Meža­parka­attīstības­biedrības­avīzeMeža­parka­attīstības­biedrība

Meþaparkspirmâ dârzu pilsçta Eiropâ

25./26. laidiens. RÎGA, 2011. g. novembris

Foto

: JĀ

ŅA

RIE

KST

A iz

dotā

pas

tkar

te N

r.1. “

Latv

iešu

kar

ogs”.

191

8. P

rivāt

arhī

vs

Tev mūžam dzīvot, Latvija,Kā saule, kas mirdz debess klajā!Tu jauna zvaigzne zvaigznājā, Kas nule uzlekusi tajā!

Tev mūžam dzīvot, Latvija,Kā jūrai, kas tev šalc pie kājām!Pats Dievs sen senis svētījaŠe Tavas āres mums par mājām!

Tev mūžam dzīvot, Latvija,Kā jūrai lepni, saulei cēli.Tu mūsu māte dārgaja,Mēs Tavas meitas, Tavi dēli.

Tev mūžam dzīvot, Latvija,Tu Tēvzeme mums Dieva dota!Lai Latvju tauta vienota,Aug spēkā, slavā, daiļumā! Vilis Plūdonis

No Latvijas karoga vēstures. 1917. gada maijā Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā notika nozīmīga sēde ar mērķi vienoties par nacionālā karoga izskatu. Klātesošie vienojās arī par krāsu sadalījumu: vidējo balto daļu ņemt 1/5 daļu no karoga platuma, t. i., proporcijās 2:1:2. Zīmējumu pēc pieņemtā projekta uzdeva izgatavot Ansim Cīrulim. Šis zīmējums ar uzrakstu “Latviešu karogs” tika reproducēts uz pastkartes, kuru tagad publicējam mūsu avīzē.

Tev mūžam dzīvot, Latvija!

Šis izdevums tiek līdzfinansēts Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros

2 3

Sergejs būtu piedzimis mājā Mežaparkā, Glika ielā, bet

1941. gada vasarā valsts vara bija nolēmusi, ka viņa tēvam, Parīzē iz-glītotam Rīgas salona deju skolas vadītājam Sergejam Vahramejevam, mātei Zentai Kauliņai-Vahrameje-vai un piecus gadus vecajam brālim Georgam ir jāpamet savas mājas Mežaparkā un jādodas izsūtījumā uz Sibīriju. Māte izsūtīšanas laikā gribēja izdarīt pašnāvību, bet tā sanāca, ka Sergejs piedzima dažas dienas pēc nonākšanas galapunktā Tomskas apgabalā, Parabeļas apvi-dū, Novikovas ciemā. Kopš nodalī-šanas no ģimenes Rīgā Sergeja tēva liktenis nebija zināms, un tas atklā-jās tikai pēc daudziem gadiem.

Izsūtītie tika “izbārstīti“ pa tu-rienes daudzajiem ciemiem. Ser-geja mammai izdevās iekārtoties darbā vietējā klubā, kur dažreiz rā-dīja filmas. Viņa tur mazgāja, tīrīja, sargāja, bet paši turpat dzīvoja zem kāpnēm. Pirmā ziema bija šaus-mīga, jo bija neparasts aukstums, uzturs un apstākļi – bija naidīga at-tieksme. Varēja notikt nelaime, bet Sergeja māte prata mobilizēt savus spēkus un milzīgajā trūkumā rast to mazumiņu, lai izdzīvotu.

Pagāja pieci gadi, beidzās karš, šķita, ka būs vieglāk. Daži cilvēki vienkārši aizbrauca prom no izsūtī-juma vietas. Tā izdarīja arī Sergeja māte ar dēliem – ar laivu un plostu pa Obas upi līdz Novosibirskai, ar vilcienu atpakaļ uz mājām, uz Me-ža parku. Māja bija tukša, un ar Ser-geja tēva brāļa sievas starpniecību māja tika atprasīta. Tā Sergeja māte Zenta ar dēliem atkal sāka dzīvot mansarda stāvā ģimenes mājā, kuru māte bija nopirkusi trīsdesmitajos gados. Viņi dzīvoja trūcīgi, apkurei nebija malkas, tomēr kopumā bija labāk nekā Sibīrijā. Strādāt nevarē-ja, jo nebija dokumentu. Apkārtējie par viņu atgriešanos mājā zināja, bet neviens neziņoja un, tā kā no “augšas“ nekāda rīkojuma nebija, viņus kādu laiku lika mierā.

Sergejs uzsāka skolas gaitas Mežaparkā, bet brālis mācījās Čie-kurkalnā. Tomēr nākamais rīko-jums no valsts varas Sergeja ģimeni sasniedza 1950. gada martā. Ser gejs bija skolā, kad mamma atnāca un

pasauca viņu no klases, un jau pēc pusstundas viņus aizveda no mājas. Šķirotavas stacija, restots preču va-gons, Maskava, Sverdlovska un citu pilsētu pārsūtāmo cietumi... Ofi-ciāli viņi tika izsūtīti uz iepriekšē-jo vietu, bet Sergeja mātei izdevās dabūt atļauju palikt pie dzelzceļa galapunkta Asino: viņa domāja ne-palikt Sibīrijā, bet “ielēkt“ vilcienā un braukt atpakaļ uz mājām, sak, gan jau kas mainīsies.

Tad Sergeja mammai palaimē-jās dabūt darbu dārzeņu žāvētavā, jo citur nepieņēma. Darba samaksa bija simboliska, vienīgais labums bija tas, ka ar puišiem kartupeļus turpat darbā varēja ēst. Bija vēl kartupeļu ciete, no tās varēja sa-viļāt bumbiņas un cept krāsnī vai arī cieti ar ūdeni vārīt kā ķīseli. No sākuma ģimene pārgulēja turpat darbā pie krāsns. Pēc laika viņiem izdevās nopirkt mājokli – līdz pusei zemē ieraktu zemnīcu četrpadsmit kvadrātmetru platībā. Grīdas vietā bija zeme. Kad saputināja sniegu, ārā varēja izkļūt, lienot pa logu. Vē-lāk māte ar puišiem iekārtojās baļ-ķu apstrādes darbā – mizoja baļķus un gatavoja naglas no pamestiem stiep ļu gabaliem. Sergeja māte sli-moja, bija otrās grupas invalīde un bieži brauca uz slimnīcu.

Sergejs atceras dienu 1953. gadā, kad nomira Staļins un māte pateica: “Dievs viņu ir sodījis.“ Taču ģimenei dzīve nemainījās. Atnāca jauns “pirmais“ sekretārs, bet līdz 1956. gadam nedzirdēja, ka būtu notikušas kādas izmaiņas. Tagad Sergejs atceras, ka līdz 1956. gadam bijusi sajūta: ar viņiem var izdarīt visu – nolamāt, dažādas rupjības pateikt, jo viņi bija tautas nodevēji. Visi tā neizturējās, – slik-tāk bija ar ierēdņiem, arī skolā bija nepatīkami.

Savu tēvu Sergejs nekad nesati-ka. Tēvam 1943. gadā Soļikamskā “iedeva“ piecus gadus lēģerī, un pēc tam ar sagandētu veselību, būdams strādāt nespējīgs, līdz dzīves bei-gām viņš bija ievietots slēgtā tipa “miršanas“ invalīdu namā. Tikai tad, kad tēvs 1955. gadā nomira, mājās pienāca telegramma par viņa atrašanās vietu: izrādījās, ka viņš bijis netālu no pārējās ģimenes.

Sergeja māte aizbrauca turp un viņu apglabāja.

Sergejs un brālis Georgs sko-las gaitas turpināja vakarskolā, bet desmito klasi Sergejs pabeidza die-nas skolā 1958. gadā septiņpadsmit gadu vecumā. Georgs dienēja flotē uz kreisera, bet Sergejs turpināja mācības un ieguva stūrmaņa dip-lomu, vēlāk aizbrauca uz Tomsku un iestājās universitātes vakara no-daļā, Mehānikas un matemātikas fakultātē.

1956. gadā bija lūzums – iz-sūtītie saņēma pases. Viņi bija at-brīvoti no komandantūras, varēja braukt prom, taču pilsētās neva-rēja pierakstīties, savukārt darbā nepieņēma bez pieraksta. 50-to gadu beigās un 60-to gadu sākumā Sergeja māte vairākkārt atbrauca uz Rīgu, lai kārtotu iespēju atgriez-ties Mežaparkā. Bet māja bija pilna ar iedzīvotājiem, kas bija sabrauku-ši no visām malām un jau bija šeit pierakstīti. Sergeja māte gāja pie izpildkomitejas ierēdņiem, taču aizritēja desmit gadi, kamēr visu nokārtoja. 1966. gadā, kad Sergejs bija pabeidzis trešo kursu Tomskā, ģimenei pavērās iespēja atgriezties Mežaparkā. Ar Latvijas universitā-tes Fizikas un matemātikas fakultā-tes dekāna A. Liepas palīdzību Ser-gejs varēja turpināt studijas Rīgā, un 1968. gadā viņš ieguva diplomu, bet vēlāk aizstāvēja zinātņu kandi-dāta disertāciju.

Kopš atgriešanās Rīgā abi pre-cētie brāļi dzīvo tēva mājā. Māte nomira 1975. gadā. Tagad Serge-jam ir ģimene un jau pieaudzis dēls. Simt gadus vecā māja Glika ielā, tāpat kā daudzas mājas Meža-parkā, ir arhitektūras piemineklis. To ir noteikusi valsts. Mājas uztu-rēšanai nepārtraukti ir vajadzīgi līdzekļi. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas mājai mainīts jumta segums, atjaunota un nokrāsota mājas fasāde, ierīkots gāzes apkures katls, māja pieslēgta pilsētas kana-lizācijas sistēmai. Ieguldīts daudz. Nebūtu slikti, ja, piemēram, valsts sniegtu atbalstu šādu privāto māju siltināšanai, līdzīgi daudzdzīvokļu mājām.

Sergejs velta skarbus vārdus par valsts piekopto nekustamā

Mājās īpašuma (NĪN) politiku attiecībā uz Mežaparka apkaimes iedzīvotā-jiem un šejienes arhitektūras pie-minekļiem. Viņš savā dzīvē vistiešā-kajā veidā ir piedzīvojis valsts varas nicinošu un iznīcinošu attieksmi pret tās iedzīvotājiem, un, viņaprāt, Mežaparka nekustamo īpašumu ap-likšana ar nesamērīgi augstu NĪN “ir valsts rekets“ pret apkaimē dzī-vojošajiem. Sergejs spriež sekojoši: šādas NĪN summas nekādi

nevar pamatot un nevar sabalansēt ar tirgus cenām; valsts savus iedzīvotājus

vienkārši dzen ārā no Mežaparka, lai bagātie kungi par lētu naudu va-rētu iegādāt sev īpašumu, savukārt

mums šādos apstākļos ir ļoti grūti pārdot īpašumu, lai iegādātu citu mājvietu; mēs nevaram šādā veidā glābt

budžetu sakarā ar krīzi.NĪN aprēķinos Sergejs iesaka

ņemt vērā mājokļa vecumu. Pēc viņa domām, nodoklim ir jābūt samērīgam un taisnīgam, – tas ne-drīkst iedzīvotājus spiest pamest savas dzimtas mājas vai ģimenes mājokli. Viņaprāt, nodokļa lielu-mam ir jābūt atkarīgam arī no mā-jokļa nolietojuma. Līdzīgi tam, kā iedzīvotāju parādi krājas par apkuri, Sergejs ierosina nemaksāt šādus “uzpūstus“ nodokļus, līdz kamēr NĪN nodokļu politika būs

sakārtota atbilstoši iedzīvotāju reā-lai maksātspējai un mājokļa celša-nas gadam.

Sergeja rūpes par valsts NĪN politikas piemērošanu Mežaparkā izriet ne tik daudz no viņa ģimenes maksātspējas, jo pensionāra un re-presētās personas statusa dēļ Rīgas pašvaldība viņam sniedz NĪN at-laidi. Vairāk viņam rūp Mežaparka ģimeņu un mūsu apkaimes nāka-mo paaudžu liktenis, tai skaitā viņa dēla nākotne. Lai mūsu cilvēkiem ar valsts varas lēmumu nebūtu jā-pamet mājas Mežaparkā un jādo-das izsūtījumā.

