Solvitas Rūsiņas redakcijā · Dokuments ir projekta “LIFE11NAT/LV?000371 NAT-PROGRAMME”darba materiāls, kas vēl būtiski var mainīties. Darba materiāla versija nav izmantojama

Dokuments ir projekta “LIFE11NAT/LV?000371 NAT-PROGRAMME”darba materiāls, kas vēl būtiski var mainīties. Darba materiāla versija nav izmantojama pavairošanai, citēšanai un tālākai izplatīšanai. Autors: S.Rūsiņa

1

Dabisko pļavu un ganību

apsaimniekošana un

atjaunošana

Vadlīnijas Eiropas Savienības aizsargājamo zālāju biotopu kopšanai

un atjaunošanai

Solvitas Rūsiņas redakcijā

Autori: Ainārs Auniņš, Guntars Dolmanis, Viesturs Lārmanis, Solvita Rūsiņa, Voldemārs Spuņģis


2

Dabisko pļavu un ganību apsainiekošana un atjaunošana. Vadlīnijas Eiropas Savienības aizsargājamo zālāju biotopu apsaimniekošanai un atjaunošanai/ Solvitas Rūsiņas redakcijā; Rīga; izdevniecība, 2016. – xxx lpp.

Grāmata izdota projekta "Natura 2000 teritoriju nacionālā aizsardzības un apsaimniekošanas programma" LIFE11 NAT/LV/000371 NAT-PROGRAMME ietvaros.

Zinātniskais recenzents:

Literārā redaktore...

Makets.....

Citēšanas paraugs: Rūsiņa, S. (red.). 2016. Dabisko.....

Nodaļas citēšanai: Auniņš, A. 2016. Atjaunošana.... Grām.: Rūsiņa, S. (red.) Dabisko.....

ISBN....

Autori pateicas visiem, kas piedalījās vadlīniju apspriešanā un iesūtīja vērtīgus komentārus un ieteikumus, īpašs paldies Andrejam Briedim, Guntai Bārai, Oskaram Keišam, Edmundam Mertenam, Anitai Namatēvai, Dmitrijam Teļnovam, Agnesei Priedei, Gintāram Rubenim ...


3

Saturs IEVADS – GRĀMATAS STRUKTŪRA UN VADLĪNIJU IZSTRĀDES PRINCIPI (S. RŪSIŅA) ............... 9

1. ZĀLĀJU BIOTOPU GRUPAS ĪSS RAKSTUROJUMS (S. Rūsiņa, A. Auniņš, V. Spuņģis) ........... 10

2. APSAIMNIEKOŠANAS UN IZMANTOŠANAS VĒSTURES IETEKME UZ DABISKO ZĀLĀJU

BIOLOĢISKO DAUDZVEIDĪBU (L. GUSTIŅA, S. RŪSIŅA, A. AUNIŅŠ, V. SPUŅĢIS) .................... 26

2.1. Dabisko pļavu un ganību tradicionālā jeb ekstensīvā izmantošana ........................ 26

2.2. Iekultivēšana un mēslošana ......................................................................................... 30

2.3. Hidromeliorācija ........................................................................................................... 33

2.4. Dabisko pļavu un ganību pamešana ............................................................................. 34

3. AIZSARDZĪBAS VĒRTĪBA ....................................................................................................... 36

3.1. Dabisko pļavu un ganību aizsardzība Latvijā (S. Rūsiņa) .............................................. 36

3.2. Dabisko pļavu un ganību vērtības (S. Rūsiņa, A. Auniņš, V. Spuņģis) ........................... 38

4. AIZSARDZĪBAS UN APSAIMNIEKOŠANAS MĒRĶI (S. RŪSIŅA) ............................................. 44

4.1. Aizsardzības un apsaimniekošanas mērķi dabiskajiem zālājiem Latvijā ....................... 44

4.2. Principi apsaimniekošanas mērķu noteikšanai konkrētā teritorijā .............................. 47

5. AINAVAS VEIDOŠANA UN APSAIMNIEKOŠANA ZĀLĀJU BIODAUDZVEIDĪBAI (S. RŪSIŅA) .. 48

6. SAGATAVOŠANĀS PIRMS ATJAUNOŠANAS VAI APSAIMNIEKOŠANAS (S. RŪSIŅA) ............ 56

6.1. Kā zināt, vai zālājam nepieciešama atjaunošana vai apsaimniekošana? ..................... 58

6.2. Kā izvēlēties atjaunošanai prioritāras vietas? .............................................................. 59

7. GALVENĀS DABISKO ZĀLĀJU BIOTOPU APSAIMNIEKOŠANAS METODES (S. RŪSIŅA,

A. AUNIŅŠ, V. SPUŅĢIS) .......................................................................................................... 60

7.1. Pļavu un ganību atšķirības ............................................................................................ 60

7.2. Pļavas kopšana dabas daudzveidībai ............................................................................ 62

7.2.1. Pļaušana................................................................................................................. 62

7.2.2. Ganīšana atālā ....................................................................................................... 76

7.2.3. Dedzināšana pļavas kopšanā ................................................................................. 77

7.2.4. Koku un krūmu ciršana pļavas kopšanā ................................................................ 77

7.2.5. Ecēšana pļavas kopšanā........................................................................................ 79

7.2.6. Mēslošana pļavas kopšanā ................................................................................... 80

7.2.7. Pļavas kopšanas darbi ........................................................................................... 80

7.2.8. Bišu ganību pļavas un to kopšana dabas daudzveidībai ....................................... 81

7.3. Ganības kopšana dabas daudzveidībai ......................................................................... 83

7.3.1. Ganīšana ................................................................................................................ 83

7.3.2. Ganību appļaušana un mēslu izlīdzināšana ......................................................... 100


4

7.3.3. Dedzināšana ganības kopšanā ............................................................................. 101

7.3.4. Koku un krūmu ciršana ganības kopšanā ........................................................... 101

7.3.5. Ecēšana ganību kopšanā ..................................................................................... 103

7.3.6. Mēslošana ganību kopšanā ............................................................................... 103

7.3.7. Ganību kopšanas darbi ....................................................................................... 103

7.4. Dabisko zālāju noganīšanas pieredze Vidzemes vecsaimniecībā (G. Dolmanis) ........ 103

8. DABISKO ZĀLĀJU BIOTOPU ATJAUNOŠANA UN IZVEIDOŠANA NO JAUNA ....................... 108

8.1. Vai biotopa atjaunošanai būs labas sekmes? (S. Rūsiņa) ........................................... 108

8.2. Nosusinātu dabisko zālāju hidroloģiskā režīma atjaunošana (S. Rūsiņa) ................... 111

8.2.1. Reljefa dažādošana vai atjaunošana ................................................................... 114

8.2.2. Seklu ieplaku veidošana ...................................................................................... 115

8.2.3. Bebru darbības regulēšana .................................................................................. 116

8.2.4. Polderu zālāju atjaunošana ................................................................................. 116

8.2.5. Grāvju aizsprostošana un aizbēršana .................................................................. 117

8.2.6. Grāvju atbērtņu vaļņu novākšana ....................................................................... 117

8.2.7. Grāvju profila maiņa ............................................................................................ 118

8.2.8. Slūžu un sliekšņu ierīkošana ................................................................................ 118

8.2.9. Upju dabiskā tecējuma atjaunošana un vecupju radīšana .................................. 119

8.2.10. Seklu grāvju sistēmu uzturēšana ....................................................................... 120

8.3. Pamestu un aizaugošu dabisko zālāju atjaunošana (S. Rūsiņa) .................................. 122

8.3.1. Krūmu un koku novākšana ................................................................................. 122

8.3.2. Zālāja virsmas nolīdzināšana – kūlas, ciņu, skudru pūžņu, kurmju rakumu un

meža cūku rakumu nolīdzināšana ................................................................................. 128

8.3.3. Atjaunojoša pļaušana un ganīšana .................................................................... 133

8.3.4. Nevēlamu lakstaugu sugu ierobežošana (ekspansīvas un invazīvas sugas) ........ 134

8.3.5. Dedzināšana ........................................................................................................ 135

8.3.6. Sūnu novākšana ................................................................................................... 140

8.3.7. Niedru ierobežošana ........................................................................................... 140

8.4. Dabisku zālāju izveidošana aramzemē un atjaunošana sētu, kultivētu un intensīvi

izmantotu zālāju vietā (S. Rūsiņa) ..................................................................................... 142

8.4.1. Dabiska atjaunošana ar pļaušanu un ganīšanu (spontāna sukcesija) .................. 143

8.4.2. Augsnes auglības samazināšana .......................................................................... 144

8.4.3. Sugu sastāva mērķtiecīga veidošana ................................................................... 147

8.5. Zālāju atjaunošana putnu daudzveidībai (A. Auniņš) ................................................. 154


5

8.6. Biotopa atjaunošana tūlīt pēc bojāšanas vai iznīcināšanas (S.Rūsiņa) ..................... 159

9. AIZSARDZĪBAS UN APSAIMNIEKOŠANAS PRETRUNAS (A. AUNIŅŠ, S. RŪSIŅA, V. SPUŅĢIS)

............................................................................................................................................... 164

10. APSAIMNIEKOŠANAS UN ATJAUNOŠANAS SEKMJU NOVĒRTĒŠANA UN MONITORINGS

(S. RŪSIŅA, A. AUNIŅŠ, V. SPUŅĢIS) ..................................................................................... 166

Pašlaik atsevišķos failos nodaļas: Atklāto zālāju biotopi

6110* Lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs............223 6120* Smiltāju zālāji..............................................................................245 6210 Sausi zālāji kaļķainās augsnēs 6230* Vilkakūlas jeb tukšaiņu zālāji 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas 6410 Mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs 6430 Eitrofas augsto lakstaugu audzes 6450 Palieņu zālāji 6510 Mēreni mitras pļavas

Parkveida zālāju biotopi 5130 Kadiķu audzes virsājos un zālājos 6530* Parkveida pļavas un ganības 9070 Meža ganības

Pielikumi 1.pielikums Dabisko zālāju “veselības” (aizsardzības stāvokļa) indikatīvs vērtējums: indikatori un kritēriji (šobrīd iekļauts Ievadnodaļā) 2.pielikums Zālāju biotopu veidiem specifiskas apsaimniekošanas prasības (šobrīd iekļauts pie katra biotopa tabulās Pļaušana, Ganīšana, Meliroācija utt.) 3.pielikums Dabisko zālāju indikatorsugas (tikai attēli) 4.pielikums Zālāju putnu sugas (tikai attēli) 5.pielikums Ekspansīvas un invazīvas augu sugas un to apkarošana (attēls un īss apraksts) 6.pielikums Dabisko zālāju apsaimniekošanas izmaksas (aptauju apkopojums)


