti” un „Individuālie pakalpojumi”. Šādi rezultāti liecina par strukturālā bezdarba pazīmēm. Tā rašanos var ietekmēt atsevišķu izaugsmes tendenču izmaiņas, tehnoloģiskā progresa attīstība, kā rezultātā samazinās darbaspēka pieprasījums pēc konkrētā profesiju grupu darbaspēka. Minēto profesiju pārstāvjiem ir jānodrošina pārkvalifikācijas, tālākizglītības un mužizglītības iespējas, lai varētu mainīt kvalifikāciju no nepieprasītas profesiju grupas uz pieprasīto radniecīgu profesiju grupu.

(8) Darbaspēka trūkums ir vērojams eksakto zinātņu profesijās, rūpniecības un būvniecības speciālistu profesijās, medicīnas profesijās, skolotāju un aizsardzības speciālistu profesijās. Ņemot vērā, ka šajās profesijās šobrīd ir ierobežotas pārkvalificēšanās iespējas, valstij jāveic pasākumi, lai jauniešu vidū popularizētu šīs profesijas, stimulējot to izvēli, palielinot budžeta vietu skaitu, piešķirot speciālās stipendijas u. tml. Lai sekmētu līdzsvarotāku darba tirgus attīstību, jāīsteno pārdomāta politika attiecībā uz studiju vietu sadalījumu, ņemot vērā prognozējamās darba tirgus attīstības tendences. Kopumā ir jāsecina, ka pieaug pieprasījums pēc vidējā un zemākā līmeņa kvalificētiem speciālistiem, tāpēc nepieciešams veicināt jauniešu izvēli par labu vidējās profesionālās izglītības iegūšanai, neaprobežojoties ar vispārējas izglītības iegūšanu. Profesijām, kurām nepieciešams augstākās izglītības līmenis, ir jāveic savlaicīgāka valstiskā plānošana attiecībā uz atbalstāmām izglītības jomām, jo tieši šajās profesiju grupās darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvarošana notiek ar lielāku aizkavēšanos.

(9) Analizējot tautsaimniecības nozaru nodrošinājumu ar darbaspēka resursiem, ir jāsecina, ka kritiskākā situācija veidojas nozarēs, kurās nepieciešams kvalificēts darbaspēks ar eksaktām zināšanām: C – „Ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde”,

44

D – „Apstrādes rūpniecība”, E – „Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde”, F – „Būvniecība” un I – „Transports, glabāšana un sakari”. Šajās nozarēs būtisks darbaspēka trūkums ir vērojams vidējā termiņa un ilgtermiņa prognozēs, savukārt divām nozarēm – D un F – trūkums ir visā prognozēšanas periodā, arī īstermiņā. Nozares H – „Viesnīcas un restorāni” un J – „Finanšu starpniecība” ilgtermiņa prognozēs ir relatīvi labāk nodrošinātas ar darbaspēku. Jāatzīmē, ka tieši šajās nozarēs ir nodarbināti sociālo un humanitāro profesiju pārstāvji, kuru piedāvājumā ilgtermiņā ir vērojams pārpalikums.

(10) Politikas alternatīvu analīzē veikts trīs izvēlēto alternatīvu – Pētījuma uzturēšanas alternatīvas, Esošās sistēmas uzlabošanas alternatīvas, Aģentūras izveides un IT risinājuma ieviešanas alternatīvas – izvērtējums un daudzpusīga salīdzinoša analīze. Ņemot vērā, ka prognozēšanas sistēmas ieviešana nav saistīta ar tiešiem finansiāliem ieguvumiem, visās trīs alternatīvās finanšu tīrā tagadnes vērtība (FNPV, finacial net present value) ir negatīva. Šajā aspektā par optimālo alternatīvu jāvērtē Pētījuma uzturēšanas alternatīva, jo tās izmaksas ir būtiski zemākas nekā pārējo alternatīvu ieviešanas izmaksas: FNPV šīs alternatīvas gadījumā atbilst – 1 229 861 Latvijas valsts lats (LVL), Esošās sistēmas uzlabošanas alternatīvas gadījumā rādītājs sasniedz jau – 2 179 498 LVL, bet Aģentūras izveides un IT risinājuma ieviešanas alternatīva finansiāli ir visneizdevīgākā – 8 647 154 LVL.

(11) Optimālās alternatīvas izvēle pēc izmaksu principa iespējama vienīgi pilnīgi vienādu ieguvumu gadījumā, savukārt šo alternatīvu analīze pēc hierarhiju analīzes metodes norāda uz būtiskām atšķirībām, novērtējot alternatīvu lietderīgumu. Izvērtējot trīs alternatīvas pēc kritērijiem, kas apkopoti kritēriju grupās „Izmaksas”, „Institūciju intereses”, „Valsts intereses”, „Ietekme uz politikas realizēšanas rezultātiem” un „Sistēmas funkcionalitāte”, par būtiski pārāku tika atzīta Aģentūras izveides un IT risinājuma ieviešanas alternatīva – tās globālā prioritāte ir 0,6 no 1, kas ir būtisks pārsvars salīdzinājumā ar pārējo alternatīvu vērtējumiem. Alternatīvu sociālekonomiskā analīze apliecina, ka visu alternatīvu sociālā ietekme uz spēlētāju grupām – valsts institūcijām, nevalstiskajām organizācijām (NVO), sabiedrību – būs pozitīva, tomēr vislielākā ietekme sagaidāma no Aģentūras izveides un IT risinājuma ieviešanas alternatīvas.

(12) Salīdzinošās analīzes rezultātā secināts, ka kopumā par optimālo politikas alternatīvu jāizvēlas Aģentūras izveides un IT risinājuma ieviešanas alternatīva. Lai valsts politikā ieviestu izvēlēto alternatīvu, nepieciešams veikt šādus galvenos pasākumus: Balstoties uz pētījuma laikā izstrādāto IT risinājumu, ieviest jaunus

prognozēšanas modeļus valsts institūcijās. Ekonomikas ministrijai (EM) pārņemt papildu funkcijas, kas saistītas ar darba

tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas koordinēšanu. Šo funkciju veikšanai EM izveidot jaunu nodaļu.

EM padotībā izveidot jaunu pētniecības institūtu uz esošā Latvijas Statistikas institūta bāzes. Tas veiktu kopējo prognozēšanas sistēmas koordinēšanu un uzlabošanu, kā arī jauno modeļu uzturēšanu un prognozi. Jaunizveidotajam Pētniecības institūtam organizēt datu vākšanu un apstrādi, kā arī izmantot

45

pētījuma laikā izveidoto IT sistēmu prognožu turpmākai veikšanai un nodrošināt prognožu regulāru atjaunošanu.

Lai nodrošinātu starpinstitūciju sadarbību, sistēmas ieviešanu un sekmīgu darbību, izveidot Konsultatīvo padomi darba tirgus analīzes un prognozēšanas jautājumos. Konsultatīvā padome tiktu izveidota pēc EM, kā darba tirgus prognozēšanas procesu valstī koordinējošas institūcijas, iniciatīvas. Tās sastāvā noteikti jāietilpst galvenajām iesaistītajām iestādēm darba tirgus politikas veidošanā, analīzē un prognozēšanā – LM, IZM, EM, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai (RAPLM), Zemkopības ministrijai (ZM), Kultūras ministrijai (KM) un Veselības ministrijai (VM). Konsultatīvās padomes sastāvā ir jāiekļauj arī pārstāvji no Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS).

Avots: Pētījums „Darba tirgus pieprasījuma ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas izpēte un pilnveidošanas iespēju analīze”, 2007.

46

6. Pētījuma „Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte” galvenie secinājumi un ieteikumi

Darbaspēka mobilitātei mūsdienās tiek pievērsta pastiprināta sabiedrības uzmanība, it īpaši pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā, jo brīva personu kustība ir viens no ES pamatprincipiem, kas ietver pārvietošanos studiju nolūkā, tūrismu, dzīvošanu, ja ir pietiekami iztikas līdzekļi, kā arī darba nolūkā.

Iekšējās un ārējās migrācijas plūsmu un to apjoma un kvalitatīvā sastāva raksturojums, ārvalstīs nodarbināto Latvijas iedzīvotāju skaita precizējums un emigrācijas seku vērtējums no valsts ekonomiskās un demogrāfiskās attīstības viedokļa, kā arī citu valstu pieredzes apskati migrācijas plūsmu regulēšanā ir būtiski valsts migrācijas politikas izstrādei.

Oficiālās ziņas par darbā uz citām ES valstīm izbraukušo skaitu ir nepilnīgas. Iedzīvotāju uzskaiti valstī nodrošina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Iedzīvotāju reģistrs, kura galvenais uzdevums ir nodrošināt Latvijas pilsoņu, Latvijas nepilsoņu, kā arī Latvijā uzturēšanās atļaujas saņēmušo ārvalstnieku, bezvalstnieku un bēgļu uzskaiti. Likuma „Par iedzīvotāju reģistru” 10. pants paredz iekļaut ziņas par Latvijā deklarētās, reģistrētās vai personas norādītās dzīvesvietas adresi un dzīvesvietas adresi ārvalstīs. Tāpat likums paredz, ka personai, kas uzturas ārpus Latvijas ilgāk par sešiem mēnešiem, ir pienākums paziņot PMLP savas dzīvesvietas adresi ārvalstīs. Diemžēl daudzi Latvijas iedzīvotāji, dodoties uz ārvalstīm, sākotnēji neplāno tur uzturēties ilgstoši un mainīt pastāvīgo dzīves vietu. Tāpēc šī norma ne vienmēr tiek pildīta, un daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuri ilgstoši dzīvo ārzemēs, joprojām ir reģistrējuši tikai savu dzīvesvietu Latvijā. Būtu nepieciešams papildināt likuma normu, lai tā dotu iespēju deklarēt vairākas dzīvesvietas: adresi Latvijā un dzīvesvietas adresi ārvalstīs.

Aplūkotie no 2001. līdz 2005. gadam un 2006. gada pirmajā pusē publiskotie pētījumi ir veikti dažādiem pasūtītājiem interesējošu atsevišķu jautājumu izpētei. Tāpēc daži migrācijas aspekti ir pētīti vairākkārt, citi – nemaz vai gandrīz nemaz. Piemēram, laikposmā pirms Latvijas pievienošanās ES vairākas aptaujas ir veltītas Latvijas iedzīvotāju vēlmei izceļot uz citām ES valstīm: šo nodomu izplatībai atkarībā no vecuma, dzimuma, izglītotības, nodarbinātības, algas lieluma, ikdienā lietojamās valodas. Šīs aptaujas veiktas dažādos gados un iedzīvotāju grupās, kā arī ar atšķirīgām metodēm. Tāpēc iegūtie dati par potenciālo emigrantu īpatsvaru atšķiras. Sakrīt tikai šo vēlmi veicinošo faktoru salīdzinošā nozīmība: mobilāki ir jaunie, izglītotākie, kā arī cittautieši.

Savukārt praktiski nav informācijas un pētījumu par faktisko emigrāciju no Latvijas īsi pirms iestāšanās ES un pēc tās, par iepriekš izteikto nodomu īstenošanās pakāpi, uzturēšanās ilgumu ārvalstīs un tās sekām Latvijas darba tirgū un iedzīvotāju ataudzes norisēs. Tāpat Latvijas iekšējās migrācijas izpētē vairāk izzināta ir iedzīvotāju ilglaika un ikdienas teritoriālā mobilitāte Rīgas aglomerācijā nekā no centra attālākos reģionos. Maz izzināta arī pārrobežu darba migrācija un dažādu reģionu iedzīvotāju gatavība izceļot uz valsts centrālo daļu vai pretējā virzienā, kas sekmētu attālāko apvidu saimniecisko un kultūras attīstību.

47

Darbaspēka migrācija no Latvijas uz citām valstīm, galvenokārt uz ES valstīm, kuras ir atvērušas savu darba tirgu, visbiežāk ir migrācija bez pastāvīgās dzīves vietas maiņas, neraugoties uz prombūtnes ilgumu – daži mēneši, gads vai vairāki gadi, vai tas ir bijis vienreizējs un nepārtraukts pasākums vai arī darbs ārzemēs notiek vairāk vai mazāk periodiski. Galvenā iezīme ir deklarēta dzīvesvieta Latvijā, kas arī tiek fiziski saglabāta (drošība, ka būs kur atgriezties).

Jaunas darbaspēka monitoringa izveides sistēma ir saistīta ar lielām izmaksām, tāpēc būtu nepieciešams izmantot jau valstī esošās datu bāzes. Lai iegūtu informāciju par Latvijas darbaspēka mobilitāti, būtu lietderīgi papildināt CSP Darbaspēka apsekojumu ar papildu jautājumu moduli par darbaspēka ģeogrāfisko mobilitāti. Tāpat nepieciešams palielināt izlasi, lai tā nodrošinātu lielāku datu ticamību un detalizētāku analīzi, arī reģionālā griezumā.

Modulī būtu nepieciešams iekļaut jautājumus ne tikai par respondentu, bet arī par tā mājsaimniecības locekļiem, kuri uzturas ārzemes, uzturēšanās ilgumu, galveno uzturēšanās motīvu, ekonomiskās aktivitātes statusu (pašreizējo ārzemēs un bijušo Latvijā), saikni ar Latviju. Šajā modulī respondentam varētu iekļaut arī jautājumu, vai iepriekš ir strādājis ārvalstīs, vai plāno mainīt darba vietu (ģeogrāfiskajā ziņā ar citu pašvaldību, Rīgu, ārvalstīm), jo jautājums par darba vietas maiņas iemesliem ir jau apsekojuma pamatblokā. Darbaspēka apsekojuma modulī par darbaspēka ģeogrāfisko mobilitāti iekļaujamie jautājumu un atbilžu variantu formulējumi ir papildus jāprecizē ar nozares speciālistiem – CSP darbiniekiem, kā arī ar datu izmantošanā ieinteresēto institūciju pārstāvjiem.

Lai apzinātu dienestu datos nepilnīgi atspoguļoto migrantu skaitu, 2005. gada nogalē un 2006. gada sākumā tika veikta aktīvā vecuma iedzīvotāju aptauja. Tajā aptaujāti 8005 respondenti. Lai noskaidrotu to Latvijas iedzīvotāju skaitu, kuri atrodas ārvalstīs, izmantota reprezentācijas metode, aptaujājot respondentus par radiniekiem, kuri strādā vai mācās ārvalstīs. Veiktie aprēķini, kuros izmantoti DĢM pētījuma aptaujas dati, liecina, ka no 2004. līdz 2005. gadam to izbraukušo cilvēku aptuvenais skaits, kas ir darbaspējas vecumā un kam Latvijā palikuši tuvi radinieki, nedaudz pārsniedza 40 000. Absolūtais vairākums no viņiem izbraucis uz Lielbritāniju vai Īriju, tāpat absolūtais vairākums no viņiem ir jauni cilvēki. Visbiežāk viņi, pēc radinieku sniegtajam ziņām, neplāno ārvalstīs uzturēties vairāk kā gadu. Acīmredzot cilvēki parasti nedodas uz Lielbritāniju vai Īriju ar domu tur noteikti palikt. Pirmā gada laikā salīdzinoši retāk nauda tiek sūtīta vai dota Latvijas radiniekiem un draugiem, to biežāk dara tie cilvēki, kas ārvalstīs strādā vai mācās 1–2 gadus. Pēc tam naudas sūtīšana samazinās, jo, cilvēkam paliekot ārvalstīs ilgāk, saikne ar Latviju ievērojami vājinās.

Analizējot iedzīvotāju nodomus doties uz ārvalstīm, aptuveni 1/5 daļa respondentu izteica vēlmi tuvākā gada laikā doties strādāt uz ārvalstīm. Tomēr tikai aptuveni puse respondentu, kuri vēlas emigrēt, ir kaut ko paveikuši, lai īstenotu šo ieceri: veikuši pārrunas ar potenciālajiem darba devējiem, noslēguši līgumus ar starpniekfirmām vai jau iegādājušies biļetes ceļam. Visbiežāk vēlēšanos braukt strādāt uz ārvalstīm izteikuši jaunieši vecumā līdz 24 gadiem, vīrieši, pamatizglītību un vidējo vispārīgo izglītību

48

ieguvušie, kā arī Latgales un Zemgales reģionā dzīvojošie, kvalificēti vai mazkvalificēti strādnieki, viesnīcu un restorānu sfērā, vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, mežsaimniecībā, būvniecībā un ieguves un apstrādes rūpniecībā strādājošie. Cilvēki ar augstāku sociālo statusu (augstāka vai zemāka līmeņa vadītāji) un attiecīgi lielākiem ienākumiem šādu vēlmi izteikuši retāk un nav motivēti meklēt darbu citur. Kā vissvarīgāko iemeslu, kāpēc respondenti vēlas doties uz ārvalstīm strādāt, viņi ir norādījuši augstāku atalgojumu (87,4%). Daudzi respondenti arī uzskata, ka ārvalstīs ir labāki darba apstākļi un sociālās garantijas. Savukārt jaunieši biežāk nekā vecāki cilvēki vēlas iegūt jaunu pieredzi un nodrošināt sev lielākas izaugsmes iespējas nākotnē.

Visbiežāk respondenti minējuši Lielbritāniju, Īriju, Vāciju un ASV kā valstis, kur viņi vēlas nokļūt. Vairākums respondentu savu izvēli pamato ar to, ka šajās valstīs var nopelnīt vairāk, tur dzīvo viņu radi un paziņas, daudzi paši prot sazināties angļu vai vācu valodā. Kā liecina aptaujas dati, vairāk nekā puse respondentu, kuri vēlas izceļot, iecerējuši strādāt ārvalstīs ne ilgāk par gadu. Tikai pavisam nedaudz respondentu (6%) ir nodomājuši palikt ārvalstīs. Cik no tiem, kuri ir emigrējuši, vēlāk tiešām atgriezīsies Latvijā, ir grūti prognozēt. Citu valstu pētījumi liecina, ka, jo ilgāk indivīds uzturas ārvalstīs, jo grūtāk viņam ir dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ atgriezties savā dzimtenē.

Mazliet vairāk nekā 4/5 respondentu, kuri vēlas doties uz ārzemēm, ir gatavi daļu nopelnītās naudas sūtīt saviem radiniekiem vai paziņām Latvijā. Aptuveni tikpat liela daļa respondentu ir norādījuši, ka arī paši vēlas savu naudu tērēt Latvijā. Puse respondentu, kuri vēlas tērēt naudu Latvijā, nolēmuši to atvēlēt savām ikdienas vajadzībām. 1/3 respondentu ir norādījuši, ka ir iecerējuši nopelnīto naudu ieguldīt nekustamā īpašuma iegādei vai remontam.

Aptaujas dati nepārprotami liecina par to, ka lielākā daļa respondentu savu tuvāko vai tālāko nākotni saista ar dzīvi un darbu Latvijā. Pat tie, kuri vēlas doties strādāt uz ārvalstīm, neplāno tur uzturēties ilgāk par gadu. Savus ietaupījumus viņi vēlas tērēt Latvijā, iegādājoties vai remontējot savu māju vai dzīvokli, ieguldot naudu savā izglītībā.

Aptaujā tika apzināti arī tie Latvijas iedzīvotāji, kuri jau ir strādājuši ārvalstīs, un noskaidrots, kāda ir viņu darba pieredze. Pamatojoties uz aptaujas rezultātiem, secināts, ka vīrieši biežāk nekā sievietes devušies strādāt uz kādu no ārvalstīm. Raksturīgi ir tas, ka jaunākās vecumgrupas ir mobilākas, tādēļ to īpatsvars ārvalstīs strādājušo kopskaitā ir lielāks.

Visās vecuma grupās gan vīriešiem, gan sievietēm galvenais iemesls, kāpēc tie dodas strādāt ārpus Latvijas, ir atalgojums. Nozīmīga motivācija, īpaši jaunāko vecumgrupu vidū, ir vēlme iegūt pieredzi. Pieredzes iegūšana bieži ir saistīta arī ar valodas mācīšanos.

Ārvalstīs nostrādātais laiks ir visai dažāds. Vidēji ārvalstīs strādājuši apmēram gadu. Sievietēm raksturīgs īsāks citā valstī nostrādātais laiks. Jaunieši ārvalstīs visbiežāk strādājuši neilgi – līdz 3 mēnešiem.

49

Vidēji trešajai daļai ārvalstīs strādājušo bijusi darba pieredze vairākās valstīs. Visbiežāk respondenti devušies strādāt uz Vāciju, Lielbritāniju, Krieviju, Īriju, Zviedriju un ASV. Minētajās 6 valstīs strādājis 71% uz citu valsti peļņā bijušo respondentu. Krievijā lielākoties strādājuši vīrieši, Vācijā sievietes nedaudz biežāk. Atsevišķu reģionu (statistiskie reģioni) pārstāvji izvēlējušies atšķirīgas valstis, kurp doties strādāt. No Latgales un Zemgales visbiežāk devušies uz Lielbritāniju, no Vidzemes – uz Īriju, no Rīgas, Pierīgas un Kurzemes – uz Vāciju. Konkrētas valsts izvēles motivācija bijusi atšķirīga. Lai nopelnītu vairāk nekā citur strādāt devušies uz Lielbritāniju, Īriju un ASV. Vācija un Krievija izvēlētas tāpēc, ka tur nosūtījusi darba vieta vai ticis piedāvāts darbs specialitātē; Zviedrija – tāpēc, ka darba devējs piedāvājis darbu vai ņemta vērā iepriekšējā pieredze. Atšķirīga izvēles motivācija ir attiecībā uz Īriju, bet braukšanai uz pārējām 6 valstīm starp nozīmīgākajiem iemesliem neparādās „ieteica cilvēki, kas tur strādājuši”.

Vairums ārvalstīs strādājušo lielāku vai mazāku nopelnīto līdzekļu daļu tērējuši Latvijā. Lielākā daļa izlietota ikdienas vajadzībām, trešā daļa strādājušo naudu tērējuši nekustamā īpašuma būvei, remontam vai iegādei. Sievietes biežāk nekā vīrieši naudu ieguldījušas izglītībā, savukārt, vīrieši pirkuši transporta līdzekļus.Ārvalstīs strādājušo vidū ir salīdzinoši augstāks tādu cilvēku īpatsvars, kuri izsaka varbūtību tuvākā gada laikā atkārtoti doties strādāt ārpus Latvijas. Tomēr lielākā daļa nedomā tuvākajā laikā doties strādāt kādā no ārvalstīm.

Lai izzinātu apstākļus un nosacījumus, kas veicinātu Latvijas viesstrādnieku atgriešanos, DĢM pētījuma ietvaros no 2006. gada decembra līdz 2007. gada martam tika veikta prombūtnē vēl esošo pieredzes apzināšana. Daļa cilvēku apmeklēti viņu mītnes zemēs, daži intervēti pa pastu un e–pastu, vēl citi – īslaicīga apmeklējuma laikā Latvijā. Tika apkopotas 328 interviju pierakstu lapas.

Analizējot ārpus Latvijas dzīvojošo un strādājošo atbildes, varam secināt, ka papildus iespējām saņemt augstāku darba samaksu, kas kā galvenais atgriešanās nosacījums uzsvērts aptaujās, intervētie atkārtoti minējuši jūtamāku atbalstu ģimenēm un īpaši bieži cilvēcisku attieksmi no darba devēju un valsts puses, kā arī mazāku birokrātismu, veidojot un apsaimniekojot savu uzņēmumu. Tas lieku reizi atgādina, ka migrācijas politikas veidotājiem tajā jāiekļauj daudzveidīgs pasākumu kopums, kura īstenošanā jāpiedalās kā valsts pārvaldes institūcijām, tā privātuzņēmējiem.

Lai novērtētu pārrobežu migrāciju, ir veiktas ekspertu intervijas pierobežas pašvaldībās, piemēram, pārrobežu migrācijai izvēloties Valku – Valgu. Izvērtējot iegūto informāciju, varam secināt, ka pierobežas ikdienas un iknedēļas migrāciju un tās plūsmas virzienu ietekmē tādi faktori kā iedzīvotāju valodu prasmes un ceļu un transporta infrastruktūras pielāgotība iedzīvotāju vajadzībām. Arī pierobežā darbaspēka migrācijas plūsma ir izteiktāka sociāli un ekonomiski attīstītākā reģiona virzienā, tāpat kā šī tendence ir vērojama visas valsts līmenī. Lai novērtētu pārrobežu migrācijas attīstības iespējas, aptaujas anketā bija iekļauts jautājums, vai un ar kādiem nosacījumiem respondenti piekristu darba piedāvājumam kaimiņvalstīs (Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Baltkrievijā). Jāatzīmē, ka lielākā daļa respondentu (71,6%) norādījuši, ka nepiekristu šādam darba

50

piedāvājumam. Tikai 28,4% apsver iespēju strādāt kaimiņvalstīs. Kā svarīgāko nosacījumu respondenti visbiežāk minējuši augstāku atalgojumu. Jāpiebilst, ka vīrieši un respondenti vecumā līdz 34 gadiem biežāk nekā sievietes un vecāka gadagājuma cilvēki būtu gatavi pieņemt darba piedāvājumu kaimiņvalstīs. 32,8% vīriešu norādījuši, ka piekristu strādāt kaimiņvalstī, pastāvot dažādiem nosacījumiem.

Ārzemnieku skaits Latvijā ir neliels; no kopējā iedzīvotāju skaita ārzemnieki ir 1,6%, taču imigrantu skaitam ir tendence lēnām palielināties. Pakāpenisks palielinājums notiks arī tad, ja tiks atviegloti birokrātiskie šķēršļi darba atļauju saņemšanai un atbalstīta kompensējošā migrācija – ļaujot imigrantiem aizpildīt tās darba vietas, kurās nevar atrast vietējo darbaspēku. Vērtējot jautājumus, kas saistīti ar atvieglotu darba atļauju saņemšanas kārtību, nevar ņemt vērā tikai uzņēmēju intereses; jāņem vērā arī tas, ka mūsu pašu valstī ir darbaspēka rezerve, kas netiek iesaistīta darba tirgū.

Viens no būtiskākajiem risinājumiem darbaspēka trūkuma novēršanai un darba produktivitātes celšanai ir no Latvijas nesen izbraukušo emigrantu stimulēšana atgriezties Latvijā. Tās attīstīšanai nepieciešams izmantot gan ekonomiskos un finanšu stimulus, galvenokārt pastāvīgu atalgojuma kāpumu, nodokļu politikas maiņu attiecībā uz mazajiem uzņēmējiem, gan sociālo un izglītības jautājumu risināšanu. Būtu jāorientējas uz reemigrācijas veicināšanu un jāatbalsta tā arī valstiskā līmenī, īpašu uzmanību pievēršot augsti kvalificēta un izglītota darbaspēka atgriešanai Latvijā.

Izvērtējot iekšzemes migrācijas plūsmas, kā galvenais pārcelšanās motīvs tiek minēts ģimenes apstākļi (52%), pēc tam seko darbs (30%) un mācības (15%). 8,1% gadījumu pārcelšanās notikusi sakarā ar īpašuma iegādi vai dzīvokļa celtniecību. Pārcelšanās divu galveno iemeslu – ģimenes apstākļu un darba īpatsvars sakrīt gan latviešiem, gan krieviem, gan arī citu tautību respondentiem. Latviešiem pārcelšanās sakarā ar mācībām ir notikusi 17% gadījumu, tad krieviem un pārējām tautībām šis iemesls minēts divas reizes mazāk. Tāpat latviešiem pārcelšanās (9,1%) saistībā ar īpašuma iegādi un celtniecību ir aptuveni divas reizes biežāka nekā krieviem un pārējām tautībām.

Analizējot migrantu plūsmas pēdējo 10 gadu laikā, jāsecina, ka Vidzemē (60%), Kurzemē (66%), Zemgalē (61%) un Latgalē (69%) migranti galvenokārt pārvietojušies sava reģiona robežās, Rīgā visvairāk iebraukuši no Pierīgas (32%) un Pierīgā no Rīgas (65%). Arī pēdējā gada laikā saglabājušās iepriekšējās tendences, nedaudz mazinoties iekšreģionālās migrācijas īpatsvaram un pieaugot migrācijas intensitātei starp Rīgu un Pierīgu. Šī aptaujā iegūtā informācija sakrīt ar statistikas avotos minētajām iekšējās migrācijas plūsmām.

Vidzemei, Kurzemei, Zemgalei un Latgalei ir negatīvs migrācijas saldo migrantu grupā ar augstāko izglītību. Ieguvējas ir Rīga un Pierīga. Rīgas pilsēta zaudē iedzīvotājus ar augstāko izglītību apmaiņā ar Pierīgu, bet šos zaudējumus ar uzviju kompensē ieguvumi no pārējiem reģioniem. Turpmāko triju gadu laikā 11,4% respondentu domā pārcelties uz citu dzīvesvietu. No tiem lielākais respondentu skaits (45%) plāno pārcelties uz citu vietu savā pašvaldībā. Uz Rīgu plāno pārcelties 15,8% respondentu.

51

10,9% no aptaujātajiem ir norādījuši, ka strādā citā pašvaldībā. Ja aplūko šo svārstmigrantu faktisko dzīvesvietu sadalījumu statistiskajos reģionos, redzams, ka visbiežāk uz darbu citā pašvaldībā brauc Pierīgas, tad Zemgales un Kurzemes respondenti, salīdzinoši mazāk Latgalē dzīvojošie respondenti. Salīdzinoši zema ir Rīgas respondentu svārstmigrācijas aktivitāte – vairums šo respondentu dodas strādāt uz Pierīgu.

Savukārt analizējot respondentu darba vietas ārpus savas dzīvesvietas pašvaldības, redzams, ka lielākā daļa (46%) no tiem ir norādījuši, ka dodas strādāt uz Rīgu. Vislielākā svārstmigrantu plūsma ir starp Pierīgu un Rīgu, jo vairāk nekā 70% no Pierīgas iedzīvotājiem dodas strādāt uz Rīgu. Ja Pierīgas reģionā dominē plūsma uz Rīgu, tad citos reģionos raksturīga iekšreģionāla svārstmigrācija.

Darba vietu trūkums, nespēja atrast darbu dzīvesvietas pašvaldībā tiek minēts kā galvenais svārstmigrācijas iemesls. To savās atbildēs norādījuši vairāk nekā puse respondentu (51%). Latgalē to minējuši pat 59,8% aptaujāto. Savukārt Zemgales respondenti visbiežāk kā iemeslu min to, ka darbs citā pašvaldībā ir labāk apmaksāts (52,4%). Lai piedāvātu nodarbinātības alternatīvas reģionos, respondentiem tika jautāts par teledarbu (attālināto darbu) un iespējām to veikt. Tikai 4,1% no visiem aptaujātajiem jeb 327 cilvēki līdz šim ir veikuši teledarbu, bet 95,9% to nekad nav darījuši. Savukārt strādāt teledarbu izteikuši vēlēšanos 16,2% visu aptaujāto, un vēl 12,3% būtu ar mieru to darīt, bet nesaredz lielu starpību, vai strādāt mājās vai darba vietā. Visbiežāk sastopamie attālinātā darba veidi ir mājamatniecība, arī apģērbu šūšana, remonts (14,5%), galdniecība (3,9%), apavu izgatavošana (3,6%) u. tml., kas pretēji vispārīgajam uzskatam par teledarbu kā saistītu ar informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, neprasa lielas informācijas tehnoloģiju zināšanas.

Migrācijas prognozes ir saistītas ar to, kāds migrācijas politikas virziens tiks pieņemts par vēlamāko valsts attīstībai. Nemainoties ekonomiskajai situācijai, sagaidāma intensīvas emigrācijas turpināšanās. Pamatojoties uz dažādās aptaujās savu vēlēšanos izceļot izteikušo vidējo skaitu un arī šī nodoma īstenošanai gatavošanos veikušo īpatsvara, ikgadējais izbraukušo skaits laikposmā līdz 2010. gadam varētu pārsniegt 10 līdz aptuveni 16 tūkstošus un visā periodā 50–80 tūkstošus cilvēku. No tiem atgriezties varētu aptuveni puse jeb 20–45 tūkstoši. Nākamajos 5 gados emigrācijas apjoms visdrīzāk pakāpeniski samazināsies, vismobilākā vecuma iedzīvotāju skaitam Latvijā neizbēgami sarūkot un darba samaksai attiecīgi palielinoties arvien mazāka darbaspēka piedāvājuma dēļ. Šā faktora ietekmē sagaidāms, ka pieaugs atpakaļbraucēju īpatsvars un to skaits saglabāsies tuvu iepriekšējā laikposmā novērotajam skaitam. Tādējādi mazinātos arī pašmāju migrantu negatīvais migrācijas saldo no 30–40 līdz 25–30 tūkstošiem.

Ieviešot darba devēju kārotos liberālākos imigrācijas nosacījumus t. s. trešo valstu viesstrādniekiem, Latvijas izceļotāju un atgriezušos daudzums būtiski nemainītos, bet migrācijas negatīvais saldo mazinātos par varbūtējo ieceļotāju skaitu. Latvijas valdībai, izšķiroties par mērķtiecīgu emigrācijas mazināšanas politiku, sagaidāma emigrantu un pēc tam arī atgriezušos plūsmas apjoma mazināšanās, sākotnēji tuvojoties minēto apjomu

52

minimāliem lielumiem: līdz 2010. gadam līdz 50 tūkstošu izceļojušo, 20–30 tūkstošu atpakaļbraucēju un rezultātā 20–30 tūkstošu zudumu. Nākamajos 5 gados visu šo plūsmu un zudumu apjoms varētu izrādīties divtik vai vēl mazāks atkarībā no veicamo pasākumu nozīmīguma un to uzsākšanas laika.

Pētījuma sākumposmā izvirzītās hipotēzes tika pārbaudītas ar kvantitatīviem un kvalitatīviem datiem, kā arī balstoties uz pieejamo informāciju un iepriekš veiktajiem pētījumiem. Kopumā sākotnējie pieņēmumi ir apstiprinājušies. Vienīgi attiecībā uz informāciju par darba piedāvājumiem varam secināt, ka darba iespējām ārvalstīs noteicošā loma ir radiem un draugiem.

Latvijā tuvākajos gados gaidāmā darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitliskā samazinājuma dēļ arī turpmākajos gados būtu jāturpina pētījumi par visiem darbaspēka piedāvājuma avotiem, tostarp arī par varbūtējiem zaudējumiem un ieguvumiem migrācijas rezultātā. Pētījumos būtu jāiekļauj šādas tēmas:

migrācijas dažādo plūsmu apjoma un sastāva pārmaiņas, mainoties situācijai Latvijas darba tirgū;

Latvijā iebraukušo viesstrādnieku sastāvs, viņu nodarbinātības veidi un darba samaksas līmenis, kā arī viņu apmierinātība ar darbu Latvijā un nākotnes nodomi;

no ārvalstīm atgriezušos darba migrantu vērtējums par savu pieredzi prombūtnē, viņu darba gaitas pēc pārbraukšanas un aktivitāte ģimenes veidošanā;

ārvalstīs strādājošo Latvijas iedzīvotāju nodarbinātība un tās pārmaiņas atkarībā no uzturēšanās ilguma un kvalifikācijas;

dažādu vecumgrupu pārstāvju dalības izmaiņas darba tirgū visos Latvijas reģionos: pieprasījuma pieaugums reģionos un vietējos centros, svārstmigrācijas un teledarba izplatības pieaugums pa tautsaimniecības nozarēm, darba devēju informētība par elastīgām darba formām, tajās iesaistījušos darbinieku sastāvs.

Avots: Pētījums „Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte”, 2007.

53

7. Pētījuma „Darba algas un to ietekmējošie faktori” galvenie secinājumi un ieteikumi

Fiksētā pamatalga ir būtiskākā darba samaksas sastāvdaļa Latvijas uzņēmumos. Citi monetārā (piemaksas, prēmijas) un nemonetārā atalgojuma (veselības apdrošināšana, darba apmaksātas mācības, darba apģērbs, iekārtas u.c.) veidi tiek izmantoti pārsvarā vidējos un lielajos uzņēmumos.

DAIF pētījuma rezultāti rāda, ka vairumā gadījumu (~90%) darbinieki saņem fiksētu pamatalgu, taču aptuveni 40% gadījumu tā tiek papildināta vai dažkārt pat pilnīgi aizstāta ar mainīgu pamatalgu. Fiksētās vai mainīgās pamatalgas izmaksa ir atkarīga no darbinieka kvalifikācijas un uzņēmuma lieluma. Jo augstāka ir kvalifikācija, jo lielāka ir iespēja, ka darbinieks saņems fiksētu, nevis mainīgu pamatalgu. Mikro un daļā mazo uzņēmumu (raksturīgi – līdz 19 darbiniekiem) fiksēta pamatalga tiek izmaksāta retāk nekā pārējos uzņēmumos.

Lielai daļai uzņēmumu pamatalga 2005. gadā veidoja vairāk kā 71% no kopējā atalgojuma. Gandrīz trešdaļā uzņēmumu pamatalgas īpatsvars darba samaksas fondā variēja robežās no 81% līdz 90%. Gandrīz piektdaļā uzņēmumu pamatalga veidoja visu algu fondu. Biežāk šāda situācija sastopama tirdzniecības, viesnīcu un sabiedriskās ēdināšanas un individuālo pakalpojumu nozarēs. Reģionu griezumā tas vairāk ir raksturīgs Zemgales un Latgales uzņēmumiem. Pamatalgas daļa līdz 70% no kopējā atalgojuma bija aptuveni piektdaļā uzņēmumu.

Atkarībā no pamatalgas īpatsvara darba atlīdzībā, Latvijas uzņēmumus var sadalīt divās grupās. Salīdzinoši maziem uzņēmumiem ir raksturīgs liels pamatalgas īpatsvars kopējā atalgojumā. Salīdzinoši lielos uzņēmumos pamatalgas daļa kopējā algu fondā ir mazāka.

Papildus pamatalgai, nākamā ierastākā darba samaksas kategorija ir piemaksas par virsstundu darbu, tām seko neregulāras prēmijas. Piemaksas par virsstundu darbu biežāk nekā augstas kvalifikācijas darbiniekiem tiek izmaksātas vidējas un zemas kvalifikācijas darbiniekiem. Jāatzīmē, ka virsstundu apmaksas un prēmiju izplatības darba devēju un algoto darbinieku subjektīvā uztvere atšķiras: darba devēju vērtējumā tā ir lielāka nekā uzrāda algotie darbinieki.

