Varu tautai, nevis kapitālam! Власть народу, а не капиталу ... · 2013-05-06 · Идёт война народная, Священная война! Как

LATVIJAS SOCIÂLISTS СОЦИАЛИСТ ЛАТВИИ №1(58), 2012

LATVIJAS SOCIÂLISTSСОЦИАЛИСТ ЛАТВИИ№1(58),

2012

Varu tautai, nevis kapitālam! Власть народу, а не капиталу!

Выходит с марта 2003 года Latvijas Sociālistiskās partijas izdevums Издание Социалистической партии Латвии

С праздником С праздником Победы над Победы над фашизмом!фашизмом!

Apsveicam Uzvaras Apsveicam Uzvaras svētkos pār svētkos pār fašismu!fašismu!

Священная войнаМузыка: А. Александров Слова: В.Лебедев-Кумач

Вставай, страна огромная, Вставай на смертный бой С фашистской силой тёмною, С проклятою ордой.

Припев: Пусть ярость благородная Вскипает, как волна, – Идёт война народная, Священная война!

Как два различных полюса, Во всём враждебны мы. За свет и мир мы боремся, Они – за царство тьмы.

Дадим отпор душителям Всех пламенных идей, Насильникам, грабителям, Мучителям людей!

Не смеют крылья чёрные Над Родиной летать, Поля её просторные Не смеет враг топтать!

Гнилой фашистской нечисти Загоним пулю в лоб, Отребью человечества Сколотим крепкий гроб!

Пойдём ломить всей силою, Всем сердцем, всей душой За землю нашу милую, За наш Союз большой!

Встаёт страна огромная, Встаёт на смертный бой С фашистской силой тёмною, С проклятою ордой!

Uz cīņu, zeme varenā!Uz nāves kauju traucpret fašistiskiem varmākām,lai zūd reiz tumsas drauds.

Piedziedājums.Kā tērauds naidā kvēlošāikviens lai rūdās ciets.Mēs svētai cīņai cēlušies,uz karu tauta iet.

Kā divi poli pretējiear viņiem naidā mēs.Par tumsas varu cīnās tie,bet gaisma uzvarēs.

Pret tiem lai žēlas nezin prāts,šos bendes triec un grauj,kas ļaudis vergu jūgā mācun moku ratos rauj.

Tie nedrīkst spārnus melnajospār dzimto zemi klāt.Tie nedrīkst laukus ziedošosun druvas izbradāt.

Lai lode alga fašistam,Lai trūdos viņi irst.Šim pekles odžu dzimumammēs ejam zārku cirst.

Sev milža spēku bargu krāj,ar sirdi kvēlu ejpar Savienību dārgajo,par slavu dzimtenei.

Iet cīņā zeme varenā,uz naves kauju traucpret fāšistiskiem varmākām,lai zūd reiz tumsas drauds.

Svētais karš

V. Ļebedeva-Kumača vārdiTulk. A. Balodis

A.Aļeksandrova mūzika

LATVIJAS SOCIÂLISTS СОЦИАЛИСТ ЛАТВИИ2 №1(58), 2012

Šodien paiet 67 gadi kopš uzvaras dienas pār hitlerisko Vāciju Ot-rajā Pasaules karā. Jums un visiem padomju ļaudīm tas bija Lielais Tēvijas karš. Uzvara pār ienīsto ienaidnieku maksāja desmitiem mil-

jonu mierīgu iedzīvotāju dzīvības. Miljonus karavīru dzīvību vīrišķīgi, līdz pēdējai patronai un pēdējai asins lāsei aizsargājot mierīgās pilsētas un ciemus, savas ģimenes un nākamās paaudzes no fašistiskās ver-dzības.

PSRS un tās sabiedrotie veda taisnīgu atbrīvošanas svēto karu. Eiro-pas kontinentā nebija nevienas valsts, kas spētu apstādināt hitlerisko zi-benskaru un „spiedienu uz austrumiem”. Hitlers paverdzināja visu Eiropu, kartēs jau zīmēja Lielo Reihu, kur Baltijas republikām neatstāja to vēsturisko nosaukumus, tas ir – nākot-nes. Tādēļ šodien prātojumi par to, ka fašistis-kās ordas, kuru sastāvā trakoja arī „Waff en SS”, it kā cīnījušies par Latvijas neatkarību, vismaz ir zaimi un nav taisnība,vēsturisks melīgums.Tikpat netaisnīgi ir apgalvot, ka visi „Waff en SS” leģionāri bija fašisti. Vēsturi cenšas izkropļot tie politiskie spēki, angažētie vēsturnieki un at-sevišķi politiķi, kuri cenšas gūt sev lētu politisko kapitālu ar meliem, kas apgāna antihitleriskas koalīcijas frontinieku, fašis-tiskajās koncentrācijas nometnēs bojā gājušos nevainīgos upurus, teritoriju tīrīšanas akcijās kritušos partizānus. Otrajā Pasules karā notikušā vērtējumu, atbildību par noziegumiem pret cilvēci deva Nirnbergas kara tribunāls. At-stāsim šo tēmu vēsturniekiem ar cerību, ka viņiem pietiks zināšanu un vē-lēšanās tikt skaidrībā par Otrā Pasules kara vēsturi maksimāli objektīvi un vēsturiski godīgi, bez politizēta angažementa un fašisma attaisnošanas mē-ģinājumiem. Tas vajadzīgs nākamajām paaudzēm – mūsu mazbērniem un mazmazbērniem.

Gadi aizrit, veterānu paliek arvien mazāk. Drīzi mūžībā aizies pēdējie. Vete-rānu nebūs, bet paliks viņu varoņdarbs, viņu gara cildenuma izpausme, kas audzinās jaunās paaudzes. Tās augs mīlestības garā pret savu Dzimteni, varo-nības un naidā pret fašismu, pret necilvēciskumu. Šo ceļu esat norādījuši jūs – frontinieki, partizāni un aizmugures darbarūķi!

Mūžīga slava kritušajiem! Slava dzīvajiem!Esiet sveicināti Uzvaras Dienā, dārgie veterāni!

Latvijas Sociālistiskās partijas vārdāPartijas priekšsēdētājs

Eiropas Parlamenta deputātsAlfrēds RUBIKS

Dārgie Lielā Tēvijas kara veterāni, padomju partizāni un aizmugures darbarūķi!

Сегодня исполняется 67 лет со дня победы над гитлеровской Германией во Второй мировой войне. Для вас и всех советских людей то была Вели-кая Отечественная война. Победа над ненавистным врагом оплачена де-

сятками миллионов жизней мирных жителей. Миллионами жизней воинов, мужественно, до последнего патрона и последней капли крови защищавших мирные города и сёла, свои семьи и будущие поколения от фашистского порабощения.

СССР и его союзники тогда вели справедливую освободитель-ную священную войну. На европейском континенте не нашлось ни одного государства, способного остановить гитлеровский блицкриг

и «дранг нах Остен». Гитлер, поработив всю Европу, на картах уже рисовал Великий Рейх, где и Прибалтийским республикам не

оставил своих исторических названий, то есть будущего. Это должно было быть лишь про-странство, обозначенное как «Остланд». По-этому сегодня разглагольствовать о том, что

фашистские орды, в составе которых бесчинство-вали и «Ваффен СС», якобы сражались за незави-

симость Латвии, по меньшей мере кощунственно и несправедливо, исторически лживо. Столь же не-

справедливо утверждать, что все легионеры «Ваффен СС» были фашистами. Историю пытаются исказить те политические

силы, ангажированные историки и отдельные политики, кто пытается нажить себе дешёвый политический капитал на лжи, кто оскверняет светлую память фронтовиков антигитлеровской коалиции, жертв, невинно погибших в фашист-ских концентрационных лагерях, в акциях зачистки территорий от советских партизан. Оценку происшедшему во Второй мировой войне, ответственным за преступления против человечества дал Нюрнбергский военный трибунал. Так что оставим эту тему историкам в надежде, что у них хватит знаний и желания ра-зобраться в истории Второй мировой максимально объективно и исторически честно, без политизированного ангажирования и попыток оправдания фашизма. Это надо будущим поколениям – нашим внукам и правнукам.

Проходят годы, ветеранов становится всё меньше. Скоро уйдут в вечность по-следние. Ветеранов не будет, но останется их ратный подвиг, величие проявленного ими духа, на которых будут воспитываться новые поколения. Будут воспитываться в духе любви к своей Родине, в духе героизма и ненависти к фашизму и античеловеч-ности. И этот путь указали вы – фронтовики, партизаны и труженики тыла!

Вечная память павшим! Слава живым!С праздником – с Днём Победы, дорогие ветераны!

От имени Социалистической партии Латвии Председатель партии, депутат Европейского парламента

Альфред РУБИКС

Дорогие ветераны Великой Отечественной войны, советские партизаны и труженики тыла!

История создания песни вкратце выгля дит так. С первых дней войны жизнь ан самбля сосредоточилась в здании Цент рального

Дома Красной Армии имени М.В. Фрунзе (ныне это Культурный центр Вооружённых Сил Российской Федера ции). И вот 24 июня во время завтрака к А.В. Александрову подошёл политработ ник с газетой «Известия»: «Александр Ва сильевич, тут для вас есть замечательное стихотворение Лебедева-Кумача. Может, напишете песню...» Тот, прочитав стихи, за-был обо всём, схватил газету и уехал до мой. К вече-ру песня была готова. Срочно собрали остававших-ся в Москве артистов ансамбля (остальные были уже на фронте), и дед на разлинованной мелом гри-фельной доске написал ноты. За ночь песня была выучена. А уже утром следую щего дня «Священная война» начала вы полнять свой солдатский долг.

Ансамбль впервые исполнил её для уходящих на фронт бойцов на Белорус ском вокзале. Причём все присутствовав шие при первых звуках подня-лись и стоя слушали песню. После окончания сто-яла гробовая тишина. Дед и Борис переглянулись.

Думали – провал, но вдруг раздался шквал апло-дисментов: бойцы требовали повторять и повто-рять. Это был концерт одной песни, она звучала снова и снова, казалось, бессчётное количество раз, а бойцы, садясь в «теплушки», уже пели её наизусть. С это памятного дня и началась большая жизнь этой необыкновенной песни, сыгравшей огромную роль в достижении нашей Победы.

Евгений Александров, заведующий музеем ансамбля

им. А.В.Александрова, внук основателя ансамбля

История песни «Священная война»

Уже 25 июня 1945 года песня «Священная война» начала исполнять свой солдатский долг.

LATVIJAS SOCIÂLISTS СОЦИАЛИСТ ЛАТВИИ 3№1(58), 2012

Европейцы внешне – нацики внутри

В Венгрии после прихода к власти правой националисти-ческой партии «Йоббик» огра-ничены демократические сво-боды, приняты новые жесткие законы с нациoналистической окраской, члены бывшей ком-партии могут подвергаться судебным преследованиям за «коммунистические престу-пления». Официальный Брюс-сель вспомнил о «европейских ценностях» только тогда, когда большинство этой партии ре-шило предоставить парламен-ту право вето на европейские законы и взять венгерский Центральный Банк под пря-мой контроль правительства. Латвийские правые, безраз-дельно правящие уже 20 лет, поступают хитрее: проводя неприкрытую националисти-ческую внутреннюю политику, во внешнеэкономических во-просах они полностью под-держивают позицию Евроко-миссии, даже если это идет в ущерб интересам свой страны и народа.

При этом представители всех этих «новых коричне-вых», хорошо понимая, что вряд ли получится «отмыть» гитлеровский режим в глазах населения Европейских стран, пострадавших в войне, пошли другим путем. Они старают-ся запачкать Советский Союз, разглагольствуя об «одинако-вости тоталитарных режимов» и необходимости междуна-родного осуждения «престу-плений коммунизма». И такая политика находит поддержку, если вспомнить т.н. «Пражскую декларацию» 3 июня 2008 года и последующее ее обсуждение в Европейском парламенте и Совете Европы.

Фашизм начинается с национализма

Любимая тема реванши-стов – сравнивать нацистскую Германию и СССР. Иногда это приобретает откровенно при-митивные формы, вплоть до указания на полувоенную одежду руководителей и даже ... наличие усов у Сталина и Гитлера. Тем не менее и такая примитивная пропаганда дей-ствует на умы людей. А что же говорят ученые, философы и

историки о коммунистической и фашистской идеологии?

И з в е с т н ы й р о с с и й с к и й философ и публицист Сер-гей Кара-Мурза в своей кни-ге «Советская цивилизация» пишет: «В советской идеоло-гии, и у философов фашиз-ма есть много высказываний пpотив индивидуализма и свободной конкуpенции, за солидаpность и пеpвенство общественных интеpесов. Но суть опpеделяется ответом на вопpос «что есть человек?». Отсюда исходят pазные смыс-лы похожих слов. В pусском и в пpусском социализме (идея-ми которого питался фашизм) pечь идет о несовместимых ве-щах. Между ними – пpопасть, котоpой, кстати, нет между либеpализмом и фашизмом. Коммунизм – это ... идея сое-динения, даже братства наро-дов. Фашизм – идея совершен-но противоположная. Фашизм превратил борьбу классов в борьбу наций.

Сущность фашизма – не вывеpты и звеpства нациз-ма, не геноцид евpеев и цы-ган, а сама увеpенность, что человечество не едино, а подpазделяется на соpта, на высшие и низшие «pасы». Обо-снование этой увеpенности сводится к тому, что чело-веческие ценности (идеалы, культуpные установки) записа-ны в биологических стpуктуpах человека (генах) и пеpедаются по наследству. Это – биологи-зация культуp. Фашизм выpос из идеи конкуpенции и по-давления дpуг дpуга – только на уpовне не индивидуума, а pасы. Советский строй – из идеи равенства, сотрудниче-ства и взаимопомощи людей и народов.

Идеология фашизма, на-пpо тив, стpоилась на фило-софском идеализме и на мифе кpови. Так возникла pасовая теоpия, согласно котоpой одни наpоды биологически лучше (благоpоднее, тpудолюбивее, хpабpее и т.д.), чем дpугие. Это и есть pасизм.

Кстати, расизм биологиче-ски делит людей не только по национальному, но и по соци-альному пpизнаку. «Стихийны-ми» pасистами оказываются и некотоpые наши антикомму-нисты (демокpаты и патpиоты) культивиpующие идею о «ге-нетическом вы pож дении» со-ветского наpода, в котоpом якобы уничтожили «спpавных

Кому и зачем нужна реабилитация фашизма?

Германия

капиталистическая

Крупное машинное производ-ство

Общественный характер труда. Частное присвоение прибавоч-ного продукта

Иерархия фюрерства

Эклектика, охватывающая идеи от языческого фольклора до ницшеанства

Превращение немцев в расу господ

Расширение жизненного про-странства германской нации

Война и аннексия чужих терри-торий

Aгрессивный национализм

Материальные перед духовны-ми

Корпоративность на основе на-ционального признака

СССР

социалистическая

Крупное машинное производство

Общественный характер труда. Общественное присвоения при-бавочного продукта

Демократический централизм

Философский диалектический материализм

Воспитание нового человека, совершенного в нравственном, физическом и интеллектуальном отношении

Обеспечение государственной безопасности, установление взаимовыгодных экономических и культурных отношений

Укрепление межгосударственных связей, придание им союзного характера

Пролетарский интернациона-лизм

Духовные перед материальными

Коллективизм на основе патрио-тизма и интернационализма

СТРАНЫФормационные характеристики

Eiropieši uz ārieni – nacisti iekšienē

Ungārijā pēc tam, kad pie varas nāca labējā nacionālistiskā partija „Jiobbik”, demokrātiskās tiesības ir ierobežotas, pieņemti jauni stingri likumi ar nacionālistisku nokrā-su, bijušos komunistiskās partijas biedrus var vajāt „par komunis-tiskiem noziegumiem”. Oficiālā Brisele atcerējās par „eiropejiskām vērtībām” tikai tad, kad šīs partijas vairākums nolēma dot parlamen-tam veto tiesības Eiropas likumiem un pārņemt valdības kontrolē Cen-

trālo Banku. Latvijas labējie, ne-aprobežoti valdījuši jau 20 gadus, rīkojas viltīgāk – realizējot atklātu nacionālistisko iekšpolitiku, viņi pilnībā atbalsta Eiropas Komisijas ārpolitikas jautājumus pat tad, ja tas nodara kaitējumu pašu tautai un valstij. Turklāt visu šo „jauno brūno” pārstāvji iet citu ceļu, labi saprotot, ka diezvai izdosies Eiro-pas valstu iedzīvotāju priekšā, kas cietuši karā, „nomazgāt” hitlerisko režīmu. Viņi [labējie] cenšas aptrai-pīt Padomju Savienību, klaigājot

Kam un kādēļ vajadzīga fašisma

reabilitācija?

(Beigums 4. lpp.)

Dīvainas lietas XXI gadsimta laikā notiek Eiropas Savie-nībā. Igaunijas parlaments taisās bijušajiem igauņu SS leģionāriem piešķirt „brīvības cīnītāju” nosaukumu, Rie-

tumukrainā jau vairākus gadus godina SS divīzijas „Galīcija” ka-rotājus. Šis fenomens, pēc daudzu analītiķu domām, iziet ārpus vietējo īpatnību robežām un izpaužas augošā labējo spēka pieau-gumā, atkārto 1930. gadu politisko stāvokli, kad Eiropā dominēja atklāti fašistiskie režīmi.

Тип формации

Производительные силы

Производственные отношения

Организационный принцип партийного руководства

Идейное содержание идео-логии

Пропагандируемые цели госу-дарства

Цели внешней политики

Средства обеспечения внеш-ней политики

Принципы внешней политики

Приоритет ценностей

Межличностное сотрудниче-ство

хозяев», так что остались две-тpи сотни миллионов чело-век, биологически лишенных каких-то ценных качеств».

Диаметрально противоположные системы

То же самое пишет о фа-шизме и коммунизме доктор физико-математических наук В.А.Ермишкин: «Фашизм ради достижения своих целей пытал-ся заменить дух индивидуализ-ма, царящий в западном мире, духом корпоративности, осно-ванном на приоритете нацио-нальных интересов, понятых в духе расизма». Кстати, будучи представителем точных наук, он свел характеристики режи-мов в таблицу.

Автор подчеркивает, что сходство некоторых формаци-онных признаков между фашиз-мом и коммунизмом касаются формы, а не их содержания.

Цели обеих политических систем были диаметрально противоположны, как и типы человеческих личностей, кото-рых воспитали эти системы.

В. Матюшенок(по материалам Интернета)

Странные вещи происходят в ХХI веке в Европейском союзе. Эстонский парламент собирается присвоить звание «борцов за свободу» членам эстонского «Ле-

гиона СС», на Западной Украине уже несколько лет чествуют бойцов дивизии СС «Галиция». Этот феномен, по мнению мно-гих аналитиков, выходит за рамки местных особенностей и выражается в растущей силе правых, повторяющей полити-ческий расклад 1930-х годов, когда в Европе доминировали откровенно фашистские режимы.


par „ totalitāro režīmu vienādību” un „komunisma noziegumu” starp-tautiska nosodījuma nepiecieša-mību. Tāda politika gūst atbalstu, ja atceramies t.s. „2008.gada 3. Jūnija Prāgas deklarāciju” un tam sekojošo apspriešanu Eiropas Par-lamentā un Eiropas Padomē.

Fašisms sākas ar nacionālismu

Jebkura revanšistu tēma – salī-dzināt nacistisko Vāciju un PSRS. Dažkārt tas iegūst atklāti primi-tīvas formas, līdz pat norādei uz valsts vadītāju pusmilitāro ap-ģērbu un ... to, ka Staļinam un Hitleram bijušas ūsas. Un pat tāda primitīva propaganda darbojas uz cilvēku prātiem. Bet ko saka zināt-nieki, fi lozofi un vēsturnieki par komunistisko un fašistisko ideo-loģiju?

Pazīstamais krievu filozofs un publicists Sergejs Kara-Murza savā grāmatā „Padomju civilizā-cija” raksta: „Padomju ideoloģijā, un fašisma fi lozofi em ir daudz iz-teikumu pret individuālismu un brīvo konkurenci, par solidaritātu un sabiedrisko interešu prioritāti. Taču būtību nosaka atbilde uz jau-tājumu „kas ir cilvēks?” No šejienes rodas dažāda līdzīgu vārdu jēga. Krievu un prūšu sociālismā (idejas, no kurām barojās fašisms) runa ir par lietu nesavienojamību. Starp tām – bezdibenis, kura, starp citu, nav starp liberālismu un fašismu. Komunisms – tas ir ... savieno-šanās ideja, pat tautu brālība. Fašisms – pilnīgi pretēja ideja.

Fašisms šķiru cīņu pārvērta par nāciju cīņu.

Fašisma būtība – ne nacisma zvērības, ne viss ar kājām uz aug-šu apgrieztais, ne ebreju un čigā-nu genocīds, bet pati pārliecība, ka cilvēce nav viens veselums, bet dalās šķirās, augstākajās un zemākajās „rases”. Šīs pārliecības pamatojums noved pie tā, ka cil-vēciskās vērtības (ideāli, kultūras nostādnes) ir ierakstītas cilvēka bioloģiskajās struktūrās (gēnos) un tiek nodotas mantojumā. Tā ir kultūru bioloģizācija. Fašisms izauga no konkurences un idejas par cilvēkam cilvēka apspiešanu– tikai ne idividuma, bet rases līme-nī. Padomju iekārta nāk ļaužu un tautu vienlīdzības, sadarbības un savstarpējas palīdzības idejas.

Fašisma ideoloģija turpretim vei-dojās uz filozofiskā ideālisma un asins mīta. Tā radās rasu teorija, sa-skaņā ar kuru vienas tautas ir par ci-tām bioloģiski labākas (cildenākas, čaklākas, drošsirdīgākas u.t.t.) Tas tad arī ir rasisms. Starp citu, rasisms bioloģiski šķiro cilvēkus ne tikai pēc nacionālām, bet arī sociālām pazī-mēm. Starp„stihiskajiem” rasistiem, izrādās, nokļuvuši arī daži mūsu antikomunisti (demokrāti un pat-rioti), kultivējot ideju par „padomju tautas „ģenētisku izviršanu”, ar ko esot iznīcinājuši „pārtikušus saim-niekus” , un tā palikuši divi trīs simti miljonu cilvēku, kam bioloģiski nav nekādu vērtīgu īpašību.

Diametrāli pretējas sistēmas

To pašu par fašismu un komu-nismu raksta fi zikas un matemāti-

kas zinātņu doktors V. A. Jermiš-kins: „Savu mērķu sasniegšanai fašisms centās nomainīt rietumu pasaulē valdošo individuālisma garu, ar korporatīvitātes garu, bal-stītu uz nacionālo interešu izprat-nes prioritāti rasisma garā”. Starp

citu, būdams eksakto zinātņu pārstāvis, viņš režīmus raksturoja tabulā.

Autors pasvītro, ka dažu formatī-vo pazīmju līdzība starp fašismu un komunismu attiecas uz formu, bet ne saturu.

Abu politisko sistēmu sistēmu mērķi bija diametrāli pretēji, tāpat kā cilvēku personību tipi, kurus au-dzināja šīs sistēmas.

