nijas par ES dabas ties - European Commission · 2015-11-11 · ekosistēmu pakalpojumu klāstu, piemēram, krasta līnijas stabilizēšanu, barības vielu satura regulēšanu, oglekļa

EK Vadlīnijas par ES dabas tiesību aktu īstenošanu estuāros un piekrastes zonās 2

Europe Direct dienests jums palīdzēs rast atbildes

uz jautājumiem par Eiropas Savienību

Bezmaksas tālruņa numurs (*): 00 800 6 7 8 9 10 11

(*) Daži mobilā tālruņa operatori aizliedz pieeju 00 800 numuriem, vai arī par

zvanīšanu uz šiem tālruņa numuriem var būt jāmaksā.

Liela daļa papildu informācijas par Eiropas Savienību ir pieejama internetā. Tai var piekļūt, izmantojot Europa serveri (http://europa.eu). Kataloga dati ir atrodami šīs publikācijas beigās. Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2011. gads ISBN 978-92-79-20342-8 doi: 10.2779-89105 © Eiropas Savienība, 2011. gads Pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz avotu ir obligāta

Šis dokuments atspoguļo Komisijas dienestu nostāju un nav saistošs. Eiropas Komisija, 2011. gada janvāris Pārpublicējot atsauce uz informācijas avotu obligāta. Foto: istockphoto Dokumenta sagatavošanā lielu ieguldījumu ir devušas diskusijas EK estuāru un ostu darba grupā ar dalībvalstu ekspertiem un nozīmīgākajām ieinteresēto personu grupām un to sniegtā informācija.

3 EK Vadlīnijas par ES dabas tiesību aktu īstenošanu estuāros un piekrastes zonās

PUTNU DIREKTĪVAS UN DZĪVOTŅU DIREKTĪVAS ĪSTENOŠANA

ESTUĀROS UN PIEKRASTES ZONĀS, pievēršot īpašu uzmanību ostu attīstībai un bagarēšanas darbiem

gada janvāris 2011 .


SATURS

KOPSAVILKUMS.................................................................................................5

1. POLITISKAIS KONTEKSTS............................................................................9 1.1. Estuāri, piekrastes zonas un ES dabas tiesību akti ............................................. 9 1.2. Integrētā jūrniecības politika un Eiropas Ostu politika.......................................... 11 2. NOZĪMĪGĀKIE JAUTĀJUMI............................................................................13 2.1. Estuārus un piekrastes zonas ietekmējošie faktori .............................................. 13 2.2. Galvenās ostu nozares bažas saistībā ar Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas īstenošanu ........................................................................................................... 15 2.3. Klimata pārmaiņas: īpašs problēmjautājums estuāros un piekrastes zonās........ 16 3. VADLĪNIJAS....................................................................................................18 3.1. Aizsardzības mērķi dinamiskā vidē ...................................................................... 18 3.1.1. Izpratne par estuāriem un piekrastes zonām kā par kompleksām un dinamiskām ekosistēmām un to attiecīga apsaimniekošana.................. 18 3.1.2. Kopienā nozīmīgu dzīvotņu un sugu aizsardzība........................................ 20 3.1.3. Aizsardzības mērķu noteikšana estuāru un piekrastes dzīvotnēm.............. 21 3.2. Integrēta plānošana .............................................................................................. 23 3.2.1. Apsaimniekošanas plāni.............................................................................. 23 3.2.2. Teritoriālā plānošana................................................................................... 24 3.2.3. Partnerību un sabiedrības iesaistīšanās sniegto priekškšrocību izmantošana ............................................................................................... 27 3.3. Projektu izstrādes un uzturēšanas darbības ......................................................... 27 3.3.1. Integrēti projekti un darbs ar dabu............................................................... 28 3.3.2. Kā traktēt jēdzienus “attiecīgs novērtējums” un “iespējama būtiska ietekme”?...................................................................... 29 3.3.3. Saistība starp SVN, IVN un attiecīgo novērtējumu...................................... 29 3.3.4. Kompensācijas shēmas un turpmākie pasākumi ........................................ 31 3.3.5. Kā risināt jautājumus par bagarēšanas un uzturēšanas darbiem................ 32 3.4. Rīcība neskaidrību gadījumos: adaptīvā pārvaldība ............................................. 34 PIELIKUMI............................................................................................................36 GLOSĀRIJS .........................................................................................................44


KOPSAVILKUMS Šajā dokumentā sniegtas nozarspecifiskas vadlīnijas par Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas īstenošanu estuāros un piekrastes zonās. Dokumenta izstrādāšanā lielu ieguldījumu ir devušas diskusijas īpašā darba grupā, kurā piedalījās dalībvalstu pārstāvji, ieinteresēto personu organizācijas un vides jomas NVO. Dokuments tika izstrādāts pēc ostu un jūras pakalpojumu nozares lūguma. Ostas, jo īpaši Rietumeiropā, bieži atrodas estuāros vai to tuvumā. Tās ir dinamiskas un augstražīgas ekosistēmas, un bieži tām ir noteikts Natura 2000 teritorijas statuss. Estuāri nodrošina dabīgu aizsegu un piemērotus apstākļus, lai kuģi varētu piekļūt ostām. Ostām ir stratēģiska nozīme globālās tirdzniecības attīstībā un nodrošināšanā, un tām regulāri jāpaplašinās. Tā kā daudzas vides prasības iepriekš neattiecās uz ostu nozari, vides tiesību aktu, tostarp ES dabas direktīvu, piemērošana un interpretēšana rada nozarei jaunas sarežģītas problēmas, kuru dēļ pēdējos gados dažreiz ir aizkavējusies ostu attīstības projektu īstenošana. Ostām ir būtiska nozīme ekonomikas attīstībā, un kā priekšnoteikumu jauniem attīstības projektiem tās ir izvirzījušas tiesisko noteiktību. Eiropas Komisijas izstrādātajā Eiropas ostu politikā ieteikts pārskatīt juridiskos ierobežojumus, kas var apgrūtināt attīstības projektu īstenošanu (“paātrinātā procedūra”). Šajā vadlīniju dokumentā ir sniegti vairāki ieteikumi un labas prakses piemēri, kas palīdzēs veicināt Natura 2000 teritorijās vai to tuvumā esošu ostu attīstību un apsaimniekošanu. Daži būtiski ieteikumi

• Izstrādājot plānus vai projektus, vienmēr jāpamatojas uz savstarpēji izdevīgām stratēģijām, lai atbilstīgi koncepcijai “darbs ar dabu” palīdzētu sasniegt gan Natura 2000 aizsardzības mērķus, gan sociāli ekonomiskos mērķus.

• Kaitējuma profilakses vai novēršanas pasākumiem vienmēr jādod priekšroka attiecībā pret kompensācijas pasākumiem.

• Vienmēr jāparedz iepriekšējs novērtējums, lai noteiktu plāna vai projekta iespējamo ietekmi uz Natura 2000 teritorijām. Tas vajadzīgs, lai lemtu, vai plāns vai projekts var būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju un vai ir jāveic “attiecīgs novērtējums” Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta nozīmē.

• Vienmēr ieteicams rūpīgi un laikus apspriesties ar ieinteresētajām personām, lai projekta atļaujas piešķiršanas procesā netiktu celti iebildumi.

• Ostu un kuģu piekļuves ceļu uzturēšana jāveic visa ūdensceļa vai skartās Natura 2000 teritorijas integrēto apsaimniekošanas plānu ietvaros. Kapitālās padziļināšanas darbi jāplāno kā daļa no ilgtspējīgas bagarēšanas un sanešu apsaimniekošanas programmām.

• Ja attiecībā uz plāna vai projekta ietekmi vai saistītās ietekmes mazināšanas vai kompensācijas pasākumiem saglabājas neliela zinātniskā nenoteiktība, pasākumos jāparedz iekļaut iepriekš noteiktu un apstiprinātu faktiskās ietekmes monitoringa shēmu un sistēmu, kā ietekmes mazināšanas vai kompensācijas pasākumi pielāgojami faktiskajai ietekmei.


Ievads Estuāri un piekrastes zonas pieder pie visproduktīvākajām ekosistēmām pasaulē, un tiem ir augsta ekoloģiskā un ekonomiskā vērtība. Tie ir būtiski svarīgi savvaļas dzīvniekiem, jo īpaši putniem migrācijas un vairošanās laikā, un ļoti vērtīgi bagātīgo dabas resursu dēļ (piemēram, kā komerciāli nozīmīgu zivju mazuļu uzturēšanās vietas). Turklāt tie nodrošina arī plašu ekosistēmu pakalpojumu klāstu, piemēram, krasta līnijas stabilizēšanu, barības vielu satura regulēšanu, oglekļa piesaisti, piesārņoto ūdeņu detoksifikāciju un apgādi ar pārtiku un energoresursiem (Gadu tūkstoša ekosistēmu novērtējums, 2005). Tādējādi tie nodrošina daudzveidīgus ekonomiskus ieguvumus daudzām nozarēm, tostarp zvejniecībai, rūpniecībai, un estētisko vērtību, piemēram, tūrisma un rekreācijas nozarei. Estuāri bieži ir lieliska vieta ostām un kuģu būvētavām, jo tie nodrošina kuģiem vajadzīgo aizsegu, kā arī iespējas nokļūt tālāk iekšzemē pa lielajām upēm. Tomēr estuāri un piekrastes zonas ir arī vienas no dinamiskākajām un kompleksākajām ekosistēmām pasaulē. Tās sastāv no daudzām dažādām dzīvotnēm, kuras veido nemitīgi mainīgu mozaīku. Estuāriem raksturīgās dzīvotnes ir smilšu sēkļi, purvāji un smilšu līdzenumi, solončaki, bet gar krasta līniju — smilšu kāpas, piekrastes lagūnas, seklūdens ietekas un līči, rifi, sīkās saliņas un mazās salas, smilšainās pludmales, jūras klintis. Lielākā daļa šo dzīvotņu tipu ir aizsargāti saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, floras un faunas aizsardzību (“Dzīvotņu direktīva”). Piekrastes putni, migrējot no vairošanās vietas uz ziemošanas vietu, ir atkarīgi no estuāriem un piekrastes zonām. Turklāt daudzas putnu sugas vairojas estuāru un piekrastes dzīvotnēs. Tāpēc daudzi estuāri un piekrastes zonas ir aizsargātas arī saskaņā ar Direktīvu 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (“Putnu direktīva”). Daudzas Eiropas ostas jau ilgu laiku un jo īpaši pašlaik ir loģistikas mezgli, kuros tiek pārkrautas no visas pasaules sūtītas kravas. Pēdējos 30 gados ievērojami ir palielinājusies jūras transporta nozīme un pieprasījums pēc tā, un nākotnē šī tendence, visticamāk, turpināsies. Eiropas Komisija atbalsta šo transporta tīklu, veidojot ostu politiku un veicinot jūras maģistrāles un tuvsatiksmes jūras transportu. Kā noteikts paziņojumā par Eiropas ostu politiku1, Eiropas piekrastē 100 000 km garumā ir izvietojušās vairāk nekā 1200 tirdzniecības ostas. Tās ir būtiski transporta veida maiņas punkti un ir vitāli nepieciešamas 90 % Eiropas starptautiskās tirdzniecības darbību. Atbalstot ES vispārējo transporta politiku2, tās ir atbildīgas par 40 % tonnkilometriem pārvadājumu Kopienas iekšējā tirdzniecībā. Eiropas Komisija ir atzinusi šo faktu savā paziņojumā “Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika”, kurā norādīts, ka jūras ostas un kuģniecības nozare ļauj Eiropai gūt labumu no starptautiskās tirdzniecības straujās izaugsmes un ieņemt vadošu lomu pasaules ekonomikā3. Turklāt jūras ostas, jo īpaši tās, kuras ir savienotas ar kuģojamiem iekšzemes ūdensceļiem un dzelzceļiem vai atrodas tālu iekšzemē estuāros, kas ir savienoti ar šādiem transporta ceļiem, var ieņemt nozīmīgu vietu CO2 emisiju samazināšanā, taču tām nākas saskarties arī ar klimata pārmaiņu sekām.

1 COM(2007) 616. 2 COM(2006) 314. 3 (EK, 2007. gads).


Gadījumi, kad ostu un kuģu ceļu būve un uzturēšanas darbi jāveic aizsargājamās Natura 2000 teritorijās, ir neizbēgami, un dažreiz darbību mērķi nesaskan. Dzīvotņu direktīva un Putnu direktīva a priori neizslēdz iespēju turpmāk attīstīt un izmantot estuārus un piekrastes zonas Natura 2000 teritorijās vai to tuvumā. Tajās ir noteiktas pakāpeniskas procedūras, lai nodrošinātu, ka šāda attīstība ir saskaņā ar to Eiropas nozīmes sugu un dzīvotņu aizsardzības mērķiem, kuru dēļ šīm teritorijām piešķirts aizsargājamas teritorijas statuss. Ja projekts tiek īstenots sevišķi svarīgu sabiedrības interešu dēļ un tam nav alternatīvu risinājumu, direktīvā ir paredzēts mehānisms, kā atļaut videi kaitējošus attīstības darbus, ar nosacījumu, ka tiek nodrošināti kompensācijas un adaptācijas pasākumi, lai netiktu apdraudēta Natura 2000 tīkla kopējā vienotība. Faktori, kas ietekmē piekrastes zonas un estuārus, ir rosinājuši pāreju uz integrētāku un efektīvāku teritoriālo plānošanu. Šī pieeja kopā ar savlaicīgu dialogu ar ieinteresētajām personām gadu gaitā ir apliecinājusi sevi kā efektīvu ilgtspējīgas attīstības veicināšanas veidu saskaņā ar ES vides tiesību aktiem (tostarp dabas aizsardzības, ūdens un jūras vides aizsardzības tiesību aktiem), Eiropas ostu politiku un Eiropas integrēto jūrniecības politiku. Šā dokumenta nolūks Eiropas Komisija jau ir publicējusi vairākus vadlīniju dokumentus, lai palīdzētu dalībvalstīm īstenot Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu Natura 2000 teritoriju aizsardzības nolūkos (skatīt 1. pielikumu). Arī šīs vadlīnijas palīdz iedzīvotājiem un ieinteresētajām personām labāk izprast direktīvu galvenos noteikumus. Tomēr ir vajadzīgi turpmāki skaidrojumi, precizējumi un redzējumi par ES dabas tiesību aktu piemērošanu ostu attīstībai un estuāru un piekrastes zonu apsaimniekošanai, jo īpaši ņemot vērā to, ka tās ir nozīmīgi jūras kuģu piekļuves ceļi. Šā vadlīniju dokumenta mērķis ir skaidrot aizsardzības režīmu, kas noteikts Dzīvotņu direktīvas 6. pantā un attiecas uz Natura 2000 teritorijām, tieši estuāru un piekrastes zonu kontekstā. Tajā galvenokārt skaidrots un aprakstīts, kā īstenot ES dabas tiesību aktus attiecībā uz Natura 2000 teritorijām, kuras atrodas estuāros un pārklājas ar kuģu ceļu kanāliem un piekrastes zonām, īpašu uzmanību pievēršot ar ostām saistītām darbībām, tostarp bagarēšanai un rūpniecībai (piemēram, kuģu būvētavām). Šā dokumenta tematikā nav ietverti citi vides tiesību akti, piemēram, Ūdens pamatdirektīva (2000/60/EK), Jūras stratēģijas pamatdirektīva (2008/56/EK), Direktīva 2001/42/EK par stratēģiskajiem vides novērtējumiem (SVN) vai Direktīva 85/337/EEK par ietekmes uz vidi novērtējumiem, tāpēc tie šeit netiek izvērsti apskatīti. Šajā darbā netiek apskatīti aspekti, kas saistīti ar urbanizāciju, lauksaimniecību vai citām saimnieciskajām darbībām tajās pašās teritorijās, vai citiem ar iekšzemes ūdens transportu saistītiem ietekmējošiem faktoriem, taču arī šīs darbības būs jāņem vērā estuāros esošo Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanas plānos un piekrastes zonu integrētajā apsaimniekošanā, novērtējot dažādu darbību kumulatīvo ietekmi. Izstrādājot šīs vadlīnijas, lielu ieguldījumu ir devušas diskusijas īpašā Eiropas Komisijas (Vides ĢD un Transporta un enerģētikas ĢD) izveidotā estuāru, piekrastes zonu un ostu darba grupā. Šajā grupā piedalījās ieinteresētās personas no dažādām nozarēm, un laikā no 2007. līdz 2009. gadam notika sešas šīs grupas sanāksmes. Papildus vadlīnijām ir sagatavots tehniskais palīgdokuments, kurā ir tehniskā un zinātniskā informācija. Tehniskajā palīgdokumentā ir vispārīga informācija par pētniecisko pieeju, izmantoto literatūru un darba grupas un par vispārējo koordināciju atbildīgā konsultāciju uzņēmuma


informācijas apmaiņas rezultātiem. Tehnisko palīgdokumentu var lejupielādēt, apmeklējot publiski pieejamo Circa platformu: http://circa.europa.eu/Public/irc/env/estuary/home. Šajās vadlīnijās paredzēts ievērot attiecīgajās direktīvās lietoto formulējumu un vispārējos principus, uz kuriem balstās ES tiesību akti, kas reglamentē ar vidi un ostām saistītas darbības. Šīs vadlīnijas nav tiesību akti, tajās nav paredzēti jauni noteikumi, bet ir sniegts izvērsts skaidrojums, pamatojoties uz esošām vadlīnijām. Šajās vadlīnijās ir atspoguļota Komisijas dienestu nostāja attiecībā uz direktīvu īstenošanu estuāros un piekrastes zonās. Tās nav saistošas. Jāuzsver, ka ES tiesību aktu interpretācija ir ES Tiesas ziņā. Vadlīnijās ir paredzēts ievērot esošo judikatūru, un tās, iespējams, būs jāpielāgo, ņemot vērā jaunu Tiesas judikatūru. Šajās vadlīnijās ir iecerēts ostu attīstības vajadzības saskaņot ar dabas aizsardzības mērķiem. Tās ir izstrādātas vietējām, reģionālām un valstu vai federāciju kompetentajām iestādēm, ostu un ūdensceļu pārvaldēm, operatoriem, nozarēm, bagarēšanas uzņēmumiem un apvienībām, jūrniecības pakalpojumu nozarei, vides NVO, dabas aizsardzības aģentūrām un Natura 2000 teritoriju apsaimniekotājiem.


