2

UDK 821.174-93-34

Ba 192

© „Iespēju grāmata”, izdevums latviešu valodā, 2010

© Aija Baibusa, teksts, ilustrācijas un dizains

© Roberts Indričāns, vāka mākslinieciskais noformējums

© Evija Gruzna, vāka foto

ISBN 978-9934-8166-0-4

Izdevējs „Iespēju grāmata”, Maskavas iela 40/42-303, Rīga, LV-1050

Iespiests un iesiets SIA „Operatīvā druka”, Zāļu iela 6, Rīga, LV-1004

3

Veltījums

visiem tiem, kas nezina kāpēc, taču ir gana drosmīgi

gribēt zināt, kas un kā notika patiesībā, –

visiem cilvēciņiem un cilvēkiem,

kas ir tikai mazliet paaugušies cilvēciņi un vai nu vēl vairāk

aizmirsuši, vai, gluži otrādi, sākuši atcerēties.

4

5

Priekšvārds

jeb

Kāpēcīša un Tāpēcīša

stāsts

- Kas es esmu?

- Tu esi Kāpēcītis – brīnumaina būtne, kas

nerimst taujāt.

- Bet kāpēc es esmu?

- Tāpēc, ka mamma un tētis tevi ļoti gribēja.

- Bet kāpēc?

- Tāpēc, ka viņi viens otru ļoti mīlēja un gribēja,

lai viņiem būtu kaut kas kopīgs.

- Un kā es rados?

- Kā tu domā?

- Es nezinu...

- Runā, ka bērnus atrod kāpostos...

- Bet es piedzimu, kad ārā bija daudz, daudz

sniega.

- Mjā, tad jau arī pasaka par stārķi nederēs, jo

stārķi ziemo siltajās zemēs. Varbūt tevi nopirka

veikalā?

6

- Diez vai, jo vēl tagad vecākiem nepietiek

naudas, lai nopirktu visu, ko gribu. Un tie ir

tikai tādi nieki. Es taču noteikti esmu par tiem

daudz, daudz dārgāks. Turklāt – ja arī kaut kur

būtu tāds slepens, pieaugušajiem vien zināms

veikals – vai tad viņiem noteikti vajadzētu

iegādāties brāli, kad es tik ļoti gribēju māsu?!

Un tad taču bērnus varētu atdot atpakaļ, ja tie

sabojājas. Brālis daudz brēc. Vai tad tur nebūtu

kāds klusāks bēbis?

- Nu labi, ja reiz esi tik gudrs, tad atklāšu tev

patiesību. Sākumā tu dzīvoji mammas puncī,

bet, kad pienāca īstais laiks, tu iznāci ārā. Tā tu

piedzimi.

- Puncī? Bet kā es tur nokļuvu?

- Nu, tolaik tu biji pavisam mazs. Tik mazs, ka

tevi pat nevarēja redzēt.

- Un tomēr es biju, ja?

- Nu ja. Un arī tagad tu audz.

- Kā tas bija – būt puncī? Un kur es biju pirms

tam? Ja jau pirms piedzimšanas es nokļuvu

puncī, tad arī puncī es nokļuvu no kādas citas

vietas... Kur tas ir? Kāpēc es neatceros? Vai tad

es biju vēl mazāks par to – jau tāpat

neredzamo, bet mammas puncī esošo?

- Nu, kā lai tev paskaidro? Pirms tam tu biji daļa

no mammas un daļa no tēta. Tētis un mamma

7

salika abas pusītes kopā un tu sāki augt kā

puķīte. Tikai puķes aug puķpodos, pirms tās

izstāda ārā, bet bērni – punčos.

- Bet kur mamma un tētis ņēma tās pusītes? Tās

laikam viņiem vienmēr bijušas, tikai viņi

nerāda. Un daudzām pusītēm jābūt, ja var būt

arī brāļi un māsas. Bet arī vecāki taču kādreiz

bija bērni. Kā radās viņi? Un viņu vecāki? Utt.

