Mani dvēseles soļi.

Visapkārt klusums,

Pat manu asaru var dzirdēt nokrītam.

Visapkārt klusums,

Pat manu sāpi var dzirdēt novaidamies.

Vai šodien ir citāda diena?

Vai diena no pagātnes?

Vai varbūt tās ir cerības?

Cerības, kuras ir zudušas,

Un tieši šodien es to pateicu sev-

Laime nav dāvana,

Mīlestība nav rozā brilles.

Viss nosapņotais kādreiz beidzas.

Tu saproti, ka tas ir bijis tikai mirklis

Ar gaismas staru sākumā,

Ar sāpēm un smeldzi šobrīd...

Vai tā ir mana sirds,

Kas liek man raudāt?

Vai tā ir mana dvēsele,

Kura vēlas piedošanu?

Es vēl jūtu tavus glāstus.

Tavas rokas vēl pieskaras un apskauj...

It kā tu būtu līdzās-

Smarža, smaids, skūpsts...

It kā tu būtu tikai mans

Un vienīgā mūsu laime - dāvāt sevi otram.

Tik klusi un smeldzoši,

Tik baisi un pārgalvīgi,

Dvēsele izdziest – tu aizej...

***

Tas baltais Ziemassvētku miers

Lai katru no mums uzmeklē.

Lai visas raizes, bēdas, šaubas,

Ar baltām pārslām apklāj tas.

Ar gaišu ticību lai raugāmies-

Šai laikā dievišķā.

Ar cerību, ka uzklausīs

Un mūsu lūgsnas sadzirdēs.

Ar mīlestību - patiesu un tīru

Lai jaunam gadam pretī

Ejam mēs!

