Mūsu liktens lietas

Mūsu liktens lietasMūsu liktens lietas

© Latvijas Universitātes Bibliotēka, 2013© Latvijas Universitātes Bibliotēka, 2013

Ievadvārdi

LU Bibliotēkas darbību nodrošina seši desmiti

darbinieku: tik dažādi, kāda ir cilvēku pasaule. Ir patiesi

savas Alma Mater patrioti un tādi, kuru vienīgā interese ir

algas diena. Ir darba devējam lojāli cilvēki un tādi, kuriem ik

pa laikam prieku sagādā rūpju nastas uzvelšana uz citu

pleciem. Čakli un dažreiz slinki darbinieki. Atvērti pasaulei

un pārmaiņām, un personas, kurām grūti saskatīt soli tālāk.

Gatavi izaicinājumiem un tie, kas bieži ir neapmierināti ar

citādiem risinājumiem. Godīgi un laiku pa laikam negodīgi.

Aizrautīgi darba darītāji un „gumijas stiepēji”. Citiem darbs

ir dzīvesveids, bet citiem – daļa no obligātajām diennakts

stundām. Cilvēcisko īpašību spektrs un rīcība konkrētā

situācijā pilnībā nav aptverama. Bet to kopums, ieguvumi un

problēmu pārvarēšana mums palīdz kopā skatīties uz priekšu

un virzīties tālāk.

Tomēr katrs no maniem kolēģiem patiess ir tieši tad, kad

dara lietas no sirds, kad dzīvo un darbojas savā komforta

zonā un jūtas gandarīts par katru brīdi, kas veltīts darbam,

kas patīk; savai aizraujošai nodarbei; saviem mīļajiem.

Izstāde ir neliels logs uz atvērto cilvēku iekšējo pasauli,

parāda mūsu patieso būtību, jo prieku šajās norisēs

neierobežo ne darba līgums, ne amata apraksts. Tā ir mūsu

brīva griba un izvēle. Es esmu pateicīga ikvienam, kas

atsaucās izstādes idejas realizācijai, un visiem tiem, kas tai

vēl pievienosies.

Likteņlietas vispirms esam mēs paši, ar savu esību,

klātesamību un radošo darbību. Citreiz darbojas liktens

programma, sakritības. Ikviena gaitas ietekmē līdzcilvēki:

tuvi un it kā nejauši satikti. Viņi atver mūsu prātus, ietekmē

rīcību, rosina izmaiņas mūsu gaitās. Ar dažiem kopā

darbojoties mēs iegūstam jaunas savas dzīves dimensijas, ar

citiem kopā dodamies tālā ceļā. Par mūsu tāliem un tuviem

ceļiem ir šī izstāde.

Izstādes kuratore Iveta Gudakovska

Līgatnes mūzikas un mākslas skolas diplomdarbs

Tālajā 2001. gadā es pabeidzu Līgatnes mākslas un mūzikas skolu. Beidzot to, bija jāveido nobeiguma darbi visos priekšmetos, un vienā no tiem jāizveido arī diplomdarbs. Jau no pirmajām dienām mākslas skolā mani saistīja tieši gleznošana, tāpēc savu galveno diplomdarbu izvēlējos veidot tieši

gleznošanā.

Diplomdarba tematam tika izvēlēta Cēsu panorāma. Diplomdarbs tika veidots vairākus mēnešus, kuru laikā es jutos mierīga, atpūtusies un priecīga. Mans mākslas skolas diplomdarbs kļuva par manu pirmo „lielo” gleznojumu, un tā gleznošanas laikā es attīrīju prātu. Kopš šī darba uzgleznošanas, tieši darbs ar krāsām mani uzlādē pat vislielākajos enerģijas trūkuma brīžos, tas piešķir manai dzīvei citu toni un ataino manas sajūtas un emocijas pat labāk, kā izteikti vārdi. Atliek vien paņemt rokās krāsas un otu, lai es atraisītu savu iekšējo balsi. Tomēr nevaru gleznot visu laiku, man ir jāsagaida iedvesmas brīži,

kas dažreiz atnāk nemanot, bet citreiz ir sajūtami jau labu laiku.

Diemžēl dažādu apstākļu dēļ mans oriģinālais diplomdarbs nav saglabājies, un es vēlreiz izvēlējos gleznot Cēsu panorāmu, to mēģinot izveidot līdzīgu diplomdarbā attēlotajai. Protams, tā kā esmu mainījusies, izaugusi no 7. klases skolnieces ādas un pasauli gan redzu, gan uztveru mazliet citādāk, arī darbs ir ļoti atšķirīgs. Mākslas skolas diplomdarbā krāsas ir mierīgākas, darbs pats ir rāmāks un klusāks. Bet jaunais gleznojums ir saspringtāks, tajā savstarpēji mijiedarbojas arī pretkrāsas, un ir mazliet mainījusies kompozīcijas. Taču atšķirību darbos veido ne tikai kompozīcija un krāsu spēles, bet arī tehnika. Diplomdarbs ir veidots izmantojot guašu krāsas, bet jaunajā gleznā izmantotas

ir eļļas krāsas.

2001. gadā uzgleznotā Cēsu panorāma. Foto: no personīgā arhīva.

2013. gadā uzgleznotā Cēsu panorāma. Foto: no personīgā arhīva. Aija

Reti kad izdodas atrast tādu dzīvnieku, kas atbilst gan pēc uzvedības, gan rakstura īpašībām saimniekiem, kļūstot par neaizstājamu draugu. Tomēr man palaimējās, es šādi varu raksturot kaķi, kas ienāca manā ģimenē, kad vēl biju tikai trīs gadus veca. Deviņu gadu laikā mājdzīvnieks man iemācīja būtiskas

lietas turpmākajai dzīvei – patstāvību un atbildību.

Bērnībā ar īpašu aizrautību sekoju līdzi runča un divu mazu pelēnu piedzīvojumiem TV pārraidē „Reiz Runcis Renārs”, tāpēc garspalvainajam

bezšķirnes runcītim devām raidījuma galvenā varoņa vārdu – Renārs.

Sākotnēji galvenās rūpes par runcīti uzņēmās mamma, taču nedaudz pieaugot, aprūpi uzņēmos es. Četrkājaino draugu bija nepieciešams regulāri barot, mazgāt un ķemmēt. Ar prieku savas uzņemtās saistības pildīju un,

uzskatu, ka tas manī izaudzināja atbildības sajūtu.

Kaķis

Ekrānuzņēmums no TV pārraides “Reiz Runcis Renārs”. Runcis Renārs ģimenes lokā. Foto: no personīgā arhīva.

Labākos medību laukos kaķis devās, kad man bija divpadsmit gadu. Vēl aizvien ar šo dzīvnieku man saistās visjaukākās atmiņas. Pēc Renāra ģimenē esam uzņēmuši vēl trīs kaķus – kaķenes Zāri un Mursi, kā arī runci Piču. Šobrīd ģimenes locekļu nedalītu uzmanību bauda Pičš. Arī šis kaķis ar ļoti labu raksturu - kopā ir viegli un patīkami sadzīvot. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka dzīvnieka klātbūtne ģimenē dod pozitīvas emocijas un ieguldītās rūpes

atmaksājas desmitkārtīgi.

Alise Kaķene Murse. Foto: no personīgā arhīva. Runcis Pičs. Foto: no personīgā arhīva.

„Grāmatas - domu daivas, kas peld laika viļņos un saudzīgi nes savu

dārgo kravu no paaudzes uz paaudzi” (F. Bēkons)

No bērnības mīlu lasīt grāmatas. Mīlestība pret tām man turpinās joprojām. „Grāmatas - tā ir sabiedrība. Pasaki man, ko tu lasi, un es pateikšu,

kas tu esi”, pareizi pamanīja N. Pirogovs.

Divas grāmatas man ir īpašas, un tās es varu nosaukt par savām liktens lietām. Tie ir divi nelieli, plāni Fransua Vijona un Šarla Bodlera dzejas sējumiņi. Cik es atceros sevi, tik arī atceros šīs grāmatas. Grāmatas sen, sen nopirka mana vecāmāte. Mana mamma lasīja šos brīnišķīgo autoru dzejoļus gan man, gan saviem skolniekiem. Es lasīju saviem bērniem. Tagad mani bērni lasa jau saviem

bērniem.