1. POLITISKAIS KONTEKSTS

1.1. Estuāri, piekrastes zonas un ES dabas tiesību akti Reaģējot uz bioloģiskās daudzveidības straujo samazināšanos, Eiropas Savienība Eiropas augstākā līmeņa sanāksmē Gēteborgā izvirzīja sev mērķi “apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos ES līdz 2010. gadam”4 un “atjaunot dzīvotnes un dabiskās sistēmas”5. Šī apņemšanās tagad ir ietverta visos ES politikas aspektos. “Daba un bioloģiskā daudzveidība” ir viena no četrām prioritārajām darbības jomām 6. vides rīcības programmā6, kurā noteikta ES vides politikas izstrādes pamatsistēma 2002.–2012. gada periodā. 6. vides rīcības programma saskaņā ar Līgumu atbalsta vides aizsardzības prasību, tostarp ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu saistīto prasību, pilnīgu integrāciju visās citās ES politikas jomās un pasākumos. Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva ir ES bioloģiskās daudzveidības politikas stūrakmens. Tās nodrošina ES dalībvalstīm iespēju sadarboties stabilā tiesiskajā regulējumā, lai aizsargātu Eiropas vērtīgākās sugas un dzīvotnes visā to dabiskajā areālā ES teritorijā neatkarīgi no politiskajām vai administratīvajām robežām. Abās direktīvās dalībvalstīm paredzēts pienākums noteikt konkrētas sauszemes un jūras teritorijas, kuras kopā veido Natura 2000 tīklu. Šajā tīklā ietilpst īpaši aizsargājamas teritorijas (ĪAT), kas paredzētas putnu sugu aizsardzībai, un īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (ĪADT), kas paredzētas dzīvotņu un citu ES aizsargājamu sugu aizsardzībai. Natura 2000 tīkla mērķis ir nodrošināt Eiropā visvairāk apdraudēto sugu un dzīvotņu izdzīvošanu ilgtermiņā. Citi direktīvu noteikumi paredz stingru sistēmu sugu aizsardzībai, kā arī monitoringa un ziņošanas shēmas. Dzīvotņu direktīvas 6. pantam ir būtiska nozīme Natura 2000 tīkla teritoriju apsaimniekošanā un ilgtspējīgā izmantošanā. Integrācijas nolūkā tajā ir ietverti vairāki procesuāli aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu to, ka ekonomiskā attīstība iet roku rokā ar dabas aizsardzību. Dalībvalstu pienākums ir transponēt direktīvas savos tiesību aktos un ieviest piemērotus mehānismus noteikumu īstenošanai praksē. Dzīvotņu direktīvas 6. pantā ir minēti trīs pasākumu veidi.

1. Īpaši aizsargājamu teritoriju (ĪAT) aktīvas aizsardzības pasākumi, kā paredzēts 6. panta 1. punktā, tostarp, piemēram, apsaimniekošanas plāni un tiesību aktā, administratīvā aktā vai līgumā noteikti pasākumi7.

2. Profilakses pasākumi visām teritorijām, kā paredzēts 6. panta 2. punktā, lai novērstu dabīgo dzīvotņu noplicināšanos (kā arī sugām radītus būtiskus traucējumus), un 6. panta 3. punktā, lai novērtētu jaunu plānu un projektu ietekmi.

3. Procesuālie aizsardzības pasākumi, tostarp atkāpju un kompensācijas režīms saskaņā ar 6. panta 4. punktu, lai atļautu īstenot plānus vai projektus, kam var būt nelabvēlīga ietekme uz Natura 2000 teritorijām.

4 Prezidentūras secinājumi, Gēteborgas Eiropadome, 2001. gada 15. un 16. jūnijs. 5 COM(2001) 264 galīgā redakcija. 6 Lēmums Nr. 1600/2002/EK, OV L 242, 10.9.2002., 1. lpp. 7 ĪAT piemēro Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta pienākumus, kas arī tiek uzskatīti par aktīvas aizsardzības pasākumiem.


Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu aizsargājamo piekrastes un estuāru dzīvotņu kopējā platība ir vairāk nekā 45 000 km² ES teritorijas (skatīt 1. tabulu, tikai jūras un plūdmaiņu daļu, neskaitot kāpu sistēmas vai citus saistītos saldūdens mitrājus). Šīs aizsargājamās dzīvotnes ir putnu un roņu atpūtas vietas, zivju nārstošanas vietas, zīdītāju barošanās vietas, kā arī konkrētu augu dzīvotnes. Estuāru un piekrastes ekosistēmās var atrasties arī citas aizsargājamas Kopienā nozīmīgas dzīvotnes, piemēram, pelēkās kāpas (dzīvotnes kods 2130).

1. tabula. Saskaņā ar ES dabas tiesību aktiem aizsargājamo piekrastes un estuāru dzīvotņu platība (Natura 2000 datu bāze; 2009. g. novembra dati).

Piekrastes un estuāru Natura 2000 dzīvotnes, uz kurām attiecas šis dokuments

Kopējā platība ES-27 teritorijā (2009)

Estuāri, dzīvotnes kods 1130 (306 teritorijas) 643 704,44 ha Piekrastes lagūnas*, dzīvotnes kods 1150 (644 teritorijas) 503 263,71 ha Plašas seklūdens ietekas un līči, dzīvotnes kods 1160 (373 teritorijas) 1 250 743,52 ha

Smilšu sēkļi, ko pastāvīgi sedz neliels daudzums jūras ūdens, dzīvotnes kods 1110 (517 teritorijas) 2 436 613,35 ha

Purvāji un smilšu līdzenumi, ko nelielas plūdmaiņas gadījumā neklāj jūras ūdens, dzīvotnes kods 1140 (422 teritorijas) 809 204,53 ha

Kopā 5 643 529,55 ha

Uz attīstības plāniem un projektiem estuāros un piekrastes zonās tieši attiecas arī šādas ES direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu (skatīt 3.3.3. nodaļu):

- Direktīva 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (SVN direktīva)8. SVN direktīvas 2001/42/EK nolūks ir nodrošināt, lai konkrētu plānu un programmu sagatavošanā un pirms to pieņemšanas tiktu apzināta, novērtēta un ņemta vērā to ietekme uz vidi;

- Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi izdarīti 1997. gadā (97/11/EK), 2003. gadā (2003/35/EK) un

8 OV L 197, 21.7.2001., 30.–37. lpp., sk. http://ec.europa.eu/environment/eia/home.htm.

Dzīvotņu direktīvas 92/43/EEK 6. pants 1. Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2. Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3. Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus (..), kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība (..)

4. Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību (..) Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību (..)


2009. gadā (2009/31/EK) (IVN direktīva9). SVN process ir paredzēts publiskiem plāniem un programmām, turpretī ietekmes uz vidi novērtējumi (IVN) tiek izstrādāti individuāliem publiskiem un privātiem projektiem.

Uz estuāriem un piekrastes ūdenstilpēm attiecas arī Ūdens pamatdirektīva 2000/60/EK (ŪPD). Ar ŪPD ir izveidota pamatsistēma visu virszemes ūdeņu (upju, ezeru, pārejas un piekrastes) un pazemes ūdeņu aizsardzībai ES līmenī, un tās mērķis ir līdz 2015. gadam sasniegt labu ekoloģisko stāvokli (vai stipri pārveidotām ūdenstilpēm — labu ekoloģisko potenciālu) un labu ķīmisko stāvokli. Estuāri un piekrastes ūdeņi tiek uzskatīti par pārejas ūdeņiem vai piekrastes ūdenstilpēm. Saskaņā ar ŪPD ir jānovērš to stāvokļa pasliktināšanās un jāaizsargā un jāuzlabo to ūdens ekosistēmas stāvoklis. Natura 2000 teritorijas un ŪPD ūdenstilpes estuāru un piekrastes ekosistēmās bieži vien pārklājas. Kaut gan ŪPD un Dabas direktīvu galvenais mērķis ir aizsargāt ekosistēmas, to mērķi, pasākumi un instrumenti nav pilnībā savstarpēji papildinoši. Ja uz teritoriju attiecas gan Dabas direktīvas, gan ŪPD, jācenšas panākt to sinerģiju. Saistībā ar Ūdens pamatdirektīvu tika izstrādāta kopējā īstenošanas stratēģija, lai problēmjautājumus risinātu sadarbīgā un koordinētā veidā, un sagatavoti vairāki vadlīniju dokumenti (skatīt 1. pielikumu). Ir svarīgi atcerēties, ka ŪPD 4. panta 2. punktā noteikts, ka tad, ja Dzīvotņu direktīvas vides aizsardzības mērķi ir stingrāki nekā ŪPD prasības, tiek piemēroti Dzīvotņu direktīvas noteikumi. Šis princips ir spēkā arī pretēji. Sīkāka informācija un vadlīnijas par ŪPD īstenošanu atrodama tīmekļa vietnē http://ec.europa.eu/environment/water/water-framework/index_en.html. Jūras stratēģijas pamatdirektīvā (JSPD, 2008/56/EK) ir izvēlēts plašāks skatījums, un tā attiecas arī uz ekosistēmu pakalpojumiem jūras teritorijās. Ar to ir izveidota jūras ekosistēmu aizsardzības un atjaunošanas pamatsistēma. Saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstīm jāveic vajadzīgie pasākumi, lai līdz 2020. gadam jūras vidē sasniegtu vai saglabātu labu vides stāvokli. JSPD ģeogrāfiskā darbības joma piekrastes ūdeņos pārklājas ar ŪPD darbības jomu. JSPD vides stāvoklis attiecas uz piekrastes ūdeņiem, ciktāl konkrēti vides stāvokļa aspekti jūras vidē nav apskatīti minētajā direktīvā (piemēram, atkritumi, troksnis, vaļveidīgie). Tomēr JSPD neattiecas uz pārejas ūdeņiem, piemēram, estuāriem. Divas minētās jaunākās direktīvas papildina Dabas direktīvas, liekot lielāku uzsvaru uz ekosistēmu lomu. Kā minēts iepriekš, estuāri ir ekosistēmas ar ļoti dinamiskām īpašībām: tie ir pakļauti ikdienas un sezonālām izmaiņām, kā arī hidromorfoloģiskām pārmaiņām. Ar laiku attīstās arī to bioloģiskās daudzveidības parametri un tiem raksturīgās sugas. Kaut gan visiem minētajiem tiesību aktiem ir kopīgas rūpes par bioloģisko daudzveidību, nav grūti noprast, ka morfoloģisko pārmaiņu rezultātā dažas dzīvotnes var mainīties ļoti ievērojami vai izzust pavisam. Jo īpaši estuāros ir svarīgi apzināties šīs vides dinamisko būtību. 1.2. Integrētā jūrniecības politika un Eiropas ostu politika Komisijas Paziņojumā par integrētu jūrniecības politiku10 ir uzsvērta Eiropas piekrastes ekonomiskā nozīme — piejūras reģionos ir koncentrējušies apmēram 40 % ES IKP un iedzīvotāju. Kuģu būve un kuģniecība, ostu pakalpojumi un zvejniecība joprojām ir nozīmīgākās jūrniecības darbības, taču lielus ieņēmumus dod arī enerģijas ieguve jūrā un

9 OV L 156, 25.6.2003., 17. lpp., OV L 140, 5.6.2009., 114 . lpp.; sk. http://ec.europa.eu/environment/eia/home.htm. 10 Eiropas Komisija (2007), Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika, COM(2007) 575.


piekrastes un jūras tūrisms. Saskaņā ar Eiropas jūrniecības politiku ostu un piekrastes kuģu ceļu kanālu kapacitāte jāpalielina proporcionāli Eiropas iekšējās un starptautiskās tirdzniecības attīstības tempiem, un tas jāveic saderīgi ar saistītajiem ES politikas mērķiem, jo īpaši vides un konkurētspējas jomā. Paziņojumā par Eiropas ostu politiku11 izvirzīts mērķis panākt funkcionējošu Eiropas ostu sistēmu, kas spēj tikt galā ar sarežģīto uzdevumu — apmierināt Eiropas transporta vajadzības. Viens no minētajā paziņojumā ietvertā rīcības plāna mērķiem ir palielināt ostu kravu pārkraušanas kapacitāti, lai nākotnē būtu iespējams jūras un upju transporta pieaugums. Eiropā ir vairāk nekā 1200 tirdzniecības ostu, kas ir būtiski transporta veida maiņas punkti un ir vitāli nepieciešamas 90 % Eiropas starptautiskās tirdzniecības darbību veikšanai. Pat ja ekonomikas augšupejas un lejupslīdes ietekmē šie rādītāji var svārstīties, ilgtermiņa tendencēm joprojām raksturīga stabila izaugsme; turklāt ūdens transportam, salīdzinājumā ar citiem transporta veidiem (galvenokārt sauszemes transportu, bet arī dzelzceļiem) ir mazs CO2 emisiju apjoms. Apspriešanas posmā pirms paziņojuma par Eiropas ostu politiku pieņemšanas aktualizējās jautājums par vides apdraudējumu ostās. Ostu ieinteresētās personas pauda bažas par tiesisko nenoteiktību attiecībā uz Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas ietekmi uz to darbībām. No otras puses, lai gūtu atbalstu darbības izvēršanai, ostas arvien vairāk sāk izmantot ilgtspējīgas attīstības pieeju. Daudzas ostas un kuģošanas kanāli atrodas estuāros un piekrastes zonās, kurās ir ekoloģiski jutīgas teritorijas ar augstu ekoloģisko vērtību. Daudzās dalībvalstīs grūtības sagādā vajadzība noteikt Natura 2000 teritorijas estuāros un piekrastes zonās un vajadzība palielināt ostu kravu pārkraušanas kapacitāti, lai nodrošinātu Eiropas transporta vajadzības; tā rezultātā ir radušies vairāki vietēja mēroga strīdi un ir sagatavoti vairāki ES Tiesas nolēmumi un spriedumi. Tomēr, lai risinātu šo jautājumu, dažas dalībvalstis jau ir izstrādājušas pieejas, kā veicināt ostu attīstību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas prasībām. Paziņojumā par Eiropas ostu politiku Komisija atzina grūtības, ar kurām jāsastopas, cenšoties nodrošināt ostu infrastruktūras attīstības un Vides direktīvu prasību saskaņu. Tāpēc Komisijas dienesti ir atsaukušies uz ostu nozares lūgumu izstrādāt vadlīnijas par abu Dabas direktīvu interpretāciju. Šāds ir politikas konteksts šīm vadlīnijām, kuru mērķis ir saskaņot ostu attīstības vajadzības ar ES vides aizsardzības standartiem.

11 Eiropas Komisija (2007), Paziņojums par Eiropas ostu politiku, COM(2007) 616, 18.10.2007.

13 EC Guidance on the implementation of the EU nature legislation in estuaries and coastal zones

2. NOZĪMĪGĀKIE JAUTĀJUMI 2.1. Estuārus un piekrastes zonas ietekmējošie faktori Saimnieciskās darbības piekrastes un estuāru teritorijās ir kuģošana, bagarēšana, grants un smilšu ieguve, zvejniecība, akvakultūra, rūpniecība (ieskaitot naftas un gāzes ieguvi, vēja ģeneratoru kompleksu būvniecību), notekūdeņu un kanalizācijas novadīšana, ūdens ņemšana (piemēram, spēkstacijām un rūpniecībai), aizsardzība (ieskaitot krasta un pretplūdu aizsargbūves), rekreācija, ieskaitot putnu vērošanu un medības, urbanizācija, kabeļu un cauruļvadu ievilkšana un tuneļu ierīkošana, militāras un pētnieciskas darbības. Visas šīs darbības atsevišķi vai kopā var būtiski ietekmēt estuāru un piekrastes zonu dabas aizsardzības mērķus. Turpmāk aprakstīti ietekmes veidi, kas tieši saistīti ar ūdensceļiem un ar ostām saistītām darbībām. 1. Bagarēšana Kapitālā padziļināšana, ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšana un izņemtās grunts pārvietošana ietekmē estuāra hidrodinamisko režīmu un ģeomorfoloģiju. Dabiskā nogulumu veidošanās estuāros notiek baseina hidraulisko spēku ietekmē un ir atkarīga no pieejamā sanešu daudzuma. Saneši nonāk estuārā erozijas rezultātā no sateces baseina, no jūras vides vai abējādi. Kad estuārā ir uzkrājies noteikts daudzums sanešu, tiek sasniegts līdzsvars, un saneši estuārā vairs neuzkrājas, bet gan tiek novadīti. Jebkurš faktors, kas ietekmē hidrodinamikas režīmu un/vai ģeomorfoloģiju, var izmainīt sanešu līdzsvaru un plūsmu, kā rezultātā var mainīties estuāru un piekrastes ekosistēmās sastopamo dzīvotņu (piemēram, purvāju vai smilšu sēkļu) atrašanās vieta. Kapitālajai padziļināšanai jāpievērš īpaša uzmanība, jo tā var pilnībā izmainīt estuāra sanešu apmaiņas režīmu un ietekmēt estuāra līdzsvara stāvokli. Tas notiek tāpēc, ka estuāra padziļināšanas rezultātā sālsūdens no jūras var ieplūst upē tālāk augšup pret straumi, var palielināties viļņu iedarbība uz krasta līniju, mainīties plūdmaiņu amplitūda un plūdmaiņu straumes, suspendēto sanešu daudzums un nogulumu veidošanās. Turklāt hidrodinamikas izmaiņas un to ietekme uz sanešu eroziju, uzkrāšanos un pārvietošanos var izraisīt sekundāras ģeomorfoloģiskas pārmaiņas arī citur, ne tikai bagarēšanas vietā, tostarp ir iespējama purvāju un solončaku erozija. Ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšana ir periodiska vai regulāra darbība, kas nepieciešama, lai uzturētu estuāra vai atklātā krasta kuģojamo dziļumu. Kapitālās padziļināšanas un ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšanas ietekme uz teritoriju var būt līdzīga. Galvenā atšķirība ir tāda, ka, veicot kapitālo padziļināšanu, vide tiek pakļauta būtiskām pārmaiņām, turpretī ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšana neļauj sistēmai atgriezties sākotnējā stāvoklī, un tās ietekme nav tik radikāla. Tas nozīmē, ka būs nemitīgi jārisina uzdevumi, lai saglabātu dzīvotņu un sugu labvēlīgu aizsardzības stāvokli. Dažus no minētajiem ietekmes veidiem var mazināt, pielāgojot bagarēšanas režīmu un izmantojot sanešu plūsmas papildināšanas paņēmienus, taču tie nav universāli. Ir arī apstākļi, kuros bagarēšanā izņemto grunti var izmantot videi labvēlīgā veidā, piemēram, palielinot sanešu plūsmu pludmalēs, taču jāievēro piesardzība, lai nenomāktu svarīgas sublitorālas sugu sabiedrības. Tas liecina, ka ir rūpīgi jānovērtē hidrodinamiskā ietekme estuāros un piekrastes ūdeņos. Neatņemama sanešu apsaimniekošanas shēmu daļa ir bagarēšanas darbu un izņemtās grunts pārvietošanas rūpīga plānošana.


