Jauns instruments darba rīku somā

20

sociālā darba teorija/Prakse

Sociālā darbinieka metožu krājumu es salīdzinu ar jumiķa darba jostu, kurā ir salikti visi nepiecie-šamie instrumenti, lai viņam nebūtu katru reizi pēc kāda vajadzīgā instrumenta jākāpj lejā no jumta un atpakaļ. Kad kāds no tiem ir vajadzīgs, viņš eleganti pastiepj roku pie jostas un paņem sev nepieciešamo instrumentu. Manuprāt, līdzīgi ir arī sociālajam dar-biniekam, jo mācībās un praksē ir jāuzkrāj bagātīga metožu krātuve, kurā atrodas pats svarīgākais un izmantojamais sociālā darba procesā - tikai ‘’jāizvelk no jostas’’ un jāpielieto. Ja sociālajam darbiniekam nav līdzi pietiekami daudz metožu, kuras varētu iz-mantot konsultācijās, tad ir ‘’jākāpj no jumta zemē’’, jo nav iespējams reaģēt „šeit un tagad’” un izmantot arī spontānās situācijas, kuras veidojas konsultāciju

laikā. Turklāt pēc iespējas dažādu metožu apgūšana un izmantošana sociālajam darbiniekam dod iespēju pielāgoties klienta iespējām un varēšanai, kā arī sasniegt noteiktos sadarbības mērķus. Izmantojot ie-priekšējo salīdzinājumu par jumiķi – labu jumtu nevar uzlikt tikai ar vienu vienīgu āmuru!

Esmu pati piedzīvojusi situācijas, kad konsultā-cijas laikā skaidri apzinos, ka man šobrīd pietrūkst konkrētas metodes un es nezinu, ko darīt. Es sāku uztraukties konsultācijas laikā, jo drudžaini mēģinu atcerēties visas iespējamās dzirdētās un redzētās metodes, kā arī tehnikas. Uztraukums pieaug, jo sa-protu, ka šajā laikā zaudēju kontaktu ar klientu un pār-domām vairs nav laika. Protams, jo prakses pieredze kļūst bagātāka un apzinātāka, proti, profesionālāka, jo

Jauns instruments darba rīku somāSmilšu terapijas metodes izmantošanas iespējas sociālā darbā ar bērniem.

Ieva Lāss,Mg sociālā darbā, Sociālo darbinieku valdes priekšsēdētāja,sociālā darbiniece, tiesīga izmantot smilšu spēles terapiju sociālā darbā ar ģimenēm un bērniem.

Mani priecē pēdējos gados aktivizējusies diskusija par metožu izmantošanu sociālā darbā, tostarp arī par metodēm, kuras Latvijā ir salīdzinoši jaunas – mākslas terapijas, smilšu spēles (sandplay) un smilšu paplātes (sandtray), Marte Meo u.c. metodes. Tas, pirmkārt, nozīmē, ka sociālais darbs attīstās un diskusijas sociālo darbinieku vidū kļūst aizvien dziļākas un profesionālākas. Profesionāļu vidū nav tikai jautājums: ‘’Kas ir sociālais darbs?’’, bet aizvien būtiskāks kļūst jautājums: „Kā kvalitatīvāk veikt sociālo darbu, kādas metodes izmantot atbilstoši problēmai un konkrētam klientam – bērnam, pieaugušajam, ģimenei, pārim utt.?’’

21


katram sociālajam darbiniekam veidojas sava unikālā pārbaudīto metožu krātuve.

Visizteiktāk metožu trūkumu savā praksē esmu jutusi konsultācijās ar bērniem, jo ar bērnu saruna, viennozīmīgi, ir pavisam citādāka kā ar pieauguša-jiem. Tādējādi sākumā intuitīvi meklēju un izmantoju dažādas projektīvās un zīmēšanas tehnikas, kā arī nedaudz izmantoju mākslas terapijas metodes. Ar smilšu kastes un figūriņu izmantošanas iespējām pirmo reizi, diezgan nejauši, sastapos pirms pieciem gadiem Sanktpēterburgas Pasaku terapijas institūta vadītājas Tatjanas Zinkevičas-Jevstjigņejevas semi-nārā. Šobrīd jau ceturto gadu sociālā darba praksē ar ģimenēm un bērniem izmantoju smilšu spēles meto-di, kuru esmu apguvusi Latvijas Ģimenes terapeitu asociācijas un Vācijas Smilšu terapeitu asociācijas vadītājas Lindes fon Keizerlingas ļoti interesantā un aizraujošā divgadīgā apmācības programmā.

Ņemot vērā, ka pamatā esmu mācījusies un praksē izmantoju smilšu spēles pieeju, tad, protams, rakstā lielākoties atspoguļošu šīs pieejas principus.Raksta mērķis ir nedaudz ieskicēt smilšu terapijas metodes izmantošanas iespējas sociālā darbā ar ģimenēm un bērniem, kā arī iedrošināt sociālos dar-biniekus nebaidīties uzsākt izmantot smiltis un būt atvērtiem jaunām pieejām un metodēm.

Neliels ieskats smilšu terapijas metodes vēsturē un attīstībā

Smilšu terapiju kā diagnostikas un konsultēšanas modeli pirmo reizi aprakstīja angļu pediatre Margari-ta Lovenfelde (Margaret Lowenfeld), bet par idejas autoru spēlei ar mazajām figūriņām uzskata Herbertu G. Velsu (Herbert George Wells), kurš 1911. gadā uzrakstīja grāmatu ‘’Floor Games’’ - ‘’Grīdas spēles’’ (nosaukums tiek tulkots arī kā ‘’Spēles uz grīdas’’). Savā grāmatā H.Velss aprakstīja spontāni radušās grīdas spēles ar daudzām mazām figūriņām, darbojo-ties kopā ar saviem diviem dēliem. H.Velsu neapmie-rināja tās iespējas, kādas bērniem tiek piedāvātas, lai paustu savas jūtas, īpaši tajās situācijās, kad viņi jutās sarūgtināti. Viņš sāka kolekcionēt miniatūrās figūriņas un savā grāmatā aprakstīja gan procesu, kā notika darbošanās, gan arī to sajūsmu, ko bērni izrādīja spēlējoties.

M.Lovenfelde ir tā sauktās ‘’Pasaules tehnikas’’ (World Technique) pamatlicēja. H. Velsa ierosināta, sākotnēji darbā ar bērniem M.Lovenfelde izmantoja tikai figūriņas un dažādus dabas materiālus – smiltis, kokus, ūdeni u.c. Viņas klienti - bērni to iesauca par ‘Brīnumu kasti’’. M. Lovenfelde uzskatīja, ka bērni paši izdomāja ‘’ Pasaules tehniku’’. Terapijas kabine-tā bija viens trauks ar smiltīm un otrs ar ūdeni. Bērni ar figūriņām spēlējās uz grīdas. Mazāk kā pēc trīs

mēnešiem kaste ar smiltīm atradās uz galda. Bērni tajā lika figūriņas, spēlējās tajā, veidojot dažādus stāstus un sižetus, tā pati no sevis dzima smilšu te-rapijas metode.

