Eiropa LATVIJA URZEME Rīgas jūras līča piekraste: (JŪRMALA ... · www. Celvezi.lv LATVIJA: Kurzeme: piekraste: (JŪRALA) –Engure Roja Kolka – 2 – Visi www. Celvezi.lv lejupielādējamie

Eiropa – LATVIJA – KURZEME

Rīgas jūras līča piekraste:

(JŪRMALA) – Lapmežciems – Engure – Mērsrags – Roja – Melnsils – Kolka

CEĻVEDIS PA MARŠRUTU

Ceļveža versija 06.12.2015.

http://celvezi.lv/

www.Celvezi.lv LATVIJA: Kurzeme: piekraste: (JŪRMALA) – Engure – Roja – Kolka

– 2 –

Visi www.Celvezi.lv lejupielādējamie faili (.pdf) ir A4 formātā, lai tos ir ērti izdrukāt un ņemt līdzi ceļā.

Vai arī ceļojuma laikā tos var lasīt planšetdatorā / viedtālrunī.

Ceļveža maršruts

Šī maršruta pamatā ir ceļš gar Rīgas jūras līča Kurzemes krastu (P131). No Rīgas dodamies cauri Jūrmalai. Jauks ir brauciens cauri Kurzemes zvejniekcie-miem – Bigauņciemam, Lapmežciemam, Ragaciemam u.c. Daudz interesanta ir Engures ezera krastos. Mērsragā un Kaltenē var pastaigāt pa akmeņaino piek-rasti. Tālāk seko Roja, Ģipka, Melnsils. Kolka ir Kurzemes tālākais ziemeļu punkts.

https://goo.gl/maps/BaMszigxZ3y

Satura rādītājs

(Jūrmala) ................................................................................................ 4 Baltijas jūra ....................................................................................................... 5 Ķemeru Nacionālais parks ................................................................................. 6

Bigauņciems ................................................................................................ 7

Lapmežciems ............................................................................................... 8

Kaņiera ezers ............................................................................................... 9

Ragaciems ................................................................................................. 10

“Gausā jūdze” ........................................................................................... 11 Robeža starp Vidzemi un Kurzemi ................................................................... 12

Klapkalnciems ........................................................................................... 13

Lāčupītes dendrārijs .................................................................................. 13

Apšuciems ................................................................................................. 14

http://www.celvezi.lv/


– 3 –

Plieņciems ................................................................................................. 14

Ķesterciems ............................................................................................... 15

ENGURE .................................................................................................... 16

Engures luterāņu baznīca ........................................................................... 16

Engures ezers ............................................................................................ 18

Orhideju taka un putnu vērošanas tornis ................................................... 19

Mērsrags .............................................................................................. 19

Mērsraga bāka ............................................................................................ 20

Upesgrīva .................................................................................................. 22

Valgalciems ............................................................................................... 22

Kaltene ..................................................................................................... 22

Kaltenes akmeņainā pludmale.................................................................... 23

Kaltenes putnu takas ar skatu torni ............................................................ 23

Kaltenes kalvas ............................................................................................ 23

ROJA .................................................................................................... 24

Rojas Jūras Zvejniecības muzejs ................................................................. 25

Rojas osta .................................................................................................... 25

Rojas luterāņu baznīca ................................................................................ 26

Žocene ...................................................................................................... 26

Ģipka ........................................................................................................ 27

Pūrciema Baltā kāpa .................................................................................. 27

Melnsils .................................................................................................... 29

ŠLĪTERES NACIONĀLAIS PARKS .............................................................. 31

Ēvažu dabas taka un stāvkrasts .................................................................. 32

Bažu purvs................................................................................................. 32

KOLKA .................................................................................................. 33

Līvu centrs “Kūolka” .................................................................................... 33

Kolkas luterāņu baznīca .............................................................................. 34

Kolkas Vecā skola (bijusī Osten-Zakenu muiža) .......................................... 35

KOLKASRAGS ............................................................................................... 36

Kolkas bāka ................................................................................................. 36

Kolkas raga priežu taka un skatu tornis ...................................................... 38

Ekskursijas vadītāja šim maršrutam:

AIJA SPURA

+371-29-497-127 [email protected]

Vada ekskursijas pa Baltijas valstīm un Horvātiju, turklāt ir pieredzējusi Rīgas gide (latviešu un krievu valodā). Darbojas tūrismā kopš 2007. g.

Pateicamies ekskursiju vadītājai Aijai Spurai par vērtīgajiem papildinājumiem un labojumiem šim ceļvedim!


mailto:[email protected]


– 4 –

Pirms Jūrmalas (pa tās apvedceļu – Ventspils šoseju) sākas maršruts „KURZEME: Ventspils šoseja: (RĪGA) – Babīte – Ķemeru NP

– (TUKUMS) – Pūre”

Lejupielādēt ceļvedi: www.celvezi.lv

https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/3/3c/Latvijas_novadi_(krāsās).png

(JŪRMALA) http://www.jurmala.lv http://www.tourism.jurmala.lv

Pilsēta Baltijas jūras Rīgas jūras līča krastā ar 57 600 iedzī-votājiem. Latvijas pazīstamākais kūrorts, kas vilina ar dabas ba-gātībām – maigo klimatu, jūru, veselīgo gaisu, ārstnieciskām dūņām un minerālūdeņiem. Pievilcību rada balto smilšu plud-male un plašie priežu meži, kā arī modernas atpūtas un kūrorta iespējas.

Jūrmala ir Latvijas garākā pilsēta – izstiepusies gar piekrasti 26 km garumā. Tajā apvienoti 14 kādreizējie zvejniekciemi, kas tagad ir pilsētas daļas (secībā no Rīgas puses): Priedaine, Lielupe, Bulduri, Dzintari, Majori, Dubulti, Jaundu-bulti, Pumpuri, Melluži, Asari, Vaivari, Sloka, Jaunķemeri un Ķemeri.

Jūrmala ir kļuvusi ne tikai par lielāko kūrortpilsētu Baltijā, bet arī iecienītu starptautisku konferenču un sanāksmju vietu. Jūrmalu raksturo īpaša arhitek-tūra ar kokgriezuma dekoriem, vasarnīcu tipa namiem un kūrorta iestādēm.



http://www.jurmala.lv/

http://www.tourism.jurmala.lv/


– 5 –

Greznākajām koka ēkām, ko projektējuši ievērojami arhitekti, ir plaši dārzi, ba-seini, strūklakas un dārza skulptūras. Senā koka apbūve vislabāk ir saglabājusies Dzintaros.

Pilsētas lielākais vilinājums ir pludmale. Majoros un Jaunķemeros tā iegu-vusi Zilo karogu (apliecinājumu, ka pludmale ir tīra, droša un labiekārtota). Jūras krastā var iznomāt ūdens velosipēdus un ūdens motociklus, spēlēt futbolu un volejbolu vai mācīties sērfot. Dzintaru koncertzāle ir pazīstama koncertu un da-žādu pasākumu norises vieta.

Detalizēts Jūrmalas ceļvedis būs pieejams

www.celvezi.lv

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> (Jūrmala) <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Maršruts sākas, izbraucot no Jūrmalas pilsētas Jaunķemeros. No Rīgas var braukt cauri Jūrmalai, bet ātrāk ir to apbraukt pa apvedceļu (cauri Sa-las pagastam), šķērsot Lielupi, nogriezties no Ventspils šosejas pa labi uz Ķemeriem un cauri Jaunķemeriem izbraukt uz ceļu P128.

Baltijas jūra

Pirmās rakstītās ziņas par Baltijas jūrā atrodamo dzintaru atrodamas jau antīko autoru darbos. Mūsu ēras sākumā romiešu autori (Tacits u.c.) to sauca par Svēbu jūru. Senslāvu hronisti to dēvēja par Varjagu jūru, bet 11. gs. vācu hronists Brēmenes Ādams to pirmoreiz nosauca tagadējā vārdā par Baltijas jūru (Mare Balticum). Mūsdienu vācu valodā Baltijas jūra ir Austrumu jūra (Ostsee).

500 km garā Baltijas jūras mala ir neparasti daudzveidīga. 245 km garos Kurzemes rietumkrasta krasta liedagus dažādības ziņā var pielīdzināt Gau-jas krastiem. Tomēr jūras piekrastes lielāko daļu aizņem baltais, dažreiz zeltaini mirdzošais smilšu liedags. Vecie zvejnieki jūras malu uzskatīja par svētu zonu – te nedrīkstēja spļaut, bērt atkritumus, čurāt. Diemžēl nepār-domāta akmeņu ņemšana no Pāvilostas Akmeņraga zonas Liepājas mili-tāro objektu celtniecībai pirms 100 gadiem pastiprināja izskalojumus pie Jūrkalnes. No stāvkrastiem jūra ik gadu noskalo pa metram vai vairāk.

Raugoties no krasta jūrā, nereti šķiet, ka tās līmenis ir augstāks par zemi. Tādēļ daudzviet Kurzemē vecie zvejnieki, dodoties selgā, saka: „Ie-sim augšā!”. Turklāt optiskās ilūzijas dēļ attālumi uz ūdens izskatās ma-zāki nekā īstenībā.

Vēl neizbraukuši no Jūrmalas pilsētas, iebraucam Ķemeru Nacionālajā parkā.

Plašāk par Ķemeru Nacionālo parku un tā apskates objektiem ceļvedī „KURZEME: Ventspils šoseja: (RĪGA) – Babīte – Ķemeru NP

– (TUKUMS) – Pūre”






– 6 –

Ķemeru Nacionālais parks

http://www.kemeri.gov.lv/ +371 6773 0078, [email protected] http://latvijas.daba.lv/aizsardziba/teritorijas/rezervati.shtml#v9

Administrācija: “Meža māja”, Ķemeri, Jūrmala LV-2012, Gide: Ineta Jansone, +371 2913 5543.

Ķemeru Nacionālais parks dibināts 1997. g. Tas apvieno vairākas jau agrāk izveidotas aizsargājamās teritorijas vienā kompleksā ar vienotu dabas aizsardzī-bas un apsaimniekošanas plānu. Parka platība ir 42 790 ha (pēc formas tas at-gādina 15x25 km lielu taisnstūri, kura īsākā mala ir ziemeļos pret jūru). Parka Z robeža ir jūra, D – Liepājas šoseja, A – Lielupe un R – Smārdes un Slampes lauki. Parka teritoriju šķērso Ventspils šoseja un dzelzceļš Rīga-Tukums-Ventspils. 51% platības aizņem meži, 24% – purvi, 10% – ūdenstilpnes, 12% – lauksaimnie-cības zemes un krūmāji, 3% – apdzīvotas vietas u.c. Parka teritorijā atrodas Ka-ņiera un Valguma ezeri, Lielais Ķemeru tīrelis un meža masīvi ap to.

Nacionālo parku uzdevumi ir aizsargāt un saglabāt dabas, kultūrvēstures un kulturoloģiskās vērtības – veicināt tādu saimniecisko darbību, kas nenopli-cina dabu, un nodrošināt dabas aizsardzību rezervāta un dabas lieguma zo-nās. NP darbības jomā ietilpst arī ekoloģiskā izglītošana un tūrisma veicinā-šana.

http://www.mammadabakarte.lv/#!/id/kanieris


http://www.kemeri.gov.lv/


http://latvijas.daba.lv/aizsardziba/teritorijas/rezervati.shtml#v9


– 7 –

Iebraucam Engures novada Lapmežciema pagastā. Tajā ietilpst 5 ciemi

– Bigauņciems, Lapmežciems, Ragaciems, Antiņciems un Čaukciems. 97 % Lap-mežciema pagasta teritorijas ietilpst Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, kur ir ierobežota saimnieciskā darbība. Lapmežciema pagasta teri-torija ietilpst Ķemeru Nacionālajā parkā.

Turpmākais ceļa posms vijas cauri kādreizējiem zvejnieku ciematiem. Tagad vairums no tiem vasarās ir atpūtnieku apdzīvoti. Pirmie trīs – Bigauņciems, Lap-mežciems un Ragaciems – vēsturiski ir cieši saistīti ar Sloku. Tāpat kā Sloka, tie savulaik bija pakļauti Livonijas ordeņa mestru, vēlāk Kurzemes hercogu un pēc tam Krievijas caru virsvaldībai. Kad 1783. g. Slokas novadu pievienoja Vidzemes guberņai, tad arī šī piekrastes daļa tika atdalīta no Kurzemes. Tiesa, sava nozīme te bija arī visu trīs zvejniekciemu ģeogrāfiskajam novietojumam – tie atrodas uz 7 km garas, šauras kāpu strēles, kuras viena mala robežojas ar jūru, bet otra ar piejūras ezeriem, purviem un mežiem. Visi trīs ciemi, kas pēc Otrā pasaules kara vēl bija atdalīti viens no otra pāris kilometru attālumā, tagad ir gandrīz saplūduši kopā. Īpašās ainavas un vēstures dēļ zvejniekciemos uzņemtas vairākas latviešu fil-mas – “Zvejnieka dēls” (1939), “Nāves ēnā” (1971), “Svešiniece ciemā” (1958) u.c.

BIGAUŅCIEMS

Izveidojies ap 18./19. gs. miju. Par tā nosaukumu ir daudz dažādu nostāstu. Vispopulārākais vēsta, ka klaušu laikos kādam igauņu tautības zemniekam kopā ar trim dēliem izdevies izbēgt no muižnieka. Laivā pa jūru tie atbraukuši šajā piekrastē, apmetušies uz dzīvi kādu divu kilometru attālumā no Lapmežciema muižas, uzcēluši sev mājas un nodibinājuši ģimenes. Drīz tā izveidojies vesels cie-mats, ko apkārtējo ciemu iedzīvotāji nosaukuši par Igauņciemu. Vēlāk mācītājs baznīcas grāmatā šī vārda sākumā pievienojis burtu “B”, un tā radies Bigauņ-ciems.

19. gs. beigās ciema iedzīvotāji ne tikai nodarbojušies ar zveju, bet arī medī-juši roņus un vilkus. Viņi jau pazinuši arī apkārtnē esošos sēravotus. Ap 1866. g. šeit tika atvērta pirmā skola, kur savulaik vesela gada garumā otrā skolotāja pie-nākumus pildījis rakstnieks Vilis Plūdonis. Vērojot, kā dzīvo vietējie zvejnieki, viņš uzrakstīja savu slaveno poēmu „Divi pasaules”.

Vilis Plūdonis (1874–1940) – latviešu dzejnieks, tautiskā romantisma pārstāvis. Alegorisko poēmu „Divi pasaules”, „Atraitnes dēls”, „Uz sau-laino tāli” u.c. autors.

