rudens/05/2016 NEŠAUSIM PUTNUS! - Vides Vēstis...Objektīvi: dzīvniekiem – Canon EF 600 f/4 IS, Sigma 120-300 F/2,8; makrofotogrāfijām Canon EF 180 f/3.5 ; ainavām – Canon

rudens/05/2016

Skandāli, kas mācīto mežkopi

KRIŠU MELDERI salieca ragā

KRIMULDAS MEŽAPARKA

daile visā krāšņumā

Latvijas Zaļā punkta direktors

KASPARS ZAKULIS

SPĀNIJAS KAILGLIEMEZIS

visu noēd pa tīro

Kad veselīgāk par kūku ēšanu ir grauzt

PLASTMASU

NEŠAUSIM PUTNUS!

Anitra Tooma

VĀKA BILŽU AUTORSVIDES VĒSTIS/RUDENS/05/2016

KRUSTA NAKTS DZĒRVJU BARĀUz pirmā vāka: krauklis Corvus corax (fotografēts no slēpņa Dunduru pļavās).

Uz pēdējā vāka: brūnais lācis Ursus arctos (fotografēts no slēpņa Igaunijā).

Rīki: Canon 1D X, Canon 1D X Mark IV, Fuji X-Pro 1Objektīvi: dzīvniekiem – Canon EF 600 f/4 IS, Sigma 120-300 F/2,8; makrofotogrāfijām – Canon EF 180 f/3.5; ainavām – Canon EF 24-70 f/4, Fuji XF sērijas objektīvi.Statīvs: Gitzo GT5540 kājas, Wimberly Gimbal galva. Paštaisīts trokšņu slāpētājs.

Turpinājums pēdējā lappusē

Agris Krusts ir rūdīts datoriķis un vada uzņēmumu SIA «IT Centrs», kas gādā par datorsistēmu drošību. Bet pirms gadiem desmit viņš esot aizdomājies: nevar taču visu mūžu tikai datora ekrānā ska-tīties – jānododas kādam hobijam! Un iz-vēlējās dabas fotografēšanu. Dzīvniekus viņš bildē ar Canon, ainavas – ar vieglu Fuji aparātu. Kaut arī Agra fotoaparātus par lētiem nenosauksi, viņš uzskata, ka visjēdzīgāk naudu ieguldīt labos objek-tīvos – tie kalpos vismaz desmit gadu. Lielie un smagie fotoaparāti arī kalpo ilgi, tiem ir ātrs autofokuss, tie nav tik jutīgi pret paaugstinātu mitrumu, arī baterijas darbojas ilgāk. Bildēšanai no slēpņa ļoti svarīgs rīks ir pamatīgs statīvs un statīva galva. Par slēpni kalpo lielveikalā pirkta četrvietīga telts. Vēl vajag aukstai pava-sara vai rudens naktij piemērotu guļam-maisu, un kopā ar fototehniku tā ir ļoti smaga nasta, kas jānes līdzi. Droši vien tā-pēc dabu no slēpņiem filmē vai fotografē tikai vīrieši.

Jau vairākus gadus kā sveicienu Jaunajā gadā Agris Krusts dāvina kalendāru ar

duci savu labāko aizvadītā gada bilžu. Tā pamazām esam pieraduši pie viņa pasaules redzējuma un gada nogalē jau gaidām nākamo kalendāru. Kā jau dabas fotogrāfs, Agris ir samērā noslēgts un nekā citādi savu uzmanību neizrāda. Šo-gad viņš pirmo reizi piedalījās Latvijas Dabas muzeja organizētajā putnu foto konkursā un pārliecinoši uzvarēja gru-pā ar vislielāko konkurenci. Viņa dabas foto izceļas ne tikai vientuļā kalendārā, bet arī lielā bilžu kaudzē. Kad dodos uz interviju, Agris pārsteidz, jo bildes, ku-ras viņš gatavojies piedāvāt žurnālam, ir izdrukājis uz laba fotopapīra. Nobrīnos un pieņemu, ka katram savas dīvainības. Toties – kas notika pēc tam! Visi, kas šīs bildes turēja rokās, elsa un pūta no sa-jūsmas, lūdza, lai kādu uzdāvinu, jo viņi vēlētos uz tām lūkoties ik dienu. Mjā, bildēm uz papīra ir cita maģija. Arī tev nav liegts pūst un elst, aplūkojot Agra bildes vietnē www.agriskrusts.lv. Vari sazināties ar autoru un iegādāties failu, lai tās izdrukātu lielā formātā, jo nav ne-maz tik daudz dabas fotogrāfu Latvijā, kas fotografēšanai atvēlēto laiku pavada slēpnī dziļi purvā vai mežā.

Kāpēc Agris bildē sportu? Lai uztrenē-tu reakciju un nenogulētu izcilu kadru dabā. Piemēram, krauklis uz žurnāla pirmā vāka... Tas ir mirklis, kas notverts Dunduru pļavās. Diena bijusi pelēka, ēr-gļi uz barotavu nav nākuši, tikai kraukļi slaistījušies ap cūkas līķi. Bet tad uz da-žām minūtēm fonu izgaismojusi saule, un Agrim izdevies melno putnu nofoto-grafēt tā, ka katru spalviņu var saskatīt. Gan Dunduru pļavu, gan dzērvju purva slēpņos pavadīti četri pieci gadi – un rezultātā tikai pārdesmit fotogrāfiju, ar kurām viņš gribētu palepoties. Toties neviens mednieks, sēņotājs vai putnu sugu ķeksētājs dabā nevar piedzīvot to, ko pacietīgs un mierīgs dabas fotogrāfs slēpnī. Vaicāju, ko Agris dara, kamēr gai-

da dzīvnieku parādīšanos. «Paklausos grāmatas un podkāstus, pa nakti guļu, lai saullēktā jau esmu možs. Ar ēšanu un dzeršanu neaizraujos, lai nav jārisina fizioloģiskas problēmas, kā arī jānēsā lī-dzi lieks smagums.»

Cerot uz skaistiem rīta kadriem, fotogrāfs ar 25–30 kg smagu nastu plecos dodas vairākus kilometrus dziļi purvā jau gaišā pievakarē, pārlaiž slēpnī drēgnu nakti un cer, ka no rīta būs laba gaisma. Slēpni pa-mest drīkst tikai tad, kad visi dabas liel-uzveduma dalībnieki jau devušies prom bez aizdomām, ka viņu dzīvi kāds vērojis. Nakts ar pāris tūkstošiem dzērvju ir me-ditatīva, jo tās lieki netrokšņo, toties zo-sis skaļi knosās visu laiku. Zosis nāk lejā lielā krēslā, kad labas bildes iegūt maz cerību, toties tā ir liela laime piedzīvot, kā nolaižas simti un tūkstoši putnu... «To nemaz nevar atstāstīt!»

Lāčus Agris brauc fotografēt uz Igauniju. Tur, aiz Peipusa, pie pašas Krievijas robe-žas, ir Alutaguse, kur sabūvētas vienkār-šas mājiņas, un pa to logiem var vērot lāčus. Bet Agris izvēlas slēpni – pusotra metra augstu skaidu plates kasti ar lū-kām, kas aizklātas vien ar audumu, un lāči ieturas 3–30 metru attālumā. Klātbūtnes efekts ir daudz košāks! Latvijā zvēri paš-laik esot ļoti sabiedēti, Pierīgā pat nav ko cerēt kādu nobildēt pa auto logu, un tas nozīmē, ka medības notiek arī no mašī-nām, kas nav atļauts. Zvērus Agris tik bieži nebildē, jo tie ir daudz aizdomīgāki, ierastās takas tuvumā pamanot agrāk ne-redzētu slēpni. Arī sugas viņš nekrāj, jo, dzenoties pēc retām sugām, mazāk ce-rību iegūt kvalitatīvu kadru. Agris tiecas pēc interesantām bildēm. Man šķiet, viņš ir perfekcionists. Kad vaicāju, kāpēc viņš vēl tērējas pats savam printerim, kurš jā-apgādā ar dārgu papīru un tintēm, Agris atbild: «Atdodot failus fotodarbnīcā, es zaudēju kontroli pār savām bildēm.»

ŽURNĀLĀ LASIET...VIDES VĒSTIS/RUDENS/05/2016

1

VĀRDS

DABA

VIDRŪPE

DARBI

RuBRIkAS

6 Kānenoslīktatkritumos Latvijas Zaļā punkta direktors Kaspars Zakulis20 Armīlestībuuntīrusirdsapziņu– mācītsmežkopisKrišsMelderis

12 Nešausimputnus!15 Kāpludmalesunkāpuaugispējizdzīvot plikāssmiltīs?26 VaipazīstiDaugavu?32 Uzmanību!Jaunainvazīvasuga– Spānijaskailgliemezis34 Krimuldasmežaparkabagātības

39 Vaiatbildīgaattieksmepretvidiizputina?

42 Ducismaldīgumītupar bioloģiskolauksaimniecību46 TranstaukijebKadveselīgākir grauztplastmasu48 Gadatirgusputnudraugiem

Vāku autors–AgrisKrusts3 Redakcijassleja4 Ziņas

Vides aizsardzības kluba žurnālsISSN 1407-2939Reģ. nr. 000702134Iznāk reizi divos mēnešos© Pārpublicēšanasgadījumā atsaukties uz žurnālu «Vides Vēstis»Iespiests tipogrāfijā «Gandrs Poligrāfija»

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»K. Valdemāra iela 45-2Rīga, LV-1010

www.videsvestis.lv

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: [email protected]

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: [email protected]

Makets:Ilze Ramanee-pasts: [email protected]

Abonēšanas jautājumos:[email protected]

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28, veikalā «Muki.lv» – Rīgā, Baznīcas ielā 31, «Biotēkas» veikalu tīklā

rudens 2016 Nr. 5 (162)

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu @VidesVestis

ZAĻĀ DZĪVESSTILA ŽURNĀLS

REDAKCIJAS SLEJA3

Foto: Vilnis Skuja.

Laba diena!

Kaut ziema vēl tālu, pēc vēsākām naktīm mazputniņi pielido pie manas darbistabas loga Mazirbē un lūko, vai ierastajā vietā nav nolikts kas garšīgs. Man šķiet, ka savus draudziņus jau pazīstu sejā: to mazliet nojaukušos purva zīlīti, kas droši vien nakšņo kādā skurstenī, to kareivīgo lielo zīlīti ar platu melnu joslu pār krūtīm... Dīķī nakšņo vairākas meža pīles – te vismaz no medniekiem miers. Mums liekas, ka arī putni mūs pazīst, jo mierīgi pozē fotogrāfam Vilnim Skujam. Pa mežu baurodams staigā stalt-briežu bullis, ceļmalas kāpā alas izrakuši āpši, turpat kaimiņos dzīvo lapsas. Zem pirts lieveņa mitinās zalkši, siena dobēs – ķirzaciņas... Katru rītu palūkojam, vai vēl gana silts, un – skat! – zem gumijas paklājiņa saritinājusies glodenīte.

Man patīk cilvēki personības, nevis bari, un es nesaprotu, kāpēc tūkstošiem cilvēku jāveido deju raksti stadionā. Man arī dzīvnieki ir īpašas personības, nevis populācijas daļa. Par to mums izvērtās skarba domu apmaiņa ar medniekiem un ornitologiem, kad atkārtojām: putnu medības ir arhaiska izklaide, šaut, lai gūtu baudu, ir amorāli! Interesanti, kad Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadība pateiks: ornitologi neatbalsta putnu medības! Pašlaik viņi tikai skaidro, kāpēc atbalsta. Es ticu, ka pienāks laiks, kad mednieki vairs nešaus putnus. Pavisam nesen, pirms gadiem simt, vīrieši sievietes atzina par līdzvērtīgiem cilvēkiem, ļāva studēt un vēlēt valdību, gan jau arī dabas saglabātāji attapsies. Laiki mainās.

Daudz pārdomu radās, vācot materiālus par mācīto mežkopi Krišu Melderi. Pirms gadsimta ceturkšņa mežinieki viņu atzina par dižāko savā nozarē, taču dzīves laikā Melderis vairāk nīsts, nekā slavēts, turklāt viņš sirga ar retu muguras slimību, kas viņu salieca ragā jau pašā spēku pilnbriedā. Kur Krišs ņēma spēku nenogurstoši cildināt meža daudzveidību? Varbūt viņš ticēja, ka nākamajām paaudzēm viņa atziņas node-rēs vairāk nekā laikabiedriem?

Šajā numurā Julita Kluša cildina Daugavas ainavas un Krimuldas mežaparka sugu daudzveidību, profesors Ģederts Ieviņš skaidro, kā augi noturas plikajās jūrmalas smiltīs un vējos. Ruslans Matrozis dalās iespaidos par piedzīvoto putnu draugu gada-tirgū Lielbritānijā. Mūsu autoru pulciņam pievienojusies dumpiniece Ksenija – trans-taukskābes, ar ko aizdarītas visas kūkas un konfektes, viņa salīdzina ar plastmasas ēšanu. Novēlu arī tev nezaudēt spēju atšķirt īstas pērles no plastmasas!

Anitra

VIDES VĒSTIS/RUDENS/05/2016

Šogadmēsvisām800LatvijaspubliskajāmbibliotēkāmuzLNBnogādājāmžur-nāla«VidesVēstis»eksemplārus.Esvēloszināt,vaišiemžurnāliembijalasītāji,tāpēclūdzuganbibliotekārus,ganlasītājusatsūtītsavuatsauksmi:vajagvaine-vajagtādarītarīturpmāk?Rakstiet:[email protected]

VIDES ZIŅAS4


Globālās temperatūras izmaiņu karte (1850.–2016. gads)

Skaidri redzams: klimata pārmaiņas ir realitāte! Atkal un atkal gūstam tam jau-nus pierādījumus. Augusta beigās vado-šais klimata pētnieks Eds Houkinss (Ed Hawkins) publicēja šo attēlu, kas uzskatā-mi parāda – kopš 1880. gadiem globālās

Dr. Eds Houkinss, vadošais pētnieks «NCAS-Climate». No www.climate-lab-book.ac.uk

temperatūras pieaugums ir vairāk nekā 0,8 °C, un tieši 21. gadsimtā piedzīvoti 15 no 16 karstākajiem gadiem. Būtiskas izmaiņas vērojamas arī Latvijā – vidējā gaisa temperatūra no 1851. līdz 2006. ga-dam paaugstinājusies par 1,4 °C!

VIDES ZIŅAS5

Roņus nešaus


Jau vairākus gadus dzirdam, ka piekras-tes zvejnieki sūdzas par roņiem, kas esot ļoti savairojušies, izēd lomu un saplēš tīklus. Šogad vairāki apņēmīgi zvejnieki vērsās pie Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ar lūgumu atļaut nošaut 40 roņu. (Tā kā roņi Latvijā ir aizsargāja-mi dzīvnieki, šāda atļauja jāprasa DAP.)

Vasara tika aizvadīta pārdomās un kon-sultācijās. Protams, roņu nošaušana varētu šķist viegls un ātrs risinājums. Tomēr tā nav. Pirmkārt, citu valstu pie-redze rāda, ka, atļaujot roņu medības, zvejnieku zaudējumi nemazinās. No-šauj vienu roni, cits nāk vietā. Otrkārt, valstīs, kurās notiek roņu medības, ir citi apstākļi. Parasti šie dzīvnieki tiek medīti, kad tie izlien vai nu uz mazām saliņām, vai arī uz ledus gabaliem. Lat-vijas piekrastē šādu saliņu nav, ledus – kā kuru reizi. Tātad roņi, ļoti iespējams, būtu jāšauj ūdenī. Lai notiek! Tikai – kā pēc tam šos aptuveni 300 kilogramu smagos gaļas blāķus mednieks plāno da-būt laivā? Ir vēl viena problēma. Tie, kuri

ir savairojušies un plēš tīklus, ir pelēkie roņi. Vēl Baltijas jūrā dzīvo pogainie un plankumainie roņi – arī aizsargājamas sugas. Ja ronis šaušanas brīdī atradīsies ūdenī, noteikt tā sugu varētu būt diez-gan grūti. Turklāt, šaujot ūdenī, cilvēku var savainot rikošetā lidojoša lode.

Tātad roņu šaušana, lai mazinātu zvej-nieku zaudējumus, ir ne tikai neefektī-va, bet arī grūti īstenojama un bīstama. Taču visinteresantākais ir tas, ka vismaz līdz šim zvejnieki nav vēlējušies pastās-tīt, kādus un cik lielus zaudējumus rada šie dzīvnieki. Ir jābūt datiem, lai par šo problēmu varētu sākt runāt nopietni un meklēt tai risinājumu. Nevar taču vainot kādu savos zaudējumos, ja neesi gatavs pastāstīt, kas tieši zaudēts! Tāpēc gai-dām, kas notiks tālāk. Ja būs jauna in-formācija, iespējams, tiks domāts par šīs problēmas risināšanu, bet pagaidām DAP nolēmusi roņu šaušanu neatļaut.

Elīna Kolāte

Foto

: Viln

is Sk

uja.

Šajā mācību gadā pie 125 Latvijas iz-glītības iestādēm plīvo Zaļais karogs,kasvēsta–skolapar īpašiempanāku-miem ilgtspējīgas attīstības, vides iz-glītības un vides aizsardzības veicinā-šanā ieguvusi starptautisko ekoskolasnosaukumu un Zaļā karoga balvu. Vēl57skolassaņēmušasLatvijasekoskolasnosaukumu.19.septembrīvisušomā-cībuiestāžupārstāvjipulcējāsNacionā-lajābibliotēkā,kursaņēmakarogusunbalvas, un tad uzsāka kampaņu «Solispasaulē»–devāsgājienāpāriDaugavaiuzVecrīgu.

Pie trim ministrijām, kuru darbība saistīta arī ar globālās izglītības veicināšanu, – Vi-des aizsardzības un reģionālās attīstības, Izglītības un zinātnes un Ārlietu minis-trijas – notika piketi, kuru dalībnieki ar plakātiem rokās apliecināja, ka jaunajai paaudzei ir svarīga atbildīga valsts rīcība klimata pārmaiņu mazināšanā.

Vides izglītības fonds, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, Latvijas Augstskolu pedagogu sadarbības asociācija un Lat-

vijas Platforma attīstības sadarbībai no septembra līdz novembrim rīko kampa-ņu «Solis pasaulē», kurā aicina iepazīt un īstenot ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus izglītībā un, atzīmējot to pie-ņemšanas gadadienu, iesaistīties dažā-dās aktivitātēs.

Nozīmīgākie kampaņas pasākumi būs Globālās izglītības nedēļa no 1. līdz 12. novembrim un Ekoskolu rīcības dienas no 7. līdz 13. novembrim.

Zaļais karogs – pie 125 ekoskolām

Foto: Reinis Krastiņš.

VĀRDS6


Praktiskais limbažnieks

Mani vecāki satikās Rīgā: vidzemniece Skaidrīte studēja juris-tos un satika manu tēti Agri, riktīgu zemgalieti, kurš uzaudzis Bauskas pusē. Es pieteicos, kad mamma vēl studēja ceturtajā kursā, un tā nu sanāk, ka esmu dzimis Rīgā. Taču es sevi uz-skatu par limbažnieku, jo pēc augstskolas beigšanas vecākus aizsūtīja strādāt uz Limbažiem. Mammai gadu nācās mitināties prokuratūrā un gulēt saliekamajā gultā, tā sauktajā raskladuškā,

tētis vēl studēja, bet es vienu gadu dzīvoju pie mammas ve-cākiem viņu mājās tagadējā Bērzaines pagastā. Tad vecākiem piešķīra divistabu dzīvoklīti hruščovkā, un tā līdz 18 gadu vecu-mam es nodzīvoju Limbažos. Mani vecāki joprojām tur dzīvo; mamma ir Tautas daiļamata meistare aušanā – darina segas, lakatus, paklājus. Tā viņai ir teju vai apsēstība, bet, redzot, cik labi viņai veicas Brīvdabas muzeja gadatirgos, domāju: ja mamma būtu piedzimusi mūsu laikos, viņa būtu ļoti laba uz-ņēmēja, jo māk ne tikai radīt ļoti skaistas lietas, bet tās arī

AnitraTooma;Andra Arhomkin foto

KĀ NENOSLĪKT ATKRITUMOS

ArKasparuZakuli,AS«LatvijasZaļaispunkts»direktoru,paratkritumušķirošanupēdējopiecugadulaikāesamrunājušiļotidaudz.Bieživiņusatiekudažādosizglītojošospasākumosunapbrīnoju,cikskaidriungaišiKasparsvisusaliekpaplauktiņiem.Noviņaiemācījosplastmasaspudelesnevissabradāt,betsaspiestarceļgaliem,kasirdaudzērtāk,tačunekadtāīstinavsanācisparunātpardzīvi.Izrādās,Kasparamir48gadi,abiarsievuDaciaudzinatrīsbērnus–dēlusKristapuunRiharduunmeituElzu–,untiešiDacevīrampirmssešpadsmitgadiemparādījusiliktenīgosludinājumu,kanesendibinātaisLatvijasZaļaispunktsmeklētehniskodirektoru.

VĀRDS7


pārdot. Tas man laikam no viņas – man ļoti patīk pašam darīt dažādus darbus. Esmu praktiķis. Nesen, piemēram, no vecām džinsenēm pagatavoju virtuves taburetēm jaunus pārvalkus. Reiz bijām Naukšēnu muzejā, un gide aicināja kādu no grupas ieaust savu sleju audumā. Šķelmīgi skatās uz mani: «Nu, kurš tad nāks? Varbūt kāds vīrietis?» Nu labi, iešu! Viņa jau nezinā-ja, ka visu bērnību esmu pavadījis austuvē, spolītes tīdams un paminas mīdams. Protu gan paminas rakstā spiest, gan pie-sist, gan diedziņu audumā noslēpt. Savukārt tēvs ar izcilību beidzis tagadējo Latvijas Sporta akadēmiju un pēc tam ilgus gadus strādāja par fizkultūras skolotāju Limbažu 1. vidussko-lā. Vēlāk, līdz pat aiziešanai pensijā, no nulles uzcēla un vadīja Limbažu 3. vidusskolu. Pateicoties viņam, ar sportu esmu uz tu jau no bērnības.

Daudz kas mūsu ģimenē sasniegts, pateicoties darba mīles-tībai. Man ir divi jaunāki brāļi – Kristaps un un Elmārs. Kopš bērnības vienmēr braucām lasīt ābolus uz kolhozu Lēdurgā. Tā bija vienīgā iespēja inteliģencei piepelnīties – par kasti maksāja 60 kapeikas. Vēlāk kolhozs tiem, kuri vēlējās, izno-māja zemi – varēja sēt gurķus, burkānus... Mēs tos kopām visu vasaru un ražu nodevām tam pašam kolhozam. Pat tad, kad jau studēju, braucu vecākiem palīgā, un, pateicoties šiem dārzeņiem, vecāki varēja uzcelt nelielu vasarnīcu Tūjā. Jopro-jām katru pavasari ar mazu traktoriņu, ko saucam par zilo briesmoni, uzaru zemi, lai mammai ir, kur ņemties. Tā mēs varam atļauties vismaz pusi gada nepirkt veikalā nevienu dār-zeni – viss ir pašu izaudzēts. Ravēšana mani nebiedē – visu skolas laiku piepelnījos, kaplēdams bietes. Esmu strādājis arī maizes ceptuvē un pienotavā. Limbažu pienotavā tolaik strā-dāja leģendārais meistars Vāvere, un man iepatikās šis darbs. Arī mamma teica, ka, pārtikas nozarē strādājot, vismaz paēdis būšu vienmēr. Tā nu pēc Limbažu vidusskolas beigšanas iestā-jos pārtikas tehnologos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā un padziļināti apguvu piena pārstrādi.

Pārsteigums pusdienlaikā

Katru vasaru bija jāiet praksē, un es, protams, izvēlējos jau pazīstamo Limbažu pienotavu. Man gan likās, ka cilvēki mani vēro nedaudz ar aizdomām, bet daudz par to galvu nelauzīju. Tas bija laiks, kad visus ļoti uzraudzīja tā sauktais OBHS, sak, vai tik kāds nezog valsts mantu. Limbažu pienotavā es strā-dāju sviesta cehā, kur sviesta netrūka, bet veikalos to nopirkt nevarēja. Viendien pusdienlaikā devos uz ēdnīcu, bet – ak, vai! – talons palicis ķitelī. Aši gāju atpakaļ, atrāvu ceha durvis, un man pretī raudzījās bars pārbiedētu cilvēku. Cits sastinga bailēs, cits lēca ārā pa logu, cits grāba, ko vēl var pagrābt. Skats kā pagrabā, kad negaidīti ieslēdz gaismu un peles me-tas uz visām pusēm. Protams, ka viņi šausmīgi pārbijās, jo es kā prokurores dēls taču varēju viņus nostučīt. Tas arī man bija liels šoks, jo biju vēl students un par ikdienišķām lietām galvu tolaik īpaši nelauzīju.

Divi gadi Tālajos Austrumos

Es studēju pārmaiņu laikā, kad studentiem nepietika ar lai-ka nosišanu kara katedrā, nācās iet dienēt. Visus, kurus vien varēja, sūtīja uz Afganistānu, bet mani no šīm briesmām ne-

tieši paglāba vectēvs. Viņš savulaik tika iesaukts vācu leģionā un savu dēlu, tas ir, manu tēvu, nemaz nebija redzējis kopš gada vecuma, jo nācās atkāpties kopā ar vācu armiju. Paldies Dievam, viņš nokļuva angļu gūstā un pēcāk nonāca Kanādā. Ar ģimeni vectēvs sāka sarakstīties 80. gados. Pat atbrauca uz Latviju un čekista uzraudzībā aizbrauca aplūkot dzimtās vietas Bauskā. Kara komisariātā to bija uzoduši un sāka mani pratināt. Mjā, tik neuzticamu personāžu taču nevar laist uz Afganistānu karot! Aizsūtīja uz Tālajiem Austrumiem. Mūsu garnizons atradās kādus 40 kilometrus no Vladivostokas, pa kazarmas logu varēja redzēt Ķīnas robežu, aiz kuras ņudzēja ķīniešu karavīri.

Biju aktīvajā armijā, un man nenācās deldēt bikses kaptjorkās, jo biju pašgājēja lielgabala komandieris. Gan ziemu, gan vasa-ru dzīvojām sopkās, trenējāmies šaut ar pašgājējiem lielgaba-liem un ložmetējiem, mācības notika ļoti intensīvi. Oficieri ik palaikam atgādināja: kara gadījumā mēs ar jums rēķināsimies astoņas minūtes, pēc tam ķīnieši jūs vienkārši noslaucīs no zemes virsas! Šai sakarā atceros tādu kā leģendu, kā patiesu notikumu, ko tagad stāsta kā anekdoti, bet toreiz tā varēja būt arī realitāte. Padomju leitnants instruē karavīrus: «Ķīnieši pāries robežu mazās grupās – pa miljonam. Visiem patronas nepietiks, tāpēc vispirms šaujiet pa tiem, kuriem pie mundie-ra ir zīmotnes, jo tie ir oficieri. Kad komandieri būs nošauti, pārējie kļūs par aitu baru.» Smejies vai raudi, bet ķīniešu tur bija ļoti daudz. Kā šie savā pusē sāka organizēt mācības, tā mūs arī lika pie darba. Savās kaujas mašīnu radiostacijās labi dzirdējām viņu sarunas.

Kopumā no armijas man ir labas atmiņas, lai gan ar ģedovščinu nācās saskarties un ziemā mācību laikā bija jādzīvo teltīs pat tad, kad ārā mīnus 40 grādu un pašiem vajadzēja gādāt malku. Brokastis atveda ap vienpadsmitiem no rīta, pusdienas bija se-šos vakarā, vakariņas – nākamajā rītā. Maize bija sasalusi klu-cī. Ar cirvi sacirtām gabaliņos un sildījām pie miesas. Tomēr tas bija ļoti interesants laiks, es tiku sveikā cauri un veselību arī nesabeidzu. Dienests man deva labu rūdījumu. Tāpēc puča laikā devos sargāt Zaķusalu. Nezinu – par laimi vai nelaimi –, karošanas prasmes tur nebija jāliek lietā. Bet mēs, visi stu-denti, bijām gatavi ņemt ieročus rokā un aizstāvēt savu valsti.

Aprēķina laulības

Atgriezos no dienesta un turpināju studēt. Iepazinos ar Daci, kurzemnieci no Talsiem. Ātri vien – jau 1991. gadā – apprecē-jāmies, jo tikai precētajiem deva ģimenes istabiņas. Jā, aprē-ķins caur un cauri, jo nebija ērti gulēt istabiņā, kur aiz aizka-riņa dzīvo studiju biedrs! (Smejas) Laikā, kad nojauca Berlīnes mūri, kopā ar studentu vienību braucām uz Vāciju lasīt ābolus. Tikām Rietumberlīnē, un mutes visiem bija vaļā: kādi veikali, kādas mājas! Par ābolu naudu nopirkām videomagnetofonus, Latvijā pārdevām un nopelnījām trīs reizes vairāk nekā par āboliem!

