Annotation

Alberts Gulbis Pičs aizbēg pasaulē MĀKSLINIEKS V. GRANTS Noskannējis grāmatu un failuizveidojis Imants Ločmelis

PRIEKŠVĀRDIMAZS ZĒNIŅS UZ MĀLA KAUDZESLIPSTA MUIŽAS ALKŠŅOSPIČS SARIEBJ VAGARAMPAUNU LABRENCISPIČS AIZBĒG PASAULEPIČS IEPAZĪSTAS AR DOBELITENIS STĀSTA PAR JELGAVUJELGAVAS LIELĀ GRĀVJA RAKŠANAMIKUS AR PICU APSTAIGĀ JELGAVUBALDONES DZELZSĀMURAPETERNIEKU DARVDEĢlPA LĒNO UPI UZ SLOKUVADMALAS BAĶISKRAMPJU ANSISCIEMOS PIE BRĪVNIEKIEMTUKUMA VARA CEPLĪPIČS UN PŪLIS IRLAVASARUNA PIE SĀTU KROGAKANDAVAS ZĒNI DEDZINA PULVERIVĪNOGU MIESTĀ SABILĒRĀVAKMENS BEDRĒSPAPĪRA SUDMALĀSPIČS SASTOP KANTORUKANTORS MĀCA PIČU GRĀMATĀMUIŽNIEKU BALLEVENTSPILS KUĢU BŪVĒTAVĀJŪRAS PLA5UMOSPA GAMBIJAS UPI UZ ANDREJSALUBRAUCIENS UZ TOBAGO SALUIZCEĻOTĀJI SVEŠAJĀ ZEMĒPIČU AIZVED UZ OLENDERU PILSĒTUATVADĪŠANĀS NO DRAUGIEM SALĀPIČS BURĀ ATPAKAĻSATURS

Alberts GulbisPičs aizbēg pasaulē

.

PRIEKŠVĀRDI Pičs nebija klaidonis. Ai nē, nepavisam arī ne! Klaidonis nepazīst darba prieka. Viņš pārtiek no tā,

ko izlūdzas no citiem vai arī pie gadījuma nozog. Un, ja nemaz nav ko ēst, tad badojas, bet strādāt tādsneies. Nē, Pičs nebija klaidonis. Viņš labprāt strādāja katru godīgu darbu un nebija darbā skubināms.

Tiesa, Pičs nedzīvoja uz vietas, bet staigāja no vienas vietas uz otru. Tas tādēļ, ka viņš bija bēglis,no muižas izbēdzis dzimtcilvēks. Viņam bija jābēguļo, ja negribēja krist muižas okšķeru rokās. Ja viņuatrastu, tad sasietu vestu atpakaļ uz muižu un nodotu vagara rokās. Bet tas vīrs nepazina žēluma. Reiz Pičsto dabūja sāpīgi izjust uz savas muguras.

Okšķeri ložņāja tuvi un tāli, meklējot upurus, par kuriem saņēma asinsnaudu — piecus līdz desmitdālderus par katru. Pičam bija ļoti jāuzmanās, tādēļ viņš aizgāja tālu no savas muižas robežas, lai svešosļaudīs būtu drošs, ka viņu neviens nepazīs.

Bēguļojot Pičs paturēja prātā kādu apņemšanos: sameklēt savas nelaiķes mātes māsu un varbūtpiemesties tur uz dzīvi.

Tā Pičs staigāja pa Kurzemes laukiem un lielkunga Jēkaba uzņēmumiem un, kur vien gāja, it visurredzēja vienu un to pašu: smagā un grūtā darba darītājs bija nebrīvais un slikti paēdušais dzimtcilvēks,Par lielkungu Jēkabu runāja: lielkungs bagāts, lielkungs stiprs. Ir jau tiesa, bet kas viņu darīja bagātu unstipru! Taču jau tie paši Kurzemes dzimtcilvēki.

šis stāsts ir no 17. gadsimta vidus, tātad no tiem sen pagājušajiem laikiem, kad latviešu zemnieki bijamuižnieku neatņemams īpašums.

Autors

MAZS ZĒNIŅS UZ MĀLA KAUDZES Lejpus Dobeles Bērze asa elkonī strauji pagriezās

uz ziemejiem. Upes kreisais krasts stiepās nolaidens pret dienvidiem. Tur bija biezu alksnāju unbērzu birztalu ieskauts klajums. Tālāk pletās nepārredzams mežs. Klajuma vidū atradās puduris zemuēciņu no apajiem kokiem, ar lieliem pakšķlem, klātas lubu jumtiem. Pie ēkām bija mazi tīrumiņi, nokuriem vienā auga sīki miezīši, otrā — rūsas saēstas auzas un trešajā baloja rugājs, jo

bija tas gadalaiks, kad rudzi jau nokopti. Kūts priekša aplokā stāvēja trīs gotiņas, un jauna meitaslauca vienu no tām. Salīkusi večiņa nesa žagaru klēpi uz dūmistabu.

Dienas darbi bija beigušies. Vīrieši sēdēja uz sola dūmistabas priekšā un gaidīja vakara tiesas putru,lai drīzāk tiktu pie miera, jo citu rītu agri viņiem atkal darbs muižā. Sētmalā uz slapjas mālu čupasdzīvojās mazs zēniņš pakulu krekliņā. Puikiņš savā nodabā viļāja mālu piciņas un lika rindiņā sev piekājām. Meita, govis izslaukusi, nesa piena lāsi uz istabu.

— Vai tev, Pič, nesalst!— Nesalst.— Vai putras gribas!— Gribas.— Ak tu, mazais nabadziņš, nāc uz istabu, — meita noteica un aizsteidzās uz namu.Pamazām visi sagāja iekšā, un kādu brīdi tur dzirdēja vīru sarunas, bet drīz tās apklusa. Pār zemi

nolaidās migla, ēnas nāca no meža un tinās ap ēku pakšķiem. Diena bija galā, un tuvojās nakts, bet mazaiszēniņš vēl arvien kavējās turpat. Viņš vairs neviļāja mālus, bet sēdēja sakņupis, galvu nokāris. Pienācavecais mājas sargs Piksis. Arī viņam gribējās ēst, bet arī viņu bija aizmirsuši. Zēns piespiedās pie suņa,juta viņa siltumu un aizmiga. Viņš gulēja, rasā samircis, iebāzis īkšķīti mutē.

Piča vecāki bija miruši sērgā, un mazais zēns palicis pie mājas ļaudīm bez vecāku gādības unmīlestības. Tiesa, mājinieki nebija slikti pret zēnu, viņiem tikai trūka laika un spēka par visiem domāt ungādāt. Nebija viegli tikt galā ar darbiem laukā un mājā, kunga tīrumos un kūtīs. Tādēļ reizēm gadījās, kaPiču piemirsa, un viņš palika bez vakara putras.

Naktī Pičs pamodās nosalis un sāka klusu raudāt. Asa-B ras tecēja pa vaigiem uz krūtīm un krekliņu. Pičs berzēja acis netīrajām roķelēm un notašķījās

visgarām ar māliem. Nakts mitrums un aukstums stindzināja. Puikiņš gan tinās krekliņā, bet tas bija īss unneapsedza kailās kājas. Sala arī mugura un viss mazais vājais augumiņš. Istabā Pičam bija lāviņa, bet kālai to naktī atrod, un viņš drebot spiedās ciešāk klāt savam spalvainajam draugam. Suns, kā sapratis mazācilvēka nelaimi, nolaizīja viņam papriekš vienu, tad otru vaigu un tad pārlaida silto mēli arī zēnadegunam. Kas tad Piksim, viņam jau nesalst, biezā vilna labi silda, tikai vēders tukšs.

LIPSTA MUIŽAS ALKŠŅOS Dienas nāca un gāja — dažiem gausi un smagi, citiem mazliet vieglāk, bet Pičam tās lidoja kā putni

raibā virtenē. No dienām krājās mēneši, no mēnešiem — gadi. Saule ritēja debesu kalnā, lauki un mežigadskārtu maiņās zaļi atplauka un dzelteni novīta.

Pagāja divpadsmit gadu. Apkārtnē daudz nekas nebija mainījies. Visapkārt drūzmējās tie paši lieliemeži, zemei pieplakušas, stāvēja tās pašas mazās ēciņas, tikai vēl vairāk nošķiebušās. Lielie cilvēki bijakjuvuši vecāki, cits pavisam vecs un nevarīgs, bērni pastiepušies garāki. Pičs bija izvērties par brangupusaudzi. Bez krekla viņam tagad bija arī bikses, bet cita apģērba vēl joprojām nebija, galva kaila, kājasbasas. Kad dūmistabā sakrājās daudz dūmu un tie neciešami koda acīs, bērni skraidīja pa āru, līdz dūmipa augšieni daudzmaz izklīda. Ziemā bērni tāpat basām kājām joza uz kūtiņu. Tur bija labi, dūmu nemaz,un siltajos mēslos varēja brangi apsildīt nosalušās kājas. Pašlaik gan bija vasara un par aukstumu nebijako bēdāt, bet vai tad citu bēdu trūka!

Alkšņi bija Lipsta muiias panīkušas pusarkla' mājas. Nelielos tīrumus tikko spēja nosargāt no meža,kas nekautrīgi līda mājās. Sēta nespēja pretoties iznīcībai, liekas, nebija tālu tas laiks, kad te vairs sētasnebūs un cilvēku mājokļa vietā atkal līgosies pirmatnējs mežs.

Alkšņos bija izputējuši un savu iedzīvi zaudējuši vairāki saimnieki, jo nespēja pildīt muižas klaušasun paši sevi uzturēt. Tādēļ neviens vairs negribēja iet uz Alkšņiem. Arī tagadējais saimnieks Dāvis —neliela auguma, klusas un lēnas dabas vīrs nebija gribējis nākt uz Alkšņiem par saimnieku, kritis kungampie kājām, bučojis rokas un piedurknes, bet nekas nelīdzējis, nopērts un izgulējies nakti siekstā, Dāvisgrūtu sirdi ienācis ar savu Iedzīvi Alkšņos un sācis saimniekot, bet nekas labs nebija gaidāms, jo trūkavajadzīgo darba roku. Pašiem saimniekiem bija mazs dēlēns, arī kalpam Baģim un viņa sievai Dārtaibērni bija vēl mazi. Paši viņi bija krietni strādnieki, bet par saimnieka un muižas darbu viņiem vairākrūpēja pašu banda, nelielais aramzemes gabaliņš, kas viņiem kā gada kalpiem bija Ierādīts. Bezminētajiem vēl Alkšņos dzīvoja vaļinieks Bērtulis, kuru saimnieks varēja pasaukt darbā uz dienām. Tikaiatkal nelaime, saimniekam Dāvim nebija to deviņu šķiliņu, ko maksāt Bērtulim par katru nostrādāto darbadienu.

Tā nu iznāca, ka Pičs Alkšņos bija lielais strādnieks. Jau vairākus gadus viņš valdīja ganos lopus:trīs saimnieka govis, vienu kalpa govi un vaļinieka kazu. Bija arī aitas. Ganīt visvairāk iznāca mežā, jopapuvi lopi ātri nograuza. Bet vietām mežu drīzāk varēja saukt par purvu, kur starp kārklu ceriem slēpāsmuklāji un melni akači. Ja kādam lopiņam gadījās Iekrist muklājā, Pičam bija jāskrien uz māju pēcpalīgiem. Tad saimnieks un kalps ķēra

1 Pusarkla zeme — apm. 12 hg, virves un bomjus un steidzās uz nelaimes vietu glābt, kas vēlglābjams. Pa mežiem ložņāja lāči, vilki, lūši, kas ganiņam sagādāja daudz rūpju. Lāči kaitēja arītīrumiem, jo bija kāri uz auzām un nereti aiznesa uz mežu veselas auzu gubiņas.

Reiz tā ap launaga laiku Piča lopi ganījās mežmalā. Gans sēdēja uz akmens, un Piksis gulēja Pičampie kājām. Vecais Piksis, pie kura sāniem Pičs sildījās agrā bērnībā, sen vairs nebija starp dzīvajiem.Tagadējais Piksis bija jauns, strauji suns, kas šaudījās starp govīm kā atspole. Pirms diviem gadiemsaimnieks viņu pārnesa no Lipsta muižas. Saimnieks bijis jau ceļā uz mājām, kad garām gājis muižas zirgugans.

— Vai negribi suni! — šis prasījis. — Būs labs mājas un lopu sargs, muižas lielās dzeltenās kucesdēls. Ņem, muižjunkurs lika noslīcināt, bet žēl, tāds ņiprs mazulītis.

Tā mazais Piksis ieradās Alkšņos, kur Pičs viņu ņēma savā kopšanā. Mazais, pīkstošais kamolītispie zēna jutās drošs no visām briesmām. Pičs mazo Piksi nēsāja līdzi ganos, un viņiem abiem bija īsslaiks un netrūka sava prieka. Piksis ātri auga un tagad, pēc diviem gadiem, kas tas bija par varenu suni:liels un spēcīgs, garām kājām, garu purnu, platām baltām krūtīm, garu dzeltenu spalvu — īsts skaistulis un

saprātīgs arī. Piešķiebis galvu, viņš cieši skatījās Pičam acīs un pūlējās saprast, ko no viņa prasa, unsaprata arī tīri labi. Pičs dalījās ar viņu skopajās maltītēs, kas parasti sastāvēja no plikas pelavmaizesgabaliņa, un visai reti viņiem iznāca pamieloties ar biezpiena piciņu.

Kad lopi mierīgi ganījās vai, bariņā saguluši, gremoja, draugiem bija laika lēkt, skriet un meklētkameņu saldās ligzdas, kuras kāru muti sūkāja kā zēns, tā suns. Ja ganīja pie upes, tad draugi bradāja paBērzes seklākajām vietām. Pičs meklēja zem akmeņiem zivis, bet Piksis vēroja, ka viņam veicas, jo lomuvēlāk cepa, un šo užkodu draugi patērēja kopīgi. Un kur tad vēl peldēšanāsl Bērze pie Alkšņiem bija arseklām un dziļām vietām, ar grants kārtu upes dibenā un dzidru ūdeni. Reizēm izcēlās liels tracis, joPiksis labprāt metās upē un, kad Pičs šļāca viņam ūdeni virsū, braši aizstāvējās, lēca uz pleciem un gāzazemē.

Tātad reiz pēcpusdienā Pičs sēdēja uz akmens un drāza nūju, bet Piksis gulēja, izlaidies zālē. Pēkšņiviņš pacēla galvu un ierūcās, tad pielēca kājās. Pičs aplaida acis apkārt, bet neko nemanīja. Piksisaizšāvās uz tuvējo mežu un sāka nikni riet. Nu cēlās arī Pičs un gāja sunim pakaļ. No meža bija izlēcispelēkais meža laupītājs vilks un uzklupis tuvākajai aitai.

— Cui, Piksi, cui, sunīt! — sauca Pičs, bet pats paķēra smagu akmeni, skrēja vilkam klāt un trieca pasāniem. Vilks atlaidās no aitas un atieza zobus pret zēnu, kas nu stāvēja zvēram pretī tukšām rokām. Tasbija briesmīgs acumirklis, bet izglāba Piksis. Viņš tik neganti iekodās pelēkajam laupītājam skaustā, katas kā negudrs sāka griezties riņķī, mēģinādams suni nokratīt, bet suns rūca un neatlaidās. Pičs nupieskrēja pie akmens, uz kura nupat bija sēdējis, sagrāba apdrāzto rungu un tā Iegāza negantelim, ka tasiekaucās un jau grasījās mesties uz mežu, bet zēns tik deva ka deva. Žēl bija, ka Pičs nevarēja savu rungudroši laist vilkam pa muguru, jo baidījās Iesist Piksim. Pēdīgi tomēr dabūja plēsoņu gar zemi. Nu arīPiksis atlaidās un Pičs varēja no visa spēka gāzt vilkam pa skaustu. Sitienā bija tik daudz kaulu unmuskuļu spēka, ka vilks kā nopļauts palika guļot mežmalas zālē. Bet kur tad aita! Aitai nekas daudznekaitēja, drusku kliboja, bet citādi rādījās vesela.

Tas Piča dzīvē bija liels piedzīvojums, ar atjautību un spēku gūta tāda uzvara! Sākumā Pičs bija kāapdullis.

bet Piksis raudzījās viņā priecīgs un apmierināts, sak, vai redzi, ko mēs par abiem paveicām —beigts gan laupītājs. Govis atkal mierīgi staigāja pa ganībām un meklēja lielākos zāles kušķus, bet Pičsatlaidās uz akmens atpūsties. Uztraukums pamazām norima, nu varēja visu mierīgi novērtēt. Tas bijanoticis tik negaidot un tik ātri, ka likās neticami, tomēr nogalētaic vilks bija acu priekšā. Pičs ievilka elpudziļi krūtīs un atviegloti nopūtās. Labi. Viss bija iznācis pavisam labi. Pičs tagad zināja, ka viņam ir tādasbrīnumlabas spējas kā spēks, atjautība un drosme, par kurām līdz šim nebija īstas jausmas un kuras arī citiviņā nepazina.

Kur bijis, kur nebijis, Pičs pa laikam atkal piegāja pie nosistā vilka. Protams, arī Piksis bija tur klāt.Pičs aptaustīja vilka augumu, pabužināja viņa vilnu, pacilāja vienu otru kāju, pat melno lūpu pacēla unapskatīja plēsoņa baismīgos ilkņus.

— Vai redzi, Piksi, kādi vilkam lieli zobi! Ar tiem var gan dziļi plēst!Piksis tikai pakustināja asti. Lepns uz sevi un gūtajiem panākumiem Pičs sāka apzināties savu

vērtību, šī apziņa vēl pieauga, kad vakarā vīri apskatīja nosisto zvēru un nemaz negribēja ticēt, ka zēns unsuns par abiem pieveikuši lielo plēsoņu, kas tikai pieaugušam vīram būtu pa spēkam.

Kad saime sēdēja pie vakariņām un karotes staigāja no bļodas uz muti, valodas ap vilku vien vairākgrozījās. Vīri uzteica brašo puiku, arī bezbailīgo Piksi un apsolīja vilka ādu izģērēt mīkstu, lai Pičam būtuar ko apklāt savu lāviņu.

— 2ēl, ka māte nav vairs dzīva, viņai par tevi būtu liels prieks, — saimniece sacīja Pičam. —Māte tevi maziņu gaužām mīļoja, bet tu viņu laikam nemaz neatceries!

— Neatceros gan, — atteica Pičs, un skumju ēna pārlaidās viņa sejai. — Kāda viņa bija, manamāte!

— Bija čakla un izdarīga sieva. 2ēl, ka viņai nebija vēlēts garāks mūžs. Sērgas laikā abus ar tavutēvu nokāva melnā nāve[1].

— Klausies, Dāvi, — saimniece teica vīram, — Edei taču bija māsa Zane. Izskatā abas tiklīdzīgas kā divi ūdens pilieni. Vai tu atceries!

— Atceros pavisam skaidri. Ja pa šiem gadiem ar Zani nav notikusi kāda nelaime vai uzbrukusikāda slimība, tad viņai jābūt dzīvai.

— Dāvi, esmu jau piemirsusi, kālab kungi viņu un Jurģi aizsūtīja uz citu vietu.— Tad tev ir gan īsa atmiņa! Jurģis taču muižā salauza kāju un palika uz visu mūžu kroplis. Tāds

vairs nav nekāds zemes strādnieks, tālab viņu aizsūtīja citā darbā, kur kāja mazāk vajadzīga.— Jā, jā, nu atceros! — iekrita valodā saimniece. — Aizsūtīja uz tādu vietu, kur no rāvas tecina

dzelzi, bet, uz kuru vietu, tas man pagaisis no prāta.— Jurģi ar sievu aizsūtīja uz Baldones dzelzsāmuru.— Kur tas ir! Vai tālu! — Pičs gribēja zināt.— Tālu gan, vēl krietnu gabalu aiz Jelgavas.Pičs klausījās abām ausīm, pat karote pārstāja cilāties. Viņš atkārtoja pie sevis: «Baldones

dzelzsāmurs.»Sen jau nakts klusums bija apņēmis zemi un ļaudis, bet Pičs vēl grozījās uz savas lāviņas un, par

māti domājot, nevarēja aizmigt.«Zane izskatā līdzīga manai mātei un dzīvo Baldonē. Kaut reiz dabūtu Zani redzēt, tad zinātu, kāda

izskatījusies mana māte, mīļā māte, kuras sen vairs nav…»

PIČS SARIEBJ VAGARAM Ierastā tecējumā mainījās dienas — gan saulainas, gan apmākušās, gan ar lietu, gan bez tā, bet visas

pilnas melnu rūpju un sūra darba. No rīta, aizejot muižas klaušās, gaitnieki nezināja, kas viņus tur gaida.Viss bija atkarīgs no kunga, vagara un priekšstrādnieka garastāvokļa vai untuma. Nekad iepriekš nevarējazināt, vai tevi slavēs vai sūtīs uz piedarbu saņemt rīkstes.

Kādu vakaru Alkšņu saimnieks pārnāca saguris un nerunīgs. Pat vakara tiesu atsacījās iebaudīt, šimnegriboties, jūtot tādu kā spiedēju pakrūtē.

— Būsi pārcēlies, — nodomāja saimniece, bet vēlāk no Baģa uzzināja, ka saimniekam iznākusisaraušanās ar vagaru. Saimniece staigāja iekšā un ārā, neko neteica, tikai, garām ejot, pameta acis uzsaimnieku. Pēdīgi viņa nenocietās:

— Kas tur īsti muižā bija, par ko tev uzbruka? — Un, kad saimnieks vēl nevēra muti, uzstājaneatlaidīgāk:

— Nu runā, vecais! Par ko tevi bāra!— Labi jau būtu, ja bārtu vien, bet draudēja ar piedarbu.— Par ko tad īsti! Runā tā, lai var ko saprast!— Vagars uzstāja, ka rīt uz muižas mēslu talku no Alkšņiem jāsūta trīs vīri. Teicu, ka tas ir

netaisnīgi, jo man kā pusarkliniekam vairāk par diviem nav jāsūta, un nav jau arī vairāk ko sūtīt.— Un ko tad šis!— Neko, jāsūta — un beigas. Tad es teicu, ka plēst kūtī cieti nomītos mēslus un celt vezumā ir

vīra darbs, kas būtu pa spēkam vienīgi man un Baģim. Pēdīgi šis pielaidās, lai tad sūtot sievu, varēšotvezumus pabraukāt

— Nu, un tālāk!— Kas tālāk varēja būt — nācu mājās. Varējis atpirktles ar pērienu, nudien, ļautos, lai sit, bet tas

tikpat nelīdzētu.— Jā, labi nav. Ja braukšu jums līdz, mājās, viss ies ačgārni. Kas kops lopus, kas slauks, kas

vārīs. Ak tu posts!Pičs bija piegājis pie saimnieka, stāvēja un klausījās, bet, kad saimnieks viņu nepavisam neievēroja,

tad teica:— Kā būtu, ja es brauktu līdz! Vezumus pabraukt — tas man nieks, tikai kā būs ar lopiem!— Varbūt tiešām puika varētu braukt! Viegli man mājās nebūs, tomēr tā labāk, nekā es aizeju uz

visu dienu, — tā saimniece.— Nez vai tur kas iznāks, — šaubījās saimnieks.— Kāpēc neiznāks! Vai domā, ka vagars neļaus puikam braukt!— Kas vagaram ko neļaut, bet paši klaušinieki nedos savus zirgus svešām rokām, kur nu vēl

zēnam. Zirgi nodzīti, tikko velkas un, svešu roku tramdīti, var pagalam sabeigties.— Bet pamēģināt taču var.Saimnieks paskatījās uz Piču un beidzot pamāja ar galvu. Tātad tas bija norunāts, Pičs rīt brauks uz

muižu. Naktī Pičs juta, ka viņu rausta un purina, bet nomiegojies viņš kaut ko ņurdēja un gulēja tālāk.Tikai tad galīgi pamodās, kad saimniece neatlaidīgi sauca:

— Pič, mosties! Pič, celies labi ātri, nokavēsi darbu muižā! Pič, vai dzirdi!Nu Pičs ar vienu lēcienu bija no lāviņas zemē, uzrāva bikses un drāzās no dūmistabas ārā, kur

saimnieks un Baģis jau sēdēja ratos. Izbrauca aklā tumsā un kratījās pa bedraino meža ceļu. Čīkstošiekokasnieki sitās pret koku saknēm, lēkāja no vienas bedres otrā un lika sēdētājiem lēkāt riteņiem līdz.Pičam bija brīnums, kā zirgs

tumsā varēja atrast ceļu, bet viņš brida dubļus nesteigdamies, kā zinādams, ka muižas darbi tikpat

nekad nav padarāmi, vai steidzas vai nesteidzas. Reizēm zirdziņš stājās, bet Pičs taisījās iemigt. Kad ausadiena. Alkšņu ļaudis izbrauca klajumā. Rīta krēslā varēja redzēt koku puduri ar ēkām. Tas bija krogs.Tālāk nāca muižas klētis, kūtis, brankūzis1 . Tās bija smagas un lielas koka ēkas ar salmu vai lubujumtiem. Mazliet nomaļus stāvēja kungu nams — gara koka ēka ar kārniņu jumtu. Sienas bija balsinātas,un glāžu logi kā aukstas acis lūkojās braucējiem pretī.

Vagars jau gaidīja pie lielās kūts. Tas bija garš, līks vīrs iekritušām krūtīm. Seja viņam bijaiedzeltena, apaugusi šķidrām bārdas spalvām, bet apakšlūpa atsedza retus zobus. Acis mazas, betdzēlīgas. Sis vīrs valdīja lielo muižas klaušinieku baru ar bargu roku, kas nepazina žēluma. Vagarsizrīkoja sabraukušos klaušu ļaudis, un drīz viss lielais bars ar zirgiem un ratiem kustējās darbā.

Pičam pie lielās kūts kādu brītiņu bija jāgaida, līdz vīri piemeta pirmos vezumus. Kad tos izbraucaun Pičs gribēja ņemt grožus, vīri atmeta ar roku un grieza zirgus uz papuves pusi. Dāvim bija taisnība,neviens savu zirgu negribēja uzticēt svešām rokām. Apjukušais zēns nezināja, ko darīt. Viņš skatījāsplatajās kūts durvīs, vai neparādīsies pašu sētas zirgs ar Dāvi. Izbrauca Alkšņu pārupes kaimiņš, un Pičsprasīja, lai dod savu zirgu viņam. Viņš braukšot prātīgi un taupīšot lopiņu. Tā Pičs tika pie pirmā vezuma.Vēl viens otrs, redzot Piča prātīgo apiešanos ar zirgiem un ļodzīgajiem vezumiem, uzticēja arī savējo. PatAizkalna Tenis neliedza savu jauno dūko, tīk pieteica, ka tas esot tramīgs un trūkstoties no katra nieka. TāPičam darbs iegāja vēlamā ritējumā, lai gan zirgu devējiem nu iznāca smagāk strādāt, jo bez apstājas bija

1 Spirta dedzinātava.kūtī jāplēš cieti nomītie mēsli un jāmet vezumos. Nedabūja braucot paši atstiept muguru un atvilkt

elpu. Bet viņi pazina saticīgo Alkšņu Dāvi un zināja, kāds darba roku trūkums bija viņa sētā.Papuves gabalā vezumus sagaidīja plecīgs puisis — mēslu gāzējs — un sieviešu bars — mēslu

ārdītājas. Puisis veikli izgāza mēslus, un tukšie rati ripoja atpakaļ. Braucēji ratos stāvēja kājās un griezagrožus ap galvu, lai zirgi veiklāk locītu kājas. Darbs veicās, un pret pusdienu Pičs bija izbraukājies tikutikām, bet tad gadījās maza kļūme. Kad Pičs brauca pāri piesērējušam grāvim, tramīgais Teņa zirgspasitās sāņus un ļodzīgais vezums apsviedās. Viss būtu bijis labi, mēslus turpat izsvaidītu abējpusgrāvim, bet tuvumā gadījās vagars, sāka klaigāt, pieskrēja pie Piča un gāza ar nūju, bet Pičs pasitās sāņš,un nūja ķēra tukšu gaisu. Nu bija uguns pakulās. Vagars kā traks vicināja koku un kliedza, bet Pičs ielēcaratos un aizbrauca, ka nograbēja vien. Vagars lamādamies aizgāja atpakaļ uz kūti. Mēslu ārdītājasnoskatījās pakaļ un nogrozīja galvas.

— Nabaga puikiņš, — dzirdēja viņas sakām, — bez kūliena vakarā jau nu nepaliks.Darbs turpinājās, it kā nekas nebūtu noticis, tikai tagad Pičam arvien bija miets pie rokas.— Kam tev tas miets līdzi! — prasīja puiši smejošām acīm.— Kad apgāžas vezums, lai ir ar ko pasvērt, — atsvieda Pičs un laida tālāk.Darbu pārtrauca vēlu vakarā, kad bieza krēsla tina zemi un laidarā neko vairs nevarēja saredzēt. Pie

Piča pienāca muižas puisis un sauca pie vagara. Neko tālāk neteica, tik rāva Piču līdzi uz kūts pusi.— Pagaidi, negrābsties, kad jāiet, pats aiziešu!Vagars jau gaidīja.

— Nu, putniņ, vai pērienu gribi!— Par ko pērienu!— Vezumu taču apgāzi!— Vezumu apgāza zirgs, tad jau periet zirgu.— Bet pats nešpetni uzvedies.— Neļāvos bez vainas sevi sist.— Mik, ved uz piedarbu, un zini — lai viss būtu, kā pienākas.Klaušinieki, sastājušies pulciņā, mēmi skatījās un klausījās, un tikai rets kaut ko īgni rūca, bet vairāk

arī neko neuzdrīkstējās, jo pazina vagara nekrietno un atriebīgo dabu.Bija jau dziļa tumsa, kad Alkšņu ļaudis brauca mājās. Brauca klusēdami, jo visiem bija smagi ap

sirdi un žēl krietnā Piča, kas gulēja ratos uz mutes, galvu iespiedis salmos. Viņš nevaidēja, nežēlojās,tikai, ratiem stiprāk sakratoties, drusku iestenējās. Sīs dienas pazemojums bija viņam drūma mācība.Pirmo reizi viņš sadūrās ar netaisnību un varmācību viskailākajā veidā un dabūja izbaud t tāsnenovēršamo spēku. Viņš bija dzirdējis par pēršanām muižā, bet, ka var uzbrukt cilvēkam bez kādasvainas, to gan ne sapņos nevarēja iedomāties. Ja viņš būtu izlicies vagaram padevīgs un paklausīgs, kā tobija redzējis vienu otru lišķi darām, tad droši vien pērienu nebūtu dabūjis. Bet viņš apbruņojās ar koku unsakaitināja vagaru vēl vairāk. Lai jau, mugura sadzīs, un tad redzēs, kas būs tālāk.

Mājās saimniece lika tūdaļ vilkt kreklu nost un rādīt muguru. Viņa sameklēja saldu sviestu, baltaslinu lupatas un sāka apkopt asiņainās vietas.

— Ak, šie muižas bendes, pat bērnu nav taupījuši! Visa mugura vienās svēdrās. Nu, runā taču —vai stipri sāp!

— Gan jau .. .— Ko — gan jau! Ko tu gribi teikt!— Es neko, tāpat vien.Mazu brīdi vēlāk saimniece prasīja Dāvim:— Ko tad domā rīt darīt ar muižas klaušām!— Es braukšu līdzi, — iesaucās Pičs.— Vai nu pavisam bez prāta! Braucējs! Ne sēdēt, ne gulēt, bet viņš tev brauks uz muižu.— Nu tad parīt katrā ziņā.— Neniekojies, ja varēsi, tad padzenāsi lopus tepat pa māju.Ne otrā, ne trešā dienā Pičs netika uz muižu. Viņš gulēja ganībās, seju rokās iespiedis. Te viņu

neviens neredzeja un nedzirdēja, tādēj ļāvās sāpēm un dusmu uzplūdiem. Guļot uz mutes un ciešot sīvassāpes, viņš bieži vaidēja un izgrūda caur sakostiem zobiem:

— To es viņam nekad neaizmirsīšu!

Piksis bija galīgā nesaprašanā, kas noticis viņa jautrajam un nenogurstošajam rotaļu biedram. Veltiviņš riņķoja apkārt, pienesa kokus un priecīgs vaukšķēja, kam vajadzēja nozīmēt: celies un nāc skriet, —gan grūda degunu zēnam sānos, gan laizīja seju un rokas, nekas nriīdzēja — draugs nebija izkustināms.Kad lopi aizklīda par daudz tālu, tad gan pasūtīja tos atgriezt, un tas arī bija viss.

Pēc nedēļas Pičs uzstāja, ka gribot braukt līdzi uz muižu. Viņš paņēma krietnu nūju, ar kuru tad nustaigāja pa muižu kā pats vagars. Kad Pičam prasīja, kam viņam nūja, atteica, ka viņam, tik sadauzītamcilvēkam, nūja vajadzīga iešanai. Vagars uzmeta Pičam greizu skatu, bet neko neteica. Pičs palūkojāsvagarā un arī neko neteica.

Vīrus norīkoja papuves aršanai. Tas bija zirgiem un cilvēkiem smags darbs, jo sakaltusī atmata bijajāuzplēš un mēsli jāiear spīļu arkliem. Darbs neveicās, arums bija slikts, un vagaram pietika ko dusmotiesun bārties. Piču nosūtīja klētniekam palīgā Iemērīt sēklas rudzus, jo sē]alaiks bija tuvu, bet zeme sējumamvēl nebija sastrādāta. Diena pagāja bez sevišķiem notikumiem, toties otra diena jau no paša rīta sākāsneparasti.' Ļaudis brīdi vēroja vagaru, kas it kā slims, kā negulējis bālu vaigu staigāja iekšā un ārā nosava kambara kūts galā. Klaušinieki gaidīja, kad atzīmēs atnākušos vīrus un norīkos darbā, bet vagarskavējās. Kuivu sētas saimnieks Andžs, mazs, apaļš vīriņš, kam mute vienmēr smaidīja un klabēja, arītagad nenocietās:

— Kas ir, vagarlēv, sarobo mums birkas1 un laid kaut vai mājēs, cik tā ilgi stāvēsim.Pičs, kas pagadījās Andžam blakus, nomurmināja:— Bet vagars nemaz nav iznesis birkas.Ļaudis sačukstējās un gaidīja, kas nu būs. Pēdīgi vagars, kam bālums vaigā mainījās ar sārtumu,

bļauro balsi pazaudējis, klusu norīkoja:— Turpiniet vien vakardienas darbu, gan jau citu nokārtosim.— Kā tad tā! — nerimās Kuivu Andis. — Ko tu, vagartēv, jauc veco, labo kārtību, vai vēlāk kāds

vairs atcerēsies, kuru dienu muižā atklausījis! Vispirms taču jāierobo dienas.Un nu birku nebija. Tas bija nedzirdēts notikums. Ļaudis, pagājuši tālāk, neizklīda, bet turpināja

čukstēties. Vagars it kā neredzēja, ka klaušinieki neiet pie darba un izbrīnījušies vēro viņu. Kur birkasvarēja palikt! Kas bija noticis! Ja dienas neiegriezīs, var gadīties, ka liek vēlreiz atstrādāt. Nē, tā jau bijapavisam nelāga būšana! Bet Kuivu Andžs jau atkal sauc:

— Pusdienā iesim pie junkura, lai liek vagaram sameklēt birkas. Viņš, pagāns, tās slēpj, lainoblēdītu atklausītās dienas un varētu izdzīt jaunas.

— Lai tik pamēģina! Birku pusītes taču pie mums, ko tad vairāk.' Kurzemes lielkunga Jēkaba muižās visos zemākās amatpersonas bija latvieši, kas rakstīt neprata,

tādēļ savas atzīmes kārtoja birkās: vaqars iegrieza birkās ieradušos klaušiniekus, rijnieks — iekultolabību, klētnieks — atbērtos pūrus. Birka bija apaļš vai četrstūrains koks, kuram vienā pusē iegriezavajadzīgos robiņus. Tad birku pāršķēla, lai katrā šķiliņā būtu puse iegriezto zīmju. Muiža paturēja birkasvienu pusi, bet otru atdeva zemniekam. Vagars birku muižas puses glabāja savērtas birku lokā.

— Pie junkura, pie junkura!Ar to samierinājās un aizgāja darbā, bet pusdienā, vēl lāgā neēduši, klaušinieki lasījās pie lielās

mājas lieveņa.Muižas junkurs, ieraudzījis ārā ļaudis, sūtīja savu istabas kalpu uzzināt, kas noticis. Tā un tā,

klaušinieki gribot sūdzēties par vagaru. Bet vagars muižai bija labs: tā prata izdzīt cilvēkus kā reti kāds.— Saki tiem ļaudīm, ka es viņus negribu redzēt!Kad istabas kalps to pateica ļaudīm, tie kliedza, ka vagars noslēpis birkas un neatzīmē dienas. Tad

kungs izgāja pagalmā un lika pasaukt vagaru.— Kālab tu neatzīmē dienas!— Žēlīgais kungs… es nevaru, — vagars stostīdamies atbildēja.— Saki man — kālab tu nevari!

— Man birkas pazudušas.— Cik tev pazudušas!— Visas, žēlīgais kungs.— Ak tu, Kūrlandes mērkaķis! Es tevi likšu nopērt, ja negādāsi birkas rokā. Un tagad visi marš

— pie darba!— Kūrlandes mērkaķis, Kūrlandes mērkaķis, — visapkārt čukstēja kodīgs izsmiekls.Vagars bija dabūjis mācību. Pičs staroja un aizsvieda savu nūju pa roku galam. Patiesību šai lietā

neviens nezināja. Alkšņu tēvs un Baģis gan visai aizdomīgi noskatījās uz Piču, bet arī viņi nezinājavairāk.

— Nu, vīri, — Kuivu Andžs bramanīgi pamācīja, — tagad tas Kūrlandes mērkaķis nāks piemums un lūgsies, lai ļaujam pēc savām birkām atjaunot muižas puses. Tad tik nu neesiet muļķi unpiegrieziet klāt labi daudz jaunu robu, būs mazāk jānāk uz muižu.

Ļaudis pasmējās un izklīda.

PAUNU LABRENCIS Kādu vakaru Alkšņos Ienāca paunlnieks. Pičs viņu jau agrāk bija redzējis un klausījies viņa stāstus,

kuru viņam nekad netrūka. Kur tik vecais vīrs kādreiz nebija klaiņojis un ko visu redzējis! Viņš bija karusizkarojis gan uz sauszemes, gan uz ūdens, braucis par matrozi uz tālām, svešām zemēm un tagad nu jaudaudzus gadus staigāja ar paunu. Viņš mēdza teikt, ka tuvākajā apkārtnē neesot nevienas lauku sētas, kurāviņš nebūtu bijis. Tur viņam bija daudz pazīstamu, kurus zināja vārdā saukt. Zemnieki labprāt paskatījās,ko viņš paunā atnesis, arī paklausījās vecā, daudz pieredzējušā vīra prātojumos.

Nupat šis vīrs bija atkal atnācis. Līdz Dobelei, kur viņam bija sava būda un vecene, nebija pārāktālu, bet viņš nemīlēja steigties, laikus palūdza naktsmājas, un tās viņam labprāt apsolīja. Runīgaisvečuks, kuru sauca par paunu Labrenci, ienesa sētā līdz ar ziņām no tālākām vietām tādu kā možu garu, untādēļ viņu labprāt ieredzēja. Vēl vakariņu tiesu gaidot, kāds uzprasīja, lai izstāstot, ko šis redzējis moruzemē.

— Kādi tad tie mori īsti izskatās! Stāsta, ka tie nemaz neesot tādi kā citi ļaudis.— Tas nav tiesa. Melnie ir tādi paši cilvēki kā mēs, tikai melni un staigā puspliki, jo tai zemē tik

silts, ka drānu nevajag. Arī valoda viņiem sava, no mūsējās viņi nesaprot ne vārda. Viņi ir kā bērni, kasneapjēdz vienkāršas lietas, un kā bērni tic visam, ko viņiem stāsta. Tādēļ bieži vien baltie cilvēki viņuskrāpj un dara pāri, saķer siltajā zemē pie lielās Gambijas upes un aizved jūrām pāri uz Kurzemeslielkunga salu, kur viņiem klājas vēl grūtāk nekā pie mums muižas klaušās.

— Es arvien esmu gribējusi tev pavaicāt, kādēļ visu mūžu esi noklaiņojis. Vai nevarēji labākdzīvot uz vietas un piekopt kādu amatu nekā tā mētāties apkāri. Lietū un sniegā, vasaras karstumā unziemas aukstumā ar paunu mugurā nav taču viegli, — savukārt runāja saimniece.

— Tā ir, kā tu saki, bet klaiņošana man laikam asinīs. Tā mani dzen, un man jāiet, esmu tādscilvēks. Ilgi uz vietas dzīvojot, kļūstu drūms — un, jo ilgāk, jo ļaunāk.

Dūmistabā iestājās klusums. Kad ienesa vakariņu putru un karotes sāka staigāt no bļodas uz muti,valodas vēl nevedās, bet, kad galds bija nokopts un viens otrs saldi nožāvājās, Pičs nenocietās:

— Pastāsti kaut ko vairāk par svešām zemēm.— Varu pastāstīt par kādu jūras braucienu. Tas bija toreiz, kad es vēl biju jauns un spēcīgs un

braucu uz kuģiem. Jūras ceļi ir nedroši ceļi, un nelaime var uzbrukt nejauši, kad to vismazāk gaida. Ļaudisparasti domā, ka vislielākās briesmas uz jūras draud vētrā. Taisnība, vētrā kuģis ir likteņa varā, un tikailabi būvētā kuģī, ja tas atrodas krietnu jūrnieku rokās, var būt puslīdz drošs, ka nobrauks tur, kurnodomāts. Taču arī labam kuģim nevajag daudz, lai notiktu nelaime.

Mēs braucām uz Gambiju un vedām piecus virsniekus, četrpadsmit apakšvirsniekus un sešdesmitseptiņus kareivjus. Kuģis mums bija drošs — Ventspilī būvēta fregate «Pacietība» ar divdesmit astoņiemlielgabaliem un pilnu buru skaitu — divdesmit burām. Kuģis bija ar slaidu priekšgalu, tomēr diezganvarenām krūtīm, slaidi izliektu pakaļgalu, lai, slīdot viļņiem pāri, neatstātu platu vagu. Tas bija kuģis, kasvarēja uzņemt daudz kravas un tomēr stalti nest buras, labi uztvert vēju un droši turēties uz ūdens. Vārdusakot, tas bija labs ātrbraucējs kuģis. Brauciens izdevās brangi. Jūras laupītāju kuģus, kuru jūrās navmazums un kuru vīri ir bezgala pārdroši un nežēlīgi, nesastapām, tā savus lielgabalus nedabūjām ne reizesizšaut. Dažkārt gan mūsu kuģi sagrāba vētra, bet ne stipri, un mums jau rādījās, ka drīz ieraudzīsim lieloGambijas upi, kurā uz nelielas saliņas mūsu zemes lielkungam cietoksnis un gar upes krastiem tirgusvietas. Turpat divus mēnešus bijām braukuši un tikai ūdeni un padebešus vien skatījuši, tādēļ noilgojušiespēc cietas zemes, kur var droši nostāties uz abām kājām un nav jālēkā, lai noturētos un nepakristu, kā tasbieži gadās uz kuģa, izņemot tās reizes, kad jūras viļņošanās apstājusies un kuģis turas tik mierīgi kā mājauz zemes. Bet tad nav arī vēja, kas Ieguļas burās, un tad kuģis nekust no vietas. Tā dažreiz iznāk nostāvētdienām ilgi un netikt ne olekti uz priekšu. Tāda reize bija pienākusi arī mums. Pēc visiem aprēķiniem

mums vajadzēja atrasties pavisam tuvu mērķim, bet mēs stāvējām uz vietas. Sais bezdarba dienās mūsuvienīgā izprieca bija vērot kaijas. Viņas drāzās no augšas stāvu lejā un ienira ūdenī, tikpat strauji atkalpacēlās ar zivi knābī. Norijis laupījumu, putns cēlās gaisā, vēroja jaunu upuri un drāzās atkal jūrā.

Bezvējš turpinājās vēl vienu dienu, un tikai trešās dienas rītā uzpūta svaiga brīze, buras piepūtās un(regate sāka kustēties. Pret vakaru jau ņirbināja jautri vilnīši, un mūsu sejas noskaidrojās. Debesis kļuvanetīri pelēkas un pārklājās ar mākoņiem. Vējš bija mums labvēlīgs, pūta pa ceļam un svilpoja vantīs.Viļņi vēlās arvien lielāki, un mūsu fregate lauzās tiem cauri. Kuģis, saduroties ar sevišķi lielu vilni,pacēlās uz augšu un tad ar spēku drāzās lejā, aprokot priekšgalu nākošā viļņa putās. Mēs straujitraucāmies uz priekšu, un mums visiem bija priecīgs prāts. Naktī vējš aprima, un, kad rītā vīri izgāja uzklāja, kuģis atradās biezā miglā. Tā krājās uz drānām, pārvērtās ūdens pilienos un mērcēja mūs. Uz brīdiparādījās dzeltena, nespodra saule, bet drīz atkal pazuda, un ap mums vairs bija tikai lipīga migla. Kuģapriekšgalā matrozis pūta miglas tauri. Bija jādbd ziņa pretibraucējiem un jāuzmana katrs svešs troksnis.Vētrā braukt ir bīstami, jūras slimība pavisam nav patīkama, tomēr ar to var cīnīties, bet pret miglu nekonevar iespēt. Tās priekšā jūrnieks ir nevarīgs.

Pēkšņi matrozis pārstāja taurēt, īsu mirkli klausījās, bet tad sāka pūst kā negudrs. Mēs izdzirdāmdobju troksni, un tai pašā brīdī mums garām paslīdēja liela kuģa ēna. Ja mūsu fregate būtu atradusieskādas divdesmit olektis tālāk, svešais kuģis būtu ietriecies mums sānos un mūs nogremdējis. Parglābšanos tādā miglā nav ko domāt.

Pret vakaru migla izklīda, un mums atklājās sen gaidītā ainava: platas upes grīva ar sēkļiem unkokiem apaugušiem krastiem. Mēs bijām sasnieguši Gambiju.

šajā vietā saimnieks viņu pārtrauca:— Lai nu tie kuģi, kur tie kuģi, bet tu pasaki, vai citur arī tik neganti kungi kā mūsu muižā. Tu esi

daudz staigājis un daudz redzējis. Te pie mums elpu rauj ciet. Kā nupat viņnedēļ muižā izstrādāja ar mūsuPiču. Sita puisi līdz asinīm un gluži ne par ko: zirgs sabijies un apgāzis mēslu vezumu. Kādreiz ir tā, kajāgrābj koks rokā un jāaizstāvas, lai tad arī pašam beigas.

— Tādas lietas notiek, — teica Labrencis. — šur un tur dzirdēts, ka zemnieki sadumpojušies,situši kungus un vagarus, dedzinājuši muižas. Daži bēg, — bet kur var aizbēgt, ja muižas okšķeri visurpriekšā! Bēgli drīz saķer, un muiža viņam nežēlīgi atriebjas.

Mācītāji arī nav labāki. Neapnikuši ik svētdienas viņi kancelē runā, ka pasaulē arvien bijuši kungi,pats dievs viņus iecēlis un licis valdīt. Kas neklausot kungiem, tas saceļoties pret dievu. Tālab arīzemniekiem cieši pavēlēts kārtīgi iet baznīcā un klausīties, ko tur māca. Lāgā saprast jau viņus nevar, kāviņi no kanceles sprediķo, viņu runas ir pagalam jocīgas. Tu taču, tāpat kā citi, ej baznīcā, esi arīdzirdējis, kā viņi tur lauzās latviešu mēlē, bet galveno būsi sapratis: zemniekam jābūt paklausīgam unpadevīgam, jo tas ir dievam patīkams darbs. Nu saki — vai tādas runas prātīgam cilvēkam ņemamas parpilnu!

— Tā gan ir, kā tu saki.— Mācītājs kalpo muižai, bet maksā par to atkal zemnieks no savas nabadzības. Pats zini, ka

mācītāji rudeņos apbraukā zemnieku sētas un ievāc naudu un sieciņus.— Grūti ir, bet kam lai žēlojas — dievs augstu, lielkungs tālu.— Lielkungs, tu saki. Vai domā, lielkungs nezina, ka muižā ļaudis bendē, nezina, ka viņiem izdzen

pēdējo spēka kripatiņu! Zina labi. Viņš savās muižās rīkojas tāpat, savos cepļos, sudmalās un šķūņos dzenļaudis no tumsas līdz tumsai, aiztrenc ļaudis darbā uz nedēļu vairākas jūdzes tālu, lai strādā tur, paši savumaizi ēdot. Varbūt pats arī kādreiz esi sūtīts!

— Kā nu ne, bet tu pasaki — kam lielkungam vajag tādu cepļu un šķūņu, un vēl laukos! Lai būtustrādājuši pilsētnieki un pelnījušies ar to. Kā tu domā!

— Tur nav ko domāt, es to zinu pavisam skaidri. Lielkungs ar citiem muižniekiem nesatiek, tieviņam neklausa, savās muižās un tāpat visā valstī dara, kā pašiem patīk. Savos landtāgos[2] viņi nostājas

pret katru lielkunga rīkojumu, kas viņus kaut drusku ierobežo.Lielkungam nepaklausīgie muižnieki jāsavalda, tālab viņam vajadzīgs liels un krietni apbruņots

karaspēks, bet, lai pie tā tiktu, vajadzīga nauda, daudz naudas. Vai nu saproti, kālab lielkungam visi tieglāzes cepļi, dzelzs un vara āmuri, papīra un pulvera dzirnavas, kuģu būvētavas un aizjūras zemes! Notiem viņš rauš ārā baltu naudu, jo strādnieki taču par brīvu. Preču pardošana lielkungam arī atmet labupeļņu.

— Tu, Labrenci, runā par visām tām valsts būšanām tā, it kā būtu kāds augsti mācīts vīrs.— Tak jau, staigājot pa pasauli, esmu šo to redzējis un dzirdējis. Bet nu gan aizrunājos, un jūs

netiekat pie miera.Valodas apsīka. Viens otrs paklusām nožāvājās un izstaipījās, jo nedēļas darbs bija iegulies ļaudīm

kaulos, un tie nu prasījās pēc atpūtas.Saimniece bija paguvusi noskalot traukus un kravājās gar savu guļvietu. Tad arī saimnieks cēlās

uzmeklēt lāviņu un izbeidza runas:— Nu ar skubu jāliekas uz auss. Rīt gan svētdiena, uz muižu nav jāiet, bet mājās darba sakrājies

pāri galvai.Otrā rītā paunu Labrencis posās uz iešanu. Pičs arī rausās augšā, jo gribēja paieties pauniniekam

gabaliņu līdzi. Viņš droši juta, ka šis cilvēks bija caur un cauri godīgs, negoda darbus nedarīs un arīnecietīs citus darām.

— Vai ilgi paliksi Dobelē! — jautāja Pičs, ejot pa meža taku.— Tikai šodien. Jaunnedēļ paklejošu tepat pa Dobeles apkārtni un tad lešu uz Jelgavu.— Kur tu Dobelē piemeties!— Starp baznīcu un Lielo krogu Jelgavas ceļā man pašam sava būda, un svētdienās mani tur var

satikt, ja neesmu aizklīdis sevišķi tālu.— Kad atkal nāksi uz mūsu pusi!— To gan tagad nevaru pateikt, šo pusi nupat esmu izstaigājis, tad jau tik drīz nav vērts nākt.

Būtu jātiek Jelgavā, jo paunā nekas daudz nav pāri palicis. Tā man atkal jāpiepilda.Meža krustceļā viņi šķīrās.

PIČS AIZBĒG PASAULE Vienmuļas dienas vilkās garlaicīgā virknē, visas vienārl pelēkas: grūts darbs, īsa atpūta — un tā bez

gala. Ar svešiem gadījās maz satikties, vienīgi muižas klaušās iznāca ar svešu cilvēku kādu vārdu pārmīt.Visur dzirdēja vienu un to pašu: bargi kungi, sūra maize.

Nupat jau vasaras darbi bija apdarīti un gāja vaļā lielā rudens aršana. Tā tas bija muižā, betzemnieku sētās, kā parasti, it viss nokavēts, jo zemnieku pašu darbs bija darāms tikai svētdienās un naktīs,un reta diena pagāja, kad nebija uz muižu jāsūta klaušinieks.

Kādu vakaru saimnieks pārnāca no muižas tā kā satraukts. Kad bija smilšainās pastalas noāvis unzemes izkratījis, arī vakariņu tiesu ieturējis, viņš teica:

— Man Kamu Jānis šodien pačukstēja, esot dzirdējis, vagars lieloties Piču mīkstu pataisīt.Moderes klibais tēvs viņam apliecinājis, ka pats savām acīm redzējis tai dienā, kad pazuda birkas, puikuno vagara kambara iznākam. Vagars gluži traks no dusmām, jo birkas līdz šai dienai vēl neesot visasatjaunotas.

— Ko tad moderes tēvs agrāk neko neteica un tikai tagad nāk ar savām liecībām! — domājaBaģis.

Saimniece nenocietās:— Ko tur moderes tēvs, to vislabāk zinās Pičs pats, vai bijis vagara kambarī vai ne. Vai dzirdi,

Pič!— Biju, — atrūca Pičs, galvu nepacēlis.— Vai dieniņ, tad jau būsi arī birkas paņēmis!— Paņēmu,— Un kur tās liki!— Piesēju akmeni un iesviedu muižas dīķī.— Traks un traks! Kas tik nu būs!— Kas būs, to mēs drīz redzēsim, bet puika lai muižā nerādās.Tiešām ilgi nebija jāgaida. Kādu rītu, kad Pičs ar Piksi tikko bija notiesājuši rīta maizi, uz bedrainā

meža ceļa dzirdēja ratus rībam. Zēns un suns kļuva uzmanīgi. Kas tur varēja braukt! Taču ne saimnieks, neBaģis, jo pirmais bija muižā, bet otrais ara savā bandā. Nupat no meža līda ārā bērs zirgs, tad nācaredzami rati ar diviem vīriem. Kas tie tādi ceļa vīri! A-ā, tas viens bija Lipsta muižas vagars, bet tasotrais taču bija viņa bendes kalps Krišus. Pičs acumirklī visu saprata. Viņš pasauca pie sevis Piksi, kasdusmīgs rūca un jau gribēja skriet braucējiem pretī. Pičs norāja suni un aizveda pie lielā akmens, kurparasti notika abu rotaļas un bija sanesti gan koki, gan akmeņi. Pičs starp sprunguļiem sameklēja tādusvarīgāku, iemiedza padusē un gaidīja, kas nu būs. Braucēji apturēja zirgu, un vagars sauca tādā mīlīgābalstiņā:

— Vadzi, dēliņ, panāc šurp!— Nedrīkstu atstāt lopus, saimnieks aizliedza.— Nāc vien, saimnieks neko neteiks, kad muižas valdīšana sauc.— Teicu, ka neiešu.Braucēji drusku aprunājās. Tad Krišus izkāpa no ratiem, atdeva grožus vagaram un gāja pie Piča.

Piksis ļauni ierūcās, un zem uzrautās lūpas pazibēja ilkņi. Pičs paglaudīja suni un gaidīja, lai Krišuspienāk tuvāk.

— Krišu, nenāc vis uz šo pusi, ka suns tev nesaģērē ādu, pagāns, briesmīgi plēsīgs. — Krišusneklausīja un skriešus metās uz zēnu.

— Cui, Piksi, grāb ciet! — Sunim tas nebija divreiz jāsaka. Lieliem lēcieniem viņš šāvās uzpriekšu, zibeņātri palēcās un iecirtās puisim plecā. Gan Krišus sita, gan žņaudza, nekas nelīdzēja — suns

neatlaidās. Pičs arī pieskrēja pie ļaužu ienīstā muižas kalpa un vēl uzgāza ar nūju, tad palēca nost unpasauca arī Piksi. Suns negribot paklausīja un atlaidās. Sakostais puisis vairs nedomāja uzbruki, bet,lamādamies Un roku braucīdams, gāja ilž ratiem. Tur, likās, vagars viņam pārmeta, ka nav pratis tikt arzēnu un suni galā. Varēja dzirdēt Krišus niknos izsaucienus:

— Tas nav suns, bet elles zvērs! Un tas zēns arī ir labais!Tomēr vajātāji vēl nerimās, izkāpa no ratiem arī pats vagars, piesēja zirgu pie priedes, abi

apbruņojās mietiem un gāja uz zēnu, bet Pičs pasauca Piksi un ieskrēja mežā. Viņi iegulās krūmos unpacietīgi gaidīja, jo vagaram turpat netālu bija jābrauc garām. Pēc laba laika kļuva dzirdama raturībēšana, kas lēni tuvojās. Piksis jau cēlās svešajiem pretī, bet Pičs viņu nomierināja un noguldīja sevblakus. Nu jau braucēji atradās gluži tuvu, suņa vilna atkal sabozās, bet, zēna atturēts, viņš pat dzirdamākneierūcās. Kad muižas varas vīri pabrauca garām un bija redzamas vairs tikai muguras, Pičam gribējāslaist ar kādu sprunguli, bet viņš savaldījās.

— Nē, aizmuguras sitējs, kas slepus un nodevīgi piezogas, es nu gan nebūšu. Lai brauc veseli.Kad ratu troksnis norima, Pičs gāja atpakaļ uz ganībām un Piksis mierīgi tecēja pakaļ. Lopus atrada

vecajā vietā, bet no mājām bija atsteigušles saimniece un Baģis, kas redzējuši notikušo un tagad ar bažāmskatījās uz abiem bezbailīgajiem ganiem. Baģis bēdājās:

— Kas nu tagad ar tavi būs! Vagaram tu esi pārlieku sariebis, un viņš neliksies mierā, varbūtšonakt pat būs klāt ar savu bandu.

Zēns bija satraukts, sakarsis, un acis viņam drudžaini spīdēja.— Es te vairs nepalikšu, nevaru palikt, lešu projām.— Kur tad tu iesi! Būtu vismaz pagaidījis saimnieku pārnākam. Varbūt viņš zinātu kādu padomu.— Tik ilgi kavēties nav droši, tāpēc iešu tūlīt, lai ar dienas gaismu tieku pēc iespējas tālāk.— Ak tu mūžs, ak tu mūžs! Pagaidi vismaz, līdz aizskrienu uz mājām un salūkoju kādu maizes

gabaliņu, kas zina, kad tev iznāks paēst. — Saimniece aizsteidzās, cik ātri viņas kājas ļāva.— Uz kurieni tad domā iet! Vai tev ir zināma vieta! — prasīja Baģis.— Nekas nav padomā, — bet vai tad nu tīri netikšu ar darbu pie maizes!— Tas gan pareizi, bet tu būsi izbēdzis klaušinieks. Pēc tevis meklēs un, ja atradīs, tad kā

noziedznieku sasietu atvedīs atpakaļ. Pēc tam nāks barga ilesa.— Zinu arī to un sargāšos krist okšķeru rokās.— Se nu, še, cita man nekā nav, jo gaļas sen vairs nav pat klaušiniekiem ko dot uz muižu līdz, —

teica saimniece un iedeva maizes klaipiņu baltā linu kulītē.— Paldies, saimniec, par visu, par kopšanu, par barošanu, par labu vārdu un … — zēns

nenobeidza, jo sirds bija pārlieku pilna un plūda pāri. Viņš aizgriezās un nodūra galvu, lai nebūtu redzamsviņa lielais satraukums, kas bija acis padarījis mitras un sadzinis asinis vaigos, kas nu kvēloja kā uguns.

— Ardievu, Baģi, un palieciet visi veseli! Alkšņus es nekad neaizmirsīšu. — Un viņš skrēja promuz mežu, kur nozuda kokos. Piksis aizdrāzās zēnam līdz.

Dziļi mežā Pičs apstājās un atvilka elpu. Arī Piksis apstājās un skatījās zēnā kā vaicājot: uz kurieninu drāzīsim! Pifam stāvēja priekšā vēl viena atvadīšanās, un, iespējams, tā būs vissmagākā. Bijajāatvadās no uzticamā drauga un nenogurstošā biedra — dzeltenā Pikša.

Mežā cauri koku zariem vēl redzēja pie debesīm saules ripu, bet ap sirdi Pižam bija drūmi un dūšakā savītusi. Viņš nogulās papardēs, novilka Piksi sev līdzās un aplika roku tam ap kuplo kaklu, piespiedagalvu suņa galvai un čukstēja lielajā ausī vislabākos vārdus, kādus varēja sadomāt:

— Labais Piksi, mums nu jāšķiras uz visiem laikiem. Man arvien būs jādomā, kāds tu bijiskaistulis, cik drošs un stiprs. Ar tevi kopā varēja droši stāties pretī vilkam un nešpetnajam muižaspuisim. Piksi, draudziņ, zinu, tu mani drīz aizmirsīsi un dzīsi rotaļas ar saimnieku mazo puiku. Sargā labimāju un lopus un kod katram, kas tev dara pāri. Vai saprati, ko teicu?

