Laikraksts 'Latvietis' 617Sveicam, vēlējam labu laimi jubilārei! Geņai Janmeijai – 99 Geņa ar jubilejas kliņģeri – cepēja Astra Kronīte. FOTO Astra Kronīte Geņa ar meitu

Francijas prezidents LatvijāLR Valsts prezidenta uzruna preses konferencē

Godātie klātesošie!Man ir patiess prieks šodien sveikt Lat-

vijā Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un viņa kundzi Brižitu Makronu.

Šī vizīte norāda uz Francijas prezidenta vēlēšanos iepazīt Latviju, apmainīties ar vie-dokļiem un idejām par sadarbības padziļinā-

šanu kā Eiropas dimensijā, tā arī plašāk.Šī vizīte ir spilgts apliecinājums mūsu valstu un tau-

tu sadarbībai, kas notiek ikdienā un kurai ir dziļas vēs-

turiskas saknes. Francija mūs atbalstīja Neatkarības karā un cīņā par mūsu valsts de iure at-zīšanu pirms simt gadiem. Fran-cija nekad neatzina mūsu valsts okupāciju. Francijas prezidents Miterāns bija pirmais kādas lie-las rietumvalsts vadītājs, kurš

Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA — Email: [email protected]

Laikraksts LATVIETIS www.laikraksts.comAustrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An Australian newspaper for Latvians worldwide

Nr. 617 2020. gada 6. oktobrī TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991

9HRLINH*gjjaac+

SatursAustrālijas ziņas ..............................2, 4, 5, 13Latvijas ziņas .............. 1, 8, 9, 11, 12, 13, 14Latvieši pasaulē .....1, 9, 10, 11, 12, 13, 14Redakcijā .............................................................3LV prezidents .............................................1, 11Anna Žīgure ........................................1, 10, 11Astra Kronīte .....................................................2PBLA .................................................................2, 9Lauma Reinfelde ................................4, 5, 13Guntis Kalme ........................................ 6, 7, 15Māris Brancis .....................................................8Jānis Andersons.......................................9, 14Astrīda ........................................................ 12, 13Sēru vēsts .........................................................14Arhibīskape Lauma Zušēvica ...............14Datumi ...............................................................15Sarīkojumi, ziņojumi........................... 15, 16Eiro kurss ...........................................................16

Olimpiskais stadions Helsinkos„Ceļš uz 12. olimpiādi ved caur Latviju!“

Sākumā dzima ide-ja. To skaļi izteica somu finansists Eriks fon Frenkels (1887-1977), kurš pēc studijām Vāci-jā bija atgriezies dzim-tenē un blakus darbam

biržā balstīja sportu un nodarbojās ar sporta popularizēšanu. Savā runā, 1915. gada vasarā atklājot Helsinku pirmo futbola laukumu, Frenkels ie-rosināja, ka Helsinkos varētu sarīkot olimpiskās spēles un šim nolūkam būtu jāuzbūvē stadions. Toreiz Somija vēl bija cariskās Krievijas sastāvdaļa, autonomija, kas pēc I Pasaules kara beigām, 1917. gada 6. decembrī paslu-dināja neatkarību. Sekoja īss asiņains pilsoņu karš, bet pēc tam, kad valsts bija nostājusies uz kājām, izsludināja konkursu, kurā uzvarēja divu arhi-tektu – Toivo Jenti un Irjo Lindegrena

kopīgais projekts 1500. Celtniecības darbi sākās 1934. gadā un funkcio-nālisma stilā būvēto stadionu atklāja 1938. gada 12. jūnijā. Pēc nepilna mē-neša kļuva skaidrs, ka Japāna kara dēļ atteikusies no Olimpisko spēļu rīkoša-nas 1940. gadā.

Latviešu avīzes uzmanīgi sekoja notikumiem Somijā, un, piemēram, 1936. gadā, atgriezies no Somijas, vin-grošanas skolotājs Edgars Laipenieks Jaunākās Ziņās stāstīja, ka somi jau ielikuši pamatakmeni Helsinku sta-diona celtniecībā. Arī viņš pats esot iemūrējis vienu akmeni stadiona pa-matā.

Tikko apstiprinājās, ka 1940. gada olimpiskās spēles tiešām notiks Hel-sinkos, latvieši no visas sirds sāka dzīvot līdzi stadiona paplašināšanas

Turpinājums 10. lpp.


No labās: LV prezidents Egils Levits, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Andra Levite, Brižita Makrona.

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Otrdien, 2020. gada 6. oktobrī

Sveicinām, vēlējamJums labu laimi,Ilgus gadus nodzīvot!

Ar šiem tautas dziesmas vārdiem

25. septembrī prāvs draugu bariņš devās pie Genovevas (Geņas) Jan-meijas, lai kopā nosvinētu viņas 99. jubileju. Kaut gan laika apstākļi todien bija pavasarīgi svārstīgi, Ge-ņas labestība iedvesa visos siltumu un omulību.

Geņai Laimes māte šūpulī ir ie-likusi daudz labas veltes, vērtīgākās no tām būdamas – veselība un iztu-rība. Geņa savos gados ir ļoti pat-stāvīga. Viņa dzīvo vēl savās mājās, pati sevi aprūpē, un, kad vajag, meita Māra un znots Devids, kuri dzīvo tu-vumā, rūpējās par viņas labklājību. Pateicoties, uzticīgam draugu pul-kam, daudzi no kuriem ir Vanadzes un Vanagi, viņa var aktīvi piedalīties latviešu sabiedriskā dzīvē, ilggadī-gām draudzenēm izpalīdzot ar trans-portu.

Geņa izaudzinājusi trīs bērnus – Laimu, Māru un Juri. Par nožēlu vīrs Kārlis mira agri, pirms 40 gadiem. Ta-gad ģimenes koks sazarojis, un Geņa lepojās ar sešiem mazbērniem un se-šiem mazmazbērniem. Dzimšanas dienā gaidīja ziņas par septīto!

Geņa ir īsta ezerzemes meita. Dzi-musi Nautrēnos, Jurkānu piecu bērnu ģimenē, viņa iemantoja dziedāšanas mīlestību droši vien no mātes, kurai bijusi ļoti skaista balss. Dziesma ir pavadījusi Geņu visu mūžu. Adelaidē un visā Austrālijā Geņa ir pazīstama gan kā soliste, gan ansambļa Jautrie vecīši dalībniece, gan kā koriste. Vi-ņas sonora balss tūlīt ir atpazīstama, un adelaidieši viņu ir nokristījuši par

savu lakstīgalu.Vēl viena velte, kas ir pavadījusi

Geņu visu mūžu ir viņas ticība. Šī ti-cība ir pamats viņas labdarības dar-bam, strādājot gan Adelaides un Aus-trālijas Latviešu katoļu biedrībās, gan Daugavas Vanagos, gan pie Sarkanā Krusta. Katru gadu Geņu var redzēt, piedaloties vanadžu gadskārtējā pi-parkūku cepšanas akcijā. Tāpat ik gadus, kad jāpako pakas sūtīšanai uz Latviju maznodrošinātām ģimenēm, Geņa ir klāt.

Vienmēr moža, vienmēr runīga ar smaidu uz sejas. Tādu mēs pazīstam Geņu.

Nākamā dienā Daugavas Vana-gu namā notika gadskārtējā pankū-ku cepšanas diena. Nams atkal bija pilns, un cilvēki piepildīja dārzu. Bija prieks redzēt latviešu skolas bērnus un skolotājus namā, kuri arī bija at-nākuši baudīt gan gaļas, gan kartu-peļu, gan saldo pankūku kalnus. Lai ieturētu Covid19 noteikumus, šogad gardēžiem vajadzēja sēdēt attālināti un veikt pasūtījumu no sēdvietas, at-ķeksējot savu izvēli uz ēdienkartītes. Čaklās Vanadzes pusdienas tad pie-nesa klāt. Jāsaka, ka šoreiz buljons bija īpaši gards.

Šajā sarīkojumā arī Geņu atcerē-jāmies: apsveicām viņu ar dziesmām un lielu ziedu pušķi. Geņa revanšējās, piedāvājot ik katram gabaliņu no savas slavenās tortes. Šogad laikam Geņa bija uzcepusi divas!

Dziedot dzimu, dziedot augu,dziedot mūžu nodzīvoju.Visi man labi bija;kad es pati laba biju.

Šīs latviešu gudrības labi rakstu-ro Geņas mūžu. Novēlam viņai daudz baltu dieniņu, un nākamgad sagaidīt

karalienes apsveikumus savā simtga-dē!

Astra KronīteLaikrakstam „Latvietis“

Published by Sterling Star Pty LtdABN 54053671855

Redakcija / Editorial Office:Sterling StarPO Box 6219

SOUTH YARRA, VIC 3141AUSTRALIA

Tel/fakss: (03) [email protected]@netspace.net.au

www.laikraksts.comEditor: Dr. Gunars Nagels

Associate Editor: Ilze NagelaAbonēšanas cena drukātam

laikrakstam: $55 par 10 numuriem, $105 par 20 numuriem vai $260 par 52 numuriem ar piegādi Austrālijā.

Čekus rakstīt uz vārda:„Sterling Star Pty Ltd“.

Sludinājumu cena: $7 par 1 cm telpu vienā slejā vienā numurā.

Content and design:© Sterling Star 2020.All rights reserved.

Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija par tām neuzņemas atbildību. Redakcija

patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā.

Sveicam, vēlējam labu laimi jubilārei!Geņai Janmeijai – 99

Geņa ar jubilejas kliņģeri – cepēja Astra Kronīte.

FOTO

Ast

ra K

ronī

te

Geņa ar meitu Māru.

FOTO

Ast

ra K

ronī

te

Jurkānu ģimene – Geņa mātes klēpī.

Otrdien, 2020. gada 6. oktobrī Laikraksts „Latvietis“ 3. lpp.

Konkurss latviešu diasporas skolu atbalstamPBLA Izglītības padomes paziņojums presei

RedakcijāSveicināti, lasītāji!Kas vēl atceras tā

sauktos „Checkpoint Alpha“, „Checkpoint Bravo“ un „Checkpoint Charlie“ Vācijā – Kon-trolpunktus Alfa, Bravo

un Čarlī? Tie bija kontrolpunkti Sa-biedroto/Rietumvācijas pusē pārejai uz Austrumvāciju, vai Checkpoint Charlie gadījumā – uz Austrumberlī-ni. Alfa un Bravo atradās abos galos īsākam tranzītceļam – autobānam – starp Rietumvāciju un Rietumberlīni.

Šogad 3. oktobrī pagāja apaļi 30 gadi kopš abas Vācijas ir atkal ap-vienojušās, un vairs nav vajadzības šādiem kontrolpunktiem. Ar Eiropas apvienošanos arī mazinājās vajadzī-ba kontrolēt starptautiskos ceļotājus. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā atvēra latviešiem daudzus vārtus. Vesela latviešu paaudze ir pie-radusi pie kustības brīvības.

Uzaugot Austrālijā, uzskatīju kā pašsaprotamu to, ka viss kontinents ir principā brīvi pieejams bez pasēm un vīzām, tāpēc sākotnēji likās, ka Eiro-pa, ar tās daudzajām mazām zemēm, daudzām valodām un daudzām robe-žām ir kaut kas savāds vai dīvains. (Atgādināšu, ka Austrālija ir, apmē-ram, tādā pašā lielumā kā visa Eiropa no Portugāles līdz Urāliem).

Bet tagad atgriežas ceļošanas iero-bežojumi Covid-19 dēļ. Ne tikai starp valstīm, bet Austrālijā starp pavalstīm un Viktorijā pat starp galvaspilsētu Melburnu un reģionālo Viktoriju.

Tas liek atcerēties, ka arī agrāk Austrālijā tomēr bija kontrolpunkti, bet ne politiskie. Bija tādi laiki, kad visas mašīnas apturēja uz Jaundienvidvelsas un Viktorijas robežas un pārmeklēja, pārbaudot vai nav kādi svaigi augļi. Tos bija aizliegts vest pāri pavalsts robežām, lai sargātu no augļu mušām, kuras nestu lielu postu Viktorijas lauksaimniecībai.

Kāpēc sanāk, ka brīvā kustība kļūst par draudu? Agrāk ierobežoju-mi bija līdzeklis cīņā pret politiskiem, lauksaimnieciskiem vai veselības draudiem. Lai norobežotu „sliktos“ no „labiem“, ar dažādiem kaitēkļiem ap-sēstos laukus no neapsēstiem, slimus cilvēkus no veseliem. „Kvarantīna“ bija vienvirziena ierobežojums – zinā-jām, kurā pusē ir vēlamāk atrasties.

Bet tagad pati pārvietošanās ir tas ļaunums. Dažās valstīs ir stingrāki ie-robežojumi un dažās maigāki, bet vēs-tījums ir tas pats – nepulcējieties, strādā-jiet attālināti, neceļojiet uz citām valstīm.

Mums tagad katram ir savs Check-point Charlie pie katras mājas, pie katra veikala, pie katras zāles un pie katras darba vietas.

Un trakākais – mēs pie tā jau esam pieraduši.

GN

Pasaules Brīvo latvie-šu apvienības Izglītības padome (PBLA IP) un Latviešu valodas aģentū-ra (LVA) izsludina jaunu konkursu latviešu diaspo-ras skolu atbalstam ārpus Eiropas 2020. gadā. Kon-kursa mērķis ir nodrošināt papildu fi-nansiālo atbalstu latviešu nedēļas no-gales skolām un vasaras vidusskolām ārpus Eiropas* skolu darbības nepār-trauktības nodrošināšanai un vispārē-jo vajadzību atbalstam Covid-19 pan-dēmijas apstākļos.

