Kur Atradas Sena Zemgales Osta [Lat]

8/16/2019 Kur Atradas Sena Zemgales Osta [Lat]

1/19

"Varbūt kuģi, pārpeldē juši pāri jūrai,

ienāca Lielupes gr ī vā un ar ī Bab ī tes ezer ā,kas toreiz var ē ja būt dziļāks un bez šaubām bija mazāk aizaudzis k ā mūsu dienās;

varbūt svešzemes tirgotā ji piestā jās izdev ī gāk ās vietās pie krastmales un veda dz ī vu tirdzniec ī bu; bet visas š ī s dz ī v ī bas centrs,

k ārtotā js,apsargātā js

bija..."


2/19

2

RICHARDS ĒRGLIS

KUR

ATRADĀSSENĀ

ZEMGALES

OSTA?

Priekšlas ī jums

Latviešu Senatnes Pēt ī tā ju Biedr ī bā 20. janvār ī 1938. gadā.

© Richards Ērglis 1938© Eraksti 2005

ISBN 9984-771-81-4

19 lpp. / ~ 0,31 MB


3/19

3

Kur atradās senā ,,Zemgales osta"?

Latviešu Indriķ a kronika pastāsta, 1) ka 1200. gadā b ī skaps Alberts nosūt ī jis uz Romu Turaidas priesteri Teodoriku, lai saņemtu no pāvesta Inocenta III rakstu, kas nok ārtotu krustakaŗ otā ju

vervēšanu Livonijai. Sūtnim izdodas panākt vēl otru sasniegumu. Pāvests stingri aizliedztirgotā jiem apmeklēt ,,Zemgales ostu", piedraudot nepaklaus ī gajiem ar bazn ī cas lāstiem —anatemu (districte portum ipsorum sub anatemate prohibet). Kronists saka, ka pāvests tā r ī kojies uzsevišķ u Teodorika uzstāšanos un lūgumu (Theodorici instantia et rogatu). Tā tad redzams, kaZemgales ostas aizlieguma lietai ir liela noz ī me. Ne jau nieku dēļ sūtnis, kuŗ š mērojis ceļu noDaugavas l ī dz Romai, uzbāz ī sies pāvestam; ne jau par niekiem svētais kr ēsls draudēs ar lāstiem; ne jau mazsvar ī gu, nenoz ī m ī gu lietu kronists nostād ī s l ī dzās Livonijai tik svar ī gajam krustakaŗ otā juvervēšanas jautā jumam.

Ar ī neizlietots nepaliek pāvesta aizliegums. Tā pati Indriķ a kronika stāsta 2) par drausm ī giemsoļiem, par nežēl ī gu bardz ī bu, ar ko kaŗ oja pret ,,Zemgales ostas" apmeklēšanu un kas pat pārspē ja pāvesta aizlieguma draudus, jo pret nepaklaus ī gajiem tiek pielietots nāves sods ar sp ī dzināšanu.

Tirgotā ji paši esot slavē juši pāvesta r ī košanos un nolikuši ien ī sto ostu ar ī no savas puses zemaizlieguma ar kopē ju lēmumu, ka tas, kuŗ š uz priekšu apmeklēs tirdznieciskos nolūkos ,,Zemgalesostu", zaudēs mantu un dz ī v ī bu. Tomēr, neskatoties uz visādiem draudiem, divus gadus pēc R ī gasdibināšanas, tā tad 1203. gadā, rodas nepaklaus ī gie, kas grib lauzt kopē jo lēmumu un nebaidās ar ī no draudošajiem pāvesta lāstiem. Sākumā, k ā kronists stāsta, visi tirgotā ji esot stipri lūgušiaizlieguma neievērotā jus nedoties uz ,,Zemgales ostu". Tomēr nepaklaus ī gie tikai laidušies ar savukuģi lejup pa Daugavu. Pār ē jie tad dzinušies kuģos pakaļ, saķēruši nepaklaus ī gā kuģa kapteini (jebstūrmani) un ī pašnieku (gubernator et ductor navis) un nobeiguši abus briesm ī gā nāvē, laikam arsp ī dzināšanu (crudeli morte). Nokauto l ī dzbiedri tikuši piespiesti atgriezties atpakaļ no uzsāktā brauciena uz ,,Zemgales ostu".

Tā tad Zemgalē pastāvē jusi senatnē osta un pie tam osta ar lielu noz ī mi un plašu, bagātu

tirdzniec ī bu. To pier āda, no vienas puses, svar ī gie soļi, k ādus speŗ pret pagānu zemes tirdzniec ī bascentru, un lielās bailes ne š ī s ostas konkurences, bet no otras puses, nepārvaramais k ārdinā jums braukt uz aizliegto tirdzniec ī bas vietu un k āre pēc sagaidāmās pr āvās peļņas no izdev ī gastirgošanās, kas piespiež aizmirst pat bazn ī cas lāstus un skaud ī go l ī dztirgotā ju draudus ar nāves soduun mantas konfiscēšanu.

Kur tad atradās š ī svar ī gā ,,Zemgales osta"? Atbildes uz šo jautā jumu tiek dotas trijādas. Tāsskan:

1) Lielupē pie tagadē jās Jelgavas,2) Daugavā pie Daugmales pilskalna un3) Lielupes gr ī vā jūras tuvumā.

I.

Vai ,,Zemgales osta" atradās Lielupē pie tagadē jās Jelgavas?

Par Jelgavu, k ā Zemgales senās ostas vietu, gan nekur netiek pievesti daudz maz noteiktāki pamatojumi jeb kaut cik pārliecinoši aizr ād ī jumi. Citādi tas, laikam, nemaz nevar būt, jo Jelgavasatrašanās vieta nepavisam neatbilst senās Zemgales ostai: viņai, apskatot jautā jumu ģeogr āfisk ā ziņā vien, piln ī gi tr ūkst to ī paš ī bu, bez k ādām, ac ī mredzot, senā vēsturisk ā osta nemaz naviedomā jama, bez k ādām viņa nemaz nav iespē jama savā vēsturisk ā lomā, tan ī lomā, uz ko nor āda

1) Latviešu Indriķ a kronika IV, 6.2) Latviešu Indr. kronika IV, 7.


4/19

4

senatnes ziņas, kaut ar ī pēdē jās par ,,Zemgales ostu" ir uzglabā jušās diezgan nepietiekošas, ja pattr ūc ī gas. Nav nemaz daudz jāaizr āda, ka ,,Zemgales osta", ja viņa būtu atradusies pie Jelgavas,nemaz nebūtu var ē jusi būt kaut cik nopietna sāncense R ī gai tirdzniec ī bā ar aizjūras zemēm, un tā tad pret viņu nemaz nevajadzētu spert tik ārk ārt ī gus apkaŗ ošanas soļus, k ādi bez šaubām ir

griešanās pie pāvesta pēc konkur ē jošās ostas apmeklēšanas aizlieguma un nāves soda piespriešananepaklaus ī gajiem. Lai būtu piln ī gi skaidrs, ka senās Zemgales ostas vieta nav meklē jama pieJelgavas, jākonstatē tikai viens apstāklis: nevar būt šaubu, ka senā Zemgales osta ir bijusi jūrasosta. Citādi viņa nek ādi nespētu ieņemt savu redzamo stāvokli aizjūras tirdzniec ī ba un uzstāties parsāņcensi R ī gai. Tas, saprotams, neizslēdz iespē jam ī bu un varbūt ī bu, ka kaut kuŗ a jūras osta varatrasties k ādas upes ūdeņiem bagātā gr ī vā, pie tam pat t ī ri papr āvā atstatumā no pašas jūras, tikai ne jau nu tādā attālumā, k ā Jelgava, l ī dz kurienei kuģiem no jūrmalas jātaisa vesels tāļš brauciens,l ī kumojot pa Lielupi. Pie tāda atstatuma par jūras ostu tur nek ādi nevar runāt, pat tad nē, ja upesdziļums un visi pār ē jie ūdens apstāk ļi piln ī gi pielaistu kuģiem nopeldēt br ī vi visu atstatumu. Jautikai aizr ād ī jums vien uz noz ī mi aizjūras tirdzniec ī bā nepielaiž nek ādu šaubu, ka senā ,,Zemgalesosta" ir bijusi jūras osta, tomēr ir uzglabā jies pat dokumentārisks pier ād ī jums, ka tas tiešām bijis tā.

1263. gadā ordenis izl ī gst ar Kursas b ī skapu dažādos jautā jumos un starp citu panāk vienošanos par jūras ostu sadal ī šanu (de portibus maris), pie k ādām pieskaita ari ostu Lielupē. 3) Par š ī pergamentasaturu būs s ī k āk jārunā vēlāk; tamdēļ še pietiks ar pievesto aizr ād ī jumu vien, kas mums uznoteiktāko dod iespē ju konstatēt faktu, ka senā ,,Zemgales osta" ir bijusi jūras osta. Jā piez ī mē, kašo apstākli ar ī neviens vēsturnieks nekur un nekad nav apstr ī dē jis jeb apšaub ī jis. To nemēģina dar ī tar ī gad ī jumos, kad novieto seno ostu pie Jelgavas jeb pie Daugmales pilskalna. Pavisam otr ādi: tad pūlas aizr ād ī t, ka attiec ī gai vietai, ņemot vēr ā šo un to, pielaižot šo un to, tomēr var ētu zināmā mēr ā pie zināmiem apstāk ļiem dažreiz piemērot ar ī jūras ostas nosaukumu.

K ā jau augšā reizi teikts, noteiktu pamatojumu jeb aizr ād ī jumu uz kaut k ādiem vēsturiskiemdatiem par senās ostas atrašanos pie Jelgavas piln ī gi tr ūkst, bet pa retam šur tur dzirdamajiemapgalvojumiem gaiši sp ī d cauri vēlēšanās piedot vair āk noz ī mes senatnē Jelgavas atrašanās vietai,

lai tā piedotu varbūt ī bas izskatu un tiešam ī bas iespē jam ī bu k ādai citai hipotēzei — apgalvojumam,ka Jelgavas bruņinieku pils uzcelta nevis tukšā vietā pie Lielupes, bet gan jau pirms tam tur pastāvē jušā zemgaļu centr ā, kas nesis Mintavas vārdu un devis pilsētai vācu nosaukumu Mitau,sākumā Mitowe, 4) ar ī Mytowe, 5) kas tad ar ī it k ā būtu pareizais latviešu nosaukums Jelgavai. Ir jau ļoti labi saprotama vēlēšanās Zemgales galvas pilsētai piešķ irt senu, pareizu, ī sti latvisku vārdu,k ā ar ī pastāvošiem vietu vārdiem dot pienāc ī gu izskaidrojumu; tomēr ar labu gribu vien nekonevaram panākt vēsturisku jautā jumu atrisināšanā un senatnes m ī klu atminēšanā, ja tr ūkstvēsturisku datu, ja tr ūkst citu pamatu. Un par zemgalisk ās Mintavas eksistēšanu nerunā nek ādisenatnes avoti, neviena vēsturiska ziņa ne ar pus zilb ī ti. 6) Nepauž par to ar ī pati zemes virsk ārta ar saviem archeoloģijai lasāmiem rakstiem. Pavisam otr ādi,

Jelgavas un viņas apk ārtnes lēzenais l ī dzenums ar pilskalnu nocietinā jumiem noder ī go vietu

tr ūkumu apstiprina pavisam pretē jo, t. i., liek šaub ī ties, ka taml ī dz ī gā vietā būtu vācu ienākšanaslaik ā pastāvē jis daudz maz noz ī m ī gs mūsu senču centrs, kas taču nebija iedomā jams bez attiec ī gā toreizē jiem kareiviskajiem laikiem piemērota cietokšņa — bez pils. Beidzot vēl jā piez ī mē, ka pattan ī gad ī jumā, ja zemgalisk ā Mintava nebūtu labi domātas fantāzijas auglis, bet tiešām k ādreiz būtu pastāvē jusi, ka ir tad šis apstāklis neko nepier ād ī tu senās ostas atrašanās jautā jumā, jo nek ādinespētu pārcelt jūras ostu uz Jelgavas apk ārtni.

Lai šis pārskats iznāktu piln ī gāks, aizr ād ī šu, ka ostas atrašanos pie Jelgavas kaut ar ī ne tieši, betaplinkus noliedz k āds dokuments, kas runā par Jelgavas bruņinieku pils celšanas priekšvēsturi. Mo-

3) Bunge. Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch CCCLXXIII.4) R ī mju kronika 9547, 9916, 9930, 10982, 11026 u. t. t.5) R ī mju kronika 7405, 7475, 7480, 7506

6) S ī k āk skat. R. Ērglis ,,Zemgales neatkar ī bas vēsture" 211 - 212 lap. p.


