KSENIJA ANDRIJANOVA ZIVJU DZENĪTIS DAIĻĀS PIEPES … · padomiem, ar kādiem pārpilns tīmeklis un žurnāli. Izrādās, Lielbritānijā pret šādām muļķī-bām sacēlās

ziema/01/2016

ZIVJU DZENĪTIS Viktora Ivanova kadrā

Jaunkareivis cīņā pret tumsonību

KSENIJA ANDRIJANOVA

DORA ŠVĪKULE pirmā svaigēšanas cildinātāja Latvijā

Ar dižkaltētāju

GLIFOSĀTU spēlē EKO fokusus

STRUKTURĒTAIS ŪDENS atmaskojam pasakas

DAIĻĀS PIEPES

Dabas fotogrāfa karjeru Viktors sāka ar putniem piemājas barotavā, tad raudzījās jau tālāk un plašāk. Skārdnieka darbs nav nekāda pārdomu pilna vaļošanās – jāstrādā no rīta līdz vakaram, tāpēc fotografēšanai Viktors izmanto agros rītus. Ceļas pirms saullēkta, ekipējumā ir fotoapa-rāts ar garo objektīvu, trijkāju statīvs un pusminūtē atvāžama slēpņa telts. Ja plānots bildēt Lucavsalā, jāatceras uzvilkt garos gumijas zābakus, jo pāris stundu laikā upes līmenis nereti mainās par 30 cm. Viktors, līdzīgi kā «Vides Vēstu» iepriekšējā numura vāka autors Vilnis Sku-ja, ļoti slavē gaismas jutīgo Canon 6D, jo šis aparāts dod iespēju arī knapas gaismas apstākļos iegūt labas bildes.

Viktors stāsta, ka viņiem ar sievu ļoti patīk ceļot, esot izbraukājuši visu Latviju, bieži dodas uz dažādām Igaunijas vietām, jo abus fascinē akmeņainā jūrmala un stāvie dolomītu krasti, salas. Viktors brīnās, cik reti Latvijas skaistākajās dabas vietās satiek savus tautiešus, tomēr novēro-jis, ka pēdējos 2–3 gados krievi biežāk sākuši nodoties dabas tūrismam.

Viktors slavē portālu «Dabasdati.lv» – tur var ātri saņemt atbildi, kādas sugas dzīvnieks nofoto-grafēts, var pašpikot, kur uzturas dažādu sugu putni. Tā viņš uzmeklējis zaļās vārnas Garkalnē. Vislielākās cerības nobildēt bārdzīlītes esot Mangaļsalas, Kaņiera vai Bolderājas niedrēs, vistu vanags dzīvo netālu no skārdnieku darbnīcas Grīziņkalnā, savukārt LU Botāniskais dārzs ir mazo dziedātājputnu paradīze... Jā, arī Rīgā putnu fotogrāfam darba netrūkst!

VĀKU BILŽU AUTORS

Turpinājums pēdējā lappusē

Anitra Tooma

DIVVIENTULĪBĀ AR ZIVJU DZENĪTI

Viktora Ivanova bildētos ziv-ju dzenīšus viņa kontā tādās vietnēs kā «Twitter.com» un «Facebook.com» nevar nepa-manīt. Kadri no lapsu un zaļo vārnu dzīves ir apskaužami. Kad satiekamies, Viktors uz-reiz pamana kaimiņu dzīvok-ļa skārda skursteni – izrādās, to gatavojuši viņa skārdnieku kantora «Rivoks» vīri. Viktors ir 49 gadus vecs vīrietis ar zirgastē saņemtiem matiem, uzaudzis Rīgas centrā, tagad dzīvo Vecdaugavā. Tur atliek vien iziet pagalmā – un ir, ko bildēt. Pirms gadiem četriem pieciem Viktors sāka pie mā-jas fotografēt putnus, bet tikai retajam zināja sugas no-saukumu. Bildes lika portālā «Fotki.lv», un Aleksejs Kuroč-kins palīdzēja noteikt sugas. Nu jau Viktors pats atšķir sugas, bet savu listi vēl nav sācis veidot. Talantīgo foto-grāfu pamanīja arī Julita Kluša un uzaicināja viņu iesaistīties mājaslapas «Dziedava.lv» vei-došanā – tur vairāku putnu un zvēru sugu bilžu autors ir Viktors Ivanovs.

Uz pirmā vāka: zivju dzenītis Alcedo atthis Lucavsalā.Uz pēdējā vāka: ziemas ainava Sāremā salā.

Rīki: Canon 6DObjektīvi: Tamron 150–600 mm dzīvnieku fotografēšanai; Canon 24–105 mm ainavu fotografēšanaiPolārais filtrs – ainavāmTripods – labāko kadru gaidīšanai slēpnīSpeciāla slēpņa teltsGari gumijas zābakiJetija maskēšanās tērps (uzvilkts dažas reizes)Tālrunī instalēts putnu balsu ieraksts, lai pārbaudītu, kādi putni ir tuvumā

Iedzeltenais ķauķis Hippolais icterina. LU Botāniskais dārzs ir kā dažādu sugu augu, kukaiņu un put-nu Noasa šķirsts, nemaz nav jābrauc tālu prom no Rīgas, lai varētu fotografēt.

ŽURNĀLĀ LASIET...

VIDES VĒSTISZIEMA/01/2016 1

DABA 4 2016. gada dabas simboli 32 Vai piepes ir skaistas? Un garšīgas?

VIDRŪPE 10 COP21 – nolīgums, kas mainīs pasaules likteni 22 Baigi kaltē? Tās nav paģiras – tas ir glifosāts! 38 Rīgas atkritumu tirgus jomā spraiga cīņa par tirgus pārdali

VĀRDS 14 Tumsonības izsmējēja Saruna ar Kseniju Andrijanovu 26 Kad vārdi sader ar darbiem: Dora Švīkule Stāsts par pirmo veselīgā dzīvesveida cildinātāju Latvijā

DARBI 20 Zaļais iepirkums zaļākai dzīvei 42 Zaļi pasākumi visos gadalaikos 44 Grobiņā jauna atkritumu šķirošanas rūpnīca 46 Kādu ūdeni dzert? 48 Karšu izdevniecības «Jāņa sēta» saliekamattēli

RUBRIKAS Vāku autors – Viktors Ivanovs 3 Redakcijas sleja 8 Ziņas 50 Grāmatu un tīmekļa vietņu apskats

Dora Švīkule

REDAKTORES SLEJA

Vides aizsardzības kluba žurnāls

ISSN 1407-2939

Reģ. nr. 000702134

Iznāk reizi divos mēnešos

© Pārpublicēšanasgadījumā atsaukties uz žurnālu «Vides Vēstis»

Iespiests tipogrāfijā «Gandrs Poligrāfija»

Redakcijas adrese:

«Vides Vēstis»K. Valdemāra iela 45-2Rīga, LV-1010

www.videsvestis.lv

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: [email protected]

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: [email protected]

Makets:Ilze Ramanee-pasts: [email protected]

Abonēšanas jautājumos:[email protected]

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā:

karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85,

«Gandrā» – Kalnciema ielā 28,

veikalā «Muki.lv» – Rīgā, Baznīcas ielā 31,

«Biotēkas» veikalu tīklā

ziema 2016 nr. 1 (158)

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu

ZIEMA/01/2016

Foto

: Viln

is Sk

uja.

3

@VidesVestis

ZAĻĀ DZĪVESSTILA ŽURNĀLS

Laba diena!

Laikapstākļi šogad apliecina – klimats mainās: ziema īsa, pelēkais laiks ilgs, gājputni atgrie-žas ašāk nekā ierasts. Tāpēc tev jātic uz vārda: jā, šis ir ziemas numurs! Jā, šī ir Latvijas zie-ma! Klimata procesus mēs vienatnē ietekmēt nevaram, tas jādara valstīm un kontinentiem kopā, vienojoties. Gada nogalē Parīzē notika Klimata pārmaiņu konference jeb COP21, un šajā žurnāla numurā uzzināsi ko vairāk par šo pasaules mērogā nozīmīgāko pasākumu vides aizsardzības jomā pēdējā laikā.

Šā žurnāla saturu caurvij mītu un maldu tēma. Tāpēc intervējam jauno uztura speciālisti Kseniju Andrijanovu, kura vismaz sociālajos tīklos gada nogalē sacēla īstu viedokļu orkānu – iepriekš neviens pieklājīgais latvietis neuzdrošinājās iebilst dīvainajiem, it kā zinātniskajiem padomiem, ar kādiem pārpilns tīmeklis un žurnāli. Izrādās, Lielbritānijā pret šādām muļķī-bām sacēlās Bens Goldeikrs un uzrakstīja bestselleru «Sliktā zinātne», atmaskojot detoksikā-cijas, kosmētikas, homeopātijas un placebo patieso būtību un skaidrojot, kāpēc cilvēki tic muļķībām. Protams, gan jau arī tu esi uzkāpis uz kāda māņu grābekļa. Dabūjis pa pieri un apdomājies: ko es daru? Attapies, noskurinājies un pasmējies pats par sevi.

Mēs gribam sniegt tev tikai patiesu informāciju, kas nesatur tumsonību un pekstiņus. Pa-sakām nav liegts ticēt, bet nevajag par tām maksāt. Ikviena tava naudaszīme ir kā vēlēšanu biļetens – katrs tavs pirkums ir kā ūdens uz ražotāja dzirnavām. Saņēmis naudu, viņš gūst pārliecību: «O, bija vērts dullināt tautu – viņi strukturēto ūdeni pērk uz urrā!» Vai: «Bija vērts audzēt ekoproduktus, gatavot apģērbu vai šūt lellītes no dabīgiem materiāliem, jo cilvēkiem to vajag vairāk nekā tālu vestās lielveikalu preces.»

Man liels prieks, ka šogad pilnīgi visās Latvijas publiskajās bibliotēkās varēsiet lasīt žurnālu «Vides Vēstis». Tas pateicoties tam, ka Saeimas deputāts Kārlis Seržants (Zaļā partija) šim mērķim atvēlēja daļu savas deputāta kvotas. Šī nauda VAF uzraudzībā tiks izlietota tikai papī-ra iegādei un atlīdzībai par drukāšanu. Es ļoti augstu vērtēju Latvijas bibliotēkas. Tās ne tikai laukos, bet arī pilsētās ir kā vietējie kultūras centri – vietas, kur var ieiet, nemaksājot neko, bet gūstot pašu vērtīgāko – zināšanas. Cilvēkam šķiet, ka viņš ieies bibliotēkā tikai palūkoties tīmeklī un patenkot, bet beigās iziet no tās ar grāmatu un žurnālu sainīti rokās.

Gribu pateikties LNB Digitālajai bibliotēkai un «Periodika.lv» – bez šiem avotiem mēs ne-varētu izsekot līdzi Doras Švīkules liktenim, kas aprakstīts šajā numurā. Tik savādi! Dora ir pirmā veselīgā dzīvesveida un veģetārisma cildinātāja Latvijā, bet īss ieskats viņas darbīgajā mūžā līdz šim bijis tikai trimdas preses nekrologos. Meklējot materiālu drupačas par sen mirušiem cilvēkiem, aptvēru, ka arī žurnālisti ir sava laika vēstures liecinieki. Viņi varbūt pat neapzinājās, cik krāšņu laikmeta ainu uzburs tiem, kuri tolaik pat dzimuši nebija. Es ceru, ka arī žurnāls «Vides Vēstis» būs sava laika liecinieks, ko ar interesi lasīs arī pēc gadiem 50 un 100. Mēs uzsākam savu deviņpadsmito darba gadu tikpat zaļu ideālu rosināti kā tie, kuri 1996. gada nogalē dibināja «Vides Vēstis» un 1997. gada maijā izdeva pirmo numuru. Mēs ļoti priecātos, ja tu uzrakstītu, kā vērtē mūsu darbu, ko gribētu lasīt, kas patīk un kas savukārt nepatīk. Jo visu jau nevar uzminēt!

Anitra Tooma

Gada augs – purva atālene Parnassia palustris

Vasaras otrajā pusē, kad liela daļa augu košā krāšņumā noziedēju-ši, pļavas nopļautas un palicis vien atāls, vērts pievērst uzmanību smalkākam skaistumam – līdz 30 cm garam augam ar baltu greznu ziedu, kura dzīsloto vainaglapu iekšpusē skatāmi gluži vai kronīši – neauglīgas vēdekļveida putekšņlapas ar pilienveida dziedzeriem, kas kalpo kā māneklīši apputeksnētāju pievilināšanai, jo pilienos nektāra nav. Tā ir purva atālene, kurai raksturīga skaujoša lapiņa krietnu gabalu virs zemes – pēc tās var pazīt arī neziedošu augu. Sirdsveida lapu dēļ purva atāleni tautā sauc arī par sirsnenīti un rudens sirdszāli.

Purva atāleni meklē mitrās pļavās un kaļķainos zāļu purvos un, ja pamani arī citur, par atradumu ziņo portālā «Dabasdati.lv» līdz ar vietas aprakstu! Noderēs arī iepriekšējo gadu atradņu ziņojumi. Ir aizdomas, ka meliorācijas un pļavu aizaugšanas dēļ purva atālene no bieži sastopamas kļuvusi par retu, tāpēc katrs ziņojums ir vērtīgs!

DABA

4 VIDES VĒSTISZIEMA/01/2016

2016. GADA DABAS SIMBOLI

Foto

: Jul

ita K

luša

.

Gada koks – ošlapu kļava Acer negundo

Ošlapu kļava ir skaists koks; lapas tam saliktas, neregulāras, ar īpat-nēju zobojumu. Īpaši skaista aprīlī, maijā – ziedēšanas laikā. Ziedi di-vēji – vienā kokā grūti pamanāmi sievišķie, citā – vīrišķie ar krāšņām, garām, dzeltenzaļām līdz sarkanām putekšņlapām. No sievišķajiem ziediem veidojas auglīši – spārnuļi, kas karājas garos ķekaros.

Ošlapu kļava Latvijā ieviesta kā krāšņumaugs, bet izplatījusies arī savvaļā. Latvijā sastopama nevienmērīgi – Rīgā, gar upēm, gar dzelzceļiem vietumis ļoti bieži. Latvijas Dendrologu biedrība, kas šo sugu izvēlējusies par Gada koku, ir uztraukusies, ka ošlapu kļa-vas savvaļā savairojas par daudz un nomāc vietējās sugas. Vai tā ir? Pavēro! Cik daudz tās sastopamas tavā apkārtnē? Ja redzi ošlapu kļavu, ziņo portālā «Dabasdati.lv».

Foto

: Jul

ita K

luša

.

Gada aizsargājamā vērtība – Zemgales meži

Vides aizsardzības klubs pievērš uzmanību Zemgalei, jo tur, salīdzi-not ar citiem reģioniem Latvijā, mežu nav tik daudz, tāpēc tie būtu īpaši saudzējami, mežu apsaimniekošanu organizējot bez kailcir-tēm. Īles mežiem, kas bagāti ar skaistiem ezeriem un 1948. gadā izbūvēto Baltijā lielāko partizānu bunkuru, ierosina piešķirt aizsar-gājamās dabas teritorijas statusu. Pa to laiku VAS «Latvijas valsts meži» steidzīgi cērt plānotās kailcirtes. Lai nepieļautu Zemgales mežu izciršanu, bet sekmētu to aizsardzību, nodibināta Latvijas Vides aizsardzības kluba Zemgales nodaļa.

Foto

: Jul

ita K

luša

.

DABA

5VIDES VĒSTISZIEMA/01/2016

Gada sūna – parastā straussūna Ptilium crista-castrensis

Pirmo reizi Latvijas Botāniķu biedrība pasludina ne vien Gada augu, bet arī Gada sūnu. Ar to, kā pazīt sūnas un atšķirt vienkāršākās no tām, «Vides Vēstu» lasītājus iepazīstinājām jau 2013. gada 4. numu-rā. Starp tur minētajām ir arī pirmā Gada sūna – parastā straussūna. Tai ir regulāri, stumbram perpendikulāri zariņi, kas stumbra galā pa-rasti ir īsi, bet virzienā uz leju – arvien garāki. Pievērs uzmanību – sū-nai raksturīgas sirpjveidā saliektas lapiņas un sirpjveidā noliektas zaru galotnes, kas piešķir tai īpašu greznumu. Sastopama skujkoku mežos pārsvarā uz augsnes un klāj nelielus laukumus, tāpēc grūtāk ievērojama, bet jo lielāks prieks atrodot!

Aicinām piedalīties nebijušā tautas skaitīšanā – cik mūsu ir, kas gada laikā spēj atrast vismaz vienu straussūnas atradni? Savus atra-dumus līdz ar foto ziņo portālā «Dabasdati.lv», kur gada beigās tiks publicēti visu ziņotāju vārdi un pēc ziņojumiem iegūta sūnas izpla-tības karte! Īpaši gaidīti ziņojumi ar fotogrāfijām, kurās redzami arī sūnas veidotie sporogoni – sporu vācelītes uz sarkaniem kātiņiem; tie sastopami ļoti reti!Fo

to: J

ulita

Klu

ša.

Gada dzīvotne – niedrāji

Niedres Phragmites australis ir parasts augs dažādās ūdenstilpēs un mitrājos. Ezeru un citu ūdenstilpju aizaugšana ar niedrēm nereti tiek uzskatīta par negatīvu faktu, jo tās rezultātā samazinās atklā-tas ūdens virsmas laukums un notiek citu ūdensaugu izspiešana, niedrēm pārņemot dominanci. Taču daudziem var neienākt prātā, ka niedrāji ir arī lieliska dzīvotne vairākām putnu sugām, tostarp – aizsargājamām, piemēram, lielajam dumpim, niedru lijai, mazajam ormanītim, bārdzīlītei un Seivi ķauķim. Niedres kalpo par aizsegu to putnu ligzdām, kam svarīgs ūdens un zivju tuvums. Ūdensputniem svarīga ir mozaīka, kur atklāta ūdens laukumi mijas ar niedrēm, tā-pēc nozīmīga ir niedrāju fragmentēšana, veidojot kanālus, kas palie-lina robežzonu starp atklātu ūdeni un niedrāju. Latvijas Dabas fonds, izsludinot niedrājus par Gada dzīvotni, aicina visus interesentus zi-ņot portālā «Dabasdati.lv» par niedrājos novērotajām putnu sugām.

Foto

: Vie

stur

s Vi

ntul

is.

Gada sēne – bārkstainā mušmire Amanita strobiliformis

Latvijas Mikologu biedrība par Gada sēni izvēlējusies ne vien Latvijā, bet arī citviet Eiropā retu un aizsargājamu sugu – bārkstaino mušmiri. Sēne viscaur gandrīz balta, tās cepurīte izraibināta kārpiņām, bet kātiņš un cepurītes mala mēdz būt bagātīgi aplipuši ar vataina plīvura paliekām. Jaunai sēnei plīvurs ple-šas no kātiņa līdz pat cepurītes malai, pilnībā aizsedzot lapiņas. Vislabprātāk šī mušmire aug lapkoku mežos un parkos.

Vislielākā bēda ir par to, ka šī skaistā sēne tās vienīgajā ražīgajā atradnē, kur tā aug katru gadu, tiek arī regulāri nospārdīta. Kopš 2011. gada no te izdīgu-šajiem diviem dučiem retās sugas eksemplāru pilnu sēnes mūžu nodzīvojuši tikai divi vai trīs... Esiet saudzīgi gan pret šo, gan citām mušmirēm, kas ar savu skaistumu sēņu mežus tikai bagātina!

Pilnīgāku sēnes aprakstu un fotogrāfijas lūkojiet portālā «Sēnes.lv». Ja ir aizdo-mas, ka atrasta bārkstainā mušmire, nofotografējiet to dažādos rakursos un ziņo-jiet portālā «Dabasdati.lv» vai sūtot vēsti uz e-pastu [email protected]. Fo

to: D

iāna

Mei

ere.

DABA


Gada kukainis – smirdīgā rožvabole Oxythyrea funesta

Ir kukaiņu sugas, kas Latvijā dzīvo jau izsenis, un ir tādas, kas ie-ceļo no citām zemēm. Pret ienācējiem mēdz izturēties rezervēti, sak, kā tie ietekmēs vietējos? Arī Latvijas Entomoloģijas biedrības izsludinātais Gada kukainis – smirdīgā rožvabole – ir ienācējs, kas atceļojis no Vidusjūras reģiona zemēm, iespējams, klimata pasil-tināšanās dēļ, bet tā ietekme uz Latvijas dabu vēl nav pietiekami izpētīta. Ja gribi redzēt smirdīgo rožvaboli, vasarā rūpīgāk ieskaties ziedos – tur vaboles cienājas ar putekšņiem, bet mēdz grauzt arī ziedu vainaglapas. Mūsu vietējās, smirdīgajai rožvabolei līdzīgās sugas – zeltītās rožvaboles Cetonia aurata – spārni ir zaļi, spīdīgi, ar smalkām baltām strīpiņām, bet ienācējas spārni pamatā ir melni, taču arī tai uz spārniem ir balti aplīši un svītriņas. Vai ir iemesls savējo saukt tik zeltītā vārdā, bet ienācēju – par smirdīgo? Pārlieci-nies par to jau šovasar!

Foto

: Jul

ita K

luša

.

Gada bezmugurkaulnieks – samtērces Trombidiidae

Latvijas Entomoloģijas biedrības izvēlētais Gada bezmugurkaulnieks ir vesela ērču dzimta – samtērces jeb sārtērces. Tās ir līdz 4 mm gari zirnekļveidīgie (tās nav kukaiņi!) un atbilst abiem latviskajiem nosaukumiem – sārtas un samtainas ērces. Ar savu spilgto krāsu tās brīdina – esmu negaršīga, toties pašas gan barojas ar sīkiem dzīv-niekiem. Vislielākās cerības redzēt samtērci ir pavasarī pēc lietus uz augsnes vai tuvu tai. Nepieaugušas samtērces, kas izskatās kā sar-kanas lāsītes, piesūcas un parazitē uz sīkiem dzīvniekiem, pārsvarā kukaiņiem.

Foto

: Jul

ita K

luša

.

Gada gliemis – graciozā ūdensspolīte Anisus vorticulus

Latvijas Malakologu biedrība par Gada gliemi izvēlējusies visā Eiropas Savienībā aizsargājamu sugu ar skaistu latvisko nosauku-mu – graciozo ūdensspolīti. Tā ir līdzīga citām ūdensspolītēm un atgādina saplacinātu spolīti. Raksturīgās pazīmes: tā ir dzeltenbrū-na, ar sešiem vijumiem, čaula ir saplacināta tādā veidā, ka no sāna izskatās kā jumts ar spicu virsotni jeb ķīlis. Graciozā ūdensspolīte dzīvo vien pusotru gadu un pārtiek no sīkām augu daļiņām. Gada laikā plānots noskaidrot tās izplatību un sastopamības biežumu Latvijā. Šobrīd graciozā ūdensspolīte tiek uzskatīta par retu, tā meklējama seklos ezeros, dīķos un vecupēs uz ūdensaugiem.

DABA


Sagatavoja: Julita Kluša

Gada putns – dižraibais dzenis Dendrocopos major

Latvijas Ornitoloģijas biedrība par Gada putnu izvēlējusies biežāk sastopamo no deviņām Latvijas dzeņu sugām – dižraibo dzeni. Tā raksturīgās pazīmes: lieli balti laukumi uz spārniem un koši sar-kana (nevis netīri rozā) zemaste; vaigu baltais laukums visapkārt nodalīts ar melnu joslu. Interesanti, ka tēviņam pakausī ir sarkans laukumiņš, mātītei nekā sarkana uz galvas nav, bet jaunajiem put-niem netīri sarkana ir visa galvas virsa. Dižraibais dzenis ar savu dzīvošanu palīdz arī citiem – tā izkaltie dobumi noder ne tikai paša ligzdai, bet pēc tam arī citiem putniem un dzīvniekiem. Tā kā šo-gad plānots noskaidrot dižraibā dzeņa izplatību, ja to redzi, ziņo portālā «Dabasdati.lv»!

Foto

: Vie

stur

s Vi

ntul

is.

Gada ģeovieta – Ketleru atsegumi

Ziemeļvidzemes ģeoparks par Gada ģeovietu izvēlējies pēc ska-ta neizteiksmīgu un nelielu, tikai dažus metrus augstu atsegumu Ventas labajā krastā Skrundas pagastā, 8 km uz dienvidiem no Skrundas. Taču šajā vietā, kā arī pie Ventas pietekas Cieceres atras-ta vissenākā četrkāju dzīvnieka Ventastega curonica (dzīvojis pirms aptuveni 365 miljoniem gadu) fosilija, kas ir unikāls atradums pa-saules mērogā! Ne velti šī dzīvnieka zinātniskais ģints nosaukums atvasināts no upes, pie kuras tas atrasts, nosaukuma – Venta, bet sugas nosaukums – no latīņu apzīmējuma Kurzemei – Curonia.

Ketleru (senāks nosaukums – Ķetlēru) atsegumu lejasgalā, kur Ventu šķērso augstsprieguma elektrolīnija, skatāms arī 2,2 metrus augsts sezonāls Lēpenieku (Ketleru atsegumu) ūdenskritums, kas ziemās pārvēršas baltā leduskritumā.

Foto

: And

ris G

rīnbe

rgs.

Gada dzīvnieks – āpsis Meles meles

Ar bažām gaidīju, ko Latvijas Dabas muzejs pasludinās par Gada dzīvnieku – vai 2016. gadā izvēlētais zvērs sekos savas priekšgājējas mežacūkas piemēram un dosies iekarot Rīgu? Tāpat kā Igaunijā, arī Latvijā šis būs āpša gads. Āpša purns ir melnbalti joslots kā zebras sāni, tāpēc šo dzīvnieku pazīt ir viegli, taču ne tik viegli ieraudzīt brī-vā dabā. Āpsis ir aktīvs tikai krēslā un tumsā, turklāt, lai arī dzirde un vēl jo vairāk redze tam ir ļoti vāja, tam ir labi attīstīta oža, tāpēc pat tumsā āpsis no alas laukā nedosies, ja saodīs ko aizdomīgu. Gaišā dienas laikā staigājot pa mežu, daudz lielāka iespēja ir pamanīt kādu āpša alu, tās raksturīga pazīme – taka uz alu ir kā vaga. Āpši veido sazarotas alu sistēmas ar daudzām ieejām, tāpēc, ja atrasta viena, var meklēt, vai nav vēl kāda. Plašāk ar āpšu dzīvi varat iepazīties Viļņa Skujas rakstā 2013. gada vasaras «Vides Vēstīs». Latvijas Dabas muzejs aicina iesūtīt āpšu stāstus un bildes – gada beigās tiks izvēlēti labākie! E-pasts [email protected] vai K. Barona iela 4, Rīga, LV-1050.Fo

to: V

ilnis

Skuj

a.

Ventastega curonica.

VIDES ZIŅAS


Daļa Dvietes zirgu devušies uz Horvātiju

Šā gada 2. janvārī 45 ‘Konik’ šķirnes zirgi no Dvietes palienes ga-nāmpulka tika pārvesti uz Likas plakankalni (Lika plato) Horvātijā, lai uzsāktu ganīšanu šajā dabas teritorijā. Pirmie ‘Konik’ šķirnes zir-gi Dvietes palienē tika izlaisti 2006. gadā, bet vēlāk ganāmpulks tika

papildināts, turklāt dzima kumeļi. Tā kā zirgu Dvietes palienes ganībām bija kļuvis par daudz, dalot ganāmpulku pa harēmiem, daļa zirgu aizvesti uz Horvātiju. Dvietes ganībās palika 75 zirgi.

Likas plakankalne ietilpst Velebitu dabas parkā – vienā no nozī-mīgākajām Balkānu dabas teritorijām, kas atrodas Adrijas jūras krastā. Šeit sastopami dabiski meži, dziļi kanjoni, senas atklā-tas ainavas un dzīvo ģemzes, staltbrieži, brūnie lāči, vilki un lūši. Dabas parkā iekārtoti aizraujoši tūrisma maršruti. Lai gan Dvietes zirgi tagad ganīsies gandrīz 2000 km uz dienvidiem, tiem būs jāiztur bargi ziemas apstākļi – šeit sasnieg pat pus-metru dziļa sniega sega, bet pie ziemām dzīvnieki ir pieraduši. Nepierastas tiem būs karstās, sausās un vējainās vasaras.

Zirgu reintrodukciju organizē «Rewilding Europe» (Nīderlande) sadarbībā ar Dvietes senlejas pagastu apvienību un «ARK Natu-re» fondu.

Guntim Eniņam – Eduarda Veidenbauma literārā prēmija!

2015. gada nogalē Guntim Eniņam Liepas kultūras namā pasnie-dza Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju par grāmatu «Nezināmā Latvija», un tas bija patiesi sirsnīgs notikums ar ne mazāk sirsnīgu priekšvēsturi. Liepas iedzīvotājam Aivaram Vilnim ienāca prātā ide-ja – literāro prēmiju, ko par visai Latvijai nozīmīgu grāmatu Liepas pagastā pasniedz reizi divos gados, vajag piešķirt Guntim Eniņam, jo viņš ne vien sarakstījis brīnišķīgu grāmatu, bet tajā ir ietverti arī vairāki objekti Liepas pagastā. Aivars apstaigāja vietējos iedzīvotā-jus un savāca 121 parakstu, vien daži cilvēki neesot zinājuši, kas tas Guntis Eniņš tāds vispār ir.