***

viņi civilizētie cilvēki

apprecas

nopērk māju

dzemdē bērnus

brauc ar mašīnām

iepēkas lielveikalos

un skatās TV

patiesībā es biju viņi

atšķirība bija tikai tajā

ka rakstīju dzeju

kuru viņiem vairs nevajadzēja

mēs jau bijām pieredzējuši barbarus

kas apgāza skulptūras dedzināja grāmatas

nē viņi nebija barbari bet dzeju tiem nevajadzēja

tagad bija kļuvis modīgi runāt par iekšējo dzīvi

es domāju kā šai iekšējai tumsai kā likt tai skanēt

atcerējos stāstu

par kādu cietumnieku

kas vieninieku kamerā

uz lažas kas bija no koka

ar nagu bija uzzīmējis klavieru taustiņus

un sēdēja un spēlēja klavieres

Svētbrīdis

rudens vēji un lieti

drīz aiznesīs pēdējos vasaras tūristus

un kādā agrā

novembra svētdienas rītā

raga mūzika Doma laukumā

ieskanēsies pa īstam

es arī tur būšu

un mēs viens otru atpazīsim

jo būsim tur savējie

kā svētbrīdī

kurā nevajag ne sludināt ne pārliecināt

ko nevajag ne saskaņot ne plānot

bez programmām

netraucēti

būsim vienkārši tādēļ

ka gribēsies svētkus

sevī

Grodi

tumšā un lietainā novembra

vakarā laternu gaismā

spīdēja koku kailie

šķietami nedzīvie zari

it kā pilsētā melni

milzīgi koraļļi būtu

palikuši sausumā

pēc tūkstošgadīgiem plūdiem

bet no katras laternas

gaisma to zaru pinumos

šķīrās, lauzās un savijās

gailošos vaiņagos

cauri tik daudziem tumsas

slāņiem izraktu aku grodos

ka par visām dienvidu

jūrām tos neatdotu

brīdi vēlāk tie paši

zari jau ledus klāti

grabēja skaudrā vējā

tik trausli bet droši

ka nekāda palmu

šalkoņa nespētu aizsaukt

mani projām jo esam

viens otram te piederoši

un cilvēku klusējošie ― rēgainie silueti

kā veļi no tumsas izauga

un nāca man pretī

laikabiedri un senči

ienaidnieki un draugi

katrs ar savām domām

bet visi no viena rauga

Novembris

novembris

domas kailas

zarojas pavedienos

būt savās mājās starp savējiem

nebūt kā atstātai ciemos

satikties atkal kā parasti

tajā pašā vecajā vietā

tu pazītu mani pēc svecītēm sienā

es tevi pazītu

ikvienā

novembris ― vēl pēc nedēļas

svētki ― jubileja

neaicināsim citus

nevajag gaviļu, deju

vispirms sevī paši svētīsim

un lieki vēl kaut ko skaidrot

es ar paceltām zvaigznēm kā parasti

būšu vecajā vietā

gaidot

novembris ― pēdējā svētdiena

tumsā iesim cauri viens otram

kā līdzīgs līdzīgu jutīsim

cits citu bez vārdiem bez rokām

te starp savējiem ― mājās

... pārāk bieži ir būts kā ciemos

novembris

domas kailas

zarojas piemirstos pavedienos

Dziesma

Šī dziesma ikgadējos svētkos

Neļauj mums sēdēt klubkrēslos

Tā liek mums piecelties kājās

Un stingri apzināties- mēs esam mājās

Skanot šai dziesmai karogs ceļas mastā,

Spītīgais vilnis atgriežas dzimtenes krastā

Saule liegi ielaižas jūrā

Un vējš iepūš zvejnieka burā

Sava jūra, sava zeme, savas pļavas

Nevienam svešam gar to nav daļas

Vien īstens latvietis saprot,

Ka savu zemīti mīlēt ir jāprot

Pat tad, kad liekas, ka pasaules gals,

Tu atgādini sev-tas vienmēr būs mans!

Mans mežs, mans ceļš un mana dziesma,

Kas, katru gadu deg kā liesma.

Šī ir mana zeme, mana tauta un mana saule

Un katru gadu ir tā diena,

Kad šī sajūta nepaliek viena

Jo katrā no mums ir šī liesma,

Kad ieskanas mūsu kopējā dziesma-

Dievs svētī Latviju...

Ziemassvētku brīnumiņš

Mazs Ziemassvētku brīnumiņš,

Svētīgs, maigs un kluss,

Tumšajos ziemas rītos

Uz degungala tev dus.

Salds smaids, kuru vairs nevar noslēpt,

Kad sniegpārslas debesis krāso.

Uzvelc cimdus, aptin šalli ap kaklu,

Baudi ziemu un skaisto sniega prieku.

Mīlestība ir svētku sajūta

Tu esi

pretēja dzimuma

Rūjas krasts

tu esi zvaigznes

bet

es esmu

nakts

tu meklē mani

lai pazustu starp

trotuāra spraugām

taču

es gribu traki

katru

tavu rīta sapni

laizīt no tavām

puskailām

zemes krūtīm

zvēru

būšu jūtīgs

pret katru asnu

jo vienalga velnus

esmu tavs kalps

Dieva sūtīts

un atkal

es pazaudēju tevi,

lai tu atrastu

spēku krūtīs

nopirkt

sauju pasauļu saules

jo vārdi

kas jauni

ir domāti tev

lai tu

tos lasītu

un prasītu

vismaz

pagaršot lūpu kaktus

uzliec uz mēles

cukurgailīti

kā pirmos

bērna vārdus

tu atvēri man acis

kā durvis

bet ja godīgi

tikai tavos sapņos

es esmu Alises ielas burvis.

Savam dēlam

Vidū mans dēls kā balta svītra

uz pelēkas asfalta dienas guļ

tur lietus aizelsies

sit papēžus pret ietvi

un kuļ uzpūteni peļķē

protestējot pret laimi

bet es ar tevi laimīgs

nokrītu ceļos un zvēru

es dzejošu dzejoļus

par prieku tev un mīļotajai

kaut vai pusgadsimts paietu

es tavus smieklus skaitīšu

krāšu un bēršu glāzēs

katrā sekundes simtdaļā

par spīti negaisiem es

kvēlošu lai sildītu

tevi

ar tinti asinīs

tu esi vienīgais

gaisa kuģis

manās narkomāna debesīs

un es esmu dzīvs

jo tu smaidi man

un es ticu tam

lai kur tu būtu

es būšu tur

Piedzimt

Bija janvāra ziema

kokaīna pulverītis

mētāja ielas

bin ladena asaras

neslēpa smieklus

kad gulēju mātes klēpī

Dieva tēva roku svētīts

Es klusām lūdzos –Pleaz!

ļaujiet man gulēt

vēl sekundes trīs

tad gan es celšos

un kliegšu kā modinātājs

Labrīt!

********

kad

varavīksnes loga rūtīs plīst

tad

sniega mātes atnestie bīti

klejo brīvi

es padzīvi ejot naktī

mīlu saprast

ka

tikai mana mamma ir

neaizmirstulītes cienīgs hīts

Ziemassvētku prieks

Viena zvaigznīte tik logā šajā naktī spīd,

Kad aiz loga pār laukiem nāk Ziemsvētku miers,

Bērniņiem actiņās mirdz neviltots prieks

Un egļu zaros iemirdzas svecīšu sirsniņas.