5/19

5

denas b ī skaps Vilhelms k ā pāvesta legāts 19. apr ī l ī 1242. g. 7) raksta. Viņš atminoties, ka būdams jau reiz Livonijā, izpildot tā pat k ā šoreiz legāta pienākumus (tas bija XIII g, s. divdesmito gaduvidū), esot devis r ī kojumu uzcelt pili pie Lielupes tādā vietā, l ī dz kurienei var ētu uzbraukt kuģi ar pārtikas vielām, jo Mežotni, kas atrodas augstāk, nespē juši bez gr ūt ī bām patur ēt. Tagad (t. i. 1242.

gadā), kur esot skaidrs, ka Kristus māc ī bas veiksm ī gas izplat ī šanas ziņā Zemgalē neesot nekas panākts, jāizvēloties cits ceļš (modus), pa kuru ejot esot jācerot uz redzamākiem panākumiem. Šis jaunais ceļš esot jau augšā minētās pils celšana. Tādam mēr ķ im ar varu, kas legātam piešķ irta,Modenas Vilhelms nododot Teitoņu ordenim zemes plat ī bu divu jūdžu apk ārtmēr ā Lielupē, pieLielupes jeb tās apk ārtnē, k ādā nebūt vietā, kur vien izr ād ī tos ērtāk un lietder ī gāk celt pili(,,concedimus fratribus de domo Theutonica locum in flumine vel super flumine vel circa flumenSemigalliae, ubicunque commodius et utilius vidē bitur ad aedificandum" ...).

Legāta vēlēšanās par jaunas pils celšanu pie Lielupes tiešām vēlāk piepildās, jo 1265. jeb 1366.gadā mestrs Konrads fon Manderns (jeb varbūt viņa vārds bija Mēdems), uzcel Jelgavas pili.Interesanta šoreiz mums ir legāta Modenas Vilhelma rakstā tā vieta, kur viņš saka, ka pils celšanaizemes plat ī bu ordenim piešķ ir Lielupē (domā jams, uz salas) pie Lielupes jeb tās apk ārtnē k ādā

nebūt vietā, kur (ubicunque) nodomātam mēr ķ im tas izr ād ī tos ērtāk un lietder ī gāk. Tā tad k ādasnoteiktas vair āk vai mazāk izcilus vietas pils celšanai toreizē jās Zemgales nomalē jeb tagadē jāsJelgavas tuvāk ā un patālāk ā apk ārtnē nav. Ja slavenā senā ,,Zemgales osta", kas bija tik noz ī m ī gavieta, būtu atradusies pie tagadē jās Jelgavas, man liekas, ka nevar ētu būt šaubu par to, ka pāvestalegāts vienk ārši ir nedomātu paiet gaŗām tik ievērojamam centram un aizr ād ī tu, ka pils jāceļ nevis piln ī gi vēl nezināmā, nenosak āmā vietā — kaut kur, kur nebūt, (ubicunque), bet, ja ar ī tieši patsnenoteiktu, ka jaunajam cietoksnim izdev ī gāku vietu par ievērojamo ostu nevar ēs atrast, tadmazākais pieminētu, ka pārrunā jamā apgabalā atrodošās senā tirdzniec ī bas centra izlietošanaapsveŗ ama. Tas būtu tik dab ī gi un pats par sevi saprotami. Tomēr no tā neredzam ne paz ī mes. Tā tad visi apstāk ļi nor āda, ka ,,Zemgales osta" pie Jelgavas nevar ē ja atrasties.

II.

Vai ,,Zemgales osta" atradās Daugavā pie Daugmales pilskalna?

Cik par Jelgavas variantu iespē jams teikt, ka tam netiek pievesti daudz maz plašāki pamatojumi,motivē jumi, pier ād ī jumi, tik par Daugmales pilskalnu jāsaka pretē jais. Nesen gan vēl par šozemgaļu cietokšņa vietu pie Daugavas nedzirdē ja ne vārda. Tikai ar veiksm ī gajiemarcheoloģiskiem izrakumiem, kas izvesti pašos pēdē jos gados (1933.— 1937.) Daugmales pilskalnsnācis slavā un laikam panākumu skurbumā grib sev piesavināties ar ī senās vēsturisk ās ,,Zemgalesostas" godu. Mazākais prof. Fr. Balodis cenšas tur novietot k ādreizē jo nopietno R ī gas konkurentu — sāncensi un š ī s domas plaši pūlās pier ād ī t savā rakstā ,,Zemgales osta". Ar šo rakstu mūsu

apcer ē jumā s ī k āk jāiepaz ī stas, kaut ar ī viņa pr āva, jo pr āva dala satura uz pašu lietu tiešineattiecošos atstāst ī jumus. Prof. Fr. Balodis raksta:,,Sirmā senatnē, aizvēstures laikmetā, ostām un ostas pilsētām nemēdza izraudz ī t tālu un labi

saskatāmas vietas pie pašas jūras vai jūras l īčiem. Pirmos 12 gadu simteņos pēc Kristus Baltijas jūras apceļošanai lietotie kuģi nepras ī ja pār āk dziļus ūdeņus un ērti var ē ja iebraukt ar ī upēs un pārcelties pat pāri sēk ļiem, piestāties pie seklākiem upju krastiem." Tad seko aizr ād ī jums, ka N ī damas kuģis K ī les muzejā no IV g. s. pēc Kristus bijis 23,75 mtr gaŗ š un 3,25 mtr plats, betOzebergas kuģis Oslo ūniversitātes muzejā no IX g. s. 21,5 mtr gaŗ š un 5 mtr plats un turpat Osloatrodošais Gokstades kuģis ar ī no IX g. s. 30,80 mtr gaŗ š un 5,10 mtr plats. Šo kuģu iegrime bijusiapm. 1,10 mtr un tilpums reti pārsniedzis 30 tonnas. Aizvēstures laikos kuģinieki nekad neizbeigušisavus ceļojumus vien ī gi pārbraukuši jūru, bet to turpinā juši tālu no jūras; vikingi centušies pa Dau-

7) Bunge. Urkundenbuch CLXXI.


6/19

6

gavu un citām Austrumbaltijas upēm nok ļūt pat gandr ī z l ī dz šo upju iztek ām, lai tad, pārvilkuši pasauszemi savus kuģus, tālākam braucienam izmantotu Dņepru un Volgu. Ostas pār āk atklātāsvietās, jūras krastos nebijušas pietiekoši drošas no sirotā jiem. Tādēļ ļoti izdev ī gi bijis ier ī kot viņas

attālāki no jūras un pie tam vietās, kas no pašas jūras vēl bijušas nesaskatāmas. Tad izstād ī tieattālāki ostu sargu posteņi var ē juši laikus br ī dināt ostu pilsētu iedz ī votā jus, un laikus tikusi saceltatrauksme ar ragiem jeb bazn ī cas zvaniem (Bazn ī cas zvani aizvēstures laikmetā, par kuŗ u iet runa,k ā to god. autors jau pašā sākumā uzsveŗ ??!!). Tā tas bijis ar zviedru tirdzniec ī bas centru Birku,kas atradusies k ādā Melaras ezera saliņā tālāk zemes iekšienē, nek ā jaunāk ā Stokholma, un l ī dz ī giar ī ar citām ostas pilsētām Zviedrijā, Vācijā, Pr ūsijā. Pat kuršu Jūrpils (Rimberta ,,Saeborg") VII g.s. ievērojamais tirdzniec ī bas centrs neatradies vis jūras krastā, tag. Liepā jas vietā, bet izrakumi to pier ād ī juši tagadē jā Grobiņā pie Alandas upes ietekas Liepā jas ezer ā.

Kad pirmo reizi izlas ī ju apskatāmā raksta apgalvojumu, ka senatnē ostām un ostas pilsētāmneizvēlē jušies vietas pie pašas jūras vai jūras l īčiem, biju ļoti pārsteigts, jo tas taču runā tieši pretimvēstur ē tik paz ī stamām un parastām lietām, ka senās jūras braucē ju tautas taisni jūrmalās un no

jūras ar kuģiem viegli sasniedzamās vietās meklē ja un prata atrast izdev ī gas vietas saviemtirdzniec ī bas un ar ī dz ī ves centriem. Lai tikai atceramies feniķ iešu un seno grieķ u daudzās piejūras pilsētas; lai tikai piedomā jam pie tiem daudziem desmitiem, ja pat gandr ī z nesaskaitāmiem abuminēto tautu gan vēl teiksmainā aizvēstur ē, gan jau vēsturiskos laikos nodibinātiem koloniju plaukstošiem centriem pie Vidus jūras dažādu daļu piekrastēm ir Eiropā, ir Ziemeļāfrik ā, irMazāzijā, gan uz cietzemes, gan uz sālām. Piesaukšu vārdā tikai pāri plaši paz ī stamu piemēru. VaiKonstantinopole, agr āk ā grieķ u kolonija Bicantione, kas dibināta VII g. simten ī priekš Kristus, nav pie jūras? Vai tas pats nav sak āms par Marseļu, grieķ u seno Masaliju un romiešu Masiliju, kofeniķ ieši dibinā juši ap 600 g. priekš Kr., jeb par Kartāgu, kuŗ as dibināšanu senie rakstnieki pūlassaist ī t ar 814. jeb 846. gadiem priekš Kristus, k ādi apgalvojumi gan nav noteikti pamatojami, joKartāga paties ī bā dzimusi aizvēstures tumsas teiku laik ā, saistoties pat ar Trojas varoni Eneju?

Tā pat vēl senākos laikos feniķ iešu slavenā pilsēta T ī ros (T ī rus) atradās uz saliņas jeb divāmsaliņām jūr ā 1600 soļus atstatu no cietzemes. Pie pašas jūras novietojās ar ī otrs ievērojamākaisFeniķ ijas centrs Sidonas pilsēta. Un tā tālāk, un tā tālāk; piemēri t ī ri it k ā birst no gaisa.

Piegriežoties no Vidusjūras vair āk Eiropas ziemeļiem, jāsaka, ka tas, kas ir labs vieniem, nevar būt slikts otriem. Ja jūras tuvums sekmē ja cilvēku apdz ī votu centru uzplaukšanu, tad tas tā bijavisur.

Minēšu dažus ziemeļzemju paz ī stamākos centrus, kas sen jau sirmā senatnē vietu atradušies vainu pie jūras jeb viņas daļām vai ar ī lielu dziļu upju gr ī vās tādās vietās, kas tieši un bez gr ūt ī bām jūras kuģiem sasniedzamas. Tāda ir Kopenhāgena, kas pirmo reizi minēta 1043. g. ar nosaukumuHöfn (latiniski Hafnia), vēlāk nesusi vārdu Kaupmanna höfn (Hafen der Kaufleute = tirgotā ju osta).Tāda ar ī ir Londona, kas jau Cēzara laikos bija ievērojams centrs. Piegriežoties tuvāk ām vietām,

kas ar mums vēstur ē ciešāk saist ī tas, varam pieminēt Visbijas pilsētu Gotlandes salā, kas gan tagadir nenoz ī m ī ga, bet XII un XIII g. s. ļoti uzplauka taisni tikai pateicoties savai atrašanās vietai pie jūras. Ar ī 1263. g. izl ī gšanas aktā, kas jau augšā reizi piesaukts, mūsu tēvzemē minētās L ī vas,Vindas un Lielupes jūras ostas ar šādu dēvē jumu vien tiek konstatētas par tādām, kas atradās pie jūras, jeb mazākais vietās, kur kuģi tieši no jūras piebrauca. Pat rakstā ,,Zemgales osta" pievestie piemēri, kuŗ iem vajadzētu pier ād ī t, ka ,,ostām un ostu pilsētām nemēdza izraudz ī t vietas pie pašas jūras jeb jūras l īčiem", nav visur šim mēr ķ im sevišķ i laim ī gi izvēlēti. Tā VII g. s. Jūrpils (RimbertaSaeborg) bijusi pie Grobiņas, bet Grobiņa vēl daudz vēlākos laikos nebija atšķ irta no jūras,noder ē ja k ā kuģu būvēšanas centrs un VII g. s. droši vien bija uzskatama par piejūras vietu. Ar ī zviedru Birka, atrazdamās uz saliņas Melāras ezer ā, kas tieši savienojas ar Baltijas jūru, tā tad irtikai pēdē jās dziļi zemē iespiedies l ī cis, tā pat k ā jau XII g. s. minētā Stokholma, kas ar ī atrodas pieš ī paša ezera — jūras l īča ūdeņiem, nek ādi nevar noder ēt par izdevušos piemēru tam, ka senatnē it


7/19

7

k ā vair ī jušies izraudz ī t ostām un ostu pilsētām ,,tālu un labi saskatāmas vietas pie pašas jūras jeb jūras l īčiem".