Dažādu piemaksu un prēmiju sistēmu analīze rāda, ka Latvijas uzņēmumos ir izplatīta individuālas motivācijas vai ļoti vispārīgas kolektīvas darba motivācijas sistēmas pielietošana. Latvijā nav izplatītas piemaksas par brigādes vai atsevišķas nodaļas darba rezultātiem. Mikro un mazos uzņēmumos piemaksas par brigādes vai nodaļas darbu nepastāv objektīvu iemeslu dēļ, proti, šo uzņēmumu darbinieku skaits parasti atbilst vienas vidējā vai liela uzņēmuma nodaļas darbinieku skaitam. Tomēr arī vidējiem un lieliem uzņēmumiem nav īpaši raksturīgas piemaksas par brigādes darbu.

Kopumā, uzņēmuma lielumam ir ietekme uz visa veida piemaksu piešķiršanu darbiniekiem: jo lielāks ir uzņēmums, jo lielāka ir iespēja, ka tiks izmaksātas prēmijas (īpaši – neregulāras prēmijas), piemaksas par uzņēmuma un individuālā darba

54

rezultātiem, papildus pienākumu pildīšanu un virsstundu darbu. Lai gan dati rāda, ka virsstundu darbs visumā tiek apmaksāts, tomēr tas nenotiek dubultā apmērā, kā to paredz Darba likums. Virsstundu darba apmaksa ir nedaudz augstākas sabiedriskā sektora darbiniekiem, salīdzinot ar privātajā sektorā nodarbinātiem.

Darba devēji mēdz norādīt, ka prasības, kas izvirzītas virsstundu darba samaksai Latvijā, ir pārāk augstas, un ierosina mīkstināt atbilstošo Darba likuma normu. Tā kā praktiski virsstundu apmaksa šobrīd neatbilst likumam, Labklājības ministrijai sadarbībā ar sociālajiem partneriem būtu ieteicams vienoties par situācijai atbilstošākiem nosacījumiem. Izstrādājot optimālo virsstundu darba apmaksu, būtu jāņem vērā DAIF pētījumā aprakstītās tendences, vidēji nostrādāto (pārstrādāto) stundu skaitu un šobrīd spēkā esošo administratīvo kārtību.

Veicinot darba produktivitātei atbilstošu darba samaksu, Labklājības ministrijai sadarbībā ar sociālajiem partneriem būtu ieteicams popularizēt mainīgas pamatalgas, stundu darba samaksas un piemaksu par darba produktivitāti prakses pielietošanu Latvijas uzņēmumos.

DAIF pētījuma hipotēze, ka piemaksas, kas tiek maksātas par darba produktivitāti vai saskaņā ar uzņēmuma finansiālajiem rādītājiem, ir viens no mehānismiem, kurš ļauj legāli un elastīgi reaģēt uz firmas darbības rādītāju vai makroekonomiskās vides pasliktināšanos, ir pierādīta daļēji. Darba devēju dziļajās intervijās tika konstatēts, ka darba algas piesaiste darba produktivitātei motivē uzņēmuma darbiniekus un uzlabo darba ražīgumu, kā arī ļauj samazināt atalgojumu uz uzņēmuma darbības rādītāju pasliktināšanos. Darba devēju kvantitatīvās aptaujas datu analīzē netika atklātas statistiski nozīmīgas likumsakarības starp uzņēmuma finansiālajiem rādītājiem un darba atalgojuma struktūru. Tomēr citas pētījumā novērotās likumsakarības, kuras netieši raksturo uzņēmuma produktivitāti, rāda, ka hipotēzē formulētais pieņēmums varētu apstiprināties. Mainīgā pamatalga, kas ir piesaistīta darba ražīgumam, ir samērā izplatīta darba samaksas forma. Fiksēta pamatalga mazāk raksturīga ir mikro un maziem uzņēmumiem, kuru pozīcijas tirgū ir nav tik stabilas. Algoto darbinieku kvantitatīvās aptaujas datu ekonometriskā analīze rāda, ka uzņēmumos, kuri aug un attīstās, darba samaksa ir augstāka nekā tajos, kuri tas darbojas bez būtiskām izmaiņām vai atrodas zināmās grūtībās.

DAIF pētījuma dati rāda, ka aptuveni ceturtā daļa darba devēju, nosakot darba algas, ņem par pamatu neto algu. Šādas prakses analīze dažādās uzņēmumu grupās, kā arī dati par minimālās algas saņēmēju skaitu, ļauj izvirzīt secinājumu, ka daļa mazo privāto uzņēmumu mēdz izvairīties no nodokļu nomaksas par saviem strādājošajiem.

Grūtāk ievērot valsts nodokļu politiku ir mazajiem, īpaši mikro, uzņēmumiem. Lielā mērā to nosaka likumdošanas prasību neatbilstība darba devēju iespējām ievērot attiecīgās normas, vienlaikus nodrošinot uzņēmuma pastāvēšanas un attīstības iespējas, kas, savukārt, sekmē „aplokšņu” algu izmaksāšanu.

55

Ir vērojama tendence, ka „aplokšņu” algas izplatītākas ir mikro un mazos uzņēmumos, kas atrodas ārpus Rīgas, kā arī uzņēmumos ar augstu kadru mainību. Biežāk tās tiek izmaksātas zemākā un vidējā līmeņa darbiniekiem, kā arī sezonas darbu veicējiem.

Strādājošajiem, kuriem nav darba līguma, darba samaksa ir statistiski nozīmīgi mazāka nekā tiem strādājošajiem, kuriem ir darba līgums. Tādējādi strādājošais ieguvumu no daļēji samaksātiem nodokļiem sasniedz tikai tad, ja viņam ir vismaz formāls darba līgums. Līdz ar to ir pamats apgalvot, ka strādājošais bez darba līguma iegūst augstāku algu uz nesamaksāto nodokļu rēķina, ir maldinošs.

Pētījuma hipotēze, ka nereģistrētā atalgojuma maksāšanas apmērs samazinās, pieaugot uzņēmuma darbības ilgumam, statistiski neapstiprinās. Tomēr algoto darbinieku kvantitatīvās aptaujas datos ir atrasta sakarība starp nereģistrētā atalgojuma maksāšanas varbūtību un uzņēmuma situācijas novērtējumu. Ja uzņēmums aug un attīstās vai darbojas bez būtiskām izmaiņām, tad varbūtība, ka uzņēmumā pastāv nelegālās darba samaksas prakse, ir zemāka. Savukārt, ja uzņēmumam ir ekonomiskas grūtības, nereģistrētās darba samaksas prakses varbūtība ir lielāka. Visi augstāk minētie pētījuma rezultāti vēlreiz apstiprina, ka uzņēmējdarbības attīstībai labvēlīgas vides nodrošināšanai ir jābūt svarīgam valsts politikas mērķim.

Papildus darba algai un dažādām piemaksām aptuveni puse algoto darbinieku saņem vismaz vienu nemonetārā atalgojuma veidu. Visbiežāk Latvijā tiek piešķirti šādi nemonetārā atalgojuma veidi: veselības apdrošināšanas polise, uzņēmuma dāvanas darbiniekiem, apmaksāti kursi, mācības vai dalība semināros, mobilā telefona sarunu, transporta izdevumu un ēdināšanas kompensācijas, kā arī dažādi citi darbinieka atbalsta veidi. Nemonetārā atalgojuma veidu pieejamība ir cieši saistīta ar algotā darbinieka profesiju un pozīciju uzņēmumā.

Kvalificēti strādnieki, iekārtu vai mašīnu operatori un mazkvalificētie strādnieki visbiežāk saņem uzņēmuma apmaksātu apģērbu, veselības apdrošināšanu un uzņēmuma dāvanas. Pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki papildus trim nosauktajiem veidiem saņem arī apmaksātu ēdināšanu un pārtikas produktus. Visplašākais nemonetārā atalgojuma veidu klāsts tiek piedāvāts vidējā līmeņa vadītājiem, noteiktas nozares vecākajiem speciālistiem un speciālistiem. Šo profesiju pārstāvjiem ir pieejama veselības apdrošināšana, apmaksāti kursi, mācības un dalība semināros, uzņēmuma dāvanas, apmaksātas mobilā telefona sarunas un pastāv iespēja darba komandējumu daļēji izmantot personiskiem nolūkiem.

Nozīmīgākie faktori, kas kopumā nosaka darbiniekam piešķirtā monetārā un nemonetārā atalgojuma klāstu un apmēru, ir šādi: darbinieka kategorija un ieņemamais amats, padarītā darba apjoms un kvalitāte, uzņēmuma produktivitāte, apgrozījums un uzņēmuma lielums, darbinieku pozitīvā darba motivācija un darba devēja vēlēšanās noturēt uzņēmumā stabilus, augsti kvalificētus, pieredzējušus, uzticamus un motivētus darbiniekus.

56

Darbinieka kategorija un ieņemamais amats ir cieši saistīti ar viņa izglītību. Jo augstāka ir darbinieka izglītība, jo lielāka ir viņa alga. Papildus tam, nodarbinātie ar augstāko izglītību strādā labāk apmaksātās profesijās. Lielāks augstākās izglītības pozitīvais efekts ir novērots attiecībā uz sieviešu un sabiedriskajā sektorā strādājošo darba samaksu. Tomēr, kopumā ņemot, sieviešu atalgojums, salīdzinot vienā profesijā un tautsaimniecības nozarē strādājošos, ir aptuveni par vienu piektdaļu zemāks par vīriešu darba samaksu. Sabiedriskā sektorā strādājošo darba samaksa ir vidēji par 13% – 14% zemāka, salīdzinot ar privāto sektoru, pārējiem apstākļiem esot vienādiem.

Pētījuma hipotēze par nemonetārā atalgojuma izmaksas likumsakarībām apstiprinās daļēji. No vienas puses, apstiprinās pieņēmums par to, ka nemateriālo labumu pieejamība pieaug, paaugstinoties ieņemamajam amatam. No otras puses, neapstiprinās izvirzītais pieņēmums, ka nemateriālo labumu gūšana papildus darba samaksai ir vairāk raksturīga pakalpojumu sfērai nekā citām tautsaimniecības nozarēm. Būtiskas atšķirības kopējā papildus labumu piešķiršanas īpatsvarā atkarībā no uzņēmuma ekonomiskās darbības sfēras nav novērotas. Drīzāk var novērot papildus labumu saistību ar kvalitatīvajām (saturiskajām) atšķirībām ne tikai uzņēmuma darbības sfēras, bet arī profesiju griezumā.Citas DAIF algoto darbinieku kvantitatīvajā aptaujā novērotās sakarības liecina, ka nemonetārā atalgojuma saņemšanas iespēju pamatdarba vietā paaugstina strādājošā darba vietas lielums (darbinieku skaits tajā) un noslēgta koplīguma esamība uzņēmumā. Tas nozīmē, ka, pieaugot uzņēmuma lielumam, pieaug iespēja, ka darbiniekam tiek piešķirts vismaz viens darba algu papildinošs labums. Darba vietā ir noslēgta kolektīvā vienošanās palielina iespēju, ka uzņēmumā strādājošajiem tiek piešķirts vismaz kāds papildus labums. Jāatzīmē, ka starp abiem novērojumiem pastāv savstarpējā sakarība, jo Latvijā kolektīvās vienošanās visbiežāk ir noslēgtas lielos uzņēmumos.

Runājot par citiem darba samaksu ietekmējošiem faktoriem, pētījumos tiek pieminēta etniskā faktora nozīme. DAIF pētījuma rezultāti liecina, ka novērojamās algu atšķirības starp dažādu tautību pārstāvjiem Latvijā izskaidrojamas ar valodas zināšanām, nevis ar piederību noteiktai tautībai. Valsts valodas zināšanas rada arī profesiju segregāciju – nodarbinātie ar zemāku latviešu valodas zināšanu līmeni koncentrējas tādās profesijās, kurās valodas zināšanas nav tik būtiskas, piemēram, darbs lielākoties norit krievu vai angļu valodā, kā arī darba izpildes laikā saziņai netiek piešķirta būtiska loma. Lai gan novērotās atšķirības neizslēdz atsevišķus diskriminācijas gadījumus, tomēr ir pamats apgalvot, ka darba samaksas jomā nav novērota tieša diskriminācija pēc etniskās piederības. Darba samaksas atšķirības rodas vājāku latviešu valodas zināšanu dēļ, kas daudzos gadījumos ir darba produktivitāti raksturojošs faktors.

Lai izanalizētu un saprastu šo likumsakarību, Centrālās Statistikas pārvaldei būtu ieteicams Darbaspēka apsekojumā iekļaut jautājumus par nodarbināto latviešu valodas zināšanām. Ņemot vērā dažādu svešvalodu lietošanas nepieciešamību darbā, pētījumos būtu jāmēra arī angļu, krievu un citu valodu zināšanu līmenis un to ietekme uz darba samaksu.

Pētījuma dati atstiprina hipotēzi, ka piederība pie tā sauktajām „riska grupām” darba tirgū samazina darbinieka pretenziju līmeni, vienojoties ar darba devēju par algu. Tā tiek

57

pierādīta ar darbinieku grupu diskusijās paustajiem viedokļiem un datu ekonometrisko analīzi.

Darba samaksas augstākais punkts jeb lielākā alga gan vīriešiem, gan sievietēm visos izglītības līmeņos tiek sasniegts samērā agri – vidēji tas ir vecumā no 30 līdz 35 gadiem. Lai gan darba grupa sagaidīja, ka, salīdzinot ar iepriekšējo gadu novērojumiem, darbinieka vecumam, kurā ir visaugstākie ienākumi, būtu jāpaaugstinās, DAIF pētījuma dati parāda ļoti līdzīgu sadalījumu. Kopumā var teikt, ka Latvijas maksimālo ienākumu punkts joprojām atrodas tālu no Eiropas Savienības valstu vidējā rādītāja. Tātad, jaunajos laikos gūtajai izglītībai un pieredzei joprojām ir lielākā tirgus vērtība. Ienākumu un vecuma profila līkne rāda, ka, pieaugot vecumam, darba samaksa samazinās.

Kopumā, salīdzinot visu sieviešu darba samaksu, nav novērotas būtiskas atšķirības sieviešu, kurām ir bērni līdz divu gadu vecumam (jauno māmiņu), atalgojumā. Tomēr precizēsim, ka DAIF darba grupa izvirzīja pieņēmumu par situāciju, ka, ja sieviete meklē jaunu darbu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, tad viņas pretenziju līmenis ir zemāks nekā citos gadījumos. Šis pieņēmums apstiprinājās grupu diskusijās, kad jaunās māmiņas bieži atzina, ka ir piekritušas strādāt par zemāku samaksu, meklējot jaunu darbu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Taču jāuzsver, ka datu analīze rāda, ka kopumā, visiem darbiniekiem uzņēmumā strādājot pirmo gadu, darba samaksa ir zemāka.

Algotie darbinieki bieži stāsta, ka situācijās, ja kādu brīdi dažādu apstākļu ietekmē bijuši bez darba, viņi samazina pretenziju līmeni pret darba algu. Izņemot pirmspensijas vecuma strādājošos un atsevišķas strādājošo grupas, darbs par zemāku atalgojumu tiek uztverts kā pārejas periods, kura laikā var iegūt darba pieredzi, gūt zināmus ienākumus, pierādīt sevi un sameklēt labāk atalgotu darbu.

Runājot par darba samaksu ietekmējošiem faktoriem uzņēmuma līmenī, viens no svarīgākajiem ir uzņēmuma lielums. Ir novērota sakarība, ka, pieaugot uzņēmuma lielumam, kopumā tajā ir novērota vidēji augstāka darba samaksa.

Uzņēmuma darbības nozares ietekme uz darba samaksu tiek raksturota, neatdalot darbinieka piederību profesiju grupai. Tādā gadījumā visaugstākā darba samaksa Latvijā ir raksturīga šādām nozarēm: būvniecība, enerģija un elektroapgāde, finanses, kā arī valsts pārvalde un sociālā apdrošināšana. Tām seko transporta un sakaru nozare un apstrādes rūpniecība.

Pētījumā tika apstiprināta hipotēze, ka viena no spēcīgākajām sasaistēm arodbiedrību darbībai veidojas ar padomju laiku. Tā ir ciešāka nekā iespējamā alternatīvā sasaiste ar spēcīgo darbinieku apvienību darbību Rietumeiropā. Tomēr, runājot par padomju laika tradīcijām, ne vienmēr tās ir arodbiedrību vājā vieta. Kaut arī bieži šai asociācijai ir negatīva nokrāsa, par ieguvumu var nosaukt arodbiedrību kā algoto darbinieku apvienību faktisku saglabāšanos.

Strādājošo skatījumā gan valsts institūcijas, gan arodbiedrības šobrīd ir par vāju, lai spētu aizstāvēt algotos darbiniekus, tāpēc pēdējiem ir jāpaļaujas tikai uz pašu spēkiem,

58

vienojoties ar darba devēju par darba samaksu. Augstākas kvalifikācijas darbinieki ir pārliecinātāki par savām iespējām panākt pieņemamu darba atalgojumu.

Vairumā Latvijas uzņēmumu darba algu fonds pēdējā gada laikā ir palielinājies, taču pieauguma līmenis aptuveni katrā otrajā gadījumā ir neliels, kas ir samērojams ar dzīves dārdzības pieaugumu valstī. Arī darba dēvēju izteiktie viedokļi apliecina, ka makroekonomiskie faktori (inflācija un minimālās algas palielināšana valstī) ietekmē algu pieaugumu lielākā mērā nekā paša darbinieka sniegums vai atalgojuma līmenis nozarē.

Minimālās darba algas paaugstināšana valstī ir visbūtiskākais faktors, ko darba devēji ievēro, paaugstinot zemas kvalifikācijas darbinieku atalgojumu. Darbinieka kvalifikācijas un darba produktivitātes paaugstināšanās ir būtiskāki faktori augstas un vidējās kvalifikācijas darbinieku algas pielikumam.

Hipotēze, ka izglītības kvalitātei un regulārai tās paaugstināšanai ir pozitīva ietekme uz darba samaksas lielumu un tās pieauguma tempiem, ir pierādīta daļēji. Jo augstāku izglītību ir ieguvis respondents, jo augstāka ir viņa vidējā darba samaksa. Visumā visi augstākās izglītības līmeņi atstāj būtisku ietekmi uz nodarbināto algām, salīdzinot ar vidējo izglītību. Tomēr darba samaksas paaugstināšanas temps šobrīd ir līdzīgs vairākiem izglītības līmeņiem. Tas, iespējams, ir saistīts ar aktuālo situāciju darba tirgū. Valsts noteiktās minimālās darba algas paaugstināšana un daļas darbaspēka izbraukšana uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm veicina darba samaksas paaugstināšanu darbiniekiem ar dažādiem izglītības līmeņiem.

DAIF pētījuma ietvaros darba devēji akcentē, ka šobrīd Latvijā trūkst viņiem piemērota darbaspēka. Tam ir trīs galvenie iemesli. Pirmais iemesls ir darbaspēka izbraukšana uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, otrais – potenciālo darbinieku darba motivācijas trūkums un spējām neatbilstošas prasības, un trešais – intereses trūkums par noteiktu nozaru profesijām. Tiek uzskatīts, ka pirmie divi iemesli rada šobrīd novēroto produktivitātei neatbilstošo darba samaksas pieaugumu. Ir novērots, ka darbaspēka trūkumu norāda arī tādi darba devēji, kuru nozarēm ir raksturīga salīdzinoši augsta darba samaksa (piemēram, būvniecība un rūpniecība). Labklājības ministrijai sadarbībā ar sociālajiem partneriem ir ieteicams iesaistīties sabiedrības informēšanā par darba samaksu ietekmējošiem faktoriem, kā arī veidot adekvātāku priekšstatu par Rietumeiropas darba algu un preču un pakalpojumu cenu attiecībām. Ir nepieciešama izpratne, ka citās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir ne tikai augstāka darba samaksa, bet arī augstāks ikdienas preču un komunālo pakalpojumu cenu līmenis.

Lai gan minimālās algas paaugstināšana daļai uzņēmumu rada nepieciešamību paaugstināt algas, tas darba devēju vērtējumā neizraisītu būtisku darbinieku skaita samazināšanu Latvijas uzņēmumos. Optimālais minimālās algas un neapliekamā minimuma apmērs, ko nosauc darba devēji, būtiski atšķiras no valsts noteiktā. 2006. gadā minimālā darba alga Latvijā ir 90 lati un neapliekamais minimums – 32 lati. 2006. gada sākumā notikušajā darba devēju aptaujā vairums darba devēju atbalstīja gan minimālās

59

algas, gan neapliekamā minimuma paaugstināšanu. Nosaukto minimālās algas vērtību viduspunkts bija 160 lati, un neapliekamā minimuma vērtību viduspunkts – 90 lati.

Optimālās minimālās algas un neapliekamā minimuma vērtējums variē atkarībā no uzņēmuma darbības reģiona un tā lieluma, kā arī citiem parametriem. Visbūtiskāk darba devēju viedokļi par optimālo minimālās algas apmēru atšķiras reģionu griezumā. Kurzemē, Zemgalē un Latgalē darba devēji par optimālu uzskata zemāku minimālo darba algu nekā Rīgas, Pierīgas un Vidzemes reģionu uzņēmēji. Lai gan kopumā vairums darba devēju atzīst, ka minimālās darba algas pieaugums pat par 50% (t.i., līdz 135 latiem) neradītu būtisku darbinieku skaita samazinājumu viņu uzņēmumā, reģioni un nozares, kurās darba devēji nosauca zemāku vēlamo minimālo darba algu, ciestu visvairāk. Viskritiskāk straujš minimālās algas pieaugums varētu ietekmēt Kurzemes un Latgales mazos darba devējus. Iegūtais rezultāts ļauj pieņemt, ka ideja par minimālās algas vai tās pieauguma tempa diferencēšanu reģionos, ir atbalstāma.

Gan citos pētījumos, gan DAIF pētījumā ir novērotas darba samaksas un tās struktūras atšķirības statistisko reģionu griezumā. Runājot par darba samaksas apmēru, kopumā veidojas divas reģionu grupas. Lai gan savstarpēji samērā atšķirīgas, pirmo grupu veido Rīga, Pierīga un Zemgale, kur darba samaksa ir salīdzinoši augstāka. Otro grupu veido Vidzeme, Kurzeme un Latgale, kuru starpā nav novērotas statistiski nozīmīgas darba samaksas atšķirības. Aplūkojot darba samaksu tikai privātajā sektorā reģionu griezumā, veidojas trīs grupas. Pirmajā grupā ietilpst Rīga un Pierīga ar augstāku darba samaksu. Otro grupu veido trīs reģioni, kuros privātā sektorā darba samaksas atšķirības nav statistiski nozīmīgas. Tie ir Vidzeme, Kurzeme un Zemgale. Latgalē privātā sektora darba samaksa ir būtiski zemāka nekā Vidzemē, un tā veido trešo reģionu grupu.

Atkarībā no pamatalgas proporcijas darba atalgojuma budžetā, veidojas divas reģionu grupas. Būtiski augstāka pamatalgas daļa no kopējā atalgojuma ir Zemgalē un Latgalē. Darba algu fonds pēdējā gada laikā ir ievērojami lielākā mērā ir pieaudzis Rīgā, Pierīgā un Vidzemē, mazākā mērā – Kurzemē, Latgalē un Zemgalē.

Kopumā, darba samaksa Rīgā un Pierīgā būtiski atšķiras no pārējiem reģioniem. Tomēr Rīgas un Pierīgas darba devēju nosauktās optimālās minimālās algas atšķirības no citu reģionu uzņēmēju atbildēm ir mazākas par pētījumā kopumā novērotajām darba samaksas variācijām. Šāda piesardzīga vērtējuma iemesls varētu būt uzņēmuma darbība ne tikai Rīgā vai Pierīgā, kur tas ir reģistrēts, bet arī citos Latvijas reģionos.

Avots: Pētījums „Darba algas un to ietekmējošie faktori”, 2006.

60

8. Pētījuma „Latvijas un tās reģionu darba tirgus specifiskās problēmas” galvenie secinājumi un ieteikumi

Statistiskie dati, kas publiski pieejami LR Statistikas pārvaldes izdotos krājumos „Latvijas reģioni skaitļos”, „Latvijas statistikas gada grāmata” un „Demogrāfija”, kā arī darbaspēka apsekojuma dati, neļauj tiešā veidā konstatēt Latvijas un tās reģionu darba tirgus specifiskās problēmas. Informācijas analīze sniedz vispārējo priekšstatu par demogrāfisko situāciju reģionos, situāciju nodarbinātības un uzņēmējdarbības attīstības jomā, ļauj konstatēt visiem reģioniem raksturīgas problēmas, neatklājot to specifiku katrā reģionā. Tikai kontekstā ar socioloģiskā pētījuma rezultātiem rodas iespēja konstatēt darba tirgus specifiskās problēmas attiecībā uz diskrimināciju, elastību, konkurētspēju un efektivitāti darba tirgū reģionos.

Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijā nav vienota darba tirgus. Socioloģiskās kvantitatīvās aptaujas rezultāti, parāda kā Latvijā darba tirgus ir „polārs”: Rīga un visa pārējā Latvija.

Šo dalījumu pēc aptaujāto darba devēju domām, veido tādi apstākļi kā: reģiona ģeogrāfiskais izvietojums, kuru atšķirīgais ceļu tīkls, mežu un

auglīgas augsnes daudzums veido atšķirīgu ekonomiskās darbības struktūru, nozaru specifika, finansiālais ieguldījums, lai gūtu peļņu, iedzīvotāju izglītības, kultūras līmeņu atšķirības pa reģioniem, kā arī

narkomānijas un alkoholisma izplatības atšķirības.

85% darba ņēmēju pašreizējo darbavietu atrada, izmantojot sociālo kapitālu, 10% - publiskās informācijas resursus un 5% - institucionālo palīdzību. Faktori, kas visstiprāk ietekmē darba meklēšanas veida izvēli: darba ņēmēja izglītības līmenis, uzņēmuma darbības sektors un apdzīvotās vietas tips. Faktori, kas neietekmē darba meklēšanas veida izvēli: darba ņēmēja dzimums, uzņēmuma darbības nozare un plānošanas reģions. Jo augstāks ir darba ņēmēja izglītības līmenis, jo biežāk viņš izvēlas informatīvus kanālus darba meklēšanai, jo zemākā izglītība, jo biežāk tiek izmantoti sociālie kanāli. Darba meklēšanas sociālie kanāli visbiežāk tiek izmantoti privātajā sektorā, institucionālie – NVO un politisko partiju sektorā, informatīvie – abos augstākminētos sektoros. Sociālus kanālus biežāk izmanto laukos, institucionālos un informatīvos – pilsētās.

Darbavietas elastība tika mērīta ar elastības indeksu, kas parāda, kā vidējā dažādu iespēju nodrošinātība ir 2,18 pēc 3 ballu skalas. Darbavietas elastības vērtējumus dažādā mērā ietekmē visi analizējamie faktori, kas raksturo gan pašu darba ņēmēju, gan viņa darbavietu, gan teritoriālo aspektu. Visvairāk elastības vērtējumus ietekmē darba ņēmēja izglītības faktors: jo augstāka ir izglītība, jo augstāk cilvēki novērtē savas darbavietas elastību. Vai, citādi runājot, jo augstākā izglītība ir darba ņēmējam, jo vairāk ir iespēju strādāt elastīgāk. Visaugstāk savu darbavietu elastību novērtē darba ņēmēji no Rīgas reģiona. Zemgales, Latgales un Vidzemes reģionos vērtējumi ir zemāki, taču praktiski vienādi, un tikai Kurzemes reģions atšķiras ar viszemāko elastības indeksu. Ievērojami augstāk savu darbavietu elastību novērtē darba ņēmēji, kas strādā pakalpojumu nozarē, bet zemāk un sava starpā vienādi – rūpniecības un lauksaimniecības nozarē.

61

Pārsvarā (88% gadījumos) darba devēji izmanto mazāk elastīgo darba attiecību noformēšanas veidu – darba līgumu uz nenoteiktu laiku. Ļoti reti Latvijas darba tirgū tiek izmantoti autoratlīdzības līgumi, līgumi uz konkrēta darba veikšanu u.c. darba attiecību formas. Darba ņēmēji ar augstāko izglītību biežāk strādā saskaņā ar līgumu uz noteiktu laiku, savukārt, darbinieku vidū ar pamata izglītību ir salīdzinoši vairāk strādājošo saskaņā ar līgumu uz noteiktu laiku. 26% darbinieku ar pamata izglītību strādā bez rakstiskā līguma, kas ir ievērojami augstāks rādītājs nekā citās izglītības grupās. Līgumi uz noteiktu un nenoteiktu laiku ir plašāk izmantojami vidējos un lielajos uzņēmumos, taču tieši mikro uzņēmumu izteikta specifika – darbs bez rakstiska līguma. Teritoriālajā ziņā izdalās pilsētas ar biežāko līgumu uz nenoteiktu laiku izmantošanu un lauki ar ievērojami lielāku darbinieku bez rakstiska līguma īpatsvaru.

Koplīgums eksistē tikai 16% uzņēmumos un tikai 10% darba devēju apstiprināja, ka viņu uzņēmumos un iestādes darbojās arodbiedrības.

Visvairāk Latvijas darba devēju darbiniekus meklē izmantojot savas un savu darbinieku sociālās saites (radus, draugus). 29,2% darba devēju vienmēr, bet 49,8% darba devēju reizēm izmanto darbaspēja meklējumos radinieku, draugu vai paziņu ieteikumus. Jo lielāks ir uzņēmums, jo vairāk darbinieku meklēšanas veidu tiek izmantots. Lielajos uzņēmumos mazāk vienādi aktīvi tiek izmantoti sociālie kanāli (82,8 %) un institucionālais kanāls NVA (72,2%) un personāla atlases firmu pakalpojumus (40,3%). Latvijas uzņēmumos lai darbinieku noturētu visvairāk izmanto darba algas paaugstināšanas metodi - 65,4% aptaujāto darba devēju, gandrīz katrs otrais darba devējs (42,9%) lai noturēto nepieciešamo darba ņēmēju piedāvā viņam sociālās garantijas un 41% darba devēju – labiekārto darba vietas. Darba devēji savā uzņēmumā ir gatavi nodrošināt tehniski drošu vidi, labāk organizēt padoto darbību, kā arī ļauj darbiniekiem strādāt psiholoģiski labvēlīgā darba vidē. Bet iespēju turpināt izglītību, gūt atbalstu profesionālai karjerai, saņemt paaugstinātu samaksu par virsstundu/brīvdienu darbu darba devēji saviem darbiniekiem nodrošina daudz mazākā mērā.

Konfliktus, problēmas un domstarpības, kas radušās darba devēju un darba ņēmēju starpā, Latvijā strādājošie pārsvarā gadījumu (64,3%) risina, apspriežot tos ar savu darba devēju. Konfliktu un domstarpību risināšanas veidu izvēle visciešāk ir saistīta ar darba ņēmēja izglītību, uzņēmuma darbības nozari un plānošanas reģionu. Savukārt, visi pārējie darba ņēmēju raksturojošie faktori – vecums, dzimums, tautība, ģimenes stāvoklis – vispār neietekmē darba konfliktu risināšanas veidu. Jo augstāka ir darba ņēmēja izglītība, jo biežāk viņš apspriež savas darba problēmas tieši ar darba devēju. Biežāk konfliktu un problēmu apspriede ar darba devēju notiek pakalpojumu nozarē, retāk – ražošanas nozarē (gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā), kur attiecīgi ir vairāk cilvēku, kas nekad nerunā par savām problēmām ar darba devēju. Reģionālajā griezumā izdalās tikai Rīgas reģions, kur ievērojami biežāk darbinieki apspriež savas problēmas un domstarpības tieši ar darba devējiem.

Svarīgākās darbinieka kompetences, kas nepieciešamas darba devējam ir:

62

darba disciplīnas ievērošana – kā svarīgu darbinieka īpašību ir atzīmējuši 98,9% respondentu;

attiecības ar darba biedriem – 97,3%; profesionālās zināšanas un prasmes – 94,8%.

Nelielas atšķirības kompetenču vērtējumos pastāv dažāda lieluma uzņēmumu vadītāju vidū.

Darba ņēmēju skatījumā vislielākā mērā darbinieka konkurētspēju darba tirgū nodrošina darba disciplīnas ievērošana, profesionālās prasmes un izvairīšanās no konfliktiem, vismazākajā mērā - gatavība mainīt profesiju, gatavība izmantot personiskos līdzekļus uzņēmuma/iestādes labā un gatavība mainīt dzīves vietu. Teritoriālajā ziņā augstākminētās konkurētspēju vislabāk nodrošinošās 3 īpatnības vismazāk ir svarīgas Rīgā, bet vairāk svarīgas visā pārējā Latvijas teritorijā, ieskaitot pilsētas un laukus.

Darba devēji Rīgas reģionā svešvalodu zināšanas uzskata par konkurētspējas nodrošināšanas faktoru. Angļu valodas zināšanas tiek uzskatītas par nepieciešamām vadošajiem darbiniekiem 47,9% gadījumos, bet pārējiem darbiniekiem – 23,3% gadījumos. Latvija kopumā šie radītāji ir atbilstoši – 39,9% un 18%. Krievu un latviešu valodas lietojumā uzņēmuma var saredzēt lielākas atšķirības gan dažāda lieluma uzņēmumos, gan dažādu sektoru uzņēmumos un arī reģionālajā griezumā.

43% darba devēju plāno resursus darbinieku apmācībām, bet 30% uzņēmēju pat netaisās ieguldīt līdzekļus darbinieku mācībās. Valsts un pašvaldību vairuma gadījumos uzņēmumi plāno resursus darbinieku izglītošanai, bet līdz 35% darba devēju privātajā sektorā par šādu vajadzību pat nedomā.

Līdzīgi darba ņēmēju viedoklim arī darba devējiem pamatinstruments darbinieku noturēšanā ir darba algas paaugstināšana (65,4% respondentu to atzīmēja kā svarīgu darbinieku noturēšanas veidu uzņēmumā).Darba devēju skatījumā nepastāv nozīmīgas reģionālās atšķirības attiecībā uz darba tirgus elastību un konkurētspēju. Spilgtākās atšķirības elastības un konkurētspējas aspektos parādās atkarībā no uzņēmuma darbības nozares vai lieluma. Ņemot vērā to, ka vairums lielo uzņēmumu un arī dažas specifiskās nozares ir koncentrētas Rīgas reģionā, jo te ir augstāks ekonomiskās aktivitātes līmenis, var novērot Latvijas darba tirgus polarizāciju „Rīgas reģions - pārējā Latvija”.

Daļa no Latvijas un tās reģionu darba tirgus problēmām saistīta ar diskrimināciju, kura var izpausties tiešā vai netiešā veidā pret atsevišķām iedzīvotāju un īpaši bezdarba riska grupām.

Ekonomikas un statistikas novērtējums dod iespēju noteikt uz precīziem aprēķiniem balstītus diskriminācijas signālus par tiesībām saņemt vienādu atalgojumu par vienādu darbu, balstoties uz CSP Darbaspēka apsekojuma datiem. Šāda metodika ir ieteikta pētījumā, un tā ļauj tālākajā monitoringa procesā koncentrēt uzmanību uz grupām, par kurām konstatēti darba samaksas diskriminācijas signāli. Tas ļauj mērķtiecīgi koncentrēt uzmanību un taupīt resursus veicot tālāku darba tirgus uzraudzību reģionos.

63

Problēmas diskriminācijas nepieļaušanā un novēršanā rada nevis darba likumdošanas nepilnības, bet darba devēju vājā informētība par vienlīdzīgu tiesību nosacījumiem darba likumā, nevienlīdzīgas attieksmes aizliegumu (mazāk kā 40% darba ņēmēju atzīst, ka ir dzirdējuši par vienlīdzīgas attieksmes prasību pret darbiniekiem dažādos darba tiesisko attiecību posmos). Darba devēju informētība par darba likumdošanā noteikto atšķirīgas attieksmes aizliegumu dažādos darba tiesisko attiecību pastāvēšanas posmos ir statistiski nozīmīgi augstāka nekā darba ņēmējiem, kaut arī variē attiecībā uz dažādiem darba tiesisko attiecību veidošanas un pastāvēšanas posmiem.

Satraukumu par situāciju darba tirgū var radīt darba ņēmēju pasivitāte savu tiesību realizācijā, jo 68.4% darba ņēmēju atzinuši, ka pat tad, ja viņu darba tiesības tiktu ierobežotas, viņi nevērstos nevienā organizācijā, kas varētu palīdzēt šis problēmas risināt. Darba ņēmēju pasivitāte savu tiesību aizstāvēšanā var liecināt par nopietnām problēmām darba tirgū, uzraudzības institūciju trūkumu, kapacitātes nepietiekamību un pieejamību (nepieejamību). Taču vēl būtiskāka nozīme, iespējams ir profesionālo un arodorganizāciju neaktīvajai darbībai, par ko liecina gan zemais līdzdalības procents (mazāk par 10%) šādās organizācijās, gan koplīguma kā tiesību nodrošināšanas instrumenta retais pielietojums (mazāk par 20%).

Aptaujas rezultāti liecina, ka lielākā daļa darba devēju uzskata, ka viņu uzņēmumos un iestādēs pilnībā tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret darbiniekiem. Vairāk kā 90% aptaujāto darba devēju atzinuši, ka vienlīdzīga attieksme pilnībā tiek nodrošināta pret darbiniekiem pēc viņu reliģiskās piederības, pēc ģimenes stāvokļa, pēc etniskās piederības, pēc pilsonības un pēc pastāvīgās dzīves vietas, vairāk kā 80% – pēc dzimuma, rases, valsts valodas zināšanām un vecuma. 79 – 77% atzinuši, ka vienlīdzīga attieksme tiek nodrošināta arī atkarībā no pazīšanās vai radniecības ar uzņēmuma/iestādes vadību. 75% atzinuši vienlīdzīgas attieksmes nodrošinājumu pēc darbinieku seksuālās orientācijas, kaut arī 15% respondentu šai gadījumā izvēlējušies atbildi „grūti pateikt”. Salīdzinoši vismazākā darba devēju daļa – 69% atzinuši, ka vienlīdzīga attieksme tiek nodrošināta arī atkarībā no darbinieku veselības stāvokļa vai invaliditātes.

Darba devēju skatījums uz vienlīdzīgas attieksmes nodrošinājumu uzņēmumā vai iestādē ir optimistiskāks nekā darba ņēmēju skatījums. Pilnīgu vienlīdzības nodrošinājumu atzinusi mazāka darba ņēmēju daļa. Lielākās vērtējumu atšķirības ir vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanā pēc etniskās piederības, pēc valsts valodas zināšanām, un pēc veselības stāvokļa vai invaliditātes. Latvijā attieksmes nevienlīdzību būtiski nosaka pazīšanās vai radniecība ar uzņēmuma vadību.