Lai prieks tev un man šajos Ziemassvētkos,

Kad visapkārt valda miers un saticība!

Lai prieks tev un man šajos Ziemassvētkos,

Kad zemi pārklāj sniegs!

Viena cerība kāda bērniņa dvēselītē dzimst,

Kad aiz loga sāk dejot sniegpārsliņas ar vēju,

Bērniņu actiņās mirdz prieks,

Un pār laukiem klusi ar dāvanu maisu nāk Sala tētis...

Ziemas sapnis

Ap pusnakti laiks

Jau tavas pēdas sniegā dzēš,

Bet tu jau guli

Aiz sevis atstājot ēnas.

Bet es savas domas tavā virzienā sūtu,

Pa mākoņu pastu, lai nekavē laiku.

Ik mirklis, pavadīts starp sapņiem taviem,

Kā puse mirkļa, esot blakus tev.

Es ceru tavos sapņos jaukties,

Griezt pasauli tev otrādi.

Lai nezini, kur ej, kur biji.

Tik to, ka esi te, kur snieg.

Tavu silto smaidu gaidu,

Draisku liesmu deju vaigos.

Piemiedz aci, garām ejot,

Dod mīlestībai iespēju, kaut vai vienu.

LATVIJA

Mēs mīlam šo zemi, kur dzimuši esam,

Kur baltieša spītu mēs līdzi sev nesam.

Reiz Latvija pastalas uzāva kājās ...

Bet tagad, tik daudziem jau pamestas mājas.

Mēs ticam un ceram, ka zemīte mūsu

Reiz atdzims un noberzīs uzkrāto rūsu.

Kaut Latvija maza, tā stipra ar garu,

Ja atgūta brīve, laiks uzplaukt ar sparu!

Aug paaudze jaunā, tā ķersies pie lietas,

Un valdībā liekēžiem nebūs vairs vietas.

Mēs ticam, ka tautieši tālajās zemēs,

Reiz skatienus Latvijas virzienā tēmēs.

Jo mīlam mēs zemi, kur dzimuši esam,

Pat svešumā Latviju sirdī mēs nesam.

Vien nosodām varu, kur naudkāre valda,

Kur miljoni smadzenes drumstalās skalda.

Mēs gribam, lai atgriežas saprāts un brīve,

Lai visiem reiz Latvijā laimīga dzīve.

Lai pastalās dejojam tautiskās dejas,

Bet sadzīvē kāpjam uz augšu no lejas.

Mēs nedrīkstam Latviju piesmiet un gānīt,

Pa novadiem visus vien rīdīt un dalīt,

Jo Dzimtene bija un paliks mums viena.

Kas musina tautu, lai neaust tam diena!

Reiz Abrene noklīda neceļos tālu.

Var Latgale arī reiz piedzīvot galu!

Ja Rēzeknes Māra ar pacelto krustu,

Tā teikt, dažiem tautiešiem, neuzbērs dustu!

Mēs Latviju mīlam, šeit dzimuši esam,

No Ventspils līdz Zilupei karogu nesam.

Gan Limbažos, Rīgā, gan Liepājā, Valkā,

Lai Latvija plauktu, mums jādodas talkā!

Lai Dievs svētī Latviju, svētī un gādā,

Lai bērni un sirmgalvji nepaliek badā!

Lai svešatnē mītošās mātes un meitas,

Steidz sakravāt koferos jakas un kleitas ...

Lai pasaules lidostās, Rīga, skan cēli,

Kad masveidā mājās brauks Latvijas dēli.

Kur gaidīs tos smaržīgās rupjmaizes klaipi,

Kur Dzimtene zels, tai būs noberzti traipi.

Mēs mīlam šo zemi, gan laukus, gan silus,

Gan jūrmalas smiltis, gan ezerus zilus.

Nekur nav, patiesi, tik labi kā mājās,

Kur saimnieki esam, kur atmiņas krājas.

KAD PA LATVIJU DĒMONI

PLOSĀS

Mana ģitāra, mosties un skani!

Paliec draugos kā allaž ar mani!

Ja kaut vienai es pieskaršos stīgai,

To būs jāsadzird sirmajai Rīgai.

Mana ģitāra, tu mana dzīve!

Mēs ar tevi kā skrūve un blīve.

Varam satusēt roķīgā dejā,

Varam gremdēties latviskā dzejā ...

Mana ģitāra, mosties un skani!

Stīgas, stīgas, jūs sadzirdat mani?