Saprotams, bija jau ar ī senatnē ievērojami tirdzniec ī bas centri tālu no jūr ām, dažreiz pat piln ī ginepieejami pa ūdens ceļiem, bet tas jau nedod ne mazāko ties ī bu noliegt ostu pastāvēšanu pie pašas

jūras un viņas l īčiem ar ī aizvēstures laikmetā.Velti ar ī būtu tirdzniec ī bas centriem slapst ī ties pa tādām apslē ptām vietām, kas nebija labisaskatāmas, jo jau pēc pašas būt ī bas šo centru att ī st ī šanās un uzplaukšana atkar ā jas no tam, cik ērtiun paroc ī gi attiec ī gā vieta sasniedzama svešiem tirgotā jiem. Ko l ī dzēs lieliski nosargātā vieta, ja toneviens nevar ēs atrast jeb to uzies tikai k āds retais laim ī gā gad ī jumā. Bet kur svešiem tirgotā jiem piek ļūšana labi paz ī stama, ērta un viegla, tur tā nevar ē ja nek ādi būt citāda ar ī svešiem kaŗ av ī riem — sirotā jiem, uzbrucē jiem. Vieni no otriem pat bieži vien tan ī s laikos nemaz nebija atšķ iŗ ami: kasvienu gadu atbrauca tirgoties, tas otru gadu var ē ja ierasties sirot. Ar ī tirgojoties svešie jūras braucē jivar ē ja reizēm k ļūt iek ārdināti pavairot pelņu ar ieroču pal ī dz ī bu. Pat mūsu laikos zināmos apstāk ļosskaitās par likum ī gu svešas mantas atņemšana ar varu uz jūras, vienalga vai nu to sauc par kaper ē-šanu vai citādi. Nav tik pār āk sen tie laiki, kad tirdzniec ī bas kuģi, lai pasargātos no taml ī dz ī gām

varbūt ī bām, bija bruņoti ar lielgabaliem. Vispār ī gi, bieži nāca priekšā, ka pret sāncenšiem jūrastirdzniec ī bā pielietoja soļus, kas nav atšķ iŗ ami no laup ī šanas paņēmieniem. Lai tikai atceramies, kahercoga Jēkaba kuģus, kad viņš pats bija kritis gūstā, holandieši bez kautr ēšanās aplaup ī ja un piesavinā jās. Viņos kareiviskos laikos tirdzniec ī bas centriem, vienalga, vai tie bija pie jūras vai tāluno tās, arvienu vajadzē ja būt gataviem atvair ī t uzbrucē jus. To ar ī centās panākt ar apcietinā jumiem,ar uzman ī bu vai citādi, tikai ne ar veltu slapst ī šanos. Pārsteigumi arvien atgad ī jās. Lai tikaiatceramies, cik reizes vācieši nav pārsteiguši ar uzbrukumiem mūsu senču pilis. Asiņainas lappuseskronik ās mums stāsta par tādiem gad ī jumiem gan pie Dobeles, gan pie Sidrabes, gan Raktes, gancitur, kaut gan minētās vietas nemaz nebija saskatāmas no jūras.

Tomēr nepareizais apgalvojums nav velti pievests. Tas ir vajadz ī gs, lai ,,Zemgales ostu" var ētunovietot aiz Daugavas kr ācēm, no jūras tikai ar neērt ī bām un gr ūt ī bām sasniedzamā Daugmales

pilskalna piek ā jē. No ostām prof. Fr. Balodis pāriet uz jūras kuģiem. Te atkal tiek pavisam velt ī gi pievesti kuģuapmēri pat no IV g. s., pēc Kristus. XIII g. simteni, t. i., apskatāmo notikumu laiku, no IV gadusimteņa šķ ir daudz lielāks starplaiks nek ā no mūsu dienām — no XX g. s. Ja jau būtu iespē jamskaut ko pierad ī t ar IV g. s. jūras kuģiem, tad tam pašam nolūkam var ētu ar ī noder ēt XX g. s. 40, 50, pat 60 tūkstošu tonnas lielie luksus tvaikoni un pārdrednauti. Cilvēces dz ī ves apstāk ļi ārk ārt ī gi pārgrozās pat vienā — divos g. simteņos, kur nu vēl 7 — 9. Tā pat velti aizr ād ī t, ka vikingi braukuši pa Daugavu gandr ī z l ī dz viņas augšgalam, pārvilkuši savus kuģus pa sauszemi l ī dz Dņeprai unVolgai un braukuši tālāk.

Tie laiki Daugavai bija izbeigušies jau sen priekš XIII g. simteņa. Taisni tan ī s (vikingu) laikos būs bijuši plaukšanas gadu simteņi Daugmales pilskalnam. Pirmajiem beidzoties, bija beigušies

otrie. Jā piebilst ar ī , ka vikingu pa sauszemi pārvelkamie kuģi gan būs bijuši tikai laivas (krieviskiviņas sauc laģ ji). Nav nemaz iedomā jams, ka būtu no vienas upes augšgala l ī dz otrai upeidesmitiem kilometru stiepti prof. Baloža aprakst ī tie senie jūras kuģi l ī dz 30 mtr. garumā un ap 5mtr. platumā.

Vispār ī gi šoreiz nebūtu ko pārspriest par kuģošanas parašām un iespē jam ī bām vair ākusgadusimteņus priekš jeb pēc notikumu laika. Jā piegriežas tieši apskatāmā laikmeta apstāk ļiem. Noz ī me būtu vien ī gi tam, vai toreizē jiem kuģiem bija ērti nok ļūt no jūras l ī dz Daugmales pilskalnam. Te nu jāatbild ar noteiktu nē, jo Latviešu Indriķ a kronik ā ir vair ākas vietas, kas par todod nepārprotamu liec ī bu.Kad b ī skaps Meinhards grib atstāt Libiju, viņš dodas pa sauszemi gar Salu uz kuģiem, tā tad tie nav piebraukuši ne pie b ī skapa rezidences Ikšķ iles, pat ne pie otr ā toreizē jā dz ī vāk ā l ī biešuDaugavmales centra — Salas, bet kaut kur Daugavas lejas galā. Vai ir pielaižams, ka mazākais kautviens jūras kuģis neaizbrauktu b ī skapam pakaļ, ja tikai kuģim tas būtu daudz maz ērti iespē jams?


8/19

8

1198. gadā b ī skaps Bertolds atbrauca ar kuģiem no Vācijas, bet ar ī viņš atstā ja tos Daugavas

lejas galā un pie Salas pienāca pa sauszemi, kaut gan kuģi b ī skapam būtu ļoti noder ē juši, jo viņš arsaviem kareivjiem nespē ja piek ļūt klāt Salaspilij uz Mārtiņsalas, kas tobr ī d atradās Bertoldam

naid ī gu l ī biešu rok ās. B ī skapam neko neizdar ī jušam jāatgriežas atpakaļ pie tagadē jās R ī gas vietas.Vai tas tā notiktu, ja viņa flote var ētu aizbraukt l ī dz Salaspilij pa Daugavu?1200. gadā b ī skaps Alberts iebrauc Daugavā ar 23 kuģiem; tie nospiedošā vair ākumā piestā jas

Daugavgr ī vā, jo b ī skaps, nok ļuvis Ikšķ ilē un atgriezies Salaspil ī , sūta no turienes savus ļaudis piekuģiem uz Daugavgr ī vu (ad naves in Dunamundam) 8) pēc sava kr ēsla, b ī skapa piederumiem uncitām nepieciešamām lietām. Visas š ī s lietas gan ved b ī skapam divos kuģos, pie kam tiek sevišķ iaizr ād ī ts, ka tie pārk ļuvuši pāri Rumbulai, kad l ī bieši tiem uzbr ūk, vienu saķ eŗ , bet otram paveicasatgriezties pie citiem. Vēlāk Salaspil ī apsēstajam b ī skapam nāk pal ī gā tikai viens vien ī gs — pietam fr ī zu — kuģis. K ādēļ savam vadonim pal ī gā nesteidzās visa flote? Visi apstāk ļi, starp cituRumbulas pārk ļūšanas minēšana nor āda, ka ar ī šoreiz tas ir bijis jūras kuģiem gr ūta, lielam viņuvairumam pat piln ī gi neiespē jama lieta.

Savelkot kopā pievestās kronista ziņas, jāsaka, ka XII—XIII g. s. vācu jūras kuģi tikai retumis,tikai izņēmuma gad ī jumos, brauc pa Daugavu uz augšu, bet gan parasti apstā jas upes lejas galā;nebrauc augšup viņi pat lielas vajadz ī bas gad ī jumā, k ā, piem., tad, kad vācu virsvadonis, b ī skapsAlberts, person ī gi apdraudēts un sēž bez pārtikas Salaspil ī , l ī biešu ielenkts.

Vai nav skaidra lieta, ka jūras kuģi vispār ī gi toreiz pa lielākai daļai nevar ē ja nemaz pak ļūtDaugavā uz augšu ne l ī dz Ikšķ ilei, ne l ī dz Salai, tā tad ar ī ne l ī dz Daugmales pilskalnam.Izņēmums, laikam, bija tikai ar retiem mazākiem kuģiem, kas pie gad ī juma, gan ne bez pūlēm pārk ļuva ar ī Rumbulai pāri, tāda veiksme aprakstos tiek uzsvērta. Šādi vietē jie apstāk ļi droši vien bija ar ī viens no tiem iemesliem, kas pamudinā ja b ī skapu Albertu pārcelties uz R ī gu, dibinot sev jaunu rezidenci, jo R ī gai ir tās priekšroc ī bas, ka viņa ,,labi saskatāma" un viegli sasniedzama no jūras.

Tāļāk rakstā ,,Zemgales osta" tiek atstāst ī tas r ūnu akmeņu ziņas par zviedru sakariem ar Zemgali.Profesors Balodis raksta:,,Zemgale k ā gala mēr ķ is jūras kuģiem jau pieminēta XI. g. simten ī . Södermanlandē (Zviedrijā)

paz ī stami 2 r ūnu akmeņi, kas attiecas, laikam, uz 1025.—50. g.; atrasti: viens — Nedervellā, otrs — Gökstenenā, un stāsta par vikingu tirgotā ju ceļojumiem uz Zemgali; it sevišķ i paz ī stams Nedervellas akmens, kas attiecas apm. uz 1040. gadu; tas vēsta par braucienu greznā kuģī garKolkas ragu uz Zemgali (,,Til Simkala um Tumisnis") un laim ī gu atgriešanos atpakaļ Zviedrijā.Bönestadas r ūnu akmens (ar ī Södermanlandē) vēl piemin Daugavu (,,Tuna"), kas r āda, ka Daugavak ā ievērojams tirdzniec ī bas ceļš bija labi paz ī stams Zviedrijā."

Viss tas nedod ne mazāko pieturas punktu par labu Daugmales pilskalnam; viss tas tikai liekureizi apstiprina jau tā neapstr ī damo paties ī bu, ka skandināviem ar Zemgali bijuši dz ī vi sakari un ka

Zemgalē droši vien ar ī agr āk, bet neapšaubāmi pēc-vikingu laikos, kad Daugava vairs nenoder ē ja par transita ceļu uz Bicanti, vajadzē ja būt tā laika jūras kuģiem viegli pieejamai jūras ostai.Tāļāk savā rakstā prof. Fr. Balodis, pievedis kronikas ziņas par ,,Zemgales ostas" noliegšanu no

pāvesta un ziņas par jūras ostu dal ī šanu 1263. gadā, plašāki apraksta izrakumus Daugmales pilskalnā 1933. un 1935. gados, aizr ādot uz atrastajām monētām pat jau no pirmiem gadusimteņiem pēc Kristus un ar ī uz citiem atradumiem, ī si sakot, uz svešu zemju darinā jumiem, kascēlušies Zviedrijā Gotlandē, Bulgārijā, Persijā, Bicantē, Vācijā pie Reines, angļusakšu zemē unKrievijā. Tiek aizr ād ī ts uz atraktajām paz ī mēm par Daugmales pils vair ākk ārtē ju bojā aiziešanuuguns liesmās, par š ī s pils un viņas pak ā jē k ādreiz novietojušās pilsētas k ādreizē jo uzplaukšanu, par zemgaļu uzvaru c īņā pret krieviem 1106. g. Par pēdē jo gan jāsaka, ka velti to prof. Balodis vedkaut k ādā sakar ā ar Daugmales pilskalnu, jo uz to nav nekur ne mazāko vēsturisku aizr ād ī jumu.

8) Latv. Ind. kronika IV, 3.


9/19

9

Varbūt ī gāka pat ir iespē jam ī ba, ka š ī slavenā kauja notikusi daudz tālāk uz r ī tiem. Tomēr šoreiz navizdev ī bas par to ko plašāk runāt, jo krievu sakaušanai tr ūkst sakaru ar ,,Zemgales ostas" atrašanāsvietas meklēšanu. Tā pat ar ī pār ē jie tikko pievestie prof. Baloža apraksti nedod ne mazāk ā pieturas punkta jautā jumā par ,,Zemgales ostas" atrašanās vietu. Tie tikai apstiprina paties ī bu, ka savā laik ā

pa Daugavu notikusi dz ī va satiksme, ka zemgaļi toreiz apdz ī vojuši Daugavas dienvidus krastu, katur viņiem bijusi skaista pils un bagāta pilsēta un ka viņi ņēmuši dz ī vu dal ī bu starptautisk ā satiksmē. Esmu stipri pārliecināts, ka Daugmales pilskalns nav vien ī gā vieta pie mūsu lielās upeskrastiem, kur zeme uzglabā atrastajām l ī dz ī gas senlaiku mantas, kas vēl gaida uz viņu gaismā celšanu. Tomēr neviena no taml ī dz ī gām vietām nevar tamdēļ vien pretendēt uz godu būt parvēsturisk ās ,,Zemgales ostas" atrašanās vietu.