Prēmijas pasniegšanas pasākumā zāle bija cilvēku pilna un apsvei-kumi kā no pārpilnības raga bira trīs stundas! Aivars Vilnis Gunti Eniņu iecēla Devona bruņinieka kārtā, pasniedzot bruņuzivs zobu. Citi sveicēji Gunti godāja par Latvijas alu karali, Alu cilvēku, Dabas arhivatoru, Dabas detektīvu, Lielo Latvijas staigātāju, Nemiera cēlā-ju: «Zinu, ja atskanēs Gunta zvans, būs nemiers – vai nu kas atrasts, vai kas jāmeklē.» Taču visskanīgāko nosaukumu piešķīra Ēriks Hān-bergs, nosaucot Gunti Eniņu par Latvijas visradošāko tukšumu aiz-pildītāju. Ja kokā ir dobums, citi tikai nopūšas, sak, koks jau vecs, drīz tā vairs nebūs. Bet, ja to ierauga Guntis, viņš ielien dobumā, pastāsta par to citiem, un visa Latvija uzzina par šo koku. Alas arī ir tukšumi, bet Guntis tajās ielien un stāsta par tām citiem, un tā arī visas alas piepildās.

Vēl sveicējiem nācās atzīt, ka Guntis visu laiku ir jauns. Tas, ka aizrautīgais, jau 82 gadus šai pasaulē nodzīvojušais dabas pētnieks nenoveco, bija manāms katrā viņa jauneklīgi priecīga-jā un vienlaikus kautri mulsajā smaidā, kāds Gunti rotāja visu pasākuma laiku. Pats gaviļnieks noslēgumā stāstīja par rakstī-šanas pirmsākumiem un kurioziem, tostarp – par savu pirmo feļetonu «Augstākais ūdenskritums Latvijā», kas patiesībā ne-pareizas jumta konstrukcijas dēļ bija radies gar mājas sienu. Uz jautājumu, kāds ir viņa tik skaisti latviskās valodas noslēpums, Guntis atbildēja: «Es vienkārši nelietoju svešvārdus.» Tik vien-kārši! Tagad autors strādā jau pie nākamās grāmatas, un vēl viņa sapnis ir Latviju parādīt pasaulei kā dižkoku lielvalsti.

VVD kuģa «MARE» pirmā darba sezona

Valsts vides dienesta (VVD) zvejas kontroles un jūras monitoringa kuģis «MARE» aizvadījis pirmo darba sezonu: veiktas 26 zvejas kuģu klāju un 19 zvejnieku pārbaudes Baltijas jūras piekrastes ūdeņos. Kuģis aktīvi izmantots lašu sugas zivju saglabāšanas pasākumu īste-nošanai Baltijas jūras piekrastē un jūrā ietekošajās upēs. Sešos gadījumos VVD sodīja zvejniekus par zvejas noteikumu pārkāpumiem, kopējais soda naudu apmērs – 900 eiro. 2015. gada vienpadsmit mēnešos atklāti 53 zvejas noteikumu pārkāpumi teritoriālajos un ekonomiskās zonas ūdeņos. Kopējā naudas sodu summa – 8528 eiro. Jūras piekrastes zvejas kontrolēs izņemti 280 zvejas rīki. Šobrīd «MARE» atrodas piestātnē, jo kuģis nav piemērots kuģošanai ziemas apstākļos. VVD plāno atsākt zvejas kontroli aprīļa beigās vai ātrāk, ja to ļaus laikapstākļi.

VIDES VĒSTIS 9

VIDES ZIŅAS

ZIEMA/01/2016

Divdesmit «zaļie izcilnieki»

Pagājušajā gadā Valsts vides dienests (VVD) ieviesa apbalvo-jumu «Zaļās izcilības balva» uzņēmumiem, kuri visaugstākajā līmenī ievēro vides aizsardzības normatīvo aktu prasības un paši pēc savas iniciatīvas veic pasākumu kopumu ietekmes uz vidi samazināšanai.

«Latvijas vides kvalitāte un ilgtspēja ir tieši atkarīga no atbil-dīgas vides politikas īstenošanas uzņēmumos. Nav nozīmes uzņēmuma darbības jomai vai lielumam. Jaunais apbalvojums turpmāk kļūs par tradīciju, gada izskaņā godinot labākos uzņē-mumus visā valstī,» stāsta VVD ģenerāldirektore Inga Koļegova.

2015. gada 9. decembrī Vides aizsardzības un reģionālās attīs-tības ministrijā notika 20 dažādu nozaru uzņēmumu sveikšana. Uz pasākumu ieradās 35 patīkami satraukti uzņēmumu vadītāji, valdes locekļi, vides speciālisti, inženieri, kvalitātes un ražoša-nas procesu vadītāji u.c. profesionāļi, kuru ikdiena saistīta ar vi-des jomu. Tas bijis uzmundrinošs pārsteigums visiem un vairojis motivāciju noturēties «izcilnieku» līnijā arī 2016. gadā.

Lai novērtētu uzņēmumu darbu vides jomā, «Zaļās izcilības bal-vas» ieguvēju noteikšanai VVD izstrādāja vērtēšanas kritērijus un izvērtēja aptuveni 2500 piesārņojošo darbību veicējus valstī. Pateicību saņēma uzņēmumi, kas izpildījuši šos kritērijus vis-maz 80% apmērā.

«Zaļās izcilības balvas» vērtēšanas kritēriji: atļaujas nosacījumu ievērošana un izpilde; brīvprātīga tīrākas ražošanas pasākumu ieviešana; uzņēmums ir ISO 14 001 vai EMAS reģistrā; nav sa-ņemtas pamatotas sūdzības par uzņēmuma piesārņojošo darbī-bu; nav pārkāpumu vides aizsardzības jomā; termiņu ievērošana informācijas apmaiņā ar VVD; e-pakalpojumu un elektroniski parakstītu dokumentu izmantošana; veicot saimniecisko darbī-bu, uzņēmums ir uzklausījis un ņēmis vērā sabiedrības priekšli-kumus, viedokļus, rīkojis sabiedriskās apspriešanas, informējis iedzīvotājus; uzņēmums ir novērtējis iespējamos piesārņojuma draudus, ietekmes uz vidi riskus un veicis pasākumus to novēr-šanai; regulāri informē sabiedrību par savu piesārņojošo darbī-bu, sniedzot monitoringa datu izvērtējamu un plānotās rīcības vides snieguma pilnveidošanā un uzlabošanā.

Par šo kritēriju izpildi varēja iegūt 14 punktus, un tieši tik punktu saņēma SIA «ZAAO»!

13 punkti: SIA «AGA», SIA «Cemex», AS «Latvijas Gāze» Inčukalna pazemes gāzes krātuve, AS «Valmieras stikla šķiedra».

12 punkti: SIA «Avoti SWF», SIA «Intergaz», AS «Latvenergo» par TEC-1 un TEC-2 darbību, SIA «RUBATE METAL», SIA «Ulbroka», AS «Latvijas Finieris» meitasuzņēmums RSEZ SIA «VEREMS», SIA «Vika Wood», SIA «Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca» Ventspilī.

11 punkti: SIA «Baltimar VT», SIA «Daugavpils ūdens», SIA «Euro-Maint Rail», SIA «HGF Rīga», SIA «Neste Latvija» par divu automātis-ko degvielas uzpildes staciju darbību Ventspilī, RSEZ AS «Rēzeknes dzirnavnieks», AS «Rīgas siltums» par visu 10 siltumcentrāļu un katlu-māju darbību.

VVD maksimālo novērtējumu – 14 punktus – ieguva uzņēmums SIA «ZAAO». «Zaļās izcilības balvu» saņem uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Aivars Sirmais (pirmais no labās) un uzņēmuma jurists Edgars Atlācis (vidū). Balvu pasniedza VVD ģenerāldirektore Inga Koļegova (otrā no la-bās), Valsts vides dienesta Valmieras reģionālās vides pārvaldes kontroles daļas vadītāja Līga Zvirbule un Valsts vides dienesta Uzraudzības depar-tamenta vecākais eksperts Deniss Pavlovs.

Plātīšanās ar to, ka Latvija ir zaļākā valsts pasaulē, jāizbeidz! 2012. gadā, saskaņā ar Jēlas universitātes datiem, vēlāk gan atzīstot, ka Latvijas gadījumā tie ir kļūdaini, mūsu valsts tika nosaukta par otro zaļāko pasaulē. Jaunākie dati apliecina, ka esam vien 22. vietā pasaulē, tiesa – priekšā tādām sapņu ze-mēm kā ASV un Kanāda, bet krietni aiz Igaunijas. Zaļākā valsts Somija atrodas pavisam netālu no mums, tā ka ikviens var aiz-braukt palūkot, ir atšķirība vai ne.

Avots: http://epi.yale.edu/country/latvia

Latvija NAV zaļākā valsts pasaulē! 1. Somija

2. Islande

3. Zviedrija

4. Dānija

5. Slovēnija

6. Spānija

7. Portugāle

8. Igaunija

9. Malta

10. Francija

11. Jaunzēlande

12. Lielbritānija

13. Austrālija

14. Singapūra

15. Horvātija

16. Šveice

17. Norvēģija

18. Austrija

19. Īrija

20. Luksemburga

21. Grieķija

22. Latvija

23. Lietuva

24. Slovākija

25. Kanāda

26. ASV

Pēdējais trijnieks

176. Afganistāna

177. Nigērija

178. Madagaskara

Ziņa

s sa

gata

voja

A. T

oom

a, J.

Ņik

itina

, J. K

luša

, I. P

riedn

iece

.

VIDRŪPE


Pagājušā gada nogalē man bija tas gods Latvijas delegācijas ietva-ros piedalīties un pārstāvēt Latviju Klimata pārmaiņu konferencē Parīzē jeb COP21¹. Tā bija kulminācija četrus gadus ilgam 195 val-stu (kam jāpanāk vienprātība!) un vairāku tūkstošu ekspertu, sa-runu vedēju un politiķu darbam. Ja zināt, cik grūti pieņemt vien-prātīgu lēmumu pat dažu cilvēku lokā ģimenē vai darba kolektīvā, tad, ceru, varat iedomāties, ko tas nozīmē 195 valstīm, kurās ir vairāk nekā septiņi miljardi iedzīvotāju, miljoniem uzņēmumu, vis-dažādākās prioritātes, intereses, iespējas utt. Konferencē piedalījās aptuveni 37 tūkstoši dalībnieku, un tā ilga 14 pilnas dienas jeb,

precīzāk, diennaktis. COP21 sākās dienu ātrāk un beidzās dienu vēlāk nekā plānots, taču, šķiet, tieši tā tas viss arī bija iecerēts. Franči, kuri bija šīs COP21 prezidentūras or-ganizatori un vadītāji, bija ne vien izveidojuši ideāli pie-mērotu norises vietu kādreizējās lidostas teritorijā, bet arī niansēti izplānojuši visu konferences norisi. To netraucē-ja pat neilgi pirms konferences sākuma Parīzē notikušie terorakti. Frančiem izdevās tas, ko dāņi nespēja izdarīt 2009. gadā COP15 Kopenhāgenā, proti, panākt visu pa-saules valstu vienprātību par turpmāko attīstības ceļu un planētas Zeme nākotni.

Simtiem sanāksmju

COP21 ir nevis viena ilga sanāksme, bet gan vairāki des-miti sanāksmju, kas paralēli notiek katru dienu. Jā, tieši tā – desmitiem paralēlu sanāksmju, un papildus tām vēl arī daudzi paralēli pasākumi ārpus oficiālajām sarunām, tostarp pētījumu un tehnoloģiju prezentācijas, diskusijas, kampaņas, izstādes, politiķu īpašie paziņojumi, slavenību

Kad rakstu šīs rindas, debesis dāsni birdina baltas, pūkainas sniegpārslas, un mūsu zemi ieskauj sapņainas kupenas. Viss ir labi. Viss ir lieliski! Mums ir balta ziema! Ļoti gaidīts pārstei-gums pēc «zaļajiem Ziemassvētkiem», vai ne? Vai tomēr nē? Muļķīgi, taču pieķeru sevi iedomājamies, ka tas ir likumsaka-rīgs pagājušajā gadā sasniegtā rezultāts. Pasaule taču beidzot ir vienojusies par risinājumu klimata pārmaiņām! Jā, Parīzes nolī-guma patieso ietekmi izjutīsim tikai pēc 2020. gada, bet kāpēc gan šī ziema nevarētu būt tās vēstnese?

NOLĪGUMS, KAS MAINĪS PASAULES LIKTENI

Ilze Prūse, VARAM Klimata pārmaiņu departamenta direktore; autores foto

Skats uz augstā līmeņa segmenta norisi, kurā piedalījās aptuveni 150 valstu vadītāji, t.sk. Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

¹ COP21 – Klimata pārmaiņu konferences Parīzē formālā nosaukuma «21st session of the Conference of the Parties» abreviatūra

VIDRŪPE


uzrunas u.c. COP21 bija kā magnēts visam progresīvajam un antiprogresīvajam. Drošības apsvērumu dēļ gan ne vi-sas ieceres bija ļauts īstenot. Spilgtākās realizētās ieceres bija COP21 sākumā Parīzes ielās simboliski atstātie tūk-stošiem tukšo kurpju pāru un nolīguma apstiprināšanas dienā Parīzes ielās notikušais milzīgais klimata maršs. Daudz tika runāts arī par zaļās lapās tērpto Eifeļa torni, ielās samainītajām reklāmām, kur ierastās lielo korporā-ciju reklāmas bija aizstātas ar šo pašu korporāciju kaitī-go rīcību izsmejošām antireklāmām. Daudzus uzrunāja Romas pāvesta lūgšanas un iniciatīvas, tostarp grandiozais gaismas priekšnesums uz Sv. Pētera bazilikas sienām. Citi savukārt pievērsa uzmanību šovbiznesa slavenību vārdiem un darbiem. COP21 apmeklēja Leonardo Di Kaprio, Arnolds

Švarcenegers, Šons Penns, Roberts Redfors un, protams, arī Als Gors, kurš par nopelniem klimata pārmaiņu infor-mācijas izplatīšanā saņēmis Nobela Miera prēmiju.

Tomēr, jāatzīst, ka es pati no paralēlajiem pasākumiem ār-pus COP21 norises vietas gan neko neredzēju. Tam gluži vienkārši neatlika laika. Būt klāt Parīzes nolīguma teksta tapšanā, palīdzēt sasniegt mūsu mērķus un būt nepastar-pinātai lieciniecei šīs pasaules «vareno» patiesajām un diskrētajām cīņām – tas pavisam noteikti bija labāk nekā vislabākais šovs.

Viens nav maz

Sarunās par Parīzes nolīgumu Latvija bija viena no 195 valstīm. Taču tajā pašā laikā Latvija šajās sarunās bija arī viena no 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm, precīzāk, vie-na ļoti īpaša ES dalībvalsts. 2015. gada pirmajā pusgadā Latvija bija ES Padomes prezidentūra un faktiski vadīja vi-sas ES darbu. Starptautiskās klimata politikas jomā 2015. gada pirmajā pusgadā tātad tieši Latvija veidoja ES nostā-ju, pārstāvēja ES sarunās ar citām valstīm un aizstāvēja ES intereses.² Un, pateicoties iegūtajai uzticībai un atzinībai, Latvijas eksperti bija arī vieni no sarunās vistiešāk iesais-tītajām personām COP21. Savukārt Eiropas Savienība bija COP21 sarunu līdere, un lielā mērā Parīzes nolīgums ir balstīts tieši uz ES idejām.

Vēsturiskais Parīzes nolīgums

Vienošanās par Parīzes nolīgumu tika panākta 2015. gada 12. decembra vakarā. Tomēr jāteic, ka, lai gan visas valstis patiesi vēlējās panākt vienošanos, atrast pareizo, visas 195 valstis apmierinošo jēgpilno kompromisu, protams, nebija viegli. Apstiprināšanas brīdis vairākkārt tika atlikts, liekot domāt par to, ka pastāv kādas problēmas, un tā pa-tiešām arī bija. Pat noslēdzošajā sanāksmē drīz pēc tās sākuma tika pasludināts pārtraukums, lai atrisinātu pret-runas. Nepiekāpīgākā izrādījās Nikaragva. Baumo, ka tās pierunāšanā atteikties no iebildumiem iesaistījies pat Ro-mas pāvests. Tomēr beigu beigās Nikaragva, lai gan pēcāk izteica neapmierinātību, ļāva pasludināt Parīzes nolīgumu par apstiprinātu. Francijas ārlietu ministrs un COP21 pre-zidents Lorāns Fabiuss ātri nolasīja vēsturiskos vārdus (ne jau aiz nevērības, bet gan aiz bailēm, ka kāds iebildīs), no-skandināja zaļo āmuriņu un... visa zāle uzsprāga vairākas minūtes ilgos aplausos un ovācijās. Ovācijas un aplausi tovakar atkārtojās pie katras uzrunas un nereti arī gandrīz pie katra teikuma. Izklausīsies banāli, bet visus bija pārņē-musi absolūta laimes sajūta.

Valstu karogu mežs pirms ieejas COP21. Tā kā konferences nodro-šināšanai bija nepieciešams daudz telpu, tā izvietota kādreizējās lidostas teritorijā.

Francijas prezidenta Fransuā Olanda uzruna (skats no zāles priekš-puses, no viņa un citu valstu vadītāju miesassargu skatupunkta).

² Latvija kā ES prezidentūra 2015. gada pirmajā pusgadā vadīja ES Padomes darba grupu starptautiskajos klimata jautājumos un tās 11 apakšgrupas. Latvija noorganizēja un novadīja 192 šo grupu sanāksmes, nodrošināja 13 ES iesniegumu sagatavošanu un iesniegšanu, septiņu ES pozīcijas dokumentu (par 55 dienaskārtības punktiem, 151 lpp.) sagatavošanu un apstiprināšanu. Latvija nodrošināja ES dalības koordināciju un viedokļa pārstāvēšanu 371 starptautisko klimata sarunu sesiju oficiālajā sanāksmē, noorganizēja un novadīja 36 ES oficiālās divpusējās sanāksmes delegāciju līmenī un neskaitāmas sanāksmes ekspertu līmenī, piedalījās un pārstāvēja ES visās nozīmīgākajās valstu līderu sanāksmēs u.c.

VIDRŪPE


Būsim godīgi, lielākā daļa no COP21 neko daudz negaidī-ja, un daudzi pat domāja, ka konference izgāzīsies. Taču COP21 izdevās, turklāt izdevās lieliski! Parīzes nolīgums ir nevis minimāli nepieciešamais, bet gan maksimāli iespē-jamais. Parīzes nolīgums ir juridiski saistošs, visas valstis un visus nevalstiskā sektora dalībniekus iesaistošs. Tas nosaka skaidru vīziju klimata pārmaiņu novēršanai un vir-zībai uz oglekļa mazietilpīgu un pret klimata pārmaiņām noturīgu attīstību, kā arī paredz mehānismus šīs vīzijas īstenošanai. Citējot ANO ģenerālsekretāru Banu Kimunu, «nepieredzēta izaicinājuma priekšā valstis ir demonstrēju-šas neredzētu līderību».

«Vēlmju koks» ikvienam brīvi pieejamajā sabiedrisko organizāciju pa-viljonu kompleksā.

Gandrīz pilnībā ar 3D printeri izgatavots funkcionējošs elektromobilis (drukāts ir viss, izņemot motoru) – daļa no paralēli notiekošās inovāciju izstādes.

Parīzes nolīguma mērķis ir stiprināt globālo rīcību klimata pārmaiņu novēršanai un:

• noturēt globālo sasilšanu būtiski zem 2°C robe-žām, salīdzinot ar pirmsindustriālo līmeni, un censties ierobežot temperatūras pieaugumu 1,5°C robežās, jo tas būtiski samazinās klimata pārmaiņu izraisītos ris-kus un ietekmes;

• uzlabot pielāgošanos klimata pārmaiņu negatīva-jām ietekmēm un sekmēt noturīgumu pret klimata pārmaiņām;

• sekmēt investīciju novirzi saskaņā ar oglekļa maz-ietilpīgu un pret klimata pārmaiņām noturīgu attīstību.

Parīzes nolīgumā valstis sola tiekties pēc tā, ka siltum-nīcefekta gāzu (SEG) emisiju maksimums tiek sasniegts iespējami drīz un turpmāk SEG emisijas tikai un vienīgi samazinās. Valstis arī sola panākt līdzsvaru starp antro-pogēnajām SEG emisijām un oglekļa dioksīda piesaisti šā gadsimta otrajā pusē. Visas valstis apņemas ik piecus gadus iesniegt savas apņemšanās SEG emisiju samazi-nāšanai un nacionāli īstenot pasākumus noteikto mērķu sasniegšanai, tādējādi mainot līdzšinējo kārtību, kad SEG emisiju samazināšana bija tikai industriālo valstu pienā-

ASV Valsts sekretārs un delegācijas vadītājs Džons Kerijs sarunā ar Nobela Miera prēmijas ieguvēju un kādreizējo ASV viceprezidentu Alu Goru – vieni no visfotografētākajiem COP21 dalībniekiem.

VIDRŪPE


kums. Valstis vienojušās arī par pielāgošanās klimata pār-maiņām jomā darāmo, finansējuma nodrošināšanu attīstī-bas valstīm (pēc 2020. gada – ne mazāk kā 100 miljardu ASV dolāru ik gadu), kapacitātes attīstīšanas mehānismu, pasaulē visām valstīm īstenojamu vienotu SEG uzskaiti un atskaitīšanos. Turklāt nekas no turpmākajos posmos da-rītā nedrīkst būt mazāk ambiciozs kā iepriekš solītais vai paveiktais. Parīzes nolīgums pēc 2020. gada aizstās Apvie-noto Nāciju Organizācijas (ANO) Konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Kioto protokolu.

Parīzes nolīgums stāsies spēkā, kad to būs parakstījušas un ratificējušas vismaz 55 ANO Konvencijas par klimata pārmaiņām puses³, kas reprezentē vismaz 55% no pasau-les SEG emisijām. «Tikai retajam tiek dota tā iespēja mai-nīt pasauli. Jums ir iespēja to izdarīt!» savā uzrunā teica Francijas prezidents Fransuā Olands.

Parīzes nolīgums un plašāka informācija par COP21: http://unfccc.int

Viens no iemesliem Parīzes nolīguma atlikšanai uz pāris stundām – Nikaragvas iebildumi un G77 (lielākā valstu grupa – tajā ietilpst 134 valstis) priekšsēdētājas mēģinājums tos novērst.

Viena no delegāciju vadītāju līmeņa Eiropas Savienības koordinācijām ES paviljona telpās.

³ UNFCCC jeb Konvencijas par klimata pārmaiņām puses ir valstis vai reģionālās organizācijas, kuras ir ratificējušas UNFCCC.

Laime un gandarījums dažas sekundes pēc Parīzes nolīguma apstip-rināšanas. No kreisās: UNFCCC ģenerālsekretāra vietnieks Ričards Kinlijs, Francijas īpašā sūtne COP21 Lorensa Tubiana, UNFCCC ģene-rālsekretāre Kristiana Figueresa, ANO ģenerālsekretārs Bans Kimuns, Francijas Ārlietu ministrs un COP21 prezidents Lorāns Fabiuss.

Latvijas delegācija COP21 kopā ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu. No kreisās: Antra Esenberga, Gustavs Gudzuks, Ieva Līcīte, Tatevika Paronjana, Nils Sakss, Alda Ozo-la, Kaspars Gerhards, Elīna Reihmane, Ilze Prūse, Helēna Rimša, Elīna Baltroka, Kristīne Zommere-Rotčenkova.

Foto

: Elīn

a Re

ihm

ane.

Prieks un sajūsma pēc Parīzes nolīguma apstiprināšanas arī Latvijas delegācijas rindās. No kreisās: Alda Ozola un Ilze Prūse.

VĀRDS


– Nemaz tik bieži negadās, ka krievu meitene brīvi runā latviski, un, kā izskatās, arī visi sarunu biedri sociālajos tīklos tev ir latvieši.

– Man ir tikai divas krievu draudzenes, viss pārējais bars ir latvie-ši. Darbā es runāju latviski, universitātē – latviski, ar draugiem – latviski. Ar Latvijas krievu vidi man nav saiknes. Laikam tāpēc, ka neesmu atradusi domubiedrus. Pavadīju skaistu bērnību vienā Bol-

derājas pagalmā, kur bija daudz draudzīgu bērnu, bet tad, kad biju pusaudze, mēs pārcēlāmies uz māju, kur nebija bērnu. Sāku meklēt draugus internetā un tā nonācu pie savas latviešu kompānijas. Mēs joprojām esam kopā liels bars cilvēku, katru nedēļu satiekamies, dziedam karaoke, izbraucam pie dabas. Daudz draugu man ir no Harija Po-tera «Gredzenu pavēlnieka» fanu kluba.

TUMSONĪBAS IZSMĒJĒJAAnitra Tooma; Andra Arhomkin foto un no Ksenijas krājumiem

Ksenija Andrijanova gada nogalē sacēla pa-matīgu kņadu sociālajos tīklos. Viss sākās ar viņas ierakstu blogā «Ksenijakomentē.lv», kur meitene stāstīja, kā viņai veicies eksperimen-tā, pasludinot sevi par sertificētu dziednieci Lailu Ozoliņu, jo, kā pati saka: «Manā dzīvē ir divi svarīgi jautājumi, uz kuriem nespēju rast atbildes: pirmais – kāpēc masu mediji bez jeb-kāda filtra tiražē bezjēdzīgus un pat bīstamus uztura padomus; otrais, daudz mazsvarīgāks, – kāda ir dzīves jēga, un vai pastāv dzīvība ārpus Saules sistēmas.» Laila Ozoliņa izsūtīja Latvijas vadošajiem portāliem rakstu, kurā slu-dināja pilnīgas muļķības: ieteica neēst ķiplokus un sīpolus, jo tiem esot slikta enerģētika; neēst eksotiskus augļus un produktus, ko senlatvieši nekad nav ēduši, tāpēc tos nespēj pilnvērtīgi sa-gremot mūsu «ģenētiskais kods»; kā arī badoties un detoksificēties, taisot ne tikai kafijas, bet arī kliņģerīšu tējas klizmu. Šo rakstu nekavējoties publicēja «Delfi.lv», pēc nedēļas – «Apollo.lv» un «Dievietei.lv». Plaši par šo fenomenu izsmējā-mies tviterī, bet, par spīti tam, portālos ik dienu parādās līdzīgi ieteikumi, piemēram, 19. jan-vāra naktī no krāna tecināt svēto ūdeni; ārstēt slimības, uzliekot uz sāpošās vietas piramīdas formas «kaut ko»; pilnmēnesī apstarot citronus un lietot pret vampīriem. Tumsonība, kas valda informatīvajā telpā, ir satriecoša! Latvijā atzīto profesiju katalogā ierakstīti pat bioenerģētiķi, dziednieki, astrologi un citi riebēji. Bet Ksenija ir vienīgā, kas atļāvās mūs modināt. Kas viņa ir?

Ksenijai Andrijanovai ir 27 gadi, viņa runā un raksta lieliskā latviešu valodā, kaut bērnību un skolas laika vasaras pavadījusi Urālos, kur ir vi-ņas vecāku dzimtene. Skolā gāja Bolderājā, tur viņa dzīvoja, jo kokapstrādes kombinātā par inženieri tika norīkots strādāt tētis. Bez lielas plānošanas, drīzāk nejauši, Ksenija aizgāja uz Atvērto durvju dienu Rīgas Stradiņa universitā-tē un saprata, ka vēlas kļūt par uztura speciā-listi. Tagad viņa turpina mācības LU Komuni-kāciju studiju fakultātē un strādā bērnudārzā Grīziņkalnā.

VĀRDS


– Bet tie taču ir brīnumi, fantastika!

– Jā, bet viena lieta ir lasīt, otra – pielietot dzīvē.

– Šoziem es daudz domāju par to, kāpēc cilvēki tik ļoti tiecas ticēt pasakām, pievēršas reliģijai, kas arī ir sena pasaka. Un arī tagad, kaut izglītoti, kāri lasām māņticī-gus un tumsonīgus padomus.

– Iespējams, tas ir veids, kā cilvēki sakārto savu pasauli. Ja ir sarežģīta dzīves situācija, nevari pieņemt lēmumu, labāk aiziet pie zīlnieces, lai viņa parāda virzienu. Un tev ir vienalga, vai tas piepildīsies vai ne, tev galvā tiek ielikta gatava shēma. Tas pats ir ar astroloģiju. Palūdz, lai astro-logs paskatās tavās papīra zvaigznēs un pastāsta, kas bija, kas būs. Tu sajūties drošāk ar šo pārdabisko un mistisko atbalstu.