Kā parādīja fokusgrupu diskusijas, tad uzņēmēju vidū pastāv virkne stereotipu gan attiecībā par dzimumiem, gan etnisko piederību, gan arī par vecuma īpatnībām, kas iespaido viņu attieksmi pret darba ņēmējiem kā potenciālajiem darbiniekiem, tā arī pret darbiniekiem uzticētajiem darba pienākumiem un līdz ar to arī ieņemamajiem amatiem.

Par diskriminācijas riska apdraudētākajām sociālajām grupām darba ņēmēji uzskata personas ar atkarībām (neatkarīgi no darba tirgus nodarbinātības sektora) no ieslodzījuma

64

vietām atbrīvotās personas, invalīdus, grūtnieces un personas ar HIV infekciju un personas ar sliktu veselības stāvokli. Lai arī dažādos darba tirgus sektoros rezultāti ir nedaudz atšķirīgi, tikai attiecībā pret grūtniecēm šīs atšķirības ir statistiski nozīmīgas un vismazākās izredzes tikt pieņemtām darbā grūtniecēm ir privātajā sektorā (55.7% izredzes tiek raksturotas kā „mazas”).

Līdzīgi kā darba ņēmēju aptaujā, arī darba devēju atbildes liecina par diskriminācijas risku - zemāku iespēju tikt pieņemtiem darbā personām ar HIV infekciju, invalīdiem, personām ar sliktu veselību, no ieslodzījuma vietām atbrīvotos, personas ar atkarībām.

Salīdzinot darba devēju un darba ņēmēju skatījumu uz nevienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem, jāsaka, ka vispārējo tendenču konstatējumā darba devēju un darba ņēmēju atbilžu sadalījums ir līdzīgs, taču darba ņēmēju salīdzinoši lielāka daļa ir norādījusi uz nevienlīdzīgas attieksmes izpausmēm. Var teikt, ka darba ņēmēju atbildes liecina par kritiskāku skatījumu uz nevienlīdzības izpausmēm darba tirgū.

Darba ņēmēju aptaujā tika saņemti diezgan pārsteidzoši dati par darba tirgus institucionālo aģentu nozīmīgumu:

iniciatīvai darba tirgus efektivitātes jautājumu risināšanā darba ņēmēju skatījumā, galvenokārt, jāuzņemas uzņēmuma/iestādes vadībai;

pašam darba ņēmējam iniciatīva jāuzņemas tikai par darba attiecībām kolektīvā un profesionālu prasmju izmantošanu;

valsts institūcijām darba ņēmēji neatvēlēja galvenā iniciatora lomu ne vienā no darba tirgus efektivitātes paaugstināšanas aspektiem;

arodbiedrībām un NVO nevienā aspektā darba ņēmēju skatījumā nav nepieciešamības uzņemties iniciatīvu, izņemot papildus labumu saņemšanu.

Šai skatījumā starp reģioniem nav būtisku atšķirību.

Latvijā ir izveidots pietiekami labs normatīvais ietvars diskriminācijas novēršanai darba tirgū, tomēr likumdošanas jomā būtu jāparedz šādas iniciatīvas:

Darba likumā kā diskriminācijas aizliegtais kritērijs būtu jāiekļauj arī pilsonība, jo tas ir nepieciešams sakarā ar brīvu personu kustību ES ietvaros;

Administratīvo pārkāpumu kodeksā precīzāk ir jānosaka sankcijas par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpšanu darba tiesiskajās attiecībās, jo pašreizējais formulējums ir pārāk vispārīgs.

Valsts pārvaldē nav viennozīmīgas un skaidras izpratnes par to, kas ir diskriminācija un kā ar to cīnīties. Reģionālo institūciju pārstāvji atzīst, ka neprot identificēt diskriminācijas situācijas un viņiem pietrūktu kompetences šos jautājumus risināt. Institūcijām, kas ir iesaistītas šo jautājumu risināšanā, diskriminācijas problēmas nav prioritāras, un ierobežotie resursi tiek veltīti aktuālāku jautājumu risināšanai.

Pētījuma ietvaros veiktās darba devēju un darba ņēmēju aptaujas, fokusgrupu un ekspertintervijas, kā arī darba tirgus statistiskā analīze, ļāva identificēt būtiskas Latvijas un tās reģionu darba tirgus problēmas, t.sk., potenciālās diskriminācijas aspektā. Tika arī konstatēts, ka līdz šim regulāri iegūtie dati par darba tirgu Latvijā raksturo šo tirgu

65

nepilnīgi un fragmentāri, atspoguļojot, galvenokārt, nodarbinātības sociālos aspektus. Darba tirgus izpēte lielākoties ir bijusi pakārtota institūciju specifiskajām funkcijām. Līdz ar to šī informācija nedod priekšstatu par situāciju darba tirgū.

Tāpēc gan darba uzdevuma nosacījumi, gan arī šobrīd izstrādātās šī pētījuma metodikas un iegūtie rezultāti ļauj piedāvāt alternatīvas, kas ir vērstas uz kompleksas darba tirgus monitoringa sistēmas (DTMS) izveidi.

Autoru kolektīvs piedāvā divus galvenos monitoringa aptvēruma variantus: diskriminācijas signālu darba tirgū monitoringu (DSM); darba tirgus monitoringa sistēmu (DTMS), kurai ir iespējami visaptverošs,

komplekss raksturs, un kura paredz arī diskriminācijas signālu identificēšanu.

Izdalīti indikatori, kas var kalpot kā diskriminācijas signāli. Pie tam, piedāvātas divas indikatoru grupas:

indikatori, kas raksturo atsevišķu grupu un ir salīdzināmi laikā, tādējādi ļaujot parādīt tendences;

indikatori, kas salīdzina riska grupas situāciju ar citām iedzīvotāju grupā.

Monitoringa izveidei piedāvātas trīs alternatīvas: diskriminācijas signālu monitoringu uz pētījuma pamata nodrošina Tiesībsarga

birojs. diskriminācijas signālu monitoringu uz pētījumu pamata nodrošina Nodarbinātības

valsts aģentūra, kompleksas darba tirgus monitoringa sistēmas izveidošanu, ko uztur

jaunizveidojamā Darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma prognozēšanas aģentūra Ekonomikas ministrijas sistēmā.

Izmantojot hierarhiju analīzes metodi vadošie pētnieki par optimālāko no trim piedāvātajām novērtēja trešo alternatīvu, DTMS izveidošana, ko uztur jaunizveidojamā Darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma prognozēšanas aģentūra Ekonomikas ministrijas sistēmā.

Avots: Pētījums „Latvijas un tās reģionu darba tirgus specifiskās problēmas”, 2007.

66

9. Pētījuma „Optimāla, nodarbinātību veicinoša nodokļu un pabalstu sistēma” galvenie secinājumi un ieteikumi

Iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes problēmas Latvijā, ko var risināt ar nodokļu un sociālās drošības sistēmu palīdzību, ir: (1) darba nodokļu sloga samazināšana, īpaši zemu atalgotajam darbaspēkam, (2) IIN attaisnoto izdevumu sistēmas pilnveidošana, lai tā atbalstītu iedzīvotāju ieguldījumus izglītībā un veselībā, (3) uzņēmējdarbības administratīvo barjeru samazināšana, (4) mazās uzņēmējdarbības legalizācijas kampaņas organizēšana ar nodokļu amnestijas elementiem, (5) pabalstu atkarības no darba ieguldījuma saglabāšana, (6) sociālās rehabilitācijas attīstība, ieskaitot līdzdarbības pasākumu programmas pilnveidošanu un sadarbības attīstību ar uzņēmējiem, (7) ārpusģimenes bērnu aprūpes pakalpojumu attīstīšana. Šiem pasākumiem ir jābūt saskaņotiem ar plānveidīgu iedzīvotāju sociālās drošības sajūtas nostiprināšanas un nodokļu sistēmas izskaidrošanas politiku.

Iedzīvotāju drošības sajūtas darba tirgū stiprināšana un nodokļu un pabalstu sistēmas darbības izskaidrošana ir nepieciešama vairāku valsts attīstībai svarīgu iemeslu dēļ. Tie ir: (1) darbaspēka izbraukšanas ierobežošana, (2) vietējās uzņēmējdarbības attīstīšana, (3) nedeklarētās nodarbinātības samazināšana un nodokļu nomaksas stimulēšana. ONVNPS pētījuma un citu darba tirgus pētījumu dati rāda, ka vēl nesenā pagātnē darbinieki jutās ļoti atkarīgi no darba devēja. Šobrīd darbinieku drošības sajūtu ir stiprinājuši ārējie apstākļi – iespēja braukt strādāt uz ārvalstīm un šīs migrācijas radītās darbaspēka problēmas vietējā darba tirgū. Drošības sajūtas stiprināšanai ir nepieciešami konsekventi, solījumiem atbilstoši valdības lēmumi un darbs ar sabiedrisko domu, savlaicīgi izskaidrojot noteiktu lēmumu sociāli ekonomiskās sekas. Dati rāda, ka iedzīvotājiem pietrūkst savlaicīgas un saprotamas informācijas par pieņemtajiem normatīvo aktu grozījumiem. Informācijas trūkums rada trauksmi un negatīvu attieksmi pret izmaiņām kopumā. Ņemot vērā, ka personas rīcībā esošā informācija tieši ietekmē cilvēka rīcību, valsts institūcijām ir jāpārdomā iespējamie informācijas kanāli un informācijas pasniegšanas un izskaidrošanas veidi, lai tādejādi stimulētu pozitīvu sadarbību starp valsts iestādēm un sabiedrību.

Runājot par galvenajām Latvijas nodarbinātības problēmām, plašsaziņas līdzekļos bieži tiek paustas darba devēju bažas par darbaspēka trūkumu. Tā kā daļa darbaspēka ir izbraukusi strādāt uz ārvalstīm, pēdējā gada laikā ir krasi mainījusies situācija darba tirgū – ir saasinājusies darba devēju konkurence un darba ņēmēji ir kļuvuši drošāki, pārliecinātāki un prasīgāki pret darba devējiem. Pielāgojoties jaunajiem apstākļiem, savas uzņēmējdarbības nodrošināšanā nedrošā situācijā nokļūst darba devēji, un te ir nepieciešama aktīva valsts rīcība, stiprinot vietējo uzņēmējdarbību, vienlaikus neierobežojot darba ņēmēju tiesības un sociālo drošību. Šo situāciju var uzskatīt arī par iespēju motivēt uzņēmējus ieguldīt jaunās tehnoloģijās, lai pārietu uz ražošanu ar augstāku pievienoto vērtību, samazinot nepieciešamību pēc zemu kvalificēta darbaspēka. Šāda veida pārejai ir nepieciešams aktīvs valsts atbalsts – gan nodokļu atvieglojumu un atlaižu, gan informatīvās un konsultatīvās palīdzības veidā.

67

Analizējot nodarbinātību un uzņēmējdarbību raksturojošos indikatorus, būtiska nodarbinātības problēma ir nedeklarētā nodarbinātība. Lai gan publiskajā telpā bieži tiek norādīts, ka galvenais šīs parādības iemesls ir augstais nodokļu slogs, ONVNPS pētījuma dati rāda, ka tikpat būtiska problēma ir administratīvās barjeras – grūtības izprast reģistrācijas procesu, ieņēmumu un izdevumu uzskaites sistēmu, deklarāciju aizpildīšanu u.c. formalitāšu kārtošanu, kas vēl vairāk samazina motivāciju legalizēt savu darbību. Pētījuma dati rāda, ka daļu nedeklarēti nodarbināto cilvēku veido zemu vai vidēji kvalificēti strādājošie. Šiem cilvēkiem būtu grūti reģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā, jo, kaut arī viņi zina savu arodu, kopumā viņiem ir nepietiekoša izglītība, kā rezultātā būtu grūti saprast, kādi dokumenti ir jākārto un kas turpmāk ir jādara, lai veiktu deklarētu saimniecisko darbību.

ONVNPS pētījuma dati rāda, ka bieži motivāciju oficiāli reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējam ietekmē ārēji un materiāli apsvērumi, piemēram, nepieciešamība sadarboties un sniegt pakalpojumus valsts un pašvaldību iestādēm, tāpēc nedeklarētā nodarbinātība ir vairāk izplatīta privāto pakalpojumu sniegšanas sfērā. Mazās uzņēmējdarbības un nelegālas nodarbinātības legalizāciju kavē personas bažas par to, ka būs jāmaksā nesamaksātais nodoklis par iepriekšējiem periodiem un vēl tiks piemērotas soda sankcijas. Vismaz sākotnēji nedeklarētie saimnieciskās darbības veicēji būtu jāmudina legalizēt savu darbību bez soda sankcijām. Šo ieteikumu īstenošanu apgrūtina dienestu, kuri atbalstītu un mudinātu nedeklarēti nodarbinātos reģistrēties, trūkums. Šobrīd šīs mazās uzņēmējdarbības atbalstošās funkcijas veikšana nav stingri uzdota nevienai institūcijai, tādēļ tiek veikta pasīvi.

Viens no problēmas risinājumiem varētu būt vienreizēja mazās uzņēmējdarbības legalizācijas kampaņa, kas noteiktā laika posmā tiktu pastiprināta, piemēram, ar nodokļu amnestijas elementiem. Šādā veidā, piemēram, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū Latvijā tika risināta iepriekšējos gados uzkrāto nodokļu parādu problēma. To izdarīja, likumā paredzot nodokļu parādu kapitalizāciju un uzkrāto soda sankciju norakstīšanu privatizētajiem uzņēmumiem, bet citiem uzņēmumiem – ar soda sankciju norakstīšanu pamata parāda samaksas gadījumā. Pašnodarbinātu personu (nereģistrētas mazās uzņēmējdarbības) legalizāciju varētu panākt, nosakot zināmu datumu, reģistrējoties līdz kuram, personai tiek garantēts, ka šī persona tiek atbrīvota no pienākuma samaksāt nodokļus no pašnodarbinātās personas iepriekšējo gadu ienākuma ar nosacījumu, ka persona deklarē gūto ienākumu summu. Tomēr, ja ienākumi no nereģistrētas uzņēmējdarbības iepriekšējo trīs gadu laikā ir bijuši ievērojami (pārsniedz noteiktu summu, kura varētu atbilst divu līdz četru gadu ar IIN neapliekamo ienākumu summai), tad varētu paredzēt, ka bez reģistrēšanās ir jāveic arī zināmi samazināti nodokļa maksājumi. Tomēr šāds pasākums nosprausto mērķi (mazās uzņēmējdarbības legalizāciju) var sasniegt tikai tad, ja tas tiks veikts saistībā ar pietiekami plašu izskaidrošanas kampaņu visā sabiedrībā un iespējami nereģistrēti pašnodarbinātu personu apzināšanu. Ņemot vērā, ka IIN administrē VID, bet ienākumi no IIN pamatā tiek iemaksāti pašvaldību budžetos, ar pašnodarbinātu personu legalizēšanos saistītām problēmām būtu jānodarbojas VID sadarbībā ar pašvaldībām.

68

ONVNPS pētījuma dati rāda, ka uzņēmēju zināšanas un izpratne par nodokļu administrēšanu pieaug līdz ar viņu pieredzi šajā jomā. Pastāv divas galvenās problēmas, ar kurām sastopas saimnieciskās darbības veicēji un topošie uzņēmēji neatkarīgi no tā, kāda veida uzņēmējdarbības formu viņi ir izvēlējušies. Šīs problēmas ir: (1) zināšanu trūkums par to, kā noteikta rīcība (piemēram, darbinieka pieņemšana, pamatlīdzekļu iegāde) ietekmē maksājamos nodokļus, un (2) grūtības sistematizēt un uzskaitīt saimnieciskās darbības izdevumus. Uzņēmējdarbības sākumstadijā, kad daudz laika un enerģijas ir jāiegulda saimnieciskās darbības attīstīšanā un klientu piesaistīšanā, uzņēmējam vienlaikus ir jāapgūst arī grāmatvedības zināšanas. Vairumam uzņēmēju, vismaz saimnieciskās darbības uzsākšanas stadijā, brīvo līdzekļu daudzums grāmatveža noalgošanai ir ļoti ierobežots. Tādējādi laiks, ko uzņēmējs varētu ieguldīt attīstībā, tiek patērēts citiem mērķiem. Jāatzīmē, ka arī tad, kad saimnieciskā darbība jau ir nostabilizējusies, pašnodarbinātie bieži vien paši cenšas kārtot savas saimnieciskās darbības ieņēmumu un izdevumu uzskaiti. Uzņēmējdarbības veicināšanai ir svarīgi, lai mazajiem uzņēmējiem, kuru saimnieciskās darbības apjoms ir salīdzinoši neliels, būtu iespēja vismaz sākumposmā piemērot atvieglotu nodokļu administrēšanas kārtību.

Lai veicinātu mazo uzņēmējdarbību un mazinātu administratīvās barjeras uzņēmējdarbības uzsākšanas posmā, ir nepieciešams ieviest fiksēto nodokli pirmajos saimnieciskās darbības gados. Balstoties uz dažādu pētījumu pieredzi, ONVNPS pētījumā ir piedāvāts tāds variants, ka fiksētais nodoklis ir mazajam uzņēmējam pieejama alternatīva pirmajos divos vai trīs saimnieciskās darbības gados. Šajā gadījumā fiksētais nodoklis tiktu pielietots kā pagaidu līdzeklis, lai samazinātu administratīvo slogu pirmajos darbības gados, pēc kuriem uzņēmējam būtu jāsāk maksāt nodokļi tradicionālajā veidā. Fiksēto nodokli varētu piemērot vienu reizi personas dzīvē. Šādu izmaiņu pozitīvie rezultāti Latvijā būtu: (1) uzņēmējdarbības aktivitātes pieaugums, kas atstās pozitīvu iespaidu uz kopējo nodarbinātības līmeni valstī, un (2) jauno uzņēmēju ienākšana tirgū, kas sekmētu gan konkurences pieaugumu, gan arī lielāku inovatīvo aktivitāti. Latvijas apstākļos piemērotāka būtu situācija, ja fiksētais nodoklis tiek aprēķināts procentos no bruto ieņēmumiem. Šajā gadījumā nodokļu maksātāji būs spiesti sākt apgūt arī grāmatvedības pamatus (reģistrējot dokumentus/rēķinus), kas turpmākajā darbībā atvieglos uzņēmēja sadarbību ar dažādiem partneriem.

Neskatoties uz apsvērumu, ka fiksētajam nodoklim kā alternatīvai ir jābūt pieejamam saimnieciskās darbības pirmajos divos gados, šajā sistēmā varētu būt daži izņēmumi. Personām, kas paralēli algotajam darbam ir arī pašnodarbinātie, t.i., kas paralēli algotam darbam nodarbojas ar amatniecību vai piemājas saimniecībā audzē lauksaimniecisko produkciju un kuriem darbības ierobežotā apjoma dēļ vest grāmatvedību nebūtu nepieciešams arī pēc divu gadu termiņa iztecēšanas, fiksēto nodokli varētu piemērot bez laika ierobežojuma. Tādā gadījumā ir jānosaka virkni rādītāju, nesasniedzot kurus, fiksēta nodokļu maksāšana būtu atļauta arī pēc diviem gadiem. Iespējamie rādītāji būtu: (1) personas ienākumi no mazās uzņēmējdarbības nepārsniedz zināmu summu, piemēram, šobrīd tā varētu būt divu minimālo gada algu apmērā, un šī persona ir (2) vienlaicīgi nodarbināta algotā darbā vai (3) ir pensionārs, taču (4) nenodarbina algotus darbiniekus.

69

Jāatzīmē, ka fiksētais nodoklis tiesisku apsvērumu dēļ var tikt piemērots tikai saimnieciskās darbības veicējiem (pašnodarbinātajiem). Savukārt ONVNPS pētījuma dati rāda, ka šobrīd Latvijā topošais uzņēmējs, kas varētu izmantot piedāvāto sistēmu, uzskata, ka cienījamāk ir dibināt kapitālsabiedrību (piemēram, sabiedrību ar ierobežotu atbildību), nevis reģistrēties kādā no saimnieciskās darbības formām (piemēram, individuālā darba veicēju, profesionālās darbības veicēju vai individuālo komersantu). Pētījumā ir novērots, ka, salīdzinot ar kapitālsabiedrībām, mazie uzņēmēji tiek uzskatīti par mazāk „nopietniem” komersantiem. Mazo uzņēmējdarbības formu starpā individuālā komersanta statuss dažkārt tiek izcelts kā cienījamākais, jo individuālos komersantus reģistrē Komercreģistrā. Ieviešot fiksēto nodokli, vienlaikus ir jāpopularizē mazo uzņēmējdarbības formu priekšrocības un jāpiedāvā reģistrēties par individuālajiem komersantiem tiem topošajiem uzņēmējiem, kuru darbības sākumposmu atvieglotu fiksētā nodokļa piemērošana.

Nedeklarētās nodarbinātības samazināšanas, no vienas puses, un administratīvo barjeru mazajiem uzņēmējiem atvieglošanas, no otras puses, nepieciešamība apstiprina ONVNPS pētījuma hipotēzi, ka Latvijas nodokļu administrēšanas procesa uzlabošanai var būt pretējs iespaids dažādos tautsaimniecības sektoros. Šim nolūkam, iesakot ieviest fiksēto nodokli saimnieciskās darbības veicējiem, jau iesākumā, rekomendāciju līmenī, ir paredzēti un augstāk ir minēti ierobežojumi, lai papildinātā sistēma sasniegtu noteikto mērķi.

Runājot par darba nodokļu slogu Latvijā, ONVNPS pētījumā tika izvērtēti gan iedzīvotāju subjektīvie priekšstati par nodokļu sistēmu, gan objektīvie rādītāji – statistikas dati – par nodokļu sloga apmēru, nodokļu likmēm un dažādu nozares politikas alternatīvu ietekmi uz iedzīvotāju ienākumiem un motivāciju strādāt algotu darbu. Dati rāda, ka visām nodarbināto grupām ir svarīgi redzēt samaksāto nodokļu atdevi, proti, saprast, kādu labumu gūst persona, samaksājot nodokļus atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Tikpat svarīgi iedzīvotājiem ir just, ka visi nodokļu maksātāji likuma priekšā ir vienādi. Priekšstati par likuma piemērošanas atšķirību dažādām nodokļu maksātāju grupām, kā arī vēlēšanās nopelnīt vairāk veicina daļēju izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Pētījuma uzsākumā formulēto hipotēzi, ka pašreizējo IIN likmes un UIN likmes tiešā ietekme uz Latvijas uzņēmumu produktivitātes rādītājiem nav būtiska, ONVNPS pētījuma ietvaros nav bijis iespējams ne pierādīt, ne noraidīt. Tās pārbaude varētu būt cita pētījuma uzdevums.

ONVNPS pētījuma ietvaros tika apskatīti vairāki nodokļu sloga samazināšanas instrumenti. Tie ir: (1) neapliekamā minimuma un IIN atvieglojumu par apgādībā esošām personām paaugstināšana, (2) IIN attaisnoto izdevumu sistēmas attīstība, (3) IIN likmes pazemināšana un (4) progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa kā zemu atalgoto nodarbināto nodokļa sloga samazināšanas instrumenta ieviešana.

Paaugstinot ar IIN neapliekamo minimumu un atvieglojumus par apgādībā esošām personām, tas vistiešāk ietekmētu iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem, samazinot efektīvās IIN likmes šai iedzīvotāju grupai, un, iespējams, radot tiem lielāku motivāciju iesaistīties darba tirgū. Taču salīdzinoši maz ieguvumu no šīs situācijas būtu

70

iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem, jo viņu ienākumi jau pašlaik netiek aplikti ar IIN. ONVNPS pētījumā mikro-simulāciju modelēšanas rezultāti rāda, ka vislielākā motivācija uzsākt darbu būtu iedzīvotājiem ar vidējiem un zemiem ienākumiem, jo visbūtiskākais nodokļu sloga samazinājums novērojams otrajā un nākamajās ienākumu decilēs. Salīdzinot IIN atvieglojumus ar minimālo algu, redzams, ka, saņemot minimālo algu un aprūpējot vairākas apgādībā esošas personas, piemērojamo IIN atvieglojumu kopsumma ir augstāka par personas ienākumiem pēc valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu atskaitīšanas. Lai atvieglotu nodokļu slogu viszemāk atalgotajiem strādājošajiem, papildus IIN atvieglojumiem ir jānosaka arī adekvāta minimālā darba alga.

Lai gan attaisnoto izdevumu saistība ar nodarbinātības problēmām ir pastarpināta, ar to palīdzību var samazināt ar IIN apliekamo bāzi, un tas ir veids, kā valsts var kompensēt iedzīvotāju izdevumus par ārstniecību, izglītību un citiem ieguldījumiem, tādējādi stimulējot vēlamo iedzīvotāju rīcību. Piemēram, līdzekļu uzkrāšana privātajā pensiju fondā tālākā nākotnē samazinās valsts sociālā un pašvaldību sociālās palīdzības budžetu izdevumus, kas būs nepieciešami, lai atbalstītu trūcīgos darba nespējīgos iedzīvotājus. Iedzīvotāju ieguldījumu veselības uzturēšanā jeb slimību profilaksē un izglītībā rezultāts būtu labas darbaspēka kvalitātes uzturēšana ilgākā laika posmā, kas šobrīd ir svarīgi iedzīvotāju novecošanās problēmas kontekstā. Tādējādi valsts pārvaldei jābūt ieinteresētai veicināt privāto pensiju apdrošināšanu, veselības profilaksi un citas līdzīgas iedzīvotāju aktivitātes, kas nodrošinātu sabiedrības sociālās drošības un labklājības garantijas ne tikai šobrīd, bet arī ilgākā laika perspektīvā.

Analizējot normatīvos aktus, ONVNPS pētījuma darba grupa secināja, ka ir nepieciešams pārskatīt izglītības un ārstniecības pakalpojumiem uzlikto ierobežojumu, proti, ka šī veida attaisnoto izdevumu summa vienai personai gadā nedrīkst pārsniegt 150 latus. Esošās sistēmas pozitīvā iezīme ir tā, ka normatīvajos aktos ir noteikta iespēja nākamo piecu gadu laikā ieskaitīt attaisnotajos izdevumos to summu, kuru taksācijas gadā nevarēja ieskaitīt noteiktā limita dēļ. Aplūkotie noteikumi tika pieņemti laikā, kad maksa par izglītības un medicīnas pakalpojumiem bija zemāka. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka, salīdzinot ar 2000. gadu, kad tika izstrādāti attiecīgie normatīvie akti, veselības patēriņa cenas ir pieaugušas vidēji par 58% un izglītības patēriņa cenas ir pieaugušas vidēji par 55% (visvairāk ir pieaugušas augstākās izglītības iegūšanas cenas – par 89%). Atbilstoši šim cenu pieaugumam 2007. gadā attaisnoto izdevumu par ārstniecību un izglītību maksimālajai summai vajadzētu būt 250 – 300 lati vienai personai. Finanšu ministrijai būtu ieteicams izstrādāt un Ministru kabinetam būtu ieteicams pieņemt tādus atbilstošo normatīvo aktu grozījumus, lai: (1) novērstu to, ka attaisnoto izdevumu limita summa netiek pārrēķināta katru gadu (līdzīgi kā valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta minimālais un maksimālais apmērs), (2) noteiktu katra konkrētā brīža situācijai atbilstošāku attaisnoto izdevumu maksimālo summu.

Valdībai būtu jāapsver iespējas ieviest citas attaisnoto izdevumu grupas. Tā, piemēram, Igaunijā pie attaisnotiem izdevumiem pieskaita kredīta procentus mājokļa (arī dzīvokļa) iegādei. Latvijā tas būtu attaisnojumi ar stingriem ierobežojumiem (tikai IIN maksātājiem, kuru gada kopējie ienākumi nepārsniedz zināmu slieksni, un tikai zināmā

71

daļā, piemēram, ne vairāk kā 5% no gada ar IIN apliekamā ienākuma). Lai valsts budžets neciestu pārāk lielus zaudējumus un tiktu veicināti budžeta ieņēmumi, šie atvieglojumi būtu saistāmi ar nosacījumu, ka par kredīta līdzekļiem iegādātie mājokļi tiek apgrūtināti (otrā hipotēka) un ka, ja VID konstatē, ka atvieglojumu saņēmējs nav deklarējis visus savus ienākumus vai citādi izvairījies no IIN nomaksas, atvieglojumi tiek anulēti, un nepilnīgi samaksātais IIN un soda nauda ir jāsamaksā budžetā.

Jāatzīmē, ka attaisnoto izdevumu atmaksāšana veicina pilsoniskas sabiedrības veidošanos un brīvprātīgu IIN deklarāciju sastādīšanu un iesniegšanu VID, tātad palielina VID iespējas kontrolēt iedzīvotāju ienākumus. Taču vienlaicīgi šī sistēma būtiski palielina IIN administrēšanas izmaksas. Šeit jāatzīmē, ka Igaunijā, tāpat kā līdz šim Latvijā, nav obligāta prasība iesniegt IIN deklarācijas, ja nodoklis tiek ieturēts ienākuma izmaksu brīdī, taču pietiekoši augstā attaisnoto izdevumu summa, vienkāršāka un pilnīgāka IIN deklarācijas veidlapa, kā arī iespēja deklarāciju aizpildīt elektroniski ir novedusi pie tā, ka Igaunijā IIN deklarācijas iesniedz ievērojami vairāk IIN maksātāju, pie tam vairums deklarāciju tiek aizpildītas elektroniski.

Runājot par IIN likmes pazemināšanu, ONVNPS pētījumā tika izskatīti trīs iespējamie varianti. Tie ir: (1) vienotās likmes samazināšana no 25% uz 15%, (2) likmes samazināšana no 25% uz 22% un (2) no 25% uz 19%. Te jānorāda, ka turpmāk raksturotā IIN likmes samazināšanas ietekme ir aprēķināta uz visiem nodarbinātajiem kopā, neatdalot mazos uzņēmējus, t.i., saimnieciskās darbības veicējus. IIN likmes pārskatīšana saimnieciskās darbības veicējiem var tikt īstenota atsevišķi. Samazinot vienoto IIN likmi no 25% uz 15% un saglabājot nemainīgus visus pastāvošos atvieglojumus, vislielākie ieguvēji būtu iedzīvotāji ar vidējiem un augstiem ienākumiem, pie tam procentuāli pozitīvā ietekme uz ienākumiem pieaugtu, palielinoties ienākumu līmenim. Tā kā visas iedzīvotāju grupas izjustu vidējās efektīvās nodokļa likmes samazināšanos un ienākumu pieaugumu, šādām izmaiņām būtu pozitīva ietekme uz nodarbinātības pieaugumu. Samazinot vienoto IIN likmi no 25% uz 22%, procentuālie ieguvumi neto ienākumos būtu salīdzinoši līdzīgi visās iedzīvotāju ienākumu grupās, bet tiem būtu tendence pieaugt, palielinoties ienākumu līmenim. Tā kā ienākumu procentuālais pieaugums ir salīdzinoši līdzīgs visās ienākumu grupās, var secināt, ka arī nodarbinātības pieaugums būtu diezgan vienmērīgi sadalīts starp dažādu ienākumu grupu iedzīvotājiem. Arī samazinot vienoto IIN likmi no 25% uz 19%, procentuālie ieguvumi neto ienākumos būtu salīdzinoši līdzīgi visās ienākumu grupās, un arī efekts uz iedzīvotāju ienākumiem un nodarbinātību būtu līdzīgs kā iepriekšējos gadījumos.

Jāatzīmē, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšana mazajai uzņēmējdarbībai (no 25% uz 15%) var radīt saimnieciskās darbības veicēju skaita pieaugumu: ieguvums no samazinātās nodokļa likmes var mudināt līdzšinējos darba ņēmējus reģistrēties par saimnieciskās darbības veicējiem, sniedzot pakalpojumus vienam „klientam” (t.i., bijušajam darba devējam) un faktiski saglabājot ar viņu darba devēja un darba ņēmēja attiecības. Lai ierobežotu fiktīvo pašnodarbinātību, būtu ieteicams ieviest normu, ka tad, ja pašnodarbinātie gūst ienākumus tikai no vienas juridiskās personas (vai 95% no ienākuma), tad šis ienākums ir apliekams ar nodokļiem tāpat kā ienākums no algas.

72

Novērtējot progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešanas iespēju, ONVNPS pētījumā analizētie dati rāda, ka (1) zemu atalgotie nodarbinātie uzskata, ka progresīvais IIN būtu taisnīgs risinājums, (2) vidēji un augstu atalgotie nodarbinātie uzskata, ka progresīvais IIN demotivē strādāt, (3) visas sociālās grupas šaubās, vai valsts pārvalde spēs nodrošināt, ka IIN tiek iekasēts no visiem nodokļu maksātājiem un no visiem viņu ienākumiem, un (4) visas grupas ir diezgan pārliecinātas, ka šobrīd progresīvā IIN ieviešana tikai pastiprinās nedeklarēto ienākumu izplatību. Mikro-simulāciju modeļa rezultāti rāda, ka, atkarībā no progresīvā IIN likmēm un noteiktajiem ienākumu sliekšņiem, ir iespējams panākt vidējās efektīvās nodokļa likmes samazināšanos iedzīvotājiem ar vidējiem vai vidēji zemiem ienākumiem. Jāatzīmē, ka ONVNPS pētījumā apskatītajos variantos progresīvās nodokļa likmes ieviešana dotu salīdzinoši nelielu pozitīvu ietekmi uz iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem. Tās iedzīvotāju grupas, kas sajustu vislielāko nodokļu sloga samazinājumu, būtu arī ieinteresētākas iesaistīties darba tirgū.

Apkopojot ievākto informāciju, redzams, ka gadījumā, ja valdība vēlēsies ieviest progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa sistēmu, pirms tam būtu jāorganizē plaša, vispusīga un ilgstoša iedzīvotāju informēšana, lai izskaidrotu: (1) progresīvā IIN ieviešanas mērķi, (2) nodokļa likmes un to piemērošanas sliekšņus, rādot, kā mainās nodokļu slogs dažādās ienākumu grupās, un (3) nodokļa administrāciju, lai nodrošinātu efektīvu nodokļa iekasēšanu. ONVNPS pētījumā aplūkotie rezultāti apstiprina hipotēzi par nedeklarēto ienākumu pieaugumu, ieviešot progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli Latvijā. Valsts pārvaldes institūcijām ir jāpievērš uzmanība nedeklarētās nodarbinātības samazināšanai kopumā, un tikai tad var lemt par progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešanas nepieciešamību.

ONVNPS ietvaros aplūkotie dati rāda, ka ekonomiski mazāk aktīvās vai neaktīvās grupas ir: (1) personas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, kuru iesaistīšanos darba tirgū apgrūtina ārpusģimenes bērna aprūpes pakalpojumu ierobežotā pieejamība, īpaši bērniem līdz divu gadu vecumam, (2) personas, kas ekonomisku apsvērumu dēļ ir priekšlaicīgi devušās pensijā, (3) ilgstošie bezdarbnieki, kuru iesaistīšanai darba tirgū ir nepieciešama plaša sociālās rehabilitācijas programma, un (4) personas ar invaliditāti. Būtisks ir akcents, ka grūtāk atrast jaunu darba vietu ir personām pirmspensijas vecumā. Šo grupu ekonomiskās aktivitātes stimulēšanai ir pielietojami atšķirīgi instrumenti.

Personu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma iesaistīšanai darba tirgū ir nepieciešams attīstīt ārpusģimenes bērna aprūpes pakalpojumus. Ja bērnudārzi praktiski ir pieejami no bērna divu gadu vecuma, tad ātrāka vecāku atgriešanās darba tirgū ir iespējama, algojot aukli, iesaistot vecvecākus bērna aprūpē u.c. Aukles algošana bērna aprūpei ir iespējama tikai tad, ja vecākiem ir pietiekami daudz līdzekļu aukles darba apmaksai. Lai alternatīvie ārpusģimenes bērna aprūpes pakalpojumi būtu pieejamāki visiem vecākiem, vienkāršākais risinājums ir bērna kopšanas pabalsta izmaksas apmēra paaugstināšana par bērnu no viena līdz divu gadu vecumam. Vienlaikus, ilgākā laika perspektīvā, ir jāpalielina vietu skaits pirmsskolas bērnu aprūpes iestādēs.

73

Ļoti aktuāla Latvijas problēma ir sociālās rehabilitācijas izdevumu piesaistīšana pasākumu kompleksam, lai, piemēram, ārstētu dažāda veida atkarības, nodrošinātu mazturīgus iedzīvotājus ar normāliem sadzīves apstākļiem u.c. Daļēji šīs problēmas var un tiek risinātas ar pabalstiem, taču daļēji šīs problēmas varētu risināt paši komersanti (t.sk. komercsabiedrības), kas nodarbina riska grupas pārstāvjus. Diemžēl šādi izdevumi netiek atzīti par komercsabiedrību izdevumiem, aprēķinot UIN. Tāpēc ir ieteicams pārskatīt likuma Par uzņēmumu ienākuma nodokli 4. un 5. pantu normas, kurās ir definēti UIN aprēķinam neatzītie izdevumi (izdevumi sociālās infrastruktūras objektiem un darbinieku vajadzībām). Lai minētais ieteikums dotu plānoto ieguvumu, UIN ierobežojumu samazinājumam ir jābūt ļoti precīzi definētam, jo pretējā gadījumā tiks veicināta izvairīšanās no nodokļu maksāšanas.

ONVNPS pētījumā ir noskaidrots, ka visām nodarbināto grupām valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas asociējas, pirmkārt, ar pensiju. Otrkārt, cieša saistība ir novērota arī ar diviem sociālās apdrošināšanas pabalstiem – slimības pabalstu un bezdarbnieka pabalstu. Pārbaudot pētījumā izvirzīto hipotēzi, ka augstas sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes ir galvenais nedeklarētās nodarbinātības iemesls Latvijā, tika konstatēta virkne faktu, kas neapstiprināja šo hipotēzi. Jāuzsver, ka ir valstis, kur sociālo iemaksu likmes ir augstākas nekā Latvijā, taču nedeklarētā nodarbinātība tur ir zemāka. Kā minēts iepriekš, nedeklarētās nodarbinātības un nedeklarēto ienākumu iemesli Latvijā ir neuzticēšanās nodokļu administrēšanas sistēmai, nepietiekoša informētība par nodokļu izlietojumu un nodokļu slogs. Saistībā ar nepietiekamu uzticēšanos sociālās apdrošināšanas sistēmai ir jāatzīmē, ka (1) pensiju sistēmas reforma tika realizēta, neievērojot svarīgu sociālās drošības principu, proti, iepriekš iegūto tiesību aizsardzību, (2) pensiju likums ir vairākkārt grozīts, kas var radīt iespaidu, ka tas nav stabils un vēl mazāk tāds būs ilgtermiņā, (3) iedzīvotājiem trūkst zināšanu par pensiju indeksāciju, kas rada bažas, ka inflācija uzkrāto pensiju kapitālu padarīs nevērtīgu, un (4) ir nostiprinājušies iedzīvotāju priekšstati, ka viņi, īpaši vīrieši, līdz pensijas vecumam nenodzīvos. Papildus tam iedzīvotājiem pensiju kapitālu ir iespējams uzkrāt, veicot iemaksas trešajā pensiju līmenī – privātajos pensiju fondos. Salīdzinot ar valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, privātie pensiju fondi piedāvā vairākas priekšrocības, piemēram, iemaksas šajos pensiju fondos var izdarīt jebkurā laikā pēc pašu nodarbināto ieskatiem, tas nav obligāti jādara katru mēnesi.

