KŪDRA DABA PALMU EĻĻAS - Vides Vēstis...40 Vide un klimats – drauds vai draugs? 42 Problēma – riepu kalni Vāku autors – Māris Kreicbergs 3 Redaktores sleja Vides aizsardzības

ziema/04/2017

BIĶERNIEKU MEŽS

nav rezervāts

Pastaigu takas

DAUGAVAS KRASTOS

MĀRIS KREICBERGSFotogrāfs, kam zvēri

raugās acīs

Uz «Vides Vēstu» 20 gadiem atskatoties: pirmais redaktors

ĢIRTS STRAZDIŅŠ

KŪDRA vai DABA Kāda ir purva dzīves jēga

PALMU EĻĻAS rūgtā piegarša

Anitra Tooma

VĀKA BILŽU AUTORSVIDES VĒSTIS/ZIEMA/04/2017

Rīki: Nikon D500Objektīvi: Sigma 120–300 mm F2,8; Sigma 500 mm F4; makro 105 mm F2,8; Tamron 15-30 mm F2,8; Helius 85 mm F1,5.Monopods. Jetija tērps.

Turpinājums pēdējā atvērumā

Izcilu putnu fotogrāfu Latvijā netrūkst, bet zvērus lieliski nobildēt izdodas vien retajam. Māris Kreicbergs – 35 gadus vecs bitenieks no Zvārdes – šai ziņā ir īsts tīrradnis. Sociālajā tīmeklī «Facebook» viņš regulāri publicē lieliskus dabas foto, bet, kad piesakos ciemos, ir apmulsis no tādas uzmanības, jo nekad viņa bildes nav izliktas apskatei izstādēs vai drukā-tas žurnālā. Viņš ir bijušā mežsarga dēls, trešais no četriem brāļiem. Un, ja pārē-jie brāļi ir acīgi mednieki, viņš piespiest bises laidi pie pleca nekad nav ilgojies. Zvārdē Māris ar ģimenes atbalstu sāka saimniekot 1999. gadā – astoņpadsmit gadu vecumā – un, tā kā Kalnpļavnieku iepriekšējais iemītnieks bija bitenieks, pārņēma no viņa dažas saimes. Nu jau Māra dravā ir aptuveni 700 stropu, kas izvietoti līdz pat Pūrei.

Pirmo fotoaparātu «Sony» Māris nopir-ka pirms divpadsmit gadiem, pāris gadu pabildēja, tad pārdeva. 2015. gadā viņš nopirka lietotu «Nikon» un ik pārdienu sāka doties dabā. Pats domā, ka nekāda īpašā talanta viņam nav, vienkārši vajagot bieži iet uz mežu un baudīt dabas bur-vību, reizēm uzvilkt jetija tērpu un lavī-

ties gar mežmalu tā, lai zvēri neaizož, un tad jau atliek vien knipsēt. Aha! Talanta nav??? Par Māra fotogrāfijām jūsmo tādi atzīti meistari kā Ainars Meiers un Vilnis Skuja! Visu šo klausoties, arī Māra sievai Andželikai ir ko piebilst: «Man šķiet, tie zvēri uz viņu īpaši nāk. Māris vienmēr stāsta, cik zvēru ir redzējis, bet es taču arī te dzīvoju ilgi! Mums jau viens puika ir pusaudzis. Tomēr es šos daudzos un da-žādos zvērus sastopu pavisam reti. Māris ir īsts šīs vietas patriots, ir tāda sajūta, ka šeit ir viņa saknes un viņš šajā mežā ir ieaudzis. Es sākumā vēl cerēju, ka mēs varētu dzīvot pilsētā un uz laukiem at-braukt dažas reizes nedēļā, bet Māris gribēja palikt tepat. Un, kad klāt ir baura laiks, es viņu vispār neredzu: paguļ pāris trīs stundiņas, tad jau tumsiņā uz mežu, iziet astoņu kilometru apli ar teju desmit kilogramu smago fototehniku plecā un tad visu dienu strādā pie bitēm. Baura laikā viņš kā briedis nomet kādus desmit kilogramus svara!»

«Jā, baura laiku es gaidu kā svētkus,» tur-pina Māris. «Daudzus briežus jau pazīs-tu. Ir tādi, kurus esmu bildējis vairākus gadus, un, kad pamanu pazīstamos ra-gus trofeju izstādē, ir bēdīgi. Es slēpņos un torņos nesēžu, nav tik daudz laika. Un no torņiem nefotografēju, jo man ne īpaši patīk, kā izskatās bildes no augšas. Uzmanīgi lavos un, kad pamanu zvēru, iz-vērtēju situāciju – notupstos, apsēžos vai apguļos. Ir gadījies tā, ka pat salecos, cik klusi briedis ar dižiem ragiem ir iznācis no meža un pēkšņi stāv tik tuvu, ka kna-pi kadrā ietilpst. Joprojām brīnos, kā tik liels dzīvnieks ar vareniem ragiem spēj tik klusi pārvietoties! Man rīti ir vismīļākie, jo tad ir īstā gaisma, kas ir vislabākā kva-litatīviem kadriem. Vakaros tikai kādas 20 minūtes pirms krēslas var cerēt uz zvēru parādīšanos un īstās gaismas savienoju-mu. Galvenais ir regulāri iet dabā, tad jau zvēru teritorijas var iepazīt. Es zinu katru

Uz pirmā vāka: stirna griķu laukā.Uz pēdējā vāka: riestojošs briedis.

ZVĀRDES DABA MĀRA KREICBERGA BILDĒS

briežu riesta bedri, kā arī vietas, kur viņi dzenājas pakaļ govīm. Zvēri ir ļoti manī-gi, tāpēc labi jāpārzina apkārtne un laikus jābūt mežā. Esmu novērojis, ka no mašī-nām viņi īpaši nebaidās, bet, līdzko noslā-pēsi motoru, tad gan laidīsies lapās.»

Kalnpļavnieki robežojas ar vairāk nekā 3000 hektāru plašo dabas liegumu «Zvār-de», kas ir arī «Natura 2000» teritorija, tāpēc šajos mežos un purvos zvēriem un putniem ir mazliet vairāk miera. Tomēr, braucot no Blīdenes Stūru virzienā, redz plašus intensīvi apstrādātus laukus. Rūs-ganā griķu laukā stirnas izskatās kā glez-nā, rapšu un labības tīrumos bieži vien mielojas brieži un mežacūkas. Kad vaicā-ju, cik tāda medījuma gaļa veselīga, Mā-ris pasmīn un teic, ka par veikalā pirkto noteikti daudz veselīgāka, bet viņa ģime-ne gaļu ikdienā nelietojot. Stāsta arī, ka ziedputekšņu analīzēs parādījušās pesti-cīdu atliekas: «Visilgāk augsnē paliek her-bicīdi. Ir tādi, kas nesadalās pat piecus gadus. Jā, apkārtnes laukus miglo aizvien intensīvāk, eži vairs nav redzēti, domāju, ka tas varētu būt arī no indēšanas. Kopš nav ežu, ļoti savairojušās odzes. Bet zaķu gan mums te ir gana – pārošanās laikā skraida pat pa pagalmu! Šovasar viens jauns alnis te dzīvoja pa dīķi, tagad gan ir aizgājis kur citur.»

ŽURNĀLĀ LASIET...VIDES VĒSTIS/ZIEMA/04/2017

1

DABA

VĀRDS

DARBI

VIDRŪPE

RuBRIkAS

4 Uz «Vides Vēstu» 20 gadiem atskatoties Intervija ar žurnāla pirmo redaktoru Ģirtu Strazdiņu

10 Meža īpašnieki nav tik melni, kā viņus mālē16 Kas lielāka bagātība – kūdra vai daba?20 Gulbji un cilvēki26 Pastaigas gar Daugavu34 Palmu eļļas rūgtā piegarša

12 100 darbi dzimtenei14 Kopts mežs ir skaists. Biķernieki44 Maisiņš vajag?46 16. gadsimta virtuves dārzs. Augi un cilvēki50 Dāvinātam zirgam zobos neskatās?51 Nav jābūt Einšteinam

30 Jo mazāka cilpa, jo labāka aprite40 Vide un klimats – drauds vai draugs?42 Problēma – riepu kalni

Vāku autors – Māris Kreicbergs3 Redaktores sleja

Vides aizsardzības kluba žurnālsISSN 1407-2939Reģ. nr. 000702134Iznāk reizi divos mēnešos© Pārpublicēšanasgadījumā atsaukties uz žurnālu «Vides Vēstis»Iespiests tipogrāfijā «Gandrs Poligrāfija»

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»K. Valdemāra iela 45-2Rīga, LV-1010

www.videsvestis.lv

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: [email protected]

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: [email protected]

Makets:Ilze Ramanee-pasts: [email protected]

Abonēšanas jautājumos:[email protected]

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 85A, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28, veikalā «Muki.lv» – Rīgā, Baznīcas ielā 31

ziema 2017 Nr. 4 (167)

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu @VidesVestis

ZAĻĀ DZĪVESSTILA ŽURNĀLS

REDAKTORES SLEJA3

Foto

: Viln

is Sk

uja.

Laba diena!

Gads tuvojas nogalei, koku lapas vairs neaizsedz skatu uz debesīm, un, pārlūkojot šā žurnāla saturu, izrādās, ka daudz uzmanības esam veltījuši mežiem un kokiem. Par lietus mežiem stāsta arī «Vides Vēstu» dibinātājs un pirmais redaktors Ģirts Strazdiņš. Intervijā viņš atceras laikus, kad pirms 20 gadiem radās «Vides Vēstis», taču, tā kā nu jau astoņus gadus Ģirts vada Latvijas Dabas fondu, vairāk runājām gan par dabas skaitīšanu, gan ažitotāžu, kādu ap šo projektu sacēluši mežizstrā-dātāji. Publiskajā telpā parādījās apgalvojumi, ka, tā kā Latvijā dabas aizsardzība ir privātīpašniekiem visnedraudzīgākā, viņi ik gadu pa kluso nogāžot tūkstošiem lielo putnu ligzdu. Interesanti, ka tieši Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus šim apgalvojumam nepiekrīt (10. lpp.). Daudz pārmetumu šoruden saņēma arī uzņēmums «Rīgas meži» par meža retināšanu Biķerniekos, turpretī Latvijas Dabas fonda eksperte Lelde Eņģele teic, ka galvaspilsētas mežus nevar pamest savā vaļā: «Iesaku uzņēmumam «Rīgas meži» arī turpmāk saimniekot ilgtspējīgi – gādāt, lai Rīgas mežos labi justos ne tikai cilvēki, bet arī daba, kā arī saudzēt vecākos meža nogabalus un vecos kokus kā īpašas dabas pērles. Biķernieku meža tālais stūris nav rezervāts, kur aizliegta jebkāda saimnieciska darbība, un nav arī parks, bet te mežsaimniekiem ir daudz sarežģītāk, jo jārūpējas ne tikai par meža kop-šanu un audzēšanu, bet arī īpaši jāpiedomā, lai meža darbi pēc iespējas mazāk mainītu meža ainavu un būtu savlaicīgi izskaidroti apkārtnes iedzīvotājiem.» Par Biķernieku mežu lasi žurnāla 14. lappusē. Debatējot par mežu ciršanu, parasti aizmirstam vēl vienu dabas pērli – purvus. Tos norok klusi un bez lieliem iebil-dumiem, bet kūdru par nieka naudu pārdod uz ārzemēm. Mēs nevaram apturēt šo procesu, bet rosināt no kūdras ražot ko vērtīgāku par substrātu siltumnīcu augiem gan varam (16. lpp).

Kad rakstu šo sleju, visi šā numura raksti jau ir gatavi un vairāk gribas domāt par nākotni, ne apcerēt, kas paveikts. Bet gada beigās neziņas vienmēr ir daudz, jo beidzas šā gada Vides aizsardzības fonda atbalstītais projekts par žurnāla izdo-šanu. Tagad jāsagaida jaunais projektu konkurss, jāapraksta nākamā gada iece-res un lēnām jānosirmo, gaidot rezultātus. Katru gadu ap šo laiku «Vides Vēstu» lasītāji vaicā, kāpēc žurnālu nevar abonēt... Tieši tāpēc arī nevar, ka nezinām, vai 21. reizi iegūsim atbalstu šim projektam un cik lielu – desmit, sešu vai čet-ru numuru izdošanai. Abonēšanu izziņosim, kad no Latvijas Vides aizsardzības fonda būsim guvuši apliecinājumu, ka iesniegtais projekts ir izturējis konkursu, un šāda ziņa varētu nākt vien februārī vai martā. Tad arī žurnāla tīmekļa vietnē www.videsvestis.lv un sociālajos tīklos «Twitter» un «Facebook» paziņošu par abo-nēšanas iespējām. Tā kā pērn optimistiski domājām, ka varēsim izdot sešus, nevis četrus numurus, visiem, kuri abonēja «Vides Vēstis» uz gadu, pienākas vēl divi numuri, kurus, cerams, varēsim izdot 2018. gadā.

Anitra

VIDES VĒSTIS/ZIEMA/04/2017

Atgādinu, ka žurnāls «Vides Vēstis» tiek dāvināts visām Latvijas publis-kajām bibliotēkām un visām ekosko-lām, kā arī to, ka esam modernizēju-ši vietni www.videsvestis.lv un tagad dažādos laikos publicētos rakstus vari atrast daudz ērtāk.

Visi žurnāla numuri, kas izdoti kopš 2013. gada, salikti arhīvā PDF formā-tā. Vari tos noglabāt savā viedierīcē un lasīt, kad vien vaļa.

VĀRDS4


– Kā dzima ideja izdot žurnālu «Vides Vēstis»?

– Vides aizsardzības klubā bijām vairāki līdzīgi domājoši cil-vēki, bet pateikt, tieši kurš bija idejas autors, ir grūti. Parasti, ja ideja dzimst kopīgi, katrs to piedēvē sev, un pareizi jau arī ir. Vides aizsardzības klubā aizdomājāmies, ka mums nav sava regulāri iznākoša informācijas avota. Mēs gatavojām dažādus biļetenus, kādu laiku bija «Zaļās Vēstis», kur paši rakstījām tekstus, kopējām un dalījām VAK pasākumos. Informējām par to, ko darām, kāpēc darām, rakstījām par projektiem. Vienubrīd radās doma taisīt regulāri iznākošu žurnālu. To-brīd beidza iznākt avīze «Elpa», ko arī bija dibinājis VAK, kādu laiku avīze strādāja patstāvīgi, bet tad sāka trūkt naudas tās

izdošanai, un tā beidza pastāvēt. Šis tukšums veicināja «Vides Vēstu» rašanos. Mums nebija neviena profesionāla žurnālista, bet netrūka radošu un rakstošu cilvēku. Un tā beigās žurnāls iznāca labā amatieru līmenī.

– Kas bija tie pirmie?

– Sākumā visas idejas sadalījām pa tematiskām nodaļām: «Vārds», «Vidrūpe», «Daba», «Kultūrvide», «Ugunskurs». Daudz rakstīja Ināra Raudone, nelaiķis Juris Vilcāns bija ļoti aktīvs un pozitīvs. Arvīds Ulme visam bija kā virsdiriģents. Pirmajos žurnālos tika publicēti arī viņa raksti par simboliem Latvijas folklorā. Gatis Pāvils, Linda Lemhena un Aigars Liepiņš bija

Anitra Tooma;autores un

Ģirta Strazdiņa personīgā arhīva foto

Pirms 20 gadiem ap šo laiku iznāca

pirmais žurnāla «Vides Vēstis» numurs. Viens no «Vides Vēstu»

dibinātājiem bija ĢIRTS STRAZDIŅŠ, kurš žurnāla priekšgalā bija

12 gadus. Nu jau astoņus gadus

Ģirts vada Latvijas Dabas fondu.

UZ «VIDES VĒSTU» 20 GADIEM ATSKATOTIES

VĀRDS5


aktīvi dabas aprakstītāji. Arī Anda Leiškalne daudz palīdzēja pie pirmajiem numuriem.

– Mani redakcijā ieveda Arvīds Ulme nākamajā dienā pēc tam, kad dzimtajā Madonā atgriezās Solvita Seržāne.

– Jā, viņa bija mans lielākais palīgs, un tad stafeti pārņēmi tu. Žurnālu maketēja Edmunds Folkmanis, bet 0. numura vizuālā tēla veidošanā iesaistījām Ilmāru Blumbergu. Tāds askētisks stils tolaik bija modē. Blumbergs ieviesa asniņu, ar ko joprojām pabeidzat rakstus. Mēs pirmo žurnālu gatavojām pusgadu, un sākumā tas bija melnbalts. Finansējums bija tuvu nekāds, un arī Ilmārs visu darīja idejas vārdā. Mūs ļoti iedvesmoja Arnis Šab-lovskis, kurš tolaik bija redaktors «Katoļu Baznīcas Vēstnesim», kas daļēji tapa VAK telpās. Es žurnālā biju no paša sākuma, pie-dalījos jau «Zaļo Vēstu» gatavošanā.

Elita Kalniņa žurnālā bija atbildīga par «Ugunskura» nodaļu, kur rakstījām par VAK aktivitātēm. Juris Vilcāns bija pieru-nājis Didzi Puriņu zīmēt Zaļuli, un viņa honorārs bija tik, cik maksā 100 grami degvīna. Valdis Aleksandrovs rakstīja par makšķerēšanu, Andris Petrovs gādāja par literatūras nodaļas

saturu. Tolaik žurnālu pastāvīgi veidoja daudzi – kādi desmit cilvēki. Tagad visu izdari tu viena pati. Bet toreiz bija citi lai-ki, datori tikko parādījās, autori tekstus iesniedza rokrakstā, un tekstu ievadītāja Inese tos pārrakstīja, bildes tika iesnieg-tas diapozitīvos vai uz papīra, nekā digitāla nebija. Tāpēc vajadzēja vairāk cilvēku, pieredzes arī nebija.

– Kāda ir «Vides Vēstu» loma Latvijas mediju telpā?

– Katram medijam ir sava loma, un «Vides Vēstis» ir specifisks vides aizsardzības izdevums, līdzīgi kā TV raidījums «Vides fakti» un radioraidījums «Zaļais vilnis», kam ir sava misija un uzdevumi. Ne «Vides Vēstis», ne «Vides fakti», ne «Zaļais vilnis» nespēj uzrunāt tik lielu Latvijas sabiedrības daļu kā, piemē-ram, «Panorāma». Šis loks ir šaurāks, bet tas, kurš lasa tieši «Vides Vēstis», iegūst ļoti daudz informācijas, nevis tikai īsu zibsni citu tēmu jūklī. Ja cilvēks lasa žurnālu, kas drukāts uz papīra, tad jau lielāko daļu rakstu viņš arī izlasa. Tikko parā-dījās internets, mēs visus rakstus likām tīmeklī, un joprojām tie parādās vieni no pirmajiem «Google», un tas nav nopirkts.

– Tas, par ko rakstījām jau pirms gadiem desmit, tagad ir populārāko mediju pirmajās lapās...

– Mums, no vienas puses, bija diezgan viegli, jo šīs tēmas nebija speciāli jāapgūst, bijām caur un caur zaļi domājoši un gājām sabiedrībai soli pa priekšu. Turklāt «Vides Vēstu» satu-ru nekad nav ietekmējuši reklāmdevēji, tāpēc varējām prob-lēmu aprakstīt pēc būtības un nelaipot. Mēs nekad neesam kautrējušies cilvēkus aicināt dzīvot zaļi, mēs paši tā dzīvo-jām, nevis tikai piedāvājām ideju dzīvot zaļāk. Mēs vienmēr esam bijuši zaļā dzīvesstila priekšgalā, tie, kam rūp, lai pla-nētai neklājas gauži. Mēs ne tikai meklējām aizvien jaunu informāciju, bet arī sniedzām svārstīgajiem atbalstu, ka citi domā līdzīgi, ka daudzi jau dara un dzīvo videi draudzīgi, ka zaļais dzīvesstils nav tikai autsaideru būšana, par ko jā-kaunas. Rietumeiropā zaļajām idejām ir dziļākas saknes, kas Latvijā nav plaši attīstījušās, joprojām esam ļoti aizņemti ar savas labklājības celšanu. Bet, ja patinam laiku atpakaļ, izrā-dās, ka tolaik, kad sākām, nebija neviena zaļā veikaliņa un parasto veikalu plauktos nebija tikpat kā neviena ekomar-ķēta produkta. Tikko bija parādījušies ekoloģiski sertificēti zemnieki, daži nodarbojās ar biodinamisko lauksaimniecī-bu. Sabiedrībai bija maz informācijas, maz sapratnes un maz priekšstatu par zaļo. Lielākā daļa cilvēku domāja, ka Zaļā punkta zīme liecina par produkta īpašu ekoloģiskumu. Tāpēc tā nebūs nekāda lielīšanās, ja teikšu, ka tieši «Vides Vēstīm» ir bijusi būtiska loma, lai atvestu sabiedrību pie paaugsti-nātas vides problēmu izpratnes. Jā, mēs vēlētos to redzēt desmitiem reižu lielāku vai ātrāku, bet arī tas līmenis, kādā esam tagad, nav slikts. Es ceru, ka «Vides Vēstu» devums ša-jos 20 gados ir nozīmīgs Latvijas sabiedrībai.

Noteikti jāpiemin, ka tieši mūsu redakcijā pirms padsmit ga-diem notika neliela, bet nozīmīga zaļā revolūcija, proti, mēs ievedām Rīgā bioloģiski sertificētos zemniekus un Līvu sētā (iepretī 13. janvāra ielas transporta pieturām) organizējām pirmo Zaļo tirdziņu, kur tirgoties drīkstēja tikai sertificēti zemnieki, nevis viltus zaļie, kā gadās tagad līdzīgos tirdziņos.

VĀRDS6


– Vai tava dzīve mainījās, strādājot «Vides Vēstīs»?

– Mēs vienmēr ļoti iedziļinājāmies katrā tēmā, par ko gatavo-jāmies rakstīt: izmēģinājām dažādus veļas mazgāšanas līdzek-ļus, lasījām dažādu produktu sastāvu, lai cik sīkiem burtiem tas būtu uzrakstīts, redakciju remontējām ar dabīgiem mate-riāliem, kompostējām pārtikas atliekas. Krietns laiks pagāja, līdz panācām, ka Kalnciemielas namiņa pagalmā novieto kon-teinerus šķirotiem atkritumiem. Pirms gadiem desmit tā bija liela uzvara. Atminos, ka mājās šķiroju atkritumus un, braucot ar velosipēdu uz darbu cauri pusei Rīgas, vedu tos mugurso-mā uz šķirošanas konteineru. Mums Pārdaugavā tāds bija, bet otrpus Daugavai, centra pusē, vēl ne.

Tā jau ir, ka zaļais dzīvesstils ir vienkāršāks un pieticīgāks. Dzī-ve, neiedziļinoties niansēs, ir ārēji košāka, bet bieži tas notiek uz vides un cilvēku veselības rēķina. Mūsu uzdevums ir to visu parādīt un izgaismot spožuma nesto postu.

– Pirms 10 gadiem žurnāls iznāca 10 reizes gadā, un, kad izdevām 100. numuru, varējām to atzīmēt ar svētkiem. Man joprojām ir vides ministra Raimonda Vējoņa dāvinātā lampa, kas izskatās pēc atomstacijas skursteņa. Tev šajā laikā «Vides Vēstīs» kļuva par šauru, tad nāca krīze, un žurnāla budžets bija tik mazs, ka vajadzēja visus atlaist. Tu aizgāji strādāt uz Latvijas Dabas fondu.

– Neticami, ka pagājuši jau astoņi gadi! Izrādās, visu mūžu

kopš LU Bioloģijas fakultātes beigšanas esmu strādājis tikai nevalstiskās organizācijās: sāku Vides aizsardzības klubā, tad mēs nodibinājām biedrību «Vides Vārds», un tagad esmu Lat-vijas Dabas fondā. Jā, tas varbūt ir vienpusīgi, bet man ļoti patīk, ka vienmēr esmu varējis runāt, ko domāju, un darīt tikai to, kas atbilst manai pārliecībai.

– Tu pabeidzi biologus kā ornitologs?

– Putni mani interesē jau kopš skolas laikiem. Vadot «Vides Vēstis», man tiem atlika mazāk laika, bet, strādājot Latvijas Dabas fondā, varu putnus dažādos projektos pētīt vairāk. Bet ikdienā esmu LDF direktors un nodarbojos ar menedžmentu. Pamatā tas ir darbs ar kolēģiem, kuri raksta projektus, tos īste-no un cenšas iekļauties plānotajā laika grafikā. Fondā dažādos projektos strādā aptuveni 20 darbinieku, bet paralēli projektu īstenošanai mēs daudz strādājam dabas interešu aizstāvības jomā. Sekojam līdzi mežsaimniecības un lauksaimniecības nozaru likumdošanas iniciatīvām, kas varētu ietekmēt dabu un sugu daudzveidību, un aktīvi iesaistāmies. Tas ir nopietns un sūrs darbs, jo tie, kas iecerējuši ar dabas resursiem pelnīt naudu, bieži vien nevēlas rēķināties ar dabas aizstāvju iebildu-miem. Jā, mēs esam dabas advokāti, kam nemitīgi jāseko līdzi nozarēm un jāparedz dažādu iniciatīvu sekas nākotnē.

Mūsu sabiedrībā plaši atzīta prioritāte ir ekonomiskās lab-klājības celšana, un pretoties tam, ka daži šo labklājību grib celt uz vides un sociālo jomu rēķina, ir sarežģīti. Ja runājam

kopā ar Sandiju Semjonovu Indonēzijā.

VĀRDS7


par mežsaimniecību, šajā jomā dominē ļoti vienveidīgas ide-jas, kā celt mežu ražību, kā iegūt vairāk eiro no hektāra, un šo īstermiņa domāšanas veidu viņi mēģina attiecināt uz visu mežsaimniecību valstī. Meža loma ir ļoti plaša, mežs nav tikai koki, kas jāpārvērš kubikmetros. Vieglu, bet salīdzinoši nelie-lu naudu var iegūt, pārdodot neapstrādātus baļķus uz Skan-dināviju, bet, ja koksni pārstrādātu uz vietas Latvijā, tā pati koksne valstij un iedzīvotājiem dotu lielāku peļņu un nebūtu nemitīgi jāraugās pēc jaunām ciršanas platībām.

