LIFE10  NAT/LV/000159  projekts  FOR-­‐REST    

Forest  Habitat  Restoration  within  the  Gauja  National  Park    

 

ES  nozīmes  biotopa  

Veci  vai  dabiski  boreālie  meži  9010*  

apsaimniekošanas  programma  

Gaujas  Nacionālajā  parkā  

 

 

 

 

 

 

 

Sastādīja:    

Viesturs  Lārmanis,  Jānis  Andrušaitis,  Kristaps  ViIlks  

     

 

 

2014  

 

 

 

2  

SATURS  

1.  VECI  VAI  DABISKI  BOREĀLIE  MEŽI  LATVIJĀ  ......................................................................  3  

1.1   BIOTOPA  RAKSTUROJUMS  ...................................................................................................  3  

1.2   BIOTOPA  IZPLATĪBA  ...........................................................................................................  4  

1.3   AIZSARDZĪBAS  VĒRTĪBA  .......................................................................................................  4  

1.4   APDRAUDOŠIE  FAKTORI  ......................................................................................................  4  

1.5   AIZSARDZĪBAS  AKTUALITĀTE  ................................................................................................  5  

2   VECI  VAI  DABISKI  BOREĀLIE  MEŽI  GAUJAS  NACIONĀLAJĀ  PARKĀ  ..............................  5  

2.1   BIOTOPA  IZPLATĪBA  ...........................................................................................................  5  

2.2   AIZSARDZĪBAS  AKTUALITĀTE  ................................................................................................  8  

3   AIZSARDZĪBAS  UZSTĀDĪJUMI  .....................................................................................  9  

3.1   NESKARTI  SAGLABĀJAMIE  BIOTOPA  POLIGONI  UZ  AUGLĪGĀM  AUGSNĒM  ........................................  9  

3.2   BIOTEHNISKO  PASĀKUMU  NEPIECIEŠAMĪBA  BIOTOPA  MAZAUGLĪGAJOS  POLIGONOS  ......................  10  

3.3   APSAIMNIEKOŠANAS  PASĀKUMI  UN  ZONĒJUMS  .....................................................................  11  

4   APSAIMNIEKOŠANAS  PASĀKUMI  .............................................................................  11  

4.1   ĪSTERMIŅA  PASĀKUMI  –  LĪDZ  2015.  GADAM,  FORREST  PROJEKTA  IETVAROS  .............................  11  

4.1.1   Īstermiņa  pasākumu  kopaina  ...........................................................................  11  

4.1.2   Pasākumu  praktiskā  izpilde  ..............................................................................  14  

4.2   VIDĒJA  TERMIŅA  PASĀKUMI  LĪDZ  2020.  GADAM  ...................................................................  16  

5   APSAIMNIEKOŠANAS  PASĀKUMU  EFEKTIVITĀTES  NOVĒRTĒJUMS  ...........................  17  

5.1   MONITORINGA  UZDEVUMS  ...............................................................................................  17  

5.2   IZVĒLĒTIE  MONITORINGA  INDIKATORI  ..................................................................................  17  

5.3   MONITORINGA  METODIKA  ................................................................................................  19  

5.4   MONITORINGA  DIZAINS  ....................................................................................................  20  

5.5   ĪSTERMIŅA  UN  ILGTERMIŅA  MONITORINGS  ...........................................................................  22  

6.  ATSAUCES  .....................................................................................................................  22  

 

 

 

3  

1.  Veci  vai  dabiski  boreālie  meži  Latvijā  

1.1 Biotopa  raksturojums  

Eiropas   Savienībā   aizsargājamais   biotops   Veci   vai   dabiski   boreālie   meži   (9010*)   ir  veci   un   dabiski   boreālie   skujkoku   meži,   kā   arī   jauni   meži,   kas   dabiski   attīstījušies   pēc  ugunsgrēkiem  (Anon.  2013).  Vecie  meži  pārstāv  vēlīnas  sukcesijas  stadijas  un  tiem  raksturīga  neliela  saimnieciskās  darbības  ietekme,  vai  tās  nav  nemaz.  Mūsdienās  no  dabiskiem  veciem  mežiem   to   pirmatnējā   izplatības   reģionā   atlikuši   vien   nelieli   fragmenti   un   tie   ir   cilvēku  ietekmēti.  Intensīvas  mežsaimniecības  rezultātā  tajos  ir  samazinājies  dabisko  mežu  elementu  daudzums  –   atmiruši   un   atmirstoši   koki,   mežaudzes,   kuru   struktūru   veido   dažādu   sugu,  izmēru   un   vecuma   koku   sajaukums   un   kurām   raksturīgs   noturīgs   mikroklimats.   Ņemot   to  vērā,  atbilstoši  Eiropas  Padomes  Biotopu  Direktīvas  skaidrojumiem,  par  9010*  ir  atzīstamas  arī  saimnieciskās  darbības  ietekmētas  mežaudzes,  kurās  saglabājušās  daudzas  dabisko  mežu  īpašības.    

Tā  kā  šie  meži  ir  veidojušies  meža  ugunsgrēku  ietekmē,  biotopam  atbilst  arī  jaunākas  mežaudzes,  kuras  dabiski  attīstījušās  pēc  meža  ugunsgrēkiem.  Mūsdienās  šādas  situācijas   ir  retas,   jo   notiek   efektīva   mežu   aizsardzība   no   ugunsgrēkiem.   Deguši   meži   ir   ļoti   nozīmīga  dzīvotne   daudzām   apdraudētajām   sugām.   Tipiskā   nodegušā   dabiskā   mežā   parasti   ir   liels  apjoms   mirušas   degušas   koksnes   un   dažādā   biezībā   saglabājušies   dzīvie   koki,   kas   ir   labi  apstākļi,  lai  notiktu  meža  dabiska  atjaunošanās.    

9010*  atbilst  sekojoši  meža  apakštipi:    

• dabiski  veci  egļu  meži;    

• dabiski  veci  priežu  meži;    

• dabiski  veci  jauktie  meži;    

• dabiski  veci  šaurlapju  meži;    

• nesenas  meždegas;    

• jaunāki  meži,  kas  dabiski  attīstījušies  pēc  meždegām.    

Ņemot   vērā   aprakstā   minētos   ekoloģiskos   aspektus,   kas   norāda   uz   dabiskajiem  mežiem  raksturīgajām  īpašībām,  šis  biotops  atbilst  dabiskiem  vai  potenciāli  dabiskiem  meža  biotopiem   ((P)DMB).   Izņēmums   ir   meždegas,   kuras   atbilst   9010*   arī   tad,   ja   tās   neatbilst  (P)DMB.  Tiek  akceptēti  dažādā  veidā  –  no  skrejuguns  līdz  vainagugunij  –  izdeguši  meži,  jo  arī  neskartā   dabā   iespējami   dažādi   meža   degšanas   veidi.   Lai   precizētu   robežu,   līdz   kurai   pēc  ugunsgrēka  atjaunojušos  mežu  uzskatīt  par  ES  biotopu  interpretācijas  rokasgrāmatā  minēto  apakštipu   Jaunāki   meži,   kas   dabiski   attīstījušies   pēc   meždegām   (Interpretation   manual...,  2007),  pieņemts,  ka  par  tādiem  uzskatāmas  pēc  meža  degšanas  mežsaimnieciski  netraucēti  attīstījušās   mežaudzes,   kuras   vēl   nav   sasniegušas   (P)DMB   kvalitāti.   Tātad   visi   meži,   kas   ir  sasnieguši  (P)DMB  kvalitāti,  automātiski  nokļūst  veco  mežu  kategorijā,  bet  minētie  „jaunākie  meži”   teorētiski   var   būt   arī,   piemēram,   100   gadus   jauni,   ja   tie   vēl   neatbilst   (P)DMB,   bet  attīstījušies  dabiski.  

 

 

 

4  

1.2 Biotopa  izplatība    

9010*   sadrumstalotā   veidā   izplatīts   visā   valstī   (1.   attēls).   Kopumā   tas   aizņem   ne  vairāk  kā  0,5  %  no  Latvijas  teritorijas  (Anon.  2013).  

 

1.  attēls.  Vecu  vai  dabisku  boreālo  mežu  (9010*)  izplatība  Latvija  (Anon.  2013).  

 

1.3 Aizsardzības  vērtība  

Biotops  ir  maza,  bet  bioloģiskās  daudzveidības  ziņā  nozīmīgākā  daļa  Latvijā  visplašāk  izplatītājiem   mežiem   –   boreāli   meži   no   mainīga   mitruma   līdz   sausām   augsnēm.   Tajos   ir  dabiskiem  mežiem   raksturīgi   apstākļi,   un   tie   ir   neaizstājama  dzīvotne   virknei   pirmatnējiem  mežiem   specifiskām   sugām,   īpaši   sūnām,   ķērpjiem,   sēnēm   un   bezmugurkaulniekiem  (galvenokārt  vabolēm),  kas  nevar  izdzīvot  saimnieciskajos  mežos.  

 

1.4 Apdraudošie  faktori  

Vistiešāk   vecus   vai   dabiskus   boreālos   mežus   apdraud   kokaudžu   nociršana.  Postošākais   ciršu   veids   ir   kailcirtes.   Izlases   ciršu   negatīvā   ietekme   ir   atkarīga   no   to  intensitātes.    

Nozīmīgs   negatīvs   faktors   ir   biotopa   fragmentācija.   Biotopu   vienlaidus   platības  visbiežāk   fragmentē   kailcirtes,   taču   līdzīgs   efekts   var   rasties   no   jebkurām  biotopu   negatīvi  ietekmējošām   darbībām   (nosusināšana,   pārkrūmošanās   u.   c.),   kuru   rezultātā   no   biotopa  

 

 

5  

agrākās   vienlaidus   platības   sākotnējā   kvalitātē   pāri   paliek   tikai   atsevišķi   fragmenti.  Norobežotās  un  izmērā  mazākās  biotopa  platībās  samazinās  biotopam  piemītošo  ekoloģisko  funkciju  un  raksturīgo  savvaļas  sugu  populāciju  daudzums  un  noturība.    

