Annotation

Luks Birgins Noklusētie ARHEOLOĢIJAS ATKLĀJUMI AVOTS Noklusēti atklājumi,noslēpumaini radījumi, mistiskas vietas un savādi atradumi Šī grāmata neatbild uz jautājumiem. Tāizvirza jautājumus un mēģina satricināt arheoloģijas dogmas. Noklusēti atklājumi, noslēpumaini radījumimistiskas vietas un savādi atradumi tā ir tikai daļa no Luka Birgina risinātajām tēmām. No vācu valodastulkojusi Larisa Vjatere Mākslinieks Uldis Baltutis Satura rādītājsIevads……………………………………………………………………………………………………. 7I. Noklusēti atklājumi……………………………………………………………………….. 15 1. Barova ala: iztirgotais zelta depozīts…………………………………………………. 17 2. Ekvadorasmetāla bibliotēka…………………………………………………………….. 42 3. Mičiganas plāksnes:kas tās noslēpis?…………………………………………………. 56 4. Strīdi parGlozelu……………………………………………………………………………… 65 5. Akambaromantojums………………………………………………………………………. 78 II. Noslēpumainiradījumi………………………………………………………………… 85 6. Kjusjumilzis…………………………………………………………………………………… 87 7. Jetijs ledusbluķī………………………………………………………………………………… 89 8. Venecuēlasmilzu pērtiķis……………………… i………………………………………… 94 9. Azo - pēdējaisneandertālietis?…………………………………………………………… 98 10. Koskeragrota……………………………………………………………………………….. 102 11. DinozauriCentrālāfrikā?……………………………………………………………….. 106 III. Mistiskasvietas………………………………………………………………………… 111 12. Piramīdu pilsētajūras dibenā………………………………………………………. 113 13- Rokleika ezeranoslēpums……………………………………………………………. 116 14. Ēģiptieši Lielajā kanjonā?…………………………………………………………….. 120 15. Zīmējumi un figūras Naskā………………………………………………………… 126 16. Džungļu pakalni Pantjakollā………………………………………………………. 131 17. Hieroglifi Brazīlijasmūžamežos…………………………………………………… 133 18. Ķīnas ķeizaradārgumi………………………………………………………………… 139 19- Akmens krūku mīklaLaosā…………………………………………………………. 146 20. Slepena kamera Heopsapiramīdā?………………………………………………….. 149 IV. Savadiatradumi……………………………………………………………………….. 153 21. Spirāles noVisuma……………………………………………………………………… 155 22. Āmurs samulsinaekspertus………………………………………………………… 158 23. Aizdedzes sveces pirms 500000 gadu?……………………………………….. 161 24. UrbumiAbusirā………………………………………………………………………….. 164 25. Metāla pēda noAjudas……………………….. …………………………………… 167 26. Citikuriozi…………………………………………………………………………………. 171 V. Slēptsvēstījums………………………………………………………………………….. 175 185 27. Kaskodējis Bībeli?………………………………………………………………………. 177 Nobeigums Šīgrāmata slēpj sevi pietiekami spēcīgu lādiņu, lai -uzspridzinātu» ierasto vēstures skatījumu. Ir tačuskaidrs - mūsu priekšteči ir bijuši daudz attīstītāki, nekā mēs to šodien spējam apjaust. Nākotnē irgaidāma ļoti nozīmīga zinātniskā revolūcija. Šī grāmata neatbild uz jautājumiem. Tā izvirza jautājumus unmēģina satricināt arheoloģijas dogmas. Tur, kur valda dogmas, visu nosaka oficiālais viedoklis. Pretējāspuses argumenti ir lieki. Tāpēc ka parāda to, ko citi slēpj, un stāsta to, ko citi noklusē. Ļoti bieži, šķirstotapjomīgus darbus par mūsu aizvēsturi, esmu dusmojies: visur tie paši attēli, visur tie paši stāsti. Mumstiek pasniegts jauki sakārtots pagātnes fragments, kas saskan ar valdošajām zinātniskajām tēzēm. Atbildes

bez gala. Neskaidru jautājumu nav. Dažs labs pateicīgi pieņem šādi attīrītu informāciju. Tā viņam palīdzizveidot loģisku mūsu pagātnes ainu. Zināšanas dod drošības sajūtu. Drošības sajūta nomierina. Betcilvēks, kas ir nomierinājies, neuzdod neērtus jautājumus. Kuram gan zināms, ka zinātnisko institūtuarhīvos atrodas sensacionāli atklājumi? Kuram gan zināms, ka arheoloģisko muzeju pagrabos pelējumssaēd tūkstošiem neparastu atradumu? Tā kā zinātniskie eksperti kādreiz tos nosaukuši par viltojumiem, tieveikli noslēpti sabiedrības acīm. Salikti atvilktnēs vai iepakoti kastēs, tie šodien atrodas aizmirstībastumsā. Par tādām arheoloģiskām vietām kā Tiavanako vai Saksa- vamana ir sarakstīts simtiem grāmatu.Bet kur var atrast informāciju par interesantajiem atradumiem Glozelas ciemā (Francijā)? Kur var izlasītpar noslēpumainajām zemūdens pilsētām netālu no Japānas krastiem vai par dinozauru skulptūrāmAkambaro? Un kur var uzzināt vairāk par baumām, ka Heopsa piramīdā atrodas līdz šim neatklātakamera? Ja neņem vērā grūti pieejamos speciālos žurnālus un dažas spekulatīva satura grāmatas, tie irtemati, no kuriem konsekventi izvairās, kaut tie izvirza jautājumus. Es neesmu tas, kuram jāatbild uz šiemjautājumiem. Par to atbildīga ir zinātne. Daudzi attēli šajā grāmatā ir publicēti pirmo reizi. Bieži viennācās bruņoties ar pacietību un likt lietā pārliecināšanas mākslu, lai tos varētu iegūt. Ar katru pētījumudienu manī auga nepatika pret «mācītajiem vīriem-. Uz maniem iesniegumiem viņi neatbildēja vai tosnoraidīja ar iznīcinošām frāzēm. «Jūsu aprakstītā atradumu vieta mums nav zināma,» - man nācās dzirdēt.Vai arī: «Minētie priekšmeti jau pirms vairākiem gadu desmitiem atzīti par viltojumu. Tāpēc tie vietastrūkuma dēļ neatrodas arhīvā.» Nav tikpat kā neviena zinātniska darba, kas man būtu palīdzējis. Manvienmēr nācies paļauties uz amatierpētnieku un žurnālistu norādēm. Ir jāpateicas viņiem un dažiemprogresīviem zinātniekiem, ka mēs par turpmākajās nodaļās aprakstītajiem atradumiem vispār kaut kozinām. Izsaku pateicību visiem, kuri mani atbalstīja šis grāmatas izveidē. īpaši gribu pieminēt šādusvārdus: Himens Laso Al- varesa, Ērihs fon Dēnikens, Gregs Deijermendžans, Ulrihs Dopatka, Dr.Burkarts Engesers, Dr. Johanns Fībags, Rūta Gremo, īvens Hensens, Hartvigs Hausdorfs, Mihails Hēze-mans, Dr. Hanss Rūdolfs Hics, Harijs Habards, Franks Jozefs, Prof. Masaki Kimura, Valters JergsLangbeins, Prof. Roberts Liriss, Prof. Holgers Proišofts, Klemenss fon Radovics, Pauls Šafranke, Prof.Džeimss Šercs un Valērijs Uvarovs. Luks Birgins Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis ImantsLočmelis

Luks BirginsIevads

Daži neparasti atklājumi.I. Noklusēti atklajumi2. Ekvadoras metala bibliotēka3. Mičiganas plāksnes: kas tās noslēpis?4. Strīdi par Glozelu5. Akambaro mantojumsII. Noslēpumaini radījumi6. Kjusju milzis7. Jetijs ledus bluķī8. Venecuelas milzu pērtiķis9. Azo - pēdējais neandertālietis?10. Koskera grota11. Dinozauri Centralafrika?III. Mistiskas vietas

12. Piramīdu pilsēta juras dibena13. Rokleika ezera noslēpums14. Ēģiptieši Lielaja kanjona?15. Zīmējumi un figūras Naska16. Džungļu pakalni Pantjakolla17. Hieroglifi Brazīlijas mūžamežos18. Ķīnas ķeizara dārgumiMistiskas vietas19. Akmens krūku mīkla LaosaSlepena kamera Heopsa piramīdā?IV. savadi atradumi21. Spirāles no Visuma22. Āmurs samulsina ekspertus23. aizdedzes sveces pirms 500 000 gadu?24. Urbumi Abusira25. metala peda no ajudas26. Citi kurioziV. Slēpts vēstījums27. Kas kodējis Bībeli?Nobeigums«AVOTS» izdotās grāmatas:

Luks Birgins Noklusētie ARHEOLOĢIJAS ATKLĀJUMI

.

Ievads

«Pagājušajā gadsimtā zinātnieki, pamatojoties uz tolaik viņu rīcībā esošo materiālu, bija izveidojušitiklab saprotamu, kā arī pārskatāmu sistēmu, kuras sadaļās - akmens laikmetā, bronzas laikmetā un dzelzslaikmetā - visu ērti varēja sakārtot. Šodien viņiem acīmredzot ir grūti šķirties no šā sasnieguma.»

Karls F. Kolenbergs«Pašlaik mani meklē vai puspasaules,» Burkarts Engesers smaidīja, kad es 1997. gada oktobra

beigās apmeklēju viņu Bāzeles Dabas vēstures muzejā.Osteologs Engesers var priecāties - kopš Meike Kēlers un Salvadors Moha Sola no Sabadeļas

Paleontoloģijas institūta (Spānijā) paziņojuši par pētījumiem, kas izdarīti ar Bāzelē esošā oreopitekakauliem, zinātnes pasaulē ir sacelts tracis. Iemesls - abu pētnieku darbs reabilitēja Engeserapriekšgājēju, 1995. gadā mirušo Bāzeles profesoru Johanu Hirceleru.

Hircelers 1958. gadā kādās ogļraktuvēs Itālijā atklāja pilnīgu oreopiteka skeletu. Tomēr šissensacionālais atradums viņam kļuva par tādu kā klupšanas akmeni. Par interpretāciju, ka oreopiteks bijisradniecīgs cilvēkam un pārvietojies stāvus, Bāzeles profesors zinātnes pasaulē iemantoja tikai izsmiekluun ironiju. Kauli taču bija atrasti miocēna laikmeta nogulās, tātad slāni no miljoniem gadu vecaģeoloģiskā laikmeta, kurā, pēc ekspertu viedokļa, augstākie primāti nevarēja būt.

«Izpētot skeletu, Hircelers ievēroja vairākas īpatnības, kas raksturīgas tikai cilvēkam,» skaidroBurkarts Engesers. «No tā viņš secināja, ka oreopiteks bijis cilvēka ciltskoka sānu atzars. Spāniešupētnieki Hircelera novērojumus tagad apstiprinājuši tajā ziņā, ka oreopiteks patiešām ir pārvietojiesstāvus.»

Meike Kēlers un Salvadors Moha Sola uzskata, ka oreopiteks ir izmiris cilvēkveidīgais pērtiķis untā cilvēciskās īpašības ir paralēlas attīstības sekas.

Engesers: «Oreopiteks ir tuvs cilvēka radinieks, Hircelera novērojumi izrādījušies pareizi.» Bāzelesprofesors pieļāvis kļūdu datējumā. Šodien tiek uzskatīts, ka atrastie kauli ir septiņus līdz astoņus miljonusgadu veci, to izcelsme noteikti ir vēlāka, nekā tas savulaik noteikts.

Burkarts Engesers arī devis ieguldījumu sava kādreizējā skolotāja labās slavas atjaunošanā. Caurāmnaktīm viņš diskutēja ar spāņu kolēģiem un sniedza viņiem padomus, norādes, atklāja vājās vietas viņuargumentācijā, kā ari apgādāja viņus ar dažādām fosilijām, kuras Hircelers bija atradis. Par to viņš runānelabprāt. «Daudz svarīgāk ir tas, ka Hircelers, kuru es ļoti augstu vērtēju, beidzot tiek reabilitēts.»

Bet kur gan meklējams cēlonis tam, ka oreopiteks, pretēji cilvēkam, pēkšņi pazudis no vēsturesarēnas? «Daudzas pazīmes ļauj secināt, ka oreopiteka evolūcija risinājusies uz salas,» Engesers skaidro.Saikne ar cietzemi pirms pieciem miljoniem gadu acīmredzot noteica viņa bojāeju. Tā kā bēgšanasinstinkts evolūcijas gaitā oreopitekam bija izzudis, tad iebrūkošajiem plēsoņām viņš kļuva par vienkāršulaupījumu.

Hircelera reabilitācija nav kāds atsevišķs gadījums. Ja vēl pirms dažiem gadiem pētnieki, kuri cīnāspar mūsu aizvēsturiskā pasaules skatījuma revīziju, nievājoši tika saukti par fantazētājiem, tad pašreizsensacionāli atklājumi apsteidz cits citu. Ik pēc pāris mēnešiem paleoantropologi atrod jaunas fosilijas.Pēc tam notiek pārbaude un datēšana, līdz trūcīgie mozaīkas akmentiņi izveido loģisku attēlu; tad parādāsnākamais atradums, kas pēdējos atzinumus atkal apgāž. Acīmredzot ari zinātniskām tēzēm ir noteiktstermiņš.

Daži neparasti atklājumi. ❖ Lūsijai, kuras vecums tiek lēsts uz 3,5 miljoniem gadu un kura ir vecākais atrastais sieviešu

dzimtes australopiteks, uzradies konkurents. Austrumāfrikā atrakti kādas 4,4 miljonus gadu vecas būtneskauli, kura ari pārvietojusies stāvus. Šis būtnes atklājējs profesors Tims Vaits no Bērklija universitātessaka: «Tas ir vecākais atrastais ķēdes posms cilvēka attīstības gaitā!- (DerSpiegel, Nr. 39/1994)

❖ Homo erectus tipa galvaskausa fragmenti, kas atklāti Javā, ir nevis no 700 000 līdz 1miljonam gadu veci (kā uzskatīja agrāk), bet gan 1,8 miljonus gadu veci. Tādējādi kaulu fragmenti noJavas ir vecāki nekā vairākums līdzīgu atradumu Āfrikā, kas līdz šim uzskatīta par Homo erectus pirm-dzimteni. (Universitas, Nr. 1/1995)

❖ Antropologi no Rutgera universitātes Ņūdžersijā ziņo par senākajiem jelkad atrastajiemakmens darbarīkiem. Atradumi no Etiopijas esot 2,6 miljonus gadu veci. Ziņu aģentūra SDA: «Šisatradums padara apšaubāmu ilgi loloto tēzi par to, ka darbarīku izgatavošana sākusies ar cilvēku sugasrašanos, tātad aptuveni pusmiljons gadu vēlāk.» Nav gan zināms, kas šos darbarīkus izgatavojis. SDAziņojums, 1995. gada 27. aprīlis)

❖ Vēl nesen par vecāko cilvēka kaulu reliktu Eiropā tika uzskatīts apakšžoklis, kas 1908. gadāatrasts mūrī netālu no Heidelbergas. Žokļa vecums tiek lēsts 500 000-700 000 gadu robežās. Bet, tā kāOrsē (Spānijā) ir atrasts galvaskausa fragments, kura vecums tiek lēsts uz 1,6 miljoniem gadu, tad cilvēkuapmešanās laiks Eiropas kontinentā ir jāpārskata. Bild der Wissenschaft, Nr. 11/1995)

❖ 20 kilometrus uz dienvidiem no Jandzi krastiem Ķīnas provincē Sičuānā antropologi atradušiHomo erectus sugas cilvēka reliktus, kuru vecumu Aiovas universitātes CASV) zinātnieki un PekinasPaleoantropoloģijas institūta pētnieki lēš uz vismaz 1,9 miljoniem gadu. Tādējādi cilvēku apmešanāsĀzijā būtu datējama ar krietni agrāku laiku. Basler Zeitung, 22.11.1995)

❖ Cilvēka senie priekšteči dzīvojuši ne vien Āfrikā, bet ari Ķīnā. Šādās domās ir zinātnieki, kuri1995. gadā ŠansI provincē atraduši pārakmeņojušos līdz šim nepazīstamu primātu, kas dzīvojis pirms 40miljoniem gadu. Šis radījums bijis nedaudz lielāks par peli. Kristofers Bīrds no Kārnegī Dabas vēsturesmuzeja Pitsburgā (Pensilvānijā) saka: «Šis slkulis dzīvojis uz Zemes 5 miljonus gadu agrāk nekā citiprimāti.» PA ziņojums, 05.04.1995)

❖ 1921. gadā atrastie tā dēvētā Pekinas cilvēka kaulu fragmenti pēc jaunākajām aplēsēm ir nevis200 000 līdz 300 000 gadu veci (kā uzskatīts līdz šim), bet gan vismaz 400 000 gadu veci, - tā uzskataKalifornijas universitātes pētnieki un viņu kolēģi no Guičžovas universitātes (Ķīnā). (APA ziņojums,02.05.1996)

❖ Akmens darbarīku atradumi Ziemeļaustrālijā ļauj secināt, ka aborigēnu priekšteči sākušiapmesties Austrālijas kontinentā jau pirms 176 000 gadu. Tātad migrācija ir sākusies vismaz 100 000gadu agrāk, nekā uzskatīts līdz šim. (Basler Zeitung, 23.09.1996)

❖ Homo suga acīmredzot ir 400 000 gadu vecāka, nekā uzskatīts agrāk. To liecina Etiopijā atrastācilvēka augšžokļa analīze. (APA ziņojums, 20.11.1996)

❖ Vecumu trīs koka šķēpiem, kuri atrasti atklātajās brūnogļu raktuvēs netālu no Šēningenes(Lejassaksijā), arheologi lēš uz 400 000 gadu. Robins Donels no Šefīldas universitātes uzskata:«Viedoklis, ka organizētās medības sākušās tikai ar modernā cilvēka attīstību pirms 40 000 gadu, irjāpārskata.» (APA ziņojums, 27.02.1997)

❖ Vismaz 800 000 gadu veci ir akmens darbarīki, kurus austrāliešu paleontologi atraduši Floresassalā (Indonēzijā). Tā kā Floresa sasniedzama tikai pa jūrasceļu, jādomā, ka mūsu senči tur nokļuvuši arkuģi. Līdz šim uzskatīts, ka cilvēks sācis būvēt kuģus tikai pirms 60 000 gadu. (Facts, Nr.ll/ 1998)

Tendence ir skaidra - iepriekšējie datējumi tiek atvirzīti atpakaļ. Līdztekus tam tiek atzīts, ka mūsupriekštečiem piemitušas tādas īpašības, kuras vēl pirms dažiem gadu desmitiem tika noliegtas. Piemēram,

arheologs Helmuts Cīgerts no Hamburgas domā, ka jāpārskata mūsu priekšstati par Homo erectus.Viņaprāt, senseni rotu depozīti Llbijā liecina, ka Homo sapiens priekšgājējs ilgu laiku novērtēts par zemu.Cīger- ta pētījumi ļauj uzskatīt, ka Homo erectus jau bijis vietsēdis un tam bijusi valoda. Tā bijusi «daudzatšķirīgāka civilizētā būtne, nekā mēs līdz šim esam iedomājušies».

Savukārt neandertālietis līdz šim «slāja cauri mācību un citām grāmatām» kā rūcošs, neaptēstsradījums, tāpēc tiem pētniekiem, kuri publiski apstrīdēja šo priekšstatu, nācās raizēties par savuzinātnieka reputāciju. Pašreiz ari par neandertālieti tiek mainīti uzskati, par to liecina paleontologa Vil-frīda Rozendāla pētījums, kuru viņš nolasīja 1995. gadā Berlīnē notikušajā zinātniskajā kongresā.Rozendāls uzskata, ka pirms 30 000 gadu izmirušais neandertālietis varēja «runāt tāpat kā mēs un tamdroši vien bijusi augsti attīstīta sociālā kultūra». Pētnieks no Darmštates neandertālieti nosauc pat par«eiropiešu tiešu priekšteci».

Rozendāls savu tēzi pamato ar sensacionālu atradumu, kas izdarīts netālu no Idrijas (Slovēnijā). Alā,kurā kādreiz bija mituši neandertālieši, Ivans Turks no Ļubļanas Zinātņu akadēmijas atrada flautu, kas,pēc ekspertu aplēsēm, varētu būt no 43 000 līdz 82 000 gadu veca. Muzicējoši neandertālieši - kas parskatu!

Žans Klots, Starptautiskās Aizvēsturisko klinšu zīmējumu komitejas prezidents, liek saviem kolēģiemmainīt līdzšinējos uzskatus par mūsu aizvēsturisko senču «primitivitāti». Klots pats uzskata, ka «viņi bijatikpat gudri vai tikpat dumji kā mēs šodien. Ja viņiem atņemtu zvērādas, ietērptu viņus uzvalkā un apsietukaklasaiti, tad diez vai kāds viņus ievērotu ļaužu pilnā tirdzniecības centrā.»

Savus izteikumus viņš pamato ar ievērojamajiem alu zīmējumiem, kas atklāti Ardešā(Dienvidfrancijā). Aizvēsturisko laiku gleznas ir vienreizīgas ne tikai no mākslinieciskā viedokļa. Tās ir31 000 gadu vecas, un tādējādi tās šodien ir vecākie zināmie šāda veida attēli. Nav brīnums, ka zinātnespasaulē «viss vārās», jo Ardešas atradumi līdz šim stabilo tēzi, ka cilvēka kulturālajai attīstībairaksturīga nepārtrauktība, padara absurdu.

Paleoantropologiem bieži sagādā grūtības komentēt kādu jaunu datējumu. «Pamatojoties uzuzlabotām izrakumu un datēšanas metodēm, jaunus atradumus tagad bieži vien iespējams datēt daudzprecīzāk nekā agrāk,» - tā, piemēram, atrunājās Mihails Hēpers, Freiburgas Alberta Ludviga universitātesAizvēstures un agrīnās vēstures institūta zinātniskais līdzstrādnieks, kad es 1996. gadā ar viņu runāju.«No tā, protams, izriet arī tas, ka mēs varam atvirzīt atpakaļ datējumu ari agrākiem līdzīga veidaatradumiem.» Par kaut kādu vispārēju tendenci Hēpers tomēr negrib runāt. («Laika posmiem 100 000gadu garumā pirmo cilvēku izpētē un datēšanā tik un tā nav nozīmes.»)

Ari profesors Gerhards Bozinskis, Ķelnes universitātes Aizvēstures un agrīnās vēstures institūtavadītājs, uzskata, ka uztraukumam par pastāvīgi mainīgiem datējumiem ir niecīga nozīme. «Veciepriekšstati, neskaitot dažus izņēmumus, nav mainījušies,» viņš sacīja. Bet vienlaikus profesors norādīja,ka vismaz attiecībā uz cilvēku sākotnējo apmešanos Eirāzijā uzskatus vajadzētu mainīt. («Tas notikaievērojami agrāk, nekā ilgu laiku uzskatīts.»)

Sava kolēģa Cīgerta atradumus Bozinskis nevēlējās komentēt. Viņa viedoklis: «Tāpēc vien, kaCīgerts un daži citi pētnieki, pretēji agrākiem uzskatiem, šodien atzīst, ka mūsu priekštečiem bijis daudzvairāk spēju, vēl nebūt nevar runāt par tendenci.» Profesors atklāti atzina, ka par sava kolēģa atklājumuvispār nav interesējies. Viņš teica: «Es viņa atradumus neesmu redzējis, tomēr no kolēģiem esmudzirdējis, ka viņi Cīgerta interpretāciju stipri apšauba.»

Daudz kritiskāk par saviem kolēģiem izsakās antropologs Pēteris Šmits no Cīrihes universitātes.«Vecākajos profesoros, kuri gadu desmitiem pārstāvējuši vienu un to pašu teoriju, laika gaitā nobriestpārliecība par savu taisnību,» viņš pavīpsnā. Tāpēc mācītie kungi un dāmas uz jaunām idejām unpriekšstatiem bieži reaģē noraidoši.

Šmits norāda, ka priekšstati, kas mums izveidojušies par mūsu senčiem, jau sen nav tik precīzi, kāparasti tiek apgalvots. «Par laika posmu, kas aptver pāris miljonus gadu, mums pašreiz ir 5000 fosilu

atradumu.»Bet par laika posmu, kas aptver laiku no 8 līdz 4 miljoniem gadu pirms mūsu ēras, esot tikai

divpadsmit fragmenti, kurus varētu ievietot vienā kurpju kastē. Šmits uzskata, ka ir pārdroši izdarītsecinājumus par 4 miljoniem gadu attīstības vēsturē. Tomēr viņa atturīgums ne vienmēr rodot izpratni.(«Kas pie mums vilcinās rekonstruēt kaut kādu ciltskoku, ātri vien tiek apzīmogots par ķeceri.»)

Pēteris Šmits ieguva Burkarta Engesera atbalstu. Osteologs no Bāzeles apgalvo, ka arī viņš esotpārsteigts par to, ar kādu pašapziņu viņa kolēģi cenšas rekonstruēt cilvēku ciltskoku. «Neviens neņemvērā to, ka mums ir zināma tikai niecīga daļiņa no visām formām. Nav brīnums, ka attēli speciālāsliteratūras grāmatās katru otro gadu jāpārstrādā.»

Tādi zinātnieki kā Pēteris Šmits un Burkarts Engesers vieš cerības. Viņi pieder tiem retajiemzinātniekiem, kuri pieļauj arī kļūdīšanos un spēj no kļūdām mācīties. Gluži citādi tas ir ar daudziemnopelniem bagātiem profesoriem; lai gan viņi neapšaubāmi ir gudri, tomēr vairākums ir konservatīvs unprogresam pastāvīgi liek sprunguļus ceļā. Liktenīgi ir tas, ka tieši viņiem bieži pieder noteicošais vārdsjaunu atklājumu patiesā nozīmīguma novērtēšanā.

Jāatzīst, ka nākamajai pētnieku paaudzei šodien arvien biežāk publisku diskusiju viduspunktāizdodas izvirzīt arī apstrīdamus atradumus. Tomēr neizprotamus objektus, kuri jau pirms gadu desmitiempasludināti par diskusijas necienīgiem, universitātēs joprojām tur aiz atslēgas.

Labu piemēru rādījuši amerikāņi Maikls Kremo un Ričards Tompsons, kas sev izvirzījuši uzdevumudokumentēt pagājušo laiku noklusētos atklājumus. Pētījumu gaitā abiem rokās nonāca amerikāņu ģeologaDž. Vitnija publikācija. Vitnijs pagājušā gadsimta vidū bija uzgājis sensacionālu atradumu vietu Tulumnaskalnos (Kalifornijā). Tur bijuši cilvēku relikti, šķēpu uzgaļi un akmens piestas. Kremo uzskata, ka turienesiežu slāņi esot no 10 līdz 55 miljoniem gadu veci.

«Kad ABC 1996. gadā mūs uzaicināja piedalīties raidījumā «Cilvēka mistiskā izcelsme», esraidījuma veidotājiem pastāstīju arī par atradumu vietu Kalifornijā,» Kremo stāsta. «Atradumi vēlšobaltdien glabājas Bērklija universitātē - tur, kur Vitnijs tos nogādāja pirms vairāk nekā simt gadiem.NBCgribēja šos objektus nofilmēt, bet saņēma atteikumu. Sameklēt šos priekšmetus esot pārāk sarežģīti -tā tika apgalvots. Turklāt tieši tolaik esot bijis par maz darbinieku. NBC nojauta kaut ko nelabu,neatlaidās un piedāvāja jebkuru naudas summu, kas būtu nepieciešama šā darba paveikšanai. Bet tad noinstitūta direktora pienāca atbilde, tā bija nepārprotama - šos objektus nedrīkst filmēt…»

I. Noklusēti atklajumi «Zinātnieku izturēšanās man reizēm atgādina viduslaiku tumsonību: ja jaunais materiāls saskan ar

sabiedrības tradicionālajiem priekšstatiem, tad tas tiek akceptēts; ja materiāls ir pretrunā ar tiem, tad tieknoraidīts.»

Džeimss SercsArheologi izrakumos pastāvīgi sastopas ar atradumiem, kuriem neder parastie skaidrojumi. Jo

pretrunīgāki ir dienasgaismā izceltie priekšmeti, jo vairāk tiek apšaubīts to autentiskums.Lai novērstu interesi no nevēlamiem objektiem, tiek izmantoti dažādi triki. Tā, piemēram, šaubu

gadījumos bieži tiek apgalvots, ka atradējs šos priekšmetus izgatavojis pats, lai tos pārdotu un gūtu peļņu.Vēl jo vairāk tad, ja šis cilvēks nepieder «mācīto vīru brālībai».

Ja ar to nepietiek, lai atradumu nodotu aizmirstībai, tiek apšaubīts atrasto priekšmetu vecums. Kāzināms, arī datēšanas metodēm ir vājās vietas. Vajadzības gadījumā ar tām var pielāgot vajadzīgosrezultātus. Kad jau ir pagājis zināms laiks un atrastie objekti pazuduši no sabiedrības uzmanības, tad tosvar pilnīgi ignorēt.

Daudzi sensacionāli atradumi pēdējos simt gados ir piedzīvojuši šādu likteni. To pēdas jau senizzudušas kaut kādos drūmos arhīvos, tāpēc šodien bieži vien nav iespējams izdarīt atkārtotus pētījumus,lai atklātu to izcelsmes noslēpumu. Ja amatierpētnieki dažas no apstrīdētajām kolekcijām nebūtu paguvušiaprakstīt un nofotografēt pirms to pazušanas, tad šodien mēs varbūt pat nezinātu par to eksistenci…

1. Barova ala: iztirgotais zelta depozītsVai tas kļūs par vienu no mūsu gadsimta ievērojamākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem? Vai ari

viss ir tikai varen liela krāpšana? Starp iesaistītajām pusēm jau sen izcēlies pamatīgs strīds. Aizstāvji unpretinieki neatlaidīgi uzbrūk cits citam. Dienas kārtībā ir mutiski sitieni zem jostasvietas. Strīdu centrā -zelts, kas īstenībā nemaz nedrīkstējis būt…

Par ko ir runa? Amerikānis Rasels Barovs no Olnijas (Ili- noisas štatā) 1982. gadā esot atklājispazemes tuneļu kompleksu. Tajā bijuši sarkofāgi ar mumificētiem līķiem. Apakšzemē Barovs atradis aritūkstošiem akmeņu ar gravējumiem, kā ari skulptūras un plāksnes.

Stāstu par šo atradumu var lasīt kā aizraujošu piedzīvojumu romānu. Barovs 1982. gada aprīlī kādānomaļā ielejā nejauši uzgāja noslēgtu portālu. Viņš ar grūtībām to attīrīja un pa izveidoto caurumu ielīdatumsā.

Soli pa solim, metru pēc metra Rasels Barovs virzījās uz priekšu pa apakšzemes labirintu. Ejassienas bija klātas ar noslēpumainām zīmēm un attēliem. Uz grīdas mētājās apstrādāti akmeņi, pie sienāmkarājās dīvainas akmens galvas, kas kādreiz laikam kalpojušas kā gaismekļu turētāji. Barova ziņkārivisvairāk rosināja slēgtās šķērsejas, kas no galvenās ejas atzarojās bez noteiktas sistēmas. Barovs nolēmaatlauzt kādu no šim ejām. Tas nebija viegls darbs, bet pēc kāda laika viņam izdevās izveidot atveri.

Pretī viņam sitās trūdu dvaka. Barovs ieslēdza kabatas bateriju un apgaismoja telpu. Sprīdi pēcsprīža spuldzes gaismas kūlis taustījās cauri tumsai, līdz apstājās pie kāda liela priekšmeta. Barovamaizrāvās elpa - uz maslvas akmens plāksnes gulēja skelets. Tam līdzās - āvas, šķēpa uzgaļi un metālapriekšmeti.

Paplašinājis ieeju, Barovs pūzdams un elsdams iespraucās iekšā. Zemē atradās vara un bronzasdarbarīki. Turpat blakus stāvēja daži trauki. Kabatas lukturīša gaismā iemirdzējās arī rotaslietas.Barovam sāka dauzīties sirds, domas joņoja mežonīgā ātrumā. Kas gan varētu atrasties aiz pārējiemakmens portāliem? Barovs nolēma atvērt vēl vienu šķērs- eju. Tur viņš atrada sievietes un divu bērnumirstīgās atliekas. Izskatījās, ka visi trīs tikuši nogalināti vai upurēti.