Mežs ir dažādu sugu dzīvesvieta, bet no sabiedrības viedokļa mežam ir liela nozīme ne tikai ekonomiskajā, bet arī rekreā-cijas, tūrisma, atpūtas un sporta jomā. Mežs ir skābekļa avots un ainavas sastāvdaļa, mežā aug veselīga un garda pārtika, bet kokrūpniecības lobijs uz mežu skatās tikai kā uz kokiem plantācijās, bet tādās nevar ne atpūsties, ne sēņot vai ogot. Bet, kolīdz mēs domājam par dabu, jāsāk respektēt arī citas dzīvības formas, ne tikai koki. Apdzīvotu vietu tuvumā meža primārā funkcija ir, lai cilvēki to var izmantot atpūtai, un kok-snes ieguve ir sekundāra. Tāpēc mums nav pieņemamas iz-maiņas mežu apsaimniekošanā priežu audzēs jūras tuvumā. Tas pats attiecas uz ciršanas caurmēra samazināšanu: cilvēki, kas iet uz mežu sēņot, ogot, sportot, pastaigāties vai vērot dabu, vēlas baudīt skaistu un daudzveidīgu mežu, nevis egļu vai priežu monokultūru jaunaudzes. Skaists mežs parasti ir vecs mežs – ar sūnām, ķērpjiem, sēnēm, putniem, zvēriem, kukaiņiem. Ciršanas caurmēra samazināšana nepieļaus veca meža izaugšanu, jo, piemēram, priežu vai egļu vecums sama-zināsies par 30 gadiem. Mežs tiks nocirsts savas jaunības ga-dos, neļaujot sasniegt pat pusmūžu. Daudzām sugām tas var izrādīties liktenīgs spriedums.

– Vai mums nepietiek ar aizsargājamajām teritorijām, lai visi, kas vēlas, var priecāties par vecu mežu?

– Nav jau mums šādu vietu nemaz tik daudz. Eiropas Savienī-bas mērogā Latvija ir trešajā vietā no beigām pēc aizsargāja-mo teritoriju daudzuma, salīdzinot ar valsts kopējo platību. Arī, piemēram, Gaujas nacionālajā parkā netrūkst kailciršu. Nav pareizi visur audzēt ekonomiski izdevīgus mežus un tikai aizsargājamās teritorijās ļaut veidoties dabiskiem biotopiem. Ir jāveido harmoniska vide visā valstī, kur arī saimnieciskie meži ir pietiekami daudzveidīgi un piemēroti dažādām ku-kaiņu, augu, putnu un zvēru sugām. Tas būtu mērķis, uz ko jātiecas, nevis stādīt monokultūras audzes un izvest no valsts neapstrādātus baļķus.

– Dažreiz man mežinieku kļūst žēl – visi viņiem pārmet, tur-pretī lauksaimniekus neaiztiek, kaut intensīvā lauksaimnie-cība dabu noplicina strauji un neatgriezeniski.

– Latvijas Dabas fonds pastāvīgi seko līdzi kopējai lauksaim-niecības politikai gan Eiropas līmenī, kur sadarbojamies galve-nokārt ar Eiropas Vides biroju, gan arī Latvijas lauku attīstības programmai. Mēs raugāmies ļoti kritiski uz lauksaimniecības subsīdiju sistēmu Eiropas Savienībā, kur tiek iztērēta puse no ES budžeta, un tas pašos pamatos ir aplami. Tajā pašā laikā at-balsta maksājumi zaļajā jomā Latvijā ir nepietiekami, bet tie, kas ir, nepietiekami veicina dabai draudzīgu saimniekošanu.

Piemēram, atbalsta likmes par bioloģiski vērtīgiem zālājiem bieži vien nav konkurētspējīgas ar citiem maksājumiem, tādēļ zemniekiem ir kārdinājums uzart bioloģiski vērtīgo zālāju, lai iegūtu lielāku peļņu. Satraucoši, ka Latvijā ir vairs tikai divi procenti bioloģiski vērtīgu zālāju, bet pirms pusgadsimta to bija pat 40 procentu, un tad ir nopietni jādomā, lai to ma-zumiņu saglabātu. Kritums ir dramatisks, un mums ir jācīnās par katru hektāru, lai zemnieki būtu ieinteresēti tos apsaim-niekot. Daudzus tagad biedē tas, ka nopļautā zāle jānovāc, un, ja nav gotiņas, sienu nav kur likt. Mēs nevaram aplami iedomāties, ka bioloģiski vērtīgus zālājus varētu saudzēt ti-kai aizsargājamās teritorijās. Šāds zālājs ir kā Noasa šķirsts, kur patvērušies ne tikai augi, bet arī reti kukaiņi un cita dzīvā radība. Lai šāda vieta būtu ilgtspējīga, sugām jādod iespēja pārvietoties no vienas teritorijas uz citu. Kaut vai slavenā va-bole lapkoku praulgrauzis – tas nevar aizlidot ļoti tālu, tāpēc parkveida ainavām jābūt saistītām, nevis desmitiem kilometru tālu. Par to ir stratēģiski jādomā institūcijām, kas atbildīgas par dabas aizsardzību valstī. Bet beigu beigās visu diriģē apla-mā lauksaimniecības politika, un, ja atbalsta maksājumi ir ne-pietiekami vai nav pareizi virzīti, mēs šo mērķi nesasniedzam, kaut nauda ir iztērēta.

– Lai gan gaļas ēdāju mums netrūkst, uz vietas audzētu un dabā ganītu lopu gaļu nopirkt ir grūti.

– Jā, es ceru, ka pieprasījums pēc gaļas, kas izaudzēta dabis-kās pļavās, nevis dzīvnieku koncentrācijas nometnēs, pieaugs

kopā ar ģimeni.

VĀRDS8


gan ētisku, gan veselības, gan arī dabas daudzveidības ap-svērumu dēļ. Esmu novērojis arī citu problēmu, proti, dabī-gi ganīto lopu skaitam savairojoties, atsevišķas ganības tiek pārganītas – zāle ir nograuzta līdz zemei, tur vairs augs nevar ieriest sēklas un putni izaudzēt mazuļus. Tāpēc būtiski ir ru-nāt ar zemniekiem, jo daudzi neaizdomājas, kāpēc bioloģiski vērtīgi zālāji ir jāaizsargā. Svarīgi, lai konsultanti būtu zinoši. Nesen visi zemnieki piedalījās divu dienu apmācībās par šādu zālāju apsaimniekošanu, apguva pamatus, un tas ir pozitīvi.

Globāli raugoties, zaļā domāšana un saimniekošana nodroši-na valsts ilgtspēju. Mēs varam iegūt ātru peļņu, nocērtot kaut vai visus mežus, mēs varam izķert visas zivis jūrā un arī pā-rējos dabas resursus izsmelt viens un divi. Tehnoloģiski tas ir iespējams. Jā, kādu laiku mēs dzīvosim labāk, un ko pēc tam? Tāpēc valstij jādomā ilgtspējas kategorijās simtiem gadu uz priekšu, un tad – šādā ilgtermiņa skatījumā – zaļais dzī-vesveids un saimniekošana atmaksāsies. Īstermiņā mēs varam uz dabas rēķina iegūt lielu peļņu. Tāpēc šī cīņa ir tik nikna ar tiem, kuri grib nopelnīt šeit un tagad. Ir svarīga perspektī-va, kā mēs raugāmies uz problēmām, bet jāņem vērā, ka lai-ka gaitā pastāvīgi mainās arī domāšana, tehnoloģijas, vides situācija, piesārņojums un beigās arī klimats, – tā tas ir visā pasaulē. Tādēļ jāpieņem prātīgi lēmumi, raugoties nevis uz šā brīža iegribām, bet paaudžu vajadzībām.

– Es nereti aizdomājos, vai mums vajag dzīvot aizvien labāk.Atceries, bija laiki, kad «Vides Vēstīs» algu maksāja četras

reizes gadā, un tie bija 100 lati mēnesī. Es raudāju, ka man nav spēka dzīvot tādā nabadzībā, un tu teici, ka pieticība izglābs pasauli. Kāpēc cilvēki negrib apstāties tieksmē pēc labumiem, kad visa jau gana?

– Tāda laikam ir tā kritušā cilvēka daba. Tā ir garīga cīņa ar ik-dienas izvēlēm, jo nekas nav tikai balts vai melns, zaļš vai ne-zaļš. Ir jāsaprot, uz ko mēs tiecamies. Vai tikai uz to, lai būtu vairāk naudas? Un kāpēc mums nekad nepietiek? Redzam, ka sabiedrībām, kas pēc nabadzības sāk attīstīties straujāk, ir tiek-sme pēc aizvien jaunām mantām un vēlme izcelties, zīmējoties, ka esi veiksmīgāks nekā pārējie. Tādās līdzsvarotās sabiedrībās kā Skandināvijā vai citur Rietumeiropā cilvēki nesteidzas mai-nīt mašīnas, staigā vienkāršās drēbēs. Toties viņi vairāk ziedo cēliem mērķiem un dabas lietas risina prātīgāk. Tas, ka cilvēki prieku rod citur, ne veikalos, liecina par garīgo briedumu.

– Nupat kopā ar Sandiju Semjonovu tu biji Indonēzijā. Ko tur darījāt?

– Mēs pētījām sabiedrības un dabas konfliktus, kas šajā jaun-attīstības valstī ir ļoti izteikti. Tos izraisa ne tikai lielais cilvēku skaits, bet arī tas, ka katrs ciems (šeit mēdz saimniekot kopie-nās) grib vairāk nopelnīt un dara to uz lietus mežu rēķina. Viņi izcērt tropiskos lietus mežus, ierīko eļļas palmu plantācijas un tic, ka ātri kļūs bagāti. Bet palmas augsni noplicina pārdesmit gadu laikā. Jā, četrus piecus gadus tur viss aug griezdamies, atliek vien novākt ražu, bet pēc tam jāķeras pie minerālmēs-

ir svarīgi šīs dabiskās saliņas pasargāt. Ja ne visas, tad vismaz tās, kuras saglabājušās pēc iespējas dabiskākas un mazāk ie-tekmētas.

Lai dabas aizsardzības darbs nebūtu haotisks, dabas skaitīšana paredz visas Latvijas teritorijas apsekošanu, lai mēs saprastu, kādas dzīvotnes kādā platībā un kvalitātē mūsu valstī ir. Pro-tams, speciālisti neiet apsekot uzartu lauku vai izcirtumu, jaun-audzi vai parku. Viņi iet uz vietām, kur potenciāli varētu būt ES nozīmes aizsargājama dzīvotne. Aizsargājamās dzīvotnes tiek kartētas, tiek aizpildīta anketa, pēc trim gadiem visu šo infor-māciju apkopos vienuviet, un tad valsts pārvaldei, diskutējot ar ieinteresētajām pusēm, būs jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk. Atbilstoši ES Sugu un biotopu direktīvai mums ir jānodrošina labvēlīgs aizsardzības stāvoklis aizsargājamām sugām un bio-topiem. Lai to nodrošinātu, ir jāpieņem optimāli lēmumi, kur, ko un cik daudz aizsargāt, balstoties gan uz dabas skaitīšanas rezultātiem, gan uz speciālistu aprēķiniem, gan ņemot vērā saimnieciskās darbības prioritātes. Jāņem vērā, ka dažādām sugām ir dažādas prasības. Svarīgi, lai starp atradnēm veido-tos ekoloģiskie koridori, lai sugas var migrēt no vienas dzīves-vietas uz citu. Tādējādi dabas skaitīšana sniegs iespēju dabas aizsardzībai pieiet plānveidīgi un aizsargāt vērtīgākās un dabas aizsardzībai nozīmīgākās dzīvotnes un sugu atradnes. Varbūt izrādīsies, ka ir sugas un biotopi, kuru labvēlīga aizsardzības stāvokļa nodrošināšanai vairs nevajag veidot jaunas aizsargā-jamās teritorijas. Faktiski mums visiem, kā tautai, vajadzētu justies lepniem, ka mēs apzinām savas dabas vērtības – līdzīgi kā vācot tautasdziesmas. Bez tam jāņem vērā, ka dabas vērtību apzināšana turpmāk atvieglos lēmumu pieņemšanu par to, kur būtu vēlams un kur nebūtu vēlams plānot jaunas saimnieciskās darbības. Arī zemes īpašnieki, kuri līdz šim apsaimniekoja bio-loģiski vērtīgu zālāju, kuram nebija zināms konkrēts aizsargā-jamā zālāju biotopa veids, pēc tā uzkartēšanas varēs pretendēt uz augstāku atbalsta likmi.

– Varbūt LDF vajadzētu ne tikai aizsargāt sugas, bet arī mek-lēt līdzsvaru, lai cilvēki, kas dzīvo labā dabā, nekrīt panikā. Vai pietiek to, kas aizstāv viņu intereses? Tagad man liekas, ka zaļos uztver kā galējību cilvēkus, kurus interesē tikai reta gliemja labklājība.

– Mēs jau neesam valsts iestāde, bet nevalstiska organizāci-ja. Uz dabas aizsardzību ir jāraugās plašāk un pret dzīvību jāizturas saudzīgāk. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana prasa ilgtermiņa domāšanu un starpdisciplināru pieeju. Da-bas aizsardzības principi būtu jāintegrē katrā tautsaimniecī-bas nozarē, arvien jātiecas pēc labākiem rezultātiem, latiņu ceļot aizvien augstāk. Ja būs nosprausti ilgtermiņa mērķi un visām iesaistītajām pusēm būs valstiski atbildīgs redzējums, respektējot politikas plānošanas dokumentos un stratēģijās nospraustos mērķus un rēķinoties ar sabiedrības dažādajām vajadzībām, lēmumi būs ilgtspējīgi. Turpretī, ja lēmumi tiks pieņemti tikai no vienas nozares skatupunkta vai respektē-jot tikai šauri ekonomiskās intereses, sabiedrība ilgtermiņā zaudēs daudz vērtību un rezultātā kļūs nabadzīgāka. Zaļā do-māšana nenozīmē aizsargāt dabu kā pašmērķi, bet aizsargāt dabu kā būtisku visas sabiedrības vērtību, kura tiek ņemta vērā jebkurā lēmumā.

VĀRDS9


liem un pēc tam jācērt atkal nākamie lietus meži. Šī ātrā peļņa ir kā runga ar diviem galiem.

– Nu jau daudzi zina, ka plašā palmu eļļas lietošana nenāk par labu nevienam, jo aizdambē asinsvadus ar holesterīnu.

– Palmu eļļa ir ne tikai katrā otrajā pārtikas produktā, bet arī kosmētikā, mazgāšanas līdzekļos, un šis milzīgais attīstītās pasaules pieprasījums izraisa to, ka droši var stādīt palmas, jo noiets būs.

– Vai tie, kas audzē palmas, dzīvo labi?

– Nē, zemnieki dzīvo nabadzīgi – vienkāršās koka būdiņās, kur vienīgais luksuss ir satelītšķīvis un televizors. Tajā pašā laikā lielpilsētās redzēju daudz jaunu un lielu džipu. Protams, ceļi tur ir drausmīgi. Bet kāpēc gan cilvēkam, kurš guvis finan-siālus panākumus, uzreiz jāapliecina sevi ar jaudīgu mašīnu? No palmu eļļas eksporta galvenokārt pelna lielās korporācijas, kurām pieder gan plantācijas, gan pārstādes rūpnīcas.

– Latvijā ir līdzīgi – lielākie džipi ir mežu izciršanas koope-ratīvu vadītājiem, bet tie, kas tik steidzīgi viņiem notirgo savus mežus, joprojām ir nabadzīgi. Mēs saucam pēc lētā-kām mantām un ēdiena, bet tajā pašā laikā neapjaušam, ko par to maksājam. Mēs jau neesam atbildīgi tikai par Latvijas dabu – planēta mums visiem viena!

– Jā, līdz galam laimīgi ar tām eļļas palmām viņi nav. Viena palmu paaudze ražo aptuveni 25 gadus, mēslojot var izspiest vēl otru, bet ko pēc tam? Varbūt tad vairs nevarēs cirst jaunus mežus? Daudzi audzē citas kultūras un pēc tam, kad nocērt palmas, vietā stāda kokus, kuru augļus var ēst uz vietas. Tur-pretī visa palmu eļļa aiziet eksportam. Mēs šo lēto eļļu piepra-sām un daudz nedomājam, kas notiek tur, kur palmas audzē.

– Atgriezīsimies Latvijā. Latvijas Dabas fonds ir viena no or-ganizācijām, kas nodarbojas ar tā saukto dabas skaitīšanu. Mežu uzpircēji biedē lauciniekus – līdzko kādā privātajā mežā tiks atrasts kas aizsargājams, to liegs aiztikt, tāpēc jā-pasteidzas ar izciršanu!

– Jā, ir pārsteidzoši, cik cilvēki ir lētticīgi. Bet, no otras puses, tā kā valda liela neticība politiskajai varai, vieglāk noticēt šef-tmaņiem, kuri biedē, ka valsts uzliks ierobežojumus un mežā vairs neko nevarēs darīt. Viņi ir savstarpēji vienojušies par zemām cenām un to, ka vispirms nāks viens ar lētāku piedā-vājumu, tad nākamais solīs mazliet lielāku cenu. Uzreiz gribu teikt: kamēr dabas skaitīšana nav beigusies, iegūtie rezultāti netiks izmantoti jaunu mikroliegumu dibināšanai!

Dabas skaitīšana notiek, lai apzinātu, kur atrodas ES nozīmes aizsargājami biotopi. Tās ir īpaši retas dzīvotnes, mājvieta aiz-sargājamiem augiem un dzīvniekiem, tā ir izzūdoša un īpaši vērtīga dabas daļa visā Eiropas Savienībā. Piemēram, dabiski, ilgstoši tradicionāli apsaimniekoti sugām bagāti zālāji, augstie sūnu purvi, staignāju meži, purvainie meži un citi. Ar šīm dzī-votnēm ir saistītas sugas, kas citā vidē nedzīvo un nedzīvos. Lai mums nebūtu izmirušu sugu un būtu dabas daudzveidība,

Iezīmēt frontes līniju, kur vienā pusē ir meža īpašnieki, saimnieki savā zemē, bet otrā pusē sazin kā apmaksātas dabas aizsar-dzības organizācijas, ir ļoti ērti. Cīņu «par īpašnieku tiesībām» stipri sarežģītāku dro-ši vien padarītu atziņa, ka meža īpašnieks patiešām nav dabas ienaidnieks. Piemēram, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras «Lat-vijas fakti» veiktā aptauja liecina – 77 pro-centi meža īpašnieku piekrīt tam, ka būtu jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā. Tas izraisīja meža īpaš-nieku «oficiālā» pārstāvja – Latvijas Meža īpašnieku biedrības – sašutumu, sak, ne-var būt, ka īpašnieki piekrīt tam, ka viņiem tiek noteikti ierobežojumi!

Piecpadsmit procentu Latvijas Ornitolo-ģijas biedrības (LOB) biedru ir meža īpaš-nieki (Latvijā kopumā meža īpašnieku īpatsvars ir aptuveni divas reizes mazāks), un, lūk, ko saka viens no LOB biedru rin-dās esošajiem meža saimniekiem: «Mežu ciršana pavasarī man visu laiku saistās ar vergu tirdzniecību. Verdzības primārais mērķis bija gūt peļņu, un tas tika darīts uz citu dzīvības rēķina. Savulaik Anglijas svarīgākie argumenti par verdzību bija: tā ir obligāti nepieciešama, lai nodrošinātu bagātu un veiksmīgu Angliju; visas citas valstis dara tāpat; verdzība nāk par labu afrikāņiem; tas ir neizmantots resurss, jo nekam citam viņi tāpat neder. Mežu nozare, šķiet, izmanto tādus pašus argu-mentus. Anglija pēc verdzības atcelšanas nesabruka, bet pārstrukturizējās uz citiem ienākumu avotiem, un, atceļot mežu cirša-nu pavasarī, tāpat būs arī ar Latviju.» Tas nenozīmē, ka šis meža īpašnieks necērt savā īpašumā kokus. Cērt, bet neaizmirst arī par citām meža vērtībām.

Un ne jau tikai LOB – meža īpašniekus atra-dīsit arī citās dabas aizsardzības organizāci-jās, kuras cīnās pret alkatību Latvijas mežu apsaimniekošanā: gan Latvijas Dabas fondā, gan Pasaules Dabas fondā, gan Vides aizsar-dzības klubā un citur. Tāpat ir meža īpašnie-ki, kas priecājas par mikroliegumiem savos mežos un pat īpaši aicina dabas aizsardzī-bas ekspertus pārbaudīt, vai nav kaut kas sargājams viņu īpašumā. Ar Pasaules Dabas fondu sadarbojas meža īpašnieki, kas ne tikai savu mežu apsaimnieko saudzīgi, bet arī citiem stāsta, kā to labāk darīt.

Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrība;

Māra Kreicberga foto

Laiku pa laikam diskusiju ērtuma labad dabas aizsardzības pretinieki meža nozares pārstāvjiem sevi uzdod par meža īpašnieku aizstāvjiem, dabas aiz-sardzības organizācijas parādot kā tādas, kas dažādi apspiež un ierobežo meža īpašniekus, – arī tagad, kad tiek spriests par Zemkopības ministrijas virzītajiem grozījumiem koku ciršanas noteikumos, kas atļautu cirst tievā-kus kokus un veikt kailcirtes piejūras priežu mežos, kur tās pašlaik aizliegtas. Meža nozares pārstāvji sauc, ka privātais īpašnieks nav dabas ienaidnieks. Dabas aizsardzības organizāciju iebildumi pret noteikumu grozījumiem lie-kot domāt, ka privātais meža īpašnieks ir vissliktākais, no kā vajag sargāt.

MEŽA ĪPAŠNIEKI NAV TIK MELNI, KĀ VIŅUS

MĀLĒ

Meža pūce.

DABA10


Vai tiešām iznīcina tūkstošiem lielo ligzdu?

Galu galā tā vien šķiet, ka tieši «oficiālie» meža īpašnieku in-terešu aizstāvji ir tie, kas mēģina meža īpašniekus parādīt par dabas ienaidniekiem. Lūk, biedrības «Meža īpašnieku kooperācijas un atbalsta centrs» (viņi arī mežsaimniecības pa-kalpojumu kooperatīvā sabiedrība «Mežsaimnieks») ieraksts «Facebook» šā gada 4. novembrī: «Pateicoties tam, kā Latvijā līdz šim ir tikusi organizēta dabas aizsardzība, privātajos me-žos katru gadu tiek iznīcinātas lielas ligzdas. Gada laikā šādu iznīcinātu ligzdu skaits varētu sniegties tūkstošos.» Bez jeb-kādiem pierādījumiem meža īpašnieki tiek vainoti neticamu apmēru noziedzībā! Vai varat iedomāties, kāda būtu reakcija, ja ko līdzīgu pateiktu kāda dabas aizsardzības organizācija?

Jāpiekrīt, ka daļa īpašnieku tiešām iznīcina savos mežos esošās lielās ligzdas. To liecina arī ērgļu speciālista Jāņa Ķu-zes apkopotā informācija par mazo ērgļu ligzdu pārbaudēm 2017. gadā. Jā, daļa meža īpašnieku ir dabas ienaidnieki, to-mēr nav pamata domāt, ka tā varētu būt lielākā daļa un ka gada laikā izpostīto ligzdu skaits patiešām «varētu sniegties tūkstošos». Pat tie īpašnieki, kam nepatīk pašreizējā dabas aizsardzības sistēma, biežāk izvēlēsies ligzdu slēpt un lamā-sies, ja kāds dabas eksperts to uzies, bet nepacels roku, lai to nogāztu. Varu tikai pieņemt, ka šie ligzdu tūkstoši radušies paviršas ekstrapolācijas rezultātā, «Mežsaimnieka» biedru no-darījumu attiecinot uz visiem Latvijas mežu īpašniekiem.

Tomēr arī tajos gadījumos, kad meža īpašnieks izšķiras iznīci-nāt lielo ligzdu (kas, atgādinu, var būt krimināli sodāms pārkā-pums!) vai īpaši aizsargājamu biotopu, nereti tas nenotiek pēc paša īpašnieka iniciatīvas. Aiz kadra sēž dažādi «meža īpašnie-ku interešu aizstāvji», kuri biedē un baksta īpašnieku: «Nogāz! Nocērt! Citādi tev visu aizliegs un atņems! Pat kompensāciju nesamaksās!» Īpaši aktīvi šādi darboņi sarosījušies šogad, kad uzsākta aizsargājamo biotopu apzināšana visā Latvijā. Dažādi uzņēmumi, kas pa nezināmiem ceļiem tikuši pie meža īpaš-nieku privātās informācijas, apzvana viņus, biedējot ar iespē-jamiem ierobežojumiem un mudinot mežu nocirst vai pārdot.

Sargāt mežu ir ekonomiski izdevīgi

Pērn oktobrī portālā «LA.lv» bija lasāms: «Bijušais Latvijas Lauk-saimniecības universitātes Meža fakultātes dekāns D. Dubrov-skis atgādināja arī to, ka Latvijā ir labi apstākļi, lai saglabā-tu meža teritorijas dabas aizsardzībai, jo kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem pārsniedz vidējos ienākumus no meža.»

Jā, reizēm dabas aizsardzības vārdā meža apsaimniekošanai tiek noteikti ierobežojumi. Stingra aizsardzība (galvenās cir-tes aizliegums) gan noteikta tikai ļoti nelielā daļā – 1,7 pro-centos – privāto mežu. Tomēr domāju, ka ikviens saprātīgi domājošs cilvēks būs pamanījis – tas, ka mums kaut kas pie-der, nenozīmē, ka ar savu īpašumu varam darīt visu, kas ienāk prātā. Pat Latvijas Republikas Satversmē noteikts, ka «īpašu-mu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm». Ja jums pieder māja, jums jāparūpējas, lai tā neapdraud garāmgājēju drošību. Ja jums pieder pļava, jums tā jānopļauj – kūlu dedzi-

nāt jūs nedrīkstat. Ja jums pieder auto, jums katru gadu jāveic tā tehniskā apskate. Un lielākoties neviens nekompensē izde-vumus, kas jums radušies, lai šos savus pienākumus pildītu. Bet par meža saudzēšanu sabiedrības labā tiek maksāts!

Dagnis Dubrovskis nebūt nav dabas aizsardzības aizstāvis, tā-pēc nav pamata domāt, ka viņa izteikumi par kompensācijām būtu tendenciozi dabai par labu. Taču kantori, kas ieinteresēti no īpašnieka dabūt lētu koksni, neteiks, ka saņemt kompensā-ciju par mikroliegumu var būt izdevīgāk, nekā cirst mežu. Tie mudinās īpašnieku novākt visu, kas var traucēt mežu nocirst. Īpašnieks būs pastrādājis noziegumu, bet «meža īpašnieka in-terešu aizstāvji», kas, tēlaini izsakoties, pagrūduši īpašnieka roku, tā arī paliks aiz kadra un nesodīti.

Mazais ērglis.

DABA11


DARBI12


100 VIDES DARBI DZIMTENEI

Jau otro gadu Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimnie- košanas organizācija ZAAO mudina cilvēkus dižoties ar skaistiem darbiem vides uzlabošanā, ko viņi dāvina savai dzimtenei simtajā jubilejā. Laiks lūkot, cik paveikts. Izrādās, nu jau pabeigti 54 vides labiekārtošanas, izdaiļošanas un izglītības darbi un 61 joprojām top. Ielūkojoties mājaslapā www.100darbilatvijai.lv, ikviens

var pārliecināties, ka šī brīnišķīgā ideja aizrāvusi ne tikai vidzemniekus un latgaliešus, bet arī kurzemniekus un zemgaliešus. Ar paveikto dižojas gan pašvaldības, gan uzņēmumi, gan domubiedru bariņi, gan skolu klases, gan tie, kuri vērtīgos darbus vides labā dara vienatnē. ZAAO ne tikai mudina darboties, bet arī cildina visus labo ideju autorus!