Mūsdienās  būtiski   ierobežoti   vai   pat  daudzviet  pilnībā  novērsti   ir  mežiem  dabiskos  apstākļos   raksturīgie   traucējumi   –   dabiskie   mežu   ugunsgrēki.   Mežu   ugunsgrēkus   ierobežo  gan   ar   dažādām   barjerām   (ceļi,   grāvji,   u.   c.   nemeža   zemes)   safragmentētā   ainava,   gan  sekmīga   operatīvās   ugunsdzēsības   sistēma.   Traucējumu   izzušanai   redzamākās   sekas   ir  kādreizējo  skrajmežu  aizaugšana  ar  biezu  pamežu  un  otro  stāvu.  Mežiem  kļūstot  ēnainākiem,  mainās  veģetācija,  pieaug  skrajmežiem  specifisko  saulmīļu   sugu  apdraudējums.  Nozīmīgs   ir  arī   dabiskiem  apstākļiem  neatbilstošs  meža   sukcesijas   stadiju   sadalījums   laikā.  Ugunsgrēku  ietekmes  mazināšanās  dēļ  ir  apdraudētas  pirogēnās  sugas.    

Apdraudošs   faktors   ir   arī   sinantropizācija.   Šis   process   īpaši   raksturīgs  mežiem   lielu  pilsētu   un   autoceļu   tuvumā.   Biotopus   apdraudošas   veģetācijas   pārmaiņas   sekmē  piesārņojuma  uzkrāšanās  augsnē,  no  apdzīvotām  vietām  mežos  ienākušie  svešzemju  augi  un  krūmu  stāva  biezības  nesamērīga  palielināšanās  (Laiviņš  1998,  Priedītis  1999).  

 

1.5 Aizsardzības  aktualitāte  

Latvijas  kopainā  šobrīd  biotopam  Veci  vai  dabiski  boreālie  meži  9010*  nav  pietiekoša  kopplatība,   t.s.   mērķa   platība,   kas   ir   jāsasniedz,   lai   biotopu   varētu   uzskatīt   par   labvēlīgā  aizsardzības  stāvoklī  esošu  (Anon.  2013).  

 

2. Veci  vai  dabiski  boreālie  meži  Gaujas  Nacionālajā  parkā  

1.6 Biotopa  izplatība    

Līdz  šim  9010*  ir  konstatēti  324  GNP  vietās.  To  kopējā  platība  ir  1215,6  ha  (2.attēls).  Šādi  skaitļi   iegūti  apvienojot  līdzšinējos  biotopa  kartējumus,  kas  reģistrēti  datu  bāzē  OZOLS,  projekta   FORREST   ietvaros,   meža   apsaimniekošanas   plānu   sagatavošanas   ietvaros,  Mežaudžu   atslēgas   biotopu   (MAB)   inventarizācijā   1999.   gadā   konstatētos  MAB,   kas   atbilst  MAB  paveidam  Skujkoku  mežs  (atmetot  poligonus,  par  kuriem,  dabā  vai  arī  pēc  ortofoto  un  lāzerskenējuma  datiem,   konstatēts,   ka   tie   ir   nocirsti   vai   ievērojami   izretināti).   Poligoni,   kas  tuvāk  par  20  m  saplūdināti  vienlaidus  poligonos.  Ņemot  vērā  kartējumu  dažādo  vecumu  un  atšķirīgās  kartēšanas  metodikas,  šajā  apvienotajā  kartē  atsevišķa  poligona  līmenī  iespējamas  dažādas  neprecizitātes,   tomēr  tā  kopumā  pietiekami  precīzi   raksturo  biotopa   izplatību  GNP  un  poligonu  izmērus.  

 

 

6  

 

2.  attēls.  Vecu  vai  dabisku  boreālo  mežu  izplatība  GNP  un  biotopa  poligonu  izmēri.  

Ainavekoloģiskā  skatījumā  nozīmīgi  pievērst  uzmanību  tam,  ka  GNP  9010*  poligoni  ir  nelieli.  To  platība  variē  no  0,1  līdz  36,7  ha.  Vidējā  poligona  platība  ir  3,8  ha,  taču  gandrīz  puse  no   visiem   poligoniem   ir   mazāki   nekā   1,6   ha   (3.  attēls).   Šie   izmēri   ir   daudz   mazāki   nekā  mērogi,   kādi   nepieciešami,   sekmīgai   boreālo  mežu   lietussargsugu  pastāvēšanai   (Angelstam  et.al.  2004).  Arī  viss  GNP  ietvaros  pastāvošais  9010*  kopapjoms  un  pat  potenciāli  par  9010*  izveidojamo   vietu   kopapjoms   ir   daudz   mazāks,   nekā   vajadzīgs   ilgtspējīga   ekoloģiskā   tīkla  izveidošanai,   kam   ieteicamais   plānošanas   mērogs   ir   40   000–250  000   ha   (Angelstam   et.al.  2003).   Acīmredzot   pilnvērtīgs   biotopa   stāvokļa   izvērtējums   un   aizsardzības   plānojums   ir  iespējams,  tikai  izvērtējot  daudz  plašāku  kopainu,  nekā  GNP  robežās  esošā  un  sniedzas  ārpus  šajā  programmā  aptvertās  telpas,  ko  nosaka  projekta  FORREST  darbības  teritorijas  robežas.  Tomēr,   pat   nezinot   par   GNP   plašāku   kopainu,   arī   GNP   ietvaros   ir   iespējama   mērķtiecīga  rīcība   biotopa   stāvokļa   uzlabošanai.  Dati   par   biotopa   izvietojumu  un   tā   poligonu   izmēriem  norāda,  ka  viena  no  risināmajām  problēmām  ir  biotopa  fragmentācijas  samazināšana.  To  var  samazināt,   saplūdinot   biotopa   fragmentus   lielākos   vienlaidus   poligonos,   kas   praktiski  izdarāms  starp  9010*  fragmentiem  veicot  mežaudžu  dabiskošanas  pasākumus.  

 

 

 

7  

 

3.attēls.   GNP   Vecu   vai   dabisku   boreālo   mežu   poligonu   sadalījums   izmēra   klasēs  (hektāros).  

Dabas  lieguma  un  stingrā  režīma  zonās  GNP  līdz  šim  konstatēti  175  poligoni  (57%  no  visa  GNP)  ar  Veciem  vai  dabiskiem  boreāliem  mežiem.  To  kopējā  platība   ir  688  ha,  biotopa  poligoni  ir  0,1-­‐36,7  ha,  vidēji  3,9  ha  lieli  (4.,  5.  attēls).  

 

 

4.  attēls.  GNP  Vecu  vai  dabisku  boreālo  mežu  atradnes  valsts  zemēs,  dabas  lieguma  un  rezervāta  zonās.  

 

 

8  

 

 

5.  attēls.   GNP   Vecu   vai   dabisku   boreālo   mežu   poligonu   sadalījums   izmēra   klasēs  (hektāros)  valsts  zemju  ietvaros  dabas  lieguma  un  rezervāta  zonās.  

 

1.7 Aizsardzības  aktualitāte    

Veci  vai  dabiski  boreālie  meži   ir  viens  no  Natura  2000  teritorijas  Gaujas  Nacionālais  parks   datu   formā   norādītajiem   mērķa   biotopiem.   Tam   atbilstoši   Biotopu   direktīvas  nosacījumiem   šajā   teritorijā   ir   jānodrošina   labvēlīgs   aizsardzības   stāvoklis   –   tā   platībai  ilgtermiņā   jābūt   stabilai   vai   jāpaplašinās,   kā   arī   jānodrošina   atbilstoša   biotopa   struktūra,  ekoloģisko  funkciju  iespējamība  un  labvēlīgs  aizsardzības  stāvoklis  no  tā  atkarīgajām  sugām.    

GNP  Veci  vai  dabiski  boreālie  meži  9010*  veido  ļoti  fragmentētu,  pašreiz  labvēlīgam  biotopa   aizsardzības   stāvoklim   neatbilstošu   kopainu,   jo   ir   traucēta   to   ekoloģiskā  funkcionalitāte.   Tātad   ir   nepieciešamas  atbilstošas  darbības,   lai   veicinātu  biotopa   labvēlīgu  aizsardzības  stāvokli  –  t.i.,  sasniegtu  Natura  2000  teritorijas  mērķi.  

Atbilstoši   pētījumam   par   Latvijas   mežu   aizsardzības   trūkumiem   (Angelstam   u.c.  2005)   Vidzemes   un   Rīgas   reģionā,   kur   ietilpst   arī   GNP,   šīs   mežu   grupas   pārstāvniecība  attiecīga  saimnieciskās  darbības  ierobežojuma  vietās,  kopumā  ir  optimāla  un  šajā  reģionā  ir  zema  prioritāte  palielināt  aizsargāto  bioloģiski  vērtīgo  priežu  mežu  ar  dažāda  vecuma  kokiem  platības.  Tomēr,  ņemot  vērā,  ka  priežu  mežiem  nepieciešams  tāds  dabiskais  traucējums,  kā  ugunsgrēks,  lai  saglabātu  tā  bioloģiskās  vērtības  ilgtermiņa  perspektīvā,  pētījumā  ieteikts,  ka  nepieciešams   arī   novērtēt   aizsargāto   priežu   mežu   kvalitāti,   ar   to   saprotot   gan   meža  strukturālo   kvalitāti,   gan   arī   ainavekoloģiskos   aspektus.   Šī   norāde   ir   attiecināma   uz   šajā  programmā  risinātajām  situācijām,  kur  biotops  ir  safragmentēts,  dažām  atbilstošas  kvalitātes  mežaudzēm   mijoties   ar   pārsvarā   ļoti   zemas   kvalitātes   biotopiem,   kam   nav   atbilstoša  kokaudzes  struktūra  un  ir  nepietiekams  dabiska  meža  elementu  daudzums.  

