Annotation

GUNĀRS CĪRULISLIKUMA vārdā!.VĒROJUMI un PĀRDOMASIZDEDNIECTBA « LIESMA »

RĪGA 1968mākslinieks A. LielaisNoskannējis grāmatu un FB2 failu

izveidojis Imants Ločmelis

PAR VĒLUVEIKSMES LĪNIJA APRAUJASNEGAIDOTMEDAĻAS OTRA PUSEPIEZĪMJU BLOKA LAPPUSĒSMĀKOŅI SABIEZĒ

piezīmju bloka lappusesVĒTRAVAI ATELPA?JAUNI VĒJIKREISĀ ROKAMELNO AVJU GANISATURS

GUNĀRS CĪRULISLIKUMA vārdā!.

PAR VĒLU IŠoferim Pēterim Kaktiņam vēl

nenāca miegs. Novietojis pašizkrāvējumašīnu garāžā, viņš gan pagriezās uz mājupusi, bet jau pēc dažiem soļiem apstājās.Negribējās! Nevilināja ne gultas vietatumšajā caurstaigājamā istabā, nesakaltusi baltmaize pieliekamajā. Tādosapstākļos pat grāmatu rokā nepaņemsi.Tādos apstākļos var tikai apgulties,aizvērt acis un sapņot. Bet kāda jēgasapņiem, ja labākajā gadījumā ir cerībasbeidzot iekļūt autotransporta kantorakopmītnē, kur tāpat būs jādzīvo kopā arsvešiem cilvēkiem, tāpat jātup uzneizkravātiem čemodāniem un rītos jāstāv

rindā pie vannas istabas vai gāzespavarda. Nē, prātīgāk ne par ko nedomāt.Prātīgāk aiziet uz bufeti un nīkuļot tur,kamēr pieveiks nogurums … Un PēterisKaktiņš virzīja savus soļus uz pilsētascentru.

Nesen bija nolijuši krietna gāze. Vējštrenkāja pa debess jumu draudīgusmākoņus. Purināja koku lapotnes, šūpojavirs ielām pakārtās laternas, kuru gaišieapļi skrēja pa spīdīgo asfaltu. Drebinājāsarī sarkano neona burtu atspulgs brāzienasakruzuļotajos milzīgas peļķes ūdeņos. Tālikās vienīgā kustība plašajā stacijaslaukumā. Pat sarkanais uzraksts RĪGA,uztriepts tumšajiem padebešiem, šķitaatrauts no pilsētas.

Kaktiņš ierāva galvu paceltajāapkaklē un atvēra bufetes durvis.

Krogs kā krogs. Tas gan bija jauns unmoderni iekārtots, bet būtībā palikusi tāpati dzertuve. Ari publika te iegriezāsparastā, vismaz Pēterim radās iespaids, itkā viņš visus šos apmeklētājus būtu jaukaut kur redzējis. Nenovilcis lietus mēteli,viņš piegāja pie letes un palūdzabufetniecei:

— Mazo kausu!— Alus ir tikai pudelēs.Pēteris iegremdēja roku darba

uzvalka kabatā un pārskaitīja sīknaudu —pudelei nepietika. Viņš jau grasījās dotiesprojām, kad blakām atskanēja zobgalīgabalss:

— Kas kaiš? Vai rožainās brillespazaudēji?

— Nē, miljonu. Kabatā caurums,laikam būs izkritis, — Pēteris īgni atcirta

un palūkojās kaimiņā.Tas bija švītīgi ģērbies slaida

auguma gaišmatis. Maisiņi zemneizteiksmīgajām, zilajām acīm liecināja,ka viņš ir biežs ciemiņš šādās bufetēs.

— Caurumu mēs tūlīt salāpīsim . . .Anniņ, četrus bairīšus ar pirmo kosmiskoātrumu! — vīrietis uzsauca tūļīgajaioficiantei. — Otrajam tavs' miesas svarsdiemžēl nav piemērots . ..

— Ko tev no manis vajag? —Pēteris ar aizdomām vaicāja, tomērsniedzās pēc glāzes.

— Lai dzīvo šoferu starptautiskāsolidaritāte! — jaunais paziņa uzsauca unsaskandināja ar Pēteri.

Viņi iedzēra.— Kā tu uzminēji?— Pēc cauruma kabatā, — vīrietis

skaļi iesmējās un iebāza pirkstu Kaktiņakrūšu kabatas caurumā, kurā redzējašofera apliecības vākus.

— Jā, pat ar pašizkrāvējiem tagadgrūti nopelnīt, — Pēteris iztukšoja glāzi,ko kaimiņš tikmēr bija atkal piepildījis.— Un kur tu rāvi tādu lepnu klozi?

— Uzvalciņš nav zemē metams, vaine?

— Laikam sālīts gabals?— Varu atļauties. Iedzersim! —

viņš pacēla glāzi. — Par tiem, kas protdzīvot! Ja gribi, pasniegšu privātstundas… Starp citu, mani sauc par Arturu. Kadiepazīsimies tuvāk, iespējams, ka pateikšuarī uzvārdu un telefona numuru.

Stundu vēlāk bufeti slēdza. Betčetrām alus pudelēm jau bijapievienojušies divi tukši pusstopi.

Arā smidzināja lietutiņš. Blāvāsspuldzes bija tinušās sīku lāsīšu šķidrautā.Balstīdams streipuļojošo Pēteri, Arturstramīgi raudzījās uz visām pusēm.

— Ko tu meklē? — Pēteris īsumirkli it kā atguva skaidru saprātu.

— Tavu miljonu.Viņš vilka Pēteri uz mašīnu stāvvietu.

Tas paklausīgi sekoja, pārliecināts, ķajaunais draugs meklē savu automobili, undaudz nebrīnījās, ka Arturam tikai trešajāmēģinājumā izdevās atslēgt kāda«Moskviča» durvis — galu galā ardegvīnu ribās roka nekad nav sevišķidroša. Dīvaini turpretī, ka Artura balssnemaz neizklausījās drebulīga:

— Rāpies iekšā! Ātrāk!Mašīnā Pēteris tūdaļ aizmiga. Viņu

uzmodināja strauja bremzēšana.

Palūkojies apkārt, viņš ievēroja, ka«Moskvičs» apstādināts tumšā mežalankā.

— Vai kaut kas ar motoru? — viņšcentās apjēgt notikušo.

— Netur spiedienu, — Arturs strupiatteica.

— Kas?— Tu, — Arturs pasmīnēja. —

Nopamp- sties, drīz būšu atpakaļ.Pēteris atkal iegrima murgu pilnā

miegā. Viņš pamodās tikai tad, kad Arturspakratīja aiz pleca un pasniedza domkratu.Blakām neskaidri iezīmējās gaišas«Volgas» apveidi.

Vēl gluži samiegojies, Pēteris izlīdano mašīnas un ķērās pie darba. Ieraudzījis,ka Arturs noņemto riteni ripina uz«Volgas» pusi, Pēteris nobrīnījās.

— Ko tu dari? Riepa taču vēl glužijauna.

— Tieši tāpēc.Ar Kaktiņa palīdzību viņš visus

piecus riteņus iekrāva gaišās mašīnassalonā. Turp aizceļoja arī «Moskviča»akumulators, karburators, sainis arinstrumentiem — viss vērtīgais, koizdevās steigā un tumsā nomontēt. Kad

Pēteris beidzot pienāca klāt,izrādījās, ka «Volgā» vairs nav vietas.Arturs iegrūda viņam kaut ko saujā:

— Še, un brauc ar elektrisko bāni.Viņš ieslēdza starmetējus. To gaismā

Pēteris ieraudzīja, ka tur rokā vairākussarkanus desmitniekus. Viņš metāsmašīnai pakaļ.

— Tas viss man?— Ja netici, pasūti sev rožainas

brilles? — Artura balss pārkliedza motorarūkoņu …

Nākamajā vakarā, meklējot Arturu,kā arī iespēju salāpīt paģiras — ganfiziskās, gan morāliskās, Pēteris atkaliegriezās tai pašā bufetē. Šoreiz viņammugurā bija svārki, ne jau tik lepni kāArtura, tomēr gluži pieklājīgi-

Arturs sēdēja kopa ar pusmūža vīrietiun pavisam jauniņu, uzkrītoši smiņķētutumšmati, tāpēc Pēteris neuzdrošinājāstuvoties. Bet jaunais paziņa nemaz nebijaiedomīgs. Piecēlās un pieaicināja piegaldiņa.

— Iepazīsties, Važoni, — viņšstādīja Pēteri priekšā, — talantīgaisjauneklis, kuram vakar pasniedzu pirmoprivātstundu. Tālākai izglītošanai nododuviņu tavā uzraudzībā.

— Pudeli konjaka! — Pēterispasniedza oficiantei naudu.

Par Važoni uzrunātais nopētījasamulsušo Kaktiņu, tad negaidotpasmaidīja.

— Mēneša laikā garantējuaugstskolas diplomu … — viņš piebīdījaPēterim savu degvīna glāzīti, nogaidīja,kamēr tas iedzer, un jautāja: — Dejotmāki, student?

Pēteris bija tik pārsteigts, ka jaudājatikai klusuciešot pamāt ar galvu.

— Tad proties. Vīriem jāaprunājaspar dzīvi.

Pēteris paklausīgi piecēlās unuzaicināja tumšmataino meiteni.

Viņš nebija nekāds veiklais dejotājs,bet, par laimi, tvists neprasa saskaņas —skaties partnerei acīs un gories, kā zini.

Taču meitenes kustības likās tik neapslēptivalšķīgas, krāsotajām lūpām pielipinātaissmaids tik nepārprotami aicinošs, kaPēteris apmulsa. Lai tiktu galā ar savuapjukumu, viņš mēģināja uzsākt sarunu.

— Kur jūs strādājat?Melnmate mazliet atvirzījās nost.— Sakiet — kāpēc padomju

cilvēki iepazīšanos ar glītu meitenivienmēr sāk tieši ar šo jautājumu? — viņasaviebās. — It kā tam būtu kāda nozīme…

Tiešām, kāda tam nozīme? Galvenaistaču, ka viņam kabatā nauda un, kāliecināja visas pazīmes, arī turpmāk būs.Varēja mierīgi sarunāt vēl kādu tikšanosar šo meiteni, kurai plikpaurainaisVažonis derēja tēva vietā.

II

Nakts dežūras milicijas pārvaldēmēdz būt dažādas — vienmuļas unatgadījumiem bagātas. Tikai mierīgudežūru gan nav. Lielpilsētā

Rīgā allaž kaut kas notiek, unoperatīvās brigādes atkal un atkal dodasceļā, šad tad apvaicādamās paradiotelefonu, vai nav izsludinātatrauksme.

Tonakt, ja drīkstēja ticēt majoraNīzuļa ilggadīgajai pieredzei, tāda nebijagaidāma — aiz loga jau iezīmējāsstiklainā pelēcība, kas vēstīja rītatuvošanos. Vēlīgi atļāvis ekspertei GustaiZabei nolikties uz auss, viņš nolēmapakavēt laiku ar Agātas Kristikriminālromānu, kuru nez kādēļturpinājumos iespieda kāds Maskavasantireliģiskais žurnāls.

Un tad iesākās. Ievērojis iedegamiesspuldzīti, kas aizstāja izsaukuma trinkšķus,majors nocēla telefona klausuli.

— Ko, degoša ātrās palīdzībasmašīna?… Mežā? . . . Pagaidi, pagaidi,pārņemot dežūru, kaut ko tamlīdzīgupamanīju gan … — Viņš ar labo roku ātripārlapoja ziņojumu kaudzi.

— Pilnīgi pareizi, pulkstenastoņpadsmitos trīsdesmit Rīgas centrā, noKirova un Rūpniecības ielas stūra,aizdzīts «Zims» ar visu sarkano krustu uzjumta … Ar šo lietu nodarbojas kapteinisCibiņš, bet, nekas, ved tik viņus šurp, tossavus lieciniekus, nav ko marinēt līdzrītam …

Gusta tikko paguva aizpogāt savusleitnanta svārkus, kad durvis atvērās.

— Liecinieki atvesti, — seržants

braši ziņoja. — Atļausiet aicināt?— Sauciet! — majors pagriezās

pret Gustu.— Laikam būs vien jāaizbrauc uz

notikumavietu, bet diez vai tik agrā stundā tur

sadabūsim apskates lieciniekus. Tāpēcvajadzēs paķert līdzi… — Viņšpašķirstīja savu piezīmju grāmatiņu. —Piezvaniet pa šiem numuriem, pensionāritik un tā ceļas līdz ar gaiļiem…

Seržants ieveda pārīti, kuram kopāvarēja būt gadu trīsdesmit pieci, nevairāk. It kā viens otru drošinādami, viņiturējās rokās.

— Te nav dzimtsarakstu nodaļa, —majors teica neparasti īgni. — Stāstiet!

Meitene atlaida puiša roku:— Piedodiet… Mēs apmaldījāmies

…— Mežā, — puisis pabeidza

draudzenes iesākto teikumu.— Gribējās mazliet pabūt divatā…

— meitene paskaidroja.— Vienkārši ieelpot skuju smaržas

piesātināto gaisu, — puisis ātri pārlaboja.— Vienu mirkli, — majors ar

pūlēm valdīja dusmas. Tomēr laikā bijasapratis, ka ar šiem bērniem jārunā klusi,maigi. — Jums tāds inteliģentāks izskats,— viņš uzmundrinoši pamāja puisim. —Stāstiet jūs, tikai pēc kārtas un ar visiemsīkumiem.

Lūk, ko protokolā pierakstīja Gusta,pēc iespējas izlaižot visus izpušķojumusun liriskās atkāpes:

«Izcirtumā gailēja ugunskurs. Tamapkārt— kā nu kurš — bija iekārtojušies

radio-, rūpnīcas jauniešu izbraukumadalībnieki citi cepa mednieku desas, citidziedāja. Puisis slepus piebikstījameitenei, paņēma aiz rokas. Abi piecēlāsun devās uz naksnīgo mežu. Bet, kadsaposās atpakaļceļam, viņi vairsnezināja, uz kuru pusi iet. Laimīgā kārtā palabi atskanēja taures signāls un motorarūkoņa. Sekojot kaucienam, kas nez kādēļilgi nerimās, viņi izkļuva uz nebruģētaceļa, pa kuru tieši tai mirklī aiztraucapašizkrāvēja mašīna. Viņpus ceļablāzmoja sārts. Priecīgi, ka atraduši savusbiedrus, viņi skrēja turp. Iekļuvušiugunskura gaismas lokā, apstājās. Meiteneizvilka mutautu un noslaucīja lūpu krāsuno puiša sejas. Tad viņi pašķīra krūmus unpārsteigumā atplēta muti — tas nebijaugunskurs, bet degoša ātrās palīdzības

mašīna …»— Nodzēst diemžēl nevarējām …— Tuvumā nekur nebija ūdens …Pierakstījusi šos teikumus, Gusta

pamanīja, ka viņi atkal tur viens otra pierokas un runā duetā.

… Notikuma vietā tiešām atradāsapdegusi ātrās palīdzības mašīna. Tā bijaapgāzta un žēlabaini slēja gaisā riteņus,kuriem trūka riepu.

Laikam majors Nīzulis tomēr bijaformā- lists. Viņš nejāva ieprotokolētnevienu teikumu, pirms netika savusnovērojumus pārbaudījis caur pieaicinātoliecinieku prizmu. Pat tādu acīm redzamufaktu kā mašīnas marka — «Zims» likatrīsreiz apliecināt cilvēkiem, kas, naktsvidū izcelti no gultas, velti centās sasilt,vīstīdami kaklus rudenīgi plānās šallēs.

Arī Gustai sala, un viņa tikai ar lielugribas spēka sasprindzinājumu atgaiņājauzmācīgo domu par spirta pudelīti, kaskatram gadījumam glabājās ekspertessomā.

Vienīgi majoram bija karsti.Atpogājis šineli, viņš apstaigāja notikumavietu, katru pamanīto detaļu ievirknēdamssecinājumu ķēdē. Nopakaļ soļoja seržants,gaismodams priekšniekam ceļu arpārnesamo prožektoru, kas bija pieslēgtsdežūrmašīnas akumulatoram.

Gusta stīviem pirkstiem pierakstījaNīzuļa novērojumus un ar neliekuļotāmilgām atcerējās savu neomulīgo kabinetumilicijas pārvaldē. Turklāt suns, kas,pavadu raustīdams, nikni rēja, traucējasaklausīt majora teikumus.

— Te stāvēja otra mašīna, laikam

liecinieku novērotais pašizkrāvējs, —Nīzulis norādīja uz pēdām mitrajā zemē.— Atzīmējiet, ka priekšējai kreisajairiepai ir gandrīz pilnīgi nodilis protektorsar ovālu ielāpu … Troses pēdas, — viņšnorādīja uz nobrāzumu kāda koka mizā. —Jāsecina, ka noziedznieki, lai iegūtu laiku,apgāzuši ātrās palīdzības mašīnu ar trosespalīdzību… Vecs paņēmiens, — viņšpaskaidroja pieaicinātajiem lieciniekiem,— ja jūsu rīcībā ir vēl viena mašīna.Strauji pavelk sānis, un mašīna augšpēdu.Tad mierīgi noņem riteņus, skaidrs?

Pensionāriem no tā nekļuva ne silts,ne auksts, bet katram gadījumam abidziļdomīgi pamāja ar galvu. Tikai Gustavēl bija spējīga uz emocijām un tādēļnolādēja savu sievietes likteni: «Katrudienu runā par vienlīdzību, bet atzīst to

tikai vienreiz gadā — astotajā martā, kadpiespiež mūs dzert ar vīriešu stopiņiem.Pārējā laikā toties liek izpildīt visus tāsaucamos sieviešu pienākumus. Kāpēc,piemēram, man, ekspertei ar diplomu,jātēlo majora privātsekretāre? Lai rakstapats vai sauc palīgā seržantu!» Taču viņanepaguva izteikt savu protestu, jo Nīzulis,atvilcis elpu, turpināja diktēt:

— Sekojot troses pēdām, nonāculīdz grants kaudzei. — Viņš apstājās,pieliecās, paņēma sauju grants unpapētīja. — Grants krasi atšķiras no ceļaseguma. Jāsecina, ka liecinieku novērotāpašizkrāvēja mašīna šeit izgāzusi daļukravas, lai atbrīvotu vietu riepām … Jaizdotos noskaidrot, no kurienes vesta šīgrants …

Beidzot Gusta varēja iejaukties. Pat

ne- cenzdamās slēpt savu pārākumu, viņapaziņoja:

— Tas ir elementārs uzdevums.Katram grants karjeram ir savs īpatnējaissastāvs. Paturiet bloknotu, un es tūdaļnoņemšu paraugu.

… Milicijas pārvaldē dežurējošaiskapteinis likās uzbudināts.

— Jums gan veicās, ka laikāaizbraucāt, — viņš sūrojās. — Veselasdivas stundas nomocījos ar tādu pusķertuveci. Atskrēja, trakoja, raudāja, kreklu uzkrūtīm plēsa, sevi vai pie krusta sita, kamīļoto sievu pats ar savām rokāmnogalinājis. Es ko — liku galdā protokolaveidlapu, vai tad mazums slepkavu rūgtinožēlo savus noziegumus? … Sāku rakstīt,bet šī, izrādās, mierīgi nomirusi slimnīcā.Piezvanu, pārbaudu, bet tur viss kārtībā,

miršanas apliecību parakstījuši divi ārsti,viens pat nopelniem bagātais, profesors… Taču mans Arturs Brītiņš neliekasmierā, tikai pārmaina plati un sacerpasaku, ka nozadzis sanitāro mašīnu, kapelnījis karātavas, un viss. Nu, nosūtuviņu uz ekspertīzi. Noskaidrojas, ka dzērisgan, tomēr nekādā ziņā ne līdz delīrijam… Izmēģinājos visvi- sādL lai sakarīgiizsūdz savas bēdas, tā sakot, no Ādamalaikiem, bet šis iecērtas — lai sodot parslepkavību, tikai neprasot, lai viņš kļūtupar nodevēju. Beidzot pierunāju iedzertmiega zāles un doties mājās.

Majors klausījās ar vienu ausi.Gaidīdams laboratorijas analīzesrezultātus, viņš ik pēc brīža skatījāspulkstenī un nervozēja.

— Tagad viss atkarīgs no Gūstas

izdarī- guma, — Nīzulis nomurmināja. —Ka tik ne- apķeras un nepagūst pārmainītriepas.

Beidzot durvis atsprāga vaļā.Starodama uzvaras priekā, Gusta sauca:

— Biedri major, no Garkalnes! Esar viņiem nupat sazvanījos. Vakar karjerāstrādājušas trīsdesmit mašīnas, visas —pašizkrāvē- jas. Paguvu brīdināt garāžaspriekšnieku, lai šodien norīko tās pašas.

— Malacis! — majors uzslavēja.— īsts puika!

Par šo komplimentu Gusta tikaisaviebās. Bet nopietni pukoties šoreiznebija laika — vajadzēja kāpt mašīnā unbraukt uz grants karjeru.

Ceļu krustojumā majors likaapstādināt mašīnu.

— Dodieties uz notikuma vietu un

sagatavojiet augsni! — viņš noslēpumainipavēlēja seržantam.

Tas pavērās skaidrajās rīta debesīs.— Lietus tuvākajā laikā nav

gaidāms. Bet tur, ja nemaldos, ne ezera, neupītes.

— Idiots! — majors iesaucās undusmīgi iesita sev pa pieri. — Aizmirsttik svarīgu detaļu…

Viņš veicīgi izkāpa no mašīnas untiešā ceļā steidzās pie lauku tantiņas, kas,nolikusi ceļmalā divas piena kannas,gaidīja kādu satiksmes līdzekli uz Rīgu.Iegrūdis viņai rokā naudu, majorsatgriezās ar piena kannu. Kad viņšierunājās, parasti neizteiksmīgajā sejāpavīdēja kaut kas puiciski ēverģēlīgs:

— Gandrīz pielaidu rupju kļūdu.Piemirsu, ka zivju zupai vajag …

— Zivju? — Gusta pavīpsnāja.— Šķidruma. Par zivi

nerūpējieties, pati ielīdīs katlā.Pie karjera vārtiem jau gaidīja

maiņas priekšnieks.— Beidzot! — viņš nopūtās. —

Protams, noziedzniekus tvarstīt arī irsvarīgi, bet man taču jāpilda plāns. Cikilgi varu likt ekskavatoriem stāvēt, dīkā?

— Vai mašīna ar vulkanizēto riepuieradusies?

— Jā. Varu parādīt, kurš ir Kaktiņš.— Paldies, gan es pats atradīšu, —

un Nī- zulis piegāja pie kravas mašīnurindas, kas bija izveidojusies nekustīgāekskavatora priekšā. — Man nepieciešamiliecinieki apskatei … Jūs! — viņšizvēlējās tuvāko šoferi, tad pētījošipavērās apkārt. — Un jūs? — viņš griezās

pie prāva auguma šofera, kura mašīna bijatrešā no rindas gala. — Kā jūs sauc?

— Pēteris Kaktiņš, — puisisnegribīgi atbildēja.

— Ļoti patīkami. Braucam!— Bet, biedri priekšniek, šodien es

vēl neesmu nekā nopelnījis… — šoferismēģināja iebilst.

— Nekas, gan jau savu tiesunopelnīsiet, — majors divdomīgiatbildēja un iekāpa kabīnē. — Parādīšuceļu …

Pamanījis mašīnas tuvojamies,seržants izlīda no grāvmalas krūmāja un,daudz nedomādams, izlēja uz lauku ceļavisu piena kannas saturu.

— Apturiet! — majors pavēlējaKaktiņam un izliecās pa logu. — Nē, vēlmazlietiņ uz priekšu. Tā būs labi.

Visi izkāpa un devās pie ātrāspalīdzības mašīnas, kas joprojām gulējavecajā vietā un dienas gaismā izskatījāsvēl nožēlojamāka. Gusta nejaušiparaudzījās atpakaļ un pēkšņi saprata, kasslēpjas aiz majora sarežģītajiemmanevriem, — blakām vakardienas jaumaz

liet sacietējušajiem riepunospiedumiem piena slacītajā zemē bijaiegūlušās matmatā tādas pašas pēdas: arraksturīgo priekšējā kreisā protektoranodilumu un ovālveida ielāpu. Un tās bijaatstājusi Kaktiņa mašīna!

— Mēģināsim rekonstruēt notikumanorisi, — majors tikmēr sacīja. — Viensnoziedznieks atbrauca nozagtajā «Zimā»,otrs — pašizkrāvējā mašīnā unapstādināja to šeit… — viņš izstiepa roku

un notēloja pēkšņu izbrīnu: — Kas tadtas? Varbūt jūs, Kaktiņ, pateiksiet —kādas no šīm pēdām pieder noziedzniekumašīnai un kādas jūsu?

Kaktiņa nervi neizturēja. Viņš straujiapsviedās un metās bēgt — garāmmajoram un Gustai uz meža biezokni. Unte atkal izrādījās, ka majors Nīzulis rūpīgiizstrādājis operācijas plānu. No krūmiemiznira seržants un aizlika bēglim kājupriekšā. Piesteidzās arī pārējie.

Kad Kaktiņš uzrausās kājās, viņamvairs nebija kur sprukt.

… Pirmā nopratināšana notikamajora kabinetā.

— Kad zagāt, nebija kauna, bettagad sirdsapziņa pat stāstīt neļauj, ko? —Nīzulis sausi apvaicājās. — Runājiet! Untikai nemēģiniet glābt savus

līdzdalībniekus, neviens noziedznieks tonav pelnījis, ticiet manai pieredzei!

Gusta, kas, gribēdama novest šo lietulīdz galam, pati bija brīvprātīgipiedāvājusi savus

sekretāres pakalpojumus, uzlūkojaKaktiņu. Viņš izskatījās pavisam sagrauztsun nemaz neatgādināja profesionālu zagli— drīzāk pusaudzi, kas aiz vieglprātībasnokjuvis neceļos.

To apstiprināja arī viņa bēdu stāsts,kurš, kā zināms, iesākās bufetē. Gusta toieprotokolēja pirmajā personā.

III

«Vakar man ārkārtīgi veicās. Tikunorīkots pie grants vešanas no Garkalnes

uz Rīgu, ekskavatori darbojās beztraucējumiem, un jau četros biju izpildījispusotrus maiņas uzdevumus. Tas solījakrietnu peļņu, tāpēc neatteicos pastrādātarī dažas virsstundas. Aplēsu, ka par šovienu dienu saņemšu skaidrā naudā apaļudesmitnieku. Bet ko tas dod, ja līdz algasizmaksai vēl vesela nedēļa un randiņš arMārīti sarunāts sestdien. Bijām pazīstamitikai pusmēnesi — kopš tā vakara bufetē,taču tik daudz jau zināju, ka bez dāvanaslabāk nerādīties: pat noskūpstīt uzvaidziņa neatļaus. Atlika vienīgi cerēt, kaizdosies sastapt Važoni krogā, kur viņšmēdz iegriezties katru pievakari,aizņemties valūtu vai kopā doties ienesīgāpasākumā.

Tik ļoti baidījos, ka varu viņu palaistgarām, ka aizbraucu ar visu kravu.

— Nez kas Arturam šodien sagājisgrīstē, — Važonis errojās. — Solījās

atkāpt, bet nu jau vairāk par stundu veltigaidu.

— Varbūt ar meitenēm sapinies?— es minēju.

Važonis nicīgi pablenza manī:— Ne jau katrs ir brunču mednieks

… Ja vispār Arturam ir kas svēts šaigrēku pasaulē, tad tā ir viņa sieva. Unnemēģini kādreiz lielu muti brūķēt, viņštev nekad to nepiedos.

— Tad nav ko kūkot, — mangribējās ātrāk tikt pie skaidrības unnogādāt grants kravu pie vietas. —Piezvani viņam.

Pēc brīža Važonis atgriezās.— Esot kunde «Zima» riepām.

Maksāšot pieklājīgi, bet noteikti šovakar,

rīt viņš braucot projām. Pats Arturs netiks,viņa sievai kaut kas lēcies —vēdergraizes vai aklā zarna, ej nu sazini!… Laižam!

Lēnām braucām pa pilsētas centraielām. Važonis skatījās pa labi un pakreisi. Gājēju bija pamaz, kā jau lietainālaikā. Šur tur stāvēja kāda mašīna, bet, kāpar spīti, neviena «Zima». Pēkšņi Važonissatvēra manu elkoni:

— Raugies!Tiešām, Rūpniecības un Kirova ielas

stūri stāvēja ātrās palīdzības «Zims».Šoferis patlaban palīdzēja sanitāramizvilkt nestuves. Tad viņi pazuda vārtutelpā.

— «Zims»! — Važonis satrauktičukstēja. — «Zimiņš»! Pats uzprasās! …Brauc pa priekšu pa Pleskavas šoseju, pie

trīspadsmitā kilometra apdzīšu.— Ar visu kravu? — šaubījos.— Pēc tam aizvedīsi, pateiksi, ka

pa ceļam, — viņš pasmīnēja, — ka paceļam nācās mainīt riepas … Tādugadījumu nedrīkst palaist garām!Iedomājies, brauc vienā vīlē, bet miličivēl pašķir ceļu.

Es neko daudz nespurojos pretī.Nobremzēju. Važonis izkāpa un ienirapagalmā. Kad apgriezu mašīnu, redzēju,ka viņš iznāk no nama parādes durvīm uniekāpj «Zimā».

Tālākais noritēja gluži tā, kā parādījujūsu izmeklēšanas eksperimentā, ko šīpilsone jau pierakstīja savā kladē. Gributikai vēl paskaidrot, kāpēc aizdedzinājām«Zimu» …

Biju izgāzis daļu grants ceļmalā.

Iekrāvuši riepas, nomaskējuši tās,posāmies atceļā. Kāpdams kabīnē,Važonis pamanīja, ka, darbodamies artrosi, saplēsis cimdus — divi pirkstinekaunīgi līda laukā.

— Tā tik vēl trūka! — viņš nikninorūca. — Atstāt savu vizītkarti!

— Par ko tu uztraucies? —nesapratu.

— Uz mašīnas palikuši manipirkstu nospiedumi. Vajadzēs sarīkotautodafē.

— Kādu auto?… — bet tadatcerējos avīžu rakstu parrietumvāciešiem, kas sākuši dedzinātlabas grāmatas, un apjēdzu, kas viņampadomā. — Zēl mašīnas.

— Sevi žēlo, nevis mantu. Vaiskolā tevi nemācīja, ka mūsu zemē

visvērtīgākais ir cilvēks?! — Važonisņirgājās.

Atkāpšanās ceļa nebija. Mēs aplējāmātrās palīdzības «Zimu» ar benzīnu unpielikām uguni. Kad tas uzliesmoja,pēkšņi iedarbojās signāla taure. Laikamkarstumā kāds kontakts bija sametinājies.Mašīna kliedza kā ievainots zvērs. Šīaizkapa balss lika asinīm stingt. Ielēcāmmanā pašizkrāvējā un aizlai- dāmies kāpaša nelabā vajāti…»

— Važoņa īstais vārds? — majorslietišķi jautāja, kad Kaktiņš bija apklusis.

— Nezinu, goda vārds, nezinu, —Kaktiņš dievojās. — Nopratu, ka būtunesmuki taujāt. Un savu tiesu arī vēlneesmu dabūjis. Viņš solījās atnest naudušovakar.

— Uz to pašu bufeti?

Kaktiņš piekrītoši pamāja. Majors unGusta saskatījās. Ja vien šim Važonim irpazīšanās šoferu aprindās, viņš vēl pirmsvakara padzirdēs par Kaktiņaapcietināšanu. Ej nu tad meklē viņu zemesplašumos — ar naudu kabatā var ātriaizlaisties lapās.

Atkal viss bija atkarīgs no stundām,varbūt pat minūtēm. Drudžaini meklēdamskādu izeju, Nīzulis nez kādēj atcerējāskapteiņa stāstu. Un ja nu tie nebija murgi,ja ir kāds sakars starp šī cilvēka muldoņupar savu vainu sievas nāvē un ātrāspalīdzības mašīnas zādzību? … Viņu tačuarī sauca par Arturu … Interesanti — kuršis nožēlojamais dzīvo? …

Adrese, protams, bija viena un tāpati. Piecpadsmit minūtes vēlāk majorsNīzulis un Gusta zvanīja pie Artura

Brītiņa durvīm.Brītiņa dzīvoklis bija iekārtots

mietpilsoniskā greznībā — pulētasriekstkoka mēbeles, tamborētas sedziņas,kristāla vāzes, zīda spilveni uz dīvāna.Visur valdīja nevainojama kārtība untīrība. Apkārtnē neiederējās vienīgi pašasaimnieka izskats — ar bezmiegāiekritušajām acīm, nedzīto bārdu unpusmastā noslīdējušo kaklasaiti viņšatgādināja nejaušu ieklīdeni. Par milicijasdarbinieku ierašanos Brītiņš nemaz nebijapārsteigts.

— Pats vēlreiz būtu aizgājis, —viņš paziņoja, un varēja just, ka tā navizlikšanās. — Ne mirkli vairs nevaru tepalikt viens ar savām domām … Ek,Zaiga, šoreiz gan tu saslimi nelaikā! …

Viņš apklusa. Majors uzmeta Gustai

brīdinošu skatienu — pagaidām labākneiejaukties sarunā. Un tiešām, pēc īsamirkļa Brītiņš turpināja:

— Kad atbrauca ātrā palīdzība,viņa vairs nespēja neko paskaidrot — tikstipras bija sāpes. Šoferītis un sanitārspūlējās kā varēdami, bet gluži bezsatricinājumiem jau nu neiztika. Pie katragrūdiena Zaiga ievaidējās un stiprisaspieda manu roku.

«Labi, ka tūlīt zvanījāt mums,» ārstemani mierināja. «Šādās reizēs visu izšķirminūtes. Ķirurgs jau brīdināts un gaidaoperāciju zālē.»

«Vai dzirdēji, Zaičukiņ?» es centosuzmundrināt sievu. «Viss būs labi! Tūlīttevi aizvedīs uz slimnīcu.»

Kad mēs iznācām pa vārtiem, ātrāspalīdzības «Zims» pazuda aiz stūra.

Brītiņš apraka galvu rokās.— Tai mirklī es nekā nenojautu.

Kamēr skrēju uz augšu, kamēr sazvanījucitu mašīnu un arī vēlāk slimnīcā, ne parko nedomāju. Tad man pateica, lainemaisoties pa kājām, un es devos mājās.Pēc stundas, varbūt arī ātrāk, atbraucaVažonis.

«Pasūtījums izpildīts!» viņš dižojās.«Laižam pie tava kundes.»

«Kaktiņa mašīnā?» es iebildu.«Stāv garāžā un tēlo svēto

nevainību,» Važonis gardi iesmējās.«Riepas nolikām parastajā vietā …Absolūta pludlīnija, nostrādāts kā pēckandidāta disertācijas … Braucām mēs un…»

Bet es neklausījos. Blakām zvanījatelefons, un es instinktīvi jutu, ka no

slimnīcas. Beidzot kaimiņš pasauca mani.Klausule lēkāja manās rokās.

«Mirusi? …» es nekā nesapratu. «Kātā — mirusi? Un operācija?»

«Par vēlu,» balss vada viņā galāsacīja. «Profesors darīja visu iespējamo.Ja būtu atvesta kaut pusstundu ātrāk…»

Tāds kā pusjucis atgriezos istabā.Tur Važonis vēl aizvien tīkoja pastāstītpar saviem piedzīvoj umiem.

«Tad klausies, kas par pasakainuveiksmi! Redzu, tieši pie tavas mājas stāvātrās palī- dzlbas «Zims» … Tevineinteresē?» viņš jautāja, jo šai mirklī eslaikam izskatījos tāds pagalam savāds.

«Stāsti!» man bija jāuzzina visapatiesība.

«Es iekšā un …»«Tu aizdzini ātrās palīdzības mašīnu,

tu?!»«Kā likts! Ar pirmo kosmisko

ātrumu! Pats taču biji pieprasījis «Zima»riepas …»

Man nebija spēka viņu nogalināt…— pēkšņi Brītiņš ieķērās majora rokā. —Bet jūs to izdarīsiet, pilsoni priekšniek,vai ne, jūs atriebsiet manas sievas nāvi?

Pirmoreiz mūžā majors nezināja, koteikt. Šķita, ka šoreiz pati dzīves loģikapiespriedusi noziedzniekam visbargākosodu.

1965. g.

VEIKSMES LĪNIJAAPRAUJASNEGAIDOT

Vecais Trūbeks jau nez kuru gadu bezpanākumiem kāvās ar bezmiegu. Kamērviņš vēl strādāja par kupeju vagonapavadoni, nebija tik traki — varējabrīvprātīgi pieteikties reisam uz Tallinuvai Ļeņingradu un, cauru nakti dežurējot,izdarīt pakalpojumu sev, pasažieriem undarba biedriem, kas, gulēdami untādējādi negrēkodami, algas izmaksasreizēs mēdza uzdzert Trūbekam ilgu mūžuun ne- iedragājamu veselību. Bet likumspaliek likums, un kādā jaukā dienā viņutomēr izvadīja pensijā. Nu dzīve kļuva

pagalam nepanesama. Pašam Trūbekam,viņa dēlam un vedeklai, kas nekādinespēja aprast ar nevaldāmo «pasažieri»,kas ik pēc stundas virināja visas dzīvokļadurvis, vairākiem lāgiem izgāja dārzāpastaigāties un jau mazā gaismiņā ieslēdzaputekļu sūcēju vai parketa spodrinātāju.Beidzot viņa sadūšojās un ierosināja:

— Kāpēc jums, vīratēv, neiet strādātpar vaktnieku? Jums būs miers un ģimeneisavs labums. Kur ir divi mazbērni skolasvecumā, tur lieka kapeiciņa nekad nav parskādi.

Tiešām, kāpēc gan ne? Pēc nedēļasviņš pārradās mājās ar apsardzesorganizācijas izsniegtu aitādas kažoku,gariem zābakiem un apbruņojumu, kurā,mazdēliem par lielu uzjautrinājumu,ietilpa tikai futbola tiesneša svilpīte.

Tiesa, iemontētais izkaltētais zirnītispiešķīra tai zināmu līdzību ar milicijassignālu, bet no tā vecajam Trūbekamnekļuva līksmāk ap sirdi. Vai tad tiešāmviņam, vecam pilsoņkara partizānim,nevarēja uzticēt kādu šaujamo daiktu? Vaisvarīgāku objektu par šo pārtikas prečubodīti? Kā par spīti, ne Trūbeks, ne viņadēls nebija mednieku biedrībā, tāpēc uzdežūru pat bisi nevarēja paķert līdzi, tikailielo somu dunci, ar kuru parasti drāzaskaliņus iekuram. Vienīgais labums, kaapsargājamais veikals atradās kaimiņos— starp viņu māju un apavu fabrikasgalveno korpusu. Un divreiz naktī — tiešidivpadsmitos un piecos ar hronometraprecizitāti, kā jau tas ilggadējamdzelzceļniekam asinīs, vecais Trūbeksaizkāpa līdz mājām, kur iedzēra zāles un

noskaloja tās ar glāzi karstas tējas.Tā, glabājot kažoku un siltos zābakus

naftalīnā, pagāja vasara un togadbrīnumaini siltais septembris. Likās pat,ka arī svilpīti var droši «iesaldēt» galdaatvilktnē, tik mierīgas bija sarga naktis:šad tad gadījās pārmīt dažus nesteidzīgusteikumus ar patrulējošo milici, aprunātiesar kādu vēlīnu gājēju, kuram mēli bijaatraisījis iebaudītais alkohols.

