No spalvaskāta līdz tintei Ieskats rakstāmrīku vesturē

Nr.1

Konkursa “Laika fragmenti”

laureāte

Katra grāmata – kā pirmā

Intervija ar Lauru Dreiži

Pa varavīksnes ceļu Intervija ar Ingu Puriņu

Vai tu jau izlasīji? Recenzija ―The Cell‖

Dzeja

16.04.2012

Digitālais vārds

2

http://www.zvaigzne.lv

http://fortr

ileyesc.we

b.officelive

.com

Mobils NAV brīvs Stīvena Kinga ―The Cell‖ 35.lpp

Purvainās ielejās dvēsele brien 33.lpp

“Gardās kabatas” 46.lpp

Rakstnieku dzēriens Nr.1-tēja 43.lpp

Konkursa ―Laika fragmenti‖ laureātes īsstāsts

25.lpp

Pa varavīksnes ceļu Intervija ar Ingu Puriņu

22.lpp

Trilleris 1.nodaļa

37.lpp

Katra grāmata – kā pirmā Intervija ar Lauru Dreiži

http://countermeasures.trendmicro.eu/

Reiz bija zoss… Ieskats rakstāmrīku vesturē

Kad nolaižas spārni, paceļas domas 18.lpp

Tas tāpēc, ka es piedzimu otrais Anes Laskas īsstāsts 15.lpp

4.lpp

9.lpp

20.lpp

http://www.infusium-tea.com

Šajā numurā meklē:

3

Esiet sveicināti, lasītāji! Pēc cītīga darba pie Jums beidzot ir nonācis pirmais litera-tūras e-žurnāla „Digitālais Vārds‖ numurs.

Ir sācies pavasaris. Iedvesma ir mums visapkārt, tikai jāmāk to notvert, kad tā negaidīti apsēžas uz pleca un iečukst ausī jaunu ideju.

Man ir jāsaka milzīgs paldies mūsu čak-lajai komandai, kas bija gatava realizēt šo ideju.

Kopā mēs savācāmies 2005.gada novem-brī, kad tika dibināts literārais forums „Karneola”. Kas to būtu domājis, ka tad vēl mazā ideja pārvērtīsies par ko tik aizraujo-šu? Šo daudzo gadu laikā esam palīdzējuši

daudziem jaunajiem autoriem, uzmundri-nājuši viņus grūtos brīžos un palīdzējuši izkopt savas prasmes, lai piepildītu sapni- savas grāmatas izdošanu.

Tā, kas piedzima kā spontāna ideja iz-veidot draudzīgu, uz katra literāro prasmju izaugsmi tendētu interneta mājvietu, ir pārvērtusies par milzīgu forumu, kura vārds vairs sen nav svešs daudzām izdev-niecībām.

Tagad beidzot ir realizējusies otra ideja- esam uzsākuši veidot jaunu literatūrai vel-tītu e-žurnālu. Varu teikt Jums pavisam godīgi- ja mūsu komanda nebūtu sava dar-ba īsteni fanātiķi, mēs tik tālu nebūtu no-nākuši.

„Digitālais Vārds” piedāvās Jums iespēju iepazīties ar dažādu jauno autoru darbiem, lasīt iedvesmojošas intervijas, atkal rast iedvesmu tad, kad tā paslēpusies meža bie-zoknī, uzzināt aizraujošus sīkumus par da-žādām norisēm literatūrā, iepazīties ar lie-lisku autoru grāmatu apskatiem.

Vārti ir atvērti- jauno autoru laiks ir pienācis! Dosimies kopā meklēt iedvesmu. Tā ir mums visapkārt- ir tikai jāatver acis!

Ellena R. Landara- "Digitālā Vārda" radošā

vadītāja

Rakstniecībā tikai fanātiķi

4

Foto: Shutterstock http://www.kasjauns.lv/

J au kopš senseniem laikiem cilvēkiem ir bijusi vēlme izpaust savas emoci-

jas un domas, darot tās zināmas arī citiem. Šodien tas šķiet tik vienkārši un pašsapro-tami, ka reti kurš mēdz aizdomāties par to, kā tad īsti radās pildspalva – domu fiksa-tors, kas atrodams ikviena vairāk vai ma-zāk gramatiski izglītota cilvēka mājoklī.

Tās vēsture aizsākās jau akmens laikme-tā, kad alu cilvēki mēdza uzasināt akme-ņus, lai ar tiem ieskrāpētu savu mājokļu sienās dzīves nozīmī-gākos notiku-mus, tādus kā veiksmīgas me-dības vai ražas novākšanu. Vi-ņi bija gana at-tapīgi, lai zīmē-jumus padarītu izteiksmīgākus, iezīmējot tos ar ogu sulā vai pat asinīs ie-mērktiem pirkstu galiem.

Jāsaka, ka pat mūsdienās lielu daļu no mums nav pametusi urdošā vēlme ieskrā-pēt vēstījumu par savām jūtām pret kādu personu, kaut vai tikai lai alu sienām un koku sumbriem pavēstītu, ka „es te biju‖.

Pateicoties cilvēku vēlmei iznest savus vēstījumus ārpus alas sienām tika izgudro-ti dažnedažādi veidi, kā to izdarīt. Senie babilonieši ar asiem priekšmetiem ieskrā-pēja ķīļrakstus keramikas plāksnītēs, ķīnie-ši rakstīja ar tušas otiņām, ko pagatavoja

no kamieļu vai žurku vilnas, senie grieķi ar uzasinātiem kaula irbuļiem rakstīja uz vas-ka plāksnītēm, bet senie romieši un ēģip-tieši rakstīšanai izmantoja uzasinātus nied-ru stiebrus, mērcot tos tintē, ko ieguva, sajaucot ogli ar ūdeni un līmi.

Liels lēciens rakstāmrīku attīstības vēs-turē bija spalvaskāta izgudrošana 7. gad-simtā. Tolaik Eiropā sāka izmantot galve-nokārt zosu spalvas. To sagatavošana rak-

stu darbiem bija darbietilpīgs pro-cess. Agrā pavasarī no jaunas zoss krei-sā spārna vajadzēja izraut vienu no pie-cām pamatspalvām. Labā spārna spalvas nederēja, jo to izlie-kums bija nepareizā virzienā un rakstī-šanas brīdī aizsedza rakstāmo rindiņu.

Pēc izraušanas spalvu apdedzināja karstās smiltīs, lai tā kļūtu cieta un sausa, un pēc tam uzasināja ar speciālu spalvu nazīti. To nācās uzasināt ne vienu reizi vien, lai iegū-tu skaistus, līdzenus burtus. Rakstāmspal-vas mūžs ilga aptuveni nedēļu, un tad to nācās nomainīt.

Spalvaskāts tika lietots vairāk kā tūkstoš gadu, un tas ir visgarākais periods rakstīša-nas instrumentu vēsturē.

Tikai 19. gadsimtā putnu spalvu rak-stāmrīki tika nomainīti ar dzelzs spalvas-kātiem. Tie bija izturīgāki, lētāki, kalpoja

Reiz bija zoss...

5

ilgāk, un tos nevajadzēja asināt ar nazi. Do-mājams, ka tas bija liels atvieglojums kā cilvēkiem, tā arī zosīm. Tomēr bija krietni jāpapūlas, lai iemācītos rakstīt ar jauniz-gudroto instrumentu, jo tas mēdza ķerties papīra lapā un plēsa to. Bieži vien aizķēries spalvaskāts uzmeta papīram pamatīgu tin-tes kleksi. Tieši tā gadījās arī apdrošināša-nas māklerim Lūisam Edsonam Voterme-nam senajā 1883. gadā. Viņš jau teju, teju grasījās noslēgt svarīgu līgumu ar klientu. Atlika vien to parakstīt, bet viņam satrau-kumā nepaveicās, un, mērcot spalvaskātu tintnīcā, viņš to apgāza, sabojājot svarīgo dokumentu. Lieki bilst, ka klients pagriezās un aizgāja pie Votermana konkurenta. To-mēr nav ļaunuma bez labuma, jo tieši šis notikums neveiksmīgo apdrošināšanas aģentu pamudināja izgudrot „drošu‖ rak-stāmrīku, ko nevajadzētu pastāvīgi mērcēt tintnīcā. Viņš izgudroja tintes padeves me-hānismu, kas nav mainījies līdz pat mūs-dienām. Beidzot bija iespējams iztikt bez tintes trauciņa, baidoties to atkal apgāzt kādā svarīgā momentā, jo tinte atradās pa-šā pildspalvā, rezervuārā, vai kārtridžā (patronā). Tā nu viena tik dārga klekša dēļ tika izgudrota tintes pildspalva, kas Voter-menam atnesa naudu un slavu.

Nedrīkst atstāt bez ievērības „Parker” pildspalvas, kas parādījās mazliet vēlāk. Kompānijas dibinātājs Džons Pārkers bija skolotājs, kurš piestrādāja arī par pildspal-vu pārdošanas aģentu saviem skolēniem. Redzot, ka pildspalvas neiztur garantijas termiņu, korpusi lūzt un tintes tek, viņš izmantoja nemitīgo remontu laikā uzkrāto pieredzi un izgatavoja pirmo drošo pild-spalvu „Parker”. Jau pēc gada viņš nodibi-

nāja savu pildspalvu kompāniju, kas, pastā-vīgi uzlabojot kvalitāti, kļuvusi teju vai le-ģendāra.

Tieši ar „Parker” pildspalvu tika parak-stīta Vācijas kapitulācija Pirmā pasaules kara beigās. Šo pašu pildspalvu izvēlējušies gan Ernests Hemingvejs, lai radītu vienu no saviem ievērojamākiem romāniem „Kam skanēs zvans” („For Whom the Bell Tolls”, 1940), gan Džakomo Pučīni, lai sa-rakstītu operu „Bohēma‖ („La bohème”, 1896). Arī visiem zināmais multimiljardie-ris Bils Geitss nekad nešķiras no savas dār-gās „Parker” pildspalvas.

Šobrīd tintes pildspalvas ar metāla spal-vu lielākoties ir stila piederumi. Ar tām tiek parakstīti nozīmīgi līgumi. Tās pat iz-gatavo no zelta un platīna un rotā ar dārg-akmeņiem. Parasti tās ir roku darbs, kas var prasīt meistaram ilgu laiku, reizēm pat līdz deviņiem mēnešiem, tādēļ šo juvelier-mākslas brīnumu cenas mēdz sasniegt pat vairākus simtus tūkstošus dolāru.

Lodīšu pildspalvu izgudroja ungāru žur-nālists Jozefs Lāslo Biro, ar brāļa, ķīmiķa Georga palīdzību. Tieši viņa uzvārds ir ie-mesls tam, ka daudzās Eiropas valstīs sa-stopami tādi vārdi kā „birojs‖ un

6

„birokrātija” (burt. „pildspalvas vara”). Ikdienā vērojot rakstāmmašīnas darbu, viņš secināja, ka rakstīšanai ideāla ir tipo-grāfijas krāsa, kas gan bija pārāk bieza pa-rasto pildspalvu kapilāriem. Biro radās ģe-niāla doma – rakstāmrīka galā iestrādāt lodīti, kas griežas visos virzienos, savācot tinti pa speciāliem kanāliem un noguldot to uz papīra. Pateicoties brīvi rotējošajai bumbiņai pildspalvas galā, rakstāmmezgls spēj maigi slīdēt pār papīru, neskrāpējot to, kā tas notiek, rakstot ar spalvu.

Lodīšu pildspalvas dzīvesstāsts sākās Argentīnā, 1940. gadā, kurp abi brāļi bija emigrējuši. Argentīnā gan viņa izgudro-jums neguva lielu atsaucību iedzīvotāju analfabētisma dēļ, toties tas kļuva ārkārtīgi populārs Ņujorkā. Jau pirmajā dienā tika pārdoti desmit tūkstoši pildspalvu, kuras reklamēja kā rakstāmrīkus, ar kuriem var rakstīt pat zem ūdens (protams, ja vien tam atrastos atbilstošs papīrs). Otrā pasau-les kara laikā šīs pildspalvas izmantoja bri-tu gaisa karaspēki, jo tās nemēdza tecēt lidojuma laikā pat straujas spiediena mai-

ņas rezultātā. 1950. gadā franču barons Marsels Biks

(Bich) saīsināja savu uzvārdu un nodibinā-ja „Bic” sabiedrību. Viņš pilnveidoja lodīšu rakstāmo, iegūstot ražošanā ļoti lētu, bet pārdošanā ienesīgu modeli BIC. Tieši ar šīs firmas pildspalvām tagad raksta trešā daļa planētas iedzīvotāju.

Līdz Latvijas iedzīvotājiem lodīšu pild-spalvas nonāca pagājušā gadsimta 60. gadu beigās.

Lodīšu pildspalvai pa pēdām sekoja rol-lerpildspalvas, kas apvienoja lodīšu pild-spalvas un tintes rakstāmrīka labākās īpa-šības: kopā ar lodīti izmantojot tinti, kas radīta uz ūdens bāzes. Rakstāmrīki aizvien tiek uzlaboti, tā radās arī gēla pildspalva, kuras tintes krāsa ir ne mazāk spīdīga kā lodīšu pildspalvai, gaismas un ūdens izturī-ba augstāka kā rollerpildspalvu tintēm un kuras tintes īpatnējā gēla konsistence no-drošina maigāku, skaidrāku un elastīgāku raksta kvalitāti.

Vai jūs zināt, ar kādu pildspalvu raksta kosmonauti? Ar parastu BIC tas vis neizdo-

Krāsas skanējošā pild-

spalva (Color-Picking

Pen)

Foto:

http://dornob.com/

7

tos. Kādēļ? Izrādās, ka vakuumā pildspal-vas tinte izžūst un iztvaiko, sakarstot sa-žūst un neraksta, atdziestot sabiezē un ne-raksta, un, ja nākas rakstīt ar kājām gaisā, gravitācija novelk tinti uz pildspalvas otru galu un tā atkal neraksta…

Un tad nāca Paula Fišera ēra, kurš pie-spieda pildspalvu rakstīt kosmosā, tintes cilindra galā ievietodams virzuli un aiz tā

saspiestu slāpekli. Gāze spiež uz virzuli, virzulis uz tinti, un tā rezultātā ir iespē-jams rakstīt, atrodoties jebkādā pozā. Spe-ciāli kosmosa pildspalvām tika radīta jauna tinte – gandrīz cieta, gēlveidīga un īpaši viskoza (pseidoplastisks šķidrums), kas spēj darboties jebkuros apstākļos. Tā neiz-žūst, nesasalst, neiztvaiko, un ar to var rakstīt pat uz eļļainas virsmas, turklāt tā rakstīšanai ir nepieciešama mazākos dau-dzumos, kā jebkura cita tinte. 1967. gadā NASA tieši šīs pildspalvas izvēlējās „Apollo” misijām.

„Fisher Space Pen” ražotās „kosmonautu”

pildspalvas raksta lieliski un, lai arī ir maz-liet dārgākas nekā parastās pildspalvas, tās var iegādāties jebkurš mirstīgais, kurš sava mūža laikā, visticamāk, nespers kāju ne tuvu kosmosa kuģim.

Aizritot gadsimtiem, cilvēks ir radījis pildspalvas tik daudz krāsās un formās, ka neviens kolekcionārs nav spējis savākt tās visas. Kas zina, varbūt arī Čehijas prezi-dents Vaclavs Klauss ir aizrautīgs pildspal-vu kolekcionārs. Daudziem noteikti palicis atmiņā atgadījums Santjago pērnā gada pavasarī, kur viņš pārrunu laikā ar Čīles prezidentu Sebastjanu Pineru, visai „neuzkrītoši” ieslidināja protokola pild-spalvu kabatā, kamēr Pinera gatavoja ru-nu, kas tika veltīta Eiropas un Latīņameri-kas valstu attiecību attīstīšanai.

Pildspalvu attīstības ceļš nebeidz pār-steigt. Ir radīta gan „spiegu‖ pildspalva, kuras tinte kļūst redzama, vien aplūkojot uzrakstīto speciālā apgaismojumā, un kas noteikti iekarojusi lielu popularitāti die-nasgrāmatu rakstītāju vidū, gan pildspalva, kura noderētu rafinētākiem „spiegiem‖ – ar tajā iebūvētu digitālo videokameru un balss ierakstītāju.

Daļa no izgudrojumiem apvieno patīka-mo ar lietderīgo. Vai gribat sagādāt drau-gam lielisku dāvanu? Lūdzu, mūzikas cienī-tājus noteikti iepriecinās pildspalva ar itin visām MP3 atskaņotāja funkcijām, turklāt par visai pieņemamu samaksu. Īpaši tuvs draugs noteikti priecāsies arī par rakstām-rīku ar „elektrošoku‖. Draugu izjokošanai tā kalpos nevainojami.

Un ko jūs teiktu par iespēju iegūt savā īpašumā mūžīgo pildspalvu bez tintes? Tā ir izgatavota no svina un, kad tās uzgalis

Pasaulē dārgākā, miljons eiro vērtā ''Aurora Diamante

fountain'' pildspalva. Foto:http://www.luxusowa.pl/

8

pieskaras papīram, no tā atdalās nelielas svina daļiņas un rakstītais kļūst redzams. Tāda pildspalva spēj pārdzīvot savu lieto-tāju (jācer gan, ka ne svina kaitīgās ietek-mes uz organismu dēļ).

Visai dārgs prieks ir pildspalva, kas ne-ļaus viltot jūsu parakstu, jo tajā ir iepildīta tinte ar pievienotu augu DNS, kas ļauj ar speciālu skeneri noteikt, ar kuru pildspal-vu rakstīts konkrētais teksts. Tā būs jūsu par nepilniem sešpadsmit tūkstošiem dolā-ru. Protams, uz teju pusotra miljona dolāru vērtā ar dimantiem klātā platīna šedevra „Aurora Diamante fountain” fona, cena ne-šķiet nemaz tik graujoša.