Ikvienam cilvēkam ir bail no saslimšanas, bail no nāves. Bail, ka ārsts viņu nespēs izārstēt, bet blakus ir dzied-nieks, un tas nu būs pēdējais glābiņš. Cilvēki meklē aiz-vien jaunus un jaunus risinājumus savām problēmām, un tas ir normāli līdz brīdim, kad tie kļūst kaitīgi.

– Manī lūzums iestājās, kad noticēju, ka kanēlis ar medu atrisinās visas manas problēmas ar lieko svaru un uz-mundrinās vielmaiņu. Veselu nedēļu dzēru tos riebīgos puņķus, tomēr nekļuvu ne tievāka, ne laimīgāka. Un tad es attapos, kāda tumsoņa manī dus. Kad savā blogā tu tik garšīgi apsmēji šīs muļķības, tas man bija pēdējais piliens!

– Tas ir nonsenss! Jā, kanēlim ir labas īpašības, un, iespē-jams, to varētu izmantot ārstniecībā, taču tad būtu jāgata-vo aktīvo vielu izvilkums un tas jāuzņem ar kapsulām kon-krētās devās. Bet nevar internetā ielikt receptīti: kanēlis plus medus plus karsts ūdens, dzeriet rītā, vakarā, un tas izārstēs artrītu! Tā jau ir kaitniecība!

– Daudzi, kad viņiem konstatē ļaudabīgo audzēju, noro-bežojas no mūsdienu medicīnas un izmanto tikai dzied-nieku pakalpojumus. Viņi vientiesīgi ķeras pie katras kaut kur padzirdētas idejas un apber ar naudu šarlatā-nus!

– Smagi slimiem cilvēkiem jau neko pārmest nevar – viņi ir izmisuši, un viņu domāšana arī ir diezgan aizmiglota. Turklāt viņi ļoti ilgojas pēc brīnuma. Un alternatīvās medi-cīnas pārstāvji to bezbēdīgi piedāvā: iedrošina atteikties no zāļu lietošanas un ķīmijterapijas. Ir dzirdēta pat tāda «sazvērestības» teorija, ka ķīmijterapija tikai indē cilvēkus un ka vēža iemesls patiesībā ir, piemēram, parazīti asinsri-tē, rauga sēne vai kas tik vēl ne. Viņi to stāsta tik aizrautī-gi, cilvēkam saprotamā, vienkāršā valodā un iedveš ticību, ka cilvēks šādi izārstēsies. Bet neizārstēsies! – Mani tracina pūšļotāju arguments, ka manu muguras sāpju iemesls ir tēva atbalsta trūkums. Patiesībā es no-kritu no zirga, bet tētis bija mans tuvākais cilvēks!

– Jā, dziedinātājiem patīk paziņot, ka visas slimības ro-das galvā un izveseļoties var tikai, mainot attieksmi. Jā, ir saslimšanas, kas var rasties no stresa, no neizgulēšanās, bēdām. Ir pierādīts, ka gremošanas problēmas var saasi-nāties no dvēseles satricinājumiem. Bet ne jau vēzis! Vē-zis nerodas no tā, ka tēvs vai mamma tevi nemīlēja! Tam ir pavisam citi iemesli! Pamēģini šiem viedajiem pateikt: «Man bija tēva atbalsts, bet es jaunībā nokritu no zirga un sasitu muguru. Turpretī mana draudzene uzauga bez tēva, un viņai mugura nesāp.» Tad viņi apjūk un mēģina kaut kā izgrozīties.

Pie vecmāmiņas Urālos. Toreiz Ksenija nav varējusi saprast, kam vairāk bail – viņai no teliņiem vai telīšiem no viņas.

Zīmīga ludziņa sākumskolā: meitenīte aiznesusi pie ārstes Ksenijas lelli, un izrādās, visas vainas radušās no tā, ka lellīte cienāta ar neveselīgiem našķiem.

VĀRDS


– Neesi domājusi, kāpēc liktenis tevi aizveda pa medi-cīnas taku, kaut nemaz nebiji sapņojusi kļūt par uztura speciālisti? Tu taču varētu būt bērnudārza ēdienkartes sastādītāja, viena no pārsimt līdzīgas profesijas sievie-tēm Latvijā. Bet tu vienīgā skaļi pasaki to, ko mēs vecie, pieredzējušie neuzdrošināmies. – Man šķiet, ka šie tumsonīgie padomi, ar kādiem pilns tīmeklis un pat grāmatu veikali, ir problēma visā pasaulē. Ārsti ir ļoti aizņemti, viņi netērē savu laiku tam, lai šajās muļķībās iedziļinātos. Kurš dakteris lasīs, ko naturopāte raksta par kanēļa brīnumainajām īpašībām? Turklāt kanē-ļa ēšana diez vai kādam neatgriezeniski sabojās veselību, cilvēkam drīzāk pašam kļūs nelabi, viņš sāks domāt vai pārslēgsies uz saldētiem citroniem. Bet man tomēr liekas, ka ir svarīgi, lai kāds mediķis stingri paskaidro, ka kanē-lis neizārstēs no artrīta, tāpēc ka...! Ļoti maz cilvēku ar to nodarbojas, bet aktīvisti ir. Mani uzmeklēja meitene, kura izārstējusies no audzēja, – viņa raksta blogu, kā ne-uzķerties uz nejēdzīgiem un pat kaitīgiem ieteikumiem, lai tiktu galā ar vēzi.

Man droši vien vajadzēja būt tam cilvēkam, kurš izraisa pirmo impulsu, tāpēc sāku rakstīt blogu. Necerēju, ka man būs diži daudz atbalstītāju, rēķinājos, ka tikai rupji lamās. Esmu pārsteigta par šo mežonīgi lielo interesesi un atbal-stu. Joprojām nevaru izšķirot vēstules, ko esmu saņēmusi sociālajos tīklos. Cilvēki saka paldies, apraksta savu piere-dzi... Izrādās, šis bija brīdis, kad muļķību bija sakrājies tik daudz, ka atlika tikai to dambi paraut vaļā – un sākās lavī-na. Tā vienkārši bija brīva niša. Tagad arī citiem jāsarosās un droši jāuzrāda māņi un meli katram savā jomā.

– Neesi domājusi par to, kāda ir tava misija? Kas tevi no Urāliem ir atsūtījis uz Latviju modināt vienu no vismāņ-ticīgākajām tautām Eiropā?

– Dievam es neticu, domāju, ka tā ir apstākļu sakritība. Man jau sen bija šaubas un skepse par informāciju, ar ko pilni žurnāli un tīmeklis. Un, izrādās, manām kolēģēm bija līdzīgi. Viņas vienkārši skaļi par to nerunāja.

– Varbūt tāpēc, ka latvieši ir kautrīgi, nemēdz meklēt kašķi, bet tu esi nesamierināmā urāliete.

– Man ir tāāāds temperaments! Zinu, ka neesmu politko-rekta, es vienmēr droši pateikšu savu viedokli, kaut zinā-šu, ka tas nebūs tīkams daļai cilvēku. Bet es jau neesmu vienīgā, kura uzskata, ka diētas ir muļķības, ka nav pro-duktu ar brīnumspējām. Es nelaipošu, bet pateikšu: herņa! Varbūt tāpēc cilvēki man ir pievērsuši uzmanību.

– Bērnudārzam Grīziņkalnā ir ļoti paveicies, ka ēdienkarti sastāda tāds revolucionārs un nesamierināms cilvēks kā tu.

– Mūsu pavāri lieliski gatavo! Bet ne vienmēr ēdienkarte

ir tāda, kā es vēlētos. Kaut vai gadu mijā, kad brīvdienas ir veselas četras dienas, bet pirmdienas rītā piegādātāji produktus vēl nav atveduši. Gaļu tik ilgi glabāt ledusskapī nedrīkst, tādēļ bērniem brokastīs nācās dot cīsiņus. Hrrr!!! Bet izvēles jau nav! Taču tie ir izņēmumi. Cenšos, lai man nebūtu jākaunas no sevis. Šodien bērniem brokastīs bija kukurūzas biezputra, maize ar sutinātu gaļu, pusdienās – dārzeņu biezzupa ar grauzdiņiem un otrajā ēdienā zivs fileja, vārīti kartupeļi, biešu salāti un kompotiņš. Launagā būs biezpiens, graudu maize ar sviestu un tēja.

– Vai bērns intuitīvi zina, kas viņam būtu jāēd?

– Ir bērni, kas no ēdiena izlasīs katru zirnīti vai rozīnīti, citi neparko neēdīs gaļu, savukārt es joprojām nespēju ie-ēst bietes. Bet ēšanas jomā es nepaļautos tikai uz intuīcju. Teiksim, ja es intuitīvi ēstu, ko gribu, tad ēstu fast food. Tā-pēc arī man sevi ir jālauž un jāpiespriež ēst veselīgāk. Bet,

VĀRDS


ja bērnam negaršo bietes, lai neēd, apēdīs vairāk burkānu! Nav tā, ka mums jāēd visi pasaules dārzeņi, var izvēlēties tos, kas labāk garšo.

– Šajā žurnāla numurā stāstām arī par Latvijas pirmās brīvvalsts laika veselīgā uztura popularizētāju Doru Švī-kuli. Viena no viņas 37 grāmatām ir «Kas kādā slimībā jāēd?». Vai, veselīgi ēdot, var izveseļoties?

– Veselīgs uzturs uztur labu veselību vai neļauj slimībai padziļināties. Piemērots uzturs veicina ātrāku izveseļoša-nos, taču uzturs pats par sevi, bez ārsta nozīmētās terapi-jas, neizārstēs. Tā ir profilakse un atbalsts, nevis pašas zā-les. Uzturs ir vislabākā profilakse pret dažādām slimībām, bet saslimušos ēdiens vien nepaglābs. Protams, ja cilvēks līdz šim ēdis tikai draņķus, bet saslimis mainīs ieradumus un sāks ēst veselīgi, saņems pilnvērtīgas uzturvielas, pro-tams, viņš jutīsies labāk un atveseļosies veiksmīgāk. Ir sa-slimšanas, kur radikāli jāmaina uzturs, lai nepastiprinātu slimību. Piemēram, ja ir problēmas ar nierēm, jāierobežo olbaltumvielas. Pie cukura diabēta regulāri jārēķina uz-ņemto ogļhidrātu daudzums. Podagra arī ir slimība, kas prasa uztura korekcijas.

– Vai, neveselīgi ēdot, var saslimt?

– Protams! Ja cilvēks uzņem par daudz tauku un cukuru, viegli iedzīvoties sirds-asinsvadu un endokrīnās sistēmas saslimšanās, kā arī tajās, ko veicina liekais svars, piemē-ram, locītavu deformācija, muguras vainas.

– Teoriju es zinu, tāpēc jau gadiem neēdu saldumus, ne-dzeru taukus, nepīpēju, pati gatavoju no vislabākajiem produktiem – bet mans vienīgais sasniegums ir tas, ka nekļūstu resnāka!

– Uz vecumu cilvēkam taču palēninās vielmaiņa, īpaši me-nopauzes vecumā. Arī es agrāk biju liela caurbira, bet pēc 24 gadiem sapratu, ka nevaru ēst visu, kas pagadās, svars nāk klāt. Turklāt – jo vecāks cilvēks, jo grūtāk viņam spor-tot. Bet viņš ēd tāpat vai pat vairāk, kustas mazāk, viel-maiņa ir lēnāka, un svars nāk klāt. Tāpēc vai nu jāsamazina kaloriju daudzums, vai arī jāpalielina slodze. Patiesībā no-turēt nemainīgu svaru ir ļoti liels sasniegums. Nevajag sev neko pārmest, tu esi malacis!

– Tagad liela daļa planētas iedzīvotāju dzīvo tik labi kā nekad. Varbūt nemaz nevajag uzmanīties un nav iemes-la atteikties no civilizācijas kārdinājumiem? Tomēr par pilnīgi veseliem sevi nevaram saukt, ārstiem darba ne-trūkst.

– Esmu novērojusi, ka daudziem cilvēkiem ir fobija, ka viss ir piesārņots, viss ir mākslīgs. Trauki, plastmasa, sta-rojumi! Ūdens, gaiss, saule! Viss ir inde! Nevajag nemitī-gi baidīties, bet uzmanīties vajag un potenciāli bīstamas

lietas samazināt. Lieto uz pusi mazāk kaut kā potenciāli bīstama, un tas jau būs ieguvums! Nevajag no visa baidī-ties, bet vajag piedomāt. Aktuāli ir dioksīni zivīs, jo šis piesārņojums gan ir bīstams. Nevajag ēst milzīgas zivis no netīriem ūdeņiem.

– Izlasīju Koko Šaneles biogrāfiju: slavenā modiste pīpē-ja, dzēra, dūra narkotikas, mīlējās gan ar puišiem, gan meitām, bet nodzīvoja līdz 88 gadu vecumam, paliekot pie pilnas saprašanas un naudā peldoties. Turklāt naudu nopelnīja pati ar savu darbu un talantu. Varbūt nevajag sev visu liegt?

– Droši vien viņai bija laba ģenētika. Taču cik daudz sievie-šu ar līdzīgu dzīvesveidu agri nomirst vai mokās ar sma-gām slimībām? Statistiski tādu cilvēku noteikti ir vairāk nekā Koko. Mēs zinām tikai vienu greznu stāstu. – Nu jā, Šanelei rados nebija tuvradniecīgu aristokrātu, kuri precējās izdevīguma, nevis instinktu vadīti.

– Jā, iespējams, ka viņa vinnēja ģenētiskajā loterijā. Tas raksturīgi tīmekļa komentāriem, kur pie raksta «Neēdiet taukus un nepīpējiet» noteikti kāds pateiks: mana vecmā-miņa speķi ēda, šņabi dzēra, pīpēja un nodzīvoja līdz 100 gadiem.

– Mani pārsteidz viens aktīvs puisis, kurš dažādos sociā-lajos tīklos iesaka taukus glāzēm dzert...

– Ak, es labāk par viņu neizteikšos! Bet – nu labi, šis ir ļoti bīstams gadījums. Pirmkārt, cilvēkam nav attiecīgas izglītī-bas, lai viņš spētu objektīvi izvērtēt avotus, ko lasa, toties viņam ir pārliecība par sevi, droši vien arī harizma, un viņš spēj uzrunāt citus. Nefiltrējot avotus, viņš paķer kaut kādas frāzes un pieliek tām savu skaidrojumu. Viņš ir ketogēnis-kās jeb keto diētas fans, kur viss balstās uz taukiem. Lasīju, ka viņš uzskata, ka šādi var izārstēt epilepsiju.

Kas Ksenijai bija pirms 20 gadiem un nav tagad? Gari mati un atļauja vadīt transportlīdzekli.

VĀRDS


Keto jeb tauku diētu tiešām izdomāja, lai palīdzētu bēr-niem ar epilepsiju, tikai tā neārstē, vien mazina lēkmes. Jā, arī medicīnas zinātnieku aprindās par taukiem diskutē. Ir tā, ka piesātinātie tauki ilgstoši tika «demonizēti» un saukti tikai un vienīgi par sliktiem, un tas ir tiesa, jo pie-sātinātie tauki ir galvenais sirds saslimšanu iemesls, tāpēc ārsti iesaka no tiem maksimāli izvairīties. Bet nu ir parādī-jušies pētījumi, ka piesātinātie tauki nemaz tik slikti nav. Taču nekur nav teikts, ka tauki būtu jādzer glāzēm! Visam jābūt līdzsvarā.

– Man šķiet, ka mode «cepties» par ēdienu pēdējos simt gados iet plašumā. Pērn «Viasat» vēstures kanālā rādīja seriālu, kura dalībnieki izmēģināja dažādas 20. gadsim-ta sākuma diētas: viena grupa katru kumosu košļāja 30 reizes, citi vingroja, gāja aukstā dušā, dziļi elpoja. Citi ēda tikai zaļbarību. Šķiet, visi liesēja līdzīgi. Tas nekad nebeigsies!

– Cilvēka svara pieaugums ir tīra fizika jeb otrais termo-

dinamikas likums. Ja mēs ar ēdienu uzņemam mazāk ener-ģijas nekā patērējam, mēs tievējam. Ja ēdam par daudz – resnējam. Tas ir elementāri. Bet! Ir ļoti sarežģīti praktiski veikt pasākumu kopumu, lai notievētu. Un cilvēki grib brī-numu un meklē visvisādus brīnumlīdzekļus un attaisno-jumus. Formula ir vienkārša, to izpildīt – sarežģīti. Tāpēc cilvēkiem patīk izdomāt sev attaisnojumus. Teiksim: es nevaru notievēt, jo strādāju telpās ar gaisa kondicionē-tājiem, mobilo telefonu un Wi-Fi starojumu, dzeru krāna ūdeni un ko tik vēl ne. Ir dzirdēta kritika, ka tradicionālā kaloriju aprēķināšanas formula, kā arī uztura piramīda ir novecojusi un neaktuāla.

Jā, ģenētika ir ļoti svarīga, arī vielmaiņas saslimšanas, bet citu iemeslu nezinu, kāpēc cilvēks nespētu izvairīties no resnēšanas. Taču mums visu gribas ātri, viegli, bez pie-pūles. Tāpēc izvēlamies bojāt veselību ar ātrām diētām. Piemēram, dāma nomet 10 kg un gavilē, bet neņem vērā, ka organisms ir atbrīvojies no ūdens un samazinājis mus-kuļu masu. Tas nevienu brīnumu sludinātāju neinteresē. Turklāt pēc šādām drastiskām diētām svars parasti drīz vien atnāk atpakaļ ar uzviju. Cilvēks ieslīgst pašpārmetu-mos, sauc sevi par «rijīgu pakaļu» un meklē nākamo ātro diētu. Nevajag ātrās diētas! Vajag līdzsvarot savu uzturu, atteikties no našķiem un pārēšanās un gaidīt lēnus, bet noturīgus rezultātus. Resnums vienkārši ir slinkuma rezul-tāts, ja vien cilvēku nav skārusi vielmaiņas saslimšana! Un nevajag apvainoties! Brīnumu nav, ir tikai ģenētika, viel-maiņa un fizika!

– Vai bērnudārzā tu runā ar vecākiem par pareizu uzturu?

– Ar vecākiem parasti runāju tad, ja bērnam nepieciešama speciāla ēdienkarte alerģiju gadījumā. Ar pārējiem īpaši tikties nav iemesla, jo šeit nav neviena bērna ar lieko sva-ru. Ja bērns ir pārlieku apaļš, ir divi varianti: vai nu vecāki viņu baro nepareizi, vai svaru ietekmē kāda vielmaiņas saslimšana. Novērots, ja vecāki ir apaļi, arī bērni ir tukli. Bet visbiežāk bērni ir pārbaroti ar fast food. Viņi dzer sal-dinātas limonādes, mielojas ar saldumiem, un šeit visvai-rāk grēko vecmāmiņas. Droši vien tāpēc, ka tad, kad viņas pašas bija mazas, pie tādiem gardumiem netika. Tad nu nu viņas to tagad kompensē, un bērni to uz pilnu klapi iz-manto, jo visiem nez kāpēc draņķēdiens garšo labāk nekā veselīgs uzturs. Bērnam ir psiholoģiski grūti noturēties, jo viņam enerģijas gana un, par spīti neveselīgam ēdie-nam, pašsajūta arī ir laba. Un viņš nesaprot, kāpēc tas, kas garšo, nav labs. Skolas vecuma bērni ir pārbaroti! Labi, ka tagad ierobežos to trako bulkošanos, bet tad, kad es gāju skolā, konditorejas labumi bija brīvi pieejami, un, protams, ka es arī negribēju ēst smirdīgo ēdnīcas kotleti ar griķiem. Skrēju uz veikalu, pirku trīs bulciņas un pēc tam vēl trīs nākamajā starpbrīdi. Un, mājup ejot, iegriezos konditorejā «Vārpa», saēdos bulciņas, un mājās nemaz ēst negribējās. Bet es esmu caurbira, cits ar tādu dzīvesveidu svērtu ap 100 kilogramu.

Ksenija Mazirbē, vietā, kuras otrs nosaukums ir «Paradīze Latvijas virsū».

VĀRDS


– Man neveselīgie našķi vairs nav pieejami, jo organisms mani soda ar sliktu pašsajūtu. Iespējams, bērnus soda ar alerģijām.

– Alerģijas ir ļoti aktuāla problēma, bet es neteiktu, ka to cēlonis simtprocentīgi ir neveselīgs uzturs. Ir taču cilvē-ki, kas ir alerģiski pret selerijām vienalga, kādām – eko vai ne-eko. Es negribu piekrist, ka tagad alerģiju ir vairāk, vienkārši savulaik nebija tik labas diagnostikas un cilvēki nepievērsa pumpām tik daudz uzmanības. Tagad māmiņas interneta klubiņos var malt uz riņķi bērnu saslimšanas, visu hipertrofēt, un tad vēl pa vidu iemaisās kāda vieda bioenerģētķe, kas iedveš, ka ārsti neko nezina, bet saldēti citroni glābs visus.

– Es bēdājos, ka tu kritizē ekopārtiku.

– Es uzskatu, ka ekopārtika nereti ir aplami izprasta. Pro-tams, tā ir laba, bet man nepatīk tas ekosnobisms jaunu, turīgu sieviešu aprindās. Ekolietās izglītotie cilvēki ļoti labi izprot šo jomu, apzinās plusus un mīnusus un lieki ne-pārspīlē, bet mani klienti ikdienā biežāk sastopas ar šiem ekosnobiem, kuri uzskata, ja tu neēd eko, tad tu esi «fui!», ar savu attieksmi visādā veidā rādot, ka visi tie, kuri iepēr-kas parastos veikalos, ir lūzeri: «Tomāti no Polijas ir kaitīgi draņķi! Ar ko tie āboli apsmērēti? Vistas ir ar hormoniem! Gaļā ir antibiotiku atliekas! Viss ir slikti!» Ekopārtika ir dār-ga, un šādu viedokli visbiežāk pauž turīgi cilvēki, kuriem cena nav šķērslis. Bet nedrīkst otram aizrādīt, ka tu esi nejēga, ja nelieto eko. Daktere Laila Meija veica nelielu pētījumu analīzi, vai pesticīdu atliekas pārtikā var ietek-mēt auglību. Zinātnieki atzīst, ka var, bet viss atkarīgs no devas. Taču cilvēki tīmeklī vairo paniku: ja gribi tikt pie bērna, ēd tikai un vienīgi eko! Nesen viena paziņa, kas nevar ieņemt bērnu, izmisusi zvana un jautā, vai tad viņai nav nekādu cerību tikt pie mazuļa, ja visu mūžu ēdusi pa-rastā veikalā pirktu ēdienu? Cita draudzene bēdājas, ka ir slikta māte, jo nevar iepirkties ekoveikalā. Tā cilvēkos rodas bailes no visa, un viņi vairs nesaprot, ko vispār ēst. Domāju, ka mūsu veikalos nopērkamie pārtikas produkti nav slikti, turklāt uzturvērtība praktiski neatšķiras – vai tas ir eko vai ne-eko produkts. Tāpēc nevar teikt, ka ziemā Spānijas tomātā nekā laba nav. Spānijā šajā laikā taču sau-les ir vairāk nekā mūsu platuma grādos!

Es ekopārtiku atbalstu un gribētu, lai tā nemaksā tik dārgi, turklāt šo produktu audzēšana nekaitē videi un zemnieku veselībai. Latvijas ekozemnieki no sirds izaudzē lieliskus produktus, bet kāpēc tie pilsētā kļūst tik mežonīgi dārgi? Ja cilvēkam ir pāris eiro pārtikai, viņš varētu nedomāt par vidi, bet gan par sevi, un pilnvērtīgi paēst.

– Mani mulsina, ka cilvēki man atvainojas, sak, salikuši uz galda visu ko droši vien neveselīgu. Bet kas var būt neveselīgs kaut vai pašu gatavotā rasolā no vārītiem dārzeņiem, olām un vistas gaļas, kas aizdarīts ar krēju-

mu un sinepēm? Kāpēc vienmēr jājūtas vainīgam, ēdot normālu ēdienu? – Tā ir panikas celšana un pašpārmetumu izraisīšana. Man šķiet, ka veselīgā uztura industrija savos pārspīlējumos ir aizgājusi pārāk tālu – iestāstījusi, ka veselīga var būt tikai ar smalku eļļu aizdarīta eksotiska salātlapa un vēl ekso-tiskāki rieksti. Un vēl mango, keils, avokado, godži, čia – viss no ekoveikala! Labi, ja rasolā nav desas, bet normāla gaļa un aizdaram salātu kefīrs vai jogurta mērce. Bet šis vienkāršais ēdiens neatbilst mītam, ka labs var būt tikai tas, kas ir dārgs un eksotisks. Klasiskie latviešu ēdieni, ja pareizi pagatavo, ir veselīgi! Mēs bērnudārzā gatavojam pelēkos zirņus ar vistas fileju – tas ir superīgs ēdiens! Vai pilngraudu kliju makaroni ar dārzeņiem. Es novēlu cilvēkiem domāt līdzi katram ieteikumam, ko ve-selības jomā var atrast informācijas telpā. Un, pirms kaut ko uzsākt, pakonsultēties ar ārstu vai pat ar diviem. Jo viena lieta ir dzert citronūdeni un ticēt, ka tas izārstēs visas sa-slimšanas, pavisam cita – uzskatīt, ka citronūdens ir vienīgā panaceja, un, neņemot vērā ārsta norādījumus, atteikties no modernās medicīnas. Pirms dažiem gadsimtiem un vēl senāk cilvēki nebūt nebija mūžīgi, lielākā daļa nodzīvoja tikai līdz tādam vecumam, kas mums šobrīd ir spēka piln-brieds. Tik labi kā tagad cilvēce nav dzīvojusi nekad, tādēļ nevajag maitāt dzīvi ar iedomām, ka viss ir slikti!

DARBI


Par zaļo iepirkumu uzzināju pirms desmit gadiem, kad iepazinos ar biedrības «Zaļā brīvība» izdoto rokasgrāma-tu pašvaldībām. Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, un daudzās Eiropas valstīs zaļais publiskais iepirkums kļu-vis par neatņemamu ikviena iepirkuma sastāvdaļu. Kā ir pie mums? Latvijā zaļais publiskais iepirkums attiecas uz valsts un pašvaldību iestādēm, un saskaņā ar to, plānojot iepirkumus, tām jāvērtē preču un pakalpojumu ietekme uz vidi visā to dzīves ciklā un jāiegādājas tādi produkti, kam šī ietekme ir pēc iespējas mazāka. Vai, pērkot dārgāk, mēs neizputināsim valsti, jo dosim iespēju kādam iedzīvo-ties uz nodokļu maksātāju rēķina?

Ilgu laiku Latvijā valdīja mīts, ka Iepirkuma likums piepra-sa visu pirkt par zemāko cenu, nedomājot par kvalitāti, citādi «Eiropa mūs nesapratīs». Tikai retu reizi, apmēram 5% no kopējā valsts un pašvaldību iepirkumu skaita, amat-personas iepirkumā atļāvās ietvert vides prasības (vistica-māk, tās tur iemaldījās pārpratuma pēc vai arī tad, ja to pieprasīja kāda ES fondu programma). Tomēr bija arī iz-ņēmumi, piemēram, dažas pašvaldības rūpēs par bērniem vai saviem zemniekiem iepirkumā iekļāva paaugstinātas kvalitātes prasības produktiem. Ikšķile izmantoja zaļos kritērijus skolu pārtikas iepirkumā. Tukums sāka ar nova-da pārtikas stratēģijas izstrādi, kas rezultējās arī pārtikas iepirkumos. Tomēr pārmest Iepirkuma likuma izstrādā-tājiem ir lieki – jau agrāk bija atļauts iepirkumā iekļaut zaļās prasības kā obligātas kvalitātes prasības, kā arī izvē-lēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, kas nozīmē, ka pircējs apsver ne tikai cenu, bet arī kvalitāti, piemē-ram, mazāku degvielas patēriņu pret nobraukto kilometru skaitu. Taču šāda iepirkuma dokumentācijas sagatavošana ir sarežģītāka un nereti izraisa sūdzības un aizdomas par

valsts izputināšanu, kas palēnina procesu. Svarīgi arī izvēlēties pra-sības tā, lai tās vēlāk varētu pierādīt. Iepirkumā pieprasot «videi draudzīgu iepakojumu», ir jābūt norādījumiem, kā to pārbaudīs, piemēram, iepakojums ražots no otrreiz pārstrādājama materiāla, un šī informācija ir redzama uz iepakojuma.

Pirms pusotra gada, kad sākās Krievijas sankcijas un Latvijas pār-tikas ražotāji bija sprukās, kā glābiņš nāca pirmās zaļā iepirkuma vadlīnijas pārtikas produktu iegādei mācību iestādēs, kas mudināja pirkt vietējos produktus. Pagājušajā gadā valdība pieņēma Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādāto «Zaļā ie-pirkuma veicināšanas plānu». Tajā noteikts, ka valsts un pašvaldību iestādēm turpmāk pakāpeniski jāpērk zaļāk un 2017. gadā trešda-ļai iepirkumu jābūt videi draudzīgiem.