6

Terminu skaidrojums

Aerācija – bagātināšana, apgāde ar gaisu (skābekli, kas nepieciešams elpošanai). Aizsargājams biotops – biotops (sk. Biotops), kura saglabāšanu regulē valsts normatīvie akti. Latvijā aizsargājami biotopi iekļauti Latvijas Republikas MK noteikumos (īpaši aizsargājams) un ES Biotopu Direktīvā. Aramzemē sēts zālājs – aramzeme, kurā kultūra ir daudzgadīgas graudzāles (stiebrzāles) vai tauriņzieži un kuru atjauno ne retāk kā vienu reizi piecos gados. Areāls – izplatības teritorija (reģions, kur suga vai biotops ir sastopams un pastāv ilgtermiņā. Atmata – aramzeme, kurā pārtraukta aršana un ieviesušās savvaļas viengadīgas vai daudzgadīgas augu sugas, kura nav aizaugusi ar kokiem un krūmiem (nav mežs) un nav pārveidojusies par dabisku zālāju. Augu sugas ir raksturīgas nezālienēm vai ruderālām vietām,. Pamesta atmata pakāpeniski apmežojas, bet pļauta vai ganīta atmata pakāpeniski veidojas par zālāju. Bioloģiski vērtīgs zālājs – Lauku attīstības programmas kontekstā lietots termins, kas ietver Eiropas Savienības (ES) nozīmes aizsargājamos zālāju biotopus (Latvijā tie ir visi dabiskie zālāji) un putniem nozīmīgas dzīvotnes (Latvijā tādas ir gan dabiskie zālāji, gan daļa atmatu un kultivētu ilggadīgu zālāju). Putniem nozīmīga dzīvotne ir tad, ja tajā sastopama: Eiropas Savienības Putnu Direktīvas 1.pielikuma suga; reta zālājos ligzdojoša suga; pļavu bridējputnu sabiedrībai piederīga suga; zālājiem raksturīga suga ar skaita samazināšanās tendenci. Biotopa aizsardzības stāvoklis – ietekmju kopums, kas darbojas uz biotopu un tā tipiskajām sugām un ilgtermiņā var ietekmēt biotopa izplatību, struktūras un funkcijas un tipisko sugu pastāvēšanu ilglaicībā. Sk. Labvēlīgs aizsardzības stāvoklis Biotopa apsaimniekošana – biotehnisku pasākumu kopums, kuru mērķis ir uzturēt biotopu labvēlīgā aizsardzības stāvoklī. Biotopa atjaunošana – biotehnisku pasākumu kopums, kuru mērķis ir atjaunot vides apstākļus, struktūru (sugu sastāvu, vecuma struktūru u. tml.) un sugas vietā, kur biotops kādreiz ir pastāvējis vai joprojām pastāv, bet ir sliktā aizsardzības stāvoklī. Biotopa izveidošana – biotehnisku pasākumu kopums, kura mērķis ir izveidot biotopam nepieciešamos vides apstākļus, struktūru (sugu sastāvu, vecuma struktūru u. tml.) un ieviest sugas vietā, kur biotops nav bijis. Attiecas arī uz vietām, kur kādreiz ir pastāvējis, bet vide ir bijusi pilnīgi pārveidota un nav saglabājusi nekādas biotopa pazīmes. Biotops (= dzīvotne). Šajā grāmatā lietos biotopa jēdziens Biotopu Direktīvas izpratnē. Biotops ir dabiskas vai daļēji dabiskas sauszemes vai ūdens platības, ko raksturo noteikti nedzīvās vides apstākļi, sugu kopums un to mijattiecības. Dabisks zālājs – zālājs, kura pastāvēšanu pilnībā nodrošina dabas apstākļi (nokrišņu daudzums, uguns, savvaļas zālēdāji, augsnes apstākļi u. c.), bet cilvēka lauksaimnieciskā darbība (pļaušana vai mājlopu ganīšana) nav nepieciešama. Šādi zālāji visplašāk sastopami stepju un savannu joslā. Latvijā zinātniskās valodas tradīcijas dēļ par dabiskiem zālājiem sauc daļēji dabiskos zālājus. Daļēji dabisks zālājs – zālājs, kura pastāvēšanu nodrošina cilvēka lauksaimnieciskā darbība (pļaušana vai mājlopu ganīšana), bet vides apstākļus un sugu sastāvu nodrošina dabiskie procesi. Divdīgļlapji – augu valsts segsēkļu nodalījuma klase, kurā apvieno augu sugas, kurām dīglim ir divas dīgļlapas un lielākoties ir mietsakne, nevis bārkšsakne. Pļavkopībā un zālāju zinātnē plašākā nozīmē nereti lieto vārdu „platlapji”.


7

Eiropas Savienības aizsargājams biotops – Biotops, kas pēc nedzīvās vides apstākļiem un sugu kopuma atbilst kādam no Eiropas Savienības Dzīvotņu direktīvā 92/43/EEK ierakstītajiem biotopu veidiem. Ekspansīva suga – vietēja augu vai dzīvnieku suga, kas sāk dominēt un nomākt biotopam raksturīgās sugas. Ekspansīva suga var būt gan tāda suga, kas konkrētajam biotopam ir raksturīga suga, gan arī tam nepiederīga suga. Piemēram, parastā vīgrieze mitrās pļavās vienmēr nelielā daudzumā ir sastopama (tā šādiem biotopiem ir raksturīga suga), taču pēc pļavas pamešanas tā kļūst ekspansīva – sāk dominēt un nomāc pārējās augu sugas. Epigeisks bezmugurkaulnieks – bezmugurkaulnieks, kas dzīvo uz augsnes virskārtas. Fenoloģija – sezonālo parādību iestāšanās laiks un to ietekmējošie faktori, piemēram, dažādu augu sugu dīgšanas, ziedēšanas, sēklu ienākšanās laiks, putnu atlidošanas, lizgdošanas, mazuļu izšķilšanās laiks. Fragmentācija – šeit – ainavas sadrumstalošanās. Ganība – zālājs, kuru izmanto galvenokārt ganību dzīvnieku (mājlopu vai savvaļas zālēdāju) ganīšanai. Graudzāles (= stiebrzāles) graudzāļu dzimtas Poaceae sugas.Terminu vairāk lieto botānikā, bet retāk izmanto lauksaimnieki. Ieteicama jeb optimāla apsaimniekošana – biotehnisko pasākumu kopums, kas pilnībā atbilst biotopa ekoloģiskajām prasībām un pie labvēlīgiem pārējiem apstākļiem nodrošina biotopam raksturīgo sugu sastāvu, struktūru un funkciju saglabāšanos ilgtermiņā. Ilggadīgs zālājs – zālājs, kurš ir pastāvējis ilgāk par pieciem gadiem. Īpaši aizsargājams biotops – biotops (sk. Biotops), kura saglabāšanu regulē valsts normatīvie akti. Latvijā īpaši aizsargājami biotopi iekļauti Latvijas Republikas MK noteikumos (īpaši aizsargājams) un ES Biotopu Direktīvā. Kultivēts zālājs – cilvēka veidots un uzturēts zālājs, kurā vides aptākļus kontrolē ar agrotehniskiem pasākumiem (mēslošana, nosusināšana u. tml.) un veģetāciju veido, mērķtiecīgi sējot vai piesējot jau esošā zelmenī graudzāles (stiebrzāles) un tauriņziežus. Labvēlīgs aizsardzības stāvoklis – biotopa dabiskais izplatības areāls un platība ir stabila vai paplašinās; biotopa specifiskās struktūra un funkcijas, kas nepieciešamas biotopa ilgtermiņa eksistencei, pastāv, un paredzamas, ka pastāvēs tuvākajā nākotnē; tā raksturīgo sugu aizsardzības stāvoklis dalībvalsts teritorijā ir labvēlīgs. Monofāgs – dzīvnieks, kas pārtiek tikai no viena veida pārtikas. Monofāgi kukaiņi parasti ēd tikai vienas noteiktas augu sugas vai ģints augus. Nepiemērota apsaimniekošana – biotehnisko pasākumu kopums, kas īsākā vai ilgākā laika posmā iznīcina vai nozīmīgi samazina biotopa dabas vērtības, tādēļ ir pielīdzināms vai pat sliktāks par biotopa pamešanu un atstāšanu dabiskai sukcesijai. Oligofāgs – dzīvnieks, kas pārtiek galvenokārt no viena veida pārtikas. Pastāvīgs zālājs (= ilggadīgs zālājs). Termins, kas lietots Eiropas savienības kopējās lauku politikas kontekstā. Tas apzīmē zālāju, kas pastāv vaiāk nekā piecus gadus, un tajā ir izveidojusies zālāja ekosistēmai raksturīgā augu un dzīvnieku valsts. Platlapji – agronomijā un botānikā pieņemts apzīmējums lakstaugu stāva augiem, kuri ir divdīgļlapji. Pļavkopībā visas zālāju augu sugas to saimnieciskai novērtēšanai iedala stiebrzālēs (graudzāles), tauriņziežos (arī platlapji, bet spēj augsnei piesaistīt slāpekli no atmosfēras) un platlapjos (saimnieciski mazvērtīgākā zelmeņa daļa, bet tie nodrošina lielāko sugu daudzveidību).


8

Perējums. Pirmais perējums ir perējums, kas notiek pavasarī. Otrais perējums notiek tikai tad, kad sekmīgi izvesti pirmā perējuma mazuļi. Ne visām putnu sugām ir otrais perējums. Atkārtots perējums ir tāds perējums, kas notiek pēc pirmā perējuma bojāejas (ligzdas iznīcināšanas). Pļavu bridējputni – tārtiņveidīgo putnu sugu grupa, kas ligzdo zālājos, bieži vien puskolonijās, un agresīvi aizstāv savas ligzdošanas vietas no potenciāliem ligzdu postītājiem. Tipiskas šī kompleksa sugas Latvijas apstākļos ir ķīvīte, pļavas tilbīte, melnā puskuitala, Šinca šņibītis, gugatnis un mērkaziņa, senāk kompleksam bija raksturīga arī kuitala. Pēc būtības pareizāk būtu lietot terminu “zālāju brdiējputni”, jo tie dzīvo gan pļavās, gan ganībās, taču zinātniskaš valdoas tradīcijā ir iegājies termins “pļavu bridējputni”un tā tas lietots arī šajā grāmatā. Pļavu bridējputnu puskolonija – vienas vai vairāku putnu sugu liels indivīdu kopums, kas ligzdo tuvu cits citam kopīgā teritorijā. Atšķirībā no putnu kolonijām (piemēram, kaiju kolonijas), pļavu bridējputni ligzdo mazākā skaitā, tādēļ tās sauc par puskolonijām. Pieļaujama jeb suboptimāla apsaimniekošana – biotehnisko pasākumu kopums, kas nelabvēlīgi ietekmē biotopa sugu sastāvu vai struktūru, tomēr kopumā tas ir daudz labvēlīgāk biotopam nekā pamešana. Pļava – zālājs, kuru izmanto galvenokārt pļaušanai ar siena vai zāles savākšanu. Polifāgs – dzīvnieks, kas pārtiek no ļoti daudzveidīgas barības. Populācija – vienas sugas indivīdu kopums, kas dzīvo noteiktā ģeogrāfiskajā teritorijā un tiem ir iespēja savā starpā brīvi krustoties (nav barjeru, kas liegtu vienam indivīdam sastapt citu indivīdu pārošanās laikā). Ruderāls augs – nezālieņu (izgāztuvju, pamestu teritoriju, būvlaukumu, aizaugušu lauksaimniecības zemju) augs.Saproksils – dzīvnieks, kas baroja sar atmirušu vai atmirstošu koksni. Saprofāgs – dzīvnieks, kas barojas ar atmirstošu, sadalošos organisko vielu (barojas ar beigtiem dzīvniekiem, atmirušām augu daļām u.tml.). Sēts zālājs (= kultivēts zālājs). Slāpekli mīloša suga (nitrofīta suga) – augu suga, kura pielāgojusies augšanai ar slāpekli ļoti bagātā augsnē (piemēram, lielā nātre). Stiebrzāles (= graudzāles) – graudzāļu dzimtas Poaceae sugas. Terminu biežāk izmanto agronomu aprindās. Stridulēšana – Sienāžu un siseņu sisināšana, berzējot pakaļkājas gar spārnniem. Zālājs – teritorija, kuras veģetāciju veido daudzgadīgas graudzāles (stiebrzāles) un platlapji SAĪSINĀJUMI ES – Eiropas Savienība gs. – gadsimts IUCN – Starptautiskā dabas aizsardzības savienība (International Union for Conservation of Nature) pr. Kr. – pirms Kristus dzimšanas t. i. – tas ir t. sk. – tajā skaitā u. c. – un citi u. tml. – un tamlīdzīgi


9

IEVADS – GRĀMATAS STRUKTŪRA UN VADLĪNIJU IZSTRĀDES PRINCIPI (S. RŪSIŅA)

Grāmata ir veltīta Eiropas Savienībā aizsargājamo biotopu apsaimniekošanai un atjaunošanai ar mērķi saglabāt vai veicināt bioloģisko daudzveidību. Šīs grāmatas mērķis nav sniegt vadlīnijas sugu un to dzīvotņu apsaimniekošanai un atjaunošanai. Ar sugu aizsardzību saistītie atjaunošanas un apsaimniekošanas jautājumi apskatīti tikai tik daudz, cik tas nepieciešams, lai skaidrotu biotopu apsaimniekošanu un atjaunošanu.