Ar Sergeju Vahramejevu tikās Andis Zīlāns

Rudenī skaļāka un kus-tīgāka kļuvusi kāda no

Mežaparka klusajām ieliņām – Lībekas iela. Līdz ar 1.septem-bri šī iela atdzīvojas, jo tā ved Mežaparka apkaimes skolēnus uz skolu. Cits veikli aizminas ar velosipēdu, cits aiztraucas uz skrituļslidām. Dažs braši soļo kājām, cits māj pa automašīnas logu... Visi dodas uz skolu Lī-bekas ielā 27, kura savas durvis skolēniem ver jau 20 gadus. Jā, skolai Mežaparkā tikpat gadu, cik mūsu atjaunotajai neatkarī-gajai Latvijai!

Kopš 2009. gada septembra skola nes Jāņa Poruka vārdu un ir “ lielās skolas” – Rīgas Jāņa Po-ruka vidusskolas “mazā skola”. Apaļa jubileja šogad arī “ lielajai skolai”. Rīgas Jāņa Poruka vidus-skola šogad svin zīmīgu jubile-ju – 100 gadu pastāvēšanu. Bet ar to jubilejas vēl nav izsmeltas,

jo šogad dzejniekam Jānim Po-rukam arī apaļa jubileja – 140!

Tā dažādu svinību gaidās esam uzsākuši mācību gadu

skolā, neaizmirstot arī savas skolas tradīcijas. Skola turpina darbu ekoskolu programmā un jau piekto gadu var lepoties ar starptautisko ekoskolu apbalvo-jumu – Zaļo karogu! Piedaloties Toyota projektu konkursā “Vide un inovācijas”, skola ir ieguvusi finansiālu atbalstu sava pagal-ma apsaimniekošanai. Vēlamies ieviest pagalmā kompostēšanas kastes un pārliecināties par to lietderību, kā arī pastāstīt jums, Mežaparka iedzīvotāji, kā mums veicās. Varbūt mums izdosies ie-mācīt arī jums, kā tikt galā rude-nī ar lapām un vasarā ar nopļau-to zāli?!

Jubileju virpulī

4 5

Ikdienas mācību darbu košā-ku dara skolas ārpusstundu pasāku-mi. Miķeļdienā organizējām rudens kompozīciju izstādi. Katru gadu va-ram pārliecināties, ka mūsu skolēni kopā ar vecākiem no izaugušajiem dārzeņiem spēj uzburt brīnumus!

Visas sešas klases, kas mācās mūsu skolā, var lepoties ar brašiem sportistiem. Par to varam pārliecinā-ties katrā sporta pasākumā, kas tiek organizēts skolā. 6. klases skolēni ir labi palīgi sporta skolotājai Ingai. Viņas vadībā notika interesantas ak-tivitātes skolas pagalmā. Arī dzied mūsu skolēni labprāt un skanīgi. Ne tikai ansambļa nodarbībās un kon-certos, bet arī karaoke dziesmu pa-sākumā!

Katram šeit tiek dota iespēja sevi parādīt, savus talantus pilnveidot un pašapliecināties. Īpaši jauki ir skolas Ziemassvēt-ku pasākumi. Katra klase iestudē teātra izrādi, ar ko priecē savus vecākus un skolasbiedrus. Vizuālās

mākslas stundās tapušie mākslas darbi priecē katru, kas ienāk mūsu skolā. Arī mājturības stundās radītie darbi rotā klašu telpas.

Atskatoties uz paveikto un plānojot darā-mo, varam teikt, ka darba netrūks. Esam gata-vi sadarboties ar Mežaparka apkaimē esošajām organizācijām. Milzu atbalstu skolai sniedz Mežaparka Attīstības biedrība. Vienmēr iz-mantojam iespēju Zoodārzā papildināt savas zināšanas dabaszinībās. Saulesdārza saimnie-ki – Latvijas mazpulku jaunieši vienmēr ir mīļi gaidīti skolā. Mēs savukārt labprāt palīdzēsim talkās, lai uzturētu kārtībā Saulesdārzu! Spor-ta kompleksu ”Ķeizarmežs” iecienījuši mūsu puiši, kas aktīvi trenējas basketbolā. Pagājušajā ziemā mūs īpaši priecēja sadarbība ar “Ziemas parku”, kas darbojās Mežaparka Lielajā estrādē. Mūsu skolas skolēni pa īstam izbaudīja ziemas priekus slēpojot un slidojot! Ceram, ka tā būs arī šoziem.

Prieks strādāt un darboties, jo ir daudz ie-spēju un ir skolēni, kas vēlas to visu veikt. Lai mums kopā arī turpmāk rosīgs mācību gads!

Skolotāja Egita Ķirsone

Top Parka attīstības koncepcija

Turpinās pēc SIA “Rīgas meži” pasūtījuma uzsāktā Kultūras un atpūtas parka “Mežaparks” detāl-plānojuma izstrāde, to veic SIA “Grupa 93”. Līdz šim “Rīgas mežu”, “Grupas 93”, Mežaparka Attīstī-bas biedrības un citu institūciju sadarbība detālplānojuma tapšanā ir bijusi veiksmīga, un šāds līdz šim nepraktizēts darbības veids iezīmē būtisku soli uz priekšu plā-nošanas līdzdalības un sadarbības uzlabošanā. Rudens pusē ir tapis Parka attīstības koncepcijas meln-raksts (pieejams biedrības mājas-lapā http://mezaparks.blogspot.com/2011/11/kulturas-un-atputas-parka-mezaparks.html). Ja pats de-tālplānojums galvenokārt karšu un specifisko apbūves noteikumu for-mā noteiks teritorijas zonējumu un attīstības fiziskos parametrus, tad koncepcija kā detālplānojuma daļa iezīmē pašu būtību jeb saturu – no-saka Parka attīstības mērķi, fiksē galvenās vērtības, definē attīstības pamatprincipus un attīstības vērtē-šanas indikatorus.

Parka attīstības mērķi noteik-ti kā Četru sezonu daudzfunkcionāla izmantošana, teritorijas pieejamība un sasniedzamība un starptautiska mēroga atpazīstamība. Koncep-cijā fiksētās Parka vērtības sakrīt ar biedrības pētījumiem par Par-ka attīstību – te minēta Dziesmu svētku mājvieta, zaļās teritorijas lielums, viengabalainība un dabis-kums, Rīgas Zooloģiskais dārzs, Ķīšezera piekraste un Mežaparka kultūrvēsturiskā vērtība. “Grupas 93” autoru komanda koncepcijā ienesusi svaigu un Rīgai aktuālu virzienu – attīstība videi vislabā-kajā veidā un Parks bērniem un ģimenēm. Mežaparka iedzīvotāji, cerams, būs gandarīti dzirdēt, ka viena no lielākajām uzmanībām ir veltīta Parka sasniedzamības jautā-jumu risināšanai. Lai Parka attīstī-bas koncepcija būtu zināms garants prognozējamai attīstībai, saglabā-jot esošās vērtības, biedrība turpi-na sarunas par dokumenta pilnvei-di – pamatprincipu konkretizēšanu

un indikatoru pielāgošanu vēlamās attīstības vērtēšanas vajadzībām. Mūsuprāt, galvenās pretrunas paš-reizējā variantā ir šādas.

Biedrība ir iesniegusi priekšli-kumus koncepcijas pilnveidošanai, par nosacītām “sarkanajām līnijām” uzskatot Mežaparka līdzsvarotas attīstības plānā (2002), iedzīvotāju aptaujā 2011, kā arī Parka diskusijā ielu svētku laikā pārbaudīto vērtī-bu saglabāšanu – dabisks un cilvē-kiem pieejams Ķīšezera krasts (līdz ar to izslēdzot asfaltēta ceļa un auto klātbūtni pašā krastā) un pats mežs un klusums kā vērtība (līdz ar to izslēdzot milzīga atrakciju parka izbūvi).

Priekšlikumi iesniegti, tagad no Pilsētas attīstības departamenta un “Grupas 93” stratēģiska radošuma atkarīgs, vai līdzdalības un sadar-bības procesā būs turpinājums un ienāks tur nepieciešamā caurskatā-mība – pēc kādiem kritērijiem tiks analizēti visi iespējamie koncepci-jas labojumi un papildinājumi, lai rezultātā iegūtu kvalitatīvu attīstī-bas dokumentu bez iekšējām pret-runām.

Sagaidāms, ka detālplānojums un pati koncepcija decembrī (bet tomēr cerams, ka daudziem dar-biem ērtākajā janvārī) nonāks sa-biedriskajā apspriešanā.

Citu apkaimju iedzīvotāji par Parku

Mežaparka Attīstības biedrī-ba Rīgas Apkaimju forumā veica aptauju, uz kuru atbildēja 26 res-pondenti. Kā Parka vērtības tika minētas atkal mežs, dabiskā vide, svaigais gaiss, attīstībā Parku ne-vajadzētu stipri izmainīt, tomēr

uzlabot infrastruktūru un uzturēt esošās lietas labā kārtībā. Kā nevē-lamā attīstība minēta apbūves vai megabūvju ienākšana Parkā, šie

viedokļi pamatos ir ļoti līdzīgi ar Mežaparka iedzīvotāju viedokļiem. Tika lūgts sarindot prioritārā kār-tībā arī galvenos atpūtas objektus Parkā.

Rezultātā pirmo vietu pārlie-cinoši ieguva dabisks mežs, otro – trešo – ceturto vietu līdzīgi ieguva mazpārveidota pieejama Ķīšezera piekraste, bērnu rotaļu laukumi un Dziesmu svētku estrāde, bet tālāk kā populārākie tika minēti asfaltē-to celiņu tīkls ar iespējām staigāt, skriet, skrituļot un riteņot. Ēdinā-šanas pakalpojumi ir minēti kā nā-kamais būtiskais atpūtas objekts. Nevēlamu objektu sarakstā pirmo vietu (vairāk nekā puse responden-tu) ieguva 20 hektāru lielais atrak-ciju parks, ar komentāriem, ka to var celt jebkurā citā vietā, kur nav meža, otrajā vietā līdzvērtīgi ir mo-derns sporta komplekss ar viesnīcu un asfaltētā promenāde gar Ķīšeze-ra krastu.

Lai gan aptauja veikta nelielam cilvēku skaitam, tomēr rezultāti labi izceļ iespējami pozitīvāko Par-ka attīstības virzienu. Interesan-ti, ka pretrunīgie Parka nākotnes objekti, kas ieguvuši balsojumu kā Parkā nevēlami objekti, savu piekritēju vidū iegūst salīdzinoši maz punktu – tātad milzu atrakciju parka piekritējs nebūtu tik bēdīgs, neatrodot parkā atrakcijas, jo labi koptu mežu ar pastaigu celiņiem un dabisku Ķīšezera krastu viņš Parkā ciena vairāk nekā šīs atrakcijas.

Drīz Parka detālplānojums būs klāt! Gaidīsim.

Kristīne Āboliņa

2011. gada 2. un 3. novembrī Mežaparka Attīstības biedrības pārstāvji Andis Zīlāns un Kris-tīne Āboliņa piedalījās Rīgas domes Pilsētas attīstības depar-tamenta organizētajā apkaimju forumā, kur iepazīstināja ar bied-rības darba pieredzi. Pasākuma pecha-kucha prezentācijās Guntis Stirna no Vecrīgas biedrības ļāva aizdomāties par pilsētas būtības skaisto pusi, Gunita Kuļikovska iepazīstināja ar jauno arhitektu

aktivitātēm, bet vairākas tēmas bija veltītas apkaimju plānoša-nas projekta Radi Rīgu starpre-zultātiem. Mežaparkam tuvākā apkaime Radi Rīgu ietvaros ir Čiekurkalns, kas šajā projektā pārvērtusies par Čiekurzivi. Fo-rumā bija patīkami ne tikai satikt draugus un paziņas no stabila-jām Bolderājas un Kundziņsalas apkaimēm, bet arī ātriepazīša-nās spēlē aizsākt sarunas ar Sar-kandaugavas, Trīsciema un citu

apkaimju aktīviem cilvēkiem. Ideju talkā tapa nākotnes reālie un sapņu projekti. Mežaparka līdzdalības un sadarbības 2011 projektam svarīgākais, ka pasā-kumā bija laba iespēja uzzināt Rī-gas apkaimju pārstāvju viedokļus par Parka attīstības jautājumiem, to apkopojums izklāstīts Parka rakstā un tiks nodots Parka ap-saimniekotājam SIA “Rīgas me-žiem” un Parka detālplānojuma izstrādātājai – SIA “Grupa 93”.