Pirmā pasaules karā ciems gandrīz pilnībā tika nopostīts – no 97 mājām pa-lika tikai viena. Līdz Otrajam pasaules karam te daudzmaz jau bija uzplaukusi saimnieciskā dzīve, taču kara laikā lielākā daļa ēku atkal tika nopostītas.

Vecais Ķemeru ceļš ir viens no Bigauņciema savdabīgākajiem vēstures ob-jektiem. Tas sākas jūras krastā, šķērso Vecsloceni (tilta nav, bet kājāmgājēji un velobraucēji var tikt pāri) un kā meža ceļš aizstiepjas līdz Melnezeram.

Informācija par apdzīvoto vietu rediģēta un papildināta 3.12.2015.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Bigauņciems <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<



– 8 –

Uz Lapmežciema un Bigauņciema robežas gar Siliņupi uz jūras pusi (pa labi)

ved Kupskalnu dabas taka. Tā ir koka dēlīšu laipa, kas izveidota 2005. g.

Taka aizved līdz jūrai, kur apskatāms vecais Lapmežciema mols.

LAPMEŽCIEMS http://www.lapmezciems.lv/ Jūrmala 3 km, Tukums 35 km, Rīga 40 km

Lapmežciems ir pagasta centrs Engures novadā un atrodas pašā jūras krastā. Tā ir šaura zemes strēle starp Rīgas jūras līci un Kaņiera ezeru. Teika par Lapmež-ciemu vēsta, ka te kādreiz audzis daudz lielu lapu koku, no tiem tad arī ciems ie-guvis savu nosaukumu. Bet Jūrmalas mērs un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Pē-teris Belte savā 1935. g. izdotajā grāmatā rakstījis, ka pirmais ciema iedzīvotājs bijis vācietis Lappe, kura uzvārds nozīmēja tautību “laps”.

Kādreiz šeit bijusi Slokas domēņu muižai (hercoga laikā) un vēlāk kroņa muižai (cara laikā) piederoša mazmuižiņa un krogs. Muiža atradusies pašā jūrmalā pie Siliņupītes. Galvenais ienākuma avots šeit bija spirta dedzinātavas un alus brūža produkcija. Nodevas muiža nomaksāja zivīs. Kaut arī Lapmežciema muiža atradās samērā nomaļā vietā, 19. gs. muižniecības un garīdzniecības pārstāvji šeit bieži pavadīja vasaras mēnešus. Baltijas novadpētnieks Johans Kristofs Broce (1724–1823) savos zīmējumos attēlojis gan muižas kopskatu, gan arī diližansu, ar kuru 1824. g. atklāja satiksmi no Rīgas uz Lapmežciemu. Vērtīga būve Lapmežciemā bija krogs, kas vairākas reizes nodega – pēdējo reizi pēc Pirmā pasaules kara kopā ar 104 dzīvojamām ēkām. Vēlāk kroga vietā uzcēla astoņgadīgo skolu. Padomju laikā Lapmežciema zvejnieki tika apvienoti zvejnieku kolhozā “Selga”.

Šeit ik gadus notiek pagasta svētki, kas nu jau populāri visā Latvijā kā Zvej-nieku svētki.

Siliņupes akmens laikmeta apmetnes vieta http://www.celotajs.lv/lv/e/silinupesapmetnesvieta http://www.daba.gov.lv/public/lat/turistiem/apraksti/apskates_objekts/silinupes_akm

enslaikmeta_apmetne/

Atrodas starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu (pie Siliņupes tilta redzama norāde pa kreisi).

Šī neolīta laikmeta zvejnieku un mednieku apmetne konstatēta 1954. g. veiktajos arheoloģiskajos izrakumos. Šī ir senākā Latvijas teritorijā zināmā ap-metne tik tuvu jūrai. Cilvēki šajā ieplakā apmetušies apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu (3.–2. g. tūkst. p.m.ē.). Vēlāk, ceļoties ūdens līmenim, apmet-nes vieta pārpurvojusies un pamesta. Senie akmens laikmeta ir cilvēki atstājuši samērā biezu kultūras slāni, tādēļ šeit atrastas daudzas senlietas: bultu uzgaļi, krama, kaula un dzintara gabaliņi, daudzas māla trauku paliekas. Iespējams, ka blakus esošo privātmāju teritorijā ir atradies apmetnes kapulauks. Neliela daļa atradumu apskatāma Lapmežciema muzejā, pārējie atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. 2000. g. apmetnes vietā uzstādīta tēlnieka Oļega Skaraiņa vei-dota piemiņas zīme (liels laukakmens ar iecirstu uzrakstu).

Informācija par objektu pārstrādāta un papildināta 3.12.2015.

>>>> Siliņupes akmens laikmeta apmetnes vieta <<<<


http://www.lapmezciems.lv/

http://www.celotajs.lv/lv/e/silinupesapmetnesvieta

http://www.daba.gov.lv/public/lat/turistiem/apraksti/apskates_objekts/silinupes_akmenslaikmeta_apmetne/

http://www.daba.gov.lv/public/lat/turistiem/apraksti/apskates_objekts/silinupes_akmenslaikmeta_apmetne/


– 9 –

Starp ceļu un jūru atrodas Zivju apstrādes komplekss. Lapmežciema Pamatskola, aiz tās – Sporta komplekss (moderna sporta zāle,

kas atklāta 2009. g.; tai blakus ir stadions un citas sporta būves).

Pa kreisi iepretī autobusa pieturai ir Lapmežciema Tautas nams (celts

1957. g., daļēji rekonstruēts 2006. g.). Tajā atrodas Lapmežciema pagasta pār-valde un pasta nodaļa (LV-3118).

Lapmežciema muzejs http://www.lapmezciems.lv/muzejs/ Liepu ielā 4, 63163240, 27000380, 27220869 http://www.enguresnovads.lv/lapmezciema-muzejs [email protected]

I-V: 10-16, VI, VII: pēc pieprasījuma

Muzeja dibināts 1999. g. Tā misija ir pagasta kultūrvēsturisko vērtību sagla-bāšana, pievēršot īpašu uzmanību zvejniecības vēsturei un sadzīvei līdz pat mūs-dienām. Apmeklētājus muzejs iepazīstina arī ar jūras piekrastes dabas vērtībām un to aizsardzību, izglītojot gan skolēnus, gan pieaugušos. Galvenie muzeja dar-bības virzieni ir krājumu veidošana un saglabāšana, pagasta un skolas vēstures pētīšana un apkopošana, izglītojošais darbs ar sabiedrību un pasākumu organi-zēšana muzejā. (Tā, piemēram, muzejā notiek visas Latvijas un vietējo māksli-nieku darbu izstādes. Tradicionālas ir pagasta rokdarbnieču un skolēnu rok-darbu izstādes.) Ir pieejama gan ekspozīcija un gida stāstījums par zvejnieku dzīvi senos laikos, gan arī ekspozīcija un filma par Imantu Ziedoni.

Informācija par objektu pārstrādāta un papildināta 3.12.2015.

>>>> Lapmežciema muzejs <<<<

Pie „Līgu”mājām ir zivju tirdzniecības vieta. Pa Liepu ielu var aizbraukt līdz Kaņiera ezeram.

Viesu māja “Lapmežciems” un kotedžas “Kaņieris”: http://www.jurasmols.lv/atputa-viesu-maja-Lapmezciems-jurmala.php

Informācija par apdzīvoto vietu pārstrādāta un papildināta 3.12.2015.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Lapmežciems <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

KAŅIERA EZERS Ceļa kreisajā pusē. Starp ezeru un

jūru atrodas Lapmežciems un Ragaciems.

Jebkuru peldlīdzekļu atrašanās Ka-ņiera ezerā bez saskaņošanas ar AS "Latvijas valsts meži" ir aizliegta! Pie laivu bāzes ir autostāvvieta un WC ar silto un auksto ūdeni.

+371-29-253-514

Kaņiera ezers ir lagūnas tipa ezers. Pla-tība 11,3 km2, no tiem 8 km2 kādreiz skaitījās ornitoloģiskais liegums. 1995. g. tas iekļauts t.s. Rāmsaras konvencijas vietu sarakstā kā starptautiskas nozīmes mitrājs,


http://www.lapmezciems.lv/muzejs/

http://www.enguresnovads.lv/lapmezciema-muzejs


http://www.jurasmols.lv/atputa-viesu-maja-Lapmezciems-jurmala.php


– 10 –

it īpaši kā putnu dzīves vieta. Putnu un zivju krājumu ziņā Kaņiera ezers ir viens no bagātākajiem Latvijā, tādēļ tas ir iecienīts makšķernieku un putnu vērotāju vidū. Padomju laikos tas bija elitārs ezers "šīs pasaules vareno" makšķerēšanas u.c. vajadzībām.

Makšķerēšana: Kaņierī visbiežāk makšķerētā zivs ir līdaka, kam seko līnis, rauda, rudulis, breksis, karūsa, sudrabkarūsa un asaris. Lielākā pēdējos piecos gados noķertā līdaka svēra 11,7 kg. Ezera zivju krājumi katru gadu tiek papildi-nāti ne tikai mākslīgi, bet arī ļaujot zivīm ienākt no jūras, ar slūžu palīdzību dar-binot zivju ceļu. Labiekārtota un moderna laivu bāze piedāvā makšķerniekiem 43 laivas.

2009. g. Kaņiera ezera Riekstu pussalā tika atvērts Kaņiera ezera putnu vērošanas tornis. Tas ir viegli atrodams Lapmežciema-Antiņciema ceļa malā. Putnu vērošanai labākais laiks ir pavasaris, kā arī vasaras otra puse un rudens līdz sep-tembra beigām. Pavasarī un vasaras sākumā šurp var doties nakts ekskursijās, lai klau-

sītos nakts laikā dziedošās putnu sugas. Te var dzirdēt lielo dumpi, niedru un sisinā-tājķauķus, veiksmes gadījumā arī mazo ormanīti un dumbrcāli, šad tad – mazo dumpi. Dienas laikā ir iespējams novērot medījošu jūras ērgli.

Ezera otrā krastā atrodas ciemi ar jaukiem nosaukumiem – Antiņciems un Čaukciems. Kaņiera ezerā ietek Slocenes upe ar pieteku Smirdgrāvi. Ezera ūde-ņus jūrā novada Starpiņupīte – 1905. g. mākslīgi rakta noteka ezera līmeņa pa-zemināšanai. Ūdens līmenis gadu no gada pazeminās, vairākas tajā esošās salas jau savienojušās ar krastiem.

Kaņiera ezera pilskalnu 1867. g. atklāja Jūliuss Dērings. Ernests Bras-

tiņš to atzinis par neparastu, jo tas ir vienīgais pilskalns, kas atrodas tik tuvu jūrai

purvainā un neapdzīvotā vietā. Dabas taka (ierīkota 2003. g.) ved pa purvaino

Kaņiera ezera krastu līdz pat pilskalnam. Attēls no: http://www.kemerunacionalaisparks.lv/?gallery=14 Informācija par objektu rediģēta un papildināta 3.12.2015.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Kaņiera ezers <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

600 m garā Starpiņupīte ir Lapmežciema robeža ar Ragaciemu. Braucot

pāri tiltam, labi redzamas slūžas (celtas 1965. g., atjaunotas 2006. g.), kas do-

mātas Kaņiera ezera ūdens līmeņa regulēšanai un brīvas zivju migrācijas nodro-šināšanai. Pārbraukuši pāri, varam piestāt un aplūkot dolomītā izcirsto upes gul-tni. Seklie dolomīta slāņi veido arī Ragaciema zemesragu.

RAGACIEMS

Ragaciems ir pirmā vieta, kur zivju tirgū var iepirkt kūpinātas zivis. Ragaciemā ir kafejnīca “Lindaga” un arī zivju restorāns.

Nosaukumu ieguvis no asā zemesraga, kas diezgan patālu iestiepjas jūrā. Uz tā

atrodas neliela bāka (tā darbojas, bet nav pieejama apmeklētājiem), celta pēc Otrā

pasaules kara. Rags turpinās arī zem ūdens kā ~100 m garš sēklis, kas aiztur un sašķeļ viļņus. Aiz šī sēkļa kādreiz patvērumu guvušas gan laivas, gan arī mazie piek-rastes buru kuģīši, kas savulaik dēvēti par "malkas jāņiem”.



– 11 –

Kaut arī jau kopš 19. gs. daudzi ceļotāji ir jūsmojuši par skaisto apkārtni Ra-gaciemā, tomēr tajos laikos vasaras sezonās peldviesi uz Ragaciemu vēl nav braukuši, jo acīmredzot zvejnieki savās mājās nevēlējās uzņemt svešus cilvēkus, kas, iespējams, varētu sagādāt viņiem nepatikšanas. Šī ciema iedzīvotāji, izman-todami Ragaciema ģeogrāfisko novietojumu, senatnē bija slaveni kontraban-disti un apgādāja Tukuma tirgotājus ar dažādām kontrabandas precēm – spirtu, tēju, cukuru u.c. Lai pret to cīnītos, cara valdība šeit bija izvietojusi robežsargu posteni.

Ap 1870. g. Rīgas biržas komiteja Ragaciemā uzcēlusi glābšanas laivu nojumi un kuģinieku glābšanas staciju, kuru pastāvēšanas laikā (līdz pat 1914. g.) gan nekādi glābšanas darbi netika veikti.

Ragaciema zivju tirdziņš (Selgas iela 1a, Talsu šosejas malā). Šeit ir liela

svaigi kūpinātu zivju izvēle.

Ragaciema “Birutās” dzimis Imants Ziedonis. Aiz Ragaciema Zivju restorāna ir norāde uz Ragaciema kapiem, kur viņš apbedīts. 2014. g. 3. maijā viņa draugi

no Murjāņiem, kur dzejnieks dzīvoja, atveda dzirnakmeni un uzstādīja kā piemi-nekli. “Tas ir dzirnakmens, kas viņa mājās Murjāņos kalpojis par galdu, kad

Imants viesus sagaidījis. Tagad Imants viesus sagaida te”, teica arhitekts un pie-minekļa autors Jānis Dripe.

Imants Ziedonis (1933–2013) – latviešu dzejnieks, publicists, prozai-ķis, tulkotājs un scenārists. Latvijas PSR laikos saņēma Tautas dzejnieka nosaukumu (1977), bet vēlāk bija ievērojams Atmodas laika sabiedriskais darbinieks, bija ievēlēts arī Augstākajā Padomē. Apbalvots ar otrās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Viens no populārākajiem latviešu literāro pasaku autoriem. Rīgas Latviešu biedrības goda biedrs.