2. Uzturēšanas darbi Uzturēšanas darbi, kas nav ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšana, piemēram, navigācijas zīmju, pāļu, uguņu, kuģu satiksmes shēmu un pietauvošanās vietu uzturēšana, nomaiņa vai uzstādīšana/ierīkošana un stāpeļu un molu paplašināšana, kā arī mīksto molu, pretplūdu un pretviļņu konstrukciju uzturēšana, var nelabvēlīgi ietekmēt aizsardzības mērķus estuāros un piekrastes zonās. 3. Komerciālas kuģošanas darbības Komerciālas kuģošanas darbības ostās var iedalīt divās plašās kategorijās: kuģu ekspluatācija un kustība, un darbības ar kravām. Kuģu kustība pa estuāru un piekrastes ūdeņiem, kuģim saceļot viļņus un dzenskrūvei palielinot duļķainumu vertikālajā ūdens slānī, var ietekmēt dzīvotnes īpašības. Kuģu pārvietošanās ietekme var būt kaitīga, piemēram, estuāru litorāles erozija un/vai sanešu uzduļķošana, vai labvēlīga, piemēram, ūdens slāņa aerācija. Ar kuģošanu saistītais troksnis (virs un zem ūdens) var iztraucēt aizsargājamos jūras dzīvniekus. Kuģu noenkurošanās (ārpus enkurvietas) var iztraucēt vai kaitēt uz jūras gultnes esošajiem dzīvniekiem un augiem (piemēram, gliemju un vēžveidīgo atradnēm, mīkstajiem koraļļiem, jūraszālēm). No kuģa atmosfērā novadītās emisijas, atkritumu apsaimniekošana un balasta ūdeņu attīrīšana var ietekmēt tuvumā esošās piekrastes dzīvotnes. Sausu beztaras kravu pārkraušana var sacelt putekļus un radīt gaisa piesārņojumu (slāpekļa, sēra emisijas). Šķidru kravu pārkraušana var notikt pa cauruļvadiem, tādējādi pastāv sūču, noplūdes un izlīšanas risks. Kravu nejauša nokļūšana jūras vidē var ievērojami ietekmēt vidi. Negatīva ietekme uz aizsargājamām teritorijām var būt arī invazīvām svešzemju sugām, ko kuģi ieved ar balasta ūdeni vai citādi. Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais faktors — kuģu kustība ir saistīta ar katastrofu risku (naftas vai kravas noplūde). Uz komerciālās kuģošanas darbības aspektiem (atkritumu apsaimniekošana, balasta ūdeņu apsaimniekošana, gaisa piesārņojums) attiecas valstu un starptautiski noteikumi (piemēram, Starptautiskās Jūrniecības organizācijas konvencija par balasta ūdeņu apsaimniekošanu un MARPOL protokolu 1.-6. pielikums). Ir uzsākta arī brīvprātīga ostas pārvalžu iniciatīva “videi nekaitīgas kuģošanas” veicināšanai, izstrādājot vides aizsardzības indeksu. Šis indekss attiecas galvenokārt uz gaisa piesārņojumu no jūras kuģiem. 4. Zemes apgūšana ostu vajadzībām un zemes izmantošana Ostas var ietekmēt Natura 2000, jo tajās var tikt būvēta jauna infrastruktūra (termināļi, sliežu ceļi, cauruļvadi, autoceļi, jauni rūpniecības objekti un lielas platības loģistikas uzņēmumiem), kas var ietekmēt tuvumā esošās Natura 2000 teritorijas. Dažos gadījumos nepietiek vietas, un ostām jāapgūst papildus zemes platības no jūras. Lai Natura 2000 teritorijās apgūtu jaunas zemes platības uz sauszemes vai jūrā, būs jāizstrādā kompensācijas shēmas. 5. Rūpnieciskie kompleksi Ostu teritorijās bieži atrodas rūpnieciskie kompleksi, piemēram, pārstrādes rūpnīcas, spēkstacijas, sauso un šķidro beztaras kravu mezgli un konteineru termināļi. Rūpniecisko darbību, kuģošanas un satiksmes kumulatīvā ietekme var izraisīt nelabvēlīgas ekoloģiskās sekas tuvumā esošajām Natura 2000 teritorijām. Vides jautājumus, piemēram, gaisa kvalitāti, troksni un atkritumu apsaimniekošanu, regulē specifiski tiesību akti un politikas nostādnes,


kas nav apskatītas šajās vadlīnijās. Labāko pieejamo tehnoloģiju izmantošana bieži vien ir obligāta un var mazināt ietekmi uz vidi aizsargājamās teritorijās. 2.2. Galvenās ostu nozares bažas saistībā ar Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas īstenošanu Viena no galvenajām problēmām ostu nozares attīstībā ir spēja krietni iepriekš un droši plānot jaunus projektus. Pēdējos gados dažādās Eiropas ostās ir kavēti izvirzītie termināļu paplašināšanas termiņi. Eiropas Jūras ostu organizācija (ESPO) šiem kavējumiem min dažādus iemeslus, piemēram, ostu iekšējā politika, iebildumi vides aizsardzības dēļ, ar tirgus daļu saistītas izmeklēšanas, finansēšanas grūtības, tiesas procesi utt. (ESPO, 2007) ESPO 2007. gadā publicēja Putnu direktīvas un dzīvotņu direktīvas īstenošanas kodeksu (ESPO, 2007), kurā ietverti vairāki ieteikumi ostu pārvaldēm, kuras saskaras ar Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas noteikumu juridisko ietekmi uz ostas attīstību plašākā teritorijā. Kodeksa pēdējā nodaļā ir ietverts tematu saraksts, par kuriem Eiropas Komisijai tika lūgts sniegt turpmākas norādes. Turpmāk uzskaitītas dažas ostu pārvalžu bažas attiecībā uz ostu attīstību un darbību aizsargājamā estuāra vai piekrastes zonā vai tās tuvumā. Izņemot jautājumu par izmaksu sadali starp attiecīgajām ieinteresētajām personām, lielākā daļa šo bažu ir apskatītas šajā vadlīniju dokumentā.

1. Kā ar proaktīvu pieeju un vienotu plānošanu var panākt lielāku tiesisko noteiktību?

2. Kā ar plašu sabiedrisko apspriešanu un ieinteresēto pušu iesaisti projekta plānošanā panākt visu ieinteresēto personu savlaicīgu vienošanos?

3. Kā sadalīt izmaksas starp visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, kas var gūt labumu no sociāli ekonomiskās attīstības mērķu integrēšanas dabas aizsardzības mērķos Natura 2000 teritorijās?

4. Kā panākt, lai nebūtu jāpilda kompensēšanas prasības, sistemātiski piemērojot efektīvus ietekmes mazināšanas pasākumus, lai vispār nepieļautu negatīvu ietekmi?

5. Kā uzlabot projekta izstrādātāju, vides aģentūru un NVO sadarbību ar mērķi veicināt elastīgu pieeju un radīt savstarpēji izdevīgas situācijas?

Cits ostu un ūdensceļu operatoriem svarīgs jautājums ir — kā rīkoties, ja Natura 2000 teritorijā vai tai pieguļošā teritorijā jāveic uzturēšanas darbības, piemēram, bagarēšana. Kaut gan ir pieejamas plašas vadlīnijas par Dzīvotņu direktīvas 6. panta piemērošanu jauniem projektiem, jau uzsāktas darbības līdz šim ir apskatītas mazāk. Tāpēc 3.3.4. nodaļā būs sniegti turpmāki norādījumi par šo jautājumu. Ostu attīstītājiem ir svarīgi zināt arī to, cik sīki jānovērtē jaunu plānu vai projektu ietekme, lai izpildītu Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas prasības. Šajā sakarībā būtiski svarīgi ir norādījumi par rīcību neskaidrību gadījumā. ESPO ir izstrādājusi kontrolsarakstu, ko var izmantot kā paškontroles dokumentu (skatīt 3. pielikumu).


2.3. Klimata pārmaiņas: īpašs problēmjautājums estuāros un piekrastes zonās

Piekrastes un palienes ir vienas no neaizsargātākajām teritorijām pret klimata pārmaiņām, jo tās ir jutīgas pret jūras līmeņa celšanos un saskaras ar pieaugošu vētras, stipra lietus un pēkšņu plūdu risku, kā rezultātā tiek nodarīti lieli bojājumi apbūvētām teritorijām un infrastruktūrai. Pretplūdu aizsardzības pasākumi, piemēram, aizsprostu celtniecība, izraktās grunts uzbēršana un cita veida pasākumi, var izraisīt parādību, ko dēvē par “piekrastes sašaurināšanos” un kas nozīmē, ka dabiskajiem piekrastes procesiem ir pieejams arvien mazāk vietas, kur reaģēt uz erozijas spēkiem vai pielāgoties tādām izmaiņām kā jūras līmeņa celšanās. “Piekrastes sašaurināšanās” jo īpaši ir vērojama zemās litorālēs, kuras parasti dabiski pielāgojas jūras līmeņa izmaiņām, vētrām un plūdmaiņām, bet nevar pielāgoties neelastīgu šķēršļu, piemēram, ceļu, aizsprostu, ēku, ostu un rūpniecības infrastruktūras, dēļ. Estuāros un piekrastes zonās jāveic novatoriski pasākumi, lai novērstu piekrastes sašaurināšanos. Dabiska sašaurināšanās ar līdzīgām sekām notiek vietās, kur piekraste saskaras ar augstu reljefa pacēlumu, kas neļauj erozijas skartajai dzīvotnei pārvietoties.

1. att. Piekrastes sašaurināšanās notiek, kad pretplūdmaiņu/pretplūdu aizsargkonstrukcijas neļauj dzīvotnei pārvietoties, reaģējot uz to jūras līmeņa celšanos. (Vides aģentūra, Apvienotā Karaliste, 2005). Klimata pārmaiņas spēcīgi ietekmēs Eiropas dabisko vidi un gandrīz visas sabiedrības un ekonomikas jomas. Jūras līmeņa celšanās mazinās molu un piestātņu sienu nodrošināto aizsardzību, savukārt līdz ar nokrišņu daudzuma samazināšanos upju sateces baseinu teritorijās kritīsies saldūdens pieplūdums un palielināsies sanešu daudzums estuārā. Tā rezultātā zems ūdens līmenis upēs sausās vasarās var apgrūtināt arī kuģošanu uz iekšzemes ostām. Jūras līmenim ceļoties klimata pārmaiņu ietekmē, acīmredzami mainās plūdmaiņu īpašības, piemēram, palielinās plūdmaiņu amplitūda un plūdmaiņu straumju ātrums. Tā rezultātā var palielināties ūdens pārsūknēšana plūdmaiņās, kas, savukārt, izraisīs vērtīgo seklūdens platību sarukšanu un nevēlamu nogulumu veidošanos, tādējādi veicinot bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, un visbeidzot, palielinot vajadzību veikt bagarēšanas darbus. Taču galvenā problēma, ko rada jūras līmeņa celšanās, ir iespējamais sanešu trūkums, lai


purvāji un smilšu līdzenumi varētu pielāgoties jūras līmeņa celšanās ātrumam. Šādos gadījumos var palielināties sublitorālo dzīvotņu daudzums. Nelielā skaitā Eiropas ostu problēmas var radīt sanešu uzkrāšanās sublitorālajā zonā, taču lielākas problēmas radīs iespējamā nogulumu ieskalošana jūrā un erozijas palielināšanās, jo nepietiek vietas sanešu pārvietošanās (rollover) procesam.


3. VADLĪNIJAS Šīs vadlīnijas ir paredzētas, lai valstu kompetentajām iestādēm, ostu un ūdensceļu pārvaldēm un operatoriem, kā arī vides NVO sniegtu praktiskus ieteikumus par Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas īstenošanu estuāros un piekrastes zonās, pievēršot īpašu uzmanību ostu attīstības un bagarēšanas darbībām. Vadlīnijās ir apskatīti šādi galvenie aspekti: aizsardzības mērķi dinamiskā vidē, integrēta plānošana, jaunas pārmaiņas un adaptīvas stratēģijas. Šo vadlīniju piemērošanai būtu jāsekmē efektīvākas pieejas izmantošana plānošanā un attīstībā un “paātrinātās procedūras” ieviešana ostu paplašināšanā atbilstīgi Paziņojumam par stratēģiskajiem mērķiem un rekomendācijām ES jūras transporta politikai 2018. gada perspektīvā (COM(2009) 8). Praksē ir apstiprinājies, ka savlaicīga ieinteresēto un ietekmēto pušu sadarbība bieži ir sekmīgas plānošanas un kavējumu novēršanas priekšnosacījums. Estuāri un piekrastes zonas ir ļoti sarežģīta un dinamiska vide, kas piesaista dažādu nozaru interesi. Parasti tie ir ārkārtīgi svarīgi no dabas aizsardzības un sociāli ekonomiskā viedokļa. Tas sarežģī attīstības projektu plānošanu, taču to joprojām var īstenot līdzsvaroti, rentabli, laikus un integrētā veidā. Svarīgs uzdevums ir nodrošināt elementāru izpratni par estuāru kā ekosistēmu funkcionēšanu, ar nosacījumu, ka visas puses apzinās savus tiesību aktos paredzētos pienākumus. 3.1. Aizsardzības mērķi dinamiskā vidē 3.1.1. Izpratne par estuāriem un piekrastes zonām kā par kompleksām dinamiskām

ekosistēmām un to attiecīga apsaimniekošana Pirms aizsardzības mērķu noteikšanas tādā dinamiskā vidē kā estuāri un piekrastes zonas ir svarīgi izprast, kā šādas kompleksas ekosistēmas funkcionē, kāda ir to morfoloģiskā evolūcija un kā tās ietekmē cilvēka darbības un klimata pārmaiņas. Estuāru un piekrastes ekosistēmu dažādo komponentu (fizikālo, ķīmisko, bioloģisko un hidromorfoloģisko) līdzsvars ir ļoti sarežģīts, un tās ļoti izjūt cilvēka darbību, piemēram, ar ostām saistītu darbību, lauksaimniecības darbību vai plūdu ietekmes mazināšanas pasākumu, ietekmi. Lai apmierinātu sabiedrības vajadzības, ir jāsaglabā gan šādu ekosistēmu ekoloģiskā, gan saimnieciskā vērtība. Jūras stratēģijas pamatdirektīvā12 izklāstītā ekosistēmu pieeja ir labi pielāgota tādu kompleksu sistēmu kā estuāru un piekrastes zonu apsaimniekošanai. Saskaņā ar ekosistēmu pieeju ekosistēma tiek uzskatīta par ekoloģisku vienību ar raksturīgu struktūru, procesiem un funkcijām, kas mijiedarbojas ar apkārtējo vidi. Ekosistēmu pieejā tiek izmantota plašāka teritoriāla analīze nekā dzīvotņu/ūdenstilpju pieejā. Klimata pārmaiņas var ietekmēt estuāru un piekrastes zonu bioloģisko daudzveidību un hidromorfoloģiju, kā arī cilvēka darbības, piemēram, ostu attīstību un darbību.

12 Direktīva 2008/56/EK (Oficiālais Vēstnesis, 25.6.2008.), vispārīgo noteikumu 1. panta 3. punkts: ekosistēmu pieeju cilvēka darbību vadībai, nodrošinot, ka šādu darbību kopējā ietekme tiek saglabāta tādā līmenī, kas ir savienojams ar saglabāšanas mērķu, laba ekoloģiskā un vides stāvokļa sasniegšanu, kā arī to, lai pēc cilvēka radītām pārmaiņām netiktu apdraudēta estuāru, piekrastes un jūras ekosistēmu spēja saglabāties, vienlaikus ļaujot ilgtspējīgi izmantot jūras preces un (ekosistēmu) pakalpojumus gan šīm, gan nākamajām paaudzēm.


Plānošanas un lēmumu pieņemšanas vadlīnijas, pamatojoties uz zināšanām par ekosistēmām

• Detalizēti jāizpēta konkrēto estuāru un piekrastes zonu fizikālie procesi un morfoloģiskā attīstība. Lai noteiktu šādu ekosistēmu dabas aizsardzības mērķus, kompetentajām iestādēm jāiegūst pamatota labākā pieejamā zinātniskā informācija par šiem elementiem.

• Pirms dabas aizsardzības mērķu noteikšanas estuāriem un piekrastes zonām, kas noteiktas kā Natura 2000 teritorijas, detalizēti jānosaka visu saskaņā ar Dabas direktīvām aizsargāto dzīvotņu un sugu klātbūtne, ģeogrāfiskais izvietojums un faktiskais aizsardzības stāvoklis, kā arī pastāvošais iespējamais apdraudējums šiem elementiem.

• Kā būtisks instruments svarīgāko procesu, teritoriju un sugu saglabāšanai un aizsardzībai jānosaka un jāievieš integrēti estuāru apsaimniekošanas plāni, vienlaikus atvēlot vietu ilgtspējīgai ekonomiskai attīstībai. Ja iespējams, šiem apsaimniekošanas plāniem jābūt kopējā upju baseinu apsaimniekošanas plāna daļai.