Rīgas apkaimju forums

Mūsu Parks pārmaiņu ceļā

Vērtības Bet koncepcija pieļauj, ka…

Mežs ir vērtība Tieši Parkā būtu jāatvēl 20 ha lielam atrakciju parkam

No novērojumiem Parkā No novērojumiem plānošanas sarunās

Parks ir nozīmīga Rīgas zaļā zona Parkam jāatpelna sava uzturēšana

Cilvēkiem patīk apmeklēt Mežaparku

Parkā vajag jaunus attīstības objektus, kas piesaistītu cilvēkus

Mums nav līdzekļu, par ko salabot bojātās Bērnu rotaļlaukuma ierīces

Plānojam objektus, kuru uzturēšanai nepieciešami nesalīdzināmi lielāki līdzekļi

6 7

Mežaparks ir unikāla vieta Latvijā, varbūt arī Balti-

jā un, iespējams, vēl plašākā mē-rogā. Pilsētplānošanas koncepci-ja, kas radusies pusotru gadsimtu senā pagātnē, vēl arvien aizrauj cilvēkus, kam nav materiālu iero-bežojumu, izvēloties mājvietu. Tā ir iekārojamākā dzīvesvieta gan Rīgas centra tuvuma un trans-porta nodrošinājuma dēļ, gan sava arhitektoniskā mantojuma – auras, rakstura – vārdā nenosau-camās pievilcības dēļ. Mežaparku apmeklēt sanāk gandrīz katram Latvijas iedzīvotājam – kā bēr-nam, apmeklējot Zoodārzu, kā skatītājam vai dalībniekam Dziesmu svētkos, apmeklējot at-rakciju parku un Saulesdārzu. Sākotnēji Mežaparks bija vasa-ras mājokļu rajons pārticīgiem pilsētniekiem un radošiem cilvē-kiem, gataviem jaunā vietā dzīvot pēc jaunas koncepcijas.

Pēckara gados šo vietu ir stipri izbojājis komunāliedzīvotāju kul-tūrslānis. Tas ir pirmais savrup-māju rajons, kurā, pāri Ķīšezeram ceļoties, ienāca padomju armija un atbilstošs kontingents, kas degradēja un nolietoja ēkas savā izpratnē. Ir bezjēdzīgi mēģināt nofiksēt konkrētu laika posmu kā vienota Mežaparka sākumu, tāpat kā mēģināt atbilstoši likumiem sa-glabāt visu, kam ir vairāk nekā 50 gadi. Bet ir lietas, ko būtu vērts saglabāt. Mežaparka saglabājamā teritorija ir pārlieku izplūdusi. Uz-skatu, ka Ezermalas ielas Ķīš ezera puses apbūve ar atsevišķiem izņē-mumiem nav pieminēšanas vērta un Mežaparka apkaimes vārda cienīga. Tā ir negodīgi pārdalīta, publikai atņemta vieta.

Mana pieredze Mežaparkā sā-kās ar ēku Kokneses prospektā 16, kura ir tipiska racionālisma ēka ar tipiskiem īpašniekiem bez ma-teriālām iespējām. Atrašanās pa ceļam uz Dziesmu svētku estrādi ir nodrošinājusi tās kosmētisko

saglabāšanu, lai arī galvenā ie-eja ir bijusi aiznaglota jau vairāk nekā 20 gadu. Šī pieredze man deva ieskatu īrnieka attiecībās ar bezcerīgi neieinteresēto īpašnie-ku. Es neredzu nekādu iespēju saglabāt arhitektoniski vērtīgās ēkas un to daļas, ja, pirmkārt, ne-tiek sniegts atbalsts šo ēku – pie-minekļu īpašniekiem, ja, otrkārt, būvvaldes uzraugošās institūcijas turpinās darboties kā impoten-ti pienākumu izpildes ziņā, un, treškārt, ja pieminekļu aizsargu personā neinformēs un neizglītos

pieminekļu īpašniekus. Savā ziņā pieminekļu ēkas atgādina Kubas skaistos amerikāņu piecdesmito gadu auto – notriektus līdz pē-dējam, piekrāsotus un salāpītus, pievienojot Mercedes zīmītes un oriģinālos elementus aizstājot ar paštaisītām un varbūt pat kvali-tatīvām funkcionāli nepiecieša-mām detaļām. Tūristi, tāpat kā apskatot Mežaparku pa autobusa logu, uzbur ainas ar kādreizējo spožumu un cer, ka ceļā no Ha-vanas uz Varadero mašīna paliks vienā gabalā.

Saglabāsim Mežaparka unikālo portretu! Esmu nomājis telpas Sigul-das prospektā, un spēju saprast to īpašnieku, kuram steidzami vajadzēja ielikt plastikāta pagai-du logus, lai bezpajumtnieku pietaisītās telpas varētu glābt no sabrukšanas un vēl arī izno-māt. Diemžēl ir arī daudz tādu, kas vēlas ienākt Mežaparkā ar saviem noteikumiem. Netiek ie-vērots apbūves raksturs, ignorē noteikumus par mazo arhitektū-ras formu – žogu un dārzu vei-došanu. Ar vieglu roku izmes-ti vecie logi un aizstāti ar kaut kādiem plastikāta ”internatio-nal”, fasādes ar margām puķu kastēm un nojumēm ir nekoptas, un daži izbūvē betonētus riepu kalniņus.

Mana nopietnākā Mežaparka iekšējās dzīves pieredze ir manas sievas dzīvoklis baltvācu arhitekta Gerharda fon Tīzenhauzena ēkā

Stokholmas ielā. Tā ir viena no kādām desmit šī arhitekta ēkām, kas veiksmīgi koncentrētas šajā Stokholmas ielas rajonā. Arhitek-ta praksē esmu bieži saskāries ar valsts un pašvaldības iestāžu un

pieminekļu aizsargu prasībām, taču, dzīvojot šādā ēkā, kaut kas “atveras”. Jau vairākus gadus rū-pējos par ēkas autentisko detaļu saglabāšanu vismaz mūsu dzīvok-ļa robežās, esmu izpētījis vairākas apkārtnē esošās ēkas un to dzī-vesstāstus, nopircis vairākas ārā mešanai noliktas durvis, logus un detaļas.

Var strīdēties par pakāpi, kādā jāsaglabā autentiskums, un tomēr šajās ēkās ārkārtīgi skaidri ir izjū-tams laika gars. To deformē viegli pieejamie plastikāta logi, cilvēku na-badzība un nespēja rūpēties par fa-sādēm, kā arī intereses trūkums par interjera priekšmetu mantojumu. Cita pēc citas tiek izmestas durvis, logi un citas ēku detaļas, tās aizvie-tojot ar šķietami analogiem aizvie-totājiem. Mans redzējums ir tāds, ka nu palicis pavisam nedaudz, ko glābt. Spēkā esošo likumu dēļ pie-minekļa statuss ir slogs, un, ja nāks gaišie jaunie likumu veidotāji, kas palīdzēs saglabāt mantojumu, sagla-bājamā būs atlicis pavisam maz.

Divdesmitā gadsimta sākumā, piemēram, logs bija vairāku amat-nieku kopdarbs, līdzvērtīgs māks-las darbam. To veidoja galdnieks, stiklinieks un metāla daļu izgata-votājs – amatnieks. 17. lpp.

“Mums ir jātic cilvēkam, jātic kultūrai, citādi mēs izraujam paši sev pamatu zem kājām, pamatu, uz kura mēs gribam augt un attīstīties. Mēs gribējām ticēt, ka skaistā cilvēcība ir priekšā kaut kur nākotnē, ka uz viņu ved zinība un māksla, un mēs esam ceļā uz pilnību.”

K . SkalbeSpēkā esošo likumu dēļ pieminekļa statuss ir slogs.

Nosaukums izsaka galveno būtību projektam, kuru

Mežaparka Attīstības biedrība īs-tenoja no 1. marta līdz 30. oktob-rim ar Izglītības, kultūras un spor-ta departamenta 3772 latu līdzfi-nansējumu. Paldies Rīgas domes Sabiedrības integrācijas program-mas komandai par sadarbību un atbalstu!

Līdzdalība un sadarbība nav mērķis, bet līdzekļi ceļā uz Meža-parka apkaimes attīstības mēr-ķiem – šoreiz lielāka uzmanība tika pievērsta sākumskolas jautājumam, ēku kultūrvēsturiskās vērtības sa-glabāšanai un iedzīvotāju iespējām šajā virzienā, kā arī Parka vērtību saglabāšanai un nedaudz – mazdār-ziņiem.

Lai gan biedrība saturiski tur-pināja darīt lietas, kas uzmanības lokā ir vienmēr, tomēr gūtais finan-siālais atbalsts deva iespēju piešķirt daudzām lietām dziļāku būtību un kvalitāti, plašāku vērienu vai labā-ku līdzdalību. Tā, piemēram, īpašās Stokholmas ielas balvas ielu svēt-kos bija augstā vērtē, savukārt uz arhitekta Vara Bokaldera semināru par Mežaparka ēkām, veselīguma un vides draudzīguma aspektiem bija ļoti daudz apmeklētāju, arī

Rīgas koka ēku speciālisti, būvnie-ki un arhitekti.

Lai gan tuvāko teritoriju at-tīstības plānojumiem esam sekoju-ši vienmēr, projekts deva impulsu citā kvalitātē uzsākt sadarbību ar Pilsētas attīstības departamentu, SIA “Rīgas meži” un SIA “Gru-pa 93” par Parka plānojumu.

Formālais projekts jau beidzies un iedzīvotāji ir ieguldījuši ievēro-jamu laiku un atsaucību aptaujām un diskusijām par Parku, tomēr nedrīkst palaist garām Parka detāl-plānojuma sabiedrisko apspriešanu ap gadu miju, jo Parka nākotnes re-dzējumā tomēr tiks piedāvāti pret-runīgi vērtējami priekšlikumi.

Būtisku ieguldījumu līdzdalī-bai dod iespējas regulāri izdot un izplatīt iedzīvotājiem informācijas biļetenus par aktualitātēm apkai-mē, tādējādi ir ne tikai tiešie, bet arī netiešie dalībnieki apkaimes dzīvē.

Īpašs jautājums ir par Mežapar-ka sākumskolu. No vienas puses, notikumi parāda, cik liela nozīme ir stiprai kopienai un katra dalīb-nieka atbalstam, kad skolas kuģi šūpo restrukturizāciju pazemes straumes. No otras puses, apjau-šam, ka skola ir vienīgā publiskā

telpa apkaimē, kur rīkot plašākus pasākumus, un ka apkaimes dzīvē skola mūsu biedrības 14 darbības gados ir bijusi un ir neatsvera-ma vieta, radošs atbalsts un plašs tīklojums. Lai raugāmies no jeb-kuras puses, kļūst acīmredzams, ka ceļam uz stabilas sākumskolas atgūšanu Mežaparka apkaimei ir daudz vairāk pievienoto vērtību, nekā tikai bērna drošs ceļš uz sko-lu un mājup un labvēlīga sociālā vide mācībās.

Atskatoties uz projekta pusga-du, kopumā jāsecina, ka Mežaparks ir īpaša apkaime, kurā ir radoši, ak-tīvi un vispusīgi iedzīvotāji, – da-žos pasākumos organizatori nemaz nebija biedrības biedri. Vienlaikus biedrība arī ir viena no apkaimes vērtībām, jo piedāvā formālo ietva-ru, lai tiktu īstenotas daudzveidī-gas idejas – sākot no ielu svētkiem, Bergmaņa ielas mazā parciņa at-gūšanas no kompensējamo zemju “dāvanu maisa” un beidzot ar riteņ-vasaras organizēšanu bērniem.

Ja Jums ir idejas savai Mežapar-ka apkaimei, – Mežaparka Attīs-tības biedrība vienmēr ir atvērta daudzveidībai, kas ved uz kvalitāti apkaimē.

Kristīne Āboliņa

Mežaparka līdzdalība un sadarbība 2011

Auto

ra fo

to

8 9

Iela, uz kuras atrodas Meža-parka dievnams, ieguvusi

jaunu nosaukumu – 1. oktobrī tika svinīgi atklāta un iesvētīta mācī-tāja Roberta Feldmaņa iela. Ar šo soli mēs esam sekojuši daudzu pa-saules tautu tradīcijai, kuras savu ievērojamo tautiešu vārdā nosauc ielas, parkus, namus vai veselas apdzīvotas vietas. Ar šo notikumu ir uzrakstīta un pāršķirta vēl viena vēstures lappuse par mūsu tautas varoņiem un izcilām personībām, kuru dzīves piemēri ir dārgs mūsu kopīgs mantojums. Šoreiz tas gods pienākas tieši Mežaparkam, kur dzīvoja un kalpoja evaņģēliski lu-teriskās Baznīcas mācītājs Roberts Feldmanis (1910 – 2002). Šajā dievnamā astoņdesmitajos gados sākās Latvijas sabiedrības garīgā atjaunošanās.