Ragaciema kapos redzamas arī piemiņas zīmes Brīvības cīņās bojāgājuša-jiem karavīriem un arī tiem iedzīvotājiem, kas krituši Otrā pasaules kara laikā Sarkanās armijas rindās. Informācija par apdzīvoto vietu rediģēta un papildināta 3.12.2015.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Ragaciems <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

“GAUSĀ JŪDZE” Gauso jūdzi šķērsojot, var noorganizēt “zaļo pieturu”, jo tur ir divas ap-

stāšanās vietas (viena no tām maksas stāvvieta, taču rudeņos un pavasa-ros neviens samaksu neiekasē). No tām ir arī netālu līdz jūrai.

Aiz Ragaciema sākas tā sauktā Gausā jūdze, kas atdala Ragaciemu no Klap-kalnciema. Tā ir apmēram 8 km gara. Nosaukums radies tādēļ, ka senatnē šo attālumu mērot ar kājām vai ar zirgu bija diezgan garlaicīgi, jo apkārtne ir vien-muļa un šeit nav bijis nevienas apstāšanās vietas (tolaik bija ierasts, ka ik pēc 4 vai 5 km ceļmalā atrodas krogs). Parasti, braucot vai ejot pa Gauso jūdzi, ceļi-nieki centās atrast kādu ceļabiedru, jo apkārtnes mežos esot bijuši laupītāji.

Gadsimtiem ilgi vieta, kur atrodas Gausā jūdze, ir kalpojusi kā robeža - tā atdalījusi vai nu dažādu etnisko grupu apdzīvotus novadus, vai administratīvās



– 12 –

teritorijas, vai pat frontes. 13. gs. te robežojās zemgaļu zemes (Slokas jūrmala) ar līvu zemēm (Tukums, Talsi un tālākā jūrmala).

Robeža starp Vidzemi un Kurzemi

Novelkot līniju no Klapkalnciema līdz Ķemeriem, būs redzama vēstu-riskā Vidzemes un Kurzemes robeža. Kartē šī līnija ir gandrīz pilnīgi taisna un pašlaik atbilst Smārdes un Lapmežciema pagastu robežai.

Livonijas ordeņa laikā jūrmala no Bigauņciema līdz Bērzciemam bija pakļauta ordenim.

1561. g. izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste, kurā ietilpa kā Slokas, tā Engures jūrmala. Engures iedzīvotāji kalpoja Kurzemes herco-giem visus viņu valdīšanas 234 gadus, bet Slokas jūrmalu jau 1660.g. her-cogistei atņēma zviedri (tā bija zviedru īpašumā apmēram 60 gadus).

Pēc Ziemeļu kara Gausā jūdze atdalīja Slokas novadu (kas ietilpa caris-kās Krievijas Vidzemes guberņā) no Kurzemes hercogistes. 1795. g. Krie-vija pievienoja savai teritorijai arī Kurzemi, taču robeža starp Vidzemes un Kurzemes guberņu tik un tā bija stingri jāievēro (1795. g. nogalē tika no-teikts, ka ikvienam mācītājam jāmaksā 100 dālderu liela soda nauda, ja tas salaulās vidzemnieku ar Kurzemes zemnieci). Toreiz noteiktā robeža pastāvēja līdz pat 1919. g. Pirmā pasaules kara laikā 1915. g. Gausā jūdze šķīra divas frontes: vāciešu ieņemto Kurzemi no cariskajai Krievijai piede-rošās Vidzemes guberņas. Arī Otrā pasaules kara gados 1944. g. te izvei-dojās frontes līnija. (Tālāk Klapkalnciemā jau sākās t.s. Kurzemes katls).

Somu jēgeru piemineklis Pirms Klapkalnciema ir redzama norāde

uz somu jēgeru 1916. g. kaujas vietu. Atjau-notais piemineklis atklāts 2004. g.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma Krievijas impērijas valdība 1914. g. novembrī izstrādāja programmu, kā ierobežot Somijas autonomiju un to rusificēt. Daļa no nacionāli noskaņo-tajiem somu patriotiem nevēlējās cīnīties Krievijas impērijas pusē un vērsās pie Krievijas ienaidnieka – Vācijas, lai tā palīdzētu sagatavot karaspēku So-mijas neatkarības cīņām pret Krieviju. 1915. g. janvārī Vācijas impērijas ār-lietu ministrija apstiprināja, ka Vācijas armija ir gatava apmācīt 2000 somu karavīrus. 1916. g. pavasarī šo 2000 somu karavīru vienību Vācijas armijas sastāvā nosauca par 27. Karalisko Prūsijas jēgeru bataljonu. 1916. g. maijā to nosūtīja apgūt kaujas pieredzi Austrumu frontes iecirknī ne-tālu no Jelgavas pie Misas upes. Vēlāk tajā pašā gadā bataljonu pārvietoja uz Rīgas jūras līča krastu pie Klapkalnciema. Šeit no 1916. g. augusta līdz decembrim somi bija atbildīgi par Vācijas Austrumu frontes vistālāko zie-meļu sektoru.

Informācija par objektu rediģēta un papildināta 3.12.2015.

>>>> Somu jēgeru piemineklis <<<<

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> „Gausā jūdze” <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<



– 13 –

Lapmežciema pagasta un Smārdes pagasta sadures līnija ir bijusī Vidzemes un Kurzemes robeža.

KLAPKALNCIEMS

Par zvejniekciemu Klapkalnciems kļuva tikai 19. gs. beigās. Līdz tam pie Lā-čupītes ietekas jūrā atradies tikai robežsargu kordons un nedaudz tālāk – Lāčuk-roga ēkas.

Ceļa kreisajā pusē atrodas atpūtas bāze “Ronīši” – savulaik tas bija Rīgas Po-litehniskā institūta atpūtas un saietu centrs.

Ceļa kreisajā pusē redzami arī Klapkalnciema kapi un Pirmā pasaules kara brīvprātīgo somu kareivju kapi.

Arī Otrā pasaules kara laikā Klapkalnciema apkārtnē norisinājušās kaujas. Te bija Kurzemes katla robeža.

Padomju armijas 3. gvardes mehanizētā 8. tanku korpusa brigāde, kas atradās dienvidos no Jelgavas, vienā diennaktī izlauzās cauri Zemgalei un, pārvarējusi ap 100 km lielu attālumu, 1944. g. 30. jūlijā sasniedza Klap-kalnciemu, nogriežot vācu armijas grupējumu “Nord” no pārējiem vācu spēkiem. Karavīri trīs pudelēs iesmēla jūras ūdeni, aizzīmogoja un nosūtīja Augstākajai kara virspavēlniecībai Maskavā, tādējādi apliecinot, ka preti-nieka armija sašķelta divās daļās. Vairāk nekā nedēļu kaujas apsardze, tā sauktā “Piejūras vienība” noturējās šajās pozīcijās. Šīm kaujām savulaik par godu tika uzstādīts piemineklis – tanks. Kāds vēlāk ar baltu krāsu uz tanka bija uzrakstījis vārdu "Circenis". 20. gs. 90. gados tanks pazuda ne-zināmā virzienā.

Klapkalnciemā uzņemti vairāki abu filmu “Zvejnieka dēls” (1939 un 1957) skati. Informācija par apdzīvoto vietu rediģēta 3.12.2015.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Klapkalnciems <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Turpinot ceļu, tūlīt aiz Klapkalnciema ieraugām norādi uz Lāčupītes dendrāriju.

LĀČUPĪTES DENDRĀRIJS

Lāčupīte ir 31,5 km gara un iztek no Sekļa ezera, kas atrodas apmēram 5 km uz ziemeļiem no Tukuma. Pēdējos 15 km tā tek paralēli jūrmalai (no Apšuciema līdz ietekai Rīgas jūras līcī pie Klapkaln-ciema).

Dendroloģiskos stādījumus savulaik 1957. g. sāka veidot dabas pētnieku biedrības biedrs Arveds Mednis. LPSR Mež-saimniecības ministrija šim nolūkam viņam ierādīja zemi blakus vasarnīcu cie-matam starp Apšuciemu un Klapkalnciemu. Pēc Arveda nāves darbu turpināja viņa dēls būvinženieris Igors Mednis. Visu savu brīvo laiku, atvaļinājumus un brīvdienas viņš veltīja augu stādīšanai un aprūpei. 8 hektāru lielā teritorija, kuru viņš apsaimniekoja, padomju laikā piederēja valsts mežu fondam. Sākumā attie-cības tika noteiktas ar līgumu, vēlāk iesāktais darbs turpinājās tāpat. Nelielajā



– 14 –

zemes gabalā ir ļoti liela augu dažādība. Dārzā ir savākts pēc iespējas vairāk augu un tiek pētīts, ko vislabāk var audzēt šajos apstākļos – smilšainajā jūrmalas kāpā. (Lai gan augsne ir nabadzīga, jūras tuvumā ir labi klimatiskie apstākļi un nav iz-teiktas rudens un pavasara salnas.) No dažādām pasaules malām, tostarp no Tālajiem Austrumiem, uz dendrāriju ir vestas tūkstošiem sēklu un stādu. Igors Mednis darba darīšanās daudz braukājis pa PSRS un brīvajos brīžos gājis klejot un meklējis kaut ko savam dārzam – koku stādus, kas bija pietiekami maziņi, lai tos varētu ielikt mugursomā vai čemodānā.

Ar Ministru kabineta lēmumu šim dendrārijam 2001. g. piešķirts Valsts Da-bas pieminekļa statuss.

Informācija par objektu papildināta 3.12.2015.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Lāčupītes dendrārijs <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

APŠUCIEMS

Kādreiz Apšuciems ietilpa Cērkstes dzimtmuižas robežās. Tā iedzīvotāji, vecie zvejnieki, savulaik bija pazīstami ar savu konservatīvismu un nevēlēšanos atzīt jau-ninājumus zvejniecībā – reizēm viņi pat postīja murdus utml. Apšuciems ir pirmais ciems Kurzemes pusē, kur pašu vietējo ļaužu spēkiem (neskaitot meistaru) savu-laik tika uzbūvēti 6 burinieki.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Apšuciems <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

PLIEŅCIEMS Te jūrā ietek Plieņupe. Agrāk šis ciems bija ļoti izslavēts un iecienīts kūrorts.

Tā bija pirmā zināmā vieta, kur jau 18. gs. Kurzemes muižnieki un garīdznieki braukuši uz jūru peldēties. Peldviesi Plieņciemā regulāri apmetās līdz pat Pirma-jam pasaules karam. Te bijusi arī īpaša deju grīda – “lustūzis”.

1810. g. Plieņu muižā, kas atradās 3 km no jūras, sešas nedēļas uzturējās Krievijas cara Aleksandra I sieva Elizabete. Lai viņa varētu ērtāk nokļūt jūrmalā,

tika pārrakta Lielā kāpa, kas Plieņciemu aizsargā no jūras vējiem, un izcirsta

paplata stiga no Plieņu muižas līdz Lielajam krogam, kur dzīvojusi daļa no viņas pavadoņiem. Otra daļa pavadoņu – poļu ulānu eskadrons – apmetušies pakalnā netālu no Plieņu muižas. Pēc šī apmeklējuma vietējie pakalnu iesaukuši par “Lē-ģera kalnu”. Gar taku, kas ved uz jūru, sastādīja liepu aleju, taču laika gaitā tā gājusi bojā un ir saglabājies tikai viens koks.

Vēl 20. gs. sākumā te noritējusi aktīva kuģu būvniecība. Pēdējais zvejnieku pašbūvētais kuģis te nolaists ūdenī 1925. g. Tas bijis lielākais 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Kurzemē būvētais burinieks “Eurasia”. Tas gājis bojā pie Trinida-das 1933. g.

Mūsdienās Plieņciemā kādas privātmājas pagalmā izveidots medību suņu trenēšanas poligons. Tajā ir mākslīgas alas ar lapsām un āpšiem. Protams, no nodarbībām brīvajā laikā lapsas un āpši tiek turēti krātiņos.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Plieņciems <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<



– 15 –

Netālu pirms Ķesterciema ir krustojums ar Tukuma-Engures ceļu (P131). Iz-braucot uz to un nogriežoties pa labi, turpinām ceļu uz Ķesterciemu un Enguri.

ĶESTERCIEMS

Vēsturiski Ķesterciems vienmēr bijis saistīts ar Enguri (kādreiz te sākās Talsu apriņķis). Stāsta, ka savu nosaukumu ciems ieguvis tāpēc, ka te dzīvojis Engures baznīcas ķesteris.

No slaveniem jūrasbraucējiem, kas te dzīvojuši, var pieminēt Andreju Lonfeldu (1879-1950). Viņš dienējis uz karakuģa “Адмирал Нахимов”, piedalījies Krievu-japāņu karā, nokļuvis japāņu gūstā, bet pēc tam atgrie-zies atpakaļ savā ciemā.

19. gs. beigās Ķesterciemā zem viena jumta darbojusies Engures pagasta valde, tiesa un pagasta skola. Gadsimta beigās šī ēka nodegusi un visas trīs ie-priekš minētās iestādes saņēmušas katra savu jaunu ēku, tikai vairs ne Ķester-ciemā, bet Engurē. Ķesterciemam braucam garām pa apvedceļu, ko padomju lai-kos speciāli uzbūvēja, ceļot Vissavienības nozīmes pionieru nometni “Albatross”, lai ceļš, kas ved cauri ciematam, netraucētu nometnes darbību un bērnu atpūtu.

Bērnu un jauniešu atpūtas centrs “Albatross” http://www.albatross.lv/ +371-26-103-435, +371-67-418-090

Pionieru nometne te tika atvērta 1974. g. ar ražošanas apvienības "Radioteh-nika" līdzdalību. Nometne gadu no gada paplašinājās un attīstījās, līdz spēja vienā maiņā pieņemt ap tūkstoti bērnu – ne tikai no Latvijas, bet arī citām PSRS repub-likām. Ar gadiem “Albatrosu” sāka dēvēt par “ziemeļu Arteku” (“Arteks” padomju laikos bija slavena pionieru nometne Krimā). “Albatross” turpināja pastāvēt arī neatkarīgajā Latvijā un 2007. g. ieguva jaunatnes tūrisma kompleksa statusu un sertifikātu, kas apliecina atbilstību Latvijas valstī noteiktajiem viesu izmitināšanas un apkalpošanas standartiem. Paplašinājies arī tā piedāvāto pakalpojumu klāsts un līmenis. Nometnē uzturas grupas ne tikai no Latvijas, bet arī no Uzbekistānas, Baltkrievijas un Krievijas. Ļoti bieži viesi ir arī lietuvieši.

Informācija par objektu pievienota 3.12.2015.