1987. gadā Barovs atklāja vēl vienu telpu, kuru viņš šodien sauc par Mairi Tomb - galvenajāmkapenēm. Ieeja tajā bija noslēgta ar lielu akmens riteni, kurā bija iegravētas savādas rakstu zīmes. Barovs

pārvarēja arī šo šķērsli un iekļuva plašā kamerā. Tajā bija masīvs akmens sarkofāgs, kuram apkārtatradās ieroči un skulptūras.

Barovam ar lauzni izdevās atvērt zārka vāku. Pirmajā zārkā bija ievietots otrs zārks - no tīra zelta.Kad Barovs atvēra

Kāds no Barova alā atrastajiem 4000 apbedījuma priekšmetiem. 18

Draudīgs «sargs» ķiverē ar rotu.otro zārku, viņam iepletās acis - viņš ieraudzīja autos ievīstītu mūmiju…Izņemot Raselu Barovu, neviens līdz šim nav spēris kāju savādajā alu kompleksā, jo Barovs līdz pat

šai dienai liedzas atklāt tās atrašanās vietu. Viņš baidoties, ka dēkaiņi un dārgumu meklētāji atradumuvietu varētu izlaupīt. Turklāt, ja

par to tiktu paziņots publiski, atradums automātiski kļūtu par ASV īpašumu.Kā pierādījumu savam apgalvojumam Barovs dienasgaismā iznesa tūkstošiem gravētu akmeņu, kā arī

zelta priekšmetus. Uz plaukstas lieluma priekšmetiem attēloti dīvaini motīvi - lidojošas būtnes (pa puseicilvēki, pa pusei dzīvnieki), tēli ķiverēs vai zvaigznāji. Tur ir pat medaljoni, kas atgādinarokaspulksteņus.

Līdz šim tikai nedaudzi amerikāņu zinātnieki ir ieinteresējušies par priekšmetiem no Barova alas (tāšis noslēpumainais alu komplekss pagaidām nosaukts). Daži speciālisti, jau tikai uzmetot skatu, artefaktus

esot nosaukuši par mūsdienu viltojumu, jo attēlotie motīvi un rakstu zīmes liecina par dažādu kultūras stiluvirzieniem un ietekmi.

Barova kolekcijā atrodami arī tādi priekšmeti, kuri izraisa asociācijas ar Senās Ēģiptes vai feniķiešukultūru. Bet tās ir kultūras, kurām, pēc vispārpieņemtā uzskata, ar Amerikas kontinentu nav bijis nekādukontaktu. Ekspertus saērcināja arī tas, ka visi gravējumu atšifrēšanas mēģinājumi bijuši nesekmīgi.

Šis zelta medaljons atgādina mūsdienu rokaspulksteni.

Atrastie priekšmeti ļoti atšķiras materiāla un apstrādes ziņā.Es lūdzu kādu labu draugu (arheologu) paskaidrot, kāpēc viņa «brālības pārstāvji» ir tik skeptiski.

Atbilde bija lakoniska: «Akceptēt Barova alu nozīmētu ignorēt vispārpieņemtos uzskatus.» Šis gadījumsiekļuva bēdīgi slavenajā iespējamo viltojumu sarakstā. Vispārpieņemtais priekšstats, ka kontakti starpVeco un Jauno pasauli sākušies tikai ar Kolumbu, uz laiku bija glābts.

Viens no nedaudzajiem zinātniekiem, kas izteica vēlēšanos nopietni izpētīt šo gadījumu, bijaamerikāņu profesors Džeimss Šercs no Viskonsinas universitātes. Kad es 1994. gadā pirmoreiz viņamuzrakstīju vēstuli, Šercs man pastāstīja par saviem pētījumiem, kuru gaitā viņš pārliecinājies, ka Ra- selaBarova atrastie priekšmeti īstenībā ir senseni apbedījuma priekšmeti.

1992. gadā Šercs savu pētījumu rezultātus publicēja izsmeļošā ziņojumā. Tajā viņš dedzīgi uzsvēra,ka nepieciešama

Noslēpumainas rakstu zīmes - ko tās nozīmē?lielāka atklātība par apstrīdamiem atradumiem. Šercs uzsvēra, ka mūsu priekšteči esot bijuši daudz

progresīvāki, nekā līdz šim uzskatīts: «Man nav pierādījumu, ka savādie motīvi akmeņos būtu viltojums.Tie drīzāk norāda, ka Amerikas pirms- kolumba laika vēsture varētu būt citāda - interesantāka, nekā topauž mūsu labākie vēsturnieki.»

Šerca ziņojums ir veiksmīgs gadījums - ja Viskonsinas universitātes profesors nebūtu iesaistījies,Barova kolekcija droši vien jau būtu izkliedēta pa visu plašo pasauli. Tomēr, lai kā Šercs pūlējāsneparasto kolekciju saglabāt, par dažiem atrastajiem akmeņiem šodien liecina tikai fotogrāfijas. Kā tasnoticis?

1994. gadā Barovs ASV žurnālam Ancient A??ierican skaidroja, ka neilgi pēc alas atklāšanas viņšno tās esot iznesis 2000 priekšmetu, lai varētu finansiāli nodrošināt kompleksa izpēti: «Es tos pārdevukādam privātam kolekcionāram, kas piekrita atrastos priekšmetus pēc pieprasījuma nodot zinātniskaiizpētei. Diemžēl tagad viņš par to vairs negrib ne dzirdēt.»

Barovs apgalvo, ka savādais kolekcionārs viņu iepazīstinājis ar amerikāņu aizvēstures pētniekuDžeku Vordu. Vor- dam tolaik Vensenā bija muzejs, un viņš par Barova alu izrādīja ļoti lielu interesi.Barovs stāsta: «Pēc gada es nolēmu viņam pret parakstu izsniegt 1993 priekšmetus viņa muzejavajadzībām. Viņam savukārt vajadzētu piedalīties alas izpētes finansēšanā.»

Gadu gaitā Barovs konstatējis, ka akmeņu skaits Vorda muzejā nepārtraukti samazinājies. «Beigubeigās bija palikuši tikai 356 akmeņi.» Kad Vords 1991. gadā negaidīti nomira, viņa atraitne Barovamatdeva tikai 120 priekšmetus. «Toreiz man zvanīja dažādas personas, kurām Vords acīmredzot bijapārdevis akmeņus,» Barovs atceras. «Lai gan mēs savulaik bijām vienojušies, ka jebkura peļņa nopārdošanas būs jāsadala mūsu starpā, es no viņa neesmu saņēmis ne plika graša. Kad es vēlāk uzzināju, kaVordam bijušas ievērojamas finansiālas grūtības, man daudz kas kļuva saprotamāks.»

Barovs stāsta, ka Vords, pārdodot artefaktus, nopelnījis 250 000 dolāru. Turklāt viņš esot iztirgojisarī zelta priekšmetus gandrīz 39 000 ASV dolāru vērtībā. Tas esot redzams viņa atstātajos rēķinos.

Harijs Habards no Floridas par šādiem izteikumiem tikai groza galvu. Būdams pētnieku biedrībasPtolemy Productions dibinātājs, viņš sev izvirzījis mērķi atrast precīzu Barova alas atrašanās vietu. Šajāziņā viņu atbalsta rakstu eksperts Pols Šafranke, kuram, iespējams, izdevies iztulkot daļu mīklaino zimju.Habards un Šafranke uzskata, ka alā atrodas to Zie- mejāfrikas un Eiropas jūrasbraucēju kultūrasmantojums, kuri Amerikas kontinentā ieradušies ilgi pirms Kolumba.

Biedrība Ptolemy Productions alas meklēšanā ieguldījusi jau gandrīz 350 000 ASV dolāru. Raselam

Barovam tas, protams, ļoti nepatika, un viņš 1997. gadā Internetā Hariju Ha- bardu nikni nosauc parnelabojamu meli. Iemesls - lai gan Habards ir pārliecināts par alas eksistenci, viņš apšauba Barovagodīgumu. Habards uzskata, ka Barovs ir sarausis kārtīgu peļņu. Viņš ir pārliecināts, ka, pārdodotakmeņus, Barovs ir nopelnījis kaudzi naudas.

Žurnāla Ancient American izdevējs Veins Mejs to gribēja noskaidrot precīzāk. 1996. gada oktobriviņš tikās ar Habar- du, lai personīgi izjautātu Barova kritizētāju par viņa šaubu cēloņiem. Mejs bija ļotipārsteigts, kad Habards viņam priekšā nolika fantastiskas fotogrāfijas, kuras pa dažādiem apkārtceļiembija nonākušas viņa īpašumā, - tajās bija redzamas zelta priekšmetu kaudzes!

Kā Habards pastāstīja, attēli uzņemti 1988. gadā Vorda muzejā. Tas bija pietiekams iemesls, laiviņam rastos jautājums - kur gan viss šis zelts palicis? Kāpēc līdz šim runa bija tikai par dažiem zeltapriekšmetiem, kurus Vords esot iztirgojis? Un kāpēc gan Barovs visus šos gadus nevienam nebija stāstījispar minētajiem attēliem? Varbūt viņš no alas kopā ar akmeņiem bija iznesis daudz vairāk zeltapriekšmetu, nekā līdz šim atzinis?

Habards: «Pēc dokumentiem, kas ir manā rīcībā, skaidri redzams, ka laikā no 1987. līdz 1989.gadam cauri «Barova alas pētniecības centram» aizplūdis zelts, kura kopējā vērtība bijusi gandrīz 7miljoni ASV dolāru. Liekas, ka liela daļa zelta priekšmetu pārkausēta un caur Fortnoksu pārdota. Kurpazudis atlikušais zelts trīs miljonu vērtībā, nav skaidrs. Es domāju, ka tas joprojām atrodas Barovaīpašumā.»

Barovs šajā laikā publicēja dažus dokumentus. 1987. gada 26. augusta ziņojumā Barovs teica, kaviņš - it kā zemes īpašnieka spiediena dēļ - «iznesis ārā no telpas ar statujām mazliet vairāk par 500uncēm zelta». Tikpat ievērojama ir 1989. gada 31- martā rakstītā vēstule Džekam Vordam, kurākongresmenis Frenks Makloskijs paziņo, ar kuru personu jākārto zelta pārdošana. (Kā kontaktpersona tiekminēts Maikls Jakandželo no Fortnoksas.)

Tātad par to, kur palicis zelts, var izteikt minējumus. Vēl jo vairāk, pat Barova tuvs draugs DžeimssŠercs par to var sniegt tikai nenoteiktas atbildes. 1997. gada septembrī Šercs man pastāstīja, ka savospētījumos viņš visvairāk uzmanības esot pievērsis gravētajiem akmeņiem. («Galvenokārt tā drudžaināsatraukuma dēļ, kuru dzeltenais metāls rada visos, kuri ar to saskaras.»)

Tomēr Šercs pamanījās izdevīgā brīdī kaut īsu brīdi apskatīt atrastos priekšmetus. «Dažam no tiemvarbūt bija kopijas. Bet es redzēju arī metāla oriģinālus. Tiem bija raksturīgs sarkanīgi dzeltens spīdums.Šķiet, tas bija zelta, sudraba un varbūt arī svina sakausējums. Es uzskatu par neapšaubāmu, ka tie ir īsti,vēsturiski artefakti, nevis mūsdienu viltojumi. Pēc Barova apgalvojuma, visi priekšmeti atrastinoslēpumainajā alu kompleksā. Viņš man apliecināja, ka astoņdesmito gadu beigās pēc kopijuizgatavošanas daļa objektu nogādāta atpakaļ alā.»

Uz jautājumu, ko Barovs domājot par Habarda pārmetumiem, it kā viņš daļu zelta būtu pārdevis,Šercs atbildēja atturīgi: «Es uzskatu, ka informācija par šo jautājumu jau publicēta žurnālā AncientAmerican. Turklāt pēc Džeka Vorda nāves atklātībā parādījušās piezīmes, kuras apliecina, ka Vordsnodarbojies ar zelta pārdošanu. Barovs savulaik sašutis informēja mani par šo apstākli.»

Liekas, ka Džeimss Šercs joprojām ir pārliecināts parRarova nevainību. Neilgi pēc materiāla publicēšanas žurnālā Ancient American viņš vēstulē

žurnālam izteica šaubas par to, vai sarakste, ko Habards iesniedzis diskusijai, esot īsta: «Barovs tačuapgalvo, ka viņš minētās vēstules nekad neesot redzējis.» Turklāt Raselam Barovam jau krietnu laikupirms tam esot parādīts kāds dokuments, uz kura gan bijis viņa paraksts, bet kuru viņš «īstenībā nekadneesot parakstījis».

Tie ir argumenti, kuri žurnāla Ancient American galvenajam redaktoram Frenkam Džozefam šķietļoti apšaubāmi. Džo- zefs 1997. gada 31. augustā man pastāstīja, ka viņam neesot ne mazāko šaubu parskandalozās korespondences īstumu. Arī Harijs Habards par Barova skaidrojumu tikai gurdi pasmaida.«Manā īpašumā ir vairāk nekā 60 vēstuļu,» viņš pavīpsnā. «Un es varu derēt uz jebko, ka Barovs arī tās

nekad nav redzējis.»1997. gada septembra vidū man radās izdevība Raselam Barovam uzdot jautājumus par viņam

izteiktajiem pārmetumiem:«Cik daudz objektu jūs iznesāt no alas?»Barovs: «Pavisam 4000 priekšmetu. Džeks Vords gandrīz visus, man nezinot, ir pārdevis. Tomēr

lielāko daļu no tiem bija iespējams atgūt.»«Ko jūs varētu teikt par vēstulēm ar jūsu parakstu, kuras publicētas žurnālā Ancient American? Vai

tās visas ir viltotas? Un, ja tā, tad kas aiz tā slēpjas?»Barovs: «Vēstules viltojis Vords. Viņš dažus cilvēkus gribēja pārliecināt, ka kontrole pār alu

kompleksu ir viņa rokās. Tā viņš daudziem ari izvilka naudu no kabatas.»«Kas ir ar pārējām vēstulēm, kuras esot Habarda īpašumā?»Barovs: «Tādu nav.»«Kur palicis zelts, kas redzams fotogrāfijās? Vai tas vispār bija zelts?»Barovs: «Zelts joprojām atrodas alā, tas nekad no turienes netika iznests. No katra priekšmeta tika

izgatavots nospiedums un pēc tam kopija. Fotogrāfijās redzami tikai dublikāti. Jādomā, ka Vords tādējādigribēja piesaistīt investorus saviem apšaubāmajiem darījumiem. Diemžēl es par to uzzināju tikai pēc viņanāves. Viņš finansiāli ir krāpis daudzus cilvēkus - pat savu sievu.»

«Vai jūs esat pārkausējis daļu zelta, kā Habards jums pārmet?»Barovs: «Nē, to es neesmu darījis.»«Tad kāpēc jūs neesat publicējis videouzņēmumus par alu kompleksa iekšieni?»Barovs: «Iekļūt alā nozīmētu pārkāpt Ilinoisas štata likumus. Turklāt tādi cilvēki kā Habards tādējādi

varētu atšifrēt tās atrašanās vietu. Ja vien varētu, Flabards to izlaupītu.»«Jūs nosaucāt Habardu par nelabojamu meli. Kādi iemesli varētu būt viņa apsūdzībām?»Barovs: «Viņš laikam domā, ka vina izteikumi mani varētu izprovocēt uz aplamu rīcību, kas viņam

varbūt dotu kādu norādi par alu kompleksa precīzu atrašanās vietu.»Rasela Barova atbildes mani nespēja apmierināt. Gluži pretēji - emocionalitāte un dedzīgums, ar

kādu viņš uzbruka Habardam un apvainoja viņu («melis, garīgi slimais, zaglis»), stiprināja manasaizdomas, ka Habarda pārmetumi varbūt nemaz nav tik tālu no patiesības, kā Barovs man gribējaiestāstīt.

Turklāt mani mulsināja tas, ka Barovs apstrīdēja to vēstuļu eksistenci, kuras Habards bija iesniedzislaikraksta redakcijā. Habards šos rakstiskos materiālus, kuri bijuši Džeka Vorda atstātajos dokumentos,ievietoja savā Interneta mājas lapā. Tāpēc es lūdzu Barova kritizētāju man atsūtīt šo vēstuļu kopijas.

1997. gada novembra sākumā Harijs Habards atsūtīja man simtiem lappušu informatīvā materiālapar saviem pētījumiem. Kad es sāku aplūkot dokumentus, nevarēju atgūties no pārsteiguma - tajosārkārtīgi detalizēti aprakstīts, kā Barovs kopš 1983. gada ne tikai Džekam Vordam, bet ari viņa partnerimNormenam Kallenam vairākkārt izmānījis naudu, lai finansētu savas nelegālās aktivitātes alu kompleksā.Līdz 1987. gada beigām vien Vords un Kallens viņam avansā bija izmaksājuši 20 000 dolāru, kā Barovsto pašrocīgi apliecina kādā dokumentā, kas rakstīts 1987. gada 29. decembri. 1990. gadā viņš partneriemsavus parādus atlīdzināja zeltā.

Habards nodeva manā rīcībā arī vairākas vēstules un rēķinus - tātad, pretēji Barova izteikumiem, šiedokumenti tomēr eksistē.

Pirmām kārtām uz pārdomām mani vedināja šķietamā zemes īpašnieka Džordža Nefa rakstītiedokumenti. Nefs visus gadus dīvainā kārtā bija sarakstījies tikai ar Barovu - nevienam, izņemot alukompleksa atklājēju, nebija personisku kontaktu ar viņu. Turklāt Barovs tagad apgalvo, ka Džordžs Nefsesot tikai pseidonīms, kuru zemes īpašnieks izmantojot drošības apsvērumu dēļ.

Habards ir pārliecināts, ka Džordžs Nefs ir Barova izdomājums. «Ar viltotām vēstulēm viņš DžekuVordu un citus interesentus pakļāva savām interesēm - tā viņš izspieda no viņiem naudu saviem

pētījumiem.»Pēc Nefa vēstuļu izpētes es bez ierunām varu pievienoties Habarda šaubām. Fiktīvais zemes

īpašnieks visos iespējamos veidos ir centies kliedēt Vorda un Kallena šaubas par izlaupīšanasnelikumīgo pamatu. Atkal un atkal Barovs viņus aicināja nopirkt priekšmetus, kurus viņš bija izcēlisdienasgaismā, draudēdams pretējā gadījumā meklēt sev citus partnerus. 1987. gada 6. decembri, neilgipēc tam, kad Barovs pirmo reizi no alas bija iznesis zeltu, Nefs abiem solīja pat ievērojamu peļņugadījumā, ja viņi Barovu atbalstīšot ari turpmāk. («Barovs ir ceļā uz mājām, es viņam iedevu 150 000dolāru zeltā.»)

Barovs apgalvo, ka Džordžs Nefs 1995. gadā esot miris. Bet, ja Nefs eksistē tikai Barova fantāzijā, -kam tad īstenībā pieder zeme?

«īstie zemes īpašnieki ir ļoti labi zināmi gan Barovam, gan man,» saka Habards. «Es negribētu viņuvārdus nosaukt atklātībā. Teikšu tikai, ka viņiem nebija ne mazākās jausmas par alu eksistenci vai parziņojumiem, kuri par to uzrakstīti. Viņi neapjauš šā atraduma nozīmīgumu, viņiem ļoti maz zināms paraizvēsturi, un arī par arheoloģiju viņiem īstenībā nav ne mazākās jausmas.»

Habarda īpašumā pašlaik atrodas 30 zelta priekšmetu dublikāti, citi pa apkārtceļiem nonākušidažādās privātās kolekcijās. Habards pastāstīja, ka viņam personīgi izdevies apskatīt gandrīz 600 kopiju.«Lielākā daļa priekšmetu joprojām atrodas Džeka Vorda ģimenes īpašumā.» Habards stāsta, ka Barovslicis izgatavot kopijas no visiem zelta artefaktiem. Pēc tam oriģināli esot pārkausēti.

Habarda minētā summa - no 6 līdz 7 miljoni ASV dolāru -, kas tādā veidā esot radusies, visnotaļvarētu atbilst īstenībai. Manā rīcībā, piemēram, ir dokumenti, kuros atsevišķu priekšmetu vērtība sīkifiksēta. Turklāt man zināmi trīs banku konti Šveicē, uz kuriem pārskaitīta nauda. Es gribētu tos norādīt:Džeks Vords: 01-311-59-011; Normens Kallens: 01-000-58-001; Rasels Barovs: 01-035-57-000.

Dīvaini ir tas, ka ASV iestādes līdz pat šim laikam nav iesaistījušās notikumos. Habards vairākkārtir centies Barova aktivitātēm pievērst atbildīgo iestāžu uzmanību. «Es sagādāju FIB visu nepieciešamoinformāciju,» viņš dusmojas. «Pilnīgi nekas netika darīts.» Arī ASV arheologi laikam neredz iemeslarīkoties pret Barovu. Lai gan Tomass Emersons, Ilinoisas Vēstures aizsardzības aģentūras galvenaisarheologs, kādā vēstulē uzsvēris, ka Barova rīcība ir sodāma, ja viņš patiesi izlaupot apbedījuma vietu,vienlaikus viņš ļauj saprast, ka pats nemaz netic noslēpumainā alu kompleksa eksistencei.

1997. gada 17. novembrī Harijs Habards man sniedza vēl kādu satraucošu informāciju. AcīmredzotBarova kolekcijā ir arī vairāki duči tādu motīvu, kurus varētu interpretēt kā cit- planētiešu attēlojumus.Habards: «Līdzās aizvēsturiskiem zemes un ūdens iemītniekiem un dīvainām būtnēm apģērbos atrodamiarī dažādu lidojošu objektu attēlojumi - daži gaisā, daži uz zemes.»

Pētnieks esot redzējis ari tādu būtņu krūšutēlus, kuru sejas vaibsti līdzīgi reptiļiem: «1997. gadamartā kādā izsolē Peorijā tie nokļuva cita īpašnieka rokās.» Motīvi esot izstrādāti ārkārtīgi plastiski.Habards ir pārliecināts, ka mākslinieki šos motīvus redzējuši paši savām acīm.

Habarda motīvu interpretācija saskan ar 1995. gadā mirušā Džozefa Mehana atziņām. Slavenaisindiāņu eksperts un ASV Kultūru pētniecības institūta (ISAC) prezidents gandrīz līdz pašai nāvei ļotiinteresējās par Barova alu.

Mehans pauda šādu versiju: «Tur apbedītie cilvēki, manuprāt, ir Saules ķēniņi, kuri apglabāti kopāar savām sievām un bērniem, ar apģērbu un bruņojumu, kā arī ar pārtiku, kas viņiem bija vajadzīgapēcnāves ceļā. Šie mirstīgie pusdievi bija to nemirstīgo ārpuszemes būtņu pēcteči, kuras kādreiz ugunīgoskuģos nolaidās uz Zemes, valdīja tur kādu laiku un noteikta mērķa vārdā nodarbojās ar gēnupārveidošanu. Viņi saviem pēctečiem iemācīja lietas, kuras vajadzēja nodot no paaudzes paaudzei unsaglabāt. Viņi tiem mācīja ārstēt slimības un gudri valdīt, viņi tiem mācīja visas iespējamās mākslas,sākot no jūrniecības līdz pat arhitektūrai. Aizceļojot no Zemes, viņi apsolīja kādreiz atgriezties.»

Mehans tika nopircis 107 akmeņus no Barova alas. Pēc viņa nāves tos iesaiņoja un novietojanoliktavā. Daži no

Valdnieks vai karotājs? Barova alā atrastie priekšmeti ASV izraisījuši sīvu strīdu.akmeņiem pārdoti privātiem kolekcionāriem. Citi objekti no alu kompleksa šodien pieder

ievērojamajam amerikāņu mākslas kolekcionāram un muzeja īpašniekam Dr. Blverlijam Mos- lijam.Vidējo Rietumu Epigrafikas biedrības viceprezidents

«melnajā tirgū» esot nopircis jau vairāk nekā 500 objektu. Sadarbību ar Habarda organizāciju viņšnoraida. Habards: «Ja mēs atrastu Barova alu un to atvērtu, tad Moslijam savu kolekciju vajadzētu atdotIlinoisas štatam. Nav nekāds brīnums, ka mēs viņam nepatīkam.»

Patiesi šķiet, ka Habarda stūrgalvīgā rakstura dēļ viņam ir maz draugu. Vismaz Rasels Barovs 1997.gada 9. decembrī mani atkārtoti brīdināja par Habarda aktivitātēm. («Ļoti lūdzu Tevi, apdomā, cik lielāmērā Tu tici viņa apgalvojumiem.») Viņš vēlreiz noliedza Habarda un manā rīcībā esošo vēstuļu īstumu.«Nav nekādu vēstuļu. Kad es Vordam kaut ko gribēju paziņot, es viņam zvanīju pa telefonu vai devos pieviņa ciemos. Galu galā mūs šķira tikai 20 jūdzes.»

Kas attiecoties uz Nefa vēstulēm, tad varot jau būt, ka Vorda ģimene tās pārdevusi Habardam, -atzīst Barovs. «No visām vēstulēm tikai trīs varētu būt īstas. Bet Vorda ģimene jau arī nav neko labākapar Habardu.»

Rasels Barovs pagaidām savu stāstījumu pabeidza 1998. gada janvārī. Ar Interneta palīdzību viņšinformēja sabiedrību par to, ka advokāts, kas šodien pārvalda Nefa zemes īpašumu, kādam antropologamesot atklājis alu kompleksa atrašanās vietu. Barovs: «Man tika paziņots, ka tagad visi turpmākie pasākumiun lēmumi esot viņa kompetencē. Drīz sākšoties alu kompleksa izpēte. Man no šā brīža par visu šo lietuvairs nav nekādas darīšanas.»

īsti vai viltoti? Akmeņi un zelta priekšmeti, kurus Rasels Barovs esot atradis apakšzemes alukompleksā llinoisas štatā. Lielākā daļa no šiem priekšmetiem šodien atrodas privātkolekcionāru īpašumā.

2. Ekvadoras metala bibliotēka Barova ala nav kaut kāds atsevišķs gadījums. Zinātnieki gadu desmitiem ilgi ignorēja ari savdabīgo

kolekciju, kura piederēja 1982. gadā mirušajam garīdzniekam Karlo Krespi no Kvenkas (Ekvadorā).Metāla un akmens priekšmetos, kurus Krespi savācis, arī ir milzum daudz dīvainu attēlu - tur redzamidinozauri un teiksmainas būtnes, dievi un piramīdas, kā arī noslēpumainas rakstu zīmes. To izgatavotājinav zināmi.

Uz dažiem metāla izstrādājumiem attēloti pat ziloņi. Arī tas ir pārsteidzoši, jo, pēc vispārējā uzskata,ziloņi Amerikas kontinentā esot izmiruši pirms vairāk nekā 10 000 gadu. In- ku dzīves laikā (ap 1200. g.p. Kr.) iespaidīgie biezādaiņi jau sen vairs neeksistēja. Bet kur tad toreizējie mākslinieki bija smēlušisavus iespaidus?

Viens no pirmajiem, kas Eiropā pievērsa uzmanību Krespi kolekcijai, bija pētnieks un rakstnieksĒrihs fon Dēnikens. 1972. gadā viņš devās ceļojumā uz Kvenku, kur dienām ilgi garīdzniekaimprovizētajā muzejā filmēja savādos mākslas priekšmetus. «Tas bija fantastiski,» atceras pētnieks.«Krespi telpas no augšas līdz apakšai bija piebāztas ar visdažādākajām akmens figūriņām. Neaprakstāmsjūklis. Tur atradās arī gravētas metāla plāksnes. Es nevarēju atgūties no pārsteiguma.»

Krespi stāstījis Dēnikenam, ka savas kolekcijas lielāko daļu viņš ieguvis no indiāņiem. Indiāņi šosdārgumus esot «sanesuši no savu priekšteču slepenajām noliktavām», lai uzticētu tos viņa aizgādnībai.Daži priekšmeti esot cēlušies pat no kāda līdz šim gandrīz neizpētīta kilometriem gara alu kompleksa.

Kopā ar šā kompleksa atklājēju argentīnieti Huanu Moricu un Morica advokātu Mateju PenjuDēnikenam izdevās daļu kompleksa apskatīt. Pētnieks apakšzemē redzēja aprakstītas metāla plāksnes, kāarī savādus krēslus un dažādu dzīvnieku skulptūras, kuru vidū bija arī dinozauru atveidojumi.

Kritiķi vēlāk pauda, ka Dēnikens visu esot izfantazējis. Pamatojums: savā grāmatā «Izsēja unVisums» Dēnikens raksta, ka viņš tā dēvētajās Cuevas de los Tayosesot iekļuvis pa galveno ieeju, turpretīvēlāk viņš žurnālistiem paziņojis, ka izmantojis tikai kādu nomaļu sānu ieeju.

Kāpēc? «Man savulaik vajadzēja piekrist zināmiem Morica noteikumiem,» Dēnikens paskaidro.«Tā, piemēram, es nedrīkstēju pat ieminēties par kaut kādu sānu ieeju, un man vajadzēja izlikties. Moricsšo noteikumu pamatoja ar to, ka sānu ieeja esot relatīvi viegli sasniedzama un viņam jāaizkavē iespēja, kapēc tam visādi iespējamie dārgumu meklētāji izlaupītu alu. Ko es varēju darīt? Es par katru cenu gribējuvismaz nelielu daļu no viņa attēlotā redzēt pats savām acīm un droši vien toreiz būtu piekritis arī vēlcitiem noteikumiem.»

īstās sensācijas - metāla bibliotēkas telpas aprakstam - šveiciešu pētnieks savā grāmatā «Izsēja unVisums» veltījis tikai dažas vietas. Tomēr tieši šīs vietas izaicināja viņa kritiķus. Tāpēc es lūdzuDēnikenu pastāstīt man vēlreiz, ko viņš apakšzemē redzējis savas pastaigas laikā.

«Tur bija galds un daži krēsli, cieti kā tērauds,» Dēnikens man stāstīja. «Krēsliem nebija atzveltnes.Katru krēslu veidoja divas izliektas daļas. Sēdvieta bija izliekta uz augšu, bet kājas - uz leju. Apakšāatradās tāda kā četrstūraina kaste. Uz grīdas un akmens nišās bija dzīvnieku figūras. Likās, ka tāsizgatavotas no metāla un pēc taustes šķita aukstas. Tur bija ķirzakas ar ārkārtīgi garu asti un briesmoņi armilzīgu rīkli, kuri nedaudz atgādināja dinozaurus. Morics dažus no tiem bija izkārtojis aplī uz grīdas. Aiztiem mūsu kabatas lukturīšu gaismā mirguļoja metāla bibliotēka - plānas plāksnes ar iegravētām rūtīm,kurās savukārt bija neskaitāmas savādas zīmes un figūras.»

Lai kā šveiciešu pētnieks uzstāja, tomēr iespaidīgos reliktus viņam neatļāva fotografēt. Dēnikens:«Mūsu ekskursijas sākumā es nofotografēju dažas figūras, kuras atradās klints nišās. Pēc tam Morics manilūdza nolikt fotoaparātu.»

Nebūt ne visi fotouzņēmumi iekļuvuši fon Dēnikena grāmatās. Tā lūdzis Morics, un Dēnikens līdz patšai dienai to ir ievērojis. Es tomēr drīkstēju dažus no šiem attēliem viņa arhīvā apskatīt. Šveiciešu

pētnieks savā grāmatā savulaik ievietoja arī Morica advokāta Mateja Penjas vizītkarti ar tālruņa numuru,«lai katram nopietnam pētniekam dotu iespēju nodibināt kontaktus ar Huanu Moricu». Vai tad tā rīkojascilvēks, kas savus lasītājus grib apzināti maldināt?!

Nav brīnums, ka Huans Morics (pretēji sākotnējiem izteikumiem vācu presē) 1973- gadā pēkšņi sākanoliegt, ka viņš Dēnikenu būtu ievedis «savā» apakšzemē. Neilgi pēc tam šveiciešu autors no advokātaPenjas saņēma prasību par atlīdzību vairāk nekā 200 000 ASV dolāru vērtībā. Pamatojums - Dēnikens,publicējot Huana Morica atklājumu, esot guvis labu peļņu.

Masu medijus tas maz interesēja. Laikrakstos parādījās trekni virsraksti, Dēnikens tika nosaukts parplātlbnieku. Tika noklusēts, ka Morica alu komplekss jau 1969- gadā bija viņa vadītās ekspedīcijasmērķis un ka toreizējās ekspedīcijas dalībnieki rakstiski bija apņēmušies «nesniegt nekādus komentāruslaikrakstiem, radio, televīzijai vai citām līdzīgām institūcijām, klusēt par ekspedīciju, it īpaši par ieejuģeogrāfisko atrašanās vietu, kā arī neko nestāstīt par vērtīgajiem objektiem alās».