Savā grāmatā ‘’Brīnumainās kastes figūriņas’’ (Wonder Box Toys) Lovenfelde apraksta, kā tajā laikā, mazajā kabinetā strādāja ar bērniem. Smilšu kaste atradās uz galda, kurā bērni lika figūriņas, kuras atradās daudzās atvilktnēs. 1929. gads tiek uzskatīts par „Pasaules tehnikas’, tātad arī smilšu te-rapijas dzimšanas gadu. Tam laikam M.Lovenfeldes ieviestās metodes darbā ar bērniem bija inovatīvas un uzrādīja augstu efektivitāti.

1931.gadā M. Lovenfelde prezentēja savas prakses rezultātus Britu Psihologu apvienībā. Tā bija pirmā psiholoģiski orientētā publikācija par „Pasaules tehniku”. Referātā M.Lovenfelde uzsvēra trīs būtiskus smilšu terapijas mērķus: 1) Nodrošināt drošību – sākot ar drošas telpas, vides, līdz pat emocionālo reakciju akceptēšanu. Drošības nodrošināšana dod iespēju bērnam justies brīvi, palīdz atbrīvot emocionālo telpu atveseļošanai un radošai darbībai, kā arī veidot uzticēšanās attie-cības ar bērnu. 2) Nodrošināt iespēju izpausties emocionālai enerģijai ar simbolu izspēles palīdzību. 3) Nodrošināt stabilitātes rāmi jeb karkasu. Kon-sekvences un standartizētais smilšu terapijas process dod iespēju bērnam justies droši, brīvi, kā arī palīdz veidot emocionālās un uzvedības robežas, kuras bērniem ar dažādām problēmām dažkārt nav skaidri izteiktas.

Lai arī smilšu terapija ir attīstījusies vairākos virzienos, tomēr M. Lovenfeldes izstrādātie smilšu terapijas mērķi līdz šim nav mainījušies. Izmantojot smilšu terapijas metodi sociālā darbā, pamatmērķi saglabājas līdzīgi – drošības, emocionālās ekspresi-jas un stabilitātes karkasa nodrošināšana.

M.Lovenfelde arī vērsa uzmanību uz to, ka smilšu spēles laikā bērns iegūst: • Kontaktu ar sevi, savu vidi;• Veido tiltu ar apzināto un emocionālo pieredzi;• Iemācās izteikt un iepazīt savu emocionālo pasau-li, attīsta radošumu;• Sniedz iespēju bērniem atbrīvoties no trauksmes, iegūt mieru un relaksēties.

1950. gadā M.Lovenfelde pirmo reizi dodas ar lekciju kursu uz ASV un ieinteresē tādus pētniekus kā Šarlote Būlere (Charlotte Bertha Buhler), Heda Bolgāra (Hedda Bolgar) un Lizolete Fišere (Liselotte Fisher). Šarlote Būlere attīstīja smilšu spēles diag-nostikas skolu. Viņa savu izstrādāto metodi nosauca par „Pasaules testu”. Š. Būlere attīstīja figūriņu spēles diagnostiku un pētniecību. Sākotnēji viņa neizmantoja īpašas smilšu kastes, figūriņas varēja likt uz galda vai

22


uz grīdas. Būtiskākais ieguldījums Š. Būleres pētnie-cībā bija atklājumi par dažādo pasauļu iedalījumu, kuru plaši izmanto dažādu smilšu terapijas virzienu pārstāvji, arī Latvijā. Būlere veica arī apjomīgus pētī-jumus par nacionālām un kultūras atšķirībām, kuras var novērot smilšu bildēs.

Psihoanalītiķis Ēriks Ēriksons ((Erik Homberg Erikson), zināms arī kā Ēriks Hombergers), arī sa-skatīja figūriņu izmantošanas potenciālu terapijā un izveidoja Dramatic Production Test (DPT Dramatiskā uzveduma tests, aptuveni 1935.gads). Metode ietvē-ra figūriņu izspēli uz galda. DPT analizēja, cik daudz telpas bērns uz galda izmanto, kur izvietotas figūras, kāda ir skatuves kopaina, geštalts jeb veselums, tēls; kādas ir attiecības starp figūrām, oriģinalitāte utt. Šobrīd šī metode ir pazīstama arī ar nosaukumu „Ērika metode”.

30. gadu vidū Heda Bolgāra (Hedda Bolgar) un Lizolete Fišere (Liselotte Fisher), psihodinamiskās psihoterapeites no Austrijas, veiksmīgi sadarbojo-ties, izstrādāja „Mazās pasaules testu” (Little World Test, zināms arī kā Bolgar-Fisher tests). Viņu metode ietvēra noteiktu miniatūro figūriņu veidu un skaitu (232 figūriņas, 15 kategorijas). Miniatūrās figūriņas tika liktas standartizētu izmēru kastēs jeb smilšu pa-plātēs (sandtray), kā arī uz liela astoņstūra galda – kā kompromisu starp apli un kvadrātu. Klientam tika dota noteikta instrukcija, par kādu tēmu ir jāveido figūriņu bilde. Smiltis netika izmantotas, jo diagnostikā un la-bākai standartizēšanai smiltis nebija nepieciešamas. Galvenās analīzes tēmas – izvēle, kvantitāte, formas (ģeometriskās, skats, pamats, virziens, simetrija), saturs, uzvedība, verbalizācija (spontānie komentā-ri). Pētījumos ar dažādām problēmgrupām analizēja sakarības, kādas ir katras problēmgrupas tipiskākie figūru salikšanas veidi.

Savukārt Laura Rūta Bovaijere (Laura Ruth Bowyer-Picford) ir viena no nozīmīgākajām smilšu paplātes (sandtray) pētījumu veicinātājām. Viņas ieguldījums ir tādos pētījumos, kā smilšu terapijas izmantošana darbā ar kurliem cilvēkiem, psihiski sli-miem bērniem, kā arī smilšu terapijas novērtēšanas un terapeitiskās attīstības kritēriju izstrāde.

Smilšu terapijas vēsturiskā apskatā būtiski pie-minēt analītiskās psihoanalīzes pārstāvi Doru Kalfu (Dora Maria Kalff). D. Kalfa bija pirmā, kura K. G. Junga analītisko psiholoģiju sāka izmantot darbā ar bērniem. D. Kalfa izveidoja smilšu spēles metodi (angl. - sandplay, vāc. - sandspiele). D. Kalff ir būtiski ietekmējusi smilšu terapijas attīstību, formulējot tās teorētiskos principus un sagatavojot praktizējošos konsultantus visā pasaulē. Smilšu spēles analīzes pamatā ir arhetipu un simbolu analīze. Tā ir iedziļi-nāšanās īpašajā mītu un simbolu pasaulē, ko nes katra cilvēka neapzinātās dzīles. Konsultants smilšu

spēles laikā kļūst kā tulks, kā vidutājs starp šim divām pasaulēm, palīdzot klientam atklāt un saprast savas emocijas, simbolus un paplašināt apzināto. simbolu pasaules izpratnei nav vecuma ierobežojumu, bet bērniem komunikācija ar simbolu, pasaku un mītu palīdzību bieži vien ir daudz tuvāka un emocionāli saprotamāka. Smilšu spēles terapijas metodes ie-tvaros attīstījās smilšu kastes un figūriņu simbolikas analīzes pieejas.