Pienāca pirmā oktobra nakts.Laiks bija nemīlīgs. It kā gribēdams

novilkt galīgu robežlīniju starp samtainoatvasaru un skarbo rudeni, ass ziemeļvējšdzenāja pa zemo debess velvi draudīgus,driskās saplosītus lietus mākoņus. Arīmēness, kas retumis parādījās robotajāsplaisās, nespēja ar savu salto gaismuizkliedēt drūmo noskaņu. Veco Trūbeku

laika untumi nebiedēja. Drīzāk otrādi —tie atsauca atmiņā tālās jaunības dienas,kad Sibīrijas partizāņi gaidīja tieši tādusbrīžus, lai mānīgajā apgaismojumāpielavītos Kolčaka algādžunocietinājumiem. It kā apliecinot partizāņugaitu neizdzēšamo nozīmi viņa dzīvē, kautkur dziļi pakrūtē iesmeldzās šādāuzbrukumā iemantotais ievainojums,atgādinādams sargam, ka jāiet iedzertkārtējo pulverīti.

Tieši pretī viņa sētas vārtiņiem ielasotrā pusē ar nodzēstām ugunīm stāvēja«Volga». Iespiedies mašīnas kaktā, piestūres kvernēja šoferis. «Dīvaini,»Trūbeks nodomāja, «tā taču piebraukusipirms krietnas pusstundas … Tiešām,šodienas paaudzei nemaz vairs navsirdsapziņas, būtu vismaz aicinājuši

cilvēku istabā!»Termosa pudele ar karsto liepu ziedu

tēju, kuru vedekla nekad neaizmirsauzvārīt, atradās ierastajā vietā. Sēdēdamspie virtuves galda un mērcēdams sirmāsūsas pavasarīgi smaržojošajā dzirā, sargslaiku pa laikam ieklausījās ārpasaulesskaņās. Viņš jau sen bija ievingrinājiesatšķirt naksnīgos trokšņus. Griezīgāšņirkstoņa, kas atkārtojās ik pēc brīža,liecināja, ka vējam izdevies atrautveikala žalūziju apkalumus — rītjāsalabo, šoreiz ar pašdarinātām kniedēm,lai tur līdz pat komunismam … Gar loguaizklabēja nevaļīga dipoņa, tad kaut kasžēlīgi iečīkstējās, īsu mirkli uzsprakstējabalsu kņada, un Trūbeks, pulkstenīnepalūkojies, saprata, ka jaunā, spriganāfabrikas apsardzes gaišmate atkal

ieradusies ar dažu minūšu nokavējumu. Nodzelzceļa pārbrauktuves puses atskanējasirdij tik dārgās lokomotīves elsas, dīzeļabaurošana, elektriskā vilciena kauciens.«Priekšpēdējais jūrmalnieks,» sargsnosprieda, atbīdīja līdz pēdējai lāseiiztukšoto apakštasi un piecēlās. Šai mirklīviņš sadzirdēja dobju būkšķi, kas it nemazneiederējās tradicionālajā skaņu gammā.Trūbeks sastinga un pat aizturēja elpu, laivērīgāk ieklausītos, taču ārā viss palikakluss. Uzvilcis mēteli, viņš izgāja gaitenīun tikai tur apjēdza, kas īsti liciesaizdomīgs, — skaņa bija atlidojusi nevisno ielas, bet no otras puses, no pašu dārza.

Paguvis ievērot, ka mašīna joprojāmstāv kā stāvējusi (protams, citādi taču būtuierūcies motors!), Trūbeks devās izpētītmīklainā būkšķa cēloni. Dārzs bija neliels,

paliekot turpat uz lieveņa, to varēja izpētītar kabatas luktura palīdzību. Gaismaskūlis ķēra malkas šķūnīša neskarto atslēgu,ābeļu spokaini balojošo aizsargkrāsu,sakņu dobju vienmērīgās grēdas unfabrikas ķieģeļu brandmūri, kas,sargādams Trūbeka plantāciju no saltiemvējiem, deva iespēju tā piekājē stādīttomātus. Lādēdams kaimiņu runci un pašapārspīlēto aizdomīgumu, sargs jau grasījāsnodzēst lukturi, kad pēkšņi sarāvās, kāsāpīgu belzienu acīs saņēmis. Nevarējabūt divu domu — līdz pusei ieraciestomātu lapu biezoknī, pie sienas melnojapaprāvs priekšmets.

Iespējams, ka vajadzēja sacelttrauksmi, atsaukt fabrikas apsardzi vaiuzmodināt māj- niekus. Bijušais partizānisto nedarīja, jo baidījās kļūt par apsmieklu.

Galu galā viņš taču nav veca bāba, kuraitumsā visur rēgojas spoki. Un tiešām, kastur ko baidīties no pieciem maisiem ardažādām hromādām un dīvainā rāpuļa, kaspa gabalu gan atgādināja milzīgužņaudzējčūsku, bet tuvumā, izrādījās, bijapavisam vienkāršs virves gabals.Noliecies pār savu atradumu, Trūbeksnesaklausīja klusos soļus, kas zagās garsētu. Viņš attapās tikai brīdī, kad iebrucējijau bija gandrīz līdzās.

— Stāt! — Trūbeks kliedza savādiaizsmakušā balsī un iztaisnoja muguru.

Laikam arī svešinieki bija pārsteigti,jo pat nemēģināja bēgt. Un Trūbekamizdevās satvert vienu aiz mēteļa atlokiem.Bet tad viņa pakausi ķēra spēcīgstrieciens. Viņš pagrūda pirmo un,sataustījis kabatā dunci, pievērsās otram

uzbrucējam. Tomēr noziedznieks bijaātrāks. Vicinādams atvāztu nazi, viņšmetās Trūbekam virsū.

— Sargies, citādi noduršu!Balsī izskanēja tāds zvērīgs naids, ka

Trūbeks neviļus atkāpās. Paspēra dažussoļus atpakaļ un iekļuva divu roku spīlēs.Tās žņaudza viņa kaklu, žņaudza tik stipri,ka mācās virsū ģībonis.

— Es viņu turu, nes laukā maisus! —uzbrucējs izeisa.

Sargs, kā samaņu zaudēdams,pietupās, tad spēji pašāvās uz augšu un arvisu spēku trieca galvu noziedzniekamtieši sejā. Siltā cepure gan mīkstinājaatsitienu, tomēr dzirksteles tā vienlidinājās acu priekšā. Atskanēja klusašķindoņa, spiediens atslāba, noziedznieksmeklēja glābiņu bēgšanā.

«Vismaz otrais jāaiztur!» Trūbeksnodomāja un aizsprostoja viņam ceļu. Bettas netaisījās lēti pārdot savu brīvību.Uzbrukums bija tik brāzmains, ka sargam,sevi aizstāvot, neatlika nekas cits kā arīlaist darbā dunci. Kaut ievainots mugurāzem labā pleca, noziedznieks .izrāvās noTrūbeka tvēriena un izskrēja pa vārtiem.Pēc mirkļa ierēcās «Volgas» motors, tadrūkoņa attālinājās un atkal iestājāsklusums.

Uzmodinājis dēlu (ek, kāpēc gan viņšnebija to darījis jau pirmīt!) un pavēlējisapsargāt maisus ar zagtajām ādām, vecaisTrūbeks devās uz miliciju ziņot parārkārtējo atgadījumu.

* * *Grūti tagad pateikt, kādēļ milicijas

nodaļā nolēma ziņot par šo atgadījumu

republikas prokuratūrai. Ar «nažavaroņiem» te parasti paši tika galā, betsargam bija licies, ka noziedznieki, pēcbalsīm spriežot, ir jaunekļi, varbūt patpusaudži, un tas izšķīra jautājumu —kuram gan patīk noņemties arpadsmitniekiem?

Vecākais izmeklētājs Kārlis Stabiņš,kas tonakt dežurēja prokuratūrā, sevišķinesteidzās. Tumsā tā kā tā nav iespējamsapskatīt nozieguma vietu, nofotografētpēdas, noņemt pirkstu nospiedumus,uzskatāmi iztēloties, kā pastrādātazādzība. Uzklausījis milicijas operatīvāpilnvarotā ziņojumu, viņš tikaipiekodināja rūpīgi apsargāt dārzu unnekādā ziņā nepieskarties maisiem, tadiegrima pārdomās. Tātad atkal būsjāatrisina rēbuss, jāuzsāk cīņa, kur sākumā

visi trumpji vienmēr ir noziedzniekarokās. Bet šoreiz viņš jau atklātnēpielaidis rupju kļūdu, un Stabiņšnešaubījās, ka vidusspēlē samērā ātriatradīs kādu pavedienu.

Diez vai bija liela nozīme izsauktsuni — pilsētā pēdas parasti apraujaspirmajā ielu krustojumā, turklāt sargs tačupamanījis automobili. Stabiņš centāsiedomāties, kā pats būtu rīkojiesnoziedznieka vietā. Mašīnu, ja vien piestūres nesēž līdzdalībnieks, viņš būtuatlaidis pie stacijas. Un tālāk? Laikamtaču uz kādu nedēļu pazudis no Rīgas, laipēc atgriešanās varētu stāstīt, kaaizbraucis vēl pirms pusnakts. Bet vainoziedznieks vispār spējīgs doties tālākāceļā? Iespējams, ka ievainojums nopietns.Tādā gadījumā …

Stabiņš nocēla telefona klausuli. Patsviņš, protams, neparko nebūtu braucis uzslimnīcu, kuma vietas apskati, bet šoreizsteigai nebija nekāda attaisnojuma. Labākļaut speciālistam tikt galā ar ielu, kur drīzparādīsies agrīnie gājēji, maizes un pienaizvadātājas mašīnas.

Beidzot Lepsis piecēlās.— Jums, kā allaž, veicas, — viņš

teica un, it kā vēlēdamies mīkstināt šovārdu apslēpto divdomību, sirsnīgipaspieda Stabiņam roku.

— Protektors gluži jauns, diez vaiar to no- rullēts vairāk par simt kilometru.Skatieties, kur vēl saglabājušās kaučukaspiedes šuves … Ka tā ir «Volga», tolaikam paši pamanījāt.

Stabiņš neapvainojās. Reizēmeksperti, kuru vārdus nepiemin nedz presē,

nedz arī prokuratūras atskaitēs, savāslaboratorijās gandrīz patstāvīgi atrisinavissarežģītākās kriminālmīklas, bet slavuiemanto operatīvie darbinieki. Lai tad tiekviņiem kaut vai šāds sīks gandarījums! …

— Vai varam secināt, ka tā katrāziņā bijusi Rīgas mašīna? — izmeklētājsdrošības pēc jautāja.

— Praktiski tā laikam būs. Kautgan nav izslēgts, ka šī «Volga» atbraukusino Ogres vai Cēsīm. Vārdu sakot, simtkilometru rādiuss.

— Biedri leitnant, — Stabiņšuzrunāja milicijas operatīvo pilnvarotoMurjamovu,

— lūdzu piezvaniet uzautoinspekciju. Lai noskaidro, kādasiestādes šinīs dienās saņēmušas jaunas«Volgas» riepas, vai ir pārdotas arī

privātpersonām.Noklausījies vecā Trūbeka stāstu,

izmeklētājs iegāja dārzā. Stabiņšnešaubījās, ka kaut kur noziedzniekiatstājuši pēdas, kas galu galā novedīsviņus uz apsūdzēto sola. Patkriminālromānos nav nevainojamipastrādātu noziegumu. Lai cik smalkiizkurtējušās smadzenes plānotu visasdetaļas, lai kādus piesardzības soļusspertu rūdīts recidīvists, iegādājotiesgumijas cimdus, jaunus apavus, allažgadās kaut kas neparedzēts, kas izjauciepriekš nosprausto rīcības līniju. Šoreiztā bija sarga negaidītā parādīšanās uncīņa, kurā vajadzēja domāt par glābiņu,nevis par piesardzības soļiem. Tātadpēdas noteikti ir, un vienīgi no viņanovērošanas spējām atkarīgs, vai izdosies

tās atklāt.Visos piecos maisos bija dažāda

lieluma un kvalitātes apavu virsas — gancūkādas un mīkstā «kalfboksa», ganhromādas un spīdīgās lakādas. Pārmeklētkatru un mēģināt atrast kādu pirkstanospiedumu būtu tikpat nepateicīgsuzdevums kā censties izmēzt slavenosAugija staļļus. Stabiņš pievērsās virvei,kuras galam bija piesiets maiss. Mērīdamsto, viņš nonāca līdz otram galam, koLepsis patlaban pētīja caur lupu.

— Tā nav trūkusi, bet pārgriezta,— eksperts kategoriski paziņoja. —Turklāt ar diezgan trulu nazi. Gandrīz vaizāģēt nācies, lūk, — viņš norādīja uznelīdzenajiem šķiedras galiņiem. — Cikjums tur sanācis?

— Divdesmit deviņi metri.

Viņa paskatījās uz augšu. Korpusamūri nebija ne loga, ne skavas, ne mazākāizcilnīša. Pa to nenorāptos pat veiklākaiscirka akrobāts.

— Jumts atrodas trīsdesmit piecumetru augstumā, — paskaidrojaMurjamovs, kas bija ievācis informācijufabrikas apsardzes daļā.

Nu kļuva saprotams, kāpēc virvepārgriezta. Iespējams, ka zagļi sākotnējigribējuši ar tās palīdzību nolaisties lejā,bet, pārliecinājušies, ka zemi neaizsniegt,nometuši laupījumu un paši meklējuši cituceļu. Un, kad atnākuši pēc maisiem,uzdūrušies vecajam Trūbekam. Notikumanorise iezīmējās arvien taustāmāk.

Arī cīņas vietu izdevās ātri uziet. Toraksturoja nomīdītā zāle, tomēr kājunospiedumi bija neskaidri. Tikai vienā

vietā irdenā sakņu dobē bija pēda, kasšķita kā nokopēta no kriminālistikasmācību grāmatas.

— Čehu keda ar diezgan zīmīgugriezumu papēža labajā malā, — Lepsisbez sevišķas sajūsmas komentēja. —Tagad tikai vēl jāpameklē, vainoziedznieks nekur nav atzīmējis savuvārdu un adresi.

Tiešām, varēja likties, kaizmeklēšana nebūs īpaši sarežģīta. Sargamkājās bija zābaki, tāpēc jāuzskata, kaiegūts vēl viens pavediens. Taču Stabiņšnelīksmoja pirms laika. Būtu netaisnīgidēvēt ekspertus par kabineta zinātniekiem.Drīzāk otrādi — viņu darbam bijaārkārtīgi liela praktiska nozīme. Un tomēr— cik bieži izrādījās, ka noziedznieks,kas teorētiski jau tikpat kā rokā, jo pret

viņu liecināja it visas pazīmes, ilgu laikupalika nenotverams, jo trūka galvenā:dzīvā cilvēka, kas apvienotu sevīdaktiloskopiskos slēdzienus, asins un auduanalīžu rezultātus, traso- loģiskossecinājumus, spektra izmeklēšanas datus.Lai cik reljefs būdams, speciālisturadītais portrets varēja novest arīstrupceļā, ja to neatdzīvināja ar praktiskāspieredzes eliksīru. Arī šoreiz vajadzēj^rēķināties ar to, ka pavedieni aprausies,mērķi nesasnieguši.

— Biedri Stabiņ! — ziņoja milicis,kas bija atstāts pie vārtiņiem, laineielaistu dārzā nepiederošus. —Atbraukuši fabrikas direktors un virsušūšanas ceha priekšnieks.

Izmeklētājs pagriezās uz iešanu.Šķita, ka dārzs pietiekami rūpīgi

pārmeklēts, viss aizdomīgaisnofotografēts, atradumi sīksīkiieprotokolēti. Tomēr derētu vēlreiz uzmestskatienu kopainai, lai cīņas apstākļi labākiespiestos atmiņā. Stabiņš apstājās. Šaimirklī rīta saules stari izlauzās caurpadebešu aizsegu un skāra rudenīgipanīkušo mauru. Kā atņemot spīdekļasveicienu, tajā kaut kas iezaigojās. Stabiņšaši paraudzījās ekspertā — nē, Lepsisnekā nebija pamanījis.

«Šoreiz gan es tev izgriezīšu pogas,»viņš. nodomāja ne bez ļauna prieka undevās., atpakaļ. Pacēla dažas stikladrumstalas, un. . . nezināja, ko ar tāmiesākt. Gribot negribot bija atkal jāgriežaspēc padoma pie eksperta.

Lepsis nemaz nesteidzās izteikt savasdq- mas. Bet Stabiņš pietiekami labi

pazina viņu, lai noskārstu, ka izmeklētājurokās nonācis trumpis, kas var izšķirt visupartiju. Par to liecināja gandrīz vaisvētsvinīgā saudzība, ar kādu ekspertsnoglabāja drumstalas aploksnē.

— Vai jūsu ģimenē kāds valkāacenes? — viņš jautāja sargam. Saņēmisnoraidošu atbildi, Lepsis sacīja: —Negribu zaudēt nevienu minūti. Tāpēcjums būs cehā jāiztiek bez manis. Domāju,ka jau pēc stundas varēšu jūs iepriecināļ;ar konkrētiem rezultātiem.

Izgāja uz ielas, nepalūdzis atjauju,iekāpa

prokuratūras mašīnā un aizbrauca.* *Jo tuvāk Stabiņš iepazinās ar

zādzības apstākļiem, jo stiprāka kļuvaviņa pārliecība, ka to pastrādājis nevis

cilvēks «no malas», bet kāds notagadējiem vai bijušajiem fabrikasdarbiniekiem. Sī versija radās jau sarunāar direktoru — sakarā ar elektrības tīklapārkārtojumu mašīnas bija apstādinātas uzvairākām dienām un visi cehi aizzīmogoti.Tiešām, priekšnoteikumi likās vairāk nekālabvēlīgi kramplaužiem — nebūtu viņinejauši saskrējušies ar veikala sargu,zādzību atklātu tikai nedēļas beigās. Ej numeklē rokā galus, kad visas iespējamāspēdas sen aizmēztas …

Tagad pēkšņi šīs šķietamāspriekšrocības vērsās pret noziedzniekiem.Cehā neviens nebija ne kāju spēris, nebijasajaucis kārtis. Apliecinājis, ka maisosatrastie ādas gabali ir tie paši, ko viņšiepriekšējā dienā bija saņēmis noliktavā,virsu šūšanas ceha priekšnieks pieaicinātu

liecinieku klātbūtnē atslēdza aizzīmogotāsdurvis. Plašajā telpā, kas atradās korpusapiektajā stāvā, pavērās nepārprotamapostažas aina — uz grīdas mētājāspiegriezti ādas gabali; plauktos, kurvirsas parasti krājās apavu fasonu kārtībā,valdīja pilnīgs haoss: izvandīti bija arīskapji ar izejvielu rezervēm. Lūka, kasatradās griestos virs lielās štancēšanasspiedes, stāvēja vajā, tās saliektais vāksatgādināja izmežģītu apakšžokli, kuramizsistas zobu bultas. Ķeblis, kas rēgojās uzdarbgalda, gluži kā cej- rādis iezīmējazagju tālāko gaitu virzienu.

Bet Stabiņš nesteidzās sekot tāmājienam. Mašīnas spīdīgā virsma šķitakā radīta visādu nospiedumu glabāšanai,vispirms vajadzēja to izpētīt. Ar aerosolasmidzinātāju viņš ātri vien nosedza

plātnes ar smalku pūdera kārtu, un pašāredzamākajā vietā pēkšņi iezīmējās kādasplaukstas papilārais raksts. Nekur citurpēdas neparādījās — pirms aizzīmogojacehu, apkopējas bija godam papūlējušās.

Stabiņš ilgi lūkojās nospiedumā.Varēja rasties iespaids, it kā viņš cerētutajā rast atbildi uz visiem neatrisinātajiemjautājumiem. Tad ar skatienu nomērījaattālumu līdz griestiem un paziņoja:

— Šeit viņš atbalstījās, kad nolēcano bēniņiem … 2ēl, ka pagaidām mūsuarhīvos atrodas tikai pirkstu nospiedumukartītes. Citādi mēs tūdaļ uzzinātu, vaimums darīšana ar senu paziņu vai ariesācēju.

— Tātad praktiski šīs pēdas nekonedod? — fabrikas direktors vīliesvaicāja.

— Kāpēc ne? — Stabiņšpasmaidīja. — Zīlniece, piemēram, teiktu,ka plaukstas īpašnieka dzīvības taka irgara un līkumota, toties veiksmes līnijaapraujas pavisam negaidot. Ja to attiecinauz šo gadījumu, tad mūsu izredzes irspīdošas. — Viņš atkal kļuva nopietns: —Tas būs neapgāžams lietisks pierādījums,ka attiecīgā persona atradusies šai cehālaikā starp pulksten astoņpadsmitiem un šobrīdi. Tā arī atzīmēsim protokolā, koparakstīs abi liecinieki.

Bēniņos un uz jumta galīginoskaidrojās zādzības norise.Noziedznieki bija uzrāpušies paugunsdzēsības kāpnēm, tad caur lūkunokļuvuši bēniņos, no turienes — cehā.Ieraudzījuši dūmenim piesietu virvi(direktors pastāstīja, ka te jau veselu

mēnesi strādā jumiķi) un nolēmuši toizlietot. Virve nesniegusies līdz zemei,tāpēc nācies to pārgriezt. Pēc tam zagļinorāpušies pa tām pašām kāpnēm,devušies pakaļ laupījumam un dārzā . . .Turpinājums bija zināms tāpat.

Ko tad jaunu bija sniegusi fabrikaskorpusa apskate? Ļoti vērtīgunoziedznieka plaukstas nospiedumu untikpat vērtīgu pārliecību, ka vismaz viensno viņiem labi pazinis gan ceha, ganbēniņu telpu, tātad bijis «savs cilvēks» —nevar taču uz labu laimi rāpot pa Rīgasjumtiem cerībā, ka izdosies uziet kāduspraugu. Jā, Stabiņš bija guvis vēl vienuatziņu, kas varbūt noderēs turpmākajāizmeklēšanā: zagļi ir ne tikai jauni, betkatrā ziņā labi trenēti sportisti, patiespējams, ka alpīnisti. Atceroties

pastaigu pa stāvo un slideno jumtu, viņamarī tagad, sēžot direktora kabinetā mīkstāklubkrēslā, salti šermuļi skrēja pa muguru.

— Kā redzat, — Stabiņš atklājaoperatīvo apspriedi, —aizdomīgo personuskaits šoreiz diezgan ierobežots. Tāpēcmūsu tālākās rīcības plāns šāds, —nogaidījis, kamēr Murja- movs sagatavobloknotu un pildspalvu, viņš turpināja: —Pārbaudīt slimnīcā ievietotā Krūmapersonību un saziņā ar dežūrmāsu dabūtviņa plaukstas nospiedumu, nu, kaut vai uztējas glāzes vai ūdens karafes. Ir? Uzzināt,ko vakarā un naktī darījuši te nodarbinātiejumiķi, vai viņiem ir alibi. Noskaidrot,kuriem fabrikas darbiniekiem bija zināms,ka cehs vakar saņēmis noliktavā lieludaudzumu ādu. Aprunāties ar kadru daļaspriekšnieku un apvaicāties, vai starp

nesen atlaistajiem nav kāds aizdomīgscilvēks — dzērājs, vieglas peļņas tīkotājs… Un to visu pēc iespējas ātrāk, biedrileitnant.

— Un jūs? — varēja just, kaMurjamovs labprāt noveltu uz Stabiņapleciem kaut daļu atbildības.

— Iešu uz mājām un beidzot likšosuz auss.

Tvarstīt noziedzniekus ir milicijasuzdevums … Kad visi materiāli būssavākti, piezvaniet man, — viņš galu galātomēr apžēlojās.

* * *Stabiņa cerības nepiepildījās. Līdz

savam dzīvoklim viņš gan tika, bet gultatodien palika neuzklāta līdz vēlai naktij.

— Tev divreiz zvanīja, —pavēstīja sešus gadus vecais dēls un lepni

parādīja tēvam zīmīti ar nesaburtojamiemķeburiem.

— Vai tad nepateica, kas runā?— Onkulis pateica, un es visu te

uzrakstīju. Kāpēc tu nelasi?Nolādēdams velnu, kas viņu bija

dīdījis pirms skolas iemācīt dēlam burtus,Stabiņš uzgrieza milicijas, zinātniskitehniskās daļas numuru. Jā, zvanījis bijaLepsis, viņš drīz būšot atpakaļ, tad jaupats sameklēšot.

Laikam Stabiņš tomēr bijaaizsnaudies savā atzveltnes krēslā, jo,sadzirdējis telefona zvanu, spēji satrūkāsun pirmajā brīdī īsti nevarēja saprast, arko sarunājas.

— Mans minējums apstiprinājies,— Lepsis satraukti stāstīja. — Tas irbriļļu stikls, turklāt ar tādu dioptriju, ka to

valkātājs praktiski ir pusakls. Pat ielušķērsot nevar bez dzīvības briesmām.

— Steidzami jābrīdina visi optikasveikali, — paskatījies pulkstenī, Stabiņšaptvēra, ka zaudēta vesela stunda.

— jau izdarīts, biedri prokuratūrasizmek- lētāj, — eksperta balsī ieskanējāsironija.

— Tvarstīt noziedzniekus irmilicijas uzdevums, — viņš vārdu pavārdam atkārtoja Stabiņa pamācību. —Pirms divdesmit minūtēm kāds jauneklispasūtīja šādas brilles, palūdza ātriizgatavot un apsolīja krietnudzeramnaudu.

— Nu un?— Optiķi strādā, līdz pusdienām

stikli būs pieslīpēti. Bet es tikmērpārbaudīju pasūtītāja atstāto adresi.

Dzīvojot Martas ielā, bet tur tāda mājasnumura nav. . . Pēc divām stundām putniņšbūs aiz restēm.

— Jūsu vietā es pārāk nesteigtos,— Stabiņš domīgi sacīja. — Labāk pieliktkādu cilvēku klāt un neuzkrītoši noskaidrotviņa personību, nodarbošanos,vakardienas gaitas … Varbūt tā irsagadīšanās, tad kāpēc apgrūtinātnevainīgu cilvēku? … Bet, ja tas ir īstais,viņš nekur nespruks.

— Var arī tā, — Lepsis piekrita,kaut gan pilnīgi paļāvās uz savu ekspertadegunu.

— Šeit sāk krāties visādas ziņas,dažas no tām ir tik pretrunīgas, ka nabagaMurjamo- vam galva griežas riņķī. Vai jūstomēr nepie- kāptu uz mūsu māju?

… Ziņas tiešām bija neskaidras. Bet

Reinis Lepsis nenokāra degunu. Pavisamvaļsirdīgi runājot, tas viņam pat sagādājatādu kā baudu. Jo sarežģītāks uzdevums, jotā risinājums interesantāks. Protams, būtupārspīlēti apgalvot, ka viņš katrāproblēmā redzēto vienīgi tās zinātniskitehnisko pusi, pilnīgi aizmirstot, ka galarezultātā no eksperta slēdziena atkarīgskāda cilvēka likteni?, padomju tiesas labāslava. Nē, kapteinis Lepsis apzinājās savadarba praktisko izpausmi un ar to saistītoatbildību, citādi taču sen būtu atmetismilicijas dienestam ar roku un iestājiespar zinātnisko līdzstrādnieku kādā tīrāsteorijas laboratorijā. Bet reizēm gribējāsatkal ļauties sapņiem, kas pirms desmitgadiem bija pamudinājuši provincestelevīzijas retranslācijas stacijasradiotehniķi brīvprātīgi uzvilkt zilo

formas tērpu un braukt uz Maskavumācīties kriminālekspertu kursos.

Divdesmit četros mēnešos Lepsisbija daudz ko apguvis. Lasīt pēdas unsalīdzināt rokrakstus, pēc lodes noteiktieroča kalibru, pēc brūces aplēst šāvienaattālumu un leņķi. Pēc sīkām pazīmēmatšķirt dažādus nažus un cirvjus, urbjus unlaužņus. Viņš bija iemācījies neticētpasaciņām par pašdarbības šerlokiemholmsiem un tomēr vingrināties analītiskādomāšanā, bija pārliecinājies par zinātnesvareno spēku un tai pašā laikā izlauzieslīdz atziņai, ka neiespējami katru indivīdupakļaut šīs pašas zinātnes izstrādātajaiklasifikācijas sistēmai. Cilvēku pazīšana,psiholoģija, dzīves pieredze — lūk, kasnepieciešams, lai kļūtu par labuizmeklētāju. Tāpēc viņš neie- slēdzās

kabineta četrās sienās, bet centās pēciespējas biežāk piedalīties operatīvogrupu darbā.

Un tomēr — cik jauki būtu, ja šoreizvarētu iztikt ar ekspertīzes slēdzieniemvien. Nu, teiksim, ieprogrammēt visusdatus un ar kibernētikas mašīnasstarpniecību iegūt vainīgā portretu,raksturojumu. . . Lepsis nopūtās un vēlreizpārlapoja saņemtos materiālus.

Jau pirmais viņa secinājums bijaspīdoši attaisnojies. Autoinspekcija bezgrūtībām noskaidroja, ka pēdējā laikājaunas riepas piešķirtas vienīgi taksometruparkam. Divas šādas mašīnas iepriekšējāvakarā atradušās «uz līnijas». Lūk, viņapriekšā šofera KonstantinaVoskoboiņikova nopratināšanasprotokols:

«Ap pulksten pusdivpadsmitiem arzaļu uguntiņu braucu pa Ļeņina ielu. Pievecā pasta mani apstādināja divi jaunieši.Nē, viņu sejas neievēroju un arī nepazīšu,jo nakts bija neparasti tumša. Turklāt abiapsēdās aizmugurē. To labi atceros tāpēc,ka mūsu laikos pasažieri mēdz sēdētblakām šoferim. Tā rīkojas pat vīri, kasbrauc kopā ar savām sievām, — laikamaiz puiciskās iedomas, ka priekšā paši itkā palīdz vadīt mašīnu … Jā, jā, tieši parto taisījos stāstīt. . . Sie lika piebraukt pieapavu fabrikas . . . Pilnīgi pareizi, adresineminēja, tikai pateica, lai apturot uzstūra. Būšot mājās paķert dažus maisus arkartupeļiem, ko nopelnījuši kolhoza talkā,un tad vedīšot večiem uz Jūrmalu.Diemžēl ar elektrisko, taksītim neiznākšotnaudas. Nu arī es sāku gausties — kuram

tad patīk ilgi nīkt uz ielas un gaidītbraucējus. Laiks iet, skaitītājs tikšķ,atteikties nedrīkst, bet plānā mums toneieskaita, brīnos, kādēļ līdz šim nevienspar to nav presē rakstījis .. . Vārdu sakot,šie apsolīja maksāt pēc pulksteņa, un esizslēdzu skaitītāju. Laikam paguvuaizmigt, citādi taču nebūtu veselasčetrdesmit piecas minūtes gaidījis —nospļautos uz tām kapeikām, ieliktu robāun divpadsmitos godīgi brauktu uz sētunodot maiņu . .. Nu, pēkšņi uztrūkstos unskatos — viens rausta durvju rokturi.Grasos izrāpties, lai atslēgtu bagāžaskasti, bet šis tikai met ar roku: lai vienāvīlē dragājot uz staciju. Pieskrien arī otrsun pa ceļam kaut ko buldurē par pagrabaslēdzeni, ko kaimiņi aizmirsuši atstātierastajā vietā … Pārāk ticami tas

neizklausījās, ka divi puiši trīs ceturtdaļasstundas nejaudāja tikt galā ar atslēgu, bet— ne mana cūka, ne mana druva. Un kādasman tiesības celt trauksmi, ja šie maniebāž saujā trijnieku un atlikumu neprasa?Tieši tā, izlaidu šos pie piepilsētasvilcienu stacijas … Ja es tagad vēlreizpadomāju, tad tā vien liekas, it kā vienambūtu bijušas brilles uz deguna, betapzvērēt nevaru.»

Punkts, datums, paraksti. Vēlinteresantāks bija taksometra apskatesrezultāts. Salona sēdekļa muguras labāpuse bija tumšiem plankumiem aptraipīta.Bioloģiskā ekspertīze neapšaubāmipierādīja, ka traipi cēlušies no cilvēkaasinīm un pieder pie grupas AB (IV).Gandarījumu sagādāja arī pirmās ziņas noslimnīcas. Nemodinot Krūmā ne mazākās

aizdomas, tur varēja izdarīt visādasanalīzes. Un izrādījās, ka arī viņa asinispieder pie šis pašas grupas. Kad turklātmilicijas arhīvā noskaidrojās, ka ValdisKrūms jau vienreiz tiesāts par zādzību arielaušanos, nesen atgriezies no sodaizciešanas vietas un vēl nav papūlējiesiekārtoties darbā, šķita, ka milicijashipotēze pilnīgi pareiza. Uz to norādīja arīmeklējumi parkā, kur Krūmu it kāaplaupījuši bandīti, — tur nekādas pēdasneliecināja par šādu uzbrukumu.

Šķita, atliek tikai uzrādīt Krūmamapsūdzību un stingri nopratināt viņu. Bettad sāka ieplūst papildu ziņojumi, kas it kāapgāza Lepša versijas ticamību. Lai kāeksperts grozītu no slimnīcas saņemtoKrūma plaukstas nospiedumu, izmērinesaskanēja ar fabrikas cehā iegūto.

Sevišķi krasi atšķīrās rieviņa, ko tautāierasts dēvēt par «veiksmes līniju», —Krūmam tā sniedzās līdz pat locītavai.

«Ko tagad teiks mūsu pašmācībaszīlniece Stabiņš?» Lepsis ironiskinodomāja un pievērsās citam attēlam. ArīKrūms valkāja basketbola kedas, bet tāsbija Lietuvā ražotas un gluži jaunas — beznevienas skrambas.

Lepsis nobīdīja dokumentu kaudzisānis un atkal noliecās pār mikroskopu.Stipro lēcu palielinājumā sīkā pūciņa, kasbija atrasta uz vecā Trūbeka somu dunča,pārvērtās vilnas diedziņā, kas matmatāsakrita ar salīdzinājumam blakāmpreparēto šķiedriņu, izrautu nobioķīmiskās laboratorijas vadītāja poļužaketes. Diemžēl Krūms bija ievietotsslimnīcā bez svārkiem — žaketi esot

atņēmuši ļaundari, kas pagadījušies tiešilaikā, lai iznicinātu visus lietiskospierādījumus un sniegtu ticamu atbildi uzkutelīgiem jautājumiem.

Pag, pag • • Kaut ko tomēr izdevāsatrast Krūma bikšu kabatā. Jau nez kurureizi Lepsis pievērsās saņurcītajai papīradriskai, kas šķita noplēsta no burtnīcaslapas. Analīze, protams, noskaidrotu, kādāpapīrfabrikā tā ražota, ar kādu zīmulirakstīts vienīgais salasāmais vārds«pastaigāties», bet ko tas dotu? Un tadeksperts iesita sev ar plaukstu pa pieri unpietrūkās kājās. Cerība bija tik vāja, kaviņš pat neuzdrīkstējās to skaļi izteikt, betja nu tomēr šeit ir ķēdes loceklis, kassasaistīs abas aizdomīgās personas? Tūlītjāaizbrauc uz optikas veikalu!

Kā par spīti, kvītes izpilda

pārdevējas, un atkal eksperta rīcībānokļuva viens vienīgs vārds — pasūtītājaparaksts. Labu brīdi Lepsis pat baidījāstajā palūkoties. Ja tas izrādīsies krievuburtiem rakstīts vai skanēs, piemēram,Džurko, tad nebūs ko salīdzināt unvajadzēs atteikties no šīs vilinošāsversijas. Viņš strauji atvēra acis — melnsuz balta greznojās: Paeglītis. Veseliseptiņi burti, ko pētīt, sadalīt sastāvdaļāsun analizēt! Laimīga nejaušība, ko kritikapamatoti nosoda piedzīvojumu romānos,bet kas dzīvē bieži vien palīdz atšķetinātvissamudžinātākos kamolus.

Līdzās trasoloģijai Lepsis par savujājamo zirdziņu uzskatīja grafoloģiju unallaž labprāt uzņēmās visādu viltojumuanalīzes. Tādēļ

viņš ne mirkli nešaubījās, ka

pasūtītāja uzvārds ir izdomāts. Trūkapludlīnijas, grafiskās kompozīcijas unpēdējā piesitiena, kas neizbēgamiizveidojas tūkstošreiz atkārtotajosparakstos. Šeit katrs burts bija savā vietā,skaidri salasāms, un tas ievērojamiatviegloja Lepša uzdevumu.

Nofotografēt un palielināt parauguspagūs arī vēlāk, tagad svarīgi iegūtiekšējo pārliecību, kas Jaus nosprausttālāko rīcības plānu. Un tā radās visaidrīz, faktiski jau pēc pirmā «t», ko abosgadījumos pāršvīkoja tā pati augšupejošā,izaicinoši garā svītra. Ļoti raksturīgs bijaarī burts «g», kas šķita no divāmpatstāvīgām līnijām veidots un vārda vidūit kā demonstrēja savu neatkarību nokaimiņiem. Bija arī citas kopējas iezīmes— beigu «s» švītīgā aste, iegarenais «a».

Punktu uz «i» uzlika abos vārdosiztrūkstošais punktiņš virs šī tik apnicīgibieži citētā burta.

Piekodinājis civildrēbēs tērptajammilicim, kas nu jau otro stundu izlikāsveikalā piemērojam sev dažādas formasietvarus, nekādā ziņā nepalaist garāmsvarīgo kukaini, Lepsis, apmierināts arsevi un visu pasauli, devās atpakaļ uzpārvaldi.

* * *Tur kapteini gaidīja pārsteigums, kas

cirta sāpīgu vāti viņa eksperta patmīlā.Izrādījās, ka arī Murjamovs nebijasnaudis un savācis jo vērtīgu izziņasmateriālu. Un nevarēja noliegt, ka, ejotrutīnas ceļu, leitnants atradās tuvāk galamērķim nekā Reinis Lepsis.