Ceļš līdz jaunajam nosaukumam

Pagājušajā gadā sakarā ar Ro-berta Feldmaņa 100 gadu jubileju pēc Mežaparka draudzes aicinā-juma Rīgas domes deputāts Jā-nis Šmits vērsās pie Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova ar lū-gumu pārdēvēt Annas Sakses ielas atzaru Roberta Feldmaņa vārdā. Aicinājums tika izskatīts visās Rī-gas domes atbildīgajās komisijās un komitejās un guva atbalstu.

Bija ļoti svarīgi, ka šo iniciatī-vu atbalstīja arī daudzi Mežaparka iedzīvotāji un iestāžu vadītāji, un jo īpaši ir izceļami tie, kurus ielas nosaukuma maiņa skāra tieši. Ne-skatoties uz šīm neērtībām, viņi atbalstīja ideju. Par to Mežaparka draudze izsaka pateicību un vēl vi-sas Dieva svētības. Tie bija Ansis Kreicbergs ar saimi, SIA “Ķeizar-mežs” īpašnieks un Skonto futbola kluba prezidents Guntis Indrik-sons, zvērināta advokāte Inga Pur-male, SIA “Sporta centrs “Meža-parks”” valdes locekļi Iluta Balode un Jānis Rūtēns, “Vindsērfinga kluba 360” valdes priekšsēdētājs Māris Birzulis un Latvijas Olim-piskās komitejas prezidents Jānis Vrubļevskis. Tāpat savu atbalstu šai iniciatīvai deva Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca: četru bīskapu,

45 mācītāju, prāvestu, evaņģēlistu un vairāk nekā 100 draudžu locek-ļu personā.

Kad visi sagatavošanas darbi bija paveikti, 26. aprīlis bija izšķirošā diena: Rīgas domes sēdē tika lemts par Annas Sakses ielas posma pār-dēvēšanu. Balsojums bija pozitīvs, un tapa skaidrs, ka esam kļuvuši par lieciniekiem, kā tiek pāršķirta vēl viena vēstures lappuse, kas atgādi-nās mums un mūsu pēctečiem par to cilvēku, caur kuru Dievs mūsu zemē ir darījis savus brīnuma darbus.

SvētkiIelas atklāšanas svētki sākās ar

svētbrīdi, kura laikā iela tika iesvē-tīta un tika aizlūgts par tiem, kuri šai ielā dzīvo, darbojas un staigā. Otrajā daļā sekoja viesu uzrunas. Pirmais sveiciena vārdus sacīja arhibīskaps Jānis Vanags, tad klāt-esošos uzrunāja Rīgas pilsētas

vicemērs Andris Ameriks, mācī-tājs Dr. theol. Guntis Kalme un Rī-gas domes deputāts mācītājs Jānis Šmits. Svētkos ar mūziku priecēja un atmiņās par mācītāju Feldmani dalījās mūziķi Ieva Akurātere un Kaspars Dimiters. Noslēgumā visi pulcējās ap tradicionālo sadrau-dzības kliņģeri un kavējās kopīgās sarunās un atmiņās par mācītāju Robertu Feldmani.

Apzinātā vēstures lappuse

Tieši šis piemērs, kā mācītājs Roberts Feldmanis sekoja un kal-poja savam Kungam Kristum, ir ie-mesls, kāpēc mēs izceļam tieši viņu. Kaut arī Dievs mūsu tautai ir devis daudzus ievērojamus un apdāvinā-tus Sava Vārda kalpus, tomēr mācī-tājs Feldmanis ir īpašs ar savas kal-pošanas ietekmes apmēru. Feldma-nim vēl dzīvam esot, viņa ietekme

Mācītāja Roberta Feldmaņa iela

pārsniedza ne tikai viņa nelielo draudžu, bet visas mūsu Baznīcas robežas. Tas izpaudās tieši jaunās mācītāju paaudzes izaudzināšanā (Feldmaņa garīgie dēli un meitas), ko var uzskatīt kā viņa mūža kalpo-šanas zenītu un kas padara viņu par vienīgo, kam Dievs mūsu Baznīcā ir uzticējis šādu kalpošanu. Par Baznī-cas garīgās atmodas centru un dau-dzu ļaužu tikšanās vietu bija kļuvis Mežaparka dievnams, un tāpēc ir pamatoti, ka iela, uz kuras tas atro-das, turpmāk tiks saukta mācītāja Roberta Feldmaņa vārdā.

Atmiņas un sveicieniPar Feldmani kā Dieva dāvanu

mūsu Baznīcai arhibīskaps Jānis Vanags atgādināja, ka mēs nece-ļam godā pašu mācītāju Feldmani, bet viņa sekošanas un piederības

piemēru Kristum. Viņš teica: “Mēs pieminam šodien Robertu Feldma-ni, un mēs ļoti labi viņā pašā varam saklausīt un saredzēt, ka viņš patie-sībā pats bija Dieva darbs, Kristus izveidots. Iesvētīšana - tā ir lūgšana, aizlūgšana par to, lai nekas ļauns ne-tuvojas šai ielai un lai tos, kas pa šo ielu staigā, aizstāv Dievs un Viņa eņ-ģeļi. Lai tie cilvēki iemanto saprašanu un atklāsmi, ka šis ceļš tuvina viņus Dievam, jo ved uz šo dievnamu, kurā kalpoja mācītājs Feldmanis, kura ceļš savukārt bija Kristus, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība. Viņa rokā mēs profesoru pašu ar prieku atstājam un pieminam.”

Mācītāja Feldmaņa ietekme nepalika Baznīcas robežās vien. Uz Mežaparka baznīcu, kurā viņš

kalpoja, savulaik ceļu atrada dažā-di cilvēki. Daudzi no viņiem vēlāk kļuva par mācītājiem, ievēroja-miem sabiedrības darbiniekiem, politiķiem vai vienkārši sakarīgiem cilvēkiem, kuri joprojām atceras un novērtē Feldmaņa ietekmi savā personiskajā dzīvē, Baznīcā vai arī mūsu tautā. Rīgas vicemērs Andris

Ameriks sveiciena runā izcēla tieši šo Feldmaņa kalpošanas aspektu, kas ir redzams un atzīmējams ār-pus Baznīcas. Viņš teica: “Šodien ir svētki ne tikai draudzei, ne tikai Baznīcai, šodien ir svētki pilsētai, jo mēs esam ieguvuši vēl vienu ielu, kas ir nosaukta cilvēka vārdā, kurš ir stā-vējis par garīgumu, kurš tajos laikos, kad tas netika atļauts, ir darījis visu, lai cilvēki būtu ar Dievu. Profesors Roberts Feldmanis luterāņu Baznīcā, Rīgas vēsturē ir viens no tiem cilvē-kiem, kas ir pelnījis lielu pateicību no visiem mums par savu darbu. Rīgas dome to ir novērtējusi un tāpēc at-balstīja šo iniciatīvu.”

Mācītājs Dr. theol. Guntis Kalme savā uzrunā atgādināja un uzsvēra to, ar cik dažādiem vārdiem mēs varam aprakstīt mācītāja Feldma-ņa darbību: mācītājs, izcils liturgs, saviļņojošs un dziļš sprediķotājs, vēsturnieks, misionārs, garīgais tēvs, biktstēvs, lūdzējs, draudžu un dievnamu atjaunotājs un mūsu Baznīcas tēvs. Tomēr viņam piemi-ta vēl kāda Dieva Gara dota spēja.

15. lpp.

Jauno adresi atklāj Mežaparka un Baldones draudžu mācītāji Rolands Eimanis (pa kreisi) un Ilmārs Rubenis

Uzrunā MAB valdes priekšsēdētāja Kristīne Āboliņa

Ilmārs Rubenis (pa kreisi) un Rolands Eimanis priecājas par draudzes sveici-nājumu – tradicionālajām lilijām

Muzicē Ieva Akurātere un Kaspars Dimiters

Ilmārs Rubenis, viens no Roberta Feldmaņa garīgajiem dēliem, pie pro-fesora portreta

Vicemērs Andris Ameriks (vidū), deputāti Jānis Šmits (pa kreisi) un Dainis Turlais (pa labi) pirms došanās mājup

Arhibīskapa Jāņa Vanaga vadīti, svētku dalībnieki dodas iesvētīt un atklāt jauno ielu

Attēl

i no

Kris

tapa

Sie

tiņa B

ilžu

galer

ijas.

www.

mez

apar

kadr

audz

e.lv

10 11

Alternatīvais Mežaparks 2011

Lai izdodas nākamgad! Stokholmas iela?

Edgaram Karabajevam, Airai Gēgermanei, Verai Singajevskai, Mārim Āboliņam, Aleksandram Briedim un Laumai Krogzemei, Dilānu ģimenei, Egitai Ķirsonei,Marikai un Jānim Muzikantiem, Leču ģimenei, Stokholmas ielas 28.nama saimei,Riekstiņu ģimenei, Zīvertu ģimenei, Emsiņu/Urtānu ģimenei, Urtānu ģimenei, Melderu ģimenei, Stokholmas ielas 38. nama saimei, visiem Stokholmas ielas iedzīvotājiem, Annijai Saukai un Zanei Siliņai,Renātei Apsei, Ingum Apsem, Ievai Bukeiko, Mežaparka dziedātājiem,Vilnim Šlaram, Pēterim Urtānam, Zīlānu bērniem, Mārītei Spiridovskai, Birutai Bernackai, Zigurdam Beinertam, Līgai Puriņai, Līgai Meņģelsonei.

Alternatīvā Mežaparka 2011 organizē-tāji, līdzfinansētāji un atbalstītāji!Skanīgs PALDIES par atbalstu!Ielu svētku dalībniekiem par līdzdalību!Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentam, Rīgas domes Satiksmes departamentam, Rīgas pašvaldības policijai, Sponeta pārstāvim Latvijā SIA “RAMDA”,Veikalam “FANS”,Mežaparka sākumskolai = J.Poruka vidus-skolai,Projektam “Hameleonu rotaļas”,Latvijas Multiplās sklerozes asociācijas bied-riem.

12 13

Latvijas multiplās sklero-zes asociācija ir guvusi

atbalstu Rīgas domes Izglītī-bas, kultūras un sporta departa-menta Sabiedrības integrācijas programmas projektu konkursā. Mūsu iesniegtais projekts ar no-saukumu “Hameleonu rotaļas” ir veltīts transporta līdzekļu radī-šanai, braukšanai ārpus telpām, pa veloceliņiem, parkiem, me-žiem un citām jaukām, vasarā tik aicinošām un izbraucamām vie-tām. Hameleons jeb mainīgais šī projekta ietvaros ir gan pats cil-vēks, gan pārveidotais braucam-rīks, gan sabiedrības attieksme.

Cilvēkiem ar kustību traucē-jumiem, lai būtu vieglāk pārvie-toties, tradicionāli ir paredzēti ratiņkrēsli. Laika gaitā tie, pro-tams, jau ir pilnveidoti, kļuvuši vieglāki, kompaktāki un ērtāki. Taču tie ir izkustināmi un vadāmi

ar paša braucēja spēku, kas bieži vien ir multiplās sklerozes pa-cientu vājā puse.

Jau augstāka pārvietošanās līdzekļu klase būtu rūpnieciski ražotie elektro ratiņkrēsli, ko jau aizvien biežāk redzam ielās. Taču to svara un izmēru dēļ tie ir diezgan grūti uzturami pilsē-tas apstākļos, ja tuvumā nav at-bilstošas stāvvietas vai garāžas. Tāpat ar šādu braucamo vairumā gadījumu nevar iekļūt tur, kur tas iespējams ar parasto ratiņkrēslu, piemēram, veikalā, muzejā, teāt-rī utt.