Konkursā, kas tiek izsludināts 2020. gada 1. oktobrī un noslēgsies 12. oktobrī, skolu vajadzībām pare-dzēts sadalīt finansējumu 37 800 eiro apmērā. Tā kā pandēmijas dēļ diaspo-ras skolotāju konferences, semināri un kursi klātienē ārpus Eiropas ir atcelti vai pārplānoti attālinātā formā, tad finansējums skolu papildu atbalstam ir pārvirzīts no līdzekļiem izglītojošu pasākumu atbalstam.

Jāatgādina, ka latviešu nedēļas no-gales skolām un Vasaras vidusskolām ārpus Eiropas šī gada pavasarī jau tika organizēts konkurss, kurā tika sadalīti 44 820 eiro. Kopā finansējumu saņēma 20 diasporas skolas ārpus Eiropas. Šis konkurss 2020. gada rudenī diasporas skolām sniegs iespēju pieteikties pa-pildu finansējumam attālinātā mācību procesa labākai nodrošināšanai.

Finansējumu nodrošina LVA no Iz-glītības un zinātnes ministrijas budže-ta programmas Valsts valodas politika un pārvalde. Finansējumu adminis-trēs PBLA, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts ar LVA. Līdzekļu sadali veiks PBLA IP Finansējuma komisija, vadoties pēc konkursa nolikuma, kas

publicēts LVA mājaslapā www.valoda.lv un PBLA mājaslapā www.pbla.lv/izglitiba/.

PBLA aicina skolu pārziņus uzma-nīgi iepazīties ar konkursa nolikumu un pieteikties papildu finansējumam līdz 2020. gada 12. oktobrim.

Saskaņā ar nolikumu PBLA Iz-glītības padomes Finansējuma ko-misija apkopos pieteikumus un veiks finansējuma sadali divu nedēļu laikā, slēdzot līgumus ar mītņu zemju cen-trālajām organizācijām: ALA (ASV), LNAK (Kanāda), LAAJ (Austrālija).

Valstīs, kurās centrālās organi-zācijas nepastāv, līgumi tiks slēgti ar skolu vadību. Līdzekļus saņemot, sko-las pārzinim (vadītājam) būs jāpiekrīt iesniegt atskaites un finanšu dokumen-tus par saņemtā finansējuma izlietoju-mu līdz 2020. gada 15. novembrim.

Pieteikumi aizpildāmi un iesūtāmi elektroniski. Pieteikuma anketa:https://forms.gle/hHRDqJum6ayv4QtU6

Raits Eglītis,PBLA izpilddirektors

Rīgā, 2020. gada 1. oktobrī

* Izņemot skolas Krievijas Federācijā, Turcijā, Gruzijā, Baltkrievijā un Uk-rainā. Šīm skolām atbalstu nodrošina LVA sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību, savukārt atbalstu latviešu valodas apguvei Krievijas Federācijā nodrošina LVA individuāli – atbilstoši konkrēto reģionu vajadzībām.

Abonējiet laikraksta „Latvietis“drukāto izdevumu krāsās!

Abonements $55 par 10 numuriem, $105 par 20 numuriem vai$260 par 52 numuriem ar piegādi Austrālijā.

Dāviniet sev vai citam!Sterling Star Pty Ltd, PO Box 6219, South Yarra, Vic. 3141.

Čeki rakstāmi: „Sterling Star“

Abonementu var pieteikt un pagarināt tīmeklī – http://www.laikraksts.com

E-pasts: [email protected]


Ik gadus septembra beigās latvieši pasaules lielākajos latviešu cen-tros un Latvijā pulcējas, lai kopīgi atzīmētu Lat-vijas Universitātes dibi-nāšanu 1919. g. 28. sep-tembrī.

Sidnejā svinīgo aktu ar apvieno-tiem spēkiem nu jau tradicionāli rīko Studenšu koporāciju kopa Sidnejā (S!K!K!S!) ar atbilstošo vīriešu organi-zāciju Studentu kopa Sidnejā (S!K!S!). Par spīti Kovida aizliegumiem un iero-bežojumiem, par spīti vētrainajai die-nai, šī gada svinīgais akts bija pulcinā-jis iepriecinoši lielu dalībnieku skaitu.

Akta bagāto programmu ievadī-ja K!K!S! pārstāvis Kārlis Dragūns, sel!, sniedzot plašu, vēsturisku pārska-tu par Latvijas Universitātes tapšanu no tās pirmsākumiem 1862. gadā, kad nodibinājās Rīgas Politehnikums, līdz pat mūsdienām.

Ar interesi sekojām Kārļa stāstī-jumam, it sevišķi par LU nosaukuma maiņām 20.gadsimtenī, kas atspogu-ļoja ne tikai Latvijas valsts vētraino vēsturi, bet arī konsekventi izvestās izmaiņas universitātes politiskajā ideoloģijā.

No Latvijas Universitātes, kā mēs to pazinām brīvvalsts laikā, 1940. gadā pirmajai padomju okupāci-jai iestājoties, to pārsauca par Latvijas Valsts Universitāti. Vācu okupācijas laikā (1941-1945) 1942. gadā tā pārta-pa par Rīgas Universitāti, tā norādot uz Rīgas vēsturisko vietu vācu Hanzas līgā. Otrajai Padomju okupācijai no jauna pārņemot varu, 1958. gadā uni-versitāti pārdēvēja par Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitāti – vārdu, ko universitāte nesa līdz pat 1990. ga-dam. Tikai ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gadā, universitāte atguva tās oriģinālo nosaukumu Lat-vijas Universitāte.

Līdz ar nosaukuma maiņām abas okupācijas varas pārveidoja universi-tātes darbību, pieskaņojot to savai po-litiskajai ideoloģijai un mērķiem. Lai to izvestu, mainīja mācību program-mas un atlaida, apcietināja vai izsūtīja mācības spēkus. Tādēļ, vēl jo vairāk kā uzvaras sauciens skan šodienas atziņa, ka cauri visiem politiskajiem apvērsu-miem Latvijas Universitāte nekad nav tikusi ne likvidēta, ne oficiāli slēgta. Ar Dieva palīgu tā ir atgriezusies sa-vas oriģinālās ideoloģijas gultnē, lai no jauna kalpotu devīzei – Zinātnei un

Tēvijai.Šodien Latvijas Universitāte ne

tikai IR, bet tā aug laika garam un prasībām līdzi. Lai kalpotu studentu pieaugošajām vajadzībām, Torņkal-ņā ceļas studentu pilsētiņa. Pašreiz to veido Dabas māja un Zinātņu māja. Tuvākajā nākotnē sekos Rakstu māja, viesnīca, sporta centrs un tehnoloģijas centrs.

Arī LU studentu sastāvs atspogu-ļo mūsdienu mainīgo dzīvesveidu. No vairāk nekā 15 000 studentiem, kas studēja LU 2019. gadā, 888 bija ārval-stu studenti.

Piedienīgi teiktajam, Kārlis runu nobeidza ar vēlējumu Vivat, crescat Latvijas Universitāte in aeternum! – vēlējums, kam mēs, klausītāji, no sirds pievienojamies.

Akta ievadu noslēdza ar Dievs, svētī Latviju skanīgā kora izpildījuma atskaņojumā.

Sekoja Akadēmiskā runa, ko teica S!K!K!S! seniore, Korp! Daugaviete locekle Baiba Bērziņa, B.A.(Hon), M.A., Dip.Arch.Admin. Viņas te-mats: Lūcija Garūta, vienreizējā lat-viešu komponiste un mūzikas zinātā-ja.

Ar runas teicēju klausītājus iepa-zīstināja akta atbildīgā rīkotāja Baiba Liepiņa (Korp! Daugaviete seniore).

Pretī saulei un zvaigznēmLatvijas Universitātes 101 gada dibināšanas atceres akts Sidnejā


Baiba Bērziņa referē par Lūciju Garūtu.

FOTO

Ojā

rs G

rest

e

Akadēmiskās runas teicēja Baiba Bēr-ziņa.

FOTO

Ojā

rs G

rest

e

Akta veidotāji. No kreisās: Kārlis Dragūns, prof. Juris Reinfelds, Baiba Bērzi-ņa, Baiba Liepiņa, Guna Klārsona (Clarson).

FOTO

Ojā

rs G

rest

e


Liepiņa virknēja Baibas Bērziņas profesionālo darbību, kas ir reizē ie-vērojama un plaša. Baiba ir strādājusi kā arhivāre gan Volongongas Univer-sitātē, gan Ziemeļteritorijas pavalsts arhīvā; bijusi Austrālijas arhivāru biedrības priekšsēdētāja un redaktore; ieņēmusi vietu Sidnejas Universitātes Senātā un bijusi bibliotekāre (Mitchell Librarian) Jaundienvidvelsas pavalsts bibliotēkā. Baiba ir sarakstījusi sešas grāmatas par Austrālijas vēsturi/poli-tiku, no kurām divas veikusi kopā ar vīru Dr. Peter Loveday.

Akadēmiskās runas teicēja Baiba Bērziņa jūsmo tiklab par Lūcijas Ga-rūtas cildeno personību, kā par viņas skaņdarbiem. Pati piekopdama kla-vierspēli, Baiba ir tiekusies iedziļinā-ties Garūtas kompozīcijās, cenšoties tajās sazīmēt īpaši latvisko.

Informatīvi bagātā stāstījumā Bai-ba Bērziņa pārstaigāja Lūcijas Garūtas dzīves gaitas no šūpuļa līdz mūža bei-gām. Šī raksta ietvaros nav iespējams dot pienācīgu atreferējumu Baibas iz-cilajai runai. Taču mēģināšu.

Lūcija Garūta piedzima Rīgā, 1902. gada 14. maijā. Tēvs bija grā-matvedis, māte mājsaimniece. Uzsā-kot klavierspēles mācību jau agrā bēr-nībā, meitene dziļi iemīlēja mūziku.

1919. gadā, kad durvis vērā Lat-vijas Konservatorija, Lūciju Garūtu uzņēma kā vienu no 367 audzēkņiem. Turpinot klavierspēles mācību, Garū-ta drīz vien nonāca profesora Jāzepa Vītola ievērībā, saņemot aicinājumu iestāties profesora teorijas klasē, kas neilgā laikā pārtapa par kompozīcijas klasi. Pamatmācības kompozīcijā Ga-rūta papildināja ar instrumentācijas mācību pie komponista Jāņa Mediņa un harmoniju pie viņa brāļa Jēkaba Mediņa. Savā studiju laikā Garūta guva pieredzi mūzikas praktiskajā laukā, ieņemot koncertmeistares vietu Rīgas Operā.

Apguvusi daudzpusīgu muzikālo izglītību un bagātu pieredzi, Lūcija Garūta absolvēja Latvijas Konserva-torijas kompozīcijas klasi 1925. gadā un gadu vēlāk – 1926. gadā – klavieru klasi.

Nobeigusi studijas Rīgā, Garūta tai pat gadā devās uz Parīzi, lai turpi-nātu savu muzikālo izglītību. 1920.tos gados Parīze bija visu mākslu pasau-les centrs. Garūtas saskare ar tā laika komponistiem un mūziķiem lasās kā Who’s Who reģistrs. Klavierspēli Ga-rūta mācījās pie Alfrēda Korto (Al-fred Cortot) un Izidora Filīpa (Isidor Phillip). Kompozīcijas klasē pie Pol Dikā (Paul Dukas), kur Garūta bija vienīgā sieviete; starp klases biedriem bija Olivjē Mesiāns (Olivier Messia-

en).Atgriežoties Rīgā, Garūta uzsā-

ka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts Konservatorijā, pasniedzot mūzikas teoriju un klavieru spēli. 1940. gadā Garūta kļuva par lektori; 1972. gadā par profesori. Studenti viņu mīlēja. Kolēģi cienīja. Alfrēds Kalniņš viņu atcerējās kā laipnības un sirsnības iemiesojumu. Pēckara gados, kad daudzi mācību spēki bija izceļojuši uz ārzemēm, Garūta skoloja gandrīz visus Latvijas konservatorijā studē-jošos muzikologus un komponistus. Savas zināšanas Garūta sakopoja grā-matā Harmonijas mācība, ko izdeva 1975. gadā.

Bez sasniegumiem pedagoģijā, Garūta bija arī plaši pazīstama kā pi-aniste. 1920.tos un 30.tos gados viņa koncertēja Parīzē, Berlīnē, Frankfurtē un Rīgā gan kā soliste, gan pianiste ka-mermūzikas ansambļos.

Taču nemirstību Garūtai piešķir viņas radītie skaņdarbi. Kopskaitā viņa uzrakstīja 227 kompozīcijas dažā-dos žanros, dažādiem instrumentiem, solistiem, ansambļiem, koriem un or-ķestrim. Krājumā ir arī trīs lieldarbi: oratorija Dzīvā Kvēle ar Raiņa teks-tu, Garūtas slavenākais darbs, kantā-te Dievs, Tava zeme deg ar Andreja Eglīša vārdiem un opera Sidrabotais putns – darbs, kas līdz šai dienai vēl nav uzvests. Dažādu politisku iemes-lu dēļ operas paredzētās pirmizrādes 1938. un 1960 gadā tika atceltas.