Pavasarī un vasarā dažādos pasākumos, kas notika ZAAO darbības teritorijā, piedalījās akcijas vēstnieki, visiem, kuri bija gatavi asināt prātu vides jautājumos, dāvinot puķu sēklas. Pēcāk, ja palaimējās izlozē, spēles dalībnieki devās ceļojumā uz Stokholmu ar prāmi, kā arī «Facebook» grupā «100 darbi Latvijai» izlika fotogrāfijas ar pašu izaudzētajiem ziediem vai garšaugiem.

Ja vasarās braucat pāri Gaujai pie Cēsīm, noteikti priecājaties, cik skaisti zied puķes kastēs pie tilta margām. kādreiz domāju, ka pu-ķes aprūpē pilsētas algoti dārznieki, bet izrādās, ka šo labo darbu jau sesto gadu dara netālu dzīvojošie Dace un Didzis Zaharovi. Puķu stādus viņiem dāvina paziņas un arī sveši ļaudis, bet par to kopšanu un laistīšanu rūpējas abi cēsnieki.

«kopā izsapņots un paveikts darbs paliek prātā ilgi,» spriež skolēni, kuri piedalījās labo darbu konkursā. uzvarētāji augustā devās ceļo-jumā ar prāmi, un pēcāk Baltinavas vidusskolas 10. klases skolēni priecīgi rakstīja: «Jūras ceļojumā daudzi no mums vispār nekad ne-bija devušies. Stokholmas apskatei bija atvēlētas piecas stundas, un pa šo laiku mēs kājām izstaigājām līdz centram un atpakaļ, pabijām arī uz ostas ēkas jumta, kur iekārtoti gaisa dārzi. kad nokļuvām ka-jītēs, tad gan pagurumā iekritām gultās un pamodāmies, kad kuģis uzsāka atpakaļceļu uz Rīgu.» Brauciens ar jūras kruīza kuģi bija bal-va par projektu «Laimes pakavi» – jaunieši Baltinavas centrā ierīkoja skvēriņu «Laimes pakavi», kur izveidoja akmeņu pacēlumu ar nova-da ģerboni, ierīkoja akmeņu celiņu un izlika atpūtas soliņus.

Ceļojumā ar prāmi devās arī Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskolas 7. klases skolēni, jo viņi Latvijai dāvināja sapostu autobusu pieturu skolas ceļa galā.

DARBI13


Šie ir tikai daži no 100 darbiem Latvijai. Ik-viens var pievienoties šim rosinājumam un ziņot par savu veikumu iniciatīvas mājaslapā www.100darbilatvijai.lv.

Anitra Tooma

Īpašu plašsaziņas līdzekļu uzmanību šoruden izpelnījās tā sauktais hobitu namiņš jeb autobusu pietura «Varicēni» Smiltenes novadā. Savulaik bērniem nācās salt ceļmalā, gaidot skolas autobusu, bet tad permakultūras nometņu organizētāji Tomass un Līga krīgeri kopā ar brīvprātīgajiem no dažādām valstīm nolēma ne tikai mācīties teori-ju, kā no vietējiem materiāliem – salmu ķīpām, māla, ZAAO šķiroša-nas laukumā atlasītām stikla pudelēm – uzbūvēt nelielu ēciņu, bet pie viena paveica darbu, kas noderēs daudziem kaimiņiem. Tomass saka: «Planēta mums visiem ir viena, tāpēc resursi jālieto prātīgi un nedrīkst visu tikai gaidīt no valsts un pašvaldības.»

Akcijā «100 darbi Latvijai» iesaistījušies arī kurzemnieki. Saldus novada pašvaldība šoruden pie putnu un to vērotāju ļoti iecienītajiem Sātiņu zivju dīķiem Novadnieku pagastā uzcēla torni – tas ir teju 10 metru augsts un noderēs gan dabas mīļotājiem, gan ornitologiem. Šis darbs paveikts projekta «Dabas tūrisms visiem» («uniGreen») ietvaros.

Bieži esmu pukojusies, ka Latvijas skaistākajās vietās nav soliņu, kur apsēsties, atpūtināt kājas un vērot dabu ilgi, nevis garām skrienot. kamēr domāju, kur varētu nolikt soliņu, Burtniekos un Zilajā kalnā tas jau izdarīts. Attēlā – apgleznots soliņš Burtnieku novadā.

Vaidavas krastā Apes pagastā aug viens no Eiropā dižākajiem vī-toliem – Dzenīšu vītols. Tas ir vairāk nekā deviņus metrus resns un teju 24 metrus augsts. Mežzinātnes institūta «Silava» selekcionāre Dagnija Lazdiņa kopā ar meitām Daniju, Vendiju un Almu dižo vī-tolu pazīst jau sen, jo netālu atrodas viņu senču īpašums. Dagnijai radās ideja apsakņot varenā koka spraudeņus, izaudzēt stādus un iestādīt Vaidavas palienē simt sudrabvītolu. Varbūt skaistā ideja vēr-sīsies plašumā un Apes pagastā vienuviet tiks iestādīti visu Latvijas dižvītolu bērniņi? kā nekā šī ir vēl viena dižā – Jāzepa Vītola – dzimtā puse. Vispār mums biežāk vajadzētu mitrās vietās stādīt kārklus un vītolus – tie ir ne tikai izcili nektāraugi, bet arī attīra ūdenstilpes no fosfora un slāpekļa.

DARBI14


Rīgas mežu apsaimniekotājs SIA «Rīgas meži» jau četrus gadus veic sanitārās, krājas kopšanas un izlases cirtes Biķernieku mežā. Katram cirtes veidam ir sava specifika un mērķi, taču vienkāršoti to var dēvēt par meža retināšanu, kuras nolūks ir veidot koptu un rīdzinieku rekreācijai piemērotu, joprojām dabīgu meža vidi. Bet šoruden šie darbi izraisīja pamatīgu ažiotāžu. Koku ciršana Biķernieku mežā notika tikai tur, kur saskaņā ar Ministru kabineta «Noteikumiem par koku ciršanu

mežā» to pieļauj audzes biezība. Kopšanas laikā tika izzāģēti kaltušie, slimību invadētie un augšanā atpalikušie koki, tātad tas pirmām kārtām bija nepieciešams meža veselībai. Vien-laikus krājas kopšanas ietvaros tika samazināta audzes bie-zība, palielinot augšanas telpu un uzlabojot vidi atstātajiem kokiem.

Jauni, spēcīgi koki ražo vairāk skābekļa

Izpratnes līmenis par to, kas ir vidi saudzējošs un ekoloģisks, bieži ir visai primitīvs: «Koks – labi, cirst – slikti.» Patiesībā spēcīgs augošs koks ar plašu vainagu ražo daudz vairāk skā-bekļa nekā divi nīkuļojoši. Vai esat redzējuši ceļu, kam abās pusēs aug koki? Šādās alejās koku vainagi virs ceļa it kā sado-das rokās, veidojot ko līdzīgu tunelim. Arī Biķernieku mežā pēc retināšanas notiek tas pats. Ieguvuši augšanas telpu, koku vainagi kuplo un sadodas rokās, paplašinot fotosintēzes «dar-ba virsmu» – piesaistot ogļskābo gāzi un ražojot tik nepiecie-šamo skābekli.

Vietās, kur notika meža kopšanas darbi, tika izkopts arī pa-mežs. Tas tika darīts divu iemeslu dēļ: pirmkārt, zāģēšanas

Decembrī SIA «Rīgas meži» atzīmē pastāvēšanas desmi-to gadadienu. No aģentūras, kas izpārdeva augošas cirs-mas, «Rīgas meži» pārveidots par modernu uzņēmumu, kas apsaimnieko ne tikai vairāk par 60 tūkstošiem hek-tāru meža ārpus Rīgas, bet arī 4600 hektāru meža zemju Rīgā un Jūrmalā. Uzņēmuma atbildībā ir Mežaparks, kā arī 113 Rīgas parki un dārzi, sēklu plantācijas, stādaudzē-tava un zāģētava «Norupē», kur ražo kokmateriālus ar augstu pievienoto vērtību, un nodokļos uzņēmums gadā samaksā trīs miljonus eiro.

KOPTS MEŽS IR SKAISTS.

BIĶERNIEKIEdgars Vaikulis, SIA «Rīgas meži»

Foto: Māris Kreicbergs.

DARBI15


Pēc darbu beigām izveidotais gājēju celiņš Biķernieku mežā. 2017. gada 22. novembris.

darbu norises laikā meža tehnikas operatoriem bija nepiecie-šama laba pārredzamība, lai krūmu aizsegā meža apmeklētāji sevi neapdraudētu, bīstami pietuvojoties darbu zonai; otr-kārt, tas bija nepieciešams no sabiedrības drošības viedokļa, jo biezs pamežs pilsētas teritorijā kļūst par aizsegu dažādām nelikumīgām darbībām un apdraud meža apmeklētājus. Gar pastaigu celiņiem izkoptajās meža teritorijās turpmāk tiks organizēta ikgadēja pameža kopšana. Pēc ciršanas notiek pastiprināta pameža sazelšana, un augošie krūmi ir vēl viens svaiga gaisa avots.

Atvērumos pavasarī stādīs priedītes

Pēc meža speciālistu novērtējuma, Biķernieku meža stāvok-lis lika pielietot īpašas meža kopšanas metodes, tādēļ pirmo reizi Rīgas pilsētas teritorijā tika īstenots tāds izlases cirtes veids kā atvērumu veidošana. Atsevišķās vietās mežaudzē tika veidotas 37 īpašas apļveida izcirtumu vietas, ne lielākas par 0,2 hektāriem, lai mežā veicinātu bioloģisko daudzveidību un meža atjaunošanos, kas gadu gaitā mežā veidos skaistu vidi ar vienuviet augošām dažādu vecumu priedēm.

Nākamajā pavasarī šajās vietās kopumā apmēram septiņu hektāru platībā iestādīs SIA «Rīgas meži» kokaudzētavā izau-dzētās priedītes – vairāk nekā 20 tūkstošus kociņu. Priedes ir gaismu un sauli mīloši koki, tādēļ atvērumos tās augs daudz straujāk nekā tur, kur pašas iesējušās lielāko koku paēnā. Tur-klāt atvēruma vidū, kur skrajāks, tās augs straujāk nekā atvē-ruma malā.

Visasākos pārmetumus mēs kā meža apsaimniekotāji izpelnā-mies par iespējamu bioloģiskās daudzveidības samazināšanu. Patiesībā ar šādu atvērumu veidošanu mēs radām jaunu mež-malu pa katru nelielā atvēruma riņķa līnijas malu. Un tie ir vai-rāk nekā pieci kilometri jaunas mežmalas. Katrā mežmalā, kur saskaras neskartais mežs un izcirtums, ir vislielākā dzīvības daudzveidība. Tieši ekosistēmu saskares joslā vislabāk jūtas daudzas dzīvnieku un augu sugas. Mežmalās ir vislielākā dzī-vība, tur ir daudz krūmu sugu, tā ir labvēlīga vide putnu ligz-došanai. Izveidojot šādus nelielus izcirtumus, pilsētas mežā esam radījuši mozaīkas veida meža struktūru – ļoti daudzas atšķirīgas vietas, kas izvietotas samērā nelielā platībā.

Kopts priežu un ozolu mežs ar celiņiem un takām

Rīgas pilsētas zaļā zona ir plaša un daudzveidīga, taču tā ne-veidojas stihiski un neattīstās pati no sevis, bet ir cilvēka roku veidota un kopta. Par ārpilsētas mežu īpaši skaļi, taču arī at-tiecībā uz pilsētas mežu, izskan radikāls viedoklis, ka cilvēku iejaukšanās meža vidē nav vēlama, sak, «tikai dabīgs mežs ir skaists». Mēs tam pretī liekam ilgu un pacietīgu darbu, lai pa-matotu, ka sanitārā, kopšanas vai izlases cirte ir nepieciešama meža veselībai, ka tieši kopts mežs ir estētiskāks un cilvēka rekreācijai piemērotāks nekā brikšņi ar necaurredzamu pame-žu, ka izcirtums ir mežsaimnieciskās aprites cikla sastāvdaļa un efektīva metode jauna, veselīga un vērtīga priežu meža atjaunošanai. Ka novārtā atstāts priežu mežs, it īpaši pilsētā, augsta CO2 piesārņojuma apstākļos aizaugs ar mazvērtīgiem

lapkokiem, neļaus iesēties jaunām priedītēm un aizies bojā. Savukārt iestādīts jauns mežs kļūs par nākotnes zaļo zeltu mūsu bērniem un mazbērniem.

Arī Biķernieku mežā bija vērojams biezs mazvērtīgo lapkoku un invazīvo krūmu sugu aizzēlums. Jau pavasarī SIA «Rīgas meži» gar ielām veica satiksmei un gājējiem bīstamo koku un zaru apzāģēšanu, kā arī nozāģēja pāraugušās papeles Ieriķu ielā. To vietā iestādījām tūkstoš sarkano ozolu (Quercus rubra) – ļoti skaistus kokus ar ieapaļu vainagu. Lai gan sarkanais ozols sav-vaļā aug Ziemeļamerikā, arī Latvijas klimats tam ir piemērots, un sava krāšņuma dēļ tas bieži tiek audzēts apstādījumos. Mūsu klimatiskajos apstākļos ozols var izaugt līdz 25 metrus augsts. Biķernieku mežā apkaimes iedzīvotāji pastaigājas un sporto, CSDD Biķernieku trase savā teritorijā sadarbībā ar SIA «Rīgas meži» jau aprīlī izveidoja un nomarķēja treni-ņu taku skrējējiem, bet jūnijā tika atklāta arī 2,8 kilometrus gara velotrase. Kā redzat fotogrāfijā, ir sakārtoti mežizstrādes darbu laikā izmantotie ceļi un izveidots sportiskām aktivitā-tēm un rimtām pastaigām piemērotu celiņu tīkls.

SIA «Rīgas meži» ir liela pieredze mežu kopšanas darbos Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā, bet, neskatoties uz to, ka daudz stāstījām par to, ko darām, rudenī pār uzņēmuma galvu vēlās pārmetumu gūzma. Tāpēc atkārtošu, ka meža kopšanu var salīdzināt ar ķirurģisku operāciju: operācijas laikā skats nav diez ko skaists, toties vēlāk pacients turpina dzīvi ar jaunu spa-ru. Gan vides aizsardzības nevalstiskās organizācijas, gan Valsts meža dienests atzina, ka meža darbi notikuši likumīgi, turklāt šīs izlases cirtes bija nepieciešamas meža veselībai un atbilst ilgtspējīgas mežsaimniecības principiem. Nepietiekams esot bijis vien skaidrojošais darbs. Tādēļ arī mums jāmācās no pie-ļautajām kļūdām sabiedrības informēšanā. Tā kā Rīgas meži tiks kopti arī turpmāk, rosinu ar informāciju iepazīties vietnē www.rigasmezi.lv. Darbu izpildes vietās jau laikus izvietosim plakātus ar ziņām par veicamajiem darbiem, to termiņiem, plā-noto rezultātu un sabiedrības ieguvumiem.

DABA16


Ir pieņemts uzskatīt, ka Latvijai būs turīga nākotne, ja valsts pratīs saprātīgi izmantot savu dabas kapitālu un no vietējām izejvielām ražos produktus ar augstu pievienoto vērtību. Tajā pašā laikā arvien pieaug šaubas par to, kā Latvija spēs izpildīt Parīzes nolīgumā uzņemtās saistības attiecībā uz darbībām klimata pārmaiņu novēršanai. Tas savukārt liek saprātīgi plā-not bioresursu lomu tautsaimniecības attīstībā. Ir idejas, ka reāla alternatīva Latvijas enerģētiskās neatkarības veidošanai varētu būt kūdra, un ir valstis, kur to pat uzskata par atjau-nīgo resursu. Lai arī neskartos purvos kūdra tiešām pieaug ar ātrumu līdz pat četriem milimetriem gadā, tomēr, lai aiz-audzis ezers sasniegtu izmērus un bioloģisko daudzveidību, kāda sastopama purvos, ir jāpaiet vairākiem tūkstošiem gadu, tāpēc vairākums zinātnieku sliecas kūdru tomēr nepieskaitīt atjaunīgajiem resursiem, uzskatot, ka uz to būtu jāraugās kā uz fosilo resursu, kura izmantošana vienmēr būs jāsabalansē ar dabas aizsardzību.

Ja vēlamies spriest par purviem un to izmantošanu, ir svarīgi saprast, ko tad uzskata par purvu. Un šeit sākas pirmie izaici-nājumi, jo katra zinātnes vai saimnieciskā nozare purvu redz atšķirīgi. Viens skatījums ir biologam, otrs – mērniekam vai meža inventarizācijas veicējam, trešais – tūristam vai dabas baudītājam, ceturtais – ģeologam. Purvu kā dabas veidojumu var identificēt gan ar tā pārmērīgo mitrumu, gan kūdras slāni, gan ar purvam raksturīgo augu sastāvu, tā īpatnībām un struk-

tūru. Tāpēc jautājums par purvu klasifikāciju dalās divās da-ļās: vide (mitrums un uz kūdras iegulas augošā veģetācija) un saimnieciskā izmantošana, kurā ietverta gan derīgo izrakteņu ieguve, gan lauksaimnieciskā ražošana, gan citi zemes izman-tošanas veidi. Biologiem droši vien būs visprecīzākais un pla-šākais skats uz purvu no vides aizsardzības aspekta, un bieži vien arī «cilvēka parastā» pirmās asociācijas par purvu saistītas ar tam raksturīgo ainavu un augu valsti. Savukārt ģeologi un ar kūdras ieguvi saistītie speciālisti purvu uztver kā zemes vir-sas nogabalu, kuram raksturīgs pastāvīgs vai ilgstošs mitrums, kur notiek aktīva kūdras veidošanās un uzkrāšanās un kūdras slāņa biezums sasniedz vismaz 30 centimetru. Viss, kas ir sek-lāks, pat ja augsnes sastāvā dominē kūdra, būtu uzskatāms par pārpurvotām platībām, nevis purviem. To ir būtiski atce-rēties, lai mākslīgi nepalielinātu purvu statistisko platību un neradītu pārlieki optimistisku viedokli par purvu daudzumu valstī. Precīzai klasifikācijai ir būtiska nozīme, kad (un kā) tiek veidots purvu aizsardzības režīms, kur tiek noteiktas purva aizsargjoslas un kā tiek plānota saimnieciskā darbība purvā vai tiešā tā tuvumā. Savukārt ģeologi varēs pateikt, vai purvs klasificējams kā rūpnieciski nozīmīga derīgo izrakteņu atrad-ne vai ne. Varētu domāt, ka šeit viss ir skaidrs, tomēr arī par rūpnieciski nozīmīgo kūdras atradņu definīciju vienmēr ir bi-juši strīdi, jo rūpnieciskais «nozīmīgums» katrā laikā ir bijis cits, un, lai to saprastu, jāsniedz neliels ieskats kūdras ieguves vēsturē Latvijā.

Foto: Vilnis Skuja.

KAS LIELĀKA BAGĀTĪBA –

KŪDRA VAI DABA?

Artūrs Jansons, biedrība «Homo ecos»

Lielsalas purvs Talsu novada Valdgales pagastā. Purva neizstrādātajā daļā pērn atrada retu tauriņu purva samteni, kas kurzemē nebija re-dzēts gadus 60. Bet tas nenozīmē, ka arī šo purva daļu nenoraks.

DABA17


Kūdras ieguve Latvijā

Kūdras izmantošanai Latvijā ir senas tradīcijas. To aizsākumi meklējami 17. gadsimta otrajā pusē, kad kūdras resursus sāka izmantot galvenokārt kurināšanai un māju jumtu nosegšanai. Līdz pat pagājušā gadsimta 30. gadu otrajai pusei kūdru lielā-koties ieguva kurināšanai. Vēlāk attīstījās tās izmantošana arī citiem veidiem: kūdra pakaišiem, izolācijas paketes u.c.

Frēzkūdru Latvijā sāka iegūt no pagājušā gadsimta 40. gadu otrās puses, kad notika darbu mehanizācija un kļuva izdevīgi kūdru izmantot lauksaimniecībā. Līdztekus kūdras izmanto-šanai pakaišiem un augsnes uzlabošanā 50. gadu otrajā pusē tika uzsākta kūdras izmantošana enerģētikā, kas ir pirmsāku-mi intensīvai jaunu frēzkūdras ieguves platību apgūšanai.

Pēc 1991. gada kūdras ieguves apjomi Latvijā samazinājās, jo galvenie tās patērētāji – kolhozi un padomju saimniecī-bas – tika likvidēti. Savukārt no 2003. gada tika pārtraukta kūdras izmantošana enerģētikā. Pašlaik kūdras purvos iegūst arī griezto kūdru, taču frēzkūdra joprojām ir galvenais kūdras ieguves veids, un tas arī nosaka to, no kura brīža purvs kļūst «interesants» kūdras ieguves uzņēmumiem.

Rūpnieciski nozīmīgie kūdras krājumi Latvijā

Lai noteiktu atradņu kopumu, kurās ietilpstošie kūdras re-sursi ir rūpnieciski izmantojami un iesaistāmi saimnieciskajā apritē, 2015.–2016. gadā biedrība «Homo ecos» pēc Latvijas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pasūtī-juma sadarbībā ar Latvijas Kūdras asociāciju un Latvijas Uni-versitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes zinātnie-kiem veica valstī pieejamo, kamerāli iegūto, ģeotelpisko datu kopu un cita veida kūdras atradnes raksturojošo datu analīzi.

Iegūtie rezultāti sniedz pamatinformāciju par atradnēm, kura iegūta Latvijas kūdras fondā iekļauto atradņu inventarizācijas vai revīzijas darbu gaitā laika posmā no 1962. līdz 1997. ga-dam. Šie dati sniedz iespēju telpiski identificēt kūdras ieguvei potenciālos purvus un kalpo par izejas datu avotu tālākās rīcī-bas definēšanai, bet nākotnē noteikti vajadzētu ievākt papil-du datus par šajās teritorijās ietilpstošajiem resursiem, to ap-

jomiem, fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām, kā arī jāprecizē šo teritoriju ārējās robežas.

Sagatavotā datu kopa un tās analīzes rezultātā iegūtajiem re-zultātiem un secinājumiem ir informatīvs raksturs, jo infor-mācija iegūta, pamatojoties uz pieejamajiem datu avotiem, kuri nav pirmā svaiguma, un ar novecojušiem paņēmieniem. Mēs sagatavojām izejas informāciju valsts politikas plānoša-nas dokumentu izstrādei, iegūtos rezultātus varētu izmantot plānošanas reģionu un pašvaldību attīstības reģionu plānoša-nas dokumentu sagatavošanā, kā arī tie sniedz zemes īpašnie-kiem un tiesiskajiem valdītājiem pamatinformāciju par kūdras resursu esamību to īpašumu robežās. Sadarbībā ar kūdras ražošanas nozari pārstāvošajām organizācijām tika noteikti atlases kritēriji, kas raksturo rūpnieciski izmantojamu terito-riju, kurā, ievērojot kūdras ieguves tehnoloģiskos procesus un ekonomiskos apsvērumus, ir realizējama kūdras ieguve.

Apkopojot ieteikumus, tika pieņemts, ka par rūpnieciski no-zīmīgu kūdras atradni var uzskatīt atradni, kuras kopējā pla-tība ir ne mazāka par 25 hektāriem un vidējais kūdras iegulas slāņa dziļums nenosusinātā atradnē ir vienāds vai lielāks par diviem metriem. Šim nosacījumam ir būtiska nozīmē, jo tas ļauj precizēt un sašaurināt analizējamo datu apjomu, kā arī liek kūdras racējiem aizdomāties par to, ka lielo purvu apgu-ve nākotnē būs ierobežota, ja ne pilnīgi aizliegta, un purvos ar mazām platībām ir attīstības potenciāls, bet tikai tad, ja tiek kardināli mainīta ieguves tehnoloģija un iegūtās kūdras pielietojamība.

Dati un to ticamība

Valsts ģeoloģijas fondam ir viena no pilnīgākajām un būtis-kākajām informācijām par kūdras resursiem, un to uztur un aktualizē VSIA «Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs». Valsts ģeoloģijas fonds apkopo un glabā ģeoloģiska satura informāciju par Latvijas teritorijas un tai piegulošās ak-vatorijas zemes dzīlēm, tostarp – Latvijas kūdras resursiem. Valsts ģeoloģijas fonda galvenais uzdevums ir nodrošināt po-tenciālos un esošos zemes dzīļu izmantotājus, kā arī valsts un nevalstiskās organizācijas ar informāciju par Latvijas zemes dzīlēm, ģeoloģisko uzbūvi, derīgajiem izrakteņiem un dzīlēs notiekošajiem procesiem. Tomēr ne visi dati, kas ir pieejami par kūdras atradnēm, it īpaši vēsturiskie, apkopoti vienotā datu bāzē. Eksistē datu kopas, kas atrodas dažādu iestāžu un privātpersonu īpašumā, un to analīze un sistematizācija varē-tu palīdzēt labāk pārvaldīt pieejamo kūdras resursu informā-ciju. Veicot datu izpēti, secinājām, ka kūdras atradņu telpiskie dati lielākoties ir papīra formātā, nav digitalizēti, sistemati-zēti un elektroniski apstrādājami. Turklāt informācija un dati, kas raksturo katru kūdras atradni atsevišķi, ir novecojuši. Tie iegūti laika posmā no pagājušā gadsimta 1978. līdz 1997. ga-dam. Savukārt daļai atradņu informācija ievākta pirms vairāk nekā 50 gadiem! Pilnvērtīga Latvijas kūdras resursu inventa-rizācija un kūdras fonda aktualizācija nav veikta kopš pagā-jušā gadsimta 80. gadu sākuma. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka neviens mūsu valstī nevar precīzi pateikt, cik miljonu tonnu kūdras mums ir un cik vēl ir atlicis tajās atradnēs, kuras neat-rodas aktīvā izstrādes stadijā. Varētu domāt, ka lielāka skaidrī-

kūdras ieguve Latvijā no 2006. līdz 2016. gadam (LkA dati).