Tomēr viens no pārsteidzošākajiem iz-gudrojumiem ir pildspalva, kas sevī ietver milzum daudz funkciju – rakstīt, lasīt, klausīties, tulkot, rēķināt, runāt utt. Varētu domāt, ka tā ir zinātniskā fantastika, ja vien tā jau neatrastos pārdošanā. Ja būtu jāizvēlas starp šādu brīnumu un diman-tiem klātu rakstāmrīku, kam jūs dotu priekšroku?

Lai vēl vairāk pārsteigtu cilvēci, izgud-rotājiem nāksies krietni pasvīst. Vai to

spēs jaunais izgudrojums – krāsu skenējošā pildspalva, kas spēšot noskanēt krāsu no jebkura objekta un tūlīt sākt rakstīt attiecī-gajā krāsā? Kaut gan pašreiz tā vēl nav pār-došanā un vēl tiek uzlabota, ļoti iespējams, ka pavisam drīz mēs to jau ieraudzīsim vei-kalu plauktos.

Patlaban visu veidu rakstāmrīku pielie-tojumu apdraud datori un mobilie telefoni, ar kuriem itin vienkārši varam uzrakstīt vēstules. Tieši šī iemesla dēļ pasaulē jau ir slēgtas vairākas lielās lodīšu pildspalvu ra-žotnes. Izaugusi vesela paaudze, kas ar pa-rastu pildspalvu vairs rakstīt negrib, un dažs labs to pat vairs īsti neprot. Gribētos ticēt, ka, aizritot gadsimtiem, ar roku rak-stītas vēstules un apsveikuma kartītes ne-kļūs tikai par senu vēstures liecību no laik-meta, kurā teju ikvienā mājā bija atrodama pildspalva, jo rokraksts taču esot dvēseles spogulis, kurā atainojoties rakstītāja perso-nība.

Inga Puriņa

Universālā pildspalva

''Echo Smartpen''

Foto: http://www.ohgizmo.com/

9

Laura Dreiže jeb Kagura ir pirmā Karneolas foruma dalībniece, kuras darbs „Pūķa dziesma” tika godalgots konkursā „Zvaigznes grāmata”. Šobrīd Laura, kuras sarakstītie romāni kļuvuši par fantāzijas literatūras atdzīvinātājiem Lat-vijā, ir jau četru grāmatu autore, kā arī vairāku romānu tulkotāja. Nesen klajā nāca Lauras jaunākā grāmata „Naktstauriņš”.

Kādēļ tu savulaik piereģistrējies Karne-olā? Cik sen tas bija?

Karneolā reģistrējos sen, pirms sešiem gadiem, ja atmiņa neviļ. Tolaik samērā ak-tīvi darbojos forumā „Kurbijkurne‖ un tur liku savus rakstudarbus, un tad biedra Rowenny parakstā ieraudzīju Karneolas banerīti ar aicinājumu pievienoties rakst-nieku forumam. Protams, uzreiz devos turp, taču nebiju sevišķi aktīva līdz brīdim, kad pēc pāris gadiem iepazinos ar Rowu un viņa mani pierunāja atnākt uz foruma pa-sākumu. Tad arī iesaistījos tā pamatīgāk, un šobrīd bez Karneolas nevaru iedomāties savu ikdienu.

Vai, tavuprāt, Karneola veicina jauno rakstnieku izaugsmi?

Pilnīgi noteikti! Lielā mērā man Karne-olai jāsaka paldies par to, ka esmu nokļu-vusi tur, kur šobrīd atrodos. Šis forums no citiem atšķiras ar to, ka tiek izteikta kon-struktīva kritika, nevis tikai "patīk/nepatīk". Protams, tā reizēm iedzeļ, jo kat-ram no mums dziļi sirdī taču gribas ticēt, ka esam dzimuši ģēniji, bet, ja tiek tam pāri, tad no karneoliešu komentāriem var iemācīties ļoti daudz.

Nesen iznāca tava ceturtā grāmata „Naktstauriņš”. Vai ar katru jaunu grāma-tu sajūtas mainās?

Man katra grāmata ir kā pirmā. Jā, kad iznāca „Pūķa dziesma‖, emocijas bija vis-

spēcīgākās, bet ne reizi nav bijis tā, ka, paņemot grāmatu rokās, es tikai nodo-mātu: „Ā, nuja, nāka-mā.‖ Katra reize ir īpaša un neaizstājama un mani neizmēroja-mi iepriecina. Domā-ju, ka tā būs arī turp-māk, jo katru grāma-

tu uztveru kā savu (gara) bērnu. Tavas pirmās grāmatas ieguva godalgo-

tas vietas „Zvaigznes ABC‖ konkursā. „Naktstauriņš” ir pirmā, kura nav tajā ie-sniegta. Vai tas nozīmē, ka esi ieguvusi tik augstu novērtējumu, ka grāmatas tiek iz-dotas bez konkursa?

Redaktore smējās, ka manas grāmatas konkursā vairs nepieņemšot, un tas laikam ir sava veida kvalitātes apliecinājums. Ju-tos patīkami pārsteigta, kad pēc ieminēša-nās par „Naktstauriņu‖ mani aicināja no-sūtīt manuskriptu uz redakciju, tiklīdz es-mu to pabeigusi. Protams, pēc tam rediģē-šanas laikā nācās krietni pastrādāt, bet es-mu priecīga, ka ir izdevies sevi pierādīt tiktāl, lai manus darbus pieņemtu bez kon-kursa.

Katra grāmata – kā pirmā

10

Pastāsti nedaudz par jauno grāmatu. Par ko vēsta „Naktstauriņš‖?

„Naktstauriņš” vēsta par to, kā jaunas jurisprudences studentes dzīve sagriežas kājām gaisā. Pēc vienkāršas vizītes pie ār-sta nodeg viņas māja, viņas sargāšanu uz-ņemas mīklaina organizācija, turklāt pēk-šņi par viņu ieinteresējas sērijveida slepka-va, kas terorizē viņas dzimto pilsētu. Lieki teikt, ka vīzijas, kas meiteni laiku pa laikam piemeklē, sākumā šķiet mazākā no problē-mām. Tomēr viņa par spīti visam ķepuro-jas uz priekšu un ar savu neatlaidību beigu beigās panāk savu.

„Naktstauriņu” sāku rakstīt, jo vajadzē-ja izlikt emocijas, kas mani tobrīd vai plēsa pušu. Tas bija diezgan grūts periods manā dzīvē, līdz ar to arī šis romāns ir tumšāks un nežēlīgāks par iepriekšējiem. To rak-stot, brīžiem nācās sevi piebremzēt un ap-domāties, cik tālu esmu gatava iet, lai ve-cāki bērniem grāmatu neatņemtu.

Interneta komentāros var lasīt viedok-ļus, ka fantastikas literatūrā, kas šobrīd Latvijā piedzīvo uzplaukumu, ir pārāk

daudz vardarbības. Arī tu atzini, ka „Naktstauriņš” ir diezgan nežēlīga grāma-ta. Kāda ir rakstnieka motivācija, rakstot par vardarbību un nežēlību?

Manuprāt, rakstot par vardarbību, rakstnieks ar kaut ko cīnās pats sevī. Pro-tams, ir dalījums „reālā dzīve vs. iztēles radītā pasaule‖, tomēr kaut kur dziļi, dziļi zemapziņā tās krustojas. Pats galvenais ir nerakstīt tikai par vardarbību, bet to at-svērt ar kaut ko labu un gaišu, lai veicinātu ticību, ka, lai cik lielas grūtības nāktos pār-varēt, gala rezultāts ir tā vērts. Jā, vienmēr būs cilvēki, kuri saredzēs tikai nežēlību un to arī akcentēs, taču nedomāju, ka tieši tā būtu jebkura stāsta pamats un vadmotīvs.

Vai tu bieži saņem vēstules un viedok-ļus no lasītājiem?

Nav tā, ka mana virtuālā pastkastīte kat-ru dienu būtu pārpildīta, taču nu jau lasītā-ji arvien biežāk sūta savas domas par ma-nām grāmatām un nereti arī lūdz turpinā-jumus. Pagaidām gan šajā ziņā ir nācies viņus apbēdināt. Iepriecina fakts, ka nees-mu saņēmusi sliktas atsauksmes ne vēstu-

2008 gadā kopā ar

Ellenu Landaru,

Ingu Macatu un

Undīni (no labās)

11

lēs, ne viedokļos, ko dzirdu bibliotēkās un skolās, kur tiekos ar lasītājiem.

Tu minēji, ka dodies uz bibliotēkām tik-ties ar lasītājiem. Kāds tev pēc šīm tikšanās reizēm ir radies viedoklis par jauniešiem? Vai jaunieši lasa grāmatas? Vai grāmatas viņiem spēj izkonkurēt interneta vidi?

Pirms diviem gadiem „Zvaigznes ABC‖ rīkotajā Lasīšanas kongresā notika diskusi-ja, kuras pamatā bija apgalvojums – bērni un jaunieši vairs nelasa. Pēc tikšanās ar lasītājiem bibliotēkās un skolās visā Latvijā gribu skaļi iebilst, jo jaunieši lasa gan. Ir pat tādi, kuri mīnus 20 grādu salā ir gatavi gaidīt pie bibliotēkas durvīm līdz brīdim, kad tās atvērsies. Turklāt tagad, kad tiek izdota jauniešiem adresēta literatūra, lasī-tāju skaits arvien pieaug, tā kā situācija nav nemaz tik drūma, kā to reizēm zīmē. Runājot par interneta vides izkonkurēša-nu... Šobrīd internets jau ir praktiski visur un tam ir liela loma arī lasīšanā. Tiešsaistē var atrast informāciju par grāmatām, tās

pasūtīt gan fiziskā, gan elektroniskā for-mātā, šo to arī lasīt autoru mājaslapās. Bet uzskatu, ka nekas neaizstās to brīdi, kad ar grāmatu rokā saritinies uz dīvāna.

Kā tu vērtē fantastikas literatūras attīs-tību Latvijā, ņemot vērā, ka pēdējos gados tā ir strauji uzplaukusi? Vai, tavuprāt, lat-viešu autori var konkurēt ar šī žanra pa-saules literātiem?

Nu jau var apgalvot, ka mums IR fantā-zijas literatūra, un tas ļoti iepriecina. Šo-brīd gan tā vēl tikai aug un attīstās, taču domāju, ka mūsu autori nekādā ziņā nav sliktāki par ārzemniekiem. Ir nācies lasīt „The New York Times” bestsellerus un vairā-kās valodās tulkotus darbus, kas ir krietni zemākā līmenī par mūsu pašu rakstnieku veikumu. Uzskatu, ka latviešiem ir visas iespējas nokļūt uz pasaules skatuves, vajag tikai pietiekami daudz apņēmības.

Vai kāda no latviešu fantastikas grāma-tām ir tulkota citās valodās?

Pagaidām vēl ne, bet ceru, ka tas drīzu-

2011. gada lite-

rārajā nometnē

(Krustpilī)

12

mā mainīsies. Tur gan vairāk jāstrādā izde-vējiem, veidojot reklāmas kampaņas un sazinoties ar ārvalstu izdevniecībām. To-ties interesanti, ka mūsu pašu fantasti Toms Kreicbergs un Baņuta Rubess raksta angļu valodā un viņu darbi tiek tulkoti lat-viski. Tieši Toms šobrīd ir tas, kurš ar savu talantu pierāda pasaulei, ka arī latvieši raksta kvalitatīvu fantastiku.

Tavā tulkojumā iznāk grāmatu sērija „Vampīru Akadēmija”. Kādi ir tavi nākot-nes plāni tulkošanas nozarē?

Pašlaik manā pārziņā ir nonākusi gan „Vampīru Akadēmija”, gan pavisam jauna triloģija „Citādie‖ (pirmā grāmata jau atro-das redakcijā), tā, ka darba kādam brīdim pietiek. Noteikti nelaidīšu garām iespēju tulkot vēl citas grāmatas, jo šis darbs ir pietiekami tuvs rakstīšanai – lai gan stāsts jau ir gatavs, nākas pietiekami daudz fan-tazēt, lai to pareizi pārnestu no vienas va-lodas otrā, un tas man ļoti patīk. Ar tulko-šanu pilnīgi noteikti vēlos saistīt savu nā-kotni.

Un kādi ir tavi turpmākie plāni rakstīša-nas ziņā? Kādi jauni darbi top?

Tieši šobrīd finišam tuvojas mans jaun-ākais romāns ar pagaidu nosaukumu "Deja ar nāvi". Pirmoreiz izmēģinu tvaikpanka (steampunk) žanru, kas paredz darbības no-risi vienā no maniem visiemīļotākajiem laika periodiem – Viktorijas laika Lielbritā-nijā. Protams, neiztikt bez fantāzijas ele-mentiem: ir gan Karaliskā Maģijas akadē-mija, gan alternatīvā Londona, kas daļēji būvēta uz gaisā planējošām salām, gan vil-tīga maskēšanās un vēl daudz kas cits. Šim romānam ir paredzēts arī turpinājums – "Zem mākslīgām zvaigznēm" –, turklāt ie-

spējams, ka beigu beigās taps arī trešā daļa. Vienlaikus lēnām atdzīvojas ideja, ko

apsveru jau vismaz divus gadus. Tajā gan nebūs ne drusciņas F&F, un tas vēstīs par Latviju, studentiem un nejaušu satikšanos īstajā brīdī un īstajā vietā.

Bez šiem darbiem ideju vēl ir daudz, tā nu dīkā nav jāsēž ne mirkli.

Lasi vēl Lauras Dreižes grāmatas:

Ar Lauru sarunājās: Laura Melne

13

L āsteka, Antarktīda, pingvīns... Jā. Ļoti labi. Melnbalts pingvīns. Domā

par melnbaltu pingvīnu. Apgriežos uz otriem sāniem un iespiežu

seju spilvenā, cenšoties sev iestāstīt, ka šī ir vēsā puse. Patiesībā tas tāpat kā palags un matracis ir silts un viegli mitrs no sviedriem, ko uzsūcis no mana ķermeņa. Lai gan guļu pavisam nekustīgi, mani šorti un krekliņš līp pie miesas kā maratona skrējējai, un apstāklis, ka no segas esmu atteikusies jau kur tas laiks, diezko nepa-līdz. Pat tumsa man visapkārt šķiet blīva un smacējoša kā vilnas deķis.

Lai nebūtu jādomā par neērtībām, kas man jāpārcieš zinātnieku sludinātās globā-lās sasilšanas dēļ, pūlos koncentrēties uz

kaut ko citu. Aiz sienas skan tēta varenie krācieni; vēl vienu istabu tālāk viņam pie-balso brālis. Es viņus apskaužu. Liekas, ne-žēlīgā svelme vīriešus nemaz neietekmē.

Apveļos uz muguras un ļauju skatienam klīst pa telpu, kas pat nakts vidū ir pilna nevis tumsas, bet pelēcīgas krēslas. Logs ir līdz galam vaļā. Esmu to atvērusi, cerot pievilināt kaut visniecīgāko svaiga gaisa pūsmiņu, taču, lai gan aizkars laiku pa lai-kam rēgaini noplīvo, mani nesasniedz ne-kas, izņemot sienāžu ālēšanos; goda vārds, vai tad kukaiņiem nav jāguļ? Kaut kur po-go lakstīgala, no dārza plūst reibinošs liliju un puķtabaku smaržas kokteilis, un es to visu no sirds novērtētu... ja nebūtu tik sa-sodīti karsti!

Neskatoties uz sviedriem piemirkušo matraci un nemitīgo grozīšanos no vie-

Laura Dreiže: Dzimusi 1990. gadā Studē franču filoloģiju Par saviem hobijiem sauc lasīšanu,

jo lasot praktiski visu: grāmatas, avīzes, CD bukletiņus, plakātus uz ielas, medikamentu indikācijas un tehnikas lietošanas pamācības

Apgalvo, ka par šokolādi gatava da-rīt gandrīz jebko

Četru grāmatu („Pūķa dziesma”, „Nepabeigtais skūpsts”, „Laimes monitorings‖, „Naktstauriņš‖) auto-re

Tulko grāmatu sērijas „Vampīru Akadēmija‖ un „Citādie‖

Serenāde

14

niem sāniem uz otriem, nogurums mani tomēr pieveic un es jau lēnām laižos snau-dā. Diemžēl tieši tajā brīdī savu dziesmu uzsāk vēl kāds insekts.

Ak, Dieva dēļ! Nespēdama noticēt savām ausīm, pie-

trūkstos no gultas, basām kājām aizdipinu līdz logam un izliecos ārā. Manu seju no-glāsta nakts gaiss – mazliet svaigāks nekā dienā, bet tik un tā tveicīgs un smags. At-glaužu matu šķipsnas, kas pielipušas mik-lajai pierei, un paraugos kaimiņu dārzā.

Kā tad, tur jau viņš ir. Pirms gulētiešanas tīrot zobus, es vēl

ieprātojos, ka šodienas svelme šim noteikti būs izcepinājusi smadzenes – galu galā viņš visu rītu rāvās vaiga sviedros, skaldīja mal-ku un raka kaut kādu bedri (varbūt aku?), turklāt bez krekla vai pat cepures, kas viņu pasargātu no saules dūriena. Tobrīd man puiša sametās žēl, taču tagad visa līdzjūtī-ba izkūp vējā. Te nu viņš sēž uz terases kāpnēm, sapņaini lūkojas milzīgajā, apaļajā mēnesī, kas atgādina sviesta cepumu un šķiet sasniedzams ar roku, un iesācēja lī-menī strinkšķina ģitāras stīgas. Kā jau kat-ru vakaru pusotra mēneša garumā.

Ja citiem tas liekas kaitinoši, tad man kā mūzikas skolas audzēknei šie amatieris-kie koncerti ir īsta spīdzināšana.

- Ei, Tomas! – Ar elkoņiem atbalstos pret palodzi un ar ietrenētu kustību noķe-ru un saspiežu apdullušu odu, kas cenšas iedzelt man acī. Pirksti paši no sevis taus-tās pēc valgmes, kas pēc lietus būtu uzkrā-jusies koka ārsienā, taču velti. - Vai tu, lū-dzu, neaizvērtos? Es mēģinu gulēt!