Pēdējā ONVNPS pētījuma hipotēze, proti, ka pašreizējais valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu apmērs un izmaksāšanas ilgums Latvijā ir tuvu optimālam, ir apstiprinājusies daļēji. Minēto apgalvojumu var attiecināt tikai uz bezdarbnieka pabalstu. Attiecībā uz pārējiem sociālās apdrošināšanas pabalstiem ir jānorāda, ka pētījuma īstenošanas laikā tika pieņemti grozījumi dažu citu sociālās apdrošināšanas pabalstu apmērā vai izmaksas nosacījumos, kā arī tas, ka darba grupa izstrādāja ieteikumus, kā attīstīt bērna kopšanas pabalstu. Pēdējais minētais pabalsts gan šobrīd joprojām ir valsts sociālais pabalsts, tomēr tam piemīt vairāki sociālās apdrošināšanas pabalsta elementi, ko nodrošina tā daļēja atkarība no personas veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.

Kaut gan praktiski visiem pētījumā aplūkotajiem pabalstiem izlietotie līdzekļi kopš 1999. gada ir pieauguši, jo ir paaugstinājušās algas, no kurām veiktas sociālās apdrošināšanas

74

iemaksas, un attiecīgi – no tām atkarīgais pabalstu apmērs, tomēr šobrīd aplūkotie dati neidentificē tādus ar pabalstu izmaksas kārtību un apmēru saistītus aspektus, kuri būtiski kavētu personas atgriešanos darba tirgū. Aplūkoto pabalstu izmaksas nosacījumi ir izveidoti tā, ka ir ievērots nodarbinātības veicināšanas princips, jo pabalstu piešķiršanas laiks ir ierobežots un atsevišķos gadījumos tam piemīt regresīvs raksturs, kas īpaši veicina atgriešanos darba tirgū.

Viens no būtiskākajiem pabalstiem, ko analizē saistībā ar nodarbinātību, ir bezdarbnieka pabalsts. Pētījuma izstrādes laikā publiskajā telpā izskanēja daudz diskusiju par bezdarbnieka pabalsta izmaksāšanas kārtību un tā piemērotību šī brīža apstākļiem Latvijā. ONVNPS dati rāda, ka nav pamata uzskatīt, ka bezdarbnieka pabalsts tādā kārtībā, kā tas tiek izmaksāts šobrīd, samazinātu darba meklēšanas motivāciju. Tieši otrādi – dati rāda, ka bezdarbnieka pabalsta saņemšanas fakts var pozitīvi ietekmēt darba meklēšanas intensitāti. Tas nozīmē, ka priekšlikuma samazināt bezdarbnieka pabalsta apmēru un tā izmaksas laiku pieņemšana var atstāt būtisku negatīvu efektu uz bezdarbnieku sociālo nodrošinājumu un viņu iespējām atrast savai kvalifikācijai, prasmēm un interesēm atbilstošu darbu. Jāatzīmē, ka gadījumos, kad ir pamats uzskatīt, ka bezdarbnieka pabalsta saņēmējs ļaunprātīgi izmanto sociālās apdrošināšanas sistēmu, ir jāizmanto administratīvās metodes, ko paredz likums. NVA darbā iekārtošanas pakalpojuma pilnveidošana arī ir uzskatāma par preventīvu pasākumu. Kaut gan ārvalstu pieredze rāda, ka bezdarbnieka pabalsta izmaksas laiks ir garāks, nav pamata uzskatīt, ka šī brīža Latvijas sociāli ekonomiskajos apstākļos būtu nepieciešama bezdarbnieka pabalsta izmaksāšanas ilguma pagarināšana.

Izskatot priekšlikumus saīsināt bezdarbnieka pabalsta izmaksas laiku vai apmēru, ir jāņem vērā, ka šis pabalsts ir viens no tiem pakalpojumiem, ar ko visspēcīgāk asociējas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanas nepieciešamība. Tā kā pensiju apdrošināšanai Latvijā ir alternatīva – trešais pensiju līmenis, kā arī ir iespējams apdrošināt veselību un dzīvību, tad bezdarbnieka pabalsta saņemšanas iespēja vidēja vecuma strādājošajam ir viens no būtiskākajiem reāli motivējošiem argumentiem veikt VSAOI. Saīsinot bezdarbnieku pabalsta izmaksas laiku un apjomu, motivācija veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas tiktu stipri samazināta. Tāda valsts pārvaldes institūciju rīcība pastiprinātu iedzīvotāju bažas par sociālās drošības sistēmas efektivitāti Latvijā, kas šobrīd ir un arī turpmāk var būt viens no darbaspēka migrācijas iemesliem. Tātad, radot bažas par sociālās drošības sistēmu Latvijā, iedzīvotājiem var paaugstināties motivācija braukt uz Rietumeiropu (Īriju), jo tur sociālā drošība ir augstāka.

Pašvaldību sociālos pabalstus izmaksā noteiktām iedzīvotāju kategorijām, un to var uzskatīt par alternatīvu ienākumu avotu, kas nozīmē, ka arī pašvaldību pabalsti var tikt saistīti ar indivīdu motivāciju meklēt darbu. Pašvaldībās tiek piešķirts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteiktais garantētā minimālā ienākuma pabalsts, kā arī citi pabalsti, ko nosaka pašvaldība savos saistošajos noteikumos. ONVNPS pētījumā tika noskaidrots, ka tipiskākie GMI līmeņa nodrošināšanas pabalsta saņēmēji ir: (1) ģimenes ar bērniem (daudzbērnu un nepilnās ģimenes), (2) pensionāri (galvenokārt vientuļie), (3) bezdarbnieki pirmspensijas vecumā un (4) ilgstošie bezdarbnieki, daļa no kuriem ir iedzīvotāji ar atkarības problēmām. Aktīvāk pabalstus

75

pieprasa tie, kuriem jau ir pabalsta izmantošanas pieredze. Kā potenciālu sociālo risku var minēt iespējamu darbspējīga cilvēka atkarību no pabalstiem.

ONVNPS pētījumā novērots, ka sociālo rehabilitāciju apgrūtina darba meklēšanas motivācijas trūkums. Dažkārt sociālā darba speciālisti nevar kompleksi palīdzēt klientiem, jo pietrūkst vai nu reālu iespēju šo cilvēku fiziskai, garīgai un sociālai rehabilitācijai, vai konkrēto darbinieka zināšanu, kā vadīt šos procesus, vai laika un naudas, ko ieguldīt problēmu risināšanā. Daudzi pašvaldību pabalstu saņēmēji apzinās savas problēmas, taču paši vai nu nevar, vai arī negrib saņemties tās risināt, tādēļ viņiem ir vajadzīgs kāds virzītājs vai padomdevējs no malas. Vērā ņemama sociālā darba problēma ir fakts, ka ne visi iedzīvotāji, kuriem tas būtu nepieciešams, uzzina par iespēju saņemt sociālo palīdzību.

Sociālā darba speciālisti GMI pabalstu novērtē kā labvēlīgu apstākli, kas palīdz samazināt agresivitātes līmeni sabiedrībā. Pozitīvi tiek vērtēti līdzdarbības pasākumi, kuros jāiesaistās, pretendējot uz GMI pabalstu. Līdzdarbības pienākumu galvenais mērķis ir rosināt pabalsta saņēmēju uz aktivitātēm, kuras viņam ir reāli izdarāmas un kuru rezultātā var uzlaboties viņa dzīves situācija kopumā, kā arī veicināt nodarbinātību. Līdzdarbības pasākumu rezultativitāti būtiski ietekmē pašvaldības lielums un atrašanās vieta. Dažkārt līdzdarbības pasākumu rezultātā bezdarbnieki iegūst pastāvīgu darbu vai trūcīga persona nomaina darbu ar zemu atalgojumu pret labāk apmaksātu. Pozitīvi līdzdarbības rezultāti ir arī gadījumos, kad šo pasākumu ietvaros sociālā riska grupas pārstāvji apgūst jaunas zināšanas un darba prasmes apmācību kursos. Pēc tam, veiksmīgi tās izmantojot, viņi no pabalsta saņēmējiem kļūst par algota darba ņēmējiem. Kopumā ar jebkuru līdzdalību sociālās palīdzības klientam tiek veicināta arī zināma sociālā taisnīguma izpratne jeb veidota saskaņa starp tiesībām un pienākumiem.

Avots: Pētījums „Optimāla, nodarbinātību veicinoša nodokļu un pabalstu sistēma”, 2007.

76

10. Pētījuma „Dzimumu līdztiesības aspekti darba tirgū” galvenie secinājumi un ieteikumi

SECINĀJUMI Dzimumu līdztiesības jēdziens darba tirgus kontekstā galvenokārt tiek uztverts kā

vienādas tiesības un iespējas uz darbu un taisnīgu, vienlīdzīgu atalgojumu. Šis jēdziens nepietiekami komunicē ideju par vīriešu un sievietes līdzvērtīgo lomu sabiedrības attīstībā un praktiski nemaz netiek asociēts ar vienādām resursu izmantošanas iespējām.

Sieviešu un vīriešu dabisko vai fizioloģisko atšķirību ievērošanu un pieņemšanu plašākā sabiedrība un arī darba devēji visbiežāk uztver nevis kā daļu no dzimumu līdztiesības principa īstenošanas, bet drīzāk kā argumentu pret dzimumu līdztiesības iespējamību. Vīriešu spēja veikt fiziski smagākus darbus, no kuriem sievietei jāizvairās, tiek uzskatīta par galveno abu dzimumu nevienlīdzīgās situācijas darba tirgū skaidrojumu, kuru nav iespējams mainīt.

Dzimumu līdztiesības princips tiek saistīts ar galvenokārt sievietēm nozīmīgu jautājumu risināšanu. Darba devēju vīriešu vidū dominē uzskats, ka būtisku dzimumu līdztiesības pārkāpumu Latvijā nav – mēdz gadīties atsevišķas negatīvas epizodes, taču to dēļ nav nepieciešams šo problēmu saasināt. Savukārt darba devējas sievietes uzskata, ka dzimumu līdztiesībai pievērstā uzmanība nav pārspīlēta.

Kopumā dzimumu līdztiesības principus vieglāk pieņem un īsteno sievietes un vīrieši ar augstāko izglītību, bet dzimumu stereotipi spēcīgāk darbojas un ir noturīgāki iedzīvotāju ar zemāku izglītības līmeni vidū.

Subjektīvie ierobežojumi vai pamats vēlākai dzimumu līdztiesības principa īstenošanai darba vidē sākas jau ģimenē, bērnam vērojot un iemācoties starp vecākiem pastāvošo ģimenes pienākumu un mājas darbu sadali. Dzimumu līdztiesības principa ievērošanai darba tirgū liela loma ir valdošajiem stereotipiem jeb tradīcijām, sociāliem ieradumiem.

Lai gan apmēram puse abu dzimumu darbinieku vidēji strādā 40 stundas nedēļā, tomēr vīriešu vidū ir lielāks tādu darbinieku īpatsvars (36%), kuri strādā vairāk par 40 stundām, savukārt sievietes gandrīz divas reizes biežāk kā vīrieši strādā uz nepilnu slodzi (18%). Tas tomēr nenozīmē, ka sievietēm tādējādi būtu vairāk brīvā laika, jo iedzīvotāju laika izlietojuma pētījuma rezultāti liecina, ka vīrieši peļņas darbā nedēļā pavada vidēji par septiņām stundām vairāk nekā sievietes, kuras savukārt nedēļā gandrīz 12 stundas vairāk nekā vīrieši velta neapmaksātam darbam – mājsaimniecības darbiem un ģimenes aprūpei.

Piederība dzimumam ir darba atalgojumu ietekmējošs faktors un šī faktora ietekme ir atšķirīga dažādās nodarbinātības sfērās. 2005.gadā Latvijā vīriešu un sieviešu vidējās oficiālās mēnešalgas starpība bija 18 procenti.

Atalgojuma atšķirību daļēji izskaidro tas fakts, ka vīrieši biežāk uzņemas lielāku darba slodzi, kamēr sievietes biežāk nekā vīrieši ir nodarbinātas mazāk par 40 stundām nedēļā. Tas savukārt saistīts ar nevienlīdzīgo ģimenes darbu sadali, kas sievietēm liek vairāk iesaistīties mājas darbu veikšanā un/vai bērnu aprūpē, salīdzinot ar vīriešiem. Taču arī līdzīgas darba slodzes ietvaros ir redzams vīriešu atalgojuma pārsvars.

77

Vislielāko ieguldījumu dzimumu algu starpībā ienes abu dzimumu darbinieku nevienmērīgais sadalījums starp profesiju grupām, tautsaimniecības nozarēm, kā arī sabiedrisko un privāto sektoru. Vīrieši biežāk nekā sievietes strādā privātā sektorā, kur algas vidēji ir lielākas, un vīrieši biežāk nekā sievietes strādā nozarēs ar vidēji augstāku darba atalgojumu. Augstāk atalgotās nozares ir: būvniecība, mežsaimniecība, enerģētika, transports un sakari. Lai gan sievietes caurmērā strādā tādās nozarēs un profesijās, kur ir relatīvi zema darba samaksa, vīriešiem tajās pašās nozarēs un profesijās, salīdzinot ar citiem vīriešiem, ir vēl sliktāki rādītāji.

Citu faktoru, kuri daļēji izskaidro vīriešu un sieviešu algu starpību (vecums, izglītība, tautība vai latviešu valodas prasme, ģimenes stāvoklis, darba līguma veids, nedēļā nostrādāto stundu skaits, darba attiecību ilgums, uzņēmuma atrašanās vieta un darbinieku skaits) efekti ir daudz mazāki un tie savstarpēji kompensējas.

Latvijā ir izteikta dzimumu horizontālā segregācija darba tirgū. Lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā un rūpniecībā strādājošo vīriešu īpatsvars ir aptuveni divas un pat trīs reizes lielāks nekā attiecīgais rādītājs sievietēm, savukārt lielākais sieviešu īpatsvars vērojams sabiedriskajā sektorā strādājošo vidū un pakalpojumu sfērā (izglītības, veselības, tirdzniecības, viesnīcas un pakalpojumu jomas). Tomēr horizontālā segregācija jeb “vīrišķīgo” un “sievišķīgo” profesiju vai nozaru pastāvēšana nenozīmē dzimumu nevienlīdzības pastiprināšanos. Dzimumu diskriminējoša ir vertikālā segregācija, kuras pazīmes vērojamas, piemēram, valsts pārvaldē – augstākā līmeņa amatos tiek nodarbināti galvenokārt vīrieši un lielāka ir arī vīriešu un sieviešu atalgojuma starpība.

Sievietes uzņēmējas un dažāda līmeņa vadītājas biežāk nekā pārējās pauž apmierinātību gan ar atalgojumu, gan karjeras iespējām. Tomēr šajā iedzīvotāju grupā svarīgs ir atbalsts darba un ģimenes saskaņošanas iespējām – sievietes, kuras ieņem vadošus amatus, biežāk kā pretējā dzimuma kolēģi, ir pakļautas nepieciešamībai strādāt brīvdienās vai ārpus noteiktā darba laika.

Darba atalgojuma atšķirības uzņēmumā strādājošajiem vīriešiem un sievietēm ir saistītas ar darba devēja priekšstatiem (stereotipiem) par dzimumu lomām. Gandrīz puse no aptaujātajiem darba devējiem uzskata, ka vispār vīrieši mēdz saņemt lielāku atalgojumu par to pašu darbu, bet sievietes piekrīt strādāt par zemāku atalgojumu, kaut gan lielākā daļa no tiem noliedz jebkādas nevienlīdzības algu noteikšanā pastāvēšanas iespējas pašu uzņēmumos.

Dominējošo motivāciju atšķirības sieviešu un vīriešu vidū ietekmē profesijas vai amata izvēli un iesaistīšanās darba tirgū nosacījumus. Gan vīriešiem, gan sievietēm darbā vissvarīgākie ir tādi nosacījumi kā labs atalgojums un labi, droši darba apstākļi, tomēr sievietēm nedaudz svarīgāki kā pretējā dzimuma pārstāvjiem ir sociālie aspekti un iespējas savienot darbu ar pilnvērtīgu atpūtu un ģimenes dzīvi. Vīrieši biežāk izsaka viedokli, ka viņi nereti jūtas spiesti strādāt vairāk, lai pelnītu vairāk un labāk realizētu savu ģimenes apgādnieka lomu. Sievietes šai ziņā jūtas brīvākas savā izvēlē un, lai gan nenoraida darba kā ienākumu avota nozīmi, biežāk uztver darbu kā iespēju realizēt savas personiskās, sociālās un garīgās vajadzības.

Piederība dzimumam lielā mērā ietekmē indivīda iespējas gūt papildus ienākumus. Latvijā vīrieši agrāk iesaistās darba tirgū, un salīdzinoši labi atalgoti tiek fiziskā darba strādnieki. Ņemot vērā objektīvi fizioloģiskos ierobežojumus fiziski smagu darbu veikšanai, sievietes savukārt aktīvāk izmanto izglītības iegūšanas iespējas, kas ļauj

78

tām gūt augstākus ienākumus salīdzinājumā ar mazāk izglītotajām sava dzimuma pārstāvēm.

Izglītībai ir svarīga loma ne tikai kā dzimumu līdztiesību veicinošam un darba atalgojuma lielumu ietekmējošam, bet arī kopējo darba apmierinātības līmeni paaugstinošam faktoram. Neatkarīgi no dzimuma, darbinieku ar augstāko izglītību apmierinātības rādītāji ir augstāki nekā citiem.

Maza bērna mātes agrāka iesaistīšanās darba tirgū ne tikai saglabā viņas darbaspējas un palīdz viņas karjeras attīstībai, bet arī veicina vienlīdzīgāku ģimenes darbu sadali.

Darba devēji nereti uzskata, ka sieviete, kurai ir ģimene un bērni, ir stabilāka darbiniece, kurai ir atbildīgāka un nopietnāka attieksme pret darbu. To ietekmē saasinātā darbaspēka trūkuma problēma, kas darba devējiem liek augstāk novērtēt vecāku ar maziem bērniem zemāko mobilitāti, gan arī pieredze, kas rāda, ka pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma sievietes vairāk novērtē darba sniegtās socializācijas un personības izaugsmes iespējas. Savukārt nav pamata apgalvojumam, ka sievietes ar maziem bērniem biežāk kā citi darbinieki kavētu darbu.

Latvijas darba devēji atzīst, ka atbalsts darbinieku ģimenēm veicina pozitīva mikroklimata veidošanos uzņēmumā, kā arī paaugstina darbinieku darba motivāciju un piesaista darba vietai, un cenšas veicināt darbinieku darba un ģimenes dzīves saskaņošanu. Uzņēmumos, kur darba devējs palīdz darbiniekiem saskaņot darbu un personīgo dzīvi, kā arī tur, kur darba vietu var raksturot kā „ģimenei draudzīgu”, abu dzimumu strādājošo apmierinātība ar darbu nozīmīgi pieaug.

Kopumā nodarbinātie iedzīvotāji neatkarīgi no dzimuma ir daudz vairāk apmierināti ar amatu, ja darbinieki var koriģēt vai mainīt savu darba laiku, kad tas ir nepieciešams, un augstu novērtē iespējas izmantot bezalgas atvaļinājumu vai brīvdienas, kā arī darba sanāksmju organizēšanu tikai darba laikā un uzņēmuma organizētos pasākumus darbiniekiem un viņu ģimenēm.

Darbu uz nepilnu slodzi kā sev vispiemērotāko vērtē gandrīz puse sieviešu un aptuveni ceturtā daļa vīriešu, kuri šobrīd ir bez darba. Šobrīd nestrādājošo vīriešu un sieviešu vidū vērojama arī augsta interese par tādiem darba formu un darba laika modeļiem kā elastīgs darba grafiks, summētais darba laiks un attālinātais darbs, kas ļauj prognozēt, ka tie varētu gūt atsaucību dažādās nozarēs un profesiju grupās.

IETEIKUMI VALSTS INSTITŪCIJĀM Dzimumu līdztiesības principa īstenošanai darba tirgū nepieciešami un atbalstāmi ir

vertikālo segregāciju mazinoši pasākumi (atbalsts sieviešu uzņēmējdarbībai, aktīvāka sieviešu iekļaušana Saeimas un dažādu līmeņu pašvaldību vēlēšanu kandidātu sarakstos, utml. ).

Jāpievērš lielāka uzmanība pēc iespējas augstākas izglītības iegūšanas iespējām visiem iedzīvotājiem, pie kam īpaši aktuāli ir mazināt zemāko kā sievietēm izglītības līmeni vīriešu vidū. Augstāka izglītība veicina dzimumu līdztiesības principu ieviešanu un īstenošanu, ceļ darba ražīgumu un atalgojuma līmeni, pozitīvi ietekmē darba apstākļu un atstāj pozitīvu efektu uz nodarbināto iedzīvotāju apmierinātību ar darbu.

Ieviest visiem jauniešiem skolas laikā obligātu tālākās izglītības ieguvei nepieciešamo eksakto zinātņu (fizikas, matemātikas u.c.) priekšmetu apguvi.

79

Skolās ieviest jau pirms vairākiem gadiem sagatavoto ģimenes mācības programmu vai lielāku uzmanību citos mācību priekšmetos (piemēram, veselības mācībā un sociālajās zinībās) pievērst abu dzimumu bērnu un jauniešu zināšanu apguvei par attiecību veidošanu un saglabāšanu, kā arī par bērna kopšanas un audzināšanas un dzimumu līdztiesības jautājumiem.

Efektīvākais veids kā mazināt dzimumu algu starpību, ir paaugstināt algas publiskajā sektorā, īpaši kvalificētākajiem medicīnā un izglītībā strādājošajiem.

Plašāk popularizēt pozitīvos dzimumu līdztiesības, līdztiesīgas ģimenes darbu sadales un veiksmīgus darba un ģimenes dzīves saskaņošanas piemērus. Izmantot ģimeņu, nodarbināto iedzīvotāju vai darba devēju dalīšanos pozitīvajā pieredzē kā visefektīvāko dzimumu līdztiesības idejas popularizēšanas veidu.

Dzimumu līdztiesības informatīvajās kampaņās parādīt ieguvumus no dzimumu līdztiesības principa īstenošanas darba vietā.

Celt iedzīvotāju informētību par tēvu iespējām izmantot ģimenes atbalsta pasākumus (paternitātes atvaļinājums un pabalsts, bērna kopšanas pabalsts un atvaļinājums).

Veicināt pasākumus, kas ļauj savienot bērnu audzināšanu ar nodarbinātību, attīstot dažādu formu bērnu pirmsskolas iestāžu tīklu, tiesiski sakārtot aukļu dienestu sistēmu. Pilnveidot bērnu pieskatīšanas iespējas vecāku dzīves vai darba vietu tuvumā un veicināt arī plašāku bērnu pirmsskolas izglītības iestāžu vai bērnu rotaļu un attīstības centru pieejamību. Īpaši aktuāli ir veidot bērnudārzu jaunākās grupas vai rotaļu grupiņas bērniem līdz 2 gadu vecumam un 2-3 gadīgajiem.

Atbalstīt vecākus ar bērniem vecumā no viena līdz pusotram gadam kā bezdarba riska grupu ar ierobežotām mobilitātes un darbā iekļaušanās iespējām. Piemēram,

sniegt finansiālu atbalstu aukļu pakalpojumu izmantošanai; veikt pasākumus ģimenes atbalstam, piemēram, pagarināt valsts apmaksātu

paternitātes atvaļinājumu no 10 dienām uz 3 mēnešiem, ko tēvs pēc izvēles var izmantot 18 mēnešu laikā pēc bērna dzimšanas;

paaugstināt bērna kopšanas pabalsta apmēru, ko maksā vecākiem neatkarīgi no nodarbinātības vismaz līdz bērna pusotra gada vecumam.

Nepieciešams aktīvāk īstenot nereģistrēto nodarbinātību ierobežojošus pasākumus. Šobrīd darbs uz mutiskas vienošanās pamata ir vairāk izplatīts vīriešu vidū, bet darbs bez līguma vai tikai daļēja sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšana mazina strādājošajiem pienākošās sociālās garantijas. Nereģistrēta nodarbinātība veicina dzimumu nevienlīdzību arī tādējādi, ka privātajam sektoram (kur koncentrējušies vairāk vīrieši) nenomaksājot nodokļus, nozīmīga līdzekļu daļa netiek novirzīta publiskajā sektorā strādājošo (galvenokārt sieviešu) darba algām.

Dzimumu līdztiesības principa īstenošanai darba tirgū nepieciešami un atbalstāmi ir vertikālo segregāciju mazinošie pasākumi, tai skaitā noteikti virsstundu darba ierobežojumi vadošajiem darbiniekiem.

TIESĪBSARGA BIROJAM Iesakām informēt sabiedrību par to, kā rīkoties personas aizskaršanas situācijās.

Sniegt arī informāciju par šāda veida sūdzību pozitīviem atrisinājumiem; Atbalstīt un iedrošināt cilvēkus, kuri protestē un meklē aizstāvību Tiesībsarga birojā

vai tiesību sargājošajās instancēs personas aizskaršanas gadījumos.

80

NVA Veicināt vecāku pēc bērna kopšanas atvaļinājuma konkurētspēju ar valsts atbalstītu

apmācības vai pārkvalifikācijas kursu palīdzību, kā arī veicināt iespējamo sociālo mobilitāti, sniedzot informāciju par šīs grupas iespējām darba tirgū.

Atbalstīt sieviešu ar maziem bērniem iekļaušanos darba tirgū, jau bērna kopšanas atvaļinājuma laikā piedāvājot iespēju apmeklēt atbilstošus profesijas apguves vai kvalifikācijas celšanas kursus viņām pieejamā formā un laikā (piemēram, vakaros, brīvdienās vai tālmācības veidā).

Sadarbojoties ar darba devējiem, subsidētās nodarbinātības pasākumu ietvaros piedāvāt vecākiem pēc bērna kopšanas atvaļinājuma viņu iespējām un vajadzībām piemērotas elastīgā darba formas, īpaši elastīgo darba laiku un nepilnu darba slodzi.

IETEIKUMI KATRAM PĒTĪJUMA LASĪTĀJAM Darba devēji iesaka algu atšķirības mazināšanā iesaistīties pašām darba ņēmējām

sievietēm, mainot “tipiski sievišķīgos” uzvedības modeļus: prasīt adekvātu samaksu par savu darbu, aktīvāk piedāvāt sevi darba tirgū, intensīvāk veikt darba meklēšanas

aktivitātes, attiecībās ar darba devēju vairāk uzsvērt savas prasmes un augsto

kvalifikāciju, bet mazāk savas bažas par nepadarītajiem mājas darbiem un iespējamajām bērnu slimībām.

Attīstīt arodbiedrības un veicināt koplīgumu slēgšanu, tādējādi mazinot no subjektīvajiem faktoriem atkarīgo sieviešu un vīriešu algu starpības daļu.

Īstenot vienlīdzīgāku darbu sadali ģimenē: jaunajām māmiņām rosināt vai atbalstīt tēvu iesaistīšanos bērna aprūpē no

pirmajām dienām un arī vēlāk neuzņemties vienām pašām pilnībā visu mājas darbu veikšanu, pat cerībā, ka atgriežoties darbā rūpju sadale mainīsies;

vīrieši labprātāk iesaistās mājas darbos, ja to veikšanā iespējams izmantot tehnoloģijas. Tas savukārt varētu darboties kā stimuls arī sievietēm vairāk novērtēt jaunākos sasniegumus ne tikai veļas un trauku mazgājamo mašīnu, bet arī citas sadzīves tehnikas izmantošanā.

IZVĒRTĒTĀS POLITIKAS ALTERNATĪVAS Balstoties uz pētījuma „Dzimumu līdztiesības aspekti darba tirgū” īstenošanas gaitā

iegūto informāciju, padziļinātai analīzei tika izvēlētas politikas alternatīvas, kuras īpašu uzmanību pievērš dzimumu līdztiesības aspektiem, kas skar izglītību un darba un ģimenes dzīves saskaņošanas iespējas. Kā pirmā alternatīva tika izskatīta mazu bērnu pieskatīšanas veidu piedāvājuma dažādošana, lai nodrošinātu darba un ģimenes dzīves saskaņošanas iespējas vecākiem ar maziem bērniem. Otrā alternatīva ir bērna kopšanas pabalsta apmēra paaugstināšana vecākiem ar bērniem vecumā no viena līdz diviem gadiem, lai mazinātu sieviešu ar maziem bērniem diskrimināciju un veicinātu aktīvāku iesaistīšanos darba tirgū. Trešā alternatīva ir pedagogu darba samaksas paaugstināšana, pielīdzinot tās vidējai dabaszinātņu un eksakto zinātņu speciālistu darba algai, lai celtu kopējo izglītības līmeni vīriešu vidū un veicinātu dabaszinātņu un eksakto priekšmetu apguvi jauniešu vidū.

81

No minētajām trim alternatīvām dzīvotspējīgākā un demokrātiskākā ir pirmā politikas alternatīva un tajā piedāvātais problēmu risinājuma veids – bērnu pieskatīšanas formu dažādošana. Demokrātiskas sabiedrības pamatprincipu ievērošana un uzturēšana notiktu divējādi. Pirmkārt, dažādojot mazu bērnu pieskatīšanas formas, katrai ģimenei tiks dota iespēja izvēlēties piemērotāko bērnu pieskatīšana veidu. Otrkārt, pilnveidojot darba un ģimenes dzīves saskaņošanai nepieciešamo infrastruktūru jeb radot dažādu mazu bērnu pieskatīšanas formu pieejamību, tiks veicināta nodarbinātība, īpaši dažās iedzīvotāju grupās, to skaitā sievietēm pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, tādējādi uzlabojot dzimumu līdztiesības situāciju darba tirgū. Tomēr pirmā alternatīva vienlaikus ir viskomplicētākā sabiedrības iesaistīšanas ziņā. Tā nav orientēta tikai uz esošo partneru iesaistīšanu, bet arī sociālās partnerības attīstīšanu bērnu pieskatīšanā. Tā kā nodarbinātības veicināšanā ir ieinteresēti visu līmeņu spēlētāji – pašvaldības, darba devēji, ministrijas, sabiedriskās organizācijas – jo veiksmīgāk tās spēs identificēt savus resursus un iespējas piedalīties kopējā mērķa sasniegšanā, jo ātrāku atdevi alternatīva būs spējīga sniegt. Negatīvās pieredzes paraugs līdz šim ir vairākkārt atliktā auklīšu dienesta attīstīšana. Pašvaldības nav spējušas radīt auklīšu reģistru – vai nu līdzekļu, vai intereses trūkuma dēļ. Līdz šim šīs aktivitātes izmaksu nodrošināšanu bija paredzēts iekļaut pašvaldību tiešajos pienākumos. Šāda auklīšu reģistra izveide neapšaubāmi vairotu šīs pieskatīšanas formas pieejamību un pārskatāmību.

Otrā alternatīva (bērna kopšanas pabalsta paaugstināšana pēc bērna gada vecuma) ir uzskatāma par papildinājumu mazu bērnu pieskatīšanas veidu dažādošanai. Pabalsta paaugstinājums paredzēts kā mērķdotācija mazu bērnu vecāku mobilitātes veicināšanai. Šobrīd sieviešu iekļaušanos darba tirgū ierobežo mazu bērnu pieskatīšanas iespēju trūkums. Optimālais atbalsts sieviešu ar maziem bērniem iekļaušanai darba tirgū bez finansiālā pabalsta būtu efektīvāka esošo iespēju izmantošana – mērķa grupai atbilstoši profesijas apguves vai kvalifikācijas celšanas kursi viņām pieejamā formā un laikā, kā arī elastīgu darba formu piedāvājums. Alternatīvas ieviešanā tieši iesaistītas ir izpildvaras institūcijas – Finanšu ministrija un Labklājības ministrija, (pasākuma mērķi skar arī Bērnu un ģimenes lietu ministrijas uzdevumu sfēru). Lēmējvaras (Saeimas) atbalsts ir tieši atkarīgs no attiecīgā brīža budžeta iespējām un ministriju lobija, taču būtiskas iebildes nav gaidāmas, jo īpaši tāpēc, ka tas ir lēmums, kas vairos sabiedrības atbalstu.

Trešās alternatīvas mērķis ir: ceļot atalgojumu nozīmīgai sabiedriskajā sektorā strādājošo daļai, mazināt dzimumu algu starpību; paaugstinot skolotāju darba samaksu, piesaistīt pedagogu darbam skolās augsti kvalificētus profesionāļus, tādejādi veicināt jauniešu vēlmi mācīties un iegūt augstāku (vismaz pabeigtu vidējo) izglītības līmeni; celt skolotāja profesijas prestižu un mazināt cēloņus profesiju segregācijai darba tirgū. Tomēr, ņemot vērā alternatīvas pieņemšanai nepieciešamo finansu apjomu, ir sagaidāma zināma pretestība no izpildvaras puses, jo sevišķi Finanšu ministrijas.

Avots: Pētījums „Dzimumu līdztiesības aspekti darba tirgū”, 2007.

82

11. Pētījuma “Darba apstākļi un riski Latvijā” galvenie secinājumi un ieteikumi

Normatīvo aktu ievērošanaPētījuma rezultāti parāda, ka riska grupas uzņēmumi par darba aizsardzības un darba tiesisko attiecību normatīvo aktu prasību ievērošanu ir mazie uzņēmumi (1–9 darbinieki un 10–49 darbinieki); privātā sektora uzņēmumi un sabiedriskās organizācijas; vairāku nozaru uzņēmumi: būvniecība, metālapstrāde, kokapstrāde, lauksaimniecība

un mežizstrāde; uzņēmumi, kas dibināti pēc 1995.gada, it īpaši pēc 2000.gada; uzņēmumi, kuri atrodas Rīgas reģionā atbilstoši Valsts darba inspekcijas reģionālajam

iedalījumam; uzņēmumi, kuros alga tiek maksāta aploksnēs (it īpaši uzņēmumos, kuros alga

aploksnēs tiek maksāta katru mēnesi).Šīs uzņēmumu grupas jāuzskata par prioritārām, gan sagatavojot informatīvos materiālus par darba aizsardzības jautājumiem, gan plānojot Valsts darba inspekcijas darbības priorotātes.

Pētījuma rezultāti liecina, ka būtiskas problēmas ar darba aizsardzības normatīvo aktu ievērošanu ir uzņēmumos, kuros alga tiek maksāta aploksnēs (it īpaši tajos uzņēmumos, kuros alga tiek maksāta aploksnēs katru mēnesi). Tādējādi pētījuma laikā tika iegūti pierādījumi, ka uzņēmumi, kuri neievēro vienus normatīvos aktus, biežāk neievēro arī citus. Minēto iemeslu dēļ šajos uzņēmumos ir lielāks nelaimes gadījumu un arodslimību risks (atbilstoši nodarbināto aptaujas datiem šajos uzņēmumos arī biežāk notiek nelaimes gadījumi darbā), kas liecina, ka ne tikai alga šajos uzņēmumos nodarbinātajiem nav lielāka nekā pārējiem nodarbinātajiem, bet arī valstij ir lielākas izmaksas, ja darbā noticis nelaimes gadījums vai attīstījusies arodslimība (maksājot algu aploksnē, tiek maksātas mazākas iemaksas darba negadījumu speciālajā budžetā, taču varbūtība, ka notiks nelaimes gadījums vai radīsies arodslimības un būs jāveic izmaksas, ir lielāka). Šo iemeslu dēļ Valsts darba inspekcijai ir aktīvi jāsadarbojas ar Valsts ieņēmumu dienestu, kā arī citām kontrolējošām institūcijām, lai identificētu un apsekotu riska grupas uzņēmumus.

Pētījums arī norāda uz nepieciešamību pilnveidot vairākus darba aizsardzību regulējošus normatīvos dokumentus, kā arī uzlabot sistēmu, kas nodrošina normatīvo aktu prasību skaidrošanu un sabiedrības informēšanu. Nepietiekams skaits darba devēju, nodarbināto un pašnodarbināto ir informēti par normatīvo aktu prasībām, kā arī par saviem pienākumiem un tiesībām. Minēto iemeslu dēļ pētījuma laikā liela uzmanība tika pievērsta gan ieteikumu izstrādei par veicamajām izmaiņām normatīvo aktu (skatīt alternatīvu „Darba aizsardzības normatīviem dokumentiem vai prasībām nepieciešamās izmaiņas/uzlabojumi”), gan sabiedrības informēšanas uzlabošanu (skatīt sadaļu ”Rezultāti”). Kā normatīvo aktu prasību galvenā problēma minama nepieciešamība uzņēmumos izstrādāt daudzus ar darba aizsardzību saistītus dokumentus ar līdzīgu saturu, atsevišķu normatīvo aktu trūkumu (piemēram, par elektrodrošību, pirmo palīdzību u.c.), dažu darba vides riska faktoru reglamentējošo parametru trūkums (piemēram, mikroklimata rādītāji, apgaismojums darba vietās). Svarīgi ir atrisināt jautājumu par

83

tehnisko standartu izmantošanu, nosakot darba vides pieļaujamos parametrus. Esošajā tiesību aktu hierarhijā, kā arī saskaņā ar Standartizācijas likuma būtību, standartiem ir jābūt brīvprātīgiem. Tādējādi ir jābūt kādai institūcijai (Labklājības ministrijas Darba departaments, Darba un vides veselības institūts, standartu tehniskā komiteja „Darba vide”), kas nodrošina Eiropas un starptautisko standartu prasību pārnesi uz normatīviem aktiem. Atsevišķa problēma ir nepietiekamais pašnodarbināto personu darba aizsardzības līmenis, kuras, atbilstoši pētījuma rezultātiem, strādā nedrošākā un neveselīgākā darba vidē un biežāk cieš nelaimes gadījumos darbā, bet tajā pašā laikā nav apdrošinātas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām. Tāpēc gadījumos, kad ir noticis nelaimes gadījums vai attīstījusies arodslimība, pašnodarbinātajiem nav nekādu sociālo garantiju.

