Ceturtdiena, 2019. gada 25. aprīlis, Nr. 8 (562) Abonēšana 25628748, 67096393, e-pasts redakcija@izglitiba-kultura.lv

Cena 2,83 EUR

380

ISSN 1407-4036

Turpinājums 10. lpp.

Publicitātes fotoVienā no prestižākajiem kormūzikas konkursiem pasaulē “Gallus-Maribor” triumfēja JVLMA jauktais koris un tā mākslinieciskais vadītājs diriģents Jānis Ozols.

Latvijas koru uzvaras starp-tautiskos konkursos ir tik pieras-tas, bet tas, kas notika 14. aprīlī, kad noslēdzās viens no prestižā-kajiem kormūzikas konkursiem pasaulē “Gallus-Maribor”, patī-kami pārsteidza un ir tā vērts, lai nedaudz pastāstītu, kā tas notika.

Triumfēja plašākai publikai ne tik daudz dzirdētais Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadē-mijas (JVLMA) jauktais koris un tā mākslinieciskais vadītājs pa-zīstamais diriģents Jānis Ozols. Izcīnīta 1. vieta, konkursa Grand Prix un balva par labāko obligātā skaņdarba  – Damijana Močnika (Damijan Močnik) „Zarja”  – in-

JVLMA jauktais koris triumfē “Gallus-Maribor”

terpretāciju. Pirms tam norisinā-jās pirmās divas konkursa kārtas, kurās kolektīvs izpildīja obligātā un brīvā repertuāra skaņdarbus, savukārt III  kārtā, uz kuru tika izvirzīti tikai pieci kori, dalībnie-ki demonstrēja īpašo Grand Prix programmu.

“Gallus-Maribor” ir viens no lielā sešinieka jeb Eiropas Kor-dziedāšanas asociācijas Grand Prix konkursiem (“The European Grand Prix for Choral Singing”). Lai iegūtu iespēju uzstāties kon-

kursā, dziedātājiem bija jāiztur nopietns ierakstu konkurss, kurā kolektīvi tika vērtēti arī pēc to sasniegumiem, mākslinieciskās kvalitātes un repertuāra. JVLMA jauktais koris līdztekus 13  citiem kolektīviem no Īrijas, Vācijas, Spā-nijas, Slovēnijas, Krievijas, Lietu-vas, Ungārijas, Itālijas, Norvēģijas, Ķīnas un Amerikas atlasi izturēja un saņēma konkursa “Gallus-Ma-ribor” organizatoru uzaicinājumu.

Konkursa programmu veido-ja obligātais repertuārs (slovēņu renesanses komponista Jako-ba H.  Gallus (Jakob H.  Gallus), Sergeja Rahmaņinova (Сергей Рахманинов) skaņdarbi, slovēņu tautasdziesma D.  Močnika ap-darē), kā arī konkursa brīvā un

īpašā Grand Prix programma. JVLMA jauktais koris mākslinie-ciskā vadītāja diriģenta J.  Ozo-la vadībā izpildīja gan klasiskās kormūzikas pērles, gan daudz-veidīgu Latvijā mūsdienās radī-tu mūziku  – Pētera Vaska, Jura Karlsona, Imanta Ramiņa, Ērika Ešenvalda, Riharda Zaļupes un

Lauras Jēkabsones darbus.Kora mākslinieciskais vadī-

tājs J.  Ozols, komentējot uzvaru, saka: „Šis sasniegums nāca ļoti grūtā cīņā. Pirmkārt, pašiem ar sevi, otrkārt, ļoti nopietnā, sīvā, augstākās raudzes koru kon-kurencē. Mēs esam ļoti laimīgi un priecājamies, ka viss iecerē-tais un rūpīgi plānotais izdevās. Dziedājām no sirds un centāmies savu dvēseles spoguli pēc iespē-jas spilgtāk parādīt klausītājiem. Koris pašreiz ir izcilā formā, un es ceru, ka mums vēl daudzas nopietnas uzvaras  – un ne tikai konkursos! – ir priekšā. No sirds pateicos katram dziedātājam par ieguldīto darbu un enerģiju!”

„Esam skola, kas iesaistījusies Eiropas Sociālā fonda projek-tā „Kompetenču pieeja mācī-bu saturā” un tā noteikto dar-bības virzienu aprobācijā.”

Problēmas cēlonis ir desmi-tiem gadu iekavēta izglītības sistēmas reforma – tā bija jā-uzsāk jau 20. gadsimta 90. ga-dos. Par to liecināja daudzas pazīmes.

FOTO: Andris BērziņšFOTO

: And

ris B

ērzi

ņš

Lasiet 4. un 5. lpp. Lasiet 3. un 5. lpp.

ANDRIS BĒRZIŅŠIK Vēlos jauniešiem parādīt,

kas notiek pasaulē.

Dziedājām no sirds un

centāmies savu dvēseles spoguli pēc iespējas spilgtāk parādīt klausītājiem.

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv2

Laikraksts „Skolotāju Avīze” iznāk kopš 1948. gada 1. janvāra, kopš 1990. gada 1. janvāra – ar nosaukumu „Izglītība”, kopš 1994. gada 6. janvāra – ar nosaukumu „Izglītība un Kultūra”.

Redakcijas adrese:Dzirnavu iela 21 Rīgā, LV-1010Tālr.: 67096393, e-pasts: redakcija@izglitiba-kultura.lvwww.izglitiba-kultura.lvGalvenā redaktora p. i.: Andris Barkāns Tālr.: 29252640

Reklāma un mārketings: e-pasts: reklama@izglitiba-kultura.lvTālr.: 25628748, 67096393Literārā redaktore: Zigrīda Purvlīcee-pasts: redakcija@izglitiba-kultura.lvDatorgrafiķe: Linda Prātniecee-pasts: redakcija@izglitiba-kultura.lv

Iespiests tipogrāfijā „Mūkusala”. Tirāža: 2000.Abonēšanas indekss: 1092

Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz „Izglītību un Kultūru” obligāta. Publikācijās paustais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.

Nedēļas laikraksts „Izglītība un Kultūra” Izdevējs: SIA „AB konsultants”Vienotais reģistrācijasnumurs: 40103361805Latvijas Republikas UR masu informācijas līdzekļareģ. apl. Nr. 000701313

AKTUĀLI

Nacionālā akustiskā koncertzāle Rīgā

KM apbalvojumi un Cimzes balvas saņēmēji

Purvīša balvas 2019. gada laureāte – māksliniece Ieva Epnere

Kultūras ministrija līdztekus jau iepriekš izskatītajām al-ternatīvām – AB dambim, Kongresu namam un galvaspilsētas de-gradētajām teritorijām – sadarbībā ar publiskās zemes īpašniekiem Rīgas pašvaldību un VSIA „Valsts nekustamie īpašumi” meklē alter-natīvus risinājumus jaunām koncertzāles novietnēm Rīgas centrā. Šobrīd izpētē kopumā ir deviņas iespējamās nacionālās akustiskās koncertzāles novietojuma vietas, dažas no tām neatrodas Rīgas cen-tra teritorijā.

23. aprīlī notiks diskusija ar kultūras nozares viedokļa līderiem par nacionālās akustiskās koncertzāles iespējamajām novietnēm Rīgas centrā, savukārt 16. maijā starptautiskā un plašam interesentu lokam atvērtā forumā paredzēts uzklausīt citu valstu pieredzi nacionālo koncertzāļu projektu īstenošanā.

Pirms Lieldienām Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadē-mijā apbalvojumu saņēma 49 talantīgākie kultūrizglītības nozares audzēkņi un 48 viņu skolotāji un koncertmeistari. Kultūras minis-trijas (KM) apbalvojumu piešķir par nozīmīgiem sasniegumiem starptautiskos mākslu nozaru konkursos, izstādēs un skatēs.

Ar Cimzes balvu katru gadu tiek godināti divi izcilākie Latvijas profesionālās ievirzes un profesionālās vidējās izglītības iestāžu kultūrizglītības jomas pedagogi.

2019. gadā Cimzes balvu saņēma Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mū-zikas skolas skolotāja Elizabete Beāte Goļikova un profesionālās izglītības kompetences centra „Nacionālā Mākslu vidusskola” Rīgas Doma kora skolas ilggadējais direktors un pedagogs Jānis Erenštreits.

„Dzīvo atmiņu jūra” ir stāsts par Latvijas sarežģīto pa-domju pagātni un tās attiecībām ar tagadni. Šā darba pamats ir dziļi privāts – Ievas pašas ģimene, pieredze un emocionālais fons. „Dzīvo atmiņu jūra” ir multidisciplinārs darbs – filma, dokumen-tālie videostāsti, gobelēns, fotogrāfiju sērija; dažkārt katra no šīm vienībām tiek izstādīta arī kā atsevišķs darbs.

Apbalvojums māksliniecei Džemmai SkulmeiŠogad pirmo reizi Purvīša balvas vēsturē tika pasniegts apbal-

vojums par mūža ieguldījumu. To saņēma māksliniece Džemma Skulme – gleznotāja, kuras spēcīgais radošais gars un personības spēks, vitalitāte, uzticība mākslas ideāliem un spēja nemitīgi būt jaunrades pacēlumā ir apbrīnojama. Līdzās godalgai Dž. Skulme saņem arī 10 000 EUR pēc nodokļu nomaksas.

Publ

icitā

tes f

oto

Publ

icitā

tes a

ttēl

sFO

TO: I

lmār

s Zno

tiņš

Diezgan maz, varbūt tādēļ, ka pirmizrāde notikusi ti-kai februārī, tiek pieminēta Dailes teātra izrāde „Salemas raganas”, ko iestudējusi režisore Laura Groza-Ķibere. Bet ir to pelnījusi. Artūra Millera luga (oriģinālais nosaukums – „Smags pārbaudījums”), kas 1953.  gadā ieguvusi Tonija balvu kā labākā luga, šķiet izturējusi laika pārbaudījumu, jo stāsta par cilvēka nemainīgo dabu.

Lasot anotāciju teātra mājaslapā, ne visam vēlos pie-krist tāpēc, ka redzēto un dzirdēto uz skatuves tulkotu ci-tādi. Tās gluži nav raganu medības, lai vērstos pret tiem, kuru uzskati vai dzīvesveids nešķiet pieņemams; drīzāk tas ir stāsts par cilvēka prātu, kas lieliski prot manipulēt ar citiem, un par prātu, kas gan apzinās un pretojas, gan neapzinās un pakļaujas, gan ļaujas, lai būtu sabiedrības vairākuma pieņemts, vai arī izmanto haosu, lai gūtu sev labumu.

Atliek apbrīnot, kā A.  Millera atstāstītie notikumi Amerikas ciematā 17. gadsimta beigās sasaucas ar 20. un 21. gadsimtu: tikpat viegli izdodas runāt un darīt, apgalvo-jot, ka visi redz to, kā patiesībā nemaz nav. Joprojām atsau-coties uz Dievu, velnu vai politiku. Daudz ko nosaka arī cilvēciskās kaislības, ambīcijas un varaskāre. Lugas idejas pamatā bija fakts, ka 1947. gadā ASV sākās gandrīz 20 ga-dus ilgas raganu medības, izvēršot radošo ļaužu vajāšanu uz aizdomu pamata par komunistiskumu vai par pilnīgi legālu kreisas ievirzes darbību.

Pēdējā laika sarunās cilvēki, kas iesaistīti izglītības politikas realizēšanā, skolu un skolotāju likteņu lemšanā, atzīst, ka saprot – kāds kaut ko nolemj, neieklausoties vai arī nevēloties dzirdēt, ka valstī tiek īstenots ne tas labākais scenārijs. Daugavpils izglītības pārvaldes vadītāja Marina Isupova saka: „Dzīvojam un pieņemam lēmumus, izlie-koties, ka viss ir ideāli un atrodamies vakuumā.” Tukuma novada izglītības pārvaldes vadītājs Normunds Rečs neiz-prot, kā vispārējās izglītības finansēšanā var piemērot biz-nesa modeli, kad bērni kļūst par biznesa objektu un sko-lotāji – par situācijas ķīlniekiem, bet kāds taču tā nolemj. Biznesa augstskolas „Turība” rektors Aldis Baumanis atgā-dina par savulaik finansistu milzīgo pretestību skolotāju atalgojumu paaugstināt vienlaikus ar vidējo algu valstī, un to par līdzīgu un saprātīgu risinājumu uzskata arī Šķibes pamatskolas direktore Sandra Pluģe.

Kāpēc, saprotot, ka ar cilvēkiem manipulē, joprojām esam tik bezspēcīgi to ietekmēt? Kā vārdā tas tiek darīts? Dieva, velna, pašlabuma?

15. martā daudzi jaunieši nebija vienaldzīgi un devās garām valdības ēkām ar plakātiem, lai atgādinātu par kli-mata pārmaiņu krīzi. Uz plakātiem bija rakstīts: „Vislielā-kās briesmas mūsu planētai rada ticība, ka „kāds cits” to iz-glābs”; „Esi daļa no risinājuma, nevis daļa no problēmas!”.

Kā žurnāliste varu atspoguļot viedokļus un nebūt vien-aldzīga, mēģinot atklāt, kas stāv aiz faktiem.

Satversmes tiesa atzinusi, ka Izglītības likuma grozīju-mi, ar kuriem noteikta pāreja uz mācībām valsts valodā, atbilst Satversmei. Bet vai kāds ir iedziļinājies, kāpēc jo-projām, piemēram, Daugavpilī un daudzās Rīgas pirmsko-lās un skolās nav, kas bērnus māca latviski?

Pagājuši 29 gadi, kopš 4. maijā svinēsim Latvijas Re-publikas Neatkarības atjaunošanas dienu. Redakcijas vār-dā apsveicot visus šajā nozīmīgajā svētku dienā, vēlos citēt kolēģi komunikācijas zinātnes eksperti profesori Sandru Veinbergu: „Kapitālisms un naudas vara sistemātiski mē-ģina graut demokrātismu, taču informācijas globalizācija palīdz saskatīt izpausmes arī citur un saprast, kas ir norma un kas – pārkāpums. [..] Protams, ir grūti būt pieauguša-jam demokrātiskā valstī, kurā viss jāizlemj pašam un valsts vadītājiem savu likteni deleģēt nevar.”

REDAKCIJAS SLEJA

Ilze BrinkmaneLaikraksta „Izglītība un Kultūra” žurnālisteFO

TO: n

o pe

rson

iskā

arh

īva

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv 3 VIEDOKLIS

Problēma ir izglītības sistēmas struktūrā„Viss notiek tā, kā tam ir jā-

notiek. Problēmas cēlonis ir des-mitiem gadu iekavēta izglītības sistēmas reforma – tā bija jāuzsāk jau 20. gadsimta 90. gados. Par to liecināja daudzas pazīmes, un vie-na no tām bija padomju iekārtas mantojums – vispārējās izglītības iestāžu tīkla struktūra, kas bija veidota, balstoties uz Brežņeva laika lozungu par obligāto vidējo izglītību,” stāsta Biznesa augst-skolas „Turība” rektors Dr.  paed. Aldis Baumanis, lūgts izteikt vie-dokli par notiekošo izglītības po-litikā un sistēmā Latvijā.

Kā vēsturiski veidojies skolu tīkls

Mūsu valsts teritorijā, viņa-prāt, vispārējās vidējās izglītības iestāžu, t. i., tādu, kuru absolventi ir tiesīgi sākt studijas augstskolās, skaitam ir jābūt ap simtu. Līdzīgs iedzīvotāju un ģimnāziju skaits bijis laika posmā starp 1.  un 2. pasaules karu, bet mūsdienās ir uzlabojusies transporta sistēma, ir pieejami arī autobusi skolēnu pārvadāšanai u. tml.

„Pēc Latvijas neatkarības atgū-šanas vēlējāmies atjaunot vairākus principus skolu tīkla plānošanā. Attiecībā uz sākumskolu tas bija sasniedzamības princips  – bēr-niem līdz skolai jāvar tikt kājām vai ar skolēnu autobusu jābrauc ne ilgāk par pusstundu. Tā sauk-tajā Ulmaņa laikā bija ap pusotru tūkstoti šādu skolu. Tajās skolo-tāju skaits bija neliels, un maz-apdzīvotās vietās viens skolotājs vienlaikus strādāja ar dažādu ve-cumposmu skolēniem. Pēc kara, nodibinoties kolhoziem, daudzas mazās skolas slēdza, un vēlāk, ie-viešot obligāto vidējo izglītību, ap-mēram 300 pamatskolām mākslī-gi piebūvēja vidusskolu, kas lielā daļā gadījumu savas funkcijas īsti nespēja izpildīt, jo nebija ne pie-tiekami sagatavotu skolotāju, ne finanšu resursu, ne arī vienuviet pietiekami daudz skolēnu nepie-ciešamajā zināšanu līmenī. Šis tad arī ir viens galvenajiem iemesliem paradoksālajai situācijai, kad, procentuāli no iekšzemes kop-produkta (IKP) un arī no budžeta tērējot pat vairāk par vidējo līme-ni Eiropas Savienībā, skolotājiem tiek maksāta alga, kas ir būtiski zemāka par vidējo valstī,” uzskata A. Baumanis, sniedzot savu redzē-jumu uz notiekošo.

ILZE BRINKMANEIK

„90.  gadu sākumā bija vē-rojams būtisks dzimstības kri-tums – nepilnas divas reizes dažu gadu laikā. Redzot šo tendenci, kā arī rēķinoties ar pieejamo resursu apjomu, izglītības iestā-žu tīkls bija jāpārplāno, taču tas netika izdarīts. Sākumskolā bija saglabājams jau minētais sasnie-dzamības princips, bet vecākajās klasēs  – piepildījuma princips. Tajās ir nepieciešams ievēroja-mi dārgāks aprīkojums mācību kabinetiem un savā specialitā-tē augstu kvalificēti priekšmetu skolotāji, kuru kvalifikācija un zināšanas darba tirgū būs intere-santas arī ārpus skolas. Sevišķi tas attiecas uz eksaktajiem priekšme-tiem. Ja gribam patiešām kvalifi-cētus pasniedzējus, vienkārša lo-ģika saka priekšā – algai ir jābūt virs vidējās valstī.

No otras puses, dārga sistēma ir efektīvi jāizmanto – mācību ka-binetā ir jānotiek vismaz 30 stun-dām nedēļā, un skolotāju ir jāvar noslogot vienā skolā ar pilnu slo-dzi savā specialitātē. No mācību plāna viegli varam redzēt – vidus-skolā ir jābūt vismaz divām para-lēlklasēm, t. i., vidusskolas posmā jābūt vismaz pusotram simtam skolēnu, lielajās pilsētās noteikti vēl vairāk. Ļoti aptuveni rēķinot vienu vidusskolēnu uz 100 iedzī-votājiem, ir skaidrs, ka vidussko-la, kvalitatīvi un reizē arī racionāli izmantojot resursus, ilgtermiņā var darboties teritorijā ar vismaz 15 tūkstošiem iedzīvotāju. Vidus-skola nevar ilgstoši un sekmīgi strādāt teritorijā, kuru apdzīvo tikai 3000  iedzīvotāju. Tur nav vainīgs ne skolotājs, ne pašvaldī-bas vadītājs, tās ir objektīvas un nepielūdzamas likumsakarības. Ja

kaut kur šobrīd tā tiek darīts, tas ir uz visas pārējās sistēmas attīstī-bas rēķina. Neapskaužu izglītības un zinātnes ministri, jo problēma ir ielaista, un valdība ir samērā nestabila, bet reforma ir nepie-ciešama,” uzsver A. Baumanis un piebilst, ka brīdī, kad jāpieņem sociāli sarežģīti politiski lēmumi, valdības stabilitātei ir ļoti liela nozīme, turklāt sabiedrībā paš-reizējās situācijas absurds un ne-pieciešamie lēmumi ir rūpīgi jā-skaidro. Viņš atgādina, ka 90. ga-dos Igaunijā izdevās pārstrukturēt izglītības sistēmu, Lietuvā uzsāka, bet nepabeidza, bet Latvijā lāga pat neiesāka – politiķi aizgāja pa vieglākās pretestības ceļu.

Likmju skaitam ir jābūt vairāk par desmit

A.  Baumanis vērš uzmanību uz vēl kādu neskaidrību: vai, vei-cot skolotāju skaita aprēķinu kat-rā skolā, skaitām likmes un štata vietas vai uzvārdus? Pēc viņa ap-rēķiniem, dažādu līmeņu izglītī-bas sistēmā – no pirmskolas līdz augstskolai  – kopumā nodarbi-nāti ap 60 000 pedagogu. Viņiem izvirzītas ļoti augstas prasības  –

jābūt pedagoģiskajai izglītībai, augstākajai izglītībai savā jomā, nepārtraukti profesionāli jāpiln-veidojas un jāstrādā smagos so-ciāli emocionālos apstākļos, pa-stāvot spēcīgam psiholoģiskam spiedienam no dažādām pusēm – no sabiedrības, no vecākiem, no kontrolējošajām institūcijām un arī no skolēnu puses.