Kad algu izmaksāja šprotēs

Pēdējā kursa laikā bija jāmeklē darbs, jo pie gala eksāmeniem laida tikai tos, kuriem jau bija skaidrs, kur strādās. Man sti-

VĀRDS8


pendiju maksāja Valmieras piena kombināts, bet viņiem dar-biniekus nevajadzēja, tāpēc aizgāju strādāt uz Salacgrīvas pienotavu par izpilddirektoru. Tā bija maza pienotava ar 30 darbiniekiem. Ražojām biezpienu un skābo krējumu un kan-nās vedām uz tirgu. Reiz pienotavai nogāzās metāla skurste-nis, un es, riktīgs iekšzemes cilvēks būdams, saku: «Nogaidī-sim, kamēr norimst vējš, tad uzsliesim jauno.» Veči smejas: «Tu ko? Salacgrīva, un norims vējš???»

Pienotavā ieguvu pieredzi darbā ar cilvēkiem. Mums vienmēr trūka darbinieku, jo visi centās dabūt darbu zivju kombinā-tos. Vairākas reizes vedu mehāniķi – vīru ar zelta rokām – uz Straupes narkoloģisko dispanseru pie daktera Rudzīša. Pieno-tavā nostrādāju no 1993. līdz 1997. gadam, kad to slēdza, jo nespējām konkurēt ar Limbažu pienotavu.

Kādu laiku pastrādāju zivju fabrikā «Salacgrīva 95», kur biju atbildīgs par sagādi. Viss gāja uz urrā, bet tad 1998. gadā sākās Krievijas krīze un mums algu teju pusgadu izmaksāja konservos. Cik tad ilgi var ēst zivis? Māte un tēvs tirgoja zivju konservus gan skolā, gan prokuratūrā. Kombinātā nostrādā-ju divus gadus, tad sapratu: nebūs aršana! Aizgāju strādāt uz pašvaldību – biju atbildīgs par iepirkumiem. Tur es uzzināju,

kā notiek darbs pašvaldībā, kā tiek organizēti iepirkuma kon-kursi. Meklēju finansējumu un pirmo naudu dabūju no Sorosa fonda, lai varētu ierīkot brīvā laika pavadīšanas jeb sociālo is-tabu bērniem un algot vadītāju. Pirms tam biju strādājis uzņē-mumos, kur alga atkarīga no pašu nopelnītā, bet pašvaldībā iepazinu, kā cilvēki domā un strādā valsts darbā. Tur ir cits ritms un uzstādījums.

Liktenīgais sludinājums

Puikas gāja bērnudārzā, Dace kādu laiku strādāja maizes kom-binātā, tad zivju fabrikā. Bet mana sieva vienmēr bijusi «urķis». 2000. gadā viņa avīzē izlasīja sludinājumu, ka Latvijas Zaļais punkts meklē tehnisko direktoru, un iedrošināja mani pieteik-ties. Varbūt viņa ilgojās pēc kaut kā lielāka? Salacgrīvai cauri var iziet pusstundas laikā, tur dzīvo aptuveni 3000 iedzīvotā-ju, izaugsmes iespēju nav daudz. Aizsūtīju Zaļajam punktam pieteikumu, un mani uzaicināja uz darba interviju. Atceros, ka komisijā bija Viesturs Tamužs un Undīne Būde. Lika testu pildīt, un tas bija pilnīgi Viestura stilā: «Kas ir mols? Kas ir Ko-lizejs? Kāds ir Staļina īstais vārds?» Es rakstīju un pukojos: kas tie par jautājumiem?! Mani pieņēma darbā. Varbūt tāpēc, ka biju strādājis gan privātos uzņēmumos, gan pašvaldībā.

Pārcēlos uz Rīgu. Kur dzīvot nebija, tādēļ pirmo mēnesi mi-tinājos gan pie vidējā brāļa, gan pie ģimenes draudzenes no studiju laikiem. Pa dienu gāju uz darbu, vakaros sludinājumos meklēju dzīvokli. Dzīvokli atradu, un ģimene veiksmīgi pār-cēlās uz Rīgu. Vecākais dēls Kristaps sāka iet 1. klasē Rīgas 64. vidusskolā. Par to liels paldies jāsaka kolēģa Māra Sima-noviča mammai, kura tolaik bija šīs skolas mācību pārzine un palīdzēja bērnu iekārtot izcilā izglītības iestādē.

Tumša bilde

Toreiz man bija diezgan tumša bilde, kas ir Zaļais punkts un kas tā tāda ražotāju atbildība. Ar Undīni arī sākumā bija grū-ti sastrādāties – viņa ir ideāliste, es praktiķis. Tas bija laiks, kad likvidēja izgāztuves un sāka būvēt poligonus. Jau tolaik atkritumu apsaimniekošanas nozarē strādāja Aivars Sirmais no Valmieras, Gaitis Celms no Ventspils, Egils Pukinskis no Bauskas, «Hoetikā» bija Ēriks Zaparožecs. No viņiem daudz ko iemācījos. Joprojām atceros, kā Aivars Sirmais mani atsēdināja atpakaļ uz zemes: «Kāda šķirošana? Kamēr 95 procenti māj-saimniecību nebūs noslēgušas līgumu ar apsaimniekotājiem par atkritumu izvešanu, aizmirsti par šķirošanu! Lai cilvēki vis-pirms iemācās savus atkritumus salikt konteinerā!» Sirmajam ir tāds stiliņš: vispirms nolīdzina līdz ar zemi un tad skatās – cel-sies vai ne. Es tolaik biju jauns, naivs un nepieredzējis atkritu-mu nozarē, labāk zināju, kā šproti ielikt bundžā, nevis, ko ar to iepakojumu darīt pēc iztukšošanas.

Bijām aizbraukuši uz Bausku, un domes priekšsēdētāja, pa-dzirdējusi, ka nu atkritumi būs jāšķiro, satraucās: «Atkritumi? Es dzīvoju privātmājā, man atkritumu nav! Ko jūs man stāstāt par šķirošanu?» Joprojām atceros, kā brīnījos: kā var nebūt atkritumu? «Mizas sapūst kompostā, stikla burkas izmantoju konservēšanai, bundžas aproku, bet papīrus un plastmasu sa-dedzinu,» priekšniece turpināja. Nu, ap 2000. gadu tas visiem

VĀRDS9


likās normāli, jo uz kuru lauku māju gan brauca atkritumu savākšanas mašīna? Kad pirms gadiem astoņiem mantojumā saņēmu vecu lauku māju netālu no Rundāles, pirmais, ar ko nācās sākt, bija atkritumu vākšana, – pasūtīju desmit kubik-metru konteineru, lai pažobeles, bēniņus un krūmus atbrīvo-tu no atkritumiem, kas tur visu mūžu bija krāti. Ar vienu kon-teineru nepietika. Vācot atkritumus, domāju: cik vēl Latvijā ir māju, kuru apkārtne ir pilna ar atkritumiem? Tolaik gan atkri-tumu sastāvs bija vienkāršāks, lielākoties makulatūra, stikls un metāls... Toties apsaimniekošana – nekāda.

Jā, varu palepoties, ka nozarē strādāju kopš atkritumu šķiro-šanas sistēmas pirmsākumiem Latvijā. 90. gados valsts iekasē-ja dabas resursu nodokli. Kad «Salacgrīvas-95» laikos pirkām saldētas zivis no Zviedrijas, braucu uz Ainažiem tās atmuitot, un tad vajadzēja maksāt 1 % no preces kravas vērtības, bet tam nebija nekāda sakara ne ar pārstrādi, ne šķirošanu. No iekasētā nodokļa 50 % subsīdiju veidā izmaksāja atpakaļ tiem, kuri iesniedza pieteikumus. Nebija nekādas kopīgas un vieno-tas iepakojuma uzskaites. Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, šī kārtība bija jāmaina, iepakojums jāuzskaita, lai saprastu, kas un cik pēcāk nonāks atkritumos. Tad parādījās pirmās re-ģenerācijas normas, kas bija jāpilda, un vajadzēja uzskaitīt, ko var savākt un cik no tā pārstrādāt. Valsts uzņēmumiem sāka piešķirt dabas resursu nodokļa atbrīvojumus par iepakojuma apsaimniekošanu. Sāka veidoties ražotāju atbildības sistēmas, un pirmais bija Latvijas Zaļais punkts. Tad parādījās arī citi.

Nebeidzams darbs – izglītot

Latvijas Zaļajam punktam ir trīs galvenie darbības virzieni. Pirmais ir izglītošana. Tas ir nebeidzams darbs, jo nepietiek vienreiz ierasties skolā un parunāt par atkritumu šķirošanu. Cilvēkiem nemitīgi ir jāatgādina, ko un kā šķirot. Uzlabojas

tehnoloģijas, palielinās pārstrādes iespējas. Ja savulaik dzel-tenajos konteineros drīkstēja likt tikai PET un polietilēnu, kā arī metāla iepakojumu, tad tagad – faktiski visu vieglo ie-pakojumu. Strādnieki pēc tam to visu pāršķiro, un nav jāsa-režģī cilvēkiem dzīve, mēģinot iestāstīt, kas ir PP, PS, HDPE, LDPE un citi materiāli. Tagad ir pavisam vienkārši: stikla tara jāliek zaļajos šķirošanas konteineros, bet viss pārējais iepako-jums – dzeltenajos. Pats galvenais, kas jāievēro, – šķirotajos atkritumos nedrīkst būt pūstošu atkritumu! Tie sabojā pil-nīgi visu. Un vēl kas... Nepietiek, ja pie virtuves galda viens otram sūrosieties, ka šķirošanas konteineri tālu. Jāinformē pašvaldība un namu apsaimniekotājs, kur jāizliek konteine-ri, un jāpieprasa, lai tie būtu. Prasiet! Nebūs neviena laimes lāča, kas atnāks un iedzīvotāju vietā izmēzīs viņu mēslus. Pašiem vien būs jātiek galā.

Ražotāja atbildība

Otrs Latvijas Zaļā punkta darbības virziens ir darbs ar klien-tiem. Tie ir vairāk nekā 3000 uzņēmumu, kas mums deleģē-juši realizēt ražotāja atbildību. Tas nozīmē: ražotājs veikalā novieto savu produkciju, kas ir skaisti un ērti iepakota. Bet šis iepakojums drīz vien kļūst par atkritumu! No 2000. gada ražotāji ir atbrīvoti no dabas resursu nodokļa maksāšanas par iepakojumu, bet apmaiņā par to viņiem ir jānodrošina iepako-juma atpakaļ savākšana un pārstrāde valsts noteiktā apjomā. Uzņēmums to var darīt pats, var deleģēt Latvijas Zaļo punktu vai citu organizāciju. Protams, ka uzņēmumi labprātāk izvēlas uzticēt šo pienākumu kādam citam, jo visus savus spēkus vel-ta, lai ražotu krējumu vai alu, nevis paralēli nodarbotos arī ar stikla vai plastmasas savākšanu pa visu valsti un meklētu, kur izdevīgāk pārstrādāt plastmasu, metālu vai stiklu. Visdažādā-ko iepakojumu Latvijā izmanto teju 5000 uzņēmumu, kas ir atbrīvoti no dabas resursu nodokļa maksāšanas. Latvijas Za-ļais punkts konsultē un apmāca savus klientus, kā labāk un pareizāk uzskaitīt iepakojumu un kā efektīvāk sakārtot atkri-tumu saimniecību savā uzņēmumā.

Viss jāuzskaita

Trešā mūsu darbības joma ir iepakojuma savākšana un pār-strāde, bet Latvijas Zaļajam punktam nav ne konteineru, ne mašīnu, ne piesārņojošo darbību atļaujas. Tam ir domāti spe-cializētie uzņēmumi, kas darbojas visā Latvijas teritorijā un apkalpo iedzīvotājus: izliek konteinerus, savāc to saturu... Daudziem poligonos ir arī šķirošanas līnijas, kur strādnieki pāršķiro to, ko iedzīvotāji sametuši šķiroto atkritumu kontei-neros. Grobiņā un Getliņos uzbūvētas modernas automātiskās šķiroto atkritumu pāršķirošanas rūpnīcas. Sašķirotās izejvie-las sūta uz pārstrādes uzņēmumiem. Taču kādam visi šie dati ir jāapkopo: cik iepakojuma nonāca veikalos un cik ir savākts atpakaļ un pārstrādāts. Uz Latvijas Zaļo punktu vienkopus sa-nāk informācija gan no tiem, kuri iepako, gan no tiem, kuri sa-vāc un pārstrādā. Mēs slēdzam līgumus, maksājam par darbu. Tā Latvijas Zaļajā punktā jeb ražotāju atbildības organizācijā visi satiekas – gan uzņēmumi, kas izmanto un tirgo iepakoju-mu, gan uzņēmumi, kas savāc un pārstrādā atkritumus. Pro-tams, vēl ir sabiedrība, kas ir viņu klients, jo pērk preces un izmet atkritumus.

Iepazīstoties ar šķirošanu Zviedrijā 2003. gadā, atvaļinājuma laikā slēpojot.

VĀRDS10


Vai mēs nenoslīksim savos atkritumos?

Visiem iesaku noskatīties animācijas filmu «Wall-e» par mazo atkritumu presēšanas robotu Volliju. Filmas veidotāji uzbūru-ši apokaliptisku ainu, proti, pēc gadiem 700 uz Zemes vairs nav vietas dabai, jo visur ir atkritumi. Tā kā cilvēki visu bija piemēslojuši, viņi pārcēlās uz dzīvi kosmosā. Uz Zemes pa-lika vien roboti, kas presēja atkritumus un krāva tos piramī-dās. Zonde Ieva atrada vienu izdzīvojušu stādiņu un sapra-ta, ka Zemi vēl var glābt. Šī multfilma uzskatāmi rāda, kāda būs mūsu nākotne, ja neko nedarīsim. Piemēram, 1985. gadā uzņemtā filma «Atpakaļ nākotnē» no zinātniskās fantastikas žanra ir sapņu pasaules vīzija, tomēr izrādās, ka daudz kas no tolaik par brīnumiem uzskatītā mūsdienās ir realitāte. Bet es negribētu, lai fantāzija par atkritumu kalniem no «Wall-e» arī kaut kad piepildītos.

Depozīts: plusi un mīnusi

Dzērienu iepakojuma depozīta sistēmai ir gan plusi, gan mī-nusi. Depozīta sistēmā mēdz savākt noteikta veida atkārtoti lie-tojamās stikla pudeles, atkārtoti un vienreizlietojamās dzērienu PET pudeles un vienreizlietojamās dzērienu skārda bundžas. Šādā veidā Igaunijā savāc apmēram 8 % stikla pudeļu, 80 % PET un 60 % metāla bundžu. Tas ir efektīvs paņēmiens, kā var savākt noteikta veida izlietoto iepakojumu. Bet uz kopējā fona tas ir ļoti mazs guvums – kādi 0,08 % no visiem atkritumiem Latvijā. Bet kā tad ar konservu bundžām, stikla burkām, šampūna un kečupa plastmasas pudelēm, kartona kastēm un citu iepako-jumu? Depozīta sistēmā pieņem veselas un nesaplacinātas pu-deles ar svītru kodu, tātad iedzīvotājiem šīs pudeles un bun-džas nāksies krāt mājās, jo ar vienu pudeli taču neskriesi uz veikalu. Noteikti atbalstu depozītu alus stikla pudelēm. Videi

tas noteikti ir draudzīgi, jo pudeles pēc iztukšošanas nevis iz-metam, bet izmantojam n-tās reizes, līdz tās saplīst. Neoficiāli šis depozīts Latvijā pastāv jau tagad, jo alus pudeles pieņem faktiski visā valsts teritorijā. Es pats alus pudeles nesu nodot uz tuvējo veikalu «Maxima». Zinu, ka par šo pudeli, pērkot alu, esmu samaksājis 8–10 centus, bet atpakaļ saņemu tikai 3–4 centus, taču starpība ir maksa par šo pudeļu pieņemšanu un transportēšana uz alus ražošanas rūpnīcu.

Depozīta sistēma ir ļoti efektīvs veids, kā cīnīties ar cilvēka slinkumu. Esmu tik daudz reižu dzirdējis atrunas, kāpēc cil-vēki nešķiro savus atkritumus: maza virtuve, nav vietas, kur glabāt, konteiners nav pa ceļam utt. Viņi šķirošot tikai tad, kad valstī ieviesīs depozītu. Bet – vai tava virtuve kļūs lielāka no tā, ka valstī ieviesīs depozītsistēmu? Nē! Vai pēkšņi tev uzradīsies vieta, kur glabāt nesaplacinātas skārdenes un PET, jo automātam jānolasa svītrkods? Vai tev būs vairāk laika, lai to visu aizvestu uz veikalu, kurš atrodas kilometriem tālu? Un tagad, kad šķirošanas konteiners atrodas pārsimt metru no mājām, aiznest saplacinātu pudeli nav ērti?

Ja dzīvosim ar mežonīgā kapitālisma pārliecību, sak, esmu taču samaksājis, tādēļ varu atļauties mēslot, tālu netiksim. Viesu māju saimnieki man ir stāstījuši, ka daļa viesu uzskata: mēs par namiņu samaksājām, tādēļ varam atļauties to izde-molēt. Civilizētā sabiedrībā ir citi ieradumi. Mēs mācāmies šķirot gadus piecpadsmit, un, šķiet, tas ir pietiekami ilgs laiks, lai pierastu, ka noteikumi ir citi. Aizbraukuši uz Veco Eiropu, mēs piekrītam šķirot bez iebildumiem. Kāpēc savā dzimtenē gādāt par kārtību mums vairs nepatīk?

Būtu interesanti aplūkot statistiku pa reģioniem. Esmu pārlie-cināts, ka vēl ir daudz mājsaimniecību, kuras vai nu nav no-

tehnoloģijas, bet informācija vienmēr jāsniedz, cilvēki jāuz-mundrina un jāatgādina, ka jāšķiro. Kamēr lielākā daļa pieau-gušo gaida naudu, bērniem vairāk rūp, lai skudriņa nedabū galu vai zaķītis nesagriež ķepu.

Šķirošanas «tehnika»

Tehnoloģijas attīstās, un nu jau daudz ko var sašķirot «roboti», bet pamatdarbs tomēr ir jāizdara pašiem savās mājās, kaut vai pats elementārākais – no vieglā iepakojuma atsevišķi jā-nodala stikla iepakojums un pūstošie atkritumi. Pārējo, kas ir sauss un tīrs, lai šķiro mašīnas. Nevajag pētīt PS, PP, PE – tikai sadaliet lielajās frakcijās! Stiklu, ko nepieņem atkārtotai lie-tošanai, es lieku savā 240 litru konteinerā, un to izved reizi sešos mēnešos. Atsevišķi lieku PET pudeles, metāla bundžas, papīru, žurnālus, kartonu un vakara pastaigas laikā aiznesu uz šķirošanas punktu, kas atrodas 300 metru attālumā. Bio-loģiskos atkritumus lieku komposta kastē un pēc tam beru uz puķu dobēm. Vecās drēbes un apavus vedu uz «Spici», kur atrodas «Ziedot.lv» kastes. Nolietotās elektropreces vedu uz šķirošanas laukumu Jaunmārupē.

Mazāk pirkt un mazāk izmest

Tu jautā, vai mēs nenoslīksim savos atkritumos... Es gribētu ticēt, ka ne, jo kļūstam apzinīgāki. Protams, iepakojuma un mantu, kas nonāk atkritumos, arī kļūst vairāk. Uz atkritumiem ir jāskatās plašāk. Labi būtu, ja iepakojums būtu vienkāršāk pārstrādājams, jo dāsni nokrāsoto vairākslāņu materiālu ir grūti sadalīt sastāvdaļās un pārstrādāt. Atkritumu šķirošana ir tikai cīņa ar sekām. Tā tikai daļēji risina piesārņojuma prob-lēmu. Daudz vairāk planētas glābšanai dotu tas, ja mēs radītu mazāk atkritumu – mazāk pirktu, mazāk izmestu, vairāk iz-mantotu daudzkārt lietojamas preces, dotu tām otro mūžu un tamlīdzīgi.

VĀRDS11


slēgušas līgumu ar atkritumu apsaimniekotāju, vai arī tas ir formāls. Es neticu, ka četru cilvēku ģimene prot tik labi šķirot, ka 240 litru konteineru ar sadzīves atkritumiem piepilda rei-zi pusgadā. Drīzāk vai nu norok un sadedzina, vai aizved uz svešiem konteineriem, un tā ir vai nu vides piesārņošana, vai zagšana. Ja tu veikalā paņemsi maizi bez maksas, tevi aizturēs apsargs, bet to, ka tu izmet atkritumus svešā konteinerā, mēs nez kāpēc par lielu grēku neuzskatām. Bet tas ir tas pats – tu nozodz vietu konteinerā, par kuru ir samaksājuši citi!

Mēs gribam, lai vide ir tīra, bet šķirot negribam. Mēs ticam, ka viss mainīsies uz labu, ja ieviesīs depozītsistēmu. Tad nu mēs krāsim nesaplacinātas pudeles un kā gaisa balonu vedīsim uz pieņemšanas punktu veikalā. Un mānīsim sevi, ka esam nopel-nījuši naudu. Tad jājautā, cik daudz var nopelnīt, pēc iepirkša-nās lielveikalā novietojot iepirkumu ratiņus vietā un izņemot no tiem savu eiro? Tad cilvēks blisina acis un saka: «Tā taču ir mana nauda, ko pirms brīža tur ieliku!» Un kas tad ir tā nauda, ko dabūji par PET pudelēm? Tava! Tikai par 10–20 % mazāk. Katrā ziņā depozīta ieviešanas gadījumā sadārdzināsies visu pārējo atkritumu apsaimniekošana.

Pieaugušos mācīt nav vērts

Labs piemērs ir Vācija un Austrija. Tur nebija depozīta, tomēr iedzīvotāji tāpat šķiroja. Tas liecina par sabiedrības briedu-mu... Bet mēs pretojamies. Varbūt jānomainās divām paau-dzēm un tad viss notiks? Kad nodibināja Latvijas Zaļo punktu, mēs kopā ar Viesturu Tamužu un Undīni Būdi braucām uz Vā-cijas Zaļo punktu gūt pieredzi, un vēl tagad atceros, kā vācieši teica: «Netērējiet laiku un resursus pieaugušiem cilvēkiem! Pieaugušajiem pietiek ikdienas rūpju, un viņi jauno attieksmi nepieņem. Viņi par visu gaida atlīdzību. Investējiet bērnos, jo, kad viņi pieaugs, viņiem būs cita apziņa. Viņi domās par to, kāds labums būs videi, kāds labums pārējiem.» Jau 15 gadus izglītojam, stāstām, mācām, rādām. Mainās cilvēki, mainās

DABA12


Gribam to vai ne, bet mēs, cilvēki, ikdienā mēdzam nogalināt dzīvniekus. Un nav svarīgi, vai esi vegāns, dzīvnieku aizstāvis vai mednieks. Neko neteikšu par odiem un mušām, bet, ja cil-vēki atskatītos, kādu posta ainu atstāj aiz sevis, ejot pa saulai-nu meža taciņu vai ziedošu pļavu... Tur paliek desmiti un simti sakropļotu kukainīšu, kurus esam saminuši! Nemaz nerunājot par autobraukšanu. Katrs, kurš stūrē auto, ir sabraucis pa kā-dam putnam, ezītim vai pat alnim. Pat ja esi vegāns, auto, ar kuru tev ved burkānus, noteikti ir sabraucis lielākus vai mazā-kus dzīvnieciņus. Vai tāpēc pārstāsim staigāt un braukt? Pro-tams, ka ne, jo tāda ir evolūcijas gaitā izveidojusies kārtība.

Aita nepeļos, vilks gurķi neēdīs

Kopš seniem laikiem cilvēks ir medījis, jo tas ir mūsu dabā. Diemžēl tagad mūsu ir tik daudz, ka visiem sagādāt sev iztiku ar medībām nekādi neizdotos, tāpēc jau kopš sendienām au-dzējam lopus. Mūsu dēļ dzīvnieki tiek turēti ieslodzījumā visu mūžu un galu galā nogalināti apēšanai. Vai tāpēc pārstāsim ēst dzīvniekus? Nē, jo tas ir mūsu dabā. Lai dzīvotu, mums ir jāizmanto dabas dotie nosacījumi. Vilks nebūs paēdis no gur-ķiem, bet aita – no pelēm. Mūsdienu cilvēkam saprotamāka analoģija: nevar dīzeļdzinējā liet benzīnu un gaidīt, ka auto-mašīnas motors darbosies. Ar šo vēlos pateikt, ka dzīvnieku nogalināšana mēdz būt ne tikai neizbēgama, bet arī pamatota un attaisnojama. Kad ejam sēņot pa saulaino taciņu un sa-minam skudras, to darām neapzināti, un tas ir attaisnojams. Ķerot zivis, medījot vai kaujot mājlopus, nogalinām apzināti. Šai nogalināšanai ir pamatojums un attaisnojums, jo tas izriet no mūsu bioloģiskās būtības, proti, esam gaļēdāji. Sākotnēji medībās gāja, lai nodrošinātu dzimtu ar gaļu un ādām. Cilvē-cei attīstoties, medības zaudēja savu sākotnējo jēgu – cilvēku izdzīvošanas nodrošināšanu. Nu tās pārtapušas par izklaidi, hobiju, brīvā laika pavadīšanas veidu.

Naudas maisi saglabā sugas

Mūsdienās uz pasaules ir arī milzum daudz vietu, kur medības saglabājušas savu pirmatnējo svarīgumu, bet ir arī otra galējība. Ļoti bagāti cilvēki brauc uz Āfriku un maksā bargu naudu par ie-spēju nogalināt būrī izaudzētu lauvu. Par medībām šo nodarbi gan nedrīkstētu saukt. Te galvenais nepārprotami ir nogalinā-šana prieka vai piedzīvojuma dēļ. Tiesa, daudzviet Āfrikā rak-sturīgo zvēru faunu ļāvuši saglabāt tieši medību parki – naudas maisiem atļauts nomedīt noteiktu skaitu zvēru nacionālajos parkos, kas savukārt tādā veidā iegūst līdzekļus savai pastāvē-šanai, darbības nodrošināšanai un sugu aizsardzībai. Tā sabied-rība ekspluatē atsevišķu indivīdu tieksmi un patiku nogalināt.

Kad bez medībām neiztikt

Attīstītajās valstīs mednieku nav daudz, un, piemēram, Latvijā to ir nedaudz vairāk par vienu procentu mūsu valsts iedzīvotāju jeb mazliet vairāk nekā 20 tūkstoši. Esam pārapdzīvojuši savu Eiropu, lielākajā tās daļā esam izmedījuši lielos plēsējus, tā iz-jaucot līdzsvaru, kas veidojas starp plēsēju un to upuru populā-cijām, tāpēc medībām ir svarīga loma daudzu medījamo zvēru populāciju lieluma regulēšanā. Laikam būtu pārlieku drosmīgi apgalvot, ka ar medību palīdzību vienmēr izdodas noturēt dzīv-nieku skaitu noteiktajās robežās, tomēr medību nozīme ir ne-noliedzama un ļauj mums vairāk vai mazāk veiksmīgi sadzīvot ar bebru, staltbriežu, aļņu, mežacūku u.c. medījamo dzīvnieku populācijām. Ja mēs ļautu šo medījamo dzīvnieku skaitam ne-kontrolēti augt, tie pārlieku savairotos, pieaugtu to nodarītais posts mežsaimniecībai un lauksaimniecībai, tā ka galu galā nāk-tos to skaitu šā vai tā samazināt. Tātad bez medniekiem un me-dībām neiztikt, ja gribam mežmalā, kā ierasts, redzēt briežus, aļņus un mežacūkas. Mūsdienās tas ir savvaļas zvēru populāciju apsaimniekošanas instruments.

NEŠAUSIM PUTNUS!

Vilnis Skuja;autora foto

DABA13


Bauda trāpīt putnam

Putnu medīšanai Latvijā, manuprāt, nevar rast racionālu pa-matojumu. Jau tagad tas ir hobijs, kas iet mazumā – putnu medībās iet vien kāda puse no visiem Latvijas medniekiem, jo

daudziem tās šķiet bezjēdzīgas. Bet kāpēc Latvijā vēl aptuveni 10 tūkstoši cilvēku medī putnus, ja iegūtās gaļas daudzums kopumā ir niecīgs un tas pavisam noteikti nav mednieku ģimenēm nozīmīgs pārtikas avots, kā to bieži apgalvo paši mednieki? Statistika liecina, ka vidēji katrs mednieks sezonā nomedī vienu divus putnus. Pat ja pieņemam, ka par visiem nomedītajiem putniem mednieki sniedz atskaiti un visi nome-dītie putni ir lielas mercenes, kas, protams, tā nav, sanāk, ka katra mednieka ģimene apēd mazāk par diviem kilogramiem putnu gaļas gadā. Tātad putnu medības nav eksistenciāli sva-rīgs pārtikas sagādes pasākums izsalkušajiem medniekiem un viņu ģimenēm. Un vēl – šo medību laikā tiek traucēts ne tikai visas dzīvās radības, bet arī tuvējā apkārtnē dzīvojošo cilvēku miers, turklāt ūdenstilpes tiek piesārņotas ar svina skrotīm. Putnu Latvijā nav par daudz un to skaitu veiksmīgi regulē dabiskie faktori. Lielākā daļa ornitologu uzskata, ka medību iespaids uz Latvijā ligzdojošo medījamo putnu populācijām ir neliels, un tas nozīmē, ka nav nekādas nepieciešamības regu-lēt putnu skaitu.