Kā atzīst daudzi smilšu terapeiti, M. Lovenfelde iedibināja smilšu un figūriņu izmantošanu terapeitiskā procesā ar bērniem, bet Dora Kalff piešķīra šim dar-bam īpašu dziļumu.

Apkopojot smilšu terapijas metodes vēsturi, shematiski smilšu terapijas virzienu attīstību varētu attēlot, kā parādīts 1.tabulā.

Latvijā smilšu terapijas metode ir ienākusi galve-nokārt no Krievijas un Vācijas praktizējošiem smilšu terapeitiem. Krievijas eklektiskā smilšu terapijas prakse ienesusi daudzveidīgas smilšu terapijas me-todes izmantošanas iespējas, strādājot ar klientiem gan individuāli, gan grupā. Pēc diskusijām ar Sankt-pēterburgas un Maskavas smilšu terapeitiem gūtais priekšstats ir tāds, ka, manuprāt, Krievijā galvenokārt praktizē smilšu paplātes terapijas virziena ietvaros, lai arī pēdējo divu gadu laikā Krievijas autoru izdotajās grāmatās par smilšu terapiju aizvien biežāk ir vēroja-ma tendence pārejai uz K. G. Junga simbolu analīzi un D. Kalfas sandspiele (vāc.) pieeju.

Savukārt Vācijas smilšu terapeitu ilggadīgā pie-redze Latvijā pie mums ir veicinājusi Doras Kalfas smilšu spēles metodes plašu pielietojumu. Vācijas Smilšu spēles asociācijas vadītāja, smilšu spēles pasniedzēja daudzās valstīs un arī Latvijā Linde fon Keizerlinga ir sarakstījusi arī vairākas grāmatas, ku-rās ir terapeitiskie stāsti. Tos papildus smilšu spēles metodei var izmantot darbā ar bērniem. Arī Krievijas kolēģi smilšu terapijas metodi apvieno ar dažādām citām tehnikām – pasaku terapija, mākslas terapija -gleznošana, zīmēšana, māla vai plastilīna veidošana, drāmterapija utt..

Pēc maniem novērojumiem, Latvijā smilšu tera-pijas metodi izmanto galvenokārt psiholoģijā – skolu psihologi, krīžu centru psihologi, dažos sociālos dienestos u. c., kā arī privātprakšu psihoterapeiti un ģimenes terapeiti. Latvijā ir daži skolu sociālie peda-gogi, kuri smilšu spēli izmanto ar bērniem gan grupā, gan individuāli.

Būtiskās atšķirības, kā profesionāļi izmanto smilšu terapijas metodi lielākoties ir atkarīgas no smilšu te-rapijas skolas, ko speciālists ir apguvis. Kā jau minēju iepriekš, Latvijā tās pamatā ir divas skolas – Krievijas (eklektiska pieeja, pamatā sandtray ietvaros) un Vā-cijas (pamatā sandplay ietvaros)

Sociālie darbinieki sociālajos dienestos smilšu

23


terapijas metodi praktiski neizmanto, kaut arī pastāv liela interese par šīs metodes iespējām. Iemesli, kādēļ sociālā darbā smilšu terapija neattīstās, varē-tu būt, pirmkārt, dārgās aprīkojumu izmaksas un, otrkārt, sociālajos dienestos bieži nav iespējams nodrošināt piemērotas telpas. Treškārt, lai strādātu ar smilšu terapijas metodi, ir nepieciešama papildus apmācība. Latvijā smilšu terapijas metodes izglītības piedāvājums ir neliels un nepastāvīgs, kā arī salīdzi-noši dārgs. Ceturtkārt, lai uzsāktu izmantot smilšu terapijas metodi, ir nepieciešama sociālā darbinieka ieinteresētība, degsme, kā arī vēlme un iespējas ieguldīt savus personīgos resursus gan kolekcijas veidošanā, gan attīstībā, proti, kolekcijas atjauno-

šanā, papildināšanā, tālākizglītībā un supervīzijā. Daudzi sociālie darbinieki atturas no smilšu terapijas metodes izmantošanas, jo viņus māc satraukums, ka smilšu terapijas metodi taču būtu jāizmanto psiholo-giem. Esmu sastapusies arī ar tieši agresīviem norā-dījumiem: kādā sakarā es lienu psihologu lauciņā?

Jā, tas ir ļoti būtisks jautājums - kā ar profesionā-lām robežām? Jautājums par psiholoģijas, psihotera-pijas un sociālā darba robežām, manuprāt, ir aktuāls kopš 1930. gadiem, kad Z. Freids konceptualizēja psi-hoanalīzes teorijas pamatus un sociālā darbā ienāca psihoanalīzes principi . Šī raksta ietvaros būtu grūti ie-kļaut arī diskusiju par šo svarīgo jautājumu. Protams, praksē jautājumi par psiholoģijas un sociālā darba

smILŠu spĒLes (Sandplay) Metode smILŠu papLāTes (Sandtray) Metode

Attīstīja Dora M. Kalfa, balstīts uz K. G. Junga arhetipu un analītiskās psihoterapijas teoriju. Mērķis orientēts uz cilvēka Patību un individuāciju

Balstīts uz E.Ēriksona ‘’Dramatiskā uzveduma tests’’, Š. Būleres ‘’Pasaules tests’’, Bolgāras & Fišeres ‘’Mazās Pasaules tests’’ u.c.

Aprīkojums

- 2 koka kastes standartizētos izmēros, zilā krāsā, jūras vai citas smiltis, ūdens, plašs miniatūro figūriņu klāsts.

- kastes vai paplātes dažādos izmēros un formās, ar smil-tīm un bez smiltīm, bieži tiek izmantota noteiktu izmēru galda virsma; ja izmanto smiltis, tās var būt krāsainas, smilšu vietā var būt rīsi, dažām metodēm noteikta skaita figūriņu komplekts (piem. Ērika metode, Būleres ‘’Pasau-les tests’’ u.c.).

Procesa raksturojums un Terapeita loma

- uz procesu orientēta pieeja - smilšu spēles konsultantam jānodrošina droša un aiz-sargāta vide. - ne-direktīva pieeja - ne-interprējoša pieeja -smilšu bildes dokumentē fotografējot, pieraksti un bildes nojaukšana notiek pēc klienta aiziešanas.

- nav uz procesu orientēta, uz rezultātu-direktīva pieeja -interpretējoša -smilšu bildes var dokumentēt, var nedokumentēt - bildes nojaukšana sesijas laikā

Teorētiskā bāze

- K.G. Junga analītiskā psiholoģija, M.Lovenfeldes ‘’Pa-saules tehnika’’, simbolu, mitoloģijas, vēstures zināša-nas, zināšanas par individuālo un kolektīvo neapzināto. Papildus tiek izmantota arī mākslas, pasaku terapijas elementi. Mūsdienās ienāk arī sandtray diagnostikas metodes.Teorētiskā bāze būtiski nemainās no smilšu terapeita pamata profesionālās ievirzes.