Labāk lētāk vai zaļāk?

Palūkosim, ko mums dod zaļāks pārtikas iepirkums mācību iestā-dēs, kas šobrīd ir obligāts (Ministru kabineta noteikumi Nr. 673 «Noteikumi par vides kritēriju piemērošanu un piedāvājuma izvē-les kritēriju noteikšanu pārtikas produktu piegādes un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem»). Noteikumi prasa, lai pašvaldība, izvē-loties pārtiku vai ēdinātāju, veiktu saimnieciski izdevīgāko iepir-

Jana Simanovska

ZAĻAIS IEPIRKUMS ZAĻĀKAI DZĪVEI

2015. 2016. 2017.

15 % 20 % 30 %

Zaļā iepirkuma apjoma kāpinājums.

DARBI


Plašāk par zaļo iepirkumu var uzzināt:

• Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas mājaslapā: http://www.varam.gov.lv/lat/darbibas_veidi/zalais_publiskais_iepirkums/• MK noteikumi Nr. 673 «Noteikumi par vides kritēriju piemērošanu un piedāvājuma izvēles kritēriju noteikšanu pārtikas produktu pie-gādes un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem» 2014. gada 28. oktobrī• Zemkopības ministrijas mājaslapā: https://www.zm.gov.lv/partika/statiskas-lapas/zalais-iepirkums?nid=1114#jump

kumu un izmantotu vismaz divus no vairākiem kritērijiem (attēlā). Kritēriji mazliet atšķiras gadījumos, vai pašval-dība pērk pārtikas produktus skolai, kam ir sava virtuve, vai izvēlas firmu, kura ēdinās, – lielākā daļa kritēriju abos gadījumos ir kopīgi, bet ir arī atšķirīgi. Pašvaldība drīkst izmantot arī zemākās cenas principu, bet tad tai iepirku-mā jāiekļauj vismaz četri kritēriji kā obligāti.

Zaļā iepirkuma pamatuzdevums ir samazināt ietekmi uz vidi – intensīvās lauksaimniecības radīto piesārņojumu, mazgājamo līdzekļu piesārņojumu notekūdeņos, resursu izniekošanu. Tas sola samazināt enerģijas patēriņu nese-zonālu produktu ražošanai, ēdiena gatavošanai un uzgla-bāšanai, kā arī piegādei, samazinot piegādes attālumu un izvēloties mazāk piesārņojošu transportlīdzekli. Tas pa-redz samazināt transportlīdzekļu radīto gaisa piesārņoju-mu un ceļu noslodzi. Var samazināt atkritumu daudzumu, izmantojot otrreiz pārstrādājamu vai atkārtoti izmantoja-mu iepakojumu.

Tas ir labi arī mūsu bērnu veselībai, jo, priekšroku dodot kvalitatīvākiem produktiem no bioloģiskās vai vismaz in-tegrētās lauksaimniecības, mūsu bērni ēdīs ar pesticīdu atliekām nepiesārņotu pārtiku. Tiesa, es iepirkuma vadlī-nijās labprātāk redzētu, ka vairāk punktu piešķir bioloģis-kās lauksaimniecības produktiem.

Tas ir pozitīvi arī novada un valsts saimniecībai, proti, ja priekšroka tiek dota pēc iespējas tuvāk ražotajiem pro-duktiem, ieguvēji ir arī vietējie ražotāji. Tomēr piegādes attālums ir samērā riskants kritērijs, jo Eiropas Savienības mērķis ir veicināt starpvalstu tirdzniecību, nevis to iero-bežot, turklāt – arī videi labāki ir saudzīgi ražoti produkti kaimiņvalstī, nekā intensīvi ražoti Latvijā. Tāpēc ir jābūt ļoti pārdomātam pamatojumam, piemēram, produktu «svaigums» – stundas ceļā no saražošanas līdz apēšanas brīdim – vai arī autoceļu nolietojums.

Pastarpināti ieguvēji no zaļā iepirkuma esam mēs visi, kuri vēlas pirkt bioloģisko pārtiku, – radot lielāku piepra-sījumu pēc ekoproduktiem, to cenas kļūst mazākas, jo ir vairāk piegādātāju, attiecīgi veidojas labākas loģistikas ķēdes, un tas samazina cenu. Kamēr ir divi piegādātāji un viens ekskluzīvs veikals, ir maz izvēles iespēju, maz pircē-ju un attiecīgi – ļoti dārgas tirgošanas izmaksas.

Nevarētu apgalvot, ka visiem patīk jaunās prasības. Pirm-kārt, tās nepatīk piegādātājiem, kuri strādāja pēc zemākās cenas principa, tāpēc ik pa brīdim Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) saņem sūdzības. Tomēr, ja iepirkums ir labi saga-

tavots, sūdzība tiek noraidīta. Ikviens var paraudzīties IUB mājaslapā, kādas sūdzības ir bijušas, un censties izvairīties no tādām kļūdām.

Daži baidās, ka šāds iepirkums sadārdzinās ēdināšanas izmaksas. Pagaidām, kamēr skolu pieprasītie bioloģiskās pārtikas apjomi ir ne-lieli (10–20%), tas neatstāj lielu ietekmi uz cenu, un ir piemēri, kad kvalitāte uzlabojas, bet sadārdzinājums neseko. Problēmas sagādā arī tas, ka ne vienmēr var atrast piegādātājus, jo ilgu laiku bioloģiskā vai vietēji audzētā pārtika nevienu neinteresēja, un ražotāji nevar uzrasties vienā dienā. Ja kādreiz visu ēdamo sapirka vienā lielā vai-rumtirdzniecības bāzē, tad tagad vēlams iepirkumu sadalīt mazākās daļās, dodot iespējas nelieliem ražotājiem, jo zemnieki parasti spe-cializējas atsevišķu produku ražošanā. Šāds iepirkums prasa arī la-bāku kontroli – nav vērts prasīt augstu kvalitāti, varbūt maksāt pat vairāk, un pēc tam nepārbaudīt, vai prasības ievērotas. Tas nozīmē, ka kādam skolā vai pašvaldībā jāseko līdzi tam, kādu pārtiku atved, vai saturs atbilst pavadzīmē norādītajam. Tas arī nozīmē – pieprasīt piegādātājam atvest citus produktus neatbilstošo vietā, uzlikt līgum-sodu vai pat lauzt līgumu. Tā nu tas ir: prasīgs pircējs vienmēr būs ieguvējs, paviršs pircējs – zaudētājs.

Ir tāds teiciens – skopais maksā divreiz. Zaļais iepirkums tam ir uzskatāms piemērs, proti, ietaupot uz kvalitātes rēķina un pērkot lētāko, mēs visai bieži vairāk piesārņojam vidi un bojājam arī savu veselību, dzīvojot piesārņotā vidē un ēdot piesārņotu pārtiku. Akū-ta un hroniska saindēšanās ar pesticīdiem ir ļoti nopietna arodve-selības problēma, tāpēc ļausim arī tiem, kuri mūs baro – mūsu zemniekiem –, saimniekot zaļāk un veselīgāk, nepiesārņojot vidi un nekaitējot savai veselībai, un dosim priekšroku šādi ražotiem produktiem.

Videi draudzīga piegāde

ZAĻAIS IEPIRKUMS

Svaigi un sezonāli pārtikas produkti

(pārtikai) Pērk produktus lielākā

vai otrreizpārstrādājamā

iepakojumā

(ēdinātājiem) Trauku mazgāšanai

lieto videi draudzīgus

mazgāšanas līdzekļus

(ēdinātājiem) Gatavošanai

un uzglabāšanai izmanto

energoefektīvas un ūdens taupošas virtuves iekārtas

Pārtikas produkti nesatur

ģenētiski modi�cētos organismus

Pārtikas produkti no

bioloģiskās vai integrētās

lauksaimniecības

VIDRŪPE


Kad ar žurnāla «Vides Vēstis» redaktori vienojāmies, ka va-jadzētu uzrakstīt par glifosātu, pārlieku lielā sajūsmā ne-biju, jo garlaicīgāku tematu grūti iedomāties. Tad sapratu, ka nemitīgi jaucu divas lietas – glutamātu un glifosātu. Bet! – tās ir būtiski atšķirīgas lietas! Glutamāts ir pasau-lē garlaicīgākais temats un reizē arī tas nieks, ko piešauj desām, lai tās visas garšotu vienādi, savukārt glifosāts ir herbicīdu pasaules kokakola – tas ir pārliecinošs savas nišas līderis, kaut arī tā veselīgums ir visai diskutabls. Ja fonētisku apstākļu dēļ glifosātu ir viegli sajaukt ar ko citu, tad tik populāro nezāļu iznīcinātāju raundapu zina i liels, i mazs – vārdu «ļaundap» mazi bērni zemnieku ģi-menēs iemācās uzreiz pēc «mamma» un «atā». Un glifosāts ir raundapa aktīvā un visvairāk daudzinātā un peltā viela.

Glifosātam piemīt spēja augā nobloķēt tādu enzīmu, ku-ram ir liela loma tā vielmaiņā. Un, ja šis enzīms ir komā, tas savu darbu nespēj veikt, un augs nokalst. Zemniekiem šī superspēja patīk. Prieku aptumšo vienīgi fakts, ka saskarē ar glifosātu bojā iet arī tie augi, kurus zemnieks savā laukā tomēr vēlas redzēt. Ir risinājums – lauks ar raundapu jāap-miglo pirms kultūraugu sēšanas! Tad nezāles nomirst un rapsis svaigajā karalaukā var augt griezdamies. Kompānija «Monsanto» piedāvā vēl kādu risinājumu – ģenētiski modi-

ficētus augus, kas ir izturīgi pret glifosātu. Tas nozīmē, ka «labā auga» enzīmam, kas citkārt, ieraugot glifosātu, no-nāktu komas stāvoklī, ne silts, ne auksts. Tāpēc raundapu uz lauka var gāzt ne tikai pirms sēšanas, bet kaut vai katru mīļu dienu. Šāda veida ģenētiski modificētie kultūraugi lielu popularitāti iemantojuši ASV un Latīņamerikā.

Ķīmiskā kaltēšana

Graudaudzētāji arī Latvijā mēdz izmantot glifosātu pirms ražas novākšanas – ar to tiek apsmidzināti lauki, lai vār-piņas vienmērīgi nokalstu, līdz ar to varētu ātrāk novākt ražu, turklāt ietaupīt naudu un enerģiju uz graudu kaltē-šanas rēķina. Lauku vajadzētu miglot vismaz divas nedē-ļas pirms ražas novākšanas, bet zemkopībai pietuvinātas privātpersonas, ar ko esmu runājusi, izdzirdot šos skait-ļus, nez kāpēc vienkārši pasmejas. Kā liecina novēroju-mi – lielajiem zemniekiem ir nozīmīgi parādīt, kurš te ir pirmais ražas novācējs. Šāda veida izrādīšanās svarīgumu pierāda kaut vai tas, ka bieži vien kultūraugi lauka malās ir brašāki nekā vidū, kur tos no ceļa nevar redzēt. Arī augš-ņu analīzes liecina, ka lauka malas tiek apmēslotas cītīgāk nekā vidus.

BAIGI KALTĒ? TĀS NAV PAĢIRAS –

TAS IR GLIFOSĀTS!

Elīna Kolāte

Foto

: Val

da Ē

rman

e.

VIDRŪPE


Vēl glifosātu izmanto, lai atbrīvotos no zāles uz dzelzceļa sliedēm, ceļmalās, parkos, celiņu spraudziņās starp bruģ-akmeņiem un jebkur, kur mums nepatīk kāds augs. Dažās sevišķi asprātīgās valstīs to izmanto, lai cīnītos ar upju aizaugšanu. Savā ziņā šis līdzeklis ir pat ļoti efektīvs. Tā-pat kā ļoti efektīvi ir odu uz savas pieres nošaut ar AK-47. Ne pūku, ne spalvu! Vispār varētu iet tālāk un, tā kā gli-fosāts efektīvi kaltē, piemēram, čipsus gatavot, sagriežot kartupeļus šķēlītēs un apsmidzinot tās ar šo kulta statusu ieguvušo herbicīdu.

Riņķa dancis

ASV, kur pret glifosātu izturīgus ģenētiski modificētus au-gus sāka audzēt jau deviņdesmitajos gados, šā herbicīda patēriņš no 1994. līdz 2009. gadam pieaudzis 15 reižu. Pirmais iemesls – ģenētiski modificētie kultūraugi, kas ir izturīgi pret glifosātu, tiek ņiprāk apsmidzināti. Paši augi uzreiz bojā neies, toties nezāles varētu iznīcināt līdz pēdējam. Tomēr tā tas nenotiek – nezāles kļūst aizvien izturīgākas un izturīgākas pret šo herbicīdu, tādēļ deva pakāpeniski jāpalielina. Kaut arī vārdā «glifosāts» ietverts arī vārds «sāts», nezāles sāta sajūtu nesasniedz. Līdzīgu fenomenu var novērot cilvēku alkohola patēriņā – jo vairāk dzer, jo vairāk palielinās spēja iedzert, līdz tiek sasniegta aknu ciroze. Tikai nezāļu gadījumā neiestājas aknu ciroze – tās tiek dzirdītas un dzirdītas ar glifosātu, to tolerance pieaug, deva tiek palielināta, tolerance pieaug, līdz tiek sasniegts līmenis, kad nezālēm ne silts, ne auksts par to glifosātu. Nezāles neiznīkst!

Pirmās pret glifosātu absolūti vienaldzīgās nezāles ASV parādījās jau deviņdesmitajos gados – tātad apmēram 20 gadu pēc glifosāta lietošanas uzsākšanas. Te jāatceras, ka tikai tad – līdz ar ģenētiski modificēto, pret glifosātu iztu-rīgo augu ieviešanu – šā herbicīda lietošanas apjomi sāka uzņemt apgriezienus. Tagad ASV zināmas jau 24 sugu ne-zāles, kas ir izturīgas pret glifosātu. Gandrīz puse šīs valsts zemnieku atzinuši, ka savos laukos konstatējuši kādu no šīm sugām. Tas nozīmē, ka ASV ir vairāk zemnieku, kas saskārušies ar šīm nezālēm, nekā nopirkuši pēdējo Keiti-jas Perijas albumu! Un ko šiem zemniekiem darīt? Daudzi, protams, izvēlas papildus glifosātam lietot vēl kādu herbi-cīdu, kas iznīcinātu tieši superizturīgās nezāles. Šo apli ap-stādināt nav vienkārši, kaut arī skaidri redzams virziens – jo vairāk herbicīdu lietosim, jo izturīgākas kļūs nezāles.

Arī Eiropā, kas herbicīdu lietošanas un ĢMO audzēšanas jomā atpaliek no aizokeāna kolēģiem, ir nezāles, kas ne-iznīkst. Tā, 2004. gadā Spānijā pirmoreiz tika konstatēta Conyza bonariensis, kas ir izturīga pret glifosātu. Līdz šim Ei-ropā konstatētas piecas nezāļu sugas, kurām ir vienaldzīga glifosāta klātbūtne. Lielākā daļa no tām aug vīnogu un aug-ļu dārzos, kas tiek migloti divas trīs reizes gadā. Visvairāk šo superizturīgo nezāļu sastopams Spānijā. Hasta la vista!

«Kas dārzā, kas dārzā?» – Vairs nekā

Fakts, ka jālieto vairāk glifosāta, pats par sevi nav nekas slikts. Bet, ja glifosātam būtu tikai labas īpašības, tad šim rakstam tiktu pievienoti atlaižu kuponi raundapa iegādei «Narvesenā» vai jebkurā «Latvijas Pasta» filiālē. Tomēr tam ir arī dažādas sliktas īpašības, piemēram, negatīva ietek-me uz vidi un veselību.

Par glifosāta ietekmi uz vidi vajadzētu satraukties ne tikai pārliecinātiem hipijiem, bet arī pašiem zemniekiem. Viens no viņu svarīgākajiem darba instrumentiem ir augsne. Ja tās nav, tad savu rapsi var sēt uz šosejas vai sev uz galvas, bet liela raža tad, protams, nav gaidāma. Augsne nav tikai smilšu graudiņu kopums. Tajā ir arī dzīvie mikroorganis-mi, kas gādā, ka augsnē ir tieši tādas vielas, kas nepiecie-šamas kultūraugu audzēšanai. Arī tās pašas nezāles lab-prāt apēd kāds kukainīt’s, kurš, piemēram, varētu cīnīties ar kādu lauksaimniecības kaitēkli. Arī augsnes baktēriju un sēnīšu dzīve ir atkarīga no šīm augu populācijām. Slie-kas es vispār uzskatu par pasaules svarīgāko dzīvnieku, jo, ja tās neirdinātu augsni, cilvēce nemaz nevarētu izdzīvot. Un, tā kā raundaps tiek galā ar augiem, tas noplicina arī pašu augsni. To, protams, var uzlabot, piemetot klāt vēl kādu lauksaimniecības ķīmiju. Bet tas atkal sāk izklausī-ties pēc nolādēta apļa, no kura nav iespējams izkļūt.

Otrkārt, to, ka vispār normālai zemkopībai nepiecieša-mi kukaiņi, kas kaut ko apputeksnē, atzīst pat kvēlākie monokultūru fani. Taču kukaiņi, piemēram, bites, arī nav stāvā sajūsmā par nezāļu pilnīgu iznīdēšanu un milzīgiem

Foto

: Val

da Ē

rman

e.

Rundāles pagastā zemniekiem patīk ceļus un grāvmalas nomiglot ar herbicīdiem.

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS24 ZIEMA/01/2016

vienveidīgiem rapšu laukiem (es kā piemēru minu tieši rapsi, jo vienkārši esmu tam uzēdusies). Bites ir gandrīz kā cilvēki – arī tām ir nepieciešams daudzveidīgs uzturs. Un, ja ir pieejami tikai rapši, tās kļūst vārgas un slinkas. Pirm-kārt, nav nezāļu, līdz ar to katru dienu biznesa pusdienu piedāvājumā ir viens un tas pats kultūraugs. Otrkārt, tad, kad šis kultūraugs vēl nav sācis ziedēt vai jau ir noziedējis, pusdienu galds ir galīgi tukšs. Protams, var palidot drus-ciņ tālāk uz pļavu vai mežu, bet, ja tā ir, piemēram, Zem-gale, kur lielajiem lauksaimniecības laukiem blakus ir tikai citi lauksaimniecības lauki, tad bitēm jāiet pa skuju taku.

Veselība ārā, slimība iekšā

Nīkstošās ekosistēmas un nemitīga herbicīdu devas palie-lināšana nav vienīgā bēda. Reiz kāds vīrs Taivānā izdzēra glāzi raundapa un nomira. Šis nav iemesls, kāpēc uzskatīt, ka šis herbicīds ir slikts veselībai. Raundapu nevajag dzert, tāpat kā nazi nevajag durt sirdī. Tomēr ir arī ticami un no-pietni pētījumi, kas liecina, ka, arī pareizi lietojot glifosā-tu, tas rada kaitējumu veselībai. 2015. gadā Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (International Agency for Research on Cancer – IARC), kas ir Pasaules Veselības organizācijas daļa, klasificējusi glifosātu kā iespējami kancerogēnu. Ko īsti nozīmē «iespējami kancerogēns», man pastāstīja ķīmi-ķe Jana Simanovska. Proti, ja Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra kaut ko nosauc par iespējami kancerogēnu, tas nozīmē, ka ir pietiekami daudz pierādījumu vielas kance-rogēnai ietekmei uz dzīvniekiem, bet ierobežotas liecības par tās kancerogēno ietekmi uz cilvēkiem. Un, ja Eiropas Savienība atzītu, ka IARC atzinumi ir vērā ņemami un sa-karīgi, tad glifosātu varētu lietot tikai izņēmuma gadīju-mos un to nedrīkstētu pārdot neprofesionāļiem. Vienkārši sakot – glifosāta lietošana tiktu būtiski samazināta. Pētī-jumi rāda, ka riskam pakļauti tieši tie cilvēki, kuri strādā ar glifosātu, tātad – paši zemnieki. Tā nu ir sanācis, ka to cilvēku vidū, kuri ir tiešā saskarē ar šo herbicīdu, ir lielāka ļaundabīgo audzēju izplatība.

Tieši 2015. gadā beidzās termiņš lielajai glifosāta lietoša-nas atļaujai Eiropas Savienībā, un tas nozīmē, ka tā bija vai nu jāizsniedz no jauna, vai viela jāaizliedz, vai arī jāizveido jauni noteikumi ar jauniem ierobežojumiem. Kaut arī IARC nāca klajā ar gana satraucošu slēdzienu, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (European Food Safety Authority – EFSA) tomēr nolēma, ka pierādījumu par būtisku audzēju risku neesot.

Jocīgi – pasaules līmeņa vēža pētnieki un Eiropas līme-ņa pārtikas nekaitīguma speciālisti nonāca pie diametrāli pretējiem rezultātiem! Kā tas ir iespējams, un kā abas or-ganizācijas pie šādiem slēdzieniem nonākušas? Ar Vēža izpētes aģentūru viss skaidrs – tur zinātnieki analizējuši publiski pieejamus pētījumus, un ikviens var šos pētīju-mus atrast un izanalizēt, vai metodika atbilst 21. gadsim-tam un vai secinājumi ir korekti. Turklāt izvērtēts nevis

tikai glifosāts pats par sevi, bet arī tā maisījumi, un tas ir diezgan svarīgi, jo herbicīdos tas vienmēr ir kopā ar kādu citu vielu. Kā notika Eiropas puses slēdziena sagatavoša-na? Nezinu! Neviens īsti nezina, jo slēdziens balstījies uz anonīmu Eiropas ierēdņu recenzijām par noslepenotiem pašu herbicīdu ražotāju pētījumiem. Un šie pētījumi ne-tiek atklāti sabiedrībai, jo tas esot komercnoslēpums.

Iedomājieties situāciju: sieva pa nakti neatnāk mājās, un vīrs no rīta prasa, kur tad šī bijusi. Kundze atbild: «Mīļais, tas ir komercnoslēpums, bet viss kārtībā!» Ja arī sieva pa nakti tiešām godprātīgi strādājusi pie revolūcijas optikas nozarē – brillēm, kas neaizsvīst –, nevar tomēr pārmest vīram, ja viņš netic, ka viss ir kārtībā. Jo pārsvarā lietas tiek slēptas tad, ja tās ir jāslēpj.

Nepūt miglu acīs!

Eiropā glifosāts vēl kādu laiku būs tikpat brīvi pieejams un lietojams kā līdz šim. Kā minēts iepriekš, lielāko ris-ku tas rada tieši cilvēkiem, kuri ar šīm vielām strādā. Pat ja pieņemam, ka šie zemnieki ir labi informēti par iespē-jamo risku un vienalga izvēlas strādāt ar šīm vielām, vai viņu kaimiņi ir pasargāti? Diemžēl – ne pārāk. No morāles viedokļa, būtu tikai pareizi, ja tuvumā dzīvojošie pirms miglošanas tiktu kaut vai informēti, sak, mīļie kaimiņi, otrdien miglošu lauku! Tad katrs pats pēc saviem ieska-tiem varētu vai nu pamest valsti, vai arī kopā ar saimnieku nosvinēt miglošanu. Tomēr vides nevalstisko organizāciju rosinājumu, ka miglotājiem vajadzētu brīdināt kaimiņus, Zemkopības ministrija noraidīja ar argumentu, ka nevienā valstī tā nedara, un Latvija jau tādēļ citiem lieki pa priekšu neskries.

Jocīgi, ka daži zemnieki vismaz publiski pievienojas Ei-ropas Savienības viedoklim par to, ka glifosāts ir nekai-tīgs, bet, piemēram, Valsts augu aizsardzības dienesta mājaslapā atrodamie ieteikumi augu aizsardzības līdzekļu lietošanai pārsvarā ir dažādi padomi, kā izvairīties no sa-indēšanās. Mani no sirds aizkustināja ieteikums līdzekļu izsmidzināšanas laikā neēst, nesmēķēt un nelietot alkoho-lu. Jums ir tradīcija apvienot dzimšanas dienas banketu ar miglošanu? – Eh, nāksies atmest!

Tāpat ieteikts pārliecināties, ka uz lauka nav cilvēku vai dzīvnieku. Ja lauki tiktu migloti tikai tad, kad tur nav dzīv-nieku, tie netiktu apsmidzināti nekad. Dzīvnieki jau nav tikai labradori un brieži. Tās ir arī vardes un sīkie augsnes kukaiņi. Iespējams, pilnīgi visus dzīvniekus no lauka varē-tu padzīt vienīgi ar atombumbas palīdzību.

Esot jāizvēlas arī pareizi laikapstākļi, proti, vēja ātrums nedrīkst pārsniegt 4 m/s vai 8 m/s tādā gadījumā, ja jums ir tehnika ar īpašu aprīkojumu, kas samazina vēja ietekmi. Turklāt – vējam vajadzētu pūst virzienā uz lauka vidu, ne-vis prom no tā. Te sākas lielākie sarežģījumi, jo tas nozī-

Pie tā paša raksta persona «PUIKA» piedāvā alternatīvu pesticīdu:

Paldies par inovatīvo ideju, taču baidos, ka indes koncentrācija ministru ķermeņos ir pārāk maza, lai valdību varētu uzskatīt par efektīvu pesticīdu.

Visbeidzot – pie 2014. gadā portālā «lsm.lv» publicēta raksta par glifosāta atliekvielām Eiropas iedzīvotāju ķermeņos «ss» brīdina:

Komentārā ir tikai viena maza neprecizitāte – pareizrakstība un fakts, ka raundaps un «Monsanto» nav nekādi pretstati. Bet tais-nība, ka kompānija «Monsanto» dara daudz vairāk, nekā tikai ražo raundapu. Pirmkārt, tie ir tie paši cilvēki, kuri izstrādā ģenētiski modificētus jeb ĢM augus, kas ir izturīgi pret raundapu. Jo vairāk tādu ĢM augu ir, jo vairāk raundapa tiek lietots. Un korporācijas sapņi ar to vis nebeidzas. «Monsanto» ir farmācijas giganta «Pfizer» īpašumā. Tātad – saražojam raundapu, izveidojam izturīgus ĢM au-gus, lai varētu palielināt raundapa devu, un tad, kad rodas veselības problēmas, nopērkam zāles, lai tās atrisinātu. Trīs vienā! Un man jāapbēdina tie romantisko filmu cienītāji, kuri ir gatavi visu piedot, jo «Monsanto» vadītājs ir Hjū Grānts. Tas nav TAS Hjū Grānts!

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 25ZIEMA/01/2016

mē, ka vējam vienlaikus no visām lauka malām būtu jāpūš šā lauka centra virzienā. Bet – ne pārāk stipri. Tas manai fantāzijai bija par smagu, tāpēc sazinājos ar meteorologu Tomu Brici, lai noskaidrotu, vai šādi apstākļi vispār ir ie-spējami. Jā, ir:

a) ja virs lauka atrodas ciklona centrs, tad vējš no malām pū-tīs uz vidu. Tādā gadījumā gan tam ir jābūt vismaz 2–5 km² lielam laukam, un ciklona centram jātrāpa tieši virs lauka. Tas visas sezonas laikā var arī nenotikt;

b) kaut kas tamlīdzīgs iespējams vasarās pirms negaisiem. Tiesa, tas neder, jo negaisa laikā lietus visus pesticīdus aizskalos;

c) tornado, kas atrodas tieši virs lauka. Vienīgi tam jābūt lēnam tornado, un šāda dabas parādība ir īpaši reta. No-vērojama tikai «Formula 1» Grand Prix saimniecībās, kur saimnieki, skatoties uz tornado, saka: «Tu nu gan esi lēns!»

Nav viegli izsekot līdzi un vienlaikus ievērot visus šos ie-teikumus. Ja es būtu zemnieks, es noteikti pārkāptu jau aprakstīto noteikumu un no stresa par to, ka kaut ko pa-laidīšu garām, miglošanas laikā nemitīgi smēķētu. Tāpēc es sniegšu universālu ieteikumu, kas būtu jāievēro ikvie-nam, kurš nodarbojas ar lauku miglošanu: vienkārši cie-niet savus kaimiņus un no sirds centieties apmiglot tikai savus, ne citu laukus! Ja tomēr kas noiet greizi, ieteiku-mu rokasgrāmata dod padomus par to, ko darīt, ja tomēr sanācis saindēties. Piemēram, ja rodas grūtības elpot, ir jāapsēžas un jāelpo normāli.

Tautas viedoklis

Tieši interneta komentāri ir tie, kur varam redzēt, ko ļau-dis nezina, ko gribētu uzzināt un par ko uztraucas. Tādēļ es apkopoju interesantākos viedokļus par glifosātu.