— Mēģināšu izdarīt kopsavilkumu,

— Stabiņš sacīja, uzklausījis visusziņojumus. — Mums tagad zināms, kaValdis Krūms pagaidām apmeties piesavas krustmātes Ļeņina ielā un pēdējālaikā bieži redzēts kopā ar šīs pašassētasmājas iemītnieku Igoru Skuju.Ievācām informāciju, aiztapinājāmfotogrāfiju namu pārvaldē — kā likts,puisis ar biezām brillēm. Bet citādi pēcizskata godīgs. Un arī kaimiņi nesūdzas:naktīs netrokšņo, apakšstāva īrniekusneapplūdina. Gar pārējo nevienam navnekādas daļas. Dzirdēts gan, ka pirmspusgada, kad pēkšņi nomirusi māte, Igorsaizgājis no apavu fabrikas, kur bija sācisstrādāt pēc astotās klases beigšanas. Betviņš sētniekam iedevis izziņu novakarskolas, un visi likušies mierā. Tastaču izskaidroja, kāpēc puisis mēdza tik

vēlu pārrasties mājās. Tēvs? Ko tu daudzprasīsi no Atlantijas zvejnieka, kas pēcsievas apbedīšanas nemaz vairs negribkrastā rādīties — turpat okeānā pārkāpj noviena logera uz otru un pelna baltu naudu.Bet dēlam atvēl tikai rubli dienā, laikamuzskata to par gudru audzināšanasmetodi… Vai viss? — viņš vaicājošipavērās Murjamovā.

— Jūs aizmirsāt pateikt, ka IgorsSkuja ir tūrisma kopas loceklis un pērnajāvasarā piedalījās kaut kādā ekskursijā uzKaukāzu.

— Nevis kaut kādā ekskursijā, —Stabiņš pacietīgi pārlaboja, — bet kopā ardažiem biedriem mēģināja uzkāpt līdz šimvēl nesasniegtā Kazbeka šķautnē …Diemžēl viņš pēdējā laikā šai aizrautībaiatmetis ar roku…

— Tāpēc, ka izvēlējies citu sportaveidu,— leitnants atkal iejaucās.

— Biedri, uzskatu parnepieciešamu jums atgādināt, ka tie irnetieši pierādījumi, — Stabiņš stingrisacīja, — mūsu minējumi, loģiskisecinājumi. Ir pamats aizdomām, tāpēcprokurors devis atļauju aizturēt briļļupasūtītāju, ja vien viņa izskats sakrīt armūsu ģīmetni . . . Starp citu, Lepsi, vai jūsnepiezvanītu uz optikas veikalu?Pulkstenis jau drīz būs četri. . .

— Laikam bez brillēm vairsneatrod ceļu uz veikalu, — nolicisklausuli, Lepsis stāstīja.

— Bet seržants jūtas tīri omulīgi, irar mieru arī rīt tur dežurēt, — viņšparaustīja plecus.

— Un kāpēc gan Rīgas glītākajām

meitenēm jāstrādā tieši tur, kur sarodasvisi pusaklie?

Stabiņam nemaz nenesās prāts uzpasekliem jokiem:

— Tad vispirms paņemsim priekšāKrūmu. Braucam uz slimnīcu!

Bet Krūms nebija ar pliku rokuņemams. Viņš kategoriski atteicās sniegtpaskaidrojumus.

— Jums nav tiesību, — viņšatkārtoja katra vārda galā. — Esmu slimscilvēks, man sāp plecs … Drudzī es nezko samuldēšu, un jūs man piešūsiet lietutikai tāpēc, ka esmu jau vienreiz sodīts …Un vispār es nekādu apavu fabrikunepazīstu, savā mūžā neesmu tur bijis! —Krūms pagriezās pret sienu un uzvilkasegu pāri galvai.

— Simulē, — Murjamovs sašutis

iesaucās.— Varbūt pasaukt ārstu, lai iedod

kādu sprici?Gaitenī viņiem pretī steidzās māsa.— Zvanīja kapteinis Lepsis. Lūdz

jūs nekavējoties sazināties ar pārvaldi, —viņa uzbudināti stāstīja. Acīm redzot,māsai bija pielipis eksperta uztraukums.

— Viss dēlī! — Stabiņš pēc brīžasaklausīja vada viņā galā Lepša dusmīgobalsi.

— Putniņš atkal izsprucis. Aiz garalaika vēlreiz apklaušinājos optiskāsdarbnīcās, izrādās, šis jau sen staigā arbrillēm degungalā. Laikam nevarējasagaidīt, kamēr izpilda pasūtījumu, uniegriezās citur. Un tai bodē tieši bija tādi«ceisa» stikli… Kāpēc viņi mūsnebrīdināja? … Bet mēs taču paši

atsaucām trauksmi, kad ierīkojām slazduspirmajā veikalā. Vadītāju nedrīkstvainot…

— Ko nu? — Murjamovs vaicāja,kad Stabiņš bija pārstāstījis sarunassaturu.

— Brauciet uz Skujas dzīvokli unapcietiniet viņu! Pie viena izdarietkratīšanu …

— Bez prokurora sankcijas?Stabiņš paskatījās pulkstenī.— Pagūšu, — viņš teica. — Pēc

pusstundas juras atvedīs papīrus.* **Sīs īsās krimināldrāmas pēdējā aina

iesākās pusdivpadsmitos — tiešidivdesmit četras stundas pēc zagļuielaušanās apavu fabrikā. Tā risinājās

milicijas pārvaldē, kur ar ārsta atjaujubija atvests arī Krūms. Bet Stabiņš atlikakonfrontāciju līdz vēlākam brīdim.Vispirms vajadzēja salauzt Skujaspretestību. Un šai vārdu kaujā izšķirošaloma bija ierādīta Reiņa Lepšaekspertīzes aktiem, kas bija izliktiredzamā vietā blakām Skujas dzīvoklīatrastai poļu vilnas žaketei.

Pagaidām Stabiņš nelaida savusieročus darbā. Gribējās jaunietim dotiespēju mīkstināt savu vainu ar vaļsirdīguatzīšanos.

— Pastāstiet, kā pavadījātvakardienas vakaru!

Skuja izaicinoši pablenzaizmeklētājā, tad nicīgi pasmīnēja:

— Nesaprotu, kāpēc man būtu jūsupriekšā jāatskaitās … Bet lai jau iet…

Sēdēju mājās un lasīju, pēc tam aizmigu.— Vai jums ir liecinieki?— Jūsu leitnants, — Skuja

bezkaunīgi atbildēja. — Viņš redzēja, kaes viens dzīvoju atsevišķā dzīvoklī,redzēja arī, ka uz mana galda ir vairākasgrāmatas. Varu atnest ar zīmoguapliecinātu izziņu, ka esmu lasīt- pratējs.

— Un pirms tam? — Stabiņš mierīgijautāja.

— Biju ķinītī, — Skuja izvilka nokabatas divas biļetes. — Ar dāmu, kurasuzvārdu neizpaudīšu, jo negribukompromitēt precētu sievieti.

Biļetes tiešām bija vakardienas.— Cik man zināms, pagarinātais

seanss «Ainā» beidzas īsi pēcvienpadsmitiem, — Stabiņš apmierinātsteica. — Un tā saucamo dāmu mēs jums

drīz parādīsim. Bet vispirms palūgšupaskaidrot, kā jūsu plaukstas nospiedumsvarēja nokļūt apavu fabrikasaizzīmogotajā virsu šūšanas cehā. Lūk,ekspertīzes slēdziens, kas neapgāžamipierāda, ka uz spiednes atrastaisnospiedums cēlies no jūsu rokas.

Skuja apmulsa. Neļaudams viņamsapīties melu tīklā, Stabiņš citu pēc citalika galdā arī pēdējos trumpjus:

— Tā, tagad iepazīstieties arekspertīzi, no kuras izriet, ka diedziņš uzsarga dunča ir identisks ar šīs žaketesaudumu … Lūk, divu cilvēku parakstītāliecība, ka šī pati žakete vakar redzētajūsu līdzgaitniekam Krūmam mugurā…Lūk, jūsu rokas rakstītā zīmīte, kas atrastaKrūma kabatā, un ar to pašu rokrakstuviltotais paraksts veikalā, kur jūs

pasūtījāt brilles Trūbeka dārzā sadauzītovietā… Lūk, attiecīgais speciālistaatzinums … Lūk, jūsu veco paziņu, jumiķu,atzīšanās, ka viņi jums pastāstījuši parparedzamo remontu un pie reizesizlielījušies, ka caur logu varot vieglinokļūt aizslēgtajā cehā… Jādomā, kaKrūma iekšām šis ceļš bija pārāksarežģīts, tāpēc jūs nolēmāt izmantot lūku,par kuras pastāvēšanu zinājāt, jo kādreiztaču strādājāt šai fabrikā …Neliedzieties, Skuja, pastāstiet labākatklāti, kā nomaldījāties no godīgastrādnieku cilvēka takas.

Un Igors Skuja neizturēja. Pirmītējaiscinisms bija kā ar mitru sūkli noslaucīts,atsedzot puiša īsto seju. Un tajā vēl bijatik daudz neaptraipītas baltas krāsas, kaStabiņš savā slēdzienā uzskatīja par

iespējamu īpaši palūgt prokuroru untiesnesi piemērot apsūdzētajam sodumīkstinošus pantus un apakšpunktus.

Diez vai ir īpaša nozīme šeit citētSkujas atzīšanos. Tas ir parastais bēdustāsts par mātes aplamās mīlestībasizlutinātu zēnu, kas audzis pārticībā unpiepildījis visas savas iegribas, tāvienlaikus ir arī nopietna apsūdzībanepārtrauktajiem un bieži vienneattaisnotajiem eksperimentiem mūsuskolu sistēmā, kur, pielīdzinot bērnusjūras cūciņām, paver ceļu visādiemačgārniem soļiem. Citos laikos Igors būtumierīgi turpinājis mācīties vidusskolā, betkārtējās reformas gaismā zēna kūtrumspārvērtās gandrīz vai darba varonībā.Rezultātā puisis kavēja darbu,aizbildinoties ar vakarskolu, bet tur

nerādījās, aizbildinoties ar aizņemtībufabrikā. Un, pēkšņi palicis bezuzraudzības, viens pats neprata pārvērtētsavu dzīvi. Vai kāds brīnums, ka viņšnokļuva recidīvista Krūma ietekmē?

Zīmīgi tas, ka pats Skuja neminējanevienu no šiem objektīvajiem iemesliem,nemēģināja iztēlot sevi par nevainīgu jēruun novelt visu atbildību uz Krūmu. Nē,viņš pelnījis sodu un izcietīs to. Tieši šīvīrišķīgā uzvedība iedvesa Stabiņamticību, ka puisis, nokļuvis prasmīguaudzinātāju rokās, noteikti labosies.

Saruna ar Krūmu bija daudz īsāka.Izlasījis Skujas pratināšanas protokolu, ariviņš atzinās. Pulkstenis rādīja piekto rītastundu, līdz nākamās darba dienassākumam varēja vēl mazliet nosnausties.

— Redzat nu, — Stabiņš atvadoties

iedzēla Lepsim. — Ekspertīzes vien visuneizskaidro.

— Proti? — kapteinis asi jautāja,aizskarts savās labākajās jūtās.

— Skuja, kā dzirdējāt, bija tenisakurpēs. Kādā veidā jūs iekļaujat kopainākedas nospiedumu?

— Ļoti vienkārši, — Lepsispasmaidīja. — Tā atradās vecā Trūbekadēla kājā. Un nemaz nav jābūt izcilamcilvēku pazinējam, lai to noskaidrotu.Tikai rūpīgi jāpārbauda fakti. Itin visi.

1965. g.

MEDAĻAS OTRAPUSE

pirmie iespaidiRajona centrs. Kurš gan nepazīst šis

klusās provinces pilsētas ar desmit,divpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju? Vienavai divas fabrikas, rūpkombināts ardarbnīcām, kultūras nams un bibliotēka,vecmodīga viesnīca un tirgus laukums,kurā sabrauc apkārtnes kolhoznieki,universālveikals un restorāns, kur vakarosspēlē brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībasorķestris. Tie ir centri, ap kuriem riņķosabiedriskā dzīve. Divreiz dienā pienākvilciens no republikas galvaspilsētas, unšis notikums kā rāmos ūdeņos iegremdēts

akmens saviļņo gludo virsmu. Bet pēcbrīža lokomotīve atkal iesvelpjas, unkoncentriskie apļi, sekodami atbraucējiemuz nomalēm, pamazām saplok.

Tomēr šī miegainība ir tikaišķietama. Šajās pilsētiņās, kasneskaitāmiem punktiem pārklāj mūsudzimtenes karti, taču dzīvo liela daļapadomju tautas. Līkajās, bruģētajāsieliņās, kur rītos un vakaros rīb pajūgi,piedzimst lieli sapņotāji un censoņi; nesenpabeigtajā vidusskolā, kas, gluži kā senākpils, celta pašā redzamākajā vietā, mācāsnākamie Rīgas un Maskavas universitāšustudenti; izrādās, ka ražojums, kura markupazīst visā zeme, izgatavots fabrikā upesidiliskajā līkumā; un kas zina — varbūtizgudrojums, pie kura šodien tikneatlaidīgi strādā vietējais jaunais

inženieris vai agronoms, jau rīt likspasaules zinātnei vērīgi ieklausīties šaibalsī no rajona centra … Aplam būtuapgalvot, ka lieli notikumi neskartu šosklusos stūrus. Drīzāk jāpievienojasjūrnieku pieredzei, ka vētra dīķī ir daudzbīstamāka nekā selgā. Kaislības te brīžiemuzliesmo ar negaidītu spēku un tirgusbaumu palielinājumā līdz pašām dzīlēmuzvanda cilvēku prātus. Bet parasti ganpagātnes drūmais mantojums plēn kaut kurdziļi zem aizritējušo gadu putekļu un pelnukārtas.

Tiešām, pirmais iespaids pilnīgiatbilst kopējai ainai — zaļganais pilsētaskanāls, kurā laiski peld sētnieces pīles,gadsimtu mijas stilā celtais nams arkolonu fasādi un ģēveļu logiem, smagāsdurvis, kas veras čīkstot, it kā negribīgi un

ar dobju troksni atkal aizkrīt. Klusas untukšas ir prokuratūras uzgaidāmās telpas.Nākamajā istabā meitene, acīm redzot,sekretāre, kārto rīta pastu. Mēteļi uzvadžiem rāda, ka ieradušies arī pārējiedarbinieki, tomēr nedzird nevienas skaņas.Nu ko, būs jāsāk no sekretāres iepazīšanāsar rajona prokuratūru, kuru Rīgā uzskatapar labāko republikā. Piezīmju bloks jauuz galda, zīmulis gatavībā. Bet…

— Nē, nē, — saka meitene, — manšis darbs it nemaz nepatīk, es te ilginepalikšu. Godīgu cilvēku tikpat kānesastapsi, mūžīgi jāņemas ar visādiemzagļiem un krāpniekiem, kas mēģina«piebraukt», iedot kukuli, lai espriekšniekam medu ausī ielejot. Un tad tāsfotogrāfijas, kas man jālīmē un jāreģistrē!— viņa noskurinās. — Līķi vien! Pirmo

laiku naktīs nemaz negulēju, vēl tagad tiemani vajā miegā … Aiziešu no šejienes,noteikti aiziešu! Tikko atbrīvosies vietapuķu veikalā vai dzimtsarakstu nodaļā piejaunpie- dzimušo un laulību reģistrēšanas.Lai citi krāmējas ar padibenēm, mandzīvīte vēl nav apnikusi!

— Vai izmeklētājs biedrs Šiliņšbūtu?

Izmeklētājs ir gadus trīsdesmit vecscilvēks, kura profesiju, nejauši sastopotviņu uz ielas, neviens laikam nenoteiks.Tikai vēlāk apjēdzu, ka tieši šis apstāklisir visraksturīgākais, ka citādi nemaz nevarun nedrīkst būt — padomju izmeklētājitaču nāk no mūsu pašu vidus. Tā kā šisMiķeļbākas zvejnieka dēls, kas pēcdienesta Padomju Armijā iestājiesjuridiskajā skolā un pēcāk izvēlējies savu

pašreizējo profesiju.Kāds īsti izskatās Šiliņš? Liekas, nav

nozīmes sniegt sīku ārienes aprakstu, kāduviņš pats būtu devis, izsludinādamsmeklēšanu. Jāaprobežojas ar detaļām, kasietilptu ailē «sevišķas pazīmes», tātadpaliek atmiņā. Iedzeltenie pirkstu galiņi,kas liecina, ka Šiliņš bieži smēķēcigaretes, pie tam bez iemutes. Dziļas,pelēkas acis, kas šķiet visu ievērojam uniegaumējam. Prāvs, plecīgs stāvs.Mazrunība, skopi, aprauti žesti.

Jau pirmajā mēnesī rajonaprokuratūrā toreiz divdesmit sešus gadusvecais Imants Šiliņš saprata, ka nepietiekieslēgties kabineta četrās sienās unraudzīties pakaļ zilganajiem dūmu apļiem,lai atrisinātu sarežģītus likumapārkāpšanas gadījumus; pārliecinājās, ka

nepietiek ieklausīties apmeklētāja soļos,vērīgi nopētīt apģērbu un matusakārtojumu, lai zinātu, kas cilvēkam aizādas. Dzīve ir nesalīdzināmidaudzpusīgāka, nekā to attēlojis KonansDoils. Vienīgi cieša un nepārtrauktasaskare ar tautas ikdienu varēja sniegtatslēgu cilvēku apziņas slepenākajiemkambariem. Un jaunais izmeklētājs nolēmavispirms aprast ar apkārtni. Kas par to, kaatvilktnē vairojās saimniecisko lietu unsīku zādzību aktu vāki, ka prokurorsšķendējās un pat grasījās aizrakstīt uzRīgu, lai sauc pie kārtības šo slaistu, kuršaugu dienu pavada tirgū vai ar makšķereskātu sēž upmalā un tērzē ar večiem? …Šiliņš turpināja staigāt šos dīvainos ceļus,reizēm devās līdzi gluži svešiemcilvēkiem kokmateriālu sagādes darbos,

stundām ilgi partijas rajona komitejassekretāra uzgaidāmajā telpā uzklausījavecu māmuļu sūdzības par piena nodevām,invalīdu pretenzijas. Tiesa, vajadzēja ganpaskaidrot prokuroram savu rīcību,neuzskatīt sevi par vienīgo gudro. Bet, kolai dara, — jaunība neatzīst kompromisus.Un tā gadījās, ka, krādams dzīvespieredzi, nodibinādams saites ar pilsētasiedzīvotājiem, Imants Šiliņš gandrīzpazaudēja kontaktu ar darba vietas saimi.

Reputāciju izglāba tas, ka šai posmānotikuša nozieguma vaininieku izdevāsatklāt samērā ātri.

brieduma pārbaudeTorīt Imants Šiliņš nepaguva noskūt

bārdu. Ieziepēdams cietos rugājus, viņš kāparasti staigāja pa istabu un ne visaipareizi, toties skaļi dziedāja triumfa maršu

no operas «Aīda». Velti sieva, virtuvēšķindinādama traukus, centās noslāpētbalsi. Tā caur plāno sienu sasniedzablakus dzīvokli, no kurienes tūdaļatlidoja atbalss — arī brālēns jau bijaaugšā. Un milicijas seržantam nācās arvisu spēku bungot pie durvīm, iekamskāds atsaucās klauvējieniem. KamērŠiliņš lasīja īso telefo- nogrammu, kasatiksmes autobusa šoferis šosejas grāvīpamanījis nepazīstama vīrieša līķi,brālēns tradicionālajā rīta repertuārā jaubija nokļuvis līdz «Faustam» un patlabanskandināja Mefisto āriju. Baigi, gandrīzsimboliski skanēja apgalvojums, ka zeltateļš ir pasaules valdnieks un ka sātansuzsācis elles deju. Un vēl mašīnā caurmotora rūkoņu izmeklētājs dzirdēja ļaunāpriekā gārdzošos velnišķīgos smieklus.

Notikuma vietā allaž atkārtojasvienas un tās pašas operācijas —apkārtnes un cietušā fotografēšana, ārstaekspertīze, pirkstu nospiedumu un citupēdu meklēšana, līķa un kabatu apskate.Iepazīšanās ar nozieguma apstākļiem irviens no svarīgākajiem faktoriemizmeklētāju darbā — nekāds, lai cik rūpīgisarakstīts protokols neatsvērs personīgosiespaidus, ievērotās detaļas, kas reizēmneapzināti iesakņojas atmiņā, laivajadzīgajā brīdī atkal uzpeldētu unpapildinātu ainu.

Šoreiz notikuma vietas apskatenedeva it nekā. Šiliņš apstaigāja ceļmalaskrūmus, četrrāpus pārmeklēja grāvi, patpētīja asfaltu caur palielināmo stiklu —velti. Vakara migla bija iznīcinājusijebkuras pēdas. Daži āboli, izmētāti līķa

tuvumā, arī nepalīdzēja noteikt, kā šisseptiņdesmitgadīgais vīrietis šurpnokļuvis — kājām, ar riteni, pajūgā vaimašīnā. Un galvenais: kas viņš tāds?Kabatas tukšas — ne dokumenta, nepapīrīša, kas sniegtu kaut aptuvenupieturas punktu. Tikai zem krekla Šiliņšatrada jostas vietā paslēptu naudas žūksni,ap piecdesmit rubļu. Ārsta slēdziens, kanāve iestājusies iepriekšējā vakarā un tāscēlonis ir naža dūriens mugurā, arīneatviegloja uzdevumu. Skaidrs bijavienīgi tas — lai atrastu slepkavu,vispirms jāidentificē upuris.

Šiliņš izsūtīja milicijas darbiniekuspa apkaimes mājām ievākt ziņas, vai navkāds cilvēks pazudis, vai nav dzirdētikliedzieni, bet pats palika ceļmalā.Gribējās tikt skaidrībā ar savām domām.

Aizsmēķējis, dziļi ievilcis pirmos dūmus,viņš apsēdās, atbalstīja muguru pret platoozola stumbru un Jāva skatienam bezmērķa klīst apkārt. Saule jau bija krietnipakāpusies virs apvāršņa, stari sāka sildīt,un no kokiem pilēja kūstošā sarma.Sacēlās vējš, un, atraisīdamās no zariem,lēni lejup planēja dzeltenas lapas. Kautkur sasaucās novēlojušās dzērves, klusi,bet neatlaidīgi savu namdara dziesmuizklaudzi- nāja dzenis. Dabai piemitasaulainām rudens dienām raksturīgaismiers, tā atgādināja vecu, savu mūžu labinodzīvojušu cilvēku, kas, atsacījies novisām kaislībām un centieniem, tagadvēlas tikai vienu — omulīgi pavadītatlikušos gadus. Šiliņu pārņēma dīvainamiegainība. Domas par slepkavībuneiederējās rāmajā noskaņā. Vislabāk

ļauties klusumam un vientulībai,noraudzīties gaisīgajos mākoņos.

Garām aizrūca kravas mašīna. Šīsskaņas izmeklētājam atgādinājapienākumus, izraisīja asociācijas. Kurteikts, ka vīrietis noslepkavots tieši te?Varbūt viņš nosists citā vietā un tad šurpatvests ar mašīnu. Atrastā nauda vedinājauz domām, ka noziegums nav pastrādātslaupīšanas nolūkos. Pagaidām nekasnebija zināms, kā neaprakstīta lapa …

Pievakarē uz izmeklētāja galdagulēja miliču ziņojumi — nekur nekasaizdomīgs nav manīts. Nogalinātāfotogrāfiju pavairoja un izsūtīja uz visiemrepublikas rajoniem. Pulkstenis rādīja jaudivpadsmito stundu, kad Šiliņš beidzotaizslēdza kabinetu. Bet, pirms devāsmājās, viņš vēl iegriezās pie sētnieces un,

it kā izpļāpādams dienesta noslēpumu,pastāstīja par nepazīstamā vīrieša līķi,attēloja tā ārieni. Viņš nešaubījās, katagad šīs ziņas pilsētā izplatīsies ātrāknekā ar apkārtrakstiem pa iestādēm.

Tā arī notika. Pēc divām dienām pieizmeklētāja ieradās sieviete un pasacīja,ka morgā pazinusi savu tēvu MatīsuZavicki. Taču tālākās ziņas no viņasvajadzēja izvilkt kā ar knaiblēm. Jā, pirmstrim dienām tēvs ar divriteni aizbraucis.

— Uz kurieni?— Tā, vienkārši… — meita

sastomījās, — … pa darīšanām … varbūtdomāja iegriezties pie radiem …

— Kas viņam bija līdzi? — taujājaŠiliņš.

— Kas viņam varēja būt? Nekasliels. — Jūtams, viņa negrib vajsirdīgi

stāstīt. — Portfelis, mugursoma.— Un kas tur iekšā? — neatlaidās

izmeklētājs.— Nezinu. Šādi tādi sīkumi.— Cik viņam bija naudas klāt?— Apmēram divdesmit pieci rubji,

ne vairāk par trim desmitniekiem.Nu Šiliņam šis tas kļuva skaidrs.

Tātad vecis pa ceļam divkāršojis kapitālu.Un, ja meita nevēlas atzīties, ko Zavickisvedis līdzi, jāsecina, ka viņš to darījis nevisai godīgi, laikam spekulēdams. Bet arko?

— Klausieties,.— Šiliņš pieliecāstuvāk un centās runāt cik iespējamssirsnīgāk. — Vai jūsu sirdsapziņa atjauj,ka slepkava staigā apkārt nesodits?… Nulūk, tad papūlieties atminēt, kur tēvsbrauca, kādas preces viņam bija līdzi. Tas

mums Joti palīdzēs.— Saprotiet, mums pirms kara bija

bode, gluži maziņa, tirgojām arkoloniālprecēm. Kad to nacionalizēja,mājā palika šādi tādi slkumiņi. Tagadievajadzējās naudiņas, zināt, jāsagādākartupeļi ziemai, un tēvs nolēma pārdotkolhozniekiem drēbju krāsu, ieveramāsgumijas, piparus, raugu, kanēli. Par valstscenām, protams.

— Pilsone Zavicka, — Šiliņa balsstagad bija skarba, gandrīz barga. — Vaiman tiešām jānotic, ka jūs divdesmit gaduglabājāt kaut kādus krāsojamus pulverus,raugu … Beidziet taču laipot! Neviensnetaisās saukt jūs pie atbildības parspekulāciju. Es gaidu.

Izrādījās, ka Zavickis savā dzīvoklībija iekārtojis mazu darbnīcu, kur

pagatavoja krāsas un iepildīja tāsmaisiņos. Pārējās preces viņam sūtīja noRīgas. Izdevās noskaidrot ari velosipēdafirmu un numuru.

Nu beidzot varēja rīkoties.Pieaicinājis divus miličus, Šiliņš nolēmarekonstruēt maršrutu, — gan jau gadīsiescilvēki, kas Zavicki redzējuši. Pie radiemvecis bijis rīta pusē, no turienes palielceļu devies uz austrumiem. Vēl četrāsmājās kolhoznieki atcerējās viņu, divi bijaiegādājušies krāsu un garšvielas, vienamāmuļa pirkusi ieveramo gumiju. Tadnāca neveiksme pēc neveiksmes. Divasdienas izmeklētājs ar saviem palīgiembraukāja pa lauku sētām — nekā. Radāsiespaids, ka vecis pēkšņi būtu atrāvies nozemes un aizlaidies pa gaisu.

Soļodams mājup, Šiliņš iegriezās

ciema veikalā. Ari pārdevēja nekanemācēja pastāstīt. Sarunā iejaucāspircēji, kas turpat pie letes tukšoja aluspudeles, uzkozdami atnestās sviestmaizes.Vārds pa vārdam, un izmeklētājs saprata,ka vienīgi šeit, kur ik vakaru saplūstkolhoznieki un ceļa strādnieki, var cerētatkal uziet Zavicka pēdas. Nepagāja nedivas stundas, kad brīvprātīgie asistentiatveda kolhoza pastnieku.

— Veco Zavicki? Redzēju, kā nune! Brauca garām ar savu dzelzs kumeļu,prieks skatīties, kā viņš tādā vecumā minpedāļus. Ar tādu puisi…

— Pagaidiet, — pārtrauca Šiliņš.— Cikos tas bija?

— Cik tad varēja būt pulkstenis?— pastnieks pakasīja aiz auss. — Vai tiknebija tai vakarā, kad tu negribēji mani

laist veikalā iekšā, Marta?— Kā tad tevi nelaidīs? —

atsaucās pārdevēja. — Tu man durvisielauztu .. . Bet ap septiņiem gan jau bija.

— Un puisis? Šejienietis? Kāsauc?

— Kas viņu zina . . . Tāds pajauns,fufaikā un zābakos, pēcpusdienā teiekampa lāsīti, tad aizbrauca.

— Arī ar riteni? — vaicāja Šiliņš.— Pats par sevi saprotams. Vai tu

domā, ka viņš vecajam Zavickim tekājalīdzi kājām?

Atkal solis uz priekšu. Bija dažipieturas punkti, jo veikals ir tikai četruskilometrus no līka atrašanās vietas, un,pats galvenais,

šis puisis jāmeklē tuvumā, jo mazticams, ka tas ar velosipēdu būtu atbraucis

no Rīgas. Apspriedies ar prokuroru, Šiliņšnorīkoja miličus pārbaudīt visusriteņbraucējus un aizturēt katru, kas valkāvataini un garos zābakus …

Nākamajā rītā Šiliņa kabinetāietrinkšķējās telefons. Žēlabaini, it kā tomocītu aizdusa. Atrazdamies blakus piesekretāres, izmeklētājs pat lāgā nedzirdējazvanu. Tikai iekšējs nemiers, satrauktasgaidas pamudināja atgriezties un katramgadījumam nocelt klausuli. Runāja ceļukrustojumā dežurējošais milicis:

— Nupat aizturējām aizdomīguvīrieti.

— Tālāk, runājiet taču ātrāk! —Šiliņš neizturēja.

— Strādā ceļu ekspluatācijaskantorī, brauca ar divriteni uz darbu.Velosipēds nav nolaupītais. Mugurā zila

fufaika, kājās šoh- tenes. VoldemārsCielavs vārdā. Divdesmit trīs gadus vecs,dzīvo pie mātes Krusu ciemā. Vienreiz jausodīts un atbrīvots pirms sešiemmēnešiem.

Jau sodīts. Šiliņš apzinājās, ka būtībāšis apstāklis nedrīkstētu viņu ietekmēt.Cilvēks izdarījis pārkāpumu, pēc tamizpircis savu vainu un nu taisās sākt jaunudzīvi. Likuma priekšā tas atkal tīrs. Betvai izmeklētājs, likuma sargs, varējaneņemt vērā, ka šis cilvēks jau reizinogājis no pareizā ceļa, izrādījis sliecībuuz tumšām izdarībām? Nekādā ziņā! Toprasīja viselementārākā psiholoģijaspazīšana. Un Šiliņš vaicāja:

— Dokumenti kārtībā?— Jā. Tikai divriteņa apliecību

atstājis mājās.

— Ļoti labi. Atņemiet pasi,piekodiniet, lai rīt ierodas nodaļā arapliecību, tad dabūs pasi atpakaļ. Tikaiuzvedieties tā, lai viņš nesaož sēra smaku.. . Dokumentu pārbaudi turpiniet. Vai mazvīriešu šajā laikā staigā va- taiņos unzābakos …

Jā, nebija nekāda pamata turētCielavu aizdomās, vismaz pagaidām ne.Nez kādēļ Šiliņš domās trīs reizespasvītroja vārdu pagaidām. Tiesa, katrscilvēks jāuzskata par nevainīgu, kamērnav pierādīts pretējais, bet šis Cielavs,kuru viņš nekad nebija redzējis,izmeklētājam nepatika.

Instinktīvo antipātiju pilnīgiapstiprināja ziņas, kuras Šiliņš savācaKrusu ciemā. Ar mokām pabeidzis divasklases, Voldemārs kategoriski atteicies

turpināt mācības. Tēva viņam nebija, mātenespējusi pielauzt stūrgalvīgo zēnu. TāVoldemārs kļuvis par ganu — sākumā piekaimiņiem, vēlāk kolhozā. Ko īsti viņšdarījis, kamēr lopi ganījās pļavā, neviensnezinājis. Tomēr ciema ļaudīm nepa- gājissecen, ka apkārtnes mājās sāk zustprodukti un sīki priekšmeti, ka Cielavsģērbjas švītīgāk un arvien biežāk pavadavakarus bufetē. Galu galā viņš iekritis unpar divām prāvākām zādzībām ticisnosodīts uz pieciem gadiem ieslodzījumā.Atbrīvots pirms termiņa, droši vien uzamnestijas pamata, jo nav ticams, ka viņšnometnē būtu labi strādājis. Citādi taču arimājas tūdaļ ķertos pie darba, parādītu, katiešām labojies. Bet nē, četrus mēnešusCielavs slaistījies apkārt, meklējis unatradis šaubīgu sabiedrību, sapinies ar

izlaidīgu meiču Ilonu Brikboni. Arī cejuekspluatācijas kantorī neviens par viņulabi neatsaucās — strādāt strādā, bet, kāsaka, gariem zobiem …

Ieradies nākamajā dienā milicijasnodaļā, izmeklētājs ievēroja, kaVoldemārs Cielavs ir ļoti uztraucies. Kauttelpā bija silti, viņš trīcēja, kā drudžakratīts, nespēja pat aizdedzināt piedāvātocigareti — pa diviem lāgiem nedrošajospirkstos lūza sērkociņi.

Šiliņš tam it kā nepriegrieza vērību,ar daždažādiem jautājumiem par dzīvimierināja Cielavu, aijāja viņu drošībā untikai pēc laba brīža tā starp citu pavaicāja,kur Cielavs bijis 11. oktobra vakarā.

— Ar Brikboņu Ilonu uz dančiem, —bez apdomāšanās atbildēja Cielavs, patnepapū- lēdamies izlikties, it kā viņš

aplēš, kad īsti bijis 11. oktobris.Aizdomīgi, pat ļoti aizdomīgi,

sevišķi tāpēc, ka Brikbones apliecinātoalibi nedrīkstēja pārāk augstu vērtēt.Tomēr Šiliņš turpināja vispārēju sarunu.Patlaban vajadzēja, tikai iegūt laiku, jodivi miliči pārbaudīja, Cielava dzīvokli.Jānogaida rezultāti. Atkar ribā no tā, vaitur atradīs pierādīj,amus, viņš, virzīspratināšanu. Sirds dziļumos izmeklētājsbija pārliecināts, ka viņa priekšā sēžvainīgais. Citādi taču Cielavs,, uzrādījisdivriteņa apliecību, protestētu pret šo near ko nepamatoto aizturēšanu.

Atgriezās miliči. Jau pēc viņu sejasizteiksmes Šiliņš noprata, ka gājiens bijisbez panākumiem. Nevar būt! Vai tiešāmvajadzēs atlaist Cielavu uz mājām unpārkārtot visu izmeklēšanu? Viņš gan

zināja, ka nav pareizii akli turēties pie vēlnepierādītas versijas, paļauties vienīgi uznojautu, bet ko lai dara?'

Dabūjis no prokurora sankcijuieslodzīt Cielavu uz diennakti, Šiliņš patsaizbrauca uz. Krusu ciemu. Varbūt tomērizdosies ko atrast? Bet ej nu meklēnepazīstamās mājās. Tas nav pilsētasdzīvoklis, kur viss kā uz delnas, kur katrasīkākā izmaiņa tūdaļ duras acīs. Nemaznerunājot par to, ka Cielavs, ja vien viņšvainīgs un jūtas apdraudēts, varējalaupījumu ierakt zemē. Labāk nemaznemēģināt atkārtot kratīšanu.

Uzzinājis, ka Cielava pusbrāļi vēlskolā, Šiliņš atvadījās.

Nekur tālu viņš negāja. Apsēdāsceļmalas birzī un gaidīja zēnus. Lūk, turjau viņi nāca. Gaišmatis ar uzrauto

degunu, kas biezo vasaras raibumu dēļizskatījās gandrīz brūns,, varēja būt gadusdivpadsmit vecs. Otrs, kas laikam nopašas skolas ar kāju spērieniem dzenājalielu čiekuru, bija nedaudz vecāks.1Aizsprostojis šauro ceļu, Šiliņš, gluži kāvārtsargs, atvairīja zēna sitienu unpiespēlēja «bumbu» brālim. Tas tūdaļieslēdzās spēlē un, ieskrējies kā sodasitienam, guva «vārtus». Labāku sākumuvaļsirdīgai sarunai nevarēja vēlēties.Tomēr kārtība jāievēro, un Šiliņš vispirmsnosauca savu vārdu un amatu.

— Pagājušo svētdienu biju Rīgā unaizgāju uz «Daugavas» maču armaskaviešiem. Nu, klasiski, es jums saku.Puslaiks neizšķirts, viens pret vienu. Bettad mūsējie kā sāka raut, tā pretiniekiemmute vaļā.

— Un kā iesita izšķirošos vārtus?— vecākais zēns vaicāja.

— Tūlīt parādīšu, — Šiliņšaizrautīgi stāstīja. — Viens padod, otrsapved sedzēju, skrien uz priekšu un tad …Skaties pats. Tu esi vārtsargs, bet tuaizsargs, — viņš izkārtoja zēnus, — bet es— «Daugavas» centra uzbrucējs … Tagadnāc man virsū, pamēģini atņemt bumbu! …Re, kā piemānīju, un nu tik pa vārtiem!Tieši kreisajā stūrī, — čiekurs garāmzēniem ielidoja grāvī.

— Bet man ir nazis, — ne no šā, neno tā paziņoja gaišmatis, kuram ļotigribējās padižoties jaukā tēvoča priekšā.— Voldis šorīt uzdāvināja.

Šiliņam pamira sirds. Taču balssskanēja gluži mierīga:

— Nevar būt. Laikam tāds zobu

bakstāmais vien ir.Apvainots savās labākajās jūtās,

puika izvilka no kabatas lielu saliecamunazi un bramanīgi paziņoja:

— Kur nu bakstāmais. Ar tādu varnodurt cilvēku!

Izmeklētājs sarāvās, bet ātrisavaldījās. Zēns pat nenojauta, cik tuvubija patiesībai.

Šiliņš aplūkoja nazi — asmensaptuveni atbilda brūces izmēriem. Bet, laicik rūpīgi pētīja, nekur nesaskatīja asinspēdas. Vai maz tādu dārznieka nažupasaulē? . ..

— Un neko citu Voldis pēdējālaikā nepār- nesa mājās?

— Kā tad ne?! — atsaucāsvecākais no brāļiem. — Viņnedēļ atstiepaveselu mugursomu, kuru atrada mežā.

Māte man vēl nokrāsoja bikses. — Viņšpielēca kājās, lai Šiliņš pienācīgi varētuapbrīnot melnās slēpošanas bikses.

Ari izmeklētājs piecēlās. Iebāzis nazikabatā, viņš draudzīgi apskāva puišeļuplecus:

— Ejam zēni. Šodien jūs varbūtnožēlosiet, ka esat pazaudējuši tik varenunazi. Bet kādreiz jūs sapratīsiet, ka esatpareizi darījuši, stāstīdami man patiesību.Arī jūsu Voldis sāka ar sīkiem meliem,bet nokļuva cietumā, noslīdēja tik zemu,ka …

Šiliņš apklusa. Kad viņš beidzotiemācīsies pievaldīt mēli?! Aizdomastagad gan vairāk nekā pamatotas, betnekas vēl nav pierādīts. Vai tad izslēgts,ka īstais slepkava pametis mugursomumežā, kur Cielavs to atradis? Dzīvē daudz

kas var atgadīties.Pusstundu vēlāk Šiliņš turēja rokās

mugursomu ar krāsu kulītēm, gumijasspolēm, rauga un kanēļa paciņām. Tagadtikai vajadzēja pārbaudīt, vai šiepriekšmeti tiešām piederējuši Zavickim.