- dažādas pieejas, iekļaujot kognitīvo un biheiviorālo psi-holoģiju; teorētiskā bāze var mainīties atkarībā no smilšu terapeita pamata profesionālās ievirzes;

1.tabula.

Smilšu terapijas metodes attīstības virzieni.

24


robežām rodas un tiem ir jāpievērš uzmanība, bet pēc savas pieredzes varu teikt, ka sociālā darba izglītība dod atšķirīgu un ļoti specifisku skatījumu uz klientu un viņa problēmu, kā tas būtu kādas pieejas psihotera-peitam vai psihologam. Turklāt sociālā darba mērķis klientu konsultēšanā un sociālā gadījuma vadīšanas procesā vienmēr būs atšķirīgs kā psihoterapeita vai psihologa konsultācijās. Dažkārt tomēr rodas izjūtas, ka atsevišķi psihologi un psihoterapeiti mēģina it kā uzurpēt kādas metodes. Pat nonākot līdz galējiem apgalvojumiem, ka sociālie darbinieki nedrīkst tās izmantot. Domāju, ka tik vienkārši tas nav un noteikti aicinu sociālos darbiniekus par šo problēmu dis-kutēt un drosmīgi aizstāvēt savas profesionālās robežas un tiesības ar klientu runāt empātiski, viņam saprotamā valodā, izmantot psihes un cilvēka uzvedības pamatprincipus, kā arī sniegt klientam kvalitatīvu un efektīvu atbalstu, tāpat iedrošinājumu, izmantojot dažādas psiholoģiskās un psihoterapeitiskās tehnikas un metodes.

Vēlreiz vēlos uzvērt, ka smilšu terapijas metodi šobrīd apgūst un izmanto katrs speciālists savas profesionālās darbības ietvaros – sociālā darbā, ģi-menes psihoterapijā, psihoterapijā, skolu psiholoģijā vai sociālā pedagoģijā, pedagoģijā utt.

smilšu terapijas metodes raksturojums

Lai varētu izmantot smilšu terapijas metodi, liela uzmanība ir jāpievērš atbilstoša aprīkojuma sagatavošanai un uzturēšanai. Neatkarīgi no smilšu terapijas pieejas, kādā strādā konsultants, ir nepiecie-šamas miniatūrās figūriņas. Parasti smilšu terapijas aprīkojumā ietilpst arī smilšu kastes un ūdens, kā arī citi materiāli. Izmantojot smilšu terapijas metodi, konsultācijas process tiek veidots pēc noteiktiem etapiem, kā arī pastāv vairāki specifiski smilšu bilžu likšanas un bilžu novērtēšanas kritēriji.

Nepieciešamais aprīkojums.Smilšu terapijā izmanto noteikta izmēra smilšu

kastes. Dažādos smilšu terapijas virzienos smilšu kastes materiāls, izmēri un forma var būt nedaudz atšķirīgi. Dažās sandtray pieejās figūriņas neliek kas-tēs, bet gan uz speciāli pielāgotiem galdiem.

Smilšu kastes var būt izveidotas no koka, metāla vai plastmasas. Taču labāk ieteicamas ir koka smilšu kastes, jo tās ir no dabīga materiāla, kaut gan tām ir savi trūkumi. Ja smilšu kastēs regulāri tiek liets ūdens, tad tās uzbriest, veidojas spraugas un kastes ātri no-lietojas. Latvijā daudzi smilšu terapeiti izmanto metāla kastes. Tās kalpo ilgstošāk, lai arī rūsas vietās laiku pa laikam ir jāatjauno krāsojums. Plastmasa smilšu kastes vairāk izmanto bērniem vecumā no 3 līdz 5 gadiem. Plastmasas kastes ir ērti pārvietojamas,

piemēram, uz grīdas mazākiem bērniem un, ja ir ne-pieciešams ļoti daudz ūdens. Smilšu kastes izmērs, izmantojot Doras Kalff smilšu terapijas pieeju ‘’Smilšu spēle’’, būs 70 cm (garums) x 50 cm (platums) x 8 cm (augstums). Dažkārt kastes dziļumu palielina līdz 10 cm, ja darbs notiek ar jaunākiem bērniem. Kastes izmērs ir tāds, lai cilvēks vienā acu skatienā var ie-tvert visu smilšu kastes lauku. Tātad, smilšu spēles terapijas pieejā kastes ir taisnstūra. Citās pieejās tās mēdz būt arī kvadrātveida un apaļas. Smilšu kastes tradicionāli ir zilā krāsā. Tradicionāli izmanto gaišāk zilu krāsu (lazūra) un tumšāk zilu (kobalts). Atkarībā no tā, kāds ir jūsu klientu loks, smilšu kastes var būt gan zemākas – bērniem, gan augstākas - pieaugu-šajiem.

Izmantojot smilšu spēles metodi, konsultāciju kabinetā vēlamas vismaz divas smilšu kastes. Vienā no tām ir jābūt sausām smiltīm, otrā – slapjām. Smil-tīm jābūt pēc iespējas viendabīgākām un attīrītām. Sausām smiltīm nevajadzētu būt pārāk smalkām, lai nerastos putekļi. Savukārt slapjajām - nevajadzētu būt pārāk raupjām. Sauso smilšu kastē parasti izman-to smalkās jūrmalas smiltis. Slapjo smilšu kastei var izmantot arī upes vai ezeru smiltis. Tās var būt tum-šākā - nedaudz brūnākā, sarkanīgā vai pat sangīnas tonī. Ja smiltis intensīvi tiek lietotas, tad vismaz reizi 3 mēnešos tās ir jāmaina.

Daudziem klientiem nepietiek ar asociatīvu ūdeni, kas veidojas, ja atbīda smiltis tā, ka ir redzama smilšu kastes zilā pamatne. Klients var vēlēties liet īstu ūdeni smilšu kastēs un veidot pat zemūdens pasaules. Tā-dēļ kabinetā ir nepieciešams trauks ar ūdeni. Ūdens daudzums kabinetā ir atkarīgs tikai no speciālista gatavības ļaut klientam darboties, kā arī uzņemties kastes tīrīšanu un tās ‘’atūdeņošanu’’. Dažiem spe-ciālistiem konsultāciju kabinetā ir viena neliela krūze ar ūdeni, citviet līdz 1,5 l un lielāki. ūdens trauki.