Latvijā nav pieejami skaidrojošie materiāli, kas palīdzētu pašnodarbinātajiem saprast un novērtēt, kas viņu darba vidē (darba vietā) ir kaitīgais faktors un kas būtu jādara, lai attiecīgos faktorus novērstu. Bet, ja materiāli būtu paredzēti tieši pašnodarbinātajiem, tie vairākumā gadījumu nesasniegtu mērķauditoriju, jo pētījuma laikā tika identificēta problēma ar pašnodarbināto atšķiršanu no “pseidopašnodarbinātā”. Iespējams, ka risinājums varētu būt sagatavot vienkāršu, īsu skaidrojošu materiālu (informatīvo lapu) pa nozarēm, kas noderētu gan nodarbināto, gan pašnodarbināto informēšanai un būtu vērsts nevis uz noteikumu skaidrojumu, bet gan uz kaitīgā faktora raksturojumu, iespējamām sekām un pasākumiem, kurus varētu veikt, lai pašnodarbinātie/nodarbinātie paši sevi pasargātu.

Pašnodarbinātie savai drošībai un veselībai pievērš mazāku uzmanību nekā darba devēji, jo tiek veikti mazāk darba aizsardzības pasākumu, kas liecina, ka normatīvo aktu prasības un valsts uzraudzība veicina darba drošības un arodveselības uzlabošanos uzņēmumos (salīdzinājumā ar pašnodarbinātajiem). Tajā pašā laikā tikai nepilna trešdaļa respondentu uzskata, ka Darba aizsardzības likums un tam pakārtotie MK noteikumi, būtu attiecināmi arī uz pašnodarbinātajiem. Kā situācijas risinājumu varētu ieteikt izstrādāt vienu normatīvo aktu pašnodarbinātajiem par darba aizsardzības prasībām, nosakot minimālās prasības, kas pašnodarbinātajiem jāievēro (detalizētāk precizējot Darba aizsardzības likumā noteikto pienākumu rūpēties par savu drošību un veselību darbā, kā arī par to personu drošību un veselību, kuras ietekmē vai var ietekmēt viņa darbs).

Lai gan atbilstoši pētījuma rezultātiem nelegālā nodarbinātība nav uzskatāma par būtisku problēmu, tomēr domājams, ka pētījumā iegūtos rezultātus varētu ietekmēt informatīvās kampaņas, kas veiktas 2006.gadā, tāpēc rezultātā gan darba devēji, gan darba ņēmēji, zinot, ka darbs bez darba līguma ir normatīvo aktu pārkāpums, šo faktu ir slēpuši. Pētījumu rezultāti norāda, ka problēmas ar rakstisku darba līgumu noslēgšanu, visbiežāk ir: mikrouzņēmumos (1–9 darbinieki); jaunajos uzņēmumos (dibināti pēc 1996.gada); uzņēmumos, kuros galvenokārt ir vietējās īpašumtiesības; privātā sektora uzņēmumos; būvniecības uzņēmumos.

84

Riska grupas, kas strādā bez darba līguma, visbiežāk ir gados jauni darbinieki (šī grupa ir arī mazāk informēta par darba aizsardzības prasībām), darbinieki, kas strādā vairākās darba vietās, kā arī vīrieši.

Nozīmīga problēma darba tiesisko attiecību jomā ir fakts, ka tikai aptuveni piektajā daļā uzņēmumu tiek ievērotas Darba likuma prasības par virsstundu darba kompensāciju. Šī problēma skar ļoti daudzus darbiniekus, jo apm. puse darbinieku ir minējuši, ka strādā virsstundas. Īpaši bieži kompensāciju nesaņem sievietes, kas liecina par dzimuma diskrimināciju darba attiecībās Latvijā. Turklāt domājams, ka darba devēji neapzinās problēmu ar virsstundu darbu, jo tikai piektā daļa darba devēju ir minējuši, ka viņu uzņēmumā darbinieki strādā virsstundas. Kā riska grupas uzņēmumi attiecībā uz virsstundas apmaksas kārtības pārkāpumiem jāmin mikro uzņēmumi (1–9 darbinieki).

Darba vides riska faktori un to novēršanaLatvijā kopumā situācija par darba vides riska novērtējuma veikšanu un tā atbilstību normatīvo aktu prasībām salīdzinājumā ar 2002.gadu ir nedaudz uzlabojusies, tomēr tā vēl joprojām ir neapmierinoša. Turklāt nevienā uzņēmumu grupā situācija nav vērtējama kā laba. Darba vides riska novērtēšana bieži tiek veikta formāli un neatbilstoši normatīvo aktu prasībām: darba vides riska novērtēšanā neiesaistās konkrētais nodarbinātais, kas pārzina

veicamo darbu (60%); darba vides riska novērtēšanā neiesaistās nodarbināto uzticības personas (91%); pēc darba vides riska novērtēšanas netiek sastādīts pasākumu plāns, kā uzlabot darba

vidi un samazināt risku (46%).

Veiktais pētījums liecina, ka Latvijā darba vidē nozīmīgu vietu ieņem 21.gadsimta riska faktori – dažādi psihoemocionālie riska faktori (laika trūkums, virsstundu darbs, garas darba stundas u.c.), kā arī ergonomiskie darba vides riska faktori (darbs ar datoru, smagumu pārvietošana, darbs piespiedu pozā, vienveidīgas kustības). No tradicionālajiem riska faktoriem par ļoti nozīmīgu darba vides problēmu uzskatāms darba vides mikroklimats un putekļi (it īpaši abrazīvie putekļi un metināšanas aerosols). Tā kā psihosociālie un ergonomiskie darba vides riska faktori, kā arī mikroklimats darba telpās cits citu bieži ietekmē un pastiprina to iedarbību, kā arī to, ka šiem riska faktoriem pakļauts liels skaits nodarbināto, šai riska faktoru grupai pievēršama būtiska uzmanība. Jāatzīmē, ka Latvijā nav pieejami mikroklimata normatīvi, kā arī vienkāršas un ērtas ergonomisko un psihosociālo riska faktoru novērtēšanas metodikas.

Pētījums arī parāda, ka lielākajā daļā gadījumu veikto darba vides riska novērtējuma rezultāti nav uzskatāmi par objektīviem, jo samērā reti novērtējums tiek veikts, balstoties uz darba vides laboratoriskajiem mērījumiem. Turklāt atbilstoši darba aizsardzības speciālistu aptaujas datiem liela daļa mērījumu netiek izdarīta akreditētās laboratorijās, tāpēc tiek veikti tā saucamie indikatīvie mērījumi. Atbilstoši LVS EN 689:2004 “Darba vides gaiss - Vadlīnijas ieelpojamo ķīmisko vielu ekspozīcijas novērtējumam, salīdzinot ar robežvērtībām, un mērīšanas stratēģija” objektīva un pilnīga ekspozīcijas novērtēšana darba vietā ir atkarīga un bāzējas uz pareizi un pietiekami veiktiem piesārņojuma mērījumiem darba vidē. Pētījuma rezultāti liecina, ka liela daļa darba vides laboratorisko

85

mērījumu rezultātu vairāk nekā trešdaļā gadījumu pārsniedz pieļaujamās vai rekomendējamās vērtības. Tas varētu būt skaidrojams ar faktu, ka laboratorija mērījumus veic nevis visās darba vietas, bet tikai tajās, kuras norāda pasūtītājs (piemēram, darba devējs, kompetentais speciālists vai kompetentā institūcija), tāpēc iespējams ir notikusi “bīstamāko” un “kaitīgāko” darba vietu atlase.

Pētījums atklāj arī problēmu ar vienu no darba vidē iesaistīto nodarbināto kategoriju – ar pašnodarbinātajiem. Daļa to neapzinās, ka darba aizsardzība (darba drošība) attiecas arī uz viņiem un ka rūpēties par savu drošību un veselību darbā ir paša pienākums. Būtiska pašnodarbināto problēma ir ilgākas atpūtas (vairāk par vienu nedēļu) neizmantošana dažādu iemeslu dēļ. Bet, ja cilvēks atvaļinājumu neizmanto, viņš neatpūšas, uzkrājas nogurums un pakāpeniski palielinās nelaimes gadījumu un atsevišķu arodslimību risks.

Informētības līmenisLai gan pēdējo 5–6 gadu laikā Latvijā ir izdoti daudzi informatīvi skaidrojošie materiāli, sabiedrība nav pietiekami informēta par Darba aizsardzības likuma un normatīvo aktu prasībām par darba vides riska novērtējumu un citām normatīvo aktu prasībām. Tas norāda, ka tradicionālie informācijas izplatīšanas veidi (drukātie materiāli, semināri, kursi u.c.) nav sasnieguši savu mērķi. Riska grupas darba devēji ir mazo uzņēmumu vadītāji un jauno uzņēmumu vadītāji, kuriem nepieciešams atbalsts, uzsākot komercdarbību. Savukārt nodarbināto riska grupās minami respondenti ar zemāku izglītības līmeni un jaunieši, kas liecina, ka informatīvajiem materiāliem par darba aizsardzības un darba tiesisko attiecību jautājumiem jābūt īsiem, skaidriem, vienkāršiem, lakoniskiem un viegli uztveramiem.

Iedzīvotāju informētības līmenis par darba aizsardzības jautājumiem visumā uzskatāms par labu, tomēr nepieciešams lielāku uzmanību pievērst jauniešu informētības palielināšanai, jo no vienas puses pieaug to jauniešu skaits, kas vasarā veic algotu darbu un arī šajā laikā var tikt pakļauti darba vides riska faktoru iedarbībai, no otras puses, Latvijā ir novērojams liels nelaimes gadījumos darbā cietušo skaits, kuru darba stāžs ir mazāks par 1 gadu. Ieteicams izvērtēt alternatīvos risinājumus jauniešu informētības uzlabošanai, piemēram, veidot skolēniem un jauniešiem piemērotu darba aizsardzības izstādi (līdzīgas izstādes darbojas gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs).

Izstrādātie (elektroniskie un drukātie) materiāli par darba aizsardzības jautājumiem nesasniedz mērķauditoriju, jo valstī nav izstrādāta kārtība, kādā šie materiāli izplatāmi, tādēļ nepieciešams noteikt kārtību un iesaistītās institūcijas, kas nodrošina šo materiālu izplatīšanu. Daudzi informatīvie un skaidrojošim materiāli (piemēram, materiāli, kas sagatavoti par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras līdzekļiem laika posmā no 2004.gada līdz 2006.gadam) nav pieejami elektroniski populārākajās ar darba aizsardzību saistītajās lapās (piemēram, www.osha.lv, www.vdi.gov.lv), vai ir pieejami informatīvie materiāli, kuri skaidro spēkā neesošus normatīvos aktus (2006.gada nogalē materiāli ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras atļauju ir izvietoti materiālu autoru – AS “Inspecta Latvia” – mājas lapā http://www.inspecta.lv/pakalpojumi/darba_aizsardziba/publikacijas/). Atbilstoši Valsts darba inspekcijas 2005.gadā veiktā pētījuma datiem darba devēji bieži uzskata internetu

86

par veidu, kādā vislabprātāk saņemtu informāciju par darba drošības un darba aizsardzības jautājumiem. Tādēļ būtu nepieciešams identificēt efektīvāko un ātrāko veidu (web lapas un atbildīgos), kādā nodrošināt informatīvo materiālu ievietošanu internetā, kā arī dažādā veidā popularizēt attiecīgo lapu esamību (piemēram, izvietojot bannerus citās bieži lietotās lapās, kā www.delfi.lv, www.tvnet.lv u.c.). Kā ieteicamās lapas, kurās šādi ar darba aizsardzību saistīti materiāli būti izvietojami, minamas – LR Labklājības ministrijas mājas lapa www.lm.gov.lv, Eiropas darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta Latvijā mājas lapa www.osha.lv, Valsts darba inspekcijas mājas lapa www.vdi.lv, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lapā www.vsaa.lv). Kā iespējamu problēmas risinājumu iespējams minēt informācijas centra izveidi, kurš, sadarbojoties ar dažādiem citiem informācijas centriem, nodrošinātu informatīvo materiālu izplatīšanu, kā arī elektronisko materiālu aktuālu statusu nodrošināšanu.

Turpmāk informatīvās aktivitātes vēršamas uz plašāku mērķauditoriju, vieglāku pieejamību, netradicionālām metodēm, kā arī vienkāršiem palīglīdzekļiem, kas atvieglotu normatīvo aktu prasību apzināšanu un to izpildi, identificējot tās ar uzņēmējdarbību vai biznesa administrāciju, personāla vadību un ekonomiku saistītās augstākās izglītības programmās, kurās darba aizsardzība iekļaujama kā obligāts priekšmets. Papildu tam nepieciešams apmācīt personālu uzņēmējdarbības atbalsta centros vai līdzīgās organizācijās (biznesa inkubatoru, pašvaldību informācijas dienestu u.c.), kuros varētu tikt sniegts konsultatīvs atbalsts par darba aizsardzību tiem cilvēkiem, kas gatavojas izveidot savu uzņēmumu u.c. Ieteicams izstrādāt vienkāršu, nespecifisku un viegli pieejamu skaidrojošu materiālu, kur soli pa solim paskaidrots, kā rīkoties, lai nodrošinātu uzņēmuma atbilstību darba aizsardzības prasībām.

Pētījums arī liecina, ka būtu ieteicams Valsts darba inspekcijā papildu esošajam informatīvajam tālrunim izveidot informatīvo „zvanu centru” (iespējams, uz jaunveidojamā Darba vides institūta informācijas centra bāzes), atstājot Valsts darba inspekcijas atbildībā sūdzību uzklausīšanu, kā arī t.s. „pirmā līmeņa” zvanu atbildēšanu. Pēc Valsts darba inspekcijas datiem 2005.gadā tika sniegtas telefoniskas atbildes uz 19 932 jautājumiem, no kuriem 2 930 jautājumi (15%) bija saistīti ar darba aizsardzību. Savukārt atbilstoši SIA “Lattelecom” novērtējumam Valsts darba inspekcijas sniegtās telefoniskās konsultācijas veido tikai 10–15% no kopējā sazvanīt gribētāju skaita. Turklāt, pašreiz pēc iedzīvotāju aptaujas datiem informatīvo tālruni specifiskas informācijas iegūšanai izmantojuši tikai 0,4% respondenti, bet to būtu gatavi darīt 6,1%. Tas liecina par nepieciešamību uzlabot informatīvā tālruņa darbu. Veidojot šādu zvanu centru, ieteicams nodrošināt zvanu šķirošanu pa tēmām (piemēram, darba tiesiskajām attiecībām, darba aizsardzību, bīstamajām iekārtām u.c.), veidojot biežāk uzdoto jautājumu datu bāzes).

Vienīgais regulārais skaidrojošo materiālu finansējuma avots Latvijā ir Darba negadījumu speciālais budžets, ko administrē Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Šī fonda līdzekļu izlietošana gan notiek atbilstoši normatīvajiem aktiem, tomēr nav paredzēta konstanta procentuālā daļa, kas tērējama preventīvo pasākumu, t.sk. informatīvo aktivitāšu veikšanai. Jānosaka konstanta procentuāla daļa no Darba

87

negadījuma speciālā budžeta, kuru varētu tērēt preventīvajiem pasākumiem, kas līdz ar jauno pieeju darba aizsardzības sistēmā (darba aizsardzības pasākumi vēršami uz riska faktoriem un to novēršanu nevis uz sekām un to novēršanu) ir ļoti nozīmīgi, lai valstiski tiktu veicināta preventīvā kultūra darba aizsardzībā.

Nelaimes gadījumi, arodslimības un saistītās izmaksasPētījuma rezultāti apliecina dažādu ekspertu jau iepriekš izteikto viedokli par apšaubāmi nelielo nelaimes gadījumu darbā skaitu salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm, kas liecina nevis par sakārtotu un drošu darba vidi, bet gan par samērā zemo nelaimes gadījumu darbā reģistrācijas līmeni. Latvijā netiek reģistrēti visi darbā notikušie nelaimes gadījumi, taču precīzu reģistrēšanas līmeni noteikt ir grūti. Kā viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc valstī netiek reģistrēti visi nelaimes gadījumi darbā, minama sarežģītā izmeklēšanas kārtība, kas noteikta normatīvajos aktos. Identificējot to kā problēmu, viena no pētījuma “Darba apstākļi un riski Latvijā” alternatīvām ir veltīta šim jautājumam (skatīt alternatīvu “Nelaimes gadījumu darbā reģistrēšanas līmeņa un arodslimnieku agrīnas diagnostikas uzlabošana, kā arī arodslimnieku un nelaimes gadījumos darbā cietušo agrīnas rehabilitācijas uzlabošana”).

Latvijā pirmreizēji atklāto arodslimnieku un arodslimību gadījumu skaits pakāpeniski ir pieaudzis sākot no 1993.gada līdz 2004.gadam, kas tikai daļēji ir saistīts ar pašreizējiem darba apstākļiem, bet to joprojām vairāk ietekmē 10–15 iepriekšējo gadu veselības stāvokli ietekmējušie darba vides riska faktori. Arodslimību skaita pieaugumu veicina arī nodarbināto labāka informētība un sertificēto arodslimību ārstu skaita pieaugums, kā arī iespēja saņemt finansiālu kompensāciju. Domājams, ka arī tuvāko 5–10 gadu laikā gaidāms arodslimību skaita pieaugums līdz apm. 250 arodslimībām uz 100 000 nodarbinātajiem, pēc tam šis līmenis varētu stabilizēties un pat nedaudz, pakāpeniski samazināties. Tajā pašā laikā tuvāko divu līdz trīs gadu laikā iespējams arī arodslimību skaita samazinājums, kas saistāms ar pārmaiņām normatīvajos aktos par arodslimību diagnosticēšanas kārtību, bet pēc tam atkal būs novērojams arodslimību gadījumu skaita pieaugums. Šāda prognoze balstīta uz informāciju par maksimālo reģistrēto arodslimību skaitu dažādās Eiropas valstīs pēdējo 15 – 20 gadu laikā, kā arī uz to, ka pašreiz joprojām daudzu riska faktoru līmenis ir pietiekami augsts (tātad notiks jaunu arodslimību attīstība), kā arī uz to, ka esošais nodarbināto informētības līmenis kopumā joprojām ir zems (tam pieaugot, palielināsies nodarbināto informētību par arodslimību diagnosticēšanu un ar to saistītajām kompensācijām), bet savukārt arodslimību diagnostikas līmenis turpinās uzlaboties.

Pētījuma rezultāti arī atklāj, ka ļoti nozīmīga problēma ar darba apstākļiem un riskiem ir obligātā sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, jo Darba negadījumu fondā, kurā darba devējs veic iemaksas, nodrošinot obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, novērojams deficīta pieaugums, tādēļ ļoti svarīgi ir prognozēt iemaksas un izmaksas no Darba negadījumu speciālā budžeta tuvākajiem gadiem. Izdevumu samazināšanās nav prognozējama. To var saistīt ar straujo arodslimnieku skaita apmēra pieaugumu; lielu nereģistrēto darbā notikušo nelaimes gadījumu skaitu;

88

nelielu skaitu cilvēku, kas vēršas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā pēc atlīdzības un paredzamo šo cilvēku skaita pieaugumu, pieaugot informētības līmenim;

papildu atlīdzību izdevumu struktūru (procentuāli strauji pieaugošais ārstniecības līdzekļu izmaksu pieaugums, bet samazinošais medicīniskajai un sociālajai rehabilitācijai tērēto līdzekļu skaits).

Lai gan izmaksas no Darba negadījumu speciālā budžeta tiek veiktas atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tomēr pašreiz tās ir saistāmas galvenokārt ar seku (nelaimes gadījumu darbā un arodslimību) likvidēšanu (ārstēšanu, medicīniskajiem izdevumiem) nevis ar preventīvajiem pasākumiem un rehabilitāciju (medicīnisku, sociālu un profesionālu rehabilitāciju, kas ļautu nodarbinātajiem atgriezties darba tirgū, veicot citu darbu). Lai veicinātu nodarbināto atgriešanos darba tirgū, nepieciešams pārcelt fokusus no ārstēšanas uz rehabilitāciju. Īpaši būtiski ir agrīni diagnosticēt arodslimības (piemēram, kvalitatīvi veicot obligātās veselības pārbaudes) tādā stadijā, kad ārstēšana un rehabilitācija ir tik efektīva, ka nodarbinātajam nepaliek invaliditāte vai darbspēju zaudējums. Līdz ar to nodarbinātajiem nebūtu jāizmaksā atlīdzības no Darba negadījuma speciālā budžeta. Tas pakāpeniski varētu samazināt to izmaksu skaitu un apjomu, kas izmaksājamas ilgstoši, ja darbspēju zaudējums ir neatgriezenisks.

Pētījuma rezultāti parāda, ka nelaimes gadījumi darbā pašnodarbinātajiem notiek tikpat bieži kā nodarbinātajiem, kā arī to, ka mazāk pašnodarbināto ar salīdzinājumā ar nodarbinātajiem ievēro darba aizsardzības (darba drošības) prasības. Obligāti būtu nepieciešams noteikt sociālās apdrošināšanas iemaksas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, tādējādi nodrošinot sociālās garantijas pašnodarbinātai personai, ja viņa cietusi nelaimes gadījumā darbā vai saslimusi ar arodslimību.

Būtu arī ieteicams izveidot vienotu datu bāzi par cietušajiem nelaimes gadījumos darbā, arodslimniekiem, kā arī katrā atsevišķajā gadījumā veiktajām izmaksām (iespēju robežās apvienojot esošās datu bāzes, kas ir P.Stradiņa KUS Aroda un radiācijas medicīnas centra, Valsts darba inspekcijas un Valsts sociālo apdrošināšanas aģentūras rīcībā). Šāda datu bāze uzlabos nodokļu administrēšanu, kā arī atvieglos kompensāciju un atlīdzību izmaksu, samazinās daudzo dokumentu apriti, nosūtīšanu minētajām institūcijām (tā, piemēram, samazināsies laikietilpīgo dokumentu caurskatīšana), ļaus izmaksas analizēt gan pa nozarēm, gan pa slimību/traumu grupām u.c. Tādējādi darba aizsardzības prioritāšu noteikšanai radīsies arī ekonomiski argumentēts pamatojums. Savukārt, par datu ievadi atbildētu tā institūcija, kas iegūst attiecīgos datus – datus par nelaimes gadījumiem darbā ievadītu Valsts darba inspekcija, par arodslimībām – P.Stradiņa KUS Aroda un radiācijas medicīnas centrs, bet par izmaksām – Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Papildu datus bāzei varētu nodrošināt arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde no Iedzīvotāju reģistra, kas ļautu identificēt mirušos un no valsts izbraukušos arodslimniekus.

Sakarā ar MK noteikumiem nr.263 “Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība” (pieņemti 04.04.2006., spēkā no 08.04.2006.) Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūra juridiski pārņems Latvijas Valsts Arodslimnieku un Černobiļas AES avārijas seku rezultātā

89

radiācijas ietekmei pakļauto personu reģistra arodslimnieku daļu (nodrošinot tās uzturēšanu no 2006.gada 1.septembra). Bet sakarā ar MK noteikumiem nr.908 “Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība” (pieņemti 06.11.2006., spēkā no 01.01.2007.) arodslimību analīzi veiks Valsts darba inspekcija. Ņemot vērā, ka šīs pārmaiņas notika pētījuma “Darba apstākļi un riski Latvijā” pēdējā ceturkšņa laikā, pētniekiem nebija iespējams prognozēt šo normatīvo aktu iespējamo ietekmi uz tādiem darba vides indikatoriem kā arodslimību skaits. Arī ieteikumi informācijas apkopošanai tika izstrādāti Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centram, tādēļ jaunajām atbildīgajām institūcijām (Valsts darba inspekcijai un Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūrai) ieteicams ņemt vērā pētnieku sagatavotos ieteikumus:o vēlams ik gadu sagatavot publiski pieejamus detalizētus pārskatus par kalendārā gada

laikā konstatētām arodslimībām, analīzi pa riska nozarēm, kaitīgiem faktoriem, kas saturētu ne tikai statistiskos datos, bet arī analīzi un situācijas attīstību dinamikā u.t.t.

o reģistra datu aktuālās ziņas ievietot publiski pieejamās mājas lapās, piemēram, Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras Latvijas nacionālā kontaktpunkta mājas lapā www.osha.lv, vai izveidot savu Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra mājas lapu, kurā būtu iespējams iegūt datus arī no reģistra, tāpat kā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras mājas lapā: www.vsaa.lv;

o dažādu valsts institūciju funkcijas attiecībā uz datu analīzi un informēšanu par situāciju par arodslimībām no 2008.gada varētu pārņemt veidojamais Darba vides institūts (Rīgas Stradiņa universitātes aģentūra). Ņemot vērā minētā institūta iespējamās funkcijas, kuras paredz vienota informācijas un pētniecības centra izveidošanu, šāds lēmums ļautu visefektīvāk izmantot pieejamo informāciju;

o izveidot Latvijas vēža slimnieku reģistra un Latvijas Valsts Arodslimnieku un Černobiļas AES avārijas seku rezultātā radiācijas ietekmei pakļauto personu reģistra datu sasaisti, kas nodrošinātu datu apmaiņa starp reģistriem, piemēram

ja Latvijas vēža slimnieku reģistrā tiek reģistrēts mezoteliomas gadījums, Latvijas Valsts Arodslimnieku un Černobiļas AES avārijas seku rezultātā radiācijas ietekmei pakļauto personu reģistrs saņem informāciju par šo gadījumu vai arī

ja Latvijas Valsts Arodslimnieku un Černobiļas AES avārijas seku rezultātā radiācijas ietekmei pakļauto personu reģistrā reģistrētas persona saslimst ar ļaundabīgo audzēju, ko reģistrē Latvijas vēža slimnieku reģistrs, tas informē Latvijas Valsts Arodslimnieku un Černobiļas AES avārijas seku rezultātā radiācijas ietekmei pakļauto personu reģistru.

Valsts darba inspekcijaAtbilstoši pētījuma rezultātiem uzņēmumu atbilstība normatīvo aktu prasībām ir tieši saistīta ar Valsts darba inspekcijas veiktajām pārbaudēm uzņēmumos. Tajās uzņēmumu grupās, kur uzņēmumu atbilstība normatīvo aktu prasībām ir viszemākā (procentuāli mazākais uzņēmumu skaits, kuros veikts darba vides riska novērtējums, veiktas obligātās veselības pārbaudes), ir novērojams arī mazākais Valsts darba inspekcijas apsekoto uzņēmumu skaits. Tas liecina, ka kontrole valsts institūciju puses rosina uzņēmumus ievērot normatīvo aktu prasības. Tādējādi var secināt, ka Valsts darba inspekcija ir

90

svarīgs instruments darba aizsardzības sistēmas funkcionēšanā un motivē darba devējus ievērot normatīvu prasības. Līdz ar to nepieciešams aktivizēt Valsts darba inspekcijas darbību, it īpaši palielinot preventīvi apsekoto uzņēmumu skaitu.

Lai gan vidējais Valsts darba inspekcijas inspektoru skaits uz 1000 nodarbinātajiem Latvijā ir tāds pats kā citās Eiropas Savienības valstīs, tomēr inspektoru reģionālais sadalījums ir stipri atšķirīgs dažādos reģionos (svārstības no 0,06 līdz 0,22 inspektoriem uz 1000 nodarbinātajiem). Problemātiskais reģions ir Rīgas reģions, kas, iespējams, skaidro, kāpēc uzņēmumi, kas atrods Rīgas reģionā, tiek apsekoti retāk un līdz ar to arī atbilstība normatīvo aktu prasībām šajā reģionā ir zemāka. Minētie pētījuma rezultāti norāda uz nepietiekamu stratēģisko analīzi un resursu plānošanu Valsts darba inspekcijas darbā, kas savukārt liecina par nepieciešamību uzlabot un optimizēt inspektoru darbu, iespējams mainot inspekcijas struktūru un darbību (2006.gada otrajā pusē Valsts darba inspekcijā ir notikušas pārmaiņas, taču pētījuma gaitā nebija iespējams veikt uz datiem balstītu pārmaiņu efektivitātes novērtējumu).

Kā viens no nozīmīgākajiem cēloņiem, kāpēc darba devēji neizmē darbā notikušos nelaimes gadījumus un neziņo par tiem Valsts darba inspekcijai, kā arī nereģistrē šos nelaimes gadījumus, ir gara, sarežģīta un formāla nelaimes gadījumu izmeklēšanas kārtība, kas noteikta normatīvajos aktos, kā arī uzņēmumu vadītāju joprojām esošās bailes „nesaistīties” ar valsts kontrolējošām institūcijām, jo pastāv pieņēmums, ka to galvenā misija ir sodīt. Ieteikumi, kā uzlabot nelaimes gadījumu darbā reģistrēšanas līmeni, izstrādāti alternatīvā “Nelaimes gadījumu darbā reģistrēšanas līmeņa un arodslimnieku agrīnas diagnostikas uzlabošana, kā arī arodslimnieku un nelaimes gadījumos darbā cietušo agrīnas rehabilitācijas uzlabošana”.

Kā nopietna nepilnība Valsts darba inspekcijas efektīvas darbības nodrošināšanai, jāmin atbilstošas un piemērotas informācijas sistēmas (datu bāzes) trūkums. Esošā datu bāze kalpo Valsts darba inspekcijas vadībai, lai atskaitītos Labklājības ministrijai, bet nevis kā instruments, ar kuru varētu atvieglot ierindas Valsts darba inspekcijas darbinieka darbu un plānot inspicēšanas prioritātes. Izvērtējot pētījuma laikā konstatētos trūkumus un Valsts darba inspekcijas darbinieku attieksmi pret esošo informācijas sistēmu, vienīgais racionālais risinājums perspektīvā ir veidot pilnīgi jaunu datu bāzi, kas savietojama ar esošajām citu institūciju datu bāzēm (piemēram, uzņēmumu reģistru vai paziņotajām inspicēšanas institūcijām, kas veic bīstamo iekārtu pārbaudes un elektroniski iesniedz Valsts darba inspekcijai atskaites).

Valsts darba inspekcijas datu bāzes trūkums ir tās nošķirtība no citām valstī uzturētajām datu bāzēm (piemēram, uzņēmuma reģistra datu bāzes, iedzīvotāju reģistra datu bāzes, normatīvo aktu datu bāzes), tādējādi dati ir nepilnīgi un kļūdaini. Bāzē ir uzņēmumi, kuri nav nekad pastāvējuši vai arī sen likvidēti vai paraksttiesīgās amatpersonas ir personas, kurām nav paraksta tiesību, tāpat arī normatīvie akti ir bez pēdējām pārmaiņām vai arī zaudējuši spēku.

Valsts darba inspekcijai apsekojot uzņēmumu, būtu nepieciešams pievērst uzmanību, vai uzņēmumu noslēgtie līgumi ar pašnodarbinātajām personām atbilst Civillikumā dotajai

91

uzņēmuma līguma definīcijai, vai nav darba līgumi ar citu nosaukumu, kas ļautu identificēt nepareizi noformētas darba tiesiskās attiecības.

Valsts darba inspekcijas publiskajā gada pārskatā nav pieejama informācija par labajiem piemēriem / uzņēmumiem darba aizsardzības jomā, piemēram, nav informācijas par uzņēmumiem, kuros Valsts darba inspekcijas inspektori, bet nav atklājuši pārkāpumus.

Valsts darbs inspekcijas publiski pieejamā informācija būtu jāsniedz tā, lai to varētu ērti, ātri un efektīvi lietot arī nespeciālists. Piemēram, pēc tāda paša principa kā izveidota Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras mājas lapa, izveidot Valsts darba inspekcijas mājas lapu, kurā informācijas meklētājam, ievadot vēlamos parametrus, būtu iespējams on-line režīmā iegūt nepieciešamo informāciju (piemēram, saslimstība ar arodslimībām laika posmā no 2000.gada līdz 2005.gadam vai letālie nelaimes gadījumi kokapstrādē 2003.gadā).

Lai nodrošinātu publiski sniegtās informācijas pārskatāmību vēlams:1. veidojot pārskatu, pamattekstā ievietot tikai apkopoto datu analīzi, interpretāciju un

secinājumus, bet pašus datus atstāt tikai pielikumā;2. pārskatam pievienot pielikumus atbilstoši deleģējumam (Valsts darba inspekcijas

likuma 3.panta (2) daļa):o vispārīgie dati par apsekoto uzņēmumu skaitu;o dati par nelaimes gadījumiem darbā;o dati par arodslimībām;o dati par aktivitātēm darba tiesisko attiecību sfērā;o dati par aktivitātēm darba aizsardzības sfērā, t.sk. bīstamām iekārtām.o citi.

3. pielikumus veidot pēc viena principa, lai arī tajos iegūtie dati būtu savstarpēji salīdzināmi.

Ieteikumi turpmākam pētnieciskam darbamPašreiz valstī nav vienuviet pieejami pētījumi, kas veikti par darba aizsardzības un darba tiesisko attiecību jautājumiem, turklāt dažu pētījumu rezultāti nav pieejami publikāciju veidā (ne elektroniski internetā, ne drukātā veidā), bet gan tikai personiski kontaktējoties ar pētījuma veicējiem. Tas liecina par nepieciešamību izveidot vienotu informācijas centru, kas nodrošinātu vienkāršas un ātras informācijas ieguves iespējas. Šādu funkciju varētu uzņemties veidojamais Darba vides institūts (Rīgas Stradiņa universitātes aģentūra), kurš jau uzsācis darbu pie Latvijā veikto pētījumu datu bāzes.

Valstī esošā informācijas un dokumentu aprite, kā arī izolētā (tikai konkrēto institūciju interesējošās) vai ierobežotā informācijas uzkrāšana neļauj veikt dažādu starpinstitūciju datu analīzi (piemēram, nav iespējams aprēķināt izmaksas, kas rodas nelaimes gadījumu darbā un arodslimību dēļ kādā konkrētā nozarē; nav iespējams noteikt, cik daudziem arodslimniekiem ir attīstījušies ļaundabīgie audzēji; nav iespējams laikus prognozēt kādu izmaksu grupu pieaugumu u.c.). Tāpat trūkst kopēja pētnieciska atbalsta, kurš nodrošinātu šādu starpinstitūciju datu analīzi, kā arī citās valstīs veikto pētījumu un aktivitāšu integrēšanu vienotā atbalstā valsts darba aizsardzības politikas veidotājiem un

92

īstenotājiem. Tādējādi šādā veidā prioritātes, kā arī pasākumi, kas tiek veikti valstiskā mērogā vai par valsts līdzekļiem tiek noteikti, balstoties uz neskaidriem un neviennozīmīgiem pamatiem. Lai iegūtu minēto informāciju, kā arī uzlabotu nodokļu administrēšanu, atvieglotu kompensāciju un atlīdzību izmaksu, ieteicams izveidot vienotu datu bāzi par cietušajiem nelaimes gadījumos darbos, arodslimniekiem, kā arī katrā atsevišķā gadījumā veiktajām izmaksām (iespēju robežās apvienojot esošās datu bāzes, kas ir Paula Stradiņa KUS Aroda un radiācijas medicīnas centra, Valsts darba inspekcijas un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras rīcībā, kā arī uzņēmuma reģistra datu bāzi, iedzīvotāju reģistra datu bāzi). Šāda datu bāze samazinātu daudzo dokumentu apriti, nosūtīšanu starp minētajām institūcijām (tādējādi, piemēram, samazinot laikietilpīgo dokumentu caurskatīšanu), kā arī ļautu izmaksas analizēt gan pa nozarēm, gan pa slimību/traumu grupām u.c., tādējādi darba aizsardzības prioritāšu noteikšanai radīsies arī ekonomiski argumentēts pamatojums. Bez tam šādu pamatdatu analīze ļautu identificēt arī tās darba aizsardzības jomas, kurās nepieciešams veikt padziļinātus, mērķtiecīgus un lietišķus pētījumus. Lai nodrošinātu iegūto datu pilnvērtīgu analīzi, nepieciešams noteikt institūciju atbildību, funkcijas un pienākumus par nepieciešamo analītisko pētījumu veikšanu, kā arī kārtību, kādā tiek piešķirts finansējums pētījumu veikšanai.

Ieteicams veikt regulārus pētījumus par darba aizsardzības un darba tiesisko attiecību jautājumiem, turklāt šādiem pētījumiem vajadzētu būt koncentrētiem uz darba devējiem un uz darba aizsardzības speciālistiem ar augstāko izglītību, jo pašreiz jau tiek veiktas regulāras nodarbināto aptaujas, ko organizē Eiropas dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds. Šādas nodarbināto aptaujas Latvijā ir veiktas 2001.gadā un 2005.gadā, turklāt 2005.gadā veiktais pētījums jau ir ceturtais pētījums fonda veikto pētījumu virknē. Papildu pozitīvs pētījuma aspekts ir fakts, ka pētījums tiek veikts gan Eiropas Savienības dalībvalstīs, gan kandidātvalstīs, kas ļauj pētījuma rezultātus salīdzināt gan dinamikā, gan ar citām valstīm. Ieteicams šo pētījumu periodiskumu pielāgot Eiropas dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumam (t.i. vienu reizi 5 gados), kā arī veikt tos aptuveni vienā laikā, lai abos pētījumos iegūtos rezultātus varētu salīdzināt. Ieteicams pētījumu strukturēt tāpat kā pētījumu “Darba apstākļi un riski Latvijā”, paredzot gan plašu aptauju veikšanu, gan objektīvās darba vides (laboratorisko mērījumu) analīzi. Bez tam pētījumu veikšanu nepieciešams plānot valstiski, lai vienlaikus par līdzīgām tēmām netiktu aptaujāti vienas un tās pašas respondentu grupas, kā tas notika 2005.gadā un 2006.gadā, kad vienlaicīgi par darba aizsardzību un darba tiesiskajām attiecības papildus jau minētajam Eiropas dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumam tika veikts pētījums “Darba apstākļi un riski Latvijā”, kā arī Sabiedriskās domas pētījums par Valsts darba inspekcijas darbību. Papildus šiem apjomīgajiem kvantitatīvajiem pētījumiem, ieteicams ik gadu plānot 3–5 apjoma ziņā mazāku, vairāk uz kvalitatīvu analīzi vērstu pētījumu, kas ļautu labāk saprast kvantitatīvajos pētījumos pamanīto problēmu būtību un sagatavot visaptverošu, zinātniski pamatotu plānu šo problēmu novēršanai.

