Annotation

Valters Jergs Langbeins Pēdējo 2500 gadu lielās mīklas «Avots», 1996 Aija Rubene, tulkojumslatviešu valodā Grāmatā aplūkoti 26 interesanti un noslēpumaini gadījumi cilvēces vēsturē. Par Bābelestorni, Nesiju, Drakulu, inku zeltu, Lieldienu salas skulptūrām droši vien ir dzirdējis gandrīz katrs, totiesvairākumam nav pazīstamas noslēpumainās celtnes Zimbabvē un Borobudurā (Javā), dīvainie "zīmējumi"Peru un Anglijā, vienradzis, grāfs Senžermēns, Fatimas vēstījumi un vēl daža laba mīkla. Par autoruValters Jergs Langbeins dzimis 1954. gadā Koburgā, dzīvo Bādpir- montas apkaimē. Erlangenē studējisprotestantismu. Pārtulkojis apjomīgas nodaļas no senebreju valodā sarakstītās Vecās Derības un arīKumranas rokrakstus. Pēc šī lielā darba 1979. gadā iznāk autora pirmā grāmata «Dievi astronauti»(«Astronautengцtter»), kas iegūst starptautisku apbalvojumu. Seko raksti par vairākām grāmatām: «Jaunipierādījumi par aizvēstures astronautiku» («Beweise der Prд-Astronautik», 1979), «No Visuma dzīlēm»(«Aus den Tiefen des Alls», 1985), «Kosmosa pēdas» («Kosmische Spuren», 1989), «Jaunas pēdas nokosmosa» («Neue kosmische Spuren», 1992), grāmata «Sfinksas sindroms» («Das Sphinx-Syndrom»,1995) un daudzi citi raksti, kā arī rakstu sērijas. Starptautiskajās speciālistu aprindās autoru uzskata parekspertu aizvēsturiskās astronautikas jomā. (Vai dievi bijuši astronauti?) Noskannējis grāmatu un FB2failu izveidojis Imants Ločmelis Saturs Priekšvārds……………………………………………………………………………………………………..7Ievads……………………………………………………………………………………………………………..9 6. gadsimts pirms Kristus Pravieša Ecekiēla kosmosakuģi………………………………………………………………… 13 5. gadsimts pirms Kristus Bābelestornis………………………………………………………………………………………………. 23 4.gadsimts pirms Kristus Masilijas Pitejaceļojumi………………………………………………………………………………. 31 3. gadsimtspirms Kristus Kur pazudis Rodas koloss?………………………………………………………………………… 37 2. gadsimts pirms KristusMīklainās milzu figūras Peru………………………………………………………………………… 43 1.gadsimts pirms Kristus Vai visvecākais dators?……………………………………………………………………………….. 51 1. gadsimts pēc KristusKas aizdedzināja Romu?…………………………………………………………………………….. 59 2. gadsimts pēc Kristus Kas uzbūvēja mūrus Zimbabvē?…………………………………………………………………. 67 3. gadsimts pēc Kristus Bīskapssvētais Denī un citi staigājošie bezgalvji ……………………………………….. 75 4. gadsimts pēcKristus Dīvainā akmens glazūra……………………………………………………………………………… 83 5. gadsimts pēc KristusKas bija karalis Arturs?………………………………………………………………………………… 895 6. gadsimts pēc Kristus Mesijaslieta……………………………………………………………………………………………… 101 7.gadsimts pēc Kristus Vienradzis - simbols un teiksmainabūtne………………………………………………… 113 8. gadsimts pēc Kristus Borobudurs-tempļakalns Javā…………………………………………………………………. 121 9. gadsimts pēc KristusBalto zirgu nozīme……………………………………………………………………………………. 12710. gadsimts pēc Kristus Masu histērija tūkstošgadu mijā……………………. J………………………………………. 133 11. gadsimts pēc Kristus Vai Pigmalions tiešām ir eksistējis?………………………………………………………… 141 12. gadsimts pēc Kristus NoslēpumaināLieldienu sala…………………………………………………………………… 149 13. gadsimts pēc

Krbtus Kā iespējama stigmatizācija?……………………………………………………………………159 14. gadsimts pēc Kristus Vai Nan-Madola ir nogrimis kontinents?………………………………………………….. 167 75. gadsimts pēc Kristus Vai grāfs Drakula bijavampīrs?……………………………………………………………….. 173 16. gadsimts pēc KristusHuana Valverdes dārgumi……………………………………………………………………….. 181 7 7.gadsimts pēc Kristus «Klīstošais holandietis» un citi rēgukuģi…………………………………………………. 187 18. gadsimts pēc Kristus GrāfsSenžermēns……………………………………………………………………………………. 195 19.gadsimts pēc Kristus Vai Napoleons ir noindēts?………………………………………………………………………. 201 20. gadsimts pēc KristusFatimas slepenais vēstījums…………………………………………………………………….. 209Priekšvārds Mūsu modernajā pasaulē pragmatisms tā pārņēmis visas domāšanas sfēras, ka biežiaizmirstam, cik nedroša vēl ir viena otra mūsu atziņa. Atziņu progress, piemēram, dabaszinātnēs viegliuzvedina uz domām, ka pasaule ir pilnīgi izskaidrota vai vismaz izskaidrojama. Turklāt dabaszinātnes,galvenokārt fizika, mūsdienās ir tās, kas apzinās savas pilnīgi jaunās iespējas, kuras līdz šim iegūtošķietami drošo pasaules skatījumu jau atkal apšauba un kārtējo reizi liek veidot pavisam jaunuspriekšstatus par pasaules telpas būtību. Protams, ir kvantitatīva un kvalitatīva atšķirība starp to, ko dēvēpar izplatījuma neatrisināto mīklu, un to, kas ir vairāk vai mazāk vienīgi cilvēciskās eksistencesmarginālijas [1] . ir īstas un iedomātas, neatrisināmas un tikai neatrisinātas mīklas. Bet, tā kā bez lielajāmmīklām sastopamas arī mazās, tad arī mazajām ir eksistences tiesības. Pirms vairāk nekā 150 gadiemBerlīnes profesors Emils Dibuā- Reimons izteica definējumu «ignoramus et ignorabimus» - mēs tonezinām un nekad nezināsim - kā īsu kopsavilkumu savām slavenajām septiņām pasaules mīklām, kurasprofesors formulēja toreiz un kuras (katrā ziņā to lielākā daļa) līdz šodienai ir tikpat neatrisinātas kātolaik. Profesors tās uzskatīja par principā neatrisināmām, viņa laikabiedrs filozofs Ernsts Hekels - pardaļēji atrisināmām, kā arī par daļēji nepareizi izvirzītām. Tie bija jautājumi par kustības, dzīvības, sajūtu,racionālās domāšanas un valodas izcelšanos, kā arī par matērijas un spēka būtību, dzīvības un gribasbrīvības lietderīgumu. Šajā grāmatā nav rakstīts par šādām mīklām. Katrā ziņā gan var padomāt par to,vai viens otrs no aprakstītajiem fenomeniem, kuriozi - tātēm, īstām vai tikai šķietamām mīklām nevarētuiederēties kādā no nosaukto pasaules miklu sfērām vai vismaz pieskarties kādai no tām. Savādības,dīvainības, neizskaidrotais vai arī neizskaidrojamais katrā ziņā ir mūsu realitātes daļa. Pasaule nav un vēlilgi nebūs izskaidrota pilnīgi - nedz lielās, nedz mazās lietās. Daudzi no dīvainajiem gadījumiem, kasatspoguļoti šajā grāmatā, ir mīklaini tādēļ, ka zudumā gājusi dokumentācija, tāpat ari pārliecinošupierādījumu trūkuma dēļ vai vienkārši tāpēc, ka tie saskaras ar tā dēvētajām robežzonām kā ikdienasdzīvē, tā zinātnēs, vēsturē vai arī (un tas nekādā ziņā nav pēdējā vietā) metafizikas un reliģijas sfērā.Zināmā mērā ir moderni tā dēvēto akadēmisko zinātni atzīt par doktrināru [2] , reakcionāru un absolūtinaidīgu atziņām, par negribošu, negatavu un nespējīgu pieņemt vai vispār pieļaut jaunus domāšanasveidus un citus risinājumus šīs pasaules vēl joprojām esošajām mīklām, norādot (bieži vien dzēlīgi) uzvisādām kļūdām un neveiksmēm, kuru jau tā šai zinātnei pagātnē esot ne mazums. Bet tā ir doktrināra unvairumā gadījumu pat nepieļaujama vienkāršošana un sašaurināšana, kaut gan šādu zinātnieku vai arīzinātnes vārdā paustu maldu un tuvredzības, bez šaubām, arvien ir bijis pietiekami. Turklāt nav svarīgipierādīt viena vai otra liela zinātnieka vienus vai otrus maldus un no tā izdarīt vispārinātus secinājumus.Katrā ziņā izšķirīgs irtas, vai esam gatavi uzņemt idejas, argumentus un apsvērumus, kas varbūt spētunoskaidrot neizskaidroto, mīklaino vai konstatētu, ka tas tiešām pagaidām vai arī vēl ilgi ir neatrisināms,neizskaidrojams, ievērojot pasaules telpas mums pilnīgi neizprotamo būtību. Tieši te sākas tā sfēra, kasnav izzināma vairs tikai dabaszinātniski. Lai grāmata par cilvēces vēstures pēdējo 25 gadsimtu mīklām,kas jau pēc rakstura ir ļoti dažādas, kas pieder tik dažādām nozarēm, kurās notiek kaut kasneizskaidrojams un nenoskaidrots vai reizēm tas tāds tikai šķiet, - lai šī grāmata palīdz nonākt pie

atvērtības pret pasauli, lai tā aicina atklāt pasauli katru dienu no jauna, saglabāt brīvu, skaidru skatu, iegūtplašu redzesloku. •Visam nav jābūt tieši tā, tas varbūt ari pavisam citādi.» Dažas mīklas ir šķietamas,dažas par tādām top, bet citas diezgan spēcīgi pretojas pārāk vienkāršotiem skaidrojuma mēģinājumiem.Un ir mīklas, kas atvērtas tik dažādiem domu gājieniem un skaidrojumiem, cik nu reiz daudzslāņaina undažāda, neskaitāmu stīgu caurvīta ir šīs pasaules eksistence un cilvēku dzīve; tādējādi nekad naviespējama tikai viena un vienīgā interpretācija. Ievads Pazīstamais kosmosa lidojumu tēvs HermanisOberts (1894-1989), citastarp pasaulslavenā zinātnieka Vernhera fon Brauna skolotājs, bija pārliecināts,ka cilvēka nākotne atrodoties Visuma dzīlēs. Vienā no savām pēdējām intervijām, ko Oberts sniedza šorindu sarakstītājam, sirmais daudzu dzīvē realizētu utopiju autors izteica pareģojumu: Kādreiz nākotnēdaudzi cilvēki atstās Zemi un dosies Visuma dzīlēs uz milzīgām kosmosa pilsētām. Šajās mākslīgāsgravitācijas pasaulēs dzims, novecos un mirs jaunas paaudzes. Kaut kad tiks sasniegtas svešas saules,mūsu pēcteči dzīvos uz svešām planētām. Šie cilvēki savu pirmdzimteni Zemi iepazīs vairs tikai nogrāmatām. Stāsti par Zemi viņiem šķitīs kā brīnišķīgu mītu un faktu savijums. Jau pirms 2300 gadiemgrieķu vēsturnieks Eiēmers uz seno laiku nostāstiem raudzījās kā uz patiesības un fikcijas sajaukumu. Parzinātņu svarīgu uzdevumu viņš uzskatīja šo stāstu pārbaudi - vai tie ir fakti vai fikcija. Vēl mūsu aizejošāgadsimta sākumā lielākā daļa zinātnieku uzskatīja, ka visi mitoloģiskie nostāsti ieskaitāmi pasakukategorijā. Mūsdienās arvien vairāk zinātnieku atzīst, ka pirmajā mirklī mitoloģiski mīklainais parastibalstās uz faktiskiem notikumiem un tajā ir patiesības grauds, tātad mītos dažādi atspoguļota sublimētārealitāte. Tā senie grieķi pareizi pielūdza Plejādes [3] (sietiņu [4] ) kā septiņ- zvaigžņu zvaigznāju, kautgan ar neapbruņotu aci var saskatit tikai sešas zvaigznes, bet septīto - tikai ar teleskopu. Antīkajā pasaulēVenera nereti attēlota kā vērsis. Gn tiešām - viņai ir «ragi». Tomēr arī tos ar neapbruņotu aci nevarsaredzēt, bet gan tikai ar teleskopu. Ja, skatoties no Zemes, Saule apspīd Veneru tikai par vienu trešdaļu,tad ārpus spožā laukuma mazliet vēl rēgojas apakšējā un augšējā mala. Teleskopā tas izskatās tā, it kāVenerai būtu ragi… Ievērojot to, rodas loģisks jautājums: vai pirms gadu tūkstošiem vismaz dažuzinātnieku rīcībā nav bijuši teleskopi? Vēstures zinātnieks Verners Papke sīki izpētījis seno babiloniešueposu par Gilgamešu un secina, ka šķietamā teiksma esot 4 gadu tūkstošus veca astronomijas grāmata, kas«ar neticamu precizitāti ietērpta mitoloģiskā valodā». Tostarp Venera tiek kartografēta - tas iespējams,pateicoties NASA [5] zondei «Magellan» - un turklāt ņemtas vērā arī šādas ļoti senas zināšanas, ko līdzšim nicīgi noraidīja kā neticamas. Tas ir uzskatāms piemērs tam, ka zinātne tikai tad apmierina visasprasības, ja no paša sākuma neignorē un nenoraida arī fenomenus, kas sākumā šķiet spītējam jebkādailoģikai. Nav mākslīgi jāpārspīlē nelabvēlība pret zinātni. No otras puses, arī pašā nopietnajā zinātnēneapstrīdams ir tas, ka pastāv vismaz robežzo- nas, kurās uz faktiem orientētajām atziņām viegli neklājas.Jau Džordā- no Bruno, kas 1600. gadā Romā sadedzināts kā ķeceris, bija konstatējis: «Cilvēks atrodas uzrobežas starp mūžību un iznīcību, starp prāta un jūtu pasaulēm, un vienmēr tiecas abu pasauļu būtībā.»Šajā grāmatā savāktie gadījumi, ko var dēvēt par mīklainiem, kurioziem, par mistifikācijām,robežgadījumiem vai kā citādāk, liekas reizēm vārda pilnā nozīmē fantastiski un, šķiet, bieži vien pretojasmūsu šodienas zinātniskajai pieredzei. Ja zinātne pieņemtā dēvētos fenomenus, tad tas nenozīmēatgriešanos pirmzinātniskajā domāšanā, bet tieši pretēji - tas ir pamats, lai pasaules skatījumu pilnīgotu.Esam jau sen atzinuši, ka pasaules aina patiešām ir krietni daudzšķautņaināka, nekā to pagājušajāgadsimtā radīja zinātniskā laikmeta sākuma taisn- virziena domāšana, - tajos laikos visnotaļ saprotamireaģējot uz līdz tam nezinātnisko, empīrisko un mistificēto domāšanu, - un tiktāl viss būtu atzīstami. Bet nuir pienācis laiks to pārskatīt un zinātniski lietišķo domāšanas veidu tieši sintezēt ar to nostāstubagātīgajām zināšanām, kuru patiesīgums jāizpēta. Viens otrs no šeit aprakstītajiem gadījumiem, sākot arEcekiēla «debess ratiem», turpinot ar asinsbrīnumiem un stigmatizācijām līdz pat Fatimas notikumam,pirmajā acumirklī šķiet tā īsti neiederamies pašreizējā realitātē. Joprojām var palikt arī šaubas un vietacitiem skaidrojumiem; tas nav izšķirīgi. Gadījumi te jāattēlo vienkārši, vai arī diskusijas ierosināšanai tienoteiktā veidā jāizskaidro, bet ne obligāti un nepavisam ne piespiedu kārtā. Taču vispirms gadījumi šai

grāmatā kalpo vienkārši par piemēriem tam, kā zinātne pietiekami bieži ir kļūdījusies un tai vajadzējissevi koriģēt, proti, to, ko mūsdienās atzīst kā pašu par sevi saprotamu, sākumā un nereti ilgstoši viens otrssava laika oficiālās zinātnes visievērojamākais pārstāvis ir nicīgi noraidījis un izsmējis. Vēl 18. gadsimtāzinātnes pasaule vairumā gadījumu nevēlējās ne dzirdēt par meteorītiem. Toreiz Franču akadēmijas 40locekļi noliedza Visuma akmens viesu esamību uz Zemes un gribēja tos aizraidīt pasaku valstībā uzvisiem laikiem, «jo akmeņu krišana no debesīm fiziski ir neiespējama». Droši vien nav pārāk jāaizraujasar šādām zinātnes pasaules kuriozitātēm.«Tādu» zinātņu ir tikpat maz, cik «tādu» pasaules neliešuapvienību, un arī ar zinātni nodarbojas «tikai» cilvēki, kas turklāt nebūt nav vienotu uzskatu piekritēji.Polemika tad viegli var kļūt pārāk lēta. Bet jāņem vērā, ka noteiktos laikos vai noteiktās vietās ir valdījiszināms kopīgs domāšanas veids. Šī iemesla dēļ notikums ar meteorītiem katrā ziņā ir pieminēšanas vērts.Jo sagadījās tā, ka drīz pēc tam, 1797. gadā, Indijā, netālu no Benaresas (tagad Varanasi), nolijameteorītu lietus. Taču vispirms zinātne vēl nesaprata, ko īsti ar to iesākt. Tolaik ļoti slavenais ķīmiķisBertolē ziņojumus no Benaresas spēja komentēt tikai diezgan bezpalīdzīgi: «Šīs leģendas navizskaidrojamas ne ar fizikas palīdzību, ne vispār ar kaut ko racionālu.» Tikai 1803. gadā, kad Normandijābija nokrituši vismaz 3000 meteorītu un viens Franču akadēmijas pārstāvis bija uz vietas visu izpētījis unpārliecinājies, ka meteorīti reāli eksistē, vēl mūsdienās par cienījamu uzskatītā institūcija - Frančuakadēmija - pēc smagām iekšējām cīņām beidzot pieņēma paziņojumu, ka debess akmeņi patiesi varotnokrist uz Zemes. Maskavas žurnālists Vladimirs Mezencevs, kas raksta par zinātni, šo gadījumu komentētā: «Pamācošs gadījums. Mēs patiešām darītu labi, ja tūlīt nepasludinātu par neiespējamu visu to, ko dažicilvēki vēl mūsdienās uzskata par mistisku un pārdabisku. Daba - mūsu Zeme un izplatījums - slēpj vēldaudz noslēpumu, un atrisināt tos ir zinātnes vistiešākais uzdevums. Tikai tad nokritīs mistikas unmāņticības plīvuri no daudz kā šodien vēl nenoskaidrota.» Tiešām, tā tas ir. Civilizācijas pētnieksVerners Hohs reiz atzīmēja: «Kaut kad cilvēki atzina sevi par saprātīgām būtnēm un sāka mācīties. Betgandrīz neticami, cik daudz kopš tā laika atkal izzudis no viņu apziņas.» Galu galā šeit apskatīto 26mīklaino, nenoskaidroto, savādo notikumu apraksti nekalpo tam, lai šos notikumus izrautu no aizmirstībasun pēc tam tos burtiski apšaubītu. Lai jau šāda notikumu sasaiste reizēm pārsteidz! Tos taču vieno kopējsjautājums: kas gan tiešām aiz tiem slēpjas?

VALTERS JERGS LANGBEINS6. gadsimts pirms Kristus5. gadsimts pirms Kristus4. gadsimts pirms Kristus3. gadsimts pirms Kristus2. gadsimts pirms Kristus1. gadsimts pirms Kristus1. gadsimts pēc Kristus2. gadsimts pec Kristus3. gadsimts pec Kristus4. gadsimts pec Kristus5. gadsimts pēc Kristus6. gadsimts pēc Kristus7. gadsimts pēc Kristus8. gadsimts pēc Kristus9. gadsimts pēc Kristus10. gadsimts pēc Kristus

11. gadsimts pēc Kristus12. gadsimts pēc Kristus13. gadsimts pēc Kristus14. gadsimts pec Kristus15. gadsimts pēc Kristus16. gadsimts pec Kristus17. gadsimts pec Kristus18. gadsimts pēc Kristus19. gadsimts pēc Kristus20. gadsimts pēc Kristuspaskaidrojumi

VALTERS JERGS LANGBEINS Pēdējo 2500 gadu LIELĀS MĪKLAS

6. gadsimts pirms Kristus Pravieša Ecekiēla Kosmosa Kuģi

Pravieša Ecekiēla vēstījums Bībelē par debess atvēršanos un savādiem debess ratiem izvirzajautājumu: vai pravietis patiesi redzējis kosmosa kuģi? Tā varētu domāt, jo kāds ASV Nacionālāsaeronautikas un kosmosa apgūšanas pārvaldes (NASA)* inženieris uzkonstruēja tā maketu. Vai arī tas bijavadāms gaisa balons, kuru darbina karstais gaiss? Tā uzskata kāds vācu inženieris.

* NASA (angl.) - National Aeronautics and Space Administration.Vai Bibeles pravietis Ecekiēls (Luters viņu sauc par Hezekiēlu) patiesi ir lidojis kosmosa kuģī?NASA inženieris Jozefs Blūmrihs par to ir pārliecināts. Vai arī mēs varam būt pārliecināti? NASA

inženieris noteikti nevar būt sapņotājs bez jebkāda pamata.Situācija un fakti: Bībelē, trijās lielo praviešu grāmatās, pravietis Ecekiēls raksta par pavisam

četrām sastapšanās reizēm ar noslēpumainu lidaparātu. Viņa dati ir visnotaļ pietiekami precīzi, tā ka varaprēķināt gadu skaitļus: 593., divas reizes 592., kā arī 572. gadā pirms Kristus dzimšanas.

Šī sastapšanās ar lidaparātu (6. gadsimtā pirms Kristus!) ir atstājusi uz viņu dziļu iespaidu, jo savugrāmatu viņš sāk ar pirmo pārdzīvojumu:

«Notika tas trīsdesmitā gada ceturtā mēneša piektajā dienā, kad es biju aizvesto gūstekņu starpā pieĶebaras upes; tad atvērās debesis, un es redzēju dievišķas parādības.»

(Pravieša Ecekiēla grāmata, 1. nodaļa, 1.Seko nesaprotamas un miglainas pasāžas, kamēr tajās saskata vienkārši kaut kādus priekšstatus vai

tīšus šausmu skatus, bet kas pēkšņi iegūst (vai visādā ziņā dod iespēju iegūt!) pavisam citu jēgu, ja domaipiešķir noteiktu virzienu ar loģiskiem pieņēmumiem: pirmkārt, ar hipotēzi, ka kaut kas tamlīdzīgs navvienkārši izzīsts no pirksta un nav brīva fantāzija, bet gan ir kāda notikuma vai piedzivojuma pieraksts,kas savā faktiskajā nozīmē saprasts ne tikai racionāli, bet arī mistiski reliģiozi, jo pietrūcis attiecīguzināšanu un attīstības līmeņa; un, otrkārt, ar loģisku pieņēmumu, ka tas varētu būt bijis kosmosa kuģis noVisuma.

«Es redzēju: Piepeši nāca stipra vētra no ziemeļiem, pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bijaspožums visapkārt, un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls. Tam vidū bija redzami četridzīviem radījumiem līdzīgi veidojumi: tie bija cilvēkiem līdzīgi tēli. Bet ikvienam no tiem bija četrassejas un četri spārni. Viņu kājas bija taisnas, un viņu kāju pēdas bija kā teļa nagi un laistījās kā rūpīgi

nogludināti vara veidojumi. Zem viņu spārniem bija cilvēka rokas uz visām četrām pusēm. Visiemčetriem bija katram sava seja un savi spārni. Visi viena tēla spārni bija salikti kopā cits pie cita. Iedamitēli negrieza seju atpakaļ, bet katrs gāja taisni uz priekšu.»

(Pravieša Ecekiēla grāmata, 1. nodaļa, 4.-9.)CJn tieši šis teksts raķešu speciālistam Blūmriham skaidri un saskatāmi atklājās un saskanēja ar jau

nosauktajiem pieņēmumiem. Bet kas liek NASA inženierim pieņemt, ka Bībeles tekstā ir kosmosa kuģaapraksts?

Vairāk nekā 14 gadus Blūmrihs strādāja NASA, beigās būdams konstrukciju projektēšanas nodaļasvadītājs. Viņa atbilde uz izvirzīto jautājumu skan: to man liek darīt protests.

Lieta bija šāda. Viņš, raķešu speciālists un lietišķs zinātnieks, uzskatīja par pilnīgi neiespējamu, kaEcekiēls savā laikā, tieši 6. gadsimtā pirms Kristus, varēja sastapt kosmosa kuģus un pat varēja būtlidojis vienā no tiem. Bet tieši to bija apgalvojis pazīstamais bestselleru autors Ērihs fon Dēnikens; viņšEcekiēlu bija izskaidrojis tehniski. Blūmrihs apņēmās apgāzt šīs «tīrās blēņas» un turklāt, protams, kļuvano Saula par Pāvilu…

Blūmrihs nopietni nodarbojās ar Ecekiēla tekstu ar dziļu pārliecību un ar mērķi novest šospieņēmumus līdz absurdam. Tomēr: «Rūpīgi lasot, mana pārliecība sāka ļodzīties.» Un viņš pamazāmsaskatīja arvien vairāk pieturas punktu tam, ka Ecekiēla tekstam ir loģiska jēga, pieņemot, ka praviešaredzētie tiešām ir bijuši kosmosa kuģi.

Protams, jebkuram skeptiķim ir iespējams arī turpmāk pievērsties citiem izskaidrojumiem (un šisierobežojums attiecas arī uz lielāko daļu citu šai grāmatā minēto mīklaino gadījumu). Var pievienotiesdomai: mūsdienās ir tik moderni nodarboties ar teorijām par kosmiskiem lidojumiem un agrīnajiemciemiņiem no Visuma uz Zemes, pat neprasot tam neapstrīdamus pierādījumus (tādi tēlojumi kā Ecekiēlateksts, lai cik apšaubāmi no dabaszinātņu viedokļa, vienkārši ļoti jauki iederas šajās nodarbēs un domuprojekcijās). Pierādīt kā vienu, tā kādu citu teoriju ir diezgan nereāli, vieglāk jau apstrīdēt.

Bet visādā ziņā sekosim sākotnējā skeptiķa Blūmriha pārdomām, kas, iespējams, arī nonācismistifikāciju gūstā; fakts, ka esi NASA inženieris, neizslēdz šādu varbūtību. Tomēr kā domu gājiens taskatrā ziņā ir ļoti interesants.

«Ja viņu aplūko kā reportieri,» domāja Blūmrihs, «tad šim Ecekiēlam piemita apbrīnojamasnovērošanas spējas.» CJn, pateicoties tām, viņš, Blūmrihs, «kā inženieris spējis aprēķināt un rekonstruētlidaparātu pēc novērotā apraksta». Rezultāts esot ne tikai tehniski iespējams, bet visādā ziņā arī jēdzīgsun labi pārdomāts: «Ecekiēla tekstā aprakstītas detaļas un norises, kas bez iebildumiem saskan artehniskiem rezultātiem.»

Kāds varētu būt izskatījies šis kosmosa kuģis, kuru Ecekiēls patiesi vai šķietami redzējis unaprakstījis Bībelē?

Šādi: «Kosmiskā kuģa galvenais korpuss pēc formas līdzīgs bērnu rota|lietai vilciņam. Apakšpusēsmailajā galā atrodas iespējamais raķetes dzinējs. Četri helikopteram līdzīgi agregāti pierīkoti tā, ka tosvar pacelt uz augšu.»

Vai kaut kas tāds vispār ir iespējams?Raķešu speciālists Blūmrihs uzskata, ka šī kosmosa kuģa gadījumā runāts par piegādātājprāmja

veidu, kas tika izmantots, lai nok|ūtu no Zemes orbītā lidojoša kosmosa kuģa uz Zemes: «Tālajoslidojumos helikopteram līdzīgie agregāti palika pacelti. Raķetes motors kalpoja par dzinēju. Tikai relatīviīsi pirms nosēšanās raķetes motors tika izslēgts un helikopteragregāti tika nolaisti uz leju un sāka strādāt.»

Viņš uzkonstruēja šī varbūtējā (iedomātā, šķietamā, iespējamā) kosmosa kuģa modeli līdz sīkākajaidetaļai. Pēc viņa domām, galvenā korpusa diametrs sasniedza 18 m, rotoru jauda 70 000 ZS, un todiametrs, tāpat kā galvenā korpusa diametrs, bija 18 m. Konstrukcijas svaru viņš aprēķināja uz 63 300 kg,specifisko impulsu - 2080 sekundes, degvielas daudzumu atceļam - 36 700 kg.

Leģendas nagla ir tā, ka Blūmrihs par Ecekiēla aprakstīto un paša uzkonstruēto ratu patiesi dabūja

patentu. Arī šis fakts, protams, vēl nav neatspēkojams pierādījums Ecekiēla kosmosa kuģim (jau tāpēcvien, ka paliek nenoskaidrots, cik daudz no šīs konstrukcijas faktiski ir Blūmriha projicētās speciālāszināšanas!). Tomēr tas viss savā ziņā ir ļoti pārsteidzoši kā ideja vai, ja kāds vēlas tam ticēt, tieši kāiespējamības pierādījums…

«Tuvāk aplūkojot dzīvos tēlus, es redzēju četrus riteņus zemē ik pa vienam katra tēla priekšā. Clnriteņu izskats un veidojums bija kā no turkisa, un visi četri bija vienādi, un tie bija tā veidoti, it kā ritenisietilptu ritenī. Tie gāja uz visām četrām pusēm, sāņus nepagriezdamies. Riteņu loki, ārkārtīgi augsti, lieliun briesmīgi, bija acu pilni visiem četriem visapkārt, un kad dzīvie radījumi iekustējās, tad ritēja tiemlīdzi ari riteņi, un kad tie no zemes pacēlās, tad pacēlās tiem līdzi arī riteņi. Tie gāja, kurp gars tos dzina,un riteņi pacēlās un gāja tiem līdz, jo dzīvo radījumu gars mājoja ari riteņos.»

(Pravieša Ecekiēla grāmata, 1. nodaļa, 15.-20.)Šis Ecekiēla vairākkārt pieminētais teiciens «pa ratam otrā ratā» pēc Blūmriha interpretācijas (un

tehniskās konstrukcijas) nozīmē dažādossegmentos sadalītu riteni, turklāt katrs segments ir mazs ruļļveidīgs rats. Tā kā ikreiz zemei pieskaras

tikai viens rata segments, tad tas var pagriezties un pārvietoties visos virzienos bez īpašas grozīšanas vaivadīšanas.

Blūmriha secinājums: jā, tas bija kosmosa kuģis. 6. gadsimtā pirms Kristus Zemi apciemojacitplanētieši. Viņu bāzes kuģis tika novietots Zemes orbītā, un no šīs bāzes stacijas citplanētieši veicaizlūklidojumus ar mazajiem kosmosa kuģiem, prāmjiem, uz Zemes virsmu. (Jn tieši šādu kosmosa kuģiredzēja Ecekiēls, - arī Blūmrihs par to ir pārliecināts.

Par šo tēmu, kaut arī tai tieši netic, iespējamas vēl dažādas spekulācijas. Tā senebreju mitoloģijā irarī kāds Hīrāms.

«Kad Hīrāms, iedomājoties sevi pārāku par pārējiem cilvēkiem, tā virs zemes lidinājās, viņš pēkšņisev blakus ieraudzīja Ecekiēlu. Bailīgi un tomēr izbrīnījies Hīrāms jautāja pravietim, kā gan viņš uzkāpistādos augstumos. Atbilde bija: Dievs atveda mani šurp, un Viņš lūdza man, lai pajautāju tev, kāpēc gan tuesi tik lepns.»

Hīrāms atbildējis - tik lepns viņš esot tāpēc, ka, lūk, protot lidot.Pieņemot, ka tā nav vienkārši pasaka vai fantāzija (bet pasakām bieži vien ir savs faktu kodols, ko

sen zina filoloģijas pētniecība, un tās, var teikt, ir mazi mīti), bet uzskatot, ka tai ir kāds reāls kodols,rodas loģisks jautājums: Vai gan Ecekiēls un Hīrāms spēja lidot (un, ja nu tomēr, tad - kā un Va-kāpēc?)? Vai arī šīs vietas tekstā varbūt ir atmiņas par agrīno kosmosa lidojumu? Tātad vēlreiz: vai 6.gadsimtā pirms Kristus dzimšanas varētu būt bijuši kosmosa kuģi, kas apciemoja Zemi no Visuma, nosvešām planētu sistēmām?

Pārtrauksim šai vietā diskusiju. Savulaik, kad Dēnikena pirmās grāmatas radīja bestsellerasensāciju, zinātnieki diskutēja par to ļoti plaši: dažs labs fakts, ja ar nolūku domas ievirza šādā gultnē,liekas, iederas pavisam labi, tomēr attiecīgā brīdī tikpat loģiskas ir arī citas izskaidrojuma iespējas. Betkopumā tieši daži nozīmīgi dabaszinātniski fakti runā pretī šādam vienkāršotam skatījumam.

Tātad, atmetot reiz šīs debates: par ko varētu domāt, kas ir iespējams, kas neiespējams?Blūmrihs (jau kļuvis pensionārs) katrā ziņā tagad tic ciemiņu iespējamībai no Visuma uz Zemes. Arī

viņam, protams, labi zināma milzīgo attālumu problēma kosmosā un to pārvarēšanai nepieciešamie gadutūkstoši; viņš nevar izskaidrot, kā tieši citplanētieši būtu varējuši pārvarēt un atrisināt šo telpas un laikaproblēmu.

«Tomēr kaut kādā veidā viņiem ir bijis iespējams apmeklēt šo planētu Zemi, jo Ecekiēls redzējaviņu kosmosa kuģus, par to nešaubos: viņš redzēja neko citu kā kosmosa kuģus. (Jn, ja viņš tos varējaredzēt, tad, loģiski, tiem bija jābūt bijušiem šeit, tātad kaut kādā veidā tiem ir bijusi iespēja te ierasties.»

Tiktāl loģiski.Tātad vai mums jāuzskata pilnīgi pārdomātā citplanētu kosmosa tehnika kā mīklas atrisinājums par

lidojošo Ecekiēlu un tāpat lidojošo Hīrāmu?Nebūt ne, uzskata pensionētais inženieris no Bādneištates, kam pieder daudz tehnikas patentu.

Inženierzinātņu doktors Volfgangs Folkrots deva savu ieguldījumu mīklainajā Ecekiēla lietā, analizējot unlabi apdomājot minēto pravieša tekstu. Arī viņš nonāca pie iespējama mīklas tehniskā risinājuma. Viņštekstā saskata lidošanas tehnikas aprakstu, tikai pavisam citādu nekā Blūmrihs. Ecekiēls stāstot nevis parpārvadātāju - kosmosa kuģi, bet gan par gaisa kuģi, kas konstruēts pēc tādu balonu principa, kurus darbinakarsts gaiss; citiem vārdiem sakot, gaisa balons divi tūkstoši gadu pirms brāļiem Mongolfjē. TurklātEcekiēla braucamais esot apgādāts vēl ar propellera piedziņu un tādējādi vadāms, tādēļ tas nebijabezpalīdzīgs un nelidoja tikai pa vējam. (Jn tas, ko pravietis nosaucot par ķerubiem vai pat spārniem,neesot bijis nekas cits kā līd- spārni mērķtiecīgai balona vadīšanai. Tādējādi vienlīdz labi esot bijusiiespējama kā burāšana pa vējam, tā arī vadīts lidojums. Ar šādiem gaisa ratiem esot bijis iespējamsnobraukt tūkstoš kilometru diennaktī.

Tātad nekā kopēja ar citām planētām, ar kosmosa kuģi. Bet tik un tā arī šāds tehnisko zināšanulīmenis ne tuvu neatbilst laikam. Tātad - kas, kur un kā?

Ecekiēla karstā gaisa balonam esot četri propelleri. (Jn motori, saka Folkrots, galu galā nebija nekascits kā tvaika mašīnas. «Karstie tvaiki spiež uz grozāmiem virzuļiem un kustina pie tiem piestiprinātossviru plecus.»

Šīs hipotēzes vājākais punkts: Ecekiēlam nav ne vārda, pat ne mājiena par šiem propellerumotoriem, līdz ar to nav arī ko izskaidrot.

No otras puses, inženieris atrod apstiprinājumu savam pieņēmumam ārpus Bībeles. SenperuāņuČavina de Vantara tempļa vietā tika atrasta noslēpumaina, no diorīta gatavota, 175 cm augsta, 73 cmplata un 17 cm bieza stēla. Tā rotāta ar noslēpumainu rakstu vai, izsakoties neitrālāk, uz tās irnoslēpumains zīmējums.

Dr. Folkrots ir pārliecināts, ka šis zīmējums attēlo neko citu kā motoru, kas būtu ideāli noderējispropelleru vadīšanai ar karstu gaisu pildītajos gaisa balonos. Cavina de Vantara stēlas vecumu grūtinoteikt. Arheologu aprindās tās izcelsmi vērtē starp 800. un 500. gadu pirms Kristus dzimšanas.

Nu labi. Bet vai nav pārāk drosmīgi uzskatīt, ka 6. gadsimtā pirms Kristus pastāvējuši sakari starpEcekiēlu no Izraēlas un templi tālajā Peru? Teiksim tā piesardzīgi: neiespējama nav nekā. Nopietnirunājot, var patiesi domāt par šādiem sakariem. Ecekiēls raksta, ka viņš ar debess ratiem tiek nogādāts uzkāda ļoti augsta, nezināma kalna. Gn pavisam nejauši izrādās, ka Cavins de Vantars atrodas uz ļoti augstakalna (kas, protams, Ecekiēlam ir pilnīgi nepazīstams). Tempļa piekājē viņš redzēja kaut ko līdzīgupilsētai. Dēnikens domā, ka tā nekādā ziņā nebija Jeruzaleme. Bet pie Cavina de Vantara tempļa, redz kā,kādreiz atradās apdzīvota vieta. Dēnikens aprakstījis vēl citas sakritības. Ecekiēla grāmatā mazlietpieminēts trīspakāpju templis, kura frontālā fasāde ar galvenajiem vārtiem vērsta uz austrumiem;priekšējam pagalmam bijuši trīs vārti - uz ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem, iekšējais pagalms bijiskvadrātveidīgs, ar precīzi 50 m garām sānu malām. Tālāk Ecekiēls apraksta četras kāpnes, kas vērstas uzčetrām debess pusēm, un tempļa sienas, viņš saka, esot izgreznotas ar spārnotām būtnēm. Pie tempļadienvidu sienas ir ūdens avots. Tātad virkne diezgan precīzu datu par kādu templi. Tādu to Ecekiēlsskatījis savām acīm. Gn tas ir pilnīgi identisks Cavina de Vantara templim.

Vai nejaušība? Iespējams, bet ar mazu varbūtību. Tikai pēc varbūtības aprēķina ar katru papildudetaļu palielinās tīri nejaušas sakritības neticamība. Turklāt arto nebūt nav izsmeltas visas sakritības.Strauts, kas izplūst no tempļa, tek uz austrumiem. Tāpat no Cavina de Vantara plūst maza upīte Mosna.Mosna tek līdz Gjkajbambas pilsētiņai un tur savienojas ar Maranjonu, kura savukārt sākumā plūst uzziemeļiem, bet pēc tam tūkstošiem kilometru austrumu virzienā līdz Amazones baseinam un no turienes -uz Atlantijas okeānu.

Pēc Ecekiēla, tajā upē, kurā ieplūst ūdens no tempļa, daudz visādu kustoņu un tās krastos bagātīgaveģetācija. Arī šis apraksts pavisam precīzi atbilst Cavinam de Vantaram, Maranjonai un Amazonei, bet

nevis kādai upei Izraēlā vai tās tuvumā.Vai Ecekiēls «debess kuģī» vai kādos citos «ratos» varētu būt aizvests uz Peru - kā domā Ērihs fon

Dēnikens pēc ilgstošas simtiem tempļu izpētes? Vai patiesi Ecekiēls būtu varējis aprakstīt Čavina deVantara templi un nevis kādu Izraēlas templi?

Joprojām pieņemot, ka nav nekādas mistifikācijas, šajā gadijumā līdzības un sakritības ir, maigiizsakoties, pārsteidzošas un prasa izskaidrojumu. Vai Ecekiēls bijis mazā izbraukumā uzDienvidameriku? Neiespējami? Kāpēc gan ne?

Divi, spriežot pēc viņu izglītības un ilgiem darba gadiem, saprātīgi un lietišķi tehniskas dabascilvēki atzīst, ka Ecekiēla Bībeles tekstos ir saskatāms gaisa kuģa apraksts. Kā ar vienu - Blūmrihakosmosa kuģi tā ar otru - Folkrota vadāmo gaisa kuģi - būtu iespējams nokļūt līdz Dienvidamerikai.

Tātad: vai Ecekiēls tika aizvests uz Dienvidameriku? Ja tā, tad kas to darīja (un kāpēc)?Blūmrihs uzskata, ka tie nav bijuši Zemes cilvēki. Folkrots domā par citas, agrākas un augstākas

civilizācijas pārstāvjiem, tomēr tepat uz Zemes. Viņa teorijai ir tā priekšrocība, ka tai pat nav jārisinanepatīkamā citplanētiešu izcelsmes problēma (telpa un laiks), toties sarežģījumus rada tas, ka jāatrodskaidrojums, kas un kur ir bijusi šī agrā tehniskā civilizācija. Paturot to visu prātā, jāatzīmē, ka Folkrotateorijai ir vēl viens ticamības pīeturpunkts - Čavina de Vantara templī patiesi ir šī senā stēla (starp citu,to dēvē par Raimondi stēlu), uz kuras ir vairāki dīvaini zīmējumi.

Jautājums - ko faktiski attēlo šie zīmējumi? Vai tā būtu precīza tehniskās konstrukcijas skicemotoram, kāds īpaši noderētu karstā gaisa baloniem? Vai šāds skaidrojums, tāpat kā dažs labs cits, būtutīra spekulācija, proti, tikai prātojums? Spekulācija, kura būtu šādi interpretējama - ar vai bezuzspiešanas un domāšanas ievirzes - vai ari ar tikpat lielām tiesībām pavisam citādi, t. i., vai tā būtunepārliecinoša spekulācija?

Iespējams, nav gluži mazsvarīgs un nenozīmīgs tas apstāklis, ka divi tehniski izglītoti cilvēki, lasotvienu un to pašu Bībeles nostāstu, atrod tajā kaut arī atšķirīgu, tomēr skaidru un labi izstrādātu tehniskukonstrukciju. Vai tā ir tīra nejaušība, ka šis Bībeles teksts pieļauj tamlīdzīgas domu rotaļas?

Vai Ecekiēls, bez visiem mūsdienu mistificējošiem pārspīlējumiem, tomēr bija vienkārši pavisamnormāls sava laika cilvēks, pravietis, kam piemita savas gluži vispārīgas sapņu un domu vīzijas, no kurāmviena tīri nejauši ar nedaudz mūsdienīgas fantāzijas palīdzību interpretējama pavisam modernasdomāšanas versijā? Galu galā atkarībā no katra personīgiem uzskatiem tas būtu diez vai mazāk ticami vaineticami, tāpat cik ticamas vai neticamas ir visu laiku gaišreģu vīzijas par nākotni līdz pat Nostradamamun viņa sekotājiem; tās ir formulētas tik noslēpumaini, ka to interpretācijā var pēc patikas ieslīgt tik dziļiun tik tālu, cik nu katram tas noder, vai arī vienkārši tās var uzskatīt par dievišķīgu iedvesmu.

Par Ecekiēlu: vai viņš gaišredzīgi pierakstīja nākotnes vīzijas, kuras pats pat nesaprata un nespējasaprast sava laikmeta un zināšanu dēļ? Tātad varbūt viņš reāli nemaz nav aizlidojis uz Dienvidameriku unnav pat reāli redzējis lidojam kosmosa kuģi?

Ja izvirzām šādu pieņēmumu, tad tūlīt parādās nākošā problēma, kas ir problēma visiem gaišreģiemun viņu vīzijām: ja iespējams paredzēt nākotnes notikumus, tad, loģiski spriežot, jāuzskata, ka visapasaules vēsture ir iepriekš noteikta (tā sakot, uzfilmēta atrodas arhīvā un to var pēc vēlēšanāsnoskatīties); vienīgi tiek izdarītas nelielas virāžas laika un telpas relativitātē un attiecīgajās domāšanaskonstrukcijās.

Kas ir fantastiskāk, kas ticamāk?Kur ir patiesība?

5. gadsimts pirms Kristus Bābeles tornis

Bībeles vēstījumu par torņa būvi Bābelē, kas ir viens no varenākajiem cilvēces mītiem, apstiprinafakti. Torņa atliekas tika atrastas 1913. gadā Divupē. Bet kāda bija patiesība par torņa sagraušanu unvalodu sajukumu? Kas mūsdienās ir pierādīts?

«Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Gn kad nu tie savas teltis pārcēla austrumuvirzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās. Gn teica cits citam: «Iesim un taisīsimķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim», jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā.Gn tie teica: «Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārduun netiksim izkaisīti pa visu zemi.»»

(Pirmā Mozus grāmata, 11. nodaļa, 1.-4.)Tā Bībelē aprakstīts viens no visvarenākajiem būvniecības darbiem senajā pasaulē - Bābeles torņa

būve, kam piedēvēta celtniecības darbu nepabeigšanas katastrofa un tāpēc sācies valodu sajukums - vaiari tikai tas ir bijis cēlonis celtnes nepabeigšanai. Tas ir stāsts ar pasakainu mitoloģisku spēku, kampamatā tomēr ir fakti.

Noskaidrot faktus šajā gadījumā bija samērā viegli. Vieta norādīta nepārprotami: «Gn kad nu tiesavas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē…»

Pēc Bībeles, Sineāras novads austrumos ir Divupe starp Eifratu un Tigru, tātad Mezopotāmija,toreizējā šumeru zeme mūsdienu Irākas teritorijā.

Šumeri bija nomadi, klejotāju tauta, kas ieradās no austrumiem un ap 3500. gadu pirms Kristusapmetās Mezopotāmija. Auglīgajā ielejā starp abām upēm viņi nodibināja šodien vecākās zināmāspilsētvalstis: Gru, Gruku un Lagašu. 18. gs. pirms Kristus radās arī Babilona, kas drīz vien kļuva parvisas Babilonijas valsts centru. Jautājums: kad varētu būt uzsākta leģendārā Bābeles, tātad Babilonas,torņa būve? Beigu beigās varbūt jau aizvēsturiskajos laikos, ap 3500. gadu pirms Kristus? Bībelestēlojumam par ķieģeļu izgatavošanu ir savs pamats. Kaut gan zeme bija auglīga, kaut gan tīrumi un leknāspļavas radīja labus priekšnoteikumus turīgai lauksaimniecībai, tomēr celtniecības materiālu trūka.Pietiekamā daudzumā nebija ne dabiskā akmens, ne koksnes, parmetāliem nemaz nerunājot. Tātad tikasagatavota mālu masa, iepildīta formā, nogludināta un izžāvēta saulē - radās ķieģelis. Par saistvielu un

vienlaicīgi izolācijas materiālu kalpoja darva («zemes sveķi», apzīmēti ari par zemes piķi).Iemesls šim tik neparastajam būvpasākumam, kā tas attēlots Bībelē, nav uzreiz saprotams. Var tikai

minēt: vai šumeri gribēja izbeigt un pārtraukt savu nomadu dzīvi? Vai viņiem bija apnikusi nogurdinošāklejošana un viņi vēlējās apmesties uz vietas, iegūt dzimteni (un vai tornim vajadzēja kļūt par šisdzimtenes centru)? Varbūt, domājot

daudz reālāk un praktiskāk, tas vienkārši bija atklājums, ka auglīgais novads deva pietiekami ganībuun pārtikas, lai nodrošinātu sevi uz vietas ilgu laiku? Vai solis no nomadu dzīves uz pastāvīgu apmešanosgluži vienkārši bija civilizācijas attīstības nākošā stadija? Tam katrā ziņā ir pietiekami daudz piemēru novēstures. Lai kā tas būtu, tik daudz ir skaidrs, ka torņa būves projekts radās un celtniecība tika uzsākta.

Līdz šim brīdim ir pirmām kārtām tikai Bībeles stāsts. Ja sekojam Bībelei tālāk, tad Dievs nokāpa nodebesīm un sagrāva lepnīgo būvi.

«Un tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. CIn tas Kungs sacīja:«Lūk, tā ir viena tauta, viena valoda tiem visiem. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tienodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairsnesaprot cits cita valodu.» Un tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējāscelt pilsētu. Tāpēc tās vietas vārds tiek saukts Bābele, jo tur tas Kungs sajauca visas zemes valodas, unno turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu.»

Pats par sevi skopais, vispārinošais teksts izsaka daudz: tas simbolizē cilvēka mūžīgo tiekšanos uzdebesīm, viņa gribu celt un radīt; ne kā pēdējā minama arī dažādu valodu rašanās alegorija.

Taču tās šajā kontekstā ir marginālijas. Te nozīme ir tikai faktiem; tātad jautājums: mīts vai realitāte?Kā gandrīz visu mītu gadījumos, tā ari te nojaušama patiesu vēsturisku faktu klātbūtne.

Tomi sāka celt jau vairākus tūkstošus gadu pirms Kristus, un tas droši vien tika ari vairākkārtsagrauts. Jājautā, vai Bībeles teksts atspoguļo atmiņas par atkārtotiem postījumiem. Katrā ziņā tornilaikam pabeidza Nebukadnecars 6. gs. pirms Kristus, ap 570. gadu. Tomēr arī to droši pierādīt nevar.Faktiski vēsturiski mazliet precīzāka un pārbaudāmāka torņa būvniecība kļūst 5. gs. pirms Kristus. 450.gadā pirms Kristus Babilonu apmeklē vēsturnieks Hērodots un apraksta torni:

«Svētnīcas vidū paceļas mūrēts tornis, pa vienam stadijam [6] platumā un garumā. Clz šī torņabalstās otrs, mazāks, uz tā trešais un tā uz augšu. Pavisam ir astoņi torņi - viens virs otra. Visos torņos varuzkāpt pa ārējām kāpnēm. Apmēram vidusdaļā atpūtai novietoti sēdekļi. Augšējā torņa virsotnē atrodasliels templis, kurā ir plata gulta ar spilveniem un zelta galds.»

Pretēji Bībeles vēstījumam Hērodots tādējādi sniedz precīzu attēlojumu. Tomēr arheoloģiskie

izrakumi 1913. gadā atšķīrās no Hērodota apraksta. Torņa zemākā pakāpe turklāt tika izmērīta precīzi - 90m katra mala, kas nozīmē, ka Hērodots pamatu bija uzrādījis aptuveni divreiz lielāku, nekā tas bijaīstenībā. Iespējams, viņš to novērtēja pēc acumēra, ja vien Hērodota apraksts nav bijusi tīra fikcija.Tomēr Hērodots ļoti pārliecinoši (Historijas I, 181) uzsver, ka ir redzējis torni savām acīm. Tas savukārtšķiet mazāk .ticams. Babilonā Hērodots bija 450. gadā pirms Kristus, bet 32 gadus agrāk, proti, 482. gadāpirms Kristus, persiešu ķēniņš Kserkss lika torni sagraut. Tātad Hērodots labākajā gadījumā varēja būtredzējis tikai drupas.

Tomēr atradās vēl cits apstiprinājums gan Bībeles tekstam, gan Hērodota aprakstam. (Jrukā irķīļraksta plāksnīte. Tās atšifrējumā izrādījās teksts, kas apraksta Bābeles torni pat ar pareiziem izmēriem:tornis esot kvadrātveida celtne ar 90 m garām pamatlaukuma malām; tas precīzi atbilst 1913. gadaizrakumos konstatētajam.

Ilgie arheoloģiskie izrakumi cēla gaismā vēl citas lietas, proti, ka visvecākā torņa pamatu -vienlaikus vienu no pēdējā torņa viszemākās pakāpes pamatiem - veidoja 60 m garas malas. Parbūvmateriālu tam kalpojuši māla ķieģeļi. Šo pamatu apņēma 15 m biezs mūris no dedzinātiem ķieģeļiem.(Jn pašos pirmsākumos, kā izriet no māla cilindra, ko atrada tieši pie paša torņa, pati zemākā pakāpebijusi ar tikai 15 m garām malām, kas vēlāk pagarinātas līdz 33,60 m. (Tas tātad ir tuvu secinājumam, kaBābeles torni neuzcēla uzreiz vienā paņēmienā, bet ka to cēla vairākas reizes, katru reizi mazliet lielākupar iepriekšējo un katrreiz apkārt iepriekšējam, kas veidoja pamatu nākošajam.)

(iz pirmās pakāpes platformas uzcēla otru, ar mazākiem izmēriem, tā ka ārpusē veidojās 6 m plataapkārtēja. Otrā pakāpe bija 18,30 m augsta - to var uzzināt no Grukas ķīļraksta plāksnītes; tādējādi abuapakšējo pakāpju kopējais augstums sasniedza 51,90 m. Tas jau veidoja apmēram trīs piektdaļas no torņavēlākā augstuma. Turpmākās pakāpes bija vairs tikai 3 m augstas.

Augšā torni noslēdza templis. Tas bija veltīts Mardukam un pacēlās divos stāvos, pavisam 15,25 maugstu. Visa torņa augstums beigu beigās bija 90 m. Tādējādi savam laikam tas patiesi jau bija gigants,otras tādas celtnes nebija visā pasaulē.

Turklāt Mezopotāmijā torņu būves nebija nekāds retums. Pirms tam jau kā neparasta celtne tikaapbrīnots un cildināts Ūras tornis. Runāja, ka Ūras torņa kāpnes vedot «tieši debesīs». Salīdzinājumā arBabilo- nas milzi tas ar visu savu 24 m augstumu bija tikai pieticīgs punduris. Ja jau tādas kāpnes veda«tieši debesīs», tad kādu iespaidu gan uz laikabiedriem vajadzēja atstāt Babilonas torņa kāpnēm? Gz otropakāpi kāpnes gāja 36° slīpumā. Starp citu, Bībeles tekstā ir vieta, kas ar diezgan lielu varbūtību attiecasuz šīm stāvajām kāpnēm, kaut arī pavisam citā sakarībā, proti, par Jēkaba kāpnēm uz debesīm.

«Gn viņam bija sapnis: Lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un, lūk,Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup.»

(Pirmā Mozus grāmata, 28. nodaļa, 12.)Arī Babilonas tornim vajadzēja sniegties «līdz debesīm». Stāvās kāpnes bija paredzētas tikai

dievam Mardukam, kurš pa tām varēja nokļūt augšā pie sava tempļa. Šīs ārpuses trepes nedrīkstējaizmantot cilvēki. Viņiem kā mirstīgajiem bija atļauts uzkāpt templī tikai pa ārējām, ap celtni esošām vītņukāpnēm.

Vai šādos apstākļos vispār kādreiz tika lietotas stāvās kāpnes? Hēro- dots zināja stāstīt, ka templītorņa galā esot atradusies zelta gulta, domāta tikai dievam Mardukam, kas tajā pārojies ar izmeklētāmmirstīgajām.

Nu jā. Droši vien tieši tā gan nebūs bijis, bet domājams, ka dieva Marduka priesteri it kā viņavietā…

Tika atrasta kāda māla lauska ar Nebukadnecara uzrakstu: «To augstu paceltu dzīves vietu izveidošuno jauna savam kungam Mardukam.»

Lai arī cik precīzi ir skaitļi un samērā skaidras un nepārprotamas mūsu rekonstruētās zināšanas parBābeles torni - par tā ārējo veidolu 5. gs. pirms Kristus nav gandrīz nekādu šaubu -, tomēr gadsimtu gaitā

uzkrājies daudz jautājumu. Piemēram, šie četri.Pirmais jautājums: kā izskatījās torņa pamati? Šodien precīzi zinām, kur tornis kādreiz stāvējis.

Milzīga būvbedre iezīmē šo vietu. Taču neviens nezina, ko tā slēpj. Proti, pamatus nesasniedzamuspadara gruntsūdeņi. Bet kā gan, par spīti augstajiem gruntsūdeņiem, bija iespējams izrakt bedri cokolamun ielikt pamatus? Katrā ziņā darva kā saistmateriāls, veidojot izolācijas slāni, palīdzēja atdalīt pamatusno torņa; tā rīkojas arī vēl mūsdienās.

Otrais jautājums: kādā krāsā vai kādās krāsās bija tornis?Arī par to ir tikai pieņēmumi, kas dibinās uz citiem vēsturiskiem tekstiem un atziņām. Atsevišķās

pakāpes varētu būt bijušas krāsotas dažādās krāsās, iespējams, pēc astroloģijas viedokļa. Vai arī visstornis varētu būt bijis ieturēts tikai trīs krāsās: abi apakšējie stāvi brūni, augšējie balti, ar ģipšaapmetumu, bet templis augšā - zils.

Trešais jautājums: kāpēc Kserkss lika torni sagraut? Vai tā bija viņa dusmu un atriebības izpausmepar sakāvēm 480. un 479. gadā pirms Kristus? Nav domājams, ka torņa sagraušana bijusi nejauša.Nopostīšana notikusi ar milzīgu spēku. Vēlāk Aleksandrs Lielais gribēja, lai tornis atdzimtu. Viņabūvstrādnieki, pirmoreiz apskatot drupas, protams, konstatēja, ka restaurēt torni ir pilnīgi neiespējami.Gruvešu kaudzi bija iespējams vairs tikai nolīdzināt. Ja vispār varēja domāt par jaunu torni, tad tai jaupamatos bija jābūt pilnīgi jaunai celtnei.

Ceturtais jautājums: Aleksandra Lielā griba bija padarīt torni par savas impērijas galvaspilsētascentru un simbolu. Kā jau minēts, visos iepriekšējos gadu tūkstošos tornis tika vairākkārt sagrauts unarvien atjaunots, un katru reizi uzbūvēts lielāks. Tiktāl jauna torņa atdzimšanas plāns tātad vispār nebijanekas neparasts. Aleksandrs mira 323. gadā pirms Kristus, un līdz ar viņu nomira arī jauna Bābeles torņaiecere. Kāpēc gan neviens nekad vairs neķērās pie torņa? Vai Kser-

ksa iznīcināšanas darbs bija tik radikāls, ka izslēdza jebkuru jaunu projektu? (Jz šo jautājumu navpārliecinošas vai pamatotas atbildes.

Tomēr brīnums vārda pilnā nozīmē ir tas, ka Bābeles tornis nekad nav pieskaitīts seno laikuseptiņiem pasaules brīnumiem.

2. gadsimtā pirms Kristus Antipatrs no Sīdonas gan nosauca Babilo- nas mūrus par vienu nopasaules brīnumiem līdzās Zeva statujai Olim- pijā, Rodas kolosam, Semiramīdas gaisa dārziem (arīBabilonā!), Ēģiptes piramīdām un mauzolejam (ķēniņa Mausola kapenēm) Halikarnāsā, bet Bābeles tornine. Un tam nav nekāda redzama cēloņa.

Arī vēsturnieks Diodors (1. gs. pirms Kristus) un slavenais ģeogrāfs Strabons (ap Kristus dzimšanaslaiku) nekur pat ne ar vienu vārdu nemin torni; tāpat arī romiešu rakstnieki un Teodoriha Lielā kanclersKasiodors. Turklāt tornis krietni pārspēja, piemēram, Rodas kolosu, kura augstums bija starp 32 un 36 m,tātad sasniedza tikko vienu trešdaļu no Bābeles torņa augstuma.

Pat mūsdienu mērogos 90 m augstais tornis ir impozants. Brīvības statuja Ņujorkas ostā ir 41 maugsta, Bavārijas tēls Minhenē, savulaik pēc antīkās pasaules pirmā milzu statuja, sasniedz 18 m,Hermaņa piemineklis Teitoburgas mežā - 16,50 m.

Tas, ka patiesi eksistēja Bābeles tornis, bez šaubām, uzskatāms par pierādītu. Un tikpat neapšaubāmsir arī fakts, ka tā bija to laiku un

tās pasaules vislielākā un iespaidīgākā celtne. Kāpēc gan tas netika ņemts vērā? To izskaidrotmēģinājis speciālists šajā jomā Manfrēds Bartels: toreiz esot bijis daudz līdzīgu torņu. Taču tas nav visaipārliecinoši. Kā jau minēts, toreizējā Mezopotāmijā patiesi bija daudz torņu. Bet neviens kaut aptuveninav līdzinājies šim, katrā ziņā nav nevienas liecības par kaut ko tamlīdzīgu. Tomēr arī šie citi torņitoreizējā Divupē uzdod savas mīklas: kāpēc tos būvēja? Varbūt kā patvēruma vietas plūdos un paisumos?Vai tie bija mākslīgi kalni, ko cēluši kādreizējie nomadi, kuri savus dievus pirms tam pielūguši kalnos,bet te, līdzenumā, viņi neatrada dabiskos kalnus? Vai arī, ceļot torņus, cilvēki patiesi, kā to apgalvoBībele, centās nokļūt tuvāk debesīm?

Un tad uzmācas moderns salīdzinājums ar atavistisku skaidrojumu: tātad mūsu šodienas raķetes, kasnogādā cilvēkus uz Mēness un mākslīgos pavadoņus kosmosa dzīlēs, būtībā nav nekas cits kā senasatmiņas par mītisko dziņu pēc debesīm. Citiem vārdiem - tie ir mūsdienu Babilonas torņi…

Par to ir atļauts filozofēt.

4. gadsimts pirms Kristus Masilijas Piteja ceļojumi

Agrāk par vikingiem un vēl agrāk par Kolumbu Ziemeļzemi ar leduskalniem un aizsalušu jūru atklājkāds grieķis. Ko gan viņš redzēja: Islandi, Norvēģiju, Špicbergenu, Grenlandi, Arktiku? Savam laikamārkārtējs jūrniecības sasniegums -

ja vien tas ir patiess…

Dzimtajā Grieķijas ostā viņš atgriezās novārdzis, jūrasbraucējs, atklājējs un dēkainis Pitejs noMasilijas. Masilija ir mūsdienu Marseļa Dienvidfrancijā. Toreiz šis novads bija grieķu kolonija. Ir 330.gads pirms Kristus.

Sākumā viņu apbrīnoja. Slavēja viņa varonību, sajūsminājās par to, kādām briesmām viņš bija sevipakļāvis.

Taču ilgi tas neturpinājās.Jo tam, ko viņš stāstīja, bija grūti noticēt. Tam nevarēja ticēt. Tā taču nevarēja būt patiesība, tas viss

neatbilda esošajam zināšanu līmenim. Zinātne galu galā jau bija tālu progresējusi, tās atziņas bija labipamatotas un pierādītas. Tik vienkārši tās nebija atspēkojamas.

Lai Pitejs būtu aizkuģojis uz ziemeļiem un atklājis zemi, kādas nemaz nevarēja būt?Spriedumu pieņēma ātri: tā zeme bija izgudrota, bet Pitejs - balamute. Tikai sākumā apbrīnotus, viņa

stāstus turpmāk izsmēja un izzoboja. Un tieši tas ir cēlonis, kāpēc viņa stāstītais ir saglabājies tikaifragmentāri. Tolaik neviens nopietns zinātnieks negribēja nodoties šādiem izdomājumiem, kur nu vēldokumentēt tos.

«Sala ziemeļos ir blīvi apdzīvota. Tur ir ārkārtīgi auksts klimats.»Vai Masilijas Pitejs būtu atklājis Britu salas?Par šīs salas iedzīvotājiem viņš rakstīja:«Iedzīvotāji ir ļoti viesmīlīgi un laipni. Savos ieradumos viņi ir vienkārši un tālu atpaliek no citu

cilvēku blēdīguma un nelietības. Viņu uzturs ir pieticīgs un ļoti atšķiras no tām pārmērībām, ko radabagātība. Viņi nedzer vīnu, bet gan dzērienu, ko gatavo no miežiem un sauc par «curmi».»