Grāmatai ir divas daļas. Pirmā ir vispārīgā nodaļa. Tajā apskatīti dabisko zālāju biotopi kopumā. Visa informācija, kas attiecas ne tikai uz vienu konkrētu zālāju biotopa veidu, bet uz visiem zālājiem kopumā, ir iekļauta šajā nodaļā. Tādēļ, pat ja jūs interesē tikai viens noteikts biotopu veids, iesakām iepazīties arī ar ievadnodaļu. Tajā atradīsiet atbildes uz šādiem jautājumiem:

• Kas ir aizsargājams zālāju biotops un kā tas atšķiras no parasta zālāja? • Kā dabiski zālāji veidojušies, kāda bijusi to kopšana senāk un kādu iemeslu

dēļ tie sākuši izzust? • Kā pareizi kopt pļavu un ganību, lai tajā saglabātos dabas daudzveidība?

Sniegts kopšanas (apsaimniekošanas) metožu apraksts – pļaušana, ganīšana, krūmu ciršana, dedzināšana u. c.

• Kā atjaunot dabisku zālāju vietā, kur tas kādreiz ir bijis un kā izveidot dabisku zālāju pilnībā no jauna?

Apsaimniekošanas un atjaunošanas metožu apraksts balstās gan Latvijas pieredzē, gan ārzemju pieredzē, pēc iespējas izmantojot tādu valstu pieredzi, kuru dabas apstākļi līdzinās Latvijas dabas apstākļiem (Zveidrija, Igaunija, Lietuva, Somija, Vācijas ziemeļu daļa, Polija).

Grāmatas otrajā daļā katram dabisko zālāju biotopa veidam veltīta sava nodaļa. Tajā sniegta sekojoša informācija:

Īss apraksts – biotopa definīcija, izplatība Latvijā un Latvijas nozīme biotopa saglabāšanai Eiropas Savienībā;

Ideāla biotopa pazīmes – kādam būtu jāizskatās biotopam, kurš ir labvēlīgā aizsardzības stāvoklī (tas uztur biotopam raksturīgo augu un dzīvnieku sugu daudzveidību). Raksturoti biotopa varianti, teksts papildināts ar raksturīgāko augu sugu un veģetācijas attēliem. Biotopa raksturojums balstīts uz 2013. gadā izdoto Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo biotopu noteikšanas rokasgrāmatu (Auniņš (red.), 2013).

Biotopam nozīmīgi procesi un struktūras – raksturoti nozīmīgākie vides apstākļi (augsnes, mitruma apstākļi u. c.) un biotopa pastāvēšanai nepieciešamie procesi (piemēram, pali, sausums, pļaušanas ietekme u. tml.). Šī daļa ir nozīmīga, lai saprastu, kādi atjaunošanas vai košanas pasākumi konkrētam zālājam ir nepieciešami, lai atjaunotu vai nodrošinātu pastāvīgus biotopam nepieciešamos vides apstākļus.


10

Biotopa attīstība (sukcesija) – dots īss ieskats biotopa veidošanās un izzušanas gaitā. Raksturots, kādās vietās un pie kādām kopšanas darbībām biotops veidojas, kā arī kādos apstākļos tas pazūd un kāda veģetācija attīstās tā vietā.

Ietekmējošie faktori un apdraudējumi – uzskaitīti nozīmīgākie cilvēka darbības veidi, kas apdraud biotopa pastāvēšanu vai negatīvi ietekmē tā aizsardzības stāvokli (samazina biotopam raksturīgo sugu skaitu un pārmaina sugu sastāvu).

Biotopa atjaunošana un apsaimniekošana – sniegtas pazīmes, pēc kurām noteikt, vai zālājam ir nepieciešama atjaunošana. Dots ieskats atjaunošanas iespējās, nosauktas galvenās metodes (taču metožu detāls apraksts dots ievadnodaļā, jo tās lielākoties ir vienas un tās pašas vairākiem zālāju biotopu veidiem). Nosaukti un raksturoti biotopa veidam ieteicamie, pieļaujamie un nepiemērotie apsaimniekošanas veidi. Apsaimniekošanas un atjaunošanas pasākumu dalījums ieteicamos (optimālos), pieļaujamos (suboptimālos) un nepiemērotos pasākumos veikts pēc visas Latvijā apkopotās pieredzes. Ja tādas ir maz vai nav, tad izmantota citu valstu pieredze. Pasākums ir ieteicams jeb optimāls, ja tas pilnībā atbilst biotopa ekoloģiskajām prasībām un pie labvēlīgiem pārējiem apstākļiem nodrošina biotopam raksturīgo sugu sastāvu, struktūru un funkciju saglabāšanos ilgtermiņā. Pasākums ir pieļaujams jeb suboptimāls, ja tam ir nedaudz negatīva ietekme uz biotopa sugu sastāvu vai struktūru, tomēr kopumā tā ir daudz labvēlīgāka biotopam nekā pamešana. Pasākums ir nepiemērots un nepieļaujams, ja tas īsākā vai ilgākā laika posmā iznīcina vai nozīmīgi samazina biotopa dabas vērtības, tādēļ ir pielīdzināms vai pat sliktāks par biotopa pamešanu un atstāšanu dabiskai sukcesijai. Detāli biotopa augu sugām, veģetācijai, putniem un bezmugurkaulniekiem specifiski apsaimniekošanas pasākumi ir norādīti tabulās. Grāmatas trešo daļu veido pielikumi. Tie noderēs sekojošos gadījumos:

• Dabisko zālāju indikatorsugu attēli palīdzēs tās atrast Jūsu zālājā, un noteikt, vai iepriekš sēts zālājs vai atmata jau ir kļuvusi par dabisku zālāju vai nav;

• Pļavu un ganību putnu attēli noderēs, lai novērtētu, vai Jūsu zālājs ir nozīmīga putnu dzīvotne;

• Ekspansīvo augu sugu attēli un raksturojums palīdzēs saprast, vai Jūsu zālājs cieš no šo sugu pārliekas izplešanās, kā arī atradīset īsu aprkastu šo sugu ierobežošanas pasākumiem;

• Zālāja veselības stāvokļa (biodaudzveidības kvalitātes) novērtējumā izmantojamas pazīmes.

1. ZĀLĀJU BIOTOPU GRUPAS ĪSS RAKSTUROJUMS (S. Rūsiņa, A. Auniņš, V. Spuņģis)

Zālāji ir ekosistēmas, kurās augu biomasu saražo daudzgadīgas graudzāles, grīšļi un citas lakstaugu sugas un kurās notiek pastāvīga zāles biomasas iznešana no ekosistēmas ar dzīvnieku (ganīšanās) vai cilvēka (siena vākšana) starpniecību. Nozīmīga vieta zālāju ekosistēmās ir bezmugurkaulniekiem, putniem un zīdītājiem – it īpaši jāuzsver zālēdāji un bezmugurkaulnieki, jo tiem zālāja ekosistēmas vielas un enerģijas apritē ir lielākā nozīme (1.1. att.). Atkarībā no zālāja veida un tajā sastopamām augu sugām, katrā zālājā veidojas īpaša bezmugurkaulnieku sugu


11

(kukaiņi, zirnekļi, gliemji u. c.) kopa. Putnu sugu sastāvs ir ļoti atkarīgs no zālāja mitruma režīma, reljefa, veģetācijas augstuma un struktūras ligzdošanas sezonas laikā un dažādu ainavas elementu klātbūtnes. Šos parametrus parasti nosaka tas, vai zālājs tiek apsaimniekots pļaujot vai noganot. Daļa sugu ligzdošanas sezonas laikā zālājā pavada visu šī dzīves cikla daļu – gan barojas, gan ligzdo, kamēr citas to izmanto tikai barošanās vajadzībām, bet ligzdo citos biotopos apkārtnē. Caurceļošanas laikā (pavasaros un rudeņos) putnu sugu skaits, kas izmanto zālājus, ir vislielākais, jo tajos uzturas arī sugas, kas Latvijā neligzdo.


12


13

Zālāju izcelsme. Pastāv divas hipotēzes par zālāju izcelsmi Eiropas mežu zonā, kur dabiskā veģetācija bez cilvēka iejaukšanās mūsdienās ir mežs. Pēc nīderlandiešu zinātnieka F. Veras hipotēzes (Vera 2000), dabiskie zālāji ir veidojušies, vēl pirms cilvēks sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Zālājus ar ganīšanos radīja un uzturēja lielie savvaļas zālēdāji taurs, tarpāns (savvaļas zirgs) un sumbrs. Lielāko upju palienēs veidojās zālāju joslas, ko uzturēja pali un ledus mehāniskā ietekme palu laikā. Tādi zālāji ir dabiski, jo pastāv bez cilvēka ietekmes. Kopš lielie zālēdāji Latvijas teritorijā izmira un palu darbība ir ierobežota ar meliorāciju, dabisko zālāju pastāvēšana ir pilnībā atkarīga no cilvēka lauksaimnieciskās darbības. Tādēļ tos pareizāk dēvēt par daļēji dabiskiem – bez cilvēka lauksaimnieciskās darbības (pļaušana un ganīšana) tie mūsdienu apstākļos nevar pastāvēt, bet aizaug ar krūmiem un mežu. Tātad, atstājot tos pilnīgi dabiskai attīstībai, zālāji izzūd. Mūsdienās atgriezt dabā savvaļas zālēdājus tik lielā skaitā, lai tie uzturētu zālājus atklātus, ir gandrīz neiespējami. Līdz šim savvaļas zālēdāji tiek turēti iežogotās teritorijās, kas nozīmē cilvēka pastāvīgu klātbūtni un teritoriju uzraudzību.

Dabiski vai daļēji dabiski zālāji? Latviešu valodas tradīcijā ir iegājies daļēji dabiskos zālājus dēvēt par dabiskiem zālājiem (Rūsiņa, 2008). Šo tradīciju turpināsim arī šajā grāmatā, ar dabiskiem zālājiem saprotot tos zālājus, kuru augāju un augsnes īpašības pamatā nosaka dabas apstākļi, bet cilvēks tikai izmanto šos zālāju pļaušanai vai mājdzīvnieku ganīšanai. Šādus zālājus kopjtikai ar ekstensīvas lauksaimniecības metodēm – zālāju nemēslo vai retos gadījumos mēslo tikai ar kūtsmēsliem, to nenosusina vai nosusina tikai ar sekliem grāvjiem, kā arī ne nepārar, ne arī nepiesēj vēlamās augu sugas.

Kultivētos zālājos augsnes īpašības tiek mainītas, intensīvi mēslojot ar minerālmēsliem, periodiski uzarot, intensīvi nosusinot ar dziļiem grāvjiem vai segto drenāžu. Arī augāju (zelmeni) cilvēks veido mērķtiecīgi, iesējot sev vēlamās graudzāļu un tauriņziežu sēklas, tādā veidā neļaujot savvaļas augu sugām ieņemt zālājā redzamu vietu. Daudzās mūsdienu agronomu publikācijās termins „dabiskie zālāji” lietots nepareizi, vai nu iekļaujot šajā apzīmējumā arī atmatas un vecus kultivētus zālājus, vai apvienojot tajā visus Latvijas zālājus (piemēram, Boruks 2004).

Salīdzinot ar ļoti ražīgajiem kultivētajiem zālājiem, kuros augiem nepieciešamās barības vielas ienes no malas, dabiskie zālāji ir mazražīgi, to zelmenis ir skrajš un zems. Dabisko zālāju augos lielākā biomasa tiek uzkrāta zem zemes – gan augu saknēs, gan arī vielu apmaiņā ar augsnes organismiem – sēnēm, baktērijām u.tml.