Tālaika laikrakstu ziņojumos gan parādījās interesanti fotouzņēmumi par alas ieeju, bet parapakšzemes pasauli nekas netika stāstīts. Vienīgi kādā 1969- gada 21. jūlijā notariāli apstiprinātādokumentā Ekvadoras valdībai Morics ir pieminējis, ko viņš vēlāk parādījis Dēnikenam:

«Austrumu apgabalā, Moronas Santjago provincē, Ekvadoras teritorijā, es esmu atklājis vērtīguspriekšmetus, kuriem ir liela kultūras un vēsturiskā vērtība. Tās ir metāla plāksnes, kuras radījusi cilvēkaroka un kurās ietverts vēsturisks ziņojums par zudušu civilizāciju, par kuru cilvēkiem līdz pat šai dienainav nekādu ziņu. Minētie priekšmeti atrodas vairākās alās, un katrs no tiem ir veidots citādi.

Šos priekšmetus es atradu pilnīgi nejauši - dažu Ekvadoras cilšu folkloras, etnoloģijas un valodasīpatnību pētījumu laikā. Priekšmetiem, kurus es atklāju, raksturīgas šādas īpašības:

1) akmens un metāla priekšmetiem ir dažāds lielums, forma un krāsa;2) metāla plāksnes, uz kurām ir etnogrāfiski raksti un zīmes, ir īsta metāla bibliotēka, kura glabā

cilvēces hronoloģisko vēsturi un izcelsmi uz Zemes, kā arī izdzisušas zinātniskās atziņas.»Deviņdesmito gadu vidū vācu pētnieks Valters Jergs Lang- beins devās pa mana tautieša pēdām.

Dažādas baumas pamudināja viņu doties uz Kvenku, kur vietējā klosterī, garīdznieka Krespi kādreizējādarbības vietā, viņš gribēja noskaidrot, kas pēc garīdznieka nāves noticis ar viņa kolekciju.

«Mums izdevās iekļūt klosteri,» Langbeins stāsta. «Tomēr telpa, kurā atradās Krespi savāktiepriekšmeti, mums palika slēgta. Mēs saņēmām pretrunīgas ziņas. («Tur vairs nekā nav!», «Nav taču vērtsaplūkot šīs lietas, jo tām nav nekādas vērtības!») Vīlušies mēs apskatījām klosteri. Kopā ar ceļojumabiedriem es atradu Krespi kolekcijas fragmentus. Tur bija metāla plāksnes ar mīklainām rakstu zīmēm unar ļoti savādiem attēliem un simboliem. Taču kādā stāvoklī bija šie mākslas priekšmeti! Kā cilvēki artiem bija rīkojušies! Aprakstītās metāla plāksnes bija izmantotas (tam pat grūti noticēt), lai, piemēram,izlabotu bojātas koka kāpnes. Lieli metāla folijas gabali vairākās vietās bija pienagloti pie koka sienām,lai nosegtu bojātās vietas. «Tas vēl nav nekas!» kāds vecāks mūks man klusi pačukstēja. «Ja jūs zinātu,kas tikai remontdarbu laikā iebetonēts pamatos…»»

Satriecošs rezultāts: no Krespi mākslas priekšmetiem šodien palikušas tikai nožēlojamas atliekas.Vērtīgākie priekšmeti jau 1973. gadā par 433 000 ASV dolāru pārgāja Ekvadoras Centrālbankas īpašumā,kā man 1998. gadā apstiprināja bankas preses sekretārs Himens Laso Alvaress: «Mēs neesam nopirkušivisu, jo mūsu vadība uzskatīja, ka starp priekšmetiem atrodas arī mūsdienu objekti. Turpretī visikeramikas priekšmeti ir autentiski. Laiku pa laikam mēs tos izstādām mūsu bankas muzejā.»

Alvaress vēl paskaidroja, ka alvas, vara un metāla priekšmeti esot noraidīti, jo dažviet pārāk skaidriredzams, ka motīvi esot kopēti no grāmatām: «Par to liecināja pāris metāla plāksnes, kas bija izgatavotasno vecu benzīna cisternu atliekām. Viss etnogrāfiskais materiāls pašreiz atrodas salēziešu ordeņa īpašumāKvenkā un sabiedrībai nav pieejams.»

Dēnikens nekad nav slēpis, ka Krespi dārgumu vidū atrodas arī mūslaiku priekšmeti. Jau 1972. gadāviņš žurnālā Stern rakstīja: «Es labi zinu, ka abās telpās, kurās garīdznieks parasti ielaiž apmeklētājus (ir

vēl trešā telpa, bet to viņš nerāda!), līdzās ļoti vērtīgiem priekšmetiem glabājas arī milzum daudz krāmu.Būtiski ir tas, ka līdzās krāmiem ir arī īsti dārgumi akmenī un zeltā, par kuriem arheologiem beidzotvajadzētu parūpēties.»

Vērtīgos priekšmetus Krespi glabāja trešajā telpā, kuru viņš greizsirdīgi sargāja. Dēnikens: «HuansMorics spriež, ka es esmu tikai piektā persona, kurai bijis ļauts ieskatīties šajā telpā. Man tas izdevāstikai tāpēc, ka Morics un advokāts

Metāla darinājums ar mīklainām zīmēm un simboliem.

Skelets no akmens. Kur tas atrodas šodien? 48Penja Krespi apliecināja, ka esmu viens no viņiem, tātad viens no «zinošajiem». Kad vēlāk es atkal

biju Kvenkā, Krespi man šo trešo telpu vairs nerādīja!»Bet kas ir noticis ar Morica dārgumiem? Ekspedīcija, kuru vadīja arheologs amatieris Stenlijs Holls

un NASA astronauts Nils Ārmstrongs, 1976. gadā no Cuevas de los Tayos atgriezās tukšām rokām. Viņinebija atraduši Dēnikena aprakstīto priekšmetu pēdas. Pēc masu medijos saceltā trokšņa indiāņi savusdārgumus laikam bija nogādājuši citā vietā. Tomēr daudzie laikraksti un žurnāli arī šo izdevību nelaidagarām, lai saviem lasītājiem kliedzošos virsrakstos vēlreiz pasniegtu «Dēnikena lielo afēru».

Pa šo laiku šis tas bija noticis. 1990. gadā Dēnikens Kito pilsētā nolasīja plaši apmeklētupriekšlasījumu, kuru noklausījās arī toreizējais ekspedīcijas vadītājs Stenlijs Holls. «Toreiz IIolls pēcpriekšlasījuma visiem klātesošajiem pateica, ka esot atradis vietu, uz kuru nogādāti dārgumi,» Dēnikensman stāstīja. «Tas, ko es biju stāstījis, izrādījās patiesība. Vairāk no viņa neizdevās uzzināt. Nākamajāsdienās es izmantoju izdevību un iepazinos ar Hollu tuvāk. Viņš man pastāstīja, ka pašlaik strādājot piegrāmatas, kurā publicēšot savu pētījumu rezultātus un atradumu fotogrāfijas.»

Citi priekšmeti no Krespi kolekcijas Kvenkā.

Krespi metālu kolekcijas atliekas šodien atrodas salēziešu klostera telpās Kvenkā Ekvadorā.Daži eksemplāri klosteri izlietoti grīdas labošanai…

3. Mičiganas plāksnes: kas tās noslēpis? Tāpat kā Rasela Barova un Karlo Krespi kolekcijas, ari tā dēvētās Mičiganas plāksnes šodien

pārsteidzīgi tiek uzskatītas par mūsdienu izcelsmes priekšmetiem. Ari šīs plāksnes liecina, ka jau daudzusgadsimtus pirms Kolumba Amerikas kontinentā pabijuši citi jūrasbraucēji.

Plāksnes atrastas starp 1874. un 1915. gadu pie Detroitas (Mičiganā), indiāņu kapu uzkalniņos.Pētnieki amatieri un zemnieki atrada tūkstošiem šīfera, māla un vara plākšņu. Tās bija klātas arkristietības motīviem, kā ari svešādām rakstu zīmēm - tātad varbūt tās bija vērtīgas. Turklāt iegrebtiemamutu, Indijas ziloņu un austrumnieciska tipa cilvēku attēlojumi modināja šaubas par Amerikas vēsturesaprakstu pareizību.

Atradējiem par lielu vilšanos zinātnieki pat nepūlējās atradumus izpētīt. Tā vietā, lai aizkavētuizlaupīšanu, viņi plāksnes nosauca par viltojumu. Kad 1890. gadā Pensilvānijas universitātes profesoramantropologam Morisam Džastrovam parādīja atrasto priekšmetu fotogrāfijas, viņš tikai atmeta ar roku:

«Acīm redzams ir plākšņu diletantiskais raksturs, kā arī viltotāja nekompetence. To var pateikt, patpavirši apskatot fotogrāfijas: uzrakstos lielākoties juceklīgi saliktas feniķiešu, ēģiptiešu un sengrieķurakstu zīmes, kuras no alfabētiem izvēlētas un saliktas kopā pēc nejaušības principa, kā tas ir, piemēram,Vebstera vārdnīcā.-

Atradēji velti pretojās pārmetumam, ka viņi plāksnes būtu viltojuši. Spriedums bija gatavs -atradumi «atmaskoti» kā krāpšana. Tikpat ātri kā bija parādījušies, tie atkal pazuda akadēmiskāsignorances tumsībā.

Deniēls Sopers, toreizējais Mičiganas valsts sekretārs, un mācītājs Džeimss Sevidžs sāka vākt

tūkstošiem plākšņu, lai tās saglabātu nākamajām paaudzēm.Daudzus gadu desmitus vēlāk pirmskolumba laiku kontaktu eksperte Henriete Mērca pamatīgi

izpētīja Mičiganas plāksnes. Mērca īstenībā gribēja zinātniski pamatot apsūdzību viltojumā. Viņai tasneizdevās. Gluži pretēji: pēc ilgiem pētījumiem amerikāņu zinātniece izdarīja secinājumu, ka, pretējilīdzšinējiem apgalvojumiem, plāksnes tomēr ir autentiskas. Mērca uzskata, ka tās izgatavojuši kristieši,kuri pēc Romas impērijas krišanas ap 312. g. p. Kr. bēguši uz Amerikas kontinentu. Savu pētījumurezultātus Mērca izklāstīja apjomīgā darbā, kura izdošanu diemžēl vairs nepiedzīvoja. Henriete Mērcanomira 1985. gadā.

Kur gan noslēpumainās plāksnes atrodas šodien?Dažādi pētnieki apliecina, ka tās esot pazudušas. Pētnieku vidū arī autors Valters Jergs Langbeins,

kas viens no pirmajiem vācu lasītāju uzmanību pievērsa Mičiganas plāksnēm. Lai gan Langbeins intensīvimeklēja plāksnes, viņam neizdevās uzzināt, kur tās atrodas. Langbeins raksta, ka skaidrs esot tikai tas, kalielākā daļa atradumu esot gājusi bojā ugunsnelaimē Springsportā (Indiānā). Kāds vīrs, vārdā TedsVilsons, 20 priekšmetus esot izglābis no kūpošajām drupām.

Laimīgā kārtā Langbeina ziņojums izrādījās ne visai korekts. Šodien zināms, ka Mičiganā unŅūhempšīrā ir vienpadsmit nelielas kolekcijas. Man izdevās noskaidrot pašreizējo atrašanās vietu arī tāmkolekcijām, kuras savāca Deniels Sopers un Džeimss Sevidžs. Amerikāņu pētnieks īvens Hensens manpastāstīja, ka liela daļa no noslēpumainajām plāksnēm jau pirms 20 gadiem nodota mormoņiem Jūtā, kuršie priekšmeti atrodas arī šodien. Jūtas Mormoņu tempļa Vēstures departamenta arhivārs Ronalds Bārnijs

šo faktu apliecināja Hensenam rakstītā vēstulē 1992. gada 23. martā.Mormoņi 1993- gada 14. jūnija vēstulē Bergāmo universitātes (Itālijā) matemātikas profesoram

Emilio Spedikato izklāstīja par notikušo. Glens Leonards rakstīja: «Pēc Denie- la Sopera nāves kolekcijapārgāja viņa dēla īlisa īpašumā. 1965. gadā tā nonāca rokās Miltonam Hanteram, kas bija mormonis unļoti interesējās par Amerikas pagātni. Kas attiecas uz Džeimsa Sevidža kolekciju, tad tā 1930. gadā tikanodota Notrdamas universitātei, bet no turienes 1960. gadā arī nonāca Hantera īpašumā. Viņa ģimeneatradumus novēlēja mums.»

Leonards stāsta, ka Sevidža kolekcija aptver 1045 priekšmetus, bet Sopera kolekcijā ir 495priekšmeti. Tātad Jūtā vajadzētu atrasties 1540 plāksnēm. Hensenam tas bija iemesls šaubām. Mercasdarbā taču ir runa par 2700 kataloģizētiem priekšmetiem. «Acīmredzot labākie eksemplāri ir izņemti nokolekcijas un noslēpti.»

īvena Hensena aizdomas bija pamatotas. Galu galā mormoņu ticības dibinātājs Džozefs Smits savaszināšanas smēlies no ļoti līdzīgām plāksnēm, kuras viņš ap 1823. gadu esot izracis Ņujorkas štatā. Eņģelisviņam esot rādījis ceļu un licis plāksnes pārtulkot. Smits rīkojies tā, kā viņam norādīts, un tā radāsMormoņu Grāmata.

Tēlojumi Mormoņu Grāmatā sākas ap 600. g. pr. Kr., Jeruzalemē. Toreiz kāds pravietis, vārdā Lehi,kopā ar dažiem piederīgajiem pēc Dieva rīkojuma esot pametis dzimteni un pārceļojis uz Amerikaskontinentu. Pēc ierašanās ieceļotāji tur sākuši apstrādāt zemi un izgatavot plānas metāla plāksnes, kurās

iegravējuši savas tautas vēsturi. Tā bijusi tradīcija, kas pārmantota no paaudzes paaudzē.Kaut kad abas tautas grupas - nefīti un atkritēji lamanīti - saķildojušies, un tad notikusi liela kauja.

Pravietis MormonsCiti atradumi no Mičiganas, kuri šodien ir pazuduši.

esot vācis ari savas tautas nostāstus un apkopojis tos grāmatā, kuru viņa dēls pēc tēva nāves apracis.Nefītu kultūra karā aizgāja bojā. Palika lamanīti. Mormoņi uzskata, ka viņu pēctečiem izveidojušās

indiāņu ciltis, kuras eiropieši vēlāk atklāja Jaunajā pasaulē.Tā vēsturi interpretē Džozefs Smits. Tomēr šis stāsts izvirza jautājumus. Varbūt Smits bija atradis

dažas ar kristietības motīviem rotātas plāksnes (kādas vēlāk uzietas Mičiganā) un no tā izfantazējisneticamu stāstu?

Kad es sīkāku informāciju par kolekciju lūdzu mormoņu galvenajā mītnē Jūtā, atbilde bija ārkārtīgiatturīga. Preses sekretārs Dons Lefevrs: «Tā dēvēto Sevidža-Sopera kolekciju mēs pirms daudziemgadiem ieguvām no Notrdamas universitātes. Plāksnēs ir uzraksti un zīmējumi ar Bībeles motīviem. ArMormoņu Grāmatu tiem nav nekā kopīga.» Turklāt dažiem eksemplāriem esot saskatāmas mehāniskasapstrādes pēdas, tāpēc daži arheoloģijas eksperti nopietni apšauba šo plākšņu īstumu.

Es nevaru spriest, vai Mičiganas plāksnēm patiešām ir mūsdienu izcelsme. Bet man šķiet skaidrs, kamormoņi plākšņu īstumu apstrīdētu pat tad, ja atradumi neatkarīgā zinātniskā izpētē būtu atzīti parautentiskiem.

Ja ziņas par Mičiganas plāksnēm nonāktu atklātībā un uzraksti tiktu atšifrēti, tad būtu iespējamsuzzināt plākšņu patieso vēsturisko izcelsmi - tā domā arī īvens Hensens. Mormoņu Baznīcai tas, protams,

nodarītu lielu kaitējumu. Nav nekāds brīnums, ka tā dara visu, lai radītu šaubas par plākšņu autentiskumu.Par «īstajiem vēsturiskajiem cēloņiem» Hensens uzskata kosmisko katastrofu, kas kādreiz notikusi uz

Zemes. Viņš pamatoti norāda, ka plāksnēs atkārtojas tēlaini simbolizēts Noasa šķirsts, kā arī plūdu motīviun asteroīdu attēlojumi.

Plāksnēs attēloti pat krītoši asteroīdi. Hensens: «Ir jāsecina,

ka Bībelē aprakstītos plūdus acīmredzot izraisījis asteroīda trieciens. Tā ir tēze, ko šā gadsimta vidūpirmoreiz formulēja Imanuēls Veļikovskis. Kā gan «viltotāji», kuri šīs plāksnes atraduši ap gadsimtumiju, būtu varējuši par to jau zināt?»

4. Strīdi par Glozelu Jau desmitiem gadu Francijas zinātnes pasaulē nenorimst sīvs strīds. Diskusiju centrā ir apmēram

3000 atrastu pagātnes priekšmetu - daudzi no tiem rotāti ar īpatnējām rakstu zīmēm. Tur ir māla plāksnes,noslēpumainas skulptūras, vāzes, akmeņi un pat apstrādāti kauli. Zinātnieki dažu priekšmetu vecumuattiecina uz laika posmu no 15 000 līdz 17 000 gadu pr. Kr., tātad aizvēsturiskā laikmetā, kad pēc valdošāuzskata vēl neesot bijis nekādu rakstu zīmju.

Savādos priekšmetus laikā no 1924. līdz 1930. gadam atrada jauns franču zemnieks Emīls Fradēns,uzarot savu lauku Glozelas ciemā, dienvidaustrumos no Višī. Peldvietas ārsts un arheologs amatieris Dr.Antonijs Morlē, kas pievērsa uzmanību ziņojumam izdevumā Bulletin de la Societe d'Emulation duBurbonnais, Fradēnam piedāvāja savu palīdzību. Fradēns ar pateicību to pieņēma, un tā abi sākapārmeklēt zemi cerībā atrast vēl citus arheoloģiskus reliktus.

Drīz vien tur ieradās profesori un speciālisti no visas pasaules, lai dotu savu vērtējumu parsavādajiem uzrakstiem. Bet (Fradēnam par lielu vilšanos) neviens nevarēja atcerēties, ka jelkad būturedzējis kaut ko līdzīgu. Nedaudz vēlāk speciālistiem pievienojās arī Žozefs Luijs Kapitēns no Daiļomākslu muzeja Parīzē. 1924. gadā viņš saņēma paraugus no atradumu vietas. Trīspadsmit mēnešus nekasnenotika, tad beidzot Kapitēns tomēr saņēmās un pats apskatīja izrakumu vietu. Pēc tam viņš lūdza Morlēsagādāt viņam ziņojumu par atradumiem.

Morlē izdarīja visu, kas viņam bija lūgts, un 1923. gada 23. septembrī atļāvās savu ziņojumupublicēt ar nosaukumu «Neolīta laikmeta apmetne-, turklāt ar savu un Fradēna parakstu. Tas ļotisadusmoja Kapitēnu, viņš nekavējoties izsauca Morlē uz Parīzi. «Jūs zinātnes pasaulē neesat pazīstams,»viņš pārmetoši strostēja ārstu. «Jūsu brošūru neviens nepirks. Lieciet taču manu vārdu šā Fradēna vietā.»

Morlē nenāca prātā izpildīt godkārīgā zinātnieka despotiskās vēlmes. Sekas bija graujošas. Dziļiaizvainots, Kapitēns vēlāk ne reizi vien izmantoja izdevību speciālistu aprindās paironizēt par atradumuvietu. Viņš pārmeta Fradēnam, ka tas esot viltojis artefaktus, lai gūtu peļņu. Arī citādā ziņā viņš tālākiempētījumiem lika ceļā visus iespējamos šķēršļus.

Daudzi Kapitēna kolēģi rīkojās tāpat kā viņš. Pārāk liela bija bijība lielā meistara priekšā, lai viņiuzdrīkstētos Kapitē- nam publiski iebilst. Turklāt neviens Glozelas rakstus nespēja atšifrēt. Rakstus, kuribija iegrebti aizvēsturiskos kaulos. Kas gan varētu būt vienkāršāk, kā «atkratīties» no atradumiem,nosaucot tos par mūsdienu viltojumiem? Akadēmiskās vajāšanas kampaņas kulminācija bija tiesasprocess, kurā Emīls Fradēns tika apsūdzēts gandrīz 3000 artefaktu izgatavošanā. Pierādījumu trūkuma dēļFradēns tika attaisnots.

Situācija mainījās tikai 1974. gadā, kad Fradēns sabiedrībai ar prieku varēja paziņot, ka datēšana artermoluminis- cences metodi ir apstiprinājusi viņa atradumu vēsturisko autentiskumu. Datējumunoteikšanu ierosināja Dr. Iījū Makerels no Skotijas Nacionālā senlietu muzeja, Dr. Vans Mejdāls noDānijas Atomenerģijas komisijas, kā arī Anrī Fransuā un Gijs Portāls no Kodolpētījumu centra Fontenēpie Rosās. Rakstā žurnālā Antiquity izklāstīts, ka māla plākšņu izgatavošana attiecināma uz ķeltu laikustarp 700. g. pr. Kr. un 100. g. p. Kr. Lai gan Morlē bija domājis, ka priekšmeti ir vecāki, tomēr datējumanoteikšana bija svarīgs solis uz priekšu.

Kāds Glozelas akmens ar dzīvnieka attēlu. Fradēna kolekcijas nākotne nav skaidra.Grūtības ekspertiem līdz pat šodienai sagādā uzraksti. Hanss Rūdolfs Hics, Glozelas eksperts no

Šveices, paskaidro iemeslu: «Lielu satraukumu izraisīja kāds brūns akmens ar iegravētu ziemeļbriežaattēlu, kuru ietvēra nepazīstamas rakstu zīmes. Tā kā ziemeļbriedis mūsu platuma grādus ir atstājisleduslaikmeta beigās, tad zīmējums varētu būt radies pirms šā laika - tātad ap 10 000 g. pr. Kr., tas patssakāms arī par simboliem. Bet, tā kā rakstība Madlēnas periodā (15 000.-10 000. g. pr. Kr.) neiederējāszinātnieku pieņemtajā uzskatā, aizvēstures profesori Parīzē, ilgi nedomājot, ziemeļbriedi «pārveidoja»par briedi, un zīmējums tādējādi kļuva «jaunāks».

Jau 20 gadus eksperts Hics nodarbojas ar Glozelas mīklu. Viņš jau neskaitāmas reizes ir apmeklējisšo gleznaino vietu, lai Fradēna mazajā muzejā pats paskatītos uz atrastajiem priekšmetiem. «Sākumā esvēl biju skeptiski noskaņots,» Hics atzīst. «Jo labāk es Fradēnu iepazinu, jo skaidrāk man kļuva, ka šisvienkāršais, sirsnīgais vīrs nekad nebūtu spējīgs izdomāt tik milzīga apmēra krāpšanu. Gluži pretēji - patja viņam piedāvātu miljonu, šis vecais zemnieks, kas šodien ir deviņdesmit gadus vecs, nespētu šķirtiesno saviem atradumiem.»

Gadiem ilgā darbā Hicam izdevās daļēji atšifrēt mīklainās

Kāda no aprakstītajām plāksnēm, kuru šveicietis Hanss Rūdolfs Hics esot atšifrējis.

Vai uzrakstus uz atrastajiem priekšmetiem atstājuši ķelti?rakstu zīmes. Salīdzinājums ar grieķu, etrusku, lepontiešu un gailu alfabētu viņā radīja pārliecību, ka

tas ir ķeltu raksts. «Līdz šim bija noteiktas 111 Glozelas rakstu zīmes - pārāk daudz alfabētam,» viņšpaskaidro. «Man rakstu zīmes izdevās ierobežot līdz 70 zīmēm: 26 burti un 40 ligatūras ar variantiem. Tā,piemēram, izdevās izolēt jēdzienu nemu Chlausei, ko, pieskaņojot gailu vārdam nemeton, var tulkotaptuveni kā «Glozelas svētajā apvidū».»

Tajā pašā māla plāksnē Hics atrada arī vārdus tulsiec un toulsiau, kurus viņš uzskata par vietvārduTolosa- mūsdienu Tulūza. «Jo interesantāk tas ir tāpēc, ka Tulūza bijusi pazīstamas ķeltu cilts galvenāpilsēta.»

Pamatojoties uz saviem atšifrējumiem, Hics uzskata par maz ticamu, ka Glozela varētu būt akmenslaikmeta apmetne, kā kādreiz uzskatīja Morlē. Viņš Glozelu uzskata par svētceļojumu vietu, kursvētceļnieki pulcējušies, lai godinātu svēt- birzis, vērotu sauli un mēnesi un varbūt apmainītos pieredzē.

Bet ko gan nozīmē ziemeļbriežu un panteru attēli? Ir zināms, ka panteras pēc lielās ledāju kušanas(pirms 12 000 gadu) atstāja šo teritoriju. «Pilnīgi iespējams, ka ar šiem attēliem rotātie akmeņi, kauli unmāla urnas nākuši no aizvēsturiskām alām un uz Glozelu atnesti kā upurveltes,» Hics spriež.

Mēmais pagātnes liecinieks.

Akmens, kurā attēlots zirgs (no Emīla Fradēna kolekcijas).«Var būt, ka rakstu zīmes ķelti iegravējuši vēlāk. Tomēr zīmes tajos joti līdzinās zīmēm uz māla

plāksnēm. Turklāt šķiet, ka uz tām ir tie paši ķeltu īpašvārdi un vārdi.»Hicam raizes sagādā fakts, ka ne visi atrastie priekšmeti ir nofotografēti. «Kopš kāda Francijas

televīzijas filmēšanas grupa muzejā sacēla traci, fotografēt tur ir stingri aizliegts,» viņš nopūšas. «Žēl, joarvien vēl nav skaidrs, kas ar Glozelas kolekciju notiks. Iespējams, ka kolekcijas priekšmeti nokļūsnezināmās privātkolekcijās.»

Hics pilnīgi pamatoti kritizē zinātnisko aprindu neieinteresētību tālākajos pētījumos. Atradumu vietājoprojām nepieciešami arheoloģiskie izrakumi. Lai gan kompetentas iestādes izrakumiem bija devušasatļauju jau 1982. gadā, tomēr tolaik Fradēna zemesgabalā neviens pat lāpstu neiedūra, izrakumi notika trīscitās vietās, attālāk no Glozelas. Arheologiem neveicās. Nedz Lekluzelā, nedz Pjuravelā netika atrastsnekas ievērības cienīgs. Vienīgi Šegerjē arheologu pūliņi vainagojās panākumiem. Guvums - vēl kādaaprakstīta plāksne, kā arī akmenī iegravēts savvaļas zirgs.

Datējot radās vairāk jautājumu, nekā varēja atrast atbilžu. «Rezultāti parādīja tik plašu amplitūdu, kano tā nebija iespējams izdarīt nekādus secinājumus,» Hanss Rūdolfs Hics paskaidro. «Savādā kārtā kopštā laika Šegerjē atrastā māla plāksne ir pazudusi bez pēdām…»

Iegrebti akmeņi un kauli no Glozelas (Francijā). Termoluminiscences datējumi apliecina to īstumu.

5. Akambaro mantojums 1944. gads: Akambaro, 175 jūdzes ziemeļrietumos no Mehiko izjādes laikā tirgotājs Valdemārs

Julsrūds atrada dažus keramikas fragmentus, kurus lietus izskalojis no zemes. Tā kā Julsrūds vienmērinteresējies par mākslas priekšmetiem, viņš lūdza savu pārvaldnieku Odižonu Tinahero palīdzēt viņamizpētīt atraduma vietu.

Tinahero ar saviem strādniekiem nekavējoties ķērās pie darba. Laikā no 1944. līdz 1952. gadampilsētas dienvidrietumu daļā vietējie iedzīvotāji atraka ap 33 500 figūru un par pieticīgu samaksu tāsatdeva Julsrūdam. Tirgotājs bija varen izbrīnīts, kad atrastos priekšmetus apskatīja tuvāk. Līdzāsvisdažādāko rasu (eiropiešu un eskimosu) cilvēku figūrām bija arī briesmīgi radījumi, kas atgādinājadinozaurus.

Arī daži arheologi drīz vien ieinteresējās par savādajām figūrām. Bet, kad viņi tuvāk apskatījakeramikas gabalus, viņu sejas apmācās - dinozauru motīvi? Cilvēki jāšus uz dinozauriem? Zauru mazuļi,kurus baro sievietes? Tas nav iespējams! Galu galā tas visiem ir zināms - kad mūsu priekšteči sākaapdzīvot Zemi, aizlaiku milzeņi jau sen bija izmiruši. Mācītie kungi vīlušies atteicās no tālākiempētījumiem.

1954. gadā Nacionālais Antropoloģijas un vēstures institūts tomēr nosūtīja četrus pārstāvjus uzneparasto atradumu vietu. Meksikas ekspertu grupu vadīja Dr. Eduardo Nogera. Arheologi parizrakumiem oficiāli izsacījās kritiski. Pārāk fantastisks viņiem šķita secinājums, ka starp cilvēkiem undinozauriem varbūt bijusi kaut kāda līdz šim nezināma saistība.

Citādi domāja profesors Čārlzs Hepguds. Nu jau mirušais

Akambaro skulptūras: ko gan mākslinieki gribējuši mums pavēstīt?amerikāņu profesors Hepguds vairākkārt mēģināja atrisināt Akambaro miklu, jo bija pārliecināts,! ka

tur slēpjas daudz vairāk, nekā viņam gribēja iestāstīt kolēģi.Hepguda pētījumus atbalstīja Akambaro policijas šefs. Viņš Hepgudam atjāva izdarīt izrakumus

visur, kur vien profesors uzskatīja par vajadzīgu. Hepgudam tas nebija divreiz jāsaka. 1955. gadā viņastrādnieki meklēja figūras visneiedomājamākajās vietās - un sekmīgi tās atrada.

Hepguds nesaudzēja pat grīdu policijas šefa mājā. Arī zem tās tālāko darbu gaitā tika atrastasfigūras. Tas ir skaidrs pierādījums tam, ka figūras ir īstas. Minētā māja bija celta jau pirms 25 gadiem.

1968. gadā profesors Hepguds ieguva kādas Julsrūda kolekcijas figūras fragmentus, kuros bijaietverts organisks materiāls - tātad materiāls tur bija iekļuvis izgatavošanas procesa laikā. Hepgudsnosūtīja materiāla paraugus tālākām analīzēm ar radioaktīvā oglekļa metodi Teledyne Isotopeslaboratorijām Vestvudā Ņūdžersijā. Laboratorijas speciālistu vērtējumā materiālu vecums bija 6500

gadu.Starp tiem nedaudzajiem, kuriem Julsrūda kolekciju bija ļauts skatīt savām acīm, bija arī grāmatas

«Perijs Meisons» autors Ērls Stenlijs Gārdners. Žurnālā Desert Magazine Hep- guda draugs 1969- gadaoktobrī aprakstīja savus iespaidus, kad Julsrūda dēls Karloss viņam pirmo reizi izrādīja nelaiķa tēvamāju: «Nekas, ko līdz tam par kolekciju biju dzirdējis, nevarēja mani sagatavot skatam, kas te pavērās.Visas četrpadsmit telpas bija piepildītas ar figūrām. Tur bija visdažādāko stilu figūras. Dažas no tāmšķita izkāpušas no murgaina sapņa - tur bija dzīvnieki ar lieliem nagiem un lieliem zobiem.

Dinozauri vai teiksmainas būtnes? Akambaro skulptūras pat pieredzējušiem speciālistiem radagrūtības.

Dažos attēlojumos viņi uzbruka cilvēkveida būtnēm, vēl citos - pat aprija cilvēkus.»Pēc dažiem gadiem Akambaro mīklai pievērsās arī amerikāņu žurnāls INFO. Citu informāciju vidū

tas 1973- gadā publicēja lasītāja Viljama Finča vēstuli. Daudzās baumas par Akambaro Finču bijarosinājušas 1972. gadā apmeklēt šo vietu. «Meklēdams aktuālu informāciju par apstrīdētajām figūrām, esuzzināju, ka joprojām tiek atrasti jauni eksemplāri,» viņš rakstīja. «Šo informāciju es ieguvu no vietējiemiedzīvotājiem. Viņi man negribēja neko pārdot un arī neprasīja man naudu. Viņi man apgalvoja, ka tiepatiesi esot senseni priekšmeti, nevis viltojumi. Lai gan droši vien tikušas gatavotas arī kopijas -maksātspējīgiem pircējiem.»