Tauta, kas nedzer vīnu (kā grieķi), bet gan miežu brūvējumu (alu)?Vēl viena norāde, kas ļauj secināt, ka tā ir Anglija. Tai tautai esot daudz karaļu un firstu, kas

lielākoties dzīvojot savstarpēji saticīgi. Tātad - vai patiesi Anglija ar saviem daudzajiem «karaļiem«, kasbūtībā diez vai bija kaut kas vairāk par dzimtu virsaišiem vai klanu vecākajiem? Un vai tieši Anglija,varbūt kāda no salām, kas atrodas vairāk uz ziemeļiem, piemēram, Orkneju vai Setlendas salas?

Pret šo faktu liecina tas, ka nav norādījumu par dzīvniekiem.Un vairāk nekā dīvaina liekas gigantisku ledus lauku pieminēšana. Pitejs apgalvo, ka esot sastapis

ledus gabalus, kas lielāki par viņa kuģi.Tātad leduskalni. Tas izslēdz Britu salas. Pamatojoties uz zināmiem faktiem, jāsecina, ka tādu izmēru

leduskalni visādā ziņā nav bijuši ne pie Orkneju, ne Šetlendas salām ne tagad un ari ne toreiz.Tātad tas nozīmē, ka tīši vai netīši, vienalga, kādā veidā, Pitejs ir aizkuģojis krietni tālāk uz

ziemeļiem. Bet - cik tālu un līdz kurienei? Līdz Norvēģijai? Spicbergenai? Līdz Islandei? Grenlandei?Tie ir tikai minējumi.

Vēl gadsimtiem ilgi nicīgi noraidīja Piteja ceļojuma ziņojumus - kā neticamus, kā lielībniekafantāzijas augļus, murgojumus, kā nekaunīgu izaicinājumu.

Slavenais Strabons (viņš bija dzimis 63. gadā pirms Kristus un dzīvoja ēru mijā), sava laikaautoritāte - ģeogrāfs, nodarbojās tikai ar vienu vienīgu argumentu par šo tēmu.

Savos vecajos mītos un leģendās grieķi tiešām minējuši brīnišķīgu zemi tālu ziemeļos. Par šīsZiemeļzemes eksistenci viņi gan bija pārliecināti, bet iedomājās to bez tuvāka precizējuma, vienkārši«ārkārtīgi tālu ziemeļos», drīzāk mistisku nekā reālu un katrā ziņā mirstīgajam pilnīgi nesasniedzamu. BetPitejs savos ziņojumos bija apgalvojis neticamo: ka teiksmainā Ziemeļzeme nemaz neesot tikneaizsniedzama. Viņš pats to esot redzējis.

Tas bija absolūti un vārda pilnā nozīmē neiespējams apgalvojums. Tas runāja pretī kopējai pasaulesainai un izpratnei, jebkuram zināšanu līmenim un - pats svarīgākais - jebkurai pārliecībai. Turklāt šisapgalvojums bija tik neprātīgs, ka tā autors varēja būt tikai blēdis vai krāpnieks, vislabākajā gadījumālielībnieks.

Lieta bija vēl jo kritiskāka tā iemesla dēļ, ka Pitejs savos datos par Ziemeļzemi bija ļoti skops. Viņšesot braucis arvien uz ziemeļiem un tad uzdūries vareniem ledus gabaliem.

Te bija un saglabājās jau svarīga iebilde. Vai tie tiešām bija ledus gabali, leduskalni? Vai varbūttikai peldoši vižņi? Vai vispār gluži kaut kas cits, proti, medūzu bari?

Tikai - vai ir ticams, ka tāds vīrs varētu noturēt medūzas par ledus gabaliem? Tas nav ticams.Jau tāpēc vien, ka tālākajā aprakstā viņš ziņo par kuģošanu arvien tālāk uz ziemeļiem, līdz tiem

apvidiem, kur jūra esot pilnīgi aizsalusi.Aizsalusi jūra. Kur gan viņš bijis?No Piteja apraksta turpinājuma uzzinām, ka vienas dienas brauciena attālumā no šīs aizsalušās jūras

atrodoties teikām apvītā Ziemeļzeme, kas pēc mītiem un nostāstiem atradās «tālu tālu tālajos ziemeļos»,kaut kur pie pasaules malas; pasauli, kā zināms, tajos laikos uztvēra kā disku.

Kādu loģisku secinājumu varētu sniegt šāds apraksts? Vai to, ka Rtejs bija sasniedzis mūžīgosledājus, tātad Arktiku?

Izklausās tiem laikiem pārāk neticami. Tomēr kas gan cits tas varētu būt?Vai ir vēl kādi apstākļi un pieturas punkti, kas varētu pamatot šo pieņēmumu?Piteja ceļojuma ilgums nav precīzi nosakāms. Zinātnieki spriež, ka viņa ceļojumam vajadzētu būt

ilgušam apmēram sešus gadus.Vai sešos gados Pitejs varēja aizkļūt līdz mūžīgajiem ledājiem? Vai arī viņš sasniedza tikai

Norvēģijas krastu, kaut arī tiem laikiem tas jau būtu bijis liels ekspedīcijas panākums?Katrā ziņā ir skaidrs, ka ceļojumu viņam vajadzēja vairākas reizes pārtraukt. Vairākkārt viņš izkāpa

krastā, un par to nav vairs šaubu un visi ir vienisprātis, ka tas noticis tieši Anglijā - zemē, kur labprāt dzeralu.

Ļoti žēl, ka lielākā daļa viņa piezīmju gājusi zudumā. Tāpēc var tikai mēģināt izsekot Piteja

ceļojuma maršrutam, šo to papildinot un pieņemot par iespējamu.Tā, viegli saprotams un pieņemams šķiet fakts, ka viņš brauca gar Anglijas krastiem un turklāt bieži

apstājās, lai iepazītu šo zemi. Viņš novēroja lauku iedzīvotājus darbā - kā viņi kopj tīrumus, kā apietas arlopiem, kā novāc ražu. Gluži pārsteigts un ar atzinību noskatījās, kā šie vienkāršie ļaudis tik tālā nostūrī,zināmās pasaules malā, prata ar vienkāršiem līdzekļiem iegūt no zemes metālu. Proti, viņš skaidriapraksta, kā kalnrūpniecībā tika iegūta alva. Tas varētu attiekties uz pazīstamajām un vēlāk tik slavenajāmalvas raktuvēm Kornvolā, rietumu krastā - vistālākajā Anglijas dienvidrietumu punktā. Uztraukumu, kotoreiz viņa parādīšanās radījusi šiem agrīnajiem kalnračiem, šodien tikpat kā neiespējami iztēloties.

Šiem cilvēkiem vajadzēja reaģēt apmēram tāpat kā mums, ieraugot citas planētas iedzīvotājus.Pēkšņi no nekurienes parādās svešinieks, kādas nezināmas, tālas, pilnīgi svešas tautas pārstāvis, baiss unbriesmīgs kā viss svešais, nezināmais un neizskaidrojamais.

Varbūt tas ir spiegs?Tās zemes valodu viņš neprata, tomēr izrādījās ziņkārīgs un laipns, nebija naidīgs vai kareivīgs.

Viņš allaž bija zinātkārs, pats lodāja pa kalnraktuvju šahtām, un šķita, ka saprast notiekošo viņamnesagādā nekādas grūtības. Labprāt nobaudīja curmi, tātad alu (vai visādā ziņā alum līdzīgupirmdzērienu), ko viņam pasniedza.

Un viņš visu rūpīgi iegaumēja.Lai piedzīvotu to, ka atgriežoties tūlīt tiktu izsmiets un nosaukts par meli un krāpnieku.Pitejs vairs nedevās nevienā jūras braucienā. Šķiet, ka dzīves atlikušo daļu viņš ir pavadījis,

stāstīdams par saviem piedzīvojumiem. Bet, kā jau minēts, viņa pūles panākt to, lai viņu uztvertu nopietniun ticētu viņa ceļojuma aprakstiem, cieta neveiksmi.

Un tā līdz šai dienai mīkla ir palikusi neatrisināta. Kāda bija patiesība? Vai Pitejs ir melojis vaipatiešām nonācis līdz tālajai Tulei, kas, kā zināms, atrodas mūsdienu Grenlandē? Kolumba dēls pēc savatēva nāves teicis, ka tēvs esot izpildījis Senekas pareģojumu, ka liels navigators atklāšot pasaules pēdējo,vistālāko cietzemi, pasaules malu - Ultima Tule.

Jautājums ir šāds: vai Pitejs to ir atklājis jau vairāk nekā tūkstoš gadu pirms Kolumba un 500 gadupirms vikingiem? Ja stāstītais atbilst īstenībai, tad grieķim jābūt bijušam ļoti drosmīgam jūrasbraucējamun patiesi par gadusimtiem apsteigušam savu laiku. Ja visu viņš, teiksim, būtu izzīdis no pirksta, nu tad…Bet arī tad vēl pārsteidzošs ir fakts, cik daudz viņš «izdomājis» tādu detaļu, kuras apstiprināja tikaivēlākās zināšanas vai kuras vismaz iederējās tikai vēlākajās zināšanās.

Mīkla paliek.

3. gadsimts pirms Kristus Kur pazudis Rodas koloss?

Viens no septiņiem pasaules brīnumiem: gigantstatuja Rodas ostas vārtos, pateicības dāvana Saulesdievam, kurš lika lietum līt.

Kā īstenībā izskatījās koloss, un kur atrodas sabrukušās figūras atliekas?

Hic Rhodos, hic salta!Sen pazīstams citāts: «Šeit ir Roda, te arī lec!» Bet tam nav nekā kopēja ar Rodas kolosu. Citāts

parādās Ezopa fabulā «Lielībnieks». Tajā attēlots kāds lielībnieks, kas lielās, ka Rodā esot aizlēcismilzīgi tālu, un atsaucas uz lieciniekiem, kas to būtu redzējuši. Bet viens no tiem, kas bijis klāt šai sarunaiun to dzirdējis, viņam atbildējis: «Draugs, ja tas ir tā, tad tev liecinieku nevajag: šeit ir Roda, un nu -lec!» Līdz pat mūsdienām šo citātu uzskata par līdzību, kas nozīmē: te ir tavs uzdevums, tagad bezierunām risini to!

Rodas koloss, viens no septiņiem antīkās pasaules brīnumiem, arī līdz mūsdienām ir mīkla pasaulesvēsturē. Pēc nostāstiem gigantisko statuju no bronzas darinājis tēlnieka Līsipa skolnieks Harēts noLindas. Darbam bija nepieciešami gandrīz 20 gadi - precīzi no 299. līdz 280. gadam pirms Kristus. Citasdrošas ziņas nav saglabājušās.

Ir ļoti daudz neatrisinātu jautājumu.Leģenda apgalvo, ka ar šo statuju Rodas salas iedzīvotāji gribējuši uzcelt pieminekli saules dievam

Hēlijam.Sākumā bijusi ieplānota 20 m augsta statuja. Harēts veica izdevumu iepriekšēju aprēķinu, kas darba

devējiem laikam šķitis izdevīgs. Jo, kad viņi uzzināja sagaidāmās izmaksas, Harētam tika dots jaunsuzdevums: «Meistar, šim tēlam Hēlijam par godu ir jābūt daudz lielākam!»

Cik īsti liels bijis koloss, par to vēl tagad zinātnieki strīdas. Katrā gadījumā tā augstums bijis 32 vai

36 m. Abus šos skaitļus var pierādīt.Atšķirības var izskaidrot ar mērīšanas metodi. Vieni mērot pieskaita cokolu, otri ne. Turklāt nav

tomēr pilnīgi skaidrs, vai statuja vispār atradās uz cokola.Otrs strīduspunkts ir jautājums, kā gan īstenībā koloss ir konkrēti izskatījies. Tā attēlojumu ir

pietiekami daudz, bet visi ir vairāk vai mazāk fantastiski vēlāko mākslinieku izdomājumi.Zināmi pieturas punkti norāda uz to, ka statuja esot stāvējusi izplestām kājām pie ieejas ostā, tā ka

visiem kuģiem vajadzējis izbraukt tai pa apakšu cauri; citiem vārdiem - figūra šādā veidā bijusi īstieostas vārti, tāda, kādu šo pasaules brīnumu daudz vēlāk iedomājies attēlot Fišers fon Erlahs (sk. attēlu 37Ipp.). Citas interpretācijas izriet no pieņēmuma, ka gigantstatuja esot atradusies uz kāda paugura vai patkalna, tās viena roka pacelta un tajā milzīgs katls ar degeļļu signāl- ugunij. Vai varbūt arī šī iespējamāuguns drīzāk bijusi domāta ceremoniāliem un svinīgiem gadījumiem - līdzīgi kā olimpiskā uguns? Tasviss ir apstrīdams un nepierādīts. Ar zināmu garantiju var tikai secināt: lai arī kāds tas precīzi būtuizskatījies, Rodas kolosam vajadzēja radīt iespaidu un ar ietekmīgu žestu pārliecināt kā draugus, tānedraugus par Rodas cilvēku varenību.

Jau ilgi pirms 3. gadsimta priekš Kristus Rodas sala ir bijusi plaukstošs tirdzniecības centrs. Šeitbija jāpiestāj visiem kuģiem no Aigī- nas, Halkīdas, Korintas vai Kipras, lai papildinātu pārtikas unūdens rezerves. Bet arī pati Roda veidoja tirdznieciskas attiecības, piemēram, ar Ēģipti.

Ēģipte…Tika uzskatīts, ka, iespējams, vareno ēģiptiešu piramīdu gigan- tomānija ir vedinājusi Rodas ļaudis

radīt arī sev kaut ko kolosālu. Vai tā tas ir vai nav - šis jautājums jāatstāj bez atbildes, jo navpierādījumu.

5. gadsimtā pirms Kristus Mazāzijā esošās un Grieķijai piederošās pilsētas centās atbrīvoties nonomācošās persiešu kundzības. Notika sacelšanās, taču Roda atturējās. Tomēr šāda diplomātija tainepavisam nelīdzēja. Persiešiem šī dumpošanās apnika, viņi devās uzbrukumā pret grieķu pilsētām un490. gadā pirms Kristus arī pret Rodu. Rodas salas Lindas pilsētas iedzīvotāji drosmīgi pretojās. Linduvajadzēja nospiest uz ceļiem. Sākās pilsētas aplenkšana. Tomēr drīz vien tas sīkstums, ar kādu persiešisāka uzbrukumu, atslāba. Zaudējumi bija pārāk lieli. Taču laiks darbojās persiešu labā. Lindu vienkāršinomērdēja badā! (Jn vispirms jau ūdens trūkumam vajadzēja piespiest aizstāvjus padoties. Persiešukaravadonis Datīds jau gatavojās pilsētas pārņemšanai, kad negaidot un ļoti ātri pār Lindu savilkās melnimākoņi un sākās spēcīga vētra. Debesis kļuva tumšas, lietus gāza kā ar spaiņiem. Protams, ka ganienaidniekam, gan draugam nebija šaubu, ka to var izskaidrot tikai ar debesu brīnumu. Lindasiedzīvotājiem bija skaidrs, ka glābēja ir pilsētas aizbildne Atēna.

Arī persiešu karavadonis neatrada citu izskaidrojumu. Gn ar tiem, kuru pusē bija tik varena dieviete,labāk izlīgt. Tādēļ Datīds upurēja dievietei Atēnai milzīgus ziedojumus un pārtrauca aplenkumu. Persiešiun Rodas sala noslēdza līgumu. Sala atkal izrādījās diplomāte - atbrīvojās no grieķu pilsētu apvienības unnoslēdza savienību ar varenajiem persiešiem, ja arī ne aiz tīras mīlestības, tad, iespējams, tomēr reālidomājot par to, ka vēlreiz nav sagaidāms tāds izglābšanās brīnums.

Pēc 70 gadiem, 408. gadā pirms Kristus, tika dibināta Rodas pilsēta.Tā atradās salas ziemeļos un izstrādāja demokrātisku konstitūciju. Pilsētu pārvaldīja dome, kas

mainījās ik pēc pusgada.Lai ari cik progresīvi bija organizēta Rodas valsts pārvalde, pilsētai un salai tomēr bija lielas

problēmas ar pasaules politiku.307. gadā pirms Kristus Rodai pret Ēģipti vajadzējis atbalstīt maķedoniešu karavadoni Antigonu,

sauktu par Vienaci. To izlemt nav tik vienkārši: vai karot pret nozīmīgu, pat vissvarīgāko tirdzniecībaspartneri? Roda liedzas to darīt, un pēc tam par sodu Vienača dēls Dēmet- rijs uzbrūk salai. Turklāt viņšsāk izmantot kara mašīnu, kas gigan- tomānijā ne ar ko neatpaliek no vēlākā Rodas kolosa. Ko nespējakaraspēks un flote, tas bija jāveic vislielākajai kara mašīnai! Roda ir aplenkta un izolēta, pilsēta varonīgi

aizstāvas, taču tās vārtu priekšā rodas patiesi gigantiska ierīce - tiek būvēts milzīgs pārvietojams tornis.Torņa pamata mala ir 22 m gara un augstums - 30 m. Tā iekšpusē ir 9 stāvi, bet visapkārt šaujamlūkas arkatapultām.

Šo monstru lēni virza pret pilsētas vārtiem un mūri. Aizstāvju deg- bultām vajadzētu to aizdedzināt.Bet tornī tam jau gatavojušies. Ārējais apšuvums sastāv no klūgu pinuma, kam piestiprinātas slapjas ādas,kuras nemitīgi aplej ar ūdeni. Tam nolūkam torņa trešajā stāvā atrodas ūdens tvertne. Apakšējos stāvos irtarāni.

Ap torni un tornī atrodas ne mazāk par 3400 kareivjiem, kas ar torni izlauž pilsētas mūri.Bet tad Dēmetrijs izdara fatālu un patiešām nepiedodamu kļūdu. Pēc tam kad pilsētas mūrī rodas

robs, caur kuru panākama izšķirošā ielaušanās, pati pilsētas iekarošana tiek atcelta uz nākošo dienu.Pa to laiku Rodas aizstāvji aplenkšanas mašīnai ir izrakuši slazdu. Monstrs tajā iekrīt un kļūst

manevrēt nespējīgs. Caurums, ko tas bija izārdījis pilsētas mūrī, nu ir aiztaisīts ciet ar pašu torni.Dēmetrijs praktiski ir zaudējis, katrā ziņā uzvarēt viņš vairs nespēj un ierosina noslēgt draudzības līgumu.

Ar vēsu prātu pārdomājot, Roda to akceptē, un pamats ir pietiekams. Pirmais uzbrukums ir ganatsists, bet bruņotajiem spēkiem klājas slikti, un pretinieks droši vien tuvākajā laikā būtu spējīgs uzbūvētjaunu torni. Ja tas tad atkal ielaužas pilsētas mūrī un bez vilcināšanās, negaidot nākošo dienu, turpinauzbrukumu, tad, šaubu nav, pilsēta būtu pagalam.

Neņemot vērā šo stāvokli, Dēmetrijs tomēr piedāvā mieru, turklāt vēl visnotaļ izdevīgu. Dēmetrijslaikam ir bijis vienkārši nomākts vai arī noguris no kara.

Visa Roda ir pārliecināta, ka iegūt tādu laimi personīgi palīdzējis Saules dievs. Viņš ir pilsētas unsalas aizsargpatrons. Toreiz, uzsūtīdams lietu, viņš pasargāja pilsētas iedzīvotājus no slāpēm. Tagadievērojami pārākam pretiniekam viņš liek piedāvāt draudzības līgumu zaudētājam kā līdztiesīgam… Tasprasa pateicību.

Par pateicības izpausmi jābūt piemineklim - ārkārtīgi lielai bronzas statujai. Tikai kas par tomaksās? Nolemts, ka statujas augstumam jālīdzinās Dēmetrija kara mašīnas augstumam, t. i., aptuveni 40m.

Pilsoņi reaģē līdzīgi, kā to līdz pat mūsdienām dara visā pasaulē: viņi domā par milzīgajāmizmaksām. Te tirgotājiem rodas laba ideja. Tiek pārdota Dēmetrija varenā mašīna. Par to iegūst 7800 kgsudraba, kas ir pietiekami, lai izgatavotu Rodas kolosu.

Var pat atļauties uzticēt to zemes vislabākajam tēlniekam Harētam, kas tālu pazīstams kā slavenāLīsipa skolnieks. Kā lielākā daļa mākslinieku, Harēts nav matemātiķis, un izmaksas viņu neinteresē. Šajāgadījumā viņš sarēķina krietni vien par maz. Iepriekšējais izmaksu aprēķins 20 m augstai statujai iznāk tikzems, ka tūlīt tiek izdarīts jauns pasūtījums: izgatavot divreiz lielāku statuju.

Harēts izskaitļo ātri: divreiz lielāks augstums, tātad divreiz lielākas izmaksas. Bet faktiski Harētaaprēķina rezultātam vajadzēja būt astoņas reizes lielākam, jo materiāla patēriņš nu ir astoņreiz lielāks,nekā sākotnēji domāts.

Vārdu sakot: tā vietā, lai iegūtu bagātību, grandiozais pasūtījums iedzen mākslinieku postā.(Jn tādēļ liekas, ka vajadzējis samierināties ar dažām nepilnībām. Ir saglabājušās ziņas, kas apgalvo,

ka kolosa pamats esot balstīts ar milzīgiem klints gabaliem, lai statuja neapgāztos, piemēram, vētras laikā.Lai kolosu izgatavotu tehniski, radīja īpašu liešanas paņēmienu. Ap statuju uzbēra paaugstinājumus,

un figūru veidoja pakāpeniski. Pēc tam uzbērumus atkal novāca.Rodas koloss, protams, ilgi nestāvēja. 280. gadā pirms Kristus tas bija gatavs. Pēc 50 gadiem

zemestrīces laikā, kas datējama starp 227. un 224. g. pirms Kristus, koloss nogāzās. Statuja virs ceļiemnolūza un sabruka.

Pēc šīs katastrofas uzskati par kolosa atjaunošanu bija dažādi, protams, arī izdevumu dēļ. Ja tamvarētu rast svešu naudu… Varbūt Ptole- majs VIII no Ēģiptes būtu gatavs par to maksāt? Taču viņšnoteikti gaidītu politisku piekāpšanos, un no tās Rodas tirgotāji baidījās.

Beidzot vienojās par to, ka prasīs padomu slavenajam Delfu orākulam. Tā vārdi bija: «Kas labinolikts, to nevajag kustināt.» Gn šim padomam paklausīja, t. i., sabrukušās statujas gruvešus vienkāršiatstāja guļam.

It kā deviņus gadsimtus ilgi. Tikai kalifs Otmans, kas 653. gadā pēc Kristus iekaroja Rodu, esotpārdevis vecos metāllūžņus kādam jūdam. Runā, ka 900 kamieļu esot bijis vajadzīgs, lai nogādātukādreiz lepnā milža paliekas uz Sīriju. Tur tirdzniecības metropolē Edesā pazūd Rodas kolosa pēdas.

2. gadsimts pirms Kristus Mīklainās milzu figūras Peru

Ko nozīmē milzu figūras un līnijas Naskas plakankalnē?Vai tie ir kosmosa kuģu starta ceļi pirms diviem tūkstošiem gadu? Vai vieta, no kurienes «ķēniņi

brauca debesīs» ar karstā gaisa baloniem? Vai Zemes spēku līnijas kā visas pasaules līniju sistēmasdaļa?

Jau desmitiem gadu visa pasaule pēta un lauza galvu ap mīklainajām milzu figūrām Naskasplakankalnes zemē Peru: kā radušies šie superlielie cilvēku un dzīvnieku kontūrzīmējumi, kas vispārsaskatāmi un pārredzami tikai no gaisa? Un ko tie nozīmē? Ir sniegti visi iespējamie skaidrojumi,saprātīgi un fantastiski, lietišķi un spekulatīvi…

Viens pieņēmums sakņojas centienos vēl joprojām turpināt diskusiju par citplanētu būtņuapciemojuma iespējamību mūsu vēstures agrīnajā periodā. Tas varētu būt aptuveni šāds:

Citplanētiešu braucamrīka dzinējierīces iekaucas. Gigants lēni sakustas, aizslīd pa līdzenumu, uzņemātrumu un pace|as gaisā. Dažās sekundēs kosmosa kuģis ir izzudis no cilvēku redzes lauka. Zemes virsmāpaliek iededzinātas pēdas.

«Kad viņi atkal ieradīsies?» kāds nedroši ierunājas. «Viņi tik dāsni mūs apdāvināja.»Arī cilts priesteris tikai parausta plecus. Un «dievi» vairāk neparādās.«Viņi mūs vairs neapciemos, jo mēs neturam tīrus viņu ceļus,» noteic viens.Vai tiešām tāpēc?Līdzenumā vairs tikai ļoti vāji saredzamas pēdas, ko atstājis dievu braucamrīks. Visi centīgi ķeras

pie darba un joslas notīra. Diemžēl arī pēc šīs rosīgās darbošanās viņi, lidojošie dievi, neatgriežas. Pēctam cilvēki centīgi, pašaizliedzīgi un cerīgi ierīko, ieskrāpē zemē jaunas joslas. Viņi precīzi uzskicē,piemēram, gigantiskus dzīvnieku attēlus, uzzīmē uz zemes, lai tie būtu redzami jau no liela augstuma, nokurienes ierodas dievi; zināmā mērā tas ir kā ielūgums: «Nāciet!»

Vai tas ir pareizs izskaidrojums vai tīra zinātniskā fantastika, spekulācija kā lielākā daļa cituizskaidrojumu? Labākajā gadījumā tātad būtu jāmeklē visiespējamākā un visticamākā,visizskaidrojamākā, vissaprotamākā versija, vislabāk tāda, kura varbūt ir arī pierādāma.

Bet kas ir fakts, kas ir pierādījums? Ja ir vēlēšanās, tad Naskas platās sliedes visnotaļ uzskatāmas

par kāda vairākkārt izmantojama kosmosa kuģa nolaišanās joslām. Ja vien doma par kosmosa prāmi 2.gadsimtā pirms Kristus nešķistu mums pārāk fantastiska.

Ir pierādāms, ka šīs joslas (vai līnijas, vai kas nu tās arī būtu) radušās šajā periodā, proti, pirms2200 gadiem. Tāpat visvecākie dzīvnieku zīmējumi ir jau no šī laika. Tamlīdzīgas lietas var noteikt armūsdienu līdzekļiem, veicot augsnes izpēti un mērījumus. Tātad: vai toreiz tur, Dienvidamerikā, zemiapciemoja citplanētieši?

Lūk, tieši par to notiek karsti strīdi starp pētniekiem, kas nodarbojas ar šo tēmu.Amerikānis Bils Sporers, piemēram, ir kategorisks: «Nekā tamlīdzīga!» Viņa izskaidrojumam

pavisam cits virziens: «No seniem nostāstiem zināms, ka tolaiku Naskas cilšu virsaiši pēc nāves tikaaizsūtīti debesīs.» To varētu iedomāties aptuveni šādi:

Ietērpts greznās drānās, Naskas kultūras vecākais priesteris tuvojas mirušajam reģentam. Savampēdējam ceļojumam uz aizsauli izrotātais mirušais novietots laivā, debesu barkā. Priestera palīgi iekuruguni. Uguns uzliesmo kādā lēzenā traukā virs līķa un sakarsē gaisu, ar ko piepūš gaisa balonu. Pie tā irpiekārta debesu barka, kas vēl pagaidām ar auklām piesieta pie stabiem.

Tad auklas pārcērt, un mirušais burtiski uzbrauc debesīs, pretim saulei.Pavalstnieki godbijīgā attālumā pieplok putekļainajai zemei un, izbrīnās, bijības un arī baiļu

pārņemti, sauc: «Viņš uzbrauca pie saules!»Sporera tēzei patiešām ir zināmas priekšrocības - ja neņem vērā šaubas par to, ka šajā laikā diez vai

varētu būt bijuši pazīstami ar karstu gaisu darbināmi baloni. Tas ir gandrīz divi tūkstoši gadu pirmsbrāļiem Mongolfjē (kā aprakstīts iepriekšējā nodaļā par Ecekiēlu)! Tomēr patiešām ir atrasti Naskasperioda keramikas izstrādājumi ar attēliem, kur parādās kaut kas līdzīgs vējā plandošiem gaisa baloniem.(Un vispār brāļi Mongolfjē varbūt arī bija gaisa balonu izgudrotāji, bet tikai Eiropā; sen zināms, ka šisprincips bijis pazīstams arī senajiem ķīniešiem pirms gadu tūkstošiem; tad kāpēc gan gaisa baloni nebūtuvarējuši nonākt arī līdz Dienvidamerikai vai šajos senajos laikos patstāvīgi arī tur izgudroti?) Kāds sensziņojums no inku valsts laikiem katrā ziņā atstāj atklātu atbildi uz jautājumu, vai to nevarētu izskaidrot kālidojumu ar karstā gaisa balonu. Ziņojumā teikts, ka reiz kādam drosmīgam jaunam vīrietim kara darbībaslaikā no liela augstuma izdodas izlūkot pretinieka karaspēku. Viņš būtu varējis pacelties šādā balonā.Tomēr iespējams, ka viņš izmantojis tikai vēja paceltu un dzītu īpaši lielu pūķi.

Vēl viens netiešs pierādījums, kura dēļ Naskā uzliesmo un plosās strīdi, ir fakts, ka vairāku šo līniju(joslu) galos atrodami ugunī apkvēpuši akmeņi. Vai tās būtu karstā gaisa balonu pēdas? Vai kaut kas cits?

Vēl mūsdienās, izdarot kapeņu arheoloģiskos izrakumus šajā apvidū, atrod ļoti smalka materiālapaliekas no inku laikiem, kurš, izrādās, ir ļoti piemērots balonu audumam. 1975. gadā Sporers veicapārbaudes, lai noskaidrotu, vai tas tiešām tā ir. Viņš lika izgatavot balonu no audumiem, kas, kā pierādīts,bijuši pazīstami Naskas kultūras laikā.

Taču ir arī daži fakti, kas runā pretī pieņēmumam, ka Naskā bijuši tikai tādi starta laukumibraucamajiem, ar kuriem mirušos valdniekus vārda pilnā nozīmē uzrāva debesīs.

Protams, ja tā ir bijis, tas izskatījies ļoti majestātiski. Dižciltīgo kārtas aizgājējs, kas uzlikts uznestuvēm zem milzu baloniem, lidinās augšup uz debesīm, savukārt balonam apakšā deg uguns. Tomēr pēcīsāka vai garāka laika sprīža uguns traukā izdeg, karstais gaiss atdziest, un balons kopā ar mirušo ķēniņunokrīt atpakaļ uz zemes. Tātad kaut kur apkārtnē uz zemes vajadzēja atrasties mirušā atliekām, kā arīgabalu gabalos sašķaidītiem debesbraucamo ratu pārpalikumiem. Tas vairs nepavisam nav cieņas pilnsskats, bet gan iedomātās svinīgās debesbraukšanas gluži prozaisks un atskurbinošs gals… īsi sakot,sevišķi ilgi šāds kults noteikti nevarētu noturēties, neatklājoties, cik tas banāls, un līdz ar to zaudējot savumisticismu.

Ja gribam palikt uzticīgi karstā gaisa balona versijai, kas šķiet zināmā mērā iespējama, varbūteksistēja vēl kādi citi apstākļi, kas novērsa šīs blakusparādības?

Vai drīkst, piemēram, pieņemt, ka, izmantojot pieredzi un pagaidot labvēlīgākus vējus, balons

vienmēr aizlidoja vismaz tik tālu, ka tas nogāzās tikai virs nepieejamām vietām vai neaizsniedzamāsaizās? Vai varbūt lidojums ar balonu vispār bija tikai tehniska izrāde, ko priesteri sarīkoja tautai? Vaitātad iespējams, ka balonu lidināšanas mākslā iesvaidīts priesteris pavadīja mirušo reģentu tā pēdējābraucienā un nogādāja balonu atkal uz zemes?

Patiešām Sporers pēc saviem izmēģinājumiem 1975. gadā paziņoja, ka, pirmkārt, no inku laikumateriāliem pagatavots balons esot lidot- spējīgs un, otrkārt, tas varot nest pat divas personas. Otraissecinājums pamatotu pēdējo pieņēmumu. Tomēr viņš diskrēti noklusēja faktu, ka izmēģinājuma balonslidoja tikai ar mūsdienās veidotu turboreaktīvo dzinēju. CIn, lai kāda tehnika varēja būt seno inku rīcībā,tā pavisam noteikti nebija nekas tāds, ko varētu salīdzināt ar mūsdienu dzinējiem.

Nē, nē, Sporeram nav taisnība, tāpēc (un ne tikai tāpēc) teica Marija Reihe. Pasaule jau sen pazinazinātnieci kā Naskas lielāko eksperti, jo viņa gadiem ilgi nodarbojās ar šīm figūrām. Par to viņasarakstījusi grāmatas, paužot ļoti noteiktus uzskatus. Vairāk nekā 40 gadus ši vācu izcelsmes matemātiķeveica pētījumus un savas dzīves laikā pamatoja Naskas noslēpumus. Marija Reihe nonāca pie lietišķaizskaidrojuma: «Naskas attēli un joslas ir astronomiski marķējumi.»

Tomēr arī Marijas Reihes viedoklis nebūt nepārliecināja visus. Kad viņa bija jau ļoti veca un sākazaudēt redzi, viņas teoriju sāka pārbaudīt amerikāņu profesors Džeralds S. Hokinss un uzskatīja to parnepārprotami atspēkotu. Hokinss ir astronomijas profesors Bostonā un strādā Hārvarda koledžasobservatorijā, tātad nav kurš katrs no ielas. Turklāt vēl Hokinss pierādīja, ka Stonhendžas aizvēsturiskolaiku piemineklis Anglijā, kura jēga un nozīme līdz tam bija absolūti neizskaidrota, attēlojot gadutūkstošiem vecu astronomisku ierīci, akmens observatoriju.

Hokinss tātad balstījās uz Marijas Reihes pieņēmumu vai pārliecību, vai pierādījumu, ka Naskasattēliem un līnijām esot līdzīga funkcija kā Stonhendžas piemineklim vai arī citiem līdzīgiem seniemierīkojumiem no aizvēsturiskiem laikiem (piemēram, arī Kārnākās slavenie akmeņu krāvumi Bretaņā).Tādēļ viņš ievadīja datorā vissvarīgākos zvaigžņu stāvokļus pēdējo gadu tūkstošu laikā un lika datoramsalīdzināt tos un peruāņu plato līnijas un attēlus.

Pēc tam Hokinss pavēstīja: «Rezultāti ir satriecoši!» Vienu vai otru līniju nepieciešamības gadījumāvarot gari izskaidrot, it kā ar tās palīdzību esot peilēta kāda zvaigzne. Taču ar to nepavisam neko nevarotpierādīt.

Tā kā eksistē milzīgs līniju un zvaigžņu skaits, pats par sevi saprotams, ka vajadzēja būt veselairindai nejaušu sakritību. «Rezultātā nekas vairāk kā tikai šādas nejaušas sakritības, kādas sagaidāmas pēcmatemātiskā varbūtības likuma, ne miņas no kādas noteiktas sistēmas.»

Angļu autors Alfrēds Votkinss, izskaidrojot peruāņu figūras, pārstāv vēl citu teoriju. «Naskas mīklasatrisinājums ir daudzkārt noslēpumaināks, nekā līdz šim pieņemts.» Proti, tulkojums šāds: planētai Zemei,domā Votkinss, piemīt noslēpumaini spēki, kas līdz šim īstenībā vēl nav izpētīti. «Šie spēki dažreizparādās Zemes virsmā. Un aizvēsturiskos laikos tie tikuši iezīmēti vairākkārt.»

Kas attiecas uz noslēpumaino Zemes spēku raksturu, tad Votkinss un rakstnieks Džons Mičelsgrāmatā «Aizmirstais Zemes spēks» par tiem raksta šādi: noslēpumainie Zemes spēki parādās īpaši tur,kur augšējie slāņi ir kustīgi, tātad apvidos, kur dažādi slāņi pazemē «strādā», klājas viens virs otra,beržas un trinas viens gar otru. Šādās vietās paaugstinās spiediens, kas iedarbojas uz kvarcu saturošiemiežiem un rada tajos optiskas gaismas parādības. Naskas apvidū ir ne mazums šādu Zemes garozasaugšējo slāņu vibrāciju.

Tādas sastopamas arī ASV Alabamas štata Santfloriānas apvidū, un tur ir aculiecinieka, proti,amerikāņu virsnieka no Hantsvilas (Alabamas štatā) Tomasa E. Bērdena, ziņojums. Viņš novērojiskuriozas parādības pie valsts ceļiem Nr. 13 un Nr. 17, septiņas jūdzes uz ziemeļiem no Florencespilsētas.

Dīvainas gaismas parādības tādu pašu cēloņu dēļ novērotas arī Stonhendžas apvidū Anglijā. Loģiski,ka tas pats attiecas uz reizēm novērotām gaismas parādībām virs Naskas līdzenuma. Ne tikai Ston-

hendžā, bet arī citur Anglijā novēroti līdzīgi fenomeni gar noteiktām «noslēpumainām līnijām». Tomēr iratšķirības starp Anglijas un Naskas parādībām. Līnijas vai joslas Naskā ir saglabājušās vairāk nekā divustūkstošus gadu un saredzamas vēl šodien. Tās saskatāmas pat uzņēmumos no Zemes pavadoņiem, kasizdarīti 920 km augstumā. Turpretī Anglijā šīs parādības lielā mērā izzudušas, civilizācija tās pārklājusivai izdzēsusi. Tomēr dažas vēl palikušas vai saskatāmas no lidmašīnas. Tā, piemēram, josla Ņūmārkitā,ko tautā dēvē par Velna grāvi, Deuil's Pitch. Neskaitāmi citi «grāvji» gadsimtu gaitā ir izzuduši. Tomērdaudzus iespējams rekonstruēt tāpēc vien, ka Anglijā vēl saglabājies ļoti daudz visāda veidaaizvēsturisku pieminekļu un akmens monumentu. (Jn visas šīs aizvēsturiskās kulta vietas tikai šodienasskatījumā šķiet patvaļīgi izkaisītas apdzīvotā apvidū. Faktiski tās visas atrodas «uz līnijām». Ja šis līnijasiezīmē, iegūstam savādu kopainu. CIn pārsteidzošākais ir tas, ka tā ir līdzīga Peru Naskas plakankalnesainai.

Jāsecina, ka senči zināja šīs līnijas, tātad Zemes noslēpumainos spēkus, kuri mums sen kļuvuši sveši.(Jn senči iezīmēja tās vietas, kur šie spēki kļuva efektīvi. Anglijā tās bijušas tieši tās vietas, kur veidojaakmens krāvumus, tādus kā megalīti, menhiri un dolmeni, kā arī Peru Naskas plakankalnē vēl mūsdienāsredzamās iegrebtās līnijas un zīmējumi. Tas viss acīmredzot bija jākopj gadsimtiem ilgi, jo citādi šīsjoslas diez vai būtu tik labi saglabājušās līdz mūsdienām.

Arī Bolīvijas kalnainajā apvidū dažās vietās atrodami līdzīgi līnijveida zīmējumi. Tie savienoaimaru indiāņu svētās vietas. Līdzīgi atklājumi

ir ari Ziemeļamerikā. Vēl ap 19. gadsimta sākumu Amerikas rietumu centrs bija kā nosēts ar zemesbūvēm, gigantiskiem mākslīgiem pakalniem. Par to, ka mums šodien ir informācija par šīm kuriozitātēm,jāpateicas etnologam Viljamam Pidženam, viņa toreizējiem pētījumiem un atzīmēm. 1840. gadā ViljamsPidžens paša konstruētā burulaivā nobrauca 1500 km pa Misisipi - no tās augšteces llinoisas štatā, noGelenas līdz robežai ar Viskonsinas štatu, meklēdams aizvēstures liecības, kritiski tās pētīdams unsalīdzinādams.

Pašam sev par lielu pārsteigumu viņš atklāja, ka 76 zemes būves un 449 uzkalni bija saistīti ar vienupazīmi - tie atradās uz līnijām. Lielākā daļa šo mākslīgo pauguru šodien jau sen neeksistē, praktiski navvairs atrodamas arī līnijas.

Tātad ir liecības no četrām savstarpēji tālām zemēm, kas precīzi uzrāda vienādas pazīmes.Te vienkārši pats no sevis rodas pieņēmums, ka līdzīgas joslas (līnijas) ir vai katrā ziņā varētu būt

arī citos apvidos, visur uz Zemes. Un atkal jāsecina, ka Nasku, kuras mīkla vai noslēpums nav līdzšodienai

neapšaubāmi noskaidrots, nedrīkst aplūkot izolēti kā lietu par sevi. Varbūt eksistē pat līniju sistēma,

kas savieno atsevišķos liniju apgabalus? Ir taču apgalvots, ka Naskas mīkla nav vēl atrisināta tāpēc, kaneviens līdz šim nav spējis izvirzīt pareizos jautājumus. Bet kādi gan tad ir šie pareizie jautājumi?

1. gadsimts pirms Kristus Vai visvecākais dators?

Kāds kuģis ar sūkļu zvejniekiem nonāk briesmās un uzduras uz 2000 gadus veca kuģa vraka arbronzas un marmora skulptūrām. Visinteresantākais atradums: komplicēts skaitļotājs, kura mehānismā ir40 ļoti precīzi zobrati.

Mūsdienas mēs dēvējam par datoru laikmetu. Jebkurā grāmatā par datu procesoriem un automātiskuvai elektronisku skaitļotāju atrodam, ka pirmie datori izgudroti ap 20. gadsimta vidu, to agrīnie vectētiņi -18. gadsimtā un ap 19. gadsimta sākumu.

Viss pareizi. Taču, ja gribam būt precīzi, tad visvecāko «kompjūte- ru» iespējams datēt jau ar 1.gadsimtu pirms Kristus: mehānisks skaitļotājs ar sarežģītu zobratu sistēmu, kas vecāks par 2000 gadiem…Sūkļu meklētāji to atrada kāda kuģa vrakā.

Egejas jūrā starp Krētu un ievērojami mazāko Kitēras salu atrodas biežu vētru piemeklētāAntikitēras saliņa, tātad Kitēras priekšsala. 1900. gadā ap Lieldienu laiku šai mazajai salai tuvojāskuģītis ar sūkļu zvejniekiem, kapteinis bija Dēmetrijs Kondoss. Jūrā plosījās briesmīga vētra.

Kuģīša apkalpe izmisīgi cīnās ar negaisu un viļņiem. «Kāpēc nemēģinām savu laimi ar glābšanāslaivu?» Vīri grib pamest veco kuģīti likteņa varā un uzskata, ka glābšanās laiva ir vieglāk vadāma.

Bet Kondoss tam nepiekrīt un domā, ka tas ir aplam: «Tikai ar pašu kuģi varam censties aizbēgt nobīstamajiem Krētas ūdeņiem. Glābšanās laivā visi būsim pagalam.» Un viņu vienīgā iespēja izglābtiesesot Antikitēra, saka kapteinis.

Matroži pieķeras šim cerību salmiņam, sava kapteiņa paļāvībai, strādā kā apmāti un pēdējiemspēkiem. Antikitēra ir viņu pēdējā cerība. Antikitēra - uz ziemeļrietumiem no Krētas - lauž visbīstamākosvētras viļņus. Tās krastos ir glābiņš no vētras. Visi strādā, cik spēj. Un viņi patiešām nonāk Antikitērā.Sūkļu zvejnieku kuģītis jau ir stipri bojāts, bet salu viņi sasniedz. Aiz tās rifiem salas ziemeļu galā vētrasvarenība ir lauzta, un glābiņš ir ra,sts.

Pirmajās divās dienās pēc ierašanās krastā komanda salabo kuģīša bojājumus. Pēc tam sākasgarlaikošanās. Vīri kļūst agresīvi. Bezdarbībā viņiem jānoskatās, kā vētra turpina plosīties, un aizbrauktno salas nav iespējams. Galvenokārt tas nozīmē zaudēt peļņu, jo jūras dibens, kur viņi mēdz nirt un atrastsūkļus, šajā laikā ir neaizsniedzams. Tas bojā garastāvokli. Ar laiku vētra pierimst, un vīri uzmācas

kapteinim ar lūgumu atļaut doties ceļā: «Kuģis ir salabots, riskēsim doties atpakaļ!»Kapteinis laikam jūt, ka būs dumpis, ja viņš savus ļaudis nosodīs ar tālāku bezdarbību, un tiek

pieņemts kompromisa lēmums. Viņš atļauj nirt.Pieredzējušais komandas nirējs Eliass Stadiatis esot bijis pirmais, kas nolaidies nepazīstamajos

ūdeņos. Neviens īsti nezina, vai šeit vispār vērts nirt pēc sūkļiem. Šīs salas krastā viņi vēl nekad nebijamēģinājuši to darīt. Stadiatis uzvelk ūdenslīdēja tērpu, pie jostas un kājām piestiprina smagos svinaatsvarus. Viņam pievieno glābšanas virvi, kas atti- nas desmit, divdesmit, divdesmit piecus, trīsdesmit…četrdesmit metrus, līdz apstājas, kad nirējs ir sasniedzis jūras dibenu. Visi gaida. Tad pēkšņi notiek kautkas negaidīts. Virve, it kā būtu atdzīvojusies, šaudās šurp un turp. Uz klāja liels uztraukums. Kas tas? Kautkas noticis.

Steidzīgi tiek ievilkta glābšanas virve. Varbūt te uzradušās haizivis? Šajos ūdeņos tas būtu neparasti,bet to izslēgt arī nevar. Kaut arī būtu tikai viena nomaldījusies haizivs. Nirēju neskartu, bet redzami šokastāvoklī uzvelk uz klāja. Viņš dreb pie visām miesām un nesakarīgi runā. Acīs paniskas bailes. Viņš rādauz leju un ir kā pa pusei jucis. Apkārtstāvošie var saprast tikai atsevišķus vārdus: spoki, kailas sievietes,zirgi…

No šiem šļupstiem neviens nekā nesaprot. Bet jūrnieki no laika gala ir māņticīga tauta, ar bagātufantāziju, un viņi tūlīt izdomā drūmus paredzējumus.

«Izbēgām no vētras, bet tagad tomēr tiekam nolemti jūrai. No tās neizbēgt!»Neviens vairs nav gatavs nirt dziļumā. Visi rēķinās ar to, ka viņus tur apakšā ieraus drausmīgā riņķa

dancī spokaini zirgi, baisas nāras un briesmīgi rēgi.

Līdz beidzot pats kapteinis izlemj noslēpumu izdibināt. Viņš to dara ne ziņkārības dē|, betgalvenokārt pārliecībā, ka jāizbeidz šī jezga un komanda jāved pie prāta. Viņš pazīst tās mentalitāti:kamēr nebūs noskaidrots, ko redzējis Eliass, neviens no vīriem nepakustinās ne pirksta. Viņi ir kāparalizēti, un par atce|u uz mājām nebūtu ko domāt pat tad, ja norimtu vētra.

Skats, ko ierauga kapteinis Kondoss jūras dibenā netālu no krasta, viņam patiesi liekas spokains.Līdz dzijumam ielaužas blāva gaisma. Cln patiešām te redzamas ēnas: kailas sievietes, zirgi… Bet tie,kas rada šo mistisko priekšstatu, nav rēgi, bet gan kuģa vraks. Kā vēlāk tiek noskaidrots, tas ir tāda kuģavraks, kas nogrimis ap 80. gadu pirms Kristus.

(iz vraka atrodas skulptūras. Dzelmes mirgojošā pustumsā skats visnota| spokains un šausmīgs. Kadkapteinis pastāsta par to augšā, iestājas atvieglojuma sajūta. Nu komanda deg nepacietībā izcelt kuģakravu. Tam gan trūkst nepieciešamā tehniskā aprīkojuma.

Pēc atgriešanās mājās kapteinis Kondoss organizē vraka izcelšanas ekspedīciju. Pusgadu vēlāk,novembrī, viņš ar savu kuģi un komandu dodas uz vraka atrašanās vietu. Kondoss ir saņēmis arī Grieķijasvaldības atbalstu. Tomēr nogrimušā kuģa izcelšanas darbi sokas ļoti gausi. Traucē pirmām kārtāmnepārtrauktās vētras, turklāt ļoti primitīva ir niršanas tehnika. Darbi zem ūdens sarežģīti. Neiztiek beznelaimes gadījumiem. Viens cilvēks iet bojā, divi, smagi ievainoti, jāglābj. Pasākumu pārtrauc, vēlākatkal atjauno. No vraka izceltie dārgumi nonāk Atēnās Nacionālajā muzejā. Dabiski, ka arheologi ir

sajūsmināti pirmām kārtām par bronzas un marmora skulptūrām.Taču īsto, galveno atradumu gandrīz vai neievēro, (in kā gan to varētu? Redz jau to, ko meklē un ko

vēlas atrast. Pārējais pat acīs neiekrīt. Arheologi redz tikai mākslas darbus, bet neievēro tehniku, (insensāciju izraisa pēdējais atradums no kuģa vraka, kas dzelmē nogulējis 19 gadsimtus.

Paiet vēl vairāk nekā gads, līdz 1902. gada 17. maijā viens no Grieķijas ievērojamākiemarheologiem Spiridons Staiss pamana, ka viens no atrastajiem priekšmetiem, sakusis, sarūsējis rīks, tomērir ārkārtīgi interesants. Staiss ir ļoti pārsteigts, kad saskatījis zobratus, kas paslēpti starp rūsas saēstām,pārakmeņotām bronzas detaļām.

Viņš netic savām acīm un pētī pamatīgāk. Vai tiešām zobrati? 1. gadsimtā pirms Kristus! Tas tačunevar būt! Viņš priekšmetu aplūko vēl intensīvāk, bet sākumā klāt neķeras. Staiss ir pietiekami labsspeciālists, lai saprastu, ka, pārsteidzīgi sadalot priekšmetu, var to neatgriezeniski sabojāt. Arvien vairāknoskaidrojas, ka šis sarūsējušais veidojums acīmredzot ir sarežģīts mehānisms.

Noslēpumainais priekšmets kurpju kastē vispirms uz laiku nonāk muzeja noliktavā. Citu uzdevumuaizņemtībā Staiss neatrod vairs laika un izdevības, lai turpinātu nodarboties ar savādo atradumu. Tas tiekaizmirsts, un tā paiet vēl gandrīz 60 gadu, kad cits zinātnieks 1958. gadā uzduras tam un sāk to sīkākizpētīt. Tas ir anglis Dereks de Solla Praiss, tagad zinātnes vēstures profesors Jeila universitātē AmerikasSavienotajās Valstīs.

Jau pats veidojums, kurā saskatāmas zobratu detaļas, noved zinātnieku eiforijā. «Lietiņa irvienreizēja,» viņš publiski konstatē. «Neeksistē nekā līdzīga. Nav arī nekāda norādījuma nevienā antīkajātekstā - ne stingri lietišķi zinātniskajos, ne literārajos. Gluži pretēji: pazīstot hellēņu laikmeta zinātni untehnoloģiju, jāsecina, ka kaut kas tamlīdzīgs vispār nevarētu būt bijis.»

Cln tomēr viņa rokās ir kontrarguments - sens mehānisms!De Solla Praiss darbojās ar ķirurģiskiem instrumentiem un piesardzīgi atbrīvoja sīkās detaļas no

putekļiem un rūsas. Gn, jo ilgāk viņš strādāja, jo fantastiskāks de Sollam Praisam šķita atradums. Likāsvienkārši neticami, cik precīzi bija izstrādāti atsevišķie zobrati. Novirzes varbūt bija mērījamasmilimetru desmitdaļās, tik precīzi bija izgatavoti zobrati pat salīdzinājumā ar mūsdienu tehniskajiemmērogiem.

Atklājums vēl līdz šodienai izvirza jautājumu pēc jautājuma; pirmais un vissvarīgākais: kuracivilizācijas kultūra pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu varēja radīt tehniski tik meistarīgiizstrādātu zobratu mehānismu? Te jau Praisam trūka padoma: «Līdzīgi zobrati eiropiešu pulksteņos irtikai ap 1575. gadu,» - citiem vārdiem, 1700 gadus pēc Antikitēras mehānisma neapšaubāmās izcelsmes.

Otrs izšķirīgais jautājums: kas ir šis zobratu mehānisms?Arī de Solla Praiss sākumā neuzdrošinājās atbrīvot mehānismu no sakusušā metāla gabala. Gn šī

iemesla dēļ vēlreiz mīklainais atradums pazuda Atēnu Nacionālā muzeja noliktavā. Taču 1961. gadā deSolla Praiss atgriezās un atkal ķērās pie darba.

Viņš liek izdarīt rentgenuzņēmumus, un pārsteigums par atklāto kļūst vēl lielāks. Aparātam atrodvismaz 40 zobratus. Acīmredzot jārunā jau par ļoti sarežģītu skaitļošanas mašīnu. Izsakoties mūsdienīgāk:par

vienu no pirmajiem mehāniskajiem datoriem. Tam, šķiet, bijušas vairāk nekā 9 regulējamas skalas.Gz pamatplāksnes ar apbrīnojamu precizitāti piestiprinātas trīs asis.

Trešais svarīgais jautājums: kādam nolūkam kalpojis šis instruments, šis aparāts, šī mašīna, šis«dators», kuru tādējādi zināmā mērā varētu patiešām nosaukt par pirmo pasaulē?

Skaidri un nepārprotami ir tas, ka mehānisms izpildīja arī astronomiskas funkcijas, piemēram, ar tovarēja noteikt Mēness un zvaigznāju pozīcijas. Bet vai tikai to? Vai ierīci varēja izmantot arī citādāk?

Te nu arī de Solla Praiss vēl nav atradis izskaidrojumu: «Viss mehānisms ir mīkla.Rentgenuzņēmumi,» - kurus, starp citu, veica ar ļoti moderniem Grieķijas Atomenerģijas centraaparātiem, - «ļauj saskatīt visai komplicētu piedziņu. Vislielāko neskaidrību rada fakts, ka saskaņā ar

mūsu līdzšinējām zināšanām par antīko pasauli senie grieķi vispār neinteresējās par eksperimentālozinātni. Tātad vēl jo dīvaināk - kā gan viņi radījuši šādu aparātu?» (Ja tie vispār bija grieķi un nevis kādiciti…)

īsi sakot, kaut kas tamlīdzīgs vienkārši neiederas tajos priekšstatos par antīko pasauli, kādi mantotiun pierasti arheoloģijai.

Šī iemesla dēļ Jeila universitātes profesors arī Antikitēras mašīnu pieskaita visu laikuvisnozīmīgākajām pamatkonstrukcijām, lai gan viņš vēl turpina meklēt galīgos izskaidrojumus. Laipārliecinoši parādītu, cik ļoti šis mīklainais atradums pārsniedz mūsu izpratnes robežas, de Solla Praissizdara šādu salīdzinājumu: «Ja 1. gadsimtā pirms Kristus eksistējis dators, tad šis fakts atbilst aptuvenitādai pašai varbūtībai, it

ka Tutanhamona kapā būtu atradušies lidmašīnu modeļi, kas mirušajam doti līdzi kapā.»Varbūt šis salīdzinājums nepavisam nav tik pārsteidzošs. Faraona Tutanhamona kapenē Valdnieku

ielejā pie Tēbām gan neatradās neviens lidmašīnas modelis. Taču Sakārā pie vecām pakāpjveidapiramīdām Kairas tuvumā, pie lielo, slaveno Gīzas piramīdu priekštecēm, kādā kapenē tika atrasts kautkas pārsteidzoši līdzīgs lidmašīnas modelim, tas ir gadu tūkstošiem vecs, ar 18 cm lielu spārnu izpletumuun pēc eksperta slēdziena - ar labi pārdomātu aerodinamisku risinājumu.

Eksperts ir Dr. Arturs Poislijs no Ņujorkas Aeronautikas institūta. Līdz šim par izgreznojumiemnosauktajos priekšmetos viņš patiesi ir saskatījis drīzāk agrīnas minilidmašīnas: «Pieņēmums, ka tevarētu būt runa par zivs vai putna atdarinājumu, tuvāk aplūkojot, liekas visai mazticams jau tāpēc vien, kagrūti iedomāties putnus ar tik precīzām nesējvirsmām un vertikālu stabilizatoru…»

Tomēr šī novirzīšanās uz reāliem vai varbūtējiem, iedomātiem vai spekulatīviem vai arīautentiskiem lidaparātu modeļiem no antīkās pasaules šajā vietā jāpiemin tikai garāmejot (lai gan tādi irzināmi vairāki!)…

Turpretī skaitļotājs no 1. gadsimta pirms Kristus - tā sakot, «pirmais dators pasaulē» - ir atradums,kas joprojām ir neatminēta mīkla.

1. gadsimts pēc Kristus Kas aizdedzināja Romu?

Vēl mūsdienās diskutē par to, vai Nerons pats aizdedzināja Romu. Oficiāli tajā laikā par to vainojakristiešus - viņi parasti bija aizdomās turētie. Bet kas patiešām un kāpēc 64. gadā pēc Kristus dzimšanasaizdedzināja Romu?

«Šajā nodaļā pievēršos problēmai, kas arvien dedzīgi aizrāvusi vēsturniekus un devusi iemesluneskaitāmām diskusijām, tomēr palikusi neatrisināta.»

Tā nodaļu par Romas ugunsgrēku iesāk viens no daudzajiem Nero- na biogrāfiem francūzis ŽerārsValtē.

«Pēc deviņpadsmit gadsimtiem man kā Nerona biogrāfam jāaplūko jautājums, kurš Neronadzīvesstāstā ieņem centrālo vietu un kuru nav spējuši atrisināt pat laikabiedri, kas bija notikumuaculiecinieki. Pēc visu pretrunīgo dokumentu izstudēšanas esmu nonācis pie pārliecības, ka mūsu zināšanupašreizējais līmenis neļauj izteikties par šo problēmu bez iebildēm. Tātad palikšu pie tā, ka nododulasītājam visus avotus par šo jautājumu, kādi tie mums atstāti no iepriekšējām paaudzēm, un atļaušosizdarīt tikai dažas īsas piezīmes, kas radušās šur tur esošo neskaidrību un pretrunu dēļ. Lai lasītājsizvēlas, ko uzskatīt par labu.»

Šī biogrāfija iznāca 1955. gadā. (Jn patiešām līdz pat pēdējam brīdim un vēl šodien ir tikaiprātojumi vai dažādi uzskati par to, kāda bijusi patiesība. Katrā ziņā ne visi Nerona biogrāfi atļāvušies tāšaubīties. Pat apbrīnojami, cik ļoti atšķirīgi ir spriedumi, vērtējumi un pat detaļu attēlojumi, ja palasa,piemēram, tikai nedaudzas jaunākās Nerona biogrāfijas. Itālietis Karlo Maria Francero un angļu autors B.H. Vor- mingtons Nerona biogrāfijās (1954. un attiecīgi 1969. g.) un tādējādi arī Romas ugunsgrēkaatspoguļojumā sniedz viens no otra un arī no Valtē atšķirīgu interpretējumu. Šie trīs autori ir raksturīgspiemērs; pie viņiem varam apstāties kā pie avotiem (savukārt viņi visi trīs izmantojuši patiešām visusesošos pirmavotus un tomēr nonāk pie atšķirīgiem uzskatiem un vērtējumiem).

«Ugunsgrēks plosījās sešas dienas un septiņas naktis. Nekas nespēja apturēt liesmas, jo mežonīgais

spēks alka iznīcināt visu bez atlikuma, un pat visbezbailīgākais zaudēja drosmi. Drīz otrais, trešais unpiektais pilsētas rajons līdzinājās milzīgam sārtam, kurā iedzīvotāji, galvenokārt viegli uzbudināmieaustrumnieki, redzēja pazūdam Izīdas un Serapīda tempļus kopā ar visām nožēlojamajām būdelēm. Bērnuraudas, spalgie sieviešu baiļu kliedzieni, juceklis, ko radīja bēgošie, kā arī palīdzēt gribošie, tas veidojahaosu, kurā visi cits citu traucēja. Grūstošo celtņu dzirksteļu mākoņi, zem gruvešiem aprakto griezīgienāves vaidi, smacējošie biezie dūmi, laupīšanas un zādzības - šausmu pekle un neaprakstāmatraģēdija…»

Šis attēlojums, protams, pārsniedz faktu konstatāciju, jo tajā daudz emociju un fantāzijas.Trešais autors: «Nerona valdīšanas laikā sensacionālākais notikums bija lielais Romas ugunsgrēks

64. gadā pēc Kristus. Neronam piedēvētā atbildība parto veido vēlākām paaudzēm nozīmīgu sastāvdaļuleģendā par Neronu. Ugunsgrēks izcēlās naktī uz 18. jūliju Lielā cirka daļā, kas atradās ļoti tuvu Palātijamun Eskvilinam un līdz ar to paša Nerona tikko uzceltajai pilij…»

Nav apstrīdams, ka Nerons šajā laikā atradās apmēram 40 km attālajā jūras kūrvietā Antijā (tācitstarp bija arī Nerona dzimšanas vieta) un «bez šaubām, gulēja» (tik neapšaubāmi tas nebūt nav), ja ņemvērā Nerona parasto dzīvesveidu; lai nu kā, Antijā viņš uzturējās «tikai» peldu kūrē!), kad 19. jūlijā starpvieniem un diviem naktī ieradās pirmais ziņnesis ar vēsti, ka Lielais cirks esot liesmās un drīzumā ugunspārsviedīšoties uz valdnieka pili.

Kaut arī tikai niansēs, jau te atšķiras biogrāfu vēstījumi: ne viņi ir vienisprātis par to, vai šisziņnesis bija pirmais, ne par to, vai jau iepriekšējā dienā, 18. jūlijā, nebija ieradušies pirmie ziņneši arvispārīgām ziņām par ugunsgrēku, ne arī par to, ko pēc tam Nerons darījis - vai viņš tūlīt devies atpakaļuz Romu…

«…un valdnieks uzlēca zirgā un aizjāja pilnos auļos…» (tas arī ir tikai tāds izpušķots tēlojums, kasvairāk atgādina romāna stilu nekā lietišķu aprakstu). Bet iespējams, ka viņš vēl šo to nokārtoja un tadnevis «aizjāja pilnos auļos«, bet, tā sakot, normāli, kaut gan tiešām ātri, aizsteidzās uz Romu…

«Valdnieks uzturējās savā villā Antijā, kad viņam pieteica kādu kurjeru ar ārkārtīgi steidzīgu ziņu;viņš nokrita ceļos pie valdnieka kājām un, būdams pilnīgi bez elpas, izdvesa: «Roma deg!» Kāds nevērīgipiebilda: «Jau atkal? Nu un tad? Vai ugunsdzēsēji nevar nodzēst?» Bet ziņnesis lielā izmisumā vēcinājaroku un teica: «Visa pilsēta liesmās!»» Šāda ir ļoti izplatīta biogrāfiju rakstīšanas maniere, kas tomērsatur daudz romāna stilam raksturīga un tādējādi rada iespaidu, it kā 19 gadsimtus vēlāk dzīvojošiebiogrāfi paši būtu bijuši notikumu dalībnieki. Tā kā skopie avotu ziņojumi nereti tika šādā veidāizpušķoti, nav brīnums, ja par vienu un to pašu notikumu aprakstos dažkārt jākonstatē neiedomājamasatšķirības. Rezultātā gluži vienkārši šādiem rakstiem sāk neticēt: «Lasot romānu par Neronu, jau sākumārēķinos ar zināmu izpušķojošu autora fantāziju un tiešām neprasu vēsturisko notikumu eksaktuatspoguļojumu; bet, ja ņemu rokā izteikti vēsturisku biogrāfiju, tad gribētu uzzināt tikai nepārprotamipierādītus vai pierādāmus faktus, nevis tā biogrāfa izpušķojumus, kurš tur, tāpat kā es, nav bijis…»

Protams, problēma ir tā, ka arī vēsturiskās biogrāfijas neiztiek pavisam bez atstāstošā, emocionālāmomenta; no otras puses, tas, kā redzams šajos piemēros, ļoti ātri un viegli noved arī pie lietišķāmpretrunām. Tik daudz par to. Zināms, nav svarīgi, vai ziņnesis lielā izmisumā vēcināja roku vai izturējāscitādi un vai kāds nevērīgi vai kā citādi izteica piezīmi: «Jau atkal, nu un tad?», vai arī varbūt vispār toneizteica. Bet, kā iepriekš minēts, ja šis biogrāfiskais stils atļaujas kādu dzejisku brīvību tīru faktukonstatācijā, tad nav brīnums, ka arī nozīmīgākas un patiešām svarīgas detaļas attēlotas diezgan atšķirīgi.