„Aizrautīgi, uz attīstību vēr-sti, entuziasma pilni noteikti ir ļoti daudzi skolotāji Latvijā, bet tādus vēlamies ikvienā izglītības iestādē, tātad kopumā ap 60 000. Ja darba tirgū vēlamies atrast tādu skaitu augstajām prasībām at-bilstīgu skolotāju, ar entuziasmu vien nepietiks, ir jārespektē dar-ba tirgus likumsakarības, proti, jo augstākas prasības, jo augstākam ir jābūt atalgojumam. Jo smagāki darba apstākļi (liels enerģijas pa-tēriņš, stress utt.), jo vairāk par to ir jāmaksā vai citādi situācija jāiz-līdzsvaro. Viens no kompensāci-jas mehānismiem ir atvaļinājums vasarā, bet ar to nevar kompensēt totālo atpalicību no vidējās algas darba tirgū,” norāda A.  Bauma-nis. Viņš arī atgādina, ka 90. gadu vidū Finanšu ministrija noraidīja Izglītības un zinātnes ministrijas priekšlikumu celt skolotāju lik-mes atbilstīgi vidējās algas pieau-gumam valstī, nepiekrita arī ci-tam ierosinājumam – celt vidējo algu tādā līmenī, kā tā vidēji tiek maksāta ierēdņiem. Un tā būs arī uz priekšu: ja gribēsim apmaksāt tik daudz likmju un štata vietu kā šobrīd, atliks mocīties ar nekvali-ficētiem skolotājiem un būt prie-cīgiem par katru, kas ir ar mieru strādāt skolā.

Biznesa augstskolas „Turība” rektors norāda, ka resursi, kurus Latvijā no IKP novirza gan vis-pārējai, gan augstākajai izglītī-bai, ir virs vidējā līmeņa Eiropā, tādēļ budžetā atrast pietiekamus papildlīdzekļus praktiski nav ie-spējams.

„Ja nav pat plāna sistēmas sakārtošanai, cīņa par papildu miljonu  – kas turklāt atkārtojas katru gadu  – ir pilnīgi bezjēdzī-ga, jo nedod atrisinājumu. Pastā-vot pašreizējai finanšu situācijai, skolēnu skaitam uz vienu likmi vai štata vietu ir jābūt virs desmit, citādi visu laiku mocīsimies ar tik zemām algām un darba tirgū ne-atradīsim tāda līmeņa speciālis-tus, kādus vēlamies sagaidīt.

Seko nesaimnieciskums nā-kamajā līmenī – skolotāju sagata-vošana augstskolās par valsts bu-džeta līdzekļiem, bet šie skolotāji skolās nemaz nenonāk. Ja kļūt par fizikas skolotāju izvēlējusies tikai viena studente, kas turklāt jau studiju laikā strādāja skolā, tad varam aprēķināt, cik izmaksā viņas studijas – cilvēks burtiski ir jau apzeltīts,” joko A.  Baumanis un salīdzina: 90. gados vislielāko atalgojumu saņēma jebkurš, kurš prata angļu valodu, bet tagad darba tirgū visaugstāk sāk vērtēt tos, kuriem ir zināšanas eksakto zinātņu jomā.

„Problēma ir izglītības sis-tēmas struktūrā, un skolotāji ir situācijas ķīlnieki. Ja ejam uz fi-nansiāli efektīvāku, skolēniem un sabiedrībai lietderīgāku un derīgāku izglītības sistēmu, tad ir jāsamazina sistēmā strādājošo skaits vismaz par vienu trešdaļu, taču tas jādara plānveidīgi un pakāpeniski. Skolotājiem laikus jāpārkvalificējas, lai nepalielinā-tu bezdarbnieku rindas. Sistēmas veidotājiem ir jādomā par skolo-tāju kvalifikācijas paaugstināšanu un pārmetumi nav jāvelta tiem skolotājiem, kas patlaban strādā skolās,” uzsver A. Baumanis. Viņš arī norāda, ka modelis „nauda seko skolēnam” vienlaikus ir gan labs, gan slikts. Ja ir mērķis sistē-mu pilnveidot, tad, pēc augstsko-las rektora domām, tas ir ļoti labs modelis, bet, ja pārējā struktūra turpina stagnēt, tad šis modelis kavē izglītības sistēmas attīstī-bu. Viņaprāt, svarīgi ir arī tas, kā noritēs iecerētā administratīvi teritoriālā reforma, kas būtībā at-jaunotu reiz bijušo rajonu struk-tūru. Vieglāk kļūtu prognozēt un kādu 10  gadu laikā arī sakārtot izglītības sistēmu. Zinot jaundzi-mušo skaitu, ir pietiekams laiks, lai paspētu modelēt tālāko viņu izglītībai nepieciešamo skolu tīk-lu un tam atbilstīgu pedagoģisko personālu.

Tautas prāts maksimāli jāattīsta un racionāli jāizmanto

Uz vaicājumu, ko domā par lēmumu slēgt vakara (maiņu) skolas, A.  Baumanis atbild, ka tā ir politiska, nepārdomāta rī-cība: „Pirmais solis ir nevis kaut ko slēgt, bet nodrošināt iespēju mācīties visiem, kas to vēlas. Kā nācija ar relatīvi nelielu iedzīvo-tāju skaitu spējam pastāvēt tikai tad, ja intelektuālo potenciālu, kas mums ir,  – kopējo tautas prātu  – maksimāli attīstām un maksimāli racionāli izmantojam. Citādi nācija tiek iznīcināta. Ja cilvēks vēlas mācīties un nevar iet dienas skolā, tad vakara skolai ir jābūt obligāti. Vispirms ir jābūt plānam, kur būs iespēja turpināt iegūt izglītību tiem, kas patlaban to jau uzsākuši, vai vēlas to darīt, nevis taisīt revolūciju un pieņemt radikālus lēmumus.”

FOTO: Andris BērziņšAldis Baumanis uzskata, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Prob-lēmas cēlonis ir desmitiem gadu iekavēta izglītības sistēmas refor-ma.

Turpinājums 5. lpp.

90. gados Igaunijā izdevās

pārstrukturēt izglītības sistēmu, Lietuvā uzsāka, bet nepabeidza, bet Latvijā lāga pat neiesāka.

Jāstrādā smagos sociāli

emocionālos apstākļos, pastāvot spēcīgam psiholoģiskam spiedienam no dažādām pusēm.

Jo smagāki darba apstākļi

(liels enerģijas patēriņš, stress utt.), jo vairāk par to ir jāmaksā. Viens no kompensācijas mehānismiem ir atvaļinājums vasarā, bet ar to ir par maz.

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv4 SKOLA 2030

Stundā svarīgs ir skolotāja un katra bērna sasniedzamais rezultāts„Esam skola, kas iesaistījusies

Eiropas Sociālā fonda projek-tā „Kompetenču pieeja mācību saturā” un tā noteikto darbī-bas virzienu aprobācijā. Kopš 2002.  gada skolā ir licencētas speciālās pamatizglītības pro-grammas, tādēļ varu teikt, ka, tās ilgstoši realizējot, ikdienas darbā esam izmantojuši kompetenču pieejas atslēgas vārdus „prak-tiskā darbošanās”,” stāsta Šķibes pamatskolas direktore Sandra Pluģe.

Sarunā ar laikrakstu par sko-las pieredzi un mācīšanās pie ejas maiņu piedalās arī direktores vietniece izglītības jomā Daiga Kaupiņa, krievu valodas un da-baszinību skolotāja Olga Rožko un vizuālās mākslas un sociālo zinību skolotāja Dace Jakušono-ka.

Pieņēmuši, ka ir atšķirīgi un dažādi

No 24 vispārējo mācību priekšmetu skolotājiem 16 iegu-vuši sertifikātu darbam ar bēr-niem ar mācīšanās traucējumiem, ieskaitot garīgās attīstības traucē-jumus. „Bērni ar garīgās attīstības traucējumiem lielāko daļu mācī-bu priekšmetu apgūst atsevišķās grupās, bet kopā ar pārējiem klasesbiedriem iekļaujas spor-ta, vizuālās mākslas un mūzikas stundās, kā arī visos skolas pasā-kumos, audzināšanas stundā un interešu izglītībā,” stāsta S.  Plu-ģe un piebilst, ka pēdējos gados skolēnu skaits skolā ir stabils, ik gadu robežās no 130 līdz  140

(2018./2019. mācību gadā – 134), un klasē ir 15 skolēnu.

Ar 2018.  gada 1.  septembri skolai pievienotas piecas pirms-skolas izglītības grupas, šobrīd kopumā 106  bērni, grupā vidē-ji 21. Ne visi skolas gaitas turpi-na Šķibes pamatskolā, bet lielākā daļa to dara. Direktore lēš, ka no 25 bērniem apmēram 18 šā gada 1.  septembrī noteikti kļūs par Šķibes pamatskolas pirmklasnie-kiem.

Tā kā skolēni skolā mācās arī pēc speciālās pamatizglītības programmas izglītojamajiem ar garīgās attīstības traucējumiem, tad, atbildot uz jautājumu par to, vai vecākiem ir viegli izšķirties un pieņemt to, ka bērnam ir prob-lēmas, skolotājas atzīst, ka nav viegli. Pedagoģiskais personāls izskaidrojot mēģina vecākiem palīdzēt izšķirties par labu bērna izglītošanai pēc viņa spējām (iz-glītības programmas maiņai).

„Pēc izglītības programmas maiņas vecāki var salīdzināt, ka bērns ir ieguvējs: vairs nav bieži jāraud un jāsūdzas, ka daudz ko nesaprot un nevar izdarīt kā citi bērni. Skolēniem, kuriem laikus netiek mainītas izglītības pro-grammas, ja tas nepieciešams, vēlākajā skolas posmā izsīkst motivācija, viņi nespēj veikt uz-devumus, kas nav pa spēkam, tādēļ bieži sāk provocēt nekārtī-bas klasē vai vispār neiet skolu. Esam gandarīti, ka skolā vienau-dži bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem pieņem, neapsau-kā un nedara viņiem pāri. Tas ir pedagoģiskā personāla, īpaši klases audzinātāju, nopelns, jo citādu bērnu atšķirīgā un rei-zēm pat nesaprotamā uzvedība tiek izskaidrota jau preventīvās

sarunās,” skaidro S. Pluģe.Direktores vietniece izglītī-

bas jomā D. Kaupiņa piebilst, ka bērni, kuriem nepieciešama spe-ciālās izglītības programma, tiek atvesti uz skolu arī mācību gada laikā no citiem Jelgavas novada pagastiem.

Skolotāja O.  Rožko norāda, ka daļa skolēnu, kuriem ir mā-cīšanās grūtības, stundās drīkst izmantot atgādnes, un arī tas vi-sus bērnus pamazām pieradinājis saprast, ka cilvēki ir dažādi.

Vai notikusi (un kā) mācī-šanās pieejas maiņa, iesaistoties kompetenču pieejas mācību sa-tura aprobācijā? Skolotāja D.  Ja-kušonoka uzskata, ka veidojas izpratne par akcentiem mācību darbā: „Arī pirms iesaistes pro-jektā katrai stundai bija mērķis un uzdevumi, pašreiz vairāk uz-manības tiek pievērsts stundas vai stundu cikla sasniedzamā re-zultāta noteikšanai un mērķtie-cīgam ceļam uz to, vērtēšanas rī-kiem. Skolēniem pašiem jāsecina un jāvērtē sasniegtais rezultāts: ko ir vai nav apguvis, kāds ceļš ejams tālāk.” Direktores vietniece

pastāsta, ka skola izvēlējās apro-bēt caurviju prasmi „pašizziņa un pašvadība”. Vārds „pašvadība” prasa lielāku atbildību no pašiem skolēniem par savu mācību pro-cesu un rezultātu.

Skolotāja O. Rožko atklāj, ka 7.  klasē aprobē ģeogrāfijas mā-cību saturu, bet projekta autori nepiedāvā materiālus, tādēļ tos skolēni meklē un pat gatavo paši. Sākumā viņa pati centusies visu paveikt un vienai mācību stun-dai gatavojusies vismaz trīs stun-das, bet sapratusi, ka diennaktī var pietrūkt laika un bērni daudz spēj paveikt patstāvīgi. Viņa se-cina: „Skolēnu mācītiesspējas lī-meņi katrā situācijā, protams, ir dažādi, tam piemēroju arī uzde-vumus: grupu darbā viens meklē tekstu pēc manis norādītās saites internetā, citam jau ir dots teksts, pēc tam viens ar otru dalās ar ie-gūto informāciju, cita skolēnu grupa atrod objektus kartē, iz-dara secinājumus u.  tml. Mācos atrast vai izveidot uzdevumus ar dažādām dziļuma pakāpēm. Pil-dot uzdevumu, ir darāmais gan skolēnam, kurš mācās ļoti labi,

gan tam, kurš ne tik labi.”D.  Jakušonoka uzsver, ka vi-

zuālajā mākslā ir diezgan daudz jau sagatavotu materiālu, bet po-zitīvais aprobācijas laikā ir tas, ka projektā dotās prezentācijas un darba lapas ir iespējams rediģēt.

O.  Rožko stāsta, ka pozitīvi vērtē piedāvāto tematu atsegu-mus: skolēni var atkārtot, ko zina, prot, un redz, ko zinās un ko pra-tīs. Skolēni šos materiālus ielīmē savās kladēs un tādā veidā sev var atgādināt, ko zinās. „Pēc pārbau-des darba skolēni tagad fiksē, ko ir iemācījušies, kas palīdzēja ie-mācīties (skolotāja dotie materiā-li, prezentācijas u. tml.), un seci-na, ko vēl nav apguvuši. Skolēni, kuri, piemēram, izpratuši ciklona darbību, paskaidro tiem, kas ap-galvo, ka nesaprot. Viņi saviem klasesbiedriem dažkārt izskaidro saprotamāk, nekā to dara sko-lotājs. Pirmajā semestrī 7.  klasē vienu tēmu aprobēju arī krievu valodas stundās un izmantoju līdzīgu metodiku. Patīk aprobā-cijas ietvaros piedāvātie vizuālie materiāli, jo ļoti konkrēti tiek no-rādīts, piemēram, ar bultām, kur skatīties, meklēt u. tml.,” pieredzē dalās skolotāja.

Stundu vērošana un dalīšanās pieredzē

D. Kaupiņa secinājusi, ka sko-lotājiem palīdz savstarpējā stundu vērošana un dalīšanās pieredzē. Bieži notiek atklātās stundas vai stundu fragmentu demonstrācija, izmantojot videofragmentus. Ko-lēģi apmeklē stundas, analizē tās, ievērojot jaunās tendences stun-du izveidē, viesos bijuši skolotāji no Jelgavas novada skolām. Viens no projekta uzdevumiem ir dalī-ties pieredzē.

FOTO: Andris BērziņšŠķibes pamatskolā izdevies izveidot komandu, kas kopīgi meklē risinājumus, kā labāk motivēt un iesaistīt mācību procesā ikvienu bērnu. Skolotāji ir vienojušies un darbā izmanto vienādas prasības. Attēlā no kreisās: Olga Rožko, Daiga Kaupiņa, Sandra Pluģe un Dace Jakušo-noka.

ILZE BRINKMANEIK

Pēc izglītības programmas

maiņas vecāki var salīdzināt, ka bērns ir ieguvējs: vairs nav bieži jāraud un jāsūdzas, ka daudz ko nesaprot un nevar izdarīt kā citi bērni. Skolēniem, kuriem laikus netiek mainītas izglītības programmas, ja tas nepieciešams, vēlākajā skolas posmā izsīkst motivācija, viņi nespēj veikt uzdevumus, kas nav pa spēkam, tādēļ bieži sāk provocēt nekārtības klasē vai vispār neiet skolu.

Mācos atrast vai izveidot

uzdevumus ar dažādām dziļuma pakāpēm. Pildot uzdevumu, ir darāmais gan skolēnam, kurš mācās ļoti labi, gan tam, kurš ne tik labi.

Pozitīvi vērtē piedāvāto

tematu atsegumus: skolēni var atkārtot, ko zina, prot, un redz, ko zinās un ko pratīs. Skolēni šos materiālus ielīmē savās kladēs un tādā veidā sev var atgādināt, ko zinās.

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv 5 SKOLA 2030

Stundā svarīgs ir skolotāja un katra bērna sasniedzamais rezultāts

D.  Jakušonoka ir novada vi-zuālās mākslas metodiskās apvie-nības vadītāja un mācību jomas koordinatore. Viņa stāsta: „Pār-zinu vizuālo mākslu, ko esmu apguvusi studijās augstskolā, bet tagad jāpārzina arī mūzikas, teāt-ra mākslas un literatūras virzieni, kas apvienoti vienā mācību jomā. Protams, to visu zināt nevaru, tāpēc dots uzdevums samek-lēt attiecīgu mācību priekšmetu speciālistus, kas man varētu pa-līdzēt. Tam īsti nesaskatu jēgu, jo rezultātā atkārtojas jau pastāvošo mācību priekšmetu komisiju dar-bība.”

Atbildot uz jautājumu, kā iz-dodas saplānot stundu sarakstu, ja vairāki skolotāji tikai atbrauc uz pāris stundām, direktora viet-niece D.  Kaupiņa piekrīt, ka ir sarežģīti  – viesskolotāju statusā ir fizikas, vēstures un mājturī-bas un tehnoloģiju skolotājs, no kuriem katrs skolā ir tikai vienu dienu nedēļā. Turklāt ir vispārē-jās pamatizglītības stundas, kurās integrējas skolēni ar garīgās attīs-tības traucējumiem, ir atsevišķas stundas šiem skolēniem.

Jautājumā par tehnoloģiju no-drošinājumu direktore uzsver, ka Jelgavas novada pašvaldība visu nepieciešamo ir nodrošinājusi: skolā ir 50  datoru, 15  planšet-datoru, katrā klasē ir interaktīvā tāfele vai projektors, ir balsošanas pultis, izveidota datorklase, kurā ir 22 darba vietas, darbojas robo-

tikas pulciņš, kura nodarbībās var izmantot 16 robotu komplektus.

Kādas mācību platformas tiek izmantotas, lai nodrošinātu atgriezenisko saiti? D.  Jakušono-ka saka  – izmanto elektroniskās vietnes, piemēram, www.plickers.com, kas palīdz noskaidrot, cik uzmanīgi sekots informācijai stundā. „Skolēniem tas patīk, pa-rasti viņi jautā: „Skolotāj, vai šo-dien paspēlēsimies ar kartītēm?” Būtībā testa veidā uzreiz var no-skaidrot, cik ir pareizo atbilžu un kādas bijušas kļūdas. Mūsu, skolotāju, uzdevums ir iedot in-strumentus, ar kuriem strādāt,” uzsver Dace.

Olga piebilst, ka senāk do-mājusi, ko viņa bērniem iemācīs, taču patlaban sākusi domāt, ko katrs no bērniem viņas vadībā pats iemācīsies. D. Kaupiņa seci-na: „Pēdējo divu gadu laikā mē-ģinām mainīt savu domāšanu par to, kā pašiem strādāt, un rosinām arī bērnus mainīt domāšanu. Paš-laik skolā rit projektu nedēļa, un ir ļoti labi redzams, kuri skolēni izpratuši vārda „pašvadība” jēgu un uzdoto spēj paveikt paši, lū-dzot skolotāju tikai konsultēt.”

Pārrunājam jautājumu par bērnu skaitu klasē un to, kā tas ietekmē skolotāja spēju pievēr-sties katram individuāli. Direkto-re uzskata – ja klasē ir vairāk par 20 skolēniem, skolotājam pienāk-tos pedagoga palīgs. Izņēmumi,

viņasprāt, varētu būt vienīgi sko-las, kurās bērni tiek uzņemti kon-kursa kārtībā.

Kas radījis grūtības, aprobē-jot projekta „Skola 2030” jau-no saturu? Direktores vietniece D.  Kaupiņa norāda: „Visvairāk uztrauc neziņa, kāds būs valsts pārbaudes darbu saturs, un paš-laik vēl neizstrādātā vērtēšanas sistēma. Nenopietna šķiet pro-jekta ekspertu atruna, ka to pa-veikt ierobežo Ministru kabineta noteikumi. Ja ieviešanā iesaistītas valsts institūcijas, tad noteiku-mus tiesīgi mainīt nav skolotāji, bet gan atbildīgās amatpersonas. Mūs nepārliecina it kā dotā brīvī-ba radoši izpausties.”

Kā pastāsta direktore, Šķi-bes pamatskolā produktīvi strā-dā atbalsta personāls: speciālais pedagogs, sociālais pedagogs, psihologs, skolotājs logopēds, koriģējošās vingrošanas skolotājs un karjeras konsultants. Katru mēnesi notiek atbalsta personāla sanāksmes, kurās pedagoģiskais personāls dalās ar vērojumiem, priekšlikumiem, progresa vai regresa analīzi par konkrētu bēr-nu sekmēm un uzvedību.

Saruna notiek Montesori ka-binetā, kur pirmsskolas un sā-kumskolas posma bērni, kam ir dažāda rakstura problēmas, spe-ciālā pedagoga vadībā, praktiski darbojoties, ar dažādu priekš-metu palīdzību un caur maņām apgūst matemātikas, valodas lietojumu atbilstīgi vecumam un konkrētā bērna vajadzībām.

Kā izmantot reālās dzīves situācijas

Atgriežoties pie jautājuma par kompetenču pieeju mācību saturā, S.  Pluģe norāda, ka sko-las iesaiste ekoskolu kustībā kopš 2004. gada un veselību veicinošu skolu tīklā kopš 2016.  gada dod plašākas iespējas izmantot reālās dzīves situācijas praktiskā mācību un ārpusklases procesa organizā-cijā. Skolas mājaslapā, piemēram,

Ja klasē ir vairāk par 20 skolēniem,

skolotājam pienāktos pedagoga palīgs. Izņēmumi, viņasprāt, varētu būt vienīgi skolas, kurās bērni tiek uzņemti konkursa kārtībā.

Gatavošanās stundām un

kvalitatīva materiālu sagatavošana prasa ļoti daudz laika. Rodas pārgurums, bet vēlamies strādāt kvalitatīvi.

