Sveiciens visiem šajā rudenīgi

pelēkajā laikā! Pavisam ātri ir aizskrējuši divi

mēneši jaunajā mācību gadā. Liekas, tik nesen

skolēni ieradās uz pirmo mācību stundu pēc

vasaras brīvlaika, skolotāji priecīgi saņēma

ziedu klēpjus, bet nu jau vējš dzenā pēdējās

lapas kopā ar sniegpārslām. Šis ir drūms,

nemīlīgs laiks dabā un droši vien arī valstī

kopumā. Saulīte parādās reti, vakaros ātri

paliek tumšs, bet nav vēl sniega, kas kliedētu

tumsu. Pirmais sniegs uzkrita agri un pavisam

negaidot. Ja vēl var ticēt mūsu senču

ticējumiem, sniegs lapotos kokos sola garu un

dziļu ziemu. Barga ziema gaidāma laikam ne

tikai dabā. Presē un televīzijā ik dienu parādās

ziņas par jauniem nodokļiem, bezdarbu, par

ģimenēm, kas dodas svešumā, jo dzimtajā

zemē viņi nav vajadzīgi... Un tomēr ikdienai

ir arī gaišās krāsas. Ja nevaram uz

pasākumiem vairs uzaicināt viesmāksliniekus,

atrodas labi dziedātāji, dejotāji un lektori no

mūsu pašu vidus. Ja kādreiz ekskursijās

devāmies pāri Latvijas robežai, tad tagad

meklējam (un atrodam!) maršrutus tuvākajā

apkārtnē. Joprojām mēs dejojam, dziedam,

smejamies, priecājamies par labām atzīmēm,

par uzvaru sacensībās, un ir tik labi, ja šajos

ikdienišķajos priekos varam dalīties ar sev

tuvajiem cilvēkiem.

Šajā “Pēdā” nebūt nav atspoguļoti visi

notikumi un pasākumi, kas aizvadīti šajos pāris

mēnešos. Varu droši apgalvot - to ir bijis

daudz! Pie mums ir viesojusies dzejniece

Andra Manfelde, ciemiņi no Vācijas un

Norvēģijas, mūsu skolēni ir guvuši uzvaras

dažādos konkursos un sporta sacensībās. Viss

notiek!

Šoreiz “Pēda” pie saviem lasītājiem nāk

divējāda - jūs joprojām to varat pāršķirstīt, bet

varat lasīt arī elektroniskā formātā VPĢ mājas

l a p ā -

Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas avīze 2009.gada septembris - oktobris

Skola ir maza valsts

Šajā numurā:

- Zinību diena VPĢ 2.lpp.

- “Mēs varam!” 3.lpp.

- 18. septembris - pārgājienu un ekskursiju diena 4.lpp.

- Skolotāju diena jeb pirātu sirojumi Pārgaujas ģimnāzijā 5.lpp.

- Intervija ar Valmieras dzeltenā saules kora dalībniekiem 6., 7.lpp.

- Imants Točs par Koru kariem 8.lpp.

- 2 -

Par spīti krīzei un Latvijas skolotāju protesta

akcijām pie mums 1.septembra pasākums notika,

un skolēni un skolotāji veiksmīgi ir sākuši šo

mācību gadu. 1.septembris mūsu skolā ir tā

diena, kad skolēnu sejās vērojams

atkalredzēšanās prieks. Tiek satikti vasaras

garumā neredzētie klasesbiedri, draugi, kā arī

skolotāji, tiek apspriesti brīvlaika spilgtākie un

aizraujošākie piedzīvojumi. Rosība, protams,

liela!

Par Zinību dienas aktivitātēm parūpējās mūsu

skolēnu dome - jautrie un atraktīvie jaunieši no

Jauno ideju partijas (JIPPY). Kamēr citi skolēni

vēl steidzās nopirkt nepieciešamās skolas lietas,

JIPPY gādāja par skolas noformējumu, lai visiem

jaunais mācību gads sāktos ar gaišām emocijām,

neskatoties uz to, ka mūs sagaida deviņus

mēnešus ilga un darba pilna rutīna.