Valstiskā līmenī ir jāizveido t.s. nacionālo un uzņēmumu līmeņa indikatoru sistēmu, veicot to ikgadēju analīzi.

Ieteicams turpināt atsevišķu jomu fundamentālus pētījumus, izmantojot dažādu avotu finansējumu (piemēram, turpinot pētīt riska faktorus kokapstrādē, smago metālu

93

iedarbību uz organismu u.c.). Tas ļautu uzturēt un atjaunot zinātniskās pētniecības personāla resursus, kā arī izstrādāt ieteikumus atsevišķu problēmu risināšanai.

Lai turpmākajai analīzei varētu izmantot Centrālās statistikas pārvaldes aptaujas datus, nepieciešams regulārajos statistikas pētījumos iekļaut šādus parametrus:Darba devējiem:o uzņēmuma atbilstība Darba aizsardzības likuma prasībām (vērtējums 10 punktu skalā,

vidējo rādītāju analīze dažādos griezumos un dinamikā);o nodarbināto skaits, kuri uzņēmumā ir pakļauti riska faktoru iedarbībai;o vai uzņēmumā ir veikts darba vides riska novērtējums;o vai uzņēmumā ir pasākumu plāns, kā riska faktorus samazināt vai novērst;o vai uzņēmumā ir notikuši nelaimes gadījumi un vai to izmeklēšana atbilst normatīvo

aktu prasībām.Nodarbinātajiem:o uzņēmuma darba vides atbilstība darba aizsardzības prasībām (vērtējums 10 punktu

skalā, vidējo rādītāju analīze dažādos griezumos un dinamikā);o vai uzņēmumā ir notikuši nelaimes gadījumi un vai to izmeklēšana atbilst normatīvo

aktu prasībām.

Avots: Pētījums „Darba apstākļi un riski Latvijā”, 2007.

94

12.. Pētījuma „Bezdarba un sociālās atstumtības iemesli un ilgums” galvenie secinājumi un ieteikumi

Pētījuma rezultāti ļauj precizēt sociālās atstumtības raksturu un izpausmes Latvijā, apskatot trīs galvenos sociālās atstumtības faktorus: bezdarbu, nabadzību un sociālo izolētību. Ņemot vērā pētījuma vispārējo mērķi – nodarbinātības veicināšanu, galvenais akcents tika likts uz bezdarba analīzi.

Bezdarbs tiek aplūkots kā viens no svarīgākajiem sociālās atstumtības iemesliem. Tāpēc iekļaujoša darba tirgus veidošana tiek uzskatīta par nozīmīgu sociālās atstumtības mazināšanas faktoru. Algots darbs lielākajai sabiedrības daļai ir ne tikai iztikas līdzekļu avots, tas veido identitāti, piederības un solidaritātes jūtas, stiprina pašapziņu.

Nabadzība attiecas uz materiālo resursu un ienākumu trūkumu, šādā nozīmē tiek lietots arī apzīmējums ”materiālā deprivācija”. Tās raksturošanai ņemts vērā ienākumu līmenis, mājsaimniecības rīcībā esošie ilgstoša patēriņa priekšmeti, mājokļa kvalitāte, kā arī subjektīvs savas labklājības vērtējums.

Sociālā izolētība attiecas uz sociālo sakaru trūkumu, to raksturo sociālā atbalsta trūkums, ko dod sociālās attiecības un iesaistīšanās dažādās sociālās grupās. Sociālā izolētība pastiprina sociālās atstumtības izpausmes, ko rada nabadzība un bezdarbs. Tiek apskatīti trīs sociālās izolētības līmeņi: primārais, ko veido sociālās attiecības ģimenes vai mājsaimniecības ietvaros; sekundārais, ko veido attiecības ar draugiem, kaimiņiem, attāliem radiem; un terciārais, kas balstās uz līdzdalību sabiedrības dzīvē un iesaistīšanos dažādās sociālās grupās.

Bezdarbs un tā mazināšanaKopš 2002. gada gan darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū, gan slēptā bezdarba līmenis Latvijā ir strauji samazinājies. Šo procesu izraisīja, no vienas puses, Latvijas tautsaimniecības ekonomiskā izaugsme, no otras, – darbaspēka emigrācija pēc Latvijas iestāšanās ES. Bezdarba riska samazināšanās ir vairāk izteikta tādos darbaspēka segmentos kā iedzīvotāji ar pamatizglītību un vidējo izglītību, jaunieši, cittautieši.

Darba meklēšanas ilguma ekonometriskā analīze norāda uz šādām riska grupām attiecībā uz ilgstošo bezdarbu: Latgales un Pierīgas iedzīvotāji; indivīdi bez darba pieredzes; bezdarbnieki vecumā ap 50 (vīriešu un nelatviešu izlasēs – 45) gadiem; sievietes ar bērniem vecumā līdz 15 gadiem.

No reģistrētā bezdarba ilguma ekonometriskās analīzes rezultātiem izriet, ka paaugstinātam ilgstošā bezdarba riskam ir pakļautas šādas reģistrēto bezdarbnieku kategorijas: bezdarbnieki, kuriem nav latviešu valodas atestācijas; pirmspensijas vecuma bezdarbnieki; bezdarbnieki bez vidējās izglītības; bezdarbnieki, kuri dzīvo ārpus rajonu centriem; bezdarbnieki bez darba pieredzes; sievietes-nelatvietes; Latgales iedzīvotāji.

Darbaroku trūkuma kontekstā arvien svarīgāka kļūst tāda iedzīvotāju kategorija kā slēptie bezdarbnieki, t.i., tie, kas nestrādā un nemeklē darbu, bet grib strādāt un ir pieejami darbam. Pēc 2005. gada LDA datiem, katrs sestais ekonomiski neaktīvais vīrietis un katra astotā ekonomiski neaktīvā sieviete vecumā no 15 līdz 74 gadiem pieder pie slēptajiem bezdarbniekiem. Vienādos pārējos apstākļos varbūtību, ka ekonomiski neaktīvs indivīds ir gatavs strādāt, ja piemērots darbs tiktu piedāvāts, nozīmīgi palielina šādi faktori: darba pieredzes esamība; profesionālā vidējā izglītība (vīriešu vidū – arī vispārējā vidējā izglītība); vecums no 35 līdz 54 gadiem; vīriešiem –

95

bērnu vecumā līdz 15 gadiem esamība; vīriešiem – dzīvesvieta Zemgalē, Kurzemē vai Latgalē.

Starp vīriešiem ar darba pieredzi vienkāršo profesiju pārstāvjiem bezdarba un it īpaši slēptā bezdarba risks ir daudz lielāks nekā citu profesiju darbiniekiem. Savukārt sieviešu vidū visaugstākais bezdarba risks ir vienkāršo profesiju darbiniecēm, kvalificētām strādniecēm un amatniecēm, kā arī pakalpojumu un tirdzniecības darbiniecēm; šo trīs profesiju grupu pārstāves kopā ar iekārtu un mašīnu operatorēm veido riska grupu attiecībā uz slēpto bezdarbu.

Slēptā bezdarba riskam ir īpaši pakļauti strādājošie invalīdi: viņiem varbūtība gada laikā kļūt par slēptiem bezdarbniekiem ir daudzkārt lielāka nekā citiem strādājošiem. Tāpēc invalīdu nodarbinātības problēmu risināšanai ir jāpievērš īpaša uzmanība. Šim nolūkam ir ieteicama invalīdu nodarbinātības monitoringa sistēmas izveide. Izmantojot VSAA datu bāzes iespējas, var sekot līdzi invalīdu nodarbinātībai un pārbaudīt viņu nodarbinātības pārtraukšanas iemeslus. Jāizveido vienota invalīdu nodarbinātības datu bāze, kurā būtu informācija: par strādājošiem invalīdiem; par nestrādājošiem invalīdiem, kuri gribētu strādāt; par invalīdiem piemērotām brīvām darba vietām.

Iemeslus, kuru dēļ ekonomiski neaktīvas personas nemeklē darbu, var iedalīt trijās gandrīz vienādi izplatītās kategorijās: pensija (ieskaitot priekšlaicīgu pensionēšanu), mācības (ieskaitot tādus iemeslus kā „gatavojos iestāties” un „tikko pabeidzu studijas”) un pārējie. Pirmās iemeslu grupas īpatsvars pakāpeniski samazinās, bet ar mācībām saistīto iemeslu procents pieaug. Gan vīriešu, gan sieviešu vidū ap 30% nestrādājošo un darbu nemeklējušo iedzīvotāju atsaucās uz iemesliem, kuri nav saistīti ar mācībām vai pensiju. Var identificēt trīs nozīmīgas iemeslu grupas: ar darba pieprasījuma un piedāvājuma nesaskaņotību saistītie iemesli („ir zaudējis/usi cerības atrast piemērotu darbu”), lai gan šo iemeslu izplatībai ir tendence mazināties; invaliditāte (it īpaši vīriešu vidū); ar bērnu kopšanu saistītie iemesli (sievietēm). Runājot par pēdējo iemeslu grupu, jāatzīmē, ka jaunas māmiņas ar bērniem vecumā līdz diviem gadiem pārsvarā nav pieejamas darbam. Savukārt vecāku bērnu māmiņu vidū ir pietiekami daudz tādu, kuras labprāt strādātu, ja piemērots (piemēram, ar elastīgu vai nepilnu darbalaiku) darbs tiktu piedāvāts. Acīmredzot, arī invalīdu integrācija darba tirgū nav iespējama bez piemērotu darba vietu piedāvājuma. Var secināt, ka mūsdienu apstākļos darba pieprasījuma pielāgošanai atsevišķu iedzīvotāju grupu darba piedāvājuma specifikai varētu būt nozīmīga loma gan sociālās atstumtības, gan darbaroku trūkuma mazināšanai.

Iedzīvotāju aptaujas dati liecina, ka reģistrēšanās NVA pilnībā neatspoguļo iedzīvotāju aktivitāti darba meklēšanā: gandrīz puse darba meklētāju (cilvēku, kuri pēdējā mēneša laikā ir meklējuši darbu un gatavi to uzsākt tuvāko divu nedēļu laikā) nav reģistrējušies NVA. Kopumā reģistrēto bezdarbnieku skaits veido 4,6% no iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 65 gadiem. Tai pašā laikā reģistrēto bezdarbnieku aptaujas dati liecina, ka tikai aptuveni puse (48%) reģistrēto bezdarbnieku aktīvi meklē darbu un ir gatavi uzsākt strādāt tuvāko divu nedēļu laikā, 2% faktiski ir nodarbināti, bet 50% darbu pēdējā mēneša laikā nav meklējuši vai nav gatavi uzsākt strādāt. Ilgstošo bezdarbnieku grupā situācija ir līdzīga – darbu aktīvi meklē tikai 49%. No vienas puses, tas var liecināt, ka daļa reģistrēto bezdarbnieku reģistrēšanos NVA uztver kā pietiekamu darba meklēšanas pasākumu. No otras puses, šādas situācijas iemesls ir tas, ka daļa bezdarbnieku zaudējuši cerības atrast darbu un tādēļ to nemeklē.

Pēdējo 7 gadu laikā tiek novērota efektīvāka bezdarbnieku iesaistīšanās nodarbinātībā Latvijā. Tam ir vairāki iemesli: nodarbinātību veicinošā politika ir efektīva; uzlabojas darbaspēka ģeogrāfiskā un profesionālā mobilitāte; uzlabojas darba tirgus informācijas cirkulēšana; mazinās darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma nesaskaņotība izglītības un iemaņu jomā.

96

Tomēr iedzīvotāju aptaujas dati liecina, ka tikai 7% iedzīvotāju, kas pēdējo piecu gadu laikā bijuši bezdarbnieki/ darba meklētāji, atraduši darbu ar NVA palīdzību. Visbiežāk iedzīvotāji darbu atraduši ar draugu, paziņu vai ģimenes palīdzību (64%) vai griežoties tieši pie darba devējiem (22%). Mazpilsētās un pagastos NVA palīdzība darba atrašanā bijusi vismazākā. Šis rezultāts saistīts gan ar NVA reģistrēto bezdarbnieku specifiku (2/3 reģistrējas galvenokārt tādēļ, lai saņemtu pabalstu), gan NVA sadarbības efektivitāti ar darba devējiem.

Spriežot pēc iedzīvotāju aptaujas datiem, ne vienmēr oficiāla algota darba nestrādāšana liecina par to, ka iedzīvotājs neveic nekādas ekonomiskās aktivitātes: 35% nestrādājošo, to skaitā 48% darba meklētāju un 49% bezdarbnieku, kopš pēdējo darba attiecību pārtraukšanas ir veikuši kādus darbus, par kuriem saņemta materiāla atlīdzība.

Bezdarbnieku apmācības un pārkvalifikācijas programmām ir ļoti nozīmīga loma Latvijas valdības ierosinātajā ekonomiskajā politikā. Šī pētījumā ietvaros veiktais apmācības un pārkvalifikācijas programmu efektivitātes novērtējums liecina, ka šo programmu ietekme uz nodarbinātību ir pozitīva un statistiski nozīmīga. Turklāt programmas efektivitāte pieaug laikā gaitā. Izdevumi bezdarbnieku apmācībai ātri atmaksājas tautsaimniecības līmenī.

Kā liecina NVA dati, caurmērā 5,4% Latvijas bezdarbnieku, kas ieguva bezdarbnieka statusu periodā no 2003. g. janvāra līdz 2006. g. augustam, piedalījās un veiksmīgi pabeidza kādu profesionālās apmācības un pārkvalifikācijas programmu (APM). Savukārt 1,1% pabeidza latviešu valodas kursus un 5,1% – citus modulārās apmācības kursus (svešvalodas, datorzinības, projektu vadīšanas un lietvedības, kā arī transporta līdzekļu vadītāju kursus).

Pastāv nozīmīgas atšķirības starp Latvijas rajoniem gan attiecībā uz bezdarbnieku iesaistīšanos nodarbinātībā, gan attiecībā uz aktīvas nodarbinātību veicinošās politikas programmu efektivitāti. Bezdarbnieku darba atrašanas efektivitāte viszemākā ir Daugavpils rajonā, Rēzeknē un Rēzeknes rajonā, kā arī Liepājas pilsētā un Ludzas rajonā, bet visaugstākā – Valkas, Saldus, Limbažu un Ventspils rajonā. Pēdējos trīs nosauktajos rajonos arī bezdarbnieku apmācības programmas efektivitāte ir visaugstākā Latvijā, bet Daugavpils un Ludzas rajonā, kā arī Rēzeknes pilsētā lēno bezdarbnieku darba atrašanas procesu var paātrināt ar plašāku bezdarbnieku iesaistīšanu apmācības programmās.

Bezdarbnieku profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšanas programma (APM) pozitīvi ietekmē bezdarbnieku spēju pielāgoties darba pieprasījumam un paaugstina viņu iespējas atrast darbu. Turklāt šī programma ļoti ātri atmaksājās tautsaimniecības līmenī. Programmas dalībniekiem darba atrašanas varbūtība vidēji ir apmēram 1,4–1,5 reizes augstāka nekā bezdarbniekiem, kas programmā nav piedalījušies. APM ietekme uz izredzēm atrast darbu visvairāk izteikta Kurzemē un Zemgalē, jauniešiem līdz 25 gadiem un bezdarbniekiem ar pamatizglītību.

Reģistrēto bezdarbnieku profesionālās apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas programmas vērtējamas kā nozīmīgs bezdarba mazināšanas instruments, tāpēc nepieciešams palielināt bezdarbnieku iespējas mācīties šajās programmas, vienlaikus paaugstinot NVA iespējas reaģēt uz darba devēju prasībām, kas padarītu piedāvātas apmācības programmas atbilstošākas darba tirgus pieprasījumam.

Nepieciešams palielināt reģistrēto bezdarbnieku iespējas iziet profesionālās apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas programmas. Šim nolūkam vajadzētu palielināt programmu finansējumu, kā arī dot NVA iespēju ātrāk reaģēt uz darba devēju vajadzībām (pārnest apmācības pakalpojumu iepirkumus no A uz B kategoriju).

97

Jāpaplašina daļēji subsidēto kombinēto darba/apmācības/profesionālās orientācijas darba vietu piedāvājums gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā. Šim darba vietām jābūt pielāgotām dažādu riska grupu vajadzībām:

Bezdarbniekiem ar nepietiekamām latviešu valodas zināšanām un/vai bez nepieciešamās valodas zināšanu kategorijas: apvienot subsidētu darba vietu, kur darba vide stimulēs latviešu valodas zināšanu pilnveidošanos, ar NVA finansēto latviešu valodas apmācību (darba vietā vai ārpus tās), nodrošinot programmas ietvaros valsts valodas pārbaudi ar iespēju iegūt atbilstošas kategorijas apliecību.

Gadījumos, kad bezdarbniekam vai potenciālajam darba devējam trūkst pārliecības, ka bezdarbnieka latviešu valodas zināšanu līmenis ir pietiekami augsts noteikta darba izpildei: īslaicīga (3–6 mēneši) subsidēta darba vieta pie darba devēja, uzlabojot valodas prasmes darba vidē un nepieciešamības gadījumā sniedzot atbalstu atbilstošās kategorijas valsts valodas zināšanu apliecības iegūšanai.

Gadījumos, kad bezdarbniekiem nav pietiekamu krievu valodas zināšanu, lai pilnvērtīgi konkurētu darba tirgū: subsidētas darba vietas, kur darba vide stimulēs krievu valodas zināšanu pilnveidošanos (piemēram, apkalpošanas jomā), nepieciešamības gadījumā apvienotas ar NVA finansēto krievu valodas apmācību (darba vietā vai ārpus tās).

Bezdarbniekiem invalīdiem: kombinēt subsidēto nodarbinātību un profesionālo apmācību darba vietā ar attālinātās darba vietas izveidi invalīda dzīvesvietā.

Bezdarbniekiem, kuri dzīvo ārpus rajonu centriem: kombinēt subsidētās nodarbinātības pasākumus un transporta kompensāciju, paredzot iespēju pēc subsidētās nodarbinātības beigām slēgt darba līgumu par samaksu, kura ietvertu arī ceļa izdevumiem nepieciešamo finansējumu.

Bezdarbniekiem bez darba pieredzes: kombinēt nepieciešamo prasmju apguvi modulārās apmācības kursos ar daļēji subsidētu darba praksi pie darba devēja.

Nepieciešama nodarbinātības veicināšana sociālās atstumtības riska grupām, kam viens no galvenajiem šķēršļiem darba atrašanai ir zems izglītības līmenis (jaunieši ar zemu izglītības līmeni, invalīdi, t.sk. ar garīgās attīstības traucējumiem, etnisko minoritāšu pārstāvji). Jāmeklē risinājums, kas ļauj šīs grupas iesaistīt nodarbinātībā, ņemot vērā viņu grūtības izglītības iegūšanā, lai novērstu situācijas, kad neatbilstošs izglītības līmenis kļūst par sociālās atstumtības faktoru, liedzot piekļuvi nodarbinātībai. Iespējamie risinājumi varētu būt: apmācība uz vietas pie darba devēja konkrēta darba veikšanai; īpašu apmācību organizēšana, kurās dominē praktisko iemaņu apgūšana; personu bez pamatizglītības iesaistīšana NVA bezdarbnieku apmācībā, vienlaicīgi piedāvājot arī pamatizglītības ieguvi, saistot to ar mūžizglītības pieeju.

Latvijā joprojām ir liels nedeklarētā/nelegālā darba īpatsvars atsevišķās iedzīvotāju grupās (īpaši jaunieši, vīrieši un nabadzīgas personas). 8% nestrādājošo atzīst, ka pirms pēdējo darba attiecību pārtraukšanas viņiem nav bijis rakstiska darba līguma, tikai mutiska vienošanās; 1% veicis privātus pakalpojumus bez rakstiskas vienošanās; 1% darījis neregulārus gadījuma darbus. Tādējādi nozīmīga daļa nestrādājošo, par kuriem vai kuri nebija veikuši apdrošināšanas iemaksas, nevar pretendēt uz bezdarbnieka pabalstu, bieži vien pat nereģistrējas NVA, un tas savukārt pastiprina nabadzības risku. Tādēļ, lai mazinātu šo risku, nepieciešams arī turpmāk informēt sabiedrību par darbinieku tiesībām.

NabadzībaIespējams, būtiskākā sociālās atstumtības dimensija ir nabadzība un materiālā deprivācija. Iedzīvotāju aptaujas dati liecina, ka vidējie ienākumi uz vienu ģimenes locekli visā mājsaimniecību kopā šobrīd ir 210,78 lati. Trūcīgu personu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopskaitā ir 5%, zem nabadzības riska sliekšņa dzīvo 16% iedzīvotāju, savukārt gandrīz katrs

98

trešais Latvijas iedzīvotājs (30%) dzīvo zem valstī noteiktā iztikas minimuma. Katrs piektais no tiem, kas dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa, savu šībrīža ekonomisko situāciju vērtē kā labāku nekā pirms pieciem gadiem. Iegūtie rezultāti apliecina, ka nabadzība Latvijā joprojām ir ļoti aktuāla problēma, taču tā pakāpeniski samazinās.

Problēmas aktualitāti apliecina dažādu mājsaimniecību dzīvesvietas un pieejamo preču un pakalpojumu analīze. 19% iedzīvotāju pēdējā gada laikā ir bijušas grūtības nomaksāt īres un komunālos maksājumus, turklāt 4% atzinušies, ka tā gadās salīdzinoši bieži. Īres parādi var kļūt par iemeslu dzīvesvietas zaudēšanai, tādēļ uzskatāmi par būtisku riska faktoru.

Gandrīz puse (44%) Latvijas mājsaimniecību pēdējā gada laikā saskārusies ar ierobežojumu, ka finanšu trūkuma dēļ nespēj iegādāties lielākus pirkumus, kuri būtu nepieciešami, 8% iedzīvotāju nespēj sev iegādāties nepieciešamo apģērbu. 10% ģimeņu ienākumu trūkums nav ļāvis izmantot nepieciešamos veselības aprūpes un zobārsta pakalpojumus, 6% iedzīvotāju nevar atļauties pilnvērtīgu uzturu un 7% nevar atļauties ēst zivis vai gaļu vismaz trīs reizes nedēļā. Tas savukārt var novest pie veselības stāvokļa pasliktināšanās un turpmākiem ierobežojumiem attiecībā uz nodarbinātību.

Runājot par mājsaimniecības rīcībā esošajām precēm, jāatzīmē, ka Latvijā par dzīves standartu var uzskatīt krāsu televizoru (tas ir 98% mājsaimniecību), ledusskapi (97%), radioaparātu (87%), automātisko veļas mašīnu (77%), mobilo telefonu (86%), putekļu sūcēju (84%), fotoaparātu (68%), dzīvokli (60%), datoru (51%), automašīnu (51%) un videomagnetofonu (50%). Šīs preces ir vismaz puses mājsaimniecību rīcībā. Izņemot videomagnetofonu un datoru, vairums šo lietu ir arī nabadzīgo ģimeņu rīcībā.

Kopumā iegūtie rezultāti iezīmē interesantu tendenci – nabadzība vairāk atsaucas uz iespējām labi apģērbties, iegūt veselības aprūpi un izglītību nekā dažādu mājsaimniecības preču un dzīvesvietas aprīkojuma ierobežojumiem. No vienas puses, tas ar liecināt par iedzīvotāju prioritātēm, no otras puses, iespējams, ka daļa preču iegādāta pirms nokļūšanas nabadzībā.

Nabadzībai ir izteikts reģionālais raksturojums. Rīgā ne tikai vairāk iedzīvotāju ir nodarbināti, bet vidējā darba samaksa vairāk nekā divas reizes pārsniedz to samaksu, kādu saņem strādājošie pagastos. Kopumā pusi no trūcīgām personām veido pagastos dzīvojošie. Tas ļauj secināt, ka lauku attīstība kopumā būtu viens no efektīvākajiem nabadzības un atstumtības riska mazināšanas mehānismiem. Vislielāko ieguldījumu sniegtu Latgales reģiona attīstība, kur šobrīd vērojams lielākais nabadzīgo personu skaits (katrs trešais iedzīvotājs zem nabadzības riska sliekšņa dzīvo Latgalē).

Nozīmīgs nabadzības riska faktors ir bezdarbs un bezdarbnieks ģimenē – 19% nabadzīgo ģimeņu ir vismaz viens bezdarbnieks. Ņemot vērā vidējo algas lielumu Latvijā, kā arī pieejamo pabalstu apjomu, katra strādājošā ieguldījumam ģimenes budžetā ir ārkārtīgi liela nozīme.

Cits būtisks nabadzību ietekmējošs rādītājs ir invaliditāte - 14% nabadzīgo mājsaimniecību ģimenē ir invalīds. Ar invaliditātes pensiju bieži vien nepietiek, lai nosegtu nepieciešamos ārstēšanās izdevumus, tādēļ arī citu ģimenes locekļu finansiālās iespējas, tai skaitā iespējas izglītoties, kļūst ierobežotas. Tas vēlreiz apliecina, ka invaliditāte nav tikai pašu invalīdu problēma, bet gan būtiski ietekmē visu to 4% Latvijas ģimeņu dzīvi un iespējas, kurās ir invalīds. Iedzīvotāju subjektīvā nabadzības izjūta ļoti cieši korelē ar objektīvajiem nabadzības rādītājiem: 18% iedzīvotāju uzskata, ka nav nabadzīgi, tomēr dzīvo diezgan trūcīgi, bet 6% atzīst, ka ir nabadzīgi. 53% uzskata, ka nav ne bagāti, ne trūcīgi. Tomēr jāņem vērā, ka šo vērtējumu iedzīvotāji lielā mērā izsaka, balstoties uz sava dzīves līmeņa salīdzinājumu ar apkārtējiem.

99

Vērtējot ienākumus pēc tā, kā tie apmierina esošās ģimenes vajadzības, var secināt, ka Latvijas iedzīvotāju vērtējumos vērojama ārkārtīgi liela neatbilstība starp reālajiem ģimenes ienākumiem un to, kādus ienākumus viņi uzskata par nepieciešamiem, lai nenonāktu nabadzībā. Tikai 10% atzīst, ka esošais ģimenes ienākumu apmērs ir pietiekams vai arī tas var būt pat mazāks, 30% uzskata, ka, lai nenonāku nabadzībā, viņiem nepieciešams ienākumus palielināt par pusi no esošo ienākumu apmēra, 30% ienākumus vajadzētu dubultot, 20% – trīskāršot, bet 10% – palielināt vairāk nekā trīs reizes. Šobrīd vidējie mājsaimniecības ienākumi ir 428,77 lati, bet vidējie minētie ienākumi, lai nenonāktu nabadzībā, ir 688,45 lati. Starpība šajā gadījumā ir 259,68 lati. Tomēr, kā liecina pētījums, jo augstāki ir ienākumi, jo vairāk aug prasības un jo lielākas summas uzskata par nepieciešamām, lai nenonāktu nabadzībā. Tāpat arī otrādi – dzīvojot no ļoti ierobežotiem līdzekļiem, daudzi ir iemācījušies izdzīvot taupīgāk.

Nabadzība var būt gan bezdarba sekas, gan vienlaikus to sekmēt. Nespējot finansiāli atļauties izglītības un kvalifikācijas paaugstināšanu, nespējot labi apģērbties un pasniegt sevi, ir grūti atrast darbu. Turpretī, neatrodot darbu, ir grūti izrauties no nabadzības, kas savukārt varētu paplašināt iespējas izglītoties un atrast labāku darbu. Tādējādi bieži vien iedzīvotāji nonāk t.s. nabadzības aplī, no kura bez apkārtējo vai valsts institūciju palīdzības izrauties ir grūti. 70% no visiem darba meklētājiem dzīvo zem iztikas minimuma, 54% dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa, bet 29% ir trūcīgi. Ierobežotu resursu (piemēram, apģērbs, transports, informācija u.tml.) dēļ darba meklētāju iespējas uzlabot savu stāvokli un atrast darbu ir ierobežotas. Tieši transporta problēmu (pārāk tālas atrašanās vietas) dēļ nabadzīgajiem biežāk nekā citiem nācies noraidīt NVA sniegtos darba piedāvājumus. Var secināt, ka transporta nepieejamība vai nespēja to atļauties ir būtisks kavēklis nabadzīgo personu iesaistīšanā darba tirgū.

Sociālās palīdzības instruments, kas vērsts uz nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu, jo paredzēts atbalsta sniegšanai vistrūcīgākajām ģimenēm, ir GMI pabalsts. Taču GMI pabalsta saņemšanas noteikumi ierobežo trūcīgo personu un ģimeņu loku, kas var to saņemt, tāpat arī GMI apjoms ir nepietiekams, lai veicinātu nabadzības riska mazināšanu. Nepieciešams paaugstināt GMI līmeni līdz trūcīguma līmenim vai vismaz līdz 75% no trūcīguma līmeņa, lai šis instruments būtu efektīvs nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanā.

Sociālā izolētībaKā liecina iedzīvotāju aptaujas dati 12% aptaujāto nevar atļauties aicināt draugus vismaz reizi mēnesī, aktīvas brīvā laika pavadīšanas iespējas kopumā ir liegtas 27% iedzīvotāju, kuri nevar apmeklēt kultūras pasākumus (teātri, kino, koncertus) vai arī pavadīt brīvdienas ārpus mājām. Zemi ienākumi ne tikai ierobežo dažādu materiālo un garīgo resursu pieejamību, bet būtiski ierobežo arī sociālo kontaktu tīklu, tādējādi kopumā pazeminot visus dzīves kvalitātes rādītājus. Ģimenes attiecību līmenī – zemi ienākumi neļauj cilvēkiem no šādām ģimenēm uzturēt sakarus ar tuvākajiem radiniekiem, iespējams, liek kautrēties par reālām vai iedomātām neveiksmēm, ir cēlonis psiholoģiskai nomāktībai, kas veicina vēlmi noslēgties un nesekmē kontaktus ar cilvēkiem. Otrā līmeņa attiecībās, kuras veido kontakti ar draugiem, kolēģiem utt., trūcīguma un nabadzības ietekme jāskata saistībā ar bezdarbu, invaliditāti, novecošanu. Bez finansiālajiem un psiholoģiskajiem ierobežojumiem izolētības rādītājus īpaši ietekmē darba attiecību pārtraukšana, aiziešana pensijā vai kļūšana par bezdarbnieku.

Latvijas iedzīvotāju vidū dominējošie ir primārie – ģimenes attiecību kontakti. Līdzdalība sabiedriskajā dzīvē, darbojoties organizācijās un interešu grupās, kā arī iesaistīšanās pašdarbības kolektīvos, nav augsta: 73% iedzīvotāju nav iesaistīti nevienā organizācijā, mākslinieciskās jaunrades kolektīvā vai nepiedalās līdzīgās aktivitātēs.

Iedzīvotāju aptaujas dati liecina, ka Latvijā ir ļoti maz pilnīgi vientuļu cilvēku, kuriem nav

100

neviena, kas varētu palīdzēt personisku problēmu risināšanā vai ar kuriem varētu parunāties par personiskām problēmām. Taču, runājot par finansiālu palīdzību, vērtējums ir jau daudz skeptiskāks. Aptuveni katrs desmitais respondents (11%) nevar iedomāties cilvēku, kurš varētu palīdzēt, ja rastos finansiālas grūtības.

Atšķirībām sociālo kontaktu un izolētības rādītājos pilsētnieku un lauku iedzīvotāju starpā ir vairāki iemesli: lauku rajonu, pagastu iedzīvotāju vidū ir lielāka daļa gados vecu, zem nabadzības riska sliekšņa dzīvojošu cilvēku, kuri nevar uzturēt ikdienas vai regulārus kontaktus ar saviem pieaugušajiem bērniem, tuviem radiniekiem u.tml. Šis primāro kontaktu ierobežojums, iespējams, tiek kompensēts ar intensīvākiem un biežākiem sakariem ar kaimiņiem, tuvumā dzīvojošajiem draugiem vai darba kolēģiem. Savukārt pilsētās, jo īpaši Rīgā, augstāka izolētība raksturīga tieši sekundāro attiecību līmenī. Vecāki biežāk dzīvo kopā ar pieaugušajiem bērniem, kontaktējas ar tiem ikdienā, bet tajā pašā laikā, piemēram, kontakti ar blakus dzīvojošo kaimiņu var būt ļoti virspusēji un reti.

Sociālā atstumtībaŅemot vērā tādas sociālās atstumtības dimensijas kā materiālo deprivāciju, sociālo izolāciju, atstumtību no darba tirgus, atsvešinātību no kultūras, veselību, psiholoģisko diskomfortu, motivāciju darbam, dzīvesvietas teritorijas attīstības indeksu un individuālos personu raksturojošos sociāli-demogrāfiskos faktorus, tika noteiktas sociālās atstumtības riska grupas. Tās ir: invalīdi, nepilnās un daudzbērnu ģimenes un ģimenes, kurās visi pieaugušie ir pensionāri vai invalīdi. Piederība jebkurai no šīm grupām ir saistīta ar augstāku sociālās atstumtības risku. Invalīdi un invalīdu ģimenes ir visaptverošākas riska grupas nekā daudzbērnu ģimenes, jo invalīdiem ir ļoti augsts arī psiholoģiskā diskomforta risks un slikta veselība. Vienīgais cēlonis daudzbērnu ģimeņu atstumtībai ir materiālā atstumtība. Daudzbērnu ģimeņu paaugstinātais risks atstumtībai no darba tirgus, sociālai izolētībai un atsvešinātībai no kultūras ir radies pastarpināti, šo ģimeņu zemāka materiālās nodrošinātības līmeņa dēļ. Tāpēc plānojot ģimenes valsts pabalstu paaugstināšanu būtu nepieciešams to izmantot kā daudzbērnu ģimeņu materiālā atbalsta instrumentu.

Augstāks izglītības līmenis ir saistīts ar mazāku atstumtības risku visās dimensijās. Cilvēkiem ar augstāko izglītību visi atstumtības riski ir viszemākie, bet tiem, kuru izglītība ir zemāka par vidējo, visaugstākie. Interesanti, ka materiālās atstumtības ziņā un atsvešinātībā no kultūras vispārējo vidējo un profesionālo vidējo izglītības iestāžu absolventi būtiski neatšķiras, taču atstumtībai no darba tirgus profesionālo vidējo izglītības iestāžu absolventu risks ir ievērojami zemāks nekā vispārējo vidusskolu absolventu risks. Konkrētas profesijas apguve samazina risku tikt izstumtam no darba tirgus, bet nenodrošina labāku materiālās labklājības līmeni.

Visas atstumtības dimensijas ir savstarpēji saistītas: sociāli vairāk izolētie biežāk nekā sociāli mazāk izolētie ir atstumti no darba tirgus, no darba tirgus atstumtie biežāk nekā neatstumtie cieš materiālu trūkumu, un materiālā trūkumā esošie savukārt ir sociāli vairāk izolēti nekā turīgākie. Taču pieejamie dati neļauj noteikt, kurš ir primārais cēloņsakarību virziens.

Ir virkne demogrāfisko un citu ārējo faktoru, kas palielina sociālās atstumtības risku. Būtisks sociālās atstumtības riska faktors ir mazattīstīta sociālekonomiskā vide. Mazāk attīstītos reģionos dzīvojošajiem ir augstāks sociālās atstumtības risks visās tās dimensijās, kā arī augstāks psiholoģiskā diskomforta risks. Tas jāņem vērā reģionālās attīstības plānošanā, nepieciešama mērķēta ES struktūrfondu līdzekļu novirze mazattīstītām teritorijām.

Atstumtības risku paaugstina arī vecums. Gados vecāki indivīdi kopumā ir vairāk atstumti, kas skaidrojams galvenokārt ar viņu augstāko sociālās izolētības līmeni un atstumtību no kultūras

101

dzīves: vecāku cilvēku materiālā atstumtība ir tikai nedaudz paaugstināta, bet atstumtība no darba tirgus ir pat pazemināta. Būtisks atstumtības faktors ir zema izglītība: augstāks izglītības līmenis ir saistīts ar zemāku sociālās atstumtības risku visās tās dimensijās. Novērojama arī dzimuma ietekme: sievietēm ir augstāks atstumtības risks nekā vīriešiem. Paaugstināts kopējais atstumtības risks novērojams arī invalīdiem, vientuļajiem vecākiem un daudzbērnu ģimenēm, etniskajām minoritātēm un personām bez Latvijas pilsonības. Daudzbērnu ģimenes un vientuļie vecāki atšķiras no pārējām šeit minētajām grupām ar to, ka viņiem nav novērojams paaugstināts veselības problēmu risks. Daudzbērnu ģimenēm turklāt nav paaugstināts arī psiholoģiskā diskomforta risks, bet vientuļajiem vecākiem tas ir paaugstināts tikai nedaudz, pie tam tikai pastarpināti – viņi jūtas sliktāk sava sliktākā materiālā stāvokļa dēļ.

Neapstiprinās aizdomas par divām vecuma grupām – pirmspensijas vecuma cilvēkiem un jauniešiem – kā īpašām problēmgrupām. Pirmspensijas vecuma cilvēku atstumtības risks ir augstāks nekā sabiedrībai kopumā, bet tikai tāpēc, ka atstumtības risks kopumā pieaug, pieaugot vecumam. Nav pamata uzskatīt, ka tieši pensijas vecuma tuvošanās paaugstina atstumtības risku – šīs grupas cilvēku atstumtības risks ir augstāks nekā par viņiem jaunāko indivīdu risks, bet zemāks nekā pensionāru un pensijas vecuma strādājošo risks. Jaunieši riska grupas definīcijai atbilst vēl mazākā mērā nekā pirmspensijas vecuma cilvēki: viņu atstumtības, psiholoģiskā diskomforta un veselības problēmu riski patiesībā ir daudz zemāki nekā sabiedrībai kopumā. Jāatzīmē gan, ka jaunieši ir labvēlīga mērķauditorija, kurai pievērst uzmanību, lai novērstu atstumtības problēmas kopumā, jo daudzi vēlākā vecumā būtiski atstumtības riska faktori – vispirms jau zems izglītības un prasmju līmenis – ir novēršami tieši jaunībā.