14

Zālāji Latvijā ir veidojušies cilvēka un dabas mijiedarībā gan no augāja brīvās vietās (atsedzoties sauszemei pēc jūras atkāpšanās vai ezera līmeņa pazemināšanās), gan meža un purvu vietā, gan tīrumos (1.2. att.).

1.2. att. Dabisko zālāju veidošanās ceļi Latvijā.

Mūsdienās dabiskie (daļēji dabiskie) zālāji, kas veidojušies ilgstošas ganīšanas un pļaušanas rezultātā, bet nekad nav arti, vēl dažviet saglabājušies upju un ezeru palienēs, kā arī jūras krastā (piemēram, Randu pļavas pie Ainažiem). Latvijā sastopami arī tādi zālāji, kuri veidojušies mežos, tos ilgstoši ganot un pļaujot pakāpeniski vairāku gadu desmitu laikā mežu pārveidojot zālājā. Piemēram, 1923. gadā agronoms J. Vārsbergs rakstīja: „Tā kā pļavas dažkārt mēdz ierīkot mežu izcirtumos, kur celmi un siekstas nav retums, tad tādos gadījumos celmi un siekstas jāizlauž”. Tātad vēl 20. gs. sākumā tāda pļavu un ganību ierīkošanas prakse bija izplatīta. Lielākoties tie varētu būt saglabājušies vietās, kas nav bijušas pakļautas padomju perioda aktīvajai lauksaimniecības zemju hidomeliorācijai un iekultivēšanai – toreizējo kolhozu nomales, grūti apsaimniekojamas vietas (palienes, mitras vietas, paugurainēs ar izteikti stāvām nogāzēm, apgabali ar ļoti nabadzīgām augsnēm u. tml.), viensētu apkaimē, privāti apsaimniekotajās lauksaimniecības zemēs u. tml.

Tomēr vairums no mūsdienās sastopamiem dabiskajiem zālājiem Latvijā ir veidojušies tīrumu vai vecu kultivētu zālāju vietā, tos gadu desmitiem izmantojot tikai pļaušanai vai ganīšanai, bet neveicot ielabošanas (intensīvas kopšanas) pasākumus.

Vislielākās platības (90 % no visiem zālājiem) Latvijā mūsdienās aizņem kultivētie jeb sētie ilggadīgie zālāji (šajā grāmatā netiks apskatīti aramzemē sētie zālāji, kurus uzar ik pēc 3‒5 gadiem), bet dabiskie zālāji ir tikai 10 % no zālāju kopējās platības jeb 0,7 % no Latvijas teritorijas. Ilggadīgie sētie zālāji ir dažāda vecuma, tādēļ daļā no tiem ir vērojamas dažas dabisku zālāju pazīmes, tomēr tie nav pilnībā pārveidojušies par dabiskiem zālājiem.


15

Atmatās vai agrāk sētos zālājos, kuri vairākus gadus vai pat gadu desmitus nav kopti (atstāti dabiskai attīstībai), pirmajos gados pēc pamešanas ieviešas savvaļas lakstaugu sugas. Tādēļ tie sāk līdzināties dabiskiem zālājiem un ilgu laiku var saglabāt zālājam raksturīgu veģetāciju. Dažviet tie ar mežu neaizaug pat vairākus gadu desmitus, neskatoties uz to, ka netiek apsaimniekoti. Taču tādi biotopi veģetācijas zinātnē netiek iekļauti dabisku zālāju biotopu grupā, bet gan nezālieņu un ruderālu biotopu grupā. Tiem ir zināma dabas daudzveidību nodrošinoša vērtība, tomēr tā lielākoties ir īslaicīga, jo aizaugšana ar mežu strauji samazina atklātu biotopu sugu daudzveidību. Latvijas apstākļos mežu parasti saimnieciski izmanto, tādēļ dabiskiem mežiem raksturīgā dabas daudzveidība nespēj izveidoties un pastāvēt.

Dabiskie zālāji ir aizsargājami biotopi. Visi Latvijā sastopamie dabiskie zālāji ir aizsargājami biotopi ‒ tie iekļauti gan ES aizsargājamo biotopu sarakstā, gan Latvijas īpaši aizsargājamo biotopu sarakstā. Pēc vides apstākļiem (mitruma apstākļi, augsnes īpašības) šie biotopu veidi ir ļoti atšķirīgi. Tiem nepieciešama atšķirīga kopšana, tādēļ ērtības labad tie tiek iedalīti vairākos biotopu veidos. Latvijas dabiskie zālāji pārstāv vienpadsmit šādu aizsargājamu biotopu veidus, kuriem pieskaita arī kadiķu audzes, jo nozīmīgu biotopa daļu veido zālāju veģetācija:

5130 Kadiķu audzes virsājos un zālājos; 6110* Lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs; 6120* Smiltāju zālāji; 6210 Sausi zālāji kaļķainās augsnēs; 6230* Vilkakūlas jeb tukšaiņu zālāji; 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas; 6410 Mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs; 6430 Eitrofas augsto lakstaugu audzes; 6450 Palieņu zālāji; 6510 Mēreni mitras pļavas; 6530* Parkveida pļavas un ganības.

Divi no biotopu veidiem (6110* Lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs un 6430 Eitrofas augsto lakstaguu audzes) ir pilnībā dabiski biotopi – to pastāvēšana nav atkarīga no cilvēka saimnieciskās darbības, bet tikai no dabas apstākļiem. Pārējie deviņi biotopu veidi mūsdienās pastāv cilvēka lauksaimnieciskās darbības rezultātā. Tie ir daļēji dabiski biotopi, kuros veģetāciju un dzīvnieku sugu kopumu veido savvaļas sugas, bet biotopa saglabāšanos nodrošina pļaušana un ganīšana. Pārtraucot pļaušanu un ganīšanu, šie biotopi aizaug ar krūmiem un mežu.

Sugu daudzveidība dabiskos zālājos. Sugu daudzveidību dabiskajos zālājos nosaka gan vides apstākļu dažādība (jo tā ir lielāka, jo sugu vairāk), gan cilvēka darbības ietekme. Vienas pļavas vai ganības ietvaros augu sugu daudzveidību veicina mikroreljefa dažādība (jo tas līdzenāks, jo sugu mazāk). Tas rada it kā niecīgas atšķirības mitrumā un augsnes auglībā, tomēr augu un bemugurkaulnieku sugām pietiekošas, lai zālājā piemērotu dzīvesvidi atrastu dažādas sugas. Sugu daudzveidību palielina arī dažādi ainavas elementi (piemēram, atsevišķi koki, akmeņi, žogi). Visām dzīvo organismu grupām, jo īpaši putniem nozīmīgs faktors ir zālāja platība – jo tā


16

lielāka, jo lielāks sugu skaits. Nozīmīga ir arī zālāja konfigurācija. Ja zālājs ir šaurs un to gandrīz visā platībā ietekmē mala, piemēram, meža radītā ēna, koku nobiras vai inensīvas lauksaimniecības zemes mēslojuma piesārņojums), tad tieši zālajam specifisko sugu skaits, kurām nepieciešams pēc iespējas mazāks traucējums vai zālajam raksturīgais mikroklimats, būs mazāks.

Zālājiem ļoti raksturīgas veģetācijas pārmaiņas sezonas un gadu griezumā, kas vairo biodaudzveidību. Sezonālās izmaiņas rodas tādēļ, ka dažādas augu sugas aug un attīstās ar dažādu ātrumu. Pavasarī zālājā zied citi augi, nekā vasaras vidū, tāpat stipri atšķiras sugu sastāvs pirms pirmās pļaušanas un atālā. Atālā parasti ir vairāk tauriņziežu (āboliņi, vīķi, dedestiņas), jo tie ir gaismas prasīgi augi, un pēc zāles nopļaušanas ātri ataug. Gadskārtējās izmaiņas nosaka laika apstākļi. Slapjos gados pat sauss zālājs var visu gadu būt ar leknu zāli, bet sausos gados sausie zālāji izdeg, bet mitrie zālāji izžūst. Mitrākos gados stiprāk attīstās graudzāles (sausos un mēreni mitros zālājos) un grīšļi (mitros un slapjos zālājos), sausākos gados graudzāļu ir mazāk, bet savairojas platlapji (krāšņi ziedošie augi).

Dabiska zālāja attīstības stadijas. Lai izprastu dabiska zālāja kopšanu dabas daudzveidībai, svarīgi saprast augu sabiedrību nomaiņu dabiskā zālāja attīstības gaitā, kad notiek tikai pļaušana un ganīšana. Pēc aršanas vai meža stadijas veidojas stīgotāju graudzāļu stadija. Tā ilgst tikai dažus gadus. Pļaušana un ganīšana veicina to, ka pakāpeniski augsne sablīvējas, uzkrājas augu sakņu atliekas, sazaroja augu saknes (veidojas velēna), augsnei piekļūst mazāk skābekļa. Tādēļ stīgotājas graudzāles izzūd, bet to vietā nāk skrajceru graudzāles. Tā ir zālāja pilnbrieda stadija, kad zālājs konkrētajos vides apstākļos ir ar vislielāko sugu piesātinājumu. Šī stadija saglabājas vairākus gadu desmitus, īpaši palienēs, kur to veicina palu darbība. Taču pakāpeniski uzkrājoties organiskajām vielām, arvien samazinās skābekļa pieplūdums, tādēļ ienāk blīvceru graudzāles. Kopējā sugu daudzveidība nedaudz samazinās, taču veidojas apstākļiem ļoti specifiskas augu sabiedrības (augu sugu kopas), kuras nav sastopamas nevienā citā ekosistēmā. Šo sabiedrību unikalitāte ir tā, kas raksturo dabisko zālāju dabas daudzveidības vērtību. Sausās vietās blīvceru stadija var saglabāties ļoti ilgi (pat vairākus gadu simtus), bet mitrās vietās pakāpeniski veidojas zāļu purvi. Dabas daudzveidības saglabāšanai nozīmīgākās ir divas pēdējās stadijas, jo lielākā daļa augu sugu un tātad arī no tām atkarīgās bezmugurkaulnieku (kukaiņu, zirnekļu u. c.) sugas spēj dzīvot tikai un vienīgi šādos apstākļos.

Kā atšķirt dabisku zālāju no sēta (kultivēta) zālāja un atmatas? Ja ir droši zināms, ka zālājs ir veidojies pilnīgi dabiski (tas nav bijis arts vai sēts), piemēram, veidojies vietā, kur mežā ilgstoši ganīti mājlopi, vai upes krastā un palienē, kur ilgstoši pļauts un vākts siens, tad tas ir dabisks zālājs.

Šādos zālājos augājs ir parasti ir ļoti daudzveidīgs, tajā ir daudz krāšņi ziedošu augu sugu. Taču var būt arī gadījumi, ka ļoti senā dabiskā zālājā augu daudzveidība ir neliela. Tad ir jāpēta, kādi tam iemesli. Daži no iemesliem: zālājs atrodas palienē, kura applūst ar ļoti auglīgiem aramzemju samēslotiem palu ūdeņiem, tādēļ augājs ir vienveidīgs, zālajā dominē slāpekli mīlošas platlapainas augu sugas; zālāju regulāri apciemo mežacūkas un to „uzar”, tādēļ ieviesušās atmatu sugas; zālājs ir ļoti mazs un atrodas meža ielokā, tādēļ augājs ir sugām nabadzīgs, jo mazā platība nevar


17

nodrošināt katrai sugai pietiekami lielu dzīves telpu. Šādos gadījumos dabiskam zālājam nepieciešama atjaunošana (sk. xx nodaļu).

