иШ

Шй

Daudzos rūpniecības uzņēmumos vēl ir mazi cehi,

mehanizāciju. Fakts,

PUNDURCEHA ЩMedmāsa: — Vai jums ši

spēlīte vēl nav apnikusi?— Direktoram patīk.

KOSMISKIE SMAIDIG A Z O M A N I J Aun kā pret: to cīnīties

PA PUSEI MEDICĪNISKS, PA PUSEI TEHNISKS APCERĒJUMS

Gazomānlja parādījusies samē­rā nesen, bet tomēr paspējusi pie­ņemt ievērojamus apmērus. Tā pieskaitāma pie psihiskajām sli­mībām. Ar šo māniju sasirgusi daja pilsoņu, kuru virtuvēs un vannas istabās ir uzstā­dīti gāzes pavardi un ūdens sil­dīšanas ierīces. Iedzīvotājus, ku­ru mājās minēto ierīču nav, ga- zomānija nav skārusi. Arī tiem pilsoņiem, kas izmanto gāzi no pievestiem baloniem, šī sērga nav bīstama. Vasarā saules sta­ru ietekmē gazomānlja panīkst.

Lai noskaidrotu mānijas iz­pausmes veidus un noteiktu var­būtējos profilakses līdzekļus, nolēmām apciemot gazomānijas skartus cilvēkus.

Pamatsimptoms visiem viens: pārmērīga, varētu teikt, pat ma­niakāla, gāzes aparātu darbinā­šana. Drudžaina vēlēšanās at­griezt visus iespējamos gāzes krānus un iedegt gāzes liesmas.Saslimšanas laiks arī visiem vie­nāds: tūlīt pēc tam, kad mainījās pasūtījuši no dažādām pasaules patērētās gāzes apmaksas kārtī- malām.ba, proti, kad katram iedzīvotājam Sai dzīvoklī ar pilnu jaudu par gāzi turpmāk bija jāmaksā darbojas ne tikai divi gāzes pa- pāris desmit kapeikas mēnesī vardi un ūdens sildāmā krāsns, neatkarīgi no tā, cik daudz gā- bet arī paškonstruēts siļķu žāvē- zes viņš nodedzinājis. Ilustrācijai sanas agregāts. Istabās nemo- lasītājus iepazīstināsim ar dažiem dernās elektriskās lampas nomai- spilgtākajiem gadījumiem. nījuši gāzes apgaismošanas ķer-

1. gadījums. Sieviete vidējos meņi. Bet tualetes istabā darbo- gados. Peldkostīmā. Pārbaudes Jas loku šķēru uzkarsešanas krās- brīdī sēž virtuvē un hipnotizē gā- niņa, kā arī speciāla noskaloja-

• zes pavardu. Nosvīdusi. Sejas ma ūdens uzsildīšanas iekārta . . . krāsa bāla. Acis iekritušas. Sū- — EI —- pēkšņi nelabā balsī dzas par migrēnu — neciešamām iesaucas vīrs. — Urā! Atradu!

Te rakstīts, ka gāzi var labi iz­mantot dzelzceļa sliežu locīšanā un cūku svilināšanā . . .Щ

Pamatojoties uz savu ekspertu slēdzieniem, esam nākuši pie at­ziņas, ka

gazomānija ir sevišķi bīstama kaite, it īpaši tādēļ, ka tā pa­visam viegli var pāriet dau­dzās citās nelaimēs. Ieelpotais sadegušās gāzes tvans īsā lai­kā spēj izsaukt tādas vainas, kuras te bail pat pieminēt. Roku trīcēšana, acu asaroša­na, valodas raustīšanās, vistas aklums, atmiņas zaudēšana un dllērijs ir tās mazākās nelai­mes, kas rodas no gazomānijas.

Taču pastāv vairākas Iespē­jas, kā no tās izvairīties:1a) vispār atteikties no gāzes

lietošanas (šis variants nav ieteicams tīri saimniecisku apsvērumu dēļ);

b) iegādāties skābekļa aparātu ar skafandru un gāzu ne­caurlaidīgu kombinezonu, kādu lieto kosmonauti, un tikai šajā tērpā uzturēties gazlficētā virtuvē vai van­nā;

c) krasi ierobežot sevi kvēlo vēlmi pārliecīgi Izmantot to kas nāk tikpat kā par brīvu (grūtākais, bet neap­šaubāmi lietderīgākais va­riants).

V. SMECERIS,ilut.tdu manīju apksrolanai biedrība» īstenais loceklis

galvas sāpēm. Un kā gan ne! Visi četri pavarda gāzes krāni atgriezti un zem kūpošajiem ūdens katliem šņāc zilganas lies­mas. Cepeškrāsns tukša, bet at­vērta. No tās zvīļo pretī divas ga­ras liesmu rindas un Izplūst ne­ciešams karstums. Uz jautājumu: kādam nolūkam viņai nepiecie­šams tik daudz karsta ūdens, slim­niece nespēj uzreiz atbildēt. «Var levajadzētles,» stingri raudzīda­mās vienā punktā, viņa atsaka. Bet cepeškrāsni slimniece esot aizkūrusi vienkārši tādēļ, lai sa­sildītos —

Namu pārvaldē mums pa­sniedza izziņu, kurā teikts, ka šī pati sieviete vēl Isl pirms gāzes apmaksas reformas bijusi viena no cītīgākajām gāzes taupītā­jām . . .

2. gadījums. Vīrietis Jau pāri pusmūžam, pensionārs. Apmeklē­juma laikā sēž kūpošā vannā un raksta sūdzību izpildkomitejai. Blakus vannai mutes mazgājamā bļoda ar aukstu ūdeni. Laiku pa laikam vīrietis saslapina tajā

dvieli un aptin sev ap galvu. Viņš nav apmierināts ar to, ka gāzes vados tik liels spiediens un no ūdens uzsildāmās ierīces plūst karsts ūdens, kas pārāk izmērcē ādu un rada applaucējumus. Ap­taujā noskaidrojas, ka viņš pār­cēlies uz dzīvi vannā un pavadī­jis ar īsiem pārtraukumiem tajā jau vairākas nedēļas. Ielu ko­mitejā atradās dati, ka agrāk viņš mazgājies tikai uz augstiem svētkiem un tad arī gājis vanno­ties pie paziņām . . .

3. gadījums. Divi jauni cilvē­ki — laulāts pāris. Spokaini zilā gaismā abi alkatīgi šķirsta jau­nāko tehnisko literatūru, ko viņi

— Kauna lieta. Otro gadu sēdi uz viena mākoņa un nezini, kāraksta vārdu «sputņiks»!

Bez vārdiem.U. M e i i v i l k a z īm .

Bez vārdiem.

2№ 7

V

BEZ RADUD A D Z I S K S R E I D S

KURŠ BIJA VISAPZINĪGĀKAIS? • VAI TIEŠĀM VIŅAM JĀATBILD? • CIK IR IZEJU UN CIK - GALĒJĪBU • DIALOGS UN FAKTI • BET KĀPĒC TOREIZ BIJIS CITĀDI? • SAKI NU! • BET KAS TAD

ĪSTI JĀSAKA?

I e v a d s

Rīgā kusa pēdējās lāstekas pie namu jumtu malām, kad «Dadzis» devās uz Ogres un Jē­kabpils ražošanas pārvalžu kolhoziem paskatī­ties, kā tur gatavojas pavasarim. Ja sēkla neat­bilstu izsējas kondīcijai, «Dadzis» bija gatavs durstīt neizdarīgos vadītājus, kas nav rūpēju­šies par nezāļu attīrīšanu. Kaut tās arī būtu «Dadža» radinieka — sētmalas dadža — sēklas. Bez radu būšanas!

Lūk, kā tas notika.

% im iņ A d ia lo q A

— Vai sēkla pēc tTrīSanas v ienm ēr k ļūs t tīrāka?— Ja tīra rūp īg i — tad jā !— Kā tādā gadījum ā izska idro jam s Šāds fakts:

Ogres ražoāanas pārvaldes kolhozs «Turkalne» aizveda uz ka im iņu saim niecību «Kopdarbs» t ī ­r ī t sēklu. T īr īja lab i, čak li un rū p īg i, bet, kad sēklu atveda atpakaļ, izrādījās, ka tā nav k ļu vu ­si t īrā k a ne p a r matu. Va in īg i putekļi?

— Nē. Vainīga m igla.— Kāda m igla7— Tā pati, ko «Turkalnes» vad ītā ji p ū i acīs

sēklu inspekcija i un apgalvo, ka graudus t ī r ī ju ­si rūp īg i.

Ф ш х а р ж ш п й ц а к ш л ж ш Trešā ize ja Toreiz bijis citādi...

Tur nav ko slēpt — ne Jau katrs agronoms ir apzinīgs. Dažs labs Ierodas uz sēklas pārbaudes inspekciju, kad sēja jau degungala. Saso­la visu sēklu pārbaudīt, paraugus atsūtīt, atskaites uzrakstīt, bet pēc tam pat pirkstiņu nepakustina. Ne sēklu tīra, ne paraugus pieved, ne inspekcijai ziņo.

Cita Ueta Ogres ražošanas pārvaldes kolhoza «Pērse» agronoms Eglltis. Tas vīrs ir apzinīgs. Gads vēl tikko sācies, bet Eglītis jau zva­na uz sēklas pārbaudes laboratoriju:

— Tūlīt pat sākšu tīrīt sēklu!Nepaiet ne nedēja un Eglītis jau atkal ziņo:— Neuztraucieties! Neko neesmu aizmirsis. Arī sēklas paraugus aiz­

sūtīšu.Paiet mēnesis. Citi savus solījumus jau būtu aizmirsuši, b'et Eglīša

balss telefonā skan žirgti un apzinīgi:— Tikai mieru! Tūlīt pat sākšu tīrīt sēklu . . .

Lai atbild agronoms

Jēkabpils ražošanas pār­valdes kolhozā «Vārpa» dīgtspējīgas sēklas pavisam maz. Taču priekšsēdētājs Sķipars nejūtas vainīgs.

— Neņemiet ļaunā, bet

Jēkabpils sēklas pārbaudes in­spekcijā stāv divi noskumuši ag­ronomi un čukstus dalās savās likstās.

— Man atkal izbrāķēja div­simt centneru miežu.

— Man tas pats — visas pu­pas vējā . . . Bet neskumsti! Vi­siem jau brāķē.

— Nekā tamlīdzīga! Pirmīt satiku Viesītes agronomu Zander- sonu. Sis lielījās, ka viņam ne­brāķējot.

— Droši vien rudenī atbēris joti labu sēklu.

— Un agrā pavasarī sācis tī­r ī t . . .

— Muļķības! — sarunā dusmī­gi iejaucas sēklas punkta inspek­tore. — Jūsu Zandersons atradis trešo izeju.

— I?!— Pavisam vienkārši — viņš

neved sēklu pārbaudīt.

Atgādinājumus, ka Jātīra sēkla, Ogres ražošanas pārvaldes Miču- rina kolhoza priekšsēdētājs Šiliņš parasti uzņēma vēsi.

— Tā tomēr nevarēs, — teica laboratorijas darbinieki. — Vis­pirms iztīrīsiet, pēc tam atvedīsiet pārbaudei. Tāda kārtība . . .