Suns ievaukšķējās un nolaizīja Pičam vaigu.

— Bet nu šķiramies. Es iešu tālāk, bet tu tec atpakaļ pie lopiem ganībās.Pičs gāja uz priekšu, un suns taisījās iet līdzi, bet, kad zēns to cieti aizliedza, palika stāvot un

noskatījās, līdz zēns nozuda aiz krūmiem.Tagad Pičs bija brīvs kā putns. Ja neskaita maizes klaipiņu baltajā kulītē, viņam nebija nekāda manta

nesama. Visa viņa manta bija vēderā un mugurā, bet mugurā vienīgi nātnas bikses un pakulu krekls. Galvaun kājas bija kailas. '

Ejot Pifam iznāca padomāt par to, ko atstājis, un cerēt uz to, kas vēl nāks, par pazīstamo pagātni unnezināmo nākotni. Pirmo reizi mūžā Piža galvai iznāca tik daudz darba. Agrāk viss bija skaidrs un zināmsbez domāšanas, gāja tik un darīja. Tagad pagātne bija kā aizslaucīta, bet nākotne tīta necaurredzamāmiglā, un nekā tur nevarēja izzīlēt.

Kaujoties ar domām, Pičs reizēm pret koku saknēm sāpīgi nodauzīja kailās kājas, bet viņš uz tonegrieza lielu vērību, vai tad mazumu tās bija dauzītas. Ceļš vēl arvien locījās pa mežu, un saule stāvējaaugstu, tādēļ nebija jāsteidzas, un viņš atlaidās sūnās. Visapkārt bija dziļš miers. Lielo klusumu pat putninegribēja traucēt un

čirkstēja klusi, tikko dzirdami. Kūstošo sveķu, sīko meža puķīšu un vēsās sūnas smarde vieglireibināja, un drīz viss bijušais un nākošais palika tālu . ..

Kad Pičs pamodās, saule taisījās rietēt un putni čivināja vakara dziesmu. Zēns uzrāvās kājās un sākasoļot pa ceļu, kas aizvijās starp kokiem un krūmiem. Tad mežs beidzās un Pičs uzgāja uz lielā ceļa, kasgan nebija plats, bet mīkstu putekļu klāts. Priekšā redzēja mazas mājiņas un baznīcas torni. Tā bijaDobele.

PIČS IEPAZĪSTAS AR DOBELI Kad Pičs sasniedza pirmās mājas, bija jau krēsla. Viņš aizgāja līdz baznīcai un prasīja pēc Lielā

kroga Jelgavas ceļā. Turpat tas bija, pavisam tuvu. Nu viņš noskatījās nelielu nameli starp baznīcu unkrogu, paraustīja durvis un prasīja pēc Labrenča. Viņam rādīja, ka tas esot blakus. Tur viņu ielaida vecasieva, kuras valoda bija asa un seja pauda neuzticību. Kad Pičs pateica, ka Labrencis pats uzdevis, kurdzīvo, un kad vēl izstāstīja, kas ar viņu noticis un ka tagad ar Labrenča palīdzību grib tikt svešā pusē,sievas seja dabūja laipnāku skatu. Tad Pičs uzzināja, ka arī viņai ir dēls, nedaudz vecāks par Piču. Tikaiviņa nezinot, kur tas pašreiz klīstot. Pērnajā gadā pie viņas atnācis kāds jauns puisis un stāstījis, ka bijiskopā ar viņas Andžu uz jūras, abi braukuši uz viena kuģa, bet kādā vētras naktī pazaudējis rokai trīspirkstus. Tad viņš atlaists mājās uz Līvbērzes muižu un Andžs palūdzis pa ceļam iegriezties Dobelē pietēva un mātes pateikt, ka viņš dzīvs un vesels, un nodot piemiņu no karstajām zemēm, kur dzīvojot melni,pa pusei pliki cilvēki. Viņa parakņājās lādē un izcēla spožu gredzenu mazas bļodiņas lielumā. Svešaisteicis, ka melnās sievas šādus lielus

gredzenus karinot ausīs. Labrencis, kas arī tais zemēs bijis, sakot, ka tā esot gan un tās melnās sievaskarinot gredzenus ne vien ausīs, bet arī degunā.

Pičs mēģināja novirzīt runu uz savu nediošo stāvokli un prasīja, kad viņa gaidot Labrenci mājās.— Redzi, šodien ir piektdiena, tirgus diena. Prātīgi darīji, ka nenāci dienā, te varēja gadīties kāds

no tavas muižas ļaudīm un tevi pazīt. Bet Labrencis būs mājās tikai rītvakar vai, vēlākais, svētdienas rītā.Nekas, nekas, paliksi tepat, kamēr viņš pārnāks.

Pičs uzmeta Labrenča sievai pateicīgu skatienu un cēla savu maizes klaipiņu galdā. Sieva pasmaidījasiltu smaidu.

— Gan būs labi. Bet nu man jāiet pie maniem lopiņiem.Viņai bija vesela saimniecība: gailis, piecas vistas,sivēns un kaza. To visu gan Pičs uzzināja tikai otrā dienā.Pakopusi lopus, Andža māte izrādīja ciemiņam savu dārzu, kurā auga kāposti, sīpoli, burkāni, kāļi,

pupas, zirņi un divas ābeles. Zem logiem bija palicis neapkopts zemes stūrītis.— Te gribētu audzēt puķes, bet nekad neatliek brīvs brītiņš zemi uzrakt un izpurināt ciesu, kas

saknēm kā baltiem diegiem pievijusi zemi. Būs jāsaņemas un šis darbs vēl šoruden jāpadara, citādipavasarī no puķēm atkal nekā.

Dienas darbi viņai bija sīki iedalīti. Kad pabaroja lopus, izslauca kazu, iztīrīja māju, viņa veda kazuaiz Lielā kroga, kur Bērzes krasta nogāze bija leknu zāli pieaugusi. Kamēr kaza ganījās, Andža mātepieplūca brangu nastu, ko pusdienā nesa mājā un izklāja dārza stūrī žāvēšanai. Tā viņa krāja kazai ziemaspārtiku. Arī tai rītā kaza stāvēja pie vārtiņiem un skatījās, kad beidzot nāks viņas kopēja un vedīs ganos,bet kopēja kavējās.

— Andža māt, kur tev lāpsta! Kamēr būsi projām, es gribētu tai tukšajā dārza stūrī parakņāties,— Labi, labi, rakņājies, — atteica uzrunātā. — Pameklējies vien priekšnamiņā, gan tur vajadzīgos

rīkuf atradīsi. Bet nu man jāiet, redz, kaziņa jau nepacietīgi purina bārdu.Vakarā Pičs gāja skatīties Dobeli. Bija brangs puduris ēku, visas koka un tikai reta lielāka par

Labrenča mājiņu. Pičam bija ko brīnīties. Tik daudz māju — un visās dzīvo cilvēki! Tad jau par visāmsanāks vairāki simti. Kas tie varētu būt par cilvēkiem! Būs jāuzprasa Andža mātei vai Labrencim. Miestavidū pacēlās baznīca — vienīgā Dobeles mūra ēka. Tornis gan bija koka. Pičam šķita, ka tas sniedzas vaipašās debesīs, ļo bija galva krietni jāatgāž atpakaļ, lai redzētu torņa galotni. Apkārt baznīcai bija kapi,bet aiz kapu vaļņa — tirgus laukums, no kura uz četrām pusēm gāja Ielas. Ielas un tirgus laukumu klājabiezu putekļu kārta. Labi, ka nebija lietus lijis, tad gan būtu mīcīšanās pa dubļiem. Ielām gar vienu malu,tāpat arī laukumam gar vienu malu veda koka laipas, laikam jau to pašu dubļu dēļ. Pie tirgus laukuma

mājas bija mazliet lielākas. Pičam tās likās varen lielas un lepnas.Miests atradās Bērzes upes kreisajā krastā, bet upes labajā krastā, kas biia stāvs un savas septiņas

asis augsts, jau pa gabalu rēgojās pretī Dobeles pils. Tā bija uzcelta kalna ziemeļu galā, ko no pārējākalna šķīra plats un dziļš grāvis. Pičs nokāpa pie upes un pa laipām pārgāja Bērzei pāri. Nu bija labiredzami pils nocietinājumi: skanstis un gandrīz asi biezie, no laukakmeņiem celtie mūri, kuriem slējāspāri pils baznīca — astoņas asis augsts akmens krāvums ar šmaugiem logiem un četriem stūru tornīšlem.Cieši blakus baznīcai pacēlās garā pils ēka ar diviem stāviem un slaidu tornī vidū. Ārpus mūriem piliapjoza plats grāvis, pilns ar ūdeni. Tik ļoti lielu ēku Pičs vēl nekad nebija redzējis, un viņam pietika koskatīties un brīnīties. Viņš labprāt būtu piegājis tuvāk pils vārtiem, varbūt izdotos ieskatīties pilspagalmā, bet bija bail, jo vārtos stāvēja sargi dzelžu ķiverēm galvā, spožās krūšu bruņās, šķēpiem rokāsun zobeniem pie sāniem. No tādiem vīriem labāk turēties pa gabalu.

Lejpus pilskalna Bērzes upe bija akmeņiem un kokiem aizsprostota un ūdens ievadīts lielā grāvī, virskura stāvēja trokšņaina ēka. Varēja droši teikt, ka tur strādā maltuve un zāģu sudmalas.

Kad Pičs atgriezās mājās, bija pārnācis Labrencis un vēlīgs viņu sagaidīja. Lai gan stipri noguris,viņš bija tas pats labsirdīgais vīrs ar gaišo, mazliet skumjo seju. No jauna Pičs juta un saprata, ka uz šovīru var droši paļauties, un vēlreiz sīki izstāstīja savu bēdīgo stāstu par sadursmi ar vagaru un aiziešanuno Alkšņiem. Labrencis visu uzmanīgi noklausījās un, kad Pičs savu stāstu bija beidzis, teica:

— Būs jau jāpalīdz. Rīt pie svētdienas raudzftim izdomāt, kā to labāk izdarīt. Tu esot bijis Dobeliskatīties. Nu, kā ir, vai liela!

— Liela gan, tik daudz māju — un visās dzīvo cilvēki!— Kas nu Dobele par lielu! — smējās Labrencis. — Kad redzēsi Jelgavu, tad gan varēsi saukt

lielu. Pag, pag, man nupat kas iekrita prātā. Es taisos iet uz Jelgavu, tad jau tu varētu nākt man līdzi. Turbūsi lielākā drošībā, jo kas tevi tur meklēs un pazīs. Bet nupat gribu laisties plakaniski, smagums iesēdieskaulos un velk mani uz leju.

Otrā rītā, kā pie svētdienas, nogulēja ilgāk. Andža māte gan bija augšā, tikko pirmie saules stariiespīdēja lodziņā un atdūrās tīrām smiltīm nokaisītajā kulā. Kad māte, apkopusi savu dzīvnieku saimi,ienāca istabā, abi vīri arī bija piecēlušies un Pičs jau izprašņāja par miesta ļaudīm.

—Tie mūsu ļaudis lielāko tiesu amatnieki: skroderi, kurpnieki, audēji, kalēji, maiznieki. Cilvēkistrādā, cīnās un dzīvo. Dais nopelna tīri labi. Tā skroderiem atļauts ņemt par vīru bikšu un svārkupašūšanu astoņas mārkas, bet par sievu svārku — piecas mārkas. Amatus apstiprinājis lielkungs, un artiem drīkst nodarboties meistari, kam uz to ir atļauja. Audēju, skroderu, miesnieku amati ir tīri latviešuamati. Citos vairāk vācieši.

Precinieki ierīkojušies lielajās mājās pie tirgus, kur viņiem ir savi preču nami un noliktavas. Tajāsiekrauj no lauku ļaudīm uzpirkto labību, sviestu, medu, olas. Tur preciniekiem krājumā ir sāls, bez kuraneiztiek ne zemnieks, ne pilsētnieks. Ja zemniekiem mazliet turas nauda, viņi pilsētā pērk arī siļķes, nažusun izkaptis. Muižas pērk no preciniekiem arī dakšas, lāpstas un naglas, ja viņiem muižā nav pašiem savanaglu kalēja.

Tu jau zini, ka zemniekiem naudas maz, tālab viņi izlīdzas kā prazdami: dakšas izdrāž no koka, arīlāpstas taisa no koka, tikai lejas griezējdaļai uzsit šauru dzelzs strēmelīti. Ēkas ceļot, zemnieks nagluvietā iedzen koka tapas.

Ak tad tu par pili gribi dzirdēt! No ārpuses tā vēl izskatās tīri labi, bet lielie kambari pamazāmsabrūk. Dažviet jumti cauri, un ūdens tek kungiem uz galvas. Viens pils gals nav vairs lietojams, tik tālujau sabrucis, tomēr pilī vēl dzīvo Dobeles novada pilskungs. Baznīca turpretī turas labi, jo vairākkārtpārbūvēta un izdaiļota.

Rīt būs jāaiziet uz pili. Dažreiz gadās tā, ka kungi kaut ko īpašu uzdomājuši, tad sūta mani. Citādi ganviņi braukā un pērk paši. Kas viņiem ko nebraukt! Liek sajūgt spožos ratos vairākus straujus zirgus, un tadtik bēdz grāvim pāri, ja satiec ceļā, citādi vēl sabrauks.

Pašreiz man nekā nav, ko viņiem aiznest, ja nu varbūt to šņaucamās tabakas lādīti, kas man mājāsglabājas. Pag, es pameklēšu.

Labrencis pameklējās savās Jietās un izcēla pavisam maziņu sarkanu lādīti. Kad to attaisīja, iekšāredzēja smalku pulveri, kas sīvi oda.

— Ko ar to dara! — prasīja Pičs.— Šņauc, redzi, šitā, — Labrencis paņēma pirkstos šķipsniņu pulvera, pielika pie deguna un ierāva

iekšā. Tūdaļ viņš saviebās un nošķaudījās.— Pamēģini tu arī, — piedāvāja Labrencis.— Liec nu zēnam mieru! Neņem vis to draņķi, — bārās Andža māte.— Bet kamdēļ tas vajadzīgs! — nesaprata Pičs.— Prasi nu, kamdēļ vajadzīgs. Ko tik kungi savā lielā vaļā visu neizdarās! Nu, sadomājuši šķaudīt

un, kad šķavas pašas no sevis nenāk, rauj tabaku nāsīs. Ar mums, nabaga ļaudīm, ir gluži otrādi. Kādreiziznāk tā pa īstenam izaukstēties un izsalties, tad jāšķauda un jāklepo gribot negribot. Un tas nemaz nav tikpatīkami.

Pirmdienas rītā, kad Andža māte ar kazu aizgāja uz upmalu un Pičs sāka rakņāties dārzā, Labrencisietina sarkano lādīti drāniņā un aizgāja uz pili. Pičs raka dārza stūri un lasīja no zemes ciesas saknes.Darbs visai gausi gāja uz priekšu, bet Pičs labajai saimniecei strādāja ar prieku. Domās viņš aizklīda uzAlkšņiem pie dzeltenā drauga, kā dzīvi atmiņā uzpeldēja visi pēdējo dienu uztraucošie notikumi. Bet taddomas kā sanošs bišu spiets sagriezās, izklīda un pazuda. Gaisā kaut kas pazibēja un nošvīkstēja: plašispārnus izpletis, dārzā nolaidās liels putns un tūdaļ sāka plēst līdzatnesto balodi.

«Savādi gan,» domāja Pičs. «No kura laika vanagi sākuši nest laupījumu pie cilvēkiem pilsētā, nevisuz mežu, kur drošāk un mierīgāk var to noplēst!»

Pičs lēnām zagās putnam tuvāk. Tas nesabijās, tik plēsa savu upuri, ka zilās spalvas juka uz visāmpusēm. Tas bija spēcīgs un skaists putns ar pelēkzilu un tumšbrūni planku motu muguru, iesarkanupavēderi un baltu pakrūti. PiЈs pielīda putnam cieši klāt un pat izstiepa roku, ir tad putns nebēga. Pičsabām rokām sagrāba putnu, bet šis pat nemēģināja izrauties un kā smags akmens gulēja zēna plaukstās.Tas bija pavisam ērmots putns, un Pičs nezināja, ko par viņu domāt. Viņš nesa savu gūstekni uz istabu.Tieši tobrīd nāca Labrencis, un Pičs rādīja viņam putnu un stāstīja, kur to dabūjis.

— Tas būs jaunās kundzenes piekūns, laikam viņai izbēdzis. Tad jau būs vēlreiz jāiet uz pili unjāaiznes bēglis.

— Kas tā tāda kundzene, un kam viņai tāds putns! — Pičs gribēja zināt.— Jaunā kundzene ir pilskunga meita, un šādus mācītus piekūnus kungi, bet it sevišķi kundzenes

vadā līdz pīļu un citu ūdensputnu medībās. Kad mednieki izjāj, piekūns sēd uz savas saimnieces kreisāsrokas, kas iemaukta biezā ādas cimdā, jo putnam asi nagi. Lai putns nesadomātu laisties, viņam uz galvaspāri acīm uzmaukta cepurīte. Kad paceļas medījums, cepurīti noņem, un putns nu šaujas uz pīli, iecērtputnā līkos nagus, kas asi kā adatas, un lido atpakaļ pie savas saimnieces.Tā saņem atnesto putnu unuzliek atkal piekūnam cepurīti. Ozolu muižā pie Jelgavas ir piekūnu audzētava, kur būros novietoti vairākisimti putnu. Turpat Ozolu muižā putnus arī apmāca medībām.

Tagad skaties, ko tev atnesu. Kamēr būšu projām, uzlaiko. Tās dabūju no jaunā kundzēna. Vietām gandrāna uzplēsta, bet to var viegli salāpīt, — teica Labrencis un iedeva Pičam tumši zilas bikses. Tad viņšpaņēma piekūnu padusē un devās otrreiz uz pili, bet Pičs aizgāja atkal pie darba dārzā.

Pārradās Andža māte ar zāles nastu, ko izklāja žāvēšanai, bet izžuvušo sabāza šķūnītī. Līdzko viņaiegāja istabā, atnāca arī Labrencis. Vecais pauninieks izskatījās apmierināts un labā omā, nolika gultādrēbju nastiņu un gāja pasaukt Piču.

— Nu, kā ar biksēm! Uzmēģināji! Vajadzētu derēt, kundzēns tavā augumā, tikai tievāks. Parpiekūna saķeršanu dabūju arī svārkus. Jaunā kundzene par putnu bija tik priecīga, ka ne izteikt, unpalīdzēja izkaulēt no kundzēna svārkus. Vienkāršiem cilvēkiem aizliegts ģērbties kungu drānās, tad nu

jāpadomā, kā tās pārtaisīt. Mežģīnes no kakla un piedurknēm nost, tas viegli izdarāms, bet ko darīt aršauro vidukli un plato krokoto apakšu! Māt, nāc nu ar savu padomu!

— Kas tur daudz ko domāt! Vīles jāatārda, gabals no apakšas jāizgriež un vidū jāiešuj, tad būstaisni. Dod tik šurp.

Vakarā Andža māte iedev? Pičam pārtaisītos kundzēna svārkus.— Je, velc nu mugurā!— Nu jau esi īsts pilsētnieks un nebūs jākaunas Jelgavā rādīties. Vēl tik kājām derētu kāds apavs.

Vadzi, māt, tev to pastalu tā pavairāk, vai nedosi vienas Pičam!— Tādam čaklam zēnam var arī pastalas iedot, — atsaucās māte.— Tad viss kārtībā, rīt rītā varam iet.Divas dienas vēlāk abus ceļa gājējus varēja redzēt jau pusceļā uz Jelgavu. Pabijuši vairākās sētās,

tomēr no lielā ceļa nebija daudz attālinājušies, jo gribēja drīzāk tikt galvaspilsētā. Pičs taupīja pastalas,bija tās noāvis, iebāzis līdz ar autiem kulītē un soļoja basām kājām. Labrenča paunu, kas nu bijasarāvusies pavisam maza un plāna, nesa Pičs un nedeva Labrencim, lai gan viņš uzstāja, ka jānes esotabiem pārmaiņus. Vakarā pauninieki iegāja kādā lielākā sētā, un Pičs cerēja, ka viņi tur paliks uznaktsguļu, jo bija jau vēls, tādēļ liels bija zēna pārsteigurns, kad Labrencis, tikko apsveicinājies, gājatūdaļ ārā un soļoja uz citu sētu.

— Man tev. Pie, jāpastāsta kaut kas nepatīkams, kas met ēnu uz mūsu pauninieku amatu. Pauniniekistaigā sētu no sētas, pazīst daudzus saimes ļaudis un dažu labu zina pat vārdā saukt. Tādu bēguļu kā tu irdaudz. Kam dzīve muižā nav vairs paciešama, tie bēg svešumā, kur viņus nepazīst. Lai gan cieši aizliegtspieturēt bēgļus, tomēr izbēgušajiem nav grūti dabūt darbu, jo zemē ir liels darba roku trūkums. Parizbēguša zemnieka uzrādīšanu maksā pieci līdz desmit Alberta dālderus. Un tad nu šie mani amata brāļi irtie, kas, dzenoties pēc vieglas peļņas, izosta vietas, kur nelaimīgie paslēpušies, un uzdod muižā. Rungāmapbruņojušies, muižas vīri aizbrauc bēglim pakaļ, sasien, gāž ratos un aizved. Izbēgušos soda rīkstēm, betpēc otrreizējas bēgšanas — nocērt kāju. To nu gan parasti nedara un ne jau aiz žēlastības, bet tādēļ, kakroplis vairs nav nekāds strādnieks. Rīkstes gan netiek taupītas. Ir dzirdēti gadījumi, kur cilvēki pēcpēršanas sirguši gadiem un pat miruši. Es ar tādām netīrām lietām nekad neesmu darījies, lai gan vienāotrā sētā zinu pa bēglim. Tai sētā, kurā nupat bijām iegājuši un domāju izlūgties naktsmājas, vienspauninieks jau bija priekšā, tas no tiem okšķeriem. Vai nu saproti, kālab tur nepalikām!

Otrā dienā viņi pa Dobeles vārtiem iesoļoja Jelgavā.

TENIS STĀSTA PAR JELGAVU Pilsēta atgādināja cietoksni, apjozta vaļņiem un bastioniem. Uz vaļņiem zvilnēja melni un draudīgi

lielgabali, bet nocietinājumiem apkārt rēgojās dziļš grāvis.Piču visvairāk pārsteidza pati pilsēta. Mājas, mājas, bez gala daudz māju gar šauro un bedraino ielu

malām, tālāk atkal mājas. Tur bija gan ko redzēt, bet Labrencis par Jelgavas mājām nebija visai augstāsdomās.

— Daudz jau ir to namu. Jelgava liela, tas tiesa, bet paskaties uz tām labi vērīgi. Visi nami koka,celti bez pamatiem, maziņiem, ar svinu izlietiem lodziņiem, zemām durvīm. Gandrīz visām mājām salmuvai lubu jumti. Redzams, mājas ceļot, kaimiņi viens par otru nav likušies zinis, bet cēluši, kā pagadījies.Tādēļ dažas ēkas stāv vairāk, citas atkal mazāk uz priekšu, vēl citas slīpi blakus kaimiņa ēkai. Lielākās unstaltākās ēkas Jelgavā ir lielkunga pils, rātūzis, lielkunga zirgu staļļi un vēl viena otra māja, bet visaspārējās nav daudz labākas par Dobeles nameļiem. Bet gan jau pats redzēsi. Tagad iesim tālāk.

Uz ielām bija daudz ļaužu. Lepni un grezni saģērbušies bagātie pilsētnieki ar spalvām pie cepurēmcienīgi soļoja pa laipām ielas malās vai brauca augstos spožos ratos ar straujiem zirgiem priekšā.Redzēja arī nabadzīgus ļaudis. Netrūka pat noskrandušu ubagu. Pāri visam skanēja lielas pilsētas troksnis.Pičs bija apmulsis, bet Labrencis soļoja tikpat mierīgi kā pa lauku lielceļu, iegriezās no vienas ielas otrāun izveda Piču pie tirgus, kur drūzma un troksnis bija vislielākie. Zemnieki bija atveduši uz tirgu labību,ādu saiņus, linu grīstes, medus podus un sviesta spainīšus, bet tos pirkt drīkstēja vienīgi Jelgavasprecinieki, lai tad vēlāk savās preču mājās pārdotu pilsētniekiem. Precinieki staigāja gar zemniekuratiem, kaulējās, cits citu pārsolīja un nopirkto preci lika vest uz savām noliktavām.

Starp tirgus laukumu un Plato ielu trijās cieši saspiestās rindās bija zemas un platas ēkas ar nojumēmuz zemiem, resniem stabiem. Tie bija preču nami, kur varēja nopirkt visu, kas vajadzīgs pilsētniekam unzemniekam ikdienas dzīvē un darbā. Pičs labprāt būtu te palicis ilgāk, bet Labrencis, nopircis divustrīsmārciņu maizes klaipiņus un

samaksājis par katru trīs sekserus, vedināja iet tālāk. Drīz vien viņi nonāca «Melnā gaiļa»iebraucamajā vietā, kur par sētnieku bija Labrenča vecs paziņa kopš ilgiem gadiem — Tenis.

Tenis bija vecs, bet vēl žirgts un kustīgs vīrs. Viņš ieveda ciemiņus savā istabiņā, iekūra pavardāuguni, uzlika tējas katliņu ar ūdeni un izmetās atkal ārā, kur vēl bija daudz ko darīt. Labrencis un Pičsapsēdās uz sola un tīksmīgi izstiepa nogurušās kājas. Kad Tenis atkal ienāca, ūdens katliņā jau vārījās.Viņš tajā iemeta aveņu kaulus tējai, uzlika galdā cūkas gurna gabalu, mazu podiņu medus un drāniņā ietītuaizjūras saldumu — cukuru, bet maizi pasteidzās uzlikt Labrencis.

— Ēdiet, ciemiņi, man vēl šis tas sētā darāms.Tenis ienāca stipri vēlu, kad visi tirdzinieki bija projām. Viņš paēda un apsēdās parunāties.

Labrencis, kā jau godīgs un atklāts cilvēks, izstāstīja Tenim visas Piča klizmas un bēdas, neko neslēpjot,un vaicāja vecajam vīram pēc padoma, kā dabūt zēnam atļauju palikt Jelgavā.

Vecais Tenis savā istabiņā dzīvoja viens. Dienā noskraidījies pa sētu un noguris, viņš vakarosgarlaikojās. Tagad, atradis klausītājus, viņš labprāt parunājās.

— Kaut kā tam zēnam vajadzētu palīdzēt. Tagadiņ ar to palikšanu pilsētā ir maķenīt vieglāk nekāsenos laikos. Man jau septiņdesmit gadu aiz muguras, esmu daudz ko pieredzējis un šo to arī zinu no tāmlikumu būšanām. Es jums pastāstīšu, kā manā jaunībā varēja tikt par birģeli[3]. Toreiz biju vēl pavisamzaļš puisis, tikko divdesmit gadus vecs, bet atceros labi, ka ļautiņiem nebija vis viegli ietikt tajā kārtā.Vispirms vajadzēja pierādīt, ka esi dzimis likumīgā laulībā un neesi sodīts. Bez tam bija arī jāmaksā:preciniekiem desmit dālderi, amatniekiem un strādniekiem — pieci. Tad vēl jāuzrāda ieroči:preciniekiem — krūšu bruņas, bruņu cepure un šķēps vai degļa muskete, amatniekiem — muskete,strādniekiem — īss šķēps vai zobens. Kā redzat, tie bija smagi noteikumi un bija domāti vāciešiem, betnevāciem ietikt birģeļos bija vēl grūtāk. Tagad tā vairs nav, jo pa šiem piecdesmit gadiem Jelgavapārlaidusi daudz ļaunu dienu. Tieši pirms piecdesmit gadiem Kurzemē bija liela neraža, un tai sekojabads, kas turpinājās divus gadus. Pagāja atkal kādi pieci seši gadi, un Jelgavu piemeklēja lielsugunsposts. Nodega visi nami līdz pat tirgus laukumam. Un jūs jau zināt, kā tas ir, kad cilvēks paliek plikszem zilām debesīm.

Man bija četrdesmit gadu, kad zviedru karapulki iekaroja Rīgu, pēcāk ieņēma arī Jelgavu. Otrā gadāatnāca poļi un zviedriem to atņēma. Pēc trim gadiem Jelgavu atkal ieņēma zviedri. Laupīja zviedri, unlaupīja poļi, izlaupīja pilsētu un zemi, aizdzina lopus. Ļaudis, kas vēl bija palikuši dzīvi, sabēga mežos.Iebraucēji no Slokas stāstīja, ka miestā no visiem iedzīvotājiem palikuši trīs cilvēki. Vēl jau tikaiastoņpadsmit gadi pagājuši, kopš Kurzemes lielkungs dabūja Jelgavu no zviedriem atpakaļ. Tas bija vecālielkunga Fridriķa laikā. Tev, Labrenci, to vajadzētu atcerēties, arī neesi vairs nekāds jaunais.

Tad nu mūsu tagadējais lielkungs Jēkabs pavēlēja pilsētas rātei, lai neliedz ļaudīm nākt uz Jelgavu,vienalga, vai vācietis vai latvietis, nabags vai bagāts. Stāsta, ka mums tagad Jelgavā esot tuvu pie piecitūkstoši iedzīvotāju, jo tie brīvie likumi vēl tagad pastāvot. Tu, Labrenci, aizej zēnam līdz uz rātūzi unizstāsti visu, ko par viņu zini, protams, to gan ne, ka viņš aizlaidies no muižas. Saki, zēns grib mācītiesamatu un strādāt lielkunga uzņēmumos. Strādnieku Jelgavā vēl arvien ir trūkums, varbūt atļaus palikt. Parbirģeli jaunu puiku neuzņems, uz to tu neceri, bet strādāt varbūt ļaus.

Tovakar Pičs ilgi nevarēja aizmigt un grozījās savā guļvietā. Viss dienā redzētais un dzirdētais vēlbija gaiši acu priekšā, skanēja ausīs, satrauca domas, kas grozījās tik ap to vien kā dabūt atļauju paliktJelgavā. Labrencis un Tenis jau sen šņāca.

JELGAVAS LIELĀ GRĀVJA RAKŠANA Rātūzī Piča lieta negribēja lāgā kārtoties. Vācietis, pie kura Labrenci un Piču nosūtīja, prasīja par

zēnu visus dzīves sīkumus. Pičs no viņa vāciskās runas neko nesaprata, bet Labrencis tīri labi apķēra, koviņam prasīja, un kaut kā arī atbildēja. Kad vaicāja, kur zēns agrāk dzīvojis, viņš atbildēja, ka dzīvojispie viņa Dobelē. Bet vācietis neatlaidās, arvien viņam radās jauni jautājumi: vai Labrencis Piču senpazīstot, kas Piča vecāki. Vācietis bija neatlaidīgs, bet izglāba nejaušs gadījums.

istabā ienāca kāds cits vācietis un, mazliet uzskaities, žēlojās, ka rātskungi šim uzdevuši sagādātvairāk strādnieku lielā kanāla rakšanai, bet kur lai viņš tos ņemot, ja pilsētā nevarot sadzīt neviena brīvacilvēka. Tad viņš apskatīja Labrenci un Piču.

— Kas tie par cilvēkiem! Grib Jelgavā strādāt! — Un noprasīja skaidrā latviešu valodā:— Vai gribat zemi rakt! Gribat! — Un biedram turpināja vāciski:— Nu tad netielējies! Ņem iik ciet!Tā Piču pierakstīja par strādnieku pie kanāla rakšanas. Gribēja pierakstīt arī Labrenci, bet viņš

atrunājās, ka dzīvojot Dobelē un Jelgavā palikšot tikai Pičs viens pats.Pičam pieteica nākošajā dienā no paša rīta ierasties Kaņģīseru ielā pie darba vadītāja. Iedeva līdz

arī baltu papīrīti, kurā esot uzskrīvēts, kā viņu sauc un cik viņam maksās par darbu. Papīrīti lai uzrādotdarba vietā, bet par visām lietām lai neaizmirstot lāpstu paņemt līdz.

Kad iznāca no rātūža, abi atviegloti uzelpoja, jo nu Pičam nekādas briesmas vairs nedraudēja undarbs arī bija zināms.

Tai agrajā rītā, kad Pičs pirmo reizi gāja uz darbu, pilsēta vēl snauda svina pelēka. Tad austrumospamazām kļuva gaišāks un parādījās maigs dzeltenums, kas lēnām vērtās sarkanā. Padebeši iezalgojās, unzem tiem uzliesmoja uguns svītra. Saules sveikta, sākās jauna diena.

Dzīves prieka un gaišu domu pilns Pičs nonāca darba vietā. Rokamais grāvis, nosprausts kā taisnalente aizgāja tālumā, un visgarām rosījās cilvēki ar lāpstām. Pičam lika rakt tādā vietā, kur vēl tikaimietiņi bija iedzīti. Vajadzēja norakt velēnu un sviest malā, kur citi to svieda tālāk vai veda izgāzt bedrēsun ieplakās. Pičs ķērās pie darba un daudz neko apkārt neskatījās, bet drīz viņu kāds uzrunāja. Tasneskanēja diez cik glaimojoši:

— Ei tu, lauku nevainība!— Kas ir, Jelgavas grēcinieki— Liekas, neesi vis uz mutes kritis.— Līdz šim ir gadījies tikai uz dibena krist.— Kas tevi te dzina pilsētniekiem pa kājām!— Nemuldi un nemaisies pats pa kājām.— Nedusmojies nu, būsim draugi. Mani sauc Miku.Tā Piis Iepazinās ar Miku, Jelgavas puisi, kas varēja būt kādu gadu vecāks par viņu. Mikus bija

dzimis jelgavnieks, sīki un smalki zināja Jelgavas dzīvi un varēja Pilam dažu labu padomu dot.— Te nav slikti, sauss, bet viņā galā, kur tikko beidzām, vietām iznāca pa dubļiem muļļāties. Tur

nu gan bija nelāga — visu dienu pa slapjumu vien.— Vai tu jau te ilgi strādā! — Pičs gribēja zināt.— Kā no Jāņiem.— Un kā ir! Vai var arī daudzmaz turēt!— Viegli jau nav, jāstrādā no agra rīta līdz melnai tumsai, un par to tagad rudenī maksā tikai

desmit sekserus dienā. Gan jau redzēsi pats.— Kam tāds liels grāvis vajadzīgs, ka sadzīts tik daudz ļaužu rakšanai!— Esmu dzirdējis, ka to uzdomājis lielkungs Jēkabs. Jau agrākie Kurzemes lielkungi esot

izdevuši pavēli, ka ik desmit namniekiem kopīgi jāizrokot viena aka. Tomēr dzeramā ūdens pilsētā arvienvēl pietrūkst. Un, kādas briesmas draud pilsētai uguns posta gadījumā, tas viegli saprotams. Tā nulielkungs apspriedies ar birģermeistaru un rātskungiem un nolēmis ķerties pie šī lielā darba. No Svēteslīkuma, kur upe pagriežas un pienāk Jelgavai vistuvāk, viņš nolēmis rakt uz Jelgavu un cauri visai pilsētailīdz Driksai, Lielupes atzarojumam, platu, veielu jūdzi garu kanālu, kas pievadīšot pilsētai tīru dzeramoūdeni un to ieplūdināšot arī pilsētas aizsardzības grāvjos.

— Tam lielkungam ir gan gudra galva, — Pičs atzina.Kādu laiku abi strādāja klusēdami. Muguras locījās,lāpstas cilājās. Mikus brīdi pavēroja Piču un tad atkal ierunājās:— Tu netrako. Tā līdz vakaram neizturēsi. Strādā mierīgi, kusties apdomīgi, tad tik ātri nenogursi.

Es nesaku, ka jāslinko, tad var iznākt nepatikšanas, jo te drīz var dabūt kāvienu.— Un es domāju, ka tikai muižā klaušiniekus per.— Sit te arī. Es jau sen gudroju iet citā darbā, bet tagad nelaiž. Stingrība gan visur tāda pati, arī

darba laiks tikpat garš, tomēr nav tāds slapjums un var labāk nopelnīt. Vēlāk rudenī, kad sasals zeme, tesolās darbu pārtraukt, tad domāju izsprukt. Jāsameklē pie laika cita vieta.

— Ja jau te rudenī beigsies, tad ņem mani līdz, iesim abi kopā. Bet uz kurieni!— Vietu ir daudz, tikai jāpadomā, kur būtu labāk. Jelgavā ir naudas kaltuve, bet tur mūs, zaļus

puikas, neņems. Lielās ielas galā ir salpetra vārītava, bet tā esot panīkusi, un salpetri vārīt uzdotszemniekiem, kas strādā kopā ar visu sētas saimi. Jelgavas «Grīvās» ir glāžu šķūnis, bet ziemā es turnegribētu strādāt. No katliem nākot neciešama versme, un no durvīm, kas karstuma dēļ stāvot līdz galamvaļā, laužoties iekšā ledains aukstums. Tad vēl pie Ezera vārtiem ir vara ceplis un pie pilsētas grāvja —tērauda ceplis. Man vairāk nesas prāts uz turieni. Ko tu saki par to!

— Ja tu domā, ka vēl laika diezgan, raugi pamazām visu uzzināt, un, kad būs īstā reize, laidīsimiesno šejienes projām.

Kad saule pārkāpa kalnu savā ceļā un laidās lejā, Pičs bija izracis platu un jo garu bedri, arī zemiizmetis. Nepierastais darbs bija smagi iekodis jaunajiem kauliem, un zēns neatcerējās, kad būtu bijis tikpiekusis kā pašreiz. Viņš tomēr piespiedās, raka un meta, līdz darbs beidzās un strādnieki izklīda.Noguris, bet jautru prātu Pičs pārnāca Teņa istabiņā. Tenis ar Labrenci sēdēja pie galda un rīkojās uzēšanu.

— Tu nāc īstā laikā. Redzi, tējas pods kūp galdā. Sēdies klāt un tad pastāsti, kā tev gāja darbā.— Nekas, labi. Varbūt esmu sarāvis drusku par strau.'u, kauli kā salauzīti. Rītdien būšu rāmāks.— Es savus pirkumus arī laimīgi sadabūju un rīt kājoju mājup. Mēs ar Teni sarunājām, ka varēsi

palikt pie viņa istabiņā. Es Teni pazīstu sen dienas. Viņš ir godīgs un labs cilvēks, būs tev tikpat kā tēvs.Ja tu būsi krietns un paklausīgs, tad satiksiet kā cimds ar roku.

Otrā rītā Pičs Labrenci vairs nesatika, tas bija aizgājis aklā tumsā.Rudens lika just ziemas nenovēršamo tuvošanos. Lietus mākoņi grima jo dienas zemāk pār pilsētu, un

auksta vēja kapātajā lietū jaucās sniegs, taču pārslas izkusa, nesasniegušas zemi. Pie lielā grāvja nu bijagrūtāk strādāt nekā labajā, sausajā laikā. Mitrums līda pie miesām un lika drebināties, zeme bija slapja unsmaga. Strādnieki vairs netērgavoja un nemētājās zobgalībām, bet drūmi klusēja kā pēc grūtas slimības.

Kādu rītu Mikus nokavējās un atnāca darbā labu tiesu vēlāk. Viņš tūdaļ gāja pie uzrauga un viņamilgi kaut

ko stāstīja. Šis brēca un draudēja, bet pēcāk norima un lika iet pie darba. Mikus raka Pičam blakusun čukstēja:

— Vai tu arī zini, kur es biju! Tērauda ceplī pie vācu meistara. Saproti, šis neviena vārda latviski,es atkal vāciski ne bū, ne bē. Bet ceplī strādā mans kaimiņš, un tas tur pagadījās kā saukts. Nu, tas tagadnorunāts: divi apaļi puiši cepļa meistaram der, un mēs varam iestāties darbā kurā katrā laikā. Smalki, vaine! Pārāk nekavēsimies, tikko sāks salt, prasīsimies, lai atlaiž.

Uz salu nebija ilgi jāgaida. Kādā naktī zeme sasala tik cieta, ka skanēja, bet dienā atlaidās un sākasnigt. Sniegs bija gaisā, sniegs bija uz zemes, kokiem, mājām un arvien vēl nāca klāt.

— Nupat ir laiks, — teica Mikus, un abi zēni gāja pie darba vadītāja, lai atlaiž no darba.Tai dienā lielā grāvja rakšana gandrīz pilnīgi apstājās, jo sniegs un aukstums neļāva strādāt. Daži

strādnieki vēl nokapāja prāvākos nelīdzenumus, savāca darba rīkus, bet lielākā daļa izklīda, lai citurmeklētu darbu un peļņu.

Nākošajā rītā abi draugi iegāja tērauda cepļa pagalmā. Tur bija dzīva kustība un troksnis. Pa cepļavārtiem brauca gan iekšā, gan ārā. Ieveda ogļu vezumus, iebrauca smagi vilktas ragavas ar dzelzsklučiem. No pagalma izlaida vezumus ar gatavo preci. Strādnieki šaudījās no vienas ēkas otrā, sauca unbārās ar vedējiem, kas steidzās un gribēja ātrāk nodot vezumus, lai tiktu projām.

Pagalma vidū svarīga gulēja plata ēka ar resniem dūmeņiem, kas visi kūpēja. No lielās ēkas dzirdējasmagus belzienus, kas dobji dimdēja vai arī spalgi skanēja. Pagalmam apkārt bija šķūņi. Mikus apturējajaunu puisi, kas gāja garām ar prāvu grozu plecos.

— Sveiks, draugs! Vai drīkst tev ko paprasīt! Esi tik labs un pasaki, kas te šais ēkās atrodas.

— Kāpēc ne, to var, — atteica puisis un nolika grozu zemē. — Te, šinī mazajā šķūnītī, glabājasEngures rauši.. .

— Paklausies, tu nedomā mūs āzēt. Tā tu vari dabūt pa kaklu, — Mikus pārtrauca svešo.— Nenāk ne prātā ar jums jokus dzīt. Par Engures raušiem pie mums sauc no Engures cepļa

atvestos jēldzelzs gabalus, kas plakani kā rauši. Tos pie mums izstrādā par tēraudu vai kaļamo dzelzi turtajās ēkās, kreisajā pusē, kur lielais dūmenis. Blakus ir kaltuve, kur kaļ zobenus, cirvjus, nažus un citastērauda lietas, tālāk ir mīkstās dzelzs kaltuve, kur no kaļamās dzelzs taisa izkaptis, šis te lielais šķūnis iroglēm. Tur jau sabraukuši ogļu -šķūtnieki no Tukuma, Baldones un Iecavas mežiem. Bet lielajā mājā irieroču kambaris. Musketes un lielgabalu daļas ieroču meistari taisa no vislabākās zviedru un norvēģudzelzs, jo mūsu dzelzs ir par trauslu. Un mājas viņā pašā galā sēd pārvaldnieks ar skrīveriem.

— Tad tā būtu tūliņ teicis, tieši to mums vajag.— Tad tā būtu tūliņ prasījis, — atsvieda puisis.— Tevis dēļ vēl dabūšu no meistara brāzienu par kavēšanos. — Un projām viņš bija.Pēc maza brīža zēni stāvēja pārvaldnieka priekšā, un vēl pēc maza laiciņa Pičs bija tērauda krāšņu

namā un Mikus ieroču kaltuvē. Darbs arī viņiem bija zināms: Pičam uzdeva piedzīt krāsnīm ogles unMikum — slīpēt muskešu stobrus. Tai dienā viņi vairs nesatikās, jo katrs rāvās savā darbā un savā vietā,toties vakarā, mājās ejot, viņiem bija daudz ko runāt.

— Siltumā mēs nu būtu, nav vairs jāsalst aukstā vējā, — sprieda Mikus, un Pičs viņam piebalsoja.

— Varena lieta tāda muskete, — atsāka atkal Mikus.— Man kaltuvē stāstīja, ka ar to varot aizšaut trīs simti soļu. Mūsu musketēm ir degļa gaiļi, un tās

sver tikai divpadsmit mārciņas, turpretī vecās musketes bijušas tik smagas, ka šaut varējuši tikai nobalsta. Nu, kā tev tur pie krāsnīm!

— Nekas, siltuma vairāk, nekā vajag. Krāsnīs čugunu karsē kopā ar oglēm — tā saucotiesatogļošana. Jo vairāk izdedzina, jo mīkstāka iznāk dzelzs, ja dedzina mazāk, dabū tēraudu. Tas smalkijāzina, un krāsns stipri jāuzmana. Tādēļ meistars vienmēr stāv klāt. Tas ir resns vācietis, alus nodzēries,un vairāk snauž nekā nomodā, bet viņam ir palīgs, jauns, acīgs puisis.

Pēc mēneša zēni pazina cepli kā savu kabatu, tāpat visus strādniekus un meistarus, zināja, kurāskrāsnīs ražo tēraudu, kurās kaļamo dzelzi, pie kurām krāsnīm labi strādāt un kuras izdegušas.

Kādu vakaru Pičs žēlojās Mikum, ka resnais čuguna meistars sūtot šo pēc alus un tad vēlāk atkalrūcot, ka nav piedzītas vajadzīgās ogles. Viņš taču nevarot vienā laikā skriet ar kannu pēc alus un dzītogles.

— Es tad sakožu zobus un paciešu. Reiz gan es viņam pateicu, ka nevaru skriet pēc alus, jo manjāstrādā. Tas viņam nepatika, jo redzēju pierē ievelkamies stāvas grumbas, bet citādi viņš palika mierīgsun vienaldzīgs. Kā tu domā, vai nebūtu jāiet pie pārvaldnieka un viss jāizstāsta!

— Labāk neej vis. Tāda sūdzēšanās nekad nav uz labu.— Bet ko tad lai daru!— Es nezinu, bet raudzīsim kaut ko izdomāt.Nākošajā vakarā Mikus iedeva Pičam maziņu papīrakulīti un teica:— Paņem no kulītes šķipsniņu un pieber meistara alum, tik neaizmirsti pēc tam labi saskalot.— Kas tur ir tai kulītē!— Šņaucamā tabaka. Ļaunu tā viņam nedarīs, bet varbūt atradinās no lielās alus dzeršanas.Otrā vakarā Mikus prasīja:— Nu, vai izdarīji, kā teicu!— Izdarīju. Meistars tik nokrekstēja un pasacīja, ka esot gūt.— Gūt, tas ir labs.— Zinu. Viņam, velnam, tāds draņķis vēl labs. Būs jāber vairāk, varbūt tad jutīs.Arī tas nelīdzēja. Rūdītais alus dzērājs tik nokrekšķēja, un viss palika pa vecam.Bija pienācis Jaungads. Laiks pēkšņi mainījās, un sākās puteņi. Negaiss trakoja vairākas dienas,

dzenāja un grieza virpuļos sīkus sniega putekļus, kas līda ēku spraugās, sagrūda ielās un pagalmos augstaskupenas, bet vietām sniegu no zemes kā ar slotu aizslaucīja. Zeme tur bija tīra un gluda. Putenī navpatīkami būt ārā, un Pičam, dzenot ogles no šķūņa uz krāšņu namu, vietām kājas grima dziļās kupenās, asisniega putekļi cirtās acīs un vējš pūta svārkam cauri. īsts raganu laiks!

Pēc puteņiem iestājās rāms bezvēja laiks un sākās atkusnis. Sniegs saplaka, un, kad no jauna uzsala,ielas un ceļi bija labi staigājami un braucami. Sestdienā pēc nedēļas peļņas saņemšanas, kad abi zēni gājauz mājām, Pičs sadrūmis teica draugam:

— Es vairs Jelgavā nevaru palikt. Čuguna meistars nemaz nav tik lēnīgs, kā sākumā likās. Tad viņštikai parūca, paviebās, kad atteicos skriet pēc alus, bet aizvakar pasauca mani pie sevis un cietinoprasīja, no kurienes es esot un vai man brīv Jelgavā dzīvot. Teicu, ka man ir rātes papīrs. Lai atnesotviņam parādīt. Es nu gan nebūšu tāds muļķis, ka laidīšu savu papīru no rokām ārā. Nevar zināt, kas viņampadomā. Tad es labāk aizeju. Vai nenāksi līdz!

— Es gan neiešu. Meistars man labs, pāri nedara. Jelgavā man vecāki, brālis, kur es iešu. Bet kā tutagad pašā ziemas vidū!

— Labāk jau pie laika, ka vēl neuzlaiž ķērājus kaklā.— Vai, brāl, no tiem tev vienmēr būs jāsargās.

— Nekas, rokā šiem tik lēti vis nedošos.— Vai tu jau esi padomājis, uz kuru pusi doties!— Es gribu tikt uz Baldones dzelzsāmuru. No rāvas vedējiem dzirdēju, tas esot aiz Jelgavas.

Varbūt tu kaut ko vairāk zini!— Neko lielu, tikai tik daudz, ka jāiet pa Rīgas ceļu. Uzprasi braucējiem, kurus satiksi, gan jau tie

parādīs. Ko tu darīsi Baldonē!— Tur esot dzelzsceplis, tāds pats kā te Jelgavā, tad jau arī darbu pratīšu.— Lai nu tev labi klājas, tik neaizmirsti mani sameklēt, ja kādreiz ienāksi Jelgavā.— Paldies, Miku. Vai tu rīt pie svētdienas un mums šķiroties nevarētu kopā ar mani izstaigāt

Jelgavu! Kas zina, vai man iznāks te vēl kādreiz pabūt.— Man kas cits padomā. Tu laikam nezini, ka mans brālis ir pilī par mazo sulaini. Tas allaž

pastāsta, ko pilī redzējis. Svētdienas priekšpusdienās viņš ir brīvs un atnāk uz mājām. Atnāc arī tu rīt piemums, bet Jelgavu apskatīsim pēc tam.

MIKUS AR PICU APSTAIGĀ JELGAVU Kad Pičs svētdienas rītā iegāja drauga istabā, lielās pils mazais sulainis bija jau priekšā. Ģērbies kā

kungu kārtas cilvēks viscaur tumši sarkanās drānās, ar baltu autiņu ap kaklu, Mikus brālis sēdēja pie galdaun atļāva sevi pacienāt ar kausu alus. Pamazām raisījās valodas, un, zēnu skubināts, puisis stāstīja parJelgavas pili, stāstīja, ko pats redzējis un ko dzirdējis no citiem pils iemītniekiem.

— Ka pils atrodas uz salas starp Lielupi un Driksu, to, protams, jūs paši esat redzējuši. Bet vai jūsarī zināt, ka pils ir četri simti gadu veca! Vai zināt, ka ienaidnieki vairākkārt nopostījuši Jelgavu unieņēmuši pili! Lietuvieši trīs reizes dedzinājuši pilsētu un pili. Vairākas reizes to pašu darījuši zviedri unpoļi. Katrreiz pilsēta atkal atjaunota un pils izlabota. Mūsu lielkunga vectēvs — pirmais Kurzemeslielkungs — arī paplašinājis un izdaiļojis pili. Pils koka izgreznojumus griezuši Rīgas meistari. Mūsutagadējais lielkungs pili nocietinājis pieciem bastioniem un savienojis tos ar baļķu sētu.

Nocietinājumus un bastionus cēluši lielkunga muižu dzimtļaudis, kas sadzīti no plašas apkārtnesJelgavas darbos līdz ar zirgiem, ratiem un savu maizi. Jā, jā, par smago darbu pat ēst nav dabūjuši.

— Bet pilī iekšā — kā tur izskatās! — nenocietās Pičs.— Tur ir tik lielas istabas un tik skaistas kā pasakā. Un pa tām zālēm staigā un griežas tādā lēnā

dancī, ko sauc par šakonu, augstmaņi un viņu kundzenes tik krāšņās drānās, kādas grūti iedomāties tādam,kas tos nav redzējis. Saviem kungiem visur seko un pakalpo skaisti izģērbti morēni. Zeltītos būros lēkāmērkaķi un bļaustās papagaiļi. Pilī dzīvo spēlmaņi un ik dienas spēlē kungiem priekšā, un tas skan tikjauki, ka klausoties reizēm gribas smieties un dancot, bet citreiz nāk raudiens.

Pils galmā ir vairāk nekā trīssimt kungu, un viņu vajadzībām strādā tūkstoši cilvēku.— Pastāsti Pičam, ko augsti kungi ēd, — paskubināja Mikus.— Ēd lielajā zālē un vēl piecās istabās, kur ir astoņpadsmit gaidi. Pirmajiem diviem galdiem, pie

kuriem ēd pats lielkungs un viņa ģimene, padomnieki un vēl daži augstmaņi, pusdienā pasniedz divdesmitēdienus, četrpadsmit dažādus saldumus un spāniešu vīnus. Vakariņās ceļ priekšā sešpadsmit ēdienus. Visigalda trauki no tīra sudraba. Galma taurētājs dod zīmi, kad jāsēžas pie galda un kad mielasts beidzies.

— Kā var apēst divdesmit ēdienus! — brīnījās Pičs.— Kungi tikai no dažiem pagaršo, jo ēst no visiem ēdieniem, kas uzlikti galdā, skaitās prasti un

nepieklājīgi.— Bet kālab tad tik daudz vāra!— Tādēļ, ka visos valdnieku galmos tā dara.Pičs no visa dzirdētā nevarēja vien attapties. Viņš nekad nebūtu iedomājies, ka tā var dzīvot. Tomēr

taisnība vien būs, jo Mikus brālis taču pats dzīvo pilī un sakās visu to redzējis.Kad mazais sulainis taisījās iet savās gaitās, arī Mikus vedināja Piču vēl pie dienas gaismas

izstaigāt pilsētu.Zēni gāja pa Plato ielu uz leju. Kādā logā bija uzzīmēts trauks, un virs tā tinās čūska.— Vai redzi, tā ir aptieka.— Kas tas ir — aptieka! Ko tur dara!— Tur var dabūt zāles pret dažādām kaitēm. Var nopirkt arī ziepes, smardes un aizjūras preces:

cukuru, kakao, rīsus. Vai esi redzējis cukuru! Salds kā medus, tikai balts.— Cukuru man «Melnā gaiļa» Tenis iedeva uz mēles uzlikt. Salds gan. Tos citus, ko minēji,

dzirdu pirmo reizi.— Es jau arī neesmu tos redzējis, tikai no brāļa ieklausījies. Bet nu iesim tālāk.Viņi nonāca pie «kolonādēm», kur blakus tirgus laukumam trijās rindās bija iekārtojušies precinieki.

Pretējā tirgus laukuma stūrī pacēlās rātūzis.Starp pilsētas vaļņiem, Karaļa ielu, kapsētu un Lielupi bija sacīkšu iela un zvēru dārzs.

Tilta ielā Mikus apstājās pie baltas divstāvu mājas un piebikstīja Pičam:— Skaties, tā te ir skola.— Ā, tādu gan vēl netiku redzējis.— Tajā skolā sanāk jauni zēni, sēd gar galdiem un klausās, ko māca skolotājs. Reizēm viņi lasot

grāmatā vai arī rakstot uz papīra lapām. Un tā katru dienu.— Ko skolotājs māca zēniem!— Es tur iekšā neesmu bijis, bet no citiem saklausījies, ka šai skolā mācot runāt svešās valodās.

Te varot izmācīties tik gudrs, ka saprotot tādas lietas, no kurām nemācītam neesot ne jausmas.Pičs vēl brīdi domīgs pastāvēja pie baltās mājas, tad steidzās pakaļ Mikum, kas jau gāja tālāk.Vēl zēni izstaigāja Grāvju ielu un pa Mazajiem vārtiem iznāca uz Nabaga grēcinieku ielu. Mikus

pieveda-Picu pie vaļņa un rādīja bēdīgo klajumu ārpusē.— Un tas ir maitu lauks.— Kāpēc maitu lauks!— Tāpēc, ka tur aprok sprāgušos lopus. Sērgu laikā to ir daudz. Tur izgāž pilsētas netīrumus, kad

to ielās un pagalmos sakrājies pārāk daudz. Tur aprok arī uz nāvi notiesātos noziedzniekus un nabagagrēciniekus. Vai redzi karātavas! Un tur tai mājā dzīvo bende ar savu palīgu. Redzi!

— Redzu. Mums Lipsta muižā arī ir bendes kalps. Viņu sauc Krišu.— Kas nu jūsu Krišus par bendi, tikai zemnieku pērējs vien ir. Bet šis te ir īsts bende. Kad

kādam jācērt galva un viņš uzkāpj uz grīdiņas, pats līdz acīm ar bārdu noaudzis, sarkanā kamzolī, ar platu,spožu cirvi rokā, viņu redzot vien, tirpas iet pār kauliem.

— Bet, kamēr es esmu Jelgavā, nevienam nav cirsta ne galva, ne roka. Vismaz nekas tāds navdzirdēts.

— Nav gan. Tik bieži jau tādas lietas nenotiek, bet pērnajā gadā maitu laukā sadedzinājasievieti.

— Dzīvu sadedzināja!— Ko tad tu domāji! Beigtu jau nededzinātu.— Ko viņa tik briesmīgu bija izdarījusi!— Es arī lāgā nezinu. Esot bijusi burve un gribējusi pieburt kādam rātskungam niknu slimību.— Kā tad to var izdarīt! Vai kāds redzējis, ka viņa bur!— Neviens nebija redzējis, bet sieva tik ilgi un tik gauži spīdzināta, līdz atzinusi savu vainu.Pičs uztraucās no visas tiesas. Kādas briesmīgas lietas notiek Jelgavā: cērt galvas, kar, dedzina,

spīdzina moku kambaros. Labi, ka viņš rīt ies projām no šīs baigās pilsētas. Neparko viņš vairs ilgāk tenepaliks.

Ejot pa Josta Mellera ielu, draugi sastapa kādu staltu vīru. Mikus piebikstīja Pičam.— Skat, tas ir Remja tēvs — rātūža sulainis. Ja viņam laba oma, viņš labprāt parunājas un pastāsta

par tiesas būšanām.Remja tēvs vēl bija pašos spēka gados. Plānās lūpas un žirgtās acis pauda uzņēmību, bet smaids, kas

slēpās lūpu kaktiņos, radīja uzticību. Mikum bija taisnība, uzvedināts uz sarunu, Remja tēvs lapbrātpastāstīja par Jelgavas tiesu un tiesāšanu. Viņam stāstot, smaids no zēnu sejām pamazām nodzisa, jo stāstānebija nekā gaiša un laba, tik vien sāpes, asaras un asinis. Bendes moku kambarī esot tādi spīdzināšanasrīki, ar kuriem sagādājot aizdomās turētajiem cilvēkiem neiedomājamas mokas. Lielākā daļa nelaimīgodrīz atzīstoties, vienalga, vainīgi vai bez vainas, lai tik ātrāk nāktu nāve atbrīvotāja. Bende saņemot parsavu darbu cieti noteiktu maksu: par galvas nociršanu — divpadsmit florēnus, pakāršanu — piecpadsmit,sadedzināšanu — astoņpadsmit florēnus.

Runājoties laiks skrēja ātri, un jau metās krēsla, kad zēni beidzot posās mājup.— Tad rīt tu iesi projām!— Jā, Miku, tā esmu izlēmis.

Pēkšņi Platās ielas galā viņi izdzirda šāvienus un kliedzienus.— Kas tur, Miku! — izbijies prasīja Pičs.— Kungi trako. Tas saucas izpriecas brauciens kamanās. Tūliņ redzēsi.Lielā ātrumā tuvojās gara kamanu rinda, kas aulekšoja pa ielu uz augšu. Braucēji šāva ar musketēm

un vicināja degošas piķa lāpas, Pi€s nekad nebija redzējis tā zirgus triecam. Latviešu zemniekam zirgs irdraugs un darba biedrs, tādēļ zemnieks zirgu mīl un saudzē. Redzams, šiem trakajiem auļotājiem šie navpašu zirgi, ne arī paši viņi zirgu kopēji.

Kad trokšņainā rinda bija gandrīz garām, viens no braucējiem pielēca kājās un grūda savu kūpošogaismekli Pičam ģīmī. Tas nāca tik negaidot, ka Pičs tikko paguva atlēkt atpakaļ un paglābties no uguns unkvēpiem, bet braucēji klaigājot aizjoņoja tālāk.

Pičs vēl nebija attapies, un asinis viņam šalca deniņos.— Kāpēc viņš tā darīja!— Ej nu sazini. No tiem var visu ko sagaidīt, tādēļ acis vienmēr jātur vaļā. Ne vienreiz vien lāpu

dzirksteles aizdedzinājušas māju vieglos salmu jumtus, bet kas tādiem bēdas!Kad troksnis izdzisa tālumā, zēni nesteigdamies gāja tālāk.— 2ēi gan, ka tu aizej, mēs labi sadzīvojām. Ne reizes netikām sakāvušies, pat ne salamājušies. Ar

citiem zēniem man bieži iznāk ķīviņš.Klusu viņi atgriezās mājās, klusu atvadījās un šķīrās.