Cauri negaisiem, vētrām un paliem,

Jānes dziesmu līdz ciematiem tāliem!

Laiks mums uzdziedāt latvisku roku,

Sniedzot draudzīgi viens otram roku!

Mazliet skarbajās mūzikas taktīs,

Latvju roks, lai skan dienās un naktīs!

Lai no mūzikas nedotos projām,

Cits uz mājām, cits kopmītņu kojām,

Mēs ar ģitāru jautāt jums gribam:

Varbūt mazliet par skaļu mēs rībam?

Atskan – nē! Nu, tad uzmetam garu!

Dziedam skaļāk, vēl skaļāk, ar sparu!

Lai pār Latviju pārklājas balsis!

Šoreiz roks! Latvju roks, nevis valsis!

Skarbās mūzikas pārņemti varam

Neļaut noplakt ne sparam, ne garam.

Kad pa Latviju dēmoni plosās,

Mūsu saprāts, lai prātīgi rosās.

Ja skaus visus mūs laime un brīve,

Uzplauks ziedi un sazaļos dzīve.

Latvju roks skanēs klubos un hallēs ...

Valsi dejojot - līksmosim ballēs!

Tomēr pagaidām nesteigsim svinēt,

Nevar nākotni zīlēt un minēt.

Cauri negaisiem, vētrām un paliem,

Dziesmu jādzird gan tuviem, gan tāliem!

ADVENTE

Santaklauss iejūdzis kamanās briedi,

Sakrāvis dāvanu maisus, turklāt,

Drīz pāri laukiem, pa sniegbalto sliedi ...

Ticiet, būs vecītis Ziemsvētkos klāt!

Adventa laiks paies noskaņā svētā,

Dieviņš ar padomu līdzās mums būs.

Laime, tad mājos ik namā, ik sētā.

Veiksme un mīla vairs neapies mūs!

Decembra krēslā, ja iedegsim sveces,

Drēgnajām dienām degs gaisma pie krūts.

Enģelīt’s balts, kas uz veikala letes,

Vicinot spārnos, steigs klauvēt pie rūts.

Dieviņš to sūtīs, lai tumsu mums kliedē,

Mudinot pārdomāt mirkļus, kas zūd.

Ziemsvētku gaidās, lai rētas var dziedēt,

Jo klusuma svēta par daudz nevar būt!

Latvija

Zili ir ezeri Tavi,

Zaļas pļavas un meži.

Dziļas ir tavas saknes!

Latvija - mēs esam Tava sirdsapziņa,

Tavi zari, kas debesīs tiecas

Latgale - ezeru zeme -

Tava sirsnība un spēks,

Mākoņkalna dvēsele.

Kurzeme - tavs lepnums, jūra,

Sūrums un spīts.

Zemgale -Tu mūsu maizes klēts,

Un Vidzeme un Rīga -

Tas viss ir mūsu.

Saknes, kas dziļi zemē,

Zari, kas debesīs tiecas,

Mūsu meitas un dēli.

Tie esam mēs !

Tie esam Latvija!

Sigulda

Sigulda – es mīlu Tevi kļavlapu zeltā,

Es mīlu Tevi ievu reibinošajās kupenās,

Tavās atvaru dzelmēs – vasarās, ziemās,

Dzērvēs un vīgriezēs…

Vienmēr Tu daļa no manis –

Es Tevis…

Kad jāauj kājas –

Un laiks projām doties –

Es daļiņu Tevis ielieku somā.

Un līdzi sev nesu.

Kad gribēsi mani satikt – tad

Siguldā…

Kļavlapās, ievās, vasarās, ziemās –

Tiksimies Siguldā!

Pilsētu pilsētā.

Es mīlu Tevi!

Kļavlapās, ievās, vasarās, ziemās,

Dzērvēs un vīgriezēs!

Sveču sajūta

Ikvienam šodien sveces rokām

tiek svētku spožums dāvināts.

Ikvienam šodien siltām svecēm,

ar labestību ceļš ir klāts.

Un varbūt tieši šodien kādam

par sveci nedaudz gaišāks prāts,

un varbūt pat par sveci siltāk

un laipnāk citiem mirdzēs kāds.

Un varbūt kāds vēl palūgs svecei,

lai neapstājas gaismu dot,

lai sirdī turas svētku siltums,

vēl arī svecei nodziestot.

Ar Latviju

Krāsainas lapas visos ceļos

vēl rudeni dāvāt steidz,

kad sarkanbaltsārtās rozēs

saulriets un saullēkts kvēl.

