165

VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Embed Size (px)

DESCRIPTION

 

Citation preview

Page 1: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins
Page 2: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Annotation

Jānis Ivars Stradiņš VECĀS KAPSĒTAS SPOKS nordik Rīga Nordik, 1998 Redaktore IEVAZITARE Māksliniece SOLVITA JAKOBSONE © Jānis Ivars Stradinš, 1998 © Noskannējis grāmatu unFB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Pirmā dalaI nodala Ērmīgais viesisII nodala plānsIII nodala slepkavībaIV nodalaV nodala prustsVi nodala pazudusi vēstuleVII nodaļa ruta GrabovskaVIII nodalaIX nodala tās pašas pēdasX nodaļa Šulers?XI nodala veiksmeXII nodala novērošanas postenīXIII nodala divi iebrukumiXIV nodala valta atklājumsXV nodala nāve kāršu telpāXVI nodala baigais atklājumsXVII nodala vecā kāršu spēlētāja zaudējumsXVIII nodala atskatsOtra daļaI nodaļa pēdu meklējumosII nodala bitēsIII nodala senais nostāstsIV nodaļaV nodalaVI nodala atmaskojumsVII nodala intrigaVIII nodala vecās kapsētas spoksIX nodala ŠķirstiņšSAGATAVOŠANĀ

Jānis Ivars StradiņšVECĀS KAPSĒTAS SPOKS

Page 3: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Pirmā dala AZARTA APSĒSTIE

Page 4: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

I nodala Ērmīgais viesis Pēc liktenīgā šāviena, kas tik tikko nepārrāva Valta Kronberga dzīvības pavedienu, bija aizritējuši

vairāki mēneši. Visu šo laiku draugs aizvadīja atpūšoties un lasot, un tikai retumis, noklausījieskriminālhronikas raidījumu, izteica savus spriedumus par to vai citu atgadījumu. Viņš vēl nebija īstiatkopies, kad, līdzjūtības spiests pret kādu jaunu, nelaimīgu un te man gribas piemetināt — visai daiļusievieti, piekrita izmeklēt viņas ierosināto lietu. Mēs to nosaucām par atgadījumu ar sudraba pūdernīcu.Lai gan Kronbergs problēmu atrisināja dažās dienās, fiziskās piepūles rezultātā viņa veselības stāvoklisatkal pasliktinājās. Nebija šaubu, ka, tikai pilnīgi atveseļojoties, mans draugs no jauna kļūs par to pašuspēkpilno, gudro un nenogurdināmo cīnītāju pret ļaunumu, kādu es to pazinu no mūsu kopīgajiempiedzīvojumiem. Tāpēc turpmākos mēnešus es uzraudzīju viiļu kā māte bērnu, un, lai gan par savupašaizliedzību man nācās noklausīties ne vienu vien skarbu, bet reizēm — ari ironisku repliku, totiessasniedzu sprausto mērķi — kādā vasaras dienā manā klātbūtnē Valta ārsts paziņoja, ka brūce pilnīgisadzijusi, iekšējie orgāni kārtībā un viņš var ķerties pie darba.

Jāatzīstas, ka tieši uz šo brīdi manā skapī gaidīja konjaks, un draugs bija pārsteigts, kad tās pašasdienas pievakarē es sagaidīju vinu ar klātu galdu, kuru greznoja minētā pudele.

— Ko es redzu, Robert? — apsēzdamies savā vietā un vilkdams no kabatas cigaretes (pēcievainojuma Kronbergs bija atsācis smēķēt), viņš vaicāja. — Izņemot pienu un tēju vai minerālūdeni, šisgalds jau vairākus mēnešus neko citu nav redzējis. Tev svētki?

— Protams. Ārsts… — es daudznozīmīgi apklusu un, tikai tagad aptvēris līdz galam, Valtsnogrozīja galvu.

— Padomā tik! Tātad visu šo laiku tu ar mani auklējies, gaidīdams uz vienu — daktera slēdzienu?Es pamāju.— Paldies, vecīt! — viņš īsi pateicās, bet mani šie divi vārdi gandarīja daudz vairāk, nekā to

spētu gara un izteiksmīga runa.Tovakar mēs aizsēdējāmies līdz pusnaktij, pārcilādami atmiņā izmeklētās lietas un smeldamies šajā

domu apmaiņā ne vienu vien noderīgu atziņu priekšdienām. Tad pēc mana ierosinājuma uzspēlējām šahu.Lai gan salīdzinājumā ar Valtu biju visai viduvējs spēlētājs, šoreiz man izdevās izturēt viņa figūruspiedienu līdz pat galotnei, kurā Kronbergam bija tikai viena bandinieka pārsvars. Vainagojot retoveiksmi, mans karalis ' paguva ieņemt vietu tā priekšā, tādējādi noslēdzot ceļu dāmai. Teorētiski šādsstāvoklis ir līdzvērtīgs neizšķirtam, tomēr vismaz desmit minūtes ar dažnedažādiem manevriem Kronbergsmēģināja izprovocēt mani uz nepareizu pretgājienu. Tā kā es ietiepīgi nepadevos, redzēdams, ka nāksiessamierināties ar puspunktu, Valts uzmeta skatienu sienas pulkstenim.

— Jau pāri pusnaktij! Cerību, ka kļūdīsies, acīmredzot nekādu?— Nekādu, — es apstiprināju. — Vienīgi, ja aizmiegu.— Piedāvāju neizšķirtu! — viņš pastiepa roku, un ar augstmaņa cienīgu vēlību es piekritu:— Lai notiek. Pieņemu piedāvājumu.Mēs kopīgiem spēkiem vācām figūras šaha galdiņa atvilktnē, kad negaidīts tālruņa zvans lika man

piecelties.— Vai Kronberga dzīvoklis? — viegli dreboša, tāda kā aizkaitinātas sievietes balss, kurā tomēr

nepārprotami jautās vīrietis, vaicāja.-Jā.— Bušu pie jums pēc trim minūtēm! Gaidiet ar atvērtam durvīm! — runātājs bezierunu tonī izmeta,

un īsi pīkstieni liecināja, ka savienojums pārtraukts.Kad atstāstīju neparasto sarunu Kronbergam, viņš kļuva domīgs un pēc neliela pārdomu brīža

jautāja:

Page 5: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Tavi secinājumi?— To nav. Saruna bija pārāk īsa, turklāt diez vai to var tā nosaukt, jo es nepaguvu pateikt atbildei

ne vārda. Runāja viņš pavēloši, taču balss tik tikko jūtami drebēja.— No vecuma?— Spriežot pēc tembra… Nē. Manuprāt, no uztraukuma.Kronbergs pamāja.— Man ari tā šķiet, jo veids, ar kādu viņš grasās ierasties svešā dzīvoklī, kā arī vēlā stunda

apstiprina, ka šis cilvēks baidās. Bet neaizmirsīsim, ka mēs ne vienam vien esam kā dadzis acī, Robert.Būsim piesardzīgi. Bet nu ir laiks — trīs minūtes jau garām.

Drauga brīdinājums nāca īstajā brīdī, lai pa bezdarbības mēnešiem iesnaudusies piesardzība tiktuatmodināta. Katram gadījumam es nostājos aizdurvē, bet Kronbergs uzmanīgi pagrieza atslēgu. Līdzkonoklakšķēja mēlīte, rokturis pēkšņi tika izrauts no viņa pirkstiem un es nepaguvu ne aci pamirkšķināt, kadpriekšnamā iespruka pārsteidzoši maza auguma vīrelis. No pirmā acu uzmetiena likās, ka viņš ir invalīds— nemirkšķinoša, it kā nekustīga acs, roka. kas nevarīgi kā pletne nokarājas gar sānu, kāja, kas pacēlās,tikai sasverot visu augumu pretējā virzienā. Izskatījās, ka viņa labā puse ir triekas ķerta. Neraugoties uzto, viņš kustējās strauji, trauksmaini, un… bezmērķīgi. Šķita, ka kreisā kāja, kompensējot labās nevarību,darbojas ar divkāršu sparu. Ienācējs ar kaut ko atgādināja vēlā rudenī istabā iemaldījušos lielo mušu, kas,zaudējusi spējas orientēties, haotiski dauzās pret sienām un griestiem, meklēdama neesošu izeju. Vispirmsviņš apmeta loku ap manu draugu, tad pats ap savu asi, bet, kad kuslais plecs negaidīti aizķērās aizstenderes, viņa labā kāja negaidīti atcerējās par savām funkcijām. Nākamajā mirklī ciemiņš ar īsturapierista izklupienu pielēca man klāt.

— Kronbergs? — brūnas, lielas, nedaudz izvelbtas acis nemirkšķinot vērās manī. Viņam bijadzeltenīga žults slimnieka seja, kuru padarīja pagalam grūtsirdīgu iezilganie maisiņi zem acīm. Caurišķidrajiem, pelnu pelēkajiem matiņiem, kas kā viegla pūka klāja iegareno galvaskausu, vīdēja iesārta āda.

— Nē, — uzlūkodams no augšas sīkuli un jāatzīstas — nedaudz iztrūcies, es pakratīju galvu. —Kronbergs ir viņš.

Pēc kaut kādām viņam vien izprotamām pazīmēm novērtējis apmeklētāju, Valts nekavējotiespārņēma iniciatīvu savās rokās.

— Nāciet šurp! — viņš pavēloši pameta ar galvu, aizslēdza durvis un ieveda viesi istabā. —Sēstieties un stāstiet!

Bija interesanti noskatīties, kā stingrās, pat nedaudz skarbās izturēšanās ietekmē pakāpeniski maināsnožēlojamā cilvēciņa āriene — acis atgūst spējas mirkšķināt, trulā izteiksme stingajos vaibstos atkāpjas,dodot vietu dzīvībai un saprātam, bet roka sāk darboties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Paklausīgi ieslīdziskrēslā, viņš saguma uft no pieres apakšas aplaida apkārt ašu, zaglīgu skatienu.

— Kāpēc tāds teātris? — ar pelēkajām acīm cieši vērdamies vīrelim sejā, Valts bargi vaicāja.— Piedodiet! — ciemiņa balss, zaudējusi spiedzīgo toni, tagad šķita tīri patīkama, — esmu tik

apjucis. Man bail! — izteicis to, viņš nodrebēja ar visu augumu.— No kā?Ērmīgais viesis izvilka kabatas lakatiņu un, noslaucījis sviedros spīdošo pieri, tikko dzirdami

izdvesa:— Es tūdaļ saņemšos un visu izstāstīšu.Diemžēl solītais laiks ievilkās, un tā saīsināšanai Kronbergs ielēja ari mūsu ciemiņam mēriņu.

Spēcinošā malka ietekmē slimīgajos vaibstos uzplauka viegls sārtums un reizē atraisījās ari mēle.— Pateicos! Tas bija pašā laikā. Mans vārds ir Arvīds Šterns. Es, — viņš delikāti nokoda

cepuma gabaliņu, — esmu vecpuisis un dzīvoju Tomsona ielā seši. Man pieder neliela celtniecības firma,kurā nodarbināti tikai desmit cilvēki. Tomēr mūsu ienākumi, protams, salīdzinoši, ir krietni vien prāvākipar tāda paša profila partneru pelņu. Tas izskaidrojams ar to, ka firmas veikto pasūtījumu kvalitāte ir

Page 6: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

ievērojami augstāka. Jūs jau zināt, cik grūti mazajiem uzņēmumiem savilkt galus nesamērīgo nodokļu dēļ,taču mums, kā par brīnumu, tas līdz šim ir izdevies. Pēdējā laikā bankas kļuvušas pārāk nedrošas untāpēc… — ciemiņš piepeši pacēla acis un aizdomīgi pārvaicāja, — vai es runāju ar Kronbergu?

Mans draugs sakustējās, it kā gatavotos slieties kājās.— Vēlaties ielūkoties pasē?Šterns pietvīka un, pakratījis galvu, atteica:— Es jums ticu.Ironiski pasmaidījis, Kronbergs palocīja galvu.— Pateicos! To patīkami dzirdēt. Bet turpiniet! Jūs apstājāties pie bankām.— Jā. Tātad bankas kļuvušas nedrošas, bet uzņēmuma brīvie līdzekļi kaut kur jāglabā, vai ne?

Šajos laikos nevienam nevar uzticēties. — Ciemiņa piemiegtās acis, pārbaudoši pārslīdējušas man,apstājās pie Valta. — Jums jāapsola, ka to, ko pastāstīšu, glabāsiet kā noslēpumu.

— Apsolu.— Bet…— Štāls ir mans kolēģis un uz viņu varat paļauties tāpat kā uz mani.Droši vien Kronberga stingrā atbilde izmēza pēdējās šaubas no sīkuļa dvēseles, jo, atviegloti

nopūties, viņš atlaidās krēslā un, pārsteidzoši brīvi pārmetis kāju pār kāju, sāka stāstīt. Nosvērtā balss unpašapzinīgā stāja tagad ne ar ko neatgādināja to baiļu izmocīto, trauksmaino un nervozo būtni, kas tikaipirms ceturtdaļstundas parādījās mūsu dzīvokļa durvīs. Neraugoties uz niecīgo augumu, mūsu priekšāsēdēja vīrietis ar nepārprotamu savas vērtības apziņu iegarenajā, pelēcīgajā sejā. Manī šī pārsteidzošāmetamorfoza izraisīja antipātijas. Turklāt Šterna skatiens šķita kļuvis tāds kā glūnīgs, likās, ka no viņaplūst kādas nesaskatāmas, viltīgas un savtīgu nodomu piesātinātas strāvas.

— Tātad firmas brīvā nauda kaut kur jāglabā, — pieklusinājis balsi, ciemiņš atkārtoja un atpogājavirskrekla augšējo podziņu. — Par banku nevarēja būt ne runas, tāpēc, apsvēris, pamatīgi apsvēris visuspar un pret, nolēmu to glabāt mājās. Jūs jau saprotat? Rekets, klaji laupītāji un tā tālāk. Tāpēc aptuvenipirms nedēļas es iegādājos nelielu seifu un iemūrēju to sienā.

— Iemūrējāt sienā? — Valts pārjautāja, un manā atmiņā uzpeldēja gandrīz vai piemirstā, mūsupirmā — atvērtā seifa lieta.

— Jā, — vīrelis pamāja.— Pals?— Protams, esmu taču celtnieks, turklāt svešs strādnieks… Vietu man izdevās nomaskēt tik

veiksmīgi, ka nezinātājam to atrast nav ne mazāko cerību. Šo darbu paveicu pirms četrām dienām, pirmstrim — pārvietoju no firmas skapja uz to naudu, bet aizvakar, pārnākdams no darba, atradu dzīvokliuzlauztu!

Kronbergs paliecās uz priekšu, un vina pelēkās acis iedzirk- stījās.— Kas vēl zināja par šo nodomu?— Neviens.— Nevar būt!— Neesmu bildis ne pušplēsta vārdiņa pat grāmatvedim.— Bet draugiem?— Man tādu nav.— Pazinām? Ar to es domāju vājā dzimuma pārstāves.— Kā jau minēju, esmu pārliecināts vecpuisis. Jebkuras, pat visnevainīgākās attiecības ar

sievietēm slēpj sevī tikai nepatikšanas un sabojātus nervus, — viņš ar nelielu pārākuma apziņu atmeta.Redzot sīkuli izriežam krūtis, es ar pūlēm apvaldīju smieklus — tik pārsteidzoši līdzīgu iedomīgam

gailēnam viou padarīja augstprātīgā poza un smailais, debesīs izslietais deguns.— Tātad iebrukums noticis naudas dēl?

Page 7: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

-Jā.— Vai visa paņemta?Šterns palaida sīku smiekliņu.— Laupītāji to neatrada.— Hm… Bet varbūt iebrukuma mērķis bijis cits?— Esmu pārliecināts — nauda.— Neraugoties uz to, ka nedz par seifu, nedz jūsu nodomu nevienai dzīvai dvēselei nebija zināms?Atbildes vietā stāstītājs tikai paraustīja šauros plecus.— Nu labi, pieņemsim, ka jums taisnība. Atvainojiet, ka iejaucos stāstījumā. Turpmāk pacentīšos

nepārtraukt. Lūdzu, turpiniet!— Tātad aizvakar pārnākot es atradu dzīvokli uzlauztu. Faktiski viss bija vienkāršāk — durvis

stāvēja vaļā. Bet policija, kas ieradās uz manu izsaukumu, konstatēja, ka tās atvērtas ar svešas atslēgaspalīdzību. Acīmredzot nezināmais ļaundaris bija atradis kādu, kas derēja manai slēdzenei. Kad iegājukabinetā, no tur redzamā skata sastingu kā iemiets. Man pieder liela, no vecākiem mantota bibliotēka, kurāatrodami loti veci un vērtīgi izdevumi. Mans tēvs pēc profesijas bija filologs, un kolekcijas lielākiedārgumi, kurus viņš glabāja tikpat rūpīgi kā dāma savas vērtslietas, — ziemeļvalstu folkloras vienpadsmitsējumi mētājās uz grīdas juku jukām ar mūsu pašu un citvalstu izlaistajām grāmatām. Būtu viņš dzīvs, šīaina vien tam maksātu infarktu. Nebija šaubu, ka aiz stelāžām, bet tās slejas līdz pat griestiem, zaglismeklējis seifu, pareizāk — slēptuvi. Taču, — te vīrelis atkal palaida klusu kā putnela čiepstienssmiekliņu, — neesmu tāds mulkis, lai seifam vietu izvēlētos tik prastā vietā. Protams, viņš dabūja aiziettukšā, bet es izsaucu policiju. Diemžēl tai neizdevās atrast pat pirkstu nospiedumus.

Palicis viens, es tajā pašā dienā nomainīju ārdurvju atslēgu, sakārtoju bibliotēku un gulētiedamsnodrošinājos no iebrukuma, aizbarikādējot durvis. Nākamajā dienā, kad atgriezos no darba, viss bijakārtībā, un manī modās cerības, ka, cietis neveiksmi, zaglis būs atteicies no sava nodoma. Tomēr priekiizrādījās pāragri, jo šodien mani sagaidīja tas pats skats, turklāt uz galda es atradu zīmīti: "Rīt četros esiuz Stabu un Tērbatas ielas stūra. Atdosi to, kas tev nepieder. Citādi… S."

— Vai paņēmāt to līdzi? — Valts tomēr nenoturējās, nepārkāpis paša doto solījumu.— Nē.— Žēl, — draugs nogrozīja galvu. — Turpiniet!— Jāatzīstas, ka šoreiz es nobijos ne pa jokam. Vai varat iedomāties, kā jutos, zinādams, ka manā

mājā nav nekā man nepiederoša. Absolūti nekā! Pat kniepadatas! Daudzpunkte zīmītes beigās izskatījāspēc trim viena otrai sekojošām lodēm… Bet varbūt… Nē, nesaprotu! Galva iet riņķī!

Pieredzes izmācīts, šoreiz nolēmu griezties pēc palīdzības pie privātdetektīva. Šā amata rangu tabulājūs, Kronberga kungs, nenoliedzami stāvat pirmajā vietā.Tāpēc, noskaidrojis adresi, jau sešos izgāju nomājām. Atverot nama parādes durvis, ielas pretējā pusē es pamanīju gara auguma vīrieti, pāri acīmuzvilktā platmalē. Ieraudzījis mani, viņš steigšus novērsās. Tas bija tik aizdomīgi! Aizvēris durvis,nogriezos pa labi un pēc dažiem soliem it kā nejauši atskatījies, ieraudzīju garo sev aiz muguras. Nebijašaubu — mani izseko! Gribēdams izlikties, ka neesmu vinu pamanījis, iegāju tuvākajā veikalā un, nopircisziepju gabaliņu, devos atpakaļ. Lai gan šoreiz garo nekur neredzēju, toties ar muguru jutu ciešu skatienu.Atgriezies dzīvoklī, sāku notikušo pārdomāt. Bija skaidrs, ka līdz rītdienai man nekas nedraud. Bet pēcnoliktā laika viens Dievs to zina, kas notiks. Ko darīt? Skaidrs, ka es nedrīkstēju iet pie jums, laineizraisītu… Ko darīt? Un tad es nolēmu nogaidīt un ap pusnakti, pārģērbies, izmainījis gaitu, stāju, sejasizteiksmi, cerot, ka slepenlīža devies atpūsties, atkārtoti doties pie jums. Tā arī izdarīju. Pa ceļam, lailieki nebūtu jākavējas svešās kāpņu telpās, piezvanīju, un te nu es esmu. Laikam izskatījos diezgandīvaini, kad ierados?

— Diezgan… — Valts, viegli pasmīnējis, piekrītoši palocīja galvu. — Vai tas ir viss?— Viss, — Šterns kā atvieglojumā par izpildītu pienākumu tikko dzirdami nopūtās.

Page 8: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Kronbergs piecēlās un, cigareti kūpinādams, sāka mērot paklāju no vienas malas līdz otrai. Rūpēssavilktā piere un satum- sušais skatiens liecināja, ka viņš kaut ko spraigi apsver. Es, dziļi iestidzis savāatzveltnī, paslepšus pētīju mūsu viesi, kas, nezinādams, kur likt rokas, ar abu pirkstu galiem izdauzīja uzceļgaliem kaut ko līdzīgu marša ritmam. Šterns bija ģērbies tumši pelēkā džemperī ar stāvu apkakli, tādaspat krāsas biksēs un slēgtās, melnās ādas kurpēs ar vismaz centimetru biezu pazoli. Lai gan savu tērpuvīrelis bija izvēlējies ar nolūku iespējami mazāk pievērst sev uzmanību, tik karstam laikam gaužāmnepiemērotais apģērbs noteikti izraisīja garāmgājēju pretēju efektu. Viesa pelēcīgā seja spīdēja nosviedriem. Viss liecināja, ka viņam nav ne mazākā priekšstata par primitīvākajiem maskēšanās līdzekļiemun principiem. Atminējies, kā viņš iedejoja mūsu priekšnamā, es gluži neviļus pasmaidīju. Kronbergamacīmredzot mana nodarbošanās un, kā parasti, ari secinājumi nepaslīdēja garām — es pamanīju viņa acīstādu kā sava smaida atblāzmu. Apsēdies iepretim ciemiņam, viņš jautāja:

— Tātad jūs vēlaties, lai mēs noskaidrojam — kas, kādos nolūkos ielauzies jūsu dzīvoklī un bezabām šīm ļaundarībām vēl ķēries pie šantāžas?

— Nolūki ir zināmi. Kas? Tas ir galvenais. Ja noskaidrosiet, savāksiet nepieciešamospierādījumus un nodosiet nelieti tiesai, es neskopošos.

Valts pamāja.— Lai to izdarītu, man nāksies jums uzdot vairākus jautājumus.Šterna pirksti aprima. Atgāzies pret atzveltni, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un teica:— Es klausos.— Pirmais. Vai pēc ielaušanās ir kaut kas pazudis? Kāda vērtīga lieta vai citā vietā nolikta

nauda? Pacentieties atbildēt pēc iespējas precīzāk.— Nav. Pat saimniecības nauda. Redziet, es to glabāju nelielā šķirstiņā, grāmatplauktā. Šķirojot

izsvaidītās grāmatas, vienā kaudzē ar tām atradu arī šo lādīti. Nauda bija izbirusi sējumu starpā, un vēlākes to salasīju. Netrūka pat santīma.

Kronbergs savilka uzacis.— Bet jūs apgalvojāt, ka iebrucējs tīkojis pēc naudas. Kāpēc tad viņš nepaņēma šo? Droši vien

miljons tur nebija, taču mūsu laikos…— Četrdesmit pieci lati un septiņpadsmit santīmi, — ar sīkstuļa cienīgu precizitāti paziņoja

Šterns.— Nu, lūk! Tik niecīga summa nav, lai būtu par grūtu pieliekties, vai ne, Robert?Viesis pakratīja galvu.— Es domāju, ka bandīts meklēja tikai seifu, bet lādīti, kas viņam traucēja izvākt no plauktiem

grāmatas, pat neatvēris, ielidināja kopējā kaudzē. Tur no trieciena vāciņš atlēca vaļā un nauda izbira.— Var jau būt, var jau būt. Vai tā bija papīra banknotēs?— Jā, tikai pieci lati sīkākās vienībās — lata un divlatu monētās. .— Skaidrs. Bet tagad visai svarīgs jautājums — vai šurpceļā jums kāds sekoja?Šterns pakasīja ar šķidrajiem matiņiem klāto pakausi un atzinās:— Biju tā iztrūcies, ka pieliku visas pūles, lai mani nepazītu.Kronbergs pasmaidīja.— Ja jums tas izdevās tikpat mākslinieciski kā mūsu priekšnamā, šaubām tiešām nav pamata… —

lāi gan viņš nenobeidza, mūsu viesis, šķiet, pārprata Valta vārdos ieslēpto ironiju.Mans draugs paņēma pelnutrauku, kūpinādams cigareti, aizgāja līdz logam un, atstūmis sāņus

aizkarus, pavērās laukā. No savas vietas es saskatīju pretējā nama melno kori, bet virs tās, gluži kā dienaiaustot — gaišu, zilganpelēku debess svītru.

— Baltā nakts… Par spīti vēlajai stundai, droši vien ielās gājēju netrūka? Brīnišķīgs laikspastaigai. Romantisks.

— Jā. Sevišķi daudz bija jauniešu — iereibušu un klaigājošu miera traucētāju. Nesaprotu, kur

Page 9: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

policija skatās! Vismaz pāris vietās man nācās noklausīties visai aizvainojošas replikas.— Kādas? — es, neslēpdams ziņkāri, pavaicāju.— Re, kā satuntuļojies! Laikam dodas polu iekarot… Vai: šis droši vien no džungļiem, pie mums

auksts… Un tā tālāk.— Nekas, — Kronbergs sacīja, — par laimi, esat sveiks un vesels. Bet tagad, Šterna kungs,

pastāstiet par saviem apsvērumiem. Kas, kad un kur varēja uzzināt par jūsu nodomu pārvietot uzņēmumanaudu uz savu dzīvokli? Citādāk jūsu versija neiztur kritiku. Pacentieties uztaustīt savā atmiņā kāduaizdomīgu epizodi. Iespējams, ka, pavelkot aiz šī diedziņa, mums izdodas izvilkt dienasgaismā ļaundari.

Mazais vīrelis noliedzoši pakratīja galvu.— Esmu jau mēģinājis. Diemžēl no tā nekas neiznāca. Viena migla… Nevar neviens to zināt!

Nevar!Valts tikko manāmi pavīpsnāja un, izpūtis mazu, virmojošu dūmu aplīti, teica:— Klausieties manu versiju. X kungs no jūsu firmas pamana, ka no skapja pazudusi nauda. īsi

pirms tam kāds viņam stāstījis, ka redzējis jūs iegādājamies seifu. Nedaudz pakasījis aiz auss, minētaiskungs izdara attiecīgus secinājumus un ķeras pie darba. Kā jums patīk? Protams, ir savas vājās vietas,taču visumā man liekas diezgan pārliecinoši, vismaz saskanīgi ar jūsu uzskatiem.

Šterna seja satumsa.— Par tādu variantu nebiju iedomājies, — viņš atzinās.— Ja apstākli sakristu…— Pie kā bez jums vēl glabājas atslēga no firmas naudas skapja?— Pie grāmatveža Otto Kalka. Naudai skapī ir savs nodalījums, bet no tā atslēgas ir tikai man. Ja

gadās iziet, atstāju tās grāmatvedim. Kabinetā Otto un mans rakstāmgalds stāv viens otram iepretim.— Vai telpā ir vēl kāda darbavieta?— Nē.— Kaļķis ir uzticams?— Otto jau pensijā. Galvoju, mans grāmatvedis ir godīgs cilvēks. Pazīstu vinu jau divdesmit

gadus.— Pieņemsim. Tomēr uzrakstiet šeit viņa adresi, — Kronbergs piestūma ciemiņam baltu papīra

lapu un pildspalvu.— Nepiemirstiet arī savējo un firmas. Tāpat tālruņa numurus.Sīksīkiem burtiņiem uzmetis prasīto, Šterns slēpti nožāvājās.— Es laikam iešu. — Agrāko ekspansivitāti bija nomainījusi izteikta miegainība. — Papildināt

savu stāstu vēl ar kaut ko es gluži vienkārši patlaban neesmu spējīgs. Acis pašas no sevis krīt ciet.Valts piecēlās un pasniedza viņam roku.— Tiklīdz kaut ko uzzināsim, es zvanīšu. Laika limits diemžēl ir visai ierobežots. Bet, lai kas

notiktu, uz zīmītē nolikto satikšanos iet nedrīkstat. Būtu ļoti labi, ja rītdienu jūs pavadītu mājās.— To viegli nokārtot.— Brīnišķīgi. Pa ceļam uzmanieties. Neuzkrītoši pametiet atpakaļ skatienu — vai kāds neseko.

Tikai bez cirka numuriem! Gaidiet manu zvanu!Tā, īsos vārdos instruēdams, Kronbergs pavadīja viesi līdz izejai, un pēc brīža aiz kuslā auguma

aizvērās mūsu dzīvokļa ārdurvis.

Page 10: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

II nodala plāns Pēc ciemiņa aiziešanas Kronbergs sadabūja tasīti, uzlika uz plīts tējkannu un, gaidot, kamēr

uzvārīsies ūdens, apsēdās pie galda.— Gulēt netaisies? — jau iepriekš zinādams atbildi, es tomēr pajautāju.— Gribu padomāt, turklāt jāpārliecinās, vai Šterns laimīgi ticis mājās. Kafiju dzersi?Saprazdams, ka tik ātri gultā netikt, pamāju.Katra jauna problēma, neatkarīgi no diennakts stundas, lika manam draugam nekavējoties ķerties pie

faktu izvērtēšanas. "Kal dzelzi, kamēr karsta," viņš mēdza teikt un tā ari darīja. Šie spraigie pārdomumirkli, kad notikumi vēl nav sākuši aizēnot cits citu un pirmā informācija svaiga, nereti lāva viņam izdarītvisai būtiskus secinājumus. Ne reizi vien pirmajās stundās izdarītās atziņas deva izmeklēšanai ne tikainoteiktu ievirzi, bet arī izgaismoja tās detaļas, kas no klienta stāstījuma nebija apjaušamas. Un tikpatnepieciešama kā paša smadzeņu mašīna Valtam bija arī mana klātbūtne. Dialogs, šī ne ar koneaizvietojamā domu apmaiņa, kurā man parasti tika atvēlēta apšaubītāja un noliedzēja loma, mūsu starpājau sen bija kļuvis par apbusēji atzītu nepieciešamību. Tieši tādu sarunu laikā visspilgtāk atklājās Valtaanalītiskās spējas.

— Nu, — ielējis kafiju un aizkūpinājis jau trešo cigareti pēc kārtas, viņš pavērās manī, — ko tuvari teikt par mūsu klientu?

Jāatzīstas, ka mani neizturami māca nogurums, plakstiņi lipa ciet un prāts nemaz nenesās uzdiskusiju. Taču, norijis karstu tonizējoša dzēriena malku, drīz vien sajutu nelielu enerģijas pieplūdumu.

— Neko, — isi izmetis, noliku tasīti uz galda.Valts neslēpti pasmīnēja.— Gribi gulēt, tāpēc negribi domāt, — viņš secināja. — Nu labi. Tādā gadījumā noklausies manus

spriedumus un, ja kāds no tiem tev nepatiks vai liksies apšaubāms, pateiksi. Ar mieru?Labi saprazdams, ka tādējādi viņš vēlās mani iesaistīt sarunā, es tomēr pamāju un ierotījos ērtāk.— Šis Šterns, — draugs iesāka, — manuprāt, ir slimīgi aizdomīgs pret visiem. Bet šī īpašība

raksturo cilvēku ne jau no labās puses. Tāds spriež pēc sevis, bet tas nozīmē, ka viņš pats nav sevišķiuzticams. Šterns izteicās, ka draugu viņam nav. Šis fakts, kā ari izdarības ar firmas naudu to apstiprina.Tālāk. Sīkula balsī vairākkārt ieskanējās augstprātīgi toņi, kas diemžēl pie maza auguma vīriešiem irvisai izplatīts netikums. Šādi cilvēki netiek cienīti nedz padoto, nedz paziņu vidū.

— Noteikti, — es apstiprināju.— Arī idiotiskā maskarāde apstiprina, ka viņa galva domāšanas ziņā nebūt nav tā izcilākā, lai

skatītos uz citiem no augšas. Rezumējot es Šternu raksturotu tā: aizdomīgs, neuzticams, augstprātīgs unaprobežots cilvēks. Nemīlēts un ļoti iespējams — pat nīsts. Vai pārsteidzīgi būtu pieņemt varbūtību, kaiebrukumu dzīvoklī organizējis kāds, gribēdams atriebties?

Paraustījis plecus, es atvaicāju:— Kāda jēga? Neredzu.— Jēgu atrast var. Teiksim, zinot, ka Šterns firmas naudu glabā mājās, viņš to pievāc, bet pēc tam,

darot notikušo zināmu atklātībai, ar vienu sitienu nogremdē kā uzņēmumu, tā īpašnieku. Redzi, lai firmafunkcionētu, bez pārtraukuma jālaiž nauda apgrozījumā — jāiepērk materiāli, jānorēķinās par transportaizdevumiem, jāizmaksā algas un tā tālāk. Ko viņš iesāks, ja piepeši šis avots izsīks?

— Bankrotēs.— Pilnīgi pareizi, Robert, — Valts palocīja galvu, — bankrots. Liekas, ka tagad esam

pietuvojušies iespējamajam cēlonim. Kam izdevīgs būtu šis bankrots? Bez šaubām, konkurējošajāmfirmām. Šternam esot augstāka izpildījuma kvalitāte, bet tas nozīmē, ka viņš pastāvīgi kādam nokrejopasūtītājus.

Page 11: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Jā! — es iesaucos. — Bet, pastāvīgi to darot, viņa firma var novest līdz bankrotam kādu citu.Turklāt jāņem vērā zemā dzīves līmeņa dēl pamatīgi ierobežotais pasūtījumu skaits pēc tāda veidadarbiem.

— Tu pareizi esi sapratis. Tagad apsvērsim — vai no šiem secinājumiem ir iespējams izkombinētversiju. Es piedāvāju sekojošu: kāda ieinteresēta persona, teiksim — līdzīga profila uzņēmuma vadītājs,uzpērk to pašu godkārīgo grāmatvedi Otto Ka|ķi, kas, novērojot Šternu, bez īpašas prāta piepūles noprotpriekšnieka nodomu. Tagad atliek ielauzties dzīvokli, pievākt naudu un ar vienu šāvienu noguldīt divuszaķus, bet, iespējams, pat trīs: likvidēt konkurējošu uzņēmumu, tikt pie finansēm un nav izslēgts — atriebtkādu pāridarījumu. Ko tu par to teiksi, Robert?

— Te neiederas zīmīte.— Draudi izteikti, lai maldinātu policiju.Paraustījis plecus, es atzinos:— Neko īpašu iebilst nevaru.Valts pasmaidīja un, pavēries pulkstenī, piecēlās.— Iešu piezvanīt, manuprāt, mūsu klientam jābūt jau galā.Kronbergs atgriezās pēc pāris minūtēm un, atbildot uz manu jautājošo skatienu, sacīja:— Viss kārtībā, viņš mājās.— Šternam sekoja?— Nē. Tā viņš domā. Taču nule kā uzpeldēja kāda detaļa, kuru sarunā ar mums viņš netika minējis.

Izrādās, ka Šterns mitinās divistabu dzīvoklī. Bibliotēka ir tik prāva, ka izvietotaabās telpās. Pirmajā ielaušanās reizē viss bijis izgāzts uz grīdas kabinetā, kas ir arī viņa

guļamistaba, bet otrajā — viesistabā. Iznāk, ka, nepaguvis pārmeklēt dzīvokli ar vienu piegājienu,iebrucējs iegriezies tur vēlreiz, lai nodarītu savu darbu līdz galam. Man liekas zīmīga viena detaļa — kāpirmajā, tā otrajā reizē durvis atvērtas ar atslēgu.

— Pielāgotu?— Otrreiz policijas vietā Šterns izvēlējās mūs, tāpēc noteikt, kas tā bijusi par atslēgu, nav bijis

kam. Bet tā kā slēdzene nav sabojāta… Ko tu par to domā?— Diez vai kāds varētu pielāgot atslēgu divām dažādām slēdzenēm. Vienai vēl var pieļaut, bet

divām…— Kas no tā izriet? — Valta pelēkās acis ar skolotāja neatlaidību vērās manējās.Es paraustīju plecus, un reizē ar šo kustību pār mani nāca apskaidrība.— Iznāk, ka tās ir… — es apstājos, lai labāk aptvertu negaidīto domu, un, izmantodams iestājušos

klusuma brīdi, Valts turpināja manā vietā:— Abas atslēgas ir izgatavotas pēc parauga. Bet paraugs var būt tikai viens — paša Šterna

saiškis! Tātad vajadzīgs tikai noņemt nospiedumus un ljeta darīta. Taču pie saiška jātiek. Kur to izdarīt?Protams, darba vietā, kad karstā laika dēl žakete visu dienu karājas uz krēsla atzveltnes. Tādējādi mums irdibināts iemesls spriest, ka to izdarījis kāds no viņa firmas darbiniekiem. Ielej man vēl vienu glāzīti, —Valts negaidīti palūdza. — Vienā dienā divi ievērojami notikumi — esmu atzīts par veselu un atgrieziespie darba. Tas nav maz, vai ne?

Izpildījis lūgumu, ielēju ari sev un, atgāzies krēslā, pāri glāzes malai uzlūkoju biedru.— Ko konkrēti darīsim?Mans jautājums lika Kronbergam paraustīt plecus.— Nudien nezinu. Visprātīgāk būtu neuzkrītoši papētīt, kuram no firmas darbiniekiem ir iespēja

brīvi iekļūt Šterna kabinetā. Ja vien iebrucējs nav superaugstas kvalifikācijas kramplauzis kā, — te viņšpasmīnēja, droši vien atcerēdamies savu prasmi šajā jomā, — tev pazīstama persona, tad atslēgasnospiedumi paņemti tieši tur.

— Bet…

Page 12: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Tur, Robert. Pēc slēdzenes nomaiņas tas izdarīts loti operatīvi, to apstiprina sekojošaisiebrukums. — Kronbergs atglauda no pieres matus un nez kāpēc tādā kā dusmīgā balsī turpināja. —Atklāti runājot, noziedznieka mērķis tik šaurā, kā izklāstīja Šterns, izpratnē, man liekas visai apšaubāms.Izbirstot no lādītes monētām, tās noškindētu. Bet cilvēks, kas riskējis ielauzties svešā dzīvoklī tieši pēcnaudas, tik dzīvinošu skaņu nekādā gadījumā nepalaistu garām. Turklāt simtslatu banknotēm nebūt navvajadzīgs kubikmetru liels seifs… M… jā, — Valts nobraucīja zodu, — šis gadījums sākas ar milzumlie-lu nezināmo skaitu.

— Bet ja nu… — es iesāku, taču, nespēdams uzreiz formulēt prātā ienākušo domu, apklusu.— Turpini, — pamudināja mani draugs un, kā paradis, atbalstījās ar elkoņiem pret ceļgaliem un

salika kopā pirkstu galus.— Es iedomājos kādu variantu. Precedentu, ja tā var izteikties. Tas vairāk balstīts uz manu

intuīciju, bet tā uzstājīgi saka, ka mūsu klients nav visai godīgs cilvēks.— Kāpēc intuīciju? — Valts sacēla uzacis. — Bez tās taču eksistē daudz būtiskākas liecības.— Proti?— Skatiens, kustības, paradums sarunas laikā uzlūkot partneri un vesela virkne citu faktu, kas

cilvēku raksturo daudz vispusīgāk nekā iekšlietu ministrijā aizpildīta anketa. Izturēšanās, Robert, irdvēseles spogulis. Šterns lielākoties vairās lūkoties sarunas biedram acīs. Bet, ja to dara, tad laikā, kadtās vērstas sānus. Ko tas nozīme, šķiet, nav jāpaskaidro. Rokas nemierīgas. Nevis tādas kānelīdzsvarotam, nervozam vai iebaidītam cilvēkam, bet meklējošas, taustošas, varētu pat teikt — zaglīgas.Lūpas sakniebtas. Visi šie novērojumi papildina viens otru, tā ka puslīdz droši var sacīt, ka uz šī cilvēkadvēseles gulst ne viens vien traips.

Es palocīju galvu.— Pieņemsim. Tad, lūk, man ienāca prātā, ka viņš šo firmai piederošo naudu nebūt nav noslēpis

mājās. Varbūt pat, ka tāds seifs vispār neeksistē.— Paskaidro!— Atbilde nav tālu jāmeklē. Vēl pavisam nesen, izmantodami nesamērīgi augstās, banku

piedāvātās noguldījumu procentu likmes, apšaubāma godīguma direktori ieguldīja savu uzņēmumulīdzekļus tieši tur. Tam nav nozīmes, ka Šterns izteicās par bankām tik noraidoši. Tādējādi algas ganaizkavējās, reizēm pat par vairākiem mēnešiem, toties procenti krājās noguldītāja kabatās. Un ja nu Šternsrīkojies līdzīgi? Protams, procenti nav tie, kas agrāk. Bet, ja noticis kaut kas tamlīdzīgs, zīmītes saturskļūst saprotams, vai ne?

Kronbergs salika rokas aiz pakauša un atgāzās pret atzveltni. Aizmiglotais skatiens liecināja, kaesmu pamatīgi uzkur- bulejis vina domāšanu.

— Jā, — Valts piepeši sacīja, — tā nudien varēja notikt. Runājot par noguldījumu, tas neskanreāli, bet nauda varēja tikt aizdota kādam uz loti augstiem procentiem vai arī ieguldīta darījumā, kas tādusnes. Tādējādi visa pelņa nonāk vina kabatā un dalīties ne ar vienu nevajag. Ja kāds uzož… Tātad no tavasversijas izriet, ka Šternu apdraud vina paša ļaudis?

-Jā.— Hm… Acīmredzot nāksies parbaudīt, — Valts piecēlās. Varēja redzēt, ka, lai gan ārsta

diagnoze skanēja viennozīmīgi — vesels, taču ievainojums joprojām nedeva manam draugam mieru.Piegājis pie loga, viņš ar delnām atspiedās pret palodzi. — Mums vajadzētu formulēt turpmākās rīcībasplānu, kas balstīts uz versiju: Šterns ar negodīgu rīcību ir radījis apstākļus, kas nu sāk apdraudēt pašu.Taču, lai arī kāds draņķis šis vīrelis nebūtu, dzīvība ir dzīvība. Mēs nedrīkstam vinu pakļaut briesmām.Tāpēc līdz četriem mums jāpacenšas noskaidrot pēc iespējas vairāk par vina darbabiedriem unkonkurentiem. Un reizē jārūpējas par Šterna drošību, kas, manuprāt, nav atliekams uz pēcpusdienu. Eslieku priekšā sadalīties. Viens no mums ies uz Tomsona ielu novērot klienta dzīvokli, lai negaidītauzbrukuma gadījumā varētu iet palīgā, tikām otrs darbosies jau pieminētajā darbabiedru un konkurentu

Page 13: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

laukā. Tavs izbrīnītais skatiens acīmredzot grib jautāt — kāpēc? Ja zīmītes autors līdz sešpadsmitiemnegrasās neko uzsākt, kāpēc jāiet uz Tomsona ielu?

-Jā.— Redzi, viens fakts dara mani nemierīgu.Es nožāvājos un pieklājības pēc pavaicāju:— Kāds?— Garais, bez bailēm tikt atklātam, varētu izsekot Šternu līdz pat mūsu dzīvokļa durvīm, bet pēc

tam noskaidrot — pie kā tas viesojies tik vēlā nakts stundā.— Un tad?Valts pārmetoši paraustīja platos plecus un uzmeta man pārbaudošu skatienu.— Kā vina vietā rīkotos tu?— Es? Uzzinājis, ka mans… upuris griezies pēc palīdzības pie tādas zvaigznes kā Kronbergs…

Hm… Droši vien nolikto tikšanās laiku pārceltu uz agrāku stundu.Valts palocīja galvu.— Pareizi. Ja Šternam plānots uzbrukums, viņš var negaidīt līdz četriem… Izmantojot pazīstamos,

man ir lielākas iespējas tikt pie ziņām, tāpēc es strādāšu darbinieku un konkurentu laukā, bet tu dosies uzTomsona ielu. Iebāz azotē šaujamo un katram gadījumam nomaskējies. Tur viss kas var notikt, un navizslēgts, ka tava seja kādam ir pazīstama.

— No kurienes? — es neticīgi pagrozīju galvu.— Noziedznieku pasaule, Robi, lielu uzmanību pievērš saviem pretiniekiem. Mēs taču nezinām, ar

ko esam saķērušies. Ja šie cilvēki ir no recidīvistiem, vari būt pārliecināts — mūsu adrese un āriene tiemzināma ne sliktāk par kriminālkodeksa pārkāptajiem pantiem.

No šiem vārdiem man kļuva nedaudz neomulīgi.— Varbūt iesim kopā? — es nedroši ieminējos, bet, pamanījis ICronberga pieri saraucamies,

steigšus izlaboju, — nē, nē, iešu viens. Bet mums jāpadomā, ko darīsim četros.— Ap trijiem, — Valta seja noskaidrojās, — es piebraukšu pēc tevis. No turienes taisnā ceļā

dosimies uz Stabu un Tēr- batas ielas stūri. Manuprāt, ja līdz tam nekas nebūs noticis, tās pāris stundasviņam briesmas nedraudēs. Zīmītes autoram jāpārliecinās, vai draudi sasnieguši mērķi- Var taču gadīties,ka vīrelis galu galā, nespēdams pārvarēt bailes, ir ar mieru izpildīt prasības.

— Šterns pat nezina, par ko ir runa.— Bet šim cilvēkam, savukārt, par to nav ne jausmas, vai ne? Starp citu, par Šterna nezinu es

nedodu ne santīma, diemžēl bez vina uz nolikto tikšanos iet vieniem nav nekādas jēgas. Šodien mazaiscilvēciņš bija pārāk izbiedēts, lai par to runātu, bet no rīta, izgulējies un attapies, cerams, sapratīs, kaiziet uz iebrucēju pēdām visvienkāršāk un ātrāk ir Tērbatas un Stabu ielas stūrī. Izliksim vinu redzamāvietā par pievilinātāju, bet paši ierīkosimies slēpnī.

— Risks…Kronbergs paraustīja plecus.— Tas ar katru dienu pieaugs, ja cilvēku, kas uzrakstījis draudu vēstuli, neizdosies operatīvi

atklāt. Būs vēl jāsauc policija palīgā. Bet viss var iegrozīties daudz vienkāršāk, un tu šo bandītu, betiespējams — grupu, aizturēsi jau Tomsona ielā…

Pēc šiem iepriecinošajiem vārdiem Kronbergs piemiedza ar aci un, novēlējis labunakti, nozudasavas istabas durvīs.

Page 14: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

III nodala slepkavība Nākamajā rītā, ieslēdzis visderdzīgāko manām ausīm un sirdij mūziku — metālisko roku, Valts bez

mazākās piepūles jau pusseptiņos izdabūja mani no gultas. Uz virtuves galda kūpēja kafija, bet lēzenāšķīvī slējās pamatīga sviestmaižu grēda.

— Iestiprinies! — draugs pastūma to uz manu pusi. — Kas paliks pāri, ietin līdzi. Kas zina, kadšodien tiksi pie pusdienām.

īgni purpinādams sev zem deguna, ar vēl neizgulēto miegu acīs, mehāniski, pat nejuzdams garšu,košļāju sviestmaizi ar desu un laiski, it kā tas attiektos uz citu, apsvēru priekšā stāvošo gājienu uzTomsona ielu. Agrā stunda uzspieda tādu kā atsvešinātas vienaldzības zīmogu pat uz domu pargaidāmajām briesmām. Taču, kad līdz ar kafijas malku manī ieplūda arī dzīvinoša enerģijas deva, kļuvismanāmi mundrāks, piecēlos.

— Esmu gatavs.— Nomaskējies, Robi! — pūzdams ventilācijas caurumā cigaretes dūmus, Valts ieteica. — Ja tevi

pazīs, nedod Dievs, tik prasti izgāzties. Pēc tam aizbrauksim un kopā izpētīsim apstākļus. Vietunovērošanai nebūt nav tik viegil atrast. Tālab jau tik agri modināju. Kusties, vecīt!

Ārienes pārveidošana man aizņēma ne vairāk par desmit minūtēm. Kad ienācu virtuvē, tur manisagaidīja uzkumpis cilvēks ar neredzīgo zaļajām brillēm, kas aizsedza teju pusi sejas un baltu spieķilabajā rokā. Valts — tas bija viņš —, piekasīgi nopētījis manas rūsganās ūsinas, pāri pierei uzsukātocekulu un visai vieglprātīgiem zīmējumiem izraibināto virskreklu, apmierināti nokrekškējās un satvēradurvju rokturi.

— Ejam!Kopš tuvīnā autostāvvieta bija nekaunīgi uzskrūvējusi cenas, mūsu opelis nakšņoja mājas ārdurvju

priekšā. Lai kādam neiekārotos to uzlauzt, Kronbergs bija izvācis visu elektroniku, radioaparātu ieskaitot.Uz ielas aplaidis apkārt ašu, pētījošu skatienu, Valts atslēdza durvis un iesēdās šofera vietā. Salonāškebīgi oda pēc aukstas gumijas un eļļas. Ieslēdzis aizdedzi, draugs pagaidīja, līdz iesilst motors, unpagrieza opela strupo degunu uz Hanzas ielas pusi. Līdz darbadienas sākumam bija atlikusi apmēramstunda, kad mēs apstājāmies Tomsona ielā netālu no vajadzīgā nama. Šī bija mājīga, klusa ieliņa.

— Pelēkajā mājā ar sarkano jumtu, — neizkāpjot Valts norādīja uz priekšu, — dzīvo Šterns.Trešais stāvs, septītais dzīvoklis. Viesistabas logs iziet uz šo, bet kabineta un virtuves — uz sētas pusi.Kustamies!

Izkāpis Kronbergs acumirkli pārvērtās nevarīgā invalīdā, kas dauzīdams ar balto spieķi pa ietvesbruģakmeniem izlikto apmali, stīvā gaitā pārvietojās uz priekšu. Pelēcīgais piecstāvu nams izrādījāspamatigi apbružāts — gan no ārpuses, gan iekšpuses, to nespēja noslēpt pat aizkvēpušie parādes durvjustikli. Izgājuši cauri iebraucamo vārtu ejai, nonācām mājas otrā pusē. Te pletās pagalam aizaudzis dārzs,kurā kopā ar ābelēm auga bērzi, liepas, ķirši un kļavas. Acīmredzot bezsaim- nieku valdīšanas laikāagrākais augļu dārzs bija pārvērties tādā kā mežinā. Aiz kokiem slējās deviņstāvu dzeltenīgu ķieģeļumāja.

— No šīs puses novērot botu visērtāk, — pamanījis zem pusnokaltušas ābeles nelielu soliņu, essacīju.

— Jā, bet parādes durvis paliek bez uzraudzības— Tāpat kā no ielas — sētas, — es norādīju uz pusvirus stāvošajām zemajām durvīm, aiz kurām

neskaidri varēja saskatīt pakāpienus. — Tie, kas vairās no svešiem skatieniem, drīzāk izmantos sētasieeju. Bez tam pagalms ir caurstaigājams, turklāt mājas kāpņu telpas logi iziet uz šo pusi, redzi? — espastiepu roku un, izdzirdis Valta neapmierināto ņurdienu, tūdaļ to nolaidu. — No šejienes var saskatītkatru nācēju.

Page 15: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Kad saule sāks spidēt stiklos, neko tur neieraudzīsi, — Kronbergs iebilda.— Tas notiks ne agrāk kā pēc četrām, piecām stundām, — novērtējis dienas spīdekļa stāvokli un

sagaidāmo pārvietošanās trajektoriju, es teicu, un draugs piekrītoši palocīja galvu.— Jā, pagaidām šī vieta patiesi šķiet visērtākā. Krūmi soliņu aizsedz no trim pusēm, bet no nama

iedzīvotāju acīm — koka lapotne. Viens gan man nepatīk — ja kaut kas notiek, kā tu zināsi, kad ietpalīgā?

Piepeši ar ņaudošu troksni aizkrita ārdurvis un no kāpņu telpas atskanēja ašu papēdīšu spalgāklaudzoņa. Nākamajā mirklī pirmajā kāpņu telpas logā parādījās blondas sievietes galva. Bez grūtībām nodārza puses varēja izsekot, kā viņa kāpj arvien augstāk un augstāk, kā pēc kārtas katra stāva logā pavīddzelteno matu kupena, līdz ceturtajā stāvā noklaudzēja dzīvokļa durvis. Mēs saskatījāmies.

— Šī vieta tiešām nāv pelama, — Kronbergs beidzot atzina. — Ienācēju sejas diez cik labisaskatīt nevar, taču palaist garām arī nav iespējams. Norunāts, šis soliņš būs tavs novērošanas postenis.

Piepeši Valts sagrāba mani aiz rokas un parāva ābeles ēnā.— Kas noticis? — es izbrīnījos.— Šterns.— Kur?— Trešais stāvs, otrais logs no labās puses.Cauri sīku zariņu smalcei man bez grūtībām izdevās atrast norādīto logu. Pelēcīgajā četrstūrī

neskaidri vīdēja vīrieša seja, kurā, tikai labi ieskatoties, pazinu mūsu šīsnakts viesi. Viņš cieši lūkojāsdārzā, pēc tam strauji pagriezās un nozuda telpas dziļumā.

— Šterns agri piecēlies, — Valts norūca un, piebikstījis man pie pleca, nopietni sacīja, — esiuzmanīgs, Robi! Turi šaujamo pa ķērienam, bet šo iebāz kabatā, — viņš iespieda man rokā mobilo tālruni.— Ja gadījumā viņu ir vairāki, neiejaucies, bet nekavējoties zvani policijai. Numuru tu zini.

— Vītolam?— Jā. Atceries, ka Vītola vietā tagad…— Zinu, — es pārtraucu,draugu. — Kapteinis Jānis Lācis.— Es viņu brīdināšu.— Valt, es līdz šim tev neesmu uzbāzies, bet kas noticis ar Valdi?— Kas? — Kronberga lūpās iegūla sāpju izteiksme. — Kas viņam var notikt? Protams, izņemot

paaugstināšanu amatā… Diemžēl tā arī noticis. Bet nu man jāiet.Pēc brīža Valta augums nozuda iebraucamo vārtu pustumsā un vēl pēc mirkļa ierūcās automašīnas

motors.Palicis viens, es, kā draugs bija mani mācījis, vispirms rūpīgi izpētīju apkārtni. Izrādījās, ka no sētas

durvīm dārza dziļumā stiepjas cieti nomīdīta taciņa. Nolēmis, ka vēl ir pārāk agra stunda, lai sāktosnotikumi, devos izpētīt — kurp tā ved. Izspraucies cauri bieziem krūmiem, nonācu nelielā laukumiņādeviņstāvu mājas priekšā. Taciņa turpinājās un izbeidzās, saplūstot ar asfaltētu ietvi, kas gāja paralēliiedzelteno ķieģeļu celtnei. Droši vien Šterna mājas iedzīvotāji bija ieminuši taku, lai saīsinātu ceļu līdzautomašīnu stāvvietai, kura, kā es atcerējos, atradās deviņstāvu mājas viņā pusē. Skaidrs, ja iebraucējamšis ceļš ir zināms, tad nelūgtais viesis visdrīzāk gaidāms tieši no šīs puses.

Atgriezies uz soliņa, sāku pārdomāt turpmākās rīcības plānu, taču no tā nekas jēdzīgs neiznāca, jo,gribēdams pakārtot notikumu attīstību savām interesēm, es strauji attālinājos no iespējamās realitātes.Beigu beigās izlēmis, ka vispareizākais ir apbruņoties ar pacietību un rīkoties atkarībā no apstākļiem,izvilku laika īsināšanai līdzpaņemto grāmatu un iegrimu lasīšanā. Tas nebūt nenozīme, ka, aizmirsis parapkārtni, es pilnībā atslēdzos no notiekošā. Nē, manas ausis joprojām fiksēja katru troksnīti un aizdomīgāgadījumā nekavējoties ieslēdza tādu kā bioloģisko slēdzi, kas acumirklī uzmanību no lasītā pārnesa uzdzirdētās skaņas cēloni. Pagaidām, pilsētai tikko mostoties, šie traucējumi bija visai reti, taču ar katruminūti kļuva arvien biežāki un beidzot lika man atrauties no lasīšanas. Grāmatu, kā papildu maskēšanās

Page 16: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

līdzekli, es tomēr paturēju rokā, jo, kas zina — ievērojis svešu tik ilgi te sēžam, kāds vēl varētu sāktinteresēties.

Paldies Dievam, stunda, kad ļaudis masveidā pārvietojas no dzīves uz darba vietām, drīz bija garām.Kņada norima, soļu dipoņa un durvju klaudzoņa apklusa, un tagad tikai retumis kāds aizgulējies, steidzīgilecot pa vairākiem pakāpieniem, noskrēja lejup. Pēc brītiņa apkārt valdošā klusuma nomierināts, es nojauna ķēros pie grāmatas. Tā pagāja apmēram pusstunda. Piepeši aizmugurē kāds nokrekškējās, un,zibens- ātrumā apsviedies, es tikai ar grūtībām apvaldljos, lai neķertu azotē pēc ieroča. Nez no kurienesuzradies, aizmugurē stāvēja vidēja auguma, plecīgs, gaišmatains vīrietis saulesbrillēs. Viņš bija pieklājīgiģērbies un rokā turēja neaizdegtu cigareti.

— Vai atļausiet piesmēķēt? — pienācēja balsī jautās svešāda pieskaņa.Klusuciešot pagrābājies kabatā, pastiepu viņam šķiltavas.— Paldies! — aizsmēķējis viņš palocīja galvu. Atdevis šķiltavas, nogriezās pa taciņu deviņstāvu

mājas virzienā un klusiem kaķa soliem nozuda aiz krūmiem.— Uff… — bija vienīgā skaņa, ko pēc nelielā starpgadījuma atļāvos, toties domās izsunīju sevi

pēdējiem vārdiem.Lai neatkārtotu kļūdu, sagriežos solā šķērsām un, apsēdies jāteniski, uzliku elkoni uz atzveltnes.

Tagad ar kreisās acs kaktiņu varēju puslīdz labi pārredzēt taciņu, bet ar labās — Šterna mājas kāpņulogus. Līdz šim, izņemot pašā sākumā redzēto blondīni, visu gājēju ceļš veda vienā virzienā — laukā nonama. Šis fakts manu uzdevumu stipri vienkāršoja.

Saulei kāpjot augstāk, kļuva arvien karstāks. Gluži kā laukos, no zieda uz ziedu sanēdamas laidelējāsbites, garām nošvīkstēja spāres un acij nejredzamas sīca mušas. Kokos čiepstēja zvirbuli, bet kaut kuraugstu gaisā, ievilkdama debesīs pienbaltu svītru, dūca lidmašīna. Šis aizaugušais dārzs šķita kā oāzenokaitētās pilsētas vidū.

Piepeši no manas kabatas atskanēja spalga skaņa. Izbīlī es gandrīz palēcos. Biju pavisam piemirsispar mobilo tālruni. Izvilcis iegareno kastīti, nospiedu slēdzi un, pielicis pie auss, sacīju:

— Klausos!— Kas jauns, Robi? — atskanēja Kronberga nosvērtā balss.— Nekas.— Vai Šterns nav rādījies?— Nē.— Bet ciemiņi?— Arī ne.— Hm… — draugs novilka, un es saklausīju viņa balsī tādas kā rūpes.— Ko krekšķi?— Nule kā es mēģināju Šternu sazvanīt, bet neviens neatbild.— Varbūt nepareizi savienots?— Varbūt. Pamēģināšu vēlreiz, bet pēc tam piegriezīšu tev. Gaidi!Taču pagāja veselas piecas minūtes, līdz tālrunis no jauna iezvanījās.— Robi, — šoreiz Valta balsī skaidri jautās satraukums, — viņš joprojām neatbild!— Vai…— Es palūdzu telefonu centrālē pārbaudīt numuru. Viņi paziņoja, ka tas esot kārtībā. Laikam

nāksies uzkāpt un pārbaudīt, kas tur lēcies. Var jau būt, ka Šterns to vienkārši atslēdzis.— Labi, — es noburkšķēju.Saklausījis manā balsī nepatiku, Kronbergs sacīja:— Ne jau tev vienam būs jākāpj. Gaidi mani uz soliņa, piebraukšu pēc dažām minūtēm. Kāpsim

kopā, vecīt…Drauga pēdējie vārdi atslābināja jau saspringt gatavos nervus, un, noglabājis kā grāmatu, tā tālruni

Page 17: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

kabatā, es pavēros augšup. Šterns logos nebija redzams. Palaist viņu garām es nekādi nevarēju.Noklaudzot dzīvokļa durvīm, es katru nācēju pavadīju ar skatienu līdz pat apakšai. Turklāt pa sētas durvjuspraugu skaidri bija redzams, kā tie šķērso flīzēm izlikto gaiteni, bet parādes durvju skaņu nevarējasajaukt ne ar vienu citu.

Skaidrs, ka Šterna tālrunis kārtībā, un, ja vien viņš to nav atslēdzis, kaut kas ir noticis. Sirdī cēlāssatraukums. Tieši pēc piecām minūtēm uz ielas nokaucās automašīnas bremzes un mirkli vēlāk noiebraucamo vārtu pustumsas iznira biedra sportiskā figūra. Viņam līdzās soļoja pazema auguma iesirmsvīrietis, kurā es pazinu kriminālpolicijas darbinieku Jāni Lāci. Neraugoties uz attiecību izjukšanu ar ValdiVītolu, policijā pret Kronbergu izturējās ar cieņu un gatavību sniegt palīdzību. Šīs attieksmes pamatā bijane tikai Valta profesionālā meistarība, ar kādu viņš atrisināja ļoti sarežģītas lietas, bet arī augošāpopularitāte gan valsts, gan starptautiskā mērogā. Mūsu darbs Francijā bija izpelnījies augstu novērtējumune vienas vien valsts vadošo kriminālistu vidū.

Lācis ar kaut ko tiešām atstāja kepaiņa iespaidu. Robusta seja, dziļi iekritušas acis un rūcoša balss.Soļoja viņš gāzelēdamies, liekot purngalus uz iekšu. Turklāt Lācis bija apbrīnojami spēcīgs. "īsts lācis!"kā darbabiedri pukojās, kad sasveicinoties Jānis mazliet stiprāk paspieda kādam roku. Abu nācēju sejasizskatījās norūpējušās. Atbildot uz jautājošajiem skatieniem, es paraustīju plecus un piecēlies piesardzīgisarokojos ar policistu.

— Labdien, Robert! — Viņa acīs pavīdēja viegls smaids.— Manuprāt, nav ko kavēties, — pavēries augšup, Kronbergs teica. — Ejam un, dod Dievs, kaut

nekas nebūtu noticis.Lācis piekrītoši palocīja galvu, un zosu gājienā cits aiz cita mēs devāmies uz sētas durvīm. Pēc

spilgtās saules kāpnēs šķita pavisam tumšs, taču vēl nebijām tikuši līdz otrajam stāvam, kad acis jau bijaapradušas. Septītā dzīvokļa durvis salīdzinājumā ar pārējām bija atjaunotas un mirdzēja lakā. Katrāstāvā bija pa trim dzīvokļiem, vienīgi pirmajā — divi. Apstājāmies Šterna durvju priekšā, Kronbergsizvilka lupu un rūpīgi izpētīja slēdzeni un aplodu, meklēdams kādu skrambu vai citu pazīmi, kas liecinātupar. ielaušanos. Acīmredzot nekā neatradis, atliecās un uzspieda rādītājpirkstu zvana pogai. Reizē armelodisku skanu Lāča pirksti ieslīdēja sānkabatā, kur, kā zināju, viņš parasti glabāja ieroci. Sirdssažņaudzās pēkšņās nelaimes nojausmās, taču iekšā valdīja klusums. Valts vēlreiz piezvanīja, bet atkalnekādas atbildes. Paraustījis plecus, viņš izvilka kabatas lakatiņu un, ar to saņēmis rokturi, nospieda.Atskanēja kluss klikšķis, un durvis pavērās! Mēs saskatījāmies. Lācis, tagad jau neslēpdamies, izvilka nokabatas pistoli un, noņēmis no drošinātāja, pieklājīgi, bet noteikti pastūma manu draugu sānis. Jānisvairākus gadus bija nostrādājis speciālā vienībā, kas praktizējās teroristu un bīstamu noziedzniekuaizturēšanā, un Kronbergs bez iebildumiem palaida viņu pa priekšu. Nedz fiziskā ziņā, nedz reakcijasātrumā, drosmē un prasmē rīkoties kā ar ieročiem, tā — kailām rokām, mans draugs ne par matu nebijavājāks, taču ievainojums varēja ienest savas — nevēlamas korektīvas mūsu pasākumā. Es zināju, kaārišķīga bravūra viņā nekad neņemtu pārsvaru pār apdomību, kas nes reālus rezultātus, tāpēc šopiekāpšanos vienīgi ļaunprātīgs nelabvēlis varētu iztulkot kā mazdūšību.

Turēdams izstieptā rokā pistoli, Jānis pamāja un sāniski ieslīdēja priekšnamā. Viņam sekojaKronbergs, bet gājienu noslēdzu es. Grīdu klāja mīksta, pūkaina grīdsega, kas apslāpēja so|u troksni.Taisni iepretim, aiz vaļējām matēta stikla durvīm, bija redzama balti flīzēta, liela virtuve. Blakusdurvisdroši vien veda vannas istabā, bet nākamās — viesistabā. Aplaidis apkārt ašu, bet ciešu skatienu, Lācis,joprojām neno- laizdams ieroci, gar sienu devās turp, kur šaurā spraugā vīdēja galda stūris, bet aiz tā —augsta stelāža, pilna ar grāmatām. Tā tiešām izrādījās viesistaba, kuras sienas visā platībā bija atvēlētasbibliotēkai. Vienā tās plauktā stāvēja televizors un šādi tādi niecini — stikla vāzīte, piebāzta arpildspalvām, trauciņš ar dzēšgumijām, saspraudēm, aproču pogām un vēl šo to, kā arī tālrunis. Kronbergspacēla klausuli, un es no savas vietas saklausīju signāla skanu. Telpa atstāja turīga mājokļa iespaidu. Visipriekšmeti bija jauni un augstākās kvalitātes, un vienīgi izdevumi, kas gan no tā tikai ieguva, spriežot pēc

Page 18: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

iesējumu muguriņām, bija laisti klajā pat pagājušajā gadsimtā. Tiesa, vairākus plauktus greznoja arīmūsdienīgāka literatūra. Visur, kur skaties, valdīja priekšzīmīga kārtība un tīrība.

Labajā sienā es pamanīju vēl vienas durvis. Lācis virzījās tieši pie tām. Uzspiedis apakšdelmurokturim, viņš ar spēku tās atgrūda un nākamajā mirklī atradās tur iekšā. Atvērušās durvis atklāja smagu,veclaicīgu rakstāmgaldu, aiz kura ar muguru pret mums kāds sēdēja. Uz klaudzienu viņš pat neatskatījās.Sēdošā nekustībā jautās kaut kas nedabisks, un agrākās nelaimes nojausmas tagad pārtapa pārliecībā.Ieraudzījis iegareno, pūkām līdzīgiem matiņiem klāto galvaskausu, es pazinu Šternu.

No abām pusēm mēs lēnām tuvojāmies sēdošajam un likās, ka visiem jau bija skaidrs,' kas noticis.Lielajā ādas krēslā Šterns izskatījās pavisam sīciņš. Viņa galva atdusējās uz platā atzveltņa, bet rokasbija nevarīgi noslīdējušas gar sāniem. Sejā ne pilītes asiņu, toties baltais krekls sirds apvidū no tām bijapiesūcies gluži sarkans. Pietika acu uzmetiena, lai saprastu, ka mūsu šīsnakts apmeklētājs miris…

Page 19: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

IV nodala Spēlmaņi

Labu brīdi telpā valdīja nospiedošs klusums. Pirmais to sadūšojās pārtraukt Valts:— Slepkavība izdarīta pirms vairākām stundām, droši vien no rīta. Pēc astoņiem, jo īsi pirms tam

mēs Šternu redzējām logā.Jāatzīstas, ka man no šiem vārdiem gluži kā smags akmens uzgūlās uz sirds.Lācis piedūra upurim pie pleca pirkstu un apstiprinoši palocīja galvu.— Jā. Līķis vēl nav sastindzis un, ņemot vērā karstumu…Kronbergs izvilka cigaretes un aizsmēķējis teica:— Man pie tevis lūgums, Jāni.— Kāds? — policists pavērās Valtā.— Dod man stundu laika un tikai pēc tam zvani uz policiju. Redzi, šis cilvēks, — viņš pamāja uz

nelaika pusi, — ieradās pie mums pēc palīdzības. Es tev jau stāstīju. Bet tā vietā mēs vinu nosūtījāmnāvē! Protams, neviens nevarēja paredzēt, ka uzbrukums notiks tik drīz, jo fakti runāja ko citu, taču tasmūs neatvaino. Sava morālās atbildības nasta par notikušo ir jāuzņemas man ar Robertu. Diemžēl.

— Tas nozīmē, ka…— Jā. Gribu izklaušināt kaimiņus un izpētīt notikuma vietu. Šī lieta tagad kļuvusi par mūsu abu

sirdsapziņas lietu. Bet, kad beigsim, sāc rīkoties tu. Noziedzniekam jāsaņem pelnītais sods, un viņš tosaņems, — Kronberga balsī ieskanējās metāliski toņi, un acis uzzibsnīja tērauda spožumā.

Lācis pakasīja aiz auss, nokrekškējās un diezgan negribīgi atteica:— Tas gan ir pret noteikumiem… Bet, ja padomā, tad šeit es esmu tikai pēc tava ielūguma… Labi,

Valt, es to apņemos nokārtot. Bet brīdinu — līdz kolēģu atbraukšanai strādāšu kopā ar jums.— Paldies, Jāni. Par to es tevi iepazīstināšu ar visiem mūsu rīcībā esošajiem faktiem.Lieki nekavējoties, mēs ķērāmies pie darba. Strādājām klu- suciešot, un tikai retumis, uzdūrušies

kaut kam interesantam, Kronbergs vai Lācis izmeta pa replikai.Rakstāmgalda virsmu klāja bieza organiskā stikla plātne. Tā kā uz tās neatradās itin nekā, acīmredzot

cietušais nebija strādājis, bet vienkārši ērtajā atzveltnī atpūties. Iespējams, ka pārdomājis pēdējosnotikumus. Uz stikla labajā pusē vīdēja netīra, plata svītra. Nopētījis to caur palielināmo lēcu, Kronbergssacīja:

— Asinis.Lācis, kas tobrīd kaut ko aplūkoja grāmatplauktā, atskatījās un pamāja.— Slepkavības ierocis — nazis ar garu asmeni, — vēl pēc brīža Valts konstatēja. Šoreiz policists

atsaucās:— Dūriens izdarīts, slepkavam stāvot aiz krēsla. Droši vien cietušais bija atgāzies, bet varbūt pat

iemidzis. Nezināmais pārliecies upurim pāri un…-Jā.Mes metodiski, cits citam netraucējot, parmeklejam visas telpas, bet neatradām nekā, kas liecinātu,

ka pirms mums dzīvoklī viesojies vēl kāds svešs. Arī ārdurvju slēdzene nebija bojāta, jo, kad Valtsizmēģināja atslēgu, ko bija atradis priekšnamā Šterna žaketes kabatā, tā slēdza kā nule ieeļļota.

Kamēr abi pārējie meklēja noziedznieka atstātās pēdas, es apņēmos atrast seifu. Jāteic, ka,apvienojot intuīciju ar radošo izdomu — kā viņa vietā būtu rīkojies es, man tas izdevās bez lielām pūlēm.Viens bija skaidrs uzreiz — Šterns ir noslēpis seifu uzkrītoši atklātā vietā. Uz to norādīja viņa ironiskaissmiekliņš, stāstot par iebrucēja neveiksmi, meklējot to aiz grāmatplauktiem. Kronberga izteiktaissecinājums par sīkula prātu tiešām apstiprinājās, kad ar pagalam vienkāršu paņēmienu — ar pirkstu

Page 20: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

kauliņiem izdauzot sienu — sausu ķieģeļu krāvuma skaņu pēkšņi nomainīja cita, metāliska un dobja.Slēdzenes caurumu aizklāja dekoratīva pīta salmu sedziņa. Jau pieminētajā saišķi atradās arī atslēga, kastai derēja, taču, atvēruši nelielo dzelzs skapi, iekšā neatradām ne santīma.

— Tevī, Robi, — uzsitis man uz pleca, Valts sacīja, — sāk attīstīties īsta dzinējsuņa oža. Kā tevizdevās to atrast?

— Gaužām vienkārši, — es atbildēju, — saprātu pielīdzināšanas ce|ā. Nekāda īpašā piepūlenebija vajadzīga.

Laikam atminējies paša doto, ne visai glaimojošo sīkula novērtējumu šajā ziņā, Kronbergspasmīnēja.

Beiguši apskati, mēs piezvanījām pie sestā dzīvokļa durvīm. Uz spalgo skaņu atvēra spodri ģērbtavečiņa, ar dzeltenā ķēdītē iekārtām zelta brillēm uz krūtīm. Pasmaidījusi apžilbinošu smaidu, atklādamadivas dzeltenām pērlītēm līdzīgas zelta zobu rindas, viņa jautāja:

— Ko kungi vēlas?— Policija! — panācies uz priekšu, Lācis pacēla atvērtu dienesta apliecību.Vecenīte uzstutēja uz deguna brilles un, labu brīdi piekasīgi pētījusi apliecībā redzamo fotogrāfiju,

pārmaiņus salīdzinādama to ar priekšā stāvošo oriģinālu, beidzot atkārtoja:— Ko kungi vēlas?— Mūs interesē Šterns, jūsu kaimiņš.— Lūdzu, nāciet iekšā, — viņa atvēra plašāk durvis un, zīmīgi pametusi uz septītā numura pusi

acis, piebilda, — uz sliekšņa kāda runāšana…Gadu saliektā namamāte ieveda mūs plašā viesistabā ar dzeltenīga parketa grīdu un labi koptām

mēbelēm, kas gadu skaita ziņā droši vien maz ko atpalika no pašas. Apsēdinājusi mūs krēslos ar augstāmatzveltnēm smaga, apaļa ozolkoka galda priekšā, viņa grasījās jau pierādīt savu viesmīlību, dodoties uzvirtuvi, taču Valts to apturēja:

— Atvainojiet, bet mums maz laika. Esiet tik laipna un pastāstiet visu, ko zināt par savu kaimiņu.Vecenīte ļāva nokrist no deguna brillēm, kas palika karājamies savā važiņā, un, neslēpjot

aizvainojumu, apsēdās, tad, salikusi klēpī zilām dzīsliņām klātās rokas, rātnas skolnieces manierē jautāja:— Ko konkrēti jūs vēlaties uzzināt?— Visu. Kā jums vārds?— Velta. Velta Lagzdiņa. Visu, cienītais, ne par vienu nevar zināt. Jūs droši vien būsiet ievērojuši,

ka skandalozi cilvēki, dzērāji pievērš apkārtējo uzmanību, bet Šterna kungs ir kluss vienpatnis, tāpēc nekodaudz par viņu pastāstīt nevarēšu. Uz šejieni viņš pārvācās astoņdesmito gadu sākumā no liela komunālādzīvokļa Alberta ielā. Tur joprojām dzīvo mana paziņa, viņa par Šternu zina ievērojami vairāk.

— Vienu mirklīti! — Valts pārtrauca stāstītāju un izvilka piezīmju grāmatiņu. — Nosauciet adresiun draudzenes vārdu! — Pierakstījis diktēto, viņš iebāza grāmatiņu kabatā un atvainojies lūdza turpināt.