>>>> Bērnu un jauniešu atpūtas centrs “Albatross” <<<<

Informācija par apdzīvoto vietu rediģēta 3.12.2015.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Ķesterciems <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<


http://www.albatross.lv/


– 16 –

ENGURE http://www.enguresnovads.lv/ +371-29-177-920 (Marta)

Engurē ap 1500 iedzīvotāju. Nosaukuma izcelsme nav precīzi zināma, taču daži valodnieki uzskata, ka tam pamatā ir līvu vārds “aņgõrz”, kas nozīmē zuti.

Engure bijusi Kurzemes hercoga domēņu muiža. Hercogs pats tai apstiprinājis arendatorus un citas amatpersonas (parasti tie visi bija sveštautieši). Ap 17. gs. vidu Engure sāka attīstīties kā viens no hercoga Jēkaba manufaktūru centriem. Straujā Engures upe (vēlāk dēvēta par Melnupi), kas vienīgā novadīja Engures ezera ūdeņus uz jūru, piegādāja ūdeņus dzelzs ceplim, kā arī kļuva par transporta maģistrāli starp manu-faktūrām un kuģiem. Engures hercogmuižā darbojās maltuve, kokzāģētava, smē-des, čugunlietuve, mucenieku darbnīca, salpetra vārītava, dzintara virpotava u.c. Engures dzelzs ceplis, ko uzcēla zviedru meistara Bengta Strēma vadībā, savulaik bija modernākais Kurzemē. Šeit tika ražota samērā labas kvalitātes slokšņu dzelzs un čuguns. Ceplim purva rūdu vietējie iedzīvotāji rakuši un veduši no Engures ezera sa-lām. Darbus pārvaldīja un pārraudzīja zviedru meistari, kas 1710. g. līdz ar trim ceturt-daļām Engures vietējo iedzīvotāju mira mēra epidēmijas laikā. 18. gs. vidū, kad her-coga valdības grožus pārņēma Saksijas princis Kārlis, tas vietējo muižnieku iespaidā lika nojaukt visas cepļa ēkas un arī tādu labu būvi kā Melnupes aizsprosts (līdz ar to paputēja dzirnavas un darbnīcas).

Engures vidusskolas direktors Kārlis Edelnieks (1928–2003) 30 gadu laikā savā mājā “Ēdelveisi” bija savācis senlietu kolekciju – zemnieku un zvejnieku sadzīves priekšmetus un darba rīkus. Pēc viņa nāves ekspozīcija vēl kādu laiku bija pieejama apmeklētājiem, bet tad ēka ar visiem priekšmetiem nodega.

Engures luterāņu baznīca http://www.enguresbaznica.lv/ +371-29-177-920 (Marta)

Nav zināms, kad celta pirmā baznīca Engurē, bet jau 14. gs. Kurzemes baznīcu reģistros figurē Engures baznīcas nosaukums. 1641. g. celta otra baznīca, vēl pēc 45 gadiem – trešā (1677). Lai gan 1720. g. vētra sagāza tās torni, šīs celtnes mūžs bijis ilgāks – 95 gadi. Ceturto koka baznīcu uzcēla 1772. g., taču jau pēc 30 gadiem tā atradās sabru-kuma stāvoklī.

Pašreizējā Engures baznīca ir jau piektā, bū-vēta 1802.–1804. g. – laikā, kad te strādāja Engures, Mērsraga un Dzirciema drau-dzes mācītājs un Engures baznīcas skolas skolotājs Johans Pēteris Brandts (1776–1835). Tornis piebūvēts 1922. g. No 19. gs. baznīcas interjerā saglabājusies J.Eginka altārglezna “Kristus un Sv. Pēteris uz jūras”, kā arī ērģeles, kas kapitāli restaurētas 1926. g.

Engures baznīca ir ievērojama ar to, ka ir viena no retajām koka baznīcām, kas nav nopostīta vai pārbūvēta par mūra baznīcu.


http://www.enguresnovads.lv/

http://www.enguresbaznica.lv/


– 17 –

Apkārt baznīcai ir kapsēta. Tajos redzams kapa piemineklis Engures baznīcas skolas skolotājam un Engures hronikas autoram Johanam Pēterim Brandtam. Uz-stādīts 1853. g., tas ir valsts nozīmes mākslas piemineklis.


>>>> Engures luterāņu baznīca <<<<

Engures centrā šķērsojam Ķīšupīti. Tās ietekā atrodas osta. Engures centrā

ceļmalā ir redzams restorāns "Kapteinis & Grants".

Kad braucam tālāk, pēc otrā lielākā krustojuma aiz baznīcas redzama bijusī Engures mācītājmāja, vēlākais kinoteātris. Šeit bijis arī pirmais Engures Tautas nams.

Labajā pusē tuvāk jūrai atrodas Engures pilskalns, saukts arī par Marijas kalnu (vai Baznīcas kalnu), par kuru ir daudz teiku un nostāstu – tajos vēstīts gan par kalnā nogrimušu pili, gan par kalponi Mariju, kura ielūzusi ledū un noslīkusi Vecupē, vizinoties no kalna ar ragaviņām.

Engures saieta nams (bijusī jūrskola) Braucot ārā no Engures, pa labi pirms benzīntanka redzama gara vienstāva

mūra ēka. Jūras iela 114, Engure, Engures novads. +371 63161701

1875. g. Krišjānis Valdemārs šeit dibināja jūrskolu, kas tika ierīkota bijušajā muižas liellopu kūtī – vienīgajā mūra ēkā Engurē. Kaut arī tā bija zemākās katego-rijas skola, kas gada laikā sagatavoja tikai piekrastes stūrmaņus, tomēr tā deva tiesības pēc tam iestāties augstākas kategorijas jūrskolās un pretendēt uz tāl-braucēju stūrmaņu un tālbraucēju kapteiņu diplomiem. Skola pastāvēja līdz 1915. g., kad to sakarā ar Kurzemes frontes izveidošanos Pirmā pasaules kara laikā pārcēla uz Hersonu.

Ilgu laiku ēka stāvēja pamesta un nevienam nevajadzīga, taču 2012. g. tā tika izremontēta un atdzima kā Engures saieta nams. Informācija par objektu rediģēta un papildināta 3.12.2015.

>>>> Engures saieta nams (bijusī jūrskola) <<<<

Izbraucot no ciemata, šķērsojam Engures upi. Informācija par apdzīvoto vietu rediģēta 5.12.2015.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Engure <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Abragciems Bērzciems



– 18 –

ENGURES EZERS Ezers atrodas ceļa kreisajā pusē, taču nav

redzams, jo atrodas 1–4 km attālumā no ceļa). Piebraukt tam var no Bērzciema. Aiz ciemata robežas labajā pusē ir redzama norāde un uz Engures ezeru ved grantēts ceļš. Pirms Ornitologu bāzes ir stāvlau-kums, kur pieejamas sausās tualetes, kā arī galdi un soli piknikam. Redzami arī info plakāti par sastopamajām orhideju sugām, norāde uz orhideju taku un skatu torni.

Engures ezers ir trešais lielākais ezers Lat-vijā: 19 km garš un 4,6 km plats, platība ~41,3 km2. Tas ir lagūnas tipa ezers ar lēzeniem krastiem, Litorīnas jūras lagūnas atlieka. Kād-reiz te bijusi jūras joma, kas laika gaitā vai nu ar ledus laikmeta akmeņu sanesumiem, vai ar gadsimtos saskalotām smilšu sērēm atdalīta no jūras un kļuvusi par ezeru. Vēl 19. gs. 1. pusē kāpu strēle, kas atdala ezeru no jūras līča, dažviet bijusi tikai ap 300 m plata.

Agrāk vietējie ezeru sauca arī par Dzintarezeru, jo sauszemes strēlē, kas at-dala ezeru no Rīgas jūras līča, bija atrodams dzintars. Hercogu laikos Engurē bi-jusi pat speciāla dzintara virpotava. Svētdienās nereti baznīca bijusi tukša, jo visi bija aizņemti dzintara lasīšanā. Mācītāja sūdzību dēļ dzintara lasīšanu svētdienās aizliedza.

“Engures dumpis”. Engures ezers bija viens no 7 Kurzemes brīveze-riem, kur bija atļauta brīva zveja, kā arī niedru pļaušana jumta segumiem un pakaišiem. Pēc Engures ezera kanāla izrakšanas strauji pazeminājās ūdens līmenis un atsedzās jaunas platības pļavām. 1888. g. šeit izcēlās t.s. “Engures dumpis”, jo zemnieki uzskatīja, ka ne vien brīvezera zivis, bet arī jaunatklājušos pļavu siens ir brīvi iegūstams īpašumā. Kopā ar 200 zaldā-tiem Kurzemes gubernators zemniekus no pļavām padzina.

Padomju laikā pļavas tika sadalītas ciema iedzīvotājiem. Ciema govju ganāmpulku katru dienu dzina uz ganībām ciemata gans; katram, kam piederēja govs, vienu dienu mēnesi bija jāgana kopīgais ganāmpulks. Mūsdienās ezera pļavas ir privatizētas.

Mūsdienās ezers pamazām aizaug, it īpaši rietumu pusē. Apmēram 18 km garā un 4,5 km platā joslā ezera abos galos ir izveidojušās slīkšņas. Ezers ir nozī-mīga ūdensputnu koncentrācijas vieta, un ir iekļauts aizsargājamo dabas ob-jektu skaitā. 33 km2 no ezera aizņem ornitoloģiskais liegums. Engures ezera krastos aug arī retas augu sugas (purva mirte, ogu īve u.c.).

Engures ezera dabas parks (http://eedp.lv/, +371 29474420) ir dibi-

nāts 1998. g., bet tā vēsture aizsākusies 1957. g., kad tika noteikts īpašs režīms putnu aizsardzībai. Parks aptver Engures ezeru un zemes ap to, kā arī Rīgas jūras


http://eedp.lv/


– 19 –

līča piekrasti no Mērsraga līdz Engurei un mežus starp piekrasti un ezeru. Visa En-gures teritorija ietilpst Engures ezera dabas parkā, līdz ar to saimnieciskā darbība tur ir ierobežota.

Orhideju taka un putnu vērošanas tornis http://www.enguresnovads.lv/apskates-objekti

Parka palieņu pļavas, zāļu purvi un mitrie meži var lepoties ar lielu orhideju dzimtas sugu daudzveidību – Engures apkaimē aug 22 no Latvijā sastopamajām

32 orhideju dzimtas sugām. 3,5 km garā orhideju taka sākas netālu no Engures ornitoloģisko pētījumu centra, līkumo cauri kalcifilajiem purviem un

mežam putnu novērošanas torņa virzienā un aizvijas tālāk gar atjaunoto ezera piekrastes daļu, kurā mīt govis un zirgi. Takas sākumā novietotajā informācijas zīmē ne tikai attēlotas apkārtnē sastopamās orhidejas, bet sniegta daudzpusīga informācija arī par citām interesantām Engures ezera dabas parka augu sugām. Taku vēlams izstaigāt gida pavadībā, tādējādi uzzinot vairāk par Engures ezera dabas bagātībām. Informācija par objektu pievienota 5.12.2015.

>>>> Orhideju taka un putnu vērošanas tornis <<<<

Ziemeļu krastā ir atpūtas bāze “Bebri”, kur var nomāt laivas un nakšņot.

Informācija par ezeru papildināta 3.12.2015.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Engures ezers <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

MĒRSRAGS http://www.mersrags.lv/ – Mērsraga novada pašvaldības mājas lapa http://www.mersrags.lv/aktual/2015/AKTUAL_2015/Mersrags_karte_1600.pdf - karte

Mērsrags ir viens no lielākajiem Kurzemes piekrastes cie-miem, kurā dzīvo 1879 iedzīvotāji (pēc 2011. g. datiem). Mērsraga novada teritorijā ietilpst divi ciemi: Mērsrags un Upesgrīva, kā arī apdzīvotas vietas Alksnājciems un Ķipatciems.

Pirmo reizi vēstures avotos minēts 1495. g. dokumentos kā zvejniekciems ar nosaukumu Mergera. Mērsrags dēvēts arī par Mārgrūbi (no vācu val. Mortgrube – "nāves bedre"), jo tur dzī-vojuši jūras pirāti, kas vilinājuši krastā kuģus un tos izlaupījuši. Kā vēstī viena no daudzajām leģendām, pirāti piesējuši govij kaklā lukturi un laiduši to staigāt gar jūras krastu, tādā veidā maldinot kuģus un liekot tiem uztriekties uz akmeņiem, kas atrodas pie tagadējās Mērsraga bākas. Jūrniekus, kuri krituši pirātu nagos, gaidījusi gandrīz droša nāve.

Kurzemes hercogistes laikos (16.–18. gs.) Mērsragā bijusi lielākā ziepju vārītava hercogistē. Dokumenti vēstī, ka tajos laikos katrai zvejniekciema mājai bijis jādod baznīcas vajadzībām 2000 reņģu un 2 kāli plekstu jeb butu gadā.

1710. g. mērī gandrīz visi iedzīvotāji izmiruši (kā vēsta viena no leģendām, pa-licis dzīvs tikai viens ciema iedzīvotājs). 18. gs. beigās te dzīvojuši tikai 13 saim-nieki, kuriem ik gadus katram bija jādod Pūres baronam nodevās 4000 žāvētas un sālītas reņģes, 500 brētliņas, 330 butes utt.


http://www.mersrags.lv/

http://www.mersrags.lv/aktual/2015/AKTUAL_2015/Mersrags_karte_1600.pdf


– 20 –

Sākot ar 1842. g., kad tika izrakts kanāls no Engures ezera uz jūru, Mērsragā uzbūvēti vairāk nekā 200 burinieki.

Padomju laikā Mērsrags bija pagasta un zvejnieku kopsaimniecības “1. Maijs” centrs un aktīva zvejnieku osta. Iepretī ostai 1945. g. nodibināja Mērsraga zivju konservu fabriku.

Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu kolhoza uzņēmumi nomainīja juridisko statusu un turpināja strādāt un attīstīties. Veidojās jauni uzņēmumi.

Mērsragā dzimuši vairāki slaveni cilvēki – piemēram, Latvijas Nacionā-lās operas solists, bass Kārlis Miesnieks (dz. 1938. g.).

Mērsraga centrā jābrauc pāri 4 km garajam Mērsraga kanālam, kas rakts

1842.–1843.g. un padziļināts 1900. g. Tas savieno Engures ezeru ar Rīgas jūras līci.

Mērsraga zvejas osta ir viena no 7 Latvijas mazajām ostām. 2014. g. tā ap-

kalpoja 127 kuģus. Kopējais kravu apgrozījums 2014. g. bija 483,6 tūkst. tonnu, kas

bija par 23,4 % vairāk nekā 2013. g. Ostai ir divi moli – 800 un 790 m gari.