Ar Latviju – domās un sirdī,

mirkļi un dienas būs

salūta gaismās spožās

kā svētki un pārsteigums.

Novembra tumšās naktīs,

salnās, kas zemi klāj,

pa krāsainu lapu taku

nāk rudens Latviju modināt.

Pasaules elpu no rītiem

klusumā saklausīt var –

ko čukstā skaļā teic atbalss,

kā sveces liesmā zied nakts.

Vien sargāt, mīlēt un saprast,

šo zemi, ko novembris ir

dāvājis brīvu un cēlu,

šo zemi, kas sevī jāsadzird.

Eņģeļu nams

Tu teici – eņģelis bija, apciemoja mūs,

aiz loga, tumša un klusa,

dedzot vakarzvaigznes, kas spīd –

no gaismas pieskāriena, no brīža,

ko saskatīt.

Vēja pūtiena brāzma un šalkas,

klusums rēns no tumsas sāk

raisīties gaismas staros, kā solot,

viss kļuvis un paliks savādāks.

Tu teici – nav laikam varas,

pāri mums ir kāds eņģeļa spārns,

ja vari, esi līdzās šajā namā,

kur eņģeļi satikties sāks.

Ja sajust spēsi, tie nāks.

Krita sarma, skanēja atbalss,

no viegluma steidzās cits rīts,

pamodies gaismas staros,

ar eņģeļa elpu un klusumu piepildīts.

citā laikā

vēl viena diena miglas pilnā vakarā

starp izgaisušu mirkļu totēmiem

spēlējas ēnu plūstošais laiks,

nepārnākušu atmiņu aizputinātos ceļos

laižas putni,

spārnu vēzienos aiznesot debesis

citviet, citā laikā, mēs klusētu

pārpeldēts atvars nepārvērtīsies

straumē,

ūdens atmiņas plūst uz jūru,

akmens atbalss paliek dzintara

graudos,

zudušās pēdās

krājas neīstas pērles

vēsture atgriežas, laika loks noslēdzies

iedžinkstas sudraba monētas,

augstākās raudzes prove pārbaudīta,

dālderu spožumā gadsimtu apsūbējums

liek sevi manīt

Pēterbaznīcas zvanu skaņās

piezvani šovakar, klusuma pārāk daudz

Svētkos

Cik sapņaini mostas Rīga

Šorīt tumšzilās villainēs!

Nodreb mana sirds un roka...

Viļņojas Daugava

Un sirmmāmuļa Latvija laimīgi smej.

Tik Pētertornī gailis klusi ar aci mums

miedz.

Es esmu tava Pārdaugavas meitene,

Kura šodien pie trīs zvaigznēm dzied

Par prieku, laimi un mārtiņrozēm

baltām.

Es zinu, tu gaidi mani pat svētkos

Pie mazā tiltiņa, pie operas,

Kur ugunspuķes gaisā plaukst.

Un gribu vēl rīt un parīt

Te mīlestību ieraudzīt,

Te spoži starot novembrī

Un lapās slēpties rudenī!

Gaidot Ziemassvētkus

starp dubļiem un zvaigznēm

eņģeli gaidot

eglītes pošas

un piparkūkas

izrāda sevi tik kārdinošas

maratons sācies

lielveikalu džungļos

reklāmu krāsainās sejas

kā sidra uz smadzenēm lejas

bet augšā aiz mākoņu vāliem

spīguļo zvaigznes

smīnot par mums

klaidoņiem virtuāliem

aiz datoru sienām

starp nebijušām ziemām

kāds tumšākā naktī

iedegs svecīti mazu

mums visiem gaišākām dienām

***

drīz Ziemassvētki nāks

un Ziemassvētku vecītis

varbūt tev kādu brīnumu

no lielā maisa izvilks

to brīnumsvecīti

ko sauc par mīlestību

un otru svecīti ko sauc par pacietību

un trešo gaišāko

to iedegsim

un viņas gaismā

viens otram laimi dāvināsim

***

tumša naktī

zaļā eglē

spoži spīd

baltas sveces

Ziemassvētki atnākuši

jaunu gaismu atnesuši

Limbažiem 790

Septiņi simti deviņdesmit –

Tas ir daudz, vai ne pārāk daudz,

Ja ar Sudraba pilsētu – Limbažiem,

Tu pats kā zaļoksnis ozoliņš audz?

Steidz gadsimti, kaut kur tie aiziet,

Senās pilis caur gadsimtiem drūp.