— Zinu, — Lagzdiņa atsāka stāstīt, — ka kaimiņš strādā celtniecībā, bet varbūt tam pat piederneliels būvuzņēmums. Sestdienas vakarus viņš kopā ar brāļiem Celmiem no astotā dzīvokļa parastipavada pie kāršu galda. Tas laikam ir vienīgais Šterna netikums, ja vien tā šo nevainīgo aizraušanos varapzīmēt. Vienu sestdienu viņi spēlē Celmu, otro — Šterna dzīvokli. Mazliet iedzer, bet ar mēru. Ar vecoCelmu mēs esam labi draugi. Lai gan viņam tikpat, cik man — astoņdesmit bez astītes, vasaras mēnešosvismaz pāris reizes nedēļā viņš paradis doties lejā paelpot svaigu gaisu. Tādos brīžos pasauc arī mani.Pasēžam dārzā uz soliņa, atceramies jaunības laikus un dzīve, šķiet, kļuvusi gaišāka. Abiem Kārļa Celmadēliem, Leonam un Bruno, nav savu ģimeņu. Viņi…

— Atvainojiet, — šoreiz stāstījumā iejaucās Lācis, — vai kāršu spēlē likmes ir augstas?Lagzdiņa atmeta ar roku.— Ko jūs. Niecīgas. Pāris santīmu punktā. Vinnētājs vienā reizē vairāk par diviem latiem nevarot

iebāzt kabatā. Taču pie Celmiem dažkārt iegriežas arī solīdāki spēlētāji. Nopietni. Tad gan ejot augsti.

Page 21: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Vēl nesen Kārlis palielījās, ka Leons aptīrījis savus pretspēlētājus, vienā gājienā vinnot divu gadumēnešalgas. Dēli, tāpat kā tēvs, ir azarta apsēsti. Atminos, kad Rīgā vēl darbojās hipodroms, vecajamCelmam tā bija kā otra darbavieta. Nereti nospēlējās gluži pliks un nedēļām staigāja, degunu nokāris, bet,kad paveicās, — piepūtās kā pāvs. Bet tā viņi ir klusi, neko sliktu nevaru teikt. Leons ir šķirtenis, betBruno tā arī nav atradis sev piemērotu dzīvesbiedri. — Viņa apklusa un, kā gaidīdama atklātību nopārējiem, aplaida apkārt skatienu.

— Sakiet, — lēnām ierunājās Valts, — vai no tiem solīdajiem jums ir kāds pazīstams?— Vienīgi Prusts. Ādolfs Prusts. Pirmo reizi atnācis kopā ar Leonu, viņš durvīs stādījās priekšā

vecajam Celmam.— Kas viņš tāds?Namamāte paraustīja plecus un sakārtoja uz krūtīm brilles.— Nezinu. Ģērbies glauni, gluži kā no skatloga. Bagāts. Vienreiz redzēju viņu izkāpjam no

greznas automašīnas. Bet sirdsapziņa gan tam nav tīra.— Pēc kā jūs spriežat? — Kronbergs izbrīnījās.— Pēc automobiļa stikliem. Tie bija ietonēti.— Nu un? — es nenoturējos, un blāvās acis pievērsās man tādā kā pārākuma pilnā nožēlā.— Sakiet, lūdzu, kālab viņam vajadzīgi tumši stikli? — vina vaicāja, un tūdaļ pati arī atbildēja, —

lai nevarētu saskatīt braucēja seju. Bet kam tā būtu jāslēpj? Tikai tādam, kam ar sirdsapziņu kaut kas navkārtībā, vai ne?

— Aprakstiet šā Prusta ārieni, — Kronbergs palūdza un ironiski piemiedza man ar aci.Saimniece sarauca pieri un, it kā tas palīdzētu koncentrēties, uzlika uz deguna brilles. Vismaz minūti

domājusi, nopūtās un sacīja:— Prusts ir gara auguma vīrietis — aptuveni metrs deviņdesmit, varbūt pat nedaudz pāri. Glīts.

Apavi — četrdesmit sestais vai septītais numurs. Neraugoties uz gadalaiku, vienmēr staigā platmalē.— Arī tik karstā laikā kā šodien?Lagzdiņa pamāja.— Manuprāt, viņš kautrējas. Varbūt vainīgs ir pliks pauris, bet ko tas nozīmē vīrietim — jūs labāk

zināt, bet pilnīgi iespējams… — piepeši viņa aprāvās, nosodoši pakratīja ar galvu un kā atvainodamāspiebilda, — atkal tā mēle! Visu mūžu cenšos, bet nekā neizdodas savaldīt, vienmēr gatava sarunāt sazinko…

— Vai nepamanījāt viņā kādu neparastu īpatnību. Gaitā, skatienā, kustībās…Negaidīti vecenīte saslējās.— Atminējos! — viņa uzvaroši iesaucās, — nudien atminējos! Prusts, itin kā saspringti domājot,

kā klausoties, tā runājot, bez pārtraukuma rausta labās auss ļipiņu. Bet seju aprakstīt nespēšu, baidos jūsmaldināt, jo platmale, apēnojot seju, varēja izkropļot vienu vai otru līniju. Taču kopumā viņš izskatījāsglīts.

— Vai Prusts pazīst Šternu?— Nezinu, bet liekas, ka ne. Vismaz kopā kārtis vioi acīmredzot nespēlē, jo vecais Celms solīdos

ar savu kaimiņu nekad nemin kopā. Acīmredzot Šterns nav tiem līdzinieks. Redzu, jūs gribat jautāt parpārējiem. — Stāstītāja pacēla acis uz Kron- bergu. — Diemžēl viņus esmu redzējusi tikai no mugurpuses,ieejot Celmu dzīvoklī. Salasās tie kopā ne vairāk kā trīs reizes mēnesī. Nu jau kārtējais laiks ir klāt, joaptuveni pusotru nedēļu viņi nav te rādījušies.

— Kā jūs to zināt?— Gaužām vienkārši. Neesmu papētījusi kāpēc, bet manā dzīvoklī stipri atbalsojas kāpņu telpā

dzirdamie soļi. Pēc gaitas es pazīstu visus augšējo stāvu iedzīvotājus. Bet tā kompānija vienmēr kāpjkopā, tur kļūdīties nevar. Stāvu, kurā tie apstājas, tāpat Celma durvju klaudzienu, nevar sajaukt ne arvienu citu. Nemaz nerunājot par to, ka spēlē viņi pie atvērta loga, droši vien tāpēc, ka daži smēķē. Esmu

Page 22: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

sajutusi pat smaku, bet balsis saklausīt ar savām ausīm, varu bez mazākām grūtībām.— Cik viņu ir?— Spriežot pēc soļiem… — viņa savilka pieri un, bez skanas kustinādama lūpas, skaitīja, tad

skaļi teica, — četri!— Droši?— Absolūti. Lai nu kā ar redzi, bet dzirde man ir teicama.— Prusts nāk kopā ar pārējiem?— Izņemot reizi, kad Leons viņu atveda. Prusta soļus, bariņam kāpjot augšā, var saklausīt jau pa

gabalu. Droši vien, liekot kāju uz pakāpiena, viņš nedaudz pašļūc. Rezultātā iznāk tāda nepatīkama,šņirkstoša skaņa.

Brīdi bija dzirdams tikai, kā sīc logu starpā iemaldījusies muša. Pēkšņi istabā valdošajā klusumāielauzās vēl kāda skaņa. Ieklausījies es aptvēru, ka tie ir soļi. Jā, nebija šaubu, tur kāds kāpa augšup pakāpnēm.

— Vai pazīstat to, kas patlaban nāk pa kāpnēm? — vēlēdamies pārbaudīt namamātes vārdus, esjautāju.

— Dzidra no ceturtā stāva, — nekavējoties sekoja atbilde.Ne vārda neteicis, Kronbergs izgāja priekšnamā, bet Lag-zdiņas kundze sadrūvējās.— Neticat… — Es tik tikko saklausīju.Atgriezies Valts pamāja:— Dzidra no ceturtā stāva, ļums taisnība, kundze. — Un, pamanījis saimnieces satumsušo skatienu,

paskaidroja, — piedodiet, bet tas ir mūsu pienākums — pārbaudīt.No šiem vārdiem vecenītes vaigs atplauka, un vina atkārtoti izteica vēlēšanos uzcienāt mūs ar kafiju.— Patiesi, mums nav laika. Taču, gadījumā ja iznāks iegriezties pie jums atkārtoti, ar prieku

pieņemsim piedāvājumu. Katram gadījumam es atstāšu jums savu tālruņa numuru, — Valts nolika uz galdavizītkarti. — ļa ierodas šī kompānija, esiet tik laipna, piezvaniet. Nekavējoties. Labi?

Lagzdiņa piekrītoši palocīja sirmo galvu un piecēlās. Tikai durvīs es sadzirdēju jautājumu, kuršnoteikti nedeva viņai mieru kopš mirkļa, kad parādījāmies dzīvoklī.

— Kas īsti noticis?— ļūsu kaimiņš miris. Noslepkavots! — atbildēja Kronbergs un, nokritušas no deguna, zelta brilles

palika karājamies uz namamātes krūtīm. .

Page 23: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

V nodala prusts Tikuši kāpņu telpā, mēs apstājāmies iepretim Celmu dzīvoklim. Lācis, kas jau labu brīdi izrādīja

nepārprotamas nepacietības pazīmes, paskatījās rokaspulkstenī un, zīmīgi pavēries Kronbergā, piedauzījaar nagu pie ciparnīcas.

— Tavs laiks ir cauri, Valt. Es zvanu uz nodalu. Ko uzzināsim tur, — policists pamāja ar zodu uzCelma durvīm, — to pastāstīšu vakarā. Domājams, iegriezīšos pie jums ap astoņiem. Bet, ja nebūšu,noteikti piezvanīšu. Uz redzi! — viņš paspieda mums roku un izvilka no kabatas portatīvo rāciju. Jaukāpjot lejup, Lācis pārliecās un uzsauca: — Ņem nost ūsas, Robert. Lauj taču atpūsties virslūpai, —tumšajās acīs pavīdēja smīns, galva pazuda un līdz mums atlidoja neskaidra, ētera sprak- škoņasapslāpēta balss.

Jāatzīstas, es pavisam biju aizmirsis par maskarādi. Juzdams, ka patiesi būtu jādod virslūpai atelpa,jau pacēlu roku, taču draugs mani apturēja:

— Lai paliek, Robert. Pēc stundas mums jābūt Tērbatas un Stabu ielas stūrī. Pusdienas pagūsimpaēst mājās. Nāc!

Kad aiz muguras ar neizturami derdzīgu troksni aizkrita parādes durvis, viņš pavilka mani aizpiedurknes turp, kur ielas viņā pusē stāvēja mūsu opelis. Tikko bijām ieņēmuši vietas, taurēdami kā uzugunsgrēku, bremzēm nokaucoties, Šterna nama priekšā apstājās trīs policijas automobili. Kronbergs, kasvairākus gadus bija nostrādājis drošības orgānos un pazina vismaz pusi no priekšniecības vaigu vaigā,laikam gribēdams izvairīties no nevajadzīgas aizkavēšanās, pagrieza aizdedzes atslēgu un, līdzko ierūcāsmotors, nospieda gāzes pedāli. Pilsēta grima mokošā karstumā. Runāt negribējās un mājās es pirmāmkārtām palīdu zem dušas. Pēc tam steigā iekodām, bet tikai tad, kad no jauna iesēdāmies automašīnā, laidotos uz Šternam nolikto tikšanās vietu, man ienāca prātā, ka satraucošo notikumu ietekmē esmu pavisamaizmirsis painteresēties, kā pa rīta cēlienu veicies manam draugam.

— Pabiju mūsu klienta uzņēmumā, — Valts attrauca un pēkšņi kā sāpēs saviebies cauri zobiemizlaboja, — nelaika klienta… Tas izrādījās pavisam neliels, spriežot pēc telpu izkārtojuma — pārbūvētsfirmas vajadzībām četristabu dzīvoklis. Šterna kabinets ir pagalam maziņš, tā ka abi rakstāmgaldi aizņemteju trešo dalu no telpas platības. Dokumentu skapis, ar atsevišķu nodalījumu virsdrēbēm, tas arī ir vissiekārtojums. Pie sienas karājās pāris bezgaumīgu reprodukciju. Naudas skapis stāv uz grīdas stūrī aizŠterna rakstāmgalda. Standart- veida aplupis padomju laiku seifs. Atslēga visparastākā. Man tādu dabūtvaļā izdotos pat ar spraužamadatu. Kalkis sēdēja savā vietā un spaidīja datora taustiņus. Grāmatvedisizrādījās vecs, izdilis vīrs, ar vismaz sprīdi garu kaklu, kura galā zvālojās olveida galva ar atkarenāmsikspārņa ausīm un tik cietiem, melniem sarveida matiem, kādus var ieraudzīt tikai pusaudžiem. Biezastikla brilles turas uz paša degungala, tādējādi, kad palielinājums nebija vajadzīgs, viņš caur pieriraudzījās tām pāri. Apģērbs stipri padilis, acīmredzot nekādu lielo algu viņš tur nesaņem. Kārtīgs, patpedants. Uz to skaidri norādīja viņa rakstāmgalda virsa, kur es neredzēju pavirši noliktu ne zīmuli, nedzēšgumiju.

Priekšistabā sēž sekretāre. Es stādījos priekšā kā potenciāls klients, kas meklē firmas privātmājasceltniecībai un vēlas noskaidrot kā darbu, tā materiālu izmaksas. Protams, viņa nekavējoties nosūtīja manipie. grāmatveža. Es to tikai vēlējos. Blenzdams manī pāri brillēm, Kalkis atgādināja profesoru, kas vēromēģenē notiekošo reakciju. Nepieceldamies paspiedis roku, viņš apsēdināja mani Šterna krēslā un sākauzdot jautājumus. Vecais pārvarēm centās izspiest no manis — kāds kapitāls ir manā rīcībā. Psihologs —ne pielikt, ne atņemt. Bet, kad es nepadevos, bija spiests samierināties un uzmeta aptuvenu izmaksu tāmi.Tas prasīja laiku, un es paguvu visu kārtīgi apskatīt. Pēc brītiņa, kā starp citu ieminējos, ka esmupazīstams ar šefu — Šternu. Tas grāmatvedi noskaņoja pavisam labvēlīgi.

— Būtu uzreiz teicis… — viņš norūca, un es pamanīju, ka tāmē ierakstītais skaitlis piepeši kļūst

Page 24: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

par veselu ceturto dalu mazāks.Es sēdēju, pētīju aizrestoto logu un prātoju — kā uzzināt, kas atrodas seifā man aiz muguras, kad

piepeši atsprāga durvis un kabinetā ienāca notraipītā kombinezonā ģērbies jauns puisis.— Otto, — viņš jau no sliekšņa sauca, — kur ir apsolītās lāpstas? Jau ceturtai kāts pušu!— Redzi, esmu aizņemts! — galvu nepaceldams, atrūca grāmatvedis, taču ienācējs nebija ar pliku

roku ņemams. Atspiedies ar netīrajām rokām pret rakstāmgaldu, viņš pieliecās Kalkim pie pašas auss unnegaidīti iebļāvās tā, ka pat man gandrīz ausis aizkrita.

— Dod naudu, pats nopirkšu! Man cements cietē!Kalkis, it kā nekas nebūtu noticis, pasmīnēja.— Esi gan tu… Kad beidzot nogrābsi angīnu…Piecēlies viņš apgāja apkārt galdam un, aizspraucies manaiz muguras, atslēdza seifu. Es gandrīz iesmējos, kad viņš izņēma apavu kārbas lieluma koka lādīti

un, nolicis uz galda, noskaitīja puisim dažus desmitus latu. Kad tas bija aizgājis, vaicāju:— Vai nav bīstami turēt tik atklātā vietā naudu?Vecais paraustīja plecus.— No vilkiem baidīties, pie sēnēm netikt…— Bet Šterns teica, ka viņam tas neliekoties droši. Cik man zināms, viņš grasās to glabāt savās

mājās.Kalkim pat acis iepletās.— Pirmā dzirdēšana.— Varbūt viņš jau pārvedis? Tas bija pirms trim dienām.— Es šorīt pārskaitīju — viss savā vietā. Mīlu kārtību, un tā daru katru ritu. Droši vien būsiet viņu

pārpratis…Lai nomierinātu veco viru, es piekrītoši palocīju galvu.— Droši vien.Atviegloti nopūties, grāmatvedis noglabāja kastīti seifā un aizslēdzis atgriezās savā vietā. Atslēgu

viņš iebāza kabatā. Vēl pēc minūtēm desmit beidzis darbu, pasniedza man lapiņu, kurā sīki bija uzskaitītasvisas iespējamās izmaksas un kuras gala summa bija miljonāra cienīga. Taču es nelikos par to zinis.Pārskrējis skaitļiem ar acīm, salocīju un, iebāzis papīrīti kabatā, piecēlos.

— Mājās papētīšu. Ja tāme mani apmierinās, iegriezīšos pēc pāris dienām. Paldies!— Gaidīšu! — viņš atvadu vietā nočiepstēja, un, aizverot durvis, es saskatīju Kaļķa acīs vāru

cerības stariņu. Manī tas izraisīja nelielas aizdomas, ka Šterna izlielītā firmas darbība nemaz nav tikveiksmīga, kā tās īpašnieks bija to notēlojis.

Pie ārdurvīm sastapu to pašu enerģisko puisi, kas no Kaļķa bija izspiedis naudu lāpstām. Uz ielas togaidīja tikpat nosmulēta kravas automašīna kā pats. Viņš jau grasījās sēsties šofera vietā, kad es touzrunāju:

— Sakiet, vai jūsu firmai daudz pasūtījumu?Nolūkojis mani ar vērtējošu skatienu, puisis atjautāja:— Gatavojaties iesniegt savu?Es pamāju.— Tāds nodoms man ir.— Un kas, ja nav noslēpums?— Divstāvu privātmāja.Strādniekam iemirdzējās acis.— Būtu pašā laikā… jo ar pasūtījumiem mums pašvaki. Maksātspēja zema un tā tālāk. Mani sauc

Antons Grīnblats, esmu meistars. Ja vēlaties, lai tāmes izmaksas samazinātos vismaz par divdesmitprocentiem, es te nedomāju darbus, bet materiālus, varat griezties pie manis. Man ir pieejamas

Page 25: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

vairākas…vietas, kur, neko nezaudējot kvalitātes ziņā, var iegādāties būvmateriālus par zemākām cenām. Tāpat

santehniku. Citur tādu iespēju neatradīsiet. Galvoju!— Hm… — es, kā pārdomājot dzirdēto, norūcu. — Un kur jūs meklēt?Izvilcis no kombinezona krūšu kabatas vizītkarti, viņš pastiepa to man un, pirms aizcirst durvis,

pamāja:— Uz redzēšanos!Kad kravas mašīna bija nozudusi aiz stūra, jau gribēju iet atpakaļ, lai papļāpātu ar sekretāri, bet tad

pārdomāju. Atgriežoties es riskēju saskrieties ar grāmatvedi un izraisīt vecajā vīrā aizdomas. Tāpēcnolēmu, ka pirmajai reizei pietiks, sameklēju tālruņa būdiņu un piezvanīju Šternam. Par brīnumu, viņšneatbildēja. Domādams, ka esmu nepareizi savienots, atkārtoti uzņēmu numuru un atkal — nekā. Tadnosoļoju veselu kvartālu, lai izmēģinātu citu automātu, gadījumā ja šis bojāts. Taču uz zvanu neviensneatsaucās tāpat kā iepriekš. Man iešāvās prātā — varbūt sīkulis lauzis norunu un, neraugoties uz manubrīdinājumu, tomēr devies laukā. Tāpēc piezvanīju tev. Atklājās, ka viņš nav rādījies. Es nepieļāvu patdomu, ka tu būtu novērojamo palaidis garām! Bet pēc tam, kad pārbaudījuši telefonu centrāles darbiniekipaziņoja, ka Šterna numurs esot kārtībā, sāku uztraukties. Sirdī jutu — kaut kas noticis. Nebija izslēgtavardarbība un, lai viss notiktu likuma ietvaros, sameklēju Lāci un mēs kopā devāmies uz Tomsona ielu.Pārējo tu zini.

Kronbergs nesteidzīgi aizsmēķēja un ielika sērkociņu pel- nutraukā.— Ko tu domā par notikušo? — es vaicāju.— Ja draudu vēstules autors izsekojis Šternu un noskaidrojis, pie kā tas griezies tik vēlā nakts

stundā, tad, kā jau apspriedām, viņš sācis rīkoties pirms noliktā termiņa.— Bet tādā gadījumā doties uz satikšanos nav nekādas jēgas! — es iesaucos.Izputis kuplu dūmu mutuli, Kronbergs pavērās manī ar neizturami ciešu skatienu.— Kāpēc?Drauga jautājums nez kāpēc man aizdeva dusmas. Turklāt šis skolotāja skatiens…— Kas tur ko skaidrot! Viņš taču zina, ka Šterns… Gaidīt mironi, kuru pats…— Ja viņš neieradīsies, Robert, — Valts ar uzsvaru sacīja, — tas ļaus mums izdarīt visai būtisku

secinājumu — to, ka šis cilvēks var būt iejaukts slepkavībā. Bet, ja viņš ieradīsies… Tad mūsuspriedumi… Viss var izrādīties ievērojami sarežģītāk, Robi.

Atradis brīvu spraugu garās, cieši sablīvētās automobiļu rindas vidū, Kronbergs novietoja tur mūsuopeli un atskatījās uz nule kā pārbraukto krustojumu.

— Vai pamanīji kaut ko aizdomīgu?Es papurināju galvu.— Neko. Skaties, uz katra no četriem stūriem atrodas pa veikalam. Manuprāt, vislabākais

novērošanas punkts ir kādā no tiem. Lūkojies cauri vitrīnai, bet pašu nevar redzēt. Viņš vēl nav ieradies,jo, — es parādīju pulksteni, — līdz četriem atlicis vēl stundas ceturksnis.

— Ja šis cilvēks gadījumā ar Šternu ir bez vainas, viņam jābūt šeit. Jautājums, kā viņu atklāt. Būtumums sīkuļa dubultnieks! Ko darīt, kāpjam laukā un paļausimies uz gadījumu. Citu neko izdomāt nespēju.

Valts uzlika zaļās brilles, uzkumpa un, paņēmis balto spieķi, izkāpa no automašīnas. Ieķēries manelkonī, lēnām likdams kājas, Kronbergs nedrošā gaitā sāka virzīties uz priekšu. Tikai es no malas varējuredzēt, kā iezaļgano stiklu aizsegtās acis

cieši, sprīdi pa sprīdim iztausta tikšanās vietas katru stūri, katru tur redzamo cilvēku un attālākstāvošo automašīnu salonus. Lai kā sasprindzināju redzi un pārējos jutekļus, ja tā var nosaukt intuīciju vaispēju sajust svešu skatienu, taču nekas neliecināja par slepenu novērotāju. Bija tā rimtā stunda, kad darbsvēl nav beidzies un ielās (audis uz pirkstiem saskaitāmi. Svelošie saules stari burtiski dedzināja atklātāsķermeņa daļas un izsūca pēdējos enerģijas pilienus. Uz mani tik karsts laiks vienmēr iedarbojās nomācoši

Page 26: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— neiedomājami ātri samazinājās spējas aktīvi darboties, domas kļuva gurdas un bezsaturīgas. Turklātasfalta izgarojumi kopā ar izplūdes gāzēm veidoja tik reibinošu kokteili, ka jau pēc dažām minūtēm eskļuvu galīgi nelietojams. Bet Kronbergs, spriežot pēc ciešā, pētošā skatiena, nejuta nedz atmosfēras, nedzvides iedarbību.

Kā jau minēju, krustojumā katrā nama stūrī atradās pa veikalam. Pirmais mūsu ceļā izrādījāspavisam neliels, tas bija izvietojies divstāvu koka nama apakšējā stāvā. Acīmredzot arī Valts nebijapamanījis neko aizdomīgu, jo, kad pienācām pie atvērtajām durvīm, viņš tikko dzirdami norūca:

— Ieiesim.Veikaliņa tirdzniecības zāle izrādījās šaura un gara, bet preču sortiments nekā nevarēja apmierināt

vīriešu vajadzības. Te bija izstādītas galvenokārt kleitas, bet vitrīnā rēgojās viens otrs intīmāks vājādzimuma apģērba gabals. Tā kā zālē apmeklētājus neredzēja, turpat no sliekšņa aplaiduši apkārt skatienus,devāmies atpakaļ. Uz stūra nekas nebija mainījies. Pulkstenis rādīja tieši sešpadsmit, kad, šķērsojušiTērbatas ielu, iegājām audumu veikalā. Te, tāpat kā iepriekšējā neviena nebija. Būtu garlaicīgi aprakstītmūsu vizīti pārējos divos, jo tur, izņemot gaišmatainu jaunekli drogu veikalā, tāpat pircēju nebija. Bet uzielas joprojām nerādījās neviens, kas izskatītos pēc atnākuša uz satikšanos. Retie gājēji apstājās piekrustojuma vienīgi, lai nogaidītu gaismas signāla maiņu. Līdzko iedegās zaļais, šķērsojuši ielu, tienekavējoties devās tālāk.

Lai mazāk pievērstu sev uzmanību, mēs atgājām metrus trīsdesmit un, it kā iegrimuši sarunā, sākāmgaidīt. Lēnām, gluži kā sviedri pa manu nabaga muguru, ritēja laiks. Uz galvas likās uzmaukta sakarsētaķivere un droši vien daudz netrūka, lai smadzenes, tāpat kā asfalts, sāktu atmiekšķēties. Piepeši, desmitminūtes pāri četriem, pārbraucis pāri krustojumam, pie drogu veikala apstājās taksometrs. Atvērās durvis,un virs mašīnas izslējās garš vīrieša stāvs… platmalē! No mūsu vietas viņa seju saskatīt nevarēja.Aplaidis apkārt ašu skatienu, viņš iesēdās atpakaļ un ierūkusies dzeltenzaļā mašīna turpināja pārtrauktoceļu. Tai garāmbraucot, es ielūkojos salonā, cerēdams saskatīt pasažiera vaibstus, bet kā par spīti viņšraudzījās uz pretējo pusi. Kad taksometrs bija izgaisis aiz nākamā stūra, Kronbergs noņēma zaļās brilles,ielika kabatā un, pasitis padusē balto spieķi, izvilka cigaretes.

— Ko teiksi? — aizsmēķēdams viņš pavērās manī.— Prusts, — es atbildēju, un draugs piekrītoši palocīja galvu.

Page 27: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Vi nodala pazudusi vēstule Atgriezušies mājās, kā parasti pēc saduršanās ar jaunu, neizprotamu problēmu, uzlikām vārīties

kafijai ūdeni un aizsmēķējuši atlaidāmies katrs savā iemīļotajā vietā. Jāatzīstas, nogurdinošā laika dēlsanīcis, es spēju tikai laiski zvilnēt un blenzt griestos, gaidot, līdz sāks burbuļot tējkanna. Jābrīnās, ka,ieraugot garo vīrieti platmalē, es vēl spēju sasaistīt viņa ārieni ar Lagzdiņas aprakstīto Prustu. Taču, kadbiju norijis pāris malkus karstā tonizējošā dzēriena, manāmi atžirgu un, sameklējis skapī trauciņu arrozīnēm, kas, lai cik dīvaini nebūtu, man itin labi aizstāja smalkmaizītes, sacīju:

— Šis Prusts nokavēja.Kronbergs pavērās manī tukšu skatienu, un es sapratu, ka drauga smadzeņu mašīna patlaban sāk

uzņemt apgriezienus. Droši vien viņš pat nedzirdēja mani. Negribēdams traucēt norises Valta galvā,malkoju kafiju, pa starpām kūpinādams cigareti vai iemezdams mutē pa rozīnei, un prātoju — cik jaukitagad būtu plunčāties jūras vēsajā ūdenī un ne par ko neraizēties. Redzēdams, ka draugs vēl tik drīznetaisās pamest garīgo sfēru, nomazgāju savu tasīti un devos palasīt. Uz labu laimi iegrūdis roku plauktā,izvilku saistošo Džordža Maikla grāmatu. Spraigi aprakstītie piedzīvojumi pamazām vien izstūma noapziņas baiso notikumu ar mūsu klientu, un jau pēc brīža kopā ar Maiklu ģimeni es klejoju pa Āfrikasmežonīgajiem apvidiem. Kāds brīnišķīgs spēks slēpjas grāmatā, ļaujot izdzīvot to, ko reālajā dzīvē navlemts.

Piepeši pie durvīm pieklauvēja. Skarbais signāls tik pēkšņi atsauca īstenībā, ka jutos tā, it kā pašāfilmas vidū, visaizraujošākajā mirklī būtu nodzisis kinokadrs.

— Lūdzu! — drūmi atsaucos un noliku grāmatu uz galdiņa.Ienācis Valts vainīgi pasmaidīja un ieslīga atzveltnī.— Pa kuru laiku tu pazudi no virtuves?Joprojām nespēdams pilnībā atslēgties no lasītā, es paraustīju plecus un atjautāju:*— Ko labu izdomāji?— Lieta ir visai sarežģīta. Mūsu rīcībā ir vairāki, cits citu šķietami izslēdzoši fakti. Šterna

paziņojums, ka uzņēmuma brīvā nauda pārvesta uz mājām, bet Kalka — ka tā joprojām atrodas firmasseifā. Es to redzēju. Tālāk. Prusts kārtis spēlē kopā ar Celmiem un Lagzdiņas pieminētajiem solīdajiem,bet nekad ar Šternu, lai gan izrāda pret to nepārprotamu interesi.

— Tu runā par šodienu?— Jau vakar, kad Šterns devās pie mums pirmo reizi, viņš to nofiksēja.Es izbrīnījos.— Prusta vārdu es dzirdēju tikai no Lagzdiņas.— Pilnīgi pareizi. Taču tu aizmirsi par novērotāju — garo platmalē, to pašu, kura dēļ viņš pirmajā

reizē bija spiests griezties atpakaļ. Nav šaubui ka šis cilvēks bijis Prusts, jo pat es līdz šim nebijusastapis tādu dīvaini, kas nešķirtos no platmales tik karstā laikā.

— Bet slepkava? Arī viņš?Kronbergs pakratīja galvu.— Ja Prusts botu slepkava, viņš nebūtu nācis uz tikšanos. Taču viens ir skaidrs — draudu zīmīti

rakstījis neviens cits kā viņš. Redzi, veidojas pamatīgs jūklis — cilvēks draud, draudi tiek izpildīti, betdraudētājs izrādās nevainīgs! Te gribas piemetināt, ka šī atziņa atbrīvo mūsu… sirdsapziņu no atbildībasnastas par nenosargāto dzīvību, jo iznāk, ka Šterns kritis par upuri pavisam citam ļaundarim.

— Prāta spēle… — es noņurdēju. — Nomierināt tas nevar.— Nevar, — Valts pamāja. — Un tieši tāpēc mēs turpināsim izmeklēšanu. Man šī lieta .šķiet ļoti

intriģējoša.Es zināju, ka Kronbergam nebija lielāka prieka, kā likt lietā savu pārsteidzošo loģiku, lai atšķetinātu

Page 28: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

sarežģītu noziegumu. Vienkāršie viņu garlaikoja, un ar tādiem Valts nodarbojās nelabprāt. Bet sarežģītiebija šī cilvēka iemīļotākā nodarbošanās. Viņš varēja stundām pārdomāt kādus pāris faktus, meklējot tovietu kopējās norisēs un analizējot loģisko atbilstību pārējiem spriedumiem. Tādās reizēs draugsatgādināja krustvārdu mīklas risinātāju, kurš, noskaidrojis vienu vai divus burtus nezināmā vārdā, meklētādu, kas atbilstu šīm prasībām. Tādējādi, salīdzinot dažādus pieļaujamos sinonīmus, reizē rodas izdevībapārbaudīt jau atrasto vārdu pareizību. Un kādu gandarījumu viņam sagādāja noslēgums — kad visssakrita, ieņēma savu viennozīmīgo vietu un noskaidrojās kopējā aina. Noslēpums atklāts! Turklāt, es toievēroju jau sen, ja viņš nosauca lietu par intriģējošu, tā vienmēr izrādījās pilna ar negaidītiempavērsieniem, bagāta notikumiem, bet noslēgums — pārsteidzošs.

— Manuprāt, — Kronbergs no jauna ierunājās, — Prusts, izmantojot Celma dzīvoklī nodibināto, jatā var teikt — spēlmaņu klubu, iesaistījies tajā, lai ārēji legāli varētu pietuvoties tieši Šterna mājoklim.Varam pieņemt, ka tāpēc viņš iepazīstas ar Leonu, kas arī īsteno šo ieceri, ievedot garo savā mājā.

— Un tālāk?— Spriežot pēc draudu vēstules, vina mērķis bijis kaut kas Šterna dzīvoklī.— Nauda.— Tā domāja nelaiķis. Bet, ja ijcm vērā sarežģīto priekšspēli — to, ka Prusts uzradās Tomsona

ielā, vēl pirms Šterna galvā bija dzimusi doma par mājas seifu un tā tālāk, tad uzprasās pavisam citssecinājums. Ne nauda, bet gan kāds priekšmets, par kura eksistenci tā nelaimīgajam īpašniekam nebija nejausmas. Reizē nevar izslēgt varbūtību, ka Šterns vienkārši melojis, lai tikai pēc iespējas ātrākneitralizētu savu pretinieku. Bet tādā gadījumā viņam bija zināms, ko Prusts no vina grib, vai ne? Lai nukā, bet pagaidām atturēsimies no versijām. Pagaidīsim Lāci, varbūt policijai izdevies atklāt kaut ko tādu,kas mums noderēs par atspēriena punktu.

— Bet ja nu ne?— Tad dosimies uz Alberta ielu, — Kronbergs atteica un, neko tuvāk nepaskaidrodams, nozuda

durvīs.Pārdomādams drauga noslēpumainos vārdus, es centos rast tiem izskaidrojumu, bet nevarēju. Taču

iet un pajautāt to viņam nelāva mans nolāpītais pašlepnums. Tāpēc, paņēmis no galdiņa grāmatu, turpinājupārtraukto lasīšanu. Nepagāja ne minūte, kad ap mani pārstāja eksistēt ierastie priekšmeti un, izteiksmīgoaprakstu pārcelts, es no jauna garā atgriezos Dien- vidāfrikā. Un tikai, kad vēders uzstājīgi sāka atgādinātpar pienākumiem pret sevi, beidzot atrāvos no lasīšanas, lai ietu sagrabināt kaut ko vakariņām. Izdzirdistrauku šķindoņu, Valts pabāza durvīs galvu.

— Jaušu, top pankūkas… — viņš dziļi ievilka nāsīs gaisu un ienācis piemetās uz krēsla maliņas.— Vai mani arī ierēķināji?

— Ja uzservēsi galdu, iespējams, kāda tiks. Un ātrāk par divdesmit minūtēm neceri. Pankūkucepšana nav zagļu tvarstīšana…

Lai gan mans ērkšķis bija domāts kā atmaksa par Alberta ielu, Kronbergam bija bieza āda. Versiju,kuras ticamība bija zemāka par trīsdesmit procentiem, viņš nekad neapsprieda. Tādās reizēs nebijanekādas jēgas iztaujāt. Tiepīgi kā āzis, tikai citās skaņās, Valts neapnicis varēja atmurmināt kaut kopagalam bezjēdzīgu, līdz izveda mani no pacietības. Bet, kad saniknojies es apklusu, viņš visžēlīgipaziņoja: "Par to parunāsim vēlāk!" Protams, šādas izturēšanās pamatā nebija iedomība, bet noteikts,loģisks apsvērums, un, kad ar laiku biju to aptvēris, pārstāju uzmākties. Tomēr mani joprojām kaitinājaviņa maniere izmest noslēpumainu frāzi, lai pēc tam ar zinātnieka bezjūtību noraudzītos manās mokāsapjēgt — kas aiz tās slēpies. Valtam, gluži kā gaišreģim, nepaslīdēja garām ne sīkākā manu pārdzīvojumunianse, taču ar skolotāja stingro un neatlaidīgo izturēšanos viņš panāca to, ko pats es nekad nespētu, —izstrādāja manī ne vienu vien pozitīvu īpašību. Pateicoties viņam, ar laiku es kļuvu ievērojamipiesardzīgāks spriedumos, jo, dažādu situāciju izmācīts, apjēdzu pārsteidzības sekas

un bezjēdzību. Mainījās mana attieksme visu uzlūkot kritiski un tā tālāk. Ar vārdu sakot, drauga

Page 29: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

ietekmē es ieguvu lēnprātību vispozitīvākajā tās nozīmē. Esmu pārliecināts, ka no Kron- berga, ja vienapstākli būtu iegrozījušies tam labvēlīgi, būtu iznācis izcils pedagogs. Vioš nekad neuztiepa savuviedokli, ļaujot sarunbiedram pašam pārdomu ce|ā nonākt pie saviem secinājumiem. Bet, kad salīdzinājutos ar Valta atzinām, viņam vienmēr izrādījās taisnība. Šāds paņēmiens bija krietni vien iedarbīgāks unpaliekošāks par augstprātīgu, skolmeistara cienīgu pamācīšanu.

Pankūkas pamazām krāvās kaudzītē un, kad pēdējā ieņēma savu vietu pašā virsū, atskanēja durvjuzvans.

— Tas noteikti ir Lācis, — pieceldamies sacīja Valts.Jānis izskatījās noguris un atgādināja ķepaini vairāk nekācitkārt. Pat pankūkas, lai gan, tāpat kā es, arī viņš tās cienīja vairāk par visu, šoreiz nespēja viņu

uzmundrināt. Smagi atslīdzis krēslā, Jānis nopūtās un, ar dūrēm izberzējis dziļi iekritušās, nedaudzasarojošās acis, atzinās:

— Noskrējos kā suns, bet pie kaula netiku.Valts ielēja viņam tēju un piestūma šķīvi.— Ēd un stāsti!— īsi runājot, — nodzēris malciņu, policists sacīja, — dzīvoklī neatradām nekādas pēdas. Nekas

neliecināja, ka tur bijis kāds svešs. Šterns ir izteikts pedants — viņam viss stāv savās vietās. Protams, uzto spētu atbildēt tikai viņš pats, bet, spriežot pēc sekundārām'pazīmēm, nekas nav paņemts. Slepkavaatslēdzis durvis, iegājis, aukstasinīgi nodūris savu upuri un mierīgi aizgājis. Lūk, kāda aina, draugi.Dzīvokli atradām tikai paša namatēva pirkstu nospiedumus. Durvis atvērtas, tā domā mūsu eksperts, arpakaldarinātas atslēgas palīdzību.

— Slepkavības ierocis?— Nazis, ar garu, šauru un plānu asmeni. Apmēram tāds kā šis, — stāstītājs norādīja uz manu

virtuves nazi. — Uz rakstāmgalda malas izdevās atklāt asins pēdas. Izskatās — kāds mēģinājis tāsnoslaucīt.

— Kāds… — Kronbergs pasmaidīja, un Lācis atbildot iesmējās.— Ne jau upuris.— Asins grupu noskaidrojāt?— Vēl ne, bet nav šaubu, ka tās ir Šterna. Es domāju, noticis tā: dūrienam trāpot pašā sirdī,

izšāvās asins strūkla un notraipīja slepkavam rokas. Neuzmanīgi atspiedies pret galdu, viņš atstāja uz tāpirkstu nospiedumus. Pamanījis savu kļūdu, nekavējoties nodevīgos traipus izberzējis.

— Ar ko?Policists paraustīja platos plecus.— Mēs pārbaudījām pat atkritumu spaini, bet neatradām. Droši vien paņēmis līdzi. Pilnīgi

iespējams, ka tas bijis kāds uz rakstāmgalda atrasts laikraksta gabals.— Tātad papīrs?— Jā. Dažas plūksniņas liecina, ka traipi izberzēti ar papīru.— Hm… Bet kā ar seifu?— Nekā. Izņemot mūs un īpašnieku, izskatās, neviens to vēris vaļā nav. Rūpīgi aplūkojot putekļu

kārtiņu dibenā, konstatēts, ka tur gulējusi nauda. Palikuši tikko saskatāmi nospiedumi akurāt mūsubanknošu lielumā. Spriežot pēc atstātajām pēdām, summa bijusi pamatīga.

"Dīvaini," es nodomāju, atcerējies par Otto Kalka liecību. "No kurienes tur nauda?"— Pēc tam nopratinājām veco Celmu. Jāteic, ka, neraugoties uz gadiem, tas ir spēcīgs tēvainis, ar

platiem cīkstoņa pleciem un muskuļotām rokām. Rudmatis. Blenž caur pieri, bet skatiens — nenāc netuvu! Nomācošs tips. Tikai kājas vārgas. Vēnas. Vecais nemaz neslēpa, ka pie viņa sanāk spēlmaņi.

Par kaimiņu šai ziņā izteicās visai nievājoši — pie īsta kāršu galda tādu nevarot laist pat tuvumā.Manuprāt, viņam ar smadzenēm pašam kaut kas nav kārtībā. Lai par ko runātu, skaties — jau atkal iet vajā

Page 30: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

par azartu. Totalizatoru, preferansu un tā tālāk. Galīgi jucis. Tādam nospēlēt miljoniem vērtu īpašumubūtu viens spļāviens. Dēlu mājās nebija. Celms apstiprināja Lagzdiņas vārdus, ka pie Šterna sveši gandrīznemaz nerādoties. Bet par tiem… nopietnajiem, nekā jēdzīga pastāstīt nevarēja. Vienīgi Prustam viņšzināja uzvārdu, bet pārējos tikai pēc vārdiem — Alnis, Rolands un Aivars.

— Vai dēlus sameklēji?— Leons strādā par autoatslēdznieku nelielā privātā firmā pašā Ķengaraga viņā galā. Izrādījās, ka

Prusts pie viņa labojis savu Audi markas automobili. Kā jau parasti, kamēr remontē braucamo, īpašniekspļāpā ar atslēdznieku par šo un to. Uzzinājis, ka Celmi ir aizrautīgi kāršu spēlmaņi, garais pieteicieskompānijā. Leons piekritis. Arī pārējie… nopietnie, lai gan sākumā izturējušies pret jauno aizdomīgi, tačuredzot, ka spēlēt tas prot, bet galvenais — nauda turas, jau bez iebildumiem uzņēmuši savā vidu.Apmēram pirms mēneša Prusts sācis regulāri apmeklēt Celmus un droši vien arī rītdien neiztrūkšot.Viņiem uz sešiem vakarā nolikta spēle. Par pārējiem, lai cik dīvaini nebūtu, arī Leons nevarēja nekāpastāstīt. Zināja tikai vārdus. Bet atradis arī šos pats, ja tā var nosaukt paviršu iepazīšanos restorānā.Sagadījies, ka sēdējis ar tiem pie viena galdiņa un dzērumā izlielījies, ka pokerā tam neviens līdzāsnespējot stāvēt. Galdabiedri pavilkuši lielībnieku uz zoba, līdz saskaities tas piedāvājis pārvākties arvisu dzeramo pie viņa. Tā arī izdarījuši, un kopš tās reizes Celmu dzīvoklī regulāri tiek organizētas kāršuspēles. Taču, kad mēģināju noskaidrot, kādas ir likmes, viņš izvairījās no tiešas atbildes, norūcot "kā kuroreizi".

Pēc tam apmeklēju Bruno. Jaunākais no Celmiem strādā nelielā gaļas veikaliņā par izcirtēju. PašāRīgas otrā galā. Šis zināja pastāstīt vēl mazāk par abiem iepriekšējiem. Ar Šternu spēlēt nepatīkot, joslkulis iemanoties vienā laidā kļūdīties, bet skaitīt neprotot labāk par trešklasnieku. Liekas, ka vienīgiBruno no visiem Celmiem spēja domāt un runāt ārpus azarta kategorijām.

Bet, izklaušinot citus mājas iedzīvotājus, neizdevās uzzināt ne tik. Es uzmanīgi ieminējos — varbūtŠternam ir kāda uzticības persona, kurai, aizbraucot uz ilgāku laiku, viņš atstāj sava dzīvokļa atslēgas,taču neviens tādu nezināja. Jā, nelielā kārbiņā, grāmatplauktā, mēs tomēr atradām naudu.

— Daudz?— Kaut kas zem simts latiem. Tas arī viss, — Lācis atgāzās pret atzveltni un tikai tagad ieraudzīja,

ka pa stāstīšanas laiku prāvā pankūku kaudzīte sarukusi vismaz uz pusi, neraugoties uz to, ka mēs ar Valtutai nebijām piedūrušies. Pašpārmetoši nogrozījis galvu, Jānis jautāja: — Un to visu es?

— Pankūkas ceptas eļļā, — Kronbergs iesmējās, — tāpēc sekmēja runāšanu. Bet, ja vajadzēs,Robis pieceps vēl, vai ne?

Man neatlika nekas cits, kā apstiprinoši palocīt galvu.— Kāda ir oficiālā versija? — es painteresējos.— Slepkavība izdarīta, lai bez traucēkļiem varētu nolaupīt seifā noglabāto naudu. Tā ir pamatota

uz paša Šterna iesniegumu, kuru tas uzrakstīja sakarā ar ielaušanos dzīvoklī. Viņš noteikti apgalvoja, kakāds gribējis to aplaupīt.

— Vai toreiz seifu pārbaudīja?— Nē. Nebija nekādas vajadzības, jo cietušais teica, ka nekas neesot pazudis. Tika konstatēts

vienīgi ielaušanās fakts. Jāsaka, ka arī es nesaskatu citu iemeslu.—"Pie mums Šterns ieradās sakarā ar saņemto draudu vēstuli. Tai bija jābūt dzīvoklī. Jūs to atradāt?Lācis noraidoši pakratīja galvu.— Nē. Viņam ir tik milzīga bibliotēka, kuru, lai pārskatītu vien, paietu vairākas dienas. Bet, ja

vēstule ielikta kādā grāmatā, tad, lai atrastu, nāktos lūgt talkā visu Rīgas policiju. Vai… — Jānis pavērāsKronbergā ar vaicājošu skatienu.

— Nekas, nav tik svarīgi. Kas nodarbosies ar Šterna slepkavības lietu?— Es. Bet jūs?— Mēs? — Valts domīgi pakasīja pakausi. — Mūsu pienākumi līdz ar klienta nāvi ir beigušies.

Page 31: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Detektīvu aģentūra strādā uz pasūtījumu, bet, ja pasūtītāja piepeši vairs nav… Pats saproti. Diemžēlmorālie pienākumi…

Lācis saprotoši pamāja un, smagnēji piecēlies, teica:— Es nu iešu. Patlaban no manis ne zirgs, ne arājs… Paldies, Robert, par pankūkām! Tās, kā viss

tevis gatavotais, bija lieliskas. īsts Gardeguns! Ja uzradīsies kaut kas jauns, zvanīšu. Ar labu nakti, zēni!— Ar labu nakti!Kad aiz nogurušā policista bija aizvērušās ārdurvis, es pārmetoši sacīju:— Kāpēc tu neuzstāji, lai viņi parakņājas. Vēstule…— Viņi to tāpat neatrastu.— Kāpēc tā?Atbildes vietā Valts atjautāja:— Ko, tavuprāt, liktenīgajā rītā, sēžot pie rakstāmgalda, darīja Šterns?Es paraustīju plecus.— Uz tā jau nekā nebija.— Tur jau ir tā lieta. Nekā! Dīvaini, vai ne? Noguris cilvēks, kas atgriezies vēlā nakts stundā, jau

no agra rīta bezmērķīgi sēž pie galda, tā vietā, lai baudītu atpūtu savā gultā. Vai šis fakts tevī neradanekādus secinājumus?

— Tu domā — viņš pētījis vēstuli?— Iespējams, ka vēl kaut ko.— Bet kur tā varēja palikt?Kronbergs izstaipījās tā, ka kauli nobrakšķēja, un piecēlies atteica:— Atbilde ir viena — to pievācis slepkava.— Bet…— Slepkava, — ar uzsvaru turpināja Valts, — ar to pašu vēstuli izberzēja paša atstātos asins

traipus no Šterna rakstāmgalda un, lai policijas rokās nenonāktu lietiskais pierādījums, aizejot iebāzakabatā.

Page 32: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

VII nodaļa ruta Grabovska Lai gan es noteikti nebiju mazāk noguris kā Lācis, vismaz pusi nakts, pārdomādams dīvainās lietas

detaļas, pavadīju nomodā. Kas bijis šis aukstasinīgais varmāka, kam daži graši ir dārgāki par cilvēkadzīvību? Tad man ienāca prātā pats upuris. Kāpēc viņš meloja, apgalvodams, ka firmas naudu ir pārvedisuz mājām? Šis fakts man šķita pagalam absurds. Kālab jārunā nepatiesība, turklāt tad, kad bez tās varpilnīgi iztikt? Taču tad es atcerējos ne vienu vien, kam piemita šis netikums tādā mērā, ka bija škebīgi parto pat domāt. Gluži kā kleptomānija, tā bija patoloģiska, nepārvarama tieksme runāt melus. Tālāk espievērsos tam, cik gan degradējusies ir pēdējā laikā sabiedrība, cik melus nav nācies dzirdēt gan noekrāna, gan lasīt laikrakstu lapaspusēs, gan noklausīties no līdzpilsoņu mutes. Iedziļinoties nomācošajāfaktā, man gluži neviļus ienāca prātā Bībelē lasītie vārdi: "Jūs esat no sava tēva velna. Melus runādams,viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs." ŠI bija vieta, kas raksturoja ļauno. Sātanu.Mana dzīves pieredze liecināja, ka meli vienmēr ir bijuši laužu savstarpējo kontaktu neatņemamasastāvdaļa. Šī doma man lika iedziļināties, mēģināt izprast cilvēka būtību, jo muļķīgi būtu iedomāties, kaDievs to teicis, lai apvainotu. Skaidrs, ka te ieslēpta patiesība. Varbūt cilvēks nemaz nav tik vienkāršs, kāto notēlo un līdz šim mums mācīja ateisti — matērija ir visa pamats, bet ideja, radošā darbība — tāsprodukts. Kaut kas te nesaskanēja. Patiesi vēlēdamies izprast šo noslēpumu, atvēru jau vairākus mēnešusnecilāto Bībeli un lasot tā aizrāvos, ka tikai pirmsausmas bālā svēdra, parādījusies virs kaimiņmājasjumta, lika beidzot nodzēst gaismu un mēģināt iemigt. Tagad tas man izdevās acumirklī.

Pamodos no šalkoņas. Pretstatā vakardienai, svelošo saules staru vietā no pelnu pelēkajām debesīmgāzās lietus šaltis. Virtuvē rosījās Valts. Šī bija tā retā reize, kad draugs labprātīgi uzņēmās pavāra darbu,jo mūsu starpā jau no sākta gala eksistēja vārdos neizteikta vienošanās, ka tas ir mans pienākums. Jāteic,es to nebūt neizjutu kā slogu. Man patika darboties gar plīti, dozēt garšvielas, radoši veikt šo diemžēlnepateicīgo darbu, kas jo labāk padarīts, jo ātrāk nozuda no galda, atstādams tikai atmiņas parieguldītajām pūlēm. Arī no Kronbergā varētu iznākt tīri pieņemams pavārs, ja vien viņam nepiemistutrūkums — pārāk pedantiska, varētu pat teikt — matemātiska pieturēšanās pie pavārgrāmatā izklāstītajāmreceptēm. Man vairāk patīk improvizēt, bet viņam — izpildīt. Ja rakstīts, ka sāls jāņem divpadsmit grami,tad tas burtiski tika arī izdarīts, absolūti neievērojot, ka vienas šķirnes bietes var izrādīties saldākas parcitām vai apaļais sīpols sīvāks par iegareno. Taču, kad bija jāpagatavo kaut kas vienkāršs, bez grāmataspalīdzības, drauga prasme stipri pietuvojās manējai.

Arī šajā reizē — omlete ar ceptu šķiņķi bija bez vainas. Brokastojām klusēdami. Atstūmuši tukšosšķīvjus, aizsmēķējām. Pilnais vēders, cigaretes dūms un ieaijājošā lietus šalkoņa aiz loga uzdzinamiegainību. Kaut kur apziņas dzijumos modās vāra cerība, ka Kronbergs nebūs izdomājis neko, kas liktutik nejaukā laikā pamest omulīgo dzīvokli. Diemžēl manas cerības izkūpēja kā rīta migla uzlecošās saulesstaros, kad, nodzēsis cigareti, Valts paziņoja:

— Mums noteikti vajadzīgs Prusts. Es nevaru pieļaut, ka norunātajā stundā viņš parādījās Stabu unTērbatas ielas stūrī tikai sagadīšanās dēļ. Lācis gan apsolīja noskaidrot par šo cilvēku visu iespējamo,taču mani māc aizdomas, ka garā nosauktie vārds un uzvārds nav viņa. Rīkosimies šādi. Tagad,nomazgājuši traukus, dosimies uz Tomsona ielu pie Lagzdiņas kundzes. Palūgsim atvēlēt mums logu, pakuru var dzirdēt Celmu dzīvoklī notiekošo. Kas zina, varbūt mums izdosies noklausīties spēlmaņusarunas. Bet, ja ausis izrādīsies par vājām, izmantosim aparatūru. Man ir jutīga noklausīšanās ierīce, kasreizē ieraksta. Iespējams, ka tādējādi mēs varētu iegūt svarīgas ziņas. Nav šaubu, ka baismīgā slepkavībablakus dzīvoklī būs kāršu spēlmaņu uzmanības centrā. Bet, analizējot nepiespiestu sarunu, reizēm izdodassaņemt atbildi uz tādu jautājumu, uz kuru, atklāti interesējoties, nekad nedabūt. Ja Prusts ir iejauktsvardarbībā, tam ir jāparādās kaut vai atturībā runāt par kutelīgo tematu. Bet, kad viņi beigs, pacentīsimiesgaro izsekot. Protams, ja vien viņš atnāks.

Page 33: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Ja Prusts ir iejaukts, neredzēt viņu tur kā savu ausu.— Kas zina, Robert, kas zina. Noziedznieki reizēm izdara prātam neaptveramus gājienus. Taču

pagaidām viss liecina, ka garajam par notikušo nav ne jausmas. Bet tas nozīmē, ka viņš būs. Taisiesveicīgāk!

— Viņi taču nāks tikai sešos! — es izšāvu pēdējo iebildumu.— Pilnīgi pareizi. Taču vai tev zināms, ka varbūt šajā laikā Lagzdiņai nolikta tikšanās ar savu

jaunības draugu? Mums jānodrošinās, lai noteiktajā laikā varētu tikt dzīvoklī. Bet tās stundas, kas šķir nospēlmaņu noliktās satikšanās, pacentīsimies aizvadīt pēc iespējas lietderīgāk.

Kronbergs izņēma no virtuves skapīša konfekšu kārbu, ko pēc veiksmīgi atrisinātas lietas viņam bijauzdāvinājusi kāda jauna dāma, un šķīstošās kafijas kārbu.

— Ciemakukulim, — ielicis to visu portfelī, viņš paskaidroja un noākēja no pakaramā lietussargu.— Ejam, vecīt! Un pacenties, lūdzu, nomainīt šo skumju sagrauzto izteiksmi uz maķenīt priecīgāku.Neizšķīdīsi, neesi jau cukurgrauds.

Laukā plosījās negaiss. Par laimi, mūsu opelis stāvēja tikai pāris metru atstatumā no parādes durvīm.Lai atslēgtu mašīnu un iekāptu, Kronbergs bija spiests atvērt lietussargu. Es pagaidīju un, kad viņš atgrūdaaizmugures durvis, pāris lēcienos iespruku drēgnajā un miklajā salonā.

— Būtu sēdējuši mājās, — nespēdams apvaldīt kā drebuļus, tā sapīkumu, es noburkšķēju. Bet,pieradis pie līdzīgām neapmierinātības izpausmēm, draugs pat neatbildēja.

Stiklu tīrītājiem bija ko rauties, lai aizslaucītu sāņus vējstiklam pāri plūstošās straumes. Par laimi,ielas bija gandrīz tukšas, jo tik mežonīgā lietusgāzē lielākā dala autobraucēju neriskēja sēsties pie stūres.Kronbergs brauca lēnām un, kaklu pastiepis, ar grūtībām orientējās priekšmetu izplūstošajās aprisēs. Kadmašīna apstājās Šterna mājas priekšā, viņš atviegloti nopūtās.

— Nudien, gluži kā ar aizsietām acīm!— Paldies Dievam, ka daudz tādu trako nav, citādi būtu ar ko saskrieties… — es norūcu, bet

Kronbergs iesmējās.— Paldies Dievam! Un tagad — cik ātri varam, sprūkam iekšā!Tas mums izdevās itin veiksmīgi, saņemot uz muguras tikai pa ceturtdalspainim ūdens. Kad pretīgās

šņirkstoņas pavadījumā aiz manis aizvērās ieejas durvis, Valts uzlika zaļās brilles, bet man pastiepapolietilēna maisiņu ar kaut kādu rudu spalvu kušķi.

— Osas! — viņš paskaidroja. — Namamāte pazīst tevi tikai ar tām. Līmē klāt, es paturēšuspogulīti.

Šī procedūra aizņēma ne vairāk par dažām sekundēm. Kritiski aplūkojis mani no visām pusēm,Kronbergs palika apmierināts.

— Tagad varam iet.Vecenītei acis, ieraugot mūs, iemirdzējās. Gluži kā senus paziņas ievedusi viesistabā, viņa atzinās:— Pēc šī baismīgā notikuma dzīvoju vienās bailēs. Tas taču noticis tepat aiz sienas, tikai pāris

metru attālumā. Kad par to iedomājos, nudien, auksts pārskrien pār kauliem. Visu laiku liekas — kādsgrabinās pie durvīm. Jau gribēju zvanīt draudzenei, lai uz kādām pāris nedēļām pārvācas pie manis. Vaiarī aizbraukt uz laukiem, man tur radi. Sēstieties, sēstieties! Kas tad tas? — redzot Kronbergu uzliekam uzgalda ciema- kukuli, viņa mulsi pajautāja.

— Jums un mums. Laika( īsināšanai. Redziet… — un mans draugs īsiem, skaidriem teikumiemizklāstīja savu nodomu.

Negaidītais priekšlikums Lagzdiņas kundzi pat iepriecināja.— Lūdzu, lūdzu! — viņa, saprotoši mādama ar galvu, sacīja. — Man nekas nav pretim, būs drošāk.

Logs, pa kuru var sadzirdēt Celmus, ir virtuves. Tikai salasās gan viņi vakarpusē.Valts piecēlās.— Mēs zinām, tāpēc arī pienāksim ap pieciem. Ieradāmies tik agri, lai izlūgtos jūsu piekrišanu.

Page 34: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Bet tagad parādiet, lūdzu, virtuvi.Tā izrādījās diezgan prāva — kvadrātmetrus četrpadsmit liela telpa. Spodra un kārtīga kā pati

saimniece. Logs no tās izgāja uz sētas pusi. Izliecies laukā, Kronbergs labu brīdi aplūkoja kaimiņu logu.Apmierināti nokrekškējies, izvilka no kabatas nelielu kastīti un pārliecies pabāza zem Lagzdiņaspalodzes skārda. Kad, aizvēris logu, viņš pagriezās, namamāte, neslēpjot izbrīnu, jautāja:

— Ko jūs tur darījāt?— Novietoju sausā vietā rezerves ausis, — Valts veltīja vecenītei nomierinošu žestu. —

Noklausīšanās ierīci.— Ā… — vina atviegloti novilka. — Bet es domāju, ka tā ir mīna…Kronbergs pasmaidīja.— Jūs laikam daudz laika veltāt telepārraidēm?— Nu jā, ko citu man darīt? Kur skaties, tur šauj, dur un spridzina… Bet man tā fantāzija vēl no

bērnu dienām… Desmit pirmskara gadus nostrādāju teātrī… Laikam… Varbūt iedzersiet pa kafijastasītei?

— Paldies, — Kronbergs atteicās, — mēs nule kā pabrokastojām. Turklāt patlaban nav laika.Tātad varam būt droši, ka ierodoties tiksim iekšā?

— Protams. Es gaidīšu! — viņa uzsmaidīja manam draugam savu apžilbinošo, zeltzobaino smaiduun izvadīja mūs pa durvīm.

Pa šo laiku lietus bija jūtami pierimis. Reizē arī mākoņu sega kļuva plānāka un cēlās temperatūra.Pārsteidzoši ātri gaiss no drēgna pārvērtās sutīgā. Valts iedarbināja motoru un, pametis skatienu uz augšu,ieteicās:

— Varbūt parunāt ar veco Celmu? — Un tūdaļ kā attapies atmeta ar roku. — Nē, nedrīkst. Viņš varkļūt aizdomīgs un, nedod Dievs, izraisīt to pašu arī spēlmaņos. Gan jau pagūsim papļāpāt ar viņu. Bettagad, kamēr mums laiks, aizbrauksim uz Alberta ielu vienpadsmit.

Izdzirdis intriģējošo adresi, es saausījos, taču, spīta pārvarēts, nebildu ne vārda. Uzmetis man greizuskatienu, Kronbergs nospieda gāzes pedāli.

Minētā ieliņa atradās netālu no mūsu mājām. Tā izrādījās šaura un bruģēta, abās pusēs tai slējās savālaikā noteikti brīnišķīgi, bet tagad — pagalam nolaisti nami. Vienpadsmitais izskatījās vislabāksaglabājies pārējo vidū. Uzbraucis ar labās puses riteņiem uz ietves, Valts izslēdza motoru un atvēradurvis.

— Ejam. Iepazīsimies ar Lagzdiņas draudzeni.Tikai tagad es atcerējos, ka šo adresi bija nosaukusi vecā kundze, bet joprojām nesapratu, kas mums

tur darāms. Paraustījis plecus, paklausīgi izkāpu un sekoju draugam. Ticis līdz trešajam stāvam, viņšapstājās kokā grieztu durvju priekšā. Spriežot pēc joprojām pievilcīgajām kāpņu telpām, te kādreizdzīvojuši turīgi ļaudis. Uz zvanu ilgi neviens neatbildēja. Tikai pēc kādas minūtes atskanēja šļūcoši soliun zema sievietes balss jautāja:

— Kas tur?— Mēs nākam no jūsu draudzenes Lagzdiņas kundzes, — atbildēja Kronbergs.Noskrapšķēja atslēga, un durvju spraugā parādījās pētoša acs. Nekautrīgi iztaustījusi mūs no galvas

līdz kājām, tā pazuda un no iekšienes atlidoja nākamais jautājums:— Un ko jums no manis vajaga? — aizdomīgā balss liecināja, ka pie ziņām diez vai būs tik viegli

tikt.— Mums šis tas jānoskaidro par Arvīdu Šternu, — Valta balss tagad skanēja neatlaidīgi un stingri.

Noņēmis zaļās brilles, viņš cieši pavērās spraugā. — Lagzdiņa apgalvoja, ka jūs pazīstot viņu daudzlabāk.

— Kas noticis?— Arvīds Šterns šonakt nogalināts. Mēs izmeklējam nozieguma apstākļus.

Page 35: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Līdz mums atlidoja tikko dzirdama nopūta. Durvis aizvērās, nograbēja noņemtā drošības ķēde un,kad tās atkal atvērās, mūsu priekšā stāvēja vidēja auguma sirma sieviete, ar šauru, putnam līdzīgu seju.Vina bija ģērbusies puķainā rītakleitā. Pietika acu uzmetiena, lai saprastu, ka negaidītā ziņa topārbiedējusi līdz nāvei.

— Ruta Grabovska, — sieviete stādījās priekšā un, negaidot atbildi, tā, it kā mums dzītos kādspakal, nepacietīgi uzsauca, — nāciet iekšā! Ašāk, ašāk!

Tikko bijām pārkāpuši slieksnim, aiz muguras aizkrita smagās durvis, noskrapšķēja atslēga unaizliekot nožvadzēja drošības ķēde.

Spriežot pēc izbalējušajām tapetēm un grīdas, uz kuras krāsa bija saglabājusies tikai sienmalēs,dzīvoklis bija pamatīgi nolaists. Pārbaudījusi, vai ārdurvis kārtīgi noslēgtas, namamāte aizvēra iekšējāsun aizšāva smagu bultu. Apmierināti nokrek- škējusies, vēlreiz nospieda rokturi un, kad durvis nepadevās,pagriezās un, ne vārda neteikusi, aiztipināja uz priekšu turp, kur atvērtās durvis iezīmēja uz priekšnamagrīdas blāvu gaismas četrstūri.

— Lūdzu! — tikusi līdz tām, viņa palaida mūs pa priekšu un, aizdarījusi aiz sevis, rūpīgi noslēdzaarī šīs.

— No kā jūs baidāties? — es nenoturējos, bet vecenīti mans jautājums pat neizbrīnīja.— Tik daudz ļaunuma…— Atslēga no tā nespēj pasargāt, — Kronbergs, kas, atļauju neprasīdams, bija apsēdies veclaicīgā

krēslā, paklusām noteica, un piekrītot Grabovska viegli' palocīja galvu.— Nespēj. Bet drošības sajūtu dod. Dzīvoklī taču esmu palikusi viena. Ko lai dara, ar drosmi

nekad neesmu varējusi palepoties. Un kur nu vēl vecumdienās.— Kur tad visi palikuši? — pārliecināts, ka vina runā par savu ģimeni, es vaicāju.— Pārbraukuši uz jaunajām dzīvesvietām. Mājai taisīšot . kapitālo remontu un pēc tam izīrēšot

naudīgākajiem. Tāpēc saimnieks visus pamazām pārcel uz citurieni. Drīz arī es pārvākšos. Šis irkomunālais dzīvoklis, — beidzot aptvērusi mana neizpratnes pilnā skatiena jēgu, saimniece paskaidroja,un tagad arī es sapratu.

— Kur jums ierādīta jaunā dzīvesvieta?— Imantā. Šonedēļ dokumenti būs kārtībā, bet nākamajā domāju pārbraukt.— Bez šīs jums pieder vēl kāda istaba? — Es pārlaidu skatienu pieticīgajam iekārtojumam.— Nē, tikai šī. Bet, lūdzu, sēstieties! — vina piestūma man krēslu, un pati atlaidās lielā ādas

atzveltnī.Cauri augstajiem logiem — telpā to bija divi — plūda pelēcīga gaisma un ietina apkārtni grūtsirdīgā

noskaņā. Droši vien tukšais dzīvoklis un namā valdošais nedabiskais klusums uzjundīja to neatkārtojamoneomulības sajūtu, kāda pārņem cilvēku pamestā miteklī. Te viss iedvesa skumjas — gan vecās mēbeles,gan sen neremontētā telpa, gan pati saimniece. Pretstatā savai draudzenei, vina izskatījās blāva unneizteiksmīga, bez mazākās prieka dzirksts. Man pat likās, ka Grabovska neprot smaidīt. Skatiens drūmsun sāpju pilns. Droši vien vina bija slimīga.

— Vai šis ir liels dzīvoklis? — piepeši ierunājās Kronbergs.— Astoņas istabas.— Oho! īrnieku laikam bija vairāki?— Trīs ģimenes, neskaitot mani. Lai gan esmu pieradusi pie centra, tomēr, paldies Dievam,

turpmāk neviens nemaisīsies pa kājām. Kas tā par dzīvi, ja pavardu, vannas istabu un tualeti jādala arpavisam svešiem, vai ne? Neko citu kā konfliktus

tāda sadzīve izraisīt nevar. Ja jūs būtu izbaudījuši komunālā dzīvokļa "jaukumus", man nebūtjāpaskaidro.

Mēs ar Valtu saskatījāmies.— Viss atkarīgs no kaimiņa, — draugs lēnām atteica. — Protams, ir jau tādi, kas bārdu skuj

Page 36: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

pusstundu vai ar savām ābolu pankūkam aizņem plīti ilgāk, nekā būtu pieļaujams… Un tādiem maz rūp, jakāds labāk izvēlētos karbonādi… — Valta acis smaidīja. — Mēs zinām, kundze, kas ir komunālaisdzīvoklis, jo… abi tādā dzīvojam.

Namamāte vispirms uzrāva izbalējušās uzacis, bet tad, pārmaiņus uzlūkodama te Kronbergu, te mani,nez pēc kādām pazīmēm noteikusi, atzina:

— Jūs noteikti dzīvojat saticīgi.— Kāpēc tā? — mans biedrs gribēja zināt.— To var redzēt. — Šis dīvainais pamatojums viņai pašai laikam šķita neapstrīdams.— Pateicos! — Valts nopietni palocīja galvu. — Jūs uzminējāt. Bet tagad pārslēgsimies uz citu

tematu. Uz Arvīdu Šternu! Palūgšu atbildēt pēc iespējas precīzāk. Ko jūs par viņu varat pastāstīt?Bija redzams, ka Grabovskai grūti par to runāt. Pelēcīgā seja savilkās kā piepešās sāpēs, un

pastiepusies viņa izņēma no nelielas lādītes stikla caurulīti ar mikroskopiskām table- tītem. Droši vien tasbija nitroglicerīns. Iemetusi vienu mutē, mirkli domīgi lūkojās griestos, laikam gaidīdama uz iedarbību,tad kā attapusies nolaida acis uz jautātāju un sacīja:

— Par Alfrēdu es maz ko zinu. Toties loti labi atceros Leonīdu — viņa tēvu. Viņš bija aizrautīgsziemeļvalstu folkloras pētnieks. Pēc izglītības — filologs. Arī es esmu ilgus gadus nostrādājusižurnālistikas laukā, tā ka mūsu intereses daudzos jautājumos sakrita. Leonīdam piederēja liela bibliotēka,no kuras es ne vienreiz vien esmu ņēmusi grāmatas sev. Leonīds sarakstījās teju ar trešo da|u pasaulesvalstu zinātniekiem un bija to vidū vispāratzīta autoritāte.. Kad viņš nomira, dēls apmainīja savas istabasar daudzbērnu ģimeni un pārvācās uz dzīvokli Tomsona ielā, lai cik dīvaini nebūtu, vienā stāvā ar manudraudzeni Veltu.

— Kāda Šternam jaunākajam izglītība?— Viņš beidzis celtniecības fakultāti.— Pastāstiet par vina draugiem, domubiedriem vai vienkārši pazinām.Vecenīte pakratīja galvu.— Nevienu nezinu. Atminos, vēl Leonīdam dzīvam esot, pajautāju, vai dēls netaisās precēties, bet

viņš tikai atmeta ar roku. Arvīdam bija nepatīkams, noslēgts raksturs, un es zinu, ka mūsu dzīvoklī neviensvinu neieredzēja. Pareizāk… no vina visi vairījās. Arvīds bija bārenis. Tēvs pastāvīgi aizņemts, kāds turbrīnums, ka puisis izveidojās skarbs un nerunīgs. Bez mātes mīlestības cilvēks aug kā zieds bez ūdens —panīcis un neapmierināts ar likteni. Tieši tāds bija arī Arvīds. Viņš pat fiziskajā ziņā manāmi atpalika novienaudžiem. Es Šternus pazīstu kopš četrdesmit septītā gada. Marta, Leonīda sieva, nomira agri, drīz pēcdēla piedzimšanas. Zēns auga gan aprrpēts, bet bez maiguma un glāsta. Tēvam — te komandējums, teārzemju brauciens, te simpozijs, sēde, vai vēl kas cits. Visu bērnības laiku Arvīdu uzraudzīja algotasieviete, kura par pareizāko audzināšanas metodi atzina bardzību, nevis laipnību kopā ar stingrību. Pērtgan nepēra, jo nebija jau pašas bērns, taču arī labu vārdu viņam neteica. Ar laiku Arvīds kļuva tāds, kapat svēto spētu izvest no pacietības. Jautā, bet viņš it kā nebūtu dzirdējis, neatbild ne pušplēsta vārdiņa.Jautā — viņš klusē. Skolā zēns ar labām sekmēm, protams, lepoties nevarēja, un es biju visai pārsteigta,uzzinājusi, ka tas beidzis Politehnisko institūtu.

— Kāda bija Šterna attieksme pret alkoholu? — Valts painteresējās.— Kā jau zinātnieks, Leonīds reizēm…— Es jautāju par Arvīdu.— Ak, par Arvīdu, — vina nez kāpēc viegli pietvīka. — Arvīdu neesmu redzējusi iereibušu. Ne

reizi. — Grabovska mirkli klusēja, tad domīgi piebilda: — Droši vien mazā auguma dē| viņš nemīlējasportu un nav izslēgts — kautrējās no meitenēm. Tāds dzīves izstumtais, ne pielikt, ne atņemt.

— Vai viņš bija godīgs?Šis jautājums lika namamātei aizdomāties. Labu brīdi viņa klusēja un, spriežot pēc sarauktās pieres,

intensīvi pārcilāja atmiņā sava bijušā kaimiņa dzīvi.

Page 37: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Cik atceros, — Grabovska salīgi savilka uz krūtīm vaļīgo rītakleitu, — Arvīds nesagājās araizdomīgiem vai tumšiem ļaudīm. Es saprotu, ka tas nav nekāds arguments. Taču reiz, īsi pirms viņšpārcēlās uz Tomsona ielu, es skaidri saklausīju, kā pa tālruni viņu nosauca par zagli!

— Kā to var sadzirdēt? — es izbrīnījos.— Pie mūsu kaimiņienes Frīdas tolaik mitinājās viņas puskurlā māte. Meita bija paradusi tai

vairākkārt zvanīt no darba, taču vecenītei ar dzirdi k|uva arvien švakāk un švakāk. Beigu beigās Frida bijaspiesta sarunāt ar meistaru un tas iemontēja telefonā pastiprinātāju. Pēc tam klausuli likt pie auss nebijako domāt, varēja pārsprāgt bungādiņas. Tālrunis stāvēja gaitenī, un garāmejot es sadzirdēju skaidri — tuesi zaglis!

— Vai pārējie dzīvokļa iemītnieki Arvīdu pazina tikpat labi?— Ko jūs! — vecenīte atmeta ar roku. — Kā jau teicu, es par viņu šo to zinu tikai tāpēc, ka man ar

viņa tēvu bija kopīgas intereses. Pārējie no Arvīda vairījās. Viņš jau pieaudzis pat sveicināties kāpienākas nebija iemācījies.

— Vai nezināt, kur meklēt Šterna bijušo audzinātāju?— Meža kapos. Jau gadi desmit, kopš viņa aizgājusi uz mūža dusu. Berta dzīvoja mūsu mājā, bet

vecumdienās pagalam palaidās dzeršanā. Šis netikums arī noveda nabadzīti kapā.— Bet namīpašnieku… kā viņu sauc?— Krišjānis Rūmnieks. Dzīvo Baznīcas ielā.— Precīzi varat pateikt?— Jā. — Grabovska atvilka nobružāta sekretāra atvilktni un izņēma iedzeltena papīra strēmeli.

Pametusi uz mana drauga pusi vaicājošu skatienu, teica: — Nosaukt?— Lūdzu.Pierakstījis adresi piezīmju grāmatiņā, Kronbergs jau sarosījās, it kā grasīdamies atvadīties, tad,

laikam kaut ko atcerējies, jautāja:— Vai pēdējā laikā Arvīdu Šternu šeit nav kāds meklējis?Man par izbrīnu, Grabovska palocīja galvu.— Apmēram pirms mēneša bija iegriezies kāds vīrietis. Es viņam pateicu, kur atrast Arvīdu.— Hm… Vai varat aprakstīt viņa ārieni?— Diemžēl, nē. Mēs runājām pie durvīm, bet tur, kā zināt, ir patumšs.— Lūdzu, papūlieties! Varbūt atmiņā palikusi kāda detaļa… Izturēšanās, žestikulācija, balss…Vecenīte paraustīja plecus.— Augums… man nācās atgāzt galvu… Pareizi! — viņa kā bērns piepeši sasita plaukstas. — Uz

ielas todien bija vismaz trīsdesmit grādu karsts, bet viņam…— Turpiniet!— Šim cilvēkam galvā bija līdz pat ausīm uzmaukta platmale…

Page 38: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

VIII nodala Atkal garais platmale

Man šī ziņa nāca kā pērkona spēriens no skaidrām debesim. Bet, spriežot pēc drauga mierīgās sejas,viņš kaut ko tādu bija paredzējis. Tomēr arī Kronberga pelēkās acis iemirdzējās metāliskā spožumā unvaigu galos uzplauka tikko manāms sārtums. Kā nu ne, sāka parādīties pirmo pēdu reālās aprises.Diemžēl, neraugoties uz Valta mērķtiecīgajiem un uzvedinošajiem jautājumiem, neko vairāk vecenītepastāstīt nevarēja. Kad aiz mums aizvērās smagās dzīvokļa durvis, nokrakšķēja atslēga un žvadzēdamaaizkrita ķēde, es paraustīju plecus.

— Grabovskas istabelē nebija nekā vērtīga. Nudien nesaprotu, pret kādu iebrucēju vērsti visi šieaizbīdņi, ķēdes un atslēgas. Varbūt tu spēj izskaidrot?