No ostas var doties braucienā uz Roņu salu vai tepat pa jūru ar jahtu “Palsa”

(http://www.jahtapalsa.lv/, +37126441749, +37126185164, [email protected]).

Tālāk braucam cauri Mērsragam līdz pēdējam krustojumam pie auto-busa pieturas un pie baltas ķieģeļu mājas griežam pa labi – uz Mērsraga bāku. Ceļš ved garām kapiem un luterāņu baznīcai (celta 1809. g., pilnīgi pārbūvēta 1896. g.).

Bāka atrodas uz krasta izvirzījuma Rīgas jūras līcī – Mērsraga raga. Šaurā pludmale un zemūdens nogāze 3–12 m dziļumā ir klāta ar akmeņiem. Saskaņā ar teiku, Mērsrags radies, velnam cenšoties uzbūvēt tiltu pāri Rīgas līcim. Mērsraga nosaukums tautā skaidrots dažādi: no vācu vārda Meer (jūra), arī no frāzes “mēs no rāg”. Kādreiz šeit dzīvojis arī laupītājs Markgrāfs.

Mērsraga bāka http://www.mersrags.lv/AO.htm

Šī ir viena no skaistākajām Latvijas bākām. 1873. g. Rīgas biržas komitejas lūdza Jūrlietu ministrijas Hid-rogrāfijas dienestam Pēterburgā pēc iespējas ātrāk ierīkot bāku Mērsragā, jo akmeņainais sēklis apdrau-dēja kuģus, kas kaut nedaudz novirzījās no līnijas starp Kolku un Daugavas grīvu. Rīgas biržas komiteja sedza visus ar bākas uzstādīšanu saistītos izdevumus. Metāla tornis, laterna un optiskais aparāts tika iegā-dāts Parīzē. Bāka tika iesvētīta 1875. g. Bākas tornis izgatavots «Sauter, Lemonnier & Co» fabrikā Parīzē. Tas ir 18,5 m augsts brīvstāvošs, cilindrisks, kniedēts dzelzs konstrukcijas tornis. Uguns augstums 21,3 m, tā ir redzama 15 jūras jūdžu attālumā.

Pirmajā pasaules karā (1914) bāka tika stipri bojāta, bet 1922. g. tā atjau-nota un ieguvusi tagadējo veidolu – cilindriskais dzelzs tornis tika ietērpts dzelzs-betonā ar īpatnējām “ribām”. Torņa augšdaļā izveidots uz konsolēm balstīts


http://www.jahtapalsa.lv/


http://www.mersrags.lv/AO.htm


– 21 –

dzelzs konstrukcijas apejas balkons. Gaismas telpu vainago kupolveida jumta konstrukcija, kas noslēdzas ar lodveida dekoratīvu izbūvi un vējrādi. Pie ieejas bākā 1975. g. uzstādīta piemiņas plāksne par godu tās simtgadei.

Mērsraga bāka ir iemūžināta arī VAS “Latvijas pasts” 2006. g. izdotajā past-markā. Bāka redzama arī 1957. g. spēlfilmā „Rita”.

Filma stāsta par to, kā Otrā pasaules kara pēdējā vasarā desmitgadīgā Rita kādā Latvijas zvejniekciemā, riskējot ar dzīvību, kopj un apgādā ar visu nepieciešamo zvejnieku izglābtos 4 karagūstekņus – francūzi, krievu un divus latviešus, kuri paslēpti par noliktavu pārvērstas skolas bēniņos.

Attēls no: http://www.vietas.lv/objekts/mersraga_baka/bilde/1 Informācija par objektu papildināta 5.12.2015.

>>>> Mērsraga bāka <<<<

~170 m uz Z no bākas jūrā ievirzās krasta izcilnis – rags ar laukakmeņu sa-kopojumiem, kas atrodas zem ūdens. Laukakmeņu veidotais sēklis stiepjas ap-mēram 150 m garumā. Akmeņi ir apmēram 0,5–0,6 m augsti. Pats lielākais – Velna akmens atrodas ap 50 m attālumā no krasta, un tā ķīļveidīgi sašaurinātā augšdaļa paceļas līdz 1,5 m virs jūras līmeņa. (Gandrīz par visiem piekrastes ak-meņiem ir nostāsti, ka Velns gatavojies taisīt tiltu pāri jūrai, bet darbu pārtrau-kusi gaiļa dziedāšana, tādēļ viņš izmetis akmeņus jūrā). Lielākos šķautņainos laukakmeņus kopā ar Velna akmeni vietējie iedzīvotāji sauc par Velna bluķiem.

Jūras piekrastē starp Mērsraga kanāla ieteku un Mērsragu izveidots ornito-loģiskais liegums, jo šeit ir pārpurvota piekraste, kas piemērota putnu atpūtai pārceļošanas laikā.

Privātajā muzejā “Saieta Nams” var iepazīties ar 19. gs. beigu un

20.gs. sākuma zvejnieku sadzīvi. Norāde uz muzeju redzama no Lielās ielas pa labi, īsi pirms pagrieziena uz bāku. Muzejs atvērts 2000. g. septembrī Mērsraga pa-gasta Rožu ielā 16. Tas atrodas vecākajā ciema mājā, kas celta 1811. g.

100 m no muzeja sākas Mērsraga piejūras pļavas, bet 300 m attālumā atro-das skatu tornis.

Atgriežoties uz Lielās ielas pēc Mērsraga bākas apmeklējuma, pa labi ieraugām

nepabeigtu būvi, kas ir sava veida piemineklis neveiksmīgam biznesam pēcpa-domju Latvijā. Tā ir māja, kur bija iecerēts atvērt restorānu vai viesu namu, taču tā nav pabeigta un pamazām pārvēršas par graustu.

Pāris mājas uz priekšu labajā pusē neliela mājiņa ar zaļu jumtu un sakoptu te-ritoriju, kas pieder Doma zēnu kora diriģenta Jāņa Erenštreita ģimenei. Viņš – līvs no Miķeļtorņa – nopircis šo māju vasaras atpūtai.


>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Mērsrags <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Pie Mērsraga un Upesgrīvas ap 15 km no krasta atrodas tā sauktā Mērsra-ga mulda – pēc platības neliela, bet 66 m dziļa ieplaka, kas ir dziļākā vieta Rīgas jūras līcī . Līča centrālā ieplaka ir par 11 m seklāka nekā Mērsraga mulda. (Savukārt Baltijas jūras dziļākā vieta – 470 m dziļā Landsortas ieplaka – atrodas starp Stokholmu un Gotlandes salu.)


http://www.mersrags.lv/Aktual/2009/images/pljava.JPG

http://www.mersrags.lv/Aktual/2009/images/SkatuTornis%20(1).jpg


– 22 –

UPESGRĪVA

Upesgrīva ir zvejniekciems pie Grīvas upes un savulaik, tāpat kā Engure, Kur-zemes hercoga Fridriha Kazimira (hercoga Jēkaba dēla) laikā bijusi nopietna kon-kurente Rīgas tirdzniecības ostai. 19. gs. te bijusi liela kuģu būvētava, kurā uz-būvēti ap 90 tālbraucēji burinieki un arī mazāki kuģīši. Pēdējais burinieks Upes-grīvā uzbūvēts 1922. g.

Vairāk nekā 20 šeit būvētie burinieki piederējuši Pūliņu dzimtai. Viens no tiem – “Gaita” – 1911. g. aizkuģoja līdz pat Folklendu salām. Tas bija tālākais dienvidu punkts, ko sasniedzis latviešu kuģis.


>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Upesgrīva <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

VALGALCIEMS

http://dziedava.lv/daba/izveleta_daba.php?fvieta=157

Valgalciema nosaukums cēlies no Valgales muižas, pie kuras ciems piederē-jis. Valgales barons bijis negants kāršu spēlmanis un reiz paspēlējis visu ciemu Vandzenes baronam. Kopš tā laika Valgales muižai nav bijis savas jūrmalas.

Braucot cauri ciemam, aiz kapiem otrā krustojuma malā pie “Kliņģeru” mā-

jām redzama dižliepa (apkārtmērs 4,7 m). Informācija par apdzīvoto vietu papildināta 5.12.2015.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Valgaciems <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

KALTENE Maltītie: 29231907, [email protected]

Kaltenes jūras krasts ir akmeņains. Kaltenes ciema beigās (braucot virzienā no Rīgas) ir autostāvvieta, kur var atstāt autobusu un tad ar kājām aiziet līdz jūrai.

Kaltene ir visgarākais zvejniekciems Rīgas līča piekrastē – tas izstiepies 7 km garumā. Senos laikos Kaltene bijusi slavena ar slaidajām mastu priedēm bez za-riem – tās eksportēja pat uz Rietumeiropu. Kaltenes priežu masti kalpoja 10–15 gadus – apmēram 10 reizes ilgāk nekā Rietumeiropā augušo koku masti.

Jūrā var redzēt molu ar kādreizējo sūkņu staciju, bet tai iepretim aiz zemes vaļņa atrodas padomju laikā būvētās eksperimentālās lašveidīgo zivju audzētavas

(“ELZA”) vajadzībām izraktais baseins, kuru ar sūkņu stacijas palīdzību bija pare-dzēts apgādāt ar jūras ūdeni. Konkurences apstākļos radās stāsti par to, ka ūdeni foreļu audzēšanai sūknējot no vietas, kur kādreiz atradusies no lepras mirušo kap-sēta. 1999. g. kādā laikrakstā bija sludinājums, ka molu ar visām būvēm pārdod.

2006. g. sūkņu staciju pēc arhitektes Z. Gailes projekta pārbūvēja par brīvdienu māju “Lieldienu sala” (2007. g. tā izpelnījās balvu kā gada labākā rekonstruētā ēka). Celtnes sarkani brūnais krāsojums tīkami izceļas uz jūras fona.


http://dziedava.lv/daba/izveleta_daba.php?fvieta=157



– 23 –

Kaltenes luterāņu baznīca vispirms uzcelta 16.gs., bet turpmākajos

gadsimtos tika vairākkārt pārbūvēta un celta no jauna. 1915.g. ēka tika nopos-tīta un to atjaunoja tikai 1926.g. Ja baznīca ir vaļā (parasti gan ciet), var piestāt un ieiet apskatīt tās iekšpusi. Pie altāra ir redzamas četras 18.gs. koka skulptūras.

Kaltenes akmeņainā pludmale http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/kaltenes-akmenaina-pludmale-un-putnu-verosanas-tornis

Kaltenes ciemā jūras piekraste ir klāta ar lieliem laukakmeņiem – šādas ai-navas jūras piekrastē Latvijā redzamas tikai pāris vietās. Pludmalē atrodas arī

viens no lielākajiem jūrakmeņiem Latvijā – Grīļu dižakmens, kura augstums

ir 2,4 m, bet apkārtmērs 15 m. Kāds pludmalē sastapts zvejnieks reiz zināja stāstīt: „Sen senos laikos vells

nes’s akmeņ’s no Zviedrij’s uz Talsim, lai būvēt' desmito pakaln’, bet darij’s to tik lēn’, ka nav paspēj’s pa tums’. No rīt’, nodziedot vietējam Kalten’s gailim, tas nomet’ akmeņ’s, kur pagadās.”


>>>> Kaltenes akmeņainā pludmale <<<<

Kaltenes putnu takas ar skatu torni http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/kaltenes-akmenaina-pludmale-un-putnu-verosanas-tornis

Izstaigājot aptuveni 800 m garo Kaltenes putnu takas maršrutu, uzzināsim daudz interesanta par Latvijā mītošajiem un arī migrējošiem putniem. Takas maršrutā ir arī skatu platforma un tornis, kuros izvietotie stendi palīdz iepazīt putnu sugas un to dzīves vidi arī putnu vērošanas iesācējiem. Pavasaris un vasa-ras otrā puse ir labākais laiks, kad apmeklēt šo vietu, jo te atrodas putnu baro-šanās un spalvu maiņas vieta, taču to ir vērts darīt arī ziemā, ja vien jūra nav aizsalusi. Informācija par objektu pievienota 5.12.2015.

>>>> Kaltenes putnu takas ar skatu torni <<<<

Kaltenes kalvas

Izbraucot no Kaltenes, šosejas kreisajā pusē mežā atrodas tā saucamās kal-

vas – Velna kalva un Kārdūžu kalva (no šosejas nav redzamas). Te vēro-

jams ledāja veidots reljefs ar izteikti blīvu akmeņu klājienu, kas ir unikāls šāds ģeo-

loģiskais veidojums Latvijā. Laukakmeņu sakopojumi un grēdas nereti krustojas. Tieši krustojumu vietās tās ir visaugstākās un platākās, piemēram, Velna kalva ir 3–6 m augsta un ap 900 m gara, bet tās platums ir 35–160 m. Līdz pat 3,5 m dziļumā tā sastāv no laukakmeņiem. Senāk krāvums bijis vairākus metrus augsts, taču daļa akmeņu izmantoti ceļu būvniecībai un saspridzināti. Nevienā citā Latvijas vietā šādi veidojumi nav sastopami.

Kaltenes kalvu apskatei ir izveidotas dabas takas. Var izvēlēties dažādus pas-taigas maršrutus. Takas īsākais loks ir ~800 m, bet garākais – 1,5 km.

Informācija par objektu rediģēta un papildināta 5.12.2015.

>>>> Kaltenes kalvas <<<<

Informācija par apdzīvoto vietu papildināta 5.12.2015.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Kaltene <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<



– 24 –

ROJA http://www.roja.lv/ Rojas novada TIC: Selgas ielā 14E, +371-2863-0590, [email protected]

Roja ir sena osta un kuģu būvniecības centrs pie Rojas upes ietekas Rīgas jūras līcī. Jau viduslaikos Rojas upe izman-tota kuģošanai un kalpojusi kā tirdzniecības ceļš. 17. gs. sā-kuma kartē tā rādīta visai plata un sākusies Kurzemē gandrīz pie Abavas, bet mūsdienu kartēs tās sākums ir netālu no Talsu-Dundagas ceļa pie Pūņām. Rakstītajos avotos Rojas vārds pirmo reizi minēts 1387. g., viduslaikos šeit notika visai aktīva tirdzniecība un 16.gs. dokumenti apliecina, ka Rojā bijuši trīs spīķeri labī-bas izvešanai uz ārzemēm. 17. gs. barons Hāns no Lubezeres muižas vedis pa Rojas upi līdz ostai spirtu, kokmateriālus u.c. preces, tālāk eksportējis uz Rīgu, Holandi u.c. Viņš Rojā uzcēlis Zibeņdambi (tagadējo Peldu ielu) preču iekrauša-nai, kas tā esot nosaukts ātro būvēšanas tempu dēļ.

No 1875. g. Rojā darbojusies zemākās kategorijas jūrskola, vēlāk tā bijusi 2. kategorijas, pēc tam atkal zemākās kategorijas skola.