Tomass atrauj skatienu no mēness – tiešām nesaprotu, ko viņš tajā atradis – un

pāri sētai brīdi mani vēro. Ar savām liela-jām, brūnajām acīm un nevīžīgi sajaukta-jiem smilškrāsas matiem viņš atgādina lab-radoru.

- Piedod, bet to es nevaru. Tas ir pēdējais piliens manā pāri plūsto-

šajā pacietības kausā. Man gribas viņam ar kaut ko mest, taču pa rokai nav nekā pie-mērota. Tādēļ aizcērtu logu, sirdīgi aiz-stampāju līdz gultai un tajā iekrītu, liekot atsperēm iekaukties. Ja reiz logs nenoder istabas vēdināšanai, tad tas vismaz apslā-pēs pašpasludinātā Erika Kleptona priekš-nesumu. Un es tikmēr gulēšu. Elles priekš-kambarī, bet gulēšu.

“Viens pingvīns, divi pingvīni, trīs pin-gvīni...‖

Stikls un domas par melnbaltajiem ūdensputniem tomēr pilnībā neizolē no ārpuses plūstošās skaņas. Manas ausis sa-sniedz klusa, greiza dziedāšana.

-Susanna, Susanna, I'm crazy loving you...* Nojaucu pingvīnu skaitu. Mans vārds ir

Suzanna. ______________ *Art Company dziesma “Susanna”

15

S vētdienās mēs ejam uz baznīcu. Par spīti visiem mātes pūliņiem

mums sestdienu vakaros vai noberzt ādu no kauliem mēs visi trīs nekad neizskatā-mies īpaši tīri baznīcas svārkos. Alberts saka, ka Uve naktīs staigājot un smērējo-ties, bet es viņam neticu. Uve vienmēr ir balts kā piens, un dubļi viņam neturas klāt. Tas viņam par to, ka piedzima pēdējais. Vecāmāte, kad atbrauc ciemos, viņu saukā par pastarīti; laikam tāpēc, ka viņš tāds sīciņš un bāls. Bet naktīs viņš staigā gan – es vienreiz redzēju – un vel tā dīvaini kā spoks. Tēvs teica, lai viņu naktī nekad ne-saucot, bet nepastāstīja kāpēc. Paprasīšu viņam, kad dosimies zvejot.

Baznīcā man patīk. Tur visi nāk tīri un nedrīkst šņaukāties piedurknē. Un tur var palūgt Dieviņam, ko vien grib.

Māte murkšķ, ja mēs bāžam gaisā degu-nus vai knibinām lielos ozolkoka solus. Es skatos uz purngaliem, jo negribu dabūt mājās sukas. Bet drusku pieliecot galvu var aplūkot skaistos zīmējumus, kas ielikti logu vietā. Ja spīd saule, lielie soli iekrāsojas vi-sādās krāsās un nav tik garlaicīgi.

Mājās nekad nav tik skaisti kā baznīcā. Bet vecāmāte saka, ka tādu greznumu arī nedrīkstot par daudz, tikai baznīcā, citādi deguni kļūstot līki un uz muguras uzaugot tāds kupris kā dzirnavniekam Krišam. Tā-dēļ tādas greznas lietas drīkstot aplūkot

Ane Laske Kad tu sāki rakstīt? Rakstu jau sen, sākot ar vel neatklātu valodu

ķeburiem smiltīs līdz pat apzinātai jaunu pa-sauļu radīšanai kaut kad tīņu gados, kas neapzi-nāti turpinās vēl šobrīd.

Kā tapa stāsts? Stāsts tapa pēdējās divās konkursa iesūtīša-

nas stundās. Ideju tam šķiet izmakšķerēju ar sarkanu lakatiņu no garāmlidojoša dzēšgumiju spodrinātāja.

Vai bērnībā tu izklaidējies tāpat, kā stāsta varoņi? Pilnīgi noteikti. Tikai Anna bij trīsreiz vecāka

un ar tādu pašu māsu, suns diemžēl pie ķēdes, no strauta tika makšķerēti kurkuļi un bonbon-gu vietā bija ābolu pīrāgs

Pastāsti lasītājiem kādu interesantu faktu par sevi.

Esmu regulārs asins donors kopš brīža, kad par tādu varēju kļūt.

Tas tāpēc, ka es piedzimu otrais

16

tikai te un nevarot vest mājā. Ja mēs baznīcā uzvedamies labi, māte

Albertam iedod sudraba monētu un mēs drīkstam iet pie Bodes onkuļa pēc bom-bongām. Māte vienmēr dod monētu Alber-tam, ne man vai Uvem. Tas tāpēc, ka Al-berts piedzima pirmais.

Pēc baznīcas māte dodas mājās, bet mēs trīs skrienam pēc bombongām. Uve vien-reiz pakrita un sasmērēja labās drēbes, bet māte mums visiem trim par to sadeva pa ausīm. Bet mēs tāpat skrienam, jo bombon-gas nevar kavēt. Bodes onkulis mums par monētu iedod trīs bombongas. Nekad vai-rāk un nekad mazāk. Nezin gan, vai Bērzi-ņa bērniem par to monētu dod četras, ja viņi ģimenē ir četri bērni?

Atpakaļ uz māju mēs ejam lēnām, jo par našķošanos nedrīkst zināt opis. Viņš saka,

ka mums izkritīšot visi zobi, bet māte teica, ka no vienas bombongas jau nu gan neiz-kritīšot.

Mēs ejam gar dīķi, jo tur svētdienās on-kulis Eduards makšķerē un viņam vienmēr ir zivis, ko mums parādīt. Vienreiz viņš bija noķēris tādu milzeni! Tik garu kā roka, un Uve nemaz nevarēja pacelt.

Pēc pusdienām mēs pārģērbjamies un skrienam apgaitā. Uvem jāpaliek mājās, jo viņam tēvs māca spēlēt klavieres. Man un Albertam viņš par laimi nemāca. Mums pirksti esot pārāk īsi, resni un šķībi, ne tā kā Uvem – gari un labi klavierēm. Mēs pa kluso šķiebjam tos vel vairāk, jo laika kla-vierēm nav, mums jājož ķert krupjus, ko bāzt kaimiņu Annas galošās, un jādara ci-tas svarīgas lietas. Uvem ar nepatīk klavie-res. Man ar patiktu, ja viņš nespēlētu. Tad

17

skrienot varētu biežāk atpūsties, aizbildi-noties, ka jāpagaida viņš. Bet bez sīkā Al-berts arī mani komandē, jo viņš zina, ka ir vecākais.

Šodien mēs izdomājām uzlīst klētsaug-šā. Tur svētdienās neviena nav un mēs tad saukājam viens otru visādos pretīgos vār-dos, kādus zinām. Alberts zina vairāk. Vi-ņam skolā puiši stāsta. Es skolā iešu šoru-den. Tad arī es zināšu, un vēl vairāk, nekā viņš.

Bet ilgi mēs nesaukājamies, jo tur jau atkal kliedz Anna, un mums ir jālec lejā un jāmūk slēpties. Mēs parasti ielienam lielajā ozolā. Tam uz augšu neviens neskatās un mūs neatrod, līdz tracis ir pierimis. Anna ilgi skraida pa pagalmu grumbās savilktu ģīmi. Viņa nemaz neprot smieties. Tādēļ viņai drīkst bāzt kukaiņus drēbēs. Vismaz tā saka Alberts. Bet es gan zinu, ka Alberts ir gļēvulis. Viņam no Annas ir bail. Man arī, bet es to nekad nesaku.

Pēc tam mēs ejam paši makšķerēt zivis. Mums nekad neķeras tik lielas kā onkulim Eduardam. Viņš mums māca zivis atpazīt, kura ir asaris, kura līdaka un kura breksis. Mums zivis negaršo, tādēļ tās, kuras noķe-

ram, mēs izbarojam kaķim. Par to gan ne-vienam nesākam, jo kaķi nedrīkstot barot – tad tas neķerot peles un tās iznesot labību. Bet mums ķeras pārāk mazas, tādas cilvēki neēd, tādēļ, lai nelaistu lomu vējā, mēs tā-pat tās dodam kaķim. Neiesim jau ķert kat-ru dienu vienas un tās pašas zivis, tikai lai pēcāk tās palaistu atpakaļ! Tas būtu muļķī-gi!

Vakariņās mūs pabaro ar karbonādi un mīcītiem tupeņiem. Mums garšo. Bet māte tik purpina, ka nevarot saprast, kā pa vie-nu dienu tā var nosmērēt gan drēbes, gan muti. Vai tad viņa nezina, ka, smagi strādā-jot, cilvēki nosmērējas? Bet skaļi es to ne-saku, jo pie galda nedrīkst runāt. Un vis-pār, ja izrādi, ka esi gudrāks, tad tev tik sa-dod pa ausīm. Kad es izaugšu liels, pats ci-tiem došu pa ausīm, un tad viņi redzēs, kurš te ir gudrāks un kurš ne.

Pēc vakariņām mums jāiet gulēt, bet lielie vēl neiet. Ja uzvedas klusi tad var pa-spēlēt bumbiņas, kamēr vēl nenāk miegs, bet tikai pa kluso. Mums ilgi nenāk miegs, un mēs ar Albertu sacenšamies, kurš ilgāk izturēs nomodā, bet parasti aizmiegam, pirms noskaidrojam uzvarētāju.

No rīta mēs ejam medībās. Uve arī jāņem līdzi. Un Joske ar. Jos-ke nekad nav liels palīgs. Viņš aizbiedē medījumu un zivis un sabradā savas ķepas ar dubļiem vēl trakāk kā mēs. Tad tēvs viņu saukā par suņa gabalu un mēs ar Albertu smejamies – kā Joske var būt suņa gabals, ja viņš ir vesels suns, nevis pa gabaliem?

18

D roši vien ikvienam kaut reizi dzī-vē, aizverot tikko izlasītās grāma-

tas pēdējo lappusi, galvā ienāk doma – no kurienes rakstnieki smeļas idejas saviem darbiem? Šķiet, ka viņu fantāzijai nav ro-bežu. Tagad, kad pati no kaislīgas lasītājas esmu pārvērtusies tikpat aizrautīgā rakstītājā, es zi-nu, ka idejas nav jāmeklē. Tās pašas mūs atrod.

Vienu jauni, vēl nezināmi romāna varoņi apciemo sap-nī un dīc pie auss, ka viņiem gribas tapt atdzīvinātiem grāmatas lappusēs. Un rakstnieks paklausīgi ceļas, satausta tumsā naktslampiņas slēdzi, sa-grābsta bloknotu un pildspalvu, kas nolikti uz naktsskapīša, turpat pie gultas, un, ie-skribelējis pāris teikumus krustu šķērsu pierakstītajās lappusēs, ar mierīgu sirdsap-ziņu atkal iemieg.

Kādu citu turpretī uzrunā saulē sakarsis asfalts. Daudzi pat nenojauš, kādas brīnu-

mu lietas var izstāstīt ceļš. Tur tas guļ gadu desmitiem ilgi, un zem tā snauž zeme, vēl arvien atcerēdamās to seno laiku, kad glu-dā asfalta vietā slējās mežs. Vēl joprojām zem tā guļ karavīru kauli, un to dvēseles, nespējot rast miera, baida automašīnu šo-ferus. Tās nezina, ka karš jau sen beidzies, un turpina aizstāvēties. Turpat ceļmalā slejas dzeltens koka krusts ar svaigiem zie-diem pakājē. Rakstnieks pieceļas un, galvu noliecis, brīdi paklusē, vēl nenojauzdams, ka drīz pirksti slīdēs pa datora klaviatūru, un ceļa stāsts vairs nepiederēs tikai viņam vien.

Vēl kāds nejauši paskatās augšup un ie-rauga debesis ar tik dīvainu mākoņu kalnu tajās, ka ir gatavs noticēt, ka tur ir kas vai-rāk. Pilsēta debesīs. Nē, ne pilsēta, bet ve-

sela Pasaule, kurā mitinās tūkstošiem eņģeļu un dēmo-nu un... Ja viņš pats tam ir noticējis kaut uz sekundes simtdaļu, tad nespēj liegt arī citiem to prieku sajust fan-tāzijas lidojuma burvību. Viņš paņem visvienkāršāko pildspalvu, un uz papīra la-pas top jauna Pasaule.

Iedvesmas pilns rakstnieks ķeras pie jauna stāsta. Rindiņu pie rindiņas galvenie varoņi mīl un ienīst, iegūst un zaudē, un dievina savu radītāju, kurš ļauj viņiem būt dzīviem. Tomēr ne vienmēr viņi ir pateicī-gi. Reizēm mūsu aprūpētie, iemīļotie gara-bērni sadumpojas un pagriež savam auto-ram muguru. Tāpat vien, bez redzama ie-

Kad nolaižas spārni, paceļas domas

Foto: http://redriverpak.wordpress.com/

“Iedvesmas pilns rakstnieks ķeras pie jauna

stāsta”

19

mesla. Viņi no dievinātājiem pārvērtušies dievinātajos un tādēļ atļaujas niķoties.

Nereti autoram nolaižas rokas. Patīka-mā satraukuma sajūta, kas bija vadījusi vi-ņa prātu un roku, sākot ar pirmo burtu tukšajā lapā, kaut kur nozūd. Iedvesma ir noplakusi. Mūza ir prom un atpakaļ nenāk ne lūdzama.

Paiet pāris dienas, un rakstnieks nolemj turpināt darbu – tiklīdz izdzers krūzi kafi-jas. Diemžēl pēc tam izrādās, ka nav īstais laiks rakstīšanai, jo bērns grib ēst. Neko darīt – nākas piecelties un doties uz virtu-vi, nosoloties tūlīt pēc tam ķerties pie rakstīšanas. Bet... atkal un atkal atrodas neat-liekamas darīšanas, kas to-brīd šķiet svarīgākas par spītīgo varoņu pielabināša-nu. Tā nu autors nopūties atliek rakstīšanu uz nākamo dienu. Diemžēl arī tā izrādās aizņemta. Un arī nākamā... Un ar katru nā-kamo dienu saņemties turpināt darbu kļūst arvien grūtāk.

Kā atgūt iedvesmu? Manuprāt, teicams veids, kā ar to cīnīties, ir uzmeklēt domu biedrus ar līdzīgām interesēm un smelties atbalstu un pozitīvu enerģiju no viņiem. Es šādus cilvēkus esmu atradusi jauno rakst-nieku forumā .Lielisks veids, kā piespiest sevi rakstīt, ir t.s. koprakstīšana. Tā var notikt klātienē vai caur internetu, divu vai desmit cilvēku sastāvā – detaļas nav tik būtiskas, taču tā patiesi motivē ķerties pie rakstīšanas ar jaunu sparu. Ja nu tas tomēr nelīdz, tad palīdzēs mērķa publiskošana. Neviens taču negribēs padoties, izskatoties pēc neveiksminieka, vai ne?

Nereti motivāciju turpināt rakstīt no-māc arī kritika – lielākoties gan pelnīta – vai neveiksmi cietis darbs, kurš ticis ie-sniegts konkursā un nav guvis atzinību. Tomēr visam ir arī gaišā puse, ja vien tu turpini rakstīt, jo ar katru nākamo stāstu tas izdosies arvien labāk un, pieaugot meistarībai, kritika pakāpeniski kļūs mai-gāka. Rakstīšanas prasme nav tikai dabas dota dāvana vien. Tā ir jāiemācās. Un jo-projām der atcerēties, ka lielisks izglītoša-

nās veids ir turpināt lasīt grā-matas. Jo vairāk, jo labāk. Galu galā – lai jau Mūza spītē-jas, lai! Tu tikmēr vari izstaipīt notirpušās kājas, iedzert krūzi siltas tējas un ieelpot svaigu, spirdzinošu pavasara gaisu. Viņa atgriezīsies līdz ar dzegu-zes pirmo skaņo „ku-kū”, un

tava stāsta varoņi ar jaunu sparu ķersies pie mīlēšanas un karošanas, un... rakstnie-ka dievināšanas. Viņi mīl un apbrīno savu radītāju neatlaidības dēļ. Tu taču neapstā-sies, līdz stāstam nebūs pielikts pēdējais punkts, vai ne?

Tev nav jābūt rakstniekam, lai sāktu rakstīt, bet ir jāsāk rakstīt, lai par tādu kļū-tu.

Inga Puriņa

“Galu galā – lai jau Mūza spī-

tējas, lai!”

20

* kā smaržo siens

ziedu pielijušās pļavās tu esi noguris un viens bet saule rotaļājas tavās plaukstās kā smaržo siens vēl dzīvā, nenopļautā zālē ieguļos klausos bišu valodā un nedaudz nobīstos kad pārņem neaprakstāms, dīvains prieks kā smaržo siens elpa aizsitas un vakarā pār sadegušiem stiebriem izlīst miglas baltais, veldzējošais piens

cik neticami šogad smaržo siens vai varbūt balti iemiguši jasmīni? ...es nezinu, to vēlāk saullēktā man varēs pateikt tikai Dievs

* pa taviem tiltiem

bradājas pusdzīvi sapņi ar kailām kājām dvēselēm un vecām samirkušām cigaretēm tu esi upe ezers varbūt jūra bangojoša un tavu sapņu

Ieva Ķilla: Cik ilgi tu aizraujies ar rakstīšanu? Neilgi – kādus pāris gadus. Kādēļ izvēlējies dzejot? Esmu cilvēks, kam nepārtraukti vajag atras-

ties radīšanas procesā, un dzeja ir viens no veidiem, kādā varu radīt savu pasauli.

Vai raksti tikai dzeju? Dažreiz uzrakstu arī kādu miniatūru, bet

principā mana sirds pieder dzejai. Kur tu smelies iedvesmu? Dzīvē, protams. Iedvesmu meklēju, kad

vēlme izteikties kļūst lielāka par spēju klusēt. Pastāsti vienu interesantu faktu par sevi, ko

lasītāji nezina. Mani fascinē viss, kas atrodas zem red-

zamās, materiālās pasaules, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mani saista dzeja – tā ir tikpat noslēpumaina un netverama kā dvēseļu pasaule.