Kritiķi Garūtas mūziku raksturo kā vērienīgu un spēcīgu, bet tai pat lai-kā arī sirsnīgu un romantisma apdves-tu. Ieklausoties, tā ir dziļi latviska, bet reizē arī laikmeta raksturojoša. Ga-rūtas slavenākajam darbam, kantātei Dievs, Tava zeme deg ir izveidojusies pašai sava vēsture.

Dievs, Tava zeme deg pirmatska-ņojums notika Rīgas Sv. Ģertrūdes baznīcā 1944. gada 15. martā. Valdošā noskaņa bija nopietna un drūma. Lie-cību sniedz 13 gadus vecs zēns, korista dēls: „...kad atskaņojums nonāca pie kora a capella lūgšanas Mūsu Tēvs debesīs, koristiem bija grūti nodzie-

Pretī saulei un zvaigznēmTurpinājums no 4. lpp.

Turpinājums 13. lpp.Juris Reinfelds dalās savās pārdomās par LU Himnu.

FOTO

Ojā

rs G

rest

e

Akta dalībnieki. No labās operdziedone Maija Kovaļevska.

FOTO

Ojā

rs G

rest

e


Moto:Ak posts, ka sev par vaimanām,Tie tādas gaitas pasākuši(Atskaņu hronika, 1908-9 rinda1)

Es jums saku, sveši ļaudis,Šai zemē nenāciet:Dzied man zelta lakstīgalaZobentiņa galiņā.(Latvju tautas dziesma)

Kā svinam?22. septembrī pēc

kalendāra ir Baltu vie-nības diena, kas atzīmē 1236. g. 22. septembra Saules kauju, kad že-

maiši kopā ar zemgaļiem sakāva, fak-tiski iznīcināja Zobenbrāļu ordeni.

Tie ir vienīgie mūsu kalendārā at-zīmētie svētki, kad svinam vienību ar kādu no savām kaimiņu tautām. Šajā dienā mēs varētu sagaidīt, ka abu val-stu prezidenti sacītu svinīgas uzrunas abām tautām, pieņemtu kopīgu kara-spēka parādi, vēsturnieki rīkotu plašu starptautisku zinātnisku konferenci, kinoteātros demonstrētu kādu jaunu filmu par šo tematiku, notiktu plaši kultūras pasākumi utt.; īsi sakot, abas tautas svinētu šos kopības svētkus at-bilstoši notikuma nozīmīgumam.

Šie ir dīvaini svētki.2 Baltu vienī-bas diena tautai parasti paiet nemanot. Netiek izkārti pat valsts karogi.

Atmodas laikā gan, apzinoties savu vēsturisko likteņa kopību, mēs gan aizrautīgi dziedājām Latvija, Lie-tuva, Igaunija!, pa pantam latviski, lie-tuviski un igauniski.

Iespējams, ka šī kalendārā minētā diena ir mākslīgs mēģinājums novērst absurdo situāciju, ka šodien ar mūsu tuvākajiem kaimiņiem mums faktiski ir maz kopīga. Diemžēl tas nav nekas jauns. Mēs esam mēģinājuši vienoties, bet bez ievērojamiem panākumiem.3

Kas notika?Tieši tāpēc būtu vērts ielūkoties

dziļāk vismaz šajā vienā notikumā, kurā mums tomēr izdevās vienoties. Kas tad īsti notika pirms 784 gadiem?

Pāvests Gregors4 IX (1145-1241) 1236. g. 16. februārī ar īpašu bul-lu uzdeva savam legātam Modenas Vilhelmam gādāt, lai Ziemeļvācijas krustneši varētu doties no Lībekas uz Rīgu cīņā pret pagāniem, apsolot karotājiem tādas pat grēku atlaidas kā tiem krustnešiem, kuri devās kara gaitās uz Palestīnu. Krustnešiem tika garantēta viņu īpašumu neaizskaramī-ba un grēku piedošana par viena gadu dienestu bīskapa karaspēkā. Livonijas pagānu pakļaušanai jau 1202. g. bija

nodibināts īpašs ordenis – Zobenbrāļi. Tā bija karojošu mūku kopa, kas vairs nepakļāvās savam Rīgas bīskapam Al-bertam un savā morālē bija paguvuši aiziet visai tālu no sava ordeņa statū-tiem un faktiski pārvērsties par bru-ņotu bandu. Zobenbrāļu ordeņa cīņu stratēģiskais virziens bija Latvijas dienvidi un rietumi, iekarojot un kolo-nizējot Zemgali, Kurzemi, Lietuvu, kā arī Prūsiju.

Pulcēšanās1236.g. vasara ordeņa mestram

Folkvīnam (1209.-1236.) pagāja, pul-cējot plašus spēkus – paša zobenbrāļus un no Vācijas ieradušos krustnešu pul-kus dižciltīgu sakšu augstmaņu pava-dībā. Sabiedrotā Pleskava atsūtīja 200 karavīrus, tika mobilizēti arī ap 1500 kristīto igauņu, latgaļu un lībiešu. Ko-pējais karotāju skaits bija ap 3000 vī-riem. Rīga vēl nebija redzējusi tik lielu karaspēku. Daudzie vācu dēku meklē-tāji dega nepacietībā ātrāk doties svē-tajā cīņā, pie viena gūstot sev prāvu kara laupījumu.

IebrukumsLielais karaspēks devās ceļā un pie

Naujenes iebruka Lietuvā, biezi apdzī-votā augstaišu novadā. Tur tas nesasta-pa gandrīz nekādu pretestību, bet toties kara laupījums bija ievērojams, tika saņemti arī daudzi gūstekņi. Atskaņu hronikas autors raksta par viņu gaitām: „Nu ņēmās graut un dedzināt / Aiz pul-ka pulks it līksmā garā.“ (1903-4).

AtpakaļceļšGana salaupījuši, krustneši devās

atpakaļ uz Rīgu. Latgaļi un igauņi nogriezās pa citu ceļu uz savām mā-jām. Pārējais karaspēks drīz nonāca Saules zemes5 kādas upes6 krastā un gribēja sameklēt braslu. Te piepeši pa-rādījās pretinieka jātnieki un nogrie-za viņiem atkāpšanās ceļu. Apkārtne bija krūmiem aizaudzis purvains kla-jums, tālumā mežs. Krustnešu vidū nebija vienprātības par tālāko rīcību. Folkvīns gribēja tūlīt izlauzties pāri braslam uz Rīgu, bet augstmaņi nevē-lējās cīnīties šajā kaujai nepiemērotajā vietā. Bet griezties atpakaļ, lai mek-lētu izdevīgāku vietu cīņai, arī nebi-ja iespējams, jo ceļš bija pieblīvēts ar smagi krautiem laupījuma vezumiem un gūstekņiem. Tas nozīmētu arī at-griezties pašu nopostītās vietās, pie tam vēl ar ienaidnieku uz pleciem. Bija jau vakars, karaspēks pēc tālā ceļa bija noguris, un krustnešiem nekas cits ne-atlika kā pārnakšņot kādā purva salā.

PurvāŽemaiši un zemgaļi bija gudri iz-

raudzījušies cīņas vietu. Bruņinieki zirgos bija ievērojams spēks tikai klajā laukā ar stingru pamatu, kur zirgi va-rēja ieskrieties un ar milzīgu spēku ie-lauzties pretinieka rindās, sējot paniku un iznīcību. Tie bija sava laika smagie tanki. Taču nedz bruņās kaltie un ar smago bruņinieku7 seglos zobenbrāļu zirgi, nedz tanki nav domāti cīņām purvos un dumbrājos. Zirgi staignājā grima. Toties viegli bruņotie žemaiši un zemgaļi varēja ātri un netraucēti pārvietoties pa apvidu.

Atmaksas stundaNaktī jau esošajiem 4000-4500 že-

maišiem un zemgaļiem pienāca palīg-spēki. Agri no rīta, apvienotais baltu karaspēks, pārsteidzot krustnešus, uz-bruka tik strauji, ka daļa no krustne-šiem panikā bēga. Latvju vēsturnieks Vilis Biļķins (1887-1974) min, ka hro-nista valoda, aprakstot šo kauju, kļūst žultaina8: „Maz sekmju guva purvai-nē / kā bābas viņus apkāva / Man žēl ir daža varoņa, / ko tur bez pretestības sita. / Tie citi izmisumā krita / Un mā-jup bēga, ko vien spēja. / Bet zemgaļi nu nekavēja / kā vārguļus tur apsist tos.“ (1932-9).

SagrāveBalti lietoja jaunu cīņas taktiku:

vispirms nogalināja bruņinieku zir-gus, tā piespiežot smagi krauto bru-ņiniekus cīnīties kājās. Te visas viņu priekšrocības – zirga ieskrējiena āt-rums pareizināts ar paša un bruņinie-ka masu, zuda. Bruņinieks no varena ieroča pārvērtās par lempīgu būtni, kurš nebija spējīgs pat lāgā aizsargāt pats sevi. Žemaišu vieglā kavalērija ie-lenca krustnešus, tos apberot ar bultu un šķēpu lietu. Tiem, kuri paguva no-kļūt līdz mežam, tur domādami mek-lēt glābiņu, baltu vīri uzgāza iepriekš aizcirstus kokus. Zobenbrāļu ordeņa sagrāve bija pilnīga. 48 no ordeņa brā-ļiem, ar mestru Folkvīnu priekšgalā, kuri bija devušies karagājienā, palika kaujas laukā. No 200 pleskaviešiem dzīvi atgriezās tikai 20. Tikai retais no krustnešiem pārvilkās Rīgā, lai pavēs-tītu par sagrāvi.

SekasKādas bija šīs kaujas sekas? Pēc

ordeņa sakāves pret vāciem sacēlās sāmsalieši, prūši, zemgaļi un kurši. Livonijas stāvoklis bija katastrofāls – nu bija apdraudēti visi tās kolonizāci-jas plāni. Nākošās divas desmitgades zemgaļiem pagāja diezgan mierīgi, jo vāci dziedēja rētas. Vācu netraucēti zemgaļi galvenokārt tikai baudīja sa-

VienībaSaules kauja ir viens no pirmajiem un spožākajiem mūsu tautas brīvības cīņu posmiem„Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.“ (Mt. 18:20)



vas uzvaras augļus. Tāpēc pareizs ir vēsturnieka spriedums: „Ja pēc Sau-les kaujas uzvarētāji... būtu devušies pret vācisko Livoniju, pēdējā droši vien beigtu vilkt elpu, mazākais, uz kādu laiku. Tikai šādas tālredzības uz-varētājiem trūka. Viņi apmierinājās ar panākumiem kaujas laukā. Viņu kara-vīri izklīda pa mājām.“9

PašapziņaSaules kauja bija pirmā lielākā že-

maišu un zemgaļu karaspēku uzvara pār krustnešiem. Ko tas mums nozīmē šodien? Pirmajā brīdī šķiet, ka neko. Tas ir pārāk tāls notikums, cits laik-mets, cita civilizācija. Un – tomēr, nē.

Tas pasaka ko ārkārtīgi svarīgu par mūsu tautu. Ir būtiski, ka mūsu tautas pašapziņa iesākas ne tikai ar dainām, koklēm un tautas tērpiem vien. Tā ie-sākas arī ar drosmi un uzvaru. Mūsu senči ir bijuši vīrišķīgi un prasmīgi cī-nītāji. Jau no paša sava esamības sāku-ma mēs esam cīnījušies par savas tau-tas brīvību. Tieši ar šo atgādinājumu šī Baltu vienības diena ir svarīga – cik vien tālu varam ielūkoties pagājībā, pat ar vācu hronista acīm raugoties, – redzam – mēs esam cīnījušies!

Kad nākošreiz kāds mūs mēģinā-tu pierunāt pie latviešiem tik pierastās vergu pašapziņas, atgādināsim sev un viņam šo notikumu. Mēs neesam biju-ši gļēvuļi, kalpu dvēseles. Neaizmir-sīsim pieminēt arī kuršu uzbrukumus Rīgai 1210. un 1228. g., žemaišu un kuršu spožo uzvaru 1260. g. Durbes kaujā10, zemgaļu un lietuviešu uzvaru pie Aizkraukles 1279. g.11, zemgaļu uzvaru pie Garozas 1287. g., utt. Īsi sakot, Saules kauja ir viens no pirma-jiem un spožākajiem mūsu tautas brī-vības cīņu posmiem.

MācībaŠis notikums atkal un atkal māca

visnotaļ labi zināmo atziņu, – vienībā spēks! Ja nevari uzveikt pretinieku viens pats, apvienojies ar draugu un cīņu biedru. Šī diena tāpēc vien ir atzī-mējama, ka mūsu senči šo atziņu īste-noja ar lieliskiem panākumiem.

NelaimeBet tikpat svarīgi ir cīņu turpināt

līdz pilnīgai uzvarai. Ja baltu cilšu savienība būtu bijusi pastāvīga, ie-spējams, ka mūsu vēsture būtu bijusi savādāka. Varbūt, ka daudzās sveš-zemnieku vēlāk sagādātās ciešanas, pāridarījumi un pazemojumi būtu gā-juši mums secen.