Viens no svarīgākajiem smilšu terapijas aprīkoju-miem ir figūriņas, kā arī dabas un citi materiāli. Vidē-jais figūriņu izmērs ir 12 cm, bet nepieciešamas arī ļoti mazas, kā arī figūriņas nedaudz virs noteiktā izmēra. Kā raksta Dora Kalfa, ‘’Figūriņas ir nepieciešamas simtiem, lai bērns var izvēlēties sev vispiemērotāko.’’ Pastāv daudzas nepieciešamo figūriņu un citu mate-riālu klasifikācijas. Krievijas Pasaku terapijas institūta vadītājas Tatjanas Zinkēvičas-Jevstigņējevas un psiholoģes T. Grabenko izveidotajai smilšu terapijai nepieciešamo figūriņu sistematizācija ietver cilvēkus, sauszemes un lidojošos kukaiņus, zvērus, ūdens iemītniekus un abiniekus, mājas un mēbeles, kā arī sadzīves priekšmetus un produktus, kokus, augus, debess objektus, pasaku varoņus, transportu, mītis-kās un vēsturiskās figūriņas u.c. Figūrām ir jābūt gan jaunām, gan vecām, gan statiskām, gan dinamiskām un no visdažādākajiem materiāliem.

25


Figūriņas jānovieto uz plauktiem, kuri ir aptuveni 30-40 cm plati, lai figūriņas būtu pārskatāmas un viegli paņemamas. Ļoti ērts plauktu izkārtojums ir pamīšus 30-40cm plati un 20cm plati plaukti, jo tad figūriņas ir labāk pārskatāmas. Figūriņas jānovieto vienkārši rindās pa grupām – zivis, zvēri, cilvēki utt., neliekot tās nekādās savstarpējās attiecībās. Smilšu kabinetā var turēt kādu stabilu tabureti vai nelielas tre-pītes, lai mazāki bērni var pakāpties un paši paņemt sev nepieciešamo figūriņu.

Jāpārdomā arī par figūriņu izvietojumu plauk-

tos. Piemēram, zvēru figūras vēlams likt zemākos plauktos, jo tos vairāk izmanto bērni līdz 5-6 gadu vecumam. Figūriņas plauktos ir izvietotas pa grupām, kā arī tās ir jāuztur tīras un kārtībā. Tādēļ, izņemot no smilšu kastes figūriņas, ar otu jānotīra un jānoliek tajā pašā vietā, no kuras tā tika paņemta.

Smilšu terapijas konsultācijas norise.Pastāv uzskats, ka smilšu terapijas metodi var

sākt izmantot bērniem no brīža, kad viņš spēj izveidot vienotu smilšu bildi. Lielākoties tiek minēts vecums 3-4 gadi, no kura var sākt izmantot smilšu terapijas metodi, bet vienota viedokļa šajā jautājumā nav, jo lielā mērā tas ir atkarīgs gan no bērna attīstības, gan konsultācijas mērķa un profesionālās pieejas. Citu vecuma ierobežojumu smilšu terapijas metodes iz-mantošanā nav un to var izmantot darbā ar cilvēkiem līdz sirmam vecumam.

Tikšanās sākumā sociālais darbinieks aicina bēr-nu iepazīties ar smilšu kastēm, smiltīm un figūriņām. Šajā procesā bērnam ir jāizstāsta, kā var izmantot smiltis un citus priekšmetus kabinetā – ūdeni, papīru, plastilīnu, figūriņas. Jāizstāsta, kā ir izvietotas figū-riņas, kā arī tas, kādas ir smilšu bildes veidošanas iespējas.

Nākamais solis ir piedāvāt izveidot smilšu bildi. Manā praksē nav bijis gadījums, ka bērns nezinātu, ko darīt smilšu kastē un kā ir jāizveido smilšu bilde. Visbiežāk bērni neprasa, lai viņiem uzdod kādu no-

teiktu tēmu. Jautājumi par smilšu bilžu likšanas gaitu un tēmas pieprasījums biežāk nāk no pieaugušajiem klientiem.

Sākotnēji M.Lovenfelde bērniem deva instrukci-jas, proti, smilšu bildes tēmu, bet praksē pierādījās, ka šīm instrukcijām pakāpeniski zuda jēga, jo bērns vienmēr lika to, kas viņam šajā brīdī bija aktuāls. Tātad, instrukcijas par bildes tēmu lielākoties netiek izmantotas, bet īpašās situācijās tās var dot. Sand-tray terapijas virzienā lielāka uzmanība tiek pievērsta konkrētu instrukciju došanā.

Konsultācijas sākumā bērns var veidot tikai smiltis un pēc tam izvēlēties figūriņas, kuras likt smilšu kastē. Smilšu bilde tiek veidota aptuveni 20-35 minūtes, bet tas var ieilgt uz visu konsultācijas laiku, proti, 45 mi-nūtes. T.Zinkēviča-Jevstjigņejeva atzīmē, ka bērniem smilšu terapijas konsultācijas laikam nevajadzētu pārsniegt 30-35 min., neskatoties uz to, ka bērns varētu daudzas stundas no vietas spēlēties smiltīs. Pēc maniem novērojumiem, bērni, kuriem ir ārkār-tīgi daudz iekšējo emocionālo konfliktu un nav bijusi iespēja emocionālo enerģiju kaut kur izpaust, smilšu bildes liek ļoti ātri – 5-10 min., un bieži viņi vēlas likt otru bildi. Tā tas notiek pirmās 3-4 konsultācijas un pakāpeniski bērns pāriet tikai uz vienas bildes likšanu un tas prasa ilgāku laiku.

Smilšu terapijas konsultācija lielākoties ir never-bāls process. Bieži smilšu spēles metodi dēvē par klusuma terapiju – ‘’silence therapy’’. Tādēļ ir atšķirīgi viedokļi, vai kabinetā ir jātur mūzikas atskaņotājs. Viens no smilšu spēles apmācības vācu pasniedzē-jiem smilšu terapeits Jorgs Raše (Jörg Rashe) teica, ka, ja vēlaties smilšu terapijā izmantot mūziku, tad mūzikas kolekcijai ir jābūt tādai pašai kā figūriņu ko-lekcijai, jo jāsameklē tāda mūzika, kuru klients vēlas dotajā brīdī. Protams, klientu mūzikas pasūtījumi var būt visdažādākie un tas no speciālista prasītu patiesi milzīgu mūzikas kolekciju. Es pati mūziku neizmanto-ju un nelieku fonā smilšu bildes likšanas gaitā. Mūzika ir kāds noteikts dvēseles stāvoklis un būtiski ietekmē un izceļ kādu noteiktu emocionālo gammu. Parasti tikai kādas pirmās konsultācijas klusums rada trauk-smi, vēlāk bērns vai pieaugušais pie tā pierod un, ie-pazīstot smilšu bilžu likšanu, aizvien vairāk iedziļinās šajā procesā. Smilšu bildes likšanas laikā, ja ir grūti izturēt klusumu, klients dungo, sarunājas vai kaut ko jautā speciālistam.

Tātad pats smilšu bildes likšanas process notiek klusējot. Konsultants smilšu bildes likšanas laikā ir kā klusējošs, atbalstošs un uzmanīgs vērotājs. D. Kalfa sauca to par ‘’smēķētāja pozu’’ . Konsultants ir aktīvs ‘’šeit un tagad’’, bet neiesaistās klienta smilšu bildes likšanas procesā.