Noslepkavotā piederīgie tūdaļ pazinamantas. Sākās izšķirošais posms. Atstātsbrīvībā, slepkava var pastrādāt vēldaudzus nedarbus, apdraudēt citasdzīvības. Tāpēc jālieto visi atļautielīdzekļi — viltība, pārsteiguma moments,neatlaidība, lai tikai panāktu no Cielavaatzīšanos.

Milicijas nodaļas priekšniekakabinetā Šiliņš izlika visas trofejas uzgalda — redzamākajā vietā atvāzto naziun mugursomu. Pats ar vecāko leitnantuPurvīti apsēdās, durvīm muguras

pagriezuši, un ņēmās pārspriest pēdējāsmedības. Ievestajam Cielavam patskatienu neveltīja, tikai spogulī novēroja,kā viņš sarāvās, pamanījis uz galdasaliktās mantas. Palūkojās un tūdaļ nodūraacis. Tomēr ilgi nespēja izturēt.Neizprotams spēks lika atkal paraudzītiessava nozieguma lietiskajos pierādījumos.Plaukstām aizklāja bālo seju — nekasnelīdzēja. Galds stāvēja kā stāvējis, un uztā …

— Nu, Cielav, ko teiksiet? —Šiliņš beidzot pārtrauca klusumu. —Vajadzēja paslēpt turpat, kur Zavickadivriteni.

— Bet kūtsaugšā sienā vairs nebijavietas, — sapratis, ka izdarījis vēl vienukļūdu, Cielavs spītīgi izmeta: — Manstrumpis ir kauts. Kas par to? Jāprot arī

zaudēt. Varat pratināt, es atzīšos.Nolicis savā priekšā veidlapu, Šiliņš

ilgi apdomāja pirmo jautājumu. Ne jaunozieguma faktiskā, hronoloģiskā noriseinteresēja viņu. Gribējās saprast, kācilvēks, kas visus apzinīgos jaunībasgadus dzīvojis padomju ļaužu sabiedrībā,varējis tik zemu krist, kas pamudinājisCielavu izdarīt noziegumu, — vai tiešāmviņš nespēja saskatīt mūsu dzīvē tāsgaišās takas, kādas staigā visa tauta? Betdiez vai slepkava maz apjēgs jautājumabūtību. Lai labāk stāsta pēc kārtas.

Tiešām, Cielavs nebūtu devissakarīgu atbildi, jo savu atzīšanos iesākatā:

— Pats nezinu, kāpēc to darīju.Braucu no darba, satiku paziņu, paņēmuveikalā pudeli vīna un kortelīti. Tad šis

mani pameta vienu. Ko tu cilvēks iesāksi?Gribējās vēl iedzert, bet naudas nebija.Nu, pagadījās vecais Za- vickis, kas stūmasavu divriteni pret kalnu. Es šo ūpi jauagrāk biju ievērojis — klejo apkārt unpelna bargu naudu. Arī šoreiz droši vienkabatas pilnas. Piebiedrojos, uzsākuvalodas, bet pie sevis punktierēju, kā tiktnaudai klāt. Ko tur daudz? Cietumā sēdējapuiši, kas vēl trakākus stiķus pastrādājuši.Un nekā. Pat pamācīja, kā uzvesties.Kāpēc man neiz- mēģināt roku? Kas viņu,velnu, varēja zināt, ka brauc uz mājām bezneviena graša?

Šiliņam nebija papildu jautājumu.Apcietināto noziedznieku ieslodzījacietumā .. .

Interesantas pārdomas sakarā arCielava lietu atrodamas Šiliņa piezīmju

blokā. Viņam it kā vajadzētu priecātiespar panākumiem, par pateicību, ko izteicisrepublikas prokurors. Bet izmeklētājsuzskata par svarīgāku tikt skaidrībā ariemesliem, kuru dēļ garīgi un fiziskinormāls jauneklis kļuva par slepkavu.

PIEZĪMJU BLOKALAPPUSĒS

«Biedri brīdināja, ka tā ir ierastaparādība, un tomēr esmu satraukts.Izmeklēšanas laikā Cielavs taču visuizstāstījis, nodemonstrējis slepkavībasnorisi, divi lāgiem parakstījis atzīšanāsprotokolu. Bet šodien, kad ieradosfiietumā un nolasīju lēmumu celtapsūdzību, viņš paķēra krēslu un grasījāstriekt man pa galvu. «Jūs maniapmuļķojāt!» Cielavs kliedza. Skaidrs, kaciti ieslodzītie pamācījuši, lai visunoliedzot.

Manuprāt, tieši cietumā jāmeklēļaunuma sakne. Tā nav nejaušība, ka

Cielavs pēc iznākšanas no apcietinājumanogalinājis cilvēku. Būtībā viņš parslepkavu kļuva jau ieslodzījumā. Ieradāskā sīks zaglēns, bet re- cidīvistusabiedrībā kļuva noziedznieks. Kamērnešķiros notiesātos pēc pastrādātapārkāpuma rakstura, kamēr neatdalīspirmo reizi sodītos no rūdītiem, visosūdeņos mazgātiem kriminālistiem,audzināšanas darbs rezultātus nedos.Nevar taču turēt vienā vietā tikkopilngadīgu jaunekli, kas nokļuvis sliktudraugu ietekmē, nekārtīgu pārdevēju vaivieglprātīgu darba kavētāju ar bezcerīgipagrimušiem kramplaužiem, laupītājiem,slepkavām. Netikums diemžēl ir ļotilipīgs. Un šie stāsti par vieglu peļņu,«simtprocentīgi drošie» padomi, ārpuslikuma dzīves «romantika», kuru reklamē

recidīvisti, bija izšķīrējs faktors svārstīgāVoldemāra Cielava likteņa veidošanā.Turpmāk allaž vērīgi jālūkojas, vainozieguma vietas tuvumā nav manīti ~rrocietuma atbrīvotie, rūpīgi jāpārbauda viņualibi. Stāvoklis mainīsies vienīgi tad, kad.'ieviesīs jaunu soda izciešanas kārtību!

Bet, ja tā dziļāk palūkojas, vainīga irne tikai recidīvistu ietekme, vainīgi arīapstākļi, kādos Cielavs uzaudzis, vide,kādā viņš grozījies pēc atgriešanās noieslodzījuma. Un skaļi jājautā: kurpskatījusies komjaunatne? Vai kādreizmēģināts iesaistīt jauno Cielavu kopējāsnodarbībās, vai vispār mūsu rajonā rīkonodarbības, kas spētu aizrautpiedzīvojumu alkstošu zēnu? Cik zinu,tādu nav.

Tieši vakar man gadījās būt

komjaunatnes rajona komitejas birojasēdē. Ne jau kā izmeklētājam — kālieciniekam, kas novērojis bēdīgunotikumu.

Mēneša beigās pilsētas mērogābija.izsludināta komjauniešu talka, laiizvestu no mežiem sagatavotoskokmateriālus. Vajadzīgs, pat ļotinepieciešams pasākums. Un jauniešiatsaucās ar īsti patriotisku degsmi. Visurītu gar manu logu traucās smagās mašīnasar meitenēm un puišiem, skanēja joki,smiekli, līksmas dziesmas. Pēcpusdienāman bija jābrauc uz kaimiņu rajona centru.Un, lūk, pie pašas pilsētas robežas mašīnuapstādināja kāda vīrieša paceltā roka.Pirmajā mirklī pat nepazinu komjaunatnesrajona komitejas sekretāru — melnipuszābaki, zils ziemas mētelis ar

karakulādas apkakli, pelēka platmale,padusē dzeltens cūkādas portfelis. Nu, īstsliel- pilsetnieks … Lai paņemot līdzi, viņšlūdza, — tad vēl tikšot uz Rīgas autobusu.

— Vai tad šodien nav talka? —vaicāju, kad mašīna jau joņoja pa šoseju.

Izrādījās, sekretārs tieši šai sakarībātā steidzās uz Rīgu — gribēja pirmaisrepublikā aizvest atskaiti par notikušotalku un paveikto darbu … Paraustījuplecus. Galu galā — kādas man tiesībaslasīt viņam sprediķi par jauniešu vadītājapienākumiem? Tomēr atceļā nolēmuiegriezties mežā, apskatīt, vai darbarezultāti kaut aptuveni atbilst sekretāraskaitļiem.

Jau no tālienes dzirdēju jautrasbalsis, vispārēju kņadu. Tikai pēc brīžaapjēdzu, ka tie nav darbam īpatnējie

trokšņi, bet drīzāk atgādina zaļumballesnoskaņu. Un tiešām, mašīnas stāvēja dīkā,jaunieši bija sapulcējušies izcirtumā apugunskuriem, cepa kartupeļus un desiņas,vieni dziedāja, citi, nevērojot neveikloapģērbu, griezās dejas ritmā. Nav jaupeļami, bet kā ar talku?

— Ķēdes nav atvestas, — mazlietnokaunējusies, paskaidroja šķelmīgasārtvaidze. — Mašīnas kuļas uz vietas.Bet kolhoznieki aizvilka pa vienai kravaiun vairs neatgriezās. Vai mēs esamvāinīgi?

Nē, vainīgi šie jaunieši nebija.Vienkārši vieglprātīgi un bezbēdīgi, glužikā savvaļā palaisti kumeļi. Manuprāt,galvenais vaininieks ir sekretārs, kas šaistundā bija nevis jauniešu vidū, kasnevadīja talku, nerādīja piemēru, bet

atradās ceļā uz Rīgu, lai kārtotu pasākumaformālo pusi.

Diemžēl birojā neviensneuzdrošinājās celties kājās un apsūdzētšo birokrātu. Vēl vairāk, pieņēma lēmumunākamajā svētdienā atkal doties uz mežu,lai kaut cik attaisnotu atskaitē minētosskaitļus.

Jāsaka — šai ziņā mūsu rajonam navveicies. Citur komjaunieši dara lielusdarbus, ar sajūsmu dodas apgūt jaunāszemes, organizē svarīgus pasākumus.Dzirdēju, ka Daugavpils komjauniešiizveidojuši divas reida brigādes, kaspārbauda dzīvokļu piešķiršanas kārtību,stingri raugās, lai neviens nesaņemtu liekuplatību. Bet pie mums? Kad aktīvsierosināja organizēt ko līdzīgu, sekretārsiebilda, ka tas jauniešiem nebūs pa

spēkam, ka nav jājaucas pieaugušodarīšanās. Tur jau tā nelaime, ka mūsusekretārs netic saviem spēkiem, uzskatakomjauniešus par mīkstčauļiem, nevis parpatstāvīgiem, domāt spējīgiem cilvēkiem.Droši vien viņš aizmirsis, kādusvaroņdarbus pilsoņu un Tēvijas kara laikāveica tieši komjaunieši . ..

Nenocietos un šorīt aprunājos arpartijas rajona komitejas sekretāru. Viņšman piekrita un solīja piegriezt lielākuvērību komjaunatnes organizācijasdarbam, ja nepieciešams, panākt, lainomaina sekretāru.

Bet pagaidām jauniešiem mūsupilsētiņā savā brīvajā laikā nav ko pasākt.Plašu rūpnīcu ar lieliem kolektīviem,stadioniem un labi iekārtotiem klubiemmūsu pilsētā nav, komjaunatnes komiteja,

kā jau teikts, interesantus pasākumusorganizē vienīgi tad, ja saņem rīkojumupar republikas mēroga akcijām. Labi vēl,ja kāds nopietni nodarbojas ar sportu,piedalās dramatiskajā pulciņā vai daudzlasa. Un ko dara tie, kuriem nav tik spilgtiizpaustu tieksmju? Iedzer. Un, reizpieraduši, viņi savos naudas meklējumosvairs neatzīst nekādus morāliskusšķēršļus.

Tā uz apsūdzēto sola nokļuvaJustsons, sep- tiņpadsmitgadīgais Āboltiņšun divdesmitgadīgais Apinis, kurus vakartiesāja par zādzībām. Visi jau reiz bijušiieslodzījumā, visi nekur nestrādā. Untālāk? Pašiem viņiem nākotne pilnīgiskaidra. «Kad iznāksim no čoha,» manpateica Apinis, «mēs brauksim ar «Zimu»un apstrādāsim bankas. Tad tu, sprukstiņ,

mūs vairs rokā nedabūsi! …»Šaubos, vai tādus cilvēkus vēl var

labot. Laikam taču jau par vēlu sākt viņupāraudzināšanu, vajadzēja agrāk, kadjaunekļi pirmoreiz nokļuva ieslodzījumā.Bet tur viņi tikās ar rūdītiemnoziedzniekiem un tagad uzskata to parkaut ko līdzīgu savas tumšās specialitātespilnveidošanas kursiem . .. Tātad atkalesmu saskāries ar šo pašu problēmu—steidzīgi jāmaina sodu izciešanas kārtība.Bet ar to vien nepietiek! Ir daudz dažāduiemeslu, kas jaunatni noved uz slidenāceļa, un tāpēc visas sabiedrības uzdevumsir veltīt maksimālu uzmanību audzināšanasuzlabošanas jautājumiem. Ne veltimedicīna uzskata, ka profilakse svarīgākapar ārstēšanu …»

MĀKOŅI SABIEZĒ Apritēja mēneši. Pienāca februāris

— ar stipru salu un gandrīz nepārtrauktiemsniegputeņiem, kas pilnīgi paralizējasatiksmi ar Rīgu. Un tādā naktī atskanējatrauksmes signāls — Rudenieku ciemaMežmaļos atrasta noslepkavotaastoņdesmit divus gadus vecā Baba Prūse.

Bija jau gaišs rīts, kad prokuratūrasdarbinieki beidzot sasniedza notikumavietu. Kupenā iestrēgušais vilītis palikapuscejā, arī zirgs tika vienīgi līdzmežmalai, un pēdējo gabalu vajadzējamērot kājām. Izbridis klajumā, Šiliņš spējiapstājās. Priekšā pletās idi- liska ainava.Bija mitējies snigt, un biezā, baltā sniegavillaine ar saviem sīkajiem kristāliem

mirdzēja saules staros. Augļu dārzā kokuzari līka zem baltās nastas un, brīžiemnoskurinādamies, apbārstīja mīkstāmpūkām jāņogu krūmus. Mājas aizsalušielogi likās atspoguļojam kroņlukturagaismu. Šķita, nekas nespēj iztraucēt šoapburto neskartību, un, nofotografēdamskopskatu, Šiliņš vēl nodomāja, kauzņēmums noderētu kā laba ilustrācijapasaku grāmatai… Viņš nepūlējāspārmeklēt apkārtni pēc pēdām. Sniegs bijaapsedzis pat Prūses meitas kājunospiedumus, kur nu vēl slepkavas, kasšeit kavējies krietni agrāk.

Istabā sapņainā noskaņa tūdaļizgaisa. Radās iespaids, ka te ārdījušiesseptiņi velni — izvandīts bija viss līdzpēdējam. Šaubu nav,

noziedznieks kaut ko ļoti citigi, pat

kaislīgi meklējis — naudu, dokumentus,vērtslietas, kādu priekšmetu, kura dēļielauzies Mežmaļos un nogalinājis vecosaimnieci. Ko?

Meitas nopratināšana nekādustaustāmus rezultātus nedeva. Jā, viņapirmā uzgājusi līķi. Atnākusi nāburgaAdamsona civilsieva un stāstījusi, ka jaudivas dienas pie mātes durvīm karājotiesatslēga. Pati ar meitu dzīvojot kaimiņukolhozā, aicinājusi māti pārvākties, bet tāatteikusies, jo negribējusi pamest mājas,kur varēja turēt vairāk lopu. Naudas māteineesot bijis, nolaupīti tikai kādi 4 kgžāvētas cūkgaļas un apmēram 5 kg vilnasdzijas.

Pārliecinājies, ka nekur nav nepirkstu nospiedumu, ne citu īpatnēju pēdu,Šiliņš devās pie kaimiņiem. Adamsona

mājas atradās tikai 300 metru attālumā,bet viņš nekad neiegrie- zās pie Prūses …

— Ta jupis viņu zin, kāpēc nolēmuvispirms pratināt Adamsonu, — stāstaizmeklētājs. — Visdrīzāk tāpēc, kavajadzēja taču kaut ko darīt šai lietā, kurāpagaidām taustījos kā pa tumsu. Unpadomājiet paši: zaļoksnējs trīsdesmitpiecus gadus vecs vīrietis, nekur nestrādā,bet mājās pārticība. Ar Prūsi dzīvojanaidīgās attiecībās, zināja, ka viņa nesenpārdevusi govi, toties droši viennenojauta, ka naudu jau paguvusi atdotmeitai. Trīs dienas staigāja garMežmaļiem, redzēja aizslēgtās durvis, betiekšā negāja. Nevainību apliecina vienīgicivilsieva .

Tiešām, bija zināms pamatsaizdomām un pirmais iespaids likās tās

apstiprinām, jo atrada vilnas dziju, žokeniar asinis atgādinošu tumšu traipu uz nagaun no burtnīcas izplēstu lappusi, uz kurasrakstīts: «Esi noteikti mājās 14. februārī.»14. februāris. Aptuveni slepkavības diena!

Bet jau drīz vien izmeklētājs nonācastrupceļā — vienā no daudzajiem, kasviņu gaidīja šīs lietas noskaidrošanasgaitā. Prūses meita vilnu nepazina,ekpertīze pierādīja, ka traips uz cepures irrūsa. Un zīmīte? Tā bija rakstīta sakarā argaidāmo katoļu mācītāja apciemojumu. NuŠiliņam bija jauns pavediens rokā —katoļu mācītājs, kas allaž februārīapbraukāja draudzes locekļus un laikamtaču iegriezās arī pie Prūses, kurai meitaīpaši bija aiznesusi krēslu, galda segu untrijnieku honorāram par grēku atlaišanu.

Mācītājs apliecināja, ka 14. februārī

bijis pie Prūses, nenoliedza, ka saņēmisdziju un trīs rubļus — dieva tā kungakalpam arīdzan jādzīvo — no šīs sieviņas,kura viņam likusies gudra, jo «prata lasītun zināja naudai cenu». Tātad skaidrs, kaviņa noslepkavota 14. vakarā vai 15.februārī, sestdien vai svētdien. Lūk, kasbūs jāpatur prātā, turpinot aptauju. Tāpatnedrīkst neņemt vērā laika apstākļus —salu, aizputinātos ceļus un jākoncentrēmeklēšana tuvākajā apkārtnē. Kopā armilicijas pilnvaroto Šiliņš pārbaudījaciema ļaužu sarakstu. Lūk, Jāzeps Strazds,kas sastāv milicijas uzskaitē, jo pirmajospēckara

mēnešos piesavinājies uz Vācijuaizvesto un aizbraukušo kaimiņu mantas.

Atkal viss it kā runāja par labu Šiliņaversijai, un atkal nācās samierināties ar

neveiksmi. Strazds ir kolhoza biedrs, betpēdējo nedēļu darbā nav bijis, jo jutiesslims. Tas viņu netraucēja sestdienasvakarā būt pie Adamsona viesībās uniztukšot ne vienu vien glāzi degvīna.Kāpēc pie viņa atrastajiem dzijaskamoliem pielipis siens, kas varēja būt noPrūses gultas, to Strazds tā arī nespējapaskaidrot. Toties viņš nemaz necentāsapstrīdēt, ka atceļā kopā ar sievu gājis gartumšajiem Mežmaļiem.

— Es pat gribēju ieiet pie nabaganelaiķes, — viņš stāstīja, — un palienētzābakus vai galošas. Man, zināt, tovakarbija kājās jaunas kurpes, un tās tik negantispieda, ka tikko nenosaldēju kāju pirkstus.Nācās noaut un soļot zeķēs, jo sieva teica,ka vecā Baba nakts laikā mūs iekšānelaidīšot.

Lai cik dīvaini skanēja Strazdaliecība, Šiliņš tai noticēja. Viņš jaupietiekami pazina cilvēkus, lai justu, kašādu detaļu izgudrot nevar — skurbumāStrazds tiešām nostaigājis trīs kilometruszeķēs.

Apbraukādams mājas, Šiliņš visurapvaicājās, vai slepkavības dienā tuvumānav manīti aizdomīgi cilvēki. Un pamazāmkā uz filmas, kas iegremdēta attīstītājā,iezīmējās divas šaubīgas figūras — čigānupāris, kas ar baltu zirgu un kucēnuparādījies te pie viena, te pie citakolhoznieka. Vistuvāk Mežmaļiem

viņi nokļuvuši pirms nedēļas,iegriezdamies pie Adamsona, kurubagojuši, piedāvājuši zīlēt un, uzdodotiespar izejvielu vācējiem, prasījuši lupatas.Ari citās mājās čigāni, kuros pēc apraksta

bez grūtībām pazina pilsētā dzīvojošosAndreju un Zetu Zavickus, pareģojušinākotni un ubagojuši…

Sākās tīri nebeidzamu nejaušību unmelu, sagadīšanās un pārsteigumu virkne,kas samulsināja gan Šiliņu, gan prokuroruun gandrīz ievadīja izmeklēšanu pilnīgiaplamā gultnē. Dēls parakstījās zemliecības, ka vecāki ciemojušies pie viņajanvāri un gluži kā atbraukuši, arī mājupdevušies ar autobusu. Faktu kā tāduneapstrīdēja ne Zavickis, ne viņa sieva.Bet abi apgalvoja, ka pie dēla bijuši arzirgu, ko novietojuši viņa sētā stallī.Barību zirgam esot sagādājis neviens citskā pats dēls. Vēlreiz pratināts, dēlsietiepīgi, vārdu pa vārdam atkārto savustāstu. Nesaskan arī brauciena termiņi.Zeta Zavicka labi atceras, ka viņi

atgriezušies mājās 5. februāri un pēc tamnekur neesot kustējušies. Vīrs toties tikpatkategoriski apgalvo, ka no dēla esotšķīrušies tikai 12. februārī un ceļa galānonākuši tai pašā pēcpusdienā. Ko līdziebildumi, ka neviens zirgs, vilkdamsragavas, nespēj astoņās stundās veikt 120kilometru, Zavickis paliek pie sava:

— Labi atceros visu… Jā, atmiņaman teicama, nekad neesmu žēlojies. Kātad cilvēks var neatcerēties, ko darījis?!

Jaunas pretrunas rodas, kad pieminsuni.

Zavickis to dēvē par Tarzanu, sievapar Džeku, dēls par Muterdu. Nez kādēļZavickis mēģina iestāstīt, ka dēls, pie kuraviņi viesojušies desmit dienu, nav toredzējis. Dēls savukārt gari un plašiapraksta kucēna nikno raksturu un pat

parāda skrambu, kas it kā cēlusies nokodiena. Zeta Zavicka nosauc visas mājas,kurās atceļā iegriezušies, vīrs ar putām uzlūpām apstrīd, ka viņi vispār būtuapstājušies … Nav divi domu, kaliecinieki slēpj svarīgas ziņas, bet naviepriekš saskaņojuši pasaciņas.

Divas dienas ilga pratināšana unsazināšanās ar kaimiņu prokuratūru, laisalīdzinātu Zavicku un viņu dēla liecības.Un beigās Šiliņam nācās atzīties, ka irtikpat gudrs, kā bijis. Kāpēc visi trīs tiknekaunīgi melo? Vai tiešām tikai tādēļ, kaZeta Zavicka joprojām zīlē, par ko jauvienreiz sodīta? Vai tāpēc, ka viņi iejaukticitā nelikumīgā pasākumā? Vai arī tomērtādēļ, ka laupīšanas nolūkosnoslepkavojuši Prūsi? … Bet tādāgadījumā taču nevajadzēja sapīties

absurdu tīklā. Ņemsim kaut vai kucēnu.Kāda nozīme melot, modināt liekasaizdomas? Nonācis savos apsvērumos tiktālu, Šiliņš nolēma aizbraukt uz veikalu,kur Zavicku pāris bija nodevis lupatas.

Deviņas stundas viņi divatā armilicijas leitnantu pārbaudīja čigānusavāktos divdesmit kilogramus — katruskrandu, katru papī- rīti, katru kaulu. Unpūles vainagojās panākumiem. Uz nelielaspelēkas lupatas izmeklētājs ievēroja asinsplankumu, uz citas tauku pēdas, tātad tajābijusi ievīstīta nolaupītā cūkgaļa.Vajadzēja lūgt prokuroram sankcijuZavicka apcietināšanai.

Aizsūtījis uz Rīgas ekspertīzi lupatas,Šiliņš pirmoreiz paziņoja apcietinātajam,kādā noziegumā to apvaino. Efekts bijapārsteidzošs — Zavickis, kas visu laiku

bija uzvedies kā nedarbos pieķerts puika,pēkšņi kļuva pilnīgi mierīgs, pat jautrs. Šīnoskaņas pārmaiņa izsita Šiliņam pamatuzem kājām, sabruka turpmākās rīcībasplāns, radās pārliecība, ka atkal draudsturpceļš. Tikai prokurora pavēle neļāvaatkāpties no paredzētā eksperimenta —apbraukāt ar Zavicki mājas un noskaidrot,vai viņš tajās tiešām bijis. Bet Zavickisnemaz vairs neliedzās, tieši otrādi, patsrādīja ceļu pie kolhozniekiem, kuru sētāsiegriezies. Un Rīgas ekspertīzes slēdziens,ka uz lupatām ir dzīvnieka asinis un eļļastraipi, vairs nešķita sevišķs trieciens. ArīZavickis nu pastāstīja, kāpēc melojis, —viņš, lūk, nodevis lupatas nepareizāpieņemšanas punktā. Šiliņš tam neticēja— bez zīlēšanas un sīkām zādzībāmZavicku pāris, protams, neiztika, bet

nebija laika noņemties ar šiem niekiem, jojauna trauksmaina vēsts pavēlējakoncentrēt visu enerģiju citā virzienā:Diņsē- tās atrasta noslepkavotaseptiņdesmit astoņus gadus vecā MarijaApine.

Apstākļi bija gluži tādi paši kāMežmaļos. Nevarēja būt šaubu, ka šeitdarbojies Prūses slepkava. Šoreiz ganizdevās atrast šādas tādas pēdas —gumijas zābaku nospiedumu sniegā,papirosa «Priboj» gabaliņu — un arīlaupījums bija vieglāk pazīstams: dēlauzvalks un mētelis, no Kanādas atsūtītaspakas saturs, proti, konservi, tualetesziepes, melni sieviešu zābaciņi, mēteļadrāna. Zināmu palīdzību sniedza arīmazmeitas liecība, kurai Apine bijastāstījusi par svešinieku, kas prasījis

naktsmājas, izprašņājis par dzīvi un pēctam pazudis.

Varēja noprast, ka slepkava labipazīst rajona ļaudis, jo nemaldīgiizvēlējās vientuļas sievietes, abās vietāsnolaupījis pat produktus. Vai tasnenozīmē, ka viņš dzīvo, pareizāk,slapstās mežā, kur katrs nieks var noderēt— pat speķa gabaliņš, pat ziepes? Bez tamviņš smēķē un staigā gumijas zābakos.

Nākamajā dienā, pārlasīdamsliecinieku pratināšanas protokolus, Šiliņštūdaļ ievēroja astoņdesmitgadīgās kalējaatraitnes Ander- sones stāstu:

«īsi pirms Jaungada, datumuneatceros, pie manis atnāca jauns cilvēks.Nosalis bija, nabadziņš. Un nav arībrīnums — kurš tad ziemas laikā staigā tikplānā mētelī? Un ausis sarkanas kā bietes.

Bet šis štātējas savā formas cepurē …Smuks puisis, smalki prata labvakarupadot. Vai tad dzīsi tādu nakts laikālaukā? Nu, pacienāju viņu, apsēdināju pieplīts. Šis paēda ar, bet pēc tam vilka nosomas burtnīcu laukā un stingri noprasījakādā vārdā kristīts mans tēvs. Ernests. Unvectēvs? Mīļais cilvēks, es viņam saku,vectēvs — lai viņam vieglas smiltis! —taču miris Aleksandra Otrā laikā, vai esvaru atcerēties, kā to godināja. Un ciemiņšneko lielu nedusmojās ar. Ielika papīruatpakaļ somā, tencināja par vakariņām unaizgāja. Otrreiz atnāca pirms kādasnedēļas. Tikpat laipnīgs un sirsnīgs, lūdzaatļauju apsildīties un ko paēst. Es diktinopriecājos, jo vecajā bībelē bijuatradusi, ka tēvatēvu par Jāni sauca. Betšis pat nepierakstīja, tikai sūdzējās par

nosaldēto ausi. Nu, iedevu puisim auseni,ko valkājis mans dārgais nelaiķis — miersviņa pīšļiem! Tad tomēr noprasīju, ko šistādā salā dzīvo pa āru. Neko darīt, viņšatbild, vajag ar cilvēkiem iepazīties. īpašino Rīgas atbraucis sakarā ar kaut kādāmvēlēšanām … Tagad es sapratu, kāpēc tātaujāja, bet vectēva vārdu gan varējapierakstīt. Nu, sataisīju ceļa maizi, un šisaizgāja.»

Vēl divas liecības stāstīja par jaunucilvēku, kas it kā atsūtīts no Rīgasreģistrēt vēlētājus. Abās vietās viņš sīkiizprašņājis ļaudis, cik mājās pieaugušo.Šiliņam jauneklis likās sevišķi aizdomīgstādēļ, ka citi kolhoznieki bija viņuredzējuši kopā ar Ilonu Brik- boni, topašu, kas savā laikā draudzējusies arCielavu.

Šoreiz milicija strādāja ļotioperatīvi. Jau tās pašas dienas pievakarēŠiliņa priekšā sēdēja Laimonis Baumanisun nervozi burzīja dzelzceļnieka cepuri,kurai bija piespraudis kuģniecībaskokardi. Parasti cilvēkus ar šādu ārienimēdz apzīmēt diviem vārdiem — glītspuisis. Staltais augums darītu godujebkuram sportistam, gludie, ar briljantīnusaziestie mati laistījās, taisnais deguns unjuteklīgās lūpas radīja līdzību ar operetesvaroni. Jauneklis vairījās uzlūkotizmeklētāju. Pietika ar dažiemjautājumiem, lai Šiliņam rastos skaidrībapar šo astoņpadsmitgadīgo Laimoni, kasbija uzaudzis strādnieku ģimenē unapguvis motorista profesiju, bet patlabannekur nestrādāja.

— Kāpēc?

— Cesvaines mežrūpniecībā bijumotor- zāģa vadītājs, taču man turnepatika. Darbs tā nekas, iztikt varēja, betko tad vakaros iesāksi?

— Un tagad? — Šiliņš tīšu prātuuzdeva strupus jautājumus, lai puisisnenojaustu lietas būtību.

— Atbraucu šurp meklēt darbu. Kopiemērotu atradu ar, tomēr maninepieņēma, jo pilsētā neesmu pierakstīts;pierakstīties nevaru tāpēc, ka saimnieceipārāk maza platība. Pirmos mēnešus manpalīdzēja draugs — Jānis Buhbinders,kurš arī nekur nestrādā. Viņš produktus unlīdzekļus iztikai dabū no saviemaudžuvecākiem.

— Tālāk, — mudināja izmeklētājs.— Tālāk? … Cik tad ilgi sēdēsi

kolēģim uz kakla? Vecāki no Tukuma

sovhoza arī sūtīja neregulāri, vajadzējapašam lūkot sagādāt produktus. Sai nolūkāaizbraucu uz kolhozu, staigāju no mājas uzmāju un, lai modinātu līdzjūtību,sagudroju, ka esmu atko- mandēts noRīgas. Visdevīgākā bija vecā An-dersoniete, — stundām ilgi stāstīja parvisādiem senčiem un allaž iepakoja kādumārciņu gaļas, sviesta piku vai krējumu.Pie viņas ciemojos decembra beigās un28. februārī.

— Un kur jūs pavadījāt piekto unsesto martu? Tikai izklāstiet tā sīkāk,miniet cilvēkus, kas var apliecināt jūsuvārdus.

— Piektajā un sestajā? —pārvaicāja Bau- manis un izlikāspiepūlējam atmiņu. — Neatceros, godavārds, izkrita no prāta.

Saklausījis Baumaņa balsī neīstuapakštoni, Šiliņš saspringa. Te kaut kasnav kārtībā — puisis atceras, kādā datumāiegriezies pie An- dersones, un pēkšņinespēj atminēties, ko darījis pagājušajāsestdienā un svētdienā. Klusums ieilga, joŠiliņš nevarēja izšķirties — pateiktBaumanim, kādā noziegumā viņu apvaino,un tādā veidā iebiedēt vai samierināties aršo atbildi un tikai vēlāk atgriezties pietemata. Katrai taktikai bija savaspriekšrocības, bet Šiliņam likās, ka šoreizpiemērotāka pirmā. Ja puisis tiešāmvainīgs, viņš attiecīgu jautājumu būtugaidījis un sagatavojis ticamāku atbildi.Droši vien viņš mēģina slēpt ko citu.

— Laimoni Baumani, janepaskaidrosiet, kur bijāt šajās dienās, —uzsvērdams katru vārdu, Šiliņš teica, —

būšu spiests jūs apcietināt par MarijasApines noslepkavošanu.

Puisis saduga, kā sitienu saņēmis.Pirmajā mirklī pietvīka, tad asinisaizplūda no sejas, nobālēja pat lūpas.Rokas sažņaudzās un atkal atlaidās.Varēja just, ka viņš grib runāt, bet balssatsakās paklausīt. Tikai paniskās bailēsizplestās acis kliedza: «Ne to, tikai ne to!»

Šiliņš sniedza Baumanim glāzi ūdens,tad skarbi jautāja:

F — Atzīstieties! Ko jūs darījāt tajāsdienās? ' — Mēs ar Janku, — atbildējaBaumanis, kura pretestība bija galīgisalauzta, — sestdien aizbraucām uzJelgavu un aptīrījām juvelieru veikalu.Lūk, šie te, — viņš izņēma no kabatasdivus pulksteņus, — arī no turienes. Betcilvēku es neesmu nositis, ticiet man!

Šiliņš viņam ticēja. Pārbaudījisfaktus, nodeva veikala aplaupīšanas lietuar jau notvertajiem zagļiem otramizmeklētājam un pats turpināja slepkavastvarstīšanu. Ek, ja izdotos atrast pareizopavedienu! Viņš nešaubījās, ka tad būtu paspēkam atšķetināt visu kamolu.

Bet gāja dienas, nedēļas, unpavediens nedevās rokās. Ko tas līdzēja,ka pie Brikbo- ņiem sastapa vēl vienuaizdomīgu jaunekli? Izrādījās, viņš taisestdienā un svētdienā atradies Ventspilsatskurbtuvē. Ko tas līdzēja,, ka atkalgandrīz veselu mēnesi nācās noņemties arčigāniem un vienu — Visvaldi Didžu —pat apcietināt? Pagāja izmeklēšanaiparedzētais termiņš, un Šiliņš arvien vēlmīņājās uz vietas. Lietu pārtrauca. Bet vaitas nozīmēja, ka noziedznieks tagad

drīkstēja justies drošībā? Nepavisam ne.Šiliņš darbu pusceļā nepameta. Topierāda viņa —

piezīmju bloka lappuses«Man šoreiz darīšana ar gluži

vienkāršām slepkavībām laupīšanasnolūkos, lūk, pati lielākā grūtība! Tāsvarēja pastrādāt kurš katrs zināms vai vēlnepazīstams noziedznieks. Ne veltiliteratūrā aprakstītie noziedznieki biežicenšas maskēt savus motīvus, inscenēdamiaplaupīšanu. Viņi saprot, ka tādā veidāievērojami paplašina aizdomīgu personuskaitu. Prūses un Apines gadījumāpersonīgi un politiski motīvi atkrīt — nevienai, ne otrai nebija ienaidnieku. Mazticams arī tas, ka vainīgi iespējamiemantinieki. Tātad laupītājs. Labi vēl, kalaika apstākļu dēļ meklēšanas rādiussnesniedzas pāri rajona robežām. Nav divu

domu, ka jāmeklē šeit, mūsu apkaimē._Uz laukiem vēl daudz nestrādājošo.

Vieni (Adamsons) vienkārši negrib nekādarīt, pārtiek no savas saimniecības unsīkām spekulācijām, citi (Strazda ģimene)oficiāli gan skaitās kolhozā, bet caurāmdienām tup mājās. Un tad vēl brīnās,kāpēc mūsu lauksaimniecība cieš no darbaroku trūkuma …

Bez tam čigāni… Ar ko īsti beidzāsjezga ar Didžiem, kas bija iejaukta Apineslietā? Izrādījās, viņi piedalījušies kādasava lielmaņa bērēs. Tik lepnās, kādasparasti rīko tikai sevišķi turīgiemcilvēkiem. Bija sabraukuši čigāni pat noRīgas un Jelgavas, spēlēja no Talsiematsaukts pūtēju orķestris. Bez kautiņa,protams, neiztika. Rodas jautājums, kurviņi ņem līdzekļus dzīvei. Nez kādēļ

čigānos iesakņojies uzskats, ka viņiemtiesības nekur nestrādāt. Bet tad tačuvajadzētu uzmanīgāk lūkoties, no kā viņipārtiek. Un vai drīkst aprobežoties arzādzībā pieķerto čigānu jauniešusodīšanu? Tie maz pazīst citu eksistencesveidu, bieži pat skolu neapmeklē,krāpšanu un svešu mantu piesavināšanosuzskata par cilts privilēģiju, tādu kā godapienākumu. Tiešām būtu laiks atrisināt šosasāpējušo jautājumu līdz galam!

Bet čigāni nav vienīgie, kas klejoapkārt, mānīdami lētticīgus ļaudis.Laimonis Bauma- nis nav izņēmums. KāPrūses, tā Apines kaimiņi stāstījuši paršaubīgiem tipiem, kas piedāvājušipiegādāt sienu un lauksaimniecībānepieciešamo inventāru. Dažās vietāsšiem krāpniekiem pat izdevās dabūt

avansu.Apskatīsim tuvāk upurus. Abas

dzīvoja pilnīgi noslēgti, sevī ierāvušās.Divi Prūses dēli, tipiskās budžu ģimenesatvases, okupācijas laikā dienēja esesiešuvienībās. Viens kritis, otrs pazudis bezvēsts. Arī Apines dēli gājuši šo ceļu.Abas bijušas ļoti dievbijīgas, liekulīgas,pret padomju varu noskaņotas. Vai tasnenorāda, ka arī slepkava jāmeklē līdzīgāvidē?

Pagājušajā gadā citos rajonosnotikušas divas slepkavības, kuru apstākļiatgādina manas lietas. Gan Jānis Balodis,gan Berta Kauf- mane ir veci ļaudis,nogalināti ar vairākiem sitieniem pagalvu. Viszīmīgākais, ka Balodim nozagtigumijas zābaki, kuru pazīmes varētuatbilst Apines sētā atrastajam

nospiedumam. Steidzīgi jāpieprasamateriāli! Un, galvenais, jānovēronestrādājošie!»