Pret izrakumu aprakstu pareiz ī bu neiedrošinos celt ne mazākos iebildumus. Tikai nek ādi nevaru piekrist slēdzienam, ka Daugmales pilskalna ziedu laiki būtu vilkušies l ī dz 1250. gadam. Ir piln ī ginenoliedzami, ka Daugavmale Zemgalē pirms XIII g. s. būs ieņēmusi cien ī gāku stāvokli, k ā vācuienākšanas laik ā. Viens no ziemeļnieku vikingu kara un tirdzniec ī bas ceļiem savā laik ā gā ja paDaugavu. Skandināvu varoņiem pretim ar ī krievu k ņazi, par k ādiem sākot bija to pašu vikingu

vadoņi, stiepa savas rokas pa Daugavu uz jūras pusi. Uz Daugavas māmuļas ūdeņiem norisinā jāsros ī ga dz ī ve un toreiz viņas piekraste zemgaļiem bija vair āk iecien ī ta, vair āk iem īļota k ā vācuienākšanas laik ā. Zemgaļu apcietinā jumu dažādā lielumā un dažādās noz ī mēs pie Daugavas var ē ja būt laba tiesa. Vikingu laikiem beidzoties, Daugava pazaudē ja savu tranzita ceļa noz ī mi uz Bicanti.Pan ī ka te ar ī tranz ī ta tirdzniec ī ba. Zemgaļu ac ī s Daugava palika mazāk noz ī m ī ga, k ā daudzaugl ī gāk ās Lielupes pierakstes. Un pan ī ka, beidzot nozuzdamas no zemes virsus, Daugavmaleszemgaļu m ī tnes. Tāds pats liktenis ķēra (spriežot pēc izrakumiem, uguns gr ēka liesmās) ar ī stalto pili Daugmales pilskalnā. Tomēr vēstures rakst ī tie avoti neko nezina par š ī senā ievērojamā zemgaļu centra beigu dienām. Neviens kronists par šo pili nemin ne pušplēsta vārdiņa. Tamdēļ nepavisam nav pielaižams, ka š ī pils būtu pastāvē jusi l ī dz 1250. g. Daugmales pilskalns atrodas t ī ri blakus Salai un Ikšķ ilei, pirmo b ī skapu sēdek ļiem, un ir tik tuvu R ī gai, ka zemgaļu cietoksnim šin ī

vietā, ja tikai viņš būtu vēl pastāvē jis, nespētu paiet gaŗām, nepieminot viņu savos rakstos, vācukolonijas dz ī ve, kas tad būtu noritē jusi š ī vāciem svešās zemes cietokšņa piek ā jē. XIII g. s. pilsneapšaubāmi būtu iek ļuvusi kronik ās, ja viņas dēļ vāciešiem būtu norisinā jušās c īņas, par kurunoklusēšanu šin ī s, vāciski Livonijai tik svar ī gās vietās, tik tuvu R ī gai, nevar būt ne runas. LatviešuIndriķ is piemin pat r ī dzinieku lopu pāŗ a nolaup ī šanu un s ī k āk ās izkaušanās to dēļ. K ā tad viņšnoklusētu liela cietokšņa apkaŗ ošanu, nodedzināšanu, ieņemšanu? Tamdēļ Daugmales pilskalnā zemgaļu cietoksnis ir beidzis savas dienas jau pirms, laikam, ļoti neilgi pirms vācu atnākšanas, tā tad ne vēlāk k ā XII g. s. otrajā pusē. 9) Uz to man jau atbildēts k āda rakstā ar jautā jumu, kur tadesot ziņas par «Zemgales ostas" bojā iešanu citā atrašanās vietā, jo tādām, sekojot manai loģikai, itk ā vajadzētu būt ar ī tad, ja senā osta būtu atradusies citur, piem. Lielupes gr ī vā. Sakar ī bas dēļ šo jautā jumu apskat ī sim drusku vēlāk. Tad būs runa ar ī par prof. Fr Baloža aizr ād ī jumu, ka pie gr ī vas

,,Lielupes piekrastē nav konstatē jamas k ādas senās pilsētas paliekas — parasti seno apmetņu vietāsatrodamais kultūras slānis."K ā redzams, prof. Baloža raksta pievestā daļa neko nevar noskaidrot par Zemgales ostas atrašanās

vietu; tomēr starp Daugmales pilskalna un turienes archeoloģiskiem aprakstiem ir daži teikumi, kassatura aizr ād ī jumus uz Zemgales tirdzniec ī bas seno centru. Tā, aizr ād ī jis uz jūras ostu dal ī šanu un par vienas tādas piesaukšanu Lielupē 1263. g. jau augšā pieminētajā l ī gumā starp ordeni un Kursas b ī skapu Heinrichu, prof. Balodis saka: ,,Ja nu XIII. g. s. sākumā pāvests bija aizliedzis ,,Zemgalesostu", pat piedraudēdams ar lāstu — XIII. g. s. vidū (1263. gadā) taisni šo aizliegto ostu b ī skaps unordeņa mestrs gan laikam nevar ē ja pieminēt k ā ordenim piešķ irtu izmantošanai tirgum unkuģniec ī bai. Taču ja Zemgaļu osta XIII. g. s. bija nevēlama konkurente R ī gai, tad ar ī XIII. g. s. vi-

9) S ī k āk skat. R. Ērglis ,.Zemgales neatkar ī bas vēsture" 46—49. lap. p.


10/19

10

dū tā tāda pat palika un neaizmirs ī sim, ka tikai 1290. g. zemgaļi gal ī gi padevās vāciešiem un taisnilaiks no vāciešiem nelaim ī gās kaujas pie Skodes 1259. gadā l ī dz Jelgavas pils uzcelšanai 1266. g.,un it sevišķ i l ī dz 1272. g. l ī gumam bija zemgaļu piln ī gi atgūtās patstāv ī bas gadi. Tādēļ ar ī negribētos ticēt, ka 1263. g. l ī guma var ētu būt domāta senāk aizliegta R ī gas konkurente —

,,Zemgaļu osta"; pareizāk pieņemams, ka vēl 1263. gadā, ja tas būtu bijis iespē jams, — b ī skaps unordenis būtu visādi centušies gal ī gi izn ī cināt šo ostu, kas ar ī vāciešiem vairs nebija vajadz ī ga (jo pastāvē ja R ī ga). Dr ī zāki gribētos pielaist, ka 1263. gada l ī gumā domāta vispāri Lielupe, vai tā Lielupes daļa, kas jau atradās vāciešu rok ās, varbūt Lielupes ieteka Daugavā... Lielupe ietek tieši jūr ā tikai kopš 1750. gada"... un tālāk ,,1200. g. pāvests bija aizliedzis vietu, uz kuŗ u tirgotā ji brauca un pie kuŗ as piestā jās, lai tirgotos: tā tad pie 1200. g. aizliegtās ostas atradās tirdzniec ī bascentrs, pilsēta, pie tam pilsēta, kas var ē ja būt konkurente R ī gai, atradās netāli no R ī gas un pēcIndriķ a atstāsta bija sasniedzama pa Daugavas ceļu. Tāda vieta ir Daugmales pilskalns un šai, 1935.gadā, konstatētā pilsēta pilskalna pak ā jē. Ar ī locis, kuŗ u piemin Indriķ is, patiesi bija nepieciešams,lai pāri sēk ļiem un kr ācēm (sal. Indriķ a IV, 3: ,,Rumbula") gaŗām vair āk ām Daugavas salām apDoli var ētu nok ļūt no R ī gas l ī dz Daugmalei, vai no Daugmales l ī dz R ī gai un ar ī vispār gaŗām

Daugmalei. Un pie tam pag. gada izrakumi un senlietas nepārprotami pier āda, ka Daugmales pilsun pilsēta nodedzināti vēl pirms 1250. g. un vairs nav pielaista viņu atjaunošana ...",,Vien ī gais, kas ar tādu Indriķ a stāsta tulkojumu it k ā nesaskan, ir viņa vārdi, ka viņa pieminētie

tirgotā ji ,,braukuši lejup", kas nebūtu var ē jis notikt, ja nepaklaus ī gie tirgotā ji būtu gribē juši brauktno R ī gas vai gar R ī gu uz Daugmali. Bet šie nepaklaus ī gie var ē ja nākt ar ī no Krievijas; R ī ga, k ā pilsēta, bija tikko uzcelta, un vācieši pa daļai mitinā jās ar ī Daugavas salās un Ikšķ ilē, k ādēļ ar ī uzR ī gu var ē ja ziņot. Beidzot Indriķ is tieši pasaka, ka tirgotā ji — uzbrucē ji it k ā braukušinepaklaus ī giem pretim, tā tad varbūt no R ī gas uz austrumiem" ...

Man liekas, ka prof. Fr. Balodis pievestās vietas ii uzrakst ī jis lielā steigā, nepārdomā jis saturu, unnav izlas ī jis pirms nodruk āšanas uzrakst ī to cauri. Citādi nek ādi nevaru izskaidrot to, ka viensteikums runā pretim otram. K ā lai saskaņo apgalvojumus, ka ,,pagā jušā gada izrakumi un senlietas

nepārprotami pier āda, ka Daugmales pils un pilsēta nodedzinātas vēl pirms 1250. g. un vairs nav pieļauta viņu atjaunošana" ar aizr ād ī jumu, ka šāda nepielaišana neesot bijusi vāciem dažubr ī d, patvēl 1259.—1272., nemaz iespē jama, kas taču ir secināms no teicieniem par zemgaļu piln ī gi atgūtās patstāv ī bas gadiem un no tā, ka pareizāki pieņemams, ka vēl 1263. g., ja tas būtu bijis iespē jams, — b ī skaps un ordenis būtu visādi centušies gal ī gi izn ī cināt šo ostu, t. i. ,,Zemgales ostu", kuŗ u taču pats god. profesors novieto pie Daugmales pilskalna un kur viņas atjaunošanu iepriekš pievestaisteikums atz ī st par nepieļautu sākot jau no laikmeta vēl pirms 1250. g. Īsāk sakot: kas beidzis pastāvēt pirms 1250. gada, par tā eksistēšanu 1263. gadā nevar būt ne runas. Paties ī bā Daugmales pils šin ī s gados jau mazākais labu pusgadu simteni nemaz vairs neeksistē ja, k ā uz to jau aizr ād ī ju.

Neapstr ī dami visā visumā ir aizr ād ī jumi par zemgaļu piln ī gas patstāv ī bas atgūšanu ap 1263. gaduar mazu mūsu šoreiz apcer ē jamā jautā jumā t ī ri nenoz ī m ī gu izlabojumu, ka š ī patstāv ī ba pr āviem

Zemgales apvidiem bija sadrupusi jau iepriekšē jos gados pirms 1272. g. l ī guma, jo jau pirms š ī gada Zemgalei nelaim ī gos karos bija kritušas Tērvetes un pa otrai reizei Mežotnes pilis, bet l ī gumstikai konstatē ja un noslēdza 1272. gadā iepriekš notikušo. Tamdēļ nemaz nevar runāt par zemgaļu piln ī gu patstāv ī bu 1270., 1271. gados. Tomēr neapstr ī damam klāt šin ī prof. Fr. Baloža raksta vietā piep ī ta vēsturiski piln ī gi nepareizu, pavisam nepielaižamu apgalvojumu rinda.

Visupirms, runā jot par zemgaļu atgūto patstāv ī bu, jāņem vēr ā, ka viņu zemes robežas ap 1263.gadu nav vairs tās, kas bija gadu simteņa sākumā, kad zemgaļi vēl atradās ir Bab ī tes ezera rajonā ir pie jūras, ir R ī gas un Ikšķ iles apkaimē. Jau tā paša gadu simteņa divdesmitos gados minētosapvidos zemgaļu vairs nav, ko skaidri redzam no tam, ka tur r ī kojās br ī vi, ne no viena netraucētiLivonijas vācieši. Šis apstāklis ir pamudinā jis vācu vēsturniekus mald ī gi noliegt, ka jūrmala unDaugavmale vispār k ādreiz būtu pieder ē jusi pie Zemgales. Šin ī pašā pārrunā jamā zemgaļu atgūtās piln ī gas br ī v ī bas laik ā 1265. jeb laikam pareizāk 1266. gadā ordenis uzcel Jelgavas pili. L ī dzturienei tā tad ar ī nesniedzas toreizē jā atbr ī votā Zemgale. Tā tad 1263. g. l ī gumā piesauktā jūras