Fransua Vijona un Šarla Bodlera dzejas sējumi

Anžela

No bērnības apburta ar F. Vijona un S. Bodlera dzejas šarmu, skolā es izvēlējos mācīties franču valodu, bet vēlāk - profesiju, kas saistīta ar grāmatām. Ja man ir grūti, nepatikšanas vai problēmas es atveru dzejas grāmatiņā jebkuru

lapu, lasu un vienmēr atrodu labu padomu:

“Mil quatre cens cinquante et six, Je, François Villon, escollier, Considérant, de sens rassis, Le frain aux dents, franc au collier, Qu'on doit ses oeuvres conseiller, Comme Vegèce le racompte, Saige Romain, grand conseiller,

Ou autrement on se mescompte”

(„Le Petit Testament de maistre” Françios Villon)

Foto: no personīgā arhīva.

Krasula (latīņu val. crassula) jeb biezlape, tautā saukta arī par naudas koku, augot veido resnu stumbru ar sazarotu vainagu, kuram ir apaļīgi ovālas lapas, kas

atgādina monētas.

Šo istabas augu pusaudža gados saņēmu dāvanā no draudzenes ar novēlējumu - lai man pilsētas dzīvoklī būtu savs dārziņš, ko kopt un lolot. Tad biezlape bija mazā podiņā 10 centimetru augumā. Šobrīd, pēc vairākkārtējas lapu vainaga formas veidošanas, tās augstums ir

sasniedzis jau 82 centimetrus.

Mājas augs Krasula

Ar laiku biezlapei līdzās parādījās vēl citi mājas augi, par kuru kopšanu padoms tika meklēts gan grāmatās, gan internetā, gan jautāts zinošiem mājas

augu speciālistiem.

Sapratu, ka man patīk uzņemties rūpes un gādību par zaļajiem draugiem un augu audzēšana un kopšana manā ikdienas ritmā ieņem nozīmīgu vietu. Par augiem vienmēr ir jāatceras, nedrīkst aizmirst, tāpat, kā cilvēkus sev apkārt. Jāatceras, ka katrai zaļajai dzīvībai ir savas īpašās vēlmes un vajadzības - laistīšana, apgaismojums, gaisa mitrums, zemes konsistence utt., kuras ir

jāsadzird un jāizpilda.

Augs Kasula. Foto: no personīgā arhīva.

Prasmīga un pareiza kopšana nepieciešama visu cauru gadu, tikai tad tie saglabās savu krāšņumu, piešķirs mājai krāsainību un dzīvīgumu. Dažādi augi telpu padarīs ne tikai skaistāku, bet arī tās vidi veselīgāku, jo labi zināms, ka

augi attīra gaisu.

Dace


Deja

Deja ir viena no manām nozīmīgākajām liktens lietām, ko ietekmējusi sastapšanās ar noteiktiem

cilvēkiem.

Neizdzēšamu iespaidu atstājusi iepazīšanās ar leģendāro dejotāju un horeogrāfi Viju Vētru. Ar viņu aizsākās mana tuvināšanās deju mākslai. Vija Vētra ir pasaulē pazīstamākā latviešu izcelsmes indiešu deju izpildītāja, kas ar savu dejas mākslu priecējusi skatītājus Amerikā, Austrālijā, Indijā, Eiropā un Latvijā. Māksliniece katru gadu ierodas Latvijā, lai sniegtu koncertus arī dzimtenē. 2000.gada vasarā man radās iespēja tuvāk iepazīties ar Viju Vētru Startautiskajā latviešu jauno mūziķu radošajā nometnē Ogrē, mūzikas skolā, kur viņa vadīja deju meistarklases. Tā aizsākās mana indiešu un flamenko deju prasmju apgūšana

pie Vijas Vētras: 3 vasaras meistarklasēs radošajā nometnē Ogres mūzikas skolā un vēlāk deju nodarbībās Rīgā. Tā bija dvēseļu tuvība, ko vārdiem nevar aprakstīt, liela sajūsma, prieks, gandarījums, cieņa un apbrīna, ko jutu pret mākslinieci. Mani valdzināja viņas dzīves uztvere un dziļi filozofiskā pieeja dejai. 2002.gada vasarā pēc deju nodarbībām Vija Vētra uzdāvināja man savu autobiogrāfisko grāmatu „Deja un dvēsele” ar novēlējumu „Daigai no sirds vēlu gaismu gaitās!”. Šogad māksliniece nosvinējusi 90 gadu jubileju un 70 mūža gadus, kas veltīti dejai un skatuvei. Esmu pateicīga Vijai Vētrai par viņas dziļo un sakrālo deju mākslas izpratni, deju prasmes mācīšanu un kopā pavadīto laiku! Paliekošu iespaidu uz mani atstājusi arī tikšanās ar profesionālo deju pedagoģi, Eksotisko deju centra „Alegria” direktori Ilzi Zariņu. Ar viņu iepazinos 2003.gada pavasarī, kad Ilze Zariņa Ogres rajona kultūras darbinieku gada atskaites pasākumā uzstājās ar

Kopā ar dejotāju un horeogrāfi Viju Vētru. Foto: no personīgā arhīva.

vēderdeju priekšnesumu. Mani uzrunāja un dziļi saviļņoja šī senā ēģiptiešu auglības rituālu deja Ilzes Zariņas izpildījumā. Mani sajūsmināja dejas sievišķīgais, vijīgais, elegantais un dzīvespriecīgais raksturs. Tikšanās ar Ilzi Zariņu mani iedvesmoja un radīja vēlēšanos pievērsties vēderdeju prasmes apguvei. Mana vēlēšanās piepildījās, kad Lielvārdes kultūras namā tika noorganizēti deju kursi, kurus pasniedza Ilzes Zariņas vadītā Eksotisko deju centra „Alegria” pasniedzēja Sigita Čomikova. Vēderdeju prasmes apguvu pie viņas līdz 2008.gadam, kamēr dzīvoju Lielvārdē un vēlāk Rīgā apmeklēju vēderdeju meistarklases. Pie maniem deju panākumiem pieder piedalīšanās Ilzes Zariņas organizētajos vēderdeju festivālos VEF Kultūras un

Tehnikas pilī 2007. un 2008. gadā.

Deja man nozīmē prieku, pašizpausmi, jaunradi. Mani saista pats process – gan mācīšanās, gan dejošana. Laiks, kad dejoju, ir piepildīts, tā ir sevis izpausme citā jomā. Dejojot ir lieliska iespēja gūt atpūtu no ikdienas stresa un problēmām.

Savā ziņā deja tā ir terapija.

Man patīk mācīties jaunus deju veidus un iepazīt jaunus draugus. Pēdējos gados esmu vairāk pievērsusies balles dejām. Iegūtās prasmes noder dažādos

saviesīgos pasākumos.

Dzīvē mani pavadījuši Vijas Vētras vārdi, ka „katrai dejas kustībai ir jābūt izgaismotai, apgarotai, citādi tie ir tikai tukši tehniski, mehāniski izpildīti soļi”. To var attiecināt uz jebkuru dzīves jomu. Tikai tam ir paliekoša nozīme, kas ir darīts

no sirds un ar prieku.

Mans novēlējums tiem, kam patīk dejot: Lai deja priecē dejotāju un vairo

dzīvesprieku visiem! Dejojot polonēzi Latvijas Ārstu biedrības ballē.

Daiga

Grāmatas „No kā visi izbijās” vēstījums

Viens no maniem spilgtākajiem notikumiem ir piedalīšanās komandu darbā „Books2Eat” jeb „Ēdamās grāmatas”. Pasākums ir īpašs ar to, ka komandai ir jāpagatavo kāds kārums, kas veidots uz konkrētas grāmatas stāsta pamata, kā arī radošā un neierastā veidojumā izvēlētais stāsts jāprezentē pārējiem komandas biedriem. Šim projektam izvēlējāmies Dzidras Rinkules-Zemzares bērnu grāmatiņu „No kā visi izbijās”. Stāsts ir par to, kā Pēterīša balons izbiedēja putnus un zvērus, tāpēc arī gatavotā kūka bija balona formā, klāta ar marcipānu.