BALDONES DZELZSĀMURA Rīta dzestrums spiedās Pičam līdz kauliem, kad viņš, ticis pāri Lielupei, sāka naski soļot pa Rīgas

ceļu ar nastiņu uz nūjas pār muguru. Gaiss bija nekustīgs un svinīgs, tik kluss, it kā zeme gribētu saklausītpirmos, vēl nedzirdamos rīta soļus. Ceļa labajā pusē noplaiksnījās gaišums, un ceļmalas kailo bērzugalotnes sāka sārtoties. Tad rožainais atspulgs pa baltajiem bērzu stumbriem slīdēja uz leju.

Ceļš aizgāja tāls un vienmuļš, un Pičs satika tikai vezumus, kas dzinās uz Jelgavu. Soļojot Pifs iesilaun jutās labi. Palaikam cauri kokiem izlauzās tālā saule un uzmeta arī viņam savu silto spožumu.Sniegainais mežs ar ledū sasalušajiem strautiem viesa prieku zēna jaunajā sirdī. Viņu vairs nenomāca nerūpes, ne raizes, kad visapkārt bija sniegs un saule.

Kad bija diezgan soļots un Jelgava atstāta tālu aiz muguras, bija laiks apēst gabaliņu maizes. Pičskoda maizē un spēra platus soļus, bet tad ieraudzīja ceļa malā melnu čupiņu kā melnu cinīti. Cinītissakustējās, un, kad Pičs piegāja tuvāk, nebija cinīša, bet mazs melns sunītis, kas laizīja melno kājiņu. Pičsgribēja melnajam pieiet tuvāk, bet sunītis iekliboja ceļmalas irdenajā sniegā. Kad mazajam klaidonītimpasvieda maizes kumosiņu, viņš to kāri aprija, aplaizījās un gaidīja vēl. Pičs rādīja maizi un mīlīgiaicināja klāt. Kārdinājums bija pārāk liels, un mazais dzīvnieciņš sadūšojās, piegāja un paņēmakumosiņu, tad ņēma vēl un vēl, līdz nemaz vairs nebaidījās, stāvēja blakus un vēdināja kuplo asti. KadPičs gāja tālāk, sunītis kliboja līdz. Varēja redzēt, ka tas viņam nebija viegli. Zēns apstājās, paņēma sunītirokās un apskatīja kāju, uz kuras tas vairījās atspiesties. Kāja bija gan savainota, tomēr kauls likās vesels.Pičs apsēja ievainojumu, kā nu prata un varēja, paņēma sunīti padusē un, uzsviedis nastiņu mugurā, gājatālāk. Par to sunītis nesējam nolaizīja roku.

— Kāds tu mazs klaidonītis, vājš un izplūkāts, — zēns runājās ar atrasto draugu, kas nu tiecāsnolaizīt viņam arī vaigu.

Pie Misas tilta Pičs nogriezās pa labi, lai tad gar upi ietu uz Baldones dzelzsāmuru, kā to viņam kādsceļavīrs bija pamācījis. Viņš palaida suņuku zemē un gāja savu ceļu, bet melnais draugs klunkurēja pakaļ.

— Tad negribi vis palikt mežā, kur klejo vilki un var tevi noplēst. Labi, ņemšu tevi līdzi.Atkal iecēlis viņu padusē, Pičs soļoja pa mežinieku iebrauktajām pēdām, un sirds vēl arvien bija

viegla un priecīga. Ja viņam likās, ka nogājis nepareizi, vajadzēja pa mežinieku krustu šķērsu iešļūktajāmragavu pēdām paieties uz vienu otru pusi, līdz atkal atrada upi, gan aizsalušu un vietām pieputinātu, tomērlabi saskatāmu, un drošs ceļš bija atkal rokā.

Kad vakara krēsla jau laidās pāri zemei un ēnas mežā sabiezēja, Pičs ieraudzīja plašā zemes gabalāizkaisītas ēkas. Kā akmens novēlās zēnam no sirds, jo, krēslai uznākot, prāts bija kļuvis nemierīgs. Ja līdztumsai neatradīs cepli vai kādu zemnieku sētu, ko tad! Bet nupat viņš mundri gāja pāri klajumam uz garākoun platāko ēku, kas stipra un nomelnējusi gulēja pārējo ēku vidū. Tur Pičs satika vīrus un sievas, kas viņuaplūkoja ar neslēptu ziņkāri. Viņš padeva labvakaru un teica, ka nācis meklēt darbu, tad apprasījās, arkuru viņam esot jārunā.

— Tad jau ceplī ar virsmeistaru, bet viņš tagad aizgājis uz māju. Rīt rītā varēsi viņu satikt.Pičs kļuva bēdīgs, bet sievas pasteidzās ar padomu.— Tas nekas, naktī izgulēsies klaušinieku namā. Sīman, paņem nu zēnu pie sevis. — Un vecīgais

Sīmanis aizveda Piču pie prāvas, no neaptēstiem guļkokiem celtas ēkas. Durvis bija vaļā, un pa tāmtecēja ārā un cēlās gaisā dūmu strūkliņa. Tur iekšā kurējās uguns.

— Nāc nu, nāc, te man blakus brīva lažiņa, salmi arī nav daudz sagulēti, noliec nastiņu unierīkojies. Un kas tas tev! — Sīmanis prasīja, rādot uz melno vīkšķīti padusē.

— Tas mazs sunītis, klibs un novārdzis, atradu uz lielā Rīgas ceļa, gribēja par varēm līdzi, laikamjau vienam mežā bail.

— Ko, suns namā! — iesaucās jauna, spalga balss no pretējā dūmistabas kakta. — Vai mums te

kāda suņu kūts!— Paliec mierā, Dāvi, — Sīmanis apsauca runātāju.Pie Piča lažiņas pienāca puisis bakurētainu vaigu, šaurām acīm, plakanu degunu. Skaists viņš nebija,

bet ļauns gan.— Tu, knīpa, — viņš teica un iesita sunītim ar knipi pa degunu. Puisis nepaguva atraut roku, kad

tajā iecirtās mazi balti zobiņi.— Ak tu, draņķa suns, nosist tik tādu! — iebļāvās puisis, bet, citu apsaukts, aizgāja rūkdams uz

savu kaktu.Tai vakarā Pičs ilgi nevarēja aizmigt, pilns neskaidru baiļu par nākotni. Pēdīgi arī viņu uzveica nakts

mierīgā tumsa, un Pičs iegrima dziļā miegā ar melno draugu blakus.Agrā rītā Pičs atmodās no rosīgas kustības namā. Kaut kur spīdēja skala uguntiņa, kuras trūcīgajā

gaismā kustējās vīru tumšie stāvi, kas āvās, ģērbās un taisījās uz darbu. Pičs uzrāvās kājās, ātri sakārtojāsun līdz ar citiem izgāja no nama. Viņam parādīja, kur satikt virsmeistaru. Vēl viņš uzzināja, ka šisvarenais vīrs esot zviedrs.

Skrīveru istabā galda galā sēdēja liela auguma vīrs gaišiem matiem un ķīļa bārdu. Viņš runāja tādābalsī, kas radusi pavēlēt. Pičs nostājās pie durvīm un pacietīgi gaidīja, kad viņu ievēros. Tas notika itindrīz. Virsmeistars prasīja, un skrīveris tulkoja:

— Ko vēlies!— Es gribu strādāt.— No kuras muižas tiesas tu nāc!— Esmu no Jelgavas pilsētas.— Te strādā tikai klaušu ļaudis un strādnieki par naudu netiek pieņemti. — Brīdi klusums, tad

atkal ierunājās zviedru kungs:— Ko tu Jelgavā darīji!— Strādāju pie lielā grāvja rakšanas.— Kādēļ nepaliki darbā!— Ziemā darbu pārtrauca.— Cik tev gadu!— Piecpadsmit.Klusums. Liekas, Pičs uz vareno vīru bija atstājis labu iespaidu, jo viņš galīgi nenoraidīja zēnu, bet

kaut ko domāja, raudzīdamies ārā pa logu.— Vai gribi mācīties amatu!— Gribu.— Mācekļiem algu nemaksā, dod tikai pārtiku.Zēns nezināja, ko atbildēt.— Nu, saprotams, tev vispirms jāredz, kā te strādā. Šodien izstaigā visus nodalījumus, apskaties,

pavēro un tad nāc atkal pie manis.Saruna bija beigusies, un Pičs izgāja pagalmā.Vispirms viņi aizgāja atpakaļ uz klaušinieku namu, kur viņu, priecīgi smilkstot un spēcīgi asti

kustinot, sagaidīja suņuks. Zēns sameklēja sainīti, izņēma maizi, un viņi paēda un uzdzēra ūdeni. Nuviņiem dzīve atkal likās jauka. Priecīgi un apmierināti viņi skatījās viens otrā. Pičs nodomāja, cik gandais dzīvnieks var būt pacietīgs un pateicīgs. Skatoties sunīša acīs, tā vien likās, ka viņam kā cilvēkamacu kaktiņos paslēpušies smiekli.

— Bet kā tevi sauc! Vārdu vajag, kā tad es tevi pasaukšu, kad man tevis vajadzēs!Sunītis skatījās Pičā un vēdināja asti.— Vai tev patiks vārds Pūlis!Sunītis vēl arvien vēdināja asti un klusu ievaukšķējās.

— Nu tad norunāts. Tu būsi Pūlis.Pičs izveda Puli no klaušinieku nama un pagājās gar ēkām uz lielu izdedžu kalnu. Sie nederīgie sārņi,

jādomā, te krājušies gadiem ilgi un nevienam nav vajadzīgi. Vēlabi draugi aizgāja līdz Misai, kas kādā seklā un straujā vietā nebija aizsalusi, un ūdens klusi skalojās

pāri akmeņiem. Tad Pičs aizveda Puli atpakaļ uz klaušinieku namu un pieteica tur palikt un gaidīt, bet patsgāja skatīties cepli. Pašreiz pie garās rāvakmcns kaudzes pieveda vairākus jaunus vezumus. Pičs piegājapaklausīties, kā tur kāds vecāks strādnieks izrīkoja.

— Ei tu, auša, kur domā gāzt savu vezumu! Vai pirmo reizi brauc, ka tik aplam strādā! No tā galarāva iet ceplī, bet tev jāgāž šinī galā. Acis taču pierē ir, redzi, kur citi gāž.

Apsauktais nokaunējies grieza zirgu nost un brauca uz kaudzes otru galu, tik vēl noteica:— Kādēļ tad tā! Varēja jau tūliņ vest pie cepļa.— Nevar vis. Rāvakmens gabaliem pusgadu jāguļ lietū un vējā, tad tie labi izvēdinās un vieglāk

drūp. Vai nu tava galviņa apķēra! No kurienes esi!— No Jaunsaules purviem.Bija arī pa vezumam no Vecmuižas, Valles, Iecavas. Pičs klausījās, un viss viņam te bija jauns un

neredzēts. Dzirdēja, ka gadā te izlietojot desmittūkstoš mucu rūdas.— Nezin cik no tā iznāk čuguna! — viens vedējs prasīja cepļa strādniekam, kas rīkoja rāvakmens

izgāšanu.— Meistars saka, iznākot tūkstoš pleci simti mucu.Blakus ceplim strādāja drupinātāja smagās stampas, kas, dzirnu rata grieztas, sasmalcināja rūdas

gabalus. Pēc tam rūdu sijāja un kopā ar dedzinātiem kaļķiem bēra cepļa krāsnī. Tur to dedzināja kopā arkoka oglēm un kausēja čugunu. Pičs nostāvēja pie cepļa garas stundas un neapnicis skatījās karstajābrīnumā. Cepļa meistars sākumā rauca pieri, kad zēns ienāca ceplī, bet, redzēdams, cik uzmanīgi viņšvisu apskata un vēro, kļuva laipnāks un pat ielaidās sarunā.

— Vai patīk, ka tā skaties!— Patīk, — atteica Pičs, un meistaram raudzījās pretī divas jaunas, spožas acis.— Pasaule ir pilna pārsteigumu, bet, ja cilvēkam gaišs prāts un laba griba, viss drīz kļūst

saprotams un nekāda brīnuma nav. Mēs kausējam čugunu, bet no tā dabū tēraudu un dzelzi. šie ir vērtīgākipar zeltu, kas der tikai greznumam, bet dzelzs vajadzīga ik uz soļa. Ko mēs iesāktu, ja nebūtu dzelzs, patēdienu nevarētu izvārīt, malku sazāģēt un saskaldīt, labību nopļaut.

Pičs vēl citus nodalījumus nebija redzējis, bet jau zināja, ka paliks dzelzs namā. Pičs bija paskatītiesāmuru, kas dzelzs stieņus pārkala sloksnēs, bija pie veltņu āmura, kas taisīja skārdu, pie naglu āmura,virpotavā un enkuru nodalījumā. Visur bija ko redzēt, tomēr Pičs negrozīja savu lēmumu — palikt čugunaceplī par mācekli.

— Vispirms parādīšu tev krāsns ietaisi, lai tev būtu kāda jēga par čuguna rašanos, — teicameistars, — bet tad tev būs visi darbi jāsāk no pašas apakšas: jāpiedzen ogles, rāvakmens un kaļķi. Tadjau tālāk redzēsim.

Sākās smags darbs no agra rīta līdz vēlam vakaram ar īsiem pārtraukumiem ēšanai, bet Pičs neko, tasviņam nebija nekas jauns. Pēc nedēļas viņš bija pieradis pie cepļa un strādniekiem, zināja savu darbu, undarbs viņam šķīrās. Arī Pūlis bija iepazinies ar apkārtni, pazina cilvēkus, ar kuriem iznāca satikties, bijalaipns un piemīlīgs. Strādnieki arī viņu labi ieredzēja un palaikam palutināja ar gardu kumosiņu. VienīgiDāvis ar Puli bija nesamierināmi ienaidnieki. Reiz Dāvis, garām ejot, bija viņam iespēris, tāpēc tagad,sastopot Dāvi, Pūlis nemaz negaidīja, bet tūliņ ķērās ienaidniekam stilbos. Dāvja un Puļa naidīgāsattiecības sagādāja ļaudīm vienmuļajā darba dienā mazu izklaidēšanos. Puli vēl zagšus parīdīja, jostrīdīgais puisis nebija nevienam tīkams.

Parasti Pūlis uzturējās vai nu klaušinieku namā, vai ceplī, kur gulēja aizdurvē un gaidīja, kad Pičsatstās cepli. Tās priekšpusdienas, kad Pičs bija brīvs un kopā ar sunīti klejoja pa apkārtni, bija viņu

laimīgākie brīži. Kāja Pūlim bija sadzijusi, viņš ņipri tecēja pa priekšu un laiku pa laikam paskatījāsatpakaļ, vai tik draugs vēl seko. Pļavās un laukos arī ziemā ir jauki, kad sniegā dzirkstī tūkstošiem sīkuzvaigznīšu. Bet skaisti ir arī mežā, kur koki noliekušies ziemas baltā spēka priekšā. Patīkami ir arī dzītsniegā pēdas. Dažreiz abi, suns un zēns, tā aizrāvās, ka rikšiem bija jāsteidzas mājās, lai nenokavētudarba sākumu.

Reiz, atgriezies no gājiena pa mežu, Pičs izdzirda klaušinieku namā Puli nikni rejam. Pūlis bijapirmais iesteidzies namā un nu rēja aizrīdamies. Ar vienu lēcienu Pičs bija namā un atrada pie savaslāviņas Dāvi, kas gaiņājās no saniknotā suņa. Pičs redzēja, ka viņa nastiņa attaisi un saturs izsvaidīts palāviņu. Viņš saprata, ko Dāvis meklējis. Iepriekšējā vakarā apguļoties, viņš bija runājies ar Sīmani unstāstījis par savu dzīvi Jelgavā, arī par to, ka strādājis tērauda ceplī un pēc algas saņemšanas aizgājis noJelgavas.

— Tad tu nu esi bagāts vīrs, dukātu un florēnu kā gružu, — bija pajokojis Sīmanis.— Nezobojies, Sīman, man ir tikai divi (lorēni un daži graši, — atbildēja Pičs. Un pēc tiem tagad

Dāvis bija izstiepis roku.— Cui, Puli, ņem zagli!— Ko es tev esmu nozadzis! — sauca Dāvis, atgaiņādamies no suņa.— Tad neesi vis paguvis, — Pičs atbildēja jau mierīgāk, apvaldījis savu straujumu, Naida nebija,

bet smaga nepatika gan palika.Līdz ar auksta gaisa mutuļiem namā sanāca nostrādājušās mainas vīri. Niknie suņa rējieni tūdaļ

pievērsa uzmanību puišiem kaktā.— Kas te notiek! — vīri jautāja Pičam.— Nupat ienācu un atradu savas mantas izcilātas.— Es neko neesmu nozadzis, — taisnojās Dāvis.— Nu, vai zināt, tad jau mūsu maizes kulītes arī vairs nav drošas. Dāvi, ko tu meklēji svešās

lietās)— Jāziņo meistaram. Lai tad pēc vecas tiesas nospriež žagarus.— Dāvi, tev jāiet darbā. Pič, pievaldi suni un steidzies arī pats, mēs to lietu pārrunāsim.Pagāja vairākas dienas, bet par notikušo neviens vairs nerunāja, it kā nekas nebūtu noticis. Cepļa

kungiem nebija ziņots, tad jau tas bez trokšņa nebūtu pagājis. Vai Dāvim viņa nedarbs būtu piedots! Tasmaz ticams, jo vīri bija stipri sašutuši. Dāvis bija klusāks, nedzirdēja vairs viņu lielāmies unbalamutējamies. Aizgāja krietns laiciņš, un Pičs notikušo vairs tik asi neizjūta kā pirmajās dienās. ReizSīmanis viņam pačukstēja:

— Dāvis nekad vairs neizstieps roku pēc taviem grašiem.Pičs pacēla uz kaimiņu jautājošas acis.— Aizveda vīru uz mežu, noguldīja uz celma un uzskaitīja, kā to muižā dara. Apsolījās būt

krietns darba biedrs un nekad vairs nepalaist nagus.Tas bija nokārtots bez trokšņa un bez neslavas celšanas Dāvim. Vīri audzināja puisi cietiem, bet

drošiem mājas līdzekļiem.Pičs bija apmierināts pie kausēšanas krāsns un mācījās visus darbus, jo tic viņam bija sveši un

neredzēti, tādēļ saistīja visu viņa uzmanību un neļāva garlaikoties. Pie cepļa krāsns strādāja meistars,viņa palīgs, divpadsmit strādnieku un Pičs. Ceplis strādāja dienu un nakti. Strād.nieku darbu Pičs zināja.Tur spēks bija vairāk vajadzīgs nekā prāts. Bet pie krāsns bija jāprotas jaunām iemaņām: jāzina uzturētpareiza ogļu un rāvas attiecība, pa gaisa caurumiem jāprot piedot degšanai vajadzīgais gaiss, jāzina īstālaikā izlaist gatavo čugunu, jāuzmana, lai sārņi brīvi notecētu. Pičs mācījās darbu, kā saka, ar abām acīm.Viņš raudzīja pēc liesmas noteikt, vai nav jāpiemet ogles, vai nav jāiedzen gaiss, vai nav jāizrauj mālaaizbāznis čuguna izlaišanai. Meistars ar prieku vēroja zēna centību un pie sevis nodomāja:

«Būs dienās krietns meistara palīgs.»

Darbs ritēja ierastā gaitā: kāda bija aizvadītā diena, tāda pati arī sagaidītā diena. Katras dienassaturs bija ilgstošs un grūts darbs. Ar darba biedriem Pičs dzīvoja saticīgi, un viņi labi ieredzēja skaidroun atklāto zēnu, palīdzēja viņam kļūt par īstu, derīgu vīru. Zēns pamazām norūdījās, kļuva vingrs unspēcīgs. Satiekoties ar dažādiem ļaudīm, Pičs bija mācījies saskatīt viņu labās īpašības, kā arī novēitētdažu cilvēku kļūdas un trūkumus. Viņš redzēja, ka ir cilvēki ar cēlām sirdīm, bet ir arī cilvēki armaziskām sirdīm.

Bet tad kāds negaidīts notikums izsita Piču no ierastajām mierīgajām darba gaitām: pazuda Pūlis.Sākumā Pičs domāja, ka suņuks aizskrējis uz mežu zaķus padzenat, kā viņš to kādreiz bija darījis. BetPūlis nepārnāca līdz vēlam vakaram, un Pičs apgūlās ar smagu sirdi un nemierīgu prātu. Naktī zēna miegsbija trausls, un laiku pa laikam viņš trūkās augšā un klausījās, vai suns neskrāpējas pie durvīm unneprasās iekšā, bet viss bija klusu. Rītā Pičs negulējis un īgns piecēlās līdz ar citiem un aizgāja darbā.Tur arī bija maz prieka, acis vairāk griezās uz durvīm un aizdurvi, kur parasti gulēja suņuks. Arī citi bijaievērojuši Puļa pazušanu un redzēja, cik smagi Pičs to pārdzīvo. Pagāja dienas un nedējas, un nebija vairstālu sērsnu mēnesis, bet no melnā sunīša nebija ne ziņas, ne miņas. Cepļa ļaudis bija raduši redzēt ņiproPuli savā vidū un pasmieties par viņa lielo mīlestību uz savu saimnieku un neklusināmo naidu pret Dāvi:

Sākumā klaušinieku namā vakaros pirms apgulšanās vīri kādreiz pieminēja savādo suņa pazušanu,nespēja rast izskaidrojumu un nosprieda, ka Puli būs noplēsuši vilki. Vēlāk to pieminēja aizvien retāk,līdz pēdīgi aizmirsa. Neaizmirsa tikai Pičs.

Atnāca sērsnu mēnesis. Piesaulītē ziemas sniegi sāka kust. Naktīs uzsala, un rītos koki, sarmas pilni,vizuļoja lecošās saules staros. Dienā sarma un sniega atliekas kusa un smagām lāsēm pilēja no kokiem.Tad vējš iegriezās dienvidos un atnesa pelēkus miglas klājienus. Tiem līdzi atskrēja brāzmains pavasaralietus. Siltums mainījās ar aukstumu. Gdens Misā guldza aizvien stiprāk, brieda un tūka lielāks, līdzsalauza ledus vāku. Ziema negribēja tik viegli padoties un atkāpties uz aukstajām ziemeļu zemēm, bet vēlsīksti turējās pie mūsu pašu zemītes. Beidzot tomēr to padzina un silts lielus un pavasara saule atbrīvojazemi no ledus un sniega paliekām.

Kādā brīvā brīdī Pičs sēdēja klaušinieku namā uz savas lāviņas un klausījās, ko Sīmanis stāstīja parbargu meistaru šai pašā āmurā. Viņš licis kādu vīru tik ilgi pērt, līdz tas vairs nav varējis piecelties. Vīrssirdzis visu pavasari un nespējis atkopties.

Pičs klausījās tikai ar vienu ausi, jo par līdzīgiem gadījumiem bija jau agrāk dzirdējis. NegaidotPičs jautāja Sīmanim:

— Vai tu jau ilgi te strādā!— Ilgi, būs vairāk par desmit vasarām. Bet, kā jau klaušu cilvēks, strādāju, kad mani atsūta.

Dažreiz nostrādāju vairākus mēnešus no vietas, citreiz atkal junkurs mani kādu laiku patur muižas darbā.Kālab tā jautā!

— Vai tev nav gadījies te sastapt klibu klaušinieku, vārdā Jurģi!— Jurģi! Bija gan tāds vīrs, un viņš stipri kliboja, bet nu jau sen viņa te nav, kungi aizsūtīja uz

citu cepli,— Vai nezini, uz kurieni!— Pa, pa, ļauj padomāt. Tas bija… ka tik nu nesamelojos. Viņu aizsūtīja uz Enguri, jā, uz Enguri.

Vai tu Jurģi pazīsti!— Neesmu pat redzējis. Kā tu domā, Sīman, kur tā Engure varētu būt!— Engure esot jūras malā.Ar to saruna beidzās, abi cēlās un gāja uz cepli.Līdz ar pavasara šķīdoni darbi ceplī aprāvās. Ogļu un rāvakmens pievešana pilnīgi apstājās, jo ceļi

bija neizbraucami. Kņada un troksnis pagalmā un šķūņos apklusa, vienīgi klaušinieki, dzenot ogles un rāvuuz krāsni, neļāva ceplī iestāties pilnīgam klusumam un pamirumam.

Bija silta pavasara diena bez vēja. Saule stāvēja launagā un pa atvērtajām durvīm meta uz cepļa

klona zelta autu. Pagalmā čirkstēja zvirbuļi. Viens drošinleks Ielēca namā un palēkāja pa zelta autu. Iekšābija mierīgi, krāsns piepildīta, un klaušinieki strādāja šķūņos, arī meistars bija aizgājis. Pičs sēdēja viensun skatījās uz zvirbuli. Tikko zēns pakustējās, pelēcis izspurdza ārā, bet drīz bija atkal klāt.

— Pūlis! PulisI — sauca vairākas priecīgas balsis.Pičs uzrāvās kājās un pieskrēja pie durvīm. Pa pagalmuvēlās netīrs kunkulis. Pieskrējis Pičam, Pūlis smilkstēja, kauca, lēca, šaudījās un nezināja, ko darīt

aiz liela prieka. Jā, tas bija Pūlis, bet kāds viņš izskatījās! Netīrs, dubļiem aplipis, vājš un noplucis, arvalgu ap kaklu.

— Manu sunīt, kur tu biji! Es tā pēc tevis ilgojos! Ak tu, mans nabadziņš, cik vājš, ribiņas kāredelītesl

Atnāca klaušinieki no šķūņiem un arī priecājās par atradušos suņuku. Valgu no kakla noraisīja ungribēja ari dubļus daudzmaz notīrīt, bet parādījās Dāvis. Trīcof aiz niknuma, Pūlis metās uz puisi, kamnekas cits neatlika kā bēgt uz namu un tur paglābties. Vīri saskatījās. Suņa lielajam niknumam taču bijakāds iemesls. Bet kāds!

Pičam gan tas bija skaidrs un viņš klusībā nolēma: «Ātrāk projām no šejienes, kamēr Dāvis vēl manpašam kaut ko nenodara.»

PETERNIEKU DARVDEĢl Pa mežu soļoja zēns un suns. Pasaule stāvēja viņiem plaši vaļā, ej, kurp prāts nesas. Tepat netālu

esot Iecava ar vara cepli un papīrsudmalām. Bet turp viņš neies — par daudz tuvu Baldonei, var satiktpazīstamus. Ies gar Misu uz leju līdz Jelgavas — Rīgas lielceļam — un gan tad redzēs.

Tā, tas tagad bija izlemts, un nu varēja palaist acis apkārt un priecināt brīvajā meža valstībā. Pretīvēdīja mīksts pavasara vējš. Ziemas stingums bija beidzies, un no zemes kāpa augšā jauna dzīvība. Kokosun krūmos jau staigāja sula, un katrs zariņš sūtīja to uz galotnītes pumpuru. Alkšņiem un lazdām pumpuribija īsti tukli, bet ievām jau rādījās zaļas lapiņas, tik maigi zaļas, kādas mēdz būt tikai agrā pavasarī.Nebūs vairs ilgi jāgaida, kad ievas izkārs baltus ziedu ķekarus. Priedes un egles vējā lēni šalca. Pārieglēm cēlās dzeltenu putekšņu mākoņi, kas apklāja katru zaļo skujiņu un sarkanos egļu ciekurzīšus. Vējšlīdz zemei nemaz netika un tāpat kā saules stari staigāja vairāk pa koku galiem. Upe nu bija atkal brīva unbrūna ūdens pārpilna. Zem krūmiem ziedēja zilās puķītes — kautrīgās palegzdītes. Sveķu, sūnu unplaukstošo pumpuru smarde jaucās kopā vienā elpā, un gribējās to ievilkt jo dziji krūtīs.

— Puli, vai tev arī prieks par mežu, puķēm un jaukajām smardēm!Pūlis tikai pavēdināja asti un aizšāvās ar slaidu līkumu starp kokiem un krūmiem. Ir labi būt brīviem

ceļa vīriem: kulītē maizes kancītis, vārīti zirņi, pāris stopu putraimu un divi florēni naudas. Pūlisskraidīja drīz uz vienu, drīz uz otru pusi, ožot smakas, kas viņam sagādāja redzamu baudu. Viņš uzvedāskā jauns kucēns, kas trīc aiz nepacietības par sava saimnieka gausumu.

Kad saule stāvēja pusdienā, mūsu ceļa gājēji iznāca uz lielā Jelgavas ceļa, pārgāja tam pāri un ieniraatkal mežā. Saule bija sākusi nokāpt no debesu augstumiem, kad Pičs ieraudzīja klajumu.

«Laikam ezers,» viņš nodomāja un pagriezās turp.Ezera tomēr nebija. Mežs tālu visapkārt bija izcirsts, un kiajumā redzēja zemnieku sētu. Izdangātajā

līdzenumā vīdēja koku celmi, un starp tiem vietumis stāvēja augstas, apaļas malkas kaudzes, no kurāmcēlās dūmu strūkliņas. Pie vienas kaudzes līkājās cilvēki, un Pičs gāja tuvāk. Padzīvojis vīrs ar kaklāpakārtu roku un jauna meita krāva kaudzē malkas šķilas. Pičs padeva labdienu un ierunājās parnaktsmājām.

— No kurienes nākdams un uz kurieni iedams! — pavaicāja vīrs, pacēlis galvu un atstiepismuguru.

— Nāku no Baldones un eju uz Lielupi.— Tāds kā redzēts cilvēks, un suns arī redzēts. Vai nebūsi no Baldones dzelzsāmura!— Tā jau laikam būs.— Es ziemā vedu āmuram ogles, tad būšu tevi redzējis. Vari palikt, ja esi nodomājis šodien tālāk

neiet.— Tad jau labi. Skatos uz apaļajām kaudzēm un jaušu, ka tecini darvu. Vai esmu pareizi minējis!— Tecinām, kā tad, te taču Pēternieku Darvdeģi. Bet mums uzbrukusi ļaunā diena.— Ko, vai tad sērga)— Tas gan ne, bet ir citu nelaimju diezgan: man krītošs koks saspieda roku, dēls guļ slims,

vaļinieks aizgāja uz citu sētu, un man var palīdzēt tikai meita. Es ar savu vienu roku tikpat kā neko nespējupadarīt. Nezinu, kā nodošu uzliktās četrdesmit astoņas mucas darvas un vēl lielo ogļu daudzumu. Izliksvēl mani no mājas.

Ko tur Pičs varēja teikt, nelaime bija acīm redzama. Seja darvdeģim bija drūma un bezcerīga, lūpukaktiņos iegulušās rievas, bet acis tomēr laipnas. Piegājis Pičam tuvāk, viņš teica:

— Paklausies, puis, vai tev kāds steidzams mērķis, kuru gribi labi ātri saiet, vai arī tu vari kādulaiciņu uzkavēties pie mums! Te, kā redzi, darba netrūkst. Maize būs, un arī kaut ko citu varēs sarunāt.Saki nu, kā domā!

— Kādu laiciņu varētu arī palikt un labiem cilvēkiem palīdzēt. Vai manam sunītim arī neliegsivēdera tiesu!

— Neliegšu, neliegšu. Zane, aizved ciemiņu mājās un noliec ko ēdamu priekšā, lai iekož, tad līdzvakaram vēl varam šo to Iesākt.

— Neko nevajag, mēs ar Puli, nākot pa mežu, jau iekodām. Varam tūlīt strādāt, pasaki tik, kas unkā jādara.

Pičs nometa svārkus un uzrotīja krekla piedurknes. Deģis atnesa kārti un vēlēja Pičam parakt bedri,kur kārti iestiprināt.

— Vienai kaudzei malkas pietiks. Kad to uzkrausim un aizdedzināsim, varēsim gāzt jaunus kokus.Zanei deģis iedeva resnu auklu, kuras vienu galu meitene piesēja pie kārts, bet ar otru apvilka pa

zemi ap kārti lielu apli.— Pič, vari aplī izgriezt velēnu un tad te, — viņš

rādīja ar lāpstu no ārmalas līdz mietam, — tad te izroc grāvīti degšanai.Kad viss bija sakārtots, Zane un Pičs nesa klāt malkas šķilas, kas bija triju pēdu garumā, un lika

stāvus ap mietu, bet deģis tās pakārtoja tā, lai pie mieta paliktu caurums degšanai. Malkas šķilas uzkrāvapiecos stāvos un tik kārtīgi, ka kaudze, ceļoties uz augšu, aizvien sašaurinājās un nobeidzās ar asu galotni.Blakus kaudzei izraka katla veida darvāksli'.

1 Darvakslis — darvas bedre.Zane bija klusa meita, neko daudz nerunāja, bet strādāja čakli. Viņai bija viegla gaita, vizoši mati un

smaidošs vaigs. Darbs viņai bija ierasts un viegli pašķīrās. Tikko kraušanu nobeidza, no mājas dzirdējaūjināšanu.

— Māte sauc vakariņās, iesim tik nu, lai ēdiens neizdziest. Redz, kādu smuku kaudzi esamuzkrāvuši. Citu rītu noklāsim velēnām un aizdedzināsim.

Vēlreiz pārlaiduši acis padarītajam, viņi soļoja mājās. Pūlis, cauru dienu pa mežu izskraidījies,tagad rāmi tecēja nopakaļis. Mājā viņam draudēja lielas nepatikšanas: ganu Musis metās ar sparu pretī,un likās, ka sīvs kautiņš neizbēgams. Suņiem sabozās spalva un atiezās zobi, bet, kad saimnieki apsaucaun sakaunināja, tad apostījās un pavēdināja astēm. Iepazīšanās bija notikusi bez asins izliešanas.

Istabā uz galda kūpēja bļoda ar piena putru. Blakus bija nolikts maizes klaips un nazis.— Redzi, māt, tas ir Pičs. Viņš kādu laiciņu paliks pie mums un palīdzēs strādāt, līdz Matīss tiks

uz kājām, šodien jau sirsnīgi rāvās ar kaudzes kraušanu.Pičs atraisīja nastiņu un izņēma savus ēdiena krājumus. Pavaicājis saimniecei pēc bļodiņas, viņš

izbēra tur vārītos zirņus un kopā ar maizi nolika uz galda, bet putraimus atdeva saimniecei.— Kādu baltu putru saimniece pavārījusi, — priecājās Pičs, iestrēbis pāris karošu garšīgā viruma.— Kas nu vairs bēdas, mūsu piena devējiņa atkal atslaucās. Bet ziemā bija grūti: piena ne lāsītes,

cūkas laukumiņš ātri izsīka, palika vienīgi āpšu tauki, un jāsaka — paldies par tiem pašiem.Pie galda sēdēja pavisam pieci cilvēki, ganu Mārci ieskaitot. Slimajam Matīsam pienesa putru pie

lāviņas. Kādu laiku ēda klusēdami.— Māt, — slimais ierunājās, — Ielej man vēl drusku putras, pārlieku laba padevusies.— Labi, dēls. Nu redzu, ka esi slimību pārvarējis. Ed tik un stiprinies.— Kas tad slimajam vainas! — ieprasījās Pičs.— Bija lieli karstumi un vājums, spēka nemaz. Bet nu jau ēd.— Tēv, vēl kādu dienu pacieties, tad celšos un iešu pie darba.— Nesteidzies, mums tagad krietns palīgs, iztiekam gluži labi. Kad jutīsies drošs uz kājām, varēsi

pastaigāt ar lopiņiem un palaist mums palīgā Mārci.— Kā jums ar muižu, vai klaušās nav jāiet!— Darva un ogles mūsu klaušas, un tās ir smagas, pie zemes maz varam pietapt. Zirdziņš tikai

viens, ogles un darva jāvadā, no Iecavas muciniekiem jāatved tukšās mucas, kāda tur zemes strādāšanavar iznākt un kādus augļus no neizstrādātas zemes var gaidīt. Tik jau ir tā labuma, ka nav darīšana armuižas vagaru.

— Kam lielkungam vajadzīgs tik daudz darvas! Cik izdarvo laivās un izziež riteņos — tas tačutīrais nieks.

— Daudz darvas aiziet uz kuģu būvētavām, bet vēl vairāk lielkungs sūtot uz Rīgu un svešāmzemēm, kur mūsu darvai esot laba slava.

Veselu nedēļu Pičs ar Zani laida kokus, darināja zarus, zāģēja klučus un plēsa šķilas. Otrā nedēļāatnāca uz mežu ganu Mārcis, bet viņš šim darbam bija par vieglu. Viņi abi ar deģi krāva jaunu kaudzi.Darbs gāja visai lēni, bet pa visu dienu viņi kaut ko arī uzkrāva. Tikai trešajā nedēļā, kad darbā izgājaMatīss, koku ciršana veicās ātrāk.

Kādu vakaru nostrādāja līdz sirmai krēslai, un tad izdzirda mežā Puli nikni rejam. Gāja raudzīt, kastur notiek, un atrada āpsi, kas ar asajiem nagiem gaiņājās no suņa, augšpēdu nogāzies.

— Tā āpši dara, kad gausās un neveiklās gaitas dēļ nespēj no žiglāka ienaidnieka izbēgt.— Ko darīsim! — prasīja Matīss. — Cirvis ir līdz, tauki it labi noderēs.— Kas nu tagad pavasarī par taukiem! Āpšu gaļa nav smādējama, tīri kā cūkgaļa, tikai saldenāka.

Bet nevar jau zināt, vai šī te nav māte, kurai bērni alā. Būtu necilvēciski likt mazajiem alā nomirtbriesmīgā bada nāvē. Būs jāļauj, lai skrien. Puli, nāc šurp un laid, lai āpsis tek pie bērniem, — deģisapsauca suni.

Pūlim tas nebija īsti pa prātam, bet, kad arī Pičs sauca, lai liek āpsi mierā, pārstāja riet.Tai dienā, kad deģis izmēģināja slimo roku un atrada, ka tā bez sāpēm cilājama, Pičs atgādināja, ka

nu viņam jāiet.Vakarā visi draudzīgā saimē paēda vakariņas. Deģis pateicās Pičam par labo darbu un prasīja, ko

viņš par to gribot.— Ja tev būtu kāds lieks pāris pastalu un kāds nātnas drēbes gabals kājautiem, man būtu daudz

līdzēts, jo, kā redzi, apavs galīgi noplīsis, — atteica Pičs.— Kā nu nebūs, uztaisīšu gluži jaunas, tik daudz labās ādas atradīsies. Tikai tad tev jāuzkavējas,

lai pagūstu uztaisīt.Trešajā dienā pēc pusdienas Pičs stāvēja pagalmā un atvadījās no sētas ļaudīm. Kājās viņam bija

jaunas dzeltenas pastalas un balti kājauti, notīti auklām gandrīz līdz ceļgaliem. Mugurā bija nastiņa, kurāsaimnieces gādīgās rokas bija ielikušas mazliet biezpiena un dažus raušus. Viņa sacīja Pičam mīļusvārdus, kā māte saka dēlam atva

doties. Pūlis, it kā nojautis, ka būs jāaiziet no viesmīlīgās sētas, vēl luncinājās ap saimnieci barotāju.— Kurp domā doties! — gribēja zināt saimnieks.— Gribu nokļūt pie jūras, bet pagaidām iešu uz Klīvi. Varbūt pateiksi ceļu!

— Tad ej pa šo taku un nekur nenogriezies, līdz iziesi pie Lielupes. Turpat arī būs Klīve. Nustaigā vesels!

Sētas ļaudis bija iznākuši Piču izvadīt un noskatījās, kā viņš aiziet un pazūd mežā.

PA LĒNO UPI UZ SLOKU Kad Pičs iznāca pie Lielupes, bija jau vakars. Saule un baltie mākoņi spoguļojās rāmajā upes ūdenī.

Liekas, upei nemaz nav tecējuma, tik mierīgs bija ūdens. Kad garām brauca laiva un saviļņoja ūdeni, tasdrīz atkal kļuva nekustīgs. Tikai ūdenszāles krastmalā viegli drebēja.

«Kā dīķis,» nodomāja Pičs, vērojot upi.Krastā bija ēku puduris. Tur redzēja vīrus, kas staigāja, kreklos izmetušies, ādas skotelēm priekšā.

Odens malā vecītis makšķerēja. Viņš sēdēja nekustēdamies un tikai pa reizei pacēla un atkal iemetamakšķeri, kuras atspīdums trīcēja un raustījās sakustinātajā ūdens līmenī.

Pičs nokāpa pie makšķernieka un padeva labvakaru. Vecais kaut ko noburkšķēja, vērojot makšķeresnekustīgo pludiņu. Pičs brīdi pastāvēja un tad vaicāja, kas šī te esot par vietu.

— Upmala, — vecais atrūca.Pičs gaiši Iesmējās: — To jau redzu, bet kā šo vietu sauc!— Valgunde.Redzams, vecais nebija no runīgajiem. Pičs atsēdās, atraisīja savu nastiņu, izņēma rausi, pasvieda

gabaliņuPūlim un sāka kost svaigajā maizē, garoziņai skraukšķot jaunajos zobos.Vecais pagrieza galvu un paskatījās.— Vai negribi ciema rausi nogaršot! — Pičs sniedza rauša gabalu vecajam, kas to paņēma un

sāka viļāt pa muti.— Labs gan, tik man nav zobu, ar ko sakost. Kurp iedams!— Gribēju uz Klīvi, vai tālu vēl!— Tālu nav, kādas divas verstis. Ko tur darīsi!— Stāsta, tur esot ziepju vārītava, varbūt izdodas tur iekļūt.— Vai pie mums salpetra vārītavā negribi!— Vai tu hir strādā!— Agrāk strādāju, tagad dzīvoju pie dēla. Viņš strādā vārītavā.— Ko es varu gribēt vai negribēt, es pat nezinu, kas tas salpetris tāds ir.— Nu, salpetris ir salpetris. Tā ir derīga manta, pavisam nepieciešama pulvera un glāzes

taisīšanai. Pie tās pašas vienas vārīšanas izvāra arī zāles, kas vajadzīgas ziepēm. Raug, šie tur Klīvē bezmūsu zālēm, kuras ziepju vārītāji sauc par kāliju, nevar vis ziepes izvārīt, tāpēc laiku pa laikam sūta laivupie mums pēc kālija muciņām.

— No kā tad vāra šīs visai derīgās mantas!— No lapu koku pelniem. 5ī pati Valgundes vārītava patērē gadā līdz divi simti sieku1 pelnu.

Bet tādas vārītavas lielkungs licis ierīkot visur, kur daudz lapu koku mežu, un savu muižu zemniekiemuzdevis nodot gadā vienu sieku pelnu no sētas.

— Biju dzirdējis, ka saimnieki krājot pelnus nodošanai muižā. Nu saprotu, kur tie aiziet.' Sieks — 23 kq.— Jā, tā tas ir. Ko tev saka vecais Mačis, to tu vari droši ticēt.— Vecotēv, rausta! — uztraucās Pičs.Vecais Mačis izcēla makšķeri ar brangu asari.— Skaties, kāds tēvainis. Bet nu man ar jāiet, saule jau slīd uz dusu.Tiešām saule, aizlīduši aiz caurspīdīga mākonīša, tuvojās zemei, vēlreiz parādījās neaizklāta un

iemeta acīs pēdējo mirdzumu, lai tad paslēptos līdz rītam. Pie apvāršņa palika koši sarkani mākoņitumšām malām. Arī tie lēnām nodzisa. Pa ūdens virsu sāka vilkties miglas grīstes, tin gaiss kļuva vēsāks.Lēnām tuvojās vasaras nakts.

Pičs piecēlās, uzsvieda nastiņu mugurā un gāja uz tuvējo zemnieku sētu, kur dzirdēja govis maujamun ļaudis runājam. Tur sievietes vēl kopās un aptecēja pēdējo mājas soli. Mežmalā, patālāk no citāmēkām, čurnēja nosūnojusi pirtiņa, un Pičs devās turp. Dienā piesitusi, tā aiz biezajām sienām glabājatīkamu siltumu. Pičs apgulās uz lāvas un palika nastiņu pagalvī. Pūlis saritinājās zem lāvas.

Kad Pičs otrā rītā nogāja Lielupes malā, tur bija piebraukušas vairākas laivas, rosījās cilvēki. Arīvecais Mačis tur bija, pamāja Piču pie sevis un stāstīja:

— Tev laimējies, rau, lielā zilā laiva ir ko Klīves ziepju vārītavas, paņems kālija muciņas un tūdaļbrauks atpakaļ. Pagaidi, es parunāšu, lai paņem tevi līdz.

— Un tās citas!— Tās ir no Slokas glāžu šķūņa pēc salpetra, citas atvedušas pelnus, viena brauks uz Klīvi pēc

ziepēm. Klīvē, kā stāsta, lielākā ziepju vārītava visā mūsu zemē. Tur vārot arī baltās ziepes lielkungagalmam, bet citās tikai vienkāršās ziepes drānu mazgāšanai.

Pelnu maisus nesa no laivām krastā, krāva ratos un veda šķūņos, bet no noliktavām vēla mucas, arīkālija

mucas Kiīvei. Tikko tās iekrāva, zilā laiva atstūmās no krasta. Laivā uzcēla buru, un Pičs lēnāmbrauca uz leju. Klīvē Pičam no darba nekas neiznāca: vārītayai pietika savu klaušu strādnieku. Pičs bijajauns un daudz par to neskuma. Tāpēc viņš brauks tālāk pa upi uz leju, gan jau kaut kur darbu dabūs. 2ēltik, ka Slokas laiva aizbraukusi, viņš labprāt būtu braucis līdz.

Lejpus ziepju vārītavas Lielupes krastā bija ierīkota piestātne kuģiem un laivām. Uz pāļiem uzsistasgrīdiņas stāvēja paprāva būda, kas izrādījās muitas vieta. Visiem kuģiem un laivām bez sevišķaaicinājuma tur jāpiestāj, jāuzrāda vedamais un jānomaksā muita. Muitas vīri bija laipni ļaudis, bet stiprigarlaikojās, tāpēc labprāt ielaidās ar Piču runās. Lai esot bez rūpēm, gan jau kāda laiva braukšot arī uzSloku un paņemšot viņu līdz. Tādas laipnas valodas iedrošināts, Pičs sadūšojās prasīt, cik lielu muitu viņiņemot. Muitnieki arī to izstāstīja. Laivām, kas pārvadāja lielkunga preces, nekas neesot jāmaksā,Kurzemes preciniekiem gan drusku jāmaksā, bet tādiem, kas brauc uz Rīgu peļņu dzīt, iznākot krietnidaudz maksāt. Pičam nebija saprotams, kādēļ tā šķiro Rīgas preciniekus no Kurzemes preciniekiem. Uz tomuitas vīri cieti noteica:

— Lai nebrauc Rīgu bagātu darīt, lai pārdod savas preces Jelgavā un nauda grozās mūsu pašumājās.

Piestāja daias laivas, lielāko tiesu braucot uz augšu — uz Jelgavu vai vēl augstāk. Brauca arī uz leju,bet ne visai tālu. Tad piestāja laiva, kas teicās braucot uz Sloku pēc Engures dzelzs. Pičs nedabūja nelāgā apskatīties, kad no laivas kāds viņam uzkliedza:

— Pič, lāga zēn, kā tu te gadījies!Tas bija Mikus — Jelgavas puika, kas uzlēca uz piestātnes dēļiem un metās pie Piča.— Vai tu brauc uz Sloku! Varbūt ņemsi mani līdz! — prasīja Pičs.— Kas par runāšanu, lec tik iekšā!Zēni ielēca laivā un Pūlis viņiem līdzi. Pičs tikko paguva atvadīties no laipnajiem muitniekiem, kad

bura jau piepūtās un rāva laivu uz priekšu.Mikus vēl arvien strādājot turpat Jelgavas tērauda ceplī, un šodien viņš sūtīts uz Sloku pēc Engures

dzelzs raušiem. Tas kādreiz gadoties.— Bet kā tu pa šo laiku esi dzīvojis! Kur esi bijis, ko redzējis!Pičs pašreiz gribēja stāstīt, bet Pūlis laivas priekšgalā sāka nikni riet.— Ko tas tavs suns tur ārdās!— Pūlis nevienu cilvēku neaiztiek. Viņam ir tikai viens ienaidnieks, kuru viņš gatavs apēst. Jāiet

skatīties, kas tur ir.Zēni gāja uz laivas otru galu, kur Pūlis lēkāja ap kādu vīru, baltus zobus zibinādams.— Nu kā tad, Dāvis! Vai tu Baldonē vairs nestrādā!

Dāvis kaut ko nomuldēja un pikti aizgriezās. Pičs arMiku zīmīgi saskatījās un pagāja sāņus.— Miku, vai tu viņu pazīsti!— Es! Pirmo reizi mūžā redzu! Netālu no Valgundes viņš ielūdzās laivā un iekāpa ar smagu

nesamo.Pičs izstāstīja Mikum par Dāvja nekrietno dabu, kā arī par zagšanas mēģinājumu.— Tad jādzen prom no laivas. Kad pielaidīsim malā, liksim viņam kāpt ārā.— Es domāju, to viņš gribētu gan, bet mēs viņam šo prieku nenovēlēsim. Būtu jāuzzina, kas

viņam nastā.— To tūlīt uzzināsim, — teica Mikus un apņēmīgs aizgāja pie puiša laivas priekšgalā.Laiva, krietna vēja dzīta, burzguļodama dzinās uz priekšu. Garām slīdēja Lielupes lēzenie krasti ar

leknām pļavām. Drīz vienā, drīz otrā krastā parādījās augsti dūmeņi, kas visi kūpēja. Tur strādāja kajķuun ķieģeļu cepļi.

Mikus atnāca noskaities: — Neparko negribējā rādīt. Bet skatos — viņam sainī vadmalas baķis nosevišķi smalkas vilnas.

— Tu saki — vadmala sevišķi smalka!— iā, ļoti smalka.— Tad baķis nācis no Baldones austuves. Dzirdēju, ka tur aužot vissmalkāko vadmalu no spāņu

aitu vilnas. Vai tu re, kur šis nocēlis baķi! Tagad mums jātur acis vaļā. Man liekas, viņš bēgs.— Labi, stāsti vien, kur pa šo laiku esi bijis, bet puisi paturēsim acīs.Pičs izstāstīja, kā atradis Puli, kā strādājis Baldones dzelzsāmurā, dedzinājis ogles un tecinājis

darvu. Abi runāja arī par Jelgavu un kopējām gaitām, sprieda par nākotni. Mikum esot cerības dabūtdarbu Jelgavas naudas kaltuvē par vara pievedēju no apkārtējiem vara cepļiem, jo zelta naudu nekaļot notīra zelta, bet piekausējot kādu daļu vara.

Odenī kaut kas noplunkšķēja, un, kad zēni pielēca kājās, Dāvis bija līdz vēderam ūdenī un dzinās uzkrastu ar baķi mugurā.

— Griez ātrāk malā! — Mikus sauca laiviniekam, bet, kamēr pārsvieda buru un sagrieza laivu,Dāvis jau bija krastā un teciņiem vien laidās pāri pļavai uz mežu. Laivu piegrieza malā, un Pižs ar Mikudzinās bēglim pakaļ. Pūlis pirmais izpeldēja no ūdens un riedams steidzās pakaļ bēgošajam ienaidniekam.

Lai gan Dāvis bija ķērājiem priekšā, uz izbēgšanu viņam bija maz cerību, jo ar smago nastu mugurānācās grūti skriet. Viņš juta, ka spēki drīz būs galā. Pūlis mina uz papēžiem, nikni kampa puisim autos unnepavisam negribēja atlaisties. Dāvis gan spēra, gan lamājās, nekas nelīdzēja. Pēdīgi viņš nometa nastu,iespēra vēl Pūlim un ka zaķis aizšāvās uz mežu. Pičs pacēla baķi, un zēni tālāk vairs neskrēja.

— Lai cilpo, mums viņa nevajag. Puli, nāc šurp)Visi trīs draugi gāja atpakaļ, kur laivinieks, izcēlieslaivā kājās, vēroja savādo skriešanos pļavā. Viens divi — visi bija atkal savās vietās un brauca

tālāk.Apkārt bija vienmuļi krasti un kluss miers, kuru palaikam iztraucēja cepļu svilpieni un atšalca

pretībraucēju draudzīgie saucieni. Zēnu sakarsušās miesas pamazām atdzisa un uztrauktie prāti norima.Pičs atkal Ierunājās:— Tu sacīji, ka braucot uz Sloku pēc Engures dzelzs. Kā tu domā Slokā dabūt Engures dzelzi! Cik

tālu no Slokas līdz jūrai pa sauszemi! Kādēļ nebrauc ar laivu pa jūru līdz Engurei!— Tu prasi uzreiz tik daudz. Tas ir garš stāsts. No Lielupes pa sauszemi līdz Kauguriem jūrmalā

būs taisnā ceļā savas divas verstis. Kauguros ir Engures cepļa šķūnis, kur dzelzs pievesta, un mums uzEnguri nemaz nav jābrauc. Tās divas verstis no cepļa šķūņa Kauguros līdz mūsu laivai Lielupē dzelzipieved ar zirgu. To mēs dabūsim, vedēju arī, jāpalīdz tik iekraut.

— Bet vai nebūtu vienkāršāk braukt pa Lielupi uz leju līdz jūrai un pa jūru līdz Engurei! Nebūtu

vajadzīgi ne šķūņi, ne zirgi.— Protams, būtu, bet iur ir cita nelaime. Lielupes lejas gals nepieder mums, bet zviedriem, un pie

robežas zviedru un Rīgas muitnieki mūs bargi nomuitotu. Atpakaļ braucot, atkal muita. Tā, redzi,brauciens ar laivu līdz Engurei ir gan iespējams, bet garš un dārgs.

— Bet šķūnis, vešana ar zirgiem taču arī maksā!— Maksā gan, bet mazāk. Tagad lielkungs pavēlējis rakt kanālu uz Slokas ezeru, padziļināt

Slocenes upīti uz Kaņiera ezeru un izrakt kanālu no ezera uz jūru. Tas ir liels darbs, kas dārgi maksās, bettad mums būs izeja uz jūru. Pa šo jauno ūdens ceļu arī ārzemju kuģi varēs iebraukt Jelgavā.

— Kā tu visu to tik labi zinil— Es te nebraucu pirmo reizi. Garajā ceļā iznāk runāties ar dažādiem laiviniekiem. Reiz gadījās

viens no Kaņiera, kur pašlaik rok kanālu, šis vīrs tad man arī visu apstāstīja.Vakars vairs nebija tālu, bet Sloka arī bija klāt. Kad laiva piestāja pie Slokas bulverķa, Mikus teica

draugam:— Tu paliec tepat laivā, bet es aizskriešu uz Kauguriem sarunāt citam rītam dzelzi un šķūtniekus.— Paklausies, Miku, es mīļu prātu Ietu tev līdzi uz dzelzs šķūni, gribu parunāties ar kādu Engures

cepļa strādnieku.— Vai esi ko nodomājis! Varbūt meklēsi darbu Engurē!— Nē, nē, es tāpat vien gribu apjautāties, vai tur ceplī nestrādā kāds no manas puses ļaudīm.Tās divas verstis līdz Kauguriem zēni aizsoļoja ātrā gaitā, un Mikus tūdaļ iegāja šķūnī sarunāt dzelzi

un palīgus, kas būs vajadzīgi nākošās dienas rītā. Pičs piegāja pie lielajiem svariem un uzrunāja vīru, kaspie tiem darbojās.

— Varbūt pateiksi, vai Engures ceplī nestrādā klibs klaušu strādnieks, vārdā Jurģis! Es gribētuviņu satikt un parunāties.

— Tev, puis, nav laimējies! Klibais Jurģis ilgus gadus strādāja pie šiem te svariem, bija darbālabi iemanījies un prata svaru arī grāmatā ierakstīt.

— Kur Jurģis palika! Nebūs taču miris!— Nē, miris Jurģis nav. Kungi viņu aizsūtīja uz Rendas dzelzsāmuru par svērēju. Nebija varējuši

sameklēt starp klaušu ļaudīm tādu vīru, kas varētu ierakstīt grāmatā nosvērtās birkavas, tālab uz Renduaizsūtīja klibo Jurģi un mani ielika viņa vietā par svērēju.

Pičs patencināja par ziņām un devās uz šķūņa mazajām durvīm, pa kurām iegāja Mikus.

VADMALAS BAĶIS Kad darāms kopīgs darbs, nedrīkst katrs rīkoties uz savu galvu, citādi var noiet greizi un sekas iznākt

nepatīkamas. Tieši tā tas notika ar mūsu dzelzs vedējiem. Nākamās dienas rītā Mikus ar Piču aizgāja uzdzelzs šķūni Kaugurciemā iekraut un atvest dzelzi uz Sloku, bet laiviniekam pieteica nekur neaizklīst,palikt laivā un gaidīt.

Kad jāgaida, laiks nesteidzas, dzelzs vezumi nemaz negribēja rādīties. Bet zēniem bija gabals, ko ietun braukt, iekraušana arī prasīja laiku. Laivinieks gaidīja un garlaikojās. Sākumā viņš vēroja ļaudis, kasstaigāja gar krastmalu. Vēlāk viņu saistīja tie, kas virināja tuvējā kroga durvis. Bija silta diena, unlaiviniekam slāpa. Viņš nepacietīgi gaidīja zēnus atpakaļ, lai tad aizietu uz krogu izdzert mēriņu alu. Betzēni vēl arvien nerādījās. Viņš izlēca no laivas un teciņiem aizrikšoja uz krogu. Tur bija troksnis unkņada. Pie alus tūdaļ netika, bet, kad saņēma savu alus krūzi, tad gan ar skubu izdzēra, samaksāja unsteidzās atpakaļ. Dzelzs vezums arī jau bija pielīgojis.

— Kur vadmalas baķis! — iekliedzās Pičs.Vadmalas baķa nebija. To kāds bija plevācis tai īsajā brītiņā, kamēr laivinieks kavējās krogā.— Puli, panāc šurp! Paod te, sunīt! Vēl, vēl!Pūlim tas nebija daudz jāsaka, paostīja vietu laivas priekšgalā, kur baķis bija gulējis, un lēca uz

krastu. Pičs izlēca pakaļ, bet Pūlis jau šņukurēja uz vienu otru pusi un tad tecēja taisni uz priekšu, bet Pičsun Mikus steidzās līdzi. Labu brīdi suns droši veda zēnus, bet -tad it kā apjuka. Tomēr drīz atkal uzņēmapēdas, un nu visi trīs bija ļoti steidzīgi, par lielu izbrīnu pretimnācējiem. Lēni vilkās augšā lietus mākoņi,solot izkaltušajai zemei siltu, audzelīgu lietu. Par laimi, lietus kavējās, un pagaidām suns droši tecējatālāk. Pie kādām durvīm viņš apstājās. Tas bija krogs. Pašreiz kāds nāca ārā. Pūlis pa kājstarpi veikliiešmauca Iekšā, kur tūdaļ sacēla skaļu traci. Kad puiši tika krogā, viņi ieraudzīja tēvaini, kas spārdījaviņu suni un rokās turēja pazudušo vadmalas baķi.

— Velna suns! Kur tāds te uzradies! Krodziniek, še manta, dod naudu!— Krodziniek, neņem, baķis ir zagts! — Pičs piegāja un sniedzās pēc saiņa, bet zaglis Piču rupji

atgrūda.— Lēnām, dēliņ! Tu taču negribēsi teikt, ka baķītis tavs.— Zināms, ka teikšu. Un te man liecinieks. Puli, diezgan!— Ko, tev suns liecinieks! Ļautiņi, vai esat tādus kumēdiņus redzējuši! — Viņš grūda atkal Piču,

bet Pičs neatkāpās.— Baķis ir šī zēna. Es to varu apliecināt. Un, ja vajadzīgs, atvedīšu arī laivinieku no tās laivas, kur

tu baķi nozagi, — Mikus kā skaldīt noskaldīja.— Ak, tad vēl viens puikiņš! Vāķieties nost no kājām, ka es jūs nesaminu! — zaglis nikni uzkliedza.Krodzinieks sākumā mierīgi klausījās, bet tad noskaitās.— Ejiet ārā, te nav tiesas kambaris. Ja gribat tiesāties, ejiet pie tiesas kunga, tepat pa kreisi

ceturtajā namā.Zaglis nu manījās uz durvju pusi, bet zēni neatkāpās nc solr. Uz ielas zaglis gribēja šauties pa labi,

bet zēni vilka viņu uz kreiso pusi. Kad zaglis redzēja, ka ar labu netiks vaļā un zēni cieši noņēmušiesnovest viņu pie tiesas kunga, kur viņam nekas labs nebija gaidāms, deva spēcīgus grūdienus vienam unotram, tā ka Pičs pakrita, bet Mikum paspruka svešais, kas laidās bēgt.

— Puli, ņem ciet! — Pičs uzsauca sunim, kas nu likās zaglim lielos ar tādu skubu, ka tas klupa unnogāzās uz ielas visā garumā, bet plecos uzmestais baķis aizskrēja pa gaisu. Pičs bija tūdaļ klāt un topaķēra, bet Mikus nostājās zaglim priekšā ar akmeni rokā. Garāmgājēji apstājās un smiedamies noskatījāsšai ielas cīņā.