— Klusāk, Robert, —. kāpdams lejā, draugs atčukstēja un brīdinoši pielika pie lūpām pirkstu, —viņa var sadzirdēt! — Un tikai tad, kad bijām tikuši līdz pirmajam stāvam, sacīja: — Tas ir cilvēkaiekšējais stāvoklis. Diemžēl baiļu avots, kas nomāc šo sievieti, nav meklējams materiālajā pasaulē.Lielākā cilvēces dala cieš no tā paša, bet tā arī neapzinās, ka šo baiļu cēlonis ir pašu naidīgumā pretDievu. Pat tā daļa, kas sevi dēvē par ticīgajiem, nebūt nav nonākusi pie lietas izpratnes. Kas no viņiemvar atbildēt — kāpēc iet bojā bērni, kāpēc tik daudzas nelaimes grūst pār vienu vai otru tautu, kāpēc uzzemes plosās kari, terors, bads un slimības? Divdesmitā gadsimta nogalē, laikā, kad tehniskajamprogresam, liekas, būtu sen laiks atrisināt visas problēmas. Taču tā vietā negatīvais samilzis kā nekadagrāk.

Jau sēdēdams mašīnā, es ieminējos:— Tas, kas varētu uz to atbildēt, spētu izvest no strupceļa cilvēci.Kronbergs paraustīja plecus un uzmeta man dīvainu skatienu.— Diemžēl neviens vinu neuzklausītu.Paveries blakussēdētājā ar greizu aci, es sacīju:— Tu runā tā, it kā to zinātu.— Jā, — Valts mierīgi atteica, — es to tik tiešām zinu. Zinu mērķi, kāpēc radīta šī zeme, cilvēks,

un kāds būs visa tā rezultāts.Lai gan Kronbergs nekad un neko neapgalvoja, tukšas lielības dzīts, jo visi vina spriedumi vienmēr

pamatojās uz kristāl- tīru loģiku, šoreiz biju spiests atzīt, ka draugs pāršāvis pār strīpu.— Visa pasaule nezina, zinātnieki jau cik gadsimtus par to kasa galvas, bet tu, lūk, zini…Mans sarkasms tomēr netrāpīja mērķī, jo, iegrozījies šofera sēdeklī ērtāk, Valts pavērās manī ar

skatienu, kurā nebija ne miņas no aizskarta pašlepnuma.— Zinu, Robert. Un šīs zināšanas nebūt neesmu ieguvis ar savu gudrību, piespiešanos vai ieguldīto

darbu, bet man tās atklājis Dievs. Starp citu, es noteikti neesmu vienīgais, kas to zina.— Tad tev vajadzīga tikai tribīne…Kronbergs iesmējās.— Lai gan tu arī lasi Bībeli, tomēr neesi apguvis vissvarīgāko — to atskaites punktu, no kura

sākas izpratne, kad Dievs sāk skaidrot.— Tu vari to nosaukt?— Tā ir paklausība. Ja nesūtīts es paklausītu tevi un kāptu tribīnē, tad jau es būtu kungs un faktiski

kļūtu nepaklausīgs īstajam Kungam. Tas nav tālu no nodevības, Robi. Dieva noslēpumus cilvēks nedrīkstizpaust, tas ir taisnākais ceļš uz elli. Redzi, cik vienkārši, — šie noslēpumi ir pieejami katram, jo es tevpateicu, kur meklējama rakstu izpratnes atslēga, taču kas tos ir sapratis? — viņš atbildēja un. ieslēdzismotoru, nospieda gāzes pedāli.

Page 39: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Automašīnai gliemeža ātrumā zvalstoties pa Alberta ielas nelīdzeno bruģi, es pārdomāju draugapārsteidzošos vārdus. Es arī pats jau diezgan sen biju aptvēris, ka mūsu pasaules neizprotamo lietuskaidrojums ir dots Bībelē, bet diemžēl neko vairāk par uzvedības normām vai aicinājumu mīlētlīdzcilvēkus tur nebiju atradis. To pašu, ko sludina teologi. Neraugoties uz to, es kaut kur zemapziņāsapratu, ka ielaisties diskusijā ar draugu par šo tematu nav nekādas jēgas. Manu zināšanu līmenis acīmredzami bija pakāpi zemāks. Ignorējot to, varēju nonākt trešklasnieka ādā, kas klaji apšauba pieredzesbagāta profesora atrisinātā diferenciālvienādojuma pareizību. Taču pašlepnums, šī neredzamā iedarbībasatspere, bija palaista vaļā. Un tad es apņēmos likt lietā Kronberga piedāvāto atslēgu un pārbaudīt vinaapgalvojumus. Un ne tikai. Pats noslēpums vilināt vilināja. Kā būtu, ja man tiešām izdotos atklāt to, pretko daudzu paaudžu gaišākie prāti ir aplauzuši zobus, proti, — kāds ir cilvēces eksistences mērķis?Saprotams, ka jautāt draugam nebija nekādas nozīmes. Pēc dabas esmu visai neatlaidīgs, savā zinā patstūrgalvīgs un, ja kaut ko ieņemu prātā, mani grūti no tā atrunāt. Es skaidri atminējos, ka, nedaudz atlabispēc smagā ievainojuma, Valts cauras dienas bija pavadījis lasot. Lai gan nepievērsu uzmanību tam, koviņš turēja savā priekšā, tagad atcerējos — nemainīgi vienu un to pašu grāmatu. Lielu un smagu. Nebijašaubu, ka visus šos mēnešus, no rīta līdz vēlam vakaram, diendienā, Kronbergs bija studējis Rakstus.

"Dīvaini," es domāju, "bet baznīca? Vai var izprast šo grāmatu bez tās? Neviens cits Bībelespatiesību skaidrošanu, izņemot baznīcu, līdz šim nav uzņēmies?"

Es labi zināja, ka Valts nekad mūžā, ja nu pāris reizes, kad bija to darījis, darba pienākumu spiests,brīvprātīgi nebija spēris kāju pāri dievnama slieksnim. It kā atminējis manas domas, draugs teica:

— Uzņem Rakstus kā patiesību un tev nebūs vajadzīgs neviens cits, kas māca. Tici un paklausi, nopirmā izriet otrais. Kad mana dzīvība karājās mata galā un tikai solis šķīra no ieejas ēnu valstībā, espiepeši atskārtu, ka nezinu, kas tur mani sagaida! Un tad es pirmo reizi nobijos. īstas, saltas, ledus-aukslas bailes stindzināja sirdi un prātu. Tās nebija bailes no nāves, ne. Ar domu par tās neizbēgamībujau sen biju apradis. Tās bija bailes no… tiesas un Tā, ar ko katram no mums stāv priekšā tikšanās. ArTiesnesi! Es taču nezināju — kāds būs manas prāvas iznākums! Un ja nu mana nākotne ir mūžīgajā mokuvietā? Un tad, zobus sakodis, svēti nosolījos — ja palikšu dzīvs, lai tur vai kas, bet patiesību izdibināšu.Tā kā pasaulē, izņemot Bībeli, neviens sacerējums, neviena doma, neviena grāmata nav nosaukta parpatiesību, skaidrs, ka atbilde meklējama tikai tur. Redzi nu, es esmu dzīvs un savu apņemšanos daļējipiepildījis. Patiesība, Robert, izrādījās pavisam cita, nevis tā, kuru stāsta no kanceles. Tā ir patiesaprieka vēsts! Pasaule to nezina. Šo vēsti jeb ceļu — līdz zināmai robežai tas ir vienāds visiem, taču patsnoslēgums — katram savs, māca pats Dievs tikai tiem, kas paklausa. Tev nav iemesla man pārmest, jotavas glābšanas vēsti es nezinu, to tu vari uzzināt tikai no Viņa.

Kustība ielā k|uva dzīvāka, un Kronbergs apklusa. Iegrimis sēdeklī, es vēros logā un pārdomājudzirdēto. Raugoties laužu drūzmā, greznajos skatlogos, garāmbraucošajās automašīnās — šajā pilsētasrosmē, kas it kā apliecināja visa pastāvošā nepieciešamību un nemainību, manās smadzenēs gluži kābojātā platē atkārtojās viena un tā pati frāze: tavas glābšanas vēsts… tavas glābšanas vēsts… a pieņem topar pamatu, tad viss, ko es skatīju, nebija nekas cits ka īslaicīgs fragments, patiesības dala, kas, kad tāsuzdevums bus galā, ies bojā. Protams, tāds analfabēts es nebiju, par visu to biju dzirdējis jau agrāk, tačudrauga vārdi manī bija piepeši savienojušies ar to grūti formulējamo realitātes izjūtu, kas veidopārliecību. Gluži kā ar cita cilvēka acīm es tagad skatīju šo skudru pūzni, iekšēji brīnīdamies — kāpēcneviens nesatraucas, neviens nemeklē izeju? Visi bija aizņemti tikai ar savām ikdienas rūpēm. Bet tadiedomājos sevi — cik maz līdz šim mani bija uztraukušas globālās problēmas, cik maz biju par tāmdomājis.

Pēkšņi opelis tik strauji apstājās, ka es tikai ar pūlēm izvairījos no trieciena vējstiklā. Atjēdziespapurināju galvu. Īslaicīgā vīzija, ko nule kā biju skatījis garā, nebija no patīkamajām.

— Baznīcas iela, — atvērdams durvis, paziņoja Valts. — Kāpjam laukā!Krišjānis Rūmnieks, Alberta ielas nama īpašnieks, izrādījās vidēju gadu plikpaurains vīrietis, ar

Page 40: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

inteliģenta vaibstiem un nosvērtām kustībām. Koptās rokas, brilles zeltītā ietvarā un korektais apģērbsvērta viņu līdzīgu pašapzinīgam augstskolas pasniedzējam.

— Kronbergs? — izdzirdis mana drauga vārdu, namatēvs izbrīnījās un reizē neslēpaieinteresētību. — Esmu par jums dzirdējis. Priecājos! Ar ko varu būt noderīgs?

— Es un mans draugs Štāls pārstāvam detektīvaģentūru, kas…— Jā, jā, — Rūmnieks gluži vai atplauka. — Lūdzu, nāciet iekšā! Tātad kaut kas nolicis! — gluži

kā gardēdis, sēzdamies pie bagātīgi klāta galda, viņš priecīgi saberzēja rokas.Nopakaļ viesmīlīgajam namatēvam mēs iegājām lielā, kvadrātveida viesistabā ar kristāla lustru pie

griestiem un vaskotu, iedzeltena parketa grīdu. Gaumīgais un reizē dārgais iekārtojums liecināja, ka temitinās turīgs vīrs.

— Ludzu, sēstieties! — viņš norādīja uz diviem ērtiem atzveltņiem un pavilka aiz žurnālu galdamaliņas. Virsējā plātne aizslīdēja sānis un zem tās atklājās padziļinājums, pilns ar pudelēm un glāzēm.Atsevišķā nodalījumā gulēja cita uz citas sakrautas konfekšu kārbas un cepumu trauciņš. — Ko dzersim?

Valts noteikti papurināja galvu.— Neko, Rūmnieks kungs. Darbs ir darbs. Mēs ieradāmies, lai…— Vienu mirklīti, — saimnieks vinu pārtrauca un izcēla melnu pudeli ar apzeltītu etiķeti. Pielējis

glāzīti, sabīdīja žurnālu galdiņu agrākajā stāvoklī un apsēdās. — Ar stiprāku malku ir interesantākaklausīšanās, — viņš pasmaidīja un pielika glāzīti pie lūpām. Nobaudījis mazu malciņu, vēlīgi pamāja. —Tagad esmu gatavs. Klausos.

— Rūmnieks kungs, jūs savā namā Alberta ielā, šķiet, gatavojaties uzsākt remontu?Namatēvs palocīja galvu.— Pēc mēneša, lielākais — diviem. Tikko būs pārcēlušies uz jaunajām dzīvesvietām pēdējie

īrnieki.— Cik viņu palicis?— Trīs dzīvokli. Kaķīši, tad Zanders no piektā stāva un… vēl tā vecenīte… kā viņu sauca?— Varbūt Ruta Grabovska?— Jūs viņu pazīstat? — Rūmnieks izbrīnījās.— Kopš šā rīta. Tā bija viņa, kas nosauca jūsu adresi. Mēs izmeklējam slepkavību, Rūmnieka

kungs.Namatēva acis iepletās, to nespēja noslēpt pat pamatīgās briļļu lēcas.— Manā namā! — Viņš laikam iedomājās par to, kā negaidītā vēsts ietekmēs nākotnes nodomus.

Man viņš tagad izskatījās pēc salta aprēķinātāja.— Nē.īsā atbilde acumirklī pārvērta saimnieka sadrūmušo seju agrākajā — vēlīgajā un nedaudz

pašpārliecinātajā.— Paldies Dievam! — viņš atviegloti nopūtās un vēlreiz pacēla pie lūpām glāzīti. — Es jau

nobijos! Bet tādā gadījumā man nav saprotams — pa kādiem ceļiem jūs esat nonākuši šeit? Intriģējoši!Esmu šo to lasījis par dedukciju, izmeklēšanas metodēm, kā arī dzirdējis par jūsu sensacionālajiempanākumiem, Kronberga kungs. Par jūsu nemaldīgajiem spriedumiem, kas balstīti uz dažnedažādu faktuanalīzi un, protams, intuīciju, klīst leģendas. Tas viss padarījis jūs par visvairāk atzīto speciālistunoziedznieku izsekošanas jomā. Es…

— Pateicos, Rūmnieka kungs, — manīdams, ka monologs var ieilgt, Valts to bez ceremonijāmpārtrauca. — Vai atļausiet uzsmēķēt?

— Lūdzu!Pagriezies namatēvs pārvietoja no greznās sekcijas plaukta uz žurnālu galdiņu ar cigarešu galiem

pilnu, zābaka veidā izlietu bronzas pelnutrauku. Nolicis glāzi, izvilka cigaretes un pastiepa Kronbergam,bet pēc tam arī man. Izņēmuma kārtā šoreiz es neatteicos. Ievilcis pamatīgu dūmu, Valts pārlaida acis

Page 41: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

augstam grāmatu skapim.— Jums laikam liela bibliotēka?— Ko jūs! Nekad neesmu aizrāvies ar daiļliteratūru un tas, ko jūs te redzat, ir viss vairāku

Rūmnieku paaudžu uzkrājums. Es vienmēr esmu devis priekšroku paša meklējumiem un dzīves pieredzei,nekā centies to iegūt no svešu cilvēku gara darbiem. Mans tēvs bija gluži tāds pats. Arī vectēvs. Jāteic, katieši šis pasaules uzskats — paļaušanās uz paša spēkiem — ļāva tam ieguldīt ar kokmateriālu tirdzniecībuuzkrāto kapitālu Alberta ielas nama celtniecībā. Un sakiet, ko gribat, lai gan pāri Latvijai pārvēlās divuokupāciju vilnis, šis kapitāls nav pazudis! Stāv savā vietā kā stāvējis! Tādējādi vectēva tālredzība

un paļaušanās uz sevi ir nodrošinājusi nākotni mazdēlam. Man! — Rūmnieks iesmējās un vēlreizpacēla glāzīti. — Uz vecā Hermana veselību!

— Tātad, ja es pareizi sapratu, tad Hermanis Rūmnieks, jūsu vectēvs, uzcēla Alberta ielā namu?— Pilnīgi pareizi. Protams, pēc kara to atsavināja, bet līdzko tika atjaunota Latvijas valsts, es

pieteicu savas tiesības.— Tas nozīmē, ka jūsu tēvs ir miris?— Jā. Septiņdesmit devītajā gadā. Viņš tā arī nesagaidīja šo brīdi… Bet tagad Rūmnieki beidzot

atguvuši savu mantu. Par nožēlošanu, nams ir pamatīgi nolaists. Jāmaina instalācija, arī Starpsienasizžuvušas tā, ka nav kur naglu iedzīt, ūdensvada caurules sarūsējušas, pārsegumi ieliekušies, un tā tālāk.Darba tur atliku likām.

— Tam vajadzīga nauda.— Nepieciešamos līdzekļus man atsūtīja tēvocis no Amerikas. Tēva brālis. Arī viņš grib redzēt

Rūmnieku īpašumu tā bijušajā godībā. Kad tas būs savests kārtībā, esam nodomājuši iznomāt telpas vaiarī atvērt viesnīcu. Alberta iela ir bijušais pārstāvniecību rajons, pati par sevi prestiža vieta. Nami kābildes, tikai jāatjauno.

— Kāda ir jūsu profesija? — Kronbergs uzdeva negaidītu jautājumu.— Esmu piegriezējs, — skanēja pārsteidzoša atbilde. — Pareizāk sakot — biju, jo vēl tikai

jāaizbrauc pēdējiem iemītniekiem un es pārvērtīšos būvuzņēmējā. Sākumā, ar tēvoča palīdzību, bijudomājis atvērt savu šūšanas ateljē. Taču apkārt tāda nabadzība, ka tas noteikti izputētu. Taču jūs,Kronberga kungs, līdz šim neesat pastāstījis, kas par noziegumu jūs atvedis uz manu mājvietu.

Kronbergs atmetās pret atzveltni un, vērdamies kaut kur garām namatēva saintriģētajām acīm, sacīja:— Piektajā, Rutas Grabovskas dzīvokli agrāk divās istabās mitinājās kāds Arvīds Šterns. Šis

cilvēks tikko kā nogalināts. Tas īsumā ir viss. Tagad jūs saprotat, kas mūs atvedis šeit. Pētot kādasvardarbības apstākļus, ne vienreiz vien nākas iedziļināties arī paša upura pagātnē. ,

Līdz ar uzzināto, kā man šķita, Rūmnieka nedaudz uzspēlētā interese manāmi noplaka. Sekojošievārdi apliecināja šo novērojumu:

— Cik prozaiski… — namatēva acis tagad raudzījās vienaldzīgi. Droši vien vina iztēlē noziegumaneatņemami līdzgaitnieki bija baigi piedzīvojumi un prātus mulsinoši noslēpumi. — Diemžēl, — viņšrāmi turpināja, — es pazīstu tikai pēdējos īrniekus, jo visu savu mūžu esmu nodzīvojis šeit. Bet pagaidiet!Vai šis Šterns nav no pirmskara īrniekiem?

Kronbergs paraustīja plecus.— Ne jausmas. Viņš jau nu noteikti ne, bet par vecākiem man nav zināms. Bet ja tā būtu?— Man kopš vectēva laikiem ir saglabājusies īrnieku grāmata. Vai nevēlaties ieskatīties?Mana drauga seja liecināja, ka no šī priekšlikuma viņš nekā jauna negaida. Taču jau asinīs

iesakņojies paradums pārbaudīt visu iespējamo līdz galam lika viņam atbildēt:— Labprāt.Rūmnieks atvāza sekcijā kādas durtiņas un izņēma plānu mapīti. Tajā glabājās brūnos ādas vākos

iesieta grāmata ar zeltā iespiestiem burtiem: Alberta iela 11. Jā, mūslaiku namu pārvaldes papīri ne tuvunevarēja nostāties līdzās patiesa namīpašnieka dokumentiem. Grāmata saturēja irnieku sarakstu ar līgumu,

Page 42: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

kas katru gadu bija apstiprināts ar namīpašnieka un īrnieku parakstiem, kā arī apzīmogots. Rūmnieksatšķīra piektā dzīvokļa lapu un skali lasīja:

— Konrāds Svarinskis. Tālāk uzskaitīti visi ģimenes locekli — sieva un divi dēli. — Namatēvspāri brillēm uzmeta manam draugam dīvainu skatienu.

— Četri cilvēki astoņās istabās… — ar nelielu skaudības pieskanu balsī ēs norūcu.— Kurā gadā pēdējo reizi puses parakstījušas līgumu?— Četrdesmit ceturtajā. Četrdesmit piektajā mans vectēvs Hermanis no īpašnieka jau bija

pārvērties sētniekā. Vecais vēl novilka tikai dažus gadus. Beigu beigās nabagam sirds nepār- cietapārestību un, nesasniedzis pat pensijas vecumu, viņš mira ar infarktu. Tēvs nodibināja savu ģimeni unpārvācās pie sievas vecākiem uz Baznīcas ielu. Tādējādi par to, kas visus šos gadus notika mūsu mājā,man nav ne jausmas. Sameklējiet namu pārvaldi, un, ja vien virji nebūs sadedzinājuši padomju laikadokumentus, iespējams, tiksiet pie vajadzīgajām zinām.

— Bet šis taču ir privātīpašnieku rajons.— Daudzi nami pārgājuši pašvaldību īpašumā. Vai nu mantinieki nav pieteikuši savas tiesības, vai

arī nav gribējuši kē- pāties. Mājas tik nolaistas, un, ja nav pietiekamu līdzekļu remontam, šāda mantaneko citu kā zaudējumus sagādāt nevar.

— Vai nezināt kaut ko par šiem — piektā dzīvokļa bijušajiem īrniekiem?— Svarinskiem?-Jā.— Tēvs saruna ar māti reiz viņus pieminēja. Tie bijuši bagāti ļaudis. Tagad atceros! Negaidot

krievu ienākšanu — tēvs gan toreiz uzsvēra, ka tās var izrādīties tikai baumas — viņi emigrējuši uzrietumiem. Dievs to zina. kad tieši, bet ģimenes pazušana atklājusies tad, kad līdz atrisinājumam palicispavisam nedaudz. Es ar to domāju padomju karaspēka ienākšanu Rīgā. Līdz kara beigām dzīvoklis drošivien stāvēja tukšs, jo tēvs zināja, ka tikai tad, kad vectēvs jau veica necilos sētnieka pienākumus,uzradušies pirmie gribētāji. Tādējādi elegantie apartamenti pārvērsti komunālajā dzīvoklī ar visām no tāizrietošajām sekām. Kas par cilvēkiem toreiz tika tajā iemitināti, man nav zināms. Arī par tādu Šternuneesmu dzirdējis. Diemžēl. Starp citu, — stāstītājs uzmeta Valtam mīklainu skatienu, — jūs neesat pirmie,kas interesējas par šo dzīvokli.

— Nevar būt! — Mana drauga pelēkajās acīs iedegās man pazīstamā uguntiņa.— Pirms mēnešiem diviem kāds cilvēks mēģināja noskaidrot kaut ko par Svarinskiem. Viņš

uzdevās par šo cilvēku radinieku.— Kāpēc neteicāt uzreiz?Rūmnieka vaigi savilkās divos ābolīšos.— Arī es mīlu noslēpumus. Bez tam jūs interesējāties par pavisam citu. Bet šis vīrs par Šternu

neko pat nejautāja.— Vai varat viiju aprakstīt?Paraustījis plecus, it kā atminas atsvaidzināšanai saimnieks pacēla pie lūpām glāzīti un, tikai

nobaudījis kārtējo malciņu, nesteigdamies atbildēja:— Gara auguma lamzaks. Nepieklājīgs. Ieradās platmalē un, pat sasveicinoties, nevīžoja to

pacelt.

Page 43: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

IX nodala tās pašas pēdas Kronberga sejā iegūla apmierināta izteiksme. It kā guvis apstiprinājumu savām domām, viņš izpūta

kuplu dūmu mutuli un pameta uz manu pusi daudznozīmīgu skatienu. Mirkli klusējis, pievērsās stāstītājam:— Interesējoties par Svarinsku ģimeni, manuprāt, šis vīrs platmalē nevarēja paiet garām

jautājumam par dzīvokļa vēlākajiem īpašniekiem. Redziet, Rūmnieka kungs, ja man nāktos meklēt savusradiniekus, neko nezinot par viņu likteni, es noteikti izpētītu visu iespējamo, vai ne? Un pirmais, kas manienāktu prātā, — vai viņi nav apmainījuši savu dzīvokli, gluži tāpat kā to izdarīja ar savām istabāmArvīds Šterns. Ar vārdu sakot, es pacenstos aptvert pēc iespējas plašāku personu loku, kas varētu kaut kozināt par pazudušo ģimeni. Kā domājat jūs?

Manāmi glaimots, namatēvs palocīja galvu.— Tāpat.— Bet tādā gadījumā…Gluži kā orators, lai apklusinātu pārāk skaļo auditoriju, Rūmnieks pacēla roku.— ļums taisnība, viņš tiešām par to painteresējās.— Un jūs?— Ieteicu to pašu — pajautāt namu pārvaldē. Taču es neslēpu to, kas man zināms par Svarinsku

ģimeni. Baumas par tās pazušanu, tā būtu pareizāk.— Kā viņš to uzņēma?— Gaužām vienkārši — iespējams, iespējams… Vienu varu teikt droši — šī ziņa to nepārsteidza.— Vai ieaicinājāt viņu dzīvoklī?— Nē, mēs sarunājāmies kāpņu telpā. Pie ārdurvīm.— Vai varat savu apmeklētāju aprakstīt?Rūmnieks palocīja galvu, un Kronbergs uzmeta man uzvarošu skatienu.— Šim cilvēkam mugurā bija gaiši pelēks krekls, ar tikko samanāmu, cauraustu zelta dzīslojumu.

Uz krūtīm kabatiņa, īsas piedurknes. Iedzeltenās perlamutra podziņas labi harmonēja ar auduma zeltainonokrāsu. Josta — pīta. ādas, pieskaņota kreklam. Bikses ar atlokiem! — it kā pateicis kaut kopārsteidzošu, namatēvs caur brillēm uzlūkoja vispirms Kron- bergu, pēc tam mani. — Bikšu audums…

Valts ar nepacietīgu žestu pārtrauca patiesi aizrāvušos stāstītāju.— Mūs interesē āriene, Rūmnieka kungs. Tas, ko jūs stāstāt, ir diezgan būtiski, taču to visu var

novilkt, nomainīt. Tāpēc mums vajadzīgāks ir cits apraksts — vaibstu, žestu, raksturīgāko pazīmju — rētu,dzimumzīmju…

— Par apģērbu varu pastāstīt, bet par ārieni… — Rūmnieks paplēta koptās rokas. — Tā ir manaprofesija — piegriezums, modelis, audums… Bet šis vīrs turklāt runāja, galvu pieliecis, tā kā, izņemotplatmales malu, neko citu nevarēju saskatīt. Vienīgais, ko atminos un ko tik bieži kā kreklu nenomaina…Viņam uz labās rokas mazā pirkstiņa bija sudraba gredzens, pēc formas līdzīgs senatnē lietotajiemzīmoggredzeniem. Uz tā bija iegravēta krustam līdzīga zīme.

— Ko jūs varat teikt par balsi?Rūmnieks paraustīja plecus.— Neko. Normāla, ne augsta, ne zema.Mazie, cits citam sekojošie malciņi namatēva vaigu galus bija iekrāsojuši spilgti sarkanā krāsā. Kad

viņš no jauna pastiepās, lai piepildītu iztukšoto glāzīti, Valts piecēlās.— Pateicos par ziņām!— Bet noziegums? — Saimnieka uzacis izliecās pārmetošā lokā. — Jūs taču neesat pat pateikuši,

ar ko tas izdarīts! Ar pistoli vai…— Ar nazi! Ar garu, asinskāru nazi! — drauga balsī jautās tikai man uztverama ironija. — Trāpīts

Page 44: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

pašā sirdī. Un nekādu pēdu!— Ak, Dievs! Nekādu pēdu! Te ir par ko padomāt! Jūs jau aizejat? Biju domājis noklausīties kādu

neparastu versiju, pārsteidzošu slēdzienu. Žēl gan…Uz ielas Kronbergs iesmējās.— Varu saderēt, ka viņš tagad sēž, malko un iedomājas sevi detektīva lomā. Taču virzienu

Rūmniekam izdevās pareizi noteikt. Iesim, iegriezīsimies namu pārvaldē. Es zinu, kur to meklēt. Opelislai paliek tepat. Izlocīsim kājas, tas nav tālu un pa ceļam apmainīsimies domām. Ko tu vari teikt parjaunajām zinām?

— Prusts!— Jā. Bet ko no tā var secināt?— Viņš dzinis pēdas Šternam. Manuprāt, viņi pazīstami jau sen.— Paskaidro!— Kā citādi iztulkot viņa vizīti nelaika bijušajā dzīvoklī? Un pēc tam pie Rūmnieka?— Secība nav zināma, Robert. Drīzāk jau pirmo Prusts ir apciemojis namīpašnieku un tikai pēc

tam Grabovsku. Nav šaubu — viņš centies noskaidrot Šterna pašreizējo adresi. Kad tas izdevās,nodibināja kontaktus ar Celmiem, lai tādējādi tiktu pie viņu kaimiņa dzīvokļa atslēgām. Un nav izslēgts,ka viens no brāļiem šajā ziņā tam izpalīdzējis. Nauda spēj visu.

— Bet, — es domīgi ierunājos, — visa šī intriga aizsākusies, vēl pirms Šterns iegādājās sayuseifu. Tātad aiz tās slēpjas kaut kas tāds, ko mēs nezinām. Un nesaprotam.

Valts pamāja.— Noteikti. Turklāt, ja garais būs apmeklējis arī namu pārvaldi, te būs par ko padomāt. Viens gan

šķiet skaidrs — ar firmas naudu Prustam nav nekāda sakara. Eh, kā derētu noskaidrot, kas viņš īsti ir!— Diez vai šīs ziņas spētu novest mūs uz slepkavas pēdām…Manā balsī dzirdamā skepse lika Kronbergam saraukt uzacis. Šādā veidā draugs vienmēr reaģēja, ja

man gadījās pateikt kaut ko muļķīgu vai pārsteidzīgu.— Un kāpēc gan ne? Nestrīdēsimies, nezīlēsim, bet pagaidām vilksim aiz vienīgās aukliņas, bet,

ja tā izrādīsies tukša… nu ko, meklēsim citu. Esam klāt! — Valts ar zodu pameta uz dzeltenīgas četrstāvumājas pusi.

Namu pārvaldē bija tukšs un kluss. Tikai gaitenī mēs sastapām neiedomājami resnu, gaišmatainusievieti ar koši sarkanu seju.

— Ko jūs meklējat? — gluži kā sargkareivis aizšķērsojusi mums ceļu, vina stingri noprasīja.Valts īsos, kodolīgos vārdos izteica mūsu vajadzību, un pamājusi vina atvēra kādas durvis.— Nāciet iekšā!Izrādījās, ka esam uzskrējuši pašai namu pārvaldes priekšniecei. Izvilkusi no rakstāmgalda atvilktnes

dokumentu mapi, vina izņēma sagrafētu papīra lapu un jau notēmēja ar resno pirkstu uz aizpildīto ai|upusi.

— Kāda adrese?Taču, pirms kāds no mums paspēja atbildēt, it kā kaut ko atcerējusies, atgāzās krēslā un uzlūkoja mūs

ar blāvām, gaiši zilām acīm.— Alberta iela vienpadsmit?Izbrīnījies Kronbergs palocīja galvu.— Kā jūs uzminējāt?Sievietes pabiezajās lūpās uzplauka smaids.— Tāpēc, ka ar jautājumu par padomju laika īrniekiem līdz šim pie manis griezies tikai viens

cilvēks. Bet, ja drīz pēc tam ar tādu pašu ierodas pats Kronbergs, skaidrs, ka abi šie fakti ir savstarpējisaistīti.

— Hm… — Valts nogrozīja galvu. — Nekļūdīgi. Jūs mani pazīstat?

Page 45: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Protams, — viņa pamāja un aizsmēķēja garu tievu cigareti. — Jūsu māja Vidus ielā taču atradāsmanā rajonā. Jūs,

Kronberga kungs, bijāt viens no pēdējiem, kuru es iegrāmatoju. Es taču strādāju namu pārvaldē jaudivdesmit gadu un savus īrniekus pazīstu.

— Bijušos, — es izlaboju. — Mūsu nams pārgājis privātīpašumā.— Par ko šis cilvēks interesējās? — Valts jautāja.— Par īrniekiem. Visiem, kas dzīvojuši piektajā dzīvoklī. Man nebija iemesla atteikt. Starp citu,

viņš uzdevās par radinieku tiem, kas kādreiz tur dzīvojuši. Kā viņus…— Svarinskiem? — Kronbergs palīdzēja.— Jā. Līdz kara beigām tur mitinājusies it kā viena vienīga ģimene. Taču, kad māju nacionalizēja,

viņi bija pazuduši. Apmeklētājs apgalvoja, ka cenšoties tos atrast. Mēs pārbaudījām pēckara sarakstu unizrādījās, ka tikai viens īrnieks ir pārcēlies uz citu dzīvesvietu. Kāds Arvīds Šterns. Tas arī bija viss, arko varēju pakalpot. Jā, vēl viņš palūdza dzīvokļa plānā parādīt tās telpas, kurās mitinājies šis Šterns.

— Vai pēc adreses, uz kuru Šterns pārcēlies, viņš nevaicāja?— Vaicāja. Dzīvokļu maiņas gadījumos tās tiek iegrāmatotas. Redziet, — resnais rādītājpirksts

atdūrās pret kādu aili sarakstā. — Tomsona ielā… Jūs pierakstīsiet?— Nē, mums tā zināma. Kāpēc nelikvidējat vecos dokumentus? •— Ar ko tad es būtu izpalīdzējusi jums? — priekšniece skaļi iesmējās. Izpūtusi pret griestiem

tievu dūmu strūkliņu, ielika papīru atpakaļ un, iemetusi mapīti rakstāmgalda atvilktnē, vaicāja. — Vaiviss?

— Vēl tikai viens jautājums. Aprakstiet šā cilvēka ārieni.Sieviete, paraustīja masīvos cīkstoņa plecus un domīgi atteica:— Atceros tikai augumu. Augumu un… Pagaidiet, tas bija garš, stipri virs vidusmēra vīrietis. Jā,

lai cik dīvaini neizskatītos vasaras vidū, — platmalē!— Platmalē? — kā izbrīnījies sacēla uzacis Valts. — To taču viegli noņemt.— Tur jau tā lieta, — viņa piekrītoši palocīja galvu. — Pieklājīgs cilvēks tā darītu, tur šaubu nav.

Bet šis — nē! Sēdēja tāds uzkucis un glūnēja no platmales apakšas. Pat seju lāgā nevarēja saskatīt. Tā,lūk!

Apmainījušies vēl ar dažām pieklājības frāzēm un nedaudz liekuļotas sirsnības smaidiem, mēs arValtu pametām viesmīlīgās priekšnieces kabinetu. Visu atpakaļceļu līdz pat automašīnai, kas uzticīgi mūsgaidīja turpat, kur bijām to atstājuši, Kronbergs klusēja. Saule kā dusmās lēja pāri pilsētai neciešamuversmi. Par laimi, mūsu opelis stāvēja ēnas pusē. Neraugoties uz to, salonā bija karsts kā cepeškrāsnī. Unsmacīgs. Pat nenorunājuši, atvērām visas durvis un iesēdušies aizsmēķējām.

— Uff… — es nopūtos, — tagad pašā laikā būtu aizšaut uz jurmalu, vai ne? — Taču mana cerīgābalss atsauksmi nerada. Valts tikai atmeta ar roku.

— Strādājot mazāk jūt karstumu…— Ar ko?— Ar smadzenēm, vecīt. Ar smadzenēm. Tāpēc savilksim galus. Izrādās, ka šis Prusts ir pabijis

visur — Alberta ielā, pie Rūmnieka un namu pārvaldē. Ko no tā varam secināt?— Varbūt viņš tiešām meklē pazudušos Svarinskus?— Bet draudu vēstule? Pēc tam — viņa ierašanās uz tajā nolikto tikšanos?Es paraustīju plecus.— Netieku gudrs. Lai kur mēs ietu, šis vīrs, gluži kā rēgs, kā ļaunais gars, vienmēr ir priekšā, un

tajā pašā laikā mums nav ne jausmas, kas viņš ir. Ja izdotos to noskaidrot, man liekas, šī cilvēkanoslēpumainā rīcība kļūtu saprotama. Bet patlaban visi mūsu rīcībā esošie fakti izskatās tādi kāsagrābstīti.

Haotiski. Nav kopsakarības, cits ar citu tie nekādi negrib sasaistīties. Es domāju, ka līdz mums nav

Page 46: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

nonākusi, ja tā var teikt — jēga, izpratne par notikušo.Valts palocīja galvu.— Nevaru nepiekrist. Bet, ja nav izpratnes, mums atliek tikai braukt. Uz kurieni? Līdz vizītei pie

Lagzdiņas atlikušas divas stundas. Izlem tu — kur ēdīsim?— Protams, mājās. Man no vakardienas pusdienām šis tas palicis pāri, Bet, ja būs par maz,

uzcepsim pa olai. Aiziet, Valt! Dušā — es pirmais!Kronbergs pasmīnēja un, iedarbinājis motoru, pagrieza opeli atpakaļceļam.Kāda laime, ja cilvēkam ir omulīga vietiņa, kur patverties no nelabvēlīgiem atmosfēras apstākļiem,

laužu drūzmas vai gluži vienkārši — atpūsties no tiem negāciju viļņiem, kas dien no dienas vēlās pārimūsu tautai. Aizmirst, kaut uz brīdi, raizes, grūtības, ļaunumu un neviena netraucētam iegrimt saistošāgrāmatā. Bet, ja līdzās ir draugs, neuzbāzīgs, uz kuru var paļauties kā baltā, tā nebaltā dienā, tad uz pārējofona mans liktenis izskatās krietni vien labāk. Kad bijām nomazgājuši sviedrus un paēduši, man atlikaveselas četrdesmit brīvas minūtes. Šo laiku es izlietoju, lai kopā ar Maiklu ģimeni paklejotu pa Āfrikaszvēriem bagātajām teritorijām.

Kronbergs turpretim to pavadīja, labodams savu vecum veco radiouztvērēju. Spraigu pārdomubrīžos draugam ik pa laikam bija nepieciešama garīgā atslodze. To viņš vislabāk guva vai nu fiziskajādarbā, vai arī rakņājoties pa dažnedažādām tehniskajām ierīcēm. Šī atslodze nebūt neapstādināja Valtasmadzeņu darbību. Es to salīdzinātu ar dzesēšanas iekārtu, kas nepieciešama, lai pie intensīvasekspluatācijas nepārkarstu dzinējs. Atminos, reiz, kad izmeklēšana bija nonākusi strupceļā, Valts izjaucamūsu opelim karburatoru, jo mašīna bija pasākusi strādāt ar pārtraukumiem. Reizēm nevarēja iedarbinātmotoru, bet dažkārt tas noslāpa visnepiemērotākajā brīdī. Turklāt degvielas patēriņš pārsniedza visaspieļaujamās robežas. Ar vārdu sakot, izdarījis to, pie kā normālos apstākļos viņš nekad neķertos klāt —iztīrījis, izpūtis visas sprauslas, noregulējis benzīna padevi, Kronbergs ar vienu piegājienu atrisinājadivas problēmas — salaboja mūsu automobili un izveda no strupceļa izmeklēšanu. Taču šajā reizē, laigan radio sāka strādāt, spriežot pēc neapmierinātās sejas izteiksmes, pamatproblēmas laukā Valts nebijaguvis panākumus. Drūmu vaigu draugs sakārtoja izsvaidītos darbarīkus, izslēdza lodāmuru un paskatījāspulkstenī.

— Celies, Robi! Mums laiks. Jāpagūst ieņemt novērošanas posteni, pirms ierodas Celmu viesi.Nepiemirsti par ūsām!

Šķita, ka Lagzdiņas kundze mūs gaidījusi, stāvēdama aiz durvīm, jo, tiklīdz nospiedu zvana pogu, tāsatvērās. Vecenītes vaigi ziedēja kā rozes — notikumu gaidās satrauktie nervi nodevīgi atainoja viņasiekšējo stāvokli sejas krāsā.

— Neviens vēl nav nācis… — mezdama apkārt bailīgus skatienus, viņa pusēukstus paziņoja, unValts, viegli pasmaidījis, tikpat sazvērnieciski atrūca:

— Nekur viņi nepazudīs…Pie virtuves loga, kur bijām ieplānojuši izvietot mūsu posteni, stāvēja trīs krēsli, neliels galdiņš ar

tasītēm, bet uz plīts vārījās kafija. Varēja redzēt, ka namamāte no savas puses pacentušies izdarīt visuiespējamo, lai gaidīšana nekļūtu pārlieku nomācoša.

Sākumā mēs patīkami patērzējām par pēdējiem notikumiem, bet pēc tam, malkodami kafiju,pakavējām laiku ar visdažādākiem briesmu stāstiem. Uz šo tematu mūs noskaņoja dzīvoklī valdošānoslēpumainā atmosfēra, kuras avots, protams, bija pati namamāte. Ja baigākus par Valtapiedzīvojumiem diez vai spētu izdomāt pat Gogolis, tad saimnieces atstāstītie notikumi, tāda ir manapārliecība, bija ņemti no pirmskara "Atpūtu" pēdējās lapas. Es vienīgais tikai klausījos. Mirklī, kadLagzdiņa savā stāstā par elektrizēto kaķi bija sasniegusi kulmināciju, vina piepeši apklusa. Pavērtā muteun plati ieplestās acis nekļūdīgi liecināja — kaut kas atgadījies. Vecenīte vēl vairāk piešķieba galvu un,atbraucījusi matus no auss, ieklausījās. Lai gan no malas tas izskatījās mazliet teatrāli, taču es jutu, kāsaspringst muskuļi. Pēc dažām sekundēm viņa iztaisnojās un, aplaidusi apkārt neredzošu skatienu, tikko

Page 47: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

dzirdami izdvesa: — Nāk!

Page 48: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

X nodaļa Šulers? Kaut arī līdz šim man nav bijis iemesla apšaubīt savas dzirdes spējas, šoreiz nācās atzīt, ka lāgā

nebiju zinājis, kādas tās ir, jo, lai kā ieklausījos, neko, izņemot tālīnu motora rūkoņu, man sadzirdētneizdevās. Pavēros Kronbergā, bet viņš atbildes vietā tikai paraustīja plecus. Toties vecenīte no jaunapašķieba galvu un, klusi murminot, sāka skaitīt:

— Viens… divi… trīs… — Piepeši viņa pacēla galvu. — Starp viņiem nav Prusta!— Varbūt kļūdāties?Lagzdiņa enerģiski papurināja galvu.— Nē. Nedzirdu šļūcošos soļus. Viņa noteikti tur nav.Kronbergs saslējās.— Robert, tev nāksieš pārbaudīt. Izlaidiet viņu laukā, kundze! Tikai veicīgāk, ka nenokavējat.Namamāte pietrūkās un, ne vārda neteikusi, iztipināja priekšnamā. Pārbraucis ar roku galvvidum,

uzbužināju cekulu un ieslīdēju pakalpīgi pavērto durvju spraugā. Tūlīt arī izdzirdu vairāku cilvēku solus.Nekavējoties ne mirkli, sāku kāpt lejā. Ar pretimnācējiem sastapos kāpņu vidū. Vinu tiešām izrādījās trīs.Kā pirmais soļoja zema auguma resnītis. Viņam, iedami viens otram līdzās, sekoja divi vienāda augumavīrieši. Pirmais bija brūnēts, otrs — gaišmatis. Ātrumā nedz sejas, nedz sevišķās pazīmes pamanītneizdevās. Turklāt es baidījos pievērst sev uzmanību. Ja viņi zina par slepkavību, pārāk ciešs skatiensvarēja izraisīt aizdomas. Lagzdinai bija taisnība — cilvēka platmalē vinu vidū nebija. Nokāpis lejā, pasētas durvīm iznācu pagalmā un cauri iebraucamajiem vārtiem aizzagos līdz ielai. Palūrējis pa labi, tad— pa kreisi un, neredzēdams neko aizdomīgu, atvilkos vārtu ēnā. Vēl minūtes piecas, cenzdamies liekinekustēties, cerībā, ka parādīsies garais, vēroju tuvāko apkārtni. Diemžēl nekas'nemainījās un, vēlreizpārlaidis apkārt skatienu, piesardzīgi devos atpakaļ. Zvanīt nebija vajadzības, jo, līdzko biju uzkāpis līdzvajadzīgajam stāvam, Lagzdiņas ārdurvis pavērās. Kronbergs sagaidīja mani, sēdēdams krēslā pie vaļējāloga.

— Prusta nav, — es teicu, un draugs palocīja galvu.— Celms nule kā to paziņoja pārējiem. Dienas vidū piezvanījis. Sēties, Robi, klusē un klausies.

Viņi tikko kā sāka spēli.— Likmes?— Astronomiskas. Gluži kā Lasvegasā izklaidēties atbraukušiem miljonāriem.Es atslīgu savā krēslā, bet man līdzās ierīkojās namamāte. Tagad viņas vaigi kvēloja.— Vai par slepkavību nav runājuši? — es paklusām ievaicājos, un, pielicis pie lūpām pirkstu,

Valts papurināja galvu.— Nē. Parastās pieklājības frāzes. Bet runā klusāk, kas zina, vai vinu vidū nav kāds tikpat dzirdīgs

kā mūsu Lagzdiņas kundze.Piepeši līdz mums atlidoja rupja, sēcoša balss:— Vai dzirdējāt jaunumu?Lagzdiņa pieliecās man pie auss.— Vecais Celms, — viņa nočukstēja, un, apstiprinot, ka esmu sapratis, es palocīju galvu.No kaimiņu dzīvokļa atskanēja daudzbalsīga murdoņa ar skaidri saklausāmu jautājošu pieskaņu.— Pagājušajā naktī noslepkavots mans kaimiņš, — Celms paziņoja, un sacēlās troksnis.— Oho! — smalka, spiedzīga, tāda kā dusmīgas sievietes balss iesaucās. — Vai vainīgais atrasts?— Nē. Pateicu to, lai jūs uzmanītos. Policija veic izmeklēšanu, un var gadīties, ka tiekat

nopratināti. Nav teikts, bet var gadīties. Tāpēc atcerieties — par likmēm ne vārda! Tas var pievērstuzmanību.

— Bet varbūt atliksim spēli, — kāds bailīgi nosvepstēja, un tūdaļ sekoja vesela nosodošu

Page 49: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

izsaucienu lavīna. Bija skaidrs, ka tur salasījusies apsēsto kompānija, kuru no kāršu galda varēja padzītvienīgi tukšs maks.

Iestājās klusums, kuru retumis pārtrauca īsa replika. Pēc brīža, droši vien partijai beidzoties, balsisatskanēja no jauna.

— Kaimiņ… — patīkams baritons ierunājās, — ar ko tad nabadziņš aizraidīts uz viņpasauli?— Ar nazi! — Celms atbildēja. — Nodurts!— Ak, Dievs! Vai tiešām nevar atrast humānāku paņēmienu! Nokaut cilvēku kā cūku! Atceros…— Turi muti! — spiedzīgā balss iesaucās. — Tu no laika gala esi bijis ciniķis! Nekā svēta…— Bet tev? — spriežot pēc intonācijas, baritons sadusmojās.— Kas tad tev ir svēts? Māte, tēvs? Bet varbūt sieva, kuru tu… Labāk pats turi muti! Skolmeistars

atradies. Mēsls, nekas vairāk!— Mierā, draugi, tikai mieru! — nomierinoši sacīja svep- stošās balss īpašnieks un droši vien, lai

mainītu tematu, jautāja:— Kur tavi dēli, saimniek?— Darbā, — vecais Celms atņurdēja. — Spēlē, tev pirmā roka.No jauna iestājās klusums. Tas ilga līdz otrās partijas beigām. Visu šo laiku varēja saklausīt, kā

švīkst kārtis, nodun pret galdu kāda enerģiska spēlētāja roka vai īsā izsaucienā atskan uzvaras prieks vaizaudējuma vilšanās.

— Tev jādala, — baritons kādam teica un skali piebilda,— man šis Prusts nepatīk!— Kāpēc? — jautātājs noteikti bija namatēvs.— Nezinu, — pēc nelielas pauzes baritons atbildēja. — Skatiens… pārāk godīgs, vai? —

Atskanēja smiekli. — Nepatīk un viss. Paklausieties, draugi, varbūt tiešām atliksim spēli? Kaut kāneomulīgi. Turklāt tā policija…

Šoreiz kā par brīnumu neatskanēja neviens protesta sauciens. Tā vietā līdz mums atlidoja piekrītošamurdēšana, kuru pārskanēja Celma rupjā balss:

— Taisnība, metam mieru! Nedod Dievs, ka policija uzdrāžas mums un sāk tirdīt. Labāk ļausim, laišī jezga nedaudz pierimst. Lieku priekšā tikties šajā pašā laikā pēc nedēļas! Kas par? Pieņemts. Izklīstam.

Nākamajā mirklī, paspiedis namamātei roku, Kronbergs steidzīgi izmeta:— Piedodiet, kundze, bet mums laiks. — Bīdīdams mani uz durvju pusi, piebilda, — tas aparātiņš

aiz loga pagaidām lai paliek savā vietā. Mēs vēlāk ienāksim atkal. Ar Celmiem par noziegumu un mumsne vārda!

— Bet kurp tik…— Vienīgi jums, kundze, varu pateikt. Paļaujoties uz godaprātu, — atvēris ārdurvis, viņš pabāza

spraugā galvu un, tā kā kāpņu telpā neviena nebija, pagriezies klusām, bet ar uzsvaru sacīja, — mēsdodamies viņus izsekot!

Namamāte nobāla. Piepeši kaimiņu dzīvoklī atskanēja soli un, vairāk nekavēdamies, uz pirkstugaliem metāmies lejup. Celma durvis noklaudzēja vienlaicīgi ar nama parādes durvīm. Mēs jau sēdējāmautomašīnā, kad uz ielas parādījās kāršu spēlētāju trijotne. Arī šoreiz pa priekšu soļoja resnītis, betgājienu plecu pie pleca noslēdza abi sportiskie puiši. Pie durvīm visi apstājās. Kronbergs palaida uz lejusānstiklu.

— Uz redzi! — līdz mums atlidoja baritona balss. Runātājs izrādījās resnītis. Neraugoties uzsamtaino toni, es sajutu metālisku pieskaņu. Nebija šaubu, ka nekādi draugi viņi nav.

— Dzīvo vesels! — spiedzīgā balsī izmeta gaišmatis un kopā ar biedru nogriezās pa labi.Resnis paraustīja plecus un, pārgājis pāri ielai, iesēdās gaiši pelēkā mersedesā. Kronbergs uzmeta

man jautājošu skatienu, bet es bez vārdiem biju viņu sapratis. Ar vienu kustību atbrīvojies no apgrūtinošāsmaskarādes, iegrūdu liekās ūsas kabatā un atvēru durvis.

Page 50: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Paiešos aiz tiem diviem.— Labi, Robert. Tikai uzmanies. Ieroci paņēmi?Es pamāju. Man izkāpjot, iezibsnījās priekšā stāvošā mersedesa virzienrādis. Aizcirtis durvis,

atvadām pamāju, un Kronbergs nospieda gāzes pedāli. Pavadījis ar skatienu līdz stūrim vienu otraisekojošās automašīnas, pagriezos nopakaļ abiem puišiem. Kaut ko dzīvi apspriezdami, viņi patlabanattālinājās centra virzienā. Ja, satiekot viņus kāpnēs, man tie bija likušies gan pēc gadiem, gan miesasbūves aptuveni vienādi, tad tagad es redzēju, ka biju kļūdījies. Gaišmatis bija ievērojami vecāks

par savu draugu. To apliecināja gan krietni vien gausākā gaita, gan — stīvākās kustības. Droši viendzeltenīgie salmu krāsas mati slēpa ne vienu vien sirmu pavedienu. Toties no brūnēta lauztin lauzāsenerģija. Katra kustība, katrs solis, pat galvas pagrieziens apliecināja spēku un jaunību.

Pietuvojies līdz piecpadsmit soliem, apslāpēdams vēlēšanos samazināt šo attālumu vēl vairāk, laiskāgaitā slāju nopakaļ. Spriežot pēc izturēšanās, nelaikā pārtrauktā kāršu spēle bija izjaukusi abu plānus.Vini soļoja nesteidzīgi, un pēc žestiem es spriedu, ka galvenais sarunas temats ir — kā nosist laiku?

Tā mēs soļojām vairākus kvartālus. Visu šo ce|u vini ne reizi neatskatījās. Manuprāt, šis faktsliecināja, ka šiem cilvēkiem nekā slēpjama nav. Un tomēr… Jaunībā, kad aktīvi nodarbojos ar sportu,īpaši izbraukumu laikā, man ne viena vien nakts aizritēja kāršu spēlē. Zolītē. Tādējādi kopā ar komandasbiedriem es īsināju laiku, jo izklaidēšanās svešā pilsētā, turklāt vēl maču laikā, ir visai ierobežota.Protams, visintriģējošākā jau bija prāta spēle un iznākums, bet azarts… Par to neviens nedomāja. Uz šoatminu fona brūnēts man šķita dīvains. Jauneklis pašos spēka gados, kam visapkārt tik daudz interesanta,par galveno laika kavēkli izvēlējies nožēlojamu azartu! Es to nespēju saprast, un droši vien tāpēc jutu pretvinu mostamies antipātijas. Es labi sapratu, ka augošā nepatika var izrādīties pamatota uz nepilnasatzinās, kas nepavisam nav jaunā cilvēka patiesās būtības atainojums, taču neko nevarēju padarīt.

Negaidīti pa priekšu ejošais paris nogriezās kādās durvīs. Es nekavējoties pieliku soli un, kadnonācu līdz tām, izrādījās, ka tur atrodas neliela kafejnīca. Tagad man ienāca prātā Lāča stāstītais, kaLeons Celms ar nākamajiem kāršu partneriem iepazinies restorānā pie glāzītes. Riskēt? Laika pārdomāmnebija un, iekšēji nolēmis — kas būs, būs, pagrūdu stiklotās durvis.

Abi vīrieši jau sēdēja pie bāra letes, ar mugurām pret mani. Viņu priekšā, pārcilādams garu pudeļurindu, rosījās izdarīgs vīrs baltā kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Trīs galdiņi bija aizņemti. Vienīgā brīvāvieta visā kafejnīcā atradās līdzās brūnētam, un nekavējoties es to ieņēmu. Man kreisajā pusē kādanosmiņkejusics pusmūža dāma sūca kokteili. Klusa, melodiska mūzika radīja mājīga miera izjūtu. Arīapmeklētāji nebija no tiem skaļajiem, vulgārās uzvedības pārstāvjiem, ar kuriem pilnas ir ielaskafejnīcas. Man apsēžoties, brūnēts pat nepagriezās.

Saskalojis sarežģītu maisījumu, bārmenis piepildīja divas augstas glāzes un, piestūmis jaunajiemviesiem, uzmeta man jautājošu skatienu.

— Ko pasūtīsiet?— Kaut ko vienkāršāku un ne pārāk stipru, — es atteicu. — Paļaujos uz jūsu gaumi.Acīm redzami glaimots, baltkreklis palocīja galvu, salēja vienā kausā pa malciņam no vairākām

pudelēm, uzmeta virsū ledus gabaliņu un, piebīdījis man, teica:— Ceru, ka garšos.Nobaudījis biju spiests atzīt, ka viņš savu amatu pieprot.— Pašā laikā! Paldies! ,Viņš no šiem vārdiem gluži kā atplauka un turpmāk centās nolasīt no manas sejas katru vēlēšanos. Tā

iznāca, ka es aizsēdējos kafejnīcā līdz vēlam vakaram. Taču šis laiks nepagāja velti, jo jau pēc stundasbiju iepazinies ar saviem blakussēdētājiem, bet vēl pēc vienas mēs pārgājām uz tu. Vecākais stādījāspriekšā kā Aivars, bet brūnēts — kā Alnis. Šie vārdi sakrita ar tiem, pēc kādiem tos pazina Celmi, tātadman nebija iemesla tos apšaubīt. Gaišmatis izrādījās īsta anekdošu krātuve. Lai cik dīvaini nebūtu, viņaspiedzīgā balss tik labi saderējās ar savdabīgo mīmiku kalsnajā sejā, ka, vēl pirms skaļi tika pateikta

Page 51: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

notikuma sāls, visi klausītāji smējās, vēderus turēdami. Turklāt, jo vairāk viņš iereiba, jo amizantākskļuva. Toties ar viņa biedru notika gluži pretējs process. Ar katru glāzīti Alnis kļuva arvien drūmāks unnoslēgtāks, līdz beidzot uzgūlās ar elkoņiem uz letes un sāka… krākt! Bārmenis par to nelikās ne zinis, un,kad es ieminējos — vai nevajadzētu gulošo pārvietot uz ērtāku vietu, viņš tikai pasmaidīja.

— Pēc piecām minūtēm viņš būs uz pekām. Un sāksies viss no gala…Un tiešām, noliktais laiks vēl nebija cauri, kad brūnēts atvēra acis, nožāvājās un pasūtīja jaunu

glāzīti. Lai kā skatījos, puiša sejā nevarēja pamanīt ne miņas no reibuma, neraugoties uz to, ka nule kāviņš bija piesūcies līdz pēdējam! Nu man kļuva skaidrs, ka abi tie šeit ir bieži apmeklētāji. Tas atvieglojauzdevumu, (aujot cerēt, ka vismaz vienu man izdosies neizlaist no redzesloka. Sarunas risinājāsvispārējas — par politiku, notikumiem pasaulē, sportu, taču neskāra nevienu no klātesošajiem. Nepušplēsts vārds netika minēts par darbu, dzīvesvietu vai paziņām. Gaišmatis bez apstājas bārstīja savasanekdotes, līdz ap viņu bija salasījusies prāva kompānija.

Jāatzīstas, man krietni nācās sevi apvaldīt, jo ar katru iztukšoto glāzīti strauji dilstošās piesardzībasvietu visai agresīvi centās ieņemt izteikta vieglprātība. Tā pārvarēm centās izprovocēt mani uzneapdomīgu, tiešu jautājumu. Par laimi, bārmeņa pagatavotais kokteilis nespēja nomākt veselo saprātu,un, kad pašas jautrības vidū gaišmatis, negaidīti uzplājis savam biedram uz pleca, pavēloši izmeta: "Laiksmājās!", es nebiju pateicis neko lieku. Kad viņi piecēlās, arī es, it kā attapies, samaksāju un, bāraapkalpotāja vēlīgā skatiena pavadīts, kopā ar abiem pametu omulīgo kafejnīcu. Taču aiz durvīm drauginoteikti atvadījās no manis un divus namus tālāk nozuda parādes durvīs. Nedaudz vīlies, iegaumēju adresiun lēnā gaitā steberēju mājup. Tikai tagad kā galvā, tā kājās ielija svina smagums. Soļoju kā pārvarotstāvu kāpumu un, kad aiz manis aizvērās dzīvokļa durvis, jutos kā veicis grūtu pārgājienu. Valta nebija.Tukšajā kuņģī skalojās tikai kokteilis, un piepeši es jutos briesmīgi izsalcis. Sameklējis, ko likt uz zoba,sēdos pie galda. Nebiju ticis ne pusē, kad pārradās Kronbergs. Apstājies pie virtuves durvīm, viņš dziļiievilka nāsīs gaisu un uzmeta man ciešu skatienu.

— Ceru, ka tu nešņaboji kopā ar tiem diviem?— Veltas cerības, draudziņ, — ar pilnu muti es atņurdēju, — šņaboju gan. Bet nomierinies, neko

lieku nejautāju, tikai klausījos anekdotes. Faktiski neko jēdzīgu, izņemot nama numuru, kurā abi pazuda,izdibināt man neizdevās. — Un īsos vārdos es atstāstīju draugam savus šīvakara piedzīvojumus.

Redzami nomierināts, Valts noāva kurpes, iekāpa čībās un apsēdās iepretim. Pelēko acu skatiensbija noguris. Iemetis mutē maizes doniņu, viņš atgāzās pret atzveltni un izvilka cigaretes. Parasti pirmsgulētiešanas draugs nesmēķēja, bet, ja gadījās šo nerakstīto noteikumu pārkāpt, tam vienmēr bija savsiemesls.

— Redzu, tev jaunumi.Sapratis manu domu gaitju, Valts pasmīnēja.— Šādi tādi ir, bet pats galvenais — esmu noguris kā suns. Rolands Kiršteins, tāds ir šī vīra

vārds. Viņam pieder jauna divstāvu māja netālu no Baltezera un pamatīgs sargsuns. Man nācās pieliktvisu savu māku, lai nepamanīts izsekotu resni līdz pat galam. Par laimi, viņu neinteresēja, kas notiekaizmugurē, taču tas nenozīmēja, ka varēju kļūt nolaidīgs. Tāpēc, drošs paliek drošs, ievēroju visuspiesardzības pasākumus, bet tas atņēma spēkus. Vispirms viņš aizveda mani līdz Brīvības piemineklim.Atstājuši braucamos maksas stāvvietā pie Operas, kājām devāmies iekšā Vecrīgā. Kiršteins ir izteiktsgardēdis.

Restorāns, kurā, viņam sekodams, nonācu, šajā ziņā varēja lepoties ar savu augsto klasi. Te mēspaēdām, turklāt resnis izdarīja pasūtījumus, pat neieskatoties ēdienkartē. Skaidrs, ka viņš ir šīs vietas,tāpat kā tavējie — kafejnīcas, pastāvīgs apmeklētājs. Par naudas trūkumu acīm redzami sūdzēties nevar,jo, kad, norēķinoties ar viesmīli, vīrs atvāza savu maku, es ieraudzīju, ka tas ir kā bāztin piebāzts arsimtslatu banknotēm, turklāt atsevišķā nodalījumā pavīdēja arī dolāri. Tāds apaļīgs miljonāriņš. Paēdisviņš sēdās savā mersedesā un devās uz Jūrmalu. Lielupē izkāpa un droši vien, lai kuņģis labāk spētu

Page 52: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

sagremot neiedomājami lielo delikatešu daudzumu, kājām izmeta pamatīgu līkumu līdz Bulduriem unatpakaļ. Vientulīgās ieliņas tik loti apgrūtināja izsekošanu, ka, opelī sēzdamies, biju slapjš kā izmērcēts.Visas pazīmes liecināja, ka vīram nekur nav jāsteidzas. Tikai reiz viņš apstājās kādas vasarnīcas priekšāitin kā bez kādas vajadzības, taču tā varēja būt arī sagadīšanās.

Izklaiņojušies mēs griezāmies atpakaļ un, šķērsojuši Rīgu pa Brīvības ielu, iebraucām Baložuprivātmājiņu rajonā. Tas plešas šaipus kanāliņam, kas savieno Juglas ezeru ar Baltezeru. Var jau būt, kašis ciematiņš pieder pie Berģiem, nezinu. Galapunkts — metālā kalts žogs, līdzens kā galds zālājs,baseins, mūra garāža un nams, kādu var atrast vienīgi ārzemju prospektos, viss liecināja, ka resnimsantīms nav nauda. Novietojis mersedesu garāžā, viņš nozuda mājā. Tagad arī es izkāpu un kā svaigagaisa baudītājs lēnām devos uz priekšu. Kad pienācu tuvāk, nez ņo kurienes izlēkšoja melns suns. Lai ganlikās, ka tas nepievērš''ne mazāko uzmanību uz ielas notiekošajam, es varēju derēt — tikai viens vienīgssolis uz kaltā žoga pusi acumirklī liktu tam mesties pretim. Protams, es to nedarīju un, dīki vērodamsapkārtni, drīz vien biju garām, — un tūdaļ ari rotveilers zaudēja jebkādu interesi par mani.

Neraugoties uz to, ka diena gāja uz beigām, ielas viņā pusē, zem liela krūma zariem, divaspirmsskolas vecuma jaunkundzītes rotaļājās ar lellēm. Sasēdinātas ap klātu galdiņu, kur katrai priekšāstāvēja sasmalcinātu pieneņu lapu kaudzīte, lelles atgādināja to dāmu kompāniju, kas tauku nodzīšanaigribasspēku aizvietojušas ar plānu kāpostu lapiņu. Pārgājis viņu pusē, es diezgan ātri atradu ar mazajāmkopēju valodu. Pēc tam jau nesagādāja nekādas grūtības uzzināt visu, ko man vajadzēja. Viņas arī pateica,kā resno sauc. Izrādījās, ka dzīvo viņš viens un tikai dažreiz to apciemojot kāda tante garos zābakos.Jaunās paziņas zināja, ka reizi vai divas nedēlā te ierodoties trīs greznas automašīnas ar viesiem, kā ariauto- busiņš. Autobusiņš gan atbraucot pirmais un atvedot veselu pārtikas kalnu. Droši vien tas ir kādarestorāna transports, kas piegādā pārtikas preces mājās.

— Tētis teica, — uz manu jautājumu, ko viņi tur darot, mazā ar raibu lenti matos atbildēja, — katie onkuli spēlējot kārtis. Uz naudu! — to viņa izmeta pa pusei pārmetoši. Nebija šaubu, ka šādu sarunu tānoklausījusies mājās.

— Redzi, Robert, ja meitenes runājušas taisnību, tad šī grupa ir līdzīga tai, kura salasās Celmudzīvokli, tikai pakāpi augstāka. Puslīdz droši varam teikt, ka esam uzdūrušies nelabojama azarta vergiem.Bet tagad padomāsim par šādu, dzīves pieredzes apstiprinātu faktu. Ja kāds ir godīgs kāršu spēlmanis, tampriekšā stāv neizbēgams bankrots! Izputēšana. Tāds ir likums. Kāpēc? Tāpēc, ka kompānijās, kas pēlē uzaugstām likmēm, vienmēr sēž kāds šulers. Reizēm pat divi. Dievs man piedos, ja es kļūdos, bet domāju,ka Kiršteins ir tieši tāds!

Es neticīgi pasmīnēju.— Nevīpsnā pirms laika, Robi. Apsvērsim, kas runā šim pieņēmumam par labu. Pirmkārt —

nauda. Tās viņam netrūkst, un greznais īpašums to apstiprina. Protams, ja izrādīsies, ka viņš ir ienesīgastirdzniecības firmas galva, esmu gatavs ņemt savus vārdus atpakaļ. Bet ja ne… Pastāvīgi spēlējot, tikaimiljardieris spētu saglabāt vienmērīgu dzīves līmeni. Nākamais. Spēle notiek pie viņa. Lai blēdītos, patiprimitīvākā metode ir — iezīmēt kārtis. Taču — kur risks ir nopietns, tur tas neiet cauri, jo katrai spēleiliek pirkts savs — jauns komplekts. Tātad te vajadzīgas telpas. Noteiktas telpas un kaut kas tāds, kas lautuieskatīties pretinieka kārtīs. Tehniskais aprīkojums, es teiktu. Ja cilvēkam galva strādā, tādu izdomāt navneiespējami. Nav šaubu, ka šī kompānija ir krietni vien nopietnāka par to, kas pulcējas Celmu dzīvoklī.

— Bet kāpēc tad Kiršteins krāmējas ar sīkumiem?Valts paraustīja plecus.— Pilnīgi iespējams, ka resnim kādreiz gribas uzspēlēt brīvi, nezinot gala iznākumu. Nav taču

izslēgts, ka viņš ir tikpat apsēsts kā vecais Celms. Bet lai nu šā vai tā, es nonācu pie slēdziena, ka esamuztapuši uz kāršu šulera pēdām. Bez šaubām, tas vēl jāpierāda, bet viss liecina, ka neesmu kļūdījies.

— Nu labi, bet kāds tam visām sakars ar slepkavību? — es iebildu.— Kāds? — Valts domīgi ievilka dūmu. — Pagaidām nezinu. Un nav izslēgts, ka nekāds. Mēs taču

Page 53: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

izgājām uz šiem ļaudīm vienīgi tāpēc, ka vardarbība notika kaimiņos. Prusts… atslēgas… M… jā, Robi,tev taisnība. Ja Kiršteins ir blēdis, tas mums pagaidām neko nedod. Nelaiķis taču netika aicināts piesolīdajiem, vai ne? Bet tas nozīmē, ka viņš tos nemaz nepazina. Un tomēr es nojaušu, ka te kaut kam jābūt.

Page 54: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

XI nodala veiksme Pa sarunas laiku ārā bija satumsis. Nodzēsis cigareti, Valts k|uva pavisam miegains. Redzēdams, ka

draugs ir patiesi noguris, es uzstājīgi pavēlēju tam likties uz auss. Rūpes par Kron- berga veselību bezsirdsapziņas pārmetumiem lāva man izvēlēties skarbāku toni nekā parasti. Tā nebija pirmā reize, unparasti Valts arī nepretojās. Droši vien pa ieilgušo krīzes laiku viņš bija apradis ar domu, ka tā vajag.

Ilgi nespēdams iemigt, grozījos no viena sāna uz otru, līdz neizturējis ķēros pie grāmatas. Bet šoreiztā nespēja palīdzēt, turklāt lasītais tikai ar grūtībām nonāca līdz apziņai. Nolicis Maiklus uz naktsgaldiņa,sāku pārdomāt šodienas notikumus. Galvā, cita par citu fantastiskākas, dzima dažnedažādas versijas.Droši vien tās rosināja vēlīgā bārmeņa gatavotais kokteilis, un cik dīvaini — reizē tas dzina prom miegu.Pēkšņi aiz loga atskanēja liega šalkoņa, un tajā pat acumirklī plakstos iegūla svina smagums. Ar pēdējāmapziņas drumslām aptvēris, ka tas ir lietus, iekritu melnā bezjūtu bezdibenī.

Rīts atausa apmācies. Blāva gaisma spiedās cauri rūtīm, ietinot priekšmetus pelēcīgā autā. Aiz logasijājās smalks, miglai līdzīgs lietutiņš. Mani šāds laiks iepriecināja. Es ciest nevarēju karstumu un kur nuvēl pie paaugstināta atmosfēra mitruma. Esmu pārliecināts, ka miklajos Brazīlijas džungļos ilgāk parnedēlu nespētu izvilkt. Par laimi, lietus pie mums vienmēr nes sev līdzi temperatūras pazemināšanos, untas uz mani iedarbojās ļoti labvēlīgi. Juzdams jaunu enerģijas pieplūdumu, veicīgi piecēlos. Minūtespiecas pavingrojis pie atvērta loga, palī- du zem dušas un ķēros pie brokastu gatavošanas. Atminotiesdrauga nogurušo seju ar ziliem lokiem ap acīm, baidījos, vai tikai ievainojums neliek sevi no jauna just.Taču, kad Kronbergs parādījās durvīs, man ap sirdi kļuva viegli. Tur stāvēja vīrs, kura skarbie vaibstiliecināja, ka vakardienas īslaicīgais vājums nebija spējis pārmākt spēkus atguvušo ķermeni. Apsēdiessavā vietā, Valts pavērās logā.

— Līst.— Kā jūties? — es vaicāju, un draugs pasmaidīja.— Ciešami… auklīt! — Un jau nopietni piebilda. — Nomierinies, viss kārtībā. Starp citu, aizmirsu

pateikt — vakar sazvanīju Lāci un viņš apsolīja šodien piekāpt.— Cikos?Piepeši atskanēja durvju zvans, un Kronbergs piecēlās.— Tam vairāk nav nozīmes. Viņš ir klāt.Lācim piemita īpatnība jebkuru klātu galdu uzskatīt par servētu sev. Man patika šī vienkāršība,

spējas iejusties, tāpēc, ne vārda neteicis, uzliku trešo tasīti un, ielējis kafiju, piebīdīju šķīvi argrauzdētajām maizītēm.

— Sveiks visapkārt, — mūsu ciemiņš pamāja un, iebēris cukuru, karotīti šķindinādams, enerģiskisāka maisīt kafiju.

Mēs ar Kronbergu klusēdami gaidījām, kad Jānis ierunāsies. To viņš spēja tikai pēc trešās maizītes.Atgāzies pret atzveltni, noslaucīja kabatlakatiņā lūpas un bēdīgā balsī paziņoja:

— Esmu nonācis strupceļā! Nekādu pēdu! Vienu brīdi aizdomas krita uz Otto Kaļķi, Šterna firmasgrāmatvedi, bet viņam izrādījās alibi. Mēs pārbaudījām.

— Un sekretāri? — Valts iesmējās.— Nezirgojies, — policijas pārstāvis sadusmojās, — citādi neteikšu, ko esmu uzzinājis.Kronbergs pastiepās un, piepildījis tukšo tasīti, priekšnieka balsī pavēlēja:— Stāsti!— Par Prustu mums ziņu nav. Vienkārši tāds neeksistē, — Lācis paklausīgi atbildēja.— Kā tā? — Valts izbrīnījās. — Tev taču ir viņa automašīnas numurs. Leons Celms…— Šī automašīna pieder Teodoram Brīdakam no Madonas. Kinomehānikim. Iebraucis Rīgā, lai

iznomātu jaunākās filmas. Apstājies viesnīcā. Mēs vinu atradām ātri. Vakar sākām novērot, bet šorīt tas

Page 55: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

pazuda…— Atklāja asti?— Dievs vinu zina. Pazuda un viss. Numurā nav rādījies, taču bagāža uz vietas. Man tas šķiet

aizdomīgi. Vai tikai šis nav tas pats, kam Šterns var pateikties par priekšlaicīgo nāvi.— Nē. Bez tam nem vērā, ka rīts vēl nav garām.— Hm… — Jānis uzmeta ieinteresētu skatienu manam draugam. — Pēc kā tu spried?— Tā ir tikai hipotēze, kurā šim cilvēkam nav vietas, — Kronbergs pasteidzās vinu nomierināt. —

Bet kā ir ar veco Celmu? Painteresējies?— Jā. Kārlis Celms visu savu mūžu nostrādājis kā atslēdznieks. Plaša profila meistars ar zelta

rokām, tā viņu raksturoja bijušais priekšnieks. Disciplinēts, nedzērājs. Tas arī viss.— Paldies par izziņu, mums tā aiztaupīja vismaz pāris dienu. Atmaksai slepkavu arestēt pasauksim

tevi. Arī laurus sadalīt.Nesaprazdams, vai Kronbergs runā nopietni vai joko, Lācis katram gadījumam noteica:— Turu pie vārda! Pēc tavas sejas saprotu, ka par versijām nav jēgas prasīt?— Nav, — Valts palocīja galvu.— Tad uz redzi! Un gaidu… izsaukumu. Bet Ādolfs Prusts tomēr… — taču, neizteicis līdz galam,

viņš pamāja ar roku un nozuda durvīs.— Kāpēc tu nepalūdzi ievākt ziņas par Kiršteinu? — es vaicāju.— Tāpēc, ka to darīsim mēs. Šis cilvēks noteikti ir piesardzīgāks par pārējiem, ņemot vērā, ko par

vinu teicu. Nav liela māka saņemt visu gatavu. Bez tam Lāča puiši reizēm rīkojas pavisam lāciski, betmēs nedrīkstam izraisīt ne mazākās aizdomas. Jārīkojas delikāti un nemanāmi. Jaušu, ka šis resnulis varizrādīties ciets rieksts.

Kronbergs piecēlās, paraudzījās sērīgajā logā, pa kuru gluži kā asaru lāses ritēja lietus pilieni, unatzinās:

— Labprāt vēl stundiņu pasnaustu. Bet… Neaizmirsti ūsas! Diemžēl pārāk daudzi mūs pazīst pēcsejām. Tas rada neērtības. Pagaidi! Nē! Osas atstāj kabatā, viņš taču uz kāpnēm tevi redzēja ar šo rotu.Starp citu, ko tu sacīsi par to, ka Ādolfs Prusts ir mistifikācija?

Es paraustīju plecus.— Tas sarežģī lietas āpstāklus.— Gluži otrādi, Robert, gluži otrādi, — Kronbergs mīklaini noteica. — Šis fakts to vienkāršo.

Taču mums laiks braukt. Aizlaidīsim līdz Kiršteina mājai. Parādīšu tev suni un pacentīsimies pēc iespējasneuzkrītošāk noklaušināt kaimiņus.

Uz ielas joprojām lija, tikai tagad jau pamatīgi. Varēja vienīgi brīnīties, cik nepastāvīgi ir kļuvušilaika apstākli. Likās, ka atmosfērai, gluži tāpat kā cilvēcei, viens pēc otra veļas pāri aizvien smagākistresa viļņi. Tikai atmiņas vēl glabāja tās skaistās vasaras, kad valgme bija sadalīta tā, lai zeme dotu savuražu un ļaudis priecātos. Bet tagad — grūtsirdība gan ārā, gan sirdī.

Es jau no tālienes ievēroju Kiršteina namu. Tas tiešām izcēlās pārējo vidū ar savu impozanto, pilijlīdzīgo izskatu. Līdzeni nopļautais zālājs un šur tur grantētā celiņa malās izmētātie gaismas ķermeņi radījasamākslota, auksta, tāda kā statiska skaistuma iespaidu. Es nekad neesmu sapratis šablon- veida dizainu,kurā trūkst tās pirmatnējās nekārtības, kas vienīgā spēj veidot patiesi māksliniecisku neatkārtojamību.Suns, melns rotveilers, ar platiem buldoga žokļiem un masīvām krūtīm, izstarodams ap sevi draudus,klaiņoja gar sētu. Nebija šaubu, ka tas ir īsts sargs, un — vai! — tam, kas bez saimnieka atļaujasiedomāsies pārkāpt metālā kaltajam žogam. Laiks bija tik nejauks, ka nebija ko cerēt ieraudzīt kādu noapkārtējo māju iedzīvotājiem. Kronbergs lēnam pabrauca garām dīvainajam namam un apturēja piekrustojuma. Līdzko apklusa motors, k|uva dzirdama lietus grabināšanās pa opela virsbūvi.