Šiliņš nopūtās un tad sacīja, ka viņš pats vislabāk zināšot, kas da­rāms. Kādēļ nedarot, ja zinot, — šim jautāja. Nu ja, tagad jau ne­esot tā, kā agrāk bijis. Tādēļ arī nevedot tīrīt.

Kas tad īsti esot mainījies? — nesaprata ne sēklas kontroles la­boratorijas, nedz arī ražošanas pārvaldes darbinieki. Nesaprata tik ilgi, līdz kāds atcerējās: Šiliņš taču pats esot strādājis tādā labo­ratorijā. Un tādēļ arī bijis citā­di — Šiliņš visiem stāstījis, ka sēkla Jātīra un jāpārbauda, bet priekšsēdētāji un agronomi to iz­pildījuši . . .

man vienam viss nav pa spē­kam. Tā ir agronoma vaina. Viņam jau pagājušajā ru­denī par visu vajadzēja pa­rūpēties . - .

— Kas tiesa, tas tiesa... — esam spiesti piekrist — Par sēklu Jāatblld agrono­mam. Bet ko tad viņš dara?

— N eko__— Slinko?

Otra galējībaS lik ti, Ja agronom s a izm irs t

m itru s g raudus izžāvēt — ko l­hozam rodas zaudējum i. So patiesību Jēkabpils ražo ianas pārva ldes Ļeņina kolhoza ag­ronom s Liepiņā b ija ieka lis cieāi jo c ie ii.

Tāpēc, k u r t ik a i gā ja, ko t i ­ka i d a rīja , v ienm ēr k lusu bu­b inā ja :

agronom s Liepiņā aizm irsa, ka pastāv a rī o tra galējība.

Tagad agronom s staigā, ga lvu nodūris , un bubina:

— Ko d a rīt a r pā rka itē tu sēk lu ī Ko d a rīt a r pā rka itē tu sēk lu? . . ,

Kā nekā tādas, sēklas ko l­hozā I r gandrīz 60 .tonnu.

— Nē . . . Viņa vairs nav.

— Aizgāja? Nestrādā vairs?

— Aha . . ,— Bet kas tad jūsu kol­

hozā pagājušajā rudeni strādāja par agronomu?

— Tā teikt. . . es pats. . .

— N ea izm irsti, ka m itr i q ra u d i Jāžāvē! N eaizm irsti, ka m itr i q ra u d i Jāžāvē!. . .

Kad v la i q ra u d i beidzot b ija savesti kaltās, L iepiņā atvleq- lo ti uzelpoja:

— Nu neviens man neva­rēs te ik t, ka esmu sapūdējis ko lhoza sēklu.

Tas pa re iz i. Taču, c īn īda ­m ies a r p ā rm ē r!q u m itru m u ,

SakiIr dzirdēti pasakaini nostāsti par sep­

tiņiem pasaules brīnumiem. Vai tie ir no- tikuSl — nav zināms. Toties astotais pa­saules brīnums pastāv Ogres rajona pār­valdē un pazīstams kā kolhozs ar nosau­kumu *Lobe». Par to jau Sis tas ir dzir­dēts, bet tas vēl nav ne tuvu viss, ko va­ram sagaidīt.

Jau vairākus gadus Sis saimniecības

nu!Šefi ir Zemkopības Institūta zinātnieki.

Ne mazums pavasaru kolhozs «Lobe» sagaidījis ar drazainu sēklu apcirkņos. Šogad sisti visi rekordi: marta sākumā sēklas didziba bija viens procents.

Saki nu vēl, ka ir zinātnieki un insti­tūts, kas var palīdzēt savam atpalikuša­jam, bez gala atpalikušajam šefibas kol­hozamt

Ne 7

N E Ē R T I

Pārvaldē Zlbeņblksi allaž minēja ka labu kolhoza priekšsēdētāju.

— Caur adatas aci Izlīdis, bet plānu iz­pildīs, — tā par viņu teica pārvaldes darbi- nieki.

Vienreiz gadījās, ka gada ceturkšņa beigās ražošanas pārvaldei no plāna pietrūka daži simti litru piena.

— Paklau, Zibeņbikse, — teica pārvaldes inspektors, — tu nu gan varēji drusku pie­spiest un dot no sava kolhoza pienu valsts iepirkumam virs plāna.

— To var, — piekrita Zibeņbikse.Kolhozs plānu izpildīja par 120 procen­

tiem.Nākamajā gada ceturksni atkārtojās tas

pats. Kolhozs šoreiz plānu jau izpildīja par 150 procentiem. Izpildīja un vēl katru dienu tirgojās ar pienu Rīgā.

Tuvojās gada beigas. Inspektors atkal ie­vadīja sarunas ar Zlbeņblksi. Sis ilgi krekstē- Ja un pūta, sacīdams, ka tad jau viņam plāns jāizpildot divkārtīgi.

— Nu, un?! — paraustīja plecus inspek­tors. — Kolhozs jau ar to tikai nopelna!

— Nopelna gan, — kasīja pakausi Zibeņ­bikse, — bet es taču nevaru vest uz pilsētu pārdot tīru ūdenll

m, osis

G a i I i s: - No manas kūts pazudušas trīs perētājas!T 11 a r $: — Es jau devu rīkojumu pastiprināt sardzi. e. O š a zīm.

S ū d ī ī b a a r ж в п Я я п в я p a m a t u

Pirms kāda laika redakcija sa­ņēma sūdzību. Tās saturs bija šāds:

«Godājamā redakcija!Es, godīgs, ticīgs katolis, esmu

sašutis. Jūs savā žurnālā drukājat rakstus, kuros stāstāt, ka tā dieva kunga kalpiem masās neesot auto­ritātes. Tie raksti neatbilst patie­sībai. Lūdzu, tos atsaukt. Man ir fakts no dzīves. Lūk, tas: kad Sto­ļerovas ciemā paklīda valodas, ka

dieva kalps Supe pošas prom, visā apkārtnē izcēlās panika.

«Kas būs?» tieši tā Jaudls pra­sīja cits citam. «Kā mēs dzīvo­sim?»

«Kā es tagad pārtikšu?» Jautā­ja mans paziņa Filips.

«Kur ņemšu dienišķo maizīti?» raudāja svainis Kleopatrs.

«Supe bija mans garīgais un miesīgais tēvs! Bez viņa man nav dzīves!» teica brālēns Oleksandrs.

Lūk, kā masas pārdzīvoja sava svētā gana varbūtējo aiziešanu.

Pat Stojerovas veikala darbi­nieki noskuma. Lūk, kā masas mī­lēja ksendzu Supi . . .

Lūdzu, to visu ņemt vērā. Sū­dzību rūpīgi pārbaudīt un nodru­kāt atbildi.

Jēkabs Anonīms.»Nesen, pārbaudot sūdzību, iz­

rādījās, ka Stoļerovas ciemā no minētajām personām dzīvo vienī­gi dieva kalps Supe. Taču, Ja tur dzīvotu ari pārējās minētās personas, tad Filips pēc «profesi­jas» varētu būt kandžas tecinā­tājs, svainis Kleopatrs — spirta noliktavas sargs, bet brālēns Oleksandrs — alus brūvētājs.

Supes varbūtējā aiziešana Sto­ļerovas veikala darbiniekus varē­tu satraukt tikai tāpēc, ka svētais tēvs lk nedē)u nopirka tieši tik daudz degvīna, cik visi pārējie Stojerovas Iedzīvotāji mēnesi.

Sūdzību pārbaudījaANTI-BENIDIKTINIKTIS

Bez vīreļiem.

- Vai pulkstenim kas noticis?- Jā, viņš pareizi rāda.

G. G t q • t zīm.

J i i stāsti

Jaunākai* dzejoļu krājums Mr- n lim quva nedalītu piekrišanu. , , a r savām Ilustrācijām .

•D irek to ru kritizē ja , Jo v iņ i par

no liktavas pārz in i b ija pleņimls ne­viena neieteiktu, nepazīstamu darbi­nieku. D irektors k r it ik u ņima virā: no liktavas pārziņa amatā sāka strā­dāt . . . viņa svainis.

I. SMIRNOVS

*

G. I l r z l ņ a zīm.

N? 7

Biezoalvjii

A ns is B ie z q a lv ls la b p rā t p ie d a lī jā s v isos s a b ie d ris k i n o z tm iq o s pa ­sākum os. Kad Iestādē, k u r v iņ ā s trā d ā ja , kādam vadoāam b ie d ra m tu v o jā s v ā rd a v a i dz lm āanas d ie n a , A n s is a lla ž p irm a is to a tce rē jā s u n uzņēm ās ko le k te s rīko ā a n u .

Taču n e d o m ā jie t, ka ražošanas Jomā B ie zq a lv ls b ija m azāk ak tīvs . Ik v ie n ā sapu lcē v iņ i d e d z īq i u zs tā jā s p a r d is c ip līn a s un k ā rtīb a s Ie­v ē ro š a n u un pēc p r ie k š n ie k a - ru n a s p a ra s ti lūdza v ā rd u o tr re iz , la i b e z b a llīq i un p r in c ip iā l i p ie v ie n o to s ie p rie k š ē jā ru n ā tā ja dom ām .

T ik a i pēdē jā a p s p rie d ē A n s im q a d ījā s ķ ibe le . P r ie k š n ie k s b ija uz­a ic in ā jis k o le k tīv u ie k ļa u tie s ra c io n a ilz a to ru k u s tīb ā un v is p irm s p a q u d ro t p a r to , kā v a rē tu u z la b o t d a rb u a r sūdzībām . Neko |a u n u nepare d zē d am s, B ie zq a lv ls a r ī ša jā re izē v is n o ta ļ a tb a ls tī ja « Ie p r ie k ­šē jā ru n ā tā ja dom as». B et ta d ie p r ie k š ē ja is ru n ā tā js v iņ u n e g a id īti p ā r tra u c a :

— V a rb ū t Jūs, b ie d r i B ie z q a lv i, p a rā d īs ie t p r ie k š z īm i un iesn leqs le t k o n k rē tu p r ie k š lik u m u ? T e ik s im , nedē ļas la ik ā . . .

Tādā ķ ib e lē A n s is savu m ūžu n e b ija ie kū lie s . V iņ š m in s tin ā jā s , s a r ­ka u n b ā lē ja un b e id zo t, a iz m irs is la b i ie ce rē tā s ru n a s n os lēqum u , s te id z īg i n o kā p a no tr ib īn e s .

. . .N e d ē ļa b i ja q a n d r lz p a g ā ju s i. A n s is iz m is lq i p ū lē jā s izsp ie s t n o sm adzenēm k a u t k o ra c io n ā lu , ta ču — bez sekm ēm . P ēd īq i v iņ š kā s līc ē js s a lm iņ u s a tv ē ra z īm u li un p a p īru . Ie ra s tie r ī k i m a z lie t v iņ u n o m ie r in ā ja .

Is ta b ā v a ld ī ja k lu s u m s . S ieva b ija a lz q ā ju s i a p c ie m o t d ra u d z e n i. A r ī p u s q a d u ve ca is m a n tin ie k s , iz p ro to t m ir k ļa n o p ie tn īb u , tē v u ne ­tra u c ē ja . U n B ie z q a lv ls q a lu ga lā p ie sp ie d a savas sm adzenes d a rb o ­ties .