Par to Limbažu ļaudīm nav raizes,

Tiem gaišā pilsētas rītdiena rūp.

Kad pilsēta rītausmā staro,

Jo tai iedota sudraba sirds,

Tās mirdzošās ābeles zaros

Jau sudraba āboli mirdz.

Arī Lielezers sudrabā zvīļo,

Dzidro ūdeni noglāsta krasts.

Vai ko citu var limbažnieks mīlēt

Un ko tuvāku sirdij sev rast?

Daudz Laimes, Tev, pilsēta mana,

Audz liela un gadsimtos mirdzi!

Glabā ilgi, cik ilgi vien sanāk,

Ozolzaru ar sudraba sirdi!

Ziemassvētkos

Šonakt svētkus svinēsim,

Jo Jēzus bērniņš dzimis.

Priecājas pat Visums viss,

Ber zvaigznes nenorimis.

Zvaigžņu acis debesīs

Mirdz starojošā priekā.

Mēness vaigs ir nosarcis,

Ber dimantiņus sniegā.

Bet ļaudis šonakt negulēs –

Tie priecāsies par mirgu,

Par to, kas zaigo debesīs,

Ar prieku pilda sirdis.

Par to, ka eglēs svecītes,

Jau deg ar liesmu zaigu,

Nāks Ziemassvētku vecītis

Ar nosārtušu vaigu.

Vecītim būs dāvanas

Lielā, lielā maisā,

Tas atbrauks spožās kamanās,

Tā vienkārši – pa gaisu!

Es svinu dzīvi

Zinu, ko es uzrakstīšu dzejā –

Man nav jādomā nevienu brīdi.

Nevienu dienu neizkaisu vējā,

Kā dārgums man ir katrs laika sprīdis.

Jūtos laimīga un svinu dzīvi,

Un priecājos par dienu Dieva dotu,

Mana izvēle no šaubām brīva –

Ik mirkli krūtīm piespraužot kā rotu.

Kas var aizliegt savu dzīvi svinēt?

Šie svētki paši īstākie, nudien!

Tā var kādu laimes brīdi vinnēt,

Par laiku nedomāt, kas ātri skrien.

Jauno gadu gaidot

Dubļi, ne sniegs, šoziem vairāk zem

kājām,-

Noburkšķ jau atkal kāds

un tad bez steigas

Turpina ceļu pa taciņām savām.

Ko gan vairs noskriet,-

Tāpat gadam beigas!

Es jau arī kā peldot caur pasaku

Varētu sniegpārslas skaitīt un elpot,

Tikai tavs zvans ierauj Vecgada trakumā

Vairāk kā karstvīns

un atlaides veikalā,

Vēlīnās kundes aiz deguna velkot...

Nē, laikam nebūšu es pūļa cilvēks

Ikdienas steigā, ne Vecgada kņadā.

Dāvanu kārbas gan saista kā bērnībā,

Bet ja ko dāvini...,-

esi tu pats,

Atnāc un izbrien ar mani caur pļavām

Kails un vēl kailāks kā jaunais gads.

Palēciens virs ikdienišķā

Palēciens virs ikdienišķā

Sev tik ierastajās kedās...

Un kas ir tas, ko tu vairs nespēj,

Pat ja kājas izmērs lielāks

Un sāp savādāk kā agrāk?

Ak, piedod, zinu- tas tavs kreisās kājas

īkšķis...

Kā likums, atkal kurpe spiež!

Bet skatos,

Vai man izliekas, ka smaidi

Un smaidot nemanāmi ciet...

Cik spītīgi ir savām sāpēm pretī kost,

es brīnos!

Kā ceļazīmei būt, ko rupjas rokas liec,

Bet tu joprojām lepni smaidi...

Vien skaļi klusē,

Jo es dzirdu-

Sirds tev kliedz.

Un varbūt tā tu piedzeries no savām

sāpēm

Vai noreibsti,

Kad atklāj savas plaukstas tukšas...

Bet tomēr svini savu mazo palēcienu.

Ko izlikties,-

Mēs visi reizēm svinam vieni.

Bibliotēka

Caur miglājiem,lietavām, puteņiem

Caur gadsimtu domgraudu zeltiem

Tur iegūstam draugu, kas nenodos

Būs kopā gan laimē, gan sūrē

Tur pazūd kāds pasaku burvībā

Kāds karos, kāds cīnās ar pūķi

Ir kādam dots apkārt braukt pasaulei

Un kādam kuģot pa jūru

Kāds mīlē tur kvēli un kaislīgi

Kāds slēpjas aiz eņģeļu spārniem

Ir kādam dots atrast, zaudēt un gūt

Un kāds laimīgs aizmirstas sapnī

Tur brīnumi lieli un maziņi

Tur laime un nelaime vienviet

Tur sapņi un cerības savīti

Caur domu un dvēseļu graudiem.