— Es domāju, ka mūsu vajadzībām vispiemērotākās ir četras mājas. Divas blakusstāvošāsKiršteina īpašumam, kā arī šīs divas — otrpus ielai. Tajā pelēcīgajā mitinās sešgadīgās jaunkundzes, par

Page 56: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

kurām tev stāstīju. To atstāsim pēdējo. Tagad jautājums — ko teiksim? Kā stādīsimies priekšā? Manuprāt,mums būtu jāuzdodas par policijas pārstāvjiem. Tālu no taisnības tas nebūs. Izmeklējam vakar šajā rajonāizdarītu noziegumu. Improvizēsim, Robi. Ko tu par to teiksi?

— To pašu. Kas būs, būs.— Bet brīdinu — nevienu tiešu jautājumu par Kiršteinu vai vina viesiem. Tātad, — .Valts

pakasīja pakausi, — vakarnakt netālu no šīs te mājas aplaupīta pusmūža sieviete. Atņemta rokassomiņa arnaudu un…

— Un sadots pa aci!Kronbergs iesmējās.— Lai tā būtu. Pa aci! — Uzlicis zaļās brilles, izņēma no rokas bagāžas nodalījuma lietussargu un

atvēra durvis. — Uz priekšu, vecīt!Pirmajā no izraudzītajām mājām, vienstāva ar dakstiņu jumtu, uz zvanu neviens neatsaucās. Es

nospiedu vārtiņu rokturi, taču tie izrādījās aizslēgti. Acīmredzot visi iemītnieki bija darbā. Lietus ar katrumirkli k|uva arvien stiprāks un zem Valta lietussarga drīz vien kļuva par šauru. Tāpēc, liekinekavēdamies, devāmies uz priekšu. Šoreiz mums laimējās. Mēs pienācām pie nākamajiem vārtiņiemgandrīz reizē ar kādu sievieti. Izņēmusi no rokassomiņas atslēgu, viņa atdarīja tos un jau grasījās dotiesiekšā, kad Kronbergs viņu uzrunāja:

— Labdien, kundze! Mēs no policijas.Sievete pagriezās un, aizdomīgi nopētījusi mūs no galvas līdz kājām, jautāja:— Kas to var apliecināt?Man par izbrīnu Kronbergs izvilka no krūšu kabatiņas padomju milicijas darbinieka apliecību un

pastiepa vaicātājai. Žests, ar kādu viņš to darīja, bija patiesi smalkākais meistardarbs — tajānepārprotami varēja nojaust aizskartu pašlepnumu, nosodījumu par nevērību pret otra pienākumiem,atturīgajos vaibstos iegūla aizvainojuma izteiksme, pelēkās acis kā sāpēs satumsa. Viņš neteica ne vārda.Jā, tā bija augstas klases spēle, un sieviete to zaudēja.

— Nevajaga, nevajaga, es ticu. — Viņa pat pietvīka. — Lūdzu, nāciet iekšā!Es gandrīz iesmējos, kad, piedodoši pamājis, Valts iebāza atpakaļ kabatā sarkanīgajos vāciņos

iesieto, nekam nederīgo dokumentu. Nopakaļ sievietei mēs šķērsojām ar pelēkām flīzēm izliktu mauriņuun nonācām pie dzeltenbrūnu ķieģeļu mājas. Vienkāršā būve liecināja, ka, namu ceļot, īpašniekipriekšroku bija devuši līdzekļu ekonomijai. Noberzuši apavus kājslauķi un atstājuši slapjo lietussargu uzvadža gaitenī, mēs nokļuvām kvadrātveida viesistabā. Pieticīgais iekārtojums apstiprināja, ka nekādibagātnieki šeit nedzīvo.

— Lūdzu, sēstieties! — viņa norādīja uz diviem krēsliem, bet palika stāvam pie durvīm.— Bet jūs?Saimniece vainīgi pasmaidīja.— Esmu tā izmirkuši, ka labāk pastāvēšu.Tikai tagad es pamanīju, ka viņas puķainā kleita ir tik slapja, ka varētu izgriezt, bet zem kājām

pamazām krājas peļķīte. Ieraudzījis to, Valts sacīja:— Ejiet, pārvelciet kaut ko sausu, mēs tikmēr pagaidīsim. Kā jūs sauc?— Zenta Lapiņa. Es tūlīt.Vina atgriezās pēc pāris minūtēm, tērpusies mīkstā, zalgan- dzeltenā pcldmētelī un siltām rītakurpēm

kājās. Slapjos matus, gluži kā turbāns, apņēma frotē dvielis. Namamāte izskatījās kā tikko izkāpusi novannas. Apsēdusies uz mīksta atzveltņa maliņas, vina atvainojās:

— Piedodiet, ka aizkavēju. Nāku no darba un nebiju sagatavojusies uz tādu lietusgāzi. Naktsmaina. Tagad klausos.

Kronbergs tik daiļrunīgi aprakstīja vakarnakt te nenotikušo vardarbību, ka Lapiņas plati ieplestajāsacīs pavīdēja neviltotas bailes.

Page 57: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Es nebiju mājās, bet vai tiešām neviens nedzirdēja?— Vina nekliedza. Respektēja draudus un… nazi. Bet mums ir aizdomas, ka uzbrucēji — viņi bijis

divi — iznākuši no kādas tuvākās mājas. Vai jūs labi pazīstat kaimiņus?Saimniece pamāja, bet tad nedaudz saminstinājās.— Izņemot Kiršteinu. Viņu diemžēl neviens labi nepazīst. Tas ir dīvains cilvēks — gu|, ceļas, ēd,

— visu viņš dara ne tā kā citi. Arī viesi tādi paši. Sabrauc un cauru nakti spēlē kārtis. Citi guļ, bet pieKiršteina dārzs vienos uguņos.

— Kā jūs zināt, ka tur spēlē kārtis?Sieviete pietvīka.— Dēls redzēja.Valts izbrīnījās.— Kā? Iegāja pie viņa naktī?— Nē taču. Mums ir binoklis. — Varēja redzēt, ka vina nožēlo savu pārsteidzība taču izlietu

ūdeni nesasmelsi. Un, protams, Kronbergs šādus gadījumus nepalaida garām. Ieā- kējies kā vēzis,neatlaidās, iekāms bija iztincinājis visu līdz galam.

— Interesanti, no kurienes viņš vēroja? Jā, starp citu, kura ir šī Kiršteina māja?— Lūk, tā ar tiem dīvainajiem tornīšiem, — namamāte norādīja logā, kur ceriņu krūmu pa pusei

aizsegts rēgojās resnā kāršu pielūdzēja savādais nams.— Bet te neko nevar saskatīt!— Pēteris skatījās pa bēniņu lūku.— Viņš mājās?— Nē. Aizbrauca ar tēvu uz laukiem. Atpakaļ būs ne agrāk kā pēc nedēļas. Tagad brīvlaiks, turklāt

jāpalīdz vectēvam. Pie reizes saelposies svaigu gaisu.— Vai tā māja… — Valts pagriezās pret mani, — nav tā pati, kuras pagalmā mēs redzējām to

suni?— Saimnieku? — Lapiņa jautāja.Kronbergs paraustīja plecus.— Suni.Lapiņa iesmējās, un šķita, ka viņas kalsnā, noslēgtā seja atdzīvojās it kā iekšējas gaismas apstarota.— Sunim vārds ir Saimnieks.— A…— Saimnieks ir loti bīstams, metas virsū bez brīdinājuma. Agrāk Kiršteins reizēm izveda to

pavadā un uzpurnī, bet tad, kad tas sakoda garāmejošu vīrieti, tur to tikai pagalmā.— Cauri uzpurnim? — Kronbergs nošūpoja galvu. — No tāda tiešām jāturas tālāk. Bet vai viesus

viņš neaiztiek?— Kad tie sabrauc, Saimnieku pieķēdē un, kad visi sagājuši namā, no jauna palaiž va|ā. Tāpēc jau

dēls tik loti ieinteresējās,kas tur notiek. Trīspadsmit gadi, paši zināt, cik zeni šajā vecumā ziņkārīgi. Es neko nezināju un, tikai

ieraudzījusi viņu nakts vidū kāpjam no bēniņiem, pieprasīju… Jūs jau saprotat.— Viņi spēlē uz naudu?— Jā. Pēteris redzējis pat, kā tie norēķinās. Vai zināt ar ko? Ar banknošu paciņām! Varat

iedomāties? Nevis ar naudaszīmēm, bet ar paciņām! Vieni dzīvo pusbadā, citi mētājas ar tūkstošiem! Kurtaisnība?

Kronbergs klusēdams klausījās un ar aizmiglotu skatienu vērās kaut kur tālumā. Bija skaidri redzams,ka viņš kaut ko spraigi apsver. Piepeši piecēlās un, piegājis pie loga, pašķīra aizkarus.

— Es arī gribētu paskatīties, kas tur darās, — kā sarunādamies pats ar sevi, viņš tikkonomurmināja. — Un ja nu uzbrucēji nākuši no turienes?

Page 58: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Paraustījusi plecus, Lapiņa atzinās:— Viss var būt. Tie cilvēki tiešām ir… aizdomīgi. Bet dēls, — viņa pēkšņi atcerējās, — paņēma

līdzi tālskati! Tā jau varētu.— Tiešām? — mana drauga balsī ieskanējās možums. —Jums nekas nav pretim?— Binoklis…— Tā nav problēma. Galvenā — jūsu atļauja.— Bet, lūdzu. Tikai nav zināms, kad ieradīsies viesi. Esmu ievērojusi, ka viņi sabrauc reizes divas

vai trīs nedēlā.— Mēs, kundze, esam pacietīgi. Pēdu dzinēji. Varat būt droša — arī neapgrūtinoši. Padežurēsim

pēc kārtas un gan jau viņi parādīsies. Tikai, — Kronbergs palūkojās namamātē ar stingru skatienu, —nevienam ne vārda! Ziņām par… mūsu pasākumu nonākot nepareizās ausīs, var izgāzties visa operācija.Bet jauš mana sirds — tā ir nopietna. Vai pa dienu būsiet mājās?

— Jā. Bet vakarā atkal eju uz darbu. Man šonedēļ nakts maina. Strādāju gaļas pārstrādesuzņēmumā. Darīsim tā — es atstāšu zem kājslauka atslēgu. Katram gadījumam, ja kaut kur aizeju. Betagrāk par sešiem Kiršteina viesi nenāk.

— Skaidrs. Bet nu parādiet sava dēla novērošanas posteni.— Nāciet līdzi! — Lapiņa piecēlās.Pa šaurām koka kāpnītēm, no priekšnama cauri lūkai, mēs viens aiz otra uzkāpām bēniņos. Uz

šķērsām starp sijām novilktajām aukliņām karājās dažnedažādu zāļu pušķīši un izplatīja gaisā reibinošuaromātu. Bēniņi bija zemi un, lai pārvietotos, nācās pieliekties. Vajadzīgais logs atradās pašā galā, un pietā stāvēja neliels soliņš — acīmredzot ziņkārīgais Pē- teritis bez visa bija arī ērtību cienītājs.

— Caur kuriem logiem viņš tos novēroja? — nez kāpēc čukstus vaicāja Kronbergs.— Pa tiem diviem, otrajā stāvā, — saimniece norādīja ar roku. — Vakarā, kad iededzina gaismu,

tur viss redzams kā uz delnas.Ceriņkrūmi, kas aizsedza skatu no pirmā stāva, tagad bija palikuši zem mums. Pāri zaļajām, vēja

šūpotajām kupenām raugoties, nams likās kā jūrā peldošs kuģis. Kiršteinu mājā viss bija kā izmiris — nekustības, ne gaismas stariņa. Pelēkās rūtis augšmalā atspoguļoja par apkārtni nedaudz gaišāko padebesi,bet to apakšdaļa bija melna. Joprojām lija, un apkārtne šķita drūma. Suni nekur neredzēja.

— Jūs minējāt, ka kaimiņa dzīvesveids atšķiras no citu cilvēku. Nez, ko viņš patlaban dara?— Guļ, ko citu, ja naktis ir nomodā. Paši redzēsiet.— Dīvains cilvēks, — Valts norūca. — Iznāk, ka viņš nekur nestrādā, taču, neskatoties uz to, par

naudas trūkumu žēloties nevar. Hm… Te tiešām ir par ko padomāt. Bet, runājot par viesiem… vai nevaratkādu aprakstīt?

— Nē, — Lapiņa papurināja galvu. — Tuvumā nevienu redzējusi neesmu. Tikai automašīnas.Elegantas, droši vien maksā pasakainu naudu. Logs pamatīgi aizkvēpis, — viņa notrauca zirnekļa tīklu. —Taču, ja nevarēsiet saskatīt, to var atvērt. Jāatāķē tikai krampītis. Veras uz āru, bet, lai aiztaisītu, jāpavelkaiz šīs te aukliņas. Nu tā, liekas būšu parādījusi visu, kas vajadzīgs.

— Palicis tikai kājslauķis, — Kronbergs iebilda, un saimniece iesmējās.— To atrast nebūs grūti, stāv ārpusē. Bet tagad kāpjam lejā, gribu uzcienāt jūs ar kafiju.Šis priekšlikums apstiprināja, ka beidzot esam iekarojuši viņas uzticību.— Paldies, bet citā reizē, kundze. Patlaban mums nav laika, priekšā darbs. Katram gadījumam

atstāšu jums tālruni — vizītkartes vietā viņš izvilka no kabatas papīra lapiņu un, uzrakstījis numuru,pastiepa namamātei. — Gadījumā, ja vini ierodas agrāk, esiet tik laipna, piezvaniet!

Uz ielas Kronbergs atvēra lietussargu un no apakšas pavērās drūmajās debesīs.— Zini, braucam mājās, — viņš piepeši paziņoja. — Līst kā pa Jāniem! Bet tas ir gruzis uz

gigantiskās veiksmes fona, vai ne, vecīt? Atrast novērošanai vietu un kur nu vēl tukšā mājā! Visīstākālikteņa dāvana. Braucam, jāsagatavojas naktij! Pirmajā reizē izlūkos iesim abi kopā.

Page 59: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Bet mēs vēl neesam iegriezušies…— Lai paliek, Robi. Papildināt uzzināto ar kaut ko vēl neviens no kaimiņiem nespēs. Lapiņa taču

teica, un arī es par to esmu pārliecināts, — Kiršteinu te neviens nepazīst. Starp citu viņa dīvainaisdzīvesveids to apstiprina. Kāp iekšā, — atslēdzis opela durvis, viņš apgāja apkārt mašīnai un iesēdāsšofera vietā.

Page 60: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

XII nodala novērošanas postenī Diena bija patiesi nejauka. Reizēm likās, ka negaiss pierimst, taču jau pēc brīža, it kā atguvies, tas

sāka ārdīties ar jaunu sparu. Ja sākumā mērena vējiņa pavadībā tikai lija, tad uz pēcpusdienu lietusgāzeizvērtās pamatīgā vētrā. Vējš vilka smeldzīgu melodiju skurstenī un dārdināja jumta skārdu — nomācošspavadījums lietus šalkoņai aiz loga. Dabas skumjā simfonija uzjundīja sirdī grūtsirdību, un, ticis mājās, esnekavējoties ķēros pie sen pārbaudītā nomierinātājlīdzekla — grāmatas.

Ceturksni pāri pieciem atskanēja tālruņa zvans. Man ienāca prātā, ka Lapiņa grib padot zinu, taču tasizrādījās Lācis.

— Ekspertīze noteikusi, ka izberzētais plankums uz Šterna rakstāmgalda atbilst saimnieka asinsgrupai, — viņš īsi pateica un, atbildi negaidīdams, nolika klausuli.

— Kas zvanīja? — no dzīvokļa dziļumiem atskanēja Kron- berga balss.— Lācis. Uz rakstāmgalda atrastais plankums atbilst Šterna asins grupai.— Skaidrs. Tā bija domājams. — Izspūris un samiegojies durvīs parādījās draugs.— M… jā, tu tiešām ar pilnu atbildības sajūtu esi gatavojies nakts ekspedīcijai, — es pasmīnēju.

— Bet, lai būtu par visiem simts procentiem, uzliec kafiju.Kad, paņēmuši visu nepieciešamo, nepiemirstot arī Valta armijas binokli, devāmies ceļā, šķita, ka

negaiss sasniedzis savu maksimumu. Uz ielas valdīja dziļa krēsla, un lietus šaltis ar mežonīgu spēkutriecās vējstiklā. Tīrītāji nespēja tikt galā ne ar desmito daļu no pāri plūstošās straumes. Lai ganizbraucām laikus, ņemot vērā nejaukos apstākļus, līdz galam tikām ar dažu minūšu nokavēšanos.

— Ja lietus nenorims, mums nebūs te ko darīt, — atverot vārtiņus, Kronbergs pameta ar galvusāņus un, palūkojies turp, gluži kā pusmiegā skatītā vīzijā cauri lietus pelēkajam aizkaram ar grūtībāmsamanīju Kiršteina mājas neskaidrās kontūras. Saimniece mūs sagaidīja ar rūpju izteiksmi sejā.

— Nudien nezinu, kā tikšu uz darbu. Tā gāž!— Es aizvedīšu, — piedāvājās Valts, un viņas vaigs acumirklī noskaidrojās.— Paldies! Bet ar ko?— Aiz stūra stāv mūsu mašīna. Atstājām, lai nepievērstu uzmanību.— Brauciet taču pagalmā. Aiz nama ir vieta, tur to pamanīs vēl mazāk. Kas par laiku! Te karsts kā

uz ekvatora, te slapjš kā Brazīlijas džungļos lietus perioda laikā, — viņa nošķaudījās. — Šoreiz nokafijas, es ceru, ncalsacisieties?

Lai gan no pēdējās tasītes nebija pagājusi pat stunda, Kronbergs palocīja galvu.— Labprāt. Vai viesi nav rādījušies?— Nē, bet drīz būs klāt, — it kā pati tos būtu izsaukusi, namamāte noteikti atbildējai.— Kā jūs to zināt?— īsi pirms ciemiņiem vienmēr atbrauc autobusiņš ar produktiem, — Lapiņa apstiprināja

Kronberga no meitenēm iegūtās ziņas. — Kāršu spēle tiek apvienota ar iedzeršanu.— Bet dāmām?Saimniece papurināja galvu un ieveda mūs lielā, spodrā, balti tlīzētā virtuvē. Es uzreiz sajutu, kā no

katra stūra te starot staro mājība un omulība.— Reizēm gan iegriežas… tāda… Bet tikai tad Kiršteins ir viens. Lūdzu, sēstieties! Paskat, kā līst!

Ja pat ābeli, — tā atrodas no loga četru metru attālumā, var tik tikko saskatīt, uz ko jūs cerat?— Ceram, ka sāks skaidroties, pretējā gadījumā nebūtu braukuši. Vētra visspēcīgāk plosās īsi pirms

negaisa beigām. Uz ielas debesis ar zemi griežas kopā, un nav izslēgts, ka pēc stundas iestāsies klusums.Kronbergam izrādījās taisnība. Jau pēc trīsdesmit minūtēm vētra manāmi sāka zaudēt savu sparu, bet,

kad saimniecei pienāca laiks doties uz darbu, cauri saplosīto mākoņu driskām atspīdēja uz rietu ejošā,sarkanīgā saule. Tās slīpajos staros gluži kā dārgakmeni uzdzirkstīja lietus pilieni, bet debesīs savu

Page 61: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

daudzkrāsaino loku ievilka varavīksne.Kad, iesēdinājis Lapiņu opeli, Valts bija nozudis aiz stūra, es apbruņojos ar tālskati un uzkāpu

bēniņos. Par laimi, zemā saule atradās nama viņā pusē un es varēju nebaidīties no nodevīga staraatspīduma sava instrumenta lēcās. Piesardzīgais Kiršteins it kā uzspieda apdomības zīmogu arī manairīcībai. Divdesmit minūtes pēc tam, kad, izmantojot visas iespējamās ērtības, biju iekārtojies, pienovērojamās mājas vārtiem apstājās spilgti sarkans limuzīns. No tā izrausās apbrīnojami masīvssirmbārdis, bet mašīna apgriezušies aizbrauca atpakaļ. Tikai tagad es pamanīju, ka suns ir piesiets piemājas pakša, aiz kura tik tikko saskatāma rēgojās pelēka būda. Mēli izkāris, tas tupēja pie stūra unnegrasījās pat riet. Atbraucējs nospieda zvana pogu, un tajā pat mirklī atvērās mājas durvis. Jau nosliekšņa pamājis, Kiršteins teciņiem piesteidzās pie vārtiņiem un atslēdzis ielaida viesi pagalmā. Viņšatgādināja iztapīgu sulaini, kuru kungs izsūtījis sagaidīt ievērojamu ciemiņu. Jāteic, ka sirmbārdis tieši tāarī izturējās. Vēlīgi un reizē augstprātīgi pametis ar galvu, viņš pa priekšu namatēvam, it kā pats tas būtu,devās uz mājas pusi. Taču pie pašām durvīm pagriezās pa labi — turp, kur tupēja melnais sargs. Tālskatīes skaidri saskatīju, ka, viņam tuvojoties, aizvien vairāk saspringst suna gurnu muskuli. Atbraucējs tomērapstājās drošā atstatumā, izvilka no kabatas kādu sainīti un iztinis pasvieda sunim desas līkumu. Taču taspat neapostīja negaidīto dāvanu — sēdēja un stingi blenza devējā. Nepatikā paraustījis plecus, masīvaisvīrs pagriezās uz durvīm. Garāmejot Kiršteinam, gluži kā savam kalpam, iespieda rokā saņurcīto papīruun nozuda ieejas melnajā četrstūrī. Resnis pavērās apkārt, laikam gribēdams pārliecināties, vai tuvumākāda nav, nospļāvās sev zem kājām un gurdā gaitā sekoja viesim. Tikai tagad suns noliecās pie zemēgulošās desas.

Nākamais, melnā folksvāgenā, ieradās garš, izstīdzējis rud- matis. Šis pret Kiršteinu izturējās kā pretlīdzīgu. Atstājis automobili uz ielas, cigareti kūpinādams, dzīvi tērzēdams ar namatēvu, arī garais apstājāspie ieejas un pagriezās pa labi. Atiezis ilkņus, suns pagājās tam soli pretim, un iesmējies, tēlotā izbīlī,rudmatis iesteidzās mājā.

Tad gaišpelēkā buikā atbrauca vidēja auguma sportiskas ārienes vīrietis. Arī viņš savu braucamopameta uz ielas. Kad aiz viņa bija aizdarījušās nama ārdurvis, Kiršteins palaida suni brīvībā. Tasnekavējoties metās uz vārtiem apriet abus automobiļus, bet saimnieks atgriezās pie ciemiņiem. Nebijašaubu — visi spēlētāji ieradušies, un es pavērsu binokli pret Lapiņas norādītajiem logiem otrajā stāvā.Taču tie gluži kā tumšas, vienaldzīgas acis, aiz kurām nezinātājam nav iespējams iespiesties, lai uzzinātuto īpašnieka domas, vērās manī ar tukšu skatienu. Saskatīt, kas notiek aiz tiem, nebija iespējams. Piepešijau tā tumšie stikli k|uva vēl melnāki un, palūkojies apkārt, sapratu, ka saule no jauna aizslēpusies aizmākoņiem. Es jau gaidīju jaunu lietusgāzi, bet šoreiz tās nebija. Tomēr savu ieguvumu negaidītā tumsadeva, jo pēkšņi aizdomīgajos logos iedegās gaisma. Reizē kaut kur lejā atskanēja motora rūkoņa, kurā bezgrūtībām es pazinu mūsu opeli. Droši vien ari draugs bija pamanījis apgaismotos Kiršteina logus un kurnu vēl abas mašīnas tā vārtu priekšā, jo viņa steidzīgo so|u dipoņa stipri atšķīrās no ikdienā nosvērtāsgaitas. Lēkdams pa trim pakāpieniem, draugs vienā mirklī bija augšā un aizelsies jautāja:

— Vai visi klāt?— Visi.— Kas redzams?— Tur tikko kā iededzināja gaismu, neesmu vēl paguvis paskatīties. Līdz tam viss bija melns, —

es atteicu un pieliku pie acīm tālskati. Sākumā viss rādījās izplūdis kā miglā, bet, noregulējis asumu,ieraudzīju kompāniju pilnā sastāvā sēžam ap apaļu galdu. Viņu logs atradās nedaudz zemāk par manējo,un es varēju saredzēt pat rokas, kas turēja kārtis. Mazajam Pēterītim bija taisnība — tie bija spēlmaņi.Azarta apsēstie, kam nauda laikam dedzināja kabatas.

— Nu? — Kronberga balsī ieskanējās nepacietība.Nekā ievērības cienīga nesaskatīdams, paraustīju plecus unpasniedzu tālskati viņam. Apsēdies uz ķeblīša malas, Valts pielika to pie acīm, bet tad, redzami

Page 62: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

neapmierināts, atāķēja krampīti un atgrūda logu. No ārpuses ieplūda svaiga vēsma, un priekšā gulošāainava kļuva divreiz kontrastaināka. Nebiju pat iedomājies, cik loti aizkvēpušais bēniņu logs bijapadarījis to neskaidru. Atspiedis elkoņus pret palodzi, ar kaut ko atgādinādams pretinieka pozīcijasnovērojošu ģenerāli, vismaz pusstundu draugs klusuciešot lūkojās binokli. Ar katru minūti kļuva aizvientumšāks un tumšāks. Es gaidīju, ka šoreiz tiešām sāks līt, bet tad iedomājos, ka vainīga ir saule, kampatlaban bija tieši laiks nogrimt aiz apvāršņa. Mākoņu dē| rietu redzēt nevarēja, to apliecināja tikai straujipieaugošā tumsa. Beidzot Kronbergs atliecās un izvilka cigareti, bet es paņēmu tālskati.

— Ko viņi tur dara? — ieraudzījis telpas galā saspiedušos pūliti, es vaicāju.— Apmazgā kārtējo partiju, — Valts atteica un uzšķīla uguni.Tagad es pamanīju diviem rokās glāzes, bet resni graužam vistas stilbu.— Nekā interesanta, — es vēl brītiņu pavēroju, tad uzkāru binokli, aizāķēdams siksniņu aiz loga

krampīša un arī aizsmēķēdams. Dūms bija mikls un negaršīgs, it kā pievilcies ar bēniņos sakārto zālīšusmaku. Vēl pāris reizes ievilcis, ielidināju ar knipi izsmēķi ceriņos un no jauna ķēros pie tālskata.Iestiprinājusies kompānija bija atgriezusies pie galda. Kārnais patlaban dalīja kārtis, Kiršteins slaucījagalīgās lūpas kabatlakatiņā, bet masīvais virs par kaut ko sarunājās ar sportiskās ārienes viesi.

— Manuprāt, — piepeši ierunājās Valts, — viņi beigs ne ātrāk kā pēc desmit, divpadsmitstundām. Bet jau pēc pusnakts kļūs rožaini un krietni mazāk piesardzīgi nekā sākumā.

Es aizdomīgi pavēros draugā.— Ko tu ar to gribi teikt?— To, ka ar šo te daiktu, — viņš ar knipi piesita binoklim, — neko jēdzīgu nevar saskatīt. Derētu

pieiet tuvāk.Tagad es sapratu, kas viņam padomā.— Bet suns? — pajautāju, lai gan labi zināju, ka šis arguments to neiebaidīs.— Man līdzi ir ampula.— Labi, pieņemsim, ka esam tikuši pagalmā. Ko tālāk? Līdz otrā stāva logam mums neaizsniegt.— Ieklūsim namā.— Bet ja tas aizslēgts?— Man vienmēr klāt ir nepieciešamie instrumenti, — draugs piedauzīja pie labās kurpes papēža,

kur slepenā padziļinājumā glabājās vesels mūķīzeru komplekts. Tā kā šajā jomā viņš varēja dot priekšāpamatīgu handikapu pat profesionālam kramplauzim, man nebija ko iebilst.

Es labi zināju — ja Kronbergs kaut ko ieņēmis galvā, tad viņu, gluži tāpat kā mani, neparko no tāneatrunāt.

— Uzrausimies vēl uz nepatikšanām, — burkšķēju, iekšēji apzinādamies, ja piepeši Valts gribētuatteikties no šī gājiena, tad es nekādā zinā nepiekristu. Jau tiklīdz viņš ieminējas par savu nodomu, manīkā dzinējsunī pec medījuma pamodās piedzīvojumu alkas. Taču spēle, kurā ar analīzes palīdzībuizkristalizējās visi iespējamie varianti un kurā man piederēja oponenta loma, uzreiz nenorima, tai bijajāveic savs uzdevums līdz galam. Mirkli padomājis, teicu:

— Viņam visa māja var būt pieslēgta pie signalizācijas.— Kālab tad jālaiž vaļā suns? — Kronbergs atjautāja. — Turklāt Kiršteina piesardzība nebūt nav

tāda, kam pa prātam saskarties ar drošības orgānu palīdzību.— Tagad ir privātfirmas, kas…— Sastāv no bijušajiem policistiem, — pārtraucis Valts turpināja manā vietā. — Tie nebūt nav

sarāvuši kontaktus ar agrāko priekšniecību. Ja netici, pajautā Lācim. Un tādi kā… tie tur, — viņš pametaar galvu sānis, — to noteikti zina.

— Bet ja nu viņi ir apbruņoti?Šoreiz Kronbergs pat neatbildeja, tikai pavīpsnāja.— Labi, bet namā būs tumšs un mums nav lukturīša.

Page 63: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Tas gul opelī, bagāžas nodalījumā, Robert. Tavi iebildumi ir galīgi nederīgi, tāpēc šoreiz labākpaklusē. Bet pagaidām vēl pavērosim un tikai tad, kad spoku stunda būs klāt, iesim izlūkot. Es kaut kurzemapziņas līmenī jaušu sakarību starp Kiršteinu, viņa viesiem un Šterna slepkavību, diemžēl izteikt tovārdos nevaru. Nojauta, starp citu, vienmēr ir bijusi tava stiprā puse.

— Hm…Tikai pēc šiem vārdiem es pēkšņi sajutu, ka Valtam ir taisnība. Sajutu — citādāk šo pārliecību

nosaukt nav iespējams. Tā cēlās kaut kur manī, droši vien balstīdamās uz agrāk saņemtās informācijaspamata, sasaistīdama faktus ar to neredzamo, intuitīvo saiti, kas, vēl ar prātu nezinot patiesību, jau nesa tosevī. Tā bija dīvaina atklāsme. Zināt un būt pārliecinātam, nezinot ne nieka!

Drīz k|uva pavisam tumšs, un piepeši blakus pagalmā uzliesmoja kāds desmits baltu, gar celiņiem unzālājā izvietotu bumbu. Tās izstaroja matētu, nespodru gaismu, kuras atblāzmā suns šķita divtik liels undraudošs, bet savādais nams atgādināja miglā grimstošu noslēpumainu pili.

Viesi joprojām pēc katras partijas sagāja stūrī, kur uz tādas kā bāram līdzīgas letes gaidīja vairākaspudeles un trauki ar uzkodām.

— Vai pamanīji Kiršteina uzvedībā kādu dīvainību? — pēkšņi bēniņos valdošo klusumu pārtraucamans draugs.

Paraustījis plecus, atzinos:— Izņemot apetīti, neko. Bet rij negausis par trim…— Būs par visiem četriem, — Valts pamāja. — Bet dīvaini, ka viņš nedzer, vai ne? Tas tiešām ir

savādi.— Varbūt šim gastrīts…— Kad vakar viņu izsekoju, neraugoties uz to, ka bija jāsēžas pie stūres, Kiršteins restorānā

izmeta pamatīgu mēriņu. Resnis nav nekāds atturībnieks, taču šajā kompānijā nedzer. Manuprāt, tam irsavi iemesli, Robert. Nekas, būsim pacietīgi, gan jau viss noskaidrosies.

Tā, pārmaiņus ielūkodamies tālskatī, mēs klusuciešot nosēdējām līdz pat pusnaktij. Apkārtējosnamos cits pēc cita nodzisa logi. Palika vienīgi Kiršteina māja, kurai pagalms joprojām laistījās kāiluminācijā, bet otrajā stāvā salasījusies kompānija pat nedomāja doties pie miera. Savāds klusums ietinaapkārtni, un, iedomājoties par priekšā stāvošo gājienu, satraukumā sažņaudzās sirds. Tieši divpadsmitosValts pavilka aiz aukliņas un, aizvēris logu, sacīja:

— Mums laiks, Robi. Kāpjam lejā.To gan bija viegli pateikt, bet nepavisam izdarīt, jo apakšā valdīja piķa melna tumsa. Kronbergs

uzšķīla uguni, taču šķiltavu liesmiņas bija par maz, lai kaut cik apgaismotu prāvo priekšnamu. Nācāspaļauties uz tausti. Tikai pēc laba brīža man izdevās uziet elektrisko slēdzi, kas nez kāpēc atradāsaizdurvē. Līdzīgās situācijās draugs bija pieradis rīkoties enerģiski un mērķtiecīgi. Tikko pie griestiemiedegās lampa, viņš nekavējoties devās pie durvīm. Atvēris aplaida apkārt ciešu skatienu un apmierinātinokrekšķējās.

— Melns kā nēģera vēderā! īstais laiks.No mājas viņā pusē novietotā ope|a pievācis kabatas lukturīti, Kronbergs katram gadījumam iebāza

kabatā arī gāzes baloniņu. Pēc tam, cenzdamies -nesacelt troksni, mēs aizza- gāmies līdz žogam, kasatdalīja Lapiņas īpašumu no Kiršteina. Izrādījās, ka tikai ielas pusē ir kalts metāla žogs, bet šeit stiepāsaugsta, zaļi krāsota dēlu sēta. Bez kāpnēm tai nebija ko domāt tikt pāri. Cauri spraugām no rešņa pagalmapuses lauzās gaisma.

— Nāksies iet pa ielu, — neatradis vietu pat kur aizķerties, Kronbergs sapīcis neapmierinātinoburkšķēja. — Startēsim no paša stūra, tur, kur šis žogs beidzas. Tikai uzmanīgi, varbūt kādā mājā visivēl negul. Nedod Dievs, ka mūs notur par zagļiem.

Uz ielas bija tumšs kā akā. Nedega neviens lukturis un, ja no Kiršteina pagalma neplūstu gaisma,liktos, ka esam nokļuvuši neapdzīvotā vietā. Uz stūra, kur koka sēta pārtapa metāla žogā, apstājāmies.

Page 64: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Valts uzmanīgi pavērās spokainās gaismas pielietajā laucitē, bet suni nekur neredzēja.— Ja Saimnieks gul, tas var izjaukt visus mūsu plānus, — draugs pačukstēja, un, kā to vien

gaidījis, no ceriņu biežņas izlēkšoja melnais sargs. Nekavēdamies Kronbergs izrāva no kabatas šļirceilīdzīgu priekšmetu un pavērsa pretim uzbrucējam. Mirklī, kad suns bija klāt, atskanēja kluss paukšķis,taču labu brīdi nekas nenotika. Zvērojošām acīm, Saimnieks gluži kā sprostā iekļuvis tīģeris mētājās turpatpakaļ, un viņa dobjā riešana pieskanēja visu apkārtni. Piepeši Kiršteina mājā atsprāga otrā stāva logs undusmīgs baritons noblāva:

— Vai klusēsi, muļķi! Marš, būdā!Tajā pašā brīdī, it kā saņēmis ribās lodi, rotveilers apklusa, sagrīļojās un kā maiss apvēlās uz sāna.

Balss, kurā es nemaldīgi pazinu resno namīpašnieku, kādam istabā izmeta:— Ko es teicu? Saimnieks ir īsts suns. Paklausīgs. Tāds… — pārējo mums saklausīt neizdevās, jo

logs atkal aizcirtās.— Tagad žigli pāri! — Valts nočukstēja un pastiepās pēc dzelzs stieņa, kas veidoja žogu. Ķeroties

pie tā, mums visai ātri izdevās nokļūt viņā pusē. Suns gluži kā melns traips izdalījās uz nedaudz gaišākāzālāja.

— Ņemam aiz ķepām un velkam. Viņš jāpieķēdē, jo kas zina, cik ilgi tas gulēs. Turklāt jāņemvērā, ka varam mājā aizķerties. Negribētos Saimnieku divas reizes vienā nakti nolikt garšļaukus, tasvarētu kaitēt viņa veselībai. Aiziet!

Ne bez iekšējām trīsām sagrābu suni aiz masīvās priekš- kepas. Tad šķērsām zālienam aizrāvām tolīdz mājas stūrim un pieķēdējām pie smagas dzelzs ķēdes, kas turpat mētājās zemē. Tikuši ar nepatīkamodarbu galā, abi reizē izslējāmies.

— Tas nu būtu darīts. Bet tagad raudzīsim tikt iekšā.Līdz šim veiksme bija mūsu pusē. Protams, paļaujoties uzsuni, nevienam no viņiem nenāca ne prātā skatīties logā. Toties mums bija pienācis izšķirošais

brīdis. Kas mūs gaidīja namā? Varbūt signalizācijas apdullinošā gaudošana apturēs jau uz sliekšņa? Betvarbūt mums priekšā asiņaina sadursme ar ievērojami lielāku pārspēku? Jāatzīstas, ka, iedomājoties parto, jutu mugurai pārskrienam skudriņas.

Cieši gar sienu aizzagāmies līdz ieejai. Valts vispirms rūpīgi apskatīja aplodu visā tās garumā, bet,nekā aizdomīga neatradis, satvēra rokturi un pavērās manī ar jautājošu skatienu. Kā atļauju dodams,palocīju galvu un čukstus sacīju:

— Ar Dieva palīgu!

Page 65: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

XIII nodala divi iebrukumi Kronbergs aizturēja elpu, ieklausījās un nospieda rokturi. Viegli ieskrapšķējušās, durvis atvērās.

Priekšā rēgojās melna tumsa, un Valts ieslēdza kabatas bateriju. Spilgtais stars izrāva no tās pūkainugrīdsegu un ar lakotiem koka paneļiem apšūtas sienas. Es sarāvos, nedaudz tālāk pamanījis kustīgu, it kākārtainu plankumu, taču tas izrādījās tikai lukturīša gaismas atspulgs ar malu pret mums stāvošā lielāspogulī. Cik klusu vien spēdami, ieslīdējām iekšā. Es gāju pēdējais un, pirms aizvērt durvis, aplaiduapkārt vērīgu skatienu. Nekas neliecināja, ka esam pamanīti. Pirmais šķērslis bija pārvarēts! Tagad bijajāatrod kāpnes uz otro stāvu. Priekšnama sienās rēgojās trīs durvis. Kas nav izbaudījis līdzīgu situāciju,nespēs saprast, kādu nervu pārslodzi prasīja no mums atvērt pat vienu no tām. Mana nelabojamā fantāzijazīmēja galvā vienu par otru baigākas ainas, un, kad satvēris rokturi, draugs pavilka, biju gandrīz gatavslaisties lapās. Taču tur izrādījās tikai virtuve.

Aprīkota ar visjaunākajiem tehnikas sasniegumiem, mirdzēdama flīzēs un nikelī.Aiz nākamajām durvīm mēs atradām lielu istabu, kas ar savu grezno iekārtojumu man nez kāpēc

atgādināja goda viesiem atvēlētu telpu kādā ārvalsts vēstniecībā. Te viss bija smagnējs, sākot no ovālāgalda, krēsliem ar augstām atzveltnēm un beidzot ar monumentālajiem gleznu ietvariem. Pat šajos mākslasdarbos atainotie skati it kā uzsvēra šīs vietas nozīmīgumu. Līdzās lielam kamīnam rēgojās vēl vienasdurvis, taču Valts vispirms gribēja tikt galā ar tām, kas atradās priekšnamā. Tāpēc, atgriezušies uzpūkainās grīdsegas, ielūkojāmies trešajā telpā. Te atradās liela bibliotēka. Ar kaut ko tā atgādinājanelaika Šterna grāmatu krātuvi. Ja Kiršteins bija izlasījis kaut piekto daļu no tur redzamajiemdaiļdarbiem, biju gatavs uz vietas vina priekšā noņemt cepuri. Masīvais rakstāmgalds, itin kāapliecinādams savu nozīmīgo lomu saimnieka dzīvē, rādīja uz pulētās virsmas atvērtu senlaicīgu foliantu.Bet milzīgā atlanta uzdevums, uz kura uzlikts dižojās resnvēderains globuss, noteikti bija demonstrētnamatēva dziļo interesi par ģeogrāfiju. Es pamanīju plauktos vairākus retus izdevumus filozofijā unvēsturē. Taču to, kas mūs interesēja visvairāk, — kāpnes, šeit neredzējām.

— Dīvaini, — Kronbergs, galvu pacēlis, nomurmināja. — Kā viņi tikuši augšā?Viņš palūkojās apkārt, tad pārlaida uzmanīgu skatienu ste- lāžām. Kaut ko pamanījis, pieliecās,

iespīdināja baterijas staru grāmatplauktā un beidzot iebāza tur brīvo roku. Pēkšņi kaut kas nokniķškēja unes satrūkos — vesela sekcija, kopā ar visu saturu, pagriezās ap savu asi, atklādama slepenu eju. Pat vājāsatblāzmas pietika, lai sirds iepukstētos straujāk. Kāpnes! Varēju tikai pabrīnīties par draugapārdabiskajām spējām kritiskajos mirkļos atrast pareizāko izeju no situācijas. Šajā reizē, protams, —ieeju!

Kāpnes izrādījās šauras, aptuveni pusotra metra platumā. Pakāpieni arī bija neparasti — vismazdivas reizes augstāki nekā standarta un gāja stāvus uz augšu. Mēs paspērām ne vairāk par trim četriemsoliem, kad es piepeši sagrābu pa priekšu ejošo draugu aiz piedurknes. Bet viņš jau pats bija sadzirdējis— no augšas atplūda vairāku balsu murdoņa.

Kronbergs apstājās un pagrābājās azotē. Kad vina labā roka atkal parādījās, tā turēja gāzes pistoli.Varēja redzēt, ka draugs nopietni sagatavojies nakts ekspedīcijai. Tumsas dēļ Valta seju saskatīt nevarēju,taču biju gatavs likt galvu ķīlā, ka pelēkajās acīs zvī|o man tik pazīstamā uguntiņa, kas gluži kā sažņaugtādūre liecināja par Kronberga gatavību cīņai. Pēc tam viņš pamāja — šo kustību es vairāk uztvēru kāvēziena izraisītu gaisa vilni — un uz pirkstgaliem turpināja ce|u augšup. Ar katru soli balsis kļuva aizvienskaļākas un skaļākas. Piepeši Valts apstājās — tālāko ceļu aizšķērsoja masīvas koka durvis. Draugsnodzēsa lukturīti, un mūs apņēma necaurredzama tumsa. Taču pēc mirkļa acis pierada un priekšā saskatījatādu kā vāji iezīmētu četrstūri. Tās bija durvju spraugas, kuras ievilka no ārpuses plūstošā gaisma! Drošivien tā bija tikai atblāzma, iespējams, no kādas blakustelpas, jo šaurā, pienbaltā stīdziņa bija tikkosamanāma. Balsu murdoņa šķita skanam pavisam netālu, tomēr atsevišķus vārdus joprojām atdalīt nebija

Page 66: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

iespējams.Es dzirdēju, kā Kronbergs dziji ievelk elpu, tad atskanēja metālisks klikšķis un sprauga labajā pusē

sāka vērties platāka. Reizē gaismas svītra kļuva arvien spilgtāka un pēkšņi kāpņu telpas tumsu kā spožsnazis pāršķēla vertikāls stars. Kronbergs pieplaka pie spraugas, bet es pastiepos pirkstgalos, cenzdamieskaut ko saskatīt pāri drauga plecam. Kad tas neizdevās, es

vienkārši pastūmu Valttf nedaudz sānus. Šaurajā redzes laukā atklājās neliels, priekšnamam līdzīgsgaitenis, kuru tāpat kā pirmajā stāvā sedza pūkaina, mīksta grīdsega. Mazliet pa labi es ieraudzījuaugšmalā liektas, stiklotas divviru durvis. Matētais stikls laida cauri baltu, izkliedētu gaismu. Aiz durvīmbija dzirdama balss. Kāds dziļā basā, manuprāt, masīvais viesis, pamācoši runāja:

— Naudai jēga ir tikai tad, ja to māk izlietot. Mulkis iedomājas sevi gudru, ja prot to nopelnīt, untāpēc jau viņš ir un paliek mulkis. Tāds māk tikai notērēt to, ko ar sviedriem vaigā ieguvis, un rezultātāvisu mūžu pavada pelnot. Tā nu mulkis nopūlas un strādā. Bet gudrais nopelnīto liek lietā. Nauda taisanaudu, — nav no gaisa grābts sakāmvārds, tā ir visīstākā dzīves patiesība.

— Pareizi, — piebalsoja man pazīstamais baritons, bet bass indīgi painteresējās:— Cik tad tavi nopelnītie līdzekli gadā ienes dividendes?Atbilde nesekoja, un pēc nelielas pauzes viņš nicīgi novilka:— Tā, lūk, draudziņ. Bet es varu to pateikt. Vienīgi negribu. Nevēlos, lai kādam no jums sāktu

skaust. Bet nu laiks turpināt partiju. Ejam pie galda!Atskanēja solu troksnis, noškindēja kāda glāze un noskrapšķēja pievilktie krēsli. Pavēris durvis

platāk, Kronbergs, bet aiz viņa es, ielavījāmies iegarenajā telpā. Nedzirdami pietuvojies stiklotajāmdurvīm, Valts pieliecās pie atslēgas cauruma. Es nepacietīgi dīdījos aizmugurē, taču šoreiz draugs nebijaizkustināms no vietas. Veselas piecas minūtes, gluži kā neremdināmas ziņkāres urdīta sieva, viņšneatraudamies vērās nelielajā caurumiņā. Tagad aiz durvīm valdīja klusums, kuru tikai retumis pārtraucaaizsmacis klepus vai īss izsauciens. Piepeši Kronbergs atliecās un, cieši satvēris manu apakšdelmu,aizvilka uz kāpnēm. Protestēt nebija nekādas jēgas. Nerunādami ne vārda, baterijas ovālā stara vadīti,atgriezāmies bibliotēkā. Pagriezis rotējošu durvju veidā nomaskēto ieeju tā, ka grāmatplaukts ieguva savuiepriekšējo izskatu, Valts dziļi nopūtās. Zinādams, ka no šejienes mūs neviens nesadzirdēs, es jautāju:

— Ko tu redzēji?— Ak, Robert, — draugs atmeta ar roku, — manuprāt, tie visi ir visīstākie draņķi. Bet Kiršteins —

šulers.— Mēs tā jau spriedām.— Bet es redzēju. Taču tas vēl jāpierāda, Robi. Kabatzaglis, kamēr nav pieķerts pie rokas, ir tāds

pats godīgs pilsonis kā tu vai es. Diemžēl te joprojām neiekļaujas Šterna nāve. Bet ejam! Suns vēl noteiktigul. Atraisīsim un lasīsimies projām. Cerams, ka pēdas neesam atstājuši.

— Nē. Zini, nams tik liels… kas to kopj? Neticu, ka pats saimnieks. Viņam vēdera dē| kurpesaizsiet ir vesela problēma.

— Acīmredzot tā dāma zābakos, lebojāta fantāzija šīs vizītes noteikti pieskaitītu pie namatēva…nu tu jau saproti. Bet es domāju, ka viņa vienkārši ir apkopēja. Algots cilvēks un vairāk nekas. Iespējams,pie reizes kaut ko arī pagatavo. Bet ejam, nav ko lieki kavēties.

Mums pietika ar pāris minūtēm, lai atbrīvotu melnā rotvei- lera resno kaklu no smagās ķēdes un paveco ceļu atgrieztos Lapiņas mājā. Nezinu, kā pēc gājiena jutās draugs, taču man bija tāda sajūta, ka esmupabijis nevis greznā, bagātīgi iekārtotā namā, par kādu mani līdzcilvēki pat sapņot nevarēja, bet ganpiemēslotā, ar puvekļiem un dažādām nešķīstībām pilnā vietā. Garīgā netīrība manā uztverē bijadaudzkārt nepanesamāka, pat — taustāmāka par miesas draņķiem. Saskarsme — vienalga ar kuru —parasti manī izraisīja nepārvaramas ilgas pēc vannas. Pieticīgā Lapiņas māja uz šo iekšējo pārdzīvojumufona likās kā svētnīca, kurā katrs ķieģelītis iemūrēts ar tīru sirdsapziņu un katrs priekšmets iegūts arpersonīgo darbu. Bet

Page 67: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Kiršteins šķita kā gliemezis, kas lienot izplūst gļotās, lai savu nelietīgo dzīvi izbeigtu zem nejaušagarāmgājēja papēža.

Ierīkojušies virtuvē, uzvilkām pa dūmam, un es jau grasījos ķerties pie kafijas kannas, kad atcerējos,ka neesam savās mājās. Nopūties aplaidu apkārt miegainu skatienu, kas, neko interesantu savā ce|ānesastapis, apstājās pie drauga sejas. Kron- berga acis, zaudējušas savu skadrumu, vērās kaut kur sānisnogurušas un vienaldzīgas.

— Kā būtu, ja mēs dotos mājup? — es nedroši ieminējos, un kā par brīnumu draugs piekrita.— Labi. Visu, ko bija iespējams, esam redzējuši, nu atliek intuīciju savienot ar saprātu. Zini, ar

mani ir gluži kā ar skolnieku — uz mēles ir, bet pateikt nevaru. Jā, laikam tagad pats prātīgākais stāvoklisir miers, kafija un atzveltnis. Ja tas viss būs, tad nojausmai nekas cits neatliks, kā pārtapt reālā, loģiskipamatotā faktā. Ejam!

Atstājuši namamātei uz galda zīmīti, bet atslēgu zem kāj- slauķa, devāmies projām. Es atvēruiebraucamos vārtus, bet Valts izstūrēja opeli uz ielas. To vāji apgaismoja no Kiršteina pagalma krītošāgaisma, bet tālāk viss grima melnā naktī. Smidzināja sīks lietutiņš. Kad braucām garām metālā kaltajamžogam, es pamanīju melnu meimurojošu ēnu — acīmredzot nule kā atjēdzies. Saimnieks mēģināja spertpirmos grīļīgos soļus. Nez ko no visa notikušā suns bija sapratis?

Mājās pārradāmies pēc diviem. Visu ceļu noklanījies kā uzvilkta lelle, tikko iespēru kāju dzīvoklī,nekavējoties pagriezos uz savas istabas pusi.

— Robert, — Kronbergs uzlika man uz pleca smagu roku, — vai neizdzersim pa kafijas tasītei?Pie Lapiņas tu jau biji gatavs, bet kā mājās, tā tūlīt uz gultu.

— Gāžos no kājām, veco zēn! — es gurdi atrūcu.— Nu labi, tikai vēlāk nenožēlo.Man pietika spēka tikai atmest ar roku un jau pēc dažām minūtēm gulēju ciešā, bezsapnu miegā.Pamodos vēlu. Dzīvokli valdīja klusums un tā īpatnējā at- mostēra, kas bez vārdiem ziņoja —

Kronbergs ir prom! Piecēlos ar uztūkušu seju, noskuvos un, atguvis cik necik cilvēcisku izskatu, paēdubrokastis. Valts pārradās tikai ap vieniem.

— Veicīgi, Robert! Met nost grāmatu un braucam! — Vina seja dega nepacietībā, un draugasatraukums pielipa arī man. Neko nejautādams, ar armijā ietrenētu veiklību pusminūtē icmetos apģērbā.

— Gatavs!Tikai opelī Kronbergs sāka sniegt paskaidrojumus. Izrādījās, ka nta pusē viņš bija atgriezies Lapiņas

mājā, lai pavērotu Kiršteina viesus aizbraucam. īsi pirms septiņiem, kā viņš bija domājis, beigusi spēlēt,kompānija pa vienam izklīda. Izlaidis pēdējo viesi, Kiršteins negājis vis mājā vai atbrīvot no ķēdes suni,bet, rokas uz muguras salicis, domīgi sācis riņķot pa zālāju. Izskatijās, ka resnim nav ne prātā likties uzauss, neraugoties uz nomodā pavadīto nakti. Pec tam viņš nozudis namā un veselas divas stundas ārā navrādījies. Taču Valts to vairākkārt pamanījis vienā vai otrā logā. Visas pazīmes liecinājušas, ka viņš ir nepa jokam satraukts. Tūlīt pēc deviņiem Kiršteins izbraucis no garāžas savu melno mersedesu un…

— Vai vari iedomāties, uz kurieni viņš devās? — Valts jautāja.Protams, es tikai paraustīju plecus.— Uz Lielbritānijas vēstniecību! No īsās sarunas, ko man izdevās noklausīties pie durvīm, es

sapratu, ka viņu interesē iebraukšanas vīzas.— Taisās laisties lapās?— Tā izskatās, Robi. Viņam nolika laiku uz pusdiviem un, kamēr resnis nebūs mājās, mums…— Atkal! — es dusmīgi iesaucos. — Jau atkal! Tu tā vien uzprasies uz nepatikšanām! Līst bez

ordera, turklāt gaišā dienas laikā svešā īpašumā… Ja mūs arestēs, es neklusēšu, Kron- berg!Valts iesmējās.— Toties mūsu rokās, iespējams, nonāks trumpis.— Kāds?

Page 68: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Gan redzēsi.Lapiņa jau bija atgriezusies no darba, un droši vien mūsu negaidītā ierašanās izrāva vinu no miega,

jo acis raudzījās gurdi un neizteiksmīgi. Bet, uzzinājusi par mūsu nodomu, kuru Valts mācēja ietērptskaistos, bet neko neizteicošos vārdos, tā manāmi atdzīvojās. Vina pat atslēdza malkas šķūnīti un iedevagaras, neticami vieglas koka kāpnes, tā ka mums nevajadzēja meklēt ceļu pāri žogam ielas pusē. Ak,Dievs, ja vien nabaga sieviete zinātu, kādā afērā ielaižas!

Kad, pieslējuši kāpnes, uzrausāmies uz sētas, suns, kas joprojām sēdēja, piesiets ķēdē, sāka riet tā,ka viss pagalms skanēja. No cilvēku acīm pagaidām varējām nebaidīties, jo ar nolūku bijām izvēlējušiesvietu, kur kā Lapiņas, tā Kiršteina pusē auga lieli ceriņu krūmi. Sēdēdami jāteniski, uzvilkām pa abiemtrepes augšā un pēc tam nolaidām zemē rešņa teritorijā. Jau pēc brītiņa stāvējām zemē un, izlīduši cauribiezajām pazarēm, iznācām zālājā. Saslējies pakaļkājās, ar kakla siksnas aizžņaugtu rīkli, putasšķiezdams, Saimnieks tagad izgrūda dīvainas guldzošas skaņas. Naids suņa acīs bija tik spīvs, ka bailskatīties. Par laimi, ķēde bija pietiekami stipra, lai noturētu melno briesmoni uz vietas, turklāt es zināju,ka drauga kabatā glabājas divi gāzes baloniņi. Lēnām, lai nepievērstu uzmanību, kā pastaigādamiesiznācām mājas priekšā. Valts nospieda rokturi, taču šoreiz durvis nepadevās. Uz ielas nevienu neredzēja.Apkārtnē valdīja rāms miers. Mākoņu sega ar katru brīdi k|uva arvien plānāka, un droši vien nebija tālutas bridis, kad saule parādīs savu kvēlojošo vaigu.

Izvilcis no pazoles mūķīzeru komplektu, Valts pieliecās pie slēdzenes. Nepagāja ne divdesmitsekundes, atskanēja kluss klikšķis un durvis atvērās. Es pa šo īso laiciņu biju paguvis nosvīst gluži slapjš.Kronbergs nekavējoties devās uz bibliotēku un, atvēris slepenās durvis, uzkāpa otrajā stāvā. Viņš soļojadroši, neiedegdams gaismu, vienīgi tumšākajās vietās apgaismodams ceļu ar kabatas lukturīša staru.Tikuši augšā, šķērsojām gaitenīti un atvērām stiklotās durvis. Telpa, kurā Kiršteina viesi šonakt bijaspēlējuši kārtis, izrādījās ļoti liela, ar diviem logiem un parketa grīdu. Pie iekārtajiem griestiem vairākāsrindās, gluži kā izliektas briļļu lēcas, vīdēja vismaz desmit lampiņas. Stūrī stāvēja lielas klavieres, pieloga — palma, otrajā stūrī savu milzīgo muti bija pavēris marmorā darināts kamīns, trešajā ieraudzījāmjau pazīstamo bāra leti. Uz tās joprojām rindojās- kādas četras pudeles ar daudzkrāsainām etiķetēm unnetīras glāzes. Ceturto kaktu aizņēma vairāki spogulplaukti, pilni ar visdažādākajiem dzērieniem. Telpasvidū stāvēja apaļš galds, kas balstījās uz vienas, toties resnas, apakšdaļā platākas kājas. Vismaz sprīžaplatumā, sākot no grīdas, tā bija apvilkta ar dzeltenbrūnu vara plāksni, ar kādām reizēm apsit parādesdurvju apakšmalu. Droši vien šis monumentālais galds saimnieka acīs bija ļoti vērtīgs, ja viņš šādā veidābija nodrošinājies, lai kāda nervozāka viesa kāja to nesabojātu. Tiešām, vērīgāk aplūkojis, biju spiestsatzīt, ka tas tiešām ir izcils meistardarbs — dažādas krāsas, formas un tekstūras dēlīši, no kā bija izliktavirsa, veidoja savdabīgu mozaīku, bet biezā lakas kārta to padarīja gludu un spīdīgu. Pašā vidū stāvējatrīs cits uz cita salikti kāršu komplekti.

Pirmām kārtām Kronbergs apsekoja sienas, izmēģināja visus elektriskos slēdžus, pārbaudīja, kā deggriestu lampiņas un ielūkojās katrā skapī un plauktā. Beidzot, laikam neatradis to, ko meklēja, domīgikasīdams pakausi, apstājās istabas vidū.

— Kas tev pazudis? — es jautāju, bet draugs tikai nepacietīgi atmeta ar roku. Kā pārbaudīdams,vai viss izdarīts kārtīgi, viņš divas reizes pēc kārtas aplaida apkārt lēnu un vērīgu skatienu un tadatgriezās priekšnamā. Nelielajā kvadrātveida telpā bez stiklotajām durvīm atradās vēl divas. Uz kāpnēmun kreisajā pusē. Manu skatienu piesaistīja vidēja izmēra glezna, kas karājās pie sienas vietā, kur bijavissliktākais apgaismojums. Šķita dīvaini, ka priekšnamā, kas nekam citam kā iziešanai cauri nebijaderīgs, karājas ar rupjiem triepieniem gleznota ainava.

— Savādi, — es ierunājos, — šī glezna… Lai to apskatītu, jāatkāpjas vismaz četru, ja ne piecumetru atstatumā, bet šeit nav kur!

Kronbergs uzmeta man izbrīnītu skatienu, tad saņēma gleznu aiz apakšējās malas un pavilka.Negaidīti, gluži kā skapja durvis, tā atvērās, atklādama padziļinājumu, kurā atradās kāda gaiši pelēka, ar

Page 69: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

taustiņiem izraibināta pults.— Dators! — Kronbergs uzsita man uz pleca un nebrīdinājis nospieda ieslēgšanai paredzēto

taustiņu. Nekas nemainījās, tikai uzliesmoja signāllampiņa. Uz pults malas stāvēja neliela, sērkociņukārbiņai līdzīga kastīte. Atvēris Valts izņēma no tās sīku, zirnim līdzīgu baltu bumbiņu. Tā bija noplastmasas ar tādu kā cauraustu, sudrabotu tīklojumu. Iebāzis kārbiņu ar visu bumbiņu kabatā, kaut koatcerējies, draugs iesita sev pa pieri un atgriezās kāršu telpā. Te, pie pašām durvīm stāvēja mīkstasvīriešu rītakurpes. Pacēlis viņš apgrieza tās ar pazolēm uz augšu un apmierināts nokrekškējās.

— Ko teiksi?Labās kājas apava visa priekšējā apakšdaļa spīdēja un laistījās. Neticēdams acīm, pārvilku ar

pirkstu dīvainajam materiālam. Tas izrādījās gluds, pīts no smalkiem, zirnekļa tīmekļa resnumapavedieniem. Šie pavedieni, spriežot pēc krāsas un taustes, bija no metāla. Palocījis vienu, tad otrupazoli, biju spiests atzīt, ka abas ir vienādi elastīgas un ejot labās radītais troksnis ne ar ko neatšķirtos nokreisās.

— Ko tas nozīmē? — neizpratnē pavēros draugā.— Tikai to, ka gudra cilvēka prāts ir ievērojami bīstamāks par automātisko ieroci. Tāds, kam ar

godīgumu nav pa ce|am, to var pavērst gan vienā, gan otrā virzienā, bet sekas… Protams, ir ne mazums arītādu, kas to vien gaida, lai gudrais izdara savu atklājumu, bet, ja viņš to izlieto savās interesēs, patnepadomājot, pie kā tas novedīs. Tā iznāca ar Open- heimeru. Viņš ar vienu atklājumu radīja ganatombumbu, gan elektrostaciju. Vienu, kas iznīcina, otru, kas rada. Paradokss, vai ne? Vienu, kas veicinatumsu, otru, kas ražo gaismu! Un momentāni uzradās ļaudis, kas pirmām kārtām iedarbināja tumsas varu,iznīcināšanas mehānismu! Rezultāts visiem zināms — Hirosima, Nagasaki un turpmākā dzīve kā uzpulvera mucas, gan Eiropā, gan Amerikā. Interesanti, kas viņš pēc izglītības, šis Kiršteins?

Tā runādams, draugs izdarīja kaut ko tādu, par ko namatēvs viņam noteikti būtu norāvis galvu. Arvisām kurpēm uzkāpa vispirms uz krēsla, bet no tā — uz galda! Redzot netīrās pēdas, kas gluži kā melnitraipi uz sniegbalta krekla palika uz spoguļ- gludās virsmas, pat man dūša sagriezās.

— Būtu vismaz novilcis apavus!— Nav laika, — Valts atsaucās un, pastiepies uz pirkstgaliem, izskrūvēja vienu no izliektai lēcai

līdzīgajiem izkliedētājiem. Zem tā atradās spuldze. Tad, pagājis soli sānis, Valts to pašu veica arblakuslampu. Bet šajā reizē spuldzes vietā es ieraudzīju tādu kā telekameru, kurai objektīvs bija vērsts uzleju.

— Kas tas ir?— Kā redzi — kamera.— Neko nesaprotu.Ieskrūvējis abus izkliedētājus atpakaļ, Valts nokāpa no galda un tagad, kad, likās, pēc tā nav nekādas

vajadzības… noāva kurpes. Es jau gribēju kaut ko teikt, taču viņš uzvilka pie durvīm atrastās rītakurpes,izņēma no kabatas kārbiņu un iebāza ausī zirnim līdzīgo bumbiņu. Kad, gluži kā biju redzējis tālskatī,līdzīgi kāršu spēlmaņiem Kronbergs apsēdās pie galda un pievilka sev virsējo kāršu komplektu, esneizturēju:

— Varbūt paskaidrosi, kas te notiek?Atbildes vietā draugs pavēlēja:— Izņem no šī komplekta trīs kārtis un apsēdies vienā no krēsliem. Pārbaudīsim, vai es varu

atminēt, kas tev rokā.— No debesīm nokritis gaišreģis… — es pavīpsnāju, taču paklausīju. Izvilcis kāravu kalpu,

ercenu devītnieku un pīku dūzi, apsēdos attālākajā krēslā. Turēdams rokā kārtis, pāri galdam uzsaucu:"Mini nu!"

Kādu brīdi Valts sēdējā kā sastindzis, stīvi blenzdams manu kāršu muguriņās, laikam gribēja arskatienu izspiesties tām cauri. Šķita, ka draugam kaut kas nogājis greizi, jo viņa seja, sākumā gaidu pilna,

Page 70: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

pamazām pārvērtās bezcerīgā. Taču nākamajā mirklī pelēkajās acīs uzliesmoja pārsteigums, kurunomainīja uzvaras prieks.

— Ercenu devītnieks, kāravu kalps un pīku dūzis, — Kronbergs noskaldīja, un man, atzīstot sakāvi,nekas cits neatlika kā paplēst rokas.

— Trāpīts! Tagad paskaidro!Taču draugs nebija pierunājams. Cik ātri spēdami, izdzēsām visas pēdas, kas varēja nodot svešu

ciemošanos namā un atgriezāmies pagalmā. Rotveilers droši vien pa šo laiku bija izrējis veselu nedēļasdevu, jo, mēli izkāris, ar stulbām, vienaldzīgām acīm nolūkojās, kā Kronbergs aizslēdz durvis un pēc tamabi nelūgtie viesi nozūd ceriņu krūmā. Te mūs gaidīja vieglās kāpnes, un pēc dažām sekundem,aizelsušies, bet apmierināti, atradāmies drošībā Lapiņas pagalmā.

Page 71: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

XIV nodala valta atklājums Tikai tagad mēs pamanījām, ka pa viesošanās laiku Kiršteina namā mākoņi izklīduši un saule…

Ul'f… Tā svilināja tik nežēlīgi, ka droši vien tikai hotentots spētu tādā karstumā justies cik necik ciešami.Kad nervu spriedze sāka norimt, minūti vēlāk es elsu gandrīz tikpat smagi kā Saimnieks, bet vēl pēcvienas, neraugoties uz namamātes viesmīlību, kategoriski paziņoju, ka gribu zem dušas. Kā spēdams,nomierinājis viņu un vēlreiz piekodinājis klusēt, Valts sēdās pie stūres un, Lapiņas nogurušā skatienapavadīti, mēs lēnām izripojām no pagalma. Dienas spīdeklis kā dusmās par piespiedu bezdarbībuacumirkli bija padarījis tukšās centra ielas. Cilvēki slēpās aiz namu sienām, un tās pašas, kas pa dienuaizsargāja, naktī atdos uzkrāto enerģiju. Iedomājoties vien par priekšā stāvošo sutīgo nakti, man k|uvanelabi. Kronbergs kaut ko ieminējās, ka derētu iegriezties Šterna firmā, taču es tik nikni norūcos, ka viņšuzreiz apklusa. Valts pat nepiedāvāja izlozēt, kā reizumis tamlīdzīgās situācijās bijām darījuši — kampirmajam piederēs vannasistaba, bet bez iebildumiem noskatījās, kā es pazūdu tās durvīs. Un, tikaipavadījis vairākas minūtes zem remdena ūdens strūklas, es atkal biju spējīgs viņam uzsmaidīt.

— Tava kārta.Taču draugs, kas neciešamajā karstumā nebija zaudējis apetīti un patlaban tiesāja pamatīgu desas

gabalu, kuru uzlūkojot vien man pārskrēja drebuļu vilnis, atteicās:— Gribu pagūt uz Šterna firmu pirms slēgšanas. Redzi? Pēc stundas darbadienas beigas.Jāatzīstas, man nebija pat spēka pabrīnīties par neizsīkstošo enerģiju, kas kūsāt kūsāja Kronbergā.

Kopš liktenīgās nakts, kad mūsu dzīvoklī ieradās dīvainais klients, viņš šķita pavisam cits cilvēks. Laigan kustībās vēl nedaudz lēnāks, taču domu skaidrībā un rīcības mērķtiecībā pat nedaudz pārāks paragrāko. Turklāt pirmais bija viegli atgūstams, jo darbs acīm redzami kalpoja viņam par labākodziedināšanas līdzekli.

— Liekas, ka tevī briest atkal kāda ideja? — ar mitro dvieli ap kaklu es iezvēlos savā krēslā unizstiepu visā garumā kājas.

Kronbergs paraustīja plecus.— Tā pati vecā, mēs jau apspriedām. Mēģinu intuīciju aizpildīt ar faktiem. Kaut kādam

kopsakaram te jābūt, ne jau velti arī tevī Šterns—Kiršteins izraisa līdzīgu reakciju. Faktiski tā būs labāk,tu man maisīsies tikai pa kājām. Paliec mājās, lasi savus Maiklus, ar šo darbiņu es tikšu galā viens. Betvakarā mēģināsim savilkt galus, labi?

Es piekrītoši palocīju galvu un, tiklīdz aiz drauga aizvērās ārdurvis, nekavējoties sekoju viņapadomam. Taču negulētā nakts un spraigiem piedzīvojumiem bagātā diena bija mani tā nogurdinājusi, kajau pēc piecām minūtēm gulēju dziļā miegā. Pamodos no tālruņa zvana. Streipuļodams kā piedzēries, aiz-klumburēju līdz priekšnamam un nocēlu klausuli.

— Jā? — aizsmacis izgrūdu.— Vai Kronbergā dzīvoklis? — es pazinu Lāča balsi.-Jā.— Tas esi tu, Robert?-Jā.— Kas tev noticis? Angīna?Es atklepoju kaklā iēstregušo kunkuli un jau skaidrā balsī atteicu:— Neliela nakts pastaiga plus pārtraukta nelaikā pēcpusdienas atpūta…— Skaidrs. Piedod. Valts lūdza noskaidrot šo to par tādu Kiršteinu. Klausies: Rolands Kiršteins,

inženieris… un tā tālāk. Beidzis Rīgas Politehnisko institūtu. Elektroenerģētikas fakultāti. Piedzina unautomatizācija. Vairākus gadus nostrādājis šajā pašā mācību iestādē par pasniedzēju. Interesējies parelektroniku un mikroshēmām. Docents. Deviņdesmit pirmajā gadā aizgājis no darba un nodibinājis pats

Page 72: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

savu tirdzniecības firmu. Taču gadu vēlāk tā apvienojusies ar citu — lielāku. Viņš joprojām skaitās tajāpar vicedirektoru.

— Kas tā par firmu?— "Color". Celtniecības materiāli un krāsas. Tas ir viss, ar ko varu pakalpot. Uz redzi!Ar galīgi dullu galvu aizlīgojis uz virtuvi, uzliku vārīties kafiju. Tonizējošais malks it kā izmēza

nogurumu no ķermeņa un atdeva galvai skaidrību. Tikai tagad es beidzot sāku pārdomāt saņemtoinformāciju. Nebija šaubu, ka resnis jau sākotnēji iecerējis savu māju par tādu kā kāršu klubuizredzētajiem. Bet sevi par saimnieku, kura rokās nonāk visas dividendes no ienesīgā biznesa, kurš turklātnetiek aplikts ne ar vienu nodokli. Būdams speciālists elektronikā, turklāt ar radošu iztēli apveltītscilvēks, negodīgs azartists, viņš, apsvēris visus par un pret, izlemj likt savu nākotni uz kārts šā vārdapatiesajā nozīmē. Es atcerējos vairākkārt lasītos Dieva brīdinājumus par to, kas sagaida tādus cilvēkus kāKiršteins, un gandrīz vai sajutu līdzcietību pret šo gudro cilvēku, kas tik prasmīgi bija aprīkojis kāršuspēlei paredzēto telpu, ar to pierādīdams, ka ir… apaļš mulkis!

Man joprojām nebija skaidrs, kā Valts bija spējis atminēt, kādas kārtis turu rokā. Es labi atcerējosdrauga mainīgo sejas izteiksmi, tātad, neraugoties uz to, ka viņa rokas mierīgi gulēja uz galda, kaut kasšajā laikā notika, tikai es to neredzēju. Jā, tur šaubu nebija! Itin kā tas būtu šobrīd, es no jauna skaidriredzēju uzliesmojam pēkšņu uzvaras prieku Kronbergā vaibstos un nākamajā brīdi viņš kā skaldītnoskaldīja atbildi! Un te pār mani nāca apskaidrība. Rītakurpes! Ne jau velti, lai gan laika nebija nemaz,viņš pārvilka apavus ar aizdomīgo pazoli. Bet tālāk? Ko var iesākt ar tādiem apaviem, kam vienu zoliklāj smalks metāla sietiņš? Metāla… Un te es tālāk netiku, jo noskrapšķēja ārdurvis un pēc mirkļa uzmanas istabas sliekšņa izauga Valta atlētiskā figūra.

— Šajā reizē duša ir mana! — slaucīdams sviedrus no pieres, viņš paziņoja un kā starp citupiebilda, — kā tagad derētu kafija, vai ne? Un, ja klāt vēl būtu grauzdētās maizītes… — draugspamirkšķināja un nozuda vannasistabā.

Dienas svelme jau sāka norimt, un virtuvē pie atvērta loga saimniekot bija tīri patīkami. IzpildījisKronbergā lūgumu, uzklāju galdu un sāku gaidīt, kad viņš beigs plunčāties. Taču laiks gāja un likās, kadraugs ir netaisās nākt ārā. Neizturējis es uzsaucu:

— Ātrāk, Valt! Maizītes drīz būs cietas, un kafija auksta.— Tūlīt!Ūdens šļakstēšana apklusa, un pēc brīža draugs parādījās durvīs.— Ceru, ka nav par vēlu?Noņēmis salveti no grauzdētajām maizītēm, teicu:— Sēdies un stāsti!Ielēju viņam kafiju un, piestūmis tasīti, nogaidoši uzlūkoju svaigumu atguvušo seju. Pelēkās acis

raudzījās moži un dzīvespriecīgi, varētu droši apgalvot, ka draugs atgriezies savā ierastajā elementā.— Varu derēt, — viņš sacīja, — ka tu pa manu prombūtnes laiku esi mēģinājis atrast atbildi uz

jautājumu — pēc kā es noteicu, kādas kārtis tavā rokā?— Jā, — es nemaz nedomāju slēpt.— Un kā?— Tu pārāk agri atgriezies…Kronbergs skali iesmējās un pašpārmetoši nošūpoja galvu.— Vainīgs. Būtu zinājis… Bet labi, līdz kam tu tiki?— Līdz ritakurpēm.— Skaidrs. īsuma labad, izstāstīšu savus apsvērumus un pabeigšu arī tavu domu. Iebildumi? Nav.

Tātad tā. Spēles telpā man uzkrita pirmām kārtām iekārtie griesti un apgaismojums. Tāda konstrukcijabūtu attaisnojama kafejnīcā vai uzņēmumā, bet, manuprāt, galīgi neiederīga dzīvojamā telpā. Faktiskiiekārtos griestus lieto tur, kur dabiskie ir par augstiem, vai ari lai noslēptu caurules, vadus vai tamlīdzīgi.

Page 73: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Neko vairāk par putekļu uzkrāšanu personīgajā namā tie dot nevarēja. Bet lampiņas… Tad man ienācaprātā, ka aiz tām tiešām kaut kas noslēpts un aiz izkliedētāja neatrodas vis spuldzīte, bet gan… kameranovērošanai! Bet tādā gadījumā uzpeld vesela virkne jautājumu. Viena kamera nekad nespēs aptvert trīsspēlētājus uzreiz, tad — kā lai zina, uz kuru no visiem tā vērsta, tālāk — šī vizuālā informācija tačujāapstrādā un jānoraida uztvērējam skaidri saprotamā veidā. Kļūdu izslēdzošā. Un es sapratu, ka bezskaitļotāja te neiztikt. Tā arī izrādījās. Tas biji tu, kas atrada datora pulti un reizē arī kārbiņu arsudrabaino bumbiņu.

— Kas tā bija?— Mikroskalrunis, Robert. Tādas konstrukcijas, lai ērti varētu iebāzt ausī. Kāršu partneris pat no

dažu centimetru atstatuma, pat ar tādu dzirdi kā Lagzdiņai, nespētu saklausīt ne skaņu. Nu manās rokāsbija fakti, kas ļāva jau uzsākt drošu spriedumu ceļu. Redzi, ja saimnieks, vienmēr vinnot, pastāvīgi sēdētuvienā un tajā pašā vietā, tas neizbēgami pārējiem spēlētājiem kļūtu aizdomīgi. Ar laiku, protams. TātadKiršteins bija paredzējis, kā pieslēgt novērošanas ierīci vajadzīgajam objektam no katra krēsla. Sākumā,es iedomājos, ka tai jābūt kādai slepenā vietā iemontētai pultij, ar kuru var manipulēt atkarībā noapstākļiem. Bet spēlējot viņš taču bija spiests visu laiku turēt rokas uz galda. Kā tādā gadījumā iedarbinātvajadzīgajā brīdī šo sistēmu? Atbilde bija viena — ar kāju. Spēlējot neviens nepievērš uzmanību, ko vinapretinieks dara ar savām kājām. Faktiski to nemaz nav iespējams izdarīt. Tātad noslēpums varēja būtmeklējams apavos. Es nekavējoties atgriezos istabā un te pie pašām durvīm atradu rītakurpes. Patsredzēji, cik dīvaina bija labās pazole. No metāla stieplītēm, pīta, lai saglabātu elastību. Bet metāls, kālabi zināms, ir labs strāvas vadītājs…

— Tieši te tu mani pārtrauci, — es iespraudu.— Tātad pavisam tuvu atrisinājumam. Bet ko ar tādu pazoli varēja izdarīt? Un tad es sapratu — tā

bija kontakts! Elastīgā metāla zole bija jāuzliek uz diviem kailiem izvadiem, lai tādā veidā noslēgtoselektriskā ķēde. Rezultātā tiktu iedarbināta kamera, kompjūters, raidītājs un uztvērējs. Tātad šī zole bijagluži kā slēdzis. Bet tādā gadījumā izvadiem bija jāatrodas zem galda, taču tur nekā nebija. Tad manuuzmanību piesaistīja ar vara plāksni apvilktā galda kāja — vienīgā metāliskā virsma. Vai ievēroji, ka tāsastāvēja no četrām atsevišķām dalām? — Valts jautāja.