DABA18


ba ir par tām teritorijām, kurās notiek kūdras ieguve, un tāda līdz šā gada sākumam tika realizēta 116 teritorijās ar kopējo platību virs 25 tūkstošiem hektāru. Bet arī šeit ir daudz ne-skaidrību. Izrādās, ka valstī nav pieejama datu bāze, ar kuras palīdzību būtu iespējams iegūt pilnvērtīgu informāciju gan par katru kūdras ieguves licences laukumu atsevišķi, gan situāciju kopumā. Tāpat licenču telpiskā informācija, kas tikusi izsnieg-ta līdz 2009. gadam, ir pieejama tikai papīra formātā. Licences laukumu robežas uz kartogrāfiskās pamatnes uznestas, neievē-rojot faktisko situāciju dabā, nav ievērota laukuma orientācija un piesaiste raksturīgākajiem situācijas elementiem. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra atbildīgie speciālisti norāda, ka daudzos gadījumos vēsturiski sagatavotie licenču laukumi ar roku iezīmēti uz topogrāfisko karšu kopijām, paļau-joties uz acumēru, īpaši laika posmā līdz 2009. gadam. Skaidrs, ka šīs robežas ir neprecīzas, bieži iziet ārpus teritorijas, kurā kūdras ieguvējam ir zemes īpašumtiesības vai nomas tiesības. Salīdzinot ar ortofotokartēm, licenču laukumi nesakrīt ar kūd-ras ieguves laukiem, tiem ir cita konfigurācija.

Tiktāl par to, cik nesakārtoti ir Latvijas ģeotelpiskie dati attie-cībā pret dabas resursiem, tajā skaitā kūdru, tomēr galvenie secinājumi rodas brīdī, kad ir jāsaskaņo dabas aizsardzības un saimnieciskās intereses. Pie viena jāatceras, ka purvs gan ne-skartā, gan ieguvei atvērtā stadijā ir nozīmīgs siltumnīcefektu

15 valstis, uz kurām Latvija galvenokārt eksportē kūdru (t) (CSP dati).

radošo gāzu emisijas avots, ar ko mums jāspēj sadzīvot un pie viena arī izpildīt Parīzes nolīgumā ierakstītās saistības attiecī-bā uz klimata pārmaiņu radīto seku novēršanu un pielāgoša-nos klimata pārmaiņām.

Ilgtspējīga kūdras ieguve

Jautāsiet, vai tāda vispār ir iespējama? Purviem kā ekosistē-mai ir nenovērtējama loma, arī oglekļa emisijas no atvērta-jiem kūdras laukiem ilgtermiņā nes lielāku ļaunumu klimata pārmaiņu veicināšanā nekā ir ieguvumi no lauksaimniecības produkcijas audzēšanas it kā «eko augsnē». Tomēr mums ir jārēķinās gan ar valsts saimnieciskajām interesēm, gan arī jāatrod racionāls un ekonomiski pamatots veids, kā pabeigt kūdras izstrādi tajās teritorijās, kurās tā ir uzsākta un kurās izstrāde savulaik uzsākta, bet ir pārtraukta. Šajos pamestajos purvos vēl ir gana daudz resursu, un daudzos no tiem ne-

kūdras pielietojums Eiropas Savienībā (EPAGMA dati).

kūdrassubstrāti

Enerģētiskā

Augsnesielabošanai

Citspielietojums

Rukšu purvs Dundagas novadā ir dabas liegums un «Natura 2000» teritorija. Vienīgais koncentriskais augstais purvs Latvijā.

DABA19


Nozare Izmantošanas veids

Papīra rūpniecība Papīrs, iesaiņojums, iepakojums

CeltniecībaBūvmateriāli, termoizolācijas un skaņas izolācijas materiāli

Pārtikas rūpniecībaProduktu apvalki, pārtikas krāsvielas, pārtikas piedevas, šķiedrvielas

SorbentiŪdens attīrīšana, piesārņojuma likvidēšana

Medicīna

Medikamentu apvalki, uztura bagātinātāji, medicīniskie preparāti, detoksikācija, kosmētika, apsēji, kompreses, šķiedrvielu preparāti

LopkopībaPakaiši, uztura bagātinātāji, medicīniskie preparāti

Lauksaimniecība Substrāti, komposts

Ķīmiskā rūpniecība Biodegviela, aktivētā ogle

Tekstilrūpniecība Apģērbs, aksesuāri

notiek dabīgie atjaunošanās procesi. Šādu teritoriju Latvijā ir daudz – pēc mūsu aplēsēm, tie ir vismaz 190 izstrādātu purvu ar kopējo platību virs 26 tūkstošiem hektāru. Ilgtspē-jīga kūdras purvu izstrāde ir iespējama, ievērojot zināmus nosacījumus, no kuriem pirmais un galvenais ir spēt kūdras ieguves platības kompensēt ar purvu atjaunošanu vietās, kur tas ir iespējams. Svarīgi arī panākt, ka sabiedrības iegu-vums no kūdras izstrādes būtiski pieaug, proti, valstij būtu jāatbalsta un jāstimulē augstas pievienotās vērtības produktu ražošana no kūdras, nevis tās eksportēšana nepārstrādātā vei-dā. Arī pašai kūdras ieguves tehnoloģijai ir būtiski jāmainās, jo, ja mēs gribam ierobežot siltumnīcefektu izraisošo gāzu izmešu daudzumu kūdras izstrādes laikā, teritorijas jāveido maksimāli mazas un ar ļoti ātru kūdras ieguves ātrumu, kas, rokot frēzkūdru ar ierastajiem paņēmieniem, nav iespējams. Vai kūdras ieguves vietu izvietošana reģionos, kuros ir augsts bezdarba līmenis, atrisinās reģiona sociāli ekonomiskās prob-

lēmas? Šaubos, jo ieguves tehnoloģiju maiņa, visticamāk, iz-tiks ar dažiem kvalificētiem darbiniekiem. Drīzāk būtu jādo-mā par kūdras apstrādi šeit pat uz vietas Latvijā. Kontekstā ar nepieciešamību saglabāt unikālās purvu ekosistēmas gan no bioloģiskās daudzveidības, gan citiem vides apsvērumiem, nā-kotnē nāksies meklēt arvien modernākus risinājumus kūdras resursu izmantošanā.

Pievienotās vērtības ķēde

Tomēr kūdras ieguves un pārstrādes nozares vadītājiem un valsts stratēģijas pamatdokumentu autoriem būtiski pietrūkst skatījuma uz atšķirīgu, daudz vērtīgāku kūdras produktu ra-žošanas attīstības veicināšanu. Īpaši aktuāls ir jautājums par tumšās jeb labi sadalījušās kūdras izmantošanu. Daudzās at-radnēs, kuras sāka izmantot pirms 40–50 gadu, palikusi tieši šī kūdra, un no racionālas izmantošanas viedokļa pēdējais, ko ar to varētu izdarīt, ir nokurināt katlumājās, ja nu pēkšņi Krie-vija vairs nepārdod gāzi un mazutu apkurei. Zinātnieki pa šo laiku ir atklājuši daudzus veidus, kā izmantot kūdru. Piemē-ram, celtniecības un izolācijas materiāli, krāsvielas, tēlniecība, tekstilrūpniecība, celulozes un papīra rūpniecība, ūdens pār-valdība (filtrācija, mīkstināšana, attīrīšana, aļģu izplatības ie-robežošana, sanācijas materiāli un biosorbenti), pārtikas rūp-niecība un kūpināšana, farmācija, fizioterapija, balneoloģija, kosmetoloģija. Dažus piemērus perspektīviem produktiem, kas ražoti no kūdras, var apskatīt šajā tabulā:

Kūdras ieguves nozare Latvijā ir lielu izaicinājumu un izšķir-šanās priekšā – ir iespēja iet dažādus ceļus. Gribētos novēlēt neatkārtot mežsaimniecības nozares kļūdas – cirst kokus par jebkuru cenu, vēlams daudz un tūlīt. Kūdras ieguves terito-riju skaits Latvijā ir ierobežots, to izstrāde ir jutīga un pat kaitīga no visiem iespējamajiem aspektiem, toties attīstības potenciāls – milzīgs, īpaši, ja būs jāstrādā ar laikā un telpā ierobežotu resursa apjomu, kas, cerams, liks nozarei būtiski mainīt attieksmi gan pret produkta vērtību, gan arī pret valsti un vietu, kur tas tiek iegūts.

Foto: Vilnis Skuja.

20DABA


Gulbji Latvijas teritorijā uzturas jau sen. Arheologi atraduši meistarīgi izgatavotas gulbju figūriņas, kas liecina par to, ka šiem putniem bijusi īpaša vieta citu spārnoto vidū. Lai gan cilvēki putnus medī no seniem laikiem, atsevišķas sugas,

piemēram, stārķus, bezdelīgas, cīruļus, dzeguzes un, pro-tams, sniegbaltos un graciozos gulbjus, viņi neaiztika. Lat-vijā savvaļā sastopamas trīs gulbju sugas, no kurām lielākais ir paugurknābja gulbis. Pieaugušiem paugurknābja gulbjiem ir sarkans knābis, bet divām pārējām sugām – ziemeļu un mazajam gulbim – knābis ir dzeltens. Par to, ka gulbjiem jau sen bijis savs nosaukums, liecina fakts, ka vārds «gulbis» minēts jau pirmajā Bībeles tulkojumā latviski 1689. gadā. Par to netieši liecina arī apdzīvotu vietu nosaukumi, piemēram, Gulbene: 1224. gada hronikā pieminēta apdzīvota vieta ar nosaukumu «Gulbana», 1340. gadā šai vietai lietots līdzīgs nosaukums vācu valodā – Schwanenburg (Gulbju pils), bet kopš 1938. gada gulbis attēlots arī uz šīs pilsētas ģerboņa.

Pēdējos piecpadsmit gados ne tikai Rīgā, bet arī citviet izveidojušās ūdensputnu piebarošanas vietas, kurās pul-cējas gan putni, gan cilvēki. Īpašu piekrišanu bauda pau-gurknābja gulbji. Esmu pētījis šo fenomenu jau gadsimta ceturksni, tādēļ šajā rakstā mazliet ieskicēšu to, kā veido-jušās gulbju un cilvēku savstarpējās attiecības daudzu gadsimtu laikā.

Ruslans Matrozis; autora, Dmitrija Teļnova un Alfrēda Ulmaņa foto

GULBJI UN CILVĒKI

21DABA


Kad gulbji bija retums

Gulbju un cilvēku savstarpējai saiknei Eiropā ir ļoti sena vēstu-re. Vairāku valstu teritorijā (mūsdienu Lielbritānija, Holande, Francija u.c.) jau kopš 10. gadsimta augstmaņi savos īpašumos gulbjus turēja nebrīvē – galvenokārt skaistumam, bet vietām šā putna gaļu ēda. Domājams, ka, iedvesmojoties no Rietu-mu kultūras apgaismības idejām un vērtībām, arī mūsdienu Latvijas teritorijā, jo īpaši baltvācu apdzīvotajās Kurzemes un Vidzemes muižās, kopš 18. gadsimta tika uzsākta parku un dārzu veidošana, un ar laiku tur parādījās arī nebrīvē turēti gulbji. Šķiet, 18.–19. gadsimtā un arī 20. gadsimta sākumā Latvijā gulbji savvaļā nebija pārāk bieži sastopami, vairāk to

bija Kurzemes dienvidos. Esmu atradis tekstus, kas liecina, ka vairāk nekā 70 gadus – no 1770. līdz vismaz 1840. gadiem – pamatīgi aizaugušajā Papes ezerā ligzdoja savvaļas paugur-knābja gulbju populācija. Šo gulbju izcelsme nav zināma – tie varēja būt gan savvaļas, gan no nebrīves atlaisti vai aizlidojuši putni. Ir ziņas, ka 1840. gados šā ezera pārvaldnieki par lie-lu naudu izīrēja tiesības medīt gulbjus un citus ūdensputnus, citiem tas bija liegts. Šāda medību slodzes ierobežošana un putnu ligzdošanai piemērota ezera biotopa pastāvēšana ļāva šeit ligzdot lielam skaitam gulbju – avotos minēti gan «simti», gan «tūkstoši», gan vienkārši «daudz». Jāatzīmē, ka jau 18. gad-simta beigās gulbju dzīves aprakstos ir pieminēts, ka tos ap Jāņiem šajā ezerā medī spalvu dēļ: garās lidspalvas tajos lai-

Pavasaros, pulcējoties piebarošanas vietās, vientuļie gulbji meklē savu otro pusīti. kad abi putni piekrituši attiecībām, tie veic īpašu rituālu – saliek kaklus kopā, veidojot tādu kā sirsniņu. Daudzi cilvēki cenšas iemūžināt šo rituālu. Attēlā – gulbju pāris Daugavā pie Ķen-garaga; 2007. gada 5. maijs.

22DABA


kos izmantoja rakstīšanai, bet dūnas – spilvenu pildīšanai. Attiecībā uz gulbju gaļas izmantošanu tajos pašos avotos ir atzīmēts, ka tā ir visai cieta un ilgu laiku jāmarinē. Iespējams, tieši tādēļ gulbju medības pie mums nebija īpaši populāras, salīdzinot ar citu ūdensput-nu (pīļu un zosu) medību kultūru.

Sākot ar 19. gadsimta beigām, paugur-knābja gulbjus sāka turēt ne tikai privā-tajos muižu dīķos, bet arī pilsētu un cie-mu sabiedriskajās vietās. Ķemeru parka dīķī pie Mīlestības saliņas gulbji tika turēti, sākot no 1882. gada (vismaz līdz 1935. gadam), Rīgā – kopš 1893. gada, bet Liepājā gulbju turēšanai 1902. gadā tika ierīkots Gulbju dīķis. Iedzīvotāji ar prieku apmeklēja šīs vietas un piebaro-ja tur mītošos putnus. Ar laiku gulbju turēšanas tradīcija attīstījās; visvairāk šādu dīķu Latvijā bija 1930. gados. No 20. gadsimta sākuma nebrīvē turētu gulbju attēlus bieži drukāja uz pastkar-tēm kā vienu no ievērojamākajiem ap-skates objektiem konkrētajā vietā. Otrā pasaules kara laikā gulbju turēšanas tradīcija apsīka, bet padomju gados, sākot ar 1950. gadiem, gulbju turēšanu atsāka vien dažas pilsētas, piemēram, Cēsis un Rīga.

20. gadsimta pirmajā pusē ornitologi atkal sāka reģistrēt paugurknābja gulb-ju novērojumus savvaļā; 1935. gadā ir atzīmēts ligzdošanas gadījums Engures ezerā. To atklāja un aprakstīja mūsu ie-vērojamākais putnu pētnieks, Latvijas Universitātes mācībspēks Nikolajs fon Tranzē, kurš vasaras brīvlaiku kopā ar ģimeni bieži pavadīja īrētā mājā Mērs-ragā un visai regulāri apsekoja blakus esošo ezeru. Gulbji šajā ūdenstilpē vai-rāk vai mazāk sekmīgi ligzdoja arī turp-mākajos gados. Saskaņā ar likumdošanu gulbju medības tolaik bija atļautas jau no 20. jūlija, bet, ņemot vērā to, ka ma-zuļi lidotspējīgi kļūst vien septembrī, atbildīgie valsts dienesti ar masu mediju starpniecību lūdza pasargāt šos putnus. Ne vienmēr tas, protams, tika ievērots. Vēl 1970. gados kāds vecs mednieks mūsu gulbju pētniekam Jurim Lipsber-gam stāstījis par medībām Babītes ezerā pirmskara gados, kad mednieki centu-šies šaut tieši pa gulbja kaklu, jo samērā biezo apspalvojumu skrotis nav varē-jušas cauršaut. Pēc Otrā pasaules kara pieņemti noteikumi par gulbju medību

aizliegumu visos gadalaikos, un pakāpeniski tika ieviests arī uzturēšanās liegums lielajos piejūras ezeros putnu ligzdošanas laikā, kas veicināja savvaļā mītošo pau-gurknābja gulbju populācijas pieaugumu.

Gulbji galvaspilsētā

Rīgā paugurknābja gulbju turēšana nebrīvē uzsākta 1893. gadā, kad pirmo pāri Rī-gas pilsētas dārzu pārvaldei uzdāvināja Rīgas Putnu audzētāju biedrība. Gulbji tika turēti Rīgas kanālā, un ar laiku tiem uzbūvēja mājiņu (mūsdienās pie Bastejkalna redzamā būdiņa vairāk ir ainavas elements, kuram nav nekādas saistības ar gulbju turēšanu). 1920.–1940. gados gulbjus turēja arī citās pilsētas ūdenstilpēs: Viestura dārzā, Torņakalna parkā un Arkādijas dārzā. Laiku pa laikam Rīgas pilsētas valde dāvināja gulbjus citām pilsētām, piemēram, 1935. gadā viens pāris aizceļoja uz Cē-sīm, bet trīs gadus vēlāk putnu pāris uzdāvināts Aizputei. Savukārt padomju gados gulbji (gan paugurknābja, gan ziemeļu) ik pa laikam turēti vien Rīgas kanālā. Pēdē-jais mēģinājums turpat turēt ziemeļu gulbju pāri Līgu un Jāni 2002.–2003. gadā bija

Dažas nedēļas vecs gulbja mazulis. Daudziem, jo īpaši bērniem, ļoti patīk vērot, kā četru mē-nešu laikā – no maija līdz septembrim – padsmit centimetrus garš mazulis izaug līdz astoņus kilogramus smagam putnam.

Iespēju tuvumā apskatīt savvaļas paugurknābja gulbjus un citus ūdensputnus izmanto arī bērnudārzu grupiņas. Fotografēts Daugavmalā Ķengaragā 2011. gada 19. aprīlī.

23DABA


neveiksmīgs. Šiem gulbjiem netika nodrošināti atbilstoši dzīves apstākļi – miers un vieta atpūtai uz sauszemes, kanālu regulāri izmantoja laivinieki, iztraucējot gulbjus un sagādājot galvassāpes to kopējiem.

Vēlāk gulbjus nebrīvē sabiedriskās vietās Rīgā vairs neturēja, bet nebija arī vajadzības, jo ap 2002. gadu ornitologi pamanīja pārmaiņas paugurknābja gulbju uzvedībā – put-ni sāka pieņemt cilvēku pasniegtu barību (lielākoties baltmaizi) ne tikai ziemā, kā tas bija iepriekš, bet visu gadu. Ar gulbju piebarošanu ziemā Rīgā un tās apkārtnē pilsēt-nieki nodarbojas jau kopš perestroikas laikiem, proti, 1987.–1988. gada siltās ziemas, kad Rīgas ūdeņos un Jūrmalas piekrastē uz ziemošanu palika simtiem gulbju. Cilvēku piebaroti, tie veiksmīgi pārziemoja un palika turpat uz ziemošanu arī turpmākajos gados, pakāpeniski izveidojot stabilu ziemojošo populāciju – kopskaitā līdz 150–400 putniem. Paugurknābja gulbju ligzdošana Rīgas un tās tuvākās apkārtnes ūdeņos kon-statēta 1981. gadā, un līdz mūsdienām ligzdotāju skaits ir pieaudzis līdz 40–45 pāru.

Pēdējos 15 gados Rīgā izveidojušās vairākas ūdensputnu piebarošanas vietas, kuras

gulbji apmeklē gandrīz visu gadu, izņe-mot spalvu maiņas laiku vasaras vidū. Īpaši populāra ir Daugavmala Ķengara-gā (lielākais vienlaicīgi novēroto gulbju skaits – 119 putni 2007. gada 27. maijā), Buļļupē pie tilta (55 putni 2017. gada 17. aprīlī), Juglas ezerā pie šosejas (76 putni 2007. gada 6. maijā) un Juglas ezera Brekšu kaktā (66 putni 2007. gada 17. novembrī). Arī ligzdotāji jeb pāri ar mazuļiem daudzās ūdenstilpēs tiek pie-baroti, un mazuļiem jau no pirmajām dzīves nedēļām tiek iemācīts satikt ar cilvēkiem. Tāpēc droši var apgalvot, ka tieši pēdējo 15 gadu laikā Rīgā un tās apkārtnē ir izveidojusies tradīcija pie-barot gulbjus un citus ūdensputnus visu gadu.

Piebarošanas prieki un cilvēku atbildība

Katru gadu tūkstošiem rīdzinieku un pilsētas viesu apmeklē ūdensputnu pie-barošanas vietas. Īpaši daudz ir vecāku ar maziem bērniem, skolēnu un pensio-nāru. Piebarošanas vietu apmeklējums daudziem ir kā brīvdienu rituāls, kad tikšanās ar savvaļas ūdensputniem pa-līdz atbrīvoties no stresa un ikdienas rū-pēm. Pensionāri atliek naudiņu baltmai-zei, ar ko putnus pabarot, daudzi pat dod vārdu saviem mīluļiem, bet gredze-notajiem putniem viņi atceras numuru, pēc kura citu putnu vidū atpazīst «savu» gulbi. Šajās vietās cilvēki bieži fotografē gan gulbjus, gan savus bērnus ar gulb-jiem fonā. To varētu salīdzināt ar tādu kā brīvdabas zoodārza apmeklējumu, turklāt ar iespēju pabarot putnus no ro-kas, vērot tos tuvumā un priecāties par to savstarpējiem kontaktiem. Iespēju nofotografēties ar baltajiem gulbjiem fonā izmanto arī kāzinieki. Gan Ķenga-ragā, gan Daugavgrīvā gulbji ir kļuvuši par neoficiālu mikrorajonu atpazīšanas simbolu, kas piesaista apmeklētājus arī no citurienes.

Piebarojot gulbjus, daudzi cilvēki gūst prieku, bet putni – papildu barības devu un – kā sociālas būtnes – prasmi veidot kontaktus ar cilvēkiem. Ar laiku cilvēki šo palīdzību transformē vēl lielākā atbil-dībā par gulbju likteni, ar uztraukumu reaģējot uz putnu apdraudējumu nelab-vēlīgu laikapstākļu dēļ vai ievainojumu gadījumā. Labsirdīgi un atbildīgi cilvēki grib putniem palīdzēt, tāpēc informē

Pēdējos gados Daugavmalas molu Ķengaragā iecienījuši arī kāzinieki, jo tur ir iespēja nofo-tografēties ar mīlestības simbolu – gulbjiem; 2014. gada 7. jūnijs.

Zīmēšanas nodarbības gulbju piebarošanas vietā Daugavmalā Ķengaragā; 2017. gada 8. jūnijs.

24DABA


glābējus un citas instances par ievainotiem putniem, un te sākas problēmas.

Latvijā joprojām nav valsts finansētu savvaļas putnu rehabili-tācijas centru, kur profesionāli veterinārārsti varētu palīdzēt nelaimē nonākušiem putniem, tostarp gulbjiem. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem pašvaldībām jāgādā par savā teritorijā atrastiem ievainotiem savvaļas dzīvniekiem, taču parasti tās šo palīdzību nespēj nodrošināt. Daudzus desmitus gadu, īpa-ši neafišējot, palīdzību ievainotajiem gulbjiem sniedza Rīgas Zooloģiskā dārza speciālisti, bet 2006. gadā, sākoties putnu gripas epidēmijai, palīdzība savvaļas putniem tika pārtraukta, lai mazinātu apdraudējumu zoodārza putnu kolekcijai. Pēdē-jos gados Rīgā retu reizi palīdzību bezpalīdzīgā stāvoklī no-nākušiem savvaļas dzīvniekiem sniedz Dr. Beinerta veterinārā klīnika, ar kuru pašvaldībai ir noslēgts sadarbības līgums, bet

ilgstošu ievainotu putnu rehabilitāciju viņi nevar nodrošināt. Šo pašvaldības funkciju pēc savas iniciatīvas un ar savu finan-sējumu nodrošina Latvijas savvaļas putnu palīdzības biedrība «Drauga spārns», kuru vada aizrautīgā Anete Asare, un ievai-noti gulbji ir viena no lielākajām ārstējamo putnu grupām šajā centrā. Paldies visiem entuziastiem, kuri ar savu darbu pierā-da, ka cilvēki ir spējīgi ne tikai ņemt no dabas resursus, bet arī palīdzēt tajā atgriezties nelaimē nonākušajiem gulbjiem, jo daļa no tiem cietuši tieši cilvēku dēļ. Daļa gulbju, kas bijuši smagi ievainoti, nespēj vairs pilnvērtīgi dzīvot savvaļā, tāpēc šiem putniem jāmeklē mājas. Latvijā problēma ar gulbjiem invalīdiem, to uzturēšana, joprojām nav atrisināta. Kā labu piemēru var minēt vairāku tieši gulbjiem domātu rehabilitāci-jas centru darbību, piemēram, Lielbritānijā («The Swan Sanc-tuary», «Wychbold Swan Rescue»), kur pieskata arī tos putnus, kuri spēj dzīvot vien cilvēku aprūpē. Ir vietas, kur šādus gulb-jus tur sabiedrisko vietu dīķos.

Var sadot pa kaklu

Tieši savvaļas putnu rehabilitācijas centra trūkums, manuprāt, ir viens no iemesliem, kādēļ nesen uzsākta informācijas kam-paņa, kas vērsta pret gulbju un citu ūdensputnu piebarošanu. Atbildīgās institūcijas negrib vai nespēj nodrošināt normatī-vajos aktos noteiktās prasības par palīdzības sniegšanu nelai-mē nonākušiem savvaļas dzīvniekiem vai risināt problēmas ar pārāk drošiem gulbjiem, kuri staigā pa ielām un pagalmiem cilvēku apdzīvotās vietās, meklējot barību. Ultrazaļi putnu vē-rotāji uzskata, ka cilvēkam nav jāiejaucas dabiskajos procesos, ka papildu piebarošana savvaļas putniem nav vajadzīga un ka nevajadzētu palīdzēt pat nelaimē nonākušiem putniem, tā nodrošinot dabisko atlasi. Lai mazinātu uztraukto iedzīvotāju dusmas, pašvaldības labāk tērē līdzekļus, drukājot aicinājumus nebarot putnus, tādējādi cenšoties panākt, lai gulbji vairs neuz-turas cilvēku tuvumā. Arī ornitologi un putnu vērotāji, kuriem zvana satraukti palīdzēt gribētāji, reizēm nevar sniegt skaidru atbildi, ko iesākt, jo pareiza risinājuma reizēm pat nav. Man kā aktīvam gulbju pētniekam, nodarbojoties ar šo savvaļas putnu vērošanu jau ceturtdaļgadsimtu, arī ir savs viedoklis šajā sa-karā. Kā katrai nodarbei, arī gulbju piebarošanai ir gan plusi, gan mīnusi. Ūdensputnu barošanas vietas nodrošina cilvēku un gulbju tikšanās iespējas, ko labprāt izmanto abi. Ar laiku gulb-ju uzvedība mainās, tie kļūst drošāki. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka gulbji ir vieni no lielākajiem savvaļas putniem (to svars sasniedz 10–15 kg), kuri ir spējīgi aizsargāties. Pēc manas pieredzes, gulbji paši nekad neuzbrūk cilvēkiem. Tie izrāda ne-apmierinātību šņācot vai lēnām tuvojoties cilvēkam ar izples-tiem spārniem. Ir svarīgi atcerēties, ka pieradināti gulbji aktīvi aizstāvēs savus mazuļus, it īpaši ūdenī. Latvijā pieredzēti divi nelaimes gadījumi (1995. gadā Lielajā Baltezerā un 2010. gadā Sarkandaugavā), kad cilvēki apzināti peldēja pie gulbju mazu-ļiem, tādēļ vecākiem likās, ka bērniem draud briesmas. Abos gadījumos cilvēki par šādu neapdomātu rīcību samaksāja ar savu dzīvību – aizsargājot mazuļus, pieaugušie putni tik spēcīgi uzklupa cilvēkiem, ka tie noslīka.