Nespēja skatīt tālāk par šodienu un rītdienu vien ir mūsu tautas hroniska nelaime. Tādā ģeogrāfiskā vietā, kuru nesargā dabiski šķēršļi, pastāvēt un dzīvot var tikai tad, ja kaimiņi pastā-vīgi apvieno savus spēkus cīņai pret iebrucējiem. Starp Raiņa aizsāktajām un nepabeigtajām lugām ir arī Saules

kauja. Lūk, ko vēsta viņa radāmās domas: „„Mēs uzvarējām, raugat paturēt!“ Egoistiska nesaderība. Ne-gatavība, nespēja nodibināt valsti, domāšanas trūkums. Sasniedzams mērķis tik tālākā nākotnē.“ Baltu vienība 1236. un citos gados ir bijusi vienotība tikai uz īsu vajadzības brīdi, pēc tam lielākoties katrs esam gājuši savus ceļus.

Nelaime nenāk viena. Mūsu nespē-ja savstarpēji apvienoties parasti radīja situāciju, ka svešzemnieki mūs var-mācīgi vienoja vienam pret otru savu nolūku sasniegšanai. Dotajā gadījumā uz to norāda tas skumjais fakts, ka ka-ragājienā pret Lietuvu ņēma dalību arī vācu mobilizētie latgaļi, līvi un igauņi. Iekarotāju paņēmiens, izmantot brāļu tautas vienu pret otru saviem nolū-kiem, atkārtosies vēl ne vienreiz vien visā mūsu vēsturē. Pirms vienojamies cīņā pret citiem, vajadzētu vispirms spēt vienoties savā starpā.

IzaicinājumsKādēļ par visu šo runāt dievnamā?

Vai tikai tādēļ, ka tauta ikdienas cīņā par savu fizisko izdzīvošanu sāk zau-dēt savas patriotiskās vērtības? Nē, ne tikai tādēļ. Ir vēl kāds daudz svarīgāks iemesls.

Šī diena var kalpot kā izaicinājums paraudzīties tālāk par mūsu senču cī-ņām un par kādu īsa brīža militāru vai politisku vienību vien. Šodien no tagadnes viedokļa varam pamatoti saviem senčiem pārmest tālredzības trūkumu. Mēs dibināti sūkstāmies par mūsu tuvredzīgo nespēju sabiedroties citos apstākļos kā tikai katastrofas gadījumos. Ja vien mūsu senči būtu spējuši apvienot savus spēkus toreiz, tad taču... un mēs savu acu priekšā uz-buram alternatīvu vēsturi – bez sveš-zemnieku varas mūsu zemē, bez gad-simtiem garās verdzības, apspiešanas, ciešanām un pazemojumiem.

Ar sūkstīšanos vēsturi neizlabo-sim. Labāk padomāsim, – kādus trū-kumus mums pašiem ne mazāk pama-toti varēs piedēvēt nākošās paaudzes? Kādu iespēju vienoties mēs varbūt šo-dien paši palaižam garām?

Mēs jūtamies lepni, ka nu beidzot esam ES un NATO; tas tiek atgādināts vietā un nevietā. Mēs vairāk vai ma-zāk pamatoti ceram, ka šī vienotība ar Eiropu mūs izglābs ekonomiski un pasargās militāri. Ar to mūsu vienības meklējumi līdz šim ir apstājušies.

Cita vienībaŠī Baltu vienības diena var mūs

aicināt palūkoties uz kādu līdz šim vēl nepietiekoši mūsu tautā novērtētu vienības iespēju. Pēc sava rakstura tā ir pavisam savādāka kā militāra, po-litiska un ekonomiska vienība. Tā ir daudz lielāka, plašāka, dziļāka, un pil-nīgāka un to iemantot ir vēl svarīgāk par jau minētajām laicīgā rakstura sa-vienībām un koalīcijām, jo tās ieguvu-miem un sekām ir ne tikai īslaicīgi, bet

daudzkārt vairāk – mūžīgi rezultāti. Tā nav utopija, bet ikvienam pieejama īstenība. Kristīgā draudze to iemieso vārda vistiešākajā nozīmē. Tā ir mūsu cilvēcības vienība Dievā, precīzāk, – Viņa Dēlā Jēzū Kristū.

Šīs vienības dēļ nevienu nevajag pazemot, jo Kristus jau ir pazemojies līdz krusta nāvei (Fil 2, 8), nevienu nevajag nogalēt un izliet asinis, jo Kristus par mums visiem tās reiz jau ir izlējis (Ebr 9, 26, 28). Viņā mēs topam viens (Gal 3, 28), Viņa priekšā cilvē-ciskās atšķirības kļūst nebūtiskas, bet svarīgs top tas, kam Dieva Dēls mūs ir izredzējis – pestīšanai, svēttapšanai un mūžīgai dzīvei.Vienība vārdā, sakramentos un sadraudzībā

Šī arī ir cīņas vienība, bet šoreiz ne „pret miesu un asinīm ..., bet pret ... ļaunajiem gariem“ (Ef 6, 12). Uzva-ra te panākama nevis ar šķēpu, zobe-nu un kara viltību, bet to mums dāvā Dieva vārds, proti, Kristus evaņģēlijs. To nepārprotami vēsta mūsu Baznīcas ticības apliecības: „evaņģēlijs dod pa-domu un palīdzību pret grēku ne vienā vien veidā, jo Dievs ir pārlieku bagāts savā žēlastībā. Vispirms ar runāto Dieva vārdu, ar ko visā pasaulē tiek sludināta grēku piedošana; .. Otrkārt, ar Kristību. Treškārt, ar svēto Altāra Sakramentu. Ceturtkārt, ar Atslēgu varu un arī .. ar savstarpēju brālīgu izrunāšanos un mierinājumu: .. „kur divi vai trīs ir sapulcējušies..“(Mt. 18:20)“ (Šmalkaldes artikuli, 3, 4).12

Īsi sakot, Dievs nāk ar Savu spēku Savā Vārdā, sakramentos, grēku pie-došanā un sadraudzībā.

Asinsradniecība Dieva DēlāKatru reizi, kad tiek sludināts

Kristus vārds un izdalīti Viņa sakra-menti, tie rada un uztur kādu pārdabis-ku saikni starp cilvēkiem, vienojot vi-ņus tā, kā to nespēj neviens cilvēcisks līdzeklis. Viņi no vienkāršiem cilvē-kiem top par Kristus Baznīcu, Viņa miesu. (1 Kor 12, 12-27)

Lasītais un sludinātais Dieva vārds pārliecina mūsu iekšējo cilvēku, apgā-žot mūsu pašu iedomas, aizspriedu-mus, aplamos uzskatus (2 Kor 10, 5). Kristībā mēs tiekam piepotēti Kris-tum, kurš ir īstais vīna koks (Jņ 15, 5) un tagad tā dzīvības sula – sv. Gars, kas plūst Viņā, ienāk arī mūsos, mūs šķīstot un svētdarot.

Pēc cilvēciskā priekšstata radinieki ir tie, kuriem ir viena miesīga izcelsme, tā, ko dēvē par asinsradniecību. Kristus savā Vakarēdienā pats mums sniedz Savu miesu un asini, un nu mēs, kris-tīgā draudze, savā organismā kā savu kopējo garīgās asinsradniecības zīmi iegūstam vienu asini, proti – Viņējo. Vienībai Kristū ir uzticēts arī spēcīgs ierocis pār grēku, – atslēgu vara, kas, kad vien pareizi lietota, spēj iznīdēt pa-

VienībaTurpinājums no 6. lpp.



Izstāde, par kuru gribas parunāt, jau ir slēgta, lai dotu vietu citai, taču tā joprojām laiku pa laikam liek par sevi atcerēties, nerau-goties uz to, ka skatīta turpat mēnesi atpakaļ.

Lai redzēto norakstītu, tapušas šīs pār-domas.

Runa ir par Rolanda Kaņe-pa gleznu izstādi Pasaules latviešu mākslas centra galerijā Cēsīs. Māks-linieks ir ārkārtīgi savdabīga un diskutabla personība, kādas nega-dās bieži pat pasaules mākslas vēs-turē. Domāju, ka ikvienu, kurš pir-mo reizi sastopas ar viņa gleznām, to sižetiem, sižetu risinājumiem, tēlu sistēmu un fizisko atveidoju-mu, jūtas visai apmulsis. Darbos ir tik daudz redzēta, pazīstama, tajā pat laikā redzētais uzdod tik daudz jautājumu, ka apjūc domu, iespaidu un jautājumu jūklī. Kailie ķermeņi atsauc atmiņā vai nu antīkos laikus vai, drīzāk, renesansi. Vērīgāk ielū-kojoties, pamani, ka tēlu attiecības ir visai paslēptas, aizšifrētas, varbūt daudznozīmīgas, it kā būtu savda-bīgas durvis, kuru atslēgšanai vajag īpašas atslēgas.

Ātri vien nojaušams, ka sižeti nereti ņemti no Bībeles vai Senās Grieķijas vai Romas leģendām. Taču arī tad nekļūst vieglāk – atmiņā pa-zibējušais stāsts reti kad sakrīt ar mums zināmo risinājumu vai tulko-jumu. Gleznas stāstījums ierosina minēt, vērpt domu dzīparus, kas rod jaunus sižeta skaidrojuma variantus, taču reti kad, kā pats pārliecinies, diez vai sakrīt ar autora ieceri un domu gaitu.

Tajā pat laikā iegūtie secinājumi

var būt pareizi, jo Rolands Kaņeps pieļauj daudz variantu. Tieši tāpēc mākslinieka gleznas ir īpašas. Pro-tams, gribas atminēt mīklas atrisi-nājumu, bet vai tas vienmēr ir vaja-dzīgs? Varbūt var palikt noslēpumā pareizā atbilde?

Noslēpumu centies atrast dzej-nieks un Vašingtonas Universitātes doktorants Kārlis Vērdiņš izstādes Tēlu karuselis katalogā, ko izdevis PLMC. (Starp citu, kļūdains. Kļū-das kataloga teksta autors pata-pinājis no Jāņa Krēsliņa, senjora, kļūdām žurnāla 1986. gada Latvju Māksla 12. numurā. Rolands Kaņ-eps mācījies profesora Jāņa Rober-ta Tillberga studijā, kā kopš 20.gs. 90.gadu II puses pieņemts rakstīt šī

mākslinieka vārdu un uzvārdu lat-viešu mākslas vēsturē; profesora dēls Romans Tillbergs vēl nevarēja būt arhitekts, viņš tikai studēja LU arhitektūras fakultātē, bet nebeidza to; tēva studijā viņš mācīja perspek-tīvu.) Tā apcerējuma autors uzsver mākslinieka homoseksualitāti: „Ka-ņepa gleznas paver logu uz citu, brīžiem baisu, tomēr jautru pasauli, kas mulsi planē virs vēstures dru-pām un ikdienas dekorācijām, it kā meklēdami kādas citas pasaules pie-nākšanu, kur tie varēs justies vairāk iederīgi.“

Manuprāt, skaidrot visu šādi diez vai ir pareizi, vai pat būtiski. Rolands Kaņeps dod mums ierosu pārdomām par notiekošo tagad un vēsturē. Se-cinājumi jāizdara katram pašam. Mākslinieks nav cilvēku nīdējs, viņš tikai redz dziļāk par lielāko daļu no mums. Cilvēku sabiedrībā patiesi nav daudz glaimojoša, brīžiem tas ir pat apkaunojoši, ko dažkārt cilvēks dara, taču būtiskais ir citur, ir ārā. Mūsos.

Vienā no pēdējām viesošanās rei-zēm Ņujorkā Vija Zuntaka-Bērziņa mani aizveda uz Salas baznīcu, kur nesen bija atvests Rolanda Kaņepa arhīvs. Materiāls bija ļoti apjomīgs un iespaidīgs. Toreiz priecājos, ka arhīvs nav izsviests, bet gaida jauno saimnie-ku. Tagad tas ir atrasts un ieguvis īstās mājas un saimniekus – PLMC Cēsīs, kas sarīkojis pirmo Rolanda Kaņepa izstādi Latvijā un izdevis arīdzan ka-talogu.

Māris BrancisLaikrakstam „Latvietis“

Māra Branča skatījumsNoslēpumu izstāde

Skats no izstādes.

FOTO

Mār

is B

ranc

is

Skats no izstādes.

FOTO

Mār

is B

ranc

is


Vasarīgi siltā, saulai-nā un zeltītā 26. septem-bra atvasaras sestdienas pēcpusdienā Pasaules latviešu mākslas centra (PLMC) pagalmā Cēsu vecpilsētā pretim Cēsu

luteriskajai baznīcai krāšņi blakus plīvoja Latvijas un Austrālijas valstu karogi.

Tur tika atklāta izstāde Pavasaris Austrālijā, kurā apskatāmi 27 savās mākslinieciskajās izpausmēs atšķirīgu Austrālijas mākslinieku darbi. Sākot ar Imantu Tilleru, ar konceptuālajām Jāņa Nedēļas gleznām un skulpturā-lajām instalācijām, ar Arvīda Sodu-ma latviski smalkajām grafikām, ar Jāņa Šēnberga ekspresīvi piesātināto Melburnas vīziju pasteļtoņos, ar Ha-ralda Norīša gleznu ģeometriski lako-niskajiem krāsu laukumiem un beidzot ar apjomīgajām sirreālajām Lidijas Dombrovskas-Larsenas vīzijām un Ojāra un Edgara Grestes emocionāli saviļņojošām videoinstalācijām.