Kāpēc tad Latvijā medī putnus? Atbilde ir vienkārša: lai gūtu baudu, šaujot uz dzīvu mērķi – putnu. Kad jautāju, vai šo bau-du nevarētu gūt, šaujot māla šķīvīšus šautuvē, putnu mednie-ki atbild, ka nē, jo nekas nevarot aizstāt to «brīnišķo» sajūtu, ko var gūt, šaujot uz dzīvu putnu brīvā dabā... Ir vēl kas sva-rīgs – kādu trešo daļu vai pat vairāk sašauto putnu mednieki neatrod, un tie mirst, bieži vien ilgā, mokošā un pilnīgi bezjē-dzīgā nāvē. Nereti nošautajiem putniem vispār nav iespējams piekļūt, jo medības notiek staignājā un tikai retajam ir suņi, kuri spēj atrast un pienest sašautos putnus...

Domu apmaiņa par putnu medību jēgu sākās ar med-nieku vēlmi atgriezt mērkaziņas medījamo putnu sa-rakstā un uzstājību, ar kādu tas tika darīts. Es par šo tēmu domāju jau krietni vien senāk, kad, būdams jauns ornitologs, medīju pīles un iepazinu putnu medību vir-tuvi no iekšpuses. Zinu, kā tas ir, kad rudenīgā drēgnu-mā meties pliks un brien pakaļ nošautai, ceros iekritušai pīlei. Pazīstu to riebīgo sajūtu, kad sašautais putns nav atrodams, un zinu, cik bieži tā gadās. Manā paziņu lokā ir gana daudz mednieku, tāpēc esmu dzirdējis pietie-kami daudz mednieku stāstu gan par putnu medībām, gan to, kas tām seko. Pats putnus nemedīju jau gadus divdesmit un jau sen esmu gribējis iebilst pret putnu nogalināšanu.

DABA14


Putnu mednieki savu hobiju attaisno, piesaucot tradīciju, bet, kā zināms, tradīcijas mēdz būt dažādas, turklāt laika gaitā cilvēki mēdz tās pārvērtēt un no daudzām atsakās. Daudzviet pasaulē grēciniekus aizvien nomētā ar akmeņiem, daudzviet meitenēm apgraiza dzimumorgānus, dažviet ir tradīcija ēst cilvēka gaļu. Salīdzinoši nesen Latvijā tika pār-traukta tradīcija medīt plēsīgos putnus. Tā arī bija gadsim-tiem ilga tradīcija. Es jau neceru, ka pīļu medību piekritēji, izlasījuši manas pārdomas, pārstās kopt savu tradīciju. Es vispār neceru, ka viņi šo lasīs. Es aicinu aizdomāties, jo zinu, ka daudzi mednieki jau tagad nemedī putnus. Laiki mainās, un mēs tiem līdzi, nevajadzīgo atmetot. Varbūt varam pār-stāt nogalināt nogalināšanas pēc?

Ornitologi atbalsta putnu medības

Mans viedoklis par putnu medībām izskanēja Latvijas Radio 1. programmā 13. augusta raidījumā «Zaļais vilnis» un izsauca asu reakciju mednieku un putnu aizstāvju rindās. Kā galvenie oponenti uzstājās mežzinātņu doktors un Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis un Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) valdes priekšsēdētājs, bioloģi-jas doktors Viesturs Ķerus. Abi vīri diskusijā no putnu medī-bu tēmas ātri vien pārgāja uz medībām vispār, nezin kāpēc apsprieda veģetāriešu uzskatus un ēšanas paradumus, tīšu nogalināšanu jeb medības jauca ar netīšu nogalināšanu, pie-mēram, dzīvnieka sabraukšanu, un visādi centās izrādīt, ka es esmu naivs lauku paps, kurš neko nesaprot no ekoloģijas. Tā viņi visiem spēkiem mēģināja izvairīties diskutēt par galveno, proti, es runāju tikai par putnu medībām, kurās putns med-niekam ir vien lidojošs mērķis un nekas vairāk. Viesturs Ķerus nesaskata ētiskas dabas problēmas tajā, ja kāds grib pašaudīt putnus tāpat vien, prieka pēc, sakot, ka visi putni šā kā tā reiz mirs, tādēļ – vai nav vienalga, kādā veidā tas notiek. Savā put-nu mednieku aizstāvības runā ornitologs īpaši uzsvēra cilvēka dzīvniecisko pusi un iekļaušanos ekosistēmā, piemirstot to,

kas mūs padara par cilvēkiem un atšķir no zvēriem, – spēja just līdzi un saprāts.

Jānis Baumanis tviterī paziņoja: «To, ka suga medījama vai nē, nosaka populācijas stāvoklis, nevis atsevišķu indivīdu viedok-lis.» Tas gan ir varens atklājums! Tad jau mušas un odi auto-mātiski kļūtu par vismedījamākajiem dzīvniekiem. Protams, ka to, ko medīt, vienmēr nosaka cilvēki (indivīdi), savā starpā vienojoties. Piemēram, daudzviet Eiropā medī meža strazdus un citus sīkputnus. Paldies Dievam, Latvijā esam nolēmuši tos nemedīt, bet, ja neviens neiebilstu, kādu dienu viss varētu arī mainīties. Meža strazdu populāciju stāvoklis Latvijā taču ir stabils, turklāt ikvienam žēl strazdu apēsto ķiršu.

Mednieku reakcija nepārsteidza. Toties izbrīnīja Viestura Ķe-rus, tātad arī LOB, viedoklis. Ciniski tika paziņots, ka faktiski LOB atbalsta un pat iestājas par putnu slaktēšanu izklaides pēc. Tas publicēts V. Ķerus blogā un vietnē www.pietiek.com. Te būtu jāatceras 2004. gada 12. oktobrī noslēgtais līgums starp starptautisko putnu aizsardzības nevalstisko organizā-ciju savienību «BirdLife International», kuras pārstāve Latvijā ir LOB, un Eiropas Savienības Medību un dabas aizsardzības asociāciju federāciju (FACE), kura pārstāv vairāk nekā septiņu miljonu Eiropas mednieku intereses, kas mūsu ornitologiem liek rīkoties atbilstoši šim līgumam, tātad klausīgi iet med-nieku lobija pavadā. V. Ķerus saka, ka LOB neaizstāv putnus kā indivīdus, bet tikai to populācijas. Vai šīs divas lietas ir tik nesavienojamas?

Man tomēr prieks, ka Ornitoloģijas biedrība šāvējiem aizrādī-ja, sak, mērkaziņu populācija Eiropā iet mazumā, tāpēc Latvijā nav iemesla medīt šo briduli. Savukārt Latvijas valdības minis-tri vienbalsīgi lēma, ka mērkaziņu nemedīsim. «Lai dzīvo!» viņi noteica. Un es ticu, ka pienāks laiks, kad augusta otrajā sest-dienā pie visām ūdenstilpēm valdīs klusums, jo būsim tikuši vaļā no vēl vienas novecojušas tradīcijas.

DABA15


Baltijas jūras piekraste Latvijā ir nozīmīga vieta kaut vai tās iespaidīgo izmēru dēļ – mūsu valsts teritorijā tā stiepjas 496 kilometru garumā, turklāt lielākā daļa ir smilšainas vai grantainas pludmales, kas lieliski piemērotas atpūtai. Tādēļ nav pārsteigums, ka daudziem cilvēkiem jūras krasts ir tikai vieta, kur sauļoties un peldēties, bet tur augošie augi lielāko-ties vai nu netiek pamanīti, vai pat uzskatīti par atpūtu trau-cējošiem elementiem. Septiņus gadus vecā Madara nemācēja nosaukt nevienu jūras piekrastē augošu augu, toties mācēja raksturot kaktusu: «Tas ir ass un zaļš, ar adatām, viņam va-jag maz ūdens. Viņš parasti ir tuksnešos, arī «Mainekraftā» tā ir.» Īpatnējā kāpu un smilšu pludmales ainava tiešām atgādina tuksnesi, un šī līdzība nav tikai šķietama – daudziem piekras-tes augiem piemīt tādas pašas īpašības kā tipiskiem tuksneša augiem. Tāpat kā tuksnesī, arī jūras krastā var augt tikai tie augi, kuri pielāgojušies sausumam, karstumam un vēja nestās smilšu plūsmas ietekmei. Augu klātbūtne ir galvenais stabili-zējošais faktors piekrastes ekosistēmās, un šajā rakstā es ie-pazīstināšu ar kāpu augu adaptīvajām īpašībām.

Jūras piekrastes veids un augu sugas ir cieši saistītas ar ģeo-morfoloģiskajiem, viļņu un plūdmaiņas procesiem. Krastos ar spēcīgiem viļņiem, kur notiek intensīva smilšu pārvietošanās, veidojas smilšu kāpas, bet mierīgākās vietās – piejūras pļavas un mitrāji. Jūras piekraste ir izteikti neviendabīga vide, kur vides faktori strauji mainās laikā un telpā.

Nespeciālistam var šķist, ka jūras piekrastes pludmale un smilšu kāpas ir visai nepiemērota dzīvesvieta augiem. Un tiešām – augu sugu daudzveidība šeit ir visai neliela. It kā loģiski būtu pie-ņemt, ka vides faktoru kombinācija smilšainajos jūras krastos rada nepārtrauktu «stresu» tur augošajiem augiem, taču patie-sībā tas, vai konkrētie apstākļi būs piemēroti vai nepiemēroti, atkarīgs tikai no augu spējas vai nespējas tiem pielāgoties ar adaptīvu fizioloģisko īpašību palīdzību. Citiem vārdiem sakot, auga uzbūvei, fizioloģiskajām un bioķīmiskajām īpašībām jā-būt tādām, kas ļauj efektīvi augt un vairoties neatkarīgi no apstākļu šķietamā «ekstrēmisma». Vietās, kur augšanas ap-stākļi var strauji mainīties, īpašībām jābūt pietiekami plastis-kām (spējīgām mainīties), nodrošinot nepieciešamās izmaiņas un pielāgošanos (2. attēls). Šā iemesla dēļ bez fizioloģiskiem pētījumiem nav iespējams izprast iemeslus, kas ļauj augiem augt jūras krasta biotopos.

KĀ PLUDMALES UN KĀPU AUGI SPĒJ

ĢedertsIeviņš,Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedra

1. attēls. Iespējamais dažādu vides faktoru gradients smilšainajās jūras piekrastēs.

2. attēls. Tikai Baltijas jūras piekrastē sastopamās Lēzela vīrceles (Linaria loeselii) spēj veiksmīgi uzziedēt un ražot sēklas, pat pilnībā apbērtas. Ģ. Ieviņa foto.

DABA16


Plastiskumsunklonalitāte

Ja vides apstākļi piekrastē būtu nemainīgi, tur varētu augt sugas ar vispiemērotākajām īpašībām un tās būtu ģenētiski fiksētas. Taču, tā kā dažādu faktoru intensitāte ir mainīga gan diennakts, gan sezonas laikā, augiem jāspēj pielāgoties atbilstoši apstākļu maiņai. Īpaši būtiski tas ir vietās ar iz-teiktu apstākļu neviendabīgumu, kāda ir arī jūras piekraste. Tāpēc šeit ir daudz sugu, kuras ir plastiskas un var pielāgo-ties mainīgajiem apstākļiem ar mainīgu fizioloģisko īpašību starpniecību. Arī šis plastiskums ir ģenētiski noteikts un iz-paužas kā spēja ieslēgt noteiktu un atšķirīgu gēnu ekspresi-ju dažādu vides faktoru izmaiņu rezultātā, izraisot atšķirīgu formu veidošanos. Viena no interesantākajām izteikti plas-tiskajām sugām ir neļķu dzimtas augs biezlapainā sālsvirza (Honckenya peploides), kas sastopama tikai jūru un okeānu smilšainajā piekrastē (3. attēls).

Visplastiskākie ir tā sauktie klonālie augi, piemēram, dārza zemenes vai vārpata. Tie spēj veidot saistītus, tomēr vairāk vai mazāk patstāvīgus individuālos augus (rametas), izveido-jot vienotu organismu (genetu; 4. attēls). Līdztekus spējai vairoties veģetatīvi, klonālajiem augiem raksturīga t.s. fiziolo-ģiskā integrācija, kas izpaužas kā atsevišķu rametu spēja veikt specializētas funkcijas, tā padarot genetas darbību efektīvā-ku, it īpaši resursu trūkuma apstākļos vai nelabvēlīgu faktoru ietekmē.

Smiltāja grīslis (Carex arenaria) veido ļoti garas (līdz 12 metru) genetas ar atšķirīgām rametām dažādās tās daļās. Vecākajām rametām parasti ir tikai saknenis un saknes, kas uzņem ūdeni un minerālvielas un pārvieto virzienā uz jaunākajām rametām. Vecāko rametu sakneņiem ir arī rezerves barības vielu uzgla-bāšanas funkcija. Vidējā vecuma rametām ir labi attīstītas la-pas ar augstu fotosintēzes spēju, un tās pārvieto organiskos oglekļa savienojumus gan uz vecākajām, gan jaunākajām ra-metām, bet tām parasti nav sakneņa. Jaunākās rametas darbo-jas kā vides apstākļu sensori, «mērot» ūdens un minerālvielu pieejamību un zināmā mērā «izvēloties» augšanas virzienu.

Ļoti daudz jūras piekrastes augu sugu ir klonālas vai arī var uzrādīt klonālas īpašības noteiktos apstākļos. Labs piemērs ir jau pieminētā biezlapainā sālsvirza, kas veido blīvu un kom-paktu krūmu salīdzinoši netraucētos apstākļos, bet pāriet klonālā formā, ja notiek intensīvas smilšu līmeņa izmaiņas (3. attēls). Reizēm klonālās augšanas īpašības piemīt arī augu sugām, kurām to šķietami nav. Šāds piemērs ir retā piekras-tes suga jūrmalas zilpodze (Eryngium maritimum), kas Latvijā sastopama tikai divās vietās – Užavā un Ziemupē. Molekulā-rās ģenētikas pētījumi parāda, ka šo populāciju iekšienē starp individuālajiem augiem ģenētiskās atšķirības tikpat kā nepa-stāv – visi augi ir ģenētiski vienādi, līdzīgi kā vienas gene-tas rametas. Pētījumos noskaidrots, ka daudzgadīgā jūrmalas zilpodze ir sakņu klonālais augs, bet kārtējā gadā izaugušie individuālie augi patiesībā ir atsevišķas rametas, kas veidojas no mietsakņu pumpuriem un katru gadu var izaugt nedaudz citā vietā un dažādā skaitā.

Gaisma,karstumsunsausums

Intensīva gaisma, smilšu substrāta uzkaršana un ūdens trū-kums ir piekrastes kāpām raksturīgas iezīmes, tāpēc nav pār-steidzoši, ka daudziem kāpu augiem izveidojušās pazīmes, kas padara tos līdzīgus tuksneša augiem. Ūdens pieejamība augsnē ir viens no būtiskākajiem vides faktoriem, kas var ie-robežot augu augšanu, taču ekoloģijas pētījumi ir parādījuši, ka sausums nav galvenais faktors, kas ietekmē augu izplatību piekrastes kāpās. Kāpu smilšainajām augsnēm raksturīga aug-sta porainība un slikta ūdens noturēšanas spēja. Kad smilšu virsma uzkarst līdz 45–50 °C, straujā ūdens iztvaikošana iz-raisa nepārtrauktu tā trūkumu. Līdz ar veģetācijas veidošanos

3. attēls. Biezlapainās sālsvirzas fenotipiskais plastiskums: A – salīdzinoši netraucētos apstākļos; B – intensīvas smilšu apbēršanas ietekmē. Ģ. Ieviņa foto.

A

B

4. attēls. Klonālā auga tipiska augšanas forma resursu meklēšanas laikā.

DABA17


organisko vielu daudzums augsnē palielinās un uzlabojas arī ūdens noturēšanas spēja.

Daļa kāpu augu pielāgojumu ir saistīti ar ūdens iegūšanas un ūdens saglabāšanas stratēģijām, kā arī ar aizsardzību pret pārmērīgu gaismu un pārkaršanu. Kāpu augiem bieži ir garas saknes, kas ļauj aizsniegt gruntsūdeni. Jūrmalas zilpodzei sak-nes sniedzas pat piecu sešu metru dziļumā. Daudziem kāpu augiem ir reducētas lapas, kas samazina pārkaršanas iespēju. La-pas bieži ir pārklātas ar vaska slāni – kā jūrmalas zilpodzei – vai blīvi noklātas ar dziedzermatiņiem – kā Gmelina alisei. Tas palīdz atstarot gaismu un novērš pārkaršanu, kā arī samazina ūdens iztvaikošanas intensitāti. Raksturīga iezīme ir arī suku-lentas lapas – kā biezlapainajai sālsvirzai, kālija sālszālei (Sal-sola kali), kodīgajam laimiņam (Sedum acre) –, kas veido ūdens rezerves. Vairākiem augiem, piemēram, kālija sālszālei un jūr-malas zilpodzei, lapas ir ar dzeloņiem.

Apbēršanaarsmiltīm

Augu izplatību jūras piekrastes kāpās visvairāk ietekmē tieši apbēršana ar smiltīm un sālsūdens šļakatas gaisā, taču pēdē-jais faktors Latvijas apstākļos nav visai raksturīgs. Pamanot pludmales zonas kāpu malā lielākus vai mazākus smilšu pau-

guriņus, kuros atrodas augoši augi, cilvēki parasti neiedomā-jas, ka primārā smilšu uzkrāšanās un embrionālo kāpu veido-šanās ir tieši atkarīga no šiem augiem un to spējas pastiprināti augt smilšu ietekmē (5. attēls). Šāda spēja piemīt galvenokārt graudzāļu sugām, kuras var raksturot kā obligāti apberamās sugas. Kā raksturīgākās var minēt smiltāja kāpuniedri (Ammo-phila arenaria) un smiltāja kāpukviesi (Leymus arenarius). Par šo divu sugu pielāgošanās specifiskumu liecina tas, ka tās sasto-pamas tikai jūru un okeāna piekrastē. Pastiprināti augošie augi aiztur jaunas smilšu porcijas, kas veicina tālāku to augšanu un kāpas palielināšanos. Smiltāja kāpuniedres var izturēt smilšu uzkrāšanos ar ātrumu līdz vienam metram gadā. Graudzāļu spēja veiksmīgi izaugt no smilšu apbēruma saistīta ar dzinu-mu pagarināšanos uz jaunu posmu veidošanās un to pastip-rinātas stiepšanās rēķina. Bez tam uzbērtajās smiltīs notiek ātrāka sakneņu attīstība un jaunu dzinumu veidošanās, līdz ar to palielinās arī kopējais fotosintezējošo lapu daudzums.

Tā kā fotosintēzi nodrošinošo auga aktīvo daļu, t.i., lapu, ap-bēršana ar smiltīm būtiski samazina to spēju fotosintezēt un ražot ogļhidrātus, izturība pret apbēršanu ir cieši saistīta ar augšanas nodrošināšanai nepieciešamo auga pazemes daļā uzkrāto rezerves ogļhidrātu daudzumu. Tāpēc augi ar lielāku sakņu masu ir izturīgāki nekā mazāki augi.

Tā sauktās obligāti apberamās sugas ir ne tikai graudzāļu dzim-tā. Ja balandu dzimtas sugas kālija sālszāles (Salsola kali) augus apber ar smiltīm 14 nedēļas, katru nedēļu smilšu slāni paaugsti-not par 12 milimetriem, to virszemes daļas sausā masa palieli-nās divas reizes, salīdzinot ar neapbērtiem augiem.

Salīdzinoši zemas un nelielas embrionālās kāpas var veidot arī biezlapainās sālsvirzas audzes (6. attēls A). Apbēršana veici-na vertikālu sālsvirzas dzinumu attīstību, uz kuriem intensīvi veidojas sānsaknes. Augšanas sezonas beigās šie dzinumi pār-veidojas par sakneņiem ar daudzām adventīvajām saknēm un pumpuriem. Pavasarī no pumpuriem veidojas jaunie dzinumi ar salīdzinoši mazām, blīvi un regulāri izvietotām lapām, kas atvieglo to izaugšanu cauri smilšu slānim (6. attēls B, C).

Stabilākās vietās kāpās – priekškāpās un sekundārajās kā-pās – sastopamās augu sugas, kas nav tipiskas kāpu veidotājas, tomēr spēj pielāgoties mērenai apbēršanai ar smiltīm. Tās ir retās piekrastes sugas Gmelina alise (Alyssum montanum subsp. gmelinii), jūrmalas pērkonamoliņš (Anthyllis maritma) un pūkai-nais plostbārdis (Tragopogon heterospermus). Pētījumos kon-trolētos apstākļos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē noskaidrots, kāda ir šo sugu augu reakcija uz apbēršanu un ar kādu fizioloģisko mehānismu starpniecību tie spēj izaugt no uzbērtā smilšu slāņa.

Pūkainais plostbārdis spēj izaugt no smilšu apbēruma tādēļ, ka pēc apbēršanas tā lapas pie pamatnes intensīvi pagarinās. Izturība pret apbēršanu ir atkarīga no auga vecuma, un tā ir izteikti mazāka dīgstiem un jaunākajiem augiem. Savukārt, apberot ar dažāda biezuma (1, 2, 3 cm) smilšu slāni 36 die-nas vecus augus, to lapu augšanas intensitāte pieaug līdz ar smilšu slāņa palielināšanos (7. attēls A) un to garums pētījuma beigās pēc 48 dienām ir par 9, 22 un 23 % lielāks nekā kon-5. attēls. Embrionālo kāpu veidošanās ar obligāti apberamo graudzāļu

sugu augu palīdzību. Ģ. Ieviņa foto.

DABA18


troles augiem (7. attēls B). Apbērtajiem augiem palielinās arī lapu skaits (par 22, 29 un 31 %), lapu dzīvā masa (par 60, 106 un 138 %) un lapu sausā masa (par 38, 76 un 92%). Savukārt sakņu masa samazinās par 9–28 %, kas liecina, ka apbēršanas ietekmē notiek biomasas pārvietošanās no saknēm uz virszemes daļām.

6. attēls. Embrionālās kāpas veidošanās ar biezlapainās sālsvirzas klonā-lo augu palīdzību (A), sālsvirzas augu morfoloģiskā reakcija uz apbērša-nu (B un C). Ģ. Ieviņa foto.

Pēc apbēršanas ar 4,5 cm biezu smilšu slāni Gmelina alises izaugšana virspusē notiek uz straujas stumbra stiepšanās rē-ķina, un auga virszemes daļas augstums ātri sasniedz to, kāds tas bija pirms apbēršanas (8. attēls A). Apbērtajiem augiem atsevišķo dzinumu skaits ir par 47 % lielāks, lapu skaits – par 37 %, bet lapu masa – par 32 % lielāka nekā neapbērtiem au-giem. Dabiskos apstākļos arī ziemā un rudenī apbērtas Gmeli-na alises spēj aktivēt jaunu dzinumu un sānsakņu veidošanos uz apbērtajiem stumbriem.

Jūrmalas pērkonamoliņa augi uz apbēršanu ar smiltīm reaģē ar pastiprinātu lapu kātu augšanu garumā, kas tiem dod iespēju izaugt smilšu virspusē (8. attēls B). Pat augi, kuriem pēc ap-bēršanas ar smiltīm ārā paliek mazāk par 1 cm lapas (8. attēls C), spēj saglabāt intensīvu fotosintēzes funkciju, un pēc 21 die-nas šīs lapas gandrīz pilnībā atrodas smilšu virspusē (8. attēls D). Atšķirībā no pūkainā plostbārža un Gmelina alises jūrmalas pērkonamoliņa augu virszemes daļu masa pēc apbēršanas ar 4,5 cm biezu smilšu slāni samazinās par 20–25 %, lapu skaits ir mazāks par 48 %, bet sakņu masa nav būtiski atšķirīga.

7. attēls. Eksperimenta kopskats. Pūkainā plostbārža augi, kas 36 dienu vecumā apbērti ar 1, 2 vai 3 cm biezu smilšu slāni un trīs nedēļas au-guši (A – kreisajā pusē neapbērti kontroles augi, Ģ. Ieviņa foto), un lapu augšanas dinamika apbēršanas ietekmē (B).

A

B

C D

Faktori, kas izraisa auga pastiprinātu augšanu pēc tā apbērša-nas ar smiltīm, joprojām nav izzināti. Auga apbērtās daļas ne tikai nonāk tumsā, bet tām arī būtiski samazinās O2 pieeja-mība un palielinās CO2 koncentrācija audos. No otras puses,

A

B C

8. attēls (A, B). Gmelina alise (A) un jūrmalas pērkonamoliņš (B), kas at-tīstījušies apbērtos (pa labi) un neapbērtos (pa kreisi) apstākļos. Ģ. Ieviņa foto.

8. attēls (C, D). Jūrmalas pērkonamoliņš tūlīt pēc apbēršanas (C) un 21 dienu vēlāk (D). K. K. Lejnieces foto.

DABA19


palielinās mitruma un, iespējams, arī minerālvielu daudzums. Kāpās ne mazāk būtiska varētu būt arī temperatūras samazi-nāšanās sakņu zonā pēc apbēršanas. Jāsaprot, ka vides faktori attiecībā uz augu darbojas ne tikai kā resursi, bet arī kā signā-li. Iespējams, ka apbēršanas gadījumā kā signāls augšanas ak-tivācijai darbojas gan tumsa, gan samazinātā gāzu pieejamība. Tāpat kā augu hormons etilēns stimulē applūdušu augu lapu kātu un stumbru stiepšanos, varētu domāt, ka tas piedalās arī ar smiltīm apbērtu augu virszemes daļu augšanas stimulācijā. Sānu pumpuru veidošanās vai miera stāvoklī esošu meristē-mu aktivācija uz saknēm un sakneņiem ir nepieciešama lielas daļas augu augšanas stimulācijai apbērtos apstākļos. Pazemes sānu pumpuri parasti izveidojas iepriekš un atrodas miera stā-voklī, tāpēc to attīstība un jauno dzinumu augšana notiek pēc atbilstošo signālu saņemšanas vai arī līdz tam saņemta signāla darbības pārtraukšanās, kas izbeidz miera stāvokli. Miera stā-vokli uzturošie signāli varētu būt divējādi: vienu ražo dzinu-ma galotnes meristēmas šūnas, un tas ir saistīts ar hormona auksīna uztveršanu, savukārt otrs ir saistīts ar fotosintezējo-šām lapām, pēc ķīmiskās dabas ir šķīstošs ogļhidrāts, un tas darbojas kā hormona giberelīna sintēzes vai darbības negatī-vais regulators. Kad pēc apbēršanas šie attīstību traucējošie signāli auga saknēs vairs netiek saņemti, sākas sānu pumpuru attīstība.

Sānsakņu attīstība pēc auga apbēršanas var notikt gan uz saknēm un sakneņiem, gan apbērtajiem stumbriem. Šīs sak-nes ļauj augam izmantot uzbērtajā smilšu slānī esošās mine-rālvielas un ūdeni, kā arī uzlabo apgādi ar skābekli. Būtiskas īpašības kāpu augu izturībā pret apbēršanu ir arī sakņu zonā esošajai mikorizas sēņu simbiozei un tauriņziežu sugu sim-biozei ar slāpekli fiksējošajām gumiņbaktērijām. Šajā ziņā interesants pētījumu objekts varētu būt gan jūrmalas pērkon-amoliņš, gan jūrmalas dedestiņa (9. attēls, Lathyrus japonicus subsp. maritimus).

Sēklu dīgšana un dīgstu augšana no dažādu dziļumu smilšu slāņa ir vēl viena problēma, ar ko saskaras jūras piekrastes augi. Pretstatā pieaugušo indivīdu izteiktajai spējai izaugt no bieza smilšu slāņa, optimālais smilšu dziļums lielākās daļas kāpu augu sugu sēklu dīgšanai un dīgstu izaugšanai ir tikai 2–6 cm. Maksimālais dziļums, no kāda var izdīgt dažu sugu sēklas, ir 10 cm. Lielākām sēklām ir labāka spēja izdīgt no dziļuma, jo tām ir lielākas augšanai tērējamās barības vielu rezerves. Interesanti, ka svarīgāks ir tieši rezerves vielas satu-rošās endospermas, nevis dīgļa lielums. Apbēršana ar smiltīm var izraisīt sēklu miera periodu, sēklām nonākot t.s. augsnes sēklu bankā.