Pie 2009. gadā portālā «tvnet.lv» publicēta raksta par gli-fosāta kaitīgumu persona «ha» pauž:

«Ha» acīmredzot satraucas par to, ka glifosāts varētu graut cilvēku endokrīno sistēmu. Pagaidām nav gana daudz pie-rādījumu, kas liecinātu, ka glifosāts grauj tieši endokrīno sistēmu, tomēr lasītājs liek aizdomāties par būtisku vides problēmu – tik tiešām ir tādas vielas, kuru ietekmes re-zultātā, piemēram, zūd dažu zivju un gliemju dzimum-pazīmes. Diemžēl nav gana daudz pētījumu par to, kādi apstākļi veido cilvēka seksuālo orientāciju. Ja arī pieņe-mam, ka tam ir sakars ar vides apstākļiem, ko konkrētais indivīds nevar ietekmēt, tad tas būtu labs iemesls homo-fobiem šos cilvēkus nenosodīt.

Sliežu ceļu miglošana ar herbicīdiem ir ierasta prakse.

VIDES VĒSTIS26

VĀRDS

ZIEMA/01/2016

«Veselības un ilga mūža noslēpums» – tā sauc vienu no daudzajām izcilās latviešu uztura speciālistes un fizioterapeites Doras Švīkules sarakstītajām grāmatām, kuras autore nodzīvoja apaļus deviņdes-mit gadus. Kā gan vēl labāk reklamēt savu darbu, ja ne uzskatāmi ar pašas dzīvi pierādot: mani ieteikumi lieliski darbojas! Ulmaņlaikos par Doru Švīkuli bija dzirdējušas itin visas sievietes. Uztura speciā-listes padomi tika apkopoti grāmatās, izskanēja priekšlasījumos, tika izmēģināti praksē un apspriesti gan lepnos salonos, gan vien-kāršos namiņos. Netrūka skeptiķu, kas skaitīja pantiņu: «Ja gribi kļūt par nīkuli, tad klausi Doru Švīkuli!», bet netrūka arī dedzīgu piekritēju, un, šķiet, tādu tomēr bija krietni vairāk. «Nereti skauģi un ienaidnieki lējuši viņas dzīvē pa vērmeļu kausam, bet panākumi tautā to izlīdzinājuši,» – tā 1936. gadā par Doru rakstīja žurnāls «Sievietes Pasaule».

Kas bija šī suģestējošā sieviete, kuras ieteikumi veselīga dzīvesvei-da veicināšanai joprojām skan tik pārsteidzoši aktuāli, it kā būtu tapuši vakar, nevis pirms simt gadiem?

Dora Bumbiere dzimusi 1884. gada 22. augustā Talsu apriņķa Oktes pagasta Ķīļu mājās saimnieku Jura un Anmarijas Bumbieru ģimenē. Vecāki izaudzināja četrus bērnus: 1878. gadā dzimušo Kārli, kurš kļuva par cienītu zobārstu; Doru un viņas jaunāko māsu Paulīni Ma-riju, kura mantoja vecāku mājas, bet agri nomira, un viņas vīrs, ap-ņēmis par sievu bērnu aukli, turpināja saimniekot Ķīļos; brāli Ģirtu (dz. 1894. gadā), kurš kļuva par aktieri un kura meita Aija, šķiet, ir vienīgā, kas var mums pastāstīt par savu slaveno radinieci. Skolas gaitas Dora sāka Vandzenes pagastskolā, kur mācījās četrus gadus. Tad iestājās augstākajā meiteņu skolā Talsos un trīsgadīgo kursu beidza divos gados.

Tuvojoties Piektā gada notikumiem, iesaistījās revolucionāru kus-tībā. Sākoties revolucionāru vajāšanām, aizbrauca uz Varšavu, kur

KAD VĀRDI SADER AR DARBIEM –

DORA ŠVĪKULE

Anitra Tooma, Inguna Bauere

Nupat Latvijas Radio bibliotekāre vaicāja, kā mums sokas rakstīšana. Teicu: «Rakstām par Doru Švīkuli.» Liels bija mans prieks, ka viņa nevaicāja, kas tā Švīkule tāda ir, bet ienira grā-matplauktu labirintā un atrada 1990. gadā pārizdotu grāma-tu «Veselīgākās zāļu tējas». Man šo grāmatu, tikai 1966. gadā pārizdotu Diseldorfā, uzdāvināja Aija Bumbiere, Doras Švīku-les brāļa meita, kad Ventspilī runājāmies par Dorastanti. Es no Doras grāmatām mācījos gatavot veselīgus ēdienus un vākt zāļu tējas. Brošūriņas plānos vākos «Kas kādā slimībā jāēd?» un «324 zaļbarības ēdieni» droši vien ir arī tavā grāmatplauk-tā. Visi pusmūža cilvēki ir dzirdējuši Doras Švīkules vārdu, bet neviens neko nezina par viņas mūžu.

Doras vecāki Juris un Anmarija Bumbieri.

Dora Švīkule (1884. gada 22. augusts – 1974. gada 12. maijs). 20. gadsimta 30. gadi.

Doras Švīkules ilga mūža rituāls: «No rīta pēc piecelšanās jāizdzer glāze augļu sulas, tad 15 min. jāvingro kailam. Sauļoties visveselīgāk, stāvot kājās, nevis guļot. Pusdienās zaļbarība un zivis. Vakariņās piena un sakņu ēdieni, kama putra. Veselīga barība, daudz gaismas, ūdens, saules peldes ir tie brīnumlīdzekļi, ar kuriem katra sieviete var saglabāt jaunību un daiļumu.» («Rīts», 1938. gads)

VĀRDS


kādā tirdzniecības sabiedrībā dabūja kasieres vietu. 1906. gadā apprecējās ar Dāvi Švīkuli – valsts dienesta ierēdni, bet nav zināms, vai un kad laulība šķirta un kāpēc tā nevainagojās ar bērniem. 1908. gadā Dora kā eksterne nokārtoja abitūrijas pārbaudījumus Rīgā pie Ata Ķeniņa un iestājās Varšavas universitātes Medicīnas fakultātē, bet, ne-spēdama strādāt pie līķu sekcijām, studijas pārtrauca.

Dora vienmēr bija ļoti aktīva, modri ieklausījās jaunās idejās, tāpēc iesaistījās Varšavas Latviešu biedrības dibi-nāšanā, sadarbojās ar nākamo Latvijas Armijas pirmo virs-pavēlnieku pulkvedi Oskaru Kalpaku un viņa brāli, kā arī citiem latviešiem.

1912. gadā viņa iestājās Maskavas A. Šaņavska universi-tātes Dabas zinību fakultātē, kuru absolvēja 1917. gadā. Lai sagatavotos zinātniskajam darbam, pārgāja uz Mas-kavas Eksperimentālās bioloģijas institūtu, taču to pēc Oktobra revolūcijas likvidēja. Šajā laikā Dora mainīja savu pasaules uzskatu, pārvērtēja utopistu cildināto ko-munismu un no kaismīgas revolucionāres kļuva par pār-liecinātu nacionālisti.

1919. gada sākumā Dora atgriezās Latvijā. Rīgā vēl valdīja lielinieki, bet Talsi jau bija brīvi. Pārģērbusies par zemnie-ci, viņa šķērsoja frontes līniju un nokļuva vecāku mājās. Šajā laikā Talsu avīzē tika publicētas Doras Švīkules pir-mās dzejas, bet Rīgas presē sāka parādīties viņas zinātnis-kie un pedagoģiskie raksti.

1920. gadā Dora Švīkule kļuva par Izglītības ministrijas Skolu muzeja Bioloģijas nodaļas vadītāju, brauca pa visu Latviju, lasīja lekcijas par bioloģiju un tautas veselību. 1922. gadā pārņēma tolaik plašās organizācijas «Kultūras Balss» bioloģijas nozares vadību, kur līdzdarbojās arī kā skolotāju sagatavošanas kursu pasniedzēja. Šajā laikā viņa sarakstīja divas grāmatas – «Malārija un tās apkarošana» un «Ievads zooloģijā». Bet tad interesi par dabas zinātnēm

pārmāca aizraušanās ar veselīgu dzīvesveidu, un Dora kra-si mainīja nodarbošanos.

1923. gadā viņa devās uz Tērbatu un kļuva par Tērbatas universitātes Fizioloģijas nodaļas profesora Lifšica asis-tenti, – viņš pētīja novecošanas cēloņus un sekas, dzīves atjaunošanas iespējas. Šajā laikā Dorā nostiprinājās pār-liecība, ka slimības nerodas ne no šā, ne no tā – slimība ir simptoms, un tās cēloņi jāmeklē dziļāk.

Doras dzimtās mājas Ķīļi Talsu novada Oktes pagastā. Tagad šo māju vietā uzbūvēta cita. Foto no brāļameitas Aijas Bumbieres ģimenes albuma.

Žurnāls «Nedēļa», 1924. gads: «Dora Švikul, mūsu zinātniece, kas nododas bioloģiskiem pētījumiem Tērbatas fizioloģiskajā institūtā.»

VĀRDS


Dora iestājās Cīrihes universitātē, un tas bija kā pagriezie-na punkts viņas dzīvē – šeit Dora iepazinās ar tolaik pa-saulslaveno diētiķi, zaļbarības guru Dr. Maksimilianu Bir-heru-Benneru un sāka strādāt viņa sanatorijā. Lai izpētītu Mazdaznana kustību, apmetās kolonijā Herlibergā. Tolaik Šveices inteliģence aizrāvās ar antropozofiju, un, lai iz-prastu tās būtību, Dora devās uz augstskolu Dornahā pie Bāzeles. Viņa jūsmoja vispirms, tad vēsu prātu pieķērās derīgām un dzīvē izmantojamām atziņām.

1927. gadā D. Švīkule atgriezās Rīgā un nodibināja Diētis-ki fizikālās terapijas institūtu, kas atradās uz Strēlnieku un Elizabetes ielas stūra. Prieks, ka šis nams arī mūsdienās ir grezns un atjaunots! Žēl vien tā, ka uzkāpt piektajā stāvā pa senajām Doras pēdām vairs nav iespējams, jo durvis vienmēr slēgtas, – tolaik tur bija plašs dzīvoklis, kurā viņa laipni izmitināja grūtībās nonākušo brāli Ģirtu ar ģimeni.

1934. gadā Zaķusalā tika atvērta medicīniski terapeitiska sauļotava, kuras iekārtošanai naudu piešķīra uzņēmējs Andžs Rolavs. Avīze «Sporta Pasaule» raksta: «Sauļotava at-rodas saulgozī, tā ir 180 m gara un 40 m plata josla Mazās Daugavas krastā. Nūdistiem atsevišķi laukumi, dāmām un kungiem atsevišķi. Tur ir klusi un svētsvinīgi, jo aizliegts trokšņot. Kopējā sauļotavā dāmas un kungi kostīmos tēr-zē, skrien, vingro un spēlē voli balli, visi laimīgi, ka pašā Rīgas centrā nu atrodas pļāžs, kur var no lēzena krasta brist Daugavas ūdeņos. Švīkules kundze stāsta, ka tā būs Rivjēra miniatūrā, kur sevišķu uzmanību pievērsīs spor-tiem, lai apmeklētāji slinki negulētu saulē.»

Līdztekus ikdienas darbam Dora rakstīja izglītojoša satura rakstus un grāmatas, lasīja lekcijas un referātus. Teju katrā

žurnālā «Atpūta» un «Zeltene» publicēta veselīgo padomu sleja, kāds plašs raksts par novecošanas aizkavēšanu vai badošanās, kā arī gavēņa kaitīgo ietekmi uz veselību.

Kopš 1932. gada Doras dzīvesbiedrs bija noslēgtais rakst-nieks un publicists Jūlijs Vecozols – Jūliņš, kā saka Aija Bumbiere. Ulmaņlaiki bija Doras Švīkules ziedu laiks: daudz darba, laba alga, viņas ietekmē cilvēki sāk ēst za-ļumus, Rīgas apkārtnē kūp dārzniecību skursteņi, un dārznieki nebeidz vien slavēt nesavtīgo propagandisti. Nelabvēlību tā uzņem vēsi, pat nerēķinās ar to, nemek-lē iespējas spīdēt sabiedrībā personiski. Varbūt tāpēc tā laika presē Doras fotogrāfiju ir maz, patiesībā tikai vie-na – tā, kas rotā 1936. gada 15. jūlija žurnāla «Sievietes Pasaule» vāku.

Dora ilgi nevēlējās noticēt, ka nāksies pamest dzimteni. Taču jau 1940. gadā viņa bija spiesta savas veselīgā uz-tura receptes publicēt ar pseidonīmu Emīlija Gaigale. Un diez vai nedrošajā padomju okupācijas laikā kāds gribēja domāt par vitamīnu sabalansēšanu maltītē – svarīgāk par visu bija palikt dzīvam. 1944. gadā tolaik 60 gadus vecā Dora Švīkule kopā ar citiem latviešiem devās bēgļu gaitās uz Vāciju un Eslingenas nometnē savas zināšanas veltīja atbrīvoto latviešu leģionāru aprūpei. Latviešu bēgļiem viņa mācīja, «ka centīga namamāte vienmuļo nometnes ēdienu karti var padarīt vispusīgu arī bez vācu dārznieku laipnības un Zviedrijas sainīšiem. Tikai vērīgāk jāapskata švābu zemes meži un laukmalas.» Leģionāri viņu godāja par savu eņģeli. Bet ar īgno Vecozolu Doras ceļi šķīrās – viņš vienkārši tīši vai netīši iekāpa vilcienā, kas brauca uz Ķelni, un 1945. gadā pēkšņi mira.

1951. gadā Dora Švīkule pārcēlās uz Šveici, kur, aktīvi rosoties veselīga dzīvesveida cildināšanas lauciņā, kā arī Raiņa un Aspazijas piemiņas saglabāšanā, mūža novakari pavadīja mazā istabiņā Cīrihē, Mousson strasse 16, divus tūkstošus kilometru no Rīgas. Darbojās labdarības orga-nizācijā, gādāja, lai latviešu bērni no Vācijas var tikt uz Šveici atpūsties. 1969. gadā latviešu laikrakstā lasāms, ka «viņa tagad dzīvo vientuļi, pārtiek no Šveices valsts pensijas». Šveice pilsonību kuram katram vis nepiešķīra, to nu gan lieciet aiz auss, ja skeptiski domājat, ka mēs Doras Švīkules nopelnus idealizējam. Ko Dora darīja sve-šumā? «Izklaidēja bagātās Šveices kundzītes,» saka Aija Bumbiere.

Visus izkomandēja

Piedzimt 19. gadsimta beigās turīga lauksaimnieka ģime-nē latviešu meitenei bija liela veiksme, jo īpaši tādai kā Doriņa – apņēmīgai un mērķtiecīgai. Protams, bērnībā nā-cās smagi strādāt, taču grūtības norūda kā miesu, tā garu. Protams, reizēm pietrūka baltas maizes un garda aizdara, taču lauku bērns gribot negribot spiests novērtēt un atzīt veselīgas pārtikas spēcinošo iedarbību. «Kopš agras bēr-

Foto, kas publicēts uz žurnāla «Sievietes Pasaule» vāka. 1936. gads.

VĀRDS


nības darbs viņai bija mīļš un patīkams. Kā Talsu novada zemkopja meita tā strādājusi visus mājas, kūts un lauku darbus. Arī tos, ko meitenes parasti nedara. Tā tēvs viņai, astoņus gadus vecai, licis izvest mēslus uz tīrumu ar visai nevaldāmu zirgu. Vēlāk sabiedriskā darbā viņa nav baidī-jusies ne no Augija staļļiem, ne tramīgiem zirgiem!» – tā vēsta raksts 1936. gada žurnālā «Sievietes Pasaule».

Brālis Kārlis bija vecākais un mēģināja pretoties valdonīga-jai māsai, bet jaunākos bērnus Paulīni un Ģirtu enerģiskā Dora prata izkomandēt uz to labāko. «Un izkomandēt viņa pamanījās visa mūža garumā, līdz beidzot arī Kārlis, tolaik slavens zobārsts ar praksi namā iepretī Brīvības pieminek-lim, vairs nepretojās,» – tā sarunā smaidot atzina Ģirta Bumbiera meita Aija, kurai jau pāri astoņdesmit, bet prāts skaidrs un darbīgs kā pulkstenis. Aiz muguras brāļi noru-nājuši, sak, ko nu Dora, viņa jau tāda mazliet padullāka, bet, tiklīdz durvīs parādījusies māsa, abi pēkšņi pārvērtu-šies mīkstos, viegli mīcāmos vaska pikučos. Brāļu sievas par to uz Doru turējušas greizu prātu, bet viņa, šķiet, to pat nemanīja vai nelikās traucēta.

Revolūcija un Rainis

Lai arī šur tur Doras biogrāfijā pieminēts, ka viņa iesais-tījusies revolucionāru kustībā, nav itin nekādu skaidru ziņu, kā tas izpaudies. Meitēns bija jauns, asinis karstas,

un daudzi jaunieši taču tolaik nemaz īsti nesaprata, ko tā revolūcija nozīmē, tikai vēlējās piedzīvot romantiku, asas izjūtas. Nevar, protams, teikt, ka Dora bija tik nezi-noša. Viņas asais prāts, kas vēlāk izpaudies, nepārtraukti mācoties un izglītojoties, liek domāt citādi. Laikraksta «Latvija» 1964. gada 12. septembra numurā publicētajā Doras Švīkules dzīves aprakstā apgalvots, ka «Talsos viņa pieslēgusies revolucionāriem. Lai sagatavotos abitūrijai, Dora Bumbiere pārgājusi uz Rīgu. Tur arī iepazinusies ar revolucionāriem Jansonu-Braunu, Aspaziju, Raini, Stučku un citiem. Sanāksmes notikušas Dubultos, Kundziņa va-dītā skolā.»

Rainis... Tā ir ļoti interesanta lappuse diētas zinātnieces mūža gājumā. Lai arī brāļameita Aija Bumbiere apgalvo, ka viņai neesot itin nekāda pamata teikt, ka Doras tante sagājusies ar dzejnieku pāri, pati Švīkule mūža novakarē uzrakstīja pietiekami apjomīgas atmiņas par mūsu dižga-riem, galvenokārt par Raini. Ārkārtīgi interesantas atmi-ņas, no kurām secināms, ka viņa bijusi abiem dzejniekiem ļoti pietuvināta persona... 1965. gada 11. septembrī, Rai-ņa simtgadē, tieši Dora Švīkule bija tā, kura pansijas «Ris-torante Taddei» istabā Lugāno, kur trimdas laiku pavadīja abi dzejnieki, iekārtoja piemiņas izstādi, saaicināja vairāk nekā 50 ciemiņu no dažādām valstīm un noorganizēja lie-lisku pasākumu. Tolaik visi viņu sauca par Doriņu Švīkuli. «Katru tautieti viņa sagaidīja un apčubināja gluži kā mīļa vecmāmiņa. Vakarā vestibilā sākās lielā atmiņu stāstīšana. Sirmgalve ar milzu lepnumu uzsvēra, ka abu lielo latvie-šu mājās viņa savulaik esot bijusi savs cilvēks un vienlīdz cieši draudzējusies kā ar Raini, tā ar Aspaziju. Nebija gan grūti pamanīt, ka, gadiem ejot, realitāte tik cieši sajauku-sies ar fantāziju un pat mistiku, ka nošķirt tās citu no citas vairs nebija iespējams, sevišķi tajos brīžos, kad seniore pievērsās savam jājamzirdziņam – stāstiem par sastapša-nos un sarunām ar Raiņa parādību pēc nāves.» Par latvie-šu cīkstiņu, kurš lielāks Raiņa piemiņas godinātājs, krāšņi raksta Gundega Grīnuma 2009. gadā izdotajā grāmatā «Piemiņas paradoksi». Kad 1972. gadā Rainim atklāja piemi-nekli Lugāno, Dora jau vairs nebija nekāda noteicēja. Viņa gan atbrauca no Cīrihes un visu pasākuma laiku – pusotru stundu! – nostāvēja kājās. Kāpēc? Aiz cieņas vai vienkārši tāpēc, ka pasākuma organizatori nebija iedomājušies sir-majai, 88 gadus vecajai sievietei sarūpēt krēslu?

Zvaigznes somiņā

«Ak, viņa bija liela sapņotāja un fantazētāja!» smaidot teic Aija Bumbiere, kura savā bērnībā, trīsdesmitajos gados, ilgāku laiku dzīvoja vienā dzīvoklī ar tēva māsu Doru. «Un viņa pati savām fantāzijām ticēja. Vai varat iedomā-ties? Vienu dienu tante ierodas mājās un savam Jūliņam saka: «Zini, es gāju gar Brīvības pieminekli, un pēkšņi sāka krist zvaigznes. Es tās salasīju. Jūliņ, še somiņa, izņem tās zvaigznes laukā!» Un visā nopietnībā krata somiņu, it kā zvaigznes tur tiešām būtu. Lūk, cik dzīva fantāzija! Ne vel-

Dora Švīkule «Ristorante Taddei» 1962. gada 22. septembrī, kad notika Raiņa un Aspazijas dubultportreta atklāšanas sarī-kojums. «Dorīte, kas ir ļoti spirgta un kustīga, visu laiku runā par nepieciešamību jau tagad mums sagatavot un realizēt Rai-ņa prasīto «garīgo revolūciju». Tā kā viņa dzīvo no mazas pen-sijas, tad – lai gan viņa to neprasīja – viesnīcu es tai samak-sāju,» tā raksta Raiņa un Aspazijas fonda pārstāvis Nikolajs Valters Stokholmas kolēģim.

Foto

no

Raks

tnie

cība

s un

mūz

ikas

muz

eja

krāj

uma.

VĀRDS


ti mana mamma uz Doras tanti skatījās šķībi. Viņa mācēja cilvēkus fascinēt, iedvesmot, pārliecināt. Arī par aplamām lietām. Viņas darbā tas bija vajadzīgs. Ja tu cilvēkam pēc procedūras saki: «Vai, cik jūs tagad slaids un skaists!» – kurš tad negribēs noticēt? Tikai muļķis!»

Kad vaicāju Gundegai Grīnumai, vai Raiņa veselība sašķo-bījās tādēļ, ka viņš klausīja Doras veselīgā uztura ieteiku-miem, pētniece smejas: «Kur nu! Rainim pašam bija liela galva. Viņš bija pārliecināts, ka dzīvos 300 gadu, badojās, peldēja aukstā ūdenī, ilgi sauļojās, piekopa dažādas diē-tas, bet nomira pēkšņi – 64 gadu vecumā. Mūžam slimīgā un no miega zālēm atkarīgā Aspazija nodzīvoja krietni il-gāk – 78 gadus.»

Dora un mīlestība

Droši vien būtu aplam par Doru Švīkuli teikt, ka viņas dzī-vē lielākā mīlestība bija darbs. Kaut gan, apzinot faktus, kas atrodami dažādos sausos un formālos izziņas avotos, tā varētu likties gan. Bet sieviete vienmēr ir sieviete, un bez siltām jūtām neiztiek neviena! Dorai nebija bērnu. Un nebija uzticama laulātā drauga, kurš atbalstītu mūža ga-rumā. Kas bija Dāvis Švīkulis, kura uzvārdu Dora nesa līdz pēdējai dienai, publicējot to uz savu grāmatu vākiem? Pa-gaidām ziņu nav. Kā viņa iepazinās un satuvinājās ar Jūliju Vecozolu, no Vidzemes nākušo hernhūtiešu draudzes sa-cītāja dēlu, ļoti klusu, rezervētu un noslēgtu cilvēku, kādu viņu atminas Aija Bumbiere? Tauta runājusi, ka 1944. gadā, kad zinātniece devās emigrācijā uz Vāciju, Jūlijs esot no viņas aizšmaucis un pēdējā mirklī iesēdies vilcienā, kas gājis citā virzienā... Kāpēc? Laiks aizslaucījis visas pēdas, un Doras sirds slepenie pārdzīvojumi mums paliks noslē-pums. Viņa bija inteliģents cilvēks, kurš par savu privāto dzīvi nevienam no malas nestāstīja. Vienīgi par darbu, par to gan – pilnas ausis. Mums jāpietiek ar to, kas ir. Un ir ļoti daudz.

Zaļbarības slavinājums

Atmodas gados, kad attapāmies, ka varam dzīvot ne tikai brīvi, bet arī veselīgi, Ilze Jansone bija vienīgā, kas rakstīja par veselīgu dzīvesveidu. Un tad grāmatu veikalos parā-dījās brošūriņas no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem, un visaizraujošākās bija tās, ko sarakstījusi Dora Švīkule: «Ve-selīgākās zāļu tējas», «Kas kādā slimībā jāēd», «324 zaļbarī-bas ēdieni»... Šīs grāmatiņas man gadiem stāvēja pa rokai, un es bieži tās pārlasīju. 20. gadsimta 20.–30. gados Do-ras padomi tika publicēti katrā sieviešu žurnālā. Zaļbarī-bas ēdienu recepšu grāmatiņas pirmā izdevuma priekšvār-dā viņa raksta: «Kamēr daļa sabiedrības zaļbarību aizstāv, lieto un jūtas labi, otra to galīgi apkaro un neatzīst nemaz. Vairums jau vienmēr visu ko jaunu neieredz un apkaro, jo nepatīk domāt, iedziļināties, bet vienīgi atzīt «jā» vai «nē», «par» vai «pret». Vecais, ierastais jau zināms un pazīstams,

tam viegli piemērot visai parocīgo «jā» vai «nē». Bet, sak, ko tu cilvēks zini, kas tādam jaunam aiz ādas? Pateiksi «jā», bet ja nu vēlāk izrādās, ka «nē»? Tad taču arī nav visai patīkami.» (1928)

Hmm, vai tiešām tas rakstīts pirms teju 90 gadiem? 1930. gadā Dora šīs grāmatas otrā izdevuma ievadā raks-ta: «Zaļbarības lietošanas rezultāti apliecina jo gaiši, ka ar zaļbarības palīdzību mēs ātrāk sasniegsim to cilvēces īsto atdzimšanu, par kādu labākā cilvēces daļa jau tik sen sap-ņojusi.» Bet 1939. gadā viņa sajūsminās, ka mūsu tirgos nu jau visu gadu var dabūt labu labos dārzeņus: «Ne tikai gurķus, bet arī tomātus, tāpat agrāk pie mums nemaz ne-audzinātus dārzājus: Holandes garos gurķus, olaugus jeb baklažānus, kātu selerijas, sinepju gurķus jeb cuketi, arti-šokus, papriku, arbuzus, melones u.c.»

Lasot liecību drupatiņas par Doru, es, Anitra Tooma, viņu izjūtu kā sevi. Dora jau necīnījās tikai par veselīgu dzī-vesveidu, nebija nekāda klusā zāļu sieviņa. Viņa raksta tā-pat kā runā: darbīgi pārliecināta par savu taisnību, ticībā, ka viņas padomi nesīs svētību ikvienam. Ik palaikam viņa izsauca konservatīvo pilsoņu neizpratni. Tā, «Sensācija» 1925. gadā apraksta 16. janvārī pārpildītā Lielās Ģildes zālē notikušo disputu «Sieviete un vīrietis», kurā piedalījās Dora Švīkule un rakstniece Lūcija Zamaiča. Vispirms Lū-cija kritizējusi bezdarbīgo augstākās sabiedrības sieviešu izvirtību, «tā saucamās pilsoniskās sievietes, kas atbrīvo

Doras Švīkules dzīvoklis Cīrihē bija iekārtots tautiskā garā.

VĀRDS


Vecumdienās Dora Švīkule matus pina amizantās bizītēs, ko saritināja copītēs uz ausīm. Cīrihe, 1960. gadi.

savu vīru no fiziska darba, bet no garīgā darba atbrīvojas pašas. Viņas pārdod savu miesu pret bezdarbīgu dzīvi.» Savukārt Dora nākusi klajā ar aicinājumu, ka «skolās jā-pārveido dabas zinību mācība, jāmāca vairāk seksuālās bioloģijas jautājums. Mūsu sieviete neaizstāv savus pēc-nācējus, bet tas ir viņas svētākais pienākums. Sievietēm būtu jārūpējas, lai izbeigtos kari un iznīktu nāves sodi. Bet mūsu sieviešu organizācijas ir tukšas, un viņu darbība ne-sniedzas tālāk par nacionālajiem brunčiem,» savas runas noslēgumā paziņo Dora, un Ģildes sienas nodreb no ap-lausiem, ar kādiem publika pavada interesanto referenti, kura savu runu teikusi ar tādu aizrautību, ka tiešām prieks bijis viņā klausīties.

1930. gadā «Svari» humorpilnā tonī apraksta, kā Dora Švī-kule aizstāv sieviešu tiesības pašām izšķirties par abortu. Tolaik, šķiet, bijusi ideja sievieti sodīt par šādu izvēli, bet Dora uzskatījusi, ka, ja nolemj sodīt, tad jāsoda abi. «Svaru» žurnālists ir nesaprašanā, kas tieši ir noziegums – aborts vai mīlas sakars, kura dēļ sievietei tas jātaisa. Un turpi-na apcerēt slavenas bezbērnu sievietes. Redz, «Aspazija uzskata par lielu zaudējumu sabiedrībai, ja viņa nebūtu dzimusi. Bet vai tad viņas papīra bērni nav neko vērti? Ko uz to varētu teikt Dora Švikul? Ka sabiedrībai nebūtu

liels zaudējums, ja viņa nebūtu dzimusi? Kas tad notiktu ar zaļba-rības propagandu? Vai Doras Švīkules zaļbarības bērni ir tikpat labi kā Aspazijas papīra bērni?» Lūk, kādas kaislības virmojušas 1930. gadā!