INFO redaktori savā ziņojumā tālāk piemin termoluminis- cences datēšanas metodi, ar kuru tikaizdarīti datējumi pazīstamajā Pensilvānijas universitātes muzeja Arheoloģijas centrā (MASCA). Rezultātātika noteikts, ka atradumi izgatavoti laika posmā no 2400. līdz 2700. g. pr. Kr. Muzeja direktors FrēlihsReinijs sacīja: «Mēs bijām tik ļoti pārsteigti par šo priekšmetu lielo vecumu, ka mūsu līdzstrādnieksMarks Hens katram no četriem paraugiem analīzei izdarīja 18 mērījumus. Mūsu laboratorija apstiprina šodatējumu, lai kādas sekas mūsu rezultātiem būtu, veicot datējumus Mehiko teritorijā.»

Par Akambaro figūru īstumu ir pārliecināts arī Džons Tīr- nejs. Jau ilgus gadus viņš mēģina ieviestskaidrību šajā lietā. Tīrnejs pārliecinājās, ka tas ir gandrīz bezcerīgs pasākums. Diez vai atradīsiesarheologs, kurš, dzirdot jautājumus par Akambaro tematiku, sadusmots neatmestu ar roku.

Trīs Ohaio Valsts universitātes pārstāvji - Dr. Dž. Everhārts, Dr. Ērls Keilijs un Dr. Ernests īlers -

tomēr piekrita analizēt dažus keramikas paraugus, kurus Tīrnejs bija nodevis viņu rīcībā. Tas gan notikatikai tāpēc, ka zinātnieki neko nezināja par paraugu izcelsmi. Arī viņi secināja, ka minētie objekti nav

Karotājs ar vairogu. Cik vecas figūras ir īstenībā?viltojums, ka tie nav mūsdienu izcelsmes priekšmeti. «Bet, kad es pastāstīju, ka objekti ir no

Julsrūda kolekcijas, es no viņiem vairs neesmu saņēmis nekādu ziņu,» Tīrnejs dusmojas.Tīrnejam ir vēl viens eksperta slēdziens. Tas saņemts no Geochrom laboratorijām: «Noslēguma

ziņojums datēts ar 1995. gada 14. septembri. Arī tajā apstiprināts Julsrūda kolekcijas figūru autentiskums.Zinātnieki viņiem iesniegtā materiāla parauga vecumu lēš uz 4000 gadu.»

Materiālu paraugiem iesniedzis amerikāņu arheologs Nīls Stīds, kurš (kā Tīrnejs saka) Akambarofigūras cenšas publiski diskreditēt kā viltojumus. «Droši vien rezultāts viņu pamatīgi šokēja,» Tīrnejsspriež. «Cik man zināms, Stīds rezultātus uzskata par relatīviem, jo tests esot parādījis, ka tikai vienaAkambaro figūra esot 4000 gadu veca. Žurnālistiem viņš pat izteica domu, ka Julsrūda kolekcijas figūrasvarētu būt izgatavotas šajā gadsimtā. Protams, savus apgalvojumus viņš nevar zinātniski pierādīt.»

Ar šiem pārmetumiem Nīls Stīds nevēlējās samierināties. 1997. gada beigās garākā rakstā amerikāņužurnālā WorldExplo- rerviņš izdarīja atbildes gājienu. «Pretstatā Tīrnejam man ir izdevies ļoti īsā laikānoskaidrot Akambaro kolekcijas pašreizējo atrašanās vietu,» viņš rakstīja. «Pietika kādu stundu parunātar «pilsētas tēviem», lai viņus pārliecinātu ignorēt valsts iestāžu rīkojumu, saskaņā ar kuru kolekciju vairsnedrīkst izstādīt publiskai apskatei. Tā tika atvērtas gadiem ilgi slēgtas noliktavas durvis, un es kopā arsaviem līdzstrādniekiem varēju šo kolekciju ļoti sīki izpētīt.»

Stīds saka, ka neesot apstrīdējis atradumu autentiskumu, bet gan atrašanas vietu. «Lai gan mēs rūpīgipārmeklējām apvidu, kurā savulaik figūras esot izraktas, mēs neatradām ne mazāko norādi paratradumiem, nemaz jau nerunājot par kaut kādām toreizējo izrakumu pēdām.»

Tīrnejs par šādiem izteikumiem tikai parausta plecus. Jo vairāk tāpēc, ka Stīda metodes acīmredzotnav nopietnas. Julsrūda figūras sākotnēji bija iepakotas koka kastēs, bet Stīda līdzstrādnieki pēcaplūkošanas tās pavirši sakrāva kartona kastēs. Tādējādi dažas figūras tika nopietni sabojātas. Tīrnejs:«Stīds lakoniski paskaidroja, ka tas esot nebūtiski. Viņš pilsētas atbildīgajām personām taču tāpat esotieteicis atrastos priekšmetus izdalīt iedzīvotājiem, lai tie tos tālāk piedāvātu tūristiem kā suvenīrus. Parlaimi, iestādes viņa priekšlikumam nepiekrita.»

Džons Tīrnejs raksta grāmatu, kurā grib pastāstīt par savu pētījumu rezultātiem, kā arī par pieredzi arJulsrūda kritizētājiem. Un tieši tagad ari Nils Stīds paziņo, ka publicēšot darbu par šo tematu. Pēc tam kadilgu laiku par mistiskajām keramikas figūrām nebija tikpat kā nekādas informācijas, tagad nāks klajāuzreiz divi tām veltīti darbi. Tas ir labi. Var būt, ka tā dažs labs konvencionāli domājošs arheologs gūsierosmi izpētīt šo strīdīgo gadījumu.

II. Noslēpumaini radījumi «1901. gadā eiropieši Āfrikas mūžamežos ieraudzīja neredzētu dzīvnieku. Tas bija it kā

antilopes, zebras un mūļa krustojums. Iedzimtie to sauca par okapi. Augsti mācīti profesoripaskaidroja, ka šāds dzīvnieks nevarot būt. Šodien tas atrodams katrā labā pasaules zvērudārzā.»

Ādolfs SneidersCilvēks ir savāda būtne. Katrā savas attīstības brīdī viņš uzskata, ka ir sasniedzis visu zinātņu

kalngalus. Kad tika atklāts tvaika spēks, viņš jūsmoja par to kā par optimālo enerģijas avotu, līdzkādudien tvaiku nomainīja elektrība. Sajūsmā viņš Ņūtona pasaules uzskatu sludināja kā galīgo atziņu,līdz mūsu gadsimta «šķērsdomātājs» Alberts Einšteins to ierobežoja kā atsevišķu gadījumu.

Tā vietā, lai no šī narcistiskās aprobežotības izdarītu secinājumus, līdz pat šodienai jaunas idejas unatklājumi regulāri tiek apšaubīti, to autori joprojām tiek apveltīti ar ironiju un izsmieklu. Tikai tad, kadatklājumus patiešām vairs nevar noliegt, stāvoklis mainās. Tad izsmiekls pāraug bezgalīgā sajūsmā.

Iespaidīgu piemēru tam rāda dzīvnieku pasaules izpēte - ik pēc pāris gadiem kaut kur tiek atklātakāda dzīvnieku suga, kas tika uzskatīta par sen izmirušu vai par kuras eksistenci neviens neko nebijazinājis. Tomēr aculiecinieku liecības par sastapšanos ar nepazīstamiem radījumiem joprojām tiekdēvētas par fantāzijas augļiem, bet ekspedīcijas to izpētei - par bezcerīgām.

Daudzi zinātnieki ietiepīgi negrib mācīties no vēstures. Tā vietā, lai iegūtu jaunas zināšanas, viņikoncentrē spēkus, lai aizstāvētu jau esošās.

6. Kjusju milzis Tā atklāšana varētu viest jaunu gaismu cilvēces ciltskoka izpētē. Viņa vārds sen varētu būt ierakstīts

visās speciālajās grāmatās. Tomēr līdz šim zinātnes pasaule Holgeru Proišoftu ir ignorējusi.Japānas Kjusju salas dienvidrietumos Rūras universitātes (Bohūmā) profesors 1986. gadā atrada

līdz šim nezināma fosilā primāta pārakmeņotu pēdas nospiedumu. Sevišķi satraucoši bija tas, ka pēdasnospiedums bija 44,3 centimetrus garš. Turklāt nezināmais milzu pērtiķis savu pēdas nospiedumu bijaatstājis vidējā miocēnā, 15 miljonus gadu vecā ģeoloģiskā laikmeta slānī.

Proišofts apgalvo, ka šīs milzu būtnes eksistence (viņš to nosauca par Pedimpressopithecusjaponicus) burtiski varētu apgāzt līdzšinējos uzskatus par cilvēka izcelsmi. «Pēdas nospiedumā varsaskatīt nedaudz saliektus pirkstus, no otrā līdz piektajam, un mazliet dziļāk iespiestu, viegli no pārējiempirkstiem atstieptu lielo īkšķi,» viņš paskaidro. «Pēda ir ļoti šaura un zemē iespiesta seklāk nekā pirkstuspilventiņi un pirkstu gali.»

Profesors no Bohūmas uzskata, ka milzu būtne vairāk uzturējusies uz zemes nekā kokos. «Taustesspilventiņu izkārtojums pēdā vairāk līdzinās pēdas izkārtojumam, kāds ir mūsdienu Vecās pasaulespērtiķiem. Pēc nospieduma skaidri var secināt, ka pēdas skeleta uzbūve un muskuļu izkārtojums,iespējams, arī cīpslas, līdzīgas tiem Vecās pasaules pērtiķiem, kuri bieži pārvietojas pa zemi.»

Proišofts uzskata, ka grūti pateikt, vai šī būtne jau pārvietojusies stāvus. «Pērtiķi ar šādu kājasuzbūvi nav sevišķi izveicīgi, lai pārvietotos stāvus vai stāvētu izslējušies. Ja būtne,

Pēdas nospieduma shematisks attēls.kas atstājusi šo pēdas nospiedumu, būtu gājusi stāvus uz divām kājām, tad te vajadzētu būt dziļākam

pēdas iespiedumam. Tomēr pārvietošanos uz divām kājām var izslēgt tikai tad, kad būs vairākinformācijas.»

Antropoloģijas un cilvēka ģenētikas biedrības konferencē, kas notika 199'1. gadā no 10. līdz 12.oktobrim Bohūmā, Ilolgers Proišofts savu atradumu pirmo reizi demonstrēja plašākai sabiedrībai. Pēcmana lūguma viņš manā rīcībā nodeva sava priekšlasījuma manuskriptu.

Profesors Proišofts Āzijas milzu pērtiķu fosilos reliktus un noslēpumaino pēdas nospiedumu saistaar mūsdienu aculiecinieku liecībām par jetiju jeb sniega cilvēku. Proišofts: «Pedimpressopithecus varētuiederēties šajā lokā. Bet tas nozīmētu, ka milzu pērtiķiem ir ievērojami garāks ciltskoks, nekā līdz šimuzskatīts. Bet tad atkal rodas jautājums, kāds tiem ir sakars ar hominīdu attīstību.»

7. Jetijs ledus bluķī Ziņojumus par jetiju jeb bigfūtu zinātnieki vislabprātāk uzskata par pasakām. Pilnīgi skaidrs, ka

mācītajiem kungiem un dāmām trūkst fantāzijas, lai pieļautu domu, ka cilvēku ciltskoka aizlaiku pārstāvjivarētu būt izdzīvojuši tādos nomaļos apgabalos.

Laimīgā kārtā šim strīdam tagad varētu būt pienācis gals. Pasaulslavenais alpīnists ReinholdsMesners apgalvo, ka sniega cilvēka eksistenci varot pierādīt ar fotogrāfijām. Mesners apgalvo, kafotouzņēmumus izdarījis Tibetā. Tie drīz tikšot publicēti. Arī Tibetas zinātājs Bruno Baumanis tikameklējis jetiju, un 1998. gadā bija paredzējis laist klajā savu publikāciju.

Mazāk zināms ir tas, ka kopš daudziem gadu desmitiem arī Vjetnamā izplatījās baumas par «mežacilvēku». Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, spalvainie radījumi arī šodien mītot džungļu biezoknī. Jau1968. gadā diviem zinātniekiem izdevās ieraudzīt šādu radījumu - lai gan tikai pāris dienu.

Amerikāņu zoologam Aivenam Sendersonam draugs bija pastāstījis, ka kāds fermeris vietējāgadatirgā Rollingstonā Mi- nesotā rādot savādu pērtiķcilvēku. Sendersons satraukts informēja savu tuvākodomubiedru, beļģu kriptozoologu Bernām Juvelmānu. Abi devās uz Rollingstonu.

1968. gada 17. decembrī viņi tikās ar fermeri Frenku Hen- senu. Viņa īpašumā bija masīvā ledusbluķī iesaldēta būtne, ko viņš glabāja automašīnas piekabē savā fermā. Kaut aptuveni 1,80 metrus garāsvīriešu kārtas būtnes spalvainais ķermenis uzkrītoši atgādināja izmirušo aizvēsturisko cilvēku,Sendersons un Juvelmāns tomēr to nespēja ierindot nevienā pazīstamā sugā.

Trīs dienas abi nedarīja neko citu kā tikai fotografēja un vispusīgi pētīja iesaldēto ķermeni.Izrādījās, ka šis radījums acīmredzot bija nošauts. Tā kreisā roka bija savādi izgriezta, iespējams,salauzta. Viena kāja bija pelēcīga, šķita, ka tā sākusi trūdēt.

Pēc šā apmeklējuma Juvelmāns sacēla trauksmi zinātnes speciālistu aprindās. Vēstulē BeļģijasKaraliskā muzeja valdei, kā ari Džonam Napjē, Smitsona institūta kuratoram Vašingtonā, viņš izklāstījasavu pētījumu detaļas.

Napjē rīkojās ātri. Viņš apmulsušajam fermerim izteica vēlmi nopirkt nošauto «sniega cilvēku».Tomēr Hensens piedāvājumu noraidīja. Preses interese fermerim acīmredzot bija nepatīkama. Galīgiapjucis Hensens taisnojās, ka šī būtne viņam īstenībā nepiederot. Turklāt īpašnieks šo būtni esot jauatprasījis. Turpmāk izbraucienos viņš došoties ar šā radījuma vaska modeli.

Smitsona institūts akcijā iesaistīja FIB. «Mēs lūdzām FIB šefu Edgaru Hūveru mūs atbalstīt oriģinālameklējumos,» Napjē rakstīja plašā ziņojumā par šo notikumu. «Diemžēl Hūvers neizrādīja nekāduinteresi. Pamatojums: tā kā neesot nekādu pierādījumu pretlikumīgai rīcībai, FIB uz to nevarot reaģēt.»

Presei Hensens turpmākajā laikā sniedza arvien jaunus paskaidrojumus, lai slēptu sava eksponātaizcelsmi. Vienreiz viņš apgalvoja, ka šis radījums esot atrasts kādā Austrumsibī- rijas upē, kur taspeldējis, iesalis ledus bluķī. Citreiz viņš stāstīja, ka šo radījumu pats personīgi esot nošāvis medībāsMinesotā. Tad izplatījās baumas, ka sniega cilvēku izgatavojis profesionāls modeļu meistars noHolivudas, Napjē viss bija galīgi apnicis. Viņš nosprieda, ka Sendersons un Juvelmāns krituši par upurikrāpniekam. Paziņojumā presei Smitsona institūts oficiāli norobežojās no šā notikuma.

Savukārt Juvelmānam pat prātā nenāca samierināties ar Napjē paziņojumu. Galu galā viņš beigtoķermeni trīs dienas bija siki pētījis. Sniega cilvēks smirdēja; līdzās ievainojumiem bija skaidrisamanāmas trūdēšanas pazīmes. Kādēļ gan fermerim vajadzētu tās imitēt?

Juvelmāns sāka pētījumus. Viņa meklējumi vainagojās panākumiem: savādā būtne visticamāk bijanākusi no Vjetnamas. Hensens kara laikā tur bija dienējis kā Gaisa karaspēka pilots, un viņam bija labisakari ar tiem apgabaliem, kuros, pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, meža cilvēki uzturoties līdz pat šaidienai.

Bet kā beigtais ķermenis bija nonācis Hensena īpašumā? Juvelmāns noskaidroja, ka 1966. gadā

presē parādījās ziņojums, ka ASV jūras kājnieki esot nošāvuši «milzu pērtiķi» - ļoti tuvu tam apgabalam,kurā bija stacionēta Hensena karaspēka daļa. Tikai - Vjetnamā vispār nav milzu pērtiķu. Tāpēc ir pilnīgiiespējams, ka ASV pilots nogalināto būtni pa aplinku ceļiem ieguvis savā īpašumā un lidmašīnā slepeniatvedis uz ASV kopā ar bojāgājušajiem karavīriem. Tur viņš to iesaldējis un pēc tam rādījis gadatirgos.

Bet tad, kad zinātnieki par šo radījumu ieinteresējās, Hensens laikam nobijās. Labi apzinādamiessava darījuma nelegālo aspektu, viņš oriģinālu noslēpa un aizvietoja to ar nedaudz pārveidotuatdarinājumu.

1972. gadā arī Džons Napjē apstiprināja, ka Hensens savādo būtni patiešām apmainījis: «Hensensvēlāk savu radījumu demonstrēja Grandrepidsā (Mičiganā). Tālaika filmās un fotouzņēmumos skaidriredzams, ka tas vairs nav tas pats ķermenis, kuru Sendersons un Juvelmāns iepriekš bija pētījuši.»

Smitsona institūta pārstāvis savā ziņojumā tomēr izsaka viedokli, ka viņa kolēģi iekrituši krāpniekatīklos. «Es atzīstu, ka tas ir mans personiskais viedoklis, un es saprotu arī, ka viņi abi šajā ziņā mannegrib piekrist. Speciālistu aprindās viņi taču tiek vērtēti kā ļoti pieredzējuši zoologi. Iespējams arī, ka šānotikuma aizkulises ir daudz sarežģītākas, nekā es uzskatu.»

Gluži negaidīts atklājums pašreiz devis vielu jaunai diskusijai. Kā ziņo žurnālists Žerārs Žans, 1997.gada martā Bur- ganefā (Francijā) esot demonstrēts radījums, kas bijis ārkārtīgi līdzīgs toreizējai būtnei.Tā īpašnieks ir kāds Alēns Nots. Viņš ķermeni esot nopircis 1987. gadā. Nots apgalvo, ka radījuma līķidivi šerpas 1967. gadā atraduši Tibetas ledājos.

Kad viņa kolēģe Anita Devijete Žerāru Žanu bija apgādājusi ar šīs būtnes fotogrāfijām, žurnālists

mēģināja nodibināt sakarus ar Bernāru Juvelmānu caur Kriptozooloģijas centru Levezinē (Francijā).Juvelmāns viņu noraidīja. Žurnālistam telefoniski tika paziņots, ka beļģu pētnieks esot norobežojies nosabiedriskajām norisēm: «Dr. Juvelmāns žurnālistiem vairs nesniedz intervijas.»

Tāpēc Žans bija jo vairāk pārsteigts, kad neilgi pēc tam Juvelmāns viņam pats piezvanīja. Lai gankriptozooloģijas dibinātājs bija jau ļoti vecs, viņam acīmredzot bija svarīgi par šo notikumu vēlreizatgādināt sabiedrībai. Viņš vēlreiz uzsvēra, ka, izpētot ledū iesalušo līķi, jutis stipru trūdēšanas smaku.Hensena vēlāk izgatavotajam modelim šīs smakas neesot bijis.

Alēna Nota demonstrētais radījums, kā Juvelmāns un Žans drīz vien noskaidroja, arī varētu būtprofesionāla modeļu izgatavotāja darbs. Tomēr nav skaidrs, vai šajā gadījumā runa ir par Hensenademonstrēto būtni. Ledus zārks tikai ļoti neskaidri ļāva saskatīt radījumu…

8. Venecuelas milzu pērtiķis Uzbrukums bija negaidīts. Pēkšņi no meža parādījās divi milzu pērtiķi. Viņu bļāvieni vīriem lika

sastingt…Kad viņi 1917. gadā devās ceļā uz netālu no Venecuēlas robežas esošo Perihas kalnu grēdu, kur

gribēja meklēt naftu, ceļotāji bija rēķinājušies ar visu. Šajā apvidū mita ļoti daudzas kareivīgas indiāņuciltis. Ekspedīcijas vadītājs šveiciešu ģeologs Fransuā Delojs viņus bija vairākkārt brīdinājis. Tāpēc uzpāris stundām apmetušies Taras upes tuvumā atpūsties, viņi bija uzmanīgi.

Bet tagad neviens no izbiedētajiem dēkaiņiem neuzdrošinājās pakustēties - kas gan varējaiedomāties, ka džungļos mita tik dīvaini radījumi? Abas savādās būtnes arvien vēl klaigāja. Piepeši šieradījumi sagrāba pāris zaru un draudoši vicināja sev virs galvas. Vienlaikus viņi no bailēm sastingušosekspedīcijas dalībniekus nikni apmētāja ar izkārnījumiem. Delojs izmantoja mirkli, lai paķertu savuieroci. Labi mērķēts šāviens - un viens no radījumiem sabruka beigts. Tagad dūšu saņēma arī šveiciešupētnieka biedri, bet, pirms viņi paguva notēmēt, otrā būtne jau pazuda džungļos.

Delojs apstulbis aplūkoja beigto radījumu - diez kādai sugai tas varēja piederēt? Un kā viņš šoķermeni varētu nogādāt Eiropā? Delojs izšķīrās par kompromisu - viņš šo radījumu nosēdināja uz kastes,atbalstīja tā ķermeņa augšdaļu ar nūju un nofotografēja. Tad viņš savādajam radījumam nogrieza galvu,galvaskausam novilka ādu, bet ķermeņa daļas sakrāva ar sāli piepildītā kastē.

Bet, pirms Delojam savu atradumu izdevās aizvest, viņa ceļotāju grupa piedzīvoja vēl vienuuzbrukumu. Šoreiz tie

patiešām bija indiāņi, un tie rīkojās strauji - ar bultu ievainotajam šveicietim tikai ar pūlēm izdevāsizglābties. Kasti ar «pērtiķa» galvaskausu viņam nācās pamest likteņa varā.

Pēc vairākiem gadiem, kad Fransuā Delojs atkal atgriezās Eiropā, viņš šo piedzīvojumu sen jau bijaaizmirsis. Viņa draugs franču antropologs Žoržs Montandons, šķirstīdams Deloja piezīmju grāmatiņu,ieraudzīja savādā radījuma fotogrāfiju. Pārsteigts viņš jautāja Delojam par tās izcelsmi. Šveiciešupētnieks savam draugam sīki izstāstīja par neparasto tikšanos. Viņš atcerējās, ka būtne esot bijusinepilnus 1,60 metrus gara. Tai bijuši 32 zobi.

Montandons bija ieinteresēts. Vai Delojs būtu nošāvis līdz tam nezināmu cilvēka priekšteci? «Ja mannebūtu izdevies pierunāt Deloju publicēt fotogrāfiju, tad šis neparastais dokuments varbūt nekad nebūtunonācis atklātībā,» Montandons 1929. gadā rakstīja žurnālā Journal de la Societe des Americanistes.Delojs sekoja Montandona padomam un 1929. gada 16. jūnijā savu piedzīvojumu izklāstīja žurnālāIllustrated London News.

Tajā pašā laikā notika šā gadījuma iztirzāšana ari Parīzes Zinātņu akadēmijā. Taču Montandonsnevis vienkārši paziņoja par šo atradumu, bet gan interpretēja to kā līdz šim nepazīstamu cilvēkveidīgopērtiķi. Tas bija apgalvojums, kuru ar sajūsmu uzņēma prese, bet kuru Montandona kolēģi no zinātnesaprindām tikpat ātri sadusmoti atspēkoja. Daži franču pētnieki Montandonu kopā ar Deloju apsūdzējakrāpšanā, bet citi šo radījumu uzskatīja par līdz šim nezināmu pērtiķa paveidu. Līdz ar to lieta tikaizbeigta un aizmirsta.

1996. gadā Lorēna Kolemana no Dienvidmenas universitātes Portlendā kopā ar Maiklu Reināluiztirzāja šo notikumu amerikāņu žurnālā The Anomalist - lai to «galīgi izbeigtu». Kolemana un Reinālsuzskatīja, ka šajā būtnē vispār nav nekā mistiska. Gluži pretēji - abi pētnieki ir pārliecināti, ka Delojanofotografētais radījums ir visparastākais pērtiķis.

Citi pētnieki viņiem iebilst. Parastam pērtiķim neesot 1,60 metru garš augums, - tā man paskaidrojakāds labi pazīstams zoologs. «Turklāt tam pilnīgi noteikti ir anomālas īpašības, kuras Kolemana unReināls vienkārši ignorē. Tik vienkārši jau nu gan to nevajadzētu uztvert.»

9. Azo - pēdējais neandertālietis? Kopš tā laika pagājis vairāk nekā 60 gadu. Tas ir pārāk ilgs laiks, lai vēl varētu noskaidrot Azo

izcelsmes mīklu. Pēdas ir izdzisušas, Azo Basū sen miris.Azo bija cilvēkveidīgs radījums, kuru 1931- gadā atklāja dienvidos no Marakešas (Marokā).

Cilvēki, kuri Azo bija redzējuši vēlākajos gados, nekautrēdamies viņu raksturoja kā «mežonīgu idiotu, kasdzīvo alā un pārtiek vienīgi no jēlas gaļas». Dīvainā kārtā Azo sejas vaibsti nebija pielīdzināmi nevienaimums pazīstamai rasei. Viņa plakanā piere un gaļīgais deguns, kā arī ķermeņa uzbūve vairāk atgādinājaneandertālieti vai pitekantropu.

Kāda bija Azo izcelsme? Vai viņš patiesi bija cilvēka priekštecis, kā daži apgalvoja? Mēs tonezinām. Ja neņem vērā dažus paziņojumus tālaika presē, tad nav gandrīz nekādu rakstisku liecību parAzo. Pat zinātnes speciālisti nereaģēja, tikpat kā neviens zinātnieks neizrādīja interesi, nemaz jaunerunājot par izsmeļošas informācijas sniegšanu. Ja Azo gadu gaitā nebūtu vairākkārt fotografēts, tad viņšsen būtu aizmirsts.

Viens no nedaudzajiem, kas piecdesmito gadu vidū vēl atcerējās Azo, bija franču rakstnieks ŽansBulē. Viņš 1956. gadā Dadesā, Marokā, mēģināja noskaidrot, kas noticis ar mistisko «aizlaiku cilvēku».Izrādījās, ka - Azo bija vēl dzīvs, un Bulē izdevās viņu vēlreiz izvilināt kameras priekšā. Azo fotouzņēmis arī profesors Marsels Omē, franču etnologs, kurš visu savu dzīvi meklēja izzudušu civilizācijupēdas.

Septiņdesmito gadu sākumā itāļu pētnieku grupa Associ- azione Studi PreistoriciīnternazionaleSahārā, Marokas dienvidos, meklēja Azo pēdas. Toreizējais ekspedīcijas dalībnieks

Azo Basu - savādā «aizvēsturiskā cilvēka» izcelsmi neizdevās noskaidrot.

Šis foto uzņemts neilgi pirms Azo nāves.Mario Zanots vēlāk stāstīja: «Kad mēs ar grūtībām sasniedzām Sidifillahas oāzi, lūdzām ciema

virsaiti parādīt mums viesmīlību.» Vēlāk virsaitis pastāstīja, ka Azo ir apbedīts oāzē, un paskaidroja, kaviņa kauli esot «neaizskarami». «Šis vīrs,» viņš mums uzticēja, «nebija gluži normāls. Viņš skraidījapliks apkārt, lietoja tikai visvienkāršākos darbarīkus un varēja izrunāt tikai dažus, bieži viennesaprotamus vārdus.»

Tātad Azo bija miris. Toties ekspedīcijas dalībnieki sastapadivas sievietes, kuras virsaitis nosauca par «Azo pēdējiem radiniekiem». Tās bija māsas Hisa un

Herkaija, «savādas būtnes, kurām bija jādara smagākie darbi».Itāļu autors Pēteris Kolosimo 1971. gadā publicēja dažas savādo «māsu» fotogrāfijas. Zināma

līdzība ar Azo nav noliedzama. Bet tas, vai viņas ar Azo tiešām saistīja radniecība, paliks tikpatneskaidrs kā Azo izcelsme.

10. Koskera grota Vairāk nekā 150 metru garā eja ved tieši pagātnē. To atklāja profesionālais nirējs Anri Koskers. Kad

Koskers astoņdesmito gadu vidū sāka pētīt zemūdens tuneli pie Marse- ļas krastiem, viņš jau nojauta, kasviņu gaida. Koskeram aizrāvās elpa, kad viņš 1991. gadā sasniedza tuneļa galu: viņš atradās milzīgāklinšu grotā - neaprakstāmā dabas brīnumdarbā. Varbūt pirms daudziem gadu tūkstošiem te dzīvojušicilvēki?

Anrī Koskers ieradās vēlreiz, paņēmis līdzi fotoaparātu. Aizrāvies viņš sāka fotografēt alasiekšpusi. Kad viņš mājās apskatīja attēlus, viņam atkal aizrāvās elpa. Uz vienas sienas skaidri bijasaskatāms cilvēka rokas trīs pirkstu nospiedums.

Pēc neilga laika franču pētnieks kopā ar dažiem draugiem vēlreiz apmeklēja «savu» alu. Izpētot topamatīgāk, nirēji atrada vairāk nekā 100 iespaidīgu zīmējumu. Tur bija zirgu, kalnu āžu vai briežu attēli,kā arī ģeometriskas figūras. Daži attēli bija ieskrāpēti, citi uzkrāsoti.

Lai gan aizvēstures pētnieks Žans Kurtēns pēc apskates apstiprināja, ka attēli ir īsti, daudzi viņakolēģi sākumā nezināja, ko par Koskera alu teikt. Viņi alas atklājēju publiski nosauca par krāpnieku unapgalvoja, ka viņš pats esot izgatavojis zīmējumus. Savas šaubas viņi pamatoja ar radioaktīvā oglekļamērījumiem, kas tika izdarīti alā. Attēlu datējums - no 18 000 līdz 27 000 gadu - nekādi neiederējāsvispārpieņemtajā datējumu shēmā - ala gluži vienkārši bija pārāk veca.

Bet šos datējumus ir apstiprinājuši citi mērījumi, un tādējādi Koskera ala, kas nosaukta tās atklājējavārdā, šodien tiek uzskatīta par pērli citu līdzīgu atradumu vidū. Ja vien tur nebūtu kāds attēls - tajāredzamas trīs būtnes, kuras franču speleologi Žans Kurtēns un Žans Klots 1991 /92. gadā dažādosspeciālajos žurnālos nosaukuši par pingvīniem.

Ar šo skaidrojumu Fransuā Desars, zoologs no Nicas, nevarēja samierināties tāpat kā daudzi citi.«Pingvīni taču ir tikai Dienvidpolā,» viņš skaidroja 1994. gadā. «Aizvēsturisko laiku māksliniekspingvīnu būtu attēlojis citādi pat tad, ja viņš to gribētu zīmēt tikai simboliski.»

Arī roņi tie diez vai varētu būt. To anatomiskās īpatnības pat ar ļoti labu fantāziju nebūtu iespējamsattiecināt uz attēlotajām būtnēm. (Roņu attēli Koskera alā atrodas citā vietā. Bet tur šos dzīvniekus ļotilabi var pazīt.)

Vai tas ir pingvīns? Vai varbūt ronis? Varbūt pat kāds izmiris radījums? Eksperti nevarvienoties.

Tā kā nebija labāka izskaidrojuma, Desars diskusijā pieminēja tā dēvēto kriptodzīvnieku. Tas irradījums, kurš oficiāli skaitās izmiris. Desars Koskera atrasto attēlu drosmīgi saista ar to noslēpumainobūtni, kura, pēc aculiecinieku liecībām, vēl šodien uzturas Lohnesa ezerā Skotijā. «Pēc manām domām,

attēlotie dzīvnieki ir ūdenszīdītāji,» viņš spriež. «Te es domāju Megalotaria longicollis, kuru Dr. BernārsJuvelmāns aprakstījis savā grāmatā Le Grand Serpent-de- Afer(Plona, 1965). Es kontaktējos ar savudraugu, kurš kļuvis pasaulslavens kā kriptozooloģijas dibinātājs, un pievērsu viņa uzmanību šim attēlam.Tas uz viņu atstāja lielu iespaidu.»