„Pēterītim tik ļoti patika viņa dzeltenais balons,

ka viņš to nekad neizlaida no rokām. Tomēr Pēterītim iemiegot, vējš izrāva balonu no viņa rokām un aizpūta to līdz varžu dīķim. Mazie vardulēni tik ļoti izbijās no balona, domādami, ka tas ir milzu kurkulis. Tālāk balons ripoja līdz pat pļavai, kur trušu māte ar bērniem mielojās ar gardiem burkāniem. Arī truši nobijās no balona, domādami, ka tas ir kāds nezvērs. Balons nobiedēja arī tītarēnus, kuri domāja, ka mēness nokritis no debesīm. Tikai mazā muša nebaidījās no balona. Tā uzsēdās tam virsū un skaļi smējās: „Zaķpastalas”! Līdz gailis ar savu knābi nejauši pārspridzināja balonu un visi pārsteigti brīnījās: Te nu bija milzu kurkulis! Te nu bija nezvērs! Te nu bija

mēness!”


Evita

Bērnu grāmatas var piedāvāt vērtīgu izpratni pieaugušo situācijās, ja vien spējam veidot asociācijas. Arī dzīvē jaunas un nezināmas situācijas var radīt

bailes, taču vairākums gadījumos saprotam, ka bailēm nebija pamata.

Lasot stāstu bērnu dienās un šodien, ir stipri atšķirīgas sajūtas. Būdams bērns, priecājos par krāsainajām ilustrācijām un pārdzīvoju par pārplēsto balonu. Lasot to pašu stāstu šodien, uzreiz gribās veidot asociācijas par mani pašu un situācijām, kad arī man ir bijusi vajadzīga drosme, lai kaut ko paveiktu un cik daudz mirkļu izrādījušies liktenīgi drosmīgas rīcības vai gluži pretēji

drosmes trūkuma dēļ.

Mana liktens lieta ir šīs grāmatas vēstījums, kas ir lielisks piemērs tam, kā vajadzētu rīkoties un kā nē. Šis stāsts vienmēr būs man līdzās kā praktisks ceļvedis turpmākajām dzīves gaitām un lielisks pamudinājums tam, lai

drosmīgas rīcības ir pēc iespējas vairāk.

Drosmīgs cilvēks nav tas, kurš nejūt bailes, bet tas, kurš pārvar tās un nav nozīmes cik liels vai gudrs esi, galvenais, lai vienmēr pietiek drosmes dažādās

dzīves situācijās.


Latviešu tautas dejas

Lai gan dejošana man ir patikusi no mazotnes, tomēr nekad neesmu speciāli meklējusi iespēju izpausties dejas mākslā. Reiz, pavisam nejauši, dodoties līdzi māsai, iestājos Rīgas Celtniecības koledžas deju kolektīvā „Austris". Un tā 12 sezonas bagātināju savu dzīvi ar latviešu tautas deju un meklēju

sevī tautumeitas garu. 12 sezonas bija skaists, bet grūts darbs. Īpaši saspringtas bija

Dziesmu un deju svētku sezonas. Kolektīvs „Austris" piedalījās gan jauniešu, gan pieaugušo dziesmu un deju svētkos. Kopā ar kolektīvu esmu dejojusi

ārvalstīs: Krievijā, Turcijā un kaimiņzemēs Igaunijā un Lietuvā.

Rīgas Celtniecības koledžas deju kolektīvs "Austris" uzstājoties. Foto: no personīgā arhīva.

I k r e i z , k a d u z v i l k u tautas tērpu un īpaši reizēs, kad galvā liku pašas vītu ziedu vainagu parādījās tautumeitas gars. Tas bija gars, kas savu spilgtumu izpauda aizkulisēs un

uz skatuves.

Gita


Bibliotekāre Emma Malahovska

Mūsu dzīves ceļu veido cilvēki un procesi, kas atrodas mums apkārt. Cilvēki mūs spēj ietekmēt gan tieši, gan netieši, bieži vien mums pat neapzinoties. Un tikai tad, kad kāds notikums liek apstāties un padomāt, mēs saprotam, kuri tad tieši ir šie cilvēki, kas šķietami bijuši tikai kā pašsaprotami kaut kur te pat blakus, bet patiesība tik ļoti spējuši mūs ietekmēt.

Arī man ir šāds cilvēks, kas neapzināti ļoti ietekmējis manu dzīves ceļu. Tā viennozīmīgi ir Emma Malahovska – mana pirmā bibliotekāre. Tieši viņa ir tā, kas veidoja manu priekšstatu par bibliotēku.

Visiem ir labi zināms kādi stereotipi par bibliotēku valda sabiedrībā, bet savā gadījumā es varu teikt, ka šos stereotipus es

pamanīju tikai sākot mācīties Rīgā. Emmas tante kā mēs mīļi dēvējām bibliotekāri, nekad nebija radījusi stereotipizētu iespaidu. Atsaucīga, aktīva, azartiska, grāmatmīle, informācijas speciālists – tie ir tikai daži atslēgvārdi kā es spētu viņu raksturot. Mūsu pagasta sabiedrības dvēsele. Milzīgs prieks un, protams, likumsakarība, ka viņas darbs tiek novērtēts valsts mērogā, 2006. gadā saņemta balva „Par nozīmīgu ieguldījumu bibliotēkas pakalpojumu attīstībā un kultūras mantojumu apzināšanā un popularizēšanā”.

LR Kultūras ministrijas balvu pasniegšana par nozīmīgu ieguldījumu bibliotēkas pakalpojumu attīstībā, kultūras mantojumu apzināšanā un popularizēšanā. Emma Malahovska 1. no kreisās. Foto: no Emmas Malahovskas personīgā arhīva, 2007.

Emmas tantes pozitīvais iespaids ļāva man nebaidīties iesniegt dokumentus Latvijas Universitātē tieši Bibliotēkzinātnes un informācijas studiju programmā. Šīs studijas ne mirkli neesmu nožēlojusi. Strādājot bibliotēkā jau sesto gadu esmu centusies tāpat kā mana pirmā bibliotekāre būt atsaucīga, palīdzēt studentiem un vienmēr censties ieteikt papildvielu, kas noteikti viņiem varētu noderēt, tieši tāpat kā man bibliotekāre vienmēr ieteica, kuras grāmatas man varētu patikt vislabāk. Noteikti gribētos pārņemt no Emmas tantes spēju radīt to atmosfēru, kas apkārtējos burtiski velk uz bibliotēku. Gribētos, lai arī manā bibliotēkā studentiem ir sajūta kā otrajās mājās, lai bibliotēka ir vieta, kur viņi jūtas gaidīti, aprūpēti un vienmēr informēti par jaunāko, kas notiek sabiedrībā – fakultātē, universitātē, Latvijā.

Emmas tantei gribētos novēlēt tik pat aktīvu darbošanos, daudz smaidīgu bērnu seju, kam mācīt mīlestību pret grāmatām, kā arī spēku iepriecināt katru, pēc zināšanām izslāpušo apmeklētāju.

Bērnībā. Foto: no personīgā arhīva.

Gunta Kopā ar kolēģi Ilonu darba gaitās. Foto: Evita Stankeviča 2012.

Studijas programmā “Bibliotēkzinātne un informācija”

Mans lielākais un nozīmīgākais notikums manā dzīvē ir augstākā izglītība. Man vienmēr vecāku viedoklis ir bijis ļoti svarīgs un pat tagad, esot pieaugušai, man gadās brīži, kad lūdzu vecākiem padomu. Arī 2005. gadā, kad mācījos vidusskolā, kā jau daudziem vidusskolēniem arī man nebija ne jausmas, uz kuru augstskolu iet mācīties, pat nerunājot par programmas izvēli. Viens nu gan man bija skaidrs, ka tās nebūs saistītas ar eksakto zinātni, tādēļ automātiski tika izslēgtas dažas augstskolas. Kad jau tuvojās 12. klases noslēgums, ar vien vairāk sāku pārdomāt augstskolu un programmu

izvēli. Braucu uz Skolu - 2005, pētīju augstskolu mājaslapas, pārrunāju ar draugiem viņu pieredzi augstskolās. Kad jau man viss bija apnicis un sāka nākt izmisums un domas virsū, ka man nekas neder, mamma nāca talkā. Abas kopā vairākus vakarus sēdējām pie datora un vairākkārt gājām cauri augstskolu programmām. Dažu brīdi pat sāku domāt, ka viņai ir lielāka interese par to visu nekā man. Kopā domājām manas stiprās un vājās puses, kas man patīk un kas nē... Un tā viņa, kādu vakaru uzgāja bibliotēkzinātni un informāciju. Atceros, ka mana pirmā domā bija - nē! Nekādā gadījumā! Tikai ne uz turieni!!! Vēl

sēžot autobusā un braucot uz Rīgu stāties LU, vairākas reizes pārdomāju savu


izvēli, vai tiešām man to vajag??? Tomēr, esmu laimīga, ka aizgāju mācīties uz LU SZF Bibliotēkzinātni un informāciju. Ik pa laikam gan es mammai studiju laikā pārmetu, kad man bija grūti ar kādu studiju darbu, ka ieteica man šo

programmu, ka viņas dēļ man te tagad ir jāmokās pa naktīm.