V.Matjušonoks(Pēc interneta materiāliem)

С 9 по 11 декабря 2011 года в Афинах прошла 13-я Международная встреча коммунисти-ческих и рабочих партий, в которой приня-

ли участие 78 коммунистических и рабочих партий из 59 стран. Первая подобная встреча состоялась в 1998 году по инициативе Компартии Греции в Афи-нах с целью координации совместных действий, а также для реорганизации международного комму-нистического движения, находящегося в идейно-политическом и организационном кризисе.

Нынешняя встреча прошла под лозунгом «Социализм – это будущее». На ней обсуждались вопросы междуна-родной обстановки и опыта деятельности коммунистов за 20 лет после контрреволюции в СССР, а также задачи по развитию классовой борьбы в условиях кризиса ка-питализма, империалистических войн, текущей народ-ной борьбы и восстаний, за права рабочих и трудового народа, усиление пролетарского интернационализма и антиимпериалистического фронта, за свержение капита-лизма и построение социализма.

Со вступительным словом выступила Генеральный се-кретарь ЦК Компартии Греции Алека Папарига. Она про-информировала участников встречи о работе Компар-тии Греции, ее Центрального Комитета в рабочей среде в период обострения общего кризиса капитализма, о формах и методах борьбы рабочего класса под руковод-ством Компартии Греции за свои экономические и поли-тические права, о совместной деятельности с профсоюз-ными организациями.

В Международной встрече принимал участие и вы-ступал председатель Социалистической партии Латвии Алфред Рубикс.

По окончании работы Международной встречи, делегации коммунистических и рабочих партий по-сетили бастующих сталелитейного завода. В духе про-летарской солидарности один представитель от каж-дого континента обратился с приветствием и выразил солидарность трудящихся стран данного континента

с многодневной забастовочной борьбой сталелитей-щиков.

Рабочей группой Международной встречи было при-нято решение о том, что следующая Международная встреча 2012 г. состоится в г. Бейруте (Ливан).

Пресс-центр СПЛ

Социализм – это будущее!

Kam un kādēļ vajadzīga fašisma reabilitācija?(Nobeigums. Sākums 3. lpp.)

Formatīvie raksturojumi

Formācijas tips

Ražošanas spēki

Ražošanas attiecības

Partijas vadības organizatoriskais princips

Ideoloģijas idejiskais saturs

Valsts propagandas mērķi

Ārpolitikas mērķi

Ārpolitikas nodrošināšanas līdzekļi

Ārpolitikas principi

Vērtību prioritātes

Starppersoniskā sadarbība

Vācija

Kapitālistisks

Mašīnu lielrūpniecība

Darba sabiedriskais raksturs. Virsvēr-tības produkta privāta piesavinā-šanās

Vadonības hierarhija

Ekletika, kas aptver idejas no pagā-nu folkloras līdz nīčismam

Vāciešu pārvēršana par kungu rasi

Vācu nācijas dzīvestelpas paplaši-nāšana

Karš un svešu teritoriju aneksija

Agresīvais nacionālisms

Materiālās pār garīgajām

Korporatīvās uz nacionālo pazīmju pamata

PSRS

Sociālistisks

Mašīnu lielrūpniecība

Darba sabiedriskais raksturs. Virsvērtības produkta sabiedriska piesavināšanās

Demokrātiskais centrālisms

Filozofi skais dialektiskais materiālisms

Jauna cilvēka audzināšana tikumiskā, fi ziskā un intelektuālā garā

Valsts drošības nodrošināšana, savstar-pēji izdevīgi ekonomiskie un kultūras sakari

Starptautisko sakaru stiprināšana, sa-biedrotības rakstura piešķiršana tiem

Proletāriskais internacionālisms

Garīgās pār materiālismu

Kolektīvisms uz patriotisma un interna-cionālisma pamata

VA L S T I S

В БРАТСКИХ ПАРТИЯХ


Vēstis iz BaltijasRĪGA. Jaunas masu sapulces

notikās pie Provodņika gumijas fabrikas atkal 4. un 5. aprīlī: pie viņām piedalījās ap 2 tūkst cilvēku; uzstājās divi runātāji. Runāja par politisko cīņu un cīņas līdzekļiem, otrā – par politisko brīvību un sociālismu.

Lauku nemieri„Līdz šim ienākušas ziņas par

1.maija svinēšanu Raunā, Lazdonā, Grostonā un Bērzaunē, Olainē, Zaļeniekos. Kalnamuižā un Sesavā,” 1905.gada maijā ziņoja „CĪŅA”.

„Raunā dienu iepriekš Cēsu apriņķa priekšnieka palīgs Zabeļins bija licis apcietināt kādu jaunu saimnieku V.

1. maijā uz Raunas baznīcu plūda ļaužu bari un sastapa te Zabeļinu ar 20 zaldātiem, 3 uradņikiem un pāris spiegiem no Cēsīm. No baznīcas ārā nākot drūzma ieslēdza Zabeļinu un ļaudis tam cieši uzprasīja, lai apcietinātais V. tiek atsvabināts un lai zaldāti vāķas projām. Lieta pieņēma draudošu virzienu. Sadursme likās neizbēgama: Zabeļins lika jau 2 reiz zaldātiem signālu dot priekš drūzmas izklīdināšanas, bet ļaudis neatkāpās un policija nozuda. Spiegu pāris dabūja belzienus. Arī apcietinātais V. tika atlaists brīvībā. Ļaužu drūzma ar revolucionāriem saucieniem un dziesmu gavilēm no baznīcas iet projām...

Lazdonā 1. maijā ap plkst. 10 no rīta pie baznīcas sapulcējās kādi 250 cilvēki; pēc noturētās svarīgās runas tie sastājās gājienā un ar sarkaniem karogiem un dziesmām devās uz Mārcienu

un no turienes uz Grostonu un Bērzauni... demonstrantu pulks ceļā pastāvīgi pieauga... Ļaužu drūzmu varēja skaitīt uz 1000 cilvēkiem. Aizgrābtība bija liela; dziesmas un saucieni nenorima...

Bērzaunē bezmaz iznāca sadursme ar zaldātiem, jo ofi cieris draudēja šaut, ja demonstranti neizklīdīšot. Ar zaldātiem uzsāka pārrunas un lieta beidzās ar to, ka ļaužu baru zaldāti mierīgi aizlaida garām...”

Ежегодно латвийские газеты и латвийские власти пытаются убе-

дить жителей нашей страны, что Первое мая – это пережи-ток только и исключительно советского строя и, мол, во всем мире эта дата никому не интересна. Как бы не так! С момента исторической демон-страции рабочих Чикаго 1 мая 1886 года и Второго съезда Ин-тернационала в 1891 году, ког-да Первое мая было признано международным мероприяти-ем, прошло более 120 лет, но связь поколений и традиций не прерывается и сегодня.

Под разными названиями Пер-вомай (День труда, День весны, Праздник весны и труда, День международной солидарности трудящихся) отмечается к на-стоящему времени в 142 странах и территориях мира. На протя-жении столетия правые прави-тельства традиционно пытались устранить самую возможность празднования Первомая. Еще в 30-е годы прошлого века День международной солидарности трудящихся был переименован в День труда и перенесен на дру-гое время года в США, Японии, Австралии и Новой Зеландии. Тем не менее, Первое мая достойно прошло все испытания и являет-ся официальным праздником и днем отстаивания рабочими сво-их прав не только в Восточной Европе или постсоветских стра-нах. Крупнейшие акции протеста и защиты прав представителей рабочего класса по всему миру приурочивают именно к этой па-мятной дате.

Основные требования на мно-готысячных демонстрациях, ко-торые выдвигаются в этот день: соблюдение прав рабочих, про-тесты против снижения заработ-ной платы и сокращения рабочих мест, урезания социальных про-грамм и увеличения пенсионно-го возраста. Можно отметить, что 21 век привнес и новые акценты. Людей волнуют не только местные местечковые вопросы. Все чаще в акцих протеста затрагиваются гло-бальные темы – проблемы мирового финансового кри-зиса и действий наднацио-нальных союзов, например, правительства ЕС и финансо-вых учреждений ЕС, а также международных организаций – политики Международного Валютного Фонда.

Говоря о международном значении праздника, мы не преувеличиваем. Так, Перво-май в Аргентине и Бразилии, крупнейших латиноамери-канских странах, носит назва-ние Дня Рабочих и является официальным праздником. Его отмечают рабочие и профес-сиональные союзы различными общественными мероприятиями в течение дня.

Первого мая в Канаде стало традиционным днем проведения антикапиталистических акций. Традиция празднования Между-народного дня труда (или День работников) в Монреале восхо-дит еще к 1906 году, с организа-цией взаимной помощи рабочи-ми. Традиция была возрождена во время массовой стачки 1972 года. В 1973 году в день Первого

мая была организована первая современная демонстрация, в которой приняли участие более 30000 членов конфедерации про-фсоюзов страны. В прошлом, 2011 году, в День работника в крупней-шем городе страны – Монреа-ле, – прошли самые массовые за

последние несколько лет акции протеста социалистов, анархи-стов и антиглобалистов.

Чрезвычайно активными про-тестами и митингами отмечен Первомай и на противополож-ном конце Земли, – в Турции. В настоящее время в Турции это официальный государственный праздник. Он самым активным образом отмечался до 1981 года, когда был отменен после военно-го переворота. В 2010 году турец-кое правительство восстановило праздник. Основное место про-

ведения первомайских митингов и протестов в крупнейшем горо-де страны – Стамбуле, – Площадь Таксим. Кроме традиционной борьбы за свои права, красные флаги на Таксиме напоминают о пролившейся здесь крови во время разгона студенческой де-

монстрации протеста в 1977 году.

Дальше на Восток – в Пакистане и Индии, Меж-дународный день труда отмечается ежегодными демонстрациями и митин-гами в память о социаль-ных и экономических до-стижениях работников

В Японии крупнейшие основные профсоюзы организуют митинги и демонстрации в круп-нейших городах страны – Токио, Осака и Нагоя. Количество участников исчисляется десятками тысяч человек .

Первомай активно от-мечается в Непале с 1963 года, а с 2007 года – этот день объявлен государ-

ственным праздником. В Синга-пуре – этот праздник известен как День труда и является госу-дарственным праздником.

После Второй мировой войны, 1 мая остался государственным праздником и в Восточной, и в Западной Германии. И сегодня в Берлине ежегодно свидетели первомайских демонстраций могут наблюдать шествия, орга-низованные профсоюзами, по-литическими партиями, а также радикальными организациями. В последние годы неонацисты и

другие группы ультра-правого фланга пытались использовать дату Первого мая для проведе-ния собственных акций, и стол-кнулись с ответными действиями возмущенной общественности и антифашистов.

Дата 1 мая стала важной ча-стью и истории Швеции, начиная с конца 19 века. В Стокгольме де-монстрация сторонников Социал-демократической партии всегда проходит по центральной части города к штаб-квартире Конфе-дерации профсоюзов Швеции.В современной России, начиная с 1992 года, праздник 1 Мая офи-циально называется «Праздник весны и труда», и, несмотря на новое название, остается одним из главных праздников современ-ной России. Первое мая исполь-зуется для проведения политиче-ских акций под своими лозунгами профсоюзами, партиями и движе-ниями различной направленно-сти – от левых до ультраправых: «Единая Россия»(совместно с ФНПР и МГЕР), «Справедливая Рос-сия», «Яблоко», «Солидарность», ЛДПР и ДПНИ. Лозунги официаль-ных мероприятий, организуемых властями, далеки от историче-ских корней первомайских де-монстраций: «План Путина – план Победы!», «Бонусы – пенсионе-рам», «Три малыша в семье – это норма!» Протесты оппозиции сопровождаются выдвижением острых социальных и политиче-ских лозунгов («Правительство банкротов – в отставку!», «МЫ не хотим платить за ВАШ кризис!», «Самоорганизация! Самоуправле-ние! Самозащита!» и др.

М. Григорьева

Как встречают Первомай в современном мире

Pat nedaudzas rindas no 1905.gada hronikas stāsta par to, ar kādu cīņas gatavību darbaļaudis atzīmēja šo dienu pirms

107 gadiem: vienā pagastā vien sapulcējās tikpat demonstrantu, cik dažkārt mūsu dienās galvaspilsētas laukumos...Tikai dažas īsas to laiku atskaņas.

Toreiz, tālajās varonības dienās...

1. maijs 1919. g. Rīgā


5 мая 2012 года – важная историческая дата. В этот день газете «Правда» ис-полняется 100 лет. Газета «Правда»

была одним из первых шагов в борьбе ра-бочих за свои права. Создание газеты было утверждено делегатами VI Всероссийской (Пражской) конференции РСДРП.

«Правда» была газетой о рабочих и для рабочих. Там обсуждались их проблемы и предлагались пути решения, газета вдохновляла трудовой класс бороться за свои права, освещала теорию и прак-тику марксизма. «Поставив ежедневную рабочую газету, – писал В.И. Ленин, – петербургские рабо-чие совершили крупное, – без преувеличения можно сказать, историческое дело... Создание «Правды» остается выдающимся доказательством созна-тельности, энергии и сплоченности русских рабо-чих».

Выпуск газеты начался в Петербурге. «Правда» сразу получила признание революционно на-строенной части рабочего класса. Именно на «рабочие» деньги и происходило ее издание. Ре-дакторами, журналистами и распространителями газеты были представители трудовых коллективов под руководством В.И. Ленина. В редакции газеты состояли многие вожди революции, впоследствии видные деятели Советского Союза. В том числе: И. Сталин, В. Молотов, М. Ольминский. Средний тираж издания на тот момент составлял 40 000 эк-земпляров. Иногда эта цифра доходила до 60 000.

«Правда» была важным орудием революции, поэтому неоднократно подвергалась гонениям со стороны власти. Газету закрывали, она выхо-

дила под другими названиями: «Рабочая правда», «Правда труда», «За правду», «Путь правды», «Про-летарская правда» и др. 8 июля 1914 года, перед началом Первой Мировой войны «Правда» была закрыта до 1917 года.

После Великой Октябрьской социалистической революции «Правда» стала главной газетой стра-ны. А день выхода первого номера – 5 мая стал Днем Советской печати. В период СССР «Правда» освещала все важные события, происходящие в стране. Газета рассказывала об успехах советской науки, пропагандировала труд, занималась воспи-танием населения. В годы Великой Отечественной войны корреспонденты «Правды» всегда были в гуще событий. Ее авторами были лучшие писатели того времени. Газета внесла существенный вклад в дело сплочения советского народа против врага.

1991 год был тяжелым годом для этого издания. В августе газета в последний раз выходит как «ор-ган ЦК КПСС». В сентябре газета возобновляет ра-боту как «общеполитическое издание». «Правду» пробовали переориентировать под нужды новой власти. Когда это не получилось, редакция газеты потеряла значительную часть своих помещений, впоследствие были десятки судебных исков про-тив газеты. Однако «Правда» выстояла и сейчас продолжает нести в мир идеалы социализма, от-стаивать интересы трудового класса, сохраняет связь с рабочим движением.

А. Зайцев

2012. gada 5. maijs – svarīgs vēsturisks datums. Šajā dienā laikrakstam

,,Pravda» 100. gadskārta. ,,Pravda» – tas bija viens no pirmajiem strādnieku soļiem cīņā par savām tiesībām. Avīzes dibināšanu apstiprināja VI Viskrie-vijas (Prāgas) SDSP konferences delegāti.

“Pravda” bija laikraksts strādniekiem par strād-niekiem. Tajā tika apspriestas viņu problēmas un to risināšanas ceļi, avīze iedvesmoja strādnieku šķiru cīnīties par savām tiesībām, izskaidroja marksisma teoriju un praksi.

“Izveidojot ikdienas strādnieku avīzi,” – rakstīja V.l.Ļeņins, – “Pēterburgas strādnieki radīja milzī-gu, bez pārspīlējuma var teikt, vēsturisku lietu..., ”Pravdas” izveidošana paliek kā veiksmīgs pierādī-jums krievu strādnieku apzinīgumam, enerģijai un saliedētībai.”

Avīzes izdošana sākās Pēterburgā. “Pravdu” jau kopš paša sākuma atzinīgi novērtēja strādnieku šķiras revolucionāri noskaņotā daļa. Tieši par strād-nieku naudu notika tās izdošana. Par avīzes redak-toriem, žurnālistiem un izplatītājiem kļuva darba kolektīvu pārstāvji V.l.Ļeņina vadībā. Avīzes redak-cijas sastāvā bijuši daudzi revolūcijas vadoņi, vēlāk redzami Padomju Savienības valsts darbinieki, tajā skaitā – J.Staļins, V.Molotovs, M.Oļminskis. Vidējā izdevuma tirāža toreiz sastādīja 40 tūkstošus ek-semplāru, reizēm šis skaitlis sasniedza 60 000.

“Pravda” bija nozīmīgs revolūcijas ierocis, tāpēc vairākkārt tika pakļauta vajāšanām no varas puses.

Avīzi slēdza, tā iznāca ar citādiem nosaukumiem: “Rabočaja pravda”, “Pravda truda”, “Za pravdu”, ”Putj pravdi” u.c. 1914. gada 8. jūlijā, pirms Pirmā pasau-les kara “Pravda” tika slēgta līdz 1917. gadam.

Pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas ,,Pravda» kļuva par galveno valsts laikrakstu. Pir-mā numura iznākšanas datums – 5. maijs – kļuva par padomju Preses dienu. PSRS periodā “Pravda” atspoguļoja visus svarīgākos notikumus, kas no-tika valstī. Avīze stāstīja par padomju zinātnes sasniegumiem, propagandēja darbu, nodarbojās ar iedzīvotāju izglītošanu. Kara gados, ”Pravdas” korespondenti vienmēr bija notikumu epicentrā. Tās autori bija labākie tā perioda rakstnieki. Avīze deva būtisku ieguldījumu padomju tautas saliedē-tības veicināšanā cīņā pret ienaidnieku.

1991. gads bija smags gads avīzes izdošanai. Au-gustā pēdējo reizi tā iznāca kā, ”PSKP CK orgāns”. Septembrī avīze atjauno savu darbību kā , ”vispār-politisks izdevums». ,,Pravdu» mēģināja pārorien-tēt jaunās varas vajadzībām. Kad tas neizdevās, avīzes redakcija pazaudēja ievērojamu daļu savu telpu, pēc tam sekoja desmitiem tiesas sēžu pret avīzi.

Pašlaik avīze turpina nest pasaulē sociālisma ideālus, aizstāvēt strādnieku šķiras intereses, tā sa-glabā saikni ar darbaļaužu kustību.

A. Zaijcevs

l d d k

Посвящается Посвящается 100-летию «Правды» 100-летию «Правды»

«Pravdai» – 100!

«Правде» – 100 лет!

Здание типографии на Ивановской, 14 в Петербурге, где впервые была напечатана

«Правда».

О 100-летии коммунистической газеты «Правда»

Обращение участников 13 Международной встречи коммунистических и рабочих партий

Газете «Правда» 5 мая 2012 года исполняется 100 лет. У её истоков

стоял великий вождь пролетариата и создатель первого в мире со-циалистического государства В.И. Ленин. В течение столетия газета неустанно ведёт борьбу за интересы трудящихся против всевластия капитала. Русский царизм, Временное буржуазное правительство, нынешний капиталистический режим России десятки раз закрыва-ли газету. В советскую эпоху «Правда» вместе со всем народом са-моотверженно строила социалистическое общество, воевала с фа-шизмом в годы Второй мировой войны, вносила серьёзный вклад в борьбу за мир, в расширение международного коммунистического и рабочего движения, в становление и укрепление мировой социа-листической системы. Благодаря этой благородной борьбе она по-лучила широкую известность на всей планете.

«Правда» открыла эпоху коммунистической печати во всём мире. В ХХ веке издавали свои газеты все коммунистические и ра-бочие партии стран Европы, Азии, Америки, Африки, Австралии. Как и «Правда», они становились не только агитаторами и пропа-гандистами революционных идей марксизма-ленинизма, но и ор-ганизаторами борьбы масс за их воплощение в жизнь.

После буржуазной контрреволюции рубежа 80-х – 90-х годов на просторах СССР, Восточной и Центральной Европы сохранённая российскими коммунистами «Правда» является символом укре-пления международного коммунистического и рабочего движения и неизбежного возрождения временно ослабившего свои позиции социализма. Представители коммунистических и рабочих партий планеты, собравшиеся на встречу в Афинах, призывают комму-нистов, журналистов партийной печати вместе отметить юбилей «Правды».

Par komunistiskās avīzes „Pravda” simtgadi

Aicinājums 13. Starptautisko komunistisko un strādnieku partiju tikšanās dalībniekiem

Avīzei „Pravda” 2012. gada 5. maijā paliek 100 gadi. Pie tās pirmsāku-

miem stāvēja lielais proletariāta vadonis un pasaulē pirmās sociālistis-kās valsts izveidotājs V.I.Ļeņins. Simts gadu garumā avīze veic nepār-trauktu cīņu par strādājošo interesēm pret kapitāla visatļautību. Krievu carisms, buržuāziskā Pagaidu valdība, pašreizējais Krievijas kapitālistis-kais režīms desmitiem reižu slēguši avīzi.

Padomju laikā „Pravda” kopā ar visām tautām pašaizliedzīgi cēla so-ciālistisko sabiedrību, karoja ar fašismu Otrā pasaules kara laikā, deva nopietnu ieguldījumu cīņā par mieru, starptautiskās komunistiskās un strādnieku kustības paplašināšanā, pasaules sociālistiskās sistēmas iz-veidošanā un nostiprināšanā. Pateicoties šai cildenajai cīņai, tā ieguva plašu atpazīstamību uz visas planētas.

„Pravda” atklāja komunistiskās preses laikmetu visā pasaulē. XX gad-simtā savas avīzes izdeva visas komunistiskās un strādnieku partijas Eiropas valstīs, Āzijā, Amerikā, Āfrikā, Austrālijā. Tāpat kā „Pravda”, tās kļuva ne tikai par marksisma – ļeņinisma revolucionāro ideju aģitato-riem un propagandistiem, bet arī par masu cīņas organizatoriem par to ieviešanu dzīvē.

Pēc buržuāziskās kontrrevolūcijas 80.– 90. gadu mijā PSRS plašumos, Austrumu un Centrālajā Eiropā krievu komunistu saglabātā „Pravda” kļuvusi par simbolu starptautiskās komunistiskās un strādnieku kustī-bai stiprināšanai un neizbēgamai, uz laiku savās pozīcijās novājinātā, sociālisma atdzimšanai.

Planētas komunistisko un strādnieku partiju pārstāvji, kas pulcēju-šies Atēnās, aicina komunistus, partejiskās preses žurnālistus kopā at-zīmēt „Pravdas” jubileju.


(Из материалов первого номера «Правды»)


ES kaleidoskopsES kaleidoskops

1. LēmējiestādesEiropas Savienība ir kas vairāk

nekā valstu konfederācija, bet tā nav federāla valsts. Faktiski tā ir veidojums, kas neietilpst nevienā no tradicionālajām juridiskajām kategorijām. Tā ir vēsturiski uni-kāla, un tās lēmumu pieņemšanas sistēma jau sešdesmit gadus ir ne-pārtraukti attīstījusies.