Parasti jūrskolas iedalījās 3 kategorijās. 3., augstākā kategorija saga-tavoja tālbraucējus kapteiņus, 2. kategorija – tālbraucējus stūrmaņus un tuvbraucējus kapteiņus, bet 1. kategorijas jūrskolas bija sagatavošanas klases augstākajām.

20. gs. 30. gados līdz ar kooperatīvu rašanos zivju pārstrāde sāka strauji at-tīstīties. Izveidojās zivju pārstrādes uzņēmumi Kaltenē, Rojā, Pūrciemā, Žocenē u.c. Pēc Otrā pasaules kara līdz ar kolektivizāciju Rojā izveidojās zvejnieku arte-lis, bet uz tā bāzes vēlāk dibināts slavenais zvejnieku kolhozs “Banga”.

1950. g., kad izveidota Rojupes ciema padome, par centru izvēlējās Roju. 1969. g. Rojai tika piešķirts pilsētciemata statuss. Tajā laikā Roja jau bija izvei-dojusies par vienu no rūpnieciski spēcīgākajiem un modernākajiem ciematiem Latvijā.

Mūsdienās Rojas osta ir 7. lielākā Latvijā. Rojā dzīvo ap 5000 iedzīvotāju.

Rojas apskate

Iebraucot Rojā pa galveno ielu (Selgas ielu), kreisajā pusē redzama liela zīme ar Rojas nosaukumu. Kad Rojā norisinās kino un mākslas festivāls “RojaL” (jau vairākus gadus pēc kārtas tas notiek jūlija pēdējā nedēļas nogalē), lielajam uz-rakstam ROJA parasti tiek pievienots L burts.

Uzreiz aiz tās labajā pusē atzarojas Ķirķraga iela, kas aizved līdz Kuģenie-kiem. Padomju laikā te atradās robežsargu postenis. Uz ceļa, iebraucot Rojā, bija uzbūvēta aizsargbarjera jeb tautā saukts “šlagbomis”, lai robežsargi varētu iz-kontrolēt visus robežzonā iebraucošos un izbraucošos.

Savulaik Roja bija sākumpunkts tā saucamajai “slēgtajai zonai” – PSRS ar-mijas un flotes dislokācijas zonai. Rojā atradās gan robežsargu postenis, gan arī pretgaisa aizsardzības radiolokators. Pavisam posmā līdz Mazirbei bija 3 šādi punkti – Rojā, Kolkā un Mazirbē, turklāt Kolkā atradās arī Baltijas flotes tehniskais novērošanas punkts. (Taču ne jau visos gadījumos šī aizsardzības


http://www.roja.lv/



– 25 –

sistēma bija efektīva. Piemēram, 1987. g. no lauksaimniecības aerodroma Saldus rajonā uz Zviedriju ar lidmašīnu AN-2 pārbēga kāds R. Svirtunovs, jo smalkie radiolokatori nespēja fiksēt zemu lidojošas lidmašīnas.)

Jūrskolas vietā tagad ir piemiņas akmens (jāiet pa Valdemāra aleju uz jūras

pusi līdz Ambulancei).

Rojas Jūras Zvejniecības muzejs http://www.roja.lv/tour/ko-redzet-2/rojas-juras-zvejniecibas-muzejs/ Selgas ielā 33 http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/rojas-juras-zvejniecibas-muzejs

+371 63269594, +371 29432899, [email protected], maijs-sept: II-VI: 10-18, VII: 10-15, okt-apr: II-VI: 10-17. 0,50 / 1,- EUR

Muzeja ēka celta 20. gs. 50. gados, sākumā kā zvejnieku kopsaimniecības kantora ēka. Vēlāk te atradās Rojas pamatskola, bet no 1991. g. – muzejs. Muzeja ekspozīcijā atrodama informācija par Rojas vēsturi, par jūras zvejniecības un ku-ģniecības vēsturi (var aplūkot kapteiņa istabu, kuģu modeļus utml. lietas), kā arī par Krišjāņa Valdemāra dzīvi un darbību. Iepriekš piesakoties, īpašā programmā var izdzīvot piejūras gaisotni pirms 100 gadiem. Informācija par objektu papildināta 5.12.2015.

>>>> Rojas Jūras Zvejniecības muzejs <<<<

Iepretī Jomas ielai var iziet jūras krastā un ieraudzīt jūrakmeni, kas ir viens

no lielākajiem Latvijā. Tā apkārtmērs ir 12,5 m, bet augstums aptuveni 2 m. Vēl 1950. g. šeit ir bijis jūras krasts un kāpa, kas pilnībā nosedza akmeni. Šis un vēl citi akmeņi sāka atsegties pēc Rojas ostas molu izbūves.

Tālāk braucam pa Selgas ielu taisni uz priekšu. Kreisajā pusē – autoosta, bet nedaudz pirms tās labajā pusē ir Valdemāra aleja, kuras sākumā uzstādīta pie-miņas zīme K. Valdemāram.

Iepretim autoostai redzama neliela ēka, kur Otrā pasaules kara laikā atra-dies ebreju geto (vēlāk tur bija kafejnīca).

Autobusu var atstāt autoostā un doties uz jūrmalu. Mols ir diezgan šaubīgs, bet pa to iespējams uzmanīgi pastaigāt.

Laukumā aiz autoostas ir Likteņakmens – represēto piemiņas vieta. No autoostas dodoties pa Selgas ielu uz priekšu, ceļš ved pāri Mazupītes

tiltam. Aiz kokiem kreisajā pusē Mazupītes krastos redzami nelieli smilšakmens atsegumi.

Rojas osta

Par ostas izbūvi K. Valdemārs esot sapņojis jau ļoti agrā jaunībā vai pat bēr-nībā – ap 1839. g. (Jūru K. Valdemārs pirmo reizi esot ieraudzījis tieši Rojā.) Taču tikai 20. gs. sākumā te tika izveidota tā saucamā patversmes osta –aizsargdam-bis jūrā 1,5 km attālumā no krasta. Vēlāk tas pakāpeniski sabruka un 1933. g. vairs neeksistēja. 20. gs. 30. gados tika uzsākti Rojas upes iztaisnošanas darbi. Izmantojot Francijā ražotu zemessmēlēju “Rāpulis”, tika uzbērti vaļņi, izbūvēti akmeņu dambji un pāļu moli, kas vēlāk vairākkārtīgi pagarināti.


http://www.roja.lv/tour/ko-redzet-2/rojas-juras-zvejniecibas-muzejs/

http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/rojas-juras-zvejniecibas-muzejs



– 26 –

Ostas lielā rekonstrukcija pilnībā tika pabeigta 1972. g. Kādreiz te, apvieno-jot piekrastes zvejnieku saimniecības, darbojās kopsaimniecība “Banga”.

>>>> Rojas osta <<<<

Var pārbraukt pāri Rojas upei, tad pa Ostas ielu iegriezties pa labi un

apstāties stāvvietā. Tajā pusē mols ir piemērots pastaigām. Tur ir pieeja-mas arī dažādas aktivitātes bērniem un jauniešiem.

Rojas luterāņu baznīca

Talsu ceļa kreisajā pusē kapsētas vidū atrodas Rojas baznīca. Tā celta 17. gs. vidū. 19. gs. vidū tai piebūvēja mūra torni, bet nedaudz vēlāk tika uzbūvētas arī mūra sienas. Torni 1944. g. nojauca, lai tas nekļūtu par orientieri kuģiem, bet atjaunoja tikai 1991. g.

>>>> Rojas luterāņu baznīca <<<<

Kaut kur jūrā netālu no Rojas esot 18. gs. kuģa vraks. Informācija par apdzīvoto vietu papildināta 5.12.2015.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> ROJA <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

No Rojas iet ceļš uz Valdemārpili (P126), līdz tai ir 22 km. Braucot tajā

virzienā, var apmeklēt Bīlavu “Velna laivu” (16 km no Rojas). Pa ceļam ir Rude un Lubeskrogs. Pēc 12 km īsi pirms Lubes kreisajā pusē jāskatās pēc krūmos ieaugušas norādes, kur jāgriežas pa kreisi uz lauku ceļu.

Minētie objekti aprakstīti ceļvedī: „Kurzeme: Smārde – TUKUMS – (TALSI) – Valdemārpils – Dundaga – (Mazirbe)”


Braucot no Rojas uz Kolku, sākumā ainava aiz pilsētas visai nepievilcīga, jo

ceļa kreisajā pusē ir redzama pilsētas grandiozā atkritumu izgāztuve. Tālāk sākas kādreizējais Dundagas novads ar senām vēsturiskām tradīcijām, īpatnēju un inte-resantu dabu.

ŽOCENE

No ceļa redz tikai mežus vai jūru, taču Žocene ir interesanta ar to, ka šeit zemē atrodoties lielas dzintara atradnes (līdzīgas tām, kādas savulaik bija Jod-krantē, Kuršu kāpā). Laiku pa laikam kāds zinātājs te zemē atrod dzintaru, taču īpaši šīs vietas popularizētas netiek, lai nesāktos “dzintara drudzis” un šis dabas objekts paliktu neizpostīts. Vienīgi atsevišķi vietējie iedzīvotāji un inspektori zina parādīt, kur atrodas “dzintara bedres”.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Žocene <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<




– 27 –

ĢIPKA

Bijušais 18. gs. pusmuižas centrs. Šeit 1869./1870. mācību gadā sāka darbo-ties Dundagas jūrskola – Kurzemē pirmā jūrskola, kas piederēja 2. kategorijai un sagatavoja tālbraucējus stūrmaņus un tuvbraucējus kapteiņus. 1894. g. tā tika pārcelta uz Mazirbi. Kopumā Dundagas pagasta jūrmalā uzbūvēti vairāk nekā 30 tālbraucēji burinieki, 12 no tiem – tieši Ģipkā.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Ģipka <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Pabraucot garām Ģipkai, šosejas abās pusēs redzams mežs. Šeit atrastas

vēlā akmens laikmeta (neolīta) apmetnes. Ceļa kreisajā pusē ir senā jūras lagū-nas vieta, tagad samērā purvaina teritorija. Lagūnas krastos savulaik bija gan bāzes mītnes, kur senie cilvēki uzturējušies visa gada garumā, gan arī sezonālas mītnes, kur dzīvoja īsāku laiku – tikai medībām un zvejai labvēlīgos apstākļos. Objekti, kas atrasti seno apmetņu vietās (ugunskuru vietas, māla figūriņas, pie-kariņi, krama rīki), stāsta par toreizējo iedzīvotāju dzīvesveidu un rituāliem. Ar-heoloģiskie izrakumi Ģipkas apmetnēs ar nelieliem pārtraukumiem notikuši no 1993. līdz 1997.g.

PŪRCIEMA BALTĀ KĀPA Atrodas uzreiz aiz Pilsupītes (kaut arī norāde uz kāpu ir kādu gabalu ie-

priekš). Tur ir vecās autobusa pieturas vieta, kur var atstāt autobusu.

Pilsupītes posms, kas to savieno ar jūru, ir mākslīgi izrakts kanāls. Baltā kāpa (vietējie to sauc arī par Baltajiem kalniem) ir ~13–15 m augsts

kāpas atsegums upītes krastā – būtībā kāpu grēda. Tā atrodas 300–600 m no jūras. Var mēģināt noiet lejā pa kāpu līdz upītei, taču jāatceras, ka to paredzēts iekļaut aizsargājamo dabas objektu sarakstā, tāpēc lejā uz upi vēlams iet ne vai-rāk kā 3 cilvēkiem vienlaikus. Kāpa pamazām brūk, līdz ar to paplašinās tās atse-gums meža virzienā un pamazām iebrūk arī tās malā augošie koki. Kāpas atse-guma pēdējā posmā diezgan labi var saskatīt senās Litorīnas jūras gliemežvāku slāni – baltu gliemežvāku josliņu. Šeit un arī Pilsupītes pretējā krastā 20. gs. 30. gados atklātas 7 hronoloģiski atšķirīgas neolīta apmetnes. Arheoloģiskie izra-kumi te notika 1936.–1938. g. E. Šturma vadībā. Senie zvejnieki šeit dzīvojuši pirms aptuveni 4000 gadiem.

Pūrciema nosaukums esot cēlies no tā, ka te senāk audzēti pūri – ziemas kvieši.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Baltā kāpa <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<



– 28 –

Tūlīt aiz tilta pāri Pilsupītei šosejas kreisajā pusē redzams tā saucamais Die-viņkangars.

Līvi par kangariem dēvē garenas vaļņveida kāpas, kuras bieži senatnē tika izmantotas kā gājēju un kamanu braucēju ceļi. Šo vaļņveida kāpu augstums parasti ir 1–1,5 m. Ieplakas starp tiem dēvē par vigām. Kangari un vigas ir unikāls, tik lielā platībā tikai Ziemeļkurzemes piekrastē (it īpaši Slīteres nacionālā parka teritorijā) sastopams dabas veidojums. Te dažā-dās Baltijas jūras attīstības stadijās starp Kolku un Bažu purvu paralēli Bal-tijas jūrai un Rīgas līcim ir izveidojušās un savstarpēji mijas 150–180 vigas un kangari. Tie veidojušies pirms apmēram 9000 gadiem.

Senākos laikos teju ikvienam kangaram un vigai bija nosaukums, mūs-dienās tos zin vien retais. Īpatnējie nosaukumi (Vīškangars, Kusper-lankviga u.c.) lielākoties radušies no līvu valodas.

Dieviņkangars stiepjas no Ģipkas līdz Mazirbei. Pa Dieviņkangaru vai arī cieši tam blakus iet ceļš no Ģipkas cauri Dūmelei līdz Mazirbei. Tas tiek uzskatīts par kādreizējā Dieviņezera krastu. Dieviņezers savulaik bijis viens no lielākajiem eze-riem Ziemeļkurzemē, bet 19. gs. 30. gados, izrokot kanālu, nolaists jūrā.

Par Dieviņezeru ir šāds nostāsts. Lai dabūtu zivis, Dundagas barons 1837. g. licis 250 cilvēkiem no ezera uz 2 km attālo jūru izrakt kanālu – ap-mēram 8 m dziļu. Sākumā ūdens nav tecējis. Taču 1838. g. ziemas beigās ledus iešanas laikā ezera ūdens piepeši sācis kustēties un 12 stundu laikā ar visām zivīm iztecējis jūrā, kur ezera ūdens strīpa stiepusies vairāku kilometru atālumā. Kādā piekrastes alā atrasti 12 sami, bet citā vietā — 6 sami. Ezera dibenā atrasti akmens cirvji, deviņžuburu brieža ragi u.c. priekšmeti, kas gla-bāti Dundagas pilī, bet 1872. g. ugunsgrēkā gājuši bojā.