«No kā m u m s ce |as v is v a irā k k la p a tu ? — v iņ š p rā to ja . — S ka id rs , k a n o sū d z īb ā m ! Tās d a u d z k ā r t Jāpā rb a u d a un t ik p a t b ie ž i uz tām ir Jā a tb ild . Ja n u iz d o to s . . . B et kā la i ie p r ie k š z in a , k u rš sū d zē tā js — g o d īg s , k u rš — ļa u n p rā t īg s sūdz ībka lis?»

U n te A nša sm adzenes iz š ķ ī la q a ra d z ir k s t i . P a tie s il Va i ta d sūdz īb - k a ļie m n a v ra k s tu r īq a s e v išķa n e a tla id īb a ? Un v a i šī n e a tla id īb a ne ­v a r n o d e rē t savā z iņ ā p a r k r i tē r i ju ?

R eiz ie k u s t in ā ta , B ie z q a lv ja rad o šā dom a r i tē ja a izv ie n s tra u jā k . U z p a p īra p a m azām Jau sāka v e id o tie s ra c io n a liz ā c ija s p r ie k š lik u m a shēm a, b e t ra c io n a liz a to ra g a lv ā — a p rē ķ in s : c ik l ie lu p rē m iju tā v iņ a m ienesīs.

R oža ino sa p ņ u ie a ijā ts , A n s is , š ķ ie t, b i ja z a u d ē jis sa jēqu p a r s k a r ­b o d z īv e s īs te n īb u . V a rb ū t tā d ē ļ, k a d no g u lt iņ a s , k u rā d u sē ja B iez- q a lv is Ja u n āka is , a ts k a n ē ja n e d ro šs p īk s tie n s , v iņ š p a t n o p rie c ā jā s . A , p irm a is s ig n ā ls ) T ū lī t m ēs savu s is tē m u p ā rb a u d īs im . S ūdz ību — š u rp , u z k rā tu v i! Te a u to m ā ts u zsp ie ž uz b la n k a s sp ie d o gu : «Jūsus ū d z īb u saņēm ām . Pēc fa k tu p ā rb a u d e s s p e rs im a tt ie c īg u s so lus .» T aqad sū d z ē tā js sa ņ ē m is a tb i ld i. Ja v iņ š i r q o d īq s , ta d a r to pašu lie ta iz b e ig ta .

T a ču sū d z ē tā ja m o rā le la ik a m n e b ija g lu ž i bez va in a s . Jo pēc b r īž a no g u lt iņ a s a ts k a n ē ja ie v ē ro ja m i a iz d o m īg ā k s vē kšķ ie n s . Tad, lū k , kā d s tu es i! B ie z q a lv ls īq n i n o rū c a u n ā t r i ie v ilk a shēm ā vē l v ie n u a p lī t i . A tk ā r to to s ū d z īb u — š u rp ! Uz o t ru k rā tu v i. Te a u to m ā ts u z s p ie ž o t r u s p ie d o q u : «Uz Jūsu s iq n ā lu Jau a tb ild ē jā m . S ka t. m ūsu ize jo šo N r . . . . » S e k re tā re a iz s ū ta a r ī šo v ē s tu li. Nu, v a r te ik t , lie ta i r p i ln īq i d ro ša .

Š o re iz n o ja u ta A n s i to m ē r p ie v īla . T ik līd z v iņ š b i ja ie v ilc is shēm ā k ā r tē jo a p li, no q u lt iņ a s a t­sk a n ē ja ne la b s b rē c ie n s . S ū dzē tā js iz rā d ī jā s no |a u n p rā t īq a jle m t To v ē l v a ja d z ē ja a tz īm ē t, a iz ­v a d o t Jauno s ū d z īb u uz tre š o un pē d ē jo k rā tu v i, un ta d , p ro ta m s , v iss b ū tu la b ā k a jā k ā r t īb ā , Jo ļa u n p rā t īg ie m s ū d z īb k a |!e m ta ču v is p ā r n a v n o ­z īm es a tb ild ē t.

D ie m žē l, ra c io n a llz a to rs t i k tā lu v a irs n e tik a . A tm o s fē ra is ta b ā p ē kšņ i sab iezē ja , un A n s is v ie ­nā m i r k l ī a tq u v a sa jē g u p a r d z īve s s k a rb o īs te ­n īb u . C enzdam ies g lā b t, kas vē l g lā b ja m s , v iņ š a iz s te id z ā s u z n o t ik u m a v ie tu . Kā p a r s p ī t i p ie ­m ē ro tu lu p a t iņ u n e k u r n e m a n īja . Nācās p a ķ e r t p irm o p a p īra la p u , kas q a d ījā s p ie r o k a s . . .

A r to pašu B ie z q a lv ja s is tēm as l ik te n is ta d a r ī b i ja iz š ķ ir ts .

A . L ĪD U M S

- Janodod papīri mak­sas saņemšanai par izre­montēto liftu, bet tie ir pie viņa.

■PAT DOMĀDAMS NEIZDOMĀSI

« . . . Esi tik labs atbrauciet ari pie mums. Tur Jūs iemantosiet Izglītību uz to pamatu, kā soolotechnlka atzīts kā būtu cūka sista ar mietiem. Bet īstenība lr tas noticis, būtu no­ticis no ēšanas.»

No vē s tu le s re d a k c ija i iz ra k s t ī j is H. H.

— Kāpēc neieviesāt ražošanā šo metodi?

somas

mīļo «dadzīt»Atnāc kādreiz uz manu pusi — nenožēlosi!

Es tev parādišu koka māju Kārļa Marksa un Avotu ielas stūri. Interesanta mājiņa. Kādreiz tur bija aģitpunkts, tad kaut kāds pieņemšanas punkts, pēc tam — kulinārijas veikals. Katram skaidrs, ka tas nerotāja mūsu rajonu. Uz stūra vajadzīgs dzērienu automāts! Ne jau sulas! Bet īsts — ar grādīgiem dzērieniem!

Tāpēc kulinārijas veikalu iespieda turpat bla­kus mazā istabiņā, lai skaisto noskaņu netraucē. Un nu katru dienu, kad ejam stūrim garām, mūs uzjautrina mākslinieciskā pašdarbība. Au­tomātā sasildījušies, viri parāda, ko var. Jautri pieaugušajiem un it ipaši mazajiem. Sievietes ar bērniem te pat ierīkojušas fizkultūras treniņu trasi un skriešus skrien garām. Briniškiga vie­tiņa! Atnāc, paskaties!

V. V A IN O V S K A , R īgā

Daiļo „DQD2.il"!Vai Tu, lūdzu, nevarētu' nodot citiem bērniem

manu pieredzi, kā nokrāsot krekliņu sarkaniem plankumiem vai svītrām? Lieta pavisam vien­kārša: bļodā jāielej ūdens un ūdeni jāiemērc Liepājas šūšanas fabrikā ražots bērna krekliņš, kas apšūts ar sarkanām vīlītēm. Noteikti paši onkuļi, kas šos krekliņus ražo, nekad nav iedo­mājušies, cik tas skaisti pēc tam izskatās. Lai gan lielie jau no skaistuma nekā nesaprot: kad es savu krekliņu tā biju izraibinājis, māmiņa bā­rās un teica, kas tās sarkanās apšuvites plūkot. Manis dēļ, lai plūk — bet izskatās tomēr skaisti!

M. R a m a n e s zim.MAZAIS MIĶEUTIS

Rīgā

Веж vatftam,Am «

§ •* vlrdwei.и a* tēta •мя- c. Я и t Я» • » « ,и*

KOLHOZU UN PADOMJU SAIMNIECĪBU IEVĒRĪBAI!

KĀPĒC iz m ir aDINOZAURI

k Z iI

- b •oPtUv * ц Ь . t i |Mur itwp poke*» dm tkiķ* p»tM " fal»wg»eri voeara ШМаММ еПЮОр

- ¥ā* ИМ 14 1*0 M««*tv MrtUt

HXPOTtXX AR KOMENTĀRIEM

Varbūt vlpl MW "vainu pilnībā neausis Varbūt to to pat aprtrkMa Nejaun»*#!' m lH Ka m-fcā pagājuši 150 mUjosi gatiu Tlk Upi lal ki cilvakt tbudf ko var au m ini

aivikl? Jil L*i ctk U» Msidt, tr pamats M a it , ka Ueil vspw dll gtimM boli dlooaaert Noitsl^ T iP i gadījumā pajautājiet гг pub Ūkas TSP V tapti» rtpataci baa p to s lto vadMjtam Faktu» vtpt. ceram», aoaa- litfSL Ua ikviena tupoatoa tatu battiks vtifitr— ua faktiem.

Starp citu, aoaaiMpmm art m • lal bipotosat и shoa * ||a vtota l i m M «taupi «• Jauaifamm, k i i teatie ЫоРп м Ц т к aaaaaatokaji M mi kiP i «vmM aa tmtaaaa atermcu toea Мм la амта н к а м *-JM§ mil* par «а pirtusi atmetām - - awvar aania капа» рмоММсМма

t o m mtfm rtpa|i мм but гаРМт» катма *.« ьмс т о т м м Pabtmi,

ti.āsi ш »р« pMklam м*ц*,*1 * ka Ptoasoon aic ема|риням» aovaMtja ap iorba fOabMaael pteatom* «Mba>-mm Тар* «tpA» ftopatortoaa ам там и им» •«•МИмММЬ*. pnmmmļ pa dam a«> at i|§

ttk tik, тш/ШшШт ар ♦ ‘Мтва аатартан мф aolaam tmartPit »«**м* Ь ятю рмтмммр аррмтт•Mtolaa 1* b i - Mļ«b«''ādlll» м м аатартт tola «МММ мтаимааа laa <а|в«м|а рмрмата ар Мм I* т »*«-» о а • » palatal3 L i f * 4 K . * * to to • * • * 2 * Г * Ч Гш Ь м |» «ь .ļtoto Tai шшт чШк

» Мча»_ jaabioi и ^ m īlāр та iito i ‘ti torttomi***• «а мага

J * 4 **m» i - - r -mai a* ^ t*»* earn

Vtpu MJUWM1 nebtjs rota­ļu Ua rtvrioaouāā» пмПЬм kronu nepacietīgi м и ры dlt to lut radā Jumu pared: Unu» Urdinteetba» toua Tafu v tag lāi rtpauctbM vadītāji nritrtdiā» арам Jauno modēju ratotoaa

Qadl yija un pirmaiMgu vieglprātības «ietā ею» saunu uatnuim pirpiau aristokrātiska ymuiriib». ka» galu galā pftratia anil melanholijā liet gan in как kiem metuaoukāa irai āp U ltjo t bija M ivnKtM i jā mk bojā

IU mītat, p itU m b i l i t u Ы ряип M tn M Tl Ir vtmakrto Ingtaka «a turklāt nemāktā ļurttUa» lr*kaidrojuiu pMktgMkāa kataatmtia Tui Ш» pr

rāto bi« •ritu Met aa apto вам laklua, uā te tU I * btpeuao batata*

ПИЗ gada «aaark | U •artkrta laatāto, * . ? a mBaa viagM гарамсМм itoMtoC n jt ļuMlfta liM M Uaw mototoi. lai Matto «n ttotoa kaa bija lipa*1 ’* aa akaparMaoiito» tMMw ar la««aaav к а р т а tm Jā Маш ptojaoieoMma Mm mpiatai «ejatoapi nua fabrtkai » Mt ■ i- • a» pam •M iji tak papam*.Ugl $ aaātja Мак M* papā ta VMO ttott pa paoPM pmm Mtoi (pgPa «amm ММРмЬаар m mitmMiāJi* "topat aMma tapa> k* % tapta» IM toaM M pP4 Pa» f PMiļl m i farap*;« Moa tm щ 1 м и | таги» aMtoaip* Mtoto taamaaa»

Mto»eilMi pt»m*»***k» А Омар! #»» srē* ka pm Mto ēt*rm «ом »am* • * £ ? ! ¥ » Iv *$Ш Mmto* tosSpl ISka ■■ ■ Ubissfk щшйцтл, puwijra p*to pto ммааааа toc tospijamk m «рма t .Hurio ' iH M i

- MM bto mumtojoM. I» kam» aaMIto as- vaakata la tom

*m lakti, Mia*, ptauak*

PROGRESSim k m v m tiiitpiSKEČS

Zīlniecēm viņa vairs neticēja, bet sapņoja par elektronu zilētāju.