— Nē.— Tā bija. Nelielas spraugas, ne platākas par milimetru atdalīja tās vienu no otras un gandrīz

nebija pamanāmas. Katra no tām atradās sava krēsla priekšā. Uz kādu domu šis fakts tevi uzvedina?— Vara plāksne bija tevis meklētie izvadi.— Pilnīgi pareizi. Tagad vajadzēja uzlikt spraugai virsū kaut ko metālisku, mūsu gadījumā

rītakurpes pazoli, lai ķēde noslēdzas un sistēma tiek iedarbināta. Vēl atlika pārbaudīt, vai sākotnējaisspriedums par to, kur noslēpta nolasītājierīce, ir pareizs. Tā kā laika bija maz, izraisot tavu protestu, es arvisām kurpēm uzrausos uz galda un, kā jau biju domājis, — aiz izkliedētājiem atradu kameras. Nav šaubu,ka kopā to ir četras un katra notēmēta uz savu krēslu, bet izliektā lēca, gluži kā durvju actiņa, ļauj neizlaistspēlētāju no redzesloka, ja viņš piepeši iedomātos pastumt krēslu sāņus. Tas nu bija noskaidrots, tačuuzradās nākamās grūtības. Spēlē piedalās četri spēlētāji, bet Kiršteinam jāsaņem informācija tikai paviena kārtīm. Turklāt vajadzīgajā brīdī. Tāpēc es uzāvu rītakurpes, iebāzu ausī bumbiņu un nosēdinājutevi krēslā ar kārtīm rokā. Jāatzīstas, ar drebošu sirdi uzspiedu labās kājas pazoli uz spraugas. Arī te, kāvisā, jautās precīzs aprēķins — kustība iznāca pavisam dabiska un neprasīja ne mazāko piepūli.Atskanēja tikko dzirdams knikškis, un vienaldzīga balss manā ausī noteica: "Viens nulle." Neizpratnē, kotas nozīmē, atkārtoju mēģinājumu un atkal saņēmu to pašu atbildi. Mirkli sēdēju kā apstulbis un drudžainimeklēju izskaidrojumu. Gluži neviļus mana kāja pati no sevis divas reizes piesita pie plāksnes, un piepešibalss sacīja: "Divi nulle." Protams, es to pašu nekavējoties atkārtoju trīs reizes un tagad saņēmuvajadzīgo atbildi: ja pareizi atceros — pīku dūzis, kāravu kalps un ercenu devītnieks?

— Jā, — es apstiprināju.

Page 74: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Tagad tev viss skaidrs? Datora programmā katrs krēsls ir ievadīts ar savu numuru un, cik reizessavieno abus kontaktus, — pie tā apstājas. Kamera nolasa vajadzīgās kārtis, un raidītājs tās paziņoKiršteinam. Namatēvam jāzina tikai numerācija. Kad kāja no kontakta tiek noņemta, sistēma ar nelieluaizturi atgriežas izejas stāvoklī. Ģeniāli, vai ne? Savelkot galus,

varam teikt, ka Rolands Kiršteins, firmas "Color" vicedirektors, ir augstas klases krāpnieks. Navšaubu, ka partnerus viņš izraudzījies rūpīgi un no naudīgākajām aprindām. Varu tikai nojaust par summām,kas satecējušas šā nelieša kabatās.

— No vina iznāktu izcils izgudrotājs, — es drūmi norūcu. — Kā skaļrunis var iztikt bezpievadiem? Iegūtās elektro- svārstības jāpievada pie zirnīša, jo tikai tā var iegūt akustiskās. Nesaprotu.

— Manuprāt, te lietots cits princips — radio. Cilvēka ķermenis kā vertikāls vadītājs varētu tiktizmantots primitīvas antenas vietā, bet detektors ar visu skaļruni — iepresēts zirnītī. Kiršteins noteikti irpirmklasīgs speciālists.

Es aizsmēķēju un pastiepu degošu sērkociņu draugam.— No kā tu uzzināji, kas šis Kiršteins ir?— No Lāča, — dzi|i ievilcis dūmus, Valts atbildēja. — Es lūdzu to noskaidrot. Viņš zvanīja?-Jā.— Ak tā. Tātad tu arī to zini. Bet tagad, Robert, sasprin- dzinies! Saki, kas, tavuprāt, sasaista

Kiršteinu ar Šternu? Padomā!Man tas nebija vajadzīgs. Paraustījis plecus, es sacīju:— Esmu par to izdomājies krustu šķērsu, bet, izņemot kārtis, neko kopēju neesmu atradis. Taču

spēles līmeņu atšķirība viņus nostāda gaužām nevienlīdzīgās un līdz ar to — atšķirīgās pozīcijās. Patspadomā — kas kopējs viesnīcas direktoram ar vienkāršu apkopēju?

Kronbergs pamāja.— Jā, bet padomā vēl!— Es taču teicu!— Bet viesnīca, Robert? — Valts izpūta kuplu dūmu mutuli. — Kā viesnīcas direktoram, tā

apkopējai…— Nams! — pār mani nāca apskaidrība. — Nu, protams, tas ir nams! Šterna firma…— Beidzot! Pilnīgi pareizi, manu zēn, tas ir nams. Lai noskaidrotu šo faktu, es šodien neslinkoju

kā viens otrs, bet devos pie Otto Kalka, kurš apstiprināja, ka firma, izpildot pasūtījumu, ir uzcēlusiKiršteinam šo namu. Tā, lūk!

Page 75: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

XV nodala nāve kāršu telpā Kāda dīvaina lieta ir intuīcija. Pamatota ar faktiem, tā jau kuro reizi apstiprinaja savu nemaldīgumu.

Un tomēr savādi bija apzināties, ka kaut kas it kā ar svešu, ārpus tevis esošu domu savieno vienā veselāvēl tikai nojausto un jau saprasto, veidojot neizsakāmu pārliecību. Nu tā bija apstiprinājusies un atlikanobrīnīties par rezultāta precizitāti. Tātad nams! Būdams būvuzņēmējs, Šterns noteikti bija rūpīgi izpētījisceļamā objekta projektu. Diez vai viņam varēja paslīdēt garām dīvainības — maskētā ieeja uz otro stāvu,tāpat iekārtie griesti. Kas zina, vai tikai viņš pats arī neuzstādīja novērošanas kameras. Nu, protams!Griestus varēja iekārt tikai pēc tam. Bet kas no tā izriet?

Kā gribēdams man palīdzēt, Valts sacīja:— Arī Šterns bija spēlmanis…— Tu domā, viņš nojautis, kādam nolūkam… — es nenobeidzu, bet Kronbergs mani saprata.— Ja zināja, ka Kiršteins spēlē kārtis, noteikti.— Un tomēr slepkavība te neiederas.— Tu tā domā? — Valta balsī ieskanējās divdomīgi toņi, un es sapratu, ka aiz tā kaut kas slēpjas.Taču uz manu pretjautājumu draugs neatbildēja. Nebija šaubu, ka viņš ir nodarbināts ar versijas

izstrādāšanu, mums taču tādas līdz šim nebija. Jau sen biju ievērojis — ja Kronbergs, uzdevis jautājumuun nesaņēmis atbildi, ieraujas sevī, tas nozīmēja, ka paša jautājums tam devis noteiktu domu ievirzi. Bettās gandrīz vienmēr visai drīz izdeva jaunu, gatavu versiju. Nebija nekādas nozīmes šādos brīžos vinutraucēt, pats labākais, ko varēju darīt, — atstāt vienu. Uzmetis vēl vienu skatienu drauga atsvešinātajaiizteiksmei, es devos uz savu istabu. Apšaubu, vai viņš pat pamanīja manu aiziešanu.

Labu brīdi neveiksmīgi nopūlējies atšifrēt Valta mīklainos vārdus, es, protams, pacentos aizmirstiesiemīļotās grāmatas lasīšanā. Gluži nemanot aizritēja minūtes, un es pat nepamanīju, kā piezagās vakars.Spriežot pēc dzīvoklī valdošā klusuma, draugs bija aizgājis gulēt. Vēlreiz noskalojies zem dušas unpienākuma pēc iemetis mutē grauzdētu maizīti, es sekoju vina piemēram.

Nākamajā rītā mēs satikāmies pie brokastu galda. Kronbergā možā seja liecināja, ka vina galvā kautkas bija nobriedis. Taču es pieturējos pie sen izstrādātas taktikas neko nejautāt, bet gaidīt, kad viņš patsvisu atklās. Pāragri iejaucoties drauga domu gaitā, kā tas ne reizi bija noticis, varēju izsist viņu nosliedēm. Bet tas nozīmēja skarbu vārdu man un mokošu pazaudētā pavediena meklēšanu viņam. Pēcbrokastīm, novācis netīros traukus izlietnē, Valts sacīja:

— Kamēr nav pārāk karsts, aizbrauksim uz Kiršteina firmu.— "Color"?— Jā. Pazondēsim tur gaisu. Protams, kā klienti, kam jāiegādājas lielāka preču partija. Starp citu,

jo tā ir lielāka, jo augstākstāvošai personai iespējams piekļūt. Tirgojoties vairumā, viņiem ir izdevīginolaist cenu, bet to var tikai tie, kas sēž spicē. Noslauki muti un braucam.

Kiršteina uzņēmums bija izpleties pa visu otro stāvu lepnā piecstāvu namā Blaumaņa ielā. Mūspieņēma slaida sekretāre ar to uzspēlēti sirsnīgo intonāciju balstinā, kas it kā liecināja par vislielākopretimnākšanu. Diemžēl jau vairākkārt biju sadūries ar to, ka noteiktos apstākļos tā varēja pārvērstiesnaidā degošās acīs un neticami vulgārā atbildē.

— Jums vajadzīgas krāsas? — vina pārjautāja un, saņēmusi apstiprinājumu, nolika mūsu priekšāsagrafētu lapu ar nosaukumiem. — Izvēlieties un atzīmējiet daudzumu.

Kronbergs paraustīja plecus.— To grūti izdarīt, jo objekts ir loti liels. Piecstāvu nams, sešdesmit dzīvokli. Rekonstrukcija, pati

saprotat. Esmu dzirdējis, ka pie lielāka pasūtījuma varam cerētu uz diezgan prāvām atlaidēm.— Jā, bet par to jums jārunā ar direktoru.— Kad varam vinu satikt?

Page 76: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Vienu mirklīti!Sekretāre pastiepās un ar rādītājpirkstu nospieda priekšā stāvošajā pultī kādu taustiņu.— Klausos! — telpā atskanēja dobjš bass.— Pie manis atnākuši cilvēki, kas vēlas iegādāties lielu krāsu partiju. Objekta rekonstrukcija.— Lai ienāk.Paklausot sekretāres norādījumiem, mēs izgājām cauri garam gaitenim, pa kuru vienā laidā šurp turp

šaudījās cilvēki ar dokumentiem rokās, radot rosības pilnu, plaukstoša uzņēmuma iespaidu. Atradušivajadzīgās durvis, pieklauvējām un, atskanot lāča rūcienam līdzīgam uzaicinājumam, Kronbergs nospiedarokturi. Kad ieraudzīju plašā, mājīgi iekārtotā kabineta saimnieku, man tikai ar pūlēm izdevās saglabātmiera izteiksmi sejā. Firmas "Color" direktors izrādījās tas pats masī-

vais Kiršteina viesis ar sirmo lāpstveida bārdu, kas tik aizskaroši bija izturējies pret namatēvu. Tačupret mums direktors bija vēlīgs. Laipni pamājis uz divu atzveltņu pusi, jautāja:

— Vai paņēmāt līdzi tāmi?— Diemžēl ne, — atbildēja Valts. — Pagaidām mēs tikai apsekojam firmas, kas lielākām

partijām paredzējušas atlaides. Kādi ir jūsu griesti?— Septiņi procenti, ja pasūtījums pārsniedz tūkstoš latu.— Nav daudz.— Ko darīt? — direktors paraustīja platos plecus un pieglauda bārdu. — Ja dosim lielāku,

darījums kļūs neizdevīgs. Kā jūs lēšat — aptuveni par cik lielu summu…— Diemžēl, — Valts viņu pārtrauca, — neko konkrētu pateikt nevaru. Projekts vēl nav gatavs, un

aprēķini būs ne agrāk kā pēc mēneša.— Nu ko, — direktors piecēlās visā milzīgajā augumā un pastiepa roku, — gaidīšu jūs pēc

mēneša. Lūk, mana vizītkarte. — Viņš izņēma no rakstāmgalda atvilktnes nelielu kartona četrstūrīti unpasniedza Kronbergam. — Uz redzēšanos!

Tikuši uz ielas, kopā skali lasījām:— Teodors Birzgalis, firma "Color", direktors.— Ko teiksi, Robert? — Valts pavērās manī.— Tas ir viens no Kiršteina viesiem.— Jā. Vakarrīt redzēju viņu aizbraucam. Atsveicinoties pat roku nepaspieda saimniekam. M… jā!

Aptīrīt personīgo priekšnieku— tur vajadzīgas iekšas. Un drosme. Arī nekaunība. Iedomājies pats —diendienā tikties ar to, kuru esi apkrāpis! Šim Kiršteinam sirdsapziņas galīgi nav! Varbūt direktoranelaipnā izturēšanās pret viņu izskaidrojama ar to, ka sirmbārdis sācis apjaust, ar ko tam darīšana?

— Man arī tas ienāca prātā, — es pamāju. — Bet tādā gadījumā — kāpēc viņš tur brauc spēlēt?Kronbergs paraustīja plecus.— Manuprāt, azarta vergi ir īpašas sugas ļaudis. Mums viņus līdz galam nesaprast. Varbūt tā

viņam ir vienīgā vieta, kur uzspēlēt. Klubi ir klubi, tur visi sveši. Bet te pazīstami un neviena nenovēroti;var spēlēt, uz cik lielām likmēm grib.

— Man liekas, — es aizdomīgi norūcu, — tu jau esi ticis skaidrībā par Šterna slepkavību.— Joprojām intuīcijas līmenī, Robert. Bet domāju, ka mums kaut kas jādara. Pilnīgi iespējams, ka

ar faktu palīdzību šo cilvēku dienasgaismā neizvilkt. Būs jāķeras pie psiholoģiskā spiediena. Tikainezinu, kā to izdarīt, — draugs domīgi pakasīja pakausi. — šis Kiršteins…

— Tu domā — viņš?— Viss runā par to, ka te darīšana ar šantāžu, — Valts izvairīgi atbildēja. — Šterns — izspiedējs,

Kiršteins — upuris. Pēkšņā vizīte vēstniecībā var nozīmēt to, ka, uzzinājis par Šterna nāvi un baidoties,ka tā var tikt piešūta viņam, nolēmis laisties plašajā pasaulē.

— Interesanti. Bet, ja tā ir taisnība, viņš atpirkās no izspiedēja, vai ne?— Atpirkās. To apstiprina policijas atrastie banknošu paciņu nospiedumi uz seifa putekļainās

Page 77: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

grīdas.— Bet kur tās palikušas?— Pievāca slepkava.— Kiršteins?— Pret to, ka Kiršteins varētu būt reizē izspiedēja upuris un tā slepkava, Robert, runā fakts, ka

Šterns naudu saņēmis. Padomā pats — kālab maksāt tam, kas tavās acīs jau ir… līķis? Tomēr šantāžasfakts mums jānoskaidro. Tāpēc paķersim līdzi Jāni, lai viss izskatītos pēc iespējas oficiālāk, un šovakardosimies pie Kiršteina vizītē. Nāksies uz viņu uzspiest, citu izeju neredzu. Bet šā vai tā, krāpšanai jādaragals.

— Lācis jau zina?— Jā. Solīja ierasties ap sešiem.— Vai policijai ir kas jauns slepkavības lietā?— It nekas. Pat ne tik, cik melns aiz naga. Gribēju tevi palūgt — nestāsti, kā mēs esam atraduši

Kiršteinu. Baidos, ka, forsējot iestrēgušo lietu, policija var aizbaidīt slepkavu. Labi?Es pamāju.— Bet ko tu teici Jānim?— Ka esam tikuši uz kāršu šulera pēdām.— Viņš nesaistīs to ar Celmiem?— Lai saista.— Bet, pag! Tu taisies uzspiest… bet Lācim arī ir ausis! Tikko lūdzi nestāstīt, bet pats, nopratinot

Kiršteinu, grasies atklāt. Kā to saprast?Valts iesmējās.— Gan redzēsi. Nekā es netaisos atklāt, vecīt.Jānis ieradās sešos. Tieši. Jau agrāk biju ievērojis, ka, nosakot tikšanās laiku, viņš lietoja vārdu —

aptuveni, taču ieradās vienmēr precīzi. Policista raupjie vaibsti pauda nogurumu. Gāzelēdamies iesoļojisvirtuvē, kur mēs parasti apspriedām visas problēmas, un smagi atslīdzis krēslā, Lācis uzmetaKronbergam aizdomīgu skatienu.

— Vai šis krāpnieks, pie kura jūs gatavojaties doties, gadījumā nav saistīts ar Šterna lietu? Arviņa kaimiņiem?

Valts pakratīja galvu.— Nē. Faktiski pareizākā atbilde būtu — ir jā, ir nē. Jā, tāpēc, ka, tikai saskaroties ar spēlmaņu

pasauli, uztapām uz viņa pēdām. Bet nē, tāpēc, ka viņš nav slepkava. Manuprāt, mums vajadzētu šo vīrumazliet pabaidīt, lai taču protas. Arestēt un iesēdināt, pats saproti, nav ne mazākās cerības. Pierādi nu, katelpas aprīkojums ir izdarīts ar nolūku ieskatīties svešās kārtīs. Arī par krāpšanu sūdzību nav. Viņš varatbildēt, kas vien ienāk prātā, un pierādi, ka tas tā nav. Taču, ja atstāsiet mūs divatā, es viņam pratīšuizskaidrot, kas un kā. Bet tu, Jāni, mums būsi tāds kā pierādījums, ka lieta nopietna. Turklāt gribu sagādātKiršteinam pārsteigumu — ielauzties bez atļaujas!

— Bet… — Lāča iekritušajās acīs uzliesmoja protesta dzirksts.— Nebaidies! Tavu kārti, turklāt tikai kā uz mirkli pavērtu dienesta apliecību, izspēlēsim vienīgi

galējas nepieciešamības gadījumā. Esmu pārliecināts, ka viņam pietiks ar paziņojumu — policija! Netīrāsirdsapziņa ar fantāzijas palīdzību piespēlēs iztrūkstošo.

— Iekulšos es ar jums… — lai gan balsī vēl nebija izzudusi īgnuma nots, pēc sejas varēja redzēt,ka policists ir nomierinājies. — Kad izbraucam?

— Tūlīt. Tikai pārliecināšos, vai viņš mājās.Kronbergs piecēlās, un mēs dzirdējām viņu gaitenī griežamtālruņa numuru. Brīdi valdīja klusums, tad atskanēja Valta balss:— Vai Kristīne mājās? — Un pēc nelielas pauzes, — Ak tā? Nevar būt! — Pēc tam viņš iesmējās

Page 78: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

un noteica: — Piedodiet! Laikam nepareizi savienots.Noklaudzēja klausule, un pēc mirkļa durvīs parādījās Kronbergs pats.— Varam braukt, Kiršteins ir mājās.Mašīnā es painteresējos, ko dzirdētajā sarunā bija nozīmējis — nevar būt!Kronbergs pavīpsnāja.— Resnis pierādīja savu humora izjūtu. Kad vaicāju — vai Kristīne mājās? — viņš atbildēja —

vannā! Tad man tas arī paspruka. Bet tūlīt jau piebilda, ka esmu kļūdījies. Nez kāpēc tagad man viņš šķiettīri simpātisks. Varbūt tāpēc, ka uz tik pamatīgām summām mūsu laikos algots cilvēks nekādi nevar spēlēt.Iznāk, ka Kiršteins aptīra tos, kas to pašu, reizēm pat nekaunīgākā veidā, dara ar citiem. Ar tiem, kam navgandrīz nekā.

— Tādam tikai ordeni dot… — aizmugurē sarkastiski norūca Lācis. — Robins Huds, ne pielikt, neatņemt.

Kronbergs apturēja automašīnu pie Lapiņas vārtiem un izkāpis nozuda mājā. Atgriezies kopā arsaimnieci, atvēra vārtus un uzsauca:

— Robi, brauc iekšā! Apstājies aiz mājas.Ar grūtībām ierausies šofera vietā, es aizstūrēju mašīnu ap stūri un, novietojis zem loga, izslēdzu

aizdedzi. Kaut ko neapmierināti murminādams, pēc manis izkāpa Lācis.— Tad šī ir tā vieta? Nebiju domājis, ka iebrukums notiks tik civilizētā veidā — namamātei pašai

atverot durvis!— Šī nav tā vieta, — es paskaidroju un, kad iznācām durvju priekšā, pamāju uz zaļā žoga pusi. —

Tur, aiz tās sētas būs tā vieta.— Rādās, ka jūs šo ceļu jau esat… iestaigājuši, — viņš jautājoši pavērās manī, bet, atcerējies

Valta brīdinājumu, es tikai paraustīju plecus.Lapiņa patlaban steidzās uz darbu, un mēs bijām paspējuši pēdējā brīdī. Neraugoties uz to, ka pie

debess neredzēja ne mākonīša, acīmredzot iepriekšējās reizes izmācīta, viņa parādījās uz sliekšņa arlietussargu vienā un somiņu otrā rokā. Sievietei sekoja Kronbergs. Apstājusies viņa pāri plecam teica:

— Atslēgu atstājiet zem kājslauka. — Pagriezusies pret mums, pārlaida aizdomīgu skatienuLācim. — Labdien, neesmu jūs redzējusi. Bet tagad atvainojiet, man jāsteidzas. — Pametusi ar galvu,Lapiņa teciņiem vien devās ārā pa vārtiem.

— Vienīgais policijas pārstāvis un tāda neuzticība… — Valts pasmīnēja.Lai gan saule vēl nebūt netaisījās uz rietu, Kronbergs nedomāja kavēties. Pievācis no malkas šķūnīša

trepes, viņš pāris vārdos izskaidroja Lācim situāciju un pieslēja tās vietā, no kuras bija sācies mūsuiepriekšējais reids uz kaimiņiem. Līdzko, pieturēdamies pie ceriņu zariem, Valts bija ticis augšā, žogavinā pusē atskanēja nikna rūkšana, kas tūlīt pat pārauga dobjā riešanā. Acīmredzot, nojautis kaut konelabu, Saimnieks bija klāt. Apsēdies jāteniski, draugs izņēma no kabatas stobriņu ar ampulu un, palieciesuz priekšu, notēmēja kaut kur lejup. Sekoja tikko dzirdams paukškis, taču riešana kļuva vēl niknāka.Sēdēdams sētas augšmalā, Kronbergs vienā mierā aizsmēķēja. Viņš paguva izkūpināt gandrīz trešo dalucigaretes, kad riešanu nomainīja tāda kā šķaudīšana vai šņaukāšanās. Suns aiz žoga vēl dīvaini ieīdējās unbeidzot apklusa pa īstam. Visu šo laiku mēs ar Jāni nesarunādamies gaidījām lejā. Tagad draugs izvilkano azotes tālskati un, cauri lapotnei rūpīgi nopētījis pagalmu, pavērsa to augstāk — droši vien uz namu.Šķiet, suņa riešana resnī nebija radījusi aizdomas, jo pēc brīža, uzkāris binokli zarā, Kronbergs pamāja:

— Uz priekšu, zēni!Es kāpu pirmais un, tiklīdz biju augšā, iekāries rokās žoga augšmalā, Valts nolēca Kiršteina pusē.

Pēc mirkļa man pievienojās Lācis. Apsēdušies jāteniski, uzvilkām augšā kāpnes un pēc tam nolaidāmKiršteina pagalmā. Kronbergs sagaidīja mūs lejā, uzmanīgi cauri zariem vērodams apkārtni. Suns, galvunokāris, ar atvērtām acīm gulēja, iesprūdis divu zaru staklē. Jāatzīstas, man kļuva neomulīgi, redzot vienāpunktā vērsto, stingo skatienu un siekalainām putām klāto mēli, kas kā sarkana lupata karājās starp

Page 79: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

spēcīgajiem, baltajiem ilkņiem.Izspraukušies līdz krūmu malai, piesardzīgi palūkojāmies laukā. Apkārtnē valdīja miers. Beidzot uz

rietu sataisījusies saule iekrāsoja dzeltensarkanīgā atblāzmā visu pret mums vērsto dīvainā nama rietumufasādi. Logos nemanīja ne mazāko kustību. Nespēdami sadūšoties tālākajam ceļam, pietu- pušies kāstartam, vērojām apkārtni. Pirmais ierunājās Valts.

— Manuprāt, tagad mums sprintera ātrumā jāpacenšas šķērsot pagalmu. Apstāsimies pie durvīm. Javiņš nepamanīs, viss būs labi, bet ja…

Pārmijuši skatienus, mēs ar Jāni paraustījām plecus par šo ja, un nākamajā mirklī skarbs kā pletnescirtiens čuksts — aiziet! — iedarbināja kājas. Cik klusu spēdami, plecu pie pleca mēs gluži kā uzbrukumādrāzāmies uz priekšu. Ce|ā pagāja labi ja piecas sekundes, taču, kad tikām līdz ieejai, sirds manās krūtīsdauzījās kā pēc grūta skrējiena. Apstājušies apvaldījām straujo elpu un ieklausījāmies. Mājā valdījaklusums. Mirkli vilcinājies, Kronbergs pielika pie lūpām pirkstu un nospieda rokturi. Durvis bez trokšņaatvērās. Acīmredzot, kad Saimnieks skraidīja savā va|ā, Kiršteins tās neslēdza ciet. Priekšnama mīkstāgrīdsega apslāpēja solu troksni. Kad visi bijām sagājuši, Valts, droši vien pēc agrāk izstrādāta plāna,devās taisnā ce|ā uz bibliotēku. Te neviena nebija. Atvēris slepenās durvis, Kronbergs jau kuro reizi,galvu piešķiebis, ieklausījās. Mājā joprojām nedzirdēja ne skanas. Tad, paklausot vina mājienam,virknītē cits aiz cita, sākām kāpt augšup. Uz nelielā laukumiņa durvju priekšā Valts atkal apstājās. Piepešisirds man sažņaudzās tuvas nelaimes nojausmās. Kā uzminējis, Kronbergs nomierinoši uzsita man uzpleca un… izvilka pistoli! Ieraugot ieroci, Lāča pierē ievilkās stāva rieva. Lai gan viņš neko neteica, bijaskaidrs, ka mūsu ekspedīcija ar katru mirkli policijas pārstāvim patīk arvien mazāk.

Pavēris divus trīs centimetrus platu spraugu, Valts piepla- ka durvīm. Arī es gribēju tikt tām klāt,taču Jāņa plecīgais augums gluži kā klints aizšķērsoja ce|u. Piepeši dzirdēju draugu dziji ievelkam elpu.Nākamajā sekundē, pat nepapūloties rīkoties klusāk, viņš atvēra durvis līdz galam. Pirmais, kas iekritaacis, kad skatienam atklājās nelielais gaitenītis, — stikloto durvju labā puse stāvēja vaļā. Pa to varējasaskatīt kāršu galda malu un tās priekšā krēslu, kurā ar muguru pret mums kāds sēdēja. Nebija šaubu, katas ir pats saimnieks, es pazinu viņa uz celiņa pāršķirtos matus. Neraugoties uz Kronbergā sacelto troksni,viņš pat neatskatījās. Droši vien ačgārnā dzīvesveida izmocītais Kiršteins bija aizsnaudies. Valts piegājapie vaļā stāvošajām durvīm un ar pirkstu kauliņiem pieklaudzināja pie, matētā stikla. Sēdošais nekustējās.Laikam kaut ko pamanījusi, Kronbergs ar Jāni saskatījās, un pēkšņi arī es ieraudzīju! Uz grīdas līdzāskrēslam gulēja… pistole! Vēl daži bikli soli un mūsu acīm atklājās atbaidoša aina — krēslā arcauršautiem deniņiem sēdēja Kiršteins! Pietika pavirša skatiena, lai noteiktu, ka resnis ir miris!

Page 80: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

XVI nodala baigais atklājums Klusuciešot abi speciālisti noziegumu izmeklēšanā rūpīgi no visām pusēm pētīja notikuma vietu

līķim tuvākajā apkārtnē. Tā pagāja vismaz piecas minūtes. Beidzot, pārmijuši skatienus, viņi apsēdāsbrīvajos krēslos.

— Pašnāvība, — Lācis pa pusei jautājoši, pa pusei apstiprinoši novilka.— Spriežot pēc ieroča, labās rokas un ķermeņa stāvokļa, tā izskatās.— Kāpēc izskatās?Kronbergs paraustīja plecus.— Nevaru pieļaut domu, ka tāds cilvēks kā šis, — viņš pamāja uz miroņa pusi, — beigtu dzīvi

pašnāvībā. Tas neatbilst būtībai. Turklāt tā desa…— Kāda desa?— Ak, nekas nopietns, — Valts atmeta ar roku. Taču šis žests policistu neapmierināja, jo viņš labi

zināja, ka Kronbergs nemēdz mētāties ar tukšiem vārdiem. Ar ilgu, ciešu skatienu nopētījis manu draugu,bet tā arī nesaņēmis nekādu atbildi, Lācis sacīja:

— Parādi, kā darbojas sistēma.Valts piecēlās un, izgājis priekšnamā, atvēra par gleznu nomaskētās durtiņas. Te viss stāvēja savās

vietās, kā bijām redzējuši iepriekšējā reizē. Nospiedis datora pultī ieslēgšanas taustiņu, viņš paņēmakārbiņu ar mikroskalruni. Atvēra un paskatījās manī ar tukšu skatienu.

— Kas noticis? — uztraucies pavilku viņu aiz piedurknes.Ne vārda neteicis, draugs pastiepa man kastīti. Sudrabotaiszirnītis, bez kura visa šī sistēma nebija graša vērta, bija pazudis!Pārmaiņus uzlūkodams te mani, te Kronbergu, Jānis gaidīja paskaidrojumus. Bet Kronbergs,

pārsteigdams viņu, piecēlās un ielūkojās vispirms vienā, tad — otrā līka ausī. Lai to izdarītu, vajadzējasagāzt miroņa galvu nedaudz sānis. Acīmredzot neatradis apstiprinājumu savām aizdomām, atgriezās savāvietā un paraustīja plecus.

— Viņš miris apmēram pusstundu pirms mūsu ierašanās — vēl nav paguvis sastingt. Runājot parto, kas pazudis… Pazudusi uztveršanas ierīce. — Valts pameta skatienu uz durvju pusi, pēc tam, palieciessāņus, uz namatēva kājām un drūmi nobeidza, — arī rītakurpes. Protams, ja vien Kiršteins nebūs šospriekšmetus pārvietojis uz citu, mums nezināmu vietu. Taču to es apšaubu. Un, ja man taisnība, tas liekdomāt, ka te diez vai mums darīšana ar pašnāvību.

— Ar ko tad? — itin kā nesaprastu, kurp viņš tēmē, jautāja Lācis. — Ar nelaimes gadījumu?— Nesmīdini! — Kronbergs atmeta ar roku. — To atstāj tiem… Hm… šī lieta klust sarežģīta, —

drauga balsī, par spīti traģiskajam notikumam, ieskanējās apmierināti toni- Tas nozīmēja, ka viņšnobriedis tieši tādai lietai.

Raugoties policista drūmajā sejā, es labi sapratu, cik neapskaužamā stāvoklī esam viņu nostādījuši.Jānis bija no tiem izpildītājiem, kas pat par mata tiesu centās neatkāpties no likuma burta. Bet tagad viņamnāksies sniegt sīkus paskaidrojumus — kā, uz kāda pamata un ar kādu nolūku, izmantojot neatļautu ceļu,iekļuvis svešā īpašumā. Laikam gribēdams draugam palīdzēt, Kronbergs sacīja:

— Ja vārtiņi izrādīsies vaļā, mums atliks tikai pieķēdēt suni. Bet, ja ciet, nav liela problēma dabūtvaļā, vai ne? Atslēgas gan nav laika meklēt, turklāt drīz būs tumšs. Manuprāt, tev laiks zvanīt uz nodalu,Jāni. Mēs ar Robertu, paņemot līdzi Lapiņas īpašumu — kāpnes, nozudīsim ceriņu krūmos. BetSaimnieks, ņemot vērā laiku, kas nepieciešams, lai ierastos tavējie, būs jau attapies. Uz pekām, tā teikt.Ar vārdu sakot — labi? Ja priekšniecība pārlieku sāks tirdīt, paskaidro, ka Kiršteins ir viens no Celmapastāvīgajiem klientiem kāršu spēlē, ja vien tā viņu var apzīmēt.

— Tiešām? — Jāņa acīs uzliesmoja prieka dzirksts.

Page 81: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Jā gan, vecīt. Nekas nav izsapņots. Ja netici, vari pieaicināt veco Celmu, lai identificē līķi. Vaiarī firmas "Color" darbiniekus. Viņš kā nekā tur skaitās vicedirektora amatā, pats teici. Vai Prustu atradi?

— Nē.— Nu nekas. Labi, zēni, tā kā mums daudz laika nav, darīsim tā — iegriezīsimies virtuvē, tad

pārbaudīsim vārtiņus, novietosim vietā suni un pēc tam lai sāk darboties tavi puiši, mister Lāci.Cenzdamies nekam nepiedurties, mēs nokāpām lejā. Man par brīnumu virtuvē, zinot, kāds gardēdis

bija Kiršteins, nekā sevišķa neatradām. Toties vesels plaukts te bija atvēlēts suņa barībai, redzams,namatēvs par Saimnieku rūpējās no sirds. Lieki nekavējoties, devāmies uz vārtiņiem. Lācim par lieluatvieglojumu, tie izrādījās nodrošināti tikai ar aizbīdni. Nu atlika pieķēdēt suni un izsaukt policiju.Pēdējo, turklāt nekavējoties, apņēmās izdarīt Jānis. Viņš iegāja atpakaļ mājā, bet mēs ar to pašupaņēmienu kā iepriekšējā reizē aizvilkām smago rot- veileru pie būdas un pieķēdējām. Turpat mētājāsaizkosts desas gabals. Pieliecies Valts to ietina kabatlakatiņā un iebāza kabatā.

— Mums mājās ir, — es ieminējos, bet Kronbergs pat nepasmaidīja.Pa to pašu, ceļu kā bijām ieradušies, no jauna atgriezāmies Lapiņas teritorijā. Novietojuši kāpnes

šķūnītī, aizslēdzām durvis, bet atslēgas pabāzām zem kājslauķa. īsi pirms vienpadsmitiem, vēlreizpārbaudījuši, vai viss izdarīts kā nākas, devāmies projām. Izbraucot uz Brīvības ielas, skali gaudodamimums garām pašāvās trīs policijas automobili ar ieslēgtām gaismas signālierīcēm uz jumta.

— Lāča komanda, — Valts pamāja ār galvu atpakaļ, kur trokšņainā kavalkāde patlaban nozuda aizpagrieziena.

— Viņam neiznāks nepatikšanas?— Cik Jāni pazīstu, viņš spēs no šī gadījuma ne tikai izgrozīties, bet pat pateicību izsist. Es iedevu

viņam rokā trumpjus, pārējais viņa dala. Lai izspēlē.— Valt, — pēc brītiņa es ierunājos, — tā desa…Draugs pameta spogulīti uz mani greizu skatienu.— Kas ir ar to? Ēst gribi? Varu atvēlēt gabaliņu…— Tu neteiksi? — es tieši jautāju, un Kronbergs pakratīja galvu.— Pacieties, Robi. Noskaidrosies aina, tad. Bet patlaban tā ir tukša padarīšana, ēsma, kas

zināmos apstākļos kādam var uzspiest uz vājās vietas. Nomierinies. īsi sakot — tas nav desas gabals, betgan… ideja. Taču ideju, kas iemiesota tik prozaiskā priekšmetā, nav nemaz tik viegli pasniegt skaidrisaprotamā veidā. Varu tikai pateikt, ka jau rīt mēs to piedāvāsim kādam cilvēkam un tad jau redzēsim, kastajā vairāk — desas vai idejas. Bet, ja jau runa sākusies par barību… lieku priekšā paēst vakariņas nevismājās, bet kafejnīcā. Zinu vietiņu, kur pieklājīgi gatavo, cenas mērenas, bet roka vietā atskaņoneuzbāzīgas, liriskas melodijas. Šovakar atslēgsimies no slepkavībām, varasdarbiem un noslēpumiem.

— Lai notiek, — es piekritu. — Izņēmums noteikti ir nepieciešams, lai skaidrāk aptvertu pašuvirtuves priekšrocības. Ved!

Drauga piedāvātā vieta atradās tikai puskvartāla atstatumā no mūsu dzīvesvietas. Tā izrādījāsneliela, mājīgi iekārtota telpa ar sešiem galdiņiem, bāra leti un patiesi garšīgiem ēdieniem. Man te patika.Džeza improvizācijas trompetei, kas plūda kaut kur no zāles stūra ar savu neuzbāzīgo un tajā pašā laikā —maķenīt noslēpumaino skanējumu, raisīja sirdī omulību un mieru. Publikas arī nebija daudz — tikai divipārīši un vecs vīrs, kas, sēdēdams pie pašām durvīm, sūca caur salmiņu kokteili. Pārīši, aizņemti viens arotru, nepievērsa apkārtnei uzmanību. Vienīgi vecais vīrs reizēm pameta uz mūsu pusi ieinteresētu skatienuūn, spriežot pēc mainīgās sejas izteiksmes, ieklausījās sarunā. Apkalpoja mūs jauna, simpātiska meitenear lietišķu ārieni un tādām pašām manierēm. Pēdējie notikumi kā manī, tā Valtā, pretēji gaidītajam, bijapamodinājuši vilka apetīti. Droši vien viesmīles acīs mūsu pasūtījums radīja pārliecību par diviemsuperizēdājiem, taču īstenībā tā bija tikai

reakcija uz pedejo stundu pārdzīvojumiem. Lēnais blūzs, nomierinošā apkārtne, pilnais vēders,cigaretes dūms un līdzās sēdošais draugs vedināt vedināja uz nepiespiestu sarunu. Kā pēdējā laikā nereti

Page 82: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

gadījās, tā atkal aizklīda pie civilizācijas pamatdimensijām un sūtības. Pie tā, ko ikdienā mēs saucam pardzīvi un dzīvību. Kronbergs šādos brīžos it kā pārvērtās. Man likās, ka atbildes vai domas, ko viņšizteica, nāk no kāda daudz augstākas civilizācijas pārstāvja. Loģiskā skaidrība, kas parasti piemita draugaprātam, tādās reizēs ieguva tādu kā apgarotību un spēja pamatot šķietami nepamatojamas lietas. Šisfenomens izraisīja manī apbrīnu par vina spējām un neatlaidību aizrakties līdz būtībai, līdz pašai saknei.

Mēs tā aizsēdējāmies, ka attapāmies jau krietni pāri pusnaktij. Man bija tik interesanti, ka gribētosklausīties un klausīties, taču meitenes vaicājošie skatieni skaidrāk par vārdiem apliecināja — laiks! Viņailaiks slēgt kafejnīcu, mums — gulēt. Abi pārīši jau bija aizgājuši, vienīgi vecais vīrs sūca savu kārtējokokteili. Kad gājām garām, viņš uzslējās un, sniegdams Valtam roku, sacīja:

— Paldies! No kādām krātuvēm jūs, jaunais cilvēk, sme- laties tādu gudrību un atziņu bagātību?— No Bībeles, — Valts, spiezdams viņam roku, atbildēja. Droši vien vienkāršie vārdi vecajam

bija tik pārsteidzoši, ka neko citu viņš nespēja, kā nomurmināt:— Man tā visu mūžu put grāmatplauktā…Jau uz ielas, nogrozījis galvu, Kronbergs norūca:— Vienam put, otram gul pagalvī, trešais tajā urbjas kā matemātikā, ceturtais raksta par tās saturu

traktātu pēc traktāta, un tas viss bez jebkādas jēgas! Viņi nesaprot! Dīvaina pasaule! Redzēdami neredz,dzirdēdami nedzird! Gvelž par progresu, mirstot badā! Cildina sirdi, no kuras izverd netīrība. Tveras pēclabā, bet nevēlas atmest ļauno! Nepieņem, Robert!

Cilvēce nepieņem patiesību, bet bez tā šī grāmata prātam ir kā aizzīmogota ar septiņiem zīmogiem.Taču patiesība ir viena!

— Bet cilvēces apgarotākie prāti ir devuši savu ieguldījumu… Hēgelis, Kants, Konfūcijs un…— Kādu ieguldījumu? Kur? Starp citu par ieguldījumu… Tu neminēji Marksu, Engelsu, Ļeņinu,

Nīči… Paanalizē šo ieguldījumu! Katrs no prātotājiem ir devis savu ieguldījumu, lai vairotu kopējo…stulbumu! Mūsu bērniem joprojām māca Darvina teoriju, lai gan jau sen pierādīta tās aplamība. Kāpēc?Es zinu tavu vājību uz filozofiju, bet, lai man nebūtu ko pārmest, es atbildēšu, ko par to saka Dievs. Labi?Tad klausies: "Es zinu gudro domas — tās ir tukšas!" Skaidrs, ja prātotāja prātošanas pamatā navpatiesības, iznāk meli! Bet, kas ir melis, to mēs jau agrāk noskaidrojām. Tā, lūk, veco zēn! Ar katru gadu,ar katru dienu pasaule tuvojas atrisinājumam, un jābūt aptaurētam, turklāt — pamatīgi, lai lolotu rožainasnākotnes cerības. Zinot, kas to sagaida, normāls cilvēks gatavotos. Ja slikts — meklētu izeju, ja labs —priecātos. Dievs neslēpj, kas stāv priekšā Zemes iedzīvotājiem. Bet tā vietā, lai meklētu glābiņu, skangudras runas par Visuma izcelšanos, dažnedažādas koncepcijas, arī cita par citu gudrākas, par tā attīstībuun kā kronis visam — par to, kāda izskatīsies Zeme vēl pēc pāris tūkstošiem ar zinātnisko progresupiesātinātiem gadiem. — Runājot parasti tik mierīgā Valta seja bija pietvīkusi, bet acis nez kāpēcliesmoja aizturētās dusmās.

— Tu uztraucies?Draugs pašūpoja galvu un pasmaidīja savādi skumju skaidu.— Ja tevi gaidītu nāve pēc stundas, tu juktu prātā, ja pēc dienas — skaitītu atlikušās minūtes, pēc

gada — aizietu izdzert liķiera glāzīti, bet, ja beigas būtu priekšā tikai pēc pieciem, pat to zinot, šis faktstev kjūtu nenozīmīgs. Jo vairāk attālinās noliktais termiņš, jo nereālāks tas liekas, vai ne? Taču no tānekas nemainās. Atlikušais laiks saruks neiedomājami ātri un, kad pienāks pēdējā minūte… ko tad? Bet nugan pietiks. Parunāsim par kaut ko priecīgāku. Ko tu vari teikt par Kiršteina slepkavību?

Atstājuši savu opeli turpat, kur izkāpām, mēs lēnā garā soļojām uz mājas pusi. Ielu vāji apgaismojajūlija nakts debesis. Apkārtnē valdīja pilsētai neierasts klusums. Ļaudis jau bija devušies pie miera, untikai vienā vai otrā logā joprojām dega gaisma. Lai gan prāts nemaz nenesās uz domāšanu, ar gribasspēkapalīdzību iedarbinājis to, sacīju:

— Simts pret vienu, ka Kiršteins pašnāvību nav izdarījis!— Pamato!

Page 83: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Sarunā ar Lāci tu jau to izdarīji. Spēlmanis, kas mīl dzīvi un kuram nav jārūpējas par dienišķomaizi, neies izbeigt dzīvi tik barbariskā veidā. Bet varbūt viņam bijis sabiedrotais? — galvā pēkšņiiesitusies doma, izteikta skaļi, lika man pārsteigumā apstāties.

— Jau siltāks…— Ja sabiedrotais uzzina, ka Kiršteins nokļuvis policijas uzmanības lokā… Tad apdraud arī

viņu… arī ienesīgo nodarbošanos… Bet… Jā, pazudis taču mikroskaļrunis un rītakurpes ar metāliskopazoli… Ja Lācis tās neatradīs, tas nozīmēs… — es izmisīgi papurināju galvu, it kā ar to varētu uzlabotsmadzeņu darbību, un atkal uzņēmu gaitu. Visu šo laiku Valts nebija bildis ne pušplēsta vārda, bet, kad esapklusu, nekavējoties piebikstīja:

— Kur šie priekšmeti varēja palikt?— Tos pievācis līdzzinātājs… Bet tādā gadījumā viņš ir arī…— Runā!— Slepkava! — es izgrūdu un pavēros draugā ar apmulsušu skatienu.— Mūždien tevi jābiksta, lai gan bez tā itin labi varētu iztikt. Negribi piepūlēties, slinki! Bet, kad

sāc domāt, redzi, iznāk ne sliktāk kā man. Tātad — līdzzinātājs! Minētos priekšmetus viņš pievācis, laipolicija, ja gadījumā tai izdotos atklāt sienā iemontēto datora pulti un zem iekārtajiem griestiemnoslēptās kameras, nespētu aptvert, ar kādu nolūku tas izdarīts. Taču viena lieta mani joprojām mulsina.

— Kāda?— Lai cik bagāts viņš arī būtu, es nepieļauju domu, ka dārgo namu, kurš turklāt aprīkots ar visu,

kas nepieciešams ienesīgai krāpšanai, tas vienkārši pamestu likteņa varā. Šis ir visai vājš punkts mūsuspriedumu virknē, tāpēc rīt no paša rīta pacentīšos to noskaidrot.

— Kur?— Kādā no firmām, kas nodarbojas ar nekustamo īpašumu pirkšanu un pārdošanu. Iespējams, ka

īsi pirms nāves Kiršteins piespiests ir veicis fiktīvu darījumu. Ja māja pārdota, uzzinot jaunā īpašniekavārdu, mēs loti ātri tiksim uz līdzzinātāja, kas reizē ir arī slepkava, pēdām.

Gluži neviļus man paspruka smaga nopūta. Klajā vardarbība, kas vairumam bija kļuvusi parikdienišķi ierastu parādību, manī joprojām izraisīja vārdos neizsakāmu smagumu.

— Ko pūt?— Apsēstība, vairāk nekas! Atnāca pie mums Šterns, un kur viņš ir tagad? Tikām uz pēdām

Kiršteinam — tas pats! Tā vien liekas — līdzzinātāju atradīsim ar cilpu kaklā. Tā jau nav tālu līdzsecinājumam, ka mēs paši esam īstie vainīgie. Līdzko nonākam kontaktā ar cilvēkiem, kam galvenaisdzīves virzītājspēks ir skanošais, tā priekšā līķis!

— Tad jau uz policijas rēķina to ir kaudzes, — Valts pavīpsnāja. — Tomēr nevar noliegt, kazināma dala patiesības tavos prātojumos ir. Ņemsim to vērā un uz priekšu rīkosimies maksimālipiesardzīgi. Uz ielas centīsimies rādīties tikai nomas- kējušies. Ja tevi tās ūsas apgrūtina, izdomā kaut kocitu. Grims, garderobe, frizūra… vai man tevi jāmāca. Grimase, galu galā. Pasēdi pie spoguļa unpatrenējies.

Tā sarunādamies, mēs bijām pienākuši pie savas mājas. Kāpņu telpā bija tumšs, un no pagraba vilkapuvuma smaka. Valts nospieda slēdzi, un pie sienas iedegās blāva, matēta lampa. Ceļš pa sen neremontētokāpņu telpu līdz durvīm nebija no patīkamākajiem, taču aiz tām mūs gaidīja omulība un mājīgums. Laiksbija vēls, un mēs tik noguruši, ka, turpat priekšnamā apmainījušies ar rokasspiedieniem, devāmies savāsistabās. Vēl kādu brīdi man nelāva atslēgties uzmācīga vīzija — mirušais Kiršteins ar baismīgu, nāveskonvulsijās saviebtu seju, bet tad tā izplēnēja pelēkā migliņā un, miega pārvarēts, es aizmigu.

Nākamajā rītā mani atmodināja drauga rosīšanās. Itin kā atrastos dzīvoklī viens, viņš pat necentāsizturēties klusāk. Taisni otrādi — virtuvē demonstratīvi grabēja kastroli un pannas, šķindēja trauki, šņācatējkanna un kā dīvains pavadījums šai skaņu kakofonijai skanēja drauga melodiskā svilpošana. Liekas —"Kur tu teci, gailīti mans". Es sapratu, ka tā nav nekas cits, kā savdabīga manis modināšana. Uz pavēli —

Page 84: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

celties! — man vienmēr atradās kāda dzēlīga replika. Taču rīkojoties šādi, Valts atradās drošā atstatumā,lai sarkasma bultas līdz viņam nesniegtos, bet rezultāts bija viens un tas pats. Kad, izmazgājis miegu noacīm, parādījos virtuvē, nelāgais garastāvoklis kopā ar ziepēm jau bija aizskalots kanalizācijā.

— Labrīt! — es moži sveicināju, un Valts palocīja galvu.— Labrīt, Robčik! Kā gulēji? — Viņa seja smaidīja gluži kā pilnmēness maija naktī.— Brīnišķīgi, dārgais draugs. Un tu? — Arī es atiezos grimasē, kurai bija jāapzīmē sirsnīgs

smaids.— Izcili labi. Izcili.Maķenīt iedūruši viens otram un kā pēc izpildīta pienākuma juzdamies apmierināti, reizē nodzinām

dumjos smaidus, un jau normālā balsī Valts sacīja:— Pannā tevi gaida ceptas olas ar speķi.— Tu neēdīsi?— Es jau. Vai brauksi man līdzi?— īpašas vēlēšanās nav, bet skābekļa bads plaušās jūtams. Es braucu. Tikai paēdīšu, labi?— Gaidīšu istabā, — Valts pamāja un nozuda durvīs.Pārveidojuši savu izskatu kā nu katram bija labpaticis, ap desmitiem rītā mēs pametām dzīvokli.

Valts, ar zaļajām neredzīgo brillēm uz deguna un balto spieķi rokā, konservatīvi pieturējās pie pārbaudītāmaskēšanās veida. Bet es, atteicies no karstuma dēļ apgrūtinošajām ūsām, nosukājis līdz pat uzacīmmatus, iekrāsoju slimīgi bālus vaigus un, apvilcis uzkrītoši izraibinātu kreklu, ielūkojos spogulī un bijuspiests atzīt, ka šī pieticīgā maskarāde padarīja mani krietni vien nepazīstamāku nekā agrākā.

Automašīnu atradām kafejnīcas priekšā turpat, kur atstājuši. Lai gan rīts bija svaigs un pat nedaudzdzestrs, varēja nojaust, ka, saulei kāpjot augstāk, diena izvērtīsies karsta.

— Kurp mēs dodamies? — ieņēmis vietu priekšējā sēdeklī, es jautāju.— Uz Blaumaņa ielu. Gribu neuzkrītoši pavērot Birzgala uzņēmumu. Papētīt apkārtni.— Bet nekustamo īpašumu firmas?— Tur nekas nesanāk, Robert, es šorīt jau painteresējos. Pirmkārt, izrādījās, ka šādu firmu ir

gandrīz vairāk nekā piedāvāto darījumu. Otrkārt — tādas izzinās, aizstāvot savu klientu intereses, viņineizsniedz. Taču, ja mana versija ir pareiza un kaut kas tāds tomēr noticis, es domāju — ja Kiršteinamājai uzradies jauns īpašnieks, tam jābūt iereģistrētam pašvaldības zemes grāmatā. Es jau piezvanīju unsarunāju, ka pēcpusdienā saņemšu atbildi. Nav ko rāpties kalnā, ja var izbraukt cauri tunelim… —izteicis šo apbrīnojamo dzīves gudrību, Kronbergs nospieda gāzes pedāli.

Mēs apstājāmies kādus piecdesmit metrus no objekta. Jau pa gabalu, laistīdamās visās varavīksneskrāsās, milzīga reklāma vēstīja, ka te atrodas krāsu tirdzniecības uzņēmums.

— Bet, paklau! — kad bijām izkāpuši uz ietves, es ar zodu pametu uz daudzkrāsainajiem burtiem,— viņiem taču pazudis u

— Liela muiža — ar vai bez u. Tam, kam garīgā mugura ir saliekta kumpā, sulainiskā padevībā,tam viens pīpis. Latvietis, protams, ja viņš ir latvietis, nekad nerakstītu neko citu kā "Krāsas". Bet šiem"Color" vai "Colour" nauda nesmird, tāpēc ir pilnīgi vienalga, kā un ko rakstīt, viņu uzdevums — pārdot!Kāds sakars tādiem ar ideju? Dzimtene, valoda un tauta tiem ir tukša skaņa.

Netālu no durvīm es ieraudzīju spilgti sarkanu limuzīnu, to pašu, kas bija atvizinājis pie Kiršteinaviņa šefu, masīvo sirmbārdaino Birzgali. Šoferis — jauns, izstīdzējis puisis — ar sūkli slaucījanoputējušo vējstiklu. Mēs apstājāmies un, it kā iegrimuši sarunā, neuzkrītoši vērāmies apkārt. Kur vienskaties — visur mašīnas. Zilas, pelēkas, sarkanas, baltas, visi iespējamie toņi un nokrāsas, firmas unformas. Rīgas ieliņas šai iekarotāju armijai jau sen bija kļuvušas par šaurām. Piepeši Valts piegrūda manpie pleca:

— Ieiesim gaļas veikalā, — viņš pamāja ar galvu atpakaļ, un apgriezies es tikai tagad ieraudzīju,ka stāvam lielas vitrīnas priekšā. Līdz šim visa uzmanība bija vērsta pāri ielai, kur vizuļoja

Page 85: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

daudzkrāsainā "Color" izkārtne. Man ienāca prātā, ka aiz vitrīnas biezā stikla draugs atradis neuzkrītošākunovērošanas vietu, un, pametis pēdējo skatienu aizdomīgā uzņēmuma virzienā, sekoju draugam atvērtajāsveikala durvis. Zāle izrādījās plaša, ar veselām trim nodaļām — svaigas gaļas, pusfabrikātu, kā arīnodaļas, kas tirgojās ar žāvētu škiņki un desām. Man par izbrīnu, Valts nevis mēģināja atrast vietiņu stūrīvai aiz palmas, kas stāvēja vitrīnas priekšā, bet taisnā ceļā devās uz desu nodaļu. Apstājies letes priekšā,pārlaida vērtējošu skatienu izliktajiem produktiem, bet pēc tam dažādu šķirņu desu virtenēm, kas karājāspie sienas. It kā neatradis meklēto, nošūpoja galvu un izņēma no kabatas papīra sainīti. Laikam pieradusipie visu kategoriju dīvaiņiem, pārdevēja pacietīgi gaidīja. Attinis papīru, Valts izņēma… desu! Kaut arīgals tai bija akurāti nogriezts ar nazi, es varēju apzvērēt, ka tā ir tā pati, kuru Kronbergs bija pacēlisKiršteina suņa būdas priekšā!

— Sakiet, lūdzu, vai jums pārdošanā ir šīs šķirnes desa?Pārdevēja paņēma divos pirkstos Kronbergā pasniegto gabalu un, apskatījusi no griezuma puses, kā

arī visā garumā, drošā balsī atbildēja:— Jā. Šo desu ražo neliels cehs Babītes tuvumā. Mēs pie viņiem iepērkam visu partiju, jo tā ir

garšīga un pircēju ļoti iecienīta.— Kāds tai nosaukums?— Mājas.— Iznāk, ka citur to nemaz nevar dabūt?— Nē. Visu partiju ņemam mēs.— Hm… Tādā gadījumā nosveriet man vienu līkumiņu. Šo, — ietinis viņš iebāza atnesto gabalu

atpakaļ kabatā, — man iedeva tikai paraugam. Neesmu pat nogaršojis. Lūdzu, tikai tādu lielāku. Jā, tasbūs pašā laikā!

Kad ar dīvaino pirkumu parādījāmies veikala durvīs, Birz- gaļa šoferis joprojām mazgāja mašīnu.Kronbergs paskatījās "Color" logos, pameta aci pa labi, tad — kreisi un, šķērsojis tukšo ielu, apstājāsnepilnu divu metru atstatumā no izstīdzējušā jaunekļa. Tas no limuzīna stikliem jau bija pārgājis uzvirsbūvi un patlaban apstrādāja motora pārsegu. Radiatora priekšā stāvēja ar putām pilns plastmasasspainis.

— Nudien, — skali, lai teikto varētu sadzirdēt arī jauneklis, Valts ierunājās un, attinis nopirktodesu, paostīja, — manuprāt, tā ir no vecas gaļas. Varbūt pārdevēja jau nedēlu domājusi, kur to likt, līdzbeidzot ieradāmies mēs, muļķi. Kamēr neesam aizgājuši, derētu tomēr nogaršot. — It kā meklēdams kautko, viņš pavērās apkārt un, ieraudzījis šoferi, uzsauca, — jaunais cilvēk, vai jums neatradīsies nazis?

Uzrunātais pacēla galvu.— Redziet, mēs tur, — mans draugs pamāja ar galvu lielās vitrīnas virzienā, — nule kā nopirkām

desu. Izskatās tāda aizdomīga, bail nest mājās. Vai tikai neesam apšmaukti! Un, kamēr veikals vēl blakām,katram gadījumam nolēmām pagaršot. Diemžēl nav, ar ko nogriezt.

Slaucīdams rokas lupatā, jauneklis pienāca tuvāk un pieliecās pie Valta pirkuma.— Mājas? — zinātāja balsī viņš jautāja.— Mājas, — Kronbergs apstiprināja. — Jūs pazīstat šo šķirni?— Protams, — šoferis izvilka no kabatas salieceni un, sniegdams Kronbergam, paskaidroja, —

mans šefs to tikai pērk.— Kā jūs to zināt?— Tāpēc, ka to daru es. Vina uzdevumā, protams. Pēdējo reizi tas bija vēl vakar.Valts nogrieza divas ripinās. Vienu iebāza mutē sev, bet otru pastiepa man.— Degustē, vecīt!Nogaršojis pat acis piemiedzu labsajūtā — cik garšīga tā izrādījās, pat ar tik tikko jaušamu

šampinjonu piedevu.— Kolosāla!

Page 86: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Jā, — košļādams savējo, Kronbergs pamāja. — Jūsu šefam laba gaume, bet es atzīstu savukļūdu. — Atdodams nazi, viņš kā starp citu piebilda, — desa noteikti ir brīnišķīga, taču tai piemīt kādsvisai nopietns trūkums.

— Kāds? — šoferis izbrīnījās.— Dārga.— Kā kuram, — jauneklis paraustīja plecus. — Mans šefs brokastīs varētu ik rītu atļauties visu to

gastronomiju otrpus ielai, turklāt kopā ar pārdevējām. — To pateicis, viņš no jauna ķērās pie pārtrauktādarba.

Valts iebāza pirkumu kabatā, un mēs lēnā garā kā pastaigādamies turpinājām ce|u Barona ielasvirzienā. Spriežot pēc sarauktās pieres, draugs kaut ko spraigi apsvēra. Pēkšņi, nebrīdinājis viņš ciešisagrāba mani aiz rokas un ierāva pirmajās parādes durvīs. Izvilcis mobilo tālruni, uzņēma numuru,pamāja man ar roku, lai izturos klusu, un pielika pie auss. Gaidīdams atbildi, nodūra galvu un ar tukšu,neizteiksmīgu skatienu blenza sev zem kājām. Es, protams, nepacietībā dīdī- jos, nespēdams izprastKronbergā dīvainās rīcības iemeslus.

— Klausos! — piepeši līdz manīm atlidoja rupja balss.— Lūdzu, Jāni Lāci!— Mirkli pagaidiet!Pēc brīža atskanēja Jāņa balss:— Lācis klausās!— Te Kronbergs. Vai roku dzelži tev ir?— Pietiekamā vairumā, lai pietiktu jums ar Robertu.— Loti labi. Bet tagad ņem divus brašus puišus un drāz uz Blaumaņa ielu. Firma "Color". Atrast

mācēsi?— Zinu. Būšu apmēram pēc piecām minūtēm. Vai tas…— Jā, pirmais, — Valts mīklaini atteica un izslēdzis iebāza tālruni kabatā.Lai gan man joprojām nebija skaidrs drauga nodoms, tuvo notikumu klātbūtne lika sevi manīt — kaut

kur dziļi sirdī cēlās satraukums. Sākumā kā gandrīz nemanāma, viegla vēsma, kas pamazām k|uvaaukstāka, ar savu stindzinošo saltumu apdvesdama dvēseli, līdz atmodināja kaut kur zemapziņā snaudošos,pirmatnējos instinktus. Galvenais no tiem — pašsaglabāšanās — lika nekavējoties iegremdēt roku azotē.Pistole joprojām atradās sava vietā, un šis fakts lāva atgūt pašapziņu.

— Tātad Birzgalis?— Jā, tā es atrisinu Kiršteina slepkavības mīklu. Slepkava ir upura priekšnieks. Vienīgais, kas

mani joprojām mulsina, — nav pietiekamu pierādījumu.Es izbrīnījos, jo labi zināju, ka Kronbergs neko un nekad neuzsāks, ja tam nebūs lietiskā

pamatojuma.— Bet uz kāda pamata… Prokurora sankcija arestam tāpat…— Apzīmēsim to par operatīvās aizturēšanas gadījumu. Bet nu ejam sagaidīt policiju. Nedomāju,

ka mums priekšā stāv šaudīšanās, — viņš ironiski piemiedza ar aci, ar to atgādinādams manu pirmītējožestu, un atvēra durvis.

Kā solījies, Lācis ieradās sekundi sekundē. Divi, viens aiz otra nobremzējuši policijas automobililāva nojaust, ka viņš sataisījies uz bīstamu incidentu. Taču, kad Kronbergs ieteica ņemt līdzi tikai divus,bet pārējos atstāt mašīnās, Jānis uzrāva uzacis:

— Vai pietiks?— Bet ko policija domā par vakardienas slepkavību? — atbildes vietā atjautāja Valts.— Mēs… tas ir — vadība ir pārliecināta, ka te darīšana ar divu azarta biznesā iesaistītu grupu

sadursmi. Interešu sadursmi. Tāpēc, kad uzzināja par tavu lūgumu, lika paņemt līdzi rezervi…Kronbergs pieliecās un, ielūkojies tuvākajā mašīnā, skali iesmējās.

Page 87: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Turklāt brunuvestēs! Liec, dārgais, lai velk nost, vēl izcepsies. Nudien, tik karstam laikam šisapģērba gabals ir par smagu. Automāti arī lai paliek. Kā jau teicu: nem divus un ejam!

Sarkanais limuzīns joprojām stāvēja savā vietā. Tagad tas spīdēja un laistījās. Bet šoferis, darbanogurdināts, snauda, atgāzies sēdeklī. Viens no policistiem atvēra durvis, un mēs devāmies iekšā.

Ieraudzījusi parādāmies savā priekšā cilvēku bariņu, starp kuriem trīs bija policijas formās,sekretāre apmulsa, pietvīka, bet, tūdaļ pat atguvusies, pastiepās pēc iekšējo sakaru pults. Lācis arzibenīgu kustību pārtvēra viņas roku, bet Kronbergs pavēlošā balsī sacīja:

— Sēdiet, kur sēdējusi, un dariet savu darbu! Atstāj te vienu no savējiem, Jāni, lai viņai neienākprātā kāda muļķība, bet pārējos lūdzu sekot.

Pa gaiteni, tāpat kā iepriekšējā reizē, turp atpakaļ bez apstājas šaudījās cilvēki ar dokumentu mapēmrokās. Mūsu grupiņai neviens nepievērsa uzmanību, un pēc brīža mēs stāvējām pie direktora kabinetadurvīm. Pirms nospiest rokturi, Kronbergs, vērsdamies pie visiem, pačukstēja:

—Runāšu es! Rīkoties tikai pēc manas pavēles!Lai gan viņa attiecības ar policijas dienestu nebūt nebija tik ideālas, lai varētu tās pārstāvjiem

pavēlēt, visi kā viens bez ierunām pamāja. Pasmaidījis Valts atvēra durvis.— Ā, tas esat jūs! — no iekšpuses atskanēja direktora sauciens. — Jau aprēķinājāt? Bet kā jūs

tikāt garām sekretārei? Vina man… — bet te, redzot citu pēc cita iemaršējam kabinetā pārējos, viņšpiepeši nobāla. — Kas tā par armiju?

Birzgalis bija pa pusei saslējies krēslā, acīmredzot grasīdamies apsveicināties, bet, ieraugotpolicistus, atkrita sēdus un, atvilcis atvilktni, iebāza tajā resno roku.

— Jāni, dzelžus!Asais, pletnes cirtieniem līdzīgais kliedziens atskanēja novēloti, jo, redzot draudīgo kustību, Lācis

kā lingas sviests akmens jau pats metās uz priekšu. Manuprāt, sirmbārdis diez vai saprata, kas notiek, jovina rokas ar zibenīgu rāvienu atradās uz galda un ap apakšdelmiem vienlaicīgi aizkrita tērauda slazdi.Jānis iemeta skatienu atvilktnē un, izņēmis pistoli, nosvieda to uz galda! Direktora seja no bālas tagadbija pārvērtusies zalganpelēkā.

— Man ir atļauja… — tas bija vienīgais, ko viņš spēja izdvest.— Pārbaudīsim, — Lācis norūca un, kā atdodams uz brīdi pārtverto iniciatīvu Valtam, viegli

pamāja.Kronbergs apsēdās krēslā un, uzlicis elkoņus uz rakstāmgalda, zodu atspiedis dūrēs, ar smagu

skatienu ieurbās aizturētajā. Jāteic, ka to darīt viņš prata meistarīgi.— Stāstiet! — pavēle noplīkšķēja kā revolvera šāviens, un masīvais vīrs nodrebēja ar visu

augumu.— Ko?— Kāpēc jūs vakar ap astoņpadsmitiem vakarā nošāvāt savu kompanjonu Rolandu Kiršteinu viņa

namā?— Pirmā dzirdēšana! Es nekā nezinu! — milzis, kā gribēdams atbrīvoties no uzmācīgas domas,

papurināja galvu un atkārtoja, — es nekā nezinu!— Tādā gadījumā aplūkosim šo te, — Valts izņēma sainīti un, attinis desas gabalu, nolika

rakstāmgalda vidū. — To mēs pacēlām pie Saimnieka būdas. Kiršteina suna. Par nožēlošanu, ieradāmiespārāk vēlu, lai pagūtu novērst noziegumu, bet laikā, lai izglābtu šo desas gabalu. Lai izskatītos nedaudzētiskāk, es atļāvos koduma vietu nogriezt, taču šeit, šeit un vēl šeit, ir saglabājušās rotveilera zobuatstātās pēdas. Zināms, ka dakti- loskopiskā analīze uzrādīs…

Izskatījās, ka masīvais Birzgalis tūdaļ nogāzīsies no krēsla. Vai nu tas bija pēdējais cerību salmiņš,vai arī nule kā pārdzīvotais šoks, bet direktors neatbildēja ne vārda. Nogrozījis galvu, Kronbergspārliecās pāri rakstāmgaldam un ielūkojās vaļā stāvošajā atvilktnē. Taču redzeslauks acīmredzami bijapar mazu, tāpēc, apgājis galdam, viņš nostājās līdzās krēslam, kurā sēdēja aizturētais.

Page 88: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— No kurienes šīs atslēgas? — viņš pacēla roku ar nelielu saiškīti.— No durvīm un seifa, — drebošā balsī atteica direktors un, it kā tikai tagad ieraudzījis savas

saslēgtās rokas, izbailēs sarāvās.— Kur atrodas seifs?— Tur, — Birzgalis ar zodu pameta uz nelielām, metāliskām durtiņām sev aizmugurē.Pārskatījis atslēgas, Valts paņēma rokā vienu, kas pēc formas visvairāk atbilda slēdzenei, un skalā

čukstā teica:— Padomājiet par desu un… vaļsirdīgu atzīšanos kā vainu mīkstinošu apstākli.Taču tagad kabineta saimnieka platajā sejā parādījās spīts. Ieraudzījis kēmīgo grimasi, mans draugs

nopūtās un pagrieza atslēgu. Brīdi kaut ko pētījis, izvilka no apakšējā plaukta kurpju kārbu un nolika uzgalda. To uzlūkojot, Birzgalis norīstījās, bet joprojām neteica ne vārda. Uzmetis viņam izsmejošuskatienu, Valts nocēla kārbai vāku. Zem tā atklājās… rīta- kurpju pāris, bet uz tā neliela kartona kārbiņa!Atvāzis vāciņu, draugs nolika kārbiņu līdzās kurpju kastei un, apsēdies iepretim Birzgalim, vērās viņā arsavām pelēkajām, metāliski spīdošajām acīm. Visi, kas atradās kabinetā, paspēra soli tuvāk. Kastītē, glužikā dārgakmens vizēdams sudrabainā mirgā, gulēja… mikroskalrunis!

Page 89: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

XVII nodala vecā kāršu spēlētāja zaudējums Kronbergs atgāzās krēslā un, izvilcis cigaretes, aizsmēķēja. Telpā joprojām valdīja saspringts

klusums. Spītīgo sejas izteiksmi Birzgalis bija nomainījis pret domīgu. Viņš domāja tik loti, ka platajāpierē pietūka stāva, zilgana dzīsla. Acis zem spurainajām uzacīm šķita zaudējušas jebkādu izteiksmi.Piepeši direktora vaibsti atslāba un, izgrūdis: "Pie velna!", viņš pacēla uz pretimsēdētāju skatienu.

— Kas man draud?Kronbergs paraustīja plecus.— To izlems tiesa. Taču tā var ņemt vērā vainu mīkstinošus apstākļus. Es jau teicu. Lai jūs līdz

galam saprastu notiekošo un atmestu liekas un nevajadzīgas ilūzijas, pateikšu, ka šīs te rītakurpes kalpopar ieslēdzēju novērošanas kamerām, bet sudrabotais zirnītis patiesībā ir mikroskalrunis.

Milzis saviebās kā pēkšņās sāpēs un, laikam tikai tagad atmetis pēdējās cerības, pamāja:— Es runāšu!Tajā pašā acumirklī sasprindzinājums atslāba. Lācis, parakņājies uz rakstāmgalda stāvošajos

dokumentos, izvilka baltu rakstāmpapīru un apsēdās stūrī, lai ieprotokolētu Birzgala liecību. Policists tikaizsūtīts gaitenī ar uzdevumu — kamēr nebūsim beiguši, nelaist nevienu iekšā. Kronbergs, protams,uzņēmās pratinātāja pienākumus, bet es piegāju pie loga un, atspiedies pret palodzi, vēroju notiekošo.

— Acīmredzot man jāpalīdz jums iekustēties, — droši vien juzdams, ka ieilgusi pauze varnelabvēlīgi ietekmēt direktora liecību, ierunājās Valts. — Sāciet ar to — kad un kā jūs uzzinājāt paršantāžu — Šterna pieprasīto kompensāciju par mutes turēšanu. Faktiski mēs tāpat zinām visu un to, ka arjums auklējamies, varat uzskatīt par lielāko pretimnākšanu.

— Vispirms jums jāzina, ka Kiršteins ir ne tikai "Color" vicedirektors, bet arī manas māsasLidijas vīrs! — Kronbergs uzmeta man žiglu skatienu un pašpārmetoši nogrozīja galvu. — Lai gan viņijoprojām skaitās precējušies, jau gadu kā dzīvo atsevišķi- Tas mēsls… bet lai nu paliek. Lai izprastunotikušo, tad ziniet — nevis šantāža bija par iemeslu tam, kas notika, bet tieši tas. Šī doma… jā, tā radāspirms trim gadiem. Tolaik mēs ar Rolandu apmeklējām tādu kā pagrīdes pokera klubu. Dalībnieki bijatikai loti naudīgi ļaudis, jo likmes… Drīz es ievēroju, ka visus lielākos vinnestus nemainīgi pievāc šīkluba saimnieks. Summas bija milzīgas, diemžēl pierādīt, ka te notiek krāpšana, nebija ko domāt. Mani tassaniknoja un, kad Rolands to uzzināja, vinu ne mazāk. Mums bija skaidrs, bet pārējiem — ne. Spēlētāji irdīvaini ļaudis, no tās sugas, kurai eksistē tikai viens dievs — Fortūna. Laimēsies — tā ir ar tevi,nelaimēsies — ko var darīt! Liktenis. Kādu vakaru, pasēdējuši ilgāk pie konjaka glāzītes, mēs aplēsām —ja mums piederētu tāds klubs, tad gada pelnās pilnībā pietiktu, lai nosegtu Rīgas domes budžeta ienākumudalu. Un tad mēs salikām kopā prātus. Kiršteins, starp citu, ir… bija speciālists mikrotehnikas jomā, betman prāts kopš bērnu dienām ir nesies uz izgudrošanu. Tā par abiem mēs izstrādājām projektu, kas ļāvafiksēt… hm… partneru kārtis. To atklāt praktiski bija neiespē

jami. — To pateicis, viņš izbrīnīti, acīmredzot tikai tagad līdz galam aptvēris Kronbergā vārdus parrītakurpēm un mikro- skalruni, vaicāja: — Kā jums tas izdevās?

— Gaužām vienkārši, — Valts pasmaidīja. — Pacentos iedomāties sevi jūsu vietā. Bet turpiniet.— Projekta sekmīgai realizācijai bija nepieciešams nams. Nevis dzīvoklis, bet izolēts

privātnams. Nauda mums bija, vieta tāpat un tā izlēmām celt māju. Bet tad uzradās svarīgs jautājums —kam uzticēt šo darbu? Kiršteinam bija sens pazina, kam piederēja būvuzņēmums, — Šterns. Paši saprotat— bija vajadzīgs cilvēks, kas prot turēt mēli aiz zobiem. Protams, uz pasaules tādu neatrast, taču paziņa irlabāks nekā svešs. Turklāt viņam tika maksāts lielāks atalgojums, caur puķēm pasakot — par ko. Lai ganmūsu iekārtu montēja citi, Šterns, kas arī pats spēlēja, protams, nojauta, kam tā domāta. Tomēr tieši netikateikts ne vārds — tikai aplinkus. Kad māja bija gatava un aparatūra pārbaudīta, mēs pa vienam vien vecākluba partnerus pārvilkām pie sevis. Ienākumi, kurus mēs ar Rolandu dalījām uz pusēm, galu galā

Page 90: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

pārsniedza visas mūsu iepriekšējās kalkulācijas. Varu sacīt, ka māju mēs atspēlējām nepilnos trijosmēnešos. Viss risinājās tik sekmīgi, ka es jau nopietni sāku domāt par rančo kaut kur Floridas piekrastēvai villu Montekarlo apkārtnē. Bet te, pilnīgi negaidīti māsas ģimene izira! Rolands izrādījās nodevējs,bet par to es nevēlos runāt. Lidijas gods… Diemžēl darbs ir darbs un, kamēr mūsu klubs funkcionēja,pamest to nevarēju. Taču manas attiecības ar Rolandu bija kļuvušas vēsas, lai neteiktu vairāk. Gāja laiks,un nauda krājās. Neslēpšu, man bija pat tīkami aptīrīt tos naudas maisus, kas, nekā nenojauzdami, regulārisabrauca spēlēt, cerot to izdarīt ar citiem. Tas bija tāds kā savdabīgs azarts. Jāpiezīmē, lai nekļūtuaizdomīgi, mēs ar Rolandu mainījāmies — te vinnētājs bija viens, te — otrs. Kiršteins bija no tiem, kasgatavi spēlēt dienu un nakti. Drīz uzzināju, ka viņš uzgājis kādu ģimeni, uz kuru, kad paša mājās viesu nav,dodas viens pats spēlēt. Kas man? Lai spēlē. Ja kopējai lietai tas ļaunu nedara, iebildumu nevar būt. Tačukā par nelaimi izrādījās, ka šai ģimenei kaimiņos dzīvo… Šterns. Jā, tas pats Šterns, kas uzbūvēja mumsmāju. Un skaidrs kā diena, ka tam, kas notika, kādreiz bija jānotiek, proti — vini satikās kāpņu telpā.Šterns zināja par kaimiņu aizraušanos, jo pats ar tiem bieži spēlēja, bet būtiskākais — šis faktsapstiprināja aizdomas par to, kādam nolūkam paredzēta viņa celtajā mājā iemontētā vizuālās nolasīšanasiekārta. Tobrīd ar pasūtījumiem būvniecības laukā gāja ne sevišķi spoži un Šterns bija nonācis pamatīgāsnaudas grūtībās. Faktiski — bankrota priekšā. Acīmredzot, pakasījis aiz auss, viņš nāca pie slēdziena, kanebūs nekāds grēks uzlabot savus finansiālos apstākļus uz mūsu rēķina, zinot, kā pie naudas tiekam mēs.Nākamajā reizē sastapšanās jau nenotika nejauši. Viņš ieaicināja Kiršteinu pie sevis un ārkārtīginekautrīgā veidā pieprasīja no mūsu komercijas dividendes sev. Vienreizējas izmaksas veidā. Juzdams,ka nav kur sprukt — es tanī laikā biju komandējumā Francijā —, Rolands samaksāja.