Konsultantam ir jānodrošina pēc iespējas brīva un pasargāta, akceptējoša jeb droša telpa. Konsultants

26


ir aktīvs vērotājs. Vērojot, kā bērns veido smilšu bildi, jāpievērš uzmanība:1) Kā bērns izmanto vai neizmanto smiltis?2) Kāds ir smilšu bildes veidošanas ātrums?3) Cik daudz un kādas figūras tiek izmantotas?4) Vai tās ir iepriekš izmantotās figūras?5) Kuras figūras bērns it kā vēlas ņemt, bet atliek atpakaļ plauktā?6) Cik lielu laukumu bērns apgūst smilšu kastē?7) Kādas ir bērna emocijas un reakcijas, veidojot smilšu bildi?

Smilšu bildes likšanas laikā var novērot ļoti dau-dzus uzvedības un komunikācijas aspektus. Piemē-ram, daži bērni, ņemot figūriņas, par katru no tām jautā atļauju speciālistam, citi bērni vispār ignorē, ka viņiem kāds ir blakus. Daži bērni, ja nokrīt kāda man-tiņa, bailīgi saraujas, paskatās, nosarkst un atvaino-jas. Citi visu sagāž un atrod to, kas viņiem vajadzīgs, pilnīgi neuztraucoties par to, kas paliek plauktos un, ko par to kāds domā. Tātad, smilšu bilžu likšanas laikā var novērot arī ierasto veidu, kā bērns komu-nicē ar pieaugušajiem ģimenē, robežu jautājumus un daudzas citas bērna psiholoģiskās īpatnības un uzvedības reakcijas – radošumu, izdomu, atjautību, adaptivitāti un izdomu, individuālo tempu, atbilstību attīstības posmam utt.

Smilšu likšanas gaitā smilšu terapeits var veikt nelielas piezīmes par būtiskākajiem vērojumiem, kā arī smilšu bildes likšanas gaitu.

Kad bērns ir pabeidzis smilšu bildi, tad var notikt saruna par bildi. Bērnu aicina stāstīt par to, ko viņš ir izveidojis, kas tā ir par pasauli, kas tur dzīvo, kas tur notiek utt. Iespējams, veidojas kāds stāsts. Smilšu terapeits var palīdzēt bērnam, stāstot, ko viņš redz. Stāstot jāņem vērā, ka jāatstāsta tiešām tikai tas, ko jūs redzat. Ja tas ir pelēks gulbēns vai jērs, sieviete ar grābekli, ūdenskrātuve, tad tā arī tos ir jāsauc un ir jāsaka. Nevis – mīļš jēriņš, jaukā vecmāmiņa strādā un neglītais pīlēns noskumis utt. Veidojot smilšu bildi, katrs tēls iegūst kādu īpašo nozīmi un lomu kopējā stāstā. Jaukā vecmāmiņa bērna stāstā var izrādīties briesmīgā ragana un gulbēns var izrādīties vienkārši gulbēns, jo citas gulbju vai mazo putnu figūriņas jums vienkārši kolekcijā nav. Ja ir jāstāsta, ko jūs redzat, tad vēlams nepiešķirt personīgās nozīmes figūrām, jo bildes licējam ir savas nozīmes un tas ir vissvarīgā-kais. Stāstot par smilšu bildi tikai to, kas ir redzams, dažkārt iespējams IERAUDZĪT daudz vairāk: ‘’Es redzu, ka meitene ir viena pati bildes pašā augšā, pārējās figūras ir citā bildes pusē. Es redzu, ka zvēri neskatās viens uz otru utt. ‘’

Ja bērns neko nevēlas stāstīt par bildi, tad tas ir jārespektē. Visbiežāk tomēr bērni labprāt stāsta par savu smilšu bildi un veido interesantus un bagātus stāstus. Katrai smilšu bildei tiek dots nosaukums.

Smilšu bildes jeb ainavas nozīmi konsultants tikai pārdomā. Tas nozīmē, ka smilšu spēles pieejā, neskatoties uz to, ka tā orientēta uz simbolu analīzi, tiek pieņemts, ka konsultācijas laikā interpretācijas labāk neveikt un ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar simbolu skaidrojumiem. Smilšu paplātes terapijas virzienā ir iespējamas interpretācijas konsultācijas laikā.

Noslēgumā smilšu bilde tiek fotografēta gan kopu-mā, gan piefiksējot kādas nozīmīgas detaļas, tādējādi veidojot tādu kā bilžu un aprakstu ‘’portfolio’’, kurā var novērot gan dinamiku, gan noteiktas izmaiņas.

Smilšu spēles terapijas kopējā procesa noslēgu-mā viena vai divas konsultācijas tiek veltītas smilšu bilžu fotogrāfiju aplūkošanai - vai nu kopā tikai ar bērnu, vai ar vecākiem Parasti fotogrāfijas tiek atdāvi-nātas bērnam, uzrakstot nosaukumu un būtiskāko, ko bērns ir stāstījis par bildi. Tas nozīmē, ka pēc katras konsultācijas ir jāveic pieraksti. Jātrenējas pierakstus veikt pēc iespējas precīzākus, kā bērns ir stāstījis par bildi.

Es aprakstīju tikai vienu no daudzajiem konsultā-ciju variantiem. Smilšu bildes iespējams likt bērniem un vecākiem kopā, tad nedaudz mainās konsultācijas process un smilšu bildes likšanas gaita. Smilšu bildi var likt ģimene kuplākā skaitā, kā arī brāļi un māsas, un, protams, arī vecāki pārī.

Smilšu terapijas procesa un smilšu bilžu novērtēšanas raksturojums.

Smilšu terapijas metode ir kā pielikums, papildus metode pamatprofesijai. Tas nozīmē, ka smilšu te-rapijas metodi psihologi vai psihoterapeiti, ģimenes terapeiti var izmantot sava virziena ietvaros. Līdzīgi to var izmantot sociālie pedagogi un sociālie darbinieki sava profesionālā virziena ietvaros. Kā jau aplūkojām iepriekšējā sadaļā, lai izmantotu smilšu terapijas me-todi, ir nepieciešams noteikts aprīkojums. Tātad, arī iepriekšēja sagatavotība.

Dažkārt smilšu terapijas metodi salīdzina vai pat iekļauj mākslas terapijas virzienos, jo smilšu terapija ietver vairākus mākslas jaunrades elementus:1) Skulptūru (ko smilšu kastē var veidot no smiltīm un ūdens);2) Nospiedumus un zīmējumus smiltīs;3) Darbu ar priekšmetiem, dabas materiāliem un figūriņām t.sk. pašizveidotām.