Daudzbērnu rekordisti

Vai ir vērts liegt cilvēkiem prieku barot gulbjus? Manuprāt,

katru gadu cilvēki vairākiem gulbjiem tīši nodara pāri. Šim gulbju tē-viņam, kurš aizsargāja savu perējumu Mazjumpravmuižas dīķī, huli-gāni iešāvuši galvā ar pneimatisko ieroci; 2009. gada 28. oktobris.

Lielbritānijā savvaļas ūdensputnu piebarošana ir ļoti populāra. Samērā lēti te var iegādāties arī pilnvērtīgas barības granulas. 2012. gada jūlijs.


DABA

pašlaik ir sasniegts labs līdzāspastāvēšanas modelis, par ko liecina lēns ligzdojošo gulbju skaita pieaugums, tajā skaitā apdzīvotās vietās. Putnu uzskaitēs iegūtie dati apstiprina, ka mazuļu skaits perējumos pilsētās ir lielāks nekā piejūras ezeros, kur ligzdo lielākā daļa populācijas. Pēdējo 26 ziemas sezonu laikā gulbju mirstība Rīgā no vidēji 10–15 procentiem ir samazinājusies līdz 1–3 procentiem, ko veicinājusi aktīva gulbju piebarošana, jo īpaši kritiskos laikapstākļos. Arī gulbji labi apzinās, ka cilvēku apmeklētas ūdensputnu piebarošanas vietas ir tās labākās, tāpēc tieši tur var vērot spēcīgāko pāru cīņu par iespēju uzturēties un ligzdot. Vairākās piebarošanas vietās gulbji ligzdo daudz ilgāk nekā vidēji (četri ligzdošanas gadi). Piemēram, Juglas ezera Brekšu kaktā viens tēviņš, no-mainot divas mātītes, ir ligzdojis 10 gadu, izaudzinot 46 ma-zuļus. Daugavgrīvas liegumā viena mātīte ligzdoja 11 gadus pēc kārtas, nomainot vismaz trīs tēviņus un izaudzinot 51 mazuli. Abās vietās gulbji tika ik dienas piebaroti!

Vai piebaroti gulbji kļūst atkarīgi no cilvēkiem? Diez vai, jo lielāko daļu enerģijas gulbji tomēr iegūst, barojoties ar savu pamatbarību – ūdens augiem, kurus plūc zem ūdens tik dziļi, cik atļauj kakla garums. Vērojot gredzenotos putnus, izrādījās, ka daudzi gulbji piebarošanas vietas apmeklē visai neregulāri un atgriežas tikai uz dažām dienām 20–30 dienu laikā, pārējo laiku pavadot citur.

Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē paugurknābja gulbjus cilvēki ap-draud reti, te ir daudz ligzdošanai piemērotu ūdenstilpju pie viena no galvenajiem gulbju migrācijas ceļiem – Daugavas –, un tas padara mūsu galvaspilsētu par vienu no lielākajām šīs su-gas gulbju apdzīvotajām teritorijām urbānā vidē Baltijas jūras reģionā! Gulbji ir izvēlējušies šo teritoriju par savām mājām, bet laiku pa laikam tiem vajadzīga mūsu palīdzība, kuru ir sa-mērā viegli sniegt, piemēram, atbrīvojot putnus no makšķer-nieku atstātajām «dāvanām» – āķiem un makšķerauklām – vai veicot preventīvu darbību – aizvācot šādus priekšmetus. Ja redzat, ka bērni apmētā putnus ar akmeņiem, aizrādiet! Ne-baidieties atgādināt lielu suņu īpašniekiem, ka savvaļas put-nu miers piebarošanas vietās ir daudz svarīgāks, nekā iespēja sunim skriet virsū putniem, mēģinot tos nobaidīt vai noķert. Tikpat svarīgi nebarot gulbjus ar sabojājušos barību! Tāpēc aicinu mazināt apdraudējumu pie cilvēku klātbūtnes pieradi-nātajiem gulbjiem, lai tie mūs varētu priecēt arī turpmāk!

Vairāk lasi: Matrozis R. «Gulbju piebarošanas tradīcijas attīstība Latvijā» (žurnāls «Putni Dabā», 2012, 3./4.: 42.–47. lpp.). Šie ma-teriāli ir pieejami arī tīmeklī.

Gulbju barošanas laikā, it īpaši gada aukstākajos mēnešos, ieteicams izmantot cimdus, jo gulbis ar knābi var ievainot barotāju. Dārziņu atteka, 2014. gada 25. janvāris.

Gulbju piebarošanas vietās plašsaziņas līdzekļi regulāri filmē ziņu sižetus par savvaļas putniem. Raksta autors Ruslans Matrozis stāsta par paugurknābja gulbju gredzenošanu un putnu dzīvi. Daugavma-la Ķengaragā, 2013. gada 7. maijs.

DABA26


Pērn intervijā žurnālam «Vides Vēstis» dabas pētnieks Guntis Eniņš stāstīja: «Es saku, ka no Daugavas esmu sācies. Mēs ar brāli jau skolas laikā sākām iet gar Daugavu: sākām no Rīgas līdz Salaspilij, nākamajā reizē no Salaspils tālāk, un tā uz priekšu. Tā gājām daudzus gadus. Un tā līdz Krievijai un bei-dzot līdz pat Valdaja augstienei, kur ir Daugavas sākums.»

Arī mums ar vīru Ati iepazīšanās laiks saistās ar kopīgām pa-staigām gar Daugavas krastiem. Gan pa labiem ceļiem, viegli staigājamām krastmalām, gan vietām, kur iešana grūtāka un pārvarēti pirmie kopīgie šķēršļi. Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies. Daugavas krastos izveidoti vai atjaunoti vairāki pastaigu ceļi, saucot tos svešvārdā – par promenādēm. Ir arī vairākas dabas takas, kas vietumis pietuvojas Daugavai pavi-sam klāt. Par šādiem iekārtotiem ceļiem, takām un pastaigu vietām Daugavas tiešā tuvumā arī šajā rakstā. Iešana pa tām, protams, nav gluži tas pats, kas sistemātiski noiet Daugavas krastus visā garumā, bet var gadīties, ka tādu atsevišķu vietu apmeklēšana rada iedvesmu ar laiku «noiet» arī visu Daugavu! Līdzīgi, kā daudzi cenšas apstaigāt Latviju pa jūras malu.

Virtuālo ceļojumu gar Daugavu sākšu no Rīgas un pamazām virzīšos pa Daugavu uz augšu.

Arī Salaspilī, Tīnūžu pagastā un Ogrē gar Daugavu iespējams pastai-gāties pa dambi (fona attēlā), bet Daugavas mazūdens periodā – aiz-staigāt arī līdz Sv. Meinarda salai ar Ikšķiles baznīcas drupām (ma-zajā attēlā). Runā gan, ka tas tagad 20 gadus nebūšot iespējams, jo remontdarbi, kas saistīti ar ūdens līmeņa pazemināšanu Rīgas HES, pabeigti, bet kurš gan tik tālu nākotni var droši paredzēt. No Salas-pils dambja var vērot arī plašu Salaspils panorāmu.

Brīnišķīga ir 700 metru garā pastaigu taka Daugavas krasta nogāzes augšpusē Saulkalnē. No tās ar bionokli vai ar fotoaparāta palīdzību var aplūkot piecus kilometrus attālās Ikšķiles baznīcas drupas. Takas malā aug arī dižs vītols.

PASTAIGAS GAR DAUGAVU

Julita Kluša; autores foto

Daugavas promenāde Rīgā, no Dzelzceļa tilta līdz Salu tiltam, saukta arī par Spīķeru promenādi, atklāta 2013. gadā. Tajā ietilpst arī velo-celiņš un skeitparks un izveidoti interesanti skatu laukumi (mazajā attēlā) ar caurskatāmu, režģotu pamatu virs Daugavas.

Daugavas promenādes posma Ķengaragā, saukta arī par Ķengaraga promenādi, pamati radušies 1901. gadā, kad te tika izveidots dambis Mazjumpravas muižas un apkārtējo zemnieku zemju pasargāšanai no plūdiem. 21. gadsimtā veikti vairāki promenādes atjaunošanas darbi, veloceliņu pa posmam pagarinot Dārziņu virzienā. 2009. gadā pie krustamuižas ierīkots putnu vērošanas un skatu torņa laukums. Promenādes malā izvietoti soliņi Daugavas ainavas vērošanai. Attē-lā – Ķengaraga promenāde 2010. gadā.

DABA27


Lielvārdē pie pašas Daugavas ir pat divu muižu – Lielvārdes un Rembates – parki. Lielvārdes muižas parkā līdzās Lielvārdes baznīcai, muižai (no kuras ēkām gan palikusi tikai klēts, kur tagad ir Andreja Pumpura muzejs) un pilsdrupām var sajūsmināties par diviem dižakmeņiem – Lāčplēša gultu (apakšējā mazajā attēlā) un Lāčplēša segu. Parkā interesantas koka figūriņas. Savukārt Rembates muižas parkā var skatīt ul-devena pili (augšējā mazajā attēlā) – interesantu koka konstrukciju, kas gan nav oriģināla pils, bet 11.–12. gadsimta pils ideālrekonstrukcija, kam par pamatu ņemti arheoloģisko izrakumu materiāli no dažādām Latvijas vietām. Tiesa, ziemā pils aplūkojama tikai no ārpuses. Toties tad var izmantot Lielvārdes parka uzkalniņus ziemas priekiem.

Divus kilometrus garā Jaunjelgavas pastaigu taka izveidota 2011. gadā. Līdzīgi kā vairākas citas Daugavmalas takas, tā izveidota uz dambja. Ta-kas malā iekārtoti atpūtas soliņi un rotaļlaukumi, ir arī peldvieta. Ap-meklējot taku rudenī, ļoti iespaidoja rudenīgo koku atspulgi pilnīgi mierīgajos ūdeņos, tāpēc es šo taku izvēlētos apmeklējumam rudenī.

Jaunjelgavas pastaigu taka Daugavas kreisajā krastā atrodas iepretī Skrīveru dendroloģiskajam parkam Daugavas labajā krastā, tāpēc vakaros no Skrīveru puses var vērot interesantas gaismiņas upes otrā pusē. Mazajā attēlā (pa labi) redzamās gaismiņas fotografētas no dendroparkam netālā Putnukalna.

Skrīveru dendroloģiskajā parkā (attēlā – parka taka gar Daugavu) līdzās daudzveidīgajiem dažādu sugu stādījumiem apmeklējama arī dolomītu ala (attēlā pa kreisi) – unikāla tajā ziņā, ka ir vienīgā ala Latvijā, no kuras var redzēt Daugavu. Šī ala gan veidota mākslīgi, taču kopā ar dolomīta sienu un izveidoto taku gar to kalpo par lie-lisku parka akcentu.

28DABA


Savukārt Aizkraukles pagastā dabas parka «Daugavas ieleja» Dau-gavas takā pie karikstes ietekas skatāmas Aizkraukles pilsdrupas (apakšējā attēlā). Lai turpinātu vērot Daugavas ielejas ainavas, tā-lāk var doties pa taku gar Daugavu uz augšu. Pa ceļam iespējams izmantot arī iekārtotās atpūtas vietas. Pēc piecu kilometru gājuma, 100 metru uz dienvidiem no Cepļu mājām, var aplūkot mākslīgi vei-doto Cepļa dolomīta atsegumu (augšējā attēlā pa labi). Turpat arī kuprainīša avots, un, mazliet novirzoties no takas Daugavas virzienā, var pacensties atrast arī Jaunzemju avota ūdenskritumu. Ziemā avo-tam esot arī neliels leduskritums, bet objekts grūti pieejams – tikai no upes puses. Apmeklējuma laikā 2012. gadā vietām trūka norāžu, lai spētu noturēties tieši uz Daugavas takas, tomēr plānotos objektus atrast izdevās.

koknesē 2013. gadā atjaunotā dabas taka ved gar Daugavas un tās pietekas Pērses krastiem, ietverot arī kokneses parku un Likteņdār-zu. Ejot pa taku, skatāmas dažādas skulptūras, no kurām nozīmīgā-kais varētu būt piemiņas akmens «Pērses meitene» (mazajā attēlā), kas uzstādīts par piemiņu HES applūdinātajam Pērses ūdenskritu-mam. Attēlā – kokneses pilsdrupas pie Pērses ietekas Daugavā.

Līdzīgi kā koknesē, arī Staburaga pagastā pastaigas gar Daugavu nereti saistās ar skumīgām pārdomām par HES celtniecības dēļ zu-dušajām vērtībām. kad Pļaviņu HES ir pazemināts ūdens līmenis, var doties meklēt zudušā Staburaga avota izteku. Daugavas krastā vei-dotajā Vīgantes dabas parkā apskatāma skulptūra «Daina» (mazajā attēlā), kas savulaik atradusies pie estrādes, kura nu ir applūdinā-ta. Tā gan ir tikai kopija senajai Dainai, ko esot apgāzis un sabojājis traktors. 2017. gadā sākti darbi, lai atjaunotu vēsturisko pusloku pie bijušās estrādes, to veidojot kā skatu laukumu uz Daugavu.

29DABA


Sēlpils pagastā Daugavas krastā pie Vizbuļiem ir krustalīča klintis ar iespaidīgi augstiem atsegumiem. Īpaši marķētas dabas takas šajā vietā nav, bet pļavas malā gar Daugavu un nedaudz arī mežā ir iestaigāta taciņa, no kuras var vērot augstos skatus. Tikai jābūt uz-manīgiem, jo nekādu krasta norobežojumu nav. No krustalīča klintīm var saskatīt Daugavas salas, arī Sēlpils pilskalnu un Oliņkalnu, kas abi pirms Daugavas senlejas applūdināšanas bija upes krasta daļa.

Aptuveni divus kilometrus garais Pļaviņu aizsargdambis pastaigām īpaši pievilcīgs kļūst leduskrāvumu laikā (foto 2013. gada aprīlī). Pa-staigu var papildināt, aplūkojot Skanstupīti ar ūdenskritumu kāplēm (mazajā attēlā); tā ietek Daugavā blakus Aiviekstei.

Arī Jēkabpilī Daugavas aizsargdambis (attēlā) labiekārtots kā gājēju promenāde. Tāds ir abos Daugavas krastos. Mierīgas pastaigas cienī-tāji no dambja var vērot gan upes tecējumu, gan otra krasta skatus. Ja pastaiga Jēkabpilī norit Daugavas labajā krastā (gar Mazo Dauga-vu), vērts apmeklēt Ādamsona (krustpils) saliņu, uz kuru no dambja ved tilts (fona attēlā pa labi). Ādamsona saliņā ierīkota brīvdabas es-trāde, un salas ziemeļu pusē aug aprūpēta dižliepa (mazajā attēlā), kuras apkārtmērs 2016. gadā bija 4,16 metri.

Domāju, ka visskaistākie un plašākie Daugavas skati vērojami dabas parkā «Daugavas loki», kas ietver astoņus lielus Daugavas līkumus, kuros upe saglabājusi dabisko tecējumu. Te noteikti ir interesanti pastaigāt arī tāpat vien, pa meža celiņiem, pa lielākām un mazākām takām gar Daugavu un pa tās krasta nogāžu augšpusi. 2016. gada rudens «Vides Vēstīs» mazliet pastāstīju par Ververu kraujas apkārt-ni. Ja tomēr ir vēlme iet pa drošākām un marķētām takām, var iz-vēlēties Dinaburgas pils taku un Markovas izziņas taku Naujenes pagastā, kā arī Adamovas dabas taku, kas sākas krāslavā un turpinās Ūdrīšu pagastā.

Dinaburgas takā (mazajā attēlā 2010. gadā), kas 2015. gadā atjau-nota, var baudīt pastaigu gar Daugavu, uzkāpt Dinaburgas pilskalnā un skatīt Dinaburgas pils maketu, kā arī izmantot skatu platformu. Taka ir tikai 700 metru gara, taču reljefa dēļ nav no vienkāršākajām, tajā ir gan kāpnes, gan tiltiņi.

Savukārt divus kilometrus garā Markovas izziņas taka ietver kāpša-nu Markovas pilskalnā un aizved līdz Slutišķu sādžai, pie kuras vēro-jami plaši Daugavas ielejas skati. Lielajā attēlā – skats no Markovas takas uz Slutišķu sādžu.

Daugavas tuvumā noteikti ir vēl daudz interesantu pastaigu taku, kas nav īpaši iezīmētas un labiekārtotas, tomēr sniedz ne mazāku baudījumu. Piemēram, aizkraukliete Renāte Ondzule stāsta par seno Staburaga ceļu, kas līdz ar HES celtniecību applūdināts, tomēr, kad Daugavā pazemināts ūdens līmenis, joprojām esot staigājams. Pa Sta-buraga ceļu pirms applūdināšanas varēja nokļūt no Rīteriem – ciema Daugavas labajā krastā piecus kilometrus augšpus koknesei – uz Sta-buraga ciemu Daugavas kreisajā krastā. Visbiežāk to esot izmanto-juši tūristi, lai nokļūtu pie slavenās Staburaga klints. Daugavai pāri ceļš nav gājis – tā vietā darbojusies pārceltuve. Renāte atceras, kā bērnībā kopā ar Rīteros dzīvojošo omīti esot bridušas pa Daugavu teju līdz pārceltuves vietai, ūdenim sniedzoties līdz pat viduklim. Lai bērni vieni nemēģinātu pa šo ceļu staigāt un nenoslīktu, viņiem esot stāstīts: ja iesi viens, sams paraus zem ūdens!

Attēlā – Staburaga ceļš 1998. gadā, kad ūdens līmenis Daugavā bija īpaši zems.

Foto: Ņina Ondzule.

Raksts tapis pateicoties biedrības “Daugavas Savienība” atbalstam.

30VIDRŪPE


Uz interviju Dirks atnāk, kā vienmēr, smaidīgs, enerģijas pār-pilns, un uzreiz ķeramies vērsim pie ragiem.

– Aprites ekonomika... Ko ietver šis jēdziens?

– Jēdziens «aprites ekonomika» ir kļuvis par modes vārdu, un dažkārt ir grūti saprast, ko cilvēki, šo jēdzienu lietojot, ar to domā. Šobrīd to bieži izmanto, spriežot par pārmaiņām atkri-tumu apsaimniekošanas politikā, bet atkritumu tēma ir tikai maza aprites ekonomikas daļa, turklāt nebūt ne tā interesantā-kā. Ar atkritumu pārstrādes kvotu celšanu nepietiek, lai uzsāk-tu nepieciešamās pārmaiņas, – ir jāsaprot, ka šobrīd mēs esam ļoti tālu no tā, ko var saukt par aprites ekonomiku. Mēs dzī-vojam lineārajā ekonomikā – saražo, izlieto, izmet... Materiāli plūst pa taisno no ieguves vietas uz ražotni un pēc izmantoša-nas uz izgāztuvi. Tikai neliela to daļa tiek savākti, pārstrādāti un atgriezti atpakaļ sistēmā. Grūti aiziet no lineārās sistēmas. Piemēram, Alana Makartura fonds ir pieteicis jaunu plastmasas iniciatīvu «The New Plastics Economy», kas rotājas ar skaistām bildītēm, tomēr – vēl aizvien tur no aprites ir pavisam maz, vēl aizvien lineārā plūsma un tikai nelielas aprites cilpas.

Domājot par aprites ekonomiku, ir jāsāk domāt, ko tieši mēs gribam atgriezt apritē. Vai mēs runājam par vielām, materiā-liem vai precēm – lietām, izstrādājumiem? (Krītam skrapstot, Dirks uz tāfeles uzzīmē shēmu, kuru es mazliet «uzfrišināju» un latviskoju – aut.)

Aprites ekonomikā mums būtu jāpanāk, ka atkal un atkal iz-mantojam pašas lietas – jo mazāka cilpa, jo mazāks resursu patēriņš šo lietu saražošanai –, bet šobrīd mēs reti tās izman-tojam atkārtoti, kur nu vēl materiālus. Tas nemaz nav vienkār-ši. Piemēram, plastmasas gadījumā mēs nerunājam par vien-kāršām vielām – tās ir polimēri, kam pievienotas citas vielas īpašību uzlabošanai. Arī auduma šķiedras satur daudz dažādu citu piedevu, krāsvielu. Tāpēc mēs ikvienu materiālu tā atgrie-šanai apritē sadalām līdz vienkāršām vielām, piemēram, me-tālu sakausējumu līdz atsevišķiem metāliem. Bet pat tad mēs šo vielu nevaram izmantot tāpat kā iepriekš, jo tā nebūs tik tīra kā jauniegūtā, jo saturēs daudz lieku piemaisījumu. Un arī pašas vielas mēs atgriežam apritē maz – tikai 5–10 procentus. Arī attiecībā uz tādiem salīdzinoši viegli atgūstamiem metā-liem kā alumīnijs un tērauds tikai aptuveni puse no tirgū no-nākošā metāla ir no otrreizējās pārstrādes. Daļēji tas ir kāpjo-šā pieprasījuma dēļ, un mēs savās mājās veidojam šo metālu uzkrājumus lietu izskatā. Vēl trakāk ir attiecībā uz tehnisko plastmasu – to, kas nav iepakojumā, bet izmantota pašām lie-tām. To mēs praktiski neatgūstam un nepārstrādājam.

– Bet kas ir lielākā problēma? Inženieri nespēj rast risinā-jumu? Vai arī mūsu dzīvesveids ir pretrunā ar aprites eko-nomiku?

– Tas ir jautājums par atbildības sadalījumu un informācijas plūsmu. Iedomāsimies, ka materiālos un detaļās ir jāsašķiro

JO MAZĀKA CILPA, JO LABĀKA APRITEJana Simanovska

Dirku Jepsenu (Dirk Jepsen) pazīstu jau sen. Viņš ir inženie-ris, vada ekoloģijas un politikas institūtu «Ökopol» Vācijā, kopā esam strādājuši vides aizsardzības projektos. kad mek-lēju ekspertu aprites ekonomikā, vairāki cilvēki Hamburgā man ieteica tieši viņu – Dirks ir viens no konsultantiem, kas piedalās Eiropas līmeņa pētījumos par šo tēmu. Vēlāk, pār-rakstot intervijas ierakstu, atkal priecājos par atziņām un apvāršņiem, ko Dirkam izdodas pavērt aprites ekonomikas kontekstā.

31VIDRŪPE


vecs televizors vai ledusskapis. Ko mēs par tiem zinām? Kādi materiāli izmantoti, kādus piemaisījumus tie satur? Ledus-skapja ražotājs daudz labāk zina, kādus materiālus un kādas vielas viņš tur izmantojis. Un arī tad – ne vienmēr, ne par vi-siem materiāliem un to piedevām. Piemēram, Eiropas Ķīmisko

vielu aģentūra mēģināja dažādiem materāliem noteikt pama-ta sastāvu. Par tēraudu mēs kaut ko zinām, jo tērauda sakau-sējumiem ir vienoti standarti. Bet plastmasu ražotāji vilcinās ar vienotu standartizāciju, sauksim to par plastmasas nomenkla-tūru. Plastmasas nozarē mums ir lielie spēlētāji un tad ir daudz

IZEJVIELAS

MATERIĀLI

Nepieciešamscits patēriņa

modelis

PRODUKTI

Tikai 5–10 % izejvieluatgriežas apritē

ATKRITUMI

32VIDRŪPE


mazo spēlētāju – katrs ar savu firmas noslēpumu –, kas saviem produktiem – uzlabotajai plastmasai – piešķir jancīgus, neko neizsakošus nosaukumus. Šādām plastmasām katrai ir savs specifiskais mērķis un sastāvs, bet tām netiek prasītas drošī-bas datu lapas vai cita veida informācija, kas atklātu to sastā-vu. Un tā tas ir ne tikai plastmasas nozarē – tas pats attiecas arī uz stiklu, virsmas pārklājumiem, krāsām, kompozītmateri-āliem. Mūsdienās tirgū ienāk daudz augsto tehnoloģiju kom-pozītmateriālu ar nezināmu sastāvu. Tas pats attiecas arī uz iepakojumu. Pat parastais plastikāta maisiņš vairs nav parasts maisiņš – tam var būt trīs slāņi, no kuriem viens ir parastais slānis, cits skābekli aizturošais slānis, un to mēs nevaram vairs tik vienkārši pārstrādāt. Tāpēc pat Vācijā, kur šķirošana un pārstrāde ir labi attīstīta, mēs pārstrādājam tikai 40 procentu iepakojuma un atgriežam to apritē kā izejvielas.

Ražotājam, kas kombinē dažādus materiālus, lai ražotu pro-duktu, ir ierobežotas zināšanas par materiālu sastāvu. Arī pro-dukta dzīves laikā notiek tā izmaiņas, piemēram, pārkrāsojot mēbeli. Tiesa, nereti industrija pārmērīgi izceļ šīs pārmaiņas, bet tās ir nenozīmīgas, salīdzinot ar tām ietekmēm, kas no-tiek, radot materiālu, un par ko mēs neko daudz nezinām. Dažiem produktiem likums uzliek ražotāja atbildību par to pārstrādi, bet ar to nepietiek, jo tad, kad dzīvi izbeigušais produkts nonāk šķirošanas sistēmā, ražotāja atbildība arī ir beigusies – to pārņem atkritumu šķirotājs. Bet, ja ražotājs būtu burtiski atbildīgs par pārstrādi, viņš šo lietu jau projek-tētu citādāk.

Tātad zināšanu trūkums par materiālu sastāvu un dalītā at-bildība ir šķērsļi ceļā uz aprites ekonomiku. Tikai atsevišķām nozarēm, piemēram, pārtikas ražotājiem, kosmētikas ražotā-jiem, šobrīd ir prasības atklāt produktu sastāvu, bet arī tad ar izņēmumiem un ne attiecībā uz iepakojumu. Ja datoru ražo-tājs pats savāktu savus datorus pēc lietošanas, viņš zinātu, kas tajos iekšā un ko ar tiem materiāliem tālāk darīt.

– Bet kā ar pārvadāšanas ietekmi uz vidi, lai aizgādātu nolie-toto preci atpakaļ pie ražotāja?

– Augsto tehnoloģiju produktiem to pārvadāšanas radītā ietek-me uz vidi ir niecīga, salīdzinot ar to, ko nodara pati mate-riālu ražošana: resursu patēriņš, zemes lietošanas pārmaiņas, ūdens patēriņš. Materiālu savākšanai vajadzētu būt pēc iespē-jas tuvākai ražotājam, veidojot mazākas aprites cilpas.

– Kāpēc aprites ekonomikas politikā runā par darbavietu pieaugumu?