 

 

 

 

9  

2 Aizsardzības  uzstādījumi  

2.1 Neskarti  saglabājamie  biotopa  poligoni  uz  auglīgām  augsnēm  

GNP   Veci   vai   dabiski   boreālie   meži   atbilst   dažādiem   boreālo   mežu   apakštipiem.  Biotopa   variantiem   uz   sausām   minerālaugsnēm   dabiskos   apstākļos   ir   raksturīgi   nelielas  intensitātes   un   bieži   meža   ugunsgrēki.   Auglīgākās   un  mitrākās   augsnēs   noteicošie   ir   lielas  intensitātes  un  reti  traucējumi  (meža  ugunsgrēki,  vējgāzes  vai  masveidīgi  kukaiņu  postījumi).  Savukārt   vietās,   ko   ilgstoši   nav   skāruši   liela   mēroga   traucējumi,   ir   raksturīga   atvērumu  dinamika   jeb   audzes   pašizrobošanās   (Angelstam   u.   c.   2005).   Tātad   var   būt   vietas,   kur   ir  aktuāla   regulāra   kontrolēta   dedzināšana   un   vietas,   kur   vajadzīga   plašāka  mēroga,   bet   reti  notiekošu   traucējumu   imitācija,   kā   arī   vietas,   kur   plašāku   traucējumu   imitācija   nav  nepieciešama.   Ikvienā   no   trim   variantiem,   ja   objekts   ir  mežs,   kura   struktūra   saimnieciskās  darbības   rezultātā   ir   vienkāršota,   var  būt  nepieciešams  veidot  meža  elementus  –   atmirušo  koksni,  dažādāku  kokaudzes  struktūru,  sugu  sastāvu.  

Attiecībā   uz   GNP   sastopamajiem   9010*   šobrīd   par   vietām,   kas   atbilst   pēdējiem  diviem  no   trim  dabisko   traucējumu   režīmiem  –   liela  mēroga   traucējumi  un  pašizrobošanās  dinamika,   ir   apgrūtinoši   plānot   pamatotus   aktīvas   apsaimniekošanas   pasākumus.   Tam  galvenais   iemesls   ir   Latvijas   oficiālajā   biotopu   sarakstā   neiekļautais,   bet   dabā   faktiski  pastāvošais  ES  nozīmes  biotops  Sugām  bagāti  egļu  meži  9050,  kombinējoties  ar  to,  ka  GNP  biotopu   kartējumi   veidojušies   ilgstošā   laikposmā,   strādājot   ar   dažādas   attīstības   pakāpes  kartēšanas   metodikām.   Tikai   2013.   gada   nogalē,   kad   FORREST   projekta   ietvaros   meža  biotopu   kartēšana   jau   bija   pabeigta,   aktualizētajā   Biotopu   rokasgrāmatā   (Auniņš   2013)  pirmoreiz  norādīts,  ka  Latvijā  pastāv  arī  9050.  Šā  biotopa  neesamība  sarakstā  līdz  šīm  daļēji  tika  risināta,  to  kartējot  kopā  ar  citām  līdzīgām  situācijām  kā  auglīgāku  apakšvariantu  Veciem  vai   dabiskiem   boreālajiem   mežiem.   Taču   kartējot   atbilstoši   metodikai   (Auniņš   2010),   kas  respektē   oficiālo   biotopu   sarakstu,   informācija   par   šā   biotopa   atrašanās   vietām   faktiski   ir  paslēpta,  kā  arī  9010*  tiek  kartēts  tikai  tad,  ja  tas  atbilst  Mežaudžu  atslēgas  biotopiem  un  tas  nozīmē,  ka  kartējums  nenosedz  zemākas  kvalitātes  9050.  Tādu  pašu  iemeslu  dēļ  arī  daļa  no  GNP   gravās   esošajiem   skujkoku   mežiem,   kas   atbilst   9050,   ir   kartēti   kā   9010*,   vai   arī  neatbilstoši  atzīmēti  kā  Gravu  un  nogāžu  meži  9180*,  kas  ES  nozīmes  biotopu  vadlīniju  (Anon  2013a)   izpratnē   drīkstētu   būt   tikai   platlapju   koku  meži.   Situāciju   vēl   vairāk   sarežģī   tas,   ka  ievērojama   daļa   no   mežaudzēm,   kurās   pašlaik   dominē   priedes,   ir   kādreiz   vai   nu,   cilvēka  iestādītas   vai   dabiski,   ienākušas   uz   pamestiem   laukiem   auglīgākās   augsnēs,   Visas   šīs  neskaidrības   nosaka   to,   ka   GNP   biotopu   kartējumos   pašlaik   nav   iespējams   precīzi   nošķirt  patiesi  pastāvošos  auglīgākos  9010*  no  9050  un  dažkārt  arī  no  9180*.  

Iepriekš   aprakstīto   neskaidrību   dēļ   šīs   programmas   ietvaros   pieņemts,   ka   pašlaik  būtu  lietderīgi  Vecu  vai  dabisku  boreālo  mežu  9010*  auglīgākajā  daļā  atturēties  no  aktīviem  apsaimniekošanas   pasākumiem,   pieņemot,   ka   labākā   apsaimniekošana   ir   nedarīt   neko.  Lielākajā  daļā  gadījumu  tas  arī  būtu  atbilstošākais  apsaimniekošanas  veids,  ja  jau  tagad  būtu  pieejami  precīzāki  biotopu  kartējumi,  taču  var  būt  situācijas,  kur  veicināmi  meža  elementi  un  noteikts  koku  sugu  sastāvs.  Ņemot  vērā,  ka  2016.  gadā  Latvijā  tiek  plānots  uzsākt  vispārēju  biotopu   kartēšanu,   kur   visticamākais,   ka   tiks   kartēti   arī   Sugām  bagāti   egļu  meži   9050,   pēc  tam  būtu   jāpārskata  GNP  Vecu  vai  dabisku  boreālo  mežu  aizsardzības  programma  attiecībā  uz  šā  biotopa  auglīgāko  daļu.  

Pašlaik   Vecu   vai   dabisku   boreālo   mežu   9010*   auglīgākā   daļa   kopā   ar   Mežaudžu  atslēgas   biotopu   līmeņa   vietām   GNP   saglabājama   neskarta,   koncentrējoties   uz   biotopa  mazāk  auglīgo  audžu  apsaimniekošanu.  

 

 

 

10  

2.2 Biotehnisko   pasākumu   nepieciešamība   biotopa   mazauglīgajos  poligonos  

Jau   iepriekš   norādīts,   ka,   kaut   arī   Rīgas   un   Vidzemes   reģionā,   kur   ietilpst   GNP,  biotopa   mazauglīgā   daļa   ir   labi   pārstāvēta   aizsargājamās   dabas   teritorijās,   var   būt  nepieciešams  risināt  biotopa  strukturālās  un  dabiskā  traucējuma  trūkuma  problēmas.  Šādai  vajadzībai  ir  vairāki  pierādījumi,  gan  visas  Latvijas  mērogā,  gan  arī  GNP  ietvaros.  

Latvijas  mērogā  īpaši  jāuzsver  strauja  mazauglīgo  priežu  mežu  izzušana.  Mežu  Valsts  reģistra  dati  par  2001.-­‐2013.  gada  periodu  parāda,  ka  valstī  ievērojami  sarūk  barības  vielām  nabadzīgo  sausieņu  meža  tipu   (sila,  mētrāja,   lāna)  platības   (6.attēls).   Jāatzīmē,  ka  šie  meža  tipi  diezgan  precīzi  sakrīt  arī  ar  vairāku  Biotopu  direktīvas  pielikumos  uzskaitīto  sugu  vai  sugu  grupu   dzīvotnēm,   piemēram:   sila   ķirzaka,   meža   silpurene,   plakanstaipekņi,   kladīnu   ģints  ķērpji.   Jādomā,   ka   šo   sugu   populācijas   sarūk   vismaz   tikpat   strauji,   kā   to   dzīves   telpa.  Mazauglīgie   meža   tipi   dažādu   cēloņu   dēļ   pakāpeniski   kļūst   auglīgāki,   un   pašlaik   vienīgais  zināmais   dabas   aizsardzības   praksē   pielietotais   paņēmiens,   kā   šo   procesu   ierobežot,   ir  kontrolēta   dedzināšana.   Loģiska   vieta   šādu   pasākumu   piemērošanai   ir   īpaši   aizsargājamo  dabas  teritoriju  zonas,  kuru  mērķis  ir  dabas  aizsardzība.  

 

 

6.  attēls.  Meža  valsts  reģistra  dati  par  Sila,  Mētrāja  un  Lāna  platību  izmaiņām  Latvijā  2001-­‐2013.  gadā.  

 

GNP  ietvaros  mazauglīgajos  boreālajos  mežos,  kur  potenciāli  būtu  iespējams  attīstīt  augstas   kvalitātes   biotopus,   konstatējams   slikts   mežaudžu   strukturālais   stāvoklis   –   tās   ir  jaunas   mežaudzes,   kurās   ir   maz   atmirušās   koksnes,   vairākums   kokaudžu   ir   viena   vecuma  audzes.  Ja  pieņem,  ka  Mežaudžu  atslēgas  biotopiem  atbilstošas  mežaudzes  ir  ar  nosacīti  labu  strukturālo   stāvokli   (tā   bieži   nav,   tomēr   vidēji   tas   ir   labāks   nekā   saimnieciskajām  mežaudzēm),  tad  redzams,  ka  šādas  audzes  GNP  ir  nelielas  un  safragmentētas.    

 

 

 

11  

 

2.3 Apsaimniekošanas  pasākumi  un  zonējums  

Ja   visu   GNP   mežu   kopainu   būtu   iespējams   brīvi   pakārtot   dabas   aizsardzības  uzdevumiem,   atbilstošās   biotopa   konsolidācijas   vietas   būtu   jāizvēlas   stingri   pēc  ainavekoloģiskajiem   principiem,   t.sk.,   ņemot   vērā   mežu   attīstības   vēsturi   un   priekšroku  dodot  vietām,  kur  meža  segums  pastāvējis  visilgāk.  Diemžēl  reālās   iespējas  pašlaik   ir  daudz  šaurākas,   jo   brīvai   rīcībai   nav   pieejamas   privātās   zemes   un   zonas,   kurās   pieļauta   intensīva  saimnieciskā   darbība.   Tādēļ   šīs   programmas   aktīvā   daļa   koncentrēta   uz   dabas   lieguma   un  stingrā  režīma  zonām  valstij  piederošās  zemēs.  Citiem  vārdiem  –  valsts  zemēs  dabas  lieguma  un   stingrā   režīma   zonās  paredzēta  darbošanās  biotopa  atjaunošanā:  biotopa  konsolidācija,  dabisko   traucējumu   imitācija  un  dabiska  meža  elementu  veidošana,  bet  pārējos  gadījumos  biotopa   aizsardzības   scenārijs   ir   neiejaukšanās   esošajās   relatīvi   augstas   kvalitātes   biotopa  platībās.  