Grūtāk noteikt, vai zālājs ir dabisks, ja tas kādreiz ir bijis uzarts (veidojies atmatas vietā) vai kādā periodā intensīvi kultivēts (mēslots, sētas graudzāles vai tauriņzieži u. tml.). Šādos gadījumos vienīgais kritērijs ir augu sugu sastāvs un veģetācijas struktūra. Gan sētos zālājos un atmatās, gan dabiskos zālājos augāju veido daudzgadīgi lakstaugi, no kuriem nozīmīgākā vieta augājā ir graudzālēm. Atmatā un sētā zālājā, ja to pārtrauc kultivēt, bet turpina izmantot ekstensīvi ganīšanai vai siena vākšanai, augu sugu sastāvs kļūst arvien līdzīgāks dabiska zālāja augājam. Tas notiek ļoti pakāpeniski. Tādēļ dabas aizsardzības vajadzībām ir izstrādāta metode, ar kuru var noteikt katra šāda zālāja stāvokli – vai tas jau ir pieskaitāms dabiskam zālājam vai joprojām ir sēts zālājs (lai arī kultivēšanas pasākumi ilgstoši nav veikti). Robežgadījumos, kad zālājā ir vienlīdz daudz sēta zālāja un dabiska zālāja pazīmju, to precīzi var noteikt tikai dabas eksperts1 ar labām augu sugu pazīšanas iemaņām, taču apzināt un visumā novērtēt zālāja stāvokli var katrs interesents (1.3., 1.4. att., 1.1. tabula).

Jāatceras, ka daļa no sētajiem zālājiem ir nozīmīgi retām un aizsargājamām putnu sugām. Arī ilgstoši nekultivētiem (nemēsloti, nepiesēti) sētajiem zālājiem ir liels potenciāls kļūt par dabiskiem zālājiem. Tādēļ, ja pēc 1. un 2. attēlā un 1. tabulā sniegtajām pazīmēm zālājs atzīstams par sētu (kultivētu) zālāju, tomēr nevajadzētu atmest domu par tā atjaunošanu – dabiskošanu, bet izvērtēt atjaunošanas potenciālu, vai aicināt dabas ekspertu, kurš to izdarīs profesionāli.

Lai noskaidrotu, vai Jūsu zālāju dabas eksperti ir novērtējuši par dabisku zālāju (ES aizsargājams biotops vai putnu dzīvotne), apskatiet to Dabas aizsardzības pārvaldes dabas datu sistēmas Ozols (http://ozols.daba.gov.lv/) kartē. Tomēr tas, ka zālājs kartē parādās kā aizsargājams biotops, nenozīmē, ka zālājs tāds ir joprojām, īpaši, ja vairākus gadus zālājs ir bijis pamests vai apsaimniekots neatbilstoši bioloģiskās daudzvedības uzturēšanas prasībām. Ja kartē par zālāju nav nekādas informācijas, tad jāaicina dabas eksperts zālāja novērtēšanai.

1 Sugu un biotopu aizsardzības jomas eksperts. Ekspertu darbu regulē 16.03.2010. Ministru kabineta noteikumi Nr.267 „Sugu un biotopu aizsardzības jomas ekspertu sertificēšanas un darbības uzraudzības kārtība”. Ekspertu saraksts pieejas Dabas aizsardzības pārvaldes interneta vietnē www.daba.gov.lv.


18


19

1.3. att Dabiska zālāja noteikšana pēc dabisko zālāju indikatorsugām (neattiecas uz slapjiem palieņu zālājiem, tiem skatīt nodaļu 6450 Palieņu zālāji).


20


21

1.4. att. Pļavas dabiskuma noteikšana pēc veģetācijas struktūras (neattiecas uz slapjiem palieņu zālājiem, sk. nodaļu 6450 Palieņu zālāji).


22


23

1.4a. att. Ganības dabiskuma noteikšana pēc veģetācijas struktūras (neattiecas uz slapjiem palieņu zālājiem, sk. nodaļu 6450 Palieņu zālāji).


24

1.1. tabula. Plašāk pazīstamo augu sugu sastopamība dažāda dabiskuma pakāpes zālājos mēreni mitrās (valgās) vietās (jo intensīvāka krāsa, jo biežāk un vairāk suga sastopama zālājā). Foto: S. Rūsiņa.

Sugas Kultivēts sēts zālājs Dabiskoties sācis kultivēts zālājs vai atmata Dabisks zālājs, kas veidojies kultivēta zālāja vai atmatas

vietā

Pļavas auzene, pļavas timotiņš dominē Samazinās, salīdzinot ar kultivētu zālāju Gandrīz vienmēr ir, bet mazā daudzumā

Parastā kamolzāle Ja sēj tīrsējā dominē, bet parasti

sēj kopā ar citām graudzālēm Nomāc citas sētās graudzāles un sāk dominēt Gandrīz vienmēr ir, bet mazā daudzumā

Dziedniecības pienene nav sastopama Izplešas brīvajās vietā sun neļauj ieviesties citām zema

auguma sugām. Nereti dominē Gandrīz vienmēr ir, bet mazā daudzumā

Pļavas dedestiņa, vanagu vīķis nav sastopama Izplešas plankumiem, radot tipisku plankumveida

augāju Gandrīz vienmēr ir, bet nedominē, neveido plankumus

Pļavas auzene Pļavas timotiņš Parastā kamolzāle Dziedniecības pienene Pļavas dedestiņa Vanagu vīķis Mazā brūngalvīte, margrietiņa, pļavas dzelzene, pļavas pulkstenīte, pļavas spulgnaglene, baltā madara

nav sastopamas Gandrīz vienmēr ir, nereti veido izteiktus plankumus Gandrīz vienmēr ir, bet nelielā daudzumā

Mazā brūngalvīte Margrietiņa (pīpene) Pļavas dzelzene Pļavas pulkstenīte Pļavas spulgnaglene Baltā madara


25

Gaiļbiksīte, ziepenītes, dzirkstelīte, vidējā ceļteka, pļavas vizulis (blusiņsmilga) u.c. dabisko zālāju indikatorsugas (attēli xx.pielikumā)

nav sastopamas Mēdz būt, bet ļoti mazā daudzumā Augājā ir daudzas indikatorsugas. Parasti nedominē, bet ir

bieži sastopamas visā zālāja platībā


26

2. APSAIMNIEKOŠANAS UN IZMANTOŠANAS VĒSTURES IETEKME UZ DABISKO ZĀLĀJU BIOLOĢISKO DAUDZVEIDĪBU (L. GUSTIŅA, S. RŪSIŅA, A. AUNIŅŠ, V. SPUŅĢIS)

2.1. Dabisko pļavu un ganību tradicionālā jeb ekstensīvā izmantošana

Pirmās liecības par zālāju izmantošanu lopbarībai Latvijā vērojamas vidējā neolītā (3300.-2300. g. pr. Kr.). Kā liecina valodnieku pētījumi, vārds „siens” bija zināms jau divus tūkstošus gadu pr. Kr. (Dumpe 1964). Liellopu un sīklopu kaulu atradumi vidējā neolīta apmetnēs liecina, ka, lai gan Austrumbaltijas kultūras pārstāvju saimniecībai bija mednieku un savācēju kopienas raksturs, tomēr vērojamas arī zemkopības un lopkopības ieviešanās pazīmes (Loze 2001). Sākotnēji lopu skaits bija neliels, tie paši meklēja sev barību, ziemā ‒ zem sniega. Tikai vakarā aplokā tiem deva nedaudz rupja siena. Ilgāka barošana apmetnēs nebija iespējama, jo ar primitīviem griežamiem rīkiem nevarēja sagatavot pietiekami daudz lopbarības (Dumpe 1985). Var pieņemt, ka, pirms radās piemēroti darbarīki labības un zāles griešanai, vienkāršākais ražas novākšanas paņēmiens būs bijis noplūkšana (Graudonis 2001). Bronzas laikmetā lopu skaits palielinājās un dzīvei piemērotas kļuva vietas, kur bija lopkopībai nepieciešamie dabiskie zālāji un primitīvai zemkopībai piemērotās vieglās augsnes (Graudonis 2001). Par lopkopības dominējošo lomu tā laika saimniecībās liecina apmetņu koncentrācija gar upju ielejām un zāļainām zemienēm, kuras varēja izmantot ganībām (Dumpe 1985). Plašāka zālāju izmantošana iesākās 1.‒3. gs., kad parādījās dzelzs darbarīki, tajā skaitā izkapts. Tas ļāva sagatavot lielākus lopbarības krājumus ziemai un regulāri barot lopus pie apmetnēm izvietotās īpašās novietnēs (Dumpe 1985). Tātad šajā laikā plašāk varēja veidoties arī pļavas kā zālāja izmantošanas veids un izveidoties īpašs ekosistēmas veids, kas pēc daudziem parametriem atšķīrās no ganību ekosistēmām (sk. 7. nodaļu). Līdz apmēram 8. gs. saimniecībās lietoja sirpi vai nelielu izkapti īsā kātā, kas bija izdevīgi, kamēr zemkopībā dominēja līdumu līšanas sistēma, pļavas bija ciņainas un aizaugušas ar krūmiem. Pārejot uz papuvju sistēmu laikā no 9.‒13. gs., izkapts asmeņa un kāta izmēri palielinājās, jo līdzenajās un attīrītajās pļavās bija iespējams pļaut ar garāku asmeni. Tas paātrināja darbu un cēla darba ražīgumu. Latvijas austrumu daļā īsās izkapts paveids saglabājās ievērojami ilgāk, liecinot, ka tur zālāju izmantošana lopbarības ieguvei notika lēnāk nekā pārējā Latvijā (Dumpe 1964). Papuvju sistēmas ieviešanās rezultātā vairs nebija nepieciešams mainīt dzīvesvietu, un zālājus siena ieguvei izmantoja intensīvāk un ilgstošāk. Teritorijas, kuras agrāk izmantoja ganībām (meži, krūmāji, zālāji), atslogoja, lopus ganot papuvēs (Vasks 2001). No sākuma lopbarības ieguvei cilvēki izmantoja dabiski veidojušos zālājus upju palienēs, kā arī krūmājus un retus mežus, bet, palielinoties apdzīvotības blīvumam un lopu skaitam, radās nepieciešamība pēc plašākām teritorijām. Zālājus sāka mērķtiecīgi ierīkot pamestu tīrumu vietās vai veidojot jaunus līdumus. Zālājus ierīkoja vietās, kur bija pietiekams mitrums zālaugu attīstībai – upju un ezeru krastos, gar strautiem un tērcēm, reljefu pazeminājumos. Tā rezultātā zālāji šauru joslu veidā bieži vien iestiepās dziļi mežainās teritorijās un reizēm atradās tālu no apdzīvotajām vietām (Draviņš 2000). Šāda zālāju