Tūlīt aiz Dieviņkangara līdztekus šosejai kreisajā pusē atrodas dabas lieguma

zona – Ģipkas lankas. Lai arī šoseja ved pa priežu silu, pārdesmit metru attā-

lumā redzamas ūdens lāmas un purva augi. Tā ir pārpurvota teritorija – bijušās Litorīnas jūras lagūnas vieta, kur dzīvo un ligzdo daudzas retas un aizsargājamas dzeņveidīgo u.c. putnu sugas. Par lankām Kurzemē sauc mitras pļavas.

Pūrciems

Īsi pirms Melnsila šķērsojam Melnsilupi, kuras posms līdz jūrai, līdzīgi Pil-

supītei, mākslīgi izrakts 19. gs.

Upes kopgarums ir 14 km, tā tek arī caur Vanagpurvu, kur 20. gs. 30. gados atrastas sena kuģa paliekas, bet to vietu precīzi vairs neviens parādīt nevar.



– 29 –

MELNSILS Melnsils ir pēdējais (skaitot virzienā no Kolkas uz Rīgas pusi) ciems apdzīvoto

vietu virtenē Ziemeļkurzemē, kur 20. gs. vidū vēl dzīvoja līvi. 19. gs. arī Melnsils ir bijusi kuģu būves vieta.

19. gs. visas zvejnieku sētas gar Rīgas jūras līča pusi no Sēņiem (~3 ki-lometrus no Kolkas uz Melnsila pusi) līdz pat Melnsilam sauca par Krustes ciemu. 1826. g. ciemam šādu nosaukumu piederēja visas sētas no Sēņu kalna līdz Dundagas un Gipkas ceļa krustojumam. Tagad te ir vairākas ap-dzīvotas vietas: Uši, Ēvaži, Aizklāņi un Melnsils.

Melnsilā 19. gs. sākumā bijušas sešas sētas un krogs. Vēlāk Melnsilā uzcēla vēl vairākas mazistabas, un 19. gs. beigās tur bija jau 63 saimniecības.

Netālu no Melnsilupes ietekas jūrā atrodas Baķu Baznīcas kalns, kas tiek uz-skatīts par senu kulta vietu. Nostāsti vēstī par to, ka šai kalnā kādreiz atradusies koka baznīca, taču nekādi vēsturiskie dokumenti to neapstiprina. Baznīca nogri-musi zemē pēc tam, kad dievkalpojuma laikā tajā ieskrējis zaķis.

Baķupītes kreisajā krastā uz augstas kāpas bijusi jūras laupītāja Trommela pils. Kuģi pie Melnsila gaidījuši ceļavēju, lai varētu apbraukt netālo Kolkasragu. Trommels kuģus aplaupījis un dārgumus noglabājis pils pagrabos.

Spēcīgi nocietinātā pils 14. gs. atradusies Melnsilā netālu no jūras. Ar-heoloģiskie pārbaudes izrakumi apstiprinājuši, ka šī vieta saistāma ar kāda viduslaiku nocietinājuma paliekām. Nocietinājumi krietni papostīti man-traču darbības rezultātā, jo ļoti daudzi tīkoja iegūt laupītāja pilī palikušo ba-gātību. Pie Baķupītes ietekas jūrā vēl 19. gs. bijušas redzamas koka pāļu pa-liekas – liecības par to, ka šeit viduslaikos tiešām atradusies osta.

Šeit senatnē kuģi esot nogaidījuši ceļavēju, lai pēc tam dotos ap Kolkas-ragu jūrā.

Šīs puses iedzīvotāji tika dēvēti par “kājgriežiem” – senāk, aplaupot ku-ģus, vietējie iedzīvotāji mirušajiem jūras braucējiem nav varējuši novilkt zā-bakus, tāpēc griezuši tos nost ar visu kāju un pēc tam gaidījuši, kamēr kāja sakalst un zābaku var viegli novilkt. Šis paradums zināms arī Pirmā pasaules kara gados. 1915. g. šajā apkārtnē tika nogremdēti vācu kuģi, un tad zābaku guvums bijis īpaši liels. Drīz pēc tam tika veikti reidi pa apkārtnes ciemu ie-dzīvotāju mājām, pārbaudot, vai kādam nav vairumā ādas zābaki.

Mūsdienās Melnsilā ir zivju apstrādes cehs, pasts, veikals, kafejnīca un laba satiksme ar Rīgu.

Sekojot norādei „Kempings MELNSILS”, var atrast interesantu atpūtas mā-jiņu kompleksu, kas izkārtotas gar jūras malu, bet no ārpuses izskatās kā lielas mucas. Kempings (http://www.melnsils.lv/) veidots aktīvai atpūtai un sporta orga-nizēšanai līdz 300 personām.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Melnsils <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<


http://www.melnsils.lv/


– 30 –

Braucot tālāk, aiz Melnsila redzam vairākas nelielas apdzīvotas vietas. Aiz-klāņos ceļa labajā pusē ir kinorežisora Aivara Freimaņa mājas, kur viņš centies

saglabāt šai pusei raksturīgos salmu jumtus.

http://visit.dundaga.lv/various/dabas-objekti



– 31 –

ŠLĪTERES NACIONĀLAIS PARKS http://www.slitere.lv/ +371-63286000, +371-29127455 [email protected] http://www.daba.gov.lv/public/lat/turistiem/kurzeme1/sliteres_nacionalais_parks/ http://latvijas.daba.lv/aizsardziba/teritorijas/rezervati.shtml#v10 http://lv.wikipedia.org/wiki/Slīteres_nacionālais_parks

Vārda “Šlītere” izcelsme nav droši zināma. Viens no variantiem – 19. gs. Zi-lokalnu tuvumā bijusi muiža, kuras īpašniekam bijis uzvārds Šlīters (Schliter). Šāds uzvārds arī mūsdienās ir dažiem šai apkārtnē dzīvojošiem cilvēkiem. http://slitere.lv/apmekletajiem/karte/

1. Slīteres bāka 2. Slīteres dabas taka (1,2 km) 3. Pēterezera dabas taka (3,4 km) 4. Kolkasrags 5. Kolkasraga priežu taka (1,2 km) 6. Ēvažu dabas taka un stāvkrasts (0,3 km) 7. Skatu tornis 8. Līvu tautas nams Mazirbē

9. Līvu muzejs „Rāndali” Mazirbē 10. Mazirbes luterāņu baznīca, akmeņi ar

1710. g. ierakstiem par mēra laiku 11. Laivu kapsēta 12. „Purvziedi” – mežsarga E. Hausmaņa

savākto ragu kolekcija Vaidē 13. Līvu centrs „Kūolka”

2000. g. Slīteres rezervāts tika pārveidots par nacionālo parku. Aiz Kolkas ceļš ved pa kādreizējo bufera zonu, kas aptvēra piejūras ciemus un galvenos ce-ļus apmēram 2 km platā joslā. Rezervāta platība ir ap 14885 ha.

Nacionālajā parkā sastopami aļņi, mežacūkas (tās nereti iziet ārpus rezer-vāta robežām, lai pamielotos kādā dārziņā), lūši, vilki, stirnas, staltbrieži, lapsas, jenotsuņi, zebiekstes, sermuļi, ūdeles, meža caunas, ūdri, bebri un āpši. Vāveres rezervātā ir niecīgā daudzumā. Te ir liela putnu dažādība – šeit ligzdo pat tāds rets putns kā melnais stārķis (gandrs). Slīterē ir atrodams rets koks – ogu īve.


http://www.slitere.lv/


http://www.daba.gov.lv/public/lat/turistiem/kurzeme1/sliteres_nacionalais_parks/

http://latvijas.daba.lv/aizsardziba/teritorijas/rezervati.shtml#v10

http://lv.wikipedia.org/wiki/Slīteres_nacionālais_parks


– 32 –

Šī ir teritorija ar pirmatnēju vai mazpārveidotu dabu, kurā aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība, izņemot stingri kontrolējamu zinātnisko pētniecību un re-zervāta saglabāšanai nepieciešamos darbus.

1828. g. Slīteres mežos sāka dedzināt kokogles. 1849. g. tika uzcelta bāka pie Slīteres mežniecības. 1921. g. tika izveidots liegums (tolaik saukts Slīteres dabas piemineklis) 1100 ha platībā. 1924. g. nodega Slīteres mežniecības ēka un gāja bojā dokumenti un pirmās mežierīcības materiāli. 1957. g. tika pieņemts Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums par dabas rezervāta izveidošanu 7861 ha platībā.

Daļa Šlīteres nacionālā parka objektu aprakstīti ceļvedī „KURZEME: (Kolka) – Mazirbe – Slīteres nacionālais parks – Miķeļ-

tornis – Ovīšu – (VENTSPILS)”


Iebraucot SNP teritorijā (2,5 km aiz Melnsila un 1,5 km aiz Aizklāņiem), uzreiz pa labi redzam taku uz Ēvažu stāvkrastu.

ĒVAŽU DABAS TAKA UN STĀVKRASTS

No autostāvvietas līdz stāvkrastam ved 300 m gara dabas taka. Izmēros Ēvažu stāvkrastu pārsniedz vien Jūrkalnes stāvkrasts. No kraujas augšmalas pa-veras jūras panorāma, savukārt pats stāvkrasts atbilstošos laika apstākļos re-dzams pat no Kolkas raga smailes.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Ēvažu dabas taka un stāvkrasts <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Pa kreisi no ceļa:

BAŽU PURVS

Tas ir viens no lielākajiem purviem šajā apvidū (~1880 ha, lielākais dziļums 3,5 m). Šī ir stingrā režīma dabas lieguma zona, kurā apmeklējumi ir aizliegti. Purvs radies, krītoties jūras līmenim pēc ledus laikmeta. Iespējams, tas turpinā-jies vēl arī vēsturiskajā laikmetā, jo vecie iedzīvotāji rāda dažus akmeņu krāvu-mus tālu no krasta, kas senatnē bijušas kuģu piestātnes. Augstie purvi Latvijā nav retums, bet Bažu purvs ir īpašs ar to, ka tas ir viens no retajiem augstajiem purviem Latvijā, kas atrodas tik tuvu Baltijas jūrai. Senākie meliorācijas darbi purvā veikti 1837. g., kur mūsdienās ir redzami aizaugoši grāvji un to pēdas. 1837. g. ir izveidots Rīgas jūras līcim perpendikulārs grāvju tīkls, kas drenē vigas Z-D virzienā. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā purva centrālajā daļā izveidots sa-mērā blīvs grāvju tīkls. Grāvji tagad ir stipri aizauguši un jau sen vairs nedarbojas. 1992. g. Bažu purvā plosījās liels ugunsgrēks un izdega apmēram 3000 ha liela platība, radot daudz klajāku ainavu nekā iepriekš. Te 18. gs. un arī ap 1935. g. ticis ierīkots ziemeļbriežu dārzs, taču dzīvnieki tā arī nav spējuši pielāgoties še-jienes klimatam un aizgājuši bojā.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> Bažu purvs <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<




– 33 –

KOLKA http://www.kolka.lv/

Par Kolkas nosaukuma rašanos stāsta teika. Senie kolce-nieki – līvi bijuši laupītāji. Kuģus, kas uzskrējuši uz sēkļiem, tie izlaupījuši, bet cilvēkus nogalinājuši, teikdami: “Kūol ka, kūol ka!”, kas nozīmējis “Mirsti ar', mirsti ar'!”. Savukārt somu va-lodā vārds kolkka nozīmē “stūris”.

Kolka ir pagasta centrs, kādreiz arī zvejnieku kopsaimnie-cības “Banga” nodaļas centrs. Tagad šeit darbojas trīs zivju pārstrādes uzņē-mumi – a/s “Kolka”, SIA “Banga Seafood” un “Līcis".

Kolkai braucam cauri pa galveno ielu. Pabraucot garām “Delfīnu” pieturai, ceļa labajā pusē redzama no koka būvētā Jūras Zvaigznes dievmātes Kolkas ka-toļu baznīca, kas atklāta 1997. g. Tā būvēta no Sakas pagasta Grīņu katoļu baz-nīcas (celta 1935. g.) ēkas guļbaļķiem. Šis ir otrais gadījums Latvijā, kad nojaukta koka baznīca vēlāk uzstādīta citā vietā. Interjers ļoti savdabīgs, pa labi no altāra atrodas neliela “Lurda” ar dievmātes tēlu.

Kolkas sakaru nodaļa celta 1881. g. kā Kolkas skolas ēka. Skola šeit darbo-jusies līdz 1915. g., bet pēc Pirmā pasaules kara – no 1919. līdz 1929. g.

Līvu centrs “Kūolka” http://www.kolka.lv/?page_id=366 +371-63-277-267

Līvi savu savienību atjaunoja 1988. g. un nosauca to par Līvu kultūras savienību (Līvõd kultūr īt), jo tolaik Latvijas mazākumtautībām atļāva or-ganizēties tikai šādās kultūras biedrībās. Atjaunotajā savienībā iestājās 139 cilvēki. Agrāko nosaukumu Līvu Savienība (Līvõd Īt) atjaunoja jau ne-atkarīgās Latvijas laikos – 1993. g.

20. gs. 80. gadu vidū līvu pētniece Valda Marija Šuvcāne noskaidroja, ka tobrīd Kolkā līvu valodu brīvi pārvaldījuši 13 cilvēki.

Līvu Savienības Kolkas grupu nodi-bināja 1989. g. Tai ierādīja telpas Kol-kas ciema "Zītaros". Bija iecerēts izvei-dot darba telpu, kura vienlaikus kal-potu arī par izstāžu zāli. Tika sameklēti dažādi līvu darinājumi – rokdarbi, adī-jumi, sadzīves priekšmeti, zvejas piede-rumi, kokizstrādājumi. Tas bija pietie-kami, lai varētu izveidot pirmo izstādi. 1993. g. atklāja ciema ļaužu sarūpēto izstādi un pašu spēkiem izremontēto un iekārtoto telpu, kuru toreiz nosauca par Lībiešu informācijas centru. Vērtīga ir Dzidras Bērziņas dāvātā pūralāde (1783. g.) un Arnolda Einberga garie ādas zvej-nieku zābaki. Eksponātu skaits, kas priecē tūristus un pašmāju ļaudis, jau snie-dzas otrajā simtā. 1999. g. grupas valde centru nosauca par Līvu informācijas centru "Kūolka". Tagad šeit pieejama plaša informācija par līviem – var iepazīties


http://www.kolka.lv/

http://www.kolka.lv/?page_id=366


– 34 –

ar dažādiem izdevumiem līvu un latviešu valodā, noskatīties filmas, noklausīties līvu teicēju, dziesmu un valodas paraugu ierakstus. Skatāmi sadzīves priekšmeti, zvejniecības un zivju apstrādes rīki, rokdarbi. Izveidoti foto stendi par ciema vēs-turi “Kolkas ciems un tā pamatiedzīvotāji – lībieši senāk un tagad”. Attēls no: http://visit.dundaga.lv/various/libiesu-centri Informācija par objektu papildināta 5.12.2015.