Tagad es mammai saku - paldies, ka man ieteica, ka iedrošināja mani.

Turklāt esmu laimīga, ka varu strādāt profesijā, kurā studēju!


Ieva

Austrumu cīņas

Man savu pēdējo gadu aizraušanos negribētos dēvēt tik augstā vārdā kā „liktens lieta”, tomēr izmainīt attieksmi pret daudzām lietām, tai skaitā

problēmām, tā zināmā mērā ir palīdzējusi.

Var jau būt, ka tā ir savdabīga pusmūža krīzes izpausme, tomēr austrumu cīņas mani ir valdzinājušas vienmēr. Savulaik apsvēru iespēju pievērsties aikido, bet vienmēr mazliet pietrūka motivācijas,

lai tam ziedotu tik lielu daļu sava laika.

Man parasti patīk pildīt dažādus izklaides testus (quiz), un reiz Facebook izmēģināju noskaidrot arī „What martial art are you?”. Cerēju, ka patiešām izrādīsies, ka aikido. Bet atbilde bija „Wing Tsun / Wing Chun”. Hmm, pirmoreiz par tādu dzirdēju. Ak jā, Brūsa Lī vārds gan bija dzirdēts.

Konkrētās cīņas mākslas apraksts arī bija visai fascinējošs. Tas arī viss.

Taču pāris mēnešus vēlāk internetā izlasīju par Vin čun kursiem Rīgā. Tad man vairs nebija miera. Skaidrs, ka man tas jāpamēģina! Aizgāju uz pirmo izmēģinājuma nodarbību un sapratu, ka tas ir kaut kas tāds, kas tiešām ir priekš manis. Gan fiziskās aktivitātes, gan pašaizsardzība, gan dzīves filozofija. Tas ir pirms 400 gadiem ķīniešu mūķenes radīts Kung Fu paveids pašaizsardzībai, pavēršot pretinieka spēku pret viņu pašu. Reizē arī ceļ pašapziņu, dod vairāk pašpārliecinātības, filozofiskāku skatu uz dzīvi.

Ikdienā palīdz treniņa laikā atbrīvoties no sadzīves stresiem.


Pēc kāda laika izdevās saaģitēt sev kompānijā arī kolēģi Laimu. Kas to būtu domājis, ka no klusās Laimas iznāks tik izcila vinčuniste! Nu jā, viņa trenējās gandrīz fanātiski, un arī pašapziņai tas ir devis daudz. Kā ķēdes

reakcija tas savukārt iespaido citu lietu veiksmīgāku norisi.

Tā nu jau vairākus gadus trīsreiz nedēļā dodos uz Wing Tsun nodarbībām, gādāju par iespēju neuzkrāt liekus kilogramus, atbrīvoties no ikdienas spriedzes, izbaudīt austrumu cīņas asumu. Diemžēl, dažkārt tas nozīmē dažu labu zilumu uz apakšdelmiem, kas reizēm tiek nepareizi iztulkots - tad man ir jāskaidro līdzjūtības izteicējiem, ka tā nav sadzīves vardarbība vai kas tamlīdzīgs. Manam vecumam sporta aktivitātes kā iemeslu

iedomājas reti kurš. Lai nu kā - tas ir jauks pusmūža krīzes dullums!

Ilga

Starptautiskās Wing Tsun asociācijas diploms.

Ar kolēģi Laimu Wing Tsun nodarbībā. Foto: no personīgā arhīva.

Mūzika

Mana neatņemama dzīves sastāvdaļa ir mūzika. Lai arī nepārvaldu nevienu mūzikas instrumentu, tomēr man ir liela vēlme mūziku klausīties un saprast. Mūzikas pasaule ir neizsmeļama. Tā bagātina dvēseli un sniedz iepriecinājumu dažādās dzīves situācijās. No viduslaiku mūzikas līdz pat mūsdienu džeza ritmiem – katrā no tiem es gūstu paliekošus iespaidus

un smeļu jaunas idejas.

Mīlestība uz mūziku noteikti nāk no manas dzimtas saknēm. Gan tēva, gan mātes dzimtās bija un ir muzikāli apdāvināti cilvēki. Gandrīz katrā mājā, kur bērnību pavadīju vai ciemojos, bija mūzikas instrumenti: Rīgā – tēva trompete, klarnete, akordeons un kādu reizi pat saksafons, savukārt Valmierā, kas ir tēva dzimtā pilsēta

– vijole un klavieres.

Šis stāsts būs par manas mātes dzimto pusi Alūksnes novada Bejas pagastu un viņas tēvu - manu vectēvu Gotfrīdu Cīruli (1910. – 1965). Vectēvs bija liels mūzikas mīļotājs un ļoti apdāvināts mūziķis. Vectēvs spēlēja flautu, pikolo flautu, korneti, mežragu gan savam priekam, gan lauku kapelā, kas pulcējās uz mēģinājumiem viņa mājā. Ja bija nepieciešams – uzspēlēja arī kontabasu un akordeonu. Latvijas pirmajā brīvvalsts laikā Gotfrīds dienēja Latvijas armijā. Viņš bija mūziķis 7. Siguldas

kājinieku pulka orķestrī.

Mana māte atceras, ka vasaras vakaros, kad saimniecībā darbi bija apdarīti, tēvs mēdza ņemt trompeti, atvērt logu un spēlēt Štrausa polkas, Šostakoviča skaņdarbus

Ilona bērnībā kopā ar vecākiem. Foto: no personīgā arhīva. Rīga, [197-?].

vai kādu no Brāmsa ungāru dejām. Izdzirdot trompetes skaņas, tuvākie un tālākie kaimiņi zināja, ka „Aizcirtumu” mājā visi darbi apdarīti un laiks arī viņiem doties pie miera. Savukārt ziemā, kad logus vaļā nevēra un lai nepamodinātu bērnus, tēvs trompeti pūtis maizes krāsnī, lai skaņa ietu pa

skursteni laukā! No plašā vectēva mūzikas

instrumentu klāsta ir vairs tikai pikolo

flauta un flauta.

7. Siguldas kājinieku pulka orķestra pūšamo instrumentu grupa. No

kreisās 1. rindā sēž: 4. Gotfrīds Cīrulis.

Foto: no personīgā arhīva. Alūksne, [193-?].

Gotfrīda Cīruļa pikolo flauta. Foto: no personīgā arhīva. Alūksne, 2013.

Gotfrīda Cīruļa lauta. Foto: no personīgā arhīva. Alūksne, 2013.

Laika zobs nav bijis saudzīgs pret instrumentiem. Tomēr man tās ir īpašas dzimtas relikvijas. Mūzikas instrumenti – šīs vectēva un līdz ar to arī manas liktens

lietas būs vienas no pirmajām topošā dzimtas muzeja vērtībām.

Ilona

Daba

Mana „liktenslieta” ir daba. Pavisam droši varu teikt, ka daba tiešā un netiešā ceļā ietekmējusi izvēles manā dzīvē – intereses, studiju virzienu, darbu, atpūtas brīžus. Varbūt tas tāpēc, ka esmu dzimusi Zemes zīmē. Dabas skaistuma un radīto brīnumu dēļ ceru apceļot visu pasauli, kaut šobrīd tā aprobežojas ar Eiropu. Varbūt sava ietekme bijusi arī ģimenei, jo tēta stāstiem par to, kā 3 mēnešu vecumā braucu līdzi ekskursijā ar mocīti uz Tatriem un daudzas citas reizes pavisam maza gulēju teltī, tomēr ir nozīme. Daba ir tā, ko varu vērot nebeidzami, pacietīgi tupot, lai nofotografētu, kā gliemezis izlien no mājiņas, vai klusi gaidot stirnas iznākam no meža. Pēc garas nedēļas pilsētā vienmēr cenšos aizbraukt uz savām mājām ārpus Rīgas, lai pie dabas atjaunotu spēkus, ieejot vecvectēva pirtiņā, ar basām kājām sajūtot vēso zāli, dārzā starp bišu stropiem un ābelēm pacepot desas, ziemā saliekot barību putniem un vienkārši jūtoties

piederīgai.