Smilšuerozija

Smiltis nemitīgi pārvietojas, un to aizpūšanas rezultātā kāpu biotopos notiek arī smilšu slāņa samazināšanās jeb erozija. Augu iespējamā adaptācija erozijas apstākļiem kontrolētos apstākļos nav pētīta, bet ir skaidrs, ka tikai dažas sugas plud-males augstākajās vietās un priekškāpās spēj pārdzīvot sakņu atsegšanos. Galvenā problēma ir spēja noturēties smiltīs un izturēt sausuma stresu, saglabājot pietiekami daudz mitru-ma sakņu zonā. Labs piemērs atkal ir biezlapainā sālsvirza, kuras rametu intensīvā saistība ar sakneņu palīdzību spēj nodrošināt nepieciešamās īpašības izdzīvošanai smilšu ero-zijas apstākļos (10. attēls).

9. attēls. Jūrmalas dedestiņa bieži sastopama embrionālajās un primā-rajās kāpās ar intensīvu smilšu uzkrāšanos. Ģ. Ieviņa foto.

10. attēls. Biezlapainās sālsvirzas geneta pēc smilšu erozijas. Ģ. Ieviņa foto.

Raksts sagatavots ar daļēju valsts pētījumu programmas «Latvijas ekosistēmas vērtība un tās dinamika klimata ietekmē (EVIDEnT)» atbalstu. Rakstā izmantoti rezultāti no LU Bioloģijas fakultātes stu-dentes Kristīnes Kristas Lejnieces bakalaura darba.

20VĀRDS


Laikā, kad piedzima Krišs Melderis, galvenos meža saimnie-cības pārzinātājus godāja par mežkungiem un tiem bija liels respekts vietējā sabiedrībā. Nav daudz ziņu par zēna vecākiem un citiem tuviniekiem, zināms vien tas, ka viņa šūpulis kārts tā laika Kurzemes guberņas Tukuma apriņķa Jaunpils draudzē, kur tēvam piederēja Ģērmaņu mājas toreizējā Bikstu pagastā (tagad Remtes teritorija). Ierakstos, kas izdarīti 1880. gada sā-kumā Jaunpils draudzes grāmatā, tiešām atrodams apliecinā-jums, ka februārī Ģērmaņu māju saimnieks Fridrihs un viņa sieva Karlīne pieteikuši puikas Kriša piedzimšanu un aprīlī no-tikušas kristības, taču turpat blakus – pēc rokraksta spriežot, jau krietni vēlāk, jo skaidrā latviešu valodā – izdarīts vēl kāds ieraksts: «Ar Rīgas apgabaltiesas 3. civilnodaļas 1925. gada 3. februāra lēmumu apstiprināta Kriša, Fridriha dēla, Melde-ra adopcija no Jāņa, Jāņa dēla, Priedes, atstājot adoptējamam uzvārdu Melderis.» Opā! Kāpēc tēvocis adoptējis viņu 45 gadu vecumā? Droši vien tāpēc, ka Krišu aizvien skaudrāk mocīja nedziedināmā kaite un vajadzēja aizbildni, kurš par viņu pa-rūpētos, ja notiktu visļaunākais.

Krievumežkopībasskola

Izcili pabeidzis Jelgavas reālskolu, 1903. gadā talantīgais Krišs iestājās Pēterburgas Meža institūtā. Latvijā tolaik par augsti skolotu mežu speciālistu izmācīties nevarēja. Atlika vai nu

Krievija, vai Vācija, bet, tā kā te valdīja krievu likumi, loģis-kāk bija studēt Pēterburgā. 1908. gadā Krišs ieguva t.s. mācīta mežkopja kvalifikāciju. Viņš bija slavenā profesora Georgija Fjodoroviča Morozova mīļots audzēknis, jo ar izpratni uztvē-

Viņšaizgājanodzīvestikklusi,kāaizietnokaltiskoks,–nomiravisuaizmirstsunvientuļš,kautlabajoslaikoskādraugu,

tānelabvēļuviņambijagana.Vairākganlaikamtopēdējo,joļaudisparastineciešgalēji

principiālosunpāripārmērutaisnīgos.Tos,kurituraspretvējuunneliecas,kadcitikrīt.

Tos,kurineņemvērāaugstākstāvošuierēdņusevpiešķirtāsprivilēģijasunuzskata,

kavisiirvienlīdzīgipašulielāko–Dievaundabas–likumupriekšā.

AR MĪLESTĪBU UN TĪRU SIRDSAPZIŅU

Mācīts mežkopis

KRIŠS MELDERIS (1880–1942)

IngunaBauere,AnitraTooma

Saglabājusies ļoti interesanta fotogrāfija, kuras paraksts vēsta, ka tajā redzams «K. Melderis kopā ar radinieku Jāni Priedi – grāfa Mēdema kam-barjunkuru». Radinieks? Vai viņš deva naudu Kriša studijām prestižajā Pēterpils Meža institūtā? Atbalstīja dzīves vissmagākajos posmos?

21VĀRDS


ra mežu zinātnieka izstrādāto mācību par meža tipoloģiju. Saprata, ka mežs ir ne tikai koki, bet visu augu un dzīvnieku sugu kopums. Līdzīgi kā Meldera idejas Latvijā aizslaucīja jau-nie laiki, tā arī Morozovu Krievijā pēc revolūcijas neatzina so-ciālisma stutētāji, kas viņa izstrādāto meža tipoloģiju kritizēja kā jaunajai iekārtai kaitīgu.

Taču laikā, kad Melderis studēja Pēterburgā, profesors Morozovs bija vadošais mežzinātnieks, un Krišs droši izvēlējās meža pēt-nieka dzīves ceļu, jau augstskolas laikā sākot pētīt Baltijas mežu tipoloģiju un īves augšanas apstākļus. Līdz 1911. gadam viņš pa-dziļināja zināšanas Vispārējās mežkopības un entomoloģijas katedrā un no 1914. gada kopā ar entomologu V. Jacentkov-ski un Rucavas mežu revidentu J. Gvaitu pētīja bīstamo meža kaitēkli egļu mūķeni Kurzemē un Lietuvā. Jacentkovskis bija pārliecināts, ka šo bīstamo kukaiņu izplatību var ierobežot ar tolaik iecienītajiem līmes gredzeniem, Melderis šo metodi ap-šaubīja, bet Gvaitam nebija cieša viedokļa – viņš abus pārējos uzklausīja kā šķīrējtiesnesis. Trīs gadus Melderis nodarbojās ar pētniecību, bet savu pētījumu nepaguva publicēt – sākās revolūcija. Pēc 20 gadiem – 1937. gadā – Krišs to publicēja «Lauksaimniecības Mēnešrakstā», un tagad ikviens ar šo pē-tījumu var iepazīties NBD digitalizētajā bibliotēkā «Periodi-ka.lv». Tā kā egļu mūķene palaikam nograuž plikas egles arī

mūsdienās, iesaku palasīt. Ļoti interesanta lasāmviela, jo Krišs Melderis ir ne tikai vērīgs un loģisks pētnieks, bet arī labs rakstnieks. Laikā, kad K. Melderis pētīja egļu mūķenes, viņš strādāja arī par mežzini Podolijas guberņā, kas tagad ir Vinni-cas apgabals Ukrainā. Apprecējās, un 1916. gadā Jekaterino-slavā (Dņepropetrovska, tagad Dņipro) viņa sieva Emma laida pasaulē meitiņu Elzu. Vēl daži gadi toreizējā Dienvidkrievijā, un Latvijas valsts savu talantīgo dēlu aicināja mājās.

KRIŠSMELDERIS

Dzimis 1880. gada 19. februārī.

Beidzis Bikstu pamatskolu; 1902. gadā – Jelgavas reālskolu.

1903. gada rudenī iestājas Pēterburgas Meža institūtā, kuru absolvē 1908. gada decembrī, iegūstot mācīta mež-kopja kvalifikāciju.

No 1908. līdz 1911. gadam Vispārējās mežkopības un ento-moloģijas katedrā gatavojas zinātniskajai darbībai kā aug-stākās šķiras stipendiāts.

Līdz 1914. gadam pieskaitīts Pēterburgas Meža departa-mentam kā jaunākais rezerves mežzinis, bet faktiski kopā ar entomologu V. Jacentkovski un meža revidentu J. Gvaitu pēta bīstamo meža kaitēkli mūķeni Kurzemē un Lietuvā.

No 1914. līdz 1921. gadam strādā par mežzini Ogopoles valsts mežniecībā Podolijas guberņā (tagad Vinnicas apga-bals Ukrainā).

1921. gada oktobrī ievēlēts par Latvijas Augstskolas (tagad Latvijas Universitāte) Lauksaimniecības fakultātes mežko-pības un meža botānikas docentu.

1922. gadā kļūst par Mežu departamenta direktoru.

1925. gadā tiek padzīts no Latvijas Universitātes.

1928. gadā zaudē Mežu departamenta direktora amatu un tiek iecelts par Meža pētīšanas stacijas vadītāju.

1932. gadā pirmo reizi tiek izdota K. Meldera grāmata «Meža vakari».

1933. gadā izdota filozofiska satura grāmata «Miers un lai-me».

1934. gadā slimības dēļ pamet Meža pētīšanas stacijas va-dītāja amatu un aiziet pensijā.

1939. gadā iznāk grāmata «Mācība par mežu». K. Melderis ir arī vairāk nekā 50 ievērojamu ar meža zinātni saistītu publikāciju autors.

1940. gada decembrī tiek ievēlēts par Jelgavas Lauksaim-niecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes Goda dok-toru.

1942. gada 17. februārī pēc ilgas un ļoti smagas slimības mirst; apglabāts I Meža kapos Rīgā.

Ģimene: sieva Emma, meita Elza, mazmeita Silvija Anna.

Uzbūvētsistēmunojauna

Nupat ir nodibināta Latvijas Republika, likvidētas visas muižu privilēģijas, un baronu īpašumus, arī mežus, pārņēma valsts.

Krišs Melderis ar sievu Emmu un meitu Elzu 1924. gada 25. augustā.

22VĀRDS


Savulaik meži piederēja tikai kronim un muižniekiem, zem-nieki tur nedrīkstēja uzturēties, tādēļ visi likumi – arī tie, kas attiecās uz mežiem, – bija rakstīti krievu un vācu valodā. Nu šos likumus vajadzēja pat nevis iztulkot latviski, bet rakstīt no jauna, jo bija jāveido jauna mežu apsaimniekošanas sistēma: tika dibinātas virsmežniecības un tām pakļautās mežniecības. 1919. gada februārī tika nodibināts Mežu departaments, kas pārņēma muižu mežus, un līdz 1920. gada nogalei darbinie-ki bija tikuši ar šiem darbiem puslīdz galā. Taču izglītotākie meža speciālisti nedzīvoja savā zemē, jo līdz šim latviešus augstos mežkungu amatos nelika.

Pirmie gadi pēc Latvijas valsts nodibināšanas bija diezgan lielu juku laiks, un Kriša Meldera meklēšana Krievijas plašu-mos, lai aicinātu viņu kļūt par augstskolas pasniedzēju, nebūt nebija vienkārša. LLU profesors Kaspars Vārtukapteinis, kurš interesējies par Kriša Meldera biogrāfiju, raksta: «1920. gada

3. novembrī, laikā, kad pie Lauksaimniecības fakultātes tika organizēta Mežkopības nodaļa, fakultāte informēja rektoru, ka jau iepriekšējā gadā tā par K. Melderi ziņojusi Ārlietu mi-nistrijai, bet pagaidām bez rezultātiem. 1921. gada 21. jūlijā prorektors P. Nomalis ziņoja LA Organizācijas padomei, ka «saņemtas ziņas par inženieri Āboliņu un mācītu mežkopi Melderi, ka tie netiek pāri robežām un atrodas ļoti grūtos apstākļos. Padome pilnvaro Nomaļa kungu spert visus soļus, lai izgādātu minētiem mācību spēkiem vajadzīgos dokumen-tus, un uzdod Reevakuācijas komisijai darīt visu, izlietojot arī viņu rīcībā esošos līdzekļus, lai paātrinātu Meldera un Āboli-ņa pārbraukšanu.»» Jau 1921. gada oktobrī Krišs Melderis tika ievēlēts par Latvijas Augstskolas (tagad Latvijas Universitāte) Lauksaimniecības fakultātes mežkopības un meža botānikas docentu. 1922. gadā viņu iecēla par Mežu departamenta di-rektoru. Krišs ar milzu aizrautību metās būvēt Latvijas mežu uzraudzības sistēmu no jauna. Vajadzēja ne tikai jaunus liku-mus un jaunus, progresīvus meža darbiniekus, jaunizveidotās valsts iedzīvotāji bija jānodrošina arī ar kokmateriāliem.

Šajā laikā Latvijas valsts tika būvēta no pašiem pamatiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – kara laikā bija nopostītas dau-dzas mājas, dibinājās jaunsaimniecības, un visur vajadzēja

Krišs Melderis (pirmajā rindā ceturtais no kreisās) Cīravas Meža skolas apmeklējuma laikā.

Krišs Melderis medībās kopā ar pirmo Latvijas Republikas prezidentu Jāni Čaksti.

Meldera lāpsta. Ar šo rīku meža augsnē iespiež vadziņu, kas A pusē ir 3 cm, B pusē 1 cm dziļa. Atkarībā no laikapstākļiem izdīgst vai nu sekli vai dziļāk iesētās sēkliņas.

23VĀRDS


kokmateriālus. Tajos laikos būvmateriāli daudziem pienācās par velti vai par samazinātu vērtību, tāpēc zēla un plauka kukuļdošana, pārpirkšana. Lai apmierinātu visas vajadzības, nācās izcirst cirsmas 10–20 gadus uz priekšu. Protams, ka Melderim bija grūti tikt galā ar šo pēcrevolūcijas alkatību, bija jābūt stingram un nelokāmam, jācīnās ar «draugu būšanām». Un kuram gan patīk tādi urķi?

Kā visu paspēt? Kā nepieļaut kļūdas? Kā noturēt rāmjos cilvē-ku alkatību? Labāk par visu Krišs pazina meža dabu, vissliktāk, kā tagad izrādās, – cilvēkus. Taču viņam tā patika salīdzināt mežu ar cilvēku sabiedrību: «Mežam, tāpat kā cilvēkam, va-ras nekad nav par daudz. Aleksandrs Lielais, Romas ķeizari, Napoleons gribēja iekarot visu pasauli, mežs grib to pašu. Mežs traucas iesēsties katrā daudzmaz piemērotā vietiņā. Šīs tieksmes pēc jaunām zemēm mežam nekad neatslābst, un, ja cilvēkus no Latvijas aizvāktu, pēc 100 gadiem tā būtu vien-laidus mūžamežs. Mežs ir dzīvs organisms, un visu šo lielo, komplicēto mehānismu pārzina un vada kāds gudrības centrs, kas gādā par to, lai visu sastāvdaļu sadarbībā būtu lietderība un saskaņotība un lai organisms vienmēr būtu dzīvei spējīgs un stiprs.» («Meža vakari»)

Vienampiemineklis,otram–aizmirstība

Melderis bija studentu iemīļots docents, jo viņa lekcijas bija loģiskas, spožiem salīdzinājumiem bagātas. Topošajiem latvju mežkopjiem viņš gribēja nodot visu to labāko, ko bija apguvis izcilā profesora Morozova vadībā. Taču skaudība un ķildas labi uzsāktos meža nozares jaunbūves darbus pavisam drīz apstā-dināja. Jau 1924. gadā izcēlās pamatīgs skandāls ap Vecauces pils parku. Grāfa Medema īpašumos atradās LU mācību saim-niecība, kur Melderis bija mācību mežniecības vadītājs. Vien-laikus viņš bija arī visaugstākajā amatā – Mežu departamenta vadītājs. Vēl zīmīgi, ka grāfa Medema kambarsulainis bija Mel-dera tēvocis Jānis Priede, Kriša vistuvākais cilvēks. Tātad pils parku Krišs labi pazina jau sen un saniknojās, konstatējis, ka mācību saimniecības vadītājs profesors Jānis Bergs jau gadiem ilgi pieļāvis koku izciršanu parkā. Tad vēl baumas, ka Bergs solījis čigānam Jaņķelim Kleinam notirgot sarkano skābaržu aleju, ja vien tas būtu ar mieru maksāt 10 tūkstošu rubļu par asi. Ko darīt? Jau 1924. gadā parkam steidzami tika izkārtots valsts aizsargājamā parka statuss. Bet augstskolā izcēlās tra-cis: Bergs liedzās, ka darījis ko peļamu, Melderis atteicās at-vainoties, jo uzskatīja, ka parks ir izpostīts. Cīkstējās ilgi.

LU padome lēma, ka spītīgajam docentam jāpamet darbs augstskolā. Studenti rīkoja mītiņus Meldera aizstāvībai, iz-glītības ministrs Arvīds Kalniņš (slavenās grāmatas «Mednie-cība» autors un īsts mežu mīļotājs) atteicās parakstīt lēmu-mu un risināja konfidenciālas sarunas ar rektoru. Bet nekas nebija glābjams: A. Kalniņš parakstīja papīru, kur piekrīt, ka Krišam Melderim no 1925. gada 25. novembra ir liegts mācīt studentus. Iemīļota darba zaudējums nav viegli pārdzīvojams. Diemžēl konflikts ar to nebeidzās, jo principiālais Melderis nepadevās, meklēja taisnību Senātā, algoja advokātu, rakstīja vēstules rektoram. Tautā tādus kā Krišs sauc par skabargu pēc-pusē, un – ai, cik grūti ar viņiem atrast izlīguma pilnu vienoša-nos! Par to, cik daudz nervu šūnu, tiesas darbiem turpinoties,

pazaudēja pats konflikta rosinātājs, mēs varam tikai nojaust. Šeit vērts piebilst, ka faktiski lieta beidzās tikai 1930. gadā, kad Latvijas Senāts izglītības ministram rakstīja rīkojumu, ka, tā kā viss noticis pareizi, Meldera pilnvarnieka sūdzības no-raidāmas kā nedibinātas un atstājamas bez ievērības. Punkts! Tagad Vecauces pils parkā varam aplūkot pieminekli profesoram Jānim Bergam, bet Kriša Meldera kapa vietu meža vēstures pēt-nieki Meža kapos atrada kā adatu siena kaudzē. Līdz 90. gadiem nebija neviena, kurš zinātu, kur īsti viņš apglabāts.

Slimībasaliecragā

Lasot par Behtereva sindromu – reto slimību, kas Krišu pama-zām salieca ragā, – pamanīju, ka šo kaiti, kā jau visas, kas mūsos snauž, gaidot piemērotu brīdi, saasina stress un pārdzīvojumi. Varbūt jau tad Kriša veselība sašķobījās tik ļoti, ka tēvocis Jānis Priede nolēma viņu adoptēt, lai varētu gādāt par māsas dēla ārstēšanu? Krišs rakstīja: «Vairākus gadus tiku ārstējies pie dau-dziem Rīgas slavenākajiem ārstiem. Slimības sākumā arī diag-nozes uzstādīšanā nebija vienprātības ārstu starpā, tomēr vēlāk vairums vienojās par Morbus Bechterevi, spondylitis ossificans. Tas nozīmēja, ka neesmu glābjams: man bija pamazām jāpārvēršas par sālsstabu. Ka ārstēšana vajadzīga, šinī ziņā ārsti tomēr bija vienisprātis. Ja arī nepanākšot izārstēšanu, tad vismaz atvieg-lošot manu stāvokli un mūžu pagarināšot.» Skaidrs, ka pie tik retas slimības tika izmēģināti daždažādi paņēmieni tās ārstē-šanai, jo neviens skaidri nezināja, kas palīdzēs. Tas pacientu noveda pie galēja izmisuma, kura rezultātā viņš atteicās no dakterēšanās vispār, līdz laimīgs gadījums viņu saveda kopā ar ievērojamo ārstu Fēliksu Lūkinu. «Es kļuvu viņa pacients, par kādu paliku līdz viņa nāves dienai. Un notika brīnums: es sāku lēnām, bet konsekventi laboties. Atguvu cerību, un dzīve kļuva panesama.» F. Lūkins nomira 1934. gada pavasarī, un šajā gadā arī Kriša slimība saasinājās tik ļoti, ka strādāt vairs nebija iespē-jams. Līdz Kriša nāves dienai bija atlikuši astoņi gadi, no kuriem lielu daļu viņš pavadīja, piekalts gultai un pilnībā atkarīgs no kopējas žēlastības.

Izcilā mežu zinātnieka aiziešana mūžībā notika ļoti klusi. Nekā no slavas, nekā no apbrīnas. Goda doktora nosaukumu Melderis saņēma pāris gadu pirms nāves, un to viņam, jau nekustīgam, 1940. gada 21. decembrī klusi un neuzkrītoši pasniedza Priedainē. Kad Melderis izdzisa, avīzē «Tēvija» pa-rādījās tikai pieci nekrologi. Bija kara laiks, un bēres notika bez jebkāda pompa – tajās piedalījās tikai ģimenes locekļi un kopēja. Apbedījuma vieta I Meža kapos pamazām aizau-ga, un ilgi neviens nezināja, kur tā atrodama. Tagad kapiņš ir sakopts, 1993. gadā meža vēstures pētnieki tur uzstādīja pie-minekli, un tā atklāšanā piedalījās arī Kriša meita Elza, kura ieradās Rīgā no ASV.

Nograužlīdzkaulam

Meža vēstures pētniecei Aijai Zviedrei ir savs viedoklis par to, kāpēc ievērojamajam latviešu zinātniekam un daudzu mežinieku atzītajai autoritātei Krišam Melderim, kurš bija paveicis nenovēr-tējamu darbu nozares sakārtošanā, atradās tik maz atbalstītāju viņa grūtajās dienās. Tuvākie cilvēki – sieva un meita – dzīvo-ja Rīgā, bet Melderis nevēlējās pamest Priedaini – klusu vietu

24VĀRDS


meža tuvumā. Kas attiecas uz draugiem, tādu Melderim tikpat kā nebija. Pirmkārt, tāpēc, ka, ticis augstā činā, viņš neiecēla amatos savus Pēterburgas studiju biedrus, kuri to būtu vēlē-jušies, – lepns, tātad neuzpērkams un nepielūdzams. «Labu vārdu par Melderi viņi nepateica, jo jutās aizvainoti,» – tā Zviedres kundze par zinātnieka studiju laika līdzgaitniekiem. Otrkārt, viņš bija ārkārtīgi taisnīgs, necieta nedz lieku brāļoša-nos, nedz kukuļošanu, nedz amatu piešķiršanu «pa draugam», kas visos laikos bijis modē. Un – ko tur slēpt? – Melderis bijis arī neiecietīgs (iespējams, savu darīja slimība), stingri uzstāja uz savu taisnību, tāpēc ātri iemantoja ienaidniekus. Ja radās aizdomas, ka mežkopis rīkojies negodīgi, piemēram, zemnie-ciņi tam kaut ko ārpus kārtas maksājuši vai tamlīdzīgi, ātri vien pārcēla darbā no viena Latvijas gala uz otru. Viņš gribēja, lai mežkopjiem ir stāja, lai viņi augstu tur mundiera godu, uzskatīja, ka mežkungam pagastā jākalpo par priekšzīmi. Ja manīja, ka tā nav, kļuva negants. Vienādi izturējās pret visiem, neņemot vērā, kāds kuram amats. Reiz pat Valsts prezidentu Čaksti sodījis par to, ka šāvis uz zvēru, kurš atra-dies pārāk tālu! Principialitāte ir uzteicama, bet reti kurš to pacieš bez aizvainojuma. Mūža otrajā pusē, jau smagās sli-mības skarts, Mežu departamenta priekšnieks vairs nevarēja izkāpt no mašīnas, lai sasveicinātos ar mežsargu, tādēļ bieži tika uzskatīts par augstprātīgu, kas nemaz tā nebija. Bet vai katram taisnosies?

Neatkarīgās Latvijas laika prese, tāpat kā tas notiek mūsdie-nās, nežēlastībā kritušos ātri vien nograuza līdz baltam kau-lam. Kādi tik raksti neparādījās pēc tam, kad Melderi nometa no Mežu departamenta direktora amata! Kā priecājās viņa ie-naidnieki! Laikraksts «Meža Dzīve» 1928. gada septembrī pub-licēja ziņu «Direktors Melderis atlaists», kas izklausījās gan-drīz pēc gavilēm, sak, atsvabināts «kā amatam nepiemērots», jo esot kavējis palīdzību ūdens plūdu posta piemeklētiem lauksaimniekiem un izdarījis daudz pārestību sev padotiem ierēdņiem. «Kabineta lēmums uzņemts ar gandarījumu,» ziņo preses izdevums. Guļošos nesit? Ai, kā sit! Un kā vēl! Laik-rakstam «Jaunākās Ziņas» jau pāris mēnešus pirms atlaišanas Melderis nav slēpis, ka zina – par viņa aiziešanu no amata tiek slēgtas derības, un summas esot augstas. 1928. gada oktob-rī «Meža Dzīve» steidza publicēt rakstu «Nodarītās pārestības izlabos», kurā pausts, ka «mežu darbinieku centrālās valdes loceklis Rumba, kurš enerģiskās uzstāšanās dēļ pret nevaino-jamu viņam padotu mežsargu atlaišanu tika pārcelts no Inču-kalna uz attālāko Kurzemes stūri – Alšvangas virsmežniecību, tagad ar jauna resora vadītāja rīkojumu pārcelts atpakaļ. [..] Drīzā laikā paredzama arī pārējo komisijas lēmumu izvešana dzīvē, ar ko būs dots gandarījums netaisni cietušiem, kā arī at-celti tie nelikumīgie rīkojumi, kādi bija vispār vērsti pret mežu darbiniekiem.» Netaisni cietušiem? Zviedres kundze uzskata: «Nekas, ko Melderis pasāka, nebija bez iemesla. Protams, ka «cietušajiem» viņa rīcība nepatika. Melderis sapņoja, ka meža darbinieki, ejot gar Brīvības pieminekli, varētu salutēt. Pro-tams, ka citi šo ideju neatbalstīja, bet tas par šo cilvēku un viņa nostāju izsaka ļoti daudz.»

Krišs cieta ne tikai no kolēģu nievām, bet arī skaudrām mugu-ras sāpēm, kas visniknākās kļuva naktīs. Glābiņu viņš meklēja dievbijībā, kaut baznīcā kāju nav spēris. Viņš lasīja filozofis-

kas grāmatas un visbeidzot 1933. gadā uzrakstīja arī savu – «Miers un laime». Šo grāmatu, tāpat kā «Meža vakarus», Kriša Meldera 130. jubilejas gadā izdeva apgāds «Divpadsmit», un tā joprojām ir nopērkama.

«Tie, kam dzīve visgrūtākā, nesteidzas. Steidzas tie, kam die-nišķās maizes papilnam, bet tiem nepietiek, gribas aizvien vairāk: bagātību, augstus amatus, labus veikalus, spožu stā-vokli sabiedrībā, slavu, varu utt.» («Miers un laime») To raksta cilvēks, kuram nekā vairs nav, kurš piekalts gultai un pa logu redz vien priežu mežu. Dažus gadus viņam vēl deva iespēju vadīt nupat izveidoto Meža pētīšanas staciju, bet neciešamās sāpes un mugurkaula skriemeļu saaugšana liedza jelkādas darbspējas. Piecdesmit četru gadu vecumā bija skaidrs: visam jāmet miers!

Kasvīrietipaceļdebesīs?

Par Kriša Meldera ģimenes dzīvi zināms ļoti maz. Viņa sieva Emma, spriežot pēc dzimtas koka sastādītāju sniegtajiem da-tiem, bijusi septiņpadsmit gadus jaunāka par vīru. Saka – kāds katliņš, tāds vāciņš. Kā Emma sadzīvoja ar tik principiālu cil-vēku, kāds bija Krišs? Par to ziņu nav. Iespējams, savu dzīves-biedreni Krišs satika laikā, kad Kurzemē pētīja egļu mūķenes. Abu vienīgā meita Elza dzimusi 1916. gadā Krievijas pilsētā Jekaterinoslavā, tagad – Dņipro, vēlāk salaulājusies ar Sigurdu Rudzīti, Kārļa Ulmaņa valsts sekretāra Dāvida Rudzīša dēlu, nodzīvojusi garu mūžu un mirusi 1996. gadā Kalamazū ASV. Jaunībā Elza vasarās esot bieži braukusi uz tēva dzimtajām mājām Ģērmaņiem. Aijai Zviedrei 1993. gadā viņa par tēvu stāsta: «Tēvam bija dzelzs raksturs. Pirmajā vietā viņam bija paša pārliecība. Nekad nepacēla balsi, bet, ko teica, tas bija likums. Arī slimības laikā viņš nebija īgns. Viņš bija muzikāls, ar labu baritonu, pats spēlēja klavieres, mīlēja dziedāt Dieva dziesmas. Vismīļākā dziesma viņam bija «Pie rokas ņem un vadi».» Kad Krišs jau bija miris, 1944. gadā Elza kopā ar vīru, bērnu un māti devās uz Vāciju, pēc tam emigrēja uz ASV. El-zas meita Silvija Anna, Kriša mazmeitiņa, dzimusi 1940. gadā, tātad vectēvs viņu vēl satika, tikai diemžēl jau ļoti slims un nevarīgs.

