HINCENBERGAS MUIŽAS PARKS UN PADOMJU KARAVĪRU BRĀĻU KAPIMuižas pārvaldnieks Fastans ( kā arī no 1893.– 1902. gadam rakstvedis Doku Atis — labi zināmais rakstnieks un dzejnieks) dzīvoja sarkanajā ķieģeļa ēkā , Inčukalns–Sigulda ceļa malā, netālu no muižas. Vēlāk ēkai uzcelta piebūve Inčukalana pamatskolas ierīkošanai ( no 1922.–1967.gadam saukta Sarkanā skola). Kad Inčukalna centrā tika uzcela jauno skola, te sāka mācīties bērni ar īpašām vajadzībām. Gadu tūkstošiem mijoties arī šī senā muižas ēka ir aizgājusi nebūtībā — uz mums noraugās vien egles pāri lielceļam. The administrator of the manor Fastan ( from 1893 – 1902 a secretary Doku Atis, a writer and a poet, well known by Latvians) lived in the red brick building, near the road Inčukalns – Sigulda, not far from the manor. Later there was a reconstruction made to house a primary school of Inčukalns there. (from 1922 – 1967 called “The Red school”). When a new school was built in the centre of Inčukalns’ village children with special needs were educated there. Even this ancient building has disappeared and only some fir trees are overlooking the highway now.

1894. gada 17. maijā Inčukalna muižas krogā, kurš atradās lielceļa malā, krodzinieka Kārļa Peines ģimenē piedzima dēls — dzejnieks Jānis Sudrabkalns. On May 17th, 1894 in the inn of Inčukalns manor, which was situated near the road, a son was born into the family of the inn-keeper Kārlis Peine ( a Latvian poet Jānis Sudrabkalns).

Inčukalns, pateicoties lielceļa un dzelzceļa tuvumam, vienmēr ir bijis stratēģisks pumkts, kurš sedza ceļu uz Rīgu no ziemeļiem. Par ko liecina arī kaujas pagājušajā gadsimtā un kara ierakumi Inčukalna mežos. Inčukalns, due to the nearby road to Riga and the railway has always been a strategic point that covered the way from the North. It is proved by numerous battled of the previous century and the war entrenchments found in the forests of Inčukalns.

Pirmā pasaules kara laikā 1917. gada 21. augustā Juglas kaujā stratēģisks punkts bija Inčukalns.

During the World War I, on August 21st, 1917 during Jugla battle a strategic point was Inčukalns too.

1918.gada rudenī latviešu sarkanie strēlnieki no Pleskavas caur Valku, Valmieru un Cēsīm uz Rīgu steidza sakaut vācu spēkus un iedibināt Latvijā Padomju varu. Pēc kaujām pie Valmieras, Cēsīm un Līgatnes 26.decembrī vācu Dzelzs divīzija nostiprinājās pie Inčukalna. Vācu pavēlniecība saprata, ka, atdodot Inčukalnu sarkanajiem pavērtos ceļš uz Rīgu. Ņemot vērā šos apsvērumus un izman-tojot Inčukalna ģeogrāfiskā izvietojuma priekšrocības, kā arī Pirmā pasaules kara ierakumus un dzeloņdrāšu aizsprostus, vācieši nostiprinājās Inčukalna muižā un dzelzceļa stacijā. Izšķirošo kauju strēlnieki A. Apiņa vadībā uzsāka 1918. un 1919. gadu mijā. Pēc smagām cīņām, iznīcinot vilcienu ar bruņojumu, vācieši tika padzītri no Inčukalna un ceļš uz Rīgu bija brīvs.In autumn of 1918 the Latvian red riflemen hurried from Pskov, through Valka, Valmiera and Cēsis to Riga to defeat the German army and establish the Soviet rule in Latvia. After the battles near Valmiera, Cēsis and Līgatne, on 26th December, the German iron Division strengthened near Inčukalns. The Germans understood that giving away Inčukalns to the Red army meant open-ing the road to Riga. Taking into account the reasons mentioned above and using the privileges of the geographical position of Inčukalns, entrenchments and barbed wire, the Germans took the position in the Inčukalns manor and the railway station. The crucial battle was fought by riflemen led by A. Apinis and Germans when 1918 turned into 1919. After severe battles, destroying a train with armament, the Germans were defeated and the road from Inčukalns to Riga was open again. 1919. gada jūnijā, kad Latvijas armija un igauņu kaujas vienības Inčukalna muižā sadūrās ar landersvēra spēkiem, kuras laikā kungu māja tika sagrauta, muižas saimniecība izpostīta, smagi cieta Vangažu baznīca.In June of 1919, when the Latvian army and Estonian units fought a battle at the Inčukalns manor with forces of Landeswehr, the main building was ruined, the farm destroyed; the church of Vangaži suffered severely too

Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijā kritušos Padomju armijas karavīrus apbedīja vienkopus kādos no brāļu kapiem. Arī Inčukalna muižas parkā tika izveidota šāda piemiņas vieta. Te atdusas 200 karavīri.1985. gadā par godu Lielajā Tēvijas karā kritušajiem sarkanarmiešiem tika uzstādīts Guntas Zemītes veidots Mātes tēls ar degošu liesmu rokās (atliets Maskavā), bet kapu labiekārtošanas darbus līdz galam neizdevās paveikt. Toties stārķu ģimene drīz vien atrada šo vietu par svētīgu savai ligzdai. Sākumā pret svēteļu celtniecību pieminekļa aizstāvji cīnījās, nojaucot to, bet vēlāk samierinājās un nu jau uzskata par labu zīmi un svētību visai bijušās muižas apkārtnei, kura nu ir pārdēvēta par Indrāniem. 2001. gadā, pateicoties muižas parka dendroloģiskajiem stādījumiem, tas ietverts aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā.After World War II the Soviet soldiers who had fallen in action were buried together in one of warriors’ cemeteries. There was a place found in the park of Inčukalns manor for such purposes too. Two hundred soldiers were buried here.In 1985 a monument to the fallen soldiers of World War II was made by a sculptor Gunta Zemīte (the monument itself made in Moscow) – Mother with a burning flame in her hands. There was not a possibility to finish the works of improvement of the cemetery. But a family of storks found the hands of the Mother and the flame good enough for constructing their nest there. In the beginning the defendants of the monument were against the nest, it was destroyed several times. In the end everyone accepted the nest and nowadays it is considered a good sign for the whole vicinity of the former manor, which is called Indrāni now. Due to various vegetation and plants found in the park in 2001 it was included into the list of protected nature monuments.

Inčukalana 6. kl. pamatskola Inčukalns’ Primary School, form 6.

1436.gadā no Livonijas ordeņa mestra lībietis Henings Hincens (Hincu) saņēma zemes gabalu un pirmo reizi rakstu avotos ir minēta Hincenberga. Vēlāk šis nosaukums tika burtiski latviskots un ieguva Inčukalna nosaukumu.In 1436 a Liiv named Hening Hincen (Hincu) got a piece of land from a Master of Livonian order and a place name Hincenberg is mentioned for the first time. After a while the place name was made more Latvian and Inčukalns came into existance.

Hincenbergas muiža sastāvēja no vairākām daļām, kuras tikai vēlāk, ceļojot no rokas rokā — pērkot, pārdodot un ieķīlājot, tika apvienotas. Hincenu dinastija valdīja muižā līdz 1753. gadam, kad to iegādājās Johans Kristofs fon Kampenhauzens. Bet 1755. gadā īpašumtiesības ieguva galma tiesas advokāta Melhiora fon Esena dzimta. 1787. gadā muižu no sievasmātes nopirka bagāts skotu iz-celsmes Rīgas tirgotājs Džordžs Rennijs, pēc kura nāves no 1794. gada muiža vairākkārtīgi tika ieķīlāta un ceļoja no rokas rokā. 1852.gadā īpašumtiesības uz muižu iegādājās barons Maksimiliāns fon Volfs, kura dzimta tur valdīja līdz kungu mājas pēdējām dienām. Pavisam baronu Volfu dzimtai 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā piederēja 36 muižas un 50 pusmuižas. Bet Latvijā kopumā 19. gs vidū bija 2000 muižas. The manor of Hincenberg consisted of several parts which only later, during the pro-cesses of selling, buying and seizing were united. The dynasty of Hincen ruled in the manor until 1753 when baron Johan Cristoff fon Kampenhausen bought it. In 1755 the counsellor of the court Melhior fon Essen got the ownership. In 1787 a wealthy Scottish merchant from Riga named George Rennny bought the manor from his mother-in-law. After his death from 1794 the manor was seized several times and its owners changed several times as well. In 1852 the ownership was bought by baron Maximillian fon Wolf, his family owned the property until the last days of the manor. In the end of the 19th, in the beginning of the 20th centuries the Wolfs owned 36 manors and 50 halves of manors.