U.tjp. Kā radās pirmie cilvēki?

- Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Neviens to īsti

nezina, jo pats – saproti – nav pats pirmais

cilvēks. Bet pirmais cilvēks radās tik sen, ka to

vairs neviens neatceras. Ja arī viņš to zināja un

pastāstīja saviem bērniem, tad tie visu no

paaudzes paaudzē aizmirsa.

- Mjā... Es arī neatceros pilnīgi visu, kas ar mani

noticis.

- Nu re!

- Bet man tomēr šķiet, ka es vienmēr esmu bijis.

Nu... varbūt ne gluži tāds, kāds tagad, bet bijis.

Kaut kam taču bija jābūt pirms paša pirmā

cilvēka. Viņš taču nevarēja rasties no nekā.

- Nu labi. Par to, kā bija iesākumā, mūsdienu

cilvēki vēl nav vienojušies, jo neviens to

neatceras. Bet ir izteikti minējumi. Daži

apgalvo, ka cilvēku radījis Dievs. Tas ir

aprakstīts Bībelē. Iesākumā bija Dievs. Viņš

8

radīja visu pasauli un beigās – cilvēku. Tāpēc

mēdz uzskatīt, ka cilvēks ir radības kronis. Citi

domā, ka cilvēks ir evolucionējis jeb attīstījies

no pērtiķa. Zināma līdzība jau pastāv.

- Jā, bet arī pērtiķi taču kāds radīja. Un no

kurienes nāk pats Dievs? Kāds viņš ir?

- Uzskata, ka Dievs vienmēr ir bijis un būs. Tas ir

visvarens un mūžīgs.

- Bet kur tad viņš ir tagad? Kāpēc mēs viņu

nevaram redzēt? Vai arī viņš ir tik mazs, kāds

biju es, kad biju puncī un pirms tam?

- Redzi, visu jau vienmēr nevar redzēt. Arī

zvaigznes mēs redzam tad, kad ir tumšs, kad ir

nakts. Dienā ir pārāk gaišs – saule spīd spožāk

un liekas, ka zvaigžņu nav.

- Nu labi. Bet tas nozīmē, ka kaut kur viņš ir un

dažreiz viņu var redzēt. Bet kā viņš radās? Vai

tiešām viņš vienmēr bija? Kad viņu var redzēt?

Un, ja viņš vienmēr ir neredzams, tad kā viņš

radīja to, kas ir redzams? Un kāpēc? Kāpēc tas

viss? Ja reiz viņš ir visvarens, tad kam viņam

mūs?

- Jā, grūtus jautājumus tu uzdod, grūtus. Vēl jau

ir arī uzskats, ka Dieva nav. Viss esot sācies ar

lielo sprādzienu. Pirms tā nekas neesot bijis

redzams. Visa enerģija bijusi koncentrēta tādā

kā nekurienē, ko mums grūti iztēloties, un kādā

9

brīdī tā bijusi tik liela, ka pati no sevis sprāgusi

un radies redzamais Visums.

- Bet kā tas var būt? Un kāpēc? Viss, ko tu saki, ir

interesanti, bet neko nepaskaidro. Mēs visu

laiku spriežam par to, ko var redzēt – par to, kā

radās viss, kas ir redzams, bet pat sevi es redzu

tikai no ārpuses! Kas ir manī iekšā? Kas es

esmu? Kur es esmu?

- Nu bet to taču māca skolā – bioloģijā,

ģeogrāfijā, ķīmijā, fizikā. Katram jautājumam ir

vesela zinātne! Un psiholoģija un filosofija pēta

to, ko nevar redzēt.

- Bet, ja jau viņi zina, tad kāpēc nesaka? Kāpēc?