• Izstrādājot Natura 2000 teritoriju integrētos apsaimniekošanas plānus, dabas aizsardzības mērķi un sociālekonomiskās attīstības mērķi jāskata kopā. Jāizmanto ekosistēmu pieeja, kas ļauj ilgtspējīgi izmantot produktus un pakalpojumus, vienlaikus pilnībā ievērojot teritorijas aizsardzības mērķus.

• Attīstoties estuāram vai piekrastes zonai, mainīsies arī dzīvotņu un sugu sastopamība. Tāpēc Natura 2000 aizsardzības mērķos un pasākumos jāņem vērā sistēmai raksturīgā dinamika un attīstības tendences. Jāņem vērā arī starpība starp dabīgajām tendencēm un cilvēka ietekmes ierosinātajām tendencēm, galvenokārt piekrastes sašaurināšanos un morfoloģiskajām pārmaiņām kanālu padziļināšanas dēļ.

Ja joprojām ir neskaidrības vai trūkst zināšanu par fizikālajiem, morfoloģiskajiem vai bioloģiskajiem procesiem, šo trūkumu pēc iespējas jācenšas novērst, veicot papildu pētījumus; ja neskaidrības saglabājas, jāparedz adaptīvas monitoringa programmas. Jauni dati un zinātniskā informācija jāiestrādā apsaimniekošanas plānā, un vajadzības gadījumā pienācīgi jāpielāgo apsaimniekošanas pasākumi un monitoringa shēmas.

Izvirzot aizsardzības mērķus, jāapsver iespēja paredzēt pielāgošanas pasākumus klimata pārmaiņām. Jo īpaši jāparedz reģionālas sanešu daudzuma svārstības. Sanešu trūkuma dēļ var turpināties erozija, piemēram, purvos, Vatu jūras apgabalos (1110, 1130, un 1140), smilšu sēkļos, pludmalēs un kāpās.

Jāizstrādā proaktīvas un stratēģiskas piekrastes apsaimniekošanas pieejas, kā prioritāti izvirzot piekrastes drošības un ekosistēmu izturētspējas palielināšanu, kā arī vēlamā sanešu līdzsvara saglabāšanu piekrastes un estuāru sistēmās.

Ja iespējams, aizsargājamās dabas teritorijas jāpaplašina proaktīvi, nevis reaģējot uz katastrofu vai klimata pārmaiņu izraisītu ietekmi. Kā būtisks pielāgošanas instruments jāparedz sugu izkliedēšanās koridori.

Ja sanešu daudzuma izmaiņu rezultātā tiek zaudētas svarīgas dzīvotnes, piemēram, seklūdens apgabali, jāapsver iespēja izmantot pielāgotas sanešu apsaimniekošanas shēmas, lai sasniegtu aizsardzības mērķus.


3.1.2. Kopienā nozīmīgu dzīvotņu un sugu aizsardzība Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastēs estuāri ir pakļauti plūdmaiņām. Upju estuāri ir piekrastes ietekas, kur, atšķirībā no “plašām seklūdens ietekām un līčiem” parasti ir jūtama ievērojama saldūdens ietekme. Saldūdens un sālsūdens sajaukšanās un straumju plūsmas pavājināšanās rezultātā estuārā uzkrājas smalki saneši, kas bieži veido plašus litorālus smilšu līdzenumus un purvājus. Estuāru ekosistēmām ir raksturīgas sublitorālas vai litorālas dzīvotnes (dūņainas palienes), tostarp solončaki (sāls purvi). Baltijas jūras, Vidusjūras un Melnās jūras upju ietekas uzskata par estuāru apakštipiem, kuros ir iesāļš ūdens un gandrīz nemaz nav plūdmaiņu. Estuāri un piekrastes zonas ir dinamiskas sistēmas, kurās vienlaikus sastopami vairāki dzīvotņu tipi un sugu dzīvotnes. Ar kodu 1130 apzīmēto estuāru dzīvotņu daļas var būt arī smilšu sēkļi (111013), purvāji un smilšu līdzenumi (1140), rifi (1170) un solončaki (1310–1330). Tajās atrodas arī migrējošo sugu (piemēram, zivju) pārvietošanās koridori un daudzu migrējošo putnu atpūtas vietas. Estuāri un piekrastes zonas reizēm ir saistītas ar piekrastes lagūnām (1150*) vai plašām seklūdens ietekām un līčiem (1160). Ja estuārā ir kanāli un/vai kuģu ceļi, tie jebkuros ģeogrāfiskajos apstākļos ir šīs dzīvotnes neatņemama daļa un tiem ir nozīme estuāru un tuvumā esošo piekrastes zonu hidroloģiskajā funkcionēšanā, arī ūdens cirkulācijas un sanešu nogulsnēšanās procesos. Estuāri parasti tiek uzskatīti par dažādu dzīvotņu kompleksiem. Nosakot estuāru un piekrastes zonu aizsardzības mērķus, bieži jāņem vērā arī blakus esošās piekrastes zonas. Turpmāki norādījumi par dzīvotņu definēšanu ir sniegti Eiropas Savienības Dzīvotņu definīciju interpretēšanas rokasgrāmatā. Šī rokasgrāmata 2007. gadā attiecībā uz dažām dzīvotnēm (piemēram, jūras dzīvotnēm ar kodu 1110, 1170 un 1180) tika pārskatīta. Ir izstrādāti vadlīniju dokumenti arī valsts līmenī. Tomēr dažādās dalībvalstīs pastāv dažādas ar kodu 1130 apzīmēto estuāru dzīvotņu tipa definīcijas/interpretācijas. Estuāru un piekrastes zonu bioloģisko funkcionēšanu nosaka vairāki būtiski parametri. Sugu sastopamība vai neesamība (segsēkļi, bentisko sugu bezmugurkaulnieki, zivis, putni un zīdītāji) ir atkarīga no sistēmas darbības un ekoloģiskā barības tīkla. To ietekmē tādi fizikāli parametri kā duļķainība un sāļums. Nozīmīgas estuāru un piekrastes zonu fizikālo elementu pārmaiņas, piemēram, ostu un ūdensceļu attīstības projekti, iespējams, var ietekmēt noteiktu barības ķēdes posmā ietilpstošu sugu izdzīvošanu. Attiecībā uz ūdens dzīvotnēm, ko aptver Dzīvotņu direktīvas darbības joma, ķīmiskie, bioloģiskie un hidromorfoloģiskie elementi, kas veido Ūdens pamatdirektīvā (ŪPD) noteikto labo ekoloģisko stāvokli, jau dod ieguldījumu Dabas direktīvu mērķu sasniegšanā. Lai novērtētu ekoloģisko stāvokli saskaņā ar ŪPD, kā indikatorus izmanto dažas no 1. pielikuma dzīvotnēm raksturīgajām sugām (segsēkļus, bentiskās dzīvnieku sugas, zivis). Saskaņā ar Dabas direktīvām aizsargāto sugu aizsardzības stāvoklis var arī nebūt pilnībā atkarīgs no ŪPD definētās labas ūdenstilpju ekoloģiskās kvalitātes, kaut gan tā ir būtisks faktors. Vietējo sugu aizsardzības stāvoklis var būt atkarīgs no citiem specifiskiem faktoriem, kas jānosaka katrā gadījumā individuāli.

13 Dzīvotņu direktīvā izmantotais dzīvotnes kods.


Papildu pasākumi, kas nav paredzēti ŪPD, bet, iespējams, jāīsteno saskaņā ar Putnu direktīvu vai Dzīvotņu direktīvu, var būt, piemēram, šādi: mierīgas atpūtas vietas roņiem, barošanās zonas litorālajās dzīvotnēs ūdriem vai putniem bēguma laikā vai pat ligzdošanai piemērotu vietu izveide putniem. Galvenais uzdevums ir jau sākotnēji meklēt savstarpēji izdevīgus risinājumus un saskaņot ŪPD un Natura 2000 mērķus, uzdevumus un pasākumus. Vadlīnijas par Natura 2000 noteiktajām teritorijām un to integrēšanu ŪPD

Estuārs vai piekrastes zona kopā ar apkārtējiem sauszemes vai sublitorālajiem piekrastes dzīvotņu tipiem veido ekoloģisku vienību. No dabas aizsardzības viedokļa šie dažādie dzīvotņu tipi nebūtu jāapskata atsevišķi, un šis apsvērums jāņem vērā, nosakot teritorijas robežas.

Kuģojami kanāli un/vai kuģu ceļi ir noteikto Natura 2000 teritoriju neatņemama daļa, un tie jāietver apsaimniekošanas plānos.

Dalībvalstīm un vietējām iestādēm jākoordinē Dabas direktīvu un ŪPD aizsardzības mērķu izvirzīšana un saskaņā ar šīm direktīvām veikto pasākumu īstenošana un monitorings. Ja iespējams, jāizveido integrēti ŪPD un Natura 2000 apsaimniekošanas plāni.

3.1.3. Aizsardzības mērķu noteikšana estuāru un piekrastes dzīvotnēm Estuāru un piekrastes zonu aizsardzības mērķu izstrāde ir grūts uzdevums, jo tās ir ļoti kompleksas un dinamiskas ekosistēmas. Galīgā atbildība par pareizu un valsts, reģiona vai vietējiem apstākļiem pielāgotu aizsardzības mērķu, prioritāšu un instrumentu izstrādi vienmēr gulstas uz dalībvalsti. Šajā sakarā var rasties šādi jautājumi: - Kā noteikt aizsardzības mērķus valsts/vietējā līmenī? - Kā Natura 2000 apsaimniekošanas plānos var ievērot ekosistēmu pieeju un vienlaikus

noteikt kvantitatīvus aizsardzības mērķus un izstrādāt dzīvotņu un sugu aizsardzības pasākumus?

- Kā Natura 2000 aizsardzības mērķos un apsaimniekošanas plānos var integrēt sociāli ekonomiskos mērķus?

Aizsardzības mērķi un aizsardzības pasākumi jānosaka gan valsts, gan atsevišķas teritorijas līmenī. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 2. panta 1. punktu tās mērķis ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas dzīvniekus un augus visā “Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā, uz kuru attiecas Līgums”. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu dalībvalstīm ir jāpiešķir Kopienā nozīmīgām teritorijām īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statuss, “nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu tipu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.” Saskaņā ar 6. panta 1. punktu dalībvalstīm jānosaka aizsardzības pasākumi katrai īpaši aizsargājamajai teritorijai. Teritorijas aizsardzības mērķos ņem vērā atbilstīgi 4. panta 4. punktam izvirzītās prioritātes. Tās ļauj noteikt specifiskus aizsardzības pasākumus konkrētām teritorijām.


Aizsardzības mērķi dalībvalsts līmenī un teritorijas līmenī ir savstarpēji papildinoši, jo Natura 2000 ir tīkls, kur katrai teritorijai ir specifiska funkcija sistēmas kopējā vienotībā. Tas nozīmē, ka aizsardzības mērķi teritorijas līmenī palīdzēs sasniegt aizsardzības mērķus valsts līmenī. Dzīvotņu direktīvas 2. panta 3. punktā atļauts, nosakot konkrētas teritorijas aizsardzības pasākumus, “ņemt vērā ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības”. Tomēr šis apsvērums nedrīkst apdraudēt Natura 2000 tīkla vispārējo mērķi, kas ir “dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabāt vai attiecīgā gadījumā atjaunot to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā”. Visas teritorijas dos noteiktu ieguldījumu šā mērķa sasniegšanā, taču šis ieguldījums dažādām teritorijām var nebūt līdzvērtīgs. Attiecībā uz ĪADT ir trīs pienākumu veidi: ieviest proaktīvus aizsardzības pasākumus, kā paredzēts 6. panta 1. punktā, ieviest profilaktiskus pasākumus, kā paredzēts 6. panta 2. punktā, lai nepieļautu dabisko dzīvotņu noplicināšanos, un ieviest specifiskus pasākumus, lai novērtētu un apstiprinātu jaunus plānus un projektus, kā paredzēts 6. panta 3. un 4. punktā. Noteiktas teritorijas aizsardzības mērķos jāņem vērā visi šie pienākumi. Putnu direktīvas 4. pantā ietvertie īpaši aizsargājamās teritorijās aizsardzības pasākumi ir līdzvērtīgi Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētajiem pasākumiem. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkta prasības attiecas arī uz Putnu direktīvas īpaši aizsargājamajām teritorijām. Aizsardzības mērķu noteikšanas vadlīnijas

Kad saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 2. punktu ir noteikta Kopienā nozīmīga teritorija, attiecīgā dalībvalsts, cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir šai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu tipu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības stāvoklī un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas (Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkts).

Apsverot aizsardzības mērķus, valstu kompetentajām iestādēm jāņem vērā estuāru un piekrastes ūdeņu dinamika un ar to saistītā aizsargājamo sugu un dzīvotņu tipu svārstību dabiskā amplitūda.

Apsverot aizsardzības mērķus, pilnībā jāņem vērā morfoloģiskie, ķīmiskie un bioloģiskie procesi. Ir jāapzinās estuāru un piekrastes ūdeņu ekoloģiskās funkcijas, piemēram, hidroloģiskā funkcija, nārstošanas vietas, mazuļu uzturēšanās vietas vai migrējošo sugu sezonālas dzīvotnes funkcija.

Natura 2000 teritorijas aizsardzības mērķiem un pasākumiem jābūt pamatotiem uz aizsargāto dzīvotņu un sugu vietējā aizsardzības stāvokļa novērtējumu, teritorijas salīdzinošo nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībai un šo dzīvotņu un sugu labvēlīga aizsardzības stāvokļa saglabāšanā vai atjaunošanā. Tajos ir jāapsver arī noplicināšanās vai bojā ejas draudi, kam ir pakļauta teritorija. Ir jānovērtē plāna vai projekta ietekme uz teritorijas viengabalainību (6. panta 3. punkts), ņemot vērā teritorijas aizsardzības mērķus.

Novērtējot teritorijas noplicināšanos, par atskaites punktu jāizmanto teritorijas stāvoklis dienā, kad tai piešķirts aizsargājamas teritorijas statuss (6. panta 2. punkts). Šajā kontekstā jāapsver arī atjaunošanas pasākumu vai citu uzlabojumu rezultātā gūtie sasniegumi, piemēram, putnu populācijas palielināšanās citur radušos nelabvēlīgo apstākļu vai klimata pārmaiņu dēļ, kā arī zaudējumi dabīgu procesu vai


klimata pārmaiņu rezultātā. Šajā sakarā svarīgs dokuments joprojām ir teritorijas datu standartveidlapa.

Par aizsardzības pasākumu izstrādi un ieviešanu attiecībā uz tām Natura 2000 teritorijām, kas atrodas ostu tuvumā vai kam ir saistība ar kuģu piekļuves ceļiem, ar ostu un ūdensceļu pārvaldēm jāapspriežas šo pasākumu izstrādes vai ieviešanas sākumposmā. Nosakot aizsardzības pasākumus konkrētai teritorijai, jāņem vērā ekonomiskās, sociālās un kultūras vajadzības, kā arī reģionālās un vietējās īpašības, piemēram, faktiskā situācija ostās, un gaidāmā turpmākā ekonomikas attīstība, vienlaikus neapdraudot attiecīgās teritorijas nozīmi Natura 2000 tīkla kopējā mērķa sasniegšanā un Natura 2000 tīkla vienotībā.

Aizsardzības mērķi nedrīkst būt statiski; tieši pretēji, tie jāpielāgo sugu un dzīvotņu aizsardzības stāvokļa un citu ekoloģisko faktoru faktiskajām izmaiņām kompleksā un dinamiskā vidē.

Ir jāizveido monitoringa shēmas, lai pārraudzītu īstermiņa un ilgtermiņa izmaiņas, piemēram, morfoloģisko dinamiku un sanešu cirkulāciju/pārdali. Pamatojoties uz vērā ņemtajām tendencēm, aizsardzības mērķus pēc vajadzības var pārskatīt (piemērojot adaptīvas pārvaldības principus).

3.2. Integrēta plānošana 3.2.1. Apsaimniekošanas plāni Natura 2000 teritorijām ieteicams izstrādāt apsaimniekošanas plānus, taču tā nav obligāta Dzīvotņu direktīvas prasība. Tie ir piemērots risinājums pārskatāmu aizsardzības mērķu noteikšanai un dabas vērtību saglabāšanas vai uzlabošanas pasākumu izstrādāšanai, ņemot vērā sistēmas procesus. Apsaimniekošanas plāns rada iespējas ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, drošības jautājumus un pieejamības vajadzības saskaņot ar dabas aizsardzības mērķiem. Tas nodrošina iespēju aizsardzības mērķos integrēt periodiskas un regulāras uzturēšanas darbības. Apsaimniekošanas plāni ir arī piemērots instruments periodisku un regulāru darbību, piemēram, ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšanas, saskaņošanai ar vides aizsardzības prasībām un ostu pārvalžu un citu ieinteresēto personu iesaistīšanai Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanā. Ja uzturēšanas darbības ir tieši saistītas ar teritorijas apsaimniekošanu un ir attiecīgi integrētas Natura 2000 apsaimniekošanas plānā, tās jāizstrādā tā, lai tām nebūtu nelabvēlīga ietekme uz teritorijas viengabalainību un tās neapdraudētu teritorijas aizsardzības mērķu izpildi. Šajā gadījumā šādas darbības var atļaut, neveicot attiecīgu novērtējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Ostu stratēģisko plānu, ŪPD upju baseinu apsaimniekošanas plānu un Natura 2000 apsaimniekošanas plānu integrēšana var dot iespēju mazināt administratīvo slogu, kavējumus un tiesisko nenoteiktību.


Natura 2000 apsaimniekošanas plānu vadlīnijas

Natura 2000 teritorijām, jo īpaši teritorijām, kas atrodas blakus ostām vai citiem rūpnieciskiem objektiem, jāizstrādā integrēti apsaimniekošanas plāni.

Ostu un ūdensceļu pārvaldēm aktīvi jāiesaistās ostu un ar tām saistīto ūdensceļu tuvumā esošo Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanas plānu izstrādē.

Ostu stratēģiskie plāni, ŪPD upju baseinu apsaimniekošanas plāni un Natura 2000 apsaimniekošanas plāni jāizstrādā koordinēti un, ja iespējams, jāintegrē, lai maksimāli izmantotu savstarpēji izdevīgas situācijas.