Zināms, var iebilst, ka gadījumā, ja kādam nepatīk biogrāfiskā attēlojuma veids, tam vienkāršijāvēršas pie pirmavotiem, tātad pie laikabiedru vai viņu tiešo pēcnācēju ziņojumiem un avotiem. īsisakot, pie tiem vēsturniekiem vai aculieciniekiem, uz kuru ziņojumiem un nostāstiem pamatojas ari visibiogrāfi. Tātad jāizmanto tieši primārā un nevis otrās un trešās pakāpes literatūra.

Ak, ja tas būtu tik vienkārši! Primārie avoti par Neronu un Romas ugunsgrēku ir Tacits, Seneka,Plīnijs Vecākais un zināms daudzums vairāk vai mazāk autentisku aculiecinieku protokolu. Tomēr,

pirmkārt, jau Tacits nebija vairs tiešs laikabiedrs, bet tikai nākošās paaudzes pēctecis, un, otrkārt, jā, patprimārie avoti jau atšķiras savos izteikumos, faktu datos, to atspoguļojumos un novērtējumos…

īsi sakot - atliek tikai aprobežoties ar sinoptiski konstatētiem faktiem un ap tiem grupēt atšķirīgos, laitad, kā izsakās autors Valtē, katrs varētu secināt to, ko viņš vēlas. Jo, proti, pilnīgi neapšaubāmi faktivienkārši nav konstatējami; mūsdienās tas pavisam neiespējami, un pat toreiz tas nebija izdarāms.

Salīdzinājumam jāatceras pārliecinošs piemērs no mūsdienām, proti, ASV prezidentanoslepkavošana Dalasā 1963. gadā. Visi mēs, kas piederam jau salīdzinoši vecākai paaudzei, atentātupret Kenediju redzējām televīzijā, it kā bijām tā aculiecinieki. Tas ir vēl mūsdienu notikums, tomēr līdzšim tā arī nav skaidrs un ir stipri apstrīdēts, kas vispār ir noticis un cik daudz taisnības, melu vainoslēpumu ir oficiālajā notikumu atspoguļojumā. Līdzīgi tas attiecas arī uz Neronu un Romas degšanu.Pirmavoti atšķiras jau vairākās detaļās un vienā vai otrā attēlojumā, nemaz nerunājot par novērtējumiem.Tā, piemēram, jau pirmavotos ļoti apšaubāma ir epizode, kurā Nerons ar savu liru it kā raudzījies Romasliesmu jūrā un, uguns fascinējošā spēka apreibināts, apdziedājis Trojas, t. i., Romas, bojāeju: «Kādsbaismīgs varenums, kas izsaka gandrīz visu!» Vai bijusi šāda epizode, un, ja vispār bijusi, kur tā notikusi?«Kāds baismīgs varenums, kas izsaka gandrīz visu.»

Varbūt izteiktu, ja tā arī būtu noticis…Nav apšaubāmi fakti, ka Nerona nebija Romā tad, kad izcēlās ugunsgrēks, ka viņš diezgan ātri tur

atgriezās un ļoti noteikti un centīgi piedalījās dzēšanas darbos un katastrofas likvidēšanā un ka pēc tamnekavējoties uzsāka realizēt atjaunošanas programmu. Fakts ir arī tas, ka gan pilsoņi, gan vēlākiepretinieki un dažādi runasvīri apvainoja viņu Romas dedzināšanā, protams, bez jebkāda pierādījuma,vienkārši aiz izmisuma un vispārēja pretestības gara.

Cita starpā jāpaskaidro, ka Nerona parastais melnbaltais klišej- tēls-tikai kā perversa, brutāla,nežēlīga un, iespējams, beigās pat ārprātīga valdnieka tēls - arī neatbilst patiesībai. Viņš bijaizšķērdētājs, bija brutāls, nežēlīgs un ekstrēms, bet ne vairāk, kā tam laikam bija raksturīgi. Viņš bija dziļipārliecināts par to, ka drīzāk ir mākslinieks, nevis politiķis un valstsvīrs. Un kā mākslinieks, proti, bards,dziedātājs, šis valdnieks nebūt nebija tāds, par kādu viņu bieži vien ir padarījis modernais kino - parabsolūti smieklīgu nemākuli. Viņš, protams, nav bijis izcils dziedātājs, un daļa izpelnītās atzinības varētubūt lišķibas mesli, jo viņš nu reiz bija absolūtais valdnieks. Bet visādi citādi Nerons savā dzejot- vaidejotprasmē turējās vismaz normāla vidusmēra robežās un nepavisam nebija tīrais izsmiekla objekts. Pēcvisām ziņām arī Romas lielā ugunsgrēka laikā un pēc tam viņš bija visnotaļ nopietns, aktīvs, apdomīgs unrīkoties spējīgs valdnieks. Tas tikai cita starpā. Tas, ka viņa dzīves turpmākajos pēdējos četros gadospieauga izšķērdēšanas mānija un ekscentriskums, ir jau cita dziesma.

Pavisam cita lieta ir arī Nerona ļaundarības - no mātes nogalināšanas līdz savas sievas grūtniecesPopejas saspārdīšanai dzērumā; viņa pēc tam nomira. Lai cik briesmīgi tas izklausās pēc mūsdienutiesiskajiem jēdzieniem, šo ekscesu gadījumos Neronam tomēr jāpiešķir atlaide kā tā laika valdniekam.Lielākajai daļai pārējo Romas valdnieku arī guļ šīs tas uz sirdsapziņas. Piemēram, neilgi pirms Neronavaldījušais Kaligula pavisam noteikti šai ziņā Neronu ir krietni pārspējis.

Dievišķai impērijai un toreizējam laikam bijuši citādi kritēriji, un principā Neronu par viņapolitiskajām un privātajām slepkavībām, par nežēlību cirka spēlēs un kristiešu vajāšanu nedrīkst apsūdzētvairāk kā citus tā laika valdniekus par viņu nodarījumiem. Bet tas arī ir tikai iestarpinājums.

Bija argumenti: protams, Neronam nebūt nebija ar savu roku jāpielaiž uguns Romai, tātad viņaprombūtne nav nevainīguma pierādījums, bet gan varbūt inscenēts alibi. Cits arguments: kā zināms,Neronam bija lieli Romas jauncelsmes plāni un tāpēc viņam bijis nepieciešams lielais ugunsgrēks. Vēlarguments: visa viņa palīdzība ugunsgrēka plosīšanās laikā arī bija tikai alibi manevrs.

Tā varētu gan būt, tomēr pret katru no šiem argumentiem ir arī ļoti pamatoti un pārliecinošipretargumenti. Viens no tiem, piemēram, ir tāds, ka, ja Nerons pats būtu aizdedzinājis (vai vismaz toierosinājis), viņš noteikti nebūtu rīkojies tā, ka paša pils kļūst par vienu no pirmajiem uguns upuriem. Gn

pat, ja pieņemtu, ka tā būtu bijusi alibi plāna daļa vai ka viņam kaut kādu iemeslu dēļ tikko uzceltā pilsvairs nepatiktu un tāpēc ar tās nodedzināšanu būtu jāsamierinās, tad diez vai iespējams uzskatīt, ka pirmsuguns pielikšanas viņš nebūtu vismaz licis izvākt visas tur esošās bagātības. Bet nav nekādu liecību, ka tābūtu darīts. Gn viņam tik pārliecinoši pierakstītā dziedāšanas epizode, iespējams, vispār nav bijusi, bettās pamatojums var būt tikai Nerona piebildē, ka šādu šausmu priekšā nevarot atturēties, nedziedotvaimanu dziesmas, tāpat kā tika vaimanāts, kad aizgāja bojā Troja…

Kaut pilnīgas vienprātības nav arī starp biogrāfiem jau pirmavotos, Romas ugunsgrēka lieta tomēr irmazliet pārspīlēta. Ggunsgrēks patiesi bija liels. Bet nepavisam nenodega visa Roma. Neskartas palikaveselas pilsētas daļas. (Avotos atkal ir atšķirīgi attēlojumi. Atšķirības sniedzas notā, ka «no 14 pilsētasdaļām neskartas palika tikai četras», līdz atzinumam, ka «pamatā nodega tikai iekšpilsētas rajons arsaviem nabadzīgajiem kvartāliem, teritorijas ziņā pilsētas lielākā daļa necieta».) Gn nekādā ziņā tasnebija ne pirmais, ne vienīgais, ne vispār lielākais pilsētas ugunsgrēks. Gan pirms, gan pēc tā patiesībānemitīgi bija lielāki vai mazāki ugunsgrēki, galvenokārt nabadzīgajos kvartālos. Līdz šim konkrētajamugunsgrēkam pastāvēja pat gadiem ilga tradīcija, ka pilsētas administrācija pavēlēja regulāri nodedzinātparādos ieslīgušās mājas vai inficētos nabadzīgo kvartālus. Tātad Neronam nepavisam nevajadzējaslepeni un konspiratīvi inscenēt Romas degšanu galvenokārt savu daudzkārt minēto jaunās būvniecībasplānu dēļ, viņš būtu varējis gluži legāli sagatavot būvlaukumu, pilsētu daļēji nodedzinot. Pieņēmumam, katā būtu ne vairs loģiski un racionāli rīkoties spējīga, bet gan jau ārprātīga un jebkuru realitāti zaudējušacilvēka rīcība, nav nekādu dibinātu pierādījumu, atskaitot demagoģiskus apgalvojumus.

Tiešām, pēc ugunsgrēka Nerons uzsāka varenu atjaunošanas programmu. Bet faktiski tā nesniedzāstālāk par zināmu skaitu sabiedrisko celtņu un piļu celtniecību un Lielā cirka atjaunošanu (kuru, starp citu,jau pēc sešiem mēnešiem varēja izmantot spēlēm, tātad tas nevarēja būt pilnīgi noslaucīts jau tā iemesladēļ vien, ka Lielais cirks bija galvenokārt akmens celtne; ugunsgrēkā visvairāk cieta augšējās kokagalerijas). Tā nebija reāla visas pilsētbūves programma, tās īstenošanai nebija ne naudas, ne koncepcijas,ne izturības. Trūcīgo un nabadzīgo kvartāli, kā bijuši visos laikos, tā arī saglabājās līdz nākošajamlielākajam ugunsgrēkam pēc divdesmit gadiem. (Gandrīz ik pēc 20 vai 30 gadiem kā pirms, tā pēc NeronaRomā plosījās lieli ugunsgrēki; šajā ziņā šo konkrēto ugunsgrēku vēsturiskajā nozīmē pārmērīgipārvērtēja un interpretēja tieši Nerona un it kā viņa atbildības dēļ.)

Ar ugunsgrēku saistīts vēl cits, patiesi drausmīgs notikums - pirmā lielā kristiešu vajāšana kāsodīšanas akts, un jautājums par īstajiem ugunsgrēka izraisītājiem paliek atklāts.

Tātad pēc visa, kas patiešām pierādāms, nevar runāt par Neronu kā dedzinātāju vai arī tikai kā parierosinātāju, izmantotāju vai labuma ieguvēju. Jāpiemin arī, ka tajā laikā Romas neoficiālajiemugunsgrēkiem «jau vienmēr» un «tradicionāli» bija divi cēloņi: tīra nevērība galvenokārt nabadzīgo (vaivispār zemāko slāņu) trūcīgajos dzīvojamos kvartālos un sen pazīstamā kriminālā, ļaunprātīgādedzināšana, kuras cēloņi bija draudi, atriebība, izspiešana vai arī nozieguma slēpšana. Lielaisugunsgrēks 64. gadā pēc Kristus, protams, varētu būt izcēlies nolaidības dēļ tāpat kā visi citi. Tomēr,šķiet, ir noskaidrots (avotos, kā vienmēr, nav vienprātības), ka degšana sākusies gandrīz vienlaicīgiastoņās dažādās pilsētas daļās. Šis norādījums uz sistemātisku aizdedzināšanu, protams, drīzāk varētuatkal atbalstīt tēzi par Neronu kā dedzinātāju, jo maz ticams, ka laupītāju vai dedzinātāju bandas būtuizprātojušas tik plašu akciju, tomēr pilnīgi to noliegt arī nevajadzētu. Tā kā joprojām tikpat kā visinetiešie pierādījumi liecina pret Nerona tiešu vai netiešu līdzdalību, paliek vēl iespēja vai teorija paraizdedzināšanu kā politiskas sazvērestības daļu pret Neronu (sazvērestības pret viņu patiešām notikabieži, gan pirms, gan pēc tam, it sevišķi tūlīt nākošajā gadā pēc ugunsgrēka - tā sauktā Pīsonu ģimenessazvērestība). (Jn tas galu galā paliek visloģiskākais, bet diemžēl arī pilnīgi nepierādīts pieņēmums, jošajā virzienā nebija pat nekādas izmeklēšanas.

Lietas oficiālā izbeigšana: kā zināms, vainu uzvēla jau ilgāku laiku Romā esošajai «infekciozajai»kristiešu sektai, kas bija ieguvusi cieņu un daudz atbalstītāju galvenokārt kopš tā laika, kad Romā

uzturējās apustuļi Pēteris un Pāvils. Šai sektai sarīkoja paraugprāvu un ļoti nežēlīgi sodīja daudzus (vaisimtiem - arī te avoti ir pretrunīgi vai neprecīzi) ar nāvi. Viņus uzdūra uz mietiem un sita krustā, iebāzamaisos un maisus aizšuva, pārlēja ar eļļu un sadedzināja dzīvus - «pēc Nerona pavēles» - tāda ir vienaversija; otra - «saskaņā ar neizbēgamu paraugprāvas spriedumu», kas, iespējams, būtu ne kvalitatīva, betkvantitatīva atšķirība… Nepārprotami irtas, ka tā bija viena no daudzajām (un vēl nežēlīgākām) kristiešuvajāšanām, un tiktāl tai ir vēsturiska nozīme. Turklāt jāsaka, ka, par katru cenu nenomazgājot baltuvēsturiski sen zināmo ekscentriķi un izvirtuli Neronu, viņam šajā kristiešu paraugprāvā daudzkārtsvarīgāka bija tās politiskā, nevis reliģiskā puse. Tāpat arī pēc tam Pētera un Pāvila mocekļu nāve(galvas nociršana) no Nerona puses bija motivēta vairāk politiski nekā reliģiski. (Jn, kā zināms, ganparaugprāvas, gan nežēlīgos nāvessodus neizgudroja Nerons. Lai cik drūmi neizklausītos, tas viss atbildavispārējai tā laika «modei».

Tātad: tikpat kā droši - Nerons nebija Romas dedzinātājs. Kristiešiem, kam par to vajadzēja atbildēt,vispār nebija nekāda sakara ar dedzināšanu, viņi bija vienīgi grēkāži. Iespējams, 64. gadā pēc KristusRoma cieta nejauši no pārāk ljela ugunsgrēka, ko bija izraisījušas laupītāju bandas; iespējams, ugunsgrēksbija daļa sazvērestības pret Neronu. Tomēr abas iespējamības nav pierādītas un paliek nepierādāmas…

2. gadsimts pec Kristus Kas uzbūvēja mūrus Zimbabvē?

Ko nozīmē pamestais nocietinājums Āfrikas biezoknī?Vai tas ir kādas senas civilizācijas kultūras vai reliģijas centrs? Vai valdnieka Zālamana zelta

raktuves? Kādam nolūkam kalpo it kā bezmērķīgi celtā būve?

Tas ir gigantisks mūra valnis. Bezjavas akmeņu krāvums, vidēji 10 m augsts un 4,5 m plats. 100 000tonnu akmeņu salikti cits uz cita 100 m garā valnī. Kāpēc, kādam nolūkam?

Šis apraksts ir no jaunākās grāmatas par fortiem un nocietinājumiem:«Lielā Zimbabve atrodas apmēram 250 km uz dienvidiem no Harares (britu koloniāllaika

Solsberijas) kādreizējā Dienvidrodēzijā Āfrikas dienvidos, un šodien to sauc par Lielās Zimbabvesdrupu nacionālo parku. Mazo mājiņu drupas ielejā, šķiet, ir veselas afrikāņu pilsētas paliekas. (Jz 75 maugstas granīta klints tālāk uz austrumiem atrodas vecu vaļņu komplekss, kura akmens mūri pieskaņotidabiskajiem klinšu veidojumiem un iekļaujas tajos, tādējādi tas izskatās gandrīz kā dabiskas klinšuainavas daļa.

Atrašanās vieta ļauj secināt, ka šis akmens valnis kādreiz ir bijis nocietinājums, kaut gan tā tikdemonstratīvi augstais novietojums un skats pret uzlecošo sauli varētu būt arī ar reliģisku nozīmi. Tomērpēdējam pieņēmumam pretī runā fakts, ka eliptiskās celtnes pozīcija ielejā, rietumos no drupu pilsētas,jau diezgan nepārprotami norāda, ka tā bija drīzāk templis vai pils nekā nocietinājumu būve; kaut arī teplāns un celtniecības veids tāpat norāda uz aizsardzības citadeli. Apkārt apbūvētais akmens mūris notaisnstūra granīta bluķiem ir 10,5 m augsts, 3-5 m plats, un tā diametrs ir gandrīz 300 m. Akmeņukārtojums zigzaglīnijā pašā augšā uz mūra atliekām, šķiet, tomēr ir vairāk dekoratīva nekā militārarakstura.

Galvenā ieeja ir ziemeļos un sastāv no divām pieejām. Viena ir īsa un pieved tieši klāt, otra ietparalēli gar galveno mūri 30 m garā pasāžā. Uzbrucējam, kas jau uzkāpis pa,kāpnēm un iegājis pavārtiem, nu bija jāizšķiras, pa kuru eju doties tālāk. Ja pagriezās pa labi, nonāca strupceļā. Ja devās taisniuz priekšu, tad izgāja caur vēl vieniem vārtiem, aiz kuriem no jauna sagaidīja izvēle starp trim

virzieniem: vīsi trīs vienādi maldinoši, trīs sarežģītas uz viltīgi bīstama pamata ierīkotas ejas, kasizbeidzas pie kvadrātveida galvenā nocietinājuma. Turpretī ceļš pa kreisi veda pie galvenajiem vārtiempa šauru koridoru, kas savukārt veda uz nocietinājumu kompleksu ar daudzām turpmākā ceļa izvēlesiespējām. Visa šī maldinošā sistēma tikai papildināja citus akmens mūrus, kas visu kompleksu sadalījadažādas formas un lieluma platībās.

Speciālistu ziņas par būves rašanās laiku ir ļoti atšķirīgas un sniedzas no 10. lidz 16. gadsimtam;iespējams ir ari apmēram 600. gads. Daži entuziasti iet pat tiktāl, ka šo akmens būvi pasludina parvaldnieka Zālamana leģendārajām zelta raktuvēm vai ka to kādreiz esot cēlis kāds nomaldījies romiešuleģions vai nūbieši, kuru impērija Sudānā turēja savā varā seno Centrālāfriku. Fakts ir arī tas, ka akmeņubūve ir šonu tautas darbs, kas tur dzīvo vēl šodien. Viņu zeme tā arī mūsdienās tiek saukta - Zimbabve -tieši pēc šo mūžveco drupu nosaukuma.»

Gigantiskais mūris tātad apjož apmēram 2000 m2 zemes platības, ko dēvē par Valdnieku rezidenci.Izteiciens ir pilnīgi patvaļīgs, jo arheoloģiskie izrakumi un pētījumi nav devuši nekādus norādījumus parto, ka šajā vietā šis pilnīgi negaidītais brīnums akmenī jebkad bijusi valdnieku rezidence. Kas tas patiesivarētu būt bijis, par to jau dots mājiens iepriekšminētajā citātā. Tomēr arī šis iztulkojums nespēj pilnīgipārliecināt, un beigu beigās arī mūsdienās Zimbabves drupas vēl glabā savu noslēpumu.

Labi: nocietinājums (sk. iepriekš) vai tomēr drīzāk templis? Bet kādam nolūkam, kam?Izrakumos nav nekādu atradumu. Tāpat nav nekādu rakstu zīmju. Arī nekā cita, kas arheologiem dotu

pieturas punktus: skulptūras, krūšutēli, citi mākslas darbi, darbarīku atliekas un tamlīdzīgi priekšmeti.Nekādu pierādījumu.

Mēms un neizskaidrojams paceļas elipses formas mūris. Arī tā nolūks nav droši nosakāms. Mūraatliekas veido mazus apļus vai elipses, kuru jēga un nolūks nav saskatāms. Vai te iekšpusē kāds garāksmūris iet paralēli ārējam ar bieži vien ļoti šauru starptelpu? Bet neviens no abiem mūriem nepaver skatuuz ārpusi. Visā būvē nekur nav nevienas lūkas, nemaz nerunājot par lielākām logveida atverēm.

Tad centrālais tornis. Varens tas paceļas 10 m augstumā, pamatnes sānu malas garums ir 6 m. Aritornim nav nevienas lūkas vai loga atveres. Un kāpēc gan? Jo patiesībā tas nav tornis, bet gan kolonna,pīlārs, proti, tā iekšpuse no šķietami neizkustināmās pamatnes līdz pakāpeniski sašaurinātam nobeigumamaugšā piepildīta tikai ar akmeņiem. Novērošanas vieta arī tā nevar būt. Uz augšu neved nevienas kāpnes.

Angļu arheoloģe Ģertrūde S. Tompsone noveda pētījumu tikai līdz šķietami banālam konstatējumam:«Ja atrisināšu torņa mīklu, tad manās rokās būs arī visas Lielās Zimbabves atrisinājums.»

Pirmie grūtie izrakumi notika 1929. gadā, bet tie nedeva nekādus īpašus rezultātus. Tornim nav nesaskatāma, ne nosakāma nolūka. Tātad šķietami bezjēdzīgs tornis? Bet celtnes un būvju kompleksusnemēdz tā bezjēdzīgi celt. Jau spēka un līdzekļu patēriņš vien, ko tie prasa, ir par lielu. Kam gan varēturasties ideja savākt tonnām akmeņu, lai tos sakrautu citu uz cita mākslīgi veidotā tornī, kas ir bezjēdzīgs?Skaidrs, ka tāds pieņēmums runā pretī jebkurai loģikai un dzīves pieredzei. Tāpat jau būvesamatnieciskais pilnīgums nepieļauj šādu pieņēmumu. Akmens uz akmens, rinda uz rindas, bez māliem vaicita veida javas, katrs akmens rūpigi tēsts, stabils un neizkustināms un, pateicoties savai formai unnovietojumam, ir cieši savienots un pielāgots katram nākošajam akmenim.

Tātad jāapsver minējumi un ticamība. Kas ir iespējams? Ja nav valdnieka rezidence, ja navnocietinājums - vai tad iespējams, ka Zim- babves komplekss nav nekāda celtne, bet gan tēls? Milzīgaskulptūra? Astronomiska ierīce, kādas atrodamas arī citur no aizvēsturiskiem un senās vēstures laikiem?

Gn tieši šie apsvērumi, šķiet, patiesi piedāvā izeju no mīklas par veidojuma nozīmi. Tornis drupāsun elipses veida būve pat ļoti uzvedina uz šādu skaidrojumu. Cits netiešs pierādījums ir fakts, ka tāluprom, Āfrikas ziemeļrietumos, mūsdienu Mali Republikā dogoni tieši šo elipses formu uzskata par svētu.Dogonu svētajai elipsei ir pārsteidzoša līdzība ar Zimbabves mūra elipsi. Jāsalīdzina tikai Zimbabvesplāns ar dogonu elipses formu.

Bet kāpēc elipse? Etnoloģiskie pētījumi ir parādījuši, ka Āfrikas dogoni laikam jau gadu tūkstošiem

pielūdz Sīriusu B. Tas nav gaišais Sīriuss, kuru mēs redzam starojam Lielā Suņa zvaigznājā. Sīriuss Briņķo elipses trajektorijā ap gaišo Sīriusu A.

Gn modernā astronomija ir apstiprinājusi dogonu gadu tūkstošiem vecās mistiskās zināšanas. Ik pēc50 gadiem šajā elipses trajektorijā Sīriuss B apriņķo Sīriusu A - mazu neitronu zvaigzni. Pie tam SīriussB ir niecīgs, toties ārkārtīgi smags. Ar vidēju mūsdienu teleskopu to gandrīz grūti saskatīt. Pagājušāgadsimta vidū bija vajadzīgi toreiz vismodernākie tehniskie aparāti, lai Sīriusu B optiski skaidri redzētu.Tikai ar šodienas vismodernākajiem astronomiskajiem teleskopiem to var labi saskatīt.

Gn tā dogoni Mali Republikā svin Sīriusa svētkus precīzi ik pēc 50 gadiem. Saskaņā ar tradīcijām unmutiskiem nostāstiem dogoni savas zināšanas ieguvuši no debesu dieviem nonimos. Katrā ziņāastronomiski šīs zināšanas ir eksaktas un precīzas. Protams, tūlīt rodas jautājums: kā vienkārša, agrākteiktu - primitīva, Āfrikas tauta ieguvusi tik augstas zinības? Pirmais neizbēgamais prātojums varētu būtpar ļoti agru, iespējams, pat aizvēsturisku civilizāciju, kurai bijis patiesi apbrīnojams astronomijaszināšanu līmenis un kuras zināšanas vēlāk, pēc šīs civilizācijas bojāejas un tās pēcteču atkrišanaszemākās attīstības pakāpēs, pazeminājušās līdz mītiem un kā tādi tās ir saglabājušās.

Turklāt nepavisam ne visas šo mītisko zināšanu detaļas ir pārbaudītas. Pēc dogonu nostāstiemSīriusa sistēmā ir vēl citi pavadoņi. Vai varbūt planētas? Lai kā arī būtu, katrā ziņā arī Sīriusa sistēmaszīmējumi pieder pie dogonu senajiem nostāstiem.

Un šeit aplis atkal noslēdzas ar Zimbabves būvi: dogonu zīmējumi daudzās detaļās sakrīt ar LielāsZimbabves plānu.

Secinājums: vai tātad Lielās Zimbabves drupu gadījumā runa ir par Sīriusa sistēmas astronomiskuattēlojumu? Un papildu jautājums: vai vispār tikai nākotnes astronomi spēs noteikt, kādas zināšanasatspoguļotas Zimbabves būvē?

Mūsdienu ortodoksālā zinātne gan kā pilnīgi bezjēdzīgus noliedz tamlīdzīgus pieņēmumus, domuspēles un pārspīlētus skaidrojumus. Bet, no otras puses, visā pasaulē nav neviena zinātnieka, kas varētuprecīzi un nešaubīgi pateikt, kas patiesi ir Lielā Zimbabve.

Tomēr tas arī nav tik dīvaini. Lielās Zimbabves būvi (kā to no tā laika oficiāli sauc) atklāja vispārtikai 1868. gadā. Atklājējs bija kāds Ādams Renderss. Šis mednieks un piedzīvojumu meklētājs toreizbija nomaldījies un grīļodamies spraucās cauri biezoknim. Viņš jau juta, ka zūd spēki, un tikai ar milzīgupiepūli spēja cilāt krūmu cirvi. Kustības kļuva arvien lēnākas un roka, kas džungļos atbrīvoja ceļu, arviennespēcīgāka.

Un pēkšņi pavisam negaidīti viņš atradās pie kādas būves, jau uzelpoja - un bija briesmīgi vīlies,redzot, ka atrodas nevis apdzīvotā vietā, bet gan jau gadsimteņiem ilgi pamestā drupu pilsētā vaikompleksā.

Ja tas vispār kādreiz ir bijis apdzīvots.Viņam bija grūti noticēt savām acīm: mūris izskatījās gandrīz kā jauns. Tātad kaut kur vajadzēja būt

cilvēkiem?Tomēr viņš veltīgi klejoja ap visu mūra sienu un beidzot pa kādu caurumu ielīda būves iekšpusē,

neatklājot nekā tāda, kas liecinātu par cilvēku klātbūtni. Acim redzami jau gadu simtiem neviens nebijaspēris kāju Lielajā Zimbabvē.

Galu galā viņš devās tālāk un tika izglābts.Dažus gadus pēc viņa atklājuma ceļā devās vācu ģeologs Karls Mauhs, lai atrastu Āfrikā Vecās

Derības leģendāro Zelta zemi. Viņa vadmotīvs bija vecais Bībeles teksts par valdnieku Zālamanu:«Un Eceon-Geberā ķēniņš Zālamans taisīja kuģus. Šī vieta atrodas pie Ēlatas, Ēdoma zemē, pie

Niedru jūras krastiem. Bet Hīrāms sūtīja kuģu apkalpei savus kalpus kuģiniekus, jūras pazinējus, kasdarbojās kopā ar Zālamana kalpiem. Un tie devās pāri uz Ofīru; un tie atveda no turienes zeltu, četri simtiun divdesmit talentu. Un tie tos atveda ķēniņam Zālamanam.»

(Pirmā Ķēniņu grāmata, 9. nodaļa, 26. - 28.)

Arī ēģiptiešu vecajos tekstos un nostāstos arvien atradās norādījumi par ceļojumiem uz dienvidiem,augšup pa Nīlu līdz tālajām zemēm, kur rodams zelts.

Tīri nejauši nu bija sastapušies Ādams Renderss, Lielās Zimbabves atklājējs, un Zelta zemesmeklētājs Karls Mauhs.

Mauhs bija izveidojis pats savu iedomātu zelta bagātas zemes ainu un domāja, ka tādā zemē esotjābūt ari milzīgam cietoksnim: «Galu galā tur nodarbojās ar zelta tirdzniecibu. Ļaudīm, protams,vajadzēja aizsargāties no zagļiem. Kaut kur bija nepieciešams glabāt zeltu, un to vajadzēja darīt tā, laibūtu droši.»

Kad Renderss dzirdēja Mauhu tik pārliecinoši un ar tādu loģiski pamatotu iztēli runājam paratklājumu, ko viņš vēl tikai gribēja atrast, pirmais bija ļoti iespaidots un ierosināja Mauham: «Nu, tadapmeklēsim manu mūru pilsētu!»

Renderss bija gatavs aizvest Mauhu uz turieni. Un, kad Mauhs stāvēja pie Lielās Zimbabves būves,viņš gavilēja: «Jā, tā ir mana Zelta zeme!»

Viņa pārliecība kļuva vēl spēcīgāka, kad kādā nostāstā atklāja norādījumu uz «lielo (vai garo)sievu». Viss lieliski saderēja… Protams, domāja Mauhs, lielā sieva varēja būt tikai slavenā Sābasķēniņiene, par kuru ir arī zināms, ka viņa tirgojās (vai katrā ziņā esot tirgojusies) ar Zālamanu.

Bet, ak vai, teorija bija skaista, taču tā neatbilda realitātei. Mauhs nekādus dārgumus neatrada. NoĀfrikas viņš atgriezās vīlies, zaudējis ilūzijas, bet tomēr nepretojās, kad Vācijā viņu apsveica kā LielāsZimbabves drupu kompleksa atklājēju. Mazliet nekaunīgi, vai ne?

Pieņēmums, kas saistīts ar Zālamanu, nevar saskanēt vispirms jau laika ziņā. Zālamans dzīvoja ap1000. gadu pirms Kristus. Zelta zemei -ja vien vispār tāda ir eksistējusi - vajadzēja tātad pastāvēt pirms3000 gadiem. Tik vecas tomēr Lielās Zimbabves drupas nav. Mūru būve tika uzsākta ne agrāk par 2.gadsimtu pēc Kristus, iespējams, ka vēl vēlāk.

Tomēr visnotaļ iespējama sakarība starp zeltu un Lielo Zimbabvi. Šī apvidus banti gan nekad navrosīgi tirgojušies ar zeltu. Bet nav arī pierādīts, ka viņi vai viņu senči būtu bijuši Lielās Zimbabvesceltnieki. Gluži otrādi. Par bantiem ir zināms, ka viņi jau pašā sākumā ir dedzinājuši ķieģeļus no māla unnekad nekur būvdarbos nav izmantojuši granīta akmeņus. Vai nu tieši Lielajā Zimbabvē viņi būtupieļāvuši izņēmumu? Tik lielas novirzes no visiem ieradumiem un normām visā aizvēsturiskajā laikā unagrīno laiku vēsturē vienkārši nav sastopamas; kaut kas tāds, kā rāda pieredze, ir gandrīz neiespējams.

Tātad atkal zaļā gaisma visādiem pieņēmumiem. Iepriekšējais citāts no grāmatas konstatē kā faktu to,ka kompleksu esot cēluši šoni, kas tur dzīvo līdz mūsdienām.

Bet, lai cik dīvaini tas būtu, ir ari citi uzskati. Tā, piemēram, arheologs J. P. Vents uzskata, ka Lielo

Zimbabvi uzcēluši arābi un, proti, tieši sakarā ar zelta tirdzniecību. Lai pamatotu šo pieņēmumu, citastarpā viņš norāda uz to, ka akmeņu skaldīšanas māksla arābu zemēs bija un ir ļoti izplatīta un augstiattīstīta. Esot pierādāms, ka arābi tieši tur, tajā apgabalā, senajos laikos ieguvuši zeltu.

Tātad, vai viņi uzbūvēja Lielo Zimbabvi kā, tā sakot, savu zelta krājumu glabātavu, kā sava veidaFortnoksu, kur zeltu, iespējams, glabāja tikai uz laiku, līdz brīdim, kad ieradās nākošais kuģis vai nākošākaravāna, kas zeltu aizveda?

Lielās Zimbabves uzplaukuma laikā patiešām ik gadus turienes raktuvēs esot iegūts tūkstošiem tonnuzelta. Salīdzinājumā ar to pat mūsdienu ražošanas rezultāti esot stipri trūcīgi. Cik drošs un autentisks šādsapgalvojums, tas lai paliek katra paša ziņā.

Tātad izdarīsim kopsavilkumu. Vai Lielā Zimbabve ir nocietinājums, templis, akmenī izveidotasatmiņas par senu reliģiju, kura saistīta ar Sīriusu B, vai arī veca gigantiska arābu zelta glabātava?

Kurai versijai piešķirt priekšroku - tā ir gaumes lieta. Ir argumenti par un pret jebkuru no šīmversijām. Vienalga, kuru akceptē un kuru uzskata par varbūtēju, nav atbilžu uz jautājumiem, piemēram,pirmām kārtām uz šādu: kāpēc gan no būves tik acīm redzami atsacījās un to pameta? Parastie cēloņivairumā šādu gadījumu ir epidēmijas vai dabas katastrofas. Bet pēc visa tā, kas saskatāms un pierādāms,šie cēloņi, izrādās, šeit neder. Tādiem arī pēc gadu simtiem būtu atrodamas sekas, bet to nav.

Tad kādēļ gan? Vai iedzīvotājiem aptrūka kurināmā? Reizēm izvirza arī šādu hipotēzi. Bet tā drīzākir maldīga un tikpat kā nepieņemama. Lai uzbūvētu cietoksnim līdzīgu būvi, kas stāv gadu simteņiem, tautavai tautas daļa sagādā neskaitāmas tonnas smagu akmeņu bieži vien no lieliem attālumiem. Tas, kas spējveikt šādu fantastisku darbu, var arī malku sagādāt no vēl lielākiem attālumiem, jo to izdarīt ir daudzvieglāk nekā transportēt granīta akmeņus.

īsi sakot: līdz pat mūsdienām neviens droši nezina, kāpēc tika uzbūvēta Lielā Zimbabve, kādamnolūkam būve kalpoja un kāpēc to ap 16./17. gs. pēkšņi vai arī ilgākā laika sprīdī pameta, atsacījās no tāsun ļāva tai aizaugt ar krūmiem. Ne karš, ne slimības nav pārliecinošs izskaidrojums.

Un līdz ar to faktiski viss ap Lielo Zimbabvi ir mīklains un neizzināts.

3. gadsimts pec Kristus Bīskaps Svētais Deru un citi staigājošie bezgalvji

Bīskaps suētais Denī, ko sodīja ar nāvi, nocērtot galvu, Anna Bulina, kas savu galvu ar atņirgtiemzobiem nes grozā, Teksasas jātnieki bez galvas - vai tie ir tikai fantāzijas tēli?

Kā izskaidrot šo bezgalvju fenomenu?

Tas noticis 272. gadā apmēram šādi:Romiešu bendes kalps skaļi smej: «Nu nekas vairs nesanāks ar tavu pilsētas dibināšanu!» Ar šiem

vārdiem viņš nocērt galvu Parizes bīskapam svētajam Denī. Nāvessods izpildīts, pirmie ziņkārīgie atstājlaukumu. Tad notiek kaut kas nedzirdēts, neticams, baiss: ķermenis bez galvas it kā pamostas jaunaidzīvei. Vispirms sāk kustēties pirksti, tad kājas. Pūlī atskan skaļi kliedzieni, cilvēki šausmās bēg unvisiem pa priekšu zaimotājs bende. Līdzīgi marionetei, ko aiz aukliņām rausta neredzams spēlētājs,bīskaps svētais Denī pieceļas, paņem rokās savu asiņaino galvu ar bīskapa cepuri un aiziet…

Tāds ir pirmais, bet nepavisam ne pēdējais stāsts par cilvēkiem bez galvas, kas pieceļas no bendesbluķa un aiziet ar savu galvu rokās vai arī bez tās. Viens no pēdējiem šāda veida stāstiem ir leģenda parmarodieri un jūras pirātu Klausu Stertebēkeru no Hamburgas. Protams, var šīm ziņām nepievērstuzmanību un pieskaitīt tās pie šausmu stāstiem. Bez šaubām, tur ir to vieta. Vienīgais, ko der aplūkottuvāk, ir šo stāstu regulāra atkārtošanās praktiski visos laikos un visās zemēs. Ar tiem jāsastopas tikpatneizbēgami kā ar leģendām par vienradzi vai Lohnesa ezera briesmonim līdzīgu monstru, par ko vēl būsruna turpmākajās nodaļās. Iepriekšminētajās leģendās, šķiet, ir saglabājusies pirmatmiņa, kā, piemēram,leģendām par dinozauriem (par pūķiem) ir racionāls cēlonis; sen zināms, ka pat teiku un pasaku pamatāgandrīz vienmēr ir vēsturisks notikums vai kāds cits patiess fakts. Tātad - vai arī šajos nostāstos par tiem,kas spējuši pārvietoties bez galvas?

Varbūt tomēr ne?Profesors, arheoloģijas un mitoloģijas eksperts Hanss Šindlers Bel- lamī no Vīnes ziņu par bīskapa

svētā Denī nāvi komentē šādi: «Eksistē dokuments, kurā precīzi tieši tā attēlots šis gadījums 272. gadāpēc Kristus dzimšanas. Tā nu līdz pat mūsu dienām spējam to tik dzīvi iedomāties. Nogalētais Parīzes

bīskaps ar savu asiņaino galvu padusē vai rokās dodas uz to vietu, kuru vēlāk nosauc viņa vārdā par Sen-denī. Šodien tā ir pazīstama Parīzes priekšpilsēta ar šo leģendu vēsturē. Vietā, kur viņš beidzot nolikasavu nocirsto galvu, radās pilsēta, kā to svētais Denī faktiski bija paredzējis.»

Protams, nākošais un vispār pirmais jautājums: dokuments, nu labi! Bet vai tas ir vēsturisksdokuments jeb vai dievbijīgas pacilātības radīts dokuments? Runājot mūsdienu izdevējdarbiniekužargonā: vai tas ir fakts vai fikcija?

Vēlreiz no sākuma: galvas nociršanas fakts ir autentisks. Nav īsti noskaidrots, vai tas notika(iespējams, mūsdienu Monmartrā) 272. vai tikai 285. gadā pēc Kristus dzimšanas. Katrā ziņā svētaisDenī, kā ari priesteris Rustikuss un diakons Eleitērs kristiešu vajāšanas laikā tika sodīti ar nāvi, nocērtotgalvu. Vēlāk karalis Dagobērs lika pārvest savas relikvijas uz benediktiešu abatijas baznīcu Sendenī, kaslīdz ar to k|uva par Gallijas un vēlākās Francijas - franku valsts! - vislielāko svētnīcu un pēc tam, kad tajātika apglabāti gandrīz visi Francijas karaļi, - par sava veida nacionālu muzeju. Svētā Denī baznīcaskarogs ar nosaukumu Oriflamme (zelta liesma) ieguva franču karaļu uzvaras karoga slavu. Patiešām: uz tāir attēlots bīskaps ar nocirsto galvu rokās (no tā cēlusies arī viņa protekcija pret galvassāpēm - cikprātīgi!).

Tiktāl viss kārtībā. Heraldika, leģenda, sena teika, dievbijīgas pacilātības un ticības stiprināšana…Tikai, kā jau minēts, svētā Denī gadījums nav vienīgais, tam seko vesela bezgalvju kompānija.

Arī profesors Bellamī piezīmē: «Francijas svētā Denī gājiens bez galvas nepavisam nav vienīgaiskuriozs. Tikai stāstījums par viņa sodīšanu ar nāvi, nocērtot galvu, ir visvecākais no zināmajiem. Kasvēlas ar šo tēmu nodarboties vēsturiski, tam jāsāk pētījumi trešajā gadsimtā.»

Nu lai. Arī gadījums ar sievieti bez galvas attiecas gandrīz uz to pašu svētā Denī laika posmu. Tasnoticis Anglijas grāfistē Lankašīrā. Kaut arī vismaz no tiem laikiem nav saglabājušies cilvēku vārdi,vēlāk tos izdomāja.. Jaunākā redakcijā nostāsts skan šādi:

«Kāds vīrs, vārdā Gabriels Fišers, sava suņa Trotija pavadībā devās uz mājām no sliktas slavaskroga «White Buli». Kaut gan piedzēries, ceļu viņš atrod. Ceļmalas dzīvžogs palīdz orientēties. Mēnessgan met krūmos spokainas ēnas. Klusi dungojot, Gabriels Fišers grīļīgā gaitā turpina ceļu mājup, kad viņasuns Trotijs pēkšņi apstājas kā zemē ieaudzis, atņirdz zobus, rūc un nav nomierināms. «Tu taču nebīstiesno sievietes,» Fišers saka viņam. Labi, ir jau noteikti pāri pusnaktij, kas gan sievietei uz ceļa meklējams?Kopš kura laika sievas vienas pļēguro krogā? tin viņš streipuļo tālāk. Tagad mēness gaismā sievieti varlabāk apskatīt. Viņa ģērbusies garā tērpā, pie rokas grozs, bet galva dīvaini paslēpta zem lakata. Tačugājēja atstāj ļoti kārtīgas sievietes iespaidu. Tāpēc Gabriels Fišers tā īsti nezina, ko domāt. Kārtīgasieviete ap šo laiku, naktī, viena uz ceļa? CJn viņa suns, kas rūc un, spalvu sabozis, aizskrien prom…Sieviete iet viņam pa priekšu tajā pašā virzienā un tad paātrina gaitu. Viņš steidzas pakaļ, panāk, uzrunā.Sieviete ļoti isi un izvairigi atbild tikai pēc brīža, līdz viņas patīkamā, mīkstā balss pēkšņi pārvēršasbriesmīgos smieklos. Gn balss nāk - no groza!

Fišeram kļūst baigi, un viņš apstājas. Gandrīz acumirklī pāriet reibums, taču viņš vēl navpārliecināts - vai tas nav dzēruma delīrijs, vai viņš patiesi redz to. Viņš piedāvājas panest grozu. KadFišers satver grozu, no tā atkal atskan griezīgie smiekli. Tajā atrodas sievietes galva! Šausmās viņš grozuaizsviež. Lakats, kas to pārsedza, noslīd, galva noripo uz ceļa. Smejas mute ar baltajiem miroņgalvaszobiem, sievietei no pleciem noslīd aube. Viņa ir bez galvas…

Bailes piedod Gabrielam Fišeram neparastus spēkus. Viņš bēg, skrien, bet sieviete seko. Kad viņšpaniskās bailēs atskatās, tad redz, ka sieviete, tāpat kā Parīzes bīskaps, noliecas, paceļ savu galvu un metto Fišeram. Galva iekrīt peļķē un, kā iepriekš, ļauni, baisi ņirdz un smej. Fišers bēg, un tikai tad, kad viņšpārlec strautam, sieviete bez galvas atpaliek, jo pāri strautam netiek.»

Te nu jebkurš pasmaidīs. Klasisks šausmu un spoku stāsts, kas bija tik populārs 19. gadsimtā… Gnneviens, protams, tajā nesaskatīs īstu mīklu vai neuztvers to vairāk kā par spokiem ticoša cilvēkafantāziju. Vienīgais ievērības cienīgais moments te ir tas, ka notikums no tik tālas vēstures ir nonācis līdz

mūsdienām un ir fiksēts dokumentā.Bet, iekāms komentējam, vispirms pabeigsim ar nostāstiem. Šajā sakarā, protams, nedrīkst apiet

Klausu Štertebēkeru. Leģendām apvīts ir vēsturiskais ziņojums par viņa nāvi. ists jūras laupītājs unkontrabandists, Hanzas savienības Robīns Huds, kas vērsās galvenokārt pret bagātajiem Hamburgastirgotājiem - «piparmaisiem». Kopš 1394. gada viņš bija Vitāliju brālības [7] vadonis. Pēc tam kad kopāar partneri Gedeki Mihelsu viņi ilgi bija muļķojuši Hamburgas tirgotājus un rāti, neļaujot pilsētai ne grasinopelnīt, hamburdzieši tos pie Helgolandes aizturēja un notvēra. Ar Štertebēkeru daudz neceremonējās unnodeva ben- dem.

«Tad Klauss Štertebēkers izteica savu pēdējo vēlēšanos. «Nav runa par manu dzīvību,» viņš teicis,«bet savu līdzgaitnieku dzīvības gribu

pasargāt, cik vien spēju, jo viņi man uzticīgi un ilgi kalpojuši. Tad nu vēlos, kad galva man jau būsnocirsta, lai man ļauj vēlreiz piecelties kājās un nosoļot gar savu biedru rindu. Gn dāvājiet dzīvību tiem,kuriem vēl spēšu paiet garām, iekāms nokritīšu.» Gn, tā kā neviens neticēja, ka kaut kas tāds iespējams,apsolīja viņa lūgumu izpildīt.

Tas noticis tā. Kad bende Klausam Štertebēkeram bija nocirtis galvu, viņš esot vēlreiz piecēlies beztās un, kā jau teicis, gājis gar savu biedru rindu, kuri gaidīja nāvessodu. Štertebēkers esot izglābis dzīvībuvēl vienpadsmit līdzgaitniekiem. Vairāk nepaspējis, jo kāda sieviete esot drausmīgi iekliegušies: «Patsnelabais te vēl parādīsies, tā ir burvestība!» Pēc šiem vārdiem esot piesteidzies bende, aizlicis bezgalvimkāju priekšā, un tā tas beidzot pakritis un bijis beigts.

Drausmīgs stāsts pamuļķīgajai tautai ticības un šausmu stiprināšanai.»

Labi. Nākošais stāsts.

Runa ir par nelaimīgo Annu Bulinu. Kā zināms, viņa bija Zilbārža karaļa Henrija VIII sieva unElizabetes I māte, dzimusi 1507. gadā.

1536. gadā viņas vīrs, karalis, liek Annu ieslodzīt cietumā un nocirst galvu. Būtu brīnums, ja tasneatspoguļotos folklorā un nesniegtu ar «dokumentiem» pierādītu liecību:

«Mēs redzējām dīvaini apmirdzētu Annas Bulinas tēlu. Tas aizslīdēja it kā bez svara un padusē nesanocirsto galvu.»

Ko gan vēl piebilst? Jā, it īpaši bieži līdz pat mūsu dienām šis briesmīgais tēls parādoties LondonasTauera kapelas tuvumā, tātad netālu no viņas cietuma.

«Krāšņā tērpā tēls staigā caur nocietinājuma mūriem.»Sevišķi bieži bezmēness un ļoti aukstās naktīs. Anglijai šie bez- galvji, tāpat kā piļu spoki, vispār ir

raksturīgi. Arī lords Saimens Lovets (apmēram 1667.-1747. g.) nonāca uz ešafota. Bet, ja nabaganelaimīgo Annu Bulinu zem bendes cirvja noveda tīri izdomāta apsūdzība, tad skotu klana lordam,pamatīgam iemetējam, tomēr pierādīja, ka viņš bijis ne tikai vīrs, kam tīk mežonīgas dzīres, bet arīnedaudz vienaldzīgs pret to, kas tika uzskatīts par likumu. Cita starpā, viņš labprāt būtu sevi redzējiskaraļa tronī Londonā. īsi sakot, 1747. gadā tika atklāta viņa sazvērestība pret monarhiju. Tajā pašā gadālordam piesprieda nāvessodu un Londonā to publiski izpildīja.

Ko tur piebilst? Atkal tas pats stāsts!Džordžu III, to pašu, kas savas politiskās ietiepības dēļ karā pazaudēja amerikāņu kolonijas,

pārņēma šausmas, kad viņam šķita - kādā gleznā viņš redz pastaigājamies klana barvedi ar nocirsto galvupadusē!

«Pēc aculiecinieku ziņojumiem» gleznotājs Viljams Hogārts pasteidzies baiso ainu attēlot eļļasgleznā. «Lorda Loveta gars svētceļojumā» - šāds nosaukums ir pārliecinošajam dokumentam. Nu tātad.

Ar to vēl viss nebeidzas. Tāds pats klana barvedis kā Lovets bija arī kāds īvens Makleins noMallas. Pretstatā Lovetam šis krietnais vīrs visu dzīvi bijis lojāls un uzticīgs priekšniecībai un miriskaujas laukā cieņas pilnā nāvē - kā to toreiz vēl uzskatīja. Bet arī viņš it kā (it kā - vai neticības nebūtupietiekami!) līdz mūsu dienām klistot apkārt pa Mallas īpašumiem bez galvas; lai gan (kā arī iepriekš -par sievieti ar galvu grozā) neviens tā īsti nezina vai nespēj pateikt, kāds tam īstenībā cēlonis. Gn, ja patno gariem neticošās Amerikas (kā tas zināms kopš «Kenter- vilas spoka») nāk ne viens vien nostāsts parbezgalvainiem spokiem, tad tai jābūt patiesībai: Nellija Makkvile, kas pats par sevi ir vecs, labs skotuvārds, maršējot bez galvas pa saviem dzimtajiem laukiem Zie- meļkarolīnā, «kaut gan mirusi parastānāvē». Jādomā gan. 80

Pietiks ironijas. Bet, protams, šāda veida mīklām ir mazāk uz faktiem pamatoti, kuriozi,dabaszinātniski vai labākā gadījumā neizskaidrojami cēloņi, drīzāk tie ir psiholoģiski un balstās uztieksmi fantazēt- tas, ko teātrī sauc par ainas izspēlēšanu lidz galam. Nevajag domāt, ka šī tēma tiksiztirzāta pārmērīgi nopietni. Tomēr minētā profesora Bellamī piezīmes par šo lietu nebūt nav tikneinteresantas:

«Ziņojumi par cilvēkiem, kas staigā bez galvas - vienalga, vai tie sodīti ar nāvessodu, nocērtotgalvu, vai kā citādāk neizskaidrojami apkārtstaigātāji, kas iedveš šausmas, vai patiesi cienijami ļaudis,no kuriem, tā sakot, kaut ko tādu gan nevarētu gaidīt, - šie ziņojumi sākas ap trešo gadsimtu un turpināscauri laikiem līdz pat mūsdienām. Par visprecīzāk «dokumentētiem» tiek uzskatīti bezgalvji Teksasā, kastur ap 1860. gadu esot it kā padarījuši nedrošu visu apvidu. Visādi citādi par nopietnu uzskatītaisrakstnieks kapteinis Mains Rīds izpētījis mistisko gadījumu un aprakstījis to grāmatā «Jātnieks bezgalvas». Grāmata iznākusi 1869. g. …»

Tālāk atbilstoši saturam Bellamī komentē, ka gadījumi ar cilvēkiem bez galvas, kuri klimst apkārt(pats par sevi saprotams, ka tā nav parasta iešana, kā zināms, rēgi «klimst»), protams, nav aplūkojami kānopietni fakti - katrā ziņā ne jau šādā izvērstā formā. «Tomēr šādu nostāstu izcelšanos var izsekot vaiizskaidrot.» Principā šis fenomens pazīstams, kaujot mājdzīvniekus. Vistas ar nocirstu galvu dažkārt vēlkrietnu gabalu palidinās. Arī kaujot aitas un kazas, ir piedzīvots šis fenomens: tās vēl lēkā bez galvas.Tautas valodā to dēvē par dzīvības garu, kas vēl kādu laiku esot nomodā.

Tomēr šis efekts iestājas tikai tad, ja galvu nocērt uzreiz, bet ne tad, ja kauj, iedurot dunci un lēninotecinot asinis. Tātad var pieņemt, ka līdzīga reakcija iedomājama arī pie cilvēkiem un tādas varētu būtbijušas. Tas vai nu būtu dzīvības instinktu reflekss, vai - saskaņā ar profesora Bellamī teikto - stipragribasspēka jautājums. Abi momenti ir saistīti ar to pašu nervu reakcijas palēninātas izbeigšanās efektu:«Mugurkaulā atrodas nervi un to atzarojumi, kas spēj daļēji, vismaz uz kādu laika sprīdi, pārņemt galvassmadzeņu funkcijas. Ja pirms eksekūcijas sodāmais sevi, tā sakot, ieprogrammējis piecelties vai turpināt

iet, tad nu vismaz varētu pieņemt, ka organisms arī pēc galvas atdalīšanas no muguras nerviem spēj vēlkādu brīdi atbilstoši rīkoties, līdz iepriekš uzkrātā enerģija ir patērēta.»

Tas varētu būt lietišķs un saprātīgs izskaidrojums tiem gadījumiem, kad sodītajiem nocirsta galva unviņi kādu laiku spējuši pārvietoties, būdami bez galvas. Tomēr tas nav iespējams tādā apjomā, ka viņipatiesi varētu normālā veidā piecelties un turpināt iet, kā tas tiek piedēvēts Klausam Stertebēkeram,nemaz jau nerunājot par bīskapu svēto Denī, kas it kā moži un mērķtiecīgi esot nogājis kilometru, nesotsavu galvu. Ka tie ir ja ne izdomājumi, tad vismaz izpušķojumi, patiesi nav vairs jāpierāda.

Dažu reflektoro kustību novērošana būtnēm, kam nocirsta galva, tātad varētu būt patiesības graudsvisos šajos nostāstos un fantastiskajos dzejojumos par staigātspējīgiem bezgalvjiem. Pāris vēlīnurefleksu un - viss pārējais ir brīva fantāzija, tāpat kā vienkārša glodene pēc desmitā atstāstījuma kļuvusipar ārkārtīgi indīgu žņaudzējčūsku.

Pat ar ļoti plašu vērienu izskaidrojot refleksa fenomenu, tik un tā nevarētu rast nekādu pamatojumutam, ka apkārt klimstošie rēgi, turot savu galvu padusē, spēj parādīties vēl pēc gadu simteņiem. Lai arī cikdaudz enerģijas rezervju būtu uzkrāts viņu mugurkaulā vai kādā citā vietā - tas ir nereāli!

4. gadsimts pec Kristus Dīvainā akmens glazūra

Kas cēluši mūrus bez javas saistvielas, toties pārklājuši tos ar glazūru?Druidi vai uzbrucēji? Septiņi pieņēmumi šī fenomena iespējamam izskaidrojumam un citas mīklainas

akmens pārvērtības.

Clz kalna no vairāku kilometru attāluma saskatāms no akmeņiem veidots mūra valnis. Nevajag pārākdaudz fantāzijas, lai vaļņa aprises iztēlotos par Noasa šķirstu. Tāds droši vien varēja izskatīties kalns, uzkura nosēdās Bībelē aprakstītais šķirsts, un šādā sakarībā arī izteikts līdzīgs minējums. Zilgani baltie mūripatiesi ar kaut ko atgādina laivas korpusu. Tikai šai noslēpumainajai kalnu ainavai, protams, jau tāpēcvien nav nekā kopēja ar Noasa šķirstu, ka tas palika uz sēkļa pie Ararata kalna mūsdienu Turcijā. (Jn, jatas nav noticis tur, tad pavisam droši, ka arī ne šeit, proti, Skotijā.

Noslēpumainā ainava redzama Teponota kalnā netālu no Rainijas ciema Skotijas ziemeļrietumos.Kalna augstums ir 560 m, un tikpat droši kā tas, ka šie mūri nevarētu būt Noasa šķirsts, tikpat droši šībūve nepavisam nav no Bībeles laikiem, bet gan no vēsturiski jau apzināma perioda, proti, 4. gadsimtapēc Kristus dzimšanas. Katrā ziņā mīklaini ir tas, ka to piedēvē druīdiem.

Gallijā un Britu salās druīdi (kopš Asteriksa un Obeliksa parādīšanās tie labi zināmi arī plašāmiedzīvotāju aprindām), kā zināms, bija ķeltu priesteri. Kopā ar bardiem un vātiem viņi veidoja mācītoļaužu slāni, kas noteica ķeltu tautu kultūras dzīvi. Viņu pienākums galvenokārt bija rūpēties par reliģiju unupurēšanu.

Vēl viņi veica tiesnešu funkcijas un nodarbojās arī ar medicīnu, ģeogrāfiju, astronomiju un sapņutulkošanu. Volta Dīsneja multiplikācijas filmu draugiem ir labi pazīstams druīds burvis Merlins, kurambija vēsturisks vai vismaz leģendām apvīts vēsturisks prototips.

Šis Merlins it kā varējis pārvarēt Zemes pievilkšanas spēku (tas var norādīt uz zināmiem trikiem armagnētu) un saskaņā ar leģendu bijis biežs viesis pie karaļa Artura slavenā Apaļā galda. Tomēr tā ir tikaipiebilde.

Kas redzams Teponota kalnā?Sākotnēji akmens būves izmēri bija 28x45 m. Pašā sākumā tai, šķiet, nav bijusi neviena pieeja. Tikai

vēlāk, kad sen vairs nezināja, kādam nolūkam tas viss kalpojis, pieeja tika izveidota.

Lieta kļūst mistiska tikai tad, kad tuvāk aplūko mūra apmali. Akmens uz akmens bez javas vai kādiemcitiem saistlīdzekļiem, un tomēr tie cieši saistīti ar sakusumu slāni. Sakususi glazūra.

Arheoloģijas profesors Hanss Šindlers Bellamī izteicis šādu minējumu: «Akmeņi bijuši pakļauti ļotilielam karstumam, krietni pāri tūkstoš grādiem, vismaz 1200°. Tikai tādā temperatūrā šis akmens kūst, unatsevišķi elementi sakusuši cits ar citu. Pēc manām domām, tas varētu būt vienigi druidu veikums.»

Gandriz droši nosakāms, ka druīdi Skotijā aktivi darbojušies vēl 6. gadsimtā. Vai Teponota kalnaaprīkojums ir kāds no viņu darbiem, varbūt pat meistardarbiem?

Neviens nespēj pārliecinoši noteikt, kā panākts šis apbrīnojamais efekts. Nav pat nepārprotaminoskaidrots, vai vispār akmeņu pārklāšanās ar glazējuma kārtu ir radīta apzināti. Jau 1770. gadā kādsDžeimss Andersons 10 gadus bija pētījis šāda veida būves. Toreiz šo celtņu vēl bija daudz vairāk. Kopštā laika, kad ļaudīm vajadzēja akmeņus māju un lopu mītņu celšanai, minētās būves tika ārdītas unnojauktas.

Džeimsam Andersonam pienākas pateicība par to, ka viņš nākošajām paaudzēm ir atstājis dažussamērā precīzus datus par akmeņu aprīkojumiem. Turklāt viņa pētījumi kā neatbilstošus, neiespējamus vainepareizus ļauj atmest dažus tos stipri atšķirīgos izskaidrojumus, kādi šur tur parādās līdz pat mūsudienām. Tomēr ari Andersons savos ziņojumos žurnālā «Archeology» 1770. un 1778. gadā nesniedzapieņemamu versiju, taču pateica, kādi pieņēmumi ir noraidāmi.

Pirmais pieņēmums.Akmens pārklāšanos ar sakusuma slāni izraisījis negadījums 4. gadsimtā. Sākotnēji šie mūri veidoja

aizsargvalni mazai apmetnei. Aiz akmens apšuvuma atradās koka siena. Šajā koka sienā nelaimīgā kārtāizcēlies ugunsgrēks, tā nodegusi, un ugunsgrēka radītais karstums izsaucis akmens pārklāšanos ar glazūraskārtu.

Šis pieņēmums pamatojas uz faktu, ka sakusuma kārta vienmēr ir tikai uz akmeņiem sienu iekšmalā,turpretim ārpuse palikusi neskarta. Tomēr tēze par nelaimes gadījumu nav pārlieku ticama. Gandrīzneiespējami, ka simtiem līdzīgu akmens pilsētbūvju varētu būt iznīcinājusi ugunsnelaime.

Otrais pieņēmums.Cēlonis ir nevis ugunsgrēki, bet gan karadarbība. Uzbrucēji aizdedzināja apmetnes, un tā veidojās

sakusumi.Arī šim pieņēmumam principā runā pretī tie paši argumenti, kas iepriekšējā gadījumā. Starp citu,

svarīgs pretarguments ir Nokfereles būve Skotijā. Tur pārmaiņas pēc sakusums konstatējams tikai uz mūraārpuses. Tātad atkrīt apmetnes dedzināšana mūru iekšpusē. Mazticama ir tēze, ka uzbrucēji sakrāvušimalku pie mūriem un to aizdedzinājuši, pat ja pretēji jebkurai realitātei pieņemtu, ka iedzivotāji mūruiekšpusē to būtu mierigi pieļāvuši. Apkārt visam mūrim būtu bijis nepieciešams patiesi gigantisksugunskurs. (Jn tad būtu vienkārši neiespējami, ka šāda milziga uguns nebūtu pārsviedusies uz iekšējāmceltnēm.

Trešais pieņēmums.Akmens pārklāšanās ar glazējuma slāni nāk no aizvēsturiskiem laikiem, kad sirmā senatnē vulkānu

izvirdumi sakausēja akmeņus savā starpā. Vēlākos laikos šos sakusušos akmeņus izlauza no aprimuša-jiem vulkāniem un izmantoja par būvmateriālu. Tomēr šī tēze vispār nav nopietni uzņemama. Kur gan šievulkāni atradās? Vienā pašā Skotijā mūsdienās ir apmēram 60 šādu ar glazūru klātu akmens krāvumu, bettur nu gan nav zināmi nekādi apdzisuši vulkāni.

Ceturtais pieņēmums.Akmeņu sakausēšana un to pārklāšana ar glazūru notikusi speciāli celtās kausēšanas krāsnīs. Šim

pieņēmumam pretī runā fakts, ka nav atrasts ne vismazākais pierādījums par šādām krāsnīm. Nemaznerunājot par to, ka, lai veidotu sakausējumus ar tik lielu virsmu, šīm krāsnīm bija jābūt tik milzīgām, kapēc tam tās nevarētu gluži bez pēdām pazust.

Piektais pieņēmums.

Lai akmens pārklātos ar sakusuma kārtu, druīdi mērķtiecīgi izmantoja karstumu. Viņu rīcībā bijusispeciāla bezjavas mūru veidošanas tehnoloģija. Domājams, ka noticis tā: veidojot mūri no akmeņiem,nekrāva akmeni uz akmens, bet to starpā atstāja tukšas vietas. Pēc tam tās piepildīja ar malku un akmensšķembām un aizdedzināja. Pašas sienas kalpoja par milzīgiem dūmeņiem. Ar šo metodi ieguva augstutemperatūru, un akmeņi pārklājās ar glazējumu.