Pēc vārd iem kabatā viņā nelīda — i im nolūkam izm anto ja sveāus kon­spektus.

*Visgrūtākā v ien tu lība i r d ivv ien tu lība .

*— A r lite ra tū ru es va irs nenodarbošos! — paziņoja Muša. — Saprotiet,

es t ik k o nenoslīku tintē.*

Cilvēku apva inot va r ne t ik a i a r darb iem , bet a rī a r nedarbiem.

И»Pēli dauzīja, ka spalvas vien juka . Kad nepalika nevienas spalviņas, sāka

sūdzēties, ka Pēlis k juv is pā rāk ciets.

Daži domā, ka kolhoza priekšsēdētājam ir gurķa dzīve. Šādam uzskatam nav nekāda pamata. Jūs tam neticat? Nu, tad jūs varbūt pārliecinās kāda no dzīves ņemta ainiņa.

Priekšsēdētāja kabinets. Kolhoza vadītājs cītīgi raksta. Blakus istabā strādā uzskaitve­de. Ietuntuļo kāda večiņa.

VEČIŅA (lēnīgi): Labdien, priekšnieki Si­vēns nosprāga . . .

PRIEKŠSĒDĒTĀJS (enerģiski): A , jūsgribat pirkt no kolhoza jaunu! Acumirkli, tū­līt dokuments būs gatavs! (Uz blakus istabu) Daina, skrūvē žigli veidlapiņu mašīnā. Sit augšā — «Valdes rīkojums izsniegt Vllhel- mīnei Cerlņai turēšanai sivēnu! . . .»

VEČIŅA (sabijusies): Vai dieviņ! Ko tad es ar sivēnu darīšu?! Man pašai divi puscūči kūtī!

PRIEKŠSĒDĒTĀJS (ātri): Daina, rauj to lapu laukā! (Večiņai.) Ja jūs esat nākusi mani nerrot, tad . . . man katra minūte dārga, bet jūs . . . sakiet žigli, ko jūs gribat, citādi es ar jums pat piecās minūtēs netikšu galā!

VEČIŅA (rāmi): Jo ne jau man tassivēns nosprāga, bet Jaunputru M adei. . .

PRIEKŠSĒDĒTĀJS (to pārtraukdams): Daina, ņem knaši papīru un raksti — «V al­des rīkojums, izsniegt Madei . . .»

VEČIŅA (iekrīt starpā): Bet viņa jausivēnu nopirka, ek, no Rumpīšu Jūles . . .

PRIEKŠSĒDĒTĀJS (noskaities): Tad, Dai­na, plēs to papīru kopā! (Uz večiņu.) Vai zi­nāt . . . nekavējiet man laiku . . . . Sakiet veikli, ko jums vajag, citādi . . . Lūk, taisni šitādu cilvēku dēļ kā jūs, mūsu kolhozs «Uz priekšu» nemaz uz priekšu netiek!

VĒCINA (mierīgi): . . . Bet viņai vajag . . .PRIEKŠSĒDĒTĀJS (sparīgi): A, Madei

vajag vēl otru sivēnu! Daina, uz ātrāko ņem lapu, raksti — «Valdes . . .»

VEČIŅA (pilnīgā mierā): . . . Bet viņai va­jag zināt, no kā tas sivēns nosprādzis. Zoo- tehniķis aizbraucis uz zemināru, lopu dakte­ris tāpat, un Made baiļojas, ka tam Jaunam sivēnam ar kāda kaite nepiemetas. Bet viņai nav laika, un tad nu viņa sūtīja mani pie jums kā vienīgā gudrākā cilvēka, kas v ē l . . .

PRIEKŠSĒDĒTĀJS (aši): Daina, met torīkojumu papīrkurvī! (Svētās dusmās lec no krēsla augšā un nogāžas zemē.)

DAINA (pieiet pie telefona): Vai varētu palūgt ārstu, bet mudīgi. Mūsu priekšsēdē­tājam atkal nervi.

Nu, ko tagad teiksit?A. IRM EJS

NO BĒRNA MUTESMāmiņ, vai aspirants ir tāds, kurš neturas

P. C E R V IN S K ISpreti aspirinam?

— Tāpēc, ka uzkonstruējām jaunāku.— Kāpēc tad neieviesāt šo?

— Bet jūsu komandējums taču jau apzīmogots!N. Z v i r b u j a zīm.

C. MELAMEDS

mi pārliecinoši, lai uz tiem varētu balstīties vēl daudz drosmīgākas hipotēzes. Jo viegli iedomāties, cik ope­ratīvi mezozoiskajā glieme­ža tempu ērā strādātu ļau­dis, kas tikai uz kosmiskā laikmeta sliekšņa sasniegu­ši gliemeža ātrumu.

Pēdīgi, kā Jau solīts virsrakstā, pievienosim sa­vai hipotēzei vēl mazu ko­mentāru: cilvēki, kā zināms.

no rāpuļiem atšķiras diez­gan Jūtami. Tādēļ viņiem rāpuļu liktenis laimīgā kār­tā nedraud. Cita lieta minētie trikotāžas apģērbu modeļi! Tie var iegult vei­kalu plauktos tikpat nekus­tīgi kā zemē guļ dinozauru kauli. Iegult tāpēc, ka būs novecojusi vēl pirms dzim­šanas.

A. LICIS

PRIEKS

«Beidzot tam Briedim aplauzuši ra­gusl» priecājās Mežacūka, ieraudzījusi krūmos nomestu staltradža galvas rotu.'Tagad mēs esam lidzigi.»

PCTCRIS JURCINS

BRĪDINĀJUMS- Zini, māmiņ, cs apprecējos!— Ka tad tu tā bez atļaujas? Citreiz,

meitiņ, ta vairs nedari. m . g a il is

Ne 77

0

Bez vārdiem,

R o k a s

MUZIKĀLĀ ATRIEBĪBABerliozs, būdams medicīnas

students, kādu vakaru kopā ar savu biedru klausījušies «Bur­vju strēlnieku». It sevišķi draugi sajūsminājušies par Agates āriju. Viņi aplaudējuši, cik spēka. Bet kāds blakus sē­dētājs sācis neganti svilpt. Tas bijis maizniekzellis, kas vēro­jis vienīgi teātra spēli, bet mū­ziku nevēlējies dzirdēt. Drau­gi mēģinājuši trokšņotāju ap­klusināt, bet bez panākumiem. Tad viņi, negaidot kārtības

sargu iejaukšanos, to izmetuši pa durvīm.

Pēc vairākiem gadiem Ber­liozs kļūst slavens komponists. 1841. gadā viņam uztic revi­dēt «Burvju strēlnieka» par­titūru un uzvest ievērojamo Vē- bēra darbu Parīzes operā. Bet «Vilku gravas» inscenēšanai viņam nebijis spoka, kas šaus­minātu publiku. Tiklīdz to uz­zinājis Berlloza draugs, kas tagad jau bija kļuvis par ār­stu, viņš iesaucies:

— Vai atceries maizniek zelli, ko kādreiz studentu laiki Izmetām no zāles? Viņš min manā slimnīcā. Man ir tā ske Iets. . .

Ģindeni pārveduši uz open un «Vilku gravā» tas šausmi nājis skatītājus. Un galvenal — tas tagad bijis spiests klau sities Agates āriju vai desmi tām reižu no vietas bez mazā kā protesta! Tā iet, Ja svilpj kad iepatīkas . . .

- Tāpēc, ka uzkonstruējām vēl jaunāku! - Bet vai tad šiem modējiem bija kādas vainas?

- Ko jūs, kādas vainas! Tie taču visi irizstādes eksponāti! g . c i i t s а mm

PERSIEŠU HUMORS

GRĀMATTIRGOTĀJA NELAIME

Kādam g rā m a ttirg o tā ja m ja u tā ja :— Kā sokas a r tirdzn iec ību?— Pavisam s lik t i, — v iņā a tb ild ē ­

ja . — Kam i r nauda, tie i r a na lfa ­bē ti, bet, kas p ro t lasīt, tiem nav naudas.

SIEVIETES VECUMS Tiesnesis ja u tā liec in iece i:— C ik Jums gadu7 N ea izm irs tie t,

ka zvē rē jā t sacīt t ik a i patiesību.— D ivdesm it v iens un daži mē­

nesi.— C ik mēneSu?— S im t desm it.

- Par cik to noķēri?

— Nu ko tu tik daudz skaitīt — nebūsim sīkumaini! — laipni iemi­nējās Roka.

— Nē, nē! Valsts nauda mīl, ka to pārskaita, — iebilda godīgie Kantora Skaitīkļi.

— Ak tā?! — sašuta Roka. — Es tev visus kauliņus pārskaitīšu!

Sacīts — darīts! Pārskaitīja. lz- dzirduši troksni, atskrēja revidenti, paskatījās uz Skaitīkļiem, pabrīnī­jās un . . . caps!. . . Roku pie rokas.

Kopš tās reizes Roka kā ūdeni iekritusi!

Motors— Vein.. iai parauj! — lādējās

Vieglā Mašīna. — Man iekšā pukst simt zirgu sirds, bet jāgriež ceļš kaut kādiem nožēlojamiem bērnu ratiņiem! Pat tas ir taisnīgi?

— Protams, ka taisnīgi, — at­bildēja Gaismas Signāls, — jo šais bērnu ratiņos pukst simtreiz stip­rāks dzinējspēks — viena cilvēka spēka motors.

M. CĀLIS

UKRAIŅU HUMORS

ES NEESMU ТА

— 0 |lņ k a , c ik te v gadu?— A s to ņ p a d s m it— M an Š ķie t, ka p irm s d iv ie m

gad ie m tu te ic i to p a iu .— Nu p ro ta m s , es neesm u no tām ,

kas Šodien saka v ie n u , be t r ī t c ltu l

KURPNIEKS UN ĀRSTS

ĀRSTS: — P a r ko JQs sūdzaties?KUR PNIEKS: — P a r v i s u . . . Mēle

m an kā zo |āda , k a k lā It k5 būtu ie d z īta n ag la , vē d e rs sažņaugts kā a r z fib a kS ņ o ri, ac is kā a r līm i a iz­līm ē tas , ausīs m an lie ka s I t kā d u r ­tu a r ī le n u . Un v is p ā r jū to s kā uz lies tes u z v ilk ts . . .