Kā jau katru gadu, Zinību dienu ar uzrunu

iesāka direktore – Agita Zariņa. Bija sagatavoti arī

dažādi muzikāli priekšnesumi. Paši JIPPY izpildīja

Backyard dziesmu „‟Bērnudārzs‟‟, kas sākumā

likusies grūta, bet pēc dažiem kopmēģinājumiem

viss esot bijis kārtībā.

Laila Šneidere, 11.d

Zinību diena

Apsveikuma vārdus teica arī Valmieras

Drāmas teātra direktore, Valmieras pilsētas domes

deputāte Evita Sniedze

Es saku A – ābeļdārzs

Es saku B – bērnudārzs

Es saku C – cīrulītis

Es saku D – desiņa

Es saku E – Elīna

Es saku F – fingerbords

Es saku G – gulbītis

Es saku H – helihopters

/M.Šipenko/

- 3 -

“Mēs varam!”

5. un 6. septembrī Valmierā, J.Daliņa

stadionā jau otro gadu norisinājās sporta -

prieka spēles bērniem un jauniešiem ar īpašām

vajadzībām “Mēs varam!”. Pasākumu

organizēja Dauguļu speciālā internātpamatskola

sadarbībā ar Valmieras pašvaldību, labdariem

no Norvēģijas un brīvprātīgajiem. Spēlēs

piedalījās 17 komandas no Latvijas, Igaunijas,

Norvēģijas un Zviedrijas, kopumā pulcējot

apmēram 140 pasākuma dalībniekus.

Arī VPĢ deva savu ieguldījumu, par ko

jāsaka liels paldies norvēģu klases skolotājai

Sandai Deisonei. Gan no sporta skolas, gan no

norvēģu klases tika piesaistīti brīvprātīgie, kas

palīdzēja tiesāt, noteikt rezultātus, ārvalstu

komandām arī tulkot. Brīvprātīgo neoficiāls

darbiņš bija arī visu dalībnieku atbalstīšana.

Starp palīgiem varēja redzēt arī vairākus mūsu

skolas skolotājus. VPĢ atbalstīja pasākumu, arī

izmitinot savās telpās tālākos ciemiņus.

Par spēļu gaisotni viennozīmīgi var teikt,

ka tā bija pozitīva un prieka pilna. Dalībnieku

apņēmība it visās distancēs sasniegt labus

rezultātus guva apkārtējo atbalstu. Jaunieši

meta basketbola soda metienus, sacentās

tāllēkšanā no vietas un ar ieskrējienu, dažādās

skriešanas disciplīnās, bumbiņu mešanā un

daudzās citās jomās. Mums jauns un neparasts

sporta veids bija boccia - to uz vietas apmācīja

norvēģu tiesneši.

Pirmās dienas vakarā Valmieras kultūras

centrā visiem sacensību organizētājiem un

dalībniekiem notika svinīgas vakariņas ar

priekšnesumiem, dejām un dziesmām. Arī šeit

saglabājās pasākuma pozitīvā gaisotne.

Vispatīkamāko pārsteigumu sagādāja norvēģu

draugu sniegtais muzikālais priekšnesums, jo

tas neapšaubāmi nāca no sirds un aizrāva

ikvienu klausītāju. Vēl ļoti interesantas un

azartiskas bija mūsu skolas deju grupas

“Delveri” dejas. Pēc priekšnesumiem dzīvās

mūzikas pavadījumā dejām ļāvās visi

klātesošie, kas sniedza vēl daudz patīkamu

emociju.