Potenciālas atstumtības riska grupas klasificētas kategorijās pēc atstumtības līmeņa trijās dimensijās: nabadzība, sociālā izolētība un psiholoģiskais diskomforts. Salīdzinot vispārējo risku katrā grupā, neatkarīgi no tā, vai šis risks ir tiešas vai pastarpinātas iedarbības rezultāts, izdalītas četras kategorijas.Kategorija I, kurā ietilpst iedzīvotāji kopumā, personas zem iztikas minimuma, strādājošie ar zemiem ienākumiem, daudzbērnu ģimenes, vientuļie vecāki un etniskās minoritātes, ir vidēja riska kategorija visās trijās aplūkotajās dimensijās. Dažu šajā kategorijā ietilpstošo grupu atsevišķi riski ir paaugstināti, taču ne tik lielā mērā, lai šīs grupas izdalītu atsevišķā kategorijā. Tādējādi šīs kategorijas grupas kopumā nav uzskatāmas par īpaši problemātiskām. Kategorijai II, kurā ietilpst ģimenes, kurās visi pieaugušie ir pensionāri vai invalīdi, pensionāri, cilvēki pirmspensijas vecumā un ģimenes, kurās neviens nestrādā, raksturīgs augsts sociālās izolētības risks un psiholoģiskā diskomforta risks, kas pārsniedz vidējo. Kopumā tā uzskatāma par paaugstināta riska kategoriju. Kategorija III, kurā ietilpst invalīdi, trūcīgie, personas zem nabadzības riska sliekšņa, ilgstošie bezdarbnieki un bijušie cietumnieki, ir visaugstākā atstumtības un psiholoģiskā diskomforta riska kategorija. Šajā kategorijā visi minētie riski ievērojami pārsniedz vidējo. Visbeidzot, kategorija IV, kurā ietilpst gan jaunieši kopumā, gan jaunieši ar zemām pamatprasmēm, uzskatāmi par zema atstumtības un psiholoģiskā diskomforta riska kategoriju.

Ilgstošie bezdarbniekiSalīdzinot ar citām bezdarbnieku grupām, ilgstošiem bezdarbniekiem ir augsts sociālās atstumtības un psiholoģiskā diskomforta risks.

Daļa ilgstošo bezdarbnieku ir samierinājušies ar bezdarba situāciju un darbu vairs intensīvi nemeklē. Iedzīvotāju aptaujas dati liecina, ka tikai 48% ilgstošo bezdarbnieku ir meklējuši darbu pēdējā mēneša laikā un gatavi uzsākt strādāt tuvāko divu nedēļu laikā. Pēdējā gada laikā 2/3 ir meklējuši darbu, bet 1/3 darbu nav meklējuši.

102

Ilgstošo bezdarbnieku izglītības un kvalifikācijas līmenis parasti ir zems – nozīmīgi zemāks nekā iedzīvotājiem vidēji: 15% ieguvuši tikai pamatizglītību, bet tikai 11% - profesionālo vidējo izglītību. 35% nav ieguvuši nekādu ar diplomu apstiprinātu kvalifikāciju vai profesiju, un kvalifikācijas trūkums ir viens no apstākļiem, kas kavē ātrāk iekļauties darba tirgū. Nepietiekamas kvalifikācijas dēļ ilgstošo bezdarbnieku kandidatūra bieži vien mēdz neapmierināt darba devējus.

Tikai 25% ilgstošo bezdarbnieku pēdējo trīs gadu laikā ir apmeklējuši kādus kursus. Diemžēl daudzi ilgstošie bezdarbnieki savas neveiksmes saista nevis ar nepietiekamu kvalifikāciju, bet gan pazīšanās trūkumu. Ilgstošo bezdarbnieku iekļaušanos darba tirgū veicinātu profesionālās kvalifikācijas kursu piedāvājums un informācija, kur saņemt palīdzību profesijas izvēlē, jo 56% atzīst, ka viņiem trūkst šādas informācijas. Darbā ar ilgstošajiem bezdarbniekiem nepieciešama „aktīvās iekļaušanas” pieeja, kas aktuāla ES politikas līmenī , kā arī iezīmēta Latvijas nacionālajā Lisabonas programmā.

Grūtības rada tas, ka liela daļa ilgstošo bezdarbnieku ir visai skeptiski noskaņoti pret nepieciešamību savā dzīvē kaut ko mainīt darba dēļ. Ne vairāk kā 14% būtu gatavi kaut kur pārcelties darba dēļ, un tikai 65% būtu gatavi papildināt savas profesionālās zināšanas. Elastīguma un mobilitātes trūkums kavē viņu iesaisti darba tirgū. Pārāk liels attālums no darbavietas ir galvenais iemesls, kādēļ ilgstošie bezdarbnieki noraida NVA darba piedāvājumus (38%).

Tai pašā laikā ilgstošie bezdarbnieki ir vismazāk prasīgie pret darbu – vairāk nekā 70% meklē jebkādu darbu. Pārliecināti par to, ka Latvijā šobrīd darbu atrast ir grūti, viņi bieži vien ir gatavi strādāt gan mazkvalificētu, gan īslaicīgu darbu, gan piedalīties sezonas darbos, gan arī strādāt nepilnu darbadienu. Viņiem arī ir mazākas prasības pret minimālo algu, un viņi reti atraida NVA piedāvājumus zemās samaksas dēļ. Ilgstošie bezdarbnieki atzīst, ka darbs viņiem ļautu justies noderīgiem sabiedrībai. Viņu atbildes liecina par šīs grupas psiholoģisko stāvokli – zemu pašvērtējumu, neticību saviem spēkiem, nedrošību un neveiklību saskarsmē. Tāpēc atstumtības mazināšanai nepieciešama dažādu pasākumu kombinēšana (motivācijas programmas, konkrētiem klientiem piemērotu aktīvo nodarbinātības pasākumu apmeklēšana u.c.), sadarbojoties NVA un pašvaldību sociālajiem dienestiem.

Ilgstošo bezdarbnieku sociālā izolētība primāro – ģimenes attiecību līmenī nav augstāka kā vidēji, taču raksturīgs augsts izolētības līmenis sekundāro attiecību līmenī. Bezdarbs saistās ar izmaiņām sociālo kontaktu jomā: raksturīgi sociālo kontaktu loka ierobežojumi, t.i., pēc darba zaudējuma sašaurinās kolēģu, darbabiedru loks, ar kuriem varētu uzturēt kontaktus, mainoties statusam, iespējams, sašaurinās arī draugu loks, kuri vēlas un ar kuriem pati persona vēlas uzturēt kontaktus. Mazinās bezdarbnieku, īpaši ilgstoši nestrādājošo, iespējas un vēlme iesaistīties kādas organizācijas/kolektīva vai kluba darbībā, kas potenciāli sašaurina sabiedrisko kontaktu loku. Šaurs sociālo kontaktu tīkls nozīmē arī ierobežotas resursu mobilizācijas iespējas. Daudziem būtu nepieciešama izglītības papildināšana, taču 54% ilgstošo bezdarbnieku izdevumi par izglītību neatbilst finansiālajām iespējām. Turklāt 33% šaubās, vai varētu kaut kur aizņemties kādu naudas summu. Tādējādi NVA piedāvātajiem kursiem un ilgstošo bezdarbnieku kvalifikācijas uzlabošanai ar valsts atbalstu ir ārkārtīgi liela loma.

Lai veicinātu bezdarbnieku integrāciju nodarbinātībā un līdz ar to mazinātu viņu sociālās atstumtības risku:

Nepieciešams valstiskā līmenī, ar garantijām, nodokļu atlaidēm veicināt vispārēju uzņēmējdarbību valstī. Tas sekmētu bezdarba un sociālās atstumtības riska grupu nodarbinātību.

103

Jārisina alkoholisma problēma valstī, veidojot valsts alkohola politiku. Viena no valsts līmenī risināmām problēmām nodarbinātības veicināšanai un sociālās

atstumtības mazināšanai ir algu līmeņa celšana. Ar riska grupām jāstrādā speciālistiem psihologiem, veicinot šo cilvēku motivāciju

atgriezties darba tirgū, jāizstrādā un jāattīsta aktīvie nodarbinātības pasākumi, kas tieši mērķēti uz cilvēkiem, kas ilgstoši bijuši ārpus darba tirgus.

Darba devējiem no savas puses jāstimulē darbinieki ar adekvātiem darba apstākļiem un atalgojumu.

NVA jāveic bezdarbnieku vidū lielāks izskaidrošanas darbs par pienākumiem, par tiesībām, par iespējām, jo svarīgi ir radīt pārliecību, ka ir iespējams atrast darbu un mainīt savu dzīvi.

Jāstrādā ne tikai ar sekām, bet arī ar cēloņiem, veicinot izglītības nozīmes apzināšanos. Jāveic mūžizglītības lomas, nozīmes un iespēju popularizēšana iedzīvotāju un īpaši bezdarba riska grupu vidū.

Nepieciešama kvalificētu sociālo darbinieku skaita palielināšana, kas dotu iespēju sniegt konsultatīvu un psiholoģisku atbalstu krīzes situācijā nonākušiem cilvēkiem, palīdzot viņiem „neizkrist” no nodarbinātības traumatisku notikumu (smaga saslimšana, ģimenes locekļu nāve u.tml.) rezultātā, tādējādi laicīgi novēršot ilgstoša bezdarba risku.

Ņemot vērā to, ka pēdējos gados pieaudzis pieprasījums pēc darbaspēka, kā arī to, ka ilgstošie bezdarbnieki dzīvo ar zināmiem domāšanas stereotipiem par vakanču trūkumu, ieteicama daudz ciešāka NVA, sociālo dienestu un NVO sadarbība, identificējot šīs sociālās atstumtības riska grupas pārstāvjus un sadarbojoties ar tiem.

Daudzbērnu un nepilnās ģimenesDaudzbērnu un nepilno ģimeņu galvenais sociālās atstumtības faktors ir materiālā atstumtība, kas veidojas tāpēc, ka vecāku ienākumi nav pietiekami, lai nodrošinātu atbilstošu dzīves līmeni bērniem. Daudzbērnu ģimeņu vidū ir salīdzinoši augsts trūcīgo ģimeņu (21%, visā aptaujāto kopā 5%) un zem nabadzības riska dzīvojošo īpatsvars (46%, visā aptaujāto kopā 16%). Tā nav tikai šo ģimeņu problēma, bet zināmā mērā šāda situācija izveidojusies valsts politikas rezultātā. To nosaka zemais atalgojuma līmenis, kas diviem strādājošiem neļauj pilnībā nodrošināt daudzus (3 un vairāk) apgādājamos. Daudzbērnu ģimeņu problēma ir arī tā, ka mātes nevar pilnībā iesaistīties algotā darbā, jo bērnu aprūpe un audzināšana prasa laiku. Ja bērnu pieskatīšanu veic institūcija (bērnu dārzs), tad šī darba veicēji saņem par to atalgojumu un par viņiem tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tā kā daudzbērnu ģimeņu mātes aprūpē pašas savus bērnus un bieži tieši tāpēc nestrādā algotu darbu, sociālās apdrošināšanas par viņām netiek veiktas – un līdz ar to neveidojas pensijas kapitāls. Tas daudzbērnu ģimeņu mātes nostāda neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar algotu darbu strādājošiem un nostiprina priekšstatu, ka algota darba veikšana ir svarīgāka par bērnu aprūpi un audzināšanu ģimenē. Valsts ģimenes pabalsts, kas tiek piešķirts atbilstoši bērnu skaitam ģimenē, nespēj kompensēt ar bērnu aprūpi un audzināšanu saistītos izdevumus. Trūcīgas ģimenes ar bērniem veido lielāko daļu no GMI pabalsta saņēmējiem, taču atbilstoši noteikumiem to nevar saņemt visas trūcīgās ģimenes ar bērniem. Pašreizējā valsts ģimenes politika vairāk vērsta uz bērnu dzimstības veicināšanu un vecāku atbalstu bērna pirmajos dzīves gados, taču pēc tam bērnu aprūpei un audzināšanai sniegtais atbalsts daudzbērnu ģimeņu gadījumā ir nepietiekams.

Politikas pasākums, kas ir mērķēts uz nepilnajām ģimenēm (vecāku šķiršanās gadījumā) un kam ir tieša ietekme uz šo ģimeņu stāvokļa uzlabošanos, ir Uzturlīdzekļu garantiju fonda darbība. Fonds izmaksā uzturlīdzekļus tiesas spriedumā noteiktajā apmērā, bet ne vairāk par MK noteikto minimālo apmēru, atbalsta lielums šīm ģimenēm ir tieši atkarīgs no valstī noteiktās minimālās darba algas lieluma.

104

Daudzbērnu un nepilno ģimeņu sociālās atstumtības risks no politikas veidošanas viedokļa ir problemātisks tāpēc, ka šādās mājsaimniecībās aug un socializējas liels bērnu īpatsvars. Nelabvēlīgā vide un attīstības nosacījumi var radīt „nabadzības kultūras” atražošanos nākamajās paaudzēs. Tāpēc Latvijā būtiski ir pievērst uzmanību bērnu nabadzības problēmai, kuras risināšana pasludināta par prioritāru uzdevumu arī ES līmenī.

Praktisks veids, kā uzlabot pastāvošo situāciju, būtu grozīt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33. pantā ietverto definīciju, saskaņā ar kuru tiek piešķirti pabalsti, nomainot laulībā balstītas ģimenes izpratni uz bērna vajadzību orientāciju. Iespējams, ka juridiski valsts finansiālās palīdzības piešķiršanu varētu balstīt paternitātes jēdzienā.Starp daudzbērnu ģimeņu pieaugušajiem vērojams viens no zemākajiem nodarbinātības rādītājiem – 59% šobrīd strādā. Daudzi no viņiem (18%) aktīvi meklē darbu, turpretī 23% nestrādā un darbu nemeklē.

Darba un ģimenes dzīves apvienošanas pasākumi (bērnu pieskatīšanas institūcijas, elastīgs darbalaiks, nepilna darbadiena u.c.) var veicināt daudzbērnu un nepilno ģimeņu vecāku nodarbinātību, tādējādi mazinot to sociālās atstumtības risku. Nepilnu darbadienu strādāt vēlētos 21% cilvēku, kuri kopā ar dzīvesbiedru audzina trīs vai vairāk bērnus, un 19% vientuļo vecāku.Sabiedrībā valdošie stereotipi par nepilnām un daudzbērnu ģimenēm, ka „bērni tiek dzemdēti pabalstu dēļ”, lielākoties ir nepamatoti, jo daudzos gadījumos mātēm, kuras tagad vienas audzina vismaz trīs bērnus, agrāk – pirms šķiršanās ar partneri – dzīves līmenis bijis augstāks, vai arī lēmumi par bērnu skaitu ģimenē pieņemti laikā, kad ģimenes bijušas materiāli nodrošinātākas. Tādas krīzes situācijas kā darba zaudēšana vai slimība var ietekmēt jebkuru sabiedrības locekli, taču nepilnās ģimenes šīs situācijas skar dziļāk, jo lielā mērā atsaucas arī uz bērnu labklājību.

Daudzbērnu un nepilno ģimeņu vecākiem ir ierobežotas izglītības un kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas – 25% daudzbērnu ģimeņu pieaugušo nav ieguvuši nekādu profesiju vai kvalifikāciju. Īpaši tas attiecas uz sievietēm (38%) un tiem, kuri kopā ar partneri audzina trīs vai vairāk bērnus (37%). Sakarā ar bērna piedzimšanu bieži vien tiek pārtrauktas vai pamestas uzsāktās mācības. Lai gan ģimeņu, kurās ir bērni, pārstāvji (to skaitā daudzbērnu ģimenes un vientuļie vecāki) šobrīd salīdzinoši bieži apmeklē kursus, taču būtisks šķērslis viņu turpmākajai izglītībai ir laika trūkums. Ja ģimenē ir kāds cits pieaugušais, kurš var palīdzēt pieskatīt bērnus, turpināt izglītību un atgriezties darbā ir vieglāk, turpretī, ja bērni jāpieskata pašam, tas var būtiski kavēt turpmāko izglītības un darba karjeras attīstību. Viens no aspektiem, kas kavē daudzbērnu ģimeņu un vientuļo vecāku izglītošanos, ir informācijas trūkums. Izglītošanos varētu veicināt informācijas sniegšana par iespējām mācīties konkrētās skolās vai augstskolās, kā arī par to, kur saņemt palīdzību profesijas izvēlē. Svarīgi būtu šīs grupas pārstāvjus aktivizēt, iekļaujot tos NVA nodarbinātības pasākumos, ietverot arī profesionālās orientācijas konsultācijas.

Daudzbērnu ģimenēm nepieciešams atbalsts bērnu izglītības nodrošināšanā – 36% daudzbērnu ģimeņu un 35% vientuļo vecāku uzskata, ka viņu ģimenei būtu finansiāli neiespējami palīdzēt bērniem iegūt augstāko izglītību. 40% vientuļo vecāku un 43% daudzbērnu ģimeņu atzīst, ka izdevumi par izglītību neatbilst ģimenes finansiālajām iespējām Tādēļ ieteicams sniegt palīdzību daudzbērnu ģimenēm un vientuļo vecāku bērniem mācību materiālu, brīvpusdienu u.c. atbalsta veidā, ko daudzas pašvaldības arī dara.

Daudzbērnu un nepilnās ģimenes ir cieši iesaistītas dažāda veida sociālajos tīklos (radniecības, kaimiņattiecību, draudzības), tomēr tie pārsvarā ir resursiem nabadzīgi un līdz ar to kā alternatīvs atbalsta veids var kalpot tikai krīzes situācijās.

105

Cilvēki ar invaliditātiCilvēki ar invaliditāti galvenokārt pieder pie nabadzīgākās sabiedrības daļas, viņu ienākuma līmenis ir tik zems, ka ir grūti iekļauties gan darba tirgū, gan sabiedrības dzīvē kopumā, jo invaliditāte prasa papildu izdevumus. Otrs invalīdu sociālās atstumtības cēlonis ir vides nepieejamība, tas galvenokārt attiecas uz invalīdiem ar kustību traucējumiem. Latvijā vides pieejamības jautājumi vēl nav pietiekami risināti, taču zināms progress ir sasniegts. Vides pieejamība ļoti atšķiras pilsētās un laukos dzīvojošiem invalīdiem. Ārpus lielām pilsētām dzīvojošu invalīdu sociālo atstumtību veicina vides, transporta un informācijas pieejamības barjeras. Trešais invalīdu sociālās atstumtības cēlonis ir sabiedrībā valdošie stereotipi. Šis sociālās atstumtības riska faktors vairāk skar cilvēkus ar garīgās veselības traucējumiem.

Iedzīvotāju aptaujas dati liecina, ka pašlaik nodarbināts ir 21% invalīdu. Diemžēl tikai 6% invalīdu aktīvi meklē darbu un būtu gatavi uzsākt strādāt tuvāko divu nedēļu laikā. Lielākā daļa (73%) invalīdu nestrādā un darbu nemeklē, pamatā (85%) uzskatot, ka strādāt neļauj veselības stāvoklis. Ja lielākā daļa invalīdu darbu aktīvi nemeklē vai nevēlas strādāt, grūti uzskatīt šo grupu par atstumtu no darba tirgus. Tomēr šādas situācijas iemesli bieži vien meklējami pašu invalīdu, kā arī sabiedrības uztverē un attieksmē.

Pēc iedzīvotāju aptaujas datiem, kopumā tikai 25% nestrādājošo invalīdu ir meklējuši darbu pēdējā gada laikā. Galvenais, kas kavē invalīdu darba meklēšanas centienus un, viņuprāt, arī traucē atrast darbu, ir sliktā veselība, invaliditāte. Tomēr Latvijā invalīdi saasināti uztver savas veselības problēmas, iespējams, rēķinoties ar darba devēju vai kolēģu negatīvu attieksmi un iespējamo noraidījumu veselības stāvokļa dēļ. Šo secinājumu apstiprina tas, ka invalīdiem raksturīgs ārkārtīgi zems pašvērtējums, neticība saviem spēkiem, nedrošība un neveiklība saskarsmē. Mainoties sabiedrības attieksmei, invalīdu un viņu veselības problēmu uztverei, kļūstot atvērtākiem un rosinot invalīdos pārliecību par saviem spēkiem, viņu sociālo atstumtību iespējams būtiski mazināt.

Invalīdu izglītības līmenis ir zemāks nekā vidējais iedzīvotāju izglītības līmenis. 10% invalīdu ir augstākā izglītība, bet 19% nav ieguvuši vairāk kā pamatizglītību. Neraugoties uz to, ka trešdaļa (34%) invalīdu nav ieguvuši ar diplomu apliecinātu profesiju/ profesionālo kvalifikāciju, tikai 13% no viņiem pēdējo divu gadu laikā mācījušies kādos kursos. Invalīdu izglītības līmeņa paaugstināšanā nozīmīga loma ir tālmācībai, nepilna laika studijām augstskolā. Tika izteikts priekšlikums nepilna laika studijas, tāpat kā pilna laika studijas, invalīdiem finansēt no valsts budžeta līdzekļiem. Lai invalīdi varētu iesaistīties NVA modulārās apmācības, profesionālās apmācības un pārkvalifikācijas programmās, nepieciešams iedrošināt invalīdus piedalīties šajās programmās, aktīvi jāizmanto arī motivācijas programmas, kas tiek finansētas ar ES struktūrfondu atbalstu.

Aptaujas dati liecina, ka invalīdi ir grupa, kuri visretāk saņem piedāvājumus no NVA (32% bezdarbnieku tos saņēmuši pēdējā reģistrēšanās reizē). Invalīdi bieži vien ir izvēlējušies strādāt un vēlētos strādāt (25%) nepilnu darbadienu. Tādējādi elastīga darbalaika vai nepilnas slodzes piedāvāšana varētu būt viens no aspektiem, kas palielinātu invalīdu iesaistīšanos darba tirgū.

Invaliditāte ir saistīta ar paaugstinātu materiālās deprivācijas risku ne tikai pašam invalīdam, bet arī ģimenei, kurā ir invalīds. Kopumā invalīds ir 4% mājsaimniecību, bet starp nabadzīgajām mājsaimniecībām 14% kāds no ģimenes locekļiem ir invalīds. No ģimenēm, kurās ir invalīds, 39% dzīvo zem nabadzības sliekšņa un 61% – zem iztikas minimuma.

Invalīdiem, tāpat kā vecākiem cilvēkiem, ir viens no augstākajiem sociālās izolētības riskiem. Kļūstot par invalīdu, būtiski samazinās sociālo kontaktu tīkla plašums un kontaktu biežums. 24%

106

invalīdu ir augsta izolētības pakāpe primārajā – tuvāko radinieku līmenī. Veselības problēmu vai materiālu apsvērumu dēļ invalīdiem var būt grūtības apciemot vai sazināties ar tuvākajiem radiniekiem; trūkst līdzekļu, lai šos sakarus regulāri uzturētu.

Svarīga loma invalīdu veselības nodrošināšanā un darbaspēju uzturēšanā ir rehabilitācijai. Pašreizējās rehabilitācijas iespējas ir nepietiekamas, nepieciešami rehabilitācijas pakalpojumi uz vietas, tuvāk invalīdu dzīvesvietai. Lai cilvēkiem ar zemiem ienākumiem nebūtu bail ārstēties slimnīcā tāpēc, ka viņi to nevarēs samaksāt, ieteicams ieviest bezprocentu kredītus par ārstēšanos slimnīcās, lai ārstēšanās izdevumus varētu segt pakāpeniski. Pēc iespējas ātrāk jāīsteno koncepcijā „Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādnes 2005. – 2015. gadam” noteiktais pasākumu kopums invalīdu kompleksais rehabilitācijai.

Invalīdu nodarbinātības veicināšanai svarīgi ir četru veidu pasākumi: 1) atbalsta sistēma tiem cilvēkiem ar invaliditāti, kuri strādā, ietverot atbalstu transporta izdevumu segšanai, lai nokļūtu līdz darbavietai, un cita veida praktisku palīdzību; 2) darba alga kā nodarbinātības stimuls – tai jābūt pietiekami lielai, lai rosinātu invalīdus strādāt, taču, ja pabalstos saņemtā summa ir tuva atalgojumam, tad invalīdiem nav stimula strādāt; 3) nepieciešama starpniecība starp cilvēkiem ar invaliditāti un darba devējiem, jo invalīdi paši reizēm neprot informēt darba devējus par savām problēmām, to var veikt NVO, sociālie darbinieki u.c.; 4) jāveicina darba devēju ieinteresētība invalīdu nodarbināšanā – tās varētu būt nodokļu atlaides.

Darba devējus bieži vien uztrauc arī papildu izdevumi, kas rodas, iekārtojot darba vidi cilvēkam ar invaliditāti. Iepriekšminētie, kā arī citi aktīvie nodarbinātības pasākumi, stipendijas un īres vai transporta izdevumu kompensācijas bezdarbnieku profesionālās apmācības laikā tiek finansēti no valsts budžeta līdzekļiem. Tomēr pēc šī perioda izbeigšanās darba devējs nesaņem nekādus nozīmīgus stimulus, lai turpinātu invalīdu nodarbināt. Būtu nepieciešams strādāt arī pie pasākumu sistēmas, kas ieinteresētu darba devēju pieņemt darbā invalīdu. Šobrīd šādas sistēmas trūkst.

Nozīmīgi invalīdu nodarbinātības veicināšanai ir pasākumi, kas saistīti ar subsidētajām darba vietām un atbalstīto darbu. Taču invalīdi, kas ilgāku laiku nav bijuši nodarbināti, reizēm ir zaudējuši pašpaļāvību un pārliecību, ka tiks galā ar darba pienākumiem, tāpēc nepieciešams viņus iedrošināt un aktivizēt, aktīvi iekļaujot motivācijas programmās.

Nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, kas pieļautu, ka darbnīcās ar cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem strādā ne tikai sociālie darbinieki ar augstāko izglītību, bet arī noteiktu profesiju speciālisti, kuri varētu būt bez augstākās izglītības.

Jāuzlabo valsts institūciju un ministriju sadarbība invalīdu jautājumu risināšanā, neuzskatot to tikai par Labklājības ministrijas pienākumu. Institucionālo sadarbību veicinošs faktors būtu vienota informācijas tīkla veidošana.

BezpajumtniekiBezpajumtnieki ir sociālās atstumtības riska grupa, kam trūkst mājokļa, tāpēc viņu dzīvesveids atšķiras no sabiedrības vairākuma. Mājokļa zaudēšanas iemesli ir dažādi: mājokļu denacionalizācijas politikas rezultātā daudzi cilvēki nespēja samaksāt īri un tika izlikti no dzīvokļiem, citi nespēja nomaksāt parādus un bija spiesti meklēt citu mājokli, vēl citi zaudējuši mājokli negodīgu mākleru darbības rezultātā; darba vai darba spēju zaudēšana, ģimenes problēmas var radīt depresiju, kas noved pie mājokļa zaudēšanas; bezpajumtnieka statusā var novest arī alkoholisms un tā radītais dzīvesveids.

Latvijā netiek apkopota informācija par tiem bezpajumtniekiem, kas dzīvo uz ielas. Pagaidām nav

107

arī metodikas, kā šos cilvēkus varētu apzināt un uzskaitīt. Tuvojoties ziemai, cilvēki, kas nakšņo publiskās vietās, tiek aicināti nakšņot patversmē. Tie bezpajumtnieki, kuri dodas uz patversmi, tiek apzināti, bet tie, kuri uz patversmi neiet, paliek neapzināti.

Lielākā daļa bezpajumtnieku nesaņem nekādu valsts pabalstu – ne garantētā minimālā ienākuma pabalstu, ne bezdarbnieka pabalstu, ne arī kādus citus pabalstus. Galvenais iemesls ir informētības trūkums par to, ka viņi var pretendēt uz pabalstu. Otrs iemesls ir dokumentu kārtošana, kas saistīta gan ar piepūli, gan to, ka daudziem bezpajumtniekiem nav pases.

Pagaidām Latvijas likumdošanā ne visas bezpajumtnieku grupas apzinātas, bet citas, kas pēc ETHOS definīcijas ietilpst bezpajumtniecības problemātikā, Latvijā vispār netiek uzskatītas par bezpajumtniekiem.

Bezpajumtnieku sociālās atstumtības mazināšana ir dažādu sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzēju darba joma – piemēram, atšķirīgas institūcijas piedāvā pakalpojumus naktspatversmēs, krīzes centros, sociālās integrācijas centros, sociālās integrācijas un sociālās rehabilitācijas centros, patvēruma meklētāju centros vai sociālajās mājās. Nepieciešams izstrādāt nacionāla līmeņa programmu bezpajumtniecības problēmu risināšanai līdzīgi kā ir izstrādāta programma cilvēktirdzniecības novēršanai. Īpaša uzmanība būtu jāvelta bezpajumtniecības profilaksei, lai mazinātu mājokļa zaudēšanas risku un novērstu nonākšanu bezpajumtnieka stāvoklī.

Tiek prognozēts, ka bezpajumtnieku skaits nākotnē varētu pieaugt. Riska grupas varētu būt, piemēram, pensionāri, kas ir atļāvuši citiem privatizēt savu dzīvokli, nepilnās ģimenes ar vairākiem bērniem, kam paralēli ir citas problēmas – bezdarbs, zems vecāku izglītības līmenis, nerūpēšanās par bērniem. Palielinoties īrei, varētu pieaugt patversmes iemītnieku skaits no dažādām sociālām grupām.

Bezpajumtniecības profilakse – lielāka uzmanība būtu jāpievērš tām ģimenēm, kas regulāri nespēj nomaksāt īres un komunālos pakalpojumus, lai neveicinātu parādu augšanu, par ko ģimene/indivīds tiek izlikts no dzīvokļa. Nepieciešamas darbinieku apmācības pašvaldībā – darbam komandā, kas vairāk būtu orientēts uz bezpajumtniecības profilaksi, lai riska ģimenes nezaudētu dzīvojamo platību.

Sadarbības komandu darba pastiprināšana darbam ar bezpajumtniekiem. Komandā vajadzētu būt dažādām institūcijām – pašvaldībai, bāriņtiesai, skolai, veselības aprūpes iestādēm, savukārt patversmē vajadzētu komandā strādāt sociālajiem darbiniekiem, mediķiem, policijas darbiniekiem, psihologam.

Nepārvērtējama ir nevalstisko organizāciju pozitīvā pieredze un loma darbā ar bezpajumtniekiem un bijušajiem ieslodzītajiem.

Personas pēc ieslodzījumaBijušo ieslodzīto ekonomiskais stāvoklis ir samērā slikts sakarā ar augsto bezdarba līmeni šīs grupas vidū. Savukārt augstais bezdarba līmenis ir saistīts ar zemo izglītības līmeni un profesijas trūkumu. Lielākai daļai respondentu ir pamata vai arodizglītība: 35% ieguvuši pamatizglītību vai pat zemāku izglītības līmeni, 11% ir nepabeigta vidējā, bet 27% – vidējā izglītība. 40% bijušo ieslodzīto nav ieguvuši nekādu kvalifikāciju/profesiju, turklāt šīs iedzīvotāju grupas pārstāvji parasti nemācās. Ieslodzītajiem tikai retos gadījumos ir bijusi iespēja paaugstināt izglītības līmeni, atrodoties ieslodzījumā. Nepieciešams uzlabot ieslodzīto izglītības iespējas, meklējot risinājumus iespējai apgūt moduļveida apmācību ieslodzījuma un apcietinājuma vietās, uzsākot ieslodzīto izglītības un apmācības kursus vairākas reizes gadā (sakarā ar to, ka ieslodzītie nonāk

108

ieslodzījumā atšķirīgos laikos, kas nesakrīt ar mācību gada sākumu). Ieslodzītajiem svarīgi apgūt gan vispārīgās zināšanas, nostiprinot pamatprasmes lasīšanā, rakstīšanā, rēķināšanā, latviešu valodā, gan saskarsmes prasmes, gan arī saņemt profesionālo apmācību. Tāpēc ir svarīgi īstenot koncepcijā „Ieslodzīto izglītības politikas pamatnostādnes 2006. – 2010.gadam” izvirzītos uzdevumus.

Atrodoties ieslodzījumā, ieslodzītajiem jādod iespēja apgūt arodizglītību/profesionālo izglītību. Pašreizējā dominējošā politika ieslodzīto izglītošanā (vispārējā izglītība) būtu pārorientējama uz profesionālo vai arodizglītību, jo profesija ir ļoti nepieciešama, atgriežoties no ieslodzījuma. Tā uzskatāma par pamatu, lai cilvēki varētu atrast darbu, pelnīt, veidot ģimeni un integrēties sabiedrībā.

Tā kā izglītība ir ļoti svarīgs bijušo ieslodzīto resocializācijas aģents, uzskatām, ka nepieciešams būtiski uzlabot ieslodzīto izglītošanos, dodot izglītošanas iespējas visās ieslodzījuma iestādēs, aptverot lielāku ieslodzīto skaitu. Savukārt, lai izglītība un apmācība būtu maksimāli efektīva, nepieciešama speciāla to pedagogu apmācība, kas strādās ieslodzījuma vietās. Ieslodzīto izglītības uzlabošanas jautājumos iesaistītajām institūcijām – Tieslietu ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, Ekonomikas ministrijai, Latvijas Darba devēju konfederācijai un citām – nepieciešama turpmāka sadarbība ieslodzīto izglītības projektu efektīvai attīstībai nākotnē.

Aptaujas dati liecina, ka tikai 64% personu, kas pēdējo 15 gadu laikā izcietušas cietumsodu vai bijušas apcietinātas, strādā, turklāt 20% strādājošo nav rakstiska darba līguma, ir tikai mutiska vienošanās. 9% bijušo ieslodzīto nestrādā un aktīvi meklē darbu. Pēdējā gada laikā 2/3 nestrādājošo bijušo ieslodzīto ir meklējuši darbu. Tiem, kas nav meklējuši darbu, bieži vien traucē sliktais veselības stāvoklis. Ņemot vērā zemo grupas pašvērtējumu, neticību saviem spēkiem, viņiem ir zemas prasības pret darbu - 70% meklē jebkādu darbu.

No aplūkotajām riska grupām visretāk piedāvājumus no NVA ir saņēmušas personas pēc ieslodzījuma (35%). Šai grupai bieži vien arī radušās nesaskaņas ar darba devējiem – 25% pēdējo darba attiecību pārtraukšanas iniciators bijis darba devējs, bet 14% potenciālais darba devējs noraidījis bijušos ieslodzītos, jo neapmierināja kandidatūra. Šāda situācija var liecināt par sabiedrības aizspriedumiem attiecībā uz bijušajiem ieslodzītajiem.

Personām, kas izcietušas cietumsodu, ir īpaši vāji sociālie kontakti ģimenes attiecību jomā. Pēc šo attiecību raksturojuma augstākajam sociālās izolētības līmenim atbilst 41% bijušo ieslodzīto. Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka daļai šo cilvēku nav ģimenes, kurā atgriezties pēc soda izciešanas, vai arī ģimenes locekļi novēršas no bijušā cietumnieka. Šo grupu raksturo uzticēšanās un ciešāki kontakti ar draugiem. Salīdzinoši bieži viņi paļaujas uz kaimiņiem. Neraugoties uz draugu loku, 25% nav pārliecināti, vai būtu kāds cilvēks, pie kā griezties personisku problēmu gadījumā, 39% nav pārliecināti, ka nepieciešamības gadījumā varētu saņemt finansiālu palīdzību. Tas liecina, ka draugu loks bieži vien ir līdzīgā pozīcijā kā viņi paši un būtisku atbalstu sniegt nav spējīgi. Bijušie ieslodzītie biežāk nekā citi vēlētos uzlabot saskarsmes spējas un paplašināt savu sociālo tīklu, tomēr šo vēlmi var kavēt neuzticēšanās citiem cilvēkiem.

Bijušie ieslodzītie neviennozīmīgi vērtē līdzcilvēku attieksmi pret sevi, tomēr dominē samērā neitrāls vērtējums. Atsevišķos gadījumos bijušie ieslodzītie uzskata, ka attieksme pret viņiem ir pozitīvāka, ja viņu pagātne apkārtējiem cilvēkiem nav zināma.

Papildus atstumtībai no kultūras dzīves vērojama arī ārkārtīgi liela bijušo ieslodzīto politiskā atsvešinātība: pēdējās vēlēšanās nav piedalījušies 84%. Iespējams, attieksmi pret piedalīšanos un pašu politiskās rīcības aktu lielā mērā ietekmē cilvēka psiholoģiskais nosakņojums, līdzšinējā

109

pieredze un neuzticēšanās valsts institūcijām.

Kopumā bijušie ieslodzītie kā grupa ir uzskatāma par sociālās atstumtības grupu sakarā ar zemo izglītības līmeni, bezdarbu un nespēju finansiāli nodrošināt sevi un ģimeni, tādējādi pakļaujot sociālās atstumtības riskam savus bērnus. Tāpēc lielāka vērība pievēršama ieslodzīto izglītošanai, nodarbinātībai, veselības un medicīniskajai aprūpei un brīvā laika pavadīšanai ieslodzījuma vietās.

Ieslodzīto nodarbinātība ir viens no faktoriem, kas disciplinē, attīsta un nostiprina darba iemaņas, tāpēc apsveicama ir uzsāktā Ieslodzījumu vietu pārvaldes aktivitāte ieslodzīto nodarbinātības jautājumos. Laikā, kad daudzi darba devēji sūdzas par darbaroku trūkumu, iespējams, ka nepieciešams palielināt potenciālo darba devēju ieinteresētību veidot ražotnes ieslodzījuma vietās. Savukārt ieslodzīto veselības profilakses nolūkos nepieciešamas ieslodzīto fiziskās aktivitātes un sporta nodarbības. Kopumā jāuzsver, ka bijušo ieslodzīto sociālās atstumtības riska novēršana uzsākama ieslodzījuma vietās, dodot iespēju ieslodzītajiem izglītoties, strādāt, būt aizņemtiem. To iespējams veikt, efektīvi sadarbojoties Ieslodzījumu vietu pārvaldei, Valsts probācijas dienestam, Izglītības un zinātnes ministrijai, Ekonomikas ministrijai, Labklājības ministrijai un citām institūcijām.

Probācijas dienesta organizētās rehabilitācijas programmas bijušajiem ieslodzītajiem būs efektīvas tikai tad, ja no ieslodzījuma atbrīvotajām personām būs darba tirgū nepieciešamās profesionālās kvalifikācijas un darba iemaņas. Pretējā gadījumā rehabilitācijas programmās izlietoto līdzekļu lietderības koeficients būs zems.

Čigānu etniskā minoritāteRīcības plānā kā viena no grupām, kas sastopas ar specifiskām grūtībām, integrācijai darba tirgū ir nosaukti čigānu (romu) tautības bezdarbnieki. Zemais izglītības līmenis neļauj viņiem piedalīties bezdarbnieku profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšanas kursos, kur parasti ir nepieciešama vismaz pamata izglītība. Čigānu tautības bezdarbnieki var piedalīties galvenokārt tikai noteiktos modulārās apmācības kursos, tāpēc turpmāk būtu nepieciešama sadarbība ar citām institūcijām, lai paplašinātu un izstrādātu mērķētus pasākumus, kuros varētu piedalīties čigānu tautības pārstāvji.