Ns 7

Bez vārdiem. I. M e l g a l ļ a z im .

Solījums— Tā tik bija dziesma! Šis izkusa klausīdamies!

U. M e ž a v i l k a zīm.

SARDZES M AIŅA

— Pieņemiet objektus: no­liktavas — trīs, divstobrene — viena, suns — viens, mēness — p u s e . E. O z o l i ņ a zīm .

BAROMETRS

— Kāds te sakars a r darb u , ja es slim oju ar hronisko hipertoniju?

— Vai jūs, ludzu, pasūtījāt ķīseli?G. B ē r z i ņ a zim .

HOKEJA NŪJA

— Kā nav kauna a r m ani t ik spēcīgi sist pa kā jām . Es taču neesm u no dzelzs.

HRONOMETRS

— Ja filo zo fi p a z ītu m an i, v iņ i neapgalvotu , ka

- Redzi, kur cūka!- K ā viņas mani pazina? £• R u s m a ņ a zīm.

— Stāsti, dēliņ, vai izdevās Rīgā pierak­stīties?

SKAITĪTĀJS

— Man, dabiski, parād īts qods p a r darbu augstspriegum a tīk lā , bet par kādiem nopelniem blakus novie­toti Sie dum jie korķi?

M. ARĀJS

SARUNA«Dadzis» gandrīz vai apsēdās, kad saņē­

ma Jelgavas pilsētas izpildu komitejas atbil­di uz pag. gada 24. numurā publicēto feļeto­nu «Lūdzam ņemt par pilnu!». Ievērojot vēl vienu dokumentu — lēmumu par suņu turē­šanas kārtību un trakumsērgas apkarošanu Jelgavas pilsētā, uz kuru atsaucas atbildes autori, žurnāla un izpildu komitejas saruna izklausītos šādi:

«D AD ZIS»: Pilsētā ir pārāk daudz sarga suņu. Rejot dienu un nakti, tie traucē iedzī­votāju mieru.

— Neatstāj mani! — lūdzās virs. — Nekad vairs nerīkošu mājās iedzer­šanu.

Savu solījumu viņš pildija — turp­māk dzēra tikai restorānos.

L. M A L N IE C E

la iku n e v a r apstādināt,C. A IZ IK S

— Jā, bet tikai uz piecpadsmit diennak­tīm. I. M e l g a l ļ a zim .

V. A r d a t o v a zim.

IZPILDU KOMITEJA: Sarga suņiem pa­galmos jāatrodas pie stiprām metāla saitēm, bet, ja sēta vesela, tos var ari nepiesiet.

«D AD ZIS»: Vesela virkne aizliegumu ne­atļauj pilsētā trokšņot, dot dažādus signālus utt. Vajadzētu izdot rīkojumu, ka suņu īpaš­niekiem arī jāgādā par klusuma -ievērošanu pilsētā.

IZPILDU KOMITEJA: Visas personas, ku­ras sakoduši vai npslckalojušl traki vai tra­kumsērgas aizdomīgi suņi, obligāti padotas alzsargpotēšanai.

Tālad, tēlaini izsakoties, redakcija runā par zirgu, bet izpildu komiteja par knīp­stangām.

Redakciju gaida skaidru atbildi: Jelgavas saimnieki palīdzēs sargāt pilsoņu mieru vai atļaus aiz žogiem rīkot trokšņus, kādus vien kurš iedomājas?

No 7

Bez vārdiem.

9

**

г — Pilsoni/ pievāciet savu mēteli! A. Z i h a r e v i č a zTm. — Un tā esot. . . tīra mī­lestība. A. č u r k i n a zīm.

Pavisam īsa cilvēces vesturePamflets

Izcilais amerikāņu rakstnieks Džons Steinbeks vairāk pazīstams kā romānu autors» taču v iņ am nav svešs arī satīras žanrs. To apliecina šis nelietais pamflets» ko rakstniekam diktējušas bažas par pasaules likteni un vēlēšanās veicināt tautu draudzību» visas cilvēces progresu.

Dienu alā šaudījās vējš. Uguns nebija — pēdējā dzirksts bija izdzisusi pirms pusgada» un nu vajadzēja gaidīt, kad zibens atkal iespers kokā.

Alā Ienāca Džo — viss vienās skrambās. Vilna tam bija Izplūkāta veseliem kušķiem. Viņš kā maiss nogāzās zemē. Brūces asiņoja. Vecais Berts strīdējās ar veco Viljamu, kas viņam bija brālis un reizē arī tēvs — skatoties, kā ņem viņu radu rakstus. Viņi strīdējās par sasmirdušu mamuta gajas gabalu.

Vecais Viljams teica:— Kāpēc tu nevarētu drusku dot arī savai

mātei?— Kāpēc lai es to darītu? — vecais Berts Ie­

bilda. — Vai tad viņa nav mana sieva?A r to jautājums bija izsmelts, un viņi ķērās

pie Džo.— Kur Els? — viens Jautāja. Otrs teica:— Tu esi gizmlrsl» aizvelt ieejai priekšā ak­

m eniDžo pat nepaskatījās uz viņiem, un abi veči

vienojās, ka Jaunatne esot galīgi samaitāta. Ve­cais Viljams teica:

— Tici man, manā Jaun/bā bija citādi. Viņi cienīja vecākus cilvēkus, un, Ja ne, dabūja pa mizu*

Pēc kāda laika Džo pārstāja tecēt asinis. Viņš aizlipināja dažas brūces ar māliem.

— EJs \r pagalam, - v iņ i teica,— Zobenzobu tīģeris? — vecais Berts mundri

apjautājās.— Nē, tā jaunā banda, kas apmētuālēg birzi.

Viņi apēda Clu,— Mežoņi, — teica vecais Viljams, ~~ Dzīve

kokos. Nekādas civilizācijas. Mēs gāndr^t nekad neēdam cilvēkus.

Džo atbildēja:

— Mums arī nav vairs gandrīz neviena ko ēst, izņemot radiniekus. Bet tie Jau iet uz beigām.

— Ak, šie sasodītie ārzemnieki! — nosirdījās vecais Berts.

— Mēs ar Elu izrakām bedri, — teica Džo, — un noķērām zirgu. Bet šie koku cilvēki atnāca un apēda mūsu zirgu. Kad mēs iebildām, viņi ap­ēda Elu.

— Aizej tagad tu un noķer vlenul Mēs viņu arī apēdīsim, — teica vecais Viljams.

— Man nav palīga, — Džo atbildēja. — Pagā­jušajā siltajā gadalaiks mēs te bijām divpadsmit cilvēki, bet tagad esam tikai Četri. Iedomājieties, es pats savām acīm redzēju, ka mana miesīgā māsa Sallija sēdēja kopā ar mežoni. Bet es taču pret viņu nebiju vienaldzīgs, tēt, — viņš nedroši piebilda. Vecais Viljams viņam bija ne tikai tēvs, bet arī tēvocis, brālēns un znots. — Tēt, bet kā­pēc mēs nevarētu apvienoties ar šiem koku cil­vēkiem? Viņiem ir tāds rīks, kaut kas līdzīgs tīklam — ar to ķer visādus zvērus. Viņi ēd labāk nekā mēs.

— Dēls, — atbildēja vecais Viljams, — tas ir tādē|, ka viņi Ir ārzemnieki. Viņi dzīvo kokos. Mums nevar būt nekas kopīgs ar mežoņiem. Ko tu teiktu, ja tava māsa apprecētos ar mežoni?

—- Bet viņa Jau tik un tā ir apprecējusies ar to! — teica Džo. — Viņi varētu dzīvot te, mūsu alā. Varbūt viņi mums parādītu, kā rīkoties ar to lertcl — ar tīklu*

— Nekad, — teica vecais Bērts. — Viņiem ne­var uzticēties. Viņi var mūs apēst, kamēr mēs gulēsim.

— Ka tikai mēs pali tos neapēdam, — atbildēja Džo. — Es tagad neatteiktos no skaista, sulīga mežoņa gabaliņa. Es gribu ēst.

— Drīz tu teiksi, ka šie koku cilvēki nav slik­tāki par mums, — teica vecais Viljams. — Es vēl nekad neesmu redzējis tādu tiepšu. Bet -kur tad paliek cieņa pret vecākiem cilvēkiem? šie ārzemnieki visu pārņems savās rokās. Mums va­jadzēs viņiem paklausīt Viņu ir vairāk nekā mūs.

— Man negribētos par to runāt, tēt, — Džo teica, — bet man neklausa viena roka. Es vairs nevaru rakt slazdu bedres. Tu ar vairs nevari, jo esi par vecu. Berts arī nevar. Mums vajadzēs apvienoties ar šiem koku cilvēkiem, citādi mums nebūs ko ēst.

— Tikai pār manu līķi, — teica vecais Viljams. Viņš pamanīja Džo skatienu, kas bija vērsts uz viņa kaulainajiem stilbiem, un steidzīgi piemeti­nāja:

— Nu, nu, Džo, nav glīti domāt tādas lietas par savu tēvu.

*

Sensenos laikos, vēl ilgi pirms tam, kad cilts bija pametusi mitrās alas, dzīvoja kāds cil­vēks vārdā Elmers. Viņš sakrāva no akmeņiem būdu, apklāja to ar zariem un pārgāja tajā dzī­vot. Cilts vecajie tūlīt nosita Elmeru. Ja katrs varēs aiziet un dzīvot viens pats, kur tad paliks cieņa pret vecākajiem? Taču drīz cilts vecajie paši pārcēlās uz Elmera māju; pēc tam arī citas ģimenes sāka celt gluži tādas pašas mājas. Ta­nīs bija |oti ērti, un ūdens nepilēja uz galvas, kā tas bija alās.

Un viņi padarīja Elmeru par dievu. Viņi zvē­rēja, piesaukdami tā vārdu, un teica, ka viņš esot Mēness.

Viss gāja labi tikmēr, kamēr Ielejā neieradās viena cita cilts. Tiesa, šīs cilts ļaudīm nebija mā­ju. Viņi mitinājās zvērādu teltīs. Toties, Iedomā­jieties, viņiem bija tādas interesantas Ierīces, kas Šāva ar tievām nūjiņām, tie cilvēki varēja iz­vēlēties sev meža vepri pat piecdesmit metru at­tālumā . . . Un viņiem nevajadzēja to dzīt, riskē­jot dabūt Ilkņa cirtienu paslēpenē.

Atnācēji Iznīcināja tik daudz medījuma, ka Elmera cilts vecajie, gluži dabiski, nolēma no vi­ņiem atbrīvoties, ftie mežoņi nebija pat dzirdē­juši par Elmeru, tik neizglītoti viņi bija. Veči no­asināja mietus, ugunskurā apdedzināja tiem qa lus un teica jaunajiem:

10№ 7

- Kopi iesācis darboties Idubs, nav pat pie Icā rokas Uzdevums...........un izpilde. A. V o l k o v a zīm.apsildīt: neviens vairs nepērk sveces, č u г к i n a zīm.