“Mēs varam!” spēles ir lieliska iespēja

bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām

izrauties no ikdienas un piedzīvot kaut nelielu

brīnumu. Šo brīnumu sajuta visi, kas bija

ieradušies J.Daliņa stadionā, tāpēc šim

pasākumam noteikti jākļūst par tradīciju un par

spīti visam spēlēm jānotiek arī trešo, ceturto,

piekto.... reizi.

Nākošā gada septembrī atkal gaidīsim šīs

spēles un īpašo atmosfēru, ko nevar sajust, sēžot

mājās pie TV, bet gan tikai redzot, dzirdot un

jūtot klātienē. Neapšaubāmi, gaidīti tiek arvien

jauni brīvprātīgie, kuri ir gatavi mesties

piedzīvojumos un veltīt savu laiku, lai sagādātu

prieku bērniem un jauniešiem ar īpašām

vajadzībām, tādējādi iepriecinot arī paši sevi.

Varbūt nākamgad “Mēs varam!’’ spēlēs būsi arī

tu? Ja šie cilvēki kaut ko patiešām ļoti vēlas,

viņi var. Ja viņi var, varam arī mēs.

Aiga Bērziņa, 12.f

Grupiņa VPĢ brīvprātīgo ar norvēģu “bosu”

Bjornu Bratenu un īpašo - atbalstītāju kausu

- 4 -

18.septembris - ārā no skolas!

Mūsu skolā jau ierasts, ka katru gadu septembra padsmitajos datumos ir lielā ekskursiju un

pārgājienu diena. Šoreiz lielākā daļa klašu kolektīvu izmantoja tuvākās apkārtnes piedāvātās iespējas:

8.b klase apskatīja Līču-Laņģu klintis, 11.c klase devās pārgājienā pa Mīlestības taku, 10.c iepazinās

ar BMX muzeju un citiem apskates objektiem “Avotos”, Rakšos pabija 11.f un 12.e klase, vairākas

klases apmeklēja Cēsis un Līgatni. Ar nedaudz ekstrēmākiem izklaides veidiem aizrāvās 8.a, 11.d, 9.b

un 9.c klase. Astotie mina pazīstamās Brenguļu takas, bet tas notika tumsā! 9.b un 9.c klase laikam

vienīgie devās pāri Latvijas robežai, apmeklējot rotaļlietu muzeju Tartu un izbaudot Mežakaķa

atrakcijas .

10.e klase cep un ēd picas “Vīnkalnos”

8.a klases nakts ugunskurs

Rodeļu trasē - sk.Valda Skuja 11.c klase nonākusi krustcelēs...

sk.Aija Ignate

golfu spēlē profesionāli!

8.b klase veic šķēršļu joslu

Līgatnes pazemes bunkuros

9. klases meitenes Otepē

- 5 -

Pirātu sirojumi Pārgaujas ģimnāzijā

Pārgaujas ģimnāzijā Skolotāju dienai

šogad neparasta tēma – “Pirāti”. Melni lakati un

karogi ar baltiem galvaskausiem, zobeni, tīkli,

tetovējumi – ne miņas no skolotāju ikdienas stila!

Jau iepriekš tiek paziņots, ka šajā dienā skolai

pietauvosies pirātu kuģis „Melnā pērle”. Izrādās,

ne tikai skolās valda matriarhāts, arī kuģa vadību

uzņēmušās pirātes – Anna Bonnija (Signe

Kļaviņa) un Mērija Rīda (Ance Rieksta). Pirāti ir

sagatavojuši dažādus uzdevumus, un skolotājiem

gan jādzied dažādas pazīstamas dziesmas ar

dīvainām skaņām, gan jādodas ekskursijā pa

skolu, skaitot puķupodus gaiteņos, balonus

informatīvajā centrā utt.