Skolotājas uzsver, ka lielākā

vēlēšanās ir tā, lai visu enerģiju varētu veltīt pamatdarbam un saņemt tādu atalgojumu, kas neradītu vajadzību strādāt vēl papildus vairākās darbavietās.

atspoguļots ekoskolas darbības plāns 2018./2019. mācību gadam un plānotie sasniedzamie mērķi, kas attiecas uz mācību gada tēmu „Enerģija”. Tie nenoliedzami ro-sina gan skolotājus, gan skolēnus pievērst uzmanību dažādu ener-ģijas ražošanas veidu saistībai ar vides problēmām; samazināt nelietderīgu enerģijas patēriņu skolā ar vienkāršiem enerģijas taupīšanas pasākumiem; parādīt skolēniem saistību starp ener-ģijas un finanšu taupīšanu; ap-svērt alternatīvu enerģijas avotu izmantošanu, kur tas iespējams. Piemēram, uzdevumi: uzzināt par atjaunojamajiem un neat-jaunojamajiem dabas resursiem; uzzināt par enerģijas iegūšanu, pārveidošanu un taupīšanu; sa-vākt, apstrādāt un pasniegt datus dažādās formās, izmantojot in-formācijas un komunikācijas teh-noloģijas; izteikt priekšlikumus efektīvai enerģijas izmantošanai skolā; uzstāties ar referātiem u. c. priekšlasījumiem par enerģijas patēriņa samazināšanas iespējām dažādās auditorijās; sadarboties kopīgu mērķu realizēšanai.

Šķibes pamatskolas ekosko-las vides kodekss un moto: „Ja enerģiju taupīsi, gaišāk dzīvosi!” Ikvienam noderētu šādas atgād-nes, piemēram: „Viss, ko mēs darām, ietekmē vidi”; „Iepriecini sevi un līdzcilvēkus, pasakot labu vārdu un uzsmaidot!”; „Dodies atpūtā dabā! Ej kājām, brauc ar velosipēdu, tā nostiprinot savu veselību un nepiesārņojot dabu!”;

Problēma ir izglītības sistēmas struktūrā

„Stiklam, papīram, plastmasai, metālam, baterijām dod iespēju dzīvot otrreiz!”; „Kļūsti par meža sargu!”; „Organizē apkārtnes sa-kopšanas talkas! Piedalies tajās!”; „Saudzē aizsargājamos augus!”; „Mācies mazināt bioloģiskās daudzveidības izzušanas galve-nos iemeslus!”; „Taupot enerģiju, ietaupi naudu!”; „Darbojies tā, lai vide ap mums būtu tīrāka!”.

Klausoties runātājās un viņu centienos būt par atbalstu un palīgu ikvienam bērnam, saruna neviļus skar viņu izjusto sabied-rības un valdības attieksmi pret sevi un atbildīgi veikto darbu.

„Ir labi, ka dota brīvība pa-šiem plānot, veidot materiālus, bet jārēķinās, ka skolotāji visu diennakti nepavada darbā un spēki mēdz izsīkt. Lielo ideju au-tori, manuprāt, aizmirst, ka arī skolotājiem ir ģimene un savi bērni. Gatavošanās stundām un kvalitatīva materiālu sagatavoša-na prasa ļoti daudz laika. Rodas pārgurums, bet vēlamies strādāt kvalitatīvi,” atzīst vizuālās māk-slas un sociālo zinību skolotāja D.  Jakušonoka. Direktore pie-bilst, ka kontaktstundu un stundu citu pienākumu izpildei (gatavo-šanās stundām, darbu labošana, dalība apspriedēs skolā, skolēnu pavadīšana ekskursijās u.  tml.) proporcijai būtu jābūt vienādai (15  kontaktstundu, 15  stundu citu pienākumu veikšanai, ja lik-me ir 30 akadēmisko stundu).

Skolotājas uzsver, ka lielākā vēlēšanās ir tā, lai visu enerģi-ju varētu veltīt pamatdarbam un saņemt tādu atalgojumu, kas neradītu vajadzību strādāt vēl papildus vairākās darbavietās. „Pedagoģiskajam darbiniekam par vienu slodzi būtu jāsaņem vismaz vidējā alga Latvijā. Peda-gogs pašreiz ir situācijas ķīlnieks. Viņa spēkos un pienākumos nav sakārtot skolu tīklu, tāpēc viņa algas apmērs nekādi nav saistāms ar valsts iestāžu nepadarīto dar-bu skolu tīkla kārtošanā,” uzsver S. Pluģe.

Sarunā secinām, ka ik pa laikam tiek uzsāktas dažādas reformas, kas rada negatīvu re-zonansi. „Jo ilgāk turat savus darbiniekus nestabilā situācijā, jo vairāk jāmaksā, lai viņi neaiz-muktu. Kam nav, kur mukt, tas cer, ka izdzīvos, un sēž klusu, bet tie, kas ir par sevi pārliecināti un domā par savu turpmāko dzīvi, meklēs stabilāku sistēmu, kur var augt, attīstīties un kāpt pa karje-ras kāpnēm. Jo ļodzīgāka sistē-ma, jo vairāk uz izaugsmi vērstie cilvēki no tās vēlēsies aiziet. Jo nestabilāka sistēma, jo uzrodas

Turpinājums no 3. lpp. lielāks skaits dažādu avantūris-tu, kam uz brīdi nav, kur palikt, un kas ir bez nopietnas intereses pedagoģijā, bet ar tādu attieksmi skolā nedrīkst strādāt. Diemžēl sistēma selekcionē tāda veida cilvēkus pašā sistēmā. Atbildība jāuzņemas gan politiskajai, gan birokrātiskajai struktūrai, kas to pārvalda, nevis skolotājiem. Viņi sevi darbā nepieņēma, tādēļ arī viņiem nedrīkst pārmest, ka viņu kļuvis pārāk daudz u. tml.,” seci-na augstskolas vadītājs.

Atbildot uz iebildi, ka trūkst skolotāju, jau pieminēto fiziķu, A. Baumanis atklāj, ka pats ir stu-dējis fiziku. Viņš ir pārliecināts –

politiķu saukļi, ka ir svarīgi attīs-tīt STEM, liecina nevis par to, ka tauta kļuvusi dumja, bet ka kaut kas izglītības sistēmā netiek pa-reizi darbināts.

„Sākums meklējams sākum-skolas klasēs. Bērnam, pirms tas sāk apgūt speciālos priekšmetus, ir jābūt pamatiemaņām domā-šanā, jāvar lasīt, visu uzmanību veltot saturam, un jāvar darboties ar skaitļiem tā, lai par to nebūtu jādomā. Ja tā nav, tad problēmas dabaszinātņu blokā (un ne tikai) ir neizbēgamas. Tas arī ir sistē-mas efektivitātes jautājums. Ja skolēns nespēj izsekot vai pats izveidot loģisku secinājumu ķēdi

vai apmulst, piemēram, no jautā-juma, cik ir 10 % no 0,1 vai cita līdzīga, tad, nokļuvis vecākajās klasēs, viņš ir apjucis – uz formu-lu skatīsies kā uz babiloniešu ķīļu rakstiem vai ornamentu. Jāveido izlīdzināšanas klases, nepiecieša-mi skolotāja palīgi, papildu mā-jasdarbi, jo citādi skolēns ir ārā no sasniedzamības zonas un ne-

Problēma ir izglītības sistēmas

struktūrā, un skolotāji ir situācijas ķīlnieki.

tiek pie zināšanām, kuras skolo-tājs cenšas iedot. Obligātie eksā-meni eksaktajos priekšmetos paši par sevi neko nedos. Eksāmens vispār ir kā termometrs – tas no-teiks, vai esi slims vai vesels, bet nevienu tas neizārstēs,” uzsver pedagoģijas doktors un piebilst, ka diemžēl daudzi skolotāji paši piedzīvojuši vāju eksakto priekš-metu apguves sistēmu skolā, vāji malušies augstskolā un pēc tam vāji māca citiem. Nepieciešamība konkurēt starptautiski, lai pastā-vētu nākotnē, piespiedīs izglītības sistēmu pārkārtot, un, jo vēlāk tas tiks sākts, jo sāpīgākas reformas būs nepieciešamas.

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv6 PIEREDZE

Speciālā programma palīdz bērnam augt un attīstīties jeb Mīts par zīmogu uz mūžu

Turpinot runāt par iekļau-jošu sabiedrību un iekļaujošu izglītību, uz sarunu aicinājām Rīgas pirmsskolas izglītības ie-stādes  (PII) „Riekstiņš” vadību un logopēdes, lai skaidrotu un reizē kliedētu mītu, ka ir kaut kas tāds, piemēram, valodas traucē-jumi, kas var pāriet pats no sevis. Ierakstot bērnudārza nosaukumu interneta meklētājā „Google”, pa-rādās neprecīza informācija, ka tā ir speciālā pirmsskolas izglītības iestāde. Šajā iestādē ir trīs spe-ciālās izglītības programmas: tās izvēloties, vecāki var palīdzēt sa-vam bērnam nokļūt atbilstīgā un atbalstošā vidē, lai novērstu da-žādus traucējumus, kas citādi var nopietni traucēt sekmīgi turpināt mācības skolā.

Izdzirdot un izlasot vārdu „speciāls”, cilvēku apziņā jopro-jām valda uzskats, ka tas saistās vienīgi ar smagu garīgu atpalicī-bu, par ko liecina ieraksti tīmek-lī: „Manuprāt, speciāls dārziņš ir vajadzīgs garīgi atpalikušiem bērniem, bet mūsējais nav tāds. Kauns būs kādam teikt, ka dēls iet speciālajā dārziņā”; „Arī mans vīrs uzskata, ka jaunākajam dēlam jāiet parastā bērnudārzā, jo parei-zi runāt iemācīties taču var arī no citiem bērniem grupiņā”.

Ko jūs vēlētos teikt tiem bēr-nu vecākiem, kuri labprātāk ap-spriežas interneta vietnē Cālis.lv vai sociālajos tīklos, uzticas draugiem un kaimiņiem, bet ma-zāk vēlas noskaidrot, ko bērns patiesi iegūs, piemēram, bērnu-dārzā „Riekstiņš”?

Dace Rozenberga, logopēde: Piekrītu, ka vecāki mēdz izvairī-ties no bērnudārziem, ja infor-mācijā par to darbību tiek lietots vārds „speciāls”, jo viņi ir pārlie-cināti, ka tādā veidā bērns iegūs sava veida zīmogu uz visu mūžu. Tā domāt ir diezgan aplami, jo, piemēram, pēc veiksmīgas valo-das korekcijas bērns var turpināt mācības vispārizglītojošā skolā. Patiesībā šāda veida bērnudārzā ir vairāki plusi. Grupā ir mazāks skaits bērnu, speciālās nodarbības ar logopēdu un speciālo pedagogu notiek katru dienu, apakšgrupās notiek individuālas nodarbības, notiek pāra nodarbības u. tml. Ne

tīsta, jāizlabo, fonemātiskā dzirde ir jāpilnveido, citādi ir ļoti grūti.

Zanda Brūvere, logopēde: Pro-tams, vieglāk ir bērnu vest uz netā-lu bērnudārzu. Ja vēl apliecina, ka tur būs logopēds, tad vecāki jūtas apmierināti. Bet, ja uz 12 grupām ir viens logopēds, tad saprotu kolē-ģus – fiziski nav iespējams palīdzēt visiem, kam tas ir nepieciešams. To vajadzētu apzināties arī vecākiem. Visvairāk mani pārsteidz kaut kur dzirdēts vecāku apgalvojums, ka valodas traucējumi pāries paši no sevis, lai gan bērnam, piemēram, ir jau seši gadi un nav iespējams saprast, ko viņš runā.

Iveta Zaķe, vadītāja: Saruna ir ļoti aktuāla, jo arvien grūtāk ir nokomplektēt grupas bērniem ar īpašām vajadzībām, bet zināms, ka viņu skaits ir diezgan ievēro-jams. Saskaramies ar to, ka nereti vecāki, domājot par savu prestižu, izvēlas bērnus vest uz bērnudār-zu vispārējās izglītības program-mām. Otra tendence ir centieni īstenot iekļaujošu izglītību, lai gan bērnudārzos šobrīd trūkst speciālistu, kas ar šiem īpašajiem bērniem strādātu. Kā uzsvēra arī kolēģes, savā bērnudārzā varam piedāvāt plašu pakalpojumu klās-tu, ko PII ar vispārējās izglītības programmu nevar piedāvāt. Ja vecāki, manuprāt, neapdomīgi pieņem izvēli, neanalizējot, vai bērns saņems vajadzīgo atbalstu, tad neapzināti nodara viņam pāri.

Bērnudārzā „Riekstiņš” visas skolotājas ir profesionāli saga-tavotas, studijās apguvušas spe-ciālās izglītības programmas un zina, kā strādāt, ja bērnam ir īpa-šas vajadzības. Nepietiek paslu-dināt, ka visos izglītības līmeņos tiek vai tiks realizēta iekļaujoša izglītība,  – valsts līmenī ir jārod risinājums un jāinvestē pedago-gu un visa personāla sagatavo-šanā. Aktuāls, nenoliedzami, ir atalgojums: realizējot speciālās programmas, skolotājiem un viņu palīgiem ir 10  % piemaksa par darbu īpašos apstākļos, bet skolo-tājiem, kas realizē vispārējās izglī-tības programmu, šāda finansiāla kompensācija netiek nodrošināta, lai gan grupās ir bērni, kuriem nepieciešama individuāla un spe-ciāla pieeja. Visus bērnus iekļauj, bet atbalsta personāla visbiežāk nemaz nav.

Cenšamies uzrunāt augstsko-las un Rīgas domes atbalsta no-daļu, lai meklētu ceļus, kā uzru-nāt un informēt sabiedrību, īpaši

ILZE BRINKMANEIK

Gunta Valeine (no kreisās) un Dace Rozenberga.

VISI FOTO: Andris Bērziņš

Dace Dimante.

Vēlos uzsvērt, ka valodas

traucējumi nav iesnas un tie paši par sevi nepāries, tādēļ ir jāmeklē palīdzība pie skolotāja logopēda.

Ja bērns līdz trīs gadu vecumam

runā maz vai slikti, sakāmo cenšas rādīt ar pirkstiem, žestiem un mīmiku, tad ir pamats uztraukumam. Trīs gadu vecumā ir jāveido teikums ar vismaz trim vārdiem.

Saskaramies ar to, ka nereti

vecāki, domājot par savu prestižu, izvēlas bērnus vest uz bērnudārzu vispārējās izglītības programmām. Otra tendence ir centieni īstenot iekļaujošu izglītību, lai gan bērnudārzos šobrīd trūkst speciālistu, kas ar šiem īpašajiem bērniem strādātu.

mazāk būtiski – ēdināšana ir no-drošināta bez vecāku finansiālas iesaistes, tātad bez maksas. Vēlos uzsvērt, ka valodas traucējumi nav iesnas un tie paši par sevi ne-pāries, tādēļ ir jāmeklē palīdzība pie skolotāja logopēda. Bērnudār-zā „Riekstiņš” ir tā privilēģija, ka katrā grupiņā ir logopēds, kas ar bērniem strādā regulāri, nevis pā-ris reižu nedēļā vai pat retāk.

Gunta Valeine, logopēde: Daudziem vecākiem ir svarīgāki nevis ieguvumi, bet tas, ko teiks un domās draugi un radi, ja uzzi-nās, ka viņu bērns apgūst speciālu programmu.

Dace Dimante, vadītājas viet-niece: Ir grūti kliedēt stereotipu domāšanu, ka speciāls ir kaut kas ārpus normām un negatīvs. Mūsu PII notiek tādas pašas nodarbības kā jebkurā citā bērnudārzā, bet papildus ir ritmika, ārstnieciskā vingrošana un keramika kā fakul-tatīva nodarbība. Papildu iegu-vums ir iespēja saņemt logopēda un speciālā pedagoga atbalstu un palīdzību, arī psihologa konsul-tāciju, ja vecāki to vēlas. Citiem šķiet, ka no Imantas atbraukt uz Iļģuciemu ir pārāk tālu. Valstī vis-pārizglītojošajā bērnudārzā viena logopēda slodze ir paredzēta uz aptuveni 200 bērniem, tātad vecā-kiem jārēķinās un būtu jāapzinās, ka logopēds ar viņu bērnu labāka-jā gadījumā strādās vienu līdz di-vas reizes nedēļā. Varu apgalvot, ka tas nav pietiekami.

G.  Valeine: Izprotu vecākus, kuri ir aizņemti savā darbā. Ko-rekcijas darbam ir jābūt regulā-ram. Lai bērns varētu iekļauties skolas vidē 1. klasē, valoda ir jāat-

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv 7 PIEREDZE

Speciālā programma palīdz bērnam augt un attīstīties jeb Mīts par zīmogu uz mūžu

vecākus, lai izvērtē, kas bērnam būtu labāk.

Z.  Brūvere: Pirms trim ga-diem veidojās rindas un visus pat nespējām uzņemt, taču, kopš aktualizēta iekļaujoša izglītība, samazinās to vecāku skaits, kuri savus bērnus ved pie mums.

Daļa vecāku, salīdzinot ar citiem viņu vienaudžiem, mēdz būt mazāk izglītoti vai nepievērš vajadzīgo uzmanību bērna at-tīstībai. Kas ir līdzatbildīgs, ja bērnam netiek sniegta vajadzīgā palīdzība?

I.  Zaķe: Esmu strādājusi bērnudārzā, kur nav šo speciā-lo programmu. Ja ievērojām, ka bērna attīstība neatbilst attiecī-gā vecumposma kritērijiem, tad, protams, rosinājām ģimeni ap-meklēt pedagoģiski medicīnisko komisiju. Ceru, ka tāpat rīkojas kolēģi. Problēmas būtu jāpamana arī ģimenes ārstam un jāiesaka veikt pārbaudes pie speciālistiem. Ne jau visi bērni apmeklē bērnu-dārzu no 2–3 gadu vecuma, daži atnāk tikai sešu gadu vecumā – īsi pirms došanās uz skolu, un tad nereti ir ļoti ielaistas problēmas vai pat to risināšana ir novēlota.

Z.  Brūvere: Ir gadījumi, ka pie mums pārnāk bērni no privā-tajiem bērnudārziem, arī no paš-valdības bērnudārziem, kur kolē-ģi ir mudinājuši vecākus bērnus vest uz pedagoģiski medicīnisko komisiju un izvēlēties „Riekstiņu” tāpēc, ka te ir atbilstīgas program-mas, lai palīdzētu.

D.  Rozenberga: Ja bērns ne-spēj izrunāt, piemēram, četras skaņas, viņš nespēj iekļauties mā-cību procesā.

Kas liecina, ka vecākiem ir nopietni jāuztraucas un nevar paļauties, ka viss notiks pama-zām?

D. Rozenberga: Ja bērns līdz trīs gadu vecumam runā maz vai

slikti, sakāmo cenšas rādīt ar pirk-stiem, žestiem un mīmiku, tad ir pamats uztraukumam. Trīs gadu vecumā ir jāveido teikums ar vis-maz trim vārdiem  – piemēram: „Mammu, dod dzert!”  –, nevis jārāda ar pirkstiņu, izdvešot kaut kādas skaņas.

I.  Zaķe: Domāju, ka vecāki dabīgi uztrauktos, ja divu gadu vecumā bērns vēl nestaigātu, tā-tad ir rādītāji, kas liecina par attīs-tību un to, vai kaut kas traucē sa-prast, apgūt, paveikt. Tieši to pašu var attiecināt uz valodas attīstību.

G.  Valeine: Traucēta jau nav tikai valoda, bet arī uztvere, atmi-ņa, domāšana – viss ir komplicēti un sasaistīti.

D. Dimante: Ja nepieciešams, iesakām konsultācijas pie neiro-loga, psihologa vai psihiatra, kas veic nopietnākas pārbaudes. Lai bērns saņemtu pilnvērtīgāku palī-dzību, svarīgi visiem speciālistiem sadarboties.

Kā un vai notiek sadarbība tālāk – ar skolām?

Z. Brūvere: Katru gadu apmē-ram 10  bērnu dodas uz sākum-skolu „Valodiņa”, kur tiek īstenota vispārizglītojošā programma bēr-niem ar valodas traucējumiem; aiziet uz Rīgas Mūzikas internāt-vidusskolu, kur ir programma bērniem ar valodas traucējumiem un ar mācīšanās traucējumiem, Rīgas 1.  un 3.  internātpamatsko-lu, Rīgas valdorfskolu. Daudzus bērnus pie mums atved sešu gadu vecumā, kad aptver, ka kaut kas laikam nav kārtībā, bet tik ātri pa-veikt brīnumus nevaram.

I.  Zaķe: Ja turpināsies ten-dence, ka vecāki bērnam biežāk izvēlas grupu ar vispārējās pirms-skolas izglītības programmu, tad pamazām varam zaudēt tik ļoti nepieciešamos speciālistus logo-pēdus, kuri šādās grupās nav pa-redzēti. Tiek samazināta slodze arī izglītības psihologam un spe-ciālajam pedagogam.

Visiem kopā jāapzinās, ka bēr-ni, kuri nesaņem nepieciešamo kvalificēto pakalpojumu un izglī-tību, arī ir mūsu nākotne un daļa no sabiedrības. Atgādināšu, ka pie mums nokļūst bērni, kuru vecāki ir saņēmuši pedagoģiski medi-cīniskās komisijas atzinumu un norādi, kura speciālā pirmsskolas izglītības programma ir piemē-rota. Vecākiem uzsveram, ka nav jābaidās par kaut kādu zīmogu uz mūžu. Tas ir ļoti individuāli, bet ir gadījumi, ka pēc gada vai trijiem gadiem, kad valodas ko-rekcija ir veiksmīga, bērns pāriet uz vispārējās izglītības program-mu bērnudārzā un tālāk attiecīgi uz vispārizglītojošo skolu. Tādu bērnu ir vismaz divas trešdaļas no bērnudārza absolventiem.