— Ko tad tu. Krampju Ansi, ar zēniem kaujies! Skaties, ka viņi par abiem tevi nesamizo. Bez

vainas jau arī šoreiz nebūsi.Krampju Ansis turēja par prātīgāko labi ātri nozust. Draugi gāja atpakaļ uz upi, dusmojoties uz

nekaunīgo zagli. Nebūtu viņiem krietnais Pūlis, neredzētu vairs smalko baķi. Laiva bija kārtībā, dzelzsiekrauta — un varēja braukt pēc nākošā vezuma.

Ap pusdienas laiku laiva peldēja atpakaļ uz Jelgavu, un Pičs brauca līdzi. Lietus mākoņi bijaizklīduši, tikai mazliet norasinot zemi, un saule atkal karsēja tik stipri, kā parasti liepu mēnesī.

— Miku, lēksim upē un izpeldēsimies, — Pičs vedināja un, atbildi nenogaidījis, norāva drānas unielēca upē. Mikus darīja to pašu, bet Pūlis nalaimīgs stāvēja ar priekškājām uz laivas malas un smilkstēja.Pēc dienas karstuma vēsais ūdens labi atveldzēja. Ai, kā tas patika! Zēni turējās laivai līdz, gan peldējatai blakus, gan apkārt, bet, tikko viņi sadomāja aizpeldēt tālāk, Pūlis neizcieta, pārkūleņoja pār malu unpeldēja zēniem pakaļ. Kad visi atkal ierausās laivā, sejas bija rāma prieka un tīksmes pilnas.

— Dod šurp stūri ar buras virvi un lec tu arī upē, atvēsināties, — zēni vedināja laivinieku, bet viņšlaikam neuzticējās zēnu prasmei laivas vadīšanā un atteicās no ūdens.

— Tad vismaz pasaki mums, kā tas nāk, ka Lie!upē nemaz nejūt straumi. Vai tad ūdens uz jūrunetek!

— Kā lai jums to pasaka! Tais četrdesmit verstīs no Jelgavas līdz Slokai esot pavisam tikaiseptiņas collas kritums. Tas ir tik niecīgs, ka ūdens var tecēt gan uz leju, gan uz augšu, atkarībā no vējavirziena un jūras līmeņa pie upes grīvas. Tādēļ te tik mierīga braukšana. Nav vis kā Daugavā, kur spēcīgastraume, akmeņi un krāces.

Puiši vēroja apkārtnes plašumu. Saule bija vēl augstu, un viss tinās viegli zilā dūmakā. Sai varenajāplašumā zēni sev likās mazi un nenozīmīgi, tomēr juta, ka iederas tajā, ir daļa no tā, kaut arī maza, tomērvajadzīga.

Valgunde. Pičam jau nastiņa bija pār plecu un vadmalas baķis mugurā. Pateicies laiviniekam unatvadījies no Mikus, Pičs izkāpa krastā un gāja uz Darvdeģiem.

Darvdeģu saime pašreiz ieturēja vakariņas, kad Pičs pār augsto slieksni iekāpa istabā.— Tēt, Pičs! — iesaucās ganu Mārcis.— Lai nu ko, bet tevi gan necerēju ieraudzīt. Kā fe gadījies! Sēdies klāt, putra vēl silta. \Pičam vajadzēja izstāstīt, kas bija atgadījies pēc viņa aiziešanas no Darvdeģiem.— Un ko tu tagad domā iesākt! — Matīss gribēja zināt.— Baķis jāgādā atpakaļ Baldonē. Gribēju aprunāties ar saimnieku, kā to labāk izdarīt.— Baķi tik tālu aiznest būs grūti — un nav arī vajadzīgs. Man jābrauc uz dzelzsāmuru ar oglēm,

tad aizraušu tevi arī.— Nē, saimniek, mani nevajag vest, aiziešu kājām, paņem tikai baķi. Vai ne, Pūli, mēs iesim

kājām.— Nu tad norunāts, šovakar iekrausim ogles un rīt laidīsim uz Baldoni, — noteica saimnieks un

piecēlās.Tikai vēlu vakarā Matīss, Mārcis un Pičs tika kūtsaugšā, kur ielikās tikko ievestā, saules siltuma

pilnā sienā. Mārcis vēl gribēja Pičam pajautāt par Sloku un Krampju Ansi, bet Pičs jau bija aizmidzis.

KRAMPJU ANSIS Baldones vadmalas austuve aizņem plašu zemes gabalu, uz kura sagulušas lielas un mazas ēkas.

Mežmalā bija šķūņi un noliktavas. Pičs nezināja, kur iet, un piegāja pie noliktavas, kur rīkojās divi vīri:viens svēra maisus, otrs pierakstīja garenā grāmatā. Pičs pagaidīja, IPdz maisi bija nosvērti, vilnapārbaudīta un izkratīta kaudzē, kas jau bija noliktavā. Nu Pičs uzprasīja, kur varētu sastapt austuvesvirsmeistaru. Puisis, kuru Pičs uzrunāja, rādīja uz ēku puduri lielā laukuma vidū.

— Lielākā no tām ir vadības ēka, tur strādā skrīveri, grāmatu un rēķinu vedēji. Tur var satikt arīvirsmeistaru, ja tik viņš nav iegājis kādā audēju mājā.

— Vai tajās, kas tuvu kopā uzceltas!— Jā, tās ir austuvju ēkas ar aužamajiem stāviem. Pie tiem strādā klaušinieki spranču meistaru

uzraudzībā.Pičs pajautāja arī par citām ēkām. Tajos namos, kas stāv rindās apkārt austuvju ēkām, dzīvojot

meistari ar savām ģimenēm, bet zemnieki naktis pavadot klaušinieku namos mežmalā. Pičs raitu soli gājauz vadības ēku un nonāca lielā istabā, kur pie galdiem sēdēja skrīveri. Piču sūtīja dziļāk nākošajā lielajākambarī.

Tur dziļos krēslos sēdēja divi vīri kuplām ūsām un ķīļa bārdām. Pičs nolika viņiem priekšā savuvadmalas baķi.

No lielās istabas pasauca skrīveri, jo meistars nesaprata, kas Pičam vajadzīgs un kas tas par baķi.Pičs izstāstīja, kur baķi dabūjis, un gribēja zināt, vai tas nepieder Baldones austuvei. Kungi

saskatījis un prasīja, kādēļ viņš tā domājot.— Tādēļ, ka es zagli pazīstu, jo pirms pusgada strādāju ar viņu kopā kaimiņu dzelzsāmurā, —

paskaidroja Pičs.Nu svešie priekšnieki runāja savā valodā, kas vairāk gāja caur degunu nekā caur muti. Pasauca

grāmatu vedēju, skatījās grāmatās, atsauca noliktavas uzraugu un skatījās arī viņa grāmatās. Bāranoliktavas uzraugu, spēra kāju pie zemes, bet šis, nabadziņš, gauži lūdzās.

Jā, šis baķis nozagts austuves noliktavā, un uzraugs gribējis zādzību noslēpt. Nu, viņi šo lietu vēlizmeklēšot. Kādu algu Pičs prasot par mantas atdošanu! Pičs rādīja savas izvalkātās un nolāpītās drānas,sak, derētu jaunas. Kungi lika Pičam iziet priekšistabā un gaidīt. Drīz pie priekšnieka iegāja jauns puisis,un pēc tam sauca Piču iekšā. Vai viņš negribot šā puiša drānas! Viņš esot Piča augumā un dabūšot citas,jeb vai Pičs gribot, lai viņam šūdina jaunas. Pičs apskatīja puiša drānas, kas bija no labas pašaustasvadmalas un gandrīz jauns. Jā, viņš esot ar mieru, lai nebūtu jāgaida, līdz pašuj. Nu teica Pičam ietsvešajam puisim līdz un pārģērbties. Pičs pateicās un atvadījās.

Kad Pičs aizgāja pie dzelzsāmurā ogļu šķūņa, darvdeģis viņu jau gaidīja.— Paskat, paskat, kā mūsu Pičs uzcirties! Vai tās tev par tavām pūlēm Iedeva!— Tā jau ir. iznāca pavisam labi, jo jaunu drānu pārlieku vajadzēja, bet vecās valkāšu pie darba.

Vai varam braukt!Jā, varēja braukt, un viņi pagrieza zirgu uz mājas pusi.Otrā dienā Pičs atkal tuvojās Slokai. Pirmais, ko viņš satika, izkāpis no laivas, bija Mikus

laivinieks.— Vai Mikus atkal Slokā?— Nē, šoreiz atvedu vara traukus, Kurzemes kuģis Kauguros gaida, lai vestu uz poļu zemi. Un ko

tu te dari?— Vēl neko, bet gribu atrast darbu.— Tad aizej pie manas precētās māsas. Viņa dzīvo tur tai mazajā namiņā ielas galā. Māsasvīrs

Klāvs strādā Slokas ceplī — glāžu šķūnī, varbūt viņš zinās kādu padomu.

— lešu taisnā ceļā turpu. Dzīvo vesels!Pičs satika Klāvu tikai vēlu vakarā. Viņš aicināja palikt pa nakti un solīja rītā agri ņemt Piču līdz uz

cepli. Darba esot daudz, un varot gadīties, ka viņu pieņem. Klāvs aizveda Piču pie galvenā meistara, kastad izprašņāja, kur Pičs piederīgs, kur agrāk strādājis, un tad nodeva savam palīgam.

— šo puisi norīko pie tāda darba, kas viņam pa spēkam. — Un Pičam pateica: — Tava alga būspusotra poļu florēna vai puse valsts dāldera mēnesī.

Tā Pičs tika par strādnieku glāžu šķūnī. Tas bija gandrīz apaļš. Apakšējā daļa bija mūra, bet augšējā— koka, ar kārniņu jumtu. Vispirms Pičs nonāca kausētavā pie glāzes pūtējiem. Pūtējs pa krāsns lodziņuiemērca pūtekli glāzes šķidrajā putrā, kur tas aplipa ar šķidro glāzi. Pūtekli ātri griežot, dabūja ieapaļulodīti, ko līdz ar pūtekļa galu ielaida veidnī un iepūta gaisu, šķidrās glāzes pūslis piegūla veidņa sienām,un radās vajadzīgais trauks. Kad glāze sastinga, veidni atvēra un trauku izņēma.

Pičam uzdeva novākt piepūstos veidņus, pēc atdzišanas attaisīt, izņemt gatavos priekšmetus un saliktplauktos. Pičam patika mirdzošie trauki, it sevišķi krāsainie. Viņš katru noglāstīja ar acīm un saudzīgisaņēma rokās, lai cits pie cita nepiesistos. Plauktos viņš traukus sarindoja tā, lai tos vislabāk varēturedzēt un kā tie vislabāk izskatījās: lielākos aizmugurē, mazākos un skaistākos novietoja priekšā.

Meistars pa reizei uzmeta acis zēnam. Viņam patika saudzīgā apiešanās ar trauslajiem traukiem,tādēļ nodomāja uzticēt zēnam vairāk nekā veidņu novākšanu un atvēršanu. Piču pārcēla uz noliktavu, kurviņam bija jāšķiro gatavās logu rūtis, spoguļglāze, glāzes krelles un glāžu trauki, kas ir dārga un visaivajadzīga manta, kā arī svarīga izvedprece.

Kādā svētdienas rītā Pičs ar Klāvu, savu istabas saimnieku, gribēja aiziet uz Kaugurciemu, kas bijaizvērties par brangu ostu Jelgavas satiksmei ar svešzemēm. Kuģiem nebija vajadzīga Rīgas starpniecība,Jelgavai sūtītās preces izkrāva Kaugurciemā, no kurienes ar zirgiem nogādāja Slokā, krāva tur laivās unveda tālāk. Ejot cauri Slokai, Pičs pamanīja garo slaistu, vadmalas zagli.

— Klāv, vai tu redzi to garo tēvaini, kas aiziet uz upi! Vai tu pazīsti viņu!— Redzu un pazīstu. Kas tad Slokā nepazīst Krampju Ansi! Tev taču nebūs bijušas ar viņu kādas

darīšanas!Pičs izstāstīja notikumu ar Baldones baķi un ka šis vīrs bija vadmalas baķa zaglis.— No Krampju Anša to var sagaidīt. Viņš uz visu ko spējīgs, izņemot darbu.— Kur viņš tādu vārdu dabūjis!— Savu palamu viņš dabūjis no tā, ka uzaicina krogos pazīstamus un nepazīstamus krampjiem

rauties. Uz to viņš manīgs diezgan un no uzveiktajiem ievāc pa alus krūzei un desai ar veģi. Tā viņš velksavu nožēlojamo dzīvību. Saprotams, Ansis neko nestrādā. Pēc lielkunga rīkojuma cilvēkus, kas nestrādā,soda ar divdesmit florēniem. Ansim naudas nav, tādēļ laiku pa laikam viņu ieliek darbā. Darba devēji partādu strādnieku nav prie

cīgi, un tā Ansis drīz atķal tiek no darba vaļā, un vissiet pa vecam.Saka, tikko vilku piemin, vilks esot klāt. Tiešām, pēc dažām dienām tiesas kalps atveda Krampju

Ansi darbā uz glāžu šķūni. Viņam lika nest malku un kurināt lielās cepļa krāsnis vai arī sijāt baltās smiltis,kas šķūņa darbam visai nepieciešamas. Pičam derdzās vīrs ar sarkano degunu un kailo pakausi, kas arvienbija nosvīdis, sevišķi pretīgs bija viņa runas taukais glumums. Tikko Ansis ieraudzīja Puli, viņš pazinaarī Piču.

— Ā, laivas puikiņš arī te ar savu suni! Kas ir, vai neiesim krampjiem rauties!— Tagad jāraujas ar darbu, nevis krampjiem, — viņam atbildēja Pičs un aizsteidzās uz noliktavu.Darbā Pilam neiznāca ar Ansi satikties, par ko zēns bija priecīgs, jo Ansis bija nemierīga un

uzbāzīga rakstura cilvēks, kas nelūgts visur līda iekšā. Viņu varēja strupi noraidīt vai pat padzīt, tas nekonelīdzēja, jo Ansis kauna jūtas nepazina.

Kādreiz Pičs atkal nesa gatavo preci no cepļa uz noliktavu, kur pagaidām izlika uz galdiem. Aizejotviņš noliktavu aizslēdza, jo noliktavas īstenais uzraugs bija aizgājis un uzticējis noliktavu Pičam. Atnesis

skaisto mantu grozus, Pičs priecājās par mirdzumu, kas staroja no katras lietiņas. Sevišķi viņam iepatikāsdivas sarkanu kreļļu virtenes.

«Kā asins lāses,» Pičs nodomāja un nolika atpakaļ uz galda. Kad viņš atkal nāca uz noliktavu unrokas bija pilnas logu rūšu. Krampju Ansis par varēm gribēja viņam palīdzēt, paņēma no viņa dažas rūtisun gāja līdz uz noliktavu. Tur viņi rūtis nolika un tūdaļ devās atkal atpakaļ. Protams, durvis noslēdza.Ceplī pagadījās šādi tādi darbi, un noliktavā Pičs atgriezās tikai vakara pusē. Kad viņš gribēja pamielotacis pie sarkani kvēlošajām krellēm. viņš sabijās — uz galda bija vairs tikai viena virtene, bet otrapazudusi. Kā sitienu dabūjis, Pičs stulbi skatījās sev priekšā un neko nesaprata. Durvis taču bijaaizslēgtas, noliktavā pēc viņa neviens nav bijis, kā krelles varēja pazust! Kad atgriezās noliktavasuzraugs, Pičs steidzās viņam izstāstīt par kreļļu noslēpumaino pazušanu.

— Vai tiešām neviens svešs nebija noliktavā! Raugi atcerēties.— Tiešām nebija. Vienreiz man Krampju Ansis atnāca līdzi un palīdzēja atnest logu rūtis. Mēs te

neuzkavējāmies, nolikām rūtis un aizgājām.— Tā jau ir cita runa! No tās tad arī sāksim, bet vispirms iesim pie meistara.Meistars noklausījās Piča stāstu un gāja uz durvīm, bet puišiem lika gaidīt. Kad viņš atkal atnāca,

viņam sekoja Krampju Ansis ar kreļļu virteni.— Vai tā ir pazudusī virtene!— Jā, meistar, tā pati ir.— Ansi, kur tu dabūji krelles!— Pičs iedeva, tādēļ ka palīdzēju sanest noliktavā rūtis.Pičs nosarka, viņš ne sapnī nespēja iedomāties, ka var skatīties cilvēkiem acīs un tik bezkaunīgi

melot. It kā savus vārdus apstiprinot, Ansis vēl piebilda:— Pičs daudziem dod noliktavas mantas, es tik nezinu, ko viņš par tām dabū pretī.— Kam vēl Pičs deva noliktavas mantas!— Tomam deva, Tenim un Kasparam.— Pasauciet Tomu, Teni un Kasparu.Kad šie strādnieki ienāca un meistars jautāja, kādas mantas viņi no Piča dabūjuši, tie nesaprašanā

skatījās cits uz citu un uz meistaru. Kad meistars atkārtoja jautājumu un piebilda, ka Ansis to redzējis unvar apliecināt, visi trīs smējās:

— Vai tad jūs, meistar, nezināt, kas ir Ansis: melis un zaglis.— Nu, nu, lēnām, cilvēku tā nevar apvainot, — meistars iebilda.— Pičs viņiem deva mantas, viņi tikai negrib atzīties, — Ansis vēl nekaunīgi turējās pretī.Riebumā un kaunā sarkstot, Pičs nedabūja vārdus pār lūpām. Acis vērās platas un izbijušās, lūpas

trīcēja.— Tu, Pič, neņem pie sirds, ko tas nelietis par mums sameloja. Meistar, viss, ko viņš te nupat

stāstīja, ir tīri meli no viena gala līdz otram, — teica sašutušie strādnieki.— Ansi, tu esi Iesācis bīstamu spēli. Ja nevarēsi pierādīt savus vārdus, tev par zagšanu un par

biedru apvainošanu draud sods, — teica meistars un bargām acīm raudzījās Ansī.Otrā rītā Ansi darbā neredzēja. Vēlāk viņu atrada malkas šķūņa piebūvītē, bet tā sasistu, ka viņš bez

citu palīdzības nevarēja piecelties. Kad prasīja, kas viņu tā apstrādājis, Ansis atbildēja, ka to viņamaizlieguši teikt, citādi nositīšot pavisam.

Strādnieki zināja stāstīt, ka Ansis esot ne mazumu sists un mācīts, bet šim mācības neesot gājušaslabumā. Šoreiz gan esot uzdots pavairāk, bet, ja nekas nebūšot lauzts, tad pēc dažām dienām Ansis būšotatkal uz kājām un, kas var zināt, varbūt šoreiz mācība nākšot viņam par labu.

Aizgāja viens mēnesis pēc otra. Pičs cepļa darbā bija labi iedzīvojies, bet trūka dūšas ķerties piepūtekļa. Viņš sprieda: «Ja palikšu Slokā visu ziemu, tad mēģināšu, bet man rādās, ka būs jāiet prom nošejienes vēl pirms ziemas sākuma.»

Cepļa darbs kaulu nelauza, tomēr Pičam bija grūta sirds. Un tas viss Krampju Anša dēļ. Tas bijaneciešams un rupjš cilvēks, viņš nepazina ne kauna, ne goda. Citiem

lipinājās klāt saldens un mīlīgs, bet tie par viņu daudz nelikās zinis, ja pārāk apnika, izlamāja vaipagrūda nost no ceļa un, ja ar to nepietika, arī iekaustīja. Pičs to nespēja un cieta Ansi kā zobu sāpes.Ansis nfanīja Piča nevarību un kļuva jo dienas jo nekaunīgāks, visādi meklēja ieganstu, lai kaut kā viņamsariebtu.

Kālab Pičam tas jāpacieš! Pasaule ir liela diezgan, un, jādomā, citur tādu Krampju Anšu nebūs.Agrāk vai vēlāk Pičs aizies, tas ir droši, jo līdz Rendai viņam jātiek, lai tur vai kas!Pienāca salnu mēnesis. Miglains, drēgns un smags vakars bija nogulies pār miestu. Tā vien likās, ka

šis smagums mazās ēciņas vēl vairāk nospiedis pie zemes, un miesta iedzīvotāji izjūt smagumu, jo viņusoļi kļuvuši gausāki un gurdenāki. Laiks bija apmeties auksts. Namiņos caur miglu spīdēja pa retaiuguntiņai.

Pičs sēdēja istabā, un viņa domas kārtojās noteiktā virzienā: rīt ceplī algas diena, viņš saņemsnopelnīto algu un parīt agri aizies. Atvadīsies tikai no Klāva un viņa sievas, bet citiem ne vārda, laineiznāktu lieka runāšana. Un tūdaļ kļuva viegli un labi.

CIEMOS PIE BRĪVNIEKIEM Divas dienas vēlāk Pičs un Pūlis soļoja pa Rīgas — Tukuma ceļu. Pa mežu un laukiem, vairāk gan

pa mežu, viņi viegli un jautri gāja uz priekšu. Pičs svilpoja, bet Pūlis mežā meta lielus līkumus.Rudens bija dabūjis zemi savā varā, noslēpis sauli mākoņos un lika vējam raustīt krūmus un kokus,

kas vaidot locījās vēja brāzienos. Viss bija kails un tukšs. Kad izgāja no meža, redzēja tālumā nokoptuslaukus, vēl tālāk — ceļus un sētas. Un tomēr Pičs smaidīja, pagriezis vējam krūtis pretī. Naktī bija nolijisauksts rudens lietus, un koki vēl arvien rasināja ūdens pilienus. Pūlis nenoguris skraidīja un priecājās parkatru lielāku akmeni ceļa malā, par katru putniņu, kas uzspurdza no zara.

Ceļš bija garš un domām vaļa tālu staigāt. Prātā nāca Dāvis un Krampju Ansis. Sie vīri bija meļi unmīkstčauļi, viltīgi un bez vīrišķības dzirksteles. Viņiem nebija goda jūtu, nebija arī taisnības apziņas. BetPičs vairs nebēdāja, viņu gaidīja jauni ļaudis un jauni redzējumi.

Vajadzēja būt pusdienas laikam. To Pičs juta pēc nolīkušās muguras, kas nesa nastiņu, un kājām, kassoļojot bija smagākas kļuvušas. Nu būtu derējis atlaisties un atpūsties. Vasarā viņš ilgi nedomātu,palaistos kādu strēķīti mīkstā sūnā un raudzītos koku galotnēs, kā tās vējā līgojas. Tagad, kur viss tikauksts un slapjš, tas nederēja. Bija jāiet vien tāiāk un jāskatās pēc kādas viesmīlīgas sētas, kur varētuatpūsties un arī nakti pārlaist. Bet lielais mežs un dangainais ceļš negribēja beigties. Tikai pēc gara unnogurdinoša gājiena beidzot parādījās klajums ar vairākām sētām. Pičs izraudzījās kādu attālāku sētu, kaslikās lielāka un turīgāka.

Pirmais, ko mūsu ceļa gājēji ieraudzīja svešās sētas pagalmā, bija pelēka dzērve garām, melnāmkājām, garu, tievu kaklu, spēcīgu knābi un neparasti staltu iznešanos. Viegliem soļiem viņa pagājāssvešajiem pretī. Pūlis gribēja putnam uzbrukt, bet dabūja spēcīgu knābja cirtienu un atsprāga atpakaļ.Svešos saoduši, saskrēja sētas suņi, neganti rejot, bet valdonīgais putns viņus padzina ar kliedzienu vien.Nu suņi rēja svešos pa gabalu no paklēts. Redzams, dzērve te valdīja. Viņa piegāja pie Piča nn viegliuzknāba, bet, liekas, neko aizdomīgu neatrada, skaļi nosaucās un aizgāja savās darīšanās. No istabasiznāca vecs, bet vēl iirgts un kustīgs vīrs.

— Vai mans junkurs tevi stingri saņēma! — viņš labsirdīgi smējās.— Suns dabūja trūkties, bet mani neaiztika.— Tas man ir gudrs putns, uztur pagalmā kārtību, gana zosis un, kad ir sevišķi labā prātā, arī

uzdanco. Kas tu, ciema puisi, tāds būsi un kurp iedams!— Esmu no Slokas, kur strādāju glāžu šķūnī, taču tur bija kāds zaglis, kas gribēja mani padarīt

līdzvainīgu, bet, kad tas neizdevās, visādi man rieba, tāpēc vairs negribēju ar viņu kopā strādāt un aizgājuno turienes. Tagad dodos uz Tukumu.

— Tu jau izskaties tīri pēc kunga. Laikam labi pelnīji!— Nepelnīju vairāk par citiem, tikai es savu naudu par niekiem netērēju. Vai tu būsi sētas

saimnieks!— Nu jau dēls ir saimnieks. Nodevu sētas valdīšanu viņa rokās. Ko tad gribēji!— Gribēju palūgt naktsmājas. Ceļa auksts un slapjš, nav kur apsēsties, ne atpūsties.— Nāc tik iekšā, būs labi, — vecais saimnieks ieveda Pitu istabā, nosēdināja pie galda un pats

nosēdās pretī. Istabā bija divas sievietes, kas rīkojās pie uguns un liela katla, bija arī vairāki bērni,kaktos iespiedušies.

— Mums maz iznāk satikties ar svešiem, tādēļ tīk paklausīties, kas notiek pasaulē.— Saimnieks ar kalpu laikam muižā, ka neredz.— Mums nav jāiet muižai kļausit, esam brīvnieki. Maksājam drusku naudā un vedam kungiem

pastu — un tas viss. Sēta un zeme mums pieder uz dzimtu, un to mantos mūsu bērnu bērni. Savu spēkupilnam varam izlietot, kopjot zemi.

— Aiz to es redzu, ka jūsu sēta lielāka par kaimiņu sētām, tad jau arī rocība lielāka.Vakarā pārradās pārējie sētas ļaudis. Saimnieks ar dēlu, kas varēja būt pāris gadu jaunāks par piču,

ienāca pirmie.Drīz parādījās arī kalps ar sievu, kas abi bija vēl. jauni cilvēki. Līdz ar viņiem ienāca istabā jautra

kņada un troksnis. Saimniece steidzās likt galdā vakariņas un aicināja ēst arī Piču. Bez parastās vakariņuputras un maizes galdā bija vēl biezpiens un cepta gaļa, un katrs varēja ņemt, ko vēlējās, un ēst, cikgribēja. Tūliņ bija redzams, ka brīvnieka rocība lielāka nekā klaušu zemniekiem. Pičs nebija aizmirsissavus bērnības gadus, kad viņš auga bez vecāku gādības pie nabadzīgiem dzimtļaudīm.

No vīriešu sarunām Piis noprata, ka pēcpusdienā saimnieks ar kalpu sanesis rijā seru, izklājis uzārdiem un rīt agri domā sākt kulšanu.

— Tēt, vai es nevaru iet tev līdzi uz riju gulēt! — ieprasījās saimnieka dēlēns Ģirts.— Tad jau es arī, — pasteidzās teikt Pičs.— Un, kurš pirmais pamodīsies, tam jāpiemet krāsnī malka. Neaizmirstiet tik paņemt kažociņus

apsegam, — norīkoja saimnieks.Rija atradās patālāk no pārējām saimniecības ēkām paaugstā vietā. Guļbūvē cirstā ēka bija cieši

kaķētām sienām un blīviem grodu griestiem. Akmens krāvuma krāsns bija iegremdēta zemē un pārsegta arrovi, lai pasargātu seru no dzirkstelēm. Uz klona noklāja labības kārtu un likās gulēt. Pūlis ierīkojāsblakus Pičam. Saimnieks drīz aizmiga, bet Pičs un Ģirts vēl labu laiku bija nomodā. Pičam patika Ģirtaatklātā un godīgā seja. Likās, aiz zēna pieres slēpās tikai skaidras domas, kas melus nepazīst. Arī acisliecināja to pašu. Un kautrīgs zēns arī bija.» Skaidri redzams, ka viņš grib par Picu kaut ko uzzināt, betkautrējas prasīt. Tad Pičs ierunājās pirmais:

— Cik tālu vēl Tukums no šejienes!— Kādas astoņpadsmit verstis būs. Vai negribi kādu laiku palikt pie mums! Tēvs minēja, ka pie

kulšanas derētu vēl kāds lieks cilvēks.— Nevar zināt, vai saimnieks mani gribēs.— Es viņam rīt uzprasīšu.Pičs piecēlās, iemeta zvērošajā krāsns mutē dažas lielas malkas šķilas, bet sarunu vairs neuzsāka.Pičs atmodās agri, bet kāds jau bija malku krāsnī piemetis. Rijā bija patīkami silts, tomēr miegs

vairs nenāca. Pičs nekad agrāk nebija rijā gulējis un tagad iedomājās, ka rija taču ir tā vieta, kas velnamesot tīkama un kur tas slēpjoties no pērkona. Pičs baiļu nejuta, bet nevarēja zināt, kā viņš justos, ja naktslaikā rijā būtu viens.

Drīz atmodās arī saimnieks un Ģirts. Saimnieks piemeta vēl malku, tad paberzēja saujā vārpu un likagraudus uz zoba.

— Vēi pamīksti, šodien kulšana neiznāk. Bet tas nekas, sakārtosim piedarbu un kulšanas rīkus, tadjau rīt varēsim sākt.

— Tēt, tu teici, ka pie kulšanas derētu vēl kāds cilvēks. Pičs nemaz tā nesteidzas uz Tukumu, unviņam viena alga, kur strādā. Vai nepaturēsi viņu!

— Cilvēks derētu gan, bet ko tu par to gribēsi!— Ja pabarosi mūs abus ar Puli — būs diezgan.Diena pagāja, kopjoties un kārtojot piedarbu. Saimnieksaizgāja citā darbā, bet viņa vietā atnāca vecaistēvs. Viņš spriguļiem drāza jaunas vāles no cietiem

ozola zariem, jo dažas no vecajām bija saplaisājušas. Vāles piesiešanai pie kāta auklas nederēja, tādasdrīz sapinās. Vajadzēja griezt siksniņas. Vecaistēvs sēja ar zušu ādām un apgalvoja, ka šādai vajadzībaitās esot vislabākās. Kretuļiem un sietiem izdrupušajās vietās ievilka jaunas stīgas. Tad arī viss bija labākārtībā un katra lieta savā vietā. Rijas un piedarba sienas apspraudīja pīlādžu zariem, lai aizbiedētunešķīstēnus.

Kūlēji piecēlās drīz pēc pusnakts. Izžuvušo labību no rijas sanesa piedarbā un uz kula izklāja

metienu triju pēdu

biezumā. Kūlēji nostājās cits citam pretī un gaidīja saimnieku, jo pēc senas parašas saimniekam,klusu ciešot, bija jāsāk pirmajam ar spriguli strādāt. Tad kūla visi rakstā — gan padodoties uz priekšu,gan atkāpjoties. Kā ēnas skopajā gaismā gar izklāto seru kustējās kūlēji, un viņu sejas kļuva sirmas,noputējušas, bet spriguļu sitieni skanēja dobji un vienmērīgi, nezaudējot rakstu. Izkulto metienu sakrāvapiedarba stūrī un uzklāja jaunu. Kad no rijas bija iznests pēdējais sers un izklāts piedarbā, riju piesēra nojauna. Kad arī pēdējais metiens bija izkults, sāka salmus kratīt kretuļos un vētīt sietos vaļējo piedarbadurvju caurvējā. Kulšana bija grūts darbs, bet pie smagā darba

pieradušie zemnieku augumi nepretojās un pārmērīgi lielu nogurumu nejuta.Kulšana turpinājās nedējas trīs, līdz visi ziemāji bija izkulti. Nu Pičs atkal dzīrās doties tālāk.Rīt viņš ies uz Tukumu.

TUKUMA VARA CEPLĪ Auksts ziemeļu vējš joņoja pāri tukšiem laukiem, tumšiem mežiem un retām zemnieku sētām. Garā un

bargā ziema bija atkal klāt. Pelēka rīta krēsla nolaidās pār zemi un lēnām aizdzina nakti un tumsu. Sniegavēl nebija, bet to varēja sagaidīt kuru katru dienu. Seklie ūdeņi bija pārvilkušies ar plānu ledus kārtiņu.

Tas nemazināja Pica dzīves prieku. Viņam bija sešpadsmit gadu. Viņš bija spēcīgs un izturīgs, jau nopašas mazotnes trūkumā rūdīts kā tērauds.

Saule stāvēja pusdienā, kad Pičs laidās no kalna Tukuma senlejā. Priekšā bija uzbērums, pa labi —dziļa leja ar lielām ēkām augšmalā, bet pa kreisi — ezers. Kas tas! Kliedziens! Sīka bērna balss kliedzauz ezera. Pūlis jau bija ūdens malā un skaļi rēja. Arī Pičs skrēja lejā un ieraudzīja bērnu, ielūzušu ezeraplānajā ledū. Pičs nosvieda nastiņu un devās ezerā, bet plānais ledus zem viņa lūza brakšķēdams. Pičsnevēroja dzeļošo aukstumu un to, ka ūdens sniedzas viņam jau līdz vidum, bet ar bažām skatījās, vai tikbērna pārsalušās rociņas spēs vēl kādu brīdi turēties pie ledus slidenās malas. Tuvumā nebija neviena,kas varētu palīdzēt. Bērns vairs nekliedza, tikai raudāja. Uz priekšu, ātrāk uz priekšu! Nu jau ūdens Pičamsniedzās līdz krūtīm. Ledus bija salauzīts, un bērnam pie mazajiem gabaliem turēšanās bija gaužām grūta.Kaut kuru brīdi viņš varēja pazust zem ledus. Pičs rāvās

Uz priekšu ar izmisuma pilnu piepūli, līdz viņam izdevās saķert mazā cilvēka svārciņu. Nu Pičssteidzīgi brida atpakaļ uz krastu, nesot līdzi pārsalušo bērnu. Kad tika krastā, tūdaļ skrēja uz lielajāmēkām otrpus uzbēruma, tā steidzās, ka aizmirsa pat savu nastiņu. Lielajā telpā, kurā Pičs ienesa bērnu,augsti pavardi meta pretī varenu versmi. Citos apstākļos lielais karstums Pičam būtu licies neciešams, betpašreiz neko labāku nevarēja vēlēties. Sanāca apkārt uztraukti vīri un prasīja, kas noticis.

— Bērns bija ielūzis ezerā. Palīdziet izģērbt.— Bet tas taču mūsu meistara Miķelītis, — kāds iesaucās.— Pasauciet labi ātri meistaru!Atsteidzās uztrauktais meistars, drebošām rokām pacēla bērnu un aiznesa. Drīz viņš bija atkal

atpakaļ un gribēja redzēt sava dēla glābēju. Pičs bija aizskrējis uz ezermalu pēc savas nastiņas. Tad nuizrādījās, ka gudrais suns nebija vis nastiņu atstājis, bet tupēja blakus un sargāja. Pičs paķēra nastiņu unkopā ar Puli metās atpakaļ uz karsto namu, kur viņu gaidīja meistars.

— Paklau, puis, tev jānāk man līdz un jāpārģērbjas.— Man nastiņā vecu drānu kāita. To tūdaļ uzvilkšu slapjās vietā. Būs labi.— Puisis slapjš kā žurka.— Vienīgi cepure palikusi sausa, — jokoja vīri, kad viss bija labi beidzies.Drīz Pičs stāvēja atkal sausās drānās. Vienīgi kājas bija basas, jo pastalas un auti līdz ar drānām

bija izkārti žūšanai. Pienāca meistars un viņam līdz bērna māte. Ar lielu sirsnību viņa pateicās sava bērnaglābējam. Pičs smaidīja un bija laimīgs. Tad sākās parastie jautājumi: no kurienes, uz kurieni, cik vecs.

— Ja patikšana, paliec pie mums vara ceplī. Droši un izdarīgi cilvēki mums der, — meistars teica.Pitam labi patika Tukuma vara ceplī, jo ļaudis te bija atklāti un sirsnīgi, neuzbāzās ar ziņkāru

izprašņāšanu, bet, ja Pičs ko pajautāja, labprāt pastāstīja. Par cepļa meistaru viņi teica, ka tas esot stingrsun nelokāms vīrs, bet visi pazīstot viņa taisno un godīgo prātu. Ceplī esot arī citi meistari: skārda unpavedienu nodalījumā, vara trauku un zilakmens' nodalījumā, bet ar tiem Pičam neiznākšot kopā strādāt,jo viņš taču palikšot pie viņiem kausētavā.

Kausētavu, kurā dedzināja rūdu un pēc tam kausēja kopā ar oglēm un kaļķiem, lai atbrīvotu no sēra,viņš jau pazina, jo šai telpā bija ieskrējis ar slapjo zēnu. Otrajā nodalījumā, kur varu attīrīja no dzelzs uncitiem piemaisījumiem, atradās ceplis, kas bija līdzīgs čugunlietuvju cepļiem, kādus viņš jau redzējisJelgavā un Baldonē.

Kad vakarā darbs beidzās un strādnieki sāka izklīst, kāds no bara iesaucās:

— Kurš pievāks Picu! Kur viņš zina iet aklā tumsā!— Lai nāk pie manis, tik daudz vietas būs kā izgulēties.— Tev sieva un bērni, vietas maz. Es esmu viens kā koks, lai nāk pie manis, — jautri mēļoja

puisis, kuru Pičs jau dienā bija ievērojis. Cik bija noprotams, no viņa varēja sagaidīt visu ko: jautrusjokus, rūgtu vārdu, izsmieklu, vai arī viņš bija bezbēdīgs kā pašreiz. Tas bija Didzis, ar kuru Pičs vēlākcieši sadraudzējās.

Didzis bija jauns, bet zināja daudz par savu miestu, kur dzimis un uzaudzis. Arī viņa tēvs bija dzimistukumnieks. Kad svētdienas rītā Didzis veda Piču Tukumu skatīties, Didzim bija daudz ko rādīt un stāstīt.Miests atradās Slocenes upītes senlejas paaugstā krastā. Miesta vidū slējās baznīca, bet tikai pa puseiuzcelta. Baznīcai apkārt bija kapi, un tālāk izmētāti namiņi.

1 Zilakmens — vara vitriols.— Redzi, cik tukumnieki niaz spēj. Kad mans tēvs bija desmit gadu vecs, sākuši celt šo baznīcu

vecās vietā, kas nodegusi zviedru uzbrukumos. No tā laika pagājuši četrdesmit gadu, un baznīca tik vientālu tikusi. Kad to pabeigs, nevar zināt.

— Jelgavā kāds vecs vīrs man stāstīja, ka arī Jelgavu ieņēmuši zviedri. Vēlāk zviedriem pilsētuatņēmuši poļi, tad to atkal ieņēmuši zviedri. Laupījuši visi bez žēlastības — gan zviedri, gan poļi.

— Tā jau ir. Var iedomāties, kā klājies iedzīvotājiem. Pēc zviedru uzbrukumiem Tukumā palikušitikai divi vai trīs simti cilvēku un tiem pašiem nebijis darba. Bet tad mūsu lielkungs sadomājis aizdambētSlocenes upīti, un pie miesta radies prāvs ezers. Uzbēruma galā pie Jelgavas ceļa uzcēla cepli. Tas nemaznav sen, man toreiz bija kādi piecpadsmit gadi.

— Nu jā, šis nav vis dabisks, bet uzstādināts ezers. Vasarā te vajadzētu būt jauki.— Jauki gan, bet tas nav galvenais. Līdz ar cepļa rašanos radās arī darbs un peļņa mūsu miesta

iedzīvotājiem.— Bet vai tad ceplī tik daudziem iznāk darbs!— Visi ceplī nestrādā, tomēr viņu darbs un peļņa atkarīgi no cepļa.— Es lāgā nesaprotu.— Laba tiesa miesta zirdzinieku pieved ceplim vara rūdu, kas pienāk no Zviedrijas pa jūru līdz

mūsu ostām. Citi pieved ogles no darvas cepļiem. Vēl citi ved gatavās preces uz Jelgavu un Enguresnovada mazostām, no kurienes tās ceļo tālāk, pat uz svešām zemēm. Engures lielgabalu un zvanu lietuvearī dabū varu no mūsu cepļa. Uz Kuldīgas, Ventspils un Liepājas kuģu būvētavām sūta kuģu dibenuapšuvumus, naglas, misiņu. Visi, kas strādā šais darbos, kaut cik nopelna sev un saviem tuviniekiem.

— Cik tad īsti nopelna!— Kā nu kurš. Meistari gadā saņem divi simti vai vairāk florēnu naudā un vēl pārdesmit pūrus

labības. Kā nodrošinājumu vecumā meistariem piešķir zemes gabalus.— Bet strādnieki!— Klaušu strādnieki nesaņem neko, bet pilsētu amatniekiem maksā no astoņiem līdz piecpadsmit

florēniem mēnesī, vāciešiem vairāk, latviešiem mazāk. Strādnieki saņem četrus līdz sešus florēnusmēnesī.

— Daudz jau tas nav. Un vai gara darba diena!— Strādājam no agra rīta līdz vēlam vakaram — kā visos lielkunga uzņēmumos.— Tad jau laikam ceplis maz ienes, ja tik skopi maksā.— Ceplis ienesot daudz. Kurzemē esot pavisam septiņi vara cepļi, darbs labi atmaksājoties un

dodot lielkungam brangu peļņu, tikai grūtā darba darītājiem tiek pavisam maz. Tāpēc es cenšos darbā visunoskatīties un iemācīties, varbūt vēlāk tieku par meistaru. Esot bijuši gadījumi, ka pat klaušu strādniekitikuši par meistariem un atbrīvoti no klaušu jūga.

— Kā tad reizēm tik labi pret latviešiem!— Tas tāpēc, ka latviešu meistari lētāki par svešzemniekiem, arī šajā darbā viņiem maksā mazāk.

Tai dienā Pičs uzzināja daudz jauna un vakarā, palicis viens, gribēja to visu labi apdomāt. Arī ceplīpie krāsns, kamēr rokas kustējās ierastā darbā, galvā staigāja dažādas domas.

Pičs strādāja pie rūdas apdedzināšanas krāsns. Ziemā pie atklātā, pāris pēdu augstā pavarda, kurālocījās un rūca sarkanas liesmas, bija tīri patīkami. Turpat strādāja vēl citi biedri, arī Didzis, pie kuramājās Pičs bija piemeties. Abi nāca un gāja reizē uz Didža mazo istabiņu turpat cepļa tuvumā. Vajadzējapāriet uzbērumu un uzkāpt kalnā. Didža tēvs, māte un māsa dzīvoja miesta otrā galā pļavās paši savānamiņā. Tēvam bija zirgs, un viņš brauca cepļa peļņās.

— Pič, tev ciemiņš, — kādu rītu darba biedrs rādīja uz cepļa kaktu, kur aizslēpies stāvēja mazszēns.

— Kāpēc domā, ka viņš nācis pie manis!— Pie tevis gan, jau vairākas dienas vēro tevi.Pičs piegāja pie mazā. Tas bija tas pats zēniņš, kuru viņš izvilka no ezera.— Labdien, mazais! Kas tev vārdā!— Miķelītis, — klusu nočukstēja mazais.— Vai nebiji slims pēc aukstā ūdens ezerā!— Slims nebiju. Tikai bija dikti auksti.— Redzi nu. Tu uz ezeru labāk viens neej. Ja patīk, mēs rīt pusdienas laikā abi tur varam aiziet.

Vai gribi!— Gribu, — nočukstēja zēns un sakustējās uz iešanu. — Jāiet, mani meklēs.— Vai ar manu Puli vēl neesi iepazinies! Re, kur viņš aizdurvē guļ un skatās tevī.Miķelītis gan palūkojās atpakaļ, tomēr ilgāk nekavējās.No tā laika Miķelītis bieži nāca uz cepli pie Piča un viņi ļoti prātīgi izrunājās. Arī Pūlis ņēma dalību

sarunās, gan vairāk tikai ar astes kuļāšanu. Reizēm pusdienas laikā Pičs, Miķelītis un Pūlis gāja uz ezeru,kas tagad bija cieti aizsalis. Pičs bija uztaisījis ragaviņas, sasitis no diviem dēļu galiem uz dažiemšķērsīšiem. Diez cik skaistas šīs ragaviņas nebija, bet slīdēja labi — un tas taču galvenais. Vizināšanāsbija ļoti trokšņaina. Vislielāko traci taisīja Pūlis, lēkāja ap braucējiem un rēja, cik spēka. Mazais sirsnīgismējās un reizēm aiz prieka skaļi iegavilējās.

Kādu dienu Miķelītis iedeva Pičam sainīti, ar aukliņu pārsietu.— Māte teica, tas tev par manu izglābšanu.— Tencinu, tencinu, bet kas tur iekšā!— Lai tu mājās taisot vaļā, tad redzēšot.Kad nākamajā svētdienā Pičs un Didzis gāja ciemos pie Didža tuviniekiem, Pičam bija kājās jaunas

ādas kurpes.— Kā viņi zinājuši manu kāju lielumu! Kurpes kā uzlietas.Didzis tikai pasmaidīja, un Pičs atbildi nedabūja.Dzīve ritēja tālāk. Dienas un nedēļas veidoja mēnešus. Aizskrēja ziemas mēnešu sali un sveču

mēneša puteni. Laiks steidzās. Sērsnu mēnesī saule kāpa augstu un grauza kupenas. Pažobeles dienvidupusē pilēja, un tur auga garas lāstekas. Gaisā juta pavasari. Zeme pamazām atkusa un sasila. Atmodāssaknes un dzina sulas uz augšu. No zemes izauga drukni asni, kokiem raisījās lapas, šur tur redzēja pakautram ziediņam. Dzīvība kūsāja visapkārt.

Kad atgriezās gāju putni un meklēja vecās vietas, Pičam vairs nebija miera. Arvien vairāk bijajādomā par Rendu. Viņš jau te nebija domājis palikt ilgi. Kad viņš par to ieminējās Didzim, tas ieplētaacis. Ko! Iet projām no Tukuma! Kālab! Kā viņam te trūkstot! Pičs biedru labi ieredzēts, meistars arī itinlaipnīgs.

— Es jau par to nekā nesaku, bet man ir jāiet. Tā esmu nolēmis, tādēļ labāk atvadīsimies tūlīt,varbūt rīt vairs nesatiksimies.

Kad Didzis otrā rītā piecēlās, Pičs jau bija projām. Abi ar Puli viņi izgāja no mājas pirms gaismas,

aizsoļoja garām Tukuma grantskalnam un, kad tika uz Irlavas ceļa, uzelpoja ar pilnu krūti. «Pareizi viendarījO, ka par aiziešanu citiem nestāstīju un nozudu klusi uz nezināmu debess pusi. Mazliet žēl gan krietnodarba biedru, mazā Miķelīša, taisnīgā meistara, kurus, jādomā, nekad vairs nesatikšu.»

PIČS UN PŪLIS IRLAVA Rīta saule glauda Piča kreiso vaigu, silts vējš vēdināja matus, un pauniņa bija pārmesta pār plecu.

Pauniņā bija visa viņa manta, bet tās bija tik maz, ka plecs nekāda smaguma nejuta. Ceļš ilgi gāja pretkalnu, un, kad beidzot Pičs tika augšā un paskatījās atpakaļ, tad redzēja Tukumu tik skaidri kā uz delnas untik tuvu, ka likās — viņš necik nav gājis, lai gan soļojis jau ilgi un krietni daudz. Ceļš bija sauss un iešanalaba.

Meža nogāzē saulē sasilušajā zemē bija uzziedējušas pirmās palegzdītes un baltās vizbulītes. Arājiara tīrumos. Melnā zeme, arklu uzgriezta, kūpēja saules staros. Pa uzarto vagu arklam neatlaidīgi sekojastrazdi un kovārņi, uzlasot treknajā zemē sliekas. Vietām pa noecētajiem tīrumiem staigāja sējēji unkaisīja zemē sēklu. Pičs novēlēja zemes kopējiem labu rītu, un viņi to laipni atņēma. Bet gaisā lirinājacīrulis, zemkopja tuvākais draugs tīrumā.

Degoles kalnā lepni griezās vējenes. Šādas četrstūrainas, no resniem kokiem celtas sudmalas Pičs,pa Kurzemi staigājot, bija redzējis vairākās vietās. Veci ļaudis stāstīja, ka neesot visai sen, kamēr tāsuzradušās. Tikai kādi desmit gadi pagājuši, kopš lielkungs Jēkabs savās muižās iekārtojis no oienderiem1noskatītās, visai izdevīgās sudmalas, kas ātri izplatījušās. Pie upītēm un strautiem bija slūžu sudmalas, betatklātās vietās griezās vējenes, kur par melderpuišiem bija ielikti klaušu zemnieki, kas par labībasmalšanu ņēma maksu naudā un graudā. Ir gan laba šī olenderu ierīce, pagriež tik spārnus pret vēju — untie strādā šņākdami.

Pie Irlavas baznīcas Pičs ieraudzīja ceļmalā vecenīti, kas tur sēdēja, zem seģenes sagumusi, galvurokās

1 Olenderi — holandieši.Iespiedusi. Seja bija bēdu apēnota, un asaras ritēja uz rokām un lielā lakata. Pičs nekad nebija

vienaldzīgs pret citu cilvēku bēdām un asarām. Viņi vēlēja visiem labu, it īpaši maziem un nespēcīgiem.Redzot raudošo vecenīti, sirds viņam līdzjūtībā iesmeldzās, un viņš gāja raudošajai klāt.

— Vecomāt, kas noticis, ka tik gauži raudi!Vecenīte pacēla acis, un viņas pārsteigtajā skatienāsākumā bija minējums, bet tad beidzot parādījās uzticība.— Kā lai neraudu, esmu pazaudējusi dēla naudu. Viņš man iedeva, ko saņēmis par pēdējo mēnesi

— vienu dālderi un sešdesmit grašus, lai pārnesu mājās un ielieku viņa lādītē pie citas naudas. Nupatnāku no viņa — un pa ceļam esmu izmetusi. Ko nu viņam teikšu! — Un vecenītes acīs atkal ieriesāsasaras.

— Kā tad tas gadījās, vecomāt!— Dēls bija naudu iesējis lupatiņā. Es lupatiņu ar naudu iesēju galvas drāniņas stūrī, domāju, tā

būs vēl drošāk. Aizgāju brangu gabalu pa meža taku, skatos — drāniņas stūris atraisījies un naudaslupatiņš izkritis. Ko nu lai daru!

— Iesim meklēt, bet papriekš iedod man galvas drāniņu. Puli, še, paod drāniņu, paod labi krietni!Skrien nu meklēt!

Pūlis, zemi ošņādams, aizskrēja pa meža taku. Pičs ar vecomāti lēnām gāja nopakaļ. Gāja, līdzizdzirda Puli rejam. Pičs aizskrēja pie suņa, kas lēkāja ap celmu un rēja to.

— Muļķa suns, nerej celmu, meklē, meklē!Bet Pūlis negāja nekur un rēja celmu. Pienāca vecenīte.— Sunītis pareizi uzodis. Es te drusku biju atsēdusies.Gāja atkal un vēroja zemi un zāli zem kājām. Pičspārlaida jaunās acis katram lielākam zāles kušķim, katram paparžu ceram, bet nekā. Kaut kur tālāk

Pnlis īsi ierējās, bet tūdaļ atkal apklusa. Drīz viņš skrēja atpakaļ ar baltu vīstoklīti mutē. Pičs to paņēma

un attaisīja. Nu kā tad! Lupatiņā bija nauda. Gāja abi ar priecīgo atradēju pie vecenītes.— Se nu tava nauda! Saki, vai mans Pūlis nav varens suns — viens divi atrada naudu!— Ak, tavu gudru sunīti! Nāc nu, lai tevi apglaudu. Vai, cik nu labi! Tencinu abus — gan sunīti,

gan saimnieku.— Kur tavs dēls strādā, vecomāt!— Nu taču jau Irlavā, kur to etiķi taisa.— Nez kas tas etiķis tāds ir, un kā to taisa!— Es to nemācēšu izstāstīt, bet tu aizej pats uz turieni un prasi pēc mana dēla, par Dāvi sauc.Vēlreiz pateikusies, vecīte aizčāpoja pa taku uz māju, bet Pičs atgriezās uz lielā ceļa. Turpat jau bija

baznīca un ceļam otrā pusē krogs. Irlavas muiža ar etiķa vārītavu un alus darītavu atradās vienu verstitālāk. Kad Pičs tika līdz muižas vārtiem, pa tiem pašreiz iegriezās vairāki pajūgi. Cik no braucēju valodasvarēja saprast, viņi atgriezās no Jelgavas, kur bija aizveduši etiķi un alu. Veļot mucas no ratiem, šķūtniekistrīdējās, pa kuru ceļu labāk braukt uz Jelgavu: caur Džūksti vai caur Jaunpili.

— Nerunā tik daudz un saturi mucu, citādi tiks tev vēl uz kājām!Pičs gāja tālāk un prasīja pēc Dāvja. Viņam rādīja uz ēku nogāzītē. Tur pie raudzēšanas kubliem

atradīšot Dāvi. Pičs gāja turp un vēra vārītavas durvis. Siltā vārītavas telpa bija pilna reibīgas dvingas.Pie kubliem rosījās plecīgs puisis.

— Vai tu būsi Dāvis!— Tā mani sauc, bet kas tu pats būsi un ko te meklē!— Tava māte teica, ka tu fe strādājot un varēšot man izrādīt, kā to etiķi taisi.— Māte necik sen te bija un aizgāja uz mājām. Kur tu viņu satiki!— Aiz baznīcas tikāmies, kad es noguris apsēdos viņai blakus. Tur tad raisījās mūsu valodas.

Redzi, ja te būtu vajadzīgs kāds cilvēks, es labprāt strādātu.— Nē, strādnieku mums nevajag, un te viņu vispār ļoti maz. Te vairāk vajadzīgi šķūtnieki. Bet

šķūtīs sūta tikai klaušu ļaudis, kas naudu nemaksā. Izrādīt un izstāstīt, kā te strādā, to es varu. Redzi, taisvaļējos kublos siltumā rūgst atšķaidīts spirts, vīns, alus vai medus. Rūgstot tie pārklājas ar zaļganu plēvi,ko nedrīkst sabojāt, jo tai liela nozīme pie etiķa rašanās. Cieši jāseko, lai etiķis nepārrūgtu unnesabojātos. Tas arī ir viss. Vajadzīga liela uzmanība un pacietība, jo etiķa rūgšana notiek visai lēni.Skatoties pēc tā, kas ņemts raudzēšanai, iznāk vai nu vīna, alus vai medus etiķis.

— Kur tu visu to iemācījies!— Noskatījos no vācu meistara, kas te agrāk rīkoja. Palēnām izprašņāju un uzzināju visus sīkumus,

tā ka pēdīgi visu darīju es, bet meistars vairāk slaistījās apkārt vai sēdēja Irlavas krogā. Tad meistaruatlaida un ielika mani viņa vietā. Meistars saņēma meistara algu, bet es saņemu to pašu agrāko strādniekaalgu. Saki — vai tas ir taisnīgi! Darba ir daudz, jo uzdots gadā izraudzēt desmit mucas etiķa un nosūtīt uzJelgavu. Stāsta, ka Kurzemē esot sešas etiķa vārītavas, tad nu var redzēt, cik daudz etiķa patērē lielkungsun viņa galma ļaudis.

— Kur viņi liek tik daudz etiķa!— Es arī skaidri nezinu. Noēst un nodzert tik daudz nevar. Esmu dzirdējis, ka sērgu laikā un

slimojot kungi ar to ierīvējoties, jo etiķis pasargājot no slimībām.— Varbūt es varētu noderēt alus darītavā!— Nedomāju gan, jo ari tur visus darbus dara klaušu kārtā.Pičs atvadījās un gāja tālāk. Viņš apstaigāja Irlavas muižas tuvāko apkārtni un nonāca aiz muižas.

Ceļš ļoti stāvu gāja lejā starp zāļainām pļavām, kur Abavā ietek rāmā Viesāte. Vakara saule vēl spožispīdēja, bet bija tik tuvu zemei, ka Piča un Puļa ēnas no augstās kraujas izstiepās pa zālāju ceturtdaļverstsgarumā, kur zaļā zeme robežojās ar ielejas zilgano mežmalu. Izpriecējis acis ar gaišo ieleju un mirdzošoViesāti, Pičs gāja atpakaļ uz krogu.

Liels un smags gulēja Irlavas krogs pie divu lielu ceļu krustojuma. Guļbūves vainagi bija gan rudens

vētrās nomelnējuši un vasaras karstumā sasprēgājuši, bet vēl cieti un izturīgi. Jumta salmi vietām ar sūnuapauguši, bet nekur tos neredzēja vēja izplūkātus. Garajai un platajai ēkai galos bija pa plašai stadulai,kur varēja ērti iebraukf lielu skaitu pajūgu. Nevienā gadalaikā netrūka tālu ceļu braucēju, kas, vakaram untumsai uznākot, meklēja sev un saviem zirgiem naktsmājas. Garas rindas spirta, alus un dažādu prečuvezumu dzinās pa vienu ceļu gar Irlavas krogu uz Tukumu un Sloku vai pat uz Rīgu, bet pa otru — uzKandavu vai Jelgavu.

Kad Pičs iegāja krogā, tur vēl bija tukšs un kluss, jo parasti kroga dzīve sākās vēlu vakarā, kadiegriezās pārnakšņot muižu šķūtnieki. Pašreiz lielā kroga istaba bija tukša. Tikai pie netīra galda kūkojanoplucis vīrelis. Pičs apsēdās istabas kaktā uz sola un raisīja vaļā savu nastiņu. Pūlis nosēdās pretī unvērīgi sekoja Piča rokām. Kad parādījās plāceņa gabals, suņa acis kļuva kāras un prasīgas. Paēdis pats unpaēdinājis ceļa biedru, Pičs atkal sasēja nastiņu un ērti atlaidās pret sienu. Nostaigātie ceļa gabali bijapadarījuši kājas gurdas, bet prāts bija možs.

Apskatījis plato solu, Pičs nodomāja;«Tepat būtu laba gulēšana, bet šodien sestdiena, tad jau droši vien krogā būs daudz jautru ļaužu un

no gulēšanas maz kas iznāks, varbūt tikai rīta pusē.»Pičs kļuva gurdenāks. Domas lēni izplēnēja vakara zilajā mierā. Kroga istaba pildījās ēnām. Vecajai

ēkai trīsēja pāri mēness gaisma, ietina zilganā dūmakā un iemeta arī kroga lielajā istabā gaismasčetrstūrus. Ienāca krodzinieks un uzsvieda uz galda skalu žūksni. Ja kāds grib gaismu, lai dedzina unpieskata. Ja pašam būs vajadzīga gaisma, gan atradīsies svecīte.

Gar kroga mazajiem lodziņiem pagāja jautru ļaužu bars, draiskojoties un skaļus smieklus bārstot.Līdz ar ienācējiem istabā kļuva skaļi un jautri. Pičs uztrūkās un vērās platām acīm.

— Uguni, uguni! — kliedza vieni.— Danci, danci! — sauca otri.Uzšķīla uguni un iededzināja skalu, bet dancis neskanēja, jo nebija spēlmaņu, kas spēlē.— Kur gan aklais Einis ar brāli šovakar kavējas!Ienāca daži vecāki vīri un apsēdās, bet jaunieši palikastāvam. Viņiem tāpat bija labi, apskatot citam citu un ķircinoties.Visiem priekšā grozījās Irlavas muižas etiķa vārītājs Dāvis. Viņa pelēkie, garie svārki bija sajozti ar

ādas siksnu, bet kājās — jaunas pastalas un baltie auti līdz pat ceļiem auklām notīti. Bikses gan puisimbija no biezas pakulu drānas. Bet tādas jau bija visiem puišiem. Dāvis acīm kaut ko meklēja meitu barā unreižu reizēm pasita savu caunādas cepuri no vienas auss uz otru.

A-ā, tur jau laikam viņa stāvēja, atspiedusies pret garā galda galu, un runājās ar otru daiļavu garāmdzeltenām bizēm. Cik zīļots vainadziņš bija viņai galvā, un cik balta villaine sedza viņas plecus! Villainimeitene uz pleca bija saspraudusi ar sudraba saktu. Citām meitām bija alvas vai misiņa saktas. Viņai bijavadmalas brunči, un likās, ka arī krekliņi baltāks un krāsaināks nekā citām meitām.

Skaļu gaviļu saņemti, ienāca abi spēlmaņi. Drīz jauniešu pāri griezās straujā dejā tik veikli un viegli,it kā visu garo dienu nebūtu locījušies laukā pie smaga darba un tas negulētu kaulos. Arī etiķa vārītavasDāvis bija dancotāju pulkā, kur kāda gaišmate garām bizēm viņam bija stipri iepatikusies. Griezās visalielā kroga istaba, plīvoja mati, svārki un lakati.

Pičs klusi sēdēja kaktiņā un ziņkāri vēroja visu, kas notika apkārt. Krodzinieka svecīte kā zvaigznītemirgoja pie dibensienas, kur izsniedza alu un brandavu. Dejotāju jautrība sita augstu vilni. Puiši griezameitas tik sparīgi, ka kuls no kāju piesitieniem dunēja kā rijā pie kulšanas, bet meitas tik smējās, baltuszobus rādot, un pa reizei priecīgi Iespiedzās.