– Lai pagarinātu produktu lietošanas ilgumu, darba mūžu, mums vajag ne tikai pārstrādes iekārtas – mums vajag darbnī-cas, meistarus, lai produktu pielabotu, un tiem jābūt pēc iespē-jas tuvāk produkta lietotājam. Tās ir darbavietas! Tas nozīmē, ka mazākiem ražotājiem, mazākiem uzņēmumiem būs labākas izredzes konkurēt tirgū, jo viņi ir tuvāk patērētājam. Nākotnē mēs vairs nepirktu preces, bet gan pakalpojumu – preci ar uz-turēšanu. Tas nozīmē, ka arī tad, kad prece izietu no modes, tās īpašnieks vēl arvien būtu ražotājs, viņš to saņemtu atpakaļ, un viņš daudz labāk par citiem zinātu, ko ar to iesākt. Piemēram,

ja mēbeles skolai piedāvātu un turpmāk uzturētu vietējais uz-ņēmums, tas būtu gan labāk videi, gan nodrošinātu darbavietas vietējiem iedzīvotājiem, un tas ir kaut kas tāds, ko multinacio-nālās kompānijas nevarētu piedāvāt. Varbūt varētu, bet tad tām būtu jamaina uzņēmējdarbības modelis.

– Tas nozīmē, ka nākotnē daudz vairāk pārdos pakalpojumu, kādas lietas funkciju, nevis pašu lietu? Tā jau ir paradigmas maiņa. Bet cilvēkiem patīk būt īpašniekiem!

– Jā, un tieši te ir jāmaina domāšanas veids. Bet tas mainās. Piemēram, skatoties, kā lielajās pilsētās attīstās auto koplieto-šana, kas ir daudz ērtāka nekā katram savs auto. Pirms desmit gadiem Vācijā katra jauna cilvēka lielais sapnis bija nopirkt savu auto, bet tagad par to sapņo mazāk nekā puse.

– Jo tas bija viņu vecāku sapnis? Un vecāki to piepildīja?

– Tas nav tikai par vecāku piepildītiem sapņiem. Tas vienkārši ir moderni, stilīgi – iztikt bez sava auto.

– Tad, līdzīgi kā grāmatām, varētu būt arī lietu bibliotēkas?

– Jā, dalīšanās ekonomika šobrīd ļoti attīstās, un tas ir īstais virziens. Dalīšanās dod arī jaunas iespējas patērētājam, pie-mēram, izīrēt citas krāsas velosipēdu, pieskaņojot to bikšu krāsai. Vakar sarkans velosipēds, šodien zaļš. Tu vari uz vienu dienu atļauties modernāko pieejamo preci!

– Pētot Latvijā skolu rīcību, samazinot pārtikas atkritumus, ievēroju, ka skolas apzināti veido to, ko es sauktu par ēdie-na emocionālo vērtību bērna acīs: iepazīstina ar zemnieku, kurš produktu audzējis, vietu, kur tie auguši, paši audzē, paši gatavo...

– Jā, attiecībā uz pārtikas atkritumu samazināšanu tas strādā. Vietēja, pašaudzēta pārtika no vides aizsardzības viedokļa ne ar ko nav labāka par lielaudzētāju piedāvājumu – viņi šobrīd ir tik efektīvi audzēšanā, ka no sistēmiskā viedokļa mēs neko neiegūsim, pārejot uz šo vietējo uķi-puķi. Svarīgākais virzītāj-spēks ir vēlme mainīt domāšanas veidu: tas ir mans, tas pieder man. Tas pats attiecas arī uz meistarkafejnīcām («Repair Cafe») un līdzīgākām lietām. Tā ir tik maza niša, ne pārāk efektīva, bet veido citu attieksmi pret lietām: «Es beidzot sapratu, kā strādā mans ledusskapis! Tas kļuvis mīļāks, un esmu gatavs to paturēt turpmākos desmit gadus.»

– Esmu tur ieguldījis savu laiku, savu darbu...

– Jā, un savas emocijas … Pat daudz vairāk – iepūtu garu. Tas ir cits modelis. Ļoti fundamentālas pārmaiņas, salīdzinot ar to, kā mēs lietojam, labojam, uzturam lietas šodien.

– Nereti notiek tā: videi draudzīgs cilvēks apzināti iepērkas humpalās, lai samazinātu ietekmi uz vidi, bet tad viņš saka: «Ai, man to lēto humpalu ir tik daudz, ka varu mierīgi šīs izmest un pirkt jaunas!»

– Jā, tā ir problēma arī dalīšanās ekonomikā. Ir nepiecieša-

33VIDRŪPE


mas abas lietas – gan piederība, emocionālā attieksme, gan arī pakalpojumi, kas piedāvā lietas uzturēt daudz ilgāk. Vaja-dzīga arī iespēja veidot emocionālo saikni ar lietām, piemē-ram, izīrējot to pašu mašīnu. Bet arī mūsdienu pakalpojumu modeļos ir problēmas. Piemēram, mūsdienās uzņēmumi vairs nepērk telefonu sistēmas, jo citi piedāvā tās īrēt un uzturēt, bet tu ceri – tas pagarina lietu darba mūžu. Kas notiek dzīvē? Pēc pieciem gadiem telefona sistēmas uzturētājs saka: «Hei, mums jāmaina jūsu sistēma, mums ir jauni modeļi, simtiem jaunu funkciju.» Bet tu esi apmierināts ar pašreizējo mode-li, emocionāli pieķēries, tev nevajag pārmaiņas, visi aparāti strādā! Bet telefonu uzturētājs saka: «Iepriekšējais līgums bei-dzies, sākam no jauna ar jauno piedāvājumu!»

Mums vajag sistēmu, kas palīdz nodrošināt lietu ilgāku mūžu. Piemēram, šīs straujās pārmaiņas tehnoloģijās nav patērētāju vēlme. Tās sarežģī dzīvi, jo tehnoloģiju jomā, ja mums ir dažā-du vecumu modeļi, katram atjauninājumam jābūt piemērotam katra vecuma modelim. Ir jāmainās cilvēku attieksmei – ir jā-lepojas nevis ar to, kas ir jauns, bet gan ar to, kas ir pārbau-dīts, ilgi strādājošs.

– Bet varbūt tas ir tāpēc, ka jaunas lietas ir lētas, un lētas tās ir tāpēc, ka mēs nemaksājam par to ietekmi uz vidi un cilvēku veselību? Kā to iekļaut izmaksās? Ar nodokļiem? Bet cilvēkiem nepatīk nodokļi!

– Tāpēc nepieciešamas daudz fundamentālākas pārmaiņas, ar jauniem likumiem vien to nepanāksim. Mums nepieciešams palēninājums, bet daudziem, kas piedalās aprites ekonomikas politikas veidošanā, tas nemaz nepatīk. Viņi uzskata, ka mēs varam tāpat turpināt, varam ātrāk, jo lietas un materiāli turas apritē. Bet nē, šobrīd mēs esam tālu no tā. Sākumā jāpanāk vielu un materiālu noturēšanās apritē, tad varam sākt runāt par ātrumu.

Daudzi cilvēki, piemēram, Vācijā, saka: «Mēs esam pasaules čempioni atkritumu šķirošanā un pārstrādē – mums nav prob-lēmu, mierīgi varam turpināt izmest lietas, jo tās tiek pārstrā-dātas.» Bet tas ir pārpratums, tā ir komunikācijas kļūda par to, kas īsti ir aprites ekonomika. No mums šobrīd tā ir tik tālu kā saule pie apvāršņa.

– Vai tas nozīmē, ka mums vajadzēs daudz vairāk skaidroša-nas, sarunu un varbūt arī pilotprojektu, kuri parādītu, kas strādā, kas ne?

– Jā, vajadzēs. Mums ir jāsaprot, kur mēs pašlaik atrodamies. Politiķiem arī nav viegli, jo viņi gadiem ir priecājušies par to, ka esam atkritumu pārstrādes sabiedrība, un pēkšņi viņiem jāsaka pretējais – nē, mēs neesam gan! Mums ir jāmaina do-māšana. Mums arī jāsaprot, ko nozīmē lietot produktu, ko nozīmē izīrēt, kādi ir ieguvumi, kādi ir modeļi. Un tad ir jāvei-do tādi apstākļi, kas no tirgus dalībnieku, no piegādes ķēdes dalībnieku skatupunkta padarītu uzņēmējdarbību pēc aprites ekonomikas principiem par loģisku izvēli. Lai nav tā, ka uzņē-mēja vienīgā iespēja ir augt un izkaisīt savus ražojumus pa visu pasauli. Tas nenozīmē, ka sabiedrības labklājībai jākrītas – jo pakalpojumi būs, un tas savukārt nozīmē, ka arī darbavietas būs.

– Bet kā ar to, ka roku darbs mūsdienās vairs nav populārs un neviens nevēlas labi apmaksāt šādu darbu?

– Diez vai tas attiecas uz meistariem, kuri uzturēs un labos lietas. Atkritumu šķirošanas iekārtas nav pievilcīga darbavie-ta, bet cilvēki, kas pagarina lietu darba mūžu, parasti lepojas ar to, ko dara. Prieks par padarītu darbu. Mums ir jāatjauno lepnums par savu darbu, sasniegto rezultātu – salaboto pro-duktu. Tieši «baltajām apkaklītēm» ir grūtāk saredzēt darba rezultātu – viņi redz atskaites, grafikus.

Tomēr mums ir jāizvairās no iegremdēšanās pārāk mazās nišās, sakot, piemēram, ka tikai reģionālas un tikai tradicionālas lietas ir labas. Mums jāatrod jauns stāsts, jauna elpa, jaunas emocijas. Ar «tradicionālajām lietām» vari sasniegt tikai daļu sabiedrības, kādus piecus procentus, pārējos – it īpaši jaunus cilvēkus – tas neinteresē. Tāpēc mums ir jāmeklē jauni ceļi, kas ir pievilcī-gi daudziem. Mums vajag cilvēkus, kuri eksperimentē, rada jaunas pieejas. Bet to ir grūti stimulēt ar politikas palīdzību. Politiķis nevar uzlikt par pienākumu būt radošiem – tā tas ne-strādā –, bet var radīt telpu izmēģinājumiem, atbalstīt «labora-torijas», kur var sākt mazos mērogos, tad jārada iespējas pie-redzes apmaiņai plašākā mērogā, lai šīs mazās «laboratorijas», lokālās iniciatīvas kļūtu un sajustos kā lielākas kustības daļa.

DABA34


Ja iepriekšējos gadsimtos cilvēki ar attīstību saprata jaunus zinātnes atklājumus vai tehnoloģisko progresu, mūsdienās attīstības jēdziens biežāk tiek reducēts uz nacionālā un per-sonīgā kopprodukta vairošanu. Iespējams, to nosaka globālā patēriņa kultūra reklāmu ietekmē, iespējams – vēl kādi citi sociālie faktori, bet, lai kādi būtu iemesli, goda vietā ir celta peļņas gūšana, un uz tādām attīstības ēnas pusēm kā dabas resursu pārtērēšana vai cilvēku izmantošana parasti ir ērtāk pievērt acis un izlikties neko par to nezinām. Galvenais – ka tik tiek ievēroti kopējie brīvā tirgus spēles noteikumi, kuri ar-vien vairāk tiek pakārtoti vēl izdevīgākam biznesam. Žēl tikai, ka pa kājām maisās visādi zaļie vai cilvēktiesību aizstāvji, kas galīgi neierakstās globālās spēles noteikumos. Būtu gan pār-spīlēti teikt, ka šai spēlei vispār ir daudz noteikumu, galvenais ir tikai viens – lētāk saražot un dārgāk pārdot.

Skarbs piemērs ir palmu eļļas uzvaras gājiens pasaules tirgū un palmu plantāciju ekspansija tropu mežos. Eļļas palmas (Elaeis guineensis) dzimtene ir Rietumu un Dienvidrietumu Āf-

PALMU EĻĻAS RŪGTĀ PIEGARŠArika, bet plantācijas ir plaši izplatītas Madagaskarā, Šrilankā, Malaizijā, Indonēzijā un Centrālajā Amerikā. Mazākā apjomā eļļa tiek iegūta arī no divu citu sugu palmām Amerikā. Piepra-sījums pēc lētās palmu eļļas arvien pieaug, jo tā tiek pievieno-ta ne tikai pārtikas produktiem, bet arī kosmētikai, mazgāša-nas līdzekļiem, zobupastām un citiem izstrādājumiem. Palmu eļļa šobrīd ir atrodama teju pusē veikalā nopērkamo pārtikas produktu. Gandrīz pusi no saražotās palmu eļļas izmantota kā biodegvielu, arī lopbarībā un daudz kur citur.

Taču šoreiz stāsts būs nevis par to, cik veselīgi vai neveselīgi ir lietot palmu eļļu uzturā, bet gan par vides un sociālajām prob-lēmām, kuras izraisa palmu plantāciju attīstība. Viena no teri-torijām, kur visasāk izpaužas attīstības izaicinājumu sadursme ar vides un dabas aizsardzību, ir Sumatra – lielākā Indonēzijas sala. Sumatras tropiskie lietus meži ir plaši pazīstami kā oran-gutanu, ziloņu, tīģeru un degunradžu dzīves vieta. Taču, ņemot vērā iedzīvotāju lielo skaitu salā (aptuveni 50 miljoni), spie-diens uz šo unikālo ekosistēmu kļūst arvien lielāks. Sumatrā

Ģirts Strazdiņš;autora foto

DABA35


tiek attīstītas jaunas derīgo izrakteņu atradnes, būvēti jauni ceļi un hidroelektrostacijas, plaši izplatītas ir arī medības un putnu ķeršana. Tomēr visnegatīvāko ietekmi uz ekosistēmām atstāj tropisko lietus mežu izciršana, lai to vietā ierīkotu eļļas palmu plantācijas. Jāatzīmē, ka Indonēzijā saražo vairāk nekā pusi visas palmu eļļas pasaulē un šī nozare ir kļuvusi par valsts ekonomikas mugurkaulu. Lai aptvertu eļļas palmu plantāciju attīstības tempu, varam izmantot Pasaules Dabas fonda aprē-ķinus, kas liecina, ka Indonēzijā un Malaizijā ik stundu tiek izcirsti tropu meži 300 futbola laukumu platībā, lai ierīkotu jaunas plantācijas.

Izsūc augsni pāris gadu desmitos

Palmas augļi aug lielos 10–20 kg smagos ķekaros, un katrs auglis tajā ir aptuveni plūmes lielumā. Gatavos ķekarus novāc divreiz mēnesī. Strādnieki ar cirtni atbrīvo ķekaru no lielajām

palmu lapām un nogāž to zemē. Ja palmas aug kalnā, smagos ķekarus vienkārši noripina pa to lejā. Palmas ir ūdens prasīgi augi. Vietējie iedzīvotāji, ap kuru ciemiem izpletušās palmu plantācijas, stāsta, ka palmas ne tikai ievērojami samazinājušas ūdens daudzumu augsnē, bet pat dzeramā ūdens daudzumu akās. Tās ļoti ātri patērē arī augsnē pieejamās minerālvielas, tādēļ labu ražu sniedz tikai dažus gadus. Pēc tam palmas ir jāmēslo ar minerālmēsliem. Aptuveni 25 gadu vecumā palmu raža ievērojami samazinās, tādēļ vecos kokus izcērt, lai to vietā stādītu jaunus. Pa šo laiku augsne jau ir būtiski noplicināta, bet pēc otrās palmu paaudzes tā ir tiktāl degradējusies, ka vairs nav piemērota ne palmu, ne citu kultūraugu audzēšanai. Tad, izcērtot mežus, tiek ierīkotas arvien jaunas plantācijas. Lielās plantācijas, kas pieder uzņēmumiem, bieži tiek ierīkotas arī mitrzemēs un purvos, kur ir bagātīgāki ūdens resursi. Savukārt vietējie iedzīvotāji savas nelielās plantācijas ierīko pēc iespējas tuvāk ciemam, kurā dzīvo. Tas parasti notiek bez īpašas saska-

Palmas augļu ķekaru iegūšana. Ievāktie palmas augļu ķekari.

Izcirstais tropu mežs. Daļēji nodedzinātā palmu plantācija.

DABA36


ņošanas ar varasiestādēm. Nereti meži tiek izcirsti arī aizsar-gājamās dabas teritorijās. Indonēzijā uzskata, ka eļļas palmu audzēšana ir pats labākais veids, kā ātri kļūt bagātam. Pirmajos ražas gados peļņa tik tiešām ir laba, bet, sākoties problēmām ar ūdens trūkumu un nepieciešamību plantācijas mēslot, izde-vīgums sāk kristies. Ilgtermiņā augsne tiek noplicināta un plan-tācija jāpamet, atstājot neauglīgu un degradētu vidi.

Kas tad ir galvenie šā biznesa virzītājspēki? Tie esam mēs – palmu eļļas patērētāji! Tieši attīstīto valstu pieprasījums pēc lētās palmu eļļas veicina lietus mežu iznīcināšanu. Mēs jau varam attaisnoties, sak, jaunattīstības valstis pašas ir vainī-gas, ka ļauj nekontrolēti attīstīties šāda veida biznesam, bet šie attaisnojumi neiztur kritiku, tuvāk iepazīstoties gan ar vietējo cilvēku dzīves apstākļiem, gan valsts attīstības izaici-nājumiem. Kā parasti, lielo procesu virzītāji nav vis vietējie zemnieki, bet gan lielie uzņēmumi, kuriem pieder milzu plan-tācijas un attiecīgi arī liela ietekme uz lēmumu pieņēmējiem. Lai arī demokrātija katrai tautai ir jāizcīna pašai, tomēr, lie-tojot palmu eļļu, līdzatbildība par tropu mežu iznīcināšanu gulstas arī uz mūsu sirdsapziņas. Kā tad pareizi rīkoties – lasīt pārtikas produktu un preču sastāvu un nepirkt tos, kuros ir palmu eļļa? Iespējams, šādā veidā mēs jutīsimies nepielikuši pirkstu lietus mežu iznīcināšanai, bet ir arī skaidrs, ka ar šādu rīcību nepietiks, lai izglābtu tropu mežus no izciršanas. Diez vai masu patēriņš un tā kults sabiedrībā kopumā tuvākajā lai-

kā mainīsies – patēriņš tikai pieaug, un vienlaikus pieaug arī spiediens uz dabiskajām ekosistēmām.

Zaļināta palmu eļļa

Kā ar jebkuru neilgstpējīgu patēriņa modeli, risinājumi ir meklējami divos virzienos – gan ierobežojošu mehānismu ieviešanā, paredzot stingrākas prasības ražotājiem, gan arī alternatīvu ilgstpējīgu patēriņa modeļu veicināšanā. Pēdējais risinājums parasti saistās ar patērētāju izglītošanu un videi draudzīgu preču, produktu un pakalpojumu sertifikāciju. Lai panāktu, ka pārmaiņas notiek ātrāk, vēlams, protams, būtu ieviest abus šos mehānismus vienlaicīgi. Jau kopš 2004. gada ir ieviesta arī palmu eļļas ekosertifikācijas sistēma – Ilgtspē-jīgas palmu eļļas apaļā galda (Roundtable on Sustainable Palm Oil – RSPO) sertifikāts. Lai gan sertificētās eļļas apjoms ir salī-dzinoši liels – aptuveni 21% no kopējā produkcijas apjoma –, procesam tomēr ir arī ēnas puse, jo sertifikācijā būtiska loma ir palmu eļļas biznesa pārstāvjiem. Tāpēc palmu eļļas sertifikā-cijas kritēriji ir nepilnīgi, un pagaidām tāda eļļas «zaļināšana» vien sanākusi. Taču, pateicoties sabiedrisko organizāciju ak-tīvajām prasībām, ir cerības šo sertifikācijas sistēmu tuvākajā laikā uzlabot. Otrs klupšanas akmens ir sertifikācijas ievieša-nas mehānisms – kā jau tas jaunattīstības valstīs bieži vien notiek, tas atduras pret kontrolieru uzpirkšanu un korupciju. Lai vai kā – ilgtspējīgas palmu eļļas ražošana attīstās, un tas ļauj

DABA37


cerēt, ka ar laiku šis sektors tomēr varētu kļūt dabai un cilvē-kiem draudzīgāks. Taču nemeklējiet uz iepakojuma ilgtspējī-gas palmu eļļas logo – tādu diez vai ieraudzīsit. Svarīga ir lielo korporāciju sociālā atbildība un konkrētu ilgtspējas prasību izvirzīšana palmu eļļas piegādātājiem. Piemēram, uzņēmums «Nestle» izvirzījis sešus kritērijus palmu eļļai, no kuriem tikai viens paredz RSPO sertifikātu, bet pārējie izvirza vēl stingrā-kas vides prasības. «Henkel», kā arī «Colgate-Palmolive» līdzī-gas prasības plāno ieviest tikai no 2020. gada, «Unilever» plāno pāriet uz ilgtspējīgas palmu eļļas izmantošanu 2019. gadā, bet «Procter & Gamble» – jau 2018. gadā. Tomēr tieši sabiedriskās organizācijas ir tās, kuras visaktīvāk iestājas par ilgtspējīgu pal-mu eļļas ražošanu un tropisko lietus mežu aizsardzību.

Plantācijas mazina zvēru skaitu

Tā kā lietus mežu iznīcināšanas dēļ kritiski apdraudēta ir tādu sugu kā Sumatras orangutans (aptuveni 14 000 īpatņu), Sumatras zilonis (aptuveni 2600 īpatņu), Sumatras degunra-dzis (aptuveni 300 īpatņu) un Sumatras tīģeris (aptuveni 500 īpatņu) pastāvēšana, šai problēmai ir pievērsta liela uzmanība visā pasaulē. Pateicoties starptautiskam atbalstam, vietējās nevalstiskās vides organizācijas nodarbojas gan ar aizsargāja-mo teritoriju uzraudzību, gan ar šo sugu dabiskās dzīves vi-des atjaunošanu, gan ar konfliktu mazināšanu starp vietējiem iedzīvotājiem un savvaļas dzīvniekiem, gan arī uztur savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centrus. Palmu plantāciju kontekstā īpaši interesants ir dabisko teritoriju atjaunošanas projekts. Sabiedrisko organizāciju pārstāvji regulāri tiekas ar vietējiem iedzīvotājiem, lai izskaidrotu eļļas palmu plantāciju negatīvās sekas. Ja viņi piekrīt atteikties no palmu plantācijām, tiek iz-strādāts plāns, kādas kultūras iedzīvotāji varētu audzēt palmu vietā. Tiek ierīkota īpaša stādaudzētava, kur vietējie iedzīvotāji stāda un kopj jaunos kokus. Palmu plantācijas tiek izcirstas un, neveidojot monokultūru audzes, to vietā tiek iestādīti jaunie kociņi. Aizsargājamās teritorijās, kur palmu plantācijas ierīko-tas nelikumīgi, tās tiek izcirstas, ļaujot tropu mežam atjauno-ties dabiskā veidā.

Viena no apdraudētajām sugām, kuru ietekmē lietus mežu iznīcināšana, ir Sumatras orangutans (Pongo abelii). Tā ir endē-miska suga, kas savvaļā sastopama vairs vienīgi salas ziemeļu daļā, galvenokārt Ačehas provincē. Pēc 2016. gada aplēsēm, savvaļā mīt aptuveni 14 000 dzīvnieku. Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (The International Union for Conservation of Nature – IUCN) sugai piešķīrusi kritiski ap-draudētas sugas statusu. Borneo salā dzīvo Sumatras orangu-tana tuvs radinieks Borneo orangutans (Pongo pygmaeus). Lai arī abas sugas atšķiras, kā divas dažādas sugas tās tika nošķir-tas tikai 2001. gadā. Savukārt atbilstoši šā gada 2. novembrī publicētam pētījumam zinātnieki Sumatras salā identificējuši trešo sugu – Tapanuli orangutanu (Pongo tapanuliensis). Vien-laikus secināts, ka sakarā ar spiedienu uz tā dzīvotni, ko iz-raisa dažādi attīstības projekti, sugas ilglaicīga pastāvēšana savvaļā ir apšaubāma. Tiek lēsts, ka populācijā ir 800 īpatņu, kuri mīt 1100 km² lielā teritorijā aptuveni 100 km attālumā no tuvākās Sumatras orangutanu populācijas. Interesanti, ka Tapanuli orangutani ģenētiski ir tuvāki radinieki Borneo, ne-vis Sumatras orangutaniem. Pirmo reizi šī orangutanu popu-lācija tika atklāta 1997. gadā, bet līdz šim tika uzskatīts, ka tā pieder Sumatras orangutaniem. Tādējādi Tapanuli orangutani ir kļuvuši par visretāko cilvēkveidīgo pērtiķu sugu pasaulē.

Vietējā ciema iedzīvotāji gatavo jauno kociņu stādus.

DABA38


Orangutans nav mājlops

Dabā orangutani ir piesardzīgi un labi māk atšķirt cilvēku no-domus. Pret tūristiem viņi izturas draudzīgi, ja vien tie nav saģērbušies pārāk košās drēbēs, bet kļūst daudz piesardzīgā-ki, ja tuvumā parādās mednieki vai dzīvnieku ķērāji. Lai arī savvaļas orangutanu turēšana nebīvē ir ar likumu aizliegta, Indonēzijā tie reizēm tiek turēti mājās, jo īpaši turīgākās ap-rindās. Orangutanu informācijas centra darbiniekiem ir vai-rāki skumji stāsti par to, kā cilvēki iekāro mazu orangutanu kā mājdzīvnieku, bet, kad tas izaudzis liels, iesloga nepiemē-rotā būrī. Piemēram, orangutanu Krismonu, kad tas paaugās, ieslodzīja krātiņā, kur tas dzīvoja daudzus gadus. Pēc laika dzīvnieks vairs netika ārā pa būra šaurajām durtiņām. Pēc at-brīvošanas Krismons nespēja normāli staigāt. Orangutanu no-gādāja rehabilitācijas centrā, kur viņš ar laiku atlaba.

Savs lauciņš tuvāks par pērtiķi

Nav reti arī gadījumi, ka savvaļas orangutani sāk traucēt vie-tējiem iedzīvotājiem. Samazinoties piemērotu dzīvotņu platī-bām, orangutaniem sāk trūkt barības, tādēļ tie reizēm iemal-dās vietējo zemnieku plantācijās. Lai aizdzītu orangutanus, cilvēki bieži vien izmanto neadekvātus paņēmienus, piemē-ram, šaujot ar pneimatisko ieroci. Kad palīgā ierodas Oran-gutanu informācijas centra darbinieki, dzīvnieks reizēm jau ir sašauts ar lērumu skrošu, ir pat gadījumi, kad tam izšautas abas acis. Šādi dzīvnieki tiek nogādāti rehabilitācijas centrā.

Orangutans krismons. Foto: Orangutanu informācijas centrs.

Orangutanu māte ar mazuli.

DABA39


* Orangutanu informācijas centrs – www.orangutancentre.org; Sumatras orangutanu aizsardzības programma – www.sumatranorangutan.org; «Forest, Nature, and Environment Aceh» ( HakA) – www.haka.or.id; «Leuser» aizsardzības forums – www.facebook.com/leuserconservationforum.