Kad veiksmīgi esam tikuši galā ar

uzdevumiem, varam priecāties par divpadsmito

mākslinieciskajiem talantiem. Varam būt lepni, ka

Valmieras dzeltenajā saules korī dzied arī trīs

mūsējie, un Sabīnes Zaķes un Madara Vanaga

balss mūs priecē arī šoreiz. Tāpat varam ļauties

Maijas Milleres romantiskās balss valdzinājumam

ģitāras pavadībā, Riharda Berga un viņa deju

partneres graciozajām kustībām, kā arī novērtēt

grupas Rochardez sniegumu.

Kamēr skolotājus izklaidē pirāti, par

skolēnu nodarbinātību stundās gādā skolas

direktore Agita Kociņa (Ieva Šļaukstiņa) un

mācību pārzine Mārīte Bušmane ( Elīna Bērziņa).

Kur palikuši puiši?!

Saulītei pakāpjoties augstāk, dodamies

ikgadējā Skolotāju dienas ekskursijā, šoreiz pa

mūsu pašu dzimto rajonu (novadu sadalījums vēl

nav līdz galam apgūts). Vienmēr iztiekam ar

pašmāju gidu pakalpojumiem. Tāpat arī šoreiz –

vēsturnieks Juris Mūrnieks aizved mūs pagātnē,

stāstot par Tālavas taurētāja un Sējēja vēsturi.

Ģeogrāfijas skolotāja Anda Asafreja ir

noorganizējusi maiznīcas „Liepkalni” un z/s

„Kalnmesteri” apmeklējumu. Degustējam gan jau

iecienītu maizi, gan neredzētus kraukšķus,

„naudiņas” un pīrādziņus. Burtiski dažu soļu

attālumā no maiznīcas - Edvīna Šakaļa

metālkalšanas darbnīca un vesels angārs ar jau

gataviem darbiem. Vajag svečturi, grilu vai vēja

rādītāju – lūdzu, dažādi priekšmeti dažādām

gaumēm un vajadzībām! Bet paša meistara valoda

sprēgā kā dzirksteles ēzē!

Pa rudenīgajām lapām izstaigājam

Naukšēnu muižas parku, degustējam vietējā

ražojuma eļļas un kvasu, Cilvēkmuzejā gidi liek

arī praktiski darboties – tiek ieaustas dažas

rindiņas krāsainajā kopdarbā, bet daži izredzētie

piemēra šīs puses tautastērpus.

Vēl ugunskurs un čurkstošas desiņas

Rūjienas pilskalnā, un tad jau saulīte laižas uz

vakarpusi. Esam gandarīti, ka par spīti dižķibelei

tomēr spējam saglabāt skolas tradīcijas, smaidīt un

priecāties par to, ko dzīve mums piedāvā.

Tā skolotājus izjokoja “Kalnmesteros”...

- 6 -

Ļoti daudzi skatītāji svētdienas vakarus pavada pie TV,

skatoties Latvijas ģimeņu dziedāšanās svētkus un/vai Koru karus 2.

Vairākus raidījumus valmierieši turēja īkšķus par savējiem -

Valmieras saules dzelteno kori, diemžēl konkurence ir ļoti sīva, un

mūsu koris šovu ir pametis, bet ir palikusi intervija ar kormeistaru

Imantu Toču un Koru karu dalībniekiem.

TV3 šovā Koru kari 2 kādu laiku mūs

priecēja dažas pazīstamas sejas. Trīs talantīgi

jaunieši - Sabīne Zaķe, Madars Vanags un

Tīna Burova veiksmīgi izturēja atlasi un kļuva

“dzeltenie”. Lai noskaidrotu, kā mūsu

skolasbiedriem gāja Koru karos, lūdzām Tīnu

un Madaru pastāstīt par piedzīvoto šajā šovā.

- Kas tevi pamudināja iesaistīties Koru

Karos?

Madars: Ģimene, draugi, labdarība un vēlme

dziedāt.

Tīna: Šovā pamudināja iesaistīties mamma.