Vēloties uzsākt darba attiecības, gan arī strādājot darbavietā, čigāniem nācies saskarties ar negatīvu attieksmi etniskās piederības dēļ. Līdz ar aizspriedumiem tautības dēļ čigāniem nākas vēl saskarties ar diskrimināciju darbavietā dzimuma un vecuma dēļ, tādējādi samazinoties šīs tautības pārstāvju iespējām darba tirgū, ko vēl papildus ietekmē arī vairumam čigānu raksturīgais salīdzinoši zemais izglītības līmenis.

Čigāniem gadu gaitā ir izveidojies diezgan plašs neformālo attiecību tīkls, visbiežāk šīs tautības pārstāvji kontaktējas savā starpā, jo dzīvo vienā mājā vai vismaz netālu cits no cita. Ikdienas nepatikšanas un raizes mazina vēl līdz mūsdienām saglabājušās izdaudzinātās čigānu (romu) tradīcijas un lielās svētku svinēšanas, bet pašlaik šī tendence sākot samazināties, visbiežāk – tieši ierobežoto finanšu dēļ. Taču jāatzīst, ka neformālo tīklu loma, kas čigānu identitātei ir raksturīga iezīme, sociālās iekļaušanās veicināšanā diemžēl samazinās.

Zināmā mērā čigānu sabiedrisko aktivitāti veicina regulāra baznīcas apmeklēšana un paļaušanās uz Dievu ikdienā un īpaši – grūtās, pašu spēkiem neatrisināmās situācijās, kas vairākām čigānu ģimenēm ir nozīmīga ikdienas sastāvdaļa.

110

Čigāniem viņu tautība un ar to saistītā stereotipizētā attieksme sabiedrībā ir viens no būtiskākajiem sociālo atstumtību ietekmējošiem faktoriem, jo līdz ar negatīvo attieksmi bieži vien čigāniem pat netiek dota iespēja pierādīt pretējo – jau kopš skolas gaitu uzsākšanas mazajiem čigāniem nākas dzirdēt nievājošus vārdus (piemēram, „ogle”), jauniešiem – distancēšanos vai izaicinājumus izklaides vietās, bet čigānu tautības pārstāvjiem darbspējas vecumā – atteikumus, piesakoties darbā.

Raksturīgi, ka čigāni paši neuzskata sevi par sociāli atstumtiem un neizsaka nepieciešamību pēc īpašas valstiskās ieinteresētības čigānu problēmu risināšanā, par nozīmīgāku atzīstot nabadzības samazināšanu daudzbērnu ģimeņu vidū, bezpajumtniecības problēmas risināšanu, jaunu darba vietu radīšanu darbspējas vecuma iedzīvotājiem un pensionāru zemā labklājības līmeņa paaugstināšanu.

Cilvēktirdzniecības upuriMK noteikumi Nr. 882 (pieņemti 2005. gada 22. novembrī) nosaka kārtību, kādā persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu (cilvēku tirdzniecību) radīts kaitējums – morāls aizskārums vai fiziskas ciešanas – un kura uzskatāma par cilvēku tirdzniecības upuri, saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus par valsts budžeta līdzekļiem. Lai gan minētajos MK noteikumos paredzēto pakalpojumu klāsts ir apmierinošs, tomēr, pēc speciālistu uzskatiem, lielāko problēmu rada šajos noteikumos iestrādātais II nodaļas 4. punkts, kas paredz, ka, „lai saņemtu pakalpojumus, persona vai tās likumiskais pārstāvis vēršas tieši pie pakalpojumu sniedzēja vai Valsts policijā”. Tas ļoti apgrūtina upuru pieteikšanos pakalpojumu saņemšanai, jo upuriem tiek liegta jebkāda anonimitāte, saņemot viņiem nepieciešamos un ar likumu paredzētos pakalpojumus. Tas rada nepareizu priekšstatu par upuru reālo skaitu, jo daudzi no viņiem, pēc speciālistu domām, nevēršas pēc pakalpojuma, baidoties atklāt savu vārdu, kas informācijas noplūdes gadījumā varētu apdraudēt viņu drošību.

Domājot par atbildības sadalījumu problēmas risināšanā, nevalstisko organizāciju pārstāvji vēlējās redzēt lielāku valstisko ieinteresētību, savukārt speciālists no valsts institūcijas NVO aicināja uz aktīvāku savstarpējo komunikāciju. Problēmas veiksmīgākai risināšanai ļoti nozīmīga būtu valsts un nevalstiskā sektora savstarpējo nesaskaņu izlīdzināšana, pārpratumu noskaidrošana un komunikācijas pilnveidošana.

Kā atzīmē jomas eksperti, cilvēktirdzniecības problēmas mazināšanai nepieciešams informēt sabiedrību, strādājot galvenokārt divos virzienos: pirmkārt, cenšoties mainīt sabiedrības kritisko viedokli par to, ka cilvēktirdzniecība nav tikai prostitūcija un ka tajā iesaistītās meitenes pašas ir vainīgas; otrkārt, runāt par to, ka ar cilvēktirdzniecību var nākties saskarties ikvienam, tādējādi cilvēkiem vajadzētu būt informētiem par to, kur griezties pēc palīdzības.

Ne tikai darbā ar cilvēktirdzniecības upuriem, bet arī sociālās atstumtības mazināšanā kopumā nozīmīga loma būtu pašvaldību sociālo darbinieku pieejamības paaugstināšanai, kad sociālais dienests nebūtu vairs tikai iestāde, kur var iet un saņemt nelielu finansiālu palīdzību, bet vieta, kur cilvēks var aiziet ar savu problēmu, pārrunāt to un saņemt kvalificētu speciālistu palīdzību savu sociālo problēmu risināšanai.

Avots: Pētījums „Bezdarbs un sociālās atstumtības iemesli”, 2007.

111

13. Pētījuma „Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums” galvenie secinājumi un ieteikumi

SecinājumiLatvijas straujā ekonomiskā izaugsme un integrācijas process ES izvirza jaunus uzdevumus darba tirgus attīstībai. Viens no svarīgākajiem darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvarošanas aspektiem ir nereģistrētās nodarbinātības problēmu risināšana. Ņemot vērā nereģistrētās nodarbinātības problēmas aktualitāti Latvijā, tika veikts pētījums nereģistrētās nodarbinātības novērtēšanai vairākos griezumos (nozare, profesija, sektors, reģions, vecums, dzimums, tautība), veikta arī nereģistrēto nodarbinātību veicinošo iemeslu un faktoru analīze, kā arī izstrādāti secinājumi un ieteikumi nereģistrētās nodarbinātības samazināšanai.

Pētījuma kvantatīvie rezultāti ir iegūti, apsekojot 20 025 respondentus, no kuriem 14 599 atbildēja uz jautājumiem par darba attiecībām. No tiem 2 295 apstiprināja savu saistību ar nereģistrēto nodarbinātību. Darbaspēka apsekojuma rezultāti tika papildināti ar ekspertu novērtējumiem un prognozēm.

Nereģistrētās nodarbinātības līmenis Latvijā ir 24% jeb aptuveni 315 tūkstoši no strādājošajiem Latvijā ir nereģistrēti nodarbināti (nav darba līguma vai tiek saņemta „aplokšņu alga”). Pētnieku piedāvātais nereģistrētās nodarbinātības līmenis tika ņemts kā svērtais vidējais rādītājs starp darbaspēka apsekojuma rezultātiem (11,5%) un ekspertu novērtējumu (49%).

Ņemot vērā darbaspēka apsekojuma un ekspertu aptaujas rezultātā konstatēto darbinieku skaitu, kuri saņem „aplokšņu algu” (12,7% ar vidējo algu ir 214 LVL) un darbinieku skaitu bez darba līguma (11,3% ar vidējo algu 187 LVL), novērtētais nenomaksātais VSAOI apjoms 2006.gadā ir aptuveni 200 milj. LVL, kas iekasēšanas gadījumā palielinātu sociālajos budžetos un otrā pensiju līmeņa fondos iemaksāto VSAOI apjomu aptuveni par 20%. Nenomaksātais iedzīvotāju ienākumu nodokļa apjoms gadā Latvijā nav precīzi aprēķināms, ņemot vērā dažādos atvieglojumus, piemēram, ja darbiniekam ir apgādājamie vai invaliditāte. Tomēr varam uzskatīt, ka budžetā neiemaksātais iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir aptuveni 120 milj. LVL. Neiekasētais VSAOI veido 1,8% no 2006.gada IKP, neiekasētais iedzīvotāju ienākuma nodoklis veido 1,1% no 2006.gada IKP (Saskaņā ar CSP datiem IKP faktiskajās cenās 2006.gadā bija 11 265 milj. LVL).

Latvijas tautsaimniecības nozares ar vislielāko strādājošo īpatsvaru bez darba līguma ir būvniecības nozare – 22,2% (kopējais nereģistrētās nodarbinātības līmenis, summējot strādājošos bez darba līguma, ar „aplokšņu algām”, kā arī ar nepilnīgu darba laika uzskaiti, t.i., neapmaksātām virsstundām, darbu brīvdienās un svētku dienās bez papildus darba samaksas – 38,3%), kā arī lauksaimniecības, medniecības un mežsaimniecības nozare - 19,4% bez darba līguma (30,2% kopējais nereģistrētās nodarbinātības līmenis), sabiedrisko, sociālo un individuālo pakalpojumu nozare – 14,6% bez darba līguma (28,7% kopējais nereģistrētās nodarbinātības līmenis).

112

Analizējot nereģistrētās nodarbinātības līmeni dzimumu griezumā, tika secināts, ka bez darba līguma strādājošo vidū ir 68% vīriešu un 32% sieviešu. Izmantojot statistiskās informācijas analīzes metodes, var secināt, ka starpība ir statistiski nozīmīga, līdz ar to pētījumā izvirzītā hipotēze par to, ka vīrieši ir vairāk iesaistīti nereģistrētajā nodarbinātībā, tiek apstiprināta.

Nav vērojamas būtiskas atšķirības nereģistrētās nodarbinātības jomā vecumu griezumā. Var secināt, ka darbinieku bez darba līguma modālais (visbiežāk pārstāvētais) vecums ir 35 - 44 gadi. Otrs visbiežāk pārstāvētais vecums ir 19-20 gadi. Vislielākās atšķirības starp vīriešiem un sievietēm arī vērojamas vecuma grupā 35-44 gadi. Šajā vecuma grupā vidēji 77,7% respondentu, kas strādā bez darba līguma, ir vīrieši. Savukārt vecuma grupās 55-64 gadi un 65-74 gadi atšķirības starp vecumiem būtiski samazinās – vīrieši ir tikai 54,2% un attiecīgi 52,9% no darbiniekiem bez darba līguma.

Analizējot respondentu sadalījumu bez darba līgumiem tautību griezumā, jāsecina, ka nodarbināto vidū latviešu, krievu un ukraiņu tautību pārstāvjiem darba līguma nav attiecīgi 7,1%, 7,7% un 7,7% respondentu. Tomēr lielākais strādājošo īpatsvars bez darba līgumiem attiecas uz baltkrievu tautības nodarbinātajiem - 11,3%, kuri galvenokārt strādā būvniecības (38,6%) un lauksaimniecības (15,8%) nozarēs.

Nav būtisku atšķirību nereģistrētās nodarbinātības izplatībā laukos un pilsētās. Tomēr aplūkojot respondentu relatīvo sadalījumu pēc darba attiecību formām, var secināt, ka būtiski atšķiras pilsētu un lauku iedzīvotāju nereģistrētā nodarbinātība, jo laukos ir būtiski lielāks bez darba līguma strādājošo īpatsvars. Ja rajona centrā un citās pilsētās bez darba līguma strādā 6,5% respondenti, tad lauku teritorijās bez darba līguma strādā 10,6%.

Visaugstākais nereģistrētās nodarbinātības līmenis ir Zemgales plānošanas reģionā (21,2% nereģistrēti nodarbināti) un Vidzemes plānošanas reģionā (18,8%). Viszemākais nereģistrētās nodarbinātības līmenis tika konstatēts Latgales plānošanas reģionā (9,8%). Arī bez darba līguma visvairāk strādājošie ir Zemgales plānošanas reģionā (10,02% no nodarbinātajiem) un Kurzemes plānošanas reģionā (9,27%). Visaugstākais bez darba līguma nodarbināto īpatsvars ir Bauskas rajonā (ieskaitot Bauskas pilsētu) - 12,2% strādājošo (apt. 3000 iedzīvotāju ģenerālajā kopā), Saldus rajonā (ieskaitot Saldus pilsētu) – 10,4% strādājošo (apt. 1500 iedzīvotāju ģenerālajā kopā) un Ludzas rajonā (ieskaitot Ludzas pilsētu) – 10,1% strādājošo (apt. 1000 iedzīvotāju ģenerālajā kopā).

Nodarbinātie, kuriem ir noslēgts darba līgums ar darba devēju, bet nodokļi netiek nomaksāti pilnā apmērā („aplokšņu alga”), vai arī netiek apmaksātas virsstundas, strādā pārsvarā trīs nozarēs – vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā (14,13%, aptuveni 9000), būvniecībā (13,15%, aptuveni 8000) un sabiedrisko pakalpojumu nozarē (12,45%, aptuveni 8000).

Pēc demogrāfiskajiem rādītājiem, visbiežāk šajā grupā sastopami vīrieši 25-34 gadu vecumā (modālais vecums), otrā nozīmīgākā vecuma grupa ir 40-42 gadi. Salīdzinot ar iepriekšējo nereģistrētās nodarbinātības formu (bez darba līguma), ir būtiski samazinājusies atšķirība starp dzimumiem - 54,5% respondentu ir vīrieši un 45,5%

113

sievietes. No respondentu skaita, kuri strādā ar darba līgumu, „aplokšņu algas” saņem 5,5% latviešu, 5,1% baltkrievu, 3,8% krievu un 3,1% ukraiņu.

Nereģistrētajā nodarbinātībā pārsvarā iesaistīti iedzīvotāji ar zemu un vidēju izglītības līmeni – gan ar vispārējo vidējo, gan ar vidējo profesionālo izglītību.

Pētījuma gaitā tika izmantoti darba devēju aptaujas dati, kas iegūti no ES struktūrfondu Nacionālās programmas „Darba tirgus pētījumi” projekta „Labklājības ministrijas pētījumi” pētījumiem „Detalizēts darbaspēka un darba tirgus pētījums tautsaimniecības sektoros” un „Darba tirgus pieprasījuma ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas izpēte un pilnveidošanas iespēju analīze”, šie dati tika skatīti nereģistrētās nodarbinātības kontekstā. No iegūtajiem datiem izriet, ka visaugstākais nelegālo viesstrādnieku īpatsvars ir būvniecības nozarē (3,9%). Augsts nelegālo viesstrādnieku īpatsvars ir arī viesnīcu un restorānu pakapojumu nozarē (2,2%). Saskaņā ar darba devēju aptaujas datiem visvairāk likumdošanas normu pārkāpumu ir būvniecības nozarē. Augsts pārkāpumu īpatsvars ir sastopams arī lauksaimniecības, medniecības un mežsaimniecības nozarē.

Pamatojoties uz darbaspēka apsekojuma rezultātiem, tika noteikti galvenie nereģistrētās nodarbinātības mazināšanu ietekmējošie faktori. Gandrīz puse no nereģistrēti nodarbinātajiem (51,4%) piekristu legalizēties pie nosacījuma, ka būtu iespēja saņemt tikpat lielu darba samaksu (neto), kā strādājot nereģistrēti. Līdz ar to, no nereģistrētās nodarbinātības mazināšanas viedokļa, valstī plānotie pasākumi darba algu „iesaldēšanai” inflācijas mazināšanas nolūkā var rosināt cilvēkus vēl vairāk iesaistīties nereģistrētajā nodarbinātībā vai arī emigrēt uz citām valstīm. Tādējādi plānotie pasākumi varētu sniegt pavisam pretēju efektu nekā sākotnēji iecerēts.

Pētījuma ietvaros tika secināts, ka galvenie iemesli virsstundu strādāšanai ir interese par veicamajiem pienākumiem (vērtējums – 2,56 balles ballu skalā no 1 līdz 4, kur četri ir nozīmīgākais iemesls), lojalitāte pret savu darba vietu (vērtējums – 2,49 balles), kā arī bailes zaudēt darbu (vērtējums – 2,42 balles).

Pēc institūciju ekspertu viedokļiem, galvenie nereģistrētās nodarbinātības izplatīšanās faktori ir pārliecības trūkums par iespējām saglabāt savu darba vietu, nepilnības likumdošanā un nepietiekoša sabiedrības informētība. Šie rezultāti lielā mērā saskan ar kvantitatīvo apsekojumu rezultātiem, tādējādi identificējot tās problēmas, kurās nepieciešami uzlabojumi.

Ar nereģistrēto nodarbinātību galvenokārt ir saistīti šādi nodokļi – iedzīvotāju ienākuma nodoklis un VSAOI. Attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes pazemināšanu, darba devēji gan uzskata, ka nereģistrētās nodarbinātības samazināšanai daudz būtiskāk ir ievērojami paaugstināt ar nodokli neapliekamo minimumu, bet darbinieki līdztekus tam ir ieinteresēti arī pazemināt nodokļa likmi. Likmes samazināšanā ir ieinteresēti arī individuālie komersanti, lai izlīdzinātu to ar uzņēmumu ienākuma nodokli (15%) - pamatots ar ES struktūrfondu Nacionālās programmas „Darba tirgus pētījumi” projekta „Labklājības ministrijas pētījumi” pētījuma „Darba algas un to ietekmējošie faktori” rezultātiem. Darbinieki ir ieinteresēti arī citās izmaiņās – palielināt attaisnoto izdevumu

114

summu par veselības aprūpes un izglītības izdevumiem, kā arī palielināt atvieglojumu apmēru par apgādājamiem. Nepieciešama arī minimālās darba algas paaugstināšana, kas pamatā interesē darba ņēmējus, bet daudz mazāk darba devējus, jo tas palielina izmaksas.

Analizējot iesaistīšanos nereģistrētās nodarbinātības aktivitātēs tika secināts, ka darba ņēmēji neuzskata par nopietnu iemeslu soda sankcijas, lai legalizētu savus ienākumus. Tikai 3,61% no darbaspēka apsekojumā aptaujātajiem nereģistrēti nodarbinātajiem respondentiem norādīja, ka viņi būtu gatavi legalizēt savus ienākumus, ja tiktu ieviestas šādas sankcijas. Tas izskaidrojams ar to, ka pašlaik soda sankcijas darba ņēmējiem netiek piemērotas.

Politikas plānošanas un normatīvo aktu analīzes rezultātā tika konstatēts, ka nereģistrētās nodarbinātības jomā ir vērojams arī vienotas terminoloģijas trūkums, piemēram, jēdzieni nereģistrētā un nelegālā nodarbinātība nereti tiek izmantoti kā sinonīmi. Saskaņā ar pētījuma ietvaros veikto analīzi varam secināt, ka darbinieks uzskatāms par nereģistrētu, ja atbilst vismaz vienam no šādiem kritērijiem: darbinieks veic vai piedalās nereģistrētā uzņēmējdarbībā; darbinieks tiek nodarbināts pie reģistrēta darba devēja, bet nav reģistrēts atbilstoši valsts likumdošanai un normatīvajiem aktiem, t.i., pamatā strādā bez darba līguma; darbinieks tiek nodarbināts pie reģistrēta darba devēja uz darba līguma pamata, saņemot atalgojumu, par kuru daļēji netiek nomaksāti nodokļi (tā saucamā „aplokšņu alga”); darbinieks tiek nodarbināts pie reģistrētā darba devēja uz darba līguma pamata, bet tam netiek uzskaitītas virsstundas, darbs brīvdienās un svētku dienās.

Viens no nereģistrētās nodarbinātības novēršanas politikas nosacījumiem ir nereģistrētās nodarbinātības apkarošanā tieši un netieši iesaistīto institūciju efektīva sadarbība. Pašlaik īstenotajā nereģistrētās nodarbinātības samazināšanā iesaistīto institūciju sadarbība ir nepietiekama.

Institūciju nolikumu izpēte apliecināja, ka to funkcijas, kas skar ar nereģistrēto nodarbinātību saistītos jautājumus, nepārklājas – katra iestāde atbild par konkrētu jautājumu loku. Taču problēma ir tā, ka katra institūcija, pastarpināti iesaistoties nereģistrētās nodarbinātības apzināšanā, var iegūt vienpusīgu informāciju, kas skar kādu šīs parādības aspektu. VID apkopo informāciju par pārkāpumiem nodokļu maksājumos, VDI reģistrē darba attiecību neatbilstību Darba likumā noteiktajām prasībām. PMLP, EM (BD) reģistrē pārkāpumus jomās, ko nosaka attiecīgās iestādes uzdevumi un funkcijas. Visu minēto iestāžu darbība nereģistrēto darba attiecību apzināšanā uzskatāma par nozīmīgu, jo apzina problēmas dažādus aspektus, bet neļauj to risināt kompleksi. Pašreizējā sadarbības modelī nav institūcijas, kurai būtu uzticēta vadošā un koordinējošā loma nereģistrētās nodarbinātības apzināšanā un apkarošanā.

Vienota metodoloģija nereģistrētās nodarbinātības apsekošanai un apzināšanai ES nav izstrādāta. Šis uzdevums tiek deleģēts katrai dalībvalstij, Latvijā vēl nav izstrādāta vienota sistēma, pēc kādas novērtētu nereģistrētas nodarbinātības apmērus. Katra institūcija vadās pēc saviem pieņēmumiem un kritērijiem. Piemēram, FM nosaka nereģistrētās nodarbinātībās līmeni kā īpatsvaru IKP. CSP metode balstās uz pieņēmumu, ka parasti nereģistrētos darbus veic tie, kas iesaistās kādos papilddarbos.

115

Nereģistrētās nodarbinātības precīzu novērtēšanu un efektīvu pasākumu izstrādāšanu tās apkarošanai kavē vienotas nodarbinātības datu bāzes trūkums. Datu bāzes, kuras pašlaik reāli var tikt izmantotas nereģistrētās nodarbinātības novērtēšanā un apkarošanā, ir VID datu bāze, CSP datu bāze, Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošais Iedzīvotāju reģistrs un Uzņēmumu reģistrs.

Informācijas avots, kuram būtu piešķirama vislielākā nozīme, ir VID datu bāze. Primārie dati, kas ļautu cīnīties ar nereģistrēto nodarbinātību, ir dati par uzņēmumos nodarbinātajiem un to darba samaksu. Tomēr nevienai no ekspertīzē apsekotajām institūcijām, izņemot FM, nav pieejas šiem datiem. Dažām institūcijām (LM, VDI) ir iespēja iegūt atsevišķu informāciju vai pārskatus. Tomēr tā kā šī pieeja nav operatīva un nesniedz iespēju iegūt visus vēlamos datus, vairums institūciju ekspertu norāda, ka cīņu ar nereģistrēto nodarbinātību atvieglotu operatīva pieeja VID datu bāzei. Protams, šajā gadījumā nepieciešams nošķirt tos rādītājus, kurus VID nedrīkst sniegt citām valsts institūcijām. Šobrīd VID ir vienīgais VDI datu avots, jo, lai arī VDI eksistē datu apkopošanas bāze, taču secinājumi tiek veikti, balstoties uz Eirobarometra pētījumā sniegto informāciju, tādējādi nav iespējams noteikt pilnīgi precīzus nereģistrētās nodarbinātības apmērus. VDI varētu darboties efektīvāk, ja tā izmantotu Uzņēmumu reģistra informāciju par pārbaudāmajiem objektiem un Iedzīvotāju reģistru iespējamo nereģistrēto nodarbināto personu datu identifikācijai.

Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums neietilpst CSP funkcijās, to nenosaka Statistikas Valsts programma, ko apstiprina MK. CSP datus varētu pastarpināti izmantot nereģistrētās nodarbinātības apjomu novērtēšanā, taču tas ir apgrūtinoši vairāku iemeslu dēļ. CSP veic darbinieku un darba devēju aptaujas, kuru rezultātā tiek novērota starpība starp darbinieku deklarētajām darba vietām un darba devēju norādītajām darba vietām. Tajā pašā laikā iegūto starpību „neizskaidrotā nodarbinātība” nedrīkst definēt kā nereģistrētu nodarbinātību, jo no darba devēju aptaujām ir izslēgtas zemnieku saimniecības. Šo subjektu iekļaušana aptaujās ļautu sašaurināt neizskaidroto nodarbinātību un ļautu to precīzāk klasificēt.

Kā būtisku bremzējošu faktoru nereģistrētās nodarbinātības apkarošanas efektīvas politikas izstrādāšanā var minēt nepietiekamu valsts institūciju sadarbību ar pašvaldībām, arodbiedrībām, uzņēmējiem un fiziskām personām, kas ārvalstīs tiek uzskatīti par svarīgiem sadarbības partneriem. Piemēram, tikai pašvaldības pilnībā pārzina situāciju savā pārvaldāmajā teritorijā. Tāpat arī realizējamo pasākumu efektivitāte ir atkarīga no darba devēju un darba ņēmēju atbalsta.

IeteikumiNereģistrētās nodarbinātības apzināšanā un novēršanā svarīgi ir pasākumi, kas saistīti ar uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, sadarbības starp institūcijām sakārtošanu un normatīvo aktu pilnveidošanu. Kā liecina nereģistrētās nodarbinātības apkarošanā iesaistīto institūciju informācijas nodrošinājuma apskats, pašlaik visvairāk informācijas ir VID rīcībā. Lai izvairītos no funkciju un apsekojumu dubultošanas un nevajadzīgas resursu tērēšanas, jāizstrādā

116

efektīva informācijas apmaiņas sistēma starp CSP, VDI, EM (BD) un VDI, piešķirot informācijas izmantošanas atļaujas sadarbības institūciju pārstāvjiem, galvenokārt, no VID, VDI, PMLP un VSAA.

Nepieciešams noteikt vadošo un koordinējošo institūciju, kuras galvenās funkcijas aptvertu nereģistrētās nodarbinātības problēmas, jo pašlaik Latvijā šo problēmu risina vairākas institūcijas. Viens no LM uzdevumiem ir bezdarba mazināšana, EM nodarbojas ar atbalstu jaunu darba vietu radīšanai, IZM – ar darbaspēka sagatavošanu, FM atbild par nodokļu politikas veidošanu, taču kopumā efektīvi rezultāti netiek panākti, jo trūkst sistēmas un kopējā problēmas redzējuma.

Nereģistrētās nodarbinātības apzināšanā un novēršanā būtisku ieguldījumu dotu VDI, kas, sadarbojoties ar valsts iestādēm, izveidotu Nereģistrētās nodarbinātības reģistru, kurā tiktu apkopoti atklātie pārkāpumi nereģistrētās nodarbinātības jomā. Šajā reģistrā būtiski iekļaut informāciju par nereģistrēti nodarbināto skaitu, darba devējiem (uzņēmumiem), kas izvairās no nodokļu maksājumiem, informāciju norādot tautsaimniecības nozaru un reģionālajā griezumā. Plašākā pieeja datiem ļautu analizēt ekonomisko situāciju un darbinieku stāvokli darba tirgū un līdz ar to vērot izmaiņas nereģistrētās nodarbinātības izplatībā.Tomēr pētnieki vērš uzmanību, ka pirms Nereģistrētās nodarbinātības reģistra izveidošanas nepieciešams īstenot šādus pasākumus:

LM jāinformē iedzīvotāji par savām tiesībām un nepieciešamību veikt VSAOI un IIN maksājumus, lai novērstu situāciju, ka persona iesaistās nereģistrētajā nodarbinātībā savas nezināšanas dēļ;

EM jāinformē uzņēmēji, ka šī reģistra dati var tikt izmantoti, pieņemot lēmumus, par iespējamu dažādu finanšu atbalsta formu pielietošanu nākotnē un soda sankciju palielināšanu.

Būtisks nosacījums nereģistrētās nodarbinātības apzināšanā un novērtēšanā ir valsts iestāžu sadarbības pastiprināšana ar arodbiedrībām, pašvaldībām un dažādu nozaru un profesionālajām asociācijām. Ir svarīgi iegūt indivīdu, uzņēmēju un arodbiedrību atbalstu VDI un VID veiktajām pārbaudēm, kā arī veicinātu ziņošanu attiecīgām valsts vai pašvaldības institūcijām par veiktajiem pārkāpumiem. Sadarbība ar vietējās valsts varas pārstāvjiem ir būtisks nosacījums nereģistrētās nodarbinātības apzināšanā, jo tie vislabāk pazīst vietējo situāciju nodarbinātības jomā un ir spējīgi izstādāt dzīvotspējīgus priekšlikumus.

Nereģistrētās nodarbinātības apzināšanai, novērtēšanai un tālākai rīcības programmas izstrādāšanai valsts institūcijām (LM, EM, CSP), kopīgi sadarbojoties, jānodrošina regulāra informācijas iegūšana. Var tikt veiktas periodiskas vispārīgas aptaujas un problēmorientēti pētījumi, piemēram, riska nozarēs – būvniecībā, mazumtirdzniecībā u.c.; sociālajās riska grupās – nelegālie viesstrādnieki, ilgstošie bezdarbnieki u.c.

Nereģistrētās nodarbinātības samazināšanai pētījuma autori piedāvā samazināt likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteikto iedzīvotāju ienākuma nodokli (no 25% uz 15%), izlīdzinot to ar uzņēmuma ienākuma nodokli. Tā rezultātā palielināsies fizisko

117

personu skaits, kuri veic individuālo saimniecisko darbību, un līdz ar to samazināsies motivācija veikt darbu bez darba līguma vai ar „aplokšņu algu”.

Nepieciešams palielināt arī attaisnotos izdevumus par veselības aprūpes un izglītības izdevumiem, kā arī atvieglojumu apmēru par apgādājamiem, pietuvinot tos reālajām izmaksām, proporcionāli minimālās algas un/vai neapliekamā minimuma palielināšanai. FM nepieciešams regulāri veikt attiecīgus aprēķinus un izstrādāt priekšlikumus nepieciešamajām izmaiņām nodokļu likumdošanā.

Tā kā nereģistrētajā nodarbinātībā pārsvarā iesaistīti iedzīvotāji ar zemu un vidēju izglītības līmeni – gan ar vispārējo vidējo, gan ar vidējo profesionālo izglītību, valsts izglītības politikā ir jāiestrādā pasākumi šo sociālo riska grupu iesaistīšanai mūžizglītības sistēmā un kvalifikācijas celšanā, tai skaitā veicinot šo personu profesionālo mobilitāti un radot iespējas legalizēt ienākumus.

MK 2004.gada 29.janvāra rīkojumā Nr.60 Pamatnostādnes „Par nelegālās nodarbinātības samazināšanas pasākumiem darba jomā” nepieciešams veikt precizējumus, nošķirot nereģistrēto un nelegālo nodarbinātību, jo dokumentā termini tiek atainoti salīdzinoši neprecīzi. Nepieciešams noteikt arī precīzākas nereģistrētās nodarbinātības apkarošanā iesaistīto institūciju funkcijas, īpaši Valsts kontroles un Uzņēmumu reģistra konkrētus uzdevumus nereģistrētās nodarbinātības mazināšanā, jo neskatoties uz faktu, ka šīs institūcijas ir iekļautas minētajā dokumentā, tās atteicās piedalīties pētījumā veiktajās intervijās, norādot, ka nav saistītas ar šo jomu.

Nepieciešams valsts mērogā izveidot vienotu zonēšanas principu, lai, piemēram, VID un VDI pārstāvji, kuru apsekojamās ģeogrāfiskās zonas šobrīd pārklājas tikai daļēji, varētu reidus veikt vienlaicīgi, efektīvāk izmantojot gan transportu, gan cilvēkresursus, kas savukārt nodrošinātu arī pašu reidu augstāku rezultativitāti.

Jāveic izmaiņas normatīvajos aktos. LM jāierosina papildināt Darba likuma 39.pantu, paredzot obligātu līguma noslēgšanu rakstiskā formā un izsakot to šādā redakcijā „darba līgums uzskatāms par noslēgtu ar brīdi, kad darbinieks un darba devējs ir rakstiski vienojušies par veicamo darbu un darba samaksu...”. Lai gan likuma 40.panta pirmajā punktā teikts, ka darba līguma formai jābūt rakstiskai, 39.pantu darba devējs var interpretēt dažādi, radot nereģistrētās nodarbinātības risku. Nepieciešams pastiprināt sankcijas par iesaistīšanu un iesaistīšanos nereģistrētās nodarbinātības aktivitātēs gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem. Darba devējiem ir jānosaka būtiski lielākus sodus par darbinieku nereģistrētu nodarbināšanu, un īpaši, ja pārkāpums ir konstatēts atkārtoti. Jānosaka sankcijas arī darba ņēmējiem, kuri strādājuši bez darba līguma vai ar darba līgumu, papildus darba samaksu saņemot kā „aplokšņu algu”. Šāds aspekts tiek izvirzīts, ņemot vērā, ka proporcionāli mazāku (tomēr arī pietiekoši nozīmīgu) sankciju ieviešana arī pret darba ņēmējiem stimulētu viņus neiesaistīties šāda veida aktivitātēs (piedāvājums stimulē pieprasījumu), interesēties par nomaksāto nodokļu apmēru, kā arī ziņot atbildīgajām institūcijām par darba pārkāpumiem uzņēmumā.

118

Pētījuma „Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums” secinājumu salīdzinājums ar pētījuma „Darba algas un to ietekmējošie faktori” secinājumiemŠajā pētījumā izdarītie secinājumi galvenokārt var tikt salīdzināti ar projekta „Labklājības ministrijas pētījumi” ietvaros veiktā pētījuma „Darba algas un to ietekmējošie faktori” (turpmāk – pētījums par darba algām) rezultātiem, jo abu pētījumu priekšmetus – darba algas, nodokļu un pabalstu sistēma – var vērtēt kā nereģistrētās nodarbinātības līmeni ietekmējošus (veicinošus vai samazinošus) faktorus.

Abos pētījumos iezīmējas tendence par cilvēku ar augstāko izglītību labāku stāvokli darba tirgū – saskaņā ar pētījuma par darba algām secinājumiem darbiniekiem ar augstāku izglītību ir augstāka darba samaksa. Pētījumā „Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums” savukārt tiek secināts, ka cilvēki ar augstāko izglītību retāk tiek iesaistīti nereģistrētajā nodarbinātībā.

No otras puses jāatzīmē, ka saskaņā ar pētījumu par darba algām augstākais darba samaksas punkts tiek sasniegts apmēram 30 – 35 gadu vecumā, turklāt vīriešu darba samaksa ir augstāka nekā sieviešu darba samaksa. Pētījumā „Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums” tika secināts, ka visbiežāk bez darba līguma strādā vīrieši 37 gadu vecumā, savukārt visbiežāk papildus darba līgumā noteiktajai algai "aplokšņu algu" saņem vīrieši 30 gadu vecumā. Tādējādi varam secināt, ka atalgojuma līmenī savu lomu spēlē arī samaksa, kas tiek saņemta no nereģistrētā darba.

Šā pētījuma ietvaros veikto aptauju rezultāti parādīja, ka „netīrākās” nozares, jeb tās nozares, kurās konstatēts vislielākais respondentu īpatsvars, kuri strādā pēc mutiskās vienošanās, tātad bez darba līguma un nodokļu nomaksas, ir apsardze, kur 22,7% respondentu strādā bez darba līguma, būvniecība – 22,2% darbinieku strādā bez darba līguma, kā arī lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība, kurā 19,4% respondentu strādā bez darba līguma. Tātad, ir vērojama atšķirība ar Darba algu pētījumā identificētajām nozarēm – „netīrāko” nozaru grupā nav iekļauta mazumtirdzniecība.

Taču, vērtējot šajā pētījumā veikto aptauju rezultātus citā griezumā – pēc nereģistrētās nodarbinātības veida, redzams, ka lielākā daļa respondentu, kuriem ir darba līgumi, taču netiek apmaksātas virsstundas vai tiek maksātas arī „aplokšņu” algas, strādā trīs nozarēs: vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā (14,13%), būvniecībā (13,15%) un sabiedrisko pakalpojumu nozarē (12,45%). Līdz ar to vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība arī iekļaujas „netīrāko” nozaru grupā, jo atsevišķi nereģistrētās nodarbinātības veidi tajā ir sevišķi izplatīti. Ņemot vērā iepriekšminēto, jākonstatē, ka abos pētījumos ir izdarīti līdzīgi secinājumi.

Attiecībā uz nereģistrētās nodarbinātības iemesliem jāatzīmē, ka šā pētījuma ietvaros veiktajā aptaujā visbiežāk minētais iemesls cilvēku iesaistei neformālās darba attiecībās ir iespēja vairāk nopelnīt, otrais iemesls – darba vietu „deficīts” dzīves vietā, trešais – neuzticēšanās sociālās apdrošināšanas sistēmai, ceturtais – zems izglītības līmenis, kas kavē iekļaušanos reģistrētā nodarbinātībā. Pēc šā pētījuma ietvaros veikto aptauju rezultātiem galvenie nereģistrēto nodarbinātību veicinošie faktori ir bailes zaudēt darbu, demotivējoša nodokļu politika un likumu nepilnības, sabiedrības informētības trūkums,

119

soda sankciju sistēma (nevar tikai sodīt, ir jāizstrādā arī motivācijas sistēma). Pēc pētnieku domām šie iemesli lielākā vai mazākā mērā attiecās arī uz būvniecības, mežizstrādes un mazumtirdzniecības nozarēm.

Abos pētījumos tiek secināts, ka "aplokšņu algas" ir izplatītas uzņēmumos, kas atrodas ārpus Rīgas, turklāt biežāk tās tiek izmaksātas zemākā un vidējā līmeņa darbiniekiem. Abos pētījumos tiek secināts, ka strādājošais ieguvumu no daļēji samaksātiem nodokļiem sasniedz tikai tad, ja viņam ir vismaz formāls darba līgums. Savukārt strādājošajiem, kuriem nav darba līguma, darba samaksa ir statistiski nozīmīgi mazāka nekā tiem strādājošajiem, kuriem ir darba līgums. No otras puses, jāņem vērā pētījumā „Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums” iegūtais secinājums, ka lielākā daļa iedzīvotāju būtu ar mieru legalizēt savus ienākumus tikai tādā gadījumā, ja atalgojums pēc nodokļu nomaksas būtu līdzvērtīgs atalgojumam, kas saņemts nereģistrētā darbā.

Avots: Pētījums „Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums”, 2007.

120