Cerība

Miglā rudeņo kļavlapu ziedi

Ābeles briedums tik salds

Ozols cēli nomet pa zīlei

Kastaņi pārbriedā plaukšķ

Ejot rudenī ieslīgsi domās

Par to kas bij' un kas būs

Cik eglāji zaļi stāv svēti

Un bērzlapu zelts sauli nes

Rudens lietavas dzēlīgi drēgnās

Aizskalo dzirkstošo vasaru prom

Vēji ievējo miglājā dvesmu

Kurā vēlīna pilnbrieda dzirksts

Vēl tik mirklis būs rudenim krāsot

Vēl tik mirklis mums dzīviem kļūt

Lai caur skarbajiem puteņi vējiem

Varam laimi līdz vasarai nest...

Tikai trīs

trīs uguntiņas iedegšu,

lai sirdī gaiši kļūst,

trīs uguntiņas iedegšu,

lai lietavas ko gūst.

to pirmo degšu tikai sev,

lai sirdī atplaukst smaids

un no tā smaida manī deg,

sirds lietuslāses vaids.

to otro degšu tikai tev,

lai sajūti cik silts

ir manas domas vējojums

kas lietū nesamirkst.

to tešo degšu lietavām,

kas zemi raudās tin,

lai nejūtas tās vientuļas,

un saulej taku min.

trīs uguntiņas iedegšu,

lai sirdī gaiši kļūst,

un no šīs dienas lai tās ir,

kā saules gaisma Jums....

12 stunda

Visi uztraukušies gaida,

Kad pulkstenis tik savu laiku skaita

Visu sejās redzams prieks

Un nekas vairs nešķiet lieks.

Katrs vēlas Jaunā gadā

Papūlēties draugu labā

Vairāk dodot, siltumu starojot

Labus darbus kopīgi padarot,

Bet pulkstenis pie sienas sit

Un šampanietis vaļā rit,

Kad katrs vēlējumus saucam

Un prātu vien sev paši jaucam.

Pulkstenis vien tikšķina

Un kāds ar aci mirkšķina,

Jo Jaunais gads ir sagaidīts

Un Vecgada vakars jauki aizvadīts.

***

Kad mēs smaidām - mums pasaule

smaida

Un rozā sapnis par īstenību reiz kļūst

Tad pārsteigums kā jauns notikums jau

mani gaida

Un visas skumjas kā sniegs uz plaukstas

kūst.

Kad sevi atdodam – mēs daudz ko

pretī saņemam

Un Ziemassvētku prieks ik katrā sirdī

mīt

Tad noticot īstam brīnumam

Savu laimes zvaigzni debesīs spēt

ieraudzīt.

Kad sirds siltas sajūtas – mums visiem

ir priecīgi

Un Jaunais gads pie durvīm jau klauvē

Tad sapņi un mērķi, kas piepildās, lai

vairāki

Kurus dienu no dienas īsteno un

saudzē.

***

Šajā Ziemassvētku naktī iededz eglītē

trīs dažādas svecītes:

Vienu par paveiktiem darbiem

Otru par brīžiem skaistiem

Trešo par topošiem mērķu

peipildījumiem.

Katra iedegtā svecīte eglītē liks

aizdomāties par laiku kas bijis, kas ir

un kas būs.

Lai trešā iedegtā svecīte eglītē Tev

atnes to, ko visvairāk vēlies saigaidīt.

Izelpa ieelpā

Vārds vārdam piesien vārdus

un pielīst ar strāvu,

lai nākamie soļi piena putās

atstāj mazus, līdz šim nemanītus

pēdu nospiedumus.

Un gaiss, lai sačukst ausīs pārslas,

vieglos pavedienos.

Mēs sakāpsim loga rūtīs uzziedēt sveču

liesmās,

pieliesim spārnus siltām, gaisīgām

sajūtām,

un lidosim cauri smalkiem, baltiem koka

pirkstiem

piesnigt ar retām vēja plūsmam mūsu

prātos.

Sapņos

Nocelt varavīksni no debesīm

un likt to kabatā,

basām kājām saminot pirmās sniega

segas,

atceļā pie sevis.

Aizķerties kādam aiz auss

un piedūdot ķermeņa vissīkākos

matiņus mandarīnu smaržām

un sprakšķēt kā degošai malkas pagalei.