«Pie rokas ņem un vadi, Kungs, mani pats, Līdz beigsies mūža gadi un gaišs būs skats! Ne soli es bez Tevis iet negribu! Ņem mani līdz’ pie sevis, kur iesi Tu!»

Mūža pēdējos gadus Krišs Melderis pavadīja Priedainē, Lielajā prospektā 18, kur nelielā mājiņā īrēja pieticīgu dzīvokli. Rīgas dzīve viņu nevilināja. Slimība Krišu pārsteidza pašos spēka ga-dos, un daktera Lūkina sētās cerības par veiksmīgu atveseļoša-nos pēc ārsta nāves izgaisa vējā. Meita jau bija pieaugusi jauna-va, kurai jāmācās, jābauda dzīve un galu galā jāmeklē pēc vīra, nevis jāsēž blakus slimam tēvam, sieva – vēl gana jauna, lai arī atteiktos no nedziedināmi slimā vīra apkopšanas, tādēļ Krišam tika noalgota kopēja – Minna Jaunzeme, kura palika uzticams draugs, līdzgaitniece un sabiedrotā līdz viņa pēdējam dzīves brī-dim. Laime nelaimē – arī tā mēdz notikt. Kaut arī visu pamests un ļoti vientuļš, Krišs Melderis nebija viens, kad kaulainā gatavo-jās pēdējam cirtienam, – ģimene bija pilsētā, bet Minna līdzās.

nevar būt pa ceļam ar cilvēku, kurš uzskata, ka «kailcirtes nav labas, jo mēs te izgriežam no meža dzīvā ķermeņa lielu gaba-lu miesas vienā paņēmienā. Atlikušais mežs slimos, strutos un var aiziet bojā.» Ja Krišs Melderis dzīvotu mūsdienās, vienīgie domubiedri viņam droši vien būtu Pasaules Dabas fondā un Latvijas Dabas fondā, kā arī Vides aizsardzības klubā. Mežu nozarē diez vai viņam būtu vieta. Melderis bija pārliecināts, ka mežs ir ļoti jāmīl: «Ja ir mīlestība, zināšanas nāks pašas no sevis. Mīlestība uz mežu (ne baļķi!) ir galvenā mežkopības zināšana.»

«Brīnišķīgs dzīvs organisms, tautu materiālās labklājības pa-mats, varens faktors dabas saimniecībā, īsta daiļuma paraugs, svētuma pirmavots, spirdzinātājs un mierinātājs grūtos brī-žos, ideālās valsts un augstāko tikumu atspulgs, Visvarenā gudrības un slavas izteicējs – tas ir mežs!» ar šādiem vārdiem beidzas Kriša Meldera grāmata «Meža vakari». Zinot, kāds bija mācītā mežkopja mūžs un sūrais liktenis, saprotu, ka šie nav naivas labticības pildīti vārdi, ko jūsmīgi varētu uzrakstīt ro-mantiķis ar filologa izglītību. Te katrs vārds ir skaudras dzīves pieredzes caurausts. Tos rakstījis cilvēks, kurš mežu izjuta kā savu tuvinieku.

25VĀRDS


Tuvinieksmežam

Ne visi talantīgie cilvēki ir jauki un sabiedriski, bet tādam ģē-nijam kā Krišs Melderis nebija laika gaidīt, kad pārējie izpratīs viņa reformu pareizību. Jau kopš jaunības viņš cieta no mugu-ras sāpēm, bet jebkura slimība steidzina cilvēku – ir jāpagūst izdarīt to, ko liktenis lēmis, daudz ātrāk. Krišs no amatiem aizgāja, kad bija sakārtojis Latvijas mežsaimniecību, un viņa pēcnācējam Jānim Ozolam atlika vien nesabojāt izcīnīto un turpināt vēl labāk. Meldera redakcijā no 1925. līdz 1929. ga-dam iznāca astoņas mācību grāmatas: «Zemes mācība», «Meža botānika», «Mežzinība», «Mežkopība», «Meža taksācija un ierī-cība», «Mežu izmantošana», «Mežu politika», kā arī «Mednie-cība». Krišs Melderis uzskatīja, ka visspēcīgākās audzes var atjaunot, mežu traucējot minimāli, proti, sējot, nevis stādot. Viņš izgudroja ģeniāli vienkāršu rīku, ar ko zemē iespiest vadziņu, jeb tā saukto Meldera lāpstu, kas vienā galā ir centi-metru, bet otrā – trīs centimetrus dziļa. Izdīgst tās sēkliņas, kurām sagadās vispiemērotākie apstākļi.

Tagad, kad visi aizvainotie ir turpat, kur Krišs Melderis, palū-kosim, vai viņš ir mūsu nacionālā bagātība. Vecie mežkopji, nenoplicinošās mežsaimniecības piekritēji un zaļie aktīvisti noteikti būs ar mani vienisprātis: ir! Ne velti 1990. gadā 41 no 50 mežu darbiniekiem aptaujā atzina Krišu Melderi par pirms-kara neatkarīgās Latvijas ievērojamāko mežkopi. Kailciršu piekritēji un forvarderu kredītjūgā esošie smīnēs: nē, mums

Krišs Melderis ar kopēju Minnu Jaunzemi.

Pateicamies Meža attīstības fondam, Aijai Zviedrei, Arinai un Gais-mai Koliginām, Kasparam Vārtukapteinim un LNB digitālajai bib-liotēkai «Periodika.lv» par atbalstu raksta tapšanā!

Kriša Meldera meita Elza Rudzīte 1996. gada augustā atbrauca no ASV, lai piedalītos sava tēva pieminekļa atklāšanā Meža kapos Rīgā. No labās: Gaisma Koligina (māsas Augustes mazmeita) ar meitu Arinu un Kriša meita Elza (zilajā žaketē).Uzticamā kopēja Minna Jaunzeme izteica vēlēšanos tikt apglabātai līdzās Krišam. Mistiska sagadīšanās – viņa nomira tajā pašā gadā, kad Meldera kundze, proti, 1978. gadā, un viņas vēlēšanās tika izpildīta. Arī Emmas Mel-deres pelnu urna atgriezās dzimtenē un tika apglabāta līdzās vīra pīšļiem.

«Senos laikos cilvēki ticēja, ka mežos un kokos dzīvo dažā-das pārdabiskas būtnes – dievi, gari, mežamātes –, ka koki sarunājas savā starpā, redz, dzird, jūt, t.i., kokiem piemīt saprātīgas dzīvas būtnes īpašības. Modernie zinātnieki visu izskaidro ar ķīmiskiem un fizioloģiskiem procesiem. Šķiet, katrs zinātnieks nojauš, ka ar ķīmiju un fizioloģiju vien ir par maz un augošā kokā darbojas kāds augstāks saprāts, kas vienmēr nomodā par koka likteni un gudri pārzina un vada organisma svarīgākās norises.»

«Meža vakari»

DABA26


Reiz Ivars Vīks stāstīja, ka vārds «Daugava» salikts no diviem vārdiem, proti, daug+ava, kas nozīmē ‘daudz ūdens’. Jā, ūdens ir daudz – Daugavas ba-seins aizņem vairāk nekā trešo daļu Latvijas te-ritorijas! Tomēr, lai iepazītu Daugavu un sajustu tās nozīmību, jāskatās plašāk.

Reiz vakarā piestājām Naujenes pagasta Slu-tišķu sādžā. Tāds klusums un vienmērīgs Dau-gavas plūdums, kas saplūda harmonijā ar visu pasauli! Daugava iegūla atmiņā kā miera avots. Šogad apceļojām Daugavas lokus no upes krei-sā krasta. Trīs braucienos nakšņojām vienā un tajā pašā vietā – pie Ververu kraujas, jo šī vieta mani «paņēma» jau pirmajā mirklī, ieraugot... šūpoles. Daugavas miers un šūpoļu aijas... Ne-vajag pat neko redzēt, tumsā var izbaudīt nakts skaņas un mieru. No dienas gājumiem atmiņā paliekošākais bija spontānais «tauriņu gājiens» gar Daugavu. Bija plānots doties uz Ververu krauju, bet tauriņi mūs aizrāva uz otru pusi. To bija tik daudz! Un tik krāšņi! Tā Daugavas miers piepildījās ar krāsām un dzīvību. Daugavpils apkārtne, tostarp dabas parks «Daugavas loki», izceļas ar sugu daudzveidību, nereti šeit sasto-pami lieli retumi.

VAI PAZĪSTI DAUGAVU?

JulitaKluša;autores foto

Uģa Piterāna organizētās tauriņu vērošanas ziņojumi tīmekļa vietnē «Dabasdati.lv» 2015. gada nogalē ļāva izdarīt pārsteidzošu atklājumu par Kurzemē, kā arī Zemgales un Vidzemes rietumos bieži sastopamo lauka sīksamteni Coenonympha arcania (attēlā pa kreisi; «Dabasdati.lv» šai sugai ir jau vairāk nekā 300 ziņojumu) – nekur citur Latvijā tas nebija ziņots! Neviena ziņojuma ne Latgalē, ne Sēlijā. Tomēr 2016. gadā gan Uģim, gan man (pat trīs reizes) to izdevās novērot Daugavas lokos, nekur citur minētajā tukšajā apkārtnē šīs sugas ziņojumi tā arī neparādījās. Laikam jau tiešām Daugavas loki ir īpaša vieta! Uz Ververu kraujas man izdevās novērot arī sila brūnuli Erebia ligea (attēlā pa labi), kas bieži lidinās Vidzemes vidienē. Citur – tikai pāris atsevišķu novērojumu.

Attēlā abās kartēs šīm sugām atbilstošie «Dabasdati.lv» ziņojumi līdz 02. 09. 2016. Karšu pamatne: karšu izdevniecība «Jāņa sēta».

Daugavas loki no Ververu kraujas.

DABA27


Izbaudot Daugavas palienes pļavas bagātības, starp daudza-jām upju zilspārēm, kas pozēja pa desmit vienuviet, uzmanību pievērsa dzeltena spāre ar melnu rakstu – dzeltenkāju upjus-pāre, kas Latvijā ir ļoti reta. No mazāk par 10 šīs sugas novēro-jumiem, kas ziņoti vietnē «Dabasdati.lv», lielākā daļa novērota pie Daugavas. Nav jau brīnums – kā savā blogā raksta Uģis Piterāns, tai patīkot lielas un lēnas upes ar smilšainu dibenu.

Retā dzeltenkāju upjuspāre Gomphus flavipes (fonā un mazajā attēlā pa kreisi) ir ļoti līdzīga bieži sastopamajai melnkāju upjuspārei Gomphus vulgatissimus (attēlā pa labi), bet atbilstoši nosaukumam tās var atšķirt pēc kāju krāsas – dzeltenkāju upjuspārei tās ir melni dzeltenas, nevis melnas.

Ūdeņu naktssikspārņi Myotis daubentonii ziemo spraugā Mangaļsalas fortos.

Skrajā priežu mežā nejauši uzgājām tādas aizsargājamās augu sugas kā piramidālais cekuliņš un zāļlapu smiltenīte. Mežma-lā pie Daugavas ziedēja Tatārijas plaukšķene un alpu āboliņš, bet palienē plašu teritoriju greznoja vītolu ķērmelīte. Visas šīs sugas redzēju pirmoreiz.

Dabas parks «Daugavas loki» ietilpst aizsargājamo ainavu apvi-dū «Augšdaugava», un te ir ne vien liela bioloģiskā daudzveidī-ba, bet arī skaistas ainavas. Starp 40 metru augstajām Slutišķu un Ververu kraujām izveidojušies t.s. Daugavas vārti, kas ir aiz-sargājams ģeoloģisks objekts šaurākajā Daugavas ielejas vietā. No šīm kraujām, pat nekāpjot skatu tornī, var baudīt gleznaino Daugavas loku ainavu, kas līdzīga Vasargelišķos no skatu torņa redzamajai un savulaik 10 latu naudaszīmē attēlotajai.

Daugava kā liels dabisks aizsargs veicinājusi nocietinājumu veidošanu. Daugavas krastos joprojām saglabājušās Latvijā lielākās nocietinājumu sistēmas: Daugavpils cietoksnis un no-cietinājumu komplekss Rīgā – Daugavgrīvas cietoksnis, Man-gaļsalas forti un Komētforts. Šīs būves ir lieliskas ziemošanas mītnes sikspārņiem (Latvijā visas sikspārņu sugas ir aizsargātas ar likumu), kuri ziemošanai meklē ēkas ar šaurām spraugām. Minētās nocietinājumu sistēmas ir divas plašākās sikspārņu ziemošanas vietas Latvijā, bet Daugavpils cietoksnis – pat viena no trim lielākajām Baltijā! Sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis stāsta, ka Daugavpils cietoksnī ziemo vidēji aptuveni

Dabas parkā «Daugavas loki» aug arī zilganā brūnkāte Orobanche coerulescens, kurai Latvijā zināmas vien dažas atradnes. Tas ir īpatnējs, uz lauka vībotnes (attēlā ar tievām zaļām lapiņām) parazitējošs bezhlo-rofila augs bez zaļām lapām, toties ar ziliem ziediem (attēlā ziedoši un pārziedējuši augi). Aizsargājama suga, kurai var veidot arī mikroliegu-mu. Apmeklējot atradni 2016. gadā, bijām pārsteigti atrast vairāk nekā 100 zilganās brūnkātes eksemplāru! Tiesa, daļa no atradnes šobrīd at-rodas priežu jaunaudzē. Priedēm augot lielākām, veidosies vībotnēm un attiecīgi arī brūnkātēm nelabvēlīgi apstākļi, un tās iznīks. Kas dabas parka teritorijā varētu būt svarīgāks – priežu audze vai ļoti retās un aiz-sargājamās brūnkātes?

1000 sikspārņu – dažādos gados te uzskaitīts 700–1300 īpat-ņu. Savukārt Rīgas nocietinājumos ziemo vairāk nekā 300 sik-

28DABA


Ir augi, kam nosaukumā Daugavas vārds. Ar lieliem baltiem ziediem dižojas meža jeb Daugavas vizbulis Anemone sylvestris (attēlā pa kreisi). Latvijā šis augs sastopams diezgan reti un nevienmērīgi. Šogad maijā, ziedu laikā, pārliecinājos, ka Daugavas tuvumā, atbilstoši savam nosau-kumam, tas vietām sastopams ļoti kuplā skaitā.

Dārzos nereti audzētajām martagonlilijām Lilium martagon (attēlā pa labi) Latvijā ir arī savvaļas radinieces – Daugavas lilijas. Šie greznie augi dabiskās atradnēs (ne kā dārzbēgļi) sastopami tikai Daugavas ielejā, no kā arī aizguvuši nosaukumu.

spārņu. Četras piecas sikspārņu sugas ziemo regulāri, bet rei-zēm laimējas atrast vēl kādu. Daugava sikspārņiem nozīmīga arī kā pārvietošanās trase, jo, līdzīgi kā citas lielās upes, visām sikspārņu sugām vasarā kalpo par lielisku barošanās vietu. Te pulcējas arī dīķu naktssikspārņu kolonijas, kas ir īpaši aizsar-gājama suga Eiropas mērogā. Arī putniem Daugava kalpo par migrācijas ceļu, it īpaši dažādiem bridējiem un kaijām. Dvie-tes palienē izveidots dabas parks pavasarī applūstošo plašo pļavu saglabāšanai – caurceļojošajiem ūdensputniem tās ir ļoti nozīmīgas gan kā barošanās, gan pulcēšanās vietas.Savukārt tām savvaļas dzīvnieku sugām, kas ledusceļu laiku noguļ ziemas miegā, bet vasarā nepeld, Daugava ir būtisks šķērslis. Vienā krastā dzīvojošie otrā krastā nenokļūst nekad. Tā Daugava dzīvnieku pasaulē gan vieno, gan šķir.

Daugavpils ir sens dzelzceļa transporta mezgls, kas savieno Latviju ar citām valstīm. Ar vilcienu ceļo arī sīki dzīvnieki un augi, to sēklas un sporas. Tie, kuri jauno vietu atzīst par labu esam, iedzīvojas uz palikšanu. Tā Daugava un dzelzceļš kā augu un dzīvnieku migrācijas ceļi papildina viens otru un rada lielākas iespējas ieviesties jaunām sugām. Tāpēc Daugavpilī atrasti pat stepēm raksturīgi augi, piemēram, garkausa vai-rodzene. Arī Rīgā, Daugavas un dzelzceļu tuvumā, ir cerības ieraudzīt kādu lielāku retumu.

Pateicoties hidroelektrostacijām, Daugavas pētnieki iegūst kādu «bonusu», proti, katru gadu ir laiks, kad kādā Daugavas posmā tiek pazemināts ūdens līmenis. Tā rodas iespēja ne ti-kai kājām aiziet uz Sv. Meinarda salu un skatīt Ikšķiles baznī-cas drupas tuvplānā.

Daugava ievērojama arī ar dolomītiem. Ir tās vārdā nosaukta svīta – Dau-gavas svīta –, kas nosaukumu ieguvusi 1951. gadā, pateicoties Dauga-vas krastu dolomītu atsegumiem ar tipisku svītas griezumu. Oliņkalns, kas devis nosaukumu vienai no Daugavas svītas ridām, bija viens no lielākajiem Latvijas pilskalniem Daugavas labajā krastā, līdz Pļaviņu HES to applūdināja un palika vien neliela sala. Tagad, lai apskatītu Oliņkalna dolomītu atsegumus (attēlā), tiem jāpiebrauc ar laivu, turklāt laikā, kad Daugavā pazemināts ūdens līmenis. Mazajā attēlā augšā salīdzināju-mam HES applūdinātais Oliņkalns – parasti un mazūdens periodā.

Daugavas krastos uz dolomītiem aug tādi reti un aizsargājami augi kā plūksnu un mūru sīkpapardes, naudiņu saulrozīte Helianthemum nummularium (mazajā attēlā apakšā) u.c. Krācēs uz dolomītiem starp Pļaviņām un Koknesi kādreiz bagātīgi augusi Latvijā ļoti retā Donavas krāčsūna, bet to noslīcināja Pļaviņu HES. Varbūt kaut kur pie Daugavas vēl atrodama?

Staigājot pa Daugavas gultni mazūdens periodā, var iekļūt laika cilpā un atgriezties pagātnē, kad Daugavas ieleja vēl nebija applūdināta. Attēlā redzamajā ainavā (2001. gads) skatienam atklājusies izbijusi aleja abpus senam ceļam uz Kokneses evaņģēliski luterisko baznīcu (attēlā redzams tās tornis). Kreisajā pusē – pēc Pļaviņu ūdenskrātuves izveides radusies Kokneses jeb Krievkalna sala, kur mūsdienās izveidots Likteņdārzs.

29DABA


Daugavas gultne, kad upē pazemināts ūdens līmenis, klāta ar augu «papirusu».

Reiz mani pārsteidza skats: visa zeme un augi noklāti ar... papirusu. Hmm! Vai tiešām? Var plēst sloksnes un iztēloties senos laikus, kad uz tādām brūnganām loksnēm rakstīja. Izrā-dās, kad ūdens pazūd, dūņu nogulsnes izkalst un kļūst gluži kā senais papīrs. Staigājot pa tādu sausu upes gultni, pārņem sajūta, ka esi uz citas planētas.

Botāniķiem te paveras plašs pētījumu lauks – upes krastos un piekrastes ūdeņos augošos augus nu var apskatīt pilnā augu-mā un sausumā. Jaunajiem botāniķiem šādā laikā vajadzētu rīkot mācību ekspedīcijas! Arī es izmantoju ekskluzīvo iespē-ju fotografēšanai, līdz uzgāju augu, kurš pērn man kļuva par Gada atradumu, – lapaino sunīti. Tā ir svešzemju suga, kas līdz šim bija zināma tikai divās vietās Latvijā – Liepājā un Dau-gavpilī, un nu to atradu arī Daugavas malā Ķeguma novadā.

Tātad, visticamāk, pa Daugavu augs no Daugavpils izplatījies krietni tālāk un ticis gandrīz līdz Rīgai! Daugava jau tiem kā tāda ātrgaitas šoseja.

Ansis Opmanis 2011. gadā par brūnā dižmeldra atradumu Daugavas krastā saņēma Latvijas Botāniķu biedrības balvu «Gada atradums». Izrādās, ka ļoti retais augs, kas līdz tam bija zināms tikai dažās vietās Latvijā, turklāt sen nebija redzēts vispār, Daugavas palienes dūņainajās sērēs sastopams lielā skaitā! Taču pamanīt to izdevās tikai mazūdens periodā.

Grūti noticēt, ka pavasara palos ūdens līmenis Daugavā var celties pat par 13 metriem, kā tas reiz bija Krāslavas nova-da Piedrujā. Man palu laiks saistās ar Pļaviņām – palu pos-tījumiem un milzu ledus krāvumiem. Vēl paliekošu iespaidu atstāj ūdens, kas, skaļi gārdzot, krīt pāri HES aizsprostiem. Tā dzīvības un krāsu pilnais miers parāda arī savu milzīgo spē-ku, kas rada pusi no Latvijā saražotās elektroenerģijas. Spēks ir arī dziesmās ar Daugavas vārdu un Raiņa dzeju – Mārtiņa Brauna gandrīz vai himna «Saule, Pērkons, Daugava» un Jāņa Norviļa «Daugav’s abas malas». Pret pirmo skaņdarbu man ir ļoti īpašas sajūtas, jo pirms 25 gadiem to mūsu skolas korim «Saulgrieži» izpildīja pats komponists. To spēcīgo satricināju-mu atceros joprojām. Daugava savieno ne vien mūsu valsts teritorijas malas, bet arī Latviju ar Baltkrieviju un Krieviju – tās krastos dzīvo daudzas tautības, un lielākajās pilsētās pie Daugavas – Rīgā un Daugavpilī – latviešu ir mazāk par 50 %.

Latvijā retās svešzemju sugas – lapainā sunīša Bidens frondosa (pa krei-si) – un bieži sastopamās vietējās sugas – trejdaivu sunīša B. tripartita (pa labi) – ziedi ir ļoti līdzīgi, bet atšķiras lapas un sēkleņi. Lapainajam sunītim trīsdaļīgās lapas katrai daļai ir izteikts kātiņš, trejdaivu sunīša lapām ne. Attēlā pa vidu ir divi lapainā sunīša sēkleņi, kas ir grubuļaini, to šķautņu matiņi vērsti uz augšu; malējie gludie ir trejdaivu sunīša sēk-leņi, tiem šķautņu matiņi vērsti uz leju.

Daugavas krasti neizceļas ar izcilu dižkoku pārpilnību, taču Sproģu priedi (attēlā) Kaplavas pagastā, kas aug 400 metru no Daugavas krasta, gribas izcelt – ar savu apkārtmēru (4,14 m) tā ierindojas starp 30 dižākajām Lat-vijas priedēm un atstāj tiešām varenu iespaidu. Pie ceļa ir informatīva norāde, taču ceļš līdz priedei ir aizaudzis, arī pati priede brikšņos gaida atbrīvošanu!

Daugavas krasti ievērojami ar daudzveidīgiem svešzemju sugu stādīju-miem. Rīgā un Salaspilī ir Latvijas lielākie botāniskie dārzi, Rīga turklāt bagāta arī ar stādījumiem parkos. Unikāls ir Daugavas krastā uz dolomī-tiem iekoptais Skrīveru dendroloģiskais parks (mazajā attēlā – Latvijā reti sastopamais melnais riekstkoks Juglans nigra ar auglīšiem), kā arī Skrīveru svešzemju koku stādījumi otrpus šosejai.

30DABA


Leduskrāvums starp Aiviekstes un Aizmatas ieteku Daugavā (pa kreisi) un Ķeguma HES sakultās putas (pa labi) 2010. gadā.

Rudenīgie atspulgi Daugavā. Skats no Jaunjelgavas pastaigu takas.

Par lielajiem akmeņiem, kas bijuši Daugavā un tapuši iznīcināti, upē pa-likušajiem vienīgajiem dižakmeņiem (25 un 13 m³) Kaplavas pagastā, kā arī par bedrīšakmeņu atradumiem Daugavas krastos lasi «Vides Vēs-tu» arhīvā – Andra Grīnberga rakstos 2014. un 2007. gadā.

Gribu izcelt divus Krustpils novada akmeņus, kuru garums pārsniedz se-šus metrus. Viens ir 45 m³ lielais Vaiķu akmens (attēlā pa labi) 270 metru no Daugavas Vīpes pagastā, otrs – 40 m³ lielais Rogaļu dižakmens (pa kreisi) 60 metru no Daugavas Kūku pagastā. Arī Latvijas pašu dižāko akmeni – 170 m³ vareno Nīcgales dižakmeni (fonā), kas atrodas 7 km no Daugavas, – velni savulaik nesuši upes aizdambēšanai, tā ka tas arī gandrīz par Daugavas akmeni saucams. Tiesa, ja gaiļi šo ieceri nebūtu iztraucējuši un Daugava tomēr būtu aizdambēta, stāsts par šo upi būtu pavisam citāds.

31DABA


Daži interesanti fakti

Daugava kā liela dzīvības dzīsla un aizsargs veicinājusi arī daudzu piļu rašanos, par ko atgādina vietu nosaukumi: Dau-gavpils, Salaspils, Jēkabpils, Krustpils, Sēlpils. No viduslaikiem saglabājušās Krustpils un Rīgas pils, kā arī vairākas pilsdrupas: Kokneses, Aizkraukles un Lielvārdes. Diemžēl Lokstenes, Alte-nes un Salaspils viduslaiku pilsdrupu paliekas līdz ar HES celt-niecību applūdinātas. Daugavas krastā uzbūvēts Dinaburgas pils makets. Un kur tad vēl daudzie pilskalni!

Daugava ir lielām salām bagātākā ūdenstilpe Latvijā. Lielākās (sākot no 1 km²): Doles sala (tagad pussala, 9,7 km²), Sakas sala (8,9 km²), Kundziņsala, Lucavsala un Ķīpsala.

Daugavas vērošanai uzcelti Vasargelišķu un Priedaines skatu torņi. Jauks ir jaunais Lazdukalnu skatu tornis Vecsalienas pa-gastā, no kura var paveikties saskatīt kādu Daugavas līkumu. Vismaz ar tālskati vai fotokadrā...

Pāri Daugavai visā tās platumā uzbūvēti 15 tilti, no tiem četri – dzelzceļa. Divas pārceltuves – pie Dunavas un Līvāniem.

Vai zināji, ka šūnakmens bluķi no applūdinātā Staburaga pakājes izmantoti divos pieminekļos? Viens ir piemineklis Eduardam Veidenbaumam Liepas kapsētā, otrs – piemineklis 1905. gada cīnītājiem Grīziņkalnā Rīgā.

Dinaburgas pils makets 2010. gadā.

Doles salas dabas parkā skatāms arī valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis – Vecdoles viduslaiku pilsdrupas (1226.–1298. gads).

Daugava ar salu, kas kādreiz bija pussala Daugavas labajā krastā, no Prie-daines skatu torņa Krāslavā. Pāri upei – Adamovas pilskalns ar dabas taku.

32DABA


Spānijas kailgliemezis Arion lusitanicus ir samērā jauna suga Latvijas gliemju faunā, kas pirmo reizi pie mums konstatēta tikai 2009. gadā Pastendē. Gadu vēlāk tā atrasta arī Jelgavā, un nu jau ir vairākas jaunas atradnes Ieriķos, Mazirbē, Jēkab-pilī, Dobelē un vasarnīcu ciemā «Atpūta» Svētes pagastā. Ir arī vairāki jauni, bet vēl nepārbaudīti ziņojumi no citām vietām Latvijā. Šogad ziņojumi un sūdzības visbiežāk saņemtas no iedzīvotājiem Jelgavā un tās apkārtnē, kur vietām šo gliemežu ir daudz.

Spānijas kailgliemeži pieder meža kailgliemežu dzimtai (Ario-nidae), no kuras Latvijā vēl ir sastopamas sešas vietējās sugas. Lielākā daļa no tām ir nelieli dzīvnieki, atskaitot sarkano kai-lgliemezi Arion rufus, kas ir vienīgais vietējais šīs dzimtas pār-stāvis Latvijā un var sasniegt vai pat pārsniegt 10 cm garumu. Arī Spānijas kailgliemezis ir tikpat liels. Abām sugām ķermeņa krāsojums ir ļoti dažāds – no oranža līdz ogļu melnam –, līdz ar to abas sugas precīzi noteikt var tikai speciālists. Vietējais sarkanais kailgliemezis atrasts tikai dabiskos mežos Latvijas rietumu daļā, savukārt Spānijas kailgliemezis atrodams apdzī-votās vietās, dārzos, parkos, stādaudzētavās un lauksaimnie-cības zemēs. Šai sugai visbiežāk ir raksturīga nedaudz pelēcī-ga, netīri brūngana ķermeņa krāsa.