11/19

11

osta Lielupē, vienalga vai tā būtu bijusi senā ,,Zemgales osta" vai ne, minētā gadā atradās vācu unne zemgaļu piederumos un viņu ,,gal ī gi izn ī cināt" gan nevar ē ja būt vācu nodoms, mazākais ne visuvācu, jo ar ī es piekritu prof. Baloža domām, ka, R ī gai pastāvot, vāciešiem vajadz ī bas pēc š ī s ostasnebija. Ar to ar ī , liekas, izskaidrojams, ka viņa paties ī bā nekad vairs nav uzzēlusi. Tomēr nek ādi

aizr ād ī jumi par vajadz ī bu jeb nevajadz ī bu nespē j izn ī cināt faktu, ka ordenis 1263. g. sev izrunā ī pašuma ties ī bas uz šo ostu, tā tad viņa pastāvē ja un bija ordenim kaut ko apsološa tirgum unkuģniec ī bai. Pasv ī troju, ka 1263. g., nekr ī t svar ā, vai tā ir senā ,,Zemgales osta" jeb ne, jūras ostaLielupē neapšaubāmi pieminēta k ā ordenim piešķ irta izmantošanai, neskatoties uz to, ka tā irnoteikti nevēlamā tuvumā R ī gai. Tā tad atkr ī t prof. Baloža pretē jais apgalvojums par to, ka ostas pastāvēšana 1263. g. Lielupē laikam gan apšaubāma. Tā pat nepareizas ir prof. Baloža domas, ka, jaXIII. g. s. sākumā pāvests aizliedzis ,,Zemgales ostu", pat piedraudēdams ar lāstiem, tad 1263. g. šo pašu ostu nevar ētu lietot Kursas b ī skaps un ordeņa mestrs. K ādēļ gan ne? Kamēr osta bija zemgaļu piederums, viņu vajadzē ja nožņaugt; kad viņa nāca vācu rok ās, viņas lietošanai nekas nestā jās vairsceļā. Varbūt ordenis pat izmantoja viņu k ā bubuli pret R ī gas pilsētu un pat pret Livonijas ar ķ i- b ī skapu, jo mēs taču zinām, cik bieži naids un pat atklāti kaŗ i pastāvē ja šo varu starpā. Pāvesta lāsti

draudē ja pagānu zemgaļu ostas apmeklētā jiem, bet pati š ī osta nemaz nebija nolādēta. Beidzot ja ar ī būtu, tad lāsti izbeigtos l ī dz ar ostas nok ļūšanu vācu var ā.Ka tas tā var ē ja būt, pārliecinošs piemērs mums ir senā Kartāga. Romas pontifex maximus

(augstākais romiešu pagānu oficiālās valsts tic ī bas iemiesotā js), nolādē ja šo Romas sāncensi un patviņas atrašanās vietu l ī dz ar apk ārtni un katru, kas vien sāktu domāt par pilsētas atjaunošanu. Unkas no tā iznāk? Kartāgu izpost ī ja 146. g. priekš Kristus, un jau 122. g. pr. Kr. uz Kaja Grakcha priekšlikumu pieņem lēmumu izmantot nopost ī tās pilsētas izdev ī go atrašanās vietu un dibināt turkoloniju Junoniju, nometinot šin ī kolonijā 6000 Romas pilsoņu. Tā k ā Kajs Grakchus dr ī z pēc š ī lēmuma pieņemšanas krita, tad pieņemtais lēmums gan tūl ī t netika izpild ī ts, tomēr pati š ī viņa pieņemšana vien runā jau pārliecinoši par pilsētas atjaunošanas iespē jam ī bu nolādētajā vietā.Ķ eizars Augusts vēlāk ar ī izveda dz ī vē Grakcha projektu, un atjaunotā Kartāga dr ī z vien uzplauka

par ievērojamu ziedošu centru, neskatoties uz valsts augstāk ās gar ī gās iestādes (gan pagānu)visjaunākiem nekad neatceltiem lāstiem.Tā pat, vai tiešām ir pielaižams, ka k ādam pāvestam būtu var ē jis ienākt kaut uz acumirkli pr ātā

iedoma nolādēt krist ī go rok ās atrodošos ostu jeb viņas apmeklētā jus vai uztur ēt pret to spēk ā k āduagr āku aizliegumu tikai tādēļ vien, ka š ī osta, k ādreiz, atrazdamās pagānu zemgaļu var ā, spē jakaitēt vācu R ī gai un ka to pagātnē reiz apkaroja pat ar lāstu uzkraušanu pārdrošniekiem, kas dotosuz turieni.

Gluži nepareizs ir ar ī apgalvojums, ka ,,Lielupe ietek jūr ā tikai kopš 1750. gada". Nezinu, nokurienes ir ņemts 1750. gads. Esmu pārliecināts, ka tas ir k ļūdaini piesaukts. Par 1757. gadu gan iruzglabā jušās ziņas, ka tad Lielupe sev izlauzusi taisnu ceļu uz jūru. Par to stāsta vācbaltu ģeogr āfsH. von Bienenstamms. (Neue geographisch - statistische Beschreibung dēs Kaiserreich russischen

Gouvernements Kurland. 1841., lap. p. 17.). Bet viņš aizr āda, ka gluži tā pat Lielupe esot izlauzusisev ceļu uz R ī gas jūras l ī ci ar ī 1709. gadā.Esmu uzdūries vēl uz citām ziņām par Lielupes darb ī bu jaunu gultņu izraušanā tieši uz jūru vai

nu tan ī s pašos 1709. un 1757. gados vai vēl agr āk. Tā M. Gottfriedt's 1877. gadā savā rakstā «Lielupes gultne" (Flussbett der Kurischen Aa) 10) raksta, ka Lielupe 1697. gadā ,,3 verstis uzvakariem no Daugavgr ī vas (Dünamünde) ier āva jaunu ieteku jūr ā (bildete ein Durchbruch in dieSee), kas 1709. gadā palika par ī sto Lielupes gr ī vu (Mündung). Tagadē jā vēl tālāk uz vakariemgulošā gr ī va cēlusies 1755.— 1757. gados. Mūsu laikos (t. i. 1877. g.) Lielupe pie Dubultiem katru pavasari aizrauj projām arvien vair āk un vair āk zemes, tā k ā, ja krasta nostiprinā jumi un jaunaisdzelzceļa dambis neaizkavētu, tad tur noteikti vajadzētu izveidoties jaunam caurr āvumam. Ļoti pielaižams, ka Lielupe savā ceļā jau aizvēstur ī gos laikos pieredzē jusi ievērojamas pārmaiņas".

10) Correspondenzblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga, 1877. g., 190—193. lap. p.


12/19

12

G. Schreder's 1896. gadā savā rakstā ,,Lielupes gr ī vas apgabals un jomu izcelšanās". (Über das

Mündungsgebiet der kurischen Aa und die Bildung der Johmen) 11) šādi raksta: ,,Cik bieži Lielupeagr ākos gados ir main ī jusi savu gr ī vu (Mündung), mēs nezinām. Vēsturisk ā laik ā (jāsaprot,

autoram pārzināmā laik ā) pirmais caurr āvums noticis 1697. g. apmēram 3 verstis no Daugavgr ī vas,1705. g. notika otrs caurr āvums 9 verstis no Daugavgr ī vas un laikam mēs būtu piedz ī vojuši vēltrešo caurr āvumu pie Vecdubultiem, ja dzelzceļa dambis to nebūtu aizkavē jis. Pirmais caurr āvumsir gan atkal aizsēr ē jis, otrs, k ā liekas, taisās aizsēr ēt".

S ī kumiem šoreiz nav noz ī mes. Neapstr ī dams ir konstatē jums, ka Lielupe vispār ī gi ļoti br ī vir ī kojusies ar ceļa izvēli sev tieši uz jūru. Par gultnes izr āvumiem tieši uz jūru tan ī s gadu simteņos, par kuŗ iem nav ziņu, nevar ētu šaub ī ties: Lielupe droši vien r ī kojās vienādi ir priekš apskatāmā XIIIgadu simteņa ir pēc. Toreiz zemgaļu upe bija vēl br ī vāka savās gaitās, jo viņu nekavē ja ne krastanostiprinā jumi ne dzelzceļu dambji. Bet vai katru reizi tika izrautas t ī ri jaunas gultnes? Man liekas,ka bieži runa var ē ja būt tikai par k ādu agr āku aizsēr ē jumu, sēk ļu, salu, krastu u. t. t. pr āvākiemizskalojumiem pieminētajos gados un par vair āk vai mazāk aizaugušu vietu padziļināšanos

pavasaŗ a plūdu laik ā, bet ne jau katreiz par l ī dz tam nebijušas upes rašanos attiec ī gā gadā. Dažreiz jau tiešām var ē ja ar ī rasties t ī ri jauna noteka jūr ā. Ja pat tā tas būtu bijis katreiz, tad tomēr ar ī agr ākizrautās gultnes pastāvē ja savā laik ā. Tamdēļ nek ādi nedr ī kstam apgalvot, ka XIII g. s. Lielupe tieši jūr ā nav ietecē jusi. Kas attiecas uz prof. Baloža pieminēto gadu, kuŗā Lielupe būtu sev izr āvusi jaunu ceļu uz jūru, tad jāsaka, ka neiespē jami jau nav, ka uzr ād ī tajā 1750. gadā noticis kaut kas taml ī dz ī gs jeb mazākais par to ir k ādas ziņas, kuŗ as avotu gan, par nožēlošanu, apskatāmais rakstsnemin. Tomēr, k ā jau reiz teicu, esmu pārliecināts, ka gads uzr ād ī ts pārskat ī šanās dēļ k ļūdaini.

Lai vispus ī gāk noskaidrotu jautā jumu par Lielupes ieteku tieši jūr ā, es griezos pie mūsuaugstskolas ģeoloģisk ā institūta, kur mani sagaid ī ja vislaipnāk ā pretimnākšana un iespē jamiizsmeļoši paskaidrojumi. Izr ādās, ka no ģeoloģijas redzes stāvok ļa Lielupes ieteka tieši jūr ā agr ākoslaikos, ar ī XIII g. s, ir iespē jama un tādas ietekas pastāvēšana tieši pielaižama. Ģeoloģija nevar

stingri noteikt, kuŗ a no abām tagad pastāvošām Lielupes gr ī vām (jūr ā jeb Daugavā) būtu vecāk ā;nav pat ar ī nemaz izslēgta varbūt ī ba, ka tiešā ieteka jūr ā ir pastāvē jusi pirms ietekas Daugavā. Tikaiviena lieta būtu neapstr ī dama: tiešā ieteka jūr ā Lielupei nekad nav var ē jusi būt Slokas jebKaugurciema apk ārtnē, jo tur sekli guloši kaļķ akmeņa mas ī vi kavē juši Lielupi ņemt ceļu tieši uz jūru.

Tā tad Lielupe pirms 1750. gada var ē ja ietecēt tieši jūr ā. Bet viņa ne tikai var ē ja, bet ar ī ietecē ja jau XIII g. s. To apstiprina k āds minētā gadu simteņa pergaments. 17. martā 1226. g., izspriežotDaugavgr ī vas klostera un R ī gas pilsētas robežu str ī du, šķī r ē jtiesnešu lēmums min «Lielupes gr ī vu,kur tā ieiet jūr ā" ... (... os fluminis Semigallorum, ubi intrat in mare .. .). 12) Laikam vēlākos laikosš ī ieteka gan būs aizsēr ē jusi vair āk vai mazāk un atjaunošanai pras ī jusi atk ārtotus izskalojumus.

Atgriežoties pie apskatāmā raksta par ,,Zemgales ostas" atrašanos pie Daugmales pilskalna,

jāsaka, ka vien ī gais, kas prof. Balodim liekas pretrun ī gs ar viņa apgalvojumiem, ir Indriķ a kronikasteiciens, ka kuģim uz šo ostu bijis jā brauc pa Daugavu uz leju — no R ī gas. Paties ī bā š ī kronikasvieta viena pati uz r āviena piln ī gi apgāž visus prof. Baloža apgalvojumus par ostas atrašanās vietu.Tamdēļ viņš meklē dabūt pie malas likten ī go kronista liec ī bu. Neesot teikts, ka kuģis braucis noR ī gas jeb gar R ī gu uz Daugmali. Nepaklaus ī gie kuģinieki var ē juši būt no Krievijas. Kronists tieši pasakot, ka tirgotā ji-uzbrucē ji it ka braukuši nepaklaus ī gajiem pretim, tā tad varbūt no R ī gas uzaustrumiem. Ar ī locis, kuŗ u pieminot Indriķ is, bijis nepieciešams braukšanai pāri sēk ļiem, gaŗāmsalām ap Doli.Vieta, no kurienes nepaklaus ī gie devušies uz ,,Zemgales ostu" savā kuģī pa Daugavu lejup kronik ā

11) Correspondenzblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga, 1896. g. 64 -69. lap. p.12) Bunge. UB. LXXK.


13/19

13

nav tieši vārdā nosaukta. Tomēr l ī dz šim bez k ādiem iebildumiem bija vispār ī gi pieņemts, ka tā bijaR ī ga, jo viss kronista stāst ī jums neliek šaub ī ties, ka runa iet par R ī gu. Skaidr ī bas dēļ pieved ī šutekstu (Latv. Indr. IV. 7.)

,,Quod factum (t. i. pāvesta aizliegumu) postea mercatores ipsi collaudantes, eundem portum

communi decreto sub interdicto ponunt, ut, si quis illum deinceps mercationis causa ingredi praesumat, rebus simul et vita privetur. Unde postea, duobus annis transactis post constructionemcivitatis, quidam, compromissum et statutum eorum infringere volentes, primo a mercatoribusomnibus, ne Semigalliam vadant, affectuose rogantur. Sed illi, apostolici mandatum nonattendentes, et commune mercatorum decretum parvi pendentes, in navi sua Dunam descendunt.Quorum animositatem ceteri videntes, admotis aliis navibus, eos impugnant. Tandem duobus viris,gubernatore videlicet et ductore navis, exceptis et crudeli morte peremptis, alii redire coguntur."