No ES pamatlīgumiem (ko dēvē par „primāro tiesību aktu” kopu-mu) izriet liels „sekundāro tiesību aktu” kopums, kuram ir tieša ietek-me uz ES iedzīvotāju dzīvi ikdienā. To galvenokārt veido ES iestāžu pieņemtās regulas, direktīvas un ieteikumi

Tiesību aktus, kā arī ES politiku kopumā pieņem Padome(kas pār-stāv dalībvalstu valdības) , Eiropas Parlaments (kas pārstāv iedzīvotā-jus) un Eiropas Komisija (politiski neatkarīga struktūra , kas aizstāv Eiropas kopējās intereses) . Lēmu-mu pieņemšanā ir iesaistītas arī citas turpmāk minētās iestādes un struktūras.

a) EiropadomeEiropadome ir augstākā līme-

ņa politiskā iestāde. Tās sastāvā ir visu ES valstu un/vai valdību vadītāji – prezidenti un/vai prem-jerministri – un Eiropas Komisijas priekšsēdētāji (sk. turpmāk) . Ei-ropadome parasti tiekas četras reizes gadā Briselē. Tai ir pastāvīgs priekšsēdētājs, kura pienākums ir koordinēt Eiropadomes darbu un nodrošināt tā nepārtrauktību. Pastāvīgo priekšsēdētāju ievēl uz divarpus gadiem (ar kvalificētu balsu vairākumu) , un šo pilnvaru termiņu var atjaunot vienu reizi. No 2009. gada 1. decembra Eiro-padomes priekšsēdētāja amatu ieņem bijušais Beļģijas premjer-ministrs Hermans Van Rompejs [Herman Van Rompuy].

Eiropadome nosaka ES mērķus un pamatnostādnes to sasniegša-nai. Tā dod impulsu Es galvenajām politiskajām iniciatīvām un risina strīdīgos jautājumus, par kuriem Ministru padome nav spējusi vienoties. Eiropadome risina arī

pasaulē aktuālas problēmas, vei-dojot kopīgu ārējo un drošības politiku (KĀDP) , kuras mērķis ir ES dalībvalstu ārpolitikas koordi-nācija.

b) PadomePadome (ko pazīst arī kā Minis-

tru padomi) tiekas ES dalībvalstu valdību Ministri. Katra ES dalīb-valsts rotācijas kārtībā vada Pado-mi sešus mēnešus. Katru Padomes sanāksmi apmeklē viens ministrs no katras ES valsts. Atkarībā no tā, kādi jautājumi ir sanāksmes darba kārtībā – ārlietas, lauksaim-niecība, rūpniecība, transports vai vide – to apmeklē attiecīgo jomu ministri.

Padomes galvenais uzdevums ir tiesību aktu pieņemšana. Parasti tā veic šo uzdevumu kopā ar Eiro-pas Parlamentu. Turklāt Padome un Parlaments kopīgi atbild par ES budžeta pieņemšanu. Padome arī slēdz starptautiskos nolīgumus, par kuriem ir vienojusies Komisi-ja.

Saskaņā ar Lisabonas līgumu atkarībā no izskatāmā jautājuma Padome pieņem lēmumus ar vien-kāršu balsu vairākumu, kvalifi cētu balsu vairākumu vai vienbalsīgi.

Izskatot svarīgus jautājumus, piemēram, nodokļu politiku, gro-zījumus ES pamatlīgumos, jaunu kopējo politiku vai jaunas valsts iestāšanos ES, Padomei jālemj vienbalsīgi.

Pārējos lēmumus parasti pie-ņem ar kvalificētu balsu vairā-kumu. Tas nozīmē, ka Padomes lēmumu pieņem, ja tas ir saņēmis noteiktu balsu minimumu. Katrai ES valstij piešķirto balsu skaits ap-tuveni atspoguļo tās iedzīvotāju skaitu.

Līdz 2014. gada novembrim (pieņemot, ka ES joprojām ir 27 dalībvalstis) lēmumu pieņem, ja:• tas saņem vismaz 255 no 347

balsīm(t. i. , 73, 91% balsu) , • ja par to nobalso vairākums –

vismaz četrpadsmit – dalībvalstu, • ja dalībvalstu pozitīvajā bal-

sojumā ir pārstāvēti vismaz 62% ES iedzīvotāju.

Saskaņā ar Lisabonas līgumu no 2014. gada 1. novembra bal-sošanas kārtība tiks vienkāršota. Lēmumu pieņems, ja par to būs nobalsojuši 55% dalībvalstu (t. i. , vismaz 15 dalībvalstis) un ja tās pārstāvēs vismaz 65% ES iedzīvo-tāju.

c) Eiropas Parlaments (EP) Eiropas Parlaments ir vēlēta

iestāde, kas pārstāv ES pilsoņus. Parlaments veic ES darbību poli-tisko uzraudzību un kopā ar Pa-domi piedalās ES likumdošanas procesā. Kopš 1979. gada Eiropas Parlamenta deputātus ik pēc pie-ciem gadiem ievēl tiešās vispārē-jās vēlēšanās.

Pēc pēdējām EP vēlēšanām, kas notika 2009. gada jūnijā, par par-lamenta priekšsēdētāju uz divar-pus gadiem ievēlēja bijušo Polijas premjerministru Jeržiju Buzeku [Jerzy Buzek] (Eiropas Tautas Par-tija) .

Parlamenta galvenās debates notiek ikmēneša sanāksmēs (ple-

nārsēdēs) , kurās parasti piedalās visi deputāti. Ikmēneša debates parasti notiek Strasbūrā, bet visas papildu sēdes – Briselē. Arī plenār-sēžu sagatavošanas darbs notiek Briselē – priekšsēdētāju konferen-ce (politisko grupu priekšsēdētāji un Parlamenta priekšsēdētājs) sa-gatavo plenārsēžu darba kārtību, bet 20 parlamentārās komitejas izstrādā apspriežamos tiesību aktu grozījumus. Parlamenta ik-dienas administratīvo darbu veic ģenerālsekretariāts, kas atrodas Luksemburgā un Briselē. Arī kat-rai politiskai grupai ir savs sekre-tariāts.

NB! Saskaņā ar lēmumu, kas pieņemts, ievērojot Lisabonas līguma 36. protokolu, līdz nāka-majām vēlēšanām 2014. gadā EP deputātu kopskaits uz laiku tiks palielināts līdz 754 deputātiem.

Parlaments piedalās ES likum-došanas procesā divos veidos:• saskaņā ar „koplēmuma” jeb

parasto likumdošanas procedū-ru Parlaments kopā ar Padomi vienādā mērā atbild par tiesību aktu pieņemšanā visās politikas jomās, kurās Padome pieņem lēmumus ar kvalicētu balsu vai-rākumu. Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā šīs jomas aptver aptuveni 95% ES tiesību aktu. Pa-dome un Parlaments var panākt vienošanos jau pirmajā lasījumā. Ja pēc diviem lasījumiem neiz-dodas vienoties, priekšlikumu ie-

sniedz samierināšanās komitejai;• saskaņā ar „piekrišanas” pro-

cedūru Parlamentam jāratificē ES starptautiskie nolīgumi (par kuriem vienojusies Komisija) , to-starp visi jaunie līgumi, kas attie-cas uz Eiropas Savienības papla-šināšanos.

Parlaments kopā ar Pdomi vie-nādā mērā atbild arī par (Eiropas Komisijas ierosinātā) ES budže-ta pieņemšanu. Parlaments var noraidīt budžeta projektu, un tas jau i r vairākkārt noticis. Tādā gadījumā visa budžeta pieņem-šanas procedūra jāsāk no jauna, izmantojot budžeta pieņemšanas pilnvaras, Parlaments lielā mērā ietekmē ES politikas veidošanu.

Svarīga Eiropas Parlamenta funkcija ir arī ES iestāžu, jo īpaši Eiropas Komisijas demokrātiskā uzraudzībā. Ik pēc pieciem ga-diem, kad jāieceļ jauna Komisija, jaunievēlētais Eiropas Parlaments ar vienkāršu balsu vairākumu var apstiprināt vai noraidīt Eiropa-domes izvirzīto Komisijas priekš-sēdētāja amata kandidatūru. Šis balsojums, protams, atspoguļo attiecīgo EP vēlēšanu rezultātus. Pirms balsošanas par Komisijas kopējo sastāvu Parlaments atse-višķi izjautā katru Komisijas lo-cekļa kandidātu.

Parlaments ir tiesīgs jebkurā laikā atlaist visu Komisiju, pie-ņemot priekšlikumu izteikt ne-uzticību. Tam nepieciešams divu trešdaļu vairākums. Parlaments arī pārrauga ES politikas ikdienas

Paskāls Fontēns,kādreizējais Žana Monē palīgs un Parīzes Politikas studiju institūta profesors

Kā darbojas ES?

GUE/NGL Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupa


ES kaleidoskopsES kaleidoskops„Eiropu neizveidos...”

„Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām radīs de facto solidaritāti.” Šis citāts no Robēra Šūmana slavenās deklarācijas, ar kuru viņš nāca klajā 1950. gada 9. maijā, dodot impulsu Eiropas integrācijas procesam. Kopš tā laika ir pagājuši sešdesmit gadi, bet šie vārdi joprojām ir aktuāli. Eiropas tautu un nāciju solida-ritāte ir nepārtraukti jāpielāgo, ņemot vērā problēmas, kas rodas mūsdienu mainīgajā pasaulē. Vie-notā tirgus izveides pabeigšana 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā bija liels sasniegums, bet ar to bija par maz. Lai tirgus dar-botos efektīvi, bija jārada eiro – un tas tika laists apgrozībā 1999. gadā. Lai pārvaldītu eiro un no-drošinātu cenu stabilitāti, tika izveidots Eiropas Centrālā banka, bet 2008. /2009. gadā finanšu krīze un 2010. gada kredītu krīze parādīja, ka eiro nav aizsargāts no liela mēroga spekulatīviem uzbrukumiem. Papildus ECB dar-bībai ir jānodrošina koordinēta dalībvalstu ekonomikas politika, un šai koordinācijai jābūt daudz ciešākai, nekā to pašlaik spēj nodrošināt Eirogrupa. Vai ES drī-zumā sāks plānot patiesi kopīgu ekonomikas pārvaldību?

Izcilais Eiropas apvienošanas autors Žans Monē kopš 1976. gada savu memuāru nobeigumā rakstīja:”Pagātnes suverēnās nā-cijas vairs nespēj risināt tagadnes problēmas, tās nespēj nodrošināt pašas savu progresu un pārvaldīt savu nākotni. Un kopiena ir tikai viens solis ceļā uz rītdienas or-ganizēto pasauli”. Vai mūsdienu globalizētā ekonomika nozīmē, ka Eiropas Savienība jau zaudējusi savu politisko nozīmi? Bet varbūt jāmeklē iespējas, kas ļautu pilnā mērā izmantot to potenciālu, kurš piemīt vairāk nekā pusmiljardam eiropiešu, kas izvēlējušies kopīgas vērtības un intereses?

Eiropas Savienībā drīz būs vairāk nekā 30 dalībvalstis ar ļoti atšķirī-gu vēsturi, valodu un kultūru. Vai šāda raiba nāciju saime var izvei-dot kopēju publisko telpu?Vai ES pilsoņi var izjust kopīgo piederību Eiropai, vienlaikus būdami cieši saistīti ar savu valsti, reģionu un vietējo kopienu?Tas nebūtu neie-spējami, ja mūsdienu dalībalstis sekotu Otrā Pasaules kara gruve-šos dzimušās Eiropas sākotnējās Eiropas kopienas (EOTK) piemē-ram. Tās morālās likumības pama-tā bija izlīgums un miera nostipri-nāšana agrāko ienaidnieku starpā. Tā ievēroja principu, saskaņā ar kuru visām dalībvalstīm – gan lie-lām, gan mazām – bija vienādas tiesības, un izturējās ar cieņu pret minoritātēm.

pārvaldību, uzdodot Komisijai un Padomei mutiskus un rakstiskus jautājumus.

d) Eiropas KomisijaKomisija ir viena no svarīgāka-

jām ES iestādēm. Tikai Komisijai ir tiesības izstrādāt jaunu ES tiesību aktu priekšlikumus, ko tā nosūta Padomei un Parlamentam ap-spriešanai un pieņemšanai.

Komisijas locekļus ieceļ pēc ap-stiprināšanas Eiropas Parlamentā (kā aprakstīts iepriekš) uz pieciem gadiem, dalībvalstīm vienojoties. Komisija ir atbildīga Parlamenta priekšā, un tai jāatkāpjas pilnā sastāvā, ja Parlaments pieņem lē-mumu par neuzticības izteikšanu Komisijai.

Komisijā ir pa vienam loceklim (komisāram) no katras ES valsts, ieskaitot Komisijas priekšsēdē-tāju un Eiropas Savienības aug-sto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, kas ir viens no Komisijas priekšsēdētāja viet-niekiem.

Eiropas Parlaments 2010. gada 9. februārī nobalsoja par jauno Komisiju. Par Komisijas priekšsē-dētāju uz pieciem gadiem atkār-toti apstiprināja bijušo Portugāles premjerministru Žozē Manuelu Barrozu (Jose Manuel Barroso).

Kā izpildvaras iestāde Komisija ir diezgan neatkarīga. Tās uzde-vums ir atbalstīt kopējās inte-reses, tāpēc tā nedrīkst rīkoties saskaņā ar kādas dalībvalsts val-dības norādījumiem. Kā „Līgumu sargam” tai jānodrošina Padomes un Parlamenta pieņemto regulu un direktīvu izpilde dalībvalstīs. Konstatējot neizpildi, Komisija var iesūdzēt pārkāpēju Tiesā, lai panāktu ES tiesību aktu ievēro-šanu.

Būdama ES izpildvaras iestā-de, Komisija izpilda Padomes pieņemtos lēmumus, piemē-ram, saistībā ar kopīgo lauk-saimniecības politiku. Komisijai ir plašas pilnvaras attiecībā uz ES kopējās politikas vadību tā-dās jomās kā pētniecība un teh-noloģijas, atbalsts aizjūras teri-torijām un reģionālā attīstība. Tā arī administrē šo politikas jomu budžetu.

Komisāriem palīdz civildienests, kuru vada 43 struktūrvienības un dienesti, kas atrodas galveno-kārt Briselē un Luksemburgā. Lai veiktu īpašus Komisijas uzticētos uzdevumus, ir izveidotas arī vai-

rākas aģentūras, kas pārsvarā at-rodas citās Eiropas pilsētās.

e) TiesaEiropas Savienības Tiesa atro-

das Luksemburgā, tās sastāvā ir pa vienam tiesnesim no katras ES dalībvalsts, un viņiem palīdz as-toņi ģenerāladvokāti. Tiesnešus ieceļ amatā, dalībvalstu valdībām kopīgi vienojoties, uz sešiem ga-diem, ar tiesībām tikt ievēlētiem atkārtoti. Tiesneši ir neatkarīgi. Tiesas uzdevums ir nodrošināt ES tiesību aktu ievērošanu un ES pamatlīgumu pareizu interpretē-šanu un piemērošanu.

f) Eiropas Centrālā bankaEiropas Centrālā banka (ECB)

atrodas Frankfurtē, tā atbild par eiro un citu ES monitārās politi-kas pārvaldību. Centrālās bankas galvenais uzdevumsir saglabāt cenu stabilitāti eirozonā. Saska-ņā ar Lisabonas līgumu(Centrālā banka ir ieguvusi ES iestādes sta-tusu).

g) Revīzijas palāta

Eiropas Revīzijas palāta, ko izveidoja 1975. gadā, atrodas Luksemburgā. Tās sastāvā ir pa vienam tiesnesim no katras ES dalībvalsts – tiesnešus ieceļ uz sešiem gadiem pēc konsultāci-jām ar Eiropas Parlamentu, da-lībvalstīm vienojoties. Revīzijas palāta pārbauda, vai visi Eiropas

Savienības ieņēmumi ir saņemti, vai visi izdevumi ir likumīgi un pareizi un vai ES budžeta pārval-dība ir bijusi pareiza.

II. Citas struktūrasa) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

Pieņemot lēmumus vairākās politikas jomās, Padome un Ko-misija konsultējas ar Eiropas Eko-nomikas un sociālo lietu komi-teju. Komitejas locekļi ir dažādu ekonomisko un sociālo interešu grupu(kas kopā veido organizēto pilsonisko sabiedrību) pārstāvji, kurus uz pieciem gadiem ieceļ Padome.

b) Reģionu komitejaReģionu komitejā darbojas re-

ģionālo un vietējo varas iestāžu pārstāvji. Viņus izvirza dalībvalstis un uz pieciem gadiem ieceļ Pa-dome. Padomei un Komisijai jā-konsultējas ar Reģionu komiteju jautājumos, kas attiecas uz reģio-niem, un Komiteja var sniegt atzi-numus arī pēc savas iniciatīvas.

c) Eiropas investīciju bankaEiropas investīciju banka(EIB) ,

kas atrodas Luksembrgā, piešķir aizņēmumus un garantijas, lai palīdzētu ES mazāk attīstītajiem reģioniem un sekmētu uzņēmu-mu konkurētspēju.

Eiropas Savienības informācijas biblio-tēkaAspazijas bulvāris 28 (2. stāvs)Rīga, LV-1050LATVIJATālr.+37167212611LR Ārlietu ministrijaK.Valdemāra iela 3Rīga, LV-1395LATVIJATālr.+371 67016201E-pasts: [email protected]://www.mfa.gov.lvEurope Direct informācijas centriRīgā, Daugavpilī, Gulbenē, Jēkabpilī, Jel-gavā, Liepājā,Rēzeknē, Valmierā, Ventspilīwww.ec.europa.eu/europedirectES Specializētais dokumentācijas centrsLU Sociālo zinātņu fakultāteLomonosova iela 1a-331Rīga, LV-1019LATVIJATālr. +371 67089872

Uzziņas par ES

INTERNETĀInformācija visās ofi ciālajās Eiropas Savienības valodās ir pieejama portālā Europa: http://europa.eu

PERSONISKIVisā Eiropā darbojas simtiem vietējo ES informācijas centru. Tuvākā centra adresi jūsvarat atrast šajā tīmekļa vietnē:http://europedirect.europa.eu

PA TĀLRUNI VAI ELEKTRONISKO PASTUEurope Direct ir dienests, kas atbild uz jautājumiem par Eiropas Savienību. Jūs varat sazināties ar šo dienestu pa bezmaksastālruni008006789 1011 (daži mobilo telefonu operatori nenodrošina pieeju 00800 sērijas numu-riem vai arī šis zvans var būt maksas) (vai pa maksas tālruni +32 22999696, ja atrodaties ārpus ES) vai nosūtot e-pastu caur tīmekļa vietni http://europedirect.europa.eu

LASĀMVIELA PAR EIROPUPublikācijas par Eiropas Savienību ir pieejamas EU Bookshop tīmekļa viet-nē: http://bookshop.europa.eu

Informāciju un brošūras par Eiropas Savienību jūs varat saņemt arī zemākminētajās iestādēs.

Eiropas Komisijas pārstāvniecība LatvijāAspazijas bulvāris 28 (4. un 5. stāvs)Rīga, LV-1050LATVIJATālr.+371 67085410http://www.esmaja.lv, http://www.ec.europa.eu/latvijaEiropas Parlamenta Informācijas birojs LatvijāAspazijas bulvāris 28 (3. stāvs)Rīga, LV-1050LATVIJATālr. +371 67085460http://www.europarl.lvES mājas zināšanu, sarunu un mākslas istabasAspazijas bulvāris 28 (1. stāvs)Rīga, LV-1050LATVIJATālr. +371 67085445E-pasts: [email protected]://www.esmaja.lv

GUE/NGL



Eiropas Savienības nodarbinātības un so-ciālās solidaritātes programma PROGRESS (2007. – 2013.gadam) ir inovatīvas un efektī-vas Eiropas nodarbinātības un sociālās poli-tikas virzienu attīstības atbalsta instruments. Tā aizvieto četras iepriekšējās rīcības prog-rammas, uzlabojot ES fi nansējumu izlieto-jumu, lai sekmētu saskaņotību programmas atbalstītajās piecās politikas jomās.

Programmas PROGRESS atbalstītās politikas jomas• Nodarbinātība

• Sociālā iekļaušana un aizsardzība• Darba apstākļi• Nediskriminēšana• Dzimumu līdztiesība

Programmas PROGRESS uzdevums ir fi nansiāli atbalstīt ES dalībvalstis to centie-nos veidot saliedētāku sabiedrību. Tā sek-mē ieinteresēto personu (tostarp sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības orga-nizāciju) iesaistīšanos politikas veidošanas procesā.

PROGRESS darbojas ES līmenī kopīgi ar Ei-

ropas Sociālo fondu, kas iegulda nodarbinā-tības un sociālās politikas virzienu īstenoša-nā atsevišķās dalībvalstīs, it sevišķi reģionos, kur atpaliek ekonomikas attīstība. Tādējādi, lai gan Eiropas Sociālais fonds atbalsta kon-krētus nodarbinātības un sociālos projektus pašvaldību un valstu līmenī, programma PROGRESS koncentrējas īpaši uz politikas līmeņa projektiem visas ES mērogā.

PROGRESS faktiTā ir 7 gadu programma laikposmam no

2007. līdz 2013.gadam.

Tai ir 683,25 miljonu eiro liels budžets(!).

2010.gadā vien PROGRESS atbalstīja:252 informatīvos un komunikācijas pasā-

kumus.427 apmācību sesijas, profesionāļu no-

vērtējumus un kopīgus apmācību pasāku-mus.

161 ziņojumu, kuros norādīta laba prak-se.

78 novērošanas un novērtēšanas ziņoju-mus par ES tiesību aktu politikas īstenoša-nu.

Uz rezultātiem balstīta stratēģiska pieeja

Komisija atbild par programmas PROG-RESS sasniegumu demonstrēšanu Eiropas un valstu ieinteresētajām personām.Prog-rammas PROGRESS īstenošanas pamatā ir uz rezultātiem balstīta pārvaldības pieeja Šī pieeja ietver pastāvīgu panāktā progre-sa uzraudzību un atziņu gūšanu nākotnes lēmumu pieņemšanai.

Programmas PROGRESS mērķi ir strukturēti loģiskā izaugsmē, kas ietver īstermiņa,vidējā termiņa un ilgtermiņa rezultātus. Šajā publikācijā aprakstītie piemēri uzsver īstermiņa mērķus un to, kā tie ir sasniegti piecās program-mās PROGRESS atbalstītajās politikas jomās.

1.Kas var pieteikties fi nansējumam?

Programmas PROGRESS finansējums ir pieejams ES dalībvalstīm. EBTE/EEZ valstīm un ES kandidātvalstīm, un potenciālajām kandidātvalstīm ar nosacījumu, ka ir paraks-

tīts saprašanās memorands par dalību prog-rammā.

Organizācijā var pieteikties finansēju-mam:• valstu,reģionālās un pašvaldību pārval-

des iestādes;• valsts nodarbinātības dienesti;• valstu statistikas biroji;

• speciālizētās organizācijas,universitātes,pētniecības iestādes;• sociālie un ekonomiskie partneri;• NVO;• Plašsaziņas līdzekļi.

2. Kā darbojas fi nansējums?

Programmas PROGRESS fi nansētās darbī-bas ir uzskaitītas ikgadējā darba plānā,kas pieejams http://www.ec.europa.eu/prog-ress.

Finansējumu piešķir iepirkumu (ar uzaici-nājumiem uz konkursiem) vai dotāciju veidā (ar uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus).