Pūlis sēdēja, ausis saslējis, un brīnījās, kādēļ saceļ tik lielu un nevajadzīgu troksni. Te, kur gadījies,kur ne, danču tracim gribēja izspraukties cauri kaķis. Kad Pūlis to pamanīja, viņa suņa sirds neizturēja.Aizmirsis aizliegumu, viņš šāvās augšā un triecās dancotāju barā ķert mūžseno ienaidnieku. Kāds pārisklupa pār suni un nogāza arī otru pāri un tie atkal citus, līdz gulēja zemē un smējās vesela kaudze priecīgu

ļaužu. Viņi nedusmojās. Ai nē, par ko lai viņi dusmotos! Tracis tikai jautrību vēl pavairoja. Uzcēlās,sakārtojās, izmaksāja spēlmaņiem dzeramo un, mazliet atžilbuši, rāva atkal vaļā, jo laiks negaidīja un drīzbūs jādodas mājās.

Ap pusnakti viss trokšņainais bars, kā nācis, reizē aizgāja, un krogā nu bija atkal klusu. Krodzinieksnodzēsa skalu un ar sveci rokā aizgāja uz savu galu, lai dotos pie miera. Kroga istabā palika vienīgi Pičsun Pūlis.

SARUNA PIE SĀTU KROGA Pičs pamodās, kad ārā bija liela diena, un tūdaļ posās uz iešanu. Ārā gaišajā saulē viņš mazliet

apžilba, jo kroga istaba bija krēslas pilna. Pičs pagriezās pa kreisi un aizgāja pa Kandavas ceļu. Viņšiegrima gaismas mirdzumā un zaļās ainavas dziļumā. Lejā pie Abavas viņš brīdi apstājās. Upe te vēl bijamaza, iegulusi lēzenos krastos, ūdenszāļu aizsegta un tikko saredzama. Kad pārgāja upei, ceļš ievijāssausā priežu silā. Kājas mina ceļa irdeno smilti, bet abpus ceļa sarkani priežu stumbri cēlās pretīpadebešiem.

Pavasara saule sildīja kā vasarā, un drīz Piiam kļuva par siltu. Viņš iegāja soļus divdesmit mežā unatsēdās mīkstā sūnā, atspiedis muguru pret resnu priedi. Saule dega sila zaļganajā un pelēkajā sūnā unkrita vaivarāju ceros. Saules stari trīcēja arī sarkanajos koku stumbros, no kuriem pilēja silti sveķi. Pūlisaizjoņoja pa koku starpu, bet Pičs sēdēja un priecājās par gaišo pasauli sev apkārt. Virs galvas bija tumšiskuju vainagi. Lēna vēja pūsma nēsāja apkārt reibīgas vasaras smardes. Puskrēslā audās saules stari. Turgaisma rotaļājās ar ēnu un krita uz guļošo cilvēku. Pičs bija noslīdējis guļus un aizmidzis.

Kādas brīnumainas lietas viņš redzēja sapnī! Viņš atradās pie staltas divstāvu mūra ēkas, kādas tikaiJelgavā redzamas. Lielajai ēkai priekšā auga divas liepas, tik garas, ka sniedzās pāri sarkanajam jumtam.Pats viņš bija ģērbies pavisam savādi: ne kā zemnieks pelēkos apjoztos svārkos līdz ceļiem, arī ne kākungs īsām biksēm, garām zeķēm, kuplos svārkos ar mežģīnēm. Nē, Pižs bija ģērbies pavisam neredzēti.Viņam bija īsi, gludi svārki, garas, gludas bikses un kājās kurpes. Viņam bija arī suns, liels melni balts argaru spalvu, un nesauca viņu Puli, bei pavisam citādi un nedzirdēti. No lielās mājas izskrēja bērni, daudzbērnu. Viņam kāds it kā pačukstēja, ka tā esot skola. Te Pičs atmodās un vēl labu brīdi bija dīvainā sapņavarā. Tad viņi cēlās, pasauca Puli un izgāja uz ceļa.

Pie Bērzkroga Pūlim iznāca maza saķerianās ar krodzinieka suni.— Turi, Turi! — kāds uzstājīgi no kroga sauca, bet brūnais Turis nedomāja atlaisties un mācās

Pūlim virsū. Paireiz brauca garām kāds zemnieks, un Pūlis izdarīja, ko Pičs nekad nebūtu no viņa gaidījis:viņš ielēca zemnieka kokasniekos, uzstājās priekšķepām uz ratu malas un aizbrauca, šķelmīgi noskatījiesuz pārsteigto Turi. Mazu gabaliņu tālāk Pūlis atkal izlēca no ratiem un sagaidīja savu saimnieku. Viņšskatījās uz Piču, galvu piešķiebis, un vēdināja asti, kas varēja nozīmēt: «Redz, cik labi iznāca!»

Pie Sātu kroga Pičs apstājās neziņā: pretī stāvēja ne vairs viens, bet trīs ce|i. Pa kuru lai nu zina iet!Būs vai tīri kādam jāuzprasa, kurp ved šie trīs ceļi. Aplaida acis visapkārt un meklēja pēc cilvēka, arkuru varētu parunāt.

Kroga priekšā stāvēja ļaužu bariņš, daži kāpa baznīckalnā, kur pulcējās sievas ar bērniem. Redzams,šodien atbrauks mācītājs un teiks Sātu baznīcā sprediķi. Pičs piegāja pie ļaužu bariņa, kur zemnieku vīribija salasījušies ap kādu vecīti, kam labo svētdienas drānu vietā bija apdilis nātns svārks un galvā lūkucepure. Zem tās redzēja seju ar gājēja cilvēka likteņa ievilktām rūpju rievām. Nevarēja dzirdēt, ko viņšstāsta, lāgiem pacilājot un noplātot rokas. Pičs piegāja tuvāk paklausīties. Sākumā viņam likās, ka tā tiktāda tukša pļāpāšana, bet, ieklausījies vērīgāk, sāka noprast, ka vecais stāsta par savu dzimto pusi un parturienes kungu kārtas ļaudīm.

— Daži viņu sauc padulnu, bet vai tad citi labāki! Tai ziņā mūsu novads stāv sliktā slavā: dienu unnakti kungi žūpo un rij kā negauši. Kas izturīgs un visus nodzer pagaldē, ir varonis, kuru citi kungi slavēun apbrīno. Tā viņi trako, kaut vai tūdaļ gals klāt. Ir arī dzirdēts, ka dažs tikmēr dzēris, līdz bijis pagalam.Un kur nu vēl duršanās ar zobeniem!

— Tā kungiem tikai tāda joka spēle, — ierunājās kāds no bara, — kolīdz uzdur maķenīt asinis,pretinieks skaitās nokauts — un var dzert un dzīrot tālāk.

— Nesaki vis, katrreiz nepāriet tik viegli. Āre, Svitenes kunga radinieku Bauskas pilskunga brālisnodūra beigtu uz vietas. Vēlāk izrīkoja lepnas bēres, vadāja slepkavnieku starp plikiem zobeniem, bet

baznīcā pie šķirsta izlīga ar mirušā radiem, nelaiķi apraka un aizmirsa. Tā mūsu pusē kungi dzīvo!— Dzer un līksmo mūsu kungi arī, — iekrita valodā kāds no vietējiem zemniekiem. — Tik

mūsējiem maza rocība, tālab nevar to, ko jūsējie. Bet dzert un izrādīties grib arī šie. Izkaujas un brauc novienas muižas uz otru, kur iet atkal vaļā tā pati nesavaldīgā uzdzīve. Ja kungiem gadās nopietni salēkties,tad sauc kopā muižas ļaudis, lai triec svešos kungus no muižas ārā un bultē vārtus ciet.

— Vai esat dzirdējuši, kā atgadījies Augškurzemē, kur viens muižnieks ar savu varzu dienas laikāiebrucis Līkumu muižā! — ierunājās atkal vecais vīrs. — Neesat! Nu redz, ielauzušies Līkumu muižaskungu namā, piegrūduši kungam pie acīm šaujamo un prasījuši pēc atslēgām. Kad kungs liedzies dot, taduzlauzuši istabās visus šķirstus un lādes, kur vispirms meklējuši papīrus ar muižas rektēm. Muižaskundzēni izģērbuši gandrīz pliku, izgrūduši pagalmā, lai salst aukstumā un slapjumā. Pašam kungamnoplēsuši drānas un mocījuši tik ilgi, līdz viņš izdevis naudas lādes atslēgas. Tad kungu aizrāvuši uzpurvu un mietiem tikmēr dauzījuši, līdz šis palicis klusu un nav vairs kustējies. Kungs tomēr nav bijisbeigts, bet vēl varējis pa mežiem un krūmiem aizvilkties līdz Sēlpilij un žēloties virspilskungam. Betmuiža pa to laiku galīgi izlaupīta, aUvcsts viss, kas vien bijis kustināms.

— Vai tu no Augškurzemes!— Nē, tuvāk, no Bauskas puses. Bet to nepieminiet un runājiet klusāk, jo es … Lai gan esmu vecs

un nespēcīgs, aiziet no sētas tomēr nedrīkstēju. Tagad nu slapstos vienā otrā vietā, pastrādāju, cik manimazie spēki ļauj, un, kad sāk izprašņāt, klīstu tālāk.

Saruna pārtrūka, jo pie kroga piebrauca divzirgu pajūgs, kuram par braucēju bija liels, plecīgs vīrs,bet aiz viņa ratu pakaļā sēdēja tievs pamaza auguma kungs. No kroga izsteidzās viņam pretī pakalpīgsvīriņi, pietecēja pie ratiem un paņēma kunga lietas.

— Lūgtu, kungs, nāciet kambarī atpūsties, būsiet ceļā piekusuši.— Mācītājs, — kāds pačukstēja.Mācītājs iegāja krogā, bet vedējs Iebrauca pajūgu stadulā.— Kāds jūsu mācītājs sīka auguma, — brīnījās svešais.— Toties viņam liela dūša un visur līdz lielais Krišus. Tas kaut kuru salieks ragā, lai tik kungs

pamet ar aci.— Vai dieniņ, kas nu mācītāju aiztiks!— Visādi var gadīties, jo mūsu mācītājs arī visādi pelnās. Piekopjot mācītāja amatu un braukājot

apkārt, viņš okšķerē pēc izbēgušiem klaušu zemniekiem. Dažs labs, gribēdams viņam iztapt, pienes ziņas,kā šis pats šķesteris, kas, līkumā sameties, izskrēja pretī. Tu labāk turies tālāk un nelien viņiem acīs,ieraudzīs svešinieku, tūdaļ tincinās, kas tas tāds, no kurienes.

— Mācītājs ķer izbēgušus zemniekus un par to saņem no muižas asinsnaudu!— Viņš nelaiž vis ziņu uz muižu, bet kalpina saķerto pats savā darbā un tā izdzen kā reti kāds,

arvien biedējot ar muižu. Tur vienam jau draudot kājas nociršana, jo bēdzis otro reizi. Noķertie tad arī ietklupdami krizdami, mācītāju un savu nelaimīgo mūžu lādēdami.

— Bet kālab viņi vadā līdz to lielo spēkavīru! Bēgļi uz ceļiem nevienam neuzbrūk, paši pa gabalul&sās citiem no kājām nost.

— Tā vis nav, ir visādi gadījies. Un tad vēl mūsu mācītājs sanācis naidā ar citiem mācītājiem, unviens no viņiem lielījies mazo vīreli mīkstu pataisīt. Mācītāji ne par matu nav labāki par muižniekiem,tāpat naidojas un kaujas kā tie.

Pēkšņi vecītis pameta neuzticīgas acis uz visām pusēm, kļuva ļoti steidzīgs un manījās nozust. Pižsarī taisījās ātrāk prom, tik vēl paprasīja par ceļiem. Tad arī uzzināja, ka te krustojas Tukuma — Kuldīgasceļš ar Jelgavas — Kandavas ceļu. Viņš nevarēja lēti izšķirties, pa kuru iet. Grenču «Glāzniekos» esotglāžu šķūnis. Ja gribēja tur tikt, bija jāiet pa Kuldīgas ceļu. Vecsātos esot vadmalas austuve. Tā būtu paceļam uz Kandavu, kur ir pulvera dzirnavas. Uz glāžu šķūni nav ko iet, jo tā darbs viņam vēl labi prātā noSlokas. Tālab viņš ies pa Kandavas ceļu.

Jaunās asinis strauji ritēja dzīslās, krūtis elpoja dziļi un mierīgi, bet par kungiem un mācītājiemviņam maza bēda.

Vecsāti nebija tālu, nepilnas divas verstis jāiet. Kad iegāja pagalmā, tūdaļ varēja just, ka irsvētdiena, jo nemanīja parastā darba trokšņa un steigas. Lielās austuvju ēkas stāvēja klusas, nekas tajāsneklaudzēja, un alusdarītavā, etiķa vārītavā un brankūzī nekas nešņāca un nekūpēja. Cilvēku redzēja maz,jo klaušinieki bija savās sētās. Paretam kāds, saģērbies labajās drānās, mierīgi pārstaigāja plašopagalmu, šur tur apstājās un parunājās. PiЈs saprata, ka šodien te nekas nav iesākams un viņš var mierīgiiet tālāk. Pie lielās austuves ēkas uz soliņa sēdēja vecs vīrs un nopietni apskatīja Picu. Zēns apsēdāsviņam līdzās.

— Kas tu tāds būsi! Neesmu tevi nekad redzējis.— Kur lai tu būtu mani redzējis, ka es nekad te neesmu bijis un tikai nule atnācu no Tukuma.— No Tukuma! Vai tur kāda sērga vai cita nelaime, ka bēgi projām!— Es nebēgu. Man ce|š uz šo pusi un tad tāpat, garām ejot, iegriezos atpūsties un paraudzīties, kā

te dzīvojat.— Visur viens un tas pats: kungi ēd pār mēru, bet klaušinieki to pašu mazumiņu, kas viņiem ir, ar

sātu.— Ko tur lielajā namā aužat!— To pašu vienkāršo vadmalu jau aužam. Vai tad karavīriem vajag kādu smalku vai atkal tiem

lielkunga kalpiem Jelgavā! Tiem jau tad arī aužam.No tuvākās mājiņas iznāca zēniņš. Rokā viņam bija maizes rika. Atnāca, nostājās blakus vecajam

tēvam un skatījās uz Puli, kas savukārt skatījās, kā zēns kož maizē. Zēns nokoda gabaliņu un pasviedaPūlim. Pūlis apēda maizi un pasita galvu uz augšu, kas nozīmēja, lai dod vēl. Zēniņš deva arī. Tad nomājiņas izskrēja pajauna sieviete, un balss viņai pacēlās skaļa un spiedzoša:

— Nolādētie vazaņķi, atņem bērnam maizi! Triekt tik tādus ratā!— Valdies, Zete, neviens tavam bērnam nav atņēmis maizi. Puikiņš pats kādu kripatu pameta

sunītim, — vecais tēvs norāja nesavaldīgo sievu.Pičam sievas vārdi sāpīgi iedzēla un, tādus dzirdot, bija grūti savaldīties, tādēļ viņš tūdaļ cēlās uz

iešanu.— Tu, dēls, neņem negantās sievas vārdus tūdaļ pie sirds. Viņai bļaustīšanās un lamāšanās kā

dienišķā maize.Bet Pičs vairs nepalika, pateicās vecajam par laipnu vārdu un gāja. Uz priekšu, uz Kandavu.Ceļš ilgi veda caur mežu. Gaiss bija valgas un tīkamas meža dvingas pilns. Pie zilajām debesīm

peldēja lieli sudrabpelēki mākoņi mirdzošām malām un meta pāri mežam un ceļam skrejošas ēnas.Pičs novilka svārkus un pārmeta pār plecu.'Viņš bija stipri sakarsis, un sviedri uz pieres rasoja kā

siena laikā. Kad izgāja no meža, viņš negaidot atradās pie kroga. Turpat bija arī aka ar kārti un spainiceļa vīriem zirgu dzirdīšanai. Pičs izvilka spaini vēsa ūdens un ar baudu padzērās, tad atsēdās pie kokabrīdi atpūsties. Tā bija labi. Ceļā nogurušās kājas lēni atlaidās un patīkami tirpa. Labu brīdi sēdējis, Pičsjau gribēja celties un iet tālāk, kad pie kroga piebrauca zemnieks, kas ratos veda vairākus vīrus. Pats viņšbija piemeties ratu priekšā, bet divi vīri ar krietnām bozēm sēdēja, pārkāruši kājas ratu sānu dēļiem.Ratos garšļaukus gulēja sasiets vīrs. Viņa pelēkais svārks bija saplēsts, viens vaigs asiņains un dubļiemnotašķīts. Pičs parāvās aiz koka, svešajiem nost no acīm. \

— Esiet taču cilvēki, iedodiet vismaz nodzerties, — sasietais lūdzās.— Pārbrauksim muižā, tur tev iedos tādu dzērienu, ka pusgadu nevarēsi ne sēdēt, ne gulēt, —

ņirgājās jaunākais boznieks.— Tā nevar, Kriš, — iebilda otrs, jau vecāks vīrs ar sirmu galvu, — cilvēks vien ir, vai nu tāpēc,

ka bēdzis, ļausim slāpēs mocīties. Pieturi, es sameklēšu trauku. — Un viņš iegāja krogā.— Es arī ieiešu izdzert vienu kannu alus un tūdaļ būšu atpakaļ. Tik tu pielūko, ka šis atkal

neaizlaižas, — otrs boznieks vēl uzsauca vedējam un arī iegāja krogā.Pičs tūdaļ noģida, ka ved saķertu muižas bēgli. Viņš piegāja pie ratiem parunāties ar vedēju. Tā bija,

kā viņš iedomājis. Saķertais zemnieks vairāk nekā gadu bijis pazudis, bet muižas okšķeri tomēr viņuuzoduši.

Runājoties ar vedēju, Pičs sasietajam iespieda saujā savu tutenīti un, atvadījies no runīgā zemnieka,pacēntās ātrāk nozust. Viņš vēl nebija necik tālu ticis, kad aiz muguras jau kliedza, lai sit, lai ķer. Kadzēns pameta acis atpakaļ, viņš redzēja, ka gūsteknis pašlaik pārlec grāvim un ieskrien krūmos.

— Lai nu ķer zaķi mežā, — Pičs nosmējās un pielika stingrāku soli.

KANDAVAS ZĒNI DEDZINA PULVERI Kandava — mazs miestiņš Abavas senlejas augstā krasta nolaidenumā. Visas nedaudzās miesta ēkas

no koka, arī baznīca senlejas kreisajā krastā koka. Pils, kunga miteklis, smaga akmens celtne, jau stipriapdrupusi un bojāta. Tādu Pičs redzēja Kandavu, kad vakarā tur nonāca.

Diena slīdēja rietā, un ēnas bija biezas, bet Pičs vēl nezināja, kur pārlaidīs nakti. Kad acis uztvēraupes gaišo virsmu, kas blāvi mirdzēja zilganajā krēslā, kājas nesa turpu, lai vēsajā ūdenī noskalotu garāceļa putekļus. Vai mazumu putekļu viņa kājas bija uzvandījušas, soļojot pa izkaltušo ceļu!

— Tur neej, tur muklājs! Ej uz augšu un tad nāc šurp, — kāds sauca.— Vai tu man teici!— Nu kam tad citam. Nāc te, ja gribi tikt pie upes.Pičs gāja turp, no kurienes skanēja balss un kur redzēja zēnu.— Es tevi pamanīju, tikko ienāci miestā, — runāja svešais, mazgājot upē kājas, — gāji kā jau

svešinieks, apkārt skatīdamies.Noskalojis acis un kājas, Pičs brangi atvēsinājās.Svešais Kandavas puisis saucās Vents. Kad Pičs Ierunājās par naktsmājām, viņš aicināja Piču līdzi.

Šķūnītī gan stāvot kaza, bet tur esot arī pērnie salmi, kuros laba un silta gulēšana.Šķūnītī tiešām bija salmi un kaza. Pūlis piegāja to apskatīt, bet, kad tā slēja ragus pretī, aizgāja un

apgulās pie Piča. Puiši ieturēja sausas un skopas vakariņas un izstiepās salmos. Pičs uzzināja, ka Ventsstrādā Kandavas linaustuvē. Strādnieku tur nevajagot. Austuvei gan gadā jānododot vismaz divi tūkstošiolekšu auduma, bet lielākā daļa esot jānoauž zemnieku sievām savās sētās. Tādēļ pašā austuvē aužamostāvu esot maz un uz vietas tiekot maz austs. Lai Pičs izmēģinot laimi pulvera sudmalās.

Tur Pičs nokļuva otrā rītā agri. Pulvera sudmalas atradās miesta pakājē, un Piča vērību tūdaļpiesaistīja smagā četrstūrainā divstāvu ēka brīnum bieziem mūriem un maziem lodziņiem. Zem šī torņavarēja manīt pagrabus. Apkārt bija īsta tirgus kņada. Pičs tūdaļ nebāzās vidū, bet noskatījās, kas tur īstinotiek. Bija pievestas mucas no Rendas muciniekiem, salpetris no Slampes vārītavas, ogles no tuvējiemdarvas cepļiem un sērs no Kandavas avota. Bija sabraukuši arī pulvera šķūtnieki, kam pulvera mucasjānoved Slokā, no kurienes tās pa Lielupi sūtīs tālāk uz Rīgu. Kā jau pie pirmdienas, drūzmēšanās bijaliela. Tālinieki bija izbraukuši no mājas cits svētdienas pēcpusdienā, cits vakarā un tagad steidzās unbārās, jo visi gribēja ātrāk tikt mājās. Sēra un ogļu vedējus kā tuvākos noraidīja un lika gaidīt, kamēratlaidīs tāliniekus, bet ar atlikušajiem arī netika nekādā galā. Kad Pičs piedāvājās palīdzēt, viņu bezliekas runāšanas norīkoja, lai palīdz iekraut pulvera mucas. Visa diena pagāja vienā steigā, un sēra unogļu vedējus atlaida tikai vēlā pēcpusdienā.

Tā Pičs sāka strādāt Kandavas pulvera sudmalās. Pagāja nedējas, un Pičs labi iepazina darbu unbiedrus. Tur bija viens tāds jauns puisis Justs, ar kuru Pičam varen labi sakrita. Vakaros Justs nāca uzšķūnīti pie Piča un Venta. Tad viņi sprieda par daudz un dažādām lietām, piemēram, par to pašu pulveri.Justs zināja teikt, ka svešās zemēs plosoties lieli kari un tāpēc vajagot daudz šaujamā. Pulvera taisīšanaivajadzīgās bērza koka ogles, salpetris un sērs Kurzemē viegli atrodami, tādēļ pulvera sudmalaslielkungam ienesot lielu naudu.

— Nu saki, cik daudz, — uzstāja Pičs.— To es nezinu. Zinu tikai, ka Kurzemē esot piecas pulvera sudmalas, kas gadā samaļot trīstūkstoš

birkavas1 pulvera, bet Rīgā par birkavu maksājot astoņdesmit florēnus. Ek, būtu nu mācējuši saskaitīt, cikiznāk par visām trīstūkstoš birkavām! Laikam jau briesmīgi daudz.

Svētdienās draugi staigāja pa Kandavas apkārtni, aizgāja uz sēravotu, izstaigāja Abavas leju uzvienu un otru pusi, apskatīja mūra pili, kas taisījās sabrukt. Pičs draugiem stāstīja par Jelgavas pili, kopats redzējis un ko dzirdējis no Mikus brāļa. Arī par Dobeles pili pieminēja.

Kādu vakaru atkal bija runa par pulveri.— Viss lielais pulvera spēks nāk no koka, — sprieda Pičs, — ogles no koka, salpetris no pelniem,

tātad arī no koka.— Bet vai zināt, ka pulverim lielais spēks tikai musketes un lielgabala stobrā! Sadedzinot vaļēju

pulveri, nekāds spēks neparādās, pulveris sadeg, un tas ir viss, — teica Justs.— Kā tad tas var būt! — neticēja abi draugi.— Neticat! Labi, izmēģināsim. Es iegrābšu kabatāsi Trīstūkstoš birkavas — apm. 500 t.dažas saujas pulvera, svētdien aiziesim aiz upes un sadedzināsim.Nākamajā svētdienā, kad Pičs un Vents tikko bija uzcēlušies un mutes noskalojuši. Justs bija klāt,

rādīja kabatās sabērto pulveri un vedināja uz iešanu. Zeni uz ātru roku apēda pa maizes gabalam, uzdzēraūdeni un bija gatavi gājēji. Pārgāja Abavu un nostaigāja kādas divas verstis gar upi uz leju. Tur bija vietalabu labā: neliels klajumiņš, visapkārt lieli koki, vēja nekāda. Justs noplūca dadžu lapas, izklāja unuzbēra uz tām pulveri, kādas četras saujas. Nu sameklēja šķiltavas un posu. Pičs un Vents pie laikaaizbēga tālāk no bīstamās vietas, Vents pat aizspieda ausis. Pasauca ar? Puli projām. Justs šķīla vairākasreizes, dzirksteles krita uz posu, bet tā negribēja lāgā gruzdēt. Pēdīgi viss bija, kā vajag, vēl labi sapūtaun, kad zili dūmi sāka virmot gaisā, grūda pulverim klāt. Izšāvās augsta liesma, un pulveris sadega bezsprādziena, tik nošņācās, un Justs pazuda biezā dūmu mākonī. Kad Pičs un Vents piegāja pie Justa, viņidraugu nepazina: ģīmis un rokas bija visgarām melnas, mati un uzacis apsvilušas. Viņi ne pa jokamnobijās, bet Justs tik smējās, melnajā ģīmī baltus zobus zibinot.

— Nu, vai es neteicu! — viņš priecīgs sauca.— Bet tu esi melni kā moris.— Tas no dūmiem. Pulvera bija daudz, vesels lielgabala lādiņš, — nokliedza Justs, aizskriedams

uz Abavu mazgāties.Tiešām, liels nekas nebija noticis, tik uzacis un mati apsviluši. Kad nu viss tā laimīgi bija beidzies,

zēni vieglām sirdīm gāja gar upmalu tālāk. Bet tad viņiem Iesitās degunā spēcīga rūgteni salda smarde.Liepu mēneša tvanīgajā gaisā tā viņiem likās stipri pazīstama.

— Draugi, vīgrieži zied! — sauca viens.— Kad vīgrieži zied, zemenes sarkanas, — teica otrs.

Zēni steidzās uz priekšu un drīz mežmalas piesaulītē atrada sarkanas ogas, kas, piesūkušās vasarassaules, smagi liecās pāri zaļajām mētrām. Draugi paēdās saldās ogas un tad ilgi gulēja augšpēdu,raugoties baltajos, klīstošajos vasaras mākoņos. Gaiss bija pilns vasaras tveices, bija tik labi, ka patrunāt negribējās.

Kad Piis bija nodzīvojis Kandavā vairāk nekā trīs mēnešus, šķūnītī kādu vakaru Vents pieminēja

Rendas miestu un skaisto Rendas upes gravu ar ūdenskritumu.— Man Rendā dzīvo mātesbrālis. Arvien taisos turp aiziet, bet nekad neiznāk. Nupat gan būs jāiet,

mātepastāvīgi urda, lai ejot, tēvocis laidis ziņu, ka gribot redzēt māsasdēlu.— Ko viņi tur Rendā dara!— Strādā papīrsudmalās.— Vai zini, Vent, es arī taisos turp iet. Tad jau iesim reizē, būs īsāks ceļi.— Tu gribi aiziet no Kandavas! Vai tev pulversudmalās nepatīk, varbūt darbs par grūtu!— Kur nav grūti! Bet tas nav īstais iemesls. Redzi, man jau sen iecerēts doties uz Rendu, un divatā

būs īsāks ceļi. Kad tu domā iet!Vents bija ar mieru iet kaut vai tūlīt, kamēr laiks jauks un silts, bet Pičs gribēja gaidīt divas nedēļas.

Tad viņi saņems savu mazo algu un varēs iet mierīgu prātu.Pičs bija nodzīvojis Kandavā visu vasaru, apaļus četrus mēneius. Tā bija labi pavadīta vasara.

Dienas pagāja smagā darbā, bet Pičs bija norūdījies, miesa kļuvusi sīksta, tādēļ grūtumu daudz nejuta.Toties vakari un svētdienas piederēja jaunieiiem. Viņiem pietika laika gan padraiskoties, gan gudras unprātīgas runas parunāt: par cilvēkiem, kas tik dažādi, un par viņu darbiem, kas arī visai dažādi. Pičsdraugiem stāstīja, ko pieredzējis divu gadu laikā, kopi aizbēdzis no vagara, stāstīja par nopietniem un arījocīgiem notikumiem. Kādus tik ļaudis viņi savā ceļā nebija sastapis, bet lielāko tiesu tie bijuii labi unatsaucīgi.

Kad viņi tagad posās no Kandavas aiziet, bija atkal kaut kā žēl, bija arī mazliet skumīgi. SeviiķiPičam pietrūks labsirdīgā un krietnā Justa. Kā vienmēr viņi par savu aizieianu nevienam citam neteica,atvadījās vienīgi no Justa.

— Vai mēs vēl kādreiz redzēsimies! — jautāja Justs.— Kas to lai zina, visādi var gadīties, — atbildēja Pičs un spieda drauga roku.

VĪNOGU MIESTĀ SABILĒ Agri no rīta ap saules lēktu zēni jau soļoja uz Sabili, kas bija ceļā uz Rendu. Abi draugi, kas gāja

blakus, bija krietni puiši un tomēr, cik katrs no viņiem savādas dabas. Pičs vairāk priecājās par to, koredzēja pirmo reizi, kas bija jauns, vēl neredzēts. Venta sirdij tuvāks likās redzētais, agrāk iemīļotais.Vents jau tagad prātoja, kur pavadīs nakti, kad un ko ēdīs. Pičs smējās un teica:

— Es nekad nerūpējos, kad ēdīšu, kur gulēšu. Edīšu, kad būšu izsalcis, un gulēšu, kur pagadīsies.Vai tad siltā laikā tas nav vienalga!

Sīs sīkās rakstura savādības viņiem neliedza būt labiem draugiem.Vents jau agrāk pa šo ceļu bija gājis, tādēļ pazina un varēja Pičam šo to parādīt un pastāstīt. Drīz

ceļš sāka iet blakus Abavai, un gleznainā upe bija labi apskatāma. Vietām Abavas senleja sarāvās šaura,vietām izpletās vai veselu versti plata. Stāvie krasti dažviet bija divdesmit asu augsti, un tos sagraizījagravas un pieteku ielejas. Palaikam krastu atsegumos cauri koku zaļumam pamirdzēja kaļķakmens baltieslāņi, kas radīja acīm visai tīkamas ainavas. Pičs pazina vienīgi Bērzi, Lielupi un Misu, kas tecēja palīdzenumu, tādēļ Abavas lejas krāšņie krasti viņu patīkami pārsteidza. Tur, kur Abavā no kreisās pusesietecēja neliela upīte un pa gabaliņu vēl otra tāda pati, draugi gribēja drusku atpūsties.

— Sīs mazās upītes sauc Amula un Imula, — zināja teikt Vents. — Vai nav jaukas!Dziļas gravas dibenā, locīdamās un lēkādamas pāri akmeņiem un ūdeņus mirdzinādamas, tecēja abas

māsas — Imula un Amula. Abas gandrīz vienā vietā atdeva savus ūdeņus vecākajai māsai Abavai, kas tosnesa tālāk, griežot čaganu putu kaudzītes.

Zēni sēdēja ūdens malā uz akmens. Saulē izkaltušās ūdenszāles un meldri izgaroja īpatnēju smaku. Paūdens virsu pletās ūdensrožu lapas, un tām pāri pacēlās ziedu galviņas. Tālāk dzirdēja ūdeni pārakmeņiem skalojamies. Bija kluss un silts atvasaras laiks, kad trūka saules karstās kvēles, bet dienasslīdēja saulainas un jaukas, auklējot vasaras pēdējos ziedus.

Ceļš vēl arvien neatkāpās no Abavas, kas strauja, akmeņaina un kritumiem bagāta lauzās arvien pretrietumiem. Dažviet ceļā sastapa kaļķakmens lauztuves, no kurām jau pa gabalu dzirdēja dobjus kapļucirtienus un laužņu klaudzienus. Turpat dūmoja cepļi. Varbūt kādreiz Pičs dabūs arī pie šā darbaizmēģināt spēkus.

Ap pusdienas laiku zēni bija Sabilē. Abavas senleja te veselu versti plata un divdesmit sešas asisdziļa. Gar labā krasta stāvajām kraujām redzēja dārzus, bet lejā bija izkaisītas miesta ēkas ar kokabaznīcu un krogu vidū. Zēni staigāja un skatījās, kur piemesties, lai atpūstos un mazliet iekostu.

No tuvākās mājiņas iznāca maza meitenīte un vecs vīrs ar tukšu spaini uz rokas. Vecais paskatījās uzmūsu draugiem un aizgriezās uz upi.

— Vecotēv, vai pēc ūdens iesi! — jautāja Vents.— Jāiet vien būs, pats mājās nenāk, — nosmējās vecais.— Dod man spaini, es izdarīšu ātrāk, — Vents, paķēris spaini, aizskrēja uz upi. Vecais tīksmīgi

nokreksķināja, tāds zēns viņam bija tīkams, bet Pičam jautāja:— Vai tālu ceļu iedami!— Mēs uz Rendu, vecotēv. Te gribējām tik kājas atpūtināt. 1Vents bija drīz no upes atpakaļ un nolika spaini pic> durvīm.— Tencinu, dēls. tev veicās gan ātri.— Skaties, Vent, kādas svešādas ogas, — Pičs rādīja uz augstajiem krūmiem pie mājas sienas,

kur starp IJelām lapām karājās tumšzili ogu ķekari.— Nebiji vis tādas ogas redzējis! Citur nekur Kurzemē tādas neaug kā vien pie mums un arī

Rendā. Vēl Kandavā vajadzētu būt kādiem krūmiem.— Kas tad tās ir par ogām! — vaicāja Pičs.

— Tās taču vīnogas, no kurām spiež sulu un raudzē vīnu, — Vents pasteidzās paskaidrot.— Asne, bērniņ, atnes kādu ķekaru ciemiņiem ko pagaršot.Asne atnesa skaistu ķekaru. Ogas likās apsarmojušas, bet, tikko piedūra pirkstus, sarmiņa noslaucījās

un rokā palika spīdīga, tumšzila oga.— Nu, lieciet uz zoba, — mudināja vecais.— Labas gan, bet vairāk vajadzēja stādīt, — sprieda zēni.— Pa savam vīnakokam ir pie katras mājas, bet paraugieties uz augšu, tur pa stāvajām nogāzēm

mums ierīkoti veseli vīnadārzi.— Tur laikam laba zeme!— Zeme laba. Vīnakoki mīl kaļķi, un tā tur netrūkst. Bet tas nav galvenais. Vīnakoki ir siltu

zemju augi, un krastā viņiem patīk augt, jo krasts pagriezts pret dienvidu sauli un pasargāts no aukstajiemziemeļu vējiem.

Zēni bija ogas apēduši un tencināja audzētāju.— Vai vīnu arī paši darināt! — Pičs gribēja zināt.— Paši raudzējam, kā tad. Mūsu vīnu dzer pat lielkunga galmā, un lielkungs to sūtot arī saviem

svešzemju draugiem. Vīns ir stiprs, drusku paskābs.— Vai tad pēc lielkunga gribas te iesākta vīnogu audzēšana!— Lielkungs Jēkabs arī esot izsūtījis no Vāczemes vīnakoka stādus, kas augot pie lielās Reinas

upes, betpie mums vīnogas aug jau vairāk nekā divi simti gadus.— Vai no vīnogu audzēšanas vien varat dzīvoti— No tās nu gan ne. Mūsu miesta ļaudis lielāko tiesu ir amatnieki. Ir arī precinieki. Mans dēls ir

kurpnieks, sava iztikšana iznāk.Vecais vīrs bija kļuvis varen runīgs un draudzīgs.— Paga, paga, es iešu iekšā un paskatīšos, vai nav vēl kur aizķēries kāds malks mūsu Sabiles vīna,

tad paši par to varēsiet spriest. Pa to laiku apsēdieties mājas priekšā ui soliņa.

RĀVAKMENS BEDRĒS No Sabiles izgāja vēlu, jo viesmīlīgais kurpnieka tēvs gribēja parādīt vīna kalnu un izstāstīt, cik

mākslīgi vīnakoki audzējami, kā piesienami pie mietiņiem un kā apgriežami, jo tiem nevar ļaut augt savāvaļā kā ābelēm un bumbierēm. Laiks skrēja ātri, un, kad attapās, ka jāiet uz Rendu, jau gani dzina lopuspusdienā. Tad gan ar steigu posās ceļā, pateicās par laipno uzņemšanu, novēlēja mazajai Asnei izaugt parbrašu meitu, atvadījās un uzņēma ceļu uz Rendu.

Nebija ne piecas verstis nogājuši, kad viņus panāca braucēju rinda, kas bija sūtīti ko aizvest un nubrauca tukšā mājās. Zēni nebūtu uzdrošinājušies prasīties; lai paved, bet braucēji, kaujoties ar miegu ungaru laiku, paši uzaicināja ceļabiedrus, tikai lika sēsties katram savos ratos. Vents aizbrauca pirmais, betPičs palika braucēju rindas pēdējos ratos.

Ceļš bija stingrs, jo naktī bija nolijis lietus un sabriedinājis izkaltušo zemi, un nu braukt varējaviegli un labi. Piča saimniekam bija jauns un tramīgs zirgs, kas rāvās no katra ceļmalas akmens, betsaimnieks prata ar viņu apieties, un lopiņš atkal ātri nomierinājās. Muiža saimnieku bija saziņojusiaizvest mucas no Rendas mucinieku darbnīcas uz Kandavas pulvera sudmalām un tagad viņš atgriezāsmājās. Priecīgs, ka viss labi izdevies un viņš garo ce|u izbraucis bez klizmām, saimnieks bija vēlīgs unrunīgs. Viņš iztaujāja Piču par viņa gaitām gan Baldonē, gan Slokā un Tukumā. Viņam patika klausītiespar Jelgavu, par pili un lielkunga galmu. Pičs savukārt iztaujāja par Rendu. Saimnieks stāstīja:

— Kādas divas verstis no Rendas ir mazs ezeriņš — Segliņezers, no kura dienvidus gala iztek upīte,kas tagad aizdambēta. Pie šī dambja ierīkota dzelzslietuvc ar cepli. Turpat netālu lauž ceplim rāvakmeni.Tur ir arī divas zāģu sudmalas, glāžu šķūnis un mucinieku darbnīca. Tas viss izaudzis pēdējos gados.

Tā Pičs, vēl Rendu neredzējis, jau zināja, kas tur gaidāms.Pēkšņi zirgs satrūkās un metās sāņus. Viss vēl būtu bijis labi, bet, saimniekam grožus stipri savelkot,

tie vienā pusē pārtrūka, un nu jaunais trakulis gāzās uz priekšu neturēts un nevaldīts. Rati bīstamisvaidījās no vienas puses uz otru, un kaut kurā acumirklī tos varēja apsviest vai satriekt pret ceļmalasakmeņiem un kokiem. Pajūgs gāzelēdamies joņoja ar bīstamu ātrumu un tuvojās vietai, kur ceļš gāja garaugstas kraujas malu un kur dziļi lejā spīdēja Abava.

Pičs pacēla rokas un drebēja, tik lielas bija viņa izbailes. Tā ir šausmīga sajūta — redzēt briesmas,no kurām nevar izbēgt, un zināt, ka tās ir nenovēršamas un neatvairāmas. Bailes stindzina locekļus, un navpat iespējams pēc palīga saukt. Pičam galvā pazibēja vēlēšanās lēkt no ratiem ārā, bet locekļi bija kāpamiruši, kļuvuši stīvi un nelokāmi. Varēja gaidīt visļaunāko, jo cerību uz izglābšanos tikpat kā nebija.

Tad aizjūgā kaut kas satrūka, zirgs izjūdzās un aizjoņoja tālāk, raujot līdz dažus aizjūga gabalus, betrati ar pārbiedētajiem braucējiem palika šķērsāmuz ceļa. Kādu brīdi abi vēl krampjaini turējās pieratiem, bet tad atlaidās, un pār Piča seju pārlaidās bāls smaids. Braucēji izkāpa un novilka ratus ceļamalā. Nekādus bojājumus neredzēja. Nu bija jāiet meklēt zirgs. Pasūtīja Puli, kas arvien bija priecīgspakalpot. Kādu versti dabūja iet, kad izdzirda Puli rejam. Viņš bija atradis zirgu un nu sauca Piču piesevis. Trakulis bija gluži rāms un plūca meža lāmiņā zāli. Pie apaušiem vēl karājās groža gals, aiz kurazirgu viegli dabūja rokā. Saimnieks paplikšķināja viņa gludo kaklu, pasacīja kādus mierīgus vārdus, unzirgs jāva sevi aizvest atpakaļ pie ratiem. Ar aizjūgšanu gāja pagrūti, tomēr sarautos gabalus kaut kāsasēja un sastiprināja, tā ka braukt varēja. Saimnieks lika Pičam kāpt ratos, bet pats ņēma zirgu pie galvasun veda garām bīstamajai vietai. Citus braucējus sen vairs neredzēja. Viņi droši vien jau bija Rendā, unVents netika gudrs, kur Pičs kavējas. Tad arī saimnieks iesēdās ratos un viņi mierīgi turpināja ceļu, it kānekas sevišķs nebūtu atgadījies. Zirgs pa reizei padīžojās, bet nekas ļauns vairs nenotika. Pie Rendas Pičsizkāpa, jo saimnieka sēta bija aiz ciema.

Vents nobažījies nāca pretī. Viņš bija sameklējis mātesbrāļa namiņu un tagad veda Piču turpu. Zēnussaņēma kā mīļus viesus, jo arī Pičs kā radinieka draugs tika priecīgi apsveikts. Vēl tai pašā vakarā Pičs

palūdza Venta tēvoci, vai nevarētu parunāt, lai viņu pieņem darbā papīrsudmalās.— Parunāšu, kāpēc ne. Parunāšu, lai pieņem, — viņš apsolīja.— Vai te kaut kur nestrādā kāds klibs klaušinieks,vārdā Jurģis! — Pičs vēl pajautāja.— Papīrsudmalās tāda gan nav, bet es varu apjautāties vienam otram. Ko tad gribēji no viņa!— Man viņi jāsatiek. Viņi ir mans radagabals, tikai nekad neesmu viņu redzējis.— Kad uzzināiu, es tev pateikšu, kur viņu atrast, ja tāds te vispār būs, — Venta tēvocis labprāt

apsolīja.Otrā dienā atbraucēji gāja skatīties ciemu un apkārtni. Ar Sabili io ciemu bija grūti salīdzināt, pat

neiespējami. Sabili varēja saukt par dārzu miestu. Tur bija daudz koia zaļuma, klusums, miers, varētu patteikt miegainība. Te, Rendā, visgarām kūsāja dzīvība un trauksmains darbs. Visapkārt rībēja, dārdēja,dunēja un klaudzēja. Sis darba troksnis nāca no darbnīcām, cepļiem, sudmalām un zāģētavām.

Pičs gribēja visu redzēt. Zēni aizgāja uz Rendas upes gravu, kur rumba kūla ūdeni baltās putās.Aizklīda pat līdz «Rūšu valkam», kur ceplim lauza rāvakmeni. Vakarā Pičs ar nepacietību gaidīja Ventatēvoci no darba mājās.

— Būs labi, — viņš teica, — tikai drusku jāpagaida. Viens no algas vīriem pēc nedēļas aiziesdarbā uz Kuldīgas papīrsudmalām, un tu varēsi stāties viņa vietā, Bet tikai par mācekli, jo no šī darbaneko neproti. Daudz nenopelnīsi, bet maizei iznāks.

Pičs nedomāja gaidīt, rokas klēpī salicis. Viņi gribēja paklaušināt pēc darba arī kādā citā lielkungapasākumā, kaut vai tai pašā Rendas dzelzscepIT. Viņš uzvilkās vecās drānas un gāja uz to pusi, nokurienes dzirdēja dobjākos un smagākos darba trokšņus.

Turpat netālu atradās ceplis, kam priekšā visgarām bija sagāztas rāvakmens kaudzes. Tur puskails unnosvīdis vīrs drupināja rāvakmens gabalus. Otrs tikpat kails un pavārdzis bija nometies zemē un kāridzēra, garām, kaulainām rokām saņēmis krūzi. Kad atrāvās no dzeramā, elsa kā aizkusis un neuzticīgāmacīm skatījās pretī svešajam nācējam. Tie bija divi posta un rūpju nomākti dzimtcilvēki.

Pičs vēl nepaguva vārdu bilst un ko paprasīt, kad pieskrēja neliela auguma drukns vīrs, ņēmās skaļiklaigāt un pārmest slinkumu, grieza nūju ap galvu un draudēja sist. Strādnieki klusēja un, acis nepacēluši,cilāja kapļus. Tikpat ātri kā uzradies, niknais vīrs atkal nozuda.

— Kas tas lielais bļauris tāds bija! — pavaicāja Pičs.— Cepļa meistara palīgs, kam cita darba nav kā kliegt un cilvēkus sist. Ja tevi te atsūtījuši darbā,

tad esi ar viņu uzmanīgs. Raugi iztikt ar labu un nerunā pretī, citādi cietīs mugura. Slinki, slinki, visi esotslinki! šis te ir nelieša cilvēks. — Rūgtums aizžņaudza vīram kaklu. Viņš ilgi rīstījās un berzējaapsarkušās acis.

— Kā jūs varat izturēt tādā postā no rīta līdz vakaram!— Jāiztur. Kur dēsies, ja muiža atsūtījusi!Drūma nomāktība bija nelaimīgajiem acīs, kas vērās zēnā. Nē, nē, te Pičs nestrādās, pat par baltu

naudu nestrādās, jau šais nedaudzajos mirkļos galva bija kā smaga tvana pielijuši. Viņš pagriezās undevās projām.

Vakarā Pičs uzzināja Jurģa mājokli un otrā rītā gāja turp. Mazo namiņu atrada viegli, bet, kad taisījāsvēri durvis, sirds sāka stiprāk dauzīties. Viņš bija vairāk satraukts nekā ejot pie varenajiem cepļu unšķūņu virsmeistariem. Un kā gan ne — viņš tūdaļ ieraudzīs mātesmāsu Zani.

Kā jau pie svētdienas, Jurģis ar sievu bija mājās un izbrīnījušies skatījās uz svešo puisi, kas sākumātik vien pateica, ka viņu sauc Piču. No tā ļautiņi netika gudrāki un gaidīja, kad puisis pateiks ko vairāk.Tad Pičs kļuva runīgāks un stāstīja, ka nākot no Lipsta muižas Alkšņiem. Zane sasita rokas un skaļiiesaucās:

— Vai manu dieniņ! Tas jau Edes Pičus! Bet kā tu gadījies te Rendā!— Nācu jūs meklēt. Sākumā velti izmeklējos Baldonē, tad Engurē, beidzot tomēr atradu!

— Vai tev nebija bail, ka tevi nesaķer un neved atpakaļ uz Lipsta muižu!— Man vēl šodien boil, tādēļ nevienam nesaku, ka esmu bēglis.Pamazām Pičs izstāstīja savu īso dzīves stāstu, bet Jurģis vēl arvien nesaprata, kālab zēns tieši viņus

meklējis.Tad Pičs, kautri acis nodūris, atzinās, ka gribējis redzēt savas mātes Edes māsu, jo abas māsas esot

bijušas gaužām līdzīgas viena otrai. Viņš noilgojies redzēt, kāda izskatījusies māte. Viņš to neatceroties,jo sērgas laikā, kad māte mirusi, viņš bijis tikai gadu vecs. Pičs stāstīja un raudzījās Zanē kā tādābrīnumā, un krietnajai sievai kļuva pavisam savādi ap sirdi no tādas lielas apbrīnošanas.

— Jā, mēs bijām gan ļoti līdzīgas. Kādreiz, ejot uz muižu darbā, tīšu prātu saģērbāmies vienādāsdrānās, tad muižā bija lieli smiekli, jo mūs bieži sajauca.

— Ko tagad darīsi! — prasīja Jurģis.— Drīz sākšu strādāt papīra sudmalās.— Bet kur tu dzīvosi! Vai negribi nākt pie mums, mēs mazajā namiņā esam divi vien.— Tencinu par labo sirdi, bet esmu jau kaktiņu sarunājis pie sava drauga tēvoča. Viņš strādā

papīra sudmalās un izgādāja arī man tur darbu.— Tad jau viss labi izkārtojies, tikai neaizmirsti mūs biežāk apciemot.Zane ielēja katliņā ūdeni un uzlika vārīties, cēla galdā cieņu, lai pabarotu negaidīto ciemiņu. Pičam

šie ļaudis bija mīļi un tuvāki par visiem citiem pasaulē, tie bija viņa vienīgie radinieki.Pičs izgāja no miesta pa balto ceļu, kas veda uz «Rūšu valku» — rāvakmens purvu. Pretī pavērās vēl

nepļauti lauki, kur saulē līgojās auzas un mieži. Nāca pļavas, kas siena laikā bija zaudējušas ziedu krāšņorotu un nupat stāvēja kailas bez jebkāda jaukuma. Gar ceļa malu klaiņāja lopi un meklēja prāvākus zāleskušķus. Nācēju sabijušās, aitas saspiedās bariņā, bet govis ostīja gaisu un māva. Govīm nav jāstāv unjāmauj, viņām jāpilda vēderi, lai vakarā slaucenes būtu piena pilnas. Tādēļ ganiņš dzina lopus uz krūmupuduriem, kur zāles vairāk, tālāk no ceļa un svešiem cilvēkiem.

Saule mīlīgi sildīja zemi, arī mežu, kas pamazām nāca tuvāk. Kad Pičs iesoļoja bērzu birzs klusumā,kur saule kā zelta lietu pa zaru starpām kaisīja savu spožumu, viņa sirds Iesila priekā. Līksms, spēka ungaišu cerību pilns zēns palēcās, un no krūtīm izspruka skaļš gaviļu sauciens, kas aizskanēja starpbaltajiem kokiem un atbalsojās kaut kur meža dziļumā.

Pūlis apstājās un izbrīnījies skatījās ceļa biedrā. Viņa suņa prāts nespēja saprast, kāpēc viņasaimnieks bez kāda redzama iemesla uzvedas tik aušīgi. Bet Pičs jau bija apsēdies uz akmens milzeņa,dziļi iegrimuša zemē. Kas zina, no kādiem sirmiem aizmūžiem tas tur gulēja, sūnām apaudzis, un kādicilvēki uz tā sēdējuši.

— Bet nu, Puli, sāksim iet, ka varam saiet to rāvas purvu, — teica Pičs, kad bija brīdi sēdējis.Kad Pičs sasniedza «Rūšu valku», viņš redzēja, kādu smagu darbu klaušu vīri darīja. Viņš nesabijās

sūrā darba un piedāvājās racējiem vienu nedēļu lauzt rāvu kopā ar viņiem.— Bet tev par to neviens nemaksās, mēs te visi esam klaušu strādnieki, — skaidroja viens no

vīriem.— Zinu, — atbildēja Pičs. — Bet kādu gabalu maizes taču man novēlēsiet par to, ka palīdzēšu

darbu lauzt!— To gan varēsim, — vīri reizē atsaucās, un Pičs stājās rindā. Darbs te nebija viegls, jo strādāt

nācās ūdenī. Rāvakmens gabali bija slapji un smagi. Pa klaušu vīru pierēm un mugurām tecēja sviedri, betkājas sala aukstā ūdenī. Citi klaušinieki izsviesto akmeni dzina tālāk, kur ceļa malā krājās lielas kaudzes.Un tā stundu pēc stundas, no agra rīta līdz vēlam vakaram. Laiku pa laikam vīri, kas ūdenī cirtarāvakmeni, mainījās ar tiem, kas dzina akmeņus uz kaudzi. Viegli Pičam nebija, tomēr viņš jutāsapmierināts. Paēdis viņš bija, ēdiena reizēs stiepās pretī vairākas rokas. Jā, Pičs bija apmierināts.

Jau ceturto dienu Pičs strādāja «Rūšu valkā». Miglāji palaikam sedza laukus. Britiem mākoņinoliecās līdz pašai zemei un nobārstīja sīkus rasas pilienus, bet vakars pašķīrās skaidrs. Izlijušie mākoņi

izklīda, un saule pirms rieta vēl paguva pārsviest savu gaišo smaidu pāri izrakņātajam klajumam. Kadnolaidās krēsla, slapjie un nosalušie rāvas racēji uzdrošinājās izkāpt no bedres un iekurt uguni, laisasildītos un izžāvētos.

— Rīt tikai piektdiena. Kad tikšu mājās, nokavēto vairs nepanākšu, — sūrojās kāds vīrs jau gados.— Kas tev jāpanāk! Stīvas kājas un čīkstošas krūtis jau esi panācis, — atsaucās otrs.— Vagars jūs te pavisam aizmirsis, — brīnījās Pičs.— Mūs te uzrauga Rendas cepļa trakais meistara palīgs. Ja vēl nav bijis, tad rīt būs klāt. Vispirms

izsunīs un, ja akmens kaudze viņam rādīsies par mazu, zibinās gaisā savu bozi. Tad kādam tiks arī pamuguru.

Guļot uz paklātajām skujām un žāvējoties pie uguns, Pičs vīriem stāstīja, ko savās ceļinieka gaitāspiedzīvojis.

— Kādu laiku strādāju Jelgavas tērauda ceplī. Tur vīri zināja stāstīt, ka muskešu darbnīcā agrākpar meistaru bijis tāds pats cilvēku izdzinējs kā jūsu pieminētais meistara palīgs. Par daudz nešpetns bijisun par visiem niekiem līdis kauties. Zināms, pretī runāt nedrīkstējuši. Bet tad kādā tumšā vakarā, kad šisgājis no kroga uz māju, gadījušies droši vīri, kas cietām rokām viņu nogrābuši un tikmēr mīcījuši, līdz šisapsolījies ne vien no cep|a aiziet, bet arī pavisam no Jelgavas pazust.

— Nu un kā, vai aizgājis!— Tūliņ vēl ne, bet, kad es tur strādāju, viņa vietā bija cits meistars. Redz, ko var panākt, ja ir

vienprātība un turas dūša.Pie ugunskura vēl kādu laiku bija dzirdamas klusas sarunas, līdz nogurums vienu galvu pēc otras

nolieca pie zemes. Plaksti gurdi aizvērās, lai sapņu ēnas varētu brīvi ap viņiem šūpoties. Kaut kur tālākbrēca ūpis, citādi viss bija klusu. Palaikam kāds pacēlās, uzmeta žagarus padzisušajam ugunskuram un,pagriezis ugunij otru sānu, atkal iegrima snaudā.

Nākošajā dienā bedrēs turpinājās vienmuļais un slapjais darbs. Gaidītais meistara palīgs vēl arvienkavējās. Arī sestdienā, kad saule jau bija launagā, pie bedrēm neviens svešs nebija rādījies. Vīri sāka jaurunāt, ka vajadzētu mest mieru, jo mājas tālu, un akmeņu kaudze uzdzīta gara un plata.

— Vīri, man pietiek! Kamēr pārkulšos sētā, tikmēr būs melna nakts. — Un runātājs izlēca nobedres, kur viņš brūnajā urgā bija iestidzis līdz puslielam.

Nu arī citi rausās ārā, āva kājas un vāca kopā savas nedaudzās lietas. Tai pašā brīdī no krūmiemizskrēja pamaza auguma vīrelis — gaidītais meistars. Laikam bija gulējis krūmos un klausījies, ko vīrirunā. Nu skrēja negantā steigā un nebalsā kliedza:

— Sliņķi, dienaszagļi! Vai neredzat, cik saule augstu! — Un viņš tiešām cēla rungu gaisā undraudēja sist.

— Meistar, ir jau sebu, mums mājas tālu un naktī bez ceļa … — runātājs nedabūja pabeigt, kadmeistara nūja

nobūkšķēja uz viņa muguras un cēlās no jauna, lai atkal kristu uz nekaunīgo runātāju. Tad Pičs straujipiegāja pie bedres, kur stāvēja negantais meistars. Viņi bļauro vīru tūdaļ pazina. «Nu, pagaidi!» viņšnodomāja un pēkšņi iegrūda meistaru bedrē. Uzšļācās brūns ūdens. Vīrs gan tūdaļ rāvās augšā, jo labizināja, ka citu acīs būs nelga, ja netiks no bedres ārā un nepārmācīs dumpinieku bandu. Slapjš, dubļiempagalam nošķiedies, pārskaities, viņš izskatījās tik jocīgs, ka Pičam nāca smiekli. Pēc nūjas skatīdamies,meistars tTaucās uz bedres lēzeno malu, kur cerēja vieglāk tikt ārā.

— Nost no kājām! — viņš uzkliedza Pičam, kas stāvēja pretī ar meistara nūju rokā.— Pastāvi vien aukstā ūdenī. Nu tu zināsi, kā tas ir, — Pičs mierīgi pateica, bet klaušiniekiem

uzsauca: — Steidzieties uz māju, man te vēl drusku jāparunājas ar cepļa meistaru.— Puika, rīt pat iešu uz muižu pie vagara un muižjunkura, tad tevi kapās žagariem, līdz āda būs

sarkanās sloksnēs.— Labāk nekliedz, tas tikpat neko nelīdzēs. Tev jāstāv ūdenī, līdz apsolīsies darbā apvaldīties un

būt taisnīgs un godīgs priekšnieks, tad tiksi no bedres ārā, ja spītēsies, varēsi stāvēt līdz melnai tumsai.Cepļa meistars nu kliedza un lamājās, zils palikdams, bet Pičs nemaz natbildēja, tik uzmanīja, lai

meistars neizlēktu no bedres. Reiz bija jāgāž ar nūju, jo gūsteknis ar negaidītu lēcienu gandrīz jau izsprukaārā. Klaušinieki bija aizgājuši. Meistars spītīgi klusēja, arī Pičs klusēja, jo abi bija cieti vīri.

Laiks pamazām tuvojās vakaram, un kļuva vēsāks. Meistars mīņājās un drebinājās aukstajā ūdenī, betPičs palika nelokāms. Pēdīgi meistars tomēr tika no bedres ārā. Ar pēkšņu rāvienu viņam izdevās sakamptnūju, nu tad zēns vairs neko nevarēja darīt, jo meistars bezmaz viņu pašu ierāva ūdenī. Meistars izlēca nobedres un draudēdams un lādēdamies teciņiem vien steidzās uz Rendu,' tik vēl nokliedza:

— Muižā tu mani pieminēsi!«Muižā jau nu gan tu mani neredzēsi,» nosmējās pie sevis Pičs, «drīzāk Rondā negaidot varu uzskriet

tev virsū.»Viņš lēni gāja uz miestu. Krēsla bija sabiezējusi par tumsu, un bija vērīgi jāskatās, lai neiekāptu

bedrēs, kurās tikko manāmi ūdens spīdēja pret satumsušajām, vēl mazliet apsarkušajām debesīm. Pičadarbs «Rūšu valkā» bija beidzies. Te strādāja tā kā nekur citur un pēdējā diena iznākusi visai neparasta.

«Ir jau labi,» Pičs sevi mierināja, «nekaunīgajam vīram bija mācība jādabū. 2ēl tik, ka es nezināšu,vai tā gājusi labumā, jo pirmdien sāksies darbs papīra sudmalās.»

PAPĪRA SUDMALĀS Pirmdienas rītā agri Venta tēvocis Tenis aizveda Piču pie olenderu meistara. Viņš runāja tikai

vāciski, bet Pičs, strādājot Kurzemes uzņēmumos, kuros parasti par meistariem bija vācieši, bija kaut cikielauzījies viņu valodā un varēja šā tā sarunāties. Gāja gan kā pa celmiem, bet galvenais taču bija, ka viņšsaprata un viņu saprata. Pirmais jautājums kā jau visur — cik Pičs vecs, otrais — no kurienes. Te labinoderēja Jelgavas rātes izdotā zīme, ka viņš pieņemts darbā pie kanāla rakšanas.

Piču pielika pie nažu veltņa, kuru grieza upītes ūdens. Veltnis papīra vielu pārvērta biezā putrā.Pašreiz Pičam nebija laika domāt, kas tā par vielu un kas ar biezo putru notiek tālāk, bija jāmācās sekotveltņa darbam un to vadīt.

fā pagāja pirmās dienas. Pamazām Pičs iemanījās un atrada laiku redzēt un ievērot arī citus papīratapšanas darbus. Viņš bija acīgs zēns, un drīz papīra sudmalu darbi viņam nebija vairs nekāds noslēpums.

Sudmalās taisīja rakstāmpapīru, iespiedpapīru, ietinamo un tapešu papīru. Tam nolūkam izlietojalinu lupatas, tauvu atliekas un pat salmus. Bez tam vēl lietoja sāli, sēru un kaļķus. Visu to izšķiroja un sīkisagraizīja, sakrāva kaudzē un kādu laiku atstāja. Viena daļa šīs mantas sapuva, toties atlikusī daļa bijavieglāk sastrādājama. To sašķaidīja lielām stampām, kā arī graizīja ar Pica nažu veltni, līdz lielajā kublādabūja biezu putru. Tai piejauca sāli, sēru un kaļķus — un beidzot tā izskatījās līdzīga rūgušpienam. Tadpie kubla stājās smēlējs un spiedējs. Smēlējs ar smeļamo stiepļu rāmi ņēma papīra putru no kubla unpadeva spiedējam, kas izcēla mīksto putru un uzspieda tūbas kārtai, liekot pārmaiņus papīru un tūbu.