— Nu, puikas, ejiet un patrieciet šos tipus! Jūs uzvarēsiet, Jo ar Jums ir Elmers.

Taču izrādījās, ka sen sen tanī otrajā ciltī bija dzīvojis cilvēks vārdā Maksis. Viņš bija izgudro­jis to ierīci, kas šāva nūjiņas. Protams, Maksi no­sita» bet pēc tam izsludināja» ka viņš esot Saule. Tāpēc iznāca, ka tas bija karš starp Mēnesi El- meru un Sauli Maksi. Kara laikā nogalināja daudz Jaunu cilvēku kā no vienas» tā no otras cilts. Tad izcēlās meža ugunsgrēks un aizbiedēja medījumu. Abām ciltīm kopā vajadzēja glābties kalnos. Cil­šu vecajie ar to nevarēja samierināties līdz mū­ža beigām. Viņi protestēja līdz savai pēdējai stun­diņai.

Pēc tā jūs varat spriest, ka jau no paša sāku­ma pasaulē vienmēr kaut kas nav bijis kārtībā. Kādu laiku viss gāja labi — bija likums, kārtība, cieņa pret vecāko paaudzi un tamlīdzīgi. Bet pēc tam parādījās kāds izlēcējs, kaut ko izgud­roja, un viss bija pagalam. Piemēram, bija cil­vēks vārdā Ralfs, kas bija aizmirsis apgriezt kak­tus visiem noķertajiem meža cā|iem un pēc tam sadomāja uzcelt tiem vistu kūti. Vai arī tas gaisa jaucējs Džodžo, kas iebāza mitrā zemē dažus qr»udu% un izgudroja zemkopību. Nu, protams, šim Džodžo tūlīt norāva rokas un kājas, un pa­reizi izdarīja: kad cilvēks sēj graudus, viņš vairs nevar līksmi klejot no vienas vietas uz otru un baudīt brīvu dzīvi. Ja jūs esat ko iesējis, tad, esiet tik laipns, sēdiet uz vietas, ravējiet nezāles un novāciet ražu! Un tad vēl visi, kas ir apkārt, — gan nezāles, gan kaitēkli, gan putni un lopi, gan cilvēki, — par to vien domā, kā atņemt Jums šo ražu # .. Fermerim visu laiku ar kaut ko jā­cīnās. Vecajie var piesaukt Elmeru, cik grib, tas nebūrt netraucē kaimiņus no viņas puses Ieras­ties pēc Jūsu krājumiem.

Un tur bija vēl viens dūšīgs puisis — Rūdolfs, pēc iesaukas Begsi-Srlesmeklis. Viņš bija ar mie­ru labāk palikt bez pusdienām, nekā palaist ga­rām izdevību ar kādu paspēkotfes, taču atnest kaut vai kiēpl malkas viņu nevarēja piespiest pat ar varu. Viņam patika kauties un nepatika strā­dāt. Un viņš teica saviem cilts brāļiem: «Stādiet savu labību un ne par ko nerūpējieties! Es par Jums gādāšu. Ja kāds Jums neliks miera, es viņam parādīšu. Bet jūs katrs par to varat man dot da­žus cāļus un pāris saujas auzu pārslu.*

Vecajie svētīja Bēgsi un |ot! drīz sēka jaukt viņu ar Elmeru. Bēgsi |otl labi sadzīvoja ar ve­cajiem. Viņā bija savācis duci dūāīgu puliu un

uzbūvējis kalnā cietoksni, lai aizsargātu fermerus un viņu tīrumus. Un, ja kāds kaut ko aizsargā, viņš drīz vien k|ūst saimnieks.

Bēgsi ar saviem zeļļiem parasti klaiņoja pa ieleju, pievākdams ražu <un meitenes. Kad viņi bija iztīrījuši savu ieleju, tad jautrā barā devās pāri kalniem — paskatīties» kas kaimiņiem krā­jumā un kāda labība aug viņu tīrumos. Bet pēc tam dūšīgi puiši no kalnu viņas puses jautrā barā nāca uz ieleju un nodedzināja visu, ko nevarēja paņemt līdzi. Un drīz vien atrasties Bēgsi aiz­sardzībā bija bīstamāk nekā palikt pavisam bez aizsardzības. Visu, kas nebija piesiets, Bēgsi pa­ņēma, lai glabātu cietoksnī, bet atpakaļ deva |oti maz. Viņš bija noskaidrojis, ka Elmers ir viņa vectēvs, tādē| viņš gribēja atšķirties no visiem pārējiem. Vai gan daudz cilvēku Ir cēlies no Mēness?

Ap šo laiku vecajie Bēgsi aizsardzību sāka saukt par svētību, Jo viņš visu, kas tam palika pāri, atdeva izredzētajiem. Izredzētie pārmācīja Ik vienu, kas mēģināja protestēt, jo tas esot grēks.

Pēc tam fermeri ap kalnu uzbūvēja mūri, lai varētu paglābties, kad Iet plāni. Viņiem nebija patīkami vērot, kā deg viņu tīrumi, taču būtu vēl nepatīkamāk degt pašiem kopā ar sievu Agnesi un meitu Klerindu.

Tagad viss bija mainījies. Nevis Bēgsi aizstā­vēja fermerus, bet fermeriem bija Jāaizsargā Bēg­si. Viņš teica, ka Šo Ideju tam reiz pilnmēness naktī esot ieteicis pats Elmers.

Cilvēkiem vajadzēja Ilgi sēdēt aiz mūra un gaidīt, kamēr Izklīst ugunsgrēka dūmi. Un viņi, laiku kavēdami, sāka pīt kurvjus no kārkla klū­gām. Bet cilvēkam piemīt tieksme darināt vairāk lietu nekā viņam vajadzīgs.

Tā Jau bieži ir gadījies, un tas ir likums. Un, kā vienmēr, gadījās kāds Jokupēteris — Šoreiz viņu sauca par Hariju. Viņš teica: «Tie neizglī­totie cūkas aiz kalniem nekad nav redzējuši kārklus un neprot pīt kurvjus. Bet zināt, ko viņi dara, kaut arī Ir tumsoņi? Viņi ņem dub|us, Iz- llpina no tiem vlsēdas lietas, tad liek ugunī, un tajēs lietās var vārīt ūdeni, Vēn* rferēt — Ja mēs tiem aiznestu dažus kurvju*, vsņi mums dotu da­žus podus no apdedzinātajiem dub|lem.»

Neko darīt — nācis Hariju pakārt ar galvu uz laju virs ugunskura un sadedzināt. Kas dod nodevīgu triecienu Ierastai kārtībā), tas nevar palikt bez soda. Taču |ot! drīz cilvēki sāka zagties

pāri kalniem ar kurvjiem un atgriezties ar po­diem.

Bēgsi kopā ar vecajiem mēģināja tam darīt galu. Tas atrāva cilvēkus no darba un radīja vi­ņos bīstamas domas. Podus sāka lietot kā naudu, un tas bija vēl sliktāk nekā bīstamas domas. Pats Bēgsi teica: «Cilvēki sāk iedomāties nezin ko. Katrs, kam ir pods, var iedomāties, ka viņš nav sliktāks par otru, kura ģimenē pods parā­dījies pāris paaudzes ātrāk. Vai tās nav antiel- meriskas domas?» Protams, vecajie viņam pie­krita, taču nekā padarīt nevarēja, un viņiem bija jāpiekāpjas. Bēgsi sāka atņemt pusi no visiem iemainītajiem podiem. Drīz vien viņš ieguva kon­cesiju uz kārklu klūgām un pārņēma visu vei­kalu tavās rokās.

-Tolaik kādi mežoņi apmetās kalnos un paši sā­ka tirgoties ar podiem un kurvjiem. Atlika tikai viena izeja. Bēgsi, kurvju karalis, apprecējās ar Vilija — podu'kara|a — meitu. Un, kad viņi no­mira, viņu dēls Hermanis apvienoja visu uzņē­mumu, organizēja valsti, un atkal viss gāja kā pa sviestu.

Un tā tas turpinājās — no valsts uz savienību, no savienības uz nāciju (nācijai parasti bija kādas dabiskas robežas, kas tai ne|āva izplatīties tālāk, piemēram, okeāns, kalnu grēda vai upe). Viss bija labi, kamēr vēl viena Jokupēteru kom­pānija nebija izdomājusi vadāmos šāviņus un atombumbas. Pēc tam no upes vai okeāna vairs nebija nekāda labuma. Dzīvot atsevišķās nācijās k|uva pārāk bīstami, tāpat kā savā laikā bija bīstami dzīvot atsevišķās ģimenēs.

Kad cilvēkiem draud iznīcināšana, viņiem kaut kas jādara. Tagad mums Ir Apvienoto Nlclju Or­ganizācija, un, protams, vecajie, kā vienmēr, Ir savās vietās. Viņi nostājas pret Apvienotajām Nācijām, tāpat kā s'avi la ik i nostājis pret aiz­iešanu no alām. Taču mums nav nekādas seviš­ķas izvēles. Te nav runa par labsirdību, nedz arī par to, ka vajag Iet uz priekšu. Tikai Jau kopš alu laikiem mēs katru reizi esam Izvēlējušies paši* un ne reizi neesam Izvēlējušies bojāeju. Un, Ja tagad mēs apsitīsim paši sevi, tas būs diez­gan muļķīgi. Tad mēs būsim dumjāki par alu cilvēkiem, bet es nedomēju, ka tā būtu. Es do­māju, ka mēs esam tieši tikpat dumji kā viņi, un tas galu galā nemaz nav tik slikti.

Nu « Ļ lte r a tu r n a ja G a ze ta »

Ne 711

ABSOLŪTI VESELSEsmu pilnīgi vesels! Ne no kā

vairs nebaidos: ne no zondēm, nerentqenoskopijas, arī no elektrokar- diogramām nebaidos. Sirds, liesa, aknas, nieres, nervi — kā pulkste­nis.

Bet es biju slims. Vēl nesen. Pre­cētam cifvēkam slimība ir kā ķēdes reakcija. Tu slikti Jūties, sieva uz­traucas: «Tev Jādomā par mums, tev Jāārstējas!» Tu vēl vairāk nervozē, Jo nav taču laika ārstēties. Sieva vēl vairāk rājas: «Tev ir ģimene. Vai tu to esi aizmirsis?» utt.

Tagad tam visam ir beigas. Esmu pilnīgi veselsl

Un par to paldies mūsu slimnīcai. (Sieva taču mani piespieda «likties» slimnīcā.) Slimnīca man palīdzēja.

*. . . Pieņemšanas istabā nācās

mazliet pagaidīt.— Palasieties mūsu vietējo pre­

si, — māsiņa laipni teica, norādī­dama uz sienas avīzi, kas saucās

(DikdUna lidojumi)

Putniņu viņš rāj: «Tu dziedi, Bet uz cepures ko sviedi? Stopt Nupat man prātā krit. Puslitru kā nopelnīti»

л

Ciemiņi tarkšķ: «Par naudu litu Būris izdaiļos jums situ!Vairs nav laika naudu krāt - Gāļu putni jau V klāti»

«Skic * mikrobaml». — Svaiga. Vakar tikai iznākusi.

«Par desmit procentiem samazinā­sim nāves gadījumus!» —■ ska|i iz­lasīju kādu virsrakstu.