Programma PROGRESS nefi nansē indi-viduālus projektus pēc pieprasījuma vai at-sevišķu gadījumu veidā; organizācijām,kas vēlas saņemt fi nansējumu, jāizskata ikgadē-jā darba plāna aktivitāšu saraksts, lai pārbau-dītu rīcības veidu, fi nansēšanas metodi un mērķgrupu un lai iesniegtu atbilstošu fi nan-sējuma pieteikumu.

Dotāciju gadījumā programma ievēro līdzfinansēšanas principu. Tas nozīmē, ka Komisija iegulda noteiktu procentuālo daļu no kopējiem projekta izdevumiem; parasti atlīdzinājums nepārsniedz 80%.GUE/NGL

PROGRESS darbībā − ES nodarbinātības un sociālās

solidaritātes programma 2007. – 2013. gadam



Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupa GUE/NGL

Vai vienmēr „Eiropa to prasa”!?

Saeimas deputāta Ivara Zariņa (SC) runa.

Labdien, kolēģi! Nu, protams, pozīcijai ir jābalso „pret”. Viņa, protams, to var darīt, bet tad mēs atkal nonāksim tanī pašā situ-ācijā, kāda ir ar Latvijas Krājbanku.

Tātad gadījums arī ar Hipotēku un zemes banku ir satraucošs. Mēs redzam to, ko mēs redzam no tās informācijas, kas mums tiek sniegta, – briest kārtējā banku afēra par simts miljoniem. Tas, ko mēs lūdzam, ir atnākt, mums paskaidrot un kliedēt šīs šaubas. Un tā ir šā pieprasījuma būtība.

Ļoti interesants process notiek ap šo banku. Es pats esmu pie-dalījies vairākās sēdēs, pats piedalījos arī šajā Pieprasījumu ko-misijas sēdē. Biju arī aizgājis... mēģināju aiziet uz to komisijas sēdi, kurā tika izskatīts jautājums par Hipotēku un zemes bankas pārdošanu, kur mani sagaidīja policisti, kuri vispār negribēja laist iekšā... tomēr man izdevās iekļūt šinī sēdē, balstoties uz savām deputāta tiesībām... Un, kad es uzdevu konkrētu jautājumu, uz kuru es gribēju saņemt atbildi un kurš uztrauc mūs visus, – kāpēc šī banka tūlīt un tagad par katru cenu ir jāpārdod –, konsultants sāka stostīties un neko konkrētu man pateikt nevarēja. Teica: „Nu, tāpēc, ka tā vajag, tā būs izdevīgāk!” Kad es prasīju: „Vai jūs varat piestādīt kādus aprēķinus par šo „izdevīgāk”?”, viņi nekādus aprē-ķinus nespēja iedot.

Pēc tam Pieprasījumu komisijas sēdē, kurā tika izskatīts šis pie-prasījums, es uzdevu... mēģināju atkal uzdot jautājumu, kuru man atkal neatļāva uzdot nez kāpēc, un vajadzēja atkal ļoti uzstāt un pajautāt šiem konsultantiem, kas savukārt tanī sēdē bija juridiskie konsultanti, kuri, atbildot uz manu jautājumu: „Kāpēc mums stei-dzami ir jāpārdod šī banka?”, teica: „Tāpēc, ka to prasa Eiropa.” Tad es paprasīju: „Lūdzu, konkrēti man iedodiet... iedodiet konkrētus punktus, konkrētus normatīvos aktus, kur ir šī Eiropas prasība.” Tika nosaukti divi dokumenti. Viens bija Banku komunikācijas, bet otrs – Restrukturizācijas komunikācijas dokuments. Es iepazinos ar šiem dokumentiem... palūdzu iepazīties. Es tur neatradu neko tādu, ko Eiropa no mums prasītu. Paprasīju vieniem juristiem arī iepazīties ar šo dokumentu, vai tiešām Eiropa to prasa. Viņi to ne-atrada.

Es paprasīju vēl vienam juridiskajam birojam, lai iepazīstas ar šiem dokumentiem un man pasaka, vai tiešām Eiropa no mums steidzami prasa pārdot šo banku. Viņi arī neatrada šādu prasību.

Nu, redziet! Un līdz ar to, ja mēs negribam piedzīvot atkal to pašu epopeju, kas bija ar Latvijas Krājbanku... lai mums nevaja-dzētu atkal taisīt kādu izmeklēšanas komisiju un sākt pašiem ar to nodarboties, nu, tad varbūt tomēr ir vērts atnākt mūsu varasvī-riem un pastāstīt, ko viņi taisās darīt ar šo banku un kāpēc?

Tāpēc nejauksim divas dažādas lietas, ar ko parasti notiek spē-lēšanās... Tie, kuri varbūt nav lietas kursā par to, ko prasa Eiropa... Eiropa prasa... Jā, viņi saka, ka vajadzētu sadalīt šo banku, nodalīt nost attīstības daļu no komercdaļas, bet viņi nekur nerunā par to, ka mums tagad „pa ātro” ir jāpārdod šī banka, kā to iesaka mūsu konsultanti, kuri, starp citu, ir ļoti cieši saistīti ar kādu citu Latvijas banku, kura, visdrīzāk, arī iegādāsies šos aktīvus. Tā ka nepieļau-sim vēl vienu afēru, kur mēs atkal nevarīgi noplātīsim rokas un pa-teiksim: „Nu, ko tad mēs? Visi lēmumi jau ir pieņemti. Tagad nekas cits neatliek vien kā maksāt!”

Es aicinu atbalstīt šo pieprasījumu, izskatīt šo lietu un saprast, kas tad šeit īsti notiek.

Paldies.Avots: Saeimas stenogrammas

22.12.2011.

Выступление депутата Ивара Зариня («ЦС»)

Здравствуйте коллеги! Ну, ко-нечно же, позиция должна го-лосовать против. Она, конечно, может сделать это, но тогда мы будем возвращаться к такой же ситуации как с Крайбанка.

Случай с Хипотеку ин земес банка так же вызывает тревогу. Как мы видим из информации, что нам предоставлена, готовит-ся очередная банковская афера на сотни миллионов. Мы просим прийти, дать объяснения и разве-ять эти сомнения. Вот смысл этого запроса.

Очень интересный процесс происходит вокруг банка. Я сам участвовал в нескольких заседа-ниях, также принял участие в со-вещании Комиссии по данному запросу. Я также пошел... пытался идти к Комиссии, на которой бу-дет затронут вопрос о продаже Хипотеку ун земес банка, но меня встретили полицейские, которые не хотели пускать внутрь... но мне удалось побывать на этом совещании, используя свои пра-ва депутата. И когда я задал кон-кретный вопрос, на который хо-тел бы получить ответ и который беспокоит нас всех: почему этот банк немедленно и любой ценой должен быть продан? – советник

начал заикаться, и ничего кон-кретного сказать не мог. Сказал: «Ну, да, теперь, так как это нужно, так будет лучше всего!» Когда я спросил: «Вы можете предоста-вить какие-то расчеты: почему это «лучше всего?». Они никаких рас-четов дать не смогли.

Затем, на заседании Комиссии по запросам, где рассматривался этот запрос, я задал... попытался снова задать вопрос, мне снова не было позволено обратиться без каких-либо причин, но я снова очень настаивал и спросил этих консультантов, которые, в свою очередь были на встрече, и кото-рые в ответ на мой вопрос: «Зачем нам срочно необходимо продать этот банк?», сказали: «Потому, что этого требует Европа». Тогда я по-просил: «Пожалуйста, дайте мне конкретные... дайте конкретные пункты конкретных законов, в ко-торых имеются эти европейские требования».

Были названы два документа. Один из них был сообщением бан-ка, другой – документ о реструкту-ризации. Я изучил эти документы... Я не нашел там ничего, что Европа требует от нас. Попросил юристов также ознакомиться с этими доку-ментами действительно ли Европа там требует. Они тоже ничего не нашли.

Я попросил одно юридическое бюро ознакомиться с этими до-кументами и рассказать мне: дей-

ствительно ли Европе от нас на-сущно необходимо продать этот банк. Они также не нашли таких требований. Вот видите! Следо-вательно, если мы не хотим опять испытать ту же эпопею, которая была с Крайбанка ... создавать снова Комиссию по расследова-нию и начинать свою работу с ней, может быть, стоит сразу пойти к нашим властным мужам и сказать им, что они собираются делать с этим банком и почему?

Поэтому есть две разные вещи, с чем просто играют. Те, кто, может быть, не в курсе о том, что Европа требует ... Европа требует. Да, они говорят, что вы должны разделить этот банк, отделить часть раз-вития от коммерческой, но они не говорят о том, что мы должны сейчас «побыстрее» продать банк, как говорится нашими консуль-тантами, которые, среди прочего, очень тесно связаны с разными другими банками Латвии и вполне могут приобрести эти активы. Так что же, создается еще одна афера, где мы снова разведем бессильно руками и скажем: «Ну, что же мы? Все решения уже приняты. Ничего теперь не остается, как платить!» Я приглашаю вас поддержать эту просьбу, рассмотреть этот случай и выяснить, что здесь на самом деле происходит. Спасибо.

Источник: стенограмма Сейма

22.12.2011

Всегда ли «Европа этого требует»!?


Константин Симонов

Жди меняЖди меня, и я вернусь.Только очень жди,Жди, когда наводят грустьЖелтые дожди,Жди, когда снега метут,Жди, когда жара,Жди, когда других не ждут,Позабыв вчера.Жди, когда из дальних местПисем не придет,Жди, когда уж надоестВсем, кто вместе ждет.

Жди меня, и я вернусь,Не желай добраВсем, кто знает наизусть,Что забыть пора.Пусть поверят сын и матьВ то, что нет меня,Пусть друзья устанут ждать,Сядут у огня,Выпьют горькое виноНа помин души...Жди. И с ними заодноВыпить не спеши.

Жди меня, и я вернусь,Всем смертям назло.Кто не ждал меня, тот пустьСкажет: – Повезло.Не понять, не ждавшим им,Как среди огняОжиданием своимТы спасла меня.Как я выжил, будем знатьТолько мы с тобой, –Просто ты умела ждать,Как никто другой.

«Правда», 14 января 1942 г.

K. Simonovs

* * *

Gaidi, man ir jāpārnāk,Gaidi, būs tāds rīts.Gaidi, kad ar skumjām sākDzeltens lietus līt.Gaidi, sniegs kad virpuļo,Dzeldē bula laiks,Gaidi, agros cīruļosNegaidi kad vairs.Gaidi, kad no tālumaVēstis nepienāk,Gaidi, kad jau paliek mazTo, kas gaidīt māk.

Gaidi, man ir jāpārnāk,Nicināms to vaigs,Kuri jau no galvas māk,Ka ir aizmirst laiks.Un lai netic māmuļaVairs, ka atnāks dēls,Un lai draugiem acis mulst,Ugunskurs kad kvēl,Un lai, mani pieminot,Bēru vārdus deld,Nesteidzies vēl celt.

Gaidi, man ir jāpārnāk,Nāvi ellē trenc.Tie, kas mani aizmirst sāk,Sacīs: – Laimes bērns. -Tādiem neapjaust, kā tad,Svinaguns kad plāj,Tavas gaidīšanas vārdsBija sargātājs.Kas ir pārdzīvots un kā,Zinām divi vien.Vienkārši – tu prati tāGaidīt kā neviens.

(Atdz. A.Butūzovs)

( ),

Этот День Этот День Победы Победы порохом порохом пропах...пропах...


Сергей Викулов

Парад ПобедыТакое Площадь знала лишь однажды,однажды только видела Земля:солдаты волокли знамена вражьи,чтоб бросить их к подножию Кремля. Они, свисая, пыль мели с брусчатки.А воины, в сиянии погон,все били, били в черные их складкинадраенным кирзовым сапогом.

Молчала Площадь. Только барабаныгремели. И еще – шаги, шаги:Вот что такое «русские Иваны» –взгляните и запомните, враги! Вы в них стреляли?Да, вы в них стреляли!И жгли в печах?Да, вы их жгли в печах!Да только зря: они не умирали,лишь молний прибавлялось в их очах!

«На-а-пра-во!» – и с размаху о брусчаткуи свастику, и хищного орла.Вот так! России бросили перчатку –Россия ту перчатку подняла!

И видели, кто был в тот день в столице,на Площади: она, лицом строга,подняв венец и меч зажав в деснице,прошла по стягам брошенным врага!

Сергей Викулов

Pēteris Sils

Caur sidraba birzi Ziemas vakars. Dziļi sniegi,Debesīs sarkst rieta liesma.Dzestrā gaisā atskan liegi Sena, mīļa tautas dziesma – „Caur sidraba birzi gāju.”

Dziļi sniegi. Balti bērzi,Neredz egli, neredz priedi,Apkārt, kur vien acis vērsi, Sidraboti sarmas ziedi – „Ne zariņa nenolaužu.”

Balss, kam sirdi skumdināji ,Kam šo seno dziesmu dziedi?Tālu dzimtā puse, māja,Tālu Gauja, ievu ziedi. „Būt zariņu nolauzusi.”

Dziļi sirdī sāp kā rēta – Dzimtā puse, Gaujas mala, Ja uz tevi aiziet spētu,Nebaidītos sniegu, sala – „Tad staigātu sidrabota.”

Apklust dziesma, nodziest rieti,Ceļas vēji, svilpot sāk.Gaisā lido pārslu spieti,Nakts un zvaigznes pretī nāk. Šalc sudraba bērzu birzs.

Roka glauda durkļa smaili,Krūtīs naids kā rēta surst.Sirds ir droša, nejūt baiļu,Kājas sniegā nepagurst – Vēl Vidzemes kalnus kāps.

1943.

Valdis Lukss

Kara krūzeKrūze,mana rudā kara krūze, tevī lijis dienu skarbums viss, purva ūdens, sniegs un sviedru lāses, tā kā vētra kauju troksnis bargs.

Kā gan šķirsimes mēs tajā rītā, miers kad ienāks kara lielceļos? Pārāk ilgi ejam roku rokā,tu, mans skārda draugs!

Tu no galvas zini manas dziesmas,manas rūpes, visas nedienas – manus biedrus vienmēr sauc tu vārdā, soļus pazīsti un gaidi tos.

Krūze, mana rudā kara krūze, mums jau liktens abiem vienāds dots – veldzi smelt no lielās rīta ausas, smelt un visu atdot citiem prom.

Un mēs neprasām, kas pašam paliek, – vai gan šodien tā kāds runāt drīkst!Ejam mēs, un mums ir jāiet tālāk,jāiet saulei vara vārti vērt.

Tiesa, brīžiem tas ir pārāk grūti, aklas ēnas mūsu pēdās brien, bet mēs mākam dziedēt katru vainu, katru ienaidnieku uzvarēt.

2.Baltijas fronte,1944.

Jūlijs Vanags

Bij putekļos ceļi

Bij putekļos ceļi, un klusēja dārzs.Un māmuļa māja pie vārtiem.

Sāp sirdī vēl šodien kāds pieskāriens vārs,Ko aiznesām līdzi bez vārdiem.

Tur līgava tava,tur neaparts lauks,Ik dziesma tev sirdi tur aiznes,Turp ceļu mēs cērtam šāi kaujā, mans draugs,Turp vada mūs uzvaras zvaigzne.

Kā vilkatis sētā tur ļaundaris nāk,Vai vālodze – raud tava māsa,Kas mīl savu zemi, tas cīnīties mākLīdz pēdējai asiņu lāsei.

1942.


Pieņemts 2011. gada 9 decem-brī

Publicēts 2012. gada 21. febru-ārī

ECRI Secretariat(SAĪSINĀTI)

Kopš ECRI trešā ziņojuma pub-licēšanas 2008. gada 12. februārī vairākās ziņojumā apskatītajās jo-mās ir vērojams progress.

ECRI atzinīgi vērtē šo pozitīvo attīstību. Tomēr neskatoties uz sa-sniegto progresu, daži jautājumi raisa bažas.

Daži valsts institūciju pārstāvju izteikumi un atsevišķi amatperso-nu sankcionēti publiski pasākumi met ēnu uz vispārējo sabiedrības nostāju Latvijā. Šajā ziņojumā ECRI pieprasa Latvijas varas iestādēm veikt turpmākus pasākumus vai-rākās jomās; Komisija sniedz virkni rekomendāciju.

ECRI savā Vispārējās politikas 7. rekomendācijā par nacionālo li-kumdošanu rasisma un rasu diskri-minācijas apkarošanā defi nē „rasis-mu” kā pārliecību, ka tāds iemesls kā rase, ādas krāsa, valoda,reliģija, pilsonība vai nacionālā vai etniskā izcelsme attaisno neiecietību pret personu vai personu grupu, vai ideju par pārākumu pār personu vai personu grupu.

Būtu jāaizliedz jebkādi mēģi-nājumi godināt personas, kuras cīnījušās Waff en SS sastāvā un sa-darbojušās ar nacistiem. Jāaizliedz visu veidu pulcēšanās vai gājieni, kuros jebkādā veidā tiktu attais-nots nacisms.

Nepilsoņu vecāku bērniem, kas dzimuši pēc neatkarības atjauno-šanas, automātiski jāpiešķir Lat-vijas pilsonība. Nepilsoņiem, kuri vēlas naturalizēties, jānodrošina bezmaksas valodas kursi. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Krimināllikuma normas

Latvijas kriminālajā likumdoša-nā nav paredzēts sods par rasismu veicinošas grupas dibināšanu vai vadīšanu, atbalstīšanu, piedalīša-

nos tās pasākumos. ar rasistisko noziegumu īpašo raksturu krimi-nāllikumā jāiekļauj speciāls nosa-cījums par rasistiskām organizāci-jām. Tā rīkoties ir īpaši svarīgi tādās valstīs kā Latvija, kur daudzos ga-dījumos rasistiski izteikumi (kā arī tādu lietu izgatavošana, izplatīša-na, iegāde, transportēšana un gla-bāšana, kas kurina naidu rasistisku, etnisku vai citu iemeslu dēļ) netiek uzskatīti par noziedzīgu nodarīju-mu..

Attiecībā uz rasismu un rasu dis-kriminācijas noteikumu piemēro-šanu – no 2007.līdz 2011. gadam ECRI atzīmē ievērojamu ierosināto lietu skaitā samazinājumu,kas iero-sinātas par 78. panta pārkāpšanu (naida kurināšana) 6. Tajā pašā lai-ka periodā neviena lieta netika ie-rosināta par Krimināllikuma 149. panta pārkāpšanu (dis-kriminācijas aizliegums), kamēr divas lietas tika iero-sinātas par. Krimināllikuma 150. panta pārkāpšanu (re-liģiska naida kurināšana)7. Piecas lietas ierosinātas par Krimināllikuma 74.(1) pan-tu kopš tas stājies spēkā.Visbeidzot, rasistiska moti-vācija ne reizi nav atzīta par vainu pastiprinošu apstākli. ECRI atzīmē, ka skaitļi ir ne-nozīmīgi, tomēr daži ziņo-jumā aprakstītie gadījumi rāda, ka rasistiska motivā-cija ne vienmēr tiek ņemta vērā un norāda uz pastā-vošo zemo informētību un izpratni attiecībā uz šādiem noziegumiem. Publicētā iz-devuma nosaukums ir DDD (Deokupācija, Dekolonizā-cija, Deboļševizācija). iztei-kumi atbilst naida kurinā-šanai. Atsevišķi eksperti secināja, ka vārds“okupants” nevar būt aiz-skarošs intelektuāli un lingvistiski izglītotām personām. 11. Attiecīgi, reģionālā tiesa lēma, ka šie izteiku-mi jātraktē kā izteiksmes brīvība un tīša naida kurināšana nevar tikt pierādīta. Augstākās tiesas Senāts atstāja spriedumu spēkā.

ECRI atzīst, ka rasistiska motivā-cija kā atbildību pastiprinošs ap-stāklis nekad nav ticis piemērots pat gadījumos, ja šāds motīvs bija acīmredzams. Viens uzskatāms piemērs ir lieta, kas ierosināta par Kriminālkodeksa 228. panta12 pārkāpumu attiecībā uz Ebreju kapu apgānīšanu un padomju ar-mijas karavīru kapu apgānīšanu

(Talsos). Šajā gadījumā rasistiska motivācija netika piemērota kā atbildību pastiprinošs apstāklis, lai gan apsūdzētie bija paziņojuši, ka par nodarījuma iemeslu kal-poja nacionālas jūtas. Vēl viena lieta tika ierosināta un tā attiecas uz Amerikas Savienotajās Valstīs reģistrētu mājas lapu, kas publi-cēja “okupantu mašīnu sarakstu”, atklājot personisku informāciju par Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem, kuru mašīnām piestiprināta Krie-vijas simbolika13; kriminālprocess tika uzsākts un joprojām turpinās par nelikumīgu personisku datu publiskošanu; tomēr naidpilnā motivācija, līdzīgi kā iepriekšminē-tajā lietā, netika ņemta vērā apsū-dzībā.

Politisko tiesību īstenošana

ECRI ir ļoti nobažījusies par gro-zījumiem Likumam par Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusu. Saskaņā ar šiem grozījumiem, sākot ar 2013. gadu, apgabaltiesas būs pilnvarotas ap-turēt to ievēlēto domes deputātu mandātu, kuru valsts valodas zinā-šanas neatbilst C1 līmenim

Rasistiski motivēta vardarbība

Incidenti bija saistīti ar uzbru-kumu divām romu tautības meite-

nēm un armēņu pārim. Saskaņā ar varas iestāžu informāciju apsūdzē-tajiem piesprieda nosacītu cietum-sodu, jo grupas vadonis tajā laikā nebija pilngadīgs. Trešais incidents bija saistīts ar romu tautības vīrie-ša piekaušanu Rīgas centrālajā autoostā. 2007. gada 4. jūlijā tika apgānīts Žaņa Lipkes (Ž.L. – kurš nacistu okupācijas laikā izglāba 55 ebrejus) kapa piemineklis. Daļa no cita Ž.L. veltīta pieminekļa tika nozagta no kapsētas Rīgā. Attie-cībā uz šiem nodarījumiem 2008. gada martā par vandālismu no-tiesāja divas personas, 2008. gada 27. februārī memoriālā Rumbulas mežā uz atsevišķiem holokausta upuriem veltītiem pieminekļiem tika uzkrāsoti kāškrusti.

Rīgas pilsētas Dome nekavējo-ties iejaucās un kāškrusti tika likvidēti, tomēr vainīgie netika atrasti. 2010. gada decembrī vandālisma akts tikai pastrādāts Ebreju ka-pos un pret Ž.L. pieminekli. .

Sabiedriskā doma, iztei-kumi sabiedriskajā telpā un plašsaziņas līdzekļi Sa-biedriskā doma un iztei-kumi sabiedriskajā telpā

ECRI aicināja Latvijas va-ras iestādes pieņemt ad hoc likumdošanas normas, kas īpaši vērstas uz rasistisku iz-teikumu ierobežošanu poli-tisko partiju pārstāvju vidū. kas ļauj liegt brīvu pieeju sabiedriskajam radio un te-levīzijai priekšvēlēšanu pe-riodā tām politiskajām par-tijām, kuru locekļi ir atbildīgi par rasistiska rakstura rīcību vai izteikumiem. Ir pamats aizdomām, ka nesenajās

vēlēšanās bija rasistiski izteikumi par slāvu kultūru lietoti, apzīmē-jot noteiktus politiskos oponen-tus. ECRI nožēlo bijušā Kultūras ministra paziņojumu, ka kultūras daudzveidība nevar būt integrā-cijas un kultūras politikas pamats Latvijā Turklāt ECRI pauž bažas par atsevišķu publisku pasāku-mu sankcionēšanu, lai pieminētu divus notikumus, kā arī par varas iestāžu reakciju šajā saistībā.