Viņai ļoti patika šova pirmā sezona un kaut kā

viņa bija ieņēmusi galvā domu, ka gribētu arī

mani tur redzēt. Tā nu es aizgāju uz atlasi

vairāk mammas priekam, bet tagad varu viņai

būt tikai pateicīga!

- Cik gadu vecumā tu pievērsies mūzikai?

M. Aptuveni sešu septiņu gadu vecumā.

T. Mūzikai pievērsos 2 gadu vecumā - uzreiz

kā iemācījos runāt. Piedalījos konkursos

"Cālis" un dziedāju popgrupā.

- Pastāsti nedaudz par šova atlasi!

M. O, bija ļoti daudz dalībnieku, daudz

dziedāt gribētāju! Gaisotne bija saspringta, bet

viennozīmīgi bija interesanti. To ir grūti

izstāstīt, tas ir jājūt!

T. Atlasi uztvēru vairāk ar humoru, jo savas

iespējas tikt korī vērtēju ļoti zemu. Zinu, ka

Valmierā ir ļoti daudz labu dziedātāju, bet ar

katru nākamo atlases kārtu adrenalīns auga, un

redzot, ka man sāk izdoties, auga arī vēlēšanās

tikt korī. Pavisam bija divas kārtas. No

aptuveni 150 dalībniekiem uz otru kārtu

atlasīja kādus 50 dziedātājus. Man bija jāiztur

arī trešā kārta, jo bija sīva cīņa uz atlikušo alta

vietu korī, uz to pretendējām četras meitenes.

Bet gandarījums, ka man tas izdevās, ir

milzīgs. Kopumā atmosfēra starp dalībniekiem

atlasē bija pozitīva, jo cilvēki, kas aizraujas ar

mū z i k u , i r s a vā d ā k i : a tv ē r t ā k i ,

mākslinieciskāki, draudzīgāki. Un galu galā

mūs vienoja viens mērķis. Atlasē iepazinos ar

daudziem jauniem, atraktīviem cilvēkiem.

Bija jaunieši ar ģitārām, kas nepārtraukti

uzturēja muzikālu atmosfēru.

- Kāda bija sajūta, pirmo reizi kāpjot uz

Koru karu skatuves?

M. Interesanta sajūta. Stress, bailes, tajā pašā

laikā pārliecība, ka viss būs Ok, bet kopumā -

tikai pozitīvas sajūtas!

T. Sajūtas neaprakstāmas! Iespēja dziedāt

būtībā visas Latvijas priekšā starp saviem nu

jau draugiem ir tik saviļņojoša, ka atzīšos -

bija arī prieka asaras. Un vēl super ir tas, ka

šova dienā vairāk kā dzimšanas dienā saņēmu

ī sz iņas a r a tbals ta vārd iem un

uzmundrinājumiem. Ir lieliski, ka varu darīt

to, kas patīk un kas sagādā citiem cilvēkiem

atpūtu un prieku svētdienas vakarā.

- Kāda ir Lienes Šomases attieksme pret

jums - Valmieras kora dalībniekiem?

M. Liene ir mūsu dzeltenā saulīte. Palīdz

mums, dalās pieredzē, dara visu, lai mēs

sasniegtu mērķi.

T. Mūsu Liene ir ļoti vienkāršs cilvēks. Viņa

pret mums izturas kā pret savējiem, kā

draugiem. Protams, dažreiz skan arī skarbāki

vārdi, ja mēģinājumos

aizraujamies vairāk ar

izklaidi nekā darbu.

Tas nolaiž mūs uz

zemes un liek dot no

sevis maksimālo.

Dzeltenie - Tīna un Madars

- 7 -

- Kā jūs savā korī panākat tik izteiktu

vienotības sajūtu?

M. Mēs vienkārši esam, palīdzam cits citam,

un cīnāmies plecu pie pleca.