Arī bērnībā daba ir bijusi klāt pie visa, ko daru – vai tā būtu štābiņu celšana krūmos pie mājas, vai tērcīšu tīrīšana pavasaros, arī pirmais mēģinājums saviem spēkiem tikt pie bērzu sulas tuvajā parkā. Atceros vides nometnes no skolas laikiem, vasarās guļot teltīs, ķerot tauriņus un tīrot upi. Pat garie vakari mākslas skolā bija kā dabā - pašiem sava bērzu audzīte, dīķis un kukaiņu pētīšanas pasākums, lai pēc tam izveidotu gigantisku skudru.

Lilaste, Latvija. Foto: no personīgā

Tagad, jau būdami pieauguši, ar draugiem vasarās uzlecam uz riteņiem un dodamies dabā, vai ar vilciena palīdzību kur tālāk un atkal ar riteņiem prom da-

bā, vai vienkārši izejam kādu taku.

Daba ir tā, kas dod man iedvesmu, un jāsaka, ka beidzot man ir tāds darbs, kurā varu šo iedvesmu pielietot, maketējot dažādus materiālus. Priecājos arī par to, ka mūsu darbavietā tiek nodota makulatūra, cenšamies ekonomēt papīru un kopēšanas vietā popularizējam videi mazāk kaitīgo skenēšanu. Arī pati darba telpa vasarās zaudē robežu ar dabu, jo daudzie logi ar skatu uz skaistu dārzu ir

plaši atvērti.

Ilva Vulkāns Teide Kanāriju salās, Spānija. Foto: no personīgā arhīva.

Budapešta, Ungārija. Foto: no personīgā arhīva.

Salacas ieleja, Latvija. Foto: no personīgā arhīva. Suseksa, Anglija. Foto: no personīgā arhīva.

Pastaigas mežā

Viens no dzīves pozitīviem notikumiem, kas savā veidā ir ietekmējis manu dzīvi, ir brīvdienu pastaigas mežā. Mežs jau no pašas bērnības ir saistījis un pievilcis, un tas joprojām turpina pievilkt un saistīt arī šodien. Mani valdzina tajā svaigais gaiss un miers, noslēpumainības un apburošās sajūtas aura. Meža koka ielenkumā parasti relaksējos no pilsētas trokšņiem un uzņemu jaunas, pozitīvas emocijas, idejas. Tas liek tiekties pēc jauniem mērķiem, idejām un realizēt tos. Mežā izkliedzu savas negatīvās emocijas un dziļi ieelpoju svaigu, ar pozitīvām emocijām bagātinātu gaisu. Tas man rada miera sajūtu un liek

justies brīvai, ar idejām bagātākai.

Viens no rituāliem mežā ir apstāties pie koka, to apskaut un uzņemt tā pozitīvās emocijas. Tas dod spēku gan morāli, gan fiziski. Tas savā veidā ietekmē

manu dzīvi un tikai uz pozitīvo pusi.


Ilze


Mans stāsts nebūs par kādu nedzīvu priekšmetu, bet par maniem mīļajiem mājdzīvnieciņiem, kas manā mūžā ir bijuši. Tie ir kaķi. Līdz šim man tie ir bijuši trīs. Interesantākais ir tas, ka visi šie kaķi ir pelēcīgi, ilgdzīvotāji un pieņemti bez iepriekšējas plānošanas. Tā nu sanāca, ka paši kaķi ir mani atraduši un palikuši pie manis

uz mūžu.

Šis stāsts aizsākās pirms 27 gadiem, kad es paņēmu mazu kaķēnu, kuru nosaucu par Čipu. Tā kā Čipa nāca no ielas, viņš arī kļuva par ielas kaķi. Mājās nāca tikai pasildīties un paēst, bet, kad

viņš kāpa augšā pa trepēm, to dzirdēja visi kaimiņi. Čipa bija patstāvīgs un neatkarīgs runcis, savukārt otru kaķi nosaucu par Pici. Viņš bija pretēja rakstura nekā Čipa, ārā neparko nevēlējās iet un viņš bija īsts mājas gariņš. Vienmēr visus pavadīja un sagaidīja. Pašlaik man ir kaķis, kuru paņēmu 2012. gada vasarā, kurš pieklīda pie manas mājas un žēlīgi lūdza palīdzību un patvērumu. Viņu nosaucu par Vari. Daudzi man jautā, kāpēc es devu viņam tādu vārdu. Tam ir sava nozīme, jo kopš dzimšanas viņam ir problēmas ar acīm. Kad es viņu paņēmu domāju, ka viņš nekad nevarēs redzēt. Vedu pie ārsta un tā bija īsta cīņa gan man, gan Varim, tāpēc viņu nosaucu par Vari, jo viņam visu ir jāvar un jāiztur. Kad viņš bija maziņš ņēmu līdzi visur, kur devos uz ilgāku laiku gan izbraukumā, gan atpūtā. Pūles vainagojās un tagad viņš redz un

turpina ārstēšanu.

Kaķi

Runcis Čipa. Foto: no personīgā arhīva.

Tā es esmu iemīlējusi šos interesantos dzīvnieciņus. Man patīk viņu patstāvība un neatkarība, bet tajā pašā laikā arī spēcīgā pieķeršanās - redzu, ka viņi man ir bezgala pateicīgi. Esmu kļuvusi iejūtīgāka ne tikai pret dzīvniekiem, bet arī pret tiem, kam tas tiešām ir nepieciešams un tas sniedz neaprakstāmu

gandarījumu un prieku.

Ingūna

Runcis Picis. Foto: no personīgā arhīva.

Runcis Varis. Foto: no personīgā arhīva.

Vēsture

Mana aizraušanās ar vēsturi sākās ar aizraušanos ar grāmatām. Kad iemācījos lasīt, tad ļoti ātri izlasīju visu, kas bija mājās un lūdzu grāmatas kaimiņiem. Viens mūsu kaimiņš, aspirants, uzdāvināja man savu veco skolas grāmatu „PSRS vēsture”. Es biju sajūsmā par to! Izrādījās, ka ļoti sen mūsu zemē drošsirdīgi cilvēki medīja dīvainus zvērus. Pajautāju pieaugušajiem, kurš varēja zināt tik daudz par senatni un visu to uzrakstīt. Man atbildēja, ka tie bija vēsturnieki. Kopš tā brīža bērnībā visiem teicu, ka kļūšu par

vēsturnieci.

Uzsākot skolas gaitas, savu interesi par vēsturi varēju apslāpēt skolas bibliotēkā. Tā reiz manās rokās nonāca grāmata ar islandiešu sāgām. Grāmatas priekšvārdā zinātnieks M. Steblins-Kamenskijs rakstīja, ka islandieši pirms simts gadiem pierakstīja sāgas, un kopš tiem laikiem, neskatoties uz visādām grūtībām, vienmēr tās glabāja un pārrakstīja. Es apbrīnoju un jutu lielu cieņu pret cilvēkiem, kuri varēja saglabāt vēsturi. Viņi bija gandrīz kā dievi – darīja

cilvēkus nemirstīgus. Mūsdienu vēsturnieki likās man līdzīgi tiem.

Pabeidzot skolu, sāku strādāt, bet vēsture turpināja aizņemt manas domas - varbūt, es arī varēšu uzzināt kaut ko jaunu par mūsu senčiem un pastāstīt par to citiem? Tāpēc sāku apvienot darbu ar mācībām Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātē (VFF). Tur bija lieliski pasniedzēji. Īpaši biju ieinteresēta iepazīt seno pagātni, tāpēc lielu iespaidu uz mani ir atstājuši

Dāvanā saņemtā grāmata “PSRS” vēsture.

LU VFF Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu katedras pasniedzēji – arheologi A. Vijups un A.Vasks, Senās pasaules pētnieks H. Tumans, kā arī Viduslaiku vēstures katedras vadītājs – profesors I. Misāns, kurš mani

pamudināja piedalīties manā pirmajā zinātniskajā konferencē.