Tā pagāja pirmā darba nedēļa papīra sudmalās un atnāca svētdiena. Vents bija nodomājis iet atpakaļuz mājām Kandavā, un Pičs, protams, gāja Ventu pavadīt.

Tas bija tas pats Rendas — Sabiles ceļš, pa kuru viņi nāca pirms divām nedēļām. Mežs bija svinīgaklusuma pilns un dvesa pretī rudens elpu. Pičs kāri vilka krūtīs egļu, paparžu un alkšņu smardes pēcgarajām darba stundām pie nažu veltņa, kur oda pēc sēra. Zēni gāja klusēdami, un pār viņiem pletāsrudenīgas debesis. Kam velti tērēt vārdus, ja viņi tāpat labi sapratās!

Bija noieta puse ceļa, kas šķīra Rendu no Sabiles, un zēni atradās tai nelaimīgajā vietā, kur Pičamdraudēja nāves rēgs. Se viņi bija nodomājuši šķirties. Pičs vēlreiz izstāstīja, kā viss te bija noticis,parādīja vietu, kur zirgs izjūdzies un cik tuvu stāvajai kraujai atradušies rati.

— Kad būšu ticis atpakaļ Rendā, tad zināšu, ka tu esi Sabilē. Dzīvo vesels, Vent!— Lai tev labi klājas, PiČ, mans draugs!Vēl sekoja ciets rokas spiediens, un zēni aizgāja katrs uz savu pusi.Nākošās dienas laiks pēkšņi mainījās, un jaukajai atvasarai pienāca beigas. Jau vakarā no pamales

vēlās augšā melni mākoņi, un tāla rūsa vēstīja negaisu. Naktī tas bija klāt un sāka trakot. Gaisos dārdējapērkons, un vēja brāzmas šņācot locīja koku zarus. Gaismai austot, atkal iestājās klusums, bet, kā jau pēcpērkona, gaiss bija kļuvis aukstāks, īsti rudenīgs.

Kad vakarā Pičs ar tēvoci Teni gāja no darba uz māju, tēvocis bija nerunīgs un nemaz negribējaievērot, ka Pičs, aizskrējis darbā plānā krekliņā, tagad drebinājās no aukstuma. Tikai mājās, kad bijaapēsta pieticīgā vakara maize un pienāca laiks dusināt dienā nogurušos kaulus, Tenis uzprasīja Pičam:

— Vai tev bail nemaz nav!— Kāpēc lai es baidītos!— Tu taču cirti «Rūšu valkā» rāvakmeni!— Cirtu. Un kas par to, ka cirtu!— Tad tu tiešām nezini, kādas trakas būšanas notikušas Višļu muižā!— Višļu muižā! Kas tā par muižu!— No tās bijuši tie desmit klaušinieki, ar kuriem kopā cirti. Muižā bijis Rendas dzelzscepļa

meistara palīgs un sacēlis visu muižu kājās. Viņš iemests bedrē un līdz vēlam vakaram nav laists no

aukstā ūdens ārā, bet klaušinieki patvarīgi aizgājuši no darba. Galvenais kūdītājs bijis pavisam jaunspuisis. Meistara palīgs uzstājis, lai vainīgos bargi sodot, it īpaši to jauno zeņķi.

Vagars teicis, lai šis atnākot pēc nedēļas, būšot saziņot visus desmit rāvas cirtējus, tad varēšotuzrādīt vainīgo, kaut gan labi atceroties, ka nevienu jaunu puisi uz'purvu nav sūtījis, visi desmit bijuši jaupadzīvojuši vīri.

Pēc nedēļas meistara palīgam rādīti rāvas cirtēji. Jā, tos viņš atceroties, bet jaunā žeņķa neesot starpviņiem. Tā gandrīz saplēsies ar vagaru un aizskrējis sūdzēties muižjunkuram. Tam spriedums īss — pērtvisus desmit, līdz pasaka vainīgo. Pēruši nežēlīgi, bet bez panākumiem, atbilde bijusi tā pati: nevienssvešs pie viņiem nav bijis. Naktī aizdegusies muižas rija. Gan ļaudis saskrējuši dzēst, bet kalnā nebijisūdens, un rija nodegusi līdz pamatiem kopā ar piedarbu. Muižas valdīšana galīgi zaudējusi galvu. Vēlākizčibējis vagara rokaspuisis — ļaužu pērējs. Atraduši pūnītē, bet tikko dzīvu. Muižjunkurs pavēlējissajūgt zirgu un aizdrāzies kā vējš. Nevarot zināt — vai aiz bailēm, vai meklēt palīgus.

Tā, Pič, tagad tu zini, cik ļoti tev jāsargās. Ar labu nakti.PiČs kļuva domīgs, lieta bija nopietna. Bet tie desmit rāvas cirtēji, tie tik bija vīri, kā no dzelzs! Un

ne vārda par viņu, lai sevi glābtu.Otrā rītā Pičs ieradās papīra sudmalās bikls un uzmanīgs. Viņš dzirdēja strādniekus paklusu runājam

par meistara palīga peldināšanu un ālēšanos muižā. Vīri sprieda, ka tas vienkārši bijis piedzēries unsamērcējies nez kādos ūdeņos. Vai tad nu muižas vagars nezina, kādus ļaudis sūta klaušās.

— Bet to labāko jūs vēl nezināt, — iekrita valodā jauns puisis. — Viņiem ceplī sen zobs uz šokliedzēju un kausli. Nupat kādā vakarā aizgājuši pie šā mājās un pagrabinājuši pie loga, lai iznākotmazdrusciņ ārā. Bet šis arī nav muļķis, nav vis gājis. Tad aiz loga noklieguši, ka tik un tā dabūšot rokā unmīlīgi paglaudīšot. Jis vīrs tagad nedrīkstot degunu bāzt ārā un dzīvojot tikai pa cepli un mājās pie sievasun bērniem.

Rudens bija paņēmis zemi pilnīgi savā varā: zāli padarījis rūsganu, papardes brūnas, bet kokiemlapas nokrāsojis dzeltenas un sarkanas. Tikai egles un priedes joprojām stāvēja zaļas un starpapzeltītajiem bērziem likās vēl tumšākas nekā vasaras vidū. Trūka vienīgi aukstā lietus, kas izmērcē ceļusun pielej ar ūdeni pļavas, lai būtu īstens rudens.

Pičam bija stipri nemierīgs prāts, ka neiznāk saskrieties ar cepļa bļauro meistara palīgu. Tādasatikšanās varēja iznākt visai nepatīkama.

Saskriešanās ar bļauro meistara palīgu izgadījās itin drīz. Kādu dienu ap pusdienas laiku Pičssadomāja pārskriet mājās un apēst gabaliņu maizes, jo no rīta, steidzoties uz darbu, bija piemirsis paņemtko ēdamu līdz. Pičs steidzās, jo līdz Teņa namiņam bija krietns gabaliņš, ko iet.

Barā nāca pretī cepļa strādnieki, kas arī gāja uz mājām ieturēt pusdienas. Viņiem pa priekšu soļojabļaurais meistara palīgs. Pičs viņu ieraudzīja pēdējā brīdī, kad jau bija par vēlu bēgt, un puisis nezināja,ko darīt, kur šauties, bet niknais meistars Piču uz vietas pazina un metās virsū.

— Pagaidi, putniņ, nu tu esi man rokā! — viņš kliedza un kampa pēc Piča.Kāds no strādniekiem aši pašāva bļaurim kāju priekšā, bet Pičam rādīja labi drīz pazust. Meistars

smagi nokrita, bet tūdaļ šāvās augšā un, pie visām miesām trīcēdams, bolīja acis uz strādniekiem,meklējot vainīgo, bet vīri godīgi un bijīgi pagāja viņam garām. Meistars katru no viņiem vērīgi noskatīja,bet neko neteica. Pičs bija nozudis aiz mazo namiņu rindām.

Vēlu vakarā Pičs aizgāja pie radiem un izstāstīja, kas viņam atgadījās dienā. Nu viņš te vairs neesotdrošs. Rīt pat viņš gribot iet no Rendas projām, jo meistars nelikšoties mierā, līdz viņu atradīšot. Ko pēctam ar viņu darīšot, katram saprotams. Atvadoties zēns vēl ilgi noskatījās mātesmāsā, tad steidzās promun pazuda tumsā.

Tajā pašā vakarā Pičs teica tēvocim Tenim:— Es tev gaužām pateicos, ka biji man tik labs. Esmu tomēr nodomājis no šejienes aiziet.— Kurp tad tu dosies!

— lešu uz Kuldīgu, tur, kur man vēl nav bijusi saķeršanās ar tādiem muižu okšķeriem.— Jā, Pič, tas būs tas prātīgākais, ko tu tagad vari darīt. Novēlu tev citā vietā un citos ļaudīs

mierīgāku dzīvi un vairāk laimes. Staigā vesels!Otrā rītā Pičs aizgāja no Rendas, nesagaidījis pat nopelnīto naudu.

PIČS SASTOP KANTORU Diena ausa gausi, it kā negribēdama. Visgarām ceļam spīdēja ūdens lāmas. Kokos vēl slēpās nakts.

Spārnos pacēlās vārnu bari un pazuda rīta miglā. Smagi šalca un līgojās koki. Atlikušās lapas vējšaizrāva gaisā vai notrieca ceļa dubļos. Visapkārt bija slapjš un auksts, kā jau rudenī.

Pičs pa atlijušo un slideno ceļu uzņēmīgi soļoja uz priekšu. Pūlis nemeta cilpas, kā to citkārt darīja,bet slapjš un dubļains vilkās aiz Piča. Pamazām pieņēmās gaisma, un bija redzams, ka uz dienu vairs ilginebūs jāgaida. Ikviena versts, ko Pičs nogāja, darījā pasauli gaišāku, līdz pēdīgi uzausa pelēka,apmākusies diena. Uz ceļa parādījās pa retam gājējam un pajūgam, kas lēnām aizgrabēja garām. Pičsnedomāja uzplīties kādam, lai paved. To tik ne! Viņš bija jauns un mī|u prātu gāja kājām — arī garākusceļa gabalus.

Varbūt bija noietas desmit verstis, varbūt arī nebija, kad Pičs apsēdās ceļa malā zem varenas eglesun raisīja vaļā mazo nastiņu. Pūlis novietojās pretī un gaidīja savu tiesu.

Kad paēda, Pičs atlaidās augšpēdu un vērās egles zaru tumsā, kur vāvere arT ieturēja maltīti —lupināja čiekuru, meklēja sēklas un čiekura zvīņas drupināja zemē. Abi ceļa gājēji varēja sev at|autiesmazu atpūtu, jo diena nebija vēl pusē. Tad Pūlis ierējās. Pičs piecēlās sēdus un redzēja pa ceļu nākamgaru puisi ar brangu nastu rokās. Kad svešais pienāca Pičam līdzās, viņš apstājās, nolika zemē nesamo unjautāja:

— Jaunais cilvēk, kas tu tāds esi, ka vientuļš sēdi mežā zem koka!— Esmu strādnieks un eju uz Kuldīgu, bet kas tu tāds esi!— Esmu Kuldīgas latīņu skolas kantors, tādēļ uzrunā mani par godājamo.— Ko tu, godājamais, skolā dari!— Esmu kantors, — svešais ar pašapziņu atbildēja.— Kas tas ir — kantors! — prasīja Pičs.— Kantors fercijā māca valodas, matemātiku, vēsturi, ģeogrāfiju.— Neko nesaprotu. Tātad tu tomēr neesi skolā!— Kā tad ne. Mācu skolas tercijā, tas nozīmē, ka mācu tos skolniekus, kas tikko iestājušies

skolā.— Vai tavā skolā par mācīšanu jāmaksā!— Katram skolniekam gadā jānodod seši vezumi malkas, sešas mārciņas sveču un četri florēni,

var maksāt arī tikai naudā — četrdesmit florēnus.— Kur to lai ņem!— Vai tu arī gribi mācīties!— Derētu gan iemācīties lasīt, rakstīt un rēķināt.— Tad tev nav jāmācās mūsu latīņu skolā', bet gan rakstu un rēķinu skolā[4], tādas ir vienīgi

Jelgavā un Liepājā.Ja tu arī dodies uz Kuldīgu, tad sāksim iet, citādi mums ceļā uznāks nakts. »Pičs cēlās, un abi ceļavīri devās uz priekšu, laipojot starp ūdens lāmām. Pičs drīz ievēroja, ka

kantors bieži pārliek savu nastu no vienas rokas otrā, jādomā, rokas viņam ātri nogura.— Ko tu, godājamais, tik smagu nes! — Pičs gribēja zināt.— Grāmatas.— Kur tu tās ņēmi!— Grāmatas grūti dabūt un dārgi maksā. Man šīs te iedeva bijušais skolas biedrs no Vāczemes,

tagadējais Rendas draudzes palīgmācītājs. Viņam tās vairs nav vajadzīgas, bet man labi noderēs. —Kantors braucīja notirpušos pirkstus.

Pičs pavērās uz ceļmalas krūmiem. Noskatījis jaunu, šmaugu alksni, viņš to nolauza, nodarināja

zarus, arī galotni nolauza un piedāvāja brango nūju kantoram:— Pabāzīsim koku zem nastas auklām un nesīsim grāmatas par abiem.— Tā būs gan vieglāk, — priecīgi atsaucās nogurušais kantors. — Mācītājs gribēja sarunāt

zemnieku, lai aizved mani uz Kuldīgu, jo pašam, kā jaunam iesācējam, vēl nav ne zirgu, ne kungu ratu.Taču no tuvākās sētas zirgs ar braucēju bija aizsūtīti šķūtīs, bet es vairs ilgāk nevarēju gaidīt. Par nastunebiju iedomājis, ka tā būs tik smaga.

— Gan jau mēs par diviem to aiznesīsim.— Man prieks, ka gribi man palīdzēt, — atteica kantors.Labu brīdi abi soļoja klusēdami. Ceļš bija plats diezgan, lai pa to varētu iet blakus ar grāmatu saini

vidū.Pičs palaikam uzmeta acis svešajam, garajam puisim, kas, it kā savu vērtību apzinoties, lika platu un

svarīgu soli. Pitam bija grūti aprast ar viņa ciešo skatienu un stingro balsi. Arī garais kantors brīžiempavēroja savu līdzgājēju, kuram nebija glaudīgas valodas un īpašas iztapības. Viņam patika Pičaatturīgais lepnums. Viņi gāja, katrs savās domās iegrimis. Kantors reizēm uzņēma dziesmu svešā valodā,no kuras Piis nesaprata neviena vārda. Tā klusēdami viņi nostaigāja dažu labu versti.

Tad atkal atdzīvojās saruna. Kantors uzzināja par Piča gaitām Kurzemē, par ļaudīm, kas Pičam labibijuši, un par tādiem, kas viņam ļaunu vēlējuši. Piis savukārt dabūja zināt, ka kantors Vāczemē sācisskoloties par mācītāju, tagad nu Kuldīgā strādājot par kantoru, lai sapelnītu naudu, ko maksāt par tālākumācīšanos.

Piis gribēja vairāk zināt par skolu, kurā kantors māca, un kantors labprāt pastāstīja. Skolniekiemlatīņu skolā un ārpus tās atļauts sarunāties vienīgi latīņu valodā. Bez latīņu valodas tur mācot arī grieķu unsenebreju valodas, matemātiku, vēsturi, ģeogrāfiju, prātniecību un teoloģiju.

— Tādas valodas, kā tu teici, man nevajag. Vāciski gan es gribu iemācīties. Bet kas ir matemātika!— Tā ir rēķināšana.— Tā man derētu. Bet teoloģija!— Teoloģija ir viss, kas jāzina mācītājam.— To man nepavisam nevajag. Bet prātniecība!— Prātniecība cenšas izskaidrot visus pasaules noslēpumus un notikumu sakarību.— To es nesaprotu.— Piemēram, ka dažu putnu acu skatiens dziedina cilvēku vai arī to, ka dārgakmeņi iespaido

cilvēka garu un vēl, kas ļoti svarīgi, gaiļa kuņģī atrodams gaiļakmens, kas cilvēkus dara drošsirdīgus.— Nieki, gaiļa kuņģī ir vienīgi grants.— Tu nestrīdies, tā māca zinātne.— Tava skola, godājamais, man nederēs. Kam gan vajadzīga tā latīņu valoda!— Tā vajadzīga, ja grib tālāk mācīties, jo zinātnieki savus rakstus saraksta vienīgi latīņu valodā.Sarunas atkal apsīka, bet Pilam tagad bija ko pārdomāt. Atraduši gaiļa kuņģī drošības akmeni!

jāsmejas! Bet šis garais kantors mācās Vāczemē par mācītāju. Tad jau laikam tepat Kurzemē nevar visizmācīties. Vai nu citādi viņš dzītos uz tālo Vāczemi un maksātu lielu naudu.

Kuldīga vairs nebija tālu. Varēja jau redzēt pilsētas namus, divu baznīcu torņus un Kuldīgas pili.— Tu man vēl nemaz neesi teicis, kā tevi sauc, — ierunājās kantors.— Mani sauc par Piču.— Vai tev, Pič, ir kur pilsētā apmesties!— Nav, jo es Kuldīgā vēl ne reizes neesmu bijis un tā man sveša.— Kur tad tu paliksi! Ļauj, lai es mazliet padomāju…Pēc brīža kantors atkal ierunājās:— Tai namā, kurā es dzīvoju, piemeties laivinieks, kas pārvadā laivā precinieku mantas no

Ventspils uz Kuldīgu. šis vīrs vairāk dzīvo pa Ventspili un daudz laika pavada uz upes, jāparunā, lai

pieņem tevi savā istabā.Līdz ar krēslu abi ceļinieki iegāja pilsētā un pagriezās uz namu, kur dzīvoja kantors. Par laimi,

laivinieks bija mājās. Kad viņam prasīja, vai viņš nebūtu ar mieru pieņemt Piču savā istabā, viņš daudznetielējās, tikai gribēja, lai Pičs maksā pusi istabas īres naudas.

Nākošajā rītā agri laivinieks Kaspars aizbrauca uz Ventspili, un Pičs ar Puli divi vien saimniekojapa māju. Ienāca kantors un solījās pēcpusdienā Pičam parādīt pilsētu, jo sestdienu pēcpusdienas viņamesot brīvas, turpretī visas svētdienas stipri aizņemtas. Tad jāvedot skolas zēni uz baznīcu, kur skolaskoris dziedot baznīcas dziesmas. Kad skolnieki pārvesti no baznīcas, esot jāpārbauda, cik uzmanīgi viņiklausījušies sprediķi un vai visu arī labi sapratuši.

— Laikam nav vis nieka lieta novaldīt tādu zēnu baru!— Skolā liela stingrība. Ar rīksti uztur ne vien kārtību, bet piespiež arī kūtros pie mācībām.Pēcpusdiena pagāja, staigājot pa pilsētu, pa kuru kantors izvadāja Piču krustām šķērsām, rādīja un

stāstīja visu, ko zināja. Vispirms apgāja apkārt pilij un apbrīnoja lielo un vareno akmeņu krāvumu. Smagāčetrstūru ēka bija labi saglabājusies. Pilij bija trīs stāvi un katrā pils stūrī pa tornim. Pils laiku pa laikamtiekot pielabota, jo lielkungam Jēkabam pils velvēs apglabāta māte, tādēļ lielkungs Kuldīgu neaizmirstotun vismaz reizi gadā apmeklējot.

Kantors brīdināja Piču no kapsētas, jo tur slēpjoties visādi noziedznieki un bēgļi no apkārtējāmmuižām. Ja kāds viņus tur mēģinot aiztikt, viņi savu brīvību nikni aizstāvot.

Apskatot Ventas ūdenskritumu «rumbu», kantors pastāstīja, ka tur zivis ķerot gaisā, ka šo īpatnējoķeršanas ierīci esot izgudrojis pats lielkungs Jēkabs. Gar piecdesmit pēdu augsto kritumu uzstādīti kurvji.Laši un vimbas peldot pret straumi, lecot kritumam pāri un iekrītot kurvjos. Dažu dienu izņemot pa simtamzivju.

Vēl apskatīja rātūzi, slimnīcu, latīņu skolu un abas mūra baznīcas: katoļu un luterāņu. VakarāKuldīgas ielās bija daudz ļaužu, starp kuriem redzēja arī pa kādam iebraucējam muižniekam. Kantorszināja teikt, ka muižnieki dodot Kuldīgas amata meistariem labu peļņu, jo visai bieži iebraucot pilsētāizpriecāties.

Liela rosība bija pie upes — Kuldīgas jūras ostas. Kantors sacīja, ka dažam preciniekam esot patvairāki jūras kuģi, kas braucot ar mūsu zemes' precēm uz svešām zemēm un no turienes atvedot svešzemjupreces. Ventas malā bija pietauvojušies vairāki kuģi. Pajūgi brauca augšā un lejā, no ostas uz ostu. Nokuģu būvētavas vēl vakarā bija dzirdams darba troksnis.

Ēnas jau klājās pār pilsētu un ielas grima tumsā, kad kantors un Pičs atgriezās mājās.Pirmdienas rītā Pičs saģērbās vecajās drānās un gāja uz Ventas malu, kur zināja kuģu būvētavu. Pičs

apjautājās pēc pārvaldes ēkas. Tur viņam lika gaidīt virsmeistaru. Kāds puisis Piča gados jau sēdēja uzsola. Pičs padeva labdienu un apsēdās viņam blakus, bet svešais skatījās Pičam pāri, it kā viņa tur nebūtu.

«Jocīgs puisis,» domāja Pičs un prasīja:— Vai tu jau ilgi gaidi!Puisis neatbildēja, tik uzrāva degunu, it kā būtu ko nelabu saodis.«Laikam pakurls,» sprieda Pičs un runāja stiprāk, bet arī tad puisis tik paskatījās uz Picu un

neatbildēja.Ienāca virsmeistars. Svešais ar skubu steidzās viņam pretī un kaut ko stāstīja, un virsmeistars, viņu

noklausījies, prasīja Pičam:— Vai tu arī gaidi darbu! — Un, kad Pičs atbildēja, ka gaidot, meistars teica zēniem:— Labi, es jūs abus pieņemšu. Ejiet uz doku un pieteicieties pie meistara, kas rīko kuģu tīrīšanu.Puiši gāja, kur upes krastā redzēja slīpi saliktus dziedrus, kas ar vienu galu sniedzās ūdenī zem

kuģiem. Pašreiz zirgi vilka nelielu kuģīti no ūdens pa slīpumu uz augšu. Meistars bija pie kuģa uzvilkšanasklāt un labprāt pieņēma atsūtītos palīgus. Tikko kuģis bija augšā, to noķīlēja, un tīrīšana varēja sākties. Padienvidu jūrām braukājot, kuģa zemūdens daļas aplīp aļģēm un gliemjiem. Ja kuģi laikā nenotīra, kaitēkļi

kuģi pamazām sabojā. Puišiem iedeva asas sukas, un viņi varēja ķerties pie darba. Notīrītam kuģim būslabi redzamas bojātās vietas, kas labojamas.

Pičs bez liekas steigas berza kuģa sānus un, sākot no augšas, lēnām gāja uz leju. Piča suka tik ilgiberza katru vietu, līdz tā bija īsteni tīra. Otrs puisis strādāja citādi. Viņš rāva suku ar skubu tik pavirši, kaīsā laikā bija noskrāpējis kuģa sānā garus un platus gabalus, bet Pičs strādāja kā agrāk — lēni un apzinīgi.

Kad piegāja meistars, svešais viņam lielīgi rādīja, cik daudz viņš patapis padarīt, bet Pičs — cikmaz. Meistars uzmeta acis abu zēnu darbam un pavīpsnāja:

— Tu lāgā neproti strādāt. Tā vajag tīrīt, kā tas otrs to dara, — viņš rādīja uz Piču.Viens otrs strādnieks pasmējās. No viņiem Pičs uzzināja, ka svešo puisi saucot Sukantu un viņš esot

no kuršu ķoniņiem. Nu un ķoniņi visi esot uz sevi pārāk iedomīgi.Otrā rītā satiekoties, Sukants apstājās, noskatījās Picu no galvas līdz kājām un teica:— Puis, kādēļ tu man nedod labdienu!— Ko es tevi sveicināšu, tu jau ar mani nerunā.— Es varu runāt vai nerunāt, tā mana paša darīšana, bet tev mani jāgodā, jo es esmu muižnieks.— ia esi muižnieks, kādēļ tad nedzīvo savā muižā, bet nāc uz Kuldīgu kuģus tīrīt!— Tā atkal mana darīšana.Tad Pičs vairs nerunāja, pagrieza Sukantam muguru un ķērās pie darba. Tai dienā viņi vairs netika

runājuši. Nākošajā rītā Pūlis, asti vēdinot, piegāja pie Sukanta un skatījās puisī priecīgām acīm, kasvarēja nozīmēt draudzības piedāvājumu, bet saņēma no puiša kājas spērienu. Pūlis iekaucās, tad ierūcāsun grasījās mesties Sukantam virsū. Kad piesteidzās Pičs, lai apsauktu suni, Sukants prasīja, lai Pičsatdodot viņam savu suku, jo tā esot labāka un pienākoties viņam ka augstākas kārtas cilvēkam. .

Pica seja pārvērtās, kļuva cieta un nedabiski mierīga. Varēja redzēt, kāda liela piespiešanās viņambija vajadzīga, lai savaldītos. Pičs nostājās Sukantam priekšā un sacīja stingrā balsī:

— Es tev teikšu vienreiz par visām reizēm — tu man te nekādus kungus nespēlē un manu suni liecmierā. Ja nevaldīsies, dabūsi iepazīties ar manām dūrēm.

Vakarā Pičs iegāja pie kantora un pastāstīja, ka laimējies dabūt darbu pie kuģiem, un prasīja, kas tieķoniņi tādi esot. Viņam ar vienu no tiem darbā jāsastopas, un tas esot nepatīkams un visai iedomīgspuisis.

— Pašam man nav iznācis iepazīties ar ķoniņiem, bet šo to esmu par viņiem dzirdējis. Agrākajosordeņa laikos viņi par kaut kādiem nopelniem saņēmuši lēņos no zemes kungiem, sevišķi no ordeņamestriem, prāvus zemes gabalus. Uz viņu zemes nebijis dzimtļaužu. Tātad viņiem jāstrādā pašiem. Tāiznāk, ka viņi ir kaut kas vidējs starp zemniekiem un muižniekiem. Stāsta, viņi esot stipri iedomīgi unmīlot dzīvot izšķērdīgi. Savas saimniecības viņi kopjot sliktāk nekā citi zemnieki, bet turoties it kā pārākivisā apgabalā. Ķoniņi dzīvojot Kuldīgas apkārtnē, un viņu skaits esot ap trīs simti. Ja tev tur darbāgadījies viens tāds iedomīgs puisis, vari viņu pilnīgi neievērot, |o te pilsētā viņiem nav nekādupriekšrocību, bet uzņēmumā priekšroka ir krietnam, apzinīgam darbam.

Pagāja viena nedēļa un pēc tam vēl viena. Piča attiecības ar Sukantu nebija uzlabojušās. Sukantsnicīgi rauca degunu un smīnēja, kad iznāca ar Piču sastapties, bet vārdiem gan vairs neaiztika. TotiesPūlis Sukantu neaizmirsa: tikko puisis parādījās, tūdaļ rūca un rādīja zobus. Otrās nedējas beigās Pičupārcēla atbildīgākā darbā pašā kuģu būvētavā. Piča darbs pie kuģu tīrīšanas bija ievērots un novērtēts parlabāku nekā Sukantam, jo ķoniņu puisi atstāja pie kuģu skrāpēšanas.

Pičs nu strādāja kuģu būvētavā. Kuldīgā būvēja tikai mazos vienklāja kuģus, jo Venta tur vēl diezgansekla. Tādi mazi kuģi bija korvetes un barkas. Būvēja arī laivas.

Pirmajam kuģim vēl tikai lika ķīli, otrais bija pusgatavs, bet trešais nobeigts un pašreiz tika apgādātsar vajadzīgo iekārtu. Ieroču meistari uzstādīja lielgabalus, buru šuvēji gādāja, lai kuģim būtu pilns buruskaits. Kalēji ievilka enkura važas un arī pašu enkuru. Vēl citi apgādāja visus daudzos sīkumus, kasikvienam krietnam kuģim vajadzīgi. To visu ņēma no noliktavām, kas bija pilnas dzelzs un tērauda

izstrādājumiem: naglām, skārdu, ķīļiem un bultām. Tur bija arī noliktavas ar koka izstrādājumiem —dēļiem, plankām, dziedriem. Vēl citās noliktavās glabājās tauvas, virves, auklas vai arī darva, glāze,pulveris.

Pičs bija norīkots pie kuģu drīvētājiem. Viņš augu dienu kala un sita, līdz planku šķirbas kļuva tikblīvas, ka ūdens nevarētu tām izspiesties cauri un ieplūst kuģī.

KANTORS MĀCA PIČU GRĀMATĀ Kādā dienā sāka snigt, sākumā kavēdamies, bet tad arvien straujāk, līdz visa apkārtne ietinās

joņojošā pārslu segā un ne pilsēta, ne upe vairs nebija redzama. Zeme, koki, mājas un kuģi apklājās košibaltu sniega kārtu. Tas bija pirmais sniegs, zīme, ka ziema atkal klāt.

Tai vakarā Pičs iegāja pie sava labvēļa kantora, kas bija kļuvis Piča padomdevējs visās lietās.Kantors puisi labi ieredzēja un runāja ar viņu prātīgas valodas. Pašreiz

kantors kaut ko rakstīja, ar galvas mājienu saņēma labvakaru un rakstīja tālāk. Pičs godbijīgiapstājās blakus kantoram un skatījās, kā viņi zosu spalvas nodrāzto galu iemērca podiņā ar melnu krāsu,kā spalva čirkstēdama vilka uz papīra lapas mazu kāsīšu rindas citu pēc citas. Kad nobeidza rakstīt,uzbārstīja sausas smiltis, lai raksts ātrāk nožūst.

— Ko tā skaties, vai neesi redzējis, kā raksta!— Brīnos, cik tev ātri iet, bez kādas domāšanas.— Tā nu gluži nav vis. Bet kā tad paliek! Tu jau arī gribēji mācīties lasīt un rakstīt!— Gribēt jau gribu, bet nav tās rocības.— Esmu par tevi domājis un mīļu prātu tev palīdzētu. Ar skolu tev tiešām nekas neiznāk.Pičs nodūra galvu un raudzījās zemē.— Un tu tā nopietni ķertos pie mācīšanās!— Jā, ļoti nopietni.— Vai grūtību nebīsies!— Nē, nebīšos.— Labi, tad es tevi mācīšu. Laika man nav daudz, bet tas nekas, pa vakariem ienāc pie manis, es

tev parādīšu, kā burtus sauc un kā no tiem darina vārdus.Pičs līksms pacēla galvu. Viņš tagad būtu varējis apkampt ne vien kantoru, bet visu Kuldīgu, tik

prieka pilna bija viņa jaunā sirds. Kantors sameklēja grāmatu, kurā bija redzami visi burti pēc kārtas,sākot ar burtu «a». Kantors nosauca pirmos sešus burtus un parādīja grāmatā. Pičam tie bija jāiegaumē.Pičs ar tādu skubu ķērās pie darba, ka kantoram bija jāpasmaida par puiša lielo dedzību. Pēc kāda brīžazēns jau varēja teikt, ka pirmos sešus burtus pazīst. Kantors ar to vien neapmierinājās, bet lika parādītgrāmatā, kur šie burti bija iespiesti starp citiem rakstos. Un Pičs priecīgs rādīja «a», kur vien tāduieraudzīja. Tāpat viņš rakstā sameklēja arī pārējos piecus burtus. Tie nu viņam rādījās kā veci paziņas.

— Šai reizei pietiks, rītvakar ienāc atkal, — kantors atlaida Piču.Nākošajā dienā būvlaukumā pie Piča piegāja kāds no doka strādniekiem un pačukstēja viņam:— Atnāc pie mums un samet Sukantam pa ausīm, šis ākstīgais gailis ar savu iedomību un lielību

mums pagalam apnicis. Tagad nu visiem stāsta, ka tu zogot.— Es — zaglis! — nebalsī iekliedzās Pičs, satraukts līdz sirds dziļumiem.

— Jā, paņēmis un izēdis viņa pusdienas tiesu. Bet tu nebēdā, viņam jau sen vairs neviens netic.Tai vakarā Pičs negāja mācīties, tik nelaimīgs viņš bija un staigāja kā noreibis, kā sitienu dabūjis.

Vēlāk gan mācības turpinājās ar maziem izņēmumiem kairu vakaru. Redzot, ka Pičam viegli veicas burtuielāgošana, kantors ierādīja, kā burtus uzraksta. Tā nu Pičs mācījās reizē lasīt un rakstīt.

Pagāja nedēļas, un ziema bija stipri pavirzījusies uz priekšu, Piča sajūsma par grāmatu nemazinājās,bet vēl arvien pieauga. Liels bija puiša prieks, kad viņam izdevās salikt un uzrakstīt savu vārdu, arī tādusvārdus kā Pūlis, Kuldīga, Kaspars, Venta. Dienā Pičs strādāja pie kuģa, bet vakaros mācījās pie kantoravai savā istabiņā. Kad laivinieks Kaspars bija mājās, viņš dalījās Pica priekā un arī sāka ieskatīties unieklausīties vienu otru burtu un vārdu.

Kādu vakaru Pičs pārnāca no darba, apēda savu vakariņu maizi un jau gribēja ķerties pie grāmatas,bet ievēroja Puli, kas nemierīgs staigāja pa istabu un ostīja gaisu.

— Nez ko nu suņuks tādu saodis un tik cītīgi meklē!Pūlis piegāja pie Piča guļvietas un izdarīja kaut ko cieti aizliegtu: uzlēca uz apklātā maisiņa, ko

nekad nedarīja, jo zināja, ka to nedrīkst. Pūlis kārpīja maisiņu un raudzīja grūst zem tā degunu. Pičspārsteigts skatījās, bet neko neteica. Kad suns vēl arvien grūstīja maisiņu un nedomāja mest mieru, Pičspiegāja, pacēla maisiņu un ieraudzīja zem tā svešu naudas maku, no lupatiņām sašūtu kulīti, ar aukliņuaizvilktu. Kulītē bija viens florēns un daži graši.

Noklaudzēja ārdurvis, zīme, ka kantors atgriezies. Pičs paņēma atrasto kulīti ar naudu un rādījakantoram. Viņš arī neko nevarēja pateikt un prasīja, vai laivinieks un saimniece nezinot, kas bijis Pičaistabā. Noklaudzēja atkal durvis, un skaļas vīru balsis prasīja pēc Piča. Pičs gāja vīriem pretī.

— Ko jums vajag no manis!— Mums vajag no tevis naudas maku. Vai saprati tu, zagli!Iznāca kantors un mierīgā balsī apsauca saniknotos vīrus.— Naudas maks ir pie manis. Tādēļ jums nebija jātaisa troksnis un jālamā nevainīgs cilvēks.— Kā tad nevainīgs! Naudu taču viņš nozadzis.— Nē, nav nozadzis.— Tad es nekā nesaprotu, — teica viens no vīriem, cik varēja noprast — naudas maka

īpašnieks.— Kas tev teica, ka Pičs nozadzis naudu!— Tas nav svarīgi.— Gluži otrādi, tas ir ļoti svarīgi. Pič, pasauc laivinieku un saimnieci.Laivinieks no tās lietas nekā nezināja, bet saimniece stāstīja, ka pirms kāda laiciņa te bijis jauns

cilvēks gariem, tumšiem matiem un tādu lielīgu iznešanos. Viņš prasījis pēc Piča, bet tas vēl nebijispārnācis. Tad svešais teicies paskatīties, vai Pičs uz galda neesot atstājis viņam stiepļu suku, un tad viņaparādījusi, kur Pičs dzīvo. Puisis iegājis, bet tūdaļ atkal iznācis, pateicis, ka nav vis atstājis, kā solījis, unaizgājis.

— Vai jūs zināt, kas bija šis puisis!— Kā nu ne, taču jau Sukants.— Un Sukants bija tas, kas teica, ka Pičs nozadzis naudu!— Jā, teica, bet tad jau iznāk, ka viņš tīšu prātu melojis un gribējis iegāzt Piču negodā!— Tā laikam būs. Tūliņ atnesīšu tavu naudu. Pa to laiku, Pič, pastāsti, kā atradi maciņu.Lieta ar to nebeidzās. Darba biedri jau sen neturēja uz Sukantu labu prātu viņa ākstīgās un ļaunās

dabas dēļ. Viņi gāja pie virsmeistara, pateica, ka negrib ar Sukantu kopā strādāt, un izstāstīja visu, kozināja par viņa nelietībām, arī par nelaimīgo naudas maku. Sukants bija vājš strādnieks, un virsmeistarsbez liekas domāšanas apsolīja Sukantu no darba atlaist. Vēlāk Pičam ar kantoru bija gara saruna parnepatīkamo gadījumu.

— Es nekad neesmu viņam ceļā stājies un tikai labu vien vēlējis, saki — kādēļ viņš man gribēja

nodarīt tādu ļaunumu!— Tādēļ, ka viņam ir ļauna daba, un tādēļ, ka bieži vien cilvēkos mājo skaudība. Jo vairāk tev būs

panākumu, jo ik uz soļa vairāk būs skauģu. Pasauli neapdzīvo krietni cilvēki vien. To ņem vērā.Ziemas mēnesis atnesa aukstumu, bet sveču mēnesī plosījās ilgstoši puteņi. Vējš, kaucot un sniega

putekļus kaisot, joņoja pa ielām, klaudzināja pie logiem un raustīja visu, kas nebija cieti nostiprināts.Tādos vakaros siltā istabā bija jo tīkami. Pičs sēdās pie galda un, sveces galiņu aizdedzis, ņēma rokāgrāmatu. Cik labi, ka tumsā un aukstumā nekur nebija jāiet un varēja mierīgi lasīt savā grāmatā. Bez vācugrāmatas, no kuras Pičs dažus mēnešus mācījās, viņam bija nākusi rokā arī kāda latviešu grāmata. Tā bijaManceļa «Dāvida dziesmu grāmata». Kaut ko viņš tajā saburtoja, bet no lasītā nekā liela nesaprata, jogrāmata bija uzrakstīta pagalam sagrozītā latviešu valodā. Pičs tomēr lasīja un ar kantora palīdzībupierada pie grāmatas savādās valodas. Kad lasīšana un rakstīšana Pičam bija brangi padevusies, kantorscentīgajam puisim sāka mācīt rēķināšanu. Iesāka ar cipariem. Tos Pičs ātri apķēra un jau pirmajā vakarāsāka veidot mazus skaitļus.

Tā soli pa solim Piča izglītība gāja droši uz priekšu.

MUIŽNIEKU BALLE Kādā sveču mēneša vakarā Pičs, tikko beidzis mācības, domīgs sēdēja vēl kantora istabā, elkoņus uz

-ceļiem atspiedis. Vēl arvien viņa prātu nodarbināja skaitļi un darbības ar tiem. Kantors pārtrauca viņaklusās pārdomas:

— Visā drīzumā Kuldīgā būs muižnieku balle. Rīkotāji man prasa, vai nevarot dot kādus veiklākuspuišus, kas palīdzētu iekārtot balles telpas, palīdzētu sulaiņiem nest ēdienus un dzērienus, sakoptu grīdu,ja dzīrotāji sāktu par daudz laistīties ar dzērieniem vai svaidīties, apgrauztiem kauliem. Vai negribi iet!

Pičam likās ļoti vilinoši redzēt muižnieku balli, un viņš neatsacījās. Dažas dienas vēlāk kantorszināja teikt, ka' skola sūta balles rīkotājiem palīgā arī terciāni Ērmam. Kad būšot jāiet, viņš pienākšot piePiča un paņemšot viņu līdzi. Kuģu būvētavā Pičs jau laikus aizrunāja sev brīvu dienu, un, kad Ermanisatnāca, lai vestu Piču uz. balles namu, viņš bija gatavs gājējs.

Balles nams bija liela mūra ēka diviem stāviem. Lejas stāvā bija liela virtuve un plaša ēdamtelpa,bet otrā, stāvā — divas zāles: lielā un mazā. Mazās zāles sienas bija apsistas ar vaskotu drānu, bet lielās— audekla tapetēm. Logu mazās rūtiņas bija svina ietvaros uni Ielaida namā maz gaismas. Grīdas bijaneiedomājami netīras. Kāds vācietis spieda puišiem rokās spaiņus un: lupatas, lai uzmazgājot grīdas.

— Mēs te neesam sūtīti gridas mazgāt, bet piepalīdzēt sulaiņiem, un tādēļ mums lupatas navvajadzīgas, — cieti noteica Ermanis, un Pičs apbrīnoja viņa drošo valodu.

Tad puišus aizsūtīja uz virtuvi izcelt no lādēm traukus, apslaucīt, izšķirot un sanest ēdamistabā, ķiirbija uzstādīti galdi. Bija jāapslauka arī virtuves čuguna un kapara katli, pannas un piestas. Ieradās pavāri,uzlikās augstas, baltas cepures un stājās pie darba. Lielajos pavardos iekūra uguni, un, kad tās versmeplūda uz katliem, tur drīz burbuļoja, čurkstēja, un telpā izplūda garšīga ēdiena tvaiki.

Kad virtuvē viss bija daudzmaz nokārtots, puišus sūtīja atkal augšā, kur nu zālēs grīdas bijaizberztas, tik vēl slapjas. Bija jāizvieto un jāuzstāda vaska sveces un lāpas. Tās nebija kaut kādasparastās piķa lāpas, kādas lietoja brīvā gaisā. Kur nu tādas kungu zālēs! Sīm te pakulu tinums ap nūju bijatīru vasku piesūcināts. Pa telpām šaudījās sulaiņi, no kuriem daži bija latvieši, jo savā starpā paklusāmrunāja latviski. Laiks steidzās ātri, un Pičs ar Ermani dabūja krietni noskraidīties. Pičam bija daudz koredzēt, it sevišķi, kad sāka ierasties balles viesi. Zāles pildījās, visgarām skanēja soļu un sarunu troksnis.

Muižnieki, kas sevi dēvēja par dižciltīgiem kavalieriem, grozījās sacirtotās parūkās, košas krāsassvārkos ar platiem, zelta uzšuvēm rotātiem atlokiem, tādas pašas krāsas īsās biksēs, garās, pelēkās zīdazeķēs, dziļi izgrieztās un sarkanām rozītēm nošūtās pelēkās vestēs. Kājas ieautas kurpēs ar sprādzēm vaizābakos, kuru stulmi bija sevišķi plati un staigājot kuļājās ap stilbiem. Galvā nēsāja platmales ar kuplāmspalvām, pie sāniem lentās karājās šauri zobeni. Kad atnāca, platmales un apmetņus nolika, bet zobenuspaturēja pie sāniem.

No Jelgavas galma uz balli bija solījušies atbraukt daži kambarkungi ar pavadoņiem un kalpiem.Piču aizsūtīja uz rātūzi novērot un, tiklīdz augstie kungi piebrauc, dot ziņu uz balles namu. Pičam iznācapie rātūža ilgi nonīkt, līdz gaidītie viesi ieradās. Kad Pičs atgriezās, balle jau gāja pilnā spēkā. Tur nu ganbija ko redzēt! Cik labi, ka Ermanim varēja visu paprasīt, ja kaut kas likās pavisam jocīgs unnesaprotams.

Mazajā zālē dančus pavadīja ar dziesmām, ko dziedāja vienbalsīgi, bet lielajā zālē spēlēja vijole,vācu kokle un bungas. Dancoja tikai lēnos dančus un grozījās tik lēni kā bēru gājienā. Pičam tas likāssavādi. Kad dancoja, tad vajadzēja kā putnam lidot, kājām tikko pie zemes piemetoties. Pičs pateica savuizbrīnu Ermanim.

— šos lēnos dančus sauc šakons, alemands un kurants. Paraugies, kā saģērbušās muižnieku sievasun meitas, tad sapratīsi, kādēļ tik lēni danco. Viņām vairāki smagi svārki mugurā, cits par citu īsāks, laivisi būtu redzami, viduklis sažņaugts, kurpes vīriešu puszābaku svarā. Viņas no karstuma smok nost, bet

izrādīties grib, tādēļ danči tik lēni.Pičs labi apskatīja muižnieces. Drānas tiešām bija smagas un garas līdz zemei, viduklis šaurs un

nošūts mežģīnēm, piedurknes garas. Un tavu traku kakla izgriezumu! Mati muižniecēm sīki sasprogoti unpārsieti ar lentu vai arī galvas vidu pušķoja pavisam maziņa cepurīte ar spalvām. Jā, viegli viņām nebija.

Un tad smardes! Tās bagātīgi lietoja visi, gan vīrieši, gan sievietes, tāpēc arī oda kā puķu dārzā,tikai daudz stiprāk. Kad Pičs ieminējās par smardēm, Ermanis tā greizi pasmējās.

— Ko, vai patīk kungu smardes! Nu tad zini, ka kungiem tās gan nav tik daudz greznumam unjaukumam, bet nepieciešamībai: spēcīgajām smardēm jāatņem cilvēku netīrumu un miesas nelāgaizgarojumu smaka.

— Kā tā, smaka! Es nesaprotu.— Kas tur ko nesaprast — muižnieki mazgāšanās vietā lieto smardes. Veļu mazgā reti, visi pat

nepazīst ziepes. Cilvēks, kas nemazgājas, drīz sāk smakot. Lai vismaz svešos ļaudīs neostu, lieto smardes.Sevišķi lielā-cieņā stiprās spranču smardes.

— Ir gan tie kungi savādnieki, būtu pa reizei aizgājuši uz pirti un izpērušies, tad neostu.Ermani aizsauca, bet drīz viņš bija atpakaļ un vedināja Piču līdzi.— Tur kāds zinātņu vīrs stāsta, kā tiekot meklēts gudrības akmens, kam būtu tāds spēks, ka ar

pieskārienu pārvērstu kaut kuru dzelzs gabalu par zeltu.Kad puiši piegāja tuvāk pulciņam, kas bija sastājies ap zinātņu vīru, Ermanis pačukstēja Pičam, ka

tas vīrs pašreiz skaidrojot par zvaigznēm un planētām.— Planētas ne tikai griežas no vakariem uz rītiem, tās dažreiz cita citai tuvojas, dažreiz attālinās,

reizēm sapulcējas kopā un apspriež svarīgas lietas. Tikko notiek kāda no šīm debesu valdnieču sapulcēm,to drīz dabūnam just, jo piemeklē kādas nelaimes. Arī tuvākajā nākotnē nolikti asi ticības kari. Vai tieaizķers turkus vai kādu citu tautu, tas cilvēka prātam neaizsniedzams.

Ermanis ar Piču būtu vēl tālāk klausījušies, bet viņus aizsauca uz ēdamtelpu palīgā sulaiņiem uzklātgaldus.

Cepešus salika uz galdiem nesagrieztus. Krājās veseli gaļas kalni: gan mājlopu, gan meža zvēru, gandažādu putnu. Arī maize bija lielā izvēlē: balta un pelēka, ar ogām un bez ogām. Un tad dzērieni! Kādastik māla krūkas un glāžu trauki tur nebija, un cauri tiem dzirkstīja dzērieni dažādās krāsās.

Drīz kungi pulcējās ēdamtelpā. Nāca pa pāriem vien, un kungi nezināja, kā kundzenēm izpatikt: ganklanījās, gan kāju pievilka, gan lika roku uz sirds, bet šīs tik saldi smaidīja. Sulaiņi iespieda Ermanimrokās bļodu ar ūdeni, bet Pičam — linu autu.

—Kad kungi apsēdīsies pie galdiem, apstaigājiet visus un piedāvājiet ūdeni nomazgāt rokas, —viņus parīkoja kāds vecs kungs ar baltu parūku.

Dzīrotāji grieza pēc patikšanas ga|as gabalus, ņēma pirkstos, paslapināja mērcē un bāza mutē. Kaulusun sliktākos gaļas gabalus meta zem galda vai Izspļāva zemē. Gaļai bagātīgi uzdzēra vīnu un alu, jonekādu šķidru ēdienu uz galdiem nebija.

Kad kungi bija apkalpoti, Ermanis un Pičs gāja uz virtuvi, kur cerēja, ka pavāri dos nogaršot kunguēdienus, kas smaržoja kārdinoši, gaļa izskatījās brūna un sulīgi nocepusi.

Kungi ēda ilgi. Pēdīgi kundzenes un jaunākie muižnieki paprasīja ūdeni roku mazgāšanai, sakopās unaizgāja atpakaļ uz dejas zālēm, bet vecāka gadu gājuma muižniekiem tagad tik sākās īstās dzīres. Pretpusnakti dzīru telpa bija tā piemēslota un pielaistīta, ka zālē nācās ienest un izklāt salmus. Troksnis bijaneaprakstāms. Muižnieki stāstīja savus piedzīvojumus cīņās un medībās, pie tam lielījās un meloja bezžēlastības, jo teicās veikuši nedzirdētas un gluži neiespējamas lietas. Visvairāk viņi pūlējās izcelties arseno dižciltīgumu. Lielais vairums uzdevās par Romas vai Spartas slavenu karavadoņu pēcniekiem. Dažisavus senčus skaitīja turpat vai no Noasa laikiem.

Nāca pret rīta pusi, un Pičs, gaļas līdz kaklam pieēdies, cīnījās ar snaudienu. Lai daudzmaznodzenātu miegu, viņš izgāja no dzīru nama ieelpot auksto ziemas gaisu, bet ieskrēja gluži bāls atpakaļ

namā un sauca:— Nodūra cilvēku, nodūra kā cūku, asinis vien pašķīda!— Vai būsi klusu! — Ermanis apsauca. — Tā jau kungiem tāda paraža, par visiem niekiem tūdaļ ar

zobeniem durties. Redzi, es nesaku neko, lai gan biju klāt undzirdēju, ka viņi sastrīdējās, redzēju, ka izrāva zobenus un izgāja kauties. Bef nenokaus jau, tā

viņiem tikai tāda modes dižošanās.— Par ko viņi sastrīdējās!— Gluži par niekiem, par tiem pašiem senčiem. Viens teica, viņa ciltskoks esot sevišķi vecs, jo

pirmsencis atnācis vācu zemē pirms tūkstoš seši simti gadiem no Romas valsts, kur bijis slavenskaravadonis. Otrais prasīja, kā to karavadoni saukuši. Tas neesot zināms, jo vārds garajos gadosaizmirsies. Tad otrais gardi nosmējās un teica, ka bez vārda nevarot zināt, vai tas bijis īstais sencis.Pirmais tik ļoti apvainojās, ka tūdaļ rāva ārā zobenu.

Ienesa ievainoto. Šoreiz nebija vis pa jokam durts, jo ievainotais bija bez samaņas. Sākās juceklisun skraidīšana, sauca pēc dziedinātāja. Jucekli vēl pavairoja Pūlis, kas nezin kā bija mājās izsprucis noieslodzījuma un atradis ceļu uz dzīru namu. Viņš maisījās pa baru un meklēja savu saimnieku.

Atkal gāja dienas, vienmuļas un pelēkas. Tomēr nē, dienas nāca gaišākas un garākas, jo bija sērsnumēneša beigas, kas pagāja kūstošos sniegos un svaigos pavasara vējos. Pičs nebija velti pavadījis ziemu.Nu viņš brīvi lasīja un pa īsam teikumam arī uzrakstīja. Arī ar skaitļiem bija iemācījies rīkoties. Tas bijakrietni daudz, un kantors nebeidza brīnīties par puiša nenogurstošo centību un labajiem panākumiem. Pičsdomāja un nevarēja izdomāt, kā vislabāk pateikties kantoram par viņa pūlēm, ko viņš, mācot Piču, nebijataupījis.

Svētdienās Pičs vēl šad tad satikās ar Ermani. Pičam palika rāmais, drusku paskarbais puisis, patikaklausīties par dzīvi un darbu latīņu skolā, kur kantors mācīja terciāņus. Kantors esot skolnieku labiieredzēts, jo atdodoties darbam ar lielu dedzību, bet savu soda ieroci — rīksti, kas viņam uzticēta,stājoties darbā, nekad nelietojot. To skolnieki pratuši novērtēt un esot savam skolotājam pateicīgi. Kūtrosun nepaklausīgos skolnieki paši piespiežot pie kārtības. Rektors tomēr skatoties uz kantoru aizdomīgi, jouzskatot viņu par latviešu draugu.

Pičs Ermanim neko neslēpa un stāstīja, cik interesanti esot nonākt arvien jaunās vietās un satikties arsvešiem cilvēkiem uz ceļiem un pilsētās.

Ermanis bija ar Picu vienis prātis. Tomēr viņam pašam esot stingrs mērķis — pēc iespējas ātrāknobeigt latīņu skolu un dabūt skrīvera vietu, lai nostātos pats uz savām kājām. Pičs neslēpa, ka līdzrudenim neprātis ne lasīt, ne rakstīt, un, ja viņš tagad prot, tad par to ir pateicību parādā kantoram, kas,netaupot laiku un pūles, ziemas vakaros visu to iemācījis. Viņš nezina, kā kantoram varētu pateikties. Lainu Ermanis palīdzot izdomāt.

— Vislabākā pateicība būtu laba grāmata. Viņam tāda īsteni noderēs un turklāt būs no tevis labapiemiņa.

— Kur lai tādu ņemu, es maz ko saprotu no grāmatām, — bēdājās Pičs.— Atnāc pie manis nākamajā svētdienā, varbūt es kaut ko būšu sameklējis.Kad nākamajā svētdienā Pičs aizgāja pie Ermaņa, draugs cēla Pičam priekšā biezu bilžotu grāmatu.— Redzi, tā ir Jelgavas galma mācītāja Manceļa sarakstīta sprediķu grāmata. Tā pieder kādam

bagāta tēva dēlam, mūsu skolas prīmanim. Tēvs grib, lai dēls pēc skolas beigšanas brauktu uz Vāczemimācīties par mācītāju, un jau tagad pērk grāmatas, kas dēlam varētu būt derīgas, bet dēls grāmataspamazām pārdod un naudu notērē. Par šo grāmatu viņš prasa piecus florēnus. Tā ir liela nauda, bet, manšķiet, grāmatas vērtība ir vēl augstāka. Vai tev būs tik daudz naudas!

— Tik daudz ir gan. Ja tu domā, ka šī grāmata laba un kantoram var darīt prieku, tad es to pērku …Kad Ventā izgāja ledus un nokrita lielie palu ūdeņi, Piča istabas biedrs kādu vakaru teica:— Dr'fz uzsākšu savus braucienus pa Ventu. Tad tu varēsi dzīvot istabiņā viens.

— Es priecājos, ka man gadījies tāds labs istabas biedrs, bet es arī vairs ilgāk Kuldīgānepalikšu.

Kaspars iepleta acis un teica:— Jocīgs puisis! Kas tevi dzen no vienas vietas uz otru! Kālab tad nedzīvo kā citi!— Man jāsaka tāpat kā vecajam pauniniekam: nekur es nejūtos kā pilnīgs cilvēks. Mana dzīve tā

ir iegrozījusies, ka nekur nevaru palikt uz ilgu laiku. Tu esi goda vīrs, un tev es varu pateikt — kad manLipsta muižā nodarīja pārestību, es aizbēgu un vēl tagad bēguļoju. Tā, tu nu tagad zini manu noslēpumu unturpmāk nepārmet man vairs neko.

— Ak, tā tās lietas ar tevi, — Kaspars domīgs novilka.Pičs ierunājās no jauna:— Vai ņemsi mani līdzi uz Ventspili!— Ja vēlies, jaunnedēļ brauksim.Dienu pirms aizbraukšanas Pičš iegāja pie kantora atvadīties. Cik labi prazdams, Pičs pateicās par

mācīšanu, par pūlēm un rūpēm un uztraukts pasniedza kantoram nopirkto grāmatu, bet pats metās ārā, jobrīdis viņam likās tik svinīgs, ka viņš baidījās to samaitāt ar liekiem vārdiem un nevajadzīgām runām.

VENTSPILS KUĢU BŪVĒTAVĀ Nākošajā rītā ap saules lēktu Kaspars, Pičs un Pūlis gāja uz Ventas malu, kur viņus gaidīja vakarā

sakārtotā laiva. Pilsētu un upi klāja tik bieza migla, ka pats savu izstieptu roku nevarēja saredzēt. Tikaitāds labs apkārtnes pazinējs kā Kaspars varēja nekļūdīgi tikt pie savas laivas. Pavasaros pie Ventas tāslejas gala migla nebija nekāds retums un dažreiz turējās dienas trīs četras no vietas.

Tikko jaušams vējiņš sāka kliedēt miglu, un tai cauri varēja manīt blāvu mirdzumu. Vēl tikai īssbrīdis, tad pašķīrās pēdējās miglas paliekas un parādījās spoža saule.

— Migla izklīda, liekas, vējš arī būs izdevīgs. Ko var vairāk vēlēties! Mēs tās sešdesmit verstislīdz Ventspilij it viegli nolīgosim, un vēl nebūs vakars, kad siesim laivu pie Ventspils bulverķa, — runājaKaspars.

Vēja dzīta un straumes nesta, laiva ātri peldēja uz leju. Upes kreisajā krastā braucēju acīm parādījāsaugstas un garas sarkana smilšakmens kraujas. Kaspars tās sauca par «Sarkanajām klintīm». Trīspadsmitverstis lejpus Kuldīgas Ventā savus ūdeņus ieplūdināja Abava. Ventas straujums nu bija rimis, un upesainavas vietām Pičam atgādināja Lielupi lejpus Jelgavas: lēzeni krasti, kārkliem noauguši, ūdenī meldriun niedres.

Pamazām saule kāpa augstāk, un braucēji juta tās skopo siltumu. Nu jau laiva bija krietnu gabalunoskrējusi un Kuldīgu atstājusi tālu aiz muguras. Garlaikoties neiznāca, jo Kaspars zināja stāstīt jautrusnotikumus no savas laivinieka dzīves. Tad arī Pičs gribēja pastāstīt par savu Lielupes braucienu un zagļuķeršanu. Pūlis snauda un raustīja miegā kājas, laikam sapņoja, ka skrien un ķer kaut ko.

Kad laiva tuvojās Ventspilij, Kaspars teica:— Lejastecē Venta ir septiņdesmit asis plata un trīs asis dziļa. Tā ir kā gara, plaša osta, kurā var

iebraukt pat trīsklāji, tā saucamie līnijkuģi. Bez jūras ostas lielkungs Jēkabs licis ierīkot upes kreisajākrastā augšpus pilsētas kuģu būvētavu, lielāko Kurzemē. Gan pats redzēsi, laikam taču iesi uz turienidarbu meklēt.

— Jāiet jau būs, bet kur mēs šonakt paliksim!— Par to nebēdā. Man Ventspilī vecs paziņa, pie kura pastāvīgi pārnakšņoju. Iekārtosim tevi arī.Ventspilī nokļuva tikai vakarā un piestāja krastā, kur ap zaļo un apglumējošo bulverķi skalojās netīrs

ūdens. Upē peldēja laivas, un airu sitieniem līdzi skanēja smiekli un lamas. Uz noenkurotajiem kuģiemsasaucās cilvēki, arī krastā valdīja kņada. Darbs ostā vēl turpinājās, un malā cēlās preču kaudzes, krāvējiskraidīja no krasta uz kuģiem un no kuģiem uz krastu. No pilsētas piebrauca tukši pajūgi un aizbrauca arsmagiem vezumiem. Visur ielās bija daudz ļaužu. Ostas pilsētas troksnis nevarēja tik drīz norimt.

Naktī labi izgulējušies un atpūtušies, Pičs un Kaspars no rīta krietni paēda un tad šķīrās. Kasparsaizsteidzās uz laivu, lai to drīzāk piekrautu un dzītos atpakaļ uz Kuldīgu, bet Pičs aizgāja pa upi uz augšu,uz kuģu būvētavu. Tur bija ko redzēt, un viņš ļāva acīm klejot pa labi un pa kreisi. Pārsteigts viņš vērojanegaidīti lielo darba vērienu.

— Ko brīnies, muti ieplētis, — Pičam uzsauca kāds blakus. — Nāc pieķer roku, taču redzi, kaviens netieku galā!

Pičam tādas lietas divrejz nav jāsaka, viņš paķēra planku otrā galā un uzsvieda uz izvilktajiemratiem. Tad cēla otru, trešo un nostrādāja ar slapju muguru. Tad arī Pičs bija izprasījis visu, ko gribējazināt un kas te bija nezināms un svešs. Būvētavā pašreiz auga seši kuģi. Simtiem cilvēku te rosījās undarbu dzina nemitīgā steigā. Ierēdņu, meistaru un zeļļu vien esot vesels simts, bet strādnieku vairāki simtiun vēl arvien ņemot klāt.