Ja orangutanu izdodas glābt, to iemidzina un pārved uz lielā-ku teritoriju. Tas pats tiek darīts ar dzīvniekiem, kurus atrod nepiemērota izmēra dzīvotnē bez iespējas atrast sev pārtiku. Bijuši pat gadījumi, kad orangutans apmeties uz dzīvi dažos eļļas palmu plantācijas vidū atlikušajos kokos. Orangutanu glābšana ir sarežģīts darbs, kurā iesaistās gan centra darbinie-ki, ieskaitot veterinārārstu, gan brīvprātīgie.

Mūsu ieguldījums orangutanu un tropisko lietus mežu glābša-nā varētu būt gan izvairīšanās no palmu eļļas patēriņa, gan arī to vietējo un starptautisko sabiedrisko organizāciju atbalstīša-na, kuras aktīvi cīnās par lietus mežu aizsardzību un ilgtspējī-gu attīstības modeļu ieviešanu. Šīs organizācijas ne tikai glābj un atjauno apdraudētās sugas un ekosistēmas, bet cīnās par labākas palmu eļļas sertifikācijas sistēmas ieviešanu, apkaro malumedniecību un nelegālu mežu izciršanu, novērš konfliktus starp savvaļas dzīvniekiem un vietējiem iedzīvotājiem, kā arī cenšas ietekmēt Indonēzijas likumdošanu un mazināt korupci-ju. Iespējams, mūsu ieguldījums nevarēs sacensties ar, piemē-ram, Leonardo Di Kaprio devumu, kurš vēl pērn apmeklēja šīs NVO Sumatrā, tomēr katrs labs darbs veido šo pasauli labāku. Ja arī tu vēlies atbalstīt orangutanu un tropisko lietus mežu dzīves vides saglabāšanu, ielūkojies šo organizāciju interneta vietnēs*, kurās atradīsi visu nepieciešamo informāciju par to, kā iesaistī-ties vai atbalstīt.

Latvijā nav labāk kā Sumatrā

Aprakstot tropisko lietus mežu izciršanu un palmu eļļas noza-res spiedienu gan uz lēmumu pieņēmējiem, gan ilgtspējīgas

palmu eļļas sertifikācijas sistēmu, arvien gribas atgriezties pie situācijas mūsu pašu mājās – pie Latvijas mežiem. Vai gan Latvijā mežu nozare nenosaka mežu politiku? Kāpēc valstij (tātad arī man un tev) piederošs uzņēmums visiem līdzekļiem cenšas iestāstīt, cik dabai draudzīgi tas saimnieko? Vai gan tie nav mani un tavi līdzekļi, kas tiek ieguldīti nacionālajos medi-jos sabiedriskās domas veidošanai un sava tēla spodrināšanai, vienlaikus padarot šos medijus atkarīgus no šā uzņēmuma turpmākās labvēlības? Un vai šie līdzekļi nav iegūti, ik gadu nocērtot kokus ar tūkstošiem putnu ligzdu ar visām olām un mazuļiem? Jo, necērtot pavasarī, varbūt nebūtu iespējams sa-pelnīt tik daudz līdzekļu smadzeņu skalošanai? Līdzīgi mežu nozares spiediena ietekmē 10 gadus Latvijā neizdevās apstip-rināt ilgtspējīgas mežsaimniecības nacionālo FSC sertifikātu. Mūsu galvenā atbildība tomēr ir un paliek par mūsu pašu, nevis tropu mežiem. Neviens cits, tikai mēs paši tos varam nosargāt no vairāk un ātrāk nocirst gribētājiem.

Brauciens uz Indonēziju ir daļa no projekta «Mediji attīstībai» (EYD2015: «Media for Development», DCI-NSAED/2014/338-309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts, kura mērķis ir, iesais-tot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī un ko Latvijā īsteno bied-rība «Zaļā brīvība».

Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

Foto: Orangutanu informācijas centrs.

DRAUDS VAI DRAUGS

BIZNESAM?

Elīna Kolāte

Runas par klimatu jau kļuvušas tik klātesošas kā ūdens glāze pie pusdienu šķīvja. Viedokļa izteikšana par klimatu jau robe-žojas ar zināmu bezgaumību – cik var? Tomēr tas tik ļoti ietek-mē jebkuru nozari un cilvēku un tik svarīgi ir rīkoties ātri un pārliecinoši, ka diemžēl šīs lappuses aizņems manas pārdomas par klimata pārmaiņām un iespējamajām darbībām.

Kā galvenais iemesls nepāriešanai uz videi un klimatam drau-dzīgāku dzīvesveidu visbiežāk tiek minētas izmaksas. Arī ne tik senajā Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā viņš (kā gandrīz jebkurš cits) vides aizsardzību pretstatīja biznesam un peļņai. Taču jāatzīst, ka nav vairs tie laiki – jau šobrīd, nevis tālā, spožā nākotnē, uzņēmumi saredz peļņas iespējas jaunās tehnoloģijās un jaunā attieksmē pret vidi. Un tas ir svarīgi un pat mazliet svinami.

Laiki mainās – saule un vējš priekšgalā

Pērn ļoti daudz runu par to, kā jāaizsargā ogļraču darbavietas un tāpēc zinātnieku klimata iedomas jāsūta ratā, dzirdēts tieši no lielvalsts otrpus Atlantijas okeānam. Tomēr fakti ir tādi, ka šobrīd ASV vien 74 tūkstoši cilvēku ir nodarbināti ogļu in-

VIDE UN KLIMATS –

40VIDRŪPE


dustrijā, bet saules un vēja enerģijas nozarē strādā aptuveni pusmiljons cilvēku. Tas nozīmē, ka ogļu rakšanu, transportē-šanu un dedzināšanu var uzskatīt nevis par nozari, bet gan par ne pārāk veselīgu un dārgu hobiju. Un tā tas arī ir jāsauc. Turklāt fosilā kurināmā nozarēs nodarbināto skaits turpina sa-rukt, bet saules enerģijas nozarē nodarbināto skaits turpina augt par 20 procentiem ik gadu. ASV Nodarbinātības statisti-kas birojs vēsta, ka tuvākajos gados vislielākais pieprasījuma pieaugums pēc darbiniekiem būs tieši saules un vēja enerģijas jomā – turklāt šeit ir runa par diezgan labi apmaksātiem dar-biem. Vēl pieaugs pieprasījums pēc ārstiem, medmāsām un dažādu līmeņu slimnieku kopējiem, ko viegli saistīt ar sabied-rības novecošanos.

Vēl pirms 10 gadiem uz saules un vēja enerģiju skatījos kā uz mobilo telefonu deviņdesmitajos – to varēja atļauties ultraba-gāti cilvēki, turklāt tie telefoni nebija diez cik jēdzīgi, jo bija smagi un robusti. Līdzīgi kā tagad telefons kabatā ir ikdiena, tāpat arī saules baterijas kļuvušas ļoti pieejamas. To cenas ir kritušās tik ļoti, ka daudzviet pasaulē tieši šis ir lētākais ener-ģijas iegūšanas veids. Tāpat samazinās arī litija bateriju ražo-šanas izmaksas, kas nozīmē, ka enerģiju iespējams uzglabāt arī tad, ja neesi megabagāts uzņēmējs ar zelta podu tualetē. Tomēr ne vienmēr cilvēki pieņem lēmumus, ņemot vērā zi-nātniskus un racionālus argumentus, – cilvēki gandrīz nekad tā nedara. Tomēr lielu pārsteigumu ir sagādājuši ASV lielie uzņēmumi, izvēloties rēķināties ar racionāliem argumentiem. Tā, pavisam negaidīti diena, kad Donalds Tramps nolēma «uz-mest» Parīzes nolīgumu – starptautisku norunu, ka mēs ļoti samazinām fosilā kurināmā patēriņu, – kļuva par dienu, kas pierādīja, ka biznesa un vides intereses sakrīt.

Trampa muļķības uzņēmēji neņem par pilnu

Kopš sapratu, kas vispār ir akcijas un ko nozīmē ieguldīt, es mēdzu sekot līdzi dažādu uzņēmumu akciju cenām. Dažkārt pat nenozīmīgi sīkumi var pabīdīt procentus uz vienu vai otru pusi. Atliek paziņot, ka nākamajā «Netflix» seriālā galveno lomu spēlēs Stīvens Sīgals, lai kompānija tiktu sagrauta. Kad ASV prezidents paziņoja, ka viņa pārstāvētajai valstij vairs ne-būs nekāda sakara ar atbildību pret klimatu, es jau tajā pašā naktī sapņoju par to, kas notiks biržās. Bija skaidrs, ka kaut kam jānotiek, jo tas ir ļoti, ļoti nozīmīgs lēmums – kļūt par otro valsti (pirmā ir Sīrija), kas nav pievienojusies Parīzes nolī-gumam. Pieļāvu, ka «Tesla» varētu sabrukt, jo prezidenta pazi-ņojums varētu nozīmēt, ka tuvākajā nākotnē biznesa iespējas tomēr nebūs tik labas, kā plānots, jo ļaudis nesteigs atteikties no fosilā kurināmā. Tāpat gaidīju, ka fosilā kurināmā kompā-nijas plauks un zels, jo šis lēmums nozīmē, ka vēl kādu laiku var neko nemainīt un ubaga tarbu kaklā nekārt. Tikpat labi viss varēja būt otrādi. Bet skaidrs bija viens – būs nozīmīgas izmaiņas akciju tirgos.

No rīta pamodos, ieslēdzu datoru, skatījos, kas noticis biržā, bet tur – nekas. Klusums. Nekas nav mainījies. Tramps uztaisa šitādu trādirīdi, bet visiem vienalga. Tieši tā – vienalga, jo šie biznesi lēmumu pāriet uz atjaunīgajiem energoresursiem pie-ņēmuši tik un tā un šo plānu negrasās mainīt. Cirks turpinājās, kad viens pēc otra uzņēmumi publiski paziņoja, ka neatbal-

sta Trampa lēmumu neatbalstīt Parīzes nolīgumu. «General Electric», «Unilever», «Microsoft», «Apple», «Schneider», «Dow Chemicals», «JPMorgan» un virkne citu dažādu jomu lielāko uzņēmumu nosodīja prezidenta lēmumu. Tāpat arī kaudze ASV štatu paziņoja, ka turpinās iesākto enerģētiskās neatkarī-bas stiprināšanā. Un tas nemaz nešķiet aplami – beigu beigās tieši uzņēmumi un iedzīvotāji ir tie, kas fiziski ievieš vai neie-vieš kaut kādus risinājumus. Valsts, šajā gadījumā prezidenta, loma ir palīdzēt saredzēt pareizo virzienu. Bet, ja prezidents ir akls, iedzīvotājiem vīzija jāizveido pašiem.

Vēl vairāk – «Teslas» vadītājs un Saules Dievs Elons Musks, kā arī «Disney» priekšnieks pat pameta Donalda Trampa bizne-sa kosultatīvo padomi, jo laikam saprata, ka nav vērts savus padomus dot cilvēkam, kurš pilnīgi neko nesaprot. To uzņē-mumu vidū, kas solīja iesākto turpināt un neklausīties prezi-dentā, bija arī «Exxon Mobil», «Chevron», «British Petroleum» un citi fosilā kurināmā uzņēmumi. Tieši tā – pienākuši laiki, kad šie ir labie! Piemēram, «Exxon Mobil» gadījumā pāris gadu laikā investori no «Parīzei – nē» pārgājuši uz pārliecinošu «Pa-rīzei – jā». Investori – tātad lielāku un mazāku īpašnieku ko-pums, kuru mērķis ir nopelnīt, nevis viens uzņēmuma vadītājs ar īpašu vīziju un harizmātisku personību. Tiesa, pastāv zinā-mas aizdomas, ka vairāki uzņēmumi prieku par Parīzes nolī-guma esamību pauž tāpēc, ka tas nozīmē iespēju «uzvārīties» ar gāzi, uz kuru vēl aizvien skatās ar aizplīvurotu skatienu, bet kopumā jau fosilā kurināmā kompānijas nav pamuļķītes un investē atjaunīgajos energoresursos. Piemēram, «Statoil» izveidojuši pasaulē lielāko peldošo vēja parku. Viņi to nedarī-tu, ja tas būtu finansiāli neizdevīgi.

Iegūt enerģētisko neatkarību

Viens no svarīgākajiem argumentiem savam vēja parkam vai saviem saules kolektoriem ilgtermiņa domājošam biznesam ir neatkarība. Ja paskatāmies kaut vai uz Latviju, redzam, ka pēdējo 100 gadu laikā šeit mainījušās varas, iekārtas, sabied-rības un valsts attieksme pret privātu biznesu utt. Ir diezgan muļķīgi iedomāties, ka nākamos 100 gadus mūsu sabiedrība būs tāda pati kā tagad, tāpat arī mīla pret dažādiem uzņēmu-miem var mainīties. Un uzņēmumi, kas savu dzīvi plāno 50 vai 100 gadu uz priekšu, ar to rēķinās. Ja konkrētā uzņēmuma darbība ir atkarīga no enerģijas, ko piegādā kāds cits, tad bū-tībā uzņēmums ir atkarīgs no šī piegādātāja, kurš ir atkarīgs vēl no kāda. Bet, ja ir pašam savs saules kolektors, nevienam par iztērētajiem megavatiem nav jāatskaitās – dari, ko gribi!

Tā Donalds Tramps, mēģinot kļūt pat tautsaimniecības drau-gu, kļuva par tautsaimniecības draudu. Vēlreiz atkārtošu, ka minētie uzņēmumi nav nekādi stilīgi sociālie projekti vai eko-veikaliņi ar vietējo zemnieku produkciju – tās ir milzīgas kor-porācijas ar ne tuvu ne sociāliem mērķiem. Bet ir pienākusi tā nākotne, kad rīkoties šādi ir izdevīgāk. Tāpat kā kādreiz cilvēki sāka izmantot tvaika lokomatīves, jo tā pārvietoties bija ērtāk un ātrāk (nevis to kāds lika darīt), tāpat kā reiz sākām svilināt naftu, jo tā bija ērti un lēti (nevis to kāds pieprasīja), tāpat kā pārgājām uz mobilajiem telefoniem, jo tā bija ērtāk un foršāk, tāpat arī tagad notiek ja ne industriālā revolūcija, tad loģiska pāreja uz ērtāku, pieejamāku un nu jau lētāku resursu.

41VIDRŪPE


«Mazo riepu pārstrāde Latvijā vienmēr ir bijusi nerentabla, un tieši šo riepu kategoriju pie mums nepārstrādā vispār, jo, lai izveidotu dzīvotspējīgu pārstrādes uzņēmumu un tā darbība būtu rentabla, ir nepieciešami lieli riepu apjomi,» norāda vi-des apsaimniekošanas uzņēmuma «Eco Baltia vide» direktors Jānis Aizbalts, uzsverot, ka līdz šim nolietoto riepu apsaim-niekošanas tirgu Latvijā kropļojuši arī negodprātīgi uzņēmēji, kuru pārstrādes solījumi un risinājumi nebija ilgtspējīgi, tādēļ šodien izveidojusies situācija, ka tieši mazās riepas, kas ir lie-lākā daļa no nolietoto riepu daudzuma, mūsu valstī faktiski netiek pārstrādātas, ja neskaita enerģijas ieguvi cementa ra-žošanai, dedzinot tās uzņēmumā «Cemex».

Savukārt AS «Latvijas Zaļais punkts» direktors Kaspars Zaku-lis vērš uzmanību uz to, ka, raugoties no vides aizsardzības viedokļa, valstī ir noteikts nepietiekami liels procents reģe-nerācijai nogādājamo riepu, kas nozīmē, ka no valsts puses noteiktais pārstrādājamo riepu daudzums ir mazāks nekā tas, cik riepu patiesībā tiek nomainīts. «Tāpēc vismaz trešdaļa rie-pu visu laiku uzkrājas,» norāda K. Zakulis. «Joprojām neatrisi-nāts jautājums ir liels nekontrolētais riepu tirgus, un daudzi

Viens no daudzajiem šogad skaļi izskanējušajiem tema-tiem, kas saistīti ar vides jomu, ir problēma ar nepārstrā-dāto riepu kalniem. Tās krājušās dažādās Latvijas vietās gadiem ilgi, gaidot laikus, kad, iespējams, problēma atri-sināsies pati no sevis. Bet pats no sevis dzīvē neatrisinās nekas. Šobrīd varam tikai konstatēt, ka Latvijā varētu būt uzkrāts vairāk nekā 30 tūkstoši tonnu riepu, un diemžēl jā-atzīst, ka ne visi veidi derēs, lai ilgi glabātās riepas varētu pārstrādāt, no tām gūstot arī kādu labumu. Iemesls ir gau-žām vienkāršs – daļai riepu laika gaitā ir bojāta gumijas struktūra jeb, vienkāršāk sakot, tās ir sapelējušas. Protams, arī šādām riepām var atrast pielietojumu vai pārstrādes ie-spējas, taču tas ir krietni dārgāk, bet labuma – mazāk.

PROBLĒMA, PAR KURU KLUSĒJĀM, –

RIEPU KALNI

42DARBI


No ilgi stāvējušām riepām kvalitatīvu produktu vairs saražot nevar, un arī to pārstrāde būs dārgāka, skaidro Jānis Aizbalts, vi-des apsaimniekošanas uz-ņēmuma «Eco Baltia vide» direktors.

43VIDRŪPE

vispār nemaksā par riepu apsaimniekošanu – to savākšanu un pārstrādi. Šeit atbildība ir jāuzņemas arī privātpersonām un uzņēmumiem, kas pērk riepas, piemēram, interneta veikalos.»

Riepu pārstrāde attīstītāka kaimiņvalstīs

Pārstrādei der jebkuras – gan vieglo automašīnu, gan trakto-ru, gan kravas automašīnu – riepas. Taču būtiski ir nolietotās riepas nevis gadiem uzglabāt, bet savlaicīgi nodot pārstrādei. «No ilgi stāvējušām riepām kvalitatīvu produktu vairs saražot nevar, un arī to pārstrāde būs dārgāka,» skaidro J. Aizbalts. Kopš oktobra, kad uzņēmums «Eco Baltia vide» uzsāka riepu savākšanas kampaņu ar izdevīgākiem nosacījumiem, pārstrā-dei jau ir nodoti vairāki simti tonnu riepu, kas, pēc uzņēmuma pārstāvja domām, ir labs rezultāts. «Ja ņem vērā, ka «Eco Baltia vide» strādā ar tādām cenām, kādām tām ir jābūt, uzskatām to par panākumu. Arī uzņēmumi un iedzīvotāji tikai tagad sāk pieņemt, ka riepu apsaimniekošanas izmaksas pieaugu-šas četras reizes, jo līdz šim varēja tikt cauri pa lēto, bet, kā izrādījās, šie riepu savācēji pārstrādi veica tikai uz papīra, pa-tiesībā riepas krājot kaudzēs,» stāsta J. Aizbalts.

Latvijai tuvākais visu veidu riepu pārstrādātājs ir Šauļu uz-ņēmums «Metaloidas UAB» Lietuvā, bet arī tā jauda ir nepie-tiekama, lai pārstrādātu reālo riepu apjomu. Tāpēc arī «Eco Baltia vide» riepas pārstrādei nogādā vairākos uzņēmumos, bet Latvijas uzņēmumu starp tiem ir maz – pie mums dar-bojas vien pāris uzņēmumu, kas pārstrādā tikai kravas auto-mašīnu riepas.

«Mums ir daudz labu piemēru, kad uzņēmēji atbildīgi izturas un slēdz līgumus ar partneriem, kuri nodrošina riepu savākša-nu un tālāku pārstrādi,» teic K. Zakulis un piebilst: «Es aicinātu izvērtēt un izvēlēties zināmus un uzticamus partnerus, kuri spēj nodrošināt solīto.»

AS «Latvijas Zaļais punkts» direktors arī atgādina, ka iedzīvo-tājiem ir iespēja bez maksas nodot četras riepas gadā, bet, ja riepu ir vairāk, tās jāved uz šķiroto atkritumu pieņemša-nas laukumiem. To atrašanās vietas var atrast interneta vietnē www.zalais.lv.

Ilze Čikule

Mums ir daudz labu pie-mēru, kad uzņēmēji atbil-dīgi izturas un slēdz līgu-mus ar partneriem, kuri nodrošina riepu savākša-nu un arī tālāku pārstrādi, uzsver Kaspars Zakulis, AS «Latvijas Zaļais punkts» di-rektors.

44DARBI


Mēs Latvijā noteikti esam lāčiem rada – ja ne lāča ausis vai lāča spēks, tad vismaz lāča miegs. Pārmaiņas, ko pirms četriem ga-diem ierosināja Eiropas Komisija, beidzot sasniegušas arī Lat-vijas ausis: līdz nākamajam gadam vieglo, līdz 50 mikronu jeb 0,05 mm biezo maisiņu patēriņš ievērojami jāsamazina, un vēl vairāk tas jāsamazina nākamo piecu gadu laikā. Samazinājums neattiecas uz maisiņiem, kuru materiāla biezums nepārsniedz 15 mikronus (ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņi), kas domāti vaļējas pārtikas iesaiņošanai higiēnas nolūkos.

Lielveikali biedē, pircēji šausminās, sak, kur mēs tagad liksim produktus? Daži gan iesaka nomierināties, jo mazos maisiņus pārmaiņas neskars.

Cik ļoti mums vajag lietu, kuras darba mūžs ir vien 20 mi-nūtes, bet kas pēc tam 100 gadu piesārņo vidi un apdraud dzīvniekus? Mūsu senči bez tiem iztika – Eiropā plastmasas maisiņi parādījās pirms gadiem 40, pie mums vēl vēlāk, bet nu dzīve bez tiem ir neiedomājama.

Kāpēc maisiņi ir labi? Tie ir lēti, viegli, labi dara savu darbu. Ideāli tirdzniecībā produktu iepakošanai!

Kāpēc maisiņi ir slikti? Tos ražo milzīgos apjomos, un, lai gan dabā nokļūst tikai neliela daļa (pāris procentu), tas ir ļoti daudz. Tos nevar pārstrādāt, jo atkritumu šķirošanas mašīnas tos neatpazīst, tie sprūst iekārtās un ir tik viegli, ka pārtaisīt lietojamā materiālā ir neizdevīgi. Labākajā gadījumā tos varē-tu sadedzināt. Tātad tie nemaz nav «apritīgi». Vējš tos aizpūš vidē, upēs, kur tie tiek aiznesti jūrās. Dabā tie nesadalās, pa-reizāk sakot – jāgaida 100 gadu, kamēr tie noārdās.

Plastmasas piesārņojums vidē kļuvis par samilzušu problēmu – aptuveni 150 miljonu tonnu plastmasas mēslu jau peld jūrās un okeānos, un katru gadu aptuveni 5–10 miljoni tonnu nāk klāt. Aptuveni 80 procenti plastmasas piesārņojuma jūrā nonāk no sauszemes, pārējo daļu atstāj jūras transports un zvejniecība. Klusajā okeānā veidojas grandiozas plastmasas salas – viena ir tikpat liela cik Meksika. Plastmasas drazas tiek arī izskalotas un rada galvassāpes jūru un okeānu piekrastes valstīm, kuru pludmalēs katru gadu sarodas aizvien vairāk atkritumu. Pro-tams, problēma nav tikai plastmasas maisiņos – jūrā nokļūst arī citi iepakojuma veidi un plastmasas lietas, tostarp mikro-plastmasa, bet, tā kā plastmasas maisiņi ir daļa problēmas, likumdevējs vēlas tos ierobežot.

MAISIŅŠ VAJAG?

Jana Simanovska


DARBI

Jūras dzīvnieki un putni plastmasas maisiņus un citus plast-masas priekšmetus sajauc ar medījumu un apēd. Piemēram, mazais, caurspīdīgais plastmasas maisiņš jūras ūdenī izskatās pēc medūzas. Ziemeļjūrā zinātnieki novērojuši, ka atkarībā no reģiona 40–90 procentu jūras putnu vēderos ir plastmasas priekšmeti, un ar katru gadu to skaits aizvien pieaug. Klusajā okeānā pētnieki trešdaļas pētīto zivju vēderā atraduši kādu plastmasas gabalu. Pavasarī Norvēģijā izskalotā vaļa vēderā bija 30 plastmasas maisiņu! Plastmasu saēdušies, dzīvnieki slimo un mirst, jo plastmasa aizsprosto zarnas.

Aizliegums strādā!

Daudzās pasaules valstīs plastmasas maisiņi jau ir aizliegti – pirmā bija Bangladeša 2002. gadā, tai sekoja Ruanda, Ķīna, Taivāna, Maķedonija un Kenija. Daudzās valstīs ir ierobežo-ta šādu maisiņu izmantošana vai piemēroti nodokļi. Un tie strādā! Ieviešot plastmasas maisiņu nodokli Īrijā, par 95 pro-centiem samazinājās to piesārņojums vidē. Līdzīgi Kaliforni-jā, Sanhosē, pēc maisiņu aizlieguma ievērojami – par 60–90 procentiem – samazinājās to daudzums vidē: upēs, lietus un notekūdeņu drenāžas sistēmās, uz ielām.

Jābūt uzmanīgiem arī ar alternatīvām. Latvijā par videi draudzī-gu uzskata oksiplastmasu, tai pat piešķirta nodokļa atlaide. Tā ir parastā plastmasa, kam pievienoti metālu joni, un gaismas ietekmē tā sadalās putekļos – it kā labi, bet tās putekļi tāpat piesārņo dabu, un Eiropā to par alternatīvu vairs neuzskata.

Ko likt vietā?

Vislabākā alternatīva tomēr ir vairākkārt lietojamie maisiņi un iepirkumu somas. Arī bioplastmasa der, un to iesaka īpa-ši marķēt, lai katram ir skaidrs, ka tā jānodod rūpnieciskajā kompostā kopā ar bioloģiskajiem atkritumiem.

Lai gan pavisam mazajiem maisiņiem ir paredzēts izņēmums, būtu ieteicams samazināt arī to patēriņu. Vai ir videi draudzī-gas alternatīvas? Jā, dārgākas – papīrs vai bioplastmasa, vai tāds iepakojums, ko izdevīgi pārstrādāt. Vai vairākkārt lieto-jams, ko katrs no mums var paņemt līdzi uz veikalu: auduma maisiņi, kuros var salikt dārzeņus un augļus, vai vairākreiz lietojamas kārbiņas gaļai un sieram. Saki, neērtāk? Bet kas gan ir mūsu, pircēju, neērtības pret to, ko mūsu atkarība no maisiņiem nodara putniem un zivīm?

Maisiņi nav tikai «ārzemju» ūdeņu problēma – Vides izglītības fonda vadītājs Jānis Ulme stāsta par kampaņas «Mana jūra» no-vēroto jūras piekrastē Latvijā: «Pēc sešu gadu kopējiem izpē-tes datiem, plastmasas maisiņu kopējais īpatsvars no visiem atkritumiem piekrastē ir aptuveni 10 procentu. Tā ir «popu-lārākā» frakcija uzreiz aiz «neidentificējamiem plastmasas ga-baliem». Arī, ja rēķina pa gadiem, plastmasas maisiņi gozējas topu augšgalā un to īpatsvars kopējā atkritumu skaitā ir tikai audzis – no 6,9 procentiem 2012. gadā līdz 15,5 procentiem 2017. gadā.»