T. Mēs visi esam pozitīvi jauni cilvēki, kas

mīl mūziku. Tas un, protams, arī biežie un

ilgie mēģinājumi, grūtības, prieks šova laikā

cilvēkus vieno. Mūsu korī īpašo auru uztur

arī kora īpašā leksika, ko zinām tikai mēs, kā

arī dažādi rituāli, ko veicam, lai viens otru

atbrīvotu vai iekustinātu.

- Cik bieži notiek mēģinājumi, un vai tev

izdodas tos veiksmīgi apvienot ar

mācībām?

M. Mēģinājumi ir vidēji trīs līdz četras reizes

nedēļā. Mācībām, godīgi sakot, nedaudz

traucē, bet, ja labi grib, visu var apvienot.

T. Mēģinām apmēram četras reizes nedēļā

aptuveni 4 - 5 stundas. Ir pāris mēģinājumi,

kas gājuši arī ilgāk. Bieži vien skatītāji,

manuprāt, nemaz neiedomājas, kāds darbs

ielikts tādā četru minūšu garā priekšnesumā.

Pagaidām izdodas šovu apvienot ar skolu, un

es nedodu sev nekādas atlaides.

- Kāda ir tuvinieku attieksme pret tavu

dalību šovā?

M. Visi priecīgi un laimīgi!

T. Mamma, protams, ļoti priecājas, jo tieši

viņa to ierosināja. Visa ģimene mani ļoti

atbalsta un cenšas uzmundrināt. Jāsaka

viņiem milzīgs paldies par to, jo nezinu, vai

spētu izturēt to spriedzi bez viņu atbalsta.

- Pastāsti nedaudz par to, kā pavadījāt

laiku “Baltvillā” pēc jūsu kora izslēgšanas.

M. Ēdām, dejojām, dziedājām, gājām pirtiņā

un burbuļvannā, vārdu sakot, izklaide par

visiem 100 procentiem!

T. “Baltvilla” bija tieši tas, kas vajadzīgs.

Kārtīgi atpūtāmies, izklaidējāmies,

iztrakojāmies, jo pirms tam viss laiks bija

pakārtots mēģinājumiem un šovam,

baidījāmies arī apaukstēties, tāpēc ilgi nebija

pabūts kārtīgā ballītē. Tad nu mūs tur

sagaidīja ar ļooooti garšīgām siltām

vakariņām, šampanieti, gardumiem. Kopā

gājām saunā, relaksējāmies džakuzi,

dziedājām karaoki. Vēl ļoti iepriecināja

aktīvo fanu pārsteigums. Viņi mūs lutināja ar

pašceptām ābolkūkām un suši. Tas bija ļoti

jauki! Vēl tāda kā zīme, ka viss taču ir

kārtībā, bija tas, ka brīdī, kad bijām iznākuši

uz balkona, lielām, baltām pārslām sāka krist

sniegs. Protams, nobira arī pa asarai...

- Kā jūs gatavojaties 1. novembrim, kad

kori cīnīsies par atpakaļ iekļūšanu šovā?

M. Mēs strādājam, mēģinām, mācāmies!

T. Gatavojamies ļoti nopietni, mēģinām pie-

cus vakarus nedēļā katru darba dienu. Ļoti

vēlamies parādīt maksimāli labu

priekšnesumu, lai cilvēkiem būtu prieks mūs

atkal redzēt savos TV ekrānos.

- Vai tu plāno arī savu nākotni saistīt ar

mūziku?

M. Viennozīmīgi - jā.

T. Noteikti gribētu arī nākotnē nodarboties ar

mūziku. Tas ir mans lielākais aicinājums

dzīvē. Mūzika man ir viss, mana īpašā

pasaule, kur varu pilnīgi aizmirsties un

atbrīvoties. Mūzika mani arī uzlādē, dod

spēku dzīvei kā kafija ik rītu. Nevaru

iedomāties sevi pēc gadiem sēžam birojā vai

kādā citā tāda veida darbā. Esmu radošs

cilvēks. Vienmēr tiecos sevi pilnveidot

mūzikā, lai ar to varētu nodrošināt un saistīt

arī savu turpmāko dzīvi.