Tulkojumā: Vēlāk tirgotā ji paši, slavēdami šo faktu (domāts pāvesta aizliegums), ar kopē julēmumu nolika to pašu ostu zem aizlieguma, lai, ja k āds vēlāk tirgošanās dēļ iedrošinātos viņuapmeklēt, tam l ī dz ar to atņemtu mantu un dz ī v ī bu. Tādēļ vēlāk, divus gadus pēc pilsētasdibināšanas, dažus, kas gribē ja lauzt viņu vienošanos un noteikumu, sākumā visi tirgotā ji

pārliecinoši lūdza nedoties uz Zemgali. Bet tie, neklaus ī dami apustuliskam aizliegumam un zemuvērtēdami tirgotā ju kopē jo lēmumu, devās savā kuģī pa Daugavu uz leju. Redzot viņu pārdroš ī bu, pār ē jie, pievirz ī juši klāt citus kuģus, uzbruka viņiem. Beidzot, kad divi v ī ri, proti kuģa pavēlnieksun vad ī tā js, bija saķ erti un nežēl ī gā nāvē nonāvēti, pār ē jos piespieda atgriezties atpakaļ.

Pietiek nopietnāk ieskat ī ties šin ī s kronista rindiņās, lai nerastos pat šaubas par vietu, kur ap-rakst ī tais norisinā jies. Jau tas vien, ka kronists nepiesauc vārdā vietu, skaidri pier āda, ka tā viņam ir piln ī gi noteikta un ari viņa toreizē jiem las ī tā jiem tik skaidri saprotama, ka to vārdā pieminēt patnevajaga. Un kur tāda var būt b ī skapa Alberta priesterim? Saprotams, tikai R ī ga. Tālāk! Stūrgalvjusnebraukt uz Zemgales ostu esot lūguši — visi tirgotā ji (a marcatoribus omnibus rogantur). Kur tadnu kuģa ļaud ī m 1203. g. pirms došanās viņiem tik nelaim ī gā braucienā vajadzē ja atrasties, lai barsvācu tirgotā ju viņus būtu var ē jis lūgt? Šai vietai jāatrodas pie Daugavas un tam vajaga būt

ievērojamākam, pat par citiem vietē jiem dominē jošam centram, kur piemā jo ,,visi" tirgotā ji. Vārdu,,visi" gan es uztveru ne tieši burtisk ā noz ī mē, bet tādā, k ā to bieži ikdienišķā runā lietojam, piem.,sakot: ,,Visi pilsētas iedz ī votā ji šodien bija uz ielām". — ,,Visās saimniec ī bās šogad audzis tā untā". — ,,Visi ārsti atrod viņu par slimu". Šeit ,,visi" noz ī mē — lielais, nospiedošais vairums. Tomērtoreiz Livonijas centr ā tirgotā ju tik pārlieku daudz ar ī nemaz nevar ē ja būt. Tamdēļ bailes, ka pašutirdzniec ī bas izredzes var sašļukt, kamēr citi peln ī s konkur ē jošā ostā, varbūt ari tiešām viņus visusl ī dz pēdē jam v ī ram sapulcinā ja Daugavmalā pie kuģiem. Mēs jau redzē jām, ka kuģi jau no vācuierašanās agr ākajiem gadiem tikai reti, atsevišķ os gad ī jumos, devās uz Salu un Ikšķ ili; parasti tieapstā jās vai nu Daugavgr ī vā vai pie R ī dzenes up ī tes. 1203. gadā, kad jau ar ī b ī skapa sēdeklis bija pārnests no Ikšķ iles uz jaundibināto R ī gu (kas notika pēc kronista vārdiem trešā gadā pēc Albertaiesvēt ī šanas par b ī skapu, tā tad 1201. g. 13), visa vācisk ā dz ī ve pie Daugavas bija koncentr ēta R ī gā

Tikai tur var ē ja būt ,,visi" tirgotā ji, tikai tur var ē ja būt viss vairums kuģu. Ne Ikšķ ilē, ne Salā, neLielvārdē tas nebija iespē jams. Pret tām vāciešiem nācās vēl ne reizi vien kaŗ ot. Tā, 1204. g.lielvārdieši nāca kopā ar leišiem apkaŗ ot R ī gu, bet 1205. g. vācieši uzbruka Ikšķ ilei un pirmo reizLielvārdei. Sal ī dzinot ar visiem šiem vietē jiem centriem, R ī ga bija vāciešiem jau noteikti pirmā vietā. Krievu ostas uz Daugavas augšgala, tā pat k ā vāciešus toreiz vēl neredzē jusi mūsu dzimtenesDaugavmales daļa augšpus Libijai, taču nek ādi nevar ētu tikt liktā svaru kausā pie mūsu pārspriešanas par to, kur pāvestam paklaus ī gi tirgotā ji dr ī kstē ja notiesāt uz nāvi citādi domā jošos.Tā tad tikai R ī ga var būt vien ī gā vieta, no kurienes 1203. g. k āds kuģis devās pa Daugavu uzaizliegto Zemgales ostu. Citādas domas l ī dz šim ar ī nevienam nebija ienākušas pr ātā. Tikai prof.Balodis to sāk apšaub ī t.

Bet nu rodas jautā jums, k ādēļ tad kuģis būtu iebraucis pa Daugavu no jūras l ī dz R ī gai, lai pēc tam

13) Latv. Ind. kronika VI, 4.


14/19

14

atkal brauktu atpakaļ. Neapšaubāmi pateikt ī sto iemeslu šādam braucienam bez k ādiemaizr ād ī jumiem, kas par to būtu uzglabā jušies no seniem laikiem, nav iespē jams. Var ē ja gan ar ī būt,ka kuģis bija r ī dzeniekiem pašiem pieder ī gs un taisni no R ī gas uzsāka savu ceļu. Tomēr varbūt ī gāk

ir, ka aizjūras tirgotā ji meklē ja peļņu ,,Zemgales ostā". Pat mūsu dienās kas var noteikt bezautentisk ām ziņām no paša kuģa izr ī kotā ju puses, k ādēļ tas apmeklē divas blakus atrodošās ostasšādā k ārt ī bā un ne otr ādi jeb k ādēļ vispār tiek iebraukts abās ostās un ne vienā vien? Tomēr aizr ād ī tuz pielaižamām varbūt ī bām ir iespē jams un šādas iespē jam ī bas var būt vair ākas. Visvienk āršāk ir pielaist, ka kuģim vajadzē ja dažas preces nodot R ī gā un pēc tam Zemgales ostā iegūt kravu atpakaļ ceļam. Lai k ā, bet ar šo uzstād ī to jautā jumu nek ādi nav iespē jams padar ī t neskaidru braucienavirzienu un ,,Zemgales ostas" atrašanās vietas jautā jumu.

Tā pat piln ī gi atkr ī t iespē jam ī ba, ka kuģis, kas devās uz ,,Zemgales ostu" būtu bijis krievu.Vispirms, tad jau uz viņu nemaz nedr ī kstētu attiecināt pāvesta aizliegumu, jo krievi taču nebijaRomas katoļi. Bez tam kronists droši vien nepalaistu gaŗām gad ī juma neaizr ād ī jis, ka ļaundaŗ i bijuši krievi, nevis labiņie pašu tic ī bas ļaudis. Ar ī tirdzniec ī ba toreiz starp Krieviju un Zemgali, ja

vispār ī gi k āda pastāvē ja, var ē ja notikt pavisam s ī kos apmēros, jo abām zemēm bija gluži vienādasizvedamās preces: lab ī ba, ādas, vasks, medus un taml ī dz ī gas lietas. Beidzot, ja pat pretrunā ar visutikko teikto, kuģis tomēr būtu nācis no Krievijas, kur tad viņam ceļā pie Daugavas var ē ja sagad ī ties bars katoļtic ī go vakarzemju tirgotā ju, ,,visi tirgotā ji", k ā saka kronika? Saprotams tikai R ī gā unnevis kaut kur pie Daugavas augšpus Mārtiņa salai, augšpus Daugmales pilskalnam. Ja nu pie pēdē jā būtu atradusies ,,Zemgales osta", tad kuģis, kas nāktu no Krievijas, nok ļūtu šin ī ostā 1203.g., pirms vācieši to vēl dabūtu redzēt jeb padzirdētu par viņa nākšanu, jo augšpus Daugmales pilskalnam viņu vara vēl nemaz nesniedzās. Pat Ikšķ ili tikai nākošā 1204. gadā kaŗ š nodeva tā pusl ī dz gal ī gi vācu var ā. Tā tad nevar būt pat šaubu, ka nepaklaus ī gie kuģinieki nebija no Krievijas.

Prof. Balodis apgalvo, ka kronists tieši pasakot, ka tirgotā ji uzbrucē ji it k ā braukušinepaklaus ī gajiem pretim. Es ar lielu uzman ī bu izlas ī ju attiec ī go un tik paz ī stamo kronikas vietu,

kas augšā pievesta, un man noteikti jāapgalvo, ka par k ādu pretimbraukšanu tur nav ne runas.Skaidri teikts, ka sākot visi tirgotā ji lūdza un, kad nepaklaus ī gie devās lejup pa Daugavu, tadviņiem uzbruka. Kur te k āds aizr ād ī jums par pretimbraukšanu? Nekur! Teikts gan, ka, redzotnepaklaus ī bu, pār ē jie, pievirz ī juši klāt citus kuģus, esot uzbrukuši. Vai profesora kungs klāt pievirz ī šanu (tas ir panākšanu) neiztulko par pretimbraukšanu? Kronik ā lietots verbs admovere, burtiski pieb ī d ī t, pietuvināt, piegriezt klāt, pievirz ī t, no verba movere-kustināt un pielikteņa ad-klāt, pie. Par pretimbraukšanu jau ar ī nevar ētu būt runa pēc tam, kad visi bija jau kopā un vieni otroslūdza. Nospriedu, ka k āds tulkotā js būs ievedis maldināšanā prof. Balodi. Bet nevienā ne vācu nelatviešu tulkojumā neatradu ne zilb ī tes par pretimbraukšanu. Lai k ā, bet noteikti jā pasv ī tro, ka kro-nists par pretimbraukšanu neko nerunā.

Tā pat ar ī ar loci k ā ir, tā ir. Lat īņu tekstā lietoti vārdi gubernator (vad ī tā js, ar ī stūrmanis) un

ductor (vadonis, kaŗ a vadonis, vad ī tā js, pavadonis). Tā tad var ētu būt domāti kuģa vald ī tā js unvad ī tā js, varbūt ī pašnieks un kapteinis, varbūt kapteinis un stūrmanis. Vāciski šo kronikas vietu parasti tulko Steuermann und Schiffer. K āds latviešu tulkotā js gan lieto vārdu locis. Tomēr navdomā jams, ka locis, kas taču uz kuģiem mēdz būt t ī ri kalpojošs gars, un ceļa mēr ķ a jautā jumos varr ī koties tikai pēc kuģa ī sto kungu pavēlēm, ka tas būtu ticis izraudz ī ts par nāves soda upuŗ a jēru. Notiesāšanai vair āk piemērotas bija kuģa pirmās personas; ī pašnieks, kapteinis, stūrmanis. Bez tam jāšaubās, vai loču dienests bija R ī gā toreiz daudz maz organizēts, vai oficiāli tādi vispār pastāvē ja, jo uz augšu no R ī gas droši vien peldē ja tikai vietē jie braukšanas l ī dzek ļi, kuŗ u personāls pats pazinalabi Daugavas apstāk ļus; bet uz leju pa Daugavas gr ī vas plat ī bu toreizē jie kuģi tika bez k āda loča.Galu galā nevaru saprast, ka vispār iespē jams saskaņot braukšanu ar loci gar Doli uz Daugmales pilskalnu no R ī gas lejup pa Daugavu krievu kuģī , kas vēl R ī gu nav nemaz sasniedzis, bet kuŗ am pretim izbraukuši vācu tirgotā ji, kuŗ i tomēr svešos, vēl nesasniegtos, vēl neredzētos jau lūgušinebraukt.


15/19

15

Tā esam apskat ī juši visus prof. Baloža pier ād ī jumus par labu Daugmales pilskalnam. Galvenovietu tur ieņem š ī pilskalna peln ī tā cildināšana, kas tomēr nepier āda, ka vēsturisk ā osta atradusēsviņa piek ā jē. Pār ē jais apskatāmā rakstā ir daži aplinkus aizr ād ī jumi, kas sabrukuši pie tuvākasapskat ī šanas. Turpretim iespē jams pievest veselu rindu neapstr ī damu pretpier ād ī jumu, kas viegli

secināmi no augšē jā pārskata. Senā osta pie Daugmales pilskalna nevar ē ja atrasties, jo1) Turp jūras kuģi XIII g. s. sākumā var ē ja nok ļūt tikai izņēmuma gad ī jumos un pie tam argr ūt ī bām, bet senā ,,Zemgales osta" bija jūras osta.

2) Ja osta būtu atradusies pie Daugmales pilskalna, visi aizjūras tirgotā ji (un pret tādiem, t. i.katoļtic ī giem, vien jau var ē ja būt domāts pāvesta aizliegums, jo no pār ē jiem jau nevar ē ja pras ī tviņiem svešās varas — pāvesta lāstu respektēšanu) būtu var ē juši nok ļūt daudzinātajā ,,Zemgalesostā" tikai braucot gaŗām R ī gai, kur tad viegli nāktos aizkavēt katru vienu ceļā uz augšu paDaugavu, jo pret kuģiniekiem varas darbus pielietot toreiz nekautr ē jās, k ā to redzē jām. Tamdēļ nemaz nevajadzētu izkaulēt no pāvesta sevišķ u aizliegumu, un Romas iemais ī šanās būtu bijusilieka, jo ,,Zemgales ostu" vācieši būtu nožņauguši viegli pašu spēkiem.