Pirmais notikums saistīts ar kara-vīru, kuri cīnījās Waff en SS latviešu vienībā, ikgadējo pulcēšanos 16. marta piemiņas pasākumā Rīgas centrā. Attiecībā uz šo jautājumu ECRI ir žēl, ka 2010. gada pavasa-rī Administratīvā apgabala tiesa

noraidīja Rīgas Domes lēmumu, kas aizliedza šo gājienu.Latvijas Saeimas priekšsēdētājs ir publiski paudis nožēlu par pasākuma aiz-liegšanu, un daži deputāti ir balso-juši par to, lai atjaunotu 16. martu kā atceres dienu. 38. Arī bijušais ārlietu ministrs nav nosodījis gājie-nu, paziņojot, ka, gluži pretēji, nav nekā slikta apstāklī, ka bijušie kara-vīri pulcējas, lai pieminētu bojā gā-jušos armijas biedrus, un ka jebkā-di centieni raksturot šo pasākumu kā nacisma slavināšanu ir pilnībā nepieņemami. ECRI saprot, ka daļā Latvijas sabiedrības valda viedok-lis, ka leģionāri necīnījās par nacis-mu, bet gan lai atjaunotu Latvijas suverenitāti (pirms Padomju oku-pācijas), viņi nepastrādāja zvērības pret ebrejiem; tāpat zināms, ka lai gan daudzi leģionam pievienojās brīvprātīgi, daudzi citi tika iesauk-ti. Tomēr ECRI ir jāpauž savas bažas par jebkuriem centieniem attais-not karošanu Waffen SS sastāvā un sadarbošanos ar nacistiem, jo citādi pastāv risks kurināt rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un ne-iecietību 39.

ECRI rekomendē Latvijas varas iestādēm nosodīt jebkādus cen-tienus pieminēt personas, kuras cīnījušās Waff en SS sastāvā un sa-darbojušās ar nacistiem.

Tāpat ECRI rekomendē varas iestādēm aizliegt visu veidu pul-cēšanos vai gājienus, kuros jebkā-dā veidā tiktu attaisnots nacisms.

“Nepilsoņi” ECRI aicināja Latvijas varas ies-

tādes turpināt atvieglot nepilsoņu naturalizācijas procesu, padarot šī procesa prasības elastīgākās, jāveic attiecīgi pasākumi, lai at-vieglotu naturalizācijas procesu bērniem, kuri piedzimuši Latvijā pēc 1991. gada, nepilsoņu vecā-kiem. Nepilsoņi ir realitāte, kas ne-pazudīs, un viņus ir nepieciešams integrēt sabiedrības saliedētības interesēs.

ECRI rekomendē Latvijas varas iestādēm automātiski piešķirt pil-sonību tiem bērniem, kuri dzimuši Latvijā “nepilsoņu” vecākiem pēc valsts neatkarības atjaunošanas. ECRI atkārtoti norādīja uz to, ka ir jārisina nevienlīdzība starp “ne-pilsoņiem” un latviešiem piešķir-tajām tiesībām, un šis jautājums jālabo prioritārā kārtā. Jo īpaši tā rekomendēja Latvijas varas iestā-dēm pārskatīt to profesiju saraks-tu, kuras šobrīd nav pieejamas nepilsoņiem.

ECRI mudināja Latvijas varas iestādes piešķirt Latvijā dzīvojo-šajiem nepilsoņiem vēlēšanu tiesī-bas pašvaldību vēlēšanās.



Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību

Ziņojums par Latviju(ceturtais posms)


Латвийские власти иг-норируют жесткую критику Европей-

ской комиссии по борьбе с расизмом и нетерпимостью.

Европейская комиссия по борьбе с расизмом и нетерпи-мостью (ECRI), один из эксперт-ных органов Совета Европы, 21 февраля 2012 года, опублико-вала Четвертый доклад по Лат-вии. В документе ECRI критику-ет Латвию за ограничение прав неграждан, языковую политику и другие отступления от прав человека.

Четвертый доклад посвящен главным образом выполне-нию рекомендаций, данных в преды дущем, Третьем докладе (2007 год). Сам документ был принят еще 9 декабря 2011 года, но опубликован был не сразу – сначала латвийские власти приложили к нему свои возражения. Оттягивали пу-бликацию доклада дипломаты не зря: доклад жестко указы-вает на невыполнение Латвией рекомендаций Комиссии, и пе-ред референдумом 18 февраля был бы еще более неприятен правительству. Впрочем и без того неприятных моментов в докладе для правящей коа-лиции более, чем достаточно. Неудивительно, что политиче-ская элита предпочла выводы экспертов опять пропустить мимо ушей.

Как отмечает комиссия, в некоторых сферах Латвия за последние годы добилась про-гресса. В частности, в зако-нодательстве предусмотрена ответственность за оправда-ние геноцида и преступлений против человечества, расши-рены возможности предста-вительства правозащитных организаций, осуществляется мониторинг агрессивных вы-ступлений в интернете, реали-зованы отдельные программы по интеграции, улучшается качество изучения латышско-го языка среди детей из нела-

тышских семей, растет пред-ставительство национальных меньшинств в политике. ECRI признает, что Латвия прилага-ет усилия, чтобы обеспечить посещение школ детьми из цыганских семей и поддер-жать интеграцию иммигран-тов. Впрочем эти достижения на фоне прочих рекомендаций выглядят ложкой меда в боль-шой бочке дегтя.

Так, в докладе отмечается, что «следует запретить любые попытки чествования лиц, кото-рые сражались в составе Waff en SS и сотрудничали с нацистами». Комиссия также настойчиво ре-комендует запретить любые пу-бличные акции, в ходе которых каким-то образом оправдывает-ся нацизм.

Среди этнических групп в Латвии наибольшей дискрими-нации подвержены цыгане. Это проявляется в сферах образо-вания, занятости и услуг, счита-ет комиссия. Например, в неко-торых школах цыгане учатся в отдельных классах.

Комиссия также указывает на то, что латвийское законода-тельство не предусматривает ответственности за некоторые действия, связанные с разжига-нием розни. Правоохранитель-ные органы расследуют неболь-шое количество дел, связанных с проявлением расизма, а раз-жигание розни интерпретиру-ется очень узко.

Что касается сферы граждан-ства, то здесь, комиссия отмеча-ет тревожные тенденции: темпы натурализации сократились.

– Латвия не приняла ника-ких мер по упрощению про-цесса натурализации для детей неграждан, которые ро-дились уже после 1991 года.

– Существуют подозрения по поводу неравного начис-ления пенсий граждан и не-граждан.

Одновременно, в последние годы был резко сокращен бюд-жет Правозащитного бюро, а также ликвидирован Секрета-риат по интеграции общества. Латвия ужесточила санкции за неиспользование латышско-го языка и одновременно со-кратила средства на обучение нелатышей государственному языку.

ECRI рекомендует: – пересмотреть языковую

политику и обеспечить обя-зательное употребление го-сязыка только в случаях, ко-торые очевидно затрагивают законные интересы общества

– Следует возобновить кур-сы латышского языка и отме-нить языковые категории для депутатов.

– В Латвии необходимо за-крыть цыганские классы и интегрировать этих детей в нормальные коллективы

– Дети неграждан должны получать гражданство авто-матически.

– Следует выполнить ре-шение Европейского суда по правам человека по делу «Ан-дреева против Латвии» таким образом, чтобы ликвидиро-вать неравное отношение к пенсионерам.

– Власти должны прило-жить все усилия, чтобы на-циональные меньшинства не воспринимали новую би-лингвальную систему обра-зования как угрозу. Эксперты комиссии призывают создать особую программу подготов-ки учителей для билингваль-ного образования

– Беспокойство у комиссии также вызвал тот факт, что в Риге общее сокращение ко-личества школ в 2009-2011 годах затронуло в основном нелатышские школы. Особо отмечена возможность вла-стей, на этом фоне, отказы-вать в открытии классов нац-меньшинств.

Комиссия подчеркивает, что невозможно понять неа-декватное ограничение для неграждан на работу в Муни-ципальной полиции. «Такие действия считаются прямой расистской дискриминаци-ей, так как они включают в себя дифференцированный подход, в основе которого лежит национальная при-надлежность», – сказано в докладе.

ECRI снова призывает дать негражданам возможность из-бирать самоуправления. В до-кладе сказано, что в этом во-просе нет никакого прогресса и правительство данную тему не обсуждает.

М. Григорьева



Европейские эксперты нам не указ

Eiropas sapņa beigas

Šodien vairs nav nekādu šaubu: eirointegrācija un ES paplašināšana ne-

veicināja problēmu risināšanu, bet tikai tās padziļināja.

Eiropas Savienības mezgla prob-lēma – visdziļākā iekšējā difi renci-ācija, kas saistīta ne tikai ar ekono-mikas attīstības līmeņiem, bet arī kultūras faktoru. Dažādu kultūru nesēji – pat tik tuvas kā franču un vācu, – dažādi reaģē uz vienām un tām pašām vadības rīcībām, kas ap-grūtina vadības unifi kāciju. Situāci-ja kardināli padziļinājās 2004. gadā, kad vienotā Eiropa paplašinājās, pēc būtības pāri savu kultūru robe-žām, – bet šis izaicinājums nerada pienācīgu vadīšanas atbildi... Sagla-bājusies augsta attīstības nevienlī-dzība pašu Austrumeiropas valstu

starpā, kaut gan autsaideri bieži mainījušies (Polijas vietu aizņēma Bulgārija, Rumānija palika priekšpē-dējā vietā). Kā parādīja 2009.gada krīze, Austrumeiropas valstu prog-resam ir nepastāvīgs raksturs: bez Slovākijas (kurai ir spēcīga naftas un ķīmijas rūpniecībai pie neliela iedzīvotāju skaita, un tas izved ārā no kopējās ierindas), visas tās cieta relatīvi vairāk nekā par „atskaites punktu” pieņemtā Francija...

Austrumeiropas valstu lielo jū-tīgumu, kā arī visas minētās, rada pašas Eiropas integrācijas modelis, bet Eiropas Savienības integrācijas modelis ir tās fundamentāla īpatnī-ba. Tuvākajā nākotnē tā nesīs kvali-tatīvu, nevis kvantitatīvu raksturu.

(Nobeigums 18. lpp.)

Defi cits aug kā sniega pika. Tā paiet pasaules godība...

5



Avīzes „Social-demokrat” 40. numurā mēs ziņojām, ka mūsu partijas ārzemju

sekciju konference nolēmusi jautā-jumu par lozungu „Eiropas Savie-notās Valstis” atlikt līdz tam laikam, kad presē tiks apspriesta lietas eko-nomiskā puse.

Diskusija par šo jautājumu mūsu konferencē guva vienpusīgi politis-ku raksturu. Pa daļai tas varbūt no-tika tāpēc, ka Centrālās Komitejas manifestā šis lozungs tieši formu-lēts kā politisks (tur sacīts – „tuvā-kais politiskais lozungs...”), turklāt ne tikai izvirzītas republikāniskas Eiropas Savienotās Valstis, bet arī speciāli uzsvērts, ka šis lozungs ir bezjēdzīgs un melīgs, „ja netiek re-volucionāri gāzta Vācijas, Austrijas un Krievijas monarhija”.

Celt iebildumus pret tādu jautā-jumu nostādni šā lozunga politiskā novērtējuma ietvaros – piemēram, no tā viedokļa, ka tas aizēnotu vai vājinātu u. tml. sociālistiskās revolūcijas lozungu, ir pilnīgi ne-pareizi. Politiski pārveidojumi pa-tiesi demokrātiskā virzienā un jo vairāk politiskas revolūcijas nekādā gadījumā, nekad un nekādos aps-tākļos nevar ne aizēnot, ne vājināt sociālistiskās revolūcijas lozungu. Gluži otrādi, tie vienmēr revolūciju tuvina, paplašina tās bāzi, iesaista sociālistiskajā cīņā jaunus sīkbur-žuāzijas un pusproletārisko masu slāņus. Bet, no otras puses, politis-kas revolūcijas ir nenovēršamas, kad notiek sociālistiska revolūcija, ko nevar uzskatīt par vienreizēju aktu, bet kas jāuzskata par vētrainu politisku un ekonomisku satricinā-jumu, visasākās šķiru cīņas, pilsoņu kara, revolūciju un kontrrevolūciju laikmetu.

Bet republikānisku Eiropas Sa-vienoto Valstu lozungs, kas izvirzīts saistījumā ar to, ka revolucionārā ceļā jāgāž trīs reakcionārākās Ei-ropas monarhijas ar Krievijas mo-narhiju priekšgalā, gan ir pilnīgi nevainojams kā politisks lozungs, taču paliek vēl ļoti svarīgais jautā-jums par šā lozunga ekonomisko saturu un nozīmi. No imperiālisma ekonomisko apstākļu viedokļa, t. i.

, no „attīstīto” un „civilizēto” koloniālo lielvalstu kapitāla eksporta un pasaules sa-dalīšanas viedokļa. Eiropas Savienotās Valstis, kapitā-lismam pastāvot, ir vai nu neiespējamas, vai arī reak-cionāras.

Kapitāls ir kļuvis interna-cionāls un monopolistisks. Pasauli savā starpā sadalīju-si saujiņa vareno lielvalstu, t.i., tās, kas varenajā nāciju aplaupīšanā un apspiešanā guvušas labākos panāku-mus. Četrām Eiropas vare-najām lielvalstīm – Anglijai, Francijai, Krievijai un Vāci-jai ar 250 – 300 miljoniem iedzīvotāju, ar platību ar apmēram 7 milj. kv. kilo-metru, pieder kolonijas ar gandrīz pusmiljardu (494, 5 milj. )iedzīvotāju, ar 64, 6 milj. kv. km platību bez po-lārā apgabala). Pievienojiet tam trīs Āzijas valstis:Ķīnu, Turciju un Persiju, ko tagad plosa gabalos laupītāji savā „atbrīvošanas” karā, proti, Japāna, Krievija, Anglija un Francija. Šajās trijās Āzijas valstīs, ko var saukt par puskolonijām (īstenībā tās tagad par 9/10 ir kolonijas), ir 360 milj. iedzīvotāju un 14, 5 milj. kv. km. platības(t. i. , gandrīz 1½ reizes vai-rāk par visas Eiropas platību).

Tālāk, Anglija, Francija un Vācija ir ieguldījušas ārzemēs ne mazāk kā 70 miljardu rubļu kapitāla. Lai saņemtu „likumīgo”ienākumiņu no šās patīkamās summas – ienāku-miņu pāri par trīs miljardiem rubļu ik gadu, – tam kalpo par valdībām sauktās miljonāru nacionālās ko-mitejas, kas ir apgādātas ar kara-spēku un kara fl oti un kas „novieto” kolonijās un puskolonijās „miljarda kunga” dēliņus un brālīšus par vice-karaļiem, konsuliem, vēstniekiem, visāda veida ierēdņiem, garīdznie-kiem un citādiem izsūcējiem.

Tā kapitālisma visaugstākās attīs-

tības laikmetā ir organizēta apmē-ram miljarda zemeslodes iedzīvo-tāju aplaupīšana, ko izdara saujiņa vareno lielvalstu. Un kapitālisma apstākļos citāda organizācija nav iespējama. Atteikties no kolonijām, no „ietekmes sfērām”, no kapitāla eksporta? Domāt par to nozīmē noslīdēt līdz tādam līmenim kā pā-tarniekam, kas katru svētdienu slu-dina bagātajiem kristietības diže-numu un ieteic dāvāt nabagajiem... nu, ja ne dažus miljardus, tad dažus simtus rubļu ik gadu.

Eiropas Savienotās Valstis, kapi-tālismam pastāvot, ir tas pats, kas vienošanās par koloniju sadalīša-nu. Bet kapitālisma apstākļos nav iespējams cits sadalīšanas pamats, cits princips kā vienīgi spēks. Miljar-dieris nevar sadalīt kapitālistiskas valsts „nacionālo ienākumu” sev un kādam citam citādi kā proporcijā – „pēc kapitāla” (un turklāt vēl ar pa-

pildinājumu, lai lielā-kais kapitāls saņemtu vairāk, nekā tam pie-nākas). Kapitālisms ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un ra-žošanas anarhija. Uz tādas bāzes sludināt „taisnīgu” ienākuma sadalīšanu ir pru-donisms, sīkpilsoņa un filistra stulbums. Nevar dalīt citādi kā „pēc spēka”. Bet spēks mainās ekonomiskās attīstības gaitā. Pēc 1871. gada Vācija kļuva spēcīgāka rei-zes 3 – 4 ātrāk nekā Anglija un Francija, Japāna – reizes 10 āt-rāk nekā Krievija. Lai pārbaudītu kapitālis-tiskās valsts patieso spēku, nav un nevar būt cita līdzekļa kā vienīgi karš. Karš nav pretrunā ar privātīpa-

šuma pamatiem, bet ir tieša un nenovēršama šo pamatu attīstība. Kapitālisma apstākļos nav iespējama atsevišķu saimniecību un atsevišķu valstu ekonomiskās attīstības vienmērīga augšana. Lai laiku pa laikam atjaunotu izjaukto līdzsvaru, kapitālisma apstākļos nav iespējami citi līdzekļi kā krīzes rūpniecībā, kari politikā.

Protams, ir iespējamas pagaidu vienošanās starp kapitālistiem un starp lielvalstīm. Šjā nozīmē iespē-jamas arī Eiropas Savienotās Valstis kā Eiropas kapitālistu vienošanās... par ko? Tikai par to, kā kopīgi ap-spiest sociālismu Eiropā, kopīgi apsargāt salaupītās kolonijas pret Japānu un Ameriku, kurām ar ta-gadējo koloniju sadalījumu ārkār-tīgi nodarīts pāri un kuras pēdējā pusgadsimtā kļuvušas spēcīgākas neizmērojami ātrāk nekā atpalikusī, monarhiskā, no vecuma trūdēt sā-kusī Eiropa. Salīdzinājumā ar Ame-

rikas Savienotjām Valstīm Eiropa visumā nozīmē ekonomisku stag-nāciju. Uz tagadējā ekonomiskā pamata, t. i., kapitālisma apstākļos, Eiropas Savienotās Valstis nozīmē-tu reakcijas organizēšanu, lai aizka-vētu Amerikas ātrāko attīstību. Tie laiki, kad demokrātija un sociālisms saistījās tikai ar Eiropu, ir pagājuši uz neatgriešanos.

Pasaules (bet ne Eiropas)Savie-notās Valstis ir tā nāciju apvienības un brīvības valstiskā forma, ko mēs saistām ar sociālismu, – kamēr komunisma pilnīga uzvara neliks galīgi izzust jebkurai, arī demo-krātiskai valstij. Kā patstāvīgs lo-zungspasaules Savienoto valstu lozungs tomēr nezin vai būtu pa-reizs, pirmkārt, tāpēc, ka tas saplūst ar sociālismu;otrkārt, tāpēc, ka tas varētu radīt nepareizus skaidroju-mus par sociālisma uzvaras neie-spējamību vienā valstī un par tādas valsts attieksmi pret pārējām.

Ekonomiskās un politiskās at-tīstības nevienmērība ir neapstrī-dams kapitālisma likums. No tā jā-secina, ka ir iespējama sociālisma uzvara iesākumā nedaudzās vai pat vienā atsevišķā kapitālistiskā valstī. Šās valsts uzvarējušais pro-letariāts, eksproriējis kapitālistus un noorganizējis savā valstī so-ciālistisku ražošanu, nostātos pret pārējo – kapitālistisko – pasauli, saistot pie sevis citu valstu ap-spiestās šķiras, rosinot tajās sacel-šanos pret kapitālistiem, nepiecie-šamības gadījumā cīnoties pat ar militāru spēku pret ekspluatatoru šķirām un viņu valstīm. Sabiedrī-bā, kurā, gāzis buržuāziju, uzvar proletariāts, politiskā forma būs demokrātiska republika, kas arvien vairāk centralizēs attiecīgās nāci-jas vai attiecīgo nāciju proletariāta spēkus cīņā pret valstīm, kuras vēl nav pārgājušas uz sociālismu. Bez apspiestās šķiras – proletariāta – diktatūras nav iespējama šķiru iznīcināšana. Bez vairāk vai mazāk ilgas, sīvas sociālistisko republiku cīņas ar atpalikušajām valstīm nav iespējama brīva nāciju apvienoša-nās sociālismā.

Aiz šādiem apsvērumiem jautā-juma daudzkārtējās apspriešanas rezultātā KSDSP ārzemju sekciju konferencē un pēc konferences CO redakcija secināja, ka Eiropas Savie-notoValstu lozungs ir nepareizs.

Raksti, LVI, 1950.Tulkots no ceturtā izdevumā

21. sējums

Par Eiropas Savienoto Valstu lozungu

Eiropas apvienošanas ideja nodarbināja daudzu prātus jau sākot no mūsu ēras 8.gadsimta, kad tika nodibināta Romas impērija. Ilgu laiku Eiropas apvienošana balstījās uz monarhisko „eiropeismu”.

Kā alternatīva monarhiskajam „eiropeismam” kļuva ideja par Eiropas Savienotajām Valstīm analoģiski Ziemeļamerikai.

V.I. Ļeņins 1915.g. augustā uzrakstīja rakstu „Par Eiropas Savienoto Valstu lozungu”, kurā secināja, ka Eiropas Savienotās Valstis kapitālisma apstākļos ir vai nu neiespējamas, vai reakcionāras.

Publicējam V.I. Ļeņina rakstu.



В №40 «Социал-Демо кра-та» мы сообщили, что конференция загранич-

ных секций нашей партии поста-новила отложить вопрос о лозун-ге «Соединенные Штаты Европы» до обсуждения в печати экономи-ческой стороны дела.

Дискуссия по этому вопросу приняла на нашей конференции односторонне-политический ха рактер. Отчасти это вызвано было, может быть, тем, что в ма-нифесте Центрального Комитета этот лозунг прямо формулирован как политический («ближайшим политическим лозунгом...» – го-ворится там), причем не только выдвинуты республиканские Соединенные Штаты Европы, но и подчеркнуто специально, что «без революционного низвер-жения монархий германской, ав-стрийской и русской» этот лозунг бессмыслен и лжив.

Возражать против такой по-становки вопроса в пределах политической оценки данного лозунга, – например, с той точ-ки зрения, что он заслоняет или ослабляет и т. п. лозунг социали-стической революции, совершен-но неправильно. Политические преобразования в действительно демократическом направлении, а тем более политические револю-ции, ни в коем случае, никогда, ни при каких условиях не могут ни заслонить, ни ослабить лозун-га социалистической революции. Напротив, они всегда приближа-ют, ее, расширяют для нее базу, втягивают в социалистическую борьбу новые слои мелкой бур-жуазии и полупролетарских масс. А с другой стороны, поли-тические революции неизбежны в ходе социалистической рево-люции, которую нельзя рассма-тривать, как один акт, а следует рассматривать, как эпоху бурных политических и экономических потрясений, самой обостренной классовой борьбы, гражданской войны, революций и контррево-люций.