Lai liesma sadeg sejās,

ejot pasaules malai pieskarties.

Mēs pulksteņus noliksim uz acīm,

lai tie tikšķ kā sniegpārslas aiz

apvāršņiem.

Kādam jāpārkož pasaule un jāpiesmeļ

izsalkušos ar karameli, lai laiks

neapstājies turpina savu skrējienu,

šķeļot mākoņu krūtis, pārpildītas miera

pikām.

Mums jāpieplok tuvāk gaismai

ik stundu, minūti..

līdzsvaru auklējot.

PIEGDIENAS SVĒTKI (pēc trešā

iešņauciena)

kaut kādā paralēlā visumā

es sludinu tavu daili

stāvot uz komētas astes

dzalkstainas

kas valstās

sānis zvaigznes metot

un čurkstot

tu esi

mana mīļā

TU ESI MANA MĪĻĀ

pirms melnā cauruma

kas īgns draud vēsajam visumam

mēdās ar melnu staru vainagu

kaut patiesībā ir

silts kā tavu

krūšu oglītes tumsā

neizskaidrojama uguns lāso

manā tukšajā galvā

ko karsta turbulence mētā

virs tavām zaļgajām gravām

un

es skaidri

no asteszvaigznes malas redzu

kā planētas ieleju svēta

zemestrīce

vilni pēc viļņa

o tu alkainā atsaucīgā gaidošā

gravitācija

o mana versmīgā aizdegšanās

ieejot tavā atmosfērā

o kalni kas brucinās un jūk

o jūras kas sviežas apkārt un sānis

o debesis kas tuvojas aulī un reizē aulī

mūk

o pasaule kas gurusi pati sevī arvien

straujāk brūk

no ieelpotiem augstumiem krīt

atpakaļ zemē pļavas un kalni

rimst zāles stiebri savās vietās

un avots rāmi atsāk tecēt pār savām

vecajām krācēm

es aizmirstos tālu vēl pirms saviem

senčiem

un tālu aiz saviem

bērnubērnubērnubērniem

kļūstot bezlaicīgs kā pārpildīts mirklis

tu dzer manu pienu

TU DZER MANU PIENU

Limbaži SS

pie atvērta loga

no rīta

es ieraugu karogu plīvojot

tā bārkstis piesedz

baskāji Latviju

tā kautrīgi slēpjas

kā bērns kas nozadzis

mammai konfektes

un pirmoreizi izmēģinājis

pomādi

lūpu

tik karstas sajūtas kā iemīlējies

sevī

kā visas Latvijas alus kausus dzēris

šajā vārtrūmē

uz mutes

es klūpu

nav vēls

ir gaišs

bet karogs vēl plīvo

iet Latvija jau platākiem gurniem

kā negause aizķerot ielu namus

zvalstot sānis palodžu puķu podus

klusi dīdās aku dziļie grodi

kauli vairs neklausa prātu

viss ir spalvas pavasara vējā

pavēlniece

Latvija

***

simtskāji

sakrustotām pēdām

viņu pārnes Limbažu mednieki mājās

ne brīnās ne vaicā

sievas

karst zināt

kā šim uz ķēķa galda

lai ak nevainībā

atšķetina kājas

eh vīrs ej lūdzu ellē

vai arī apseglo zirgus

man te

aiz aizvērtām durvīm

laiski

un tīkami

risēs sevis pašas

tirgus

rīts kā glodene

vēl aizmidzis

zem palaga lokās

aiz aploka zirgi

un tēvainis brokastu

ietur ar Ģirdu

vai nav vienalga

kur ir mans laulenis

Pērnavā vai Rīgā

(plīv karogs)

vai Slokā

ir katedrāle

Parīzē dzimtais mākslinieks grašiem

saujās

par visu kas zīmēts

kas skūpstos apskauts

bet aizvien ne

mīlēts

grūž

piestā

saberzts karogs

ne

sveicam valsts svētkos

JAU ESAM KRIEVI

ir noskūtas avotā mērcētas kājas

es lavīnā tevī slīdu

Latvija

tu esi manas mājas

Balta diena

Ir balta diena –

balta piepildīta,

un baltas domas

zemi klāj.

Uz baltiem kokiem –

vēlējumu pilniem –

snieg baltas cerības

un neapstāj.

Zem baltiem kokiem

sirds kļūst balta

un baltu tā

sev līdzi nes.

Tad mirdz it viss,

viss aiztur elpu,

kad balti svētki

aizskar dvēseles.