Pirmkārt, smilšu spēlē iesaistītie pamata materiā-li – smiltis un ūdens - ir dabīgi materiāli, kuri cilvēkam palīdz atbrīvoties no stresa un spēlējoties nedaudz regresēt, turklāt tie ir spēcīgi simboli. Psiholoģijā ūdens simbolizē personības dziļākos slāņus un ne-apzināto. Kā viens no pamatelementiem ūdens sim-bols ir visai pretrunīgs, līdzīgi kā uguns simbolikā. Ar ūdeni asociējas gan auglība - dzīvība, gan sausums un ūdensplūdi, līdz ar to nāve. Smilšu bildēs ūdens

27


atspoguļojas, ne tikai sajaucot ūdeni ar smiltīm, bet arī kā ezeri, upes, akas, trauki, piepildīti ar ūdeni utt.. Savukārt smiltis, iespējams, ir vissenākais, kas uz pasaules ir bijis. Smiltis var simbolizēt apzināto un racionālo cilvēka dzīves daļu, kā arī bezformību un nekonkrētību, kuras nākamais etaps var būt formu veidošanās. Smiltis, to tecēšana caur pirkstiem, var asociēties ar laika ritumu un ar mūžību. Pieskaršanās smiltīm, to veidošana vienmēr rada kādu emocionālu reakciju – patiku, relaksēšanos, kādas asociācijas, atmiņas, iespējams, arī nepatiku un nevēlēšanos tām pieskarties; vēl vēlmi tās veidot noteiktā formā, vai nogludināt, atstāt nospiedumus utt. Savukārt ūdens kopā ar smiltīm veido jaunas formas – kalnus, grāvjus un aizas, smilšu norobežojumus, salas okeāna vidū utt. Turklāt smilšu kastes forma – taisnstūris un zilā krāsa arī nes noteiktu simboliku.

Tātad ar brīdi, kad cilvēks nostājas pie smilšu kastes, tiek aktivizēti neapzinātie procesi un sākas smilšu spēle!

Smilšu terapijas smilšu spēles virzienā vienmēr ti-kusi pievērsta uzmanība ne tikai redzamajam izpaus-mēm – komunikācija, figūriņu izvēle, konfliktējošās zonas utt., bet arī smilšu bildes simbolikai. Diemžēl šī raksta ietvaros nevaru atļauties pat uzsākt sarunu par dziļo, neizzināmo un bezgalīgo simbolu pasauli. Turklāt es pati esmu vēl iesācēja simbolu valodas atklāšanā un tulkošanā. Vēlreiz minēšu, ka smilšu spēles pieeja pamatā balstās uz izcilā psihoterapeita un domātāja Karla Gustava Junga arhetipu un sim-bolu teoriju.

Linde fon Keizerlinga rakstā par smilšu spēli min Ērika Fromma (Erich Fromm) citātu, kas manuprāt, ļoti precīzi raksturo simbolu būtību: «Simbolu valoda ir vienīgā svešvaloda, ko vajadzētu apgūt ikvienam. Ja mēs to saprastu, tad nonāktu saskarē ar mītu, kas ir nozīmīgs gudrības avots.».

Smilšu bildi kopumā var analizēt ārkārtīgi daudzos līmeņos, it kā paralēlās pasaules – klienta stāsts ‘’šodien un tagad’’, simbolu izspēle konkrētā bildē un kopējā dinamikā (simboli, kas atkārtojas bildēs), apzinātais un neapzinātais, pagātne un šodiena, se-kulārais un transcendentais, smilšu kastes simboliskā lauka analīze (piemēram, kvadrātu analīze) utt.

Smilšu bildē atklājas vērtību, normu, sociālās vides un apvidus ainavas dažādība, noskaidrojas apstākļi, kādos veidojusies cilvēka personība (ģi-menes sociālais statuss, vieta citu brāļu vai māsu vidū).Smilšu terapija rosina un atbalsta turpmākās attīstības procesus.. viens no smilšu terapijas uzdevumiem ir, lai klients rastu dziedinājumu ar savas kreativitātes palīdzību, ko smilšu spēle palīdz rosināt un atjaunot. smilšu spēles pamatā ir viedoklis, ka cilvēkā pašā ir dziedinošais spēks un milzīgi pašatveseļošanās resursi. Smilšu bildē

izvietotās figūriņas - katra ir kāds simbols, smilšu bildes stāsts par figūriņām kopumā veido stāstu par simboliem. Caur simbolu izspēli cilvēks sakārto savu iekšējo pasauli. Pētnieciskā daļā simbolu analīzei tiks pievērsta mazākā nozīme, jo smilšu bilžu simbolu analīzes apjoms ir plašs un apjomīgs, kā arī tas ne-saskan ar pētījuma mērķi.

Teorētiskā literatūrā nav īpaši pieminēts kādi ierobežojumi attiecībā uz bērna vecumu, izmantojot smilšu terapijas metodi, bet kopumā tiek pieņemts, ka jaunākais vecums, kad to varētu uzsākt, ir aptuveni 3-4 gadi. Tas ir vecums, kad bērns jau spēj izveidot smilšu bildi.

Smilšu bilžu analīze un novērtēšana

Jau kopš smilšu spēles pirmsākumiem terapeiti pievērsuši uzmanību, ka klienti smilšu kastes telpu izmanto kādā noteiktā veidā, tādējādi attīstījās smilšu terapijas metodiskā un skaidrojošā bāze. Kā jau tika minēts, smilšu bildē atklājas vērtību, normu, sociālās vides un apvidus ainavas dažādība vai atšķirība, noskaidrojas apstākļi, kādos veidojusies cilvēka per-sonība. Tātad smilšu likšanas process un smilšu bilde nes noteiktu informāciju par tās licēju.

D. Kalfa uzskatīja, ka smilšu bildi var skaidrot kā trīsdimensionālu psihes stāvokļu atspoguļojumu. Iekšējais konflikts tiek izspēlēts ārpusē, kur to ir ie-spējas ieraudzīt un apzināt. Savā ziņā tas parāda šīs metodes unikalitāti, jo konsultantam ir iespējas vizuāli redzēt klienta emocionālo pasauli.

Smilšu terapijā ir izstrādātas vairākas metodes, kā analizēt smilšu bildes. Neverbālais terapijas rak-sturs un materiāls – smiltis - veicina regresiju, uzrunā pirmsrunas attīstības posmu, ķermeņa atmiņu. Bērni savus reālos piedzīvojumus un arī savus intrapsi-hiskos attēlus smilšu bildē izsaka simboliski. Viņi „pārnes” dvēseles procesus uz smilšu vietu. Pārne-šana K. G. Junga izpratnē ir dialektisks process starp abu procesā iesaistīto pušu zemapziņu un apziņu. Tādējādi smilšu bilde veido „trešo” telpu, pārejas zonu starp terapeitu un bērnu. Traumētiem bērniem realitāte smiltīs ir otra realitāte, iespēju telpa, lai mā-cītos izprast dzīvi. Traumētiem bērniem smilšu spēļu procesā var parādīties šādas pazīmes: • Nemitīgi uzmācas atmiņas, atkarībā no piedzī-votās traumas un traumatiskās situācijas; vienādās bildes.• Atkārtojas uzvedības veidi, „traumatiska spēle”.• Parādās traumatiskas bailes, ķermeņa reakci-ja (sārti vaigi vai bālums, nebrīvums, ātra spēles pārtraukšana, sakot: „Tagad es gribu darīt kaut ko citu.”).• Ir izmainīta attieksme pret cilvēkiem, dzīvi un nā-kotni.