Purvainās ielejās dvēsele brien

21

pēdas šonakt nost no ielām slauka nikni parīzieši bet paliec vēl mazliet jo saule drīzi modīsies un sildīs tavas pēdas sapņus tavas vecās samirkušās cigaretes un melnā smagā koka rāmī ieslodzīts kļūs tavas dienas tumšais akvarelis

*

varbūt putni vakaros rūgtos aizlido tukšumos miglaini blāvos un atstāj šīs skumjas šos trokšņus šīs noskaņas bezgalīgās varbūt mums jālido projām kopā pār dubļainiem laukiem un jākliedz kā dzēvēm kā kaijām jākliedz par saplēstiem traukiem un varbūt mums jāiztur nakts zem debesīm kailām un svešām lai atrastu kur esi tu pats un kas vadā tevi pa nolemtām takām varbūt mums vēlreiz jāpacenšas uzlidot augstāk par visiem un varbūt kā vakara putniem jāatstāj skumjas un tukšumi citiem

* vēl mirklis tu skaties kā pīles aizlido debesis piekliegdamas un kaili koku zari klusē projām tiekdamies

vēl mirklis tu pieķer sevi atskatīdamies kā pilsētas vēnās plūst dzīvība un smok par savu nolemtību top vēl mirklis tu brīnies kā laternas dziest neatstādamas neko un nežēlodamās arī bez tumsas tās degtu saulainās naktīs sev vien vēl mirklis tu saproti kā svelme var nogalināt ir rudens un pīles aizlido un kliedz tu nobirušā koku zeltā iemaldies un stiedz

*

tava elpa pārvēršas par slidenām laipām uz debesīm tava elpa pārvēršas par sarkanām neļķēm aiz piedurknēm tava elpa pārvēršas par mirušiem stāstiem no pagātnēm es tevi ieelpoju un nosmoku savā vienmēratpakaļnāk-šanā

22

Ingas Puriņas, darbs „Varavīksnes ceļš” konkursā „Zvaigznes grāmata 2011. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem” ie-guva veicināšanas prēmiju grupā „Jaunākā skolas vecuma bērnu literatūra”. Intervijā Inga stāsta gan par konkursa darbu, gan saviem nā-kotnes plāniem un to, kā apvieno sadzīvi un divu bērnu audzināšanu ar rakstīšanu.

Tavs darbs „Varavīksnes ceļš‖ ir ieguvis veicināšanas prēmiju konkursā „Zvaigznes grāmata‖? Kā tu nonāci līdz šim konkur-sam?

Pirms vairāk nekā gada es pabeidzu sa-vu pirmo romānu, ko labprāt būtu gribēju-si iesniegt izdevniecībai, bet nekādi nespē-ju saņemties. Pamanot, ka „Zvaigzne ABC‖ izsludinājusi konkursu „Zvaigznes grāmata 2011. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem‖, nolēmu izmēģināt savus spēkus. Tā kā jau uzrakstītais romāns gluži

neatbilda konkursa noteikumiem, ķēros pie jauna darba radīšanas un uzrakstīju „Varavīksnes ceļu” - grāmatu jaunākā sko-las vecuma bērniem.

Kādas bija sajūtas, kad uzzināji par sa-ņemto prēmiju?

Uzzinot, ka manam darbam piešķirta veicināšanas prēmija un ka tas ieteikts iz-došanai, sajūtas tobrīd bija neaprakstāmas. Vairākkārtīgi pārlasīju dažas dienas pirms Ziemassvētkiem saņemto e-pastu, lai noti-cētu, ka runa tiešām ir par manu darbu un tā nav tikai kļūda. Tā bija labākā Ziemas-svētku dāvana manā mūžā.

Par ko būs grāmata „Varavīksnes ceļš‖? „Varavīksnes ceļš” ir stāsts par drosmī-

gu zēnu Janci, kurš kopā ar necerēti iegūtu draugu dodas glābt varavīksnes krāsu sar-gātājus – elfus – no Miglas Rausēja nagiem. Ļaundara mērķis ir iznīdēt varavīksnes krāsas, bet zēns apņemas to nepieļaut. Ce-ļojums cauri septiņām varavīksnes valstī-bām Jancim izvēršas gan aizraujošu piedzī-vojumu, gan briesmu pilns.

Tev pašai ir ģimene un bērni. Vai tas palīdzēja, rakstot darbu bērniem?

Pa varavīksnes ceļu Inga Puriņa: Dzimusi 1974.gada 30.decembrī Hobiji – rakstīšana un kūku cep-

šana Ar rakstīšanu nopietni nodarbo-

jas vairāk nekā gadu Darbs „Varavīksnes ceļš‖ ieguvis

veicināšanas prēmiju konkursā „Zvaigznes grāmata 2011”

23

Rakstot bērniem es vadījos no savām bērnības laika atmiņām un izjūtām, bet, protams, ka mani bērni palīdz neaizmirst to dienu burvību. Un pateicoties viņiem, man ir pašai savi klausītāji, pirmie vērtētā-ji, kas ar savu izturēšanos nešaubīgi ziņo, vai viņiem ir interesanti klausīties vai nē.

Vai, tavuprāt, mūsdienu latviešu bērnu literatūra ir laba? Kā to vērtē tavi bērni?

Mūsdienu bērnu literatūra ir atbilstoša laikmetam, kurā mēs dzīvojam. Protams, ka man vismīļākās vienmēr paliks grāma-tas no manas bērnības, bet mūsdienu bēr-ni, manuprāt, kāro pēc asākām izjūtām. Maniem bērniem, vismaz pagaidām, patīk viss, ko lasu priekšā un vairāk par visu – pasakas.

Cik sen tu raksti? Kas bija ierosme sākt

ar to nodarboties nopietni? Šo un to sāku rakstīt jau bērnībā, pār-

svarā tie bija dzejoļi, bet, iekāpjot pieaugu-šo pasaulē, tam vairs īsti neatlika laika. Kā-dā grūtā dzīves posmā emocijas uzsita tik augstu vilni, ka nespēju tās novaldīt un iz-liku uz papīra. Tā radās mana pirmā no-pietnā darba melnraksts. Un tad es to noli-ku plauktiņā un šķietami aizmirsu, līdz desmit garus gadus vēlāk nejauši atkal to paņēmu rokās un nolēmu, ka tam laiks at-dzīvoties. Kopš tā laika, nu jau mazliet vai-rāk kā gadu, esmu pieķērusies rakstīšanai no visas sirds.

Cik ilgi tu esi reģistrējusies Karneolā? Vai Karneola ir veicinājusi tavu izaugsmi?

Karneolā esmu mazliet vairāk kā gadu un viennozīmīgi – jā, tā ir veicinājusi manu

izaugsmi. Gada laikā saņēmu ne-skaitāmu kritiku un ieteikumus, kas palīdzēja uzlabot darbu izpil-dījumu. Daudzi Karneolas autori savos darbos mēdz aprakstīt citu valstu vidi. „Varavīksnes ceļš‖ ir par lat-viešu puiku. Vai aprakstīt latviešu vidi tev ir vieglāk? „Varavīksnes ceļš” tiešām ir par latviešu puiku. Tāda izvēle man bija nevis tādēļ, ka latviešu vidi būtu vieglāk aprakstīt, bet gan tādēļ, ka man gribas, lai mūsu lat-viešu bērni saprot, ka varoņi var būt arī tepat līdzās, pašu vidū, ne tikai kaut kur aiz mūsu zemes ro-bežām. Šobrīd tu dzīvo Īrijā. Vai neplāno atgriezties Latvijā? Šobrīd domāju, ka Latvijā vairs

24

neatgriezīsimies, kaut gan, kā man pašai labpatīk teikt: „Nekad nesaki nekad!‖

Kā tu savieno sadzīvi un bērnu audzinā-šanu ar rakstīšanu? Cik daudz laika velti rakstīšanai?

Man rakstīšanai svarīgs priekšnotei-kums ir klusums, tādēļ sadzīvi ar rakstīša-nu apvienot nav viegli. Pārsvarā cenšos rakstīt vēlos vakaros un naktīs. Šajā ziņā jāsaka paldies manam vīram, kurš ļoti bieži parūpējas par to, lai es laiku pa laikam ne-traucēti varu rakstīt arī pa dienu. Nu jau arī bērni pieraduši, ka mamma raksta un reizēm ir jāuzvedas klusāk nekā gribētos. Rakstīšanai veltu vidēji divas stundas die-nā.

Kādi ir tavi nākotnes nodomi rakstīša-nā? Vai top jauni darbi?

Centīšos pilnveidot savu rakstītprasmi. Rakstīšana vienmēr ir bijis mans hobijs, un ir patiešām lieliska sajūta, ka beidzot mana

dzīve ir iegājusi stabilās sliedēs un varu netraucēti tai nodoties. Pašreiz top viens jauns darbs un vēl viens pacietīgi gaida, kad tiks uzlabots. Bet ideju jauniem dar-biem, protams, ir vairāk, nekā iespēju tās visas īstenot.

Nākotnē plāno rakstīt literatūru bēr-niem vai arī kādai citai vecuma grupai?

Man patīk daudzveidība. Uz šo brīdi es-mu iemēģinājusi roku gan bērnu, gan jaun-iešu, gan pieaugušo literatūrā. Tā arī do-māju turpināt.

Ar Ingu sarunājās Laura Melne

25

Aptuveni līdz marta vidum Karneola rīkoja konkursu, kur uzvarētāja darbu solījām publi-cēt pirmajā žurnāla “Digitālas vārds” numurā. Ar vidējo rezultātu 17,75 punktus no 20, uzvarē-ja Hedeleja. Gribējām tad arī nedaudz tuvāk iepazīt uzvarētāju, tādēļ uzdevām dažus jautā-jumus.

Kādēļ pievērsies rakstīšanai un cik sen jau to dari?

Bērnībā biju ļoti kāra lasītāja – izlasīju visu, ko lika, un tad meklēju vēl, bet grā-matās „galvenais diriģents‖ ir rakstītājs, un ar laiku man sāka kļūt grūti vadību at-stāt cita rokās, tāpēc ķēros pie amata pati. Manu vēlmi radīt vārdos ļoti veicināja ģi-mene. Kad biju maza, kopā ar mammu rak-stījām pasakas un dzejoļus avīzēm, darbus skolai.

Viss sākās ar vēlmi uzrakstīt ideālo stāstu sev (kas, starp citu, vēl arvien nav izdevies, un arvien vairāk sāku domāt, vai to paveik-šu). Dažus darbus publicēju, un citu atsauk-smes mani mudināja turpināt, ko arī ļoti ražīgi darīju veselus trīs gadus, kopumā sarakstot piecus garstāstus, neskaitāmus īsstāstus, vairākus desmitus dzejoļu, sace-rējumu un citu formu darbus.

Ar rakstīšanu man gājis visādi – pirmos trīs gadus, kad tam nopietni pievērsos, bija savi cēlumi un kritumi, bet rakstīju visu laiku ar nelieliem pārrāvumiem. Tad seko-ja ļoti ilgs periods, kurā nerakstīju neko, jo nebiju apmierināta ar uzrakstīto. Pie rak-stīšanas tā nopietni esmu atgriezusies tikai nesen, jo, kad nerakstīju, šī procesa ārkār-tīgi pietrūka. Rakstīšana sniedz gandarīju-

mu tādā veidā, ko nevaru iegūt, darot neko citu.

Kur visbiežāk rodi iedvesmu? Kuram autoram vēlētos līdzināties?

Mana iedvesma ir klīrīga – nāk un iet, kad pati to vēlas. Sīkas, citos brīžos pat ne-manītas lietas spēj to pamodināt un pacelt spārnos, un tādi paši sīkumi to var iedzīt apakš zemes tikpat ātri. Tāpat ir daudzi autori, kuru darbus es novērtēju, tomēr nevaru teikt, ka kādam no viņiem jelkad esmu mēģinājusi līdzināties. Ļoti augstu novērtēju oriģinalitāti un arī pati savos darbos uz to tiecos.

Kas tev palīdz rakstīt? Rakstīšana ir kā nepieciešamība, tāpēc

grūti runāt par motivatoriem, bet, atzinība un citu interese nozīmīgi paaugstina manu

Konkursa ―Laika fragmenti‖ laureāte—Hedeleja

26

motivāciju savus stāstus izdzīvot ne tikai galvā, bet uzlikt arī uz papīra.

Kāda ir tava mīļākā grāmata un iecienī-tākā literatūra kopumā?

Man nav vienas iecienītas grāmatas. La-su ļoti dažādu literatūru, tomēr pēdējos gados kā favorīts izvirzījusies fantāzijas žanrs. Uz šo žanru skatos kā uz veidu, ar kura palīdzību caur „citādu‖ prizmu iespē-jams palūkoties uz dzīvi un tās vērtībām, paplašinot savu redzesloku un trenējot iz-tēli.

Kādēļ izvēlējies fotogrāfiju ar kaķi? Mana galva bija nolēmusi nedomāt par

pilsētu, jo bija mazliet nogurusi no pelēku-ma visapkārt, tādēļ atkrita sniegotie torņi. Fotogrāfijā ar eglēm bija pārāk biezs sniegs un egles bija ļoti vienādas, kaut arī ļāvos fantāzijas lidojumam par to, kas notiktu zem sniega. Bet, ieraudzījusi kaķi, es uzreiz sapratu – re, mans Kventins Īvlijs Keltops! Tālākais jau notika miglainā procesā, kur ik pa brīdim atceros sevi konstatējam, ka drudžaini klakšķinu klaviatūras taustiņus.

V iņa pusdienas enerģiski locījās, piebāztās telpas murdoņu, klau-

dzoņu un smieklus papildinot ar griezīgu pīkstoņu. Ar primitīvu nervu sistēmu, nie-cīgām smadzenēm un gandrīz bez jebkā-dām aizsardzības spējām nenobriedušie kukaiņi bija bezspēcīgi un, izvilkti no savas tumšās slēptuves, apzinājās drīzo galu. Ar veiklu kustību no ņudzekļa sagrābis vienu no radījumiem, viņš to pacēla un pavirpi-nāja pirkstos. Tas bija nobarojies trekns,

īsie sari ieslīguši miesas rievās un gandrīz nebija sajūtami, radījums solījās būt gards kumoss. Iemetis to mutē, viņš izgaršoja biezo tauku slāni, tad specifisko garšu, kas piemita kāpuru iekšām, atzinīgi konstatē-jot, ka saimniecei bija izdevies tos pasniegt tieši pirms iekūņošanās, kuras procesā ku-kaiņi iztērēja visas uzkrātās barības vielas un kļuva bezgaršīgi.

Kad tavernas durvīs parādījās nopluku-šā drēbes audumā tērpies stāvs, viņa pus-dienu trauka satura pīkstoņu nodrošināja vairs tikai daži izmisuši radījumi, kuri, iz-mantojot pēdējos spēkus, kūņojās koka bļodas apakšā, vārtoties pārējo sugas brāļu bālajās fekālijās. Stāva seja nebija redzama, jo pār to ēnu meta liela platmale, tomēr galvas lēnā pagriešanās liecināja, ka tas kādu vai kaut ko telpā meklēja. Beidzot stā-va apēnotā seja apstājās, raugoties viņa virzienā. Stāvam nākot tuvāk, viņš manīja, ka tā apmetņa drēbe bija notašķīta un slap-ja, izlēmīgie soļi papildināja nenosakāmās krāsas grīdas netīrumu kārtu ar sarkanī-giem dubļiem.

„Redzu, ka neesi zaudējis savu kāri pēc kāpuriem,‖ stāvs konstatēja, lūkojoties uz viņa pusdienu atlikumiem, apsēdās viņam pretī, sagrāba traukā atlikušos radījumus un paliecis galvu atpakaļ, iemeta tos mutē visus reizē, tad sāka sparīgi košļāt. Zāra, kā vienmēr būdama piesardzīga, runāja pie-smakušā, zemā balsī, lai nenodotu savu dzimumu.

„Man tevis pietrūka,” Īva sejā ievilkās ieslīps, kautrīgs smaids, atklājot skatam mazliet līkus, dzeltenīgus zobus, arī viņa skatienu slēpa platmales mestā ēna. „Esmu jau samaksājis par istabu, ja esi izsalku…

Īsstāsts

27

cis, varam pa ceļam palūgt, lai pusdienas tev uznes tur,‖ viņš piebilda, vainīgi skato-ties uz izēsto bļodu.

Zāras apēnotā seja košļājot savilkās ne-apmierinātā grimasē par viņa neapdomīgo pārteikšanos, tad, norijusi kāpurus, viņa sparīgi nogrozīja galvu, cepures platajai malai asi nolīgojoties: „Neesmu izsalcis, ejam!‖ Piecēlusies no galda, viņa sāka vir-zīties trepju virzienā.

*** Istaba, kurā Īvs bija izlēmis viņus abus

izmitināt, nebija liela, toties atradās labā vietā – tās vienīgais, bet izmēros lielais logs pavēra skatu uz pilsētas bruģa klāto, ne visai plato ielu, bet tieši zem loga karā-jās tavernas apzeltītā izkārtne, solot ap-meklētājiem labāko nakteņu sīrupu un gar-šīgākās kāļu pankūkas. Zinātāji gan prata teikt, ka ēdieni un dzērieni nebija vienīgie gardumi, kurus tavernā varēja atrast.

Kad Īvs bija aizvēris durvis, Zāra noņē-ma cepuri, atklājot skatam gaišos matus, kas bija savīti ciešā kamolā uz pakauša. No-metot apmetni atklājās arī viņas sīkais augums, kura formas zem biezā džempera un bikšu kārtas itin nekādā mērā nenodeva viņas dzimumu. Īvs sekoja piemēram un arī novilka virsdrēbes. Noliekusies pie mu-gursomas, sieviete izvilka no tās izbalējušu ādas vīstokli un izklāja to uz grīdas, pati apsēžoties tam blakus.

„Mēs esam šeit.” Viņa iebakstīja ar pirk-stu kartē un pacēla lielās, fantastiski viole-tās acis, palūkojoties Īvā, kura dzeltenā, neizlēmīgā sejas āda pēkšņi nesaprata – sarkt vai bālēt? Beidzot Īvam izdevās pie-spiest apjukušo ķermeni aiziet līdz kartei un apsēsties pretī sievietei, tomēr, esot vi-

ņai tik tuvu, viņš nespēja koncentrēties pietiekami, lai piesķirtu sievietes balss plū-dumam jēgu, tāpēc tikai piekrītoši māja ar galvu un smaidīja.