Tomēr atkal ļoti svarīgs iebildums: kā tad tā, ka akmeņi pārklājās ar sakusuma kārtu arvien vai nutikai krāvuma ārpusē, vai iekšpusē? Izmantojot šo metodi, tam vajadzētu notikt abās pusēs. Starp citu, šītēze balstās uz slaveno, paaudzēm ilgi katram ģimnāzistam pazīstamo Cēzara darbu «De bellogallico» parkaru Gallijā, kur aprakstīts «murus gallicus», galliešu mūris, kas esot sastāvējis no akmens un koka.Arheoloģiskie izrakumi pie Abernetijas Pērtas tuvumā un Danlegeidā Rosās apvidū pat apstiprina Cēzaru.Turienes krāvumos acīmredzot mūri bija no akmeņiem un koka, bet tikpat droši ir tas, ka tie nekalpojadedzināšanai kausēšanas nolūkā. Jau gandrīz 200 gadu arheologi šajā jomā veic eksperimentus.Piemēram, anglis Gordons Čailds gadiem ilgi veidojis visādus mūrus, izmantojot visdažādākos akmens unkoka maisījumus, pēc tam licis tos aizdedzināt. Bet neviens no eksperimentiem nav devis kaut cik tuvinātusakusuma efektu, tin, tāpat kā viņam, pagājušos 200 gados nevienam no daudzajiem eksperimentētājiemnav izdevies panākt kaut ko tādu, kas līdzinātos glazūras pārklājumiem uz akmeņiem. Lai panāktu akmenspārklāšanos ar sakusuma kārtu, ir bijuši atsevišķi mēģinājumi speciālos apstākļos un ar milzīgu malkaspatēriņu; panākti atsevišķi lokāli sakusumī, bet nevienā gadījumā tādi veseli mūri un krāvumi, kassaglabātos. Tieši pretēji -jau dedzinot akmeņi sadrupa vai pārmērīgajā karstumā sasprāga.

Sestais pieņēmums.Šādus mūrus sākotnēji būvēja no maisījuma, kas sastāvēja no daudz koka un maz akmeņu. Uzbrucēji

aizdedzināja koku, un akmeņi pārklājās ar sakusuma slāni.Tomēr tik dumji mūru celtnieki nebija vis. Kas gan celtu savu aizsargbūvi tik muļķīgi, lai

ienaidniekam atliktu tikai pielaist tai uguni? Tomēr Gordons Čailds veica eksperimentu arī ar šādukonstrukciju, un arī tas bija neveiksmīgs. Pirmkārt, izrādījās, ka šādus mūrus, kas veidoti no koka unakmens maisījuma, iespējams aizdedzināt tikai ar milzīgām pūlēm. Un, kā jau minēts, diez vai šādaaizsargvaļņa aizstāvji būtu mierīgi uz to noskatījušies.

Rezumējam: joprojām paliek nenoskaidrots un nezināms, kādā veidā un kāpēc akmeņi pārklājušies arsakusuma resp. glazūras kārtu. Atkal jādomā par to, ka mīkla līdz šodienai nav atrisināta tāpēc, kaizvirzīti nepareizi jautājumi. Proti, neviens arheologs nav apsvēris nevienu citu izskaidrojumu kā tikaiuguni, kasdruīdiem, iespējams, kalpojusi, lai uz akmeņiem veidotos sakusuma slānis. Citiem vārdiem -līdz šim tika runāts tikai par to, ka kušanas efektu bijis iespējams panākt ar karstuma palīdzību: «Tamvajadzēja būt karstumam!»

Bet ja nu tas nebija karstums? Vai nevarētu iedomāties kaut ko citu?Bolivijā Kočavambas muzejā ir tā saucamie mīcītie akmeņi. Tie ir dažāda lieluma akmeņi, kuros

senie inki atstājuši savu pēdu un roku nospiedumus - pavisam vienkārši, it kā nekas nebūtu vieglāk - tāpatkā atstāj nospiedumu sviestā.

Kā sviests mīksti akmeņi? Tad tas nevar būt karstums! Ja akmens top tik karsts, ka tas kļūst mīksts kāmīkla, tad gluži vienkārši nav iespējams atstāt tajā roku un pēdu nospiedumus. Tikko pieskarsies -apdedzināsies!

1967. gada maijā arheologs pāters Horhe Lira no Peru apgalvoja, ka ir atradis šis miklasatrisinājumu. Mūsdienu inki esot viņam uzticējuši kādu noslēpumu - augu maisījuma recepti. Ar šīnoslēpumainā maisījuma palīdzību patiesi esot iespējams padarīt akmeņus tik mīkstus kā sviests un tadpēc vēlēšanās apstrādāt un veidot.

Vēlreiz minējums pretējā virzienā: zināms, ka druīdi bija visnotaļ labi augu pazinēji. Vai pieņemt, kašo autentisko inku recepti ari viņi būtu zinājuši vai atklājuši un līdz ar to viņu rīcībā būtu bijis pavisamipašs augu maisījums, kas padara akmeņus tik mikstus kā sviests?

5. gadsimts pēc Kristus Kas bija karalis Arturs?

Vai leģendārajam karalim Arturam ar savu bruņinieku Apaļo galdu bija reāls vēsturisks prototips?Kur atradusies leģendām apvitā Kamelotas pils - Apaļā galda atrašanās vieta? Kas bija Grāls - dārgumsvai kauss? Kur tas atrodas mūsdienās?

Avallona ir kaut kas tāds kā paradīze zemes virsū. Par laimīgo salu sapņo arī krietnie bruņinieki,leģendārā kara|a Artura pavadoņi.

Vispirms pārskats no enciklopēdijas:«Arturs: teiksmains Britānijas ķeltu cilšu karalis, daudzu teiku centrālais tēls kopā ar Apaļā galda

bruņiniekiem. Vēsturiski reāli eksistējošā persona Arturs, šķiet, ir bijis Britānijas ķeltu cilšu karavadonis,kas ap 500. gadu pēc Kristus dzimšanas aizstāvējis savu tautu pret anglosakšu iekarotājiem un kritis 537.gadā kaujā pie Kamlanas. Monmautas Džefrija (Monmautas Galfrīda) darbā «Britānijas karaļu vēsture»(ap 1135. g.) Arturs no ķeltu vietējās nozīmes varoņa pārtop par spožu valdnieku ar pasaulvēsturiskunozīmi. Kopā ar sievu Ginev- ru (Gvenuifaru, Džiniferu) viņš Karlionē uztur greznu galmu. Viņa uzvarasgājienu pār daudzām tautām aptur nodevība dzimtenē, ko izdara viņa brāļadēls Mordreds, un Arturamjāatgriežas mājās. Viņu ievaino un aizved uz feju salu Avallonu. Džefrijs balstās uz bretoņu teikām. Drīzvien normaņu dzejnieks Vass pārtulko «Vēsturi» franču dzejas pantos («Roman de Brut», 1155). Viņšattēlo Arturu kā feodālā galma karavadoni, pievieno stāstījumam daudzas, šķiet, bretoniskas detaļas unpirmais piemin izredzēto un priekšzimīgo bruņinieku Apaļo galdu. Vasa materiālu izmantojis Leiemonsangļu eposā «Brut' (ap 1205. g.). Kontinentā leģendā par Arturu iekļauti arī sākotnēji patstāvīgie cikli, kā,piemēram, teika par Tristānu, par Grālu vai vēstījumi par Lanselotu. Francijā pirmais un labākaissasniegums romānu rakstniecībā par Artura tēmu ir Kretjēna de Truā darbi, kas uzrakstīti laikā no 1165.līdz 1190. gadam: «Ereksun Enida», «Kližess», «Lanselots», «Ivēns», «Parsi- fals». Viņam un viņasekotājiem Arturs ir lielais bruņniecības paraugs. Kļūdams par drosmīgu bruņinieku pulka pasīvu centrālo

figūru, par romānu galveno tēlu, viņš pats gandrīz nemaz neiejaucas notikumos. Artura epikas nozīmīgākievācu pārstāvji ir Hartmanis fon Aue («Ereks», «Iveins»), Strasburgas Gotfrīds («Tristāns un Izolde») unVolframs fon Ešenbahs («Parcifals» (Parsifals, Persivals), «Titurels»). Bez tam radās apjomīgi literārisacerējumi, kas vairs nebija tik paceltā stilā. Tostarp minams vecfranču prozas cikls «Vulgate» vai«Grand Sait Graal» ap 1225. g., tas izmantots vācu romānā par Lanselotu (pirms 1250. g.) un angļuromānā «Artura nāve», ko uzrakstījis T. Melorijs (pabeidzis ap 1469. g.).»

Šis precīzais apraksts dots tikai tādēļ, lai būtu skaidrs, cik sazarota jau pašā sākumā bijusi Arturatēma. Anglijā, kur karalis Arturs ir centrālā persona veco teiku un nostāstu pasaulē - lidz pat slavenajaileģendai par zobenu, kas iecirsts akmenī un ko spēj izraut tikai istais karalis (Arturs), - kopš seniemlaikiem, protams, nodarbojas arī ar viņa vēsturisko prototipu.

Šķiet, tāda persona ir bijusi, vienalga, kāda tā izveidojusies vēlāk leģendā un teikās. Kad kareivīgiespēkavīri nav aizņemti ar iekarotāju padzīšanu no Anglijas, jaunavu atbrīvošanu vai cīnīšanos ar pūķiem,tad viņi pulcējas ap savu karali Arturu. Cienījamā sabiedrība tiekas Kamelotas pilī un kavējas jaukāsatmiņās par cildeniem darbiem. Arī mēs vēl tagad sajūtam neparastu pievilcību, dzirdot par karali Arturu.Artura tēlā personificēts viss labais, cēlais, kas par spīti savām ciešanām cīnās pret ļauno šajā pasaulē.Ne jau velti Holivuda pievērsusies teiksmainajam karalim un viņa Apaļā galda bruņiniekiem dažādosveidos - no vēsturiskas drāmas līdz kostīmizrādēm, no mīlas stāsta viduslaiku gaumē līdz Dennija Kejagroteskai, no bruņinieku turnīra izrādes līdz muzikālam uzvedumam, nemaz nerunājot par ļoti nopietniemmākslas darbiem par šīm tēmām: no Vāgnera operām līdz visa veida literatūrai.

Tiktāl tātad teiksmainais karalis Arturs.Bet kā ar reāli eksistējušo, vēsturisko personu? Laikam gan karalis Arturs nav tikai tāda jauka

fikcija, simbolisks teiku un pasaku tēls kā, piemēram, cēlsirdīgais laupītājs Robins Huds Šērvudas mežā.Jau 1190. gadā centās atrast Artura kapu. It kā Glestonberijas abatijas vecajā kapsētā divvietīgā

kapā baznīcā esot atrastas leģendārā valdnieka mirstīgās atliekas. Tika izvirzīts jautājums-vai viņamblakus atdusas viņa mīļotā laulātā draudzene Ginevra?

Pēc 800 gadiem, 1931. gadā, tika atrastas norādes, kas, liekas, atbalsta šo pieņēmumu, jo reālieksistējusī vēsturiskā persona Arturs patiešām esot apglabāts Glestonberijā. Tas gan nesaskan ar leģendu.Pēc leģendas Artura pēdējā atdusas vieta ir minētajā Avallonā, svētlaimīgo salā, par kuru tik daudz unsīki rakstīts mītos un pasakās par Arturu. Visumā uz šo noslēpumaino valstību - salā valda sievietes arpārdabiskām spējām, kas pārzina noslēpumainas dziedniecības metodes un pielūdz dabas spēkus, - ceļuatrod tikai izredzētie.

Kā jau parasti šādos gadījumos, rodas jautājums: kur ir iespējamās patiesības grauds, cik daudz tajāvēsturiskas patiesības (par tā dēvēto augstāko patiesību te nevar būt ne runas, tai jau tāpat daudzkaklakungu)?

Praktiski tāpat kā visas leģendas ari šī noved pie jautājuma: vai šie pavisam speciāli, gribētosgandriz teikt - noslēpumaini pievilcīgie nostāsti nav atmiņas koncentrāts, atmiņas par seniem,aizvēsturiskiem laikiem, kuros, kā šajā gadījumā, sociālās kārtības augstāko pakāpienu ieņem sieviete? Irtaču zināms, ka bija un ir ari matriarhāta reģioni un periodi.

Protams, ir iespējams, un to konstatējuši ari vēstures un arheoloģijas speciālisti, ka leģenda parAvallonu ir senas atmiņas par matriar- hātu. Tomēr Avallona visnotaļ var būt arī reāli eksistējusi. VarbūtGlestonberijā un Avallona ir identiskas?

Vēl viens iestarpināts ziņojums, kas parāda pētījumu stāvokli Anglijā mūsdienās apmēram tā:«Kedberijas pils atrodas apmēram 10 km uz ziemeļaustrumiem no Jovilas Samersetas grāfistē

Anglijā. Sākotnēji tā bija jaunākā akmens un bronzas laikmeta apmetne, dzelzs laikmetā (ap 500. gadupirms Kristus dzimšanas) kļuva par cietoksni. Šis kalnu cietoksnis bija politisks, tirdzniecisks un,domājams, ari reliģisks visa zemnieciskā apvidus centrs, kura iedzīvotāji briesmu gadījumā meklējapatvērumu aiz cietokšņa mūriem. Romiešu iebrukumiem 43. un 44. gadā gan tas nepretojās.Tikai pēc 30

gadiem, šķiet, tas kļuvis par atbrīvošanās kustības centru (ja vien tur nebija tikai laupītāju bandai). Lai nubūtu kā būdams, romieši atbildēja ar nežēlīgu soda ekspedīciju. Viņi izlauza vārtus un pēc pilnīgas tirgusvietu sagraušanas briesmīgi plosījās starp iedzīvotājiem. Pēc tam gandrīz 500 gadus Kedberija bijapamesta, līdz kāda drūmo viduslaiku karotāja uzmanību pievērsa tās izcilais novietojums aizsardzībasnolūkam; pilnīgi iespējams, ka tas varētu būt bijis pats karalis Arturs… Tātad ap 500. gadu pēc Kristusdzimšanas nezināms britu cilts vadonis sen pamestā aizvēsturiskā kalna nocietinājuma vietā Samersetāuzcēla savu cietoksni - Kedberijas pili. Augstāko valni nosedza bezjavas akmeņu krāvums, zem tā zemespildījums ar koka stiprinājumu. Virs vaļņa slējās koka dzeguļi. Iespaidīgi bija iebraucamie vārti. Starpēkām aizmugurē atradās 19,2x10,4 m liela celtne ceremonijām. Šī viduslaiku kompleksa lieliskumupapildina tā vēsturiskā nozīme un nostāsts, ka šeit esot atradusies leģendārā Ka- melota, karaļa Arturagalms; tā atrodas tuvu leģendārajai Avallonai Glestonberijā. Auļojot šo attālumu var veikt vienā stundā.

Turpinoties drūmajiem viduslaikiem, vieta tika atkal pamesta, bet 1009./1010.g. ziemā karalisEtelreds lika Kedberijā (vai Kedenbirigā, kā to toreiz sauca) iekārtot karalisko monētu kaltuvi. Un tomēr- kopš tiem laikiem par to strīdas - tiek uzskatīts arī, ka Kamelota ir atradusies pie Karliones. Netālu noKarliones pie Askas upes Dienvidvelsā atrodas romiešu laiku amfiteātris. Tas būvēts 70. gadu vidū pēcKristus dzimšanas un pārbūvēts ap 100. gadu. Pēc romiešu laikiem tieši šeit, vismaz saskaņā ar leģendu,atradusies Kamelota, karaļa Artura galms…»

Tāda nu pašreizējā skatījumā būtu angļu vēsturiskā versija. Tā kā ši versija tāpat ir neskaidra unpieļauj visādas iespējamības, tad jācenšas precīzāk izsekot lietai vēlreiz.

Uz Avallonas valstību, kas rakstos minēta kā sala, varēja nokļūt tikai it kā ar burvestību palīdzību,tomēr uz turieni veduši arī dabiski pievedceļi, bet tie - šauras takas caur bīstamiem purviem - bijušizināmi tikai nedaudziem izredzētiem. Te acīmredzot viens ar otru savi- jušies divi nostāsti par Avallonu.Pirmais nostāsts ir par noslēpumainu salu jūrā, otrais - par salu nepieejamā purvājā.

Tiešām Glestonberijas apvidus ap 400./500. gadu pēc Kristus dzimšanas bija praktiski nepieejamstirs purvājs un māršas. Pieņemsim, ka ķeltu cilšu virsaitis vai karavadonis, karaļa Artura prototips,apbedīts 5. gadsimtā Glestonberijā. Tad ļoti iespējams, ka ziņas par grūto piekļūšanu Artura kapavietai iriegājušas leģendā kā Avallona; tātad Glestonberijā pārtapusi par purvāju apņemto Avallonu. Šādampieņēmumam tikai par labu runā jau iepriekš minētais fakts, ka Kamelota vai Kedberija un Avallona vaiGlestonberijā nav atradušās tālu viena no otras - nepieciešama viena stunda strauja jājiena.

Katrā ziņā varbūtība, ka karalis Arturs dzīvojis 5. gadsimtā - vai dzīvojis tieši tas vīrs, kas ir viņavēsturiskais prototips -, pēc avotiem kļūst arvien reālāka.

«Artuss, gudrais galma vīrs», kā viņu dēvēja Volframs fon Ešen- bahs, vēl mūsdienās tāpat kā savālaikā nodarbina pētnieku prātus. Tā, piemēram, šolaiku angļu zinātnieks Džefrijs Ešs mitām par Arturuveltījis visu dzīvi, un rezultātā viņš domā, ka mīklu ir atrisinājis. Kā saka Džefrijs Ešs, visgrūtākaismeklēšanā bijis fakts, ka Artuss vai Arturs vēsturē nav saglabājis savu īsto vārdu.

Viņa konstatējumi iesniedzas jaunākajos laikos iepriekš minēto vispārzināmo pētījumu virzienā,tomēr tie ir mazliet precīzāki, ar dažām atšķirībām.

Sākumā Ešs izvirzīja šādu jautājumu: ja cilvēks ir dzīvojis, karojis un bijis valdnieks, tad kāpēc ganviņu vispār nepiemin senie histo- riogrāfi, piemēram, romiešu vēsturnieki? Galu galā tik daudzāsleģendās par viņu rakstīts kā par varenu karali, veiksminieku karalaukā pret gotiem. Arī Burgundija irbijusi cīņas vieta pret gotiem, turklāt tiek runāts arī par ļaunu nodevību pret karali. Kāpēc par visu tonerunā oficiālajās vēstures grāmatās?

Šajā punktā Ešs gājis pa citādu domu ceļu un uzskata, ka ir to pamatojis: «Romiešu vēstures avotosArtuss vai Arturs figurē ne ar savu vārdu, bet ar savu titulu. Tituls bija Riothamus, un tas senajā Britānijābija apzīmējums Augstajam Karalim (High King).*

Tātad saskaņā ar šo domu britu ķēniņš Riotamuss 5. gadsimtā uzklausa romiešu lūgumu pēcpalīdzības (ja šajā laikā īstenībā drīkst vēl teikt «romieši»; Rietumromas impērija, kā zināms, oficiāli tika

galīgi likvidēta 476. gadā), pārceļas uz kontinentu un cenšas padzīt rietumgo- tus no Burgundijas. Bet, laiarī cik drosmīgi cīnās Riotamuss, kāda tuva, uzticama persona nodod viņu, un 470. gadā Riotamusa pēdaspazūd vēstures tumsībā.

Vai Riotamuss šajā 470. gadā gājis bojā? Ja tā, tad kā viņa mirstīgās atliekas cauri bīstamajiempurviem nonākušas kapā Glestonberijā?

Eša rezumējums skan šādi: reāli eksistējusī persona, ko dēvējam par karali Arturu, dzīvoja 5.gadsimtā un viņa precīzais vārds ir Arturs Riotamuss = Arturs, britu karalis. Ar 12 000 vīriem viņš karojaromiešu pusē, tomēr cieta sakāvi.

Kas attiecas uz vārdu, tad Eša uzskatam piekrīt arī franču vēsturnieks Leo Flerī: «Riotamuss navīpašvārds, bet karaļa tituls.»

Tātad jāizpēta, vai romiešu vai pēcromiešu historiogrāfijā eksistē vismaz viens Riotamuss, kamatbilstu karaļa Artura pazīmes, kaut vai tā iepriekš minētā viena - karavadonis, kurš gan krita kaujas laukāKamlanā tikai 537. gadā.

Tomēr arī historiogrāfijā ieguvumu nav sevišķi daudz. Toties jo bagātīgs ir varoņdziesmu klāsts,kurām visām, kā zināms, pamatā ir vismaz viens vēsturisks notikums, ja vien tās jau pašas nav autentiskivēstījumi par šiem notikumiem. Fakts ir tas, ka jau aprakstos par ķeltiem tiek pieminēts karalis Arturs.Hronists Gildass, kas dzīvoja 6. gadsimtā, tātad jau gadsimtu vēlāk pēc varbūtējā Artura dzīves laika,bija pirmais, kas apkopoja un pierakstīja ķeltu ziņas un nostāstus. Nākošo informāciju par Arturu atstājisNennijs no 9. gadsimta. Gan Gildass, gan Nennijs runā par 12 kaujām Britu salās un pēc tam par cīņu Gal-

lijā pret barbaru ordām. Ap 1135. gadu jau iepriekš minētais Mon- mautas Džefrijs sarakstījisvēsturisku darbu, kurā tāpat Arturs ir centrālā figūra un kulminācija.

Tiktāl būtu labi. Tātad leģendārais karalis Artuss vai Arturs bija reāli eksistējusi persona, turklātnav svarīgi, vai viņš bija tikai karavadonis un 537. gadā Kamlanā krita vai arī viņa vārds bija Riotamuss(vai viņu tā dēvēja) un viņš, iespējams, gājis bojā jau 470. gadā Bur- gundijā.

Pēc tam seko nākošais jautājums: vai ir pastāvējusi vai ari ne leģendām apvītā Kamelota, Apaļāgalda atrašanās vieta?

Vispirms norāde uz iepriekš minēto un papildinājums.Kedberijas pils Kvīnkemelas ciema tuvumā Samersetas grāfistē visnotaļ varētu būt bijusi šī

Kamelota. Veicot arheoloģiskos izrakumus, tur tika atsegta ne tikai aizsargbūve no agrākiem romiešulaikiem, bet arī vēlākas aizsargceltnes atliekas. Vēl 15. gadsimtā pakalnu, uz kura atradās šienocietinājumi, sauca par Kemeletu (Camalat).

Netālu no aizsargbūves plūst upe Ke (Ca). Pēc Nennija, karaļa Artura pēdējā kauja patiešām notikusi

pie Kamlanas («Arinales Cambriae», 9. gs.). 500 gadus vēlāk vēsturnieks Henrija VIII galmā DžonsLelends (1509-1547) konstatējis, ka laukstrādnieki netālu no Kemeletas paugura esot atraduši masu kapusar daudzu kaujā kritušo mirstīgajām atliekām.

Par Kamelotu būtu šāds rezumējums: var pamatoties uz to, ka tai patiesi par paraugu kalpojusivēsturiska vieta; vai tā bijusi pie Ked- berijas vai Glestonberijas, vai arī Dienvidvelsā pie Karliones -tam principā ir otršķirīga nozīme.

Tomēr patiesi svarīgs un, tā sakot, visu izšķīrējs jautājums par leģendām apvīto karali Arturu un viņaApaļo galdu Kamelotā ir Grāla jautājums. Jo no šo leģendu cikliem nevar nošķirt stāstu par Svēto Grālu.Vai Arturs patiesi bija to atradis vai saņēmis?

Var jau visu vienkāršot: tā kā tik neatlaidīgi, tik daudz un bieži par to rakstīts un apgalvots, ka tā tasesot, tad faktiski tā tam arī ir bijis jābūt - no nekā nekas nerodas.

Ja pieņem šādu pamatnostādni, tad tā ir tīra pārliecības lieta, iespējams, pat ne reliģiskāspārliecības lieta, bet gan ticēšana faktiem vai varbūtībām, vai paļaušanās uz teiku un nostāstu ticamību.

Lietai var pieiet atturīgāk, racionālāk, intelektuālāk, proti, ar empīriskām zināšanām par to, kā tasgan tagad, bet galvenokārt agrāk mēdza notikt, veidojoties leģendām. Tieši tā veidojās arī relikviju kults,kas izskaidrojams tikai ar attiecīgā laikmeta pasaules un reliģijas izpratni un tāpēc var pat tikt leģitimēts.Bet tādā gadījumā jāmeklē pārliecinošāki skaidrojumi.

Svētais Grāls - par to ir divas leģendas. Viena ir pasaulīgāka, tajā runā par mazliet nenoteiktu unmiglainu, leģendām apvītu dārgumu bez precīzākas definīcijas, par tikpat noslēpumainu jēdzienu kāfilozofu akmens.

Taču bija arī viduslaiku priekšstati, kad ar to saprata vērtīgu trauku, kas pagatavots, protams, novisvērtīgākajiem materiāliem. Šis vērtīgais trauks esot nokritis no Lucifera kroņa, kad viņš nogrūsts nodebesu valstības ellē. To, vienkārši sakot, aizmirsīsim. Jau tā iemesla dēļ vien, ka otra leģenda par SvētoGrālu vijas cauri visai Rietumu kultūrvēsturei, ir ar to nesaraujami saistīta un līdz ar to ir svarīgāka:Svētais Grāls ir kauss, no kura pēdējā vakarēdienā dzēra Jēzus un kurā nākošajā dienā Arimatijas Jāzepssavāca asinis no krustā sistā

Jēzus, un kurš tādēļ un kopš tā laika ieguvis brīnumdarītāju spēku. Pēc leģendas, kurai piemīt ne tikaiārkārtīga tēlainība, bet ari līdz pat mūsdienām aktuāla un neparasta simbolika, spēks un izturība, tieši šisminētais kauss vēlāk caur Kirēni, Feniki (Krētā), Sirakūzām (Sicīlijā), Romu, Marseļu, Fižaku, Limožu unMorlē nonāca Anglijā.

Kāpēc tieši Anglijā un nevis, teiksim, Romā, kas bija kristietības centrs?Tajos laikos starp Angliju un Svēto zemi pastāvēja cieši sakari, kas ir pierādīti; vēlāk krusta karu

laikos tiem piemita reliģiozs raksturs, bet jau pirms tam bija rosīga tirdzniecība. Grieķu historiogrāfsDiodors Sicīlietis, kuru uzskata par nopietnu un ticamu, raksta par aktīvu jūras tirdzniecību (it īpaši aralvu) starp tālo Britāniju (precīzāk - Kornvolu) un Jeruzalemi. Savā ziņā tas nemaz neliekas tik nepareizi,ka reiz kā atlīdzība par alvas piegādi uz Britāniju tiek atvests īpaši skaists vai vērtīgs kauss, kamvajadzējis kalpot, tā sakot, ticības stiprināšanai un Jaunajā Derībā aprakstītā laikposma uzskatāmaiattēlošanai. Britāni- jas salas tautas acīs šis kauss no Svētās zemes ieguva īpašu simboliku vai arī tādatam tika piešķirta… Un tad it kā vienā mirklī kauss no Svētās zemes pārtop par Svētās zemes kausu vispār- tas iegūst īpašu nozīmi. Iespējams, ka sākumā teikts tikai apmēram šādi: tādā kausā kā šis ArimatijasJāzeps savāca arī Pestītāja asinis. Nākošajā pārstāstījuma fāzē vai paaudzē vārdi «kā šis» jau pārtapušipar «šo». Tā varētu būt radusies leģenda, ja vien esam gatavi ticēt ne burtiski un ne tieši.

12. un 13. gadsimtā šis fakts katrā ziņā jau bija tik spēcīgi nostiprinājies ticībā, ka par to līdz patmūsu dienām patiesi nebija šaubu.

Tātad pieņemsim, ka šis kauss eksistēja - vai nu «īstais» Svētais Grāls, vai simbolisks, vai vismaziedomāts, vai šķietams: kas tad ir noticis ar šo tik ārkārtīgi nozīmīgo priekšmetu? To taču nenobāza kautkur nebūt. Citas nozīmes ziņā mazāk svarīgas relikvijas gadsimtiem ilgi ir saglabājušās līdz mūsu laikiem.

Un tā 12./13. gs. sāka parādīties pirmie romāni no garās romānu virknes par Grālu. (Vēl arvienmūsdienu anglosakšu literatūrā nepaiet neviens gads, kad grāmatu tirgū nenonāktu vēsturiski vai fantastiskiromāni par karali Arturu un Grālu, nemaz nerunājot par tēmas vulga- rīzāciju Indiānas Džonsa garā.) Līdzmūsu dienām tie vēl arvien ir arī nopietnu pētījumu objekti vēsturiskās patiesības meklējumos. Vēljoprojām gaisā virmo arī pieņēmums, ka kaut kur Anglijā visnotaļ esot iespējams (vismaz varot tā domāt)atrast Grālu - vai nu kā dārgumus, vai tieši kā varbūtējo svēto kausu. Šim pieņēmumam vēl arvien irauglīgs pamats, jo nav nekādu norādījumu un ziņu par to, kas ar Grālu noticis. Pretstatā šai pilnīgajaineziņai Nībelungu Reinas zeltu var uzskatīt gandrīz vai par atrastu…

Pašreizējais stāvoklis katram dod tiesības brīvi uzskatīt, ka Grāls mistiskā ceļā pazudis bez vēsts, kavarbūt ziņu par Grāla atrašanās vietu kaut kādu iemeslu vai apstākļu dēļ, brīvprātīgi vai piespiesti kāds irpaņēmis sev līdzi kapā. (Jn tā nu kauss (vai dārgumu kaste ar to) guļ aprakts kādā kalnā, alā vai kaut kurcitur dziļi zemē un gaida savu likumsakarīgo vai nejaušo atklāšanu. Tā var uzskatīt, pieņemot, ka patiešāmir eksistējis īstais vēsturiskais Golgātas kauss, nevis tikai iztēles objekts; jo neviens no četru evaņģēlijuautoriem (Matejs, Marks, Lūka, Jānis) neraksta, ka vīrs no Arimatijas, vārdā Jāzeps, būtu savācis kausākrustā sistā Pestītāja asinis. Viņi vienprātīgi raksta šādi: šis virs lūdza Poncijam Pilātam atļauju noņemtmirušo no krusta, izdarīja to, pēc tam ietina viņu audeklā un guldīja kapā… Tāds nu reiz ir pamatspasaules mīklām…

Tāpēc nobeigumā vēlreiz mazliet lietišķāka informācija.Grāls (radniecisks ar senfranču graal, patiesībā - «trauks»): viduslaiku dzejā noslēpumains, dažādi

aprakstīts sakrāls priekšmets (lēzens trauks vai vāze, kauss, akmens), kuru kopā ar tikpat mīklainuasiņojošu zobenu tempļveidīgā pilī apsargā Grāla karalis un Grāla bruņinieki. Tas ir brīnumdarītājs, dodsvētlaimi, mūžīgo jaunību un ēdienu neierobežotā daudzumā, turklāt Grālam piemīt dziednieciskas spējas.Pie tā spēj piekļūt tikai šķīstais, kuru tas aicina… Dzejojumi par Grālu sastopami vecfranču literatūrā,Anglijā, Velsā, seno ziemeļnieku teiku ciklā un vidusvācu literatūrā kopš Volframa fon Ešenbaha… ParGrāla leģendas izcelšanos ir daudz diskusiju. Franču tekstos trauka un zobena izskaidrošanai min šādusavotus: 1) kristietiskā tradīcija (eiharisti- jas un mesas simbolika); 2) ķeltu teiku tradīcijas (pasakumotīvi, piemēram, Grāls kā pārpilnības trauks); 3) pagāniski auglības rituāli (trauks kā sievietes klēpja,zobens kā dzimumlocekļa simbols); 4) hel- lēņu laikmeta un vēlīno antīko laiku daudznozīmīgie,neskaidrie raksti… Jau visvecākie saglabājušies Grāla teiku varianti, kuros savi- jušies arī cikli parArturu un Parsifalu, ir tā pārveidojušies, ka nav vairs iespējams tuvāk noteikt izcelsmes vietu un formu.Droši vien tur iekļāvušies arī arābu un alķīmiķu priekšstati par filozofu akmeni…

Leģendā par Grālu jau senākajos variantos sajaukušās austrumu un ķeltu teikas ar agrīnās kristietībaselementiem. Volframam fon Ešen- baham nepabeigtajā romānā dzejā «Parsifals» Grāls ir no debesīmnokritis akmens, kuru karalis Amfortass kopā ar tempļa bruņiniekiem glabā savā Munsalvešes pilī un cerar to dziedināties (Vāgneram tā ir Mon- salvatas pils, iespējams, ka Moris Salvaticus - glābšanās kalns,bet varbūt arī tikai Moris Siluaticus - mežiem apaudzis kalns). Viņš kļūst par Grāla karali, un arī viņapēcnācējiem tas tiek uzticēts. Vēl spēcīgāk nekā šajā variantā Grāla motīvam Vāgnera operā piemītsakrālas ilgas pēc atpestīšanas…

6. gadsimts pēc Kristus Nesijas lieta

Lohnesa ezera briesmonis Nesija pirmoreiz noteikti neparādījās tikai 1933. gadā. «Aurodams unrēkdams» briesmonis no viļņiem

izcēlies jau ap 565. gadu. Cik droši ir aculiecinieku ziņojumi? Joprojām nav neviena īstikontrastaina fotouzņēmuma.

Kopš pirmās parādīšanās 1933. gadā vēstījums par Nesiju kļuvis par pasaules preses ikgadējoklusās sezonas rituālu un skatāms katru vasaru - vēstījums, nevis pati Nesija, kuras eksistence līdz pat šimbrīdim tiek dedzīgi apstrīdēta. (Bet kas gan modernajā pasaulē ir tāds, ko nevarētu apstrīdēt vai pret ko kāneapstrīdamu nedrīkstētu vērsties!)

Lohness ir ezers Skotijā.Jaunākajos laikos stāsts par Lohnesa briesmoni tiek arvien vairāk papildināts un tam līdzās rodas

citi par noslēpumainiem jūras dzīvniekiem citās vietās. Kopā ar sniega cilvēku jetiju (abonimablesnowman, kā to dēvē amerikāņi) tie ir gandriz vai mīļi sveikti un moderno masu informācijas līdzekļu unto mehānismu alkatīgās dziņas priekšā kļūst par tikpat kā nepieciešamu papildinājumu cilvēces tieksmeipēc noslēpumiem un mīklām. Starp citu, pēc jetija, kuru, kā zināms, pirms kāda laika esot redzējis ariReinholds Mesners, jau ilgāku laiku neizskaidrojamā veidā sākuši likt sevi manīt dažādi milži, pērtiķi unpirm- cilvēki. Amerikā lielpēdis vai lielpēdainis (bigfootvai sasquatsch), Ķīnā, Krievijā, Aļaskā un kurnekur pa to laiku radusies vesela rinda šādu it kā esošu vai varbūtēju, iztēlotu vai īstu, vēl saglabājušos,tā sakot, cilvēkam līdzīgu būtņu no civilizācijas agrākajām pakāpēm: arinks vai arisa (stepju cilvēks),kiltanja (valbacis), girkičvavlins (skrējējs), mirigdijs (platplecainis), teriks (mijkrēšļa cilvēks), tungu(mežonis), vudevaza (vilkcilvēks), rehems vai džulins (smailgalvis), silvestris (meža cilvēks) un veselsbars citu - alma, kjumjangs, orangdalams, orangpedeks, zedapa, čučuna… Arī kino veic savu tiesu,uzskatāmi parādot šos tēlus, lai par tiem rastos priekšstats, lai tos varētu iedomāties (un līdz ar to tiegandrīz jau kļūst reāli!)… Tomēr visu šo būtņu jaukajai kopībai no Nesijas līdz jetijam, no lielpēdaiņalīdz čučunam piemīt pārsteidzošs fakts - nav šo būtņu labu fotouzņēmumu. Cauru gadu visos, arīvisattālākajos pasaules nostūros mudž no preses fotogrāfiem (nemaz nerunājot par amatieriem) arvissmalkākajām, visdārgākajām aparatūrām un filmiņām, kas attēlos spēj parādīt pašu neiespējamāko,tomēr līdz pat šai dienai nevienam nav izdevies kaut vienas mīklainās būtnes kvalitatīvs uzņēmums.

Dīvainā kārtā vienmēr tieši tad bijuši slikti laika apstākļi vai neradījumi atradušies pārāk tālu, vai ūdensbijis par saduļķotu, vai pārsteiguma bridis pārāk liels… Nekas, izņemot Nesiju un tās līdziniekus, nepaietsecen pasaules aģentūru un ilustrēto izdevumu fotoprofesionāļiem, kuri nedēļām ilgi nekā cita nedara kāmeklē un alkst pēc sevišķiem notikumiem. Notikušas arī īpašas meklēšanas ekspedīcijas Lohnesa ezerā(un pēc tam par sensāciju pašas Nesijas vietā kļuva ziņojums par Nesijas meklēšanu!).

Par šiem briesmoņiem daudz rakstīts arī agrākajos gadsimtos. Tikai toreiz bija būtiski vieglāk. Vēlnebija fotogrāfijas. Zīmētāji ar šīm lietām tiek vieglāk galā nekā fotogrāfi. Tā, piemēram, 1848. g. 11.novembrī Leipcigas avīzē «lllustrierte Zeitung» publicēts šāds ziņojums - un nebūt ne kā satīra vai klusāssezonas stāsts:

«Visjaunāko pierādījumu par lielās jūras čūskas (Scoliophis atlanti- cus) esamību tikko sniedzisfregates «Dādalus» kapteinis Mkuē, kurš to kopā ar lielāko daļu virsnieku un kuģa komandas redzējisatpakaļceļā no Austrumindijas - starp Labās Cerības ragu un Svētās Helēnas salu: «Zvērs 20 minūtesatradās fregates redzeslokā un peldēja zem kuģa pakaļgala. Galva izslējās apmēram 4 pēdas virs ūdens,un apmēram 60 pēdas ķermeņa atradās taisnā līnijā uz ūdens virsmas. Aprēķināja, ka vēl 30-40 pēdāmvajagot būt zem ūdens, jo dzīvnieks virzījās uz priekšu ar ātrumu 15 jūdzes stundā. Ķermeņa redzamāsdaļas caurmērs bija apmēram 16 collas; kad briesmonis atvēra lielu, asu zobu pilnos žokļus, tad šķita, kastarp tiem cilvēks varētu taisni nostāties.» No ziņojuma admiralitātei izriet, ka tas noticis 6. augustā starp24°44' dienvidu platuma un 9°22' austrumu garuma, laiks bijis apmācies, ar spēcīgu vēju; «nezvērs bijatumši brūnā, bet pie kakla dzeltenīgi baltā krāsā. Tam nebija spuru, bet kaut kas līdzīgs zirga krēpēm,iespējams pat, ka uz tā kumbra atradās jūras zāļu kušķis». Zīmējumus, kādus mēs spējām pievienot par šodīvaino notikumu, admiralitātei ir sagatavojis kapteinis Mkuē, un viņš galvo par to ticamību.

Pēc ši paziņojuma stūrmanis J. Hendersons nosūta vēstuli «dobe» izdevējam, ziņojot, ka arīamerikāņu briga «Dafne» starp 4°11' dienvidu platuma un 10°15' austrumu garuma 80 pēdu attālumā irsastapusies ar jūras čūsku, kurai bijusi pūķa galva; uz to šauts ar naglām un veciem dzelžiem. Tā tūlītizslējusi galvu, un ķermenis nogrimis dziļumā, kas acīmredzot pierādījis, ka jūrasbraucēji bija taitrāpījuši. Tomēr jūras čūska peldējusi prom ar ātrumu 15-16 mezgli un «Dafne» nespējusi to panākt.

Fosilo jūras čūsku, kuru Alabamā atradis Dr. J. Kohs un vēlāk atvedis apskatei arī uz Vāciju, avīzeslasītāji atcerēsies vēl no 103. numura; tās skelets būtiski atšķiras no visu vēl eksistējošo čūsku suguskeletiem; tomēr tas apstiprina tautas ticibu, ka vēl mūsdienās jūrās ir nezvēri, kurus dēvē par «jūrasčūskām.»

Laikam gan. Protams, tas, ka Leipcigas avize 1848. gadā publicējusi šādu ziņojumu, automātiskinepadara lietu par istenibai atbilstošu tikai tāpēc vien, ka šim ziņojumam jau ir tik cienijams vecums; tiešitāpat pats par sevi saprotams, ka, no otras puses, tikai tāpēc vien jau nevajag to apstrīdēt. Līdzīgi var būtar Nesiju.

Tātad atgriezīsimies vai, pareizāk, dosimies uz priekšu no 1848. gada pie Nesijas, kas tomēr ir mūsugadsimta radījums.

Vai mūsu gadsimta?Varētu argumentēt, ka lieta sākusies ne tikai 1933. gadā, bet gan jau 1400 gadus agrāk, proti, 6.

gadsimtā. Vismaz ziņas par to ir…Ap 565. gadu īru svētā Kolumbāna Vecākā māceklis esot iebridis minētajā Lohnesa ezerā ar nolūku

pārpeldēt uz tā otru krastu un pārvest savam meistaram laivu. (Jn kas notiek? Pareizi, vai tad citādi mēspar to stāstītu: «Pēkšņi rēkdams un rūkdams tuvojās kāds monstrs, sprauslājot iznira no dzelmes, un ūdensplūda no tā šausmīgās rīkles.»

Te nu mums būtu.Bet kā no briesmām izkļuva pārbiedētais peldētājs?«Lai cik ļoti izbijās māceklis, pats svētais Kolumbāns saglabāja mieru. Stingrā balsī viņš pavēlēja

nezvēram pazust. Pavēle tika izpildīta.»

Nu tātad. Krietns, paklausīgs briesmonis, respektīvi, svētums arī kādreiz noder…Nezvērs patiešām laikam ļoti nobijies. Vai arī svētā vārdi bijuši tik spēcīgi. Katrā ziņā dažus

gadsimtus bija miers, tā varētu domāt. Vismaz nekādu ziņu par Lohnesu, neņemot vērā atklātajās jūrāspeldošās jūras čūskas Leipcigas avīzē, līdz tad 1933. gadā…

Lohness dziļākajā vietā sasniedz 275 metrus. Ezers atgādina šauru dvieli, ezera strēmeli. Tas kopāar Lohlinnija, Lohlohija, Loharkeiga un Lohoiča ezeriem veido kanālu, kas starp Invernesu un Obanuatdala Ziemeļskotijas kalnieni gandrīz vai par atsevišķu salu. Un tātad - tas ir precīzi dokumentēts -«briesmīgā sastapšanās ar Lohnesa nezvēru» notiek 1933. gada 22. jūlijā pulksten četros pēcpusdienā.

Džordžs Spaisers ar laulāto draudzeni ir atceļā uz Londonu pēc atvaļinājuma Skotijā. Viņi brauc garezera dienvidu krastu no Inverne- sas uz Fortviljamu, šis ceļš ikvienā ceļvedī atzīmēts kā «viens noskaistākajiem skatu ceļiem visā zemē». Pēkšņi misters Spaisers stipri sa-

trūkstas. Papardēs netālu no ceļa kaut kas kustas. «Kaut kas milzīgi liels, čūskveidīgs.»Džordžs Spaisers vēlāk liecināja, ka viņš no sākuma domājis redzam ļoti lielu čūsku. Drīz vien bijis

skaidrs, ka tā nevar būt čūska. Tika protokolēts, ka «dzīvniekam bija dīvaini maza galva uz gara, tievakakla, kas savukārt bija savienots ar masīvu ķermeni». Turklāt «tam nebija ne kāju, ne roku, tikai lielaspeldspuras». Šāds apraksts katram iztēlē tūlīt izsauc attiecīgā dinozaura veidolu. Var iedomāties, stādītiespriekšā, ticēt, ka dzīvnieku tāpat kā cilvēku pasaulē (iepriekšminētie pirmcil- vēki) daži eksemplāri ir«aizmirsuši izmirt» un «priecīgi turpina dzīvot» - apmēram tā, kā par to rakstījis Kristiāns Morgenšterns:

«Reiz kāds sadrūmis ēzelis teicis savai laulātai draudzenei: es esmu tik dumjš, tu esi tik dumja, nāc,iesim nomirt! Bet, kā tas bieži notiek: abi priecīgi dzīvo vēl šo baltu dienu.»

Vai tas ir izslēgts, ka sugu atliekas zināmos apstākļos izdzīvo 50 vai pat 70 miljoniem gadu ilgi?Nesijas gadījumā būtu jārunā par ihtio- zauru vai pleziozauru, uz ko norāda lielākā daļa aprakstu. Par to,protams, var šaubīties.

Tomēr absolūti neiespējamam tam nav jābūt. Nobeidzot vēl konstatējumi ar izziņas raksturu. Lai ciksmags, šķiet, bijis dzīvnieks vai

nezvērs, vai vienalga kas (pirmie liecinieki - Spaiseru laulātais pāris - to novērtēja 8-10 m garu), tastomēr spējis pārvietoties diezgan ātri arī pa cietzemi. Kaut gan pēc izskata drīzāk esot bijis ūdensdzīvnieks: «Bez locekļiem, tikai ar spurām…» Acīmredzot būtne aiz izsalkuma nonākusi uz sauszemes:«Jo mutē tas nesa mazu, asiņainu, droši vien nokostu jēru.»

lekāms turpināt, šajā vietā noteikti jāpiemin sarežģījumi ar lieciniekiem. Tas attiecas kā uz Spaiserulaulāto pāri, tā uz tūkstošiem citu liecinieku gan pirms, gan pēc viņiem, kas var apzvērēt, ka ir patiešāmredzējuši Mesiju vai jetiju, vai vēl kādu citu, ko viņi, objektīvi vērtējot, daudzos gadījumos pat nevar būtredzējuši vai katrā ziņā ne tā, kā viņi esot to saskatījuši. Tas attiecas ik dienu uz tūkstošiem lieciniekuvisas pasaules tiesas zālēs - proti, fenomens, par ko jurisprudences studenti mācās jau pirmajā semestrī:

jebkuras uztveres subjektivitāte. Dažkārt ne jau ar ļaunu nodomu un pat ne virspusības dēļ pieci un vairākiredzējumi par vienu un to pašu notikumu radikāli un neizskaidrojamā veidā atšķiras. (Jn ne tikai skeptiķus,bet arī visus pieredzes bagātos juristus sāpīgi atgrūž vārds «aculiecinieks», ja tas sevišķi tiek uzsvērts unlietots. Atgriezīsimies pie tēmas. Ir tomēr uzkrātu faktu (ja nu tie tādi ir!) daudzums, kurus vērts darītzināmus.

Stīvi aiz bailēm Spaiseri tātad noskatījās, kā nezvērs atkal pazuda, ienira Lohnesa ezera dzelmē.«Pēc tam duļķainie viļņi atkal norima, it kā nekas nebūtu noticis.»

Nu jā.Katrā ziņā tajā pašā 1933. gadā «kādam ārstam, pavadot atvaļinājumu pie Lohnesa, ir laikam

izdevies pirmais monstra fotouzņēmums». (Izņēmums nav (s/d [8] skatīt iepriekš minēto) īsti skaidrs: jabriesmīgi gribētu, tur varētu saskatīt spēcīgu kaklu, kas tur mazu galvu, kā arī dzīvnieka muguras daļu, kaspacēlusies virs ūdens.

Pēc sava vērtējuma ārsts briesmoni fotografējis no 200-250 m attāluma. Viņš atradies netālu noInvermoristenas uz jaunā, toreiz būvējamā ceļa, apmēram 60 m virs ezera līmeņa. Pasaule ieguva jaunusensāciju un gandriz bezgalīgu, bagātīgu, aktuālu diskusiju tēmu, kas balstīta uz tik neskaidrasinformācijas.

Neticīgie racionālisti, kā viņus augstprātīgi laipni dēvē ticīgie, atrada payisam dabiskusizskaidrojumus: «Zemūdens straumes sadzen kopā brūna|ģu masu, zaļumi zem ūdens pūst, rodas gāzes.Aļģēs daļēji ieslēgtās gāzes dzen aļģu masu ūdens virspusē, un var izveidoties noteiktas formas.»

Var jau būt, tomēr citi, kas vēlas noticēt, iebilst: «Bet vai toreiz, 565. gadā, svētā Kolumbānamāceklim uzbruka aļģes? Vai Spaiseri redzējuši aļģu masu, kas nonāvē un apēd jēru? Nu, kā? Un vai Leh-lens Stjuarts arī sastapās ar aļģēm?»

Lehlens Stjuarts ir nākošais galvenais aculiecinieks no Lohnesa briesmoņa redzētāju draudzes. Pēcviņa stāstījuma kādā 1951. gada rītā viņš gājis slaukt govis Lohnesa krastā. Tas bijis ap pulksten 6.30,kad pirmoreiz pamanījis ūdenī sakustēšanos. «Tad no ūdens iznira trīs kupri un virzījās uz krastu…»

60. gados dokumentālo filmu operatori uzņem pirmās kustībfilmas par Lohnesa ezera zvēru. TimāmDinsdeilam «izdevās uzņemt Nesiju uz šaurfīlmas. (Jn no tā laika viņu tik ļoti aizrāva monstrapierādījumu meklējumi, ka viņš atteicās no savas labi apmaksātās lidmašīnu inženiera profesijas,iegādājās mazu laiviņu un turpmāk nodevās tikai Lohnesa nezvēra meklēšanai…»

Tāda izšķiršanās gan var būt ievērības cienīga pašam misteram Dinsdeilam, bet nav pārliecinošaNesijas pierādīšanai. (Ja šādās lietās sāk iedziļināties, tad nereti izrādās, ka aiz pēkšņām bagātību unmonstru meklēšanas kampaņām un citām tamlīdzīgām dīvainību meklēšanām ļoti bieži ir pavisamprozaiski, galvenokārt materiāli motīvi. Šī piezīme gan nav vērsta pret misteru Dinsdeilu, bet tikai tāpat -skaidrības labad.) «…Viņš bija tas, kas ierosināja pirmos zinātniskos centienus rast atbildi Lohnesamīklai.» (Tāpat vārdam «zinātne» neizbēgami jāparādās šādos ziņojumos un šādā vietā.) Katrā ziņā faktsir tas, ka 1961. gadā parlamentārietis Deivids Džeimss nodibināja «biroju Lohnesa ezera fenomenaizpētei». Ja politiķi jau dibina birojus, tad viņi noteikti mazāk domā par zinātni, bet vairāk par reklāmu…(Jn, lūk: «Bez šaubām, birojs nedeva pamatīgus, pārliecinošus pierādījumu materiālus.»

Nākošā epizode: «1969. gadā pie Lohnesa ezera (saprotams, ar tīri «zinātniskām» interesēm) ieradāskāda japāņu televīzijas komanda, apbruņota ar vismodernākajām zemūdens uzņemšanas kamerām. NoASV ar lidmašīnu atveda vienvietīgu zemūdeni, un zinātniskās ekspedīcijas kuģis izdarīja novērojumus arnakts signālierīcēm un ļoti sarežģītiem skaņu ierakstu aparātiem…» (Jn… nu? «Bet monstrs neparādījās.»

Kā nekā tomēr: «Zemūdene izdarīja gan atklājumus, ko ar sajūsmu uzņēma Lohnesa ezera monstrapielūdzēji, kuru skaits arvien pieaug.» Kaut gan fanu sajūsma tāpat faktiski nav pārliecinošs pierādījums.«Izrādījās, ka pie Ūrkvartas pils ezers ir gandrīz par 60 m dziļāks, nekā līdz šim tika uzskatīts.» Ahā!«Tātad monstram bija labākas iespējas paslēpties, nekā lidz tam laikam tika domāts. Turklāt tika atrastaliela zemūdens ala, kas visnotaļ noderētu par monstra patvērumu.»

Tagad sākās…«1975. gada beigās Bostonas Lietišķo zinātņu akadēmija apņēmās izpētīt filmu materiālu, kas bija

uzņemts tā paša gada jūnijā. No motorlaivas filmēšanas kameru nolaida ezerā lielā dziļumā. Kamērduļķainā ezera tumsā vismodernākie zibspuldžu aparāti deva gaismu, kamera izdarīja neskaitāmusuzņēmumus.»

Vismodernākās zibspuldzes un neskaitāmi uzņēmumi, tad jau kaut kam jābūt, vai ne?«Šo fotogrāfiju precīza izpēte Bostonas Lietišķo zinātņu akadēmijā uzrādīja apbrīnojamus rezultātus.

Bija nofotografēta kāda apmēram 11 m gara būtne. īpašas pazīmes: apmēram 2,5 m garš kakls. Dzīvnieksbija pelēkbrūns.»

Par šādu apbrīnojamu (kā gan citādi!) rezultātu autentiskumu vai veidu, kā tie populārzinātniski tiekpasniegti sabiedrībai, ir zināms spriedums katram, kas jebkad darbojies masu informācijas jomā.

«Bostonas Lietišķo zinātņu akadēmija uzfilmēto materiālu nodeva NASA, kas sāka intensīvinodarboties ar attēliem, izmantojot vismodernāko datortehniku.»

Un, lūk: «Kļuva saskatāmas vairākas detaļas.»Proti, šādas: «Viens no attēliem uzrādīja lielāku būtni, saskatāmas gan tikai aprises. Bet apbrīnojami

skaidri varēja saskatīt vienu lielu šīs būtnes spuru.»Tātad vismodernākie datori identificē gan lielāku būtni, bet arī tikai kontūrās…Turpinām: «Lietišķo zinātņu akadēmija nosūtīja otru pētnieku grupu, kas arī atgriezās ar bagātīgu

fotomateriālu. Vispārliecinošākais bija viens uzņēmums: ārkārtīgi jaudīgā zibspuldze ļāvusi iemirgotiesdaudzām ļoti sīkām dubļu daļiņām - it kā gigantiska Piena Ceļa zvaigznēm. Bet acīmredzot interesantākspar šo gaismas efektu attēla kreisajā malā bija ļoti liela dzīvnieka masīvs, neveikls ķermenis. Saskatāmišķita divi kājām vai spurām līdzīgi locekļi, kā arī garš, nedaudz izliekts kakls ar ļoti mazu galvu, kas tiktikko atdalījās no kakla.»

Ja tāda vispār bija, piesardzības labad tomēr piebildīsim. Esot cits pašas galvas uzņēmums, «tāsakot, Lohnesa ezera nezvēra mazliet neskaidrs portretuzņēmums».

Bet - kā noburts! Tikko nonāk līdz detaļām, portreti nenovēršami kļūst neskaidri…«Slavenais zoologs un publicists, eksperts dzīvnieku zīmēšanas jomā sers Pīters Skots pēc šī foto

pagatavoja iespaidīgu zīmējumu.»Paliksim iecirtīgi! Dzīvnieku zīmētājs var būt eksperts un tik slavens, cik pats vēlas, tas, ko viņš

zīmē, var mūs ietekmēt vai ne, tomēr tas nav Nesijas pierādījums, bet gan hipotēze, priekšstats,norādījums uz iespējamību vai vienkārši uzdevums.

«Blakus mazam ausij līdzīgam izaugumam saredzami divi šauri, tievi pauguri vai ragi. Ir līdzība argliemežu taustekļiem. Dzīvnieka āda liekas dīvaina. Tā uzrāda savdabīgu zīmējumu, varbūt tas irasinsvadu tīklojums.»

Atgādinājumam: kaut gan fotofilmu materiāls iegūts ar ārkārtīgi spēcīgām zibspuldzēm un ļotineskaidrie uzņēmumi apstrādāti ar vismodernāko datortehniku, dzīvnieku zīmētāja mākslinieciskā brīvībaarī neder par faktisko pierādījumu…

«Gaismā tiek celts ne tikai paša monstra uzņēmums. Izrādījās, ka Lohnesa ezers izskatās pavisamcitādāk, nekā vispār pieņemts ezeru iztēloties.»

Proti: «Nekādā gadījumā Lohnesa ezers neatgādina zemē izdobtu vannu. Gluži otrādi - ezera dibenuveido nepārskatāmas aizas, kuru sienas iet stāvus dziļumā. Ezeru šķērso dziļi grāvji, veidojotneskaitāmus blakus atzarojumus. Turklāt nav zināms, cik daudz zemūdens alu varētu atrasties ezerapamatā.»

Vai tas būtu (iespējamais) pierādījums (iespējamai) Nesijas eksistencei?«Ievērojamais ASV zinātniskais izdevums «Technologie Review katrā ziņā nonāk pie pozitīviem

rezultātiem: Lietišķo zinātņu akadēmijas fotouzņēmumi pierādījuši, ka patiesi eksistējot kaut kas līdzīgsLohnesa monstram. Dažādās fotogrāfijas esot konsekventas un dodot savstarpēji atbilstošu ainu ar

pierādījumiem, ka Lohnesa ezerā mīt kaut kādu lielu ūdensbūtņu suga.»Jā, ja tas tā ir.Vārdu pa vārdam lasām tālāk: «Kaut gan nepretendējam uz ekspertu lomu zooloģijā, tomēr nespējam

atrast tādu parādību kombināciju, kas varētu šiem datiem dot citu izskaidrojumu kā vien to, ka ezeruapdzīvo liela dzīva būtne. Pat speciālistu aprindas mums nav varējušas sniegt pamatotu izskaidrojumu.Turklāt mūsu rīcībā ir pētījumu rezultāti, kas ļauj secināt, ka apstākļi Lohnesa ezerā ir visnotaļ piemērotišādu dzīvnieku eksistencei.»

(«Gadījumā, ja tiktu pierādīts» - tā tam aptuveni būtu jāskan saprotamā valodā -, «ka melns ir balts,arī mēs pārdomātu, kādam uzskatam piekrist».)

Turpinām: «Sers Pīters Skots spēra vēl soli tālāk un deva jūras nezvēram zinātnisku nosaukumu -Nessiteras rhombopteryx - Lohnesa dzivā būtne ar rombveida spurām.»

Ar to būtu nešaubīgi pierādīts…Nē, pierādīts nav nekas.«Tomēr neapklust to skeptiķu balsis, kas meklē tā dēvēto dabisko izskaidrojumu. Izskatās, it kā tiktu

piedāvāti visfantastiskākie risinājumi, lai tikai noliegtu liela ūdensdzīvnieka eksistenci Lohnesa ezerā.»(Turpinās parastie paņēmieni: visiem neticīgajiem tiek veltīti atbilstoši negatīvi epiteti.)«Tā visā nopietnībā tiek apgalvots: izdarot zemūdens uzņēmumus, fotogrāfijā nokļuvis kāds vecs

vikingu kuģis; šķietamais dzīvnieka ķermenis nav nekas cits kā šī kuģa korpuss, un iedomātās galvasuzņēmums ir kuģa būvdetaļa. Šāds skaidrojums šķiet neiespējams.»

Tā jau varētu būt. Bet tāpēc vien jau šis konstatējums nebūt nav Nesijas pierādījums.«Kas gan ir Lohnesa ezera nezvērs? Valis, delfīns vai ronis? Ņemot vērā, ka ūdens priekš zīdītājiem

ir pārāk auksts, šie dzīvnieki arī ir būtiski aktivāki, tātad tie arī biežāk parādītos.»Retoriskais rezumējuma jautājums: «Vai tas nevarētu būt kāds zaurs, varbūt pleziozaurs? Tomēr šo

dzimtu uzskata par izmirušu jau pirms 70 miljoniem gadu. Protams, ari bārkšspuru zivi uzskatīja par senizmirušu, līdz 1938. gadā Indijas okeānā pie Āfrikas krasta viens eksemplārs tika noķerts.»

Gluži noderīgs šis salīdzinājums (nobeigumā par to būs runāts sīkāk) šajā vietā gan nav (jobārkšspuru zivi kā nekā patiešām un faktiski atklāja un noķēra), taču lasām tālāk:

«Tas noticis varbūt pirms 10 000-15 000 gadiem: pēdējā ledus laikmeta ledussega kusa, zemesziemeļu puslodē cēlās jūru ūdenslīmenis. Aizas pārtapa par ielejām, ielejas pārplūda. Vai Lohnesa ezeradaži monstru dzimtas eksemplāri, lai kas ari viņi bija zooloģiski, tika atgriezti no bēgšanas ceļa Lohnesaezerā tad, kad ūdenslīmenis atkal kritās? Lai kas arī būtu Lohnesa monstrs, mūsdienu preses izgudrojumstas nav - jo mīkla sakarā ar šo dzīvnieku pastāv kopš 5. gadsimta vidus.»

Arvien vēl pieņemam, ka ši senā 565. gada leģenda nav bijusi tikai leģenda un nav bijusi arī tikaiiegansts, lai no jauna izgudrotu (nu labi: no jauna atklātu) Nesiju… Tik un tā paliek neizšķirts vēl kādspunkts, kas pievienots tikai pilnīguma labad: ja tātad «pēc visjaunākajiem pētījumu rezultātiem» Nesijabūtu kaut kas līdzīgs (sk. attēlu 105. Ipp.) plezīozauram - mūsdienu rekonstrukcija diezgan precīzi līdzināsparastam zinātniskam pleziozaura attēlojumam -, kā gan tad Spaiseru laulātais pāris varēja redzēt šo, pēcpašu izteikuma, tīro ūdensdzīvnieku ar spurām uz sauszemes, plosot aitas, un govju slaucējs - ar kupriemuz muguras, kādu nav nevienam pleziozauram? Labi, tās varētu būt detaļas. Bet galu galā lieta grozās tikaiap tām. Objektivitātes labad vēl šāda uzziņa no leksikona, kas nopietnāk nekā līdzšinējā izpēte un masuinformācijas līdzekļu kņada ap Nesiju vismaz neizslēdz un atstāj atklātu iespēju, ka Nesija principāvisnotaļ varētu eksistēt, kaut arī dabiski - diez vai kā viens vienīgs eksemplārs. (Šis ir vēl viensmoments, ko arvien atstāj novārtā visi dažādie Nesijas piekritēji: kā gan vienas dzīvnieku sugas atsevišķseksemplārs var izdzīvot gadu simtiem, pat gadu tūkstošiem? Kā to iedomāties? Vai Nesijai lemta mūžīgā -ļoti vientulīga! - dzīvošana? Ja ne - jo tas ir gandrīz nepieņemami -, vai tad nevajadzētu būt vismaz divāmNesijām, proti, vairoties spējīgam pārim? Jeb vai Nesija patiešām ir savas sugas pēdējais eksemplārs?Bet, ja tā, tad kopš kura laika? Un kad būtu jārēķinās ar tās dabisko galu?)

«Dzīvās fosilās formas: augu vai dzīvnieku grupas, kas bez būtiskām pārmaiņām saglabājušāsmiljoniem gadu. Viena no vissenākajām fosilām formām ir latimērijas, vienīgie vēl mūsdienās sastopamiecela- kanti (Coelacanthi) - bārkšspuru zivis. Celakanti bieži atrodami mezozoja ēras slāņos un no fosiloformu krājuma izzūd krīta perioda beigās.

Celakantu sugas vēl dzīva pārstāvja atklāšana pie Dienvidāfrikas un Madagaskaras krastiem devanepārvērtējamu iespēju precīzi izpētīt vienas dzīvnieku grupas anatomiju, kas līdz mūsdienām bija zināmitikai kā fosilijas. Dzīvas fosilas formas informē par radniecīgu grupu filoģenēzi; to gandrīz nepārmainītāmorfoloģija ir bieži vien ilgus laika periodus vairāk vai mazāk konstantās apkārtējās vides rezultāts.Dzīvu fosilu formu piemēri zināmi starp mugurkaulniekiem, bezmugurkaulniekiem un augiem.

Jaunzēlandes hatēriju jeb tuataru (Sphenodon punctatus) - vēl nesen tai draudēja iznīcība -mūsdienās aizsargā likums. Sphenodon punctatus ir diapsīdo reptiļu kārtas vienīgā dzīva palikusī suga.Triasa periodā tā bijusi izplatīta un daudzējāda, pēc tam nozīmi zaudējusi un pārstāvju skaitssamazinājies. Sphenodon ir stipri līdzīga tai radnieciskajām būtnēm (piemēram, homoeozauriem) triasa unjuras periodos, un, šķiet, kopš agrīnās mezozoja ēras tā praktiski nav pārmainījusies.