Periodiskas uzturēšanas darbības, kas vajadzīgas, lai atvieglotu ostas darbu un kuģu piekļuvi, jāintegrē apsaimniekošanas plānos un jāizstrādā tā, lai tie nekaitētu teritorijas aizsardzības mērķiem.

3.2.2. Teritoriālā plānošana Teritoriālā plānošana un integrēta apsaimniekošana, pamatojoties uz tālredzīgu un proaktīvu pieeju, var palīdzēt aizsargājamās teritorijās īstenot aizsardzības pasākumus un nodrošināt ostu attīstības projektiem lielāku tiesisko noteiktību. Integrēta plānošana ir veids, kā meklēt sinerģiju un papildināmību; tā ir sociālās atbildības un ilgtspējīgas attīstības veicināšanas instruments. Tai jāpalīdz izvairīties no paradoksiem, konfliktiem un visbeidzot no konkurences par vietu. Konfliktsituāciju paredzēšana ietaupīs laiku un palīdzēs izvairīties no “tiesu darbiem”. Ceļš uz labāku stratēģisko plānošanu aprakstīts Eiropas Komisijas Ieteikumā 2002/413/EK par piekrastes zonu integrētu apsaimniekošanu (PZIA). Piekrastes zonu integrētai apsaimniekošanai jānodrošina “no vides aizsardzības viedokļa ilgtspējīga, ekonomiski objektīva, sociāli atbildīga un pret kultūras aspektiem iecietīga piekrastes zonu apsaimniekošana, saglabājot šā svarīgā resursa viengabalainību un vienlaikus ņemot vērā vietējās tradicionālās darbības un paražas, kas neapdraud jutīgas dabas teritorijas un piekrastes savvaļas augu un dzīvnieku sugu aizsardzības stāvokli” (Janssen, 2005). PZIA piedāvātajā stratēģiskajā pieejā liela vērība tiek pievērsta piekrastes vides aizsardzībai (pamatojoties uz ekosistēmu pieeju un saglabājot tās viengabalainību un funkcionētspēju), kā arī klimata pārmaiņu vai neilgtspējīgu saimniecisko darbību un nodarbinātības iespēju radītajam apdraudējumam. PZIA ieteikumā ir piedāvāti vairāki principi, piemēram, “tāda instrumentu kompleksa izmantošana, kas izstrādāts, lai veicinātu nozarpolitikas mērķu saskaņotību un plānošanas un apsaimniekošanas saskaņotību”. Jūras stratēģijas pamatdirektīvā 2008/56/EK (JSPD) dalībvalstīm noteikts pienākums līdz 2016. gadam pieņemt pasākumu programmas, kurās var būt ietverti “kontrolpasākumi attiecībā uz sadalījumu telpā un laikā — pārvaldības pasākumi, ar kuriem nosaka, kur un kad ir pieļaujama noteikta darbība” (VI pielikums). Tādējādi tiek nodrošināta normatīvā bāze teritoriālajai plānošanai jūras ūdeņos, uz kuriem attiecas JSPD. Integrēta teritoriālā plānošana paver iespējas paredzēt grūtības un nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un novērst potenciālos konfliktus un kavējumus projektu izstrādē. Problēmu atrisināšana teritoriālā līmenī nozīmē, ka individuālus projektus ir vieglāk saskaņot, ja projektu vadības struktūras un atļaujas piešķīrēja iestāde lēmumu pieņemšanas procesā var izmantot vispārējos plānus, kas balstās uz konkrētajā teritorijā veiktu iepriekšēju novērtējumu vai attiecīgu novērtējumu.


Teritoriālā un integrētā plānošana nav pretrunā Eiropas Komisijas piedāvātajai paātrināto procedūru koncepcijai14, jo savlaicīga paredzēšana var palīdzēt efektīvāk atrisināt vēlāk radušās problēmas. Kvalitatīvai plānošanai vajag vairāk laika, taču tādējādi var izvairīties no konfliktiem atļauju piešķiršanas procedūru laikā, turklāt tā palīdz likvidēt neskaidrības un kavējumu cēloņus. Bez šaubām, svarīgi ir zemes izmantošanas plāni un nozaru plāni, tostarp plūdu riska pārvaldības plāni. Daži plāni tieši juridiski ietekmē zemes izmantojumu, turpretī citu plānu ietekme ir netieša. Piemēram, reģionāli vai plašu ģeogrāfisko teritoriju aptveroši plāni bieži netiek piemēroti tieši, bet gan tiek izmantoti kā pamats detalizētāku plānu izstrādei vai turpmākās attīstības projektu saskaņošanai, un šiem plāniem un projektiem ir tiešas juridiskas sekas. Integrēti stratēģiskie plāni ir paredzēti, lai iepriekš pārliecinātos, ka pastāv integrētu projektu īstenošanas pamatnosacījumi. Šādi plāni jāiesniedz, lai veiktu to stratēģisko vides novērtējumu un attiecīgo novērtējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Zemes izmantošanas plānošana ir visaptverošs process, kurā tiek izvērtētas dažādas pretenzijas uz lietojumu. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētajos attiecīgajos novērtējumos tiek kritiski izvērtēta plāna potenciālā ietekme uz Natura 2000 teritorijām un apzināti iespējamie politikas nostādņu vai priekšlikumu grozījumi, lai izvairītos no nelabvēlīgas ietekmes uz Natura 2000 teritorijām. Viena no attiecīgā novērtējuma galvenajām priekšrocībām plānošanas posmā ir tāda, ka tajā tiek prasīts pieņemt lēmumus par plāna saturu, kas palīdz izvairīties no būtiski nelabvēlīgas ietekmes uz Natura 2000 teritorijām un līdz ar to arī no iespējamiem konfliktiem un kavējumiem projektu līmenī. Šajā ziņā 6. panta noteikumi ir ne tikai juridiska prasība, bet arī noderīgs stratēģiskās plānošanas instruments. Estuāru un piekrastes ekosistēmu izturētspēju var stiprināt, veicot proaktīvus dabiskās vides attīstības pasākumus. Šādus pasākumus var veikt arī ostai vai ūdensceļu pārvaldei piederošās zemes platībās, kurās nākotnē paredzēts izvērst ostas darbību vai ierīkot kuģu ceļus, bet kuras pašlaik netiek lietotas šādiem mērķiem, vai citām personām (valstij, dabas aizsardzības organizācijām vai privātiem zemes īpašniekiem) piederošās platībās. Integrēti Natura 2000 estuāru apsaimniekošanas plāni veido pamatu šādu teritoriju apsaimniekošanai un aizsardzībai. Visbeidzot jāuzsver, ka plānošanas procesa sekmīgas norises priekšnoteikums ir sabiedrības un NVO iesaistīšanās, ievērojot līdzdalības pieeju. Pārskatāmībai un kvalitatīvai pieejai būtu jāveicina sabiedrības iesaistīšanās un dalība, pat ja tā pilnībā neizslēdz konfliktu risku. Teritoriālās plānošanas vadlīnijas

Zemes izmantošana jāplāno, pamatojoties uz stabilu un pamatīgu zināšanu bāzi, kurā ir visa vajadzīgā informācija gan par dabas aizsardzības mērķiem, gan par ostu attīstības un ar ostām saistītu attīstības projektu mērķiem. Ekonomiskā vajadzība palielināt ūdensceļu un ostu kapacitāti ir būtisks aspekts, kas skaidri jāpierāda vidēja termiņa/ilgtermiņa stratēģiskajā plānošanā, turklāt jāoptimizē pašreizējās kapacitātes izlietojums (arī uzlabojot dažādu Eiropas ostu infrastruktūras un kapacitātes koordināciju).

14 Eiropas Komisija (2009), Stratēģiskie mērķi un rekomendācijas ES jūras transporta politikai 2018. gada perspektīvā. Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, 13 lpp.


Teritoriālā plānošana jāveic atbilstošā līmenī (kompetentajām valsts, reģionālajām vai vietējām iestādēm, ostu pārvaldēm).

Integrēti teritoriālie plāni, kas iesniegti stratēģiskā vides novērtējuma veikšanai, pēc iespējas jāizmanto, lai paredzētu grūtības un nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un izvairītos no iespējamiem konfliktiem un kavējumiem projekta izstrādē.

Lai labāk integrētu dabas un ostas politiku, stratēģiskie plāni jāizstrādā vispiemērotākajai ekoloģiskajai vienībai (piemēram, estuāram, upes baseinam).

Teritoriālajā plānošanā skaidri jānošķir stratēģiskais līmenis un projekta līmenis. Novērtējumu stratēģiskā plāna līmenī var vienkāršot, nepievēršoties informācijai, kas saistīta tikai ar konkrēto projektu.

Integrētajos teritoriālajos plānos jāatrod pareizais līdzsvars starp saimnieciskajiem apsvērumiem un dabas aizsardzības mērķiem. Šie plāni jāuzskata par uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības mērķu saskaņošanas un integrēšanas instrumentiem.

Valsts, reģionālajām un vietējām kompetentajām iestādēm, kas atbildīgas par Natura 2000 teritoriju izvēli un apsaimniekošanu, jāstrādā, cieši sadarbojoties ar iestādēm, kas atbildīgas par teritoriālo plānošanu. Visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp ostu un ūdensceļu pārvaldēm, termināļu operatoriem, vides aizsardzības NVO un citiem ieinteresētajiem publisko tiesību subjektiem jāiesaistās jau plānošanas sākumposmā, lai sociālās un ekonomiskās intereses saskaņotu ar dabas aizsardzības mērķiem Natura 2000 teritorijās vai to tuvumā.

Ostu un ūdensceļu pārvaldēm jābūt iesaistītām visās attiecīgajās plānošanas darbībās (tostarp Natura 2000 apsaimniekošanas plānu izstrādē), jo stratēģiskā plānošana palīdzēs nodrošināt investīciju vienlaicīgumu, atrisināt pārrobežu jautājumus, identificēt alternatīvus risinājumus, kas radītu mazāku kaitējumu, un — pamatotos gadījumos — sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kā arī veicināt proaktīvu dabiskās vides attīstību.

Ja stratēģiskajā plānā vai programmā nav pietiekami daudz informācijas, lai veiktu pilnīgu attiecīgo novērtējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, vides pārskatu, kas sagatavots stratēģiskā vides novērtējuma vajadzībām, var izmantot, lai veiktu attiecīgo novērtējumu projekta līmenī un vajadzības gadījumā sagatavotu atkāpes piemērošanas procedūru, ievērojot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu. Šajā gadījumā jau SVN ir jāidentificē projekti, kam var būt nozīmīga negatīva ietekme uz Natura 2000 teritorijām un par ko projekta atļaujas piešķiršanas procesā, iespējams, būs jāsagatavo attiecīgais novērtējums saskaņā ar 6. panta 3. punktu.

Projektu kumulatīvo ietekmi ieteicams identificēt un novērtēt jau teritoriālo plānu izstrādes laikā.

Ostu un ūdensceļu pārvaldēm jācenšas panākt efektīvu zemes izmantojumu, optimizējot platību sadali ostas rūpniecisko darbību veikšanai un optimāli izmantojot dažādus transporta veidus, piemēram, jūras transportu, iekšzemes kuģu transportu un dzelzceļu.

Ostu un ūdensceļu pārvaldēm ieteicams apsvērt iespēju īstenot proaktīvus dabiskās vides attīstības pasākumus ar mērķi uzlabot estuāru ekosistēmas izturētspēju. Ieteicams apsvērt pagaidu dabas vietu izveidošanas iespēju teritorijās, kur ostu attīstībai paredzētā zeme īslaicīgi netiek izmantota šim nolūkam. Pēc tam šādu zemes platību apsaimniekošana un aizsardzība jāparedz integrētajos apsaimniekošanas plānos.


3.2.3. Partnerību un sabiedrības iesaistīšanās sniegto priekšrocību izmantošana Sabiedrības iesaistīšanās vadlīnijas

Jaunu projektu izstrādātājiem ieteicams iepriekš novērtēt attīstības projekta ietekmi un apspriesties ar kompetentajām dabas aizsardzības iestādēm par to, vai plānam var būt nozīmīga negatīva ietekme uz Natura 2000 teritorijas viengabalainību vai uz tās aizsardzības mērķiem. Plānošanas iestādēm jau plānošanas sākumposmā jāsāk apspriesties ar kompetentajām iestādēm un nevalstiskajām organizācijām (NVO).

Ņemot vērā vides aizsardzības un teritorijas zonēšanas tiesību aktu sarežģītību, ieteicams organizēt strukturētu apspriešanos un saziņu starp kompetentajām iestādēm, ieinteresētajām personām un NVO. Regulāri jāsazinās un jāsadarbojas ar transporta un vides aizsardzības institūcijām, lai nodrošinātu procesa vienmērīgu norisi gan plāna, gan projekta līmenī. Īstenošanas procesos, tostarp pārrobežu apstākļos, jābūt pārstāvētām ostu un ūdensceļu pārvaldēm, operatoriem vai lietotājiem, kā arī vides NVO.

Īpaša uzmanība jāpievērš plāniem un projektiem, kam būs ietekme aiz valsts robežām. Kaimiņvalstīm vienai otra jāinformē un jāsadarbojas jau plānošanas procesa sākumposmā.

3.3. Projektu izstrādes un uzturēšanas darbības Pastāv ļoti izplatīts maldīgs uzskats, ka ES Dabas direktīvās izmantota restriktīva pieeja (aizliegt, ja vien nav izpildīti konkrēti kritēriji). Šādas interpretācijas pamatā ir uzskats, ka vides politikas mērķiem vienmēr tiek dota priekšroka attiecībā pret ekonomiskās politikas mērķiem. Šī pieeja ir pretrunā ilgtspējīgas attīstības principiem, saskaņā ar kuriem ieguvumiem vides jomā jābūt līdzsvarā ar sociālām un ekonomiskām vajadzībām (skatīt Dzīvotņu direktīvas 2. panta 3. punktu). Būtiski svarīga ir laicīga integrētā plānošana un integrētu projektu izstrāde, jo tie veicina atļaujošu pieeju (atļaut, ja ir izpildīti konkrēti kritēriji) un visām pusēm izdevīgas situācijas. Ūdensceļu un ostu jomā projektu var klasificēt kā projektu sevišķi svarīgās sabiedrības interesēs, ja tam piešķirts ES TEN-T statuss vai cits valsts prioritātes statuss. Tomēr, ja plānu vai projektu tiek atļauts īstenot, pamatojoties uz sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, Dzīvotņu direktīvā ir noteikts pienākums pamatot šādu interešu piemērošanu. Alternatīvi risinājumi, kuru negatīvā ietekme ir mazāka vai tādas nav vispār, vienmēr iepriekš jāizvērtē pietiekami detalizēti, un plānu vai projektu, kam iespējama būtiska nelabvēlīga ietekme uz Natura 2000 teritoriju, var atļaut īstenot tikai tad, ja nav šādu alternatīvu risinājumu. Atļauju piešķiršanas procedūras var radīt tiesisko nenoteiktību, jo var gadīties, ka atļaujas būs jāpārskata, jāatjaunina vai galu galā jāanulē. Tomēr nenoteiktību var samazināt, pareizi piemērojot Dzīvotņu direktīvas noteikumus un dabas aizsardzības mērķus integrējot jau projekta plānošanas sākumposmā. Vadlīnijās turpmāk sniegti ieteikumi attiecībā uz integrētu projektu plānošanu, attiecīgo novērtējumu pareizu veikšanu un ar “būtisku ietekmi” saistītiem jautājumiem, adaptīvas pārvaldības izmantošanu un novērtējumu par kompensācijas pasākumiem, kuri varētu būt vajadzīgi kā galējais līdzeklis.


3.3.1. Integrēti projekti un darbs ar dabu 2008. gadā Pasaules Ūdens transporta infrastruktūras apvienība PIANC15 publicēja nostājas dokumentu “Darbs ar dabu”. Tajā izteikts aicinājums būtiski mainīt pieeju kuģniecības attīstības projektiem, lai izstrādātu savstarpēji izdevīgus risinājumus. Tā atbalsta proaktīvu, integrētu pieeju, kurā pievērsta uzmanība:

- projekta mērķu sasniegšanai ekosistēmas kontekstā, nevis iepriekš izstrādāta projekta seku novērtēšanai,

- savstarpēji izdevīgu risinājumu identificēšanai, nevis tikai ekoloģiskā kaitējuma mazināšanai.

- Tādējādi “darbā ar dabu” projekta mērķi pirmām kārtām tiek apsvērti no dabiskās sistēmas, nevis tehniskās koncepcijas viedokļa. Šī pieeja jāizmanto jau projekta sākumposmā, kad vēl ir lielākas variēšanas iespējas. Tāda proaktīva pieeja kā “darbs ar dabu” jāizmanto ne tikai projektu, bet arī stratēģisko plānu un programmu izstrādē (skatīt sadaļu par integrētu plānošanu).

Ja vides jautājumu tiek apsvērti tikai tad, kad projekta izstrāde jau ir krietni pavirzījusies uz priekšu, ietekmes uz vidi novērtējums neizbēgami kļūst par ietekmes vai kaitējuma mazināšanas instrumentu, un tādējādi var tikt izstrādāti neoptimāli risinājumi un daļa iespēju var palikt neizmantotas. “Darbs ar dabu” nozīmē vairāk nekā tikai nepieļaut vai mazināt iepriekš izstrādātas koncepcijas ietekmi uz vidi. Tā mērķis ir noteikt veidu, kā sasniegt projekta mērķus, vienlaikus izmantojot dabiskos procesus un nodrošinot vides aizsardzību, atjaunošanu vai uzlabošanu. Līdzīga pieeja ir pārbaudīta plūdu ietekmes mazināšanas projektos Nīderlandē un iestrādāta Interreg projektā SAND. Šo pieeju sauca par “integrēto plānošanu”, un tā balstījās uz dažādiem plāniem, kas bija integrēti tā, lai visas iesaistītās puses gūtu pēc iespējas lielāku labumu, vienlaikus rentabli un efektīvi sasniedzot vispārējo mērķi. Šī vispārējā pieeja ir ļoti ieteicama, jo tā atbilst principam, saskaņā ar kuru kaitējums videi jānovērš vai jākoriģē tā rašanās vietā. Tā ir saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu. Tomēr attiecīgais novērtējums (6. panta 3. punkts) ir jāveic, ja nevar izslēgt nozīmīgu ietekmi uz Natura 2000 teritoriju. Ieteicams dot priekšroku profilakses vai novēršanas pasākumiem, nevis kompensācijas pasākumiem. Vadlīnijas darbam ar dabu

Projektu koncepcijas pamatā jāliek mērķis panākt savstarpēju izdevīgumu, lai sasniegtu gan Natura 2000 aizsardzības mērķus, gan sociāli ekonomiskos mērķus.