Jau ap 1875. gadu toreizējais muižas īpašnieks Volfs muižai uzcēlis vairākas ēkas graudnieku, amatnieku un citu kalpotāju izmitināšanai. Apkārt muižai bija skaisti iekopts parks, tā vidū dīķis ar saliņu, kur dzīvoja divas stirniņas. No krasta uz salu veda laipa dzīvnieku barotājiem. Ir saglabājusies Inčukalna muižas ba-rona Persifāla Volfa grāmata par latviešiem ( adresēta Inčukalna zemniekiem) «Brīvi zemkopības priekšlikumi», kurā aprakstīta saimniekošanas uzlabošana laukos un liecības, ka pats muižkungs esot bijis ļoti labs cilvēks: Ziemassvētkos un arī citos svētkos apdāvinājis kalpus un tuvumā dzīvojošos vecos, nespēcīgos cilvēkus. Muižkungam piederēja liels ābeļdārzs, alus darītava, kā arī alus un vīna pagrabi, kas 1919. gada jūnija pēdējo dienu kaujās kopā ar kungu māju tika nopostītas. Par seno godību palikusi ir vienīgi parka vidū augošā lapegle un vecie koki.Already in 1875 the owner of the manor Wolf built several houses for accommodat-ing sharecroppers, craftsmen and other servants. There was a nicely cultivated park around the manor, in the middle of the park there was a pond with an island inhab-ited by two roe deer. A footbridge joined the waterside with the island; it was used by the animal keepers that used to feed the animals. A book about Latvians (directed to peasants of Inčukalns) written by Parsifal Wolf “Free Agriculture Proposals” is still preserved. The book contains advice for farmers and evidence that the estate man-ager had been a very good man - during Christmas and on other festive occasions he used to give presents to servants and to old and week people. The estate manager used to own a large orchard, brewery, wine and beer cellars which were demolished in last battles of June in 1919. As a proof of the old days there is the still growing larch in the middle of the park and the very old trees all around.

Vēl lielāku nozīmi Inčukalns ieguva, kad uzcēla Rīgas–Pleskavas dzelzceļu un 1889. gadā atklāja dzelzceļa staciju Hinzenberg. Ap 1906. gadu, muižas īpašnieks iznomāja atsevišķus gruntsgabalus, kurus jaunie saimnieki strauji apbūvējuši. Even a greater importance Inčukalns got in 1889 when the railway line Riga – Pskov was made and the railway station Hincenberg was opened. Around 1906 the owner of the manor rented several pieces of land and they were rapidly covered with buildings.

Kungu māja, pagalma fasāde, 20. gs. sāk. fotoThe manor house, the facade of the forecourt, the beginning of the 20th century, a photography

Kungu māja, stallis un ratnīca. J.K.Broce 1791The manor house, the stable and the cart - house. A drawing of J.K. Broce 1791

Inčukalna muižas panorāma no Pleskavas lielceļa puses. J.K.Broce 1789The panorama of the Inčukalns manor from the Riga - Pskov highway side. A drawing of J.K. Broce 1791

Piemiņas brīdis Brāļu kapos (pirms rekonstrukcijas) pagājušā gadsimta 70. g.Remembrance moment in the Warrior’s cemetery (before reconstruction) in the 70-ies

InformācIjas stends uzstādīts ar sIa «Gauja aB» atBalstu

hincenbergas muiza.indd 1 5/5/2011 3:12:11 PM