Noēdīs Eiropu pa tīro

Aptuveni 70–75 gadu laikā Spānijas kailgliemezis strauji izpla-tījies gandrīz visā Eiropā. Pagaidām nav zināmi tā ievazāšanas gadījumi citos kontinentos. Valstīs, kur gliemeži ievazāti, tie

kļūst par ļoti nopietnu kaitēkli, kas lauksaimniecībai un dārz-kopībai var radīt ievērojamus zaudējumus. Spānijas kailglie-meža dabiskais areāls varētu būt kaut kur Ibērijas pussalā un, iespējams, arī Francijas dienvidos. Tā kā šo sugu sāka pētīt tikai tad, kad tā jau bija pamatīgi «iekarojusi» daudzas Eiropas valstis, precīzs tās dabiskais izplatības apgabals nav zināms.

Nolasi, slīcini, indē!

Ja Spānijas kailgliemeži ir parādījušies jaunā vietā, no viņiem atbrīvoties diemžēl vairs nav iespējams. Vācijas kolēģi joko:

UZMANĪBU! JAUNA INVAZĪVA SUGA – SPĀNIJAS KAILGLIEMEZIS

EdgarsDreijers,Latvijas Dabas muzeja vecākais zoologs

Sarkanais kailgliemezis Arion rufus Liepājā.

33DABA


tiklīdz gliemeži kaut kur ir parādījušies, visa teritorija jāno-līdzina ar buldozeru un jānobetonē, tad, iespējams, to vairs nebūs. Ja gliemeži ir nonākuši līdz jūsu dobēm, visiem spē-kiem centieties samazināt to skaitu savā dārzā, lietojot tās pašas metodes, ko cīņā ar citiem gliemežiem: nolasīšana un mehāniska iznīcināšana, aplejot ar verdošu ūdeni vai slīci-not vara sāļu šķīdumā, indīgas ēsmas izvietošana dārzā vai augu apsmidzināšana ar varu saturošiem šķīdumiem (1–3 % vara sulfāta jeb vitriola šķīdums). Kailgliemežus varot iznīci-nāt, saberot tos spainī, kur ūdenim pievienoti pelni ar sāli. No dārziem, kur kailgliemeži ieviesušies, nevajadzētu ņemt stādus ar augsni ap saknēm (septembrī, oktobrī un novembrī tur varētu būt klāt šā gliemeža olas, pavasarī – mazuļi), izvest uz citām vietām augsni, kā arī pļautu zāli.

Aktīvi pārojas un dēj pustūkstoša olu

Spānijas kailgliemeži dzīvo apmēram gadu. No olām tie izšķiļas rudenī, pirms ziemas iestāšanās. Ziemo mazuļu stadijā. Zviedri-jā ir noskaidrots, ka olas, kuras pirms ziemas iestāšanās vēl nav izšķīlušās, iet bojā. No Polijas ir ziņas, ka arī olas var pārziemot un izšķilties pavasarī. Par to, kā ir Latvijā, pagaidām trūkst datu. Pārziemojušie gliemeži pavasarī sāk intensīvi baroties un strauji augt. Jau vasaras otrajā pusē tie ir sasnieguši pieauguša dzīvnie-ka izmērus. Dzimumbriedums iestājas augusta vidū. Augusta beigās Spānijas kailgliemežiem sākas pārošanās periods, kura laikā tas kopulē ar vairākiem partneriem, turklāt ļoti intensīvi. Konstatēts, ka vienam īpatnim 36 stundu laikā ir bijušas pat se-šas kopulācijas (tas ir pagaidām zināmais rekords), parasti gan tik īsā laika posmā nav vairāk par divām vai trim reizēm. Pāro-šanās periods ilgst aptuveni mēnesi. Pēc tam dzīvniekā notiek gan fizioloģiskas, gan anatomiskas izmaiņas – daļēji reducējas gremošanas sistēma un stipri palielinās olbaltumdziedzeri, sāk nobriest olšūnas. Septembra vidū vai beigās Spānijas kailglie-meži sāk dēt olas. Vienā dējumā parasti ir 60–80, bet var būt arī vairāk nekā 100 olu. Man zināmais lielākais olu skaits vienā dējumā bija 141 ola. Vienā dējumā ir dažādu partneru un arī pašapaugļotas olas. Savas dzīves laikā viens gliemis var veidot 5–9 olu dējumus, bet pēc tam iet bojā. Kopumā viens īpatnis dzīves laikā var izdēt vairāk nekā 500 olu. Tā kā Spānijas kail-gliemežiem ir iespējama arī pašapaugļošanās, jaunas populāci-

jas izveidei pilnīgi pietiek ar vienu īpatni, ja vien jaunā vietā tas paspēj sadēt olas.

Izskauž vietējās sugas pārojoties

Vācijā konstatēts, ka Spānijas kailgliemezis pārojas ar sarka-no kailgliemezi. Barības bāze un ekoloģiskā niša abām sugām ir līdzīga, bet Spānijas kailgliemezim populācijas blīvums ir daudz augstāks. Dažu gadu laikā pēc «spānieša» ienākšanas sarkanie kailgliemeži izmirst. Kamēr abas sugas ir sastopamas kopā, atrodami arī īpatņi, kuru ģenitāliju uzbūve neatbilst ne vienai, ne otrai sugai, bet satur abu sugu pazīmes, un ir izvir-zīta teorija, ka tie varētu būt starpsugu hibrīdi. Līdzīgi novē-rojumi ir arī Zviedrijā, kur Spānijas kailgliemezis ir nonācis kontaktā ar citu liela izmēra kailgliemezi – melno kailgliemezi Arion ater. Tātad Spānijas kailgliemezis ir ne tikai drauds dārz-kopjiem, bet arī apdraud vietējās sugas (Latvijas apstākļos – vismaz vienu). Starp Latvijas savvaļas dzīvniekiem Spānijas kailgliemežiem faktiski nav dabisko ienaidnieku.

Rosās pa tumsu

Spānijas kailgliemeži visaktīvākie ir krēslas laikā – sāk rosīties ap saulrietu un turpina mieloties līdz pusnaktij. Nakts vidū aktivitāte mazinās, bet, tuvojoties saullēktam, atkal paaug-stinās. Dienas laikā kailgliemeži ir paslēpušies no saules. Ilg-stoša lietus laikā, līdzīgi kā citi gliemeži, tie var būt aktīvi arī dienā. Tā kā šie ir nakts dzīvnieki, gadās, ka cilvēki tos nav redzējuši pat tur, kur tie jau siro vairākus gadus.

Ja šos gliemežus novēro, lūgums ziņot uz Latvijas Dabas mu-zeju, sūtot vēstuli uz e-pasta adresi [email protected] vai zvanot uz tālruni 67356040 (mobilais tālrunis 26491758). Novērojumu ar fotogrāfiju var ievietot arī vietnē «Dabasdati.lv». Ideāli būtu, ja dzīvus kailgliemežus varētu nogādāt speciālis-tiem Dabas muzejā Rīgā, Daugavpils Universitātē vai Dārz-kopības institūtā Dobelē. Spānijas kailgliemezis nav vienīgā suga, kas Latvijā ir ievesta, tāpēc dārzos bieži vien var būt citas svešās sugas. Jūsu atsaucība palīdzēs noskaidrot svešo sugu izplatību Latvijā, kam līdz šim nav pievērsts pietiekami daudz uzmanības.

Spānijas kailgliemezis Arion lusitanicus. Spānijas un sarkanā kailgliemeža (melnā krāsā) pārošanās.

DABA34


Kas to būtu domājis, ka atklājums, kurš veikts 2015. gada 9. maijā, steidzoties uz pēdējo autobusu atpakaļceļam uz Rīgu, rosinās atgriezties te vairāk nekā desmit reižu, pētot, mērot un brīnoties! Tiesa, atklājuma nopietnību apjautu jau pirmajā vakarā, taču tviterī vēl nesteidzos ziņot, kas atklāts, vien to, ka tas ir kas tāds, kam grūti noticēt. Man pārjautāja: «Beverīnas pils? Dzintara istaba? NLO? Torsionu lauks? «Lat-venergo» trīs miljoni?» Padomājot atbildēju, ka nozīmības ziņā kaut kas uz to pusi tiešām ir, tobrīd pat neapjaušot, ka šis viens lielais atklājums līdzi «pavilks» arī daudzus ma-zos. Ka liela un nozīmīga ir ne tikai mūsu ar vīru Ati Klušu

atklātā Baltijā varenākā vienstumbra egle, kas ar 4,64 metru apkārtmēru pamatīgi apsteidz iepriekšējo Latvijas rekordisti Īves egli (3,9 metri), bet ne mazāk ievērojams, izrādās, ir arī Krimuldas mežaparks, kurā tā aug un kura bagātības neviens līdz šim nebija novērtējis. Fakts, ka milzu egle, kas vienlai-kus ir arī otrais garākais koks Latvijā (45,2 metri), aug Sigul-das pilsētas teritorijā vien 200 metru no ceļa uz Siguldas Velnalu, bet neviens šo egli līdz šim nebija pamanījis, ir grūti aptverams un neticami pārsteidzošs, taču šajā rakstā vairāk pievērsīšos egles dzīvesvietai – Krimuldas mežaparkam, kas ir aptuveni kilometru garš un līdz 650 metru plats.

Krimuldas mežaparkā, iespējams, sastopamas pat divas ļoti līdzīgas violetas koraļļveida sēņu sugas – lavandas vālene Clavaria zollingeri un ametista vārpstene Clavulina amethystina. Tās ir ļoti retas un citur Latvijā vēl nav redzētas! Turklāt šajā mežā vērojama liela koraļļiem un vālēm līdzīgu sēņu daudzveidība: baltas, dzeltenas, oranžas, sarkanīgas un melnas, smalki zarotas un mazzarotas – vairāk nekā 20 sugu! Te aug arī trīs sugas no retās parazītisko milneņu Cordyceps ģints (attēlā otrā no kreisās – čūskmēlīšu milnene).

JulitaKluša;autores foto

KRIMULDAS MEŽAPARKA BAGĀTĪBAS

DABA35


Drīz pēc mūsu atklājuma Guntis Eniņš izpētīja Krimuldas mež-aparka vēsturi, jo arī viņš gribēja saprast, kā tas gadījies, ka tieši šajā vietā izaugusi egle, kas tik ļoti pārsniedz iepriekšējos rekordus, – neviena no Latvijā apzinātajām eglēm kopš dižkoku mērīšanas pirmsākumiem pagājušajā gadsimtā līdz šim nebija sasniegusi pat četru metru apkārtmēru, kur nu vēl to tik pa-matīgi pārsniegusi! Rakstā «Dižākā egļu karaliene – Krimuldas meža parkā» («Mājas Viesis», 2015. g. Nr. 14) G. Eniņš atklāj, ka 1817. gadā Krimuldas muižu iegādājies grāfs Johans Līvens un ierīkojis tur ekskluzīvu meža parku, iespējami dabiskā vidē ie-kārtojot pastaigu takas, pa kurām ļauts staigāt tikai augstdzi-mušām personām. Jau tajos laikos cilvēki priecājās par stalta-jām t.s. mastu priedēm. Parks saglabāts arī nākamajās Līvenu paaudzēs, līdz 1922. gadā kā dabas krāšņums tas ņemts arī Latvijas valsts aizsardzībā. Padomju laikos parks kopts netika, taču laimīgā kārtā arī netika izpostīts; un tad jau nodibināja Gaujas nacionālo parku.

Arī Atis sāka pētīt šīs vietas vēsturi. Konsultējoties ar vēstur-nieku Munti Aunu, viņš noskaidroja, ka blakus Krimuldai senāk bijis ciems, kura nosaukumam ir lībiska izcelsme, – Olikencule. Ar tādu nosaukumu tas minēts jau 1248. gadā lībiešu ciemu uzskaitījumā, tātad – gandrīz tikpat sens cik Rīga! Tajā bija arī Brūveru mājas, kas ar šo nosaukumu ir vēl joprojām. 17. un 18. gadsimta dokumentos ciems figurē ar nosaukumiem Holt-zen un Altciems. Pēc valodnieku Ojāra Buša un Renātes Sili-ņas-Piņķes domām, mūsdienās tas visprecīzāk būtu atveido-jams kā Alciems. Tas, ko īsti šis vārds nozīmē – Avotciems (no igauņu allikas – ‘avots’) vai Lejasciems (no igauņu all+küla – ‘zem+ciems’ vai lībiešu alā+kilā – ‘lejā+ciems’), jo visas mā-jas attiecībā pret Krimuldas pili atrodas ielejā, – būtu jāprasa senajiem ļaudīm, bet mēs līdz ar dižo egli gribējām augšām-celt arī seno vietvārdu, tāpēc egli nosaucām par Alciema egli.

G. Eniņš ar Preslera vārpstu noteica arī Krimuldas mežaparkā augošo koku vecumu. Lai gan dižajai eglei ir tikai aptuveni 160 gadu (tik un tā – vecākā egle Latvijā!), priežu, no kurām daudzas ir dižkoki, vecums sasniedz pat 250 gadu, tātad tās

Guntis un Atis pie Latvijas dižākās egles spriež, kā mērīt tās apkārtmēru, jo mērīšanas augstumā koks saaudzis ar mazu gobiņu!

Varenākā (apkārtmērs 3,59 metri!) no beigtajām, bet vēl stāvošajām eg-lēm augusta beigās bija skaisti un pamatīgi apaugusi ar ziemeļu klimako-cisti Climacocystis borealis, kas ir dabisko mežu biotopu speciālā biotopu suga ar ļoti augstu vērtību. Uz stumbra auga vairāki simti šīs retās piepju sugas augļķermeņu!

augušas tur jau pirms parka ierīkošanas. Kopā ar vīru meža- parkā uzmērījām 101 dzīvu un sešus nokaltušus dižkokus – gandrīz tikai priedes un egles, pēdējo gan ievērojami mazāk. Lielākā atrastā egles celma apkārtmērs – 4,15 metri. Ja šī egle vēl būtu dzīva, iespējams, būtu otrā dižākā Latvijā! Vēl apzi-nājām 122 dzīvus un sešus beigtus potenciālos dižkokus. 235 iespaidīga izmēra koki nepilnos 70 hektāros! Kur Latvijā vēl tādas koku bagātības?!

Kopumā mežs ir īpatnējs. Ja tas būtu jākartē jeb jāieliek kon-krēta biotopa rāmī, būtu grūti. Tas nav tīrs boreālais priežu mežs, jo tajā aug arī ozoli, liepas, oši un citi lapkoki. Tas neat-bilst arī klasiskam platlapju mežam – par daudz vecu skujko-ku. Ļoti ticams, ka senos laikos meži pils tuvumā tika izcirsti gan pārredzamības nodrošināšanai, gan kokmateriāliem un auglīgajās augsnēs iekopti tīrumi. Kad, mainoties apstākļiem, bijušo tīrumu vietas sāka aizaugt ar mežu, pirmās saauga prie-des, kas labprāt aug klajākās vietās. Tā kā zeme bija auglīga, vēlāk ieauga arī lapu koki. Kāpēc lielu lapkoku gandrīz nav? Varbūt kādreiz te bijušas meža ganības un jaunos lapu koci-ņus nograuza lopi? Varbūt tiem, kuri kopa parku, patika tieši mastu priedes, bet lapu kokus retināja? Jāatzīmē, ka jaunu priežu mežā nav. Lai arī tagad varam baudīt dižpriežu bagā-tību, tā nebūs mūžīgi, pat cilvēkam neiejaucoties. Dabiskajā attīstībā priedes ar laiku kritīs un mežs pamazām pārvērtīsies gāršā, auglīgā egļu vai platlapju mežā.

Mežs ievērojams ne tikai ar dižkokiem. Neveicot nopietnus zinātniskos pētījumus, atzīmējot tikai vienkāršāk pamanā-mās un nosakāmās sugas (pārsvarā sūnas un sēnes), 2015. un 2016. gadā šeit atklāta pasakaina dažādu sugu bagātība, no kurām: viena suga iekļauta ES Sugu un biotopu direktīvas II un IV pielikumā; 15 Latvijā īpaši aizsargājamas sugas, divas iero-

DABA36


bežoti izmantojamas īpaši aizsargājamas sugas; 13 sugas ierakstī-tas Latvijas Sarkanajā grāmatā (tātad ir visai reti sastopamas); 23 sugas ir dabisku mežu biotopu (turpmāk – DMB) indikatorsugas; 12 sugas – speciālās biotopu sugas (SBS), sešas no tām – ar ļoti augstu vērtību; trim sugām var veidot mikroliegumu; vairāk nekā 10 sugas ir izcili retumi – šeit ir vienīgā vai viena no dažām to atradnēm, vai viena no lielākajām atradnēm Latvijā.

Pilnu sarakstu ar visām Krimuldas mežaparkā atrastajām īpašajām sugām skati «Dziedava.lv», sadaļā «Vērojumi».

Lai saprastu manu sajūsmu, izskaidrošu, kas ir DMB indikatorsuga un SBS suga un kur ir to vērtība.

Ir sugas, kas spēj dzīvot dažādos mežos un prot pielāgoties pārmaiņām, piemēram, gārsas vai odi; pēc šādām sugām par meža kopējo bagātību un vērtību neko nevar spriest. Bet ir su-gas, kas vispār dzīvo vai to ir daudz tikai dabiskos mežos, t.i., tur, kur ilgstoši nav mainīta dabiskā vide, piemēram, nemainīgi saglabājies mitrs, ēnains mikroklimats, tajā skaitā nav iznīcinā-tas to mājas, piemēram, lieli koki, vecas kritalas. Šādas sugas ir kā dabiska meža indikators. Dabiskos mežos mēdz būt daudz sugu – gan teju visur esošas, gan tādas, kam vajag šos īpašos dzīves apstākļus. Konstatējot šādu dabiska meža indikatorsugu

(parasti par tādām izvēlas vieglāk ievērojamas un atpa-zīstamas sugas), pieaug varbūtība redzēt arī retākas su-gas. Ja indikatorsugu ir daudz, mežs parasti arī kopumā ir ļoti bagāts.

Speciālās biotopu sugas ir vēl jutīgākas un ar vājām izplatīša-nās spējām, tām vajag ļoti konkrētus, nemainīgus apstākļus un dzīves vidi. Tiklīdz apstākļi un vide mainās, suga var iz-zust, jo neprot piemēroties. Uzlabojoties apstākļiem, pa-ies ļoti ilgs laiks, līdz tā spēs ieviesties no jauna.

Vairāk nekā 10 apmeklējumu laikā mūsu «nopēdotais» Krimuldas mežaparks.

Veid

ojis:

Atis

Klu

šs.

Dižkoku un potenciālo dižkoku izvietojums Krimuldas mežaparkā.Parka robežas iezīmētas, kombinējot vecajās kartēs un dabā redzamo.Celiņi zīmēti mežaparka apsekojumu laikā 2015.–2016. gadā, lai salīdzinātu pašreizējo situāciju ar četrās 1906.–1940. gada kartēs attēloto, kur parka celiņi un robežas atšķiras tikai nedaudz. Lai gan bezlapu periodā būtu iespējams papildināt un precizēt šobrīd saskatāmo un nojaušamo celiņu tīklu, skaidrs, ka precīzu atbilstību vecajām kartēm iegūt neizdosies. No vecajās kartēs iezī-mētā celiņu tīkla dabā labi saskatāma teju puse. Pārējais vairs nav atrodams, un vēl samanāmie celiņu fragmenti pārsvarā neatbilst vecajām kartēm. Ar punktētām līnijām iezīmētie celiņu fragmenti var arī būt pēdējo gadu des-mitu veidojumi vai nejauši izveidojušās aizaugušiem ceļiem līdzīgas vietas.

2016. gada pavasarī Krimuldas mežaparkā atklāta reto krātera urnu-lu Urnula craterium audze (aptuveni 100 eksemplāru), kas ir viena no trim lielākajām Latvijā zināmajām šīs sugas atradnēm.

DABA37


Krimuldas mežaparkā izdzīvojušas pat sešas SBS ar ļoti augstu vērtību (tātad īpaši jutīgās), un tas nozīmē, ka apstākļi dzīvo-šanai te jau ilgstoši ir tām nemainīgi labvēlīgi. Un vēl tur aug vairāk nekā 20 indikatorsugu!

2015. un 2016. gadā paralēli koku mērīšanai Krimuldas meža-parkā ievērotas, atrastas un ar sūnu eksperta Anša Opmaņa palīdzību precizētas 59 sūnu sugas (ieskaitot divas varietātes),

Dakšveida mecgērija Metzgeria furcata, kas iekļauta Sarkanās grāmatas 2. kategorijā (tātad visnotaļ reta), pārsteidz ar savu masveidību. Ja cit-viet uz kokiem var redzēt tikai nelielus ar šo sūnu noklātus laukumiņus, šeit mecgērijas koku stumbrus klāj gluži kā paklājs!

Klints pārzobe Zygodon rupestris.

kas ir vairāk nekā desmitā daļa no visām Latvijā zināmajām sūnu sugām. Jāņem vērā, ka nav pētītas sīkās, grūti nosakāmās sūnas. No atrastajām sūnu sugām trīs ir īpaši aizsargājamas un 11 DMB indikatorsugas, taču īpaši jāizceļ divas – zaļā divzobe Dicranum viride, kas ir īpaši aizsargājama un nozīmīga visas Eiropas Savienības mērogā, un klints pārzobe Zygodon rupes-tris (syn. Zygodon baumgartneri), kas ir Latvijā aizsargājama un reta, ierakstīta Sarkanās grāmatas 1. kategorijā, tātad uz izzu-šanas robežas. Abām minētajām sugām Krimuldas mežaparkā ir pat vairākas atradnes.

Ja kaut kur ir liela sugu daudzveidība, palielinās arī dažādu sugu sa-vienību skaits. Krimuldas mežaparkā aug retā sēne sūnu eokronarcija Eocronartium muscicola, kas parazitē uz sūnām. Pirmo reizi Latvijā atras-ta 1981. gadā; līdz šim apzinātas aptuveni 10 atradnes.

Kopā ar meža biotopu ekspertu Ivaru Leimani divas dienas šā gada augustā Krimuldas mežaparkā apzinājām sēņu sugas (nemeklējām tikai tādas, kas saskatāmas vien mikroskopā), saskaitot vairāk nekā 300 (!) sēņu sugu, no kurām piecas ir aizsargājamas, 11 DMB SBS (sešas – ar ļoti augstu vērtību), četras – DMB indikatorsugas.

Divas Ivara atrasto sēņu sugas – izcili lieli un skaisti eksemplāri. Viena no tām – aizsargājamā krokainā kazbārde Sparassis crispa (mazajā attēlā) ar pamata laukumu 76 x 57 cm, bet otra (fonā) izrādījās Latvijā jauna suga! Šīs 52 x 37 x 25 cm lielās piepes sugas noteikšana uzticēta Latvijas Dabas muzeja mikologiem.

DABA38


Aptuveni piektā daļa no visām sēnēm bija piepes – vairāk nekā 60 sugu jeb vairāk nekā trešā daļa no visām Latvijā sa-stopamajām piepju sugām.

Krimuldas mežaparkā esmu konstatējusi aptuveni 35 sugu gļotsēnes, kas ir aptuveni puse no visām Latvijā līdz šim apzi-nātajām. Divas līdz šim esmu redzējusi tikai šeit.

Kā veidojusies šī sugu bagātība? Acīmredzot tad, kad te sāka veidoties mežs, apkārtnē vēl bija saglabājušies mūžameži, no kuriem ieceļoja arī retas sugas. Parka saudzīgās uzturēšanas dēļ retās sugas te saglabājās, kamēr apkārtējie mūžameži tika izcirsti. Savukārt īpatnējās skujkoku un lapkoku un to vecuma attiecības dēļ sugu buķete šeit atšķiras no citiem bagātiem mežiem un ir ļoti daudzveidīga. Tomēr arī Krimuldas mež-aparkā var manīt cilvēka iejaukšanos, piemēram, ne visas kri-talas ir atstātas, tāpēc, lai arī sugu daudz, ne vienmēr tās ir arī plaši sastopamas. Ja cilvēks meža attīstībā neiejauksies, tam ir izcils nākotnes potenciāls!

Ja vēlies apmeklēt šo vietu, esi saudzīgs – nenāc, pasaucis līdzi lielu baru ziņkārīgo! Starp citu, parasto ēdamo sēņu te nebija daudz, tāpēc sēņot, lai sarūpētu sev maltīti, šeit nav vērts.

Uz koksnes augošā piepe apaugusi ar sēni, iespējams, jaunu Hypocrea pulvinata.

Sajūsmu par vietām novērojamo atsevišķu sugu masveidību raisa arī aizsargājamais parastais plaušķērpis Lobaria pulmonaria (viena no SBS su-gām). Redzot plaušķērpju bagātības, laikam tik ļoti nav jābrīnās arī par Ivara atradumu – gļotsēni uz plaušķērpja. Līdz šim gļotsēnes esmu vērojusi galvenokārt uz kritalām, arī stāvošu koku stumbriem; tās mēdz rāpties arī uz dažādiem ziedaugiem, sūnām, bet uz jau tā ne tik bieži sastopamā plaušķērpja vēl nebija gadījies redzēt!

VIDRŪPE39


Kad par lauksaimniecību īpaši neinteresējos, šķita, ka saim-niecībā ieviest jelkādus videi draudzīgus risinājumus vienmēr ir tieši tik dārgi, ka zemnieks nopelnīt nevarētu vispār un ka atbildīga attieksme pret savu apkārtni vienmēr taisnā ceļā ved uz nodilušu, tukšu maciņu, kas jātur rokās, jo lielās nabadzī-bas dēļ ir pārdotas pat bikses ar visām kabatām. Izrādās, tā nemaz nav. Sāku vairāk interesēties un pamanīju, ka ar sa-prātīgiem ieguldījumiem var sasniegt rezultātu, kas ne tikai padara apkārtni un sirdsapziņu tīrāku, bet beigās pat palīdz nopelnīt. Man kā izteikti merkantilam cilvēkam tas bija nozī-mīgs atklājums.

Pirmoreiz prāta lielisko spēku izbaudīju Kenijā, kur mans uz-devums bija pētīt lietusūdens savākšanas sistēmas efektivitāti zemnieku saimniecībā. Lai to varētu izdarīt, bija jāsagaida lie-tus, jāsaštellē aparatūra un jāmēra, cik daudz kur aiztiek un uzkrājas. Kaut arī tā bija lietus sezona, lai būtu interesantāk,

nelija vispār, līdz ar to man bija jāaizpilda laiks ar kaut ko citu. Tā ieraudzīju, ka ir lērums ļoti vienkāršu lietu, ko konkrētais zemnieks dara, lai ietaupītu ūdeni un mazinātu augsnes ero-ziju. Piemēram, ja lauks ir nogāzē, dārzeņu vagas vajag vei-dot perpendikulāri slīpumam, nevis paralēli, pretējā gadījumā ūdens pa vagām kā tādām šosejām milzīgā ātrumā notecēs lejā, tīruma augstāko daļu atstājot sausu. Šādam gājienam nav nepieciešami nekādi finansiāli ieguldījumi – tikai prāts. Zem-nieks nezāles salika ap dārzeņiem, lai mazinātu iztvaikošanu no augsnes. Arī lielisks Homo sapiens priekšrocību pielietojums, neiztērējot nevienu šiliņu. Turpmākais stāsts jau būs tālāk no ekvatora – par Latviju. Un vairs ne par pilnīgiem bezieguldī-jumu ieguvumiem, bet gan par atbildīgu attieksmi pret savu dzīvesvidi, kas neiztukšo maciņu un neliek lūgt ubaga dāvanas. Patiesībā jau zemkopībai tieši tādai būtu jābūt, jo vārds «zem-kopība» sastāv no ‘zeme’ un ‘kopt’, kas nozīmē, ka saimnieka galvenais uzdevums ir neiznīcināt sava darba svarīgāko resursu.

Elīna Kolāte

VAI ATBILDĪGA ATTIEKSME PRET VIDI

IZPUTINA?

40VIDRŪPE


Precīzas maltītes

Viena no lielākajām lauksaimniecības izraisītajām likstām ir pārlieku lielā barības vielu noplūde. Tā ir nelaime ikvienam, izņemot minerālmēslu ražotājus. Shēma ir pavisam vienkārša: zemnieks uz lauka uzber minerālmēslus, lai, piemēram, kvieši augtu griezdamies un to raža pabarotu ikvienu tuvās un tālās zemēs. Bet tad – tavu nelaimi! – uzlīst lietus, un minerālmēslu zupa aizplūst uz tuvējo ūdenstilpi, kur turpina savu darbiņu. Vienīgi tagad to ēd nevis kvieši, bet gan aļģes un ūdenszāles. Ūdenstilpe aizaug. Un tas nav forši. Zemniekam arī nav nekā-da prieka tērēt naudu par mēslojumu, kurš aizbēg no lauka un nesniedz nekādu ieguldījumu ražas uzlabošanā. Būtu lieliski, ja uz lauka varētu uzkaisīt tik daudz mēslojuma, cik vajag, ne vairāk. Tas būtu tieši tikpat loģiski kā zināt, cik cilvēku ieradī-sies uz tavu dzimšanas dienas ballīti, lai nojaustu, cik rasola jāgatavo. Ta-dā! Tāda iespēja, izrādās, ir.