Projekti jāizstrādā atbilstīgi “darba ar dabu” koncepcijai. Tas nozīmē, ka attiecīgie Natura 2000 aizsardzības mērķi jau projekta plānošanas un izstrādes sākumposmā jāapsver kopā ar projekta tehniskajiem mērķiem.

Kopumā priekšroka vienmēr ir kaitējuma profilakses vai novēršanas pasākumiem, nevis kompensācijas pasākumiem.

15 http://www.pianc.org.


3.3.2. Kā traktēt jēdzienus “attiecīgs novērtējums” un “iespējama būtiska ietekme”? Eiropas Komisija jau ir publicējusi vadlīniju dokumentus, lai palīdzētu dalībvalstīm un ekonomikas dalībniekiem izprast un piemērot Dzīvotņu direktīvas 6. pantu (skatīt 1. pielikumu). Šajās vadlīnijās tiek sniegti ieteikumi ar ūdensceļiem un ostām saistītām darbībām. Ekoloģija un bioloģiskā daudzveidība ir atkarīga no vietējiem apstākļiem (abiotisko un biotisko faktoru mainīgums un sarežģītība), kā arī no attīstības laikā un telpā. Vārdi “attiecīgs” vai “būtisks” nav normatīvi jēdzieni, un novērtējumos jāņem vērā vietējie apstākļi (individuāla pieeja). Kā norāda Stojanovic & al. (2006), “tas, ka katrai ostai ir raksturīgi unikāli ģeogrāfiskie, hidrogrāfiskie un komerciālie faktori, nozīmē, ka universāla pieeja, iepriekš paredzot veicamās vides pārvaldības darbības, iespējams, nebūs piemērota, kaut gan dažādām situācijām var būt daudz kopīgu aspektu.” To pašu var apgalvot par estuāru apsaimniekošanu, jo ekosistēmu raksturlielumi cita starpā ir atkarīgi no estuāra ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Tāpēc vienmēr jāveic teritorijai specifiska analīze. “Attiecīgs” novērtējums ir tāds novērtējums, kurā ņemti vērā visi vietējie faktori un dabas aizsardzības mērķi. Turklāt tam jābalstās uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem datiem. 3.3.3. Saistība starp SVN, IVN un attiecīgo novērtējumu Pastāv vairākas līdzības starp SVN un IVN procedūrām un attiecīgajiem novērtējumiem, ko saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu veic attiecībā uz plāniem vai projektiem, kas skar Natura 2000 teritorijas. Tomēr ne stratēģiskais vides novērtējums, ne ietekmes uz vidi novērtējums nevar aizstāt vai aizvietot Dzīvotņu direktīvā paredzēto attiecīgo novērtējumu, jo visas procedūras ir līdzvērtīgas. Protams, tos var veikt paralēli, vai arī IVN/SVN procesā var izmantot attiecīgajā novērtējumā iegūto informāciju, taču šādos gadījumos attiecīgajam novērtējumam jābūt skaidri nošķiramam SVN vides pārskatā vai IVN vides dokumentācijā, vai arī tas jāiekļauj atsevišķā pārskatā, lai tā konstatējumus var nošķirt no IVN vai SVN konstatējumiem. Viena no SVN/IVN un Dzīvotņu direktīvas attiecīgo novērtējumu galvenajām atšķirībām, ja neskaita to, ka šajos procesos tiek vērtēti dažādi dabiskās vides aspekti un tiem ir dažādi kritēriji “būtiskuma” noteikšanai, ir turpmākie pasākumi, kas atkarīgi no novērtējuma rezultātiem. SVN un IVN būtībā nosaka procedurālas prasības, nevis saistošus vides standartus; turpretī novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu uzliek pienākumus, galvenokārt tāpēc, ka ar to tiek ieviests vides standarts, proti, Natura 2000 teritorijas aizsardzības mērķis un vajadzība saglabāt tās viengabalainību. Citiem vārdiem, ja attiecīgais novērtējums nevar garantēt to, ka plānam vai projektam nebūs nelabvēlīgas ietekmes uz Natura 2000 teritorijas viengabalainību, iestāde nevar pieņemt plānu vai projektu tā pašreizējā redakcijā, ja vien ārkārtas gadījumos netiek ierosinātas īpašas procedūras attiecībā uz plāniem vai projektiem, kuriem nav alternatīvu risinājumu, kas nodarītu mazāku kaitējumu, un kuri ir atzīti par projektiem sevišķi svarīgās sabiedrības interesēs. Turpretī SVN/IVN ir paredzēti, lai plānošanas iestādes pilnībā apzinātos ierosinātā plāna vai projekta ietekmi uz vidi, lai to varētu ņemt vērā galīgajā lēmumā. Iepriekš aprakstītie apsvērumi ir apkopoti tabulā 4. pielikumā.


Novērtējumu veikšanas vadlīnijas

Plāna vai projekta ietekmes būtiskums ir ļoti atkarīgs no teritorijas īpašībām un aizsardzības mērķiem (kas noteikti datu standartveidlapā, īpaši aizsargājamās teritorijas statusa piešķiršanas aktos, aizsardzības prioritātēs, apsaimniekošanas plānā u. c.).

Ja tiek ierosināts ostas vai saistītā ūdensceļa attīstības projekts, pirmkārt jāveic iepriekšējs novērtējums. Ja šis iepriekšējais novērtējums neliecina par iespējamu būtisku ietekmi uz Natura 2000 teritorijām, kompetentā iestāde var atcelt pienākumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu veikt teritorijas ietekmējuma attiecīgo novērtējumu, ņemot vērā teritorijas aizsardzības mērķus. Būtiskas ietekmes riska novērtējums jāveic, pamatojoties uz zinātniskiem kritērijiem un cita starpā ņemot vērā plāna vai projekta skartās teritorijas īpašības un specifiskos vides apstākļus. Jāņem vērā tādi faktori kā ietekmes plašums, dziļums, sarežģītība, iespējamība, ilgums, biežums un iespējamais atgriezeniskums. Novērtējums jāveic kompetentajām iestādēm.

Ja, pamatojoties uz objektīvu informāciju, nevar izslēgt, ka projektam — atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem — būs nozīmīga ietekme uz Natura 2000 teritoriju, veic projekta pilnu novērtējumu saskaņā ar 6. panta 3. punktu.

Pēc rūpīgas attiecīgā novērtējuma veikšanas, kurā ietilpst visu vajadzīgo datu vākšana, atkarībā no darbību atgriezeniskuma, atlikušās nelielās neskaidrības tomēr nedrīkstētu bezgalīgi ilgi aizkavēt vai ierobežot projektus. Tas jāvērtē katrā gadījumā atsevišķi. Ja ir neskaidrības par kompleksu estuāru vai piekrastes ekosistēmu konkrētiem mehānismiem, ostu un ūdensceļu attīstītājiem jānovērtē atlikušo neskaidrību veids un jāizstrādā mērķtiecīgas monitoringa un adaptīvas stratēģijas. Monitoringa shēmas jāplāno tā, lai tās laikus brīdinātu par neparedzētām pārmaiņām, kad vēl ir iespējams veikt efektīvus korektīvos pasākumus.

Nelabvēlīgas ietekmes neesamība dažreiz ir atkarīga no tā, vai paredzamā ietekme pārsniedz noteiktas robežvērtības; tādā gadījumā ir svarīgi veikt monitoringu ar robežvērtību saistītajai ietekmei. Robežvērtībām vienmēr jābalstās uz zinātniskiem kritērijiem.

Lai veiktu attiecīgo novērtējumu, jānodrošina informācija par visiem tā plāna vai projekta raksturlielumiem, kas var ietekmēt teritoriju, par visu ietekmēto platību, par citu tādu projektu vai plānu raksturlielumiem, kuriem var būt kumulatīva ietekme ar vērtējamo projektu, par plānotām vai pašlaik īstenotām dabas aizsardzības iniciatīvām, kas var ietekmēt teritorijas stāvokli nākotnē, par projekta vai plāna attiecībām ar Natura 2000 teritoriju (piemēram, attālums u. c.), par atļaujas piešķīrējas iestādes vai aģentūras prasībām (piemēram, IVN/SVN).

Informācijā par aizsargājamo teritoriju jāiekļauj šādi dati: Natura 2000 teritorijas aizsardzības mērķi, aizsardzības stāvoklis un citi būtiski dati par teritorijā izplatītajām I pielikuma dzīvotnēm vai II pielikuma sugām, tās teritorijas fizikālās un ķīmiskās īpašības, ko var ietekmēt projekts, dzīvotņu, sugu un to ekoloģijas dinamika, pret pārmaiņām jutīgi teritorijas aspekti, galvenās strukturālās un funkcionālās attiecības, kas veido un uztur teritorijas viengabalainību, citi teritorijai būtiski aizsardzības jautājumi, tostarp nākotnē gaidāmās dabiskās izmaiņas un šo izmaiņu pārvaldības intensitāte, lai sasniegtu teritorijas aizsardzības mērķus.

Būtiskas ietekmes likvidēšanas vai mazināšanas pasākumi jāparedz projekta plānošanas posmā. Ja vajadzīgs, tos var papildināt attiecīgā novērtējuma veikšanas laikā (plāna pārskatīšana, papildu ietekmes mazināšanas pasākumi). Rūpīgi plānojot


projektu, iespējams, varēs pilnībā izslēgt negatīvu ietekmi uz teritorijas viengabalainību.

3.3.4. Kompensācijas shēmas un turpmākie pasākumi Svarīga piebilde: Komisija ir izdevusi ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu tieši saistītas vadlīnijas, kuras jāskata kopā ar turpmāko iedaļu (atsauces skatīt 1. pielikumā). Kompensācijas vadlīnijas

Ja tiek atļauts veikt kaitējumu radošas attīstības darbības, jo nav alternatīvu risinājumu, jāveic kompensācijas pasākumi, lai pilnībā atlīdzinātu teritorijai nodarītos zaudējumus vai kaitējumu. Tie precīzi jāpielāgo jebkuram paredzētajam ietekmes veidam, pievēršot galveno uzmanību Natura 2000 tīkla vienotībai un konkrētiem teritorijas līmenī ietekmētiem elementiem. Lai to nodrošinātu, pasākumiem jābūt vērstiem uz teritorijas viengabalainības strukturālajiem un funkcionālajiem aspektiem, attiecīgajiem dzīvotņu tipiem un sugu populācijām, kurus skar ietekme, un šo elementu devumu Natura 2000 tīkla kopējā vienotībā.

Kompensācijas pasākumiem jābūt realizējamiem un jāspēj aizsargāt Natura 2000 tīkla kopējā vienotība. Pēc iespējas agrākā projekta posmā jānorāda pasākumu plānotais termiņš un visas veicamās uzturēšanas darbības, kas paredzētas, lai uzlabotu pasākumu efektivitāti. Kad ir panākta vienošanās par kompensācijas shēmu, piešķirtas atļaujas un ieviesta monitoringa shēma, neparedzētām neskaidrībām principā nevajadzētu nozīmīgi aizkavēt plāna vai projekta pamatdarbības. Tomēr šādu jaunu neskaidrību gadījumā jāveic mērķtiecīga izmeklēšana un, ja vajadzīgs, plašs monitorings un adaptīvi vai korektīvi pasākumi.

Galveno dzīvotņu un sugu “zaudējumi” ir jānosaka kvantitatīvi: saskaņā ar aktuālajām zināšanām un ekspertu vērtējumu. Kompensācijas pasākumi jāplāno, pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko informāciju, un tiem jānodrošina ekoloģiskās funkcijas, kas vajadzīgas ietekmētajām sugām vai dzīvotnēm.

Jānovērtē attiecība starp kaitējumu videi un kompensācijas radīto ieguvumu vides jomā: ir vispāratzīts, ka kompensācijas/kaitējuma attiecībai parasti ir jābūt krietni lielākai par 1:1. Tāpēc attiecība, kas vienāda ar 1:1 vai mazāka, jāapsver tikai tad, ja ir pierādīts, ka šādi pasākumi būs 100 % iedarbīgi, lai īsā laikā atjaunotu labu struktūru un funkcionalitāti.

Attiecīgās kompensācijas teritorijas jāizvēlas, ņemot vērā šādus apstākļus: a) kompensācija Natura 2000 teritorijas robežās, ja teritorijā ir elementi, kas

vajadzīgi, lai nodrošinātu ekoloģisko vienotību un tīkla funkcionēšanu; b) kompensācija ārpus Natura 2000 teritorijas, ja tā var nodrošināt tādu pašu

ieguldījumu ekoloģiskajā tīklā. Var izvēlēties gan citu teritoriju ar Natura 2000 statusu, gan teritoriju, kurai nav šāda statusa, taču tādā gadījumā tai būs jāpiešķir Natura 2000 statuss.

Kompensācijas pasākumiem jānodrošina to ekoloģisko procesu nepārtrauktība, kas ir būtiski Natura 2000 tīkla kopējās vienotības saglabāšanai. Kompensācijas shēmai jādarbojas brīdī, kad attiecīgajā teritorijā rodas negatīva ietekme. Būtiski svarīgi ir to ieviest laikus. Iespējams, būs vajadzīgi specifiski ietekmes mazināšanas pasākumi, lai pārvarētu iespējamos pagaidu zaudējumus.


Visi kompensācijas pasākumiem nepieciešamie tehniskie, juridiskie un finansiālie priekšdarbi jāveic, pirms tiek uzsākta plāna vai projekta īstenošana, lai izvairītos no neparedzētas aizkavēšanās, kas varētu mazināt pasākumu iedarbīgumu.

Finansēšana, monitorings un ziņojumu sniegšana: kompensācijas pasākumiem jābūt stabilai normatīvajai un finanšu bāzei, kas vajadzīga, lai ilgtermiņā nodrošinātu īstenošanu, aizsardzību, monitoringu un uzturēšanu.

3.3.5. Kā risināt jautājumus par bagarēšanas un uzturēšanas darbiem Ja ostas atrodas estuāros vai to tuvumā, kuģu piekļuves ceļi bieži šķērso teritorijas, kam ir piešķirts Natura 2000 statuss. Lielākajai daļai ostu bagarēšana ir vajadzīga, lai uzturētu ūdensceļus un kuģu ceļus lietošanas kārtībā. Var rasties konflikti ar pienākumu saglabāt Natura 2000 teritorijas viengabalainību. Tomēr ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšanu, piemēram, pastāvīgos vai periodiskos darbus, parasti var ieplānot tā, lai tā neradītu nelabvēlīgu ietekmi uz Natura 2000 teritoriju viengabalainību vai to aizsardzības mērķiem. Bagarēšanā izņemto grunti var izmantot estuāriem nekaitīgā veidā. Izmantojot saprātīgu izņemtās grunts izvietošanas pieeju (piemēram, pārvietojot to uz citu estuāra daļu, kurā trūkst sanešu), bagarēšanas darbi var pat pozitīvi ietekmēt estuāru aizsardzības stāvokli. Jaunākās zināšanas un labākā prakse pierāda, ka labi pārdomāts pārvietošanas plāns var palīdzēt atjaunot vērtīgas morfoloģiskās struktūras estuāros, radot pozitīvas pārmaiņas vides jomā. Izstrādājot novatoriskas bagarēšanas koncepcijas, kas papildinātas ar stingrām monitoringa shēmām, var dot ieguldījumu gan kuģošanas mērķu, gan Natura 2000 aizsardzības mērķu sasniegšanā. Meklējot piemērotus ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšanas risinājumus, priekšroka tiek dota ilgtspējīgas padziļināšanas un sanešu apsaimniekošanas koncepcijai. Šādas shēmas palīdzēs izvairīties no problēmām, konfliktiem un kavējumiem un, ja iespējams, radīt maksimāli pozitīvu iespējamo ietekmi uz estuāru un piekrastes zonu aizsardzības stāvokli. Ilgtspējīga bagarēšanas un sanešu apsaimniekošanas prakse palīdzēs papildus mazināt kuģošanas kanālos veikto uzturēšanas darbu iespējamo ietekmi. Tomēr tas automātiski nenozīmē, ka nav jāveic novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Ilgtspējīgas bagarēšanas stratēģijās jāsniedz vajadzīgā papildinformācija, lai kompetentā iestāde varētu lemt par to, cik liela ir iespējamība, ka varētu rasties nelabvēlīga ietekme uz Natura 2000 teritoriju. Tā kā ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšana un sanešu pārvietošana ir darbības, kas periodiski atkārtojas, tās var iestrādāt ilgtspējīgas bagarēšanas un sanešu apsaimniekošanas shēmās, lai sasniegtu gan ar kuģošanu saistītos, gan Natura 2000 aizsardzības mērķus. Sagatavojot un ieviešot ilgtspējīgas bagarēšanas un sanešu apsaimniekošanas shēmas, būtiski svarīgi ir šādi seši posmi:

- izprast fizikālos apstākļus (morfoloģija, hidroloģija, sāļums utt.) attiecīgajā teritorijā;

- vākt vajadzīgo informāciju par bagarēšanas darbu, lai detalizēti novērtētu ietekmi uz vidi;

- novērtēt bagarēšanas ietekmi uz dabisko vidi (uz estuāra morfoloģiju un hidrodinamiku, uz jutīgām dzīvotnēm un sugām īstermiņā un ilgtermiņā);


- izvēlēties optimālo darba režīmu, aprakstot visus iespējamos nelabvēlīgas ietekmes mazināšanas risinājumus un galējas nepieciešamības gadījumā izvērtējot iespējamos kompensācijas pasākumus, kuri būtu jāveic, ja visus būtiskās nelabvēlīgās ietekmes veidus nevar novērst ar ietekmes mazināšanas pasākumiem;

- īstenot monitoringa programmu, lai noteiktu, vai ir sasniegti vides aizsardzības mērķi;

- nodrošināt ieinteresēto personu dalību visā procesā, lai izvairītos no sūdzībām un procedūras aizkavēšanas.