Krāšņa un mākslinieciski ļoti pras-mīgi iekārtota izstāde, ko ievada Ha-ralda Norīša zaļos fona toņos veidots plakāts Pavasaris Austrālijā ar attiecī-gi proporcijās attēlotu lielu Austrāli-jas kontūru iepretim pavisam mazajai Latvijas kontūrai plakāta augšējā stūrī.

Izstādes atklāšanas sarīkojumu dzidrās atvasaras saules piesildītajā mākslas centra pagalmā ievadīja glezno-tājas un mākslas zinātnieces, PLMC iz-stāžu kuratores Leldes Kalmītes rūpīgi pārdomātā uzruna, kurā viņa uzsvēra, ka trimda ir nozīmīga latviešu kultūras daļa ar savu nozīmīgu kultūru un māks-lu, ko Cēsīs jau septīto gadu saglabā un sabiedrībai izrāda Pasaules latviešu mākslas centrs. „Šī ir vieta, kur domāt,“ tā šī gada 18. jūnijā sava apmeklējuma laikā PLMC viesu grāmatā ierakstījis Valsts prezidents Egils Levits.

Lelde Kal-mīte savā uzrunā izstādes atklāša-nas ceremonijas dalībniekiem arī emocionāli atsau-ca atmiņā vēstures faktus par to, ka Austrālija bija pir-mā valsts, kas no Vācijas bēgļu no-metnēm uzņēma 25 tūkstošus jaunu un neprecējušos 2. Pa-saules kara latvie-šu bēgļu, un kad 1947. gadā Austrā-lijas krastos bija piestājusi pirmā lat-viešu, lietuviešu un igauņu bēgļu krava, viņi tur ieguva ap-zīmējumu – skais-tie balti.

Lelde Kalmīte atzina, ka domāju-si par to, kāda būtu Austrālijas latviešu mākslinieka jēg-pilna definīcija, un nonākusi pie seci-nājuma, ka turienes latviešu mākslinie-kus praktiski nav iespaidojusi carisko mākslas skolu vai Latvijas brīvvalsts Mākslas akadēmijas ietekme, turienes latviešu mākslinieki galvenokārt veidojušies starptautiskās un austrāliešu mākslas iespaidā. Lelde Kalmīte arī pieminēja, ka starptautiski visatpazīstamākais Austrālijas latviešu gleznotājs Imants Tillers bijis ļoti atsau-cīgs viņas aicinājumam un dāvinājis Pa-saules latviešu mākslas centram Cēsīs savu gleznu Daba izsakās EQ / Nature Speaks EQ (2013). „Baudīsim šo jauko izstādi un domāsim,“ savas uzrunas no-

slēgumā mums visiem novēlēja Lelde Kalmīte.

PLMC direktors Kārlis Kande-rovskis savas uzrunas ievadā pieminē-ja, ka studiju gados Čikāgā uzzinājis, ka aborigēnu ciltīm Austrālijā ir cita sajūta par laiku, proti, ka laiks var ritēt citādāk tai milzīgajā salā. Šogad laiks ir kustējies citādāk arī Latvijā un visā pasaulē, uzsvēra Kārlis Kanderovskis, tomēr vismaz šogad Latvija, līdzīgi kā Austrālija, arī ir bijusi pasargāta sala. Kārlis Kanderovskis pateicās daudzajiem šīs izstādes veidotājiem un atbalstītājiem – Dainim Mjartā-nam, Amerikas latviešu apvienībai, Pasaules latviešu mākslas savienībai un tās vadītājai Vijai Zuntakai-Bēr-ziņai, Pasaules Brīvo latviešu apvie-nībai (PBLA) par nozīmīgo ziedojumu PLMC sanāksmju zāles krēslu iegādei un savai mammai – Leldei Kalmītei, kas viņam iemācījusi divas valodas – latviešu valodu un mākslas valodu.

PBLA priekšsēde Kristīne Saulīte īsā uzrunā pateicās visiem šī krāšņās izstādes veidotājiem, jo īpaši Leldei Kalmītei un Kārlim Kanderovskim, pasniedzot Leldei ziedu velti, savukārt Kultūras ministrijas pārstāve Gunta Robežniece pieminēja to, ka bez en-tuziastu milzīga atbalsta visā pasaulē šāds muzejs nevarētu pastāvēt.

„Pavasaris Austrālijā“Cēsīs atklāta krāšņa Austrālijas latviešu mākslinieku darbu izstāde

Izstāde „Pavasaris Austrālijā“.

FOTO

Jāni

s And

erso

ns

PBLA priekšsēde Kristīne Saulīte izstādes „Pavasaris Austrālijā“ atklāšanā Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs.

FOTO

Jāni

s And

erso

ns



un citiem sagatavošanas darbiem. Tā laika avīzes informē, ka visi darbi jā-paveic divos gados parasto četru vietā. „1940. gada olimpiāde Somijai nozīmē „lielu laimi“, par kuru kādreiz sapņo, bet par kuru nekad nedomā, ka tā va-rētu piepildīties,“ rakstīja laikraksts Rīts 1938. gadā. Skrējējs Arturs Mot-millers bija pārliecināts, ka somi visu paspēs, jo viņiem piemīt visas nepie-ciešamās īpašības: „Soms ir pieticīgs, čakls un viesmīlīgs.“

Arī latviešu sportisti aktīvi gata-vojās Helsinkos olimpiskajām spēlēm un plānoja, ka tajās varētu piedalīties kāds pussimts sportistu. Starp viņiem bija soļotājs, līdz šim vienīgais latvie-tis, kurš vasaras olimpiskajās spēlēs (Losandželosā, 1932) bija izcīnījis medaļu, Jānis Daliņš. Prese visu laiku atspoguļoja, kā somi tiek galā ar gata-vošanās darbiem. Vienu brīdi latvie-šos pat modās cerība, ka gadījumā, ka olimpiādē tiks iekļauts arī basketbols, daļa spēļu varētu risināties Rīgā, jo somiem nebija piemērotu spēļu lauku-mu. Šī cerība nepiepildījās.

1939. gada vasarā Somija tupi-nāja gatavoties. Apmešanās iespējas tika nodrošinātas 90 000 viesiem, no kuriem 32 000 naktsmītnes bija pare-dzētas uz kuģiem, kas būs noenkuroti ostā. 1939. gada vasaras beigās visas biļetes jau pārdotas, vēstīja latviešu laikraksti.

1939. gada 1. septembrī Vācija ie-bruka Polijā un sākās karš. Latviešu sportisti un sporta žurnālisti avīzēs uzdeva jautājumus: Kas notiks ar Hel-sinku olimpiādi? Vai kara dēļ nesaruks dalībnieku skaits un olimpiskās spēles vispār varēs notikt? Vai amerikāņu sportisti un skatītāji vēlēsies doties pāri Atlantijas okeānam?

Mēnesi pirms Padomju Savienība iebruka Somijā un sākās Ziemas karš (1939. gada 30. novembrī ) no Hel-sinkiem pienāca ziņa, ka somi savā

galvaspilsētā būvē gaisa patvertnes. Stadiona būv-darbos tomēr joprojām tika nodarbināti 700 strādnieki un amatnieki. Olimpiādes sagatavošanas darbu vadī-tājs Helsinku mēra vietnieks Eriks fon Frenkels uzvedis ārzemju žurnālistus stadio-na tornī un pārliecināti tei-cis: Olimpiāde būs! Pēc tam klusi piemetinot: „…kaut arī tas nenotiktu 1940.gadā, tai jānotiek tāpat.“

Arī latvieši joprojām ti-cēja, ka Helsinku olimpiā-de būs. Šajā sakarā tūrisma departaments pat bija izdo-mājis aicinājumu: Ceļš uz 12. olimpiādi ved caur Lat-viju! Jelgavā, Cēsīs, Rūjienā, Valmierā un Rēzeknē stei-dza pabeigt viesnīcas tiem Rietumeiropas viesiem, kuri uz Helsinkiem ar vilcienu dosies cauri Latvijai...

Vēl novembra sākumā latviešu laikraksti ziņoja, ka Helsinku iedzīvotāji lietotos pārti-kas maisos aizsardzības nolūkos pilda smiltis, bet tajā pašā laikā turpinās darbi pretim stacijai, kur olimpiādes viesu uzņemšanai ceļ vislielāko vies-nīcu Eiropā (Tagad: Sokos Hotel Vaa-kuna).

Pēc Ziemas kara beigām 1940. gada aprīlī Latvijas telegrāfa aģentūra LTA no Helsinkiem ziņoja, ka „pašreizē-jais starptautiskais stāvoklis Somi-jai neļauj šogad sarīkot Olimpiskās spēles.“Tomēr olimpiskajām celtnēm bija pielietojums – tās izrādījušās ne-pieciešamas no Karēlijas evakuēto ie-dzīvotāju un viņu mantu novietošanai. Kara laikā stadionā izvietoja arī kara hospitāli un, rīkojot dažādas sacensī-bas, vāca ziedojumus kara invalīdiem un kritušo ģimenēm.

Savu lielo stundu Helsinku olim-piskais stadions sagaidīja 1952. gadā. 15. Olimpiskajās spēlēs bija akreditēti

četri latviešu sportisti – Padomju sa-vienības komandas sastāvā. Starp citu, šīs bija pirmās olimpiskās spēles, ku-rās atļāva piedalīties PSRS komandai.

Helsinku olimpiādes atklāšanā olimpisko uguni iededza leģendārie skrējēji Pāvo Nurmi (stadionā) un Hanness Kolehmainens (tornī). Tas gandrīz vai nebūtu noticis, jo pie paša stadiona policija apturējusi automašī-nu, kura veda Nurmi. Slavenais spor-tists tā noskaities, ka bijis jau gatavs kājām doties mājup, bet tad policisti ļāvuši turpināt ceļu. Šīs olimpiskās spēles, kas notika pirms 70 gadiem, bija pirmais ievērojamais starptau-tiskais notikums pēckara Somijā un atkal reiz pievērsa pasaules uzmanību mazajai varonīgajai tautai.

Gadu gaitā olimpiskajā stadionā notikuši daudzi nozīmīgi sporta čem-pionāti, kuros piedalījušies arī latvie-ši. Līdz šim spožākā latviešu uzvara bija 1971. gada Eiropas vieglatlētikas čempionātā, kad zelta medaļu šķēp-mešanā ieguva Jānis Lūsis (90,86 m) , bet sudraba medaļu – Jānis Doniņš (85,30 m). Tomēr ne jau tikai sportam vārtus vēris Helsinku olimpiskais sta-dions. Te notikuši arī populāru somu un pasaulslavenu roka grupu koncerti, kas pulcinājuši desmitiem tūkstošu sa-jūsminātu klausītāju, lieli tautas svētki un citi masu sarīkojumi, piemēram, veterānu dienas un ikgadējā sieviešu 10 km skrējiena atklāšana, bezpajum-tieku Ziemassvētki.

Gadiem ritot, nozīmīgā sporta celt-ne novecoja un vairs neatbilda mūsdie-nu prasībām. 2012. gadā tika nolemts, ka stadionu nepieciešams modernizēt un veikt kapitālo remontu. Darbus pa-veica četros gados (2016-2020), un ta-jos piedalījās arī celtnieki no Latvijas.

Olimpiskais stadions HelsinkosTurpinājums no 1. lpp.

Anna Žīgure pie Olimpiskā stadiona Helsinkos.

FOTO

no

Ann

as Ž

īgur

es p

erso

nīgā

arh

īva

Nupat kā uzceltais Olimpiskais stadions Helsinkos 1938. gadā.

FOTO

Vik

ipēd

ija



Pārbūve izmaksāja vairāk nekā 300 miljonus eiro, kas par 100 miljoniem eiro pārsniedza sākotnējo tāmi.

Kas tika izdarīts? Skatītāju tri-bīnes dienvidu un ziemeļu pusē pār-sedza ar jumtu, solus nomainīja pret krēsliem (vecos solus pārdeva), un re-zultātā samazinājās vietu skaits: pirms pārbūves stadionā bija vieta 37 784 skatītājiem, bet tagad 36 251. Lielākās pārmaiņas veiktas pazemē, kur iegūti jauni 20 000 kv.m. Tur zem stadiona pamatiem, saspridzinot klinti, izbūvē-tas vairākas zāles bumbu spēlēm un trenažieru zāles, pirtis, skrejceļš, kā arī dažādas palīgtelpas. Paplašinātas restorāna telpas. Atjaunotajā stadio-nā darbu turpina Somijas sporta mu-zejs ar bibliotēku, ko šeit atvēra jau 1943. gadā.

Izremontēto Olimpisko stadionu atklāja 20. augustā korona vīrusa lai-kam raksturīgā veidā – tiešā pārraidē bez skatītāju klātbūtnes. Atklāšanas runu teica Helsinku mērs Jans Vapā-vuori un kultūras ministre Annika

Sāristo (Somijā par sportu atbildīgā ir kultūras ministrija). Pārstāvēti bija visi stadiona svarīgākie elementi – sports, izklaide un vēsture. Jauniešu futbola komandas iemēģināja jauno zāles lau-kumu un slavēja tā kvalitāti. Nākama-jās nedēļas stadions, iepriekš piesako-ties, bija atvērts arī apmeklētājiem.

Plānots, ka nākamā gada 26. jan-

vārī olimpiskajā stadionā notiks slē-pošanas sprinta sacensības, bet pēc tam sniega segumu mēnesi varēs iz-manot visi, kas nodarbojas ar slēpoša-nu. Somu medijos vairākkārt uzsvērts, ka Helsinku olimpiskais stadions pie-der visai tautai.