Но, если лозунг республикан-ских Соединенных Штатов Евро-пы, поставленный в связь с рево-люционным низвержением трех реакционнейших монархий Евро-пы, с русской во главе, совершен-но неуязвим, как политический лозунг, то остается еще важней-ший вопрос об экономическом содержании и значении этого ло-зунга. С точки зрения экономиче-ских условий империализма, т. е. вывоза капитала и раздела мира «передовыми» и «цивилизован-ными» колониальными держава-ми, Соединенные Штаты Европы,

при капитализме, либо невозмож-ны, либо реакционны

Капитал стал интернациональ-ным и монополистическим. Мир поделен между горсткой великих, т. е. преуспевающих в великом грабеже и угнетении наций, дер-жав. Четыре великих державы Европы: Англия, Франция, Рос-сия и Германия, с населением в 250—300 миллионов, с площадью около 7 млн. кв. километров, име-ют колонии с населением почти в полмиллиарда (494,5 млн. ), с пло-щадью в 64,6 млн. кв. км., т. е. поч-ти в половину земного шара (133 млн. кв. км. без полярной области) Прибавьте к этому три азиатские государства: Китай, Турцию, Пер-сию, которых теперь рвут на части разбойни-ки, ведущие «освободи-тельную» войну, именно: Япония, Россия, Англия и Франция В этих трех азиатских государствах, которые можно назвать полуколониями (на деле они теперь на 9/10 – колонии), 360 млн. на-селения и 14,5 млн. кв. км. площади (т. е почти в 1,5 раза более площади всей Европы).

Далее, Англия, Фран-ция и Германия поме-стили за границей не менее 70 миллиардов рублей капитала. Чтобы получать «законный» доходец с этой приятной суммы, – доходец свыше трех миллиардов рублей ежегодно – служат нацио-нальные комитеты миллионеров, называемые правительствами, снабженные войском и военным флотом, «помещающие» в коло-ниях и полуколониях сынков и братцев «господина миллиарда» в качестве вице-королей, консулов, послов, чиновников всяческого рода, попов и прочих пиявок.

Так организовано, в эпоху наи-высшего развития капитализма, ограбление горсткой великих держав около миллиарда насе-ления земли. И при капитализме иная организация невозможна. Отказаться от колоний, от «сфер

влияния», от вывоза капитала? Думать об этом, значит свести себя на уровень попика, который каждое воскресенье проповедует богатым величие христианства и советует дарить бедным ... ну, если не несколько миллиардов, то несколько сот рублей ежегодно.

Соединенные Штаты Европы, при капитализме, равняются со-глашению о дележе колоний. Но при капитализме невозможна иная основа, иной принцип де-лежа, кроме силы. Миллиардер не может делить «национальный доход» капиталистической стра-ны с кем-либо другим иначе, как в пропорции «по капиталу» (и при-том еще с добавкой, чтобы круп-

нейший капитал получил больше, чем ему следует). Капитализм есть частная собственность на средства производства и анархия производства. Проповедовать «справедливый» раздел дохода на такой базе есть прудонизм, тупоу-мие мещанина и филистера. Нель-зя делить иначе, как «по силе». А сила изменяется с ходом эконо-мического развития. После 1871 года Германия усилилась раза в 3-4 быстрее, чем Англия и Фран-ция, Япония – раз в 10 быстрее, чем Россия. Чтобы проверить дей-ствительную силу капиталистиче-ского государства, нет и быть не может иного средства, кроме во-йны. Война не есть противоречие

основам частной собственности, а прямое и неизбежное развитие этих основ. При капитализме не-возможен равномерный рост эко-номического развития отдельных хозяйств и отдельных государств. При капитализме невозможны иные средства восстановления, время от времени, нарушенного равновесия, как кризисы в про-мышленности, войны в политике.

Конечно, возможны времен-ные соглашения между капитали-стами и между державами. В этом смысле возможны и Соединен-ные Штаты Европы, как соглаше-ние европейских капиталистов... о чем? Только о том, как бы со-обща давить социализм в Европе,

сообща охранять награбленные колонии против Японии и Амери-ки, которые крайне обижены при теперешнем разделе колоний и которые усилились за последние полвека неизмеримо быстрее, чем отсталая, монархическая, на-чавшая гнить от старости Европа. По сравнению с Соединенны-ми Штатами Америки, Европа в целом означает экономический застой. На современной эконо-мической основе, т. е. при капи-тализме, Соединенные Штаты Европы означали бы организа-цию реакции для задержки более быстрого развития Америки. Те времена, когда дело демократии и дело социализма было связано

только с Европой, прошли без-возвратно.

Соединенные Штаты мира (а не Европы) являются той государ-ственной формой объединения и свободы наций, которую мы связываем с социализмом, – пока полная победа коммунизма не приведет к окончательному ис-чезновению всякого, в том числе и демократического, государства. Как самостоятельный лозунг, ло-зунг Соединенные Штаты мира был бы, однако, едва ли правилен, во-первых, потому, что он слива-ется с социализмом; во-вторых, потому, что он мог бы породить неправильное толкование о не-возможности победы социализма в одной стране и об отношении такой страны к остальным.

Неравномерность экономиче-ского и политического развития есть безусловный закон капита-лизма. Отсюда следует, что воз-можна победа социализма перво-начально в немногих или даже в одной, отдельно взятой, капита-листической стране. Победивший пролетариат этой страны, экспро-приировав капиталистов и орга-низовав у себя социалистическое

производство, встал бы против остального, ка-питалистического мира, привлекая к себе угне-тенные классы других стран, поднимая в них восстание против капи-талистов, выступая в слу-чае необходимости даже с военной силой про-тив эксплуататорских классов и их государств. Политической формой общества, в котором побеждает пролетари-ат, свергая буржуазию, будет демократическая республика, все более централизующая силы пролетариата данной нации или данных наций

в борьбе против государств, еще не перешедших к социализму. Не-возможно уничтожение классов без диктатуры угнетенного клас-са, пролетариата. Невозможно свободное объединение наций в социализме без более или менее долгой, упорной борьбы социали-стических республик с отсталыми государствами.

Вот в силу каких соображений, в результате многократных об-суждений вопроса на конферен-ции заграничных секций РСДРП и после конференции, редакция ЦО пришла к выводу о неправильно-сти лозунга Соединенных Штатов Европы.

(Изд. 5-е, т.26. с.351-355)

ES kaleidoskopsES kaleidoskopsО лозунге Соединенных

Штатов ЕвропыИдея объединённой Европы занимала многие умы начиная с 8-го века нашей

эры, когда была создана Римская империя. Долгое время объединение Евро-пы основывалось на монархическом «европеизме».

Альтернативой монархическому «европеизму» стала идея создания Соеди-нённых Штатов Европы по аналогу Северной Америки.

В.И. Ленин в августе 1915 года написал статью «О лозунге Соединённых Шта-тов Европы», в которой сделал вывод о том, что... «Соединённые Штаты Евро-пы, при капитализме, либо невозможны, либо реакционны».

Публикуем статью В.И.Ленина


Новый европейский неоколониализм

С годами крепнет уверенность в том, что сохранение разрыва в уровне развития и хрониче-ская потребность новых членов Евросоюза в помощи отнюдь не случайны, но предопределены самой экономической моделью европейской интеграции.

Ориентация Евросоюза на вну-тренний рынок, а не на экспорт – естественное следствие рацио-нального стремления к устойчи-вому развитию, защищенному от внешних шоков, воспроизводя-щее экономические модели Со-ветского Союза и Китая. Однако для новых членов это обернулось требованием переориентации внешней торговли на внутренний рынок Евросоюза, что, наряду с кризисом, способствовало огра-ничению, а то и прямому разрыву торговых связей с Россией.

Поскольку высокотехнологич-ная продукция новых членов, как правило, была неконкурентоспо-

собна на внутреннем рынке Евро-союза, их европейская ориента-ция объективно способствовала деиндустриализации этих стран. »Гиперконкуренция» со стороны европейских фирм вела к массо-вой безработице и деквалифика-ции рабочей силы, вытеснению населения в сектора с высокой самоэксплуатацией(мелкую тор-говлю, малый бизнес и сельское хозяйство). Другим следствием стала широкомасштабная мигра-ция в развитые страны Евросою-за, где она существенно «испо-ртила» рынок труда. Наконец, не следует забывать, что чрезмер-ное «измельчение» бизнеса объ-ективно снижает национальную конкурентоспособность, – в част-ности, технологический уровень страны.

Экономики Восточной Европы (в первую очередь их банковские системы, оставшиеся слабыми) перешли под контроль глобаль-ных корпораций «старой» Евро-пы, которые сохранили промыш-ленность, как правило, там, где имелась высококвалифицирован-ная рабочая сила (до присоеди-

нения к Евросоюзу прошел также перенос экологически вредных производств). В странах с менее квалифицированной рабочей си-лой (Румыния, Болгария, страны Прибалтики) произошла подлин-ная промышленная катастрофа. При этом квалифицированные работники при открытии границ бежали (в 2007 – 2008 годах из Румынии уехало 20 – 30% эко-номически активного населения – 2-3млн. чел.), создав дефицит рабочей силы и повысив стои-мость оставшихся, что во многом лишило соответствующие страны преимущества дешевизны ква-лифицированной рабочей силы. Подготовка же ее из-за закрытия соответствующих производств и отказа от массового создания но-вых почти прекратилась.

Сохраненная промышленность в значительной степени занима-ется простой сборкой продукции корпораций «старой» Европы, в том числе ориентированной на экспорт на емкие рынки России и Украины.

В результате в странах Восточ-ной Европы возникла двухсек-

торная экономика, характерная для колоний.

Принципиально важно, что западный капитал, как правило, не создавал новые, но использо-вал существующие в Восточной Европе и созданные до него ре-сурсы, придавая модернизации «рефлективный» характер.

Добавочная стоимость вы-водится в страны базирования глобальных корпораций, что обу-славливает парадоксальное со-четание экспортной ориентации (в Румынии 85% инвестиционно-го импорта идет на обеспечение экспорта) с хроническим дефи-цитом текущего платежного ба-ланса( во многом за счет высоких инвестиционных доходов).

Президент Чехии Клаус признал, что вступление Чехии в Евросоюз превратило ее в «объект выкачи-вания денег». Это касается всех стран Восточной Европы: их саль-до текущих операций платежного баланса еще до начала кризиса (что принципиально) было намно-го хуже, чем в 1990 году, послед-нем году существования социа-листической системы. В Болгарии оно снизилось с -8,3% ВВП в 1990 г. до -25,5 ВВП в предкризисном 2008 г., в Чехии – с 0% до -3,1 ВВП, в Венгрии – с +1,1% до -8,4% ВВП, в Польше – с +1,9% до -5,5% ВВП, в Румынии с -4,7% до -12,4% ВВП. За 1992-2008 гг. оно снизилось в Словении с +5,8% до -5,5%ВВП, в Литве – с +5,3% до -11,6% ВВП, в Латвии – с -0,3% до -12,6% ВВП; за 1993-2008 гг. в Эстонии – с +1,2 до -9,3% ВВП, в Словакии – с -4,9 до -6,5% ВВП.

Отрицательное сальдо текуще-го платежного баланса некоторое время может компенсироваться притоком иностранных инвести-ций, однако при хроническом характере оно означает «жизнь в долг» с высокой зависимостью от внешних шоков и рисками

девальваций либо, если деваль-вации невозможны( например, из-за вступления в зону евро),– ухудшения социальной защиты. (Взгляните еще раз на таблицу стр. 15 и вспомните недавнее балансирование Греции на грани банкротства – Ред.)

При этом структурные фонды ЕС обусловливают выделение средств жесткими условиями, которым сложно соответство-вать…

Во всей Восточной Европе мы видим массовую скупку активов, в ходе которой западные корпо-рации становятся хозяевами не только банковских систем, но и всей экономики, а через неё – и всей политики стран Восточной Европы. Показателен провал по-пытки выработать стратегию раз-вития экономики Румынии: выяс-нилось, её будущее в решающей степени определяется не нацио-нальными властями, но корпора-циями «старой» Европы. Если это суверенитет, то что такое коло-ниальная зависимость? И где тот суверенитет, который от России по инерции требуют признавать и уважать?

Развитые страны ( в том числе в рамках Восточного партнерства) действуют (возможно, бессозна-тельно)по принципу «возьмите наши стандарты, а мы возьмем ваши ресурсы и уничтожим то, чем вы можете конкурировать с нами». В целом все это напомина-ет не интеграцию, а неоколони-альную модель.

Михаил Делягин,директор Института про-

блем глобализации, доктор экономических наук

фрагмент статьи «Конец европейской мечты»,

журнал «Наш современник» №9 – 2011 стр. 89-95.

(www.nash-sovremennik.ru)

Jaunais Eiropas koloniālisms

Līdz ar gadiem nostiprinās pār-liecība, ka, saglabājoties attīstības līmeņu atšķirībai un jauno Eiropas Savienības locekļu augošajai hronis-kai vajadzībai pēc palīdzības nebūt nav sagadīšanās, to nosaka Eiropas integrācijas ekonomiskais modelis.

Eiropas Savienības orientācija uz iekšējo tirgu nevis eksportu, – da-biskas sekas racionālai tieksmei pēc stabilas attīstības, kas pasargāta no ārējiem šokiem, un atveidojošu Padomju Savienības un Ķīnas eko-nomisko modeli. Tomēr jaunajām dalībvalstīm tas pārvērtās par prasī-bu pārorientēt ārējo tirdzniecību uz Eiropas Savienības iekšējo tirgu, kas, reizē ar krīzi, veicināja ierobežošanu un pat tiešu tirdzniecības sakaru sa-raušanu ar Krieviju.

Tā kā jauno dalībvalstu augstas tehnoloģijas produkcija, kā likums, nebija konkurētspējīga Eiropas Sa-vienības iekšējā tirgū, tad eirope-jiskā orientācija objektīvi veicināja šo valstu deindustrializāciju. „Hiper-konkurence” no Eiropas fi rmu puses noveda pie masu bezdarba un dar-baspēka dekvalifikācijas, izspieda iedzīvotājus no augstas pašeksplua-

tācijas sektora (mazumtirdzniecība, mazais bizness un lauksaimniecī-ba). Citas sekas bija liela mēroga migrācija uz Eiropas Savienības at-tīstītajām valstīm, kurās tā būtiski „sabojāja” darba tirgu. Visbeidzot nedrīkst aizmirst, ka biznesa pār-liecīga „sasmalcināšana” objektīvi pazemina nacionālo konkurētspē-ju, – tai skaitā valsts tehnoloģisko līmeni. Austrumeiropas ekonomika (pirmām kārtām banku sistēmas, palika vājas) nonāca „vecās” Eiropas globālo korporāciju kontrolē, kuras saglabāja rūpniecību, kā likums, tur, kur bija augsti kvalifi cēts dar-baspēks (līdz pievienošanai Eiropas Savienībai piedzīvoja ekoloģiski kaitīgo ražotņu pārvietošanu). Val-stīs ar mazāk kvalifi cētu darbaspēku (Rumānija, Bugārija, Baltijas valstis) notika īsta rūpniecības katastro-fa. Pie tam kvalificētie strādnieki pēc robežu atvēršanas aizbrauca (2007.– 2008.gados no Rumānijas aizbēga 20 – 30% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju – 2 – 3 milj. cilv.). radot darbaspēka defi citu un paaugstinot palikušo vērtību, kas daudzējādā ziņā atņēma šīm valstīm lētā kva-

lificētā darbaspēka priekšrocības.Bet tā sagatavošana attiecīgo ra-

žotņu slēgšanas dēļ un jaunu mas-veida ražotņu izveidošana gandrīz izbeidzās.

Saglabātā ražošana lielā mērā no-darbojas ar „vecās”Eiropas korporā-ciju produkcijas montāžu, tajā skaitā orientētas uz Krievijas un Ukrainas plašajiem tirgiem.

Austrumeiropas valstīs tā rezul-tātā izveidojusies divsektoru eko-nomika, kas raksturīga kolonijām. Principiāli svarīgi, ka Rietumu kapi-tāls, kā likums, neradīja jaunus, bet izmantoja Austrumeiropā jau esošās un līdz tam radītos resursus, moder-nizācijai piešķirot „refl ekta raksturu.

Pievienotā vērtība globālo kor-porāciju bāzes valstīs tiek izvesta, kas nosaka paradoksālu eksporta orientācijas savienojumu (Rumānijā 85% investīciju importa iet eksporta nodrošināšanai) ar hronisku tekošā maksājuma bilances defi cītu (dau-dzos gadījumos ar augstu ienāku-mu uz investīciju rēķina).

Čehijas prezidents Klauss atzi-na, ka Čehijas iestāšanās Eiropas Savienībā pārvērta to par „naudas

izpumpēšanas objektu”. Tas attiecas uz visām Austrumeiropas valstīm: tekošo maksājumu operāciju bilan-ces saldo vēl līdz krīzes sākumam (kas ir principiāli) bija daudz sliktāks nekā 1990., sociālistiskās sistēmas pastāvēšanas pēdējā gadā. Bulgā-rijā tā pazeminājās no – 8,3% IKP 1990.gadā līdz – 25,5 IKP pirmskrī-zes 2008.g., Čehijā – no 0% līdz 3,1%, Ungārijā – no 1,1% IKP līdz 8,4%, bet Polijā – no +1,9% līdz 5,5% IKP, Rumānijā – no 4,7% līdz 12,4% IKP. Laika posmā no 1992.-2008.g. samazinājums Slovēnijā ir no 5,8% līdz 5,5% IKP, Lietuvā – no +5,3% līdz 11,6% IKP, Latvijā – no 0,3% līdz 12,6 IKP; no 1993.-2008.g. Igaunijā – no 1,2 līdz 9,3% IKP, Slovākijā – no – 4,9 līdz – 6,5% IKP.

Tekošā maksājuma negatīvais bilances saldo zināmu laiku var kompensēties ar ārzemju investīciju pieplūdumu, taču pie tā hroniska rakstura tas nozīmē „dzīvi uz parāda” ar augstu atkarību no ārējiem ris-kiem un šokiem, devalvācijai vai, ja devalvācija nebūtu iespējama (pie-mēram iestāšanās eirozonā) paslik-tinoties sociālajai aizsardzībai.

Pie tam ES strukturālo fondu lī-dzekļu piešķiršanu nosaka stingras prasības, kuras realizēt nav vien-kārši...

Visā Austrumeiropā mēs redzam aktīvu masveidīgu pirkšanu, kuras rezultātā rietumu korporācijas kļūst ne tikai par banku sistēmu, bet visas ekonomikas, un caur to – visas Aus-trumeiropas politikas saimniekiem. Raksturīga ir Rumānijas ekonomikas mēģinājumu izstrādāt ekonomikas attīstības izgāšana: noskaidrojās, ka tās nākotni izšķirīgi nosaka nevis nacionālā vara, bet „vecās” Eiropas korporācijas. Un kur tad suverenitā-te, ko no Krievijas pēc inerces prasa atzīt un cienīt?

Attīstītās valstis (tajā skaitā Aus-trumu partnerības ietvaros) dar-bojas (iespējams, ka neapzināti) „pieņemiet mūsu standartus, bet mēs ņemsim jūsu resursus un iznī-cināsim to, ar ko jūs varat konkurēt ar mums”. Kopumā tas viss atgādina ne integrācijas, bet neokoloniska modeli.

Mihails DeļaginsGlobalizācijas problēmu

institūta direktorsFragments no raksta

„Eiropas sapņa beigas” žurnāls „Наш современник”

Nr.9-2011,89-95 lpp.(www.nash-sovremennik.ru)

Eiropas sapņa beigas(Nobeigums. Sākums 15. lpp.)

Сегодня уже не вызывает никаких со-мнений одно: евроинтеграция и рас-ширение ЕС способствовали не реше-

нию, но усугублению его проблем.Ключевая проблема Евросоюза – глубо-

чайшая внутренняя дифференциация, свя-занная не только с уровнем развития эконо-мик, но и с культурным фактором. Носители разных культур – даже таких близких, как французская и немецкая, – по-разному реагируют на одни и те же управленческие воздействия, что затрудняет унификацию управления. Ситуация кардинально усу-губилась в 2004 году, когда единая Евро-па расширилась, по сути дела, за пределы своих культурных границ, – но этот вызов не нашел должного управленческого отве-та… Сохраняется высокая неравномерность развития самих стран Восточной Европы,

хотя аутсайдеры частично сменились( место Польши заняла Болгария, Румыния осталась на предпоследнем месте). Как показывает кризис 2009 года, прогресс стран Восточ-ной Европы носит неустойчивый характер: кроме Словакии(обладающей мощной не-фтеперерабатывающей и химической про-мышленностью при малом населении, что выводит ее из общего ряда), все они постра-дали относительно более сильно, чем взятая за «точку отсчета» Франция…

Большая уязвимость стран Восточной Ев-ропы, как и все перечисленное, обусловлено самой моделью европейской интеграции, а глубокая внутренняя дифференциация Евро-союза является его фундаментальной особен-ностью. Которая в обозримом будущем будет носить качественный, а не количественный характер.

Конец европейской мечты


Savā aģitācijā, kuru Iveta Grigule izplatīja pirms re-ferenduma, viņa rakstīja: „Šo referendumu mums uzspieda. Tā ir to spēku provokācija, kuri raujas pie

varas izmantodami visus līdzekļus, ieskaitot demagoģiju un atsaucoties uz viltus demokrātiju.”

Lasot šos „aforismus,” rodas tik daudz pārdomu un jautājumu, ka gribas uzreiz izvērst dialogu. Kur nu pie varas, tur esat Jūs un Jums līdzīgie, nacionālisti, pārējie varbūt vēlas dot savu pienesumu un zināšanas, savu sapratni, kā glābt šo valsti no izputēšanas. Kurš ieviesis demagoģiju kā normu Latvijas politikā, ja ne Jūsu domubiedri, nacionālisti? Kurš radījis šo „viltus demokrātijas” sistēmu, kura dzen postā vienlīdz visas Latvijas tautas, ja ne Jūs un Jums līdzīgi domājošie, kuri vadījuši valsti pēdējos 20 gadus?

Tie, kurus Jūs un Jums līdzīgie atstumjat, pazemojat un apmelojat, vainojat kā grēkāžus visās nelaimēs, pie kurām esat vainīgi tikai jūs un jūsu kliķe, tikai vēlējās atgādināt, ka viņi arī šeit dzīvo, ar savu darbu un nodokļiem palīdz nodrošināt šīs valsts eksistenci un viņu vienīgā „vaina” ir tā, ka viņi lieto Jūsu nicināto valodu, valodu, kurā runāja Puškins, Tolstojs, Dostojevskis, Lomonosovs un Mendeļejevs.

Par kādām senču asinīm Grigules kundze runā savā vēstulē? Šo zemi ar savām asinīm, sviedriem un asarām ir slacījuši tie, kuri gadsimtiem tikuši kalpināti no tādiem, kuri izsaimniekojuši valsti arī pašreizējā iekārtā.