27

novietojuma dēļ siena pļaušana varēja būt dzīvībai bīstama nodarbošanās, tādēļ pļāvēji uz tālajām pļavām devās bruņojušies, lai varētu aizsargāties no plēsīgajiem meža zvēriem un laupītājiem (Jaunzems 1938). Pļāva visas platības, kur auga zāle. Parasti sprieda, ka lietderīgāk vispirms nopļaut pļavas, kur lielāka un labāka zāle, bet mazākvērtīgās nomales izpļaut vēlāk (Draviņš 2000). Tātad kopumā ainavā augu sugām bija iespēja gan noziedēt, gan izsēt sēklas, neskatoties uz agro pļaušanu. Cerot uz lielākiem ienākumiem no zemkopības, muižas savus labības laukus paplašināja ne vien uz zemnieku aramzemes, bet arī uz sausāko pļavu un ganību rēķina. Pļavas uzskatīja par „nepieciešamu ļaunumu” kā resursu, no kura rodas kūtsmēsli, kas tik ļoti nepieciešami tīrumu mēslošanai, jo minerālmēsli bija dārgi, tos vēl plaši neizmantoja. Bija pat paruna: „Pļava ir tīrumu māte”. Siena ieguvei un ganīšanai atstāja vissliktāko zemi: pļavām – zemkopībai nederīgo platību, ganībām – tādas vietas, kur nebija iespējams arī pļaut – purvājus, mežus, krūmus, vecaines (Dumpe 1985). Tas atspoguļojas arī mūsdienu dabisko zālāju izplatībā un ekoloģijā, jo pamatā dabiskie zālāji sastopami ļoti mazauglīgās vai pārmērīgi mitrās augsnēs, kuras grūti iekultivēt. Dabisku zālāju auglīgās mēreni mitrās augsnes gandrīz nav, vienīgi pēdējos gadu desmitos tie sākuši veidoties agrākajās atmatās un sētos zālājos, tos ilgāku laiku izmantojot ekstensīvi. Šādi zālāji deva vai nu nelielu siena daudzumu, vai tādu, kas bija ar barības vielām nabadzīgs. Lai tomēr iegūtu pēc iespējas vairāk siena ziemai, pļavas taupīja un ganībām piešķirtās teritorijas bija nelielas (ja vispār bija). Lopi tās noēda kailas jau līdz vasaras vidum, augsne sablīvējās un izkalta (Dumpe 1970). Neskatoties uz to, barības ziemā vienmēr pietrūka un lopus pavasarī centās pēc iespējas ātrāk izlaist ganībās – tiklīdz parādījās pirmie zāles stiebri vai reizēm pat tiklīdz nokusa sniegs (Dumpe 1970; Draviņš 2000; Upenieks 2005). Ja barības tomēr pietika, ganu sezona sākās maija sākumā un beidzās ap Miķeļiem (Dumpe 1970). Ganībās lielākoties ganījās visi ciema lopi vienkopus (Dumpe 1973; Šuvcāne 2002), kurā ir govis, aitas, cūkas, retāk – arī kazas un zirgi. Ja lopu bija daudz, it sevišķi gadījumos, kad ganībām izmantoja mežu, nereti salasījās vairāki ganāmpulki: govis, kas ganītas mežā, aitas un cūkas – klajumā. Zirgi kopīgajā ganāmpulkā minēti samērā reti (Dumpe 1973). Nekāda ganību kopšana ekstensīvās lauksaimniecības periodā nenotika. Ganības bija nabadzīgas, ciņainas, ar dadžiem un citām nezālēm aizaugušas (Upenieks 2005). Lopu atstātie mēsli neveicināja ražīgāka zelmeņa veidošanos, bet gan vairoja nezāles (Vārsbergs 1937). Lopus reti kāds ganīja. Parasti tie klīda bez uzraudzības, tādēļ laukus un dārzus iežogoja (Smilga 1937). Turpretim, pļavu kopšanai tika pievērsta ievērojami lielāka uzmanība, lai gan tās, atšķirībā no ganībām, nesaņēma tik pat kā nekādu mēslojumu. Kūtsmēslus neizmantoja, jo tie bija nepieciešami tīrumu mēslošanai. Pļavu ražības celšanai dažreiz izmantoja segmateriālus – salmus, pelavas un kartupeļu lakstus. To izmantošana ne tik daudz uzlaboja augsnes auglību tiešā veidā, bet pasargājot zālāju no sala. Tā augi labāk pārziemoja, pavasarī zāle labāk un ātrāk sadīga, kā arī augsne ne tik ļoti izžuva, palielinājās baktēriju darbība, un augsne kļuva irdenāka (Tērauds 1955). Dažus pļavu gabaliņus mēģināja uzlabot, tajos izkliedējot skudru pūžņu saturu. Pavasaros pļavās, ja pietika darbaspēka, mežmalu un koku tuvumā novāca čiekurus un nokritušos koku zarus. Tos turpat pļavā sadedzināja, visbiežāk pie kāda celma vai ciņa. Pie pļavas tīrīšanas darbiem piederēja arī ciņu (Draviņš 2000) un kurmju rakumu nolīdzināšana (Anon. 1938).


28

19. gs. beigas un 20. gs. sākums bija laiks, kad Latvijā dabisko pļavu un ganību kopplatība sasniedza savu maksimumu – 31 % no Latvijas teritorijas (Boruks 2003). To noteica iedzīvotāju skaita straujais pieaugums, jaunu zemnieku saimniecību veidošana, kurām vajadzēja arī jaunas pļavu un ganību platības. Mājlopus turēja arī pilsētās, tādēļ to tuvumā sienu varēja pārdot. Piemēram, J. Vārsbergs 1923. gadā rakstīja: „Izdevīgu satiksmes ceļu un lielu pilsētu tuvumā, ja vien zemes īpašības to pielaiž, iespējams ar sekmēm saimniekot, pārvēršot visus laukus pļavās, jo siens viegli nogādājams uz pilsētu, kur atrod noņēmājus”.

Putnu daudzveidību nodrošināja zālāju dabiskais hidroloģiskais režīms un reljefs, dažādu ainavas elementu (īpaši koku un krūmu puduru) klātbūtne, kā arī ekstensīvas apsaimniekošanas metodes. Līdz 20. gs. vidum vairums zālāju bija ar neizmainītu hidroloģisko režīmu un reljefu, tādēļ tajos bija sastopama liela mikrobiotopu daudzveidība, tādējādi nodrošinot arī lielu ekoloģisko nišu daudzveidību dažādām bezmugurkaulnieku (piemēram, tārpu, posmkāju un gliemju) sugām, kas zālājos bija sastopami lielā skaitā. Bezmugurkaulnieku daudzveidība nodrošināja barības bāzi daudzām putnu sugām, kas katra specializējusies noteikta veida barības iegūšanā. Tolaik gandrīz visos zālājos bija sastopamas vairākas bridējputnu sugas, t. sk. tādas, kas mūsdienās no zālājiem gandrīz izzudušas, bet saglabājušās purvos. Tās veidoja ligzdošanas puskolonijas, kur vairāki pāri no dažādām sugām ligzdoja tuvu kopā un nodrošināja kolektīvu visas puskolonijas ligzdu aizsardzību pret dažādiem ligzdu postītājiem. Vairums bridējputnu sugu, būdamas agresīvas, kopīgiem spēkiem sekmīgi padzen tuvojošās lapsas vai vārnas. Šo bridējputnu veidoto aizsardzību sekmīgi izmanto arī citas, mazāk aktīvas putnu sugas (piemēram, pīles un dziedātājputni), kas cenšas ligzdot bridējputnu puskolonijās vai to tuvumā, tādājādi palielinot izdzīvošanas varbūtību. Ekoloģisko nišu daudzveidību palielināja arī atšķirīgās apsaimniekošanas metodes dažādos zālājos – dažādu mājlopu sugu ganīšana atšķirīgos blīvumos un pļaušana dažādos laikos. Putni no zālāju apsaimniekošanas tikpat kā necieta, jo tradicionālās metodes putnus vai ligzdas būtiski neapdraudēja. Pļavas pļāva ar rokām, tādēļ pļāvēji varēja laicīgi pamanīt un nesapļaut uz zemes esošās ligzdas. Turklāt dabas apstākļi nepieļāva slapjo pļavu agru pļaušanu, ļaujot lielākajai daļai putnu pagūt izligzdot vēl pirms pļaujas sākuma. Arī ganībās daļa uz zemes ligzdojošo putnu bija paguvuši izperēt vēl pirms lopu laišanas ganībās, tādēļ lopu sabradāto ligzdu daudzums maz apdraudēja putnu populācijas. Pēc masveida meliorācijas Latvijā un intensīvāku saimniekošanas metožu ieviešanās, zālāju putnu sabiedrības ir kļuvušas nabadzīgākas, bieži vien saglabājoties tikai ekoloģiski plastiskākajām sugām, turklāt palielinājies putnu ligzdu un mazuļu bojāejas risks. Tātad līdz pat 20. gs. vidum vairums no zālājiem bija dabiski zālāji – zemnieki tos tikai pļava un ganīja, bet vides apstākļus (piemēram, mitrumu, augsnes auglību un reakciju) un augu sugu sastāva veidošanu atstāja dabas ziņā. Tas nozīmē, ka pļavās un ganībās netraucēti varēja veidoties un attīstīties augu un dzīvnieku daudzveidība.

Siena pļaujas sākums ekstensīvās lauksaimniecības periodā atšķīrās muižu un zemnieku pļavās. Muižas pļavās pļauja sākās agri, bieži vien nedēļu pirms vasaras saulgriežiem. Pļaujas sākumu


29

muižas pļavās noteica trīs faktori: laika apstākļi, kas ietekmēja zāles augšanas ātrumu, muižas pārvaldnieks, kas deva atļauju sākt pļaušanas darbus, un zemnieki, kam šie darbi bija jāveic. Zemnieki centās muižas pļavas nopļaut pēc iespējas agrāk, lai iegūtu agrāku atālu, kuru pļāvējs drīkstēja paturēt (Upenieks 2005). Agrāka siena pļaušana ar mērķi iegūt atālu minēta arī tautasdziesmās (Grase 1937). Savukārt, savas pļavas zemnieki pļāva bieži vien pēc Jāņiem, ļaujot zālei izaugt pēc iespējas lielākai (Upenieks 2005). Tomēr, lai zāle nepāraugtu un siena pļaujas dēļ neaizkavētos labības pļauja, savas pļavas zemnieki bieži vien bija spiesti pļaut naktīs (Dumpe 1964). Tā kā sagādātā siena daudzums saimniecībās bija ļoti nozīmīgs, pļāva visas platības, kur auga zāle,izņemot ganības – gan pāraugušus ezeru krastus, gan grīšļainus purviņus, gan virsājus. Ja iegūto sienu nebija iespējams izbarot lopiem, to izmantoja kā kūts pakaišus vai gultas maisu piepildījumam (Draviņš 2000). Savās saimniecībās vispirms pļāva tās pļavas, kas atradās tuvāk mājām, lai tur ātrāk ataugtu atāls un varētu ganīt lopus (Jaunzems 1938). Pļaut sāka saulainā un sausā laikā, kad nekādas pazīmes nevēstīja par lietus tuvošanos un varēja cerēt sienu labi izkaltēt (Dumpe 1964). Tā kā pļavās parasti satikās tuvāku un tālāku māju ļaudis, tie centās sevi parādīt no labākās puses un uz pļavu vilka labāko apģērbu (Draviņš 1937; Jaunzems 1938; Draviņš 2000; Upenieks 2005), pļavā nedrīkstēja lamāties un dusmoties – “pļavā cilvēki bija tikpat labi kā baznīcā” (Upenieks, 2005). Darbu dalījums pļavā starp vīriešiem un sievietēm nebija vienāds. Kurzemē, piemēram, sienu pļāva vīrieši, bet sievietes piedalījās tikai siena žāvēšanas un savākšanas darbos (Draviņš 1937). Līdzīgs darba dalījums bija arī Zemgalē. Latgalē un Vidzemē siena pļaušanā piedalījās arī sievietes (Dumpe 1964). Par vislabāko pļaujas laiku uzskatīja rītus, kad rasa nav nožuvusi un izkapts labāk griež zāli (Draviņš 1937; Anon. 1938; Anon. 1940; Dumpe 1964; Upenieks 2005). Īpaši tas attiecas uz pļavām, kur aug īsa, cieta zāle, piemēram, vilkakūla, pazvilāmisiņsmilga, dzelzszāle (Draviņš 1937). Tomēr ikdienas darbi un laika trūkums bieži vien spieda pļaut no rīta līdz vakaram, līdz darbs bija padarīts (Dumpe 1964). Pļavu visbiežāk sāka pļaut no vidus – izpļāva tai cauri, apgriezās un pļāva atpakaļ; pirmo divu vālu zāle sagūlās kopā veidojot kopvālu (Draviņš 1937). Ir zināmi arī citi pļaušanas veidi. Piemēram, pirmo kopvālu izpļāva tikai līdz pļavas pusei un pēc tam ap to pļāva lokveidīgi vai arī izpļāva nelielu laukumiņu ap šķūni vai kaudzes vietu un pļāva šim laukumam apkārt pa spirāli. Latgalē, kur pastāvēja šņoru sistēma, pļaušanu centās veikt vienlaicīgi, jo šaurajās pļavu šņorēs nenopļauto joslu nenovēršami nobradātu (Dumpe 1964). Par kārtīgu pļāvēju uzskatīja tādu, kas zāli pļāva pēc iespējas zemāk (Grase 1937) un līdzeni (Draviņš 1937). Īpaši vērtīgu sienu ieguva, šķirojot āboliņu no pārējās zāles. Šāds tīrs āboliņš iegūts, plūcot to ar rokām pirms pļaušanas. Šis paņēmiens minēts vairākās latviešu tautasdziesmās, kas nākušas no dažādiem Latvijas reģioniem (Grase 1937), tātad var pieņemt, ka āboliņa plūkšana bija pazīstama visā Latvijā. Siena kaltēšanas darbu veica saule un vējš un, lai zāli ātrāk atbrīvotu no mitruma, to ik pa laikam apgrozot (Dumpe 1964; Šuvcāne 2002). Nopļauto zāli sagrāba kopā tikai gadījumos, ja zāles bija maz un tā bija smalka. Ja to nedarīja, stipra lietus gadījumā visu nopļauto sienu lietus ūdens šaltis iesita dziļi starp zāles stiebriem un tas bija gājis zudumā (Draviņš 2000). Zāli izgrāba arī ārā no krūmu starpām, ēnainām, slapjām un ciņainām vietām (Draviņš 1937). Ja pļavas zelmenis bija augsts un blīvs, nopļautos vālus vispirms izārdīja, izmētājot pa visu pļavu vienmērīgā, čauganā slānī. Ārdīšanu veica ar izkapts vai grābekļa kātu, bet, ja vāli bija īpaši biezi, arī ar dakšu vai mietu. Slapjās vietās ārdītājam bija jāiet atmuguriski, lai izārdīto sienu neiemītu slapjumā (Dumpe 1964). Kurzemē pēc nopļaušanas vālus neārdīja, bet gan sagrāba kopā 2‒4 un tad „uzcirta” ar grābekļiem, lai veicinātu žūšanas procesu. To darīja tā: ar grābekļa zariem paceļ un apgriež siena kušķus tā, lai siena mitrākā puse būtu piegriezta saulei (Draviņš 1937; Draviņš 2000) vai/un vējam. Lubāna apkārtnē sienu pēc nopļaušanas neārdīja. Nopļautais garais grīslis uz cietajiem garajiem rugājiem izkalta 3‒4 dienās arī vālos. Vakaram tuvojoties, apžuvušo sienu sagrāba