Latvijas ārstu žurnālā 1930. gadā aprakstīts, ka ārsti apšauba dažā-du diētu spēju ārstēt slimības, konkrēti – tuberkulozi. Viens piemin Doru Švīkuli un atzīst: «Publikai patīk sarežģītu problēmu primitīvi risinājumi. Ja zaļbarība un vitamīni spētu dziedināt no slimībām, tad jau liellopi nemaz neslimotu.»

Tajā pašā 1930. gadā Dora aicinājusi mazāk tērēties greznām balles kleitām un rosinājusi preses ballē apbalvot «lētāko un individuālā-ko tērpu», par ko kritizētājs «Aizkulisēs» ironizē, ka tas noteikti ir Ievas kostīms, un apvaino Doru par taupības sludinātāju un porno-grāfijas aizstāvi.

Viņa negāja uz viesībām, jo tur garlaikojās. Arī vecumā viņa cēlās 6 no rītā. Bieži vien pati uzkopa savu dzīvokli, mazgāja veļu, gatavoja segas un aizkarus, meta mežģīnes, izšuva, lasīja speciālo literatū-ru. Gulēt devās ap pusnakti un bezmiega nepazina. Saule, gaiss, ūdens, zaļbarība, tējas, pareiza elpošana un veselīgs dzīvesveids ir Doras dziedniecības paņēmieni un pārliecība jaunības saglabā-šanai. 2003. gadā Anglijas latviešu avīzē «Brīvā Latvija» publicētas atmiņas, ka 70. gados Dora Švīkule šīs avīzes slejās aicinājusi visus latviešus konkrētā dienas stundā lūgt Dievu, lai krievi bez kara at-stāj Latviju. Pati Dora uz Latviju vairs neatbrauca...

Dora Švīkule mira 1974. gada 12. maijā, un urna ar viņas pelniem novietota Eslingenā, Ebershaldenas kapsētas latviešu nodalījumā.

Pateicamies Aijai Bumbierei un Gundegai Grīnumai par interesantajām sarunām.

Dora Švīkule Cīrihē. 20. gadsimta 60.–70. gadi.

DABA


Skaisti notikumi dzīvē nereti gadās neplānoti. Aktivizējas piepju interesenti. Noorganizējam mācību ekspedīciju, un tad izrādās, ka piepes šķiet interesantas arī citiem. Tā radās ideja šim rakstam.

Lai zinātu, par ko rakstīt, jāzina, ko tauta jau zina, tādēļ internetā palasīju, kādi mēdz būt salīdzinājumi ar piepēm. Visbiežākais, šķiet, bija «sēž kā piepe». Taču, tautasprāt, piepe arī tup, stāv, tai ir stīvas kājas, tā ir slinka, veca, krunkaina, sarepējusi, sasprēgājusi, bāla, sau-sa, tomēr citreiz piesūkusies ar ūdeni, apsūnojusi, iesūnojusi, tuva kokam, kurla un skopa. Bija arī interesantāki salīdzinājumi, piemē-ram: «vilkos kā piepe ar avareikām», «es tagad kā piepe kūkoju», «būtu tu kā piepe šķīdis», «pie vēdera kā piepe aug fotoaparāts» un «Rīga ir kā piepe uz Latvijas miesas». Visromantiskākais salīdzinājums: «Mek-lēja tādu piemīlīgu lauku jaunavu, kas ar laiku, cerams, uzaugtu tam kā piepe uz kreisā sirds priekškambara.» Ne tik romantisks – «dzīve kā piepei uz puvuša bērza». Lasīju un mulsu. Un kur tad ir «krāšņa kā piepe», «interesanta kā piepe», «daudzveidīgas kā piepes», «vērtīga kā piepe» un galu galā – «apbrīnojama kā piepe»?! Es ceru, ka vismaz salīdzinājumā ar Rīgu tas bija domāts TĀ.

Pirms pierādīt manu salīdzinājumu objektivitāti, vispirms par definīciju – kas no visa bagātīgā sēņu klāsta (Latvijā ir apzināts vairāk nekā 4000 sēņu sugu) ir tieši piepes, kam sugu skaits Latvijā ir aptuveni 150. Piepju augļķermeņiem sporas lielākoties attīstās stobriņos – līdzīgi kā bekām –, tāpēc no ārpuses to virsma izskatās poraina. No tā radies arī angliskais piepju nosaukums Polypores jeb ‘daudz poru’. Tomēr atšķirībā no bekām piepes ir samērā sīkstas, kaut gan var būt arī mīkstas un pat ūdeņainas. Tās pārsvarā aug uz koksnes, to pamazām noēdot, izraisot trupi. Saistība ar koku radījusi arī piepes latvisko nosaukumu, atvasinot to no «pampt», «pempt» un uztverot to kā pumpu uz koka. Lielākoties piepes ir čakli palīgi, jo pārveido atmirušo koksni un sagatavo to dzīvošanai visādiem dzīvniekiem un arī citām sēnēm; tikai neliela daļa piepju aug uz dzī-viem kokiem. Piepju izskats ir ļoti daudzveidīgs – nav kā garlaicīgajām bekām, kas visas ar kātiņu un cepurīti. Pie-pes var būt gan garas un pavisam plakanas, gan ar cepurīti un pat daudzām, turklāt tās ir skaistās toņu gammās!

VAI PIEPES IR SKAISTAS? UN GARŠĪGAS?

Julita Kluša; autores, I. Leimaņa un A. Opmaņa foto

Baltdzeltenā egļpiepe Pycnoporellus alboluteus Latvijā atklāta tikai 2014. gadā, reta visā Eiropā (līdz 40 atradnēm). Attēlā – jauns augļķermenis.

DABA


Viena no krāšņākajām piepēm ir bieži sastopamā parastā sērpiepe Laetiporus sulphureus (kreisajā pusē tā pavisam jauna), kas parasti aug uz lieliem lapkokiem. Tā nereti veido lielus, košus, dzelteni oranžus čemurus ar lielām daivām. Šai piepei kātiņa nav. Toties kādā Somijas pētījumā par piepju un vaboļu attiecībām* secināts, ka sērpiepes ir vaboļu visie-cienītākās – uz tām atrastas 45 dažādas pieaugušu vaboļu sugas! Arī attēlā redzamā nav apdalīta – uz tās redzami piepju melnuļi Diaperis boleti (tuvplānā – mazajā attēlā).

Šī piepe ir tik garšīga, ka to ēd ne tikai vaboles, bet arī cilvēki. Runā, ka no jaunām sērpiepēm varot pagatavot gar-šīgas... piepju karbonādes!

Par to, ka piepes ir iemīļojuši visdažādākie dzīvnieki, lieci-na kaut vai fakts, ka ir pat vairākas vaboļu dzimtas, kuru nosaukumā ietverts vārds «piepe», piemēram, piepjgrauži, piepjvaboles, piepmīļi, bet piepes tīk arī daudziem citiem. Uz plakanpiepēm Ganoderma applanatum var novērot stobriņveida brūni baltas pangas (mazajā attēlā augšā; foto D. Meiere) – tie ir par milzeņiem pārveidojušies pie-pes apakšpuses šaurie stobriņi. To veidošanos piepē provocē sēņmušu Agathomyia wankowiczii kāpuri, kam šīs lēni augošās, cietās piepes ir vienīgā iespējamā dzīvesvieta. Kad kāpurs izaudzis liels, tas izurbjas pangai cauri un nokrīt zemē, lai iekūņotos tur. No kūniņām izšķiļas dzeltenas sēņ-mušas, kas iedēj olas piepē, un cikls noslēdzas.

Meklējot internetā salīdzinājumus ar piepi, atradu arī šādu – «lien kā gliemezis uz piepi». To, kā tas izskatās, var skatīt augšējā attēlā. Turklāt šis ir aizsargājams – tumšais kail-gliemezis Lymax cinereoniger, kas apēd citu retu sugu – dabisku, cilvēku maz ietekmētu mežu specifisko sugu maigo mīkstpori Leptoporus mollis. Ko nu? Apakšējos attēlos no kreisās: piepjmīlis Endomychus coccineus, piepjvabole Triplax russica un tūkstoškājis Craspedosoma rawlinsi, kas arī mēdz ēst piepes. Vai tev vēl nesakārojās?

Arī dažas piepes mēģina izskatīties līdzīgas «parastajām» sēnēm – nu, tām ar kātiņu un cepurīti. Tikušas pat pie no-saukuma «kātiņpiepes». Zvīņainajai kātiņpiepei Polyporus squamosus, piemēram, no vienas sēņotnes, kas stiepjas cauri koksnei, izaug vairākas piepes; reizēm tām gribas augt tik cieši kopā, ka pavisam jaunas sēnes var izskatī-ties nedaudz komiski (attēlā pa kreisi). Atšķirībā no citām kātiņpiepēm zvīņainajai, atbilstoši nosaukumam, uz brūnās cepurītes ir izteiktas zvīņas. Sastopama bieži, nereti lielās grupās.

DABA


Arī citas piepes «bērnībā» var izskatīties gluži citādi kā pieaugušas. Tā, piemēram, parastā aknene Fistulina hepatica jauna ir bumbuļveida (at-tēlā), bet pieaugusi kļūst plakana, līdz pat 30 cm platumā, un pēc formas un krāsas atgādina aknu, no kā arī nosaukums. Sēne interesanta arī ar to, ka izdala asinssarkanu šķidrumu. Aknene Latvijā ir reta un aizsargā-jama, aug uz lielu un vecu, tomēr vēl dzīvu ozolu stumbru pamatnēm. Pati esmu redzējusi tikai pie dižozoliem (attēlā redzamā – pie Atpiļu upu-rozola, kam apkārtmērs 1,3 m augstumā ir vairāk nekā 8 m). Piepe ir viengadīga – uzaug vasaras beigās un sastopama līdz vēlam rudenim, taču vienā un tajā pašā vietā mēdz augt gadu no gada. Tā arī pie Atpiļu upurozola aknene novērota gan 2005. gadā, gan 2015. gadā. Apmek-lējot dižozolus, esiet vērīgi un saudzīgi – neuzkāpiet vai citādi jauši vai nejauši neiznīciniet retās sugas, kas nereti dzīvo pie varenajiem kokiem!

Citas piepes netērējas ne kātiņiem, ne cepurītēm, bet biezā slānī izklājas uz kādas no kritalām – vietas tur parasti daudz, labos apstākļos sēne var klāties metriem. Tādas piepes tāpēc arī sauc par klājpiepēm. Latvijā un vairākās citās valstīs aizsargājamā un retā laškrāsas zeltpore Hapa-lopilus aurantiacus, kas aug uz priežu, retāk egļu, kritalām, ir krāš-ņa piepe ar mainīgu krāsojumu – sākumā sinepjdzeltena, nobriestot kļūst safrāna oranža, tad oranža ar purpurkrāsas laukumiem, īpaši gar malu. Sažūstot kļūst purpursarkana. Laikam piepes krāšņumu novērtē arī dzīvnieki, jo vismaz jau minētajā Somijas pētījumā uz šīs piepes tika «pieķerta» tikai viena vienīga vaboļu suga! Pārējās – droši vien, lai skaistumu nesabojātu, – priecājas no attāluma.

Ne visas klājeniskās piepes izklājas biezā slānī. Dažas var būt gluži plā-nas – kā krāsojums. Piemēram, purpura plānpiepei Gloeoporus taxi-cola par plānumu vēsta arī nosaukums. Izskatās, ka piepe malās jau sapelējusi? Nekā nebija! Piepe pati ir pacentusies, lai tās malās būtu glīts, vaskains baltums, uz kā izcelties košajai, sporas radošajai iekšpusei. Pur-pura plānpiepe ir arī dabisku mežu biotopu indikatorsuga.

Ir tādas piepes, kas izklā-jas, bet to maliņas atlo-kās, veidojot cepurīti. Šī rindu antrodija Antrodia serialis, kas bieži sasto-pama uz skujkoku krita-lām un stumbeņiem, sa-veidojusi rindas vairāku metru augstumā ar dau-dzām, citai citu pārklājo-šām, cepurītēm. Mazajā attēlā tuvplānā redzams, ka piepe vienlaikus ir arī klājeniska.

DABA


Īstā posapiepe Fomes fomentarius, saukta arī par ķimpeni un ķempja piepi, sastopama ļoti bieži, aug uz beigtu vai atmirstošu lapkoku (ļoti reti – arī skujkoku) stumbriem – Latvijā lielākoties uz bērziem. Tā ir daudzgadīga (dzīvo līdz pat 10–15 gadiem) piepe, kas atkarībā no augšanas intensitātes veido lielākas vai mazākas rievas, tāpēc piepes cepurīte izskatās nelīdzeni kārtaina. Gada laikā var būt vairāki intensīvas augšanas periodi, tādēļ pēc rievu skaita precīzu piepes vecumu noteikt nevar. Ķimpenei raksturīga pelēka krāsa un bāla vai brūngana maliņa. Posapiepes uz viena koka var saaugt lielā skaitā, tās ir cietas, tāpēc piepēm noaugušais stumbrs var atgādināt alpīnistu kāpšanas sienu. Bet varbūt alpīnisti savas sienas noskatījuši no piepēm? Gārsenes dabas takā tāda dabiski veidojusies apļveida kāpšanas siena savam mērķim kalpoja tīri labi! Par laimi, šādas kā-pelēšanai ērtas un cietas piepes ir bieži sastopamas, tāpēc ar kāpša-nu uz piepes īpašs kaitējums dabai nodarīts netiek.

Somijā veiktajā pētījumā īstā posapiepe izrādījās otra vaboļu iecie-nītākā piepe – uz tās atklātas 25 dažādas pieaugušu vaboļu sugas. Taču man gadījās novērot mazliet neraksturīgāku gadījumu. Ir tādi dīvaina paskata tauriņi, kas izskatās pēc lapsenēm, – stiklspārņi Sesiidae (mazajā attēlā lielais apšu stiklspārnis Sesia apiformis). To kāpuri barojas koksnē, iekūņojas pie pašas malas un pieauguši izkūņojas laukā, pametot kūniņas apvalku, kas koksnē aizķeras un paliek. Šajā gadījumā uz koksnes vēl auga piepe, tālab kukainim ar visu kūniņas apvalku nācies tikt cauri arī tai (lielajā attēlā pārpaliku-šie kūniņu apvalki posapiepē).

Ja piepēs sakrājas par daudz mitruma, tas spiežas ārā kā asaru lāses vai rasas pilieni. Un tad var zināt, ka gaidāms stiprs lietus. Mitruma ir par daudz, un tas ar laiku sāk spiesties arī no mākoņiem. Attēlā – piepju rasa uz neīstās posapiepes Phellinus igniarius (jā, ir arī tāda bieži sastopama piepe, citā vārdā arī parastā cietpiepe; šī piepe priekšroku dod vītoliem).

Pusapaļas cepurītes ir arī parastajai cinobrpiepei Pycnoporus cinnabarinus, kas ir visai parasta suga (lielajā attēlā), un liesmaina-jai egļpiepei Pycnoporellus fulgens, kas, savukārt, ir samērā reta un raksturo dabiskus, cilvēku netraucētus mežus. Pēc skaistās oranžās augšpuses tās ir līdzīgas, vien pirmajai cepurītes apakšpuse ir ļoti koša, sarkanīgi oranža, kamēr otrajai – bāli oranžīga (mazajos attēlos).

DABA


Ne mazāk krāšņa ir arī retā ziemeļu klimakociste Climacocystis bo-realis, kas aug tikai dabiskos, cilvēku neietekmētos mežos, īpašos bio-topos uz skujkoku kritalām. Bet, ja vieta laba, piepe ar savām bālāk vai košāk dzeltenajām lielajām cepurēm kritalu vai celmu var noaugt bagātīgi. Somijas pētījumā tā dala 6./7. vietu starp vaboļu iecienītā-kajām piepēm – ar to mielojas 15 pieaugušu vaboļu un četras vaboļu kāpuru sugas. Izskatās jau arī apetītelīgi!

Piepes var būt pavisam pūkainas! Ieraugot tādu omulīgu sniega bumbu rudenīgā mežā, nevar saprast – vai ziema jau klāt? Pūkainā mīkstpiepe Postia ptychogaster parasti ir balta, bet mēdz iegūt arī brūnu vai rozī-gu nokrāsu kā šajā attēlā. Sastopama ļoti reti, uz skujkoku kritalām un celmiem. Uz vecumu gan mainās un kļūst līdzīgāka pūpēdim.

Lai arī slānis, kurā veidojas sporas, piepēm parasti ir stobrveida, pie-mēram, korķainajai ozolpiepei Daedalea quercina tas ir labirintvei-da. Šī piepe aug uz ozolu stumbriem un kritalām.

Piepes mēdz būt arī daudzveidīgi raibas, piemēram, raibā tauriņpiepe Trametes versicolor. Domājams, ka nosaukumā ietvertais tauriņš saistīts ar piepes izskatu, jo tā atgādina tauriņa spārnus, taču saistī-ba ar tauriņiem ir arī citāda – uz šīm piepēm labprāt barojas piepju pūcītes Parascotia fuliginaria (vai pamanīji attēlā?) kāpuri, kaut tie nesmādē arī citas sēnes. Tauriņpiepe un piepju tauriņš pat izskatās līdzīgi! Tauriņpiepes par vērtīgām uzskata ne tikai dažādi kukaiņi – izrādās, ka Japānā visvairāk izmantotais pretvēža preparāts tiek ga-tavots tieši no šīs piepes! Savukārt Ķīnas medicīnā to iesaka elpošanas un aknu saslimšanu gadījumos – vajag tikai sažāvēt piepi, un no tās var gatavot tēju.

Foto

: D. M

eier

e un

V. V

intu

lis.

DABA


Ir arī pavisam citādas piepes – čemurenes, kas ir kā no daudzām ma-zām sēnītēm kopā liktas. Tās gan Latvijā ir reti sastopamas un aiz-sargājamas, aug pie lapkoku (daivainā čemurene – pie lielu ozolu, dižozolu) pamatnēm. Lielajā attēlā skatāmā čemurainā čemurene Polyporus umbellatus, tāpat kā daudzas citas arī daudz biežāk sasto-pamas piepes (kā iepriekš jau pieminētā īstā posapiepe, tā arī parastā apmalpiepe Fomitopsis pinicola u.c.), arī esot ar antibakteriālu un audzēju augšanu kavējošu iedarbību. Savukārt tās «māsu» izskata ziņā – daivaino čemureni Grifola frondosa (mazajā attēlā skatāmas tās daivu apakšpuses) – izmanto gan dažu vēža formu ārstēšanā, gan augsta asinsspiediena un pārmērīga svara regulēšanai; pētnieki izmēģina tās efektivitāti arī AIDS slimnieku ārstēšanā. Arī citās piepēs atrastas vielas ar anti-HIV aktivitāti. Turklāt zināms, ka starp piepēm indīgo sugu nav vispār. Patiesi apbrīnojama sēņu grupa! Nu, vai ir vēl kāds, kurš šaubās par piepju krāšņumu, daudzveidību, interesantumu un vērtīgumu? Tur-klāt desmit piepju sugas ir aizsargājamas, bet 33 sugas – tātad gandrīz ceturtā daļa! – ir dabisku mežu biotopu indikatorsugas vai specifiskās sugas (to klātbūtne liecina par to, ka mežs ir dabisks, cilvēku maz ietek-mēts, bagāts ar daudzveidīgām, t.sk. retām, sugām), vēl vairāk – tās ar savu klātbūtni ne tikai raksturo vērtīgos mežus, bet arī palīdz šo mežu «apsaimniekošanā» un sugu daudzveidības uzturēšanā, par ko minēju jau raksta sākumā.

Noslēgumā vēl pāris fotogrāfiju ar sēnēm, kas iesācējus ļoti viegli var samulsināt, atgādinot kādu no piepēm, taču oficiālajai piepju definīci-jai tās tomēr neatbilst. Viena tāda skaistule ir latvisko nosaukumu vēl nedabūjusī sēne Plicaturopsis crispa, kas kritalas mēdz klāt ļoti ba-gātīgi. Tās cepurītes apakšpusē ir nevis stobriņi, bet izlocītas lapiņas.

Ir daudz klājenisku sēņu, kas atgādina piepes, taču tām ir adatiņas, nevis stobriņi, un tās nav piepes. Viena no krāšņākajām adatiņu sēnēm ir ābeļu sarkodoncija Sarcodontia crocea.

Parastā jeb ķidu ausaine Auricularia mesenterica no vienas puses izskatās kā tauriņpiepe ar koncentriskām līnijām puslokā, no otras puses tā atgādina klājpiepi. Jauna tā ir mīksta, bet veca kļūst kā sa-žuvusi āda. Lai cik piepiska tā izskatītos, arī šai sēnei nav piepēm raksturīgo poru, un tā nav piepe. Taču arī ķidu ausainei ir savi «klien-ti» – attēlā redzams, kā sausā un karstā laikā vārpstiņgliemeži Clau-siliidae izmanto sēni, lai atveldzētos.

Paldies Ivaram Leimanim par palīdzību raksta tapšanā un Diānai Meierei par konsultāciju!

* Dmitry S. Schigel «Polypore-beetle associations in Finland», 2011

VIDRŪPE


«Getliņu eko» 12 miljonu apgrozījums

Rīgas pašvaldībai piederošais uzņēmums «Getliņi eko» ir tā vieta, kur kopš septiņdesmito gadu sākuma nonāk lie-lākā daļa atkritumu no Rīgas un 21 tuvējā novada. Imants Stirāns ir ilggadējs šā uzņēmuma vadītājs, un amatperso-nas deklarācija rāda, ka poligona vadītāja amats un rosība īpašumu tirgū pēdējo desmit gadu laikā viņam ļāvuši kļūt par miljonāru.

Stirāns neslēpj, ka kaut cik jēdzīga statistika par poligo-nu tiek veikta kopš deviņdesmito gadu beigām. Līdz tam rīdzinieki radījuši 40 hektāru plašu un 30 metru augstu atkritumu kalnu. Laika gaitā kalna virsotne apaugusi ko-kiem, bet malas nu ik vasaru nokopj aitas. Līdz ar iestāša-nos Eiropas Savienībā blakus izbūvēts mūsdienām atbils-

Pašlaik virs Rīgas tiešā un pārnestā nozīmē pulcējas ķērcošu kaiju bari. Putni pauž savu nostāju dienās, kad sniegs krietni apgrūtinājis piekļuvi bezmaksas ēdmaņai pie atkritumu konteineriem. Par to saturu pēdējā laikā arvien intensīvāk apetīti izrāda arī virkne uzņēmēju. Nervozo gaisotni radījis ilgās mokās tapušais Rīgas do-mes uzņēmuma «Rīgas namu pārvaldnieks» konkurss, kurā tiek meklēts atkritumu apsaimniekotājs nākama-jiem trim gadiem. Uzvarētāja ķēriens solās būt iespai-dīgs – vismaz 15 miljonu eiro vērtē. Tomēr tā ir tikai daļa no biznesa, ko ar saviem piepildītajiem atkritumu maiše-ļiem uzņēmējiem garantēti sagādā rīdzinieki.

RĪGAS ATKRITUMU BIZNESA JOMĀ SPRAIGA CĪŅA PAR

TIRGUS PĀRDALI

Edgars Kupčs, Latvijas Radio; Uģa Piterāna foto

Raidījums «Īstenības izteiksme» izskanēja šā gada 14. janvārī, www.lsm.lv

VIDRŪPE


tošs atkritumu poligons. Par rīdzinieku gružiem Stirāns runā kā par mantu, kas rada naudu: «Aptuveni 200 klientu; 80–90% mums atved lielie piegādātāji, tas ir, «Clean R», VPG («Vides pakalpojumu grupa» – red.), «Eco Baltia» – tie, kas apkalpo pilsētas sadzīves atkritumus. Bet bez viņiem ir vēl 200 mazo klientu, kas ved gan sadzīves, gan indus-triālos atkritumus. Kompānija, kas nodarbojas ar būvgru-žiem, tos atšķiro, lai atgrieztu otrreizējā tirgū šķembas un betona pārpalikumus. No pūstošās daļas tiek iegūta gāze, to sadedzina, un rodas elektrība un siltums. Elektrī-bu dodam «Latvenergo» tīklā un siltumu izmantojam, lai apkurinātu visu mūsu saimniecību un hektāru siltumnīcas, kur audzējam tomātus un nākamgad arī gurķus.»

Atkritumu noglabāšana, elektrības ieguve un dārzkopība iet no rokas. Kā rāda «Lursoft» datu bāzu ziņas, 2014. gadu

«Getliņi eko» noslēdza ar teju 12 miljonu eiro apgrozījumu. Nopel-nīja gan tikai nedaudz virs 15 tūkstošiem eiro, bet uzņēmuma šefs Stirāns tūlīt piebilst, ka nopelnīts būtu daudz vairāk. Togad valsts esot pievākusi aptuveni 600 tūkstošus eiro, pēkšņi mainot dabas resursu nodokļa likmi. 2015. gads būšot labāks par iepriekšējo, lēš Stirāns. Tas viss, pateicoties 900 tūkstošiem atkritumu radītāju. Viņš gan norāda uz problēmām atkritumu apsaimniekošanā Rīgā: «Bardaks, ka netiek kontrolēti konteineri pie daudzdzīvokļu mā-jām! Ja kāds garāmbraucējs izgāž savus atkritumus daudzdzīvokļu nama konteinerā, attiecīgās mājas iedzīvotājs maksā ne tikai par sevi, bet arī par kaimiņu.»

Līgumi uz 20 gadiem

Kamēr «Getliņi eko» ar krietnu Eiropas Savienības atbalstu saim-niecību sakārtojuši un modernizējuši, Stirāna piesauktais bardaks

VIDRŪPE


kopsolī ar kontroles trūkumu ir tās divas lietas, kas precīzi raksturo situāciju, kāda galvaspilsētā valda atkritumu sa-vākšanas un izvešanas jomā. Pirmkārt, Rīgai nav nekādu datu par to, cik daudz atkritumu pilsēta vispār rada. Ja rēķina pēc aptuvenajiem «Getliņi eko» datiem, gadā no Rīgas izved 1,6 miljonus kubikmetru jeb aptuveni 250 tūkstošus tonnu atkritumu. Piemēram, Jūrmalā gada laikā tiek radīts 13 reižu mazāks atkritumu daudzums.

Gādāt par atkritumu apsaimniekošanu likums liek paš-valdībām. Taču Rīgas domes Vides pārvaldes priekšnieks Askolds Kļaviņš uzskata, ka galvaspilsēta šo jomu palaidusi krietnā pašplūsmā: «Rīgā ir trīs reāli strādājoši atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, kuri tikuši pie līgumiem, kas dod viņiem tiesības strādāt Rīgas pilsētā. Līgumu ter-miņš, tos slēdzot, bija aptuveni 20 gadu.»

Atkritumu izvedējas Rīgā teorētiski ir četras kompānijas. Pirms desmit vai vairāk gadiem Rīgas vadība bez atklātiem konkursiem saslēgusi līgumus ar firmām, kuras sen reor-ganizētas, apvienotas, dalītas un pārpirktas. Tagad Rīgā strādā kompānijas «Eco Baltija», «Ragn Sells», kā arī «Clean R» un «Vides pakalpojumu grupa», kas abas pagājušā gada beigās apvienojās zem nosaukuma «Pilsētvides serviss».

Ne Rīga, ne nozares nevalstiskās organizācijas nevar pa-teikt, cik lielu tirgus daļu ieņem šīs kompānijas. Savu-kārt uzņēmēji ar tādām ziņām dalīties negrib. «Lursoft» informācija par 2014. gadu rāda, ka rīdzinieku atkritumi izvedējiem ļauj dzīvot labi. Visgrūtāk no Rīgas atkritu-mu milžu trijotnes klājas salīdzinoši nesenajai pienācējai zviedru kompānijai «Ragn Sells», kas 2014. gadu beidza ar 2,7 miljonu apgrozījumu un 200 tūkstošu eiro zaudēju-miem. «Eco Baltija grupa» gadu noslēgusi ar 1,6 miljonu peļņu, jo uzņēmums nodarbojas ar atkritumu šķirošanu un pārstrādi visā Latvijā: vāc stikla iepakojumu, nolieto-tās elektropreces un plastmasu, pārstrādā rūpnīcās PET un polietilēnu.

Uzņēmums «Pilsētvides serviss» gadā apgroza teju des-mit miljonus eiro, bet nopelna 200 tūkstošus. Kompānija pastarpināti pieder rīdziniekam Guntaram Kokorevičam, kuram pieder visas akcijas koncernā «Clean R», kas ar 18 miljonu eiro gada apgrozījumu un nepilna pusotra miljo-na eiro peļņu Rīgā ir tirgus līderis. Tiek lēsts, ka Kokorevi-ča kompānijas kontrolē pat 80% Rīgas atkritumu biznesa. Pirms pāris gadiem uzņēmumu pameta Somijas investori, drīz vien no savām akcijām, vismaz oficiāli, atbrīvojās arī par oligarhu dēvētā ekspremjera Andra Šķēles radi, bizne-sam pilnībā nonākot Kokoreviča rokās.