Anna ŽīgureLaikrakstam „Latvietis“

Olimpiskais stadions HelsinkosTurpinājums no 10. lpp.

Gandrīz pārbūvētais Olimpiskais stadions Helsinkos 2020. gada aprīlī.

FOTO

Vik

ipēd

ija

apmeklēja Latviju pēc mūsu neatkarī-bas atjaunošanas.

Ar Latvijas iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā mūsu attiecības ar Franciju guva jaunu kvalitāti. Ar Franciju daudzos jautājumos mums ir līdzīgs redzējums, kas ir balstīts kopī-gās vērtībās un multilaterālisma garā.

Mēs vizītes laikā pārrunāsim dro-šības izaicinājumus Eiropai.

Latvija augstu novērtē Francijas kareivju dalību Lietuvā izvietotajā NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupā. Tā stiprina visa Baltijas reģiona drošību. Mēs pārrunāsim, kā stiprināt transatlantiskās saites un reizē palieli-nāt Eiropas spējas alianses darbībā.

Mēs pārrunāsim Eiropas Savie-nības attiecības ar tās kaimiņu reģio-niem. Mums konsekventi jāiestājas par Ukrainas un Gruzijas teritoriālo integritāti un jābūt solidāriem ar balt-krievu tautu tās cīņā par demokrātiju.

Mēs pārrunāsim digitālo tehnolo-ģiju un sociālo tīklu platformu ietekmi uz demokrātiju, uz sabiedriskās domas veidošanās procesu un dezinformāci-jas fenomenu, kas tagad, digitalizāci-jas laikmetā, uzņēmis jaunus apgrie-zienus un rada jaunus izaicinājumus demokrātijai.

Rīt publiski pieejamā diskusijā kopā ar Francijas prezidentu uzklausī-sim arī Latvijas ekspertu un viedokļu līderu domas par šiem tematiem. Esmu gandarīts, ka tieši Latvijā darbojas NATO Stratēģiskās komunikācijas ek-selences centrs, kam ir nozīmīga loma šo jautājumu analītiskā vērtēšanā.

Esmu gandarīts, ka Latvija kopā ar Franciju un Lietuvu vienojusies par kopīgu paziņojumu par demokrātijas aizsargāšanu. Francijas prezidenta vi-zītes laikā mūsu ārlietu ministri pa-rakstīs dokumentus par Francijas un Latvijas sadarbību izglītībā un zināt-nē, kā arī par prioritātēm mūsu stratē-ģiskās partnerības rīcības plānā līdz 2022. gadam.

Francija ir kļuvusi par vienīgo Ei-ropas Savienības dalībvalsti, kurai ir pastāvīgā locekļa statuss ANO Dro-šības padomē. Tas Francijai dod īpa-šu iespēju aizstāvēt Eiropas viedokli par pasaules konfliktu un apdraudē-jumu mazināšanu. Arī Latvija cer 2025. gada vēlēšanās pirmo reizi iegūt nepastāvīgā locekļa statusu Drošības padomē, tādējādi pastiprinot Eiropas balsi pasaulē.

Taču, lai pasaulē varētu paust un aizstāvēt kopīgu Eiropas nostāju, pie tās ir jāspēj nonākt. Skaidri redzams, ka Eiropas Savienībai ir nepiecieša-mas reformas. Par to Francijas prezi-dents jau ir daudz runājis un zināmā mērā uzņēmies vadošu lomu Eiropas iekšējā diskusijā. Taču ar to vien ir par maz. Centrāla loma šeit ir Francijas un Vācijas tandēmam.

Tādēļ vienlaikus nepieciešama visu Eiropas Savienības dalībvalstu aktīva līdzdalība Eiropas reformu un vienotības veicināšanas procesā.

Virkne krīžu – finanšu, breksi-ta, migrācijas, tagad pandēmijas – ir izgaismojusi Eiropas Savienības me-hānisma vājās vietas. Mums priekšā ir milzīgs darbs Eiropas ekonomikas atveseļošanā no pandēmijas radītās krīzes. Mums jāizmanto šī iespēja

stiprināt Eiropas kopīgo tirgu – mūsu lielo spēku un vērtību – ar nopietnu pagriezienu uz zaļo un digitālo kursu.

Mēs nedrīkstam bāzt galvu smil-tīs un cerēt dzīvot tālāk „pa vecam“. Tādēļ Latvija pilnībā atbalsta Franci-jas prezidenta aicinājumu vēl šoruden atklāt konferenci par Eiropas nākotni.

Mums jāieklausās Eiropas pilsoņu patiesajās domās bez tabu, lai nonāktu pie saprātīgām reformām, kas atjauno Eiropas Savienības efektivitāti. Tikai tā mēs spēsim piepildīt Eiropas ambī-cijas sev un pasaulei.

Latvija vienmēr būs konstruktīva Eiropas idejas virzītāja. Latvija var savienot Eiropu ģeogrāfiski, politiski, kulturāli, digitāli. Latvijas sabiedrība krīzēs ātri mobilizējas, efektīvi tās pārvar un no tām izkļūst arvien spēcī-gāka. Latvija ir lieliska vieta inovāciju ieviešanai kā sociāli politiskās, tā arī augsto tehnoloģiju jomās.

Latviju un Franciju vieno kopīgas vērtības. Francijas Republikas moto ir „Brīvība, vienlīdzība, brālība“, sa-vukārt Latvijas Satversmes ievadā ir nostiprināts, ka brīvība, vienlīdzība un solidaritāte ir saliedētas sabiedrī-bas pamats. Šīs mūsu kopīgās vērtības ir stabils balsts mūsu arvien ciešākai sadarbībai.

Tādēļ vēlreiz paldies Jums, prezi-denta kungs, par viesošanos. Ticu, ka mums šovakar un rīt būs ļoti vērtīgas sarunas un mēs nonāksim pie kopīgām idejām un risinājumiem, kā Eiropai pastiprināt savu lomu pasaulē un kā mēs varam nonākt pie vienotas Eiro-pas pozīcijas.

Egils LevitsLatvijas Valsts prezidents

Francijas prezidents LatvijāTurpinājums no 1. lpp.


Kristīne ir viena burvīga pāra Matīsa un Līgas Kukaiņu stipen-diāte. Viņi abi man ir speciāli draugi, jo kad es ar viņiem tuvāk ie-pazinos, man tūlīt radās doma, ka man par vi-

ņiem un viņiem līdzīgiem trimdā au-gušiem jauniem cilvēkiem ir jāraksta grāmata, tādēļ viņi bija pirmie, par ko rakstīju grāmatu Trimdas bērnu bērni Latvijā. Tie visi man likās tikpat fan-tastiski kā liekas tie, par kuriem raks-tu tagad. Matīsa tētis Jānis bija dzimis Rīgā un bija tikai nepilnu gadu vecs, kad ģimene viņu paņēma līdz bēgļu gaitās. Vecāki, kas abi jau paši bija īsti superletiņi, arī savus divus dēlus un meitu izaudzināja par tādiem pašiem superletiņiem. It sevišķi Matīsu, jo viņš bija izaudzināts par latvieti, ku-ram vieta ir tikai Latvijā. Tāpat Līgas vecāki bija izaudzinājuši Līgu.

Pabeidzis savu izglītību, Matīss diezgan drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pārcēlās uz dzīvi Latvijā, nodibināja savu advokātu biroju un par atgriešanos Amerikā vairs nedomāja. Viņš bija un palika latvietis, kam vie-ta ir tikai Latvijā. Neilgi pēc tam viņš no Kanādas atveda līgaviņu Līgu, un, man liekas, ka tepat dzīvos laimīgi līdz sirmam vecumam. Tagad jau audzina māsiņu un brālīti, un ir simtprocentī-ga, burvīga latviešu ģimenīte.

Tikko Matīss iepazinās ar Vītolu Fondu 2012. gadā, viņš zināja, ka arī viņam jākļūst par vienu no ziedotā-jiem. Un Līga viņam piekrita, ka tas ir prātīgs un superletiņu cienīgs darbs. Tā viņi abi jau gandrīz desmit gadus ir Latvijas uzņēmēji, Vītoli Fonda zie-dotāji un grāmatā Trimdas bērnu bērni Latvijā 112. lappusē, pēdējā rindkopa par Matīsu Kukaini ir šāda: „Kopš 2014. gada Matīss Kukainis ir ievēlēts prezidenta amatā Amerikas Tirdznie-cības palātā Latvijā, kurā no 2010. līdz 2014. gadam ieņēmis viceprezi-denta amatu un kā valdes loceklis dar-bojies kopš 2007. gada. Viņš bija arī Lielbritānijas Tirdzniecības palātas Latvijā valdes loceklis. Jau vairākus gadus Matīss pasniedz starptautiskās

tiesības, Eiropas savienības tiesības un komerctiesības gan bakalaura, gan maģistrantūras studentiem vairākās universitātēs Latvijā. Matīss Kukainis pārstāv Latviju Eiropas Savienības organizācijā „Team Europe“, kurā ir akadēmiskās vides eksperti no katras Eiropas savienības dalībvalsts, lai ap-spriestu nozīmīgus Eiropas Savienī-bas attīstības jautājumus.”

Seko Kristīnes Gailītes pašas uz-rakstītais stāsts.

„Esmu dzimusi 1994. gada marta pirmajā datumā, ļoti sniegotā dienā, Talsos. Esmu vienīgā māsa starp čet-riem brāļiem, turklāt tieši pa vidu. Uzaugot gan vienmēr jutos kā vecā-kā – lielās gadu starpības dēļ ar diviem vecākajiem pusbrāļiem. Tādēļ jau kopš agra vecuma esmu bijusi atbildīga un apzinīga pret mazajiem brāļiem, bet lielajiem vienmēr centos pierādīt, ka visās lietās esmu ne mazāk prasmīga un droša kā viņi. Agrās bērnības atmi-ņas ir spilgtas un ļoti siltas – uzaugu lauku mājā netālu no Talsiem un, jau maza esot, ieguvu mīlestību pret vi-sām dzīvām būtnēm un dabu, jo mājās mums bija suņi, kaķi, vistas, zosis, si-vēni, truši, kaimiņu mājās bija arī zirgi un citi dzīvnieki. Kad biju trīs gadus veca, piedzima man gados tuvākais mazais brālis – beidzot man bija ēver-ģēlību līdzgaitnieks!

Pateicoties mammas pūlēm, la-sīt iemācījos jau četru gadu vecumā un kopš tā brīža neesmu pārstājusi to darīt. Vecāki man iemācīja mīlestību pret grāmatām – sākumā daiļliteratū-ru, vēlāk studiju un tagad jau arī popu-lārzinātnisko literatūru. Skolas gaitas sešu gadu vecumā uzsāku Rīgā, jo ve-cāki, apzinoties kvalitatīvas izglītības milzīgo nozīmi, vēlējās, lai to iegūstu tieši galvaspilsētā. Pusaudža gados ar ģimeni pārcēlāmies uz Jūrmalu un 7.-9. klasei mācījos Jūrmalas Valsts ģim-nāzijā. Paralēli skolai tiku sūtīta arī dažnedažādos pulciņos. Aptuveni 10 gadus dziedāju Aijas Kukules mūzi-kas studijā Omnes, ar kuru apceļojām gandrīz visu Eiropu. Šie ceļojumi pa-vēra manu horizontu un skatījumu uz pasauli ļoti plašu. Papildus aktīvi no-darbojos arī ar sportu – peldēšanu un tenisu, un īsu brīdi arī ar basketbolu, daiļlēkšanu un airēšanu.

Pēc devītās klases pabeigšanas iz-lēmu turpināt mācības Rīgas Franču licejā. Apzinājos, ka pēc vidusskolas došos tēta pēdās, kļūstot par juristi, tā-dēļ šķita būtiski iemācīties franču va-lodu, kas šajā profesijā lieti noder. Ta-lantīgo Franču liceja skolotāju ietekmē mani apvāršņi kļuva arvien plašāki, kritiskā domāšana un loģiskā spriest-spēja nostiprinājās, un trīs vidusskolas gadu laikā kļuvu arvien pārliecinātāka par savu izvēli studēt tieši jurispru-

denci. Mani interesēja visas sociālās zinātnes, labi padevās svešvalodas un aicinājums uz tieslietām, šķiet, bija ie-likts šūpulī.

Mērķtiecīgi ejot uz nosprausto mērķi, 2012. gadā iekļuvu Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes budžeta grupā. Apzinoties, ka studiju uzsākšana nozīmē arī patstāvīgu gaitu uzsākšanu, meklēju iespējas iegūt sti-pendiju, kas ļautu man šo uzdevumu veiksmīgi īstenot, tādējādi atvieglojot arī slogu vecākiem un mazajiem brā-ļiem. Tā uzgāju Vītolu Fondu un Fon-da paspārnē izveidoto Matīsa Kukaiņa stipendiju.

Par Matīsu Kukaini zināju tikai to, ka biju viena no pirmajām viņa stipen-diātēm un ka viņš ir jurists, kas dzimis ārzemēs, taču pārcēlies uz Latviju un nodibinājis šeit savu advokātu biroju. Jutos ļoti pateicīga Vītolu Fondam un Matīsam Kukainim – bez šiem cilvē-kiem patstāvīgu gaitu uzsākšana no-teikti būtu bijusi daudzkārt grūtāka.