D. Rozenberga: Ir dzirdēts, ka dažviet ārzemēs jau uzsāka reali-zēt iekļaujošu izglītību, bet visai drīz aptvēra, ka tas nav izdevīgi ne materiāli, ne finansiāli, ne emo-cionāli, un atgriezās pie speciālās izglītības iestādēm. Domāju, ka ir

vērts mācīties no citu valstu pie-redzes. Piemēram, ir bērni, kas nepiesaista sev uzmanību ar ne-atbilstīgu uzvedību stundas laikā, nodarbībās klusu nosēž ar zīmuli un dzēšgumiju rokās un… tā arī neko neapgūst.

G. Valeine: Esmu novērojusi, ka, paļaujoties uz iekļaujošu iz-glītību, skolās nonāk bērni pat ar smagiem dzirdes traucējumiem. Vecāki nespēj samierināties ar situāciju, ka bērns apmeklēs vāj-dzirdīgo skolu, un vēlas, lai viņš iekļaujas dzirdīgo bērnu vidē, taču viņu atvase klasē nosēž pa-redzēto laiku un valodu nesaprot. Vispārizglītojošajās skolās nav speciālo pedagogu, kas stundu laikā lietotu žestu valodu.

D. Dimante: Manuprāt, valsts līmenī nav redzējuma, kas nā-kotnē notiks ar bērniem, kuriem pedagoģiski medicīniskā komisija ir ieteikusi programmu ar valodas attīstības traucējumiem un jauk-

tiem attīstības traucējumiem. Šīs programmas ir paredzēts iekļaut vispārizglītojošajās mācību ie-stādēs, bet nav paredzēts saglabāt atbalsta personālu.

Vecākus uztrauc, ja bērns ne-izrunā skaņu r, bet traucējumi jau ir kompleksi. No mūsu iestādes bērniem, kuri mācības apgūst speciālajās programmās, tikai ap-tuveni 40 bērniem ir tīri valodas traucējumi. Visiem pārējiem līdz-tekus valodai ir arī dažāda spektra traucējumi.

Z. Brūvere: Par to liecina vār-du krājums, teikumu veidošana. Daudzu bērnu dzimtā valoda ir krievu valoda, bet arī krieviski viņi nerunā vai runā slikti.

I.  Zaķe: Pētījumos uzsvērts, ka bērns līdz deviņu gadu vecu-mam vienlaikus var apgūt vairā-kas valodas vienādi sekmīgi. Tas ne vienmēr ir iemesls novēlotai runas attīstībai. Ja dzimtās valo-das grūtības uzrādījušās ap trīs gadu vecumu, tas var liecināt, ka attīstība aizkavējas, tāpēc speciā-listu komanda var izdibināt ie-meslus un laikus tos novērst. Jo savlaicīgāk to dara, jo vieglāk tas izdarāms. Liela nozīme ir pareizi noteiktai diagnozei.

G. Valeine: Valodas traucēju-mi neļauj bērnam apgūt lasītpras-mi, un, ja tas laikus netiek labots, tad skolā viņš ierodas nesagata-vots. Ja klasē skolotājam nav pa-līga, tad skolotājam vienam ne-atliek laika strādāt ar šādu bērnu individuāli. Savā bērnudārzā tam pievēršam pastiprinātu uzmanī-bu, un varu apgalvot, ka bērni ir ļoti labi sagatavoti (lasa, raksta) un daudzi turpina mācības Iļģu-ciema vidusskolā.

I. Zaķe: Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka pieaug tendence nevirzīt bēr-nus uz viņiem atbilstīgu pro-grammu. Bērns izjūt, ka ir neiede-rīgs un ka tā nav viņam atbilstīga vide, tādēļ psihiski un emocionāli cieš, ja, piemēram, redz, ka citiem lietas padodas, bet viņš tās nespēj paveikt. Bērnu vidū norisinās arī psiholoģiskā atstumšana, tad in-telektuālajai slodzei pievienojas vēl emocionālā slodze. Bieži tam visam pamatā ir arī fiziskās attīs-tības traucējumi.

No vecākiem esmu dzirdēju-si, ka viņi savam bērnam izvēlas vispārējās izglītības programmu, lai ir, kur augt, un ir paraugs, pēc kā tiekties. Bieži viņi domā, ka, ja bērns nonāks starp līdzvērtīgiem vienaudžiem vai bērniem ar vēl smagākām diagnozēm, tad ne-attīstīsies. Patiesībā tā nenotiek, katrs bērns attīstās individuāli. Ja viņam ir atbalstoša un atbilstīga vide, tad attīstība tiešām notiks sekmīgāk. Ne vienmēr labākais risinājums iemācīt peldēt ir bērnu iemest ūdenī, cerot, ka tā viņš ķe-purosies un sāks peldēt. Vajadzē-tu apzināties, ka daudziem vajag drošu atbalstu, jo visi nav vienādi veseli un stipri, bet speciālisti ir sagatavoti tam, lai bērnam palī-dzētu augt un attīstīties.

Zanda Brūvere. Iveta Zaķe.

UZZIŅARīgas PII  „Riekstiņš”

realizē programmas:• speciālās pirmsskolas

izglītības programma izglītojamajiem ar so-matiskām saslimšanām ar uzņemšanu no 2  ga-diem;

• speciālās pirmsskolas izglītības programma izglītojamajiem ar valo-das traucējumiem ar uz-ņemšanu no 3 gadiem;

• speciālās pirmsskolas izglītības programma izglītojamajiem ar jauk-tiem attīstības traucēju-miem ar uzņemšanu no 3 gadiem;

• vispārējās pirmsskolas izglītības programma ar uzņemšanu no 1,5  ga-diem.

Savā bērnudārzā varam piedāvāt

plašu pakalpojumu klāstu, ko PII ar vispārējās izglītības programmu nevar piedāvāt. Ja vecāki, manuprāt, neapdomīgi pieņem izvēli, neanalizējot, vai bērns saņems vajadzīgo atbalstu, tad neapzināti nodara viņam pāri.

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv8

BJC „IK Auseklis” – 30 gaduINTEREŠU IZGLĪTĪBA

Mūsu bērnu un jauniešu centrs (BJC) „IK Auseklis” 1. aprī-lī svinēja savu – nu jau 30 gadu – dzimšanas dienu. Pašā Juglas sirdī, netālu no gleznainā Juglas ezera, dzīvojamo namu paspārnē, bla-kus trakojošajai Brīvības gatves transporta plūsmai, Roberta Hirša Mātes skolas telpās Rīgā, Silciema ielā 3, kopš 2012. gada 6. janvāra, atrodas BJC „IK Auseklis”. Tajā kā bišu stropā ik dienu čalo bērni, kā gādīgas mammas un tēti rosās skolotāji. Par spīti ikdienas steigai, Juglā pēcpusdienās iestājas ne-viltots miers. Apkārtējie bērni ir atraduši sev nodarbošanos mūsu centrā: daži izzāģē Latvijas kontū-ru, citi ar otu uztriepj dzeltējošās koku lapu formas, veido dažādas lietas, vēl citi dzied, sporto, dejo, rūcina motorus, veido multfilmas, frizūras, darina tērpus, traukus, rotas u. c. Tas ir BJC „IK Auseklis” lepnums un gods.

Iespēju platforma bērniem un jauniešiem, kurus aizrauj fiziskās aktivitātes

Mūsu centrā ikviens var atrast sev piemērotu sporta veidu un at-tīstīt savas prasmes tādos sporta veidos kā vieglatlētika, orientēša-nās sports, grieķu-romiešu cīņa, bokss, motokross, spīdvejs, spor-ta aerobika, lēcieni uz batuta un šaušana. Daudzi izvēlas vispārējās fiziskās sagatavotības treniņus vai pirmsskolas vecuma bērniem pie-dāvātās ritmikas nodarbības.

Orientēšanās sporta nodarbī-bas vada skolotāji, kuri audzēk-

ņiem māca lasīt karti un, pilnvei-dojot prasmes, gūt labus rezultātus sacensībās. Notiek ne tikai prak-tiskās, bet arī teorētiskās nodar-bības, kurās pieredzes bagāti sko-lotāji sniedz zināšanas jaunajiem orientieristiem. Audzēkņi regulāri startē starptautiskās sacensībās un papildina zināšanas, uzlabo pras-mes un iemaņas treniņnometnēs.

Mūsu orientēšanās sporta sko-lotājs Henrijs Freimanis centrā strādā kopš 1993.  gada, vada arī Latvijā populārākās tautas orien-tēšanās sacensības „Magnēts”, kur kopš 1998. gada 2–3 reizes nedēļā visa gada garumā dažādās vietās Rīgas apkaimē var piedalīties ik-viens interesents.

Sporta dejās bērni apgūst rit-mikas un sporta deju pamatus, izkopj stāju, kas ir svarīgi visai dzīvei. Bērni apgūst pamatus stan-dartdejās un Latīņamerikas dejās, kopumā attīstot koordināciju un apgūstot uzvedības kultūru uz skatuves.

Sporta aerobikas nodarbībās pie Lienītes Otersones, Latvijā vienīgās starptautiskās katego-rijas tiesneses sporta aerobikā, B kategorijas treneres un Latvijas nacionālās izlases treneres sporta aerobikā, audzēkņi apgūst akro-bātiku, sporta aerobikas un vin-grošanas pamatus, kā arī klasiskās horeogrāfijas pamatus. Vidējās un vecākās grupas dalībnieces pieda-lās valsts un starptautiska mēroga sacensībās, kur gūst atzīstamus panākumus. Individuālo startu konkurencē, kā arī trio un koman-du konkurencē mūsu komandas sportistes izcīna čempionu titulus, Baltijas pilsētu atklātajos čempio-nātos regulāri iekļūst finālā, izcī-not godalgotas vietas.

Bērni un jaunieši trenējas arī

KRISTĪNE ŽĪDENABJC „IK Auseklis” direktora vietniece izglītības jomā

IK

VISI FOTO: no BJC „IK Auseklis” arhīva

boksā, kas ir viens no kustību ziņā daudzveidīgākajiem sporta vei-diem. Treniņi ļauj pilnveidoties vispārējā fiziskajā sagatavotībā, attīsta spēku, ātrumu, izturību, lokanību. Audzēkņi regulāri pie-dalās valsts mēroga un starptau-tiskās sacensībās. Tradicionāli centrā tiek organizētas atklātās meistarsacīkstes boksā. Boksa nodarbības vada pieredzējušais sporta meistars Viktors Bite, kurš bokserus Latvijas izlasei sagatavo kopš 1983. gada.

Mūsu vieglatlētikas skolotā-ji Mārīte Lūse un Dimitrijs Vi-nogradovs vairāk specializējas barjerskriešanā, sprintā, vidējās un garajās distancēs un lēkšanas disciplīnā. Audzēkņi ir iekļauti Latvijas jauniešu, junioru un pie-augušo izlasē. Sprintere, trīs Latvi-jas rekordu īpašniece, 2018.  gada Latvijas labākā vieglatlēte Sindija Bukša ik gadu aug meistarībā un izcīna godalgotas vietas. Lepoja-mies ar ilggadējo (centrā strādā kopš 1993. gada marta) vieglatlēti-kas treneri M. Lūsi, kas 2018. gadā tika iecelta ordeņa virsnieka statu-sā par sevišķiem nopelniem Latvi-jas valsts labā.

Motosportiste Anna Stecjuka Polijas čempionātā atkal pirmā (2018. gada maijs).

Spīdveja klubs „Auseklis” sadarbībā ar Biķernieku kompleksa sporta bāzi pēc vairāk nekā 30 gadu pār-traukuma spīdveja stadionā jau četrus gadus organizē treniņus bērniem un jauniešiem spīdveja veterā-na Antoni Kušeļa vadībā. Attēlā – centra sportisti spīdveja kausā Toruņā (Polija).

Šaušanas pulciņa audzēkņi ar savu skolotāju – starptautisko sporta meistari šaušanā Dr. paed. Ludmilu Beļikovu (ceturtā no labās).

Keramikas pulciņa „Ripa” audzēkņu darbs „Zivis”, skolotāja – Vi-neta Viziņa.

Projektā „Jugla – tā mana daļa Rīgas” bērni un jaunieši zīmē Juglas karti netradicionālo rokdarbu skolotājas Daces Brasliņas vadībā.

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv 9 INTEREŠU IZGLĪTĪBABJC  „IK Auseklis” paspārnē

darbojas motokrosa audzēkņi, kas šajā fiziski smagajā un resur-su ziņā dārgajā sporta veidā izcīna vietas uz pjedestāla Eiropā un pa-saulē. Izcils sniegums 2018.  gadā mūsu sportistei Anna Stecjukai, kas izcīnīja 1.  vietu Latvijas, Lie-tuvas un Polijas čempionātā se-zonas kopvērtējumā motokrosā. Neatsverams atbalsts audzēkņiem motosportā ir vecāki. Liels paldies viņiem! Motosporta pulciņa sko-lotājs Vladimirs Šibajevs lepojas ar sava pulciņa audzēkņu sasnie-gumiem.

Spīdveja klubs „Auseklis” sa-darbībā ar Biķernieku komplek-sa sporta bāzi pēc vairāk nekā 30  gadu pārtraukuma jau četrus gadus spīdveja stadionā organizē treniņus bērniem un jauniešiem spīdveja veterāna Antoni Kuše-ļa vadībā. Ar katru gadu arvien labākus rezultātus audzēkņi uz-rāda sacensībās Baltijā, Dānijā, Vācijā, Somijā un citviet pasaulē. 2019. gadā audzēkņu plānos ir da-lība vairākos Eiropas čempionātos 250 cm3 klasē un pasaules čempio-nātos 125 cm3 klasē. 2018. gada se-zonā pirmo reizi Latvijas spīdveja vēsturē BJC „IK Auseklis” spīdve-jisti piedalījās Pasaules čempionā-tā 250 cm3 klasē.

Šaušanas sporta pulciņu vada starptautiskā sporta meistare šau-šanā Dr.  paed. Ludmila Beļikova. Šaušanas pulciņš pieder pie lietiš-ķi tehniskajiem sporta veidiem. Tajā iegūtās prasmes un iema-ņas vienmēr noderēs to profesiju pārstāvjiem, kuriem obligāti būs nepieciešams personiskais ierocis (aizsardzībai, personiskajai dro-šībai, medībām, darbam policijā vai apsardzē). Paši šaušanas pul-ciņa audzēkņi atzīst, ka trenējas, lai sasniegtu augstus sportiskus rezultātus. Viņi saka: „Katrs no mums sapņo izpildīt sporta klases (III, II, I), lai nākotnē iegūtu Lat-vijas sporta meistara nosaukumu, izcīnītu spilgtas uzvaras gan Lat-vijas, gan starptautiskā mērogā un, protams, kļūtu par olimpisko čempionu.”

Visa sporta dzīve ir ļoti aktīva, audzēkņi, mērķtiecīgi trenējoties, regulāri piedalās un kāpj uz pje-destāla starptautiskās sacensībās. Viņi ir daļa no Latvijas izlases da-žādos sporta veidos un nes pasau-lē gan centra, gan Latvijas vārdu.

Neatņemama BJC „IK Auseklis” daļa – kultūrizglītības pulciņi un kolektīvi

Čakli un radoši darbojas trīs keramikas pulciņi: „Ripa”, „Četri”, un „Brīnums”. Skolotājas prasmīgi māca apgūt māla plastiskās īpašī-bas, veidojot dažādus interesantus darbiņus, apstrādāt tos ar glazū-rām, kā arī strādāt ar podnieka ripu. Pulciņa „Ripa” skolotāja Vineta Viziņa un pulciņa „Četri” skolotāja Ilze Kīns ar saviem au-dzēkņiem regulāri veido darbu izstādes Rīgas centrālās biblio-tēkas filiālbibliotēkās „Jugla” un „Strazds”, kā arī aktīvi piedalās un gūst atzīstamus panākumus da-žāda mēroga mākslas konkursos. Skolotāja V.  Viziņa izveidojusi sava pulciņa lapu „Facebook”, kur

atspoguļo pulciņa daudzpusīgo darbu.

Populāri ir rokdarbu pulciņi pašiem mazākajiem un sākum-skolas bērniem. Stikla mākslas pulciņā var veidot krāsainas stikla kolāžas, stādāt ar krāsām “Win-dow ART”. Apzinīgi, aizrautīgi strādā un izstādēs piedalās kok-apstrādes pulciņa zēni un meite-nes skolotāja Dzintara Melngaiļa vadībā.

Mūzikas studijas vadītāja Ve-neta Dubrova enerģiski strādā ar jaunajiem talantiem, un panā-kumi ir katrā konkursā. Paldies arī jauno vokālistu vecākiem! Jau četrus gadus skolotāja rīko jauno vokālistu konkursu „Strazdulēns”, septīto gadu  – neformālo pia-nistu festivālu „Kad mārtiņrozes zied…”, kas notiek rudenī, Latvijas valsts svētku mēnesī – novembrī.

Mūsdienu dejas un skatuves kustības pulciņa dejotāji ir lepni par savu skolotāju Paulu Gorobe-cu, kura prot daudzveidīgos deju soļus un akrobātiskos elementus savienot izteiksmīgās un atraktī-vās deju kompozīcijās, kas priecē skatītājus koncertos. Skolotāja savām audzēknēm māca arī šūt, jo vada šūšanas pulciņu „Satīns”. Meitenes savus izstrādājumus prot skaisti demonstrēt.

Ļoti apmeklēti un pieprasīti ir zīmēšanas pulciņi. Tos dažāda vecuma bērniem vada skolotājas Emilija Mizaraite un Gunta Liepa. Dažādos materiālos un tehnikās strādā jaunie mākslinieki, attēlojot pasauli neparastos krāsu saliku-mos. Audzēkņi ar saviem darbiem piedalās izstādēs un konkursos, kur saņem atzinīgus vērtējumus.

Interesanti darbojas pulciņš „Friziermāksla, stils un mode”, kur profesionāla pedagoga Ingas Bri-gaderes-Johansones vadībā meite-nes apgūst dažādus friziermākslas noslēpumus.

Šogad mums ir animācijas un datorgrafikas pamatu pulciņi. Tos vada skolotāja Aina Putniņa, kuru jau varam apsveikt ar pirmajiem audzēkņu panākumiem konkur-sos. Datorgrafikas pulciņā var ie-mācīties izveidot plakātu, apsvei-kuma kartīti, veidot kolāžas un apstrādāt fotoattēlus.

Lepojamies ar tautas deju an-sambli  (TDA) „Dancītis” un tā māksliniecisko vadīju Ilzi Dzeni, kura profesionāli pilnveido jauno dejotāju dejas prasmi un rūpējas par personību pozitīvu izaugsmi. Divas reizes gadā „Dancītis” ska-tītājus priecē ar krāšņām koncert-programmām. Kolektīvs ir Dzies-mu un deju svētku dalībnieks, šogad visas vecuma grupas tautas deju skatē ieguva augstākās pakā-pes diplomu, ar ko ļoti lepojamies. Dejotāji aktīvi uzstājas dažādos Latvijas novados un pasaulē. Šo-gad, 27.  aprīlī, VEF kultūras pilī notiks koncerts „Ar saulīti rotā-jos”.

Mūsu centrā mīt arī teātra māksla, radošas idejas un netvera-mi sapņi.

Tradīcijas un radošumsŠajā mācību gadā piedalījā-

mies Rīgas interešu izglītības cen-tru kopprojektā „Tā daļa manas Rīgas”, kur katra Rīgas BJC uzde-

vums bija popularizēt savu Rīgas apkaimi. Mums tapa vērienīgs pē-tījums par Juglu, tās apkaimi, vēs-turi, personībām. Ar devīzi „Jug-la – tā mana daļa Rīgas” sarīkojām zīmēšanas konkursu, mākslas pulciņu audzēkņu radošo darbu izstādi, sagatavojām tematiskas radošas darbnīcas.

Jau vairāk nekā 10 gadus bēr-nus un jauniešus aicinām piedalī-ties mūsu iestādes tradicionālajos konkursos „Daba mums apkārt. Pļava”, kā arī „Laikmetu grieži”, kur mēs sadarbojamies ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju un popularizējam konkursa dalīb-nieku darbus muzeju nakts pasā-kumā.

BJC „IK Auseklis” līdz 25. ap-rīlim var apskatīt bērnu un jaunie-šu vizuāli plastiskās mākslas izstā-di „Daba mums apkārt. Pļava, 14”. Aicinām ciemos!

Pirmsskolas izglītībaBJC  „IK Auseklis” Mežciema

ielā 41 ir kā neliels puzles gabaliņš no mūsu Latvijas. Tā saka pirms-skolas izglītības grupas bērni, kas izjūt lepnumu par to, ka viņu mācīšanās tiek novērtēta. Te dar-bojas deviņas pirmsskolas izglītī-bas grupas: „Auseklīši”, „Sprīdīši”, „Taurenīši”, „Zemenītes”, „Stabu-raga bērni”, „Saulstariņi”, „Zīļuki”, „Rūķīši” un „Sienāzīši”.