Šīs vasaras laikā tad arī mek-lējām jaunus risinājumus, kā ap-vienot divu veidu braucamrīkus, ar kuriem varētu bez piepūles veikt lielākus attālumus un, sa-sniedzot mērķi, arī iekļūt pieeja-mās telpās. Ideja radās, ieraugot elektroskūteri, kurš it kā prasījās, lai tam kaut ko piekabina. Pirmā ideja bija pievienot blakusvāģi, uz kura varētu uzbraukt parasto ratiņkrēslu. Manā izpratnē tai bija jāsanāk diezgan sarežģītai konstrukcijai, bet meistara iz-pildījumā (Didzis Meijers, AD racing team) tā izveidojās lako-niska, viegla, skaista un izturīga. Varētu teikt, ka arī diezgan dro-ša, jo kādā izmēģinājuma brau-cienā, priecādamies par ātrumu, nenoturēju bedrē stūri un apme-tu apmēram kūleni, palikdams savā ratiņkrēslā, kas savukārt palika pie platformas, kaut arī ar riteņiem gaisā. Liela nozīme bija blakusvāģa aizsargstienim,

aiz kura varēja pieturēties un pa-slēpties, iztiekot bez traumām. Braucamajam tagad ir platāka stūre, bet man – vairāk cieņas pret ātrumu. Vispār šis skūteris pamatā ir domāts braukšanai di-vātā, ar domu – pavizini savu draugu ratiņkrēslā.

Vēl gribētos piebilst, ka konst rukcija ir samērā viegli un ātri gan saliekama, gan izjauca-ma, tādējādi novietojama pilsē-tas dzīvoklī vai ģimenes automa-šīnā tālākiem ceļojumiem.

Izmantojot pievienojamās platformas principu, pašreiz tiek veidoti citi, līdzīgi braucamrī-ki, par kuriem varēs spriest pēc “pirmizrādes” Mežaparka ielu svētkos. Tie nav atdarinājumi, bet drīzāk izgudrojumi. Vismaz mēs tamlīdzīgus risinājumus ne-esam sastapuši ne dzīvē, ne in-ternetā.

Vairums multiplās sklero-zes pacientu ikdienā nemaz nav

ratiņkrēslu lietotāji, taču kājām noiet lielākus attālumus ir tiešām problemātiski, bet iesēsties ratiņ-krēslā nav patīkami. Rodas sajū-ta, ka tas jau ir kāds cits dzīves posms. Tāpēc gribētos, lai šādi palīglīdzekļi neizskatās tik ļoti pēc palīglīdzekļiem, bet ar kaut ko līdzinās parastam transport-līdzeklim vai vismaz izskatītos vairāk pēc izklaides vai sporta ie-rīcēm.

Par to pārliecinos beidzamajā laikā, kad “Hameleonu rotaļu” ietvaros kopš augusta Zoolo-ģiskajā dārzā notiek ilgtermiņa seminārs, uz kuru aicināti gan ratiņnieki, kas piedalījās iepriek-šējā seminārā pie tirdzniecības centra SKY, gan multiplās sklero-zes slimnieki, kuri ir ļoti dažādi savās kustību iespējās, bet piedā-vātos ratiņkrēslus viņi tomēr cen-šas neizmantot, pieturoties labāk

kādam pie rokas un atpūšoties uz soliņiem. Un pareizi jau viņi dara, un vieglāk to ir izdarīt, kad zini, ka dārzā ir ratiņi, kuri atbrauks pakaļ, kad liksies, ka spēka vairs nav. Starp citu ratiņkrēsli Zoodār-zā ir pieejami ikvienam, tai skaitā arī Mežaparka iedzīvotājiem, kuri gribētu, bet dažādu iemeslu dēļ nespēj veikt pastaigu pa Zoolo-ģiskā dārza teritoriju.

Māris Āboliņš

MĪĻŠ CIEMIŅŠ MŪSMĀJĀS!Tajā zeltaini saulainajā rudens dienā, kad svinējām tradicionālos Ielu svētkus,

līdz ar dzērvju kāsi pie mums “atlidoja” visvisvislabākais bērnu draugs Karlsons – tautā mīlētā māksliniece Vera Singajevska.

Viņas balss bērnu dzejoļos un dziesmās, bet jo īpaši Karlsona ēverģēlībās skan cauri vairāku paaudžu mūžiem. Nu bija reize tai skanēt atkal Mežaparkā! Turklāt vēl mākslinieces vārda dienā. Līdz ar rudens ziediem svētkos uzgavilējām apsvei-kuma dziesmā.

“Ja nu tomēr būtu astoņas tortes un viena svecīte...” tā vienmēr prāto Karl-sons – izēdājs un draiskulis, kas dzīvo uz jumta un labprāt laiku pa laikam atlido ciemos. Ja varētu izmērīt mūsu mīlestību Karlsona iecienītajās “mērvienībās” – tortēs un svecītēs, tad šajā jubilejā Karlsona “māmiņai” Singai tās noteikti būtu pareizajās proporcijās. Novēlam māksliniecei daudz daudz saldu, baltu dieniņu!

Pēc svētkiem saņēmām Veras Singajevskas vēstuli mežaparcniekiem (sk. 13. lpp.).

Hameleonu rotaļas Mežaparkā“Augšā, augšā, skatieties uz

augšu!” tā sauca kāda vīrieša balss. Es paklausīju un paskatī-jos. Skaists dzērvju kāsis pārli-doja Stokholmas ielu, un man li-kās, ka šie putni ar savām spārnu vēdām atvadījās no jaukās vasa-ras Latvijā, lai dotos tālajā ceļā uz siltajām zemēm...

Kad kļūst auksti, arī mēs visi tiecamies pēc siltuma. Un brīniš-ķīgu sirds siltumu Stokholmas ielas svētkos es sajutu no skatītā-jiem, kas bija tur sapulcējušies.

Sākumā baidījos braukt uz tu-rieni, bet mans dēls Māris teica: “Mammu, es tavā vārda dienā tev dāvinu šo tikšanos ar skatītāju.” Tad es nevarēju viņam atteikt, jo dāvanu apsmādēt nedrīkst. Un tā tiešām bija skaistākā dāvana šajā dienā. Biju pārsteigta, ka skatītā-ji mani vēl atcerējās un tik silti mani uzņēma.

Es nevarēju neierasties šajā dienā arī tāpēc, ka tā bija Stok-holmas iela. Pati Stokholma manā sirdī ir iegūlusi uz visu mūžu sakarā ar Karlsona lomu. Karlsons lidinājās Zviedrijā pa māju jumtiem, bet Latvijā viņš astoņpadsmit gadus lidinājās pie vientuļiem bērniem. Jo viņš taču ir vislabākais rotaļu biedrs, vislabākais tortes ēdējs un visās jomās visvisvislabākais. Un arī man viņš bija vislabākais.

Stokholmas iela man atmiņā ir ne tikai sakarā ar Karlsonu, bet arī ar Viļa Lāča noveli “Va-nadziņš”. Stokholmas ielā bija Viļa Lāča muzejs, un es tiku uz-aicināta tur tikties ar skolēniem. Mani aicināja bijušais kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, jo viņa māsa Velta bija Viļa Lāča

kundze. Es stāstīju bērniem “Va-nadziņu” un vēl daudz ko citu no sava repertuāra. Varbūt kāds, kas tagad izaudzis liels, vēl at-ceras šos brīžus. Es centos ne-sajaukt Vili Lāci kā rakstnieku un kā valstsvīru. Atliek izlasīt tikai “Vanadziņu” un “Zvejnieka dēlu”, kas tika vairākkārt ekrani-zēts, lai pienācīgi novērtētu Vili Lāci kā rakstnieku.

Atceros, ka šajā ielā dzīvoja ārsts ausu-kakla-deguna slimībās dakteris Sniķeris. Viņš ārstēja manai māsai Zinaīdai vidusauss iekaisumu. Toreiz šī slimība bija ļoti smaga, vajadzēja kalt aiz auss kaulu, lai tiktu klāt pie slimības cēloņa. Tajos laikos ārstēšanās bija par velti, jo par visu maksā-ja slimokase. Kad mana mamma, mani mazgājot divpadsmit gadu vecumā, redzēja, ka man palieli-nāts vairogdziedzeris, mēs grie-zāmies pie homeopāta daktera Lūkina, kas arī dzīvoja Meža-parkā. Ārstējos toreiz ar kādiem zāļu pilieniem, ko dakteris man izrakstīja.

Neaizmirstams bija Saules-dārzs, kur notika brīnišķīgi bēr-nu svētki ar rotaļām, atrakci-jām, kur valdīja daudz jautrības. Atceros arī mazpulcēnus, kuri

gan stādīja, gan ravēja dobes, gan kopa augļu dārzu. Tas viss bija ļoti svētīgi gan apkārtnei, gan pašiem bērniem. Ir ļoti žēl, ka tagad mēs esam aizrāvušies ar pārmērīgu būvēšanos visur. Šajā virzienā mēs nejūtam mēru. Mēs neapjēdzam, ka tādas lielas augstceltnes kā Ņujorkas debes-skrāpji mūsu pilsētā neiederas un Mežaparkā nepavisam ne.

Atmiņā nāk Operas solists Pēteris Grāvelis, kuram Ezerma-las ielā bija paša rokām uzcelta dzīvojamā māja ar lielisku rožu dārzu. Bieži pie viņa ciemojos. Rudenī viņš mūs, aktierus, cie-nāja ar āboliem. Bērnu viņiem nebija, tāpēc nezinu, kā rokās nonākusi šī māja. Jūs to droši vien labāk zināt.

Man bija ļoti patīkami tikties tieši Mežaparkā, tieši ar Meža-parka iedzīvotājiem. Man ir daudz brīnišķīgu atmiņu. Paldies par visu jauko, ko man sagādājāt šajā tikšanās reizē!

Novēlu jums visiem sargāt savu Mežaparku, lai cilvēkiem arvien būtu patīkami iegriez-ties!

To jums saka vislabākais Karl-sons un viņa “māmiņa”

Vera Singajevska.

Karlsona “māmiņas” sveiciens Mežaparkam!

14 15

Pateicoties Mežaparka ap-kaimes iedzīvotāju aktivi-

tātēm, kuri darbojās Tautas frontē, 1991. gadā Mežaparkā tika atvērta Mežaparka sākumskola. Tā sekmī-gi darbojās līdz 2009. gada Rīgas domes lēmumam par skolu reor-ganizāciju. Skola tika slēgta, bet ne pavisam. Skola ir un būs!

Ja 20 gadus Mežaparkā ir bijusi skola, tad mēs, Mežaparka iedzīvo-tāji, vēlamies saglabāt saviem bēr-niem iespēju pamatizglītību arī turpmāk iegūt savā apkaimē. Tāpēc jau daudz ko esam darījuši, lai skola ar labām, 20 gadu stiprām tradīcijām un vērtībām darbotos arī turpmāk!

Vecāku padomes locekļi vairāk-kārt ir tikušies ar Rīgas domes at-bildīgajām amatpersonām, lai pār-runātu skolas turpmākās darbības perspektīvas, rūpīgi izsvērtu un izvē-lētos piemērotāko risinājumu Meža-parka apkaimes skolas esamībai.

Vecāku padome ir lūgusi Rī-gas domi izvērtēt 2009. gadā sāktā Rīgas skolu tīkla pilnveides plāna pirmos rezultātus: vai Mežaparka sākumskolas likvidēšana, pievieno-jot J. Poruka vidusskolai, ir devusi cerēto efektu gan no izmaksu, gan no skolas piepildījuma viedokļa. Nepieciešams ar izmērāmiem un salīdzināmiem kritērijiem pamatot, ka apkaimes sākumskolas likvidēša-na bijusi pareiza vai, tieši otrādi, – Mežaparka sākumskolas likvidēša-na ir bijis kļūdains lēmums, kas nav attaisnojies, jo pēc sākumskolas pa-kalpojuma ir pieprasījums, savukārt Mežaparka apkaimes bērnu “pārvie-tošana” J. Poruka vidusskolas piepil-dījuma problēmas neatrisinās.

Pēc vecāku padomes iniciatīvas ir sākta diskusija starp Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta depar-tamentu un Mežaparka apkaimes iedzīvotājiem – skolēnu vecākiem, kurā lūdzam ņemt vērā Mežapar-ka apkaimes iedzīvotāju viedokli, plānojot pašvaldības sniegtos pa-kalpojumus. Mežaparkā dzīvo ap-mēram 4400 iedzīvotāji, kas tikai nekustamā īpašuma nodoklī vien 2011. gadā Rīgas pilsētas budžetā iemaksās ~ Ls 280 000, un nākam-gad šī summa pieaugs līdz aptuveni 350 000 latiem. Maksājot vienu no augstākajiem nekustamā īpašuma

nodokļiem Rīgas pilsētā, pretī gri-bētu saņemt pašvaldības adekvātu pakalpojumu klāstu Mežaparka iedzīvotājiem, vismaz kvalitatīvas sākumskolas veidā.