Mācības LU palīdzēja man iepazīties ar ievērojamākajiem mūsdienu Latvijas vēsturniekiem. Man ir bijis liels liels gods dažos projektos strādāt kopā ar profesoru H. Strodu, kura interešu loks bija ārkartīgi plašs, bet zināšanas –

enciklopēdiskās.

Šobrīd manas pētnieciskās intereses saistītas ar Baltijas jūras reģiona vēsturi, tāpēc esmu pievērsusies latviešu senču un skandināvu kontaktu izpētei

vidējā un vēlajā dzelzs laikmetā.

Irina Daugavpils Universitātes konferencē "Vēsture: Avoti un cilvēki".

Foto: no privātā arhīva.

Stāsts par bruņurupuci Skrienot pa dzīvi, mūsu ceļi

krustojas ar cilvēkiem, kuri to izmaina. Viens no maniem ‘liktenīgajiem’ cilvēkiem ir Džeralds, kuru 1997. gadā satiku konferencē Vankūverā un ar kuru kopā Latvijā realizējām divus projektus skolu bibliotekāriem. Darbs kopā ar viņu man lika raudzīties uz bibliotekāra profesiju kā nozīmīgu misiju, bibliotekāriem – unikāliem cilvēkiem. Viņa dzīves uztvere arī mani mudināja skatīties uz pasauli

‘atvērtām acīm’. Atvadoties no manis un Latvijas,

Džeralds man uzdāvināja sarkankoka bruņurupuci un teica, ka tā esmu es. Protams, ka tas mani ļoti izbrīnīja. Un tad sekoja viņa stāsts par 10 raksturīgākajām

bruņurupuču īpašībām, kuras ir vērts pa laikam pārlasīt un pārdomāt. Seko saīsināts stāsts:

If a person wants to be a leader, the characteristics of the turtle provide ample qualities to emulate.

1. Before a turtle can move, it must stick its neck out.

Good leaders know that they will have to stick their neck out for what they believe.

2. The wise turtle knows when to pull its neck in, in case of danger.

A wise leader knows that in some places and at some times, new ideas are not welcome.

3. The turtle has a hard shell.

A wise leader will know that advocating change or new ideas is not always popular.

4. The turtle knows that slow and steady wins the race.

Progress in our society takes a lot of time and patience.

5. The turtle is patient. The wise leader is patient too. Planning is an important aspect of all change and imperative for

progress. Choosing the right time and place is critical for success.

Iveta Gudakovska un Starptautiskās Skolu Bibliotēku asociācijas goda premjers Džeralds Brauns izvērtējot projekta “Skolu bibliotēku un informācijas pakalpojumu attīstība Latvijā” rezultātus.

Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs. 2001.

6. The turtle has evolved over many centuries. Leaders know that quality ideas will take a long time to mature. Evolution is much better than

revolution, where everyone gets hurt in some way.

7. The turtle lays many eggs. Some survive. Some mature. The leader knows that one idea alone is usually not enough. The ideas need to be shared. They need to be

spread around the community, the country or the group.

8. The turtle usually has a clear sense of direction. It will go over, under or around an obstacle.

If at first you don't succeed, try and try again; each time another way.

9. The turtle lives and travels on land, in the air, and in water. Leaders must realize that they must be able to function in various environments, and must adapt

their skills and ideas appropriate to the needs.

10. The turtle has many predators. People in leadership positions know that there are always people who would like their "positions". Wise leaders keep a wary eye on the environment, and watch for changes so that they can adjust to the new situation, the new challenge, or the needs of peers, colleagues and friends. They build teams and

networks.

Kopš tās dienas bruņurupucis ir kļuvis par manu profesionālo simbolu. Pirmais Džeralda sarkankoka bruņurupucis ir sākums manai kolekcijai, kas tiek veidota mērķtiecīgi un pēc noteiktiem kritērijiem: kārtējais bruņurupucis ceļo no valsts, kuru apmeklēju ar profesionāliem nolūkiem vai atvaļinājumā; tas ir veidots no dabīgiem materiāliem; ir roku darbs vai oriģināls izstrādājums. Un katru reizi es atceros stāstu par

bruņurupuci. Apstājos, lai dotos tālāk!

Daļa no Ivetas bruņurupuču kolekcijas. Foto: no personīgā arhīva.

Iveta

Suvenīrs - laimes zilonis Man vienmēr ir

paticis ceļot un apskatīt jaunas vietas. Pasaule ir pārāk plaša, lai sēdētu vienā vietā. Tā nu mans pirmais un lielais brauciens aizsākās 2008. gadā, kad devāmies uz Zadaru -

Horvātiju.

Zadara ir ostas pilsēta Horvātijā pie Adrijas jūras. Tur ir saglabājušies romiešu un viduslaiku arhitektūras pieminekļi, skaistas ēkas un apbrīnojama kultūra. No šīs skaistās vietas vēlējos, kaut ko simbolisku arī atvest mājās, ko

tādu, kas atgādinātu skaisto Horvātiju.

Staigājot pa Zadaras ieliņām, veikalu skatlogos bija daudz skaistu nieciņu un suvenīru, tomēr meklēju kaut ko īpašu sev tuvam un dārgam cilvēkam, lielisku ceļojuma simbolu – ziloni. Biju dzirdējusi, ka nopērkot ziloni ar snuķi uz augšu tas nesot veiksmi, ne tikai mājās un biznesā, bet tas arī tiek uzskatīts par miera un spēka simbolu. Un tā skatlogā ieraudzīju tieši to, ko meklēju un iespējams pat vairāk. Viena ziloņa vietā bija divi. Nodomāju, super, dubulta veiksme. Kopš atvedu šo suvenīru tā vien liekas, ka veiksme

ceļošanā turpina augt.


Katru gadu vasarā ar mammu dodamies kādā tuvākā vai tālākā braucienā. Galvenais mērķis ir doties apskatīt jaunas, vēl neredzētas vietas. Šie vasaras ceļojumi ir izmainījuši manu skatījumu uz dažādām lietām, un arī uz pašu dzīvi, jo esmu sapratusi, ka ir daudz vairāk iespēju ne tikai tas, kas atrodas mums blakus. Vienmēr uzlūkojot šo atvesto suvenīru iedomājos par

savu pirmo ceļojumu - kā tur gājis, kas redzēts.

Tagad braucot ceļojumā vienmēr atvedam kādu suvenīru. Ne ziloni, bet ko tādu, kas atgādinātu par kārtējo vasaras skaisto ceļojumu. Šis nopirktais suvenīrs - Laimes zilonis ir stimulējis manu vēlmi ceļot, un raudzīties uz

pasauli daudz plašāk.

Katram vismaz vienu reizi mūžā vajadzētu aizbraukt un apskatīt kādu skaistu vietu, vai eksotisku salu, ticiet man- tas ir to vērts. Kamēr neesi sācis

ceļot, nesapratīsi - ceļojuma drudzi!

Ketija Foto: no personīgā arhīva.

Aerobika

Manā izpratnē „sports” nozīmē veiklību, spēku, labu garastāvokli. Sports man sniedz ne tikai fizisko veselību, bet

arī garīgo labsajūtu.

Mūsdienās arvien vairāk cilvēki saprot, cik nozīmīgas ir fiziskās aktivitātes viņu dzīvē, tostarp arī es. Manas fiziskās aktivitātes izpaužas kā aerobika. Tā no vairākiem aspektiem ir

mainījusi manu dzīvi.

Aerobika palīdz man trenēt izturību, kustīgumu, lokanību, spēku, kā arī nostiprināt manu ķermeņa muskulatūru, tātad palīdz uzturēt labu formu. Kopš apmeklēju aerobikas nodarbības, ir uzlabojusies mana veselība un pašsajūta, vairs nezinu, kas ir sāpoša

mugura, sāpoša galva.

Es regulāri gūstu papildus enerģiju un pozitīvas emocijas, kuras dot līdzcilvēkiem. Aerobika manā dzīvē ir arī lielisks

veids kā atbrīvoties no ikdienas rūpēm, fiziska sasprindzinājuma un stresa.

Pateicoties aerobikas nodarbībām, jau divus gadus esmu piedalījusies

Nordea Rīgas maratonā.