— Redzi, — kaimiņš, kas mani pavadīja, teica, — bet tu, Pēter, bai­dījies!

Kāda sanitāre savā rakstā disku­tēja ar pašu galveno ārstu: « .. . Kad sieva nāk, tad to vēl var saprast: Jūsu porcija liela, abiem pietiek. Klusītiņām to savā kabinetā arī va­rat notiesāt, bet radiniekus nav ko lutināt. Tie ir veseli, lai paši gādā par sevi!]>

Mēs ar kaimiņu saskatījāmies.— Kāda pilsoniska drosme! — es

teicu. — Smejas par visu subordi- nāciju un griež galvenajam ārstam kā ar nazi! Viņš taču var apvaino­ties!

— Re, kur malacis, — kāda sievie­te, kas stāvēja mums blakus, notei­

Tanliņa kad vāju raisa Krājumu zem cisu maisa, Blēdim, kus tai tuvāk slid, Nagi niez un acis spīd , , .

ca, — tiklīdz aizgāja pensijā, tūlīt raksta sienas avīzē! Cita būtu pūtu­sies, bet viņa — ne!

Rakstā «Vairāk smalkjūtības» noda|as vecākā māsa bāra sanitāri: « . . . . Labi, ka slimnieks no trešās palātas ir pacietīgs cilvēks — četras reizes pēc kārtas viņam aiz pārska­tīšanās skaloja zarnas. Nav Jau pa­tīkami . •.»

Mēs ar kaimiņu nobrīnījāmies vien, — tāds sīkums kā zarnu skalo­šana, bet tomēr uzmanības centrā! Pati vecākā māsa raksta!

«Anestezēt tikai to, kas Jāaneste­zē!», «Operācijai Jāsagatavo nozīmē­tais, bet ne tas, kas jau jāizraksta!», «No kura laika baldriānus ierīvē ādā?». «Ja furunkuls uzmeties uz papēža, kāpēc sinepju plāksteri likt uz muguras?»

Mēs ar kaimiņu veselu stundu la­sījām un priecājāmies.

*Kad, no darba atgriezusies, sieva

Tas nav mirgs, ne acu vājums Nozagts ilggadīgais krājumst Iestādēm, kas zagjus ķer, Jdztņo, lai «sojas sper»f

mani ieraudzīja mājās, viņa izbrīni sastinga:

— T u ? ... Nepieņēm a!.,. Es jau d o m ā ju !... Ja manis nav klāt, viss iet aplam.

— Esmu vesels, absolūti izveseļo­jies, — es mierināju. — Psihoterapi­ja! Tici vai ne — sienas prese! Lasu, sajūsminos un Jūtu: viss atlabst.

— Vai tu esi pārliecināts, — sieva nedroši jautāja, — ka šī psihotera­p i ja . . . Vai tev nebūtu tomēr labāk pagulēt? Tev tā savādi spīd acis. . .

Es ilgi skaidroju, ka psihoterapija ir vismodernākais ārstēšanas paņē­miens, tā sakot, tiešā iedarbība uz augstāko nervu sistēmu. Es pierādī­ju sievai, ka pietika stundu būt sie­nas avīzes ietekmē, un es atlabu. Esmu nu vesels kā rutks. Tiesa, kā­du laiku tuvinieki vēroja mani ar bažām, centās neuztraukt, bet es vi­ņiem piedevu. Jaunais nekad neuzvar viegli. Bet mūsu slimnīcas kolektīvam, nudien, — vissirsnīgā­kais paldies! G. RIJKURS

Putniņš, ielidojis būri,Sabozies ņurd vienā stūri: «Iedzert nedos, smēķu trūks. . . Tupi nu kā apmāts muksi»

Putnini un buiišiJ. DRESLERA zīmējumi un teksts

Izmirkusi stiprā sulā,Velti pūlas galva trulā Sadomāt, kur atkal ķert Jaunus krājumus, ko dzert.

Es nevaru braukt uz laukiem, neaprunājusies ar viru un bērniem. Cik mums zināms, ļums ģimenes nav.Es aprunāšos tad, kad būs. i- d z • г к о zīm.

12

«Iffl»

Slava! . . . Cik tad sen, kad Bils strādāja Slotera lopkautuvē, un viņu nemaz citādi nesauca kā vien par dīriķi vai (ar krietnu zobgalības piedevu) par bifeļu Bilu! Tagad to visi godāja par misteru Vudkoku. «Mister Vud- kok, vai drīkstu ieliet?», «Mister Vudīkok, vai nesadzersim?». Bils aiz labsajūtas tikai krekšķēja vien.

Pats Litltaunas mērs, misters Džozefs Filmens, sarīkoja banke­tu par godu misteram Vudkokam, kas tikko kā bija atgriezies no Dienvidvjetnamas džungļiem. Sa­rīkoja, protams, ne jau par savu naudu. Vai tad Litltaunas valdes kasē naudas trūka? Ari pārējie domnieki labprāt piekrita šādam patriotiskam pasākumam. Past­meistars Lautons bija pat ierosi­nājis, lai sakarā ar tik izcilu ga­dījumu Litltaunas vēsturē sarī­kotu ari ugunsdzēsēju parādi. Pret to, protams, ari neviens ne­iebilda. Gan pirmā, gan otrā pa­saules kara laikā neviens Litltau­nas pārstāvis nebija nokļuvis tā­lāk par Amerikas kontinenta austrumu piekrasti un tāpēc ne­kādu slavu savai dzimtajai pilsē­tiņai nepaguva sagādāt.

Bet, lūk, Bils Vudkoks pirms gada, paklausīdams Litltaunā sa­braukušo vervētāju aicinājumam, bija devies pāri okeānam, lai cī­nītos, kā to avīzēs rakstīja, par brīvās pasaules ideāliem.

Un tagad, kad viņš pēc ievai­nojuma, saņēmis medaļu, atgrie­zās Litltaunā, to pienācīgi nesa­gaidīt būtu tikpat kā antiameri- kāniskās darbības izmeklēšanas komisijā parakstīties par savu nelojalitāti.

Tāpēc tagad, pēc ugunsdzēsēju parādes, kuras laikā tie, bungām rībot, braši izsoļoja cauri pilsēti­ņas ielām, viss Litltaunas zieds bija salasījies Džo - kā viņu privātā dzīvē sauca — dzertuvē. Džo Jau bija aprēķinājis, ka šis vakars no valdes kases iepludi­nās viņa kabatā krietnu daudzu­mu dolāru.

Viesi cītīgi saskandināja ar misteru Vudkoku, kas turējās bra­ši, mezdams glāzīti pēc glāzītes, gluži kā zemeņu ogas. Aizstāvē­dams brīvās pasaules ideālus, Bils bija paspējis krietni norūdīt savas iekšas.

Pēkšņi vienā dzertuves stūri kāds bravurīgi uzsāka dziesmu —- «Džons Brauns krita kaujas lau­kā . . Visi pārējie, kam vēl mēle mutē kaut cik kustējās, ar kāju piesizdami takti, dungoja līdzi, bet, kad nonāca līdz pledzle dājumam, pilnā rīklē rāva vajā «Slava, slava, aleluja!».

Jā, tā bija ziemeļnieku armi­jas himna, dziesma par varonīgo Džonu' Braunu, kas krita cīņā pret dienvidu štatu vergturiem. Bet vai tad Bils Vudkoks nebija cīnījies, nebija apbalvots ar me­daļu?

— Bil, pastāsti, kur tad tevi tā . . . — kad dziesma bija no­dziedāta, Džo to familiāri uzru­nāja un norādīja uz rētu pierē.

Bils lepni izgāza krūti un, balss noskaņošanai izmetis vēl vienu glāzi, iesāka:

— Goddam, tā bija traka die­na. Uzkūlās uz kakla pats ģene­rālis. Leitnants man saka: «Bil, tev būs jāiet šim par gaitnieku,/ bet — lai viss būtu okei!» Nu, es nav mazais bērns. Esmu tīri priecīgs — nebūs jāskrien pa dubļiem . . . Tur, velns ar ārā, visapkārt tikai rīsa lauki, ūdens līdz ceļiem.

Tā mēs aizbraucām. Kā tikām cauri vienai sādžai, tā šie šauj. Dienām un naktīm šie šauj, god­dam! Puikas ķēdē, bet netiek uz priekšu. Mēs ar ģenerāli aiz bru­ņutransportiera un tik ķlķerē, kas tur notiks. Beidzot šis bļauj, ka vajagot artilēriju. Olrait, es domā, lai gaida, bet es pats dra­gā uz sādžu — priekšniecībai tak kaut kas jāiesit ribās.

Es paķer divas zosis un tik šļūc atpakaļ. Atlika vēl jardi div­desmit, kad uzreiz — Sodoma un Gomora! — vārās kā ellē. Mēs lamatās kā maisā. Sie, nu tie par- tizāņi, mūs izlaiduši cauri sādžai, lai mūsu pašu puikas mums zvetētu virsū. Artilērlsti, kretīni, tik gāž un gāž! Es nosviedu zosis turpat uz ceļa, bet pats grāvi iekšā.

— Nu, nu, Bil, un tālāk, kas pēc tam? — redzēdami, ka Bils atkal pielej glāzīti, lai uztaisītu dūšu, to mudināja apkārtsēdošie.

— Kas tālāk? Es tik lūrē, ko mans ģenerālis — šis ar līdz kaklam dubļos. Te pēkšņi kāds nāvīgi iebrēcās: «Tanki!» Nu ma­nējais gan noraustījās! Apkārt baigā panika. Ģenerālis ar visu ķiveri pazūd dūksti. Te es pabolē

atpakaļ un redzu — dullais par tankiem noturējis bifeļusl Es šlto mantu jau pa gabalu pazīstu. Tie pārbīlī izārdījuši aploka žogu un bizo no sādžas uz lauku. Viens jož taisni mums virsū — galīgi pārbijies. Tad apstājas, pagrie­žas pret to vietu, kur ģenerālis tup dubļos, un paceļ asti . . . Es tik skatos — būs ziepes. Kā le­cu no grāvja laukā — par laimi artilērlsti pārstāj zēvelēt — kā grūdu ķiveri priekšā, tā šī līdz malām . . . Ģenerālis izbāž galvu

un redz, no kādas ķezas es to Izglābis. «Paldies, Bil,» šis man saka, izvelk pistoli un laiž tam lopam galvā. Es jau gribēju sākt ādu dīrāt — būtu trofeja, bet

skatos, kāds velk manas zosis pro­jām — mūsējais, no kaimiņu ro­tas! Es klāt, bet šis man pa rīkli. Es tik jūtu — piere pušu. tad filma pārtrūka.

Bils atkal ierāva glāzīti.— Atjēdzos tikai hospitālī.

Kādu dienu atnāk ģenerālis Am pasniedz man ripuli, — Bils ar roku pārbrauca medaļai. — «Bil,» šis saka, «tas tev par to, ka neļāvi aptraipīt amerikāņu mundiera godu.» Mēs tai dienā esot guvuši globālu uzvaru. Pui­kas noklapējuši trīsdesmit asto­ņus bifeļus . . .

Tā es tiku uz mājām — sma­dzeņu satricinājums. Iedeva arī papīri, ka man dulla galva un ka es nav atbildīgs par saviem dar­biem. Vareni, goddam!