— Cik?— Simts tūkstošus.— Hm. Turpiniet.— Es par to uzzināju tikai pēc atgriešanās. Kiršteins to ne tikai pavēstīja kā notikušu faktu, bet

uzstādīja savas pretenzijas — atdot samaksātās summas pusi! Protams, es viņu turpat uz vietas pasūtījuvienu māju tālāk… Bet viņš, mūdzis, sāka draudēt. Man! Es ar mazo pirkstiņu varētu to kotletē… —pēkšņi atcerējies savu stāvokli, Birzgalis pablenza uz saķēdētajām rokām un jau rimtākā tonī turpināja. —Drīz pēc tam nāca vēl viens trieciens — Šterns tika nogalināts. Rolands bija panikā. Viņš bijapārliecināts, ka izspiedējam samaksātā summa nonākusi policijai rokās un viņam var likt inkriminētalīdzdalība slepkavībā, jo uz naudas paciņām taču bija viņa pirkstu nospiedumi. Veltas bija manas pūlesieskaidrot, ka tās ir tikai iedomas, ka tikpat labi šī nauda nolaupīta, Kiršteins ar katru dienu kļuvanervozāks un nervozāks. Reiz viņš pat ieminējās — vai nebūtu laiks klubu likvidēt! Mulkis bija nonācispie tās robežas, aiz kuras varēja notikt viss. Mūsu savienība man tagad kļuva pavisam apgrūtinoša, un esnopietni sāku pārdomāt — kā tikt no viņa vaļā. Tikai neiedomājieties, ka plānoju slepkavību. Nē. Betvakar vakarā atrisinājums nāca pats no sevis. Jau darba laikā Rolands paziņoja, ka gribot ar maniizrunāties. Tonis, kādā viņš to pateica, bija draudošs, tomēr mēs norunājām, ka vakarā es aizbraukšu. Manne prātā nenāca viņu nogalināt, bet, zinot, cik uzbudināts pēdējā laikā viņš ir, drošības pēc kabatā iebāzuieroci. Saruna jau pašā sākumā izvērtās smaga. Kiršteins histēriski apvainoja mani klajas necieņasizrādīšanā citu klātbūtnē, pieprasīja Šternam samaksāto naudu un galu galā, izrāvis pistoli, sāka draudēt.Šaujamo es bez kādas piepūles atņēmu, bet resnais lops ir nedomāja rimties. Gadiem krātā žults beidzotbija atradusi izeju. Cietos, zobus sakodis, bet, kad samazgu spainim par mērķi tika izraudzīta manasmāsas Lidijas galva… mērs bija pilns! Jā, es viņu nošāvu! Nožmiedzu kā netīru, smirdošu tārpu un nemaznenožēloju savu darbu! Viss, ko viņš mācēja, — bija rit! — Birzgalis pēkšņi aprāvās un palūdza, —iedodiet uzsmēķēt!

Iespraudis stāstītāja biezajās lūpās cigareti, Kronbergs uzšķīla uguni. Dziļi ievilcis dūmus, tagad jaubijušais firmas "Color" direktors pateicīgi palocīja galvu.

— Es nošāvu Kiršteinu, kungi, tāpēc, ka viņš bija kļuvis bīstams. Un ne tikai man, bet arī

Page 91: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

apkārtējiem. Runāju nopietni— ja ne es, tad viņš būtu nokniebis mani. Vai uzrīdījis suni. Par normālu Rolandu noteikti nevarēja

atzīt.— Tad tāpēc tā desa… Jūs baidījāties?— Jā. Es jau teicu — viņš bija pilnīgi kā vājprātīgs. Ja suns tiktu klāt, tas saplosītu. Tas ir

baismīgs suns. Slepkava. Tāpēc gadījumam, ja kaut kas tāds notiktu, es pacentos nodrošināties. Bet tālākojūs jau saprotat paši, vai ne? Bija skaidrs — kad nāve atklāsies, uz kādu laiku juceklis neļaus turpinātspēli. Taču ar laiku… Māju es negribēju zaudēt, turklāt tā piederēja manai māsai. Tāpēc pievācis to, pēckā kāds izsmalcināts prāts, iespējams, spētu noteikt mūsu iekārtas nozīmi, devos projām. Te lieti noderējamana tālredzība, jo suns kā parasti skraidīja savā va|ā. Saņēmis savu desas līkumu, Saimnieks palikarāms, un es netraucēti tiku projām. Tas ir viss. Varu teikt atklāti — ja Kiršteins nebūtu mani apdraudējis,viņš joprojām būtu dzīvs. — Birzgalis atgāzās krēslā un kā nogurumā aizvēra acis.

— Iznāk — slepkavība bez iepriekšēja nodoma? — Valts pavērās Lācī, kas patlaban pārlasījaprotokolu.

— To noteiks izmeklēšana, — Jānis paraustīja plecus un, beidzis lasīt, nolika papīru kabinetasaimniekam priekšā.

— Parakstieties! Bet ja tev, Valt, ir viss, mēs brauksim. Aizturētais ir jānogādā uz izolatoru.— Vēl viens jautājums. Sakiet, Birzgali, vai jums bija zināms, ka Kiršteins gatavojas pamest

dzimteni? Pārcelties uz ārzemēm. Šai nolūkā viņš jau bija aizgājis uz konsultāciju vēstniecībā.— Protams, uz Londonu?— Kāpēc tieši — Londonu?— Tur viņam radi. Nē, es par to neko nezināju, bet nebrīnos — žurkas pirmās mūk no grimstoša

kuģa…— Tad vēl. Vai Lidijai, jūsu māsai, zināms par jūsu komerciju?— Nē. Viņa, protams, zina, ka spēlējam, taču uzskata to par nevainīgu aizraušanos. Tā kā nekādas

blakusparādības — teiksim, dzeršanu — viņa nav redzējusi, tad pat nenosoda. Iedzert jau iedzeram, bet armēru. Pokeru iereibis nevar spēlēt, tam vajadzīgs skaidrs prāts. Arī par likmēm un summām Lidijai navne jausmas.

Apstiprinot, ka jautājumu vairāk nav, Valts pamāja. Lācis izsauca pa rāciju vēl trīs policistus un,norādīdams uz Birzgali, pavēlēja:

— Vediet aizturēto uz mašīnu!"Color" direktors lēnām izslējās visā monumentālajā augumā un kā atvadoties pārlaida skatienu

kabineta iekārtai. Platā seja neizteica neko, kad stingrā, noteiktā solī viņš devās uz durvīm. Aiz tām, glužikā izbiedētu aitu bariņš, klusi sačukstēdamies, cits pie cita spiedās darbinieki. It kā viņus neredzēdams,Birzgalis ar policistu pie katra sāna, bailīgu skatienu pavadīts, nozuda gaiteņa galā. Mēs palikām trijatā.Jānis aizvēra durvis un pastiepa Kronbergam roku.

— Paldies, Valt!Tas bija viss, ko viņš pateica, bet šajos divos vārdos bija ietverta ne tikai pateicība, bet arī izbrīns

un cieņa pret Kronbergā augsto profesionalitātes līmeni, kuram pateicoties nepilnu divdesmit četru stundulaikā viņam bija izdevies atklāt samezgloto noziegumu.

— Valt, atdod desu Jānim, lai iztaisa daktiloskopisko analīzi, — es atgādināju.Draugs, nesaprazdams, par ko runāju, pavērās manī ar izbrīnītu skatienu, bet tad aptvēris, skaļi

iesmējās.— Uz desas, veco zēn, neatrast nevienu Birzgaļa pirkstu nospiedumu.— Kā tā? — tagad bija mana kārta brīnīties. — Tu viņam taču teici, ka… Viņš nemūžam nebūtu…

Kur tad tie palikuši?— Saimnieka vēderā. Parādi suni, kas neaplaizīs tādu dārgumu kā desa, pirms iecirst tajā zobus.

Page 92: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Bez tam tā bija pamatīgi izviļāta smiltīs.— Tātad…— Jā, Robert, tas bija īstais trumpis. Neredzams, bet iedarbīgs, un lielais spēlētājs Birzgalis

uzkērās. Bet nedomāju, ka viņam izdotos izgrozīties. Lietiskie pierādījumi seifā apstiprinātu, kaslepkavības vakarā viņš bijis Kiršteina namā. Bet pārējo izvilkt spētu pat vidusmēra izmeklētājs. Tagadtev, Jāni, nepatikšanu vietā draud apbalvojums un, iespējams, pat prēmija. Cik gan krasi ir liktenspavērsieni, vai ne? Zini, ko gribēju tev lūgt…

Lācis uzmeta viņam ciešu skatienu.— Kad dzirdu kaut ko tamlīdzīgu no tavas mutes, manī pašas no sevis mostas dīvainas aizdomas

par jaunu afēru. Un kur tad šoreiz taisies mani ievilkt?— Komandai pa spēkam .aiztransportēt arestēto uz izolatoru bez tavas līdzdalības, ja? — kā

nedzirdējis, Kronbergs atvai- cāja.Paraustījis plecus, Jānis palūdza:— Nevelc garumā un runā skaidri. Uz kurieni šajā reizē jāskrien?— Uz Tomsona ielu. Bez tevis Šterna dzīvoklī mums neie- kjūt, bet man prātā kāda ideja.— Pazīstu tevi… un tavas idejas. Labi, to nokārtošu, tikai vispirms parakstiet protokolu.Izpildījuši šo formalitāti, mes aizslēdzām direktora kabinetu ar seifā atrasto atslēgu, bet Lācis

papildus aizzīmogoja durvis. Policists, gluži kā dziļi ierakts stabs, joprojām nekustēdamies stāvēja savāvietā. Ziņkārīgais pūlītis jau bija izklīdis. Izskatījās, ka "Color" šefa arests būtu vienā rāvienā izmainījisvisu firmas darba ritmu — gaitenī tagad neredzēja nevienu cilvēku, tikai no kabinetiem atplūda satrauktubalsu murdoņa.

— Uzņēmumam tas būs pamatīgs trieciens, — Jānis teica. — Diez vai tas spēs atspirgt. Partneriārzemēs rūpīgi seko savam prestižam un nekādā ziņā nevēlēsies, lai viņu vārdu kāds saistītu ar "Color"direktora vai vicedirektora vārdiem. Bet firma eksistē tikai uz importa sūtījumu rēķina. Jā, uzņēmumamnav nākotnes.

Uz ielas nekas nebija mainījies. Sarkanā limuzīna šoferis, neko nenojauzdams, joprojām snauda savāsēdeklī. Droši vien viņš nebija pat pamanījis uzņēmumā valdošo satraukumu, bet Birzgali ar saslēgtāmrokām jau nu noteikti ne. Pretējā pusē stāvēja abi policijas automobili. Pirmajā, aizmugures sēdeklī,iespiesta starp diviem iespaidīga auguma puišiem, slējās direktora masīvā figūra. Mums pienākot, nomašīnas izrausās rud- matains vīrietis formā.

— Aizvediet arestēto uz izolatoru, — Jānis pavēlēja, — bet pēc tam atgriezieties nodaļā. Ja kādspēc manis vaicā, būšu Tomsona ielā. Skaidrs?

— Skaidrs, — rudmatis noskaldīja un, papildus apliecinot, ka sapratis, palocīja galvu. Pēc tamiesēdās līdzās šoferim un, izbāzis pa logu roku, pamāja. Paklausot šim signālam, abas automašīnasstartēja vienlaicīgi. Redzot tās nogriežamies gar stūri, jutu sirdī kaut ko iesmeldzamies. Kāpēc gan šimnenoliedzami gudrajam un stiprajam vīram, kam jau tā visa bija vairāk nekā dažam labamjaunbagātniekam, bija jādzenās pēc negodīgas pelņas? Bet varbūt tas viņam bija tāds pats azarts kāpokers? Jā, cik gan mīklaina būtne ir cilvēks!

Pa šo laiku saule jau bija paguvusi uzkāpt zenītā. Tai pārvietojoties pa zilo debesjumu, mūsu opelis,kas sākumā stāvēja ēnā, tagad bija nokļuvis zem versmainajiem stariem. Rīta dzestrums, nozudis gluži kāūdens piliens no sakarsētas pannas, bija atdevis vietu elles svelmei. Laiks kārtējo reizi demonstrēja savuuntumaino dabu. Pirms sēsties mašīnā, vajadzēja kaut nedaudz atdzesēt piekarsušo salonu. Tāpēc, atvērušivisas durvis, lāvām caurvējam ienest dzīvinošu elpu piesmakušajā telpā. Kad gaiss bija kļuvis lietojamsun temperatūra maķenīt zemāka, ar Valtu pie stūres devāmies uz nelaiķa Šterna māju.

— Vai roku dzelžus paņēmi? — Kronbergs uzmeta jautājošu skatienu blakussēdošajam Lācim.— Tos aiznesa sev līdzi "Color" direktors Birzgalis, — policists atbildēja un izbrīnījies saslējās

sēdeklī. — Ko tu teici? Vēl viens?

Page 93: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Kronbergs paraustīja plecus.— Kas gan nenotiek pasaulē. Rezervei vienmēr jābūt pie rokas. Vienā otrā punktā man vēl

pietrūkst skaidrības, taču ar kopējiem pūliņiem es ceru šo robu aizpildīt.— Kad reiz runāsi skaidru valodu! — Lācis sapīcis noņurdēja un pagriezies izmeta man pār

plecu: — Kā tu spēj ar viņu sadzīvot, Robert?— Nav jau sieva. Bet, atklāti runājot, nekāda paradīze tā nav. Viņš… — un asprātīgā dialogā mēs

sākām pārspriest Kronbergā raksturu, par atbalsta punktu ņemot tītara uzpūtību, piebārstot domas arkodīgiem vārdiņiem, gaidot, kad neizturējis viņš atklās kārtis. Taču Valtam tas bija kā pīlei ūdens. Viņštikai vīpsnāja un klusuciešot grozīja stūri. Kad, izsmēluši savu asprātības krātuvju saturu, mēs apklusām,Kronbergs nogrozīja galvu un iesmējās.

— Daiļrunības vietā prātīgāk būtu bijis apsvērt slepkavības lietā esošos faktus, varbūt tie jumsdotu atbildi. — Un, nobremzējis Šterna mājas priekšā, paziņoja: — Esam klāt!

Paklausot draugam, lai tiktu namā, mēs izmantojām nevis parādes ieeju, bet, izgājuši cauriiebraucamo vārtu telpai, — sētas durvis. Pagalmā svelmainā saule bija padarījusi pagalam gurdu visuradību, tikai šur tur retumis vārgi iečiepstējās kāds zvirbulis. Pat koki izskatījās sašļukuši un to lapas,gluži kā zaļas lupatas, bez dzīvības nokarājās no zariem. Vienīgi parastās istabas mušas neietekmēja nedzversmainie stari, nedz neciešamais karstums. Saules pusē sasēdušās uz rupjās sienas veselās kolonijās,tās labpatikā uzņēma gaisa vannas. Pēkšņi, kā pēc komandas mūris palika tukšs, jo, sacēlušās spārnos,mušas samudžinājās vienā melnā, sīcošā murskulī. Bet nākamajā mirklī dīvainā deja tikpat strauji kāsākusies beidzās, un mazie lidoni, gluži kā sīki, tumši graudiņi, atkal izsijājās pa pelēcīgo sienu.

Droši vien kā Lagzdiņas kundzei, tā vecajam Celmam šis laiks bija par karstu, jo viņu soliņš stāvējatukšs. Salīdzinājumā ar pagalmu kāpņu telpā pirmajā mirklī likās auksts kā ledus- pagrabā. Taču nebijāmvēl tikuši līdz pusstāvam, kad sākotnējais temperatūru kontrasts, paguvis izlīdzināties, lāva sajust, ka arišeit ir pamatīgi karsts. Mēs uzkāpām līdz Šterna dzīvoklim, un, kamēr Lācis meklēja pa kabatām atslēgas,Valts nopētīja apzīmogoto papīru. Tas nebija skarts. Aiz neko darīt mans skatiens aizklīda sāņus unapstājās pie Lagzdiņas durvīm. Pēkšņi es pamiru! Visa durvju priekša bija vienās asinīs, bet uz grīdaspludoja pamatīga peļķe!

— Ak, Dievs!— Kas noticis? — ieraudzījis manu pārvērsto seju, Kronbergs satrūkās.— Tur… — nespēdams pateikt vairāk, es ar drebošu pirkstu norādīju uz baigajiem plankumiem.Ne vārda nesacījis, Valts paspēra soli uz priekšu un nospieda Lagzdiņas dzīvokļa zvana pogu. Skaņa

vēl vibrēja gaisā, kad durvis atvērās un uz sliekšņa ar spaini rokā parādījās namamāte.— Kas noticis? — drauga balss pauda satraukumu.Vecenīte pietvīka un drebošā balsī atzinās:— Pie visa vainīgs tas šleperis! Man saplīsa burka ar jāņogu sīrupu, jo tas…Nervu spriedzei atslābstot, mums visiem, izņemot veco dāmu, izlauzās homēriski smiekli. Pat

nosvērtais Lācis, kuru gan biju redzējis smaidām, bet nekad — smejamies, burtiski rēca kā viņavārdabrālis no meža. Nekā nesaprazdama, Lagzdiņa bailīgi lūkojās uz mums un droši vien jau sirdīdomāja par atpakaļceļu. No malas veroties, mēs noteikti izskatījāmies pēc tādiem, kas nav pie pilna prāta.Beidzot sadūšojusies, viņa teica:

— Man saplīsa burka… Kad sniedzos pēc šlepera… Redzat, cik tas augstu? — joprojāmnespēdama apturēt savu nedrošo skatienu, ar kādu uzlūkoja visus pēc kārtas, vecenīte skaidroja. —Tīkliņu biju uzmaukusi uz rokas, otrā — soma. Varēju taču, vecā mulke, iedomāties un nolikt uz grīdas.Bet ne. Jāpieliecas taču. Tikko iedabūju atslēgu slēdzenē, tā pati virsējā burka apmeta kūleni un —blaukš! — taisni uz roktura un saplīsa, palaidne! Man jau no sākuma tā likās tāda… nu tāda… Savāculauskas un nācu uzmazgāt, bet te — zvans! Jūs… Nu kas tur tik smieklīgs?

Diemžēl nebija neviena, kas uz viņas jautājumu spētu dot daudzmaz jēdzīgu atbildi. Uzlūkojot

Page 94: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

nopietno, droši vien negaidītā zaudējuma dēļ nedaudz skumjo seju, veciški blāvās acis, kas neviltotāizbrīnā klīda no viena pie otra, mēs zvie- dzām gluži kā neaptēsti pusaudži. Pirmais aprima Jānis, pēcviņa arī Valts un kā pēdējais es. Kad, izslaucījuši no smiekliem asaru pilnās acis, bijām izskaidrojuši,kādas asociācijas izraisījušas notašķītās durvis un grīda, večiņa beidzot aptvēra mūsu jautrības iemeslu.Atvieglojuma nopūtai nolidojot no iezilganajām lūpām, blāvajās acīs atgriezās miers.

— Man jau likās, ka jums kaut kas sagājis… —viņa gan nenobeidza, bet doma visiem bija skaidra.— Viss kārtībā, kundze, — Valts pacentās vinu papildus nomierināt ar savu balsi. — Ieradāmies,

lai vēlreiz ielūkotos jūsu kaimiņa dzīvokli. Vai ir kas jauns?Atbildes vietā Lagzdiņa pakratīja galvu un pieliekusies izstiepa kāpņu telpā ūdens spaini, kura

dibenā skalojās pelēka grīdas lupata. Pa to laiku Jānis bija ticis galā ar Šterna durvīm un, apsolījušiespromejot iegriezties, mēs sagājām priekšnamā. Gaiss nevedinātajā dzīvoklī bija škebīgi smags un sastā-vējies. Pētoši aplūkodams katru priekšmetu, Kronbergs izstaigāja visu dzīvokli un kabinetā apstājāslīdzās krēslam, kurā savu pēdējo elpas vilcienu bija izdvesis Šterns. Rakstāmgalda stūrī stāvēja nelielstranzistors ar izvilktu antenu. Valts pastiepās un nospieda ieslēgšanas taustiņu. Piepeši telpu pieplūdinājaŠopēna piecpadsmitās prelūdijas burvīgās skaņas. Reizē likās, ka dzīvokļa drūmajā pamestībā ielauzieskaut kas dzīvespriecīgs un gaišs. Noregulējis skaļumu uz vidēju, Kronbergs pagriezās pret Lāci.

— Šeit Šterns acīmredzot gulējis, — viņš norādīja uz diben- sienu, kur stūrī, robežojoties argrāmatplauktiem, stāvēja zems dīvāns.

— Kāpēc tu tā domā?— Pēc naktslampiņas un tā nelielā skapīša, uz kura aizmiegot loti parocīgi nolikt lasīto grāmatu.— Iespējams.— Kas atrodas aiz šīs sienas?— Celmu dzīvoklis.— Ja jau esam ierunājušies par Celmiem, vai tu mūs neiepazīstinātu? Mēs ar Robertu neesam ar

viņiem tikušies.— Varu, bet izņemto veco, pārējie būs darbā.— Nekas, papļāpāsim ar viņu.— Tad ejam! Izslēdz tranzistoru!— Tev elektrības žēl? Lai spēlē.Vecais Celms izskatījās uz mata tāds, kādu viņu bija aprakstījis Jānis izmeklēšanas sākumā. Pazema

auguma, drukns rudmatis ar gluži baltām skropstām, sarkanu, rupju seju un muskuļotām rokām. No viņadvesa spēks, bet kā pretstats, kā apstiprinājums cilvēka nepilnībai — resns spieķis, papild- balsts novecuma nespēcīgajām kājām. Gaišās acis no pieres apakšas raudzījās drūmi un neuzticīgi. Pamanījis Lāci,viņš uzrāva labo mutes kaktiņu, kas acīmredzot nozīmēja smaidu, un rupjā, sēcoša blasī sacīja:

— Es jau visu izstāstīju. Visu, ko zināju.Pamājis Lācis atteica:— Jā, bet kolēģi vēlas iepazīties. Kur dēli?— Darbā.— Kur mēs varētu papļāpāt?— Nāciet iekšā! Virtuvē nekārtība — es laboju ūdenskrānu. Tāpēc iesim manā istabā.Nedaudz pieklibodams, smagi balstīdamies uz resnā spieķa, viņš ieveda mūs kvadrātmetrus

divpadsmit lielā telpā. Tā bija iekārtota ar spartisku vienkāršību. Dīvāns, galds, divi krēsli, vecs veļasskapis un televizors. Varēja redzēt, ka ērtības namatēvam bijušas nebijušas. Kronbergs ar Celmu apsēdāsuz dīvāna, bet mēs ar Jāni — krēslos. Un te es izdzirdu liegās Šo- pēna prelūdijas skaņas tik skaidri, it kāŠterna tranzistors atrastos te.

— Mēs iegriezāmies, — Valts iesāka, — lai noskaidrotu, kas nelaiķis bijis par cilvēku. Jūs jauvairākus gadus dzīvojat līdzās, turklāt abiem patīk kārtis.

Page 95: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— No īstas spēles Šternam nebija nekādas jēgas.— Kādā nozīmē? Prasmē vai naudā?— Abās. Ar trim kāraviem rokā izdarīt tādu muļķību! Bet ko es te runāju! Jums droši vien no

pokera nav lielas saprašanas?— Nav, — Kronbergs apstiprināja, — taču, manuprāt, tā nav nekāda nelaime.Namatēva nožēlas pilnais skatiens izteica kaut ko pavisam citu. Droši vien visus nespēlētājus viņš

ierindoja zemākā kategorijā.— Pastāstiet par Prustu, — Valts palūdza. — Ādolfu Prustu, ja pareizi esmu atcerējies viņa vārdu.— Kas tur ko stāstīt? Prustam bija viss — gan galva, gan maks. Tas ari viss. Kopš šī notikuma

vairāk nav pie manis rādījies. Tikai īstas dzirksteles garajam gan pietrūka, spēlmaņa dzirksteles.— Manuprāt, naudai jūsu dzīvē nekad nav bijis lielas nozīmes?Tā kā jebkurš azarts saistījās tieši ar to, izbrīnījies pablenzu uz draugu, pārsteigts par muļķīgo

jautājumu. Taču vecais Celms palocīja galvu.— Nav, man gandarījumu sniedz pati spēle. Risks zaudēt, risks vinnēt, bet pati nauda kā benzīns

mašīnai. Diemžēl bez tās neiznāk spēle. Jo mazākas summas, jo mazāk emociju, zūd riska asums. Bet manpatīk noskatīties, kā nobāl partneris, kā svīst un mokās, raucot pieri… izgāž stulbumu. Te vajadzīgs aukstsaprēķinātāja prāts.

— Jūs esat pensijā?-Jā.— Bet kāds var būt… risks ar tik niecīgiem ienākumiem?— Dēli pelna.— Dēli paši spēlē…Celma sarkanā seja pietvīka vēl sārtāka. Viņam noteikti bija paaugstināts asinsspiediens un, spriežot

pēc ekspansivitātes, sagrauta nervu sistēma. Acīmredzot ikdiena kārtīs prasīja pamatīgu nervu slodzi.— Ko jūs ar to gribat teikt?— Lai pastāvīgi spēlētu, jābūt arī pastāvīgiem ienākumiem. Vai arī kontam bankā. Ja jau likmes…

— viņš pieliecās blakussēdētājam pie auss un kaut ko pačukstēja. Es redzēju, ka namatēva šaurās ačelespēkšņi iepletās un tajās kā uguns liesma lukturī iedegās naids. Turklāt tik spīvs, ka bail skatīties. Tačuvecais neko neatbildēja un, uzkāris spieķi uz mana krēsla atzveltnes, pagriezās pret sienu. Likās, ka viņamkļuvis nelabi. Taču izskats pauda, ka uz tālāku pretimnākšanu mums nav ko cerēt.

— Tātad likmes bija tik lielas, ka bez papildienākumiem turpināt spēlēt nebija ko domāt, vai ne?Demonstratīvi aizgriezies, Celms turpināja klusēt.— Labi, ja nevēlaties atbildēt uz šo, varbūt dosiet atbildi uz nākamo jautājumu — ar ko jūs

nogalinājāt savu kaimiņu Šternu?Šķita, ka saimnieka seja tūlīt uzliesmos, un bijis viņš gadus trīsdesmit jaunāks, — manam draugam

klātos plāni. Taču tagad viss, ko vecais varēja likt pretim, bija nicīga atbilde:— Ar knipi.— Ar knipi…Kronbergs pastiepās un, noākējis no mana krēsla atzveltnes Celma spieķi, ar interesi sāka pētīt

inkrustēto rokturi. Tas bija no griezta koka ar sudraba izrotājumiem, bet spieķa gals, lai mazāk diltu,vismaz desmit centimetru garumā bija izliets no metāla. Droši vien apgaismojums bija par vāju, jopiecēlies viņš piegāja pie loga. Mēs ar Lāci sasprindzināti vērojām manu draugu, taču es pamanīju, kapolicists reizē neizlaiž no redzesloka arī veco vīru. Ticis līdz spieķa pusei, Kronbergs piepeši apgrieza tootrādi un, atstutējis ar rokturi pret galdu, sāka pētījumus no otra gala. Kaut ko pamanījis, viņš apmierinātinokrekšķējās, saņēma aiz dzelzs uzgaļa, .pagrieza, pēc tam pavilka un… viņa rokā palika duncis ar garu,šauru asmeni! Tajā pašā mirkli atskanēja baismīgs rēciens un, saķēries ar spēcīgo veci, Jānis nokrita uzgrīdas. Nākamajā sekundē klāt bija Valts un roku dzelži noklakšķēja ap Celma apakšdelmiem. Uzrāvuši

Page 96: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

kājās, viņi pa abiem iegrūda dzīvokļa saimnieku krēslā, un, pamājis uz arestētā pusi, Kronbergs noteica:— Dzelžus pēc tam atdosi. Redzi, cik labi, ja kādi ir rezervē. Domāju, te viss skaidrs, un ne mirkli

nešaubos, ka Šternam nolaupīta summa nav tālu jāmeklē.Likās, ka veci kers trieka, kad pieliecies Kronbergs pacēla saliekamā dīvāna vienu pusi un atklājās

gultas veļai domātais padziļinājums. Pabāzis roku zem ne visai baltajiem palagiem, viņš sāka čamdītiesdziļumā. Piepeši kaut ko sataustījis, pamāja mums ar galvu un, pieturēdams palagus un segu, izvilka…melnu diplomātu. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka namatēva seja kļuvusi balta kā krīts. Izskatījās, ka viņš tikaiar pārcilvēcisku gribas piepūli spēj noturēties uz krēsla, lai nenokristu zemē. Uzlicis atradumu uz galda,Valts vienlaicīgi noknikšķināja slēdžus un pacēla vāku. Mūsu acīm atklājās cieši cita pie citas sarindotasnaudas paciņas.

— Ko teiksiet? — viņš uzmeta skatienu aizturētajam, taču vecajam droši vien pārdzīvojumi bijaatņēmuši pēdējos spēkus. Piepeši Celma degošais skatiens apmiglojās, kā riebīgā smīnā atņirdzās zobi,galva nokārās un no apakšlūpas gluži kā balts pavediens notecēja gara, tieva siekalu strūkliņa. Iegārdziesviņš noraustījās ar visu ķermeni un sāniski noslīdēja uz grīdas. Pa visiem mēs aiznesām smago augumu uzdīvānu un apguldījām uz muguras. Lācis uzspieda īkšķi uz veča platā apakšdelma un gaidās sastinga.Acīmredzot pulsa nebija, jo, pēc brīža pakratījis galvu, viņš paziņoja:

— Trieka. Sirds nav izturējusi. Celms ir miris.— Varbūt tā ir pat labāk, — Valts pamāja un, noņēmis roku dzelžus nu jau vairs nekādu ļaunumu

izdarīt nespējīgām rokām, iebāza kabatā. — Diemžēl apsolīju tev slepkavu, bet saņēmi līki.— To, ka viņš bijis vainīgais, vēl jāierāda. Priekšniecība mani var…— Neko tā tava priekšniecība nevar. Bet attiecībā uz pierādījumiem. Mums ir Birzgaļa liecība, ka

Kiršteins Šterna pieprasīto summu samaksājis. Cik tā liela — zināms. Tev atliek nodot šā diplomātasaturu daktiloskopiskajai analīzei un vari būt pārliecināts, ka tā tur atradīs ne vienus vien rešņa pirkstunospiedumus. Sauc šurp savus puišus un sataisieties nevis uz nepatikšanām, bet fanfarām. Vienā dienāsaņemt ciet divus slepkavas — ne katram izmeklētājam viņa profesionālās karjeras laikā ir bijis tādsgods. Mēs ar Robertu gaidīsim tevi uz vakariņām un tur saliksim visus iztrūkstošos punktus uzbūvmeistara slepkavības lietas, labi? Sauc un, kad viņi ieradīsies, mēs taisīsimies prom. Līdz tampasēdēsim šeit — katram gadījumam, ja nu ierodas kāds no jaunajiem Celmiem.

— Tu domā — līdzdalībnieki?— Esmu pārliecināts, ka ne. Ja viņi par to pat nojaustu, tad nauda nekādā ziņā neglabātos zem tēva

matrača.Lācis izvilka rāciju un, kamēr viņš runāja, es ne bez iekšēja pretīguma aplūkoju nekustīgo ķermeni.

Nāve, šķiet, bija pārāk stipri uzspiedusi savu zīmogu, jo, audiem sastingstot, Celma seja pakāpeniskiieguva taisni velnišķīgu izskatu. Apakšžoklis atkārās, atsedzot lielus, dzeltenus zirga zobus, vaļējo acuskatienā iegūla sātanisks ļaunums, bet krampju sarautie roku pirksti atgādināja plēsīga putna nagus.

Domājot katrs savu domu, mēs sēdējām un gaidījām. Beidzot, kad no kāpņu telpas atskanēja vairākucilvēku smagie soli, pavēstot, ka Lāča komanda ir klāt, reizē nopūtušies, celāmies augšā. Tur jau viņināca — ar automātiem gatavībā, tērpušies melnās bruņuvestēs. Apstājies kāpņu galā, Valts pacēla roku:

— Atslābinieties, zēni! — Un, uzmetis greizu skatienu līdzās stāvošajam komandas priekšniekam,paziņoja, — lieta darīta!

Page 97: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

XVIII nodala atskats Kā balvu par pārsteidzošo Šterna lietas noslēgumu, mājās es bez ierunām Jāvu Valtam pirmajam

palīst zem dušas. Jāteic, ka lielāku upuri no manis nevarēja prasīt, kā labprātīgi mirkt sviedros. Paradislaiku izmantot lietderīgi, klausoties, kā draugs labsajūtā sprauslo zem spēcīgās ūdens strūklas, es uzvārījukafiju. Biju gaidījis, ka pie tasītes viņš vismaz īsumā iepazīstinās mani ar neparastās lietas detaļām unsaviem spriedumiem, taču Valts atsacījās ne tikai runāt, bet arī no kafijas. Man neatlika nekas cits kāizmantot drauga atbrīvoto vannu. Kad, slaucīdams dvielī mitros matus, ar labsajūtu visā ķermenī, esiznācu priekšnamā, klusūms dzīvoklī vēstīja, ka Kronbergs ir prom. Gribēju sadusmoties par to, ka viņšaizgājis, mani nebrīdinājis, taču biju iespaidu un karstuma tā izvārdzināts, ka nekas vairāk par sarauktupieri neiznāca. Izstrēbis savu tasīti ar auksto kafiju, gāju palasīt. Kronbergs atgriezās pievakarē,stiepdams veselu delikatešu saini.

— Vakariņām, lai nebūtu jāgatavo, — izkravādams uz virtuves skapīša savu nesamo, viņšpaskaidroja. — Drīz jābūt klāt Jānim. Kur klāsim galdu? Noslēgums kaut nedaudz, bet jāatzīmē.

— Virtuvē, kur citur. Te viss pie rokas, turklāt Lācis pie šīs viesistabas jau pieradis, — esatbildēju.

— Labi, klāsim virtuvē. Tikai veicīgāk.Taču mēs tikko paguvām uzlikt šķīvjus, kad atskanēja durvju zvans. Ar milzīgu nelku pušķi vienā un

tortes kārbu otrā rokā, sievas pavadībā uz sliekšņa parādījās gaidītais ciemiņš. Martu mēs pazinām, tābija jauka, klusa sieviete, taču šai reizei galīgi neplānota. Ieraudzījis viņu, Valts zīmīgi pameta man araci. Tas nozīmēja — pārkravājies uz manu istabu! Steigā sasveicinājies, ar šķīvjiem, nažiem, dakšiņām unvisu, ko bija sanesis draugs, cik ātri spēdams, pārcēlos uz viņa istabu, bet Valts pa to laiku izklaidējaviesus manējā. Izrādījās, ka ziedus viņam sūta kriminālpolicijas vadība, bet torte kā piedeva nāca no pašaJāņa. Pēc brīža, pārlaidis kritisku skatienu servējumam un konstatējis, ka nekā netrūkst, gāju aicināt piegalda.

Divi trīs tosti uz mana drauga veselību ielīksmoja sirdi un nesa atvieglojumu arī tiem, kaut kurpavisam nezināmā ķermeņa da|ā ieslēptajiem, vēl līdz galam neatslābušajiem nerviem. It kā kluss miersizolēja mūs no ārpasaules steigas, ļaujot sarunām risināties interesanti un nepiespiesti. Marta sekoja tāmlīdzi neiejaucoties un ierunājās tikai tad, ja kāds pievērsās tieši viņai. Es zināju, ka Marta ir teicamanamamāte un, kamēr Lācis ar Valtu iztirzāja kāda tehniska aizturēšanas paņēmiena priekšrocības un vājāspuses, mēs pārspriedām sēņu marinēšanas receptes. Taču, lai par ko tērzētu, visi, nepacietību valdīdami,gaidīja, kad beidzot Kronbergs pastāstīs, kā viņam izdevies aizvadīt sarežģīto lietu līdz galam. Un tikaitad, kad sadūšojusies šo jautājumu skali uzdeva Lāča simpātiskā dzīvesbiedre, Valts ar padevīguizteiksmi sejā nolika dakšiņu un, noslaucījis kabatlakatiņā lūpas, teica:

— Nu tad klausieties. Kā jau jūs zināt, Šterns ieradās pie mums ar Robertu pēc palīdzības. Viņadzīvoklī divas reizes pēc kārtas notika ielaušanās, atverot durvis ar pakaldarinātas atslēgas palīdzību.Nekas nolaupīts gan netika, vienīgi izrakņāta lielā bibliotēka. Bet otrajā reizē uz galda tika atstāta drauduzīmīte — atdot to, kas tam nepieder. Būvmeistars — Šternam piederēja neliela celtniecības firma — bijagalīgi neizpratnē, jo vina mājās nekas svešs neatradās. Bet pēc atgriešanās no vizītes mūsmājās nākamajārītā viņš tika nogalināts! Lai gan mēs, vīrieši, to zinām, stāstu plašāk, lai Martai būtu vieglāk aptvertkopainu. Pirmās aizdomas krita uz Prustu, vienu no vecā Celma kāršu partneriem. Es šodien apmeklējuabus vecā dēlus un izrādījās, ka tie ar nopietniem nemaz nav spēlējuši, vienīgi tēvs. Protams, tūdaļuzradās būtisks jautājums — kur viņš nem naudu? Kāršu spēlmaņiem ir nerakstīts likums — nespēlēt uzparāda. Nereti, pirms sēsties pie galda, pieņemts parādīt, kāda summa ir katra rīcībā. Šis bija pirmaisfakts, kas veco nostādīja visai aizdomīgā stāvoklī. Šterns noteikti apgalvoja, ka nule kā pārvietojis uzpersonīgo seifu visus savas firmas brīvos līdzekļus. Taču pārbaudot atklājās, ka tie ir meli un nekas

Page 98: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

tamlīdzīgs nav noticis. Manā klātbūtnē grāmatvedis Otto Kalkis atvēra seifu un izmaksāja no firmasnaudas strādniekam nelielu summiņu lāpstu iegādei. Es domāju, ka Šterns to minējis vienkārši kā ieganstu,lai būtu iemesls aizsākt lietu. Tāds bija pirmais iespaids. Reizē ar šo atklājumu vecais Celms it kā palikaārpus aizdomām, jo, izņemot lielo bibliotēku, būvmeistara dzīvokli nekā vērtīga nebija. Tomēr pārbaudītvajadzēja un tādēļ mēs ierīkojām Lagzdiņas dzīvoklī slēpni ar nolūku noklausīties kāršu spēlmaņusarunas. Viņu nākamajā sanākšanas reizē tas ari izdevās. Un te atklājās, ka neesmu kļūdījies, — slepkavair vecais Celms!

— Ko! — man aizrāvās elpa. — Jau tad! Kāpēc es to nezināju? Un, galu galā, kādēļ tu viņu neņēmiciet! — es iekaisu ne pa jokam. — Visu laiku noņemties ar Kiršteinu, bet īstais slepkava staigā brīvībā!

— Bez Kiršteina, Robert, — Kronbergs mani pārtrauca, — mēs nebūtu tikuši pie vardarbībasiemesla. Nepiktojies, visam savs laiks, beigās paskaidrošu savu slēdzienu, jo tā būs pārliecinošāk.Izsekojot resno Kiršteinu, mēs uztapām uz pēdām vēl vienai spēlmaņu grupai. Šī bija klasi pārāka pat parsolīdajiem. Turklāt aizdomīga, jo, sākoties spēlei, vienmēr tika palaists vajā suns, tātad vini baidījās tiktpārsteigti. Tā es pieņēmu sākumā, jo tur gāja vaļā uz astronomiskām summām. Taču pēc tam, kad pabijāmrešņa mājā, viss atklājās. Jau novērojot spēli tālskatī no kaimiņmājas bēniņiem, man šis tas likās dīvaini,bet, kad iepazināmies ar telpas aprīkojumu, kļuva skaidrs, ka te darīšana ar liela mēroga krāpšanu. Katradetaļa gluži kā ar vārdiem liecināja, ka visu to izdomājis patiesi gudrs prāts. Tādējādi mēs bijāmnokļuvuši pie viena pavediena gala — vietas, kur uzkrājas negodīgā ceļā iegūtas, milzīgas naudassummas. Nojauta teica, ka pavediena otrais gals varētu kaut kur saistīties ar Šternu. Mums vienīgi atlikato pārbaudīt. Un te izrādījās, ka intuīcija nav mani vīlusi, jo šo kāršu afērista namu bija uzcēlusi tiešiŠterna būvniecības firma. Pats būdams spēlmanis, lai gan ne tik augsta ranga, viņš varēja apjaust namadīvainā aprīkojuma mērķi. Turklāt, ja tam nebija noslēpums Kiršteina aizraušanās, tad divtik. Nu jau sākaiezīmēties neskaidras nozieguma aprises. Pēc rakstura Šterns bija ļoti nejauks, un šis fakts lāva pieņemt,ka, nonācis naudas trūkumā, viņš sācis šantažēt savu bijušo klientu. Pārbaudījām firmas finansiālostāvokli, un tas izrādījās ne tuvu tik spožs, kā to mums bija notēlojis tās īpašnieks. Bet tādā gadījumāuzprasījās noteikts secinājums — seifs viņam bija vajadzīgs šantāžā iegūtās naudas glabāšanai. Tiktālviss skaidrs?

— Jā, — visu vārdā atbildēja Marta, bet viņas vīrs piepildīja glāzītes. -— Iedzersim! Man šī jezga prasījusi vismaz trīs sirmus matus.— Lai iet! — Valts pacēla glāzīti. — Iedzersim uz tevi, lai mazāk piepūlies, jo diez vai pāragri

nosirmojusi galva būs Martas gaumē.Kad klātesošie bija uzkoduši un no jauna gatavi klausīties, ar Jāna dzīvesbiedres atļauju aizsmēķējis,

Kronbergs turpināja:— Tātad mēs bijām noskaidrojuši iespējamo naudas pārvietošanos no Kiršteina negodīgās kabatas

uz ne mazāk negodīgo būvmeistara Šterna seifu. Tātad — turpat līdzās vecajam Celmam. Skaidrs, kacilvēks viņa gados savu finansiālo stāvokli ar laupīšanu neies uzlabot. Tas prasa pamatīgu fizisko piepūli.Bet pavisam cita lieta, ja nauda pati nāk klāt, vai ne? Tagad atlika noskaidrot — vai versija par šantāžuatbilst patiesībai. Tālab kopā ar tavu Jāni, Mārtiņ, pa slepenām takām mēs ieza- gāmies Kiršteina mājā.— Uzrunātā uzmeta ašu skatienu vīram, acīmredzot tā viņai bija pirmā dzirdēšana, bet skali neko neteica.

— Mans nolūks bija piespiest resno namatēvu ar faktiem pie sienas, pirmkārt, ar to, ka šo namubūvējis Šterns, bet sagraut pretošanās spējas pavisam, parādot krāpšanas sistēmu darbībā. Es gatavojospat apvainot viņu būvmeistara slepkavībā, lai būtu pēc iespējas iedarbīgāk. Tādejādi visam kopāvajadzēja piespiest Kiršteinu atzīties. Diemžēl visi mani plāni sabruka, jo mēs ieradāmies vienīgi, laikonstatētu viņa nāvi. Par to, ka tā saistīta ar namā notiekošo krāpšanu, šaubu nebija — to pierādījapazudušās rītakurpes un mikroskalrunis, bez kā Kiršteina mājas aprīkojums nebija graša vērts. Un te manuuzmanību pievērsa desas līkums. Jau agrāk, novērojot rešņa viesu ierašanos, man uzkrita kāds masīvs,sirmbārdains vīrs, kas atnesa līdzi desu sunim. Šis vīrietis izturējās pret namatēvu ar klaju necieņu, kas

Page 99: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

norādīja, ka šo cilvēku starpā eksistē kaut kas vairāk par divu kāršu partneru attiecībām. Šī desa izvedamūs uz firmas "Color" direktoru Birzgali. Kad mēs trijatā lavījāmies Kiršteina namā, suni nācāsiemidzināt. Tas, ka rotveilers nebija paguvis notiesāt visu desu, nozīmēja, ka noziegums noticis tikaidažas minūtes pirms mūsu ierašanās. Nebija šaubu, ka cienastu atnesis slepkava, lai, gadījumā ja sunsnebūtu piesiets, netraucēti varētu izkļūt no nama. Ka iekļūt viņam nebija problēmas, pierādīja piederībapie spēlētāju grupas. Droši vien viņš piezvanīja un saimnieks pats ielaida. Starp citu, to, ka vissnorisinājies īsi, pirms ieradāmies mēs, apstiprināja fakts, ka līķis vēl nebija paguvis sastingt. Tas un desapārliecinoši norādīja uz vainīgo. Lūk, kāpēc es tādu nozīmi piešķīru šai desai, — Valts uzlika roku Lācimuz pleca. — Tā bija visīstākais pierādījums, un reizē es to nolēmu izmantot kā lamatas, lai izspiestuatzīšanos. Man ne prātā nenāca, ka Kiršteina mājā pievāktos mikroskalruni un rītakurpes ar metāliskāsietiņa pazoli Birzgalis glabā darbavietas seifā. Tu biji klāt un redzēji, kā viņš reaģēja tieši uz desu.Pārsteiguma dēļ viņš pat neiedomājās, ka Saimnieks ar savu plato mēli labāk nekā ar lupatu ir nodzēsisvisus pirkstu nospiedumus. Bet, kad visam pievienojās skaļrunis un čības, sirmbārdis kapitulēja.Tādējādi, neraugoties uz to, ka Kiršteins bija jau viņsaulē, mēs noskaidrojām galveno — šantāža tiešāmnotikusi. Galveno, ja neņem vērā "Color" direktora arestu. Bet tagad atgriezīsimies Šterna mājā.Atminaties, noklausoties spēlētāju sarunu, kā es sacīju, atklājās, ka kaimiņa slepkava ir vecais Celms?

— Jā, — es atbildēju. — Bet kā?— To pateica viņš pats. Atsauc atmiņā sarunu. Kāds, liekas Kiršteins, toreiz vaicāja, ar kādu

paņēmienu novākts blakus- dzlvokļa īrnieks. Vecais Celms atbildēja — nodurts! Bet šo faktu, un toapliecinās Jānis, zināja tikai policija un… īstais Šterna slepkava! Turklāt to apstiprina fakts, ka tunepamanīji nevienu aizdomīgu ieejam namā. Bet tas nozīmēja vienu — slepkava ir šīs mājas iemītnieks,vēl vairāk — no tā paša stāva.

— Iznāk, ka mēs…— Mēs visu šo laiku vācām pierādījumus, ar kuru palīdzību pierādīt atbaidošā veča vainu,

Robčik. Nu manās rokās bija jau divi trumpji — nauda kaimiņa seifā un paša Celma pārsteidzīgā frāze.Taču viņš varēja noliegt, ka jebko zinājis par naudu. Es ilgi domāju — no kurienes viņam šī informācija,līdz beidzot uz to mani izveda… Lagzdiņas kundzes ausis! Jā, jā, nesmejieties. Šī dzirdīgā kundze no savadzīvokļa spēja saklausīt soļus kāpnēs un ne tikai! Viņa pēc so|u skaņām varēja atpazīt gandrīz katruaugšstāva iemītnieku. Ko no minētā varam secināt?

— To, ka šai kundzei ir viņas vecumam neparasti dzirdīgas ausis, — atbildēja Lācis.— Un tikai?— Droši vien kāpņu telpā ir laba akustika, — iespraudu es.— Kā vienam, tā otram no jums ir taisnība, taču svarīgākais ir fakts, ka šī nama sienām ir

apbrīnojami laba skaņu caurlaidība. Bet, ja mans spriedums pareizs, tad vecais Celms, kura istabarobežojās ar kaimiņa kabinetu, varēja noklausīties, kas tur notiek. Tas arī bija pēdējais punkts manupārdomu virknē, un tāpēc, tūlīt pēc Birzgaļa aresta, mēs devāmies uz Tomsona ielu. Jāatzīstas, ieraudzījisnotašķītās Lagzdiņas dzīvokļa ārdurvis, es gandrīz… Hm. Faktiski mēs visi… Par laimi, tās nebija asinis,bet gluži nevainīgs jāņogu sīrups. Šterna kabinetā es atradu tieši to, kas bija vajadzīgs iecerētajameksperimentam. Tranzistoru. Ieslēdzis noskaņoju uz Šopēna prelūdiju un gāju iepazīties ar veco Celmu.Līdz šim mēs nebijām redzējušies, bet, ieraugot draudīgos vaibstus, gribot negribot prātā iezagās doma,ka pati daba gribējusi brīdināt sabiedrību no šī cilvēka. Kā jau biju domājis, viņš neko nenojauzdams,ieveda mūs savā istabā, un te es saņēmu savai versijai pēdējo apstiprinājumu — Šopēna piecpadsmitāprelūdija bija dzirdama tikpat labi kā blakusdzīvoklī. Tagad skaidrs — noklausījies Šterna un Kiršteinatirgošanos, vecais Celms nolēma kaimiņu aplaupīt.

— Bet slepkavība? Viņam taču pietika ar zādzību.— Te, lūk, skaidrību ienesa abi brāli Celmi. Kad šodien viņus vienu pēc otra apmeklēju, ne

vienam, ne otram vēl nebija zināms par notikušo. Tikos ar viņiem darbā. Uzzinājuši par tēva nāvi, abi

Page 100: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

apliecināja, ka tēvs Šternu esot neieredzējis ar tik zvērīgu naidu, kādu grūti iedomāties. Jāteic, ka tēva undēlu starpā es nespēju pamanīt ne mazāko siltu jūtu atblāzmu. Izrādījās, ka, sēdēdams kabinetā, nevienamnevajadzīgais, neviena nemīlētais, vientuļais būvmeistars pamazām tā uzlādējies ar ļaunumu, ka beigubeigās, nespēdams to ne pār vienu izgāzt, sācis skali sarunāties pats ar sevi. Ar laiku tas viņam kļuvis parparadumu un dienu no dienas vecajam Celmam nācies noklausīties, kā viņš pēc kārtas lamā savusdarbabiedrus, valdību, ierēdņus, nodokļus un tā tālāk. Sava tiesa tikusi kā Dievam, tā velnam. Tačuvisvairāk veco aizskārušas samazgas, kas lijušas pār viņa un dēlu galvām. Bet par programmas naglukļuvusi nakts, kad pēc kopā pavadīta vakara pie kārtīm Celms uzzinājis, ka ir vispēdīgākais krāpnieks unblēdis. Manuprāt, Šterns tieši ar to parakstīja sev nāves spriedumu, jo kārtīgam spēlmanim uz pasaulesnav lielāka goda aizskāruma par šo. Uzzinājis, ka nauda saņemta, vecais, un to izdarīt viņam bija ārkārtīgivienkārši, noņēma no kaimiņa atslēgām nospiedumus. Pēc tiem izvīlēt pakaldarinājumus bijušajamatslēdzniekam nekādas grūtības sagādāt nevarēja. Un tā liktenīgajā rītā vecais vīrs devās izpildīt savubaigo nodomu, bet tikpat labi — spriedumu. Viņam bija nenoliedzami stipri nervi, jo kaimiņš jau bijaaugšā. Diemžēl tie uzdeva, kad mēs veco atmaskojām. Jūs visi redzējāt ieroci?

— Ekspertīze apstiprinājusi, ka Šterna slepkavība izdarīta tieši ar to, — sacīja Jānis.— Jā. Garš, šaurs asmenis… Tāds nav ne galda nazim, ne duncim. Vienīgi pīka smaile varētu tam

nedaudz līdzināties.Un tad es atcerējos kādu senu slepkavību. Tā notika vēl padomju laikā, kad es strādāju iekšlietu

orgānos. Mežā tika atrasts cilvēks, nogalināts ar dūrienu vēderā. Ievainojums bija apbrīnojami līdzīgsŠterna brūcei — tāds pats dziļš griezums ar šauru asmeni. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka atrastais līķis irkāds Vereškovs, viens no pagrīdes kāršu kluba turētājiem. Slepkavu toreiz notvert neizdevās, taču visifakti liecināja, ka to izdarījis kāds no šā kluba pastāvīgajiem apmeklētājiem. Jau- šat, kā viss satek kopā?Ja šis un toreiz lietotais ierocis ir viens un tas pats, tad tam jābūt kaut kam īpašam, ja pēc tik daudziemgadiem tas no jauna bija spējis cirst nāvējošu brūci. Un tad man ienāca prātā Celma slimība — vēnas.Parasti tā vīriešiem sāk attīstīties ap piecdesmit gadiem. Dažiem ātrāk, dažiem vēlāk. Vienam tā vartraucēt tikai iemigt, bet citam — pat staigāt. Tātad nebija izslēgts, ka jau tad ejot viņš lietojis spieķi. Unja nu šis ierocis ir iemontēts nūjā? Spriežot pēc dūruma formas, tas tā varētu būt. Tādā gadījumā kļūstskaidrs — kāpēc tas pa šiem gadiem nav nedz pazaudēts, nedz notrulis. Abi brāli — starp citu, ne vienu,ne otru tēva negaidītā nāve ne mazākā mērā neaizkustināja — apstiprināja, ka viņš jau kopš seniemlaikiem lietojis trešo atbalsta punktu. Tādējādi te nebija nekā pārdabiska, ka pirmo Celma istabā espacēlu pārbaudīt tieši spieķi. īpašais dzelzs uzgalis nodilis gluži apaļš, līdz spīdumam nopulētais rokturis,šur tur no laika zoba cietusī inkrustācija — viss apliecināja, ka vecā vīra īpašumā tas ir jau sen. Bijudomājis, ka duramais iemontēts augšgalā, taču izrādījās, ka tā spals ir tieši šis dzelzs uzgalis. Bet, runājotpar naudu, tā nevarēja būt tālu. Vecs vīrs, ar kuru pati nāve ir draugos, neies kēpāties ar bankām, bez tamnaudai pastāvīgi bija jābūt pa rokai, jo viņš taču spēlēja. Tādējādi iznāk, ka ar vienu… dūrienu Celmsguva kā gandarījumu — apmierināja atriebības kāri, tā arī mūsdienām patiesi pasakainu summu.

— Bet tu ar nelaiķi biji vienisprātis, ka nauda viņam vienaldzīga, — es iebildu.— Es joprojām tā domāju. Nu sakiet man — Celmam, kā cilvēkam, kādas iespējas bija to tērēt?

Kur? Varu atbildēt — nekur. Tātad nauda tam bija vajadzīga kā ieejas biļete, kā atļauja piedalīties spēlē!Visa viņa dzīve apliecina, ka ārpus azarta tam nav bijušas citas intereses. Tikai viens! Azarta upuris, nekācitādi viņu nosaukt nevar. Turklāt viņa gaumē bijis nevis tāds azarts, kas ar mikliem, trīcošiem pirkstiembāž kabatās vinnētās banknotes, bet gan vesels pārdzīvojumu komplekss. Es aptuveni varu iedomāties šoekstāzei līdzīgo psihisko stāvokli, kas it kā padara viņu pārāku, pacel pāri citiem vinnesta gadījumā. Viņšit kā izgaršoja to, ko ikdienā nespēja parasts atslēdznieks, — savu pretinieku pazemojumu. Manuprāt,vecais bijis pamatīgi godkārīgs. Varbūt, ka tādās reizēs, aizmirsis par savu pieticīgo sabiedrisko stāvokliun slimību, viņš jutās kā karalis niecīgo pavalstnieku vidū. Kas zina?

— Bet… — es ierunājos, un Kronbergs pasmaidīja.

Page 101: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Mans oponents, — viņš paskaidroja Martai. — Runā, Robi!— Es gribēju teikt — ja sienas mājā tik caurlaidīgas, Celms varēja noklausīties izmeklētāju

sarunas, vai pat mūsu, kad atradām Šternu mirušu, un tā uzzināt par nāves cēloni.— Varēja, — Kronbergs piekrītoši pamāja. — Taču patieso nāves cēloni var noteikt vienīgi

ekspertīze. Bet viņa atbildē es dzirdēju simtprocentīgu pārliecību. Celms zināja!— Nestrīdos. Taču lieta vēl nav pabeigta.— Kā tā? — izbrīnījās Jānis. — Divi slepkavas, uz katru pa upurim. Viens aiz restēm, otrs —

morgā. Kā tu vari teikt, ka lieta nav pabeigta? Priekšniecība man jau prēmiju apsolīja, bet tu… Navpabeigta!

Redzot policista tēlotā izbīlī plati ieplestās acis, es skali iesmējos — tik jocīgi viņš izskatījās.— Nav pabeigta Šterna ierosinātā lieta, to es gribēju teikt. Tā, ar ko viņš ieradās pie mums ar

Valtu. Būvmeistars atnāca pēc palīdzības sakarā ar draudu vēstuli.— Nu tie piepildīti, — Jānis sacīja.— Vēstules autors nekādā ziņā nebija Celms, — iejaucās mans draugs. — To pieņemt būtu

absurds. Turklāt tikšanās kaut kur pilsētā… Bleķis! Robertam taisnība. Arī Prusts nav nekādamistifikācija, gluži tāpat viena otrai sekojošās ielaušanās, grautiņš bibliotēkā. Nav pat izslēgts, ka šisnepazīstamais sadarbojies ar veco Celmu, jo abas reizes ticis iekšā ar pakaldarinātu atslēgu palīdzību.

— Ko tas nozīmē? — Marta vaicāja.— Tas nozīmē, ka ar rītdienu mēs ķeramies pie darba, — Valts uzlika roku man uz pleca un

sirsnīgi pasmaidīja. — Vai ne, Robert?Smagi nopūties, es aizgriezos un pacēlu glāzīti.

Page 102: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Otra daļa VECAIS FOLIANTS

Page 103: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

I nodaļa pēdu meklējumos Kopš tās liktenīgās dienas, kad Kronbergs pirmo reizi parādījās dzīvokli, mana dzīve bija kļuvusi

raiba kā dzeņa vēders. Tikai pavisam nelielu laika sprīdi, kas Valtam bija nepieciešams veselībassakārtošanai pēc Pēterburgā gūtā ievainojuma, mēs pavadījām relatīvi mierīgā atmosfērā. Pa šo laiku espaguvu izlasīt vismaz pāris desmitus romānu, bet ar katru dienu mana piedzīvojumus alkstošā sirds sākaizjust arvien lielāku nepatiku pret apkārt valdošo mieru. Bet tad, kad mēs no jauna atsākām savu darbu unnotikumu virpulī pat apreiba galva, arī šis stāvoklis kļuva nomācošs un prasīja arvien lielāku nervuatdevi. Es labprāt būtu kādas dienas atpūties, diemžēl mans nenogurdināmais draugs, gluži kā dzinējsuns,kas uztapis uz medījuma pēdām, bija gatavs drāzties uz priekšu līdz galīgam spēku izsīkumam. Un vilkalīdzi arī mani.

Likās, ka mūs nekas vairāk nesaista, es domāju — morālā ziņā, ar nelaiki būvmeistaru Šternu. Viņaslepkava bija atklāts un līdz ar to sirdsapziņas uzliktais pienākums pret nelaimīgo izpildīts. Turpinotaizsākto lietu, uz atalgojumu arī nebija ko

cerēt. Mēs jau tā dzīvojām uz veco ietaupījumu rēķina, un, ja tas tā turpināsies, varēja pienākt brīdis,kad jāsāk meklēt algotu darbu. Taču Kronbergs nebija pierunājams.

— Mums nav neviena klienta, neviena pasūtījuma, — noklausījies manus argumentus, nākamajārītā teica draugs. — Izmantosim brīvo laiku lietderīgi. Turklāt pati problēma, vismaz man, liekas ļotiintriģējoša. Šis Prusts… Cilvēks, kas nenoņem no galvas platmali — karsts laiks vai auksts… Ko viņšmeklēja Šterna dzīvoklī? Zīmīte liecina, ka runa ir par kaut ko vērtīgu. Par ko? Manuprāt, Prustsiesaistījies kāršu spēlē ar noteiktu nolūku. Varbūt — lai tiktu pie kaimiņa durvju atslēgām? Nav izslēgts,ka pie tām viņš ticis ar vecā Celma palīdzību. Ja tas ir tā, cik gan skaidrāka kļūtu lieta. Un tieši šīsatslēgas varēja uzvedināt veci uz domu par noziegumu. Jā, jā. Teiksim, dabūjis nospiedumus, Celms pieviena uztaisīja eksemplāru arī sev. Lai nu kā, man ir vēlēšanās aizbraukt uz Madonu.

— Ko tur? — es izbrīnījos.— Autoservisā Prusts laboja savu braucamo pie Leona Celma. Viņš arī iegaumēja tā numuru, bet

policija noskaidroja, ka šī automašīna reģistrēta uz Teodora Brīdaka vārda Madonā. Kinomehāniķa. Esiaizmirsis?

Man apskrējās dūša.— Tādā karstumā! Galapunktā mēs būsim kā izspiesti citroni. Un kur tur atrast dušu? Turklāt kāda

garantija, ka tas Leons nav kļūdījies? Varbūt tomēr… Bez tam policija jau…— Kā gribi, — vienaldzīgi attrauca draugs, — ja nevēlies, braukšu viens.Valts ļoti labi zināja, ka tieši tāda reakcija ir labākās zāles man. Smagi nopūties, pats pret savu gribu

pavēstīju:— Es dodos līdzi.— Tādā gadījumā taisies. Paķer kaut ko ēdamu un braucam. — Tikko pasmaidījis, piebilda: —

Izvēdināties.Kronbergā pēdējais vārds lika man saviebties, jo uz ielas valdīja tik neganta svelme kā Sahārā.

Purpinādams pie sevis un iedomās skatīdams priekšā stāvošo ce|u kā mokpilnu spēku pārbaudi, es, pašamnemanot, uzkurinājos arvien vairāk un vairāk. Necik ilgi mani jau sāka kaitināt gan neasais nazis, kamrupjmaizes garoza bija kļuvusi par cietu, gan Bērziņa durvju blīkšķis, gan kādas mašīnas signalizācijasgaudošana aiz loga. Pamanījis, ka kuru katru mirkli varu aizsvilties, Valts nāca man palīgā. Drauganomierinošā ietekme drīz vien izgaisināja drūmās domas, un nomācošais garastāvoklis kļuva it kā gaišāks.

— Šķiet, ka varam braukt, — nopētījis ar kritiski ironisku skatienu mani no galvas līdz kājām,draugs secināja un, negaidot atbildi, pārmeta maisiņu ar līdzi ņemamajiem produktiem pāri plecam. — Uzpriekšu, vecīt!

Page 104: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Kad izbraucām, saule jau stāvēja augstu, taču, kā par brīnumu, karstums šķita nokrities. Pavēriesdebesīs, es tikai tagad pamanīju plānu, dūmakai līdzīgu mākoņu kārtiņu. Droši vien tā aizturēja labu tiesudienas spīdekļa uz zemi mestās versmes. Ja vien laiks nenoskaidrosies, diena ceļojumam varēja izvērstiespat patīkama. Es laiski zvilnēju blakām draugam un piemiegtām acīm vēroju, kā garām aizzib koki, mājasun pretimbraucošās automašīnas. Pēc brīža, domām laiski klejojot pa pagātni, tās atgriezās piecus gadusatpakaļ, kad pa šo pašu ceļu, izmeklējot mūsu pirmo — atvērtā seifa lietu, bijām devušies uz kādām laukumājām. Es labi atminējos abas sirmās dvīņumāsas, kas tur dzīvoja. Vienas vārds bija Emīlija, bet otrās?Lai kā pūlējos, nespēju atcerēties. Kopš tās reizes šai pusē mums nebija nācies būt. Nez vai viņas vēldzīvas?

Kādus piecus kilometrus aiz pļaviņām, atraduši ceļa malā omulīgu vietiņu, apstājāmies atpūsties unieturēt pusdienas.

No rīta karstuma nebija palicis ne miņas. Debesis arvien vairāk apmācās, likās — velkas uz lietu,taču Kronbergs tikai noliedzoši šūpoja galvu.

— Tā ir tikai migla, kas kāpj augšup, — vērdamies zemajos, plūksnainajos mākoņos, kas tālumāsaplūda ar zemi vienā pelēkumā, viņš sacīja. — Turklāt paskaties uz putniem. Redzi — dzied, laidelējasapkārt.

Tiešām no tuvējā alksnāja skanēja daudzbalsīgs lidoņu koris. Es atcerējos, ka pirms lietus vienmērviss apklust, putni kaut kur pazūd un pāri zemei nogulst it kā gaidas. Nezinādami, kad iznāks paēst atkal,mēs kārtīgi ieturējāmies. Pēc tam, sadedzinājuši papīrus, kuros bija ietīti produkti, ripojām tālāk. Šoreizpie stūres sēdos es. Koki un krūmi tagad tinās pelēkā dūmakā un, uzbraucot pakalnā, tālāk parpuskilometru saskatīt nevarēja. Gaiss kļuva smags, līdz pēdējam piesātināts ar mitrumu, taču no debesīmjoprojām nebija nokritis ne piliens. Madonā iebraucām pēcpusdienā. Pilsētiņa sagaidīja mūs neviesmīlīgi— ar tukšām ielām, ietinusies miklā miglas plīvurā. Apstājies asfaltētajā laukumā līdzās stacijai, espavēros draugā.

— Kurp tālāk?Parakņājies rokas bagāžas nodalījumā, Valts izvilka Latvijas autoce|vedi, bet no tā — rūtiņu

burtnīcas lapu.— Jānis man uzmeta aptuvenu maršrutu. Viņa puiši jau pabija šeit, taču bez panākumiem.

Kinomehānikis apgalvojis, ka Rīgā gan bijis, bet kategoriski noliedza, ka būtu savu automobili kādamdevis un par Prustu dzirdot pirmo reizi. Bet nav dūmu bez uguns. Manuprāt, mums jāpacenšas par šocilvēku uzzināt pēc iespējas vairāk. Teodors Brīdaks dzīvo privātmājā, Zvirbuļu ielā seši. Tai jāatrodasdzelzceļa viņā pusē. Šķiet, ka būsim pabraukuši garām.

Tieši tajā mirklī mums cieši līdzās nobremzēja gaišs policijas automobilis, un Valts izkāpanoskaidrot ce|u. Resns seržants ar sarkanu seju, uzklausījis viņu, norādīja ar roku atpakaļ, tad apvilkagaisā lielu loku. Palaidis uz leju sānstiklu, es paguvu noķert pēdējos vārdus:

— Vai sapratāt?— Jā, — draugs palocīja galvu. — Paldies!Atgriezies viņš apsēdās līdzās un izvilka cigaretes. Aizsmēķēja, iesprauda vienu lūpās man un

pavēlēja:— Apkārt griezties! Pēc simts metriem — pagrieziens pa kreisi, tad trīs simti — taisni, tā būs

Odens iela, pēc tam pirmā šķērsiela arī būs meklētā. Aiziet, Robert!Policista norādītais ce|š izrādījās apbrīnojami precīzs, un jau pēc desmit minūtēm es apturēju opeli

Ūdens un Zvirbuļu ielas stūrī. Visapkārt pletās augļu dārzi. Nelielās privātmājiņas slēpās garāmgājējuskatienam zaļo kupenu dziļumā. Tās neizcēlās ar formām vai greznu apdari, taču bija koptas ar tonetveramo mājīguma piedevu, kuru spējīgas piešķirt vienīgi rūpīgas, kārtīgas saimnieka rokas. Izslēdzismotoru, pavēros draugā.

— Ko darīsim tālāk?

Page 105: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Kāpsim laukā izlocīt kājas. Migla jau izklīst, un pastaiga būs pašā laikā. Pacentīsimies atrastkādu informācijas avotu. Pats labākais — vecas sievietes izskatā. Viņas vienmēr visu zina, it sevišķi parkaimiņiem, un par visu ir lietas kursā. Tā kā pilsētā darbojas tikai viens kinoteātris, kinomehānikis tenoteikti ir visai ievērojama persona.

Es paraustīju plecus un pamāju uz apaļajiem diskiem, kas greznoja katra otrā nama kori.— Apšaubu. Redzi, gandrīz katra māja apbruņota ar satelīt- antenu. Televizors noteikti būs

izkonkurējis kino, tā ka par šo mehāniķi te var arī nezināt.— Neaizmirsti par jaunatni, — Valts atgāzās sēdekli un uzlika kreiso elkoni uz atzveltņa. —

Teiksim, norunā puisis ar meiteni randiņu. Pa ielu nestaigāsi — te visi cits citu pazist, naudas par maz, laiietu kafejnicā, bet kino — pašā laikā! Turklāt, kas gan var atsvērt tās minūtes, ko neatrast citur — tumsā,neviena netraucētiem sēdēt sānu pie sāna ar savu draudzeni! Bet teleekrānā lai blenž veči!

Izkāpuši aizslēdzām opela durvis un pagājuši nedaudz uz priekšu, apstājāmies uz paša krustojuma.Škērsieliņā stūra mājai uz žoga karājās plāksnīte ar uzrakstu — Zvirbuļu iela 24.

— Astoņpadsmit numuru starpība! Varbūt pabrauksim uz priekšu un apstāsimies tuvāk? — esierosināju, bet Kronbergs pakratīja galvu.

— Iesim kājām. Starp citu, tie astoņpadsmit numuri ir tikai deviņas mājas. Jautājums — uz kurupusi iet?

— Vai nav vienalga? Pie nākamās uzzināsim.Nogriezušies pa labi, mēs nosoļojām gar divdesmit ceturtānumura nekrāsoto žogu, līdz nonācām pie robežas, aiz kuras jau sākās cits īpašums. Šeit līdzīga

pirmajai plāksnīte vēstīja, ka tas pieder P. Ozoliņam, bet mājas numurs bija kļuvis par divi lielāks nekāiepriekšējai. Nācās iet atpakaļ. Ieliņa bija šaura, grantēta, ar vietumis dziļi iebrauktām riteņu sliedēm. Ciktālu vien skaties, mēs ar Valtu te bijām vienīgie gājēji. Pēc Rīgas piesārņotās atmosfēras gaiss šķitadzīvinošas enerģijas piesātināts un pat nedaudz reibināja. Lai tiktu līdz sestajam numuram, nācās noietprāvu gabalu. Taču kā man, tā draugam šī pastaiga nāca tikai par labu. Es redzēju, kā Valta sejāpakāpeniski izlīdzinās vaibsti, vaigos uzplaukst sārtums un no ceļa stīvi kļuvušie locekļi atgūst vingrumu.Arī es jutu, ka ar katru soli kļūst elastīgāka gaita, plaušas pildās ar skābekli, liekot asinīm straujāk ritēt padzīslām. Tonuss cēlās ar katru minūti.

Vajadzīgais nams izrādījās vecs un liels. Divstāvu, celts no brūngansarkaniem ķieģeļiem, ar šīferajumtu. Augsts žogs apjoza krietni lielāku zemes platību nekā citiem un ļāva saskatīt vienīgi mājas otrostāvu. Taču, kad nonācām līdz vārtiem, radās izdevība ielūkoties arī pagalmā. Lai cik dīvaini nebūtu, betmājas priekšā neauga neviens ogu krūms, nedz stiepās dobe. Te pletās meža laucītei līdzīga pļaviņa arizkaltušu zāli un septiņiem slaidiem bērziem. Pagalmā nevienu neredzēju, bet mājas durvis šķitaaizslēgtas. Negribēdami pievērst kāda uzmanību, mēs soļojām uz priekšu. Likās savādi pie mūsunabadzības redzēt mājas priekšā neiekoptas zemes laukumu, un, kā uzminējis manas domas, Kronbergssacīja:

— Tur, kur aug bērzi, nekas, izņemot sēnes, negrib dzīvot. Bērzs ir iedomīgs koks un necieš savātuvumā svešus.

Lēnām, kā pastaigādamies, mēs nosoļojām līdz pat Zvirbuļu ielas galam. Tā noslēdzās ar T-veidakrustojumu un, neredzēdami šķērsielā nekā ievērības cienīga, griezāmies atpakaļ. No trešā numura, kasatradās pretējā pusē ielai, pēkšņi atlidoja skaļš troksnis. Nevarēju saprast, kas tur notiek — dzirdi skāratāda kā kņada, kā gāgināšana — pirmās dzīvības pazīmes, kopš spērām Zvirbuļu ielā kāju. Pienākušituvāk, cauri drāšu sieta žogam ieraudzījām pusmūža sievieti tumšā katūna kleitā ar padusē iespiestualumīnija katlu un lielu pavārnīcu rokā. Viņas priekšā, satraukumā vēzēdamas spārnus, drūzmējās vismazdesmit sniegbaltu zosu. Sieviete ar pavārnīcu smēla no katla putru un kratīja iegarenā koka silē. Rijīgieputni, acumirklī notiesājuši devu, no jauna sadrūzmējās ap viņu un, kaklus izstiepuši, pieprasīja nākamokausu. Laikam, lai tiktu visām, arī vājākajām, kam piekļūt pie siles neļāva lielākās un dūšīgākās

Page 106: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

ciltsmāsas, sieviete ēdamo kratīja te vienā, te otrā siles galā, reizēm ar pavārnīcu pastumdama uz priekšukādu no biklākajām.

— Dievs palīdz! — Kronbergs skali uzsauca, taču lielie putni sacēla tādu jandāliņu, ka viņanesadzirdēja. Pagaidījis, līdz kņada nedaudz pierimst, Valts atkārtoja sveicienu, un šoreiz viņa atskatījās.

— Paldies.— Mēs esam apmaldījušies, saimniec. Meklējam Zvirbuļu ielā tādu Kārli Liepiņu, bet nekā

nevaram atrast. Varbūt jūs varat uzvest uz ce|a?Izkratījusi putras atliekas silē, sieviete nolika katlu zālē, iemeta tajā pavārnīcu un, slaucīdama rokas

tikpat tumšā kā kleita priekšautā, pienāca pie sētas.— Piedodiet, nesaklausīju. Ko jūs meklējat?— Kārli Liepiņu. Viņš dzīvo Zvirbuļu ielā, bet diemžēl numurs man piemirsies.— Liepiņš… Liepiņš… — namamāte domīgi murmināja, lūkodamās sev zem kājām, un, piepeši

atdzīvojusies, pacēla uz mums lielas, brūnas acis. — Zinu! Trīsdesmitajā numurā dzīvo Liepiņš.— Kārlis?— Nē, — viņa pakratīja galvu. — Fricis. Fricis Liepiņš. Bet vai vēl kādas pazīmes

neatminieties? Kādā krāsā mājai jumts, kāds žogs, vai…— Tā esot sarkana ķieģeļu celtne. Divstāvu…— Are! Pāri ielai akurāt tāda. Tikai tur Teodors mitinās, mūsu kinomehānikis.— Teodors Brīdaks? — kā izbrīnījies par sagadīšanos, Valts sacēla uzacis. — Esmu par viņu

dzirdējis. Personīgi gan nepazīstu, bet draugs teica, ka gribējis no viņa nopirkt automašīnu. Nez vai tākomercija notika vai ne?