Kā bezmugurkaulnieku ilgdzīvojošas formas piemērs jāmin Neo- pilina galathea, molusks; tas tiekuzskatīts par mūsdienās vienīgo gliemežiem līdzīgu molusku sugas monoplakoforu pārstāvi. Pirms to1952. gadā dāņu ekspedīcija atrada Klusā okeāna piekrastē pie Meksikas vairāk nekā 3000 m dziļumā,monoplakoforas bija zināmas tikai nogulumu slāņos no kembrija līdz devona periodam… Araukārija(piemēram, Araucaria excelsa, istabas egle) un ginks tāpat ir dzīvas fosilas formas augu valstī.

Ginku klase ar savām šķeltajām lapām bija izplatīta visā pasaulē mezozoja ērā; mūsdienās eksistēvairs tikai viena suga (Ginkgo bilo- ba), kas savvaļā sastopama tikai vietām Ķīnā un Japānā.»(Aizvēstures leksikons.)

7. gadsimts pēc Kristus Vienradzis-simbols un teiksmaina būtne

Vienradža rags ir vērtīgāks par veselām pilsētām.Vai tā ir tīra nejaušība, ka vienradzis vienādi pazīstams tik tālās kultūrās kā Ķīnā un Eiropā? Vai

vienradzis patiešām eksistējis vai arī tas ir narvaļa leģendārs variants?

•Teiksmainā būtne vienradzis eksistē!»Ar šādu zināmā mērā apbrīnojamu konstatējumu pie Eiropas sabiedrības vērsās neviens cits kā

Seviļas arhibīskaps Izidors.Kādreiz augsta ranga garīdznieka balsij, protams, bija svars; tādējādi nozīmīgs ir fakts, ka

arhibīskaps pats personīgi 7. gadsimtā pauda domas par vienradža tēmu.Bet arhibīskapam bija pamatots iemesls.Tajā laikā baznīcai bija daudz jānodarbojas ar sektām un sektantiem, kas apšaubīja baznīcas

ortodoksālo mācību. Kā konstatējis kāds zinātnieks, «tādā brīdī arhibīskaps nenāks pie sabiedrības arpagāniskām leģendām, kas radītu vēl lielāku nedrošību. Nē: ja arhibīskaps apgalvo, ka vienradzis eksistē,tad tas nozīmē - arhibīskaps pats tam ticēja.»

Ko arhibīskaps Izidors zināja teikt par teiksmām apvīto, mīklaino vienradzi? «Jaunavai jāpamudinadzīvnieks ielikt galvu savā klēpī. Tad viņa straujums pierimst, un vienradzis aizmieg.»

Pārskats par vienradža simbola daudzpusību no uzziņu materiāliem.Tradicionālo simbolu leksikons: Vienradzis - lunārais, sievišķais, kuram lauva ir vīrišķais pretpols;

šķīstība, skaidrība, jaunavība, absolūts labais, gara un miesas tikumība un stiprums, nesamaitātība. Tā kāvienradža abi ragi apvienojušies vienā, tad tas simbolizē pretstatu vienību un nedalītu varas spēku.Dažkārt dzīvības koka attēlojumā tam abās pusēs kā sargi stāv vienradži. Ciņa starp lauvu un vienradzi irsolāro un lunāro spēku un pretstata pāru iemiesojums. Vienradzis ir ūdens pārbaudītājs; viņa rags spējsajust ūdenī indi un padarīt to nekaitīgu.

Ēģipte: Visi morāles tikumi.Alķīmiķi: Vienradzis ir dzīvsudrabs, kura pretstats ir lauva - sērs.Ķīna: Bieži vien vienradzis pielīdzināts kvilīnam, vienai no četrām garīgi apdāvinātām būtnēm.

(Kvilīns: ķīniešu pasaku tēls, ko dažkārt sauc ari par vienradzi; tā ir i'n un jaņ spēku vienība, kvi irvīrišķais un lin - sievišķais spēks.) Vienradža rags ir laimes zīme ķeizaram.

Kristietība: Kristus; «pestīšanas rags»; rags kā pretlīdzeklis indei simbolizē Kristus varu iznīcinātgrēku. Vienīgais rags liecina par Kristus vienotību ar Tēvu vai par Kristu kā viendzimušu Dieva dēlu.Vienradzis simbolizē tīrību, sievietes šķīstību un jaunavību, līdz ar to tas ir jaunavas Marijas atribūts unvisu morālo tikumu simbols. Kā vienpatis tas iemieso klostera dzīvi; tas ir Antiohijas svētās Justinas unPadujas Justīnas atribūts.

Daoisti: Viens no galvenajiem daoistu simboliem; kvilīna tēlā apvienota piecu elementu un tikumuesence.

Grieķi un romieši: Mēness sirpim ir raga forma. Vienradzis ir visu jaunavīgo, visu mēness dieviešu,sevišķi Artemīdas jeb Diānas atribūts.

Heraldika: Vienradzim ir zirga galva un ķermenis, lauvas aste, brieža kājas un nagi un pieres vidūspirālveida rags; kopā ar lauvu tas ir mēness un saules varas iemiesojums. —

Irāna: Pilnība, visi morāles tikumi.Jūdaisms: Karaļa vara, fiziskais spēks, varenība.Šumeri un semīti: Lunāri jaunavīgo dieviešu atribūts un attēlots kopā ar dzīvības koku.Kristietības simbolu leksikons: Vienradzis: kopš Ktēsijs (ap 400. gadu pirms Kristus) rakstījis par

ēzelim līdzīga zirga eksistenci ar ārstniecisku ragu (vienradzis esot mežonīgs, to notvert spējot tikaijaunavas); kopš Plīnijs piedēvēja vienradzim zirga ķermeni, brieža galvu, ziloņa pēdu, mežacūkas snuķiun divas olektis garu melnu ragu, kurš izslējās no pieres un zem kura augot sarkanais granātakmens, arkuru paberzējot varot dziedēt visas brūces (par ārstniecības līdzekli viņš uzskatīja arī dzīvnieka sirdi);kopš tā laika attaisnojama vienradža eksistence ne tikai kā ārstniecības simbolam. Vienradža medībuapraksts, kas plaši attēlots gan Aleksandra romānos, gan «Fiziologā» [9] un ko pēc tam detalizētiatstāstījis Seviļas Izidors, un kas iegājis daudzos viduslaiku bestiārijos, visai drīz ieguva nozīmi arīkristietībā: spēcīgo dzīvnieku iespējams notvert tikai ar viltu. Tādēļ vietā, kur dzīvnieks uzturas, nogādājaunavu. Tiklīdz vienradzis pamana jaunavu, tas mierīgi nometas tās priekšā, ieliek galvu klēpī, aizmieg,un to viegli var pieveikt. Tā vienradzis kļuva par šķīstības simbolu un erceņģeļa Gabriē- la vienradžamedības - kā tas skatāms daudzos paklājos un miniatūrās un, piemēram, arī uz viena kapiteļa Sv.Regnobēra baznīcā Kānā - par Marijas Kristusbērna nevainīgās ieņemšanas simbolu… Bez šīs nozīmesvienradzis Marijas tipoloģijā figurē arī kā simbols pašam Kristum, vistīrākajam no tīrākajiem:«Vienradži ir taisnīgi un citu priekšā Jēzus Kristus, kas cīnās pret saviem pretiniekiem ar krustapalīdzību līdzīgi kā ar ragu; šajā ragā dus mūsu paļāvība» (Pseido-Jānis Zeltamute). Vienradža izcelšanadaļēji balstījās arī uz pārprasta Bībeles tulkojuma…

Simbolu vārdnīca: Vienradzis, …pazīstams no Austrumāzijas mitoloģijas līdz viduslaiku bruņiniekuteikai, indiešu mīta skatījumā ir faila enerģijas, vīrišķās potences simbols. Minnezengeru lirikā un ar tosaistītajā glezniecībā zirgs ar vareno ragu pierē ir starp dzīvniekiem visspēcīgākais, visstraujākais. Tikaitad, kad viņš ierauga šķīstu jaunavu, tas kļūst rāms un noguļas viņas priekšā: bruņniecības kultūrā starpIndiju un Rietumeiropu pāri visam daudzinātais pasaules sievišķais elements te tiek uzskatīts par vīrišķāsapziņas visu radošo spēku mērķi.

Bet varbūt vispār nav nekāda teiksmaina dzīvnieka? Varbūt ir reāli eksistējuši kādi priekšteči?Varbūt kāda speciāli audzēta suga? Kādā jaunākajā vēsturiskā amerikāņu romānā, piemēram, aplūkotavisai oriģināla ideja - valdnieks Nerons pavēlējis gladiatoram doties uz Āfriku un atvest vienradža ragu.Iekāms to nav ieguvis, viņš nedrīkstējis atgriezties; taču lai neiedomājoties atnest parasto degunradža raguun uzdot to par vienradža ragu. Kāds afrikāņu paziņa dod gladiatoram labu padomu: viņi notver noteiktassugas gazeles kazlēnus un nosien to augošos ragus tā, lai tie augtu taisni, viens ar otru savīdamies, tā katos var noturēt par vienradža ragu. Un tā ari notiek…

Vai tiešām kādreiz varētu būt bijis kaut kas tamlīdzīgs, kas radījis «īstu vienradzi»? Viens noagrākajiem dzīvnieku pētniekiem Konrāds Gesners bija pārliecināts par vienradža eksistenci; ja vēl esotkādas šaubas, tad tikai par to, vai pastāvot viena vai vairākas vienradžu sugas: «Varbūt ir vairākas

vienradžu sugas, ne tikai viena, un šī iemesla dēļ daudzi rakstījuši par tik dažādiem vienradžiem…»Turklāt viņš konstatēja visiem vienradžiem kopīgo: «Žiglas kājas un ciskas, zirga ķermenis. Dažiem rīklelīdzīga lauvas rīklei. Labprāt mīt augstu kalnos un mežonīgos apvidos. Balss nav salīdzināma ne ar vienacita zvēra balsi, tā ir briesmīga. Ārkārtīgi spēcīgs. Diezgan bezkaunīgs, mežonīgs, nevaldāms un ir notiem dzīvniekiem, kuri novecojot nav notverami dzīvi. Bet, ja tas ir jauns, tad šo dzīvnieku var padarītrāmu. Tomēr tas iespējams tikai tad, ja dzīvnieks nav vecāks par diviem gadiem. Ja viņš ir vecāks, tadvisi, kas elpo, tiek satriekti un saplosīti. Viņš drīzāk pats iet bojā nekā pieļauj, ka viņu notver…»

Britu dabaszinātnieks Gilims traktātā par ģerboņiem *Display ofHeraldry neatspēkojami lietišķi raksta: «Vienradzis nekad neļauj medniekam sevi noķert.»Vispār Eiropā vienradzis bieži ir parādīts kā ļauns, bīstams, neievērojot iepriekš aprakstītās

simboliskās nozīmes (arī Grimmu pasakā par drosmīgo skroderītil).Galvenā pazīme katrā ziņā ir līdzība zirgam. Taču ir arī pavisam citādi vienradža attēlojumi, arī

viduslaiku sakrālajā mākslā (citstarp ar skaidri izteiktiem erotiskiem simboliem); šajos attēlojumosvienradzis izskatās drīzāk kā kaza, un rags nav balts, bet gan brūns. Tieši šis salīdzinājums ar blējošolopiņu varot visnotaļ norādīt (daži pētnieki tā uzskata vēl mūsdienās) uz faktiem par vienradža esamību:«…ka kādreiz varētu būt eksistējis kaut kas līdzīgs vienradzim. Jo - teiksmainas būtnes izdomātājs, kasiztēlē rada monstru, šausmas iedvesošu nezvēru, noteikti izvēlēsies labāku līdzinieku nekā drīzāk muļķīgokazu. Būtne ar zirga ķermeni, kazas galvu un ragu pierē laikam gan nav piemērota baiļu izraisīšanai…»

Vai tātad tas jau netuvinās amerikāņu romānā minētajam oriģinālajam izgudrojumam? Vai būtuiespējams, ka šajā versijā par mākslīgi radītu vienradzi no gazeles slēpjas zināms patiesības grauds? Arīķīniešiem no senās mitoloģijas un simbolikas (sk. iepriekš) tāpat pazīstams zirgveidīgs vienradzis, bet argalvu, kas īstenībā nav līdzīga zirga galvai, un ar ragu pierē.

Bieži ir jautāts: vai varētu būt tāda sagadīšanās, ka par tīri izgudrotu simbolu tik tālās kultūrās, kādasreiz bija Ķinā un Eiropā, varēja rasties tik vienādi priekšstati?

Tomēr tik neiespējami - kā to liecina jaunākās atziņas par kultūru un kontinentu kontaktiem - tas arīnav. Tomēr arī šis pieņēmums šai gadījumā ir tikai teorija, jo nav pierādāma. Varbūt tas ir izmirisdzīvnieks? Kā nekā vēl mūsdienās dzivo jūru vienradzis - valis ar vienu ilkni.

Tālāk. Arī Anglijas karalis Jēkabs (1566-1625) ticēja senām teikām un mītiem un savā ģerbonīielika vienradzi. Kad viņam ar varu izdevās īstenot savu politiku un apvienot Skotiju ar Angliju,vienradzis atrada vietu arī Anglijas ģerbonī. Tas bija žests, kas nepārprotami izskaidrojams ar veciemsimboliskiem nostāstiem jau no 7. gadsimta, kuros vienradzis attēlots kā leģendārs lauvas sāncensis:zvēru pasaulē abi pretendējuši uz privileģētu stāvokli (tāpat kā toreiz Anglija un Skotija katra centās pēcvirskundzības).

Tie, kas negrib samierināties ar vienradzi kā tiro izdomājumu, bet uzskata, ka vienradzis ir eksistējisvai tam bijis vismaz sava veida prototips (varbūt tieši narvalis: «Ja ir jūras vienradzis, kāpēc nedomāt,ka tāds ir arī uz zemes…?»), argumentē vēl tā: dzīvnieki kā noteiktu īpašību iemiesojums parasti reāli arīeksistē; visiem priekšgalā ir majestātiskais lauva - spēka, varas un stipruma simbols. Tam papild-arguments - esot dīvaini, ka, no vienas puses, vienradzis simbolizē skaidrību un šķīstību, bet, no otraspuses, viņam bieži vien piedēvē ari materiālas intereses, varbūt pat finansiālas.

1754. gadā «Grāmata par vienradžiem» atzīmē: «…vai nezvērs esot sastopams dabā, par to vēl irstrīdi un neziņa. Tikmēr indiāņi vēsta, ka Amerikā esot atrasts liels dzīvnieks, zirgs ar ragu, un,iespējams, tas ir šis vienradzis. Karaļi un valdnieki šī dzīvnieka ragu uzskatot par vērtīgāku nekā zelts undārgakmeņi, tas esot ārkārtīgi labs, bet īstais tikai reti dabūjams…»

Atcerēsimies Neronu. Ari viņam piederēja jau daudzi neīstie, labi ja tie bija degunradžu ragi, un nubeidzot viņš vēlējās dabūt īsto. (Jn, tā kā dzīvnieku cīņu gladiatoram uzdevuma neizpildīšanas gadījumādraudēja nāvessods, viņš Neronam izaudzēja vienradža ragu. Vai patiesības grauds? Iespējamība?

Jau toreiz, grāmatas par vienradžiem parādīšanās laikā, nozīmīgs bija brīdinājums par varbūtējiem

viltojumiem. Protams, tajā laikā iespējas tos droši konstatēt un pazīt vēl bija ierobežotas. Tā, piemēram,notiek tirgošanās pat ar ļoti dārgiem ādas gabaliem, kas it kā esot no vienradža. Zābakiem no vienradžaādas tiek piedēvēts dziedniecisks efekts, proti, «veselas kājas un pasargāšana no mēra». Tiekpagatavotas dažādas zāles, ko varētu nosaukt vienīgi par burvju līdzekļiem, it kā piejaucot vienradža ādaspulveri. Olas dzeltenums kopā ar vienradža ādu esot aizsarglīdzeklis pret lepru. (Jn vēl līdzīgas zāles. Pattoreizējā nopietnajā dziedniecībā tiek izmantoti dažādi dabas produkti, kas mūsdienās šķiet ļoti dīvaini,sākot no krupja sviedriem līdz gliemežu acīm un tamlīdzīgi. Sevišķi pieprasīta, protams, ir vienradžagalvenā iezīme, proti, rags, dzīvnieka pieres rota. Piemēram, profilakses nolūkos vienradža raga pulverislietots kā neitralizējošs elements pret indi. Protams, tas ļoti paaugstināja cenas. Gan Anglijā, gan Holandēir regulāri vienradža raga cenrāži. Šāds rags var būt veselas pilsētas vērts; patiesi pārmērīga cena, pat japieņem tikai pusmetra garumu, kāds pēc indiešu ziņojumiem vidēji esot vienradža rags. Saprotams, katādas cenas var atļauties tikai karaļi, valdnieki un pāvesti, un viņiem piederošie vienradžu ragi tiekgodbijīgi pārmantoti.

Un atkal, tieši tādēļ, ka šie ziņojumi ir no divām jūrasbraucēju zemēm - Anglijas un Holandes -,pastāv pieņēmums: vai patiesi minēto vienradžu ragu gadījumos nevarētu būt runa par narvaļa ilkņiem?Galu galā tā tomēr būtu visiespējamākā varbūtība.

1598. gadā ceļotājs un jurists vācietis Pauls Hencners rakstīja, ka starp britu karalienes Elizabetes Ibrīnišķīgajām troņa dārglietām esot ārkārtīgi skaists vienradža raga eksemplārs: «Tā vērtība esotsimttūkstoš sterliņu mārciņu, un atbilstoši šai vērtībai toTauerā īpaši apsargā.» Tomēr šis vērtīgaiseksemplārs pazuda.

Francijas karalim Fransuā I vienradža ragu pasniedza arī pāvests Klements VII, gan norādot, ka esotdaudz viltojumu, bet šis, pats par sevi saprotams, tāds neesot, šis esot īsts. Tā bija viņa kārtai atbilstošadāvana sakarā ar Katrīnas Mediči laulībām ar nākošo Indriķi II.

Leģendas par vienradzi radās, sākot ar 7. gadsimtu, un gadsimtu gaitā tās kļuva arvien godbijīgākasun noslēpumainākas. Visus viduslaikus nostāsts saglabāja pievilcību ar savu noslēpumainību un mīklainī-bu. Bet, laikam ritot, pieauga prasība pēc autentiskas informācijas. Tad parādījās vienradža raga daļas,lielākoties no ādas un raga, pie kam to faktiskie īpašnieki bija degunradži un ziloņi - gan āda un ragi, ganapgriezti ilkņi. Un vēlreiz: droši vien dažs labs vienradža rags patiesībā bija narvaļa ilknis.

Mūsdienu pētījumos tieši šāds uzskats ir vairākumam, jo tas ir visiespējamākais unvispārliecinošākais. Un pēc Seviļas arhibīskapa pārliecības 7. gadsimtā tas būtu vistuvāk realitātei.

Pilnīguma labad jāpiemin vēl viens variants mākslīgās audzēšanas virzienā:1933. gadā amerikāņu biologs Dr. Frenklins Dovs mēģināja - kā to labāk pateikt - iegūt, izaudzēt,

radīt vienradzi. Viņš operēja tikai vienu dienu vecu Ēršīras šķirnes teļu: izņēma abu ragu saknes un pēctam tās pārstādīja kopā pieres vidū. Un tiešām lopa pierē izauga tikai viens rags. Bet dzīvnieks kā bija, tāpalika govslops un rags -govslopa rags un nevis vītais, taisnais rags uz gleznās, zirgam līdzīgās galvas…Pēc tam nevajadzēja ilgi gaidīt arī nākošo soli - slavenais Ringlinga, Bār- numa un Beilija cirks pieteicasensāciju, ka demonstrēs publikai īstus vienradžus.

Sašutušie dabas sargātāji pārmeta mānīšanos un dzīvnieku mocīšanu.Kazām esot pārstādīti govju ragi. Lai kā tas bija, arī Ringlinga cirka vienradži ne tuvu neizskatījās

līdzīgi priekšstatam par īstu vienradzi.Mūsdienās ir cita iespēja: gēnu tehnoloģija. Šodienas zinātnes līmenī, izmantojot gēnu tehnoloģiju, it

kā būtu viegli radīt dzīvnieku, kurā būtu iespējams atpazīt gadsimtiem ilgi aprakstīto fantāzijas būtni -vienradzi. Nu, gluži tik viegli tas arī nav, turklāt pietiekami jūtīgā sabiedriskā apziņa, starp citu, noteiktiizraisītu sašutuma vētru - zinātniskā augstprātība nedrīkst darīt visu, kas tai šķiet iespējams, - un panāktutādas rīcības pārtraukšanu.

Bet ja apsvērtu iespējamību, ka reiz, senos laikos, notikusi dabiska manipulācija ar gēniem, varbūtmutācija vai drīzāk neiespējamu sugu krustošanās, kā rezultātā radās daži eksemplāri, ko varēja uzskatīt

vai interpretēt par vienradžiem…?Pat ja vienradzis vienmēr bijis tīrs fantāzijas tēls, mūsu jautājuma būtībā mīklains ir tas: kādēļ gan

šāda būtne tik daudzus gadsimtus ir fascinējusi cilvēkus, aizskārusi viņos kādu stīgu, modinājusi jūtas…?

8. gadsimts pēc Kristus Borobudurs- tempļa kalns Javā

Milzīgs templis Javā ar akmens zvaniem un kupoliem, bet būdu arhitektūras vidū: vai tā ir dzīvo vaimirušo pasaules civilizācija?

Kā izskaidrot riteņa trūkumu?

Javā atrodas gigantiskais Borobudura templis. Tas iesvaidīts «pēdējam noslēpumam» un arī pats irnoslēpumains, mistisks un mīklains.

Java ir viena no Lielajām Zunda salām, kopā ar Sumatru, Sulavesi un Kalimantānu tā ir mūsdienuIndonēzijas daļa, gan vismazākā, bet visnozīmīgākā.

īsti nepārprotami zināmu faktu ir maz.Par tempļa cēlājiem uzskata Sailendru dinastijas karaļus. Šī valdnieku dinastija valdīja 8. gadsimtā

Dienvidsumatrā, Centrālajā un Rie- tumjavā. Borobudura templis tika celts vismaz 30 gadus un ir akmenspiemineklis mīklai, nepilnībai, nepabeigtībai.

Būvi var pārredzēt tikai no gaisa, piemēram, no helikoptera.Nepārskatāmas un vēl mūsdienās īsti neizpētītas ir šaurās, daļēji pazemē ierīkotās ejas. Pavisam ir 6

km garas ejas, katrs centimetrs ir bagātīgi izrotāts ar ornamentiem. Zinātnieki vēl diskutē par to jēgu.Apaļo terašu centrs atgādina milzīgu akmens zvanu, ap kuru pulcējas 72 mazāki, arī no akmens veidotizvani. Šīs zvaniem līdzīgās būves dod pajumti 72 sēdošiem Būdām. Vēl 368 Būdas atrodas tempļaārpusē.

Tempļa centrā tiek godināts pats Buda Gautama.Šī centrālā svētnīca veidota tā, ka viss terasveidīgi ved uz vissvētāko centru. Gautama atrodas

precīzi ģeometriskajā viduspunktā. Bet tieši viņš pats palicis nepabeigts.Kas gan tur notika? Kāpēc 8. gadsimtā gadiem ilgā darbā radīta varena svētnīca, kuras centrs netiek

pabeigts?Lietišķa informācija:«Pamataprisēs kvadrātveida būve, sānu malu garums 152 m, augstums 31,5 m, būvēta no

vulkāniskiem iežiem, salaidumi veidoti bez javas, būve apņem dabisku uzkalnu. Arhitektoniski trīsdaļīgāpakā- pienmonumenta būves forma atbilst agrinā budisma priekšstatiem par pasaules tēlu: pirmābalustrāde, kā arī būves cokols (būve sastāv no 5 platformām, kas atrodas viena virs otras) attēlo kaislību

un vēlmju pasauli kāmadhātu. Pakāpienveidā augšupvedošās ejas, kuru sienas klātas reljefiem, simbolizēvārdu un tēlu pasauli rūpadhātu. Sakrālās celtnes augšējo daļu veido trīs vienkāršas apaļas terases ar 32,24 un 16 akmens zvaniem (stūpām), centrā ir viens milzīgs zvans - galvenā stūpa. Tā kupolā divos stāvosatrodas pa vienai telpai - to mērķis nav zināms. Šī augšējā daļa atbilst budisma ticībā arūpadhātu -pasaulei, kurā neeksistē formas.

Apmēram 2,5 km garās ejas celtnes vidējās daļas kvadrātiskajās terasēs rotātas ar 1460 reljefiemattēliem un 1212 reljefiem ornamentiem akmeni, kas pa daļai veido pie sienām dubultjoslas.

Borobudura stūpa, kuru kopš 1006. gada bija pārklājusi lava pēc Merapi vulkāna joprojāmspēcīgākā izvirduma un kura pēc tam bija aizaugusi ar savvaļas krūmiem un kokiem, tika no jauna atklātatikai 1814. gadā.

1972.-1982. gadā tika veikti sakrālās būves restaurācijas darbi, 1985. gadā templis cietabombardēšanā.» («Pasaules monumenti»)

Neizpētīta palikusi protektorāta reliģiskā orientācija. Ļoti maz ziņu saglabājies par Šailendrudinastiju un viņu reliģisko pārliecību. Vārds Šailendra tulkojams ari ar nozīmi Kalnu kungi, Borobudurs -Kalnu karalis.

Vai runa ir par kalnu svētnīcu? Vai tā apvieno budismu un reliģiju, kuras centrā senajos laikos bijasvētais kalns?

Precīzie akmens darbi, kas valdzina ar ļoti smalkām, tik tikko samanāmām gropēm starp atsevišķiembūvelementiem, ir krasā pretstatā tā laika un vietas arhitektūrai.

Kāda to dienu hronika vēsta, cik vienkārši tajos laikos Javā būvēja: «Cilvēki ceļ nocietinājumus nokoka, pat lielāko māju jumti pārsegti ar palmu lapām.»

Blakus šādām būvniecības tradīcijām, kur kā būvmateriālu pazīst tikai koku, pēkšņi tātad top akmenstemplis. Ja gribam kaut ko novērtēt vai apsvērt, vienmēr jāievēro vietējie apstākļi.

Protams, viegli, ātri un vienkārši ir pateikt: sevišķo - svētnīcas - būvi ļaudis cēluši izturīgāku nekāparasti, tātad no akmens. Bet atšķirība šeit tiešām ir apmēram tāda pati, it kā Eiropā 17. gadsimtā pēkšņiparādītos stikla debesskrāpji vai kaut kas tamlīdzīgs. Tauta, kas pat lielākām celtnēm jumta pārsegumuveido ļoti primitīvi ar palmu lapām, pēkšņi šajā ainavā būvē perfekti aprēķinātu un mākslinieciskiizveidotu varenu templi ar akmens kupoliem, turklāt tie ir gandrīz vai masu produkcija. Te noteikti jābūtsevišķam izskaidrojumam, jo tikai tieši šajā svētnīcā būvēti precīzi akmens kupoli, kamēr visās citās tālaika un apvidus būvēs ļaudis paliek pie bambusa pīteņiem un palmu lapu jumtiem!

Šī atšķirība nav īsti izskaidrojama tikai ar īpašas dievbijības izpausmi vai arto, ka šāda būvniecībasmāksla tajā kultūrā bijusi rezervēta tikai svētnīcām, kamēr paši brīnumainās būves cēlāji mājojuši būdās.Ja pieņemtu, ka ir zināma vienkāršība un pazemība attiecībā uz cilvēkiem un viņu dzīvojamām ēkāmpretstatā svētnīcām, tam būtu pretarguments - privātajos mājokļos iekšējās telpas bija visai grezniizrotātas.

«Šajā zemē,» vēstī kāds cits tā laika avots, «ir bruņurupuča ragviela, zelts un sudrabs, degunradžuragi un ziloņkauls. Zeme ir ļoti bagāta. Kādā alā no zemes iztek sālsavots. No kokospalmu ziediemiedzīvotāji darina vīnu un, to dzerot, ātri noreibst.»

Tātad nav lielāka pretstata kā starp svētnīcas akmens celtnēm ar kupoliem un būdiņu būvmākslu.Ir gandrīz tā, it kā te būtu bijušas divas pavisam dažādas kultūras attīstības pakāpes - apaļjumtu un

kupolu prasmīgie arhitekti un vienkāršie būdiņu cēlāji. Bet primitīvo būdu iemītnieki dižojas arbagātīgiem rotājumiem no visvērtīgākajiem materiāliem, kādi savukārt nav atrodami svētnīcā…

Kas gan tur noticis? Vai ir pastāvējusi radikāla atšķirība starp virs- slāni, priesteru slāni unparastajiem iedzīvotājiem? Vai virsējam slānim bija augsti attīstītas zināšanas arhitektūrā, kas pārējiem -vienkāršajiem ļaudīm bija vēl nezināmas un arī apzināti padarītas nepieejamas? Vai šie vienkāršieiedzīvotāji bija tikai strādnieki, varbūt pat tikai vergi?

Šķiet, tas tiešām ir izskaidrojums. Tikai tauta nebija vergi vārda tiešajā nozīmē; tam pretī runā

vērtīgais dzīvojamo būdu iekārtojums. Parasti vergiem nav iespēju piekļūt greznumlietām.Bet varbūt tieši šī greznība ir tā, ar ko valdošais virsslānis un priesteri padarīja iedzīvotājus

padevīgus un atkarīgus un saistīja pie sevis?Teatrāli un muzikāli uzvedumi, kā arī deju priekšnesumi ir šīs greznības daļa. Ar to vienkāršā

mirstīgā ikdienas dzīvi padara patīkamāku. Māksla tajos laikos tur patiesi iepriecināja ne tikai eliti, betarī visu tautu.

Vērā ņemams arī fakts, ka toreiz tur, šķiet, nepazina pārvietošanās līdzekļus uz riteņiem. Dižciltīgielika sevi nest. Tā tas attēlots ciļņos. Aristokrāti sēž nestuvēs cienīgi sakrustotām rokām, garlaikotiraudzīdamies sānis. Nestuves pārvieto četri nesēji.

Kā gan tāda civilizācija, kam pa spēkam bija tik lieli sasniegumi būvniecībā, varēja nepazīt riteni?Pret to pierādījumu ir pietiekami, kaut vai tas, ka tempļa ciļņi pārpilni ar apaļām formām: visur akmensripas. Gluži neticami jāsecina, ka tik un tā nevienam nav radusies ideja par riteni jeb ratu.

Zīmigi, ka līdzīgas lietas vērojamas arī pie maijiem. Tātad varētu būt tā, ka rats it kā tika uzskatītspar pārāk svētu, lai to izmantotu tik ikdienišķi kā, piemēram, mantu vai cilvēku pārvietošanai. Jasalīdzina ar saules kultiem, tā varētu gan būt: saule - tomēr dzīvības ripa…

Angļu dabaspētnieks un etnologs R. Forers pirms 50 gadiem kādā zinātniskā žurnālā izteica šādupieņēmumu: «Sākumā vienmēr godā un pielūdz sauli. Pēc tam kā saules attēlus pagatavo ripas un šīmripām liek riņķot ap zaru…»

Tātad, ja Borobudura tempļa cēlājiem, tāpat kā maijiem, ripa bijusi vissvētākā forma, tad daudzaslietas jau ir izskaidrojamas. Patiesi, centrālajā svētnīcā ripas forma ir daudzkārt pārstāvēta ar akmensriteņiem. Trīs lielas koncentriskas ripas veido arī šīs svētnīcas cokolu un pamatu. 72 mazākās stūpas -zvani - sakārtotas trīs apļos ap to, citiem vārdiem sakot, veidojas trīs citas ripas vai riteņi…

To ievērojot, gandrīz neiespējami noticēt un pieļaut domu, ka turienes cilvēkiem tajos laikos rats vēlbūtu nezināma lieta; secinājums, ka to pierādot ceļu trūkums, nav pieļaujams. Tas, ka nav ceļu untransportlīdzeklis ir nestuves, pierāda gan to, ka ratu neizmantoja par pārvietošanās līdzekli droši vienreliģisku iemeslu dēļ, bet nevar apgalvot, ka to nav pazinuši. Turklāt ziņojumi no 766. un 779. gadapierāda, ka šajos gados Javas skolotie vīri un politiskie pārstāvji apmeklējuši Ķīnu, un tur nu viņiemnevarēja palikt apslēpts fakts par rata jeb riteņa eksistenci. Kaut gan maz zināms par reliģiskāspārliecības detaļām Javā tajos laikos, tomēr labi zināms fakts ir tas, ka Java ar savu centru Borobuduratempli toreiz nebija sevišķi iecienīta. Vēl vairāk: ap 8. gadsimta beigām un 9. gadsimta sākumu tagadējāsKambodžas khmeri vaidēja par ciešanām, kas nosacīti nomāca cilvēkus, kad tiem uzkundzējāsBorobudura vara. Khmeri regulāri ziedojuši dzīvniekus, cerēdami, ka debesspēki viņus varētu atpestīt noapspiestības mokām.

Borobudura templis viņiem bija baiļu un šausmu simbols. Tas aprakstīts arī tagadējās Vjetnamasavotos no tiem laikiem. «Šausmas izraisošs kā nāve» - apmēram tāds tur dots novērtējums, un no 784.gada ir ziņojums par iebrukumu no Borobudura, kad tika apzagts kāds templis, laupīts un postīts.

Borobudura tauta vai kasta, šķiet, bijuši augstprātīgi un agresīvi ļaudis, kas kaimiņus uzskatījuši parmežoņiem un barbariem, kurus drīkst kolonizēt, t. i., viņiem drīkst uzbrukt un aplaupīt, un tas nav dievabaušļu pārkāpums. Vēl aizvien neatrisināts paliek jautājums, kas bija ši valdošā kasta un tai piederošātauta, kā un no kurienes tā ieradusies. Gandrīz kā kuriozā Leiputrijā: (audis tiek lutināti ar greznibu unteātra uzvedumiem, bet paši nav nekas vairāk par darba vergiem. Bet varbūt runa ir par svešiem,atvestiem gūstekņiem - viesstrādniekiem, kā tos dēvētu šodien, kurus dažādu iemeslu dēļ gribēja vai bijaspiesti uzturēt labā noskaņojumā? Tam tomēr nav nekāda apstiprinājuma.

Ticamāk, ka piedalīšanās tempļa būvē, līdzīgi kā kādreiz ēģiptiešiem brīvprātīgā piedalīšanāspiramīdu būvēšanas darbos, bija sava veida kalpošana dievam; to pašu varētu teikt par aristokrātu vaipriesteru pārnēsāšanu nestuvēs.

9. gadsimts pēc Kristus Balto zirgu nozīme

Vai milzīgos balto zirgu attēlus - senlaiku zemes mākslu - Anglijā atstājuši Hengists un Horsa? Vaitie ir pieminekļi Alfrēdam Lielajam un viņa uzvarai pār vikingiem vai arī tie ir pirmskristietības laikaķeltu zirgu kulta pieminekļi?

Gadsimtiem ilgi monumentālie zirgi tiek kopti un restaurēti.

Baltie zirgi Anglijā pavisam noteikti pieder pie pagājušo gadu tūkstošu un gadsimtu miklām.Tūristu ceļvežos tos piemin īsi un koncentrēti:«…Solsberijas līdzenumā interesanti ir arī baltie zirgi pie Čērhilas, Pjūsijas un Oltonbārnsas, ar zāli

apaugušajās nogāzēs iegrebtas lielas zirgu figūras, kas ir no 18. un 19. gadsimta - pretstatā slavenajambaltajam zirgam pie Afingtonas, kas, domājams, izveidots starp 600. un 500. gadu pirms Kristusdzimšanas…

Izbraukumos (pie Eivberijas, kur atrodas arī Anglijas vislielākie megalitiskie akmens krāvumiapļos) noteikti jāapskata slavenais klintī iegrebtais baltais zirgs pie Afingtonas. Tas atrodas Baltā zirgaielejā, to ieskauj romantiski krita kalni. Figūra ir 113 m gara. Izcelsmes laiks nav zināms. Iespējams, tā irbijusi icenu cilts zīme (1. vai 2. gadsimts pirms Kristus dzimšanas). Šādu pieņēmumu apstiprinaAfingtonas pils kalna galā - nocietinājumu būve no dzelzs laikmeta (domājams, 2. gadsimts pirms Kristusdzimšanas). Zirgs ir līdzīgs tā attēlam uz dažām vēlākā dzelzs laikmeta monētām.» (Bedekers.)

Fakts, ka ir vairāki šādi balto zirgu attēli, liek domāt, ka to kādreiz ir bijis daudz. Cik daudz-tošodien vairs nezina neviens. Droši nav arī zināms, kas radījis šo agrīno «zemes mākslu», tāpat arī - kāpēcun kādam nolūkam. Skaidrs ir tikai tas, kādā veidā, jo nepārprotami redzama darināšanas tehnika. Tā irrakšanas tehnika un salīdzināma ar Dienvidamerikas mākslu, proti, ar milzīgajiem ieskrāpētajiem Naskaszīmējumiem (par ko stāstīts jau nodaļā par 6. un 2. gadsimtu pirms Kristus). Naskā virsējo tumšo zemesslāni noņēma līdz gaišākam slānim vai iežiem. Tādējādi gigantiskie dzīvnieku attēli gaiši izceļas uztumšākā fona. Tieši tāda pati ir Anglijas balto zirgu darināšanas tehnika.

Cits piemērs nekā iepriekš minētie ir Bretonas baltais zirgs 280 km uz dienvidrietumiem noLondonas. No lidmašīnas arī tur var saskatīt apmēram 80 m garu balta zirga attēlu. Aprises līnijasiegrebtas tik dziļi zemē, līdz sasniegta baltā kaļķakmens klints. Par Bretonas zirga rašanos 9. gadsimtāliecina daži pieturas punkti. Salīdzinot vēl ar Afingtonas un Eivsburgas, Pjūsijas un Oltonbārnsasbaltajiem zirgiem, tas nozīmētu, ka balto zirgu kults ir kopts ļoti ilgi, tā kā (skatīt iepriekš) dati par tiem

ietver laiku starp 600. gadu pirms Kristus un 1800. gadu pēc Kristus dzimšanas, par to būs vēstīts arīturpmāk, un tas lietu padara vēl jo grūtāk atšķetināmu.

Bretonas zirgs interpretēts jau kā piemineklis Alfrēda Lielā uzvarai pār dāņiem (vikingiem) 871.gadā. Bet ne šis fakts, ne ari tas, ka zirgs patiešām ir no ši laika, nav pierādāms. Uzvaras piemineklimpreti runā jau tas fakts, ka nav isti saprotams, kāpēc attēlots tikai zirgs. Ja jau vajadzēja suminātuzvarētāju, tad gribas domāt, ka uzvarētājs pats būtu jāattēlo kā jātnieks uz sava zirga. Bet tā tas nav.

Starp citu, noslēpums šeit ir ne tikai jēga un ierosinātājs, bet arī pati attēla veidošanas tehnika. Bezšaubām - augsne līdz baltajai krīta klintij tika novākta. Bet ar kādu tehniku? Un kādā veidā izgatavotsproporcionāls zirga attēls, kas ir tik liels, ka no zemes nav pat pārskatāms? Citiem vārdiem: kāaizvēsturiskais vai agrīnās vēstures «zemes mākslinieks» strādāja pie gleznas, ko viņš pats kā veselumunevarēja nemaz redzēt? (Tāpat jājautā arī Naskā, Peru.) Vienkāršais izskaidrojums - tikai proporcionālipalielināt attēlu - šādās dimensijās un aizvēsturiskajā laikā gan ir vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Runajau nav par vienu atsevišķu darbu. Vēl mūsdienās kā nekā zināmi 17 baltie zirgi, turklāt divi ir īsti milži,kuru attēli labi saredzami no gaisa un vēl arī kalnu nogāzēs no lielāka attāluma.

Anglim Markam Aleksanderam, daudzu grāmatu autoram par Anglijas noslēpumainām kuriozitātēmun balto zirgu pamatīgam zinātājam, ir šādi apsvērumi:

«Daudzi citi baltie zirgi, par kuriem mūsdienās neviens vairs nekā nezina, laikam gan sen iraizauguši. Tas droši zināms par vismaz četrām gigantiskām figūrām un zirgu attēliem. Noteikti visvairākjānožēlo Tiso baltā zirga zaudējums, ko, uzarotzemi, iznīcināja 18. gadsimta beigās. Ja šos attēlus regulārinekopj, tie atkal izzūd. Zāle tos ātri pāraug, lietus izskalo kaļķakmeni, erozija izārda iegrebuma līnijas.»

Katrā ziņā diviem citiem angļu autoriem, kas nodarbojušies ar šo fenomenu, Saimonam Velfēram unDžonam Fērlijam, baltie zirgi nav vairs nekāda mīkla. Velfērs un Fērlijs, kuri pazīstamā zinātniskifantastiskās literatūras autora Artura C. Klārka aizgādnībā par savas dzīves uzdevumu uzskatījušiizskaidrot tā sauktās mīklas, uzskata, ka visi attēli laikam esot mūsdienu izcelsmes, jo baltie zirgi radotpriekšstatus par mūsdienu tīrasiņu šķirnes zirgu aptuveno izskatu.

Lai nu tas tā būtu. Bet tāds uzskats pats par sevi vēl nekā nepierāda. Ja vien vēlas, arī akmenslaikmeta alu glezniecības zirgus pēc izskata var interpretēt par mūsdienu šķirnes zirgiem. Šajā ziņā arīBede- kera grāmatā iepriekš citētā piezīme (kas tāpat ņemta no citiem informācijas avotiem) par izcelsmi18. vai 19. gadsimtā ir apšaubāma un nepavisam nav tik loģiska un pārliecinoša. Modernie attēlu kopēji18. un 19. gadsimtā senos milzīgos kontūrzimējumus uzturēja kārtībā, jo tos vajadzēja nemitīgi kopt, laitie neizzustu, kā jau iepriekš minēts; laikam gan šos zīmējumus ne tikai uzturēja kārtībā, bet arī (patvairāku paaudžu laikā un ar viscaur cienījamu nolūku) uzlaboja vai vismaz izlaboja. Šis apstāklis visnotaļveicinājis arī to, ka, piemēram, Čērhilas baltais zirgs tagad izskatās pavisam mūsdienīgs. Bet tasnepierāda, ka baltie zirgi vispār ir mūslaiku produkts. «Radīts» un «labots» - tur ir atšķirība. Bedekerapiezīme var attiekties arī uz to faktu, kas pilnīgi zināms: 1780. gadā attēls ieguva dažus labojumus, kuruvērtība, starp citu, ir apstrīdama, turklāt patiesībā runa nav par to, vai zirgs kopš tā laika izskatās glītāksvai arī neglītāks, bet gan par to, ka tas vairs nav oriģināls savā sākotnējā izskatā.

Līdz ar to vēl par iepriekš minēto Afingtonas zirgu Eivberijas/Viltšīras apkārtnē, kur tas iegrebtslēzenā nogāzē. Skaidri un pilnīgi to iespējams saskatīt tikai no lielāka attāluma, vislabāk no gaisa. Daudzišo zirgu uzskata par vismīklaināko no visiem. Jau bijis jautājums - vai tas vispār esot zirgs, vai drīzāk tasneatgādinot pūķi? Arī šādam izskaidrojumam ir savi piekritēji. Viņu arguments: šis uzskats jau tā iemesladēļ vien neesot maldīgs, ka tuvumā patiešām atrodoties arī Pūķa kalns; tieši tur svētais Georgs, kas kopāar erceņģeli Miķeli ir pazīstams kā visslavenākais pūķu uzveicējs no visiem svētajiem, esot nogalējissavu pūķi. Citu jautājumu uzdod manuskripts no 12. gadsimta ar nosaukumu «Brīnumu grāmata». Tajā ganskaidri runāts par zirga attēlojumu, bet kopā ar kumeļu.

Taču kumeļš ir pazudis. Vai tas pazuda tad, kad pāri pārauga zāle? Un, ja tā, kāpēc gan lielais zirgsgadsimtiem ilgi ir kopts un saglabājies, bet kumeļš aktīvi vai pasīvi izdzēsts, ļaujot tam dabiski izzust?

Līdz šim nevienam nav izdevies atrast pazudušo kumeļu pie lielā zirga. Vai tas iznīcināts tīšām, turklātneatstājot nekādas pēdas?

Bez «Brīnumu grāmatas» ir vēl citi veci norādījumi par Afingtonas zirgu. Karaļa Henrija IIvaldīšanas laikā (1154.-1189. g.) Afingtonas zirgu apbrīnoja kā kuriozitāti. Kāds mūks Godričs raksta, kaviņam piederot «zemes īpašums tās vietas tuvumā, ko tautā parasti sauc par Baltā zirga kalnu».

Šādu vecu avotu dēļ vien atkrīt arguments, kāds reizēm tika un tiek pausts, proti, ka runa esotvienkārši par mūsdienīgu viltojumu. Bez citētā 12. gadsimta avota ir vēl arī liecība no 14. gadsimta, kurā

Afingtonas zirgs ierindots starp «patiesi lielajām un apbrīnojamām mīklām». Pirmajā vietā atrodasStonhendža, bet tūlīt pēc tam otrajā vietā, protams, Afingtonas zirgs, jo tas taču ir angļu avots.

Lai aina kļūtu pilnīgāka, par pamatu vecuma autentiskumam jāmin vēl šāds arguments, kaut gan tas nevisai atbilst pieredzei par apiešanos ar veciem mākslas darbiem agrākos laikos: taisni tāpēc, ka zirgsizskatoties tik mūsdienīgs, tādu to oriģināli esot saglabājuši «cilvēki, kuri atzinuši šī neparastā pieminekļavērtību un nav uzspieduši vecajam mākslas darbam sava laika priekšstatus par skaistumu un skaistumaideālus». (Ja atceramies, kādas gandrīz vienmēr briesmīgas lietas vēlākie laiki - visur! - nodarījaagrīnajiem mākslas darbiem, kad tos «pielaboja», pat ja ne tūlīt pārgleznoja, tad šis arguments tomērdrīzāk jāuzskata par teorētisku un ne visai reālistisku.)

Un patiesi, 18. un 19. gadsimta cilvēkiem šis zirgs drīzāk varēja likt pakratīt galvu, jo pēc viņupriekšstatiem skaists tas nebija pavisam noteikti. Tā attēlojums ne tuvu nebija dabisks. Tas tiešām šķietmoderns - pēc mūsu pašreizējiem priekšstatiem. Tas drīzāk atgādina skrejoša zirga impresionistisku skici,nevis dabisku tā attēlu. Ar ķermeni vispār savienotas tikai divas kājas. Bet, kā jau minēts iepriekš, šādivisnotaļ šķietami moderni, abstrakti zīmējumi pazīstami arī jau no akmens laikmeta alām, kuru sienuglezniecība ir 20 000 gadu veca un vēl vecāka…

Kas attiecas uz alu glezniecību, tad atšķirība te ir mazāk gleznošanas manierē, vairāk tehnikā. Uzalas sienas zirga attēls ir uzzīmēts ar otu, krāsu nūjiņu vai pat ar pirkstu, bet te milzīga izmēra attēls tiekiegrebts, iekasīts vai ierakts zemē brīvā dabā, kas tomēr pēc tam, aplūkojot no gaisa vai no lielākaattāluma, izskatās kā ātri uzzīmēta skice…

Vēl joprojām nav pilnīgi noskaidrots, kas plānojis un īstenojis šos milzīgos zirgu attēlus, kā un tiešikad tas noticis. Tāpat kā Bretonas, arī Afingtonas zirgs interpretēts kā piemineklis Alfrēda Lielā uzvaraipār dāņiem 871. gadā. Bet arī te spēkā tas pats iebildums: ja tas tā būtu, tad kāpēc tikai zirgs, bet ne arijātnieks? Nemaz nerunājot par to, ka Afingtonas un Bretonas zirgi pēc stila ir pilnīgi atšķirīgi.

17. gadsimtā Džons Obrijs un topogrāfs Tomass Baskvils šai spēlē iesaistīja virsaiti Hengistu.Hengistu parasti min tikai kopā ar viņa brāli - Hengists un Horsa - angļu un jitu vadoņi, kas ap 450. gaduieradās mūsdienu Kentas krastā Anglijas dienvidaustrumos un iekaroja salu. Uzzīmēt attēlu Hengists esotuzdevis 4. gadsimta beigās vai 5. gadsimta sākumā. Taču Hengists un Horsa nav īsti vēsturiskidokumentētas personas, bet gan drīzāk viņus uzskata par teikām apvītiem brāļiem, kas atradās to ģermāņucilšu (angļu, sakšu un jitu) priekšgalā, kuras 449. gadā iebruka Britānijā…

Gadījumā, ja tomēr nepareizs izrādās pieņēmums, ka runa ir par tiešu Hengista pieminekli, tad varpievienoties vēlāka laika tēzei, kura baltos zirgus uzskata par daudz vecākā zirgu kulta atstāto mantojumu.

10. gadsimts pēc Kristus Masu histērija tūkstošgadu mijā

999. gadā Eiropa gaida pasaules bojāeju. Bailes kļūst par ekscesu un pārtop pargrotesku unliekulību. Vai tikai ar reliģisku fanātismu izskaidrojamas šīs ilgas pēc nāves?

Tuvojoties 10. gadsimta beigām, visu Eiropu pārņēma histērija. Tās bija bailes no gadu tūkstošumijas, ko saprata kā pasaules galu.

Bija tā, it kā visu kontinentu atstātu dzīvesprieks un dzīvotgriba.Ja cilvēks atmet cerības un nevēlas vairs dzīvot, viņš var nomirt. Bet vai ir iespējaMs, ka masu

histērija noved veselu kontinentu pie pilnīgas kapitulēšanas un padošanās liktenim?Tieši tā tas bija. Tāpat kā 19. gadsimta beigās (no agrākajiem gadsimtiem līdzīgu ziņu nav), kad

valdija vispārējs kultūras pagrimums un pesimisms, kas kultūras vēsturē iegājis kā «fin de siиcle»(gadsimta beigas), un tāpat kā palaikam visos gadsimtos (it sevišķi mūsējā) dažādu veidu sektanti,reliģiski fanātiķi, kā arī gaišreģi vai citādi šarlatāni kā no konveijera sludināja pasaules galu, kuru tadviņu piekritēji un ticīgie gaidīja ar galēju fatālismu (līdzīgi kā mūsdienās Nostradamam ticošie raugāspretī pasaules galu vēstošajam 1999. gadam, lai gan mūsdienās tiešām nevajadzētu baidīties, ka šādssektantisms un bailes no kosmiskām katastrofām varētu tik pārmērīgi plaši izplatīties), tāpat arī pirms1000. gada reliģiskās nelaimes gaidas savienojās ar bailēm no dzīves sakarā ar priekšā stāvošosimbolisko gadskaitli.

Patiesi, draudēja sabrukt visa sabiedriskā struktūra, sabrukums draudēja funkcionējošai sabiedrībai -viss kāda apaļa gadskaitļa dēļ. Daudzi vēsturnieki uzskatījuši, ka tas nav bijis tikai reliģisks fanātisms; turjābūt iejauktam kaut kam vairāk.

Bet izejas punkts visu kontinentu aptverošām tīrām ilgām pēc nāves, bez šaubām, bija reliģiskasdabas, proti, pārliecība, ka 999. gada beigās parādīšoties Jēzus un noturēšot pastaro tiesu, nodalīšot labono ļaunā, labos nosūtīšot uz debesīm, ļaunos aizraidīšot uz elli. Reliģiozi vai nacionālistiski noteiktasilgas pēc nāves (nacionālisms ir ticis definēts kā reliģiozitātes speciāla forma!) ir parādījušās ari vēlāk -

bieži vien līdzīgi epidēmijai veselās valstīs un kontinentos. Pie tādām pieder arī dažāda veida sajūsmapar karu, kas vienmēr veidojas vai tiek veidota uz nacionālas bāzes.

Pirmajā pasaules karā visa Eiropa streipuļoja, apskurbusi no sajūsmas. Mūsdienu psiholoģija jausen noskaidrojusi un izskaidrojusi šādas masu histērijas būtību. Cita starpā pastāvošās pasaules bojāejashistēriju pirms pēdējās tūkstošgadu mijas kādā grāmatā aprakstījis franču autors Žaks Beržē un arīnonācis pie šāda uzskata: «Ir neizprotami, kas radījis šādu histēriju. Protams, tajā laikā reliģija bijavienkārši visam dzenulis un virzītājspēks. Bet ar reliģisku motivāciju vien arī nepietiek, lai izskaidrotu to,kas notika 10. gadsimta beigās.»

Kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par cilvēces kolektīvo apziņu, šķiet, saskanīgi vibrēja.998. gadā sevišķi laukos aizvien noteiktāk sāk izplatīties pasaules bojāejas noskaņojums. Tas noved

pie tā, ka arvien vairāk cilvēku vēlētos tikt skaidrībā ar sevi un apkārtējo pasauli. Vispirms priekšplānā irētikas un morāles jautājumi. Vispārējā pārliecība ir tāda, ka morāliskie grēki, kurus dzīves partneri (vīrsun sieva) viens otram noslēpj, pastarā tiesā sver sevišķi smagi. Kā epidēmija plosās masveidīgasgrēksūdzes: laulātie atzīstas viens otram neuzticībā, laulības pārkāpumus izsūdz pat publiski. Līdz 999.gadam arvien vairāk izplatās atzīšanās, nožēlas un grēku izpirkšanas noskaņas. Un bailes par pasaulesbojāeju pārņēmušas ne tikai sevišķi dievbijīgos. Ari darījumu cilvēki sāk domāt citādāk. Vai augļošananav pārkāpums pret kristīgo bausli? Un viņi atlīdzina viens otram paaugstināto peļņu vai vismaz mēģina todarīt.

Izsūdz ne tikai personīgos un darījumu grēkus. Cenšas arī vispār pēc plaša vēriena piedošanas. Betlīdzās naivai vai arī atklātai sirdsapziņas pārbaudei, protams, pieļaujama arī krietna deva liekulības,citādāk tas būtu pretēji cilvēka dabai. Tomēr ir tā, it kā pēkšņi visa pasaule vēlētos būt tikai laba.

•Parīzi pārņēma labsirdības izraisīts satraukums,» raksta Beržē. «Darījumu cilvēki sāka viens ar otrustrīdēties tīrās filantropijas dēļ. Vieni gribēja atdot atpakaļ pārāk augstos procentus, otri, pretējiparastajai cilvēku uzvedībai, neatmaksāja vis labu ar ļaunu, bet labu ar vēl labāku un negribēja dabūtatpakaļ izkrāpto naudu un procentus. Parādība jau kļuva groteska. Kur vien pameta skatu, visur pēkšņibija vairs tikai cēli, godīgi, nožēlas pilni un visiem saviem parādniekiem piedodoši cilvēki, jo tādā veidāviņi cerēja iegūt mūžīgo svētlaimi: ja paši būšot apkrāptie, tad esot labas izredzes, ka viņiem nodaritāpārestība tiekot ieskaitīta, lai nolīdzinātu pašu izdarīto…»

Ap 999. gada vidu vispārējais grēksūdzes vilnis pieaug neaptveramos apmēros. Dažāda veidaļaundari savas vainas atzīšanā pārspēj cits citu, ierodas iestādēs, pieprasa sodu. Sākot ar kabatzagļiemlīdz kramplaužiem un slepkavām - visus moka patiesi vai, tā sakot, profilaktiski slikta sirdsapziņa.Nenovēršami taču tuvojas - par to nešaubās neviens - pastarā tiesa, un Dievs Kungs sodīs jūs par jūsugrēkiem! Visi uzskata, ka tad nebūtu par ļaunu izmantot vēl palikušo laiku un likt sevi ieslodzīt cietumāvai pakļaut citiem sodiem, lai pastarās tiesas sākumā būtu izpirkta pēc iespējas lielāka vainas daļa. Jaeksistējot mūžīgais, debešķīgais taisnīgums, kam visi tic, tad šādi praktizētu nožēlu jau ganneaizmirsīšot…

Jārēķinās ar to, ka tā laika pasaules aina vēl ir gauži vienkārša.Katrā ziņā lietu apgrūtina tas apstāklis, ka ne visiem likuma pārkāpējiem viegli tikt pie grēku

izpirkšanas. Arī priekšniecība nav brīva no dīvainām vispārējām bailēm par pasaules galu, priekšniecībušīs bailes skārušas tāpat, un tāpēc tā pūlas būt neparasti labestīga un piedodoša.

(Jn tātad kamēr itin visur nožēlas pilni likuma pārkāpēji brīvprātīgi nodod sevi tiesas varai unburtiski stāv rindās pie cietumiem, tikmēr, no otras puses, augstsirdībā un žēlastībā atveras arvien vairākcietumu vārtu - it kā tieši atsaucoties uz Tēvreizi: un piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodamsaviem parādniekiem.

(Jn histērija turpina pieaugt. Katram ir savas pilnīgi personiskas sliktas nojautas, katrs saprot, kabeigas ir tuvu. Kāpēc gan vēl kaut ko darīt? (Jn vispār - vai jebkāda nodarbošanās ar tirdzniecību navļaunums? Vai Jēzus nepadzina tirgotājus no tempļa?

Pārtrūkst visi tirdznieciskie sakari starp pilsētām un laukiem, parādās akūtas grūtības apgādē arpārtiku, lielākajās pilsētās jau izplatās bads, bet to uzņem un pacieš ar fatālu mieru. Jo kālab vēl ēst undzert, ja tik un tā pēc nedaudzām nedēļām pasaule ies bojā? Gluži pretēji: arī Jēzus, pasaules tiesnesis,augstu vērtēja pieticību, spartis- ku dzīvesveidu, askētismu, atsacīšanos, badošanos. Galu galā arī viņšreiz 40 dienas badojās…

Tātad pilsētnieki situāciju pagriež sev par labu: labāk ciest badu nekā dzīvot pārpilnībā. (Jn, kamvēl ir pārtikas rezerves, tas gaida lielāku mūžīgo svētlaimību (respektīvi, īsāku sprīdi šķīstīšanas ugunīs),ja savus krājumus izdāļās un paēdinās citus. Šāda domāšana, kas meklē labo darbu atmaksāšanos,pārvēršas par pretpolu: labestīguma vārdā katrs cilvēks izvairās pieņemt cita labdarību; tas varētu dotmīnuspun- ktus. Tādējādi drīz vien kļūst ārkārtīgi grūti veikt labu darbu…

īsi sakot, kolektīvais ārprāts izplatās arvien vairāk. Centībā pārspēt citam citu kristietībā diez vaikāds pamana, cik tas viss ir bezjēdzīgi farizejisks un nepavisam nav kristigs: šīs medības pēcpluspunktiem lielajā norēķinu grāmatā. 999. gada rudenī bagātie atceras līdzību, ka drīzāk kamielisizlīdīšot caur adatas aci, nekā viens bagātais nokļūšot debesu valstībā. Bagātība pēkšņi tiek uzskatīta parnemodernu - «out», kā teiktu mūsdienās, turpretim tikai nabadzība ir garantija debesu valstībai drīzālaikā. Un viss kļūst arvien groteskāks. Ubagiem jābūt ļoti piesardzīgiem, lai bagātie viņus nenotvertu,nepiebarotu un neapbērtu ar laicīgiem labumiem.

Tomēr: ne visi atdāvina savus labākos tērpus, jo viņi gribot pastarā dienā parādīties smalkā apģērbāun tā atstāt labu iespaidu…

Lai arī valdīja vājprāts kā sistēma, tomēr galu galā, kā redzams, viss bija arī ļoti cilvēcīgi…Kad iedomātā pēdējā gada rudens gāja uz beigām, cilvēki vienkārši aplenca baznīcas. Varētu taču

notikt tā, ka nepietiek vairs laika ar labiem darbiem nolīdzināt savus neskaitāmos smagos vai arī tikaipiedodamos grēkus, tā sakot, citu pēc cita saskaņā ar sarakstu. Cilvēki bezgalīgās straumēs plūda uzbaznīcām un no priesteriem pieprasīja grēku atlaišanu, piedošanu, piedošanu… Jo, kam grēki oficiālipiedoti, tam iespējams ar vistirāko sirdsapziņu stāvēt sava Radītāja priekšā un tam ir tiesības, vismazcerības uz žēlastību un tātad uz nokļūšanu paradīzē.

Uz gada beigām ari svētceļnieku gājieni uz Jeruzalemi kļūst arvien garāki un masveidīgāki. VēlJeruzaleme ir brīva, vēl pasaulē nav radusies doma par krusta karu. Vēl musulmaņi turki nav kavējušipiekļūt svētajām vietām. Vēl kristieši, kas cieši apņēmušies tiekties tikai pēc visa labā, drīkst lūgt tur, kurreiz staigājis Jēzus un kur tātad droši vien lūgšana ir vismaz divkārt vērtīgāka, proti, dod pluspunktus…

Šādā noskaņā no visām Eiropas malām uz Jeruzalemi burtiski veļas ļaužu masas, lai tur tiešinotikumu degpunktā piedzīvotu beigas vai arī pavisam jauna laika sākumu. Jeruzaleme ir kristīgāspasaules, tātad vispār pasaules centrs. Izraēlā Kristus ir miris, un stāv rakstīts, ka Mesija tur arīatgriezīsies. Gan kalpi, gan kungi, gan kalpones, gan dižciltīgas sievietes gaida no svētceļojuma uzAustrumiem glābšanu, nabagais brāļojas ar bagāto; līdz tam viduslaiku sabiedriskajā iekārtā tik augstuvērtētās kārtu atšķirības praktiski vairs neeksistē. Īstī varenos gājienos visi viņi dodas uz Jeruzalemi, ikdienas iet kājām līdz spēku izsīkumam un naktīs pārguruši nokrīt guļus. Pētī visas iespējamās debesszīmes un tulko tās kā drošas vēstneses par sagaidāmo pasaules galu. Māks Jēzus - tā ir vispārējapārliecība. Jāatceras, ka tāpat jau tikai reliģiozitāte domāšanā un rīcībā veidoja tā laika pasaules ainu.Vēl laicīgais no garīgā netiek atdalīts.

Tā kā gals nu jau ir pavisam tuvu, klāt ir arī ekscesi. Bariem pulcējas flagelanti [10] . viņi sevi perpilsētu un ciemu laukumos un, dziedādami un sevi šaustīdami, dodas uz baznīcām. Tiek izdomātasneaprakstāmas pašmocības ar nolūku sagādāt sev sāpes, cerot, ka pēc pastarās tiesas sāpju būs attiecīgimazāk.

Perversu formu iegūst arī vispārējā dzīšanās pēc labdarības. Bagātie tirgoņi jānomētā ar akmeņiem,lai pēc pastarās tiesas viņiem vairs nevajadzētu izciest sodu, kas šos augļotājus tik un tā sagaida. Jo kuršgan var būt pārliecināts, ka Jēzus vispārējā nosodīšanā, kad viņam jau tā būs tik daudz darba, kļūdas dēļ

nepalaiž garām kādu vainīgo… Var nākt tikai par labu, ja vari uzrādīt, ka jau pats esi centīgi rūpējies parlikumību, taisnīgumu un sodu…

Saprātīgā pasaule pārtop farsā. Beigās nesaudzē pat dzīvniekus. No kūtīm atskan brēcieni. Govisvairs neslauc. Citi palaiž brīvībā visus savus lopus. Moka dzīvniekus, kam ļauna slava - no ēzeļa līdzkazai, no vilka līdz čūskai ar tiem apietas nežēlīgi.

Šī kolektīvā apmātība pārņēmusi ne tikai vienkāršās tautas slāņus. Tā nav sveša pat garīdzniecībai…999. gada 31. decembrī arī pāvests Silvestrs II Romā gaida pasaules bojāeju un notur šķietami

pēdējo pusnakts mesu. Gn, kad nozvana pusnakti, baznīcā tāpat kā visur kontinentā iestājas kapa klusums.Visi gaida draudošās bazūņu skaņas, skaļumā pieaugošus pērkona dārdus, eņģeļu barus un pasaules galu.