Klātesošie mudināja Bilu ie­dzert, jo viņš teica, ka no šitādas stāstīšanas esot gluži nošālējies. Cik ilgi vēl tika dzerts un runu Bilam par godu teikts, to otrā dienā vairs neviens neatcerējās. Stāsta, ka līdz pat ritam te vienā, te otrā pilsētiņas stūri viri mežo­nīgi rēkuši: «Slava, slava, alelu- ja!» H. PRIEDTTIS

No 713

Dekāns T im o te js Kem pbells-Sm lts savas baznīcas pazemes te lpas Ie­k ā r to jis n a k ts k lu b a s tilā . Kā z iņo VFR la ik ra k s ts «Spondauer Volks- b la tt» . Jaunieši te v a r a tra s t v isu , kā dē| i r v ē rts d z īvo t pasaulē: e legantu džeza m ūz iku , in te re sa n tu tv is tu un g rā d īg u s dzērienus.

Kādā b r i tu m ed ic īn iskā žu rn ā lā D r. P a p vo rts p u b licē ja šādu a tzīša­nos:

«T ieš i tādē|, ka e ksp e rim e n tē tā ji ļo t i la b i I r Iz p ra tu š i a tš ķ ir īb u s ta rp izm ē ģ inā ju m a d z īvn ie k ie m un c ilv ē ­k iem , a rv ie n b iežāk Izdara e k s p e ri­m en tus a r c ilvē k ie m . La i e k s p e ri­m en tē tu a r d z īvn ie k ie m , I r v a ja d z ī­

gas speciā las a tļau jas , ko d a b ū t ir |o ti g rū t i. T u rp re tim c ilv ē k u g ra iz ī- šanai nekādas a tļau jas nav va ja d z ī­gas.»

* * *

SS u n te rš tu rm fīre rs V a lte rs De- Jako, kas H itle ra la ikā cēla gāzes kam eras, tagad i r p ievē rs ies b azn ī­cu ce ltn iec ība i. V iņa pēdēja is p ū liņ u aug lis i r Jēzus s ird s baznīca Roitā (A u s trijā ).

* *

P irm s 4 gad iem ASV b ija p az iņo ­jušas, ka līd z 1962. gada be igām lik v id ē s savus a tba ls ta p u n k tu s Ma- rokS. Sajās d ienās Pentagona p ā r ­s tāv is Rabatā iz te icās, ka K ened ijs neva ro t b ū t a tb ild īg s p a r k ļū d a in a ­jā m un nepārdom ā ta jām E izenhau- era va ld ības d e k la rā c ijā m .

• * *

Kāda R ie tum vāc ijas f irm a A u s tr i jā p a sū tīju s i lie lā k u daudzum u b ē rn u b ū vk lu c īšu , no k u r ie m v a r s a lik t b u m bvedē ju Do-217. A n g lijā Iespies­ta jā in s tru k c ijā I r uzsvē rts , ka šī tip a bum bvedē js 1940. gadā vese lus Londonas k v a rtā lu s p ā rv ē r t is g ru v e ­šu kaudzēs.

* 4t *Kāds Londonas la ik ra k s ta «Times»

las ītā js re d a k c ija ) adresē tā vēs tu lē ie ros ina n o o rg a n izē t p o lit is k a s deba ­tes t ik a i vā rsm ās. V a jadz ība savus uzska tus iz te ik t dze jas fo rm ā p ie ­sp ied īšo t p o lit iķ u s b ū t apdom īgā ­k iem un la b v ē līg i ie tekm ēšo t p o li­t is k o k lim a tu . L a s ītā js ra k s tī ja : «Dzejā i r g rū t i p ie šm a u k t savu p re ­t in ie ku .»

' * *

A r v is g a rā k o ru n u , kāda Jebkad

te ik ta ASV senātā, v a r lepo ties se­na to rs d e m o k rā ts V il ja m s P roksm a- irs . V iņa ru n a , kas b ija vē rs ta p re t kāda na ftas rū p n ie k a iesa is tīšanu e n e rģ ija s k o n tro le s k o m is ijā , ilg a v a irā k nekā 33 stundas.

* * *

S v in īg i, a r m ā ks lin ie c isk ie m p riekšnesum iem e k s p lu a tā c ijā t ik a nodotas sko las tua le tes te lp a s F ran - kenhāgā p ie B a ire ita s (VFR). Savā ru n ā v irs s k o lo tā js Heines G rass te i­ca: «S im t p iecdesm it gadus F ranken -

sēdams iebāž žau jam o a tp aka ļ kaba­tā. L īd z š im s e n jo ra Zundhe lm a va­d īta jā s sac īks tēs vē l na v n o tik u š i ne­k ā d i p ā rp ra tu m i.

A n g |u sm ag a tiē ts Džons D e lftons b ija k a rs ts a s tro lo ģ ija s p ie k r itē js . V iņš v ie n m ē r se ko ja a s tro lo ģ iskā k a le n d ā ra padom iem . Nesen v iņ š a t­te icās no kādas sacensības t ik a i tā ­pēc, ka zva ig zn e s pēc ka le n d ā ra v i ­ņa u z v a ra i n e b ija la b vē līg as .. V iņa k a le n d ā rs ie te ica a ttu rē t ie s no f iz is ­kas p iepū les , n e a ts tā t m ā ju . P ro ­tam s, Džons p a lik a m ā jās .

G a ta vo jo tie s va n n as is ta b ā m az­g ā ties , v iņ a m p a s līd ē ja k ā ja un sm ag a tiē ts p ā rla u z a a u g š s tilb a k a u ­lu .

R ie tum u p rese z iņ o , ka a s tro lo ģ i­ja i ta g ad esot p a r v ie n u p ie k r i tē ju m azāk.

* • *

hāgā pas tāv sko la . Sājos gados sko ­las ēkā daudz kas p ā rm a in ījie s , be t t ik a i tagad esam t ik u š i p ie tua le te s te lpām . P a r to m um s jā p a te icas p i l ­sētas v a ld e i, kas iz p ra tu s i la b ie r īc ī­bu no z īm i c ilv ē k u , se v iš ķ i sko lēnu , d z īvē un a tvē lē ju s i līd z e k ļu s šo te l­pu celšana i.»

* * .

K o lu m b ija s fu tb o la tiesnes is Zund- he im s I r la b i p ie m ē ro jie s k a rs t­a s in īg a jie m d ie n v id a m e rik ā ņ u fu t ­b o lis tie m . P irm s tiesnes is dod spēles sākum a s ig n ā lu , v iņ š iz v e lk no ka ­ba tas re v o lv e r i, p ie lādē to un izšau j v ie n u re iz i zemē. Pēc tam v iņ š k lu ­

R aks tām ga ldos, k o b r i tu a d m ira ­litā te un a v iā c ija b i ja n o d e vu s i p ā r ­došanā ū tru p ē , ja u n ie īp a š n ie k i a t­ra d a m il i tā ru s d o k u m e n tu s , ko r o ­tā ja u z ra k s ts «S lepen i!» .

K a n c le ra A d e n a u e ra d ē ls P au ls , pēc p ro fe s ija s k a to |u ka p e lā ns , a tte i­cās n o la s īt le k c iju VFR k r is t īg i d e ­m o k rā t is k ā s p a r t i ja s V u p e r tā le s n o ­d a ļas sanāksm ē, jo v iņ š b i ja p reses p ā rs tā v ju v id ū ie ra u d z ī jis a r ī l ib e rā ­lu s un o p o z ic io n ā lu s e lem en tus .

P au ls A d e n a u e rs r u n ā jo t t ik a i tu r , k u r t ic k a tra m v iņ a v ā rd a m .

Pa «Dadža» pedamSā gada otrajā numurā «Dadzis» svinīgi apsveica Vietējās rūpniecī­

bas un komunālās saimniecības Strādnieku arodbiedrības republikānisko komiteju par kolosālu operativitāti — Viļānu Remonta un celtniecības pārvaldes vietējās komitejas kasieri A. Sondoru republikāniskā komiteja Oktobra revolūcijas 45. GADADIENA apsveica ar 44. GADADIENUI

Latvijas republikāniskās arodbiedrību padomes priekšsēdētājs b. Blūms mums ziņo, ka «minētais gadījums tika apspriests republikāniskās komi­tejas prezidija sēdē, kurā nolēma grozīt arodbiedrību aktīvistu apbalvoša­nas kārtību. Turpmāk tos apbalvos ik ceturksni ar naudas prēmijām, kuras savlaicīgi izsūtīs pa pastu.»

Nav vārdam vietas — tas ir apsveicams lēmumsl

*

Mūsu žurnāla šā gada 3. numurā bija Ievietots feļetons «Tā esot cita lieta», kurā rakstījām, ka Gulbenē ieilgusi kanalizācijas iekārtošana.

Kā mums ziņo Rēzeknes Vispārējās celtniecības tresta pārvaldnieks b. Halts, tagad šī lieta kļūšot citāda. Biedrs Haits sola, ka 1963. gadā darbus izpildīšot par 18 tūkstoš rubļiem.

«Ej pupās» — tāds virsraksts bija «Dadža» 4. numurā ievietotajam ma­teriālam par nelaimīgo 7 Aa pupu lauku, kas Saldus ražošanas pārvaldes Cleceres kolhozā palika uz ziemas guļu zem sniega. Pārvaldes priekšnieks b. Bents mums raksta, ka kolhoza priekšsēdētājam Cālītim kopsapulcē nā­cies dzirdēt daudz rūgtu vārdu un pamācību, lai turpmāk tādas lietas ne­atkārtotos.

№ 7

Bez vārdiem.

DIKOBRAZ • SZPILKI EULENSPIEGEL • PAESE SERA

• HUMANITE-DIMANCHE e DRAPEAU ROUGE

(Anglic)

— Tas mana vīra jaunākais izgudrojums: pankūku cepžanesagregāts.

~ P'pē, bet nebirsti pelnus uz paklāja i . . .

Abstrakcionists iedvesmojas.

Bez vārdiem.

— Ни, mīļie kolēģi, piespiedīsim vēl mazliet! Kā

atalgojums jūs gaida ziemas sporta !. pakāpes nezimel ■» Šo kareivi skapi es nepazīstu. Viņi būs te palicis no lepriekiējās kēkias laikiem . . .

Журнал «ДАДЭИС»

на латышском языке

М 7 (151) 1963.

R e d a k c i j a s k o l ē ģ i j a :V, Mihailova, “ “ māksi 20 кар.625270, māksliniekiem Rīgā, Puiklna lelē 12. salikta 1. tipc JT 03576. Pasūt. Mr. 021. Papīrs 72x106/1. 1 pap. loksne, 2,74 ūzsk. Iespiedi.

Haskins, J. Karnītls, R. Kovnats, J. Ķipars, Izdevums. Iznāk 2 reizes mēnesi. Numurs

sekretāram 620761, līdzstrādniekiem 621828, rūpniecības pārvaldes Parauqtlpoqrāfl)ā

Parakstīts lespleāanal 1063. qada 2. aprīli. Metiens 65.000. Manuskriptus atpakaļ neizsniedz.

jVeokoIon iā listi: Pamēģināsim tagad vi* iiam tikt klāt mazliet sa­vādāk.