 

3. Apsaimniekošanas  pasākumi  

Sekojot  ES  Bioloģiskās  daudzveidības  stratēģijā  iezīmētajam  laika  solim  –  redzējums  līdz  2050.  gadam  un  konkrēti  pasākumi  līdz  2020.gadam,  GNP  9010*  apsaimniekošanas  darbi  plānoti  trijos  termiņos:  

1) Īstermiņa  apsaimniekošanas  pasākumi,  kas  ir  jāīsteno  līdz  2015.  gadam,  un  aptver  FORREST  projekta  darbības  laiku  un  tajā  noteikto  pasākumu  apmēru;  

2) vidēja  termiņa  apsaimniekošanas  pasākumi,  kas  ir  jāīsteno  līdz  2020.  gadam  un  aptver  šajā  programmā  iezīmētās  aktīvo  pasākumu  vietas  mazauglīgajos  biotopa  poligonos.  To  apsaimniekošanai  līdz  šā  posma  beigām  jābūt  precīzi  saplānotai  un  jābūt  uzsāktai  to  īstenošanai  tādā  pakāpē,  kā  tas  šajā  plānā  aprakstīts  īstermiņa  pasākumiem,  kā  arī  jābūt  noskaidrotām  precizējamajām  robežsituācijām  starp  Veciem  vai  dabiskiem  boreāliem  mežiem  9010*,  Sugām  bagātiem  egļu  mežiem  9050  un  Gravu  un  nogāžu  mežiem  9180,  ietverot  potenciālās  atjaunojamās  vietas,  un  izvērtētam  to  ainavekoloģiskajam  stāvoklim  un  izstrādātiem  no  tā  izrietošajiem  apsaimniekošanas  pasākumu  ieteikumiem,  

3) ilgtermiņā  apsaimniekošanas  pasākumi,  kas  jāīsteno  atbilstoši  vidējā  termiņa  plānojumiem.  Kopumā  tiem  jāaptver  nosacīti  galīgais  risinājums  visu  GNP  9010*  biotopu  sakārtošanai  Labvēlīgā  aizsardzības  stāvoklī.  Pēc  2050.  gada  šā  biotopa  kvalitātei  un  platībām  vajadzētu  būt  tikai  pieaugošai.  

Ieplānotie  pasākumi   ir   regulāri   jāpārskata,   tiklīdz  būs  pieejama   jauna  GNP  situāciju  raksturojoša   vai   nozīmīga   zinātniska   informācija   un   izdevies   pavirzīties   uz   priekšu   izvirzīto  mērķu  izpildē.  

 

3.1. Īstermiņa   pasākumi   –   līdz   2015.   gadam,   FORREST  projekta  ietvaros  

3.1.1. Īstermiņa  pasākumu  kopaina  

Atbilstoši  projekta  FORREST  pieteikumam  projekta  laikā  jāveic  280  –  300  ha  Vecu  vai  dabisku  boreālo  mežu  apsaimniekošana.  Vadoties  pēc   jaunākās   zinātniskās   informācijas  un  

 

 

12  

pieredzes   apmaiņas   ekspedīcijās   Zviedrijā   un   Somijā,   kā   arī   šo   valstu   ekspertu   vizītēs  FORREST   projekta   objektos,   konstatētā,   nolemts   projekta   laikā   koncentrēties   uz   biotopa  konsolidācijas   un   kvalitātes   uzlabošanas   pasākumiem   mazauglīgo   poligonu   agregācijās.  Pasākumu  norises   vietu   izvēli   ietekmēja   arī   iespējas   savlaicīgi   pārvarēt   formālos   šķēršļus   –  piemēram,   koku   ciršanas   darbības   ir   pieļaujamas   tikai   tajās   kadastra   vienībās,   kam   ir  aktualizēti  meža   apsaimniekošanas   plāni.   Kopumā   izvēlētās   biotopa   koncentrēšanās   vietas  aizņem  327  ha  (7,  8,  9.attēls).  

Projekta   laikā   apsaimniekojamajās   vietās   paredzētas   pamatā   divas   pasākumu  kombinācijas:  

1) Kontrolēta  dedzināšana  kombinācijā  ar  dabiska  meža  elementu  veicināšanu:  atvērumu  vainaga  klājā  veidošana,  dažādas  mirušās  koksnes  veicināšana.  Šajā  pasākumu  kombinācijā  visos  poligonos  paredzēta  meža  elementu  veidošana  2014.  un  2015.  gadā.  Kontrolētā  dedzināšana  attiecīgajos  poligonos  plānota  36  gadu  ciklam,  līdz  2050.  gadam  aptverot  visus  poligonus  un  pēc  tam  ciklu  plānojot  no  jauna.  Dedzināšana  plānota  kampaņveidīgi  aptuveni  ar  trīs  gadu  intervāliem,  katrā  reizē  aptverot  ap  20  ha  vienlaidus  vai  tuvu  esošus  poligonus  (1.tabula).  

2) Dabiska  meža  elementu  veicināšana  bez  kontrolētas  dedzināšanas.    

1.tabula  Kontrolētās  dedzināšanas  kalendārais  grafiks  

Kotrolētās  dedzināšanas  kampaņas  gads   Dedzināmā  platība  2014   4,5  2015   29,1  2018   19,1  2021   22,2  2024   19,2  2025   8,3  2027   19,9  2030   13,9  2033   11,3  2036   16,9  2039   19,3  2042   14,5  2045   14,8  2050   38,0  

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

13  

 

 

 

 7.,  8.,  9.attēls  Projekta  FORREST  ietvaros  plānoto  biotopa  apsaimniekošanas  pasākumu  

vietas.  

 

 

14  

 

3.1.2. Pasākumu  praktiskā  izpilde  

Pasākuma   mērķis   ir   veicināt   biotopa   apsaimniekošanas   vadlīnijās   (Brūmelis,  Jankovska   2013,   Johansson   2005,   Lārmanis   2010)   ieteikto   kontrolēto   dedzināšanu   un  kokaudzes   struktūras   dažādošanu.   Pasākumam   var   nodalīt   divas   pēc   mērķa   atšķirīgus  aspektus:  

A)  darbības,  kas  ieteicamas  biotopa  kvalitātes  uzlabošanai;  

B) darbības,  kas  veicamas,   lai  nodrošinātu  ugunsdrošību  kontrolētās  dedzināšanas  laikā,  un  koksnes  apjoms,  ko  pieļaujams  no  kokaudzes   izvākt,   ja   tiek   izlemts   to  darīt  komerciālos  nolūkos.  

A1)  Darbības,  kas  veicamas  biotopa  kvalitātes  uzlabošanai  pasākumu  kombinācijā:  kontrolēta   dedzināšana   un   meža   elementu   veidošana.   Izvērtējot   aplūkoto   mežaudžu  augšanas   apstākļus,   kokaudžu,   sastāvu,   vecumu   un   struktūru,   secināts,   ka   atjaunošanas  pasākumā  secīgi  jāveic  šādas  darbības:  

1) Pirms   kontrolētas   dedzināšanas   izveidojami   līdz   4   –   5   (vidēji   un   vienmērīgi   uz  katra  hektāra)  ap  200  m²   lieli   klaji   apļveida   laukumi,   tajos  nocērtot  visus  kokus  un  atstājot   tos,  guļam  turpat  zemē.   Ja  audzē   jau   ir   tāda  paša  vai   lielāka   izmēra  atvērumi,   tad   attiecīgi   jāsamazina   speciāli   veidojamo   laukumu   skaits.   Šī  pasākuma  mērķis   ir  dažādot  kokaudzes  struktūru,  kā  arī   izveidot   laukumus,  kur  pēc  degšanas  iesēties  jaunajai  koku  paaudzei  (pieņemot,  ka  var  gadīties,  ka  šādi  laukumi  neizveidojas  pietiekamā  daudzumā  tikai  dedzināšanas  rezultātā  vien).  

2) Pirms  kontrolētas  dedzināšanas  veicināma  degmateriāla  izveidošanās,  nozāģējot  un  atstājot  zemē,  paaugas  eglītes  un  daļu  no  priedītēm  vai  arī,  saglabājot  audzē  ciršanas   atliekas,   ja   notiek   pieļautā   koku   retināšana   un   izvešana.   Pirms  kontrolētās   dedzināšanas,   degmateriālam   ieteicams   vairākus   mēnešus   apžūt   –  tātad,  ja  ciršana  notikusi  ziemā,  tad  pareizāk  būtu  dedzināšanu  veikt  nevis  uzreiz  pavasarī,   bet   sekojošajā   rudenī.   Degmateriāla   apjoms   jāsabalansē   ar  ugunsdrošības  apsvērumiem,  par  to  skatīt  nākamos  punktus  pie  B.    

3) Pirms  kontrolētas  dedzināšanas  veicināma  zemsedzes  un  humusa  slāņa  izžūšana,  jo   viens   no   dedzināšanas   uzdevumiem   ir   atsegt   minerālaugsni.   Atbilstoši  pieredzējušu   Somu   speciālistu,   kas   apsekoja   arī   konkrētos   projekta   objektus  dabā,   ieteikumiem,   lai   zemsedze   izžūtu   pietiekami   un   sezonas   laikā   paspētu  iestāties   reāla   iespēja   veikt   kvalitatīvu   dedzināšanu,   kokaudzes   biezība   var   būt  jāizretina   līdz   pat   1000   kokiem  uz   1   ha,   pretējā   gadījumā   apēnojums  nepieļauj  izžūšanu   vajadzīgajā   pakāpē.   Degamības   novērtējumam   tika   ieteikts   vienkāršs  paņēmiens  –  ja,  mēģinot  aizdedzināt  sūnu  kumšķi,  tas  nedeg,  vai  arī  no  tā  ceļas  balti  dūmi,  tad  degamība  nav  pietiekama.  Atbilstoša  degamība  parasti  iestājoties  aptuveni   pēc   piecām   saulainām   bez   lietus   dienām,   skaitot   no   „balto   dūmu”  mitruma  pakāpes.    