Atkritumus šķiro, bet ne «Getliņi»

Uzņēmums «Pilsētvides serviss» ir ne tikai galvenais rī-dzinieku atkritumu savācējs, bet arī pirmais, kura rokās nonāk arī konkurentu savāktais. Pēc septiņu gadu sprai-

gas cīņas, tiesībsargājošo iestāžu un Valsts kontroles ie-saistes pērnruden «Getliņi eko» teritorijā darbu sāka arī šā koncerna atkritumu šķirošanas cehs. «Uzņēmums «Getliņi eko» maksā par šķirošanas procesu – par katru tonnu ap-tuveni 11 eiro,» stāsta poligona vadītājs Imants Stirāns.

Tagad pilnīgi visi atkritumi vispirms tiek izgāzti «Pilsētvi-des servisa» angāros. Tur aptuveni piektdaļa gružu tiek at-šķiroti kā derīgi otrreizējai pārstrādei, un uzņēmums tos realizē pēc saviem ieskatiem. Atlikušos 80% saņem «Getli-ņi eko», kam divas trešdaļas no tā der biogāzes ražošanai. Tādējādi rēķināms, ka «Pilsētvides servisam» par šķiroša-nu «Getliņi» gadā samaksā vairāk nekā divarpus miljonus eiro. Turklāt visi atkritumi, kas izgājuši cauri maltuvei, ES atskaitēs tiek ierakstīti kā šķiroti, tādējādi Latvijai vairs nedraud tiesvedība par to, ka mūsu pūstošie atkritumi va-rētu kaitēt klimatam.

Konkurss par atkritumu savācējiem nevedas

Tādā daudzu miljonu garantētā biznesā sabiedrība varētu gribēt, lai tirgū ir caurskatāma kārtība, lai tas tiek regulēts un kontrolēts. Taču ar šīm trim lietām Rīgai līdz šim – ap-zināti vai nejauši – nav sekmējies. Kaut kādu kārtību vis-maz daļā Rīgas apņēmies ieviest domei piederošais uzņē-mums «Rīgas namu pārvaldnieks», kas apsaimnieko 4300 objektu. Saražoto un izvedamo atkritumu izteiksmē tas nozīmē 800 tūkstošus kubikmetru gružu gadā. Tie ir 120 tūkstoši tonnu atkritumu jeb gandrīz puse no visa milzīgā apjoma, kas tiek aizvests uz «Getliņiem».

«Rīgas namu pārvaldniekam» ar pašreizējiem atkritumu izvedējiem līgumi beigušies, savukārt ar jaunu sadarbības partneru atrašanu tik viegli nevedas. Iepriekšējais kon-kurss pēc milstošajiem uzņēmēju strīdiem vasarā tika pār-traukts. Tagad izsludināts jauns. «Pēc iepirkuma noslēg-šanās šī kārtība mainīsies. Ja iepriekš bija spēkā līgumi, kas paredzēja atkritumu izvešanu atbilstoši iepriekšējam namu pārvaldniekam, kas tika apvienots no kopumā 15 pārvaldniekiem, turpmāk atkritumu izvešanu plānots or-ganizēt atbilstoši Rīgas pilsētas noteiktajām zonām, tātad pa rajoniem,» stāsta «Rīgas namu pārvaldnieka» pārstāve Santa Vaļuma.

Tātad konkursa trīs daļās varēs uzvarēt viens pretendents vai katrā zonā cits. Tomēr arī ar jauno iepirkumu Rīgas māju apsaimniekotājam nevedas ātri. Pašlaik Iepirkumu uzraudzības birojs pēta trīs uzņēmēju sūdzības. Konkursu apstrīdējuši visi trīs pašreizējie Rīgas atkritumu savācēji, kas jau sadarbojas ar «Rīgas namu pārvaldnieku», bet pil-sētas uzņēmums situāciju nekomentē.

No šķirošanas monopolista neatkāpjas

Grūti pie runāšanas dabūt arī pašus strīdniekus. Piemē-

Ministrija: Rīga ignorē likumus

Tikmēr vietā ir jautājums, kad kārtība šajā nozarē būs visā Rīgā. Jau pirms divarpus gadiem pēc Satversmes tiesas sprieduma stājās spēkā likuma izmaiņas, kas vismaz teo-rētiski pielika punktu pašvaldību šaubīgajiem daudzgadu līgumiem ar atkritumu kompānijām. Normatīvi lika vecos līgumus pārtraukt un apsaimniekotāju noteikt atklātā kon-kursā.

Rīga ir viena no tām dažām vietvarām, kas pildīt likumu nesteidzas. Par galveno argumentu domes Vides pārvaldes priekšnieks Askolds Kļaviņš min bailes no tā, ka līdzšinējie sadarbības partneri līguma laušanas gadījumā ies uz tiesu: «Principā mums nekādas katastrofas Rīgā nav. Mēs varētu vēlēties, lai būtu labāka kvalitāte, būtu labāka sapratne starp iedzīvotājiem un atkritumu apsaimniekotājiem visā ķēdes garumā, bet pēc būtības atkritumi tiek savākti un Rīga ir relatīvi tīra pilsēta.» Tomēr ir acīmredzams, ka ar atkritumu sistēmas sakārtošanu Rīgai ne visai sokas. Tāpēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VA-RAM), gan iztiekot bez īpašas stingrības, vēstulēs Rīgas domi aicina atkritumu tirgu padarīt likumīgu. «Līgumi nav likumīgi, tādēļ nepieciešams veikt atbilstošo procedūru. Uz to mēs esam saņēmuši atbildi, ka viņi izlēmuši veikt pub-liskās privātās partnerības procedūru un šobrīd tiek izstrā-dāta dokumentācija, lai to varētu īstenot,» stāsta VARAM pārstāve Rudīte Vesere.

Jau tagad ministrijā norāda uz haosu Rīgas atkritumu no-zarē, uz pārpildītiem konteineriem un absolūtu kontroles trūkumu privātmāju rajonos, kur līgumi par atkritumu ap-saimniekošanu netiek slēgti, tos vienkārši aizgādājot uz dzīvesvietai tuvākajām urnām, par kuru tukšošanu samak-sājuši citi. Pusotru gadu Rīga nepilda arī likuma normu, ka visā pilsētā jānodrošina atkritumu dalīta vākšana. VARAM teic, ka rakstīs kārtējo vēstuli Rīgai, jo solījumu pērn izstrā-dāt kārtību, pēc kādas atradīs atkritumu izvedēju, tā nav iz-pildījusi. Tikmēr pašreizējā situācija, kurā Rīga ignorē liku-mus, bet ministrija plāta rokas, izdevīga ir tikai atkritumu kompānijām, it sevišķi tirgus līderei, kas ar domes vadības gādību saimnieko gan pilsētā, gan «Getliņu» poligonā.

VIDRŪPE


ram, Rīgas atkritumu lielākās savācējas «Clean R» vadība sākotnēji pa telefonu visai tieši apgalvo, ka pašreizējais konkurss ir atkritumu tirgus pārdale, tāpēc arī sūdzas visi. Vēlāk kompānija sarunai vairs neatsaucas.

Plašākai intervijai piekrita vien uzņēmums «Eco Baltia», kas apņēmies iekarot Rīgas «netīro» biznesu. «Eco Baltia» apgalvo, ka konkurss ļaus samazināt atkritumu izvešanas maksu rīdziniekiem. Jaunais iepirkums esot godīgāks par pārtraukto, taču daļa prasību – vienādi neērtas visiem pre-tendentiem. Par vēršanos pie iepirkumu uzraugiem stāsta kompānijas pārstāvis Jānis Spilve: «Piemēram, paredzēts, ka jāsāk pakalpojuma sniegšana divu mēnešu laikā, jāiegā-dājas konteineri, tie jāizvieto. Bet tas ir ļoti liels apjoms, un mēs gribētu, lai ir trīs mēneši. Vēl – «Rīgas namu pār-valdnieks» ir norādījis, ka atkritumi ir jāizved ne tikai pēc noteikta grafika, bet arī jāiekļaujas noteiktā laika posmā ar trīs stundu intervālu.»

Taču būtiskākā «Eco Baltia» iebilde ir pret prasību visus sadzīves atkritumus obligāti vest uz «Getliņiem». Uzņē-mums vēlētos tos pirms noglabāšanas šķirot. «Tas būtu daudz lietderīgāk un labāk, un Rīgas iedzīvotājiem mēs varētu piedāvāt labāku cenu, ja šos atkritumus mums būtu tiesības vest uz pāršķirošanu, lai varētu nodalīt no savāk-tajiem sadzīves atkritumiem lietderīgos materiālus – stik-lu, plastmasu, metālus –, un uz «Getliņu» poligonu apgla-bāšanai vest tikai gala rezultātu,» norāda Spilve. Pašlaik uzņēmumam gan nav iespējas šķirot, bet tuvākajā laikā tas plānojot būvēt šādu rūpnīcu Salaspilī.

Taču, ja visi kompānijas savāktie atkritumi vispirms no-nāktu «Eco Baltia» šķirošanas rūpnīcā, bez darba paliktu «Getliņi eko» pašreizējais sadarbības partneris «Pilsētvides serviss», kas patlaban savāc lauvas tiesu Rīgas atkritumu un kopš oktobra ieguvis monopoltiesības arī šķirot visus poligonā ievestos gružus.

«Rīgas namu pārvaldnieka» konkurss ilgs vēl vismaz dažus mēnešus. Ja viss ritēs gludi, tad jau pēc jaunas kārtības, iespējams, ar pārdalītu tirgu un citām cenām rīdzinieku atkritumus sāks izvest vasaras nogalē.

DARBI


Valsts svētki, Jaunais gads, Lieldienas, Jāņi, festivālu bums utt. Šis cikls katru gadu atkārtojas un sākas no jauna. Latviešiem patīk svi-nēt svētkus skaisti un ar vērienu, tāpēc rīkotāji dara visu, lai pasāku-mu padarītu krāšņu un apmeklētājiem piedāvātu ko neredzētu, ne-dzirdētu un nesajustu. Tomēr dažreiz viņi pārcenšas! Nereti šādos svētkos dzīvojam pēc citiem likumiem kā ikdienā un piemirstam par pasākumu radītajām sekām. Taču jāatceras, ka svētkiem ir arī otra puse: tāpat kā pēc jautras ballītes pāri paliek trīs no deviņiem ēdieniem (jo kārtīgam latvietim uz galda ir vismaz trejdeviņi ēdie-ni), bardaks un netīras grīdas, tā arī katrs pasākums atstāj ietekmi uz vidi – ne tikai melni nobradātu pļavu, bet arī gaisa un ūdens pie-sārņojumu, dabas resursu pārtēriņu, atkritumus un siltumnīcefekta gāzes. Ballītes un pasākumi mums ir nepieciešami, tieši tāpēc jau tagad jāsāk domāt, kā tos padarīt videi draudzīgākus, nemazinot kvalitāti un krāšņumu.

Plāno savlaicīgi

Jebkurš pasākums – festivāls, maratons, seminārs, korporatīvais pa-sākums, pilsētas svētki – sākas ar plānošanu. Jātiek galā ar dažādiem uzdevumiem: komandas izvēle, pasākuma kopējās idejas izstrāde un budžeta sadale, pasākuma vietas izvēle, ēdināšana, nepieciešamie materiāli un aprīkojums, atkritumu savākšana utt. Ideālā gadījumā sarakstā jāiekļauj arī pasākuma ietekmes uz vidi mazināšana.

Plānošanas posmā organizatoru komandai jāsāk ar savu resursu, vēlmju, iespēju un pasākuma galveno ietekmju uz vidi izvērtēša-nu un jāizlemj, kādus zaļos darbus īstenot. Var sākt ar nelielām iniciatīvām, piemēram, atkritumu šķirošanu vai resursu taupīgu iz-

ZAĻI PASĀKUMI VISOS GADALAIKOS

Antra Pētersone

mantošanu. Tad var iet tālāk un piestrādāt pie atkritumu apjoma samazināšanas, iepakojuma atkārtotas izmantoša-nas un pārstrādes, vietējās un bioloģiskās pārtikas izvēles, drukāto materiālu apjoma samazināšanas un krāna ūdens dzeršanas. Taču, plānojot pasākumu, ir vēl vairāki aspekti, kurus nedrīkst aizmirst, proti, norises un apmešanās vie-tas izvēle, kā arī pirkumu veikšana, kas nereti aiziet paš-plūsmā – tiek pirkts daudz, neiedziļinoties ne produktu izcelsmē, ne kvalitātē.

Atrast zaļu vietiņu

Pasākuma norises un apmešanās vietas izvēle ietekmē un galvenokārt ierobežo videi draudzīgu rīcību īstenošanu pasākuma laikā. Izvēloties vietu, jāpievērš uzmanība, vai tajā tiek taupīti enerģijas un ūdens resursi, vai var nopirkt vietējos, bet vēl labāk – ekosertificētos pārtikas produktus un citas lietas, vai ir nodrošināta atkritumu šķirošana utt. Ideālā gadījumā apmeklētāji uz pasākuma vietu var aiziet kājām, aizbraukt ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu.Atrast vietu, kas būtu ne tikai atbilstoša pasākuma mēro-gam, bet arī zaļajiem kritērijiem, ir darbietilpīgs process. Labāk izvēlēties tādu vietu, kas ir ekosertificēta, piemē-ram, ar «Zaļo atslēgu» (Green Key) vai «Zaļo sertifikātu». Sertifikāts apliecina, ka uzņēmums jau īsteno rīcības ie-tekmes uz vidi mazināšanai, līdz ar to pasākuma rīkotā-jiem nav jāpārliecina vietas īpašnieki par zaļo aktivitāšu īstenošanas nepieciešamību un vismaz par daļu darbu vairs galva nav jālauza.

Dānijas, Baltkrievijas un Latvijas jaunieši, kuri 2015. gada vasarā testēja un izstrādāja ieteikumus vadlīnijām par videi draudzīgiem pasākumiem.

Foto

: Jan

ny R

amak

ers.

DARBI


Ja pasākuma vieta nav sertificēta, var meklēt videi draudzīgās pašvaldībās. Viena no tādām vietām ir ar ironisku nosaukumu klimata pārmaiņu kontek-stā – «Siltumnīca» Beverīnas novadā, kas izveidota, atjaunojot vecu padomju laika siltumnīcu. Te iz-mantoti atdotie vai ziedotie materiāli: siltumnīcas karkasam izmantoti veci koka logi, bāra lete izvei-dota no saziedotām stikla pudelēm, telpa iekārtota ar dāvinātām un atjaunotām mēbelēm.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs jau septīto gadu festivāla «Survival Kit» ietvaros pievērš uz-manību tukšo ēku problēmai Rīgā, dodot iespēju mākslas un kultūras pārstāvjiem sadarboties ar šo ēku īpašniekiem. No šīs iniciatīvas izaugusi kustī-ba «Free Riga», kura kā provokatīva akcija «Occupy me» pirmo reizi aktualizēja pamesto ēku problēmu 2013. gada «Survival Kit» festivālā.

Radīt, nevis patērēt

Pasākuma norises nodrošināšanai nepieciešams lē-rums produktu un materiālu, ko izmanto tikai vie-nu reizi un pēc tam izmet. Tas ir diezgan izšķērdīgi ne tikai pret māti Dabu, bet arī tēvu Budžetu. Tā-pēc vienmēr jāpadomā divvreiz, vai bez šī pirkuma nevarētu iztikt – iespējams, var izmantot kaut ko no iepriekšējā pasākuma krājumiem, aizņemties, īrēt vai ļaut izpausties radošiem cilvēkiem un pār-veidot to, kas jau ir pieejams un atrodams.

Valmiermuižas pasākumos resursi tiek izmantoti atkārtoti – gan dekori no stikla pudelēm, ko pie-šķir Valmiermuižas alus darītava, gan koka palešu mēbeles, bet svētkos izmantotās meijas nākamajos pasākumos tiek sadedzinātas ugunskuros u.c.

Lai gan viszaļākais pirkums ir tas, ko nenopērkam, tomēr tā ir utopiska doma, un, ja pieņemam Marka Haimana izteikumu, ka skaistums slēpjas vienkār-šībā, tad cīnīsimies ar lielummāniju, samazināsim pirkumu apjomu un pirksim to, kas radīts Latvijā, pēc iespējas tuvāk pasākuma vietai!

Labs palīgs preču izvēlē ir ekomarķējums, kas no-rādīts uz produktiem, kuriem ir salīdzinoši mazāka ietekme uz vidi visā produkta dzīves ciklā. Izvēloties elektroiekārtas, jāpievērš uzmanība to efektivitātei.

Videi draudzīgu pasākumu organizēšana Latvijā kļūst arvien aktuālāka. Valsts līmenī strādā pie zaļā iepirkuma ieviešanas, bet augstskolas attīsta studiju programmas. Piemēram, Vidzemes augstskola piedāvā starptautis-ku studiju programmu «Starptautiskā tūrisma pasākumu vadība», kas ietver arī zaļo pasākumu organizēšanas aspektus. Jāatzīmē, ka šī ir pirmā eko-augstskola Baltijā, kura ne tikai sākusi domāt par savas ekopēdas lielumu un tās samazināšanu, bet arī par ilgtspējas tēmu ieviešanu studiju kursos.

Izglītošana par šo jautājumu notiek arī neformālā līmenī, piemēram, pa-gājušajā vasarā jaunieši no Dānijas, Baltkrievijas un Latvijas testēja un izstrādāja ieteikumus videi draudzīga pasākuma organizēšanai projekta «Decarbonize our Future!» ietvaros. Intensīvais darbs nedēļas garumā un tā rezultāti iestrādāti videi draudzīgu pasākumu organizēšanas vadlīnijās. Tuvojoties Latvijas simtgadei, novēlam, lai mūsu rīkotajiem pasākumiem ir lielāka ietekme uz apmeklētājiem, mazāka – uz vidi!

Biedrības «homo ecos:» pērn rīkotajā aptaujā pa-sākumu organizatori atzina, ka Latvijā pagaidām trūkst informācijas, kas jādara, lai pasākums kļūtu videi draudzīgāks, tāpēc rudenī tika laista klajā pir-mā rokasgrāmata latviešu valodā par zaļu pasāku-mu organizēšanu.

Rokasgrāmata latviešu un angļu valodā pieejama vietnē www.homoecos.lv.

Raksts tapis Ziemeļvalstu ministru padomes biroja līdzfinansētā projekta «Decarbonize our Future!» ietvaros.

FSC ir starptautisks ilgtspējīgas mežsaimniecī-bas sertifikāts, kas apliecina – mežs tiek apsaim-niekots videi draudzīgi, sociāli atbildīgi un eko-nomiski izdevīgi. FSC sertifikāta zīme atrodama uz koksnes produktiem, kas nāk no ilgtspējīgi apsaimniekota meža (www.fsc.lv).

Ekosertifikātu «Ziemeļvalstu gulbis» piešķir tīrī-šanas līdzekļiem, papīra izstrādājumiem, bate-rijām, krāsām, lakām (www.nordicecolabel.org).

TCO (Zviedrijas Profesionālo darbinieku konfede-rācija) piešķir marķējumu mobilajiem telefoniem, biroja mēbelēm un datoriem un to piederumiem, kuri atbilst noteiktām prasībām attiecībā uz ener-goefektivitāti, darbavietas drošumu un ietekmi uz vidi (www.tcodevelopment.com).

«Ekopuķīte» ir Eiropas Savienības oficiālais vides marķējums. Latvijā pieejami tekstilizstrādājumi, grīdas segumi un biroja papīrs ar šo marķējumu.

«Zilais eņģelis» ir Vācijas vides marķējums, kuru uzskata par vienu no vislabāk izstrādātajiem vi-des marķējumiem pasaulē. To piešķir papīra iz-strādājumiem, krāsām, lakām, apdares materiā-liem (www.blauer-engel.de).

GROBIŅĀ JAUNA ATKRITUMU ŠĶIROŠANAS RŪPNĪCA

DARBI


Pērn vasarā Grobiņā, vēja rotoru pakājē, netālu no sadzīves atkri-tumu poligona «Ķīvītes» tika likts pamatakmens jaunai atkritumu šķirošanas rūpnīcai. Janvāra beigās, kad Kurzemē valdīja spēji vēji un atkusnis, notika jaunās rūpnīcas atklāšana.

Kad «Eco Baltia grupas» valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs un Liepājas mērs Uldis Sesks bija pārgriezuši lenti, pacēlās ieejas vārti un atskanēja brašs burdons – «Suitu sievas» iedziedāja lielo notikumu.

Māris Simanovičs, Undīne Būde un Viesturs Tamužs zina, cik daudz laika, mērķtiecības un uzņēmības vajadzēja, lai taptu šī rūpnīca. Kad pirms 15 gadiem, dibinot Latvijas Zaļo punktu, Undīne Būde mums stāstīja par atkritumu šķirošanu rūpnīcās, reti kurš ticēja, ka kaut kas tāds varētu notikt arī pie mums. Te investēti 3,25 mil-joni eiro: Eiropas Savienības Kohēzijas fonda līdzfinansējums 1,28 miljonu eiro, «Nordea bankas» finansējums 1,8 miljoni eiro, un SIA «Eko Kurzeme» finansējums 170 tūkstoši eiro.

Sadzīves atkritumu šķirošanas rūpnīca atrodas Grobiņas novada «Skudrās», SIA «Liepājas RAS» sadzīves atkritumu poligona teritori-jā, un te pāršķiros visa Liepājas reģiona atkritumus.

Rūpnīcā plānots sašķirot 8000 tonnu sadzīves atkritumu gadā, taču šķirošanas jaudas iespējams palielināt līdz pat 30 000 tonnu gadā. Tas ļaus sasniegt mērķi – samazināt atkritumu poligonā no-glabājamo atkritumu apjomu. Lai nodrošinātu rūpnīcas darbību, izveidotas vairāk nekā 10 jaunas darbavietas.

30 «Rimi» lielveikalos ir izvietotas kastes izlietoto bateriju un mazās elektrotehnikas savākšanai. Aptuveni 30 cm diametra atverē nevarēs iestūķēt ledusskapi, bet datorpelei, mobilajam telefonam, fēnam, tējkannai un citiem nolietotiem elektrokrā-miem tā ir pietiekami liela. Vēl kastē ir atsevišķa atvere bīs-tamajiem atkritumiem – baterijām un mobilo ierīču akumu-latoriem. Atgādinām, ka elektrotehnika ir labi pārstrādājamu detaļu kopums, vismaz 97% no tām var pārstrādāt un izmantot vēlreiz. Tāpēc tad, kad dodies lielajā iepirkšanās tūrē, paņem līdzi saplīsušu elektrotehniku un dod tai otro mūžu! Kastes no-lietotai elektrotehnikai izvietotas 15 «Rimi» dižveikalos Rīgā, kā arī Tukumā, Bauskā, Jelgavā, Liepājā, Ogrē, Salaspilī, Jēkab-pilī, Rēzeknē, Dobelē un Ventspilī.

Rīgā: «Alfa» – Brīvības gatve 372 «Azur» – Rencēnu iela 1 «Biķernieki» – Biķernieku iela 160 «Damme» – Kurzemes prospekts 1A «Gramzdas» – Imantas 15. līnija 7 «Mīlgrāvja» – Mīlgrāvja iela 6 «Mols» – Krasta iela 46 «Olympia» – Āzenes iela 5 «P. Brieža» – P. Brieža iela 33A «Spice» – Lielirbes iela 29 «Stirnu» – Stirnu iela 26 «Valdemāra» – K. Valdemāra iela 112 «Zoom» – Maskavas iela 400 «Mārupe» – Daugavas iela 31 «Deglava» – Augusta Deglava iela 110

DARBI


Saga

tavo

ja: A

nitr

a To

oma.

Jaunajā rūpnīcā tiek izmantoti tehnoloģiskie risinājumi, kas teicami darbojas šāda veida rūpnīcās Vācijā un Francijā. Piemēram, uzstā-dīts Latvijā šobrīd vienīgais divu kanālu optiskais šķirotājs, kas ar gaismas stara palīdzību uz slīdošas lentes spēj atpazīt 10 materiā-lu veidus un vienlaikus nošķirot četrus materiālu veidus. Savukārt bioloģiski noārdāmo atkritumu nošķirošanai no sadzīves atkritumu plūsmas SIA «Eko Kurzeme» rūpnīcā uzstādīts disku sijātājs, kāds līdz šim Latvijā netika pielietots.

Šķirojot atkritumus rūpnīcā, tiks iegūti tādi otrreiz izmantojamie materiāli kā papīrs un kartons, plastmasa, melnie metāli, krāsainie metāli, minerāli inertie materiāli un RDF materiāli (refuse derived fuel [angl.] – no atkritumiem atgūts kurināmais). Materiāli, kurus iespējams pārstrādāt Latvijā, tiks nogādāti uz mūsu otrreizējās pārstrādes rūpnīcām, savukārt tos, kurus Latvijā vēl nav iespējams pārstrādāt, eksportēs. Tagad Liepājas reģiona iedzīvotājiem ir vēl pamatotāks iemesls rūpēties, lai sadzīves atkritumos nenonāk pūs-tošie atkritumi, jo tie sagandē otrreiz izmantojamās izejvielas. Šādi atkritumi jākompostē.

«RIMI» LIELVEIKALOS KASTES NOLIETOTAJAI SADZĪVES ELEKTROTEHNIKAI

UN BATERIJĀM

VIDES VĒSTIS46

DARBI

ZIEMA/01/2016

KĀDU ŪDENI

DZERT?Jana Simanovska, vides inženierzinātņu doktore Dzeramā ūdens krāns LU Dabaszinātņu mājā.

Latvijas iedzīvotāji ir priviliģēti – mums ir tik daudz laba ūdens, ka nereti to nenovērtējam. Atšķirībā no daudzās citās zemēs mītošajiem mēs varam izvēlēties, kādu ūde-ni labāk dzert – veikalā pirktu, no akas vai avota, īpašu brīnumūdeni, ko uzstājīgi reklamē tā izplatītāji, vai vien-kārši to, kas tek no krāna. Manā bērnībā Rīgā ūdens, kas nāca no krāna, garšoja pēc hlora, un mēs to dzērām tikai novārītu. Tagad ūdens apgādes sistēmas ir tik ļoti mainīju-šās, ka krāna ūdeni Latvijā mierīgi var dzert bez vārīšanas. Tā kā pašvaldības dzeramo ūdeni regulāri kontrolē, tas ir drošs, lēts, videi un veselībai draudzīgs. Piemēram, Rīgā puslitrs krāna ūdens izmaksā 0,077 eirocentus, tā sara-žošanai patērē pāris kilodžoulu enerģijas, un tas nerada iepakojuma atkritumus. Ūdens veikalā puslitra plastmasas pudelē maksā puseiro, rada 32 g iepakojuma atkritumu, un tā saražošanai patērē vairākus tūkstošus kilodžoulu enerģijas.

Diemžēl Latvijā aizspriedumu pret krāna ūdeni ir daudz – ja citās valstīs jums restorānā ūdeni no krāna ielies karafē par brīvu, tad Latvijā visbiežāk piedāvās pudeļu ūdeni par krietnu samaksu. Īpaši cēlās vietās tas būs impor-ta ūdens stikla pudelē, kas atvesta no tālām zemēm. Ie-domājieties, kādu klimata jeb oglekļa pēdu šāds ūdens rada! Tāpēc mani ļoti iepriecināja kafejnīca «Miit» un LU Dabaszinātņu centrs, kur ir dzeramā ūdens krāns. Katrs dzer, cik grib!

Kas sabojā ūdeni?

Parasti domājam, ka piesārņojums rodas, ja netīri notek-ūdeņi un augsnes ūdeņi nokļūst upēs vai gruntsūdeņos. Tomēr, izrādās, piesārņojums ūdenī var nokļūt no trauka, kurā tas iepildīts, vai arī no caurulēm, pa kurām tas plūst. Senajā Romā krietnu laiku izmantoja svina caurules, to-mēr tas nav kaitējis, jo caurules apkaļķojušās. Svina cauru-les lietotas arī citās Eiropas valstīs pat pirms simt gadiem. Mūsdienās šim nolūkam izmanto tērauda, vara un plast-masas caurules. Plastmasas caurules ir gan no polietilēna

un polipropilēna, gan polivinilhlorīda (PVC). Diemžēl PVC niecīgos daudzumos var izdalīt dietilheksilftalātu (DEHP) – endokrīnajai sistēmai kaitīgu vielu, kas, iespējams, ir arī kancerogēna. Atbildīgās iestādes saka, ka vielas koncen-trācijas ir niecīgas un nekaitīgas. Ja šaubāties, ūdeni var attīrīt ar ogles filtru.