„… un tad atliek vien noņemt aizsarglās-tus un voilà, mēs būsim tikuši pie veselas lādes ar augstākās kvalitātes amuletiem.‖ Zāra Nola Semtinjumta triumfiāli smaidot pavērās Īva sejā, lai konstatētu, ka tā no sārti dzeltenas pārsteidzoši ātrā tempā bija kļuvusi pelnu pelēka.

„Zāra, tu neko neminēji par lāstiem.” Viņš tramīgi norija siekalas, neizbēgami un strauji atkāpjoties burvīgajai eiforijas sajū-tai, ko radīja viņas klātbūtne.

„Kventin Īvlij Keltop, vai tu apšaubi sa-vas spējas noņemt parastus lāstus? Vai tad velti tevi dēvē par Lāstlauzi?‖ Zāras balsī iedzirkstījās ķircinoša nots, kas Īvu traci-nāja.

„Viņa nav kura katra burve, viņas lāsti būs sarežģīti…‖ viņš sāka taisnoties, tomēr Zāra viņu pārtrauca.

„Tieši laikā, lai patrenētu tavas notruli-nātās spējas. Jau vairākus gadus tu neko citu nedari, kā ņemies ar zema līmeņa bur-vestībām un smieklīgiem, bezvērtīgiem darbeļiem.‖ viņas tonis bija kļuvis vēss un nemaz nelika Īvam justies drošāk par visu šo pasākumu. Pēkšņi viņš vairs itin nemaz nebija pārliecināts, ka piekrist Zāras uzai-cinājumam bijusi prātīga doma, jo viņa ne-kad nebija izcēlusies ar saprātīgām idejām. Viņš jau apsvēra labākos vārdus, lai no da-lības Zāras plānotajā pasākumā atteiktos, tomēr šo domu gājienu pēkšņi un pilnīgi pārtrauca sievietes sīkās, siltās lūpas, kas dedzīgi uzgūla uz viņējām, Zāras degunte-lim noglāstot viņa vaigu. Īva rokas neviļus

28

paslīdēja zem viņas krekla, glāstot silto un maigo ādu. Kaut kur viņa smadzenēs izmi-sīgi kūļājās doma, ka viss šis pasākums ne pie kā laba novest nevarēja, tomēr tā drīz vien neizbēgami noslīka bangojošā kaisles okeānā.

*** Īvu pamodināja uzmācīgs saules stars,

kas izmisīgi centās iespiesties viņa labajā acī caur aizvērto plakstiņu. Staipot kājas un rokas, viņu nepameta uzmācīga sajūta, ka kaut kas īsti nebija kārtībā, līdz beidzot viņa prātā izkristalizējās doma par to, ka mājās šāda nelūgta saules stara uzmācība nemaz nebija iespējama, jo telpa atradās zem zemes un tai nebija logu. Šī doma vir-zījās tālāk, atgādinot iepriekšējās dienas notikumus līdz pat… Viņa acu plakstiņi at-sprāga vaļā. Paslējies uz elkoņa, Īvs lūkojās tukšajā gultā sev blakus, tad tālāk telpā. Ieraudzījis Zāru sēžam uz grīdas pie kartes, viņš īsti nezināja vai just atvieglojumu par to, ka Zāra joprojām bija te, vai bailes no tā, ko viņiem šodien bija jādara. Atbīdījis elkoni, viņš iekrita gultā, apslāpētajai ska-ņai piesaistot Zāras uzmanību.

„Labrīt!” Viņas lielās, violetās acis at-bruņoja jebkādas Īva cerības atteikties no dalības plānotajā pasākumā.

„Man vajadzēs šo to iegādāties, pirms dosimies ceļā.‖ Patīkamais miega gurde-nums bija kā ar roku atņemts, tā vietā stā-joties nelabumam un bailēm. Zāra saritinā-ja plankumaino karti un ievietoja to somā.

„Tad dosimies.” Apņēmības pilnā balss Īva nelabumu tikai pavairoja. Nosviedis patīkami silto segu, viņš steidzīgi un ne-veikli sāka ģērbties. Zārai vienmēr viss bija licies paveicams, neviens šķērslis viņai ne-

likās nepārvarams, viņa bija pārgalvīga. Šī īpašība, kas sievietei bija nesusi slavu, Īvam šķita visnejēdzīgākā no visām. Bei-dzot īgni uzvilcis zābakus, viņš uzmauca uz nepaklausīgajiem, spurainajiem matiem platmali un sekoja Zārai, kura nepacietībā jau bija atstājusi telpu.

*** Pilsēta posās gadalaiku mijas svinēša-

nai. Ķiploku, ziedu, ābolu, ķirbju, kaltētu ogu un citu rudens velšu virtenes priecīgi virpuļoja sakārtas tīklā, kas bija novilkts starp ēkām. Īvs īgni pasita malā kādu ķir-bju sēklu virteni; krāsainās sēklas ar klak-šķi atsitās pret tuvējās ēkas sienu un iešū-poja arī pārējās virtenes šaurajā ielā, pada-rot viņa omu vēl par pāris toņiem tumšā-ku.

„Viņa pavadīs šeit vismaz pusi nakts.” Zāru iespējamība pārtapt par krupi, pelnu čupu vai kāpuru kāda izsalkuša gardēža pusdienās, šķiet, itin nemaz nebiedēja; vi-ņa aizrautīgi atklāja plāna nozīmīgākās de-taļas, piesardzīgi tās formulējot tā, lai ideja būtu saprotama tikai Īvam. Pat vesels mē-nesis Īvam šķita par daudz, lai atbruņotu vairākus gadu simteņu vecas raganas lās-tus, kas sargāja viņas dārgumus.

„Nešaubos, ka priekšnesums būs grandi-ozs,‖ viņš drūmi novilka, cenšoties ignorēt Zāras absurdo pašpārliecinātību un priek-pilnās sejas, kas virzījās pretī pa ielu.

„Viņas īpašumā esot vairāki desmiti unikālu un ļoti spēcīgu amuletu. Tikai paši bagātākie var atļauties tos iegādāties.‖ Vi-ņa zīmīgi pielieca galvu, it kā gaidot no Īva kādu sajūsmas izsaucienu, tomēr viņš ne uz ko tādu pašlaik nebija spējīgs, tāpēc ti-kai drūmi pamāja un turpināja soļot, pat

29

nepaskatoties uz Zāru. Sapratusi, ka Īvs nebija noskaņojumā apspriest viņas plāno-tās izdošanās garšu, Zāra drīz vien pieklusa un turpmāko ceļu līdz veikalam abi mēroja klusējot.

Zālīšu un burvestību veikals atradās ēkā, kas bija iespiesta starp puķu un saldu-mu veikalu, un visas trīs būves bija pārblī-vētas ar cilvēkiem, kas izmisīgi centās sa-gādāt pēdējās dāvanas. Spraucoties cauri cilvēku pūlim, Īvs cerēja, ka dāvanu kāro-tāji nebūs izķēruši kādas viņam svarīgas sastāvdaļas, kas padarītu šīs nakts uzdevu-mu daudzkārt grūtāku, ja ne neiespējamu. Viņam par patīkamu pārsteigumu un uz-jautrinājumu visi kaut cik derīgie un jēdzī-gie priekšmeti, ko veikals piedāvāja, bija sastūķēti vienā putekļainā stūrī, kas neiz-skatījās pircēju pārlieku iecienīts. Tur do-mīgi plauktus pārskatīja tikai kāda veca kundzīte, kuras kūkumu sedza biezs, pelēks lakats. Īvs drīz vien bija salasījis visas ne-pieciešamās sastāvdaļas un pacilātā omā iegādājās arī divus visticamāk viltotus pretburvību amuletus, no kuriem vienu uzkarināja Zāras kaklā, bet otru piesēja jos-tai.

Abi atgriezās tavernā mazliet pirms krēslas. Zāra nolika somu un devās lejā, lai atnestu pusdienas. Īvs sāka gatavot nepie-ciešamo aprīkojumu vakara uzdevumam. Pirmo viņš no somas izņēma Bertoldu un, oranži sarkano, milzīgo un plakano krupi pamodinājis ar dažiem veikliem pieskārie-niem pareizajās vietās, viņam priekšā noli-ka trauku kaltētu melnā rutka ziedu. Ber-tolds sāka tos apmierināti ēst, bolīdams mazās, sarkanās ačteles. Tad Īvs izvilka no somas sīku, sarežģītu iekārtu, kura sastāvē-

ja no vairākām smalkām detaļām, kas atgā-dināja saplacinātus zvanus, un kuras cen-trā nerimti kustēja metāla svārsts, izdvešot klusus tikšķus. Aplicis iekārtai piestiprinā-to ādas lenti ap roku, viņš izvilka no somas burku ar mazām, baltām pelītēm, kas izmi-sīgi centās paslēpties cita zem citas. Īvs vienu no tām izcēla aiz astes un uzbēra tai pulveri no melnas pudelītes ar garu, šauru kaklu, uz kuras bija uzzīmēta izteiksmīga miroņgalva. Nolicis peli uz krēsla, Īvs no-raudzījās, kā radījumam izbira spalvas un uz ādas parādījās melni un sarkani planku-mi. Pele vēl mēģināja aizbēgt, tomēr tās soļi drīz vien pārtapa nepārprotamā agoni-jā, kājām raustoties zem ķermeņa svara. Svārsts iekārtā uz Īva rokas izmainīja am-plitūdu, svārstoties gandrīz līdz Īva rokai, un tikšķi kļuva retāki, radot tādu iespaidu, it kā laiks ietu uz priekšu lēnāk. Bertolds neizteiksmīgām acīm raudzījās mirstošajā dzīvniekā un ritmiski košļāka rutka ziedus.

Roku, uz kuras tikšķēja iekārta, turot horizontāli, Īvs uzmanīgi izvilka no somas melnu kasti, mazliet lielāku nekā vidusmē-ra dūre. Kasti viņš novietoja netālu no mir-stošās peles. Pēc brīža kastes vāks atdarījās un no tās izskrēja kukainis, kas līdzinājās sīkai skudrai ar krāsainiem spārniem. Tas pietuvojās pelei, piedūra tai vienu no se-šām melnajām kājām un grauzējs pēkšņi atguva spalvas. Īvs spārnotā radījuma vir-zienā pastiepa roku, kurā turēja mazu, oranžu sēkliņu, radījums to satvēra, patei-cīgi pamāja ar galvu un, nozudis kastē aiz sevis aizvēra tās vāku. Pele pamodās un turpināja skrējienu durvju virzienā, tās sa-sniedzot tieši mirklī, kad iekšā nāca Zāra ar diviem kūpošiem šķīvjiem vienā un pama-

30

tīgiem koka kausiem otrā rokā. Mazā radī-juma dzīvība tika ātri izbeigta zem Zāras lielā zābaka.

„Redzu, ka Bertolds uz vecumdienām tievāks nav palicis.‖ Zāra staroja. Acīmre-dzot viņai šis pārgalvīgais piedzīvojums patiešām likās svarīgs.

„Nevarētu teikt, ka viņš būtu apveltīts ar mērenību.‖ Īvs lūkojās, kā krupis, gara-jiem pirkstiem sagrābis šķīvja malu, uzgrū-da uz tā ķermeni, lai apēstu arī otru pusi rutka ziedu.

„Runājot par mērenību, esmu tev atne-susi ko baudāmu.‖ Viņa novietoja abus šķīvjus uz galda un ar klusu klakšķi blakus tiem nolika arī kausus. Ja Īva deguns viņu nevīla, bļodās atradās kazas iekšu sautē-jums ar dižzirdzenes sakni, un, ja nemeloja acis, tad pelēcīgi baltā želejveidīgā masa tam visam pāri bija banāngliemju slienas.

„Jāsaka, ka esi mums izvēlējusies ekstra-vagantu apmešanās vietu,‖ Īvs atzinīgi no-teica, atdarot saiti iekārtai, kura atkal bija sākusi tikšķēt sākotnējā ritmā, un dodoties galda virzienā. „Pat ja šī būtu mana pēdējā diena uz šīs zemes vai vismaz savā ādā, es droši vien varētu sevi uzskatīt par laimī-gu,‖ viņš domīgi piebilda, tomēr drūmās pārdomas par pārgalvīgo uzdevumu atvai-rīja gaisīgais skūpsts, ko Zāra uzspieda uz viņa lūpām.

*** Kad Īvs, paēdis un visnotaļ apmierināts,

izlīda no gultas, bija jau satumsis. Bertolds, mainījis krāsu uz koši zilu, vienaldzīgi viņā palūkojās, kad tika ievietots somā. Zāras kailais ķermenis piekļāvās viņējam, un sie-vietes rokas apvijās ap Īva pleciem. Sajutis iekāri, viņš pagriezās, lai Zāru noskūpstītu,

tomēr gaišmate smaidot atvairīja skūpstu un sāka ātri ģērbties.

„Mums laiks doties,” viņa čukstus izdve-sa, it kā kāds viņus izspiegotu.

Īvs apbēdināts nolūkojās, kā viņas ķer-menis pazuda vienkāršajā apģērbā, un at-griezās pie somas kravāšanas. Viņu mulsi-nāja neprātīgā apmierinātības sajūta, kas bija aizgaiņājusi bailes un piesardzību un, Īvaprāt, padarīja viņu pārgalvīgu un līdz ar to viegli ievainojamu. Īvs domās sevi lamā-ja par to, ka nebija pietiekami saprātīgs, lai atteiktu Zārai. Varbūt tieši tādēļ viņam ne-kad nebija izdevies pierunāt Zāru palikt. Šīs rūgtuma pilnās domas aizgaiņāja viens skats Zāras virzienā. Viņi tomēr bija tik atšķirīgi. Īvs nespēja iedomāties sievieti dzīvojam parastu dzīvi kopā ar viņu, noņe-mot lāstus un labojot burvību nodarīto postu vienkāršiem ļautiņiem, iztiekot no grašiem. Tas, ko viņš varēja sievietei piedā-vāt, viņai nekad nebūtu gana. Viņa alka slavas un atpazīstamības, un Īvs zināja, ka šīs alkas būs tās, kas agrāk vai vēlāk nove-dīs sievieti kapā. Viņš gan ļoti cerēja, ka tas notiks vēlāk, nevis agrāk.

*** Bija sācis snigt; Īva un Zāras zābaki, vi-

ņiem pametot pilsētu, atstāja tikko uzsni-gušajā sniegā labi saskatāmus pēdu nospie-dumus. Tas padarīja Īvu nervozu, tāpat kā tas, cik pārliecināti par viņu veiksmi runā-ja Zāra.

„Mēs pat neesam vēl tikuši līdz viņas orei,‖ Īvs norūca, neslēpjot aizkaitinājumu. Zāra veltīja viņam pārsteigtu skatienu un pārtrauca stāstīt savus plānus par laupīju-ma sadalīšanu. Turpmāko ceļu viņa klusē-ja. Troksni naktī radīja vien sniega gurk-

31

stoņa zem abu zābakiem un Bertolda ne-veiklie lēcieni, miklajiem pirkstiem slīdot sniegā.

Īvs saspringti vēroja krupi un iekārtu uz rokas, cenšoties konstatēt iespējamos lāstu avotus tuvumā, tomēr tādu šeit nebija. Bei-dzot viņi sasniedza ori, un lāstumuša veikli tika galā ar mazo burvību, ko ragana bija izmantojusi durvju aizdarīšanai, tad patei-cīgi pazuda, ar priekškājām sagrābusi Īva piedāvāto segliņa sēklu. Bertolds joprojām bija koši punktots, kas norādīja, ka šī nebi-ja vienīgā raganas uzliktā burvestība, un arī lāstupulkstenis tikšķēja ļoti lēni, svār-stam liecoties pāri vienā un otrā Īva rokas pusē. Zāra veikli tika galā ar slēdzeni un grasījās atvērt durvis, tomēr Īvs viņu lai-kus apturēja, pabāžot zem durvju spraugas vienu no baltajām pelītēm. Dzīvnieks veikli paspraucās zem durvīm, un jau pēc mirkļa no ores iekšienes atskanēja skanīgs puff un pa durvju apakšu izlocījās melnu dūmu mēles – uguns lamatas bija sens, bet ļoti iedarbīgs triks. Palaidis vēl trīs pelītes, Īvs pārliecinājās, ka ragana nebija aprobežoju-sies ar vienu lamatu izvietošanu, trīs skanī-gi puff norādīja, ka iešana orē nebija prātī-ga ideja.

„Vai tu zini, kur viņa amuletus tur?” Īvs pagriezās pret Zāru, kura beidzot izrādīja uztraukuma pazīmes.

„Lādē,” viņa apjukusi noteica, „es zinu, kā izskatās lāde.‖

Tomēr Īvs vairs neklausījās Zāras atbil-dē, viņa uzmanību bija saistījusi raganas āžu nemierīgā mīņāšanās. Lai arī viņi atra-dās ores otrā pusē, zvēri noteikti bija jutuši dūmus, kas pacēlās gaisā no ores iekšpuses. Viens no zvēriem palieca galvu sāņus, ar

dzelteno aci nopētot Īvu un Zāru, un caur tā nāsīm izplūda pelēku dūmu mākoņi.