Pirmsskolas izglītības skolotā-jas kopā ar bērniem iekārto vidi tā, lai respektētu katra bērna vajadzī-bas, radot patīkamu, pozitīvu gai-sotni, jo svarīgs ir ne tikai rezul-tāts, bet arī mācību process. Kopā ar pirmsskolas izglītības skolotā-jām bērni attīsta prasmi diskutēt, pieņemt kopīgus lēmumus, izteikt domas un stāstīt par piedzīvoto. Bērni izzina pasauli, nostiprina vērtību izpratni, sporto un svin svētkus – Zinību dienu, gadskārtu ieražu svētkus, Latvijas dzimšanas dienu, Ziemassvētkus, Lieldienas, Mātes dienu, izlaidumu un citus. Ļoti iecienīts pasākums ir mazo vokālistu koncerts „Mežciema cīrulītis”, kas notiek katru gadu, aprīlī, par godu centra dzimšanas dienai. Bērni speciāli gatavo mu-zikālus priekšnesumus un uzstājas uz lielās skatuves. Visiem pirm-skolas bērniem ir iespēja apgūt peldētprasmi centra peldbaseinā

Pašā Juglas sirdī, netālu no gleznainā Juglas ezera, dzīvojamo namu paspārnē, līdzās Brīvības gatves transporta plūsmai, R. Hirša Mātes skolas telpās Rīgā, Silciema ielā 3, kopš 2012. gada 6. janvāra atrodas BJC „IK Auseklis”.

un apmeklēt dažādus interešu iz-glītības pulciņus, piemēram, lēk-šanu uz batuta, angļu valodu un ritmiku. Šīs nodarbības notiek bez maksas, tāpēc ikviens ir priecīgs un labprāt tajās piedalās.

Radošās skolotājas savā dar-bā izmanto inovatīvas formas sadarbībai ar bērniem, kolēģiem un vecākiem. Visi, kas strādā ar bērniem, ir sava darba patrioti un to mīl, lai gan tas nav viegli – mainās bērni, vecāki un viņu va-jadzības. Visas BJC „IK Auseklis” pirmsskolas izglītības skolotājas raksturo darba mīlestība, labsir-dība, augsta pienākuma apziņa, profesionalitāte un jaunrade, vi-ņas pilnveidojas, ir pacietīgas, sirsnīgas. Viņu moto – „Katru die-nu kopā ar bērniem atklāt pasauli no jauna”. Ilggadējā skolotāja Ilona Pīterniece ir pedagoģe, kas centrā strādā kopš pirmsskolas izglītības grupu atvēršanas brīža. Skolotāja ir ar stipru raksturu, prot sniegt gudru padomu.

Veidosim ikdienu krāsainu un pozitīvu, sadzirdēsim viens otru! Lai apkārt mums bērni un smiekli!

BJC „IK Auseklis” motoru sirds – minimotomuzejs

Ikviens, kurš spēris kāju pār centra slieksni, zina, kur atrodas mocīši. BJC „IK Auseklis” pamat-vērtības ir tā tradīcijas, viena no tām  – Latvijas mazmotosporta kultūrvēsturiskā mantojuma iz-zināšana un pētīšana. 1993.  gada

14.  februārī centrā dibinātais mi-nimotomuzejs iepazīstina ar mo-tosporta vēstures lappusēm: tās aizsācējiem un izcilākajām perso-nībām, rūpnīcas „Sarkanā zvaig-zne” (bijusī Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrika) veidošanas un attīstības laiku, tās ražojumiem un sporta aktivitātēm.

Ekspozīcija apmeklētājus ie-pazīstina ar motokluba „IK Au-seklis” vēsturi, jauno un talantīgo censoņu veikumu un izaugsmi, kā arī citu sportistu panākumiem no minimotosporta līdz lielajam motosportam. Svarīgs un vēstu-risks ieraksts Latvijas spīdveja un motosporta vēsturē – spīdveja at-dzimšana Rīgā klubā „Auseklis” 2017. gadā.

BJC  „IK Auseklis” minimo-tomuzejs ar Latvijas nopelniem bagāto motosportistu, motospor-ta fanu atbalstu rīko tradicionālās vizuālās un vizuāli plastiskās māk-slas izstādes „Mocīšu darbnīca”, nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas pasākumus „Satiec savu meistaru”.

BJC „IK Auseklis” ir tā vienīgā direktora V.  Šibajeva auklējums, lepnums, dzīve un mīlestība, plas-tiskā materiālā veidots, krāsots un tehniski salikts mākslas darbs  – sirdsdarbs.

Sveicam visu BJC „IK Ausek-lis” saimi centra jubilejā! Vēlam mums visiem pacietību, radošu izaugsmi un neizsīkstošu darba sparu!

Lepojamies ar TDA „Dancītis” un tā māksliniecisko vadīju Ilzi Dzeni (priekšā no labās), kā arī deju skolotāju Andu Vīnbergu, kuras profesionāli pilnveido jauno dejotāju dejas prasmi un rūpējas par per-sonību pozitīvu izaugsmi.

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv10 PATIESĪBA UN MELI

JVLMA jauktais koris triumfē “Gallus-Maribor”

Publicitātes fotoJānis Ozols, saņemot konkursa “Gallus-Maribor” Grand Prix: „Šis sasniegums nāca ļoti grūtā cīņā.”

JVLMA jauktā kora uzvara kon-kursā sniedz iespēju piedalīties nākamā gada lielā sešinieka  – visu Eiropas Kordziedāšanas asociācijas Grand Prix konkursu uzvarētāju – konkursā 2020. gada 8. jūlijā Debrecenā Ungārijā.

Sarunā ar Latvijas radio pro-grammas „Klasika” vadītāju Orestu Silabriedi J.  Ozols atzi-na: „Par šā kora māksliniecisko vadītāju esmu kļuvis pagājušajā gadā  – šobrīd rit otrā sezona. Esmu diezgan apburzījies šādos konkursos, tāpēc nospriedu, ka vēlos jauniešiem parādīt, kas no-tiek pasaulē. Ir skaidrs, ka Latvija ir kormūzikas lielvalsts un mēs tiešām esam diženi un raženi, bet arī ārpus Latvijas notiek lie-las lietas. Ne jau visi dziedātāji bijuši šādos konkursos, ne jau visi studenti dzied koros, kuriem šādi konkursi ir ikdiena. Tas arī bija mans pamatmērķis – ļoti vē-lējos, lai viņi aizbrauc, sajūt lielā konkursa garšu, lai dzird citus korus. Šādos konkursos koru lī-menis ir ļoti augsts, tur neviens nebrauc, lai vienkārši piedalītos.

Turpinājums no 1. lpp. Koris pašreiz ir izcilā formā, un

es ceru, ka mums vēl daudzas nopietnas uzvaras – un ne tikai konkursos! – ir priekšā.

Visi brauc ar domu, ka viņi ir labākie. Gribēju arī, lai manējie dzird, kādas programmas tiek dziedātas, redz, kā diriģē diri-ģenti, kā notiek sadzīve, jo arī tas ir ļoti svarīgi. Jādomā par to, lai vēl pēc 20  un 30  gadiem mums būtu kori, kas mūsu Latvijas vār-du nes pasaulē. Gadus desmit koris nebija izbraucis uz šāda tipa konkursiem.”

J.  Ozols ir diriģents, kurš prot iedvesmot. Viņš saka: „Bet tas jau ir diriģenta uzdevums – ne tikai iemācīt notis un pareizi tās notaktēt, bet arī iedvesmot savus dziedātājus lieliem dar-biem, iedvesmot nodot emo-cijas, informāciju, kas ir kon-krētajā skaņdarbā.” Lasot šos

J. Ozola vienkārši teiktos vārdus, nāk prātā klasiska doma  – cik daudz var izdarīt viens talantīgs un strādīgs cilvēks, kad izvirza

konkrētu mērķi, ko sasniegt.Nobeigumā vēl gribu piebilst

vienu svarīgu niansi par atbalstu kultūrai konkrētā laikā un vietā:

šoreiz tas bija, un brauciens uz konkursu notika, pateicoties Rī-gas domes finansiālajam atbals-tam.

Meli mūsu dzīvēLiela daļa pētnieku uzska-

ta, ka cilvēki sāka melot viens otram gandrīz uzreiz pēc valo-das izgudrošanas, galvenokārt izmantojot to kā līdzekli, lai izsistos dzīvē. „Melošana ir tik vienkārša, salīdzinot ar citiem ietekmes iegūšanas veidiem,” “National Geographic” norā-da ētikas speciāliste Hārvarda Universitātē Sisela Boka (Sissela Bok). „Ir krietni vienkāršāk me-lot, lai iegūtu kāda cita naudu vai bagātību, nekā iesist viņam pa galvu vai aplaupīt banku.”

Cilvēces vēsturē melošana kalpojusi arī par „evolūcijas ne-pieciešamību, lai pasargātu sevi no ļaunuma”, uzskata izcilais pe-diatrijas un psihiatrijas profesors Ratgersa Universitātē Maikls Lūiss (Michael Lewis). Tā ietver aizsardzību pret vajāšanu  – šim mērķim melošanu joprojām iz-manto daudz cilvēku visā pasau-lē. Ja mēs pēkšņi spētu konstatēt visus melus, cilvēku dzīve valstīs, kur neticība, homoseksualitāte vai atsevišķi reliģiski uzskati ir pretlikumīgi, tiktu apdraudēta.

Melošana sniedz mums arī labumu, kad likmes nav tik aug-stas, piemēram, darbā. Ja mēs savam priekšniekam pateiktu to,

ko mēs patiesībā par viņu do-mājam vai kāpēc neiekļāvāmies noteiktajā termiņā, mēs varētu tikt atlaisti vai pazemināti ama-tā. Mēs melojam arī, lai labāk izskatītos un saglabātu profe-sionālismu. „Nesen es nokavēju sanāksmi, un es vienkārši pa-teicu, ka metro kavējās,” norāda praktiskās psiholoģijas un cilvē-ku attīstības profesors Toronto Universitātē Kans Lī (Kang Lee). „Patiesībā metro mani neaiz-kavēja, es kavēju savas vainas dēļ, taču es nedomāju, ka tad, ja mani kolēģi to uzzinātu, tas at-stātu labu iespaidu uz manu pro-fesionalitāti.”

„Taču reizumis darbā būtu izdevīgi zināt, kad mums kāds melo,” saka tiesību zinātņu pro-fesors Kalifornijas Universitātē un melu konstatēšanas speciā-lists Klārks Frešmans (Clark Freshman). Uzdodot pareizos jautājumus pārrunās un pārlie-cinoties par pareizām atbildēm, piemēram, mazākumtautību darbinieki varētu vieglāk nodro-šināt algas un amatus, kas ir līdz-vērtīgi viņu kolēģiem. „Man pa-saule, kurā cilvēki zinātu viņiem svarīgu patiesību, būtu lieliska pasaule,” norāda K.  Frešmans. „Mums būtu mazāk diskriminā-cijas un lielāka līdzvērtība.”

„Mēs piedzīvotu vairāk aiz-

skartu jūtu. Vairākumam no mums no meliem brīva pasaule radītu tūlītēju triecienu paštē-lam,” uzskata psiholoģijas un uzvedības ekonomikas profesors Djūka Universitātē Dens Arielijs (Dan Ariely). „Dzīvot patiesībā nozīmētu, ka jūs saņemtu kriet-ni godīgākas, brutālākas atsauk-smes par savu darbu, ģērbšanās stilu, par to, kā jūs skūpstāties, un citām līdzīgām parādībām,” viņš saka. „Jūs aptvertu, ka cilvē-ki jums nepievērš tik daudz uz-manības un jūs neesat tik svarīgs un kvalificēts, kā jūs domājat.” Tomēr pilnīgi godīgas atsauk-smes sniegtu mums iespēju pa-šiem sevi uzlabot un izglītoties. Taču par to, vai tas būtu vērtīgs kompromiss, D. Arielijs nav pār-liecināts.

Šie triecieni mūsu paštēlam sāktos, līdzko mēs iemācītos ru-nāt, vēl nepieredzētā veidā ietek-mējot attīstību jau bērnībā. „Ie-domājieties, ka atnāk bērns un saka: „Tēti, mammu, paskatieties uz manu zīmējumu!” – un jūs at-bildat: „Tas ir briesmīgs!”,” saka Kans Lī. „Negatīvā ietekme būtu tūlītēja.” Tiktu zaudēta arī daļa bērnības vientiesības, ieskaitot tādus maģiskus izdomātus tēlus kā Ziemassvētku vecītis, zobu feja un Lieldienu zaķis. Bērni savas ziņkārības dēļ tiktu agrīni

pakļauti dzīves skarbajai realitā-tei, kas ne vienmēr būtu kas labs.

„Ir vairākas lietas, kuras, ja bērns par tām zinātu, viņam būtu grūti izprast,” skaidro filo-zofijas goda profesors Kalifor-nijas Universitātē Sanfrancisko Pols Ekmans (Paul Ekman). „Pil-nīga noklusēšana, ko jo sevišķi vecāki izmanto pret bērniem, nav ļaunprātīga.”

Paši bērni melošanas sociālo vērtību apgūst jau ļoti agrā vecu-mā. „Mamma varētu teikt bēr-nam: „Klausies, Ziemassvētkos vecmāmiņa tev pasniegs dāvanu. Tu teiksi viņai, ka tev tā patīk, citādi sāpināsi vecmāmiņu…”,” saka M.  Lūiss. Pētījumi liecina, ka līdz trīs vai četru gadu vecu-mam liela daļa bērnu ir apguvuši pieklājīgās melošanas mākslu.

Eksperimentos (publicēti presē) M.  Lūiss konstatējis arī, ka, jo inteliģentāks un emocio-nāli nobriedušāks ir bērns, jo lie-lāka pastāv iespējamība, ka viņš melos, atbildot uz jautājumu, vai ir paskatījies uz rotaļlietu, lai gan to nedrīkstēja darīt. Kans Lī un viņa kolēģi arī ir secinājuši, ka mācīšanās melot bērniem sniedz kognitīvas priekšrocības.

Brīdī, kad esam sasnieguši pieauguša cilvēka dzīvi, vairā-kums no mums melo regulā-ri. 1996.  gadā veiktā pētījumā

Santabarbaras Kalifornijas Uni-versitātes sociālpsiholoģe Bella Depaulo (Bella DePaulo) seci-nāja, ka koledžas studenti melo trešdaļā sociālās saskarsmes, bet gados vecāki pieaugušie šādi rīkojas piektdaļā sociālās sa-skarsmes. „Bieži vien ikdienas melos cilvēki mēdz justies kriet-ni pozitīvāk, nekā tas ir patiesī-bā,” B. Depaulo raksta interneta vietnē “Psych Central”. „Ja jūs viņiem nepatīkat, viņi var cen-sties to slēpt. Ja viņus garlaiko jūsu teiktais, viņi var papūlēties imitēt ieinteresētību.”

Patiešām – savstarpējās attie-cībās „tā būtu katastrofa, ja mēs patiesībā spētu konstatēt melus un maldus”, uzskata M.  Lūiss. „Melošana ir pilnīga un galīga nepieciešamība kultūrā, kurā morālā izpratne ir tāda, ka jūs nevēlaties sāpināt citu cilvēku jūtas.”

Mēs visi esam līdzzinātāji tā dēvēto mazo nevainīgo melu iz-platībā. „Vairākums cilvēku ne-viļus slepeni sadarbojas ar mal-dinātāju, lai ļautu sevi maldināt,” saka P. Ekmans.

Materiāls sagatavots, izman-tojot publikāciju “BBC Future” (http://www.bbc.com/future/story/20190324-what-if-we-knew-when-people-were-lying).

IK INFORMĀCIJAIK

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv 11 PERSONĪBA

Personības vērtībizglītības aspekti Jāņa Menča (sen.) dzīvesstāstā

4.  maijā tuvojas Jāņa Menča 105.  atceres diena, tāpēc aktu-ālas varētu būt mūsu pētījuma atziņas  – viņa viedoklis par au-dzināšanas problēmām skolā. Piedāvājam fragmentu no raksta, kas tapis Rēzeknes konferencei 2014. gada 23., 24. maijā.*

Cildenā misija – audzināt personību

Savās intervijās un rakstos Jānis Mencis augstu vērtē peda-goga darbu: „Skolotāja amats ir pats augstākais, ko cilvēks veic.” (Mencis, 1983) Kā atzīst J. Men-cis, vislabāko impulsu viņa peda-goģiskās darbības ievadīšanai un turpmākai izaugsmei ir devis viņa priekštecis  – institūta paraugpa-matskolas matemātikas skolotājs Fricis Šmithens. No viņa profe-sors arī ieguva pārliecību, ka to-pošie skolotāji visvairāk var mā-cīties no dzīvā vērojuma. Sekojot meistarīgu pedagogu darbam klasē, jaunie skolotāji iegūst pie-mērotus darba paņēmienus, labu, pareizu valodu un saskarsmes kultūru ar skolēniem (Krastiņa, 1998:106). Mācības skolā noris ciešā saistībā ar audzināšanas darbu. Kad jaunajos noteikumos parādījās tendence atteikties no termina „audzināšana”, J. Mencis iesaistījās diskusijā, pamatojot savu domu: „1934.  gadā (manā pirmajā skolotāja darba gadā) iz-dotas Latvijas skolu programmas pirmajā lappusē tikai dažas rindi-ņas par skolas mērķiem: „[..] au-dzināt (!) jaunatni personiskā un sabiedriskā krietnībā, darba, tau-tas un tēvzemes mīlestībā un tau-tu un šķiru saprašanās garā”. Vai skaistais latviskais vārds „audzi-nāšana” un līdz ar to tam atbilsto-šais pedagoģijā tik nozīmīgais un visiem labi saprotamais, plašais un saturīgais jēdziens jāizskauž tāpēc, ka tāds nefigurē no angļu valodas tulkotajā literatūrā?” (Mencis, 2001)

Lai īstenotu šajā mācību gadā audzināšanas darbā izvirzītās prioritātes stiprināt skolēnu pat-riotismu un valstisko identitā-ti, šādas pārdomas atrodam arī J.  Menča rakstos: „Gadu simtos mēs, latvieši, neizšķīdām citu tautu masā, un arī turpmāk šīs izšķīšanas draudi nepastāvēs, ja atšķirsimies no citiem ne tikai ar savu valodu, bet arī ar latvis-ko tikumu. Ieaudzināt skolēnos darba mīlestību  – tas būtu pār-spīlēti idealizēts mērķis. Pietiks ar pienākuma un darba ieradu-ma apziņu [..]. Ir vēl otrs tikums, kas mūsu šodienas pamatskolā it īpaši kopjams un stiprināms, tas ir  – Tēvzemes mīlestības ti-kums.” (Mencis, 1995) Šīs rūpes

par paaudzes tikumisko audzi-nāšanu un tās nozīmību perso-nības attīstībā ir skolotāja Menča pārliecība, kuru viņš ir aizstāvējis visa mūža garumā. Savā vēstulē Arvīdam Dravniekam kara laikā J.  Mencis uztic savas pārdomas: „[..] mūsu tautas augšupceļš jāsāk ar skolu. Tā var tautu vai nu vest kalnā, vai darīt pagājušās cīņas veltas.” (Mencis, 1945; Klimovičs, 2011:540)

Skolotāja attieksme pret savu darbu ir cieši saistīta ar viņa vēr-tību sistēmu. Vispārcilvēciskās vērtības ir nemainīgas dažādos laikmetos, un arī to audzināšana jaunajā paaudzē būs vienmēr ak-tuāla. Skolotāja paraugam, viņa pārliecībai, prasmei iedvesmot ir liela ietekme uz skolēnu vērtī-bu sistēmas veidošanos. Intervijā Valdai Madalānei (2004) J. Men-cis stāsta: „Skolotāji pamatskolā atstāja ļoti dziļu iespaidu. Daži skolotāji, skolu un izglītības lietu vadītāji Latvijā pašlaik neapzinās lielo nozīmi audzināšanā, ko sko-lēns gūst pirmajās sešās klasēs! No tā laika man tagad vēl arvien prātā daudzas pamācības un ie-teikumi.”

tēvu zemi pazīst, var to patiesi mīlēt”. „Te pazīšanu, protams, ne-sapratīsim šauri ģeogrāfiskā no-zīmē. Pie tās pieder arī tautas po-litiskā vēsture ar visām tās sāpēm, traģēdijām un smagi izcīnītām uzvarām, pie tās pieder tautas kultūras vēsture, literatūra, dzeja un dziesma, kas liek tavai sirdij līdzi skanēt, pie tās pieder Brā-ļu kapi un Brīvības piemineklis” (Mencis, 1995). Savās atmiņās J.  Menča skolnieks Valters Nol-lendorfs (2004:327–330) spilgti atceras patriotisma audzināšanas stundu 1943. gada 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa. Kur pa-zuda šī patriotisma audzināšana padomju gados, kaut formāli tam tika veltīta liela vērība? Atbildi rodam intervijā ar Kaivu Des-mitnieci: „Vai šajos 50 gados mēs jutām, ka mums kaut kā Latvija jāceļ? Es personiski nejutu  – tā jau vairs nebija mana Latvija.” (Mencis, 2004:376) Lielā Dzimte-ne toreiz neveidoja patriotismu.