Jūs aizstāvat vecākus, kuri tikuši kalpināti „okupācijas režīmā?” Tajā režīmā mēs dzīvojām daudz augstākā dzīves un kultūras līmenī, jo toreiz mums nebija tādu kaklakungu, kā Jūs un Jums līdzīgie, kuri saņem tūkstošus par to, ka izliekas strādājam valsts labā, bet patiesībā ir vainīgi pie tās izputēšanas. Toreiz pensionāriem viņu mūža garumā sūri, grūti nopelnīto neatņēma, toreiz ārstēties un mācīties varēja bez maksas, visiem bija darbs un jumts virs galvas, tautības un valodas dēļ nekādu konfliktu nebija un pensionāram nebija bail iziet uz ielas pēc krēslas iestāšanās, jo par noziedzību tikai lasījām avīzēs un grāmatās, ka tāda pastāv ārzemēs. Mēs nevarējām braukt uz Eiropu un mums nebija daudzu spožu, bet praktiskajā dzīvē nevajadzīgu krāmu, kādi mums ir tagad, bet mēs jutāmies daudz drošāki un laimīgāki nekā tagad, kad Jūs un Jūsu domubiedri mūs ieveda Eiropas saimē. Ko krievu valoda un krievvalodīgie Jums ir nodarījuši? Izpostījuši valsti? Bet to taču esat izdarījuši Jūs!

Grigules kundze raksta: „Vajag noteikt negrozāmus pantus par vienīgo valsts valodu, suverenitāti un teritorijas nedalāmību.”

Vai tad kāds ir pret valsts suverenitāti un nedalāmību? Vai Grigules kundzei ir zināms, cik lielā apjomā ar tā saukto ārzemju investīciju palīdzību Latvijas teritorija jau ir izpārdota? „Okupācijas laikā” savas zemes teritoriju apsaimniekojām mēs paši un tika ieguldīti līdzekļi tās uzlabošanā.

Varbūt pietiek apmelot un Jūsu, nacionālistu, izraisītās nelaimēs vainot savus krievvalodīgos līdzcilvēkus? Pēdējo 20 gadu laikā neviens krievvalodīgais varai nav bijis pat tuvumā, neviens nepilsonis nav bijis varai pat tuvumā, kad Jūs beigsiet apmelot un rādīt ar pirkstu uz nepilsoņiem un krievvalodīgajiem savas valsts iedzīvotājiem kā zagļi, kuri bēg prom kliegdami: „Ķeriet zagli!”?

Esam visu mūžu, savu veselību atdevuši Latvijai, smagi strādājot tās saimniecības labā, kuru jūs sagrāvāt, izlaupījāt un pārdevāt svešzemniekiem, esam izaudzinājuši bērnus un mazbērnus, kuri ļoti labi prot latviešu valodu, strādā un maksā nodokļus šai valstij, gan draudzējas, gan precas ar latviešu vienaudžiem, bet tikmēr mēs no šīs valsts, kuru ar savu darbu esam uzcēluši, un kuru jūs, nacionālisti, esat izpostījuši, saņemam tikai nicinājumu, naidu, apmelojumus un nonievāšanu visas pasaules priekšā. Man aiz muguras ir nostrādāti darba gadi, man ir izaudzināti bērni un mazbērni, bet ko valsts labā esat izdarījusi Jūs un Jūsu domubiedri, nacionālisti, kuri prot tikai laupīt, postīt un saņemt tūkstošus par nekā nedarīšanu?

Veronika M.

Atbilde Saeimas deputātes Ivetas

Grigules „Vēstulei

par trīskāršo atbildību”

Jūs, blēži, zagļi, naudas kārie maisi,Vai domājot par nākotni, jums reizēm nekļūst baisi? Uz tautas kāpuši, lai saulei tuvāk kļūtu,Kas gaida jūs, ja zobens celts reiz būtu?

Tad sagaidīs jūs sods un taisnīgs likums,Kad ļaužu respektēts būs goda prāts un tikums.Kad vēlēšanās balsos tie par savu šķiru,Lai jālok nebūtu vairs ūdeņainu viru.

Jūs gaisīsiet, kā vējā izgaist dūmi,Tad zaļos tīrumi, kur pašreiz zaļo krūmi,Un brīvība, kas jūsu ienīsta un peltaNo darba tautas atkal tiks reiz godā celta.

Gods, brīve, taisnība ir darba tautas daļa,Ne naudas maisiem, kuriem rīkles skaļas.Tiem augstu kāpušiem būs zemu zemu krist,Kā svecei nopūstai tiem nākotnē būs dzist.

Zvērs, važās kalts, tās vienmēr pušu grauzīsUn savu sprostu zobiem, nagiem lauzīs.Par zvēru sliktāks darba cilvēks būtu,Ja cīņā neietu, lai brīvību reiz gūtu.

Un pienāks laiks, reiz likteņstunda sitīs,Kad lūzīs sprosts un tautas važas kritīs. Tā sapratīs, cik brīvība ir dārga,Kā Puškins sveiks to gadu simtā bargā.

Gothards Jākobsons

Nākotnes paredzējums

В своей агитации, ко-торую Ивета Григуле распространяла про-

тив референдума, она писа-ла: «Этот рефрендум нам на-вязали. Это провокация тех сил, которые для получения власти используют все сред-ства, включая демагогию и ссылаясь на ложную демо-кратию».

При чтении этих «афориз-мов» появляется столько мыс-лей и вопросов, что хочется не-медленно начать диалог.

Где только есть возможность власти, там уже находитесь Вы и Вам подобные национали-сты, но возможно и остальные хотят дать свои знания и свое понимание того, как спасти эту страну от гибели. Кто сделал демагогию нормой в латвий-ской политике, если не ваши единомышленники, национа-листы? Кто создал эту систему «ложной демократии», которая загнала в разруху все народы Латвии, если не вы и ваши еди-номышленники, которые пра-вили страной на протяжении последних 20 лет?

Те, кого вам нравится уни-жать и осуждать, обвинять в качестве источника всех не-счастий, которые только тем и виноваты перед Вами и Вашей кликой, что хотят напомнить, что они также живут здесь, и своей работой, своими налога-ми помогают обеспечить суще-ствование этого государства и их единственная «вина» в том, что они используют презирае-мый вами язык, язык на кото-ром говорили Пушкин, Тол-стой, Достоевский, Ломоносов, Менделеев.

О какой крови предков, го-ворит г-жа Григуле в своем

письме? Эту землю поливали своей кровью, потом и слезами те, кто на протяжении многих веков был угнетаем теми, кто хозяйничает в стране и сейчас.

Вы защищаете родителей, которые эксплуатировались во время «режима оккупации»? При том режиме мы имели бо-лее высокий уровень жизни и культуры, потому что тогда у нас на шее не сидели такие как Вы и Вам подобные, которые получают тысячи за то, чтобы работать на благо государства, но на самом деле виновны в его гибели. Тогда у пенсио-неров не отнимали горько и тяжело заработанное на про-тяжении всей жизни, медицин-ская помощь и образование были бесплатными, все имели работу и крышу над головой, не было конфликтов на основе этнической принадлежности и языка, и пенсионерам не надо было бояться выходить на ули-цу после захода солнца, так как о преступности приходилось лишь читать в газетах и книгах, что она существует за грани-цей. Мы не могли ездить в Ев-ропу и у нас не была много того блестящего, но в практической жизни ненужного, но чувство-вали мы себя гораздо безопас-нее и счастливее, чем сейчас, когда вы и ваши единомышлен-ники привели нас в европей-скую семью. Что русский язык и русскоязычные вам сделали? Разрушили страну? Но ведь это все-таки сделали Вы!

Госпожа Григуле пишет: «должны быть неизменяемы-ми статьи о единственном государственном языке, суве-ренитете и неделимой терри-тории». А что, кто-то против национального суверенитета

и неделимости? Знает ли г-жа Григуле, какие большие объ-емы территории Латвии уже проданы с помощью так на-зываемых «иностранных ин-вестиций»? В «оккупационные времена» мы сами хозяйство-вали на своей земле и лишь вкладывали средства на ее улучшение.

Может быть, достаточно лгать и в вами, националистами, вы-званных несчастьях обвинять своих русскоязычных соотече-ственников? За последние 20 лет никто из русскоязычных и близко не был у власти, как и ни один из неграждан, когда же вы закончите лгать и пока-зывать пальцем на неграждан и русскоговорящих жителей своего государства, как воры, которые убегают с криком: «Держи вора!»?

Мы свои силы и здоровье от-дали Латвии, тяжело работая на благо ее хозяйства, которое вы уничтожили, разграбили и про-дали иностранцам, мы вырас-тили детей и внуков, которые очень хорошо знают латыш-ский язык, работают и платят налоги этой стране, дружат и вступают в брак с латышскими сверстниками, но в то же время мы от этого государства, кото-рое нашим трудом построено и которое вы, националисты, разграбили, получаем только презрение, ненависть, клевету на глазах у всего мира. Поза-ди у меня годы труда, у меня выросли дети и внуки, но что хорошего для государства сде-лали Вы и Ваши единомышлен-ники националисты, которые могут только грабить, разру-шать и получать тысячи за ни-чегонеделание?

Вероника М.

Ответ депутату Сейма Ивете Григуле

A.S.Puškins

PiemineklisEs sveicu brīvību šai gadu simtā bargā Un vārgā sāpes liku jaust…


Saeimas deputāts no frakcijas „Visu Latvi-jai!” – „Tēvzemei un

Brīvībai”/LNNK Jānis Dom-brava jau paspēja ziņot, ka 16. martā pie Brīvības piemi-nekļa soļos kopā ar Waffen SS leģionāriem „Ne Austrumos, ne Rietumos man neviens ne-norādīs kā 16. martā godināt mūsu karavīrus. Es 16. martā godināšu latviešu leģionārus pie mūsu tautas svētuma – Brīvības pieminekļa...” – pa-ziņoja parlamentārietis, kura vectēvs ir karojis leģionā.

Bet pazīstamais advokāts Al-berts Pāže ir cīnījies Sarkanās armijas rindās, un pēdējos gados cenšas uzstāties pret mītiem, ko mūsu politiķi un oficiālie vēs-turnieki izplata par leģionu un leģionāriem. „Diemžēl šiem mī-tiem par upuri kritis arī Latvijas prezidents. Viņa izteicieni mani vienkārši šokēja”, – atzīstas Pāže.

Sarunā ar „Vesti segodnja” viņš nolēma analizēt mītus, kas pēdē-jos gados radušies Latvijā.

Pirmais mīts – par 16. marta svētkiem

„Domāju, ka kārtējā gājiena priekšvakarā Rīgā ir jāatceras, kā radusies 16.marta „svētku” die-na. Tālajā 1952.gadā to izdomāja bijušie Waffen SS leģionāri, no kuriem daudzi patiešām neva-rēja atgriezties dzimtenē, jo tad nāktos atbildēt par pastrādāta-jiem kara noziegumiem. Šie biju-šie leģionāri Londonā izveidoja organizāciju „Daugavas vanagi”. Tika nolemts 16. martu izraudzīt par leģionāru atceres dienu. Kā-pēc tieši šo dienu? Pamatojums, ko sniedz leģionāri ir, maigi iz-sakoties, dīvains. Divas latviešu divīzijas – 15. un 19. – satikās pie Veļikajas upes Pleskavas ap-gabalā. Pievērsiet uzmanību: par atceres dienu tika izvēlēta diena, kad latviešu leģionāri paši pieda-lījās Krievijas teritorijas okupā-cijā. Parasti gan par atceres vai svētku dienu izrauga dienu, kad ir izcīnīta kāda svarīga uzvara. Šeit mēs vērojam pilnīgi pretējo ainu – nepilnas nedēļas laikā lat-viešu divīzijas bija pilnīgi sagrau-tas! 15. divīzija cieta tik milzīgus zaudējumus, ka kļuva kaujas ne-spējīga, un to aizsūtīja uz Vāciju pārformēšanai, 19. divīzija glā-bās bēgot. Kā rakstīts atmiņu grāmatā „Karojošā atmiņa”, paši bijušie leģionāri atceras – 19. divīzijas „aizsardzības līnijas iz-līdzināšana pārvērtās par nekon-trolējamu bēgšanu”.

Ko tur atzīmēt? Ar ko lepoties? Visai iespējams, ka lēmums par atceres dienas nodibināšanu dik-tēts ar kaut kādu vēlēšanos at-riebties. Atriebties uzvarētājiem.

Personīgi es uzskatu, ka biju-šajiem leģionāriem pie Brīvības pieminekļa nav ko darīt. Kas gan neatkarības monumentam

kopējs ar tiem, kas cīnījušies na-cistisko okupantu rindās? Tas ir īsteno neatkarības cīnītāju ap-vainojums.

Otrais mīts – par leģiona bezvainīgumu

– Daudzi vēsturnieki un po-litiķi izplata mītu par leģiona bezvainīgumu – lūk, leģionāri cīnījušies tikai kaujas laukā, un vispār leģiona mugurkauls sastā-vēja no mobilizētajiem puišiem. Atvainojiet, bet leģiona sastāvā tā veidošanas brīdī ieplūda pat veseli 40 bataljoni! Policijas ba-taljoni nacistu rindās karoja no 1941.gada, piedalījās Ļeņingra-das blokādē. Ir zināma policijas bataljonu loma Latvijas un ne tikai Latvijas mierīgo iedzīvotāju iznīcināšanā.

Simona Vīzentāla centra vadī-tājs nacistu kolaboracionistus sa-līdzināja ar Usamu ben Ladenu.

Policisti, kuri pēc tam ieplūda leģiona rindās, piedalījās Rīgas geto, Salaspils koncentrācijas no-metnes, Varšavas geto apsardzī-

bā, konvojēja ebrejus Treblinkas nāves nometnē. Nav vajadzības skaidrot, kā konvojēja. To visu mēs zinām...

Vēl šeit piebildīsim, ka bijušie SS leģionāri cīnījās pret padom-ju partizāniem kā Latvijā, tā arī Krievijā un Baltkrievijā. Tādi, lūk, bija „brīvības cīnītāji”!

Nav laba vai slikta SS. Tā bija vienota noziedzīga organizācija, un tāda tā arī palikusi pasaules vēsturē, visu veselīgi domājošo cilvēku apziņā. Mūsu politiķi un oficiālie vēsturnieki pasaules sa-biedrībai neiestāstīs, ka latviešu SS leģions bija labs formējums. Fakti par to neliecina.

Trešais mīts – par varoņiem un neatkarības cīnītājiem

– Tas ir apbrīnojami, bet „Dau-gavas vanagu” pagājušā gadsim-ta 50 – jos gados radītie mīti vi-sai ātri iedzīvojās Latvijā! Ko vērts mīts par to, ka leģionāri cīnījās par Latvijas brīvību un neatkarī-

bu! Atvainojiet, bet nacisti nede-va neviena procenta cerību par neatkarības piešķiršanu Latvijai. Par to nebija pat runas! Iespē-jams – kāds no leģionā iesaukta-jiem puišiem šim brīnumam ticē-ja – ka Latvija iegūs kādu nebūt neatkarību. Mēs, sarkanarmieši, savā jaunībā arī ticējām, ka mūsu karš būs pēdējais karš cilvēces vēsturē. Un ka pasaulē vairāk ne-kad nebūs nekādu karu.

Taču tādu vai citādu cilvēku cil-vēku naivi maldi nevar kalpot par pierādījumu leģionāru cīņai par Latvijas neatkarību! Viņi cīnījās vienīgi par Trešā reiha interesēm, paildzināja briesmīgā cilvēknīdē-ju režīma pastāvēšanu.

Kā nacistiskos kolaboracionis-tus var saukt par varoņiem un neatkarības cīnītājiem?

No Rietumiem Latvijā atbrau-kušie ārzemju žurnālisti man bieži jautā: „Kā jūs izturaties pret tiem, kas karojuši leģionā? Kas tika mobilizēti?” Atbildu: „Tie kuri nonāca leģionā ne pēc savas gri-bas, – kara upuri. Kā normāls cil-vēks var izturēties pret upuriem? Nu, protams, ar līdzjūtību!”

Ceturtais mīts – leģionāru reabilitēšana

– Bēdīgi, ka Latvijas prezidents pieļāva tādu rupju aplamību. Viņš, es atgādinu, paziņoja, ka vēl pa-domju vara reabilitēja leģionārus. Varu iedomāties, ka valsts galvu iegāza viņa vēstures konsultanti. Prezidenta minētajā Augstākās Pa-domes lēmumā runa ir vienīgi par amnestiju. Pat cilvēks bez juridis-kās izglītības saprot atšķirību starp reabilitāciju un amnestiju.

Es, godīgi sakot, biju šokēts par Andra Bērziņa paziņojumu, ka viņš noliec galvu leģionāru priek-šā. Eiropas valsts galvai vienkārši nesolīdi liekt galvu to priekšā, kas cīnījušies nacistisko okupantu ka-raspēka rindās. Vēsturnieki, pat visumā objektīvas grāmatas „Karo-jošā atmiņa” autori pastāvīgi tur-pina likt vienlīdzības zīmi starp 16. martu un 9. maiju. Arī virknē latvie-šu masu saziņas līdzekļos pastāvīgi tiek vilktas paralēles – vieni, palūk, atzīmē 16. martu, bet citi – 9. mai-ju. Atvainojiet, bet 9. vai 8. maiju zina visa pasaule. Un uztver šo die-nu kā Uzvaras dienu pār fašismu, kā visbriesmīgākā kara beigas un visdrausmīgākā režīma sagrāvi.

Kas ir 16. marts? Kā var nacis-tisko kolaboracionistu samāksloti radītu atceres dienu salīdzināt ar Lielās Uzvaras dienu?! Uzvaras, kas Eiropai ļāva izveidot Eiropas Savienību. Bez 9. maija nebūtu ne rietumu demokrātijas, ne neatkarī-gas Latvijas.

Abiks Elkins“Вести сегодня”

13. 03. 2012.

„Pie brīvības pieminekļa viņiem nav ko darīt”

Antihitleriskās koalīcijas veterāns Alberts Pāže valsts varu aicina izbeigt

mītu radīšanu par „varoņiem” Waff en SS formās.

130. latviešu strēlnieku korpusa karavīri Rīgā. Foto no Interneta


Депутат сейма от «ТБ”–Visu Latvijai Янис Домбрава уже

поспешил сообщить, что 16 марта тоже будет марширо-вать вместе с легионерами Ваффен СС к памятнику Сво-боды. «Никто ни на Западе, ни на Востоке не будет мне указывать, как чествовать наших солдат 16 марта. 16 марта я буду чествовать ла-тышских легионеров у свя-тыни нашего народа – памят-ника Свободы…» – заявил парламентарий, дед которо-го, Леопольд, воевал в ле-гионе.

А вот известный адвокат Ал-бертс Паже сражался в рядах Красной армии и все последние годы пытается бороться с мифа-ми, которые наши политики и официальные историки распро-страняют о легионе и легионе-рах. «Увы, жертвой этих мифов стал и президент Латвии. Его высказывания меня просто шо-кировали», – признается Паже.

В разговоре с «Вести Сегодня» он решил проанализировать мифы, рожденные в Латвии за последние годы.

Миф первый – о празднике 16 марта

«Думаю, накануне очередно-го шествия в Риге уместно было бы напомнить, откуда появил-ся этот «праздничный» день 16 марта. Его придумали в далеком 1952 году бывшие легионеры Ваффен СС, многие из которых действительно не могли вер-нуться на родину, поскольку тогда им пришлось бы отвечать за совершенные военные пре-ступления. Эти бывшие легио-неры создали в Лондоне орга-низацию «Даугавас ванаги».

Было решено избрать 16 мар-та днем памяти легионеров. Почему именно в этот день? Обоснование, которое дают ле-гионеры, мягко говоря, стран-ное. 16 марта 1944 года две ла-тышские дивизии – 15–я и 19–я – встретились вместе у реки Ве-ликая, что в Псковской области. Обратите внимание: в качестве дня памяти был избран день, когда латышские легионеры сами участвовали в оккупации российской территории. Обыч-но в качестве памятного или праздничного дня избирают тот день, когда была одержана какая–то важная победа.

Здесь же мы наблюдаем об-ратную картину – за неполную неделю две латышские дивизии были полностью разгромлены!

15–я дивизия понесла такие огромные потери, что стала не-боеспособной и ее отправили в Германию на переформирова-ние. 19–я дивизия просто спаса-лась бегством. Как признались в книге воспоминаний «Воинству-ющая память» сами бывшие ле-гионеры, «выравнивание линии обороны, которое осуществля-ла 19–я дивизия, превратилось в неконтролируемое бегство».

Что тут отмечать? Чем гор-диться? Вероятно, решение о том, чтобы установить день па-мяти именно 16 марта, продик-товано неким желанием ото-мстить. Отомстить победителю.

Вероятно, этими же чувства-ми мести можно объяснить и решение сейма в 1998 году об официальном дне памяти ле-гионеров. Затем под между-народным прессингом данное решение парламент отменил. Но шествия продолжаются и по сей день!

Я лично считаю, что бывшим легионерам нечего делать у памятника Свободы. Что обще-го между монументом незави-симости и теми, кто сражался в рядах нацистских оккупантов?! Это оскорбление памяти насто-ящих борцов за независимость!

Миф второй – о невинности легиона

– Многие историки и полити-ки распространяют миф о не-винности легиона – мол, легио-

неры сражались только на поле боя, и вообще костяк легиона составляли мобилизованные ребята. Извините, но в состав легиона в момент его создания влились аж 40 полицейских ба-тальонов! Они и были костяком легиона. Полицейские батальо-ны в рядах нацистов воевали с 1941 года, первые бои они приняли под Ленинградом, уча-ствовали и в блокаде Ленингра-да. Известна роль полицаев и в уничтожении мирного населе-ния Латвии и не только Латвии.

Руководитель Центра Симона Визенталя сравнил нацистских коллаборационистов с Усамой бен Ладеном.

Полицаи, которые потом вли-лись в ряды легиона, участво-вали в охране Рижского гетто, концлагеря Саласпилс, Варшав-ского гетто, конвоировали евре-ев в лагерь смерти в Треблинке. Как конвоировали, объяснять не нужно. Мы все это знаем…

Добавим к этому, что буду-щие легионеры СС боролись и с советскими партизанами как в Латвии, так и в России, Белорус-сии. Вот такие это были «борцы за свободу»!

Нет плохого и хорошего СС. Эта была единая преступная организация и таковой оста-нется и в мировой истории, и в сознании всех здравомыс-лящих людей мира. Никогда наши политики и официальные историки не внушат мирово-му сообществу, что латышский легион СС был хорошим фор-

мированием. Факты об этом не свидетельствуют.

Миф третий – о героях и борцах за независимость

– Удивительно, но мифы, рож-денные активистами «Даугавас ванаги» в 50–е годы прошлого столетия, очень быстро прижи-лись в Латвии! Чего стоит миф о том, что легионеры боролись за свободу и независимость Латвии! Извините, но нацисты не давали ни одного процента надежды на предоставление Латвии суверенитета. Об этом не было речи! Возможно, кто–то из парней, призванных в леги-он, и верил в это чудо, полагал, что Латвия получит какую–то независимость. Мы, красноар-мейцы, по молодости лет тоже верили, что наша война будет последней в истории человече-ства. И больше никогда в мире не будет никаких войн.

Но наивные надежды и за-блуждения тех или иных людей не могут служить доказатель-ством борьбы легионеров за независимость Латвии! Они боролись исключительно в ин-тересах Третьего рейха, прод-левали существование этого страшного, человеконенавист-нического режима.

Как нацистских коллабора-ционистов можно называть ге-роями и борцами за независи-мость?