Vairāki līdz šim Rīgas domē pieņemtie plānošanas dokumenti nosaka Rīgas domes politiku tu-vināt sniegtos pakalpojumus, tai skaitā iekļauts plāns veikt jaunas skolas celtniecību Mežaparkā. Paš-valdībai piederošā zemesgabala Sudrabu Edžus ielā plānotā izman-tošana ir Rīgas pilsētas vispārējās pamatizglītības un/vai pirmsskolas izglītības iestādes būvniecība.

Uzzinot vairāku Mežaparka ap-kaimes iedzīvotāju viedokli, kuriem ir bērni pamatskolas vecumā, ir se-cināms, ka izglītības iegūšanai tiek izvēlētas tomēr citas skolas, pār-svarā pilsētas centrā, kā argumentu un pamatojumu šādai izvēlei minot tieši nenoteikto situāciju par Meža-parka sākumskolas pastāvēšanu ilg-termiņā.

Mežaparka apkaimes skolēnu vecāki ir patiesi ieinteresēti pieeja-mās izglītības kvalitātes un vides

uzlabošanā, tādēļ ceram, ka pašvaldī-bas un sabiedrības veiksmīgas sadar-bības rezultāts būs ieguvums visai Rīgai – kopš neatkarības atjaunoša-nas pirmā jaunuzbūvētā skola Rīgā!

Lai sniegtu papildu argumentus pašvaldībai par to, cik no Mežaparka apkaimes bērnu vecākiem vēlētos, ka bērni mācītos jaunajā sākumsko-lā, tiks veikta potenciālo pirmssko-las izglītības iestāžu audzēkņu un 1.- 6. klašu skolēnu vecāku aptauja. Lūdzam būt atsaucīgiem un atbildēt uz anketas jautājumiem.

Aptaujas anketas var saņemt Mežaparka Attīstības biedrībā, skolā Lībekas ielā 27, pirmsskolas izglītības iestādēs “Čiekuriņš” un “Viršu dārzs”, sporta centrā “Ķei-zarmežs”, pastā Kokneses prospek-tā, kafejnīcā “Gustavs Ādolfs”, vei-kalā “Vīna pietura”, pārtikas veikalā “Mežaparks”, kā arī tiks ievietotas pastkastēs. Anketu var arī aizpildīt internetā MAB mājas lapā.

J. Poruka vidusskolas (ēka Lībekas ielā 27)

Vecāku padomes locekļu vārdā Inita Andžāne

Mēs nepadosimies!

no 9. lpp.Tā bija spēja, kas bija pretēja jeb-

kurai līderības teorijai vai nesakrita ar vadības principiem. “Tur, kur cilvē-ki neredzēja izeju, kur cilvēkiem nolai-dās rokas, kad neticība par izdošanos ņēma virsroku – apmulsuma un bez-izejas brīžos Feldmanis sacīja: “Nu, kas ir ko, – darīsim!” Tā Feldmanis pierādīja un savā kalpošanas piemērā mums joprojām māca un atgādina, ka Kristus ir Kungs un valdnieks pār debess un zemes lietām. “Bezizejas” situācijās, Baznīcai “nelabvēlīgos” laikos un cilvēku skepticisma pava-dīts, Feldmanis atjaunoja draudzes un dievnamus, kalpoja Dievam un cilvēkiem. Mācītājs Kalme atgādinā-ja, ka ielas nosaukšana Roberta Feld-maņa vārdā apliecina, ka mēs redzam un novērtējam šo Feldmaņa kalpoša-nas piemēru un vēlamies to nodot kā dārgu un svētu piemēru nākamajām paaudzēm.

Saistoši savā uzrunā Rīgas do-mes deputāts Jānis Šmits izcēla to,

kā Robertu Feldmani vērtēja cilvēki no malas – Baznīcā un sabiedrībā. Starp vienaldzīgajiem un karstiem aizstāvjiem, starp ievērojamiem sa-biedrībā un Baznīcā cilvēkiem un vienkāršiem ļaudīm, Feldmani at-bilstoši saviem mērķiem un standar-tiem novērtēja arī okupācijas varas pārstāvji, kas bija atbildīgi par Die-vam uzticīgo ļaužu izsekošanu. Lat-vijas PSR VDK (Valsts drošības ko-miteja) Informācijas daļā par mācī-tāja Roberta Feldmaņa darbību tiek konstatēts sekojošais: “Luteriskās baznīcas mācītājs, semināra profesors ir negatīvi noskaņots pret pastāvošo iekārtu. Pēc aģenta domām, gatavo jaunu augsni jaunai baznīcai – apstrā-dājot un pakļaujot savai ietekmei lu-teriskās baznīcas ticīgo jaunatni, kurā faktiski iztrūkst vidējās paaudzes. Ap 80 procenti garīgā semināra studentu nāk no Mežaparka draudzes, kuru vada Feldmanis un atrodas viņa ietek-mē. Norisinās rūpīgs darbs studentu atlasē luterāņu garīgajā seminārā, lai

neviens no viņiem nebūtu sarkans...” Tāds bija čekas vērtējums mācītāja Feldmaņa darbībai, kas atklāj ļoti būtisku lietu – Feldmanis ar savu uzticīgo sekošanas Kristum piemē-ru ietekmēja toreiz un ietekmē jo-projām šodien ne tikai Baznīcu, bet visu sabiedrību.

SummaŠīs ielas jaunais nosaukums at-

gādinās mūsu Baznīcai un visai sa-biedrībai vispirms, ka mēs novēr-tējam un ceļam gaismā Dieva lielos žēlastības darbus pie mūsu tautas un ka mēs paši gribam līdzi mācī-ties no tādiem cilvēkiem, kāds bija Dieva kalps mācītājs Roberts Feld-manis, – mācīties sekot, nodoties un uzticēties Dievam. Tad mūsu dzīve būs par svētību mums pašiem un tiem, kas mums apkārt.

Ilmārs Rubenis,Mežaparka un Baldones

draudžu mācītājs

Ernsta Bergmaņa ielā 2 kopš pašiem Mežaparka dzīvojamā

rajona pirmsākumiem aug mežs. Tas šeit bija ieplānots jau Hermaņa Janze-na projektā, kas tika realizēts dzīvē pēc projekta apstiprināšanas 1911. gadā Rīgas pilsētas valdē. Mežu puslokā apvij Ernsta Bergmaņa iela, kuras pre-tējā pusē izvietotas privātmājas, – šeit ir radies dzīvei un rekreācijai patīkams pilsētbūvniecības ansamblis. Tomēr šopavasar Mežaparka Attīstības bied-rības (MAB) pārstāvji ar pārsteigumu konstatēja, ka pašvaldībai piederošais mežs Ernsta Bergmaņa ielā 2 ir zonēts kā apbūves zeme, turklāt iekļauts ap-maiņas zemju fondā, un tas nozīmē – mežs (53 priedes un vairāki desmiti lapu koku) varētu tikt iznīcināts jeb-kurā brīdī, bet zemes gabals zem tā – nodots privātai apbūvei.

MAB nekavējoties uzsāka pārru-nas ar Rīgas domes deputātiem un pašvaldības ierēdņiem par nepiecie-šamību saglabāt zaļo zonu Ernsta Bergmaņa ielā 2. MAB sagatavoja un iesniedza Rīgas domes Īpašuma komitejai argumentētu rakstisku priekšlikumu ar ierosinājumu izņemt

zemes gabalu Ernsta Bergmaņa ielā 2 no apmaiņas zemju fonda, kā arī mai-nīt zemes gabala zonējumu uz apstā-dījumu un dabas pamatnes teritoriju. Rezultātā 2011. gada 26. septembrī Rīgas domes Īpašuma komiteja, klāt-esot MAB pārstāvei, uzdeva Rīgas domes Īpašuma departamentam sa-gatavot lēmuma projektu par minētā zemes gabala izslēgšanu no apmaiņas zemju fonda, kā arī ierosināt mainīt minētā zemes gabala plānoto (at-ļauto) izmantošanu Rīgas teritorijas plānojumā 2006.-2018. gadam uz apstādījumu un dabas teritoriju.

Saskaņā ar Rīgas domes ierēdņu sniegto informāciju lēmums par Ern-sta Bergmaņa ielas 2 izslēgšanu no apmaiņas zemju fonda, visticamāk, tiks apstiprināts Īpašuma komitejas sēdē šā gada 14. novembrī. Pēc tam vēl jāgaida lēmuma galīgais apstipri-nājums Rīgas domes sēdē, kas, visti-camāk, varētu notikt līdz šā gada bei-gām. Pēc zemes gabala izņemšanas no apmaiņas zemju fonda MAB plā-no griezties Pilsētas attīstības depar-tamentā, lai kārtējo reizi ierosinātu mainīt minētā zemes gabala plānoto

(atļauto) izmantošanu Rīgas terito-rijas plānojumā 2006.-2018. gadam uz apstādījumu un dabas teritoriju. Tā kā teritorijas plānojums vispār kā tāds pašlaik nav atvērts grozījumiem, MAB iesniegums diemžēl var iegult Pilsētas attīstības departamenta arhī-vos bez vēlamā rezultāta. Lai tas ne-notiktu, MAB plāno veicināt Rīgas teritorijas plānojuma 2006.-2018. gadam atvēršanu grozījumiem.

Rīgas domes deputāti ir parādījuši politisko gribu pozitīvi risināt šo jau-tājumu, un, kaut arī galīgais lēmums vēl nav apstiprināts, MAB ir pārlie-cināta, ka mežu Ernsta Bergmaņa ielā 2 izdosies saglabāt, lai tas vēl ilgi priecētu mūs un nākamās paaudzes! Apkaimes iedzīvotāji ir pat apņēmu-šies paši sakopt un uzturēt kārtībā šo nelielo zaļo zonu/skvēriņu, lai dotu savu brīvprātīgo ieguldījumu mūsu kopējās dzīves vides uzlabošanā.

Paldies deputātiem Olafam Pul-kam (V), Mihailam Kameņeckim (SC) un Andrim Amerikam (LPP/LC) par vēlmi uzklausīt, iedziļināties un pieņemt tālredzīgus lēmumus.

Līga Puriņa

Mācītāja Roberta Feldmaņa iela

Nezaudēsim publisko zaļo zonu!

16 17

Arī par Mežaparku mēs varē-tu skaitīt šo Plūdoņa Atraitnes dēla ritmisko dzejas rindu. Tikai atšķirībā no apdzejotā dzelzceļa ritma mūsu variantā gājēja taka rit blaku, blaku... automašīnām. Tur-klāt ātrām, modernām, jaudīgām. Tādēļ pavērosim, vai Mežaparka ielas un ietves ir “labvēlīgas” ie-dzīvotājiem – gan braucējiem, gan gājējiem.

Ziemā ik gadu tiek kritizētas netīrītās un neizbraucamās ielas. Tā kā nekustamā īpašuma no-doklis šeit dzīvojošajiem ir viens no augstākajiem valstī, būtu ti-kai pašsaprotami, ka ziemā ielas tiktu notīrītas no sniega. Taču realitātē tas nenotiek un ziemā ar auto esam spiesti pārvietoties pa grūti izbraucamām ielām. Turklāt daudzviet ietvju trūkuma dēļ pa tām pašām mašīnu iebrauktajām iedobēm “žonglē” arī gājēji, jo va-saras taku vietas aizsnigušas, bet “ietvju izbūve netiek plānota”.

Vasarā satrauc ietvju sliktais stāvoklis. Kā jau minēts, vietām to vispār nav, kā, piemēram, Ezerma-las ielas posmā starp Hamburgas un Lībekas ielām. 2008. gadā Ezer-malas ielā tika veikta gājēju ietvju un ielas braucamās daļas sakārto-šana. Taču šeit netika izbūvēta tik ļoti nepieciešamā gājēju ietve, līdz ar to ir pārrāvums, kā rezultātā nav savienotas jau izbūvētās gājēju ietves. Tas apgrūtina nokļūšanu uz autobusa pieturu. Blakus atro-das Mežaparka sākumskola, tātad arī bērni šajā posmā spiesti iet pa ielas braucamo daļu.

Mežaparka Attīstības biedrība lūgusi Rīgas domes priekšsēdētā-jam Nilam Ušakovam izvērtēt šo situāciju. Taču esam saņēmuši at-bildi, ka “Ezermalas ielas posmā no Annas Sakses ielas līdz Meža pros-pektam pēc Rīgas domes Satiksmes departamenta pasūtījuma tika veik-ti seguma atjaunošanas darbi esošās transporta būves robežās, kas at-bilstoši Būvniecības likuma un Mi-nistru kabineta 1997. gada 1. aprīļa noteikumu “Vispārīgie būvnotei-kumi” normām nav uzskatāmi par būvdarbiem, kuru veikšanai izstrā-dājams būvprojekts un saņemama būv atļauja. 18. lpp.