Arī polikarbonāta pudeles var saturēt bisfenolu A – tā ir hormonālo sistēmu traucējoša viela, kas organismam sa-groza «galvu», izliekoties par dabisko hormonu estradio-lu. Nevēlamā iedarbība ir ļoti plaša: var veicināt audzēju rašanos un aptaukošanos, izraisīt reproduktīvās veselības un pat uz-vedības problēmas. Polikarbonāta pudeles var atpazīt pēc simbola (attēlā), kas apzīmē polikarbonāta plastmasu. Tomēr ar šo simbolu apzīmē arī citus plastmasas veidus, kas nesatur šo kaitīgo vielu.

No polikarbonāta gatavo, piemēram, atkārtoti izmantoja-mās 18 litru ūdens pudeles. Lai gan Eiropas Pārtikas nekai-tīguma iestāde uzskata, ka pudelēs un citos pārtikas iepa-kojumos esošais bisfenols A risku patērētājiem nerada, ir zinātnieki, kas aicina Eiropas Komisiju pārskatīt bisfenola A klātbūtni pārtikas iepakojumā, un, iespējams, drīzumā tas arī tiks darīts.

Mazākos iepakojumos ūdeni pilda PET pudelēs, kas bisfe-nolu A nesatur.

Cita veida plastmasas alternatīvu ir maz, jo lielajām pude-lēm vajag izturīgu plastmasu, tām ar PET nepietiek. Tomēr nav pārliecības, ka alternatīvas būtu labākas, piemēram, par vienu no tām – tritānu – nesen gana prestižā zināt-niskā žurnālā «Ecotoxicology» publicēts raksts vēsta, ka arī tam piemīt hormonālo sistēmu graujošas īpašības. Ma-zuļiem, kas ir jutīgāki, labāk izvēlēties polipropilēna vai stikla pudelītes.

DARBI


Aizdomīgās akas

Aku ūdens ir visnedrošākais, jo to var ātri piesārņot un īpašnieki to reti kontrolē. Aku ūdenī var nokļūt gan kana-lizācija, gan mēslojuma atliekas, gan arī pesticīdi un citas vielas atkarībā no tā, kas un kā apkārtnē saimnieko. Slā-pekļa savienojumu koncentrācija akas ūdenī dažviet ir pat tik liela, ka var kaitēt zīdainim, ja to izmanto piena maisī-jumu gatavošanā. Tāpēc, ja lietojat akas ūdeni, vēlams to regulāri pārbaudīt laboratorijās un pieskatīt, lai tuvumā nav piesārņojuma avotu. Turklāt aka katru gadu ir jātīra.

Brīnumfiltri

Ūdens filtri tiešām var palīdzēt tikt vaļā no dietilheksilfta-lāta (DEHP), bet neuzķerieties uz brīnuma pārdevējiem, – šādus šarlatānus pērn labi atmaskoja LTV1 raidījums «Aiz-liegtais paņēmiens». Par ūdens kvalitāti var liecināt tikai un vienīgi akreditētas laboratorijas veiktie testi. Dažādas filtru iekārtas, kas izmanto aktīvo ogli, var iegādāties vei-kalos, sākot no desmit eiro.

Svētceļojums uz avotu

Avota ūdens latviešiem šķiet kaut kas tik īpašs, ka mēs pieciešam neērtības, no pilsētas dodamies pie avotiem un sasmeļam ūdeni nedēļai. Avota ūdens patiešām var būt garšīgāks par krāna ūdeni, jo tā garšu nosaka izšķīdušās minerālvielas pat ļoti nelielās koncentrācijās. Problēma gan ir tāda, ka piesārņojums var nonākt arī avotu ūdenī, bet tos nekontrolē. Un ir atšķirība, vai avots ir «pa ceļam» vai uz to braucam speciāli, lieki piesārņojot dabu.

Strukturētais ūdens

Vai esat gatavi maksāt par sapni? Jā, jā, tieši ar to nodarbo-jas strukturētā ūdens pārdevēji – viņi pārdod mums skais-tu stāstu par to, ka ūdens uzkrājot «pozitīvo enerģiju» un ka, dzerot šo ūdeni, mūsu dzīvē notikšot brīnumu lietas, tostarp – kļūsim laimīgāki. Bet vai tam ir kāds cits pama-tojums kā vien placebo? Strukturētā ūdens ražotāji (pie-mēram, «Memory water») atsaucas uz it kā zinātniskiem pētījumiem, un – tik tiešām! – var rasties iespaids, ka viss ir pamatots, ka ūdens tik tiešām tiek apstrādāts, un, gal-venais, apstrādes rezultāti tajā arī saglabājas, jo ūdenim esot atmiņa. Ūdens atmiņas mītu uztur arī homeopāti un japāņu fotogrāfs Masaru Emoto, kura pētījumu neviens nav spējis atkārtot. Bet pētījumus, kurus nevar atkārtot, zinātnieki neuzskata par vērā ņemamiem.

Ūdens molekulas ir polāras, un tām ir tendence kārto-ties noteiktās struktūrās – līdzīgi, kā to dara magnētiņi. Pievilkšanos starp ūdens molekulu pozitīvo un negatīvo galu sauc par ūdeņraža saitēm. Kad ūdens ir šķidrā veidā, ūdens molekulas ir ļoti kustīgas, tās nepārtraukti pārkār-

tojas un izjauc šīs struktūras, lai radītu nākamās. Tomēr, ja ūdenī ir citu vielu molekulas, ūdens molekulas to tie-šā tuvumā saglabā kārtību ilgāku laiku, jo starp ūdens un citu vielu molekulām izveidojas daudz spēcīgākas saites. Atrausiet šo citu molekulu vai virsmu – haotiskā kustība gūs virsroku, un struktūras izjuks. Arī homeopāti mums cenšas iegalvot pretējo – ūdens «atceroties» savu kārtību ap citām molekulām un nezaudējot to arī lielākā atšķai-dījumā, saglabājot citas molekulas īpašības pat tad, kad svešo molekulu ūdenī vairs nav. Strukturētā ūdens ražotā-

ji stāsta, ka ar noteiktu frekvenču palīdzību varot ievibrētūdens molekulas tā, ka tās sastājoties struktūrās, kādās tās atrodas cilvēka audos. Jāsaka gan, ka frekvence ir svārstību biežuma mērvienība, bet mērvienība neko ne-var ievibrēt, ar to var tikai izmērīt svārstības. Nav skaidrs, kas tad īsti ūdenī svārstās – vai tie ir mehāniskie, skaņas vai gaismas viļņi. Organismam tīkamās ūdens struktūras saglabājoties tik ilgi, līdz ūdeni nopērkam un dzeram.

Bet! – ir viens bet. Tīrā ūdenī ūdeņraža saišu veidoto struktūru mūžs ir īsāks par sekundes miljono daļiņu, jo molekulām piemītošā enerģija, kas tām liek kustēties, ir spēcīgāka par ūdeņraža saitēm, kuras veido šīs struktū-ras, tāpēc tās sabrūk, lai spontāni veidotos nākamās. Līdz ar to stāsts par «atmiņas ūdeni» ir tipiska pseidozinātne, kad pierādītas zinātnes atziņas un fakti tiek sajūgti kopā ar nepārbaudāmiem izdomājumiem un nespeciālistam tas izklausās gana ticami. Tik ticami, lai maksātu par šādu ūdeni divreiz vairāk. Jo tik ļoti gribas noticēt, ka laimi va-ram atrast ārpus sevis.

Un – nav tiesa, ka «atmiņas ūdens» ir ekoprodukts, kā saka paši ražotāji. Ikviens pudeļu ūdens videi rada krietni vai-rāk problēmu, turklāt ir krietni dārgāks par ūdeni no krā-na. Tāpēc es iesaku dzert krāna ūdeni. Naudu, kas ietau-pīta, nepērkot ūdeni pudelēs, iesaku iztērēt labai pārtikai vai izglītībai.

H H

H

H H

H

H

H

HH

+

+

+

+

+

+

++

+ +

Polarizētas ūdens molekulas.

VIDES VĒSTIS48

DARBI

ZIEMA/01/2016

Pirmā saskarsme bija ar lielo saliekamattēlu «Pasaule» (1500 gab., 85x58 cm), kas vienlaikus ir gan pirmā latviešu valodā izdotā pasau-les karte saliekamattēla formā, gan pirmā, kas paredzēta visai ģime-nei. Arī mēs to likām visa četru cilvēku ģimene – divi pieaugušie un divi bērni, kas ir gandrīz pusaudži, – kopā. Tas bija 2015. gada sāku-mā. Šī mozaīkmīkla bija mana dzimšanas dienas dāvana, un vienas dienas jeb vienpadsmit stundu laikā mēs to arī salikām. Patīkami, ka mozaīka sastāvēja it kā no atsevišķām daļām – karodziņi, valstis, oke-āns un tradicionālā maliņa –, tādējādi katrs likšanai varēja izvēlēties sev interesējošo. Bērnus vairāk aizrāva gabaliņu kārtošana vispirms pa krāsām un tematiem, tad maliņas likšana, kamēr pieaugušie varē-ja atkārtot zināšanas par valstu savstarpējo novietojumu.

Tā kā centāmies salikt attēlu, tā teikt, neatejot no kases, manījām arī fizisku iespaidu – savilka plecus, bija nepatīkamas sajūtas no muskuļu sasprindzinājuma, staipoties pāri galdam. To ņēmām vērā, liekot nākamos saliekamattēlus, – vairs necentāmies visu salikt vie-nā piegājienā.

Nākamā pieredze ar «Jāņa sētas» saliekamattēliem bija 2015. gada beigās, neilgi pēc tam, kad no tūkstoš gabaliņiem bijām salikuši 63,5x50,8 centimetrus lielo M. K. Ešēra («Concave & Convex» – M. C. Escher) saliekamattēlu, – lai arī pēc gabaliņu skaita tas bija mazāks, grūtības pakāpi nevar ne salīdzināt ar iepriekš minēto «Pa-sauli» – bērni atbira jau tūlīt pēc maliņas salikšanas, pārējais darbs bija pieaugušo ziņā un prasīja deviņas dienas pa vairākām stundām katrā.

Tad tiku pie «Jāņa sētas» saliekamattēla «Latvijas daba» (100 gab., 41x27,5 cm). Pēc Ešēra tā bija tik laba atslodze! Ideāli piemērota bērniem, bet, izrādās, arī pieaugušajiem atslodzei noder pavisam labi. Šo saliekamattēlu ar prieku un bez lielas vecāku piepalīdzēšanas salika pat «Vides Vēs-tu» redaktores Anitras Toomas mazbērni – četrus gadus vecais Bruno un divus gadus vecā Diāna.

KARŠU IZDEVNIECĪBAS «JĀŅA SĒTA»

SALIEKAMATTĒLIJulita Kluša

Pēdējā laikā karšu izdevniecība «Jāņa sēta» ķērusies klāt izglītojo-šām puzlēm jeb saliekamattēliem par karšu tematiku, un vairākus no tiem man laimējās arī iemēģināt.

«Pasaule»

«Latvijas daba»

DARBI


Nopietnākai likšanai ķērāmies pie «Jāņa sētas» saliekam-attēla «Latvijas reljefs» (1500 gab., 85x58 cm). Salīdzinot ar parametru ziņā analogo mozaīku «Pasaule», tas šķita ievērojami sarežģītāks. Reljefa krāsojums palīdzēja gru-pēt, tomēr gabaliņu kopā likšana balstījās pārsvarā uz vietvārdiem, turklāt tie meklējami ne vien Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā, Krievijā un Baltkrievijā pie Latvijas robe-žas. Lietuvas daļas likšanā man par lielu prieku noderēja zināšanas, ko guvu, strādājot šajā valstī, tomēr ārzemju daļas likšanā nereti izmantoju arī palielināmo stiklu, kas kā palīgmateriāls bija pievienots saliekamattēlam «Pasau-le», – meklēju uz gabaliņiem salasītos vietvārdus uz ie-pakojuma kastes vāka, kur karte skatāma pilnā izmērā. Ar Latvijas vietvārdiem krietni labāk tika galā vīrs, kurš Latviju pārzina tīri labi. Tomēr arī viņam bija atklājums, ka, piemēram, Nereta ir Daugavas labā krasta pieteka, kaut Neretas ciems atrodas Daugavas kreisajā krastā, tuvu Lietuvas robežai. Tāpat interesanti, ka Seda ir gan Latvijā, gan Lietuvā. Tamlīdzīgi sīkumi kavēja mozaīkas ātrāku sa-likšanu, toties sniedza interesantu informāciju, tādēļ šo saliekamattēlu noteikti var saukt par izglītojošu. Man arī bija interesanti noskaidrot, kur ārzemēs tuvu Latvijas ro-bežai atrodas nacionālie parki.

Ja saliekamattēlu ūdeņu daļa parasti tiek atlikta uz bei-gām, jo ir visgrūtāk saliekamā, tad šim attēlam jūra tika salikta tūlīt pēc maliņām – sauszeme ar daudzajiem vietvārdiem izrādījās krietni sarežģītāka.

«Latvijas reljefu» salikām piecu dienu laikā, atvēlot tam pāris stundu katru dienu. Darbojāmies lielākoties divatā ar vīru. Bērni labprāt lika maliņas, tomēr pārējais viņiem šķita pārāk sarežģīts. Gribētos visu mozaīku salikt vēlreiz vienai pašai – lai pamatīgāk izjustu un apgūtu dažādās vietas un vietvārdus, jo, liekot vairākiem vienlaikus, katrs pārsvarā liek to, ko pārzina vislabāk, un nezināmais jopro-jām paliek nezināms.

«Latvijas reljefs»

Kolektīvi visjautrāk bija likt «Jāņa sētas» saliekamattēlu «Pasaules dzīvnieki» (tās ir divas puslodes 68 cm diamet-rā, un katra sastāv no 300 gabaliņiem). Varbūt tāpēc, ka šo mozaīku vienlaikus likām 6–9 cilvēki, no kuriem trīs bija bērni līdz pusaudža vecumam, vecākajam dalībnie-kam – 69 gadi. No malas skatīties vien bija interesanti: roku mežs, un visiem ir ko darīt, jo pāris gabaliņos ietilp-stošu dzīvnieku salikt kopā nav pārāk grūti, vien atliek saprast, kurā pasaules malā tāds varētu dzīvot. Interesanti bija arī klausīties dažādos komentārus, piemēram: «Lāču kājas, nāciet mājās!», «Kam vajag ilkņus?», «Ja kādam ir zi-loņi, dodiet tos man!», līdz pat «Man jāapgriež savas sma-dzenes otrādi, jo es lieku no otras puses!».

Mūsu rezultāti – A puslodei 63 minūtes, R puslodei – 50 minūtes. Sākumā bija domāts likt abas attēla daļas reizē, tomēr ierobežotās vietas dēļ likām pēc kārtas. Interesanti arī tas, ka šis saliekamattēls ir apaļš, tādēļ bija neierasti, mēģinot saprast, vai mozaīkas gabaliņi sader.

Jebkurā gadījumā šīs «Jāņa sētas» mozaīkmīklas iesaku ikvienam – likt bija interesanti un arī izglītojoši, jo īpaši «Latvijas reljefu». Bet par ģimeniskākajām atzīstu moza-īkas «Pasaule» un «Pasaules dzīvnieki». Taču brīdinu – šo mozaīkmīklu likšana atstāj iespaidu arī uz pārējo dzīvi! Man, piemēram, pēc tam ēdot speķi un uzkožot uz ādi-ņas, pirmā doma bija: «Ā, tātad puzles maliņa!»

«Pasaules dzīvnieki»

GRĀMATU UN TĪMEKĻA APSKATS


Ziņo par fenoloģiskajiem novērojumiem

Cilvēki bieži apspriež laikus, kad zāle bija zaļāka un ziema garāka. Kā iesaistīties klimata mainī-bas novērojumos? Talkā jāņem fenoloģija – zinātne, kas pēta dabas parādību periodiskumu un to, kā dzīvie organismi reaģē uz vides pārmaiņām. Viens no visvieglākajiem un vienkāršākajiem veidiem, kā pārliecināties, vai klimats mainās, ir veikt fenoloģiskos novērojumus, jo augi un dzīv-nieki visjutīgāk reaģē uz izmaiņām vidē. Šādi novērojumi Latvijā veikti jau kopš 1927. gada, un konstatēts, ka pavasara un vasaras fenoloģiskās fāzes Eiropā un arī Latvijā iestājas arvien agrāk. Interesanti un svarīgi arī uzzināt atšķirības dažādos valsts reģionos. Tāpēc projekta «Klimata va-loda» ietvaros dabas vērojumu portālā «Dabasdati.lv» ir uzsākta jauna novērojumu sērija, kas, balstoties uz fenoloģiskajiem novērojumiem, palīdzēs gadu gaitā uzzināt par klimata pārmaiņām. Izvēlētas 25 viegli atpazīstamas augu un dzīvnieku sugas, par kurām, pirmoreiz tās pamanot, va-jag noziņot sadaļā «Fenoloģiskie novērojumi». Jau martā varēsim saklausīt lauka cīruļa vai mājas strazda dziesmas, piesaulītē ieraudzīt pirmo kameni vai citrontauriņu, bet tiem, kuri pratīs saska-tīt lazdu sīkos, sārtos sievišķos ziedus, saskaņā ar tautas ticējumiem veiksmīgs gads ir garantēts.

«Sliktā zinātne»Bens Goldeikrs

«Zvaigzne ABC», 350 lpp.

Šoziem Latvijā sevišķi asi sākām diskutēt par māņiem un tumsonīgiem padomiem, ko var lasīt gan žurnālos, gan interneta portālos un blogos. Daudzi 19. janvāra naktī no krāna tecināja svēto ūdeni, daži pilnmēnesī apstaroja citronus pret vampīriem. Izrādās, Lielbritānijā cilvēki purina galvu, lai labāk veiktos domāšana, dedzina ausī sveci, lipina pie pēdām plāksterus un tic, ka atbrīvosies no toksīniem. Kad žurnālists un ārsts Bens Goldeikrs, pamatojoties uz zinātniskiem, nevis biznesa veicinātiem pseido-pētījumiem, pārliecinoši atmaskoja šo tumsonību, viņš vieniem kļuva par mīļāko rakstnieku, bet citiem par nīstāko ienaidnieku. Grāmata ir lieliska, aizraujoša, izraisa domāšanu – katra izdotā eiro vērta.

«Augu fizioloģija»Ģederts IeviņšLU Akadēmiskais apgāds, 607 lpp.

Līdzko uzzināju, ka izdota šī grāmata, steidzos uz izdevniecību, lai «Vides Vēstu» lasītājus varētu informēt par šo svarīgo notikumu, jo nemaz ne tik bieži mūsu pašu zinātnieki un augstskolu pa-sniedzēji tiek pie iespējas izdot ietilpīgu mācību grāmatu. Profesors, Dr. habil. biol. Ģederts Ieviņš jau 18 gadus pasniedz augu fizioloģiju Latvija Universitātes Bioloģijas fakultātes studentiem un uzskata, ka mūsu studentiem ir tiesības apgūt zināšanas dzimtajā valodā. Mīlestība uz latviešu valodu nav noslēpjama: kaut tekstā netrūkst svešvārdu, visur, kur iespējams, lietoti latviešu vār-di, grāmata viegli lasāma arī tiem, kuri par augiem mācījušies teju pirms gadsimta ceturkšņa vai senāk. Tā sastāv no astoņām nodaļām, un katru no tām varētu izdot kā atsevišķu grāmatu. Visap-jomīgākās: «Augu augšana un attīstība» (130 lpp.) un «Augu fizioloģiskā adaptācija» (200 lpp.). Šī grāmata būs ne tikai ļoti smags, bet arī izcili vērtīgs papildinājums zinātkāra cilvēka bibliotēkai.

«Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi»Juris Lipsbergs

«Jumava», 400 lpp.

Juri Lipsbergu putnotāji sauc par Ģenerāli. Kaut šis šerpais vienpatis nevienu neglauda pa spalvai, viņā ieklausās gan profesionāļi, gan amatieri. Viņš parasti dabā dodas uz vairākām dienām, nakšņo turpat mežā vai laivā. Kur parastam staigātājam ir sūneklis, Juris pamana ūpju ligzdu, kur citi kāju nesper, Lipsbergs atrod retu sugu ligzdvietas. Mākslīgo ligzdu būves lielmeistars. Grāmatā romantikas maz, publicēts 41 stāsts par piedzīvoto dabā, par lauka ornitoloģiju, par kolēģiem, daudz fotogrāfiju – tā jau tagad ir vēstu-re. Pirmais stāsts uzrakstīts pirms vairāk nekā 30 gadiem, lielākā daļa – gadsimtu mijā un aizpērn.

Sagatavoja Anitra Tooma.

GRĀMATU UN TĪMEKĻA APSKATS


«Latvijas devona dolomīti»Austra Stinkule, Ģirts Stinkulis

Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds «Saule», 80 lpp.

Aizvadītajā vasarā pirmo reizi dzīvē braucu no Jelgavas uz Iecavu un izbrīnīta ieraudzīju norādi ceļ-malā – «Akmenscūciņas». Tikai pēc pusgada uzzināju, ka tas ir ceļš uz karjeru, kur iegūst daiļi sārtu dolomītu. To uzzināju, kad lasīju grāmatu «Latvijas devona dolomīti». Kaut arī šī grāmata nav nopēr-kama, tās izdošanu nedrīkst noklusēt, jo dolomītieži ir viens no retajiem ļoti vērtīgajiem derīgajiem izrakteņiem Latvijā. Dolomīti ir arī ļoti skaisti, ne velti katrs latvietis kaut reizi pāris gados dodas uz Kuldīgu, lai papriecātos par Ventas rumbu, kur upe šalcot klūp pāri dolomīta pakāpieniem. Daudzas senās pilis būvētas no dolomīta; arī Kongresu nama fasāde Rīgā apdarināta ar slīpētu dolomītu. Dai-ļie dolomītu atsegumi, kurus apbrīno poētiski dabas draugi, šajā grāmatā gan pieminēti garāmejot. Toties detalizēti aprakstītas hipotēzes par dolomītu rašanos un to, kā tos atpazīt un spriest par ķīmisko sastāvu. Tas nosaka, ko ar dolomītu varētu iesākt uzņēmēji, kas iecerējuši savu turību vairot ar šķembu, būvkaļķu, dolomītmiltu un apdares plākšņu ražošanu. «Dolomīts ir Latvijas nacionālā bagātība un mūsu pelēkais dārgakmens, un tikai no mums pašiem atkarīgs, cik saprātīgi to izmantosim, tajā skaitā – tikai mehāniski iegūsim šķembas vai citus vienkāršus un lētus produktus vai arī meklēsim veidus, kā no dolomīta iegūt iespējami sarežģītākus un zināt-ņietilpīgākus izstrādājumus un produktus,» raksta autori grāmatas noslēgumā. Ja saprotat, ka jums noteikti vajadzīga šī monogrāfija, iesaku interesēties jaunajā Latvijas Universitātes Dabaszinātņu centrā pie autoriem vai Indras Baltmanes.

«Marijas Tūnas biodinamiskās lauksaimniecības kalendārijs»Matiass TūnsApgāds «Alis», 63 lpp.

Jau otro gadu antroposofijas idejas atbalstošais apgāds «Alis» izdod Marijas Tūnas kalendāru, lai tie, kuri tic Mēness un citu planētu ietekmei uz augiem, varētu dārzā rosīties saskaņā ar Lapu, Ziedu, Sakņu un Augļu dienām. Kalendārs sagatavots gan grāmatas formātā, gan pie sienas liekams (tam gan gribētos lielākus burtus). Jāielāgo, ka Mēness gaitas diagrammas sastādītas, ievērojot Griničas laiku, tādēļ latvju dārzkopjiem no aprīļa līdz novembrim šā kalendāra laikam jāpieskaita trīs stundas. Nebū-tu slikti, ja nākamgad pie mēnešu nosaukumiem būtu +2 vai +3, lai pat tie, kas paguvuši aizmirst, ko grāmatiņas beigās izlasījuši, atcerētos pieskaitīt Latvijas laiku.

Šā gada kalendārijā ir raksti par graudu malšanas dzirnavu un maizes krāšņu daudzveidību, biškop-jiem noderēs pieredze, kā ar dabīgām metodēm apkarot varroatozi un ļaundabīgo peru puvi. Fotogrā-fijās varat pārliecināties, kāda atšķirība kolrābju un redīsu izskatā, ja tie sēti Sakņu vai Lapu dienās.

Ja kalendāru pirksiet Jāņa Rozes grāmatnīcās, nelaidiet garām iespēju par dažiem centiem nopirkt arī 2015. gada izdevumu – tur ir interesants raksts par rudzu maizes cepšanu ar ieraugu un olu čaumalu izmantošanu, kā arī padomi, kā gatavot dažādus augsnes mikroorganismu labsajūtu stiprinošus preparātus.

«Botānika»Čārlzs Kovacs

Apgāds «Alis», 87 lpp.

Aši pārskatot austriešu valdorfizglītības speciālista Čārzla Kovaca lasāmo grāmatu valdorfskolu 5. klašu skolēniem, likās – nu, nē! Kaut ko tādu nevaru ieteikt «Vides Vēstu» lasītājiem, jo klasisko botāniķa iz-glītību apguvušie noģībtu un ilgi neatgūtos no šoka. Bet tad ar mazbērniem aizgāju uz Botānisko dārzu. Mazie man uzdeva visdažādākos jautājumus par augiem, un es sapratu, ka tādam četrgadīgam knēvelim labāk par to stāstīt Kovaca garā: «Augi ir zemes un saules bērni. Tāpat kā cilvēkbērnam ir māte un tēvs, tā augiem zeme ir māte, bet saule – tēvs.» «Augi ir dažādi – citi kā zīdaiņi (sēnes), citi kā mazi, rāpojoši bērni (aļģes), citi kā bērnudārznieki (ķērpji un sūnas). Bet tādi augi kā pienenes un rozes – ir gandrīz kā pieaugušie.» Šis mani sajūsmina: «Nātrēm nav skaistu ziedu, bet, būdamas laipnas pret kāpuriem, tās rada «lidojošos ziedus» – tauriņus.» Šī ir botānika dzejniekiem, bet neesmu pārliecināta, ka 5. klases sko-lēnam šo mācību priekšmetu vajadzētu mācīt tik pasakaini. Mazāk pārpratumu būs, ja šādi par augiem stāstīsiet pirmsskolas vecuma bērniem.


VĀKU BILŽU AUTORSTurpinājums no 2. vāka

VIKTORA IVANOVA FOTOMIRKĻI

Rītausmā Viktors gaidīja putnus uz Kaņiera ezera putnu takas. Zvēri bieži izmanto cilvēku ērtībām ierīkotās dēļu laipas savām gaitām. Arī šis lapsēns Vulpes vulpes, domās iegrimis, gāja rīta medībās.

Stundām ilgi gaidot zaļo vārnu atlidošanu pie būra, palaimē-jas sabildēt arī ainiņas no vāveru Sciurus vulgaris mierīgās ikdienas dzīves.

Bārdzīlītes Panurus biarmicus ir īsti klodi van dammes un plašajos niedrājos jūtas kā fitnesa zālē. Izrādās, šie putniņi Latvijā pirmoreiz sāka ligzdot tikai pirms pusgadsimta, bet tagad ir parasta suga, kas mūsu zemē dzīvo visu gadu. Viktors bārdzīlītes fotografē Mangaļsalas, Kaņiera un Bolderājas niedrājos.

Gaidot Ķemeru tīrelī dzērves, ir laime piedzīvot izcilus saullēktus.

To, kur ligzdo zaļās vārnas Coracias garrulus, Viktors uzzinājis por-tālā «Dabasdati.lv». Braucot garām šīm vietām Garkalnē, vienmēr uzmanīgi aplūkojis ceļmalas priedes, līdz 2014. gada 5. maijā pir-mo reizi ieraudzījis koši zilos putnus. Tādi datumi paliek atmiņā uz mūžu. Vēlāk, iepriekš saskaņojis savas ieceres ar zaļo vārnu pētnieku Edmundu Račinski, viņš ierīkojās slēpnī pa gabalu (~30 m) no zaļo vārnu būriem un ieguva apskaužamus kadrus no reto putnu dzīves. Izrādās, māte un tēvs perējot mainās ik pēc pusstundas, stundas. Vecāki parunājas pāris minūtes, un tas ir laiks, kad var fotografēt. Tad atkal stunda pacietīgas gaidīšanas. Bet, kad mazuļi jau izšķīlu-šies, pieaugušie putni ar sienāzi, spāri vai lielu vaboli knābī pie būra atlido biežāk.

Vistu vanagi Accipiter gentilis kļuvuši par īsteniem pilsētniekiem. Šis ierī-kojies uz dzīvi Grīziņkalna parkā un lipina ligzdu, jo medījuma te netrūkst.

Documents

KSENIJA ANDRIJANOVA ZIVJU DZENĪTIS DAIĻĀS PIEPES … · padomiem, ar kādiem pārpilns tīmeklis un žurnāli. Izrādās, Lielbritānijā pret šādām muļķī-bām sacēlās