Tāpat kā mani fascinēja Desara tēze, mani ļoti pārsteidza arī «oficiālais» skaidrojums - kāpēc frančuzinātnieki nosprieda, ka zīmējumos attēloti pingvīni, ja šie melnbaltie dzīvnieki, kā zināms, nekad navdzīvojuši Vidusjūrā?

Mīklas atminējums meklējams franču valodā. Līdzās parastajam pingvīnam franču vārds pingouinvienlaikus apzīmē arī ap 70 centimetrus lielu pingvīnam līdzīgu putnu, kas aizvēsturiskos laikos mitaVidusjūras krastos. Šis dzīvnieks, kas izmira ap 19. gadsimta vidu, ārpus Francijas tiek saukts par alku.Tātad tas ir valodas pārpratums, kuram Klots un Kur- tēns acīmredzot pievērsuši pārāk maz vērības.

«Kad publicējām pirmo rakstu par Koskera alu, pilnīgi automātiski lietojām vārdu «pingvīns»,nemaz neapzinādamies nozīmes novirzi,» abi atzīst savā 1995. gadā iznākušajā ilustrētajā izdevumā. «Pēctam mēs no speciālistiem saņēmām labojumus, kuros mazliet ironiski bija norādīts - ja tie patiešām bijušipingvīni, tad vajadzētu apšaubīt attēlu īstumu, jo šie dzīvnieki Vidusjūras reģionā nekad nav dzīvojuši -tomēr laimīgā kārtā tie laikam bijuši alki.

Alki gan nevarēja lidot, tomēr prata peldēt un tāpēc bieži uzturējās ūdenī. Tātad Desara hipotēze tiekmazliet iegrožota, jo versija par alkiem ir vairāk pārliecinoša. Tomēr nevar pilnīgi izslēgt to, ka varbūtKoskera alā attēlots līdz šim nepazīstams dzīvnieks. Katrā gadījumā līdzīgi alku attēlojumi paleolītamākslā nav atrodami.

11. Dinozauri Centralafrika? Ķieģeļa gabals. No vienas puses tas bijis klāts ar zilu glazūru. Kad vācu profesors Roberts

Koldevejs 1887. gada jūnijā to atrada Babilonas (mūsdienu Irākā) drupu apmeklējuma laikā, viņš vēlnenojauta, ka šis nelielais priekšmets viņam pavērs ceļu uz lielisku arheoloģisku atklājumu.

1899- gadā Koldevejs atgriezās atraduma vietā un sāka izrakumus. Viņa pūles 1902. gadā vainagojaslavenais atradums - Ištaras vārti. Nebukadnecara valdīšanas laikā (605.-562. g. pr. Kr.) pusloka arka,kas bija apšūta ar krāsaini glazētiem ķieģeļiem, iezīmēja sākumu milzīgai ielai, kuru ietvēra vareni mūri.

Vārtus rotāja divu dzīvnieku attēli: vērša un pūķa, ko dēvēja par sirušu. Šis sirušs speciālistiemjoprojām ir mīkla, jo kādā uzrakstā, kas izgatavots pēc Nebukadnecara rīkojuma, tas ir skaidri pieminēts.Tur rakstīts: «Tās vārtos es noliku nevaldāmus vēršus un saniknotus pūķus un izrotāju šos vārtus ārkārtīgikrāšņus, lai visi cilvēki tos pārsteigumā apbrīnotu.»

Uzraksta pārējā daļa līdz sīkumiem saskan ar šodien zināmajām arheoloģijas atziņām par vārturašanos. Varbūt attēlā ir tomēr kaut kripatiņa patiesības? Varbūt babiloniešu priesteri turēja noslēpumainudzīvnieku, kuru dažkārt rādīja cilvēku iebiedēšanai? Arī Koldevejs visu dzīvi nevarēja atbrīvoties no šīsdomas fascinējuma.

«Sirušs pārspēj citus fantastiskos radījumus ar savu fizioloģiskās idejas vienotību,» Koldevejs jau1913. gadā jūsmoja. Un nopūzdamies piebilda: «Ja vien priekškājas nebūtu tik tipiski kaķveidīgas, tadtāds dzīvnieks patiešām varētu eksistēt.» Kādā vēlākā publikācijā viņš teiksmaino būtni ierindoja putn-kājaino zauru sugā.

Siaiša attēls uz Ištaras vārtiem: vai mākslinieki attēlojuši reālu dzīvnieku?Neparastais attēlojums bija iespaidojis arī zooloģijas ekspertu Villiju Leju. Tā kā neviens dzīvojošs

vai nesen izmiris zināms dzīvnieks nevarētu būt bijis siruša paraugs, tad viņš uzskatīja, ka pētniekiemīstenībā atliek tikai divas iespējas: visu uzskatīt par fantāzijas augli vai arī meklēt tālāk, pieņemot, kasirušs patiesi ir šodien nepazīstama dzīvnieka eksakts attēls.

«Domai, ka sirušs pat Senajā Babilonā bijis diezgan neparasts dzīvnieks, nevajadzētu liktiesmulsinošai,» Lejs rakstīja 1953- gadā, «jo līdzās sirušam attēlotais vērsis tālaika Mezo- potāmijā arī bijajau izmiris, bet Eiropā tas dzīvoja vēl divus tūkstošus gadu. Babiloniešiem tas bija «dzīvnieks notālienes», un to pašu, iespējams, var teikt arī par sirušu.»

Identiski glazēti ķieģeļi, kādi lietoti Ištaras vārtu celtniecībā, atrasti apvidū, kurā, pēc daudzu vietējoiedzīvotāju

nostāstiem, vēl šodien mītot dinozauri - Centrālāfrikā. Lielo dzīvnieku mednieks Hanss Šomburgs noVācijas jau ap gadsimtu miju tur bija dzirdējis baumas par savādu radījumu, kas it kā mītot purvu tuvumā.Pigmeji viņam šo būtni bijīgi aprakstīja kā «pa pusei pūķi, pa pusei ziloni». Daudzi pat teicās toredzējuši.

Šomburgs šiem nostāstiem neticēja. Viņš apmulsa tikai pēc atgriešanās Vācijā, kad viņa šefspasaulslavenais dzīvnieku tirgotājs Karls Hāgenbeks Šomburga stāstījuma laikā ieinteresēts māja ar galvuun piebilda, ka līdzīgus nostāstus viņš jau esot dzirdējis. Pilnīgi iespējams, ka Āfrikā vēl šodien dzīvojotdinozauri. Klimatiskie apstākļi tur dažos apgabalos taču tikpat kā nav mainījušies kopš dinozauru ēraslaikiem pirms 65 miljoniem gadu.

Ari ekspedīcijas dalībnieki, kas Vācijas valdības uzdevumā 1913. gadā ieradās Vācijas kolonijāKamerūnā (mūsdienu Kongo Republikā), bija dzirdējuši ko līdzīgu. Vietējie iedzīvotāji zināja stāstīt patpar diviem dažādiem radījumiem. Viens esot mokele mbembe, ap desmit metru garš, brūni pelēksdzīvnieks ar garu, ārkārtīgi lokanu kaklu un muskuļotu asti. Šis radījums esot sastopams pārsvarā Likvalasreģionā, nomaļā Tēles ezera krastos. Toties čipekve it kā esot sastopams ūdeņos ap Zambiju, Angolu unkādreizējā Zairā. Pēc vietējo iedzīvotāju apraksta, ragainais dzīvnieks esot ārkārtīgi līdzīgs uz Ištarasvārtiem attēlotajam sirušam.

Biologs Rojs Makels, pensionēts Čikāgas universitātes profesors, uzskata, ka Āfrikas džungļuneizdibināmajās dzīlēs joprojām varētu būt atrodami seši dažādi aizlaiku milži. Kareivīgās pigmeju ciltisun dažādi indīgi mūdži viņu nekavēja 1980./81. gadā doties Kongo neizpētītajos mežonīgajos džungļos,kur Makels gribēja izpētīt iedzimto nostāstus par Tēles reģionu.

Profesora dzīvībai bīstamā ceļojuma rezultāts - bronto- zauram līdzīga dzīvnieka 30 centimetru garupēdu ģipša nospiedumi.

III. Mistiskas vietas Kļūda, kuru mes šodien pieļaujam visbiežāk, ir ticība, ka pasaulē viss jau ir atklāts.Erdogans ErčivansTam, kas jau ir lasījis arheoloģisko literatūru par «akmeņu transportu», šī problēma ir zināma:

skaidras un noteiktas atbildes vietā te valda piesardzīgi spriedelējumi. Tādi vārdi kā «varbūt» vai«iespējams» nav nekāds retums, kad runa ir par to, kā cilvēki pirms gadu tūkstošiem it kā spēlēdamiesapstrādājuši un pārvietojuši tonnām smagus akmens bluķus. Tāpēc nevienu nepārsteidz, ka šajāspublikācijās atrodami diezgan bezpalīdzīgi tehniskie skaidrojumi, saspringti mēģinot rekonstruēttoreizējos veikumus, pamatojoties uz mūsdienu zināšanām.

Savādā kārtā lielākās un perfektākās būves ir arī tās vecākās. Ja pieņem, ka cilvēce attīstījusiesnepārtraukti, tad tam nav lielas jēgas. Tas pats, kas attiecas uz arheoloģisko atradumu vietām, attiecas arīuz šīm celtnēm: jo apstrīda- māks ir kāds jauns atklājums, jo mazāku interesi par to izrāda atbildīgāspersonas un jo niecīgāka ir vēlēšanās šos atradumus oficiāli darīt zināmus plašākai sabiedrībai un izteiktatklātus jautājumus. Tā ir neizprotama nostāja, jo slavenu monumentu intensīva izpēte nevar maldinātcilvēkus par to, ka krustu šķērsu Zemi klāj neskaitāmas noslēpumainu civilizāciju pēdas, par kurām mumslīdz šodienai nav ne mazākās jausmas.

Tāpēc katru jaunu atradumu vajadzētu uztvert kā iespēju. Kā iespēju pašos pamatos pārdomāt mūsulīdzšinējās zināšanas. Tikai tad, ja mēs pastāvīgi atraisīsimies no pastāvošajiem priekšstatiem par it kānoteikti zināmo un uzdosim jautājumus atklāti un bez aizspriedumiem, tad varbūt kādudien sapratīsimmūsu izcelsmes mīklu.

12. Piramīdu pilsēta juras dibena Droši vien Japānas dienvidu krasti nākamajos gados arheologiem radīs grūtības - jūras dibenā

atrastas līdz šim nezināmas pasaules atliekas. Milzīgas piramīdām līdzīgas celtnes, akmens apļi,visdažādāko formu kāpnes un terases - sen aizmirstu laiku arhitektūras muzejs, mīklainas izcelsmesarheoloģiska paradīze.

Zemūdens veidojumus atklāja japāņu nirēji. 1995./96. gadā visapkārt Okinavai - Jonaguni, Ķeramasun Aguni salu tiešā tuvumā - viņi atklāja sešus monumentālus kompleksus. Satrauktie nirēji savusatklājumus iemūžināja kinolentē, un japāņu zinātnieki tagad lauza galvas par mistisko veidojumu vecumuun izcelsmi.

Celtnes, kas atrodas desmit līdz divdesmit piecu metru dziļumā zem pašreizējā ūdens līmeņa, irapbrīnojami labi saglabājušās. Nirēji pamanīja tikai dabiskās erozijas pēdas. Tātad nekādu plaisu vaiiegruvumu pazīmju, lai gan visa apkārtne ir bēdīgi slavena seismiskās aktivitātes dēļ. Secinājums -ceļoties jūras līmenim, monumentālās celtnes laika gaitā applūdinātas un, gadsimtiem ritot, pamazāmiegrimušas.

Profesors Masaki Kimura, ievērojams jūras ģeologs no Fizikas un Zemes zinātņu departamentaRjukju universitātē Oki- navā, lēš, ka zemūdens struktūrām ir fantastisks vecums - no 4000 līdz 10 000gadu. -Daži monumenti, kā, piemēram, «cietoksnis» pie Jonaguni salas, tika datēti ar radioaktīvā oglekļametodi,» viņš man pastāstīja. «Rezultātā tika noteikts 4000 gadu vecums. Ja pieņem, ka drupasapplūdinātas, paceļoties jūras ūdens līmenim, tad to rašanos drīzāk vajadzētu attiecināt

Zemūdens atradums pie Jonaguni salas (profesora Masaki Kimuras zīmētais shematiskaisattēlojums).

uz laiku ap 8000. g. pr. Kr.» Vēl gan nav noskaidrots, vai šos veidojumus patiesi būvējuši cilvēki,vai ari tie radušies ģeoloģisku procesu rezultātā. Lai gan profesors Kimura dod priekšroku pirmajamvariantam, par to cēlējiem viņš tomēr nelabprāt izsaka minējumus.

Japāņu profesors uzskata, ka noteikti zināms esot tikai tas, ka kādreiz no Okinavas pāri Taivanai uzĶīnu vedis tilts. «Ja celtnes patiešām ir 4000 gadu vecas, tad to cēlējus gandrīz noteikti ir apmācījušicilvēki no Ķīnas.»

Interesanti, ka dažas no atklātajām drupām pēc stila diezgan stipri atgādina tempļu būves, kādasatrastas Dienvidamerikā. To, ka, pretēji vispārējam viedoklim, jau pirms gadu tūkstošiem ir pastāvējušikontakti starp Japānu un Amerikas kontinentu, apliecina arī citas būves Japānā. Tā, piemēram, imperatorapils (Tokijā) terases celtniecības stils ir ļoti līdzīgs monumentālajiem mūriem inku metropolē Kus- ko.

Līdzās imperatora pilij atrodas ari mūžsena akmens arka, kura atrakta vietējo celtniecības darbulaikā. Tā ļoti atgādina slavenos Saules vārtus Tiavanako (Bolīvijā). Pat dievība, kas attēlota uzTiavanako vārtu arkas, līdzinās mazajai statujai uz Tokijas arkas.

13. Rokleika ezera noslēpums Arī Ziemeļamerikas laikrakstos virsraksti vēsta par zemūdens monumentiem. Tā, piemēram,

Rokleika ezerā (mazs ezers uz austrumiem no Medisonas, Viskonsinā) zem ūdens līmeņa arī atrodas,iespējams, piramīdveida celtnes. Dažas no tām varētu būt līdz pat 3500 gadu vecas. Par to cēlējiemzināms ļoti maz vai vispār nekas.

Amerikāņu arheologi gadu desmitiem ilgi ignorēja norādes uz monumentiem Rokleika ezerā. Neviensnegribēja atzīt, ka ezera ūdens slēpj fantastiskus reliktus. To atklāšanas vēsture ir lielisks paraugsintelektuālam aklumam.

Jau 1900. gadā (ezera ūdens līmenis ekstremālo klimatisko apstākļu dēļ atrodas ievērojami zemāknekā parasti), braucot ar laivu, Klods un Lī Vilsoni atklāja četrstūrainu veidojumu ezera dibenā. Vēlākiemēģinājumi vēlreiz noteikt šā veidojuma atrašanās vietu bija neveiksmīgi. Laikraksts Milivaukee Heraldatklājuma sacelto troksni nicinoši nosauca par masu histēriju.

Trīsdesmit piecus gadus vēlāk Viktora Teilora nolīgtie Vis- konsinas universitātes nirēji atrada vēlcitas zemūdens struktūras. 1936. gadā par tiem ieinteresējas Dr. Čārlzs Brauns, Viskonsinas Vēsturesmuzeja vadītājs, kā arī ģeoloģijas profesors Ernests Bīns. Vēl viens niršanas pasākums diemžēl bijaneveiksmīgs. Atkal sākas ironizēšana par fantastiem, kuri «acīmredzot noticējuši tantiņu pasakām». Izskanpat sūkstīša- nās par «izputināto nodokļu naudu».

Tomēr Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta inženierim Maksam Džinam Nolam, kas arī ir nirējs, šīlieta nelika mieru. Un 1937. gadā kādas zemūdens ekspedīcijas laikā viņš atrada konisku piramīdu.Sabiedrības interese atkal jūtami pie

auga, jo vairāk tāpēc, ka pēc dažiem gadiem ezera dibenā lidotāji saskatīja lielu trīsstūrveidastruktūru. Dīvainā kārtā neviens arheologs par šo atradumu joprojām neinteresējas.

Nākamie gadu desmiti nenes nekādas jaunas atziņas. 1962. gada septembrī žurnālā The WisconsinArcheologist lasāmas publikācijas, ka mākslīgi izveidotu celtņu ideja Rokleika ezera dibenā jau tāpēcvien ir neiespējama, ka ezers, pēc ekspertu domām, ir vismaz 10 000 gadu vecs.

Pēc pieciem gadiem nirējs Džeks Kenedijs zem ūdens atrod piramīdu. Viņš no ezera izceļ vairākusakmens priekšmetus. Bet uztraukumā aizmirst precīzi iezīmēt atrašanas vietu. Lons Meriks, MilvokiPubliskā muzeja nirēju grupas vadītājs, to izmanto par iemeslu, lai šo notikumu vēl vairāk diskreditētu.Viņa komentārs: «Šķietamās piramīdas nav nekas cits kā nepareizi interpretētas ledāju nogulas.-

Akmens piramīdas Rokleika ezera dibenā: kas tās radījis?

Ari sonārie mērījumi apstiprina monumentu eksistenci.Tomēr, par spīti visām šaubām, netiešo liecību skaits par monumentu eksistenci Rokleika ezerā

neatlaidīgi pieaug. 1970. gada janvārī nirēju speciālajā žurnālā Skin Diver rakstīts: «Piramīdas irneticamas. Tās ir pārāk vecas un turklāt tādā vietā, kur tās neviens nespētu uzbūvēt. Tomēr vēsture reti irloģiska. Rokleika ezera piramīdas «iznirst no aizmirstības» pietiekami bieži, lai samulsinātu tik ļotiloģiski domājošos Amerikas pagātnes pētniekus.»

Pagāja vēl 13 gadi, līdz niršanas treneris Roberts Boids kopā ar Robertu Basu sagatavoja plašuzemūdens pasākumu, kura laikā atklāja akmens veidojumus ezera dibenā. Meklējumos iesaistījās arīViskonsinas universitātes profesors Džeimss Šercs.

1987. gadā amerikāņu publicists Frenks Džozefs sāka interesēties par Rokleika ezeru. Kopā arcitiem pētniekiem viņš ar eholoti izdarīja mērījumus. Rezultāts bija pozitīvs. Datora diagrammāsredzamas vairākas struktūras. Tāpēc Džozefam un viņa kolēģiem vēlāk bija vieglāk saskatīt daudzusreliktus gan no gaisa, gan zem ūdens. Galīgā atziņa: akmens monumenti eksistē.

Aizritējušajos gados Rokleika ezera pētnieki ezera dibenā atklājuši vēl citus objektus. Tā,piemēram, atrasts milzīgs aiz- sargvalnis. Domājams, ka tās ir atliekas no mūra, kas kādreiz apjozisrituālu laukumu. Turklāt, kā Džozefs man stāstīja, atklātie monumenti tagad tiekot iedalīti trīs grupās.Pirmā grupa atrodas 20 pēdu dziļumā un ir 800 gadu veca. Otrā grupa ir 40 pēdu dziļumā. Tās vecums -2000 gadu.

Trešā monumentu grupa ekspertiem sagādā pamatīgas grūtības - tā atrodas 60 pēdu dziļumā un varētubūt 3500 gadu veca. Lielā vecuma dēļ to nevar ierindot nevienā no mums zināmajām kultūrām.

14. Ēģiptieši Lielaja kanjona? Vai ASV valdība slēpj, ka Lielā kanjona masīvā atrasts ēģiptiešu kapu komplekss? Ir zināms, ka

1909. gada 5. aprīlī laikraksts Phoenix Gazette pirmajā lappusē publicēja ziņojumu par milzīgu klintiizcirstu alu sistēmu, kuru esot atklājis Dž. Kinkeids. Vēl laikraksts ziņoja, ka arheoloģijas profesoram S.Džordenam no slavenā Smitsona institūta (Vašingtonā) esot uzdots šo kompleksu izpētīt tālāk. Kopš tālaika viss ir noklusis. Arī speciālajā literatūrā nav norāžu par mistisko alu kompleksu.

Varbūt tā bija tikai preses pīle? Deivids Hečers Čaildress no World Explorer Club Kemptonā,Ilinoisā, to gribēja noskaidrot. 1995. gadā viņš telefoniski sazinājās ar Smitsona institūtu, lai izpētītu unnoskaidrotu toreizējā avīžraksta rašanās apstākļus: «Man atbildēja, ka nekad nedz Ziemeļamerikā, nedzDienvidamerikā neesot atrastas ēģiptiešu pēdas. Smitsona institūts pilnīgi noteikti nekad nav izdarījisšāda veida izrakumus. Vašingtonā neviens neko nezināja arī par kaut kādu Kinkeidu vai Džordenu.»

Čaildresā modās aizdomas - profesors Džordens 1910. gadā skaidri tika minēts SmithsonianScientific Series izdevuma 239. lappusē. Turklāt tur bija publicēta arī karte, kuru Čaildre- sa kolēģisKarls Hārts atradis kādā grāmatnīcā Čikāgā. Kartē Lielā kanjona ziemeļu daļā iezīmētas dažādas vietas arēģiptiešu un indiešu nosaukumiem. Kāpēc? Varbūt pastāvēja kaut kāda saistība starp šīm vietām uniespējamo atradumu vietu?

«Mēs piezvanījām kādam arheologam un lūdzām izskaidrojumu,» Čaildress stāstīja. «Viņš mumspaskaidroja, ka agrāko laiku pētniekiem šādi nosaukumi gluži vienkārši esot patikuši. Taču minētaisapgabals patiešām esot slēgts - it kā bīstamo alu dēļ.»

Lai lasītājam rastos priekšstats par diskutējamo publikāciju laikrakstā Phoenix Gazette, es to citēšunedaudz saīsinātā un rediģētā tulkojumā:

«Zinātnieki to uzskata ne tikai par vecāko arheoloģisko atradumu Savienotajās Valstis, bet ari parvērtīgāko visā pasaulē. Jaunākās ziņas mums vakar pavēstīja Dž. Kinkeids. Apakšzemes citadeli Lielajākanjonā Kinkeids atklāja pirms pāris mēnešiem, kad viņš ar koka laivu peldēja no Grīnrive- rasVaiomingā pa Kolorādo upi Jamas virzienā.

Arheologi no Smitsona institūta, kas finansē izrakumus, ir izdarījuši atklājumus, kuri gandrīz drošipierāda, ka šīs mistiskās, klintīs izcirstās alas apdzīvojusi austrumnieciska tipa tauta, kas, iespējams,cēlusies no Ēģiptes.

Ja hieroglifiem aprakstīto plākšņu tulkojums šīs atziņas varētu apstiprināt, tad atklātu, kas bijušiaizvēsturisko laiku Ziemeļamerikas iedzīvotāji, kāda bijusi viņu māksla un no kurienes viņi nākuši. TadĒģipte un Nīla, kā arī Arizona un Kolorādo būtu saistītas vēsturiskām saitēm, kas iesniedzas tādos laikos,kurus nespēj aptvert pat visnevaldāmākā fantāzija. Profesora S. Džordena vadībā Smitsona institūtspašreiz izdara rūpīgus pētījumus.

Kompleksa galvenā daļa, kas atrodas 1480 pēdu zem virsmas līmeņa, izpētīta aptuveni vienas jūdzesgarumā. Izpētes laikā zinātnieki atklāja vēl vienu telpu, no kuras visos virzienos ved ejas, līdzīgi riteņaspieķiem.

Pētnieki atrada simtiem telpu, kā arī priekšmetus, kurus mūsu zemē neviens necerēja ieraudzīt. Tiepilnīgi noteikti nākuši no Austrumiem; ieroči un vara darbarīki, kas ir asi un cieti kā tērauds, pārliecinošinorāda uz to civilizācijas augsto līmeni, kuru šie savādie cilvēki acīmredzot sasnieguši. Zinātnieki ir tādāmērā fascinēti, ka pašreiz iekārto nometni plašākām studijām. Zinātnisko grupu esot paredzēts paplašinātlīdz 30-40 cilvēkiem.

Misters Kinkeids bija pirmais balto cilvēku bērns, kas piedzima Aidaho. Visu dzīvi viņš bijispētnieks un mednieks. Veselus trīsdesmit gadus viņš strādāja Smitsona institūta labā. Viņa stāsts paratklājumu ir tikpat fantastisks, cik grotesks: «Vispirms es gribētu uzsvērt, ka šis komplekss ir gandrīznepieejams. Ieeja tajā atrodas 1486 pēdas zem Kanjona masīva. Ieeja atrodas uz valsts zemes, cilvēkiem,

piedraudot ar sodu, ir aizliegts tur staigāt. Zinātnieki vēlas netraucēti strādāt, lai nebūtu jābaidās, kaarheoloģisko atradumu vietu pārplūdinās ziņkārīgie vai iznīcinās kapu aplaupītāji. Tātad ekskursija uzturieni būtu veltīga.

Par manu atklājumu ir jau stāstīts. Es ceļoju laivā pa Kolorādo upi uz leju. Biju viens pats unmeklēju minerālus. Pēc 42 jūdžu ilga brauciena es no El Tovar Crystal Kanjona austrumu sienā ieraudzījukrāsainus plankumus sedimentu formācijās - 2000 pēdu virs upes gultnes. Uz turieni nebija ceļa, tomēr arlielām pūlēm man to vietu izdevās sasniegt. Virs plakankalnes, kas to aizsedz ziņkārīgiem skatieniem,atrodas ieeja alā. No ieejas pakāpieni ved uz turieni, kur agrāk bijis ūdens līmenis.

Kad uz sienām netālu no ieejas pamanīju kalta pēdas, kļuvu ziņkārīgs. Es paņēmu ieroci un devosiekšā. Pēc 100 pēdām nokļuvu telpā, kur atklāju mūmijas. Vienu no tām es uzstādīju un nofotografēju arzibspuldzi. Paņēmu līdzi vairākus priekšmetus un tad pa Kolorādo ar laivu braucu līdz Jamai, kur šospriekšmetus ar kuģi nosūtīju uz Vašingtonu, pievienojot ziņojumu par savu atklājumu. Pēc tam tika sāktaizpēte.

Galvenā ieeja ir divpadsmit pēdas plata, tālāk tā sašaurinās līdz deviņām pēdām. Tieši 57 pēdas noieejas pa kreisi un pa labi atzarojas pirmās sānu ejas. To sānos atrodas telpas aptuveni mūsdienudzīvojamās istabas lielumā. Tajā var iekļūt pa ovālu ieeju. Gaisa ventilācija notiek caur apaļām, sienāsizkaltām gaisa šahtām. Mūri ir 3 pēdas un 6 collas biezi. Ejas izveidotas tik precīzi, it kā tās būtuprojektējis inženieris.

Vairāk nekā 100 pēdu attālumā no ieejas ir vairākus simtus pēdu gara zāle, kurā atrodas sēdošadieva attēls ar sakrustotām kājām. Katrā rokā viņam ir lotosa zieds vai lilija. Dievs ir līdzīgs Budam, laigan zinātnieki nav pārliecināti, kādu reliģiju tas pārstāv. Ja ņem vērā visu, kas līdz šim zināms, tadiespējams, ka šis godināšanas veids visvairāk līdzinās Senajā Tibetā pastāvošajam.

Šim dievam apkārt atrodas mazākas skulptūras, dažas no tām ir ļoti skaistas, citas neglītas vaikariķētas. Tās visas pagatavotas no cieta, marmoram līdzīga akmens. Telpas pretējā pusē atrasti dažādivara darbarīki. Acīmredzot šai tautai bijusi zināma mūsdienās aizmirstā māksla rūdīt šo metālu. Uz sola,kas ierīkots apkārt darbnīcas sienām, atrastas ogles un cits materiāls, kas laikam bijis vajadzīgs vararūdīšanā.

Atradumu vidū ir vāzes un urnas, kā arī vara un zelta trauki, kuriem ir ļoti skaista forma. Turklātatrasts pelēks metāls, kura identitāti līdz šim nav iespējams noskaidrot. Metāls ir līdzīgs platīnam.

Uz urnām, sienām un akmens plāksnēm atrastie hieroglifi joprojām nav atšifrēti.Iespējams, ka uzrakstiem ir kaut kāds sakars ar šis tautas reliģiju. Līdzīgas zīmes atrastas arī

Arizonas dienvidu daļā. Piktogrammu vidū atrodami tikai divi dzīvnieku attēlojumi. Viens no tiem iraizvēsturiska tipa. Kripta, kurā atrastas mūmijas, ir viena no lielākajām telpām. Sevišķi svarīgi ir tas, kavisas līdz šim izpētītās mūmijas izrādījās vīriešu kārtas. Apakšzemes kompleksa lielums ir ļotiiespaidīgs. Tur pietiktu vietas vairāk nekā 50 000 cilvēku…»

Dievi, zelts un mūmijas. Kāpēc gan Smitsona institūts būtu ieinteresēts slēpt tik sensacionāluatklājumu? Deivids Hetčers

Čaildress tam cēloņus saskata amerikāņu «izolacionisma» tradicionālajos domāšanas standartos.Izolacionisma piekritēji pārstāv viedokli, ka augsti attīstītās agrāko laiku kultūras tikpat kā nemaz nav citacitu ietekmējušas, tātad attīstījušās izolēti. Turpretī difūzionisti apgalvo pretējo: viņi uzskata, ka kultūrassasniegumi agrāk izplatījušies pat pāri okeāniem.

Smitsona institūta pārstāvji jau ļoti sen nostājās izolacionisma teorijas pozīcijās. Jau 19. gadsimtabeigās Džons Ves- lijs Pauels, Etnoloģijas biroja vadītājs, bija pārliecināts izola- cionists. Pauels bijapārliecināts, ka indiāņi ir kādas aizmirstībā nogrimušas augsti attīstītas Amerikas civilizācijas pēcteči.Šai kultūrai piederot arī daudzskaitlīgās kāpņveida piramīdas Ziemeļamerikā, par kuru cēlējiem līdz patmūsdienām notiek diskusijas.

Difūzionistu argumenti, ka iespaidīgajiem kapu kalniņiem ar indiāņiem nav nekā kopīga, tika ignorēti

un pat noraidīti: «Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad debates jau bija izvērtušās par pamatīgustrīdu, tika apgalvots, ka pat sakari starp Ohaio un Misisipi ielejas kultūrām esot bijuši niecīgi. Šīsteorijas piekritēji pārliecināti apgalvoja, ka šo kultūru pārstāvji noteikti nav uzturējuši sakarus ar maiju,tolteku vai acteku kultūru.»

Čaildress uzskata, ka tas ir smieklīgs apgalvojums: «Daudzajos kapu kalniņos atrastie priekšmetiliecina, ka to cēlējiem noteikti bijuši kontakti ar citām kultūrām.» Turklāt gan 19. gadsimtā, gan pat vēlpēc gadsimtu mijas no kapu uzkalniņiem esot izcelti dažādi «milzu cilvēku» kauli. Daudzi no šiemreliktiem amerikāņu arheologu neieinteresētības dēļ acīmredzot ir gājuši zudumā. Citi vēl šobaltdien esotatrodami Nevadā, proti, Vinnemukas Humbolta muzejā, kā ari Vēstures biedrības muzejā Reno pilsētā.

Kā vēl vienu netiešu pierādījumu Smitsona institūta apšaubāmajai zinātniskajai politikai Čaildresspiemin kāda

Frederika Pola vēstuli. Pols piecdesmito gadu vidū bija informējis britu arheologu Dr. T. Letbridžupar savādiem koka zārkiem, kuri 1892. gadā atrasti alā Blauntkauntijā Alabamā un nodoti tālāk Smitsonainstitūtam. Šie ārkārtīgi lielie priekšmeti laikam bijuši ļoti seni, un uz tiem varējis saskatīt vara vaiakmens darbarīku apstrādes pēdas.

Pols: -Es sazinājos ar Smitsona institūtu un painteresējos, kas ar šiem objektiem noticis. Smitsonainstitūta Antropoloģijas departamenta galvenā kuratora F. Zeclera komentārs: -Mums neizdevās depozītosatrast zārkus, lai gan ir dokumentāri apliecinājumi, ka mēs tos kādreiz esam saņēmuši.»»