>>>> Līvu centrs “Kūolka” <<<<

Pāri ielai atrodas kafejnīca, kurā var iepriekš pasūtīt maltīti. +371-63-277-289. Izbraucot cauri Kolkai, kreisajā pusē redzama Pareizticīgo baznīca (celta

1892. g.). Padomju laikā tā 15 gadus stāvēja tukša, bet tagad pieder draudzei. 2000. g. tā restaurēta.

Pretī baznīcai Lauku sētā „Ūši” var iepriekš pieteikt mielošanos ar sklan-

draušiem un tēju. +371-2929-3483 Līdzās baznīcai (nedaudz uz priekšu) redzama līdzīga māja – bijusī draudzes

ēka, kur 1890.–1915.g. darbojās pareizticīgo draudzes skola.

Kolkas luterāņu baznīca Baznīca atrodas nedaudz uz priekšu ceļa kreisajā pusē. Ja baznīca ciet, to atslēgs draudzes vecākā Dzidra Bērziņa, kas dzīvo tieši pāri ceļam “Vaga-

ros”, dz. 2, tālr. 63277392.

Kolkas luterāņu baznīca celta 1885. g. no laukakmeņiem, pēc restaurācijas no jauna iesvētīta 1993.g. Vēstījumu nākamajām pa-audzēm baznīcas torņa bumbā esot licis pats Dundagas un Kolkas muižas īpašnieks, ba-rons Karls Ludvigs Ferdinands fon Osten-Za-kens.

Baznīcai ir neparasta altārglezna, ko 1995. g. gleznojusi Helēna Heinriksone. Tas ir triptihs ar Krustā sistā tēlu, Svētā Pētera tēlu un Jāņa atklāsmes grāmatā minētās svētās pilsētas motīviem.

Gleznotāja Helēna Heinrihsone latviešu mākslā ienāca 20. gs. 70. gados, un jau toreiz viņas darbi sa-vas paaudzes vidū izcēlās ar uzdrīk-stēšanos. Dažkārt viņas gleznas pat netika pieņemtas izstādēs, jo likās pārāk izaicinošas. Kopš 20. gs. 80. gadiem viņas krāsainais kolorīts kļuvis vēl dekoratīvāks, tēli – lakoniskāki un pati glezniecība kopumā – ekspresīvāka. Helēna Heinrihsone ir Latvijā pirmās modernās altārgleznas autore pēckara periodā.

Informācija par objektu papildināta 5.12.2015.

>>>> Kolkas luterāņu baznīca <<<<



– 35 –

Kādus 50 m aiz baznīcas, nogriežoties pa nākamo grantēto ielu pa

kreisi, atrodama Kolkas Vecā skola.

Kolkas Vecā skola (bijusī Osten-Zakenu muiža)

Šī ēka savulaik piederēja baronu Osten-Zakenu dzimtai. Tā būvēta no jauna 1856.–1857. g., jo veco muižu Krimas kara laikā (1853–1856) nopostīja.

Krimas kara sākumā angļu kuģi Krievijas cara iebiedēšanas nolūkos bija apšaudījuši arī Latvijas piekrasti, t.sk. arī Kolku, kas tolaik ietilpa Krie-vijas impērijas sastāvā.

Nopostītās muižas vietā uzbūvēja t.s. Balto namu ar saimniecības ēkām. Tā otrajā stāvā uzcēla manteļskursteni medījumu kūpināšanai (tas saglabājies līdz mūsdienām). Muižnieku īpašumā muiža atradās līdz 1919. g., kad tās pēdējo īpašnieku Kristianu fon Osten-Zakenu nošāva Tukumā. 1929. g. Baltajā namā ierīkoja pamatskolu, ko turpmāk sauca par Kolkas skolu. Tā darbojās līdz 1961. g. (tad tika uzcelta jauna skola), bet līdz 1989. g. ēkā notika darbmācības stundas. Tajā laikā to dēvēja par Veco vai Mazo skolu.

Kopš 1991. g. Kolkas Vecā skola ir Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes īpašums, te ik gadu norisinās Bioloģijas fakultātes studentu vasaras prakses. Stu-denti iepazīstas ar apkārtnes augiem un dzīvniekiem. Arī ārpus vasaras praksēm ēka reti stāv tukša. Tās piedāvātas iespējas bieži izmanto fakultātes bakalaura, maģistra un doktora studenti, kā arī fakultātes mācībspēki, lai veiktu savus zi-nātniskos pētījumus. Attēls no: http://www.lu.lv/zinas/t/28150/ Informācija par objektu papildināta 5.12.2015.

>>>> Kolkas Vecā skola (bijusī Osten-Zakenu muiža) <<<<

Šeit jābrauc uzmanīgi, sevišķi vasaras vakaros, kad studenti pa šoseju nāk no bodes…



– 36 –

KOLKASRAGS http://www.kolkasrags.lv/ http://slitere.lv/apmekletajiem/kolkasrags/

Norāde uz Kolkas ragu ir redzama ceļa labajā pusē, izbraucot no Kolkas. Tur ir maksas stāvvieta, informācijas centrs, kafejnīca un WC.

Kolka ir Kurzemes tālākais ziemeļu punkts. Teika stāsta, ka velns nodomājis būvēt pāri jūru tiltu uz Sāmsalu. Viņš paķē-

ris saujā smiltis, tad skrējis prom pie jūras un sācis jūru aizbērt. Tomēr straume smiltis aizskalojusi, un tā cēlies Kolkasrags. Tad velns gribējis jūru ar akmeņiem aizbērt, bet iedziedājies gailis. Velns akmeņus nometis un pats aizskrējis.

No raga jūrā apmēram 2 m dzi-ļumā iestiepjas apmēram 7 km garš dolomīta kāpslis (tas ved tieši uz bāku). Kolkas rags vienmēr bijis kuģniecībai bīstams, pie tā ir izvei-dojusies, domājams, lielākā kuģu kapsēta Baltijas jūrā. Apbraucot ragu no rietumu puses, laiva sērei viegli pārslīd pāri, taču tad pretvil-nis var laivu triekt atpakaļ un sa-dragāt. Vētras laikā šeit cits pret citu triecas līdz 7 m augsti viļņi. Senatnē jūrasbraucēji šo vietu dēvējuši par ļaunā milža Toma degunu (šis nosaukums – Tumismes – atrasts Zviedrijā uz rūnak-mens).

Arī tad, kad nav vētras, raga vietu iezīmē viļņu galotnes, kas arī iezīmē ro-bežu starp Mazjūru, kā vietējie senāk sauca Rīgas jūras līci, un Dižjūru – Baltijas jūru. Ūdens temperatūra Mazjūrā un Dižjūrā atšķiras par vairākiem grādiem. To var izbaudīt vasarā, taču te peldoties jābūt ļoti uzmanīgiem!

Piemineklis “Jūras paņemtiem” tika uzstādīts 2002. g., tā autors ir tēlnieks Ģirts Burvis. Cauri cilvēka siluetam redzama Kolkas bāka. Monumentam otrā pusē uzraksts “Cilvēkiem, kuģiem, Līvu zemei”.

1996. g. Kolkas ragā tika uzstādīta tēlnieka Viļņa Titāna veidotā Saules zīme, kas tika nogāzta vētrā 2001. g. oktobrī. Tika arī uzstādīts akmens, kur parādīts, kā pēc K. Valdemāra aprēķiniem Kolkā krustojas līnijas, kas savieno tālākos Eiro-pas kontinenta stūrus. K. Valdemārs nodēvējis Kolku par Eiropas centru. attēls no: http://www.kolkasrags.lv/lv/menu-with-icons/galerija/kolkasrags-no-putna-lidojuma

Kolkas bāka

Kuģiniekiem bija nepieciešams pēc iespējas precīzi noteikt Kolkasraga ze-mūdens turpinājuma atrašanās vietu. 11. gs. vietējiem iedzīvotājiem uguns-kurus licis kurināt Dānijas karalis, taču tas noticis neregulāri. 13. gs. bīstamības dēļ šeit esot kurināti divi ugunskuri. 14. gs. uguns kurināšanu kontrolēja Teitoņu ordenis, taču tas joprojām notika neregulāri, tika dedzinātas arī maldinošas ugu-nis. Ja tika manīts ienaidnieka kuģis, ugunis tūdaļ dzēsa…


http://www.kolkasrags.lv/

http://slitere.lv/apmekletajiem/kolkasrags/


– 37 –

1531. g. Kolkasragā ierīkoja 2 bākas, kas bija pirmās Kurzemes piekrastē. Tās atradās ~50 m attālumā vienu no otras un veidoja vaduguns līniju pa sēkļa asi. 1787. g. abu agrāko koka celtņu vietā uzmūrēja laukakmeņu torņus. Pēc Napo-leona karagājiena tos ar ķieģeļiem pielaboja Talsu mūrniekmeistars Krolis. Sā-kumā gaismas avoti bija uz vaļējām platformām kurināmi ugunskuri, līdz 1818. g. sāka dedzināt eļļas lampas. 1854. g. Krimas kara laikā britu karakuģu jūrnieki izcēlās krastā, izdemolēja bākas un nodedzināja arī Kolkas ciemu. Pēc četriem gadiem tika likvidēti kara postījumi, bet kopš 1870. g. katru pavasari pie raga noenkuroja “ugunskuģi” jeb peldošo bāku, ko apkalpoja kara flotes jūrnieki. Abas krasta bākas, katra ar 12 eļļas lampām un metāla reflektoriem, bija Dun-dagas muižas īpašnieka Ostena-Zakena pārraudzībā. Par to viņš no Rīgas Biržas komitejas saņēma 2500 sudraba rubļus gadā.

19. gs. beigās viļņi jau bija izskalojuši jūrai tuvākās krasta bākas pamatu un tā sabruka (šobrīd Kolkasraga jūrmalā redzamas zemākās krasta bākas drupas). Vecā Kolkas bāka darbojusies vēl 20. gs. sākumā. Pirmā pasaules kara gados ne-ilgu laiku gaismu deva vecais Kolkasraga krasta tornis, kurā bija ierīkota arī ledus un kuģu kustības novērošanas vieta. 20. gs. 60. gados vecās bākas apakšējie mūra stāvi vēl bija labi redzami, taču 1976. g. vētra tos nopostīja un izskaloja arī pamatus.

Jaunā bāka

Sākot ar 1872. g. sēkļa galā (6 km no krasta) tika veidota mākslīga saliņa, ak-meņus tai pieveda zemnieki pa ledu ragavās un sabēra guļbaļķu kastēs. To veidoja 10 gadus, bet, kad bāka bija ga-tava, uguns uz tās vēl netika iedegta… Barons Osten-Zakens liedza tai pieeju, jo, tā kā tā vairs nebija uz viņa zemes, jūr-nieki viņam nemaksāja. Ar valdības lēmumu Kolkasrags baronam tika atsavināts un kopš 1884. g. Kolkas bāka pilda savus tiešos pienākumus.

Bākas saliņa ir regulārs astoņstūris, kura pretējās malas ir 42 m attālumā, un katras malas garums ir 17 m. Uguns atrodas 18,8 m augstumā virs jūras līmeņa. Tornis izgatavots Pēterburgā un nogādāts uz saliņas pa daļām.

Bākas gaismas aparāts un pārējā iekārta Pirmā pasaules kara laikā tika eva-kuēta, bet pēc remonta tā atsāka darbu 1922. g. beigās. Vēl pēc gada tika uzstā-dīta miglas sirēna, bet vēlāk – iekārtota arī radiotelegrāfa stacija un tālruņa sa-kari. Kopš 20. gs. 70. gadu vidus bāka darbojas automātiski.

20. gs. 60. gados kāds vīrs aizbridis līdz bākai pa radzi, kuras dziļākā vieta bija 1,8 m. Mūsdienās tas vairs nav iespējams, jo daļa krasta ir noskalota un bāka atrodas jau krietni tālāk. Attēls no: http://visit.dundaga.lv/various/bakas

>>>> KOLKASRAGS / Kolkas bāka <<<<



– 38 –

Kolkas raga priežu taka un skatu tornis http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/130391/slitere-atklaj-unikalas-dabas-takas-mezacukas-dusmigas-lusi-sajusma-foto

2013. g. tik atjaunota 1 km garā Kolkas raga priežu taka un tajā uzcelts skatu tornis.

Tornis, kura skatu laukumiņš paceļas ne-daudz virs koku galotnēm, vislabāk patīk putnu vērotājiem un jo sevišķi pavasara migrā-ciju laikā aprīlī un maijā, kad lielas putnu plūsmas dodas pāri jūrai uz ziemeļiem. Putni maksimāli ilgi lido virs sauszemes un pie Kol-kas raga šķērso jūru. Torņa platforma atrodas tieši šīs jau sakoncentrētās putnu plūsmas ceļā un augstumā. Tornis ļauj ļoti nelielā attālumā vērot visdažādākos putnus, ieskaitot lielos ērgļus un klinšu ērgļus. Attēls no: http://www.kolka.lv/?p=6087 Informācija par objektu pievienota 5.12.2015.

>>>> Kolkas raga priežu taka un skatu tornis <<<<


>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>> KOLKA <<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Šeit sākas maršruts: „KURZEME: (Kolka) – Mazirbe – Slīteres nacio-nālais parks – Miķeļtornis – Ovīši – (VENTSPILS)”


Ceļveža versija: 06.12.2015. Rediģēts: 22.03.2017.

Iepriekšējās versijas: 2000.g., 30.09.2013., 12.03.2015. Rediģējusi un papildinājusi Aija Spura 06.12.2015. Rediģējusi Dace Ošiņa 24.02.2017.

Informācija ceļveža veidošanai iegūta no dažādiem avotiem, tekstus un attēlus sagādājuši sadarbības partneri un portāla lietotāji. Ja kādus no izmantotajiem tekstiem vai attēliem aizsargā autortiesību likums, lūdzam mums par to ziņot, un tie tiks izņemti no ceļveža.

Ceļojumi iedvesmo!



http://celvezi.lv/

Documents

Eiropa LATVIJA URZEME Rīgas jūras līča piekraste: (JŪRMALA ... · www. Celvezi.lv LATVIJA: Kurzeme: piekraste: (JŪRALA) –Engure Roja Kolka – 2 – Visi www. Celvezi.lv lejupielādējamie