30

mazās kaudzītēs, lai pa nakti rasā nesamirktu, bet no rīta atkal izārdīja un turpināja kaltēt līdz nākošajam vakaram. Ārdīšanas un žāvēšanas darbus neveica slapjās pļavās. Tur sienu uzreiz pēc nopļaušanas savēla kopā un iznesa žāvēt sausā vietā (Dumpe 1964). Gandrīz izžuvušo sienu sanesa vai saveda vienkopus lielā kaudzē. Parasti to veidoja pie šķūņa vai kādā sausā vietā, ja sienu bija paredzēts vest mājās (Draviņš 1937; Dumpe 1964). Tuvāk esošās siena kaudzes nesa klēpjos vai pārvēla ar grābekļa palīdzību, bet tālākās pieveda ar zirgu, uzkraujot uz lapainiem jauniem kociņiem, ko nocirta turpat pļavas malās vai ar vasaras ragavām (Draviņš 1937; Draviņš 2000). Kaudzītes centās vest vai nest pa vienu un to pašu ceļu, lai neizbārstītu sienu pa visu pļavu. Tās vietas, pa kurām gubas veda, vēlāk pārgrāba (Dumpe 1964). Savestās kaudzītes nogāza zemē un izārdīja, ar rokām un dakšām izsvaidot un izpurinot klēpjus tā, lai veidotos apmēram 15‒25 cm biezs slānis. Kad virspuse apžuva, visu siena klājumu vēlreiz „uzcirta” ar grābekļiem. Izžuvušo sienu lika šķūnī, krāva vezumā vai veidoja kaudzi, bet, ja to kaut kādu apstākļu dēļ vēl nevarēja darīt, sienu uz nakti nekad neatstāja izklātu, bet sakrāva kaudzē (Draviņš 1937). Vedot lielos vezumus pa nelīdzeniem un šauriem ceļiem mājup, siens bieži vien, neskatoties uz rūpīgo vezuma stiprināšanu, izkaisījās pa ceļmalām un saķērās koku zaros (Virza 1942). Ja, sienu kaltējot, pēkšņi uznāca lietus, sienu steidzīgi sakrāva nelielās ciešās gubiņās, kuras pēc lietus pāriešanas izārdīja un pārkaltēja (Dumpe 1964). Ja tomēr neizdevās sienu savākt, tas samirka un sadzeltēja, to tomēr novāca no pļavas un izmantoja pakaišiem, jo pļavā atstāts siens izpūdē zāli (Draviņš 1937). Pļavās, kur nebija šķūņa, sienu meta kaudzē, kuru ierīkoja pļavas sausākajā vietā. Pirms siena kraušanas kaudzes vietā iedzina kārti (Šuvcāne 2002), kas atviegloja kaudzes veidošanu un noturēja to taisnu (Dumpe 1964). Ap kārti apmēram 1 m augstumā sakrāva žagarus, kas pasargāja sienu no pūšanas. Kaudzes veidošanā bija nepieciešama pieredze, jo nepareizi sakrautā kaudzē siens salija un sapelēja (Dumpe 1964; Šuvcāne 2002). Kaudzi metot, lielu vērību bija jāpievērš vienādi noliktai kaudzei, lai sāni būtu stāvi un lietus notecētu. Kaudzes galu nostiprināja pret vējiem, uzliekot tur meijas (Jaunzems 1938).

2.2. Iekultivēšana un mēslošana Ekstensīvās lauksaimniecības periodam raksturīgā zālāju apsaimniekošana Latvijas lielākajā daļā turpinājās līdz pat 20. gs. sākumam, lai gan pārmaiņas bija novērojamas jau sākot ar 18. gs. beigām, kad sākās tradicionālās lauksaimniecības krīze un lauksaimniecības pārkārtošana. Tajā laikā, pateicoties pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugumam, palielinājās lopkopības nozares produktu nozīme, līdz ar to lielāka uzmanība bija pievērsta lopbarības kvalitātei. Pārmaiņas veicināja arī vispārējā izglītības līmeņa paaugstināšanās. Vispirms pārmaiņas notika muižās, kur vietām sāka iekārtot kultivētos zālājus un veidot āboliņa sējumus. Zemnieku saimniecības, kuras 18. gs. beigās uzturēja ap 75 % liellopu, turpināja saimniekot pa vecam. Tikai 19. gs. 60. gados atsevišķās turīgāko zemnieku saimniecībās parādījās sēti āboliņa lauki (Dumpe 1985). To veicināja klaušu laiku beigas, zemniekiem tai laikā pieejamā lauksaimniecības literatūra un iespēja piedalīties dažādos lauksaimniecību veicinošos pasākumos. Pašās 19. gs. beigās sāka dibināties latviešu lauksaimnieku biedrības, kas izdeva lauksaimniecības literatūru un organizēja priekšlasījumus. Tie bija plaši apmeklēti (Starcs 1937). Līdz ar to laikā no 1881.‒1901. gadam zālaugu sējumu platība zemnieku saimniecībās pieauga, Vidzemes guberņā 5,6 reizes, bet Kurzemes guberņā – četras reizes (Dumpe 1985).


31

Tomēr, kā liecina 20. gs. pirmās puses lauksaimniecības periodikā publicētie raksti, zālāju kultivēšana nenotika masveidā. Lielākā daļa publikāciju bija veltīta dabisko pļavu un ganību kultivēšanai, aicinot zālājus ne tikai mēslot, bet arī uzart un apsēt ar vēlamo augu sēklām (Bergs 1911; Anon. 1926; Vārsbergs 1929; Smiltnieks 1936; Pommers 1939). Īpaši ieteica ar uzaršanu cīnīties pret parastās ciņusmilgas Deschampsia cespitosa dominanci ganībās (Ostvalds 1936; Smiltnieks 1936). Dabisko zālāju ražība ir neliela. Sausos zālājos siena raža ir mazāka par 0,5 t siena/ha, mēreni mitros un zālājos tā variē no 0,5‒2 t/ha. Tikai dabiski auglīgos dabiskajos palieņu zālājos ar parasto miežubrāli un pļavas lapsasti tā var sasniegt 4‒5 t/ha, tomēr arī tur vidējā ražība ir 2‒3 t/ha (Сабардина 1957). Taču laika gaitā šī ražība būtiski nemainās un nesamazinās, jo dabisko zālāju augi ir pielāgojušies mazajam barības vielu daudzumam. Lielāko daļu visas biomasas tie uzkrāj zem zemes saknēs, tādēļ ar nopļauto zāli no zālāja tiek aiznesta tikai neliela daļa no visas saražotās biomasas. Piemēram, katra matainās vēlpienes Leontodon hispidus auga pazemes biomasa ir 80 %, bet virszemes biomasa (lapas, stublāji, ziedi) tikai 20 % no auga kopējās biomasas (Mortimer 1992). Katru gadu daļa no saknēs uzkrātās biomasas noārdās un tiek atdota atpakaļ augsnei un jaunajai veģetācijai. Mēslošana rada biomasas pieaugumu un reizē strauju sugu daudzveidības samazināšanos. Mēslošanas rezultātā ļoti daudzas sugas iznīkst, jo tās izkonkurē barības vielām prasīgākas sugas (galvenokārt graudzāles – parastā kamolzāle Dactylis glomerata, pļavas auzene Festuca pratensis, pļavas timotiņš Phleum pratense, pļavas lapsaste Alopecurus pratensis un citas, kas spēj labāk uzņemt augsnē esošās barības vielas), toties ražība pieaug. Kultivētu zālāju ražība vidēji ir 6‒8 t/ha (Adamovičs 1999; Adamovich & Kreismane 2000). Pļavu un ganību stāvokli agronoms J. Vārsbergs 1923. gadā raksturoja šādi: „Vēl tagad daudzi lauksaimnieki uzskata pļavas kā dabas dāvanu, kuras pašas no sevis dod viņa ganāmam pulkam vajadzīgo barību. Pļavas ir sliktas ne vien ražas novākšanas ziņā, bet arī viņu raža, kā pēc daudzuma tā arī labuma reti kad apmierina tos mērķus, kādiem šādus zemes lietošanas veidus piekopj. Akmeņi, ciņi, krūmi, bedres un dažādi citi traucēkļi kavē ražas novākšanu; nereti lauksaimnieki uz savām pļavām „zvejo” sienu, kaut gan lieko ūdeni ir iespējams viegli novadīt, un ganībās arī lopi bieži vien jāceļ un jāvelk no dūkstīm, vai arī pa ganībām vējš smiltis dzenā. Mūsu pļavu lielākā daļa ir mazvērtīgas mitras līdzenumu pļavas un zāļu purvi, kuru zelmenis galvenā kārtā sastāv no skābām zālēm. Visiem pazīstamā dzelzszāle Carex vulgaris, roga Carex flava un sausākās vietās kūla Nardus stricta raksturo mūsu pļavas” (Vārsbergs 1923). Situācija īpaši nebija mainījusies arī 20. gs. vidū. Vēl 1972. gadā agronoms V. Tērauds rakstīja: „Dabisko pļavu un ganību Latvijā ir daudz (to bija 1,1 miljoni ha). Tomēr to ražas joprojām ir ļoti zemas. Dabiskajās pļavās visbiežāk iegūst tikai 5‒10 cnt/ha mazvērtīga siena. No tādiem mazražīgiem zālājiem lopkopībai ir maz labuma, tāpēc tie jāuzlabo, lai varētu iegūt no kultivētajām pļavām vismaz 50‒60 cnt/ha siena” (Tērauds 1972). Tomēr 20. gs. otrajā pusē lauksaimniecības intensifikācija arvien pastiprinājās. Dabiskos zālājus vai nu pameta, vai ielaboja, tādēļ 1980. gadu beigās to platība bija sarukusi līdz 1 % no Latvijas kopējās sauszemes platības.