VĒTRA Tomēr pie sistemātiskas šaubīgo

aprindu pārbaudes Šiliņš netika. Atkalnācās pārorientēt izmeklēšanu, jo ziņojapar vēl diviem slepkavības gadījumiem.Tāds pagrieziens nevarēja nesaviļņotpilsētas sabiedrību. Lai kur parādījāsprokuratūras darbinieki, viņus apbērapārmetumiem.

Jā; pamudinājumu netrūka. Ik dienuzvanīja no Rīgas, apvaicājās parjaunumiem, ieradās eksperti unkonsultants. Bet pēc nedēļas, nekānepanākuši, atkal aizbrauca, jo saprata, kavietējiem darbiniekiem šai lietā visitrumpji rokās. Kad vispārējaissatraukums mazliet saplaka un tikai tirgus

baumās vēl vairojās slepkavas upuruskaits, rajona prokurors uzaicināja Šiliņupie sevis mājās.

— Pamēģināsim kopā analizētstāvokli, — viņš teica, piedāvājiscigareti. — Kādus jaunus pieturas punktusdod Vinteres noslepkavošana?

Šiliņš izvilka piezīmju bloku unapsēdās ērtāk. Viņš apzinājās, ka šī sarunabūs nopietns eksāmens viņa darbam.Pirms kļuva par prokuroru, jaunākaisjustīcijas padomnieks Krasts ilgus gadusstrādāja par izmeklētāju un guva izcilassekmes. Un tomēr Šiliņš nekautrējās runātpar savām nojautām. Gribējās pārbaudītteoriju caur cita praktiskā prāta prizmu.

— Arī Vintere, — viņš iesāka, —viena dzīvo paprāvā saimniecībā. Katrunedēļu veda produktus uz tirgu, tātad

nauda mājās bija. Viņai patika labiģērbties. Un, kā stāsta māsas un kaimiņi,neskatoties uz saviem piecdesmit gadiem,enerģiski meklēja vīru.

— Pagaidiet, pagaidiet, —iestarpināja Krasts. — Kur tad paliek jūsutēze par specifisko vidi? Iznāk taču, kaVintere bijusi sabiedrisks cilvēks.

— Kā to ņem, — Šiliņš neļāva sevisamulsināt. — Vai mēs glabātu somiņācara un Ke- renska naudas zīmes? PieVinteres atradām krietnu žūksni. Laikamtaču cerēja, ka beigsies padomju varasgadi. Vai arī vienkārši aiz skopuma. Unpar ko viņa sūrojās kaimiņiem? Par savugrūto dzīvīti, par tagadējo kārtību …Pirmais pavediens, kuram sekoju, bija«brūtgāni», ar kuriem Vintere allaž tikāstirgus bufetē, izmaksāja alu un degvīnu.

— Zinu, zinu, — Krasts atmeta arroku. — Tā tikāt uz pēdām krāpniekamSteinber- gam, kuru notiesāja uz diviemgadiem, Do- nātam Japiņam un vēl dažiemslaistiem. Miniet konkrētus pieturaspunktus, kas norāda, ka mums darīšana arvienu un to pašu personu.

Šiliņš nolika prokurora priekšānopratināšanas protokolus. Izlasījisliecinieces vārdu, Krasts iedziļinājāsliecinieces tekstā:

«3. maijā uz lieveņa lasījukartupeļus, skatos, tuvojas vīrietis, apčetrdesmit gadu vecs, ar bālu seju undzelteniem samaitātiem zobiem. Kājāsviņam gumijas zābaki, mugurā vecsšinelis. Es vēl nobrīnījos, kurš nu tāģērbjas tik siltā dienā. Pienāk klāt unskaidrā latviešu mēlē taujā, kas par

mājām, kādas kaimiņos, cik cilvēku dzīvo.Vai es viena jebšu ar vīru un dēliem. Esviņam pretī: «Ko jūs tik daudz prašņājat?Būtu labāk pateikuši, kas vajadzīgs.» Nušis stāsta, ka meklējot radus, kas te pirmskara dzīvojuši. «Kā sauc?» Bet šisneatbild, saka, gan jau atradīšot. «Nokurienes tad pats?» jautāju. No Liepājasesot, taču zābaki tādi, it kā caur purvu būtubridis. Šim mani jautājumi ne visai patīk.Pagriežas un stīviem soļiem iemūk atpakaļkrūmos. Trīs reizes atskatījās, tad pazuda.Vairāk es viņu nekad neesmu redzējusi.»

— Viņš?— Viņšl — Šiliņš trieca dūri pret

galdu. — Esmu pārliecināts.— Ko tad mēs par viņu zinām?

Pamēģināsim sakopot.— Vispirms vecumu un tautību.

Bez tam tagad jau neapšaubāmi, ka viņšsmēķē, jo arī pie Kručes atrada trīs«Priboja» galiņus ar raksturīgu kodienu.Ja mēs viņu notversim, par lietiskiempierādījumiem var kalpot pie Vinteresnolaupītais laulības gredzens un pieKručes paņemtā valsts trīsprocentīgāaizņēmuma obligācija, kuras numursreģistrēts. Es

jau paziņoju visiem uzpirkšanaspunktiem un krājkasēm.

— Gaužām maz, — vīlies nostiepaKrasts.

— Vēl svarīgāk, manuprāt, ka viņšierodas kājām. Es vakar strādāju ar karti,un, lūk, — Šiliņš iekaisa, — ja atzīmēvisas notikuma vietas un meklē centru,mēs nonākam pie šī te rajona, — viņš arzīmuli ievilka treknu krustu kaimiņu

kolhoza laukos.Prokuroram nebija sveša jauneklīgā

aizraušanās ar dažādām teorijām. Viņš tāsnenoliedza, bet zināja arī, ka reizēm tādametode var aizvest tālu sānis no mērķa.Tādēļ Krasts, nolēmis apvaldīt Šiliņaentuziasmu, sausi vaicāja:

— Un kādas versijas vēl taisātiespārbaudīt?

Bet Šiliņš nebija beidzis:— Nelaime tā, ka šai rajonā gluži

nesen iecelts jauns milicijas pilnvarotais,kas vēl nav paguvis ciešāk iepazīties arkolhozniekiem. Nekas, tagad viņš turēsacis vaļā… Jā, ko es vēl gribēju pateikt?Ak tā, Kručes lietā taču arī figurēnepazīstamais vīrietis, kas iznācis nomeža, ievācis ziņas par apkaimes mājuiedzīvotājiem. Skolnieki sūdzējušies, ka

onkulis tos apstādinājis un atņēmisbrokastu maizi, vienam pat cimdus.Izskatās pēc mūsu subjekta, vai ne? …

— Jā, biedri Šiliņ, derētu aizsūtītuz ekspertīzi bērza nūjas, ar kurāmnogalinātas Vintere un Kruče. Cik varuspriest, tām ir īpatnējas griezuma pēdas.Atrodot nazi, ekspertīzes slēdziens lietinoderēs.

. .. Gandrīz nepārtraukti Šiliņš kopāar milicijas pilnvarotajiem turpinājaizmeklēšanu. Visaizdomīgākais šķitačetrdesmitgadīgais Arvīds Roze, kurš kākrāsotājs strādāja dažādus gadījumadarbus, bet visbiežāk bija redzamspiedzēries. Tagad pats karstākais remontulaiks, un tāpēc milicijas leitnantam jauveselu nedēļu neizdevās sastapt Rozimājās.

— Audžutēvs aizbraucis uzkaimiņu rajonu, — paskaidroja bērni.

Un tad vēl viens traģisks notikumssacēla kājās visu apkārtni. Ceļmalaskadiķu krūmos, paslēptu zem žagarukaudzītes, nejauši garāmgājēji atradaRozes civilsievas līķi. Nogalināta arakmens belzieniem galvā, rokas somiņassaturs izlaupīts.

Šoreiz Šiliņš ne mirkli nevilcinājās.— Roze aizvakar pārradies mājās,

— stāstīja kaimiņi.— Naktī mātei ar audžutēvu bija

strīds, — dēls liecināja. — Mātedraudēja, ka ziņošot par viņu milicijai, janedzīvošot mājās.

— Māte šorīt brauca uz tirguiepirkties, — otrs teica, — audžutēvs gājaviņu pavadīt.

— Redzēju Rozi ar civilsievuiznākam uz lielceļa un attālināmiespilsētas virzienā, — veikala pārdevējaziņoja.

— Roze uzkāpis uz lielā plosta, —skolas sargs šļupstēdams sacīja. — Mēsjau astoņus pusstopus iztukšojuši.

— Roze aizņēmies no manis nauduun par ķīlu atstājis šo te, — ciemapadomes apkopēja parādīja gredzenu,kurā Šiliņš tūdaļ pazina Vintereinolaupīto.

Iemesls bija — bailes no sievasziņojuma. Vajadzēja tikai vēl savāktlietiskus pierādījumus par šo un agrākpastrādātajām slepkavībām. Taču katramgadījumam Šiliņš ievietoja Rozi drošībasieslodzījumā.

Vislabāko pārskatu par tālāko darbu

dod nevis notikumu pārstāstījums, betizvilkumi no rajona prokuratūras lietas«sl-84».

daŽi dokumenti

Lūk, raksturojums, ko izsniedzaciema padomes priekšsēdētājs:

«Arvīds Miķeļa d. Roze, dzim. 1918.gadā, 4 klašu izglītība. Tēvs pirmajāpasaules karā, labi pārzinādams vācuvalodu, strādāja pie okupantiem par tulku,pēc tam pārzināja savu 80 ha saimniecību.Ģimenē bija ap desmit bērnu, kuriemvecāki piegrieza maz vērības, jo abicienīja alkoholiskus dzērienus. ArvīdsRoze apprecējās ar vidēja zemnieka meituMildu, bet pēc dažiem gadiem pameta

sievu un meitu. 1946. gadā sāka strādātpar mežsargu un apmēram tai laikāiepazinās ar savu tagadējo civilsievu,kuras vīrs, fašistiskās Vācijas armijasvirsnieks, toreiz atradās filtrācijasnometnē. Strādādams mežā, Roze parnelikumīgu malkas pārdošanu unžūpošanu tika atlaists un nodots tiesai. Pēcsoda izciešanas pārnāca uz dzīvi piecivilsievas, kas bija iestājusies Kirovakolhozā.

A. Roze nekādā noteiktā darbāneiesaistījās, strādāja tikai dažādusgadījuma darbus pie dzīvokļu remontiem.Pie katras izdevības lietoja alkoholu.Politiskos jautājumos orientējās vāji, joneko nelasīja. Skaidrā prātā politiskāspārrunās bija atturīgs, bet iedzēriesatļāvās izsmejošas piezīmes par padomju

varu un mīlēja dižoties ar ieslodzījumalaika piedzīvojumiem. Roze irvieglprātīgs, vāja rakstura cilvēks.»

Apcietināšanas brīdī Rozes reibumsātri vien izgaisa. Tomēr stiprās paģirasapgrūtināja pratināšanu. Izdzirdējis, kasieva noslepkavota, Roze visādi centāsraudāt, bet nespēja izspiest asaras. Totiesjo skaļi zvērēja atriebt slepkavam.Baltiem diegiem šūtie meli, protams,nepārliecināja Šiliņu, bet dažiapgalvojumi bija tik ciniski, ka pilnīgiraksturo Rozi:

— «Paēdis mājās brokastis,pamīļoju meitu Rutu un gāju uz veikalupēc papirosiem. Nopirku divas paciņas«Priboj» un devos satikt sievu Helēnu, kastaisījās uz tirgu …

— No kurienes šie asins traipi uz

jūsu lietus mēteļa un kabatas lakata?— Mājās paņemtais kabatas lakats

jau bija netīrs. Vakar ap pulkstendivpadsmitiem dienā man sāka plūst padegunu asinis, kuras slaucīju ar šonēzdogu. Laikam arī mēteli sasmērēju.Man tas atgadās bieži, sevišķi, kaduztraucos.

— Vai jums pēdējā laikā ar sievubija domstarpības? Vai vakar strīdējāties?

— Vakar ar sievu strīdējiesneesmu un neatceros, ka vispār jebkadbūtu ar viņu strīdējies. Mēs ar sievudzīvojām ļoti labi.»

Saņēmis bioloģiskās ekspertīzesslēdzienu, kas pierāda Rozes vainu, Šiliņšnopratināja civilsievas bērnus. Atbildessniedz ļoti bēdīgu ieskatu mājāsvaldošajos apstākļos.

Jānis (IX klases skolnieks,komjaunietis, 17 g. v.): «Vakar kopā armilicijas darbiniekiem biju pie ciemapadomes apkopējas, kur atrada Rozesieķīlāto gredzenu. Šo gredzenu pirmsdažām dienām redzēju mātes somiņāatsevišķā nodalījumā kopā ar vienu zeltazobu un sudraba pogām ar dzintarazīlītēm. Pie Rozes šo gredzenu nekadneesmu redzējis, jo viņš to pirms kādiemdiviem mēnešiem uzdāvināja mātei.»

Jautājums: «Vai esat novērojis, kaRozēm kādreiz asiņotu deguns?» Jānis:«Nekad.»

Jautājums: «Vai starp jūsu māti unRozi bijušas nesaskaņas?»

Māris (VII klases skolnieks, 14 g.v.): «Pēc Rozes atgriešanās noieslodzījuma vecāki sadzīvoja ļoti slikti.

Roze bieži uz vairākām dienām pazuda nomājām, bet, kad atradās pie mums,vienmēr bija piedzēries. Naudusaimniecībai nedeva, tikai reizēmpārnesa ēdamlietas vai kādu apģērbagabalu.»

Jautājums: «Jūs teicāt, ka Roze šadtad ieradās mājās ar produktiem unapģērbu. Pamēģiniet atcerēties, pēciespējas sīkāk, ko viņš atnesa.»

Māris: «Šā gada pavasari, datumuneatceros, Roze atstiepa veselu maisu arvilnas dziju, bet, kur tā palikusi, nevarupateikt. Februārī mums mājās gaļasnebija, tomēr pusdienās ilgu laiku ēdāmžāvētu speķi.»

Jautājums: «Kādus apavus valkājaRoze?»

Jānis: «Pēdējo gadu parasti staigāja

gumijas zābakos.»Māris: «Ja gribat, atnesīšu tos.»Seko vairāki protokoli, kuros

nogalināto radinieki apliecina, ka pazīstnotikumu vietās nolaupītās mantas. Sekosarakstīšanās ar kaimiņu prokuratūru, kaspierāda, ka pie Rozes atrastā obligācijapārdota Maigai Kručei un gumijas zābakipiederējuši Jānim Balodim un pilnīgiatbilst Apines sētā atrastajamnospiedumam. Vēl lasāmi ekspertīzesslēdzieni, ka pie Vinteres un Kručesatrastās nūjas grieztas ar Rozes nazi.

. . . Pāršķirstot lietas «sl-84»dokumentus, tagad viss šķiet ļotivienkārši: reiz jau noziedznieks rokā,rodas arī pierādījumi. Īstenībā Šiliņambija jāpārvar milzīgas grūtības. Ej nuatšķir segu no segas, dūraiņus un cimdus,

ko pazīsti tikai pēc pavirša apraksta.Nevar taču Rozes mājās sapulcināt visuupuru piederīgos un likt tiem rakņātiesklētī, pieliekamajā vai pagrabā.

Te Šiliņam ienāca prātā vienkāršadoma. Ko Māris pirmīt teica? «Ja gribat,atnesīšu zābakus.» Vai tādējādi nevarētuatrast arī citus lietiskus pierādījumus? Unizmeklētājs palūdza Rozes audžubērnussavākt visas mantas, kas viņu mājāsparādījušās pēdējā gadā.

Neatrisināta palika vēl vienīgi BertasKauf- manes lieta, kuru blakus rajonaprokuratūra pirms diviem gadiem bijaizbeiguši, nekā ne- panākdama. Pastāvējavienīgi aizdomas, ka arī šeit vainīgs Roze,bet ar to nepietika. Šai gadījumā ļotiraksturīgs bija ierocis — brezenta siksnaipiesieta divu kilogramu svara bumba.

Atsvari… pag, pag! … Šis vārds izraisījaasociāciju ar veikalu. Un Šiliņš atcerējās,ka tai pilsētā par pārdevēju strādā Rozesaudžumeita Astrīde. Steidzīgi jāizsauc,varbūt varēs palīdzēt. Izrādījās, kaAstrīde Rozes apciemojuma laikāredzējusi atsvaru bumbu un siksniņu unpazina ieroci starp vairākām viņas priekšānovietotām atsvaru bumbām. Loks bijanoslēdzies, visi noziegumi pierādīti. Unatkal Šiliņš paņēma spalvu, lai uzrakstītudažus secinājumus, apkopotu pieredzi.

piezīmju bloka lappuses«Nevaru un nevaru tikt vaļā no

pašpārmetumiem, ka zināmā mērā esmuvainīgs Rozes civilsievas nāvē. Vajadzējaapcietināt, tiklīdz viņa vārds iekļuvaaizdomīgo sarakstā.

Nevar noliegt, ka izmeklēšanas

kārtība dažkārt kavē mūs operatīvirīkoties. Piemēram, Bertas Kaufmaneslieta. Ja nākamajā dienā būtu parādījiesziņojums par notikušo un par noziegumaapstākļiem, komjauniete Astrīdeneapšaubāmi ierastos milicijā unpastāstītu savus novērojumus. Atsvarubumba taču nav ikdienišķs priekšmets, kopaņem līdzi ceļojumā … Ja mēs pēcPrūses un Apines gadījuma būtupublicējuši nolaupīto mantu aprakstu,Jānis, Māris un Ojārs būtu zinājuši, kaviņu mājās mīt slepkava, un nebūtuvilcinājušies ziņot. Šādus rakstus nevajagsacerēt buržuāziskās preses sensācijugarā, bet mobilizēt sabiedrības modrībugan der.

Mēģinu gūt skaidrību, kā ArvīdsRoze, dzērājs, krāpnieks un rūdīts

slepkava, varēja tik ilgi atrasties godīgucilvēku sabiedrībā, tik ilgi vazāt mani aizdeguna. Mūsu laukos saglabājusiesviensētu sistēma, noslēgtība, kādā vēldzīvo daudzi rajona iedzīvotāji, tik ilgipasargāja Rozi no iekrišanas.

Ja tagad runā ar kaimiņiem, izrādās,ka Roze visiem licies aizdomīgs, tambijusi slikta slava. Kāpēc tad kolhozniekinebrīdināja mūs? Daļēji tādēļ, ka pļēgurusun dzērājus gan nicina un nosoda, bet parmaz apkaro, slaistīšanos un regulārualkohola lietošanu uzskata par vājību,nevis par vispārēju kaitīgu netikumu.«Kurš vīrietis tad neiedzer?» mēs arnopūtu sakām un jau pa pusei attaisnojamvispretīgākās izdarības. «Es vakar bijupiedzēries,» nākamajā dienā sakavainīgais un tā cer novelt no sevis

atbildību par huligānismu.Pagaidām vēl par maz izmantojam kā

audzināšanas līdzekli sabiedriskonosodījumu. Un vai kāds brīnums? Cikbieži atgadās, ka laikrakstos lasāmfeļetonu par kādu dzērāju, kas ieņematbildīgu amatu. Šķiet, viņu tūlīt vajadzētuatlaist. Bet reizēm šādi kritiski rakstipaliek bez atbalss. Un ļaudis nāk pieslēdziena, ka viņiem nav pa spēkamcīnīties pret tādiem alkoholiķiem vaislaistiem.

Tā ir mūsu vaina, ka par mazizmantojam tautas palīdzību, neaicināmdarbaļaudis stāties sociālistiskāslikumības sardzē. Tikai pēdējā laikāsākušas organizēties komjauniešu brigādesun ierosināti dažādi sabiedriskās kārtībasveicināšanas pasākumi. Nedrīkst

apstāties pusceļā! Ir nepieciešami, laiikviens apzinātos savu pienākumu unnepaietu garām kliedzošiem faktiem,aizbildinoties ar parasto «tā nav manadarīšana». Arī izmeklēšanas iestādēmjābūt elastīgākām. Nedrīkst apgrūtinātbrīvprātīgos lieciniekus ar birokrātiskāmformalitātēm, kas atbaida dažu labupilsoni…

Taču atgriezīsimies pie Rozes. Ilgirunāju ar psihiatru, kas iesniedzis mumsslēdzienu, ka Roze ir normāls cilvēks.Strīdējos pretī — vai septiņkārtīguslepkavu var uzskatīt par normālu? Tačuārsts nepiekāpās, viņš vadījās vienīgi nomedicīnas normām. Roze gan bijisalkoholiķis, tomēr šī ārstējamā kaitenedod pamata izskaidrot pastrādātosnoziegumus ar gara aptumšošanos. Turklāt

nozieguma brīdī viņš allaž bijis skaidrāprātā un iepriekš rūpīgi izplānojis unapdomājis savu rīcību.

No paša Rozes arī nekā izdibinātnespēju, viņš vienkārši atteicās runāt. VaiRoze apzinājās, kas to sagaida? Protams,viņš necerēja izbēgt nāves sodam, bet mazticams, ka uzskatīja to par pelnītu. Patsdzīvoja pilnīgi tukšu dzīvi, ne dzīvoja, betveģetēja un tikpat nevērtīgu iedomājās arīcitu cilvēku dzīvi…

Manuprāt, tagad, kad Rozes vairs navstarp dzīvajiem, milicijai un prokuratūraibūtu jāuzņemas atbildība par bērniem, itsevišķi par nepilngadīgajiem. Visos viņosmīt labs kodols — to liecina izturēšanāsizmeklēšanas laikā. Bet kādu gan pasaulesuzskatu, morālus principus varēja iepotētbērnos dzērājs un noziedznieks, kā arī

vāja rakstura sieviete, kas neuzdrošinājāsatbrīvoties no Rozes? Negalvoju, kavarēšu pilnībā pildīt šīs dienasapņemšanos, tomēr centīšos neizlaistbērnus no redzes loka, tas ir manspienākums pret māti, kurai nespējusaglabāt dzīvību.»

VAI ATELPA? Kādu rītu vecs kolhoznieku pāris

pamanījis, ka klētī izlauzts jumts unnozagtas mantas 300 rubju vērtībā. Piesienas viņi atrada zīmīti: «Ja neklusēsi,nošaus!» Tomēr vecīši nejāvās iebiedētiesun ziņoja milicijai.

Zīmīte sniedza Šiliņam atslēgu lietasatrisināšanai. No burtnīcas izplēsta lapa,kuras apakšējais stūris notriepts ar zilutinti, 3 cm augstie un 2 cm platie drukasburti, kuri vispirms uzzīmēti ar zīmuli untikai pēc tam ar tinti, liecināja, ka drauduvēstuli rakstījis kāds bērns. Aizdomasvērsās pret Jansonu ģimeni — mātiHermīni, 16 gadus veco meitu Ainu un 14gadus veco skolnieku Leonu. Taču

Jansone liedzās:— Par zādzību neko nezinu. Bērni

bez manas ziņas nav no mājāmizkustējušies.

Bet pietika nopietni aprunāties arAinu un Leonu, lai apgāztu šos melus.Maza kara viltība salauza meitenespretestību.

— Brālis jau sapratis, ka labākteikt patiesību, — aci nepamirkšķinādams,apgalvoja Šiliņš. — Tagad tu vēl pastāsti,kur noglabātas mantiņas. Tūlīt kļūs vieglākap sirdi.

Aina ļāva vaļu asarām. Šiliņšnemēģināja viņu mierināt. Lai raud, laicieš, lai līdz galam apjēdz, kādu kļūduizdarījusi. Ja meitene patiešām dziļipārdzīvo savu kļūmīgo soli, pastāv vēlcerības, ka viņa labosies.

— Leons bija skolā, — Aina sacījacaur šņukstiem. — Aprakām malkasšķūnītī… Mēs jau nemaz negribējām, betmāte …

Sarunā ar Leonu noskaidrojās, kamāte, burtiski, piespiedusi bērnus kļūt parzagļiem — piedraudējusi, ka nedošot ēst,ja viņi neielauzīšoties pie kaimiņiem, patiizlūkojusi vecīšu mājas. Tiesa, māte bijaslima, bet vai kolhozā maz vieglu darbu?Vai tad pašas kūtī nav govs, trīs aitas,cūkas, vistas? Vai tad nevarēja apstrādātpiemājas zemi?

Jansone tā ari neatbildēja uz šiemjautājumiem, un vainīgos nodeva tiesai.Toties Šiliņš nespēja tik vienkārši nobīdītjautājumu pie malas. Savās pārdomās viņšmēģina atrast šīm problēmām kāduatrisinājumu.

piezīmju bloka lappuses«Kas vainīgs? Protams, tiesā šis

jautājums tiks vispusīgi apgaismots, betarī man tas nedod mieru. Aina un Leonsvairs nav tik jauni, lai nezinātu, ka dodaspastrādāt noziegumu. Bet diez vai viņibūtu rīkojušies uz savu roku, mātesnemudināti. Tātad māte? Likuma priekšāgan, un arī apsūdzības rakstu formulējāmšai garā. Tomēr, ja tā dziļāk ielūkojas šīsģimenes apstākļos, uzpeld vēl viena figūra— tēvs, kas pametis sievu un bērnus(Leons toreiz bija zīdainis), pametisdzimteni un aizbēdzis fašistiem līdziRietumos meklēt laimi. Pirmajos pēckaragados viņš rakstīja, solīja atgriezties,atsūtīja kādu paciņu, bet tad pilnīgiapklusa, aizmirsa savējos — četruscilvēkus (Ainas dvīņu māsa strādā

pilsētas konservu fabrikā), kas ticējuši uncerējuši. Kuram bērnam gan tēvs neliekas,visstiprākais, visgudrākais cilvēkspasaulē? It sevišķi, ja tas mātes nostāstospamazām kļūst par ideālu. Un pēkšņi šisideāls izgaist. Sai mirklī vāja raksturabērnā sabrūk ticība ne tikai tēvam, bet arivisām uzvedības normām, apkārtējaipasaulei ar tās likumiem.

jā, vecāku atbildība ir milzīga.Neapzinādamies viņi paši bieži sēj bērnadvēselē vēlāko noziegumu sēklu. Nezkādēļ mūsu literatūrā un presē pēdējālaikā šī problēma apgaismota vienpusīgi— rodas iespaids, ka uz izlaidībāmsliecas galvenokārt turīgāko ģimeņu bērni.Bet vai šādiem vecākiem varampielīdzināt Hermīni Jansoni, Cielavavecākus? Nekādā ziņā! Es uzdrošinos

apgalvot, ka galvenais ļaunums allaž irnepareiza audzināšana. Ja cilvēks nopašiem pirmajiem dzīves gadiem nezina,kas ir pienākuma apziņa, nav mācīts mīlētdarbu, nav izjutis prieku par grūti izcīnītuuzvaru, viņš tikai retumis atradīs sevīspēku pretoties kūtrumam un alkām pēcdīkdieņa eksistences.

Kas tagad sagaida Ainu un Leonu?Jādomā, ka ar plaušām slimajai meiteneitiesa piespriedīs nosacīti atlaistu sodu.Viņas nākotne atkarīga no tiem cilvēkiem,kuriem uzticēs tālāko audzināšanu. UnLeons? Puisim draud ieslodzījums uzpieciem gadiem. Vai drīkstam ievietotzēnu, kas apzinās savu vainu un no sirdsnožēlo kļūdu, kopā ar rūdītiemnoziedzniekiem? Tas taču nozīmētu uzvisiem laikiem atteikties no šā cilvēka . . .

Pēdējā sarunā Leons, kas nespēj ticēt, kabeigušies brīvības gadi, sapņojis pariestāšanos arodskolā, jo ko gan viņšvarētu šeit uzsākt pēc septītās klasesbeigšanas? Man gandrīz gribētos viņampiekrist. Par maz vēl mūsu laukos skolu,kur trūcīgo ģimeņu bērni var apgūtlauksaimniecībā nepieciešamuspecialitāti. Manuprāt, zīmīte, kuru Leonsrakstījis, liecina, ka viņā ir zināmatieksme uz romantiku, gan ievadīta glužiačgārnā gultnē. Ek, ja skolas pionieruvadītājs vai komjaunatnes organizācijabūtu pratusi dot tai pareizo virzienu! . . .»

JAUNI VĒJI Mičurina kolhozā dzīvoja traktorists,

vārdā Viktors. Ne jau darba varonis,tomēr labs strādnieks. Iepriekšējā gadāviņš veica 690 izstrādes dienas, patizpelnījās rajona mēroga prēmiju.Komjaunietis. Ne jau aktīvists, tomēr nosabiedrisko pienākumu pildīšanas nekadneatteicās. Vārdu sakot, kārtīgskolhoznieks, kuru valdes sēdēs nenācāspieminēt ar ļaunu vārdu. Varbūt vienīgivarēja vēlēties, lai viņš rūpīgāk koptusavu traktoru . . . Un tad kādā jaukā martasvētdienā Viktoru apcietināja parhuligānismu.

Kā jau parasti, nelaime sākās arnevainīgu sīkumu, ar šīm dzērāju

tradīcijām, pret kurām jācīnās tikpatenerģiski kā pret pašu žūpošanu. Viktorsiebrauca rajona pilsētā iegādāties jaunaskurpes. Nopirka universālveikalā undevās meklēt kolhoza mašīnu, lai tiktuatpakaļ. Bet pa ceļam sastapa dažus senuspaziņas. Vārds pa vārdam, un viņiiegriezās bufetē — pirkums tačujāapslacina, citādi apavi čīkstēs kānesamaksāti. Neviens netaisījāspiedzerties, nedz citu apdzirdīt. Pēcpirmās degvīna pudeles paziņas aizgājasavās darīšanās. Viktors palika, jo to vietābija saradušies citi, kurus arī vajadzējapacienāt. Tad uzkūlās ceļa biedri, arkuriem tāpat jānosvin apavu pirkums. Kadviņi beidzot kāpa mašīnā, vienīgaisiereibušais bija Viktors. Tomēr pietiekamimanīgs, lai paķertu līdzi vēl divas pudeles

…Nav nekādas nepieciešamības

turpināt šo bēdīgo stāstu. Tas beidzāsmilicijas pilnvarotā telpās, kur Viktorsnokļuva, noplēsis ciema padomes kantorīno sienām kino plakātus, diagrammas unizdemolējis goda dēli.

Kāpēc? To Viktors nākamajā rītā uzpaģirām pats nemācēja pateikt. Un ne jautādēļ, ka mēģinātu slēpt savas rīcībasmotīvus. Viņš to vienkārši nezināja.

— Es taču biju piedzēries, —Viktors pacietīgi atkārtoja, it kā tasizskaidrotu un attaisnotu visu.

Kad izmeklēšanas gaitā noskaidrojās,ka Viktors skurbumā jau divas reizesizsitis logus ciema padomes mājā,milicijas leitnants nolēma nodot lietuprokuratūrai, pieprasot sodīt Viktoru par

huligānismu, — puisis atzīst sevi parvainīgu, liecinieku pietiekami, pārkāpumsatbilst 74. panta 2. daļai, kas tur vēl daudzko prātot…

Šiliņš un arī rajona prokurors šimuzskatam nepievienojās. Iepazinies arlietas apstākļiem, izmeklētājs nolēmapersonīgi izdibināt pārkāpumu cēloņus,proti, «kādēļ traktorists dzēli!

ris, ko darījusi kolhoza komjaunatnesorganizācija, reaģējot uz šīm amorālajāmparādībām, kādus soļus spērusi valde».Un nācās šajā lietā atšķirt gluži jaunulappusi.

Vispirms izrādījās, ka par logusišanu kolhozā nekas nebija zināms — nezkādēļ ciema padomē uzskatīja, ka navlietderīgi ziņot darba biedriem parViktora huligāniskajiem izlēcieniem.

Tāpēc komjaunatnes pirmorganizācijassekretāre joprojām loloja ilūziju, ka«Viktors reizēm gan iemet, bet allaž pēcdarba un nevienam pāri nedara. Viņš irvienīgais, kurš pret maniem aizrādījumiemizturas bez ironijas un sola izbeigtdzeršanu. Diemžēl draugu ietekmē…»Kļuva zināms, ka Viktors audzis bezvecākiem, ka uz dzeršanu viņu musinājistraktoristu brigadieris. Pēc septiņgadīgāsskolas beigšanas viņš pirmais starpizlaiduma jauniešiem iestājās kolhozā,tādējādi rādot priekšzīmi tiem, kasvieglāka darba un interesantākas dzīvesmeklējumos tiecās uz pilsētām. Arī pēcdienesta Padomju Armijā viņš atgriezāskolhozā, kur ātri vien kļuva par labutraktoristu.

Laikam taču tā bija pašu vainas

apziņa, vēlēšanās izlabot savu nevērībupret cilvēku, kas pamudināja visus valdeslocekļus un 118 kolhoza biedrus parakstītvēstuli tautas tiesas priekšsēdētājai,lūdzot, lai nesoda Viktoru ar brīvībasatņemšanu, bet ļauj viņam izciest sodukolhozā, kur ļaudis uzticas biedram,audzinās un kontrolēs viņu.

Tiesa ievēroja šo lūgumu, un Viktorsat

griezās kolektīvā. Kopš tās dienasaizritējušajos astoņos mēnešos par viņauzvedību nekādu sūdzību nebija. Drīzākotrādi, viņš iecelts par kalēja palīgu, īsālaikā apguvis grūto arodu un, meistaramslimojot, nu jau daudzas nedēļaspatstāvīgi saimnieko smēdē. Nav šaubu,ka Viktors attaisnojis biedru uzticību.

Bet tas nav tikai uzticības jautājums!

Šiliņš nesamierinājās ar formālo atbildi.Viņam gribējās uzzināt, ko kolektīvsdarījis, lai pāraudzinātu Viktoru, kādiemlīdzekļiem panākts iepriecinošais lūzumsjaunieša dzīvē. Un te, lūk, atklājāsmedaļas otrā puse.

— Viņš uzvedas labi, — teicakomjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre.— Degvīnu dzer tikai pa augstiemsvētkiem, pie tam ar mēru. Strādāpriekšzīmīgi.

— Un sabiedriskajā plāksnē? Vaiviņam ir komjaunieša pienākumi?

— Kur nu, — viņas balsī izskanējapārsteigums. — Kad atgadījās šī kļūme arciema padomi, mēs viņu taču izslēdzām.Un no jauna uzņemt pie labākās gribasnevarētu — to nepieļauj viņa vecums.

— Tad laikam veicāt citus

audzināšanas pasākumus? — Šiliņšvaicāja.

— Neko īpašu. Varbūt vienīgikolhoza valde…

Arī kolhoza priekšsēdētāja atbildebija visai nenoteikta, gandrīz izvairīga.Kas tur ko sevišķi audzināt, ja cilvēks patsnācis pie prāta? Bet, lai tik pamēģinavēlreiz piedzerties, tad tūlit pat izsauks uzvaldes sēdi un nostrostēs tā, ka slapjavieta vien paliks.

Vistuvāk patiesībai laikam bijakolhoza agronome:

— Puisis kādu laiku pavadījisieslodzījumā. Viņš sapratis, kādupateicību parādā kolektīvam par atgūtobrīvību. Sapratis arī, ka otru reizi nevienspar viņu negalvos. Un, pats galvenais,Viktors nācis pie atziņas, ka tai dzeršanā

nav nekādas jēgas.So vērtīgo atziņu Viktors guvis,

pateicoties rakstura veselīgajam kodolamun bargai mācībai. Bet kādu atziņu guviskolhoznieku kolektīvs, partijas unkomjaunatnes organizācijas? Ne bez viņuvainas krietns biedrs nokļuvis uzapsūdzēto sola. Izpestīt viņu un dāvātuzticību nozīmē izpirkt tikai pusi vainas.Tikpat„svarīgi ir izskaustpriekšnoteikumus tādiem atgadījumiem —aktivizēt sabiedrisko dzīvi, saliedētkolhozniekus draudzīgā saimē, kur ikvienalikstas rūp visiem, vairāk interesēties parkolektīva locekļu garīgajām vajadzībām.

Nevar būt divu domu, ka tautas tiesadarījusi pareizi, nolemdama labot Viktorubez brīvības atņemšanas, nododama viņupāraudzināšanā kolektīvam, kas uzņēmies

atbildību par jaunekļa uzvedību. Jānožēlotikai tas, ka atšķirībā no Viktora šimkolektīvam pietrūcis atbildības sajūtas.

piezīmju bloka lappuses

«Ar līdzīgu gadījumu, gan ar daudztraģiskākām sekām, man nācies sastaptiesceļu ekspluatācijas rajonā.Autogreiderists — saukšu viņu tikai vārdāArvīds — darba laikā lietoja alkoholukopā ar kādu remontstrādnieku. Vakarā,atgriezdamies garāžā, viņš ar savugreideri sabrauca divdesmit divus gadusvecu meiteni, kura turpat uz šosejasnomira no gūtajiem ievainojumiem.

Nav vārdam vietas, Arvīds bijateicams autogreiderists, viens no

labākajiem republikā, izpalīdzīgs biedrs,godīgs cilvēks, atsaucīgs draugs, krietnsģimenes tēvs. Arī par alkoholiķi viņunevar dēvēt, jo divpadsmit gadu laikā viņštikai vienu vienīgu reizi pieķerts pie stūresiereibis. Bet no tā nevienam vieglāknekļūst, neatdzīvosies arī Biruta — tādspats godīgs, centīgs un apzinīgs cilvēks kāviņš.

Arvīda lielākā kļūda un vaina šaigadījumā bija pilsoniskās drosmestrūkums — viņš gāja pa vieglākāspretestības ceļu. Vieglāk pārkāptsatiksmes noteikumus nekā klaji paziņotpriekšniecībai, ka bez kāju bremzēm nogarāžas neizbraukšot; vieglāk iztukšotdažas glāzītes nekā atzīties uzstājīgamcienātājam, ka darba laikā negrib dzert; undaudz vieglāk atkal sēsties pie stūres nekā

kājām mērot ceļu uz mājām un nākamajārītā skaidrot, ka baidījies skurbumābraukt. Jā, vieglāk, un rezultātā cilvēksaizgāja bojā. Pareizi tiesas

sēdē teica katastrofas upura darbavietas izvirzītais sabiedriskaisapsūdzētājs:

— Selekcijas stacijas darbiniekukolektīvs sašutis par šo nejēdzīgo nāvi.Dzērumā sēsties pie stūres ir noziegums,kas bargi jāsoda. Ja tiesa ievēroskolektīvo lūgumu un atstās vainīgobrīvībā, tas taču būs netiešspamudinājums dzērājiem, sak, viensreibumā nogalinājis cilvēku un ticis cauriar zilumiem vien, nu tad dzersim unrullēsim vienos priekos … Selekcijasstacijas darbinieku vārdā aicinu cejuekspluatācijas rajona kolektīvu stingri

sodīt remontstrādnieku, kurš piedzirdījisArvīdu darba laikā, tādā kārtāizpostīdams arī viņa dzīvi, un mehāniķus,kas negādāja par greidera tehniskostāvokli.

Tiešām, šai traģiskajā atgadījumākolektīvs tikpat vainīgs kā Arvīds, un tamnav nekādu morālisku tiesību uzņemtiesgalvošanu.