Kā zināms, nenotika galīgi nekas. Vienkārši bija tikai beidzies 999. gads un sācies 1000. gads. Bezjebkāda sevišķa notikuma, tāpat kā iepriekš tūkstošiem dienu un gadu bija nomainījuši cits citu.

Pasaule turpināja pastāvēt tāpat kā iepriekš, it kā nekas nebūtu bijis. Gn tad spriedze izlādējāskopīgā atvieglojuma kliedzienā.

Gn pāvests Romā kopā ar savu draudzi dzied lielo Te Deum.Taču ko nu iesākt, kad izrādījies, ka pasaule turpina eksistēt kā līdz šim? Bija jāpaiet zināmam

laikam, kamēr viss kontinents atjēdzās no šī šoka un ārprāta.Turklāt nekādā ziņā tā nebija pēdējā reize, kad kaut kas tāds noticis, lai arī ne tik lielā apjomā. Bet

pēc diviem trim gadsimtiem vēlreiz uzbangoja līdzīga masu histērija: atsākās flagelantu kustība, kamsekoja Vita dejas periods. Lai izpirktu grēkus, fanātiskie flagelanti 13.-15.

gadsimtā rītos un vakaros publiski sevi pēra. Šī kustība radās Vidusitālijā 1260. gada rudenī atkalpasaules bojāejas gaidās un «izplatījās kā epidēmija vairākos viļņos pa visu Rietum- un Viduseiropu».Sakarā ar 1348./49. gada mēri notika jauni flagelantu gājieni līdz Anglijai; iespējams, ka tie sākāsAustrijā (Štīrijā). Ekstāzes stāvokli, kādā viņi sevi noveda un pēc tam dejoja un zvalstījās, nosauca parVita deju.

Par kustības citadeli kļuva Nīderlande. Pāvests Klements VI centās kustību apspiest, pilnīgi tāizbeidzās tikai pēc Konstances koncila aizlieguma 1417. gadā.

Drudžaini pārspīlētā dievbijībā flagelanti, paššaustītāji vai krusta nesēji reizēm mēģināja kāpinātpublisko askēzi līdz pašatpestīšanai. Bariem viņi klīda pa valstīm, skaitot psalmus un dziedot grēkuatlaišanas dziesmas, dienā vairākkārt pēra savu kailo ķermeņa augšdaļu un tādējādi ļāva skatītājiempiedalīties Kristus ciešanās. Pretstatā masu histērijai tūkstošgadu mijā šoreiz valdīja politiska,saimnieciska, kā arī reliģioza nedrošība, kas atkal pieļāva šis kustības rašanos. Bet arī šeit jāmin viensfakts: 1260. gadā apokaliptiķis Fiores Joahims bija paredzējis pasaules gala sākuma laikmetu. 1348.gadā, pēc mēra izcelšanās, gandrīz visai Eiropai pāri vēlās otrais spēcīgais flagelantu kustības vilnis.Toreiz bija ziņa, it kā uz Pētera altāra Jeruzalemē esot nokritusi vēstule no debesīm; tas no jaunapastiprināja pasaules bojāejas gaidas un beidzot izvērtās jūdu vajāšanā, kā arī pret baznīcu vērstāsprasībās… (Enciklopēdija 2000)

Maz ticams, ka mūsdienās varētu vēl parādīties tādi masu ārprāta un histērijas stāvokļi. Tomēr irpietiekami daudz pazīmju, kas liecina par it kā permanentu, varbūt cilvēkam iedzimtu (vai vismazpārmantotu) histērijas potenciālu ar tieksmi uz ārprātu, kas piemīt vismaz noteiktai iedzīvotāju daļai visāspasaules zemēs. Lai iedomājamies tikai sektas un cilvēku iekļaušanos tajās, atbaidoši grotesko vairākutūkstošu amerikāņu masveidīgo pašnogalināšanos kādā sektas nometnē Gvate- malā 1978. gadā; tas bijaviens no skandalozākajiem gadījumiem jaunākajos laikos, kas vēsturē iegājis kā pašnāvība džungļos.Jāatceras arī dažādu nokrāsu fundamentālisti, sevišķi mūsdienu islāma fundamentālisti… Tomēr kaut kotamlīdzīgu grūti iedomāties attiecībā uz visu pasauli vai ari tikai kontinentu. Tas gan nenozīmē, ka tādaslietas būtu pilnīgi izslēdzamas gadījumā, ja atgadītos vai raisītos zināmi notikumi… Kā tas izteikts Šillera«Zvana dziesmā»: «Bīstami modināt lauvu, postošs ir tīģera zobs. Tomēr visbriesmīgākais ir cilvēks savāapmātībā.»

11. gadsimts pēc Kristus Vai Pigmalions tiešām ir eksistējis?

Pigmalions izueidoja sievietes statuju, kas pēc tam atdzīvojās. Jau no 11. gadsimta ir ziņojumi pargadījumiem, kad statujas patiesi atdzīvojas. Enu rotaļas vai «dejk vu» (kaut kas jau redzētais)?

Vielas pārveidošanās vai redzētā pārslāņošanās smadzenēs?

«Pigmaiions iemīlas Galatejas statujā. Viņam par lielu prieku Afrodite sastingušo skulptūru pārvēršpar pavedinošu sievieti ar miesu un asinīm.»

Mīts ir pietiekami pazīstams. Kas to nezina šajā klasiskajā, sākotnējā formā, tas atcerēsies DžordžaBernarda Šova viegli satīrisko slaveno lugu «Pigmaiions», kurā tēma ir pārņemta un pārstrādāta, vieglipārgrozīta un, protams, modernizēta. CJn tie, kas neiet uz teātri, katrā ziņā pazīst mūziklu «Mana skaistālēdija», kas radīts pēc Šova skatuves darba, vai vismaz Holivudas filmu, kam bija pasaulslavenipanākumi.

Noslēpumainais stāsts par statuju, kura atdzīvojas, nāk no antīkās mitoloģijas. Jau Ovidijs raksta parto:

«Aiz nepatikas pret sievietēm kāds tēlnieks zvērējis neprecēties, bet iemīlas idealizētā sievietesstatujā, ko pats izgatavojis no ziloņkaula. Pigmaiions lūdz Afrodīti iedvest statujai dzīvību un apprecas aratdzīvināto tēlu.» >

Bet ir arī reāli vēstījumi, kurus varētu nosaukt par Pigmaliona stāstiem; pirmais no tiem ir no 11.gadsimta - ciktāl, protams, vārdu «reāls» var uz to attiecināt.

Ir vēstīts, ka 1013. gadā svētais Johanness Gvalberto redzēja brīnumainu zīmi. Kā to darījis zināmudaiļrunīgais sludinātājs Johanness Kapristans, stāstījums sākas, izsakoties mūsdienīgi, līdzīgikriminālromānam.

Florencē dzīvojis kāds turīgs dižciltīgais, kura brālis bijis tālu pazīstams bruņinieks. Kāds no pašakalpiem brāli bruņinieku nonāvējis, un - kas jādara, tas jādara - dižciltīgais virs uzlēcis zirgā unaizaulekšojis ķert slepkavu, savu neuzticamo kalpu. Viņš grib atriebt brāli un nevairās nekādu grūtību. .

Lielajā piektdienā ceļā uz benediktiešu klosteri, kur atrodas svētā mocekļa Minija kaps, viņamizdodas slepkavu notvert. Slepkava nožēlas pilns nometas viņa priekšā ceļos un lūdz saudzēt dzīvību.

Viņš lūdzas, lai kungs vismaz ļaujot Kristus tēlam augšā klosteri izšķirt viņa likteni. Bet kungs negrib partiesnesi nekādu tēlu. Viņš vēlas slepkavas dzīvību - aci pret aci, zobu pret zobu…

Kalps lūdz: «Kungs, nāciet ar mani augšā uz klosteri. Tur pie sienas ir krusts. Ja šis krusts jumsnedod nekādu zīmi, tad rīkojieties ar mani pēc savas gribas.»

Dižciltīgais smej: kā gan glezna spētu dot kādu mājienu. Bet lai jau būtu.Kopā viņi dodas uz klosteri, kas atrodas netālu no Romas. Klostera bazniciņa ir samērā nabadzīga,

tā drīzāk atgādina būdu, un arī koka piebūve neatstāj labāku iespaidu.Bet šajā piebūvē karājas dēlis, uz kura uzgleznots krustā sistais Pestītājs. Abi nometas ceļos tā

priekšā.«Jēzu Kristu, mans Kungs,» dižciltīgais lūdz, «ja man slepkavam jāpiedod, tad dod jel kādu zīmi.»Gn notiek brīnums. Pestītājs no reliģiskā mākslas darba noliecas uz priekšu un apskauj dižciltīgo

vīru.Viņam, kas vēl pirms brīža cietsirdīgi vēlējās tikai atriebi, nu ir skaidrs: slepkavam jāpiedod. Un

slepkavam tiek piedots. Abi ieiet klosterī un lūdz, lai viņus tur uzņem. Johannesam gan līdzi nāk sliktaslava, tāpēc jāpakļaujas gadu ilgai pārbaudei, arī benedīktiešu ekser- cicijās [11] viņš drīkst piedalītiestikai laicīgā tērpā.

1013. gadā tēvs mēģina Johannesu izdabūt ārā no klostera, taču veltīgi. Johanness Gvalberto novelksavas pasaulīgās drēbes, uzģērbj mūka tērpu, pats nogriež matus un kļūst par mūku.

Tiktāl stāstījums, reliģiska leģenda. Laikam tā palīdzējusi vēlākajam Vallombrosas ordeņadibinātājam izrādīties sevišķi svētam.

Neparastumu un mūsu izpratnē mīklainību leģendai piešķir vēstījumi par līdzīgiem notikumiem arīvēlākajos laikos. Joprojām parādījās nostāsti par gleznām vai statujām, kuru tēli atdzīvojušies. Mūsvairāk interesē fenomena tīrā konstatēšana nekā tas, kā viss katrā atsevišķā gadījumā patiesībā noticis vainav noticis un kā fenomens ir izskaidrojams vai nav izskaidrojams.

Ja cilvēkiem parādās vai ar viņiem notiek lietas, kas nav iespējamas, tad ar viņiem vai viņos jābūtnotikušam kaut kam tādam, kas liek šiem cilvēkiem uztvert šādas parādības… Paliksim pie šādaformulējuma.

Nākošais piemērs vēsta par tādu pašu kristīgu tēlu darbību Cīles pilsētā Konsepsjonā 1599. gadā.Tā kā baltie - laupītāji eiropieši - apspiež indiāņus, indiāņi dodas triecienā uz pilsētu. Viņuprāt,

svešie baltie iebrucēji ir tik spēcīgi tikai tāpēc, ka tiem pieder noslēpumaina un ārkārtīgi varenaburvestība. No tās indiāņi bīstas vairāk nekā no balto tehniski ievērojami pārākajiem ieročiem. Indiāņi irpārliecināti - ja vien iznīcinās balto burvestību, tad viņi baltos pārspēs. Pēc viņu izpratnes burvestībai irkāds sakars ar Konsepsjonas dievnamu. Tātad indiāņi uzbrūk baznīcai. Tomēr balto cilvēku burvestībuiznīcināt neizdodas. Gluži pretēji - burvestība padzen viņus. «Viņu acu priekšā», tā rakstīts to laikuziņojumos, Dievmātes statuja baznīcā kļūst dzīva, un indiāņi šausmās bēg, viņiem pat liekas, ka tiem kādsseko.

Kāds cits informācijas avots par to pašu notikumu vēsta, ka Madonnas statuja patiesi esot izskrējusino baznīcas un izbīlī skrejošos indiāņus nomētājusi ar māla pikām. Tik drastisks Dievmātes attēlojumsfaktiski nekādos citos rakstos nav sastopams.

Lai arī cik absurdi skan šis nostāsts, angļu rakstnieks Semjuels Batlers (1835-1902) lielā mierā arīto pieņēma zināšanai. Viņš daudz nodarbojās ar šādām lietām: statujas, kas atdzīvojas, - par tām dzirdētssamērā bieži…

Viņš vēstījis par vēl vienu gadījumu, ko zināja (kam bija sadzinis pēdas).Ziņojumā, kas nonācis viņa rokās, rakstīts, ka 1653. gada 3. jūlijā Kaifasa kapelā Svētajā kalnā (nav

precizēts, tieši kurā, jo kalnu ar šādu nosaukumu ir daudz) dievkalpojumu traucējuši nevis indiāņi, bettikai kāds piedzēries vīrietis. Šī neticamā traucējuma dēļ gailis Pētera gleznā kļuvis dzīvs un, skaļiķērkdams, lamājies.

Vai arī šāda ziņa:1870. gadā Kalabrijā Soriano pēkšņi atdzīvojusies kāda statuja un sākusi kustināt rokas un kājas.Līdzīgs šaušalīgs atgadījums pat vairākkārt esot noticis Kampoka- vello 1893. gadā.Nākošais vēstījums: 1906. gadā Ekvadoras galvaspilsētā Kito jezuītu koledžas skolotāji un audzēkņi

- tātad ne atsevišķs cilvēks, bet gan vesela grupa - it kā esot novērojuši, kā kādā Dievmātes statujāradusies dzīvība: tai esot mainījusies sejas izteiksme un aizvērušās un atvērušās acis.

Tāpat 1948. gadā esot smaidījusi kāda Madonnas statuja Asīzē.Taču šādi ziņojumi nav radušies tikai tajās valstīs, tādos laikos un no tām personām, kas stipri

saistītas ar katolicisko Marijas kultu.Kristīgajās aprindās vēl vēlīnajos viduslaikos nopeltais manuskripts «Hermejs Trismegists vai

Asklēpijs» arī ietver attiecīgu teikumu, proti: «Dzīvas statujas ir realitāte!» Sacerējums radies vēlīnajāantīkajā laikmetā, un tajā konstatēts: gadsimtiem ilgi tiekot nodotas tālāk zināšanas, kas diemžēl bijušaspieejamas tikai nedaudziem cilvēkiem un tāpēc bieži gājušas zudumā.

Statuju veidotāji vai raditāji zināja, piemēram, slepenus zemes- spēkus, kas lika statujām kļūtdzīvām. Šādus mākslas darbus pēc tam tomēr vajadzēja tempļos un baznīcās nolikt noteiktās vietās.

No ši brīža resp. konstatējuma lieta kļūst interesanta. Ja tam tiešām vajadzētu norādīt uz kādreizapjaustām un pēc tam aizmirstībā nogrimušām zināšanām, tad par visām it kā dzīvajām statujām varētudomāt apmēram šādi ar zināmu ticamības un skaidrības devu:

Daži materiāli, piemēram, koksne zināmos apstākļos, teiksim, ja ir svārstīga temperatūra un mainīgsgaisa mitrums, vai metāli magnētiskas iedarbes rezultātā, vairāk vai mazāk maina savu formu. Tas varētubūt pamats noteiktiem optiskiem maldiem (parādībām), kas savukārt pieļauj saskatīt kustības efektu,piemēram, sejas izteiksmes pārmainīšanos; protams, nejau tik pārspīlēti kā Konsepsjonas pilsētā, kadstatuja izskrien uz ielas un sviež ar māla pikām! Tas acīm redzami ir iespējamā pārmainīšanās fenomenaizpušķojums, par ko nav vērts runāt. Mūsdienu tehnikā ir pazīstams pārsteidzošais fenomens, ka dažimetāli, ja tos pārveido, it kā atceras savu sākotnējo formu un atkal atgriežas tajā. Tas varētu būt virziens,kurā par aprakstītajiem vēstījumiem varētu meklēt zināmu patiesības graudu…

Tāpat par pilnīgi pareiziem var noteikti uzskatīt arī daudz vienkāršākus skaidrojumus. Ir pazīstamaperspektīvā gleznošanas maniere, kas rada tādu efektu, ka, šķiet, uzgleznotā cilvēka acis vienmēr sekoskatītājam vai ka baznīcas griestu apgleznojumā esošais krusts «seko» tā aplūkotājam jebkurā baznīcasvietā, tātad tas ir skatāms atbilstošā perspektīvā.

Vēl vienkāršāk un dabiskāk izskaidrojamas saules gaismas rotaļas uz kokgriezumiem, kur ēnu ungaismas maiņa viegli simulē kustību, lai gan īstenībā, protams, nekas nekustas. CJn, kā zināms, cilvēkamir raksturīgi saskatīt to, ko viņš grib redzēt, tāpat cilvēkam šķiet, ka viņš ir dzirdējis tikai to, ko vēlējiesdzirdēt, un viss pārējais tiek atmests. Selektīvā uztvere arī ir sen pazīstama parādība. Iepriekšējāsnodaļās jau bija runa par aculiecinieku subjektīvajiem ziņojumiem. Tādos gadījumos kā šis «tikai» vietāvarbūt vajadzētu teikt «arī»: cilvēks redz arī to, ko labprāt gribētu saskatīt. (Jn tā vienkārši ticīgs cilvēksar izveidotu pasaules un priekšstatu kopainu var arī pilnīgi subjektīvi īstenībā redzēt kaut ko tādu, kamviņš tic, ka to redz vai gribētu redzēt. Tam vienmēr nebūt nav nepieciešama apzināta vēlēšanās vai griba.Un tāpēc pat labajam leģendārajam Pigmalionam, iespējams, statuja patiesi kļuvusi dzīva šādā nozīmē:ticība spēj pārvietot kalnus.

Vēl divi piemēri. Pirmais:Ir rakstīts, ka 1919. gadā spāņu pilsētā Limpjasā svēto statujas esot atdzīvojušās.Angļus Džonu Mičelu un Robertu Pikardu uzskata par autoritātēm mīklainu, kuriozu, noslēpumainu un

neizskaidrojamu fenomenu jomā. Par šo gadījumu viņi raksta savā grāmatā «Phenomena»: «Pārsteigtieaculiecinieki redzēja, kā koka figūras kustējās.»

Citādāks nekā jau iepriekš apsvērtais izskaidrojums šāda veida parādībām ir mediķim profesoramErnstam Jenšam, kas neko nevēlas dzirdēt par brīnumiem un atrod tām tīri fizioloģisku skaidrojumu. Pēc

viņa domām visiem, sākot ar svēto Johannesu Gvalberto līdz Limpja- sas iedzīvotājiem, kā arī vispārtiem, kas esot redzējuši atdzīvojušās statujas, ir bijuši tikai uztveres traucējumi: «Sevišķos gadījumos unapstākļos notiek redzētā uzslāņošanās smadzenēs, kas noved pie tā, ka attiecīgie cilvēki iedomājasredzam kaut ko tādu, kā īstenībā nemaz nav.» (Starp citu, psiholoģijā un fizioloģijā jau sen zināms «dejavu» efekts: par nupat piedzīvoto ir droša sajūta, ka tieši tas un tādā pašā veidā jau kādreiz ir bijis. Tomēršajos gadījumos ne vienmēr ir iejaukts minētais fenomens, jo tajos ir runa arī par tādu lietu redzēšanu,kuras faktiski cilvēka smadzenēs nav «uzkrātas», kā tas ir ar «dйjа uu».) «Svētais Johanness Gvalberto,»turpina Jenšs, «tātad, iespējams, kādreiz savā priekšā redzējis vīrieti, kas bijis tieši tāds kā Jēzus attēls,pie kura viņš nu nometies ceļos un lūdz. Šis skats saglabājies viņa atmiņā. Ieraugot uzgleznoto Jēzu,atmiņā tiek atsaukta redzētā aina. Šīs ainas smadzenēs pārklājas ar acumirkļa realitāti un rada mānīgupriekšstatu, it kā tēls kustētos.»

Viegli saprotams, ka šādi uztveres traucējumi galvenokārt ir cilvēkiem, kuri [vēl] nekā nezina parminētajiem fenomeniem vai nu sava laikmeta dēļ, vai arī personīgās inteliģences dēļ. Par to galvenokārtliecina viņu vēstījumi un to tulkojumi.

Tomēr tik zinātniski intelektuālam izskaidrojumam nepiekrīt Mičels un Pikards, jo galu galā nostāstāpar Johannesu Gvalberto esot teikts, ka Jēzus figūra viņam arī pieskārusies: vai arī tā varot būt tikaiiedoma?

Objektīvi raugoties, tas, protams, ir vājš iebildums. Pieskāriens, pirmkārt, nekādā veidā nav konkrētipierādīts, tā ir tikai leģendas sastāvdaļa. No otras puses, pats par sevi saprotams, ka Jenša skaidrojumāiekļaujas arī pieskāriena iedomāšanās.

Otrais iebildums arī tikai šķietami svarīgāks: Jenša skaidrojums par priekšnoteikumu uzstādot ļotikomplicētus, ārkārtīgus un bezgala retus procesus gan acīs, gan redzes atmiņā; pilnīgi neiespējami, kaatkal un atkal notikusi medicīniski varbūt pieļaujama, tomēr augstākā mērā reta optisko maldu saplūšana.

Bet īstenībā - kāpēc gan ne? Prasību pēc faktiem nevar diktēt kvantitāte: «Jā, ja būtu tikai nedaudzšādu dzīvo statuju gadījumu…» Vajadzīgi nozīmīgāki argumenti un arī atspēkojumi. Kā vispār, šajā vietāpiezīme jau novēlota. Visos šajos reālajos vai iedomātajos, izfantazētajos vai autentiskajos mīklainajosgadījumos vispirms noteikti jāpārbauda un jāizsver, cik nopietni ir informācijas avoti. Vecām leģendām,kam jau tā ir cita orientācija nekā dokumentētiem faktu avotiem, un pārējām stāstījumu formām nevarvienkārši ne no šā vai tā piešķirt dokumentēto faktu izteikumu un pierādījumu spēku. Šajā punktā viensotrs laupītāju stāsts arī neievēro pamatotus konstatējumus.

Papildinājumam vēl viens atgadījums no 19. gadsimta, kas it kā esot tiešs Gvalberto fenomenaatkārtojums un pilnīgi izslēdzot Jenša skaidrojumu. Tātad noticis tā:

Kāda dzīva statuja esot pat prasījusi vairāku cilvēku dzīvības. 1884. gada jūlijā, stāsta hronika, kuģa«Die Hurtige» apkalpe izzvejojusi šķietami kuģa avārijas upuri. No novērošanas vietas kuģa zēns ŽaksKarjē saucis: «Priekšā ar viļņiem cīnās sieviete!» Tas noticis Atlantijas okeānā pie Tristāna salu grupas.Pirms tam bija trakojusi spēcīga vētra, tātad nebija nekā neparasta faktā, ka cilvēks peld okeānā. Tāvarētu būt vienīgā, kas pārcietusi kuģa avāriju. Junga katrā ziņā domā, ka redz jau slīkstošu sievieti. «Viņavēl cīnās. Pasteidzieties glābt!» viņš saucis.

Ātri nolaiž laivu iedomātās cietušās glābšanai. Bet drīz vien izrādās, ka tā ir tikai kuģa priekšvadņafigūra, atraktīvs ķirškoka sievietes tēls ar atkailinātu krūti un līdz augšstilbiem uzrautiem svārkiem. Figūrastāv uz cokola ar uzrakstu «Atlanta» - acīmredzot tā bojā gājušā kuģa nosaukums, no kura arī pati figūra.

Bet kuģa zēns neatlaižas - figūra esot kustējusies. Protams, jungu izsmej gan matroži, gan patskapteinis. Ko tik visu tāds kuģa zēns neiedomājas redzam, turklāt bangojošā jūrā! Bet, kad zēns uzzina, kafigūru viņam neatstās - kaut gan to prasīja tradīcijas, jo viņš tēlu bija pirmais ieraudzījis -, junga lielāuzbudinājumā izdara pašnāvību, ielēkdams jūrā.

Nu labi, vai drīzāk - slikti. Kaut kas tamlīdzīgs var arī atgadīties, un jaunais cilvēks bija mazlietjucis. Tomēr arto, tā sakot, lieta vēl nebeidzas. Figūra nonāk Dženovas jūrniecības muzejā. Tur 1895.

gadā kāds jūrnieks neatlaidīgi apgalvo, ka sievietes tēlā esot saskatījis dzīvus vaibstus. Viņš grib to izzagtno muzeja, bet tiek pieķerts. Tā kā viņš atstāj ļoti apmulsuša cilvēka iespaidu, muzejnieki atsakās celtapsūdzību. Tad jūrnieks grib figūru nopirkt. To viņam atsaka, un - viņš izdara pašnāvību.

Ap 1900. gadu - notikumi attīstās tālāk - tā pati figūra nokļūst mazā jūrniecības muzejā Spēcijā. Untur atkal šīs pašas statujas dēļ izdara - tieši tā! - pašnāvību muzeja ekskursiju vadītājs. It kā šīs statujasdēļ. Tomēr Spēcijas jūrniecības muzeja aktu mapē Nr. 2589 lasāma šī vīrieša agrāka atzīšanās: «Šī figūramani fascinē. Jūtu, ka tā ir dzīva tāpat kā jebkura cita sieviete.»

Arto vēl nepietiek: 1944. gadā vācu matrozis Ērihs Kurcs muzejā nozog figūru, aizstiepj to uz mazuistabiņu un turpat 13. oktobrī izdara pašnāvību. Savā atvadu vēstulē viņš raksta: «Kopš pazīstu šo statuju,neviena dzīva sieviete vairs nespēj piepildīt tos sapņus, kādus manī modina šī figūra.»

Pieņemot, ka šis gadījums nav tikai skaisti izfantazēts stāsts (par ko šis tas liecina!), kādus labprātapraksta ilustrētās nedēļas avīzes, bet ka to patiesībā varētu arī dokumentēt, - ko tas pierādītu? Kaeksistē dzīvas statujas? Vai, starp citu, nerastos arī jautājums: kāpēc koka sieviete tā rīkojas? Vai tai navnekā labāka, ko darīt? Vai statujai vienkārši piemīt tikai neparasti pievilcīgas figūras hipnotiskais efektsuz dažiem jūtīgiem vai eksaltētiem raksturiem? (Jo kāpēc gan tā tik savādi iespaidojusi tikai šos četrusvīriešus un ne pārējos neskaitāmos gan uz kuģa, gan abos muzejos, kas viņu tāpat skatījuši? Gn kāda jēgabija iedzīt ārprātā un pašnāvībā vīriešus, kuri nevienam nekā slikta nebija nodarījuši?)

Kā reiz ironizējot teicis Tuholskis: «Pasaule ir mīklu pilna!»

12. gadsimts pēc Kristus Noslēpumaina Lieldienu sala

Visa pasaule pazīst īpatnējās gigantiskās akmens galvas Lieldienu salā. Kaut gan ir daudz teoriju,tomēr līdz mūsdienām nav noskaidrots - kāpēc un no kurienes uzradušies «garausaiņi»? Atbildi meklējušipētnieki paaudžu paaudzēs.

Viena no lielajām, vēl pilnīgi un pārliecinoši neatrisinātām mūsu pasaules mīklām ir Lieldienu salasmilzīgās akmens skulptūras.

«Lieldienu sala, Rapanuja - 38°52' Z, 84°59' A - atrodas Klusā okeāna dienviddaļas centrā, 3700 kmno Čīles cietzemes krasta; bieži un parasti tā dēvēta par pasaules visvientulīgāko salu; bez Pitkēmastuvākā lielākā ir Taiti (Tahiti) sala, kas atrodas vairāku tūkstošu kilometru attālumā. Lieldienu sala ir 180km2 liela, tajā dzīvo apmēram 1500 iedzīvotāju (vietējie polinēzieši un čīlieši, kas ieradušies nokontinenta). Sala ir vulkāniskas izcelsmes, tās krastu veido 700 m augstas klinšu kraujas. Niecīgas klimatasvārstības. Veģetācija galvenokārt ir zālaini klajumi. Vietējā dzīvnieku pasaule, izņemot nedaudzas putnusugas, ir iznīcināta. Sala ir Čīles gaisa karaspēka atbalsta punkts.

Salas nosaukums atgādina tās atklāšanu, ko izdarīja nīderlandietis J. Rogevēns 1722. gada Lieldienusvētdienā. Valda vispārējs uzskats, ka salā 12. gadsimta sākumā (varbūt ari jau 4. gadsimtā) uz dzīviapmetās polinēzieši no Marķīza salām (citādi domā Tūrs Heijerdāls). Turpmākā perioda kultūruLieldienu salā raksturo hieroglifiem līdzīga rakstība (Lieldienu salas raksts; izcelsme neskaidra) ungigantiskas akmens statujas no melnā tufa, ko uzskata par dievu krēsliem. Ap 1750. gadu Lieldienu salaskultūra izzuda, jo daudzo karu rezultātā stipri samazinājās iedzīvotāju skaits. 19. gadsimtā epidēmiju uncilvēku zagšanas dēļ tas saruka vēl vairāk. 1888. gadā salu anektēja Čīle.»

Tiktāl faktu konstatējums no leksikona. Nākošais fragments par to pašu:«Kaut gan sala atradās izolēti, tomēr starp 4. un 12. gadsimtu laivas sasniedza arī Lieldienu salu.

Pēc zinātnieku domām apmeklētāji bijuši polinēzieši no Marķīza salām. Tie būs bijuši lieliskijūrasbraucēji - vienkāršās laivās atklātā okeānā tie veikuši attālumu, kas līdzinās attālumam no

Losandželosas līdz Ņujorkai. Kāpēc polinēzieši ieradās un palika, to nevar izskaidrot. Varbūt viņussaistīja mērenais klimats, varbūt citu apstākļu dēļ viņi gribēja apmesties tālu prom no dzimtenes. Katrāziņā viņi acīmredzot radījuši to, ko tagad saucam par Lieldienu salas kultūru.

Šīs kultūras visredzamākās paliekas ir par moai dēvētās akmens skulptūras ar garām ausīm. Lielāsun stūrainās galvas ar platu un asi veidotu zodu, izvelbtu pieri un cieši sakniebtām lūpām piešķir šīmstatujām stingru, pat bargu sargu izskatu. Statujas atrodamas uz visas salas. Tās ir tikai krūšutēli, tātadgalva un ķermeņa augšdaļa, un izgatavotas no vulkāniskajiem tufa iežiem. Dažas stāv uz pamatnes, citas itkā izslējās stāvus no zemes. Daudzas figūras kādreiz apgāzušās vai apgāztas un atrodas guļus stāvokli kānogāzti pieminekļi šis salas ainavā, kurā nav neviena koka. Dažas no tām pētnieki un ekspedīcijas ir atkaluzslējuši stāvus.

Lieldienu salā ir pavisam 800 akmens milžu. Vismazākās statujas ir 1 m garas un sver 2 tonnas.Lielākās sasniedz desmitstāvu mājas augstumu un sver tik, cik 3 modernas lokomotīves. Statujas tikaveidotas pie Rano Raraku - viena no salas vulkāniem. Primitīvās figūras salas iedzīvotāji smagā darbāizkaluši no relatīvi mīkstā kalnu tufa iežiem tikai ar bazalta kaltiem. Kādā veidā tās nogādātas savāspastāvīgajās vietās, vēl nav pilnīgi noskaidrots. Dažas tonnām smagās skulptūras uzstādītas 20 kmattālumā no izgatavošanas vietas. Norādes par krūšutēlu vēsturi un nozīmi varbūt varētu sniegt raksti uzkoka dēlīšiem, ko atrada Lieldienu salā. Bet līdz šim zinātniekiem nav izdevies tos atšifrēt vai vismaznoteikt šīs rakstības izcelsmi, kas sastāv no 600 atsevišķām zīmēm.

Tomēr saglabājušies mutvārdu nostāsti par kultūras vēsturi Lieldienu salā. Saskaņā ar tiem 16.gadsimtā salu sagrābis valdnieks Hotu Matua, kas ieradies no kādas nezināmas salas. Pēc dažiem gadudesmitiem salā iebrukuši svešinieki, kas nosaukti par garausaiņiem; tie pakļāvuši salas iedzīvotājus unpiespieduši veidot lielās akmens skulptūras. Bet salinieku verdziskā dzīve turpinājusies tikai īsu laiku.Gar- ausaiņi no salas padzīti un viņu varas relikti - akmens statujas - apgāzti.» (Pasaules monumenti.)

Bet ar to tēma nebūt nav pabeigta, tā šajā vietā tikai īsti sākas. Jo faktiski ir tā, ka Lieldienu salasnoslēpuma galvenie jautājumi joprojām nav pilnīgi noskaidroti - un varbūt nav pat noskaidrojami - un kapa to laiku piedevām radusies virkne teoriju, līdzīgas tikko citētajiem izrakstiem no leksikoniem unenciklopēdijām. Pavisam nesen parādījušies jauni dokumentāli televīzijas uzņēmumi, kas savukārtpretendē uz vismaz dažu Lieldienu salas mīklu noskaidrošanu, piemēram, statuju pārvietošanas veidu.Tomēr joprojām nav vienprātības principiālos jautājumos. Neviena no daudzajām argumentācijām nespējdot galīgo atbildi. Pa daļai teorijas cita citu izslēdz, pa daļai tās vienkārši ir dažādas iespējas, kam katraiir savas lielākas vai mazākas varbūtības. Tās sniedzas no Ēriha fon Dēnikena izskaidrojuma meklējumiemcitās

planētās līdr Tūra Heijerdāla teorijām un argumentiem. Gn starp tām vēl daudz citu viedokļu.Galvenais jautājums - kāpēc radītas milzīgās akmens statujas - nešķiet tik svarīgs ekspertam

Vilhelmam Cīram. Vienā no savām grāmatām viņš izteic izbrīnu, kā gan vispār varot izvirzīt šādujautājumu: «Monumentālo akmens statuju atrašanās Lieldienu salā nepavisam nav tik mīklaina, kā tasbieži apgalvots. Gz salas bija ārkārtīgi maz koku, tomēr netrūka vulkānisko tufa iežu.»

Taču tā ir atbilde uz jautājumu par materiālu, nevis uz jautājumu par lietas būtību.Tūrs Heijerdāls ir citos ieskatos. Slavenais «Kon-Tiki» un «Ra» jūrasbraucējs, kas Lieldienu salas

noslēpumu studijām veltījis daudzus ceļojumus un savas dzīves gadus, sarakstījis par to grāmatas unnoteikti ir viens no labākajiem salas pazinējiem. Tomēr arī viņa uzskatus mūsdienās var apstrīdēt. Viņš,piemēram, domā, ka toreiz uz salas koka esot bijis pietiekami, jo tas esot izmantots akmens milžutransportēšanai - ripināšanai.

Šis atšķirīgais skatījums par kokmateriālu, protams, ir tikai pakārtota problēma. Tas navpretpierādījums jebkurai citai teorijai. Akmens milži var būt veidoti no vulkāniskiem iežiem gan tāpēc, katrūka kok-

materiāla, gan ari tāpēc, ka tiem vajadzēja būt izturigākiem nekā no koka pagatavotiem, kurus ātrisagrauztu laika zobs (turklāt no koka tos nevarētu izveidot tik lielus); tomēr tas nav tik svarīgi. Katrā ziņāstatujas veidotas no tufa iežiem, un, vai tās ripinātas uz kokiem vai transportētas citādāk, tas varbūt irnākošais, bet ne izšķirīgais jautājums. Skaidrs, ka tās ir pārvietotas. Sekundāra un aktualitāti zaudējusiproblēma ir arī agrākie strīdi par skulptūru patieso lielumu. Starp citu, tās ir precīzi izmērītas (sk.iepriekš). Tā kā autori (arī Cīrs) savas teorijas dibināja uz to, ka viņi, tā sakot, statujas ielika Prokrustagultā, proti, uz papīra atļāvās tās vienkārši samazināt, tad šodien šīs teorijas nav aktuālas. (Cīram akmensstatujas «nebija nemaz tik milzīgas», proti, starp 3,5 un 5,5 m, bet līdz 20 t smagas. Angļu autors DžonsDžilberts pēc tam uzrādīja jau precīzāku lielumu - starp 5 un 12 m. Vēlāk Fricis Felbermeiers, arī arLieldienu salas eksperta slavu, noteica faktisko maksimumu - līdz 20 m.)

Galvenais jautājums ir un paliek - no kurienes ieradās salas pirmie iedzīvotāji, jo sala patiesiatrodas vienādi tālu no visurienes. Bez jau minētā lielā attāluma no Cīles krastiem un līdz tuvākajai Taitisalai, arī līdz Peru krastiem ir ne mazāk par 3200 km un pretējā virzienā līdz Jaunzēlandei pat 6200 km.

Attālums lidz Peru piekrastei ir jāpiemin, jo Tūrs Heijerdāls ir pārliecināts, ka akmens statujuveidotāji esot izceļotāji no Peru - pretstatā dominējošam uzskatam, kas jau minēts nodaļas sākumā uzziņasliteratūras pārskatā. Lai gan mazā mērā, tomēr Tūra Heijerdāla pārliecībai par labu runā fakts, ka ari Perubija tāda pati milzigu akmens kvadru apdares tehnika, kāda atrodama Lieldienu salas kapu vietās. Turklātviņa ceļojumi pierādījuši, ka ari ar visprimitīvākajiem satiksmes līdzekļiem iespējams no Peru nokļūtLieldienu salā.

Tomēr, joprojām iebilstot Tūra Heijerdāla argumentācijai, tas nepavisam nav būtiski. Gn tiešām,runa nav par to, lai pierādītu, no kurienes agrīnajiem jūrasbraucējiem bija sasniedzama Lieldienu sala,bet gan par to, kas spēra soli uz salas pirmie. Jo antitēze Heijerdāla tēzei arī skan: salinieku pirmdzimtene

nav bijusi Peru, bet gan… (un te sajaukušies Marķīza salu vēstījumi ar leģendārajiem iezemiešunostāstiem šādā skanējumā):

Lieldienu salas tagadējo iedzīvotāju pirmie priekšteči ieradušies no Maori Nuinui, citiem vārdiem,no pavisam pretējās puses nekā no Peru, proti, no Jaunzēlandes puses. Gz to norāda nosaukuma daļa -maori. Kā zināms, maori ir Jaunzēlandes pirmiedzīvotāji. Kādreiz viņi esot dzīvojuši tajā noslēpumainajāMaori Nuinui zemē, kas esot bijusi sala rietumos no Lieldienu salas, tātad uz Jaunzēlandes pusi. Šīs salasvalstī valdījis ķēniņš Taenens Arei. Viņa pēctecim, dēlam Hotu Matua, pēc tam bijusi jāuzņemas smaganasta, proti, jāatrod savai tautai jauna dzimtene, jo viņu sala pamazām grimusi jūrā. Tad nu jūrniekiizsūtīti jaunas salas meklējumos, uz kurieni varētu pārcelties dzīvot, taču veltīgi. Šajā vietā vēstījumskļūst līdzīgs mītam:

«Vēlu naktī leģendārais lidojošais dievs Make Make pamodināja priesteri Mau Maku, pacēla gaisāapjukušo viru un nosēdināja Lieldienu salā. Dievs viņam arī aprakstīja pareizo ceļu no Maori Nuinui līdzLieldienu salai un vislabākajai ostai. Turklāt norādīja viņam uz kaut ko pavisam sevišķu šajā salā:plūstošu, mīkstu un siltu akmeni. Lai to pārbaudītu, priesteris iekāpa mīkstajā masā, un patiesi: palikaviņa pēdas nospiedums.»

Protams, rakstītais attiecas uz vulkāniskās lavas masu, kas sākusi sacietēt.«Vēl lidojošais dievs priesterim skaidroja, kā izmantot meldrus māju celšanai, un vēl pēc citiem

sīkiem paskaidrojumiem abi atkal atgriezās uz priestera grimstošās salas. Kad Mau Maka atjēdzās, viņšsākumā neaptvēra, vai ir sapņojis vai patiesi atradies ceļā. Katrā ziņā tā paša rīta agrumā viņšnekavējoties steidzās pie valdnieka un izstāstija piedzīvoto.»

Jau nākošajā dienā septiņi vispieredzējušākie Maori Nuinui jūrasbraucēji devušies ceļā un burājušipa jūru 30 dienas, lidz tiešām atklājuši salu, ko aprakstījis Mau Maka. Jūrasbraucējiem vajadzējis vēl 40dienas atceļam, kurās tad arī valdnieks pieņēmis lēmumu: visai tautai jāpārceļas uz jauno salu. Izceļošanailgusi 120 dienas. Sala tūlīt precīzi izpētīta un izrādījusies gan ļoti nabadzīga. Ne jausmas no pirmatnējomežu veģetācijas. Tāpēc ne visiem (tādu gan bijis maz) patikusi jaunā dzimtene. Viņi vēlējušiesatgriezties vecajā. Tiešām, nedaudzi neapmierinātie arī aizbraukuši atpakaļ. Pavisam skaidrs šajāmītiskajā nostāstā ir tas, ka šie kurnētāji devušies «uz mājām» - uz rietumiem. Bet, vai šīs mājas bijaleģendārā nogrimusī sala vai Marķīza salas, vai tiešām mūsdienu Jaunzēlande (maori!), vai tie, kasatgriezās, aizkuģoja līdz Jaunzēlandei un apmetās tur… te dažādiem prātojumiem vietas diezgan. Katrāziņā ši versija pilnīgi noraida Peru kā valsti, no kurienes nākuši Lieldienu salas pirmiedzīvotāji.

Tagad, protams, jāatkārto būtiskais jautājums: cik ticami ir šie leģendārie nostāsti un cik būtiski iratspēkot Tūru Heijerdālu?

Jau minētais autors Fricis Felbermeiers ir viens no tiem, kas šajos mītos saskata vēsturiskāspatiesības graudu. Felbermeiers nepavisam nav kurš katrs. Viņš ir viens no nedaudzajiem eiropiešiem,kas brīvi runā salinieku valodā; viņš ir vienīgais ārzemnieks Cīles vēstures padomē; par gadu desmitiemilgo darbu Lieldienu salas izpētē apbalvots ar Cīles ordeni. Iezemiešu mutvārdu leģendas viņam norādapēdas uz patiesajiem vēsturiskajiem faktiem. Detaļas ar lidojošo priesteri un padomdevēju dievu varētubūt mitoloģija un izpušķojumi, kas vēlas, var pieļaut arī PSI (t.i., parapsiholoģijas - sensoriskās uztveres)fenomenu, taču par vēsturiskās patiesības graudu Felbermeiers uzskata faktu - iedzīvotāju migrāciju norietumiem uz salu.

Protams, mīti arī ir tikai nosacīti pārliecinoši (un pierādāmi). Tik un tā netrūkst vēl citu leģendu. Tā,piemēram, ir nostāsts, pēc kura pirmiedzīvotāji nav bijuši tie, kas veidojuši akmens milžus, katrā ziņā nepēc pašu ierosmes, bet gan (kā jau citēts faktu materiālā nodaļas sākumā) iebrucēji, kas varbūtpiespieduši iedzīvotājus izgatavot šis skulptūras. Un proti, tie bijuši cilvēki, kas mākslīgi sevpagarinājuši ausis (tas varētu būt izskaidrojums garausainajām gigantiskajām statujām). Tiešām, statuju(vai kā lai tās nosauc?) meistari nostāstos figurē kā garausaiņi. Kāda cita leģenda vēsta, ka šie garausaiņipedantiski sekojuši tam, lai īsausaiņi viņus darba procesā nenovēro; tas neapšaubāmi nozīmētu to, ka

iezemieši, vietējie īsausaiņi, noteikti nav bijuši vairāk vai mazāk piespiesti darba vergi statujuizgatavošanā. Kā redzams, skaidrojumiem ir bezgalīgas iespējas.

Strīdīgs ir ari akmens milžu izgatavošanas veids. Tūra Heijerdāla paziņojums, ka viņš it kā esotatrisinājis mīklu un arī pierādījis, cik relatīvi viegli (ievērojot viegli apstrādājamos tufa iežus) esot bijistos izkalt, vēl mūsdienās izraisa iebildumus.

Aizvien vēl ir eksperti, kas, gluži pretēji, paliek pie sava, ka gan statuju izgatavošanas veids, gancēlonis joprojām esot nenoskaidroti.

(Jn nenoskaidrots ir arī tas - par to visi ir vienisprātis -, kāpēc akmens milžu kults pēkšņi beidziseksistēt. Jo tiešām beigas bijušas pēkšņas un aprautas. Par to neapstrīdami liecina vēl šodienakmeņlauztuvē gulošas pusgatavas statujas un virkne gatavu, neuzstādītu, pa visu salu ceļā uz uzstādīšanasvietu izmētātu skulptūru. To var izskaidrot tikai ar pēkšņām katastrofām: ienaidnieku uzbrukumiem,epidēmijām, kas aizrāvušas tikpat kā visu iedzīvotāju dzīvības, vai tamlīdzīgām lietām.

Tomēr kas un kad patiesi noticis Lieldienu salā?Atgriezīsimies vēlreiz pie Tūra Heijerdāla. Pierādot savas teorijas, viņam radās problēmas. Viņa

tēze bija tāda, ka akmens milžu izgatavošana no tufa ar primitīviem darbarīkiem, to transportēšana arvirvēm un ripinātiem kokiem, kā arī to uzstādīšana uz slīpas virsmas neesot bijis nekas sarežģīts. Tomērviņa mēģinājumi to izdarīt pašam un tātad eksperimentāli pierādīt īsti labi neizdevās. Mēģinājumi liktstrādāt iezemiešiem pie tufa ar dūrescirvjiem tika par ātru pārtraukti, arī vienas gatavas statujaspārvietošana ar virvēm veikta tikai aptuveni, un vienas nelielas figūras uzstādīšana prasīja nenormāluspēka patēriņu. Katrā ziņā tie, kas nevēlas akceptēt Tūru Heijerdālu, īsti neatzīst viņa pierādījumumēģinājumus (kas tomēr nav izšķirošs pretarguments).

Un joprojām vairākuma domas ir šādas: vēl arvien nav noskaidrots, kā statujas tika izgatavotas,transportētas, uzstādītas un kā bija iespējams uz akmens milžu galvām novietot cepurēm līdzīgus akmensbluķus.

Tas arī galu galā paliek neskaidrs. «Protams,» varētu teikt, «viss ir atkārtojams ar milzīgu spēkapatēriņu; bet vai patiesībā tā ir bijis?

Iespējams, ka viss risinājies tā, kā uzskata Heijerdāls, bet, vai tiešām tā noticis, to pārliecinošinepierāda arī viņa teorijas un mēģinājumi, jo ticamas ir arī vēl citas iespējamības…»

Dīvainā kārtā salas leģendas un mīti stūrgalvīgi klusē, nedodot atbildi uz jautājumu, kā statujasnonākušas savās vietās. Tikai viena leģenda izskaidro to gluži vienkārši, ka statujas uz savām atrašanāsvietām esot aizpeldējušas pa gaisu. Ko tas varētu nozīmēt? Vai tās būtu paceltas ar spēcīgām, celtņiemlīdzīgām iekārtām? Vai arī šajā gadījumā vajadzētu atkal vērsties pie citplanētiešiem, kas ar saviemkosmosa kuģiem vai varbūt speciāliem helikopteriem būtu aizveduši tās un izkrāvuši?

Te nu fantāzija var atkal izvērsties… Cita tēze-varbūt varētu atklāt Lieldienu salas noslēpumus, jaeiropieši, salu atklājot, nebūtu ievazājuši dažādas slimības. Šī iemesla dēļ iezemieši, kas zināja atbildesuz visām mīklām, iespējams, aizgājuši bojā, noslēpumus paņemdami kapā līdzi.

Tomēr arī tas ir tikai pieņēmums.Varbūt vēl viens netiešs pierādījums: pēc salas atklāšanas (to atklāja holandieši) 1722. gadā un vēl

līdz 1864.-1868. g. esot bijis daudzaprakstītu koka dēlīšu. Var pieņemt (un bieži ir pieņemts), ka tajos varbūt bija tās atbildes, ko

meklējam vēl tagad. Bet diemžēl kāds fanātisks baznīcas kalps tā vietā, lai papūlētos tās atšifrēt vaivismaz mudinātu to darīt, licis šīs iespējamās kultūras liecības kā «velna darbu» vienkārši sadedzināt.Šādos apstākļos jābrīnās, ka vispār vēl saglabājušies daži no šiem rakstu dēlīšiem.

Dr. Alfrēds Mekstro no Bišopa muzeja Havajā 1938. gadā kāda zinātniskā žurnāla rakstā ziņoja, kavēl esot 16 šādu dēlīšu, tomēr nevarot vairs droši noteikt, kuri tiešām esot īsti un kuri viltoti. Jau pirms1882. gada Lieldienu salā šādi dēlīši tikuši sekmīgi viltoti; 1903. gadā viens tāds esot iesmērēts arī Britumuzejam. Divi dēlīši Bišopa muzejā jau Mekstro raksta laikā 1938. gadā bijuši nožēlojamā stāvoklī. (Jzviena bijušas 11 rindas ar 120 rakstu zīmēm, uz otra - 75 zīmes. Vēl arvien šī Lieldienu salas rakstība navatšifrēta. 1932. gadā tikai vienu, bet apbrīnojamu konstatējumu izdarījis valodnieks Gijoms Hevesijs: «Irlīdzība starp Lieldienu salas dēlīšu zīmēm un rakstu zīmēm uz senindiešu zīmogiem no Gangas ielejasIndijā.» Parīzē dzīvojošais ungārs Hevesijs tātad uzskatīja, ka Lieldienu salas rakstība ir līdzīgaMohendžodaro (Indijā) atrastajām rakstu zīmēm.

Tās būtu pilnīgi jaunas pēdas. Nē, par Lieldienu salu tiešām vēl mūsdienās pilnīgi pareizs irapzīmējums «pasaules mīkla».

13. gadsimts pēc Kristus Kā iespējama stigmatizācija*?

Francisks Asīzietis bija pirmais mums zināmais stigmatizētais. Statistika sniedz ziņas par 300cilvēkiem, kuriem parādījušās Kristus brūces. Ne visas parādības stigmatizētajiem izskaidrojamas arpsiholoģiski fizioloģiskiem ekstremāliem stāvokļiem.

* Stigmatizācija: iezīmēšana; Kristus brūču parādīšanās.Maz ir tik stipri apstrīdētu parādību kā stigmatizācija. Viens no visjaunākajiem un prominentākajiem

gadījumiem notika mūsdienās mūsu valstī (t. i., Vācijā). Tas bija zināmais gadījums ar Terēzi Neimani(1898-1962) no Konnersreitas, un vēl joprojām domas dalās. Tā kā šis gadījums vēl nesens un noticistepat, tad šeit to nemaz neapskatīsim, bet pievērsīsimies dažiem gadījumiem, kas zināmi kopš 13.gadsimta, piesaistīja lielāku vai mazāku uzmanību, bet bija vai palika neizprotami.

Pirmais gadījums pēc nostāsta ir šāds: Džovanni Bernardone, kas vairāk pazīstams ar savu vēlākovārdu kā Asīzes Francisks vai Francisks Asīzietis, pēc vētrainas jaunības 25 gadu vecumā dzīves jēgusaskata sekošanā Kristum. Viņš tāpat kā Jēzus tuksnesī 40 dienas gavē par godu erceņģelim Miķelim. Laiklusumā nonāktu tuvāk Dievam, vēlāk viņš arī uzkāpj Aivenārkalnā. Un tur ar viņu debesu vīzijas veidānotiek brīnumi.

Džovanni Bernardone redz spārnotu vēstnesi nokāpjam uz zemes. Noslēpumainajai būtnei ir sešimirdzoši, liesmaini spārni. Tikai tad, kad eņģelis ir pietiekami tuvu, Džovanni Bernardone starp spārniemsaskata cilvēka augumu. Redzot vīziju, viņu pārņem liels prieks. Tā ir Dieva žēlastības izrādīšana. Arbijību viņš atpazīst augumā krustā sisto Kristu. Labi saskatāmas brūces uz kājām un rokām no krustāsišanas, kā arī šķēpa dūriens sānos.

Tad parādība atkal pazūd. Kas patiesībā noticis, lai paliek neizšķirts. Vai stāstījums ir dievbijīgaleģenda, faktiska vīzija vai redzējums, ekstāzes stāvoklī sapņojot vaļējām acīm? To noskaidrot šajāgadījumā nav būtiski.

Katrā ziņā Asīzes Francisku vienlaicīgi pārņēma gan prieks, gan sāpes. Sirds viņam asiņo (tā saka

paruna - tātad simboliski, nevis īstenībā), domājot par krustā sistā smagajām ciešanām un sāpēm, bet taipašā laikā viņu pārņem neaprakstāma eiforija. Viņš ir pārliecināts, ka Dievs ar šo skatu devis viņamnoteiktu zīmi. Asīzes Francisks to saprot kā apstiprinājumu: tu, Francisk, esi uz pareizā ceļa. Gn, kamērviņš sastindzis savā reliģiskajā ekstāzē, ar viņu notiek stigmatizācija.

Viņš redz uz sevis Jēzus brūces. Līdz mūsdienām saglabājies notikuma precīzs datums - 1224. gada29. augusts.

Ziņojumu un aprakstu par stigmatizēto Asīzes Francisku ir daudz. Tie saskan detaļās, tātad tiekuzskatīti par drošiem. Ordeņa brālis Tomass fon Čelano, kas stigmas pats redzējis, vēsta apmēram tā:

«Viņa rokas un kājas vidū bija kā ar naglu caururbtas, varēja redzēt, kā naglas plaukstās un pēdāsieiet un pretējā pusē iznāk ārā. Stigmas plaukstu iekšpusē bija apaļas, bet virspusē garenas.»

Svētais Bonaventura iztaujāja lieciniekus, to starpā dažādus Asīzes Franciska skolniekus. Neatkarīgicits no cita viņi pastāstīja to pašu, aptuveni tā, ka «naglas esot bijušas melnā krāsā un kā no dzelzs».

Tātad tas nozīmē, ka uz Asīzieša rokām un kājām bijušas ne tikai pašu brūču stigmas, bet arī krustanaglas. Precīzāk sakot: konkrēti šūnu audos vai to zināmā projekcijā, jo tika minēta arī to melnā krāsa.

Vēl no vēstījumiem izriet, ka skaidri bijuši redzami atliekti naglu galiņi. «Iespējams iebāzt pirkstustarp galiņu un ādu.»

Svētā Klāra, kas arī raksta par to, konstatē, ka naglas gan likušās vaļīgas, tomēr nav bijušaskustināmas.

Brūces esot «platas un trīs pirkstus dziļas».Lai gan ir šīs šķietami ļoti dziļās brūces uz rokām, Asīzes Francisks tomēr spēj kustināt pirkstus.

Toties stipras sāpes, galvenokārt ejot, izraisa brūce sānos. Šī iemesla dēļ garākos pārgājienos viņšizmanto zirgu.

Arī pāvests Aleksandrs, kā droši pierādīts, ir redzējis Asīzes Franciska stigmas. Jautājums, kādsrodas gan Asīzes Franciska, gan kopš seniem laikiem visos citos stigmatizācijas gadījumos, ir šāds: vaišīm brūču zīmēm ir dabisks izskaidrojums?

Te būs skaidrojums: stigmatizētie vai nu apzināti, vai neapzināti ir vēlējušies šīs brūces tik intensīvi,ka tās beidzot arī parādījušās. Klīniski izsakoties: histērija.

Pazīstamais profesors medicīnas doktors Oto Prokops, piemēram, uzskata: «Stigmas ir fantāzijas unaugstas pakāpes histērijas psihiski nosacītas sekas.» Arī Asīzes Francisks esot gribējis ar brūču zīmēmizsaukt apbrīnu, pie kam tā nav obligāti jāsaprot kā ārišķīga apbrīnošana, bet burtiski reliģiskā nozīmē -kā brīnumspēka piešķiršana ar uzskatāmu piemēru. Turklāt noteikti nozīme ir arī histēriķa ķermeņauzbūvei, kas vispār ir priekšnoteikums šādu izjūtu iespējai: «Histēriskiem cilvēkiem parasti izteiktaprasība pēc tā, lai viņus ievērotu un cienītu, mīlētu, slavētu un atzītu.» Vienā gadījumā tas izpaužas tiešiun drīzāk naivi, citā - sublimēti un pārspīlēti cēli.

Pret šo tēzi, šķiet, vēršas fakts, ka Asīzes Francisks pēc atgriešanās no Alvenārkalna sākumā visiemspēkiem cenšas savas stigmas noslēpt, uzskatot, ka viņam piešķirta īpaša žēlastība, kas apkārtējiem navjāredz.

Bet brūces asiņo tik stipri, ka tās nav noslēpjamas. Tēze par apzinātu vai neapzinātu vēlmi, kuraiseko fiziski materiāls efekts, prasa noskaidrot, vai tamlidzīgas lietas principā iespējamas.

Gars vai psihe, vai cilvēka gribasspēks - kas nu katrā atsevišķā gadijumā - patiesi spēj radīt reālusfiziskus efektus. Psihiatrijā un fizioloģijā tam sen jau pietiekami daudz piemēru. Plaši pazīstams irnotikums ar kalnraci Augustu Dībelu Rūras apgabalā. Šis gadījums notika divdesmito gadu sākumā.Augusts Dībels divas diennaktis atradās apbērts raktuvē un gaidīja glābšanu.

Viņš nespēj pats atbrīvoties no kļūmigā stāvokļa. Smags iežu bluķis nospiež labo augšstilbu un daļuno pēdas. Viņš jūt, ka starp smagiem akmeņiem kā skrūvspīlēs iespiestie locekļi pamazām kļūst nejūtīgi,un viņš nespēj tos pakustināt. Ir skaidrs, ka lielais smagums kavē apgādi ar asinīm. Ja drīzumā nekasnetiks darīts, kāja kļūs nejūtīga un atmirs.

Sev par brīnumu viņš pēkšņi konstatē pavisam negaidītu spēju. Tikai ar savu domu spēku viņamizdodas pilnīgi mērķtiecīgi nosūtīt asinis uz iespiesto un saspiesto kāju. Cietušais jūt, ka iespējams vadītsavu asinsriti. (Pēc viņa izglābšanas krietni apmulsušie ārsti, starp citu, to apstiprina.)

Pēc pārdzīvotā Augusts Dībels pamet kalnrača darbu un pievēršas diezgan šaušalīgai varietē formai.Viņš uz skatuves rada stigmatizāci- jas brūces. Ar šo numuru viņš uzstājas divas reizes nedēļā, trešdienāsun svētdienās, un demonstrē asiņojošas brūces savās plaukstās.

Ar laiku izrādes pasūtītāju prasības nenovēršami pieaug. Vai varbūt Augusts Dībels nevarētu arīraudāt asiņainas asaras?

Ar vislielākajām pūlēm sākumā tas neizdodas. Bet pēc tam, kad viņš liek acu ārstam izdurt acuābolos mazus caurumiņus, vismaz dažas reizes izdodas paraudāt asiņainas asaras.

Liekas, ka stigmu fenomena radīšanas iespēja ar apzinātu gribasspēku šādā veidā tātad ir pietiekamipierādita. Vai, runājot par Asīzes Francisku, ir pieņemams arī šāds vai vismaz līdzīgs gribas akts? Vainoteikti tam būtu jāpiedēvē tikai ārišķīgi un skaļi reklāmiski motīvi?

Būtu pieņemami, ja vien viņa gadījumā nebūtu vēl kas cits - katrā ziņā par to vēsta nostāsts -, kasnepavisam neiederas šajā skaidrojumā.

Skaidrs, ka apzinātas stigmu izraisīšanas priekšnoteikums ir griba, kurai ir šāds nolūks. Nolūkamnepavisam nav jābūt apzinātam, tas var funkcionēt arī zemapziņā, bet principā tam, protams, jābūt. Gn tasneizbēgami nozīmētu, ka, stigmatizētai personai nomirstot, šim fenomenam jāizbeidzas.

Tikai dzīvam cilvēkam piemīt gribasspēks - principā šoreiz tā arī to atstāsim un piemirsīsimrobežgadījumu iespējas, pie kādām nonācām jau nodaļā par bezgalvainajiem. Tāpat arī sākumā atmetīsimvisu, kas nopietni vai drīzāk zinātniskās fantastikas garā ieved vēl dziļāk šajos robežgadījumos. Ja tas irtā, tad, Asīzes Franciskam nomirstot, stigmām vajadzētu izzust. Bet, kas attiecas uz Asīzieti, tad irliecības, ka vātis saglabājušās arī pēc viņa nāves.

To apstiprina svētās Klāras liecība: «Pēc Asīzes Franciska nāves viņa brūces palika. Brūcēs bijaredzamas arī naglas. Tās joprojām bija arī kustīgas.»

Tātad lietas būtība būtu šāda: Asīzes Franciska organisms atdarināja īstās naglas pēc krāsas unformas. Gn šīs «naglas» ir kustīgas. Tās, šķiet, atrodas brūcēs līdzīgi svešķermeņiem un izraisa spēcīguasiņošanu. Bet no brūcēm tās nav izņemamas - to pie mirušā gultas mēģina darīt svētā Klāra.

Kritiskais speciālo rakstu krājums franču valodā «L'CJniuers des sciences occultes', kas veltītsokultām un noslēpumainām parādībām, šī piemēra gadījumā tomēr secina: «Stigmu parādīšanāsnepavisam, ne vienmēr ir tikai sekas fantāzijai, histērijai, nelīdzsvarotai nervu sistēmai vai halucinācijāmsmadzenēs.» Pat ja ievēro faktu, ka veci nostāsti un liecības, sevišķi, ja tie skar šādas tēmas, jālasa unjāuztver rezervēti un piesardzīgi (jāievēro vispārējā pasaules aina un attiecīgā laika zināšanu līmenis,vēstījumu nolūks un veids, liecinieka personība, kā arī izziņu avota nopietnība - tāpat ari vai tie iroriģināli avoti vai, kā rāda pieredze, aizvien neprecīzākas, bieži vien izskaistinātas, uzlabotas kopijastrešajā, ceturtajā un piektajā pārstāstījumā…); arī tad tomēr jāatzīmē, ka šādi vēstījumi kā par AsīzesFrancisku ir arī par daudzām citām personām - un turklāt ļoti daudz detaļu sakrīt.

Asīzes Francisks bija tikai pirmais (zināmais) stigmatizācijas gadījums. Pēc viņa līdz pat TerēzeiNeimanei mūsu tuvākajā pgātnē sekoja vēl daudz šādu gadījumu. Tie bija vai nu neizteiktas, apslēptaspašapliecināšanās mānijas izpausme, vai ari dievišķas vai laicīgas «atmiņas» piemēri. Attiecīgajāstatistikā reģistrētas apmēram 300 stigma- tizētas personas, starp tām, piemēram, šie zīmīgie gadījumi:

PadUjas Antonijs (1195-1231).1220. gadā viņš iestājās franciskāņu ordenī, ko 1209. gadā bija dibinājis Asīzes Francisks. Asizes

Francisku 1228. gadā, t. i., divus gadus pēc nāves, bet Padujas Antoniju tūlīt pēc nāves 1231. gadāpasludina par svēto. Antoniju nereti attēlo ar liliju un Jēzusbērnu rokās. Tāpat kā Asizes Franciskam, arīviņam bieži vien parādās Kristus brūces. Tās stipri asiņo, sevišķi uz plaukstām. Nav izslēdzamsatdarināšanas vai solidarizēšanās fenomens.

Sjēnas Katrīna (1347-1380).Šī svētā bauda izcilu sava laika laicīgo valdnieku ievērību. Viņa dod padomus vairākiem firstiem un

pāvestiem. Viņas galvenās rūpes ir baznīcas reforma, kas, pēc viņas domām, jāatgriež pie sākotnējāmkristietības formām. Hronists Raimonds no Kapujas apraksta, kā viņai esot parādījušās stigmas:

Viņa esot aizlūgusi par savu biktstēvu, kad «Dievs viņu uzrunāja». (Jn viņa esot saklausījusi, kalūgšana par biktstēvu sasniegusi mērķi. Kad Katrīna lūgusi dot kādu zīmi, balss esot teikusi: «Pastiepsavu

roku!» Kad viņa to izdarījusi, «viņš ņēma naglu un uzlika tās aso galu plaukstas vidū. Tad uzspiedatik stipri, ka, šķita, nagla izduras cauri rokai. Sajutu tādas sāpes, it kā naglu iesistu ar āmuru. Dievažēlastība piešķir man tagad šo brūci labajā plaukstā. Neviens to neredz, bet es to sajūtu un vienmērciešu.»