Tāpat nevar aizmirst, ka nekas nenotiek tāpat vien. Sporta nodarbību regulārs apmeklējums prasa no manis ieguldījumu un gribasspēku. Un, protams, arī disciplīnu, jo vienmēr var atrast iemeslu, lai to nedarītu – slinkums, slikts garastāvoklis utt. Pat, ja reizēm ir prātā šāda doma – neapmeklēt kādu treniņa nodarbību, sevi vienmēr motivēju, ka vajag doties, jo pēc tam būs garantēts labs garastāvoklis, patīkams nogurums un labsajūta,

kā arī prieks par paveikto.

Liene

Liene pēc skrējiena Nordea Rīgas maratonā kopā ar LU Bibliotēkas kolektīvu. Foto: Silva Suhaņenkova, 2011.

Melnādaina lelle

Melnādaina lelle manā īpašumā nonāca, kad biju vēl pavisam maza. Tā bija dāvana viena gadu vecumā no

manas omītes.

Melnādainā lelle nu jau vairāk kā divdesmit gadus ir pabijusi manās mājās. Tā ir nosēdusi plauktā pie sienas un nemitīgi vērojusi visus notikumus manā dzīvē. Bērnībā nekad tā nav izmantota, kā manta ar kuru rotaļāties. Iespējams izskata un melnās krāsas dēļ,

to tā arī nepieņēmu.

Šodien, skatoties uz šo lelli, domas ir savādākas. Tā šķiet unikāla ar savu izskatu un daudzajiem gadiem, ko tā pavadījusi sēžot uz plaukta manās mājās. Lai gan tā nebija

mīļākā dāvana bērnībā, šodien tā vēl joprojām ir ar mani, ko nevarētu

teikt par citām lietām, kas ir bijušas mīļas.

Par šo lelli es iedomājos tikai nesen, kas ir pēc vairāk nekā 20 gadiem, kad esmu jau liela. Ejot garām, paskatoties virsū nodomāju, cik unikāla lelle, un kāpēc bērnībā man tā tik ļoti nepatika. Domas mainījās un tā sāka manā dzīvē ieņemt tādu kā paliekošu vērtību, kas pasniegta man kā unikāla dāvana.

Priecājos, ka tā ir saglabājusies.


Vienā dienā sapratu, ka tā ir bijusi nepārtraukti līdzās un vērojusi visus notikumus no malas. Šobrīd ar tādām domām arī paskatos uz šo lelli, jo vēl

aizvien tā atrodas pie manis.

Melnādainā lelle manā dzīvē nav ietekmējusi būtiskas lietas vai lēmumus. Tā bijusi lieta, kas gaidījusi, kad iegūs manu uzticību. Nu tā ir ieguvusi. Par šo manu liktens lietu varu teikt, ka tas kas mums liekas nenozīmīgs kādu dienu var

iegūt citu vērtību.

Rita

Ķīmijas zinātņu bibliotēkas atklāšanas pasākums 2009. gadā. No kreisās: LU Bibliotēkas bibliotekāre Vēsma un galvenā bibliotekāre Rita. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs. 2009.

Dalība “Senās vides darbnīcā” Latvijas vēsture mani ir interesējusi vienmēr,

tāpēc 2007. gadā pēc ilgākām pārdomām iestājos Senās Vides darbnīcā (SVD), biedrībā kas nodarbojas ar eksperimentālo arheoloģiju un vēstures rekonstrukciju, mēģinot izzināt un atveidot Latvijas teritorijā mitušo tautu (lībiešu, latgaļu, sēļu, kuršu un zemgaļu) sadzīvi vēlā dzelzs

laikmeta sākumā (9.-10. gs.).

Izzināšana un atveidošana pārsvarā sevī ietver, arheoloģiskā materiāla pētīšanu, lasot dažādus vēsturiskus un zinātniskus pētījumus un monogrāfijas, piedaloties lekcijās un praktiskos semināros. Otra daļa ir šo priekšmetu, lietu, aktivitāšu, ēdienu utml. mēģināšana atveidot,

izgatavot ar tā laika metodēm un priekšmetiem.

Darbojoties SVD pamatojoties uz informāciju no arheoloģiskā materiāla un līdzībām blakus

zemēs, sagatavojusi laikmetam atbilstošus tērpus. Esmu gatavojusi dažādus senus ēdienus, palīdzējusi būvēt maizes krāsni, nodarbojusies un iemācījusies visdažādākos rokdarbus, tajā skaitā arī senāko Latvijā zināmo adīšanas metodi ar vienu adatu - adatas

pinumu.

Katru gadu divas nedēļas vasaras vidū pavadu SVD nometnē, kur ir pašu uzbūvētas dažas mājiņas, kas ir ļoti līdzīgas Āraišu ezerpils mājiņām. Šīs divas nedēļas tiek pavadītas citā laikmetā un to ik gadu gaidu ar nepacietību. Šis ir laiks dabā, bez mobilajiem telefoniem un ar kreklu mazgāšanu upītē, mājiņu celšanu un pielabošanu, podniecības

darbiem un ļoti daudziem citiem darbiem.

Vērpšana ar vārpstiņu SVD nometnē. Foto: Andrejs Briedis, 2008.

Mēģinot aplūkot vēsturisko materiālu no estētiskā, ornamentālā un simboliskā viedokļa, 2010. gadā ieguvu maģistra grādu mākslās, Latvijas Mākslas akadēmijā,

aizstāvot maģistra darbu „Kurzemes lībiešu rotas un tērps vēlajā dzelzs laikmetā”

Pievēršanās šādam dzīves stilam ir faktiski izmainījusi visu manu dzīvi, jo pirmkārt šajā biedrībā es iepazinos ar savu tagadējo dzīves biedru un divgadīgās meitiņas tēti. Otrkārt daudzas lietas dzīvē ir nācies pārkārtot, piemēram drēbju

skapī ir atvēlēts atsevišķs plaukts senajām drēbēm.

Šo gadu laikā bijusi iespēja iepazīties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem un piedalīties visdažādākajos pasākumos gan Latvijā, gan ārpus tās. Daļa no biedrības biedriem nu jau ir

kļuvuši par draugiem arī ikdienā, ar viņiem tiek pavadīts laiks kopā arī "mūsdienās".

Pēdējos divus gados līdz ar meitiņas piedzimšanu ir nedaudz mazinājusies mana aktivitāte šajā biedrībā, bet domāju, ka šo vasaru jau atkal aktīvi

pavadīsim izdzīvojot kārtējo 9. gs.

Ruta

Dalība pasākumā " Daugmales pilskalna svētki 2012" . Foto: Velga Kūkuma, 2012.

Opermūzika

Viena no nozīmīgākajām lietām, kas ietekmējusi manu dzīvi, ir opermūzika. Šad un tad es jau bērnībā dzirdēju to radio atskaņojumā, taču tad tas manī izraisīja tikai negatīvas emocijas. Kad tiku pie sava skaņuplašu atskaņotāja, noklausījos arī dažas vecas skaņuplates ar opermūzikas ierakstiem. Tajās bija arī itāļu tenora Mario del Monako iedziedātais fragments no Dž. Verdi operas „Ernani” un mecosoprāna Laimas Andersones-Silāres dziedātā Azučenas ārija no Dž. Verdi operas „Trubadūrs”. Minētās ārijas klausoties, nodomāju, ka

opermūzika var būt arī ļoti skaista.

Itāļu tenors Mariodel Monako.

Publicitātes foto.

Soliste Laima Andersone-Silāre. Publicitātes foto.