4) Dedzināšana.  No  ekoloģiskā  skatupunkta  šajā  gadījumā  (kur  nav  laukumu  ar  īpaši  aizsargājamām   sugām   vai   meža   elementiem,   kas   būtu   speciāli   jāpasargā   no  uguns  –  FORREST  objektos  tādi  nav  konstatēti)  atbilstošākais  būtu  ļaut  degšanai  notikt   netraucēti   visas   paredzētās   platības   ietvaros.   Tomēr,   ņemot   vērā,  ugunsdrošības   apsvērumus   degšanas   gaitu   ieteicams   kontrolēt,   speciālistu  vadībā  veicot  atļautos  pasākumus,  kas  norādīti  B  punktā.  

 

 

15  

5) Mirušās   koksnes   veidošana   pēc   degšanas.   Nākamajās   sezonās   jānovērtē  bojāgājušo   koku   skaits,   un,   ja   tas   nav   pietiekams,   veicināma   mirušās   koksnes  izveidošanās.  Mērķis   ir  panākt,   lai  vidēji  uz  viena  hektāra  būtu  vismaz  20-­‐30  m³  atmirušās  koksnes,  ar  domu,  ka  pakāpeniski   tā  vairosies  dabiskā  ceļā.   Jāveicina  gan  stāvošu  nokaltušu  koku  (sausokņu),  gan  stumbeņu,  gan  zemē  gulošo  (kritalu)  atmirušo   koku   veidošanās.   Stāvošus   nokaltušus   kokus   veido   ar   t.s.  gredzenošanas   paņēmienu.   Stumbeņus   veido,   nozāģējot   kokus   tā,   lai   tā   celms  paliek   pēc   iespējas   augstāks,   sākot   no   aptuveni   3   m   augstuma   (citās   valstīs   ir  izmantota   arī   koku   spridzināšana,   kas   ir   pieļaujama   arī   šajā   gadījumā,   ja   tas   ir  iespējams).   Stumbeņu   zāģējuma   vietu   ieteicams   veidot   ar   iedobi,   lai   veicinātu  dziļāka  dobuma   iztrūdēšanu   tā  galā.  Kritalas  var  veidot,  kokus  nozāģējot  vai  arī  izgāžot   ar   visām   saknēm,   otrais   veids   ir   ieteicamāks,   jo   ir   tuvāks   dabiski   vēja  gāztiem  kokiem  un   rada  vairāk  ekoloģisko  nišu   (atsegtās  augsnes  dēļ).   Lai  būtu  vieglāk   organizēt   mirušās   koksnes   veidošanu,   to   var   darīt   ap   jau   iepriekš  izveidotajiem   klajumiem-­‐laucēm.   Piemēram,   ir   aprēķinot,   ka   audzē   pietrūkst  noteikts   daudzums  mirušās   koksnes,   šo   daudzumu   var   sadalīt   proporcionāli   uz  katru   lauci   un   mirušo   koksni   attiecīgā   skaitā   veidot   lauču   perifērijā.   Tāpat,  vienkāršojot  darba  uzdevuma  došanu  strādniekiem,  proporcionāli  var  sadalīt  arī  sausokņu,   stumbeņu,   kritalu   skaitu,   t.i.,   pie   katras   lauces   izveidojot   vienādu  daudzumu  ar  šiem  elementiem.  

A2)   Darbības,   kas   veicamas   biotopa   kvalitātes   uzlabošanai   bez   kontrolētas  dedzināšanas.   Poligonos,   kur   norādīts,   ka   veicama   tikai   meža   elementu   veidošana   bez  dedzināšanas,  pasākums  jāveic  atbilstoši  iepriekšējā  apraksta  1.  un  5.  punktam.  

B)  Darbības,   kas   veicamas,   lai   nodrošinātu   ugunsdrošību,   un   koksnes   apjoms,   ko  pieļaujams  no  kokaudzes   izvākt,   ja   tiek   izlemts  to  darīt  komerciālos  nolūkos.  Pieļaujamās  darbības  ir  šādas:  

1) Pirms   kontrolētas   dedzināšanas   visas   te   uzskaitītās   darbības   var   notikt   tik   lielā  apmērā,  cik  to  nosaka  ugunsdrošības  apsvērumi.  Šie  apmēri  te  nav  uzrādīti,  jo  to  noteikšana   sniedzas   ārpus   sugu   un   biotopu   jomas   speciālista   kompetences,   to  būtu   pareizāk   noteikt   ugunsdrošības   speciālistiem   vadoties   pēc   konkrētās  situācijas  apstākļiem.  No  dabas  aizsardzības  skatupunkta,  īstenojot  šo  pasākumu,  ir   pieļaujams   ap   dedzināmajiem   poligoniem   izveidot   uzartas   ugunsdrošības  joslas,   kurās   attiecīgajā   platumā   var   nocirst   un   aizvākt   visus   kokus.   Tāpat   ir  pieļaujams   izcirst   paaugu,   pamežu   un   otro   stāvu,   ja   tie   var   veicināt  nekontrolējamas   vainaguguns   izcelšanos,   kā   arī   vainaguguns   novēršanai   ir  atļauts   šos   nocirstos   kokus,   vai   arī   punktā   A   aprakstīto   degmateriālu   izvākt   un  pārvietot   uz   vietām   ar   mazāku   daudzumu   degmateriāla   vai   arī   sadedzināt  ugunskurā,   ja   kopējais   degmateriāla   slānis   ir   izveidojies   pārāk   biezs.  Dedzināšanas   procesa   laikā   pieļaujama   arī   visa   ugunsdrošībai   nepieciešamā  cilvēku   un   tehnikas   pārvietošanās   pa   atjaunojamajiem   biotopa   poligoniem   un  uguns  ierobežošanas  darbības.  

2) Koksnes   izvākšana   komerciālos   nolūkos   pieļaujama   vienu   reizi   vienmērīgas  izlases  cirtes  veidā,  izvācot  līdz  10%  no  sākotnējās  krājas,  ieskaitot  ugunsdrošības  joslās   izņemtos   kokus.   Izvākto   koku   īpatsvars   var   būt   lielāks,   ja   tas   sakrīt   ar  nepieciešamību   retināt   mežaudzi,   lai   veicinātu   zemsedzes   un   humusa   slāņa  izžūšanu,  kā   tas  aprakstīts   iepriekš,  kā  arī,   ja  audze  par  biezu  no  ugunsdrošības  viedokļa.  

 

 

 

16  

 

3.2. Vidēja  termiņa  pasākumi  līdz  2020.  gadam  

Vidējā   termiņā   paveicamie   pasākumi   ir   jāīsteno   līdz   2020.   gadam   un   aptver   šajā  programmā  iezīmētās  potenciālās  pasākumu  vietas  mazauglīgajos  biotopa  poligonos  (ietver  priežu   silus,   mētrājus,   lēnus,   damakšņus).   Visi   šie   poligoni   atrodas   dabas   lieguma   un  rezervāta  zonas  mežos  valstij  piederošās  zemēs  (10.attēls)  un  kopā  aizņem  4180  ha.    

Līdz  2020.  gadam  nepieciešams  atrisināt   šo  vietu  apsaimniekošanas  plānojumu   līdz  tādai   detalizācijas   pakāpei,   kā   tas   izdarīts   FORREST   projekta   ietvaros   apsaimniekojamajās  teritorijās  (7.,  8.,  9.  attēls)  –  jānoskaidro,  kuros  nogabalos  un  kurā  gadā  tiks  veikta  kontrolēta  dedzināšana,  kuros  tikai  meža  elementu  veidošana  u.tml.  

 

 

10.attēls.   Potenciālie   9010*   mazauglīgajās   sausieņu   augsnēs   dabas   lieguma   un   rezervāta   zonās   valsts  zemēs  

 

 

 

 

 

 

17  

4. Apsaimniekošanas  pasākumu  efektivitātes  novērtējums  

4.1. Monitoringa  uzdevums  

Apsaimniekošanas  pasākumu  efektivitātes  novērtējums  ir  nepieciešams,  pirmkārt,  lai  varētu  pārliecināties,  ka  plānotajiem  un  īstenotajiem  biotehniskajiem  pasākumiem  ir  pozitīva  ietekme   uz   apsaimniekoto   biotopu   bioloģisko   daudzveidību.   Otrkārt,   tikai   atbilstošas  monitorēšanas   rezultātā   ir   iespējams   veikt   adaptīvas   izmaiņas,   ja   izrādītos,   ka   plānotie  biotehniskie  pasākumi  nedod  gaidītos  rezultātus.  Treškārt,  Latvijā  ir  ļoti  ierobežota  praktiskā  pieredze   īpaši   aizsargājamo   meža   biotopu   atjaunošanā   un   apsaimniekošanā,   tādēļ  monitorings   var   sniegt   vērtīgu   informāciju   līdzīgu   biotehnisko   pasākumu   izmantošanai  nākotnē  citās  vietās  Latvijā.    

Monitoringa  programmai  ir  šādi  uzdevumi:  

• noskaidrot   kontrolētās   dedzināšanas   ietekmi   uz   noteiktām   bioloģiskās  daudzveidības  mērķgrupām  (indikatoriem);  hipotēze  –  kontrolētās  dedzināšanas  ietekmē   palielinās   meža   biotopu   bioloģiskā   daudzveidība   (sugu   daudzveidība,  indikatorsugu  daudzveidība  un  populācijas  blīvums);  

• noskaidrot   lauču   un   atmirušās   koksnes   veidošanas   ietekmi   uz   noteiktām  bioloģiskās   daudzveidības   mērķgrupām   (indikatoriem);   hipotēze   –   lauču  veidošanas   rezultātā   palielinās   meža   biotopu   bioloģiskā   daudzveidība   (sugu  daudzveidība,   indikatorsugu   daudzveidība   un   populāciju   blīvums);   tā   kā   nav  paredzēts   nodalīt   lauču   veidošanu   no   atmirušās   koksnes   veidošanas,   arī  monitorēšanā  nebūs  iespējams  savstarpēji  nodalīt  šo  divu  biotehnisko  pasākumu  ietekmes).  

