Olga Stifijenko

Olga Stifijenko

"Teorētiskās bāze maģistra darba izstrādei" Prāga - 2009.05.15

Argumentācijas vēsture• Argumentācijas teorija sāka pakāpeniski

attīstīties vēl senatnē (VII—II gs.p.m.ē), kad sākas attīstīties zinātne loģika, kura studē likumus un pareizas domāšanas operācijas. Kopā ar loģiku sāka veidoties argumentācijas teorija.

• Senā Grieķijā bija izcili cilvēki, ka, Sokrāts, Platons un citi, kuri attīstīja argumentācijas problēmas oratora mākslas teorijas ietvaros, vai retorikā.


Pašlaik var runāt par argumentācijas jaunas teorijas tapšanu, kas sastāv no zinātēm, kā:

• loģika,

• metodoloģija,

• filozofijas zinātne,

• filozofiska hermeneitika,

• sociāla psihologija,

• lingvistika uc..


Jaunas idejas argumentācijas teorijas attīstībā, galveno un svarīgo lomu nospēlēja:

• H. Pereļmana,

• G. Džonstona,

• F. Van Jemerena,

• R. Grootendorsta darbi.


Argumentācijas teorijā centrālais jēdziens ir: argumentācijas veids un tās dibināšana, argumentācijas stils, argumentācijas konteksts, argumentācijas dalībnieka pozīcija, disonanse un pozīciju konsonanse, strīds (polemika un diskusija) un dialogs, patiesība un vērtība argumentācijā, argumentācija un pierādījums u.c..


Argumentācija ir vārdiska darbība. Argumentācijā cilvēki izmanto vārdus un teikumus, lai pārspriestu, paziņotu vai noliegtu un tā tālāk.

Argumenti izpilda fundamenta funkcijas, uz kā veidojas argumentācija.

Argumentācijas mērķis pastāv tajā, lai attaisnotu redzes skatījumu vai atspēkotu jebkura pretinieka uzskatus.

Tēzes, domas, argumenti + terminoloģija = argumentācija


Argumentācija sākas ar 4 principiem:

1) Ārējais princips: Argumentācijā ir nepieciešama redzes viedoklis

un opozīcijas viedoklis. Argumentācijas procesā koncentrējas uz ārējiem apstākļiem, nevis uz cilvēku psiholoģiskam emocijām.

2) Socializācijas princips: Argumenti – ir cilvēku viedokļu izteiksmes

process. Ir svarīgi apstiprināt strīdnieka ar argumentiem. Divi cilvēki mēģina saņemt apstiprinājumu argumentācijā.


3) Funkcionizācijas princips:

Argumentācijai ir pārvaldes funkcija, kur risinās domstarpības lēmumu pieņemšanā.

4) Dialektu princips:

Argumentācija eksistē tikai tad, kad Jūs varat izmantot argumentus, un tie argumenti var palīdzēt Jums strīdā pret citu cilvēku.


Eksistē dažādas argumentācijas veidi:

Runa, lekcija, pārrunas, ziņojums. Argumentu sniedzējs – argumentu saņēmējs. Vienvirziena rakstura shēma. Argumentu sniedzējs ir aktīvs, bet argumentu saņēmējs ir pasīvs.

Strīds.Ir procedūrā, kurā viens pierada, ka doma ir pareiza, bet otrs pierāda, ka tā ir kļūdaina. Strīds ir savas tēzes, savas domas aizstāvēšana.

Diskusija.Diskusiju bieži saista ar strīdu un polemiku. Bet vairāki autori raksta, ka cilvēkus diskusija savieno, kas raksturo tieši diskusijas organizētību, kolektīvismu, un katra tēzes apspriešana (vai tēze ir patiesa, vai kļūdaina).

Polemika.Polemika ir domu konflikts, kas pieaug līdz pat pretrunām. Publisks strīds, kurā krasi atšķirīgi uzskati par kādu jautājumu. Polemikai ir politiskais, zinātniskais strīda raksturs.


Preses pētījums „Neiecietības izpausmes un iecietības veicināšana Latvijā” 2005.-2009.g.

Ķildu dialogs Autori Ilze Šūlmane un Sergejs Kruks.

Spriežot pēc mediju publikācijām, lielāka diskursīvā spriedze saglabājas latviešu un krievu attiecībās, kas ir iestrēgušas ķildu dialoga stadijā.

Tiek secināts: Oratoru mērķis ķildu dialogā ir ietekmēt «savu» grupu darboties

noteiktā veidā, saskaņā ar organizētās grupas nostāju vai uztvertām prasībām.

Ķildas dalībnieku mērķis ir verbāli «iekaustīt» oponentu, ja ir iespējams, tad arī pazemot un sagraut viņu. Argumentācijas stadijā abām pusēm ir stūrgalvīga, «bērnišķīga» attieksme.

Ķildas īstais uzdevums ir dziļi apslēpto emociju izlādēšana, lai agrāk nepaustās jūtas būtu iespējams demonstrēt atklāti. Reizēm tas ir niknums vai želošanās par sevi, kā pamatā ir vēlme pievērst sev uzmanību.


Ķildu dialogā, ļauj pusēm brīvi paust savus viedokļus, iepazīstināt oponentu ar savām dziļākajām rūpēm un bailēm.

Vērtējot presi argumentācijas teorijas ietvaros, secinām, ka tā joprojām kultivē aizspriedumus pret pretējo pusi. Aizspriedums šajā kontekstā nozīmē nespēju paskatīties uz problēmas otru pusi, ieklausīties oponentā un runāt ar viņu.

Nobeigumā, “fanātiķim” nav iespējams kaut ko pierādīt, jo viņš neuztver sevi kā diskusijas dalībnieku, viņš tikai cenšas pievērst oponentu «savai ticībai» vai lietot sev ierastos un iemācītos argumentus.


Paldies!


Documents

Olga Stifijenko