3) Bez visa minētā piln ī gi pietiktu kronista Indriķ a aizr ād ī juma, ka no R ī gas uz ,,Zemgales ostu"

brauca lejup pa Daugavu.K ā redzam par labu Daugmales pilskalnam nav iespē jams pievest it ne k ā kaut drusku pārliecinoša. Man liekas, ka ar ī prof. Balodis seno ,,Zemgales ostu" novietojis šai vietā tikai pirmā sajūsmā par laim ī gi uzsāktiem archeologiskiem izrakumiem, gribēdams vair āk izcelt senlaikuatradumu iegūšanas ziņā pateic ī go darba vietu. Es ar nepaciet ī bu gaidu Valtera un Rapas sludinātāslielās latviešu vēstures iznākšanu, kur prof. Balodis ņemšot dal ī bu, gaidu cer ēdams las ī t tur citus,ticamākus apgalvojumus par senās ,,Zemgales ostas" atrašanās vietu, jo droši vien godā jamais profesors būs jau atzinis savu mald ī šanos. Pie tam nespē ju slē pt savu nožēlošanu, ka plašais,domā jams, interesantais vēsturiskais darbs vēl nav par ād ī jies atklāt ī bā, kaut ar ī izdevniec ī ba jauvair ākus gadus uz noteiktāko ziņo par viņa dr ī zi sagaidāmo iznākšanu un par pirmā sē jumaiespiešanas pabeigšanu uz sludināšanas laik ā katreiz netālu priekšā stāvošiem, bet tagad jau sen

pagā jušiem ziemassvētkiem. Vilcināšanās ir jau izsaukusi šaubas pat par to, vai š ī vēsture vispārk ādreiz būs las ī tā jam pieejama. Zobgal ī bas iet jau l ī dz izteicienam, ka plašais vēsturiskais darbs vēlneesot ne sākts rakst ī t; un runā jot par notikumu kuŗ a norisināšanās nav nekad sagaidāma, sāk teikt,ka tas notiks, kad iznāks lielā latviešu vēsture. Pats par sevi saprotams, ka būtu ārk ārt ī gi bēd ī gi, jazobgal ī bām būtu k āds pamats. Nevaru ticēt baumu pārsp ī lē jumam, bet š ī s rindiņas būtu sasniegušassavu nolūku, ja viņām kaut drusku paveiktos griezt vēr ī bu uz to, ka jā pasteidzina pārrunā jamā plašā vēsturisk ā darba izvad ī šanu tautā. To ceru dr ī z vien pieredzēt un las ī t prof. Baloža pārmain ī jušāsdomas par Zemgales ostas atrašanās vietu.

III.

Vai ,,Zemgales osta" atradās Lielupes gr

ī vā jū

ras tuvumā

?

Tā tad no visām Zemgales aizjūras tirdzniec ī bas centra atrašanās vietu varbūt ī bām paliek pāriviena: senā osta atradusies Lielupes gr ī vā. Šādi ieskati l ī dz šim ir bijuši vispār ī gi pieņemti par pareiziem. Aizr ād ī šu tikai uz pāris autoriem.

Dr. A. Bielenstein's savā darbā ,,Die Grenzen des lettischen Volkstammes" (lap. puse 103) raksta:,,kronists Indriķ is piesauc k ādu portus Semigallorum, ar ko viņš apz ī mē vai nu Lielupes gr ī vu jūr ā..., vai k ādu ne sevišķ i tālu no gr ī vas atrodošos tirdzniec ī bas vietu, kas ir mazāk domā jams ..."

Tā pat igauņu zinātnieks, Tērbatas universitātes profesors H. Moora gr āmatā ,,Die VorzeitEstlands" 70—71 lap. pusē saka: ,,Zemgaļiem bija sava osta pie Lielupes lejas gala, pavisam tuvunoz ī m ī gai l ī biešu ostas vietai, tagadē jās R ī gas priekštecei" ...

Apskat ī sim tuvāk jautā jumu par ,,Zemgales ostas" atrašanos Lielupes gr ī vā.


16/19

16

Mēs jau redzē jām, ka uz ,,Zemgales ostu" no R ī gas jā brauc pa Daugavu lejup; tā pat pārliecinā jāmies, ka š ī osta neapšaubāmi ir bijusi jūras osta. Tā tad viņai vajadzē ja atrasties vietā,kas viegli sasniedzama jūras kuģiem, ar citiem vārdiem sakot, jūrmalā jeb jūras tuvumā. Bezšaubām ostai vajadzē ja atrasties ar ī pašu zemes — Zemgales jūrmalā. Ap 1200. gadu pie Zemgales

pieskaitāma Jūrmala no Daugavas l ī dz apmēram Ķ emeriem. 14) Un te nu nomeklē jot visu šoZemgales piekrasti no Daugavas uz dienvidiem nekur neatrad ī sim piemērotas vietas, izņemotLielupi. Punktu uz i uzliek vēl 1263. gadā l ī gums, kuŗ š tieši runā par jūras ostu (portus maris)Lielupē, k ā to jau redzē jām. Tā tad senā ,,Zemgales osta" neapšaubāmi meklē jama Lielupē, kuŗ a pati noder ē ja par lielisku satiksmes ceļu uz jūras ostu visai zemei. Tomēr jā piemin daži iebildumi. Neesot ziņu par ,,Zemgales ostas" pilsētas bojā iešanu, un prof. Balodis atz ī mē, ka Lielupes piekrastē pie viņas ietekas Daugavā (pievienosim no sevis, ka tā pat ar ī ne visā Lielupes gr ī vai tuvāk piegulstošā apgabalā) nav konstatē jams k ādas senas pilsētas paliekas — parasti seno apmetņuvietās atrodamais kultūras slānis.

Uz šiem iebildumiem jāatbild, ka nevar jau būt šaubu par to, ka ,,Zemgales osta" XIII g. s. pastāvē jusi, t. i., ka viņa piedz ī vojusi vēsturisko laikmetu, jo mēs visu laiku pievedām ziņas par

soļiem pret š ī s ostas konkurenci R ī gai, tā tad, par pašu ostas pastāvēšanu. Gluži pretē ji tas ir arziņām par pils pastāvēšanu Daugmales pilskalnā pārrunā jamā laikmetā. Ja tr ūkst ziņu par ostasiekaŗ ošanu un sagraušanu Lielupes gr ī vā, tad to izskaidrot nav gr ūti. K ā zinām, vāci ieguva visuZemgales jūrmalu bez c īņām, jo zemgaļi to pameta, atstā ja. Tā tad ar ī ostas dēļ, ja tā atradās šin ī vietā, nevar ē ja norisināties nek ādas c īņas. Ja tādas pat būtu notikušas, kas nav domā jams, tad ziņutr ūkums te būtu daudz vieglāk saprotams, k ā kaut kas taml ī dz ī gs Daugavmalē ap jaundibinātāsLivonijas svar ī giem centriem Ikšķ ili un Salu, tā tad ar ī pie Daugmales pilskalna, tā sakot, R ī gas pievārtē un pa k ā jām vāciešiem viņu vispirmajās gaitās mūsu tēvzemē.

Par to, ka nav konstatēti pie Lielupes gr ī vas seno apmetņu kultūras slāņi var ētu teikt, ka attiec ī gāsvietas vēl nemaz nav izpēt ī tas, ka varbūt pa gaŗ ajiem gadusimteņiem pat kl ī stošas jūrmalas smilšuk ā pas apsegušas zemes garozā pārpalikušās senatnes liec ī bas, kuŗ as gaida vēl nākotnes archeologa

lā pstu, lai tiktu celtas gaismā.Lai s ī k āk attēlotu zemes virsk ārtas stāvokli un dažādas iespē jam ī bas Lielupes gr ī vas apkaimē, pieved ī šu dažas ziņas.

1898. gadā R ī gas Politechnisk ā institūta ģeoloģijas prof. B. Doss rakstā ,,Die postglaciale Hebungdes Rigaer Strandes mit einem Beitrage zur Kenntnis des Torfschiefers" stāsta par Lielupes krastuVārnu kroga apkaimē. 15) ,,Iz krasta nogāzes r ēgojās ār ā vair āki koku stumbeni, kas k ādreiz bijušiaprakti zem k ā pu smilt ī m, bet tagad atkal atsegti. Tas dod liec ī bu, ka š ī , tagad mier ī gi dusošā un armežu apaugusē k ā pa, agr āk bijusi klejojoša, tā pat k ā vēl šodien lielāk ā daļa Bolder ā jas k ā pu pārvietojas virzienā uz zemes iekšieni".

Vai k ādu dienu zem smilt ī m apraktā senatnes meža koku, stumbeņu vietā mums nevar atsegtiesLielupes gr ī vas apkaimē aizmirstos jeb pusaizmirstos gadu simteņos pastāvē jušu Zemgales pilsētu,

piļu jeb citādu apmešanās vietu atliekas — k ādreizē jas pastāvēšanas pier ād ī jumu z ī mes unneapstr ī damas liec ī bas? Bez šaubām tas tā var būt! Velt ī gs darbs būtu celt ierunas, ka meži varbūtaprakti smilt ī s diezin cik senos aizvēsturiskos laikos un ka vēsturisk ās dienās par k ā pu pārmēr ī giem panākumiem apbed ī šanas darbos gr ūti runāt. Tas nebūt tā nav: k ā pu smiltis str ādā nemit ī gi unnesaudz ī gi. Cik viņu darb ī ba gūst panākumu Lielupes gr ī vas apk ārtnē, par pier ād ī jumu tam pieved ī šu novērojumus iz 1875. g. M. Gottfriedt'a rakstiem ,,Beiträge zur Kenntnis desMündungsgebietes der Kurländischen Aa": 1) ,,Das Vorrücken der Dünen in der Nähe desWickenkruges"; 2) ,,Das Vorrücken der Dünen an der Spilve". 16) Pirmais darbs apraksta autora zi-

14) S ī k āk skat. R. Ērglis «Zemgales neatkar ī bas vēsture" 18., 19., 45. lap. p.15) Korrespondemzblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga 1898. g. 173. lap. p.l6) Korrespondenzblatt u. t. t. 1875. g. 113—120. lap. p.


17/19

17

nātniskus novērojumus 1871.—1874. g. g., kas konstatē, ka novērojumu laik ā k ā pas Lielupes lejas

galā katru gadu apbeŗ apmēram 1⅖ pūravietas zemes, pa lielākai daļai pļavu. 17) Iz otr ā raksta

pieved ī šu izvilkumu.,,K ā 1699. un 1700. g. karte r āda, uz austrumiem no V īķ ukroga (Wickenkrug) Spilves ziemeļos

plašs upes atzarojums stiepies uz Daugavu. Tam toreiz gr ī va bijusi pie Lofelta muižiņas (GütchenLohfeldshof). Jau 1723. g. karte r āda, ka šis atzarojums divās vietās aizbērts, un tādēļ pieņemams,ka šis Lielupei paralēlais upes atzarojums toreiz izveidoja klejojošo smilšu robežu. Mūsu karteskaidri r āda, ka tagad viss šis upes atzarojums ir gal ī gi aizbērts un ka klejojošās smiltis daudzāsvietās aizgā jušas vēl tāli aiz viņa. — Izmērot Daugavas krasta tuvumā tan ī vietā, kur pēc kartes būtu mazāk ā iešana uz priekšu, dabū jām 265 asis, divās citās vietās 280 un 316 asis. Šeit attālumus bija iespē jams smalki noteikt, jo ceļojošo smilšu robežas par ād ī tas uz abām kartēm. Ceļojošosmilšu robežas tā pat bija atz ī mētas k ādā citā vietā tāli uz r ī tiem, un tur uz priekšu kustēšanāssasniedz 132 un 175 asis ... Citās vietās 86, 106, 145 un 190 asis. Vidē jais atstatums iznāk 188 asis135 gados, tā tad 1,4 ass gadā. Pie 8 verstu kopgaŗ uma šin ī vietā 135 gados klejojošās smiltisapsegušas pāri par 2 kvadr ātverst ī m. Beidzot vēl jā piemin, ka Lofelta (Lohfeldshof) muiža, kas

atradās 1723. gadā pie š ī upes nozarojuma, ir gal ī gi apbērta, un ka pēc pilsētas revizora Bērentakunga novērojumiem muižas dz ī vojamo vietu atliekas ir atkal iznākušas ār ā iz k ā pas pēc tam, kad pēdē jā pāri šai vietai aizvirz ī jusies tāļāk". 18)

Vai tā nav skaidra valoda? K ādas pārmaiņas gan var ē ja notikt Lielupes gr ī vas apgabalā pēc XIIIg. s. l ī dz mūsu dienām! Ko visu nav mums paspē jušas noslē pt k ā pu smiltis! Ar ī pati Lielupe, k ā toaugšā jau redzē jām, ir diezgan plos ī jusi savus krastus. Ir bijis pat tāds laikmets, kad viņa tecē jusicauri Bab ī tes ezeram. To atz ī st nevien mūsu dienu ģeologi, bet to apstiprina jau pēt ī jumi pagā jušā gadu simteņa septiņdesmitajos gados. 19) Tas gan bijis tālos aizvēsturiskos laikos, bet tas pier ādaLielupes spē jas ar ī pēc XIII g. s. sagraut vienu otru piekrastes vietu, kur varbūt k ādreiz lepni pacēlās senās zemgaļu m ī tnes.