46DARBI


Viņi jau gadsimtiem nevar iztikt viens bez otra... Tā varētu sākties stāsts par leģendāru mīlas pāri, bet ne šoreiz – šo-reiz par kultūraugiem un cilvēkiem. «Radības kroņa» veidoti, rūpīgas atlases un selekcijas izkopti, mežonīgajā savvaļas konkurencē izdzīvot nespējīgi, toties savu audzētāju gan pabarot, gan apģērbt, gan ārstēt un pat iepriecināt spējīgi. Turpinu stāstu par viduslaiku permakultūru un galvenajiem varoņiem – augiem un cilvēkiem.

Potager* eksperiments Oleros

Vispirms neliela atkāpe. «Vides Vēstu» rudens numurā aicināju atsaukties augsto dobju veidotājus. Pēc lasītāju ieteikuma atra-du Oleru muižas saimniekus, kuriem augstās dobes labi kalpo jau piecus gadus, un Ieva Zemīte pastāstīja, ka doma par augsta-jām dobēm attīstījusies pavisam dabiski: «Sākot strādāt sakņu dārza vietā, atklājās, ka apakšā ir bruģis, mājas pamati un ne-

auglīga augsne. Tā nonācām līdz augstajām dobēm, ko pildījām ar kompostu (pļavas siens, aitu mēsli utt.). Man ļoti iepatikās doma par potažeru – daiļo sakņu dārzu, kur dārzeņi un ziedi aug un smaržo, un mijas lapu faktūrās. Ir iespēja izpausties radoši.»

Pieradinātie savējie un svešzemnieki

Un nu ejam uz dārzu iepazīt personības ar izciliem radu raks-tiem, kuru senči tālajos viduslaikos ar sēklām vai stādiem šurp atceļojuši no tagadējās Polijas, Čehijas, Vācijas, Francijas un citām zemēm. Reizē ar augiem šeit ieradās apmācīti ordeņa kalpi – pirmie dārznieki – un, protams, dārzkopības metodes. Mūsdienās grūti noteikt, kurā dobē ir īsti mūsējie. Daļēji var palīdzēt putekšņu analīzes no konkrētā kultūrslāņa, tomēr apzīmējums «Latvijas izcelsmes» ir visai nosacīts, jo reizē ar iedzīvotāju migrāciju, kāda reģiona ekonomisko uzplaukumu, nezāles un kultūraugi arī nestāvēja uz vietas.

16. GADSIMTA VIRTUVES DĀRZS. AUGI UN CILVĒKI

Līga Eglīte, Cēsu viduslaiku pils dārzniece;

autores foto

Dārzs septembra beigās zaļš un skaists vēl arvien. Aizvadītā sezona ar biežajām lietavām nekādu postu augstajām dobēm nespēja nodarīt. Tāda īsta un nežēlīga salna dārzu apciemoja tikai 20. oktobra naktī.

47DARBI


Cēsu viduslaiku pils virtuves dārzā un stādījumos pie priekš-pils mūra ir gan ārzemnieki, gan pieradinātie augi – kopumā vairāk nekā 50. No tuvējās apkārtnes atvests baldriāns, apinis, asinszāle, raudene, meža zemene, meža avene, zilganā kaze-ne un melnā cūcene. Pie mūra saglabājies mārrutks – varbūt pat no grāfa Zīversa dārza. Ekspozīcijā ir arī dažas nezāles, ko izmanto saimniecībā. Piemēram, nātre un strutene noder rau-dzējuma gatavošanai, lai vēlāk ārstētu un stiprinātu kaitēkļu un slimību bojātos augus.

Pupu sacensības

Viduslaikos audzēja zirgu jeb lauka pupas, sīkākas nekā mūs-dienās pierastās cūku pupas, taču tikpat ražīgas, garšīgas un galvenais – uzturvielām bagātas. Tās pievienoja sautējumiem gavēņa laikā un cēla galdā gan zemnieku, gan kungu mielastos. Cēsu pils dārzam pupas iegādātas Anglijā no «Mantojuma sēk-lām». Šopavasar salīdzināšanai iestādīju arī Latvijā selekcionēto šķirni ‘Lielplatone’. Tā domāta zaļmasas ieguvei, ātri izdīgst, straujāk izaug gara, vēlāk vējā lūst un saveldrējas. Salīdzinot abas šķirnes, ražīgākas, arī stabilākas un tuvākas viduslaiku iz-skatam tomēr ir Anglijas pupas. Interesanti, ka tām vispirms izaug viens stublājs, bet visai drīz pievienojas vēl viens vai pat divi, un visiem izveidojas desmit vai vairāk pākšu.

Vilinošās piparmētras

Pie ieejas Cēsu pils dārzā, ievērojot viduslaiku tradīciju, aug piparmētra ar spēcīgu mentola aromātu, sagaidot un svei-cinot katru ienācēju. Auga izcelsme – vietējā, no Cēsu pilij kādreiz piederošās Dukurmuižas dārza. Speciālisti uzskata, ka precīzu šķirni noteikt grūti, jo piparmētras savā starpā viegli krustojas. Vēl viena mētra, kas atvesta no Priekuļu pagasta, ar kruzuļainām lapām un maigu, saldenu aromātu, visdrīzāk – Ēģiptes mētras varietāte, spēj pārsteigt pat rūdītus botānikas speciālistus. Kolekcionāre no Polijas, kura rakstījusi pētījumu par pasaules piparmētrām un kurai pašai dobēs esot ap sim-tu, atzinās, ka tādu, kā mūsu kruzuļainā, redz pirmo reizi. To pašu stāstīja vācietis, kuram dārzā esot aptuveni 70 šķirņu un izpētījis vēl kādas 70.

Varenās saknes

Ko Livonijas ļaudis ēda pirms kartupeļu uzvaras gājiena? Rā-ceņus! Vēsturiskajām šķirnēm vislīdzīgākā ir ‘Petrovski’, ku-ras sēklas var iegādāties Polijas vai Igaunijas piedāvājumā. Patiešām garšīgs dārzenis, ēdams ne tikai cepts, vārīts un sautēts, bet arī svaigs. Rāceņi ātri izdīgst, strauji aug un labi ražo. Augustā uz lapām mēdz parādīties miltrasa, ko apkaro ar atšķaidītu ķiploku raudzējumu. Lielākais rācenis šoruden svēra 700 gramu.

Viduslaikos pazina dzeltenus, koši sarkanus un pelēcīgi baltus burkānus. Līdz oranžajiem bija jāpagaida vēl pāris gadsimtu. Audzējot tos augstajās dobēs, jārūpējas, lai augsne būtu pie-tiekami irdena un saknes brīvi tiektos «uz Zemes centru». Ja iesēj un neretina, bet ēst gatavošanas vajadzībām ik pa laikam izvelk kādu burkānu, aizspiežot tukšo vietu, līdz rudenim iz-augs visi. Anglijas dzeltenā burkāna ‘Yellowstone’ sēklas Cēsu

Apiņu raža. Vienā no Cēsu viduslaiku pils priekšpilīm bijis apiņu dārzs. Putekšņi un apiņu rogas atrastas arheoloģiskajos izrakumos.

Ik pa laikam, kaķumētras vilināti, dārzu apmeklēja vecpilsētas kaķi. Citi nekautrējās ierasties dienā. Viens no dārza postītājiem pieķerts notikuma vietā.

Latvijā selekcionētās lauka jeb zirgu pupas ‘Lielplatone’. Raža novāk-ta 10. septembrī.

48DARBI


pils dārzam uzdāvināja Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns. Ļoti ražīga un garšīga šķirne. Nost ar padom-ju laiku aizspriedumiem, ka dzeltenie ir lopu burkāni!

Mūsdienu restorānu karalis pastinaks ar maigu un neitrālu garšu viduslaikos bija viena no galvenajām sastāvdaļām sau-tējumos. Dārzā tas pieprasa kārtīgi uzirdinātu, trūdvielām ba-gātu dobi, lai garā baltā sakne izaugtu taisna un nesazarotos. Jāievēro, ka tas dīgst lēni un tik ilgi, ka dārzniekam jau zūd pacietība. Pastinaks aug un briest līdz septembra beigām. Tā lapas nav ēdamas un tiek uzskatītas par indīgām.

Brīnumainie gurķi

Cēsu pils dārza centrālajā dobē aug slavenība – Himalaju jeb Sikimas gurķis (Cucumis sativus var. Sikkimensis), kura sēklas ie-gūtas no Anglijas «Mantojuma sēklu» kolekcijas. Kāpēc tieši šī šķirne? Lai gan ir vēsturiskas ziņas, ka jau pirms viduslaikiem Latvijas teritorijā audzēti gurķi, diemžēl līdz mūsdienām tie nav izdzīvojuši.

19. gadsimta vidū, apceļojot Indiju un Himalajus, izturīgo šķirni atrada britu botāniķis sers Džozefs Daltons Hukers. Gurķis pacieš temperatūras svārstības, ir mazāk uzņēmīgs pret miltrasu, tomēr Latvijas apstākļos audzētajam krāsa un mizas raksts atšķiras no vecos akvareļos zīmētā sarkanīgi brūnā ar plaisainu mizu. Šādi aizsargāties gurķim nākas tikai skarbajā kalnu klimatā ar aukstām naktīm, karstām dienām, ļoti spilgtu sauli un spēcīgu ultravioleto starojumu. Pils dārzā «himalajietis» no apakšas tiek sildīts ar zirgu mēsliem un ik pa laikam saņem enerģijas devu ar atšķaidītu nātru raudzējumu. Kā jau kalnietim, tam ir lazdu trepītes, kur rāpties. Pēc tādām rūpēm arī raža ir atbilstoša.

Augi ar leģendām

Gandrīz katra auga biogrāfijā ir leģendas, tomēr vēstures do-kumentos grūti atrast «brīnumpasaku» pirmavotu. Piemēram, izops lielās devās ticis lietots, lai mūki varētu nomākt vīrieša dabisko vajadzību pēc sievietes. Medicīniskajā literatūrā pa-gaidām tam nav apstiprinājuma. Izops ir laba garšviela, ar tā kompresēm ārstē galvassāpes, bet, lietojot iekšķīgi, var attīrīt organismu. Uzskata, ka izops atbaida suņus, kaķus un ļaunus cilvēkus – tā teikts viduslaiku rakstos.

Par lupstāju – potences līdzekli (pretēju izopam), kas vairojis vīru varēšanu, – ķiķina daudzi no Vācijas, Austrijas vai Šveices atbraukušie. Lūdzu, lai gide Ilona paprasa vācu pensionāriem, kādēļ lupstājs tiek uzskatīts par ko viagrai līdzīgu. Diemžēl se-nioriem šī tēma vairs nav aktuāla: «Lupstāju liek pie zupas, pie gaļas, pie visiem sāļajiem ēdieniem. Tas uzlabo garšu...» Un viss. Taču lupstājs ir teicams palīgs gremošanas veicināšanai, kā arī ātrā palīdzība, ja iekož lapsene vai bite.

Un cilvēki...

Viņu dēļ viduslaiku dārzā nekad nav garlaicīgi. Te var novē-rot emociju un izpausmju amplitūdu – no eksaltētas sajūsmas līdz klusai dievināšanai, no diplomētu agronomu zinātniska-

Dzeltenie burkāni ‘Yellowstone’ šogad necīnījās par garākā un sma-gākā godu, taču tāpat izauga vareni, līdz kultūrslānim.

Himalaju gurķi bija ražīgi un izturēja lauka apstākļus līdz septembra beigām. Pēdējie tika novākti 26. septembrī.

Pastinaks ar klasiski skaistām un pareizi nesazarotām saknēm. Izau-dzis dobes augstumā un būtu audzis vēl garāks, ja vien neatdurtos pret cieto kultūrslāni.

jiem spriedumiem un gudriem «konkursa jautājumiem» līdz uzstājīgiem ieteikumiem, kuri nekavējoties jāizpilda.

Ir pētersīļu cilvēki, un ir piparmētru cilvēki. Pirmie pils dārzā pagriežas pa labi, pasveicina pētersīli, parunājas ar seleriju, bet otrie dodas pa kreisi un pie reizes «iebrauc matos» pipar-mētrai. Kreiļi vai labroči, kas to lai zina... Vēl ir diļļu atklājē-ji, kuri pie saviem sasniegumiem pieskaita arī fenheli un vēl mēģina pārliecināt dārznieci, ka viņa ir smagi kļūdījusies, to stādot. Pārsteidz arī tie, kuri no visiem eksotiem un retumiem izceļ tieši koriandru, kam te nesalst, nekas nekaiš un rudenī mierīgi nogatavojas sēklas. Koriandrs, pēc ļaužu domām, var izaugt tikai tropiskajā klimatā, kompānijā ar pipariem, krust-nagliņām un muskatriekstu.

Sievas koriģē vīrus, lai kārtīgi sabildē dārzu no visiem stūriem, jo «nākamgad dāčā būs šitāda kārtība». Augi ir apbrīnojami pacietīgi pat tad, kad dārzā ienāk apmeklētāji, kuri noplēš to lapas. Daudzi ir pārliecināti, ka dārzā vakaros izrauto no rīta sastāda par jaunu. Rīgas gidi, kuri pavada mazas, bet gana «biezas» grupiņas un valsts valodā nerunā, arī dārznieci ne-pamana. Pieiet pie dobes, atkasa burkānu vai enerģiski izrauj nabaga rācenīti, parāda grupai un tad iesprauž atpakaļ zemē. Ne dienu bez starptautisko amatieragronomu padomiem vi-sās valodās: gurķi ir kabači, piparmētra ir nātre, gurķene ir nezāle, fenhelis ir dille, pastinaks ir selerija, burkāni ir pēter-sīļi, izops ir lavanda, bet nātre ir pārpratums. Vienīgi kāposts ir kāposts. Vecmāmiņas devīgi dod padomus kaitēkļu apkaro-šanā ar «Coca-Cola».

Daudz vairāk pieminēšanu rakstos pelnījuši tie tālo zemju ce-ļotāji, kuri neslēpj sajūsmu un neliekuļo, novēl saglabāt tra-dīcijas un neļauties aizmirst senās saimniekošanas metodes.

Pamēģiniet beduīnam pārdot tuksneša smiltis! Tas pats – pa-mēģiniet sajūsmināt Itālijas iedzīvotājus ar Baltijas vēsajā vasarā augušajiem dienvidu augiem, kuri pēc izskata ir tāla atblāzma no Vidusjūras aromātiem un raženuma. Un tomēr! «Marko, Džordžo, paskatieties – baziliks! Bellissimo! Grandissi-mo!» – viņu prieks ir neviltots.

Mani iepriecina tie, kuri atnāk uz dārzu relaksēties pēc no-gurdinošām darba stundām kabinetā, kuri nāk ar smaidu, ar interesi par to, kas jauns, kas izaudzis un kas gatavojas zie-dēt. Un vēl – dārzkopji no jaunās trimdas. Latvieši no Angli-jas, Norvēģijas un Vācijas stāsta par ilgām pēc sava dārza un centieniem izveidot vismaz vienu dobīti betonētajā pagalmā, iestādīt gurķus kaut mucā, iesēt salātus, dilles un puķes po-dos, burciņās vai spainīšos.

Dārza prieki un dārza kreņķi. Par ko gan citu dārzniece var stāstīt? Protams, gribētos, lai visu gadu būtu silts un zaļš bez gala, kopš pavasara reibinoši smaržotu, no maija līdz pat ru-denim ziedētu. Mūsu zemītē tas brīnums, kas sākas no ma-zas sēkliņas, no maza stādiņa, ir trausls un saudzējams. Un latvietis patiesībā ir burvis un faķīrs, jo spēj izaudzēt tādus dienvidu augus, par ko pati daba ir pārsteigta.

* Potager (franču val.) – sakņu dārzs.

49DARBI


Eksperimentālie stādījumi pie priekšpils mūra. Piparmētra un mār-rutks te jau bija dzīvojis, kas zina, no kura laika, bet melnā cūcene, jeb kultivētā kazene iestādīta izmēģinājumam. Lai no ārpuses aiz-sargātu pils apkārtmūri pret «kāpējiem» un «alpīnistiem», paredzēts veidot bioloģisko barjeru – apstādīt to ar dzeloņainiem augiem.

Omulīgi un apaļi ‘Petrovski’ rāceņi.

Viduslaiku pils ļaudis atpūtas brīdī pie dārza. Vienmēr smaidīgie gidi – Ernests Pauls Pūliņš un Jānis kļaviņš – ir ne tikai mani kolēģi un vēstures pētnieki, bet arī Cēsu patrioti.

50DARBI


Tuvojas savstarpējās apdāvināšanās laiks, tomēr ir cilvēki, kas to negaida ar prieku: daļu nomāc doma par stumdīšanos vei-kalos, meklējot dāvanas, kuru cena būtu samērojama ar finan-siālajām iespējām, vēl daļu nomāc lielais iepakojuma atkritu-mu kalns, kas rodas pēc dāvanu izsaiņošanas, un skumīgais jautājums: ko darīt ar dāvanām, kas nemaz nav vajadzīgas un pielietojumu tā arī neatradīs? Man ir nācies saņemt arī tādas kā «aprites dāvanas», kad pamani, ka neesi pirmais, kurš to saņēmis, – slinkāks vai paviršāks dāvinātājs nav pat vīžojis at-brīvoties no viņam veltītā vēlējuma.

No bērnības atceros vecāku sašutumu par kādas mākslinieces teikto: ja kāds uzdāvinot viņas mākslinieciskajā, pārdomātajā interjerā neiederīgu lietu, viņa to izmetot ārā. Maniem ve-cākiem tas šķita augstprātīgi. Atcerējos šo sarunu, kad kāda sirsnīga tante uzdāvināja kruzuļotu vāzi, kas man nepatika. Aiz cieņas pret dāvinātāju nespēju to izmest uzreiz un noslē-pu plaukta dziļākajā stūrī. Nākamajā viesošanās reizē tante jautāja: «Bet kur tad mana vāzīte? Vai nebija laba?» Bērniem gan ir cita attieksme pret dāvanām. Bieži braucot komandē-jumos, centos saviem bērniem atrast praktiskas, jaukas lietas. Jaunākajam reiz no ceļojuma atvedu zeķītes ar briedīšiem. Bērns, tās ieraudzījis, apraudājās. Viņš bija gaidījis MANTU.

Bet Anitra atceras: «Kad tētis atbrauca no komandējumiem, vienmēr viņam vaicāju: «Ko tu man atvedi?» – «Sevi!» tētis atbildēja. Tolaik man tā šķita skopuļa atbilde, tagad es to vērtēju augstu, jo man jau no bērnības tika ierādīts, ka man-tas nav mīlestības mēraukla. Tāpēc mēs ģimenē esam vie-nojušies – nekādu dāvanu bez saskaņošanas ar saņēmēju! Ja pamanos uzdāvināt ko nevajadzīgu, bērni vai mamma man to pēc laika atdod atpakaļ, un es meklēju mantai citus saimnie-kus vai lietoju pati. Tā, piemēram, zīda blūze, kas nepatika manai meitai, tagad ir mīļākais tērps draudzenes meitai.»

Ko dāvināt?

Ja esi dāvanu saņēmējs

1. Izveido vēlamo dāvanu sarakstu un ļauj viesiem pašiem iz-vēlēties, ko dāvināt. Esi godīgs – ieliec iespējas dažādu ma-ciņu biezumam – un aicini viesus sadarboties. Internetā ir vietnes, kas to piedāvā, bet vari vienkārši izveidot slēgto gru-pu sociālajos tīklos vai «Google.com» dokumentu, kur katrs var pierakstīties un komentēt. Starp citu, dāvanas var būt arī lietotas, piemēram, grāmatas. Dāvanu sarakstā vari ielikt arī nemateriālas lietas, piemēram, kopīgu pastaigu, rosīšanos vir-tuvē vai bērnu pieskatīšanu brīvam vakaram.

2. Aicini viesus ziedot ballītes izmaksām vai kādam lielam,

skaistam pirkumam. Bērna jubilejā vecāki var lūgt viesus pie-dalīties kādas bērna kārotās mantas iegādē – nevis daudzu maziņu, ātri izmetamu un aizmirstamu, bet vienas lielākas, dārgākas. Un tad visi kopā šo lielo dāvanu pasniedz.

3. Aicini viesus ziedot kādai organizācijai vai iniciatīvai – kā-dai aktīvai NVO, labdarības organizācijai vai skolai. Nosūti viesiem organizāciju sarakstu un bankas rekvizītus, lai viņiem nav tālu jāmeklē. Tikai noskaidro, vai organizācija tādus zie-dojumus gaida, lai nav tā, ka atskaita atpakaļ.

4. Ziemassvētkos noder loterija – katrs uzraksta vēlamo dāvanu noteiktas summas robežās, un tas, kurš to izlozējis, sagādā.

Ja tu esi dāvinātājs

1. Pajautā cilvēkam, ko viņš vēlas. Tik un tā ir labi jāpazīst dāvanas saņēmējs, lai atrastu kāroto atbilstoši viņa gaumei. Nereti cilvēki nevēlas atbildēt uz šādu jautājumu, jo baidās dāvinātāju pārāk apgrūtināt.

2. Pagatavo dāvanu pats – un tu vēl vari paspēt ielēkt kādā no «Zero Waste» pulciņiem. Nereti gan tas lielākais prieks un gan-darījums ir pašam dāvanas taisītājam, bet jautājums – vai tavu darinājumu vajadzēs apdāvinātajam? Un vai tas nebūs atkal jauns priekšmets, ko izmest miskastē? Tomēr, ja esi meistars, vairākums cilvēku novērtēs paštaisītu lietu vai ēdienu. Reiz no draugiem saņēmu kalendāru ar viņu ģimenes ēdienu re-ceptēm. Lieliska ideja! Vari dāvināt draugiem viņu personīgās mūzikas albumu.

3. Gards ēdiens, dzēriens un garšvielas noder gandrīz vien-mēr, tomēr jāatbilst saņēmēja gaumei un nedrīkst būt par daudz, lai nesabojājas un nenonāk atkritumos. Tikai nedāvini vegānam siera plati, nedzērājam vīnu vai tradicionālajam ēdā-jam superfūdu izlasi! Tev dāvanas saņēmējs tomēr jāpazīst.

4. Uzdāvini biļetes uz kādu pasākumu kopā ar tevi, bet ie-priekš uzzini, kad dāvanas saņēmējam ir laiks un vai ir vēlme uz to doties.

5. Vairāki dāvinātāji var sadarboties un samest naudiņu, lai kaut daļēji piepildītu kādu sapni (piemēram, braucienu uz Stokholmu ar prāmi).

6. Tuvam cilvēkam vari uzdāvināt kopīgu iepirkšanos noteik-tas summas robežās. Ja vien cilvēkam patīk, ka kāds nāk līdzi un palīdz izvēlēties.

7. Ja nekas cits nenāk prātā, tad labāk pasniedz naudu vai dāvanu karti, kas, lai arī cilvēku iepriecinās, tomēr ir bezper-soniska un mazliet nevērīga.

Jana Simanovska

DĀVINĀTAM ZIRGAM ZOBOS NESKATĀS?

51DARBI


Grobiņā pirms oranži krāsotā ceļmalas krodziņa ir brūna norāde «Nenovērtē-to mantu muzejs». Sekojot norādēm, nokļūsi poligonā «Ķīvītes», kur atro-das gan šis muzejs, gan šķirošanas laukums, un te varēsi novērtēt, cik civilizēti tiek noglabāti atkritumi, un pavasaros klausīties kokvaržu riesta dziesmu koncertus.

NAV JĀBŪT EINŠTEINAM

Anitr

a To

oma,

foto

no

Face

book

.lv.

Tieši tā – ikviena radoša un zaļi domājoša cilvēka galvā ik pa brīdim rodas lieliskas idejas. Te dažas, kā mazināt atkritumu lērumu un dot mantām jaunu iespēju. Kamēr Latvijā vēl tikai top pirmais beziepakojuma veikals, ik pa brīdim «Zero Waste» jeb bezatkritumu dzīvesveida piekritēji dalās ar saviem atradumiem:

«Krāmu bodē Barona ielā 122/2 ir izle-jamais veļas mazgāšanas līdzeklis pa 1 EUR/litrā! Un arī ziepju gabali bez plastmasas ietinuma!»

«Veikalos «Depo» var nopirkt tualetes papīru papīra iesaiņojumā!»

Dīvaini, degvielu savam auto neviens nepērk kanniņā, bet aizbrauc uz uzpil-des staciju. Kāpēc tad tāds retums ir ie-spēja turpat ieliet no automāta arī logu šķidrumu? Izrādās, ir dažas «Virši A» un «Circle K» degvielas uzpildes stacijas, kā arī «Carwash» auto mazgātavas, kur šāds pakalpojums ir pieejams.

Lai iedvesmotu mazināt vienreizlietoja-mo krūzīšu izmantošanu, ir vietas, kur kafija maksā lētāk, ja pircējs ierodas ar savu termokrūzi, piemēram, «Circle K» vai «Coffeetower».

Bija laiks, kad naivi ticējām, ka papīra krūzītes tik tiešām ir no papīra. Izrādās, kartons ir 90–95%, bet iekšpuse izklāta ar plastmasas kārtiņu, tādēļ šīs krūzītes nav pārstrādājamas, kas itin nemaz nav zaļi. Arī Latvijas Universitātes Dabaszi-nātņu centrā studenti aicināti pēc kafi-jas vai cita dzēriena uz automātu doties ar savu krūzīti.

Aizvien populārāki kļūst publiskie grā-matu skapji. Uzņēmumā «Liepājas RAS» tādu pagatavojuši no veca ledusskapja. Tas atrodas Grobiņā, poligona «Ķīvītes» atkritumu šķirošanas laukumā, un vēr-tīgākās grāmatas no makulatūras kas-tēm tiek ieliktas šajā skapī – ja nu kāds grib izlasīt?

Turpinājums no 2. vākaVĀKA BILŽU AUTORS52

MĀRA KREICBERGA FOTOMIRKĻI

2. 3.


1.

5.

6. 7.

4.

1. Ar «Helius» objektīvu rasainos rītos var iegūt pasakainas bildes.

2. Pelēkais zaķis riesta laikā nav diez ko uzmanīgs.

3. Jenotsuns.

4. Mežacūku māte ar sivēnu.

5. Bite aplido daglīti.

6. Ziemeļu gulbis rapšu laukā.

7. Zivju gārnis.

10. lpp. Meža pūce.

11. lpp. Mazais ērglis.

14. lpp. Vāvere.

Documents

KŪDRA DABA PALMU EĻĻAS - Vides Vēstis...40 Vide un klimats – drauds vai draugs? 42 Problēma – riepu kalni Vāku autors – Māris Kreicbergs 3 Redaktores sleja Vides aizsardzības