Biotehniskie  pasākumi   ir  plānoti  priežu  mežaudzēs  uz  sausām  minerālaugsnēm  sila,  mētrāja,   lāna   un   damakšņa   augšanas   apstākļu   tipos.   Šādas   mežaudzes   mežu   dabisko  traucējumu   klasifikācijā   atbilst   priežu   mežiem   ar   dažāda   vecuma   kokiem.   Kopumā  apsaimniekojamās  mežaudzes  ir  jaunas  līdz  vidēji  vecas  (35-­‐120  gadi),  ar  vienkāršotu  iekšējo  struktūru   un   nelielu   daudzumu   bioloģiskās   daudveidības   saglabāšanā   nozīmīgiem   meža  struktūrelementiem,  kas  ir  līdzšinējās  saimnieciskās  darbības  rezultāts.    

 

4.2. Izvēlētie  monitoringa  indikatori  

Monitoringa   programma   bioloģiskās   daudzveidības   kontekstā   ir   vērsta   uz   boreālo  mežu   biotopiem   raksturīgu   un   nozīmīgu   sugu   grupu   (saproksilofāgie   bezmugurkaulnieki,  epigeiskie   bezmugurkaulnieki,   īpaši   aizsargājamās   saproksilofāgo   vaboļu   sugas)  monitorēšanu.   Papildus   ir   nepieciešams   monitorēt   šiem   biotopiem   nozīmīgus   meža  struktūrelementus   (atmirušās   koksnes   daudzums,  mežaudzes   vainaga   atvērumu   daudzums  u.c.).  

Informācijas   analīze   par   līdzīga   veida  monitoringiem   un   zinātniskajiem   pētījumiem  Eiropā,   galvenokārt   Skandināvijas   valstīs   (Toivanen,   Kotiaho   2007,   Vanha-­‐Majamaa   et   al.  2007,  Hyvärinen  et  al.  2009.,  Koiki  et  al.  2011),  rāda,  ka  viena  no  biežāk  izmantotajām  sugu  daudzveidības   mērķa   grupām   ir   saproksilofāgie   bezmugurkaulnieki.   Saproksilofāgie  bezmugurkaulnieki   (galvenokārt   vaboles,   kā   arī   atsevišķas   blakšu   un   plēvspārņu   grupas)   ir  labs  ES  nozīmes  īpaši  aizsargājamā  biotopa  „Veci  vai  dabiski  boreāli  meži”  (9010*)  indikators,  jo   tie   ir   saistītas  ar  atmirušo  koksni,   kas   ir   viens  no  biotehnisko  pasākumu  mērķobjektiem.  

 

 

18  

Turklāt  daļa  no  saproksilofāgiem  ir  vienlaicīgi  arī  pirofīlās  sugas,  kas  savukārt  ir  tieši  saistītas  ar   meža   ugunsgrēkiem   kā   dabisko   traucējumu   boreālajos   mežos,   un   tādēļ   ir   potenciāli  efektīgs   kontrolētās   dedzināšanas   ietekmes   indikators.   Papildus   kā   priekšrocība  saproksilofāgo  bezmugurkaulnieku  izvēlei  par  monitoringa  indikatoriem  jānorāda,  ka  šī  grupa  jau  līdz  šim  plaši  tiek  izmantoti  boreālo  meža  biotopu  kvalitātes  novērtēšanā  apstākļos,  kad  ir  mazāks   skaits   atbilstošu   indikatorsugu   citās   taksonomiskajās   grupās,   piemēram,   dabisko  meža  biotopu  inventarizācijas  metodikā  (Ek  et  al  1998).    

Tā  kā  boreālo  meža  biotopu  atjaunošanas  pasākumi  ir  plānoti  jaunās  līdz  vidēji  vecās  mežaudzēs,   kur   vēl   nav   izveidojušies   lielu   dimensiju   koki,   kas   varētu   būt   potenciāls   lielu  dimensiju   atmirušās   koksnes   (substrāts   daudzām   saproksilofāgajām   sugām)   avots,   turklāt  nav   prognozējami   precīzi   kontrolētās   dedzināšanas   apstākļi   un   degšanas   intensitāte,  monitoringā   jāizvēlas   arī   tādas   sugu   daudzveidības   ziņā   nozīmīgas   kukaiņu   grupas,   kas  saistītas   ar   citiem   degušu   boreālo   mežu   parametriem,   ne   tikai   atmirušo   koksni.   Viena   no  šādā,   grupām   ir   epigeiskie   bezmugurkaulnieki,   kuri   pakļauti   degšanas   (dedzināšanas)  ietekmei   pat   pie   salīdzinoši   nelielas   uguns   intensitātes,   kas   ir   pietiekama   vājai   skrejugunij,  taču  ne   intensīvākai  skrejugunij  vai  vainagugunij.  Zinātniskajā   literatūrā   ir  norādīti  vairākas,  pirofīlo  faunu  pārstāvošas  epigeiskās  bezmugurkaulnieku  sugas,  piemēram,  skrejvaboles.  

Viens  no  boreālo  mežu  biotopu  atjaunošanas/apsaimniekošanas  mērķiem  ir  panākt  labvēlīgu   aizsardzības   stāvokli   šiem   biotopiem   raksturīgām   un   tos   apdzīvojošām   īpaši  aizsargājamajām  sugām.  Tādēļ  monitoringa  ietvaros  par  atsevišķu  indikatoru  grupu  ir  izvēlēts  priežu   mežiem   raksturīgo   īpaši   aizsargājamo   saproksilofāgo   vaboļu   sugu   komplekss,   kurā  katra  konkrētā  suga  ir  saistīta  ar  noteiktu  atmirušās  koksnes  sukcesijas  daļu,  sākot  ar  dzīvām  priedēm   līdz   kritalām   vēlīnā   sadalīšanās   pakāpē   (2.   tabula).   Īpaši   jāatzīmē   svītrainā  kapucķirmja   Stephanopachys   linearis   iekļaušana   monitorējamo   sugu   sarakstā,   jo   šī  aizsargājamā   suga   Gaujas   nacionālajā   parkā   ir   monitorējama   jau   Latvijas   Natura   2000  teritoriju   bezmugurkaulnieku   monitoringa   ietvaros   (Vilks   u.c.   2014),   kas   paredz   sugas  uzskaites,  ja  kādā  Gaujas  nacionālā  parka  teritorijā  ir  dedzis  mežs  vairāk  nekā  0.5  ha  platībā.  Tāpat   jāatzīmē,   ka   samērā   netālu   no  monitorējamās   teritorijas   (Ungurmuižas   apkārtnē)   ir  pēdējā  zināmā  svītrainā  kapucķirmja  atradne  Latvijā.    

2.   tabula.   Priedes   apdzīvojošo   īpaši   aizsargājamo   saproksilofāgo   vaboļu   sugu  komplekss.    Nr.   Sugas  nosaukums   Ekoloģiskā  niša  1   Priežu  sveķotājkoksngrauzis  Nothorhina  

punctata  Vecas  dzīves  priedes  

2   Svītrainais  kapucķirmis  Stephanopachys  linearis*  

Vecas  dzīves  priedes  ar  deguma  rētām  vai  nesen  atmirušas  priedes  ar  mizu.  

3   Astoņplankumu  krāšņvabole  Buprestis  octoguttata  

Vecas  dzīvas  priedes  ar  atmirušiem  zariem  vai  nesen  atmirušas  priedes  

4   Degumu  krāšņvabole  Melanophila  acuminata*  

Nesen  atmirušas,  apdegušas  priedes  ar  mizu  

5   Šneidera  mizmīlis  Boros  schneideri   Nesen  atmirušas  priedes  (nokaltuši  koki,  stumbeņi)  ar  mizu  

6   Lielā  krāšņvabole  Chalcophora  marianna  

Atmirušas  priedes  

7   Skujkoku  dižkoksngrauzis  Tragosoma  depsarium  

Pirms  vairāk  kā  desmit  gadiem  atmirušas  priežu  kritalas  

Sugas  ir  sakārtotas  atmirušās  koksnes  sadalīšanās  sukcesijas  secībā.  Pirofīlās  sugas  ir  atzīmētas  ar  *.  

Visiem   monitoringa   indikatoriem   ir   jābūt   kvantitatīviem,   tādēļ   augstāk   minētajām  

 

 

19  

sugu  grupām  monitorējami  šādi  parametri:  kopējā  sugu  bagātība  Skop,  aizsargājamo  un  reto  sugu   bagātība   SIAS,   pirofīlo   sugu   bagātība   Spir,   kopējais   indivīdu   skaits   Nkop,   kopējais  aizsargājamo   un   reto   sugu   indivīdu   skaits   NIAS,   kopējais   pirofīlo   sugu   indivīdu   skaits   Npir,  atsevišķu  aizsargājamo  un  reto  sugu  indivīdu  skaits  Nx,  atsevišķu  pirofīlo  sugu  indivīdu  skaits  Nx.    

 

4.3. Monitoringa  metodika  

Lauka   uzskaišu   veikšanā   izmanto   trīs   atšķirīgas   metodes   –   loga   lamatas,   augsnes  lamatas   un   vizuālas  maršrutu   uzskaites.   Tā   kā   šīs  metodes   darbietilpības   ziņā   atšķiras,   tad  loga   lamatas  un  augsnes   lamatas   izmantojamas   ierobežotā  apjomā,  ne   vairāk   kā   kā  piecos  atkārtojumos   katrā  no   apsaimniekojamo  mežaudžu   grupām.  Vizuālās  maršrutu  uzskaites   ir  iespējams   veikt   plašākā   atjaunojamo   biotopu   teritorijā,   tādēļ   plānots   tās   īstenot   visās  mežaudzēs  ar  dedzināšanu,  kā  arī  vēl  papildus  mežaudzēs  ar  atvērumu  un  atmirušās  koksnes  veidošanu.  