Ja pat nemaz nebūtu pastāvē jusi vēstur ī gā ,,Zemgales osta", ir tad nebūtu jāšaubās, ka gar Bab ī ti

un Lielupes lejas galu zemē vēl daudz kas atrodams, kas pat sapn ī ner ādās mūsdienu pētniekiem.Ka pievestie aizr ād ī jumi un slēdzieni nav teor ētiski pr ātojumi vien, to pier āda daži apstāk ļi.

Lielupes gr ī vas rajonā jau l ī dz šim ir atrastas dažādas senlaiku mantas un ne reizi vien. Saprotams,runa var būt tikai par gad ī juma rakstura atradumiem, jo nek ādi, ne vismazākie archeoloģiskieizrakumi nav tur izdar ī ti; saprotams, lielais vairums taml ī dz ī gu atradumu aiziet bojā, jo atradē jiemnav ne jausmas par noz ī mi, k āda ir pie aršanas, ecēšanas jeb citādā k ārtā gaismā nākušajiem, bieživien nezinātnieka acij nemaz nesaistošajiem, par senatnes dz ī vi paudošajiem priekšmetiem. Tamdēļ bieži vien viņus vienk ārši nomētā. Tomēr šis tas paliek ar ī pāri, un literatūr ā ir sastopamiaizr ād ī jumi par senlaiku mantu atrašanu Lielupes gr ī vas apvidū.

Profesors C. Grewingk's 1867. g. 20) salas ī jis (sammelte) vair ākas, viņu pārsteigušas (ihm auf-fällige) kramakmeņa šķ embeles lejpus Dubultiem tuvu pie Leizekleve (?) mā jām uz labā Lielupes

krasta, tan ī vietā, kur beidzas š ī s upes lielais Dubultu l ī kums. Atradumu vietā krasts paceļotiesvair āku asu augstumā, sastāvot no baltām k ā pu smilt ī m un esot apaudzis ar skuju kokiem.Kramakmeņi novietoti Tērbatas mūzejā (Vaterländisches Museum p. 224 Nr. 2).

Igaunijas māc ī to biedr ī bas (Gelehrte estnische Gesellschaft) 406-tās sēdes protokolā atz ī mēts, kašin ī sēdē t. i. 3. (15.) oktobr ī 1873. g., tas pats jau minētais prof. C. Grewingk's 21) nodevis biedr ī bas muzejam vair ākus priekšmetus: diorita kaltu (Meissel) 52 mm. garu, 35 mm. platu un 11mm. biezu, kas gan bijis stipri apdrupis, bet tomēr vēl ar asu asmeni, kramakmeņa gabalus, k ādu

17) Ibidem. 116. lap. p.18) Korrespondenzblatt u. t. t. 1875. g.19) Korrespondenzblatt u. t. t. 1896. g. 65—66. lap. p.20) Gelehrte Estnische Gesellschafts. Sitzungsberichte 1873. g. 68. lap. p.

21) Lelehrte Estnische Gesellschafts. Sitzungsbericht. 1873. g. 68—69. lap. p.


18/19

18

uzpirkstņa veid ī gu salauz ī tu bronzas gabalu 60 mm. gaŗ u, četrstūŗ ainu r āmjaveid ī gu dzelzsgabaluun dzelzs naglas. Viss tas uziets tan ī pašā vietā, kur 1867. gadā salas ī tas kramakmeņa šķ embeles, t.i pie tām pašām Leizekleve mā jām. Akmena kalts un krama gabali atradušies tieši zemes virsk ārtā, pie kam par pēdē jiem Igaunijas māc ī to biedr ī bas protokolā tais ī ts atzinums, ka tie pier ādot mazu

kramakmeņa šķ embeļu ne mazsvar ī gu vietē jo pielietošanu par bultu galiem jeb par ko taml ī dz ī gu.Dzelzs un bronzas priekšmetus prof. Grewingk's atradis dziļāk zemē iekšā, kur krasta nogāzē vietām redzams pusl ī dz ciets meln ī gsnē js (schwarz-gefärbt) smilšu slānis. Tan ī atrastie priekšmetigulē juši netāli viens no otra. Pie šo dāvinā jumu saņemšanas Igaunijas māc ī to biedr ī ba taisavair ākus slēdzienus, starp citu aizr ād ī dama uz Leizekleve mā ju tuvumā atrodošās upes l īča —atzarojuma lieliski aizsargāto stāvokli, kas kopā ar citiem apstāk ļiem var ē jis būt par iemeslu, ka turk ādreiz pastāvē jusi vair āk k ā tagadnē lietota piestātnes un apmešanās vieta.To apstiprinot ar ī bronzas un dzelzs atradumi. Tas tā varbūt var ē jis būt pat jau akmens laikmetā.

Tās pašas biedr ī bas 416-tā sēdē 2. (14.) oktobr ī 1874. g. prof. Grewingk's atkal dāvā mūzejams ī k ākus atradumus no Leizekleve mā ju apk ārtnes pie Dubultiem. 22) Tā pat š ī s biedr ī bas 431-ās —4. (16.) martā 1876. g. — sēdes protokolā konstatēts, ka 23) profesora Erdmaņa kundze dāvā jusi

biedr ī bas muzejam k ādu monētu (dirhemu), kas atrasta pie Dubultiem, pie kam atrašanas vietas ī k āk nav atz ī mēta. Varbūt ar ī monēta uzieta tur pat, kur prof. Grewingk's sadabū jis savusdāvinā jumus Igaunijas māc ī to biedr ī bas muzejam.

Pievestie s ī kie fakti dod neapšaubāmu liec ī bu, jau augšā izteiktam apgalvojumam, ka Lielupesgr ī vas apgabalā zeme slē pj daudzas senlaiku mantas, pie tam ne ,,Zemgales ostas" piemiņas vien, bet ar ī no daudz senākiem laikmetiem.

Sevišķ i interesanta vieta ir Igaunijas māc ī to biedr ī bas sēžu protokolos vair ākk ārt ī gi minētāsLeizekleve mā jas. Nosaukums Leizekleve gan būs sabojā jums, jo par tādām mā jam aprakst ī tajā vietā nekas nav dzirdams, bet tur atrodas Lejaskl ī vu mā jas, kas tad ar ī būs pareizais vietas vārds. Šomā ju tuvumā tiešām uz kartes ir atz ī mēts papr āvs ar Lielupi sakar ā esošs, viņas ūdeņu izveidotsl ī cis. Prof. Grewingk'a aprakst ī tais melnās kr āsas smilšu slānis liek domāt par to, vai tur tikai nav

seno laiku m ī tņu kultūras slānis. Lai k ā, bet aprakst ī tā senlietu atradumu vieta būtu tuvākasizpēt ī šanas un archeoloģisku izrakumu cien ī ga. Nav jau tūl ī t jāsecina, ka taisni tur būtu atradies,,Zemgales ostas" centrs, bet varbūt ī ba ir liela, ka ar ī š ī vieta ir spēlē jusi k ādu lomu senās ostasdz ī vē. Katr ā ziņā š ī vieta ir ja nu ne vien ī gā senlietu slē ptuve Lielupes gr ī vas apkaimē, tadmazākais viena no vair āk ām, no daudzām. Pie tam, ja meln ī gsnē jās smiltis tiešām izr ād ī tos parseno apmetņu kultūras slāni, tad būtu pati par sevi saprotama lieta, ka atkristu visi iebildumi parneiespē jam ī bu konstatēt šādas senlaiku dz ī ves paz ī mēs Lielupes apgabalā.

Par to, ka senlietas nevar ētu slē pties šā apvida zemes klē p ī , nebūtu nemaz jārunā, jo tepat ar ī norisinā jušies kronik ās minēti ieroču darbi, k ā piem. zemgaļu kauja Nameja vad ī bā, 1279. jeb1280. g., kur gūstā krita ordeņa maršals Gerhards fon Kacenellenbogens. Varbūt k ādreiz c ī t ī gs pētnieks atrad ī s ar ī Zemgales ostas pilsētas atliekas.

Te tomēr jāatz ī mē, ka burtiski ņemot kronikas ziņas par ,,Zemgales ostu" pēdē jā var ē ja ar ī būt piln ī gi bez pilsētas. Kronists Indriķ is dēvē dažreiz par ostu vienk ārši k ādas upes gr ī vu, vietu, kurkuģis var ē ja atrast sev izdev ī gu piestātni un patvērumu. Tā tad vārds osta — portus aizr ād ī tu tādosgad ī jumos vienk ārši uz kuģiem izdev ī gu paglā biņa vietu no vētr ām un bangām. Kuģim piestā jotiesšādās ostās — paglā biņa vietās pie krasta, sāk ās tirdzniec ī ba ar vietē jiem iedz ī votā jiem. Nodibinoties r ēgularai satiksmei katru gadu, šāda tirdzniec ī ba var ē ja att ī st ī ties, plaukt, vilkties nogada uz gadu. Bez šaubām, tā tas ar ī bija pa daļai Lielupes gr ī vā Zemgales ostā: zināmā gada laik ā tur saplūda no visas zemes ar savām apmaiņai domātām mantām zemgaļi un ieguva sev vajadz ī gāsaizjūras preces no atbraukušiem tirgotā jiem.

Tā tad Zemgales jūras ostas darb ī ba būtu saprotama, k ā jūras kuģu sabraukšana Lielupes gr ī vā un

22) Gelehrte Estnische Gesellschaft. Sitzungsberichte. 1874. g. 132. lap. p.

23) Gelehrte Estnische Gesellschaft. Sitzungsberichte 1876. g. 71. lap. p.


19/19

19

uz pašas upes ne pārmēr ī gā atstatumā no jūras l ī dz ar tirgošanos tur, pie kam zemgaļiem vieglinācās pa Lielupi piegādāt l ī dz kuģiem savas preces. Saprotams, ne jau ūdens ceļu vien lietojašādām vajadz ī bām.

Tam visam k āda pilsēta jeb cietokšņi nemaz nebija nepieciešami. Tomēr, jādomā, ka tas tā tikai

pa daļai var ē ja būt, jo dz ī vas tirdzniec ī bas vietā vajadzē ja taču dr ī z vien rasties k ādam centram,k ādai vietai, kur notiktu soļu speršana raibās starptautisk ās dz ī ves uzplūduma regulēšanai, dažādustarpgad ī jumu nok ārtošanai, savē ju aizstāvēšanai no svešnieku pārest ī bām, dažreiz ar ī prečunovietošanai. Tamdēļ par š ī centra tiešo atrašanās vietu ir daudz runāts. Ir aizr ād ī ts uz Lielupeslejas gala krastmalām, pat l ī dz Slokai, kur senā centra atrašanās vieta pēc lietu būt ī bas nemaz navuzskatāma par neiespē jamu. Tikai viens kas gan jāsaka: visām šādām meklēšanām l ī dz šim nav bijis panākumu; viņām nav ne mazāk ā stingri noteikta zinātniska pamata; viņas ir pēc savas būt ī bastikai minēšanas. Tamdēļ nesākšu ar viņām nodarboties. Tādam darbam nav paliekamas noz ī mes pirms tiešu pier ād ī jumu atrašanas. No savas puses gribu tikai aizr ād ī t uz dažiem vēsturiskiemapstāk ļiem, kas varbūt atspoguļo drusku ,,Zemgales ostas" centra tiešo atrašanās vietu.

1225. gr ādā tā sauktais Zemgales b ī skaps Lamberts apsūdz pāvesta legātam Modenas Vilhelmam

R ī gas pilsētu 24) par to, ka pēdē jā aizskaŗ ot viņa, Lamberta, ties ī bas uz Babātes pili, kas esot pārdēvēta par Sv. Marijas pili, un uz teritoriju, kas piederot pie š ī s pils. Pie tam noskaidrojas, ka pils territorija ieņem zemes no Daugavas gar Lielupi, jūru un Bab ī tes ezeru l ī dz tai vietai, kurLielupe ietekot Bab ī tes ezer ā. Nevar būt šaubu, ka Babātes pils, kas mūsu dienās sauktos parBab ī ti, jo ar ī Bab ī tes ezers tan ī s laikos tiek dēvēts par Babātu, ka š ī pils pārpalikusi no agr ākiemlaikiem, jo viņa pat pārdēvēta jau par Sankt-Mariju, kas 1225. gadā, t. i. ārk ārt ī gi ī sā laik ā pēc vācuieperināšanās šin ī vietā, nebūtu paspēts izdar ī t ar vācu pašu celtu un jau reizi pašu nosauktu (parBabātes) pili. Nevar būt šaubu, ka 1225. gadā pie pils (pie agr āk ā centra) pieder ē jušās zemes, javarbūt ar ī nesastāda visu pils zemju agr āko plat ī bu, tad tomēr katr ā ziņā pieder ē jušas ar ī agr ākoslaikos pie š ī paša centra. Bet nu Bab ī tes pilij 1225. gadā pieskaita plašu rajonu gar jūru

Documents

Kur Atradas Sena Zemgales Osta [Lat]