Un šī dīvainā notikuma laikā esot atgadījies vēl kaut kas ārkārtējs:Lūgdama Dievu, viņa gulēja Svētās Kristīnas baznīcā Pizā. Raimonds no Kapujas turēja svēto mesu

un sniedza dievbijīgajai sievietei svēto vakarēdienu. Tad viņa izslējās, nometās ceļos un izpleta rokas.Vārds vārdā: «Viņas seja, šķiet, iegailējās kā uguns. Ilgu laiku viņa bija nekustīga un aizvērtām acīmsaglabāja šādu pozu. Tad mūsu acu priekšā viņa pēkšņi nokrita, it kā būtu nāvīgi ievainota.» Ko Katrīnapārdzīvojusi? Lūk, viņas vēstījums: krustā sistais Pestītājs viņai parādījies vīzijā, «mirdzuma apņemts,viņš nokāpa pie manis. Manas dvēseles pūliņi nokļūt pie Radītāja piespieda manu augumu piecelties.»

Viņa redz brūces uz Jēzus miesas, rokām un kājām, un tieši tajās vietās pati sajūt sāpes, neizturamassāpes. Gn viņa zaudē samaņu.

Luīze Lato (1850-1883).Jaunajai sievietei no Buadēnas Beļģijā Jēzus brūču zīmes parādās delnās. Ārsts Džeralds Mollejs

izmeklē asiņojošās brūces un konstatē «ovālus plankumus ar spilgti sarkanu tonējumu». Asiņošana ir tikspēcīga, ka skeptiski novērotāji uzskata par vienīgo iespēju krāpšanu. Pēc tam Beļģijas Medicīnasakadēmijas loceklis Dr. Varlomons izdara rūpīgi kontrolētu mēģinājumu. Viena Luīzes Lato roka tiekturēta stikla traukā. Stingri tiek uzmanīts, lai nebūtu nekādas saskares ar ārieni, piemēram, brūčuuzplēšanas. Tomēr vātis atkal parādās. Delnas asiņo.

Frančesko Fordžone (tēvs Pio, 1887-1968).Tēvam Pio, kas jaunībā bijis slimīgs un vārgs, stigmas pirmoreiz parādās 1915. gadā. Pirms

pusdienām māte izbrīnījusies redz, ka viņš «mētā rokas, it kā būtu apdedzinājies». Bet viņš negrib izrādīt,ka ļoti sāp, tikai nomurmina kaut ko par nenozīmīgām durstošām sāpēm. Taču vēlāk uz plaukstām un pēc

tam arī uz pēdām šīs vietas iezīmējas. Beigās vēl pievienojas šķēpa brūce sānos.Galu galā arī šis gadījums, tāpat kā visi, nonāk Romā Svētajā departamentā - agrāk to pazina kā

Svēto inkvizīciju, bet mūsdienās tas ir Ticības kongregācijas birojs. Notiek precīza un detalizētapārbaude. Gz konsultāciju, kā vienmēr šādos gadījumos, uzaicina ārstus, arī šeit apspriež un pārbaudajebkuru reliģiskas krāpšanas iespējamību. Brūču zīmes pārsien un aizzīmogo. Rezultātā brūcesnenovēršami rodas bez jebkādas ārējas iedarbības, tātad brūces nerada apzināta manipulācija, piemēram,skrāpēšana. Jautājumam - kā tad šis brūces rodas - seko konstatējums: «Medicīnas zinātne to nevarizskaidrot.»

Tēvs Pio ļoti izvairās no sabiedrības. Tā kā histēriķi ir ekstraverti, kā to konstatē profesors Prokops,viņš varētu piesaistīt sev vislielāko apbrīnu, bet viņš dara tieši pretējo. Savas stigmas viņš pat slēpj,valkājot cimdus. Reti viņš atstāj savu dzīvesvietu - Rotondo kapuciešu klosteri Dienviditālijas provincēFodžā. Ārsti regulāri izmeklē tēvu Pio un konstatē neparastas parādības. Piemēram, viņam novēro tāduķermeņa temperatūru (līdz 48 °C), kāda nav izmērāma ar normālu termometru. Turklāt tēvs Pio tad iekrīttransam līdzīgā stāvoklī. Ārsts Dr. Ro- manelli konstatē, ka tēva asinis neizskaidrojami smaržojot.Pāvests Benedikts XV, kas sēdēja pāvesta krēslā no 1914. līdz 1922. gadam, tēvu Pio nosauca par«patiesi Dieva cilvēku».

Kloreta Robertsone.1971. gada Lieldienās, kad krāsainajai meitenei Kloretai Robert- sonei no Oklendas Kalifornijā ir 9

gadi, viņas plaukstu iekšpusē pirmoreiz parādās stigmas. Ārsti un zinātnieki tam neatrod nekādu dabiskuizskaidrojumu. Izmeklējot ar mikroskopu, konstatē, ka asinis sūcas no sīkām brūcītēm. Šī gadījumadīvainība ir tā, ka bērns nav katoļticīgais. Līdz šim visi zināmie stigmatizētie bijuši katoļi. Taču pēc kādalaika fenomens meitenei izzūd tikpat pēkšņi kā parādījies.

14. gadsimts pec Kristus Vai Nan-Madola ir nogrimis kontinents?

Kādu tehniku izmantoja gigantiskās pilsētas būvniecībai Klusā okeāna saliņā, kur mājas būvētas noakmens stabiem? Kā transportēja tonnām smagos akmeņus? Vai pilsēta norāda uz nogrimušo kontinentuMu?

Iedomājieties klasisku guļbūves māju: sienas no neaptēstiem baļķiem, kas salikti cits uz cita, tāpatgriesti un jumts.

Vairākkārt palielinot guļbūves ēku milzigās dimensijās un ēku skaitu pavairojot lidz veselai milzīgaiguļbaļķu celtņu pilsētai, turklāt veidojot to visu nevis no koka, bet no akmens, iegūsiet rezultātu:gigantisku pilsētu ar milzīgām «būdām«, kas būvētas no akmens stabiem guļbūvē.

Šāda šķietami gluži nereāla pilsēta patiešām eksistē. To sauc Nan-Madola, tā atrodas Temvenassalā, kura savukārt ir viena no Okeānijā esošās Mikronēzijas salām.

Jaunākie arheoloģiskie pētījumi šīs akmens pilsētas sākumu datē ar 14. gadsimtu.Karolīnu salu grupas kopplatība sasniedz 1340 km2 . Vislielākā tās sala ir Ponape ar 504 km2 , tā ir

viena no tieši 1500 salām, kuru lielākā daļa ir tikai neapdzīvotas minisaliņas. Arī ap Ponapes saluatrodas daudz mazāku salu. Viena no tām irTemvena, apmēram divreiz mazāka par Vatikānu Romā. CIntieši Temvenas salā ir viena no vislielākajām pēdējo gadsimtu mīklām, proti, Nan-Madola.

Milžu pilsēta ar akmens stabu būdām - šāds salīdzinājums nepavisam nav tik aplams. Nosuperlielajām būvēm sevišķi iespaidīgas ir Nan-Dovas - Lepno mūru laukuma - būves. Visi akmens bluķiir sešstūru vai astoņstūru bazalta stabi. Ja pilsētā, kas jau tā sastāv tikai no gigantiskām celtnēm, kādaibūvei vēl ir nosaukums Lepno mūru laukums, tad laikam gan jābūt kaut kam īpaši sevišķam. CJn tā tas arīir.

Ar vārdiem «gigantisks» un «milzīgs», protams, nedrīkst iztēloties Manhatanas salu Klusajā okeānā.Viss jāattiecina uz to laiku un vietu un jāsamēro ar būvju normāliem, parastiem izmēriem un dimensijām.Vareni mūri, kas sakrauti no bazalta stabiem, sasniedz 9 m augstumu. Arī šo «lepno mūru» biezums tiešāmir ievērojams: tas ir gandrīz 3 m. No jūras uz būvi ved tā sauktais valdnieka ceļš, un tas izbeidzaspriekšējā pagalmā, kas sākotnēji bijis kvadrātveida, ar katras malas garumu 90 m. Visādā ziņā daba

pēdējos gadsimtos būvi nav saudzējusi. Mūriem, kam cilvēka spēks gandrīz neko nav spējis nodarīt, bijajāpretojas dabas spēkiem. Vējš atnesa koku sēklas, kas nostiprinājās, dzina asnus un iesakņojās. Saaugamaizeskoki, tie pamazām stiepās garumā un radīja būvē plaisas. Tajās saauga zāle. Uz zemes esošosstabus noteikti jau pirms vairākiem gadsimtiem pārņēmuši vīteņaugi.

Tā dēvētā iekšējā daļa bija vēl speciāli nocietināta. Masīvs ārsie- 168 nas mūris ap priekšējopagalmu to pasargāja no laika apstāk|u posti jumiem. Iekšējo pagalmu apjoza vēl viens labi saglabājiesmūris, kas to atdalīja no priekšpagalma. Šo iekšējo mūri veido nepilnus 6 m gari stabi 50 cm diametrā.

Iekšējā pagalmā ir pagrabam līdzīga velve - tumša telpa zem zemes, kuru no augšējās pasaules šķirun sargā masīvs režģis. Ari režģis veidots no smagiem akmens pīlāriem, bet telpa gadsimtiem ilgistāvējusi tukša. Kas tad tas īsti ir? Kādam nolūkam kalpojusi šī pamatīgā, cietoksnim līdzīgā, aizsargātātelpa? Ieraugot šādu veidojumu, vispirms jādomā par pazemes cietumu, bet iespējams arī pieņēmums, kate reiz glabājušies varena un bagāta valdnieka dārgumi. Protams, pieņēmums ir tīri spekulatīvs. Gn kas tiepar dārgumiem? Kādi tie izskatījās - ja tie vispār kādreiz bijuši?

Pirmais baltais cilvēks, kas 1595. gadā ieradās salā, ir kāds Pedro Fernandess de Kiross, un arī viņštūdaļ nodomāja, ka tā ir dārgumu krātuve, lai gan neatrada tam ne mazāko pierādījumu. Bez jebkādaieguvuma viņa «San Jeronimo» atkal atstāja salu. Arī 1686. gadā, kad sala oficiāli pārgāja spāņuīpašumā, nav ne vārda rakstīts par dārgumiem. 1826. gadā salas iedzīvotāji ar sajūsmu uzņēma kuģaavārijā cietušo īru Džeimsu O'Konelu. Viņš baudīja nepieredzētu viesmīlību, beigās pat apprecējās ariezemieti, un ponapieši uzskatīja viņu par savējo. Bet arī viņš nekad neko netika dzirdējis par kaut kādiemdārgumiem, kas kādreiz varētu būt bijuši salā.

Tikai sākot ar 1838. gadu, baltie biežāk ierodas salā. Salu vienmēr pēta, bet nekad neatrod nekādu,pat ne mazāko pēdu par kaut kādiem dārgumiem, isi sakot, pagraba velve tātad nav bijusi nekāds dārgumuskapis.

Bet kas tad? Kādam nolūkam šī aizstāvēties spējīgā, stiprā, masīvā un neieņemamā pils? Kādamnolūkam kalpojis šis pazemes «seifs»?

Tātad nākošā varbūtība - cietums. Taču vai vajadzīgs tāds materiāla un spēku patēriņš tik mazassalas cietumam?

Mūsdienās Nan-Madola izskatās mazliet līdzīga Mikado kociņu rotaļai, kas domāta milžiem.* Tikai- katrs Mikado kociņš ir vairākas tonnas smags. «Kociņi» iegūti salas ziemeļkrastā, no kurienes tosnogādāja uz būvlaukumiem visā salā. Vispirms bluķus atskaldīja. Turklāt akmeņkaļiem talkā nāca tas, kalavas masas atdziestot jau daļēji ieguva stabu formu, tie bija gandrīz gatavi būvēšanai un pirmstransportēšanas tālāk bija vairs tikai jānocērt. Arī tā ilgu laiku bija neatrisināma mīkla: kā to darīja? Kāditransportlīdzekļi piederējuši salas iedzīvotājiem, lai šo bazalta bluķu tonnas pārvietotu krustām šķērsāmpa visu salu?

Stabu šķautņu slīpēšanai it kā izmantoti tridaknas - milzgliemenes vāki, no kā reiz esot izgatavotivisādi darbarīki, to skaitā arī cirvim līdzīgi bazalta stabu nociršanai. Tas tiešām ir īstais vārds. Bazaltabluķi patiesi izskatās mazliet līdzīgi koku stumbriem, tikai seš- vai astoņstūraini. Bet paliek vēl jautājums- vai milzgliemenēm patiesi ir tik cieti apvalki, lai ar tiem apstrādātu bazaltu? Izmēģināts tas vēl nav. CJnvispār: kā no gliemežnīcām izgatavoti darbarīki? Ja šie gliemežvāki griež bazaltu, tad tiem jābūtcietākiem par bazaltu. Bet, ja nu reiz vajadzēja no gliemežnīcas izgatavot darbarīkus ar ķīļveida asmenivai asus kasīkļus, tad bija nepieciešams cietāks materiāls par bazaltu un gliemežvākiem.

Tātad - varbūt metāls? Ja tā, tad kurš no metāliem? Bet akmens būvju cēlāji nepazina nevienu metālu,kas būtu piemērots bazalta vai vēl cietāko gliemežvāku apstrādei.

Tā kā pilnīgi skaidri un acīm redzami stabi ir cirsti un to sānu malas - vienalga, kā un kad -gludinātas, bet pārliecinoša izskaidrojuma nav, tad mums tas vienkārši jāpieņem kā fakts un jāpievēršascitiem jautājumiem: kā no akmeņlauztuves stabi nogādāti uz daudzajām būv- vietām? Populārā atbilde -ripināšana uz kokiem (neaizmirsti Lieldienu salu!), pēc visa spriežot, atkrīt. Protams, koku uz salas

papilnam, jo veģetācija te gandrīz tāda pati kā mūžamežā.Taču šis pirmatnējais mežs ir tik blīvs, ka vispirms būtu nepieciešams izcirst ceļus. Pieņemsim, ka tā

tas arī bijis: 14. gadsimtā pirmoreiz caur džungļiem izveidoti ceļi, un pēc tam no iegūtajiem kokiemdarināti akmeņu ripināmie un velkamie ruļļi, tādējādi liekot bazalta stabiem slīdēt pa visu salu…

Protams, teorētiski tas ir iespējams, bet diez vai praktiski, jo salu bieži piemeklē stipras vētras. Tadar varenu spēku no debesīm gāžas tādas ūdens masas, it kā būtu sākušies jauni grēku plūdi. Pēc tam zemeilgi irtā piesūkusies mitruma, ka akmens stabu transportēšana izslēgta. Šie stabi ir vidēji 3-9 m gari unnereti līdz 10 tonnu smagi. Tie būtu burtiski nogrimuši dumbrājā. Tātad transportēšana pa zemi tikpat kāneiespējama. Kā ar ūdensceļiem? Vai būtu izveidoti ūdensceļi, kanāli, lai pa tiem pludinātu stabus? Arītas ir tikai nosacīti iespējams.

Nan-Madola nav līdzena, tās virsma ir pauguraina. CJn ūdens nespēj pārvarēt kalnu un ieleju.Lieta paliek neskaidra. Nav drošu datu par Nan-Madolas būvju lielumu un izmēriem. Ērihs fon

Dēnikens apmeklēja Nan-Madolu un precīzi pārbaudīja galveno būvi. Vienā malā, kuras garums 60 m,viņš saskaitījis pavisam 1082 stabus. Četrās ārējās sienās tas iznāktu apmēram 4800 stabu. Īstenībā to navmazāk par 32 000, jo vairākas rindas atrodas viena aiz otras. Turklāt runa ir tikai par vienu nodaudzajām būvēm. Visu apbūvi aptver vēl īsti gigantisks mūris - 860 m garš un 14,20 m augsts tāaugstākajā vietā.

Burtiski mīkla ir arī tas, kāds darbaspēks un cik ilgā laikā uzcēlis tik varenu būvi. Ir jābūt bijušailielai darbaspēka nometnei. Loģiski, ka ne visus varēja nodarbināt vienlaicīgi; kā jau parasti, slimības dēļzināma daļa bija darba nespējīga, un beigu beigās šos darbinieku pulkus vajadzēja arī paēdināt unizmitināt; pie tam daļai no viņiem bija jāstrādā arī lauksaimniecībā un jāzvejo - un tas viss notiek mazā,vientuļā salā…

Nan-Madolas centrā atrodas aka - ja vispār tā ir aka. Mūsdienās divus metrus zem akas šahtas čaloūdens. Šķietamā aka esot ieeja tunelī. Tikai - kurp tas ved un kādam nolūkam kalpo? To nezina neviens.

No visas akmens būves mūsdienās redzama vairs tikai daļa. Nav zināms, cik tālu būve kādreiziesniegusies okeānā; ka tas tā bijis, par to nav šaubu. Ar neapbruņotu aci redzams, ka būve nebeidzaskrastā. To ūdenslīdēju pētījumu rezultāti, kas pētījuši okeānu Nan-Madolas apvidū līdz šim, navsensacionāli. Ūdeņi tur ir bīstami.

30. gadu beigās pazīstamais ceļojumu aprakstu autors Herberts Ritlingers savā grāmatā «Bezgalīgaisokeāns» rakstija par japāņu ūdenslīdējiem, kas pētījuši Nan-Madolas piekrasti. Tur jūras dibenā viņi it kābūtu saskatījuši platīna šķirstus. Var jau, protams, tūlīt domāt par uztveres traucējumiem un pieņemt, ka,lūk, ūdenslīdēji tolaik vēl vienkāršo zemūdens lampu krēslainajā gaismā redzējuši parastos bazaltaakmens stabus, kas izskatījušies pēc šķirstiem. Pārsteidz tikai tas, ka japāņi tieši no šis salas jau kopš1919. gada eksportējuši platīnu.

Arī Ritlingers kļuva skeptisks, jo viņa konstatējums neziņu nemazināja: «Iezemiešu stāsti, kasapauguši ar gadsimtus vecām leģendām, droši vien ir pārspīlēti. Bet platīns salā, kuras ieži platīnunesatur, bija un paliek visnotaļ reāls fakts.»

Japānis Dr. Itoku Širakami, kas arī pētījis Nan-Madolu, uzskata, ka runa ir par kādas ļoti vecas unjau pirms gadu tūkstošiem jūrā nogrimušas kultūras niecīgu atlikumu. Tur kādreiz esot eksistējiskontinents. Itoku Sirakami to nosauc par «Mu» un domā, ka tas atradies starp Āziju/Austrāliju unDienvidamerikas ziemeļu/vidus daļu.

Tā nu būtu zināmā mērā aziātiskā versija par mūsu leģendāro nogrimušo kontinentu Atlantīdu (šajāsakarībā pavisam nesen, 1992. gada sākumā, kāds zinātnieks sniedzis kārtējo skaidrojumu - pēc viņailggadīgajiem pētījumiem runa esot tikai par Platona literāru izdomājumu kā par antīkās pasaules sapņuzemi). Sirakami teorijā ir arī maza pretruna: ja Mu ir eksistējis un pirms gadu tūkstošiem nogrimis, tad kāgan Nan-Madola varēja būt būvēta tikai 14. gadsimtā?

15. gadsimts pēc Kristus Vai grafs Drakula bija vampīrs?

No kurienes radušies Frankenšteins, Drakula, Nosferatu, Melmots un kā vēl tur viņus sauc?Vampīri, asinssūcēji sastopami jau senajā Grieķijā un senajā Indijā. Sensacionāls mūsdienu

atklājums: vampīrisms ir asins slimība, vielmaiņas traucējums,kas izraisa jutību pret gaismu.

Viņš ir daudzu šausmu filmu galvenā persona. Par viņu vēsta vecas leģendas un jauni šausmu stāsti.Vienlaikus viņa vārds parādās gan nepretenciozos, gan ari pasaules literatūras romānos. Viņa vārds senjau ir žanra jēdziens: Drakula.

Šis tēls nodarbinājis ari daudzu nopietnu pētnieku prātus - ar pieņēmumu, ka persona, kas visapkārtspokojas jau gadu simtiem, diez vai varot būt tīrs izdomājums; bez tam viņa fiktīvai vai arī varbūtējaireālai biogrāfijai ir zināmi ģeogrāfiski pieturas punkti.

Visu ekranizējumu un mūsdienu triviālās literatūras pirmsākums ir angļu autora Brema Stokera(1845-1912) romāns «Drakula», kas iznāca 1897. gadā. Tomēr tēlu viņš nebija izzīdis no pirksta. Parparaugu Brems Stokers ņēma 15. gadsimta pavaldoni ar tādu pašu vārdu, kas pēc nostāstiem pazīstams kāļoti nežēlīgs. Vienīgi pretstatā Stokera varonim, kuru viņš nometināja Transilvānijā, pavaldonis īstenībādzīvoja Valahijā, taču tā ir kaimiņos kādreizējai Transilvānijai. Transilvānija ir mūsdienu Zībenbirgene,kas tāpat kā Valahija pieder Rumānijai.

Stokers sarakstīja vēl otru Drakulas romānu - «Grāfa Drakulas mājā». Arī viņa grāmatām jau bijapriekšteči, tāpat kā savukārt tās radīja sekotājus; tādējādi radās fantastiskā un drūmā vampīru un Fran-kenšteinu literatūra - sākot no visās malās bēdīgi slavenā Frankenšteina un viņa monstra līdzMelmotam,Nosferatu, tēvocim Sailesam, mūkam Vīlandam vai «itālietim».

Vienā vai otrā formā sajaukti cits ar citu, visi šie tēli kļuvuši par pamatu bezgalīgai triviālajailiteratūrai un kinoindustrijai.

No daudzajiem ekranizējumiem labākie ir, piemēram, «Nosferatu» (F. V. Murnavs, 1922. g., jaunsekranizējums 1978. gadā, ko veic Verners Hercogs ar Klausu Kinski), «Vampīrs»(K. T. Dreijers, 1932.g.), «Drakula» (T. Fišers, 1958. g.), «Vampīra skūpsts» (DonsŠārps, 1962. g.), «Vampīru deja» (Romāns

Polanskis, 1966. g.) un «Vorhola Drakula» (Endijs Vorhols, 1974. g.), nemaz nerunājot par lētajāmšausmu žanra filmām vai arī daudzajām parodijām.

Brems Stokers ir sapludinājis Zībenbirgenes vācu nostāstus par Valahijas firsta Vlada Tepesanežēlību ar leģendām par vampīru. Uzziņa no leksikona:

«Vlads Tepess, dzimis 1430. vai 1431. gadā Sigišoarā, miris pie Bukarestes 1476. gada beigās vai1477. gada sākumā, Valahijas firsts 1448., 1456.-1462. un 1476./77. gadā. Firsta Vlada Drakulas dēls(tāpēc arī saukts par Drakuleju vai Drakulu). Osmaņu draudu atvairīšanā laiku pa laikam veiksmīgaisvaldnieks ieguva ļoti drūmu slavu par sevišķu cietsirdību (no rumāņu vai. «tepes» - «uz mieta dūrējs»), arkādu tas lika nogalināt ļoti daudz savu ienaidnieku. Bet mūsdienu rumāņu tautas vēstures zinātnē viņuuzskata par nacionālu varoni. Rumāņu tautas teika viņu pacēlusi dievišķos augstumos kā stingru, totiestaisnīgu un cēlu valdnieku.

Vampīrs (slāvu cilmes vārds) - mirušais, kas, pīšļos nepārvērties, naktīs izkāpj no kapa, lai sūktuasinis dzīvajiem. Priekšstati par vampiru, kas dibinās ticībā par atdzīvojušos līķi, nāk no dienvidslāvu,rumāņu un grieķu tautas ticējumiem par dzīvo mironi. Tas ir ap 1720. gadu pirmoreiz Vācijā pierādītsvalodas variants asinssūcējam.»

Jau īstā grāfa Drakulas tēvam bija slikta slava ārkārtīgās nežēlības dēļ. Tauta šo brutālo Valahijaspavaldoni dēvēja arī tikai par velnu, proti, Vladu Drakulu. Viņa dēlam bija tāds pats priekšvārds, un, tākā Vlads jaunākais savos 10 pavaldoņa gados vismaz 50 000 cilvēku lika sodīt ar nāvi, uzdurot tos uzmieta, tad pēc nostāstiem viņš (dzimis ap 1430. gadu) ieguva pavārdu Vlads Tepess - uz mietiem dūrējsjeb Mietduris. Tikai pēc nāves viņu pārdēvēja par Vladu Drakulu - velna Drakulas dēlu.

Visu laiku zvēriskākā valdnieka slava (neņemot vērā - kā minēts iepriekš - vēlāko iecelšanunacionālā varoņa godā tautas teikās) atstājusi ēnā un likusi aizmirst faktu, ka arī viņam pašam ir bijisdaudz jāpārdzīvo un jācieš. Agrā jaunībā turki paņēma viņu par ķīlnieku, un zēnam vajadzēja noskatīties,kā nonāvēja tēvu, un piedzīvot, kā pēc Ungārijas valdnieka pavēles apraka dzīvu vienu no brāļiem. Toreizvaldīja Balkā- niem raksturīgie apstākļi, kas vēlāk kļuva par parunu. Tāpēc arī nav brīnums, ka savukārtDrakula, tiklīdz ieguva varu, ar sadistisku nežēlību kā politiskos līdzekļus izmantoja slepkavošanu unspīdzināšanu. Turklāt jāievēro, ka sadisma un nežēlības izpratne toreiz bija pavisam citāda nekā vēlāk,sākot ar apgaismības laikmetu. Runā, ka viņš vairākkārt licis sadzīt baros ubagus un dzīvus sadedzināt, jošie nožēlojamie radījumi nedrīkstot ar savu izskatu apkaunot skaisto zemi. Vai arī šāds stāsts: kad turkusūtņi sveicinot cepures pacēluši nepietiekami goddevīgi, viņš dāvājis tiem «privilēģiju valdniekaklātbūtnē vienmēr paturēt cepuri galvā»; tas nozīmēja, ka «viņš lika tās pienaglot galvām».

Cik cietsirdīgs viņš bija dzīvē, tikpat nežēlīga bija arī viņa nāve. Velna dēls Vlads Mietduris 1476.gada beigās vai 1477. gada sākumā nokļuva turku gūstā, tika spīdzināts un viņam nocirta galvu.

Drakulas dzīves laikā ļoti bieži plosijās mēra epidēmijas, un gadījās, ka sērga Karpatos aizslaucījaveselu ieleju iedzīvotāju dzīvības. Bez tam radās bailes no tā, ka īsas bezsamaņas dēļ vari kļūdaini tiktuzskatīts par mirušu un aprakts dzīvs; laikam gan tāpēc, ka daži tādi gadījumi tiešām bijuši (kaut gan,protams, iespējams, ka izplatījās tikai baumas un attiecīga baiļu histērija). (Jn šādās bailēs varbūt arīslēpjas vampīru leģendu sākotne, proti, ka mirušie varot atgriezties, ja viņi bijuši vai nu tikai šķietamimiruši, vai arī «nemierīgi», vai arī gribējuši atriebt nepamatoto aprakšanu. Pats Vlads Drakula arī esot tikstipri baidījies no mēra, ka pavēlējis mēra upurus tūlīt sadedzināt; pie tam paliek neskaidrs, vai viņš todarīja tīri higiēnisku motīvu dēļ vai arī tās bija bailes, ka mirušie varētu atstāt savu drēgno kapu. Tajālaikā tamlīdzīgi priekšstati dažnedažādos veidos bija stipri izplatīti un, kā zināms, ne tikai barbariskajosBalkānos.

Skaidri zināms ir tas, ka Vlads Tepess vai Drakula bijis vēsturiskais prototips Bremam Stokeram, unrakstnieks šo tēlu sasaistījis ar vecām vampīru leģendām, kā tas minēts izrakstā no leksikona. Cita lieta,ka laikam bijuši arī autentiski gadījumi, kad cilvēki dažādu iemeslu dēļ un dažādās situācijās kļuvuši parasinssūcējiem. Mūsdienās ir grūti šādos stāstos atšķirt patiesību no izdomājumiem un izpušķojumiem.

Tā 1694. gadā apcerējums «Mercure Galant» Francijā vēstīja, ka Krievijā un Polijā klīstot apkārtbriesmīgi cilvēki, kas sūcot asinis, un šajās zemēs tos saucot par vampīriem.

Vācu etnogrāfs Jozefs Klapers toreiz konsekventi atteicās no apzīmējuma «vampīrs» un norādīja, kapraktiski visā pasaulē esot nostāsti par cilvēkveida asinssūcējiem. Viņš ieteica terminu «kaitnieciskiemiroņi», bet tas izrādījās nesekmīgi. Vēl viņš gribēja, lai šādi nosauc visas tās baismīgās būtnes, kas, pēcnostāstiem, antīkajā Grieķijā esot izplatījušas bailes un šausmas. (Grieķu tautas ticējumos līdz mūsdienāmeksistē spokainas sievas - pretstatā parasti vīriešiem -, kas pievilina bērnus vai jauniešus, nogalina undzer viņu asinis.)

Jau Aristofans lugā «Vardes» liek parādīties tā dēvētajai «empūsai». Pēc sengrieķu ticējumiemempūsas bija būtnes, kas nogalēja bērnus, lai dzertu viņu asinis. Empūsas variants ir «gello», kas speciālinolūkojis sev mazus bērnus un jaundzimušos.

Kristīgajā pasaulē vampīri pirmoreiz minēti tikai 8. gadsimtā. Toreizējās baznīcas mācībā bijaminēti «mirušie, kas tomēr nav miruši», jo viņi sūcot asinis. Arī Luteram bija tāda pati pārliecība. Irzināms, ka pie galda viņš bieži vien runājis par briesmīgām būtnēm, kas sūcot asinis. Pašam nezinot,Luters tādējādi pauda senindiešu vēdu autoru uzskatus. (Vēdas - burtiski «zināšanas» - ir vissenākāIndijas literatūra - proza un dzeja sanskritā. Tās pieder hinduisma svētajiem rakstiem un sastāv novairākiem kopojumiem, no tiem visslavenākie ir «Clpani- šadas».) Tomēr ir atšķirība starp Luterauzskatiem un vēdām: Luters uzskatīja, ka asinssūcēji briesmoņi galvenokārt ir sievietes, kamēr vēdāssievietes vairāk ir vampīru upuri (vēdās asinssūcējus, protams, nesauc par vampīriem).

Turpretim armēņu šausmu spoks, zogot dārgo dzīvības sulu, nekādu izvēli pēc dzimuma nedara. Taspats attiecas uz pazemes dēlu Somijā.

Kopš seniem laikiem visam priekšstatu lokam par vampīriem ir sakars ar bailēm no šķietamās nāves,kas, kā zināms, 19. gadsimtā noveda pie patenta piešķiršanas zārku zvaniem. Angļu anatomijas profesorsDr. Herberts Maijo no Londonas Karaliskās koledžas pagājušajā gadsimtā konstatējis: «Izplatītie stāstipar šķietami mirušajiem, kas, būdami asinssūcēji, strādājuši baismīgus darbus, vismaz daļēji dibinās uzpatiesiem notikumiem.» Bet profesors pats vampīriem netic. 1851. gadā viņš raksta: «Visi tā dēvētajāvampīra stāvoklī atrastie nebija vis nenormālas būtnes, bet vienkārši vēl dzīvie vai arī mirušie, kuri pēcapbedīšanas kādu laiku vēl bijuši dzīvi; tātad viņus apraka it kā mirušus, citiem vārdiem, dzīvi apraktie,kas neziņas vai nevērības dēļ mokošā nāvē mira tikai kapā vai arī retos gadījumos tika no kapa atbrīvoti.»

Atgriežoties pie «Grāfa Drakulas» un paturot prātā kopā ar vispārējo tā laika situāciju arī mēraepidēmiju, acīmredzot ir diezgan liela varbūtība, ka bieži vien aprakti tikai šķietami mirušie. Varpafilozofēt, ka kaut kādu iemeslu dēļ viens otrs no šiem kapiem ir vēlreiz atvērts (kaut gan diez vaipārapbedīšanas dēļ, jo darīt kaut ko tamlīdzīgu tajos laikos gan nebija pieņemts, bet lai nu būtu kābūdams), un tad varēja likties, it kā mirušie kapos būtu bijuši dzīvi, jo tieši šķietami mirušie varējavēlreiz nākt pie samaņas un turpmākajā cīniņā pēc elpas varēja būt mētājušies un kārpījušies. Katrā ziņāvar domāt, ka šādā veidā varētu būt radusies leģenda par vampīru, kas sūc asinis (vai atdzīvinātas unatsauktas atmiņā daudz vecākās leģendas un priekšstati no antīkās pasaules vai arī no Indijas).

Tomēr ir arī citas un ļoti modernas teorijas šajā jautājumā. Tā nesen kanādiešu ārsts Dr. DeividsDolfins no Britu Kolumbijas universitātes Vankūverā noraidīja jebkurus prātojumus un paziņoja: protams,tās esot tikai pasakas, ka eksistē dzīvie miroņi, vienalga, vai viņus dēvē par vampīriem vai zombijiem.(Jebkurš šausmu filmu skatītājs zina, ka zombiji «īstenībā ir miroņi, kas kļūst par paklausīgu instrumentutā rokās, kurš tos atmodinājis dzīvei». Tas ir tuvs priekšstatam par vampīriem, kaut arī ne vienmēr saskanar to, un sakņojas vudu kultā Haiti. Kopš 30. gadiem zombiji ir šausmu filmu tēli.) Tomēr Dr. Dolfins arīkonstatē: «Vampīri patiešām eksistē.» Pēc viņa domām vampīrisms nav nekas cits kā reta, bet nelabaasinsslimība. Londonā ārstu kongresā par tēmu «Porfirīnu ķīmija» Dr. Dolfins nolasīja attiecīgu referātu.(Porfirīnu ķīmija nodarbojas ar iedzimtiem vai iegūtiem vielmaiņas traucējumiem asinsrades sistēmā.) Toslimnieku organisms, kas slimo ar vampīrismu, nespēj asinīs porfirīnos piesaistīt dzelzi; tas ir dzīvībai

svarīgs process, tā rezultātā vesels organisms ražo tā dēvēto hēmu*. Ja organisms šim procesam navgatavs, tad asinis, kurās nav dzelzs, kopā ar bezdzelzs porfirīniem uzkrājas ādā; rezultātā āda ārkārtīgijutīgi reaģē uz gaismu. Tādējādi gaisma šiem slimniekiem ir inde, un viņu āda sabrūk. Slimnieks tiešāmizskatās kā līķis, kas teju, teju pārvērtīsies pīšļos. Līdzēt var tikai pastāvīga uzturēšanās tumsā, tasnozīmē, ka slimnieks dienā neatstāj dzīvokli un pat aptumšo logus. Vispār iziet ārā viņš drīkst vienīginaktis.

Ja tas atbilst īstenībai, tad nakts vampīru mīkla nu reiz kaut kādā mērā būtu pārsteidzoši saprotaminoskaidrota. No tā izrietošajam secinājumam arī piemistu zināma loģika: proti, iespējamība, ka arvampīrismu slimie (gan ne apzināti, bet instinktīvi) mēģina sagādāt sev veselas asinis. Vienīgi - vai irticami un iespējams, ka tādēļ viņi naktis dodas medībās? Te atkal rodas jautājums - kur beidzas fakti unsākas šausmu fantāzijas? Tomēr iespējamība, protams, saglabājas, atceroties analoģijas dzīvniekupasaulē, piemēram, lai atbrīvotos no kuņģa darbības traucējumiem vai saindēšanās, suņi ēd zāli, koparasti tie nedara… Bet lai tas vēl paliek neizšķirts.

Dr. Dolfina pārdomas iet vēl tālāk. Viņš izklāstījis, ka vampīrisms tā medicīniskajā izpratnē turpinapasliktināties, ja asinīs turpina noārdīties jau tā nelielais hemoglobīna daudzums. Tā sabrukšanu veicinaenzīms P 450; tādējādi enzīms P 450 ir visļaunākais ienaidnieks slimajam ar vampīrismu. Sevišķi daudzšī enzīma satur ķiploki.

Kā zināms, vampīri vairījušies no ķiplokiem…Tātad gluži jauni un visai interesanti aspekti tēmai par vampīriem. Pamatojoties uz šiem mūsdienu

medicīniskajiem apsvērumiem, varētu izskaidrot vienu otru lietu, ieskaitot pieņēmumus, ka pats grāfsDrakula bijis slims ar vampirismu. Tam gan nav nekādu pierādījumu, un paliksim pie uzskata, ka viņapersona ir tikai saistīta ar stāstiem par vampīriem; kāpēc, kā un kad-to būtu visai grūti izskaidrot.Vislabākajā gadījumā izskaidrojums varētu būt tikai semantisks.

Atgriezīsimies vēlreiz pie vēsturiskā Vlada Drakulas. Kad viņš 46 gadu vecumā izlaida savubriesmīgo garu, sieva ar bērniem no tās zemes aizbēga un, protams, pamatoti. Viņiem bija jābaidās, kasaniknotā, atriebību alkstošā tauta viņus nolinčos, turklāt apkārt klīda stāsts, ka Drakula neilgi pirmsnāves esot izvarojis kādu zemniekmeitu un izsūcis visas asinis, kā arī beigās nodedzinājis lauku sētu, kurmeitene dzīvojusi.

Te jau ir pirmā norāde uz iespējamo sakaru starp vampirismu un Drakulas personību - pie kamatklāts paliek jautājums, vai asins izsūkšana, ja vien tā īstenībā notikusi, bijusi, tā sakot, vampīriska vaivienkārši mežonīga un seksuāli perversa; taču šo sakarību papildina citi stāsti par Drakulas briesmudarbiem.

Šie nostāsti vēsta: «Vienmēr, kad kādu zemnieku vai tirgotāju ģimeni, kas maksājuši pārāk mazusnodokļus, vajadzēja sodīt ar nāvi, uzdurot uz mietiem, Tepess pavēlēja ierasties šīs ģimenes meitai, jatāda bija, un vairumā gadījumu arī bija, spīdzināja un piespieda viņu atdoties, pēc tam lika meiteninodurt.» (Te saskatāms «ius primae noctis» motīvs - viduslaiku muižkunga tiesības vai prasība uz pirmonakti ar jaunavu.) Pēc tam viņš esot vēl «izdzēris kausu meitenes asiņu, paceldams to uz augšu mietosuzdurto, mirstošo vecāku acu priekšā».

Arī šī detaļa ir viena iespējamība, kā vampīru stāsti savijušies ar burtiski asinskāro Drakulu.Papildinot vēl jāpiebilst, ka vēsturiskie ziņojumi (sk. iepriekš) liecina patiesībā to, ka uz mietiem tikauzdurti vienīgi ienaidnieki, nevis paša padotie. Taču nepaklausīgus vai nodokļus maksāt nespējīguspadotos viņš, iespējams, uzskatīja par saviem ienaidniekiem.

Pēc Drakulas nonāvēšanas viņa sieva aizbēga uz Ungāriju, kur bērni vēlāk ieprecējās ungāru grāfuģimenēs. Visglītākā meita esot kļuvusi par grāfieni Batoriju. Viņas pēcteči ar laiku Ungārijā ieguvuši varuun cieņu. Kāda brāļa vai māsas mazmeita grāfiene Elizabete Batorija 17. gadsimta sākumā kā galma dāmanonāca pat Vīnē. Viņa esot labi apzinājusies savu izcelsmi un it kā labprāt ļāvusi sevi saukt par«Drakulas meitu».

Ar to vēl stāsts nebeidzas. Tā kā viņu uzskatīja par vienu no visskaistākajām Vīnes sievietēm,grāfiene baidījās, ka ar laiku dabiskās novecošanās dēļ šis tituls būs jāzaudē. Tāpēc kāda ungāru zīlniecedevusi viņai padomu dzert jaunavu asinis. Rūpēs par jaunību un skaistumu (un, iespējams, atceroties arīsavu izcelsmi un tās nozīmi!) viņa patiešām vairākkārt atvilinājusi jaunas meitenes no ungāru ciemiem uzVīni par kalpotājām un istabenēm, kuras visas kaut kad bez pēdām pazudušas. CJn visā Vīnē esot slepusrunāts, ka viņa liekot meitenes nogalināt un apziežot sevi ar viņu asinīm vai pat tās dzerot.

Tas atkal ir tikai baumu līmenī. Fakts tomēr ir tas, ka Drakula un viņa asinsradinieki nekad navzaudējuši savu baismīgo valdzinājumu un stāsti par vampīriem (vai arī zombijiem) cilvēku zemapziņāsaglabājas tik noturīgi, ka tie acīmredzot atbilst kādai vajadzībai. Vajadzībai, kura, psiholoģiskosdziļumos ieejot, aprakstāma gari un plaši, bet kuru mēs, kā visus šādus notikumus, varam arī ievietotrubrikā «mīklaini»…

16. gadsimts pec Kristus Huana Valverdes dārgumi

Spāniešu konkistadors* Huans Valverde apprecas ar inku cilts virsaiša meitu. Meitenes tēvs parādaHuanam alu, kurā ir«neizmērojami daudz dārgumu». Valverde atgriežas Spānijā kā bagātnieks. Jau 400gadus šie dārgumi tiek meklēti un nav vēl atrasti, kaut arī Valverde atstājis precīzu ceļa aprakstu.

* Konkistadori (spāņu conquistador - iekarotājs) - spāniešu un portugāļu iekarotāji, kas sagrābaCentrālo Ameriku un ievērojamu daļu Dienvidamerikas un nežēlīgi iznīcināja vai pakļāva verdzībāvietējos iedzīvotājus.

«Vai arī Huans Valverde ir viens no briesmīgajiem slepkavām?Salasakas cilts virsaitis ārkārtīgi neuzticīgi noskata savu jauno znotu. Tajos laikos, 1536. gadā, šāda

lauliba starp inku virsaiša meitu un spānieti tiek uzskatīta par ļoti neparastu kaut vai tāpēc vien, ka inkipat šaubās, vai spānieši patiešām ir cilvēki, varbūt drīzāk bestijas cilvēku izskatā.

Šāda pārliecība nav gluži nejauša. Ir ielāgots, ka no šiem svešajiem zelta kārajiem un varmācīgajiemmantraušiem, kas tik pēkšņi parādījušies Dienvidamerikā, var sagaidīt visu līdz pat spīdzināšanai unslepkavošanai, ja vien lieta grozās ap zeltu. Vēl vienu reizi iezemieši mēģinājuši nokratīt svešo jūgu.Taču arī Salasakas virsaitis saprot, ka uzvarēs svešinieki, jo viņu ieroči ir pārāki. Virsaitis cer uz laulībudiplomātiju, tomēr tai pašā laikā šaubās, vai šīs precības ar spānieti nesīs laimi viņa ģimenei.

Visādā ziņā viņš ir ar mieru savas aizdomas gan neaizmirst, tomēr mazliet pieklusināt. Tik un tā citasizejas nav - virsaitim ir tikai šī viena meita, un viņš cer uz žēlastību no svešajiem dieviem, ja tiem atklāsnoslēpumu: virsaitis grib savam znotam parādīt vietu, kur paslēpti pasaules lielākie dārgumi.

Huans Valverde arī acumirklī sajūsminās un uzstāj, ka tūlīt jādodas ceļā. Viņš ir gatavs uzņemtiespārcilvēciskas grūtības, par kurām viņu brīdina. Un tiešām, šķiet, viņu netraucē moskītu bari, kas abuskopā ar sievastēvu kā ceļa rādītāju visu laiku pavada un nomoka grūtajā ceļā cauri džungļiem unbezgalīgajiem purviem. Bezbailīgi šķērsojot aizas, vilinošais zelta vārds, šķiet, licis aizmirst grūtības.CIn, kad reiz spēki viņu gandrīz pamet, tad pietiek tikai sievastēvam, Salasakas virsaitim, parunāt pardārgumiem.

Gājēji nonāk pie mērķa. Viņu priekšā paveras maza ieleja. Protams, spānieti maz interesē dabasjaukumi. Tāpat viņu neaizkustina idilliskais ezers ielejas vidū, jo viņš jau zina, ka tas ir mākslīgiizveidots un kaut kur krastā atrodas ieeja alā.

Tomēr, lai kā, zelta drudža pārņemts, viņš traucas gar ezera krastu šurp un turp, ieeju alā neatrod. Tānav ieraugāma. Beidzot virsaitis parāda alu.

CJn tad viņa acis iegailējas, redzot tiešām neizmērojamu bagātību. Zelts un dārgakmeņi sabērtikaudzē kā austrumu pasakās.»

Tā noticis pēc nostāsta. Turklāt, kā tas ir ar daudzām vecām leģendām, nav zināms, cik tur irpatiesības, it sevišķi, runājot par neizmērojamiem dārgumiem.

Nostāsts vēsta, ka indiāņu cilts virsaitis un spāniešu konkistadoc. savāc tik daudz zelta undārgakmeņu, cik vien spēj panest. Protams, Huans Valverde labprāt ņemtu vēl vairāk. Bet galu galā vēl irbriesmu pilnais atpakaļceļš. Līdzi paņemt nevar vairāk par to, cik spēj nest katrs no viņiem un nastunesēji dzīvnieki.

Nogurdinošais atpakaļceļš ilgst divas nedēļas. Bet, tikko viņi ieradušies virsaiša pilsētā (īstenībātikai vienkārši nožēlojamā miestiņā) Piljaro, spānieti atkal pārņem nemiers: kāpēc gan viņš nav paņēmisvairāk dārgumu? (Jn viņš tik ilgi pierunā savu sievastēvu, veco virsaiti, kamēr tas beidzot piekrīt otramgājienam uz dārgumu alu.

Kad viņi, patiešām neskarti un dārgumiem apkrāvušies, atgriežas otrreiz, drīz vien spānieša jaunāsieva nomirst. Valverde kā bagātnieks atgriežas dzimtenē Spānijā.

Stāsts beidzas, sākas dažādi pieņēmumi.Nav zināms, vai Valverde mēģināja dārgumu alā nokļūt vēl trešo reizi vai varbūt viņa bijušais

sievastēvs, inku virsaitis, atteicās vēlreiz rādīt ceļu (bet to, starp citu, spānietim jau vajadzēja gan zinātpašam). Nav ari zināms, vai Spānijā viņš atgriezās tikai noglabāt savus dārgumus un gribēja nekavējotiesdoties jaunā ekspedīcijā, lai pilnīgi iztukšotu alu. Iespējams tas būtu, jo viņa mantās atradās precīzs ceļaapraksts no Piljaro Andu kalnos uz slepeno alu pie mākslīgā ezera dziļi džungļos ar varbūt «vislielākajāmpasaules bagātībām». Kā vispār un kāpēc tur nonākuši šādi milzīgi dārgumi?

Taču sākumam vispirms fakts: līdz mūsdienām patiesi saglabājies Huana Valverdes ceļa apraksts,pārtulkots tas skan šādi:

«Izejas punkts: Piljaro. Pirmā posma mērķis: Lamojas plantācija. Tuvākais mērķis: Gvapas kalns. Jauzkāpj tā virsotnē, tad labā laikā austrumos saskatāmi trīs kalni, ko sauc par Ljanganati. Vienā no kalnunogāzēm atrodas mākslīgais ezers. Jādodas gar ezera labo krastu, līdz sasniedz maza paugura kori, kasjāšķērso. Pēc tam ceļš ved caur blīvi saaugušiem kokiem un bieziem krūmājiem, līdz beidzot iznāk klajāvietā, ko sauc par Elgolpi un kur krustojas trīs strautiņi. Tiem jāpāriet pāri. Aiz strautiņiem ceļš turpināspa mežu līdz aizai, kura arī jāšķērso. Ir gan arī pāreja, bet to ļoti grūti atrast.

Ja aiza pārvarēta, kas ir bīstams pasākums, un paliek aiz muguras, tad acis jātur vaļā, lai ieraudzītukalnu, ko pārklāj pirīta* ieži. Pa kreisi no ši kalna ielejā aug sevišķi daudz cietu stublāju. No tiem indiāņipin apavus un izmanto tos ari jumtu nosegšanai. Kalnā jākāpj no tā labās puses. Aiz tā sākas lidzenums,kas jāšķērso. Atkal nāk divi kalni, starp kuriem iet ceļš. Svarigi atcerēties, ka abi kalni nav īpaši vieglipamanāmi. Tie vairāk atgādina paugurus. No šis vietas, ja vien ir vērigas acis, jau saredzama eja uzdārgumiem. Bet vēl mērķis nav sasniegts. Jāšķērso ieleja, lidz nonāk pie ūdenskrituma.

Sekojot ūdenskritumam, nokļūst pie bistama purvāja. Bet, ja tik tāls ceļš noiets, labāk neuzņemtiesrisku iet pa purvu, bet gan apiet to.

Jāpāriet pāri straumei. Tagad atrodamies jau pavisam tuvu ieejai dārgumu alā. Svarigi atrast šoieeju. Ja pie tās nonākts, tās piekājē izplešas noslēpumainais ezers.»

Pēc leģendas tieši šajā ezerā agrākos laikos nogremdētas bagātibas. Kāpēc?Nākošais izdomātais vai patiesais notikums: kad spānieši saņēma gūstā inku valdnieku Atahualpu un

pieprasīja izpirkšanas naudu, inki tiešām sanesa ļoti daudz zelta, visbrīnišķīgākos mākslas priekšmetus.No mākslas skarbie iekarotāju kareivji nekā daudz nesaprata. Viņi visu sakausēja stieņos. CJn beigāsAtahualpu tomēr nonāvēja, kaut gan izpirkums bija samaksāts.

Balto rīcības dēļ šausmu pārņemtie inki zvērēja labāk savus dārgumus aizsviest, nogremdēt tos kādā

ezerā, nekā vēlreiz atdot spāniešu necilvēkiem. CJn tā viņi ar apkrautu dzīvnieku karavānām devāskalnos un nogremdēja ezerā milzīgi daudz dārgumu. Tikai - kurā ezerā?

Lai gan inkus ārkārtīgi nežēlīgi spīdzināja, šis noslēpums (ja tāds vispār pastāv) nekad nav ticisatklāts.

Ir vēl cits nostāsts par leģendāro «zelta ezeru». Saskaņā ar to kopš seniem laikiem piekopts slepensrituāls. Šis ir viens no muiskas indiāņu nostāstiem, un tas vēsta apmēram tā:

Jau daudzas dienas drūmā alā gavē nākamais valdnieks. Dienā pirms pavasara saulgriežiem viņšdodas uz Gitavitas ezeru, kas atrodas kalnos 2600 m augstumā. Tur jau gaida viņa cilts piederīgie.Nākošais valdnieks novelk drēbes, un ceremonijas vadītājs ierīvē viņu ar lipīgu masu no zemes unsveķiem, tad aizved uz plostu un apber ar biezu zelta putekļu slāni.

Nākamais valdnieks nekustīgi stāv uz plosta, kura stūros stāv vēl četri cilšu virsaiši, kas tāpat ļotibagātīgi rotāti ar zeltu. Plosts ir krietni iegrimis, jo uz tā ir ļoti daudz tīra zelta kulta priekšmetu. Tačutikai tad, kad pavasara saulgriežu rītā saule ezera viļņos atstaro pirmos starus, zelta priekšmetusnogremdē ezerā kā dāvanu Saules dievam.

Pēc tam plosts atgriežas. Rituāla dziesmām skanot, ceremonijas vadītājs atbrīvo turpmāko reģentu nozelta pārklājuma.

Tās ir stāsta beigas, lai arī cik patiess vai nepatiess, izpušķots un pārspīlēts tas būtu. (Visiemzināms, ka teikās un nostāstos jārēķinās ar krietnu devu pārspīlējumu. Un tātad - ja runa ir par zeltakalniem, tad īstenībā tur varētu būt bijuši tikai daži kausi, trauki, tēlotājmākslas darbi vai gredzeni. Tomērar to jāsamierinās.)

Šo ezeru meklē jau kopš 16. gadsimta. Vai tas vispār bija Gitavitas ezers? Toreiz spānieši par tobija cieši pārliecināti. Bet tas vēl neko nenozīmē.

1545. gadā Ernans Peress de Keseda lika pazemināt ezera ūdens limeni. Ar pudelēm, kas darinātasno ķirbja, un smeļamiem kausiem ūdens līmenis tiešām esot pazemināts par apmēram 3 metriem. Unieguvums patiesi bijis zelts 4000 peso vērtībā. Tas ļāva secināt: ezera dibenā jābūt vēl lielākiemkrājumiem.

Tāpēc - tas bija nu jau 1580. gadā - kāds Antonio de Sepulvedo pavēlēja izveidot mākslīgu aizu,kuras iedobe esot saskatāma vēl mūsdienās. Ūdens līmenis esot krities vēl par 20 metriem. Un rezultātāguvums: «krūšu plāksnītes no zelta, dažādu dzīvnieku (piemēram, pērtiķu, čūsku, ērgļu) atveidojumi zeltā,ar vērtīgiem dārgakmeņiem rotāti zelta stieņi». Pieņemot, ka dažādu iemeslu dēļ netika ari stipri melots.

Tādēļ vairs nepārsteidz fakts, ka kopš tiem laikiem vairākkārt mēģināts mākslīgi pazemināt šī ezeraūdens līmeni, lai piekļūtu tur it kā gulošajiem dārgumiem.

Bet fakts ir arī tas, ka nenogurdināmos piedzīvojumu un pasaules bagātību meklētājus šķietamieHuana Valverdes bagātību atlikumi līdz pat mūsdienām maģiski velk uz apdzīvoto vietu Piljaro Andos.Regulāri starp oktobri un decembri, kad mazinās gandrīz nepārtrauktās lietusgāzes, viņi iebrūk Andos kāsiseņi. Kopš Huana Valverdes laikiem jau simti un tūkstoši šajos dārgumu meklējumos zaudējušidzīvības. Vismaz tāda ir informācija. Viņi ir gājuši bojā nelaimes gadījumos, cits citu nonāvējuši, vai arīviņus aplaupījuši un noslepkavojuši bandīti: «Apvidus bezcerīgā postaža noslēpj visas pēdas.» Tomēr,lai uzkrātu tur «neizmērojamus dārgumus», tik bezcerīga acīmredzot tā nebija…

Vēl aizvien paliek atklāts izšķirīgais jautājums: vai šie dārgumi patiesi ir bijuši? Varbūt HuansValverde labi pārdomātu vai ari ne visai godīgu iemeslu dēļ tikai izlielījies?

Varbūt viņa «precīzais ceļa apraksts» arī bijis tikai triks, alibi vai labākajā gadījumā mērķtiecīgamaldināšana ar iestrādātām kļūdām, kas izlasāmas tikai viņam? Vai arī vislabvēlīgākais pieņēmums:varbūt ainava pa šo laiku tīk stipri mainījusies, ka Valverdes apraksts mūsdienās vairs neder? Domāt varvisādi - pat to, ka Valverdes bagātības izcelsme ir vienkārši laupīšanas rezultāts… Bet, protams, vienmērlabāki ir pārspīlējumi un noslēpumi.

17. gadsimts pec Kristus «Klīstošais holandietis» un citi rēgu kuģi

No «Klīstošā holandieša»līdz «Pamiram»: kad faktiski kuģi uzskata par nogrimušu? Vai kuģis bezapkalpes spēj peldēt 40 gadus pa Ziemeļu Ledus okeānu? Vai noslēpumainas straumes nogrimušus kuģus

izstumj atkal virs ūdens? Vai eksistē jūras fatamorgāna*?

* Fatamorgāna - mirāžas paveids, izkropļots aiz horizonta esošu priekšmetu atspulgs atmosfēraszemākajos slāņos.

Līdz pat šai dienai jūrās klīst rēgu kuģi, spītējot mūsdienu kuģiem, kas apgādāti ar vismodernākoelektroniku un tehniku. Vēl arvien ir spēkā tas, ko ap 1960. gadu savā pieņemšanā (un, iespējams,vienmēr, šķērsojot okeānu) viesiem stāstīja kāda toreiz vēl regulāri starp Eiropu un Zieme|amerikukursējoša pasažieru kuģa kapteinis: «…ka joprojām pasaules jūrās katru gadu vienkārši bez pēdām pazūdapmēram 10 kuģu. Kā to izskaidrot, neiedomājoties tūlit Bermudu trīsstūri?» (Tieši toreiz tas kļuvaaktuāls.) «Ir daudz iespēju ļoti pēkšņi un pārsteidzoši nogrimt. Var nokļūt aiz dzelzs priekškara, Ķīnā. Vaiarī kuģus pārņem pirāti, kas nepavisam nav izmiruši, tikai mūsdienās pirāti vairs nebrauc ar melnukarogu, miroņgalvu un acu aizsegiem…»

Izņemot dzelzs priekškaru, pārējie cēloņi vēl tagad ir iespējami.Mūžam fascinējošā zudušo kuģu stāsta variants ir vēstījums par rēgu kuģi. Tas kā «Klīstošais

holandietis» kļuvis par klasiku un pat operā ietvertu materiālu. Bet tā isti rēgu kuģi sāka parādīties tikai17. gadsimtā.

1680. gadā pie Horna raga spēcīga vētra pārsteidza kādu holandiešu jūrasbraucēju, kas devās uzAustrumindiju. Stipri bojāta tika stūre, nevadāmo kuģi dzina vētras satrakotais okeāns…

«…Vējš un okeāns veidoja haosu, trakojošās ūdens masas un piķa melnās debesis šķita saplūstamkopā, masti ar saplēstām burām spocīgi atgādināja drīzāk skeletu nekā kādreizējo lepno tirdzniecībaskuģi, un aizvien spēcīgāk plosījās vētra, nākdama no dienvidrietumiem…»

…un tā tālāk, isi sakot, iededzies dusmās, kapteinis beidzot norē- cis (uz trakojošo okeānu,protams): viņš ievērošot savu kursu, basta, un pat Dievam spītēšot, kaut arī viņam vajadzētu būrāt mūžīgi.

Un tieši tā ar viņu esot noticis. Kā viņš tajā 1680. gada naktī, Dievu zaimojot, bļāvis uz viļņiem, tānu viņam laiku laikos jābrauc pa jūrām.

Vēl simts gadus pēc sava lāsta nožēlojamais kapteinis patiesi esot kuģojis pa jūrām un okeāniem. Un1881. gadā rēgu kuģi esot redzējis neviens cits kā vēlākais angļu karalis Džordžs V. Toreiz viņš bijisjūras leitnants un braucis gar Labās Cerības ragu. Līdz ragam bijis apmēram 80 km. No sava kuģa

«Bachante> kroņprincis ieraudzījis «caurspīdīgu un tomēr ļoti reālu kuģi ar 17. gadsimtam tipiskutakelāžu».

Ar to vien nepietiek: vēl 1942. gadā četri Keiptaunas iedzīvotāji esot redzējuši, ka 17. gadsimtaspokainais kuģis iebraucis līcī aiz Roņu salas.

Kā vienmēr teicis Dikenss: «Krāpšana!» Un arī kroņprinči, kā redzams, nav pasargāti no spokuredzēšanas. 188

Tikai…Loģiski, ka neviens pamests kuģis, protams, gadsimtiem ilgi ne- klist pa jūrām. Bet vienmēr ir bijuši

gadījumi, kad kuģi pazuduši un pēc tam atkal parādījušies - šo fenomenu vismaz sākumā var pieskaitīt piedīvainiem, un to ir vērts aplūkot mazliet tuvāk.

Ir dažnedažādi nostāsti. Piemēram: 1914. gadā kuģa «Federlco Katalin» apkalpe ceļā uz Montevideoieraudzījusi kādu pamestu kuģi. Kapteinis uz to aizsūtījis vairākus matrožus. Kuģis bijis bez apkalpes, bezneviena cilvēka. Meklējumu rezultāts: tas esot kuģis, ko uzskatīja par nogrimušu kopš 1909. gada.

Tūlit visdažādākās personas, kas izliekas zinām noslēpumus, no šādiem gadījumiem un ziņojumiemrada versiju, ka runa patiešām esot par 1909. gadā nogrimušu un tagad noslēpumainā kārtā atkal iznirušukuģi. Protams, tas atkal bija izniris no ūdens, bet ne tā kā zemūdene. Turklāt ir liela atšķirība, vai kuģistika uzskatīts par nogrimušu un par to tika ziņots vai arī tas patiešām bija nogrimis. Kuģa klīšanu pa jūrupiecus gadus bez apkalpes tomēr vēl var iedomāties un uzskatīt par ticamu. Bet paliek jautājums - kasnoticis ar apkalpi? Tomēr arī te iespējamību netrūkst. Piedzīvojumu romānu autori, sākot ar DžekuLondonu līdz B. Travenam, ir tās diezgan pamatīgi apcerējuši.

Tomēr «Federico Katalin» gadījums, bez šaubām, autentiski pieder pie rēgu kuģiem.Turpretim ne tik skaidra, kā gadiem ilgi apgalvo profesionālo noslēpumu zinātāju aprindas, ir lieta

ar «Pamiru». Patiesībā vedas domāt, ka «Pamira» gadījumā notiek zemiska izrīcība ar traģēdiju. Bet nuvienreiz ir šķietams aculiecinieks. Oficiālajos ziņojumos par «Pamira» traģēdiju lasāms:

«Pamirs» bija vācu jūras flotes mācību burukuģis. To 1905. gadā uzbūvēja Bloms un Foss. 1957.gada 21. septembrī tas atradās ceļā no Buenosairesas uz Hamburgu un veda labību.

«Viss norisinājās nepilnās 30 minūtēs. Šajā dienā pulksten 11 priekšpusdienā spēcīga vētras brāzma,orkāna priekšvēstnese, sagrāba vācu mācību burukuģi «Pamiru», kas bija devies tālā ceļā, lai jūras kadeti- nākošie jūras flotes virsnieki - iegūtu praksi jūrniecībā un iepazītu jūru aci pret aci. Savulaik buriniekubūvēja kā četrmastnieku Hamburgas rēderejai, un kopš bundesvēra atjaunošanas tas kalpoja federālajaijūras flotei. Kuģis atradās apmēram 600 jūras jūdzes uz dienvidiem no Azoru salām. Plosījās spēcīgavētra. Bija uzvilktas marša un klīverburas, kā ari fokbura, bet spēcīgais vējš ne|āva vairs rēvēt.Pieredzējusī kuģa pamatkomanda saņēma pavēli buras nocirst ar nazi. Turpmākais norisa baismīgāātrumā. Vētra saplēsa buras, kuģis svērās uz sāniem. Aparātu telpā aparāti rādija ātru sānsverespalielināšanos - 32, 35, 38, 40 grādu. Tālāko skala nespēja uzrādīt. Skanēja komandas: «Uzvilkt peld-vestes, sagatavot piepūšamās laivas!» Panikas nebija, valdīja vislabākā disciplina. Tā ziņoja seši dzīvipalikušie. Sākumā pat daudzi domājuši, ka runa ir tikai par manevru vētrā. Bet radists jau raidīja SOSsignālu. Pēc 3-4 minūtēm viss bija galā. Burinieks apgāzās un pulksten 11.45 bija nogrimis. «Nav vairslaika nolaist laivas,» bija pēdējā radiogram- ma. «Haoss bija liels,» tā dzīvi palikušie vēlāk atspoguļoizšķirošās minūtes. «Daudzi saspiesti un ievainoti, jo krīt cits pār citu un vienā murskulī iegāžas ūdenī…»Uz burinieka atradās pavisam 86 cilvēki, to skaitā 60 jūras kadeti. Visi, izņemot minētos sešus, gāja bojā.Šie seši cilvēki divas dienas atradās atklātā jūrā, iekāms tika izglābti. No sākuma izglāba astoņus, tačudivi saslima, jo aiz slāpēm bija dzēruši jūras ūdeni. Viņi zaudēja saprātu, izlēca no laivas vraka unnoslīka. Pirms tam vairāki kuģi nebija pamanījuši avarējušos. «Pamira» traģēdija satricināja visu valstiun izraisīja daudz diskusiju un izmeklēšanu. Vai balasta krava bija slikti sakrauta, vai tā slīdēja untādējādi bija kuģa apgāšanās cēlonis? Vai mācību buriniekiem vispār vēl ir kāda nozīme? Taču drīz vienradās jauns mācību burinieks «Gorch Fock», kas kuģo vēl šodien.»