— Kādēļ pie jums tāda steiga!— Lielkungs steidzina paplašināt savu tloti un tai pašā laikā arī jāizpilda prāvi spranču un

englenderu pasūtījumi, jo Kurzemes kuģi tikpat labi kā olenderiem, bet lētāki.

Pienāca meistars un prasīja Pica pāriniekam, uzrunādams viņu par Doni: — Kur tu ņēmi palīgu!— Pats pienāca. Esot no Kuldīgas un gribot strādāt.— Labi. Strādājiet tālāk. Tu, puis, pusdienas laikā ienāc kantorī, pierakstīšu tevi par mūsu

strādnieku.Meistars ņēma vērā Piča darbu Kuldīgas kuģu būvētavā un pieņēma Piču par namdara palīgu pie

apšuves darbiem ar gada algu simt četrdesm't četri florēni.Tā nu Pičs drīvēja aizsāktos kuģus. Turpat līdzās Donis dzina pakulu vīkšķus planku starpās. Kalti un

veseri rībināja kuģu sānus augu dienu, bet, darbu darot, varēja arī parunāties. Pičam vairāk iznāca jautāt,Donim — stāstīt. Pičs uzzināja, ka te būvēja lielos divu un triju klāju līnijkuģus. Tos apbruņojotseptiņdesmit diviem lielgabaliem, un, kad tie izejot jūrā, komandā esot četri simti vīru un bez tam vēl rotakaravīru. Vairāk būvējot ātrās vienklāja fregates, jo tām parocīgs lielums un laba izturība. Prečupārvadāšanai būvē trīsmastu barkas, kurām uz klāja vajadzības gadījumā var novietot arī lielgabalus.

Tādi darba apmēri prasīja daudz darba roku un daudz naudas. Donis zināja teikt, ka viens kuģisatkarībā no lieluma izmaksājot no četrdesmit pieci līdz sirot tūkstošiem ilorēnu un kuģa būves darbiilgstot pusotra līdz divi gadi, protams, ja viss vajadzīgais materiāls un bruņojums saņemts gatavs nocitiem lielkunga uzņēmumiem.

Ventspils kuģu būvētavas plašos apmērus Pičs pilnīgi aptvēra tikai tad, kad bija tur kādu laikunostrādājis un paguvis apstaigāt un apskatīt visus lielā būvlaukuma darbus. Bet visvairāk viņš guva noDona. Ai, šis Donis!

Kas viņš bija par varenu stāstītāju! Gados vēl pajauns, bet plašo pasauli tālu redzējis, daudzpiedzīvojis gan uz zemes, gan ūdens. Cik sīki un lietišķi viņš prata stāstīt par darbu kuģu būvētavā, tikpattēlaini viņš varēja stundām ilgi stāstīt par nedzirdētām lietām un neredzētām vietām tepat Kurzemē, kā arīpoļos un krievu zemē. Pičs klausījās, elpu aizturējis, bet rokām vajadzēja kustēt, citādi stāsts notrūka unbrīnumu pasaule pagaisa. To Pičs bija ievērojis, tādēļ rokām darbs bija tālāk darāms, tāpat kā Donadarba rīki arī stāstot klaudzēja bez apstājas. Kad Doni pārņēma tāds īsts stāstīšanas prieks, viņš varēja kābērns jautri smieties. Smējās viņa acis, smējās

balto zobu rinda, smējās viss viņa vaigs, sārti rūsgans kā apses lapa pēc pirmās rudens salnas.Reizēm Donis bija kluss un domīgs. Neko nerunāja, tik palaikam lēni dungoja, sākumā pavisam klusu

un bez vārdiem vilka meldiņu un locīja gan ātrāk, gan lēnāk. Dziesma lēnām auga spēkā, un tad varējanotvert pa vārdam. Meklēt vārdiem sakaru būtu velti. «Balti viļņi, balti viļņi» — atkārtojās bez galadaudz un ilgi. Vai arī «Sīvam vējam spītēdams», vai «Augstā jūrā, augstā jūrā», un tikai pēc ilga laika,vērīgi ieklausoties, dažreiz pat tikai otrā dienā prātā atausa tāda kā daina, droši vien paša darināta:

Augstā jūrā, baltos viļņos. Nodarvotā laiviņā Laižos, buru grozīdams. Sīvam vējam spītēdams.Tāpat tas bija ar meldiņu. Tos pašus vārdus Donis dziedāja katru dienu savādāk, un nevar teikt, ka

neskanētu labi. Vismaz Pičam tā likās. Tāds cilvēks bija Donis.Pičs jau bija iepazinis visus būvlaukuma kaktus un saprata, ko kurā vietā dara. Pičam patika visos

darba iecirkņos. Bija prieks redzēt, kā plankotāji vareniem vēzieniem līdz galvai ietriec brangās garas,resnas naglas. Tie bija vīri raženiem stāviem un stiegrainām rokām. Buru šuvēji, ieroču meistari — unviņu darbs arī bija apbrīnas vērts.

Bet sevišķi Pičam patika skatīties, kā kokgriezējs Sefrens izgrezno kuģu vadņus kokā grieztāmteiksmainu putnu un zvēru galvām. Reiz Pičam ienāca prātā doma, ka vajadzētu iestāties pie Sefrena parmācekli. Tas gan tad nozīmētu uz visiem laikiem palikt par kokgriezēju. Viņš gribēja to vēl labi apdomātun tikai tad izšķirties.

Bet viss iznāca pavisam citādi, nekā Pičs bija cerējis Un gaidījis.Kādu dienu atbrauca Kaspars ar jaunam briesmīgām ziņām. Kuldīgā parādījusies melnā nāve.

Saslimšanas gadījumu gan vēl neesot daudz, bet apslāpēt slimību arī neesot izdevies. Runājot, ka Jelgavāslimība jau plosoties stiprā mērā. Viņš, Kaspars, nedomājot gaidīt, kamēr mēris atnākšot šeit. Viņš esotvecs jūrnieks un jau agrāk skatījies pēc kādas matroža vietas uz lielkunga kuģiem. Nupat esot izdevībatādu dabūt. Kuģu būvētavā patlaban beidzot sakārtot divklāju kuģi. Tas esot ar divi simti lāstu[5] lielutilpumu. Visiem trim mastiem esot pilns buru skaits, un kuģis apbruņots ar četrdesmit sešiemlielgabaliem.

Jā, to visu Pičs zināja ļoti labi, jo kuģis jau bija nolaists ūdenī. Kaspars stāstīja, ka kuģa pirmaisskrējiens būšot uz Gambiju, no turienes uz Tobago salu un tad atpakaļ uz Kurzemi.

— Vai tev, Pič, nekāro sirds braukt līdzi! Visus matrožu darbus es tev ātri ierādītu.— Mani jau neņems, man tikai septiņpadsmit gadu.— Ņems, jo esi liela, spēcīga auguma un bez tam steigā sameklēt visu komandu grūti.— Man ļoti gribētos redzēt karstās zemes, kur melni ļaudis dzīvo un mērkaķi pa kokiem lēkā, bet tā

kā bail.— Un no melnās nāves tev nav bail!— Kā tad ne. Mans tēvs un māte abi miruši no šīs ļaunās slimības, un es pavisam mazs paliku

bārenis.— Apdomā labi, rīt tev jāizšķiras, vai brauksi līdzi vai paliksi Ventspilī.Tai naktī Pičs maz gulēja, miegs bēga no viņa acīm.«Vai es kāda viegla pūka, ko vējš var svaidīt, kur tamtīk! Nevar ļauties acumirklim, viss jāizdomā līdz galam.»Istabā kaut kas noskrapstēja, un Pičs juta uz rokas siltas mēles pieskārienu. No kuplās galvas uz viņu

raudzījās divas uzticīgas acis. Pičs ilgi glaudīja Puļa mīksto un kuplo vilnu.— Pareizi, Puli, kur tu paliksi, ja es aizbraukšu! — Pie šīs domas Pica sirds sažņaudzās. Istabā

atkal izlija klusums, bet miegs vēl arvien kavējās ārā aiz durvīm un logiem.Tikai rīta pusē Pičs mazliet iesnaudās. Kad aizgāja darbā, uztraukts gaidīja Kasparu, jo vēl nezināja,

kādu atbildi dot. Kaspars atnāca tikai pusdienas laikā jautrs un apmierināts.— Viss nokārtots. Mani iecēla par bocmani, un tevi aizrunāju par jaunāko matrozi. Nu, priecājies

taču!— Bet nez kā būs ar algu! — Pičs vēl šaubījās.— Uz kuģa alga būs drusku mazāka, bet neaizmirsti, ka tur tu būsi pilnam apgādāts un nauda paliks

kabatā.— Bet Pūlis! Es Puli nevaru atstāt!— Puli ņemsim līdzi. Bieži vien uz kuģiem ir suņi. Es parunāšu ar kapteini, ia vairāk iebildumu

nav, tad lieta skaitās nokārtota.Zvejnieki mīl savu maizes devēju jūru un labprāt laižas tās bangās, bet zemnieks vairās no jūras un

tai neuzticas. Arī Pičs, kas tikai Ventspilī pirmo reizi ieraudzīja jūru, ne visai ticēja tās mierīgajam

plašumam. Bet ko nu vairs daudz gudrot, jo viņš ieskaitīts kuģa apkalpē un pēc dažām dienām kuģis iziesjūrā.

Vakarā atnāca Kaspars un šo to pastāstīja par jauno kuģi un tā apkalpi. Lielkungs esot iecēlis unatsūtījis kuģim pieredzējušus virsniekus: kapteini, kuģa leitnantu un stūrmani, kā arī uz gadu apstiprinājiskuģa komandu. Karavīru uz kuģa nebūšot, bet apkalpei pēc vajadzības izsniegšot musketes, pistoles unzobenus. Preces neņemšot, bet vedīšot izceļotājus. Tie esot Kurzemes dzimtļaudis, kas braucot meklēt sevjaunu dzīves vietu tai cerībā, ka tur nebūs ne muižas junkuru, ne vagaru, kas par katru muižas valdīšanasuntumu sūta uz piedarbu saņemt rīkstes. Lielkungs veicinot latviešu zemnieku izceļošanu, jo kolonijāstrūkstot prasmīgu zemes kopēju.

Kuģis esot īsts skaistulis — ar sniegbaltu klāju, ar izrotājumiem un kokgriezumiem no bugsprita līdzpat kajītes mugurpusei. Var iedomāties, cik skaists tas izskatīsies, kad piepūstām burām slīdēs pāriviļņiem.

— Tu jau tagad esi iemīlējies jaunajā kuģī, — Pičs mēģināja pazoboties, bet Kaspars atbildējanopietni:

— Kamēr kuģis nav pārbaudīts jūrā un ar godu izgājis no pārbaudes, neviens īsts jūrnieks svešokuģi neiemīlēs. Mīlestība nāk pēc tam, kad viņš to redzējis jūrā cīnoties ar vētru.

— Kaspar, kāds tev liekas mūsu kapteinis! ia būs ļauns un netaisns, es aizbēgšu no kuģa.— Kā tu aizbēgsi, ja visapkārt jūra! Bet esi pavisam mierīgs. Mūsu kapteinis ir īstais vīrs savā

vietā. Man viņš sīki izprasīja par darbu uz iepriekšējā kuģa, lika šo to padarīt uz jaunā un tad iecēla parbocmani. Uz manu lūgumu arī tevi pieņēma. Pēc divām dienām dosimies jūrā. No simt divdesmitizceļotājiem lielākā daļa jau ieradusies, un rīt viņus ar mantām laidīs kuģī. Par Puli tu nebēdā, tas arīnokārtots.

JŪRAS PLA5UMOS Agri no rīta dzidrajā gaisā kuģi pāršalca rosmes pilns satraukums. Atskanēja pavēle pacelt enkuru,

un tūdaļ bija dzirdama enkura rata šķindēšana un augšup vilktu važu žvadzēšana. Prasmīgas rokas uzvilkaklīveru un fokburu, kas piepūtās, un kuģis sāka kustēties. Krastmalas mājas lēni slīdēja garām. Uzvilka vēldažas buras, upes krasti izgaisa, un kuģis izpeldēja jūrā. Ticis brīvā ūdenī, kur zaļgani viļņi sitās ap to,kuģis nosvērās pa vējam uz viena sāna un peldēja uz dienvidiem. Kurzemes kuģa karogs — melns vēzisaveņsārtā laukumā — jautri plivinājās vējā.

Atsegtām galvām izceļotāji stāvēja uz klāja un klusu atvadījās no dzimtenes krastiem. Sievietesraudāja, arī vīri bija zaudējuši pašpaļāvību un stāvēja nopietni un sadrūmuši. Visus nomāca viena un tāpati doma: vai vēl kādreiz redzēs Kurzemi un mīļās vietas, kur dzimuši un auguši! Viņiem dzimtenē bijaklājies tik grūti, ka tomēr izšķīrušies doties tālā, svešā pasaulē meklēt labāku dzīvi.

Pižs bija pārsteigts, cik ātri un veikli kuģa apkalpe izpilda bocmaņa un virsnieku pavēles. Darbudarīja apzinīgi un droši, bez vilcināšanās. Pičs redzēja, ka būs daudz jāmācās, lai varētu strādāt visu, koprata viņa biedri. Pirmās maiņas četras stundas viņš bija brīvs un varēja apskatīt kuģi, un tad sāksiesmācība un darbs. Pičs stāvēja kuģa pakaļgalā un vēroja šauro putu svītru, kas vilkās kuģim nopakaļ unkļuva aizvien platāka. Pāri šai pērlenes krāsā zaigojošai putu segai lidinājās kaijas. Pūlis stāvēja Pičamblakus un nemaz neuztraucās par plašo ūdens klajumu. Ja te bija viņa saimnieks un draugs, tad nav kobēdāt. Pičs pa reizei bijīgi paskatījās uz kajīti, kas atradās virs klāja starp grotmastu un bizanmastu. Viņšzināja, ka tur dzīvoja kuģa virsnieki, arī visvarenais kuģa kapteinis.

Kad izceļotāji izklīda, kļuva redzami virsklāja lielgabali, katrā pusē pieci. Tie nebija lieli, un Pičszināja, ka smagākie ir apakšklājā. Viņš tūdaļ kāpa lejā tos apskatīties.

— Kur līdīsi! — Pičam uzkliedza gari puisis izspūrušiem matiem un nekaunīgu ģīmi.— Apskatīties kuģi, — Pičs atteica un jau gribēja Iet tālāk.— Teicu, ka nevar. Ej pie saviem brāļiem — citiem sauszemes žurkām.— Piederu pie kuģa apkalpes un gribu Iepazīties ar kuģi.— Ko kasies, Madar, lai taču puisis Iet, — garo nekauņu apsauca vecs matrozis, bet garais

nerimās:— Nu, ko stāvi! Ej, kur esi nācis! — Un tik spēcīgi pagrūda Piču, ka viņš tikko noturējās kājās, un

dīkajiem skatītājiem bija ko pasmieties.Pičs noskaitās un deva Madaram pakrūtē spēcīgu sitienu, kā to bija Jelgavā no Mikus mācījies, un

Madars nogāzās visā garumā. Puiši nu smējās pilnā kaklā un neskopojās ar uzslavām Pičam un dzēlīgāmpiezīmēm Madaram.

— Jaunais ir dūšīgs puika un Madaram ceļu negriezīs. Kā tevi sauc! — juku jukām klaigājamatroži, bet Pičs sniedza roku Madaram.

— Se roka, būsim draugi. Mani sauc Piču. — Madars roku neņēma, aizgriezās un aizgāja, matrožuizsmiekla pavadīts.

— Nāc, es tev parādīšu kuģi, — aicināja vecais matrozis nātnās biksēs, šķērsām svītrotā zilākreklā un mazu sudraba gredzentiņu vienā ausī. Vecais noveda Piču apakšējā klājā, kur bija uzstādītismagākie lielgabali uz koka «rapertēm» un piesieti ar tauvām tā, lai stobra gals pēc šāviena atrastos vienupēdu no kuģa sienas iekšpusē. Varenie ugunsspļāvēji glūnēja pa kuģa sienās izgrieztajiem «šaujvārtiem».Kuģa pakaļgalā atsevišķā telpā zem ūdens līmeņa glabājot pulveri.

—Nu kā tev patīk mūsu sunīši! Viņi ne vien spalgi rej, bet arī sīvi kož, — labsirdīgi pajokoja vecaisvīrs, ko citi sauca par Tomu.

No Toma Pičs daudz uzzināja par šo peldošo valstību. Viņu pārsteidza tas, ka ūdeni glabāja ciešāknekā pārtiku. ūdens glabājās ūdenskambarī ozolkoka mucās, un atslēgas atradās pie kapteiņa.

— Es, Tom, esmu pirmoreiz uz kuģa, tādēļ man viss te svešs un es daudz ko nesaprotu. Kālabūdeni ciešāk glabā nekā pārtiku, kas taču dārgāka!

— Tādēļ, ka bez ūdens cilvēki ātri aiziet bojā, turpretī bez pārtikas var labu laiku mocīties un, jalaimējas, palikt dzīvi.

Starp lielgabaliem mitinājās izceļotāji. Iespiesti šaurajās spraugās, viņi kvernēja uz saviem maisiem,kuros atradās visa viņu nabadzība. Izceļotāju bērni un jaunatne neko lielu nebēdāja, smējās un jokojās.Tikai viena meiteņu slaucīja acis un jauns puisis Piča gados viņu mierināja:

— Neraudi, māsiņ, ar laiku sāpes norims un bēdas aizmirsīsies, — viņš klusu teica.— Kā to var aizmirst! Nebūs neviena, kas noliktu puķīti uz kapa, un tas nekopts apaugs ar zāli. —

Viņa iespieda galvu rokās un jutās maza un nožēlojama kā lazdas pakariņš, ko rausta vēja brāziens.Pienāca Pičs. Redzot sadrūmušos jauniešus, viņš neviļus apstājās. Ar savu miermīlīgo dabu un

skaidro sirdi viņš juta līdzi katrām bēdām un skumjām.— Kādēļ meitene raud! Kas viņu apbēdinājis!— Māsa raud par mirušo māmuļu, kuru tikai vakar apbedījām, un tad bija jāsteidzas uz kuģi. Ilzīt,

beidz raudāt, ar asarām māmuļu neuzcelsi.Pietecēja Pūlis, kas uz brīdi kaut kur bija aizķēries, piegāja pie meitenes un piegrūda savu vēso

degunu viņas rokai. Meitene pacēla galvu.— Vai, tas taču mūsu Sarķis, augumā un visā izskatā taisni kā viņš, tikai spalva melna. Sunīt, kā

tevi sauc!— Tas ir Pūlis, mēs abi visur turamies kopā.Jauniešiem sāka šķetināties sirsnīgas runas, tādēļ laiksskrēja ātri, un Pičs atģidās tikai tad, kad zvans ziņoja sardzes maiņu.— Nu man jāsteidzas, bet mēs bieži satiksimies. Uz redzēšanos, llzīt, uz redzēšanos. Dzīli! — Un

prom viņš bija. Pūlis aizskrēja līdzi.Brauciens bija sācies labā, rāmā laikā. Neliels ziemeļrīta vējš piepūta smagās buras un viegli, bez

grūdieniem dzina kuģi uz priekšu. Priekšgalā stāvēja sargs un dungāja bezgala vienmuļu dziesmu. Piestūres rata bija redzama galva, kas, pārliekusies ratam, vēroja kuģa gaitu un buras.

Stūrmanis pavēlēja atraisīt vēl dažas buras. Matroži stāvēja rindā, satvēruši smago, dzelzs stieplēmapšūto buru, un gaidīja pavēli — «pievilkt». To izpildīja ātri un vienoti, bet stūrmanis ar parastoneatlaidību sekoja buras nostādīšanai.

Jaunais kuģis pirms izbraukšanas no Ventspils bija cītīgi berzts un tīrīts: klājs laistījās garām,spodrām svītrām, un misiņa apkalumi saulē mirdzēja kā tīra zelta, tādēļ maiņas vīriem bija maz darba unKaspars varēja mācīt Pičam gudrības, kas labam jūrniekam nepieciešamas.

— Vispirms tev jāzina, ka kuģa labos sānus sauc par stirbordu, bet kreisos — par bakbordu. Pirmomastu sauc fokmastu, otro — grotmastu un trešo — bizanmastu.

— To es, Kaspar, jau zinu, dzirdēju no matrožiem.— Tad jau labi, bet nu mēģini pa fairepi un vebliņiem tikt augšā uz zāliņa.— To gan nezinu, kas ir zāliņš.— Redzi, augšā mastā tāds kā pusapaļš galdiņš. Uz tā jūrnieki uzstājas, kad jāsatin topburas, tas ir,

masta virsgala buras. Nu, rāpies augšā!To Pičs izdarīja ātri un veikli kā vecs jūrnieks, jo kuģis gāja mierīgi, negāzelējās un turējās taisni uz

ūdens. Ar virves galu savienošanu negāja tik viegli, un Pičs dabūja pastrādāt, līdz iemanījās šajā darbā.Visas četras sardzes stundas Pičs pavadīja uz klāja un, maiņai beidzoties, zināja, ka grotmasta bramstengair vidējā masta otrais pagarinājums un vēl daudzus citus jūrniekam nepieciešamus nosaukumus. Kasparsbija ar mācekli apmierināts. Tikko nozvanīja maiņu, Pičs aizskrēja sakārtot savu koju.

Brīvajā laikā Pičs apstaigāja kuģi un vēroja jauno apkārtni. Ar komandu viņš jau bija sapraties uniedraudzējies. It sevišķi viņam pieķērās divi lietuvieši, brāļi Jozis un Kazis. Viņi labprāt pamācīja Piču

un palīdzēja neierastajā darbā. Sākumā matroži mazliet pazobojās par iesācēju, kas tikpat kā neko nespējapatstāvīgi veikt. Pičs viņu vārdus neņēma ļaunā, jo zobošanās bija labsirdīga, un parasti viņi tūdaļpamācīja, kā viens vai otrs darbs darāms. Bet bija arī tādi, kas atklāti un nekaunīgi izrādīja savupārākumu. Viens no tādiem bija vīzdegunīgais Madars. Pičs viņu neievēroja, centās būt pacietīgs unvienādi laipns pret visiem un, kam ar to nepietika, lika saprast, ka ir pietiekami spēcīgs, lai pie gadījumavarētu sevi aizstāvēt.

Ar 11zīti un Dzīli Pičs tikās bieži, un viņiem nekad neaptrūka par ko runāt un par ko pasapņot. Viņineapnikuši varēja kavēties atmiņās par bērnu dienu zemi — balto Kurzemi. Bija labi kaut vai tikaiiedomās redzēt un just, kā pie loga sitas ceriņu zars, mēļu ziedu pilns, kā lapa glaužas pie rokas, kāsasilusi zeme silda kāju pēdas un silts vējš plivina matus. Tā bija labi, ka vismaz atmiņās viņus mierinājazeme, vcjš, saule un labi ļaudis…

Citreiz viņi iztēlojās, kā būs tur, uz kurieni viņi brauc. Tur būz dzidras debesis, skaistas puķes, lielituksneši, meta biezokņi, koši dārzi, cilvēki, kuru drānas mirdzēs raibās krāsās. Tur būs pavasaris, siltāksnekā Kurzemē, būs mūžīga vasara …

Burinieks laimīgi šķērsoja jūru. Reizēm laiks arī drusku niķojās, bet ne daudz. Zunda šaurumā kuģiīsu laiciņu pasvaidīja, bet, kad iebrauca augsto krastu aizvējā, kuģis slīdēja kā pa dīķi. Kategatā kuģiuzķēra tumši zaļgani viļņu vāli, kas šķīda un šķaidīja baltas putu šļakatas. Tad iebrauca bangainajāZiemeļjūrā, kur kuģus bieži sagaida niknas vētras, jo tur jūtama okeāna vara. Tomēr arī šeit vējš bija bezliela spara, un kuģis laimīgi tika bīstamajai jūrai pāri.

Biskajas līcim cauri braucot, kuģi sagaidīja drūms un untumains laiks. Jūra stipri līgojās, un kuģisskrēja grūdieniem. Sāka līt. Vēja brāzmas dzina pāri arvien lielākus un tumšākus mākoņus. Vējš svilpojavantīs, viļņi cēlās cits par citu augstāki un ar asu troksni sitās pret kuģa sāniem, masti līgojās.

Pieķēries reliņam abām rokām, Pičs skatījās, kā viļņi dzenā cits citu. Bail nebija, tikai pakrūtē jutatādu kā kamolu, kas kustējās uz augšu, uz leju, gluži tāpat kā to jūt šūpolēs, kad augstu šūpojas un ātri krītlejā. Un vairāk nekā. Izceļotāji kāpa augšā uz klāja un nokaunējušies liecās pāri reliņam. Ko tad viņi tā!Ak jā. Viņš saprata — šiem ļaudīm dūša neturēja šūpošanu. Labi, ka viņam nekas nekaitēja, jo Madarsbija augšā un smīnīgs, kā parasti nekaunīgs gaidīja, kad Pičs lieksies pāri reliņam zivis barot. Gaidi vien,Madar, nekas nebūs!

Brases bija pievilktas, trīs marsburas un iokbura atraisītas. Kuģis ātri drāzās uz priekšu. Ceļotājinomierinājās.

jo redzēja, ka kuģa ļaudis bez uztraukuma dara savu darbu, pat smejas un jokojas. Tad jau šīnemierīgā zvalstīšanās vēl nebija nekas bīstams. Bet viņi nepazina jūrniekus, kas spēj sevi apvaldīt arīvislielākajās briesmās un, ja nepieciešams, ar pārcilvēciskiem spēkiem cīnīties par sevi un par savu kuģi.Tie ir vīri, kas pazīst darbu un trūkumu, arī varmācību un pat izlaidību, bet bailes viņiem svešas. Toizceļotāji dabūja redzēt dažas dienas vēlāk.

Svaidīga vēja dzenāts, kuģis turpināja ceļu, bieži mainot virzienu. Tad pamalē kļuva redzamidraudoši mākoņi, kas ātri tuvojās. Stūrmanis un bocmanis pavēlēja ar skubu rēvēt1 buras. To paguvaizdarīt tikai pa daļai, un tad kuģis bija niknas vētras varā. Sabangotā jūra gāza pāri kuģim veselus ūdensvālus. Kuģis grima dziļās viļņu aizās, lai tūdaļ celtos nākošajā viļņa kalnā. Jaunais kuģis drebēja nobugsprita līdz ķīlim, failubloki čīkstēja, rāju apaļkoki klaudzēja, lietus kapāja ļaužu sejas. Līdz ādaiizmērcētie kuģa ļaudis krampjaini turējās pie reliņa un vantīm, lai viņus neieskalotu jūrā.

— Noņemt augšējās marsburas! — kapteinis pārkliedza vētru.Nevērojot baismīgo svaidīšanos, vīri pārcilvēciskiem spēkiem rāpās augšā, noņēma buras un

asiņainiem pirkstiem, līdz* nāvei noguruši, laidās lejā.Kuģa cīņa ar okeānu ilga jau vairākas maiņas. Kad nozvanīja, neviens nekāpa lejā kojā atpūsties un

nemēģināja aizmigt, visi vīri palika uz klāja, arī kapteinis. Neskatoties uz vētru un augsto jūru, viņšstūrgalvīgi paturēja topburas un fokburas. Vētra trakoja cauru nakti, un tikai rīta pusē vēja grūdieni kļuva

mazāk bīstami,' Rēvēt — nolaist atsevišķas buras.• Falle — tauva.tomēr iešūpotais ūdens lauks turpināja augstu svaidīties un vēl krietni valstīja kuģi. Pašā vakarā

atvēra lūkas, un uz klāja izkāpa vīri un sievas bālām, izmocītām sejām.— Vai, vai, domāju, nupat mana pēdējā stundiņa klāt, — raudulīgi žēlojās kāda kurzemniece.— Nekas, māt, dažreiz iet vēl trakāk, ieskalo vīrus jūrā, salauž kuģi vai pat nogremdē, bet nupat

esam tikuši cauri bez jebkādiem zaudējumiem.Gar spāņu zemes krastiem, nelabvēlīga vēja dzīts, divklājs tikai gausi kustējās pretī ceļa mērķim.

Bija arī citas rūpes: šo apvidu dēvēja par nedrošu, jo gadījās, ka te jūras braucējiem uzglūnēja svešzemjukuģi. Tā spranči un olenderi bija nolaupījuši un aizveduši ne vienu vien kuģi. Vēl bīstamāki bija jūraslaupītāji, kas spāņu zemes tuvumā laupīja, slepkavoja ļaudis un gremdēja kuģus. Tāpēc labi saprotamskuģa ļaužu uztraukums, kad matrozis priekšgalā iesaucās:

— Priekšā pa labi kuģis!Tūdaļ turp griezās daudzi acu pāri, bet kapteinis nokomandēja:— Divdesmit vīri pie lielgabaliem! Mērķis — svešais kuģis, bet gaidīt komandu! Citi visi pie

burām! Pilnas buras!Dabūjis visas buras, kuģis sašūpojās. Vējš spēcīgāk iegulās burās un ātri nesa kuģi prom no spāņu

zemes piekrastes. Svešais pakaļ nedzinās. Varbūt nemaz nebija laupītāju kuģis, bet kāds tirdzinieks, kasizbraucis savās gaitās.

Pēc trim dienām no kuģa priekšgalā atkal atskanēja sauciens:— Priekšā laiva!Ļaudis saskrēja pie reliņa un skatījās jūras klajumā, kur šūpojās vientuļa laiva. Kapteinis uzsauca

vīram pie stūres:— Virziens — laiva! — Bet matrožiem lika brasēt atpaka).Klāja vīri sagrozīja rājas, lai vēji pūš burās no priekšas, ar ko kuģa skrējiens tiek apturēts. Laivā bez

samaņas gulēja cilvēks. Kad viņu uzcēla uz klāja un ielēja mutē ūdeni, viņš pavēra acis un sniedzās pēcūdens trauka. Padzēries viņš apmierināts atlaidās atkal guļus un aizvēra acis. Matroži svešo aiznesa uzsavām telpām un noguldīja kojā, kur viņš nogulēja trīs maiņas. Pēc tam viņš uzcēlās, labi atspirdzis, unpaprasīja ēst. Brīvie maiņas vīri sastājās pie svešinieka un gribēja zināt, kā viņš nokļuvis laivā tik tālu noapdzīvotām vietām. Kad svešais beidza ēst, viņš par savu nelaimīgo braucienu stāstīja savā valodā, jobija englenderis, bet šo valodu vecie jūrnieki visi vairāk vai mazāk prata.

— Mans saimnieks, Mančesteras bagāts precinieks, sūtīja mani ar savu kuģi uz silto zemi Itālijupēc dienvidu augļiem. Nobraucām uz Palermo pilsētu Sicīlijas salā. Tur izpārdevu itāļu preciniekiemmūsu zemes audumus, ar kuriem Mančestera slavena, sapirku saldos augļus un liku braukt atpakaļ uzmājām. Izbraucām cauri Gibraltāra šaurumam un, izkļuvuši okeānā, pagriezāmies uz ziemeļiem, uzdzimtenes pusi. Nebija laba vēja, un mēs tikko kustējāmies uz priekšu. Apkalpe slaistījās bez darba ungarlaikojās vai arī gulšņāja siltajā pievakares saulē. Arī sardzes vīrs kuģa priekšgalā attapās tikai tad,kad kāds iesaucās:

— Melns karogs! Laupītāju kuģis!Svešais kuģis bija vairs tikai kādas divsimt asis no mums. Mastā bija uzvilkts melns karogs — zīme,

ka pirāti gatavojas uzbrukt. Klājā drūzmējās bārdaini nelieši, apbruņojušies musketēm, zobeniem undunčiem. Pirms mēs attapāmies, svešais divklājs veiklā pagriezienā atradās ar stirbordu pie mūsubakborda. Laupītāji drošā ķērienā ar ķekšiem to pievilka sev klāt un nostiprināja tauvām. Viss mežonīgovīru bars pārlēca pie mums. Mūsu mantas laupītāji pārnesa uz savu kuģi un šķendējās par augļiem, jo bijacerējuši atrast mantu, kas ilgāk glabājas un dārgāk pārdodama. Pēc tam viņu vadonis pavēlēja mūs visuspakārt pie mūsu kuģa rājām un izcirst kuģa dibenu, lai kuģis nogrimst un nepaliek nekādas nozieguma

pēdas. Mūsu virsnieki pastāvīgi nēsāja klāt pielādētas pistoles un izšāva uz laupītājiem. Pāris neliešunokrita, bet ko tas līdzēja, pārspēks bija par daudz liels. Mūsu kuģa neapbruņotos un pārsteigtos ļaudiscitu pēc cita sagrāba un sasēja.

Man palaimējās. Lielajā burzmā es pārgriezu mūsu kuģa laivas virves un kopā ar laivu iegāzos jūrā.Laiva peldēja ar dibenu uz augšu, un, es, pieķēries klāt, peldēju un slēpos aiz tās. Kamēr mūsu kuģiizlaupīja un nogremdēja, es ar laivu biju krietnu gabalu aizpeldējis. Laupītāji uz tukšo laivu negriezanekādu vērību, laikam tā viņiem nebija vajadzīga, un ar savu kuģi drīz aizbrauca. Ar lielām pūlēm manizdevās apgriezt laivu ar dibenu uz leju un ierāpties iekšā. Pārbijies un līdz nāvei noguris nokritu laivasdibenā un biji> aizmidzis. Līdz ar rīta sauli pamodos.

Lai cik vērīgi laidu acis apkārt, nekur nemanīju ne zīmes no buras. Sēdēju laivā bez maizes un ūdens.Man apkārt bija tikai nemierīgs ūdens lauks. Varat iedomāties, kā es jutos, kad saule kāpa augstāk un sākadedzināt kaiio galvu, kādas mokas man sagādāja izkaltusī rīkle un sausā mēle. Tā tas bija pirmajā dienā,bet, kad pienāca otrā un trešā diena, es vairs nespēju piecelties. Man uznāca tumši brīži, laikam sāku kristnemaņā. To gan varu teikt, ka mirt no slāpēm ir briesmīga nāve un to nenovēlētu pat savam niknākajamienaidniekam …

Mančesteras precinieks no nāves bija izglābies un uz kuģa atradās drošībā, bet viņam pagalamnegribējās braukt līdzi uz tālo Gambiju, tādēļ viņš lūgtin lūdzās kapteini, lai taču izceļot viņu krastā.Kapteinis uzbārās, vai šis arī saprotot, ko prasot. Kādas viņam tiesības dzīt kuģi ar izceļotājiem tālusliekus ceļus! Tāda patvarīga ceļa grozīšana viņam mājās varot sagādāt smagas nepatikšanas, un tādēļ viņšceļa virzienu nemainīšot. Lai paciešoties, Madeiras salā vai Zaļā raga salās ņemšot dzeramo ūdeni, tadarī viņš varēšot braukt krastā.

Kuģis jau bija nedēļas četras ceļā. Tīri nemanot dienu no dienas gaiss bija kļuvis siltāks, un nupatsaule kāpa tik augstu, kā Kurzemē tā nekad nekāpa. Likās, pusdienā tā stāvētu taisni virs galvas. Saulesstari nāca stāvu lejā un dedzināja vēl stiprāk nekā mājās siena laikā, bet nupat bij tikai pavasaris. Kamērpieturējās vējains laiks, varēja iztikt, siltums kaulos nekāpa, bet vējš pamazām norima, un draudējaiestāties pilnīgs klusums. Buras bija tik šļauganas, ka slaidais kuģis visai gausi peldēja uz priekšu.Kapteinis ik pēc laiciņa nāca ārā no kajītes un īgns vēroja debesu pamali. Bet saule dedzināja bezžēlastības.

Dienas vidū augšklājā uzturējās matroži, kam bija darba maiņa, pārējie savu brīvo laiku pavadījakojās dusinoties. Izceļotāji arī vairāk dzīvoja pa ēnu un nenāca ārā saules svelmē. Pūlim, nabadziņam,klājās grūti. Kad Pičam iekrita strādāt augšā, arī viņam gribējās būt pie saimnieka, pie kura viņu saistījacieta un pārbaudīta draudzība. Nu Pūlim bija radusies vēl viena draudzība. Tas bija kuģa koks1 , ar kuruviņš sadraudzējās tūliņ brauciena sākumā. Sis apaļīgais un vecīgais vīrs iemīļoja saprātīgo suni un runājaar viņu kā ar cilvēku. Pūlis

' Koks — pavārs.klausījās, galvu piešķiebis. Maz ticams, ka viņš koku iecienīja šo viņa runu dēļ. Gaļas gabaliņi un

mīkstie kauliņi būs bijuši īstenie suņa sirds iekarotāji. Starp Ikuģa iemītniekiem Pūlim bija daudz draugu,bet Pižs, koks un llzite visīstākie draugi. Ja Pūlis nebija pie Piča, tad viņu varēja meklēt pie koka, un, janebija tur, viņu droši atrada pie ilzītes.

— Pa kreisi priekšā zeme! — atskanēja sauciens.Matroži saskrēja pie reliņa un vērās tālumā. Arī kapteinis iznāca, brīdi pavēroja apvārsni un teica:— Tā būs kāda no Kanāriju salām, — un deva rīkojumu stūres vīram iurēi kuģa virzienu uz salu.

Miglainajā tālē varēja saskatīt tumšu svītiu, bet kuģis tikko kustējās, iik maz spēka viņam bija no mazāsvēja pūsmiņas. Kad beidzās Viena maiņa un sākās jauna, cietzemes krastus varēja tīri labi saskatīt, arīkokus varēja izšķirt. Pagāja vēl krietns laika sprīdis, un sala nebija vairs tālu, bet tad buras nokarājāsnedzīvas, un kuģis nemaz nekustējās uz priekšu.

— To vietiņu es pazīstu, — teica vecais Tenis. — Esmu tur kādreiz bijis. Mēs tur ņēmām ūdeni.

Kaspars un Pičs arī bija krastmalas vērotāju pulkā.— Nupat sēžam kā noenkuroti un netiekam no vietas.— Kā domā, Kaspar, vai šāds bezvēja laiks ilgi turpināsies!— Kas to lai zina, var arī ilgi turpināties. Nupat mums noderētu kāda galera vai barkass.— Kas He tādi! — Pičs nesaprata.— Tie ir kara kuģi, kurus dzen cilvēku roku spēks. Tādos airinlekos ir pat vairāki stāvi airu kalpu,

kas dzen kuģi uz priekšu.— Kādēļ tad murns tādus netaisa!— Taisa jau arī. Ventspilī tādus pasūta spranči un venēcieši. Viņi uz galerām sūta savus

noziedzniekus, kāarī ticības dēj notiesātos. Tur viņi necilvēciskā darba un neciešami ļaunos apstāk|os drīz aiziet bojā,

un tikai brīnums var viņus glābt. Airi tik lieli un smagi, kajpie viena mokās pieci vai seši vīri.Iznāca atkal kapteinis un prasīja vīriem:— Kurš no jums teica, ka pazīstot salu un tur ņēmis ūdeni!— Es, kaptein, salā netālu no krasta ir avots ar labu ūdeni.Kapteinis lika pasaukt stūrmani un norīkoja:— Kamēr stāvam uz vietas, varam laiku izmantot lietderīgi un apgādāties ar ūdeni. Brauciet ar

abām laivām un ņemiet vairāk mucu līdzi. Mančesteras precinieks var braukt līdzi krastā. Tikneaizmirstiet vīrus apbruņot.

Drīz abas laivas atīrās no kuģa. Vienā sēdēja stūrmanis ar sešiem vīriem, otrā — bocmanis arsešiem vīriem, starp kuriem bija arī Pičs. Viņš pieteica Pūlim palikt kuģī un gaidīt viņu atpakaļ, bet, kadPūlis redzēja laivas aizbraucam, tas sāka uztraukties. Sākumā viņš smilkstēja, tad kauca un, kad arī tasnelīdzēja, ar slaidu loku ielēca jūrā un peldēja braucējiem pakaļ. Pičs slapjo Puli ievilka laivā, kur viņšmierīgi gulēja, līdz laiva atdūrās krasta smiltīs. Salas krasts vietvietām bija sagraizīts stāvām, klinšaināmsienām. Kādā aizā jautri urdza strauts ar dzidru ūdeni.

Augstajā krastā uzsūtīja jaunu matrozi pārbaudīt apkārtni, bet citi vēla mucas pie strauta un pildīja arūdeni. Drīz atgriezās matrozis un ziņoja, ka saliņa esot neapdzīvota, četrkājainus dzīvniekus neesotredzējis, toties redzējis daudz mazu dzeltenu putniņu, kas jauki svilpojuši. Saliņā esot veselas birzissavādu priežu ar stipri zarotu, bet plakanu un nokarenu lapotni, garām skujām un lieliem olveidīgtemčiekuriem. Viņš dažus bija atnesis

Itdz un rādīja biedriem. Čiekuros bij» lietas, gandrīz collu garas sēklas.— Zinu, — vecais matrozis stāstīja. — tās Ir pīnijas. Sēklas varat droši ēst, tās gardas.Odens pildīšana tuvojās beigām, bet tad Pūlis augi* sacēla troksni. Kuģa ļaudis kļuva uzmanīgi,

nostājās pie laivām un paņēma Ieročus. No krasta nokūleņoja Pūlis un viņam pakaļ neapturamos auļosbrāzās lejā mežonīgi vīri, bet, Ieraudzījuši apbruņotos jūrniekus, apstājās neziņā. Redzams, viņi bijacerējuši pārsteigt atbraucējus ar pēkšņu uzbrukumu, bet suns to izjaucis. Tādēļ atlika ar godu aiziet, betjūrnieki viņus jau Ielenca. Nu uzbrucēji taisīja mīlīgus ģīmjus un sveicināja:

— Buenas dias! Salud!— Tie būs spānieši, — vecais matrozis atkal Izrādījās tas gudrākais. — Pa pasaules jūrām klīstot,

esmu lai valodā drusku Ielauzījies.Nu sākās gara un nesakarīga runāšana gan vārdiem, gan zīmēm, un tad noskaidrojās, ka mazās saliņas

tiešām nav apdzīvotas. Svešie nākot no lielākajām, kuras viņu tēvi Iekarojuši un vietējos iedzīvotājusiznicinājuši. Tagad, ieraudzījuši svešo kuģi, viņi braukuši raudzīt, kas par ļaudīm atbraukuši un vai tiemnav kādi ļauni nolūki.

— Melš niekus! Vai tādēļ bija jāgāžas ar tādu skubu virsū! Lai vācas ar labu projām!Kad to pateica spāniešiem, viņi gan acīm nikni uzzibsnīja, bet ar pārspēku ķildu neuzsāka. Projām

ejot, viens paguva iespert Pūlim, neizdošanās vaininiekam, bet Pūlis atmaksāja ar kampienu kājā un

izplēsa bikšu starai robu.Burinieka vīri nosmējās un, kad svešie, savā valod* lamādamies, pazuda pīniju ēnā, brauca atpaka|

uz kuģi, kur Pūlis guva vispārēju Ievērību. Viņu slavēja un sauca par krietnu kuģa ļaužu sargu. Visi bijajautri un apmferināti, vienīgi Mančesteras precinieks stāvēja sadrūmis. Viņam nebija nekāda prieka paliktpfe mežonīgajiem spāņu jaukteņiem un cits nekas neatlika kā braukt līdzi uz Gambiju.

Pienāca nakts. Vēsuma meklētāji kāpa augšā ievilkt krūtīs svaigāku gaisa malku, bet neko neguva: šaibezvēja naktī nejuta vēsumu. Salīgojušies pēc atstātās dzimtenes, kurzemnieki vērās uz ziemeļu pusi,. kurpalika skarbā un tomēr tuvā un mīļā zeme. Tur saule sildīja mīlīgāk, likās, arī zvaigznes tur bija citādasnekā še. Skatījās ilgi un klusēja, līdz dažai kurzemniecei bija ar roku jāpārvelk pār acīm. Neko nevarējadarīt, tas bija jāpārcieš un jāaizmirst, palika cerības, ka jaunajā vietā klāsies vieglāk un tur viņi būsvairāk cilvēki — brīvi cilvēki. Pamalē no ūdens izlīda sarkans mēness, kapa augstāk, līdz nozudasarkanums, un tad bāls un sērīgs, tāds pats kā mājās, raudzījās uz vecajiem paziņām kurzemniekiem.Iznāca stūrmanis un, reliņā atspiedies, brīdi vēroja jūiu un salas. Tad viņš piegāja pie vīriem.

— Gatavojieties, drīz mēs brauksim! Vai neko nejutāt, no salām iroties!Matroži steidzās slapināt pirkstus un cēla gaisā. Sejas atdzīvojās un kļuva gaišākas — vējš nāk.— Pie brasēm! Piebrasēt!čīkstot grozījās rājas, un šļauganās buras atguva dzīvību, vantis nostiepās. Stūresvīrs jau stāvēja

savā vietā, klīzē nošķinda enkura važas. Priecīgas čalas apskrēja kuģi:— Mēs braucam!Tiešām drīz viņi brauca tālāk. Mērens ceļa vējš dzina kuģi droši uz priekšu, un kuģa ļaudīm, arī

izceļotājiem, rādījās prieks sejās. Un kā gan ne, kapteinis taču licis saprast, ka drīz viņi būs pie Gambijasupes un Andrejsalas.

PA GAMBIJAS UPI UZ ANDREJSALU Nākošās dienas rītā kuģa priekšā bija savas desmit vai vairāk verstis plats ūdens ceļš, kas iegriezās

zemē, un tikai lielā dzīvība visapkārt lika noģist, ka ūdenim abās pusēs ir nevis kaut kādas saliņas, bet ganplaša sauszeme. Gaisā klaigāja putni. Tie peldēja arī ūdenī un nira pēc zivīm. Drīz redzēja laivu iramiesuz kuģi. Apbrīnojama bija melno braucēju drosme sēsties nedrošā vienkocī un laisties viļņos, cīnīties arvēju un straumi.

— Pič, vai redzi, kā tiem iestiprināts masts' Tas .nestāv taisni, bet slīpi uz sāniem, vēja pusē. Kadvējš pūš burā, masta un buras svars negāž laivu apkārt, bet notur taisni. Un skaties, cik laiva ar šādu buruātri skrien.

To sacīja Toms, vecais matrozis, kas bija nostājies Pižam blakus un priecājās par melno laiviniekudrosmi un izveicību. Laiva atgādināja lielu sili, izdobtu no resna koka, astoņpadsmit līdz divdesmit pēdugaru. Melnie vīri savai laivai galos bija iestiprinājuši sešas pēdas garus ķīļus, lai labāk šķeltu ūdeni.

Locis uzkāpa uz kuģa un stājās pie stūres novadīt kuģi garām sēkļiem un mazajām saliņām līdzapmetnēm — tirgus fakforijām. Upē bija stipri jūtams vēja spars, un grīvā vēlās viļņi, kas kūla ūdeniputās.

Kad piebrauca tuvāk krastam, kuģa lielgabali noribināja trīs šā vienu s par godu Barri zemesvaldniekam. Kurzemes kuģis brauca garām krāšņiem palmu mežiem un zaļiem laukiem, kur melniestrādnieki bija noliekušies darbā, bei, ieraudzījuši kuģi, izslējās taisni un, rokas virs acīm aizlikuši,vēroja retos ciemiņus. Vietām Gambijas upes krasti bija zemi un purvaini, tādēļ svelošā saule tos nespējaizdedzināt, jo mitruma netrūka. Redzēja pa retam ciemam ar apaļiem vai četrstūrainiem mājokļiem.

Uz kuģa klāja iznāca daudz izceļotāju, kas brīnumu pilnām acīm skatījās uz svešās zemes palmumeliem, cerēdami tajos samanīt kaut kādu līdzību ar dzimtās zemes priežu siliem. Staipekņiem pieaugušiekoki bija pilni ziedu un putnu. Nelieli mērkaķi kāpelēja pa kokiem un bļaustījās savā valodā.

Pičs līdz ar citiem apbrīnoja neredzēto zemi. Pšenāca Kaspars. Viņš bija uzzinājis, ka kuģis braukšotlīdz fak~ torija! Babidānas valstiņā apmēram astoņdesmit verstis no grīvas. Tālāk gan lielais divklājs ardziļo iegrimi nevarēšot uzbraukt. Pa ceļam būšot jāpiestājas Andrejsalā, kur Jēkabfortā nododamaspulvera muciņas un linauduma baķi garnizona vajadzībām, kā arī raksti kolonijas gubernatoram.

Kuģis izbrauca starp Kumbo zemi upes labajā krasta un Barri zemi kreisajā krastā, nekurnepiestājies, un tuvojās Andrejsalai apmēram trīsdesmit verstis augšpus grīvas. Pičs cerēja ieraudzīt lielusalu un bija stipri vīlies, kad kuģis piestājās pie mazas saliņas upes vidū, kur bija uzcelts cietoksnis arčetriem bastioniem. Ārpus cietokšņa sienām bija karavīru barakas un preču noliktavas.

Kad kuģis pietauvojās, matroži bocmaņa uzraudzība sāka celt ārā atvesto pulveri un audeklu. Kuģaleitnantam kapteinis lika Iet uz fortu nodot gubernatoram rakstus un saņemt nodoto mantu sarakstus,apliecinātus ar parakstu un zieģeli. Bija vajadzīgs cilvēks, kas varētu sekot mantu nodošanai, bet tamjāprot vācu sarakstos nolasīt preču nosaukumus. Kaspars tūdaļ Iedomājās par Piču un ziņoja kapteinim.Kapteinis iedeva Pičam sarakstus un lika vienā otrā vietā lasīt. Kad Pičs iztasīja, viņu sūtīja līdzi uz fortu,bet citiem aizliedza no kuģa nokāpt, |o gribēja pēc iespējas ātrāk steigties tālāk.

Preču nodošana noritēja gludi, un Pičs gaidīja leitnantu, lai kopā ar viņu atgrieztos uz kuģa. Kadleitnants vēl kavējās cietoksni, Piis sāka apstaigāt bastionus un bāzt degunu lielgabalu stobros.Sargkareivis velti sauca uHalt» (stāt), Piis tik smējās. Pēdīgi sargs uzbļāva latviski, redzams, viņi vairākvāciski neprata. Piis pagājās drusku uz priekiu un noprasīja:

— Vadzi, no kuras puses tu esi!He mazumu izbrīnījies, kareivis atbildēja:— No Kurzemes.— Bet no kuras vieias)

— No Jelgavas,— Kā tu te gadījies kopā ar vervētajiem pasaules staiguļiem!— Tā iznāca. Esmu no klaušu karaspēka. Mūsu pulkā bija gandrīz vienīgi latvieši. Mēs stāvējām

Jelgavā un apsargājām pili. Reiz mūsu karavīrus iztaujāja, vai kāds brīvprātīgi uz vienu gadu negribotbraukt uz Gambiju. Velns mani dīdīja pieteikties. Domāju, būsim visi savi vīri. Bet kas Iznāca! Tikai trīsbijām tādi muļķi, kas iekāroja redzēt karstās zemes, citi visi bija vervētie kara zeļļi. Bet nupat mans gadstuvojas beigām, drīz tikšu atpakaļ uz Jelgavu. Un tu pats! Kas tu tāds esi!

— Esmu atbraukuiā Kurzemes kuģa matrozis, nodevu mantas cietoksnī un tagad gaidu leitnantu, kaskavējas pie gubernatora.

— Bato, Baio! — sargs sauca pelēku dzīvnieciņu, kas grozījās pie lielgabala. Tas ātri rikšojašurp, vairāk uz pakaļkājām vien turoties un tikai pa reizei vienu priekškāju zemei piemetot. Tas bijaneliels merkaķītis, kas pieskrēja kareivim, veikli uzrāpās viņam pie krūtīm un apķērās ap kaklu. Apaļugalvu, īsu purniņu, slaidiem locekļiem un garu asti, tāds viņš tur karājās pie sarga un raudzījās svešiniekālielām bērna acīm.

— Tik man Ir tā drauga kā Bato.— Vai te, Andrejsalā. daudz tādu mērkaķīšu!— Nē, nav, šis ir vienīgais. Es viņu atvedu no Džerejas faktorijas, kur biju nosūtīts uz diviem

mēnešiem. Bato ir jauks lopiņš, piemīlīgs un tīrīgs. Tikai man grūti viņu nosargāt no vervētajiem, kas viņuņurca un grūž mutē visādus draņķus. Žēl nabaga lopiņa.

— Vai zini, dod viņu man. Uz kuģa viņam klāsies labi. Es viņu atdošu kādai mīlīgai Kurzemesmeitenei, kas viņu kops un mīļos. Bato, vai nāksi pie manis) Nu nāc, dod ķepiņu!

Bato nedroši pasniedza savu melno rociņu un, kad Pīts viņu paņēma, uzticīgi piekļāvās zēnam.— Nu kā tad paliek! Dosi man Bato!— Ņem arī, tikai sargā, lai viņam nedara pāri. Man bez viņa būs skumji, bet es ceru, ka pie tevis

viņam klāsies labi.'— Nevis pie manis, bet pie izceļotāju meitenes llzītes. Par Bato tu nebēdā. Bet nu man jāsteidzas.

Redzi, mans leitnants jau iet uz vārtiem. Dzīvo vesels!Tā uz kuģa ieradās jauns iemītnieks. Palaists uz klāja, Bato skrēja pie Piia, bet, kad viņu

iepazīstināja ar llzīti, abi tūdaļ sadraudzējās. Te nu gadījās pienākt Pūlim. Mērkaķēns no suņa tā izbijās,ka acumirklī bija pa vantīm mastā un nosēdās uz zāliņa. Nelīdzēja ne labināšana, ne saukšana, lai nāk lejā,un Pičam bija jākāpj pakaļ un jānes bēglis iejā. Pūlis draudzīgi vēdināja ar asti, bet n r̂kaķēns bailīgispiedās pie Piča. Tikai otrā dienā Bato bija daudzmaz apradis ar Puli un mastā vairs nebēga.

Kuģis brauca pa upi uz augšu, bet stiprajā straumē visai lēni tika uz priekšu. Debesis bija spodrizilas, mākoņu neaizēnotas. Pakalni mirdzēja saules gaismā, un zaļā un zeltainā zeme grima pusdienassnaudā. Varenā upe traucās kuģim garām. Odens saplūda ar krastmalas mežu, un likās, ka koki aug tiešiūdenī. Melnie vīri droši braukāja pa straujo upi un ķēra zivis. Viņi vēcināja ar rokām, kaut ko sauca un,plati smaidot, rādija baltus zobus.

Uz kuģa ļaudis bija jautri un bezbēdīgi, jo ceļš tuvojās gata mērķim. Bez sevišķām klizmām, bezslimībām un nelaimes gadījumiem kuģis bija noskrējis garo ceļu un atvedis visus svešajā zemē.

Pūlis ar Bato nu bija draugi. Viņi staigāja kopā pa klāju, kopā iegriezās pie resnīgā koka, kas Pūlimpasniedza mīkstu kauliņu, bet Bato — banānu. Draugi neaizmirsa pebūi pie tlzītes. Tur viņi uzkavējāsvisilgāk, pat nosnaudās. Dažreiz Pūlis gulēja, izlaidies visā garumā, Bato sēdēja blakus ar dziļdomīgisarauktu seju un šķirstīja suņa garo spalvu. Viņš mazajiem pirkstiņiem rūpīgi pārmeklēja katru spalvukušķīti un skatījās, vai tik kui nav paslēpusies kāda blusa. Tikko llzīte palaidās uz saviem maisiempusguļus, Bato mēģināja pašķirstīt arī viņas bizēs un bija ļoti neapmierināts, ka llzīte viņam to neļāva.Tad Bato vedināja Pu'i pakāpelēt pa mastiem, bet, kad Pūlis uz to neielaidās, gāja uzmeklēt kopējo drauguPiču. Bato tūdaļ uzrāpās draugam uz krūtīm un apķērās ap kaklu, bet Pūlis varēja tikai pieslieties kājās un

nolaizīt Pičam roku.Vakarā kuģis piestāja iepretī Babidānas valstiņai, kuras iaktorijā bija jāsaņem vergi Tobago salai,

kā arī pārtika un ūdens tālākam ceļam.Pičs pašreiz bija brīvs, bet viņš negāja lejā likties kojā. Viņš ar saviem četrkājainajiem draugiem

palika augšklājā un raudzījās pāri reliņam svešās zemes krastmalā. Saule bija sen nogājusi, un mežubiezokņus klāja lumša un silta nakts. Tālumā dzirdēja dobju, vienmērīgu sitienu troksni, kas brīžamapklusa, bet drīz skanēja atkal tikpat vienmuļi un dobji. Reizēm dzirdēja zvēru kaucienus un draudīgusrūcienus. Izceļotāji šai laikā parasti devās pie miera, bet tui tik tagad sākās isfā dzīve. Sī tālā pasaulekurzemnieka sirdij bija sveša un mulsināja, bet arī vilināja ,..

Nākošās dienas rītā leitnants, bocmanis un piecpadsmit matroži, starp kuriem bija arī Piis, Ieradāsfaktorijfi, kas bija nocietināta un atgādināja mazu cietoksnīti ar nelielu garnizonu un datiem lielgabaliemFaktorijā bija noliktavas un vairākas dzīvojamās ēkas, kurās mitinājās divdesmit baltie un tikpat daudzmelno vīru.

Līdz ar kuģa ļaužu ierašanos sākās liela rosība. Dažus vīrus norīkoja pie noliktavām uzraudzīt, kāmelnie strādnieki iekrauj laivās pārtiku, tajā skaitā arī augļus, un visu to labumu nogādā kuģī. Citusnorīkoja pie akām uzraudzīt ūdens vešanu. Gaļas noliktavā nebija, tādēļ norunāja, ka bocmanis un Pičskopā ar faktorijas skrīveri pastaigās pa apkārtējiem ciemiem un raudzīs nopirkt no moriem gaļai cūkas vaikazas. Pičam tāds gājiens bija īsti pa prātam. Lielas cerības viņš lika uz faktorijas skrīveri, kas bijaGambijā nodzīvojis vairākus gadus, pazina zemi un tās Iedzīvotājus.

Kuizcmnieku pulciņš izgāja cauri saules izdedzinātiem laukiem, kas šinī gadalaikā, kamēr vēl navsācies lietus periods, bija tukši un aizmirsti. Pičs gribēja zināt, kas tas par lietus periodu. Tas sākotiesvasaras vidū un turpinoties vairākus mēnešus. Upe pārplūstot, ūdens paceļoties par divdesmit pēdām, unstraume esot tik bīstama, ka kuģošana līdz rudenim jāpārtravcot. iedzīvotāji lietus periodu gaidot arnepacietību, tad varot sēt. Vētu rudenī raža esof nobriedusi'. Lietus tad beidzoties, un sākoties karstaislaiks. Tad ievācot ražu.

Pirmais ciems, kurā gaļas meklētāji iegriezās, bija mazs. tikai kāds ducis melno ļaužu būdiņu.Ciemam apkārt bija stiprs žagaru žogs, kas sargāja no zvēriem. Kamēr abi biedri meklēja gaļu. Pifsgribēja apskatīties ciemu. Mori

dzīvoja mazās, apaļas būdiņās, kas celtas no mietiem un bambusniedrēm un nosegtas ar zāli, kas turauga piecas līdz sešas pēdas gara. Būdiņu sienas no iekšpuses un ārpuses apmestas imāSent Pižs pabāzadegunu kādas būdiņas iekšpusē un nobaidīja melno sievu un viņas bērnu. Pagalma vidū' bija sakrautiakmeņi ugunskuram. Turpat atradās arī virtuves Iekārta: čuguna katliņi, māla krūkas un ķirbju mizu bļodas.Ciema vidū bija aka, pie kuras sievietes mazgāja savus mazos drānu gabalus. Sievietes nēsāja ap gurniemdrānas gabalu, un tas bija viss viņu apģērbs. Mati moru sievietēm neaug gar), tomēr

viņas savas īsās spogas izrotā spožām plāksnītēm. Kaklu un krūtis grezno koka vai kaula krelles.Pičs pārstaigāja ciemu krustu šķērsu un redzēja čaklās sievietes mājas darbos, redzēja ari daudz kailubērneļu. Vismazākie bija uzsieti mātēm mugurā, kas viņas netraucēja kopt mājas soli.

Bet kur tad viri! Kur palikuši ciema vīrieši! Izņemot piecus, kas bija sākuši izdobt koka bluķi jaunailaivai, citus neredzēja, kaut gan sējas laiks vēl bija tālu. Mazliet vēlāk Pičs viņus atrada upē, kur viņitaisīja tačus — lielus četrstūra iežogojumus ar vairākām ieejām. Kad zivis iegājušas šajā lielajā, līdztrīsdesmit asu garajā iežogojumā, tās ārā vairs netiek. Pičs nesaprata, kā mori lielajā sprostā var zivisnoķert. Bet tas izrādījās pavisam vienkārši. Okeānā ūdens palaikam ceļas un krīt. Zvejnieki nogaida,kamēr sākas atplūdi, tad arī Gambijas upē ūdens nokrīt par trim četrām pēdām, un tacī, kas nu gandrīzsauss, var nesteigdamies salasīt zivis.