Studiju laikā Latvijas Universitātē aktīvi piedalījos dažādās ārpusstudiju aktivitātēs un pat pārstāvēju Univer-sitāti ar komandu trīs starptautiskās tiesas procesa izspēlēs – cilvēktiesību, Eiropas Savienības tiesību (te lieti no-derēja iegūtās franču valodas zināša-nas) un mediju tiesību jomā. Paralēli studijām 2014. gadā uzsāku darba gai-tas arī zvērinātu advokātu birojā Rīgā.

Matīsa Kukaiņa stipendiju saņē-mu bakalaura studiju laikā, un tas ļāva man veiksmīgi un nu jau patstāvīgi tur-pināt studijas maģistrantūrā un iegūt jurista kvalifikāciju. Pēc maģistran-tūras pabeigšanas Latvijas Universitā-tes Juridiskajā fakultātē akadēmiskās gaitas vēl tomēr gribēju turpināt. Īpaši interesantas man vienmēr bija šķitušas visai kompleksās Eiropas Savienības tiesības, tādēļ iestājos Eiropas koledžā (College of Europe) Brigē, Beļģijā, kur ieguvu otru maģistra grādu ar specia-lizāciju Eiropas Savienības tiesībās.

Pēc studiju pabeigšanas vēlējos atgriezties Latvijā un pielietot iegū-tās zināšanas praksē, vienlaikus ne-

Trimdas izskolotie (19)Kristīne Gailīte

Kristīne Gailīte.

FOTO

no

Kri

stīn

es G

ailīt

es p

erso

nīgā

arh

īva

Matīss un Līga Kukaiņi.

FOTO

no

Kuk

aiņu

ģim

enes

arh

īva



dāt, bet klausītājiem grūti noklausīties bez asarām acīs.“

Pirmatskaņojumam sekoja vairāki atskaņojumi ne tikai Rīgā, bet sarka-narmijai tuvojoties, arī Kurzemē.

Kantātes pirmatskaņojums tika ierakstīts, bet pēckara padomju valdī-ba lika to iznīcināt. Kantāte bija aiz-liegta. To nedrīkstēja ne atskaņot, ne pieminēt. Taču Garūta bija saglabāju-si pirmatskaņojuma lentas kopiju, ko izdevās slepeni nogādāt ārzemēs. Ar to pietika. Sākot ar 1982. gadā izdoto skaņu plati, kantāte Dievs, Tava zeme deg, izgāja pasaulē. Plūsma nebija ap-turama.

Šodien kantātes teksts ir tulkots vairāk nekā desmit valodās, starp tām arī japāņu valodā.

Lūcija Garūta aizgāja aizsaulē 1977. gada 15. februārī. Apglabāta Rī-gas 1. Meža kapos.

Viņas piemiņai ir dibināts Lūcijas Garūtas Fonds, kas rūpējas galveno-kārt par komponistes radošā mantoju-ma saglabāšanu un aktīvu iekļaušanu mūzikas dzīvē kā Latvijā, tā ārpus tās.

Izskaņai noklausījāmies divus Lūcijas Garūtas skaņdarbu ieskaņoju-mus ar video attēlu papildinājumu uz lielā ekrāna. Kā pirmo – Prelīdi Nr.2 Mi mažorā, Dzintras Erlihas izpildī-jumā no klavierkoncerta 2020. gada 28. maijā.

Otrais ieskaņojums bija tikpat kā no pašu mājām: Lūcijas Garūtas dzies-ma Mēness laiva, operdziedones Mai-jas Kovaļevskas (soprāns) izpildījumā ar Rolandu Peelmani pie klavierēm. Ieskaņojums tika veikts 2018. gada 18. martā sidnejieša Ojāra Grestes mā-

jas koncertā par labu Preiļu Brīvajai Skolai. Īpašu noskaņu atskaņojumam piešķīra dziedones Maijas klātienē. Operdziedone Maija uz lielā ekrāna, un tā pati mūsu vidū. Robežām slēdzo-ties Kovida dēļ, Maija palika šai pusē. Ja ne ar rokām, tad sirdī viņu silti ap-skāvām.

Pēc dzirdētā un garā uzņemtā, Lū-cija Garūta paliks atmiņā kā Zvaigžņo-tā, kā rakstniece Zenta Mauriņa viņu dēvēja: „Zvaigžņotā, kuras mūzika aizrauj no zemes, ceļ zvaigznēm un saulei pretī. Mūzika, kurā mīt maigu-ma spēks, kas šķīstī un skaidro.“

Programmu turpinot, S!K!K!S! viceseniore Guna Clarson (Korp! Dzintra) ziņoja par beidzamajā gadā augstāko mācības iestāžu beigušajiem latviešu studentiem, tos apsveicot un vēlot sekmīgu nākotni.

Māra Zenta Ātrena – maģistra grāds Humanitārās zinātnēs: valodā un lingvistikā, ar pirmā šķiras uzsla-vu, Aberdīnas (Aberdeen) Univer-sitātē, Skotijā, Apvienotā Karalistē, 2020. g. 8. jūnijā.

Brigita Sarac, dzimusi Strun-ga – bakalaura grāds Starptautiskās un globālās studijās, Sidnejas Univer-sitātē, 2020. g. 16. aprīlī.

Kārlis Olivers Dragūns – baka-laura grāds Tieslietās un Komerczi-nātnēs, Austrālijas Katoļu Universitātē 2020. g. 22. aprīlī.

Akta dalībnieki jaunos absolventus sveica, noklausoties Nevis slinkojot un pūstot ierakstu, Marisa Vētras (tenors) vēsturiskajā atskaņojumā.

Sekoja profesora Jura Reinfelda pārdomas par Latvijas Universitātes himnu.

Himna pirmo reizi atskanēja Lat-vijas Universitātes aulā, 1928. gadā.

Vārdus tai bija devis dzejnieks Ed-varts Virza, melodiju – profesors Jāzeps Vītols. Līdz ar cildinājumu universitātei, himnā arī izskan reizē aicinājums un izaicinājums visiem, kas minuši un min augstākās izglītības gaiteņus, ar savām iegūtajām zināša-nām un dzīves vērtībām celt Latvijas valsts un latviešu tautas labklājību.

Brīvvalsts laikā LU rektors (vēlā-kais izglītības ministrs) profesors Jū-lijs Auškāps šo aicinājumu formulēja šādi: „Mūsu zemē nav ne dārgakmeņu, ne zelta. Maza ir mūsu tauta. Un ja šo-dien, kad daudzas lielās tautas rāda paguruma zīmes, vēsture ir saukusi mūs uz savas skatuves, tad liela ir tā atbildība, kas mums nesama, un veikt varam savus uzdevumus tikai kāpinot līdz pēdējai iespējai savus garīgos un morāliskos spēkus. Uz to lai mums pa-līdz Dievs!“

Jura Reinfelda skatījumā, laiks nav atcēlis šo aicinājumu. Latvijas Univer-sitātes akadēmiskā tradīcija vēl arvien mūs aicina un izaicina ar savām spē-jām un zināšanām celt Latvijas valsts un latviešu tautas – kaut vai tās mazās daļiņas latviešu tautas, ko saucam par latviešu sabiedrību – labklājību.

Pārdomas izskanēja, atskanot LU himnai, skanīgā kordziedājumā.

Akts beidzās, noklausoties studen-tu himnu Gaudeamus.

Visus akta video un audio ierak-stus bija sarūpējis Dr. Ojārs Gres-te (Korp! Selonija).

Pacilāti, iedvesmoti un no jau-na spēcināti celt skatu pretī saulei un zvaigznēm, vēl ilgi kavējamies pie pa-sniegtajiem atspirdzinājumiem.

Lauma Reinfelde (Korp! Daugaviete)Laikrakstam „Latvietis“

Pretī saulei un zvaigznēmTurpinājums no 5. lpp.

zaudējot saikni ar pasauli un Eiropas Savienību, kurā Latvija arvien vairāk integrējas. Uzreiz pēc studijām uzsā-ku darbu aviācijas nozarē, un šobrīd jau trešo gadu esmu juriste nacionālajā aviokompānijā airBaltic. Darbs aviāci-jā ir dinamisks un aizraujošs, turklāt ar pievienoto vērtību – Latvijas savie-nojamība ar pārējo pasauli globalizā-cijas laikmetā ir īpaši svarīga, un tieši aviācijas nozare kā viens no ekonomi-kas stūrakmeņiem spēj to nodrošināt.

Pašreiz kopā ar dzīvesbiedru dzī-vojam Rīgā un domājam par ģime-

nes dibināšanu. Paralēli darba gaitām mani hobiji ir joga un aktīvs dzīves-veids, pašizziņa un pasaules izziņa, kultūra un ceļošana. Katru brīvu brī-di cenšos pavadīt pie jūras vai mežā. Tuvā nākotnē mēs vēlētos pārcelties tālāk no galvaspilsētas, lai būtu tuvāk Latvijas skaistajai dabai un turpinātu reģionu attīstību.

Vītolu Fonds un Matīsa Kukaiņa stipendija man ir devusi fantastisku atspēriena punktu patstāvīgu gaitu sākumā un esmu pārliecināta, ka Fon-dam un tā ziedotājiem ir bijusi un būs tikpat liela nozīme arī citu jauniešu dzīvēs. Arī pati nākotnē labprāt vēlē-tos atbalstīt kādu jaunu Latvijas stu-

dentu un dot atpakaļ to, kas man pašai tik ļoti palīdzēja. Redzot, cik daudz gudru, jaunu un izglītotu cilvēku ir Latvijā, manās acīs Latvijas nākotne rādās pavisam gaišās un cerīgās krā-sās.“

Matīsa un Līgas stipendiāte Kristī-ne ir tik pat fantastiska, cik fantastiski ir viņas ziedotāji. Viņa arī liekas, ka sekos Matīsa pēdās un dienās kļūs par ievērojamu tieslietu eksperti. Ko var zināt, ir ļoti iespējams, ka mums ir bi-jusi izdevība iepazīties ar vienu no nā-košajām Latvijas tieslietu ministrēm. Tas būtu brīnišķīgi!

AstrīdaLaikrakstam „Latvietis“

Trimdas izskolotie (19)Turpinājums no 12. lpp.

Mums vēl ir vieta Jūsu sveicieniem, apsveikumiem, paziņojumiem.

Cena $7 par 1 cm vienā slejā. Minimums $10.

Tieši šis laukumiņš izmaksās tikai $70.


1945. gada 9. sep-tembrī divi sējēji iegāja Kemptenes ev. lut. baz-nīcā. Iedomājos, ka viņi ieradās pirms jaunie-šiem, kuriem todien bija paredzētas iesvētības.

Noteikti abi Dieva kalpi māc. Osvalds Gulbis un māc. Augusts Kalnājs, ie-svētāmo sirdīs bija sējuši Dieva vārda sēklas. Skaidrs, ka lūgšanās atskanēja pateicība Dievam, jo tieši pirms nedē-ļas, 2. septembrī, Japāna padevās, un II Pasaules karš beidzās, kaut tā sekas ilgi vēl ietekmēja neskaitāmas dzīves.

Kurus tekstus Dieva vārda sējēji todien izvēlējās? Vēl nebija beigušās rūpes par nākotni, par Latviju, par to, vai pietiks ko ēst, kur strādāt, kur iegūt augstāko izglītību latvju tautas bēgļiem. Iedomājos, ka abi aicinā-ja paļauties Dievam, uzticēties Viņa žēlastībai, gādāt par cietējiem, neaiz-mirst savu piederību Kristum un savai tautai. Viņi uzticējās, ka jauniešu sir-dīs sētās sēklas nesīs gara augļus, un tā bija. Gandrīz visur, kur latviešu bēgļi nonāca, vispirms tika dibinātas drau-dzes, kas pulcējās dievkalpojumos.

Varētu būt, ka šogad daudzās vie-tās Pļaujas svētki nenotiks kā parasti. Ļaudis ir ļoti norūpējušies par vīrusa sekām, kā arī par to, ka jāsargā sava un līdzcilvēka veselība, atturoties no ierastās dzīves parašām. Arvien no-teiktāk tiek pieprasīti dažādo problē-mu risinājumi un sabiedrības drošības nodrošināšana.

Laikā, kad daudzi kļūst pesi-mistiski par nākotni, iedomājos, ko mums varētu pateikt tie jaunieši, kas dzīvoja 1945. gadā, tādā nedrošībā un tik haotiskā laikā? Ka bija tik svētīgi draudzes priekšā Dievam solīt būt uz-ticīgiem līdz nāvei, kalpot Kristum un Viņa Baznīcai! Šādi viņos auga sētās ticības sēklas. Tās auga līdzcilvēku lūgšanu pavadītas, tās Dieva Gars pa-sargāja, audzināja, tajā Dieva patiesī-ba dīga, plauka un nesa ticības, cerības un mīlestības augļus. Un tiešām tā tas bija! To apliecina mūsu Baznīcas vēs-ture!

Pļaujas svētkos pateiksimies Die-vam par visiem, kuri visdažādākos apstākļos – turpināja sēt. Līdzīgi, kā toreiz, kad māc. Osvalds Gulbis un māc. Augusts Kalnājs, kuri nonāca ASV Ņujorkā un Milvokos un tur kal-poja draudzēs, kurās arī es kalpoju un ar pateicību manīju viņu abu kalpoša-nas augļus. Noteikti arī viņi gadu gaitā sprediķoja par šo Kristus līdzību, at-gādinot, lai mūsu sirdis taptu par labu zemi, kurā varētu augt ticības sēklas. Pestītājs caur šo līdzību mudina, lai neļaujam pasaules rūpēm un bēdām mūsu sirdis nocietināt un dzīves kār-dinājumiem mūs aizvilināt prom no Dieva.