Saproksilofāgās   vaboles   plānots   uzskaitīt   ar   loga   lamatām   (windows   traps,   flight-­‐intercept   traps),   kas   ir   efektīgākā  metode   šīs   vaboļu   grupas   uzskaitēs   un   ir   plaši   pielietota  gan  ekoloģiskajos  pētījumos,  gan  līdzīgu  boreālo  mežu  biotopu  apsaimniekošanas  pasākumu  monitorēšanā   Skandināvijas   valstīs   (Vanha-­‐Majamaa   2007,   Hyvärinen,   Koiki   2009   u.c.).   Arī  Latvijā   ir   uzkrāta   pieredze   loga   lamatu   izmantošanā   (Daugavpils   Universitāte   –   faunistiski  pētījumi   Moricsalas   dabas   rezervātā   un   Slīteres   nacionālajā   parkā,   Latvijas   Universitātes  Bioloģijas   fakultāte   –   priežu   sveķotājkoksngrauža   pētījumi,   vējgāžu   saproksilofāgu  daudzveidības   pētījumi,   apšu   mežu   saproksilofāgu   daudzveidības   pētījum,   Latvijas  Entomoloģijas   biedrība   –   dzeltenkrūšu   ēnvaboles   pētījumi).   Loga   lamatas   sastāv   no   divām  funkcionāli  nozīmīgām  daļām  –  vertikālas,  saproksilofāgos  kukaiņus  pārtverošas  caurspīdīgas  plāksnes   (vai   divām   savstarpēji   perpendikulārām   plāksnēm)   un   tai   apakšā   horizontāli  novietota   uztvērējtrauka   ar   fiksatora   šķīdumu,   kurā   iekrīt   noķertie   saproksilofāgie   kukaiņi.  Skandināvijas   valstīs   parasti   izmanto   loga   lamatas   ar   plākšņu   izmēru   40x60cm   (Vanha-­‐Majamaa   2007,  Hyvärinen,   Koiki   2009   u.c.).  Mazākas   (A4   formāts)   un   ekonomiskākas   loga  lamatas  var  izgatavot  no  5l  plastmasas  pudeles  un  caurspīdīgām  kodoskopa  plēvēm  –  šādas  loga   lamatas   ir   aprobētas   Latvijā   (K.Vilks,   nepublicēti   pētījumi).   Monitoringā   ir   ieteicams  tomēr   izvēlēties   40x60cm   izmēru   lamatas,   taču,   ja   tas   nav   iespējams,   tad   jāizmanto   A4  formāts.   Par   fiksatoru   var   izmantot   dažādus   konservantus,   piemēram,   4%   formalīnu,   4%  etilēnglikolu   vai   (ekonomiskākais   risinājums)   -­‐   piesātinātu   NaCl   šķīdumu.   Monitoringā  ieteicams   izvēlēties   piesātināta   NaCl   šķīdumu.   Loga   lamatas   izvieto   pēc   iespējas   nogabala  centrālajā  daļā,  brīvi  starp  diviem  stabiņiem  vai  brīvi  iekārtas  auklā  starp  diviem  kokiem  1.3m  augstumā,   ne   tuvāk   kā   20m   vienu   no   otras.   Informācijas   analīze   rāda,   ka   šāds   lamatu  izvietojums   parasti   tiek   izvēlēts,   lai   izvairītos   no   konkrēta   substrāta   ietekmes   un   iegūtu  vispārīgu  priekšstatu  par  mežaudzē   sastopamajām  sugām.  Monitoringā   ieteicams   izmantot  brīvi  novietotas   loga   lamatas.  Taču,   tā  kā  efektīgāka   ir   tieši   loga   lamatu   izvietošana  tieši  uz  atmirušās   koksnes,   tad   monitoringā   daļu   no   lamatām   papildus   ir   plānots   izvietot   uz  stumbeņiem  un  nokaltušiem  kokiem.  Stāvoša  atmirušā  koksne  šim  mērķim  ir  izvēlēta  tādēļ,  ka  pētījumos   ir  apstiprināts,  ka   lielāka  sugu  daudzveidība   ir   saistīta   tieši  ar  stumbeņiem  un  nokaltušiem   kokiem   salīdzinājumā   ar   kritalām   (K.Vilks,   nepublicēti   pētījumi).   Katrā  monitorējamajā  mežaudzē  divas  loga  lamatas  izvieto  vienlaidus  mežā,  divas  izveidoto  lauču  malās,   kur   plānots   arī   veidot   atmirušo   koksni.   Papildus   vienu   loga   lamatu   izvieto   pie  stumbeņa  vai  nokaltuša  koka  vienlaidus  meža  teritorijā,  un  vēl  vienu  loga  lamatu  pie  līdzīga  substrāta   lauces   malā.   Kontroles   parauglaukumos,   kas   ierīkojami   neapsaimniekotās  mežaudzēs,   visticamāk   lauces   nebūs   pieejamas   –   šādā   gadījumā   visas   lamatas   izvieto  vienlaidus   mežā.   Loga   lamatas   eksponē   laika   periodā   no   15.maija   līdz   15.augustam,  

 

 

20  

materiālu  no  loga  lamatām  ievāc  ar  trīs  nedēļu  intervālu.    

Epigeiskos   bezmugurkaulniekus   ir   plānots   uzskaitīt   ar   augsnes   lamatām,   kas   ir  efektīgākā  metode  šīs  bezmugurkaulnieku  grupas  pētījumos  un  monitoringa  projektos  un  ir  plaši  aprobēta  visā  pasaulē.  Augsnes  lamatas  ir  plastmasas  glāzītes,  kas  ieraktas  augsnē  līdz  pašai  glāzītes  augšējai  malai  un   līdz  2/3  no  tilpuma  piepildītas  ar   fiksatoru.  Parasti   izmanto  4%   formalīnu.   Augsnes   lamatas   izvieto   pa   astoņām   lamatām   katrā   monitorējamajā  mežaudzē.  Četras   lamatas   izvieto  vienlaidus  mežā,  vēl   četras  –   izveidotajā   laucē   (kontroles  mežaudzēs  visas  lamatas  izvieto  vienlaidus  mežā).  Augsnes  lamatas  eksponē  laika  periodā  no  20.maija   līdz   20.jūnijam.   Materiālu   no   augsnes   lamatām   ievāc   vienu   reizi   eksponēšanas  perioda  beigās.    

Individuālās   aizsargājamās   saproksilofāgās   vaboļu   sugas   (2.   tabula)  uzskaita   vizuāli,  pieredzējušam   ekspertam   pārvietojoties   pa   iepriekš   nospraustu   maršrutu   (transekti).  Monitoringā   izmanto   Latvijas   Natura   2000   teritoriju   bezmugurkaulnieku   monitoringa  metodiku.    

Monitoringa   sugu   datu   interpretēšanai   nepieciešami   papildus   mērījumi,   kurus,  iespējams,   var   novērtēt   ar   attālās   izpētes   metodēm.   Svarīgākie   parametri   ir   atmirušās  koksnes   daudzums,   dimensijas,   mežaudzes   vertikālā   un   horizontālā   struktūra   (atvērumu  daudzums   un   izvietojums   mežaudzēs   u.c.).   Sugu   uzskaišu   laikā   monitorējamie  parauglaukumu  stāvokļa  fiksēšanai  izmantojama  fotografēšanas  metode.    

 

4.4. Monitoringa  dizains  

Monitorings   ir   veicams   atbilstoši   klasiskajiem   pirms/pēc/ietekme/kontrole   dizaina  principiem,   jo  tieši  šāda  pieeja  nodrošina  vislabākās   iespējas  sagaidāmo  potenciālo   izmaiņu  konstatēšanai.   Diemžēl   monitorējamajā   teritorijā   nav   pieejams   pietiekams   kontroles  parauglaukumiem   piemērotu   mežaudžu   daudzums,   tādēļ   kontroles   teritorijas   būs  nepieciešams   atrast   ārpus   projekta   teritorijas.   Otrkārt,   biotehniskie   pasākumi   ieplānoti  samērā  atšķirīgās  mežaudzēs  (vecums  no  30  līdz  120  gadiem,  augšanas  apstākļu  tipi  no  sila  līdz  damaksnim),  tādēļ  salīdzinājumā  ar  klasiskiem  kontrolētās  dedzināšanas  eksperimentiem  Skandināvijā,   sagaidāma  augstāka  monitorējamo  parametru   variabilitāte,   jo   izejas   stāvoklis  visās  mežaudzēs   ar   vienādu   plānoto   apsaimniekošanas   veidu   ir   dažāds.   Tāpat   jāatzīmē,   ka  apsaimniekošana   ir   plānota   divu   gadu   laika   periodā,   kas   ienes   vēl   papildus   novirzes   no  klasiskā  eksperimentālā  dizaina.  Taču,  neskatoties  uz  šīm  augstāk  aprakstītajām  problēmām,  un,   ņemot   vērā   to,   ka   mērķis   nav   balstīts   zinātniskā   pētījumā,   bet   praktiskajā   dabas  aizsardzībā  īpaši  aizsargājamo  boreālo  mežu  biotopu  atjaunošanā,  šajā  nodaļā   ir  sagatavots  un   aprakstīts   pietiekami   korekts   plāns   monitorējamo   datu   ievākšanai,   lai   pēc   tam   būtu  iespējams  veikt  statistiskas  analīzes.    

Ja   kontroles  mežaudzes   nav   iespējams   atrast,   tad   laucēm  kontrole   būs   tajās   pašās  mežaudzēs   vienlaidus   mežā,   bet   dedzinātajām   audzēm   –   nededzinātās   audzes.   Lamatu  skaitu  šajā  gadījumā  palielina  abās  pārējās  grupās,  atkārtojumu  skaitu  nepalielinot,  bet  liekot  vairāk  lamatas  katrā  atsevišķajā  mežaudzē.    