Ir tāda ierīce, kas vizuāli novērtē konkrēto lauku un, ņemot vērā augu apjomu, aprēķina, cik mēslojuma nepieciešams. Protams, būtu ideāli, ja šis viedais mēslotājs varētu arī kon-statēt, cik tieši izsalkuši ir augi, lai maltīti aprēķinātu līdz tējkarotes precizitātei, taču arī šis ir daudz labāks risinājums nekā mēslošana uz dullo. Piemēram, Jelgavas novadā ir tāda zemnieku saimniecība «Vilciņi 1», kur izmanto šādas tehno-

loģijas, – diezgan foršs piemērs tam, kā saimniekot intensīvi un pelnīt naudu, tajā paša laikā adekvāti izturoties pret vides resursiem. Un par viņiem es zinu nevis tāpēc, ka viņi man būtu baigi labie draugi, bet gan tāpēc, ka informācija par šo konkrē-to saimniecību brīvi pieejama internetā. Tā tam arī vajadzētu būt – labam saimniekam ir jādalās ar informāciju. Galu galā šis zemnieks ir ieguvējs, ja arī pārējie pievēršas ilgtspējīgām praksēm, tā uzlabojot kopējo vides stāvokli. Vai saimnieks ap-zinās, ka ar savām darbībām pozitīvi ietekmē Baltijas jūru? Nezinu. Manuprāt, tas pat nav svarīgi. Ja arī mērķis ir ietaupīt naudu, tik un tā rezultātā, taupot naudu un minerālmēslus, tiek atvieglota saspringtā Baltijas jūras ikdiena.

Barības vielu ķeršana

Viens veids, kā samazināt barības vielu noteci, – tikko ap-rakstītā tehnoloģija mēslojuma aprēķināšanai. Protams, arī šāda veida ierīce nevar sniegt 100% efektivitāti. Ir daudzi faktori, ko šis «zaļumu meklētājs» nevar izdomāt. Tas redz zaļo masu, bet nezina, cik izsalkusi tā ir. Tāpat tas nevar paredzēt laikapstākļus, – ja uzlīst spēcīgs lietus, mēsloju-ma zupa aizplūdīs uz tuvējo upi. Te jāķeras pie otra veida, kas palīdz samazināt ūdeņu aizaugšanu, proti, liekās barības vielas jāmēģina noķert pa ceļam no tīruma uz upi, ezeru vai jūru. Noķeršana sniedz divus labumus: pirmkārt, ja barības vielas aiztur, tās nevar veicināt ūdenstilpju aizaugšanu, otr-kārt, aizturētās bēgošās vielas var atkal likt atpakaļ uz lauka un izmantot par mēslojumu, līdz ar to tiek ietaupīta nauda jaunu minerālmēslu iegādei.

Pirms pusotra gada («Vides Vēstis» Nr. 6, 2014.) rakstīju par tādu metodi kā denitrifikācijas barjeras. Tās darbojas pavisam vienkārši: salmu barjera aiztur nitrātus (barības vielas) un pār-vērš tās slāpekļa gāzē, kas ir absolūti nekaitīga. Tas var notikt, ja barjerā ir tādi savienojumi, kas nepieciešami tieši šai ķī-miskajai reakcijai. Tādi brangos daudzumos parasti atrodami, piemēram, salmos vai skaidās. Tomēr pagaidām vismaz man nav zināmi gadījumi Latvijā, kad šāds risinājums būtu ieviests praksē. Tas, protams, nenozīmē, ka dzīvojam bēdu ielejā un nav iespējami citi risinājumi. Ir! Ir ļoti daudz dažādu risināju-mu, un katrs var izvēlēties sev piemērotākos.

Latvijā ir vairākas saimniecības, kurās izveidotas mākslīgās mitrzemes. Ramsāres konvencijā rakstīts, ka mitrzeme ir mit-ra zeme. Tātad nekā sarežģīta. Dabā mitrzemes palīdz uz kādu laiku aizturēt ūdeni, kas ļauj nosēsties barības vielu daļiņām. Turpat arī ir augi, kas gardu muti notiesā atplūdušo barību. Tā kā lauksaimniecības intensifikācija Latvijā lielā mērā saistīta ar purvu nosusināšanu un meliorāciju, mitro platību sniegtais ūdens attīrīšanas serviss ir pazudis. Labā ziņa ir tā, ka to ie-spējams nokopēt. Un mākslīgās mitrzemes jau ir kas tāds, kas Latvijā pamazām sāk rasties.

Jelgavas novadā ir tāda saimniecība «Mežacīruļi». Arī tur saim-nieks ir spējis savienot videi draudzīgus risinājumus ar nor-mālu peļņu (cik satikts, nav lūdzis aizdot piecīti). Tur zem-kopis Juris Cīrulis ir izveidojis mitrzemju sistēmu (vienkāršāk sakot – dīķus), kur nonāk notekgrāvju ūdeņi pirms došanās tālāk uz tuvējo upīti. Dīķos norisinās ne tikai ūdens pašattī-

41VIDRŪPE


rīšanās. Pie viena tos var izmantot zivju audzēšanai, un siltās vasaras dienās tur peldas mazbērni (nē, šis ūdens nav kaitīgs veselībai). Lai viss būtu droši, izveidotas arī barjeras, lai bērni nevarētu nokļūt dīķa dziļākajās daļās. Baigi forši – kopš mitr-zemes ieviešanas arī tuvējā upīte atkal izskatās pēc upes, ne-vis notekūdeņu savākšanas stacijas. Sākumā varētu šķist, ka ūdenstilpe, kur peldēties, – tā jau nav nekāda peļņa. Taču, ja parēķina, cik naudas un laika būtu jāpatērē, lai tos pašus raka-

rus aizvestu līdz citai peldvietai, ūdeni pie mājas var uzskatīt par finansiālu ieguldījumu. Galu galā cilvēki ar naudu ļoti lab-prāt izvēlas būvēt māju tieši ūdens tuvumā.

Skrundas novada saimniecībā «Valti» arī izveidotas nosēddī-ķu sistēmas. Un arī šeit jēdzīgu tehnoloģiju izmantošana nav saistīta ar finansiāliem zaudējumiem, gluži otrādi. Šie dīķi ir ļoti tīkama dzīvesvieta zivīm, bet, kur zivis, tur papildu ienā-kumi. Protams, ja salīdzina šos ienākumus ar zemkopībā no-pelnīto, gan jau tas nav nekāds diženais atspaids, tomēr man ļoti simpatizē ienākumu diversifikācijas princips. Nedrīkst «visu banku» izlikt kartupeļos un tad brīnīties, ka saimniecība jāklapē ciet, jo vienu gadu dzīrojusi kartupeļu puve.

Vislielākās nepatikšanas visā nosēddīķu stāstā ir fakts, ka tie kādreiz arī jāiztīra – jāizņem izgulsnējušās barības vielas un ar tām piedzītie ūdensaugi, lai pēc mūža beigām tie nesakrīt dīķī un vienkārši nesapūst, tā atpakaļ sistēmā ielaižot barī-bas vielas, kuras saimnieks tik ļoti centies paslēpt. Tomēr nav ļaunuma bez labuma. Tad, kad šīs barības vielas izķeksētas no dīķa, ar tām var mēslot laukus. Lūk, tā ir normāla aprites ekonomika – atkritumi tiek atkal pārvērsti resursos. Līdzīgi dara, piemēram, Rīgas notekūdeņu attīrīšanas stacijā – iespē-ju robežās notekūdeņu dūņas (organismi, kas ēd piesārņoju-mu) pēc darba dzīves beigām tiek izmantotas par mēslojumu. Cik skaistas vecumdienas!

Un ja nu vairs nepietiks?

Mēslojuma atgriešanās uz lauka ir svarīga ne tikai tāpēc, ka tas ir dārgs, un tāpēc, ka negribam to redzēt ūdenī. Lai cik tas jocīgi šķistu – tas ir izsmeļams resurss. Ja slāpekļa mine-rālmēslus iespējams radīt no plika gaisa (bet patērējot lielu enerģijas daudzumu), tad fosfora mēslojumam nepieciešamas fosfātu raktuves. Šobrīd pasaulē lielākās rezerves atrodas Ma-rokā, un tās palēnām iet uz beigām. Turklāt, attīstoties Āfrikas ekonomikai un pieaugot iedzīvotāju skaitam, nevar paredzēt, vai šī valsts neizlems dot priekšroku tieši sava kontinenta zemniekiem, ja nāktos ierobežot tirdzniecību. Tāpēc nav pā-rāk izdevīgi šo vērtīgo resursu pārvērst aļģēs un ļaut nogrimt jūras dibenā.

Var jau, protams, visus intensīvos lauksaimniekus salikt vienā maisā, piesiet pie tā akmeni un nicinājumā iesviest upē, un tajā pašā laikā bez ierunām dievināt bioloģiskos zemkopjus. Tomēr jāapzinās, ka pastāvēs abi. Un visvieglākā līdzāspastā-vēšana ir mācoties vienam no otra. Šeit pieminētās saimniecī-bas, manuprāt, ir piemērs, kas skaidri parāda, ka dabas draugi obligāti nav traki hipiji, kam mēneša beigās vienmēr ir atslēgti izejošie zvani, jo nav samaksāts telefona rēķins. Un otrādi – intensīva zemkopība uzreiz nenozīmē, ka tu noindē sevi, sa-vus bērnus un kaimiņus.

Man kā jau optimistiski noskaņotam cilvēkam šķiet, ka ar laiku aizvien vairāk un vairāk vides prasību tiks iekļautas noteiku-mos, kas jāievēro lauksaimniekam. Un tie, kuri tās ievēro jau tagad, būs īsti uzvarētāji, jo, pirmkārt, viņus nevarēs pārsteigt nesagatavotus, otrkārt, viņi jau sen būs atraduši sev ērtāko un izdevīgāko ilgstpējīgas saimniekošanas modeli.

42DARBI


Bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācija attiecas uz saimniekošanas veidu, nevis pa-šiem produktiem, un tā neietekmē produk-tu kvalitāti vai sastāvu.

Tā tas patiešām arī ir – sertifikācija licencē saimniekošanas veidu, bet tas nenozīmē, ka tāpēc nevajadzētu pirkt bioloģis-ko pārtiku. Galvenais iemesls, kāpēc zemnieki, bioloģiskās lauksaimniecības aizsācēji, izvēlējās bioloģisko saimniekoša-

nu, bija rūpes par savu veselību un vidi, jo saindēšanās ar sin-tētiskajiem pesticīdiem ir ļoti nopietna arodveselības problē-ma, bet piesārņojums ar tiem ir vides problēma. Mūsu nauda ir kā vēlēšanu biļetens – kā patērētāji mēs varam izvēlēties, kādu biznesu atbalstīt un par ko maksāt, tajā skaitā varam at-balstīt tādu biznesu, kas nodrošina gan strādājošajiem un kai-miņiem, gan videi mazāk kaitīgu ražošanu un kas vienlaikus ir labāks arī lopiem un mājputniem, jo nodrošina sugas pra-sībām atbilstošāku dzīvi, un tā ir bioloģiskā lauksaimniecība.

1. mīts

Šad tad nākas lasīt rakstus, kuru autori mēģina mani pārliecināt, cik bezjēdzīgi ir pirkt bioloģisko pārtiku, sak, kāpēc maksāt vairāk, ja droši var

pirkt konvencionāli audzēto un ražoto. Visbiežāk šādas publikācijas tapušas Amerikā, bet daudzi ar tām dāsni dalās arī Latvijas sociālajos tīklos, jo tiešām – «kāpēc maksāt vairāk»? Atgādināšu: bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācijas

prasības Amerikā un Eiropā krietni atšķiras, un daudzi jautājumi, ko kritizē Amerikā, uz Eiropas Savienības valstīm neattiecas. Tā kā bieži vien šie

raksti satur glupības pat attiecībā uz Amerikas sistēmu, nolēmu visus argumentus apkopot un izskaidrot saskaņā ar Eiropā pieņemtajām normām,

jo mūsu sistēmu pārzinu labi un mums tas ir daudz aktuālāk.

Jana Simanovska

DUCIS MALDĪGU MĪTU PAR BIOLOĢISKO

LAUKSAIMNIECĪBU

43DARBI


Nav iemesla apgalvot, ka bioloģiskās lauksaimniecības prasī-bas neietekmē produktu sastāvu: produktos, kas nav dāsni ap-kaisīti ar dažādām indēm, ir krietni mazāk pesticīdu atliekvie-lu, turklāt ir arī stingri noteikumi, kādas «piedevas» bioloģiski audzētos produktos drīkst būt. Ja tās pārsniegtas, saražoto nedrīkst pārdot kā bioloģiski audzētu preci. Ir arī prasības vi-des tīrībai, proti, ļoti piesārņotās teritorijās bioloģisko saim-niecību izveidot nevar, bet jaunpienācējām – saimniecībām, kuras pretendē uz šo statusu, – noteikts divu gadu pārejas periods, kad tās saimnieko bioloģiski un ievēro visas prasības, tomēr vēl nedrīkst savu produkciju pārdod kā bioloģisko.

Arī bioloģiskie lauksaimnieki lieto pesticī-dus, jo citādi nevar iznīcināt kaitēkļus!

Ir augu aizsardzības līdzekļi, kurus bioloģiskie lauksaimnieki drīkst lietot, taču atļauto vielu, kurām nepiemīt īpašības, kas mūs satrauc sintētiskajos pesticīdos, nav daudz (bioloģiskajā lauksaimniecībā atļauto preparātu saraksts publicēts Bioloģis-kās lauksaimniecības regulas 889/2008 II pielikumā).

Šādu paziņojumu autori parasti izmanto robus lasītāju zinā-šanās, jo reti kurš zina atšķirību starp ķīmisko vielu akūtajām un hroniskajām ietekmēm. To vieglāk izskaidrot, izmantojot piemēru ar starojumu, proti, arī rentgenstariem piemīt akūtās un hroniskās ietekmes. Ievērojot drošības prasības, rentgena starojumu izmanto medicīnā, un mēs nesaslimstam ar akūto staru slimību, tomēr rentgena stari var arī kaitēt. Piemēram, ja spēcīgiem rentgenstariem ir pakļauts embrijs mātes miesās, tam var attīstīties dažādas anomālijas. Pārāk bieži izmantots, rentgena starojums var veicināt audzēju veidošanos. Tāpēc nevar iet uz rentgenu, kad vien ienāk prātā. Ir nepieciešams ārsta nosūtījums, izvērtējot nepieciešamību. Pirms rentgena veikšanas laba procedūru māsa piesedz pacienta dzimumor-gānus ar svina aizsegu un sievietēm noteikti pajautā, vai viņas nav stāvoklī.

Līdzīgi ir ar ķīmiskajām vielām – tām var būt gan hroniskās, gan akūtās ietekmes, tādēļ ir nekorekti salīdzināt dažādu pes-ticīdu un citu vielu akūto toksiskumu. Visvairāk jāuzmanās no ilgtermiņa toksiskuma, kas izpaužas jau pie mazām, atkārto-tām devām, bet sekas parādās tikai pēc ilgāka laika.

Ir pāris izņēmumu, kad bioloģiskajā lauksaimniecībā atļauts lietot sintētiskos pesticīdus, taču tas nav Latvijā, bet siltākās zemēs. Tādā gadījumā ir stingri ierobežojumi, piemēram, pes-ticīdu nedrīkst kaisīt. Tas jāizvieto speciālos slazdos, ko pēc izmantošanas savāc. Tā vidē nokļūst ievērojami mazāk pesti-cīdu, nekā miglojot.

Savukārt kaitēkļu ierobežošanai bioloģiskie zemnieki izmanto videi un cilvēkam nekaitīgas metodes – augu seku, dabiskos ienaidniekus (putni un kukaiņi), dabiskos atbaidītājus (augi), dažādus dabiskos preparātus, piemēram, no augiem gatavo-tus uzlējumus. Bioloģiskā lauksaimniecība prasa ļoti labas zināšanas, kā saimniekot, lai izvairītos no kaitēkļiem, un arī daudz roku darba.

Dzīvnieki cieš, jo bioloģiskajās saimniecībās tos neārstē!

Tā nav, ka bioloģiskajā saimniecībā būtu aizliegts dzīvniekus ārstēt. Bez tam – arī cilvēku veselības nodrošināšanā svarīgāki par medikamentiem ir profilakses pasākumi, lai saslimšanas novērstu. Tieši to izmanto bioloģiskajā lauksaimniecībā. Ja dzīvnieks ir saslimis, to ārstē, taču ir krietni stingrākas nor-mas šāda dzīvnieka produktu izmantošanai. Piemēram, ja go-vij bijis nepieciešams dot antibiotikas, bioloģiskajās fermās jāievēro krietni ilgāks laiks nekā konvencionālajās, pirms šīs govs pienu drīkst atkal pārdot kā bioloģisko.

Pesticīdu atliekvielas konvencionālajos pro-duktos lielākajā daļā gadījumu nepārsniedz drošās robežas!

Šādu apgalvojumi autori domā, ka drošās robežas ir tās, kuru normas noteiktas likumos. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestā-des dati liecina, ka gandrīz puse Eiropā nopērkamo produktu satur pesticīdu atliekvielas, bet tikai pāris procentos gadīju-mu tiek pārkāptas likumā noteiktās vērtības. Bet – cik tās ir drošas? Medicīnā jaunu medikamentu iedarbības noteikšanai veic klīniskos testus pēc tam, kad testi ar dzīvniekiem un ap-rēķini parādījuši zāļu iespējamo iedarbību. Nereti klīniskajos testos jaunās zāles tomēr uzvedas citādi, nekā gaidīts. Sa-vukārt pesticīdu ietekmi uz cilvēkiem nosaka modelējot un testos ar dzīvniekiem, un neviens tos nepārbauda klīniskajos testos, kur nu vēl nelielu devu ilgtermiņa ietekmi. Turklāt, iz-strādājot likuma normas, katra pesticīda iedarbība tiek vērtē-ta atsevišķi, taču ikdienā mēs reti saskaramies tikai ar vienu

2. mīts

3. mīts

4. mīts

44DARBI


pesticīdu. Summējot visas jomas, kur ar tiem sastopamies, parasti tas ir kārtīgs pesticīdu kokteilis, ko baudām. Diemžēl visa šī lēruma kopējā iedarbība netiek pārbaudīta, jo metodes tikai attīstās. Bišu saimju bojāejas cēloņu analīze liecina, ka dažādi pesticīdi un citi faktori mijiedarbojoties var izraisīt tik nepatīkamas sekas, ko iepriekš, izsniedzot atļaujas pesticīdu izmantošanai, nevarēja paredzēt. Bet bez bitēm daļu savu lau-ku mēs varēsim apputeksnēt paši, kā tas jau notiek Ķīnā.

Arī augos ir dabiskie pesticīdi. Pat ja mēs neizmantojam sintētiskos, augi ražo savus, mums tikpat kaitīgos pesticīdus!

Šāda apgalvojuma autori atkal izmanto cilvēku zināšanu trū-kumu par akūtajām un ilgtermiņa ietekmēm, – mūsu pārtikā un mājlopu barībā izmantoto augu pašu ražotajās aizsargvie-lās nav to īpašību, kas mums tik ļoti nepatīk sintētiskajos pes-ticīdos! Nereti šādu apgalvojumu autori atsaucas uz Dr. Brūsa Eimsa (Bruce Ames) testiem, kas pierāda daudzu vielu kance-rogenitāti. Atklāt vielas kancerogēno iedarbību ir ļoti grūti – nepieciešami dārgi un sarežģīti testi, taču Brūss Eims radījis samērā vienkāršu testu, kas parāda vielas iespējami mutagēno dabu – spēju izmainīt šūnu DNS –, tātad, iespējams, arī to kancerogēno dabu, jo bieži vien ļaundabīgos audzējus izraisa šūnu mutācijas. Bet Eimsa tests ir vispārīgs – ne visām vielām, kam tas ir pozitīvs, ir mutagēna daba, un otrādi – vielām, kam Eimsa tests ir negatīvs, izrādās mutagēna daba. Toksikoloģijā ļoti bieži izmanto daudzus un dažādus testus, tad to rezultā-tus kombinē, lai redzētu kopainu. Eimsa tests ir tikai viena no metodēm, kas, atsevišķi skatīta, var mūs var maldināt, tāpēc ir nekorekti apgalvot, ka augos ir kancerogēni pesticīdi, bals-toties tikai uz šā testa rezultātiem.

Pesticīdus atļauts lietot tikai tad, ja tie ne-kaitē videi, dzīvniekiem un cilvēkiem.

Šis ir visvārgākais apgalvojums. Pirmkārt, ir grūti aprēķināt dro-šas normas pesticīdu atliekvielām produktos (pārlasi 4. pun-ktu). Otrkārt, izrādās, atļauju izdošanas procesā visai pavirši tiek vērtēta miglošanas ietekme uz apkārtnes iedzīvotājiem. Te metodika ir tikai zīdaiņa autiņos, tāpēc gandrīz vienīgās aizsargjoslas, ko atradīsiet lielākajā daļā pesticīdu atļauju, būs aizsargjoslas ūdeņu aizsardzībai (par pesticīdu ietekmi uz ūdens organismiem mēs zinām daudz vairāk). Attiecībā uz aizsargjoslām iedzīvotāju vai dzīvnieku aizsardzībai – nekā. Spriežot par bēdīgi slavenā glifosāta atļauju, vērtētāji secinā-ja, ka pietrūkst datu par tā izplatību vidē – lai gan tas ir visvai-rāk tirgotais herbicīds. Taču bez šādiem datiem nevar spriest par ietekmi.

Bioloģiskajā lauksaimniecībā ir mazāka ra-žība, tāpēc nepieciešamas lielākas zemes platības, taču to apguve apdraud bioloģis-ko daudzveidību. Mazāka ražība nozīmē arī vairāk ogļskābās gāzes un nitrātu emisiju uz vienu produkcijas vienību.

Jā, bioloģiskajā lauksaimniecībā ražība ir zemāka. Dažādām kultūrām tā, protams, atšķiras, bet vidēji bioloģiskajās saim-niecībās ražība sasniedz tikai 80% no intensīvās lauksaimniecī-bas ražības. Tomēr šī saimniekošana ir krietni saudzīgāka pret bioloģisko daudzveidību – apkārtnē būs vairāk putnu, kukai-ņu un citu dzīvnieku, kurus nenomāc monokultūras un pes-ticīdi. Šādu apgalvojumu autori neņem vērā to, ka atšķirīgās saimniekošanas metodes nozīmē arī atšķirīgas kaitīgo vielu emisijas, piemēram, bioloģiskajā lauksaimniecībā no augsnes mazāk izskalojas barības vielas. Šobrīd ir pārāk maz pētījumu par to, kā atšķirīgās saimniekošanas metodes ietekmē kai-tīgo vielu izplūdi vidē, bet nav iemesla teikt, ka bioloģiskā saimniekošana rada vairāk emisiju. Mums ir ļoti lielas rezer-ves, proti, daudz pārtikas – pat trešo daļu! – mēs izmetam atkritumos, turklāt pārāk aizraujamies ar dzīvnieku izcelsmes produktiem, kuru ražošana patērē krietni vairāk resursu nekā augu izcelsmes produktu saražošana. Šādu apgalvojumu au-tori arī ignorē kaitējumu, ko bioloģiskajai daudzveidībai un videi nodara pesticīdi.

5. mīts

6. mīts

7. mīts

45DARBI


Bioloģiskā lauksaimniecība ir pret zinātnes atziņām, tā ir pret jaunajām tehnoloģijām, tajā skaitā – ģenētiski modificētajiem orga-nismiem.

Tā gluži nav, ka bioloģiskā lauksaimniecība kategoriski ie-stātos pret jaunām tehnoloģijām, tikai pirms katras jaunas idejas ieviešanas vajag pārliecināties, kādas ir gaidītās un kādas ir nevēlamās ietekmes. Attiecībā uz ģenētiski modi-ficētajiem organismiem līdz šim absolūti lielākā daļa šādu augu tika radīti, lai varētu palielināt pesticīdu daudzumu. Tajā pašā laikā ir ģenētiski modificēta kokvilna un baklažā-ni ar baktērijas gēnu, un tas patiešām samazina sintētisko pesticīdu patēriņu, jo paši augi izdala kukaiņiem netīkamu vielu. Izklausās labi, vai ne? Iespējams, nākotnē bioloģiska-jai lauksaimniecībai vajadzēs pārskatīt savu attieksmi pret ĢMO. Taču arī kukaiņi nav muļķi. Viņi pielāgojas un kļūst izturīgāki pret ģenētiski modificētiem baklažāniem, tādēļ ik pa laikam nākas modificēt jaunos augus. Tas ir tehnoloģiski sarežģīti un dārgi un padara zemniekus atkarīgus no augsto tehnoloģiju firmām. Vai ieguvums ir tā vērts? Vai tos pašus rezultātus nevar gūt citādi?

Bioloģiskā lauksaimniecība ir tikai «lielā zaļā» mārketinga triks, lai produktus nepa-matoti pārdotu dārgāk.

Sazvērestības teoriju atbalstītāji berzē rokas: pieķērām gan jūs, Big Green! Jā, bioloģiskās pārtikas nozare strauji attīstās, jo aug pieprasījums pēc šādiem produktiem. Tas, protams, ir drauds pesticīdu ražotājiem, kuri ļoti vēlas, lai mēs aizmirs-tu par ķimikāliju kaitīgo ietekmi uz vidi un veselību. Tomēr pretstatā pesticīdu ražotājiem, kas parasti ir lieli, globāli mono-poluzņēmumi, peļņu no bioloģiskās lauksaimniecības produk-tiem gūst ļoti daudz mazu uzņēmumu – Latvijā vien ir aptuveni trīs tūkstoši saimniecību. Tāpēc nav tāda Big Green – ir daudz mazu uzņēmēju, kuri smagi strādā, lai mūs apgādātu ar pār-tiku. Ja neticat, iesaku aizbraukt ciemos pie bioloģiskajiem zemniekiem un paskatīties, kā viņi strādā un cik daudz vi-ņiem ir naudas, lai savus pārstāvjus sūtītu uz Briseli vai to pašu Rīgu savu interešu lobēšanai. Savukārt bioloģiskās pār-tikas marķējums tiešām ir mārketinga instruments, taču tā mērķis ir palīdzēt patērētājiem atpazīt produktus, kas ražoti bioloģiskajās saimniecībās. Lai iegūtu tiesības lietot šādu marķējumu, saimniecībām jāizpilda Bioloģiskās lauksaimnie-cības regulas stingrās prasības. Tās vērtē auditori, bet vēlāk regulāri kontrolē sertifikācijas sistēmu kontrolieri. Nereti cilvēki saka: bioloģiskie zemnieki nepērk pesticīdus, nepērk minerālmēslus, kāpēc viņu produkti maksā dārgāk? Tāpēc, ka vairāk ir roku darba, bet ražība – zemāka; arī tāpēc, ka pašlaik bioloģiskā pārtika ir nišas produkts, kas lielākoties pieejams tikai specializētos veikalos. Pieaugot pieprasīju-mam un piedāvājumam, zaudējot nišas produkta statusu, bioloģiskās pārtikas cena kritīsies, kā tas jau noticis vairākās Eiropas valstīs.

Bioloģiskā pārtika nav veselīgāka par kon-vencionālo!

Nereti uzskata, ka patērētāji izvēlas bioloģiskos pārtikas pro-duktus tikai tāpēc, ka cer – tajos būs vairāk barības vielu un vitamīnu. Taču to pētījumi neapstiprina. Ir atšķirības konven-cionāli un bioloģiski ražotu produktu sastāvā, bet diez vai tās ir būtiskas. Tomēr šāda apgalvojuma autori ignorē to, kādu kaitējumu veselībai var izraisīt pesticīdu atliekvielas produk-tos arī atļautajās robežās (pārlasi 4. punktu). Un produkti bez pesticīdu atliekām tiešām ir veselībai labāki!

Bioloģiskās olas ir sliktas, jo tur ir vairāk tok-sisku elementu!

Šāds paziņojums nesen pāršalca Latviju. Vienīgais toksiskais elements, kura bioloģiskajās olās ir nepiedodami vairāk nekā konvencionāli audzētu vistu olās, ir svins – ļoti slikts piemai-sījums ar gauži plašu iedarbības spektru. Tas saistīts ar to, ka bioloģiskajās saimniecībās vistas skraidelē pa āru un uzņem no augsnes daudz vairāk mikroelementu, to skaitā svinu, kas tur nokļuvis kā piesārņojums, bet arī tad tā koncentrācijas ne-pārkāpj likuma normas. Diemžēl putni, kas ir barības ķēdes augšpusē, vairāk uzkrāj piesārņojumu. Tāpat kā zivis. Manu-prāt, tas ir viens no ļoti nopietniem iemesliem, kāpēc mums vajadzētu aizdomāties, pirms turpinām piesārņot vidi. Bet, lai izlemtu, vai bioloģiskās olas ir veselībai labākas vai sliktākas par konvencionālajām, mums tajās vajadzētu noteikt ne tikai smagos metālus, bet arī organiskos piesārņotājus, medika-mentu un barības piedevu atliekvielas.