Varbūt kāds no lasītājiem todien bija klāt Kemptenē un varētu dalīties? Rakstiet man! [email protected]. Gribētos dzirdēt jūsu atmiņas, varbūt kā dziedājāt skaistās lūgšanas vārdus:

Kungs, palīdz brīdī svētā,Kad sirds man kvēl,Lai ticība še gūtāIr rota vēl,Kad dzīve bargos vējosSāks vērtēt, svērt,Tad ļauj man brīžos tādosTik Tevi tvert.Nav zināms, kas ir šo vārdu autors,

bet zinu, ka māc. Osvaldam Gulbim Dievs bija dāvinājis dzejnieka spējas. Viņam tobrīd bija 35 gadi, māc. Kal-nājam – 37! Abus vēl sagaidīja gan bargi vēji, gan grūti pārbaudījumi. Abi turpināja sēt līdz mūža beigām – katrs savā pilsētā, tomēr vienoti Viņā, kas ir šo sēklu Devējs. Iedomājos, varbūt, ka viņu draudzēs ASV bija klāt arī no tiem, kas todien Kemptenē iesvētīti?

Mums ir tik daudz, par ko pateik-ties šajos Pļaujas svētkos – vai to da-rām savā mājā, dievnama kopībā, vai tiekoties virtuālā pasaulē. Dievs mūs nav atstājis, bet turpinājis gādāt par mums! Arī caur citiem, kam paldies sa-kām! Viņu darba un gādības dēļ mums netrūkst ēdiena. Strādāsim arī mēs, lai nevienam nebūtu jācieš ne no fiziskā iz-salkuma, ne no garīgā. Gadu simteņiem Dievs Vārdu sēklas izšķērdīgi sētas, bet to skaits nav samazinājies! Vēl sējējiem ir ko sēt! Un tā ir Kristus žēlastības un Dieva mīlestības dāvana! Sēsim, lūg-sim, uzticēsimies, pateiksimies Viņam, kas arvien dod kā sēklas, tā augļus!

Viņš lai svētī, pasargā un iedrošina!+ Lauma Zušēvica,

Arhibīskape

LONIJA CELMS (dz. SVINNE)Dzimusi 20. februarī 1925. g. Smārdē, Latvijā.

Aizgāja mūžībā 18. septembrī 2020. g. Melburnā, Austrālijā.

Izvadīta 24. septembrī 2020. g. desmit radu klātbūtnē pēc Covid–19 norādījumiem.Viņas smaids mūs visus iepriecināja.

Saldu dusu!

✝Atmiņas dārzos, skaistākie ziedi,Cauri gadiem un vasarām zied. Sēro Valda, Guna, Inta ar ģimenēm.

„Redzi, sējējs izgāja sēt.“ (Mt 13:2)Dažādi sējēji un Dieva svētītā raža

Noslēgumā jāpiebilst, ka visiem šīs jaukās izstādes atklāšanas ceremonijas dalībniekiem bija iespēja mākslas centra pagalmā atvasaras saulē pie Austrālijas vīna baudīt Cēsīs jau septiņus gadus dzīvojošā austrālieša Gaja Marskela

(Guy Marskell) gatavotos steikus.P.S. Izstādē pārstāvēti šādi Aus-

trālijas latviešu mākslinieki: Uldis, Āboliņš, Anda Banikos, Juris Ceriņš, Pēteris Ciemītis, Igors Dimits, Lidija Dombrovska-Larsen, Mārtiņš Gauja, Inta Goddard, Ojārs Greste, Edgars Greste, Dzidra Knochs, Lidija Med-nis, Dzidra Mičela (Mitchell), Jānis

Nedēļa, Haralds Norītis, Irīna Ozo-liņa, Gunta Pārups, Māris Raudziņš, Jānis Šēnbergs, Arvīds Sodums, Vija Spoģe-Erdmane, Margarita Stīp-nieks, Jānis Supe, Imants Tillers un Dagnija Zariņa-Greste.

Jānis Andersons,PBLA pārstāvniecība

Laikrakstam „Latvietis“

„Pavasaris Austrālijā“Turpinājums no 9. lpp.


Sarīkojumi, draudzes ziņas un ziņojumiAdelaidēCeturtdien, 8. oktobrī, plkst. 10 00 ALB namā Scrabble rīts; spēlēsim Scrabble visu dienu (latviešu un angļu valodā) un ēdīsim pusdienas. Lūdzu pieteikties LAIMAS birojā. Mēneša maksa $5.Sestdien, 10. oktobrī, plkst. 10.30 Tālavā mazajā zālē 4 Clark Street,

Wayville ALB LAIMA Informatī-va diena sadarbībā ar Multicultural Communities Council of SA aicina se-niorus un viņu pieaugušos bērnus uz informatīvu sestdienu. Būsiet mīļi gai-dīti. Neskaidrību gadījumā lūdzam sa-zināties ar Laimas biroju. Informācija par ALB LAIMA darbību un ko no-zīmē būt brīvprātīgajam darbiniekam. Retirement housing, Miriam Cocking,

Catalyst Foundation. Pusdienas un pārrunas (uz pusdienām jāpiesakās ie-priekš līdz 6. okt Laimas birojā).Svētdien, 11. oktobrī, plkst. 9.30 Tā-lavā novusa treniņš. Pulcēsimies, prie-cāsimies un uzspēlēsim novusu!Trešdien, 14. oktobrī, plkst. 19.00 Tālavā DLOA sēde.


DatumiVārda dienas, dzimšanas dienas un zīmīgi notikumi8. oktobrisAina, Anete1895. (j.s., pēc v.s. 26. septembrī) lat-viešu divīzijas komandieris Sarkanajā armijā Voldemārs Āziņš..1945. komponists Uldis Stabulnieks.

9. oktobrisElga, Helga, ElgarsVispasaules pasta diena1890. komponists, diriģents, mūzikas pedagogs Jānis Mediņš.1915. SLT aktrise Hilda Dukure.1920. Polijas karaspēks atņem Lietu-vai tās galvaspilsētu Viļņu.1925. Melburnas Operešu ansambļa, MLT, ALT aktrise Vera Lešinska.

1980. Latvijas futbolists Pāvels Doro-ševs.

10. oktobrisArvīds, Arvis, Druvis1939. Lietuva un PSRS paraksta bāzes līgumu; Lietuva saņem Viļņu no PSRS okupētās Polijas.1990. tiek akreditēts Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis Lietuvā – pir-mais Latvijas diplomātiskais pārstāvis kopš Otrā pasaules kara.

11. oktobrisMonta, Tince, Silva1848. dramaturgs, aktieris, režisors, latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns.

12. oktobrisValfrīds, Kira1943. sabiedrisks darbinieks Austrālijā Juris Jakovics.

13. oktobrisIrma, Mirga1944. Sarkanarmija ieiet Rīgā.1945. Abrenes apriņķi atdala no Latvi-jas un pievieno Padomju Krievijai.1950. skolotājs, sabiedrisks darbinieks Austrālijā Vilis Padoms.

14. oktobrisVilhelmīne, Minna1930. aktieris Kārlis Anušēvics.1962. māksliniece Ieva Deksne. ■

darīta grēka garīgās sekas mūsu dzīvēs. Šajā vienībā – kristīgajā sadraudzē – mēs paši topam pārveidoti par Viņa darba dzīviem instrumentiem, Viņa ro-kām un mutēm, izsakot vārdus, ko Viņš ieliek mūsu mutēs, viens otru pamācot, stiprinot un atbalstot. Mēs topam par Dieva svētības kanāliem viens priekš otra un pasaulei ap mums.

Kristus vienības spēksKo gan iespēj šāda vienība? Vai

gan Jēzus sacītie vārdi: „kur divi vai trīs ir sapulcējušies“ neizsaka šīs vienības vājumu, jo salīdzinājumā ar pasaulei nozīmīgiem skaitļiem, kas tiecas miljonos un miljardos, tie ir tik nenozīmīgi? Bet izšķirošais šajā rakstu vietā nav skaits – „divi vai trīs.“ Visti-camākais, ka Jēzus tīšuprāt to ir minē-jis tik mazu, lai paradoksāli norādītu uz tam sekojošo spēka avotu, kurš no-saka šīs nelielās vienības milzu spēku, proti – Manā vārdā. Vienība Kristus vārdā, Viņā Pašā uzvar pasauli, miesu un grēku. Par to var liecināt katrs šīs vienības dalībnieks no savas personis-kās pieredzes. Kristīgā draudze pazīst šīs vienības spēku un svētību un sludi-na to nu jau gadsimtiem ilgi. Tā ir vie-nība, kas ir izturējusi laiku pārbaudi un pēc Dieva apsolījuma iedosies arī mūžībā. Šo vienību ir jāiemanto mūsu

tautai sev par nebeidzamu svētību.Mācītājs Guntis Kalme

1 Šeit un tālāk hronika citēta pēc se-kojoša izdevuma: Atskaņu Hronika, Jēkaba Saivas atdzej., (Nebraska: Pilskalns, 1960).

2 16. septembrī festivāla „Baltijas Saule 2006“ ietvaros ziņkārīgie Zaķusalā varēja vērot apm. 10 vīru Saules kaujas imitāciju. 21. - 22. septembrī notikušais Latvijas un Lietuvas foruma II kongress LU pulcēja tikai politiķus, inteliģentus un Baznīcu pārstāvjus.

3 Sociāldemokrātu ideologs Felikss Cielēns (1888-1964) vēl 1916.g. kate-goriski iebilda pret Latvijas-Lietuvas apvienošanos. Viņš rakstīja: „Mani motīvi bija: kopējā Lietuvas-Latvijas valstī tiktu aizturēta latviešu sociālā un kultūras attīstība, jo galvenā kop-valsts daļa – Lietuva, būtu agrāra, mazāk attīstīta un katoliska.“ Felikss Cielēns, Laikmetu Maiņā I sēj., (Väs-terås: Memento, 1961), 406. Savulaik Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs Džeims Balfūrs (Arthur James Bal-four) Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Meirovicam (1887-1925) ieteica dibināt Baltijas valstu Līgu: „Baltijas Valstu Līga būs tas satvers-mes veids, radīts uz kopīgu saimnie-cisku interešu pamata, kas visvairāk būs saskaņots ar Latvijas tieksmēm un nodrošinās Latvijas plašu nacio-

nāli kulturālu un politisku attīstības iespēju”. Citēts pēc: Pēteris Dar-dzāns, Dieva plaukstā: Latviešu Vecā Strēlnieka Atmiņas, Pārdomas, Atziņas, II sēj., (Chicago: Klein Prin-ting, 1987), 325. Vairāk par Baltijas uc. valstu nesekmīgajiem apvienoša-nās mēģinājumiem sk. Tālavs Jun-dzis, Latvijas Drošība un Aizsardzī-ba (Rīga: Junda, 1995), 36-42.

4 Īstajā vārdā Ugolīno Senji (Ugolino Segni), pāvestības laiks 1227-1241.

5 Vēsturnieki joprojām nav vienoju-šies, kur īsti notika Saules kauja, – pie Vecsaules vai Šauļiem.

6 Attiecīgi Mūsa vai Dubisa.7 Bruņās tērpta jātnieka vidējo svaru

pieņem ap 150 kg. 8 Vilis Biļķins, Zemgaliešu cīņas ar

Bīskapiem un Ordeni (Rīga: Aurora izdevums, 1936), 30.

9 Richards Ērglis, Zemgales Neatka-rības Vēsture (R., Grāmatrūpnieks, 1936), 126.

10 Tajā krita Livonijas ordeņa mestrs un Vācu ordeņa maršals un ap 150 bruņinieku, neskaitot tūkstošiem citu krustnešu. Tā bija lielākā kau-ja 13.gs. Austrumeiropā un lielākā vācu sagrāve mūsu zemē.

11 Kaujā krita Livonijas ordeņa mestrs Ernests no Raceburgas un 71 ordeņa brālis.

12 Vienprātības Grāmata. Liber Con-cordiae. Luterāņu ticības Apliecības (R.: Augsburgas Institūts, 2001), 312.

VienībaTurpinājums no 7. lpp.


Eiro kurssEiropas Centrālās bankas atsauces kurss 5. oktobrī.€1 = 1,63790 AUD€1 = 0,90810 GBP

€1 = 1,77030 NZD€1 = 1,17680 USD

Ceturtdien, 15. oktobrī, plkst. 10.00 ALB namā Scrabble rīts; spēlēsim Scrabble visu dienu (latviešu un angļu valodā) un ēdīsim pusdienas. Lūdzu pieteikties LAIMAS birojā. Mēneša maksa $5.Ceturtdien, 15. oktobrī, plkst. 10.30 ALB namā Kino rīts; skatīsimies mākslas filmu pēc Anšlava Eglīša ro-māna motīviem Homo Novus. Pēc fil-mas pasniegsim siltas pusdienas, tāpēc lūdzam pieteikties LAIMAS bir

Documents

Laikraksts 'Latvietis' 617Sveicam, vēlējam labu laimi jubilārei! Geņai Janmeijai – 99 Geņa ar jubilejas kliņģeri – cepēja Astra Kronīte. FOTO Astra Kronīte Geņa ar meitu