„Taču savā tiešajā pedagoga darbā, savā skolā, man atvēlētajā mikropasaulē strādāju pēc labā-kās sirdsapziņas. Nevajadzētu noniecināt un aizmirst, cik daudz laba un vērtīga bija toreizējā sko-lā” (Mencis, 2004:376). Tādējādi pirmās Latvijas brīvvalsts peda-gogi nodeva savu pieredzi nāka-majai paaudzei. Svešai ideoloģijai neapšaubāmi bija savi trūkumi, kas atstājuši ietekmi jaunās pa-audzes audzināšanā. Kāpēc zūd patriotisms skolā? Viens no ie-mesliem varētu būt, ka, mazino-ties skolotāja profesijas presti-žam, skolā arvien mazāk strādā vīrieši. Iepriekšējā intervijā uz šo jautājumu „Vai skolā nepietrūkst vīriešu?” J. Mencis atbild: „Kā nu nē, tad skolā būtu pavisam cita gaisotne. Arī disciplīna  [..] būtu

labāka. It īpaši puikām vīrieša rokas pietrūkst. Audzināšana ir kļuvusi pārāk sievišķīga.” (Men-cis, 2004:377)

Par J. Menča drosmi padomju laikā arī skolotājiem likt aizdomā-ties, uztverot domu bez vārdiem, liecina skolotājas Rutas Ramānas atmiņas par vasaras matemātikas skolotāju kursu nobeigumu: „Pie-cēlās Jānis Mencis un lūdza vār-du, pateicās par labo sadarbību, novēlēja visiem labas sekmes. Tad mazliet pieklusināti teica: „Un tagad nobeigumā nodziedāsim latvju tautas lūgšanu!” Vācu laikā Latvijas himnu sauca par latvie-šu tautas lūgšanu. Pēc tam viņš apklusa uz ļoti ilgu laiku. Zālē bija iestājies saspringts klusums. Acīmredzot arī citi klātesošie, tāpat kā es, zināja šī teikuma no-zīmi. Mencis stāvēja auditorijas priekšā un klusēja. Mēs domājām par Latvijas valsts himnu. Domās mēs dziedājām Latvijas valsts himnu.  [..] Beidzot viņš lēnām sāka diriģēt. Neviens nedziedāja. Un klusītēm, kā čukstus skolotājs iesāka viens pats: „Pūt, vējiņi…” Visi uzrāvās kājās un dziedāja līdzi. Bet, kājās stāvot, visa au-ditorija godināja Latvijas valsts himnu.” (Ramāna, 2011) Padom-ju laikā himnu nedziedāja. Dažos pasākumos to tikai noklausījās. Šodien attieksme pret himnu ir mainījusies  – vērojot citu valstu attieksmi pret himnu, arī jaunā paaudze vairs nekautrējas dziedāt himnu. Ar paraugu esam pratuši pārliecinoši motivēt jauno paau-dzi ar svētu atklāsmi dziedāt sa-vas valsts himnu. Mencis atceras: „Kad izlaiduma zālē spēlēja him-nu, visi viesi, bez šaubām, ir kājās, daži stingri dzied līdzi, daži plāta mutes, bet daļa piecdesmitgad-nieku stāv, mutes ciet. Es nevaru

FOTO: Andris BērziņšJ. Menča simtgadības svinību dalībnieki Liepājas Universitātē iepazīst viņa radītos oriģinālos uzskates līdzekļus un mācību grāmatas.

iedomāties, ka manā laikā varētu nedziedāt līdzi. Man iekšā pilnīgi trīc, kad himnu dzied. Bet tas klu-sētājs jau nav vainīgs – 50 gadus par tādām lietām nav dzirdējis.” (Mencis, 2004:375) Mūsdienās šāda sajūta varētu būt starptau-tisko sacensību sportistiem, kuri guvuši medaļas savai valstij. Var-būt godināšanas brīdī arī līdzju-tējiem, kuri vēro šo saviļņojošo mirkli, ir lepnums par savu valsti. 2000.  gadā, kad laikrakstā „Die-na” izraisījās diskusija par mūsu himnas teksta maiņu, J.  Mencis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, vēstulē laikrakstam raksta: „Ap-lams un bīstams secinājums!  [..] Himnas teksts nav jāmaina! Jau sen pirms Meinarda ar uguni un zobenu uzspiestā svešā Die-va latvietim bija viņa paša tuvais Dievs – dabā, cilvēku tikumā un tēvzemes mīlestībā.” (Mencis, 2000) Īsi un pārliecinoši! 2012.–2013.  gadā atjaunojās diskusijas par himnas nomaiņu, bet arī šo-reiz ideja neguva tautas atbalstu.

Tautas lielākā vērtība ir sava valsts. Kā atzīmē Jūlijs Alek-sandrs Students, „valsts prasa cieņu aiz tā iemesla, ka bez valsts neviens cilvēks un arī neviena nācija nevar piepildīt savas dzī-ves uzdevumus un veikt savas dzīves misiju.  [..] Ikviena tauta nevar ieiet vēsturē un atstāt aiz sevis paliekamas vērtības, ja viņa neizceļ un neizkopj īpatnības, kas piemīt tikai viņai vienīgai” (Stu-dents, 1998:292, 290). Tādējādi arī jaunajā paaudzē ir jāieaudzina cieņa pret valsts simboliem: savu valodu, karogu, himnu, Brīvības pieminekli. Cienot savu tautu, mēs mācāmies cienīt arī citus.

*  journals.ru.lv/index.php/SIE/article/download/745/859

ELFRĪDA KRASTIŅA, ELGA DRELINGAIK

Vai šajos 50 gados mēs

jutām, ka mums kaut kā Latvija jāceļ? Es personiski nejutu – tā jau vairs nebija mana Latvija.

Savās atmiņās J. Mencis īpaši atceras apkārtnes mācību stun-das: „Tikām vesti arī dažādās ekskursijās: reiz uz smēdi vērot, kā kalējs ēzē kausē un pēc tam apstrādā dzelzi, reiz uz kādu māju, kurā vērojām īstā darbā tautas dziesmā apdziedātās roku dzirnavas, reiz uz grants bedrēm iepazīt dažādus zemes slāņus utt.” Arī šodienas pedagogu uzmanī-ba ir pievērsta āra nodarbībām sākumskolā. Bet vai šādas iespē-jas ir pilsētu skolu skolēniem? Sa-vukārt, strādājot skolā, skolotājs J. Mencis arī savus skolēnus veda ekskursijās. K. Dobelis atceras, kā „viņš arī ekskursijās mūs audzi-nāja ar ieteikumiem, padomiem, stāstiem…” (Dobelis, 2004:350).

J.  Mencis uzsver, ka „Tēvze-mes mīlestības tikums šodienas pamatskolā būtu īpaši kopjams un stiprināms. Tādējādi skolēni iepazīst savu tēvzemi. Tēvzemes mīlestības kopšana jāuzņemas skolai, pirmkārt – obligātajai pa-matskolai”, atgādinot A. Kronval-da, kurš savas latviskās pedago-ģijas pamatā licis tieši Tēvzemes domu, vārdus „Tikai tas, kas savu

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv12 SIMPOZIJS

TJN „Annas 2” jubilejas gadā rīko interešu izglītībai veltītu simpoziju

Profesors Renē Klarijs prognozē, ka līdz 2050. gadam pasaulē valdīs trīs galvenās tendences – naudas, enerģijas un zināšanu demokrati-zācija, kas būtiski ietekmēs neformālās izglītības statusu un saturu.

Lietuvas Republikas Seima deputāts un bijušais izglītības un zinātnes ministrs Gintars Steponavičus (no kreisās), Lietuvas Jaunatnes centra Projektu nodaļas vadītāja Lina Blaževičūte, jaunatnes lietu eks-perts no Nīderlandes Dr. Renē Klarijs, TJN „Annas 2” direktore Irēna Maskaļonoka, Lietuvas Bērnu un jauniešu centra vadītājs Valds Jankausks, paneļdiskusijas moderatore Sandra Kropa.

TJN „Annas 2” direktore Irēna Maskaļonoka (no kreisās) kopā ar izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku un RD IKSD direkto-ra p. i. Ivaru Balamovski.

VISI FOTO: Ainis Kursišs

Šogad tehniskās jaunra-des nams  (TJN) „Annas  2” svin 30  gadu jubileju, un viens no ju-bilejas gadam veltītajiem notiku-miem bija 2. aprīlī rīkotais interešu izglītības simpozijs „Interešu izglī-tība 21. gadsimtā: radošums, per-sonība, karjera”. Pasākumā Latvijas interešu izglītības centru vadītāji, izglītības metodiķi un politikas veidotāji tikās vienuviet, lai kopā ar vietējiem ekspertiem un kolē-ģiem no Lietuvas un Nīderlandes diskutētu par iespējām un izaici-nājumiem interešu izglītībā laikā, kad Latvijas izglītības sistēmā no-tiek pārmaiņas. Jaunās izglītības sistēmas uzdevums ir palīdzēt skolēniem gūt dzīvei 21. gadsimtā nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmi, tāpēc arī interešu iz-glītībā tiek aktualizēts jautājums, kā palīdzēt bērniem un jauniešiem veidot veiksmīgu nākotni.

Aicinātie vieslektori dalījās gan ar pieredzes stāstiem un pētījumu rezultātiem par interešu izglītības nozīmi bērnu un jauniešu perso-nības veidošanā, radošuma attīs-tībā un nākotnes karjeras izvēlē, gan piedāvāja nākotnes redzēju-mu interešu izglītības attīstības perspektīvām. Simpozija pirmās daļas fokusā bija interešu izglītība kā nozīmīgs instruments bērnu un jauniešu radošuma izkopšanā, personības attīstībā un nākotnes karjeras izvēlē, bet otrā daļa tika veltīta neformālās izglītības pro-cesiem un izaicinājumiem Eiropā un veiksmīgajai praksei Latvijā un Lietuvā.

KATRĪNA DŪKAIK

mērķu sasniegšanai. Ar personīgās pieredzes stāstu, kā interešu izglītī-ba ir palīdzējusi akadēmiskajā un profesionālajā karjerā, dalījās laik-metīgās mākslas centra „Kim?” dibinātāja Zane Čulkstēna, kura savulaik ir apmeklējusi nodarbības TJN  „Annas  2”. Valds Jankausks (Valdas Jankauskas), Lietuvas Jaunatnes centra direktors un Ei-ropas Bērnu un jauniešu nefor-mālās izglītības iestāžu asociācijas (EAICY) prezidents, klātesošos ie-pazīstināja ar pētījuma „Neformā-lās izglītības ietekme veiksmīgas personības veidošanā” (“Influence of non-formal education in the development of a successful per-sonality”) rezultātiem. Pētījumā apkopoti Lietuvā un starptautiski iegūti dati par kvalitatīvas nefor-mālās izglītības pienesumu Z  un alfa paaudzes bērnu personības attīstībā. Līva Stūrmane, jauno uzņēmēju centra “Jobs & Society” valdes locekle, prezentēja nesenā pētījuma „Darba tirgū piepra-sītās prasmes: iespējas izmantot darba sludinājumu informāciju darba tirgus pieprasīto prasmju identificēšanā” (2018), kas tika veikts kopā ar kolēģiem no Igau-nijas, rezultātus. TJN  „Annas  2” struktūrvienības zinātnes centra „Tehnoannas pa grabi” dibinātā-ji Alvis un Dace Baloži dalījās ar profesionālās pieredzes stāstu, kā viņiem izdevies izveidot Baltijas valstīs pirmo zinātnes centru. Zi-nātnes centrā „Tehnoannas pa-grabi”, apvienojot dabaszinātnes un mākslu, tiek izstrādātas no-vatoriskas izstāžu ekspozīcijas, un centrs katru gadu ekskursijās uzņem lielu skaitu skolēnu. Par reģionu interešu izglītības centru situāciju, balstoties uz iepriekš īs-tenotiem pētījumiem par interešu izglītības lomu Latvijā un uzkrā-to pieredzi, vairākus gadus vadot bērnu un jauniešu centru Bauskā, runāja Bauskas bērnu un jauniešu centra direktore Benita Svareniece. Gintars Steponavičus (Gintaras

Radošums ir viena no svarīgā-kajām kompetencēm 21.  gadsim-tā. Par praktisko radošumu, kas mīt ikvienā cilvēkā, un tā praktisko izmantojumu stāstīja Vita Brakov-ska, biedrības „Zināšanu un inovā-cijas sabiedrība” (ZINIS) vadītāja, kura ar jauniešiem, skolotājiem, uzņēmējiem un valsts pārvaldes sektoru vairāk nekā 10 gadu strā-dā, lai palīdzētu stiprināt indivīdu radošos resursus un to lietošanu

Pašlaik svarīgākais ir

panākt, ka interešu izglītība tiek izprasta un organizēta kā uz karjeru orientēta bērnu un jauniešu neformālā izglītība, attīstot bērnu individuālās kompetences.

Steponavičius), Lietuvas Repub-likas Seima deputāts un bijušais izglītības un zinātnes ministrs, sa-vulaik reformēja izglītības sistēmu Lietuvā  – ieviesa jaunu neformā-lās izglītības finansēšanas modeli „nauda seko skolēnam”. Ministrs stāstīja par šā modeļa ieviešanas procesu un sasniegtajiem rezultā-tiem, bet Lina Blaževičūte (Lina Blaževičiūte), Lietuvas Jaunatnes centra Projektu nodaļas vadītāja, vēlāk jautājumu par cita finansēša-nas modeļa nepieciešamību Latvi-jā kopā ar vēl citiem jautājumiem uzdeva klātesošajiem interaktīvā aptaujā. Profesors Dr. Renē Klarijs (René Clarijs, Nīderlande), viens no spilgtākajiem simpozija dalīb-niekiem, jaunatnes lietu eksperts, vairāk nekā 24 grāmatu autors un vieslektors Eiropas un Krievijas lielākajās augstskolās, iepazīstinā-ja ar viedokli par paredzamajām sociālajām, politiskajām un peda-goģiskajām izmaiņām un izaicinā-jumiem neformālajā izglītībā pa-

saulē 21. gadsimtā. Viņš prognozē, ka līdz 2050. gadam pasaulē valdīs trīs galvenās tendences  – naudas, enerģijas un zināšanu demokrati-zācija, kas būtiski ietekmēs nefor-mālās izglītības statusu un saturu.

Simpoziju noslēdza paneļ-diskusija, kurā piedalījās Dina Vīk sna, Rīgas domes (RD) izglītī-bas, kultūras un sporta departa-menta (IKSD) sporta un jaunat-nes pārvaldes priekšniece, Astra Aukšmuksta, Valsts izglītības sa-tura centra Neformālās izglītības departamenta vadītāja, un Baiba Moļņika, UNESCO Latvijas Nacio-nālās komisijas ģenerālsekretāre. Kopā ar moderatori Sandru Kropu tika diskutēts par interešu izglītības svarīgākajiem jautājumiem šodien: uz kādām jomām interešu izglītī-bai būtu jāorientējas? Cik nozīmīgi ir saglabāt tradicionālos interešu izglītības pulciņus? Kas ir ieguvēji, ja interešu izglītību pārnes uz sko-lām? Kā palīdzēt skolotājiem pār-maiņu laikā?

Simpozija mērķis bija aktua-lizēt interešu izglītību, kurai ilg-stoši netiek pievērsta pietiekami liela uzmanība. Sabiedrībā līdz šim nav raisījušās plašākas diskusijas par interešu izglītības lietderību un efektivitāti; arī pētījumu, kas saistīti ar interešu izglītības noza-ri, Latvijā ir ļoti maz. Latvijas in-terešu izglītības modelis Eiropas kontekstā formas un satura ziņā ir unikāls, jo piedāvā bērnu un jau-niešu interesēm atbilstīgu nefor-mālo izglītību, tādējādi lielā mērā sagatavojot audzēkņus tālākai pro-fesionālajai izglītībai un izaugsmei. Pašlaik svarīgākais ir panākt, ka interešu izglītība tiek izprasta un organizēta kā uz karjeru orientēta bērnu un jauniešu neformālā iz-glītība, attīstot bērnu individuālās kompetences.

Simpoziju rīkoja TJN  „An-nas 2” sadarbībā ar TJN „Annas 2” atbalsta biedrību Eiropas Bērnu un jauniešu neformālās izglītības iestāžu asociācijai un RD IKSD.

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv 13 DIGITĀLĀS TEHNOLOĢIJAS

Klikšķis nav lēmums

FOTO: no personiskā arhīva

VALDIS ČEIČSLatviešu valodas un literatūras skolotājs

IK

Netālu no Šķirotavas stacijas atrodas cita, no paskata necila vil-cienu pietura – Daugmale. Šeit uz sešiem sliežu ceļiem vismaz reizi nedēļā veidojas kravas vilcienu sastāvi: parasti vagoni ir līdz aug-šai piebērti ar akmeņoglēm vai granti, un parasti vagonu skaits ir tuvu pussimtam vai pārsniedz to (sk. fotoattēlā). Uz katra vago-na ir uzrakstīti vieni un tie paši parametri: kravas svars  – 75  t, paša vagona svars  – 24,4  t, til-pums – 92 m3, kustības ātrums – 120  km/h. „Tas nevar būt,” saka skolēni, „tādu vilcienu nav iespē-jams apturēt.” Tam ir gandrīz vai jāpiekrīt.

Silīcija ieleja Amerikas Savie-notajās Valstīs. Milzīga ģeogrā-fiska teritorija, kuru tās zīmolu “Google”, “Apple”, “Yahoo!” pazīs-tamības dēļ var saukt par globālu. To ik pa brīdim atstāj gigantiski augsto tehnoloģiju „kravas vil-cieni”, ieskaitot izglītības digita-lizācijas programmas. “Google” ar Low-Cost-Laptops (angļu val. ‘mazcenas klēpjdatori’) “Chro-mebook” atbalstiekārtām pa-slepus, bet ērti iekārtojies ASV skolu klasēs; “Apple” visā pasaulē izplata vairāk nekā 400 digitā-lās izglītības iekārtu, kas saucas “Apple Distinguished Schools” un ir apgādātas ar apmācības teh-noloģijām; “Facebook” piedāvā savas mācīšanas tehnoloģijas, so-lot bezmaksas apmācību kursus 75 stundu tiešsaistē.

skaidro uzdevumus. Silīcija ielejā šobrīd notiekot Valdorfa skolu bums. Pieteikumu skaits aizvien pieaugot, bērni tiekot uzņemti pat reliģiskās skolās  – un ne jau tāpēc, lai ik rītu klausītos Dieva vārdus, bet tāpēc, ka šādu skolu klasēs nav ne klēpjdatoru, ne da-torbloknotu, ne viedtālruņu. Šajā pašā rakstā beidzot izlasīju arī Bila Geitsa (Bill Gates) atzīšanos, ka viņa bērni mobilos tālruņus saņemot tikai pēc 14 gadu vecu-ma sasniegšanas.

pat padziļināt robežšķirtni starp nākotnes lēmējiem un viņu lē-mumu izpildītājiem, vienalga, vai tā būtu Eiropas Savienības regula, Saeimas likums, Ministru kabineta noteikumi vai digitālas iekārtas lietošanas pamācība.

Atgriežoties pie A.  Lobes raksta virsrakstā minētā, radoši veidotā „jaunā bio”  – protams, par ekoloģiskiem produktiem vi-sur un vienmēr ir jāmaksā stipri vairāk, nekā to var atļauties cilvē-ki ar vidējiem vai tuvu vidējiem ienākumiem. Valstiskā līmenī to šobrīd var atļauties Šveice, kurā informātiku māca tikai vienu gadu un tikai 7.  klasē (atkal tie paši 14  gadi!). Diemžēl mēs ne-esam tik bagāti, lai mācītos bez datora… Ja mēs saprotam, ka esam pārāk tālu, nesasniedza-mi tālu no Šveices, tad varam kā traģisku novērtēt situāciju skolas vecāku sapulcē, kurā gados jau-nie vecāki uzstājīgi cenšas uzzi-nāt, kad beidzot skolā pašreizējie „dzelži” tiks nomainīti ar jaunā-kās paaudzes „dzelžiem”.

Visas iepriekšminētās ar izglī-tību saistītās norises ir savijušās rūpju kamolā tāpēc, ka nupat ir publiskota Centrālās finanšu un līgumu aģentūras informācija ar aicinājumu izglītības iestādēm sadarboties ar komersantiem, kas izstrādās digitālos mācību un metodiskos līdzekļus, tā sauk-tā atbalsta ieviešanai („Digitālo mācību un metodisko līdzekļu izstrāde”). Pirmais nepatīkamais pārsteigums ir pats aicinājums pedagogiem piedalīties KOMER-SANTU projektā. Tieši komer-santi būs tie, kas atbilstīgi kursos mācītajam veidos komandas pro-jektā „Skola 2030” iniciētā jaunā mācību satura īstenošanai. Otrais pārsteigums ir šo galvu apreibi-nošo projektu tikpat galvu reibi-nošie gatavošanas, izskatīšanas, aprobēšanas un ieviešanas termi-ņi, tie ir saprotami un pieņema-mi komersantiem, bet nevar būt pieņemami PEDAGOGIEM. Bet vislielākais un visnepatīkamākais pārsteigums ir tas, ka par digitā-lās izglītības pirmajiem izmēģi-nājuma trusīšiem būs tieši tie, kas paši vēl ir gatavi iejusties trusīšu lomā.

FOTO: no personiskā arhīvaUz katra vagona ir uzrakstīti vieni un tie paši parametri: kravas svars – 75 t, paša vagona svars – 24,4 t, tilpums – 92 m3, kustības ātrums – 120 km/h.

Protams, mūsu ikdienas dzīve nekad vairs nebūs brīva no tieš-saistes ar apkārtējo pasauli, bez elektronisko pakalpojumu piec-zvaigžņu piedāvājuma – šis klik-šķis jau ir izdarīts, bet atbildes uz jautājumu, vai tas patiešām ir bijis lēmums, kas izdarīts, lai no-drošinātu sev un saviem bērniem darbīgu dzīvi cildenā vidē, nav.

Jaunās tehnoloģijas būs ļoti vajadzīgas; iespējams tās ir pē-dējais mēģinājums nodrošināt masveida izglītību, par kuru ir domāts vairākus gadsimtus. Taču tas būs iespējams, ja sekosim UNESCO deklarētajam princi-pam „Domā globāli, rīkojies lo-kāli”. Sekot šim principam nav viegli, jebkurā ikdienas situācijā to var vulgarizēt, izķēmot līdz nepazīšanai, piemēram, skolotā-ja (skolotājs) sākumskolas bēr-niem uzdod savos viedtālruņos (protams, tie visiem ir pa rokai!) sameklēt dzejoli un pārrakstīt to burtnīcā. Bez kļūdām tas nav ie-spējams, jo nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Taču skolēna reak-cija uz norādīto kļūdu ir tikpat vulgāra kā skolotāja uzdevums: „Nē, kļūdu nav, TUR (viedtālru-nī!) tā ir rakstīts!” Tagad ir vaja-

Silīcija ielejā labprātāk izvēlas

sūtīt savus bērnus uz skolām, kuras ir brīvas no digitālajām tehnoloģijām un to iekārtām.