Protams, žēl krietna autogreiderista,kurš — man gribas tam ticēt — klupisnejauši, bet cilvēka dzīvība mums pārākdārga, lai šādās reizēs vieglprātīgiskatītos caur pirkstiem. Jācer, ka šī tiesasizbraukuma sesija apsūdzētā darba vietāiezīmēs lūzumu ceļu ekspluatācijas rajonaaudzināšanas darbā, ka ne vien Arvīds,bet arī visi pārējie klātesošie būssapratuši savu vainu un priekšdienās

centīsiesvairs neatkārtot līdzīgas kļūdas.»Literātiem, kas attēlo negatīvās

parādības, reizēm jādzird pārmetumi, kaviņi izrauj tās no kopainas un parādanedabiskā palielinājumā — tā sakot,apskata caur mikroskopu skaistas celtnesvienīgo mitruma traipu, nesniedzotpriekšstatu par samēriem. Pareizi, mūsudzīves nemitīgā augšupeja nerod vēlpietiekamu atspoguļojumu literatūrā. Tasir uzdevums, kuram jāmobilizē radošiespēki. Bet tai pašā laikā partija prasa, laimēs atklāti un paškritiski runātu arī parmūsu dzīvē vēl sastopamajiem trūkumiem,meklētu līdzekļus to pārvarēšanai. Kļūduun nebūšanu atsegšana nav vājuma pazīme.Tieši otrādi, tā liecina par padomjusabiedrības morālo spēku.

Bez tam izmeklētāja darba specifikapiespiež viņu nodarboties tieši ar šiemtraipiem, kas var augt plašumā un sabojātvisu celtni, cīnīties ar kapitālistiskāspsiholoģijas un morāles baciļiem, neļauttiem inficēt ļaudis. Nedrīkst aizmirst, kaizmeklētājam nav jābūt tikai soģim, betpirmām kārtām ļaunuma cēloņuapkarotājam, ķirurgam, kas no tautasmiesas izoperē katru kaitīgu svešķermeni.No tā, cik dziļi viņš tver savuspienākumus, cik pareizi saredz katraslietas mikrokosmosā mūsu lielo problēmuatspoguļojumu, no tā, kādā mērā viņampalīdz sabiedrības vairākums, atkarīgs šīscīņas iznākums.

Lūk, tāpēc bija jāpacilā prokuratūrasdokumenti un izmeklētāja Šiliņa piezīmes.

1960. g.

KREISĀ ROKA Milicijas kapteinis Nikolajs Šaturins

par savu niknāko ienaidnieku uzskatījatālruni. Noziedzniekus, kuru tvarstīšana unatmaskošana ietilpa viņa uzdevumos,varēja padarīt nekaitīgus, bet telefonapriekšā kapteinis jutās bezspēcīgs. Arītagad kapteinis to uzlūkoja ar neviltotāmbažām. Aparāts kā aparāts — melna kārbaar klausuli un ciparu ripu. Taču kaut kurapakšā slēpās zvans, kura skaņas gandrīznekad nekā laba nevēstīja. Kaut tas šoreizklusētu! Kaut tas klusētu vēl piecasminūtes! Tad pulkstenis rādīs divi unsāksies pusdienas pārtraukums. IzsalkumuŠaturins nejuta, gribējās izmantot brīvostundu, lai nopirktu torti un dāvanu sievai

— šodien taču viņu kāzu gadadiena …Palikusi tikai viena minūte, varbūt

pat mazāk, jo elektriskā pulksteņa rādītājsneslīdēja, tas virzījās uz priekšulēcieniem. Kapteinis atviegloti nopūtās,piecēlās, uzvilka mēteli un atvēra durvis.Šai mirklī atskanēja spalgs zvans. Šaturinsnikni izlamājās, bet nepakustējās novietas. Uzmeta skatienu stun- denim —vesela minūte pāri diviem. Tātad pilnīgidabiski, ka neviens neatsaucas. Dežurantstaču zina, ka sācies pusdienaspārtraukums. Lai izsauc operatīvo daļu.

Tālrunis turpināja zvanīt —trauksmaini, valdonīgi. Un kapteinisneizturēja. Nometa platmali uz dīvāna unnocēla klausuli.

— Rīgas pilsētas milicijaskrimināldaļa.

— Biedri Šaturin, — viņšizdzirdēja zinātniski tehniskās nodaļaslīdzstrādnieka Mikeļa Ožiga satrauktobalsi. — Cik labi, ka vēl neesat aizgājušipusdienās! Es nemaz necerēju jūs sastapt,pārējie sen vairs neatbild. — Kapteinisrūgti pasmīnēja. — Negribēju traucēt, betnav jau arī nekāda nieka lieta, vairākitūkstoši rubļu nolaupīti. — Un tad sekojalūgums, kura Šaturins visvairāk bijās, jozināja, ka nespēs atteikt: — Baidos, kapats netikšu galā … Mašīna jau gaida lejā.Aizbrauksim pie cietušā kopā, es jūs ļotilūdzu…

Cietušais, kas gaidīja Rīgasautoskolas telpās, izskatījās nožēlojams— mati izspūruši, seja asiņaina, rokasjoprojām trīcēja kā drudzī. Ieraudzījismilicijas darbiniekus, viņš uzrausās no

kušetes un devās tiem pretī.— Palīdziet, biedri! — viņš tikko

valdīja asaras. — Valsts nauda nolaupīta!Alga visam skolas personālam. Atrodietnoziedzniekus!

— Centīsimies, — sausi atbildējaŠaturins, kura īgnums vēl nebija galīgiizgaisis, un griezās pie apkārtstāvošajiem:— Kāpēc sēžat, rokas klēpī salikuši?Cilvēks taču ievainots,

— Viņš neļauj pieskarties, —mulsi paskaidroja autoskolas pasniedzējs.

— Pārsieniet vinu, Ožig!Miķelis Ožigs atvēra ātrās palīdzības

somu un ar ūdeņraža pārskābi uzmanīginomazgāja asinis no cietušā vaigiem unzoda. Tikai tagad varēja saskatīt, ka sejabija dzeltenīgi bāla — kā jau cilvēkam,kas pārcietis stipru dvēseles

satricinājumu. Ožigs izvilka marles saiti.— Pagaidiet! — kapteinis viņu

apstādināja.Šaturins atsauca atmiņā aprauto

stāstu, kobija dzirdējis ceļā uz šejieni:

cietušajam uzbrukuši divi laupītāji, vienstam ar asmeni sagriezis seju, otrs izrāvisportfeli. Bet kāpēc brūces malas ieplēstas,tādas kā bārkstainas? Kāpēc ievainojumstikai kādu pusmilimetru dziļš? …Griezuma malām būtu jāizskatās taisnām,vienmērīgām. Ne jau velti pastāvsakāmais — «kā ar nazi nogriezts» …Kapteinis pietiekami labi pazinanoziedzniekus, lai zinātu: ja jau viņi sit,tad pa īstam, ja griež, tad pamatīgi. Betcietušā vaigs likās drīzāk kā nedrošasrokas saskrāpēts. Dīvaini… Vajadzēs

izdibināt šo jautājumu līdz galam! Iekšējāpretestība, ko kapteinis bija visu laikuizjutis, izzuda. Kā allaž, kad jāveicsvarīgs uzdevums, viņš izslēdza noapziņas visu lieko un ievirzīja domasvienā vienīgā gultnē: jāatklāj patiesība.Taču pagaidām Šaturins vēl nezināja, kurto meklēt…

— Kad būsiet pabeidzis, —Šaturins teica Ožigam, — pierakstietpersonīgos datus — vārdu, dzimšanasgadu un ko tur vēl vajag.

— Leons Ļapidovs, četrdesmitsešus gadus vecs, strādāju pilsētasvidusskolā par direktora vietniekusaimnieciskos jautājumos, — stāstījacietušais.

Kaut gan jautājufnus uzdeva unatbildes pierakstīja Ožigs, Ļapidovs visu

laiku griezās pie Saturina. Viņš gan bijaģērbies civildrēbēs un ar savu jauneklīgoaugumu un kuplajiem, gaišajiem matiematgādināja sportistu, tomēr izstrāvojalielāku autoritāti nekā milicijas formāietērptais vecākais leitnants. Šaturinstoties nemaz nelūkojās stāstītājā. Caurpuspievērtiem plakstiņiem raudzījās sienāun izlikās skaitām mušu traipus.

— Turpiniet, — mudināja Ožigs.— Šorīt skolas direktors mani

sūtīja uz Valsts bankas Kirova rajonanodaļu pēc naudas. Tur es ierados appulksten divpadsmitiem. To apliecināt varmūsu grāmatvedis, mēs kopā saņēmāmnaudu, kuru es iebāzu savā portfelī. Taddevos atpakaļ.

— Un grāmatvedis? Kāpēc viņš jūsnepavadīja? — jautāja Ožigs.

— Viņš mums jau ļoti vecs vīrs,nevar ātri paiet… Bet šodien īsā diena,cilvēki gaida algu. Un tad taču jāsteidzas,vai ne? Bez tam, zināt, direktors vēl lūdzaiegriezties Latauto- tekā un sarunāt kravasmašīnu malkas vešanai. Tikai no turienesdevos atpakaļ uz skolu …

«Katrā ziņā jāpārbauda, vai viņšbijis auto- tekā,» nodomāja Šaturins,kuram Ļapidova stāsts ne visai patika.Vispirms jau tonis: kāpēc viņš tā cenšasmūs pārliecināt? It kā baidītos, ka mēsvaram neticēt… Un pats galvenais — jabija tāda skuba, kādēļ viņš tūlīt nebraucauz skolu? Nu, pieņemsim, vajadzēja kārtotdarīšanas Latautotekā . .. Bet pēc tam?īsākais ceĻš no Kalēju ielas uz skolu būtucaur Kirova parku un tad pa Stučkas ielugandrīz tieši līdz skolas ēkai. Kāda velna

pēc iegriezties Lāčplēša ielā? Kā viņšnokļuvis Lāčplēša un Akas ielas stūrī, kurnoticis uzbrukums? Aizdomīgi…

— Es, zināt, eju pa Lāčplēša ieluun jau iegriežos Akas ielā, kad piepeši nobērnudārza pagalma izlec divi vīrieši, —Ļapidovs turpināja stāstīt. — Vai jūs varatto iedomāties? — gaišā dienas laikā! Jaman to stāstītu, es neticētu, goda vārds,domātu, ka sagudrots. Uzklupa man tūlītvirsū, viens no muguras, otrs nopriekšpuses …

— Kā viņi izskatījās? — Ožigspārtrauca stāstījumu.

— Viens no viņiem bija garš, zināt,tādā nodriskātā zilā lietus mētelī. Matitumši, apmēram kā šim biedram, —Ļapidovs norādīja uz autoskolaspasniedzēju. — Acis viņam bija tādas

ieslīpas, žokļi kā bokserim, zodsčetrstūrains un pie tam vēl zema piere. Estūdaļ nodomāju, ka tādam nekas labsnevar būt padomā…

«Tipisks ļaundaris no trešās šķiraskrimi- nālfilmas,» nosprieda kapteinis.«Brīnums, kā Ļapidovs paguva visu tiksmalki ievērot.»

— Otru es lā īsti nesaskatīju, — tasturpināja, it kā uzminējis Šaturina šaubas.—Redzēju tikai, ka viņš daudz jaunāks,gadus piecpadsmit vecs, ne vairāk. Estaču pats savā laikā lasīju avīzēs par«pulksteņpuikām» un domāju, ka visspārspīlēts. Un tagad — še tev! Uz savasādas nācās izbaudīt rūgto patiesību …Viss notika tik ātri, ka es pat iekliegtiesnepaspēju. Kas to pats nav pārdzīvojis,laikam nemaz nevar iztēloties. Viens man

aizlauza kreiso roku aiz muguras un izrāvaportfeli, otrs sagrieza seju. Kad es atkalvarēju redzēt, viņi bija pazuduši. Arportfeli un visu naudu! Ko es tagaddarīšu?! Biedri priekšnieki, palīdziet man!Tā taču nav mana nauda, bet valsts, mūsukopējā!

Ožigs nejāva sevi ietekmēt. Lietišķābalsī viņš vaicāja:

— Un arī pēc tam jūs nesaucātpalīgā?

Ļapidovs ātri atmeta ar roku:— Kur nu? … Es vispār biju kā

galvu pazaudējis. Nezinu pat, kā manpietika spēka atvilkties līdz šejienei. īstiatjēdzos tikai kancelejā, kad jau zvanīja uzmiliciju .. .

— Sakiet, — Šaturins beidzotpārtrauca klusēšanu, — kurš no

uzbrucējiem jums aizlauza kreiso roku? —abus pēdējos vārdus viņš izrunāja arsevišķu uzsvaru.

— Garākais, — bez vilcināšanāsatbildēja Ļapidovs.

Tā! Kapteinim tagad viss bijaskaidrs. Viņš sažņaudza rokas, it kāaizcērtot slazdu, bet tūdaļ atkal atlaidapirkstus. Un ja nu tā būtu vienkāršasagadīšanās? … Cik bieži apstākļiliecināja pret pilnīgi nevainīgu cilvēku.Jāpārbauda, rūpīgi jāapsver! Bet iekšējabalss teica, ka Ļapidovs simulē. Vai tadcitādi viņš būtu visos sīkumos iegaumējisto, kas viņam tuvojās no mugurpuses, betnespētu atcerēties pusaudzi, kas viņu it kāievainoja ar asmeni? … Un kreisā roka!Mierīgi, mierīgi, — kapteinis sevibrīdināja, — tikai nepārsteigties! Nedrīkst

apgalvot to, ko nevari pierādīt.— Biedri Ožig, — viņš piecēlās,

— pierakstiet arī portfeļa pazīmes. Estikmēr piezvanīšu ārstam.

Izejot Šaturins vēl saklausīja, kaĻapido- vam bijis vienkāršs melnsportfelis, tad aizvēra durvis. Direktorakabinetā viņš ilgi šķirstīja tālruņaabonentu grāmatu. Beidzot atrada,vajadzīgo — nevis tiesas ārsta, betLatautoteka dispečera numuru.

— No Rīgas milicijaskrimināldaļas. Kapteinis Šaturins. Manmazu izziņu, lūdzu. Vai šodien pasūtījamašīnu kādai vidusskolai? … Ap pulkstenvieniem. Tencinu. Un kas? … Direktoravietnieks Ļapidovs. Nē, nē, viss kārtībā.Tagad galvenais jautājums. Vai viņam bijamelns portfelis? Pamēģiniet atcerē*- ties,

tas ir ļoti svarīgi… Jā, lūdzu,apjautājieties arī citiem. Gaidīšu pieaparāta … Ko, neviens netika ievērojis,bet apzvērēt nevar? … Drīzāk kaut kasbalts padusē, tāds kā sainis … Tencinu! Javajadzēs, piekāpšu personīgi. Visu labu!

Atgriezies kancelejā, Šaturins strupipavēlēja:

— Ģērbieties! Jābrauc uzmedicīnas ekspertīzi.

— Es labāk gribētu uz mājām, jajums nav iebildumu, — Ļapidovs lūdza.— Pēc visiem šiem uztraukumiem, pašisaprotat…

— Nē, — Šaturins salti atteica unnekautrīgi meloja: — Brūces izskatspalīdzēs atrast noziedznieku. Katram irsavs īpatnējais rokraksts.

Ļapidovs klusuciešot uzvilka mēteli

un pacēla lielo zvērādas apkakli.— Vai jūs tā staigājāt arī pirmīt? —

aši jautāja Šaturins^— Protams. Arā šodien, zināt, ļoti

auksti. Apmēram…Ļapidovs sāpēs iekliedzās. Bet

kapteinis nelaida vaļā. Drīzāk otrādi —aizlauzis Ļapido- vam kreiso roku aizmuguras, cēla to arvien augstāk. Protams,citādi nemaz nevarēja būt — Ļapidovsbija spiests pagriezt galvu, un kreisaisvaigs tagad pilnīgi pazuda paceltajāapkaklē. Viņu varēja ievainot tikai labajā.

— Vai tā jums uzbruka?— Jā, — Ļapidovs izdvesa. —

Man sāp. Es jūs lūdzu, atlaidiet mani.Vislabprātāk Šaturins būtu viņu tiešā

ceļā vedis uz aresta telpām, bet… nekātamlīdzīga nedarīja. Pat atvainojās un

nomurmināja kaut ko par situācijasrekonstruēšanu uzskatāmības labad. Tadpačukstēja Ožigam.

— Brauciet pie tiesu medicīnaseksperta. Tikai nesteidzieties. Jāstiepjgumija, cik vien iespējams. Un pēc tam uzrepublikānisko pārvaldi, it kā noformētprotokolu.

No autoskolas Šaturins devās uzbērnudārzu Lāčplēša un Akas ielas stūrī.Te viņam veicās. Talkā nāca viena no tāmsīkajām nejaušībām, kas reizēm izšķirlielas problēmas. Izrādījās, ka tieši starppusvieniem un pustri- jiem bērnudārzasirmā sētniece tīrījusi pagalmā sniegu.

— Vai jūs neredzējāt divusaizdomīgus vīriešus izskrienam caurpagalmu? — kapteinis vaicāja.

— Lai dievs pasargā! — vecīte

sirdīgi pārmeta krustu. — Es gan esmutāda pakliba, bet ne akla, ne kurla… Svešivīrišķi manā sētā?! Kā jums nav kauna tārunāt, jaunais cilvēk?! Varbūt jūs sāksiette vēl suņus un kaķus meklēt… Tas irbērnudārzs un nevis jūsu atpūtas parks, kurslaistās visādi žujiki! Un kā viņi būtupārlēkuši kupenām pie žoga, ar spārniem,vai?

Pārliecinājies, ka sniegā tiešām navnekādu pēdu, Šaturins taisnā ceļā devāspie milicijas republikāniskās pārvaldeskrimināldaļas priekšnieka vietnieka.Izstāstījis visu, Viņš bez aplinkiempaziņoja:

— Manuprāt, Ļapidovspiesavinājies naudu un tagad simulēaplaupīšanu.

— Visas pazīmes vedina uz tādām

domām, — majors piekrita un turpinājacaur logu vērot aizsalušo kanālu, kur bērniizcīnīja ko līdzīgu «kaujai pie Knipskas».— Bet kā mēs lauzīsim ledu, kā topierādīsim?

— Un ja mums izdotos atrastnaudu?

— Nezinu, vai pulkvedis atļausizdarīt kratīšanu Ļapidova dzīvoklī. Galugalā pagaidām pret viņu liecina tikaisētnieces vārdi, — majors izbungoja uzrūtīm pionieru maršu, it kāuzmundrinādams bērnus veicīgāk darinātsniega pikas. — Viss pārējais irminējumi, hipotēzes, subjektīvi iespaidi,sensenie aizspriedumi pretsaimnieciskiem darbiniekiem … Vai tadnepazīstat šis advokātu runas?

— Bet es neredzu cita ceļa. Nav

taču ticams, ka Ļapidovs noglabājis naudukaut kur pilsētā, — Šaturins bija piecēliesun tagad soļoja šurpu turpu.

— Droši vien sieva arī iejaukta. Espat esmu gatavs derēt, ka viņa to gaidījusibankas priekšā un paņēmusi naudu. Vai jūsjau painteresējāties, kā Ļapidovapavadījusi priekšpusdienu?

— Nepaguvu, biedri major. Manlikās, ka pašreiz svarīgākais — pēciespējas ātrāk izdarīt kratīšanu Ļapidovudzīvokli, — kapteinis taisnojās. — Iekamsviņš pārrodas un aizmēž visas pēdas.

— Šaturinam taisnība. Jo ātrāk, jolabāk!

Sarunas karstumā viņi nebijadzirdējuši

durvis atveramies. Uz sliekšņastāvēja krimi- nāldaļas priekšnieks —

plecīgais, sirmais pulkvedis:— Rīkojieties, kapteini!.. . Arī Ļapidova sieva nemodināja

Šatu- rinā sevišķu uzticību. Viņa gan bijaizbijusies, tomēr neizrādīja īpašupārsteigumu par nepatīkamo apciemojumu.Pat visādi centās pakalpot, atvieglinātmeklēšanu — te atslēdza atvilktni, tepiebīdīja krēslu, lai kapteinis varētuizpētīt skapja augšu.

«Kā mana sieva uzvestos šādāsituācijā?» Šaturinam iešāvās prātā. Viņavērīgāk pārbaudītu dokumentus, bet pēctam apsēstos un ar savu nicīgo, ledainoizturēšanos censtos parādīt, ka neticnevienam vārdam, ka uzskata visu parderdzīgu pārpratumu. Nu, apmēram tā kātoreiz, kad es pārnācu no drauga jubilejasun mēģināju iestāstīt, ka visā vakarā esmu

izsūcis tikai vienu vienīgu alus pudeli.»Un pēkšņi viņam it kā ar plaukstu

iesita pa pieri — pulkstenis drīz seši,sieva droši vien jau gaida viņu mājās ungatavo svētku mielastu. Bet viņš pat navdāvanu nopircis! Pēc stundas aizvērs puķuveikalus, kur tad dabūt orhidejas, kurasviņš solījās dāvināt katrā kāzu dienā —atbilstoši kopā nodzīvoto gadu skaitam.Formalitāte, ārišķība, cits varbūt teiktu,taču viņš zināja, cik ļoti sieva ciena tādusuzmanības apliecinājumus. Vai viņasapratīs, ka šoreiz nevarēja atlikt darinu?Šaturins pats vairs necerēja, kaatbrīvosies pirms vakara. Labāk tūlītpiezvanīt un brīdināt sievu.

Meklēdams ar skatieniem telefonaaparātu, kapteinis vēlreiz aplūkoja istabu.Kur viņš paslēptu naudu? Telpa bija

patukša, itkā viss liekais būtu aizvests uzkomisijas veikalu.

Viņš uzmanīgi izpētīja metāla gultas— vispirms lielās, tad bērnu gultiņu,aptaustīja matračus. Nekur nekasneiečaukstējās.

— Piedodiet, lūdzu, — vai drīkstuuzzināt, kas noticis ar manu vīru?

«Beidzot tomēr aptvērusi, kajāapjautājas,» Šaturins Jauni nodomāja untūdaļ pārmeta sev: nevajag ļaut vaļusarūgtinājumam un aizspriedumiem! Viņanav vainīga, ka man izjūk ģimenes svētki.

— Viņš saņēma bankā prāvunaudas summu, bet skolā ieradās bešā, —kapteinis īsi atbildēja.

— Varbūt viņu aplaupīja, —Ļapidova ieminējās. — Tagad jau dzirdpar visādiem šaušalīgiem atgadījumiem.

Un milicija pret šiem bandītiem esotbezspēcīga, — viņa nobeidza gluži indīgātonī.

Kapteinis neklausījās. Dziļi galdaatvilktnē, pabāztu zem papīru kaudzes,viņš bija atradis kaut ko tādu, kasattaisnoja pūliņus. Ne jau naudu —diemžēl ne. Tomēr ieganstu apcietinātĻapidovu un mierīgi pabeigt naudaspazušanas izmeklēšanu. Somu dunci.Lielu, asu, spīdīgu. Nazi, ar kuru varējaviegli nodurt cilvēku. Aukstu ieroci, kuraglabāšanu aizliedza kriminālkodeksa 182.pants. Citos apstākļos Šaturins tam nebūtupiegriezis vērības — varbūt Ļapidovs aršo dunci gatavoja šķilas iekuram, betšoreiz nolēma «piesieties». Sastādījisaktu, viņš griezās pie sētnieces un namupārvaldnieka:

— Parakstiet kā pieaicinātiliecinieki.

Republikāniskajā pārvaldē Šaturinugaidīja

majors:— Ko tik ilgi?! Sekretāre jau

uzstādījusi pasaules rekordu protokolalēnrakstīšanā, Ļapidovs kļūst uzstājīgs.Nāksies viņu atlaist uz mājām.

— Nenāksies vis, — unkapteinis izvilka no kabatas somu dunci.— Jāpieprasa prokuratūrā apcietināšanassankcija.

Majors apmierināti pasmaidīja unpiespieda zvana pogu.

— Tā, draudziņ, tagadaprunāsimies!

Kad milicis ieveda Ļapidovu, viņšbargi

uzkliedza:— Kāpēc glabājat ieročus?— Kādus ieročus? Man nekā

tamlīdzīga nav, ticiet man!— Un šis te? — majors uzmeta

dunci uz galda. — Vai jūs zināt, kas par todraud? Pieci gadi! Pieliekams laiks, laipadomātu, kur pazudusi nauda, — viņšpiebilda ar kodīgu ironiju.

— Bet es … es .,. — Ļapidovsstomījās. — Tas nemaz nav mans duncis.»

— To visi saka.— Nē, goda vārds. Kāpēc man

jums melot?— Lūk, to es arī nesaprotu, —

un majors cieši skatījās Ļapidovam acīs.— Bet jūs to vien darāt! Stāstāt pasaciņas,ka gaišā dienas

laikā jūs aplaupa vienā nodzīvākajām Rīgas ielām. Laiks teiktpatiesību, Ļapidov!

— Nezinu, par ko jūs runājat, —Ļapidovs liedzās. — Bet ar šo dunci bijatā. Es, zināt, pamanīju to pie kādaskolnieka un tūlīt atņēmu, lai aiznestu uzmiliciju.

— Un tomēr paslēpāt savāatvilktnē, — majors iedzēla.

— Nepārprotiet mani, — Ļapidovssacīja raudulīgā balsī. — Man nekas ļaunsnebija padomā. Gribēju nodot, bet tadaizmirsās.

— Jums vispār vāja atmiņa, —majora nodoms bija iebiedēt Ļapidovu. —Tā, piemēram, jūs atceraties tikai to, kādsizskatījās garais laupītājs, kuru nevarējātīsti redzēt, bet neatminaties pusaudzi, kas

stāvēja jūsu priekšā.— Un pavisam piemirsāt, ka jau

Latauto- tekā ieradāties bez portfeļa, —kapteinis iedzina ķīli vēl dziļāk.

— Kam jūs iedevāt portfeli arnaudu? Sakiet patiesību, — majora balssskanēja bezkaislīgi un tēraudcieti.

Bet likās, it kā šie vārdi nemazneatliektos uz Ļapidovu. Tiesa, viņš kļuvavēl bālāks, bet neviens vaibstsnepakustējās.

— Es atsakos atbildēt, — viņšteica. — Tā ir provokācija. Jūs nevaratatrast noziedzniekus un tagad gribat noveltvisu vainu uz mani. Jums taču plānsjāpilda, vai ne? Bet es neuzķeršos uz āķa,saprotiet!

— Palasiet šo te, — majorspiebīdīja Ļapidovam medicīnas eksperta

slēdzienu, ka vaiga brūcēm skrāpējuma,nevis griezuma raksturs.

— Un kas par to? — Ļapidovsizaicinoši sacīja. Viņš bija pilnīgipārvērties. Tagad, kad vairs nevajadzējaiegalvot, bet varēja tiepties un visunoliegt, viņš, likās, atguva pašpaļāvību.— Es taču neatbildu par to, kā bandītsrīkojas ar savu asmeni. Jeb varbūt jūsdomājat, ka pats sagraizīju sevi ar šosomu dunci, pēc tam saucu «hokus-pokus»un aizbūru to uz savu atvilktni?

— Tieši to mēs domājam, —Šaturins klaji paziņoja. — Tikai burvjalomā bija jūsu sieva. Kā citādi izskaidrot,ka ievainots kreisais vaigs, kas uzbrukumalaikā bija paslēpts apkaklē?

— Ko es zinu? … To izdibināt irjūsu pienākums, — Ļapidovs kļuva

bezkaunīgs. Kā sprostā iedzīts zvērs viņštagad aizstāvējās ar divkāršu izmisumu.— Iespējams, ka mani vispirms sagriezaun tikai tad izrāva portfeli.

— Tātad jūs paliekat pie savaapgalvojuma? — majors vaicāja.

-— Es palieku pie patiesības, —Ļapidovs atbildēja.

— Aizvediet apcietināto, — majorspavēlēja milicim. '

Palikuši divatā, majors un kapteinisilgi klusēja. Viņi jutās vīlušies —pratināšana nebija devusi cerētosrezultātus. Šis Ļapidovs bija daudz cietāksrieksts, nekā sākumā licies.

Šaturins patlaban nespēja sevipiespiest domāt par Ļapidovu. Viņuuztrauca gluži cits jautājums, kas neļāvakoncentrēties, — varbūt jau ieradušies

draugi, sieva droši vien zvanījusi uzdarbu, bet viņa numurs neatbild. Kāpēcgan majors neiededzina gaismu, varētusaskatīt pulksteni, kura tikšķi tik sāpīgiurbjas smadzenēs. Laikam jau vēls …

— Vai jūs ticat Ļapidova vainai?— tumsā majora balss šķita dīvaini dobja.

— Simtprocentīgi.— Es arī. Bet tiesa ar to

nerēķināsies. Jāsadabū fakti. Ja mēsnevaram tos uziet tagadnē, rakņāsimiespagātnē. Padomāsim, — majors pamazāmiesila, pat piecēlās un apstājās iemīļotajāvietā pie loga, kura palsajā četrstūrī asiiezīmējās viņa padruknais stāvs. —Jādomā, ka šis kārdinājums nav radiespēkšņi, šodien, atceļā no bankas. Taču nē!Viņam bija plāns — sens un sīkiizstrādāts. Un arī nolūki vai iemesli, kas

piespieda ielaisties šajā riskantajā spēlē.Skaidrs? Lūk, kas mums jāmeklē Ļapidovapagātnē, viņa biogrāfijā, sakaros, paziņupulkā! Man liekas, ka jau šovakar derētuaprunāties ar skolas direktoru unpasniedzējiem, dzīvokļa kaimiņiem unradiem. Jo ātrāk mēs atkal izsauksim uzpratināšanu, jo mazāk viņam būs laikaizgudrot ticamus melus.

— Tūlīt pateikšu Ožigam, —Šaturins pielēca kājās.

— Nē. Vecākais leitnants ir labseksperts. Dodiet viņam dokumentu, unviņš nemaldīgi paziņos, vai tas ir īsts vaiviltots. Bet cilvēki… Manuprat, jumspašam jānoved ši lieta līdz galam.

Majoram bija taisnība. Bet ko taslīdzēja? Viņam taču jātiek uz mājām!Protams, varēja pastāstīt par kāzu jubileju,

un majors sūtītu kādu citu, bet kapteinisvienkārši nedabūja šo lūgumu pār lūpām.Sasodīts raksturs!

— Biedri major, vai jūs nevarētupiezvanīt uz manām mājām un brīdinātsievu, ka es pārnākšu vēlu?

— Kāpēc jums pašam to neizdarīt?— majors nesaprata.

— Negribu zaudēt laiku. Bez tam… redzat … es … — Šaturins tomērsasparojās:

— Man nav drosmes.… Nākamajā rītā kapteinis tieši no

mājām devās uz republikānisko pārvaldi.— Nu, vai sieva bija ļoti dusmīga?

— majors līdzcietīgi apvaicājās.Šaturins laimīgi smaidīja. Ar saviem

salā sakarsušajiem vaigiem un spīdošajāmacīm viņš šodien izskatījās sevišķi

jauniņš.— Ja es vakar būtu pārnācis laikā,

es nemaz nezinātu, kāda man laba sieva!— viņš sacīja un tūdaļ nosodīja savupļāpīgumu.

— Izdevās savākt interesantasziņas par Ļapidovu. Viņš ir dzērājs, kāršuspēlmanis un iestidzis parādos līdz ausīm.Vairāk nekā tūkstoš rubļu. Pēdējā laikādzīvo kā vāveres ritenī — aizņemas noviena, lai atdotu citam, un tā tālāk.

— Un tagad cerēja nokļūt uz zaļāzara, —

majors nobeidza šo bēdu stāstu. —Skaidrs kā diena … Nu ko, nopratināsimvēlreiz.

Kad atveda apcietināto, majorsiesāka mīkstā, gandrīz samtainā balsī:

— Aprunāsimies atklāti,

Ļapidov. Mums ir zināms, ka jūs simulējātuzbrukumu. Ir arī šādi tādi pierādījumi.Bet mēs neesam droši, vai tie apmierināsprokuroru. Tāpēc meklēsim tālāk. Unatradīsim! To es jums galvoju! Bet jūsvarētu mums un arī sev aiztaupītnepatīkamus brīžus …

— Man nav ko slēpt, — Ļapidovsteica.

— Ļoti labi. Tad pastāstiet, kājūs cerējāt nolīdzināt savus parādus.Apaļš tūkstotis nav nieka nauda.

Ļapidovs satrūkās un tikko manāmisaduga. Viņa valodā atkal ieskanējāsvakardienas nedrošība:

— Es nezinu … Cerēju, kavarbūt laimēšu uz obligācijām. Gadāstaču, vai ne?

— Kāpēc jūs vakar turpat

bankā izmaksājāt grāmatvedim algu? Laitiktu no viņa vaļā? — Šaturins pārņēmapratināšanas pavedienu.

— Kā laupītāji varēja pārlēktbērnudārza sētai, kur rosījās sētniece, kasnevienu nav redzējusi?

— Kāpēc Latautotekā bijāt bezportfeļa? …

— Kam jūs to nodevāt? …— Kā izskatījās pusaudzis? …— Vai esat pats saskrāpējis

sev kreiso vaigu vai to izdarījusi jūsusieva? …

— Kāpēc nesaucāt palīgā? …— Vai jums ir liecinieki? . ..Jautājumi bira kā svina krusa —

cieti,nežēlīgi. Un katra vārda galā:— Paskaidrojiet! … Sakiet

patiesību! …Bet allaž, kad pratinātājiem likās, ka

Ļapidovs piespiests pie sienas un tūdaļatzīsies, tas kā glums zutis izslīdēja starppirkstiem un pat atrada sevī spēkuapgalvot:

— Es naudu neesmu ņēmis,goda vārds! Zvēru pie mana vienīgā bērnaveselības, ka man uzbrukuši laupītāji!

Beidzot nācās pārtraukt neauglīgonodarbošanos. Nemierā ar sevi un visupasauli abi izmeklētāji iegāja pulkvežakabinetā.

— Es ar savu gudrību esmugalā, — majors atzinās.

Kādu brīdi viņi klusuciešot smēķējaun vēroja tievās dūmu strūkliņas, kaslēnām cēlās pret griestiem un,nesasniegušas tos, ventilatora vēsmiņas

dzītas, vilkās uz durvju pusi.— Varbūt pagaidām ierosināt

lietu par neatļautu ieroču turēšanu? —majors ierosināja, kaut gan labi zināja, kašis priekšlikums nekur neder.

— Kāds no tā labums? —pulkvedis atgaiņājās. — Mēs viņuieslodzīsim cietumā un tādā veidāpasargāsim no visām kļūmēm. Bet tiešikļūdas pamodināja mūsu aizdomas, ļāvaatklāt Ļapidova simulāciju.

— Jūs gribat viņu atbrīvot? —Šaturins iesaucās.

— Tieši tā. Kamēr viņš sēdēskamerā, tikmēr nekas nemainīsies. Mēsapsūdzēsim, viņš noliegs. Un vezumsnekustēsies no vietas.

— Skaidrs! — majors piebalsoja.— Pieprasīsim lielu drošības naudu un,

kad Ļapidova sieva atnesīs šos čaukstošossimtniekus, paņemsim pie skausta: «Stāt!No kurienes?»

— Uz tik primitīva āķa viņa diezvai uz- ķersies, — pulkvedis pašūpojagalvu. — Nē, nē, atbrīvosim pret parakstuun novērosim. Gan jau viņš izdarīs kādumuļķību.

Nākamajā dienā Ļapidovu atbrīvoja.Un nepagāja ne divdesmit četras stundas,kad pie pulkveža ieradās neliela augumapilsonis.

— Negribu, lai jūs mani pārprastu,biedri pulkvedi, — viņš caur biezajāmacenēm raudzījās mierīgi un droši. —Esmu sagādes daļas vadītājs, man nesenbija lielas nepatikšanas. Kantorī bijaieviesusies spekulantu banda. Labi, kaviņi galu galā atzinās, citādi tiesātu arī

mani. Bet ir taču tādi ļaudis, kas neparkonetic, ka sagādes aģents var būt godīgscilvēks, domā, ka esmu piekukuļojisprokuroru. Vārdu sakot, šorīt atnāca piemanis tāds Ļapidovs, šaubīgs tips, ar kurugadījies iepazīties kādā kompānijā.Sēdēja, apraudājās, runāja par savudivgadīgo bērnu un pasaules netaisnību.Beidzot pateica savu sakāmo — piedāvājatūkstoš rubļu, pat pusotra, lai es dalot ar«savu» prokuroru, kā gribam, tikai laiizbeidzot pret viņu visas lietas … Nepatīkman tā padarīšana, biedri pulkvedi. Jacilvēks nevainīgs, ko viņš lien ar savunaudu… Ilgi svārstījos: iet pie jums,neiet? Kāpēc mest ēnu uz cilvēku? Galugalā nospriedu, ka jūs paši tiksietskaidrībā, ko domāt par Ļapidovu.

Pulkvedis piecēlās, ilgi un mazliet

svinīgi kratīja apmeklētāja roku:— Jūs mums izdarījāt lielu

pakalpojumu. Ko atbildējāt Ļapidovam?— Pateicu, lai katram gadījumam

atnāk šovakar.— Lieliski! Es jums no sirds

pateicos. Bet, ja jau esat mumspalīdzējuši, novediet komēdiju līdz galam.Mums jāatmasko šis Ļapidovs, kasnozadzis valstij divarpus tūkstošus,jāmēģina glābt naudu.

— Divdesmit pieci simti… Ir gancilvēkam apetīte. Kas man būtu jādara,biedri pulkvedi?

— Man liekas, vislabākais būtu, jajūs pasacītu, lai atbrauc pie jums rīt arnaudu. Soliet iepazīstināt ar prokuroru. Unjūsu istabā patiešām sēdēs prokurors undivi mūsu darbinieki. Redzēsim, kā

Ļapidovs izgrozīsies, — pulkvedisapmierināti smaidīja.

… Gaidīdami Ļapidovu, kapteinis unmajors klusi sarunājās.

— Savāds mums liktenis, —domīgi pateica kapteinis. — Citi cilvēkinovāc ražu, ceļ skaistas ēkas, cep maizi,ražo vajadzīgas mantas, glezno vai rakstagrāmatas. Bet mēs? Rakņājamiessabiedrības atkritumu kastē. Gadās diena,kad, izņemot zagļus, slepkavas un blēžus,nevienu cilvēku neredzam. Un reizēmiznāk tā kā patlaban — jālieto visādasviltības, aplinkus ceļi, lai kaut ko panāktu.

— Ko darīt? Citādi viņiem klātnetiksi.

Parasti mazrunīgais Šaturins šoreiznebija apklusināms.

— Zināt, biedri major, reizēm man

gribas mest visu pie malas un meklēt citudarbu. Baidos, ka tik nepazaudēju ticībucilvēcei. . .