“Tik pa taku – blaku, blaku...”Vēlos pastāstīt kādu stāstu par Mežaparku salda-

jos astoņdesmitajos. Tas varbūt pat neskaitās vairs Mežaparks, bet robežteritorija. Tas bija Ezerma-las ielas galā, kur divus gadus interesanti dzīvoju Jēka-ba Alkšņa kara aviācijas inženiertehniskajā augstskolā. Tolaik šī teritorija gan bija daudz sakoptāka nekā ta-gad. Pat tik neciešamais žogs bija “skaisti” dzelzī kalts. Tajā mans tēvs ar auto domkratu izpleta caurumu, lai dēls bez pūlēm tiktu laukā, jo reiz, rāpjoties pāri sētai, uz augšas pīķiem biju uzplēsis šineli.

Starp citu, par šineli, - tik labi “sēdošs” garais mēte-lis man līdz šim vairs nav bijis. To šuva vecs skroderis armijas darbnīcā Kr. Barona un Dzirnavu ielas stūrī, jo mums, armijas orķestra muzikantiem, bija jāizskatās vairāk “ķemmētiem” nekā pārējiem.

Augstskolā bija milzum daudz kursantu, divas rotas viņus sargājošu un apkalpojošu zaldātu, savs orķestris un vesels bars virsnieku, kuri arī mācījās, lai tiktu karjerā uz augšu. Starp citu, viņi tobrīd arī bija studenti, pat tīrīja sniegu pie orķestra logiem, kamēr mēs iekšpusē siltumā dzērām tēju un uzpīpējām. Var iedomāties, kā viņi ziemā jutās, bet viņu katedras vadītājs, vecs pulkvedis, apmeklē-ja mūsu tualeti, laikam bija neērti iet kopā ar padotajiem.

Vēl mums bija veseli trīs ģenerāļi. Galvenais bija Lietutiņš, krieviski Dožģikov, vēl Vīnodziņš – Vinogra-dov (ko viņš darīja, neviens īsti nezināja, bet alga esot bijusi vislielākā). Un tad visinteresantākais – ģenerālis Ņikitins, ar iesauku Pinočets. Pa visu skolu bija tikai divi jefreitori, tātad mazāk nekā ģenerāļu. Un abiem vārdā Māris. Pēc padomju folkloras, par jefreitoru bija teiciens: labāk meita prostitūta, nekā dēls jefreitors. Bet mums tas bija lepnums, jo šo pakāpi dabūjām... kā sodu! Pēc kādiem kārtējiem “podiem” praporščiks Sta-siks lika mācīties “ustavu” (latviski laikam – “noteiku-mi”). Aiz gara laika sākām prasīt, kas tas jefreitors tāds ir, ka nav nekur pat redzēts. Pēc pāris dienām mēs tādi kļuvām un noturējāmies līdz “dembelim”.

Tālāk stāsts par ģenerāli Pinočetu un varbūt pat kāda līdzība ar Mežaparkā ielu svētkos manītajām “Ha-meleonu rotaļām”. Skolā beidzot bija uzbūvēts īsts futbola laukums, kurā, protams, arī zālīti jāpļauj. Pino-čets, kā jau aviācijas inženieris, nolēma, ka zāles pļāvē-ju konstruēs pats. Būvēšana notika pagrabā zem mūsu telpām. Aplam skaļi un diezgan ilgi. Bet testa pļāviens bija vesela izrāde pie mūsu loga.

Kad to brīnumu kaut kā izstiepa laukā, nezinātājs ieraudzījis nesaprastu, kas tas vispār domāts. Tā bija pamatīga, bieza dzelzs plāksne uz riteņiem ar motocik-la, ja pareizi atceros, “Minsk” motoru, kurš ierūcās gan, bet riteņi negriezās. To verķi stumdīja, raustīja, un caur troksni varēja dzirdēt Pinočeta komandas: “Liec trešajā robā (ātrumā)!” Kad eksperiments beidzās, tad drīzāk mīnulauka, nevis mauriņa pļāvējs tika nogādāts pagrabā pilnveidošanai. Zem loga mauriņa vairs īsti gan nebija. Puse bija izplūkāta, puse izrakāta. Vēlāk futbola laukums tomēr tika pļauts un pļaujmašīnu stūma vairāki puiši. Bet Pinočets darba sviedrus nomazgāja pirtī, kas bija kurināta ar... sarkankoku. Bet tas jau ir cits stāsts.

Māris Āboliņš

SludinājumsPasta mājā piektdienās atsākam mākslas nodarbī-

bas bērniem! Interesentus lūdzam zvanīt! mob. 26814474, 29177043.

Reiz bija... no 7. lpp.

Zīmējums, pēc kura tas tika gatavots, šodien var šķist vienkāršs, bet prakse un profesionālā izjūta ļāva to harmo-niski izveidot. Kapitelīši, profili un dubultais rāmis piešķir fasādei īpašu telpiskumu.

Logi, kas tika pielietoti Mežaparka ēkās, uzskatāmi par divu gadsimtu empīrisku pētījumu un mākslinieciska slīpēju-ma rezultātu. Cieņa pret amatnieku darbu un profesionalitāti tolaik nebija tukša skaņa. Analoģijās runājot, nomainot savu logu pret kaut kādu vienkāršotu plastikāta logu, degradējas ēkas seja - fasāde. Līdzīgi kā izsists zobs cilvēkam vai acis bez skropstām un uzacīm, vai deguna trūkums, – vienkāršojums, kas fasādi degradē līdz nemākulīgai ķēpai salīdzinājumā ar gleznu. Labi kopti vecie koka logi neatpaliek un tehniski bie-ži vien pārspēj plastikāta logus. Pagājušajā ziemā, kas nebija ļoti auksta, varēja novērot kuriozu skatu, kad plastikāta logi no iekšpuses vēl tika pārklāti ar plēvi. Ēkas tēlu spēj sabojāt arī skārda jumti ar dakstiņu imitāciju, pielietotajai siltumizo-lācijai atbilstošās apmetuma sistēmas gala izskats un daudz kas no būvdetaļām, kas var šķist tehniski pieņemamas.

Ir atsevišķas ēkas, kas, manuprāt, ir jutīgi ieaustas Meža-parka audumā, un ir arī labas atjaunošanas piemēri. Es iz-celtu ēku Kokneses prospekta un Poruka ielas stūrī, kur ir augstas raudzes amatnieku un labu arhitektu sadarbības vizuāls apliecinājums. Jaunās ēkas Stokholmas ielā “Pie ozola”, Pēterupes ielā kalniņā un piebūve Siguldas prospek-tā pie Gdaņskas ielas ir arhitektu varēšanas piemēri, iekļau-joties sarežģītā vidē.

Mans aicinājums ir: veicināsim garīgo izaugsmi, izglī-totību un savstarpējo cieņu starp sabiedrības locekļiem. Tik nelielā kopienā kā Mežaparks visi pamazām kļūst pa-zīstami. Tas nozīmē atbildību gan pret savu un sava īpašu-ma izskatu, gan arī cieņu pret profesionālu palīdzību. Kā arī iepriekš esmu solījis, atrodu laiku, lai sabiedriskā kārtā konsultētu Mežaparka namīpašniekus par likumīgo kārtību un veiksmīgiem savas pieminekļu saglabāšanas prakses pie-mēriem. Vēlos piebilst, ka ir iespējams nopirkt autentiskus rokturus. Krāmu tirgū to cena labā stāvoklī ir ap 30 latiem. Var iegādāties praktiski visu veidu oriģinālos rokturus. Ir iespējams nopirkt oriģinālo stiklu. Ir iespējams izgatavot 100% kopiju vecajam logam. Ar arhitektu un amatnieku palīdzību var pilnībā restaurēt autentisku sajūtu, bet daudz ko var vienkārši atjaunot.

Ir ļoti daudz “knifiņu”, ko profesionāļi jums palīdzēs ieraudzīt, bet galvenā ziņa ir: “Neuzticieties katram, kas sevi sauc par celtnieku! Likumos un noteikumos viss ir labi uzrakstīts, tikai atrodiet kādu, kas palīdz jums to saprast!” Mēs taču nepērkam zobārstu mācību instrumentu komp-lektus, lai paši labotu sev zobus. Lai mums visiem veicas!

Arhitekts Vilnis ŠlarsTel. +37129250892, www.arteks-ab.lv

Saglabāsim Mežaparka unikālo portretu!

Pēte

ra U

rtān

a fot

o

18 19

Mežaparka Attīstības bied-rība (MAB) ir pir mā

apkaimes iedzīvotāju izveidotā sa-biedriskā or ga nizācija Latvijā un jau kopš 1997. gada 26. sep tembra aktīvā darbībā apvieno Mežapar-ka ie dzī votājus un uzņēmējus, lai saglabātu Mežaparka pilsētbūv-niecības arhitektūras pieminekļa unikalitāti, tā ekonomisko un kul-tūrvēsturisko vērtību. MAB dar-bības pamatā ir brīvprātīgo biedru princips. Tajā var iestāties ikviens, kam rūp Mežaparka attīstība un tā vērtību saglabāšana.

Mežaparka Attīstības biedrī-ba balstās uz brīv prātīgo biedru principa, kurā var iestāties ikviens, kam rūp Mežaparka attīstība un sava īpašuma vērtības saglabāša-na. Biedri reizi gadā ievēl valdi. Ik-viens Mežaparka iedzīvotājs ir aici-nāts iestāties Mežaparka Attīstības biedrībā un nākt ar savu iniciatīvu projektu attīstībā, vadībā un ide-ju atbalstīšanā. Biedrības darbība balstās uz ekspertu ieteikumiem, Mežaparka iedzīvotāju izteiktajiem viedokļiem un uz kopīgi izstrādātā Mežaparka līdzsvarotas attīstības plāna.

Mērķis: saglabāt un attīstīt Mežaparka eko nomisko, kultūr-vēsturisko un vides vērtību, apvie-nojot Mežaparka iedzīvotājus ko-pējai darbībai un interešu aizstāvī-bai.

Mērķauditorija: Mežaparka iedzīvotāji, uzņēmēji un Mežapar-ka viesi.

Kokneses prospekts 15, Rīga, LV-1014 67518014, mezaparks@gmail.com

Kā kļūt par biedru?Ikvienam ir iespēja iesaistīties

Mežaparka Attīstības biedrības (MAB) darbībā. Biedrībai ir svarīgs katrs jauns biedrs, jo vairāk bied-ru, jo lielāks atbalsts un spēks –

aizstāvot Mežaparka intereses. Par biedru skaitās tie, kuri ir aiz-pildījuši Biedru aptaujas lapu un samaksājuši biedra naudu 2Ls vēr-tībā par pašreizējo gadu. Biedru aptaujas lapas var saņemt – piezva-not Kristīnei Āboliņai 67518014 vai sūtot pieprasījumu uz meza-parks@gmail.com. Biedru naudu var samaksāt skaidrā naudā vai ar pārskaitījumu Mežaparka Attīstī-bas biedrības kontā Swedbankā: LV76HABA000140J037742, no-rādot maksājuma mērķi un biedra vārdu un uzvārdu.

Kā atbalstīt Mežaparka Attīstības biedrību?

Iesaistoties MAB darbībā, kļūs tot par tās biedru vai arī vie-nojoties par cita veida atbal-stu, vai arī pārskaitot ziedojumu Meža parka Attīstības biedrībai (MAB) uz kontu Swedbankā: LV76HABA000140J037742, norā-dot ziedojuma mērķi.

Esi informēts par to, kas notiek Tavā Mežaparkā!

Sūtiet aktuālu informāciju uz meza-parks@gmail.com

Kā arī esiet informēti par to, kas notiek Tavā Me ža parkā - parakstie-ties uz aktuālākajām ziņām par un ap Mežaparku. Nosūtiet pieprasījuma e-pastu uz mezaparks@gmail.com, sūti SMS ar e-pastu uz 29446669 vai pie-reģistrējiet savu e-pastu “Subscribe to Mezaparks” un, saņemot e-pastu, no-spiediet ap stiprinājuma linku. Piere-ģistrējot e-pastu, Jūs turpmāk saņem-siet e-pastā jaunumus un aktualitātes par un ap Mežaparku.

Sūtiet informāciju, jaunāko notiku-mu afišas, bildes, aculiecinieku stāstus, ziņas, savus vēro jumus, notikumu ap-rakstus un liecības par un ap Mežapar-ku uz mezaparks@gmail.com .