„Gulsties!” pēdējā brīdī Īvs uzlēca Zārai, iemīcot visu viņas augumu mīkstajā sniega un dubļu žļurgā. Pāri viņa mugurai pārvē-lās zili zaļu liesmu mākonis, ko radīja ne-apmierinātais āzis. Ores priekšā varēja ma-nīt rosību – arī otram āzim esošā situācija nešķita apmierinoša. Nenokāpis no Zāras un ignorēdams apdegušās muguras smel-dzoņu, Īvs nosvieda sniegā lāstumušas melno māju. Dzīvnieks pabāza galvu sprau-gā un, ieraudzījis divas sēklas, ko Īvs turēja rokā, pazuda zem ores āžu virzienā. Āži bija tikuši vaļā no iemauktiem un neap-mierināti nāca Īva un Zāras virzienā, zaļi pelēkiem dūmu mutuļiem veļoties caur to nāsīm. Tad viens no tiem pārvērtās baltā, sīkā tārpā, kas nevarīgi locījās sniegainajos dubļos; pēc mirkļa līdzīgs liktenis piemek-lēja arī otru. Lāstumuša atgriezās pa ores apakšu un uzstājīgi pacēla trīs no savām sešām kājām, norādot, ka arī zem ores bija sastapusies ar kādu lāstu, ko nācās iznīci-nāt. Īva sejā iegūla akmenscieta izteiksme, kad viņš no kabatas izņēma trešo sēklu un visas trīs pasniedza lāstumušai – tās bija pēdējās.

„Viņa droši vien jau zina, ka esam te,” viņš norādīja, domīgi lūkojoties uz ori. Vēl nebija par agru bēgt, tomēr Īvs skaidri zi-nāja, ka Zāra nepadosies, kamēr nebūs ti-kusi pie amuletiem. Ar koka zaru atvēris ores durvis, viņš iesvieda tajā burku ar pe-lēm. Melni dūmi mutuļi vēlās pār ores ma-lu, zvēriem iekļūstot liesmu un, kā vēlāk sāka likties, arī citu veidu maģiskajās lama-tās. Tomēr beidzot daži dzīvnieki apdullu-ši, bet dzīvi izvēlās no ores un iekrita snie-

32

gā. Vairākas peles aprija Bertolds, bet da-žām izdevās izglābties, nozūdot mežā. Īvs izvilka no kabatas divas melnas, sakaltušas lapas, vienu uzlika uz mēles, bet otru iede-va Zārai, kas sekoja piemēram. Tad abi de-vās iekšā joprojām dūmojošajā orē, Īva ma-ģiskajam laikrādim ap roku metot plašus, lēnus lokus. Viņš cerēja, ka lāsti, uz kuriem tas norādīja, kā arī tie, par kuriem liecināja neskaitāmie Bertolda plankumi, bija uzlikti lietām, pēc kurām viņi šodien nebija iera-dušies un kuras tāpēc negrasījās aiztikt. Tiesa, arī amuletu kaste droši vien bija aiz-sargāta, un parastā miršu lapa diez vai tāda lāsta darbību spētu likvidēt, bet lāsts tiktu vismaz mazināts un novadīts uz vienu no viņiem.

„Tur tā ir!” Zāra norādīja uz galdu ores aizmugurē, uz kura kopā ar vairākām ci-tām lietām stavēja arī koka lāde ar vijīgiem kokgrebuma rakstiem, kas veidoja maģis-kās lamatas, ko Īvs redzēja pirmo reizi. Tie-ši laikā pa ores durvīm neveikli iesvempās arī Bertolds. Dzīvnieku sagrābis, Īvs to uz-svieda koka kastei, nolūkojoties, kā tā āda atkal kļūst sarkani oranža un tas pazūd zilā gaisā. Lai kas arī ar viņa ilggadējo kolēģi būtu noticis, Īvam pašlaik nebija laika par to domāt. Pagrābis koka lādi, viņš saviebās, sajuzdams mutē skābi rūgteno lāsta garšu, un drīz vien atradās uz četrām melnām kājām, kas piederēja viņa jaunajai formai. Zāra nevilcinājās un, paņēmusi koka lādi, metās skriet, atpakaļ neskatoties. Arī Īvs nekavējās – savas iekārtas un ierīces viņš vairs panest nevarēja, tās bija jāatstāj šeit. Uzmetis bēdīgu skatu lāstumušas mājai, viņš veikli nolēca no ores malas un skrie-šus pazuda mežā, melnajām ķepām atstājot

sīkus nospiedumus savandītajā sniegā ap ori.

*** Ceļš mājup aizņēma vairākas garas die-

nas, kuru laikā Īvs paguva vairākkārt nožē-lot visu pārgalvīgo piedzīvojumu. Jau pir-majā dienā viņš bija atbrīvojies no izseko-tājblusām, peldoties ledainā meža strautā un īpaši sāpīgi izjūtot jauno ausu jutību pret ūdens iekļūšanu tajās. Sniegs turpinā-ja snigt gan pirmajā, gan otrajā dienā, pie-putinot viņa melno kažoku un līpot starp ķepu pirkstiem. Tikai trešajā dienā beidzot uzspīdēja saule, izkausējot ledu viņa kažo-kā, bet ne mazākajā mērā neuzlabojot viņa omu. Kad viņš beidzot nokļuva mājās, Īvs bija pārguris, pārsalis, izbadējies un bez jebkādiem līdzekļiem, lai tiktu galā ar lās-tu.

*** Viņam izdevās tikt atpakaļ ierastajā ādā

tikai tad, kad ciematnieki jau bija atraduši jaunu lāstu noņēmēju un svinēja, atvado-ties no garās ziemas. Ja viņš būtu pārdevis māju agrāk, nekad nebūtu saņēmis arī kas-tīti ar pateicības vēstuli un maišeli monē-tu, kuras atrada uz mājas durvju sliekšņa neilgi pirms aizbraukšanas.

„Ceru, ka tev viss labi. Šeit tava daļa peļņas. Zāra.”

Ar monētām nepietika pat, lai segtu iz-devumus, kas bija radušies saistībā ar lāsta noņemšanu. Nerunājot nemaz par jaunu darbarīku iegādi normālai darba atsākša-nai. Īvs drūmi ietūcīja naudas maišeli un vēstuli mantu maisā. Viņš sev atgādināja, ka bija pēdējais laiks atrast sievu, kas spētu novērtēt normālu dzīvi, un izveidot kārtī-gu ģimeni.

33

Kad aizejot... Kad aizejot Viņa atstāj mani guļam, No palagiem tukšiem Vēl miesas valgums nāk... No vīriešu krekla Uz krēsla atzveltnes uzkārta Istabā virmo Viņas lūpu saldkvēlais tvans, Kas ēdas manī Un liek man zaudēt prātu - Kad aizejot viņa Manā elpā iešķeļ rētu... Kad aizejot, Viņa atstāj mani vienu Ar cerību sēnalām Baltvīna pudeles dibenā Iebērtām…

Darkness

Come, let's step into the Darkness Where there is no Sun, no Moon, Where there is no Light, no Shadow

Only darkness through and through.

Come, let's step into the Darkness Where eyes are forever blind. Here the ghosts and ghouls are living Deep within your soul and mind. Come, let's step into the Darkness Which surrounds our greed for Might. If we can't survive the Darkness Then there is no use for Light.

Colour X.

Laughing at your fate, The smell of pomegranates, Sunshine in the spring, When larks and blackbirds sing. Laughter in the light, Touching a butterfly, Smiling by all means, The taste of tangerines. Sweet, yet sometimes sour,

Ingus Macats

Raksta jau septīto gadu, un pirmie dze-joļi tapa impulsa iespaidā.

Lai gan dzeja ir būtiska dzīves sastāvda-ļa Ingus raksta arī romānus un iemēģina arī roku dramaturģijā, tulkošanā un atdze-jošanā.

Saka, ka romānus iedvesmojot ārējie apstākļi, savukārt dzeju - iekšējā pasaule.

Mīl izmantot 20.gs sākuma ortogrāfiju (ŗ, ch, ō utt.), un labprāt tādā arī redzētu drukātus darbus

Purvainās ielejās dvēsele brien

34

The sound of a tiger’s roar, Pickled pumpkins too, All of this is true! I should call the name In this colour game. You want me to confess, But try it, can you guess?

akai ito

kā pavediens sarkans starp mani un tevi kas vieno un sasaista mūs vai plēs to vai lauz to vai griez to vai grauz to vienalga tas vīsies un būs kurš gan šo saiti tai kamolā tīs un dzīve ir laime un prasīga diena kas visu tev iemācīs

mainīšanās

aiztecēs ūdeņi aizpeldēs mākoņi aizlidos dvēseles mainīsies zemes un mainīsies debesis mai-nīsies pasaules un es aizpūtīs vēji un novītīs mežeņi nokaltīs ābe-les nodils gan drēbes gan domas gan rētas un noplīsīs kreveles un es sabirzīs kalni un izsutīs jūras un izkaltīs stenderes

mājām un pilsētām sagrūt ir nolemts jo laiks visu pazaudēs un es un es stāvu un skatos un brīnos un mainos laikam līdz

kosmo viņi man stāstīja ka visums izplešas un es viņiem ticu jo mana saules sistēma pazūd starp neapdzīvotām galaktikām un saule pārvēršas baltajā pundurī izdziest aizplūst upes un galaktikas aizpeld viss mīļais atrodas tālu visumā un nespēdamas atrast kuģus kas sasniegtu mani pa kosmosa telpu galaktikas mani atmet kā lietošanai nederīgu vēl pēdējo reizi es noburšu laiku lai tas skrietu ātrāk un pāraugtu garastāvoklī mans pasaules karastāvoklis

35

Man ar Stīvenu Kingu vienmēr ir bi-jušas sarežģītas attiecības. Esmu sajūsmā par viņa stāstu "Slepenais logs, slepenais dārzs", savukārt "Migla" mani atstāja vi-enaldzīgu. Aizrautīgi lasīju un pārlasīju psiholoģiski smago romānu "Mizerija", turpretī vēl smagākos "Zvēru kapiņus" tā arī nespēju pabeigt (un ar izlasīto pusi pietika, lai es nedēļu mocītos ar murgi-em). Tādēļ brīdī, kad manās rokās nonāca Kinga romāns "Mobilais" (Cell, 2006), sākumā uz to lūkojos visai skeptiski. Nebiju pārliecināta, vai esmu īstajā nos-kaņojumā šausmu gabalam, tomēr pirms tam biju izlasījusi krietnu kaudzīti pusau-džu romantisko romānu un jutu, ka jāat-jauno līdzsvars. Tā nu nolēmu riskēt.

Lieki teikt, ka risks atmaksājās. Romāns sākas ar Kingam tipiski

rāmu, teju idillisku ainu. Lasītājs tiek ie-pazīstināts ar Kleitonu Ridelu, jaunu komiksu mākslinieku, kurš tikko ir noslēdzis svarīgu līgumu un cer, ka veiksme palīdzēs atjaunot ciešākas attiecības ar sievu un dēlu. Viņš iestājas rindā pie saldējuma ratiņiem aiz sievietes ar pūdeli un divām pusaugu meitenēm, līksmodams par panākumiem un jau plānodams gaišu, laimīgu nākotni. Tajā mirklī iezvanas pūdeļa saimnieces telefons...

... Un sākas pasaules gals. Kā jau ierasts, Kinga stāstnieka dotības

nepieviļ arī šoreiz un viņš ne mirkli neļauj lasītājam atslābināt uz-manību. Līdz ar nelaimīgo tele-fona zvanu tiek pārraidīts Pulss – vīruss, kas sagrauj cilvēka "iekšējo cieto disku", kā to dēvē jauniņas datornūģis Džordans, un atgriež cilvēkus

pie pašiem pamatinstinktiem. Un, kā drīz vien atklājas, cilvēka centrālā procesora kodolu veido vājprāts, savukārt pamatko-manda, kam pakļaujamies, ir – nogalināt. Inficējas ikviens, kurš atbild uz telefona

Mobils NAV brīvs

Foto: www.bookchickcity.com/

“Un sākas pasaules

gals”

36

zvanu, un, tā kā ir 21. gadsimts, no Pulsa izglābjas vien retais. Un pavisam drīz Klejs atceras, ka viņa mazajam dēlam arī pieder mobilais tele-fons...

Spriedzes pilnās

lappuses aizved lasītāju straujā, nežēlības un pār-steidzošu atklājumu pilnā ceļojumā, bēgot no (un vēlāk – sekojot) bezsmadzeņu ļaužu pulkiem, kas vēl nesen bija advokāti, politiķi, ārsti, skolēni un citi cienījami sabiedrības locekļi. Kā jau zombiju apokalipsei piedien, netrūkst arī vardarbības un asinsizliešanas, taču "Mobilais" nesatricina ne tuvu tik dziļi kā Kinga labākie šausmu romāni un salīdzinājumā ar tiem drīzāk būtu dēvējams par trilleri. Galvenie varoņi ir parasti ikdienas cilvēki un viņu motivāci-ja – izprotama, bet iespējams, ka tieši viņu parastums ir par iemeslu lielākajam romāna trūkumam: tā arī netiek paskai-drots, kāds ir Pulsa cēlonis. Protams, tādējādi tiek saglabāts ticamības mo-ments, jo diez vai skolniecei, jaunam māksliniekam un pusmūža vīram rastos iespēja piekļūt augstākā līmeņa slepenības informācijai. Lasītājam atliek minēt, vai katastrofā vainojami teroristi, izgāzies eksperiments vai vēl kas cits, un, lai gan izskaidrojuma trūkumu var sa-prast, tas mazliet kaitina.

Tomēr tas ir nieks salīdzinājumā ar spraigajiem piedzīvojumiem, vairākiem šoka momentiem, kas apstulbina tieši ar

savu īstumu, un skarbi reālistisko skatījumu uz iespējamo notikumu attīstību pēc apokalipses. Ikvienam gribētos domāt, ka valsts (vai varbūt pa-saules?) mēroga nelaimes gadījumā pie saprāta palikušie cilvēki cits citam palīdzēs, taču Kinga versi-ja vairāk līdzinās tā sauk-tajam "katrs par sevi un Dievs par visiem" iznāku-

mam, un diemžēl jāatzīst, ka tas nemaz nav tik neticams... Un lasot gribi, negribi pārņem neomulīga apjausma, cik lielā mērā mēs esam atkarīgi no tehnoloģijām un ka tās ir mūsu vājākais punkts. Pilnīgi droši zinu, ka, ja iezvanīsies mans mo-bilais telefons, es apdomāšos, vai atbildēt un riskēt ar pārtapšanu zombijā. Un jūs?

Laura Dreiže

“Spriedzes pilnās lappuses aizved lasītāju straujā,

nežēlības un pār-steidzošu atklājumu

pilnā ceļojumā”

37

Lāsma Markeviča

1. NODAĻA.

N ik, vai tu varētu atnest man alu? – Henks ierunājās, slinki pakasī-

dams aiz auss. Pirms kādas pusotras vai divām stundām, nebiju īsti pārliecināta, tēvs bija atgriezies no nedēļu ilgās prom-būtnes, it kā darba dēļ.

Pacēlu acis no mājasdarba un veltīju nosodošu skatienu tēvam, kas sēdēja izlai-dies uz sarkana, noplukuša dīvāna, skatīda-mies futbola spēli. „Slinķis,‖ nikni nodo-māju un devos pie mazā ledusskapja. Paņē-musi alus pudeli, pasniedzu to tēvam.

– Paldies, Nik! Ko gan es bez tevis darī-tu? – Henks pasmaidīja, un viņa garenajā, raupjiem bārdas rugājiem klātajā sejā ielija siltums, kas atbalsojās arī zaļajās acīs, ku-

ras biju mantojusi no viņa. Ja viņš noskūtos un ļautu saviem tumšajiem, vietām iesir-majiem matiem mazliet vairāk redzēt šam-pūnu, Henks Hārpers savam vecumam bū-tu pat ļoti pievilcīgs vīrietis.

Tēvs nodarbojās ar gadījuma darbiem, kaut gan es viņam bieži vien aizrādīju, ka izdevīgāk būtu atrast pastāvīgu darbu šeit, Čikāgā, nekā triekties cauri visai Amerikai uz kādu Dieva pamestu nostūri, kur kādam paziņam uz nedēļu ievajadzējies palīgu. Bet kad mēģināju Henkam izlūgties, lai kādu reizi paņem mani līdz, saņēmu stingru at-teikumu, ko vienmēr pavadīja skarbs: – Tāds darbs nav domāts tev, Veronika.

„Nika” ir iesauka, kas mani pavadīja jau kopš bērnības, kad vēl dzīvoju Vilmingtonā kopā ar vecmāmiņu Elisu – sievieti, kurā droši vien mājoja pats nelabais. Es nespēju citādi izskaidrot mūžīgos strīdus mūsu at-

Trilleris

Foto: Jessica G. (http://www.panoramio.com/photo/8530408 )

38

tiecībās un nepatiku, ko viņa juta pret visu, tajā skatā arī mani.

Vēl kādu brītiņu sēdēju turpat pie virtu-ves letes, pildot mājas darbus. Nebiju tei-camniece, bet arī nekūņojos pa leju. Piede-rēju pie vidusslāņa, pie tiem, kuri ne ar ko neleca acīs – ne ar perfektām atzīmēm un uzvarām konkursos vai sacensībās, ne ar sliktajām atzīmēm un uzvedību. Un man tas tīri labi padevās – neizcelties.

Tāda bija katra mana diena. Piecēlos, pagatavoju brokastis, satikos ar Dženu, de-vos uz skolu, gāju uz darbu „Pablo’s”, nācu mājās, paēdu, izpildīju mājasdarbus, paska-tījos televizoru vai arī palasīju grāmatu un devos gulēt. Tā katru dienu, piecas dienas nedēļā, izņemot sestdienu un svētdienu, kuras man bija brīvas un ko pavadīju, dar-bojoties pa māju.

Dažkārt papļāpāju ar Henku, bet lielāko-ties viņa nebija mājās – tēvs jau atkal mē-tājās pa pasauli kārtējā gadījuma darba dēļ.

Gaiteņa galā atradās mana istaba, kas, pirms pārcēlos dzīvot pie tēva, kalpoja par tādu kā noliktavu – to pildīja visādi krāmi, kas tēvam acīmredzot bija ārkārtīgi nozī-mīgi un kuriem viņš neļāva pat aci uzmest, kur nu vēl pieskarties. Iespiedis man rokās pāris banknotes, todien viņš mani aizsūtīja nopirkt to, kas man būtu nepieciešams, kamēr pats noņēmās ar istabas atbrīvoša-nu.

Jā, Henkam piemita ne mazums dīvainī-bu, bet tās visas es centos viņam piedot tāpat, kā to droši vien bija darījusi arī mamma.