Nav jēgas ēst bioloģisko pārtiku, jo arī bio-loģiskās lauksaimniecības produktos ir sin-tētisko pesticīdu atliekvielas!

Protams, ja vide ir piesārņota ar pesticīdiem, tie nonāks arī bioloģiski audzētos produktos, bet – krietni mazākās devās nekā konvencionālajos, ko arī apstiprina plaši pētījumi. Pat ja mēs pilnīgi nevaram izvairīties no pesticīdu klātbūtnes, to daudzumu varam ievērojami samazināt, un arī tas ir labāk veselībai. Gadās, un arī Latvijā tā ir bijis, ka konvencionālais zemnieks miglo un piesārņo bioloģiskā zemnieka laukus, to-mēr arī tad šis piesārņojums ir krietni mazāks nekā ražā, kas ievākta no miglotā lauka. Ja pats bioloģiskais zemnieks vai arī kontroles iestādes atklāj šādu piesārņojumu, raža no piesār-ņotā lauka nevar tikt pārdota kā bioloģiskās lauksaimniecības produkcija. Tā ir liela problēma, jo peļņu no miglošanas (la-bāku ražu) gūst konvencionālais zemnieks, bet zaudējumus piesārņojuma gadījumā cieš bioloģiskais zemnieks.

Atgādinājums: šā raksta tapšanu finansē Vides aizsardzības fonds, kurš dala no dabas resursu nodokļa iekasēto naudu, un uzticīgie «Vides Vēstu» lasītāji. Neviens cits.

8. mīts

9. mīts

10. mīts

11. mīts

12. mīts

46DARBI


Iespējams, kāds vēl atceras dāņu profesora Stēna Stendera 2011. gadā sacelto skandālu. Profesora kungam nu ļoti pa-tika divas lietas – ēst saldumus dažādās pasaules valstīs un pārbaudīt laboratorijā, cik transtauku tie satur. Mūsu ražotās vafeles viņš pārbaudīja īpaši cītīgi un secināja: kaitīgo trans-tauku daudzums tajās ir tik neiedomājami augsts, ka, šķiet, pīpēt spaisu ir daudz veselīgāk, nekā ēst Latvijas vafeles. Vē-lāk gan izrādījās, ka laboratorijā pieļauta kļūda un tik traki nemaz nav, par ko nabaga profesoru jau gribēja izraidīt no valsts un iesūdzēt tiesā, bet beigu beigās tikai gandrīz vai sir-snīgi izsmēja. Neskatoties uz to, ka laboratorija bija kļūdīju-sies, smieties par Stendera kungu nevajag – transtauki ir pro-dukts, par kuru ir vērts uztraukties. To apliecina fakts, ka par šo jautājumu savā starpā nekasās ne zinātnieki, ne vienkāršā tauta; pat visniknākie skeptiķi sadodas rokās, lai dejotu sēru deju kopā ar alternatīvās medicīnas piekritējiem. Verdikts ir nepārprotams: kaitīgi!

Kas tie par monstriem, un no kurienes tie izlīduši?

Lai saprastu, kas ir transtauki, nepieciešams atcerēties vi-dusskolas ķīmijas kursu. Tauki, kā zināms, sastāv no dau-dzām taukskābēm. Aplūkojiet taukskābes 3D modeli attēlā!

Ir divu veidu tauki – piesātinātie jeb tā sauktie «sliktie» tauki un nepiesātinātie jeb tā sauktie «labie» tauki. Ķīmiski tie atšķiras ar dubultsaiti, kas ir tikai nepiesātinātajos taukos. Dubultsaiti var raut un plēst – tas mainīs molekulas uzbūvi gluži kā «Lego» klucīšu komplekts acij neredzamā līmenī. Redzat izliekto tauku molekulu? Ar to ir ļoti čakarīgi – ne kūku izcepsi, ne uz maizes uzsmērēsi. Taču to var iztaisnot, un – uzvara! – gan kūka cepas, gan garda sviestmaizīte sanāk. Tā arī dzimst transtauki, kuru nosaukums radies tāpēc, ka atrašanās vietu, ko iegūst jauniz-veidots «tauks», ķīmiķi sauc par transkonfigurāciju.

Šo procesu sauc par tauku hidrogenēšanu: nepiesātinātiem augu taukiem pievieno ūdeņradi, kā reakcijas paātrinātāju piešauj niķeli vai kādu citu smago metālu, un tā rūpnieciski iegūst cietos taukus, kas ilgi nebojājas. Tie ir lēti un ideāli pie-mēroti konditorejas izstrādājumu cepšanai, tāpēc transtauki ir atrodami cepumos, kūkās, pīrādziņos, kēksos, kā arī pus-fabrikātos un ātri pagatavojamos produktos (līdz pat 10–30 % no visiem taukiem).

Transtauki rodas arī dabiski – baktēriju iedarbībā atgremotāj-dzīvnieku kuņģī, tāpēc sviestā, krējumā, pienā, liellopu gaļā un taukos vidēji 5 % no visiem taukiem ir transtauki. Daži saka, ka transtauki pēc radniecības pakāpes ir tuvāki plastmasai. Ziniet, tā gluži nebūs. Transtauki tomēr rodas arī dabā, bet plastmasa nav manīta lienam ārā no govs pupa. Taču, kas ir veselīgāk – ēst transtaukus vai grauzt plastmasu –, tas vēl ir jautājums.

TRANSTAUKI JEB KAD VESELĪGĀK IR GRAUZT PLASTMASU

KsenijaAndrijanova, reģistrēta uztura speciāliste ar maģistra grādu uzturzinātnē

No kreisās: transtauki, nepiesātinātie tauki, piesātinātie tauki.

47DARBI


Nesirsnīgas atvadas no sirds

Lai gan cilvēka organisms nespēj eksistēt bez taukiem, transtauki tam tomēr nav nepieciešami, vēl jo vairāk – pētījumi nepārprotami parāda, ka tie ir kaitīgi. Jau kopš 1984. gada zi-nātnieki norāda uz saistību starp paaugstinātu transtauku pa-tēriņu un paaugstinātu risku saslimt ar sirds išēmisko slimību, miokarda infarktu un II tipa cukura diabētu. Transtauki veicina tā sauktā sliktā holesterīna paaugstināšanos un labā holesterī-na pazemināšanos. Jau 1994. gada dati liecina, ka transtauku patēriņš palielina kardiovaskulāro saslimšanu risku par 27 %. To apstiprina jaunākie, arī 2016. gada, pētījumi, tajā skaitā pētīju-mi ar ļoti augstu ticamības pakāpi – sistēmiski apskati un me-taanalīzes. Ja pētījumi liekas kaut kas tāls un abstrakts, klausiet Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Pēteri Apini – viņš atzīst, ka transtauki negatīvi ietekmē veselību, rada sirds un asinsvadu slimības, vēzi, diabētu, aptaukošanos, bet īpaši bīstami ir grūt-niecēm, jo atstāj negatīvu ietekmi uz augļa attīstību.

Vēl nedzimušajiem un sen dzimušajiem

Grūtnieces vienmēr bijušās ārkārtīgi jūtīga auditorija, un ir tikai likumsakarīgi, ka tika pētīta transtauku ietekme uz topošajām mammām. Izrādās, transtauki ir kaitīgi arī topo-šajam bērnam – tie iziet cauri placentai, un faktiski bērna organismā ir tikpat daudz transtaukskābju cik mātes. Lie-tojot transtaukus grūtniecības laikā, novēro paaugstinātu preeklampsijas risku, tas ir, paaugstinātu asinsspiedienu, izteiktu ķermeņa tūsku un olbaltumvielas urīnā. Šī problē-ma sievietes veselību parasti apdraud grūtniecības beigu posmā. Un vēl – transtauku patēriņš grūtniecības otrajā tri-mestrī var negatīvi ietekmēt augļa attīstību, proti, piedzimt bērns ar pārlieku lielu svaru. Jauniem vīriešiem arī jāuzma-nās – 2014. gada pētījums, kas publicēts medicīnas žurnālā «Human Reproduction», apliecina, ka transtauki samazina aktīvo spermatozoīdu daudzumu.

2014. gada sistemātiskais pārskats starptautiskajā medicī-nas žurnālā «Neurobiology of Aging» norāda, ka senioriem, kuri pārtikā lieto transtaukus, var attīstīties vecuma demen-ce. Tāpēc, ja gribas saglabāt gaišu galvu, būs vien jāatsa-kās no sviesta pastām un rūpnieciski ražotām tortēm. Starp citu, saistībā ar transtaukiem varētu uzņemt filmu, kur šīs augu tauku pastas darbotos kā atmiņas izdzēsējas. Es tikai nezinu, vai tas būtu fantastikas vai dokumentālais žanrs.

Iespaidīgi ir dati arī par depresiju, proti, Spānijā veiktā pē-tījumā, kurā piedalījās 12 000 cilvēku, tika atklāts, ka transtauku lietošana pārtikā par 48 % palielina depresijas risku!

Vai izraisa vēzi?

Stāsts par vēzi ir daudz sarežģītāks. Analizējot pētījumus, nav vienota slēdziena par to, vai transtauki var būt viens no vēža iemesliem. Ir pētījumi, kas norāda uz iespējamu trans-tauku saistību ar olnīcu, zarnu un krūts vēzi, taču ar skaļiem apgalvojumiem metāties vēl ir par agru. Jebkurā gadījumā – šis ir vēl viens trauksmes zvans, lai atteiktos no transtaukus saturošiem rūpnieciski ražotiem produktiem pilnībā.

Iespējamais alerģiju iemesls

Cilvēki, kuriem jāsaskaras ar alerģiskiem bērniem un ierobežo-jumiem viņu uzturā un dzīvesveidā, mēdz jokot, ka mūsdienu bērniem ir alerģija uz visu. Alerģiju pieaugumam var būt daudz iemeslu, un viens no tiem ir transtauki: pētot 13–14 gadu vecus bērnus, atklājās, ka tie, kuri pārtikā lieto vairāk transtauku, ir vairāk pakļauti alerģiju, astmas un ekzēmu riskam. Ražotāji cen-šas būt godprātīgi un aizvākt transtaukus no margarīna, taču pirms gadiem 20 situācija tirgū nebija tik jauka. Vācu zinātnieku 1998. gada pētījums ar 2348 bērniem vecumā no pieciem līdz 14 gadiem parāda, ka tie bērni, kuri patērē margarīnu, ir alerģis-kāki nekā tie, kuri ēd sviestu.

Kāpēc tā, un ko lai dara?

Brīdī, kad transtauki guva popularitāti, jo bija lēti, turklāt nebo-jājās, to ietekme uz veselību vēl nebija izpētīta. Jāatzīst, god-prātīgi ražotāji, uzzinājuši par potenciālu kaitējumu veselībai, ir pilnīgi vai daļēji atteikušies no transtauku izmantošanas savu produktu ražošanā. Bet mēs taču visi gribam «pa lēto», taču, ja iegādājas «pa lēto», veselība tiek gandēta neatgriezeniski.

Vai mūsu valsts kaut ko dara lietas labā? Dara, bet ļoti lēni. Šķiet, pat K. Barona iela Rīgā būs saremontēta ātrāk. Tika iero-sināts samazināt pieļaujamo transtauku daudzumu produktos līdz 2 % no visa tauku satura, un šobrīd notiek noteikumu sa-skaņošana ar Eiropas Komisiju. 2 % ir ļoti svarīgs rādītājs – pie-mēram, samazinot transtauku patēriņu par 2 %, diabēta risks samazinās par 40 %. Ja viss tiks akceptēts, noteikumi stāsies spēkā no 2018. gada. Tikmēr ražotāji var droši ražot cepu-mus ar miokarda infarkta skaidiņām. Labi, ka vismaz skolās un bērnudārzos daļēji hidrogenēto tauku klātbūtne produktos ir iemesls tos boikotēt – šādus produktus bērniem dot aizliedz Ministru kabineta noteikumi Nr. 172.

Kā atšifrēt transtaukus uz etiķetes?

Lai izvairītos no transtaukiem, rūpīgi jāizlasa produkta mar-ķējums, tāpēc vienmēr ņemiet līdzi uz veikalu palielināmo stiklu. Transtauki slēpjas zem nosaukuma «daļēji hidrogenēti tauki». Bieži vien cilvēki jauc daļēji hidrogenētus taukus ar pilnībā hidrogenētiem taukiem, uzskatot abus par vienu un to pašu substanci. Tas ir aplami! Pilnīgi hidrogenēti tauki nav transtauki, un no tiem nav nepieciešams kategoriski izvai-rīties. Pilnīgi hidrogenēti tauki nozīmē vien to, ka tauki no šķidras formas ir pārgājuši cietā. Pret tiem jāizturas tāpat kā pret «parastajiem» taukiem.

Visvairāk transtauku ir rūpnieciski ražotos: cepumos, kēksos, virtuļos, pīrāgos, kūkās, vafeļu tortēs, musli batoniņos, saldē-jumos, visu veidu pusfabrikātos un fast-food produktos, krēju-ma izstrādājumos, margarīnā, biezpiena sieriņos un krēmos.

Lai uzzinātu, vai konkrētā produkta sastāvā ir vai nav trans-tauki, lasiet sastāvu! Un gluži vienkārši neēdiet draņķus. Pro-duktus no liellopa gaļas, kurā transtauki rodas dabīgi, gan var ēst droši, jo pētījumi liecina – transtauku tur ir tik maz, ka veselībai pāri nedara.

48DARBI


Jau kopš 1989. gada Ratlendas dabas rezervāta (Rutland Wa-ter Nature Reserve) teritorijā, 161 km uz ziemeļiem no Lon-donas, notiek Britu putnu vērotāju gadatirgus («The British Birdwatching Fair»). Vasaras otrajā pusē, kad ūdens līmenis atkāpjas, piekrastes sausajās pļavās tiek uzslietas astoņas lie-las teltis, kurās atrodas stendi dažiem simtiem dalībnieku no visas pasaules, kā arī vairākas teltis, kurās notiek lekcijas par aktuāliem dabas tūrisma, putnu izpētes un aizsardzības tema-tiem. Pēdējos gados pasākumu, kurš ilgst trīs dienas, apmeklē līdz 23 000 dabas draugu, lielākoties angļu putnu vērotāji. Pēc nozīmības šo pasākumu salīdzina ar Glastonberijas festivālu un dēvē par putnotāju Glastonberiju (The Birdwatchers Glaston-bury), jo tas ir lielākais šāda veida festivāls pasaulē. Līdzīgi pasākumi notiek vēl tikai dažās vietās, piemēram, Holandē «Dutch Bird Fair», Dienvidāfrikā «African Bird Fair», Taivānā «Asian Bird Fair» un ASV «American Birding Expo».

Šim pasākumam ir vairāki mērķi, un viens no tiem – iespēja vienuviet sapulcināt britu dabas draugus, lai viņi var iepazīties un iegādāties plaša spektra produkciju no industrijas, kas vei-cina putnu un citu dabas objektu izziņas, izpētes, aizsardzī-bas un popularizēšanas aktivitātes. Te var dabūt gandrīz visu, kas vajadzīgs putnošanai un laika pavadīšanai dabā, piemē-

ram, dažādu optiku, grāmatas, suvenīrus, rotaļlietas, dabas ekskursijām atbilstošu ekipējumu, putnu barotavas un speciā-li sabalansētu pārtiku, putnu būrīšus ar iebūvētām videoka-merām, dzīvnieku vērošanas kameras ar sensoriem, ceļojumu piedāvājumus, kā arī aktīvi iesaistīties putnu un dzīvnieku iz-pētes organizāciju darbībā, abonēt dažādu dabas organizāciju periodiskos izdevumus.

Līdzekļi no maksas par dalību gadatirgū (aptuveni 600–1000 sterliņu mārciņu par vietu), ziedojumiem, izsolēm un citiem avotiem pēc organizatorisko tēriņu nosegšanas tiek ieguldī-ti starptautiskās putnu aizsardzības nevalstisko organizāciju savienības «BirdLife International» projektu īstenošanā. Kopš 1989. gada putnu aizsardzības projektiem jau novirzīti aptu-veni četri miljoni sterliņu mārciņu. Jāatzīmē, ka katru gadu tiek vākti līdzekļi noteiktam projektam. 1989. gadā bija mēr-ķis pievērst uzmanību savvaļas migrējošo putnu masveida ķeršanai un nogalināšanai migrācijas laikā Maltas salā, bet nākamajos gados līdzekļi pārsvarā novirzīti dažādu aizsargā-jamo teritoriju vajadzībām, galvenokārt putnu aizsardzības un izpētes pasākumu atbalstīšanai teritorijās ar ievērojamu bioloģisko daudzveidību (tropu meži, lielie mitrāji), kā arī ap-draudēto sugu glābšanas pasākumu atbalstam. Šā raksta au-

GADATIRGUS PUTNU DRAUGIEM

Ruslans Matrozis; autora foto

Putnu figūras mākslas teltī.

49DARBI


tors piedalījies pēdējos trīs Britu putnu vērotāju gadatirgos, pārstāvot Ilzes Vilšķērstes vadīto dabas tūrisma uzņēmumu SIA «Dabas tūres». Jau piecus gadus esam vienīgie, kas stāsta par mūsu dabas vērtībām un aicina apmeklēt Latviju.

Dabas tūrisms

Britu putnu vērotāju gadatirgū visvairāk pārstāvētas tieši da-

bas tūrisma kompānijas, kuras nodrošina pilnu servisu pēc principa «no lidostas līdz lidostai», ekskursijas vada vietējie gidi, kuri labi pārzina teritoriju un vietējo faunu. Tā ir iespēja vērot interesantas un retas zīdītāju, putnu, tauriņu un spāru sugas to dabiskajos apstākļos. Digitālajā laikmetā par vienu no populārākajiem dabā iešanas veidiem ir kļuvis fototūrisms. Putnu un lielāku zīdītāju bildēšana no speciāli ierīkotiem slēpņiem, kas novietoti dzīvnieku piebarošanas, riesta vai pulcēšanās vietās, dod pamatotas cerības uz labiem kadriem dabiskos apstākļos. Somu kolēģi no dabas tūrisma firmas «Finnature» piedāvā iespēju no slēpņiem fotografēt putnus, piemēram, klinšu un jūras ērgļus, medņu un gugatņu riestu, kā arī lielākus zīdītājus – brūnos lāčus un tiņus jeb āmrijas. Putnošanas ekskursijās viņi piedāvā apskatīt raksturīgākās sava reģiona sugas – bēdrozi, taigas zīlīti un rudsānu zilastī-ti. Igauņi gadatirgū piedalījās ar diviem stendiem, piedāvājot vērot un fotografēt Stellera pūkpīles un brūnos lāčus. Igauņu piedāvājumā ir arī orhideju un dienas tauriņu vērošanas tū-res. Jāatzīmē, pēdējos gados vērojama izteikta tendence, ka daudzi putnu vērotāji ar laiku pievēršas arī tauriņu un spā-ru vērošanai/fotografēšanai. Šogad satiku Baltkrievijas putnu biedrības pārstāvjus, kuri piedāvāja dabas tūrēs iepazīt laika «iekonservēto» Austrumeiropas dzīvesveidu un dabu ar mērķ-sugām – terekiju, ziemeļpūci, grīšļu ķauķi un gaišzilo zīlīti.

Latvijas dabas vilinājumi

Uz Latviju putnu vērotāji no ārzemēm sāka braukt pēc pa-domju sistēmas sabrukuma un robežu atvēršanas 1990. gadu sākumā. Līdz gadsimtu mijai mūsu labākās putnu vērošanas

Telts kopskats.

Apmeklētāji pie grāmatu stendiem.

Latvijas tūrisma kompānijas «Dabas tūres» stends. Attēlā: (no kreisās)Ruslans Matrozis, Ilze Vilšķērste, Gaidis Grandāns. 2015. gads. Apmeklētāji pie Latvijas uzņēmuma stenda.

vietas apmeklēja lielākoties zviedru putnotāji. Ar laiku lielo grupu skaits samazinājies, bet vairāk cilvēku izvēlas putnoša-nas ekskursijas individuāli vai nelielās grupās. Katru gadu Lat-viju apmeklē daži simti putnu vērotāju. Interese par Latvijas dabu pieaug, jo te ir samērā mazskarta daba, lieli mežu masīvi un nenorakti purvi, lieli zivju dīķu kompleksi. Ārzemnieki vē-las redzēt dzeņus un pūces, mazos ērgļus, zaļo vārnu, griezi, ķikutu, dīķu tilbīti, baltspārnu un baltvaigu zīriņus. Nesen pa-

50DARBI


rādījusies interese par dienas tauriņu un spāru vērošanu, jo arī šajās grupās mēs varētu piedāvāt virkni interesan-tāko sugu, kas sastopamas Austrumeiropas reģionā.

Grāmatu tirgus

Lielbritānijā ir ļoti labi attīstīts grāmatu tirgus, jo lasīša-na un privātu bibliotēku veidošana ir viena no angļu tra-dīcijām. Gadatirgū lielākās drūzmēšanās notiek tieši pie grāmatu plauktiem. Katru gadu tiek izdots simtiem spe-cializētu izdevumu angļu valodā par dabas izziņas un iz-pētes jautājumiem gan maziem un lieliem lasītājiem, gan iesācējiem un profesionāļiem. Sortiments ir ļoti plašs – sākot no sugu noteicējiem līdz reģionālām faunistiskām monogrāfijām, no ceļojumu aprakstiem līdz sugu un biotopu aizsardzības rokasgrāmatām. Ir vairākas dabas grāmatu sērijas, kuras tiek izdotas desmitiem gadu. Īpaši populāras ir izdevniecības «T. & A. D. Poyser» (dibināta 1973. gadā) grāmatas – zinātniskas monogrāfijas par atsevišķām putnu sugām vai tematiskiem jautājumiem. Tā kā šīm grāmatām ir balti vāki, tautā tās dēvē par bal-tajām Poizera monogrāfijām (Poyser Monographs), un tās ir iekļautas neoficiālajā obligāti izlasāmo putnu grāmatu topā. Retākus un vecākus izdevumus kolekcionāri mek-lē gadatirgus antikvariātos, kur lietotu grāmatu cenas ir, sākot no simboliskas vienas mārciņas līdz pat vairākiem simtiem mārciņu, bet vidēji grāmatas cena svārstās 30 sterliņu mārciņu robežās. Lai piesaistītu uzmanību jau-najām grāmatām, tirgotāji uz pasākumu aicina arī to autorus. Reizēm veidojas garas rindas, lai tiktu pie auto-grāfa, klātienē nofotografētos un parunātu ar autoru. Arī autori ir priecīgi un gūst iedvesmu nākamajiem darbiem.

Binokļi, teleskopi, aksesuāri

Katra aktīva dabas vērotāja īpašumā ir jābūt binoklim un telesko-pam. Daudzi pasaules ražotāji piedāvā visai plašu optikas sortimen-tu, un to cenas svārstās no simta (budžeta segments) līdz dažiem tūkstošiem eiro (Swarovski optikas līmenis). Šoreiz bija iespēja pa-turēt rokās visa spektra optikas izstrādājumus, turpat no telts pa-vērot putnus, jo optikas teltis ar vaļējo sienu izvietotas ūdenstilpes malā, salīdzināt dažādus modeļus un izvēlēties visoptimālāko risi-nājumu pēc formas, svara, cenas un kvalitātes. Nekur citur Eiropā vienuviet nav tik plašs optikas piedāvājums. Papildus ir iespējams iegādāties arī dažādus aksesuārus. Piemēram, no jaunumiem gribu atzīmēt speciāli konstruētu mugursomu, pie kuras var piestiprināt teleskopu ar statīvu, lai ērti pārnēsātu ekskursiju laikā. Tas ir īpaši

Putnu zīmējumu klāsts mākslas teltī.

Gadatirgus laikā animālistikas žanra mākslinieki glezno putnus un vēlāk šo kopdarbu pārdod izsolē.

51DARBI


labs risinājums putnošanas ekskursijām ar velosipēdu! Patika dažādas funkcionāli ērtas un mīkstas pleca siksnas binokļiem un fotoaparātiem ar garajiem objektīviem. Daži optikas ra-žotāji padomājuši arī par reto putnu vērotājiem, piedāvājot speciāli konstruētas plastmasas uzlikas dažādu modeļu tālru-ņiem, kuras var ātri pielikt pie teleskopa vai binokļa un iemū-žināt retumu ar telefonā iebūvēto fotokameru. Dabas fotogrā-fiem ir iespēja planšetē ierakstīt īpašu programmu, pievienot to pie fotokameras un veikt visas darbības nevis caur fotoapa-rāta objektīvu vai LCD ekrānu, bet uz planšetes, kas piestipri-nāta pie statīva. Tas ir lielisks risinājums tiem, kuri fotografē no slēpņiem.

Mākslinieku telts

Speciālajā mākslas teltī savu produkciju piedāvā atzīti angļu animālistikas žanra mākslas meistari. Tur var aplūkot un ie-gādāties putnu un citu dzīvnieku zīmējumus, ierāmētas glez-nas un lielizmēra fotogrāfijas, koka, māla, plastikas un metāla putnu skulptūras. Labi uzzīmēta un gaumīgi ierāmēta glezna ir labs dizaina elements gan mājās, gan ofisos un sabiedriskās telpās. Pieprasījums pēc šādiem darbiem ir samērā augsts, tā-pēc mākslinieki var labi nopelnīt.

Sabiedrības iesaistīšana dabas izpētes un aizsardzības projektos

Šajā gadatirgū ir unikāla iespēja redzēt, cik daudz cilvēku ir ieinteresēti dabas aizsardzībā, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un atjaunošanā. Viņu ikdienā ir vieta un laiks arī dzīvniekiem, kaut vai ierīkojot kukaiņiem, putniem, abinie-kiem, rāpuļiem un mazajiem zīdītājiem draudzīgu piemājas dārzu. Viens no pasākuma mērķiem ir piedāvāt visu vecumu cilvēkiem no dažādiem sociālajiem slāņiem un ar dažādu dzīves pieredzi, izglītību un mentalitāti iesaistīties projek-tos un veltīt savu brīvo laiku kā brīvprātīgajiem dažādos pētījumos, monitoringa uzskaitēs vai akcijās. Lai salīdzinātu sabiedrības iesaistīšanās apmērus dažādās Eiropas valstīs, varētu pieminēt biedru skaitu putnu izpētes un aizsardzības biedrībās: Baltijas valstīs vidēji tiek iesaistīts aptuveni 500 biedru, Skandināvijas valstīs – līdz 16 000, bet Lielbritānijas Karaliskajā putnu aizsardzības biedrībā (The Royal Society for the Protection of Birds) ir vairāk nekā miljons biedru! Ar šādu aktīvu lobiju lēmējvarai un politiķiem noteikti ir jārēķinās, pieņemot likumdošanas aktus vai lokālās iniciatīvas, kas var ietekmēt vides stāvokli!

Cilvēku iesaistīšana dabas izziņas, izpētes, aizsardzības un popularizēšanas pasākumos ir viens no veiksmīgākajiem sa-biedrības attīstības modeļiem, un Lielbritānijas pieredze ir pamācoša. Tas skan visai banāli, bet vienīgais veids, kā mēs, cilvēki, kuriem rūp dabas stāvoklis, varam uzlabot un mainīt situāciju, ir apvienoties un sadarboties! Iespēju robežās pie-dalīties putnu, tauriņu, spāru uzskaitēs, līdzdarboties pētīju-mu projektos, ar aktīvu rīcību mazināt vides piesārņošanu, popularizēt dabas tūrismu, veicināt savu un vides veselību. Ja gribat pārliecināties, ka šāds veiksmīgs sabiedrības pastā-vēšanas modelis ir iespējams un dzīvotspējīgs, apmeklējiet nākamo Britu putnu vērotāju gadatirgu!

Lielbritānijā ražo arī alu ar dabas tūristu iecienītāko dzīvnieku sugu at-tēliem uz etiķetes.

Leģendārais zviedru putnu pētnieks un rakstnieks Lars Svensons un Ruslans Matrozis. 2014. gads.

Mājiņas kukaiņu pievilināšanai.

Turpinājums no 2. vākaVĀKA BILŽU AUTORS52

AGRA KRUSTA FOTO MIRKĻI


1.

2.

3.

4.

1. Dzērve Grus grus Lielajā Ķemeru tīrelī.

2. Alnis Alces alces Babītes pagastā.

3. Medņu gailis Tetrao urogallus Tomes mežos.

4. Ziemeļu gulbji Cygnus Cygnus vēro jūras ērgli Haliaeetus albicilla.

5. Saullēkts Skaista ezerā.

6. Mirklis no jāšanas sacensībām Kleistos.

7. Jūras ērgļu Haliaeetus albicilla cīņas Dunduru pļavās, sekundantos – krauklis Corvus corax.

8. Briežu bullis Cervus elaphus Babītes pagastā.

5.

6.

7.

8.

Documents

rudens/05/2016 NEŠAUSIM PUTNUS! - Vides Vēstis...Objektīvi: dzīvniekiem – Canon EF 600 f/4 IS, Sigma 120-300 F/2,8; makrofotogrāfijām Canon EF 180 f/3.5 ; ainavām – Canon