— Ko jūs stāvat aiz sētas. — Namamāte piepeši apķērās. — Nāciet iekšā! Te, lūk, soliņš, varēsimparunāties. — Viņa atāķēja krampīti un plati atvēra mūsu priekšā vārtiņus. Pamanījusi manu skatienu,iedrošinoši pasmaidīja. — Nebaidieties, zosis svešus neaiztiek. Viņas man miermīlīgas. Reizēm ēdot gangadās kādai iepērt savu sāncensi, bet tā — draudzīgas.

Soliņš, uz kura mūs apsēdināja runātīgā saimniece, bija nedaudz apsūnojis, biezs un plats uz diviemzemē ieraktiem stabiem uzsists dēlis.

— Jūs jautājāt par mašīnu. Vēl vakar redzēju viņu braucam, tātad pārdevis Teodors to nav unneesmu pat dzirdējusi, ka taisītos. Un diez vai Silvija maz to lautu.

— Sieva?— Jā. Viņiem trīs bērni un Āronas pusē lauku māja. Tur dzīvo tikai māte, jo bērniem taču jāiet

skolā. Vasaras gan lielāko tiesu mazie pavada pie vecāsmātes. Bet ar ko tad braukās turp? Kinomehāniķuziedu laiki jau garām, tāpēc Brīdaks kopā ar visu ģimeni strādā tur. Valijai, Teodora mammai, piedermantota zeme, savi trīsdesmit hektāri būs, turklāt māja un saimniecības ēkas. Vienai apsaimniekot tāduplatību nav ko domāt, bet par trijiem, arī mazie savu tiesu dod, tā lieta ejot tīri labi. Un kā bez savabraucamā savedīsi vasarā sarūpētos labumus? Ievārījumu burkas, kartupeļus, dārzeņus. Brī- dakiem tādspagrabs, kaut veselai armijai produktus glabā.

Varēja redzēt, ka stāstītāja noilgojusies pēc klausītājiem, un, to pamanījis, Kronbergs pacentāsievirzīt sarunu mums vajadzīgajās sliedēs.

— Pag! — viņš pēkšņi iesaucās. — Vai Teodoram gadījumā nav draugs? Tāds garš, gandrīz divusmetrus īpatnis, kas jebkurā laikā staigā platmalē?

Saimniece paraustīja plecus un, atmetusi no šaurās pieres tumšu matu cirtu, atteica:— Nezinu, neesmu redzējusi. Kopš Teodoram uzradās bērni, viņš sarāva visas attiecības ar

agrākajiem draugiem. Pirms tam mīlēja iemest, pasēdēt kompānijā, bet tagad tikai par ģimeni vien domā.Silvija labu vīru dabūjusi, ne katrai tāds tiek. Bet agrāk… Tad arī es biju maķenīt jaunāka… Vasarasvakaros, kad satumsa, mes gājām pie viņa skatīties kino.

— Uz kinoteātri?

Page 107: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Nē, Teodoram bija tāds neliels importa aparātiņš. Viņš izkāra kokos ekrānu — baltu galdautu,un visi tuvākie kaimiņi varēja noskatīties pilsētā demonstrējamās filmas bez maksas. Teodoram visvairākpatika komēdijas. Jā, tie bija laiki… — sievietes balsī ieskanējās skumjas. — Skaisti. Trūcīgi, betjaunība atsver visu, vai ne? Un draudzīgi bijām, ne tā kā tagad… Ja kādam ko vajadzēja, par devējugribēja būt katrs. Bet nu?

— Nabadzības zīmogs ir smags, tas pārveido dabu, — Kronbergs sacīja, un viņa pamāja.-Jā.— Bet atvainojiet, vai Valijai, Teodora mātei, ir vienāds uzvārds ar dēlu?— Nē. Viņa ir Grīnberga. Teodora tēvs nomira loti agri no tuberkulozes, un viņa apprecējās

vēlreiz. Tad tepat pāri ielai dzīvoja. Diemžēl jaunais vīrs izrādījās alkoholiķis un, nepaguvis lāgāiedzīvoties, dzērumā iekrita zivju dīķī un noslīka. Valijai no tā tika vieglāka dzīve, jo nekāds lāga cilvēkstas nebija. Arī dēls viņu nemīlēja. Bet tad, gluži kā sniegs uz galvas, nokrita mantojums — zeme un māja.Mēs bijām labas draudzenes, un es jau nu zinu — viņa jutās laimīga, pārceļoties uz jauno vietu, jo te visssaistījās ar drūmām atmiņām. Turklāt arī darba nebija.

Kronbergs, paliecies uz priekšu, uzmanīgi klausījās un, enerģiski pamādamas pēc katra teikuma,radīja ilūziju, ka viņu ārkārtīgi interesē viss, ko saka namamāte. Blēdis zināja, ar ko iekarot padzīvojušudāmu sirdis, kā izvilkt no tām to, par ko pat sirdsdraudzenei nebija ne jausmas.

— Kad jūs tā stāstāt, man liekas, ka pazīstu Valiju Grīn- bergu jau veselu mūžību. Manuprāt, viņair jauka sieviete, ja viņai tāda draudzene. Neraugoties pat uz to, ka pārdzīvojusi divus vīrus, — Valtsviegli pasmaidīja. — Interesanti, kur atrodas viņas mājas? Man Āronas apkaimē dzīvo vairāki paziņas.

— Netālu no Āronas upītes, tās ielokā. Vietā, kur sākas ceja kāpums. Aptuveni pusstundasbrauciens no Madonas. Bet mājas saucas Pliederi. Esat dzirdējis?

Valts kā aizdomājies sarauca pieri un pēc brītiņa atzinās:— Nē. Jāsaka gan, ka jau ilgāku laiku neesmu tur bijis. Bet vietas atceros — skaistas. Man atmiņā

neliels ciematiņš, liekas, tas nevar būt tālu no Pliederiem. Šķiet, tam līdzās pletās veca kapsēta.Saimniece pamāja, bet mani pamatīgi izbrīnīja drauga zināšanas par vietām, kurās, kā es zināju, viņš

nekad nebija bijis.— Jā, taču tas pat nav ciematiņš, tikai dažas mājas, kas sabūvētas vienuviet. Tām kopēja

nosaukuma arī nav. Lai gan nē, visi to dēve pec lielākās saimniecības vārda — par Bitēm. Jums taisnība,vietas skaistas, diemžēl vietējā kapsēta padarījusi apkārtni par tādu, kurai ļaudis labprātāk met līkumu,nekā iet cauri. — Sievietes balsī ieskanējās savādi toņi. — Valija no vecās kapsētas baidās kā velns nokrusta.

— Kāpēc tā?— Tur spokojas!— Nu, nu, — Kronbergs neticīgi novilka. — Spoki jau sen kā izzuduši kopā ar raganām, alķīmiju

un viduslaiku pilīm.— Es nemeloju. Valija pati dzirdējusi. Vecajā kapsētā vēl pagājušajā gadsimtā apglabāts kāds

bezdievīgs grēcinieks, īstenībā viņš ticis aprakts ārpus kapsētas — aiz žoga. Bet, tā kā sētas jau sen kānav, tad nav arī atšķirības. Šis slepkava it kā esot nogalinājis vairākus cilvēkus, un izdarītās ļaundarībaspat kapā tam nedodot mieru. Šo parādību redzējuši vairāki cilvēki — pārdabiska būtne, kas tumsāizstarojot dīvainu gaismu, žēli vaidot, izkāpdams no kopiņas, brīdi stāvot, itin kā gribēdams kaut kosaskatīt, tad dziļas nopūtas pavadījumā lēnām izplēnējot gaisā! — viņa pārlaida mums dīvainu skatienu,bet lielās, brūnās acis raudzījās nopietni.

Page 108: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

II nodala bitēs Mēs vēl brītiņu patērzējām ar /unātīgo namamāti par šo un to. Zosis, plūkādamas īso zālīti, ganījās

ap mums un tikai retumis, noskaidrojot attiecības, kaklus izstiepušas, sarājās viena ar otru. Taču pārsvarā,kā jau saimniece bija teikusi, lielie putni izturējās miermīlīgi. Pirms aiziešanas Kronbergs vēlreizatgriezās pie namamātes pieminētās, dīvainās parādības.

— Šis spoks… vai viņš no laika gala ir tik nemierīgs?— Nostāsti klīst, ka priekš pirmā pasaules kara tas vairākkārt redzēts, bet tad kādu brīdi nav

rādījies. Bet tagad jandāliņš sacēlies pavisam nesen, ja nemeloju, tad pēdējās nedēļas laikā.— Kas šim noticis? Grib svaigā gaisā? — pajokoja mans draugs, taču saimniece šo lietu laikam

ņēma pārlieku nopietni, jo pat nepasmaidīja.Atvadījušies un pateikušies par mums ziedoto laiku, palicējas vēlīgo skatienu izvadīti, mēs devāmies

tālāk. Zvirbuļu iela joprojām izskatījās kā izmirusi — ne pagalmos, ne namu logos nemanīja ne mazākokustību un šķita, ka vienīgā dzīvā dvēsele visā tās garumā ir pļāpīgā zosu īpašniece. Tikai reiz,krekškēdams un lēnām pedāļus mīdams, uz divriteņa pabrauca garām sirms pastnieks ar piebāztu vēstuļusomu uz muguras.

— Rādās, ka patlaban vel par agru, lai tiktu pie kādām zinām. Laikam visi darbā. Uz kinoteātri ietmaza jēga, varam tikai satraukt Brldaku. Un ko mums vini var pateikt? Es domāju tā, — Valts pagriezāsatpakaļ un, apstājies līdzās resnai liepai, atspiedās ar plecu pret vareno stumbru, — brauksim tagad uzcentru, paēdīsim, bet pec tam atradīsim aiz pilsētas kādu omulīgu vietiņu, kur papļāpāt. Papriecāsimiespar dabu un pie reizes pārspriedīsim situāciju. Bet jau tagad, savelkot galus, iznāk, ka Ādolfs Prusts navnekas cits kā mistifikācija. Tas tā — pavirši savelkot.

— Bet mēs taču viņu redzējām!— Tas nozīmē, ka viņš nav Prusts. Bērziņš, Liepiņš, viss, tikai ne Prusts. Bet kādēļ… — Valts

aprāvās un, mehāniski aizsmēķējis cigareti, sāka lokoties tālumā. Es jau domāju, ka šis pārdomu mirklisieilgs, kā tas ne reizi vien bija noticis, taču šoreiz, jau pēc pāris desmit sekundēm atrāvies no liepasstumbra, viņš sāka solot atpakaļ. Bet tā kā draugs nerunāja, acīmredzot viņa smadzenes joprojām bijaaizņemtas. Drīz vien mēs bijām pienākuši pie opela. Atslēdzis durvis, es iesēdos vadītāja vietā, betKronbergs smēķēdams vēl kavējās ārpusē. Beidzot, ielidinājis cigaretes galu grāvī, kas atdalīja Odensielas žogus no braucamās daļas, iezvēlās man blakus.

— Uz ēstuvi, šofer!— Vienmēr gatavs, šef! — es braši atsviedu un iedarbināju mūsu uzticamā automobiļa rūcošo sirdi.Pilsētas centrā, izņemot galveno ielu, transporta kustības regulēšana izrādījās sarežģīta. Ja tikām uz

ieliņas, kuras malā atradās kafejnīca, tad nebija, kur apturēt mašīnu, bet, ja tālumā pamanījām apetītirosinošu izkārtni, iela izrādījās vienvirziena un turklāt — uz nepareizo pusi. Beidzot mums laimējās un,atstājuši braucamo stāvvietā liela laukuma malā, drīz vien sēdējām mājīgā, tukšā kafejnīciņā, kuras ēdienukarte patiesi varēja lepoties ar piedāvātā sortimenta dažādību un dīvainajiem nosaukumiem. Ne man, nedraugam prāts nenesās uz tērzēšanu. Klusuciešot paēdām, samaksājām un atvadoties pamājām aiz leteszvilnošajam bārmenim, kas reizē pildīja ari viesmīļa pienākumus. Saņēmuši atbildes sveicienu —mehāniski uz augšu parautu lūpu kaktiņu, aizvērām smagās durvis un devāmies uz mašīnu.

Debesis joprojām aizsedza pelēki vienlaidus mākoņi, taču krietni vien augstāki un reizē — plānāki.Līdz ar to apkārtnē bija kļuvis manāmi gaišāks. Droši vien ari intensīvā iztvaikošana bija mitējusies, jo kāieelpojot, tā ar ādu varēju sajust, ka mitruma daudzums gaisā strauji samazinājies.

— Uz kurieni dosimies? — uzlicis roku uz stūres, es pavēros draugā.Kronbergs paliecās uz priekšu un izvilka no rokas bagāžas nodalījuma karti.— Vai no tās tu smēlies smalkās zināšanas par Madonas tuvāko apkaimi?

Page 109: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Valts pamāja.— Tā ir apbrīnojami sīka. Faksimilizdevums, ar pirmskara nosaukumiem. Vakarnakt es pamatīgi to

pastudēju un rezul- , tātā zosu īpašniecei neradās ne mazākās aizdomas. Paskatīsimies, kur vislabākapstāties. Pašlaik nepētīsim, bet… paskat, manuprāt, šī būs īstā vieta. Priekšā plaša nogāze, tātad noturienes ne tikai pavērsies skaists skats, bet varēsim pārredzēt mūs interesējošo rajonu. Protams, pagadiem tur var būt aizaudzis, bet nekas — uz vietas redzēsim. Labi, spied uz pedāļa, vecīt, bet espacentīšos laikus brīdināt, kur nogriezties.

Izbraucot no Madonas, abās ceļa pusēs slejas augsts mežs. Taču pēc dažiem kilometriem kreisajāpusē atklājas plašs skats. Kad bijām šķērsojuši kādus trīs četrus, cits citam sekojošus pakalnus, kaskaskādes veidā samazinājās braukšanas virzienā, ari labā puse beidzot tika vaļā no milzīgo egļuizveidotās barjeras un skatienam pavērās līdz šim aizsegtās tāles. Ja vien laiks būtu skaidrāks, ar priekšāredzamo ainavu varētu mielot un mielot acis, taču mākoņu aizklātās debesis radīja drūma mijkrēšļaiespaidu, turklāt tālāk par diviem kilometriem neko saskatīt nevarēja — viss grima pelēcīgā dūmakā.Piepeši Valts, kas uzmanīgi vēroja ceļa malas, skali iesaucās:

— Stop!Kāja acumirklī uzspieda uz bremzes pedāļa, un gluži kā zirgs, kam pēkšņi pievilkti groži, opelis,

riepām nokaucoties, apstājās.— Hm, — tik tikko neietriecies ar pieri vējstiklā, draugs nomurmināja. — Tev laba reakcija… —

Taču vairāk neko neteica, bet, atlocījis karti, izklāja to uz pults un, ar pirkstu vilkdams un bez skaņaskustinot lūpas, sāka pētīt priekšā gulošo ainavu, salīdzinādams ar kartē attēloto apvidu. Mēs stāvējāmaugsta pakalna virsotnē, kas lēzenā kritumā aizstiepās līdz pat redzes iespēju robežām. Abpus ceļampletās iekopti lauki, šur tur izmētātas bērzu birztaliņas un vientuļas lauku mājas.

— Bites! — piepeši iesaucās mans draugs un pastiepa uz priekšu roku.— Kur?— Skaties, tas garais šķūnis ar ieliekušos jumtu. Pļavas vidū, līdzās ozolam. Redzi?-Jā.— Tālāk un nedaudz pa kreisi — neliels ēku pudurītis. No tā iziet lauku ceļš uz mūsu šosejas pusi.

Tur tas apraujas bērzu birztalas priekšā, bet aiz tās atkal parādās. Tās nedaudzās mājiņas ir Bites, betbirztala… Vai vari uzminēt — kas šī ir par birzi?

Es paraustīju plecus, bet piepeši atcerējos, ka pirms pēdējā reisa uz Kiršteina māju Valts bijaiemetis rokas bagāžniekā arī savu armijas binokli. Neatbildējis pārliecos šķērsām pāri blakussēdētājam.Atvēris vāku, sataustīju siksniņu un pavilcis ne bez grūtībām izcēlu smago instrumentu no nodalījuma unpieliku pie acīm. Draugs, kam mana rīcība traucēja, pavisam aizmirsies, bez neviena pārmetuma, centāsgan no vienas, gan otras puses man garām ielūkoties atvērtajā kartē. Palielinājums bija pietiekams, laisaskatītu baltos stumbrus izraibinošos plankumus, taču dziļāk viss grima necaurredzamā tumsā.

— Neko neredzu, — sapīcis nolaidu rokas ar tālskati klēpī.— Kas tad tā īsti ir?— Spoku mājvieta, — atteica mans draugs. — Vecā kapsēta.— Izskatās tīri mājīga, — es sacīju, no jauna pacēlis binokli pie acīm.— Ir gan tev savdabīgs humors, — nogrozīja galvu draugs.— Mājīga mājvieta kapā!… Droši vien tāpēc tas spoks lien no tā laukā… Bet re, kur taciņa —

labajā pusē pie tā laukak- mena. Nogriezies un tur tajā pļaviņā apstājies. Aiz krūmiem. Pārspriedīsimsituāciju, turklāt no turienes ari viss kā uz delnas.

Es paklausīgi iedarbināju motoru un nogriezos norādītajā virzienā. Sasniedzis pļaviņu, pametu ceļuun apstājos aiz kuplas lazdas. Te mūs diez vai kāds varēja pārsteigt, jo ce|š īstenībā bija divas mālainajāaugsnē dziļi iespiestas ratu riteņu sliedes. Nebija šaubu, ka to lieto reti, bet, spriežot pēc augstajāmsmilgām riteņu starpā, — gājēji vispār ne. Izkāpis Kronbergs pievāca no bagāžnieka brezenta gabalu.

Page 110: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Izklājis apsēdās un, savilcis zem sevis kājas pa turku modei, aizkūpināja cigareti. Pēc tam atlocīja kartiun, pamājis man, teica:

— Ierīkojies, Robert!Tā kā austrumnieku sēdēšanas metode man bija sveša,turklāt tik modīgi izlocīt kājas ari nebija ko domāt, apmierinājos ar pieticīgāku un maniem locekļiem

pieņemamāku paņēmienu. Apsēdies līdzās draugam, noliku uz brezenta tālskati un izvilku cigaretes.Apkārtnē valdīja miers, tikai retumis garām aizšāvās kāda vieglā automašīna. Šoseju aizsedza laz- dājs,un mēs varējām saklausīt vienīgi motoru radīto troksni. Tā mēs zvilnējām un, laizdami gaisā dūmugredzenus, laiski vērojām lēzenās pakalnu nogāzes, pa kurām tālumā, izskatīdamies gluži kā melni, kustīgipunktiņi, klīda aitu bariņi, vientuļo lauku māju pelēkos skaidu jumtus un pie apvāršņa zilg- mojošos mežumasīvus. Manā galvā neraisījās neviena kaut cik jēdzīga doma, un, ja kāds pēkšņi pajautātu — kāpēcatrodos šeit, diez vai es spētu ko sakarīgu atbildēt.

— Kiršteins, lūk, kas pie visa vainīgs! — Piepeši norūca Kronbergs, un iztrūcies es palūkojosviņā ar neizpratnes pilnu skatienu.

— Kāpēc?— Viņš ir visa ļaunuma sakne. Viņa dēļ Celms nokāva Šternu, un vienīgi viņa naudas dēļ pats

būvmeistars nokļuva uz slidena ceļa. Bet tagad, bez visām iepriekšminētajām neģēlībām, viņš vēl traucēdomāt.

Nācās piekrist drauga dīvainajam, bet precīzajam formulējumam. Jo tiešām pēdējie azarta upuri arsavu baigumu bija pilnīgi aizseguši sākotnēji ierosināto lietu. Prusts un viss, kas ar viņu saistījās šonotikumu iespaidā, likās galīgi izdzisuši no atmiņas.

— Sauksim viņu arī uz priekšu par Ādolfu Prustu, — ne-' gaidīti ierosināja Valts. — Manuprāt, irtev, ir man, labākais būtu atsaukt atmiņā, kas ar viņu saistās, vai ne? Ja tev nekas nav pretim, tad toizdarīšu es. Sākšu ar to, ka šo cilvēku, šo kāršu spēlmani uz vecā Celma midzeni atvedis viņa dēls, LeonsCelms. Tikai pēc Leona ievērotā numura, noskaidrojot

automobiļa īpašnieku, policija nonāca pie Teodora Brīdaka, kinomehānika. Tādējādi, vienīgipateicoties Leonam, mēs esam šeit, un nav nekādas garantijas, ka viņš atcerēsies šo numuru pareizi…Mums ir aizdomas, turklāt dibinātas uz nelaika Šterna liecību un pašu novēroto Stabu un Tērbatas ielustūrī, ka tieši uz Prusta sirdsapziņas gulst divas ielaušanās Šterna dzīvoklī un grautiņš bibliotēkā. Tālāk,šis pats Prusts apmeklējis namu pārvaldi, uzdodamies par Svarinsku, ja pareizi atceros šo vārdu,radinieku, kas meklē kara laikā pazudušās ģimenes pēdas. Viņš arī iegriezies pie nama īpašniekaRūmnieka, kā arī Alberta ielas dzīvoklī, kurā pirms kara mitinājusies Svarinsku ģimene. Namu pārvaldēviņu nez kāpēc interesējušas tieši tās istabas, kurās pirms pārvākšanās uz Tomsona ielu dzīvojis Šterns.Tad nāk draudu zīmīte, viņa ierašanās, jau pēc slepkavības, uz tajā nolikto tikšanos, bet pēc tam garaisplatmalē izgaist kā šis cigaretes dūms planētas atmosfērā. Tas ir viss, kas attiecībā uz Prustu saglabājiesmanā atmiņā. Ko no visa tā mēs varētu izsecināt?

— Visai maz, — es atbildēju. — Nekā!Nepievērsdams uzmanību maniem vārdiem, Kronbergs domīgi teica:— Viens ir skaidrs — viņš kaut ko meklējis. Turklāt… Bet kāds ar to sakars sen pazudušajai

ģimenei? Turīgajiem vēl īsi pirms Kurzemes katla bija visas iespējas bez īpašiem šķēršļiem pamestLatviju, bet Rīgu… Hm. Nav izslēgts, ka Svarinskis tieši tā arī izdarījis, pat vairāk — tas ir ticams.

— Un tālāk?Kronbergs paraustīja plecus.— Nezinu. Varbūt vilkt aiz šī pavediena? Pamēģināt atrast kādu no bijušā spirta rūpnieka

radiniekiem?— Pēc uzvārda?— Kaut vai.

Page 111: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Niecīgas izredzes. Bet pēc tam?— Pamēģināt noskaidrot — kas īsti noticis.Redzot manu atturīgi nošūpoto galvu, Valts kļuva pikts.— Jāstrādā, Štāl! Tikai tā var tikt pie rezultātiem. Vienīgi Ivanuškam, nenokāpušam no krāsns,

laime pati iekrita klēpī. Diena drīz pagalam, bet mēs esam turpat, kur sākuši. Gribi, parādīšu Pliederus?— Rādi, — es vienaldzīgi atteicu. Man šķita, ka mūsu izbraucienam sāk pietrūkt jēgas.— Tur tā baltā māja ar ābeļu dārzu, — Valts norādīja uz nākamā pakalna virstotni, kura galā

stāvēja, spriežot pēc palīgāku skaita, liela saimniecība.— Kā tu zini? — es izbrīnījos.— Kartē ir nosaukums. Varbūt darīsim tā? Pliederus pagaidām liksim mierā. Bet, tā kā no turienes

līdz Bitēm nav sevišķi tālu, pirmām kārtām apmeklēsim šo ciematiņu, ja vien to tā var nosaukt. Gan jaukāds pastāstīs par Pliederu saimnieci, tās dēlu, vedeklu un viesiem. Varbūt pēdējo vidū mēs atkaluzduramies vīram, kura dabā ir nēsāt platmali, lai cik karsts būtu laiks.

— Bet mums jārēķinās ar to, ka šovakar līdz Rīgai atpakaļ netiksim, — es iebildu. — Kurpārlaidīsim nakti?

— Kaut vai opelī. Tikai vispirms jāatrod kāds veikaliņš un jānopērk produkti vakariņām unrītdienas brokastīm.

— Bet pa to laiku, kamēr mēs te vazājamies, cenzdamies noķert Prusta ēnu, pats Prusts Rīgā būsievārījis tādas ziepes! — es izmetu makšķeri, bet draugs ēsmu nenorija.

— Brauc, Robi! Tev šodien neveselīgi prātot. Stūrē, vecīt, tur sevišķa prāta piepūle nav vajadzīga.Tikai vēro! Aptuveni šeit, — viņš iebadīja ar rādītājpirkstu kartē, — atzarosies lauku ceļš uz Bitēm.Nepabrauc garām.

— Brauc, Robi! — es ņurdēju zem deguna, ir nedomādams atkauties no nelāgā garastāvokļa.Tomēr, paklausīgi iedarbinājis motoru, darīju, kā draugs teicis. Pagrieziens uz Bitēm, kā no pelēkas lentesizspraucies balts diegs, rēgojās jau pa gabalu. Taču šis baltais diegs, piebraucot tuvāk, izrādījās artraktoru lielajiem riteņiem neiedomājami izdangāts, mālains ceļš. Lielas, dziļas pelkes, līdz malām arsarkanīgu ūdeni, no vienas vietas aizšķērsoja brauktuvi, likdamas mest bīstamus likumus gar dziļameliorācijas grāvja pašu maliņu. Riteni slīdēja un, lai tiktu uz priekšu, nācās pielikt visu māku. Tāzvalstoties un lavierējot, mēs nobraucām aptuveni kilometru, un piepeši ceļš izlīdzinājās. Milzīgieprotektoru nospiedumi kā izbijušies nogriezās klajā laukā, kur aiz tuvīnā pakalna kores rēgojās vairākigari šīferu jumti. Droši vien tā bija ferma. Tagad braukt kļuva vieglāk un drīz vien priekšā parādījāsbinoklī redzētā bērzu birzs.

— Lūk, arī kapsēta klāt, — noteica draugs, skatīdamies uz visām pusēm.Zem kuplajiem, lielajiem kokiem valdīja mijkrēslis. Kapsēta izrādījās tik veca, ka lielākā dala no

koka krustiem jau satrunējuši gulēja zemē, tikai viens otrs no pareizticīgo, metālā darinātajiem, bija spējisturēties pretim laika zobam. Kaut kur dziļumā pavīdēja melna marmora piemineklis, un nu jau mēs bijāmcauri. Priekšā atklājās lēzena nogāze, kuras apakšējā daļā tecēja neliela upīte. To skaidri varēja noteiktpēc čūsk- veidā izlocīto alkšņu apaugām. Nedaudz sāņus stāvēja četras dzīvojamās mājas un vairākasvienkopus saceltas saimniecības ēkas.

Kolhozs? - es ieminējos.Mini. — Valts palocīja galvu. — Tajā ceļš arī izbeidzas. Mājas nav no jaunākajām, pirmskara. Nez

kāpēc tā saceltas? Laukos parasti katra atrodas savas saimniecības vidū. Apkārt pļavas lopiem, apartielauki, ērti. Bet te — visas kopā. Savādi. Paklau, tu aizmirsi par spoku, Robi. Vajadzēja paskatīties.Varbūt pagriezīsim atpakaļ?

— Līdz pusnaktij vēl tālu, — es atņurdēju un nez kāpēc jutu ceļamies sirdī saltas drausmas. Tačuar gribasspēku man izdevās savaldīt zemapziņas reakciju uz pirmatnējo nojausmu izraisīto.spiedienu un esturpināju lēnām ripināt opeli uz priekšu. Piepeši mums pretim iznesās divi plušķaini suni. Viens no otra

Page 112: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

smeldamies enerģiju riešanai, tie ar savām skaļajām balsīm pievaukšķēja pilnu apkārtni. Turklāt katrs nosavas puses, tie pārvarēm centās sagrābt zobos mūsu braucamā aizmugures riepas, un man visu laikulikās, ka kāds tūlīt paskries zem riteņiem. Tā lēnām mēs iebraucām zālainā sētsvidū. No tā atzarojās trīstaciņas — katra uz savu debespusi, uz trim attālāk stāvošajām mājām. Ceturtā — pavisam īsa — aprāvāslielākās priekšā. Tā bija divstāvu, apmesta, ar mansardu un augstu slieksni. Durvis izgāja tieši uzpagalmu. Suni joprojām nerimās, taču ari cilvēki nerādījās. Beigu beigās uz lieveņa iznāca sirms vecis arzarainu nūju rokā. Dusmīgi uzsaucis: "Prom!", viņš draudoši pakratīja gaisā savu spieķi- Abi vaukškētājiacumirklī apklusa un pazuda gar mājas paksi. Beidzot varējām izkāpt. Lievenis bija augsts, un vecis uz tā,ar sarkani iedegušo seju, sirmo matu lēkškēm, zaraino nūju, kas atgādināja primitīvu scepteri, unnekustīgiem, dziļu rievu izvagotajiem vaibstiem izskatījās pēc indiāņu cilts vadoņa, kas iznācis uzklausīttautas balsi. Jāteic, ka, neraugoties uz ievērojamo vecumu, viņa stāja bija cēla un liecināja par joprojāmdzīvo pašapziņu. Paraudzījies augšup, Kronbergs skaļā balsī jautāja:

— Vai te tuvumā nav kāds veikals?— Nē. — Vecis vērās viņā ar nemirkšķinošām acīm.— Iegriezāmies cerībā… Ko nu lai darām? — kā padomu vaicādams, draugs pavērās manī.Es paraustīju plecus, bet sirmgalvis, nokāpis no sava paaugstinājuma, nostājās mums līdzās. Garš

viņš bija, vismaz pus- galvu garāks nekā Valts, turklāt plecos platāks, bet no darba piepūlētās rokasatgādināja divas divpudu bumbas.

— Kas tad jūs atvedis mūsu pusē? — viņš vaicāja, taču gaišās, no vecuma izbalējušās acisraudzījās nez kāpēc nedraudzīgi un man likās — aizdomīgi.

— Esam no Rīgas. Ieradāmies nospraust īpašuma robežas, — drosmīgi atbildēja Kronbergs. —Diemžēl šejieniešiem nepavisam nerūp, kā varam atbraukt, kā aizbraukt. Atsūta zīmīti — pulksten tikos untikos, tādā un tādā datumā jāierodas uz robežu nospraušanu starp mūsu un kaimiņu mājām. Atprasies nu nodarba, turklāt — kur palikt, ja no mājām patiesībā viens nosaukums palicis? Nobraucām vairākuskilometrus, meklēdami, kur nopirkt kaut ko ēdamu. Būtu zinājuši, ka te tāda tukšība, iegrieztos Madonā,lai gan tā mums pretējā virzienā. Bet tagad acīmredzot nāksies ciesties. Bet galvenais — darbu pabeigstikai rīt, jo mērnieki, redziet, arī esot tikai cilvēki. Viņiem tāpat kā citiem nepieciešama atpūta. Betmums? Guli nu klajā laukā! — draugs runāja kā profesionāls īgņa un no malas droši vien izskatījāspavisam dabiski. — No tālienes jūsu mājas izskatījās pēc ciematiņa, un mēs nospriedām, ka te jābūtveikalam. Bet tagad redzam, ka esam kļūdījušies.

— Mēs te esam četri saimnieki.— Bet kāpēc tā saspiedušies? Vietas trūkst, vai?Vecais vīrs pasita nūju padusē, izvilka kalkīti, piebāza artabaku un, tikai aizkūpinājis, atteica:— Te sanāk kopā četras robežas. Varēja jau būvēties kā parasti — kaut kur zemes vidū, bet tad

vajadzīgs ceļš, papildus izdevumi, turklāt bariņā — jautrāk. Paskat, Vecumnieku īpašnieks gribēja savrupun kas no tā iznāca? Tagad Blome nezina, kur dēties.

— Kuri ir tie Vecumnieki? — Es painteresējos, nesaprazdams, par kuru māju viņš runā, jo tās cituno citas atdalīja ne platākas par trīsdesmit metriem zālāja strēmeles.

— Tie! — izvilcis no mutes kalkīti, vecis ar pīpes kātu norādīja atpakaļ. Un tikai tagad mesieraudzījām vecās kapsētas labajā pusē vientuļu lauku māju ar sarkanu skārda jumtu. Raugoties no mūsunovērošanas posteņa, nebijām to pamanījuši, jo priekšā stāvošā birztala aizsedza skatu.

— Manuprāt, lielas starpības nav, — Valts paraustīja plecus. — Ja sagribas papļāpāt, cik tur tāluko soļot?

Vecais vīrs uzmeta viņam asu skatienu.— Vai tad runa ir par attālumu?Dīvainais pretjautājums mani izbrīnīja.

Page 113: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Bet par ko tad?— Par ko? Par to, kas līdz pat šim laikam nedod mieru apkārtnes iedzīvotājiem. Par vecās

kapsētas spoku.Gluži neviļus man izlauzās:— Nu, nu…— Es runāju nopietni. Vecajā kapsētā, tur pie tām divām liepām, guļ slepkava. Redzat, no šejienes

var saskatīt galotnes! Akurāt iepretim Vecumnieku logiem, — veča balss skanēja dobji, liecinot paraizturētu uztraukumu. Es jutu mugurai pārskrienam drebuļu vilni.

Page 114: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

III nodala senais nostāsts Mūsu sarunas biedrs nomērīja Valtu, bet pēc tam mani ar nelaipnu skatienu un, izgrūdis smaršīgu

dūmu grīsti, pēkšņi izteica ar izturēšanos gaužam nesaderīgu priekšlikumu:— Palieciet šeit. Vecā Šveica labprāt izdos jums vienu vai pat divas istabas. Viņai tikai pusgadu

atpakaļ nomira virs, telpu pietiek. Vecā pat nopriecāsies, jo vienai nav jau kaut kā.Negaidītais ierosinājums Kronbergam bija pa prātam, jo es pamanīju drauga pelēkajās acīs

iedegamies man tik pazīstamo uguntiņu, kas liecināja par nodomu piepildīšanos.— Tātad šī ir viņas māja?— Nē. Šīs ir Bites, te saimniekoju es. Mans nams. Bet viņa dzīvo, rau, tajā! — Šoreiz pīpes kāts

norādīja uz vienkāršu guļbaļķu ēku ar skaidu jumtu un sarkanu, padrupušu skursteni. — Ja vēlaties,iepazīstināšu.

Jāatzīstas, ka ne viņš pats, ne priekšlikums man negāja pie sirds. Kaut kas šajā vīrā man atgādinājaveco Celmu. Vai nu tā bija tikpat varenā miesas būve, gadi, vai arī nelaipnais skatiens, bet iespaids bijagaužām spēcīgs. Negatīvs. Virkne asociāciju ar centrējumu uz vardarbību, kombinētu ar aukstu nežēlību.Diemžēl kārtējo • reizi mana fantāzija, apvienojusies ar jūtu pasauli, grasījās izdarīt netaisnību, jo es tačunezināju, kāds patiesībā ir šis vecais Bišu saimnieks. Smagi atspiezdamies uz spieķa, viņš aizveda mūslīdz Šveicas mājai un ar bumbiņai līdzīgo uzgali piedauzīja pie durvīm.

— Lūdzu, lūdzu! — no iekšpuses atbildēja sievietes balss, un pēc maza brītiņa mēs stāvējām lielā,spodri izbērtā virtuvē. Ieraudzījusi nepazīstamus cilvēkus, namamāte sākumā izbrīnījās, taču tas izpaudāsvienīgi mazliet platāk ieplestajās acīs.

— Tu jau zini, Rūdīt, visapkārt mērnieku laiki, — mūsu pavadonis, atsēdies uz balta virtuves ķebļaun neizlaizdams no mutes kalkīti, teica. — Puiši no Rīgas atbraukuši nospraust savai zemei robežas.Darbu nav pabeiguši, bet māju tur vairāk nav. Pati saproti. Viņi te iemaldijušies, meklēdami veikalu, ēstgribot. Kā būtu, ja tu šos galvaspilsētas švītus uz nakti izmitinātu, ko? Izskatās tīri simpātiski, un tevvietas gana,.

Acīmredzot vecenīte, priekšlikuma pārsteigta, uzreiz nespēja apjēgt, kas un kā. Apmulsusi,pietvīkušiem vaigiem, burzīdama rūtainā galdauta malu, vina izskatījās tik nelaimīga, ka Valts nolēma ietpalīgā.

— Mēs, — viņš iesāka, bet nepaguva pabeigt, jo pēkšņi, it kā atcerējusies kaut ko neatliekamu, nevārda neteikusi, Švei cas kundze iztipināja no virtuves.

— Piesēdiet, — Bišu saimnieks pameta ar pīpes kātu uz diviem baltiem ķebļiem. — Viņa tūdaļbūs atpakaļ. — Joprojām, ieraugot svešus, mulst kā sešpadsmitgadīgs skuķis.

Vecajam izrādījās taisnība — saimniece drīz vien atgriezās, bet pavisam citā noformējumā kāizgājusi. Bezveidīgo uzsvārci bija nomainījusi vecmodīga, labi uzšūta un teicami saglabājusies zīda kleitaar sniegbaltu apkaklīti, bet nomītās čības — lauku sētai pagalam nepiemērotas lakkurpes. Akurātisasukātie mati bija saņemti mezglā un kopumā viņa ar kaut ko atgādināja kā bargu skolotāju, tā —skolnieci reizē. Vienīgi grumbainā seja un zilās, dzīslām klātās rokas nodeva viņas īsto vecumu. Spriežotpēc noteiktajām kustībām un atklātā skatiena, viņa jau bija attapusies no pārsteiguma. v

— Piedodiet, nebiju gaidījusi ciemiņus.ESišu saimnieks nogrozīja galvu un piesita ar pīpes kātu pie baltajiem zobiem.— Bet mēs…— Jūs būsiet mani ciemiņi, — tagad jau bezierunu tonī viņu pārtrauca namamāte. — Ernests pareizi

pateica — vietas pietiekoši, turklāt gribas uzzināt kaut ko jaunu. Pastāstīsiet mazliet par Rīgu — cik nuvecam cilvēkam tā prieciņa vajag. Bet par to es katram piešķiršu pa istabai un paēdināšu godam.

— Mēs samaksāsim, — Kronbergs iesāka, bet arī šajā reizē nepaguva pabeigt.

Page 115: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Ir nedomājiet! — Izrādījās, ka Šveicas kundze prot arī dusmoties. — No laika gala neesmutirgojusies, bet kur nu vel ar… sirdi.

— Redziet nu, puiši, — izskatījās, ka arī Bišu saimnieka seja kļuvusi gaišāka, — cik labi visssanāca. Pie manis jau vietas nav mazāk, bet tā vedekla… Atvainojiet, kā jūsu godavārdi?

— Valts Kronbergs un Roberts Štāls, — pamājis uz manu pusi, draugs atteica.Likās, ka veča blāvās acis izvelsies no orbītām — tā, izdzirdējis mūsu vārdus, viņš tās izbolīja.

Labu brīdi blenzis Valtā, beidzot izstomlja:— Vai tas pats Kronbergs?Droši vien lielum lielākais vairums priecātos par tādu popularitāti. Pēdējās izmeklēšanas laikā jau

vairāki cilvēki pēc uzvārda vien bija atpazinuši slaveno detektīvu. Taču uz manu draugu šis fakts atstājagluži pretēju iespaidu. Apgrūtinošu un traucējošu. Es varēju derēt, ka nākamajā reizē līdzīgā situācijā viņšstādīsies priekšā ar izdomātu vārdu.

— Tas pats, — Valts drūmi atrūca, bet abi vecie cilvēki nepamanīja nedz toni, nedz viņasatumsušo seju. Gluži kā izstādē vērodami nez kādu apskatei izliktu retumu, viņi, acis nenolaizdami, vērāsKronbergā, likdami pat man justies neērti. Pirmais attapās vīrietis.

— Uz to derētu pa mēriņam, vai ne, Rūdīt? — Un, paspiedis Valtam roku, piesita sev pie krūtīm arpīpes kātu. — Mani sauc Platais, vārdā — Ernests.

— Tātad mājas nosaukums nav cēlies no uzvārda?— Nē. Vectēvs vienkārši bija dravnieks.— Skaidrs. Loti patīkami.Pa to laiku namamāte bija sarūpējusi uz galda uzkožamos, kristāla glāzītes uz augstām kājiņām un kā

beidzamo paša vidū novietoja pudeli ar dzirkstošu, sarkanu šķidrumu.— Pīlādžu liķieris. Pašas taisīts, ar aroniju piedevu krāsai, — viņa skaidroja, dauzīdama no slaidā

kakliņa brūnās lakas kārtiņu. Saslaucījusi drumslas, teica: — Lūdzu, attaisi, Ernest!Tā ir mana cieša pārliecība, ka noteiktos apstākļos neliela alkohola deva ir nevis nosodāma, bet

gluži pretēji — apsveicama, nepieciešama. Šī bija tieši tā reize, lai kā es, tā mans draugs spētu atraisītiesno neveiklības sajūtas, ko bija radījusi abu veco cilvēku neviltotā apbrīna. Bet viss izrādījās ievērojamivienkāršāk. Pirms pāris gadiem mēs bijām izmeklējuši kādā zādzībā nepatiesi apvainota cilvēka lietu. Šisnelaimīgais, kurš, ja mums neizdotos pierādīt viņa nevainību, vēl tagad smaktu cietumā, izrādījās Platāmāsasdēls. Kad to uzzinājām, man kļuva skaidrs, ka diez vai tuvākajā apkārtnē atradīsies kaut viens, kaspar mums nebūtu dzirdējis. It kā nolasījis manas domas, vecais lepni teica:

— Mēs visi jūs pazīstam!— Kas tie — visi?— Visi, kas te dzīvo. Jūs taču izglābāt puiši no pazušanas. Tagad viņš beidzis augstskolu, strādā un

paguvis pat nodibināt savu ģimeni. Paldies visas Plato dzimtas vārdā! Un — tā nav nekāda mazā, jo kopāar mazmazmazbērniem mūsu ir simt divdesmit septiņi!

Tagad viņš izskatījās pavisam cits cilvēks. Aizdomīgais nīg- rums, ar kādu vecais sagaidīja mūs,bija izzudis, un, lai gan manī joprojām pirmie iespaidi — par līdzību ar Šterna slepkavu Kārli Celmu —bija dzīvi, jau pēc otrās glāzītes tie izplēnēja apziņā, bet pēc trešās mūsu priekšā sēdēja gadu saliektsvīrs, darbarūķis, kas pamatoti lepojās ar savas dzimtas kuplumu.

— Mēs te visi esam radi, — viņš stāstīja, — visas četras mājas. Iznāk, ka pirmo kooperatīvosaimniecību Latvijā, vēl pirms padomju varas nodibināšanās, organizējusi Plato dzimta. Rudītes vīrs bijamana brālēna dēls pa mātes līniju, Bergmanis no blakusmājas ar pelēko šīfera jumtu — brāļa mazdēls, betSproģis — māsas Frīdas mazdēls. Mēs ģimene bijām vienpadsmit bērni — septiņi brāli un četras māsas.No visiem dzīvajos esmu palicis viens.

— Bet kāpēc jūs esat tā saspiedušies? — Kronbergs neatlaidās. — Mani ne visai pārliecināja jūsuargumenti par papildizdevumiem. Cara laikos Latgalē zemniekiem iemērīja zemes strēmeli, reizēm pat

Page 116: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

vairāku kilometru garumā. Kāds tur darba vai līdzekļu ietaupījums? Solot to gaisa gabalu apstrādāt? Vaipārvest mājā izaudzēto? Kaut kas līdzīgs ir pie jums, vai ne? Dzīvojot apstrādājamās zemes malā, tačunekas cits kā papildu neērtības nerodas un, ja vēl kārtīgi paskaitītu, diez kāds būtu patiesais rezultāts.

Abi vecie cilvēki saskatījās, un nokrekškējies Platais no jauna piepildīja savu apdzisušo kalkīti.Likās, ka viņa acis pēkšņi sākušas vairīties no mūsu skatieniem, kustības kļuvušas neveiklākas, tādas kāstīvas un izturēšanās atturīga. Kaut kāds noslēpums gūlās pāri šiem četriem namiem un tur mītošajiemiedzīvotājiem. Nez kāpēc man likās, ka viņi no kaut kā baidās. Spriežot pēc vecuma, celtņu lielākā dalabija būvētas gadsimtu mijā. Bet kas kopējs varēja būt manai nojautai par bailēm ar šīm vienkopussaceltajām ēkām? Kas zina, ja tajos laikos te klejoja laupītāju bandas, tad tādā gadījumā šāda rīcība būtuattaisnojama. Bet kā tas saistās ar mūsdienām? Manus prātojumus, kas grasījās iestigt kaut kur starpasociācijām un nojautu, pārtrauca Šveicas kundze. Kaut kā vainīgi paskatījusies uz savu radinieku, viņasacīja:

— Jums taisnība, Kronbergā kungs. Ne jau radniecības saišu ciešums bija tas, kas lika apmestiesvienkopus. Nē, iemesls bija pavisam cits. Kroplais Sīlis, izbēdzis katrodznieks, lūk, kas. Atgrieziesdzimtaja pusē, viņš apdraudēja tos, kas bija vainīgi viņa nelaimē.

— Tātad…— Jā, kungs, jūs mani pareizi sapratāt, — namamāte palocīja galvu. — Tas bija Mārtiņš Platais,

pār kura galvu nogruva atriebība, jo tieši viņa dēļ… Sīlim piesprieda piecus gadus Sibīrijā. Katorgu!— Vai varat izstāstīt šo notikumu?Kā atļauju dodams, vecais vīrs palocīja galvu, un, salikusi sastrādātās rokas klēpī, Šveicas kundze

klusā balsī sāka stāstīt.— Sīlis bija skroderis. Runā — prasmīgs, jo visi apkārtnes iedzīvotāji un pat dažs labs no

Madonas pie viņa vien šuvu- šies. Tolaik Mārtiņš Platais vēl nebija uzcēlis šo namu, kurā tagad dzīvoErnests. Mārtiņa māsa Elizabete bijusi apkaimes glītākā jaunava, un nav nekāds brīnums, ka bildinātājustarpā bijis arī vietējā muižnieka Berga jaunākais dēls Pēteris. Meiča tam devusi savu jā vārdiņu, undrīzumā bijušas gaidāmas jauno kāzas. Stāsta, ka jaunavā ieskatījies arī Sīlis, tad vēl nepavisam nekropls, bet, neraugoties uz amatu, — glīts, labi noaudzis puisis. Bet Mārtiņš, kam loti bija no svara, laimāsa saradotos ar Bergiem, visvairāk centās no vienas puses — savest viņu kopā ar Pēteri, no otras — -izolēt no Sī|a. Līgavainis, par šo intrigu neko nenojauzdams, pasūtīja savai sirdsdāmai kāzu tērpu taisnipie sava sāncenša. Faktiski viņam nebija izvēles, jo labāku šī amata meistaru diez vai varēja atrast patRīgā. Un notika tā: kad Pēteris Bergs ar savu iecerēto ieradās pie Sīļa uz uzlaikošanu, klāt bija arīMārtiņš Platais. Itin kā gribēdams papriecāties par māsas jauno tērpu. Taču, kad pāris devās prom,izrādījās, ka jaunā muižnieka naudas maks pazudis! Platais, kas tā vien visu laiku trinies apkārt, aplinkuslicis nomanīt, ka zaglis nav neviens cits kā meistars Sīlis. Un tiešām, izdarot kratīšanu skrodera mājās,policija atradusi pazudušo zuteni. Tas vāļājies zem gultas. Sīlis notiesāts uz spaidu darbiem, betElizabete, apprecējusies ar Pēteri, pārvācās sākumā uz muižu, pēcāk — uz Rīgu, bet vēl vēlāk —aizbrauca uz Eiropu, liekas — Vāciju. Bet Mārtiņš uz atvieglotiem noteikumiem ieguva savā īpašumāBergu zemi un uzcēla māju. Viss šķita nokārtojies loti labi, ja vien pēc pieciem gadiem Āronas apkaimēpēkšņi neuzrastos bijušais skroderis Sīlis. Taču tas vairāk nebija brašais puisis, bet gan pāragri novecojisvienrocis. Nosaldēto roku viņam amputēja kāds Sibīrijas veterinārs, kad pēc izbēgšanas no katorgas viņšiemaldījies tā mājā. Šis lopu ārsts arī palīdzējis Sīlim tikt atpakaļ uz dzimteni. Tā nelaimīgais atgriezāsmūsu pusē.

— Tātad tās pārējās trīs mājas tika uzceltas jau pēc tam… — Kronbergs saprotoši novilka, unŠveicas kundze pamāja.

— Jā. Mārtiņš Platais sacēla kājās, ko vien spēja, kad uzzināja par Sīļa atgriešanos. Jāteic, kanevienam neesot bijušas šaubas par to, ka visu šo nesmukumu ievārījis tieši viņš. Un tāpēc nevienusevišķi neizbrīnīja ziņa par Elizabetes brā|a varmācīgo nāvi. Nav zināms, kādas bijušas jaunās meičas

Page 117: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

attiecības ar skroderi pirms aresta, taču klīdušas baumas, ka viņa to mīlējusi. Un, tikai paklaudamāsbrutālā un mantkārīgā brā|a varai, jo abu vecāki bija miruši, izgājusi pie jaunākā Berga. Mārtiņu Platoatrada šajā pašā namā, — viņa pamāja uz divstāvu mājas pusi, — ar ielauztu galvaskausu. Līdzāsvāļājies cirvis, ar ko bija izdarīta slepkavība, bet uz sienas rēgojies nemākulīgi ar asinīm uzzīmēts putns!Sīlis! To sapratuši visi, un, kad arī radi nolēmuši celt savas mājas, tad bailēs no bijušā katordznieka tāsuzbūvējuši kopā. Faktiski ar to viņi it kā pasvītroja gan savu attieksmi pret Sīli, gan solidaritāti ar tā upuriMārtiņu Plato. Kā redzat, nekāds lielais gods tas Plato dzimtai nav, un tāpēc, lūdzu, nestāstiet to tālāk.

— Protams, — Valts pamāja. - Tā ir neatņemama mūsu profesijas sastāvdaļa - klusuciešana unnoslēpumu glabāšana. Tomēr es te kaut ko nesaprotu — kāpēc pārējiem bija jābaidās, ja jau Sīlis ar savuienaidnieku bija izrēķinājies?

— Pirmais, ko es domāju, — bijusi attieksme. Es par to jau minēju. Turklāt Sīlis no pārdzīvotābijis tā kā nedaudz jucis. To var saprast, turklāt vēl roka… Viņš bijis kā apsēsts — jebkurš no Platodzimtas viņa acīs licies kā līdzvainīgs viņa liktenī. Desmit gadu laikā pēc Mārtiņa nāves, lai kāuzmanījušies, vēl trīs no Platajiem kļuvuši par bijušā katordznieka upuriem.

— To noteikusi policija?— Nē, bet ar asinīm līdzās upuriem atstāts iepriekšējais autogrāfs — putna attēls. Par Sīļa galvu

ticis izsolīts pamatīgs atalgojums, bet nevienam nav izdevies sadzīt viņa pēdas. Tolaik te auguši drūmi,biezi meži, kuros pat varas pārstāvji baidījušies spert kāju. Runāja, ka viņš dzīvojis zemnīcā, turklāt…precējies!

Kronbergs izbrīnījās.— Ar ko? Savaldzinājis ar savu ārieni pašu meža karalieni?— Ar savu jaunības draudzeni. Mildu. Tā bijusi tā pati, kurai Sīlis gatavojies kļūt neuzticīgs

daiļās Elizabetes dēļ. Meitene jau pirms aresta viņam tā pieķērusies, ka visus piecus gadus nav gribējusinevienu redzēt, pārliecināta, ka Sīlis atgriezīsies. Un viņš atgriezies ar. Atstājusi vecākiem zīmīti, Mildavaronīgi devusies savam izredzētajam līdzi uz mežu, un tur viņai piedzimis dēls. Vai varat iedomāties -kroplā katordznieka dēļ pamest visu — mājas, vecākus, radus un draugus. Sabiedrību. Jā, tā bijusi patiesamīlestība.

Neparastā stāsta aizrauts, es pavēros logā. Pa to varēja saskatīt Platā namu ar mansardu unBergmaņu mājas stūri. Cik gan briesmīgām bijis jābūt bailēm no atriebības, lai tik tuvu apmestos cits piecita! Es nodrebēju, iedomās skatīdams tumšās naktis, milzīgos, drūmos kā ielenkumā sastājušos mežus,sveces gaismu un apkārt klīstošo, vājprāta skarto Sīli ar naidā degošam acīm un rokā sažņaugto asinskārocirvi…

Valts bija iegrimis domās. Saimniece rosījās ap galdu, novākdama tukšos traukus. Platais joprojāmkūpināja savu kalkīti. Viņa vaigi ziedēja kā rozes, acīmredzot vecais vīrs atļāvās iztukšot pa glāzītei tikailoti retās reizēs. Piepeši Kronbergs pacēla galvu.

— Manuprāt, šīs senās bailes, — viņš pārlaida pārbaudošu skatienu vispirms namamātei, tadPlatajam, — līdz šim ir dzīvas, reālas.

— Kāpēc jūs tā domājat? — jautāja Šveica.— Pirmkārt, tāpēc, ka mēs tikām uzņemti loti… aizdomīgi, tā es teiktu. Otrkārt — apšaubu, vai jūs

ar šo stāstu, kas nebūt nedara īpašu godu šeit dzīvojošajiem Mārtiņa Platā pēctečiem, iepazīstināt pirmo,kas pagadās. Bet no tā izriet, ka mums izdevās to noklausīties vienīgi, pateicoties… profesijai. Tātad, jamanu spriedumu virkne ir pareiza, — jūs no kaut kā baidāties. Baidāties un meklējat palīdzību. Taču fakti,kas ir jūsu rīcībā, droši vien nav pietiekami, lai grieztos pie varas iestādēm, vai ne? Bet mēs būtu pašālaikā. Ko teiksiet?

Vecais virs izņēma no mutes pīpi, pieklaudzināja pie priekšzobiem, kas bija pārāk balti, lai būtudabiskie, un klusā balsī atbildēja:

— Es teikšu, Kronbergā kungs, ka jūsu prāts tik tiešām ir apbrīnas vērts. Viss ko teicāt, viss ir

Page 118: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

taisnība.— Tātad…Kā izšķiroties, Platais atmeta ar roku.— Jau nedēlu kā uz manas mājas sienas naktīs parādās dīvains zīmējums, — vina balss skanēja

dobji. — Izskatās, ka tas izdarīts ar asinīm, bet pēc formas atgādina putnu…Ar acs kaktiņu es redzēju, kā pie šiem vārdiem nodrebēja saimnieces rokas.

Page 119: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

IV nodaļa Vienošanas

Jāatzīstas, ka arī manī vecā vīra paziņojums izraisīja veselu pārdzīvojumu lavīnu. Itin kā es būtu tasMārtiņš Platais, kas, mantkārības dzīts, bija uzkrāvis uz sevis lāstu, manā sirdī cēlās neizprotamas bailes.Tās nāca nenokurienes, jo, lai nu kurš, bet es visādā zinā biju svešs kā nelaiķim, kroplajam Sīlim, tā šeitdzīvojošajiem Mārtiņa pēctečiem. Kaut kas pārdabisks dvesa no visa uzzinātā un papildus ietina šo jau tādīvaino vietu noslēpumainības plīvurā. Pēc dabas esmu ārkārtīgi jūtīgs. Mana uztvere ir cieši saistīta arfantāzijas pasauli un tādējādi, ja Valts katru jaunu informāciju pirmām kārtām pārstrādāja smadzenēs, tades - iedomās. Manī tās spēja izraisīt visneiedomājamākās ainas, kas bieži vien aizēnoja patiesos faktus unlīdz ar to nelāva aptvert lietas būtību. Nedomāju, ka saprāta ziņā mani būtu jānovieto uz zemākapakāpiena par citiem, jo tad, kad šis jūtu mehānisms netika iedarbināts, tas ir — informācija nesaturējanekā tāda, ko varētu attiecināt uz labo vai ļauno, mana iztēle palika tādā kā snauda stāvoklī, un tadsmadzenes bez grūtībām tika galā ar pasniegto problēmu. Ja augstskolā netiktu liktas atzīmes, droši vienes būtu teicamnieks. Taču pieņemtais skaitliskais zināšanu novērtējums kā pirmās ieslēdza jutas, bet tāssavukārt — iztēli, līdz ar to nobloķējot domāšanu. Un kamēr es prātoju — kā mani līdzcilvēki reaģēs, jaman nelaimēsies un saņemšu zemu atzīmi, nepaguvis sagatavoties atbildei, aizņemts ar idiotisku, absolūtinepamatotu paššaustīšanos, es to tiešām ari saņēmu. Ar prātu es labi sapratu, no kā ce|as šī iekšējānesakārtotība, kā arī tās izraisītās sekas, taču mainīt neko nespēju. Tāds nu es biju.

Toties Valts bija domātājs. Kā jau sacīju, pirmais, ko jaunā informācija iedarbināja vinā, bijasmadzenes, auksts, vērtējošs prāts. Ari tagad, kā dusmās saraucis pieri, viņš ar tukšu skatienu vērās logā.Es biju pārliecināts, ka draugs neredz nedz abus namu stūrus, nedz pļavu aiz tiem, nedz ari stārki, kaszemā, planējošā lidojumā nozuda aiz krūmu rindas. Viņš saspringti domāja, un tāpēc rezultāts, ko devaviņš, nepavisam nelīdzinājās manējam.

— Vai suņi naktīs nav devuši ziņu?— Viņi mums tādi padumji. Stundām var apriet mēnesi. Ej nu sazini — vai tur bija kāds svešs, vai

tikai ezis pārčāpojis pāri pagalmam.Novākusi traukus, saimniece apsēdās savā vietā.— Tātad, jūs baidāties… — ne pie viena nevērsdamies, norūca Valts, un Šveicas kundze dedzīgi

pamāja.— Kā ne, ja kroplais Sīlis joprojām, pat kapā, nespēj un nespēj rimties?— Jūs domājat, — Kronbergs izbrīnījies palūkojās viņā, — ka tos mākslas darbus uz sienas

zīmējis viņš?Vecās sieviņas atbilde pārspēja visu gaidīto, turklāt par tās patiesumu liecināja iekšējās pārliecības

pilnais tonis.— Protams, viņš!"M… jā," es domās novilku, "te tev nu ir divdesmitais gadsimts!"Tie paši aizspriedumi, tā pati māņticība, kas gadsimtiem sakņojās latviešu dvēselēs, joprojām

atradās tur. Ja mans saprāts ar laiku vienmēr spēja atšķirt reālo no pārdabiskā, salikt katru savā plauktiņā,tad viņos tas bija saplūdis vienā veselā. Platais, gluži tāpat kā Šveica, nopietnām, baiļpilnām acīmnepacietīgi gaidīja, ko teiks mans draugs.

— Ja pareizi sapratu, tad jūs uzskatāt, ka Sīlis, atrazdamies viņpasaulē, meklē iespēju atriebtiesMārtiņa pēctečiem?

Abi vecie cilvēki vienlaikus palocīja, galvu, bet saimniece piebilda:— Viņu redzējuši.

Page 120: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Tas nu pat man bija par daudz, un, nespēdams apvaldlties, es ironiski novilku:— Droši vien kāds no elles iemītniekiem…— Jūs tā nejokotu, jaunais cilvēk, — pārmetoši pakški- nādams savu īso pīpīti, teica vecais, — ja

zinātu, kas te notiek. Starp citu, arī agrāk daži no šejieniešiem ir miruši noslēpumainā, neizskaidrojamānāvē drīz pēc tam, kad parādījās šie zīmējumi.

— Tas ir droši zināms?Platais paraustīja plecus.— Tā stāsta.— Jūs tos esat redzējis savām acīm, vai šī ir pirmā reize?— Pirmā. Taču Bergmaņu Janka, pirms noslīka ezerā, stāstījis, ka uz savas mājas sienas redzējis

kaut ko tamlīdzīgu. Arī Ruta, kas gāja bojā zem vilciena… Atminies, Rūdīt? Šis zīmējums parādās uz tāsmājas sienas, kurā kādam tās iemītniekam tuvākajā laikā jāmirst… Šoreiz tas ir uz… manējās.

Drūmais tonis lāva nojaust, ka par savu nākotni vecajam vīram nav nekādu ilūziju.— Bet šī ir sfēra, kas pa zobam vairāk mācītājam nekā detektīvam vai policijai.— Bet varbūt jūs spētu pārliecināt mācītāju… — varēja redzēt, ka viņš ir pagalam apjucis un

nezina, pie kā pieķerties.— Jūs esat ar viņu runājuši? Un kas iznāca?— Nekas. — Platais atmeta ar roku. — Viņš teica, ka droši vien kāds grib mūs izjokot.— Bet varbūt viņam taisnība? — Kronbergs pajautāja, un tas vecajam aizdeva dusmas.— Sīli redzējuši vairāki cilvēki! Bijušais kolhoza priekšsēdētājs Kviesis, mans dēls, tad Alvīne.

Un tieši tobrīd, kadtas cēlies no kapa, bet, kur tas atrodas, to visi mēs zinām, sajaukt nevaram. Ko jūs uz to teiksiet?— Interesanti. Jāatzīstas, man šī lieta šķiet ārkārtīgi intriģējoša. Un cik te vielas pārdomām! Bet

vai neesat apsprieduši vēl vienu varbūtību - to, ka šie zīmējumi ir jums nezināmu, dzīvu cilvēkuļaunprātība?

— Esam. Bet mums ienaidnieku nav. Nevienam. Turklāt kāda gan jēga brīdināt savu iecerētoupuri?

— Hm. Tur nu jums nenoliedzami ir taisnība. Tiešām, jēga ir tikai vienā gadījumā — kad upurimtas jāzina. Un tā var būt tikai atriebība. Ko domājat darīt?

— Nezinām. Varbūt jūs varat palīdzēt? Mums tas būs pats pēdējais salmiņš, vai ne, Rūdīt?Namamāte palocīja galvu un nedroši piebilda:— Kur ir tā robežlīnija starp miruša un dzīva cilvēka ļaunprātību? Prāts, tā taču nav materiāla

būtne un tomēr — viss ļaunais uz zemes nāk tikai ar tā starpniecību. Un ko mēs vispār zinām par aizkapapasauli vai šo, kurā paši staigājam? Nekur nav teikts, ka gaiša galva nevar izdarīt tikpat, ja ne vairāk kāmelnā sutana. Varbūt tieši jums šī lieta būs pa spēkam, ko? — viņa aplaida apkārt skatienu un, dzirdot šosvārdus, es sapratu, ka mans agrākais spriedums bijis stipri pārsteidzīgs. Bailes šajos cilvēkos gluživienkārši bija sastindzinājušas kā gribu, tā prāta spēku, un tikai tāpēc reāli iespējamais viņu domās bijasaplūdis ar pārdabisko. Nu es varēju atviegloti uzelpot, jo mani nepavisam nepriecēja doma palikt šajāvietā kopā ar pustrakiem fanātiķiem.

— Labi, — Kronbergs īsi atbildēja, un, lai gan biju gatavs kaut ko tādu izdzirdēt, neapmierinātībasrūciens izlauzās it kā pats no sevis:

— Bet Rīga?— Pagaidīs. Pāris dienas šurp vai turp, kāda starpība? Nekur nedeg, Robert. Pacentīsimies

noskaidrot, kas īsti ir šis baidītājs. Bet, — viņš pagriezās pret Šveicu, — tādā gadījumā jums būsjāizmitina mūs kādas dienas.

— Ar lielāko prieku! Ar lielāko prieku, Kronbergā kungs! — saimniece iesaucās, un, redzotpavīdam gaišajās acīs neviltotu sirsnību, es sapratu, ka līdz ar viesmīlību tās ataino iekšējo gandarījumu,

Page 121: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

jo, kamēr mēs būsim šeit, vina varēs justies drošībā.Lasītājs droši vien zina, cik enerģisks ik reizes kļuva mans draugs, ja vien kaut kur parādījās kāda

interesanta problēma. Taču, manuprāt, šajā gadījumā viņš gāja uz galveno mērķi — atrast neuzkrītošuvietu iespējami tuvāk Teodora Brīdaka pašreizējai mājvietai, lai tādējādi pacenstos uzzināt kaut ko parĀdolfu Prustu. Es apšaubīju, vai veco cilvēku māņticība spējusi kaut cik nopietni Valtu ieinteresēt. Tā esdomāju, bet nākamajā mirklī biju spiests atzīt, ka esmu kļūdījies.

— Jūs pieminējāt vairākus cilvēkus, kas redzējuši Sīli.— Jā, — Platais palocīja galvu.— Kur viņus varētu sastapt?— Dēlu… Viņš droši vien ir pie zirgiem.— Labi, sāksim ar dēlu. Ja pie zirgiem, tad droši vien pļavā. Stallī lopiņiem tik jaukā laikā nav, ko

darīt. Vai tas ir tālu?— Savs gabaliņš būs. Gribat aizstaigāt vai pagaidīsiet?— Vietas te jaukas, protams, aizstaigāt, — Valts atbildēja. — Turklāt jāiepazīstas ar apkārtni.Vecais piecēlās un, pamājis ar pīpes kātu, piegāja pie loga. Paklausot aicinājumam, arī Kronbergs

uzslējās un, nostājies līdzās, pavērās laukā. Tā kā trešajam tur vietas nepietika, es paliku sēžam.— Skatieties! Gar Bergmaņu mājas labo stūri aiziet taciņa. Redzat?— Redzu.— Ejiet pa to tikai uz priekšu, līdz labajā pusē ieraudzīsiet četrus piesietus zirgus. Tie ir mūsējie,

jā, ja ceļā pagadās suņi, nu tie paši, nebaidieties, viņi tikai rej. Dēls ap šo laiku iet pārsiet, bet tamvajadzīgs laiks. Ja satiksiet, garām nepaiesiet. Platais!

— Kādā nozīmē?— Plecu un visa pārējā. Vīrs kā ozols. Vārdā Janka.— Bet varbūt viņš vēl mājās?— Aizgāja, es redzēju.— Vai zīmējums uz mājas sienas saglabājies?— Nē, — vecais vīrs paplēta rokas. — Lietus noskaloja.— Vēl pēdējais jautājums. Mārtiņš Platais, kas jums viņš ir? Es ar to domāju arī pārējos, kas te

dzīvo.— Visiem tiešajiem Plato pēcnācējiem atkarībā no vecuma viņš ir vai nu vecvecvecvectēvs, vai

vecvecvectēvs vai vecvectēvs. Vienīgi man un Rudītes nelaika vīram — vectēvs. Bet, ja jau esat gājēji,nāciet! Pavadīšu jūs līdz taciņas sākumam.

Mums izejot, namamāte nosauca nopakaļ;— Gaidīšu uz vakariņām!Iemetis acis pulkstenī, es izbrīnījos — septiņi. Izrādījās, ka abu veco cilvēku sabiedrībā gluži

nemanot bija aizskrējušas divas stundas!Apstājies pie Bergmaņu mājas stūra, mūsu pavadonis sacīja:— Tovakar Janka gāja zirgu pārsiet. Divdesmitajā jūlijā. Saule jau gāja uz rieta pusi, un cēlās

migla. Zirgi ganījās netālu no vecās kapsētas. Piepeši dēls pamanīja koku starpā uguntiņu. Man tas puisiskopš bērnu kājas ir traki ziņkārīgs, bāž degunu, kur vajaga, kur ne. Pametis savu Baltiņu, viņš piezadziespie pirmajiem krūmiem. Kapsētā jau sen nevienu neglabā, un dažviet kopiņas laiks nolīdzinājis ar zemi.Tikai daži satrunējuši krusti un pa pusei sagāzusies kapliča ir viss, kas palicis no tās pāri. Piepeši vietā,kur viņš bija redzējis uguntiņu, no zemes izlīdis… spoks! Taisni no Sila kapa!

— Kā viņš tumsā to noteicis?— Tajā kāds iedzinis pamatīgu apses mietu. Pret nelabo. Skats, ko viņš ieraudzījis, bijis tik

baismīgs, ka tonakt, tikai pamatīgi pacilājis glāzīti, puika beidzot pārstāja drebēt.— Varbūt kāds aizmidzis dzērājs, tuvās nakts drēgnuma atmodināts, bija piecēlies, lai dotos uz

Page 122: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

mājām?— Nē, — vecais kategoriski papurināja galvu. — Spoks… kā to lai pasaka, neesot uzslējies ar

tādu kustību, ar kādu to darītu sēdošs vai gulošs cilvēks. Tā bijusi tik nedabiska, ka šaušalas gājušas pārkauliem. Viņš izaudzis, gluži kā koks lienot stāvus no zemes. Brr… Par to iedomājoties vien… Noapakšas šo izdzimumu apspīdējusi sarkanīga gaisma — paša elles atblāzma! Bet ģīmis bijis tāds, ka,iebrēcies kā kaujams, aizmirsis par to, kāpēc nācis, dēls ņēmis kājas pār pleciem. Bet, lai nu kā ar citu,taču Platie nekad mīkstpēdiņi nav bijuši. Atminos kā tēvs, tad es vēl biju pusaudzis, ar sētas mietu tānoslānīja veselus trīs laupītājus, ka tie tik tikko dzīvi aizvilkās. Mūsējiem visiem spēks kaulos turējies.Arī Alvīne no fermas, pagājušo ceturtdien braucot ar divriteni, redzējusi to pašu. Es viņu pazīstu, nekadnerunās tukšu. Arī Kviesis stāstīja tāpat. Toreiz gan viņš bijis pamatīgā švunkā. Pudeles brāli vēlākapstiprināja — aiztenterējis no kroga tāds, ka katra kāja uz savu pusi vilkusi. Toties sieva viņusagaidījusi staltu kā unter- oficieri, pilnīgi skaidrā un baltu kā palagu. Ja pēc pirmās reizes vēl nekas, tadpēc šā gadījuma visi met šai vietai līkumu. Kviesis ar Alvīni dzīvo lejāk, — pīpes kāts norādīja uz divāmlauku mājām, kas stāvēja aptuveni kilometru atstatu viena no otras un tikpat daudz arī no Bitēm. Nebijāmtās pamanījuši, jo abas saimniecības atradās lēzenā nogāzē. Nekāda ceļa turp neredzēja, tikai divas gājējutaciņas.

— Kur atrodas ferma?— Āre, jumts vien redzams.Tās bija tās pašas iegarenās un zemās ēkas, kuras bijām ievērojuši iebraucot.— Ap cikiem dēls redzējis to spoku?Uzrunātais paraustīja plecus.— Pievakarē. Todien tikai pret vakaru laiks nedaudz noskaidrojās, bet tā visu dienu lija. Atminos,

bija jau patumšs, cik — nezinu. Cauri kapsētai ved īsākais ceļš uz šoseju, bet jau pa to — uz veikalu,krogu vai pilsētu. Apkārtējie nez ko dotu, ja kāds šo briesmoni padzītu. Pat mācītājs Tiltiņš, viņš dzīvootrpus Apšukalnam, vairāk uz mūsu pusi kājām nenāk, bet brauc tikai ar autiņu. Un tas viss spoka dēļ.

— Iznāk, ka pat apses miets šim nespēja stāvēt pretim. Un kulta kalps tic tādiem māņiem?— Vai tic, vai ne, to es nezinu. Stāstu tikai to, ko redzu. Tiltiņš vecajā kapsētā nav rādījies kopš

tās dienas, kad Janka… Bet nu ejiet! — Vecais vīrs pamāja un, smagi atspiezdamies uz zarainās nūjas,aizkliboja atpakaļ.

Kad Bergmaņu māja, kuras vienā logā sēdēja maza meitenīte ar lielu lelli uz palodzes un pavadījamūs ar izbrīnītu skatienu, palika aizmugurē, pametis skatienu atpakaļ, Kronbergs jautāja:

— Ko teiksi, vecīt? Spoks! Nepietika mums ar dēmonu villas lietu, bet še tev — jau atkal! Tā vienšķiet, ka to pasaulē savairojies vairāk nekā viduslaikos.

— Bet vai tā mēs neattālināmies no sava uzdevuma? — es atbildēju ar pretjautājumu. — Šurpbraucām taču, ejot pa Prusta pēdām.

— Kas zina, vai tās kaut kur nekrustojas. Vismaz Prusts ne sliktāk par spoku prot pazust kā nebijis.Elpo dziļāk, iztīri plaušas no Rīgas kvēpiem, bet es pa to laiku padomāšu.

Taciņa abiem bija par šauru, tāpēc Kronbergs soļoja pa priekšu, bet es no muguras. Negribēdamsvinu traucēt, klusu- ciešot vēroju apkārtni, kas mākoņu segas dēl izskatījās sērīgi pelēcīga. Iežogotajāsfermas ganībās neredzēja nevienu govi, acīmredzot lopi bija sadzīti kūtīs uz vakara slaukšanas reizi.Augstu gaisā majestātiski planēja liels vanags, bet pa pļavu, kājas stīvi cilādams, soļoja pelēkbaltsstārķis. Turpat attālāk, nolauztas liepas galotne es pamanīju viņa ligzdu. Veco kapsētu no šejienes saskatītnevarēja — to aizsedza lēzens pakalns, kura virsotnē, gluži kā spīdīgs cekuls uz nerātņu galvas, slējāsneliela krūmu skupsna. Tās aizmugurē auga vientuļš sēru vītols. Vieglajā vējiņā plivinājās sudrabotaslapas. Garas, augstas smilgas iežogoja taciņu un ejot durstīja rokas. Mālainā zeme bija cieta kā krams,acīmredzot te vairākas dienas nebija lijis. Taciņa uzveda mūs lēzenā pakalna virsotnē, garām sēruvītoliem un turpinājās pa nogāzi lejup uz vecās kapsētas pusi. Tālumā tai gandrīz līdzās vīdēja

Page 123: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Vecumnieku sarkanais skārda jumts. Jādomā, ka šis celiņš noslēdzās tieši tur. Pēkšņi ar acs kaktiņu eslabajā puse fiksēju kādu kustību. Vainīgie izrādījās divi stalti zirgi, kurus aiz pavadām veda plecīgsvīrietis. Nebija šaubu, ka tas ir meklētais — Jānis Platais. Gribēju pievērst Valta uzmanību, bet viņš jaupats bija ieraudzījis.

— Būs jāiet pāri pļavai, — es sacīju, un mēs tā arī darījām.Vīrietis mūs pamanīja jau pa gabalu, taču izlikās neredzam.Es ievēroju zaglīgus skatienus, ko, dzīdams ar cirvja pietu zemē dzelzs mietiņu, viņš no pieres

apakšas raidīja uz mūsu pusi. Pēkšņi no tuvējiem krūmiem atskanēja skaļas rejas un izlēk- šoja abi mūsupaziņas.

— Mierā! — vīrietis uzbrēca pērkona balsī, un acumirklī abi varoņi, astes nolaiduši un ausispieglauduši, iemuka atpakaļ krūmos. — Ko jūs te meklējat? — Tas jau zīmējās uz mums.

— Jāni Plato, — Valts atbildēja.— Tas esmu es.Pienākuši mēs sarokojāmies, un Kronbergs īsos vārdos iepazīstināja vinu ar stāvokli. Sakrustojis

rokas uz krūtīm, vīrietis — viņam nevarēja būt vēl četrdesmit gadu —, nepārtraucot klausījās un, kadValts apklusa, teica:

— Ja jau tēvs par šo notikumu visu izstāstījis, kāda note atkārtot? Varu tikai piebilst — tas spokspatiesi bija šausmīgs. Diez vai tādu pat delīrija murgos varētu ieraudzīt.

Kronbergs paraustīja plecus.— Cik zināms, tieši tādiem tiem arī jābūt.— Nesmejieties. Ja jūs būtu redzējuši… Vispār viņš ne ar ko neatšķīrās no dzīva cilvēka, bet

acis… seja… Tā bija sātaniska! Līdz šai dienai — tiklīdz atceros, roka pati meklē glāzīti.— Vai viņš pārvietojās?— Nevaru pateikt, pats biju stīvs no bailēm. Bet liekas, ka ne. Vismaz, kamēr es stāvēju. Bet,

tiklīdz spēju pakustēt, tā likos prom.— Pēc kā tas izskatījās? Pēc vīrieša vai sievietes?Platais nosmīkņājis atteica:— Spoks jau nevar būt sieviešu kārtas. Kur tas dzirdēts — spocene?— Par to varētu pastrīdēties. Kas viņam bija mugurā?— Tāds kā apmetnis. Garš, līdz pašiem papēžiem. Melns.— Zem kokiem droši vien bija tumšs?— Kā nēģera vēderā.— Tādā gadījumā kā uz šī fona jums izdevās saskatīt apmetņa krāsu?— Hm. Jums taisnība. — Platais izskatījās apmulsis. Pieri saraucis un domīgi vērdamies tālumā,

viņš kasīja pakausi. Pēkšņi iedegusī seja atplauka. — Atminējos! Viņu apņēma tādas ka auksts, nedzīvasgaismas oreols! Turklāt no apakšas plūda sarkanīga, it kā degoša ugunskura atblāzma. Izskatījās, ka patsnelabais izkāpis virszemē sagandēt kādam naktsmieru. Acis — zvērojošas ogles. Pēkšņi, kā pārsteigumā,viņš pasvieda gaisā labo roku. Garā piedrukne nobruka, un ar klusu vaidu rēgs… izgaisa! Pazuda un patsēra smaka nepalika! Šis skats man maksāja uz pāris dienām sabojātu garastāvokli un pusstopu tajā patnaktī. Bet zirgi pazaudēja labākās ganības.