Zem loga bija vienkārša gulta, bet tai labajā pusē galds, uz kura allaž valdīja ne-kārtība, kuru man tā arī vēl nebija izdevies

apvaldīt. Foto albums, izlasītas un neizlasī-tas grāmatas mīkstajos vāciņos, skolas pie-derumi, bet „bagātību‖ kalna pašā virsotnē bija uzstutēts mans sudrabainais portatī-vais dators.

Gultai pretī atradās skapis, uz kura dur-vīm karājās džinsi, violets t-krekls un balta jaciņa, ko biju nolēmusi rīt vilkt.

Nomazgājos, uzvilku pidžamu un devos gulēt, lolodama cerību, ka šī nakts nebūs tāda kā parasti.

*** Eju pa tumšu gaiteni, un vienīgā gaisma nāk

no netīrām lampām griestos, bet tas sevišķi ne-palīdz, jo to izstarotā gaisma ir vārgā un ik pa brīdim izdziest. Bet es cenšos nelikties ne zinis nedz par to, nedz par nepatiku pret šo vietu un bailēm, kas kā riebīgs parazīts kūņājas kādā tumšā prātā nostūrī, neļaudamas par sevi aiz-mirst.

Esmu vecā slimnīcā. Par to liecina pamestas gultas, iztukšotas zāļu burciņas, kas mētājas uz grīdas, un aplupušas zīmītes pie durvīm. Tiesa, no tām ir grūti saprast, pie kāda ārsta vai kurā kabinetā tās ir vedušas, jo lielākā daļa burtu laika gaitā vai ar kādas „izpalīdzīgas” rokas „palīdzību” ir nolupuši.

Ciešāk ietinos pelēkajā mētelī un izvelku no tā uzticamo kabatas revolveri. Nāsīs iesitas vēss un sasmacis gaiss. Kā pagrabā… vai kapenēs. Un vēl… ir kaut kas vēl… tāda smaka kā puvu-šām olām.

Mans mērķis atrodas gaiteņa galā. 635. kabi-nets, ginekoloģe Alīsija Prestone. Esmu to sev iegravējusi prātā, lai gan man nav ne jausmas, kāpēc.

Esmu nonākusi līdz 635. kabineta durvīm. Zīmīte ir nokritusi un mētājas uz grīdas, netālu no durvīm, bet vārdi uz tās par laimi ir palikuši

39

neskarti. Pasperdama malā plāksni, uzlieku roku uz durvju roktura. Tas ir noklāts ar kaut kādu pretīgu, melnu un lipīgu vielu, un es sa-viebjos, tai pieskardamās. Vismaz labi, ka ma-nas rokas sedz melnas ādas cimdi.

Nospiežu rokturi un pastumju durvis. Tās iečīkstas, izdodot pretīgu skaņu, kas liek auk-stiem drebuļiem noskriet pāri mugurkaulam.

Ginekoloģes kabinets ir tukšs – telpā atrodas tikai parasts skapis, kuru jau skāris pelējums, un kāds svešs vīrietis, kurš stāv pie loga, pa-griezis man muguru. Viņš ir slaids un garš, vis-maz galvas tiesu garāks par mani, bet es arī nevaru lepoties ar lielu augumu.

– Kas jūs esat? – iesaucos un notēmēju uz viņu.

Vīrietis iesmejas, pagriezdamies pret mani. – Džoanna, nespēlēsim spēlītes. Tu visu labi zini.

– Džoanna? Jūs esat kaut ko sajaucis, es ne-esmu... – ierunājos, bet tad pamanu spoguli, kas iestrādāts skapja durvīs. Redzu sevi. Vai arī...? Nē, tā neesmu es. Sieviete spogulī ir līdzīga man, bet tā neesmu es. Medus blondi, cirtaini mati, kas viegli krīt pār pleciem, zilas, neizprat-nes pilnas acis, kas raugās man tieši pretī. Vi-ņai ir mans deguns, sejas forma un uzacu līnija, bet mati ir mazliet tumšāki par maniem, lūpas pilnīgākas.

– Mamma, – nočukstu, un sieviete spogulī atkārto manas lūpu kustības.

Paskatos uz vīrieti. – Ko ellē tas nozīmē? – Tev jātur solījums, – viņš saka, pasper-

dams soli uz priekšu. Ēnas joprojām slēpj viņa seju.

Vīrietis mani ir paralizējis, es nevaru pakus-tēties, kaut arī viss, ko vēlos, ir kliedzot bēgt. Viņš pieskaras manam vaigam un ar pirkstiem to viegli noglāsta, noziezdams ar to pašu ķēpu, kas pirmīt bija uz durvīm.

Ar asu kustību svešinieks mani sagrābj, sa-slēgdams garos, aukstos pirkstus ap manu kak-lu. Ierocis izslīd man no rokām un ar klusu būk-šķi piezemējas uz grīdas. Instinkta vadīta, sa-grābju vīrieša rokas un cenšos tās no sevis at-raut. Iekrampējos tajās un mēģinu tās saskrā-pēt, bet šķiet, ka viņš neko nejūt.

Vīrietis tikai atgāž galvu un iesmejas: – Muļ-ķe! Tu tiešām domā, ka tas līdzēs?

– Nē, vel ne, – izspiežu. Bet tie nav mani vār-di. Tos izrunā cits – šī ķermeņa īstā īpašniece.

Vīrietis šķērso telpu un atver skapi, kas stāv labajā pusē vienkāršam koka galdam.

– Lūdzu, – mamma izgrūž. – Vēl mazliet… mazliet laika… es apsolu…

– Man ir apnicis tevī klausīties. Tu man me-loji, Džoanna, un tu labi apzinies, kas notiek ar tiem, kas netur savus solījumus, – stāvs nočukst un iesviež mani skapī.

Tas ir dziļāks nekā tam pienāktos būt. Ska-pis ir tik dziļš, ka tajā pietiktu vietas pāris kra-vas mašīnām un vēl vairāk, varbūt pat nelielai mājai, kādā dzīvojām abi ar Henku.

Un te ir tumšs. Vienīgā gaisma nāk no dur-vīm, kurās joprojām stāv tumsas slēptais vīrie-tis, bet gan durvis, gan melnais stāvs kļūst ar-vien tālāki un tālāki, jo es krītu. Krītu un krītu, un krītu.

Pār lūpām izlaužas kliedziens, un es... ... pamodos. Manas acis atsprāga vaļā, un es izmisīgi

kampu pēc gaisa, it kā kāds tiešām būtu mani žņaudzis. Varbūt tās bija tikai iedo-mas, bet man šķita, ka vēl jutu uz ādas sve-šinieka aukstos pirkstus.

Zem manis nebija ne matrača, ne pala-gu, bet gan cietā grīda. Acīmredzot guļot biju nokritusi. Un varbūt pat kliegusi. Ak, nē, kaut es nebūtu kliegusi un nebūtu pa-

40

modinājusi Henku! Nē, nē, nē! Ieķērusies gultas apmalē, uzsvempos

sēdus. Paķēru telefonu un paskatījos, cik pulkstenis. Agrs, tomēr pārāk vēls, lai mē-ģinātu turpināt gulēt, tāpēc piecēlos kājās un devos apskatīties, vai Henks vēl gulēja.

Patiesībā tas, kas man rūpēja, nebija vis tēva miegs, bet gan tas, lai viņš man lieki neuzbāztos ar jautājumiem, uz kuriem man atbildēt prāts nenesās.

Kopš kura laika tev ir šie murgi? Kāpēc? Kā-dēļ tu redzi tieši māti, nevis kādu citu? Kāpēc viņu vienmēr nogalina? Kas ir šis tumsas slēp-tais svešinieks? Vai tu ar kādu par to esi runā-jusi?

Jautājumu bija daudz, bet atbildes – ne-vienas.

Henks gulēja, izgāzies uz dīvāna tieši tāpat, kā iepriekšējā vakarā viņu biju atstā-jusi. Atviegloti nopūtos un devos atpakaļ uz istabu. Ja Henks negulētu, man nāktos skaidrot, kāpēc kliedzu, un to es nemaz negribēju. Sapņi – tā bija tikai mana darī-šana. Man pašai ar tiem vajadzēja tikt ga-lā... kaut kā… kaut kad.

Atgriezos istabā un saģērbos. Uzvilku iepriekšējā vakarā atlikto apģērbu, sakrā-mēju somu, izķemmējusi matus, saņēmu tos zirgastē un devos uz dzīvojamo istabu, ko no virtuves atdalīja vien lete ar iebūvē-tu izlietni. Uz letes bija tikai vientuļa mikroviļņu krāsns un tējkanna.

Laika pietika, lai sarūpētu sev ko vairāk par tasi kafijas un brokastu pārslām ar jo-gutu, bet tik un tā devu priekšroku tām.

Pa to laiku Henks sāka mosties. Izdvesis skaņu starp kunkstienu un žāvu, Henks sagrozījās. Viņš pakasījās, nožāvājās un pagriezās uz vienu, tad uz otru sānu. Viņa

acis atsprāga vaļā, un Henks izgrūda skaņu, kas vāji atgādināja „sveika‖. Vīrietis vēl-reiz nožāvājās, pasniedzās pēc pults un ie-slēdza televizoru.

– Tev arī kafiju? – Jā… – uzrunātais nokunkstēja, pakasī-

dams pakausi, – paldies. – Tu gan agri augšā, – tēvs ierunājās,

kad pēc brīža pasniedzu viņam lielu krūzi siltas kafijas un pati ar savām brokastīm nosēdos blakus.

Paraustīju plecus, skatīdamās pārslu bļodā. – Tā sanāca.

– Ko šodien darīsi? – mainīju sarunas tematu.

– Tad jau redzēs. – Tātad neko, – nomurmināju. – Kā skolā? – Kā parasti. – Paraustīju plecus. – Neuz-

traucies – palaidnības nedaru, esmu apzi-nīga meitene.

– Tā turpināt. – Henks atzinīgi pasmai-dīja un pievērsās televizoram, kurā rādīja ziņas.

– Kad tu brauksi projām? – Vēl nezinu. – Tēvs paraustīja plecus

un iedzēra krietnu kafijas malku. – Tu ātr-āk gribi, lai lasos?

– Nē, nebūt ne, – attraucu un uzsmaidīju Henkam. – Tikai interesējos.

Henks atbildēja manam smaidam arī pasmaidīdams, bet tad atkal pievērsās zi-ņām

Vairāk tajā rītā mēs arī nerunājām, tikai kopā klusumā noskatījāmies ziņas, un pēc tam es nomazgāju traukus, veltīdama mir-kli tam, lai pārdomātu savu sapni, precī-zāk, murgu.

Tajos vienmēr darbojas svešinieks, kura seju

41

man tā arī nav izdevies ieraudzīt. Un viņš vien-mēr vāvuļo visādus tekstiņus par neizpildītiem solījumiem, meliem un nodevību kā tāds zemas klases trillera varonis. Pēc tam viņš nogalina mammu, un es pamostos.

Šie murgi man sāka rādīties īsi pēc ma-nas sešpadsmitās dzimšanas dienas, un drīz pēc tam es arī izlēmu, ka vajadzēja dzī-vot pie Henka, ka tur, Vilmingtonā, ar vec-māmiņu nebija mana īstā vieta.

Iespējams arī mamma vienā jaukā dienā bija pamodusies ar tādu pašu domu, un, tās vadīta, bija sapakojusi mantas un devusies prom. Šī doma sildīja sirdi, kad pārbijusies stāvēju pie tēva māju durvīm, klusībā lūg-damās visiem augstākajiem spēkiem, lai viņš mani nesūtītu atpakaļ pie vecmāmi-ņas, kas droši vien man norautu galvu.

Mamma gāja bojā autoavārijā, kad man bija četri gadi. To laiku un pašu mammu es neko daudz neatcerējos, bet Henkam ne sevišķi patika par to runāt, un no tēva iz-spiest kaut kādas informācijas druskas bija teju neiespējami.

– Tas ir sarežģīti, mīļum, – Henks vien-mēr teica; bet Elisa nerimās lādēties, ka mamma esot bijusi ļoti jauna, kad aizbēgu-si ar Henku, un ka tā bijusi neiedomājama bezatbildība.

– Nav tā, ka es tevi ienīstu, Veronika, – Elisa reiz teica, – bet šāda rīcība no tavas mātes puses bija vienkārši nepiedodama un neiedomājama! Desmit gadu garumā vien pāris zvani gadā, un tad pie manām durvīm nostājas kaut kāds rajona kovbojs ar bērnu rokās, sacīdams, ka mana meita ir mirusi un lai es, redz, parūpējoties par viņa un Džoannas bērnu. Mīkstpēdiņš, ne īsts vecis, lūk, ko es teikšu! Pat bēres neesot

varējis sarīkot, lai māte varētu pienācīgi apraudāt savu bērnu.

Laikam lieki piebilst, ka Elisa nebija pā-rāk laimīga, uzzinot, ka vēlējos pārvākties pie tēva. Patiesībā viņa arī bija pēdējā, kas to uzzināja – savākusi pašu nepieciešamā-ko, es aizbēgu no mājām un devos pie Hen-ka, jo zināju, ka citādi tā vienkārši projām netiktu. Man nācās vecmāmiņu nostādīt fakta priekšā.

Par laimi viņa diezgan mierīgi samieri-nājās ar manu izvēli, kaut gan man šķita Elisa joprojām gaidīja dienu, kad es uz ce-ļiem rāpošu pie viņas, lūgdamās, lai viņa mani pieņemtu atpakaļ, un ka viņa gaidā-majam notikumam par godu bija sacerējusi runu, kurā izteiktu visu, ko domāja gan par mani (nepastāvīga, neapdomīga, naiva muļķe), gan mammu (vējgrābsle, vieglas uzvedības sieviete, muļķe), gan tēvu (bezatbildīgs dzērājs, ko viņa mātei tūlīt pēc dzemdībām būtu vajadzējis noslīcināt, lai atlīdzinātu pasaulei savu nodarījumu), gan pasauli un tās nejēdzīgo iekārtu.

Kad pabeidzu mazgāt traukus, bija pie-nācis laiks iet uz skolu, tāpēc paņēmu so-mu un atvadījos no Henka, kurš rakņājās pa virtuves plauktiem, meklēdams ko apēst brokastīs.

*** Pie „Pablo’s” bodītes, kur strādāju pēc

skolas, atspiedusies pret grafiti izgreznotu sienu un graužot ābolu, mani gaidīja Dže-nifera Kortnija. Tomēr meitene priekšroku deva „Dženai‖, nevis „Dženiferai‖. Viņai mugurā bija melns džemperis ar kapuci un zili džinsi, kurus uz katra ceļgala rotāja pa iespaidīgam caurumam, kas atklāja meite-nes bālo, sīkām skrambām klāto ādu.

42

– Čau! – uzsaucu. – Čhmmau, Nikhm! – meitene atņēma

sveicienu un pasniedzās ar labo roku pie-kārtot sarkano, izstaipīto cepuri, no kuras apakšas spraucās pāris biezas melnu matu šķipsnas. Lai gan ārā bija visai silts, Džena reti kad šķīrās no savas cepures, un viņas vēlme to paturēt uzmauktu galvā bieži vien robežojās ar apbrīnojamu neprātu.

Meitene pabeidza ēst ābolu, un mēs so-ļojām klusējot, tomēr tā notika bieži.

– Klau, piektdien ir viens pasākums pie... – Džena ieminējās.

– Nē, nē, nē! Nemaz negribu zināt! – ie-bildu, pavecinādama labo roku.

– Bet Kevins man īpaši lūdza tev par to pastāstīt! – draudzene mēģināja mani pie-runāt. Viņa labi zināja, ka visām kvartāla meitenēm patika Kevins Kortnijs – caur un caur sliktais puisis, kuram vienīgās svarī-gās sievietes bija viņa māte un mazā māše-le, tikpat dumpīga un nevaldāma kā brālis.

– Džena, nemaz nemēģini! Es netaisos tevi piedzērušos divos naktī stiept mājās, – atcirtu, pieminēdama vienīgo reizi, kad biju ļāvusi Džena sevi pierunāt.

– Tas neatkārtosies, Nika! Kevins par mani parūpēsies, – draudzene iebilda un nevainīgi pasmaidīja.

– Jā, es zinu, kā viņš to darīs, – norūcu, domās piebilzdama, pieliksies vēl vairāk kā tu un ar kādu meiteni ieslēgsies vienā no augšstā-va istabiņām.

– Beidz tielēties, Nik! Būs jautri! – mei-tene skubināja.

– Man nedēļas nogalei ir daži citi plāni, – atbildēju. Goda vārds, es nemeloju – pā-rāk ilgi biju likusi gaidīt bardakam uz gal-da, un arī dīvāns noteikti ilgojās pēc pāris

stundām divvientulībā ar mani un kādu grāmatu vai filmu.

Džena atlika plānus mani pierunāt uz kādu citu brīdi, un tālāko ceļu līdz skolai veicām, pārmijot pāris frāzes par mājas-darbiem.

Joprojām īsti nesapratu, kāpēc Džena todien mani, apjukušu jauniņo, kura jau bija pamanījusies netīšām izvest no pacie-tības vienu otru, ko, kā vēlāk atklāju, kaiti-nāt nevajadzētu, izlēma ņemt savā paspār-nē. Jo mums kopīgs bija darbs „Pablo’s” un mūzika (vairāk vai mazāk). Puiši, kas patika Dženai, mani biedēja; es lasīju grāmatas, bet viņa tikai etiķetes un cenu zīmes; es regulāri pildīju mājas darbus, kamēr viņa kopā ar vecākā brāļa bandu meklēja nepa-tikšanas; man garšoja zemeņu, viņai šoko-lādes saldējums. Kaut gan pēc saldējuma par draudzību nudien nespriež.

43

K ad atskrien iedvesmas vilnis vai arī pretēji nenāk nemaz, atelpas

brīžos no jebkuras nodarbes rokas mēdz stiepties virzienā, kurā nebūt nav atrodami rakstāmpiederumi. Visbiežāk tur mēdz at-rasties krūze ar otro iecienītāko dzērienu pasaulē.