Приезжающие в Латвию за-

падные журналисты очень ча-сто меня спрашивают: «А как вы относитесь к тем, кто воевал в легионе? Кто был мобилизо-ван?» Отвечаю: «Те, кто не по своей воле оказался в легионе, – жертвы войны. Как нормаль-ный человек может относиться к жертвам? Ну, разумеется, с со-чувствием!»

Миф четвертый – о реабилитации легионеров

– Печально, что президент Латвии допустил такой грубый ляп. Он, напомню, заявил, что еще советская власть реабили-тировала легионеров. Полагаю, что главу государства просто подставили его консультанты по истории. В упомянутом пре-зидентом постановлении Вер-ховного Совета речь идет ис-ключительно об амнистии. Даже человек без юридическо-го образования понимает раз-ницу между реабилитацией и амнистией.

Я, честно говоря, был шоки-рован заявлением Андриса Бер-зиньша о том, что он склоняет голову перед легионерами. Гла-ве европейского государства просто несолидно преклонять голову перед теми, кто сражал-ся в рядах нацистских оккупа-ционных войск. Это позорит весь латвийский народ и нано-сит удар по международной ре-путации страны.

И последнее. Историки, даже авторы в общем–то объектив-ной книги «Воинствующая па-мять», постоянно продолжают ставить знак равенства между 16 марта и 9 мая. И в ряде ла-тышских СМИ постоянно про-водятся параллели – мол, одни отмечают 16 марта, а другие – 9 мая. Извините, но о 9 или 8 мая знает весь мир. И воспринимает этот день как день победы над фашизмом, как день окончания самой страшной войны и раз-грома самого чудовищного ре-жима.

А что такое 16 марта? Как можно искусственно созданный день памяти нацистских колла-борационистов сравнивать с днем Великой Победы?! Побе-ды, которая позволила Европе полвека жить без войны, кото-рая позволила создать Евро-пейский союз. Без 9 мая не было бы ни западной демократии, ни независимой Латвии.

Абик Элкин«Вести сегодня»

13 марта 2012 года

«Им нечего делать у памятника Свободы!»Ветеран антигитлеровской коалиции Албертс Паже

призывает власти прекратить плодить мифы о «героях» в форме Ваффен СС


Paziņojums presei

Alfrēds Rubiks: „Latvijā pārāk daudz uzmanības pievērš tikai „tiešo maksājumu” problēmai”

Latvijā pārāk liela uzmanība tiek pievērsta tiešo maksāju-mu problēmai lauksaimnie-

kiem. Pastāv arī citi virzieni, kuri arī tiek finansēti no Eiropas Savienības fondiem: bioloģiskās lauksaimniecī-bas attīstība, jauniešu piesaistīšanas laukiem programmas, kuras rada vis-pārēja iedzīvotāju novecošanās, un ci-tas problēmas, kurām mēs pievēršam daudz mazāku uzmanību. Par to dis-kusijas gaitā Ķekavā Latvijas Zemnie-ku saeimas sēdē paziņoja Eiropas Par-lamenta deputāts, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas biedrs Alfrēds Rubiks.

„Mums jāņem vērā, ka līdz ar vispārējo fi nanšu krīzi samazinās kopējais līdzekļu apjoms ES programmām. Tiek plānots, ka atskaitījumu 1,08% apmērā no dalībvalstu IKP vietā kopējā ES budžetā, iemaksu summa tiks samazināta līdz 1% no IKP. Citu avotu, no kuriem ES struktūras var saņemt fi nansējumu, nav. Šādos apstākļos paļauties uz to, ka kāds no mūsu ES kaimiņiem vienkārši padalīsies ar mūsu fermeriem, atņemot naudu no saviem, nav tālredzīgi”, domā Alfrēds Rubiks. Šādā situācijā Latvijas zemniekiem aktīvāk jāpēta jaunas lauksaimniecības kultūras un tehnoloģijas, jāmeklē pašu nišas, kurās viņi būs konkurētspējīgi.

Alfrēds Rubiks domā, ka Latvijas lauksaimniecībai vispirms ir jāorientējas uz bioloģisko saimniecību attīstību. Pirmkārt, visas bioloģiskās saimniecības, tai skaitā arī Latvijas, jau tagad saņem

visas tām pienākošās piemaksas un subsīdijas noteiktā termiņā. Bez tam šāda veida produkcijas ražošana ir labs virziens valsts lauksaimniecības attīstībai apstākļos, kad mūsu valstī pārsvarā ir mazas un sadrumstalotas zemnieku saimniecības.

Sadrumstalotības seku pārvarēšanai jāatbalsta kooperatīvu darbību, vispirms vertikālo saimniecību integrāciju. „Pēdējo gadu pieredze rāda, ka tikai lielās saimniecības un kooperatīvi , piemēram, tādi kā „Tērvete”, spēja ne tikai izdzīvot, bet arī turpināt veiksmīgu darbību, neskatoties uz krīzi vai nevienlīdzīgu maksājumu politiku”, atzīmēja Alfrēds Rubiks.

Kā zināms, Latvijas zemniekus uz šo brīdi uztrauc nevienlīdzīgi tiešo maksājumu sadales nosacījumi salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm. Kā zināms, tie sastāda 34% no vidējās ES valstu tiešo maksājumu likmes. Un, neskatoties uz solījumiem par nosacījumu izlīdzināšanu, jaunuzņemto valstu zemniekiem uz nākamo periodu no 2014. gada līdz 2020. gadam šī likme tiks paaugstināta tikai līdz 54%.

Neskatoties uz to, ka Latvijas iestāšanās brīdī Eiropas Savienībā ne tikai Latvija uzņēmās saistības, bet arī Eiropas Savienības valstis deklarēja vienādu attieksmi pret visām kopienas valstīm neatkarīgi no to lieluma, šāda nevienlīdzīga attieksme pagaidām paliek nemainīga.

Informāciju sagatavojisEiropas Parlamenta deputāta

Alfrēda Rubika birojs

Сообщение для прессы

Альфред Рубикс : «В Латвии зациклились на проблемах «прямых платежей»

В Латвии слишком зацикли-лись на проблеме прямых платежей для сельского хо-

зяйства. Есть и другие направления, также финансируемые из фондов Евросоюза: развитие биологическо-го сельского хозяйства, программы по привлечению молодежи на село, вызванные общим старением насе-ления и другие, на которые мы об-ращаем гораздо меньше внимания. Об этом в ходе дискуссии в Кекаве на заседании Крестьянского Сейма Латвии заявил депутат Европейско-го парламента, член АГРИ (Комитета по сельскому хозяйству и развитию села) Альфред Рубикс.

«Нам нужно учитывать, что в связи с общим финансовым кризисом, снижает-ся общий объем средств для программ ЕС. Планируется,что вместо отчисле-ния 1,08% от ВВП стран-участников ЕС в общий бюджет, сумма взносов будет снижена до 1% ВВП. Других источни-ков, где можно получить финансирова-ние у структур ЕС – нет. Рассчитывать в этих условиях на то, что наши соседи по ЕС просто поделятся с нашими фер-мерами, отняв деньги у своих – это не слишком дальновидно.В этих условиях, латвийским крестьянам надо активнее изучать новые культуры и технологии, искать собственные ниши, где они будут конкурентоспособными», – считает Аль-фред Рубикс..

По его мнению, латвийское сельское хозяйство должно ориентироваться, прежде всего, на развитие биологиче-ских хозяйств. Во-первых, все биохо-

зяйства, в том числе и латвийские, уже сейчас получают все причитающиеся им доплаты и субсидии в срок. Кроме того, производство такого рода продукции – это перспективное направление для раз-вития сельского хозяйства страны, при преобладающем удельном весе малых крестьянских хозяйств и их общей раз-дробленности.

И для преодоления последствий раз-дробленности, нужно поощрять деятель-ность кооперативов, прежде всего, вер-тикальную интеграция хозяйств. «Опыт последних лет показывает, что только крупные хозяйства и кооперативы, такие, как например, «Tervete» смогли не толь-ко выжить, но и продолжить успешную работу, несмотря на кризис или полити-ку неравноправных платежей», – отме-тил Альфред Рубикс.

Как известно, латвийских крестьян в настоящий момент беспокоят неравно-правные условия распределения, так называемых, «прямых платежей» в срав-нении с другими странами-участниками ЕС. Как известно, сумма этих платежей, выделяемых для Латвии, составляет в настоящее время 34% от средней ставки по странам ЕС. И, несмотря на обещания выровнять условия для крестьян новых стран-участников в период с 2014 по 2020 год, эту ставку планируется увели-чить только до 54% от средней ставки ЕС.

Информация подготовленаБюро депутата

Европейского Парламента Альфреда Рубикса

Jau vairākus gadus Lat-vijas valdību pārstāvji, kuri regulāri nomai-

na viens otru, izlūdzoties ES subsīdijas un finansējumu, savu politiku izskaidro valsts iedzīvotājiem un ES kā nāka-mo ražotņu atbalsta nepie-ciešamību. Viņi sola, ka uz to pamata tiks radīta „Latvijas Nokia”, kā rezultātā Latvija izskanēs Eiropā un pasaulē un iestāsies vispārējs uzplau-kums.

Tomēr Latvijā jau daudzus ga-dus uzņēmēju – entuziastu gru-pa mēģina „izsist” produkcijas, kura rada nemainīgu sajūsmu potenciālo patērētāju un pircē-ju vidū visā pasaulē, projektu. Izņemot Latviju. Latvijas ezeros apstiprinātie sapropeļa krājumi sastāda apjomu 2,5 miljardu latu apmērā, neņemot vērā krājumus mazākos ezeros.

Sapropelis ir daudzu gadu dūņu un citu organisko vielu nogulumi ezeros. To uzskata par ļoti vērtīgu organisko mēsloju-mu Eiropā. Uz sapropeļa pamata Latvijas uzņēmumi ir izstrādā-juši īstus inovatīvus produktus, kuru neatkarīgie izmēģinājumi

ir veikti daudzās pasaules valstīs, lauksaimniecības vajadzībām. Iz-ņemot Latviju. Te Latvijas izgud-

rotāji nevar atrast sapratni no Latvijas ierēdņu puses. Iemesls – Eiropas direktīvās sapropelis

nav minēts kā mēslojums. Tātad tas nevar būt. Tas, ka visiem pa-zīstamā kūdra arī nav minēta ES

direktīvās, nevienu neuztrauc. Latvijas ierēdņi izdala ne ma-

zums ES līdzekļu konsultācijām, apmācībai un pārējai aktīvas darbības imitācijai. „Mēs daudz runājam par to, ka mums jāat-tīsta pašu ražošana, Latvijas No-kia, bet tā nenokritīs no gaisa. Nepieciešamas konkrētas darbī-bas. Vajadzīgi līdzekļi ražošanas attīstībai”, ir pārliecināts Alfrēds Rubiks.

Alfrēds Rubiks ir apņēmies palīdzēt Latvijas ražotājiem, no-sūtot priekšlikumu Zemkopības ministrijai par darba grupas iz-veidošanu nozares attīstībai, kā arī iniciējot Eiropas Parlamentā speciāla dokumenta izstrādi, kurš reglamentē sapropeļa un tā produkcijas izmantošanu „zaļās lauksaimniecības” attīstībai. „Tas vispirms ir Latvijas interesēs, jo Latvija nevar sacensties ar liela-jām Eiropas valstīm tradicionā-lajā lauksaimniecībā. Par mūsu zirdziņu var kļūt tieši ekoloģiski tīras produkcijas ražošana, iz-mantojot organisko mēslojumu”, ir pārliecināts Alfrēds Rubiks.

Alfrēds Rubiks, Eiropas Parlamenta deputāts,

lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas loceklis

„Latvijas Nokia” ir apdraudēta

Alfrēds Rubiks un LR Saeimas deputāti Raimonds un Artūrs Rubiks apspriež ar Latvijas sapropeļa ražotāju asociāciju šīs nozares un Latgales reģiona attīstību


Объединенный выпуск газет

«LATVIJAS SOCIĀLISTS»«СОЦИАЛИСТ ЛАТВИИ»

Latvijas Sociālisiskās partijas izdevums.Iznāk no 2003. gada

Издание Социалистической партии ЛатвииВыходит с марта 2003 года.

Главный редактор Альфред РУБИКСРег. удостоверение 000702729.

Адрес для писем: ул. Цитаделес, 2, к. 201, Рига, LV-1010, тел.: 67555535.e-mail: [email protected] www.latsocpartija.lv

После неудобных результатов по референ-думу о втором государственном языке в Латвии, представители правящей коали-

ции Латвии вдруг обнаружили, что совершенно не в курсе о том, чему учат в настоящее время в так на-зываемых школах национальных меньшинств, т. е. бывших школах с русским языком обучения. Ана-логичный вопрос: чему и как учат наших детей – интересует любого жителя страны. По заданию правления Социалистической партии Латвии было проведено исследование и анализ программ, досто-инств и недостатков, предметов изучаемых нашими детьми с 1 по 4 класс.

Исследование проводилось Инесой ЯКШТАС, преподавателем с многолетним опытом работы и руководящей деятельности в школе, при активном участии коллег-учителей из разных школ страны и родителей.

Разрушим до основанияЗа последние годы последовательно разрушалась и, на-

конец, в Латвии разрушена советская система образования. Между тем, образование по-новому ставит перед родите-лями не столько цель освоения новой системы, сколько преодоление искусствен-но созданных трудностей на новом пути.

Одной из существен-ных проблем становится стремительное, чуть ли не ежегодное, устарева-ние учебного материала. Многие новые учебни-ки уже устарели, при том , что по некоторым предметам они издают-ся каждый год разными издательствами и ав-торами. Большая часть учебников так и остает-ся экспериментальными, подтверждая проведение экс-перимента над образованием, который длится уже 20 лет.

Дорогое бесплатное образованиеНесмотря на многочисленные заклинания о необхо-

димости поддержки семьи, реальная поддержка семьям от государства – мизерна. Школам на покупку учебни-ков сейчас выделяется по 2 лата на одного ученика от Рижской Думы и 0,69 лата от государства. При этом цена одного учебника, в среднем, составляет 4-5 латов, к каж-дому учебнику по каждому предмету полагается еще и комплект специальных рабочих тетрадей. Например, для ученика 1-го класса комплект рабочих тетрадей обходится примерно в 40 латов, для второго класса – 25 латов. Не-смотря на то, что учебники выпускаются как эксперимен-тальные, для их изготовления используется не самая удоб-ная для использования в школе бумага, суперобложки делаются, как для шикарных рекламных буклетов. Все это делает учебники неудобными и дорогими изданиями, но, безусловно, выгодным заказом для типографий.

Увеличение общего веса учебного материала, который приходится носить ежедневно детям в школу, проходит на фоне ухудшения общего состояния здоровья учеников. Уже в 1-ый класс многие дети приходят с серьёзными хро-ническими заболеваниями. Многие дети ходят в школу голодными и не получают полноценного питания дома. Живут в плохих условиях, подвергаются физическому и психическому насилию дома и в школе

При этом бесплатное питание в школе обеспечивают только для первоклассников. В то время как в Эстонии бесплатное питание обеспечено всем ученикам до 9 клас-са включительно.

В школах государство оплачивает продлёнку только в 1-м классе. Со второго класса родители должны её опла-чивать сами. Это же касается и некоторых факультативных занятий в начальной школе.

Больше детей – меньше ставки Увеличение количества детей в классах с 2010-2011

учебного года привело к перегрузке учителей, психоло-гическому дискомфорту детей. Какое индивидуальное внимание может получить ученик первого класса, если в классе 39 учеников? Как результат – отсутствие возмож-ности основательно освоить нужную тему, закрепить по-лученные знания и навыки с учётом скорости психических процессов каждого ребёнка

Низкие зарплаты учителей в 350 латов на бумаге за став-ку в 21 час в неделю (контактных) неадекватны вложенной энергии. При этом министерство планирует увеличить ставку до 40 часов. Неудивительно, что учителя мало за-интересованы в личном успехе учеников или просто не имеют для этого сил из-за больших нагрузок. Кроме того, учитель должен заполнять бесконечное количество бумаг и отчётов. Школы не могут спокойно работать из-за бес-конечного количество проверок (возможны проверки со стороны 17 инспекций!).

Все это приводит к печальным результатам. Учителя начальных классов обращают особое внимание на сни-жение уровня владения родным языком, грамотности учеников, умения читать, развития речи. У детей сужается общий кругозор, отсутствует понимание самых элемен-тарных вещей.

Логогрифы для второклассникаНесмотря на высокую стоимость учебников и учебного

материала, их содержание вовсе не безупречно. Учебники перегружены ненужной информацией и усложненными текстами.

Хорошее знание таблицы умножения, навыки обра-щения с деньгами, – все это должны получить ученики

начальных классов на уроках математики. Для этого, по мнению препо-давателей, значительно важнее в курсе матема-тики младших классов было бы закрепление навыков сложения, вы-читания, умножения и деления в пределах 100, чем эти же владения в пределах 1000, но по-верхностные и неглу-бокие. Между тем, лат-вийские учебники часто слишком сложны для

младшей школы. А хорошие российские учебники – ис-пользуют далеко не все школы из за страха того, что они изданы не в Латвии.

Вопрос о преподавании латышского языка в 1-4 клас-сах требует отдельного анализа. Но уже сейчас можно сказать, что методика преподавания устарела. Для 2-4 классов используют устаревшие учебники «Nāc mums līdzi». Изданы и новые комплекты-Avots. Strauts, но их используют не все школы из-за нехватки средств. Давно уже не издаётся картинный словарь для младшей школы «Apgūsim valodu».

Не лучше и учебники русского языка автора Л. Дома-шевой, которые не только перегружены совершенно не-понятной для учеников младших классов информацией (ученик второго класса должен знать, что такое «анна-грамма, логогриф, метаграмма, омофоны, омографы» (приложение № 9.), но очень много внимания уделяется звуко-буквенному анализу, разбору слова по составу и по члену предложения.

Аналогичная ситуация с учебниками и рабочими тетра-дями курса «Окружающий мир» для второго класса, где от ученика требуют знания понятий, которыми ребёнок это-го возраста ещё не владеет.

Как нам исправить ситуациюПриведенные нами наблюдения и выводы – далеко не

полный перечень. Тем не менее, изучив проблемы обуче-ния детей в современной начальной школе, мы можем сделать выводы о необходимости скорейшего изменения ситуации.

По-нашему мнению, для повышения престижа профес-сии педагогов, привлечения новых молодых педагогов, и не только женщин, необходимо:

– Прекратить ежегодные реформы в образовании. – Восстановить систему в латвийском образовании.– Повысить зарплаты учителей. Ставка – 700 латов.– Уменьшить нагрузку, снизив ее до 18 часов в неделю.– Уменьшить наполняемость классов до 18 учеников.– Восстановить для учителей право выхода на досроч-

ную пенсию за выслугу лет (25 лет), с учётом психических нагрузок и износа здоровья.

Все эти меры позволят улучшить не только материаль-ное положение педагогов, но и моральный климат в лат-вийских школах. Помогут повысить уровень образования и будут способствовать повышению конкурентоспособ-ности латвийских выпускников.

Чему и как учат наших детей в 1-4 классах

В Латвии на протяжении многих лет обсуждается во-прос о том, что для выхода на новый уровень разви-тия нам необходимо производство, которое могло

бы стать тем, чем стала Nokia для Финляндии. И, по моему мнению, это не обязательно должно быть производство, основанное только и единственно на основе высоких им-портных технологий.

Считаю, что таким производством для Латвии могли бы стать добыча сапропеля и производство на его основе ценных органи-ческих удобрений. После избрания Евродепутатом и назначения меня от Латвии в Комитет ЕП, занимающийся проблемами села, я много поездил по стране. Встречался с жителями села. И именно по итогам этих встреч у меня выкристаллизовалась идея о необхо-димости добычи сапропеля. В своем мнении я утвердился после визита в июле прошлого года в Беларусь, где на встрече в Акаде-мии наук ознакомился с целой научной программой и разработ-ками по данному продукту.

По данным Латвийской Геологической службы, запасы сапро-пеля в латвийских озерах составляют 2,5 млрд. тонн, при этом исследования проводились только в крупнейших озерах. Общие запасы «латвийской нефти» могут составлять по оценкам разных экспертов до 3,5 млрд. тонн.

Отмечу, если добыча природных ископаемых обычно связана с различными рисками и загрязнениями, которые добывающие компании так или иначе причиняют окружающей среде, то здесь – все наоборот. Если мы оставим все без изменения, озера будут продолжать заболачиваться илом, зарастать, рыбные запасы в озерах – сокращаться и, соответственно, произойдут негативные изменения и на территории, окружающей озера.

Между тем, латвийские производители предлагают уникальные продукты на основе сапропеля, которые не только обогащают почву, но и позволяют, например, более полно использовать воз-можности минеральных удобрений, улучшить структуру и плодо-родие различных почв, причем с долгосрочным эффектом. Для латвийских биологических хозяйств, специализирующихся на вы-ращивании органической продукции – это ценное органическое удобрение

Главная проблема для развития производства и привлечения инвесторов – производители сапропеля не могут получить сер-тификат на свой продукт в Латвии и ЕС, а также отсутствие долго-срочной государственной программы по развитию этого произ-водства. Я считаю, что в Латвии необходимо создать специальную рабочую группу, например, при Министерстве земледелия, кото-рая оказывала бы реальную помощь в создании производства. Со своей стороны я готовлю вопрос о признании сапропеля как био-логически ценного удобрения на уровне комитетов ЕС.

В настоящее время в Латвии пытаются найти решение эконо-мических проблем Латгальского региона. Хочу напомнить, что именно Латгалию называют «страной Голубых озер». Здесь зале-гают большие запасы сапропеля. И мы можем предложить ком-плексное решение для региона: очистить озера во время добычи сапропеля, развести в очищенных озерах рыбу, построить на бе-регах чистых озер туристическую инфраструктуру для столь по-пулярного сейчас в Европе экологического туризма. Думаю, что такая программа станет весомым вкладом в экономическое воз-рождение Латгальского региона, создаст новые рабочие места и сможет решить вопрос драматического падения количества жи-телей этого края. А конечная продукция – удобрения на основе сапропеля, – увеличит объемы латвийского экспорта, а также под-держит производство биопродукции в латвийских хозяйствах.

Альфред Рубикс, депутат Европейского парламента, член парламентского

Комитета по сельскому хозяйству и развитию села

Как нам обустроить Как нам обустроить Латвию и ЛатгалиюЛатвию и Латгалию

Это интересует всех


композитор: Давид Тухманов слова: Владимир Харитонов

День Победы, как он был от нас далек,Как в костре потухшем таял уголек.Были версты, обгорелые, в пыли, –Этот день мы приближали как могли.

Припев:Этот День ПобедыПорохом пропах,Это праздникС сединою на висках.Это радостьСо слезами на глазах.

День Победы!День Победы!День Победы!

Дни и ночи у мартеновских печейНе смыкала наша Родина очей.Дни и ночи битву трудную вели –Этот день мы приближали как могли.

Здравствуй, мама, возвратились мы не все...Босиком бы пробежаться по росе!Пол-Европы прошагали, полземли, –Этот день мы приближали как могли.

День День ПобедыПобеды

Documents

Varu tautai, nevis kapitālam! Власть народу, а не капиталу ... · 2013-05-06 · Идёт война народная, Священная война! Как