Kad Deivids Barons, Gungywamp biedrības Konektikutā prezidents, 1992. gadā sāka par tointeresēties, Smitsona institūts viņam paskaidroja, ka šie objekti bijušas vienkāršas koka siles. Pašlaik tāsneesot pieejamas apskatei, jo tiekot uzglabātas ar azbestu saindētā noliktavā: «Nākamajos desmit gadosieeja tur būs aizliegta - izņemot Smitsona institūta līdzstrādniekiem.»

Skeptiķi varētu iebilst, ka Čaildresa minētais piemērs vēl nebūt nav pietiekams, lai Smitsonainstitūtam varētu pārmest apzinātu slēpšanu. Ja šis gadījums kaut ko pierāda, tad tikai faktu, cik paviršiamerikāņu institūts reizēm rīkojas ar vērtīgiem atradumiem, kuriem nevar rast izskaidrojumu.

Tomēr Čaildress Smitsona institūta rīcību uzskata nevis par kādu atsevišķu gadījumu, bet gan parilgstošu taktiku, un viņš arī paskaidro, kāpēc: «Pazīstams amerikāņu vēsturnieks, kura vārdu es šeitnegribu minēt, stāstīja man par kādu Smitsona institūta līdzstrādnieku, kas bija pārliecināts, ka citaskultūras Amerikas kontinentu apmeklējušas jau gadu tūkstošus pirms Kolumba. Viņš tāpēc tika atlaists nodarba. Šis vīrs apgalvoja, ka Smitsona institūts reiz pat pilnīgi apzināti esot licis Atlantijas okeānānogremdēt veselu kuģa kravu šādu neparastu artefaktu.»

15. Zīmējumi un figūras Naska Dienvidamerikā pastāvīgi gadās arheoloģiski pārsteigumi, kā to labi rāda Naskas piemērs. Naska -

tie ir simtiem iegrebtu zīmējumu Peru plakankalnē. Tos var saskatīt tikai no gaisa. Tur ir gan dzīvniekuattēli, gan ģeometriskas figūras, gan tikai pilnīgi taisnas līnijas, kuras stiepjas desmitiem kilometrugarumā pāri neapdzīvotajai zemei, - attēlu daudzveidībai nav robežu. To vecumu ir grūti novērtēt. Dažizinātnieki runā par 2000 gadiem, citi to rašanās laiku lēš agrāk vai vēlāk.

Laika gaitā daudzi gudri cilvēki ir lauzījuši galvas par Naskas līdzenumu. Kā primitīvie indiāņi bezjebkādiem tehniskiem palīglīdzekļiem reiz varējuši izveidot milzīgos zīmējumus? Un kāds tam bijismērķis? Tika izteikti un atkal atmesti visfantastiskākie spriedumi, tika izvirzītas (un drīz vien atspēkotas)zinātniskas teorijas.

Lai gan par Naskas mīklu sarakstīti neskaitāmi zinātniski darbi, joprojām eksistē zīmējumi, kurusvelti meklēt speciālajā literatūrā. Šie attēli ir tik fantastiski, ka pilnīgi apgāž visas šķietami drošās atziņasun teorijas.

Naskas zīmējumus nofotografējis nevis arheologs vai kāds cits zinātnieks - 1995. gadā tosnofotografēja Ērihs fon Dēni- kens, rakstnieks un «šķērsdomātājs» aizlaiku pētnieku vidū. 1995. gadāšveiciešu pētnieks netālu no Naskas esošajā kalnu apvidū Palpā, kā arī netālu esošajā Ingenio ielejāatrada figūras, kas atgādina šaha dēli, viņš atrada arī attēlus, kuri līdzīgi indiešu mandalu kompleksāmformām. Par šiem attēliem Naskas ekspertiem līdz šim nebija ne jausmas.

Dēnikens man stāstīja, ka īstenībā viņš Nasku pazīstot kā

Speciālajā literatūrā veltīgi meklēt arī šo Ēriha fon Dēnikena fotografēto attēlu.savu kabatu. «Es piederēju tiem, kuri iedomājās, ka zina par Nasku gandrīz visu. Es tur biju jau

neskaitāmas reizes. Bet pēdējā apmeklējuma reizē man bija pāris dienu vairāk laika. Es tās gribējuizmantot, jo biju pārliecināts, ka tur vajadzēja būt vēl kaut kam vairāk. Kāpēc? Tāpēc, ka tur ir pilnīgitaisnas līnijas - garākā stiepjas 23 kilometrus -, un tām visām vajadzētu kaut kur vest. Es sacīju pilotam:«Nolidosim vēlreiz pa vienu šādu līniju līdz kalniem. Kaut kur tai ir jābeidzas.» Un tā mēs devāmies ceļā.Es gribēju izpētīt katru ieleju un katru kalna nogāzi. Un mēs to izdarījām. Tad pēkšņi ieraudzījām šīsmilzīgās ģeometriskās figūras, kuras nav minētas nevienā speciālās literatūras grāmatā.»

Dēnikens nespēja noticēt savām acīm: «Vispirms es nodomāju, ka tas laikam ir kaut kas moderns,varbūt pat kaut kas militārs. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, tas nebija nekas militārs.

Nākamajās dienās no liela augstuma es ievēroju, ka dažas figūras īstenībā ir tikai vēl lielāku figūrudaļa. Toreiz es uzaicināju vakariņās visus divpadsmit vietējās aviosabiedrības pilotus. Kad mēsapskatījām pirmos uzņēmumus, es viņiem jautāju: kas to ir radījis? Viņi atbildēja, ka tas tur vienmēr irbijis.»

Atgriezies mājās, šveiciešu pētnieks «izurbās» cauri visai speciālajai literatūrai par Nasku. Turnebija nevienas norādes, nemaz nerunājot par to figūru attēliem, kurus viņam bija izdevies uzņemt.

«Rakstīts ir tikai par figūrām uz zemes, par stilizēto pērtiķi, par zirnekli vai par kolibri,» Dēnikensatcerēdamies krata galvu. «Ne vārda par iespaidīgajām lielajām figūrām kalnos. Tā vietā visur šīplātīšanās, it kā viss esot zinātniski izskaidrots. Pilnīgi nekas nav izskaidrots! Naska gluži vienkāršineiederas konservatīvo zinātnieku vēstures koncepcijā.

Skaidri saskatāma līdzība ar indiešu mandalām.

«Oficiālā» zinātne ik pēc pāris gadiem piedāvā jaunus milzīgo zīmējumu nozīmes skaidrojumus. Betapiets tiek jautājums par to, kā gan indiāņiem šādās milzīgās struktūrās bijis iespējams saglabāt precīzu

mērogu. «Tā vietā, lai atzītu, ka Naskas attēlu jēgu, nozīmi un izgatavošanas veidu nav iespējamsizskaidrot, visi jautājumi tiek notušēti,» Ērihs fon Dēni- kens dusmojās. «Viņi negrib sabiedrībuapgrūtināt ar sarežģītām lietām. Jo sarežģītas lietas rada jaunus jautājumus. Un jauni jautājumi prasajaunas atbildes. Tāpēc viņi klusē.»

16. Džungļu pakalni Pantjakolla 1976. gadā kāds NASA satelītu fotouzņēmums speciālistu aprindās izraisīja uztraukumu. Uzņēmuma

reģistrācijas numurs ir C-Sll-32W071-03, tas uzņemts virs Peru dienvidu daļas. Fotogrāfijā skaidrisaskatāmi astoņi līdz desmit simetriski izkārtoti punkti, kuri slejas pret debesīm neizpētītajā Pantjakollasplakankalnē. Apskatot uzņēmumus ar palielināmo stiklu, izrādījās, ka melnie plankumi ir varenu akmensveidojumu ēnas.

Vai tās bija dabiskas ģeoloģiskas struktūras vai mākslīgas būves? Eksperti nebija vienisprātis.«Kaut ko tādu savas darbības laikā vēl neesmu redzējis,» 1977. gadā apgalvoja Inter- amerikasĢeogrāfiskā institūta līdzstrādnieks A. Tizando. Kā nekā komplekss ir trīsreiz lielāks nekā iespaidīgā inkupilsēta Maču Pikču. Turklāt objektiem ir tādi izmēri, kas aptuveni pielīdzināmi Heopsa piramīdasizmēriem.

Tam, ka agrāk par ievērojamajām struktūrām tikpat kā nekas nebija zināms, ir pavisam vienkāršscēlonis. Šis komplekss atrodas vienā no visnepieejamākajiem Peru džungļu rajoniem. To apdzīvomačigvengu cilts indiāņi, kuriem nav gandrīz nekādu sakaru ar ārpasauli.

Viens no nedaudzajiem, kas septiņdesmito gadu vidū uzturēja sakarus ar mačigvengiem, bija toreiz29 gadus vecais medicīnas students Jošiharo Sekino no Japānas. Sekino šo apgabalu pazina kā savukabatu. 1977. gadā viņš ar lidmašīnu tam pārlidoja, lai nofotografētu šos noslēpumainos veidojumus.

Japāņu students atgriezās ar divām fotofilmām. Bet piedzīvoja milzīgu vilšanos, jo pēc attīstīšanasizrādījās, ka uzņēmumi ir nelietojami. Acīmredzot kāds defekts fotokamerā viņam sajauca visus rēķinus.Puslīdz lietojams izrādījās tikai viens uzņēmums. Kā apgalvo žurnāla South American Explorer izdevējsDons Montags, tajā bijuši saskatāmi «pieci gaiši zaļi pakalniem līdzīgi veidojumi-, kas izcēlušies uztumši zaļā pamata.

Jošiharo Sekino, ilgi nedomādams, nolēma atkārtot ekskursiju uz Pantjakollu. Viņš gribēja pats uzsavu roku atklāt akmens veidojumu noslēpumu. Kopš tā laika neviens par viņu vairs neko nav dzirdējis.

Tikai 1996. gadā amerikāņu ekspedīcija šajā tumsā ieviesa gaismu. Ekspedīciju vadīja pētnieks undēkainis Gregorijs Deijermendžans. Kopā ar saviem peruāņu pavadoņiem un mačigvengu palīdzību viņš13. augustā no Kusko devās ceļā neizbrienamajos džungļu biezokņos, lai kājām izlauztos līdz simetriskiizkārtotajiem objektiem. Šo pasākumu sarežģīja stipras lietusgāzes un milzīgi insektu bari, kuriekspedīcijas dalībniekiem apgrūtināja dzīvi.

Pēc dienām ilga gājiena ceļotāji beidzot sasniedza mērķi. Noguruši un zaudējuši spēkus, viņi uzkāpavienā no varenajiem pakalniem. «Tas bija no raupja, erodēta smilšakmens,» Deijermendžans rakstīja savāekspedīcijas ziņojumā. «Pilnīgi skaidrs, ka to nav radījušas cilvēka rokas.»

Ekspedīcija neatrada nekādas norādes uz kādu aizmirstībā nogrimušu civilizāciju. «Ārkārtīgi augstiepakalni nemaz nav tik līdzīgi cits citam, kā tas izskatījās satelītu uzņēmumā,» Deijermendžans uzsver.«Atsevišķo veidojumu lielums un augstums ievērojami atšķiras. Turklāt tur ir ļoti mitrs un karsts klimats,un visā reģionā ir ārkārtīgi daudz insektu. Pat mačigvengu indiāņi, kuri pieraduši pie mūžamežiem, šovietu uzskata par nemājīgu.»

Tomēr Deijermendžans ir nolēmis turpināt savus meklējumus Peru džungļos. Bezbailīgais amerikānistagad grib doties jaunā ekspedīcijā un noteikt šā ceļa galapunktu, kā arī izpētīt Dienvidamerikā plašiizplatītās leģendas par līdz šim neatrasto inku svēto pilsētu Paititi.

17. Hieroglifi Brazīlijas mūžamežos Sī teorija jau sen ir kļuvusi par dogmu - studentiem tiek mācīts, ka pirmie cilvēki Amerikā bijuši

mongoļu ieceļotāji, kas pēc pēdējā leduslaikmeta nokļuvuši Amerikas kontinentā pa toreizējo zemes tiltuno Sibīrijas. Pēc tā dēvētās Klovi- sas kultūras attīstības Ziemeļamerikā pirms 11 000 gadu viņi sākušiieceļot Meksikas un Peru plakankalnēs, kur radījuši pamatus visiem iespaidīgajiem monumentiem, kasmūs vēl šodien pārsteidz. Klovisas kultūras laikā Amazones mūžamežos nebija citu kultūru.

Viss ir nepareizi, tā tagad apgalvo Enna Rūzvelta. Antro- poloģe un Ilinoisas universitātes profesore1996. gadā speciālajā žurnālā Science pastāstīja par ievērojamu atklājumu, kas amerikāņu zinātnespasaulē izprovocēja ne tikai sašutuma vētru, bet radīja arī sajūsmas uzbangojumu. Rūzvelta apgalvoja, kapirms vairāk nekā 11 000 gadu Brazīlijas mūžamežos jau bijis daudz līdz šim nezināmas civilizācijaspārstāvju - nevis Klovisas kultūras atzars, bet gan drīzāk laikabiedri kultūras zinā.

Gadiem ilgi Enna Rūzvelta ir pētījusi dziļi Brazīlijas džungļos esošo Pedrapintadas alu kompleksu -ap 100 metru garu, 80 metru platu un 30 metru augstu klinšu masīvu, kas atrodas netālu no Montealegres, -un tur izdarījusi arheoloģiskus izrakumus. «Manas atziņas varētu izpelnīties ne tikai atzīšanu,» viņasmaidīdama saka, «galu galā pēc izplatītā viedokļa minētajā laikā Dienvidamerikā vēl nemaz nebijacilvēku.»

Tomēr šķēpu uzgaļu un ēdienu atlieku datējumi neatstāj vietu šaubām: laikā starp 11 200 un 10 000gadu pr. Kr. Pedrapintadas alā jau dzīvojuši cilvēki. Rūzvelta ir pārliecināta, ka viņi turienes klinšu alāslieliski iekārtojušies. Nepazīdami zemkopību un lopkopību, viņi pārtikuši no augļiem, zivīm undzīvniekiem, ko varējuši sagādāt džungļos. Turklāt - nepazīstamā kultūra mums atstājusi iespaidīguszīmējumus. Tie burtiski tūkstošiem klāj klinšu sienas. Tur ir cilvēku un dzīvnieku attēli, astronomiski unģeometriski zīmējumi, kā arī dažādas kuriozas zīmes.

Jau 1958. gadā franču etnologs un pasaules apceļotājs profesors Marsels Omē ļoti rūpīgi ir izpētījisPedrapintadas alu. Grāmatā «Saules dēli» viņš raksta: «Mums bija vajadzīgas daudzas dienas, lainokopētu, nofotografētu un izpētītu kaut vai tikai pašus svarīgākos no daudziem tūkstošiemmāksliniecisko un reliģisko motīvu, kas atradās šajā neparastajā vietā - Pedrapintadā. Lai gan par to bijazināms pēc vairāku ekspedīciju ziņojumiem, zinātnieku aprindās Pedrapintada nebija izraisījusi vēlnekādu interesi. Līdz tam visi, kas tur bijuši, pakļāvās oficiālajai teorijai, ka daudzie uzraksti ungleznojumi Dienvidamerikā nav nekas cits kā tikai laika kavēklis priesteriem un airētājiem, kuri ceļojušiaugšup pa upi. Kā gan līdz šim bija iespējams nepamanīt, cik milzīga nozīme ir šim varenajam akmensmonumentam?»

Omē neapmierinātība ir saprotama - šā gadsimta pirmajā pusē franču profesors gadu desmitiem ilgiapceļoja pasauli. Lai gan viņa kolēģi bieži vien par to vīpsnāja, Omē visu mūžu vāca iespaidīguspierādījumus tam, ka Brazīlijas džungļos, pretēji vispārpieņemtajam viedoklim, kādreiz pastāvējusišodien aizmirsta augsti attīstīta kultūra.

Te minams, piemēram, Melhiora Diasa Moreijas ziņojums. Salvadoras lielgruntnieks 1595. gadādevās meklēt ap 1400 cilvēku lielu ekspedīciju, kura pirms dažiem gadiem mistiskos apstākļos bijapazudusi džungļos. Moreija atgriezās kā bagātnieks - viņam esot bijis zelts, sudrabs un dārgakmeņi.Izplatījās baumas, ka viņš mūžamežos atradis akmens pilsētu.

Noslēpumaini zīmējumi l'edrapintadas alā. (Ievērojiet dinozauru motīvus…)

Citas zīmes: kura tauta tās atstājusi?

Aizraujošs ir arī 1753- gadā rakstītais dokuments, kas šodien ar arhīva numuru 512 atrodasRiodežaneiro Nacionālajā bibliotēkā. Tajā vēstīts par apbruņotu izlūku vienību, kas ap 1750. gadu klīdusipa Brazīlijas džungļiem aiz Salvadoras

Baijas. Ceļojuma dalībnieki dokumentā sīki apraksta, kā mūžamežos uzgājuši kādu pamestu pilsētu.Viņi tur esot redzējuši daudz statuju, obelisku un daždažādu rakstu zīmju.

Arī britu dēkaiņa un Amazones zinātāja pulkveža Persija Herisona Foseta (1867-1925) mistiskānāve izvirza jautājumus. Stingri izlēmis viest gaismu Brazīlijas pagātnē, Fosets 1925. gada martā kopā arsavu 21 gadu veco dēlu Džeku un viņa draugu Reiliju Raimelu devās ekspedīcijā uz Amazoni.

Ceļojuma galamērķis bija Baijas dimantu kalni. Tomēr trīs ceļotāji tur nekad nenonāca - 1925. gadamaija beigās viņu pēdas uz visiem laikiem izzuda džungļu biezoknī netālu no Šingu upes. Pirms savapēdējā ceļojuma Fosets jūsmīgi pieminēja «torni meža vidū«, «akmens kupolu būves- un «hieroglifiemlīdzīgus uzrakstus klintīs-. Varbūt viņš bija uz pareizā ceļa? Varbūt viņš jau zināja vairāk, nekā drīkstējazināt? Varbūt indiāņi viņu bija saņēmuši gūstā vai pat nogalinājuši?

Lai noskaidrotu pulkveža pazušanas iemeslu, ceļā devās daudzas meklētāju vienības. Daži atgriezāsbez panākumiem, citi pazuda. Un tad ir vēl šveicieša Stefana Ratiņa ziņojums. 1932. gadā Ratins kopā arkādu vietējo indiāņu virsaiti piedalījās «nakts mielastā». Tur notika kaut kas savāds.

«Pēc saules rieta pēkšņi parādījās kāds vecs zvērādās tērpies vīrs ar garu dzeltenīgi baltu bārdu,»stāstīja Ratins. «Es uzreiz redzēju, ka tas ir baltais cilvēks. Virsaitis uzmeta viņam stingru skatienu un kautko pasacīja citiem. Četri vai pieci indiāņi veco vīru aizveda pāris metru atstatāk un nosēdās viņamblakus. Vīrs izskatījās ļoti bēdīgs un nenovērpa no manis acis. Mēs dzērām visu nakti, un rīta krēslā, kadlielākā daļa indiāņu un viņu virsaitis vēl gulēja ciešā miegā, vecais vīrs pienāca pie manis un jautāja, vaies neesot anglis. Viņš runāja angliski. Es atbildēju: «Nē, - šveicietis.» Vai esmu draugs, viņš vēl jautāja.Es atbildēju, ka jā. Un tad viņš turpināja: «Es esmu angļu pulkvedis. Aizejiet uz britu konsulātu, lai viņipaziņo majoram Pedžetam, ka mani šeit tur gūstā.» Es viņam to apsolīju. Viņš pakratīja man roku unsacīja: «Jūs esat džentlmenis.»

Lai gan turpmākajos gados džungļos atrastas dažādas Fo- setam piederošas mantas, Ratiņalaikabiedri šo stāstījumu nosauca par fantāziju.

Tātad par Foseta pazušanas iemesliem joprojām var izteikt tikai minējumus. Jo vairāk tāpēc, ka kādanesen sarīkota ekspedīcija arī neko daudz vairāk nav noskaidrojusi. 1996. gadā baņķieris DžeimssTērstons Linčs, apbruņojies ar videokamerām un radioaparatūru, kopā ar kādu dēkaiņu grupu devās uzapgabalu Šingu nacionālajā parkā, kurā mīt kalapalu indiāņu cilts. Viņš cerēja beidzot atrisinātnoslēpumainās mūžameža pilsētas mīklu, kā arī noskaidrot Foseta pazušanas iemeslus. Taču indiāņi viņunebūt nesagaidīja draudzīgi. Viņi uzglūnēja ekspedīcijas dalībniekiem no slēpņa, atņēma viņiemekipējumu un ar ieročiem piespieda griezties atpakaļ.

Lai gan Linčām ceļojumu nācās pārtraukt bez konkrētiem pierādījumiem par kaut kādas augstiattīstītas aizvēsturiskas kultūras eksistenci Brazīlijā, viņš ir noskaņots optimistiski - viņam kaut kad tomērizdošoties atrast noslēpumaino pilsētu Brazīlijas džungļos.

18. Ķīnas ķeizara dārgumi Piramīdveida būves atrodas ne tikai Dienvidamerikā un Ēģiptē. Tās apjož visu zemeslodi. Pat Ķīnā

atrodami piramīdveida uzkalni. Daudzi no tiem līdz pat šodienai nav nedz izpētīti, nedz zinātniskidokumentēti. Citi laika gaitā šķiet nogrimuši aizmirstībā.

Tikai tagad, kad šī zeme pamazām kļūst politiski atvērtāka, Rietumos nonāk arvien vairākinformācijas. Tā, piemēram, vācu pētniekam amatierim Hartvigam Hausdorfam deviņdesmitajos gadosizdevās nofotografēt daudzus kapu monumentus. Turklāt Ķīnā ir vēl tā dēvētā Baltā piramīda, kuraseksistenci apliecina tikai kāds melnbaltais 1947. gada fotouzņēmums. Piramīdas atrašanās vieta unlielums nav zināmi. Nav pat skaidrs, vai tā vispār vēl eksistē.

Daudz labāk dokumentēts, lai gan tāpat noslēpumā tīts, ir Ķīnas pirmā ķeizara Quin Sbi Huanjg(259-2Ī0 pr. Kr.) kaps. Sākotnēji 166 metrus augstā celtne atrodas austrumos no Si- anas pilsētas Šansiprovincē. Tās apkārtmērs ir 1250 metri, un tā pieskaitāma pie pasaulē lielākajiem kapu kompleksiem. 800000 cilvēku gadu desmitiem ilgi esot smagi strādājuši tās ierīkošanas darbos.

Ķeizaru «apsargāja» «terakotas armija», kas vairākus gadu tūkstošus nepamanīta gulēja zemē nepilnukilometru attālumā no kapa kompleksa. Viens no arheologu fantastiskākajiem atklājumiem šajā gadsimtānotika septiņdesmito gadu vidū, kad tika atrastas karotāju un zirgu figūras dabiskajā lielumā, kā arīkararati. Atrasts aptuveni 7000 figūru. Līdz šim atrakta tikai niecīga to daļa.

Ari pati kapavieta līdz šim nav atvērta. Zondēšanas urbumi

Mistiskas vietas

Ķīniešu «terakotas armijas- atrašanu arheologi uzskata par vienu no lielākajām arheoloģijassensācijām mūsu gadsimtā.

un izmēģinājuma rakumi rāda, ka apakšzemes pils varētu aizņemt 56 kvadrātkilometrus lielu platību.Pats mauzolejs ir divus kvadrātkilometrus liels. Eksperti lēš, ka tajā varētu atrasties neizmērojamasbagātības. Šos minējumus apstiprina ķīniešu vēsturnieka Sima Kjaņa (ap 145-86 pr. Kr.) vēstījums.

Sims Kjaņs kapa aprīkojumu apraksta šādi: «Kapa kameru viņi piepildīja ar dārgiem traukiem unakmeņiem, kā arī ar brīnišķīgiem retumiem. Amatnieki saņēma uzdevumu ierīkot uz iebrucējiem mērķētusarbaletus ar pašiedarbinošu slēdzi. No dzīvsudraba tika atveidotas dažādas Ķīnas upes - Jandzi, Dzeltenāupe (Huanhe) un pat Lielais okeāns, kuru mehāniska ierīce uzturēja kustībā. Augšā tika attēloti zvaigznāji,bet apakšā - Zemes ģeogrāfiskais reljefs. Gaismekļi tika piepildīti ar valzivju trānu, lai būtu droši, ka tieneizdzisīs, bet degs mūžīgi.»

Tam, ka kapavieta līdz šim nav atvērta, ir savi iemesli. Ķīnā gluži vienkārši nav naudas unnepieciešamo speciālo zināšanu, lai varētu pareizi iekonservēt tos dārgumus, kurus zinātnieki cer atrastkompleksā. Turklāt dzīvsudraba indīgie tvaiki kompleksa iekšpusē liek īpaši pārdomāt drošībaspasākumus. Tāpēc ķīniešu zinātnieks profesors Juans Žongi, kas intensīvi pētījis kompleksu, liek cerībasuz nākotni: «Kādudien, kad zinātne un tehnoloģija būs attīstījušās tālāk, mēs spēsim atklāt kapanoslēpumu.»

Var tikai nojaust, kādus fantastiskus atradumus dienasgaismai atklātu kapa atvēršana. Jau kādassamērā necilas kapavietas saturs Hunanas provincē arheologiem lika neticīgi kratīt galvu. No 1972. līdz1974. gadam Čanšas provinces austrumu apgabalā tika atrakts vairāk nekā 2000 gadu vecs komplekss noHanu dinastijas laikiem. Tur kopā ar dažādiem priekšmetiem atradās lieliski mumificēts sievietesķermenis, kas gulēja 80 litros dzeltenīga šķidruma, kas bija pildīts sarežģītā konstrukcijā - no cita citāievietotiem sarkofā- giem.

Ziņojumā, kas publicēts austriešu izdevumā Bulletin des Institutum Canarium (I.C.Nachrichten,Nr.10, 7972), teikts,

«Neatkārtojama konservēšanas tehnika» - Čanšas mūmija. 142ka noslēpumainais šķidrums tik perfekti iekonservējis mirušo sievieti, «ka tās audi uz injekcijām

reaģēja tā, it kā nāve būtu iestājusies tikai pirms dažām dienām.» Neilgi pēc šā atklājuma GerdāmKaminskim, Ķīnas pētniecības institūta ģenerālsekretāram Austrijā, izdevās nogādāt Vīnē par mūmijuuzņemto filmu, lai ievērojamo atradumu parādītu Rietumu pasaulei.

Ķīnas senatnes eksperts Hartvigs Hausdorfs kopā ar austriešu pētnieku Pēteri Krasu 1994. gadādevās uz Čanšu, lai apskatītu 2000 gadu veco mūmiju. «Tas, kurš šo mirušo saglabājis nākamajāmpaaudzēm, savu amatu ir pārzinājis teicami,» viņš apstiprināja. «Kā parādīja Čanšas universitātesMedicīnas fakultātē izdarītā autopsija, audu struktūra un iekšējie orgāni pēc uzbūves joprojām ir lieliskāstāvoklī. Dzeltenīgā sejas ādas krāsa nebija izbalojusi, un pat muskuļi bija vēl pilnīgi elastīgi. Ārsti tonosauca par brīnumu, ka mūmija nevainojami pārcietusi tik ilgu laiku. Fakts ir tas, ka šeit izmantotākonservācijas tehnika ir bezprecedenta piemērs ne tikai šajā pasaules daļā.»

Šodien mūmija izstādīta apskatei Hunanas Vēstures muzeja apakšējā stāvā. «Pie sienām visapkārt irredzama fotogrāfiju sērija par līķa obdukcijas gaitu,» Hausdorfs stāstīja. «Tekstā un attēlos stāstīts parizmeklēšanu. Tur rakstīts arī, ka mūmija atradusies dzeltenīgā šķidrumā. Turklāt ir norādīts, ka šāšķidruma sastāvu līdz pat šai dienai nav bijis iespējams noskaidrot.»

Pārsteidzošs ir vēl kāds atradums Čanšas kapa kompleksā - tā laikam ir pati vecākā karte pasaulē.Par to Rietumos diemžēl neviens gandrīz neko nezina. Kvadrātveida meistardarbs, kuram katra mala ir 96centimetrus gara. Kartē attēloti reģioni, kas atrodas cits citam blakus - provinces Guansi, Guanduna un

Hunana. Hausdorfs: «Kartē attēlots Daosjanas apgabals Hunanas provincē, pāri Sjao upes ielejai līdz pat

Vecākā karte pasaulē - pārsteidzoša līdzība ar modernajiem satelītuzņēmumiem.apvidum ap Nanhajas pilsētu Guandunas provincē. Karte, kuras mērogs ir 1 : 180 000, ir tik precīza,

ka neviļus atgādina moderno satelītu uzņēmumu.»Lai Ķīnas arheoloģisko mantojumu glābtu no iznīcības, zinātnieki Rūras universitātē Bohūmā tagad

sākuši kartogra- fēt jau aizmirstas celtnes. Ar simtiem aerofotogrāfiju palīdzību, kuras uzņēmuši japāņu unamerikāņu kara lidotāji trīsdesmitajos, četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, austrumos no Pinlinaspilsētas viņiem izdevās atklāt piramīdveida monumentu, kura apkārtmērs ir 180 metru. Kapavieta esotpiederējusi Hanu dinastijai (206. g. pr. Kr. - 220. g. p. Kr.).

Folkers Pingels un Baokans Songs, kuri vadīja izpēti, sacīja: «Pārlūkojot zemes pacēlumus, tikakonstatēts, ka vietējie zemnieki ņem zemi no lielā kapu kompleksa dienvidu un austrumu puses un jaunovākuši apmēram vienu piekto daļu

no tā. Apkārtējos laukos aerofotogrāfijās var saskatīt vēl mazākus kapu kalniņus, kas šodien vairsnav saglabājušies.» Ari citos apgabalos postījumi ir jau daudz lielāki, nekā bija domāts. Tā, piemēram,Jisiņas pilsētas mūris no Mingu dinastijas laikiem (1368-1644 p. Kr.) šodien ir pazudis bez pēdām.

Vašingtonā National Archives and Records Administra- tion atrodas vairāk nekā 30 000aerofotogrāfiju no Ķīnas. Fotomateriāls pamazām ir jāizvērtē. Pingels un Songs: «Attiecīgajās iestādēsĶīnā mēs vienojāmies, ka turpmākais darbs aerofotogrāfiju arheoloģiskai izvērtēšanai notiks,sadarbojoties ar attiecīgām institūcijām.»

19. Akmens krūku mīkla Laosa 200 kilometru attālumā no Laosas galvaspilsētas Vjentja- nas, Siangkuangas plakankalnē, atrodas tā

dēvētā Māla krūku ieleja. Tur plašā teritorijā atrodas simtiem līdz pat trīs metrus augsti «puķupodi». Toizcelsme sniedzas līdz pat jaunākajam akmens laikmetam. Lai gan Siangkuanga tiek uzskatīta par īstuparadīzi arheologiem, plakankalne ir gandrīz neizpētīta. Žēl, jo turienes relikti izvirza daudzusjautājumus, uz kuriem vēl šodien neviens nevar atrast pamatotu atbildi.

Laosas arheoloģiskās mīklas intensīvi pēta Andreass Reine- ke no Vācijas Arheoloģijas institūtaBonnā. Reineke norāda, ka noslēpumainās akmens tvertnes nav izgatavotas no māla, kā tas rakstīts dažosleksikonos. Tās ir izcirstas no smilšakmens.

Lai gan jau ir izteikti daži minējumi, līdz šim šo milzīgo «puķupodu» jēga un nozīme ir pilnīgineskaidra. Patlaban akmens tvertņu vecums tiek lēsts uz 2000 gadu, kas, ņemot vērā Laosas apkārtnēesošās megalītiskās struktūras, šķiet pārāk piesardzīgs spriedums. Kad es 1995. gada jūlija beigāssazvanījos ar Reineki un izteicu šaubas par datējumu un savus minējumus par to, ka akmens skulptūrasvarētu būt daudz vecākas, tad arī vācu zinātnieks atzina, ka jautājums par akmens tvertņu vecumu patiesi irneatrisināta problēma.

Viņa komentārs: «Lai gan ir dažas trūcīgas norādes, tomēr galu galā datējums balstās tikai uzpieņēmumu.»

Arī citādā ziņā daudzi jautājumi paliek neatklāti. Reineke: «Atsevišķu, vairāk nekā divpadsmit tonnusmagu akmens tvertņu izgatavošanai un transportēšanai vajadzēja tādu organizāciju un spēka patēriņu, kovar salīdzināt ar to, kas bija nepieciešams lielo akmens kapu cēlējiem Viduseiropas ziemeļu

Akmens krūkas no Siangkuangas plakankalnes. Kādiem mērķiem tās kādreiz izmantotas?