Jaunietī ir jāiedzīvina

izpratne, ka vispirms ir jāmācās un tikai pēc tam var spriest.

Bez spriestspējas nav iespējams

pieņemt patstāvīgus lēmumus bezsaistē (offline) un darboties saskaņā ar tiem.

Sekosim UNESCO

deklarētajam principam „Domā globāli, rīkojies lokāli”.

Šobrīd notiekot

Valdorfa skolu bums.

Šo izsmeļošo informāciju izlasīju Adriana Lobes (Adrian Lobe) rakstā ar ārkārtīgi intriģē-jošu nosaukumu „Trends Silīcija ielejā: kāpēc bezsaiste ir jaunais bio” („Trend im Silicon Valley: Warum Offline das neue Bio ist“), kas nesen publicēts laikrakstā „Berliner Zeitung“. Izlasījušam visu rakstu, arī man ir jāsaka  – tas nevar būt, taču ne jau digitālo kravu parametru dēļ.

Izrādās, ka tie, kas ir izgud-rojuši digitālās mācību program-mas un to atbalsta iekārtas un šādi ir radījuši apvērsumu izglītī-bā, – šo gigantu īpašnieki, virsslā-ņa inženieri, tehnologi, menedže-ri  – labprātāk izvēlas sūtīt savus bērnus uz skolām, kuras ir brīvas no digitālajām tehnoloģijām un to iekārtām, kuru klasēs skolo-tāji joprojām ar krītu uz tāfeles

dzīgas manipulācijas ar ekrāna funkcijām, lai pietuvinātu bēr-nam vajadzīgo vārdu un viņš bei-dzot piekristu tam, ka ir kļūdījies. Varbūt šajā situācijā mēs apgūs-tam nevis jauno mācību saturu, bet kaut ko citu, turklāt digitālā formā. Te mēs nonākam ļoti kri-tiskā, ļoti riskantā situācijā, kurā sākas bērna un netieši arī skolo-tāja APZIŅAS digitalizācija.

Ja bērni taustiņu klikšķus vai ekrāna skārienus sāk uzskatīt par saviem lēmumiem un ja skolotājs piekrīt šādai mācību uzdevuma izpratnei un izpildei, tad mēs esam pavisam tuvu tam, ko mēdz saukt par Svētā Vita deju. Tā ir situācija, kurā mēs savus pienā-kumus pildām kā uzvilkti mehā-nismi. Un šāda dzīve vairs nav atkarīga no mūsu lēmumiem.

Ja jau ir pieminētas Valdorfa skolas, tad ir jācitē to dibinātāja Rūdolfa Šteinera (Rudolf Steiner) domas par bērna izglītošanu tajā pašā vecuma posmā: „Jaunietī ir jāiedzīvina izpratne, ka vispirms ir jāmācās un tikai pēc tam var spriest. Kas prātam sakāms par kādu lietu, tas tam būtu jāsaka tikai pēc tam, kad savu pateiku-ši visi pārējie dvēseles spēki. Līdz tam laikam prātam būtu jāpilda tikai starpnieka loma. Tam būtu vienīgi jākalpo, lai uztvertu visu redzēto un pārdzīvotu tādā vei-dā, kā to mums tieši sniedz mūsu maņas, nemēģinot to tūlīt pa-kļaut saviem nenobriedušajiem spriedumiem.” (Rūdolfs Šteiners. Bērna audzināšana no garazināt-nes viedokļa. Rīga: RaKa, 1995, 41. lpp.)

Vecumu sakritība R.  Šteine-ra un B. Geitsa atzinumos ir ļoti zīmīga, taču diezin vai pasaules digitālās elites satraukumu par savu bērnu nākotni un pievērša-nos izglītības principiem, kas bija radīti gandrīz pirms 100 gadiem, var izskaidrot tikai ar rūpēm par pietiekamu melatonīna (saukts arī par miega hormonu), no kura ir atkarīgs pilnvērtīgs miegs, lī-meni organismā. Svarīgākas, ma-nuprāt, ir rūpes par bērnu spēju spriest, kas ir minēta R. Šteinera citātā. Bez šādas spriestspējas nav iespējams pieņemt patstāvīgus lēmumus bezsaistē (offline) un darboties saskaņā ar tiem. Šķiet, patiesās mūsu bērnu personības pārvaldītāju rūpes ir saglabāt un

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv14 DEJU SVĒTKI

Viena diena Rīgas bērnu deju maratonā

Taisnības labad būtu jāraks-ta – Latvijas bērnu deju maratons, jo…

Informācija no Valsts izglītības satura centra (VISC): laika perio-dā no 28. februāra līdz 13. aprīlim Latvijā notika XII  Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku lielkoncerta „Saule vija zelta rotu” repertuāra pārbaudes skates. Dalī-bu tajās bija pieteikuši 1168 valsts (piedalījās 1087) un seši diasporas (tika vērtēti pēc iesūtītā videoma-teriāla) deju kolektīvi. Augstākās pakāpes vērtējumu, t.  i., vairāk par 45 no iespējamajiem 50 punk-tiem, ieguvuši 126 deju kolektīvi, I pakāpes – 347, II pakāpes – 388, III  pakāpes  – 180, diplomu par piedalīšanos – 46. Kopumā skatēs piedalījās apmēram 25 000 dejotā-ju, žūrija noskatījās 2174 dejas.

Vai nav patiesi Ginesa rekorda cienīgi skaitļi?! Un to spēj Latvijas bērni un viņu skolotāji! Būsim lepni!

Kopš savas darbības sākuma deju jomā – gan kā dejotāja, gan deju skolotāja, svētku virsvadītā-ja, arīdzan mākslinieciskā vadītā-ja – esmu bijusi līdzdalīga VISOS skolu jaunatnes svētkos un, sākot ar VI svētkiem 1989. gadā, esmu bijusi vērtētāju pulkā. Īpaši vērtī-ga pieredze un atziņas tika gūtas VIII, IX un X svētkos, kad žūrijas sastāvā biju VISĀS republikas ska-tēs. Tad arī tā individuālā (pa ra-joniem) un kopīgā (pa republiku) deju bilde zīmējas jo pilnīgāka un objektīvāka.

Šogad ATĻĀVOS noskatīties tikai Rīgas deju kolektīvu pēdē-jo  (4.) skates dienu, kad startēja nevalstisko organizāciju, profe-sionālās un speciālās izglītības iestāžu un kultūras iestāžu (kāds drausmu nosaukumu vārstījums!) tautas deju kolektīvi, to vidū arī manis vadītais tautas deju an-samblis  (TDA) „Zelta sietiņš”. Vārdu „atļāvos” apzināti izcēlu tā-pēc, ka, kā iepriekš tika ziņots, Rī-gas skatēs skatītāji nedrīkstēs būt! Neņemos kritizēt rīkotājus (cik sapratu, tas bija objektīvu iemeslu dēļ – ierobežotas telpas, pārvieto-šanās iespējas u. tml.), un tomēr – šī nu ir tā reize, kad, sevi parādot, citus apskati. Kad, vērojot citu sniegumu, vērtē paša padarīto. Un cik skumji un bēdīgi bija vērot cienītus deju kolektīvu vadītājus, kas, zāles stūrītī ierāvušies, TO-MĒR noskatījās vismaz savējos. Es, maliņā sēžot, noskatījos visus todien dejojošos kolektīvus. Par skates norisi varu teikt tikai atzi-nīgus vārdus: tā ritēja raiti, dejo-tāju plūsma ienāca un nodejoja secīgi, deju grīda bija atbilstīga

BAIBA ŠTEINADeju skolotāja Speciāli „Izglītībai un Kultūrai”

IK un ar tautiskajām segām norobe-žotais fons radīja mājīgumu. No Rīgas deju kolektīvu virsvadītājas Inetas Bērziņas datiem: kopā skatē četrās dienās (2.–5.  aprīlī) pieda-lījās 206  kolektīvi 11  vecuma un kvalitātes grupās, tātad apmēram piektā daļa no visiem republikas kolektīviem. Dejotāju skaits pē-dējos gados ir noturīgs – 4–5 tūk-stoši. Ar vislielāko grupu skaitu šajā reizē startēja vairāki kolektī-vi: septiņās vecuma grupās – Rī-gas 64.  vidusskolas „Dzērvenīte” (vadītāja Agnese Meliņa), Agra Daņiļeviča deju skola „Dzirnas” (A. Daņiļevičs, Dagmāra Bārbale) un bērnu deju ansamblis „Teik-smiņa” (Inga Pulmane); astoņas grupas rādīja Anitas Pielēnas-Pe-lēnas vadītie Rīgas Angļu ģimnā-zijas un TDA  „Līgo” bērnu stu-dijas kolektīvi, bet deviņas reizes žūrijas priekšā stājās TDA „Zelta sietiņš” (Baiba Šteina). Te gan jā-piebilst, ka viss jāreizina ar divi, jo katram kolektīvam bija jādejo divas dejas. Un tad es varu izteikt tikai apbrīnu un cieņu cienītajai žūrijai – XII svētku deju lieluzve-duma mākslinieciskajai vadītājai Indrai Ozoliņai, horeogrāfiem Jā-nim Purviņam un I. Bērziņai, kas ceturtās skates dienas vakarā, no-skatoties 412. deju („Zelta sietiņa” vecākās grupas izpildīto „Dzinu Jumi sētiņā”), spēja smaidīt un da-līties ar iespaidiem.

Un vēl nekādi nesaprotu, kā var dejot tehniski labi, bet nemu-zikāli. Vai mākslinieciskums ir tad, ja visu izpildi tieši tā, kā dots aprakstā, vienā augstumā paceļot kājas un sinhroni pagriežot gal-vas? Un ko darīt, ja tev nav pieņe-mams variants, ka dejotājs dejas laikā izmantoto atribūtu vienkārši aizsviež (deja „Ganiņš”)? Kāda no skolotājām uztraucās, ka manis piedāvātais variants ielikt stabulīti gana somiņā var nepatikt žūrijai. Un ja nu noņem punktus?! Kur novelkama robeža starp apraksta burtu un savu redzējumu?

Par noformējumu, t.  i., ap-ģērbu, frizūrām, apaviem. Piedā-vātajā repertuārā tikai retā deja būtu saucama par tautas, vēl ma-zāk – etnogrāfisko deju, pārsva-rā tās ir latviešu skatuves vai arī bērnu sižetiskās dejas. Bet dejo-tājus, pat vismazākos, ietērpjam garos, smagos brunčos, vestēs un tad tupinām, sēdinām uz zemes. Kā anekdote skan aizrādījums, ka, lūk, matus copēs it kā nēsā-jušas tikai kurzemnieces. Un kas gan notika, ja kāda vidzemniece, gadatirgū noskatījusies, arī tā sa-tina matus? Bet – žūrijai var ne-patikt! Un neko nepadarīsi, tei-ciens „vienam patīk kleita, citam meita, bet kādam  – vajadzīgs, savs cilvēks” ir un pastāv kopš laiku laikiem.

Man šoreiz bija vienkārši un viegli – baudīju un vērtēju. Galve-nā atziņa: esi atšķirīgs, esi dabīgs, esi savdabīgs, esi patiess! Dejo ar prieku – sev un citiem! Viegli jau teikt… un te atkal par skašu or-ganizēšanu vispār. Tātad – skates telpa jāiemēģina. Kad to darīt? Parasti, īpaši laukos, tas notiek skates dienā: sabrauc agri no rīta, pamēģina – katrai dejai ne vairāk kā 10 minūšu… Tad klīst vismaz 3–5 stundas, labi, ja tuvumā kāds „ēdūzis” vai spēļu laukums. Kāds pēc šīs nīkšanas mākslinieciskums un dejas tehnika?!

Un vēl  – vērojot kolektīvu sniegumu, vēl stingrāk nostip-rinājās darbā ar deju iestudēša-nu gūtā pārliecība par atsevišķu deju absolūtu nepiemērotību

bērnu vecumam un spējām. Tā 1.–2. klašu B grupas (pēc apraks-ta Artas Melnalksnes paredzēta 3.–4. klasēm) visnotaļ interesantā „Kas dārzā” ar zibenīgu darbības maiņu, mazajām roķelēm nesa-tveramo satvērienu un buču do-šanu uz pleciem – tāpēc, ka vaigu nevar aizsniegt,  – ir ļoti proble-mātiski apgūstama septiņu gadu vecumā. Jauniešu kolektīviem ie-cerētais Gunta Tjarvjas „Začeits” patīk 5.–6.  klašu dejotājiem, bet ir smagi vērot šajā vecumā tik raksturīgo sīko zēnu un vareno meitu pūliņus, izdarot vairākkār-tējos apgriezienus zem rokas. Un šīs nebūt nav vienīgās dejas, kas rada jautājumus un neizpratni. (Maza atkāpe – lūgtum nedomāt, ka raksta neapmierināta vadītāja. Visas deviņas „Zelta sietiņa” gru-pas saņēma augstākās pakāpes vērtējumu.)

Iespējams, daudz kas atrisi-nāsies pēc modelēšanas koncerta 8. jūnijā Siguldā. Var teikt – bērni mums grūtībās rūdīti, izturīgi. Bet vai vajag? Man patiesi ir šaubas, bet nav ierosinājumu, un tos arī neviens neprasa. I. Bērziņas seci-nājumi: „Ceru, ka kādreiz izdosies sakārtot jautājumu par deju ko-lektīvu dalījumu. Interešu izglītī-ba ir domāta, lai katram bērnam tiktu dota iespēja sevi attīstīt un pilnveidot. Bet tie kolektīvi, kas gatavojas skatēm un svētkiem, ir spiesti intensīvāk strādāt ar bēr-niem, kuriem dejas māksla pa-dodas. Es vēlētos, lai būtu iespēja pastāvēt gan kolektīviem, kas ga-tavojas lielajiem pasākumiem, gan tiem, kas apgūst muzikāli ritmis-kās iemaņas, latviešu dejas pama-tus. Ļoti vēlētos, lai dejā mainās vērtēšanas sistēma, lai, dzenoties pakaļ katrai punkta desmitdaļai, mēs nepazaudētu cilvēcību un iejūtību. Katru reizi redzu, cik satraukti mani kolēģi gaida rezul-tātu paziņošanu – bāli un nobiju-šies – un viegli uzelpo, kad saprot, ka bīstamajai robežai ir pāri. Man tas šķiet pazemojoši.”

Šo kolēģes pausto es vēlētos papildināt vēl skaudrāk un teikt: „Beigsim šo dejisko mērīšanos

ar krāniņiem!” Te gan lielākais akmens metams vecāku dārziņā. No deju skolotāju puses mazāk bija vērojama savu nopelnu sla-vināšana, ja nu kāds diploma un smaidošas kopbildes demonstrē-jums feisbukā (“Facebook”), toties vecāki, gan kolektīvu mājaslapās, gan savos telefonos sarakstījuši re-zultātu punktus, nu ņēmās mērīt, „kuriem par desmitdaļu garāks”… Un ja nu klasē sagadās dejotāji no 10 dažādiem kolektīviem?! Vai to-mēr galvenajam nevajadzētu būt priekam par sava bērna dejotpras-mi un spēju iekļauties lielajā mūsu tautas dejotāju saimē?

Maza sāpe tomēr paliek  – pēc nolikuma, izredzes dejot 2020.  gada svētkos ir tikai tiem kolektīviem, kas šogad sekmīgi sevi parādīja skatēs. Lai kā ceļa vārdi turpmākajam darbam būtu VISC Neformālās izglītības de-partamenta Interešu izglītības un audzināšanas darba nodaļas vecākās referentes Zandas Mūr-nieces rakstītais: „Šā gada skašu mērķis un uzdevumi bija iepazīt Latvijas bērnu un skolu jaunatnes dejotprasmi, nosakot mākslinie-cisko līmeni, kā arī māksliniecis-kajiem vadītājiem vērot repertu-āra piemērotību un atbilstību gan konkrētajām vecuma grupām, gan lielkoncerta iecerei. Jāatzīmē, ka daudziem deju kolektīviem jā-pievēršas pašam būtiskākajam  – latviešu dejas pamatsoļu apguvei, dejotāju stājas un muzikalitātes izkopšanai, kas ir pamats meis-tarīgai dejotprasmei. Ir prieks, ka daudzus no kolektīviem var uzteikt par prasmīgu dejotpras-mi pārī, jo latviešu deja ir pāru deja. Tas tad būtu mājasdarbs tiem kolektīviem, kuriem šajā sezonā mazāk veicies. Mēs katrs ceļu pie dejas esam atraduši citā-di. Kādam tas sācies no ģimenes. Kāds vēlmi dejot sajutis, skatoties citu dejošanu. Vēl kādu īpaši ie-dvesmojis tieši deju skolotājs un viņa personība. Deju svētki ir vainagojums šim ceļam. Es novē-lu katram deju skolotājam un de-jotājam turēt cieņā dejas tradīciju un IZDEJOT SAULI.”

FOTO: no TDA „Zelta sietiņš” arhīvaTDA „Zelta sietiņš” II grupa izpilda deju svētku 7.–9. klašu repertuāra deju „Trīs riņķīšus dundurs grieza” Jāņa Purviņa horeogrāfijā.

Lai būtu iespēja pastāvēt gan

kolektīviem, kas gatavojas lielajiem pasākumiem, gan tiem, kas apgūst muzikāli ritmiskās iemaņas, latviešu dejas pamatus.

Par iespaidiem, patiesībā – vērtējumu

Jau rakstīju par savu pieredzi, un joprojām neesmu pārliecināta par 50 punktu vērtējuma sistēmas lietderību un atbilstību pasāku-mam. Proti, deja ilgst apmēram 3–4  minūtes vai pat mazāk. Šajā laikā ar 10 ballēm jānovērtē piecas dejas kvalitātes: mākslinieciskums, tehnika, dejiskums, muzikalitāte, noformējums (šie manis nosauktie kritēriji, iespējams, neatbilst ofi-ciālajam nolikumam, bet, manu-prāt, lasītājam būtisks ir ietvertais saturs, ne formulējums). Un tad nu „žūrētājs” šo dažu minūšu laikā ir spiests gan skatīties deju, gan likt atzīmi, gan izdarīt piezīmes, lai vē-lāk varētu analizēt redzēto.

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv 15 KONFERENCE

25. un 26. aprīlīLatvijas Universitātes  (LU)

simtgadei par godu notiks starp-tautiska konference „Personība kultūru un valodu krustcelēs. Pēterim Šmitam  150’’, atzīmējot viņa darbību ne tikai Latvijas, bet arī pasaules mēroga kultūras, izglītības un zinātnes attīstībā. Konference notiks Raiņa bulvā-rī  19 (Lielajā aulā). Konferencē uzstāsies referenti no Latvijas, Ķīnas, Vācijas un Krievijas, iz-klāstot P. Šmita ieguldījumu sino-loģijas studijās, valodniecībā un latviešu folklorā. Vairāki referāti būs veltīti laikmeta vēsturiskajam raksturojumam, kā arī tiks pre-zentēts P. Šmita kultūrvēsturiskais mantojums, kurš glabājas atmiņu institūcijās. P.  Šmits (1869–1938) bija valodnieks, etnogrāfs, folklo-rists un sinologs, Pekinas, Vladi-vostokas un LU profesors. P. Šmits izvēlēts par vienu no personībām, kas simtgades kontekstā simboli-zēs LU, šādi vienojot LU jubileju un P. Šmita nomināciju UNESCO svinamo dienu kalendārā. P. Šmita 150. gadadiena, novērtējot viņa ie-guldījumu latviešu tautas folkloras vākšanā un sinoloģijas attīstībā kā Eiropā, tā Tālajos Austrumos, ir iekļauta UNESCO svinamo gada-dienu kalendārā 2018.–2019.  ga-dam. P. Šmita 150. gadadienas svi-nību aktivitātes atbalsta UNESCO līdzdalības programma.

Tiks atklāta arī LU Bibliotēkas veidotā izstāde „Pēteris Šmits: no Raunas līdz Pekinai”. LU Bibliotē-ka šo izstādi ir veidojusi sadarbī-bā ar LU Akadēmisko bibliotēku, Rakstniecības un mūzikas muzeju, Cēsu vēstures un mākslas muzeju, Latvijas Valsts vēstures arhīvu un LU Literatūras, folkloras un māk-slas institūta Latviešu folkloras krātuvi. Izstādes mērķis ir ilustrēt P. Šmita daudzpusīgās personības dzīves un darbības ceļu no zināt-kāra Raunas zēna līdz zinātnieka reputācijai pasaules līmenī. Vairā-kums līdzpilsoņu P. Šmitu pazina kā visu laiku apjomīgākā latviešu pasaku un teiku krājuma sakār-totāju, Latvijas inteliģence  – kā valodnieku, etnogrāfu, folkloras pētnieku, bet pasaules akadēmis-kajā vidē viņš bija pazīstams kā austrumpētnieks jeb orientālists, īpaši kā sinologs. Izstādē iekļautie materiāli par P.  Šmita personību, kas kā kultūrvēsturisks manto-jums glabājas iepriekšminētajās atmiņas institūcijās, aptver foto-grāfiju, vēstuļu, arhīva dokumen-tu klāstu un paver nelielu ieskatu viņa mazāk zināmajās dzīves gai-tās kā papildinājums konferencē skartajiem tematiem.