28


Savukārt, smilšu terapeite un pētniece Š. Būlere izstrādāja smilšu bildes analīzes kritērijus, kas norāda uz emocionāliem traucējumiem bērniem.

a – agresīvās pasaules (Aggressive world) pazīmes. Smilšu bildē ir redzami karavīru vai zvēru cīņas, agresīvi zvēri, satiksmes sadursmes, savai-noti cilvēki, spēcīga vētra. Novērojama naidīgu pušu cīņa, plēsīgu zvēru cīņa, negadījumi, nogalināšana, laupīšana.

e - Tukšās pasaules (Empty world) pazīmes. Smilšu bildi var raksturot kā tukšu. Tajā vai nu nav figūru, vai ļoti maz. Š. Būlere ‘’Pasaules testa’’ meto-des ietvaros izdalīja sekojošus kritērijus:1. Mazāk par 15 elementiem.2. Mazāk kā 5 figūriņu kategorijas (no iespējamām 20).3. Nozīmīgākās figūriņu grupas netiek izmantotas (piem., liek tikai bērnus, tikai policistus vai karavīrus.

CRD – Deformētās pasaules (Distorted world) pazīmes. Šajā grupā ietilpst:

C - slēgtas pasaules (Closed world). Smilšu bildes ir pilnīgi vai daļēji nožogotas. Daudz žogu, iežogojumi, sētas, aploki, kā arī vaļņi, kas norobežo dažādas bildes daļas.

R – Rigidās pasaules (Rigid world). Smilšu bildē vērojami nedabīgi kārtojumi, piemēram, zvēru, cilvē-ku vai lietu rindas. Figūru izkārtojums ir shematisks. Daudzi figūriņu virknējumi.

D – Dezorganizētās pasaules (Disorganized world) Sastopama arī ar nosaukumu - Nesakārtotās, izjauktās un haotiskās pasaules (Dissaranged world). Smilšu bildē figūriņas atrodas nepiemērotās jeb ne-savienojamās vietās, kā arī vērojams haotisks figūru izkārtojums.

Bērns var likt pamīšus dažādas Deformētās pa-saules vai arī vienas bildes dažādās vietās var parā-dīties Rigidas, Slēgtas vai Dezorganizētas pasaules pazīmes.

29


Ceļojumi

- cilvēki un lietas ir kustībā- ceļotāji, braucēji un jātnieki ceļā- ūdenī vai ap vienu centru

mandalas formas

- figūru izkārtojums apļveidā- ap smilšu kastes centru

saderīgas grupas

- māte, bērns- ģimenes- ganāmpulki, bari

tilti

- savieno divas atšķirīgas apkārtnes- padara pieejamu nepieejamo

Barība

- klāts galds- tiek baroti dzīvnieki

vitalitāte

- aug augi, darbojas mašīnas- paceļas lidmašīnas- auļo zirgi

piedzimšana

- putnu olas- bērniņi- plaukstoša daba - ligzda- dzīvnieku mazuļi- ziedoši koki

Iešana dziļumā

- tiek izrakts ezers- tiek izrakts dārgums- tiek rakta aka

Konstrukcijas

- ēka, tunelis- neparasta ainava- tiek izveidoti ceļi, augsti kalni

Iepriekšējo smilšu bilžu figūras

- parādās jaunā, aizsargātā vai brīvā izkārtojumā

Novērojama figūru integrācija

- visa bilde ir viens stāsts, figūras skatās viena uz otru.

Izmantotā literatūra un citi informatīvie avoti1. Batņa V. Rosinot bērna iekšējo pasauli. – R.: IU ‘’RAKA’’, 2001., - 157 lpp.2. Kaizerlinga L. Pāri sētai skatoties. Smilšu terapija ar pāriem. Žurnāls ‘’Psiholoģijas pasaule’’ 2005.; 07: 54.-62.3. Kavai H. Bet par mēnesi nekas netika stāstīts. Žurnāls ‘’Psiholoģijas pasaule’’ 2006.; 06: 56.-62.4. Keizerlinga L. Smilšu spēles dziedinošais spēks//Psiholoģijas pasaule. Nr.12 – R.: 2004. – 7.-12.lpp.5. Mantels T. Apziņas maiņa un sievietes attīstība. Smilšu terapijas process. Žurnāls ‘’Psiholoģijas pasaule’’ 2006.; 04: 54.-62.6. Matibe-Trebus H. Latvijas Ģimenes Psihoterapeitu asociācijas biedrības materiāls Smilšu spēļu apmācības ietvaros – 2007. 38 lpp.7. Kalff D.M. Sandplay. A psychotherapeutic Approach to the Psyche. /translation of ‘’Sand-spiel,’’ – Boston: Sigo press, 1986. -167 p.8. Webb B.N. Play therapy with children in Crisis. –NY: The Guilford press, 1991, 406 p.9. Зинкевич-ЕвстигнееваТ.Д.,ГрабенкоТ.М.Практикумпокреативнойтерапии.-С-Пт.:Речь,2001.-400с.10. Зинкевич-ЕвстигнееваТ.Д.,ГрабенкоТ.М.Практикумпопесочнойтерапии.-С-Пт.:Речь,2002.-224с.11. Зинкевич-ЕвстигнееваТ.Д.,ГрабенкоТ.М.Чудесанапеске.-С-Пт.:Речь,2005.-337с.12. СаковичН.А.Технологияигрывпесок-С-Пт.:Речь,2006.-172с.13.Штеинхард.Юунгианскаяпесочнаятерапия-С-Пт.:Питер,2001.-314с.14. ЭльГалина.Человекиграющийвпесок.С-Пт.:Речь,2007.-208с.15. Rogers R. Mitchell & Harriet S. Friedman. Sandplay/Past, Present and Future – London and NY: Bidles Ltd, Guildford and King’s Lynn, 1996.-151 p.

2. tabula. Smilšu bildēs novērojamās izaugsmes un atveseļošanās pazīmes.

Savukārt izaugsmes un atveseļošanās sākuma pazīmes (pēc D. Kalff, K. Bradway) smilšu bildēs var novērot, ja ir sekojošas pazīmes, kas apkopotas. 2. tabulā.

Manis veidotais apraksts par smilšu spēles ie-spējām ir tikai neliels ieskats šajā it kā vienkāršajā, bet ļoti atbalstošajā, dziļajā un, gribētos teikt, viedajā metodē.

Vēlos iedrošināt sociālos darbiniekus, kuri strā-dā ar bērniem un jauniešiem, protams, arī ar citām klientu grupām, uzsākt izmantot smilšu terapijas

metodi. Jūs uzreiz jutīsiet daudzās izmaiņas gan klientu motivācijā, gan uzvedībā un varēsiet novērot daudzās pārvērtības cilvēku emocionālajā pasaulē. Protams, šī metode nav brīnumnūjiņa un tā, līdzīgi kā ar citām metodēm, ir jāizmanto atbilstoši tās būtībai un nosacījumiem.

Smilšu terapijas metodes izmantošana ienes sociālā darbā dziļumu, dvēseliskumu un dod iespēju vairāk ieskatīties cilvēka dvēseles līdz galam neizdi-bināmās dzīlēs. r

Documents

Jauns instruments darba rīku somā