Trīs metrus augstā trauka izmēri.daļā jaunākā akmens laikmetā. Plaši arheoloģiskie izrakumi, kuri ar ārzemju speciālistu palīdzību

notiks tuvākajos gados, noteikti atrisinās dažas akmens tvertņu mīklas.»Var apšaubīt, vai modernie arheoloģiskie pētījumi patiešām varētu atrisināt akmens tvertņu

transportēšanas mīklu. Jau franču arheoloģe Madlēna Kolanī centās noskaidrot transportēšanas jautājumu.Kolanī šo vietu pētīja pirms daudziem gadu desmitiem, un viņas 1935. gadā rakstītā dokumentācija līdzpat šodienai ir arheoloģijas paraugdarbs par Laosu.

Arheoloģe pētījumu gaitā pārsteigta noskaidroja, ka milzīgās akmens tvertnes ir transportētas lielosattālumos - bieži vien, pārvarot ievērojamus reljefa pacēlumus. Viņas darbā atrodami daudzi jautājumi,kā arī to primitīvo palīglīdzekļu skices, ar kuriem varētu būt organizēta transportēšana. Lietpratīgasdomas, tomēr nevienas apmierinošas atbildes.

20. Slepena kamera Heopsa piramīda?Vai Heopsa piramīda Ēģiptē patiešām uzcelta ap 2500. gadu pr. Kr.? Vai šajā monumentālajā celtnē

atrodas vēl neatklātas kameras? Jau gadiem ilgi palielinās šaubas par to, vai šī iespaidīgā celtne ir pilnīgiizpētīta, kā to uzsver ēģiptologi.

To, ka aktuālais datējums visnotaļ ir apšaubāms, rāda Amerikas Pētniecības centra pētījumi Ēģiptē,Dienvidu Metodistu universitātes pētījumi Dallasā un Šveices Konfederācijas tehniskās augstskolaspētījumi Cīrihē. Šīs trīs zinātniskās institūcijas astoņdesmito gadu vidū noteica datējumu organiskajammateriālam, kas savākts Heopsa piramīdas apkārtnē.

Pētījumā bija iesaistījušies seši ievērojami speciālisti. Marks Lēners un Roberts Venke bijaatbildīgi par materiālu paraugu izvēli un sagatavošanu. Villijs Velfli un Georgs Bonani bija atbildīgi parmazāku paraugu analīzēm ar radioaktīvā oglekļa metodi. Herberts Hāss un Džeimss Divains izdarījalielāko paraugu analīzes. Paraugi tika ņemti 1984. gada februārī. Pēc kompleksas atlases datējumam tikasagatavoti 76 paraugi. Daļa paraugu bija no piramīdām, atlikusī daļa - no būvēm, kas atradās tieši līdzāspiramīdai.

Pētījumu rezultāts bija visai ievērojams - starp šo datējumu rezultātiem un tradicionālo datējumuizveidojās laika sprīdis vismaz 400 gadu garumā.

Citiem vārdiem sakot, gandrīz visi izpētītie kompleksi, ieskaitot Heopsa piramīdu, acīmredzot ir par400 gadiem vecāki, nekā uzskatīts līdz šim. Diskutējamie rezultāti oficiāli publicēti 1987. gadā, tomērpalika bez ievērības. Līdz pat šodienai tos velti meklēt speciālajā literatūrā par ēģipto- loģiju.

Georgs Bonani telefonsarunas laikā man apstiprināja, ka pētnieki patlaban gatavojas savus rezultātusverificēt, izdarot atkārtotas analīzes: «Pirmajā reizē tika datētas galvenokārt kokogles, bet šoreiz mēsgribam strādāt ar īslaicīgi pastāvošiem materiāliem, kā, piemēram, salmi vai zāles stiebri. Diemžēlpiramīdu celtniecībā izmantotajā javā, pretēji mūsu cerībām, nekā tāda tikpat kā nebija. Tāpēc mumsjāatkārto analīzes ar to materiālu, kas mums jau ir.»

Tomēr šķiet, ka otrais pētījums pilnīgi apstiprina pirmo. Rezultātus bija paredzēts oficiāli publicētjau 1998. gadā. Bet Bonani nerēķinās ar to, ka ēģiptoloģijā pēc tam sāksies lielas pārmaiņas: «Tās lietas,kas viņiem neder, labāk tiek ātri aizmirstas.»

Tā ir nostāja, ar kuru nācās sastapties arī inženierim Rūdolfam Gantenbrinkam. Inženieris noMinhenes 1993. gadā Heopsa piramīdā pētīja kādu ārkārtīgi šauru šahtu, kura veda augšup no valdnieceskameras. Viņa tālvadības miniro- bots šahtas galā reģistrēja akmens bluķi, uz kura bija divi varaapkalumi. Zem «akmens durvīm» bija dažus milimetrus plata sprauga, varēja pieņemt, ka otrā pusēatrodas līdz šim nezināma tukša telpa.

Lai gan Gantenbrinka atklājums bija sensacionāls, atbildīgās iestādes aizliedza ejas tālāku izpēti. Tācēloņus esmu izklāstījis savā grāmatā «Zinātnes kļūdas» (1997). Pašreiz, kad rakstu šīs rindas, esmusaņēmis ziņu, ka Ēģiptes varas iestādes pētījumus valdnieces kapa kamerā varbūt tomēr atsākšot - tikai tasnotiks slepeni, neinformējot sabiedrību. Žēl. Kā nekā ap 600 gadu vecā arābu hronikā Hitat ir runa parnoslēpumainiem dārgumiem, kurus kaut kāds Saurids Ēģiptes piramīdās esot noglabājis «pirms grēkuplūdiem».

Hronikas autors Al-Makrizi par piramīdām savāca visu informāciju un nostāstus, kurus viņamizdevās atrast sava laika bibliotēkās. Viņš rakstīja: «Pēc tam Saurids lika rietumu

Slepena kamera Heopsa piramīdā? piramīdā ierīkot 30 dārgumu kameras no krāsaina granīta. Tās tika piepildītas ar lielām bagātībām:

ar ierīcēm un attēliem; ar vērtīgiem dārgakmeņiem; ar rīkiem no lieliskas dzelzs, piemēram, ieročiem,kuri nerūsē; ar stiklu, kuru var salocīt un kurš nelūst; ar savādiem talismaniem; ar dažādiem ārstniecībaslīdzekļiem un nāvējošām indēm. Austrumu puses piramīdā viņš lika attēlot dažādus zvaigznājus unplanētas, kā arī attēlos parādīt to, ko paveikuši viņa priekšteči. Tur bija arī vīraks un grāmatas parzvaigznēm. Tur attēlotas arī stāvzvaig- znes, kā arī pēc zvaigžņu periodiem pieņemtie laikmeti unpagātnes notikumi; tur bija attēloti arī visi Ēģiptes valdnieki. Saurids lika tur uzstādīt arī traukus, kurosatradās ārstnieciski un citi dzērieni.»

Var jau būt, ka Saurida kameras ir sen atklātas. Vismaz tā šā gadsimta vidū apgalvoja DžonsKinnemens (1877-1961). Kāda privāta priekšlasījuma laikā brīvmūrnieku ložā Ziemeļ- kalifornijāamerikāņu arheologs ap 1955. gadu it kā starp citu pieminēja, ka viņš kopā ar slaveno ēģiptologu seniViljamu Flindersu Petriju uzdūries slepenai ieejai Heopsa piramīdā.

Pēc Kinnemena apgalvojuma, līdz šim nezināmā ieeja atrodas piramīdas dienvidu pusē. Kamerās,kuras atrodas aiz tās, abi pētnieki esot atraduši sensenus pierakstus par noslēpumaino Atlantīdas kultūru.No tiem viennozīmīgi varot spriest, ka piramīda celta pirms vairāk nekā 45 000 gadu. Kinnemens unPetrijs esot redzējuši arī «antigravitācijas aparatūru».

Uz jautājumu, kāpēc par šo sensacionālo atklājumu nekas nav publicēts, Kinnemens atbildēja, ka ganviņš, gan Petrijs esot bijuši pārliecināti, ka cilvēce šāda veida informācijai vēl neesot nobriedusi. «Mēsviens otram zvērējām, ka savas dzīves laikā mēs šo lietu nedarīsim zināmu atklātībā.»

Jāatzīst, ka šis stāsts skan vairāk nekā fantastiski. Kā, piemēram, Flinders Petrijs un DžonsKinnemens varējuši tik ātri atšifrēt 45 000 gadu vecus tekstus, kuri noteikti nebija ēģiptiešu valodā? Kāviņi - divi arheologi - bija spējīgi atpazīt «antigravitācijas aparatūru»? Varbūt tas viss ir tikai lētazinātniskā fantastika? Varbūt - ja neņemtu vērā Kinnemena profesionālo karjeru. Amerikāņu pētnieksspeciālistu aprindās ir visai pazīstams - viņš bijis «Apokrifu pētījumu biedrības» un Viktorijas institūtaLielbritānijā viceprezidents, Starptautiskās arheologu biedrības biedrs, redaktors piecos dažādosspeciālajos žurnālos un galvenais redaktors slavenajā American Antiquarian un Oriental Journal - viņamir nevainojama reputācija.

Neilgi pirms savas nāves Kinnemens nodibināja savā vārdā nosauktu organizāciju. «Kinnemenafondu Bībeles un arheoloģijas pētījumiem» šodien vada Alberts Makdonalds. Fonda direktors pētniecībasjautājumos ir Stīvens Mēlers. Kopš 1994. gada Mēlers pēta Kinnemena atstāto literāro mantojumu. Tajāietilpst arī nodaļas sākumā minētā priekšlasījuma ieraksts. Mēleram tas ir pietiekams pamats, lai vēldzīvos pētniekus izjautātu par viņu atmiņām par Kinnemenu. Mēlers saka: «Savādā kārtā Petrija piezīmēsnav ne mazākās norādes uz Kinnemenu. Ir tikai vairāki netiešie sakari. Petrijs, tāpat kā Kinnemens,piederējis brīvmūrnieku ložai. Turklāt viņi abi vienā laikā bijuši locekļi tajās pašās biedrībās.»

Iespējams, ka mēs jau ļoti drīz uzzināsim, ko domāt par Kinnemena šķietami fantastiskajiemapgalvojumiem. Proti, 1997. gada oktobrī Mēlers informēja amerikāņu žurnālu At- lantis Rising par to, kaKinnemena mantojumā atradis kādu piezīmi, kurā precīzi aprakstīta dienvidu ieejas atrašanās vieta.Kinnemens šo interesanto piezīmi esot rakstījis piecus mēnešus pirms nāves. Tagad «Kinnemena fonds»grib sameklēt naudas līdzekļus, lai šo faktu izpētītu. Mēs ar interesi gaidīsim rezultātus.

IV. savadi atradumi «Ja aizvēsturē ir eksistējusi augstāk attīstīta tehnika, - kāpēc par to nav atrodamas nekādas

liecības?» - tā jautā klasiskais arheologs. Liecibas noteikti var atrast.Un varbūt būtu atrasts ļoti daudz liecību, ja kāds būtu gatavs tās meklēt.»Luiss Pauels un Zaks BeržjēJo vairāk mēs uzzinām par mūsu priekštečiem, jo lielāka kļūst mūsu bijība viņu sasniegumu priekšā.

Ja šī tendence nākamajos gadu desmitos turpināsies, tad tas būs satraucošs laiks. Proti, zināmi atradumiun atklājumi ļauj secināt, ka mūsu pagātne varētu būt daudz neparastāka, nekā mēs šodien pieņemam. Josenāki ir atradumi, jo grūtāk atrast skaidrojumus to izcelsmei.

Piemēram, kā «aizdedzes svece» nokļuvusi 500 000 gadu vecā akmenī? Kā var izskaidrotmūsdienīgu urbumu pēdas Senās Ēģiptes laika akmens bluķos?

Ja parastie skaidrojumu modeļi neder, jālieto alternatīva domāšana. Kur speciālisti vairs nevar rastizskaidrojumu, vajadzīgi šķērsdomātāji (varbūt kritizētajam aizlaiku pētniekam Ēriham fon Dēnikenamtomēr ir taisnība, kad viņš apgalvo, ka kādreiz mūsu planētu apmeklējuši augsti civilizēti atnācēji noVisuma?). Un kas gan ir ar teiksmaino augsti attīstīto

Atlantīdas civilizāciju, par kuru mums pavēstījis sengrieķu filozofs Platons?Arheologiem savos spriedumos vajadzētu vairāk iesaistīt nekonvencionālus skaidrojumus un tos

pamatīgi izpētīt. Tādā gadījumā noteikti gaidāmi jauni atklājumi.

21. Spirāles no Visuma Krievu ģeologi, kas 1992. gadā Urālu kalnos meklēja zeltu, pamatīgi brīnījās, kad sietos atrada

aizķērušos priekšmetus, kādus viņi vēl nekad ne acīs nebija redzējuši. Šie priekšmeti ģeologiem drīz vienkļuva par galveno sarunu tematu, jo izrādījās, ka Naradas, Kozimas un Balbanju upes krastos tos varējaatrast simtiem.

Spirālveida objekti ir tik sīki, ka ar aci tos nav iespējams saskatīt. Daži no tiem ir tikai 0,03milimetrus lieli. Spirāles izgatavotas no vara, kā arī no retākiem metāliem (volframa un molibdēna).

Sevišķi interesanti ir tas, ka šie acīmredzot mākslīgi izgatavotie objekti atrasti mūžsenosģeoloģiskajos slāņos, kur tie īstenībā nemaz nevarētu būt. To vecums atkarībā no atraduma vietas tieklēsts uz 20 000 līdz 318 000 gadu. Spirāles atrastas pat lavas slāņos, kas nozīmē, ka to vecums varētu būtvairāk nekā miljons gadu. Nav brīnums, ka pašlaik arī zinātnieki no Krievijas Zinātņu akadēmijasMaskavā lauza galvu par mistiskajiem objektiem.

1995. gadā krievu žurnālists un pētnieks Valērijs livarovs organizēja ekspedīciju uz Urāliem. Viņšman pastāstīja, ka kopā ar ģeoloģi Jeļenu Matvejevu viņam izdevies atrast volframa spirāles, kurasatradās 100 000 gadu vecā Balbanju upes slānī. Maskavas Centrālajā zinātniski pētnieciskajā Ģeoloģijasun krāsaino un cēlmetālu institūtā Matvejeva izdarīja plašas materiāla analīzes ar elektronu mikroskopu.Viņas slēdziens datēts ar 1996. gada 29. novembri.

«Dūņas, kurās bija spirālveida objekti, tiek raksturotas kā oļu un šļūdoņu nogulas trešajā slānī, kas,pēc mūsu domām,

Mikrotehnika pirms gadu tūkstošiem?

Dažas spirāles ir tikai 0,03 milimetrus garas 156ir poliģenētisko, akumulatīvo slāņu intersedimentāro izska- lojumu rezultāts,» Jeļena Matvejeva

raksta. «Šo nogulu vecums var būt 100 000 gadu, un tās atbilst Mikuļinskas slāņa nogulu daļām jaunākajāpleistocēnā. (..) Kristāliskie jaunveidojumi uz rūdītā volframa pavedienveida agregātu virsmas liecinapar neparastiem apstākļiem jaunākā pleistocēna aluviālajās nogulās. Šo nogulu vecums un izmēģinājumaapstākļi ļauj secināt, ka volframa kristālu izcelsme nav saistāma ar raķešu palaišanas iekārtu kosmodromāPļiseckā.»

īsi sakot - lielā vecuma dēļ spirāles nevar būt moderno kosmisko lidojumu atkritumprodukti.Matvejeva izdarīja ievērības vērtu secinājumu: «Pievienotie dati ļauj izvirzīt jautājumu par objektuārpuszemes izcelsmi.»

Cik ticami ir krievu zinātnieces izteikumi? Valērijs Uva- rovs apgalvo, ka Matvejeva esot lieliskaģeoloģe. «Viņai ir nevainojama reputācija, un, kas ir vēl svarīgāk, - viņa savu darbu dara bezaizspriedumiem un nebaidās atklāti teikt patiesību.»

22. Āmurs samulsina ekspertus 1934 . gada jūnijs, Teksasa. Trīsdesmit divus gadus vecā Emma Hāna kopā ar savu ģimeni devās

ekskursijā uz Ļano- apliftu. Dažas jūdzes no ekskursijas maršruta sākuma ekskursanti līdzāsūdenskritumam atrada laukakmeni, kas gulēja uz liela akmens bluķa. No akmens laukā rēgojās kokagabals. Ģimene apmulsusi palika stāvam - kā gan tas iespējams?

Satraukti viņi koka gabalu mēģināja dabūt ārā. Visiem par pārsteigumu tas izrādījās āmura koka kāts.Emmai Hānai aizrāvās elpa - iezis ir daudzus miljonus gadu vecs. Tātad acīmredzot āmurs akmenīiestrēdzis tajā laikā, kad pēc vispārpieņemtā viedokļa uz šīs planētas vēl nebija cilvēcisku būtņu.

Noslēpumainais āmurs šodien atrodas muzejā Glenrouzā, Teksasā. Āmura galva ir 15 centimetrusgara, tās diametrs ir 3 centimetri. Koka kāts iekšienē ir daļēji pārogļojies, apakšējā galā tas izskatāsnozāģēts. Pēc muzeja vadītāja Karla Bo teiktā, atradums bijis no 140 līdz 65 miljonus gadu vecā krītaperioda smilšakmens formācijas. Augšējās metāla daļas analīze Batela institūtā Kolumbusā (Ohaio) 1989.gadā parādīja, ka tās sastāvā ir dzelzs (96%), hlors (2,6%), kā arī sērs (0,74%). Metāls esot ārkārtīgitīrs, tajā neesot gaisa pūslīšu, tādējādi tam ir tāda kvalitāte, kādu var sasniegt tikai rūpnieciskā ražošanā.

Amerikāņu kreacionisti šo āmuai tagad uzskata par vienu no svarīgākajiem netiešajiempierādījumiem tam, ka Darvina evolūcijas teorija varētu būt maldīga. Pretēji evoluci- onistiem,kreacionisti tic dievišķajai radīšanai. Tāpēc starp abām nometnēm notiek dedzīgas diskusijas. Līdz pat šaidienai abas puses viena otrai cenšas dot spēcīgus triecienus.

Aktuālāko un informatīvāko grāmatu par šo jautājumu Lan- gena Millera apgādā publicējis HanssJoahims Cilmers («Darvina maldi»).

Deivs Metsons pieder evolucionistu frakcijai. Kādā 1994. gadā iznākušā publikācijā viņš atspēkodaudzos kreacionistu nometnes «pierādījumus», kā arī Emmas Hānas savādo atradumu. Metsons irpārliecināts, ka āmurs varētu būt gatavots 19- gadsimtā. Minēto iežu formāciju viņš nosauc par ordovī- kaperiodu, tātad 435 līdz 500 miljonus gadu vecu, kas ir pretrunā ar Bo apgalvojumiem, saskaņā ar kuriemāmurs atradies krīta perioda smilšakmens formācijā.

Metsons minerālu konkrēciju uzskata par «neapšaubāmi īstu». Tomēr tā gan neesot no ordovikaperioda: «Tieši tāpat kā stalaktīti «augšanas» laikā ieslēdz sevī mūsdienu objektus, arī izšķīdušieminerāli var izkristalizēties ap tajos iekļuvušu objektu un sacietēt, tomēr viņš iebilst. «Katrā ziņā irnepieciešams, lai iezis būtu ķīmiski sadalāms. Ātrumu, ar kādu var veidoties konkrēcija un līdzīgi ieži,var noteikt ar Bēdena- Kališa metodi.»

Metsons tātad uzskata, ka iežu veidošanās notikusi ne pārāk sen, cirkulējošam ūdenim no apkārtējāieža izskalojot minerālus, kuri sakrājušies tukšajā vietā ap āmuru un tur vēlreiz kristalizējušies.

Metsons savā interpretācijā balstās uz literatūrā atrasto informāciju. Bet, pēc vācu ģeologa JohanaFībaga uzskata, tieši tas viņa izteikumu padara nevērtīgu: «Metsons diemžēl nav norādījis, par kādu iezi irruna - kaļķakmeni, smilšakmeni vai slānekli? Nākamais jautājums: vai tas tiešām ir ordovīka laika iezis,kā apgalvo Metsons, vai krīta perioda smilšakmens, kā apgalvo Bo? Tāpat nav arī paskaidrots, no kādiemminerāliem sastāv pats ietvērums. Bet tas, manuprāt, būtu obligāti nepieciešams, lai varētu pateikt, vai tāpatiešām ir tikai konkrēcija, kā domā Metsons.»

Arī Karla Bo izteikumi par āmuru Fībagam šķiet pārdroši: «Pirms nav precīzi noteikts gan āmura,gan arī blakus esošā ieža sastāvs, katrs spriedums par to a priori ir spekulatīvs spriedelējums. Būtu jāveicķīmiskas analīzes kādā neatkarīgā mineraloģijas institūtā, kā arī jādatē objekta vecums. Tam būtunepieciešams «ziedot» daļas no objekta. Vai tā īpašnieki ir gatavi to darīt - tas, protams, ir citsjautājums.»

23. aizdedzes sveces pirms 500 000 gadu? Maiks Maiksels, Volliss Leins un Virdžīnija Meksija bija cerējuši, ka viņi atraduši tā saukto

«ģeodu». Šāda lodveida akmens ieža tukšais vidus reizēm ir pilns ar vērtīgiem kristāliem. Bet, kadMaiksels 1961. gada 13. februāri ziemeļaustrumos no Olančas (Kalifornijā) esošajos Košo kalnos atrastoakmeni pārzāģēja, viņa izbrīnam nebija robežu - vērtīgu kristālu vietā šā akmens vidū bija savādapriekšmeta daļas.

Zem ārējā slāņa, ko veidoja sacietējis māls un grants ar fosiliem piejaukumiem, Maiksels ieraudzījaheksagonālu slāni, ko veidoja nezināma viela, kas bija mīkstāka nekā ahāts vai jašma. Tajā iekšā atradāscilindrs (20 milimetru diametrā) no cietināta porcelāna vai keramikas, cilindru ietvēra vara riņķi.Cilindra vidū bija divus milimetrus resns metāla stienītis.

Par to, ka mēs vispār esam uzzinājuši par Košo objekta eksistenci, varam pateikties amerikāņužurnālam INFO. Jau 1969. gadā tas lasītāju uzmanību pievērsa šim pārsteidzošajam atradumam. PolamVillisam, tolaik žurnāla galvenajam redaktoram, akmenī ietvertais priekšmets atgādināja mūsdienuaizdedzes sveci. Un patiešām - rentgena analīze parādīja, ka pārakmeņojuma iekšienē ir fantastiskasdetaļas, kuras viennozīmīgi norādīja uz objekta tehnisko dabu. Tikai jautājums - kā «aizdedzes svece» varbūt tādā iezī, kas pēc kāda ģeologa neapstiprinātiem datējumiem esot 500 000 gadu vecs?

Kāds INFO lasītājs no Kalifornijas sāka meklēt mistisko priekšmetu. Pēc viņa ziņām, šis objektssešdesmito gadu beigās atradās Vollisa Leina īpašumā. Toreiz Leins šo priekšmetu piedāvāja pārdošanaipar 25 000 dolāru. Lai gan objekts

Tā žurnāla INFO redaktori uzskicēja atrastā objekta iekšpusi.jau 1963. gadā (tātad pirms dažiem gadiem) pāris mēnešu tika demonstrēts Austrumkalifornijas

muzejā Indipendensā, likās, ka neviens zinātnieks par to nopietni nebija ieinteresējies.

Aizdedzes sveces pirms 500 000 gadu?Secinājums - trūka zinātniska ekspertu slēdziena, un tas ir ļoti žēl, jo šis atradums tikmēr ir pazudis

bez pēdām. Kā tas varēja notikt?«Košo objekts pēdējo reizi tika demonstrēts septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā

aktiera Leonarda Nīmoja vadītajā televīzijas šovā,» kāds amerikāņu kolēģis man pavēstīja Internetā.«Uzņemšanas laikā tas tika nozagts. Kopš tā laika to uzskata par pazudušu.»

24. Urbumi Abusira Precīzi cilindriski caurumi, kas profesionāli izurbti cietajos iežos un attīrīti ar vismodernākajām

ierīcēm - tas nav nekas pārsteidzošs, varētu sacīt. Galu galā urbumi mūsdienās tiek izdarīti visā pasaulē.Bet te ir kāds āķis - apstrādātie akmens bluķi atrodas Sahura piramīdas mirušo tempļa drupu laukāAbusirā (Ēģiptē). To vecums - 4300 gadu.

Speciālisti apgalvo, ka šie urbumi kādreiz bijuši nepieciešami aizbīdņu skavām Mirušo tempļadurvīs. Kā toreiz akmeņi izurbti, to neviens nespēj apmierinoši paskaidrot. Skaidrs, ka senie ēģiptiešilaikam jau pazinuši urbi. Urbja smaile varētu būt izgatavota no salīdzinoši mīkstā vara, par

Urbumi Abusirā - aizmirstas tehnoloģijas pēdas. 164

Caurumu struktūra ļauj secināt, ka tie radušies pirms gadu tūkstošiem.griezēju izmantojot kristālisko kvarcu. Tomēr, lai tādus urbumus izveidotu tik perfekti, kā mēs šodien

varam apbrīnot Abusirā, vajadzīga vismaz ar dimantu klāta urbja galviņa. Bet Senajā Ēģiptē dimantunebija. Tā rakstīts speciālās literatūras grāmatās.

Vēl paliek iespēja, ka caurumi bluķos izurbti tikai šajā gadsimtā. Kas liecina pret šo pieņēmumu? Esjautāju publicistam un Ēģiptes zinātājam Mihailam Hāzem no Berlīnes, kas apstrādātos akmeņus Abusirāpats bija izpētījis.

«Dažus atsevišķus urbumus patiesi varētu uzskatīt par mūsdienīgiem,» viņš man paskaidroja. «Tomērvietas ap urbumiem skaidri liecina, ka tie ir skavu caurumi. Jau pazīstamais ēģip- tologs LudvigsBorhards ap gadsimtu miju tos pieminējis savos rakstos, kā arī publicējis dažādus to zīmējumus. Man tasir vēl viens netiešais pierādījums, ka urbumi patiesi ir no senākiem laikiem.»

Tā kā tempļa komplekss gadsimtu gaitā vairākkārt irrekonstruēts, nevar pilnīgi izslēgt, ka daži urbumi varētu būt radušies «tikai» pirms 2000 gadu, nevis

kā pārējie - pirms 4300 gadu. Hāze: «Tas viss jau nemaina faktu, ka senie ēģiptieši acīmredzot irstrādājuši ar mums līdz šim nepazīstamiem tehniskiem palīglīdzekļiem.»

25. metala peda no ajudas 1974. gadā divus kilometrus uz austrumiem no nelielas pilsētiņas Ajudas (Rumānijā) grupa

strādnieku Murešas upes krastā atrada trīs priekšmetus, kas gulēja desmit metru dziļā smilšu bedrē. Divuspriekšmetus identificēja kā daudzus miljonus gadu vecas kaulu daļas. Trešais atradums - metāla klucis,kas atgādina āmura augšējo daļu, - tika nogādāts tālākai izpētei Klužas Napokas Arheoloģiskajā institūtā.

20,2 centimetrus garā, 12,5 centimetrus platā un 7 centimetrus augstā priekšmeta izpēte vietējozinātnieku vidū izraisīja dedzīgas diskusijas. Tā apgalvo rumānis Florins Žorži- ca. Viņš mani lūdza šoneparasto atradumu popularizēt ari mūsu zemē: «Metalurģiskās analīzes šā atraduma mīklu navatrisinājušas, drīzāk vēl vairāk sarežģījušas.»

Patiešām, Dr. I. Nīderkorna vadībā izdarītās analīzes Dzelzi nesaturošo rūdu un metālu pētniecībasinstitūtā Turnumegu- relē (Rumānijā) parādīja, ka objekts izgatavots no ārkārtīgi sarežģīta metālusakausējuma. Žoržica: «Sakausējums izgatavots no divpadsmit dažādiem elementiem, turklāt tajā noteikti89 procenti alumīnija. Tāpat atrasti tādi elementi kā varš (6,2 procenti), silīcijs (2,84 procenti), cinks(1,81 procents), svins (0,41 procents), alva (0,33 procenti), cirkonijs (0,2 procenti), kadmijs (0,11procenti), niķelis (0,0024 procenti), kobalts (0,0023 procenti), bismuts (0,0003 procenti), sudrabs(0,0002 procenti) un gallijs.»

Tas, ka metāla artefakts atrasts tajā pašā vietā, kur mūžsenas kaulu atliekas, liek kļūt domīgiem. Joalumīnijs dabā sastopams tikai savienojumos, un rūpnieciski tas tiek apstrādāts tikai 100 gadu. Turklātpriekšmets bija klāts ar vairāk

kādreiz izmantots kā -nolaišanās pēda-?Metāla pēda no Ajudasnekā 1 milimetru biezu alumīnija oksīda slāni. Šāds slānis norāda uz ārkārtīgi lielu vecumu.Rumāņu zinātnieku vidū izplatījās visneparastākie minējumi. Vienu no tiem Žoržica uzskata par

pieminēšanas vērtu: «Kāds aviācijas inženieris piedāvāja interesantu hipotēzi - atrastais priekšmetsviņam atgādinot ne pārāk liela lidaparāta nolaišanās balsta pēdu, ar kuru lidaparāts varētu mīkstipiezemēties - tāpat kā Mēness gondola vai Viking zonde. Un patiesi - gan objekta forma, abi gareniecaurumi, skrāpēju- mu pēdas apakšpusē un gar malām, kā arī pats materiāls - vieglais alumīnijs - varētubūt netiešs pierādījums šādam pieņēmumam.»

Bet kas ir noticis ar šo metāla objektu? Iespējams, ka pēc izpētes tas nozudis kādā atvilktnē institūtā,- tā uzskatīja Flo- rins Žoržica, kad es 1993. gadā ar viņu sarakstījos. Vācu publicists Mihails Hēzemansar to negribēja samierināties. Viņš sāka pētīt šo gadījumu pats uz savu roku.

Hēzemans: «1994. gada oktobrī starptautiskā konferencē Debrecenā (Ungārijā) es pirmo reizisastapos ar pētniekiem no Transilvānijas. Es viņiem pavaicāju par Ajudas objektu. Kad viņi maniuzaicināja nolasīt priekšlasījumu Klužā Napo- kā, Transilvānijas galvaspilsētā, es piekritu. Vēlāk viņinodibināja kontaktus ar kādu ķīmiķi no Klužas universitātes, kurš zināja, kur šis priekšmets atrodas.»

1995. gada 25. septembri Hēzemans Klužas universitātē uzstājās vairāk nekā 1000 klausītāju lielāauditorijā, klausītāju vidū bija arī Klužas Napokas birģermeistars Žorže Funajs. «Nākamajā dienā maniaizveda uz institūtu, kurā šis priekšmets tiek uzglabāts šodien,» Hēzemans stāstīja. «Man atļāva izdarītvairākus fotouzņēmumus.»

Kā vēlāk izrādījās, Hēzemana fotografētais objekts nebija tas pats priekšmets, kuru Žoržica savulaikbija turējis rokās. «Eksemplāram, kuru redzēju es, trūka spārniņu, un arī caurums izskatījās citādi,» uzsverrumāņu pētnieks. Tātad acīmredzot eksistē divi, gandrīz vienādi objekti.

Mihails Hēzemans diemžēl velti nopūlējās šo atradumu atvest uz Vāciju, lai kāda universitāte topienācīgi izpētītu. «Te nepietiktu ar parasto staigāšanu pa iestādēm, man beigu beigās būtu vajadzīga patkultūras ministrijas atļauja,» viņš man paskaidroja. «Bet to es savukārt laikam dabūtu tikai tad, ja kādaVācijas universitāte būtu iesniegusi oficiālu lūgumu. Diez vai vērts piezīmēt, ka neviens slavens profesorsnebūtu riskējis ar savu vārdu, lai izdarītu pētījumus, kuri mūsu tradicionālo pasaules skatījumu varētupilnīgi apgāzt.»

Tāpēc Hēzemans otrā Ajudas objekta pašreizējo atrašanās vietu negrib atklāt. «Man nav nekādasvēlēšanās, lai citi plūktu mana darba augļus,» viņš saka. «Galu galā es esmu pielicis lielas pūles, lai šoobjektu atrastu.» Ja pretēji cerētajam tomēr atrastos kāds zinātnieks, kas būtu gatavs riskēt ar savu labovārdu, viņš, protams, labprāt viņam izpalīdzētu ar attiecīgo informāciju. Hēzemans: «Pret kooperāciju esneko neiebilstu.»