CITI NOTIKUMI27. aprīlīLatvijas Nacionālajā bibliotē-

kā ar plašu aktivitāšu programmu notiks Latgales diena. Tā veltīta kultūrvēsturiski bagātajam Lat-vijas austrumu novadam un tā daudzveidības iepazīšanai, kā arī Latgales kongresa* (1917) gada-dienai. Astoņos bibliotēkas stāvos būs iespēja iepazīt Latgales kultū-ras unikalitāti, tās izpausmes lite-ratūrā, mūzikā, kino, amatniecībā

un tautas tradīcijās. Ieeja  – bez maksas.

Plkst. 12.00 (7. stāvā): bērnu rokgrupas „Žvūrgzdy-

ni” un vokālās grupas „Sko-nai” uzstāšanās;

animācijas filmas „Vinnejs Pūks Viļānūs” seanss;

pasakas „Kačeiša patmalis” in-teraktīvā skatīšanās;

Ontona Slišāna bērnu dzejas grāmatas „Vuss apleik maņ munā volūdā skaņ” prezentā-cija.Plkst. 13.00 (6. un 1. stāvā):

Inetas Atpiles-Juganes grāma-tas „Lobuo i nalobuo” atvērša-na;

grāmatas „Mozais priņcs” in-teraktīva skatīšanās;

danči ar folkloras kopu „Upīte” (1. stāvā, ātrijā).Plkst. 13.30 (5. stāvā):

dzejnieces un rakstnieces Annas Rancānes (1959) go-dināšana gaidāmajā jubilejā. Klātesot autorei, notiks dzejas grāmatas „Prīca i klusiešona” prezentācija.Plkst. 14.00 (4. stāvā):

novada vēstures izdevuma „Maltas pagasts pētījumos un atmiņās” (autori: Skaidrīte Svikša, Silvija Pīgožne, Agris Dzenis) prezentācija;

tikšanās ar mūziķi, filmu ide-ju autoru, producentu Arni Slobožaņinu un dokumentālo filmu „Latgolys kongress” un „Latgalīši Pīterpilī” seansi.Plkst. 15.00 (3. stāvā):

īpašā latgaliešu (Latgales) karoga stendā diskusija ar A.  Rancāni un karoga idejas autoru Māris Rumaku;

Jāņa Cibuļska grāmatas „Patī-seiba ir myusu” atvēršana;

latgaliešu periodikas ekspozī-cija.Plkst. 15.30 (2. stāvā):

koru sadziedāšanās un A.  Rancānes grāmatas „Aiz ezera balti bērzi…” par izcilo Dziesmu un deju svētku goda virsdiriģenti Terēzi Broku (1925–2018) prezentācija.Plkst. 16.30 (M stāvā):

Anneles Slišānes 100  austo deču izstāde, pārsteidzot ar neparasto aušanas materiālu izvēli.Plkst. 17.00 (1. stāvā, ātrijā):

komiķis Jānis Skutelis un kon-cepts „Nameiz”.Plkst. 18.00 (1. stāvā, ātrijā):

latgaliešu metāla grupas „Sov-vaļnīks” uzstāšanās.Visas dienas garumā:

iepazīšanās ar izglītojošām da-torspēlēm par Latgali;

Latgales labumu tirdziņš.*  Pirmais Latgales kongress

notika 1917. gada 26. un 27. aprīlī (pēc jaunā stila – 9. un 10. maijā) Rēzeknē. Tā bija pirmā demo-krātiski ievēlētā Latgales latviešu pārstāvju sanāksme, kurā tika no-lemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārē-jiem topošās Latvijas valsts nova-diem vienā zemē. Šis lēmums bija nozīmīgs sākumpunkts vēlākajai neatkarīgas Latvijas Republikas dibināšanai.

Lielajā ģildē Amatu ielā  6 ar koncertu „LeNeSOns un Britena

„Muzikālie vakari”” noslēgsies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) bērniem veltītā koncertcikla „LeNeSOns” 11.  se-zona. Šajā ģimenēm ar bērniem domātajā koncertciklā jaunākie klasiskās mūzikas klausītāji var iepazīt simfonisko mūziku, kas rakstīta vai piemērota tieši bēr-niem, uzzināt par dažādiem or-ķestra mūzikas instrumentiem un piedalīties radošajās darbnīcās. Koncertcikls paredzēts 5–11 gadus veciem bērniem. Koncertizrādes ar LNSO piedalīšanos tiek iestu-dētas un izrādītas gan latviešu, gan krievu valodā. Šīssezonas pēdējā koncertā LNSO atskaņos angļu komponista Bendžamina Britena (Benjamin Britten, 1913–1976) ciklu „Muzikālie vakari” un popu-lāro „Vienkāršo simfoniju”. B. Bri-tens bija, iespējams, izcilākais no Anglijas 20.  gadsimta komponis-tiem. Viņa muzikālās dotības pa-rādās agrā bērnībā, un 14 gadu ve-cumā viņš jau ir ap 100 skaņdarbu autors. 22 gadu vecumā B. Britens raksta mūziku romantiskam kino-stāstam par aizliegto mīlestību  – skaistu meiteni, kuru mīl trūcīgs puisis, tādēļ meitenes tēvs aizlie-dzis jauniešiem precēties. Šajā pro-grammā tas likts blakus B. Britena „Vienkāršajai simfonijai”, kuras tapšanas recepte ir tikpat vienkār-ša kā simfonijas nosaukums – paša komponētie bērnu dienu opusi pārstrādāti nelielam simfoniska-jam orķestrim. „Vienkāršā simfo-nija” iepazīstina bērnus ar to, kas īsti ir simfonija. Viņi varēs tuvāk iepazīt arī lendleru un „Tirolē-zi” – dažādām tautām raksturīgas dejas. Uz skatuves kāps arī Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas sim-foniskais orķestris. Scenārija au-tore – Latvijas dizaina 2019. gada balvas ieguvēja, reklāmiste, reži-sore un spožu ideju autore Una Rozenbauma, diriģents  – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmi-jas profesors Andris Vecumnieks. Koncerta starpbrīdī bērniem būs iespēja iepazīt vienu no orķes-tra spilgtākajiem pūšaminstru-mentiem  – trompeti. Tā kā šis ir sezonas noslēdzošais koncerts, klausītājiem tiks pasniegti diplomi par uzcītīgu klausīšanos un no-slēgumā būs iespējama fotografē-šanās ar iemīļoto tēlu LeNeSOnu. 27. aprīlī mākslinieki ar B. Britena mūzikas koncertu uzstāsies div-reiz  – plkst.  11.00 krievu valodā, piedaloties Aleksejam Geiko, un plkst.  14.00 latviešu valodā, pie-daloties Valdim Vanagam. Biļetes iespējams iegādāties Lielās ģildes kasēs un „Biļešu paradīzē”. Atbals-tot daudzbērnu ģimenes, piedā-vājam 30 % atlaidi goda ģimenes apliecības „3+  ģimenes karte” īpašniekiem. Koncerta laikā būs atvērta grāmatu tirdzniecības vie-ta – izdevniecība „Liels un mazs” piedāvās grāmatas bērniem un sērijas „Bikibuks” izdevumus. Jau patlaban iepriekšpārdošanā pie-ejami abonementi uz koncertcikla „LeNeSOns” nākamo sezonu.

Valsts svētkos Turaidas muzejrezervātā durvis

apmeklētājiem ver jauna ekspozīcija

Šā gada maijā ar jaunu nozī-mīgu ekspozīciju tiek papildināts

Turaidas muzejrezervāta piedāvā-jums – 4. maijā Turaidas muižas atjaunotajā klaušinieku mājā tiek atvērta ekspozīcija „Ceļā uz Latvi-jas valsti: klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”. Jaunā ekspozīcija vēstīs par vairāk nekā 100  gadus ilgu vēstures posmu no dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē 1819.  gadā līdz Latvijas Republikas Agrārās reformas likuma pieņemšanai 1920.  gadā. Skolēniem dažādu vecumu mērķgrupās (1.–4.  kla-sei, 5.–9. klasei un 10.–12. klasei) tiek piedāvātas trīs jaunas izglī-tojošās muzeja programmas, kas izstrādātas, pamatojoties uz eks-pozīcijas „Ceļā uz Latvijas valsti: klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis” tematiku, un kurās ar daudzvei-dīgām metodēm, informācijas tehnoloģiju un multimediju palī-dzību interaktīvā veidā tiek rosi-nāta interese par Latvijas vēsturi un nodrošināta muzeja krājuma un pētniecības darba pieejamība.

Līdz 10. maijamIzceļot radošo industriju

potenciālu, to vidū dizaina vēr-tības un domāšanas prasmes, starpdisciplinārajās nozarēs, šogad radošās darbības nedēļa „radi!2019” tiks veltīta radošo industriju un tūrisma nozaru mijiedarbībai. Radošās darbības nedēļa „radi!2019” tiks atklāta maija beigās Rīgā, un tās ietvaros notiks vairāki pasākumi Latvijas reģionos. Jūnijā radošo industri-ju profesionāļu komanda dosies īpašās radošajās tūrisma misijās uz piecām mazpilsētām, lai kopā ar pašvaldību un nevalstiskā sektora pārstāvjiem meklētu la-bākos risinājumus tūrisma vides uzlabošanai un izstrādātu indivi-duāli pielāgotus plānus tūrisma, pilsētas tēla pazīstamības vei-cināšanai, kā arī kopējās dzīves kvalitātes uzlabošanai. Nedēļas „radi!2019” laikā, sadarbojoties ar Latvijas Investīciju un attīstī-

bas aģentūru (LIAA), tiks īste-nota jauna reģionāla attīstības programma „Radošās tūrisma misijas”. Piesakoties konkursā un aizpildot pieteikuma anketu LIAA mājaslapā (http://www.liaa.gov.lv/lv/aktualitates/izsludinats-konkurss-turisma-radoso-indus-triju-misijas-2019), ikvienai maz-pilsētai ir iespēja iekļūt to piecu skaitā, kam būs iespēja īstenot radošo tūrisma misiju savā pilsē-tā. Tās laikā mazpilsētas pārstāvji radošo industriju profesionāļu vadībā varēs būtiski pilnveidot savas pilsētas tūrisma piedāvāju-mu un, respektējot tās specifiku, vajadzības un mērķus, izstrādāt konkrētu tūrisma plānu savai pil-sētai. Pieteikumu var iesniegt līdz 2019. gada 10. maija plkst. 12.00 LIAA Pērses ielā 2 (2. ieeja) Rīgā, LV-1442, darba laikā plkst. 8.30–plkst.  17.00, nododot personīgi, nosūtot pa pastu vai elektroniski (parakstītu ar drošu elektronisko parakstu) uz e-pastu: liaa@liaa.gov.lv.

Pasaules intelektuālā īpašuma diena

26.  aprīlī visā pasaulē tiks atzīmēta Pasaules intelektuālā īpašuma diena, kurā Patentu val-de kopā ar partneriem organizē starptautisku semināru „Intelek-tuālais īpašums un sports”. Se-minārā nozares eksperti diskutēs par intelektuālā īpašuma aizsar-dzības nozīmi, īpašu uzmanību pievēršot intelektuālā īpašuma lomai sporta nozarē. Tradicionā-li Pasaules intelektuālā īpašuma dienā notiks arī Pasaules Inte-lektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) apbalvojuma „WIPO balva skolēniem” pasniegšana un konkursa „Gada preču zīme 2018” apbalvošanas ceremonija. Pasākums notiks 26. aprīlī viesnī-cā “Wellton Riverside SPA Hotel” 11. novembra krastmalā 33 Rīgā; reģistrācija no plkst. 8.30.

REKLĀMA

Vēlaties īpašu attieksmi? Jums garšo saldumi?

Gribat spēles svaigā gaisā?

gaida jūs ciemos 7 dienas nedēļā!

Zvaniet 20366668 vai rakstiet ekskursija@skriverusaldumi.lv!Atrodamies: Skrīveros, netālu no dzelzceļa stacijas,

Daugavas iela 82, Skrīveru novadāVairāk info: https://skriverusaldumi.lv/lv/saldumu-darbnica/

mans_roku_darbshttps://www.facebook.com/skriveruemocijufabrika/?ref=bookmarks

Pie mums jūs ģimenes, draugu vai kolēģu lokā varēsiet iejusties dažādās lomās, varēsiet veidot savus īpašos

saldumus. Gardumu degustācijas. Iespēja izjust sacensības garu, uz laiku slaucot īpašo Gotiņu, kā arī minēt īpašās krustvārdu mīklas. Izbaudīsiet visdažādākās emocijas.

Firmas veikaliņā būs iespēja iegādāties gardākos saldumus.

2019. gada 25. aprīlis www.izglitiba-kultura.lv16 AFIŠA. GRĀMATU PLAUKTS

S. Ābola, I. Zemīte. Litera-tūra 5. klasei, 1. daļa (2., labots izd.)

S. Ābola, I. Zemīte. Litera-tūra 5. klasei, 2. daļa (2., labots izd.)

Lācēna grāmatiņa, 6+ mē-neši. Sērija „Mana grabuļ-grāmatiņa”

Mašīnu grāmatiņa, 6+ mē-neši. Sērija „Mana grabuļ-grāmatiņa”

Traktori. Sērija „Manas mašīnas”

Īpašie auto. Sērija „Manas mašīnas”

Auto un moto. Sērija „Ma-nas mašīnas”

Darba mašīnas. Sērija „Manas mašīnas”

Spēlēsimies 2+. Sērija „Za-ķēns Ziķeris”

Zoodārzā 2+. Sērija „Za-ķēns Ziķeris”

Zīmē un sagatavo roku rakstīšanai, 4–5 gadi

Kucēns un draugi. Ņem līdzi un darbojies! Sērija „Mums patīk mācīties!”

Kaķēns un draugi. Ņem līdzi un darbojies! Sērija „Mums patīk mācīties!”

Gatavojos skolai. Pirmās zināšanas

J. Vīslandere. Mūmamma kāpj kokā

J. Vīslandere. Mūmamma svin Vārnas dzimšanas dienu

U. Kestere. Kā Otto pie džempera tika

E. R. Landara. Lietussargs F. Pulmans. Putekļu grā-

mata Reizrēķins. Raksti un dzēs!

Viegli notīrāmas 144 kartī-tes un flomāsters

Jaunais inženieris. Uzzini, veic, uzdod…

G. Pauli. Zebras gaisa kon-dicionētājs. Mācību pasaka 5–8 gadus veciem bērniem, viņu skolotājiem un vecā-kiem

S. Švarca. Klusumu mek-lējot. Romāns. Sērija „ZVAIGZNES detektīvu klubs”

A. de Sent-Ekziperī. Mazais princis (jauns tulkojums!)

O. Vācietis. Uz putnu liel-ceļa. Dzeja. Absolventiem (atk.)

A. Zarāne. Slīdošās kāp-nes. Jauniešu romāns

R. Bahs. Kaija, vārdā Džo-natans Livingstons. Pilns izdevums

R. Volša. Vīrietis, kurš ne-piezvanīja. Romāns

I. Sigurdardotira. Sāga. Ro-māns. Sērija „ZVAIGZNES detektīvu klubs”

J. Ē. Fjells. Ziņotājs. Ro-māns. Sērija „ZVAIGZNES detektīvu klubs”

A. Pancs. Sarunas par lai-mi (atk., brošūra)

D. R. Riso, R. Hadsons. Eneagrammas gudrība

D. Ričo. Kad pagātne ir ta-gadne (atk.)

D. Deida. Īsta vīrieša ceļš. Garīgā pilnveide un meista-rība attiecībās…

A. Harna. Emociju kārtis. Sarežģītās emocijas

Apgāda „Zvaigzne ABC” izdevumi 2018. gada martā

Meklēt atbildes uz dažādiem sarežģītiem

jautājumiem ir tik aizraujoši!

Turpiniet lasīt Pauli pasakas bērniem

Aizraujošie Mūmammas piedzīvojumi

Darba burtnīcas komplektizdevumā „Raibā pasaule. Latviešu valoda 3. klasei”

Lai rosinātu skolēnu zinātkā-ri, pētnieka garu, meklējot atbil-des uz dažādiem sarežģītiem jau-tājumiem, lieti noderēs grāmatas „Jautājumi un atbildes tavam IQ” un „Jaunais inženieris”.

Grāmata „Jautājumi un at-bildes tavam IQ” palīdz bērniem izzināt dažādus faktus, kas ir sais-tīti ar zinātni. Tajā rodamas pār-steidzošas atbildes uz vairāk nekā 200 interesantiem jautājumiem, piemēram, kā ieslēdzas gaisma; kas dzen uz priekšu automobili; kāpēc lidmašīna turas gaisā; kā-pēc baltajiem lāčiem nesalst; kā kustas cilvēks; kā var izmērīt vēju. Grāmatā sniegti fakti par magnē-tiem, fosilijām, cilvēka ķermeni un daudz ko citu. Tās satura uz-tveri atvieglina trāpīgi krāsaini attēli.

Arī grāmata „Jaunais inže-nieris” piedāvā dažādus faktus un iespēju skolēnam iejusties jaunā inženiera lomā. Inženieri vēro pasauli un cenšas izzināt, kā viss darbojas. Grāmata palīdzēs izprast dažādas tehnoloģiskas konstrukcijas, piemēram, reaktī-vos dzinējus, kuģus uz gaisa spil-vena, aizsprostus un tuneļus, de-besskrāpjus. Tā piedāvā veikt eks-perimentus un projektus, vērot, kas notiek, būvēt pašam, uzdot jautājumus un pārbaudīt idejas. Meklējot atbildes uz dažādiem

Komplektizdevumā „Latviešu valoda 3. klasei” iznākušas darba burtnīcas, kas paredzētas 3.  kla-ses 1. un 2. pusgadam.

Tajās ir piedāvāti uzdevumi valodas prasmju attīstībai. Uzde-vumi sakārtoti atbilstīgi mācību grāmatu (1., 2.) nodaļām.

Iznākusi vēl viena Guntera Pauli (Gunter Pauli) pasaka bēr-niem. Jau iepriekš bija iespējams darboties kopā ar bērniem, lasot pasakas „Piecas dabas valstis” (par cilvēces rašanos), „Vai āboli lido?” (par gravitāciju un Mēness ietekmi uz procesiem dabā) un „Siržu karalis” (par elektrības no-zīmi organismā). Mācību pasakas divās valodās 5–8  gadus veciem bērniem, viņu skolotājiem un ve-cākiem palīdz izzināt sarežģītos dabas procesus un izprast cilvēku dabā.

Lasot jauno pasaku „Zebras gaisa kondicionētājs. The Zebra

Aircon”, bērni uzzinās:• kā termīti karstajā Āfrikā at-

vēsina savas mītnes;•  kāpēc zebras nepārkarst

saulē;•  kā daba ir veiksmīgi atrisi-

nājusi grūtības, kuras nevar uz-veikt cilvēki;

• kā varam izrādīt izpratni un cieņu pret citu atšķirībām.

Skolotāji un vecāki, darbojo-ties kopā ar bērniem, rosinās ma-zos cilvēkus runāt par emocijām un dabu gan latviešu, gan angļu valodā.

Grāmatas saturs atbilst kom-petenču pieejai izglītībā.

Bērnu tik ļoti iemīļotā zvied-ru rakstnieces Jujas Vīslanderes un mākslinieka Svena Nūrdkvista radītā Mūmamma ir atgriezusies jaunā grāmatā ar 10 aizraujošiem stāstiem.

Latviešu lasītāji Mūmammu pirmo reizi sastapa 2010.  gadā, kad apgāds „Zvaigzne ABC” publicēja grāmatu „Mūmammas pavasara tīrīšana”, pēc tam klajā nāca bilžu grāmatas „Mūmamma un slīdkalniņš” un „Mūmamma lasa”, kā arī divas grāmatas „Mū-mamma un Vārna” – stāstu krā-jums un darāmgrāmata.

Jaunajā grāmatā „Mūmamma kāpj kokos” Mūmamma kopā ar savu draudzeni Vārnu dodas ne-

Apgāda „Zvaigzne ABC” pieaugušo neformālās izglītī-bas iestāde „Skolu informācijas centrs” aicina piedalīties pe-dagogu profesionālās pilnveides kursu programmā „Bērna kultūrizpratni veicinošs mācību saturs un metodika pirm-skolā” (A programma 6 stundu apjomā) š. g. 15. maijā Rīgā. Kursos tiek aplūkota kultūrizpratnes nozīme bērna audzinā-šanā pirmskolā IZM reformas kontekstā. Lektore  – Gunta Siliņa-Jasjukeviča, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas docente, mācību un metodisko līdzekļu autore.

Sīkāka informācija par semināru  – www.zvaigzne.lv sadaļā „Skola → Pedagogiem → Semināri un tālākizglītī-bas kursi”. Aicinām pieteikties savlaicīgi, vietu skaits ie-robežots.

āķīgiem jautājumiem, skolēns būs atklājējs un aizvien labāk iz-pratīs mums apkārt notiekošo.

parastos piedzīvojumos. Šoreiz Mūmamma nolemj iemācīties kāpt kokā, un Vārnai neatliek nekas cits kā viņu atbalstīt. Taču tas nav tik vienkārši, kā no malas izskatās…

Savukārt komiksu grāmatā „Mūmamma svin Vārnas dzim-šanas dienu” bērni uzzinās, kā Mūmamma iepazinās ar Vārnu, un varēs izlasīt vēl trīs stāstus  – „Govju zoo”, „Atkritumu mašīna” un „Saulriets”  – par neparasto govs un vārnas draudzību.

Mūmamma ir ļoti populārs un iemīļots tēls ne tikai Zviedrijā, bet arī Latvijā un daudzviet citur pasaulē. Viņas piedzīvojumi tul-koti vairāk nekā 30 valodās.