Koku ēnā Pičs atrada prāvu nojumi ar pāris pēdu augstu bambusa grīdiņu. Te vakaros salasotiesciema vīrieši papļāpāt. Nupat jau daži tur sēdēja. Bocmanis un taktorijas skrīveris it ātri notirgojavairākus lopiņus un uzdeva nogādāt uz faktoriju.

Ejot atpakaļ, baltie vīri apstājās pie kādas būdiņas durvīm, kur mājasmāte mazos koka stāviņos audapuspēdu platu audumu. Šādas strēmeles vēlāk sašujot kopā un dabūjot drānu lakatu svārkiem un biksēm.

— Melnā tauta prot strādāt un prot arī priecāties, — stāstīja tirgus ciema skrīveris. — Vakaros,tikko norietējusi saule, sāk rībēt tamtami, kas aicina jaunatni uz deju. Tamtams ir lielas bungas, izdobtasno koka btaķa ar galos uzstieptu ādu, un melnie prot no šā rīka izvilināt dažādas skaņas straujai dejai.Bieži vien dejā griežas arī jaunās matēs ar mugurā uzsietu mazuli.

BRAUCIENS UZ TOBAGO SALU Jaunu iespaidu un redzējumu pilns Pičs atgriezās kuģī, kur viņu sagaidīja Pūlis un Bato. Kamēr Pičs

bija projām, kuģī bija atvesti astoņdesmit divi melnie vergi. Tie bija nākuši no upes augšgala, kur dzīvojadaiādas ciltis un skanēja daiādas valodas un izloksnes. Melnie virsaiši likuši jaunekļus saķert unpārdevuši faktorijai, kas tos pārdeva tālāk nosūtīšanai uz Tobago salu. Par tirgošanos ar cilvēkiem uzkuģa neviens nebrīnījās, jo tā bija parasta lieta. Un galu galā — vai tad dzimtniecība Kurzemē nebija tādapati verdzība! Tur kungi tāpat darīja ar zemniekiem visu, ko gribēja: pirka un pārdeva, pēra pēc sirdspatikšanas un pat sodīja ar nāvi. Pēc būtības nebija nekādas izšķirības. Atšķirība bija vienīgi nosaukumā:Kurzemē bija dzimtniecība, Āfrikā — verdzība.

Pičs gribēja redzēt atvestos vergus un gāja viņus uzmeklēt. Tie bija spēcīgi, veselīgi un slaidinoauguši puiši ar pareiziem sejas vaibstiem, tikai lūpas mazliet pastieptas uz priekšu. Patiesībā Gambijasmori nemaz nebija melni, bet gan tumši brūni. Viņi valkāja ap gurniem aptītu drēbi, kas mazliet atgādinājaīsas bikses. Tas arī bija viss viņu apģērbs.

Pičs ievēroja kādu puisi, kas sēdēja sāpīgi savilktu seju un spaidīja kājas pēdu. Varēja redzēt, ka tāviņam darīja sāpes. Pēda likās savainota, apsarkusi un sastrutojusi. Pičs aizsteidzās prom un drīz bijaatpakaļ, lika puisim nogulties un sāka vainu apkopt — izmazgāja, krietni izspaidīja un notina. Slimais ganviebās, bet pat neievaidējās, jo saprata, ka viņam grib palīdzēt. Tā Pičs ieguva melnajos vīros sevuzticamus draugus.

Kuģis jau bija izgājis jūrā un atradās ceļā uz Tobago salu. Dienas nāca gausas un vienmuļas.Izceļotāji pēdējā ceļa gabalā bija kļuvuši kustīgāki. Un kā gan ne: pēc divām nedēļām viņi redzēs jaunodzīves vietu. Tur viņi gan būs brīvi cilvēki, tik nezina, kā viņiem klāsies.

Nemierīgāks par visiem bija mazais mērkaķītis. No rīta līdz vakaram viņš kūleņoja pa augšklāju,plosījās ar Puli un kāpelēja pa mastiem. Dažus mirkļus vēlāk viņš jau bija pie matrožiem un jauca viņukojās labo kārtību. Viņš bija pie moriem, bija pie izceļotājiem, viņš bija visur, prata smīdināt un īsinātlēni slīdošo laiku garlaicības māktajiem.

Kādu dienu, kad stūrmanis Pičam bija mācījis apieties ar stūres ratu un uz brīdi atstājis viņu vienu,pie Piča pieskrēja Madars un uzsauca:

— Pič, nupat tavs mērkaķis iekrita jūrā!— Kā tas varēja gadīties! — uztraucās Pičs.— Nezinu, varbūt kāds iegrūdis. Skrej ātrāk!— Tu taču redzi, ka man rokā kuģa stūre.— Tas nekas, es palikšu tavā vietā, skrej vien!Ar vienu lēcienu Pičs bija lejā un aizdrāzās uz kuģa pakaļgalu. Madars pat nedomāja piedurt rokas

stūres ratam. Yiņš aizgāja, greizi smīnēdams, lai liktos kojā, jo pašreiz bija brīvs.Atstāts savam liktenim, kuģis iegriezās nepareizā vējā. Pa daļai iemigušās buras atdzīvojās un

trokšņaini sitās pret mastiem, rāvieniem piepūtās arvien vairāk, un rāju koki iegaudojās. Kuģis nodrebējano mastu galiem līdz pat ķīlim. Buras sprakstēja kā musketes šāvieni, šotes džinkstēja, «aiļu blokičīkstēja.

Kapteinis uztraukts izmetās no kajītes un kliedza pēc stūres vīra. Atskrēja stūrmanis un bocmanis,atsteidzās matroži, bet Pičs jau joņoja atpakaļ. Viņš bija atradis mazo Bato ar Puli, un tagad sirds vairsnebaiļojās.

— Kā tu uzdrīkstējies atstāt stūri! — kliedza kapteinis.Ko tur Pičs varēja atbildēt! Viņš neteica nekā, tikaiseja viņam raustījās no uztraukuma un ātrā skrējiena.— Pēc maiņas beigām ienāc pie manis, — noteica kapteinis mierīgāk un ātri aizgāja.

Pičam vēl dažas stundas bija jāstāv pie stūres rata, un visu laiku viņš domāja par nekrietno Madaru.«Līdz šai dienai viņš nav aizmirsis sitienu, kuru saņēma tajā dienā uz kuģa. Visu garo laiku viņš

nēsājis atriebību sirdī un gaidījis izdevīgu brīdi. Par ko viņš gribēja atriebties! Par toreiz dabūto mācību!Sitienu viņš bija pelnījis un nupat nopelnījis atkal, tikai šoreiz krietni vairāk.» Pičam rokas kutēja, un viņšnevarēja sagaidīt maiņas beigas.

Tikko noskanēja zvans, Pičs noskrēja lejā matrožu telpā un cietā tvērienā izrāva Madaru no kojas.— Celies, lupata, un saņem, ko esi pelnījis!Spēcīgais un veiklais Pičs sataisīja Madaram tādu pirti,ka viņš nejaudāja vairs pretoties.— Tā, tagad taisies, ka tiec darbā, atlikumu saņemsi vēlāk!Matroži skatījās un brīnījās, kas noticis citkārt klusajam un rāmajam Pičam. Lielās dusmās viņš bija

kļuvis nevaldāms. Neviens netika gudrs, par ko Piča dusmas tik bagātīgi gāzās uz Madara muguras. Vīrinecēlās Madaru aizstāvēt, jo šis balamutīgais puisis nevienam pie sirds nebija pieaudzis, un savs iemeslsPičam būs bijis.

Kad Pičs iegāja pie kapteiņa, viņš pa daļai jau bija nomierinājies un sagatavojies nepatikšanām, kamtūdaļ bija jānāk. Kapteinis skatījās Pičā ilgi un smagi.

— Klausies, puis, kas ar tevi notiek! Kārtīgais Pičs atstāj stūri, lai kuģis iet kaut vai dibenā.Kādēļ rīkojies tik vieglprātīgi!

Pičs apmulsis mīņājās, līdz beidzot izdabūja:— Mani piekrāpa.— Kas piekrāpa! Kā piekrāpa!— Kaptein, esmu vainīgs un pelnījis sodu.Kapteinis neko vairāk neprasīja, tik skatījās Piča atklātajā sejā, kur katrs vaibsts pauda stingru gribu,

raudzījās arī Piča vēl bērnišķīgajās acīs, kas lūkojās rāmas' un uzticīgas. Nē, šis puisis nav blēdis unvieglprātīgs kauslis. Jāmeklē cits vainīgais. Bet kurš tas ir!

— Pič, tu man neuzticies!— Es uzticos, kaptein, bet ar šo lietu es gribētu pats tikt galā. Es negribu taisnoties, esmu vainīgs,

un man jāsaņem sods.Vēlāk par notikumu uz stūres tiltiņa vairs nedzirdēja runājam. Nevarēja būt, ka kuģa |audis to būtu

aizmirsuši. Viņi klusībā vēroja abus pretiniekus. Pičs bija tāds pats kā arvien: labs matrozis un krietnsbiedrs. Madars bija kļuvis labu tiesu klusāks un vairs tā nelielījās ar spēku un izveicību. Ka Madaramsava daļa vainas pie nepatīkamā gadījuma, par to neviens nešaubījās, jo kā gan citādi Pičs būtu viņam tiknikni uzbrucis, bet, kas īsti viņu starpā noticis, tas palika Piča un Madara noslēpums, un citi to nekadnedabūja zināt, arī kapteinis ne.

Laba ceļavēja dzīts, kuģis dienu un nakti skrēja uz rietumiem un arvien vairāk tuvojās izceļotāju lielocerību zemei — Tobago salai. Līdz ar izceļotājiem turpu brauca viņu nākošie strādnieki — vergi, kuriemvairs nebija cerību atgriezties dzimtenē. Protams, melnie par to neko nezināja, jo kas gan viņiem būtupratis pateikt. Pičs uzmeklēja morus katru dienu, lai apkoptu kāju slimajam Džī. Kāja nu vairs nepūžņojaun bija sākusi apdzīt.

Visi melnie nēsāja ap kaklu palmu šķiedru aukliņas, kurās karājās kāds akmentiņš, zvēra zobs vainags, vai arī kāds mazs kauliņš. Tie pēc moru ticējuma sargā no slimības, nelaimes un burvja ļaunās acs.šis gri-gri, kā mori to sauca, bija viņu lielākais dārgums, un no tā viņi nekad nešķīrās. Kādu rītu, Pičamieejot vidusklājā pie melnajiem draugiem, Džī noņēma no kakla savu dārgumu un sniedza baltajampuisim.

— Gri-gri, — viņi teica, gribēdams to uzkārt Pičam kaklā. Ptčs bija par Džī dāvanu dzi|laizkustināts, viņi saprata, ka nedrīkst dāvanu novērtēt par zemu, nedrīkst noraidīt un apbēdināt krietnomoru puisi. Džī uzkāra savu dārgumu viņam kaklā. Brīdi Pičs stāvēja nekustīgs un jāva sevi apbrīnot. Tad

parakņā|ās pa kabatām un izņēma mazu spogulīti, sniedza to DiT un teica:— Gri-gri.Melnais vārīgi paņēma spožo lietiņu, tajā Ieskatījās. Tad viņi atvēra muti, piemiedza vienu aci, vēl

pabolīja abas acis. Diī vēl arvien skatījās un priecājās — viņi bija Ieraudzījis pats sevi. Nu arī citigribēja redzēt, skatījās visi pēc kārtas, un viņu prieks bija skaļi.

Pagāja vēl dažas mierīgas dienas. Kuģis, laba vēja dzīts un līganu viļņu iūpots, vēl arvien skrēja uzrietumiem. Kādā miglainā rītā sardzes matrozis sauca, ka priekiā redzama zeme. Tad stūrmanis lika brasētatpakaļ un tā gausināt kuģa skrējienu. Paireiz lēca saule un klīdināja miglu. Lai gan bija agrs rīts, vlrsklājssanāca ziņkāru ļaužu pilns. Reliņam pārliekuiles, viņi nenovērsa acis no zemes, kas nu bija skaidriredzama. Mazu un lielu līču izlocīts un sīku upju izvagots, tālumā aizstiepās lēzens krasts, noaudzispalmām, kuru aizmugurē drūzmējās kalnu strēķi, bet priekiā, liela līča dziļumā, bija pilsēta. Iznācakapteinis, brīdi pavēroja zemi un pavēlēja braukt uz dienvidiem un apkārt salai.

— Kaptein, vai tā nav Tobago sala! — Izceļotāji vīluiies prasīja.— Ir, tikai mums jāplebrauc no otras puses. Sī te ir olenderu puse ar Jaunflīzingas pilsētu un fortu.Kuģis brauca apkārt salas dienvidu galam, garām Smiliu un Korona ragam un tad uz augiu garām

Liepājas līcim un iegriezās Jēkaba līcī, kur ietecēja Kurzemes upe un atradās Jēkabpils un forts. Norībējaapsveikuma šāvieni, un skanēdams iekrita jūrā enkurs. Izceļotāji drudžaini cilāja savus saiņus, jo tūdaļbūs jāiet krastā.

Krastmalā stāvēja priecīgi uztraukti ļaudis, kas negribēja palaist garām reto izdevību paskatīties uzatbraukušo Kurzemes kuģi. Varēja palaimēties satikt kādu vecu paziņu vai arī iedraudzēties ar kādu nojaunajiem atbraucējiem, varbūt nopirkt kādu derīgu lietu, kas te nav dabūjama. Daži prasīja pēc Kurzemeslabības, kuru še neaudzēja, citi meklēja pirkt ieročus, kas šai mežonīgajā zemē arvien varēja noderēt. Šisun tas bija atvests, bet maz. Toties bija atvesti izceļotāji un vergi. Vergus nekavējoties nogādāja uz forfu,kur bija šķūņi melnajiem, bet izceļotājus pagaidām novietoja pilsētas namiņos, līdz viņiem ierādīs zemesgabalus, uz kuriem varēs pārcelties un pamazām Iekārtoties. Vecie izceļotāji, kas jau labu laiku šedzīvoja, atbraucējus ņēma līdzi uz savām sētām. Arī llzītei un Dzīlim pirms trim gadiem uz šo tāloKurzemes koloniju bija atbraukusi mātesmāsas ģimene, kas nu tagad uztraukta gaidīja Kurzemes radus.Ieraudzījusi llzīti un viņas brāli, radiniece velti skatījās pēc māsas, Tsi apsveicinājusies, viņa neizpratnējautāja, kur māte. Kad pateica bēdu vēsti par mātes nāvi īsi pirms aizbraukšanas, tuvinieku rokas nolaidāsun atkalredzēšanās prieks nodzisa.

Pičs bija uz īsu brīdi atbrīvojies no darba un izkāpa krastā pavadīt draugus. Tur nu viņš stāvēja arPuli un Bato, kas nesaprata, kas te īsti notiek un kādēļ viņi stāv. Ilzīte nobēdājusies šķīrās no Piča, ar kurušais divos mēnešos bija iedraudzējusies. Ilzītes brālis cieti paspieda Pičam roku un piekodināja viņuslabi drīz apciemot radu sētā. Pičs to labprāt apsolīja un smagu sirdi gāja atpakaļ

uz kuģi. Puiis un Bato nezināja, ko darīt, kad viņu lielie draugi gāja katrs uz savu pusi. Pūlis gan ātriapķērās un droši un noteikti palika pie Piča, bet mērkaķītim bija grūti izšķirties, un viņš skraidīja no vienapie otra, līdz pēdīgi iebrēcās kā bērns, kam nodarīta pārestība, un palika pie lizītes, ieķēries viņaisvārkos.

Uz kuģa sākās preču iekraušana. Melnie vīri pieveda tabakas saiņus, cukura un kafijas maisus, indigokrāsas un vaniļas kastes un visas šīs vērtīgās mantas matrožu uzraudzībā nesa un vēla kuģī, kur pēcizceļotāju un vergu aiziešanas aizjūras precēm nu bija daudz vietas. Pičs lūdza kapteinim atļauju, kadizgadīsies brīvs brīdis, kādā pēcpusdienā aiziet pie draugiem un paraudzīties, kā viņi iekārtojušiesjaunajā vietā. Kapteinis to atļāva un, viltīgi pasmaidījis, prasīja, vai tik viņš nedomājot pavisam paliktsalā. Kad Pičs to noliedza, kapteinis teica, ka tā esot labi, varot gadīties, ka viņam būšot jāpilda dažādiuzdevumi.

Kādu dienu, kad bija tā pavaļīgāk, Pičs jau agri bija kājās, mazgājās un posās, lai varētu glītsrādīties draugiem Krūmiņu sētā.

«Laikam taču teica, ka Krūmiņu sētā. Nē, Kociņu sētā. Tomēr Krūmiņu. Nu, tik daudz izceļotāju tenevar būt, ka neatradīšu.»

Kad nokāpa no kuģa, saule jau cepināja, un Pūlis, mēli izkāris, tecēja Pičam pa priekšu, kas uzņēmadrošu soli uz rītu pusi, jo, iepriekšējā dienā šķiroties, viņam likās, ka lizītes radiniece pamāja uz rītiem,sak, tur mūsu mājas. Pičs izgāja cauri Jēkabpils mazo namiņu rindai un atradās uz ceļa starp labisazēlušiem tīrumiem, kur līdzās zirņiem un pupām zēla tādi augi, kādus Kurzemē nepazina un neaudzēja,bet tik ierasto maizes labību nekur neredzēja. Pie mājām ganījās govis, cūkas un kazas, bet no sētāmskanēja zosu un pīļu klaigas. Ēkas nebija lielas

un celtas pa kurzemnieku parašai kaķu būvē. Kad Pičs jau gribēja Iegriezties kādā saimniecībā, notuvākās sētas kopā ar moriem pretī nāca baltais vīrs, droši vien saimnieks — latviešu vergturis.

— Labdien, saimnieki — Pičs uzrunāja latviski, un svešais tāpat atņēma:— Labdien, labdien! Kurp iedams!— Tā jau ir tā lieta, ka nezinu, kur jāiet, varbūt zināsi. Saimnieku pārim vakar atbrauca radu

bērni no Kurzemes, eju tos apraudzīt. Sētu sauca Krūmiņi vai Kociņi.— Zinu, tā ir Zariņu sēta. Raug, tur aiz kakao koku pudura var redzēt istabas jumtu. Un tu pats arī

no Kurzemes!— Jā, no Kurzemes, bet es piederu pie kuģa ļaudīm un braukšu atkal atpakaļ.— Tā, tā. Un no kādas puses Kurzemē būsi!— No Dobeles.— No Dobeles! Bet no kuras muižas tiesas! — uztraukts prasīja saimnieks un atbildi gaidīja kā

tiesas spriedumu.— Esmu no Lipsta muižas Alkšņiem.— No Alkšņiem! Bet tad jau tu esi mūsu Pičs!— Un tu Baģis! Tādēļ man likās, ka esmu tevi redzējis.— Nāc taču iekšā! Dārta arī būs priecīga tevi redzēt. Ak tu mīļā stundiņa, kur tas laiks, kad tu kā

nelaimes putns aizbēgi pasaulē! Kā tad tev gāja!— Tur daudz ko stāstīt, pietiktu veselai dienai. Es atnākšu citu reizi, ļoti gribas ko dzirdēt par

Alkšņu saimniekiem, kas man bija tik labi kā īsti vecāki.— Par Alkšņu saimnieku! Skaties, kur viņš savos Alkšņos staigā. Dāvi, ei, Dāvi! Nedzird. Nu

tad paiesimies pie viņa, bet vispirms tev jāiet parādīties Dārtai.iegāja istabā, bet drīz redzēja visus trīs aizejam pie kaimiņa. Kas tas bija par pārsteigumu! Viņu Pifs

Tobago salā! Un kāds liels un spēcīgs izvērties! Pičs laimīgs sarokojās ar Dāvi, bet saimniecei godbijīginobučoja roku un sacīja:

— To maizes klaipiņu un tos labos vārdus, ko man devi ceļā līdz, es nekad neaizmirsīšu.— Kur tu visus šos gadus biji un kā šurpu atkļuvi!— Es ceru svētdien atnākt uz visu dienu un tad Izstāstīšu savus garos ceļus un raibās gaitas, bet

šodien nevaru kavēties. Gaidiet mani svētdien) Uz redzēšanos!Un prom viņš bija. Uz Zariņiem.

IZCEĻOTĀJI SVEŠAJĀ ZEMĒ llzites un Dzīļa ierašanās Zariņos izjauca sētas kluso mieru, jo jauno ļaužu dzīves prieks lauztin

lauzās uz āru. Meitene palīdzēja saimniecei mājā un kūtī, un viņas gaišās bizes pazibēja drīz istabā, drīzpagalmā, drīz dārzā.

Ilzīte gaidīja viesi jau no paša rīta. Acis, bijušas kur nebijušas, arvien griezās uz Jēkabpils pusi.Pēdīgi viņš nāca. Nevajadzētu ierādīt, ka redzējusi un gaidījusi, bet nenocietās un izskrēja pretī. Arī Batoizskrēja līdz. Mērkaķītis bija gluži kā bez prāta, apsviedās Pičam ap kaklu, bet tūdaļ atkal šļūca lejā unuzbruka Pūlim, kas stāvēja šķelmīgs un varen strauji vēdināja asti.

Ilzīte, acis nolaidusi un mulsumā sarkstot, klusi sniedza Plčam roku. Iznāca saimniece un vēlēja vestciemiņus Istabā, bet pati pagājās pa lauku un sauca mājās saimnieku un Dzīli. Drīz visi sēdēja istabā unvalodas viņiem risinājās viegli un nepiespiesti.

Saimnieks Jorēns bija vīrs vēl spēka gados. Sejā viņam bija dziļas rievas, kas Ieviešas ikdienasrūpēs un gadu no gada nesot smago darba nastu. Piča jautāts, viņš labprāt stāstīja par sevi un par jaunodzīvi. Viņš agrāk dzīvojis Kurzemē Vecmoku tiesā netālu no Tukuma, bet, kad dzīve kļuvusi galīgineciešama, izšķīries par braukšanu uz tālo zemi. Te katrs kolonists saņemot sešdesmit vienu pūrvietuzemes, un viņš šais trijos gados, kopš te ieradies, jau paguvis uzcelt ēkas, jo kalnos labu būvkokunetrūkstot, iekārtojis arī saimniecību. Tāpat kā citi izceļotāji, viņš audzējot pārdošanai tabaku, kafiju,muskatriekstus, vaniļu, bet savām vajadzībām — kukurūzu un manioka sakni, stādot melones un ananasus.Zeme esot auglīga, gaiss labs, un viss paaugot labi. Pirmajos trijos gados nekādu nodokļu neesot nenaudā, ne graudā.

— iedzīvosieties un aizmirsīsiet dzimtās zemes pārestības.— Slikti te nav, tomēr mūsu dzīvei ir arī savas ēnas puses. Mums, kas esam Kurzemē dzimuši un

auguši, šai zemē smagāku darbu strādāt grūti, tādēļ arī katrai ieceļotāju saimniecībai dod desmit melnosvergus, kas šai karstumā pieraduši. Tas nu tā, bet ir vēl kas cits, kas mani dara nemierīgu.

— Vai te dzīve tik nedroša!— Salas pretējā krastā apmetušies olenderi, uzcēluši pilsētiņu ar cietoksni un nodarbojas ar

cukurniedru audzēšanu un cukura vārīšanu. Tie ir nemierīgi ļaudis un pulcina pie sevis tādus pašusaizdomīgus vīrus no citām salām. Lai nodrošinātos, katram gadījumam mūsu fortā novietoja vervētukājnieku rotu ar lielgabaliem. Visus ieceļotāju vīriešus ieskaitīja zemessargos un tā sastādīja vēl trīsrotas. Nejauši nāca zināms, ka olenderi nodomājuši ieņemt Jēkabpili un sagrābt savās rokās visu salu.Viņus novēroja un gaidīja. Izvēlējušies tādu brīdi, kad salā nebija neviena Kurzemes kuģa, olenderiuzbruka mūsu fortam. Uzbrukums neizdevās, un ienaidnieki laidās mukt. Jēkabpils zemessargi dzināsbēgošajiem pakaļ pa sauszemi, bet karazeļļu rota ar lielgabaliem sekoja laivās gar krastmalu. Uzbrucējibija spiesti padoties. Viņi lūdza atļauju palikt salā un godīgi strādāt. To olenderiem atļāva līdz lielkungarīkojumam.

— Un kāds bija lielkunga rīkojums!— Lielkungs atļāva olenderiem palikt salā un lika pat iedalīt viņiem zemi. Dumpja rīkotājus,

brāļus Lampsinus, apstiprināja par olenderu pilsētas priekšniekiem. Es domāju, tāda lielkunga žēlastībanav uz labu, un viņi neliksies mierā, līdz sagrābs visu salu. Redzi, tādēļ man prāts nemierīgs.

Ko tur Pičs varēja teikt! Būtu gaužām žēl, ja tā notiktu, bet līdzēt arī neko nevarēja, tādēļ viņš griezavalodu uz citu pusi:

— Tu teici, ka audzējot kādu sakni. Kur tā der!— Tā ir manioka sakne. Krūms ir savas piecas pēdas augsts, un tam izaug līdz desmit mārciņas

smagi sakņu bumbuļi. No tiem dabū miltus maizes cepšanai. Kad iziesim ārā, es tev parādīšu maniokakrūmus. Parādīšu arī kukurūzu, melones un ananasus, ko te audzējam, arī kafijas krūmus, rīsu,

cukurniedres. Kokospalmas mums te aug savā vaļā, nevajag tikai slinkam būt un savākt augļus. Palmas irvisai vērtīgi koki. Bez lielajiem riekstiem no palmām dabū sulu cukura vārīšanai un vīna raudzēšanai.Palmu koksne un šķiedra arī ir vērtīga manta. Palmas te redz visgarām, esi taču ievērojis! Varētu daudzstāstīt un rādīt, jo te viss savādāks nekā pie mums Kurzemē.

Saimniece un llzīte ienesa cieņu, un Pičs dabūja nogaršot silto zemju gardos augļus, arī maizi, kascepta no manioka bumbuļu miltiem. Garšoja vareni.

— Maize iznāk tīri laba, bet tik saturīga gan nav kā Kurzemes maize. Kādreiz tā sagribas mūsumelnās rudzu maizes, ka jāiet uz Jēkabpili un jāpērk kāds mēriņš rudzu. Parunājieties vien ar ciemiņu,man jāaiziet uz lauku, jāredz, kā tur ar darbiem, — saimnieks sacīja un cēlās no galda.

— Tencinu par cieņu un par jauki pavadīto Jaiku. Es gribētu paieties līdz kalniem. Man te vissjauns un neredzēts, — teica Pižs un taisījās uz iešanu.

— Žēl, ka nevaru iet tev līdz. Mums ar Dzīli uz lauka tāds darbs, ka jābūt pašiem klāt.Sirsnīgi izvadīts un uzaicināts atkal drīz apmeklēt, Pičs devās prom. Kad izgāja cauri tīrumiem, viņš

nonāca cilvēka roku nekoptā joslā. Avoti un strautiņi steidzās lejā uz jūru, un krāšņi koki cēla galvas pretīdienvidu debesīm. Kādu tik koku un krūmu te nebija! Pičs tos nepazina un nezināja vārdos saukt, tikaiievēroja, ka dažiem bija ziedi un augļi vienā un tai pašā laikā. Dzīvniekus neredzēja, bet putnus gan. Vienibija pavisam sīciņi, kas lidinājās no zieda uz ziedu kā taurenīši, pa zemi tekalēja mazas vistiņas garāmastēm. Kokos kliedza papagaiļi. A-ā, tur bija arī pāris mērkaķu, kas no augšas ziņkāri uz viņu nolūkojās.Plčs vēl arvien gāja tik uz priekšu un priecājās, ka atnācis. Tādu mežu viņš vēl nebija redzējis.

PIČU AIZVED UZ OLENDERU PILSĒTU Varbūt viņš bija kādu stundu gājis, varbūt arī vairāk, kad Pulls sāka riet un Pičs starp kokiem

ieraudzīja divus cilvēkus. Arī viņi bija Piču pamanījuši un nāca klāt. No pirmā skata varēja redzēt, kaviņi nebija latvieši, bet baltie cilvēki gan. Svešie uzrunāja valodā, kas gan nebija vācu, bet tai līdzīga,tādēļ Pičs atbildēja vāciski. Svešie gribēja zināt, kas viņš tāds esot. Pičs teica, ka esot Kurzemes kuģamatrozis, un prasīja, kas viņi tādi. šie esot Jaunflīzingas zemessargi, — vai Piis negribot redzēt viņupilsētu! To viņš labprāt gribētu, bet nupat tas neesot Iespējams, jau vēla pēcpusdiena, un viņam jātiekotatpakaļ uz kuģi. Tad olenderu zemessargi lika Pičam noteikti saprast, ja viņš nenāks ar labu, viņuaizvedīs ar varu. Pičs pasmaidīja, kad viņam lika iet tālāk. Ko Pičs varēja darīt! Viņš gāja. Pa ceļamolenderi sāka izprašņāt, ko kuģis atvedis, ko iekrauj promvešanai un tā bez gala. Pičs atbildēja uzmanīgiun centās novadīt runas uz krāšņo mežu, uz slaidajām palmām, bet svešie gribēja runāt par Kurzemes kuģi.

Drīz Pičs ievēroja, ka viņi iet lejup. Pēc gara un strauja gājiena viņi nokļuva klajumā. Priekšāmirdzēja jūra, bet jūras malā pletās pilsētiņa, pie kuras bija noenkurojies kuģis. Piča pavadoņi apstājāspie kādas lielākas ēkas. Tur Pičam lika drusku uzgaidīt un tad iesauca istabā, kur pie galda sēdēja trīs vīrikungu drānās, un vienā no viņiem Pičs saskatīja jūrnieku, lai gan visi trīs bija ģērbušies puslīdz vienādi.Viņi runāja labi saprotamā vācu valodā un sāka sīki izprašņāt par Kurzemes kuģi. Visvairāk prasīja tas —ar iedegušo ģīmi un pavēlošo balsi, tas pats, kuru Pičs noturēja par jūrnieku.

Bet Pičs, tāpat kā pirmiņ, runāja skopi un izlikās nekā liela nezinām.Tad runā iejaucās kāds cits no šiem trim un centās runāt tādā pieglaimīgā balsī:— Nu, protams, tu nezini. Tas zināms tikai kuģa virsniekiem, bet labāk parunāsim par lietām, kas tev

tuvākas. Piemēram, kā jums tur uz kuģa ar pārtiku! Vai labi baro un vai algu saņemat kārtīgi!Pičs īsti nesaprata, uz kurieni svešais velk un ko grib panākt, atbildēja atturīgi un izvairīgi, ka

barojot vidēji un arī ar algu iztiekot. Bet svešais kļuva aizvien glaimīgāks un beidzot izteica savuvēlēšanos gluži atklāti:

— Vai negribi pārnākt pie mums! Mēs maksājam visaugstākās algas, mūsu komanda ēd vislabākoskungu ēdienus. Kā domā!

— Tas labi jāpārliek. Varbūt vairāki būtu ar mieru pārnākt. Bocmanis ir mans draugs, varbūt arīviņi nāk, bet vai jūs ņemsiet!

— Jo vairāk, jo labāk, — svešais priecīgs pamāja citiem ar galvu.— Labi, es parunāšu ar drošiem vīriem un bocmani. Bet kā es tikšu atpakaļ uz kuģi! Ir vēls laiks un

ceļš tāls cauri mežam.— Aiziesi rīt. Pārgulēs! šinī pašā mājā, — un svešais pamāja kādam pie durvīm. Pienāca viens no

zemessargiem.— Aizved matrozi pie sevis, pabaro un parādi, kur izgulēties. — Bet Pičam piekodināja: — Tikai

tu nāc ar savējiem tā drīzāk.Labi izgulējies un paēdis, Pičs otrā rītā soļoja atpakaļ uz Jēkabpili. Viņš vairs nevēroja svešo mežu

un neredzētos kokus, jo galva bija brāzmainu domu pilna. Kas svešajiem bija aiz ādas! Labs tas nevarējabūt. Un abi viņa aizvedēji, kas uzdevās par zemessargiem, taču arī bija jūrnieki. Kā viņš to tūlītnepamanīja un ļāvās tik viegli piekrāpties! Vai tik viņš nav izdarījis kādu muļķību! Vai bija pareizi, kadeva svešajiem cerības uz Kurzemes matrožiem!

Pie kuģa laipām stāvēja Madars un teica ar ļaunu smīnu:— Nu tik saturies! Vecais vairākas reizes prasīja pēc tevis. Nu kā tad šai klājas! -— bet pats

atlēca sānis, jo Pičs strauji devās pa laipām augšā.Pičs vispirms gribēja satikt Kasparu, bet uzskrēja virsū kapteinim, kas pašreiz iznāca pa savas

kajītes durvīm.

— Kādēļ tik vēlu! Es tevi atlaidu uz vienu dienu.— Kaptein, man ir kas sakāms, ko citi nedrīkst dzirdēt, — Pičs paklusu teica un sekoja kapteinim

kajītē. Tur viņš palika labu brīdi un tad gāja saukt virsniekus. Kapteinis lika arī Pičam palikt kajītē, betvirsniekiem nodeva rīkojumu:

— Komandu nelaist krastā. Ja kāds būtu atlaists, saukt atpakaļ.Neviens nebija atlaists, jo preču iekraušana vēl turpinājās. Pēc tam kapteinis atstāstīja Piča

piedzīvojumus olenderu pilsētiņā. Piča rīcību atzina pareizu un nolēma turpināt mazo krāpšanu, līdzuzzinās, ko svešie nodomājuši. Tādēļ Pičam, Kasparam un vēl kādam trešajam būtu jāiet uz Jauntlīzinguun jāturpina sarunas. Kurš varētu būt trešais!

— Matroži tādās lietās diezgan bērnišķīgi, un es baidos, ka viņi kaut ko nesaputro, varbūt būslabāk, ja Pičs ar bocmani ies divi vien, — sprieda stūrmanis.

— Varbūt mūsu līdzbraucējs, Mančesteras precinieks, būtu ar mieru pastaigāties. Ja viņam lietuizskaidros, viņš visu izdarīs.

Pasauca precinieku un izstāstīja, ko Pičs piedzīvojis, kā arī par nodomu sūtīt viņu līdzi. Precinieksbija ar mieru, bet nezināja, par ko uzdoties, jo pēc matroža viņš neizskatījās. Stūrmanim ienāca prātā labadoma — uzdot viņu par faktorijas skrīveri, kas dodas uz Kurzemi, bet brauciena laikā strādā kuģagaldnieka darbu. Pie tā tad arī palika.

Pēc četrām dienām, kad preču iekraušana kuģī tuvojās beigām un kapteinis nolika aizbraukšanu tiešipēc nedēļas, Pičs gāja atkal uz olenderu pilsētu, šoreiz bocmaņa un precinieka pavadībā. Jaunflīzingā viņisatika tikai divus no olenderu kungiem, kas kurzemniekus saņēma sevišķi laipni un prasīja bocmanim, arko viņš uz kuģa nav apmierināts.

— Kuģim nav pilns matrožu skaits, tādēļ augstā jūrā netiekam ar darbu galā, bet man par tojāatbild. Vai es vainīgs, ka kapteinis taupa naudu un nepieņem pilnu apkalpi! Tāpēc es mīļu prātu pārietuuz kārtīgāku kuģi.

— Bet kas tad faktorijas skrīverim ko sūdzēties, ja viņš pie kuģa komandas nepieder!— Tā jau ir tā lieta, ka pie kuģa komandas nepiederu, bet mani spiež strādāt kuģa galdnieka darbu,

kuru es vāji protu, un pēc tam vēl lamā. Ja jūsu kuģis ietu uz mājas pusi, labprāt brauktu līdz.Pa to starpu bija ienācis trešais olenderis ar valdonīgo balsi, kuru pārējie tagad dēvēja par kapteini.

Viņš prasīja:— Vai jums uz kuģa daudz neapmierināto vai tikai jūs trīs! Daudz! Tad dodiet kuģi mums — un jūs

katrs saņemsiet simt florēnus.No tik atklātas valodas Kurzemes vīriem gāja tirpas pār kauliem. Precinieks, labi ieskatījies

runātājā, sarāvās un nobālēja. Pēc skaudrās balss un pārdrošās uzstāšanās viņš atcerējās šo vīru. Tas tačubija tas pats laupītāju kuģa kapteinis, kas ar savu bandu izlaupīja viņa kuģi un pakāra kuģa ļaudis. Nu tiksavaldīties, ne ar ko neizrādīt, ka pazīst šo briesmoni!

— Ko apklusāt! Nobijāties! — ņirgājās kapteinis.— Viegli pateikt — dodiet kuģi kā tādu maizes klaipu, kā var kuģi iedot!— Ja jūs zinātu kuģa izbraukšanas dienu, tas būtu pavisam viegli.— To es zinu, no šodienas pēc nedēļas, — paskaidroja bocmanis.— Tad viss kārtībā. Mūsu kuģis izbrauks jūrā jūsējam pretī. Jūs sāciet dumpoties un uzbrūciet

virsniekiem. Mēs pasteigsimies jums palīgā, un lieta būs darīta.— Un mums katram simt florēnu!— Se roka! — un laupītāju kapteinis sniedza pēc kārtas visiem trim vīriem roku.Kurzemes burinieka sūtņi atgriezās Jēkabpilī un uzkāpa uz kuģa. Pa ce|am nekas nebija runāts, lai

nevēlamas ausis nedzirdētu, kas tām nav jāzina. Tikai kapteiņa kajītē viņi atstāstīja sarunu ar svešajiem.— Tik tālu mūsu stāvoklis tagad skaidrs — svešie tīko pēc mūsu kuģa. Labi, ka mēs to zinām. Mēs

aizbrauksim agrāk nekā teikts un pazudīsim no Jēkabpils melnā naktī, — sprieda kapteinis, bet, kad

Manfesteras precinieks pateica, kas ir šis kapteinis un kas viņa kuģis, kajītē iestājās ilgs un dziļš klusums.Tad atkal ierunājās kapteinis:

— No šī kuģa mēs neizbēgsim, pirāti mūs novēros dienu un nakti, mums jāatrod cits ceļš, kā tikt noviņiem vaļā.

Uz brīdi atkal iestājās smags klusums, bet pēc mirkļa kapteinis tīri jautri turpināja:— Viņi grib dumpi. Labi, viņi to dabūs, bet komandai ne vārda un uz pilsētu laist pēc iespējas

mazāk.Picu kapteinis aizturēja un, kad citi bija izgājuši, paklusu teica:— Pēc divām dienām beigsim iekraut preces, tad papildināsim ūdens un pārtikas krājumus. Tu būsi

brīvs un varēsi pastaigāt pa apkārtni, varēsi arī aiziet pie saviem draugiem, bet par visām lietām turi acisvaļā, ka no mūsu vīriem kāds neaizklīst Jaunllīzingā. Vari ņemt pāris puišu līdzi, kas prot muti turēt. Vaizini tādus!

— Jā, abus lietuviešus, brāļus Jozi un Kazi.Pēc divām dienām preču iekraušana bija beigusies, un Pičs drīkstēja ar Jozi un Kazi iet krastā. Pičs

bija abiem puišiem noskaidrojis viņu uzdevumus, un brāļi bija priecīgi gājēji.Staigājot pa šaurajām ieliņām, kur koka mājiņu mazie lodziņi raudzījās uz ielu, puiši uzmanīja katru

dzīvu radību, kas pagadījās ceļā. Kādā māju pudurī Pūlis metās pakaļ kādai ēnai, kas pazuda aiz sētas.Pičs. steidzās turp, bet Jozis un Kazis aizskrēja aizdomīgajai vietai no otras puses. Zem kokiem, piemājas piespiedušies, stāvēja pazīstamie olenderu zemessargi.

— Sveiki, draugi! — Pičs jautri uzsauca. — Tas labi, ka atnācāt apskatīties mūsu kuģi. Iesim, esjūs aizvedīšu pie mūsu zēniem.

Svešie gan visādi atrunājās, bet Pičs tik neatlaidīgi lūdza, ka beidzot viņi piekāpās un gāja līdz uzostu. Pičs atstāja abus brāļus pie kuģa laipām, bet pats ar olenderiem kāpa augšā un sastapa bocmani. Apsvešajiem sastājās bariņš ziņkārīgu matrožu, kas ļoti izbrīnījās, kad Pičs teica bocmanim:

— Šie divi vīri ir olenderu zemessargi, kas mani pret paša gribu aizveda uz savu pilsētu. Tagadieliec viņus pret viņu gribu drošā vietā, līdz kapteinis pateiks, ko ar viņiem darīt.

Kapteinis jau nāca, ieraudzījis neparastos viesus.— Ieslodzīt un deši apsargāt! Bocman, tu atbildēsi par viņiem ar savu galvu!Svešie neparko negribēja līst mazajā, tumšajā kambarītī, kur koks glabāja šādus tādus virtuves

piederumus.Apkalpes vīri no visa tā neko nesaprata un raustīja plecus. Olenderus ieslodzīja, un kapteinis

atgriezās kajītē, kur viņu jau gaidīja stūrmanis un leitnants.— Mēs gribējām uzzināt, ko jūs domājat par mūsu pašreizējo stāvokli, — viņi jautāja.— šķiet, tas nav slikts. Šo divu laupītāju sagūstīšana arī nāk mums par labu. Viņi nevarēs aizvilināt

mūsu vīrus un sagrozīt viņiem galvas. Es nešaubos, ka tas bijis viņu uzdevums. Cik man zināms, šiemlaupītāju kuģiem arvien ir padomā kāda klusa saliņa, kur izlabot kuģiem cīņās dabūtos bojājumus, salāpītburas un savest kuģi kārtībā. Sis kuģis izvēlējies Tobago salas olenderu pusi, kur labi saprotas ar brāļiemLampsiniem.

— Bet kas būs tālāk!— Tālāk būs tas, ka mēs izbrauksim noliktajā dienā, tas ir, parīt, un pirātu kuģis mūs jūrā sagaidīs.

Mēs liksim matrožiem ālēties, lai pirātiem liktos, ka uz mūsu kuģa izcēlies dumpis, un viņi droši brauksmūsu kuģim virsū, kas pilnās burās dosies uz priekšu. Mūsu lielgabali būs notēmēti uz laupītāju un, tiklīdztie izšaus uz mums kaut vienu šāvienu, saņems pretī desmit divdesmit. Cerēsim, ka mūsu lielgabalniekilabi tēmēs. Un tas ir viss.

ATVADĪŠANĀS NO DRAUGIEM SALĀ Kamēr kapteiņa kajītē notika šī saruna, Pičs žigliem soļiem steidzās pie llzītes un Dzīļa. Ceļu viņš

bija ielāgojis un gāja droši pāri upītēm un strautiem, garām manioka krūmiem un palmu birzīm, tīrumiemun dārziem.

Zariņu pagalmā Pičs satika saimnieku, viņi sāka runāties par dzīvi salā, arī par melnajiem darbadarītājiem un apiešanos ar tiem.

— Es nesaprotu, — teica Jorēns, — kā cilvēki, kas nesen paši nesuši klaušu jūgu un izbaudījušipārestību un pazemojumus, ko viņiem nodarīja vācu junkuri, to varējuši tik ātri aizmirst un kļūt par tādiempašiem junkuriem šajā zemē. Melnos neuzskata par cilvēkiem, bet runājošiem lopiem, kuriem uzsvilpj kāsuņiem, un saimnieks nēsā līdz pletni, ko lieto bez žēlastības. Es tā nevaru un negribu, un mana sirds jūt,ka te nekādu jaunu tēvzemi neesmu iemantojis. Sirds un tēvu tēvu kapi palikuši tur, aiz tālajām jūrām.Sveša ir šī jaunā pasaule, un laimes te ir tāpat maz. Tik vien jau ir, ka esam tikuši vaļā no bargajiemkaklakungiem. Bet uz cik ilgu laiku! Varbūt jau drīz būsim olenderu varā …

Jorens veda ciemiņu istabā, kur uz galda jau kūpēja pusdienas.— Sēdieties nu tik klāt, — mudināja saimniece.Pičs ēda un slavēja mājasmātes prasmi pagatavot tik gardu maltīti. Bija patīkami ciemoties pie šiem

krietnajiem ļaudīm un negribējās domāt, ka šī ir pēdējā tikšanās pirms šķiršanās uz visiem laikiem.Nebija parastās jautrības, un ļaudis pie galda nomāca mulss klusums. Dzīlis gan mēģināja stāstīt jocīgunotikumu Jēkabpilī, bet neviens nepasmējās, un llzīte sēdēja, galvu nodūrusi, lai citi nevarētu ieskatītiesviņai acīs. Pičs vēl pakavējās un tad aicināja Zariņu ļaudis iet līdz pie Dāvja un Baģa, kas viņam bija tuvicilvēki un gaidīja ne mazāk kā llzīte un brālis. Saimnieki atrunājās ar nevaļu, bet llzīte un Dzīlis posāslīdzi. Pičs vēl aizskrēja pie melnā drauga Džī, kas tagad mita šajās mājās, un raudzīja viņam pateikt, kabrauks tālu projām. Džī laikam nojauta, ko nozīmē garais un izteiksmīgais stāsts, jo kļuva skumjš, unPičam bija viņš jāmierina un smaidot jāizliekas jautrākam, nekā patiesībā bija. Kad pielēca Bato un, ticismelnajam pie krūtīm, apskāva kaklu, Džī sejā parādījās silts smaids.

«Lūk, divi dzimteni zaudējušie,» nodomāja Pičs un, draudzīgi noglāstījis Džī plecu, steidzās piecitiem, kas viņu jau gaidīja.

Arī pie Dāvja prieks jaucās ar skumjām, jo tikko atrastais Pičs atkal taisījās projām. Draugi mazlietatdzīvojās, kad sāka šķetināt atmiņas par Kurzemi, Dobeli un Alkšņiem. Pičam bija jāstāsta, ko viņš šaisgados redzējis, kopš aizgāja no mājām. Klausītājiem patika stāstītāja rāmā valoda, viņi galvas viengrozīja par Piča gaitām Kurzemes laukos un lielkunga darbos.

Pičs pašreiz stāstīja, kā Kuldīgas skolas kantors viņu mācījis lasīt, rakstīt un rēķināt, kad izdzirdaārā neparastu troksni. Pa lodziņu redzēja kādu balto vīru, kas nikni kliedza un vicināja rokas. Visisteidzās ārā. Pilam gar acīm nozibēja pletne, bet Puli ķēra zābaka spēriens. Pičs paguva izrautnekaunīgajam svešiniekam pletni un aizsviest tālu projām, tad ieķērās sitējam krūtīs un noprasīja, kā viņšuzdrošinās ielauzties svešā sētā un uzbrukt Iedzīvotājiem. Svešais lādējās un ālējās kā negudrs. Tik daudzvarēja saprast, ka viņš ir olenderis, ka viņam izbēdzis vergs un viņš te esot atradis bēgli. Viņš auroja undraudēja Zariņu ļaudīm un visiem kurzemniekiem ar briesmīgu atriebību, kas nākšot pār viņu galvām.Jorēns viņam lauzītā vācu valodā apliecināja, ka neviena sveša verga pie viņa nav, un aicinājanesavaldīgo vīru atstāt sētu. Tā nu iznāca, ka Piča atvadīšanās no draugiem beidzās ļoti trokšņaini.

PIČS BURĀ ATPAKAĻ Klusu atkāpās krēsla, un gaišs, saulains atausa nākošās dienas rīts. Uz kuģa bija lielāka rosme nekā

citkārt, jo kuģi sakārtoja aizbraukšanai. Apkalpe spodri izmazgātās drānās skraidīja pa tīri izberzto klāju.Veica pēdējos darbus: nosedza lūkas, aizskrūvēja logus, pārbaudīja brases un kārtoja buras. Lielgabaluapkalpe pievēla šāviņus un sakārtoja rindās, ja būs vajadzīgs, lai skrien, kurp jāskrien, un kož asi un dziļi.

Krastmalā bija salasījies liels pulks ļauiu, kas gribēja noskatīties, kā aizbrauc burinieks. Pičs rīkojāspa augšklāju un laiku pa laikam pameta acis pāri reliņam lejā uz krastmalu, vai neredzēs pazīstamās sejas.Pēdīgi viņš ieraudzīja llzīti un Dzīli, kas māja viņam ar roku. Kad atlaida tauvas un pacēla enkuru, kuģissakustējās. Ilzīte pagāja soli uz priekšu un nostājās pašā ūdens malā. Pičs, pie reliņa piespiedies, redzēja,cik bezgala bēdīgs ir viņas vaigs. Liela līdzcietība un žēlums sagrāba Piča sirdi. Bet viņš arvien bijapratis valdīt pār sevi un savām jūtām, arī tagad viss bija jāpārvar, un viņš sauca meitenei pāri ūdenim:

— Nomet skumjas, llzīt! Mums vēl visa dzīve priekšā. Paliec sveika!Ilzīte neko neatbildēja un stāvēja nekustīga, līdz kuģis ieslīdēja jūrā. Puisim notrīcēja lūpu kaktiņi,

un tukšums iegula sirdī. Neko nevarēja darīt, katra šķiršanās ir grūta.Kad kuģis bija no krasta tik tālu, ka atsevišķus cilvēkus vairs nevarēja izšķirt, Pičs iejuka matrožu

barā. Kā jau iepriekšējā dienā kapteinis bija nolēmis, viņš lika nostādīt augšklāja apkalpi un noturējavīriem pavisam aušīgu runu. Viņš gribot redzēt, kāds izskatās matrožu dumpis. Par labu dumpjanotēlošanu vīri saņemšot muciņu ruma, bet tiem, kas sevišķi labi ālēšoties un trokšņošot, papildus vēlizsniegšot pa krūkai vīna. Kad kuģis tikšot tālāk no krasta un šis došot komandu, tūlīt jāsākot jandāliņš.Matroži nesaprašanā skatījās gan kapteinī, gan pārējos kuģa virsniekos, līdz bocmanis noprasīja:

— Vai tad jūs, zēni, negribat nopelnīt šo mantu, kas tik viegli nāk rokā!— Gribam, kā tad, ka gribam! — nokliedza vīri.Kuģim bija uzvilktas visas buras, un tas strauji devāsuz priekšu. Kad tas griezās ap salas dienvidu stūri, parādījās pirāti. Viņu kuģis bija tikai dažus

simtus asu tālu. Priekšgalā drūzmējās vīri, un mastā plivinājās melns karogs.— Melns karogs, melns karogs! — apkārt čukstēja uztrauktas balsis.— Puiši, sāciet ālēties! Kaujieties! — kliedza kapteinis.

Tracis sākās, un tur bija ko redzēt. Sitās un ālējās kā īsti dauzoņas un rūdīti nelieši: virvju gali unplanku šķilas cēlās pāri galvām, vīri kliedza un lamājās kā negudri, un troksnis tiešām bija liels. Tikaivisu to darīja piesardzīgi, lai no tiesas nepārsistu kādam galvu. Bocmanis ar lielgabalniekiem aizsteidzās

lejā pie lielgabaliem, lika tos pielādēt un notēmēt uz pirātu kuģi. Aizdedzināja lāpas, lai būtu uguns pierokas, kad vajadzēs piegrūst lielgabaliem.

Svešais kuģis uzsāka pakaļdzīšanos. Viņš kāroja kauju ar bortu pret bortu, jo noticēja, ka uzKurzemes kuģa

izcēlies dumpis. No kurzemnieku kuģa starpklāja izšāvās uguns mēles, un pirātu bizanmasts ar visutakelāžu uzlidoja gaisā. Arī kuģa sāni bija iedragāti un norauts kajītes jumts. Pēc maza brīža atkal dobjigrāvieni vēstīja, ka nāve aizlidojusi uz laupītāju kuģi. Tas nosvērās uz sāniem, un apkalpe sajukusiskraidīja pa klāju, bet izšaut vairs nepaguva vai nevarēja kuģa slīpā stāvokļa dēļ.

— Pārtraukt plosīšanos un klaigāšanu! Atpakaļ brasēt! — pavēlēja kapteinis, un acumirklī uz kuģaatkal bija kārtība. Rājas čīkstēja, grozoties ap mastiem, buras sašļuka, un, kad vējš Iegula no priekšpuses,kuģa skrējiens kļuva aizvien lēnāks. Nu varēja mierīgi pavērot, kas notiek uz pirātu kuģa. Tur vīridrūzmējās ap laivām, lai tās nolaistu ūdenī. Tā bija zīme, ka kuģis dabūjis smagus bojājumus zem ūdenslīnijas un grimst.

— Uguni! — komandēja kapteinis, un atkal vairāki lielgabali aizsvieda dzelzi uz laupītājiem.Laivas sašķīda, un dzīvi un nedzīvi pirāti sakrita ūdenī. Arī masts ar melno karogu iegāzās jūrā. Divklājakapteinis nemaz netaisījās dot pavēli nolaist laivas ūdenī, jo pirāti bija saņēmuši pelnītu sodu.

— Tagad uz priekšu. Uzbrasēt! — kapteinis nokomandēja.Kuģis iegriezās vējā un uzņēma ceļu uz ziemeļiem, uz mājām.— Atvest Ieslodzītos pirātus! — nāca jauna pavēle, un, kad abi nelieši nostājās kapteiņa priekšā,

kapteinis turpināja: — Paraugleties, kas noticis ar jūsu melno kuģi un laupītājiem. Jūs, protams, zināt, kasjūs sagaida krastā, kad nodošu tiesas rokās.

Pirāti glūnīgi un pazemīgi nokrita kapteiņa priekšā ceļos un vārgā balsī lūdza viņus žēlot un izlaistklusā vietā krastā. Viņi gribot kļūt par krietniem jūrniekiem un uz pirātu kuģiem vairs nebraukt.

— To jums neapsolu, jo neticu, ka no jums vēl var iznākt godīgi cilvēki. Bet nu, bocman, gādā, laimūsu vīri dabū, kas viņiem pienākas par vareno dumpi. Sos abus laupītājus atkal ieslogi.

Baiļu pārņemti, svešie paklausīgi gāja uz starpklāju, un bocmanis apvaldītā niknumā stūma viņus uzpriekšu.

Labais laiks un ceļavējš turpinājās nedēļas divas. Tad gan dažas dienas jūra spītējās, bet kuģisvētras brāzienus pārcieta viegli. Kāds sīkums gan tika sabojāts, bet to ātri salaboja un aizmirsa. Piemazajām un neapdzīvotajām Kanāriju saliņām kapteinis lika piebraukt cik Iespējams tuvu un nolaist laivu.Ko gan kapteinis bija nodomājis! Dzeramā ūdens vēl bija diezgan. Kad lika uzvest abus pirātus unpavēlēja tiem sēsties laivā, matroži noprata, ka kapteinis grib neliešus apžēlot. Gūstekņi paši gan nekolabu negaidīja, un tikai tad, kad seši neapbruņoti matroži piesēdās pie airiem, blēži mazliet nomierinājāsun viņiem radās maza cerība izglābt dzīvības. Viņus aizveda uz vienu no mazajām saliņām un tur atstāja,bet kuģis turpināja ceļu uz mājām.

Atkal vilkās dienas un naktis — četras stundas sardze, četras stundas atpūta — un tā bez gala. Pičambija prieks redzēt svešas zemes un ļaudis, taču šāds vienmuļš brauciens varēja apnikt vistūļīgākajamvīram, bet Pičs nebija tūļa. Būtu vismaz uznācis drusku nemierīgāks laiks un atnesis kaut mazu pārmaiņu.Bet nē, pūš viegls vējiņš un dzen kuģi ne nu visai ātri, tomēr labi diezgan uz priekšu. Bocmanis Kasparspriecājas:

— Kas par jauku laiciņu un labu braukšanu, ik stundu bez rūpēm nes tuvāk mājām. Tu nu būsi visosmatrožu darbos uz to labāko Iemanījies, Pič. Kad nāksi gados vecāks, tiksi par bocmani, un ko var zināt— ja jūrnieks prot rakstīt un lasīt, no viņa ar laiku var iznākt kuģa virsnieks, un tad tu izbraukāsi zemjuzemes.

— Nē, Kaspar, jūrnieka dzīve mani nevilina, un arī svešās zemēs visur tā pati apspiestība unnebrīve. Vai ir tāda mala, kur cilvēks dzīvo un strādā laimīgs?

— Ko tad tu domā Iesākt!

— Vēl īsti nezinu, bet gan jau redzēs, uz kuru pusi mans ceļš pagriezīsies.Kuģis vēl iegāja angļu ostā Duvrā, kur izkāpa Mančesteras precinieks.— Redz, ko man tie nelieši sagādāja: divus mēnešus nevajadzīga ceļa un prāvus izdevumus. Labi

vismaz, ka nu viņi guļ jūras dibenā un vairs nekārs cilvēkus un negremdēs kuģus.— To nevar vis teikt. Nebūs šie — būs citi, tādi siro pa malu malām. Var gadīties, ka satiekaties

vēl kādu reizi.Ziemeļjūrā kuģi krietni izšūpoja. Vētra nerima trīs dienas, un lielās bangas svaidīja prāvo kuģi kā

mazu laiviņu. Apkalpe krita vai no kājām nost, jo strādāja bez atpūtas dienu un nakti. Slapji, negulējuši,neēduši vīri kā ēnas kustējās pa klāju, turoties pie vantīm, vebliņiem vai reliņa, kas gadījās ceļā, un tikaiar pārcilvēcisku gribu un piespiešanos darīja nepieciešamos darbus. Kapteiņa prasmīgā vadība unmatrožu pašaizliedzība izglāba kuģi no bojā ejas, un tas nonāca Zundā. Kas nu vairs — viens stiepiens,viens atspēriens, un Kurzeme klāt.

Jo tuvāk nāca dzimtene, jo nemierīgāks kļuva Pičs, gaidās satrauktā sirds sita straujāk nekā parastiun acis neatlaidīgi meklēja lielajā ūdenī, vai neieraudzīs sengaidīto krastu. Pičs bija kā gājputns, kas pārikalniem un jūrām steidzas atpakaļ uz dzimto pusi.

Beidzot viņš ieraudzīja Kurzemes krastu, kas mazgājās saules apmirdzētā ūdenī.Esi sveicināta, kuršu zeme, kur smilšu kāpās šūpojas ziedošas smilgas, zeme, kur melnos' namiņos

mīt čakli ļaudis, kam naktīs pēc smagas darba dienas dūmu smarde uzvēdī labus sapņus par laimi, kas navsasniedzama …

,,,

SATURS Priekšvārdi………………………………………………………….. 5Mazs zēniņS uz mālu kaudzes…………………………………… 7Lipsta muižas Alkšņos…………………………………………………….. 9Pičs sarieb] vagaram……………………………………………… 15Paunu Labrencis…………………………………………………………… 24Pičs aizbēg pasaulē……………………………………………….. 30Pičs iepazīstas ar Dobeli…………………………………………. 35Tenis stāsta par Jelgavu………………………………………………… 43Jelgavas lielā grāvja rak&ana…………………………………… 47Mikus ar Piču apstaigā Jelgavu…………………………………. 57Baldones dzelzsāmurā…………………………………………….. 62Pēternleku Darvdeģi………………………………………………. 74Pa lēno upi uz Sloku……………………………………………….. 81Vadmalas baķis……………………………………………………………. 89Krampju Ansis……………………………………………………………… 93Ciemos pie brīvniekiem………………………………………………… 100Tukuma vara cepli………………………………………………………. 106Pičs un Pūlis Irlavā……………………………………………………… 117Saruna pie Sātu kroga………………………………………………….. 120Kandavas zēni dedzina pulveri……………………………………….. 127Vīnogu miestā Sabilē…………………………………………………… 133Rāvakmens bedrēs………………………………………………………. 136Papīra sudmalās…………………………………………………………. 146Pičs sastop kantoru………………………………………………………. 151Kantors māca Piču grāmatā…………………………………………… 160Muižnieku balle……………………………………………………..Ventspils kuģu būvētavā………………………………………….. 173Jūras plašumos……………………………………………………… 181Pa Gambijas upi uz Andrejsalu………………………………….. 197Brauciens uz Tobaqo salu…………………………………… . 205Izceļotāji svešajā zemē…………………………………………… 213Piču aizved uz olenderu pilsētu…………………………………. 216Atvadīšanās no draugiem salā…………………………………… 223Pičs burā atpakaļ………………………………………………….. 225A. GulbisPICS AIZBĒG PASAULĒRedaktore Ļ. Hi|imonoka. Māksi, redaktors J. Svenčs. Tehn. red. L. Engere. Korektore L. Kancēvlia.

Nodota salikšanai 1970. g. 24. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1970. g. 8. septembrī. Tipogrāfijas papīrsNr. 2, formāts 70X90/32. 7,38 fiz. iespiedi.; 8,64 uzsk. iespiedi.; 10,32 izdevn. I. Metiens 15000 eks. JT05164. Maksā 40 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 23755-J2366.Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas 1. tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa Ielā38/40.

Pašūt. Nr. 3905.А. Г у л б и с БЕГЛЫЙ ПИЧ Издательство «Лиесма» На латышском языке Художник В.

Грант1 Latīņu skola — vidusskola.14 3905[4] rakstu un rēķinu skola — pamatskola.[5] divi simti lāstu — 500 t.