Kāpēc? Kāpēc? Un kāpēc viss, kas radies, iet

bojā? Klucīšu torņi, puķes, vecvecāki,

zvaigznes? Kur viss paliek? Kāpēc būt, ja viss

pazūd? Kas ir nāve? Kāpēc ir dzīve un nāve?

Kāpēc ir ideja par mūžīgu dzīvi un mīlestību,

kas nekad nebeidzas, ja pasaulē ir tik daudz

ļauna un tā tik un tā aizies bojā? Pasaki –

kāpēc?

- Un tu droši zini, ka patiešām vēlies to zināt?

Tagad?

- Vai tad var būt vēl kas ļaunāks par nezināšanu?

Par šo mocīšanos nemitīgu jautājumu drudzī?

- Nu labi. Tad es tev tagad teikšu visu patiesību.

- ???

10

- Es nezinu.

- ???

- Bet, tā kā tas tev ir tik svarīgi, tad es iešu kaut

vai līdz pasaules malai un tālāk vēl, līdz atradīšu

atbildi. Paliec sveiks, draugs! Dzīvo mierīgi un

gaidi mani pārnākam!

- Bet tu – apsoli, ka atgriezīsies!

- Noteikti, bet ne agrāk kā tad, kad būšu atradis

visu atbilžu atbildi.

***

Pagāja daudzi gadi, un Kāpēcītis no gaidīšanas

aizmiga. Ik pa laikam es aizmirsu, ka tāds vispār bijis,

bet šad un tad no Tāpēcīša pienāca pa kādai

steidzamai telegrammai, kurā viņš ziņoja par savām

sekmēm. Jāteic, ka ikreiz tas bija kā pārsteigums – un

pārbaudījums arī, jo katrs atgādinājums bija vesels

piedzīvojums pasaulē, kura šķita pavisam citāda, kaut

labi zināju, ka ir tā pati – vienīgā. To, kas tieši bija

rakstīts tajās telegrammās, es uzrakstīšu citās

grāmatās, bet allaž Tāpēcītis vairāk vai mazāk

satricināja manus pasauluzskatus, par kuriem,

protams, biju bijusi visai augstās domās.

Solījumus reizēm ir grūti turēt, īpaši, ja apsolīts

ir neizpildāmais – gandrīz kā pasakā „Aizej tur – nezin

kur...”. Tāpēcītis tika solījis aiziet kaut līdz pasaules

malai, bet nepārnākt, līdz nebūs notvēris

11

nenotveramo – atbildi, kuras esamība vien jau tiek

apšaubīta. Kāpēcītis būtu ņēmis visus savus

jautājumus atpakaļ, ja vien būtu zinājis, ko no

Tāpēcīša pieprasījis. Neviens vairs neko negaidīja,

neko nevaicāja, kad piepeši Kāpēcītis saņēma ziņu, ka

Tāpēcītis atgriežas mājās. Tāpēcītis nudien bija

aizgājis līdz pasaules malai un tālāk vēl un pārnesa

Kāpēcītim atbildi, kas zaigoja kā brīnumputna spalva.

12

13

Dusēja bērniņš māmiņas rokās,

dusēja brīnumiņš, līdz modās Cilvēciņš.

Tur Mīļumkamoliņš dzīves dzīparu vērpj,

tur Gribulītis pasauli vēlmēs tērpj.

Sārti burbuļi, lavandas zvirbuļi

lido gaisā, kur brīnums ir viss,

kaut tā mūžs allaž īss jo īss –

gaist burbuļi, aizlido zvirbuļi.

Aizlido laiks, aizlido sapņu laiks,

grib Cilvēciņš pats savu likteni lemt.

Kājiņas žiglas, rociņas stipras,

grib tās pasauli visu kopā ņemt.

Mostas Cilvēciņš, mostas Jautājums –

kāpēc, kāpēc, kāpēc, kāpēc tā?

Kāpēc nezinu es burvju vārdus,

kas atvērtu man zināšanu vārtus?

Jā, kāpēc – kāpēc tā – nu klausies pasakā!

14