Bagarēšanas darbu novērtēšanu un izņemtās grunts izvietošanu jūras vidē reglamentē starptautiskās konvencijas, piemēram, Londonas konvencija, OSPAR, HELCOM, Barselonas konvencija un Bukarestes konvencija. Kapitālās padziļināšanas vadlīnijas

Kapitālās padziļināšanas darbi jāplāno kā ilgtspējīgas bagarēšanas un sanešu apsaimniekošanas shēmu daļa. Ja nevar izslēgt, ka šie darbi — arī kopā ar citiem plāniem vai projektiem — radīs būtisku ietekmi uz Natura 2000 teritoriju, jāveic to attiecīgais novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu.

Pārdomātām bagarēšanas un grunts pārvietošanas stratēģijām būtu jāpalīdz mazināt negatīvo ietekmi un, ja iespējams, atjaunot vai attīstīt vērtīgas morfoloģiskās struktūras un tādējādi radīt ieguvumus vides jomā (koncepcija “darbs ar dabu”).

Bagarēšanas un sanešu pārvietošanas stratēģijas jāplāno tā, lai tiktu maksimāli palielināta to iespējamā pozitīvā ietekme. Tās jāpapildina ar efektīvām monitoringa shēmām.

Periodisku uzturēšanas darbu, tostarp ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšanas darbu, vadlīnijas

Periodiski uzturēšanas darbi jāplāno un jāveic tā, lai nodrošinātu to, ka tie nerada nelabvēlīgu ietekmi uz Natura 2000 teritoriju viengabalainību vai to aizsardzības mērķiem. Ja iespējams, jācenšas maksimāli palielināt to iespējamo pozitīvo ietekmi uz estuāru un piekrastes zonu aizsardzības stāvokli, izmantojot ilgtspējīgas sanešu apsaimniekošanas stratēģijas.

Periodiski uzturēšanas darbi attiecīgā gadījumā jāintegrē Natura 2000 apsaimniekošanas plānos, līdzvērtīgos apsaimniekošanas plānos vai upju baseinu apsaimniekošanas plānos, lai nodrošinātu to strukturētu novērtēšanu un pārskatīšanu vispārējā teritorijas aizsardzības kontekstā.

Uzturēšanas darbi Natura 2000 teritorijā vai tās tuvumā jāplāno, tos īpaši pielāgojot katram estuāram vai piekrastes zonai, un jāpapildina ar monitoringa shēmu, kas ļauj konstatēt un laikus koriģēt neparedzētu nelabvēlīgu ietekmi uz aizsardzības mērķu izpildi.

Ja šādus uzturēšanas darbus, jo īpaši ņemot vērā darbu regularitāti vai to veikšanas apstākļus, var uzskatīt par vienu darbību, jo īpaši, ja tie paredzēti, lai uzturētu noteiktu kuģojamā kanāla dziļumu, regulāri veicot padziļināšanas darbus, šos darbus Dzīvotņu direktīvas piemērošanas vajadzībām var uzskatīt par vienu un to pašu projektu.

Šādā gadījumā, ja atļauja šāda projekta veikšanai piešķirta pirms direktīvas transponēšanas termiņa beigām, uz to neattieksies prasība veikt iepriekšēju novērtējumu par projekta ietekmi uz attiecīgo teritoriju. Tomēr uz uzturēšanas darbiem Natura 2000 teritorijā attiecas vispārējs aizsardzības pienākums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu, kas ietver dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu


noplicināšanas novēršanu un tādu būtisku traucējumu novēršanu, kas ietekmē sugas, kuru aizsardzības nolūkā teritorijai piešķirts attiecīgais statuss16.

Reizēm uzturēšanas darbi jāuzskata par jaunu projektu katrreiz, kad tiek veikti darbi kuģojamajā kanālā, piemēram, darba paņēmienu, apstākļu vai regularitātes izmaiņu dēļ. Šādā gadījumā katram no šiem projektiem, ciktāl tiem var būt būtiska ietekme uz attiecīgo teritoriju, ir jāveic to ietekmes novērtējums atbilstīgi Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktam.

Tā kā vienmēr ir piemērojami 6. panta 2. punkta noteikumi, dalībvalstīm jāpārskata, vai pašlaik notiekoši darbi var noplicināt dzīvotnes vai sugu dzīvotnes, un vajadzības gadījumā jāveic attiecīgi pasākumi, lai novērstu šādu noplicināšanu.

3.4. Rīcība neskaidrību gadījumā: adaptīvā pārvaldība Veicot plānu vai projektu attiecīgus novērtējumus Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē, iespējams, būs jāievēro piesardzības princips. Galvenajam novērtējuma mērķiem jābūt, sniedzot apstiprinošus pierādījumus, tostarp veicot vajadzīgos pētījumus un pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko informāciju, objektīvi pierādīt, ka netiks radīta nelabvēlīga ietekme uz Natura 2000 teritorijas viengabalainību. Tomēr arī adaptīvā pārvaldība palīdz risināt situācijas, kurās zinātnisku datu trūkuma vai neskaidrību par kompleksu un dinamisku ekosistēmu funkcionēšanu dēļ kompetentās iestādes nevar pilnībā pārliecināties par to, vai nebūs nelabvēlīgas ietekmes. Ja nevar pārliecināties par to, vai plānam vai projektam nebūs būtiskas nelabvēlīgas ietekmes uz Natura 2000 teritoriju, Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta atkāpes shēma paredz, ka atļauju īstenot plānu vai projektu var piešķirt tikai tad, ja nav alternatīvu risinājumu, ja plāna vai projekta īstenošanu attaisno sevišķi svarīgas sabiedrības intereses un ja ir veikti vajadzīgie kompensācijas pasākumi, lai aizsargātu Natura 2000 tīkla kopējo vienotību. Ja plāns vai projekts atbilst šiem noteikumiem (lielākā daļa ostu attīstības projektu tiem atbilst), ir būtiski, lai šie dažādie aspekti tiktu izskaidroti jau pašos pirmajos plāna vai projekta izstrādes posmos, jo tie ir svarīgi plānošanas, finansēšanas un — ne mazāk svarīgi — atļaujas piešķiršanas procedūras elementi. Adaptīva pieeja plāna, projekta vai kompensācijas shēmas īstenošanai var būt īpaši noderīga gadījumos, kad ar dažādiem faktoriem saistītu neskaidrību dēļ (atrašanās vieta, datu ticamība, neparedzēti kavējumi) nevar pietiekami detalizēti noteikt visas plāna, projekta vai kompensācijas shēmas radītās sekas, un ja šādu neskaidrību nevar ņemt vērā, palielinot kaitējuma/kompensācijas attiecību. Šādā gadījumā ir jāparedz stingra monitoringa shēma un apstiprināts iepriekš noteiktu, piemērotu korektīvo pasākumu komplekss. Šiem pasākumiem jādod iespēja ietekmes mazināšanas un/vai kompensācijas pasākumus pielāgot reālajai ietekmei, tādējādi ļaujot neitralizēt sākotnēji neparedzētu ietekmi. Par sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm un to, kā izskatīt alternatīvus risinājumus, jau ir sniegts daudz norādījumu līdz šim publicētajos vadlīniju dokumentos (skatīt 1. pielikumu). Adaptīvas pārvaldības vadlīnijas

Ja būtisku negatīvu ietekmi nevar novērst, pat veicot ietekmes mazināšanas pasākumus, lēmumu par atļaujas piešķiršanu projekta īstenošanai nosaka tas, vai

16 Skatīt arī Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 14. janvāra spriedumu lietā C-226/08 (Papenburgas pilsēta pret Vācijas Federatīvo Republiku).


pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses un vai ir iespējami alternatīvi risinājumi, kas radītu mazāku kaitējumu, saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta noteikumiem.

Ja ir palikušas zinātniskas neskaidrības attiecībā uz ietekmes mazināšanas vai kompensācijas pasākumiem, tajos jāietver iepriekš noteikta un apstiprināta faktiskās ietekmes monitoringa shēma un pamatdokuments, piemēram, Natura 2000 apsaimniekošanas plāns, integrētais plāns vai pasākumu programma, lai ietekmes mazināšanas un kompensācijas pasākumus pielāgotu faktiskajai ietekmei.

Alternatīvu risinājumu apsvēršanas vadlīnijas

Ja paredzama negatīva ietekme, ir jāapsver alternatīvie risinājumi, kā sasniegt plāna vai projekta mērķus, un jānovērtē šo alternatīvu iespējamā ietekme uz Natura 2000 teritoriju aizsardzības mērķiem.

Apsverot alternatīvus risinājumus, kompetentajām iestādēm nav jāaprobežojas ar projekta vai plāna iesniedzēja ierosinātajiem risinājumiem. Apsvērt alternatīvus risinājumus ir kompetentās iestādes pienākums.

Novērtējot alternatīvus risinājumus, jāapspriežas ar visām attiecīgajām aģentūrām un citām struktūrām. Jāsniedz detalizēta informācija par alternatīviem risinājumiem un to ietekmi uz skarto Natura 2000 teritoriju, norādot informācijas avotus. Apsverot alternatīvas, jāpiemēro piesardzības princips.


1. pielikums. Eiropas Komisijas paziņojumi un vadlīniju dokumenti

Ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu saistītie EK vadlīniju dokumenti

- Eiropas Komisija (2000) “Managing Natura 2000 sites: the provisions of Articles 6 of the habitats directive 92/43/EEC”. Luksemburga: Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs.

http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/art6/provision_of_art6_en.pdf

- Eiropas Komisija (2002) “Assessment of plans and projects significantly affecting Natura 2000 sites. Methodological guidance on the provisions of articles 6(3) and (4) of the Habitats Directive 92/43/EEC.” Luksemburga: Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs.

http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/art6/natura_2000_assess_en.pdf

- Eiropas Komisija (2007) “Metodiski norādījumi par Biotopu direktīvas 92/43/EEK 6. panta 4. punktu. Skaidrojums jēdzieniem: alternatīvi risinājumi, sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kompensācijas pasākumi, kopējā vienotība, Komisijas atzinums.”

http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/art6/guidance_art6_4_lv.pdf

- Eiropas Komisija (2007) “Guidance document on the strict protection of animal species of Community interest under the Habitats Directive 92/43/EEC”, 87 lpp. http://circa.europa.eu/Public/irc/env/species_protection/library?l=/commission_guidance/english/final-completepdf/_EN_1.0_&a=d

Galvenie ar Ūdens pamatdirektīvu saistītie EK vadlīniju dokumenti

- Eiropas Komisija (2003) “Common implementation strategy for the water framework directive (2000/60/EC), Transitional and coastal waters-Typology, Reference conditions and classification systems”, Guidance Document No 5. Luksemburga: Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, 116 lpp.

http://circa.europa.eu/Public/irc/env/wfd/library?l=/framework_directive/guidance_documents&vm=detailed&sb=Title

- Eiropas Komisija (2003) “Common implementation strategy for the water framework directive (2000/60/EC), Identification and Designation of Heavily Modified and Artificial Water Bodies”, Guidance Document No 4. Luksemburga: Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, 14 lpp.

http://circa.europa.eu/Public/irc/env/wfd/library?l=/framework_directive/guidance_documents&vm=detailed&sb=Title

- Eiropas Komisija (2006) “Common Implementation Strategy for the Water Framework Directive. Exemptions to the environmental objectives under the Water Framework Directive allowed for new modifications or new sustainable development activities (WFD Article 4.7)”, politikas dokuments.

http://circa.europa.eu/Public/irc/env/wfd/library?l=/framework_directive/thematic_documents/environmental_objectives&vm=detailed&sb=Title


- Eiropas Komisija (2006) “WFD and Hydro-morphological pressures: Focus on hydropower, navigation and flood defence activities Recommendations for better policy integration”, politikas dokuments, 44 lpp.

http://circa.europa.eu/Public/irc/env/wfd/library?l=/framework_directive/thematic_documents/hydromorphology&vm=detailed&sb=Title

- Eiropas Komisija (2006) “WFD and Hydro-morphological pressures, Good practice in managing the ecological impacts of hydropower schemes; flood protection works; and works designed to facilitate navigation under the Water Framework Directive”, 68 lpp.

http://circa.europa.eu/Public/irc/env/wfd/library?l=/framework_directive/thematic_documents/hydromorphology&vm=detailed&sb=Title

Ar jūrniecības un ostu politiku saistītie EK politikas dokumenti

- Eiropas Komisija (2006) “Ceļā uz turpmāko ES jūrniecības politiku: Eiropas redzējums okeāniem un jūrām”. Zaļā grāmata, 49 lpp., COM(2006) 27.

http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:52006DC0275%2802%29:LV:HTML

- Eiropas Komisija (2006) “Motorways of the Sea: Shifting freight off Europe’s roads”. Luksemburga: Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, 6 lpp. http://ec.europa.eu/transport/intermodality/motorways_sea/doc/2006_motorways_sea_brochure_en.pdf

- Eiropas Komisija (2007) “Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika”, 17 lpp., COM(2007) 575.

http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:52007DC0575:LV:HTML

- Eiropas Komisija (2007) “Paziņojums par Eiropas ostu politiku”, 16 lpp., COM(2007) 616.

http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2007:0616:FIN:LV:HTML

- Eiropas Komisija (2009) “Stratēģiskie mērķi un rekomendācijas ES jūras transporta politikai 2018. gada perspektīvā”. Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu Komitejai, Transporta un enerģētikas ĢD, 19 lpp.

http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2009:0008:FIN:LV:HTML

Ar PZIA un piekrastes teritorijām saistītie EK vadlīniju dokumenti

- Eiropas Komisija (2002) “Recommendation concerning the implementation of integrated coastal zone management” (2002/413/EC).

http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2002:148:0024:0027:EN:PDF

- Eiropas Komisija (2004) “Living with coastal erosion in Europe-Sediment and Space for Sustainability, Eurosion”, Luksemburga: Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, 44 lpp. http://www.eurosion.org/project/eurosion_en.pdf


Citi EK vadlīniju dokumenti

- Eiropas Komisija (2004) “Development of a Guidance Document on Strategic Environmental Assessment (SEA) and Coastal Erosion”, Luksemburga: Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, 72 lpp.

http://ec.europa.eu/environment/iczm/pdf/coastal_erosion_fin_rep.pdf

- Eiropas Komisija (2006) “Kā apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos līdz 2010. gadam un turpmāk — ilgtspējīgi ekosistēmu pakalpojumi cilvēka labklājībai”, Luksemburga: Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, 15 lpp., COM(2006) 216.

http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2006:0216:FIN:LV:PDF

- Eiropas Komisija (2007) “Adaptācija klimata pārmaiņām Eiropā. ES rīcības varianti”, Zaļā grāmata, 27 lpp., COM(2007) 354.


- Eiropas Komisija (2007) “Noturīgas un konkurētspējīgas Eiropas tūrisma nozares programma”, Komisijas paziņojums, COM(2007) 621 galīgā redakcija.


- Eiropas Komisija (2010) “Eiropa, tūristu visvairāk apmeklētā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes”, Komisijas paziņojums, COM(2010) 352 galīgā redakcija.

http://ec.europa.eu/enterprise/sectors/tourism/files/communications/communication2010_en.pdf

39 EC Guidance on the implementation of the EU nature legislation in estuaries and coastal zones

2. pielikums. Dažas privātā sektora iniciatīvas, kurās iesaistīta ostu nozare

1. Ecoports (sk. www.ecoports.com) Ecoports ir pētniecības un izstrādes projekts, kas uzsākts 2002. gadā un ko sākotnēji līdzfinansēja Eiropas Komisija un 12 ostas un ostu organizācijas. Ecoports galvenais mērķis bija saskaņot Eiropas ostu administrāciju pieeju vides pārvaldībai, izveidojot vides pārvaldības sistēmu un apmainoties ar pieredzi, kā arī ieviešot labas prakses piemērus ar ostām saistītos vides jautājumos. 2. ESPO, Vides kodeksi (sk. www.espo.be) 1994. gadā Eiropas Jūras ostu organizācija (ESPO) publicēja savu pirmo Eiropas Vides kodeksu, kas bija iecerēts, lai paustu ostu administrāciju kolektīvo apņemšanos uzlabot vidi. Tāpēc tajā tika izteikti vairāki ieteikumi par vides aizsardzības politikas nostādņu integrēšanu visos darbības aspektos. 2002. gadā ESPO veica apsekojumu par Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas ietekmi uz ostu attīstību. Galvenie konstatējumi un ieteikumi tika publicēti 2007. gadā ESPO sagatavotajā Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas īstenošanas kodeksā. 3. Paralia Nature (sk. www.imiparalianature.org) Paralia Nature projekts tika uzsākts 2000. gada decembrī kā neformāla diskusiju platforma Dzīvotņu direktīvas un ar to saistītu jautājumu un projektu apspriešanai. Šajā projektā tiek plānots īstenot plašu daudzdisciplīnu sadarbību starp valdībām, ostām, universitātēm, NVO un zināšanu centriem, apmainoties ar pieredzi un informāciju. 4. NEW! Delta project (Interreg IIIB — Ziemeļrietumeiropa, sk. www.newdelta.org) Arī 2004. gada jūlijā uzsāktais NEW! Delta project attiecās uz Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas īstenošanu. Projektā darbojās 10 partneri no 4 Ziemeļrietumeiropas valstīm (Anglijas, Francijas, Beļģijas un Nīderlandes), tostarp ostu pārvaldes, reģionālās pārvaldes iestādes un pētniecības institūti. 5. SedNet (5. PTA pamatprogramma, sk. www.sednet.org) Sediment Network (SedNet) ir Eiropas tīkls, kura nolūks ir iekļaut ar sanešiem saistītus jautājumus un informāciju Eiropas stratēģijās, lai palīdzētu sasniegt vides aizsardzības mērķus un izstrādātu jaunus sanešu apsaimniekošanas instrumentus. 6. TIDE (Interreg IV B Ziemeļjūras programma, sk. www.tide-project.eu/) Interreg projekts TIDE tika uzsākts 2009. gada septembrī. Tā mērķis ir to estuāru integrēta apsaimniekošana, kurus izmanto kā kanālus kuģošanai uz svarīgām jūras ostām, un kuros ir spēcīga plūdmaiņu ietekme un ievērojami sanešu pārvietošanas apjomi. Ostu pārvalžu, vides aizsardzības aģentūru un zinātnieku no Elbas, Šeldas, Hamberas un Vēzeres estuāriem apmainīsies ar pieredzi un izstrādās estuāru integrētas apsaimniekošanas instrumentus un izmēģinājuma pasākumus.