Saproksilofāgo   vaboļu   uzskaites   ar   loga   lamatām   plānotas   atbilstoši   3.   tabulā  norādītajam,  epigeisko  bezmugurkaulnieku  uzskaites  ar  augsnes  lamatām  plānotas  atbilstoši  4.   tabulā   norādītajam,   un   konkrētu   īpaši   aizsargājamo   vaboļu   sugu   vizuālās   uzskaites   uz  transektēm   plānotas   atbilstoši   3.   un   4.   tabulā   norādītajam   monitoringa   dizainam.  Monitorings   plānots   reālistisks,   taču   atkārtojumu   un   izmantoto   lamatu   skaitam   ir   jābūt  pietiekami   lielam,   lai   datus   varētu   statistiski   korekti   apstrādāt   –   kopumā   monitoringa  

 

 

21  

uzskaitēs   plānots   izmantot   90   loga   lamatas   un   120   augsnes   lamatas.   5.   tabulā   ir   norādīts  uzskaitēm   nepieciešamo   lamatu   skaits,   ja   projektā   tiek   izlemts   samazināt   vai   palielināt  monitoringa  darba  apjomu.  Monitoringam  nepieciešamās  mežaudzes  izvēles  nejaušas  izlozes  rezultātā.  Izlozēto  un  tātad  monitorējamo  mežaudžu  saraksts  ir  norādīts  6.  tabulā.    

 

3.   tabula.   Saproksilofāgo   bezmugurkaulnieku   uzskaitēm   monitorējamajā   teritorijā  izvietojamo  loga  lamatu  skaits  un  sadalījums  pa  raksturojamajām  mežaudzēm.  Mežaudzes  apsaimniekošanas  veids  

Monitorējamo  mežaudžu  skaits  (atkārtojumi)  

Loga  lamatu  skaits  vienā  mežaudzē  

Loga  lamatu  izvietojums  vienā  mežaudzē  

Kopējais  loga  lamatu  skaits  

Kontrole   5   6   4M+0L+2MS+0LS  

30  

Koku  ciršana   5   6   2M+2L+1MS+1LS  

30  

Koku  ciršana  +  dedzināšana  

5   6   2M+2L+1MS+1LS  

30  

Kopā   15   6   40M+20L+20MS+10LS  

90  

Paskaidrojumi:    -­‐  koku  ciršana  lauču  veidošanai  un  papildus  atmirušās  koksnes  veidošanai,  neietverot  koku  ciršanu  komerciālai  izmantošanai  pirms  biotehnisko  pasākumu  veikšanas,  M  –  vienlaidus  mežā,  L  –  lauces  malās,  S-­‐  lamatas  izvietotas  pie  stumbeņiem/nokaltušiem  kokiem.  

 

4.   tabula.   Virsaugsnes   bezmugurkaulnieku   uzskaitēm   monitorējamajā   teritorijā  izvietojamo  augsnes  lamatu  skaits  un  sadalījums  pa  raksturojamajām  mežaudzēm.    Mežaudzes  apsaimniekošanas  veids  

Monitorējamo  mežaudžu  skaits  (atkārtojumi)  

Augsnes  lamatu  skaits  vienā  mežaudzē  

Augsnes  lamatu  izvietojums  vienā  mežaudzē  

Kopējais  augsnes  lamatu  skaits  

Kontrole   5   8   8M+0L   40  Koku  ciršana   5   8   4M+4L   40  Koku  ciršana  +  dedzināšana  

5   8   4M+4L   40  

Kopā   15   8   80M+40L   120  Paskaidrojumi:  *  -­‐  koku  ciršana  lauču  veidošanai  un  papildus  atmirušās  koksnes  veidošanai,  neietverot  koku  ciršanu  komerciālai  izmantošanai  pirms  biotehnisko  pasākumu  veikšanas,  M  –  vienlaidus  mežā,  L  –  lauces  centrā.  

 

5.  tabula.  Uzskaitēm  nepieciešamo  lamatu  skaits     Atkārtojumu  skaits  Monitoringa  metodika                Loga  lamatu  skaits   18   24   54   72   90   108   126  Augsnes  lamatu  skaits   24   48   72   96   120   144   168  

 

 

 

22  

6.  tabula.  Monitorējamo  mežaudžu  saraksts  Nr.   Kvartāls   Nogabals   AAT   Taksācijas  

apraksts  Apsaimniekošana   Monitoringa  

metode  1   571   13   Mr   10P106   Dedzināšana,  2015   I,  II,  III  2   572   2   Ln   10P106   Dedzināšana,  2015   I,  II,  III  3   572   9   Mr   10P79   Dedzināšana,  2015   I,  II,  III  4   579   2   Mr   10P75   Dedzināšana,  2015   I,  II,  III  5   579   10   Sl   10P48   Dedzināšana,  2014   I,  II,  III  6   571   18   Ln   10P91   Koku  ciršana,  2015   I,  II,  III  7   572   5   Ln   10P62   Koku  ciršana,  2015   I,  II,  III  8   579   6   Ln   9P1B79   Koku  ciršana,  2015   I,  II,  III  9   579   18   Ln   9P1B89   Koku  ciršana,  2015   I,  II,  III  10   580   6   Ln   10P116   Koku  ciršana,  2015   I,  II,  III  11           Kontrole   I,  II,  III  12           Kontrole   I,  II,  III  13           Kontrole   I,  II,  III  14           Kontrole   I,  II,  III  15           Kontrole   I,  II,  III  

 

4.5. Īstermiņa  un  ilgtermiņa  monitorings  

Zinātniskajā   literatūrā   vairākkārtīgi   norādīts,   ka   biotopu   apsaimniekošanas   un  atjaunošanas   pasākumu   efektivitāte   var   izpausties   tikai   pēc   daudziem   gadiem,   tādēļ  monitorings   ir   veicams   ilgtermiņā.   Tāpat   biotopu   atjaunošanas   pasākumu   ietekme   uz  bioloģiskās   daudzveidības   kvalitāti   īstermiņā   var   neizpausties,   ja   tuvumā   nav   teritoriju,   no  kurām   īpaši   aizsargājamās   sugas   var   kolonizēt   atjaunoto   teritoriju   (Koiki,   Hyvärinen   2011).  No   otras   puses   –   liela   daļa   no   izvēlētajām   bioloģiskās   daudzveidības   mērķgrupām,   īpaši  pirofīlās   sugas   apdzīvo   atmirušo   koksni   uzreiz   pēc   dabiskā   traucējuma,   atmirušās   koksnes  noārdīšanas   sukcesijas   sākuma   daļā.   Tādēļ   monitorings   būtu   jāveic   pirmos   trīs   gadus   pēc  biotopu   atjaunošanas   pasākumu   veikšanas,   vēlāk   palielinot   periodu   starp   atsevišķām  monitorēšanas  reizēm  līdz  desmit  gadiem.    

 

6.  Atsauces    

Anon.   2013.   (in   press)   Habitats   Directive:   Report   on   Implementation   Measures.  LATVIA   2007–2012.Anon.   2007a.   Habitats   Directive:   Report   on   Implementation  Measures.  LATVIA  2001–2006.  URL:  http://cdr.eionet.europa.eu/lv/eu/art17    

Anon.  2007b.  Interpretation  Manual  of  European  Union  Habitats.  EUR  27.  European  Comission  DG  Environment,  144  pp.    

Ek   T.,   Suško   U.   &   Auziņš   R.   2002:   Mežaudžu   atslēgas   biotopu   inventarizācijas  metodika.  Valsts  meža  dienests,  Rīga,  Latvija.    

Hyvärinen  E.,  Koiki  J.,  Martikainen  P.  2009.  Prescribed  fires  and  retention  trees  help  to   conserve   beetle   diversity   in   managed   boreal   forests   despite   their   transient   negative  effects  on  some  beetle  groups.  Insect  Conservation  and  Diversity,  2:  93-­‐105.  

 

 

23  

Koiki   J.,   Hyvärinen   E.,   Lappalainen   H.,   Martikainen   P.,   Similä   M.   2011.   Landscape  context   affects   the   success   of   habitat   restoration:   large-­‐scale   colonization   patterns   of  saproxylic   and   fire-­‐associated   species   in   boreal   forests.   Diversity   and  Distribution,   18:348-­‐355.  

Laiviņš   M.   1998.   Latvijas   boreālo   priežu   mežu   sinantropizācija   un   eitrofikācija.  Latvijas  veģetācija  1.  137  lpp.    

Lārmanis  V.,  Priedītis  N.,  Rudzīte  M.  2000.  Mežaudžu  atslēgas  biotopu  rokasgrāmata.  Valsts  meža  dienests:  Rīga.  127  lpp.    

Lārmanis   V.   2014.   Atzinums   par   biotehniskajiem   pasākumiem   īpaši   aizsargājamā  biotopa   Veci   vai   dabiski   boreāli   meži   (9010*)   atjaunošanai   Pārgaujas   novadā,   Raiskuma  pagastā,  zemes  gabalā  ar  kadastra  Nr.  42740080167.    

Johansson  T.  2005.  Dabisko  meža  biotopu  apsaimniekošanas  vadlīnijas.  Valsts  meža  dienests,   Latvija   Valsts   akciju   sabiedrība   “Latvijas   valsts   meži”,   Östra   Götaland   Meža  pārvalde,  Zviedrija,  Rīga.  37  lpp.    

Priedītis  N.  1999.  Latvijas  mežs:  daba  un  daudzveidība.  Rīga,  WWF  –  Pasaules  dabas  fonds.  209  lpp.  

Toivanen  T.,  Kotiaho  J.S.  2007.  Burning  of  logged  sites  to  protect  beetles  in  managed  boreal  forests.  Conservation  Biology,  21  (6):  1562-­‐1572.  

Vanha-­‐Majamaa   I.,   Lilja   S.,   Ryömä   R.,   Kotiaho   J.S.,   Laaka-­‐Lindberg   S.,   Lindberg   H.,  Puttonen   P.,   Tamminen   P.,   Toivanen   T.,   Kuuluvainen   T.   2007.   Rehabilitating   boreal   forest  structure  and  species  composition  in  Finland  through  logging,  dead  wood  creation  and  fire:  The  EVO  experiment.  Forest  Ecology  and  Management,  250:  77-­‐88.