Studiju gados un vēl pēc tam šad un tad apmeklēju Latvijas Nacionālo operu, bet sevišķu sajūsmu tās iestudējumi manī neizraisīja. Taču pirms dažiem gadiem nejauši internetā pievērsu uzmanību spāņu tenora Plasido Domingo dziedājumam Dž. Verdi operā „Otello” un Kavaradosi lomas attēlojumam Dž. Pučīnī operā „Toska”. Tas bija tik spēcīgs aktiermākslas, labas, dramatiskas balss un nepārspējama muzikālā frāzējuma apkopojums, ka tieši tad es īsti

izpratu cik ļoti šis mākslas žanrs mani saista. Mūzikā arvien vairāk iedziļinoties, es sajutu, ka tā mani ietekmē, es sāku pārvērtēt arī savu dzīvi un tās prioritātes. Piekrītu uzskatam, ka opera vai nu patīk vai arī „krīt uz nerviem”, es piederu pie šīs mākslas baudītājiem. Taču uzreiz gan jāteic, ka īsteni var baudīt tikai labu sniegumu, viduvējs iestudējuma un dziedājuma līmenis var visu sabojāt. Tāpēc man vismīļākie ir pasaules lielāko opernamu – Metropolitēna, La Scalas, Vīnes un Londonas operteātru iestudējumu ieraksti. Pamazām iepazīstot opermūzikas pasauli, atklāju, cik daudz tajā skaistu mākslas darbu. Lai gan mans mīļākais komponists ir Dž. Verdi, esmu mazliet iepazinusies arī ar tādu lielisku komponistu kā Dž. Pučīni, P. Maskanji, R. Vāgnera, U. Džordāno, R. Zandonai u.c. mūziku. Uzskatu, ka es vēl no visa tā esmu dzirdējusi un izpratusi tikai pašu mazumiņu, un ka man ir bijis un ir vērts arī turpmāk iepazīt šo daudzšķautņaino mākslas žanru, kas sevī ietver gan teātra mākslu, gan mūziku un spēj raisīt patiesu sajūsmu un pozitīvas

emocijas.

Sandra

Spāņu tenors PlasidoDomingoOtello lomā.

© Ashmore

Foto: no personīgā arhīva

Balva “LU Gada labākais darbinieks” 2008. gada sākumā saņēmu

balvu LU Gada labākais darbinieks. Balva nāca negaidīti. Tas bija liels pagodinājums, bet reizē arī dziļu pārdomu brīdis, jo nebiju pārliecināta, vai esmu šo balvu pelnījusi. Bibliotēkā ir daudz cilvēku, kas arī būtu

pelnījuši balvu.

Saņemot balvu “LU gada labākais darbinieks” Foto: Toms Grīnbergs,

Saņemot balvu jutos ne tikai priecīgi un mulsinoši, bet arī sapratu, ka balva uzliek vēl lielāku atbildību, pildot ikdienas pienākumus. Nevar domāt, ka dzīves virsotnes ir sasniegtas, atslābt un ieslīgt kūtrumā. Darbā pavadu dzīves lielāko

daļu, un tajā gribas būt noderīgai un vajadzīgai.

Dzīvē un darbā mans moto ir: no dzīves pāri paliek tas, ko esam otram cilvēkam devuši, tāpēc balvas saņemšana man bija saviļņojošs brīdis, kas

apstiprināja, ka eju pareizo ceļu.

Pateicoties balvai, man bija iespēja realizēt senu sapni - doties ceļojumā uz Horvātiju. Balva man ļāva izbaudīt ceļošanas prieku, iepazīt brīnumaini skaistu valsti, gūt prieku no siltās Adrijas jūras un klinšainās pludmales, staigāt pa viduslaiku pilsētu marmora ielām un sajust ciprešu, lavandas aromātu un domāt,

ka dzīve ir skaista!

Valija

Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs, 2008.

Darba gaitās Zemes un vides zinātņu bibliotēkā.

Foto: Ilva Paidere, LU Bibliotēka, 2013.

Suns

Pēdējā gada laikā man ir ļoti daudz dažādu ieguvumu, un viens no maniem lielākajiem ieguvumiem šai periodā ir suns. Bija Ziemassvētku laiks, un draugs, zinot, ka man patīk suņi, uzdāvināja bulterjeru. Suns tiek uzskatīts par cilvēka labāko draugu, par ko es tiešām esmu pārliecinājusies. Suņa uzticība, gudrība, pieķeršanās un simpātijas pret cilvēku spēj dot mums neticamu gandarījumu. Gara kopīga pastaiga ik rītu, redzot, kā prieks staro suņa acīs, kad iesākam rotaļu tuvējā parkā. Pat vienkārša atpūta mājās vienam otra sabiedrībā spēj iepriecināt. Rūpes par suni patiešām maina manu dzīvi, dienas režīmu un ir daudz vieglāk

saņemties, kad parādījies slinkums.

Pastaiga sniedz gandarījumu gan man, gan manam sunim neatkarīgi no laika apstākļiem. Sunim pastaiga ir nepieciešamība, bet man – pienākums, kas reizē sniedz gandarījumu man pašai. Esmu jauki iesākusi dienu, par ko parūpējies mans mīlulis, sniedzot man pozitīvās emocijas un prieku. Pastaiga ar suni sniedz papildus režīmu arī man pašai, jo visticamāk ik dienu es pati neizietu pastaigā, kaut vai tik vienkāršu atrunu dēļ kā – neatbilstoši laika apstākļi, laika trūkums vai vienkārši jāsteidzas uz darbu. Iemeslus var atrast vienmēr, bet suns man liek rīkoties tieši pretēji, rast iespēju vairāk laika pavadīt

ar viņu. Jauki ir apzināties, ka mana apņemšanās spēj iepriecināt manu suni.


Vineta

Tāpat, ja esmu nolēmusi pasportot, braukt ar velosipēdu vai skriet - tur suns

atkal vienmēr ir priecīgs līdzgājējs.

Papildus man pastaiga palīdz atslēgties no stresa un pārējām rūpēm ikdienas dzīvē, sniedz vērtīgus atpūtas un pārdomu brīžus uzticama

kompanjona sabiedrībā.

Suņi ir vislabākie mājskolotāji, uzticami draugi. Tieši viņi iemāca par kādu rūpēties, iemāca sargāt un saudzēt tos, par kuriem cilvēks ir atbildīgs. Mana pieredze rāda, ka suns ar savu beznosacījumu mīlestību man sniedz emocionālu

labsajūtu.

Foto: no personīgā arhīva. Foto: no personīgā arhīva.

Bobslejs

Mans stāsts ir par to, kā netieši esmu saistīts ar bobsleju. Tālajā 1984. gadā, kad Padomju Savienībā notika pirmie bobsleja izmēģinājumi, savās pirmajās Ziemas Olimpiskajās spēlēs bobslejists Zintis Ekmanis ieguva trešo vietu - bronzas medaļu divnieku ekipāžu sacensībās. Un tā mana mamma nolēma, ka vārds „Zintis” nesīs veiksmi un laimi arī

gaidāmajam dēlam.

Mana saistība ar bobsleju ir musinājusi ļaužu prātus arī mana uzvārda dēļ. Vēl skolas laikā bieži tiku

izjautāts, vai slavenais latviešu bobslejists Gatis Gūts ir mans radinieks.

Tā kā pats lielākoties nemēdzu pa TV skatīties sporta pārraides, tad vienīgais izņēmums, kuru tiešām vēroju un kam sekoju līdzi šo amizanto pārpratumu dēļ bija bobslejs. Piemēram, gadā, kad apprecējos, pat sievai darba kolēģi bija ”palaiduši baumas”, ka viņas vīrs ir bobslejists Zintis Gūts. Arī pašam bieži gadījās vērot pārraides, kur sportists Gatis Gūts brauca ar bobu, bet

Zintis Ekmanis komentēja viņa veikumu.

Pagaidām manā privātajā foto kolekcijā gan nav izdevies iemūžināt mani pie boba, vai pabūt Siguldas trasē, kas, starp citu, tālā bērnībā izdevies manai

sievai.


Zintis

Iespējams mans bobsleja liktenīgais pagrieziens vēl tikai sekos, vai arī

bobslejs pa paralēli pavadīs mani visu mūžu tā arī ne reizes tieši nekrustojoties.

Gatis Gūts olimpiskajā Turīnas trasē. Publicitātes foto.

Bobslejists Zintis Ekmanis. ‘

Publicitātes foto.


Virtuālajā izstādē publicēto materiālu kopēšana un pavairošana ir aizliegta.

Izstādes maketu veidoja: Alise Ločmele

Izstāde ir atvērta papildinājumam. Arī pārējie LU Bibliotēkas

darbinieki tiek aicināti iesniegt savu liktens lietas stāstu,

sūtot to uz e-pastu: [email protected]. Sīkāka informācija par materiāla iesniegšanu zvanot pa tālruni: 67551286

Gaidīsim Jūsu atsauksmes un ierosinājumus šeit.

http://www.lu.lv/biblioteka/izstades/virtualas-izstades/musuliktenslietas/

Documents

Mūsu liktens lietas