26. Citi kuriozi Alu iemītnieki modernā apģērbā? Parīzē Cilvēka muzejā atrodas daļas no īstas «akmens

bibliotēkas», kuru 1937. gadā atrada kādā alā netālu no Lisakas pilsētiņas. Plaukstas lieluma plāksnes,viscaur noklātas ar sarežģītu zīmējumu. Daži pētnieki uzskata, ka tajās var saskatīt moderni ģērbtu cilvēkuattēlus. Cilvēki ar cepurēm, jakām, biksēm un kurpēm, un ari kariķētas sejas ar ūsām. Te ir viens āķis -šie mākslas meistardarbi ir 17 000 gadu veci.

Vēl viena Glozela? Banpo muzejā Sianā (Ķīnā) atrodas

Kāda 17 000 gadu veca zīmējuma faksimils no Lisakas.māla plāksnītes ar rakstu zīmēm, kuras atrastas akmens laikmeta apmetnes vietā. Burtu rakstam ir

pilnīgi noteiktas paralēles ar latīņu alfabētu.Vai antīks aritmometrs? Nacionālajā Arheoloģijas muzejā Atēnās atrodas bronzas aparatūras daļas,

kas atrastas kuģī, kurš nogrimis 1. gadsimtā pr. Kr. pie grieķu salas Andikitiras. Tā zināmā mērā irastronomiska skaitļojamā mašīna ar sarežģītu zobratu uzbūvi. Kā pavēstīja muzeja vadītāja Katrīna Di-makopulu, šis aparāts esot «vienīgais zināmais šāda veida antīkais objekts». Cits viedoklis ir kādamievērojamam grieķu arheologam (viņa vārds man ir zināms): viņš uzskata, ka pašreiz Grieķijas institūtu unmuzeju pagrabos atrodas vēl ap 40 šādu vai līdzīgu aparātu daļas.

Gadsimtiem veci tvaika veltņi? «Māla trauki», kas atrasti netālu no Naskas plakankalnes Peru, irpārsteidzoši līdzīgi modernām tvaika mašīnām. Tiek uzskatīts, ka šie objekti pieskaitāmi tā dēvētajāmVicus vai Vīrus kultūrai (ap 400. g. pr. Kr. - 600. g. p. Kr.). Viens no ievērojamajiem eksponātiem šodienatrodas Bāzelē un Cīrihē izstādītajā Karmenas Eksles kolekcijā.

Elektriskā gaisma Senajā Ēģiptē? Denderas tempļa sienas grezno iespaidīgi reljefi, kuros, nedaudzpiepūlot fantāziju, var saskatīt antīku spuldžu attēlojumu.

Hibrīdi Topkapi pilī? 1992. gadā pasaules presē parādījās ziņojums, it kā turku arheologi Topkapipils pagrabā Stambulā esot atraduši savādu ēģiptiešu mūmiju. Šai būtnei ķermeņa augšdaļa esot kā zēnam,bet apakšdaļa kā krokodilam. Lai gan es vairākas reizes sūtīju pieprasījumu, man nav izdevies pamudinātatbildīgās personas izteikt savu viedokli.

Maiju «motociklists»? Uz kādas kapa plāksnes Uzrakstu templī Palenkē (Meksikā) atrodas maijuvaldnieka reljefs, kura «pamats» neviļus atgādina tehnisku braucamrīku. Saliecies uz priekšu mūsdienumotociklista pozā, viņš šķiet ar rokām rīkojamies ar kaut kādām pogām vai svirām.

Kvēlspuldzes Senajā Ēģiptē? Savādie attēli Denderas templi.

Dinozauru motīvs uz kādas vāzes Limas Zelta muzejā.Dinozauri Peru? Limas Zelta muzejā ir izstādīta keramikas vāze, uz kuras attēloti divi divkājaini

zauri. Vāze pieder tā dēvētajai močiku kultūrai (ap 100. g. pr. Kr.).Lidmašīnas pirms gadu tūkstošiem? Smitsona institūtā Vašingtonā, Zelta muzejā Bogotā, kā arī

Aizjūras muzejā Brē- menē atrodas zelta modeļi no kolumbiešu valdnieku kapiem, kas pārsteidzošiatgādina modernas lidmašīnas. Ālgunds Ēn- būms, Pēteris Beltings un Konrāds Libers no Vācijas šosobjektus ir uzmodelējuši atbilstoši mērogam un pārbaudījuši to lidspēju. Secinājums: šiem apbedījumupiederumiem, kas oficiāli klasificēti kā «putnu vai insektu attēlojumi», ir lieliskas aerodinamiskāsīpašības.

V. Slēpts vēstījums Ja objektīvi izpēta arheoloģiskos atradumus, atzītus vēstures avotus, senus rakstus, tad drīz

vien rodas pārliecība, ka vispārpieņemtajā uzskatā par vienmērīgu attīstību nepieciešamaskorekcijas.

Hermanis VildsSī grāmata tiek uzskatīta par visu laiku veiksmīgāko bestselleru. Amatieri, teologi un dabaszinātnieki

- miljardiem cilvēku jau gadu simtiem ir lauzījuši galvas par «Grāmatu grāmatu» - Bībeli. Svarīgākaisjautājums - vai Veco Derību patiešām ir diktējis Dievs? Vai arī to radījusi cilvēka roka, pareizāk sakot,neskaitāmi autori, kuri savu priekšteču tradicionālos nostāstus tikai ielikuši jaunā formā? Un, ja tā, tad kasbija šie autori?

Intriģējošs matemātisks atklājums vieš jaunu gaismu līdz šim neskaidrajos jautājumos. Ja tasapstiprināsies - un par to daudz kas liecina - tad Svēto rakstu izcelsme, un līdz ar to arī mūsu līdzšinējiepriekšstati par cilvēces attīstību, būs jāpārskata pašos pamatos.

Vēl jau galīgās konsekvences nav saskatāmas, pārāk mulsinošas ir jaunās atziņas. Tikai nākotnerādīs, vai patiešām apstiprināsies tas, kas pašlaik iezīmējas. Nedaudz fantāzijas - un jau šodien varizdomāt vēsturisku scenāriju, kas bez pūlēm konkurētu ar jebkuru zinātniskās fantastikas filmu. Šisscenārijs varētu sniegt pārsteidzošu izskaidrojumu daudzām pagātnes mīklām - par iespējamajiemkontaktiem ar mums svešu, augstāk attīstītu civilizāciju sirmos aizlaikos - laikā, kad pirms gadutūkstošiem te ieradusies ārpuszemes civilizācija.

27. Kas kodējis Bībeli? 1997. gadā milzīgi avīžu virsraksti vēstīja par sensacionālu atklājumu. Izraēlas zinātnieki atklājuši,

ka Torā, piecu Mozus grāmatu ebreju variantā, esot slēpts rafinēti izveidots skaitļu šifrs. Lai to varētuatšifrēt, bez intervāliem vajagot savirknēt visas rakstu zīmes. Šādā veidā pēc noteikta intervāla esotiespējams atrast burtus, kuri, sakārtoti cits aiz cita, veidojot sakarīgu tekstu. Tā, piemēram, vārdu «Tora»pirmajā, otrajā, ceturtajā un piektajā Mozus grāmatā varot izveidot ar katru 50. burtu, bet vārdu «Dievs» -sakārtojot pēc kārtas katru 26. rakstu zīmi.

Viens no pirmajiem, kas šajā gadsimtā pievērsa uzmanību apslēptajiem vārdiem, bija čehu rabīnsMihails Ber Veis- mandls. Tā kā Veismandls savu nodarbošanos uzskatīja par vaļasprieku, viņš pētījumurezultātus neuzskatīja par vajadzīgu publicēt. Par to, ka mēs par tiem tomēr zinām, ir jāpateicas viņaskolniekiem. Viņi 1958. gadā publicēja grāmatu 7o- rath Hemed, kurā ar Veismandla atklājumu pirmoreizi iepazīstināja plašāku sabiedrību.

Tikai astoņdesmitajos gados Veismandla atklājumu kļuva iespējams pārbaudīt ar datoru. Šī ideja1983. gadā radās profesoram Mošem Kacam no Tehnionas universitātes Tehnoloģijas institūta (Izraēlā).Kopā ar saviem kolēģiem un dator- speciālistu Menahemu Vīneru viņš intensīvi studēja Veco Testamentuun izdarīja ievērojamus atklājumus.

Viens no tiem attiecas uz Esteres grāmatu, 9,1, kurā stāstīts par vēsturisko pamatojumu ebreju Purimsvētku ieviešanai. Bībelē rakstīts: «Un divpadsmitā mēnesī, kas ir adara mēnesis, tā trīspadsmitajā dienā,kad ķēniņa vārdam un viņa pavēlei bija jātiek izpildītai, dienā, kad jūdu ienaidnieki cerēja viņus pievarēt,bet kas izveidojās tā, ka jūdi paši pievarēja savus nīdējus, Jūdi sapulcējās savās pilsētās visās ķēniņaAhas- vera zemēs, lai izstieptu roku pret tiem, kas bija nodomājuši viņiem ļaunu. Un neviens nestājāsviņiem pretī, jo bailes no viņiem bija pārņēmušas visas tautas. (..) Tā jūdi kāva visus savus ienaidniekus,cirzdami ar zobenu, slepkavodami un nomaitādami tos, un viņi darīja saviem ienaidniekiem pēc savaspatikas. Arī Sūsu pilsētā jūdi nokāva un iznīcināja pieci simti vīru. Un viņi nokāva arī Paršandatu,Dalfonu un Aspa- tu, arī Poratu, Adalju un Aridatu, arī Parmaštu, Arisaju, Arida- ju un Vajzatu, desmitHamana, Hammadata dēla, jūdu ienaidnieka, dēlus, bet viņi neizstiepa savu roku pēc laupījuma.»

Kacs un Vīners no šā stāstījuma fragmenta secināja, ka ebreju ienaidnieka Hamana visi desmit dēlikauju laikā nogalināti. Tas skaidri uzsvērts vēl dažas rindas tālāk: «Tajā pašā dienā Sūsu pilsētā nokautoskaits tika paziņots ķēniņam. Un ķēniņš sacīja ķēniņienei Esterei: «Sūsu pilsētā vien jūdi ir nokāvuši uniznīcinājuši pieci simti vīru un arī desmit Hamana dēlus.»

Iepriecināts par notikumiem, valdnieks grib izpildīt kādu sievas vēlēšanos: «Kāds ir tavs lūgums?Lai lūgtais tev top piešķirts! Kāda ir tava vēlēšanās? Lai tā top izpildīta!»

Estere ilgi nevilcinās: «Ja tas ķēniņam patīk, lai jūdiem, kas ir Sūsos, top dota vaļa rīkoties pēc šīsdienas pavēles arī vēl rītu, un Hamana desmit dēlus lai pakar pie karātavām!»

Dīvaina vēlēšanās: nupat vēl valdniekam tika atnesta ziņa, ka viņa nāvīgākā ienaidnieka desmit dēliir nogalināti, un tagad viņa laulātā draudzene lūdz, lai šie paši desmit dēli tiktu vēlreiz nonāvēti.

Arī Kacs un Vīners ilgu laiku prātoja par šā fragmenta jēgu, viņi negaidīti izdarīja kādu atklājumu.Satraukti viņi konstatēja, ka Hamana desmit pakārto dēlu sarakstā parādās trī.r ebreju burti, proti, taf, šinun sajin, kuri Torā tiek rakstīti mazāki par pārējiem burtiem, tātad tie tiek izcelti. Taf šin un sajin pēcebreju kalendāra nozīmē 1946. gadu.

Interesanti: 1946. gada 16. oktobrī Nirnbergā pēc Starptautiskās tiesas sprieduma tika pakārti desmituz nāvi notiesātie nacistu kara noziedznieki. (Īstenībā notiesāti bija vienpadsmit, tomēr Gērings izvairījāsno soda izpildīšanas, izdarot pašnāvību.) Kā stāsta liecinieki, vēl dažas sekundes pirms pakāršanasnotiesātais Jūliuss Štreihers pilnīgi bez kāda iemesla iesaucies: «1946. gada Purim svētki!» Par to MošeKacs saka: «Pilnīgi nejauši 1946. gada 16. oktobris iekrita Hoshana Rabba svētku dienā, kas ebreju

augsto svētku dienu virknē skaitās «pēdējā tiesas diena».»Slēpti vārdi, kas iekodēti Bībeles tekstā? Senseni pravietojumi, kas pēkšņi piepildījušies? Kaca

kolēģi ieinteresējās. Jeruzalemes Tehnoloģijas koledžas fiziķa Dorona Victuma vadībā arī Izraēlaszinātnieki svētos tekstus sāka ievadīt datorā. Matemātikas profesors Elija Ripss no Ebreju universitātes(Jeruzalemē) izstrādāja sarežģītu matemātisko metodi, ar kuru varētu pārbaudīt rezultātu statistiskorelevanci.

Visiem dalībniekiem par lielu pārsteigumu pētījumi ne tikai apstiprināja Veismandla un Kacaatziņas, bet radīja arī dažas jaunas atziņas.

Zinātniskai publikācijai speciālajā žurnālā Statistical Science (1994) Ripss un Victums izraudzījās32 slavenāko izraēliešu rabīnus laikā no 800. līdz 1900. gadam - viņu vārdus, kā arī dzimšanas unmiršanas datus. (Cipari ebreju valodā tiek apzīmēti ar burtiem.) Eksperimentam zinātnieki no vārdiem undzīves datiem izveidoja vienu miljonu visdažādāko kombināciju. Vienu pareizu un 999 999 nepareizas.Personu izvēle notika pēc secības, pamatojoties uz viņu biogrāfijas garumu slavenajā «Izraēlas slavenocilvēku enciklopēdijā».

Tad pienāca kārta datoram. Stundām ilgi tas burtu jūklī meklēja apslēptus vārdus, kuri sakristu armašīnā ievadītajām kombinācijām. Kad elektroniskās smadzenes beigu beigās apkopoja darba rezultātus,izraēliešu zinātniekiem pār muguru pārskrēja aukstas tirpas - programma Genesis Radīšanas grāmatāievadīto kombināciju vidū bija atradusi vienu vienīgo kodētā formā - un tieši tā bija pareizā! Nejaušībasiespēja bija 1 : 62 500, statistisko rezultātu vērtējumam vairāk nekā pārliecinošs rezultāts.

Victums un Ripss bija vienisprātis, ka pat ar modernākajiem datoriem pasaulē Bībeli nav iespējamskodēt tādā veidā, kādā tā ir šodien. Tātad - vai viņi ar savu eksperimentu būtu pierādījuši visuvarenāDieva eksistenci? Ir saprotams, ka zinātnes speciālistu pasaule sāka mutuļot. Ja sarežģīta burtu kodaeksistenci vēl varētu piedēvēt cilvēka ģēnijam, tad tagad viss bija kļuvis daudz sarežģītāk - kuracilvēciska būtne gan ir spējīga precīzi paredzēt nākotnes notikumus?

Pilni šaubu, zinātnieki prasīja, lai izraēliešu zinātnieki atkārtotu savu eksperimentu. Jauna datu bāze:nākamo 34 rabīnu vārdi un dzīves dati. Šī analīze rezultātu neatspēkoja, jo arī viņu vārdus un dzīves datusdators atrada kodētā formā. Rezultāts arī šoreiz pārsniedza statistiskās nejaušības robežu. Turklāt datoramtika dots uzdevums salīdzinājumam izanalizēt visus iespējamos tekstus, tostarp arī Tolstoja «Karu unmieru- ebreju valodā. Pat Toras izdevumos, kas tikai sīkumos atšķīrās no vispāratzītās versijas, nebijaiespējams atrast nevienu statistiski nozīmīgu rezultātu.

Ekspertu vidū valdīja liels apmulsums. «Mūsu šķīrējtiesneši bija pilnīgi apjukuši,» atceras RobertsKass, žurnāla Sta- tistical Science izdevējs. «Viņi uzskatīja, ka Bībelē pilnīgi noteikti nevar būt nekādunorāžu uz nākotnes notikumiem vai personām, - tomēr pētījuma rezultātus nevarēja noliegt.»

Ievērojami matemātiķi turpmākajos gados, galvu kratīdami, pārmeklēja publikāciju, cerībā atrastkādu kļūdu. Tomēr nesekmīgi. Pārbaudes rezultātus apstiprināja pasaulslavenais izraēliešu matemātiķisRoberts Aumans («Šis kods gluži vienkārši ir fakts»), Ilārvarda universitātes Matemātikas departamentaprofesors Dāvids Každans («Šis fenomens ir reāls»), Iļja Pjateski-Šapiro no Jēla universitātes unamerikāņu matemātiķis Herolds Genss, Nacionālās Drošības aģentūras pensionētais kriptoanalitiķis.

Genss šodien atzīst, ka sākotnēji viņš bijis īpaši kritiski noskaņots pret šo lietu. Lai to pārbaudītu,viņš izstrādājis datorprogrammu, kura stipri atšķīrās no viņa kolēģu programmām. Tomēr tā vietā, lai šoeksperimentu atspēkotu, viņa rezultāti apstiprināja Ripsa un Victuma rezultātus. Genss: «Pēc tam kad visubiju pārbaudījis visos sīkumos un nebiju atradis nevienu kļūdu, man neatlika nekas cits kā akceptēt esošospierādījumus.»

Arī Genss savu darbu iesniedza zinātniskam žurnālam. Tomēr tā izdevējs izlēma darbu nepublicēt.Pamatojums: «Jūsu aprakstītais fenomens jau ir zinātniski apstiprināts. Tātad Jūsu darbs ir tikai vēl viensapstiprinājums tam pašam fenomenam.»

1977. gada jūnijā Victums un Ripss par savu atklājumu paziņoja starptautiskajai presei. Turklāt viņi

pievērsa lasītāju uzmanību vēl citiem koda aspektiem. Viņi bija spēruši vēl soli tālāk. Viņu spriedums - jajau Torā atrodami dzīves dati un dzimšanas vietu nosaukumi rabīniem, kuri Toras sarakstīšanas laikā vēlnemaz nebija dzimuši, vai tad nebūtu iespējams tekstā atrast vēl citus vārdus ar nākotnes ievirzi?

Victums: «Tad mēs izvēlējāmies, piemēram, vārdu «Aušvica» un likām datoram sastādīt tabulu. Pēctam mēs datorā ievadījām visu Aušvicas apakšvienību vārdus un devām komandu vēlreiz meklēt. Patspārsteidzošākais: lai gan, statistiski ņemot, šie vārdi tekstā varēja parādīties jebkurā vietā, tomēr tie katrureizi tekstā grupējās konsekventi vārda «Aušvica» tiešā tuvumā!»

Victums un Ripss izmantoja izdevibu, lai presē brīdinātu sabiedrību no paviršas apiešanās ar savuatklājumu. Tā, piemēram, amerikāņu autors Maikls Drosnins savā 1977. gadā iznākušajā grāmatā«Bībeles kods» apgalvo, ka ar šā koda palīdzību varot pat pareģot nākotni. Drosnins, kas agrāk bijisžurnālists laikrakstā Washington Post, šādā veidā esot spējis paredzēt pat Izraēlas valsts prezidentaRabīna nogalināšanu.

Bet tieši Victums un Ripss, uz kuriem amerikāņu žurnālists savā darbā nepārtraukti atsaucās, bijavisai neapmierināti par plašo publicitāti, kuru Drosnina apgalvojumi ieguva ar starptautiskās presespalīdzību. Abi noteikti uzsvēra: «Drosnina apgalvojumam, ka ar Bībeles kodu iespējams paredzētnākotni, nav nekāda zinātniska pamata.»

No vienas puses, esot prieks par katru, kas palīdz popularizēt Bībeles kodu, atzina Victums un Ripss.No otras puses, līdz ar to rodas briesmas, kas apdraud visu šā zinātniskā atklājuma ticamību. Victums:«Diemžēl Drosnins nešķiro statistiski relevantus burtu grupējumus un nejaušus vārdus, kādus var atrastjebkurā grāmatā. Tikpat viegli kā Rabīna nogalināšanu, ar Drosnina metodiku iespējams noteikt arī to, kaagrākais britu premjerministrs Vinstons Čērčils ticis nogalināts. Bet Čērčils, kā zināms, ir miris dabīgānāvē.»

Zināmā mērā šiem izteikumiem var piekrist. Tomēr amerikāņu žurnālistam pieder nopelns būtpirmajam, kas pievērsis šim atklājumam starptautiskās sabiedrības uzmanību. Var jau būt, ka viņšizraēliešu zinātniekus šādi ir pārsteidzis. Katrā ziņā Victums pašlaik pats raksta grāmatu par kodu. Nopublicistikas viedokļa Drosnins viņu ir apsteidzis.

Ir vēl kāds iemesls, ar ko Drosnina grāmata laikam ir sadusmojusi zinātniekus. Amerikāņu žurnālistssavā darbā izšķirošo jautājumu formulē, pieņemot, ka Dieva nav, - bet kas tad slēpjas aiz šā koda?

«Lai gan es Bībeles koda eksistenci uzskatu par pierādītu, man tomēr trūkst pierādījumu Dievaeksistencei,» Drosnins raksta. -Ja Bībeles kods patiešām nāk no kāda visuvarena Dieva, tad viņam nebūtunekādas vajadzības mums stāstīt par nākotni. Viņš to varētu grozīt pēc savas patikas.» Kādā citā vietāamerikāņu žurnālists izsakās vēl noteiktāk: «Ja arī Bībeles kods kaut ko pierāda, tad to faktu, ka vismazBībeles sarakstīšanas laikā eksistēja kāda pārdabiska būtne.»

Tā kā Drosnina izdevēju atbalstīja plaša reklāmas kampaņa, tad ziņa par Bībeles kodu zibens ātrumāizplatījās pa visu zemeslodi. Protams, par lielu nožēlu Bībeles koda pionierim Mošem Kacam. Profesorspats 1996. gadā publicēja grāmatu, kurā iztirzāja Bībeles kodu, bet viņa grāmata diemžēl palika bezievērības. «Daudzi no maniem atklājumiem, kuriem Drosnina uzmanību pievērsu jau pirms vairākiemgadiem, ir atrodami viņa grāmatā - tikai bez jebkādas norādes uz pirmavotu,» Kacs man sadusmotsstāstīja 1997. gada 19. septembrī. «Es gribu pret Drosninu rīkoties juridiski.»

Ari žurnāla Statistical Science izdevējam Robertam Kasam masu mediju ap Drosnina grāmatusaceltais troksnis sagādāja galvassāpes, lai gan citu iemeslu dēļ nekā Kacam. «Sašutuma brēciens», kasatskanēja akadēmiskajās aprindās, Kārnegī Me- lona universitātes Statistikas departamenta vadītājamPitsbur- gā laikam lika baiļoties par savu zinātnieka karjeru.

1997. gada 15. augustā Kass man caur Internetu paziņoja, ka publikācija viņa žurnālā nenozīmējotautomātisku zinātnisko aprobāciju: 'Statistical Science publicē ļoti plaša spektra tematiskos rakstus, kasvarētu interesēt statistiķus. Lai gan mūsu eksperti Victuma un Ripsa darbu ir ļoti rūpīgi izpētījuši,meklēdami kādu kļūdu, viņi neatkārtoja katru tehnisko etapu. Tāpat viņi neanalizēja savstarpēji nesaistītus

datus un nemēģināja atrast kaut kādas vājās vietas loģikā. Kā es savulaik rakstīju mūsu darba priekšvārdā,mēs šo darbu lasītājiem pasniedzām kā provokatīvu spēli.»

Arī autors Maikls Drosnins negribēja pieņemt savas grāmatas kritiku bez komentāriem. Kādāintervijā amerikāņu ziņu aģentūrai CNN viņš uzsvēra, ka visus Elijas Ripsa citātus savā darbā esotprecīzi citējis. Drosnins: «Ripss man noteikti apstiprināja, ka es viņu esmu citējis pareizi.» Drosninsakcentēja, ka viņam neesot svarīgi ar šo atklājumu kaut kā pierādīt Dieva eksistenci, jo: «Lai gan esmuebrejs, tomēr neticu Dievam.»

Atbildot uz provokatīvo jautājumu, vai viņš varbūt ticot, ka kodu Bībelē iestrādājuši citplanētieši,Drosnins atbildēja diplomātiski. «Protams, es par šo iespēju esmu padomājis,» viņš atzina. «Bet es esmureportieris. Un kā reportieri mani interesē fakti. Bet fakts ir tas, ka ir kods, tātad ir kāds, kas to radījis.Bet es nezinu, kas.»

Nobeigums «Jau sen vajadzētu pastāvēt Aizlaiku pētniecības institūtam. Šā institūta vadībā nebūtu kāda

konservatīva grupa, kura līdz šim noteikusi šīs pētniecības nozares raksturu. Šādu institūtu vajadzētu vadītdinamiskiem cilvēkiem, kuri raugās uz priekšu, kuriem būtu tādas rakstura īpašības kā tiem, kas atrisinājapirmo kosmosa lidojumu problēmas.»

Tons BrinēTrīs miljoni dolāru. Par šādu milzīgu summu Andreass Bitars un Panagiotiss Evangelu 1997. gada

beigās gribēja iztirgot savu «zelta depozītu». Grieķu policijai burtiski pēdējā sekundē pārdošanu izdevāsaizkavēt. Tika izglābti 54 vērtīgi priekšmeti.

Kā stāsta Katrīna Dimakopulu no Nacionālā arheoloģijas muzeja Atēnās, šie zelta priekšmeti varētubūt izgatavoti laikā starp 4500. un 3200. g. pr. Kr. Iespējams, ka tie nākuši no aizvēsturiskām kapa vietāmGrieķijas ziemeļdaļā. Par to eksistenci līdz šim nav zinājis neviens arheologs. Ja andele nebūtu atklāta,neviens par šiem dārgumiem tā arī neuzzinātu.

Cik daudz dažādu atradumu šodien varētu būt privātos arhīvos, par kuriem mēs neko nezinām? Vaivispār ir kāda garantija, ka arheoloģiskie atradumi kļūs pieejami sabiedrībai?

Tādas garantijas nav. Jo neparastāks atradums, jo lielāka iespēja, ka tas nokļūs «nepareizās» rokās.Var jau būt, ka senatnes mīklaino liecību vidū atrodas arī kāds viltojums. Var jau būt, ka kāds

priekšmets patiešām pazudis. Tomēr dzīves īstenība pārāk bieži runā citu valodu…❖ Lielākā daļa Barova alas priekšmetu pārdota privātiem kolekcionāriem, daži priekšmeti noteikti

ir pārkausēti.❖ Daļa no Krespi kolekcijas nonākusi salēziešu ordeņa pagrabos Kvenkā.❖ Mičiganā atrastās plāksnes guļ Mormoņu templī.❖ Akambaro figūras pēc meksikāņu iestāžu rīkojuma bojājas kādā noliktavā.❖ Vēl joprojām nav skaidrs, kas notiks ar Glozelas atradumiem.❖ Ajudas metāla pēda atrodas kaut kādā institūtā Rumānijā.❖ Košo objekts jau gadu desmitiem ilgi tiek uzskatīts par pazudušu.Visus šos kuriozos priekšmetus bija iespējams glābt bez sevišķām pūlēm: būtu pieticis ar niecīgu

daļu naudas, kas ik gadu tiek izdota pētījumiem. Tātad ir pēdējais laiks mainīt domāšanu, jo tas, kasšodien ir mīkla, jau rīt jaunu atziņu gaismā var iegūt citu jēgu.

Kāpēc gan neizveidot kādu pilnīgi jaunu muzeju? Muzeju, kurā atrastos viss neizskaidrojamais unmīklainais. Šā muzeja zinātniskajiem vadītājiem nevajadzētu piekāpties nekādu zinātnes dogmu priekšā,un muzeja direktors savā eksponātu katalogā paciestu arī jautājuma zīmes. Ir pietiekami daudz muzeju, kureksponēts nesvarīgais, bet interesantais novietots pagrabos.

Kāpēc gan nevarētu izdot kādu alternatīvu speciālo arheoloģijas žurnālu - žurnālu, kurā drīkstētuskart arī diskutējamās tēmas? Žurnālu, kurš būtu rakstīts arī nespeciālistiem saprotamā valodā. Vai navraksturīgi, ka nedaudzos šāda veida žurnālus līdz šim atbalstījušas privātpersonas?

Starp citu: tieši tajā laikā, kad «uzrāvās» grieķu spekulanti, amerikāņu žurnāls «Archaeology- savāInterneta lapā pavēstīja par Stīvu Elkinsu un Ronu Blomu. Abi esot satelītu fotogrāfijās Moskītu krastāHondurasas ziemeļaustrumos atklājuši mūžamežā savādas ģeometriskas struktūras. «Baidīdamies nomarodieriem», kā viņi raksta, viņi līdz šim vairījušies precīzi un oficiāli paziņot to atrašanās vietu -protams, par lielu neapmierinātību speciālistu pasaulei, kas jau sāk runāt par nesaprotamunoslēpumainību un pārmet Elkinsam un Blo-

mam vinu «nezinātnisko» izturēšanos. »Bet vai šo neuzticēšanos patiešām var ņemt ļaunā?Ja jūs interesē cilvēces attīstības vēsture netradicionālā skatījumā un saista

noslēpumaini notikumi, par kuriem liecina bagātīgs faktu materiāls, piedāvājam iegādāties vēl šādasizdevniecības

«AVOTS» izdotās grāmatas: Valters Jergs Langbeins SFINKSAS SINDROMSMūsdienās gēnu eksperimentu ceļā tiek radītas jaunas dārzeņu un augļu šķirnes. Par aizlaikos

veiktajām gēnu manipulācijām šodien liecina Lieldienu salas mīkla - milzīgās putnucilveku figūras,atradumi Ēģiptē u.c. Autors savas versijas pamatojis ar ilgstošiem pētījumiem. V. J. Langbeins uzskata, kadievi astronauti ir atgriezušies, un aktuāls ir jautājums - kā tie izturēsies pret mums turpmāk - kā pretinteliģentām būtnēm vai kā pret materiālu, ar kuru eksperimentēt?

Larss A. Fišingers DIEVU LAIKISeno tautu mītos, reliģijās atrodamas norādes par būtnēm, kas reiz ieradušās no Visuma un

uzņēmušās skolotāja lomu. Ari gravējumi uz aizvēsturisku alu sienām, uzraksti un zīmējumi senās celtnēsnepārprotami liecina par saikni ar civilizāciju, kam bijis daudz augstāks tehniskās un garīgās attīstībaslīmenis.

Autors centies informēt lasītājus par gadu desmitiem noklusētiem un slēptiem atklājumiem.

Hartvigs Hausdorfs KAD DIEVI TĒLO DIEVUVai mūsu saknes meklējamas Visumā? Atbildi uz šo jautājumu autors centies pamatot ar arheoloģijas

liecībām: 12 000 gadu seniem, mīklainiem gravējumiem klintis; neizskaidrojamas izcelsmes pazemes alukompleksiem; aizvēsturiskiem mikroķirurģijas sasniegumiem, kuru pēdas glabā ekspedīcijās atrastiegalvaskausi.

Autors ir pārliecināts - lai sastaptos ar neparasto, obligāti nav jādodas tālos ceļojumos. Neparastovar atrast it visur, arī pašu mājās.

Mūsu attīstības saknes meklējamas VisumāRadīšana bijusi ieprogrammētaAVOĪSia«Avota» gramatu galds - Rīga, Aspazijas bui m Vairumtirdzniecība — tālr. 7212612

Redaktore Gunita Hildebrante Korektore Ilze Čerņevska Datormaketētājs Andris ŠaicānsReģistrācijas apl. nr 000330791. Formāls 60*90/16 -Avots- SIA, Aspazijas bulv. 24, Rigil LV 1050Iespiesta un iesieta a/s -Paraugtipogrāfija-, l'uškina iela 12, RigS LV 1050Birgins Luks. Noklusetie arheoloģijas atklājumi. - R.: Avots, 187 lpp., il.Bieži mēs domājam, ka viss jau ir atklāts. Tomēr atkal un atkal saskaramies ar mīklām: zemūdens

celtnes Japānas piekrastē, Peru plakankalnē iegrebtie zīmējumi, savādais alu komplekss Ilinoisas štatā,neparastās plāksnes indiāņu kapos, cilvēkveidīgais radījums Azo, kā arī citi atklājumi dos daudz vielaspārdomām.