32

Par augšņu ielabošanas apjomiem var spriest pēc iekultivēto augšņu platības palielināšanās. 1960. gados bija tikai 18 % lauksaimniecības zemju, kurās bija vidējs un augsts fosfora saturs (vidējs P2O5 7‒15 mg/100 g, augsts 15‒40 mg/100 g), bet 1990. gados šādu augšņu bija jau 60 % (Skromanis u. c. 1994). Minerālmēslu lietošana periodā no 1960. gadiem līdz 1980. gadiem palielinājās četras reizes, un 1985. gadā katrs aramzemes hektārs saņēma vidēji 276 kg minerālmēslojuma (Strods 1992). Augājs. Dabiskajos zālājos, lai saglabātos augu sugu daudzveidība, fosfora daudzums augsnē nedrīkst pārsniegt 5 mg/100 g (Kiehl & Jeschke 2005), tātad lielākajā daļā kultivēto zālāju un atmatu viens no biodaudzveidību ierobežojošiem faktoriem ir pārāk lielais augu barības vielu (īpaši, fosfora) saturs augsnē. Pēdējos gadu desmitos jārēķinās arī ar to, ka salīdzinoši liels slāpekļa daudzums nonāk augsnē ar gaisa nosēdumiem. Pētījumos noskaidrots, ka kritiskais slāpekļa mēslojuma daudzums mēreni mitros zālājos ir 20‒30 kg/ha apjomā. Ja tas tiek pārsniegts, tad sugu daudzveidība sāk samazināties. Sausajos zālājos neatgriezeniskas izmaiņas augājā sākas jau pie 10‒20 kg/ha (Bobbink et al. 2003). Gan sausās, gan slapjās pļavas apdraud arī blakus esošās lauksaimniecības zemes. Īpaši raksturīgi tas ir upju ielejām, kur terašu nogāzēs ir dabiskie zālāji, bet ārpus ielejas ir mēsloti lauki. Ar ūdeni, kas noplūst uz upi, mēslojums pamazām nonāk arī pļavās, tādēļ rodas tāds pats efekts, kā pļavu mēslojot. Slapjās pļavās augsnes bagātināšanās ar slāpekli veicina strauju parastās niedres izplatīšanos. Tā ātri kļūst par valdošo sugu, bet tikpat ātri no zelmeņa pazūd orhidejas, bezdelīgactiņas, retas grīšļu sugas, līdz raibā pļavas zelmeņa vietā var vērot tikai vienveidīgu niedru audzi. Putni. Mēslošanai nav tiešas ietekmes uz putniem, tomēr tā ietekmē putnu sastopamību caur veģetācijas izmaiņām un nav vēlama. Ielabotos un mēslotos zālājos veģetācija kļūst blīva un attīstās straujāk, padarot tos vairumam putnu sugu nepiemērotus. Atsevišķos gadījumos mehanizēta mēslošana var fiziski iznīcināt putnu ligzdas, tādēļ to nevajadzētu veikt putnu ligzdošanas sezonas laikā.

Bezmugurkaulnieki. Ja zālāju mēslošana samazina augu sugu daudzveidību, tad samazinās arī bezmugurkaulnieku daudzveidība, it īpaši sugu-monofāgu skaits, piemēram, smecernieku, raibspārnmušu, daudzu tauriņu sugu skaits. Tomēr daudzām oligo- un polifāgām augēdājām sugām uzlabojas barošanās apstākļi, jo izmainās augu ķīmiskais sastāvs un paaugstinās to barības kvalitāte. Tāpēc iespējama daudzu sugu īpatņu skaita palielināšanās. Ielabotiem zālājiem raksturīga atsevišķu sugu, piemēram, mīkstblakšu, dominance. Mēslošanas līdzekļu veids un devas atšķirīgi ietekmē zālāju bezmugurkaulniekus. Organiskais mēslojums (kūtsmēsli, komposts, notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņas) būtiski palielina augsnes un virsaugsnes saprofāgu sugu un īpatņu skaitu. Palielinās augsnes ērču, kolembolu, nematožu sugu daudzveidība, ievērojami pieaug saprofāgo mušu un vaboļu skaits. Organiskā mēslojuma radītā ietekme ilgst dažus gadus. Līdzīga ietekme ir tādos zālāju apsaimniekošanas gadījumos, ja nopļauto zāli atstāj bez tās izvākšanas. Savukārt minerālmēsli sākotnēji ietekmē augsnes faunu – izmainās proporcijas starp kolembolām, ērcēm, nematodēm un sīksliekām. Parasti rizofāgo nematožu blīvums palielinās un tās var ietekmēt augu saknes, tās bojājot.

Tātad kopumā zālāju iekultivēšana palielina augu barības vielu daudzumu augsnē un zālāja ražību, kas nav savienojams ar biodaudzveidības saglabāšanos zālājā.


33

2.3. Hidromeliorācija Kopumā Latvijā nosusināti (gan ar grāvjiem, gan segto drenāžu) 60 % no lauksaimniecības zemēm. Dabisko pļavu un ganību meliorācijas rezultātā mitro un slapjo pļavu un ganību biotopu sastopamība strauji samazinājās. 1967. gadā bija nosusināti tikai 17 % pļavu un 26 % ganību, bet 1987. gadā jau 78 % pļavu un 44 % ganību (Boruks 2003). Pļavās un ganībās ūdens režīmu sāka regulēt (galvenokārt ar sekliem grāvjiem) jau 19. gs. Taču vēl 20. gs. pirmajā pusē 65 % no visām dabiskajām pļavām un ganībām pēc agronomu domām bija pārmitras (Сабардина 1957), un tajās dominēja mitru un slapju augteņu augu sabiedrības. Līdz pat 20. gs. vidum zālāju meliorācijā dominēja sekli grāvji, jo lielākoties tos raka ar rokām, un zālāja meliorācijai nesekoja tā uzaršana vai kultivēta zālāja veidošana. Pēc zālāja nosusināšanas, turpinot tradicionālo apsaimniekošanu, šādos zālājos mainījās augu sugu sastāvs no slapju uz mitru un mēreni mitru vietu sugām, taču kopumā saglabājās daudzveidīgs sugu sastāvs. Šādās teritorijās, kur dabiski zālāji saglabājušies līdz mūsdienām, seklo grāvju nosusināšanas sistēmu ieteicams saglabāt (8.2.10.nod attēli par sekliem grāvjiem. att.). Augājs. Vairumam graudzāļu saknes ir seklas un mitrums pie tām pa kapilāriem var nonākt tikai tad, ja gruntsūdens līmenis neatrodas dziļāk par 30‒100 cm. Gan vaļēja nosusināšana ar grāvjiem, gan segtā drenāža palielina barības vielu pieejamību augiem, tādēļ vieta kļūst auglīgāka un mazāk piemērota sugu daudzveidībai. Pēc nosusināšanas mainās augu sugu sastāvs, izzūd slapjiem zālajiem raksturīgās augu sabiedrības un to sugas. Ja nosusinātas kūdras augsnes, tad barības vielu daudzums tik stipri pieaug (kūdras sadalīšanās jeb mineralizācijas procesā), ka dabisks zālājs nevar veidoties. Putni. Hidromeliorācija ir bijis viens no faktoriem, kas 20. gs. vislabvēlīgāk ietekmējis zālāju putnu sabiedrības. Tās rezultātā pilnībā izzudušas lielas palieņu zālāju platības. Mūsdienās tikpat kā vairs nav sastopami lieli palieņu zālāji, ko nebūtu ietekmējusi meliorācija. Hidromeliorācija samazina plūdu ilgumu un apjomu, kā arī veicina zālāju ātrāku izžūšanu, padarot iespējamu to agrāku apsaimniekošanu. Grāvju sistēmas veicina krūmu un koku joslu veidošanos, kas fragmentē zālājus, samazina zālāju vienlaidus atklāto platību. No zālāju putnu sugām visjutīgākais ir ķikuts, kurš ir sastopams gandrīz tikai regulāri applūstošos zālājos, kur augsts gruntsūdens līmenis parasti saglabājas līdz jūnija beigām. Tomēr arī citām pļavu bridējputnu sugām meliorēti zālāji parasti ir par sausu. Grāvju malas aizaug ar krūmiem un kokiem, fragmentējot zālājus. Visas pļavu bridējputnu sugas izvairās no krūmu joslām gar grāvjiem.

No putnu sugu sabiedrību uzturēšanas viedokļa jaunu hidromeliorācijas sistēmu veidošana vai esošo atjaunošana zālājos ir nevēlama. Zālājos, ko pašreiz ietekmē nosusināšana, optimālākais risinājums būtu meliorācijas sistēmu likvidācija, grāvjus aizsprostojot un pilnībā aizberot. Regulētas upes ieteicams atjaunot to iepriekšējā tecējumā. Ja palienes atjaunošana nav iespējama, ieteicami ir jebkuri pasākumi, kas paaugstina gruntsūdens līmeni (grāvju dziļuma samazināšana, noteces samazināšana u. tml.), kā arī koku un krūmu apauguma novākšana no grāvju malām.

Bezmugurkaulnieki. Meliorācija mēreni mitrās augsnēs galvenokārt ietekmē augsnes apdzīvotājus. Augsnei kļūstot sausākai, it īpaši periodos ar mazu nokrišņu summu un augstu temperatūru, ievērojami samazinās augu atlieku noārdīšanās ātrums un uzkrājas


34

kūla. Savukārt ja nosusina pārmitras augsnes, kur pirms tam augu atlieku noārdīšanās bija palēnināta augstā augsnes mitruma dēļ, paaugstinās augsnes bezmugurkaulnieku aktivitāte augu atlieku noārdīšanā, kūla tiek efektīvāk sadalīta. Mainoties augsnes mitrumam, izmainās zālāju augu sugu sastāvs un arī tos apdzīvojošo bezmugurkaulnieku sabiedrības. Piemēram, zālājos periodiski applūstošās sugsnēs meliorācija var nelabvēlīgi ietekmēt, piemēram, pumpurgliemežus.

2.4. Dabisko pļavu un ganību pamešana

Lielākā dabisko pļavu un ganību platība Latvijā bija 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad tā aizņēma 30 % no Latvijas teritorijas. Kopš tā laika šī platība ir arvien sarukusi, līdz mūsdienās dabiskie zālāji aizņem vien 0,7 % no Latvijas teritorijas. Līdzās iekultivēšanai un uzaršanai nozīmīgākais platības sarukuma iemesls bija un turpina būt zālāju pamešana. Par to liecina izteikta meža platību palielināšanās kopš 20. gs. sākuma tieši tajos reģionos, kuros pļavām un ganībām bija liels īpatsvars kopējā lauksaimniecības zemē, piemēram, Nīcas, Rucavas, Mazsalacas, Rūjienas, Naukšēnu novadi (Penēze 2009). 1985. gadā dabisko pļavu platības bija samazinājušās par 74 % salīdzinot ar 1940. gadu (Strods 1992).

Augājs. Zālāja aizaugšanas ātrums ir atkarīgs no daudziem faktoriem – mitruma režīma, kokaugu sēklu pieejamī

Documents

Solvitas Rūsiņas redakcijā · Dokuments ir projekta “LIFE11NAT/LV?000371 NAT-PROGRAMME”darba materiāls, kas vēl būtiski var mainīties. Darba materiāla versija nav izmantojama