Pagāja 27 gadi. Sensāciju kārā prese kā pierādītu faktu izkliedza: ««Pamirs» parādījies atkal - kārēgu kuģis!» Zem šī ziņojuma - neapgāžami: «Liecinieks - virsnieks Jarijs Flatebo.»

Kas bija noticis? Norvēģu mācību kuģis «Christian Radich» Anglijas piekrastē nonāca lielāsgrūtībās. Pret kuģi sitās vareni viļņi, ko radīja vētra ar ātrumu virs 150 km stundā.

«Tajā drausmīgajā 1984. gada vēlajā rudens naktī pēkšņi pašķiras pelēkā ūdens, viļņu šļakatu undebesu blīva. Blāvajā mēnessgaismā spokaini izceļas burinieka korpuss - tas ir «Pamirs»!»

Un rēgu kuģis veselu stundu it kā pavadījis *Chrbtian Radich». Esot bijusi saskatāma pat «Pamira»apkalpe. Pēc «Chrbtian Radich» komandas locekļu saskanīgajām liecībām «Pamira» matrožiem bijušibalti krekli mugurā, nevis jūrnieku eļļas jakas, kādās viņi savulaik bija nogrimuši. Ar to vēl nepietiek:viņi esot mājuši ar sarkaniem lukturiem. Tieši ar sarkaniem…

«Un cik pēkšņi burinieks bija uzpeldējis, tikpat pēkšņi tas, vētrai pierimstot, atkal pazuda.»Ja tie nav jūrnieku stāsti, tad…Tomēr tam visam vēl arvien ir turpinājums: lidz tam bridim, kad nogrimušais «Pamirs» parādījies

«Christian Radich» komandai, tas kā rēgu kuģis esot redzēts jau vismaz 25 reizes. Piemēram, «Pamiru»redzējuši Čīles kuģis «Esmeralda» un japāņu «Nippon Miru», kā arī franču fregate «La Corse». Unapbrīnojama esot lielā vienprātība dažādos ziņojumos. «Patiešām rodas iespaids, it kā «Pamirs»nepārtraukti parādītos.» Lai gan katram skaidrs, kā rodas un izplatās (un pieaug apjomā) šādi ziņojumi parnedzirdētiem, savādiem notikumiem, tad šis fenomens tomēr pats par sevi ir interesants - ka tādi ziņojumivispār parādās, ka ir arī faktiski aculiecinieki, kuri savā pārliecinātībā ir nesatricināmi (vai vismaz to tāpasniedz), un ka pēc brīža mājieni, pieņēmumi, spekulācija, salīdzinājumi pēkšņi pārvērtušies parneapstrīdamiem faktiem.

Vēl viens, gan mazāk mistisks, ir gadījums ar kuģi *Baychimo». Pēdējo reizi tas esot redzēts it kā1969. gadā starp Aisija ragu un Barovas ostu. Bet pēc loģikas tas jau sen vairs nevarēja eksistēt.

1931. gada 6. jūlijā kuģis devās savā pēdējā braucienā no Vankūve- ras Kanādā. Kapteinis DžonsKornvols un 36 vīrus lielā komanda bija sagatavojušies bargai ziemai. Viņi devās uz ziemeļiem. Ziemeļuvēji apgrūtināja darbu, agrāk nekā parasti viņi ieraudzīja citu uz cita sadzītus ledusgabalus, jau 30.septembrī no ledus brīvs bija vairs tikai šaurs kuģu ceļš. 1. oktobrī viņi bija iestrēguši ledū. Apkalpeibriesmas nedraudēja. Mazā Aļaskas osta Barova bija tuvu. Tur atradās tirdzniecības sabiedrībaspastāvīgā filiāle, kuras uzdevumā «Baychimo» brauca. Kad nebija vairs šaubu par spēcīgas vētrastuvošanos, kuru savā stāvoklī kuģis diez vai varētu izturēt, apkalpe atstāja kuģi un devās ceļā tosnedaudzos kilometrus līdz Barovai. Sagaidāmās ledusmasas (no tām bija jābaidās) dzītos pret kuģakorpusu ar tādu spēku, ka saspiestu to kā rieksta čaumalu.

Vētra plosījās divas dienas. Bet «Baychimo» izturēja un atkal atbrīvojās. Komanda atgriezās uzkuģa. Tomēr cerības bija pāragras. Jau 8. oktobri kuģi atkal ieslēdza ledū un vajadzēja raidīt SOSsignālus. No Nomas izlidoja divas lidmašīnas, 20 apkalpes vīrus aizveda. Bet kapteinis un pārējie 14gribēja palikt kuģa tuvumā. 24. novembrī sākās nākošā vētra. Piecpadsmit izturīgie vīri atradās primitīvāsbūdās, ko paši bija uz vietas uzcēluši.

Taču, kad vētra pierima, «Baychimo» bija pazudis, pēc tam to tomēr atkal pamanīja 60 km attālumāar kursu uz dienvidiem. Tad kuģis atkal nokļuva ledus skavās, un nebija iespējams to izglābt. 12. martākažokādu zvēru mednieks un ceļojošais pētnieks Leslijs Melvins ieraudzīja *Baychimo» starp Heršelasalu un Nomu. Viņš uzkāpa uz klāja un visu atrada kārtībā. Viņš apliecināja, ka vislabākajā stāvoklibijusi arī kuģa krava, galvenokārt kažokādas. Bet pēc tam, kā vēsta ziņojumi, sākās dīvainības.

Tieši pēc gada, 1932. gada martā, eskimosu grupa esot sastapusi kuģi tajā vietā, kur no tā pēdējoreizi nokāpa apkalpe. Cln, kad eskimosi - apmēram trīsdesmit vīru - atradušies uz kuģa klāja, atkalsākusies vētra, kas viņus noturējusi uz kuģa desmit dienas.

Nākošie ziņojumi:1933. gada augusts: *«Baychimo» dreifē virzienā uz ziemeļiem.»

1934. gada jūlijs: «Skotijas botāniķis Hačingtons kopā ar dažiem dēkaiņiem uzkāpj uz«Baychimo». Vīri uz kuģa paliek vairākas stundas.»

1935. gada septembris: *«Baychimo> sasniedzis Aļaskas piekrasti.»1939. gada novembris: «Kapteinim Hjū Polsonam uz īsu brīdi izdeviessev pakļaut «Baychimo», taču peldošie ledusgabali jau drīz vien aizšķērso ceļu. Kapteinis Polsons

kapitulējis.»Kopš šī pēdējā mēģinājuma pārņemt kontroli pār «Baychimo», kad tas bez vadības jau septiņus

gadus klīdis pa Arktiku, kuģis it kā esot redzēts vēl daudzas reizes. Turklāt ari šajos gadījumos nav glužiskaidrs, cik tur realitātes un jūrnieku stāstu, faktu un izdomājumu vai subjektīvu iedomu.

1962. gadā eskimosi kuģi (kas tātad jau vairāk nekā 30 gadus klīdis bez saimnieka) redzējuši Bofortajūras rajonā - un atkal «bez iespējas to glābt». Līdzīgs apgalvojums pausts 1969. gadā, kad «Bay- chimo»it kā atkal esot iestrēdzis ledū.

Diezgan neticami, ka cilvēku pamests kuģis varētu izturēt gandrīz 40 gadus ziemu pēc ziemasZiemeļu Ledus okeānā ledus ielenkumā un nebūtu saspiests. Diez vai var iedomāties, ka kuģis-ja arī taskādu laiku būtu klidis bez saimnieka - nebūtu nogrimis jau sen un kā vraks negulētu okeāna dibenā.

«CJn tomēr tas aizvien parādās, eskimosi no tā kā no rēgu kuģa baidās un to pielūdz.»Vai patiešām? Vai varbūt daudzi dažādi vraki gluži vienkārši uzskatiti arvien par veco labo

«Baychimo»? Vai ari te iedarbojas agrākas mistifikācijas un Fikcijas?No otras puses: vai izslēgts, ka kaut kas tāds reiz tomēr notiek? Protams, ne tādā nozimē, ka šis kuģis

būtu grimis un aizvien uzpeldējis, bet gan, spitējot visām varbūtibām, istenibā tas vienkārši izvairījiesnogrimt? Tikai: kā gan pretēji visām jūrniecības tradīcijām šajos 40 gados līdz 1969. gadam, kad pēdējoreizi kuģis it kā redzēts, neviens, šķiet, nav nopietni pamēģinājis kuģa vraku glābt?

Šim gadījumam ir vismaz viena ticama un iedomājama varbūtība, pretēji dažiem citiem jūrniekustāstiem un stipri neticamākām teorijām, kādas piedāvātas par «Pamiru» un citiem patiesi nogrimušiem,bet pēc tam it kā uzpeldējušiem kuģiem, un tā būtu - vai tomēr nepastāv neizpētītas straumes, kasnogrimušajiem kuģiem varētu likt atkal atgriezties virs ūdens?

Ja kaut kas tamlīdzīgs vispār iekļautos iespējamības robežās, tad, protams, nebūtu (kā uz «Pamira»)uz klāja saskatāmi vēl arī matroži, kas turklāt vēl ar vai bez lukturiem strādātu miroņu kreklos vaisenlaiku noplīsušās drēbēs…

Vēl viens iespējams skaidrojums: varbūt tie ir atspulgi, jūras mirāžas?«Vai iespējams, ka nogrimuši kuģi zem ūdens dreifē, kaut kādā veidā nonāk tuvu ūdens virsmai un

tādējādi rada atspulgus?»Ari tad uz šādiem kuģiem, protams, nevarētu redzēt strādājošas komandas, nemaz nerunājot par domu

materiālā iemiesojuma pārdrošību…Varbūt tie ir atspulgi gaisā? Vai šie dīvainie, mistiskie kuģi, ko liecinieki redzējuši, nav bijusi tikai

lielā attālumā burājošu kuģu mirāža?Pats par sevi saprotams, arī tas nevar būt jau tādēļ vien, ka aculiecinieki ir ar pārāk lielu noslieksmi

uz detaļām. Viņi uz rēgu kuģa bieži vien saskatījuši matrožus, kas ģērbušies agrāko laiku formās, kuras varaplūkot muzejos. Turklāt vēl rēgu kuģus aculiecinieki vienmēr identificējuši nu tik tieši, ka nebūtu it kājāšaubās - tas bijis pa - visam precīzi aprakstīts sen nogrimis kuģis no agrākiem laikiem, kas ar visuapkalpi it kā atrastos ceļā un būtu labā stāvoklī. Fantāzijas paraugi…

Ja tātad mums vajadzētu teikt: «Nē, mistisko kuģu mīkla, kas iesniedzas 17. gadsimtā, navatrisināta,» - tad tikai tādā nozīmē, ka vēl ilgi netiks atrisinātas visas tās mīklas, kādas rodas cilvēkagalvā…

18. gadsimts pēc Kristus Grāfs Senžermēns

Grāfs Senžermēns: neviens nezināja, no kurienes viņš uzradās un kas patiesībā bija. Viņam piederējamilzīga bagātība, un šķita, ka viņš ir īsts velna pulveris. Vai viņam piederēja mūžīgās jaunības eliksīrsvai arī eksistēja vesels lielībnieku klans, kas vēl grāfa dzīves laikā, bet galvenokārt gan vēlāk, uzdevāspar viņu?

18. gadsimta Parīze ir jau Eiropas galvaspilsēta. Tas ir Ruso, Voltēra, Didro, Lametrī un revolūcijasgadsimts. Sabiedrisko dzīvi veido krāšņi un izlaidīgi svētki, iemīļotākā nodarbe - tenkošana, un visi jūtaskā pasaules centrs, tās naba. Bet, kad parādās vīrietis, kam jākļūst par vienu no ši gadsimta spožākajiemtēliem līdzās tik neskaidriem dēkaiņiem kā Kazanova vai Kaljostro, saausās pat visa Parīze.

Vīrietis sevi dēvē par grāfu Senžermēnu. Līdz mūsdienām tiešām nav neapgāžami noskaidrots, kasīstenībā bijis šis vīrs. Dažādie izskaidrojumi tomēr atstāj vietu šaubām. Faktiski līdz mūsdienām neviensnav spējis nepārprotami atklāt Senžermēna noslēpumaino izcelsmi. Pat viņa nacionalitāte paliekneskaidra: itālietis vai anglis? Varbūt pat no Arābijas? Lai kā tas arī būtu, Senžermēns iegūst LudviķaXVI un viņa mīļākās, bēdīgi slavenās Pompadūras, labvēlību. It sevišķi Pompadūra īpaši bijusiieinteresēta grāfa Senžermēna slepenajā tinktūrā. Noslēpumainais grāfs bija izpaudis, ka viņa rīcībā esotlīdzeklis pret novecošanos. Nav arī noskaidrots, kā viņš ieguvis to bagātību, kas viņam acīmredzotpieder.

Labprāt viņš rotājas ar vērtīgiem dārgakmeņiem, kurus pats, vismaz spriežot pēc uzvedības, augstunevērtē un ar jebkuru ieganstu vienkārši izdāļā.

Tenkas sit augstu vilni. Vai grāfs ieguvis bagātību no daudzajām dižciltīgajām dāmām, kurām pārdoddzīvības eliksīru, kas sola mūžīgo jaunību? Vai viņš ir angļu apmaksāts spiegs franču galmā? Vai varbūtprūši ir slepenie naudas devēji? Jeb vai viņš vienlaikus kalpo kā prūšiem, tā angļiem?

Bet grāfs ir arī neparasta parādība. Piemēram, daudzi dižciltīgie, kam nav nekādu praktisku zināšanuun iemaņu, apbrīno grāfa spēju iegūt pārsteidzošus krāsu efektus. Ar noslēpumainiem pilieniem untinktūrām viņš krāso zīdu un ādu, ar krāšņajiem audumiem burtiski sajūsminādams patiesi izlutinātāsgalma dāmas.

Grāfs vienmēr viegli atrod labvēļus un atbalstītājus, uz kuru rēķina iekārto savas laboratorijas.18. gadsimtā ķīmija ir jauna un iecienīta zinātne. Bet, kamēr Prīstlijs, Kevendišs vai Lavuazjē,

piemēram, pēta gaisa sastāvu, grāfa Senžermēna uzmanība vēl aizvien pievērsta alķīmijai un dzīvībaseliksīram.

1710. gadā grāfiene de Zežī Venēcijā it kā iepazinusies ar grāfu, un pēc 50 gadiem, 1760. gadā, kadabi atkal sastopas, sākumā viņa Senžermēnu nepazīst, tikai saskata zināmu līdzību. Tad viņa it kā grāfamjautājusi - vai viņa neesot pazinusi grāfa tēvu, kuru sastapusi Venēcijā. Cin visiem par brīnumu viņauzzina': tas esot bijis viņš pats, kuru viņa toreiz, pirms 50 gadiem, satikusi un kurš aizvien vēl izskatāstikpat svaigs kā toreiz, tātad nav novecojis.

Vai pateicoties savam dzīvības eliksīram? To pašu stāsta arī par mūsu Minhauzeny, tomēr tas tačupazīstams kā melu lielkungs. 1710. gadā Žans Filips Ramo apraksta Senžermēnu kā četrdesmit piecus līdzpiecdesmit gadus vecu vīrieti. Tātad 1760. gadā, pieņemot, ka viņš patiesi ir tas pats vīrietis, grāfamSenžermēnam vajadzētu būt apmēram 100 gadus vecam.

Pats grāfs to dara ar plašu žestu - ja vien uzreiz nepiedēvē sev (skatīt turpmāk) tūkstoš gadus - un parsavu dzimšanas gadu nosauc 1651.

Noslēpumainā miglā tīts viņa dzīvē bijis laiks no 1737. līdz 1742. gadam. To viņš it kā esotpavadījis Persijas šaha galmā, «kas man bija ārkārtīgs gods». Tālajā Persijā viņam uzticētas arī «līdz šimnezināmas mīklas un noslēpumi». Kur gan citur! Kā zināms, noslēpumi un nezināmas lietas nekadneatrodas tuvumā, bet galvenokārt gan pavisam tālu plašajā pasaulē. Pilnīgi vecās parunas garā: vieglimelot tam, kas nāk no tālienes.

1743. gadā grāfs parādās Londonā, «bagātāks kā jebkad, dāsnāks kā jebkad un cēlajai dižciltīgopasaulei pievilcīgāks kā jebkad agrāk».

1744. gadā Anglijā pazūd tā vīra pēdas, kas sevi dēvē par grāfu Senžermēnu, un gadu vēlāk tāsparādās Austrijā. Vēsture klusē par to, ko Senžermēns tur darījis turpmākajos četros gados. Katrā ziņā1749. gadā maršals de Belils uzaicina grāfu uz Parīzi, un «1756. gadā pasaules klaidonis Roberts Klaivsviņu sastop Indijā». Jau nākošajā gadā grāfs atkal ir Francijas karaļa galmā.

Šajā laikā pastiprinās aizdomas, ka grāfs, īstais «Figaro šurp, Figa- ro turp», laikam esot slepenaisaģents. Jau tāpēc vien, ka miers starp Prūsiju un Austriju it kā esot noslēgts ar grāfa palīdzību. 1760. gadā*London Chronicle» jūtas aicināts paziņot, ka grāfa Senžermēna rīcībā tomēr esot mūžīgās jaunībaseliksīrs.

Tik kustīgā grāfa nākošā pietura ir Krievija, kur viņš it kā arī kļūst politiski aktīvs, proti: «Drīzvisiem nāk zināms, ka viņš palīdzējis Katrīnai Lielajai tikt pie varas.» Turpmāk ziņots tikai par viņavaroņdarbiem: «Ļoti daudz viņš strādā laboratorijā. Arī prognozē nākotni. Kad nomirst Ludviķis XV,grāfs gara acīm skata asiņainas ainas un 1762. gadā pareģo franču dižciltīgajiem asiņainu nākotni.»

Tātad Senžermēns dodas uz Francijas kara|a galmu, «enerģiski un noteikti» brīdina Ludviķi XVI unMariju Antuaneti, bet «tie abi tikai smejas».

Pēc tam 1768. gadā viņš ierodas Vācijā. «Berlīne ir ceļa mērķis. Vācijā 1768. un 1769. gadā viņšatver vairākas fabrikas.»

Izveicīgs darbonis, kas ir visur klāt: «1770. gadā viņam slepenas sarunas ar kņazu Orlovu Maskavā,tajā pašā gadā viņš iepazīstina» (tomēr - it kā) «Mesmeru ar cilvēka noslēpumainajiem spēkiem.» Pēctam ir ziņas, ka Senžermēns vēlreiz pabijis Londonā, un kā nākošais ir paziņojums par viņa nāvi 1784.gadā. Vai tiešām? Viens no grāfa lielākajiem labvēļiem Hesenes un Kaseles princis Kārlis ir ārkārtīgisatriekts, gandrīz nespēj noticēt, ka mūžīgās jaunības apdvestais virs varētu būt miris, un pasludina: «Viņšvarbūt bija viens no vislielākajiem gudrajiem, kādi jelkad dzīvojuši.»

Bet Kolins Vilsons, kas mūsu gadsimtā ir slavens vīrs slepeno zinātņu aprindās, lietišķi konstatē topašu, kas fiksēts arī Ekernferdes baznīcas grāmatā (sk. attēlu 195. lpp.): tā dēvētais Senžermēns patiesiesot miris 1784. gadā. «Patiesība ir pavisam prozaiska, viņš miris apmēram 75 gadu vecumā 1784. gadā.

Slimojis ar reimatismu un depresijām.»Vīrs ar mūžīgās jaunības eliksīru, lielais meistaravantūrists un - reimatisms, depresijas…Par to, protams, līdz pat mūsdienām maz uztraucas profesionālie noslēpumu zinātāji.«1785. gada 15. februārī grāfs Senžermēns piedalās starptautiskajā brīvmūrnieku kongresā. To

neapšaubāmi pierāda Parīzes protokoli.»(Ko tad pierāda Ekernferdes baznīcas grāmata? Vai tas būtu apstrīdams? Bet - uz priekšu! Kuru gan

apturēs šādi sīkumi.)«Senžermēns ir sveiks un vesels, parādoties arī zviedru karaļa galmā revolūcijas, t. i., 1789. gadā.

Karalis Gustavs uzklausa mācito vīru, un grāfs kļūst par galma ārstu. Ne mazāks iespaids atstāts uzDademā kundzi. Viņa dod grāfam apmēram 45 gadus, apraksta kā vīrieti ar staltu augumu… 1793. gadāgrāfs atkal ir Parīzē. Piepildījies sliktais pareģojums. Asiņainie skati, ko viņš redzēja kā skaidru vīziju ap1762. gadu, kļuvuši par realitāti. Kā liecina tā laika hronika, viņam izdodas parunāt ar Ludviķa XVmīļāko marķīzi Dibarī, kuru pēc atgriešanās Parīzē tajā pašā gadā apcietina un soda ar nāvi. Grāfs esotmierinājis un atbalstījis arī Mariju Antuaneti. Pēc tam 19. gadsimtā grāfs Senžermēns esot uzticējisdabasspēku noslēpumu lordam Litonam. 1867. gadā ir ziņa par Senžermēna piedalīšanos «Lielās ložas»saietā Vīnē, un tajā pašā gadā - par grāfa līdzdalību līdzīgā sanākšanā Milānā! Beidzot 1972. gadāfrancūzis Rišārs Šanfē paziņo, ka viņš esot Senžermēns, un televi - zijas kameras priekšā demonstrēalķīmiskus eksperimentus.»

Un, ja viņš tiešām nav miris, tad dzīvo vēl šodien.Nopietni - ko mēs varētu secināt no tā visa un kas zināmā mērā būtu pieņemams loģiskai domāšanai

un arī mūsdienu zināšanām? Vai tiešām dievu svaidīts gudrais? Vai arī tomēr ja ne veiksmīgs un ļotislīpēts komersants un uzņēmējs, tad liels blēdis un avantūrists kā, piemēram, Kaljostro? Vai gluži otrādi:ne tikai viens, bet vairāki, kas līdzīgi grāfam cits pēc cita ceļoja cauri gadu desmitiem un gadu simtiem?Tas izklausās ticamāk, ja iepazīstas ar visām ziņām, pirmām kārtām ar tām, kuras neattiecas uz viņadokumentēto dzīves laiku (bet uz to laiku ari). Grāfs Senžermēns: varbūt pat kopā ar viņu pašu tas, šķiet,drīzāk kļuvis par sugas vārdu veselam avantūristu klanam (kopā ar viņu pēctečiem).

Katrā ziņā tas tad būtu šīs mīklas atrisinājums.Nobeigums no leksikona:«Senžermēns dzimis apmēram 1710. gadā, miris 1784. gadā Gotorpā. Vieni viņu uzskatīja par

dēkaini, citi par iesvaidīto, Adjara teozofiskajā* biedrībā viņu uzdod par septītā stara meistaru. Viņš patsizteicies, ka ir vairāk nekā 1000 gadus vecs un viņa ricībā ir burvju spēki. Daudzi Eiropas galmi viņuuzņēma, un vēlāk viņam bija liela ietekme uz Hesenes landgrāfu Kārli. Tāpat viņš apgalvo, ka ir augstaspakāpes brīvmūrnieks. Adjara teozofiskajā biedrībā viņa vārds ir ari M.Rakocī, un viņu, starp citu,uzskata par Frānsisa un Rodžera Bēko- na inkarnāciju… Dokumentāls pierādījums par Senžermēna nāvi irEkernferdes baznīcas grāmatā 1784. gada februārī/martā, ieraksta Nr. 12: «Tā sevi dēvējošais grāfsSenžermēns un Veldona, šajā baznīcā nav zināma cita informācija…»

(Adjara teozofiskā biedrība: teozofiska biedrība kopš 1882. gada. Meistari - nezināmas un anonimasautoritātes, uz kurām savu mācibu attaisnošanai atsaucas okultās kustības kopš Adjara teozofiskāsbiedrības dibināšanas.)»

(Slepeno zināšanu leksikons.)

19. gadsimts pēc Kristus Vai Napoleons ir noindēts?

Tagad Napoleons atdusas septiņos šķirstos greznā kapenē Invalidu baznīcā. Kad viņu 19 gadus pēcnāves no Svētās Helēnas salas pārveda dzimtenē, ekshumētais līķis nebija nemaz trūdējis:

«It kā viņš tikai gulētul» Sādu konservēšanas efektu izraisa arsēns…

Kad 1821. gada 5. maijā Napoleons Bonaparts mira Svētās Helēnas salā, tā nebija dabiska nāve, betgan sekas mērķtiecīgai indēšanai ar arsēnu.

Tā uzskata zviedru zobārsts un inžu eksperts Stens Foršūvuds. Viņam ir piekritēji. Tēze parNapoleona noindēšanu ir pausta vienmēr.

Starp citu, to uzskata par pierādītu.Kopš 1955. gada Foršūvuds ir pētījis Napoleona uzticamā kambarsulaiņa Luija Maršāna memuārus.

Luijs Maršāns arvien bijis padevīgi uzticīgs savam kādreizējam valdniekam un nekad nebija ticējisNapoleona dabiskai nāvei.

Par noindēšanu liecina arī kas cits, ne tikai uzticīgā kambarsulaiņa aizdomas. Ir zināms undokumentēts, ka bijušais valdnieks, no 1815. gada līdz savai nāvei atrazdamies trimdā Svētās Helēnassalā, tur acīm redzami fiziski sabruka un bija «burtiski uztūcis un uzburbis».

Tās ir pazīmes, kas varētu norādīt uz saindēšanos ar arsēnu. Jāpiebilst gan, ka ari klimats SvētāsHelēnas salā nebūt nav veselīgs un viegli panesams. «Nāvējošā tropu klimata» dēļ sala starp Āfriku unDienvidameriku angļu karavīriem vienmēr bijusi sliktā slavā, un viņi baidījās no tās. Garnizonā cilvēkiregulāri mira no caurejas un dzeltenās kaites. Napoleona trimdas namu bija apsēdušas žurkas. Katru naktikalpotāji tās nogalēja dučiem.

Napoleona pēdējās mokpilnās dzīves stundas protokolētas ļoti precīzi: viņu mocīja smaga iekšējakarstuma sajūta, dedzinošas sāpes, milzīgas slāpes, un pulss bija ļoti vājš. Pēc Napoleona nāves ķirurgsDr. Frančesko Antommarki pierakstījis 30 novērotos simptomus. Foršūvuds paziņojis, ka 22 no tiem varotuzskatīt par tipiskiem vai vismaz iespējamiem, ja notikusi saindēšanās ar arsēnu.

Tiešām, dokumentētais fakts par Napoleona uzpūsto ķermeni un pastāvīgo svara pieaugumu vien jau

runā pretī oficiālajam nāves cēlonim kuņģa vēzim. Tādā gadījumā vajadzētu būt pilnīgi pretēji: ķermeņamasas zudums līdz pilnīgai novājēšanai.

Jautājums: vai iespējamā noindēšana mūsdienās vēl ir pierādāma? Pa to laiku televīzijā jau bijušasvairākas dokumentālas pārraides par šo tēmu. Arī televīzija vadījusies no šīs jau iedibinātās pārliecības.

1840. gadā, 19 gadus pēc nāves, Napoleonu pārveda uz Parīzi, uz Invalidu baznicu. Franču hronikāsnotikums atspoguļots šādi:

«1840. gadā norisinās visnozīmīgākais notikums Invalīdu baznīcas vēsturē: tā uzņem Napoleonamirstīgās atliekas. Pēc septiņus gadus 202 ilgām sarunām ar Angliju Luijam Filipam radās iespēja nosūtītsavu dēlu princī Žuenvilu uz Svētās Helēnas salu. Tur viņš ierodas 8. oktobrī ar fregati «La Belle Poule»un ierosina ekshumāciju. Šķirstu atver uz divām minūtēm. Gvardista formas tērpā tur guļ pirms 19 gadiemmirušais eksimperators, pārsteidzoši labi saglabājies un nemaz nav satrūdējis. Kā liecinieki tur stāvNapoleona trimdas pēdējie līdzgaitnieki Gurgo, Bertrāns, Laskasē un Maršāns, un viņiem grūti valdītemocijas. 30. novembrī fregate ienāk Šerbūrā. Pa Sēnu caur Havru šķirstu ar Napoleona mirstīgajāmatliekām nogādā uz Parīzi līdz Neijī. Svinīgā apglabāšana notiek 1840. gada 15. decembrī. Spēcīgāsniegputenī bēru gājiens dodas uz Triumfa arku, pa Elizejas laukiem uz leju, pāri Konkordijas laukumamlīdz Invalīdu baznīcas laukumam.

Tribīnēs viens no goda viesiem ir Viktors Igo. Laukumā ir ap simttūkstoš cilvēku. Igo ir atzīmējis, katieši tajā acumirklī, kad zeltā mirdzošie līķrati no krastmalas iegriezušies laukumā, starp mākoņiemizspraukusies saule «un laukums nošalcis».

Zārku novieto Svētā Žeroma kapelā, un tas tur paliek tik ilgi, kamēr sagatavo īsto atdusas vietu. Tasilgst vēl 21 gadu. Galīgā apbedīšana notiek 1861. gada 3. aprīlī. Šīs kapavietas elpu aizraujošaismajestātiskums baznīcas vidū, tieši zem kupola, izvēlēts ļoti pārdomāti. Lai netraucētu nedz baznīcasceltnes harmoniju, nedz aizsegtu skatu uz altāri, būvmeistars Viskonti izveidojis apaļu kriptu [12] , koapņem un sargā marmora siena. Centrā, visdziļākajā vietā, stāv sarkana porfira sarko- fāgs uz Vogēzugranīta pamatnes. (Porfīrs ir blīvs, sīkkristālisks iezis ar ieslēgtiem kristāliskiem lāsmojumiem.)Sarkanais porfīrs tika izvēlēts tāpēc, ka reiz ari romiešu valdnieku sarkofāgi bijuši no šī cēlā ieža. Visimēģinājumi atrast piemērotu porfīru Itālijā, Grieķijā un pašā Francijā ļoti ilgi bija neveiksmīgi. Tikai1846. gadā krievu Karēlijā atklāja piemērotu šī vērtigā materiāla akmeņlauztuvi. No pavisam 200atlauztiem blokiem (katrs svēra 200 tonnas) izvēlējās 15. To nogādāšana uz Parīzi bija saistīta arneparastām papildu grūtībām un problēmām un prasīja vairāk nekā gadu. Pēc tam divi gadi pagāja,materiālu apdarinot un pulējot.

Imperatora līķis guldīts sešos šķirstos, kas ielikti cits citā. Pirmais (skaitot no iekšpuses) ir no baltāskārda, otrais no mahagonija, trešais un ceturtais no svina, piektais no melnkoka un sestais, ārējais, noozola. Un beidzot šis seškārtigais zārks ievietots istajā porflra sarkofāgā.»

Tas vien skaidri parāda, ka vēlreizēja ekshumācija, atverot šos septiņus šķirstus, ir izslēgta. Pūlesneattaisnotos, nemaz nerunājot par tradicionālo un vēl jo vairāk nacionālo pietāti. Bet tas nebūt nenozīmēto, ka par līķi vairs nevarētu iegūt skaidrību.

Vispirms jau eksistē pārsteidzošais un drošais fakts, ka, ekshumē- jot liķi pirms tā pārvešanas uzdzimteni, to pēc 19 gadiem atrada pilnīgi iekonservējušos un nesatrūdējušu, kaut gan tas nebija balzamēts,ari zārks nebija hermētiski noslēgts. «Līķa apbrīnojami labā saglabāšanās vien,» uzskata Stens Foršūvuds,«jau liecina par saindēšanos ar arsēnu. Proti, šī inde gan nonāvē, bet vienlaikus ir labs konservants. Beztā Napoleona līķim nenovēršami un neizbēgami sen vajadzētu būt pārvērstam pīšļos, saglabājoties tikaiskeletam. Bet faktiski viņš drošībā gulēja zārkā tā, it kā būtu tikai aizmidzis.»

Taču no secinājumiem līdz konkrētam pierādījumam ir tāls un grūts ceļš.Arsēnu var konstatēt upura matos. Agrāk šim nolūkam noteikti vajadzēja lielāku daudzumu matu. Lai

gan zināms, ka dažas franču ģimenes kā relikvijas glabā vairākas Napoleona matu sprogas, tomēr bijapilnīgi neiespējami un izslēgts šādā veidā sadabūt izmeklēšanas nolūkiem nepieciešamo «lielāko

daudzumu» Napoleona matu; kaut vai tā iemesla dēļ vien, ka vairākums sprogu īpašnieku strikti atteicāstās atdot.

Tāda bija situācija, kad nāca izšķirīgais pagrieziens. Britu pētnieks Dr. Hamiltons Smits noGlāzgovas universitātes izstrādāja jaunu testa paņēmienu - pietika tikai ar vienu vienīgu matu, laikonstatētu saindēšanos ar arsēnu.

Tad pie darba ķērās Foršūvuds. Viņš centās uzzināt, kur dzīvo to cilvēku pēcteči, kuri bija kopā arNapoleonu Svētās Helēnas salā un kuriem, iespējams, piederēja Napoleona mati kā relikvija.

Tā, piemēram, bija princis Napoleons Luijs Žeroms Viktors Bona- parts. Bet viņš neieradās uzsarunāto tikšanos un vienkārši liedzās nodot Foršūvuda rīcībā kaut vienu Napoleona matu.

Izpalīdzīgāks bija komandants Anri Lašokē, par kuru bija zināms, ka viņam pieder viena matusproga, kura Napoleonam esot nogriezta tūlīt pēc nāves. No šīs sprogas Dr. Smits Glāzgovā saņēma vienumatu un veica testu, protams, nezinot, kam šis mats piederējis. Analīzes rezultāts:

«Matu paraugs ar iniciāļiem H.S., analizējot pēc manām aktivizējošām metodēm, uzrādīja 10,38mikrogramus arsēna uz 1 gramu mata. Šis augstais rādītājs pierāda, ka uz attiecīgo personu iedarbojiesrelatīvi liels arsēna daudzums.»

Panākuma iedvesmots, Foršūvuds centīgi turpināja meklēt vēl citus Napoleona matus un guvasekmes. Visi izmeklējumi deva to pašu rezultātu. Laikā no pakāpeniskas saslimšanas, cauri vārguļošanaiun līdz pat nāvei Napoleonam Bonapartam nepārtraukti bija dotas lielas arsēna devas.

Ja nu, izsakoties juridiski, «ar varbūtību, kas robežojas ar garantiju», bija pierādīts, ka bijušaisvaldnieks patiesi miris no saindēšanās ar arsēnu, tad uzreiz radās turpmākie neizbēgamie jautājumi: vai tāvispār bijusi slepkavība, un, ja tas tā, tad - kas bija slepkava un kāpēc? Kam gan bija svarīgi novākt noceļa vīru, kuram, izraidītam burtiski uz pasaules malu, atņemta visa vara un jebkura ietekme un kurš pēcvisiem cilvēciskiem apsvērumiem nevienam vairs nevarēja būt un nevarēja kļūt bīstams?

Varbūt tomēr slepkava no visa tā baidījās? Vai varbūt motīvs bijis kaut kāda atriebība, vilšanās?Vai slepkava nevarētu būt viņa ārsts Dr. Antommarki? Tāpat kā Bonaparts, ari viņš bija korsikānis.

Kad viņš 1819. gada septembrī ieradās Svētās Helēnas salā, vispirms devās pieklājības vizītē pie salasbritu gubernatora sera Hadsona Lova. Par to Napoleons bija tik saniknots, ka lika ārstam gaidīt trīsdienas, iekāms viņš to pirmoreiz pieņēma. Bet tas vien noteikti nebūtu motīvs pat korsikānim tik smagaiatriebei. Turklāt, ja ārsts būtu bijis slepkava, diez vai viņš būtu sarakstījis tik detalizētu ziņojumu ar visunāves cēloņu uzskaitījumu, starp kuriem vairāk nekā divas trešdaļas simptomu bija vai varēja būt netiešipierādījumi par saindēšanos ar arsēnu (kā ārstam viņam tas, protams, bija zināms, un, ja tas tā bija, tadvispirms ārstam tas būtu bijis jāzina ļoti precīzi). Tā rīkojoties, ārsts tātad būtu apzināti sevi notiesājis uznāvi, un to nu tiešām viņam nevar piedēvēt, jo tad taču nebūtu vajadzējis tik ilgi nemanāmi, neuzkrītoši unslepeni indēt. CIn ir vēl cits svarīgs netiešs pierādījums tam, ka ārsts nevarētu būt vainīgais. Saskaņā aranalīzēm arsēns Napoleonam niecīgās devās dots, sākot jau ar 1818. gadu. Bet Antommarki ieradās tikai1819. gadā. Pat jau 1817. gada septembrī Napoleons bija pirmoreiz sūdzējies par trulu spiediena sajūtulabās paribes rajonā.

Pēc ilgas cītīgas izmeklēšanas par vienīgo iespējamo vaininieku beigu beigās palika Saris Tristansde Montolo un nevis kāds Anglijā uzpirkts, britu monarhijas apmaksāts slepkava, kā bieži vienNapoleons pats bija baidījies un kā viņam licies.

Kas bija šis Saris Tristans de Montolo? Viņš piederēja pie kalpotājiem. Viņam vajadzēja būt kādamno tiem, kas ja ne kopš 1817. gada, tad vismaz kopš 1818. gada līdz imperatora nāvei ik dienas atradiesviņa tiešā tuvumā. Un tādu nebija nemaz tik daudz.

Visas personas trimdinieka mājsaimniecībā vienmēr ēda to pašu ēdienu, ko Napoleons. Tātad ēdiensbija ārpus aizdomām. Citādāk bija ar vīnu. Kas vēlējās noindēt Napoleonu, varēja to izdarīt tikai ararsēnu vīnā. Kam tātad bija pieejams vīns? Tikai Šarlam Tristanam de Montolo.

Bet motīvs?

Pēc Foršūvuda domām uzdevuma devējs bija grāfs d'Artuā (1757-1836), jaunākais abu valdniekuLudviķa XVI (1754-1793) un Ludviķa XVIII (1755-1824, valdīja kopš 1815. gada) brālis - visi trīstroņmantnieka Ludviķa dēli. Pēc revolūcijas grāfs d'Artuā bija devies trimdā uz Skotiju un ienīda visu,kas bija saistīts ar revolūciju, it sevišķi Napoleonu, kurš, pēc viņa uzskata, bija izmantojis revolūcijutikai nolūkā sagrābt varu. Tiešām, vairākus atentātus pret Napoleonu, kā arī intrigas, kas nāca no Skotijas,piedēvēja viņam. Grāfu d'Artuā acīmredzot apmierināja tikai droša un pilnīga Bonaparta ģimenes un visuattiecīgo pretenziju nostumšana malā. Viņš zināja, ka varēja pats pretendēt uz troni pēc brāļa LudviķaXVIII nāves, un viņš faktiski arī bija troņmantnieks (kā Kārlis X viņš tiešām valdīja no 1824. līdz 1830.gadam). Tāpēc jau Napoleona valdīšanas laikā viņš arvien bija centies novākt Napoleonu no ceļa.

Napoleons nojauta un vienmēr par to ari runāja, ka pat trimdā viņš vienmēr bijis potenciāls draudsintrigantam grāfam un vēlākajam valdniekam - tiklab viņam personīgi, kā arī atkal izveidotajai karalistei.Beigu beigās d'Artuā jau bija reiz piedzīvojis, kā Napoleons atkal parādījās no aizmirstības un triumfālāgājienā atgriezās no Elbas Parīzē, kaut arī tas ilga tikai slavenās 100 dienas. Kaut kas līdzīgs otrreiznekādā ziņā vairs nedrīkstētu notikt-tā ar zināmu pārliecību uzskata Foršūvuds. Šis slepkavības motīvsliekas samērā pārliecinošs.

Vai tātad grāfs d'Artuā slepkavībai bija nolīdzis kalpotāju de Mon- tolo?Divi amerikāņu autori Deivids Hepguds un Bens Veiders par šo gadījumu sarakstījuši grāmatu

«Napoleona slepkava». Viņi nonāk pie šāda secinājuma: «Vienīgi de Montolo praktisku iemeslu dēļ vienvar būt slepkava. Tīri tehniski to spēja izdarīt tikai viņš. De Montolo bija vienīgais, kam bija iespējapiejaukt arsēnu Napoleona vīnam - sākumā tikai pavisam minimālu, gandrīz nemanāmu un nekādā ziņā nenāvējošu devu, kura tomēr noveda pie pakāpeniska un nepārtraukta veselības stāvokļa pasliktināšanās.»

Pēdējais jautājums bija: vai de Montolo beigās būtu ievērojami paaugstinājis devu? Laikam gan tāesot bijis - tāda ir Foršūvuda pārliecība; sevišķi pēdējās dienās, kad Napoleons stipri mocījies,slepkava esot Napoleona pretsāpju līdzekļus sajaucis vēl arī ar arsēnu.

Turklāt Napoleons vispār bija medikamentu pretinieks. Kādā sarunā ar Antommarki viņš reizizteicies: «Ticiet man, mēs darītu labāk, ja visas šīs zāles noliktu malā. Dzīvība ir cietoksnis, par kurunedz jūs, nedz es neko nezinām. Kāpēc mums vajadzētu apgrūtināt tā pašaizsardzību? Šī cietokšņa līdzekļiir pārāki par visiem jūsu laboratoriju līdzekļiem. Korsivārs man tāpat godīgi ir piekritis, ka visas jūsunetīrās mikstūras nekam neder. Medicīna ir pavisam nedrošu priekšrakstu krājums, kuru iedarbība vispārvairāk kaitē nekā dara labu. Manā farmakopejā galvenie līdzekļi ir tīrs ūdens, svaigs gaiss un tīrība.»

Taču vēl bija jānoskaidro un, iespējams, jānovērš pēdējās šaubas: vai Napoleons patiesi ir tišāmnoindēts ar arsēnu, vai nepastāv kaut vai teorētiska iespējamība, ka viņš aiz pārskatīšanās ir uzņēmis indi,tas bijis pilnīgi neapzināti un netīšām un bez jebkādas «došanas», tātad bez slepkavības nolūka? Tiešām,arsēnu var uzņemt dažādā veidā - gandrīz tāpat kā azbestu, ko esam atzinuši par dažkārt dzīvībai bīstamubūvmateriālu.

Kā mūsdienās zināms, Napoleona laikos faktiski plaši un ļoti vieglprātīgi bija izplatīts vara arsēns.Ar to krāsoja tapetes un audumus. Gn jau 1892. gadā anglim Dr. Deividam Džonsam tiešām izdevāspierādīt, ka tapetes vairākās Napoleona istabās bija iekrāsotas tieši ar šo vara arsēnu. (Angļu televīzijašim aspektam veltīja dokumentālu pārraidi «Lieta ar Napoleona tapetēm».)

Tomēr Foršūvuds šādu iespēju kategoriski noliedz, un tas nav gluži bez pamata: «Ja tas tā būtu, tadSvētās Helēnas salā bez Napoleona arī visām citām personām būtu saindēšanās simptomi, bet tā nebijavis.»

Un nobeigumā pēdējā domu rotaļa: vai būtu iespējams, ka drūmais slepkava, neuzticamais, bet parsavu ļaundarību bagātīgi atalgotais kalpotājs de Montolo novērojis, kā Napoleons savas otrās trimdaslaikā, kā pierādīts, arvien biežāk krizdams depresijās, truli blenžot, stundām ilgi vilcis ar pirkstu patapetes rakstu uz sienas? Cln tad de Montolo varbūt arī mazliet piepalīdzējis un pakrāsojis ar arsēnakrāsu?

Bet tie, protams, atkal ir tikai prātojumi, kas pikanti atgādina «Den- vera klanu» no televīzijas. Tur,kā zināms, ļaunais dēls Ādams arī izdarīja slepkavības mēģinājumu, indējot Džefu ar indīgu krāsu, ar kolicis izkrāsot Džefa biroju.

20. gadsimts pēc Kristus Fatimas slepenais vēstījums

Vai saule Fatimā patiešām ir virpuļojusi «kā ugunīgs ķermenis» un to nebūtu reģistrējusi nevienapasaules observatorija?

Vai Fatimas tā dēvēto trešo vēstījumu baznīca slēpj? Vai tajā tiešām minēts pasaules bojāejassākuma datums?

1917. gadā Fatimā, Portugālē, tris zemnieku bērni bija redzējuši savādu viziju. Kopš tā laika Fatimair pasaulē pazistama ar Marijas parādīšanos un tādējādi ir svētceļojuma vieta kristiešiem tāpat kā Lurdavai Censtohova.

Ganot aitas, trim bērniem - Lusijai duš Santušai, viņas brālēnam Fransišku un māsīcai ZasintaiMartai - parādījusies Dievmāte. Tā viņi par to pavēstijuši.

Dievmāte parādījusies pavisam 6 reizes - pusgadā precīzi katru mēnesi vienā un tajā pašā datumā:13. maijā, 13. jūnijā, 13. jūlijā, 13. augustā, 13. septembrī un 13. oktobrī.

Bet īstenā Fatimas mīkla - un par to zināms mazāk - sākās jau gadu agrāk, proti, 1916. gada vasarā.Un jau agrāk Marijas parādīšanās visā Eiropā bija notikusi arvien biežāk.

1879. gada 21. augustā Īrijā, Knokmuirē, vienlaicīgi 15 personas redzējušas vīziju: baltā tērptaMarija ar kroni galvā, pacēlusi rokas lūgšanā pret debesīm.

1882. gada 2. janvārī Francijā, Lionas slimnīcā, Anna Marija Koste redz Marijas vīziju. Apģērbtakrāšņā, dārgā mētelī, Dievmāte nes rokās mazo Jēzu. Vēl viņa tur zemeslodi ar pārlauztu krustu.

1884. gadā Dievmāte vairākkārt parādās deviņgadīgajai Marijai Lurdo Francijā, Sentkolimbēnā.1886. gada 29. novembrī Francijā, Djemozā, 27 gadus vecā Marija Luīze Nerboljē pielūdz savu

Marijas vīziju.1888. gada 22. martā divas trīsdesmitgadīgas sievietes Itālijā, Kastelpetrosā, apliecina Marijas

parādīšanos.1890. gada 8. maijā Francijā, Sinjī, kāds vīrietis Alfrēds Seilē un viņa māsa Marija ierauga debesīs

aizslīdošu Mariju ar lūgšanā saliktām rokām.

1895. gadā 12 gadus vecs zēns Indijā, Krišnannestī Sankaranara- janamā, redz Mariju ar Jēzusbērnu.Tad kaut kas izmainās. Visās vīzijās, kas novērotas ap 19. gadsimta beigām, Dievmāte vienmēr

bijusi pilnīgi pasīva, bet pēkšņi tā sāk aktīvi darboties; pirmoreiz tas notiek 1914. gada 12. septembrī.Kauja pie Marnas. Viena no pirmajām 20. gadsimta «jaunās kara mākslas» sīvajām kaujām. Šķiet, ka

vācu armija ir galvas tiesu pārāka, tūlīt tā acīmredzot dosies uzbrukumā. «Te pie debesīm parādāsMarijas tēls, kas aptur vācu virzīšanos uz priekšu. Parādību redz daudzi karavīri.»

Par cik pierādītu uzskatāma šī parādīšanās?1914. gada 13. februāri Marijas vīzija jau bija runājusi ar zemnieci Jevdokiju Andrianovu

Počinskā, sacīdama: «Kolomenskā pie Maskavas paslēpta melna ikona.» Ikona tiešām esot atrasta.1915. gadā ir vairākkārtīgi ziņojumi, ka Marija esot parādījusies arī virs krievu frontes līnijas.Cik tas ir droši (vai objektīvi pierādāms)?Tās noteikti ir tikai subjektīvas liecības.Beidzot 1916. gada vasarā notikumi Fatimā apsteidz cits citu. Turienes vīzijas, kas kļūst

pasaulslavenas, laikam gan jāuztver par kulmināciju visām Marijas parādīšanās reizēm iepriekšējos gadudesmitos.

Ir dokumentēts, ka jau 1915. gada vasarā Lusija duš Santuša, viņas brālēns Fransišku un māsīcaŽasinta Marta vairākas reizes pamana baltu mākoni, kas «ietver kādu skaistu nezemes tēlu» un aizslīddebesis. To pašu bērni piedzīvo 1916. gada vasarā, šoreiz Kovas da Īrijas mazajā ielejā.

Šķiet, viss tā noticis ar nodomu, it kā pirmā parādīšanās iepriekšējā vasarā un tagad arī šī vēlētosbērnus sagatavot notikumiem nākotnē.

1917. gada 13. maijā Lusija, Fransišku un Žasinta redz pirmo konkrēto vīziju. Bērni gana aitas, kadviņus izbiedē kaut kas līdzīgs zibenim. Pērkons, protams, nav dzirdams. Vai tuvojas spēcīga vētra?Parādība atkārtojas. No debesim šaujas spoža gaisma, kas ir vēl iespaidīgāka nekā pirmajā reizē. Un tadbērniem parādās viņa. Marija uzrunā bērnus: sākot ar šo reizi, viņa nākšot vienmēr katra mēnešatrīspadsmitajā datumā.

Bērni pastāsta piedzīvoto. Tikpat kā neviens negrib ticēt. Šī iemesla dēļ nākošajā parādīšanās dienā,13. jūnijā, ierodas nedaudzi. Tie ir paši bērni un apmēram 50 pieaugušo no tuvējiem ciemiem.

Atkal iemirdzas zvīļojoša, zibenim līdzīga gaisma, bet bez pērkona.Lusija nokrīt ceļos. Viņa ļoti lūdz parādību, lai tā atļauj viņai doties līdzi uz paradīzi. «Un arī mana

māsīca Žasinta Marta un mans brālēns Fransišku gribētu nokļūt debesīs.»Atbildei seko Fatimas pirmais pravietiskais vēstījums, kurš salīdzinājumā ar vēlākajiem ir maz

pazīstams: «Fransišku un Žasintu Martu es drīz ņemšu līdzi. Bet tu, Lusija, paliksi šeit ilgāk.»1919. gada 4. aprīlī nomirst Fransišku, nepilnu gadu vēlāk arī Žasinta Marta. Kā stāsta, abu bērnu

nāvi pavada noslēpumainas gaismas atspulgs.Nākošā parādīšanās, kā pieteikts, ir 1917. gada 13. jūlijā. Šoreiz ieradušies jau apmēram 4000

ticīgo, kas gribētu piedzīvot brīnumu. Divreiz nodārd pērkons, kas šoreiz pieteic parādīšanos.«Pārdabiski skaista varavīksne,» vēstī ziņojumi, «izplata noslēpumainu gaismu.»

Lusija atkal vēršas pie parādības ar lūgumu: «Izdari taču brīnumu, lai neticīgie atrod ceļu uz ticību!»Parādība, kā stāsta Lusija, tādu brīnumu piesaka 13. oktobrī.Nākošā parādīšanās 13. augustā kļūst sevišķi pazīstama Fatimas trīs vēstījumu dēļ.Pirmais vēstījums ir priecīgs: driz beigsies pirmais pasaules karš.Otrais ir drūms: izcelsies otrais pasaules karš. Vēsts nosauc arī kādu zīmi: pirms šī otrā pasaules

kara sākuma debesīs parādīsies spožums.Tieši tas notiek nedēļu pirms otrā pasaules kara sākuma. Savā kalnu mītnē pie Berhtesgādenes

Hitlers atzīmē savstarpējās neuzbrukšanas pakta noslēgšanu ar Staļinu, kad dīvains mirdzums pie debesīmveselu stundu pieveic nakts melnumu un viss iegrimst sarkanīgā gaismā. Ieraugot šo gaismu, Hitlersdomīgi esot teicis: «Izskatās, ka būs daudz asiņu. Šoreiz nevarēs izvairīties no vardarbības.»

Vēstījumā bijis vēl precīzāks norādījums par laiku: karš sāksies pāvesta nāves gadā.Pijs XI nomirst 1939. gadā. (Ja vien tiešām tā bijis: «pāvesta» un nevis «viena» vai «nākošā»

pāvesta nāves gadā, jo te jāmin, ka vēstījuma laikā, t. i., 1917. gadā, pāvests vēl bija Benedikts XV unvēstījumā varēja būt domāts tikai viņa pēctecis Pijs XI.)

Visās Portugāles baznīcās tiek norādīts uz 1917. gada 13. oktobri, t. i., dienu, kad jānotiekpasludinātajam brīnumam. Fatimā gaida milzīgu cilvēku pieplūdumu.

Taču 13. oktobrī lietus gāž kā ar spaiņiem, un tā nu ir «tikai» 70 000 ticīgo, kas tomēr ierodas un ceruz Fatimas brīnumu. Visi ir pārliecināti, ka tas šajā dienā notiks.

Ko lasām ziņojumos par šīs dienas notikumiem?«Savu» parādību gan atkal redz tikai trīs bērni, bet aiz lietus plīvura no saules atspīd savāda gaisma.

Tā ir tieši tik gaiša, lai uz to varētu skatīties. Saule vairāk atgādina lielu mēnesi, un pēkšņi kā ugunīgs ratstā sāk griezties ap savu asi. Blāvais, matētais spīdums pārtop sprēgājošās varavīksnes krāsu dzirkstīs.Dažus acumirkļus saule savā kustībā apstājas, lai pēc briža atkal atsāktu trako griešanos, tikai, šķiet, tākļuvusi vēl gaišāka. Kustība apstājas otrreiz. Griešanās atsākas trešo reiz). Vācu izcelsmes itāļužurnālists Helmuts Hofmanis par šo tēmu citē kādu aculiecinieku, viņa vārdu neminot: «Pēkšņi šķita, it kāsaule atsvabinātos no debesvelves un saraustītiem lēcieniem kristu lejup uz zemes… Kad ļaužu pūlis atkalbija atjēdzies, nāca jauns pārsteigums. Nedaudzās minūtēs sausi kļuva ilgstošajā lietū salijušie apģērbi.»

Ko cilvēki bija redzējuši? Varbūt tā dēvēto lodveida zibeni? Jo saules «kā ugunīga rata» riņķošanapēc fizikas likumiem ir absolūti neiespējama, un, ja tas tā būtu noticis, tad tas būtu novērojams ne tikaiFatimā.

Tas nebūtu pagājis garām nevienai pasaules observatorijai, un faktiski tomēr tā tas ir noticis.«Nenoskaidrotā saules brīnumainā kustība nav tulkojama kā vietēji optiski maldi, un tā nav arī masuhistērija, jo 160 km attālumā no Fatimas tāpat novērots brīnumainais notikums.» Vai pieļaujami šādikonstatējumi, vai tie ticami?

Katrā ziņā tie ir nederīgi - kā jautājumiem, tā atbildēm jāskan citādāk. Runa ir par lietām, kas navaplūkojamas no dabaszinātņu viedokļa, tātad tās nav ari iespējams šādi ne parādīt un pamatot, ne arīatspēkot. Pilnīgi lieki ir apgalvot vai atspēkot to, vai saule tiešām ir griezusies kā vilciņš. Tā nav todarījusi, tā to nespēj. Ja saule tā darīja attiecībā pret Fatimā sanākušajiem, tad notikumam bijusi citaizcelsme, kam nav dabaszinātniska skaidrojuma. Tikai tāda var būt atbilde.

Turpmākā notikumu gaita.Paiet gadi, un, šķiet, Fatimas notikumi ir aizmirsti.1921. gadā meitene Lusija duš Santuša iestājas Portu Svētās Dorotejas klosterī.Kad 1939. gadā sākas otrais pasaules karš, kā tas tika paredzēts 1917. gada jūlija vēstījumā Fatimā,

daži atceras, ka toreiz bijis vēl viens vēstījums, paredzējums. Bet to it kā pāvests drīkstot paziņotpasaulei tikai 1960. gadā.

Sākas minējumi. Kāpēc tik vēlu? Varbūt šis vēstījums ir tik ļauns, ka tam vēl neviens nav gatavs?Vienmēr no jauna tiek atkārtots jautājums: vai tikai šis trešais Fatimas vēstījums neparedz trešo

pasaules karu?Kopš 1948. gada Lusija duš Santuša, būdama jau 41 gadu veca, dzīvo stingrā noslēgtībā Koimbras

karmelītu [13] klosterī. Kāpēc? Tas nav skaidrs līdz šodienai. Vai viņa būtu jāsargā no pārāk ziņkārīguļaužu jautājumiem? Patiešām, acim redzami pieaug interese atklāt šo pēdējo Fatimas noslēpumu.

1957. gadā Leirijas arhibiskaps Zozefs Alvass Serreida da Silva aizzimogotā aploksnē vēstījumunodod Vatikānam.

1957. gadā tēvs Augustins Fuentess no Mehiko runā ar Lusiju un uzzināto neizpauž līdz 1958. gada22. maijam.

Jau minētais žurnālists Hofmanis savā grāmatā «Patiesiba par Fatimas vēstījumu» raksta, komeksikāņu priesteris uzzinājis no Lusijas duš Santušas.

Proti: patiešām saskaņā ar pēdējo Fatimas vēstījumu gadsimta beigās stāv priekšā trešais pasauleskarš: «Daudzas nācijas pazudīs no zemes virsas. Ja mēs ar savām lūgšanām un sakramentiem [14]neatgriezīsim cilvēci pie ticības, tad bezdievīgās tautas kļūs par Dieva izvēlētu pātagu cilvēces sodīšanai.Mēs tuvojamies pasaules galam.»

Taču aizrit arī 1960. gads, bet Roma oficiāli nepaziņo, kā precizi skan trešais Fatimas vēstījums.Paiet 1975. gads, ko Roma pasludinājusi par Svēto gadu, tomēr Fatimas vēstījuma noslēpums netiek

atklāts.Kāpēc?1978. gadā mīklainos apstākļos, tikai pēc viena mēneša atrašanās Svētajā krēslā, nomirst pāvests

Jānis Pāvils I. Vēl pirms Svēto krēslu ieņem viņa pēctecis, Romas svētdienas laikrakstā «L'Osservatoredel- la Domenica» parādās sensacionāls raksts. Kā autors parakstījies monsenjors Karrado Balduči.Raksta būtība: pār cilvēci nāks liels sods. Tik precīzi uz Fatimas pēdējā pareģojuma šķietamo saturu vēlneviens nebija norādījis. Vēl pašreizējā pāvesta pontifikāta [15] laikā jāsākoties «lielam karam», kam«par upuri kritis miljoniem cilvēku».

Tik rūpīgi sargātā Fatimas noslēpuma kaut fragmentāra publicēšana oficiālajā Vatikāna nedēļaslaikrakstā izraisīja daudz diskusiju, arī pieņēmumus - vai monsenjors Balduči nav gribējis izmantot īsobezpāvesta periodu, lai it kā pēkšņi publicētu Fatimas vēstījumu? Un vai viņš tādējādi gribējis izpildītpavēli, kuru Lusija duš Santuša 1917. gadā esot saņēmusi no Marijas (proti, ka šis vēstījums cilvēkiemesot jāpaziņo 1960. gadā)…

Taču ar visām pretrunām un divainībām tas patiesībā izplata atkal jaunas tenkas.Kūrijas kardināls Jozefs Racingers paziņojis, ka baznīca arī mūsu dienās neparedzot atklāt

noslēpumu. Pēc viņa vārdiem, tā dēvētais Fatimas trešais vēstījums nesaturot nekā tāda, ko ticīgaisnevarētu izlasīt arī Jāņa atklāsmes grāmatā. Jāņa atklāsmes grāmatā, kā zināms, rakstīts par karu, tautuslaktiņu un baismīgu bojāeju.

Taču datums nav nosaukts.Fatimas trešajā vēstījumā it kā jābūt minētam pasaules bojāejas datumam.Kamēr nevar to pierādīt, tas tomēr ir tikai pieņēmums.Šajā sakarā pēdējā piezīme no leksikona:«Svētceļojumu vieta Fatima Portugālē atrodas 20 km dienvidrietumu virzienā no Leirijas, 800 m virs

jūras līmeņa; tajā 6500 iedzīvotāju. Šeit 1917. gadā no maija līdz oktobrim katra mēneša 13. datumā trimbērniem parādījusies Marija. 1930. gadā baznīca to pasludinājusi par ticamu notikumu. Pirmāsparādīšanās vietā svētceļniekiem ierīkots liels laukums ar baziliku, klostera ēkām un naktsmītnēm.»

Imants Ločmelis- datorsalikums. 24, Rīgā LV 1050. Iespiests SIA «P. T. N.»Langbeins V. J.462 Pēdējo 2500 gadu lielās miklas. - R.: Avots, 215 Ipp., il.Grāmatā aplūkoti 26 noslēpumaini gadijumi, kas aptver 25 gadsimtus cilvēces vēsturē, sākot no 6.

gs. pirms Kristus un beidzot ar mūsdienām. Autors nesniedz kategoriskus apgalvojumus, bet iepazīstina arfaktiem un dažādām versijām. Grāmatā daudz interesanta atradis tie, kam tuva ģeogrāfija, arheoloģija unvēsture, ko saista izcilas personibas vai mistiski notikumi.

paskaidrojumi [1] marginālijas - piezīmes, virsraksti uz grāmatas malām. (Šeit un turpmāk tulkotājas piezīmes.)[2] doktrinārs - tāds, kas vienpusīgi turas pie kādas mācības, teorijas.[3] plejādes - 1) sengrieķu mitoloģijā - septiņas Atlanta un Pleiones meitas, kuras Zevs pēc viņu

nāves esot novietojis pie debesim kā zvaigznāju;2) astr. - zvaigžņu kopa Vērša zvaigznājā.[4] sietiņš (vācu siebengestirn: sieben - 7) - zvaigznājs, kurā ir 7 zvaigznes.[5] nasa - nacionālā aeronautikas un kosmosa apgūšanas pārvalde.[6] stadijs -sengrieķu garuma mērs, dažāda lieluma: visbiežāk starp 179 m un 213 m, hellēnisma

laikā reizēm ari isāks (149 m).[7] vitāliju vai viktuāliju brālība - Ziemeļjūras braucēji 14 . un 15. gadsimtā, kas piegādāja uzturu

(•viktuālijas») aplenktām vietām (piemēram, Stokholmai 1389. g.). 1395. g. viņus no atbalsta punktaGotlandē patrieca Vācu ordenis. Štertebēkera vadībā viņi ar viltu ieguva Hanzas kuģus, galvenokārtZiemeļjūrā. Vitāliešus dēvēja par «taisnīgajiem pārdalītajiem». 1401. gadā viņus uzveica Hamburgasiedzīvotāji.

[8] sīc! (latiņu vai.) - (patiešām) tā! 106[9] Physiologus - ziņu krājums par dzivniekiem un augiem agrajos viduslaikos.[10] flagelanti - reliģiozi, fanātiski askēti, kas sludina publisku sevis pēršanu, lai izpirktu grēkus; šl

brāliba radusies viduslaikos.[11] eksercicijas - katoļticigo garīgo vingrinājumu, ikdienas pārdomu un lūgšanu sistēma.[11] Mikado kociņi - veiklības rotaļa: no kaudzē samestiem kociņiem jāņem nost pa vienam tā, lai

pārējie nesakustētos.[11] Hēms: 1) divvērtīgās dzelzs protoporfirīns; 2) hemoglobīns. 178[11] Pirits - minerāls, dzelzs un sēra savienojums.[11] Teozofija - reliģiski mistiska mācība, kas sludina cilvēka dvēseles un dievibas vienotību un

iespēju nodibināt tiešus sakarus ar viņpasauli.[12] kripta - 1) senajiem grieķiem un romiešiem - klinti izcirsta pazemes eja ar velvēm;2) telpa katakombās, kur pirmie kristieši noturēja dievkalpojumus un apbedīja mirušos;3) viduslaikos - apakšzemes kapela zem dievnama.[13] karmelitl - katoļu ubagotājmūku ordeņa locekļi. Ordenis dibināts 12. gs. otrajā pusē Palestinā

(pirmais klosteris Karmelas kalnā). Mūsdienās izplatīts galvenokārt Rietumeiropas valstīs, centrs Romā.[14] sakraments - rituāla darbiba (piem., svētais vakarēdiens, grēksūdze), kurā ticigie saņem Dieva

žēlastibu.[15] pontifikāts - romas pāvesta vara, darbiba, amata izpildīšanas periods. 214