Tēja - to, iespējams, var nosaukt par ve-cāko cilvēces apzināti pagatavoto dzērienu. Jau gadu tūkstošiem cilvēki ir vākuši augus, lai tos lietotu ne tikai pārtikā un ārstniecī-bā, bet arī lai veldzētu slāpes un sasildītos vēsos vakaros. Mūsdienās lielāko daļu no šiem uzlējumiem tiek saukti par zāļu tējām, un ne bez pamata. Vēl joprojām cilvēki mēdz tās izmantot kā ārstniecības līdzek-ļus mājas apstākļos, piemēram, kumelītes tiek lietotas saaukstē-šanās gadījumos, pie kuņģa un zarnu trakta saslimšanām un iekaisuma simptomu mazināšanai.

Mūsdienās visbiežāk ar tēju tiek asociēts Āzijā augošs kamēliju ģints krūms, latīniski saukts par Camellia sinensi, no kura lapām iegūst aromātisku dzērienu. Tas ir mūžzaļš augs ar baltiem vai sārtiem ziediem. Tēju iegūst no jaunajiem dzinumiem – trijām līdz piecām lapiņām tējas krūmu lapotņu pašās galotnēs. Krūms ir trīs līdz četrus metrus augsts, bet, lai atvieglotu lapiņu ievākšanu, to apgriež, lai tas sniegtos ne augstāk par jostas vietu. Neskarts tas var izaugt līdz pat sešpadsmit metru augstu-mam.

Camellia sinensi ir augs ar senu vēsturi un

pat savu leģendu. Nostāsti vēsta, ka tēju esot atklājis Ķīnas imperators Šens Nungs, kad karstā ūdenī nejauši iekritušas pāris vēja norautas lapas, kuras iekrāsojušas to zeltainā krāsā, izdalot apburošu aromātu. Valdnieks, nobaudījis radušos dzērienu, esot atklājis, ka tam piemīt ne tikai patīka-ma garša, bet arī slāpes veldzējošas un uz-mundrinošas īpašības. Ķīnas imperatoram tas esot tik ļoti iepaticies, ka viņš sācis audzēt šo krūmu. Saskaņā ar leģendu šis valdnieks nereti izmēģinājis dažādu augu ārstnieciskās īpašības uz savas ādas. Daži

no tiem bijuši pat indīgi, tomēr tē-jas krūma lapu pakošļāšana esot darbojusies kā pretinde pret visām tajā laikā zināmajām kaitīgajām vielām. Cik liela daļa patiesības slēpjas šajā stāstā, to nevar pateikt neviens, bet

tas, ka Ķīnā tējas krūmu audzē jau gadu tūkstošiem, ir neapstrīdams fakts. Pirmie oficiālie pieraksti par tēju tiek datēti ar desmito gadsimtu pirms mūsu ēras. Haņu dinastijas laikā to lietoja kā zāles pret dažā-dām kaitēm. Vēlākos avotos parādās arī liecības par to, ka tēju sāka pasniegt arī kā dzērienu, ko dzēra īpašos gadījumos baudī-juma dēļ.

Sākotnējais tējas pasniegšanas veids diezgan pamatīgi atšķīrās no mūsdienu tē-jas pasniegšanas ceremonijas kārtības. Tē-jas lapiņas sapresēja maziem ķieģelīšiem līdzīgos sainīšos. Dažiem klāt tika pievieno-ti milti, asinis, vai pat mēsli, lai masa labāk turētos kopā un nezaudētu formu arī tad,

Kad kaķis apgāza tējas kārbu

“Tējas lapi-ņas sapresē-ja sainīšos.”

44

kad to izmantoja naudas vietā, kā tas nereti notika nomaļākās vietās, kur monētām principā nebija lielas vērtības. Pirms pa-sniegšanas tējas ķieģelīšus parasti izkarsē-ja, lai attīrītu no iespējamajiem insektiem un mikroorganismiem, kuri varēja ievies-ties tējas transportēšanas un tirgošanās laikā. Pēc tam tos saberza un ievārīja. Iz-mantojot tējas ķieģelīšus kā ēdienu, to ga-tavojot pievienoja dažādas produktus vai vienkārši izvārīja zupu ar sviestu, pienu vai krējumu kā to joprojām dara tibetieši.

Vēršot skatu uz tējas ķieģelīšiem, var redzēt, ka te cilvēkus vadīja tīra loģika. At-šķirībā no naudas, tos varēja bada laikā iz-mantot pārtikā vai arī nepieciešamības ga-dījumā kā medicīniskos līdzekļus. Tā tas tika darīts vēl līdz Otrajam pasaules karam Sibīrijā, kur tie tika izmantoti kā ēdamais maksas līdzeklis.

Songu dinastijas laikā (960-1279) tējas sagatavošanas veids kardināli mainījās. To vairs nepresēja un parādījās dažādi lapiņu tējas veidi. Viens no šīs dinastijas impera-toriem bija aizrāvies ar dažādām aromātis-kajām tējām un nebaidījās no dažādu jau-

numu ieviešanas. Šajā laikā tējas dzeršanas ceremonijas bija ļoti iecienītas. Ar vien vairāk parādījās paviljoni, kuros cilvēki nodevās šai nodarbei. Gadu simtiem visizplatītākais tējas sagatavošanas veids bija žāvēšana un tvaicēšana, bet, vairāk pievēr-šoties pašām lapiņām, radās arī citādas apstrādes iespējas. Tēju sāka kaltēt. Tas paplašināja tās garšas nianšu variācijas. Šis saga-tavošanas veids bija pamats tādai

tējai, kādu mēs to pazīstam mūsdienās,. Ap sesto gadsimtu tēja bija sasniegusi

arī Japānu. To līdz šai zemei bija atveduši budismam pievērsušies mūki. Viņi Japānā nogādāja ne tikai tējas krūma lapas, bet arī šī auga sēklas. Ilgu laiku tēja bija pieejama tikai priesteriem un aristokrātijas aprindu pārstāvjiem. Starp citu, Matča tēja, kuru joprojām izmanto tējas ceremonijās, pirm-sākumi ir meklējami tieši tējas ķieģelīšos.

Ar laiku tējas popularitāte auga, tā izpla-tījās visā Āzijā un kļuva pieejama arī vien-kāršajai tautai, līdz sešpadsmitajā gadsimtā to atklāja portugāļu ceļotāji, kas tēju atve-da arī uz Eiropu. Sākumā tā bija zelta vērtī-bā un to varēja atļauties tikai augstmaņi, tādēļ nevienu tas neizbrīnīja, ja tēja tika glabāta teju aiz trejdeviņām atslēgām. Pa-kāpeniski tēju piegādāja ar vien lielākā daudzumā un tā kļuva pieejama arī plašā-kām masām. Tomēr patiesu popularitāti tā ieguva tad, kad Anglijas galmā to ieviesa karaļa Čārlza II portugāļu izcelsmes sieva, princese Katrīna Braganza. Spirdzinošais dzēriens kļuva par modes lietu, un veikali-ņi, kas to tirgoja, auga kā sēnes pēc lietus.

Camellia sinensis Foto:http://www.pepinieres-huchet.com

45

Tas veicināja kontrabandu, un drīz vien tādā veidā tēja tika ievesta krietni lielākos daudzumos nekā pa oficiālajiem ceļiem. Līdz ar karalienes Viktorijas valdīšanas sā-kumu tējas dzeršana tika atzīta par britu tradīciju.

Daudzus gadus tējas monopols bija pie-derējis Ķīnai, tomēr, mainoties laikiem, šo stafeti pārņēma Lielbritānija, meklējot jaunas iespējas un vietas tējas krūmu plan-tācijām. Tās tika atrastas Šrilankā. Paralēli monopola pārņemšana attīstīja arī porcelā-na ražotnes, jo auga pieprasījums ne tikai pēc lētajām tējām, bet arī skaistām porcelā-na servīzēm tās baudīšanai. Jo īpaši piepra-sīti bija Ķīnas porcelāna atdarinājumi ar šai zemei raksturīgajiem zili baltajiem rak-stiem. Līdz ar tehnoloģiju attīstību roku darbs tika mehanizēts.

Divdesmitā gadsimta sākumā parādījās arī tik ļoti iecienītie tējas maisiņi. Tos ie-viesa Ņujorkas tirgotājs Tomass Salivans, vēloties iepriecināt savus pircējus. Sākot-nēji bija paredzēts maisiņos pildīto tēju no tiem izņemt pirms lietošanas, bet daudzi cilvēki atklāja, ka, neizņemot lapiņas no iepakojuma, tēju ir ērtāk ievārīt un dzerša-

nas procesu vairs netraucēja mūždien klāt-esošie krikumi.

Pasaulē ir zināma arī tāda lieta kā šķīs-tošā tēja. Tās pirmsākumi ir meklējumi se-najā Ķīnā, kad to izgatavoja no izspiestas tējas krūma lapu sulas, tomēr dārgo izmak-su dēļ dzēriens tolaik lielu atsaucību negu-va.

Tagad šāds tējas vieds ir vairāk pazīs-tams kā ledus tēja. To ražo no tējas krūma ekstrakta. Divdesmitā gadsimta trīsdesmi-tajos gados šis dzēriens tika izstrādāts, to-mēr nenonāca pārdošanā līdz „Nestea‖ ap-tuveni piecpadsmit gadu vēlāk iepazīstinā-ja pasauli ar šķīstošo tēju, un tā guva tūlītē-ju piekrišanu. Veikalu plauktos dzērienu var baudīt ar daudz un dažādās garšās, pie-mēram, citronu, persiku, aveņu, laima utt. Kaut arī vairākums ledus tēju tiek gatavo-tas no tējas lapām, tomēr arī dažu citu augu uzlējumus mēdz pasniegt aukstā veidā, sau-cot tos par ledus tēju.

Mūsdienās tēja ir populārākais dzēriens pasaulē un, lai cik daudz tās veidu neizšķir-tu, tiem ir viens pirmsākums – jau minētais tējas krūms (Camelia sinensis). Zināmākās ir melnā, zaļā, baltā un oolong tēja. Tās atšķi-

ras ne tikai pēc nosaukumiem un pagatavošanas veida, bet arī pēc garšas īpatnībām, ievārīšanas lai-kiem un temperatūras. Ja melno tēju droši var liet ar tikko no plīts noņemtu vārošu ūdeni, tad baltā, kas ir maigāka pēc garšas, nespēs izpaust savas īpašības pilnībā, ja tiks aplieta ar pārāk karstu ūdeni.. Tomēr par to vairāk stāstīsim nāka-majā numurā. Ede Haina

Foto: http://www.greenteafatburnersnow.com/

46

Apnikuši roltoni, parastās sviestmai-zes un ātri vārāmās putras? Piedāvājam Tev burvīgu ekvivalentu ātrai un gardai maltītei – „Gardās kabatas”!

Minimums,

kas Tev būs ne-pieciešams šī ku-linārijas brīnuma pagatavošanai:

Labs garastā-voklis (stipri ie-teicams).

No virtuvē at-rodamā:

Nazis un karo-te (vēlams),

Pietiekami liela bļoda visu sastāv-daļu samaisīšanai,

Dēlītis griešanai, Rīve, ja nepieciešams.

No produktiem: Pitas maizītes (ziņu avoti sniedz informā-ciju, ka tās atrodamas Rimi veikalos, bet var izmantot arī hambur-geru maizītes vai lava-šu), Paprika, gurķis, bur-kāns vai jebkāds cits dārzenis pēc izvēles, Kāds garšīgs gaļas iz-strādājums pēc izvēles

Fiksēdiens – ―Gardās kabatas‖

47

vai ekvivalents (veģetāriešiem pie-dāvājumā krabju gaļa vai olas).

Mērcei: Krējums (drīkst izmantot arī krē-

juma izstrādājumu un/vai majonēzi), Citronpipari vai pipari, Karijs un/vai jebkas, ko var ieēst,

pēc tam neskrienot skalot muti. Pagatavošana: 1.Visas sastāvdaļas pēc patikas

rupji sagriež vai sīki sasmalcina (kā sagriezīsi, tā ēdīsi), burkānus un ci-tus cietos dārzeņus sarīvē un samet bļodā.

2.Pievieno krējumu, citronpiparus, kariju un garšvielas un visu samaisa. Mērcīti var sākotnēji sajaukt atseviš-ķi mazākā bļodā. Pēc garšas var pie-jaukt arī citas garšvielas un/vai dil-les.

3.Pitas maizītes pārgriež uz pusēm un tajās kā kabatiņās kārto bļodas saturu, ar to piepildot aptuveni divas trešdaļas maizītes tilpuma. Uzmanī-bu! Maizītēs nereti gadās brāķi, kas neatlīp vai atplīst.

4.Drīkst rotāt ar zaļumiem un/vai rīvētu sieru.

Iekārtojas savā mīļākajā vietā un ēd. Ieteicams pa rokai turēt salveti un ēdot turēt ar abām rokām.

Labu apetīti!

48

mēdz pierakstīt nosapņoto ar apskau-žamu regularitāti, lai vēlāk to izman-totu kādā darbā.

spēj stundām ilgi sēdēt, ieracies dažā-dās enciklopēdijās un interneta re-sursos, lai atrastu vienu nelielu infor-mācijas drisku stāstam un spētu tur-pināt ainu.

spēj ziedot miegu, ēdienreizes un pat tikšanos ar svarīgiem cilvēkiem vai draugiem, uzriet saviem vecākiem, ka esi aizņemts un ieslēgties istabā uz pusi dienas, lai tikai rakstītu.

īsziņas tekstā savam draugam tu vari pateikt: "Kā lai es nogalinu Maksi-mu?" un tavs draugs nepadomās, ka tu esi maniakāls slepkava.

parastā ikdienas situācijā spēj iedo-māties simtiem negadījumu, kas va-rētu notikt, kā arī tikpat daudz to at-risinājumu, un šajā brīdī tev sāk nie-zēt rokas un tu skrien šīs idejas pie-rakstīt.

skatoties, kā pa zemes ceļu brauc kra-vas mašīna un saceļ gaisā putekļu mā-koņus, tev rodas iedvesma vester-nam.

ieraugot ļoti nervozu meiteni melnā trenniņtērpā tu iedomājies, ka viņa ir

no kādas slepenas organizācijas un tas, ka viņa skraida no viena vilciena vagona uz otru nozīmē, ka viņa uzstā-da spridzekli, lai uzspridzinātu vilcie-nu.

ikdienas sarunās piefiksē "labus pirmos/pēdējos teikumus"

kamēr citi saka -jāiet uzpīpēt, jāiet pagulēt, jāiet paskatīties filmu utt., tu saki- jāiet parakstīt.

spēcīgas rakstītvēlmes laikā, kad pa rokai nav pat ne mazākās papīra stēr-beles, tomēr atradīsi vietu, kur pie-rakstīt ideju.

katru dienu izdomā kaut ko ģeniālu, tad to aizmirsti, vēlāk nostrostē sevi un nosolies, ka nekad vairāk to nepie-ļausi, un tad pieļauj atkal.

Tev ārkārtīgi patīk savādi, neparasti vārdi un bieži vien Tu radi varoni ti-kai tādēļ, lai varētu lietot kādu no šiem vārdiem.

dodoties laukā, pat bez mazākās lapi-ņas, klades, pierakstu blociņa un pild-spalvas tu jūties savādi kails.

par saviem varoņiem zini pilnīgi bez-jēdzīgus un stāstam nederīgus faktus, piem., cik būs bērnu, kā sauks, kur un par ko mācīsies.

Tu esi rakstnieks, ja...

49

Apgāds Zvaigzne ABC izsludina gads-

kārtējo literāro konkursu ―Zvaigznes grā-mata 2012. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem‖.

Šis ir jau piektais Apgāda Zvaigzne ABC

rīkotais bērnu un jaunatnes oriģināllite-ratūras konkurss, kura mērķis ir izdot ak-tuālas, mākslinieciski augstvērtīgas, inte-resantas un vizuāli pievilcīgas grāmatas bērniem un jauniešiem. Konkursā aicināti piedalīties gan profesionāli rakstnieki, gan jaunie autori. Tieši jaunajiem rakst-niekiem konkurss ―Zvaigznes grāmata‖ jau vairākkārt izrādījies par pirmo soli

ceļā uz pirmo publikāciju un profesionālu rakstniecību.

Konkursā paredzētas trīs nominācijas:

ilustrētas grāmatas pirmsskolas vecuma bērniem, grāmatas jaunākā skolas vecu-ma bērniem un grāmatas vidējā skolas vecuma bērniem un jauniešiem.

Darbu iesniegšanas termiņš ir 2012.

gada 1. oktobris. Konkursa rezultāti tiks paziņoti līdz 2013. gada janvāra beigām.

Šogad konkursa nolikumā iz veiktas

izmaiņas, un lai tās redzētu un iepazītos ar visu nolikumu iesakām apmeklēt Zvaigznes ABC mājaslapu.

Jau iepriekšējos gados konurs ir pierā-

dījis sevi netikaika dzīvot spējīgu, bet tā-du, kur savu iespēju publicēties ir atradu-ši arī jaunie autori. Kā piemēru varam mi-nēt Lauru Dreiži, Ellenu Landaru, Ingu Pu-riņu un Ingu Macatu. Varbūt šogad ir tava

Zvaigznes grāmata 2012

Foto: http://firewireblog.com/

50

Vēlamies izteikt pateicību visiem, kuri ir pielikuši roku šī numura tapšanā! Mūsu radošā komanda: „Digitālā Vārda” vadītāja: Ellena R. Landara Galvenais Redaktors: Ingus Macats Vizuālais noformētājs: Liene Strauta Žurnālisti: Laura Melne- intervijas Inga Puriņa- raksti Ede Haina- raksti Laura Dreiže- grāmatu recenzijas Ane Laska- receptes Fotogrāfi: Ane Laska Inga Puriņa

Kā arī: Visiem īsstāstu, dzejoļu un garstāstu autoriem, Literārajam forumam karneola.lv un tā biedriem par lieliskajām idejām un uzmundrināju-mu! Daudz spara, ideju un radošu garu jums vēl visa „Digitālā Vārda‖ komanda.