— Laikam dzirdējāt, ka pēcizglītības un specialitātes esmu inženieris,— majors stāstīja. — Strādāju rūpnīcā,bet tad partija mani mobilizēja un ielikašai postenī. Domājat, man patika? Betkādam taču jāstāv iedzīvotāju drošībassardzē. Nesakiet, ka tā ir tukša, nodrāztafrāze. Atcerieties, kāds gandarījumspārņem, kad izdodas noķert noziedzniekuun tā novērst jaunas slepkavības vaiaplaupīšanas! Kad gadās novērstaizdomas no nevainīga cilvēka! Kadizdodas sastapt tādus goda vīrus kā mūsupašreizējais saimnieks! Kad beidzotnodosim tiesai šo zagli Ļapidovu, kasnekautrējās zvērēt pie bērna veselības! Es

tagad savu darbu ne pret ko nemainītu!— Tā gan, — Šaturins piekrita. —

Ja tā raugās…Noklaudzēja durvis, gaitenī atskanēja

Ļapidova balss:— Vai prokurors atnācis?— Nāciet vien iekšā. Jūs jau gaida.Šaturins un majors nostājās aiz

durvīm.Ieraudzījis prokuroru, Ļapidovs

priecīgā uzbudinājumā vaicāja:— Viss taču būs kārtībā, vai ne?— Pilnīgā kārtībā, pilsoni Ļapidov,

— teica majors. — Jums tikai jāparakstasava atzīšanas. Vai arī vispirmssalīdzināsim numurus uz naudas zīmēm artām, kādas mums paziņoja no bankas?

Ļapidovs nespēja izrunāt nevienuvārdu. Stāvēja, abām rokām smagi

balstīdamies pret galdu, un šajos dažosmirkļos viņa seja novecoja par vairākiemgadiem. Pazuda lišķīgais smaids, atsedzotdivas dziļas, viltīgas rievas, acīs iegulāsbezcerības izteiksme.

— Man nav ko teikt, jūs paši visuzināt. Portfeli ar naudu nodevu sievai, kassarullēja naudas zīmes un paslēpa bērnagultas kājas caurulē. Pusotru tūkstoti varatsaņemt tūlīt, pārējo atradīsiet mājā, —Ļapidovs Jauni pasmīnēja un piebilda: —Bet savu es tomēr panācu — no parādiemesmu ticis vajā.

Kad viņi jau sēdēja mašīnā,Ļapidovs pēkšņi atcerējās:

— Un kas notiks ar bērnu, ja arīsievu apcietinās?

— Par to neraizējieties, —atbildēja Šaturins. — Būs vismaz viens

labums no jūsu izdarībām. Valsts viņuizaudzinās par krietnu un godīgu cilvēku.

1962. g.

MELNO AVJU GANI Jau divas stundas sēdēju milicijas

kapteiņa Ilmāra Dombrovska kabinetā.Runājām par noziegumiem, kādus pastrādānepilngadīgie. Viņš minēja daudzus undažādus piemērus, stāstīja par meklēšanaspasākumiem, par atsevišķu gadījumufābulām, par tiesas procesiem unspriedumiem. Uz jautājumiem, kas iesākāsar vārdiem «kas», «kur», «kad»,kapteinis atbildēja ātri un izsmejoši,vienīgi mans neatlaidīgais «kāpēc»sagādāja viņam nepārvaramas grūtības.Beidzot Ilmāru Dombrovski paglābatelefona zvans.

— Mani izsauc priekšnieks, — viņšsacīja ar neslēptu atvieglojumu. — Varbūt

jūs tikmēr pakavētos blakus istabā, kurmans palīgs patlaban pratina divusnoziedzniekus. Paklausieties, un pēc tampamēģināsim kopā izdarīt kādusecinājumu .. .

«Noziedznieks» bija nepilnustrīspadsmit gadus vecs zēns ar sarkanupioniera kaklautu vējjakas izgriezumā. Ikpēc brīža pieglauzdams gaišo matušķipsnu, kas spītīgi krita uz pieres, viņšrakstīja savu grēksūdzi — atzīšanāsprotokolu, laiku pa laikam apdomājotnākamo teikumu, grauza spalvaskātu unstingu skatienu uzlūkoja redzamā vietānolikto lietisko pierādījumu — Rīgāražoto sērkociņu kastīti, kas aicinājaapdrošināt dzīvību un nekustamo īpašumukaut kādā Londonas akciju sabiedrībā.

Vai tiešām puika pieķerts ēkas

svilināšanā? Nejaušā vai ļaunprātīgiplānotā? Grasījos iztaujāt leitn'antu, betšai mirklī atvērās durvis, un istabā ienācaotrs «noziedznieks» — sa- raudājiesoktobrēna vecuma patukls sārtvaidzis.

— Tēvocīti — viņš šņukstēja untintes aptraipītām dūrēm slaucīja asaras,ievilkdams sejā zilas izmisuma pēdas. —Es nokavēšu skolu!

— Par to vajadzēja padomāt agrāk,— leitnants bargi atsaucās, tad paskatījāszeņķī un ar pūlēm saglabāja nopietnību!— Cikos tev sākas mācības?

— Divos. Bet man vēl vajag uzmājām pēc somas, — un zēns atkal laidavaļā raudas.

— Vai uzrakstīji, ko tev liku?— Jā, — laimīgs, ka vismaz kaut

ko varēji ̂ izdarīt skarbajam soģim pa

prātam, zēns nolika leitnanta priekšāneveikliem burtiem aprakstītu papīraloksni.

— «Rīgas pilsētas milicijaspriekšniekam,» — leitnants lasīja priekšā.— «Petrova Sašas Aleksandra dēlaiesniegums. Es mācos trešajā klasē un, javēlreiz tā darīšu, braukšu uz koloniju.Kopā ar mani automātus.apstrādājaAndris. Viņš dzīvo mūsu mājā, bet mācāslatviešu skolā. Es apsolu, ka nekad vairsbez vecākiem neiešu telefona būdā.»

— Kāda atzīme tev krievu valodasrakstos?

— Trīs.— Ak tad tālab katrā vārdā trīs

kļūdas, — leitnants pasmīnēja. — Ungalveno tu, protams, neuzrakstīji — cikvecs esi, kur dzīvo un ko īsti darīji.

Apsēdies un . . . nē, labāk vispirmsizstāsti šim tēvocim.

Saša pavērās manī un no jaunaizplūda asarās!

— Tēvocīt, ļaujiet man iet! Esnekad vairs…

— Nepinkšķi un runā! — sacījubezkaislīgā balsī, jo biju jau sapratis, kaprofilakses labad zēnam šeit jāsaņem pēciespējas iespaidīgāka mācība.

— Nu, mēs izgatavojām tādusaizbīdņus, — Saša nolauza sērkociņukastītei mazu, taisnstūrainu gabaliņu, — uniebāzām telefona automātā, nu, tur, kursaņem atpakaļ naudu, kad numurs iraizņemts. Nu, tas ir viss.

Vecākais zēns, nolicis malāspalvaskātu, ar interesi klausījās savabēdubrāļa stāstā. Apvainojies par tādu

kopējās dēkas vienkāršo- jumu, viņšiejaucās sarunā:

— Svarīgi novietot aizbīdni tā, laimonēta iestrēgtu un neizkristu pat tad, jadauza aparātu ar dūri, — Andrislietpratīgi paskaidroja. — Ja veicas, tadpēc divām trim stundām, izvelkot «korķi»,var ievākt piecas vai sešas divkapeikas.

— Un jūs šodien jau paguvātnovākt ražu? — leitnants pratināja.

— Tikai divās vietās. Trešajāmūs noķēra un atveda šurp, — un Sašaņēmās lūgties:

— Tēvocīt, goda vārds, es nekad …— Un cik nozagāt?— Četrpadsmit kapeiku.

Nopirkām trīs pīrādziņus ar ievārījumu,bet es noēdu tikai vienu, — Saša izvilkano kabatas monētu.

— Un divas kapeikas vēl palikapāri. Lūdzu!

— Vai paši izgudrojāt šopaņēmienu? — painteresējos.

— Nē, — Andris negribīgiatzinās. — Mani pamācīja Žora, —juzdams, ka klusums ievelkas, viņšpiebilda: — Puika no kaimiņu sētas.

— Noteikti uzraksti arī parviņu, — leitnants pavēlēja. — Cik tamgudriniekam gadu?

— Nezinu. Bet komjaunietisnav, teica, ka grib iestāties nākamruden,laikam uz Oktobra svētkiem.

— Un pagaidām izgudro, kāapzagt pilsoņus, — leitnants sacīja arneviltotu sarūgtinājumu.

— Nē jau, — Andris centāsattaisnot draugu. — Viņam to parādīja

Juris, kas būvē sev detektoru un … —zēns sastomījās un apklusa.

— Un?… — leitnants draudīgijautāja.

— Šeit jāsaka patiesība!— Juris nogrieza diviem

automātiem klausules, — Andris beidzotatzinās. — Viņam va

jadzīgas kaut kādas detaļas. Jaunotehniķu stacijā tās var dabūt, bet tur Jurineuzņēma. Nav brīvu vietu.

— Neaizmirsti to visu uzrakstītsavā ziņojumā milicijas priekšniekam, —leitnants piekodināja un atkal pievērsāsSašam: — Nu, ko lai iesāk ar tevi?

— Tēvocīt, atlaidiet mani!— Labi, norunāsim tā: diedz tagad

uz skolu. Vakarā tu visu izstāstīsi mātei —kā aptīrījāt automātus, kā jūs atveda uz

miliciju un kā tu šeit lūdzies. Un lai viņaman rīt piezvana un pastāsta, kā tevisodīja.

— Es labāk tēvam pastāstīšu. Mātišorīt aizveda uz slimnīcu, viņai slikti arsirdi…

— Māti ved uz slimnīcu, betmīlošais dēls dodas zagt!

— Es jau nemaz negribēju, Andrismani pasauca.

Redzot Sašas asaras, leitnantsbeidzot iežēlojās:

— Nu labi, pastāstīsi mātei, kadviņa pārradīsies no slimnīcas. Bet tēvamgan pasaki, lai piezvana man rīt… Untagad parādi to, ko esi sacerējis! — viņšuzrunāja Andri, kad Saša bija aizvērisdurvis. — Tā, tā: tēvs strādā par šoferi,māte par rēķinvedi, arī vecākie brāļi

dienā aizņemti godīgā darbā un vakarāmācās, tikai ģimenes jaunākā atvaseizvēlējusies citu dzīves ceļu … Un patnelūdzas tēvocim, pat nesola nekad vairstā nedarīt.

— Es vairs nedarīšu, — Andrispateica caur zobiem.

— Par to mēs paši parūpēsimies.Piezvanīšu uz skolu, un, ja izrādīsies, katas nav tavs pirmais nedarbs, tu rīt patbrauksi uz labošanas koloniju. Un tagadtaisies, kā pazūdi!

Istabā bija ienācis kapteinisDombrovskis. Saskatīju viņa acīs ironiskujautājumu un, atbildi nezinādams, patsvaicāju:

— Ko ar viņiem iesākt?Kapteinis noplātīja rokas:— Pēc likuma — nekā, zēniem taču

nav vēl četrpadsmit. Pabiedēt, paziņotvecākiem un skolotājiem, paņemt milicijasbērnu istabas uzskaitē un gaidīt, kamērpaaugsies. Labosies vai kļūs par likumampakļautiem noziedzniekiem? Tas nav nomums atkarīgs, mēs esam kārtības sargi,nevis pedagogi.

— Mazākajam taču mājās arīnormāli ģimenes apstākļi, — es tomērmēģināju tikt līdz lietas kodolam. — Viņšmācās padomju skolā, savā mūžā navredzējis ne «komiksu», ne amerikāņugangsteru filmu. Un diez vai pīrādziņi arievārījumu bija tik spēcīgs stimuls . ..Biedri kapteini, jums ir ilggadīgapieredze, kā jūs izskaidrojat šo atgadījumuar zēniem?

— Kapitālisma paliekas, vaitiešām pats nepamanījāt?

Mēs saskatījāmies.Kopš šīs sarunas milicijā pagājis

tikai mēnesis, tāpēc nezinu, kādās sliedēsievirzījusies Andra un Sašas tālākā dzīve.Gribas cerēt, ka pēc šā klupiena zēnitagad iet kopsolī ar savu skolu godīgajiempionieriem. Bet, ja nu nav vecāku unskolotāju spēkos parādīt pareizo ceļumaldos iestrēgušām bērnam, ko tad?Kādas ir iespējas tomēr izaudzināt tāduapmaldījušos zaļknābi par krietnucilvēku? Uzzinājis Rīgas speciālās skolasadresi, devos uz Kuldīgas ielu.

Rādīdama man klusajā Gregoraieliņā paslēpušos vārtus, vecīte, kasstāvēja aiz savas ģimenes mājas sētas,ziņkārīgi apvaicājās:

— Vai jūsējais arī tur?. . . Nē? 2ēlgan … — pēkšņi viņa apķērās: — Ko tad

es, muļķa galva, atkal samuldēju?… Betmēs, godīgi runājot, nevaram beigt parviņiem priecāties. Sākumā gan, kadpadzirdējām, ka internātskolas vietā mūsuZasulaukā iekārtosies tāds bandītuperēklis, kritām pilnīgā izmisumā. Patiparakstīju divus lūgumrakstusizpildkomitejai, pirmajās dienās baidījospēc saules rieta degunu ielā rādīt, sēdējuaiz trim atslēgām un aizvērtiem slēģiem untrīcēju pie visas miesas . . . Tagad es patvārtiņus vairs ciet neslēdzu. Agrāk, kad tiegodīgie puikas te dzīvoja, rudenī par augļuražu nebija ko sapņot, visu nozaga pa tīro— ābolus, plūmes, ķiršus. Nu skolā ir tādakārtība, ka zēni tikai parādes tērpā tiek pavārtiem laukā. Un lepnajā kārtā ar ģerboniuz piedurknes svešā kokā taču nerāpsies!Reizēm tas pūtēju orķestris krīt uz

nerviem, sevišķi, kad veselu stundu vienuun to pašu meldiņu leijerē, toties varenbraši viņi spēlēja Maija demonstrācijā,pati pa televizoru redzēju.

Vārdu sakot, man radās iespaids, ka— par prieku apkārtnes tantiņām unaugļkopibas entuziastiem — skolā valdaīsts cietuma režīms. Bet, sperot pirmo solizaļumos slīkstošajā teritorijā, drūmāsnojautas izgaisa. Un ne jau tikai tādēļ, kaiepriecināja skolas ēkas modernaisveidojums un plašais pagalms ar sportasektoriem un daždažādām plantācijām. Nē,gaišo noskaņu radija jautrā, daudzbalsainākņada, kas tik raksturīga skolām mācībustarpbrīžos. Un zēni, kas rosījās saulespielietajā laukumā, ne ar ko neatšķīrās nocitur redzētiem skolniekiem. Tās pašassīkās nerātnības un draudzīgās dunkas, tās

pašas kaislīgās diskusijas par pēdējiemsporta rezultātiem, tie paši sapņainie, tālānākotnē vērstie skatieni.

Kur varētu sastapt biedru Eglīti?— Direktors atrodas uz jumta. —

Pamanījusi manu izbrīnu, skolotājapaskaidroja: — Viņš patlaban uzstādatālskati, lai varētu vērot saulesaptumsumu.

Pieredzējis pedagogs, atvaļinātaismilicijas virsnieks un bijušaisnepilngadīgo labošanas kolonijaspriekšnieks, Rīgas speciālās skolasdirektors Eglītis, protams, apzinās, kasalīdzinājumā ar attālumu līdz sauleiastoņiem metriem, kas atdala jumtu nopagalma, nav izšķirošas nozīmes. Untomēr:

— Kuram zēnam gan nepatīk kāpt

uz jumta? Bet mēs jau aizvakarbrīdinājām, ka šurp laidīsim tikai astotāsklases skolniekus un tos, kam šajās divāsdienās nav ne divnieku, ne piezīmju.Pārējie lai kvēpina pudeļu stiklu un skatāsno lejas.

— Viens no jūsu pāraudzināšanaspaņēmieniem, — saprotoši pamāju argalvu.

— Ja kaut ko es neieredzu, tad tasir vārds «pāraudzināt», — direktorsatslien muguru pret dūmeni, un nez kādēļman pēkšņi šķiet, ka te uz jumta, kurvisapkārt šalko liepas, valodas raisāsdaudz vaļsirdīgāk nekā kabineta šaurioficiālajos ietvaros. — Neņemiet ļaunā,bet, manuprāt, to izgudrojuši no dzīvesatrauti teorētiķi un jūs, literāti, kas arsaviem varoņiem izrīkojaties pēc sirds

patikas. Manī tas allaž izraisa priekšstatupar nelaimīgo skroderi, kuram liekvienbortīgi piegrieztus svārkus pārtaisītpar divbortīgiem. Nekas lādzīgs tur nevarsanākt… Mēs it nemaz necenšamies labotkaut kādas kļūdas, mēs vienkārši audzināmšos zēnus. Cilvēks vai nu ir audzināts, vainav audzināts, jēdzienu «slikta, nepareizaaudzināšana» es mūsu padomju apstākļosneatzīstu.

— Un kādi ir jūsu audzināšanasprincipi?

— Vienā teikumā tos grūtiformulēt. Bet visumā šis pats jumtaprincips vien ir: katrs labums jānopelnasavām rokām, pašam jāizcīna — ar cītību,ar labu uzvedību. Būtībā tā ir ikdienasdzīve, kas piemērota skolas noteikumiem.Un vislabākais palīgs mums ir audzēkņu

kolektīvs . . . Ak tā, jūs laikam neesatpazīstams ar skolas struktūru, kasizveidojusies mūsu pastāvēšanasastoņpadsmit mēnešos. Lai kļūtu paraudzēkni, nepietiek ar izpildkomitejasnorīkojuma rakstu. Tāds pie mums irvienkāršs skolnieks. Nepieciešamsseptiņdesmit dienu stāžs, lai kļūtu paraudzēkņu kolektīva locekli. Bet parpilnvērtīgu ieskaites dienu uzskatām tikaitādu, kurā nav divnieku, nav piezīmju pardisciplīnas graušanu. Nopietns pārkāpumsvar iznīcināt iepriekš savākto dienu pūru,turpretī ir tādi nopelni, kas dod tiesības uzdivkāršojumu, — Eglītis pasmaida, —gluži tāpat kā savā laikā frontē. Tikaipilntiesīgi audzēkņi drīkst valkāt skolasparādes tērpu, kuru pasūtījām īpašiskaistu, tikai viņi drīkst piedalīties

sapulcēs un spriest par kolektīva plāniem,kļūt par iekšējās kārtības sargiem un tātālāk.

— Tieši to gribēju uzzināt — kasar tādu puisi notiek tālāk?

— Viņš var izaugt par vecākoaudzēkni. Viņu padome izlemj visussvarīgākos mūsu dzīves jautājumus.

— Un tālāk? Ja viņš joprojām labiuzvedas?

— Tad varam viņam atļaut dzīvotmājās un pāriet uz parastu skolu.

— Vai tādi gadījumi jau ir bijuši?Direktors sadrūma:— Bija nopietna saruna par sešiem

zēniem. Pelnīt viņi to godam pelnījuši, patar uzviju, un tomēr pagaidām paturējāmšeit. Nelaime tā, ka šiem puišiemvienkārši nav kur braukt. Viens, kura

vecākiem atņemtas audzināšanas tiesības,pats atteicies, grib pie mums pabeigtastoto klasi, pārējie arī sevišķi neilgojaspēc mājām, kur vai nu tēvs dzērājs, vaimāte vieglas uzvedības sieviete. Skolāviņi ir paēduši, apģērbti, guļ mīkstā gultā— pirmajās vēstulēs gandrīz visi par tojūsmo. Ar laiku tas kļūst par ieradumu, undažam labam pasaules skrējējam nemazvairs negribas atsākt «brīvo klaidoņadzīvi» … Siem sešiem ir pastāvīga atļaujadoties uz pilsētu, šādas tādas privilēģijas,domāju, ka sirds dziļumos viņi ir priecīgi,ka nav jāatstāj skola.

— Vai citi tāpat pieķērušieskolektīvam?

— Vairākums laikam gan … Vairedzat šo mazo zeņķi, kas palīdz fizikasskolotājam pielāgot filtru? Nu, to ar

sarkano uzšuvi uz piedurknes? … Pirmajānedēļā gandrīz visi mēģina mukt, un navjau arī nekāda sevišķa māka, sēta šeitzema kā tādā parauga bērnudārzā. BetBērts bija sevišķi neatlaidīgs, šķita, viņamtas ir goda vai kauna jautājums. Un par tojau arī viņu šurp atsūtīja — bēga nomājām, trīsreiz no internātskolas, izbēgapat no izglītības ministrijas sekretariāta,kur viņu apsargāja divas skolotājas. Bezsīkām zādzībām arī neiztika — kaut kastaču tādam klejotājam jāēd. Vienreiz,kurot ugunskuru, gandrīz nosvilināja kādutukšu vasarnīcu Ogres krastā . . . Bet nejau par to gribējās stāstīt. Zēnam ir gaišagalva, viņš kā izkaltusi zeme uzsūc sevīzinību valgmi, aizraujas ar galda tenisu unir mūsu orķestra labākais trompetists.Divreiz Bērts aizlaidās lapās, tad

nomierinājās, jo saprata, ka tādā veidānemūžam neiekļūs skolas pingpongistuizlasē, kaut ari viegli varētu dot citiemdesmit punktu priekšā. Tagad, kā paširedzat, Bērts ir brīvprātīgais kārtībassargs. Martā nolēmām dot viņamatvaļinājumu. Zēns uzvilka skolas tērpu unlepni aizbrauca uz mājām. Bet noteiktajālaikā neatgriezās. Nogaidīju vēl vienudienu, neparko negribējās ticēt, ka viņšpiekrāpis mūsu uzticību. Beidzot neatlikanekas cits kā braukt viņam ar mašīnu pakaļuz Nītaures apkārtni. Mājas aizslēgtas,taču kaimiņiene zināja pastāstīt, ka puikagan ciemojies pie mātes, bet pirms dažāmdienām pazudis. Griezām atpakaļ uz Rīguun tieši pusceļā ieraudzījām mūsu Bertu,kas soļoja pa grāvmalu. Izrādījās, šis tājau trešo dienu kāto uz skolu, jo māte

atņēmusi naudu biļetei un nodzērusi …Nu, sakiet pats — vai mums ir tiesībasatlaist tādus zēnus? Izrakstīt no skolas kālabotus taču nozīmētu ar vēsu prātu atkaliegrūst viņus nelaimē.

Lejā atskanēja zvans, un jaunākamajā mirklī visos gaiteņa logosparādījās zēnu ziņkārīgās sejas.

— Nāciet vien! — direktorslabsirdīgi aicināja. — Paskatieties, koMarcinkevičs izdarījis ar sauli, — un viņšar neslēptu maigumu pabužinājamelnīgsnējā Mikus ogļu krāsas sprogas:— Mūsējais no skolas pirmās dienas utinu pēkšņi sadomājis tādus galaktiskusjokus dzīt.

Visapkārt skan smiekli, un var just,ka tā nav tikai pieklājība pret vēlīgopriekšnieku, bet šeit valdošā sirsnīgās

draudzības izpausme. Un tieši sirsnībavislabāk raksturo attiecības starpaudzēkņiem un skolotājiem. Zēni vairs navmelnie auni kā savā iepriekšējā skolā,vispāratzītie grēkāži un pedagoģijaseksperimentu objekti, bet līdzīgi starplīdzīgiem. Eglīša vadītajā skolā visi irvienādi, personīgajā lietā ierakstītienedarbi paliek ārpus sētas, un katram irdota izdevība iesākt savas gaitas «uzlīdzenas vietas», pierādīt, ko viņš ir vērts.Lūk, lielum lielā priekšrocība, kas radapriekšnoteikumus sekmīgai audzināšanai.

Specskolā ir arī daudzas citaspriekšrocības. Skolotāji šeit saņem lielākualgu, tāpēc direktoram nav jāsūdzas parpiedzīvojušu pedagogu trūkumu, turklātklasēs ir tikai pa desmit, piecpadsmitaudzēkņu un labākas iespējas individuālai

pieejai. Brīvlaikā divpadsmit zēnu grupaipiesaistīti divi audzinātāji, un arī tasievērojami atvieglo cīņu pretnedisciplinētību.

Negribu radīt iespaidu, it kāaudzināšanas darbs specskolā būtu vieglsun gluds. Nebūt! Pārāk dziļi šajos zēnosiesakņojusies nepatika mācīties,pakļauties kārtības žņaugiem, pārāk lieli irrobi viņu zināšanās. Gadās, ka trešajāklasītē blakām deviņus gadus vecampuišelim sēž izstīdzējis padsmitnieks, kurarūgtā dzīves pieredze sniedzas tālu pārimācību grāmatas vielas robežām. Gadāsrecidīvi, kas piespiež vecāko audzēkņupadomi pieņemt lēmumu izstumt nokolektīva vidus nelabojamu slīmestu. Betvisumā ar katru izdodas atrast kopīguvalodu — tik plaša ir pedagogu rīcībā

esošo ietekmēšanas līdzekju izvēle. Pēcmācībām katrs var parādīt savu labo gribupraktiskos darbos, var gūt izciluspanākumus, konstruējot gokartus un vadottos pilsētas sacīkstēs; tas, kam nemaznenesas prāts uz tehniku, var paspīdētlauksaimniecības darbos sovhozā, kurskolai ir sava vasaras nometne.

— Pagaidām mūsu skola ir vienīgātāda tipa mācību iestāde republikā, —direktors Eglītis stāsta, — un, manuprāt,eksperiments pilnīgi attaisnojies. 2ēlvienīgi, ka mums tik maz vietu, ka varamuzņemt tikai tādus, kas jau samērā dziļiiestiguši dīkdienības un negodībasmuklājā. Citādi mūsu panākumi cīņā pretmazgadīgo noziedzību būtu daudz lielāki.

Sim secinājumam var tikaipievienoties. Patlaban speciālā skola

saņem lielu valsts piemaksu, jo vecākiemsoda veidā uzliktie atvilkumi no algassedz tikai sīku budžeta daļu. Bet, jaatradīs līdzekļus un atvērs vēl dažas tādasskolas (arī meiteņu!), tad varēs tajāsievietot visus tā saucamos «grūtiaudzināmos», ar kuriem citur jāmokāspedagogiem un komjauniešiem, un dažulabu paglābt no nopietnām bēdām. Un laipar to pilnā mērā — gan materiāli, ganmorāli — atbild vecāki, kas navvēlējušies vai pratuši radīt bērnam

normālus attīstības apstākļus!* **Līdz šim esam aplūkojuši tikai

visjaunākos nepilngadīgos, tos, kas vēlnav tikuši līdz astotajai klasei. Pastrādātienedarbi, spriežot pēc Eglīša kartotēkas,

gandrīz visiem vienādi: apkārtslaistīšanās,sīkas zādzības, huligānisms, kas parastiiesākas ar nīkuļošanu kāpņu telpās unkoleklīvu «namu stutēšanu» ielu stūros. Unarī iemesls allaž vienveidīgs: sliktiģimenes apstākļi vai arī spilgti izpaustašaura aizraušanās ar sportu, tehniku,lasīšanu, kas, neprasmīgi virzīta vaipiemērotu pulciņu trūkuma dēļ, aizvedsānceļos.

Tagad bija pienācis laiks izpētīt,kādus «varoņdarbus» veic tie, kuri,pieķerti izdarībās, nekaunīgi paziņomilicijas darbiniekiem:

— Kāpēc mani, velns parāvis, navpāraudzinājuši? Es taču neesmu vainīgs,ka neviens par mani nerūpējas!

Katrā rajona prokuratūrā ir īpašsizmeklētājs, kas nodarbojas tikai ar

nepilngadīgo lietām. Rīgas Kirova rajonātā ir M. Stūre. Viņa man pastāstīja paratgadījumu, kas ļauj saskatīt trūkumusdarbā ar jauniešiem, kā arī ceļu šādunevēlamu parādību cēloņu apkarošanai.

Sīs epizodes fābula ir gaužāmvienkārša. Jāatzīmē, ka no kriminālistikasviedokļa nepilngadīgo noziegumuizmeklēšana bieži vien ir neinteresanta.Milicijas darbiniekiem tikai retumis gadāssastapties ar rūpīgi plānotām ļaundarībām,kuru pamatā ir sarežģīti iemesli. Nē,notikumu norise ir primitīva — glužitāpat kā vaininieku psiholoģija. Pariespējamām sekām neviens nedomā, viņirīkojas un pēc tam — kaut vai plūdi!

Bet iegriezīsimies deju vakarā kādāno Rīgas kultūras namiem. Ainai tā bijapirmā balle mūžā. Tiesa, «Karā un mierā»

Tolstojs daudz pievilcīgāk tēloja jaunasmeitenes iespaidus, un tomēr sūdzētiesnevarēja — viņu aicināja uz katru deju,brīžiem pat divi jaunieši reizē. Tāpēcnemaz nebija laika pavērot apkārtni,padomāt, vai tik šai sarīkojumā netrūkstgalvenā — dabiskas, nepiespiestaslīksmības. Sakarsusi pēc sevišķi straujatvista, viņa pamāja draudzenei un kopā arSkaidrīti devās atvēsināties.

— Nesaprotu, kāpēc mātenegribēja mūs vienas laist uz šo vakaru.Šeit taču tik… — Aina nepaguva līdzgalam izteikt savu jūsmu, jo šai mirklīšaurajā gaitenī parādījās Marina.

Nedrošais solis, drudžainie sārtumibālajos vaigos liecināja, ka meitenenoreibuši. To pašu nepārprotami paudapārāk skaļā balss.

— Ceļu! — Marina sauca, it kā uzslēpēm veiktu strauju nobraucienu, untūdaļ pati uzgrūdās virsū Ainai.

Kā sargādamās, kā sadursmesvairīdamās, Aina pacēla roku, atstūmastreipuļojošo Marinu un mierīgi gājatālāk. Bet pie pašām dur- vlm saņēma*tādu belzienu mugurā, ka, burtiski, ielidojasieviešu tualetes istabā. Atguvusilīdzsvaru, Aina pagriezās tieši lāikā, laiizvairītos no nākamā sitiena.

— Kašķi meklē, ko?! — viņaspriekšā, dūres vīstīdama, stāvēja Marina.— Domā, ja es iemetusi kriksīti, mani varpiekaut?! — un atkal grasījās mestiesAinai virsū.

Nekā vēl īsti nesapratusi, Ainasatvēra viņas rokas un sažņaudza. Un tūdaļbravūrīgais uzkliedziens pārvērtās

raudulīgā spiedzienā:— Pasauciet karalieni! Nesaldējiet

nagus, ātrāk!Dažus mirkļus vēlāk tualetes telpā

iesteidzās par «kluba karalieni» dēvētāIngrida, kuras āriene ne ar ko neattaisnojaglaimojošo iesauku. Neliela auguma,stūraina, nesamērīgiem sejas pantiem,nespodriem, tumšiem matiem viņa drīzākatgādināja kleitā ietērptu pusaudzi.Karalisks bija tikai pavēlošais mājiens,kas aicināja pārējās meitenes izvākties;arī lauvas lēciens, ar kādu Ingrida uzklupaAinai, likās zvēru karalienes cienīgs.

Pārsteigtā Aina nejaudājaaizstāvēties un pēc dažām pļaukām tāapmulsa, ka pat nespēja īsti pretoties, kadIngrida ievilka viņu kabīnē. No turienesatskanēja nežēlīgās izrēķināšanās trokšņi

un gandrīz nepārtraukts lamuvārdu birums:— Uzsildītais mironis tāds, nu tu

žigli paņemsi vagu! … Es tev rādīšušļūkāt pa kluba parketu un nokantēt mankavalierus! . . . Turpmāk tu desosi pa ieluar lielu līkumu un vairs nerādīsi savuriebīgo purnu manā karalistē! … —Pēkšņi iestājās klusums. Kad Ingrida atkalierunājās, viņas balss ņurrāja, kā runciapmīļojot: — Kur tev skaists gredzenspirkstā! Iedod pavalkāt.

— Nedošu.— Laikam domā, ka esi labāka par

mani, tāpēc ka večiem kabatā skanošais!Divi dobji būkšķi. Ieķērusies sava

upura matos, Ingrida trieca Ainas galvupret saplākšņu sjenu.

— Nečīksti, pēc dančiem atdošu.Tikai nemēģini klačot!

Durvis atsprāga vaļā. Ingrida,gredzenotu pirkstu kā uzvaras karogu virsgalvas pacēlusi, skriešus devās atpakaļzālē. Viņai sekoja Aina — seja bāla,saskrāpēta, bet acīs nevienas asaras. Viņasevī pat atrada spēku mierināt nevaldāmiraudošo draudzeni:

— Rimsties, Skaidrīt, tas nekas, kanesauci palīgā… Gan es viena tikšu galā,cilvēku klātbūtnē viņa būs spiesta atdotgredzenu.

Ainas cerības nepiepildījās. Ingridapat neielaidās sarunās:

— Ko tu piesienies? —«karaliene» mierīgi turpināja dejot, tā kaAinai nācās spraukties viņai nopakaļ. —Atradusi vakarējo, kam nocelt gredzenu!… Puikas, metiet viņu ārā!

Atlika tikai visgrūtākais ceļš — iet

pie mātes, atzīt savu kļūdu un lūgtpalīdzību. Ainas māte nelasīja morālessprediķus, bet uzvilka mēteli un devās uzkultūras namu atņemt bezkaunīgajai zagleilaupījumu.

Ingrida joprojām dejoja, betgredzena pirkstā vairs nebija. Sākumāviņa mēģināja visu noliegt, tad, piespiestapie sienas, nolēma pāriet pretuzbrukumā:

— Ja tu neatšūsies, vecene, es tevizskrāpēšu acis! — viņa kliedza,pārliecināta par savu piekritēju atbalstu.

Un tiešām, visapkārt jau bijasaradušies jaunieši, kas ciešā lokāieslēdza mazo grupu, atdalīdami to nopārējiem apmeklētājiem.

Ainas māte nejāva sevi iebiedēt. Unizrādījās, ka huligāni, kaut arī nomācošāpārsvarā, gjēvi meklē atkāpšanās iespēju,

tikko atduras pret reāliem draudiem. Nezno kurienes pēkšņi iznira gredzens, unkatrs taisnojās, ka saņēmis to no cita. Kadieradās milicijas darbinieki, Ingrida gancentās glābties ar meliem, tomērpirmītējie sabiedrotie liecināja pret viņu.

Izmeklēšanas gaitā nekādisarežģījumi ne- uzpeldēja, arī tiesas sēdēviss bija skaidrs — noziegums attiecīgikvalificēts, Ingridas un Marinas vainapierādīta, vajadzēja tikai piemērotatbilstošo kriminālkodeksa pantu. BetKirova rajona prokuratūrā nolēma ar toneapmierināties — vajadzēja taču reizipar visām reizēm noskaidrot un atklātiiztirzāt, kā rodas priekšnoteikumi šādiemderdzīgiem atgadījumiem. Un tikaorganizēta papildu sēde, kurā tiesājavienaldzību.

Šoreiz uz apsūdzēto sola sēdēja tie,pret kuriem nevarēja oficiāli celtapsūdzību — abu meiteņu vecāki undraugi. Jāsaka tūdaj, ka diemžēl arī šajālietā nebija negaidītu blakus apstākļu.Atklājās ierastā nepievilcīgā aina,satrūdējusi nepilngadīgo noziedzībasaugsne. Marinas tēvs jau sen aizgājis noģimenes, mātei ātri vien radās divimīļākie, un atšķirība starp viņiem bijatikai tā, ka viens lepni sauca sevi parpatēvu un dzērumā allaž piekāva meiteni,bet otrs, par tēvoci dēvēdamies,apciemojumu reizēs deva Marinai naudukinobiļetei un līdz rītam nelaida viņuistabā. Skola, protams, cēla trauksmi,iejaucās milicijas bērnu istaba, bet ciniskāattieksme pret apkārtni jau bija tik dziļiiesakņojusies meitenes apziņā, vieglie

prieki, ko sniedz alkohols un šķietamiepanākumi puišu aprindās, jau bija tāizķēmojuši viņas priekšstatu par dzīvesjēgu, ka Marina pat neuzklausīja labidomātos aizrādījumus un brīdinājumus.Turklāt ārsta izziņa par hronisku nierukaiti neļāva norīkot viņu darbā. Vadzisturējās, turējās un beidzot…

Ingridas raksturu bojāja ne vien tēvaalkoholisms, bet vēl viens faktors:meitene uzskatīja sevi par personībaskulta upuri un vecmāmuļas ietekmēnolēma, ka viņai viss ir atļauts. Tiesa,vectēvs, Sarkanās Armijas ģenerālis,divpadsmit gadus pirms Ingridaspiedzimšanas tika nepatiesi apvainots unrepresēts, tiesa arī tas, ka viņa atraitnei undēlam pec tam nācās ciest pārestības, tačumeitenes bērnību šie bēdīgie apstākļi

ietekmēja tikai netieši. Daļēji ar šiembiogrāfiskajiem datiem var izskaidrot (betnekādā ziņā ne attaisnot)

Ingridas tēva sliecību uz iedzeršanuun vecās mātes, personālās pensionāres,tieksmi neprātīgi lutināt mazmeitu, kas,tēvam uzkāpjot uz kārtējā plosta, allažmeklēja pie viņas patvērumu. Augošābērna morāles mugurkaulu tāda atmosfēranestiprināja.

Sevišķi traģiski tiesas sēdē izskanējaIngridas bēdu sagrauztā tēva uzstāšanās.Jā, viņš saprot, ka vainīgs meitaspagrimumā, viņš to sapratis jau labi sen,tāpēc brīvprātīgi ārstējies un nu jau vairākpar gadu nedzer (lūk, attiecīgā izziņa nodarba vietas). Bet pietrūcis spēkapiespiest ari meitu laboties, cīnīties pretvecāsmātes ietekmi. Un tā tika izjaukti visi

labi domātie audzināšanas pasākumi.Tikko milicijas bērnu istaba nosūtījaIngridu kaut kur strādāt, darba vietāieradās tēvs vai vecāmāte, pārliecinājās,ka «slodze neatbilst meitenes spējām»,«specialitāte nav viņai pa prātam», unatkal iekārtoja skolā, kur ģimenes lutekle,nu jau pilnīgi droša, ka var visu atjauties,no jauna grāva disciplīnu.

Ne jau kāda spilgta rakstura īpašība,bet tieši šī «nesodāmības» apziņa izvirzījaIngridu par kompānijas barvedi, par kluba«karalieni». Viņa ne no kā nebaidījās,uzdzīvoja caurām naktīm, mētājās ar savu(vecmāmuļas) un svešu naudu, arpersonīgās bravūras piemēru piespiedasavus pielūdzējus — sešpadsmit gadusvecus jaunekļus — neatpalikt.

Tiesas sēde beidzās ar vecāku

rīcības sabiedrisku nosodījumu unadministratīviem sodiem. Daudz rūgtupārmetumu nācās uzklausit arī jauniešiem,kas ar savu pasīvo izturēšanos veicinājušikautiņu kultūras namā. Nesaprotamā kārtāmaz runāja par kultūras nama vadību unkomjauniešu pirmorganizācijām — it kānoziegums un tā priekšnosacījumi būturisinājušies bezgaisa telpā, nevis mūsuacu priekšā.