Veidosim savu Mežaparku!

Mežaparka Attīstības biedrība

Mežaparka Attīstības biedrī-ba ir nolēmusi pretendēt uz Sa-biedriskā labuma organizācijas statusu. Nepieciešamie doku-menti ir iesniegti Valsts ieņē-mumu dienestam, un ceram, ka

mēneša laikā statuss biedrībai tiks piešķirts. Tādējādi papla-šināsim savas darbības iespējas un apkaimes ideju īstenošanai ceram piesaistīt papildu atbals-tītājus.

Sabiedriskā labuma organizācijas statuss

no 16. lpp.Savukārt, ja veicamo darbu ie-

tvaros tiek mainīts esošās trans-porta būves apjoms (izbūvēta papildus ietve), šādu darbu veik-šana ir uzskatāma par transpor-ta būves rekonstrukciju, kuras veikšanai nepieciešams izstrādāt un saskaņot būvprojektu, kā arī saņemt būvatļauju. Līdz ar to remontdarbu ietvaros papildus ietves būve nedrīkstēja tikt veik-ta. Tuvāko piecu gadu laikā Ezer-malas ielas rekonstrukcijas (tajā skaitā, jaunas ietves izbūves) būvprojekta izstrāde un būvnie-cības darbi netiek plānoti.”

Šāda darbu organizācija, vei-cot ietvju un brauktuves seguma atjaunošanu esošajās robežās, bet neizbūvējot jaunu ietvi pārdesmit metru garumā, kas savienotu at-jaunotās ietves, norāda uz formā-lu pieeju darbu veikšanā. Neizbū-vētā posma dēļ pilnvērtīgi nevar izmantot arī atjaunotās ietves.

Jau daudzus gadus nožēlojamā stāvoklī bija gājēju ietve Sudrabu Edžus ielā: ietves seguma plāk-snes izdrupušas, daudzviet atsegta un uz augšu atlocījusies armatūra. Mežaparka Attīstības biedrība par esošo stāvokli informēja Rīgas domes Satiksmes departamentu. Tika sakārtots sevišķi kritiskā stā-voklī esošais ietves posms pie bēr-nu nama. Taču vēl atsevišķas plāk-snes ar atsegtu armatūru turpināja apdraudēt gājējus. Pēc atkārtotas sarakstes tās tomēr tika nomainī-tas. Kaut gan Satiksmes departa-menta ierēdņi uzskata, ka darbs godam padarīts, arī turpmāk, ejot pa Sudrabu Edžus ielu, ieteicams uzmanīgi skatīties zem kājām, jo plāksnes ir nelīdzenas, starp tām lielas spraugas.

Tātad joprojām Mežaparkā stingri jāpatur prātā aicinājums: nebūsim vienaldzīgi! Iesaistīsi-mies savas apkārtnes sadzīves apstākļu uzlabošanā! Būsim ak-tīvi un pieprasīsim no “saimnie-kiem” darīt to, kas pēc būtības ir viņu pienākums.

Mārīte Spiridovska,MAB Vides nodaļas vadītāja

“Tik pa taku – blaku, blaku...” “Mazs dārziņš? Tavos divdesmit

astoņos gados! Tu esi aptracis?” Tā pirms pāris gadiem dzirdēju savus kolēģus sakām brīdī, kad zinātkāri lūkoju izzināt, kur lai gūst šo iespē-ju. “Kam tev tas? Vai tu apjēdz, cik daudz darba, laika, resursu jāiegul-da, lai būtu atdeve?”

Un te nu fakts, ja saliek finansiā-li, tad būtu jāaizmirst par šo prieku nesošo zemes gabalu. Jo, ja visu dzīvi sver vienā mērogā, kādā mir-klī jēgas nebūs nekam, jo neizde-vīgs kļūstu sev pats. Un tā jau otro gadu varu teikt, ka man ir Mazdār-ziņš! Mazs zemes pleķītis divsimts kvadrātmetri, kurā ir izdevies atrast tieši to līdzsvaru, kas pietrūka di-namiskajā dzīves ritmā.

Maza zemes strēle, kur ienākot var redzēt to, ko pats esi izdarījis. Tas var būt zaļš zāles pleķis, bet ar krāš-ņām puķu dobēm. Bet varbūt meln-zemes dobes ar eksotiskiem garšau-giem, vai kādu lielisku ķirbi, kabaci, to pašu ūdeni saturošo gurķi? Neno-liedzami visu var nopirkt veikalā, tas tiesa. Tomēr jāatzīst viens fakts, ka prieks par ziedu, kurš lekni sazaļojis, plaukst, redzēts pirms tam mazā sēk-liņas formā dusam plaukstā, pirms nonāk zemē, ir nesamērojams.

Man mirkļi mazdārziņā ir vel-dze pēc pilsētas dunas, skrējiena un nemiera. Pāris stundas rušinoties dobē, prāts norimst, visa pasaule atgriežas savās vietās. Nav iemeslu vairs satraukties, jo ir skaidrs viens: viss notiek tā, kā tam jānotiek... un lieku reizi satracināties nav sīkas vaļas. Jo vai pētersīlis satraucas un

neaug, ja zina, ka viņu plūks? Nē, viņš aug tieši tik strauji, cik par viņu rūpējos.

Un krāšņiem ziediem ziedošais kabacis? Tā šajā vasarā es eksperi-mentēju ar dažādu krāsu, šķirņu un formu kabačiem... jā, to bija vesels ducis reiz divi… nācās rītos skriet pavasara agrumā ņemt tiem nost segumu, vakaros uzsegt..., bet tikai vasaras vidū viņiem aizmetās aiz-metņi. Un pats process domās par tiem bija tas svarīgākais, kad zini vakarā - būs salna, bet aprūpē esošie gaida, kad braukšu apsegt. Atbildī-ba par tiem, ko pieradini? Ekziperī “Mazais princis” izpaužas arī šajā tālajā, svešajā planētā “Mazdārziņš”, kura ir kā glābējsala no steidzīgās, kaprīzās, dinamiskās pilsētas.

Kāds iedomājas par lielo guvu-mu, ko sniedz pārtikā savi zaļumi, kāds par darbu, bet kopumā tā ir bauda, kuru var sasniegt ikreiz, re-dzot kāda auga pilntiesīgo izaugšanu. Kāda augļa briešanu, tieši to, par ko mūros grimstošā pilsēta aizmirst… Jā, visu varu nopirkt, bet šo mirkli ti-kai izbaudīt, ļaujot tam notikt sevī.

Vēl tīkamāk ir sēdēt šūpuļtīklā un vērot, kā putni (zīlītes, žubītes, zvirbuļi, mizložņa) naski vasaras karstumā lasa kukaiņus. Tad pave-roties zemē ieraudzīt “Cirslīti” ne-sam prom gliemezi, bet lauku pele centīgi mielojas zem galda ar dru-pačām no manis līdzpaņemtajām maizītēm. Zāles biezokņos reizēm briežvabole vai kāds neatpazīts kukainis cīnās par savu teritori-ju... un planēta “Mazdārziņš” ļauj

pasmaidīt, jo zinu, ka nāks pavasa-ris un atkal redzēšu visu šo minia-tūro pasauli sev visapkārt.

Arī interesants mirklis visā maz-dārziņa mistērijā ir lieliskie kaimi-ņi no visām pusēm, kas rušinās, smaida, ienesot kādu jaunu vēsmu tendencēs, iespējā padalīties ar stā-diem, un citreiz tīri cilvēcīgi apru-nāties bez steigas.

Lūk, mazā mistērija Mazdār-ziņš ir tikai aizdevusies dusēt zie-mas miegā, bet zem sniega, es zinu, zeme atpūšas, lai būtu pavasarim spēka plaukt ziedonī...

Tomēr man nav miera, lieku plauktā sarūpētās sēklas no drau-giem…, no citām pilsētām... un gaidu pavasari, kad zeme gulsies, lāpstai šņikstot, lai diedzētu sēklās jaunos ziedos. Lūk, tas ir burvīgi! Tas ir mazdārziņš Mežaparkā!

Jānis Kalnbergs

Oga, odziņa sārtā,Tu esi podziņa,Sirds nerimtajā krāsā...

Kas ir mazdārziņš?

www.

foto

mar

a.lv

www.

foto

mar

a.lv

20

Meža­parka­attīstības­biedrība

Kokneses prospekts 15, Rīga, LV-1014Tālr. 67518014; aab.kristine@apollo.lv

Redkolēģija:K. Āboliņa, B. Bernacka (atbildīgā redaktore), S. Neilande, A. Zīlāns,I. Mailīte, P. Urtāns.Maketētāja: L. Lode.

Iespiests SIA «I&A» tipogrāfijā

Bolderājas grupa ir viena no daudzām apkaimju nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas gan

ar iedzīvotāju interešu aizstāvību, gan ar apkaimes vi-des un kultūrvēstures apzināšanu. Bijusi gan vēstuļu rakstīšana, gan tiesu darbi, gan sabiedriskās apsprieša-nas, esam rīkojuši un piedalījušies ielu svētkos, studen-tu pētniecības darbos, izstādēs, arheoloģiskajos izraku-mos, koncertos, akcijās, piketos u. c.

Atšķiramies ar to, ka darbošanos visai dažādās jo-mās esam sev definējuši kā mākslas projektu “Ekomu-zejs”. Mūsu izpratnē “Ekomuzejs” ir dzīvs process, kurā iederas gan pozitīvais, gan problemātiskais, – šobrīd mums nav pastāvīgu telpu, bet topošā muzeja krājums ir atvērts mākslinieku, studentu un citu interesentu pētnieciskajiem un radošajiem nolūkiem. Ekomuzeja mērķiem atbilstoša ir tiesāšanās par vietējo iedzīvotāju interesēm, savukārt tiesu procesos ir iederīgi atsaukties uz dabas vērtībām un kultūrvēsturisko mantojumu.

Ekomuzejs ir ilgtermiņa process, kura mērķis ir ap-zināties pašiem un ļaut saprast citiem – nākotnes attīs-tība atkarīga no pagātnes vērtību apzināšanas un šodie-nas rīcības.

Sadarbojamies ar citām NVO, gan no apkaimēm, kam ir radniecīgas problēmas – ostas tuvums un ar to saistītā iedzīvotāju dzīves kvalitāte, gan kultūras man-tojuma saglabāšana, apkaimes iedzīvotāju sadarbības tīkla izveidošana – biedrībām un privātpersonām no Kundziņsalas, Vecmīlgrāvja, Mangaļsalas, arī Mežapar-ka. Tai pat laikā – par saviem draugiem un pastāvīgiem projektu dalībniekiem nu jau vairāk kā 10 gadu garumā saucam daudzus Latvijas māksliniekus.

Ilgstoša pretošanās (un dzīvojot blakus ostai tas ir neizbēgami) izsmeļ spēkus. Radošuma krīzi ir palīdzē-jusi pārvarēt Britu padomes programma “Darbīgās ko-pienas” – projekts, kurā lieki nerunā, netērējas, nežē-lojas, bet, savstarpēji sadarbojoties, meklē risinājumus. Šķiet, šis skarbais skats “no malas” uz savu darbību ir ļāvis atdzimt drosmei, radošumam un priekam.

Fotogrāfijās skatāmas šīs vasaras aktivitātes – pro-jekts “Rakstiet vēstules!”, kas veltīts Bolderājas valsts (jā, Bolderājas valsts ) pasta kantora 225. jubilejai. Tā sakrita, ka “Baltā nakts 2011” šogad bija nakts uz Dzejas dienu. Un sakrita, ka pasta kantoris šobrīd ir bibliotēka, kur dzeju var lasīt, bet ap bibliotēku plešas priežu dārzs, īsti piemērots dzejas lasīšanai, sēžot siena kaudzē. Un vēl – bija sēņu laiks. Ar šādām sakritībām spēlējoties, skatījāmies Vara Piņķa un Jēkaba Nīmaņa spēlētu izrādi “Klāvs”, lasījām senākas un ne tik se-nas bolderājiešu vēstules, skatījāmies, ko par to domā mākslinieki Ineta Sipunova, Armīns Ozoliņš un Vilnis Putrāms videodarbos, mail art mākslinieki pasta sūtīju-mos un “Darbīgo kopienu” Bolderājas dalībnieki savās prezentācijās. Spēlējāmies ar Bolderāju. Bija labi!

Sandra Jakušonoka

“Baltā nakts 2011” Bolderājā