3. pielikums. ESPO kontrolsaraksts par labu praksi Natura 2000 mērķu un ostu un ūdensceļu attīstības un ekspluatācijas sabalansēšanai (2009. gada decembris)

Šo kontrolsarakstu var uzskatīt kā piemēru, ko dalībvalstis var pārņemt, lai sniegtu norādījumus un nodrošinātu tiesisko noteiktību ostu un ūdensceļu attīstītāju un operatoru darbam.

Teritoriāla un integrēta plānošana Ostās un ūdensceļos veiktie darbi tiek rūpīgi novērtēti, ņemti vērā un izsvērti visos

teritoriālās plānošanas līmeņos.

Esošo ostu un ūdensceļu attīstība un turpmākā izaugsme ir attiecīgo teritoriālās plānošanas procesu neatņemama daļa.

Ostās un ūdensceļos veiktie darbi tiek ņemti vērā un izsvērti līdzsvarotā un integrētā Natura 2000 apsaimniekošanas plānā.

Jaunu ostu un ūdensceļu projektu plānošana Ilgtspējīga ostu attīstība ir būtisks elements, lai nodrošinātu ar ostām saistīto darbību

izaugsmi (ostu rūpnieciskā un teritoriālā izmantojuma optimizēšana, kapacitātes izmantojuma uzlabošana, dažādu transporta veidu efektīva izmantošana).

Ietekme, ko ostās vai to tuvumā rada jūras kuģu satiksme, ir pakļauta starptautiskam regulējumam un nolīgumiem (UNCLOS, IMO, MARPOL). Ilgtspējīgu kuģošanu veicina rekomendējošas procedūras (piemēram, kuģu vides indekss).

Jau no paša sākuma tiek ņemti vērā akcionāru, sabiedrības un ieinteresēto personu viedokļi, īstenojot lietpratīgi veidotu procesu, lai apspriestos ar ieinteresētajām personām. Ciktāl iespējams, tiek panākta vienošanās par visiem būtiskajiem jautājumiem, izmantojot labāko pieejamo zinātnisko informāciju.

Ja iepriekšēja novērtējuma rezultātā nevar izslēgt būtisku ietekmi, jāveic Dzīvotņu direktīvas 6. pantā paredzētās turpmākās darbības (pilns novērtējums, alternatīvu izskatīšana, ietekmes mazināšanas un kompensācijas pasākumu noteikšana; skatīt ESPO kodeksu un attiecīgās ES vadlīnijas).

Kompetentā iestāde apstiprina apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm un ostas attīstības novērtējumu rezultātus un iekļauj tos (tostarp procesā pieņemtos lēmumus) attiecīgajos integrētajos plānos.

Ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšana Ir izveidota ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšanas stratēģija, ņemot

vērā hidromorfoloģiskos un ekoloģiskos aspektus.

Pamatojoties uz jaunāko informāciju un atgriezeniskās saites procesu, kurā iesaistītas visas attiecīgās ieinteresētās personas, padziļināšanas darbu mērķis — saskaņā ar ekonomiskajām un juridiskajām prasībām — ir radīt pēc iespējas mazāku ietekmi uz Natura 2000 aizsardzības mērķiem.

Ilgtspējīgas ūdensobjekta vai akvatorijas remonta padziļināšanas stratēģija vai shēma ir vienotā apsaimniekošanas plāna daļa. Pamatojoties uz vispārējiem, aizsardzības mērķiem atbilstošiem principiem, tiek nodrošināta elastīga pieeja padziļināšanai, ņemot vērā dinamiskas, plūdmaiņu ietekmētas estuāra, upes vai piekrastes sistēmas vajadzības.


Bagarēšanas darbi ir optimizēti, ievērojot šādu secību:

- tehniskā īstenojamība, tehnikas pieejamība,

- drošums, kuģošanas vajadzības, kuģojamība,

- juridiski saistošas vides aizsardzības prasības (Putnu direktīva, Dzīvotņu direktīva, ŪPD utt.),

- administratīvie noteikumi (piemēram, apsaimniekošanas plāni, teritorijas specifiskie mērķi),

- visaptverošu ilgtermiņa hidromorfoloģisku, ar sanešiem saistītu un ekoloģisku kritēriju pilnīga integrācija,

- īstermiņa un/vai vietēji kritēriji,

- saimnieciskais izdevīgums,

- citi juridiski nesaistoši aspekti, piemēram, vienošanās ar ieinteresētajām personām.

Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanas un uzturēšanas pasākumi Tiem jābūt vērstiem uz realizējamu teritoriju aizsardzības mērķu sasniegšanu, kas

līdzsvaroti ar ostu un ūdensceļu ilgtermiņa attīstības vajadzībām.

Ostu un ūdensceļu pārvaldēm jau sākotnēji jābūt aktīvi iesaistītām apsaimniekošanas plānu izveidē.

Neskaidrību gadījumā (nepilnīgas zināšanas par ekosistēmu vai cēloņsakarībām) apsaimniekošanas plānā jāietver pētniecības un monitoringa shēmas.


4. pielikums. Attiecīga novērtējuma (AN), ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) un stratēģiskā vides novērtējuma (SVN) procedūru salīdzinājums

AN IVN SVN

Uz kāda tipa attīstības darbībām attiecas?

Jebkurš plāns vai projekts, kam atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem/projektiem var būt būtiska ietekme uz Natura 2000 teritoriju (izņemot plānus vai projektus, kas ir tieši saistīti ar aizsargājamās teritorijas apsaimniekošanu).

Visi I pielikumā uzskaitītie projekti.

II pielikumā uzskaitītajiem projektiem IVN veikšanas vajadzību nosaka katrā gadījumā individuāli un pamatojoties uz dalībvalstu noteiktām robežvērtībām vai kritērijiem (ņemot vērā III pielikumā minētos kritērijus).

Visi plāni un programmas, kuras ir:a) sagatavotas lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības, enerģētikas, rūpniecības, transporta, atkritumu apsaimniekošanas, ūdens apsaimniekošanas, telesakaru, tūrisma, pilsētvides un lauku plānošanas nozarē un kuras veido pamatu turpmāku Direktīvas 85/337/EEK I un II pielikumā uzskaitīto projektu saskaņošanai, vai b) kuras, ņemot vērā iespējamo ietekmi uz teritorijām, atzītas par tādām, kam jāveic novērtējums saskaņā ar Direktīvas 92/43/EEK 6. vai 7. pantu.

Kāda veida ietekme uz dabu ir jānovērtē?

Novērtējums jāveic, ņemot vērā teritorijas aizsardzības mērķus (kas ir saistīti ar sugu/dzīvotņu tipiem, kuru aizsardzības nolūkā teritorijai piešķirts attiecīgais statuss.)

Ietekme jānovērtē, lai noteiktu, vai tiks nelabvēlīgi vai labvēlīgi ietekmēta attiecīgās teritorijas viengabalainība.

Tieša un netieša, sekundāra, kumulatīva, īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa, pastāvīga un pagaidu, pozitīva un negatīva nozīmīga ietekme uz dzīvniekiem un augiem.

Iespējama būtiska ietekme uz vidi, tostarp uz tādiem aspektiem kā bioloģiskā daudzveidība, iedzīvotāji, cilvēka veselība, dzīvnieki, augi, augsne, ūdens, gaiss, klimatiskie faktori, materiālās vērtības, kultūras mantojums, tostarp arhitektūras un arheoloģijas pieminekļi, ainavas un šo faktoru savstarpējā saistība.

Kurš veic novērtējumu?

Nodrošināt AN veikšanu ir kompetentās iestādes pienākums. Šajā kontekstā attīstītājam var pieprasīt veikt visus vajadzīgos pētījumus, lai kompetentajai iestādei sniegtu visu informāciju, kas tai vajadzīga, lai tā varētu pieņemt pilnībā

Attīstītājs. Kompetentā plānošanas iestāde.


argumentētu lēmumu. Kompetentā iestāde vajadzības gadījumā var arī ievākt attiecīgo informāciju no citiem avotiem.

Vai jārīko apspriešana ar sabiedrību/citām iestādēm?

Nav obligāta, taču atbalstāma (“ja vajadzīgs”).

Apspriešana pirms attīstības priekšlikuma pieņemšanas ir obligāta.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai iestādēm, uz kurām var attiekties projekts to specifisko pienākumu dēļ vides jomā, būtu iespēja paust savu viedokli par projekta atļaujas piešķiršanu.

Tas pats princips attiecas uz sabiedrību.

Obligāti: apspriešana ir jārīko pirms plāna vai programmas pieņemšanas.

Iestādēm un sabiedrībai jānodrošina savlaicīga un reāla iespēja pieņemamā termiņā paust savu viedokli par plāna vai programmas projektu un tam pievienoto vides pārskatu pirms plāna vai programmas pieņemšanas vai tās iesniegšanas likumdošanas procedūrai.

Dalībvalstīm jāizraugās iestādes, uz kurām var attiekties plāns vai programma to specifisko pienākumu dēļ vides jomā, un kurām jāpiedalās apspriešanā.

Cik saistošs ir rezultāts?

Saistošs. Kompetentās iestādes var dot savu piekrišanu plānam vai projektam tikai tad, kad ir pārliecinājušās, ka tam nebūs nelabvēlīgas ietekmes uz teritorijas viengabalainību.

Apspriešanu rezultāti un IVN savāktā informācija jāņem vērā projekta atļaujas piešķiršanas procedūrā.

Vides pārskatu, kā arī izteiktos atzinumus ņem vērā, gatavojot plānu vai programmu un pirms tās pieņemšanas vai iesniegšanas likumdošanas procedūrai.


GLOSĀRIJS

Alternatīvi risinājumi: citi veidi, kā sasniegt plāna vai projekta mērķus. Komisijas dienesti norāda, ka “tie var būt alternatīva vietas izvēle, citāds mērogs vai attīstības plānojums, vai alternatīvi procesi” (EK vadlīnijas par 6. panta 3. un 4. punktu, 2001).

Attiecīgs novērtējums (AN): Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzēts process, kurā, ņemot vērā teritorijas aizsardzības mērķus, novērtē plāna vai projekta iespējamo ietekmi uz Natura 2000 teritoriju, lai noteiktu, vai plāns vai projekts neradīs nelabvēlīgu ietekmi uz teritorijas viengabalainību.

Kompensācijas pasākumi: Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā paredzēta prasība, saskaņā ar ko kaitējums Eiropas tīklā ietilpstošai teritorijai ir attaisnojams, ja nav alternatīvu risinājumu un ja projektu īsteno sevišķi svarīgās sabiedrības interesēs. Kompensācijas pasākumi jāplāno, lai aizsargātu Natura 2000 tīkla kopējo vienotību. Parasti tie nozīmē, ka pirms kaitējuma nodarīšanas pēc iespējas tuvu kaitējuma vietai jāizveido piemērota dzīvotne, kas pilnībā funkcionē.

Kumulatīva ietekme: telpā un laikā uzkrātā vairāku plānu/projektu ietekme.

Noplicināšanās: fiziska degradēšanās, kas ietekmē dzīvotni vai sugas vairošanās vai atpūtas vietu. Pretēji iznīcināšanai šis process var notikt lēni un pakāpeniski samazināt dzīvotnes funkcionētspēju kvalitatīvā vai kvantitatīvā izteiksmē, un pēc noteikta laika dzīvotne var pilnībā izzust.

Traucējumi: īslaicīgas vai pastāvīgas vides apstākļu izmaiņas (ko rada, piemēram, troksnis, gaismas avots), kam ir negatīva ietekme uz dabisku dzīvotni vai sugu. Traucējumi var kaitēt aizsargājamai sugai, piemēram, samazinot tās izdzīvošanas izredzes, vairošanās iespējas vai reproduktīvo spēju, un papildus var radīt netiešu ietekmi (piemēram, pieaug konkurence par barības resursiem).

Labvēlīgs aizsardzības stāvoklis: Dabiskās dzīvotnes aizsardzības stāvokli uzskata par “labvēlīgu”, ja: tās dabiskās izplatības areāls un teritorijas, ko tā aizņem šā areāla robežās, ir stabilas vai paplašinās un pastāv un, iespējams, ka arī tuvākajā laikā pastāvēs dzīvotnei raksturīgā struktūra un funkcijas, kas vajadzīgas tās ilglaicīgai uzturēšanai; un tam raksturīgo sugu aizsardzības stāvoklis ir labvēlīgs (Dzīvotņu direktīvas 1. panta e) punkts).

Sugas aizsardzības stāvokli uzskata par “labvēlīgu”, ja: ilgtermiņā tiek uzturēta dzīvotspējīga populācija; sugas dabiskās izplatības areāls nesamazinās un visticamāk nesamazināsies arī nākotnē un pastāv un, iespējams, ka arī tuvākajā laikā pastāvēs pietiekami liela dzīvotne, kas spēs ilgtermiņā uzturēt sugas populācijas.

Kopienā nozīmīga dzīvotne: viens no Dzīvotņu direktīvas I pielikumā uzskaitīto dzīvotņu tipiem.


Sevišķi svarīgas sabiedrības intereses: Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā ietverta prasība, saskaņā ar kuru zināmos apstākļos tiek atļauts realizēt plānu vai projektu pat pēc tam, kad attiecīgajā novērtējumā nav gūta pārliecība par to, ka Natura 2000 teritorijas viengabalainība netiks nelabvēlīgi ietekmēta.

Negatīvās ietekmes mazināšana: pasākumi, kuru mērķis ir pēc iespējas samazināt vai pilnībā likvidēt plāna vai projekta negatīvo ietekmi tā īstenošanas laikā vai pēc tās.

Monitorings: datu vākšana un analīze, atkārtoti veicot novērojumus vai mērījumus, lai novērtētu stāvokļa izmaiņas un virzību uz pārvaldības mērķa sasniegšanu.

Natura 2000 teritorija: īpaši noteiktas teritorijas, kas veido Natura 2000 tīklu. Pie tām pieder īpaši aizsargājamas teritorijās (ĪAT) un Kopienā nozīmīgas teritorijas (KNT), ko apstiprinājusi Eiropas Komisija, un īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (ĪADT), ko noteikušas dalībvalstis.

Izlīdzināšana: bioloģiskās daudzveidības izlīdzināšana ir aizsardzības darbība, kas paredzēta, lai kompensētu attīstības projektu atlikušo neizbēgamo kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai, un ko veic, lai izlīdzinātu bioloģiskajai daudzveidībai nodarīto kaitējumu.

Piesardzības princips: ja nepietiek zinātniskās informācijas vai ja tā ir nepārliecinoša vai neskaidra, un iepriekšējā objektīvā zinātniskā novērtējumā tiek konstatētas norādes par pietiekamu pamatu bažām, ka iespējami bīstamā ietekme uz vidi, cilvēku, dzīvnieku vai augu veselību neatbilst izvēlētajam aizsardzības līmenim, zinātniskas informācijas trūkums nedrīkst būt par pamatu, lai atliktu rentablus vides noplicināšanās novēršanas pasākumus (Rio deklarācija, 1992; EK, 2000).

Noteicošā nozīme: Dzīvotņu direktīvas I pielikumā minēts dabiskas dzīvotnes tips vai II pielikumā minēta suga, Putnu direktīvas I pielikumā minēta suga vai I pielikumā neminēta regulāri sastopama migrējoša suga, kuras aizsardzībai ir noteikta Natura 2000 teritorija.

Kopienā nozīmīga teritorija (KNT): saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu (92/43/EEK) — teritorija, kas attiecīgajā bioģeogrāfiskajā rajonā vai rajonos būtiski sekmē I pielikumā minēta dabiskas dzīvotnes tipa vai II pielikumā minētu sugu labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu vai atjaunošanu un var arī būtiski veicināt Natura 2000 tīkla vienotību un/vai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu attiecīgajā bioģeogrāfiskajā rajonā vai rajonos. Kopienā nozīmīgas teritorijas Komisijai ierosina dalībvalstis, un pēc ierosinājuma apstiprināšanas dalībvalstīm šīm teritorijām jāpiešķir īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (ĪADT) statuss.

Īpaši aizsargājama dabas teritorija (ĪADT): Kopienā nozīmīga teritorija, ko dalībvalsts noteikusi ar normatīvu vai administratīvu aktu un/vai līgumu un kur īsteno aizsardzības pasākumus, lai saglabātu vai atjaunotu dabiskas dzīvotnes un/vai to sugu populāciju labvēlīgu aizsardzības stāvokli, kuru dēļ attiecīgajai teritorijai piešķirts aizsargājamas teritorijas statuss.

Īpaši aizsargājama teritorija (ĪAT): aizsargājama teritorija, kura noteikta saskaņā ar Putnu direktīvu tās I pielikumā uzskaitīto sugu aizsardzībai un/vai regulāri sastopamu migrējošo sugu aizsardzībai un iekļauta Natura 2000 tīklā.

Kopienā nozīmīga suga: Dzīvotņu direktīvas II pielikumā un/vai IV vai V pielikumā uzskaitīta suga.


Ieinteresētās personas: cilvēki vai organizācijas, ko ietekmē programma, projekts vai darbība vai kas var to ietekmēt.

Uzraudzība: plaša apsekojumu programma, ko sistemātiski īsteno, lai veicot secīgus novērojumus, pārliecinātos par to, vai laika gaitā nav vērojamas izmaiņas.

Eiropas Komisija Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs 2011 46 lpp. 21.0 x 29.7 cm ISBN 978-92-79-20342-8 doi: 10.2779-89105

KH-31-11-028-LV-N

Documents

nijas par ES dabas ties - European Commission · 2015-11-11 · ekosistēmu pakalpojumu klāstu, piemēram, krasta līnijas stabilizēšanu, barības vielu satura regulēšanu, oglekļa