Par deju vakariem, kurus rīko klubi,rakstīts bez gala. Tie nepieciešami kautvai tādēļ, ka jauniešiem patīk dejot unuzjautrināties. Tomēr šķiet, ka dažu klubuvadītājus šis dabiskais apstāklis interesēvismazāk. Viņiem rūp ienākumu plānaizpilde, apmeklētāju masveidība. Un tārodas pavisam dīvaina aina: kultūras namupulciņos, kas veic jo vērtīgu darbu, ir

viens jauniešu kolektīvs, deju sarīkojumos— pavisam cits kontingents, tā saucamānejaušā publika, kas pie ieejas nopērkbiļeti un dūšas uzpravīšanai atnes līdzkabatā paslēptu pusstopu.

Ieejas nauda laikam ir nepieciešamsļaunums, jo jāmaksā orķestrim, jāsedzzāles amortizācijas izdevumi. Bet šķiet, kabūtu prātīgi pārdot biļeti tikai pretielūgumu, ko izdala attiecīgā kluba aktīvs(pašdarbības dalībnieki), līdz ar touzņemoties zināmu atbildību par savudraugu un paziņu uzvedību. Kļūt par klubabiedru — tam jābūt godam, kas uzlieksaistības un pienākumus.

Arī deju vakarā, kur Ingrida unMarina sarīkoja kautiņu, bija atbildīgaisvadītājs, kuram būtu jāgādā par vispārējujautrību un kārtību. Viņš ir divos Jūrmalas

atpūtas namospārslogots darbinieks, kas sestdienās

piepelna lieku rubli, ik pēc pusstundasizziņojot «dāmu valsi». Viņam nav nelaika, ne patikas nodarboties arapmeklētāju audzināšanas jautājumiem.

Rigā saņemti vairāki Polijā ražotimūzikas automāti, kas par piecāmkapeikām atskaņo kādu no simt dejumelodiju ierakstiem. Jauki, bet tieuzstādīti lokālos, ko apmeklēt jauniešiemnav ne pa kabatai, ne pa prātam. Un tā navnejaušība. Izrādās, ka nav izdevīgi nodotšos automātus kafejnīcām (kuru Rīgā jau tāpar maz), jo tiks nopietni apdraudētaienākumu plāna izpilde. «Pasūtīs tasikafijas, kūkas un dancos visu vakaru,»kāds direktors sūrojās, «bet man vajadzīgaapgrozība.» Sā iemesla dēļ vispār

prātīgāk neatjaut dejas.Jūrmalas atpūtas namos ir deju

grīdas, Rīgā tādu brīvdabas sarīkojumunav, jo biedē administratīvās grūtības. Un,lūk, esam nonākuši līdz problēmaskodolam. Nedrīkst baidīties uzticēt šādupasākumu organizatorisko pusi pašiemjauniešiem. Viņi taču ir tie pašipadsmitnieki, kas palīdzēja izcīnītrevolūciju, kas kopā ar sievietēm LielāTēvijas kara laikā nodrošināja fronti arvisu nepieciešamo. Viņiem var un vajaguzticēt nopietnus pienākumus, viņiemjājauj dibināt savus klubus un pulciņus,jādod iespēja pašiem rūpēties par savāmbrīvlaika nodarbībām!

Visādi jāveicina «iniciatīva noapakšas». Šodienas jaunatne, kas attīstāsstraujāk, nekā mums liekas, kosmiskajam

laikmetam atbilstošā tempā, ar aizdomāmraugās uz visu tradicionālo, oficiāliuzspiesto. Viņi pamatoti grib dzīvot pēcsava prāta, paši gūt atziņas, nevis pārtiktno iepriekš sagremotas garīgas barības.Viņi nav zīdaiņi, ne jau vienmēr «onkuļureceptes» ir vispareizākās.Aizbildniecība, ko uzņemas namupārvaldēs apvienoti pensionāri, pedagogupadomes un dažādi citi «šefi», bieži vienpārvēršas nevēlamos iemauktos.

Šī iniciatīva jāatbalsta ļotismalkjūtīgi. Lai rodas visādi «kaujascimda», «grācijas» un «interesantutikšanos» klubi! Palīdzēsim ar naudaslīdzekļiem, ar telpām un pārākneiejauksimies viņu darīšanās. Nekādāziņā nedrīkst šos pirmos asnus pārvērstplaši izdaudzinātā pasākumā, kā to vietā

un nevietā mēdz darīt komjaunatnesvadība, laikraksti, un to uzspiest visiemjauniešiem. Tulas komjaunieši savasavīzes redaktora vadībā nodibināja«meklētāju» vienības, kas veic lielu,interesantu darbu. Nav nekāds brīnums, kašur tur šai kustībai radās sekotāji. Bet«meklētāju» labā slava tiks nopietniapdraudēta, ja viņu piemēru pacels«Vissavienības līmenī». Grūti patiedomāties, kādā bēdīgā birokrātismāuzspiestais pasākums pārvērtīsies tur, kurnav Tulas iniciatīvas bagātā redaktora,jauniešu spontānās sajūsmas.

Runāju ar vienu no Ingridas«karalistes pavalstniekiem». Viņš ir garīgilieliski attīstīts zēns, komjaunietis, kasstrādā un mācās vakarskolā un neizsakāmicieš no tā, ko pats sauc par «romantikas

trūkumu».— Kad pastrādājam kādu nedarbu,

— viņš vaļsirdīgi sacīja, — vismazjāuztraucas par sekām. Bet citādi —neinteresanti. Visu cilvēces vēsturijēdziens cīnīties bija saistīts arienaidnieku, varoņi cīnījās pret kaut ko.Bet no mums, komjauniešiem, pēkšņiprasa, lai mēs cīnītos par kaut ko — pardarba ražīguma celšanu, par izslaukumakāpināšanu vai par jaunu metoduapgūšanu. Labākajā gadījumā mums liekpriekšā spēkoties ar ienaidnieku, kas mītmūsos pašos, ar tā saucamajāmkapitālisma paliekām. Mani tas nespējaizraut. Labāk cīnīšos pret pašukapitālismu nekā pret kaut kādāmpaliekām. Divreiz brīvprātīgi pieteicoskarot Vjetnamā pret amerikāņu

imperiālistiem, lai aizstāvētu brīvību un— galu galā — arī savu nākotni. Bet manieteica braukt uz laukiem un cīnīties parkāda tur purva nosusināšanu …

Būtu aplam viņam pilnīgi piekrist,bet tikpat nepareizi — neuzklausīt šossarūgtinājuma pilnos vārdus. Sevišķivērīgi tos vajadzētu analizēt komjaunatnesvadībai, kas tagad taču maklē jaunasdarbības formas, aizstājot sastingušāsshēmas ar dzīvē smeltām atziņām,nodrāztus lozungus ar aicinājumiem, kasnāk no sirds un runā uz miljonu jauniešusirdīm.

• *Cīņā pret nepilngadīgo noziedzību

biež vien gadās lietas, kuras var«likvidē*, mājas kārtībā», kaut gan likumsneapšaubāmi pārkāpts. Neņemos apgalvot,

ka tie raksturīgi mūsu jaunatnesaudzināšanas problēmām, tomēr šķiet, kaar dažām der iepazīstināt la-tājus.

Radiorūpnīcā strādāja puisis. Nelabāk pai citiem, ne sliktāk. Viens notūkstošiem, kura vārdu un uzvārduadministrācija tā arī nezinātu, ja pēkšņinebūtu zvanīts no milicijas. Un tadizrādījās, ka direkcijai par viņu nav kopateikt. Sabiedriskā darbā neiekļāvās,pulciņos nesastāvēja, racionalizācijaspriekšlikumus neiesniedza, ar sportunenodarbojās. Liels klusētājs, kasatdzīvojās tikai tad, kad tuvumā pagadījāskāds no rūpnīcas konstruktoriem. Tad ganjautājumi bira kā no pārpilnības raga,pagūsti tikai atbildēt. Bet inženieriembrīva laika maz, un parasti puisim ieteicakādu attiecīgu grāmatu. Pēdas veda uz

bibliotēku, kur pēkšņi atklājās, ka puisis irrūpnīcas cītīgākais lasītājs, ka viņšizstudējis visu tehnisko literatūru, kuraikāds sakars ar raidstacijām.

Bet to, kā jau sacīts, uzzināja «postfac-tum» — pēc tam, kad viss jau bijanokļuvis dienas gaismā. Sākumā ... jā,kurš gan šodien pateiks, kā viss sācies?Bija materiālas grūtības, un apdāvinātaiszēns, kas jau bērnībā interesējās parradiotehniku, pameta skolu, lai nopelnītusev iztiku. Tomēr lielā mīlestība uzkonstruēšanu palika, trūka vie-fcīgiiespējas rast tai izpausmi — nevar taču"■«pieaudzis» darba virs iet uz Pionierupili vai ļīauno tehniķu staciju. Un puisisnolēma rīboties uz savu roku. Pabeidzisrasējumus, sapirka detaļas, bet to, koveikalā nedabūja, nesa laukā no rūpnīcas,

rupji runājot, zaga. Beidzotnepieciešamais bija savākts un varējasamontēt raidstaciju — vecmodīgu, divuspudus smagu modeli. Nu vajadzēja toizmēģināt — katrai šautenei taču reizjāizšauj. Un puisis izgāja ēterā —mikrofona priekšā nolasīja «Cīņas»kārtējo ievadrakstu, pēc tam sulīgos, nevisai literāros izteicienos nolamājaamerikāņus par agresiju Vjetnamā,programmu noslēdzot, ģitāras pavadījumānodziedāja «Lai vienmēr būtu saule» unaicināja nākamajā dienā noklausīties viņaraidījumu tai pašā laikā.

Ilgi šādas pārraides, protams,turpināties nevarēja, jo puiša balss tačuneskanēja bezgaisa telpā. Un viņam bijajāatbild par savu rīcību. Bet īstā galvaslauzīšana sākās pēc tam: ko iesākt ar šo

nepilngadīgo, kas pārkāpis divus likumus— zadzis valsts mantu, iekārtojis «privāturaidstaciju», laužot starptautiskokonvenciju par radiosakariem un vēldaudzus no tās izrietošus līgumus? Rūpīgiizmeklējot lietas apstākjus, radāspārliecība, ka puisis gan rīkojiesnepiedodami naivi un vieglprātīgi, bet bezļauna nodoma, par ko visuzskatāmākliecināja raidījumu saturs. Raksturīgi arītas, ka viņš rūpnīcā piesavinājies tikaiizbrāķētas detaļas, kuras pēc tam mājāscitigi labojis. Direkcija apsūdzībunecēla, puisi neapcietināja, tikaipiekodināja rūpnīcas vietējai komitejaikatrā ziņā sūtīt viņu mācīties tehnikumaneklātienes nodaļā.

Labs, kas labi beidzas…*

Stāvēju pie kinoteātra «Aina»vitrīnas un, nespēdams izšķirties, pētījutur izliktos vācu kriminālfilmas kadrus.Cik ļāva spriest uzņēmumi, tas būs stāstspar cīņu pret nepilngadīgo jauniešunoziedzību. Un tomēr ne- devos pie kases— pārāk simpātiskas un «fil- miskas»šķita fotogrāfijās attēloto jauniešu sejas,pārāk piemīlīgs fons (skaisti kopts dārzsar ģipša rūķīšiem, idilisks upes līcis,svētdienīgi uzposti gājēji), uz kurarisinājās darbība. Negribējās nosist laiku,skatoties rožaini sentimentālā lakāuzspodrinātus notikumus, kas, tik daudzjau zināju no savas nelielās pieredzes,patiesībā allaž uzvanda dziļas kaislības unar savu skaudro nežēlību iegrūž nelaimēģimenes, pat veselus kolektīvus.

Grasījos jau pagriezties uz iešanu,

kad pie kreisās auss sajutu kāda cilvēkakarsto, nevienmērīgo elpu un sadzirdējuuztraukumā- smokošu balsi:

— Uzšķiņķo divdesmit kapeiku! —Un, it kā pastiprinot šajos vārdos ietvertosdraudus, bezkaunīgais mangotājs ar visusavu svaru uzgūlās manai mugurai.

Nc skatloga patumšajiemspoguļstikliem, aizsedzot vācu kinoaktierufotogeniskos smaidus, manī raudzījāsdzīves skarbā īstenība — netīra seja arvismaz nedēļu veciem bārdas rugājiem,maisiņiem zem šaudelīgajām acīm unbrutālām rievām, kas vilkās no zēniskiuzrautā deguna līdz asā švīkā sakniebtolūpu kaktiņiem.

Nebiju vēl izlēmis, ko atbildēt, kadslaidais neliela auguma vīrietis, kas arsavu dēlu stāvēja man līdzās, iegremdēja

roku mēteļa kabatā un, izvilcis sīknaudu,sniedza to šaubīgajam puisim.

— Cik tev ievajadzējies?Divdesmit? — balss bija mierīga, patlaipna.

Diedelnieka (pagaidām puisim tačunekā cita nevarēja pārmest) reakcija bijapilnīgi negaidīta. Viņš pēkšņi sašļuka, itkā spēcīgu pļauku saņēmis, un sākastomīties kā nedarbos pieķertspirmziemnieks:

— Es pārskatījos … manis te vairsnav… es nekad vairs tā nedarīšu… ticietman, biedri Putān! — un pazuda,neredzamas slotas aizmēzts.

Tā es iepazinos ar milicijas kapteiniDžemu Putānu, par kuru man daudz lababija stāstījuši gan viņa padotie unpriekšnieki, gan bijušie nepilngadīgie

likuma pārkāpēji.— Iespējams, jums liksies, ka

milicijas darbiniekam nevajadzētu tārīkoties, — viņš kā atvainodamies sacīja,tomēr ēverģēlīgais smaids, kas uzzibsnījaaiz aceņu stikliem, liecināja, ka patsPutāns priecājas par'izdevu- šospārsteigumu. — Bet es esmu pārliecināts,ka šim puisim tā bija barga mācība —labu laiku viņš nevienam vairsneuzmāksies, varbūt pat pavisam metīsšādus stiķus pie malas … Ek, ja mēsvienmēr varētu laikā iejaukties, vismazpuse reģistrēto noziegumu paliktunepastrādāta, — Džems Putāns nopūtās.— Labu pedagogu un psihologu trūkums— lūk, kas sarežģī problēmasatrisināšanu.

Nav ko noliegt, jaunatnes

audzināšanas problēma pastāv — piemums, gluži tāpat kā visā pasaulē. Vai tevainīgs karš, atom- sprādzienu draudi vaineapšaubāmas izmaiņas attīstības ritmā unsadzīves tikumos, — to izpētīt irsociologu uzdevums. Šeit gribas tikaiatzīmēt, ka šodienas jauniešiem ir daudzvairāk «kāpēc» nekā tai paaudzei, kas,pašaizliedzīgi, kaudamās ar visādiemtrūkumiem, cēla mūsu sabiedrību,aizstāvēja padomju iekārtu pretienaidnieku pārspēku. Toreiz viss bijaskaidrs, diženais mērķis pat neļāva rastiesjautājumiem. Tagad turpretī neviens«kāpēc» nedrīkst palikt bez atbildes.Jāatbild vecākiem, skolotājiem, darbavadītājiem, visiem, kam ir saskare arjaunatni. Un bieži vien izrādās, kadaudziem speciālistiem trūkst

viselementārāko pedagoģijas unpsiholoģijas zināšanu.

— Kas ir svarīgāk, pieņemot darbājaunu skolotāju, — Putāns ari nākamajāsarunā atgriežas pie šīs tēmas, —priekšmeta zināšana vai pedagoga spējas,viņa atsaucīgā sirds, ieinteresētība? Manšķiet, ka pirmo var apgūt kvalifikācijascelšanas kursos, otro — nekad, tāpēc tamjābūt izšķirošajam. Un arī kadru daļupriekšniekiem, arodbiedrībasdarbiniekiem, varbūt pat visiemuzņēmumu vadītājiem derētu iepazīties arpsiholoģijas pamatlikumiem. Tad viņidaudz ātrāk atradīs kopīgu valodu arjaunajiem strādniekiem un varēs izveidotcieši saliedētu kolektīvu, tādu, kaspatiešām spēj brīnumus veikt.

Pats Džems Putāns nekad nav

mācījies īpašos pedagoģijas vaipsiholoģijas kursos. Tā ir lielā dzīvespieredze, kaislīgā pieķeršanās savamdarbam, kas palīdzējusi viņam iekarotdaudzu «melno avju» uzticību.

— Es neesmu no bijušajiembezpajumtniekiem, nekad mūžā neesmu paīstam kāvies, un tomēr puikas jūt, ka esviņus saprotu. Laikam tāpēc, ka man savālaikā gāja grūti un es zinu, cik vieglipadoties kārdinājumam. Allaž atceros to,pirms nosodu kādu.

Tiešām, Džema dzīve nav bijusi bezsūr- dienām. Vectēvs un tēvs zāģējaakmens bluķus «Rīgas granītā», un arī viņšdroši vien būtu pavadījis dzīvi kapupieminekļu darbnīcā, iesūcot plaušās unādas porās smalkus putekļus, ja padomjuvara nepavērtu ceļu uz izglītību. Zēnam

par lielu izbrīnu, allaž mazrunīgais tēvsvienreiz pārnāca mājā milicijas virsniekaformas tērpā. Bet iesākās karš, unneizdevās viņam palūgt, lai pastāsta parsavām pagrīdes gaitām. Pēc tam tālajāevakuācijā pienāca vēsts, ka latviešustrēlnieku divīzijas politdarbinieks AloizsPutāns kritis kaujā pie Narofominskas. Jā,maz bija kopā būts, un tomēr tēva gaišaistēls, ko māte allaž turēja svētā piemiņā,neļāva Džemam aiziet neceļos un vēlākietekmēja arī darba vietas izvēlē.

Karam beidzoties, viņi atgriezāsLatvijā, apmetās Rīgā, Bolderājas nomalē,kur Džems beidza septiņgadīgo skolu.Toties celtniecības tehnikumā zēnamneveicās. Speciālie priekšmeti, sevišķiķīmija, nekādi nelīda galvā. Piecniekihumanitārajās disciplīnās neaizpildīja

robu, un drīz visiem kļuva skaidrs, ka noDžema celtnieks gan neiznāks.Negribēdams ilgāk palikt mātes apgādnie-cībā, puisis gāja strādāt par māceklijuvelieru fabrikā. Ik dienas caur viņarokām plūda zelts un dārgakmeņi, kuruvērtība daudzkārt pārsniedza strādniekagada algu; laulības gredzenus metinot,pirkstiem, pašiem negribot, pielipa šāditādi puteklīši. Bet Džems pieradināja sevitos īpaši rūpīgi mazgāt, lai kristāltīra allažbūtu arī sirdsapziņa. Šo darbu puisisuzskatīja par līdzekli nobeigt vakarskolu,sagatavoties iestāju pārbaudījumiemĻeņingradas universitātes juridiskajāfakultātē.

Mācības viņam grūtības nesagādāja;no agras bērnības nebūdams izlepis, viņštīri labi iztika ar stipendiju. Bet, kad

apprecējās, radās sarežģījumi kopmītnē,vajadzēja arī padomāt par gaidāmo bērnu.Un ceļš veda atpakaļ uz Rīgu, kur varētustrādāt un neklātienē studēt. Negribēdamszaudēt laiku ceļā uz darbu centrā unatpakaļ, viņš salīga par melnstrādniekuBolderājas ķemmdziju fabrikā, kur augudienu nācās stiept no ceha uz cehuseptiņpadsmit kilogramu smagas kastes arspolēm. Bet neklātniekam laiks dārgākspar naudu, tāpēc Džems samierinājās arfiziskajai slodzei neatbilstošu mazo algu.

Vēlāk viņš strādāja par komsorguarodskolā un tikai pēdējā studiju gadābeidzot varēja īstencft seno sapni —staigāt tēva pēdās un kļūt par milicijasizmeklētāju. Sākumā gan viņu norīkoja parvienkāršu ierindnieku brigādē, kas cīnījāspret kabatas zagļiem.

— Tev būs viegla dzīve, —pieredzējušais staršina smaidīja, —nevajadzēs maskēties. Students esi un kāstudents izskaties.

Par ugunskristību vietu izraudzījadzelzceļu universālveikalu, kur parastiložņāja visādi šaubīgi tipi. Un tiešām,iekārtojies izdevīgā novērošanas postenī,Džems drīz pamanīja aizdomīgu sievieti,kas nekā nepirka, tomēr allaž grozījāsdrūzmā pie letes ar deficīta precēm. Lūk,viņa spiedās tuvāk vieglprātīgam pircējamar izaicinoši uztūkušu kabatu,izmēģinājumam pagrūstīja, tad laida darbāpirkstus. Džemam uztraukumā nosvīdadelnas. Taču viņš bija labi iegaumējispamācību — zaglis jānotver arpierādījumiem. Džems sagrābagarpirkstnieci tikai tai mirklī, kad svešais

naudas maks jau atradās viņas rokās.Tūdaļ piesteidzās citi brigādes locekļi,cietušais pazina savu īpašumu, pirmaisuzdevums bija veikts.

Tam sekoja daudzi citi — gan šajā,gan krāpnieku apkarošanas brigādē. Unkatru reizi līdz ar gandarījumu, kasabiedriski bīstams subjekts padarītsnekaitīgs, radās ari jautājums — kas ar šocilvēku bija pirms tam, kas notiks pēcsoda izciešanas, vai nav citas iespējaspanākt lūzumu viņa dzīves uzskatos?

Acīm redzot, viens otrs priekšnieksbija ievērojis Putāna tieksmi «filozofēt».Tikko Džems saņēma leitnanta uzplečus,viņu norīkoja citā darbā — nepilngadīgonoziedznieku uzraudzības nodaļā. Būtupārspīlēti apgalvot, ka pēc šā goda tīkotudaudzi milicijas virsnieki. Nepabeigtas

lietas, neatklāti noziegumi nevienam navpa prātam, ar tiem var iemantot tikaineslavu un rājienus. Tieši nepilngadīgosektorā, kur bieži ir darīšanas ar bēniņosnozagtiem palagiem un spilven- drānām,nenotverto noziedznieku procents irsamērā liels. Kriminālista darbampievienojas arī atbildīgi audzināšanaspienākumi, par kuru sekmīgo izpildīšanulabākajā gadījumā pateiks paldiesnelaimesputna vecāki. Hirur- ģija allažbijusi un ir populārāka par profilaksi.

Putāns mēģināja spuroties pretī,tomēr bez sevišķas iekšējas pārliecības.Faktiski viņš jau līdz ausīm bija iestrēdzisplaši sazarotā nepilngadīgo bandas lietāun guvis tajā dažu jaunu atziņu, kurugribējās pārbaudit praksē.

Vienpadsmitajā sakaru nodaļā jau

labu laiku strādāja kabatas zaglisrecidivists, īsts sava amata meistars, kastik veikli prata aptīrīt naudas pārvedumusaņēmējus, ka tie atjēdzās tikai mājās. Nevienu reizi vien miliči atveda seno paziņupie Putāna, taču allaž ar tukšām kabatām.

— Netīrs darbs, pilsoni priekšniek,— gar- pirkstis mēdza pārmest un patizlikās nobēdājies. — Pieķeriet manizādzībā, tad es visu parakstīšu. Betpagaidām dzīvošu pēc sava prāta.

Beidzot viņš iekrita un, ar pasauleseksčempiona cienīgu žestu paspiedisPutānam roku, devās «atvaļinājumā uzatpūtas namu aiz restēm». Mājās palikasieva, kas tūdaļ nolēma neatstāt vīra darbalauku neapkoptu. Noskatījusi kaimiņospiemērotus puišus un skuķes, viņa tosapmācīja un sūtīja uz šo pašu sakaru

nodaļu.Milicijas darbiniekiem viņi nebija

nekādi svešinieki — gandrīz visi jausastāvēja mikrorajona bērnu istabasuzskaitē. Arī zagšanas paņēmiens bija senpazīstams: radīt spaidoņu, novērstuzmanību, nodrošinot zaglim bēgšanasceļu. Iesācēja šai kompānijā bija vienīgiAnna, un viņai tika vieglākais uzdevums— ļaunākajā gadījumā, kad ļaudis metaspakaļ zaglim, izveidot durvīs sastrēgumu.

Tieši Annu vienudien, kad zagļiembija gadījies prāvs ķēriens, atveda uzmilicijas nodaļu, kur pats priekšnieksņēma meiteni priekšā. Bet tā vien šķita, kaviņš no_ sāktā gala izvēlējās nepareizotoni — apsūdzēja Annu visos pasaulesgrēkos, šķendējās. Anna atcerējās«krustmātes» pamācības un stūrgalvīgi

liedzās, pat kliedza pretī. Pēc stundaspriekšnieks, nosvīdis un errīgs, likapasaukt Putānu:

— Pārņemiet savā ziņā.Džems Putāns nolēma rīkoties uz

savu atbildību. Mierīgi aprunājās armeiteni par dzīvi — par viņas mājasapstākļiem, par darbu un mācībāmvakarskolā, vienīgi pirmītējamatgadījumam nepieskārās ne ar vienuvārdu. Tad, juzdams, ka Anna atguvusigarīgo līdzsvaru, pēkšņi paziņoja:

— Un tagad teciņus uz mājām.Pasaki tikai, kad atkal atnāksi. Vai tevparīt pēc pieciem būtu izdevīgi?

Atzīmēja kalendārā un atlaidameiteni. Divas dienas staigāja sabozies unjutās kā lielo laimestu izvilcis, kadmeitene ieradās norunātajā laikā. Viņa

bija mazrunīga un sarūgtināta. Saņēmusialgu, bet nekur nevarējusi nopirkt kurpes,par kurām sapņots nu jau veselu gadu. Unatkal Putāns atlika iecerēto sarunu, jošobrīd likās svarīgāk piezvanīt paziņamkādā apavu veikalā un palūgt pagādātmeitenei izraudzītās kurpes.

Šoreiz Putāns vairs neuztraucās.Anna at

nāca jaunās sandalēs, stāstīja parsavām likstām ar maiņas priekšnieci, kaspar vakar- skolu ne dzirdēt negribēja,prasīja padomu, vai nemeklēt jaunu vietu.Meitene runāja vaļsirdīgi, kā ar vecudraugu, sūrojās par dzīves tukšumu, patieminējās par saviem nepiepildītajiemsapņiem, bet ieslēdzās sevī kā gliemezisvāciņā, kad Putāns atgādināja notikumupastā. Tikai ceturtajā reizē viņa apsolīja:

— Jaunnedēļ svinēšu savuastoņpadsmito dzimšanas dienu. Tad esjums visu izstāstīšu.

Tajā nedēļā Putāns atradāsĻeņingradā un aizstāvēja savudiplomdarbu. Atgriezies viņš tiešā ceļādevās uz miliciju padižoties arpanākumiem.

— Tevi te visu nakti kāds pārītisgaidīja, — dežurants smīnēja. — Abiiereibuši, tikko turas uz kājām, bet projāmneiet. «Devu Putā- nam goda vārdu unatnācu.»

— Un kur viņa tagad? — Džemsjautāja, atcerējies Annu.

— Izguļ dzērumu kamerā. Nesūtīsitaču uz atskurbtuvi, reiz paši atvilkušiesun uz tevi atsaucas.

Paģiru mocītās Annas stāsts bija

nesakarīgs. Jā, viņa svinējusi pilngadībasdienu. Iedzērusi, protams, taču ne tikdaudz, lai aizmirstu solījumu. Tāpēc naktsvidū pametusi viesus un kopā ar līgavainisteigusies pie Pu- tāna uz grēksūdzi. Nuviņa stāstīt nekā nevarot, jo vairs neesotnepilngadīga …

— Es toreiz netaujāju, jo jutosmazliet vainīgs, — Putāns nopūšas. —Turklāt sapratu, ka mūsu faktiskais mērķisir sasniegts, kaut arī šīs lietas ailē izpalikakāsītis. Anna apprecēja savu puisi, kas arīpārtrauca sakarus ar zagļu bandu, tāpat no«krustmātes» aizgāja viņa māsa, unligzdiņa drīz izputēja. Bija glābti vairākijaunieši, bet visvērtīgāko mācību saņēmues. Kopš tās reizes allaž cenšos būtatklāts, bez sentimentalitātes — kā līdzīgsar līdzīgu, aizmirstot tiesības, ko man dod

formas tērps. Un jutos neizsakāmipriecīgs, kad pēc gada pie manis atnācaAnna un lūdza palīdzēt brālim, kas arī esotsācis staigāt neceļus. Man vēl šodienliekās, ka tas ir liels uzticībasapliecinājums.

Jā, Putāns gūst vislielākogandarījumu tādās reizēs, kad izdodasnovērst nelaimi, kad cilvēki, nonākušistrupceļā, griežas pie viņa kā pie draugaun padomdevēja, īstajā brīdī atcerotiesMajakovska vārdus — «mana milicijamani sargā». Visbiežāk tās ir norūpējušāsmātes, kas nespēj valdīt savus resgaļus,taču ir pietiekami gudras, lai atzītos savānevarībā.

— Netieku vairs galā ar savublēņdari, — Putānam sūdzējās māte, kas,gluži tāpat kā tēvs, augu dienu aizņemta

darbā. — Nemaz vairs nemācās, bēg nostundām, slaistās apkārt un pārrodas tikaiar tumsu. Pēriens arī nelīdz, varbūt jūspaņemtu viņu priekšā.

Un Putāns uzrakstīja pavēsti, ko māteklusītiņām iemeta pastkastītē.

Puika ieradās milicijā ar divu stundunokavējumu. Bargo aizrādījumu norijaklusu- ciešot un tikai negribīgipaskaidroja:

— Lielais Jānis atkal plītē …Nevarēju pamest bez uzraudzības centrāloapkuri, vienreiz mums jau tādā salāpārsprāga caurules.

Vārds pa vārdam, un Putānānostiprinājās pārliecība, ka pusaudzis navslaists. Tiesa, mācīties skolā nepatīk, betsēdēt dīkā viņš nemēdz un neprot. Tāpēcvienmēr atrod sev kādu darbu — labo

kaimiņiem gludekļus, palīdz drauga tēvamsavest kārtībā mašīnas motoru un trīsreiznedēļā pilsētas centrā vada automodelistupulciņu namu pārvaldes klubā.

— Protams, bez maksas. Kaut kādanaudiņa viņiem tur gan ir. bet par to mēslabāk iegādājamies visādas detaļas.

— Vai tad par arodskolu nekadneesi padomājis?

— Es jau lūdzos, bet senči grib, laiviņu vienīgais izaugtu par kaut ko labāku.

Šādas valodas Putānam nebijajaunas, viņš pat iepriekš zināja, cik grūtibūs pierunāt zēna vecākus, acīm redzot,godīgus strādnieku cilvēkus, atļaut dēlamiet pašu pēdās un netiekties pēc pārākaugstu pakārta zinību augļa.

Gandrīz ikvienā atgadījuma var smeltkadu pamācību sev un arī citiem. Sevišķi

uzskatāma ir nepilngadīgā noziedzniekaAlberta saslimšanas priekšvēsture.

Puisis jau no mazotnes mīlējaautomobiļus un visu, kas ar tiem saistīts.Skolā mācīdamies, iestājās šoferu kursos,sekmīgi nolika visus trešās klases vadītājaeksāmenus, un arī šajā apstāklī neviensnesaskatīja nekā ļauna. Tad uz sešiemmēnešiem atvaļinājumā no TālajiemAustrumiem atbrauca tēvocis, nopirka«Pobedu» un šad tad atļāva Albertampasēdēt pie stūres. Kas vainas?Atvaļinājums beidzās, un tēvocis uzbūvējagarāžu, jo ne- grasījās paņemt mašīnulīdzi. Un šai mirklī izdarīja aplamību —atstāja slēdzenes māsasdēlam, kuravieglprātīgo raksturu laikam taču pazina,nevis Alberta mātei. Vēl vairāk, patizrakstīja viņam braukšanas pilnvaru, gan

piekodinādams godīgi uzvesties. Māteprotestēja tikai formas pēc — baidījās, katikai puika nenosistos. Un drīz vien tāpierada, ka pat nepapūlējās kontrolēt, kurun ar ko Alberts vizinās.

Jaunajam mašīnas «īpašniekam»radās jauni draugi, kas prata tik skaisticildināt viņa šofera prasmi, ka Albertsbija ar mieru no rīta līdz vakaram sēdētpie stūres. Vienā tādā braucienā gadījāsavārija — bremzēdams uz slidenā ceļa,Alberts ietrieca mašīnu stabā. Remontsnebija tik sarežģīts, ka to nevarētu veiktpaša rokām, bet, kā par spīti, attiecīgāsrezerves daļas nekur nepārdeva. Doties uzmājām un izstāstīt mātei nozīmētu uzvisiem laikiem atteikties no mašīnas.Tikai ne to, tad jau labāk… Un, daudznebēdādams par sekām, Alberts nozaga

tādas pašas krāsas «Pobedu»,piestiprināja pie tās tēvoča mašīnasnumuru un aizveda uz garāžu. Nu vilksbija paēdis un kaza dzīva. Bet «kazai» jodiena, jo vairāk niezēja pirksti atkalsatvert stūres ratu un sajūga sviru. 2ēlnoskatīties, kā drauga pagalmā sarūs vēlgluži labi lietojama «Pobeda». Un nozagtmašīnu taču tik viegli. . . Otro nozagto«Pobedu» Alberts izjauca, paņēma visasremontam nepieciešamās daļas un pameta.Tagad varēja mierīgi vizināties, aijājotmāti patīkamajā pārliecībā, ka ne dēlam,ne mašīnai nekas nedraud. Iekrišanasbriesmas viņam tiešām tikpat kānedraudēja, jo nu viņš atkal brauca tēvočamašīnā, ar likumīgiem dokumentiem. Betapetīte, kā zināms, rodas ēšanas laikā:pēkšņi nevaldāmi sagribējās izmēģināt,

kādu ātrumu var izspiest no «Volgas».Noskatījis bez uzraudzības atstātu mašīnu,viņš to nozaga, «ar vēju» izvizinājasajūsminātos drauģeļus un, kad izbeidzāsbenzīna krājums, vienkārši atstājaceļmalā. Citu reizi ievaja- dzējās naudaskādas jubilejas svinēšanai. Arievingrinātu roku aizdzinis vēl vienumašīnu, viņš «izģērba» to un pārdevariepas. Tomēr jāteic, ka merkantiliemotīvi tikai retos gadījumos ietekmējaAlberta rīcību. Viņš pārāk kaislīgi mīlējaautomobiļus, lai varētu ar vieglu sirdi tosbojāt. Drīzāk šķiet, ka pamazām patsaizdzīšanas process un sekojošā, arbriesmām saistītā vizināšanās kļuvaAlbertam par aizrautīgu izklaidēšanāsveidu. Lūk, kāpēc viņš zaga «sarežģītas»mašīnas — tādas, kurām stūres rats ar

īpašu atslēgu nobloķēts vai motors ar kādu«noslēpumu» iedarbināms. Reiz viņamneparko neizdevās izkustināt no vietas«Moskviču» kas rūpnīcas priekšā gaidījaīpašnieku. Savās «profesionālajās» jūtāsaizskarts, Alberts nepadevās — turpatnetālu nozaga kravas mašīnu, piebrauca,visiem redzot, gaišā dienas laikā pieāķējatrosi un aizvilka svešo «Moskviču».

Džema Putāna rokās šī lieta nokļuvapēc tam, kad Albertu bija notvēruši šoferi,kādas citas pārdrošas zādzībasaculiecinieki. Puisis atradās ieslodzījumā,viņa likteni ietekmēt nevarēja. Betvajadzēja padomāt par citiem noziegumadalībniekiem — jauniešiem, kas bijaiejaukti vienā divās epizodēs vai tikaizinājuši par zādzībām. Putāns aizbrauca uzAlberta skolu. Tur puiša vārds jau bija

apaudzis ar leģendu.— Viņš nav vienkārši huligāns,

viņš ir «kriminālais», — zēni stāstīja, unšajā apzīmējumā izskanēja kas līdzīgscieņai.

Putāns nolēma iztikt bez jebkādasdidaktikas. Viņš apciemoja Albertuieslodzījumā un tur ilgi sarunājās ar puisi,kas rūgti nožēloja savas izdarības.

— Pats savām rokām izpostīju sevdzīvi, — viņš teica. — Ek, ja vien būtuiespējams visu atsākt no gala …

Putāns viņa atzīšanos pierakstījamagnetofona lentā un vēlāk atskaņoja toklases sapulcē, kurā piedalījās visiAlberta «varonības» apbrīnotāji.Neliekuļotie vārdi un šņuksti iedarbojāslabāk nekā visrūpīgāk sagatavotā lekcija.

— Ēsmu pārliecināts, ka šai skolā

mums tik drīz nebūs jāsastopas arnoziegumiem, — Putāns saka, — bet tā,protams, ir sagadīšanās, nevisaudzināšanas metode.

— Kas tad būtu jādare?— Cīņā jāiesaista visi — gan

labsirdīgais tēvocis, kas palīdz knēveļiemsporta veikalā nopirkt starta pistoli, ganmūsu jaunās pirts pārzinis, kas ļauj tādiemzēniem mācību stundu laikā netraucētiplunčāties baseinā. Iemesli ir daždažādi— sīki un pat traģiski, paša vainas radītivai no jauniešiem neatkarīgi, kā,piemēram, vecāku ģimenes nesaskaņas.Bet gandrīz vienmēr — dzīšanās pēc tāsaucamās vieglās, skaistās dzīves.

Kad jaunieši sapratīs, ka skaistumsnav atdalāms no godīguma, mēs būsimspēruši lielu soli uz priekšu.

Man gribētos papildināt viņaslēdzienu. Pret noziedzību jācīnās visiem,ne tikai pedagogiem, milicijas unprokuratūras darbiniekiem, jācīnās visāsmūsu ikdienas dzīves jomās, ne tikai bērnuistabās un īpašās audzināšanas iestādēs.Mācot jauno paaudzi, nedrīkst paiet garāmarī šķietami sīkām nebūšanām, kas it kā uzviņiem neattiecas. Jāpanāk, lai bērnsvisapkārt redzētu tikai taisnību unpatiesību, tad viņš izaugs par atklātu ungodīgu cilvēku.

1965. g.

SATURS Par

vēlu………………………………………………………………….3

Veiksmes līnija apraujas negaidot …25

Medaļas otrāpuse……………………………………………………57

Kreisāroka…………………………………………………………..118

Melno avjugani…………………………………………………….141

Redaktors J. Sirmbārdis. Māksi,rcdaklors A. Jēgers. Mākslinieka A. Lielā

noformējums. Tehn. redaktore I. Klotiņa.Korektore V. Apīnc.

Nodota salikšanai 1967. g. 24.augustā. Parakstīta iespiešanai 1967. g.11. novembrī. Papīra formāts 70 X 90/32.Tipogr. pap. Nr. 2. 5,75 fiz. iespiedi.;6,78 uzsk. iespiedi.; 6,50 iz- devn. 1.Metiens 15000 eks. JT 19143. Maksā 19kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā,Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 21328/U-296. Iespiesta Latvijas PSR MinistruPadomes Preses komitejas Poligrāfiskāsrūpniecības parvaldcs 2. tipogrāfijā Rīgā,Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 2664.