-Veiksmi turpmākajā muzikālajā darbībā!

Aiga Bērziņa (12.f)

Laine Taurīte (12.f)

Mūsējie - no kreisās: kormeistars Imants Točs, Sabīne Zaķe

(12.d), Madars Vanags (12.a) un Tīna Burova (10.f )

- 8 -

„Pats labākais šovā tomēr ir darba

process. Man tas raidījums tā, bet strādāt ar

viņiem patiešām ir prieks,” par Valmieras

dzelteno kori saka tā kormeistars Imants

Točs.

Jau otro gadu svētdienas vakaros pie

televizora mūs aicina šovs Koru kari, tikai

šogad starp prieka un jautrības pilnajiem

dalībniekiem varēja skatīt arī pavisam

pazīstamas sejas. Sešpadsmit talantīgi

valmierieši, ģērbušies saulainos tērpos,

stājās kameras priekšā, lai mūs priecētu ar

savām lieliski skanošajām dziesmām.

„Protams, visa pamatā ir

mēģinājumi un centīgs darbs,” vislabāk

zina stāstīt cilvēks, kurš ar koristiem strādā

visvairāk - viņu kormeistars. „Jau pašās

pirmajās tikšanās reizēs koris bija saliedēts,

priekpilns un draudzīgs. Kaut sākums

nebija gluži viegls - uz atlasi atnāca

apmēram 120 dziedāt gribētāji, bet jāatstāj

bija tikai sešpadsmit labākie. Darba process

ir patīkams kā pašiem koristiem, tā

cilvēkiem, kas ar viņiem strādā. Visi palīgi

- horeogrāfe, grimētāji, tērpu veidotāji ir

tādi profesionāļi, ka nespēju reizēm vien

nobrīnīties par rezultāta lieliskumu. Taču

koris arī darbu dara vieglāku, visi ir precīzi

un pozitīvi.”

Dzelteno Valmieras kori pirmoreiz

redzējām jau pirms laba laika TV3 sezonas

atklāšanas koncertā - visi uzpucēti,

priecīgi. Taču to piedzīvot pašiem esot

daudz savādāk, nekā mēs to redzam savos

TV ekrānos. „Tā ir visa diena, mēs

izbraucām uz Rīgu pusdeviņos no rīta,

mājās bijām trijos naktī. Sanāca liela

nīkšana, bet nākamajā dienā visiem uz

skolu, darbu... Pirmajā raidījumā viss bija

gluži jauns - sveša skatuve, gaismas,

kameras, protams, arī uztraukums

neizpalika. Reizēm gadās, ka kaut kas

sanāk ne tā, kā gribējās, ir pateikts -

izgaismo to, parādi to, bet beigās neizdara

ne vienu, ne otru.”

Kad klasē sāk nākt mūsu pašu

Pārgaujas ģimnāzijas koris, (kura vadītājs

arī, starp citu, ir Imants Točs) saruna ir

jābeidz un es vēl paspēju pajautāt - kas vēl

ir tāds īpašs, ko varat pastāstīt? „Nūu...

forši ir, ka no vienas skolas veseli trīs kora

dalībnieki. Vajadzēja jau būt vēl vienam

pārgaujietim, taču līdz pēdējam neizdevās

pielauzt viņu pat uz atlasi atnākt. Tā jau ir,

lai tādā pasākumā piedalītos, ir vajadzīga

gan varēšana, gan gribēšana, ja viena no

tiem nav, tad nekas nevar sanākt. ”

Imants Točs par Koru kariem

“Pēdas” ziemas numurā: Viss par un ap Aristoteli

Valsts svētkos

Intervija ar....

Avīzes redaktore un korektore Sandra Gredzena Pat Aristoteļa pasākumos jūtama krīze...