— Vai esat pārliecināts par to, ko redzējāt? — es jautāju.— Un, ja nu tas bijis tikai cilvēks, kas…Platais dusmīgi pakratīja galvu.— Manas acis stāv pierē un netaisās mainīt vietu, bet prāts tāpat. Dzeru ar mēru, nesmēķēju, bet

baltās pelītes esmu redzējis vienīgi Madonas zooveikalā. Cilvēks, pat kropls, ir dabisks, bet šis… —Platais saviebās tādā kā derdzīgumā.

— Vai kreiso roku pamanījāt?

Page 124: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Tās vietā nokarājās tukša piedurkne. Sīlis bijis vienrocis. Starp citu, Kviesis stāstīja to pašu. UnAlvīne, — viņš kaut kā mulsi piemetināja un, pārlaidis mums skatienu, pasmaidīja.

— Skatos, jums nagi niez nogrābt šo aiz čupra? Ja izdosies, lieku mučeli — man pagrabā glabājaspirmklasīgs alus. Aiziet?

Es zināju, cik Valtam šis piedāvājums bija kārdinošs. Viņš cienīja alu vairāk par visiem citiemdzērieniem, un kur nu vēl pašbrūvēto. Mirkli vilcinājies, it kā izcīnīdams iekšēju cīņu, draugs pastiepaPlatajam roku un piekrītoši palocīja galvu.

— Aiziet! Izdzersim pa visiem. Bet, tā kā starp mums vairāk neieinteresētas personas nav, esvēlētos uzmest aci notikuma vietai.

Mūsu jaunā paziņas seja tajā paša mirklī apmācās. Kā palīdzību meklēdams, viņš aplaida apkārtskatienu.

— Varbūt rīt? Redzat, klust arvien tumšāks. — Varēja skaidri redzēt, ka lielais, spēcīgais vīrietiskā mācēdams cenšas novilcināt laiku.

— Vai tikai jums vienkārši nav… — es iesāku.— Kas par muļķībām! — Platais steigšus mani aprāva pusvārdā un, kā izšķiries par kaut ko

nopietnu, atmeta ar roku.— Ejam!Šķērsojuši pļavu, mēs iznācām uz taciņas. Abus suņus nekur neredzēja. Pēc divsimt metriem

nonācām lidz kapsētai un, nosoļojuši gar tās malu vēl gabaliņu, pa kādu spraugu ielauzāmies biezajākrūmājā. Brašais pavadonis izskatījās pamatigi notrūcies. Uzkucis, gluži kā bokseris gatavodamiestuvcīņai, pierāvis masīvo zodu pie krūtīm, pirkstus sažņaudzis dūrēs un mezdams apkārt aizdomīgusskatienus, viņš izskatījās pēc tāda, kas kuru katru mirkli gaida nodevīgu uzbrukumu no sāniem vaiaizmugures. Man ienāca prātā ieteikt viņam atslābināties, taču laikā attapos, ka tas tikai to samulsinās,turklāt pavisam nevajadzīgi. Krūmāja vidū viņš piepeši apstājās un, norādījis pa kreisi, kur zaru spraugāsvarēja saskatīt kapsētu, nez kāpēc čukstus sacīja:

— Kopiņu zem tām kopā saaugušajām liepām redzat?-Jā.— Akurāt no tas arī izlīda. Tur apses miets iedzīts, bet tas viņam bijis nebijis.— Pieiesim tuvāk, — Kronbergs vedināja, bet Platais pēkšņi kļuva pagalam nevaļīgs.— Gandrīz aizmirsu, man taču sievai jāpalīdz kūti izmēzt. Apsolījis esi, ko darīt? — viņš kā

atvainodamies paplēta milzīgas rokas un, atbildi negaidīdams, sāka spraukties atpakaļ. Ticis uz takas,nemaz neslēpjot atvieglojumu, skaļi uzelpoja.

— Neaizmirstiet par alu! — atvadām mēs vēl saklausījām, un drīz vien viņa steidzīgo soļu dipoņaizgaisa tālumā.

— Ir gan jēra dvēsele, — es nenocietos. — Vīrs kā ozols, bet dūša kā…— Netiesā, Robi, lai pats netiktu tiesāts! Tu taču neesi redzējis, ko viņš. — Valta balsī skanēja

dziļa nopietnība. — Labāk apskatīsim vietu, bet pēc tam izlemsim, kā rīkoties tālāk.

Page 125: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

V nodala Pretruna

Vismaz piecpadsmit minūtes Kronbergs nolīknāja ap norādīto kapa kopiņu, meklēdams kādus nebūtpierādījumus, ka Platā redzētā parādība attiecas uz mūsu — materiālo pasauli. Tomēr pat ne aizlauztassmilgas stiebrs neapliecināja, ka pēdējā laikā tur būtu stāvējušas cilvēciskas būtnes kājas. Tāpat kā visukapsētu, arī Sila kopiņu klāja bieza zāles sega, kuras vidū tiešām rēgojās kāda dīvaiņa iedzītais apsesmiets. Jā, neatstājot pēdas, te varēja pabūt vienīgi spoks.

— Hm… — pēc veltīgiem pūliņiem Valts atliecās un izvilka cigaretes. — Tā vien rādās, ka mumspie tās mučeles netikt. Neviena, pat mazākā pierādījuma, ka te kaut kas noticis. Platais taču norādījaprecīzi? — itin kā es labāk zinātu, Kronbergs jautājoši pavērās manī.

— Precīzāk nevar, — es atteicu. — Lūk, apses miets. Bet… — es uz mirkli apklusu, lai labākaptvertu domu un tad turpināju, — ja nu viņam ir taisnība? Pasaulē notiek viss kas, un dīvaini,neizskaidrojami atgadījumi nav nekāds retums. Piemēram — poltergeists. Lai gan zinātnieki nievājoširausta plecus, attiecinādami šo parādību uz tumsonību, tā ir neskaitāmu cilvēku apliecināta realitāte. Tadkāpēc tāds nevarētu būt arī spoks? Zini ko, — es teicu un piepeši jutu, ka mani sagrābj neizskaidrojamasbailes. Ja kaut kas tāds bija noticis ar mūsu pavadoni, tagad es nespēju viņu nosodīt. — Zini ko, — esatkārtoju, — ja tas tā ir, tad pats prātīgākais, ko varam darīt, ir — nekavējoties lasīties prom. Personīgies nejūtu ne mazāko aicinājumu uzsākt cīņu ar tumsas varu. Jau tagad šķiet… — piepeši, kā apliecinotmanu vārdu patiesību, kapsētā iestājās krēsla. Dīvainas, baigas ēnas uzsūca dienas gaismu, un reizē tumšagrūtsirdība smagi uzgūla sirdij.

— Laikam gaidāms lietus, — pametis skatienu augšup, sacīja Kronbergs. Dažas sekundes arpavērtu muti lūkojies pelēkajos mākoņos, paraustīja plecus un pārlaida apkārtnei vērīgu skatienu. Vienumirkli tas pakavējās pie brīnišķīgās ainavas, tad nedaudz tālāk — tur, kur kā ar nazi nogriezts pēkšņiaprāvās kapsētas malā augošais krūmājs. Lai gan skatu daļēji aizsedza divu triju birztalas pašā malāaugošo bērzu stumbri, tālē zilgmojošais mežs, lēzenie, ar dzeltenīgu zāli klātie pauguri, varenais ozols,kas kā sargādams bija izplētis zarus pāri rudzu laukam, un pat Vecumnieku mājas sarkanais skārda jumts,it viss ieņēma savu noteiktu vietu kopējā dabas izaustajā rakstā. Pat svinpelēkie draudošie mākoņi, kaspeldēja šurp no austrumu puses, nespēja izjaukt mierpilno harmoniju. Uz šī fona jo pretdabiskākas likāstās drausmas, kas nu jau kā nakts lietuvēns žņaudza manu sirdi un prātu. Neizturējis drauga klusēšanu, esteicu:

— Iesim, Valt! Līdz lietum mums jātiek zem jumta. Redzi, kļūst arvien tumšāks. Drīz te nekasnebūs redzams.

Kā apstiprinot manus vārdus, tālumā noducināja pērkons. Kronbergs pēdējo reizi pavērāstumstošajās debesīs un piekrītoši novēzēja roku.

— Ejam ar. Tikai atceries par to tiesāšanu… — Likās, ka drauga balsī ieskanējās slēpta ironija,taču man bija vienalga, galvenais — ātrāk tikt no šejienes prom.

Šveicas kundzes namdurvis mēs sasniedzām reizē ar pamatīgu vēja brāzmu, kas nesa sevī pirmoslietus pilienus. Pa pagalmu blandījās viens no suņiem, taču, kā par brīnumu, tas mums nepievērsa nemazāko uzmanību. Droši vien bez partnera nejutās drošs, ka, paceļot balsi, neiekulsies nepatikšanās.Negaidīti uzvēdīja īsts ziemeļu aukstums. Toties mājā bija sitlti un omulīgi, smaržoja pēc nule kā ceptāmpankūkām. Laikam negribēdama likties uzbāzīga, saimniece uzklāja galdu un atstāja mūs vienus, lai, kāvina izteicās, pabarotu pārējo saimi. Aiz loga dzirdamā, satrauktā vistu kladzināšana apliecināja, kas irtās locekļi.

Gaidītais, spriežot pēc melnajiem mākoņiem, briesmīgais negaiss ilga tikai minūti un, pārvērties sīkā

Page 126: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

lietutiņā, pārgāja, pat īsti nesācies. Gluži kā vāks sabiezējušie atmosfēras tvaiki aizpeldēja uz rietumiem,un uz burvju mājienu viss uzliesmoja zeltā — rietošā saule izlēja savu sarkanīgo gaismu pāri zemei.

Saimniece gribēja ierādīt mums katram savu istabu, bet, tā kā vienā no tām jau stāvēja divas gultas,mēs nolēmām gulēt vienā. Telpā spēcīgi smaržoja pēc kaltētām piparmētrām. Vēsie linu palagi un pasaspringto dienu uzkrātais nogurums darīja savu. Tiklīdz mana galva pieskārās mīkstajam spilvenam,miegs acumirklī ierāva kā melnā atvarā.

Vecā Šveica izrādījās ārkārtīgi taktiska un viesmīlīga namamāte. Viss, kas bija nepieciešams, viņassagādāts, jau gaidīja vajadzīgajā brīdī un vajadzīgajā vietā. Vai tas būtu karsts ūdens bārdas skūšanai,brokastis vai padoms.

— Mēs gribam apciemot Alvīni, — pēc sātīgajām brokastīm iegājis blakustelpā, kur saimniecepatlaban klaudzināja šujmašīnu, sacīja Valts. — Kā viņai uzvārds?

— Fridenberga, — nepārstādama strādāt, viņa atbildēja.— Ko jūs par viņu zināt?Apturējusi šujmašīnu, Šveicas kundze atlaidās pret atzveltni.— Neko daudz. Viņa strādā pienotavā. Fermai ir sava pienotava. Uz darbu braukā ar divriteni.

Reizēm Alvīnei iznāk aizsēdēties darbā līdz pusnaktij, — vecās sievietes balsī jautās vāji slēpta, dīvaina,tāda kā dusmīga un reizē — nožēlas pilna ironija. — Dzīvo kopā ar vecākiem. — Tas viss izskanējalakoniski un bezpersoniski, gluži kā aizpildot anketu.

— Kādas ir viņas aizraušanās?Atbildes vietā Šveica tikai paraustīja plecus.— Tātad viņa patlaban ir darbā?— Manuprāt, ne. Alvīnei darba laiks nav normēts, un ap šo stundu vina parasti ir mājās. Kā es to

zinu? Viņai, lai tiktu mājās, ir jābrauc garām maniem logiem. Jums Platais parādīja, kur viņa dzīvo, vaine? Nu, lūk. Diezgan glīta, trīsdesmitgadīga brunete, turklāt nenosvērta. Neprecējusies. Ko vēl laipastāstu?

— Acīmredzot neko, — Kronbergs iesmējās un pamāja man. — Ejam, Robi! Apciemosim AlvīniFridenbergu un, kas zina, varbūt tu līdz mūža galam nepaliksi vecpuisī.

Namamāte pakratīja galvu.— To tik ne!— Kāpēc? — es izbrīnījos. — Esmu labākajos gados, bet varbūt viņai ir cits kandidāts?— Kāpēc? — Šveicas kundze domīgi pārjautāja. — Ja vien es zinātu — kāpēc? Bet ejiet, ejiet,

nav ko klausīties prātu izkūkojušas vecenes tērgāšanā.— Dīvaini, — aizverot durvis, es nomurmināju, — kas viņai lēcies?— Pati taču teica, — atrūca Kronbergs un pamāja uz Bišu mājas sliekšņa smēķējošajam

saimniekam. Atbildei tas pacēla savu zaraino nūju un nozuda durvju melnajā četrstūrī.Nogriezušies gar Bergmaņu mājas stūri, sākām naigi solot uz to pusi, kur no šīs atzarojās vakar

redzētā taciņa uz Alvīnes Frīdenbergas māju pusi. Logā joprojām sēdēja mazā meitenīte ar savu lelli, tačušoreiz izbrīna vietā pavadīja mūs ar skumju, pieaugušas sievietes skatienu. Dīvainu iespaidu atstāja šisizolētais stūrītis no četrām mājām un tās savādajiem iemītniekiem. Bet rīta svaigums, piepildījis plaušasar smaržojošu gaisu, iznēsāja pa dzīslām enerģiju, un vieglais vējiņš ātri vien izpūta no dvēselesgrūtsirdību.

Drīz klāt bija arī atzarojums, un mēs jau pagriežamies, lai dotos lejup, kad aizmugurē pēkšņiatskanēja divriteņa melodiskais zvaniņš. Atskatījies es ieraudzīju jaunu sievieti, kas ar lielu kannu uzbagāžnieka, enerģiski minot pedāļus, grasījās mūs apdzīt. Nebija šaubu, ka tā ir mums vajadzīgā Alvīne.

— Labrīt! — jau pa gabalu uzsauca Valts un, kad viņa bija klāt, jautāja, — vai jūs gadījumā neesatAlvīne Fridenberga?

— Jā, — sieviete koķeti pasmaidīja un nobremzējusi apstājās. Sasvērusi riteni uz vienu pusi, viņa

Page 127: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

atbalstīja labo kāju pret zemi, bet kreiso atstāja uz pedāļa. Es jau grasījos mesties pie kannas,pārliecināts, ka pie tāda leņķa tās pienākums ir nokrist. Taču mana palīdzība izrādījās nevajadzīga —kanna droši bija piestiprināta pie sēdekļa un bagāžnieka režģa ar tievas, stipras auklas palīdzību. — Kovēlaties? — samtainā balsī atskanēja standartjautājums.

— Vēlamies apjautāties par vecās kapsētas spoku, — rotaļīgā tonī attrauca mans draugs, tačuefekts iznāca pretējs gaidītajam.

Itin kā Valts pats negaidīti būtu pārvērties baismīgā rēgā, Alvīnes brūnās acis, viņu uzlūkojot, pēkšņāizbīlī plati iepletās un, apspiežot kliedzienu, roka aizklāja muti.

— Nē, nē, negribu! — viņa tikko dzirdami izdvesa.Izbrīnījies Kronbergs nopētīja jauno sievieti ar ciešu, caururbjošu skatienu.— Kāpēc?— Tas ir pārāk… pat atmiņas. Līdz šim neesmu attapusies! Naktis kļuvušas kā viens nepārtraukts

murgs, — samtainā balss tagad drebēja.— Cikos tas notika?— Ap pusnakti.— Hm… Braucot ar riteni no pienotavas?Frīdenbergas bālie vaigi piepeši pietvīka.— Kas jums par dalu? — viņa rupji atcirta un, pagalam pārsteigdama mani, uzsēdās uz divriteņa

un, ne vārda neteikusi, aizbrauca pa taciņu uz leju.— M… jā, — tas bija viss, ko Kronbergs šajā reizē spēja atbildēt.Mēs klusuciešot noraudzījāmies, kā attālinoties kļūst arvien mazāks un mazāks Frīdenbergas košā

kleitā tērptais augums, līdz to aizsedza mājas priekšā augošais ceriņkrūms.Paraustījis plecus, Valts pagriezās pret mani.— Kā tad būs ar to vecpuiša dzīvi? — viņa acis smaidīja. — Kandidēsi, vai ari lai paliek pa

vecam?Atbildes vietā es tikai atmetu ar roku.— Pareizi esi izlēmis, Robi. Nekad nevar zināt, kas slēpjas aiz glītas dāmiņas ārienes. Labi,

pagaidām atmetīsim Alvīni kā līdz galam nenoskaidrotu jautājumu, neaktuālu. Bet nav izslēgts, ka mumsvēlreiz nāksies atgriezties pie tā. Bet tagad, ja tev nav labāka priekšlikuma, iegriezīsimies pie bijušāpriekšsēdētāja Kvieša. Vai opelī mums nav kaut kas dzerams?

— No grādīgajiem?— Jā. Man atmiņā, ka bagāžniekā kaut kam jābūt.— Priekš kam?— Priekš kam? Cik nopratu no dzirdētā, tad šis Kviesis taisnā ceļā no priekšsēdētāja amata

pārgājis dzērājos. Pudeles brāli, krogs, kājas, kas katra solo uz savu pusi, — vai tā nav pienācīgarekomendācija un pamats manam secinājumam? Ejam, paskatīsimies. — Viņš pagriezās atpakaļ pa taciņuun pēc dažiem soliem piebilda, — ja saimniekam būs paģiras, tad labāku kontaktu par pudeli mumsneatrast.

Valtam izrādījās taisnība. Satīts četrās avīzēs, instrumentu somā gulēja liķieris. Iebāzis to kabatā,viņš aizcirta bagāžnieka vāku, un jau otro reizi mēs devāmies ceļā. Pagrieziens uz Kvieša māju aizsākāsnedaudz tālāk nekā uz Alvīnes. Taciņa

izrādījās tāda pati šaura ar garu smilgu apmali kā visas pārējās. Bijušais priekšsēdētājs dzīvojabaltu ķieģeļu mājā, kas no tālienes izskatījās kā turības apliecinājums. Taču, kad pie- nācām tuvāk, nācāsatzīt, ka Kronbergā secinājumi bijuši pareizi. Tos apstiprināja ne tikai izgāzušās kūts durvis un izsistais,ar papīru aizlīmētais logs, bet ari pats namatēvs. Liela ķirša ēnā zvilnēdams vecā, izsēdētā mīkstajākrēslā ar lokveida atzveltni, viņš ar maizes drupatām baroja tādu kā pats — izspūrušu un netīru gaili.Kviesim bija pliks pauris un, spriežot pēc profila, bargs raksturs. Droši vien agrāk tīri normālais deguns

Page 128: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

bija ieguvis uzburbuša kartupeļa formu. Turklāt reizē mainījis ari krāsu uz zilgansārtu. Ieraudzījis mūs, patneizkustējies no vietas, viņš vienaldzīgā balsī jautāja:

— Kāds vējš jūs te atpūtis?Mēs apstājāmies līdzās krēslam. Tikai tagad es pamanīju zālē lielum lielu pudeli, līdz pusei pilnu ar

atbaidoši duļķainu šķidrumu. Logā pavīdēja izspūrusi sievietes galva, acīmredzot Kvieša kundze.Spriežot pēc piemēslotā pagalma, kopš šīs ģimenes ziedu laiki bija garām, ne tikai ar vīru, bet ari ar sievubija krietni gājis uz leju. Laikam tāpēc visu sarunas laiku vina tā arī neparādījās. Noklausījies par mūsuvizītes mērķi un, cik nu viņa apmiglotajā stāvoklī iespējams, arī aptvēris to, namatēvs izbrīnījās. Ieņēmispamatīgu malku no savas pudeles un noslaucījis nosmulētā krekla piedurknē muti, viņš saviebās un tikai,kad malks bija" nonācis tam paredzētajā vietā, atbildēja:

— Spoks kā jau spoks. Briesmīgs! Trešo reizi ar tādu tikties man nav ne mazākās vēlēšanās. Šo, —viņš ar knipi piesita duļķainā dzēriena traukam, — svešiem nepiedāvāju. Tam nepieciešamas specifiskasiekšas. Tādas kā manējās… — paklusi nosmējies, Kviesis nolika pudeli zālē un nolīdzsvarojis atkritapret atzveltni. Pa to laiku Valts izvilka cigaretes un aizsmēķēja.

— Mans vārds ir Kronbergs, — viņš teica, un saimnieks palocīja galvu.— Esmu to dzirdējis no Platā.— Tādā gadījumā mums atliek tikai cerēt uz izpratni.Sēdošais paraustīja plecus un, uzmetis ašu skatienu manadrauga bezkaislīgajai sejai, pasmīnēja:— Kā redzu, jūsu kolekcijā, Kronbergā kungs, saglabājusies viena vakance… Spokam, vai ne?

Izstāstīt jau izstāstīšu, bet vai tam kāda jēga? Runa ir par nemateriālu… personu taču. Pie tiesas tādunesauksi, bet inkriminēt neko, izņemot dažu garāmgājēju izbīli, nevar. Apšaubu, vai šim rēgam maz irLatvijas pilsonība un vai uz to var attiecināt mūsu valsts likumus.

— Vienkārši interesanti, — Valts atteica, bet Kviesis dusmīgi pakratīja ar pirkstu.— Es redzu jums cauri. Nedomājiet, ja iemetu, tad reizē šeit k|ūst tukšāks, — viņš piedauzīja sev

pie pieres. — Arī šādā ce|ā iegūstama un vairojas atziņa. Jums ir mērķis. Bet ja mērķis, tad — iemesli. Jaiemesli, kaut kur jābūt cēloņiem. Tā, lūk!

Kronbergs izpūta gaisā dūmu aplīti un nopietni palocīja galvu.— Jums taisnība. Cēlonis un iemesls šajā gadījumā ir viens un tas pats — spoks. Mērķis —

pamēģināt to atrast, lai palūgtu uzvesties… atturīgāk. Vismaz nebaidīt cilvēkus. Pastāstiet par šoatgadījumu, lūdzu.

Šoreiz namatēvs pasmaidīja tik vienkārši un pievilcīgi, kā droši vien bija darījis, sēdēdamspriekšsēdētāja krēslā.

— Labi. Viss notika tā. Pagājušo ceturtdien, mēs — neliels kādreizējo darbabiedru pulciņš,atminoties aizgājēju Krēsliņu, mūsu ekonomistu, nolēmām atzīmēt gadskārtu, kopš viņš guldīts zemesklēpī. Vakarpusē salasījāmies "Sievu nopūtās".

— Kur kur?— Tā mēs dēvējam tuvīnā ciemata krodziņu. īsi pirms pusnakts, juzdams, ka mans mērs ir pilns un

var sākt iet pāri, cēlos. Vietējie vēl palika, bet man trīs kilometri ko kājot. Izvēlējos ceļu cauri kapsētai,jo pa taciņu gar Vecumniekiem var nolauzt kaklu. Kad nonācu līdz mirušo atdusas vietai, krēsla jau bijapārtapusi naktī. Nācās gaitu palēnināt. Par laimi, es tur zinu katru cinīti, katru akmentiņu. Neesmu nekādsgļēvulis, bet… Kad biju ticis, kā rēķinu — iepretim Vecumniekiem, tajā pusē uzliesmoja sarkana gaisma!Bet no tā, kas pēc tam izlīda no kapa, reibulis acumirklī izkūpēja kā nebijis. Līdz peļķītei, saku tovaļsirdīgi, pietrūka pavisam nedaudz. Man grūti atcerēties detaļas, ceru, ka saprotat, kāpēc? —Kronbergs pamāja. — Tad labi. Mugurā spokam bija kaut kas līdzīgs apmetnim ar platām piedurknēm. Arkapuci. Acis baltajā līka sejā burtiski liesmoja. Izlīdis virspusē, viņš izslēja gaisā roku un… pazuda!

— Ar vaidu?

Page 129: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Kviesis uzrāva biezās, rūsganās uzacis.— Pilnīgi iespējams. Jāatzīstas, ka kaut ko līdzīgu teļa īdie- nam es tiešām izdvesu. Paspruka.— Es runāju par spoku, — ar vieglu smaidu lūpās Valts paskaidroja.— Ā… Par to gan nezinu.— Kas tam bija rokā?— Tāda kā atvērta grāmata.— Labajā?— Nē. Kreisajā.— Padomājiet!— Tur nav ko domāt. Droši zinu — kreisajā.— Skaidrs. Un kas notika pec tam?— Atjēdzos tikai mājās.— Kad tas notika?— Es jau teicu — pagājušo ceturtdien.— Kam? — Kronbergs paraustīja plecus. — Bet vienu gan atminos — ka trešo reizi ar to tikties

jums nebūtu nekādas velēšanās. Tātad tas nozīmē, ka ar spoku esat ticies divas reizes, vai ne?— Ak, es muļķītis! — Kviesis piesita sev pie pieres. — Un tā apsolīju neteikt.— Kam?Šoreiz namatēvs diezgan nelaipni atcirta:— Nekam! — Bet laikam ar visu skurbuli juzdams, ka pāršāvis pār strīpu, pameta piesardzīgu

skatienu uz loga pusi un čukstus sacīja: — Otrpus šosejas dzīvo mans draugs. Brūvē. Mēs kopā palaikamiemetam. Bet sieva… Ja padzirdēs, no mājas laukā nelaidīs. Tikai jums to saku — svētdien, pusnaktī, kadnācu no turienes, es to spoku redzēju otrreiz. Tikai — tss! — Kviesis pamāja uz mājas pusi, unapliecinādams, ka sapratis, Kronbergs palocīja galvu. — Tagad, lai gan vecā Blome tur suni, eju garVecumniekiem pa taciņu. Tomēr drošāk. Tas ir viss.

— Paldies par to pašu, — Kronbergs paspieda saimniekam roku. — Ja atminēsieties vēl kaut ko,mēs dzīvojam pie Šveicas kundzes.

— Zinu, — Kviesis pamāja. — No šejienes jumts redzams. Visu labu un… nedomājiet neko ļaunu.Tikai uzmanieties! Ja ari nav dzirdēts, ka spoki kostu, tad izbailes ne vienu vien novedušas kapā. Brīdinu,jo zinu, ko redzēju.

Kad nonācām līdz taciņai uz Šveicas kundzes māju, Valts atskatījās un drūmi sacīja:— Vērtīgs cilvēks, bet iet bojā acu priekšā. Žēl! Ko lai dara, paša izvēle. Kas šodien par dienu?— Trešā kopš nedēļas sākuma.Brīdi Kronbergs kaut ko saspringti apsvēra. Domīgā seja un nekustīgais skatiens liecināja, ka

problēma, kas nodarbināja vina smadzenes, ir loti nopietna. Piepeši apstājies, viņš palūkojās manī arsatumsušu skatienu.

— Pēdējais laiks savilkt galus, Robi. Un ja nu mēs tiešām meklējam loģisku atbildi uz to, kas nākpavisam no citas pasaules. Ko tu par to teiksi?

Dzi|i ievilcis plaušās svaigo, smaržu piesātināto gaisu, es paraustīju plecus.— Varētu jau pieņemt, ka aiz visa slēpjas kāds ļauns nolūks, taču es neredzu neviena, pret ko tas

būtu vērsts. Pret Plato? Bet ko var nodarīt cilvēkam zīmējums uz sienas? Neko. Ja vecais to nevēlēsies,neviens viņu nepiespiedīs spert vecajā kapsētā savu kāju, bet nepieciešamības gadījumā tai var apiet arlīkumu. Varbūt Sīlim nepatīk, ka šo ceļu lieto dzīvie? Traucē mieru? Nē, tās visas ir muļķības. Bērnizīmē, bet māņticīgie veči nezina, ko darīt. Spoks? Vīzija, halucinācija. Bet, ja tā ir patiesība, mēs tāpatnekā nevaram. Būs jāatzīst, ka esam saskārušies ar kaut ko tādu, ko nedz mūsu pieredze, nedz saprātsnespēj izskaidrot. Es domāju, katram savs darbs. Lai viņš spokojas, ja jau tā nolikts, bet mums jādabūrokā Ādolfs Prusts. Vai arī jādodas makšķerēt. Tu pamanīji aiz Kvieša mājas ezeriņu?

Page 130: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Jā, bet izmet to no galvas, Robert. Mums jāstrādā. Man tā mučele ir pamatīga ēsma. Manuprāt,pēcpusdienā mums vajadzētu aizstaigāt līdz Vecumniekiem.

— Ko tur?— Apjautāties, vai kāds no viņiem nav redzējis parādību. Cik paspēju pamanīt, tad mājas logi iziet

akurāt uz to vietu, kur spokojas kroplais Sīlis. Nams ir pietiekami tuvu pie kapsētas, lai visu skaidrisaskatītu.

Tā sarunādamies, mēs apmetām līkumu ap kupli saaugušu lazdāju un pēkšņi atradāmies aci pret aciar Alvīni Frīden- bergu! Sievietes seja spīdēja no sviedriem un vaigos dega rozes sārtums. Līdzās gulējadivritenis.

— Es redzēju, kā iznācāt no Kvieša mājas, — viņa aizgūtnēm izdvesa, — un ierados, laiatvainotos! Mana uzvedība bija nepiedodama.

— Neraugoties uz to, mēs piedodam, — nomierinoši pasmaidījis, Kronbergs atteica. — Palaikamarī ar mani tā gadās, ja no rīta izkāpju no gultas ar nepareizo kāju. Bet, izmantojot gadījumu, es tomērlūgšu jūs atcerēties neparasto notikumu.

Alvīne, lai gan ar izteiktu nepatiku, to izdarīja divos trijos teikumos. Viņas liecība mats matā sakritaar citām.

— Kurā rokā rēgs turēja grāmatu? — Kad jaunā sieviete apklusa, Kronbergs painteresējās.— Labajā. — Atbilde izskanēja pārliecinoši.— Jūs braucāt no pienotavas?— Jā. Cauri kapsētai. Man likās, ka esmu aizmirsusi aizslēgt kabineta durvis. Visu vakaru

nomocījos — nekur mieru nevarēju rast. Galu galā neizturējusi, aizbraucu pārbaudīt.— Durvis bija ciet?— Jā, vainīgi mani nervi. Esmu pienotavas vadītāja un nesu atbildību. Bet, atgriežoties mājās, tad

ari viss tas notika.— Vai pa ceļam kādu satikāt?— Nē. — Atbilde izskanēja ne sevišķi pārliecinoši.— Tātad — labajā… — Valts tikko dzirdami nomurmināja un uzmeta Frīdenbergai ciešu skatienu.

— Iznāk, ka jūs iera- dāties mūs satikt ar vienu vienīgu mērķi — atvainoties?— Ne tikai. Dodoties uz darbu, līdz šim braucu pa ceļu cauri kapsētai. Bet ir vēl viena — lopu

taciņa. Tā gan met pamatīgu līkumu, bet… Ja zinātu, ka redzētais bijis māns, vai halucinācija, pat kaut vaikāda muļķa nelietīgas izdarības, tad… Varbūt kāds pirms tam šajā vietā manījis aizdomīgu cilvēku… Jūsmani saprotat?

— Cenšos. Tātad, ja šis spoks izrādīsies materiālas izcelsmes, jūs nebaidoties izmantosiet agrākoceļu, bet, ja pārdabiskas, — priekšroka tiks dota taciņai un līdz ar to līkumam?

— Man jāzina, kā rīkoties.Kronbergs iesmējās, bet, tūdaļ pat atguvis nopietnību, sacīja:— Pagaidām pāragri prasīt no mums padomu. Bet, kamēr nekas skaidri nav zināms, visprātīgākais

būtu šai vietai mest līkumu. Tiklīdz būsim kaut ko noskaidrojuši, jūs bez kavēšanās tiksiet informēta. Betviens jautājums — no kā jūs uzzinājāt, kas mēs esam?

Uzrunātā paraustīja košajā kleitā tērptos plecus.— Mums te katrā mājā ir tālrunis. Mamma šorīt sazvanījās…— Skaidrs. Uz redzēšanos.Kad, svarīgi mīdama pedāļus, Alvīne bija nozudusi aiz nokalnes, Valts kaut ko dusmīgi nopurpināja

sev zem deguna un, neko nepaskaidrodams, pamāja:— Ejam! Liekas, šī lieta var izrādīties daudz nopietnāka, nekā likās sākumā. Paēdīsim pusdienas

un pēc tam aizkāpsim uz Vecumniekiem.Šveicas kundze sagaidīja mūs ar kārdinoši smaržojošu māju. Pusdienās bija vistas cepetis, tātad par

Page 131: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

vienu saimes locekli bija kļuvis mazāk. Šajā reizē ēdām trijatā. Saimniece gluži kā gādīga māte uzminējakatru mūsu vēlēšanos un rūpējās, lai nekā nepietrūktu. Jau pie beigām Kronbergs palūdza pastāstīt parVecumniekiem un to iemītniekiem.

— Tur dzīvo vecā Blome viena pati, — viņa atbildēja. — Bijusī skolotāja, tagad pensijā. Māja piekapsētas, nekāda omulīgā vieta jau nav, tāpēc viņa tur suni. Bīstamu. Telpās. Nekur neiet, draugu tai arīnav, tik vien kā tā bibliotēka. Tā gan ir pamatīga. Sēž viena un lasa. Ļoti nesabiedriska sieviete, un esnebrīnītos, ja Blome par tās mājai līdzās redzēto parādību neko nezinātu.

— Mēs gribam viņu apciemot.— Baidos, ka nekāda ciemošanās jums neiznāks, mīļie. Tikai retais ir spēris kāju pāri

Vecumnieku slieksnim. Manās acīs šī sieviete joprojām ir barga un bezkaislīga skolmeista- riene.Nesaprotu — kāpēc vecie Blomes uzcēluši māju tik tuvu pie kapsētas? Runāja, ka māņticīgākus ar uguninevarētu sameklēt. Un še tev — dzīvo līdzās mirušajiem! Bet, ja jau esat nolēmuši iet, ejiet, lai gan jutu,ka jēgas no tā nebūs.

Pēc brītiņa mēs jau trešo reizi šīs dienas laikā soļojām pa šauro taciņu uz kapsētas pusi. Pļavā espamanīju Jāni Plato. Vīrs patlaban veda pārsiet govi. Tā droši vien bija no jaunajām — niķīga un tā vienrāvās pie katra zāles kušķīša, kas auga sānis. Nez kāpēc viņai tie izskatījās kārdinošāki par tiem, kas zemkājām? Ieraudzījis mūs, Platais pacēla roku sveicienam.

— Kad atgriezīsimies, neaizmirsti atgādināt, lai pajautāju Šveicai par Jankas sievu, — Valtssacīja.

— Pacentīšos, tu tikai neaizmirsti to atgādināt man, — es pasmējos.Kad tikām līdz kapsētai, saule, kas šodien bija pierimusi un vairāk sildīja, nekā cepināja, aizslēpās

aiz kuplo bērzu galotnēm. Drīz parādījās Vecumnieki, un, apstājies netālu no mājas, Kronbergs pamāja uzkrēslainās aizgājēju atdusas vietas pusi.

— Lūk, divas kopā saaugušas liepas. Bet tagad paskaties uz māju! Redzi? Blomes kundzes namalogi tām taisni iepretim. Bet kas tad tas? Izskatās, ka no iekšpuses tie aizslēģoti. Hm… Tas gan irjaunums! Un kā es to nepamanīju pirmajā reizē?

— Logos atspīd dienas gaisma, un nav nemaz tik viegli ieraudzīt kaut ko aiz tiem.— Tā jau ir, taču arī šis fakts uzvedina uz nojautu, ka mūs tur gaida neveiksme. Nesabiedrisks

cilvēks, aizslēģoti logi, suns istabās… Šveicai taisnība — diez vai mūs aicinās iekšā, mēs te turklāt esamsvešinieki. Bet izvilkt vārdu no tādas, kam citi nav vajadzīgi… Taču mēģināts nav vēl zaudēts! Iesim,varoni, uzbrukumā un, kazi — uzvara būs mūsu, — tā sevi un mani mierinādams, Valts bravūrīgi runāja,bet pēc acīm varēja redzēt, ka ne uz ko lielu viņš tomēr necer. Drīz vien mēs stāvējām Vecumnieku durvjupriekšā.

Blomes kundze izrādījās tieši tāda, kādu biju viņu iedomājies. Seja bāla, iegarena un barga. Sirmiemati sasieti smagā mezglā, no kura rēgojas vismaz pusducis matadatu. Acis cauri brillēm raugās ar tostingra un prasīga skolotāja skatienu, kas līdz šai dienai spēja man iedvest bijību. Pavērusi durvisspraugā, viņa nomērīja mūs ar neuzticīgu, vēsu skatienu un jautāja:

— Kas jūs tādi un ko te meklējat?— Valts Kronbergs, — mans draugs palocījās un, norādījis uz mani, piebilda, — Roberts Štāls.— Es jūs nepazīstu.Lai gan Valta galantā uzvedība vienmēr bija atstājusi labvēlīgu iespaidu uz dāmām gados, šoreiz

bargo izteiksmi nomainīja tikai garlaikoti iecietīgs vaigs.— Blome. Ko vēlaties? — Bija skaidri redzams, ka aicināt mūs iekšā viņa netaisās.— Mēs tikai vakar atbraucām un no Šveicas kundzes uzzinājām par nepatīkamo jaunumu.— Par kādu?— Apkārtnē manīta kāda… būtne, — saudzīgi atbildēja Kronbergs. — Šveica mūs lūdza

noskaidrot, ar ko te darīšana — pārdabisko vai kāda cilvēka neizdevušos joku. Jums, protams, zināms šis

Page 132: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

notikums?Saimnieces iegarenajā sejā neizmainījās ne vaibsts.— Nē. Man nav nekādas daļas gar to, es pat nesaprotu, par ko jūs runājat.— Lieta tā, ka šī, hm… būtne, redzēta jūsu mājas tuvumā.— Kur tieši?— Vecajā kapsētā.Negaidīti Blome nobālēja tā, ka es izbijos. Sagrīļojusies vina izdvesa kaut ko līdzīgu vaidam vai

dziļai nopūtai un krampjaini, gluži kā slīcējs, pieķērās pie stenderes. It kā tas vinu ne mazākā mērāneuztrauktu, Kronbergs vienā mierā runāja tālāk:

— Tie, kas to redzējuši, vienā mutē apgalvo, ka šī būtne bijusi spoks!Namamāte aizvēra acis un neskanīgā balsī jautāja:— Kas viņam bija rokā?— Grāmata.— Tas ir pats liktenis… — Blome tikko dzirdami nočukstēja un satvēra durvju rokturi.— Vienu mirklīti! — Valts lūdzoši iesaucās. — Kādas ir jūsu attiecības ar Alvīni Frīdenbergu?

Vina dzīvo…— Nekādas, — vecā sieviete jau bija atguvusies. — Man no viņas pienotavas piegādā pienu.— Vai jums nav gadījies kapsētā — tur, kur divas kopā saaugušas liepas, redzēt kaut ko

aizdomīgu? — Kronbergs steidzās uzdot nākamo jautājumu.— Nē. — Blomes kundze pakāpās soli atpakaļ un ar noteiktu kustību, pat sveiki neteikusi, aizvēra

smagās durvis. Tikai tagad līdz mums atlidoja kluss smilkstiens — beidzot suns izrādīja pirmās dzīvībaspazīmes.

— Pēdējais laiks atklāt šejieniešiem labas uzvedības kursus, — Valts norūca un pagriezāsatpakaļ. — Man rezerve vēl bija vismaz četri jautājumi, bet še tev!

— Laukos cilvēki ir nedaudz dīvaini, — es pievienojos. — jau bērnībā ievēroju, ka tāsproblēmas, kas pilsētniekiem nav izēstas olas vērtas, lauciniekiem debesskrāpja augstumā. Un otrādi. Citavide. Liekas, no vienas tautas, bet attieksme, domāšana, rīcība krasi atšķirīgas.

Nezinu, kā Valts, bet es mājās atgriezos pavisam saguris. Ņemot vērā mīklaino atgadījumu vecajākapsētā un to, cik tā izmeklēšana arī turpmāk atņems laiku, mūsu sākotnējais plāns — Prusts —acīmredzot, vismaz pagaidām, bija jāatliek. Jāatzīstas, šī doma man aizdeva neizskaidrojamas dusmas.Tās valdīdams, izvilku no opela līdzpaņemto grāmatu un demonstratīvi ierīkojos savas gultas stūrī. Tomanījis, Valts pasmīnēja un aizgāja aprunāties ar saimnieci. Pēc minūtēm piecpadsmit aiz loga ierūcāsmotors un, pavēries laukā, redzēju mūsu mašīnu ar Kronbergu pie stūres un Šveicas kundzi bla-kussēdeklī izripojam no pagalma. Mani tas neizbrīnīja, jo arī agrāk līdzīgā veidā draugs bija iekarojis nevienas vien gados vecākas sievietes sirdi.

— Novecojot viņas kļūst nekaitīgas un līdz ar to — simpātiskākas, — viņš reiz bija paskaidrojis.Vai nu pēdējās dienas bija izrādījušās pārāk smagas, bet varbūt kaltētām piparmētrām piemīt

iemidzinošas īpašības, taču, līdzko mašīnas rūkoņa izgaisa tālumā, es iesnaudos. Miegs, par nožēlošanu,bija sekls, murgains un, kad noklaudzēja durvis, vēstot, ka draugs ir atgriezies, es nemaz nebiju atpūties.Bet, palūkojies logā, izbrīnījos. Laukā valdīja nakts!

Valta seja izskatījās nogurusi. Nebija ari nekāds brīnums, jo pulkstenis rādīja krietni pāri pusnaktij.— Kur Šveicas kundze?— Jau stundas divas kā guļ.Pārsteigts paslējos uz elkoņa.— No kurienes tad tu?— No vecās kapsētas. Cerēju sastapt to… ar grāmatu. Tev ir ko palasīt, bet man? Varbūt izdotos

aizņemties. Bet viņš, kā zinādams, nerādījās. Spoku stunda atnāca, tāpat — aizgāja, taču no šā ne minas.

Page 133: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Tumšs, kluss, drūms, tikai koku lapas čabinās. Pēc tam nācu mājās.— Bet uz kurieni jūs braucāt ar mašīnu?— Pavizināties. Iegriezāmies pie mācītāja Tiltiņa, pēc tam pilsētā noskatījāmies kinofilmu,

apēdām pa kūkai un, gluži sagurušu aiz laimes, es atgādāju Šveicas kundzi atpakaļ. Bet tu, spriežot pēcpozas, visu šo laiku esi nogulējis pat nepakustējies. Tagad ari es kritu no kājām. Ar labu nakti!

Neielaizdamies sarunā, Valts veikli izģērbās un, palīdis zem segas, jau pēc minūtes gulēja ciešāmiegā.

Drauga novēlējums nepiepildījās. Savijoties ar dzirdētajām baumām, nez no kurienes cēlušās baigāsnākotnes nojausmas atpūtai domātās stundas pārvērta mokošās gaidās pēc rītausmas. Pietika tikai iegrimtsnaudā, kā tajā pašā mirklī acu priekšā iznira atbaidošs pekles izdzimtenis un, aukstus sviedrus svīzdams,es momentā biju augšā. Tagad es aptuveni apjēdzu — kāpēc spoku redzējušie negribēja par to atcerēties.Tikai tad, kad palsa, pelēka gaisma — tuvīnās ausmas vēstnese — sāka iezīmēt augļu koku galotnes, manbeidzot izdevās aizmigt pa īstam.

Kad pamodos, saule jau bija gabalā. No loga puses atlidoja balsu čala un smiekli. Pavēries laukā,ieraudzīju Kronbergu un Šveicas kundzi sēžam pie rupji darināta koka galdiņa zem ābeles, malkojamkafiju un par kaut ko jautri pļāpājam. Kad gluži sakaunējies parādījos viņu priekšā, mani sagaidīja vienotssveiciens:

— Labdien, Robert!— Labrīt! — berzēdams ar dūrēm no acīm miegu, es atrūcu un, atslīdzis uz soliņa, atspiedu muguru

pret vēso stumbru.— Labdien! — draugs atkārtoja. — Pulkstenis jau viens, gulava!Es jutos tik šļaugans, ka nespēju pat pienācīgi atbildēt, tikai palūdzu:— Ielej arī man.Drīz vien tonizējošais dzēriens iedarbojās, asinis dzīslās sāka ritēt straujāk un necik ilgi, jau biju

atguvies. Visu šo laiku Kronbergs dzīvi tērzēja ar savu dāmu par aizgājušo laiku… modēm! Man pat prātānebija nācis, cik daudz slīpētajam pēdu dzinējam ir zināms par pirmskara sieviešu apģērbiem. Dīvainieun trāpīgie salīdzinājumi Šveicas kundzei šķita tik uzjautrinoši, ka ik pa brīdim viņa aizgūtnēm iesmējās.Beidzot temats bija izsmelts un mēs palikām divatā. Ne mirkli nekavējoties, es ķēros vērsim pie ragiem.

— Par ko tu runāji ar mācītāju?Izvilcis cigaretes, Kronbergs aizsmēķēja.— Sākās viss ar to, ka es pacentos izkombinēt kādu versiju. Vēl vakar tu minēji — ja šīs ir ļauna

cilvēka izdarības, tad nav neviena, pret ko tās būtu vērstas. Bet pēc vakardienas vizītes Vecumniekoslaikam arī tu būsi mainījis domas?

— Blome?— Jā. Laukos sētas suni bez nopietna iemesla istabā neturēs, it sevišķi vasarā. Tāpēc sāku ar to, ka

pirmām kārtām aizbraucu pie mācītāja Tiltiņa. Es spriedu tā — ja kaut kur vēl saglabājies vecās kapsētasplāns, tad visdrīzāk tur. Pie draudzes gana. Un ja nu, nevis kroplā Sīļa, bet kādai citai — līdzās kapukopiņai ir kaut kas vienojošs ar nesabiedrisko Vecumnieku saimnieci? Par laimi, mācītāju mājā plānstiešām atradās.

Jāpiebilst, ka Tiltiņi nu jau trešajā paaudzē ir vietējās draudzes mācītāji. Jaunais neko man pastāstītnevarēja, toties viņa tēvs labi atcerējās, ka līdzās kroplajam Sīlim ir tikai viens kaps. Par pašu Sīli viņšizteicās loti atturīgi, vairāk sliekdamies uz to, ka te darīšana ar kādu nostāstu, kas ar laiku ieguvis tādu kārealitātes nokrāsu, nevis patiesību. Turklāt plānā šī vieta tolaik nevarēja skaitīties, jo atradās aiz žoga.Tikai pēc tam, kad tas galīgi sabrucis un novākts, sākuši glabāt arī tur. Tātad man izdevās noskaidrot, kablakām atriebējam guldīts kāds necils kurpnieks, apkārtnē plaši izplatītās Kārklu dzimtas pārstāvis.Vecais Tiltiņš esot pat noturējis runu pie aizgājēja pēdējās atdusas vietas. Šim cilvēkam ar Blomēmneesot nekā kopīga. Vecumniekos agrāk saimniekojuši Marta un Andrejs — Blomes kundzes vecāki. Pati

Page 134: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

viņa pārcēlusies uz šejieni tūlīt pēc kara. Vecais Tiltiņš labi atminējās, kā jaunā sieviete atbraukusi arkravas automašīnu, sēdēdama uz grāmatu kastes. Bibliotēka patiesi esot bijusi pasakaina — viņšpersonīgi palīdzējis izsaiņot. Adas iesējumi, poligrāfijas meistardarbi, par autoriem pat nerunājot.Liekas, tur bijuši pat pergamenti.

Izrādījies, ka Katrīna Blome — Katrīna ir Blomes kundzes vārds — mācīdamās augstskolā Rīgā,apprecējusies ar nabadzīgu studentu. Lai kaut kādā veidā nodrošinātu sevi ar iztiku un piepalīdzētu vīram,viņa uzņēmusies mājskolotājas pienākumus kādā bagātā ģimenē. Viņas aizgādībā nodoti divi zēni. Bet tadsācies karš. Četrdesmit ceturtajā, liekas, gadā, saimnieki aizbēguši uz ārzemēm. Vīrs, students, tajā pašāgadā iesaukts Vācijas bruņotajos spēkos, nosūtīts uz Kurzemes katlu un jau nākamajā dienā netālu noDobeles kritis. Kad visa šī jezga bijusi aiz muguras, vīlusies un sarūgtināta, viņa pametusi pilsētu unatgriezusies laukos pie vecākiem. Šeit trīsdesmit gadu nostrādājusi vietējā skolā par matemātikasskolotāju. Lai pēc iespējas mazāk pagātne atgādinātu sevi, pieņēmusi atpakaļ meitas uzvārdu. Otrreiz tāarī nav apprecējusies.

Mācītāja Tiltiņa tēvs stāstīja, ka vecie Blomes bijuši neiedomājami māņticīgi. Piekopuši dažādusgaru izsaukšanas rituālus, ticējuši veļiem, aizkapa dzīvei un burvestībām. Nebūtu nekāds brīnums, jameita būtu visu to pārmantojusi, vai ne? Zinu, zinu — redzot manu iebildumam pavērto muti, draugspasteidzās ātrāk, — augstskola, zinātniskais komunisms, ateisms, stāvoklis sabiedrībā, profesija, kas patipar sevi izslēdz kaut ko tamlīdzīgu, un tā tālāk. Diemžēl, Robert, māņticīga cilvēka apmātība nemainās notā, cik augstā krēslā viņš sēž un kādu ļaužu vidū apgrozās. Ieraudzījis pārskrienam pāri ceļam melnu kaki,tāds griezīsies atpakaļ, pat ja viņu gaidītu Valsts prezidents.

— Un tomēr es nespēju aptvert — ko tas viss nozīmē?— Streipuļojot pa ceļu, Kviesis bija redzējis parādību turam grāmatu kreisajā rokā, turpretim

Fridenberga no tās pašas vietas — labajā.— Kas tur dīvains? — izbrīnījies paraustīju plecus. — Bijušais priekšsēdētājs nenoliedz, ka bijis

pamatīgās burās. Tādā stāvoklī ne tikai rokas var sajaukt. Otrkārt — vai rēgs ir ieprogrammēts? Ja nav,tad tā ir brīva izvēle — ņem, kurā gribi, galvenais — pildi savus pienākumus — spokojies.

— No spoku viedokļa tas tā būtu, bet no vienroča Sīļa un loģikas… — Viņš paplēta rokas. — Unvēl kas ir dīvaini — ir Alvīne, ir Kviesis redzēja to, līdz tas izgaisa, bet viens otru nez kāpēc ne. Vai navsavādi?

Page 135: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

VI nodala atmaskojums Pavēries debesīs, draugs ar baudu izstaipījās un piepeši piedāvāja:— Vai nevēlies izmest līkumu ar opeli?— Tāpat?— Jā. Bet pie reizes tuvīnajā ciematiņā apmeklēt Eduardu Klimpu.— Ak, Dievs, kas par vārdu!— Jā. Šis Klimpa esot Alvīnes Frīdenbergas pielūdzējs. Pacentīsimies uzzināt kaut ko par viņa

sirdsdāmu, varbūt viņš pastāstīs vairāk nekā visi citi. Alvīnei esot zināmas problēmas ar jaunā cilvēkaraksturu, un te vēl tas uzvārds…

— Tātad tev ir viņa adrese?— Nav. Taču ciematiņš esot tāda mikro lieluma. Turklāt mums ir trumpis — uzvārds, kādu

domādams neizdomāsi. Esmu pārliecināts, ka ikviens to zina un mācēs norādīt, kur meklēt tā īpašnieku.Smagi nopūties, uzslējos un sekoju draugam. Šodien saule bija saņēmusies un ar saviem stariem

piekarsējusi opela salonu. Taču mēs vēl nebijām tikuši līdz kapsētai, kad caurvēja izvēdinātais gaissatdzisa, un tālākais brauciens jau norisa ciešamos apstākļos. Ceļš bija īss. Izbraukuši uz šosejas,nogriezāmies uz Rīgas pusi un pēc diviem kilometriem — pa labi. Ciematiņš stāvēja līdzenā vietā, kuruno trim pusēm ieskāva augstu egļu mežs. Namu bija pavisam nedaudz. Apstājušies aplaidām apkārtskatienu. Nekur neviena cilvēka, viss kā izmiris. Taču Kronbergā asais skatiens bija pamanījis kādāmazdārziņā līk- ņājošu muguru. Tā izrādījās izbalējušā, puķainā vasaras kleitā ģērbusies vidēju gadusieviete. Pabraucis uz priekšu, Valts

apturēja mašīnu cieši līdzās drāšu žogam, izkāpa un pāri opeļa jumtam skali uzsauca:— Atvainojiet, vai nevarat pateikt, kur dzīvo Eduards Klimpa?Sākumā uzrunātā pacēla galvu, pēc tam braucīdama krustus, izslējās visa.— Otrais dzīvoklis, — zemains, sastrādāts pirksts norādīja uz sarkanu ķieģeļu namu viņpus ceļam.

Ar to mūsu saruna beidzās, un sieviete nopūtusies no jauna pārliecās pāri līdz pusei izravētajai dobei.Viņai līdzās stāvēja zils plastmasas spainis ar iedzelteniem, pāraugušiem gurķiem.

— Tādi tikai Latgales salātiem der, — es noburkšķēju, un Kronbergs iesmējās.— Arī lai nomētātu tev līdzīgu īgņu.Sarkano ķieģeļu nama kāpņutelpa bija drēgna kā pazemes kazemāts. Tā bija veca māja, droši vien

būvēta vēl pagājušajā gadsimtā. Turklāt pagalam nolaista. Vairākas vertikālas plaisas šķērsojaneizskatīgo fasādi, liecinot, ka pamati ierakti par seklu. It kā lai atbaidītu nelūgtus viesus, te neizturamismirdēja pēc kaķiem un sausās tualetes. īsts difterijas perēklis. Otro dzīvokli atradām pirmajā stāvā. Uzzvanu durvis atdarīja žirgts puisis ar cietiem, melniem matiem un tādas pašas krāsas acīm. Lai gankustējās viņš enerģiski, iedzeltenā sejas krāsa lika domāt, ka ar veselību viņam nav visai lāgā.

— Ko meklējat? — ieraudzījis nepazīstamus cilvēkus, viņš manāmi satrūkās.— Jūs, — gandrīz ar nepieklājīgu skatu nopētījis puisi no galvas līdz kājām, Kronbergs atteica. —

Eduardu Klimpu.Jauneklis atspieda plecu pret stenderi un, izvilcis no krūšu kabatas cigareti, virtuozi iemeta to mutes

kaktiņā un aizsmēķēja. Viss liecināja par vienaldzību, taču es pamanīju sejā ar gribasspēku uzspiestumasku. Nebija šaubu — iekšēji viņš bija kā savilkta stīga, teju gatava trūkt.

— Te pie mājas es pamanīju soliņu, — Valts teica. — Kāpņu telpā ir… drēgns, bet saulītē būspašā laikā. Varēsim uzpīpēt un aprunāties.

— Par ko?— Par Alvīni Frldenbergu un… mākslu.Puisis greizi pasmīnēja un, aizcirtis durvis, it kā nevis mēs, bet viņš būtu izteicis šo priekšlikumu,

Page 136: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

devās uz izeju. Kronbergā pieminētais soliņš stāvēja pie pašas mājas, ļaujot atbalstīt muguru pret mūri.Mēs ar Valtu apsēdāmies, bet Klimpa palika stāvam. Augumā viņš nebija nekāds gigants, ari ar bicepsiemlepoties diez kā nevarēja, bet bija redzams, ka nav ari vārgulis. Stiegrains, šķita, ka viņā nav ne kripatiņastauku, tikai kauli, muskuli un āda. Reizē jo nesaderīgāks ar ārieni likās tā dīvainais vārds.

— Mēs izmeklējam kādas mīklainas lietas apstākļus, — Valts bez aplinkiem sacīja. — Un gribamšajā sakarībā uzdot jums dažus jautājumus.

Tikai tagad es pamanīju, ka neveselīgais dzeltenums puiša sejā nav nekas cits, kā sasituma sekas.Nebija šaubu, ka vēl pavisam nesen vina labā acs bija aizplūdusi. Vēl nepaguvis pilnībā uzsūkties,asinsizplūdums veidoja tumši violetus apļus ap acīm, padarīdams seju slimīgu. Acīmredzot jauneklimnebija nekā slēpjama, jo gluži mierīgā, netēlotā balsī viņš atteica:

— Uzdodiet, ja jau vajaga.— Tādā gadījumā pastāstiet par savām attiecībām ar Alvīni Frīdenbergu.— Tādu vairāk nav.— Tad par tām, kas bija.Puisis paraustīja plecus.— Kas bija — izbija. Kāda jēga runāt par to, kā nav?— Ne jau mēles trīšanai, Eduard, es lūdzu. Tas vajadzīgs izmeklēšanai. Un varat nebaidīties,

neviens neko no jūsu teiktā neuzzinās.— Es nebaidos, — jaunekļa acis uzliesmoja drūmas uguntiņas. — Labi, es runāšu. Cik noprotu,

kāds jau ir pastāstījis, ka Alvīne ir mana meitene. Bija… — rūgti pasmīnējis, viņš izlaboja. — Bet esviņu… Tad nu klausieties. Tas notika aptuveni pirms divām nedēļām. Kādu vakaru es pēkšņi iedomājosviņu izvilkt no mājas. Uzsēdos uz riteņa un devos ceļā. Laiks bija kā uz pasūtījumu, lai kaut kuraizbrauktu. Mēs arī agrāk bieži, tā bez kāda noteikta mērķa, paceļojām. Ritenis ir ērts un parocīgsbraucamais. Parasti, dodoties pie Alvīnes, es izvēlējos ceļu cauri vecajai kapsētai, tad — Bišu pagalmamun tad pa nokalni līdz pat galam. Bet šoreiz nez kāpēc braucu pa taciņu, kas ved gar Vecumniekiem. Bijujau tiem garām, kad pļavā, siena gubā, piepeši pamanīju pavīdam Alvīnes košo kleitu. Es labi pazīstu tāskrāsu, tāpēc nokāpu no riteņa un, atstājis to takas malā, devos turp. īsi sakot — es viņus pārsteidzu!

— Ko? — man paspruka.— Plato Janku ar manu… — puisis nospļāvās caur zobiem un neslēptā pretīgumā norūca, — ar

Alvīni! Bet ko domājat? Viņa pat nenosarka! Alvīnei pietika nekaunības sabļaut, ka es to izspiegojot un tātālāk. Pat manu uzvārdu neaizmirsa pieminēt. Platais! Es viņam iebraucu zobos. Bet…

— Viņš tev starp acīm, — Kronbergs pasmaidīja. — Vēl joprojām zīmogkrāsa nav nogājusi. Divudžentlmeņu cienīga attiecību nokārtošana. Un ar ko tad viss galu galā beidzās?

— Alvīnei turpat gubā vāļājās ritenis. Viņa uzsēdās un aizbrauca. Tad aizgāja Janka un… mazlietvēlāk — es.

— Tātad viņš tevi pamatīgi samizoja.Eduards pamāja.— Pamatīgi. Attapos tikai, kad abi bija projām. Bet ir nu gan mēsls! Pašam mājās sieva, bērni, bet

nepietiek. Kur tādi rodas, nudien nesaprotu.— M… jā, Platajam tikai retais varētu stāties pretim. Un kas notika pēc tam?— Nekas, — Klimpa paraustīja plecus un aizgriezās. Varēja skaidri redzēt, ka melot puisis nav

iemācījies, un tas manās acīs viiju padarīja simpātiskāku.— Es tev palīdzēšu, — Valts piedāvājās. — Gribi?— Man neviens nevar palīdzēt.— Es ne par to. Palīdzēšu atcerēties. Tu pļavā piedzīvoji pamatīgu, nepiedodamu pazemojumu,

vai ne? Pazemojumu, kas prasīja atmaksu. Noteikti kratīs viss vārījās un, pārdomājot dažādus variantus,laikam nebija viegli izvēlēties, kā atriebties. Platais ir noteikti spēcīgāks, tā ka šis ceļš atkrita. Varmācība

Page 137: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

nav tavā dabā — tas tev uz deguna uzrakstīts. Arī par nodevēju nespēji kļūt, jo Gitai, Jankas sievai, līdzšim par notikušo nav ne jausmas. Ko darīt? Un te tev ienāca prātā senais nostāsts par Mārtiņu Plato unkroplo Sīli. Vai te daudzi to zina?

— Visi.— Nu, lūk. Un tā tu pieņēmi lēmumu nodoties… mākslai. — Man par brīnumu, puisis palocīja

galvu. — Pirmais darbs uzradās uz Plato sienas droši vien tad, kad acis sāka redzēt. Tu tiešām trāpījipašā desmitniekā. Faktiski Janka vienīgais varēja nojaust par autoru, bet pastāstīt atklāti nevarēja, jo tādāgadījumā būtu jāatzīstas savos nedarbos. Tu trāpīji, Eduard, jo viņš, lai gan ir spēcīgs fiziski, patiesībā irizteikts gļēvulis. Gļēvulis, lai gan viņa tēvs apgalvoja, ka Plato dzimtā mīkstpēdiņu nezinot. Manuprāt,tieši ar Mārtitju viņu gēnos ieprogrammējās… bailes. Viņam — no kroplā Sī|a, bet pēcnācējos tās jaupārveidojās par neatņemamu rakstura sastāvdaļu. Par gļēvulību. Ne jau velti viņi tik cieši saspiedušieskopā. Bet gļēvulība iet roku rokā ar varmācību un nelietību, tāpēc Jankas rīcība kā pret tevi un Alvīni, tāpret tevi pļavā, šķiet, likumsakarīga. Tas ir mantojums, lāsts, ko viņš saņēmis no sava vecvectēva un pectam no tēva. Cik reizes tu viņiem pakutināji nervus ar saviem zīmējumiem?

— Trīs, — viegli pietvīcis, puisis atzinās.— Suņi nerēja?— Mani pazīst. Reizēm caurbraucot nometu arī pa kauliņam.— Skaidrs. Bet tev laikam ne prātā nenāca, ka esi atradis kopēju valodu ar… spoku?— Ar kādu spoku? — Klimpa no tiesas izbrīnījās.— Ar vecās kapsētas spoku. Tu tiešām nezini? — Valts cieši vērās viņam acīs ar to caururbjošo

skatienu, kas līdzīgi rentgenstariem likās caurskatām cilvēku caur caurīm, taču šoreiz jauneklisnenovērsās.

— Nē.— Ar Sīli. Ar sen mirušo, kroplo Sīli. Izkāpis no sava kapa, viņš parādījās abiem… pārkāpējiem.— Nevar būt!— Redzi, ka var. Un šoreiz Janka pa īstam notrūkās. īstā daba parādījās kā nekad klaji. Manuprāt,

kopš tās reizes viņam ar Alvīni sagāja dēlī, jo… Varbūt ņemsi atpakaļ?Atbildes vietā Eduards tikai nospļāvās.— Piekrītu, — Kronbergs pamāja. — Starp citu, tev, draudziņ, viss varēja beigties daudz bēdīgāk!— Kā? — jaunekļa acīs iemirdzējās ziņkārība.— Kā? Ar kāzām! — Kronbergs atbildēja un piecēlies pastiepa viņam roku. — Dzīvo vesels.

Došu padomu — uz priekšu, pirms apkampt nākamo draugu, pārbaudi! Ari draudzeni…Jau sēžot opelī, es pametu skatienu atpakaļ. Atkritis mūsu atbrīvotajās vietās, ar elkoņiem

atbalstījies pret ceļiem un nokārto galvu rokās atspiedis, puisis izskatījās pēc īstas nelaimes čupiņas.— Nekas, — iedarbinājis motoru, Kronbergs noteica, — tā viņam būs laba mācība. Ari

vientiesība nav tikums.— Tāpat kā izteikts aizdomīgums, — es atbildēju, un Valts palocīja galvu.— Tev taisnība, vecīt. Zelta ce|š — vidusmērs, bet kurš to saprot? Visi grib būt priekšā citiem,

gudrāki, varošāki, labāki un tā tālāk. Maksimālisti, ari vecie.Mums pametot miegaino ciematiņu, debesis piepeši apmācās. Par laimi, tie nebija lietus mākoņi un

vizināties automašīnā kļuva pat patīkami. Es ierosināju aizbraukt līdz Madonai, taču Valts noliedzošipapurināja galvu.

— Nevaram izniekot laiku, Robert. Es jūtu, ka lieta tuvojas noslēgumam, un mums katra minūte irno svara. Kaut kas briest, taču kopējā aina joprojām nav skaidra. Tikai minējumi. Ja spoks ir materiālabūtne, tad spokojas viņš ar noteiktu nolūku. Tas ir skaidrs. Bet, ja ar nolūku, tad kādu? Pabaidītgarāmgājējus vai veco Blomi? Nē, Robert, te jaušas noteikta rīcība, lai panāktu vajadzīgo rezultātu. Ziniko, Madonas vietā es tev lieku priekšā aizlaist uz Rīgu.

Page 138: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Iedomājoties vien par mašīnu pieblīvēto galvaspilsētu, man sametās nelabi.— Ko tur?— Gribu šur tur ieskriet, šo to pārbaudīt, izprašņāt vienu otru. Pilnīgi iespējams, ka atrisinājums

vecās kapsētas spoka lietā ir meklējams tur.Man drauga vārdi likās tik absurdi, ka, neko neatbildējis, es tikai paraustīju plecus.— Nevēlies?— Ne tik, cik melns aiz naga.— Tad paliec. Un faktiski tā būs labāk, citādi kāds vēl var sacelt mums neslavu, domājot, ka,

nespēdami tikt galā, esam gluži vienkārši aizmukuši. Bet tad tu būsi par ķīlu. Un gar- laicigi tev nebūs.Ezeriņš ir tepat pie durvīm, bet Platajam zem jumta spāres es pamanīju aizbāztus vairākus makšķerkātus.Aizņemies kādu un aizej pasēdēt uz laipas. Bet rīt pēcpusdienā es atgriezīšos.

— Vai iztiksi bez manis?— Jā. Nekādas briesmas nav gaidāmas. Tev atvest kaut ko? Fīdleru vai Hemingveju? Bet varbūt

pēdējos laikrakstus?— Man neko nevajag. Ja tikšu pie makšķeres un laipas… hā!Bet izrādījās, ka man paveicās vēl vairāk, jo laipas vietā estiku pie laivas! Paēdis Kronbergs nekavējoties devās ceļā, bet man vecais Bišu saimnieks aizdeva

savu makšķeri. Tā bija gara, viegla, no nomizotas un izžāvētas lazdas. Mazliet par lokanu gan, bet es ātrivien pieradu un iemetot gals vairāk nenoplunkšķēja ūdenī. Saracis mēslu kaudzē tārpus un iebāzis kabatāŠveicas kundzes sarūpētās sviestmaizes, tūlīt pēc pusdienām devos uz Zālezeru — tā sauca šo nelieloūdenstilpi. Apmācies laiks solīja, ka, neraugoties uz vēlo stundu, man var kaut kas arī pieķerties. Ezeriņšizrādījās tik gleznains, ka ne acis atraut. Ja es būtu mākslinieks, kas dzīvo šajā apvidū, tad tas pastāvīgiviesotos uz maniem audekliem. Vienīgi jūrā esmu novērojis tās bagātīgās krāsu nianses un toņu pārejas,kādās atkarībā no vēja stipruma un mākoņu segas spēj ietērpties ūdens klajš. Šajā ziņā nelielais Zālezersbija vienkārši unikāls. Savu ieguldījumu nepārtrauktajās pārvērtībās deva mainīgais vējš un mākoņi, kas,it kā gribēdami nodemonstrēt ūdens virsmas iespējas, kļuva te draudoši melni, te plāni kā dūmaka, līdzpiepeši debesis noskaidrojās, lai pēc brīža no jauna aizvilktos ar svina pelēkiem padebešiem. Uzneprātīgo galvu un tādu pašu roku sakropļotās dabas fona Zālezers atgādināja oāzi izkaltušā tuksnesī.Brīvi pieiet pie malas acīmredzot varēja tikai vienā vietā — tur, kur pāri ūdenim stiepās laipa. Kadizmēģināju krastu nedaudz tālāk, pamats bīstami nolīgojās zem mana svara, kaut kas nožlarkstēja, un essaklausīju kaut kur zem zemes noslēpumainu burbuļošanu. Diemžēl ezers aizauga. Taču man tas nozīmēja,ka mani nekas negaida, izņemot klusumu un mieru. Nogājis līdz laipas galam, atradu laivu. Laipa bija nojauniem dēliem, redzams, pavisam nesen kāds uzsitis jaunu klājumu. Toties pāli, uz kuriem tas balstījās,bija loti veci un pamatīgi ūdens saēsti. Laiva bija piesieta, izvelkot govs ķēdi cauri pālī iedzītai skavai.Noņēmis piekaramo atslēgu, atbrīvoju no ķēdes airus un drīz vien cauri ūdensrožu platajām lapām īrosmājīga, meldru iežogota ieloka virzienā, kura priekšā vīdēja tīra ūdens laucīte. Tā kā enkura man nebija,iebraucis zālē, noliecu garu meldru kušķi un, uzsēdies tam virsū, varēju būt mierīgs, ka šis primitīvaisenkurs mani noturēs uz vietas un vieglais vējiņš negrozīs laivu, kā tam patīk. Pēc tam uzmaucu uz ākaenerģisku slieku un, iemetis ēsmu ūdenī, sāku gaidīt.

Nezinu, kā ir ar citiem, bet es šādos brīžos loti ātri spēju atslēgties no īstenības. Tagadne it kāsavijas ar pagātni, domas rit mierīgi un nesteidzoties, es atrodos kā bērnībā, tā jaunībā, tā tur, kurpatlaban, un tas viss notiek vienā reizē. Liekas, esmu izgājis ārpus telpas un laika, negaidīti iekļuvis kādāprāta vēl neizzinātā sfērā, kur valda vārdos neizsakāms miers un labsajūta. Šis pustransa stāvoklis nebūtnepazemināja manu modrību un neatslābināja kontroli pār pludinu. Šajā ziņā gan veiksme nebija manāpusē, un visu laiku, ko pavadīju uz ezera, tas ne reizi pat nesakustējās. Taču tā nebija liela bēda.Galvenais — biju beidzot viens, ārpus steigas, rūpēm, nepiepildītiem nodomiem un nākotnes plāniem,kam bija lemts nepiepildīties. Gars un miesa malkiem dzēra dzīvinošo atpūtu, un, kad beidzot atcerējos

Page 139: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

par pulksteni, prāts atteicās noticēt acīm: septiņi!Šveicas kundze sagaidīja mani ar pārmetumiem.— Varējāt gan pateikt, Robert, cik ilgu laiku būsiet projām.Es jau sāku nervozēt — Vai tikai nav kāda nelaime uzbrukusi. Jūsu draugs, Kronbergā kungs, gan tā

nebūtu rīkojies.Tēlotā vainas nožēlā es paplētu rokas un piesēdos pie vakariņu galda. Lai pierādītu, ka vismaz vienā

ziņā neesmu vājāks par biedru, nolocīju dubultporciju un, tā kā līdz ar to mani šodienas pienākumi bijaizpildīti, grasījos iet, lai ķertos pie grāmatas, kad negaidīta doma lika pajautāt:

— Te, otrpus šosejai atrodas saimniecība?— Žēlavi?— Nē. Puravi, atvainojiet, Pliederi.— Pliederi? A, atminos, Kronbergā kungs man par tiem jautāja.Diemžēl, kā jau parasti, draugs atkal izrādījās mani apsteidzis. Taču es neatlaidos un taujāju tālāk.— Kas tur saimnieko?— Valija Grīnberga kopā ar dēlu un vedeklu. Dēls Madonā strādā par kinomehāniķi. Kad mēs ar

Kronbergā kungu aizbraucām izklaidēties, viņš aizvilka mani uz kino. Liekas, šo mehāniķi sauc… sauc…Ek, tā atmiņa!

— Brīdaks, — es palīdzēju, un viņa man pateicīgi uzsmaidīja.— Jā. Bet todien viņam akurāt bija iekritusi brīvdiena. Darbabiedri par šo Brīdaku runāja loti labi.

Stāstīja, cik viņš izpalīdzīgs, iejūtīgs. Šajos grūtajos laikos šis cilvēks ne vienam vien bez atlīdzībaspiegādājis paša izaudzēto.

—1 Vai pie viņa neviesojas kāds vīrietis? Garš, mūždien staigā platmalē. Bet varbūt kāds nošejieniešiem, draugs?

— Arī par to Kronbergā kungs jautāja. Taču neviens par tādu nebija pat dzirdējis.— Skaidrs, Šveicas kundze, — es palocīju galvu. — Un paldies par garšīgajām vakariņām! Bet

nu, ja jums nav nekas pretim, es iešu mazliet palasīt.— Nav, — viņa pasmaidīja un cēlās novākt galdu.Diemžēl nekāda lasīšana man neiznāca. Svešā, neierastā apkārtne, kas ne uz brīdi nelāva sevi

aizmirst ar reibinošo piparmētru aromāta palīdzību, dīvainā aura, kas apņēma šo četru māju vietu, neļāvakoncentrēties. Atlicis grāmatu sāņus, sāku pārdomāt notikumus. Līdz šim no pārējo divu namuiedzīvotājiem biju redzējis tikai meitenīti logā ar lelli. Kas viņi ir — fur mītošie cilvēki? Varbūt tieapzināti vairās no mums ar Kronbergu. Kāpēc? Droši vien tās bija manas iedomas, kas pat visparastākajālietā centās atrast kaut ko noslēpumainu. Šveicas kundze bija teikusi, ka visi tie ir Plato radinieki. Pativiņa gan nāca no citas dzimtas. Apprecējusies ar Mārtiņa Platā meitas dēlu. Varbūt tieši tāpēc visas Platopazīmes, kuras minēja Valts sarunā ar Eduardu Klimpu, mūsu saimniecē nemaz nebija pamanāmas.Faktiski — to nebija. Nedz plātīguma, ne sevis izcelšanas. Tā vietā — sirsnība, gādība par citiem. Pat tānervozēšana, par kuru viņa runāja, man pārmezdama, nebija nekas cits kā rūpes un mātei piedienīgāpalaidņa no- strostēšana, lai tas labotos.

Pēc tam es mēģināju savirknēt puslīdz jēdzīgā secībā visus faktus, kas attiecās uz vecās kapsētasspoku, taču, izņemot nojautas un minējumus, tas ne pie kā nenoveda. Sapratis, ka nedz no lasīšanas, nedzprātošanas nekas tāpat nesanāks, pa- līdu zem segas un tajā pašā acumirkli atslēdzos.

Kad pamodos, likās pagājušas tikai dažas minūtes. Arā joprojām viss izskatījās pelēks un apmācies.Taču, kad saimniece, pieklaudzinājusi pie durvīm, palūdza ienest ūdeni, es pavēros pulkstenī. Prātā kautkas sagriezās, jo tas bija… pakāpies par stundu atpakaļ! Atsaucies, ka tūdaļ nākšu, es sāku pārdomātdīvaino faktu, līdz pēkšņi pār mani nāca apskaidrība — biju nogulējis vienpadsmit stundas pēc kārtas!Kaut kas tāds ar mani bija gadījies vienīgi bērnu dienās. Rīgā mans miegs bija trausls, pašsajūta tikai retureizi atbilda pirmajai laika prognozei. Bet šai vietai miega ziņā līdzīgu vel nebiju redzējis. Vienīgais, kā

Page 140: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

pietrūka, bija dzīvesprieks, jo Bišu mājas apkārtnē valdošā smaguma iespaidā dvēselē savu pastavīguvietu centās saglabāt nomāktība.

Saģērbies sanesu ūdeni, viens pats ieturēju jau atdzisušās brokastis, jo Šveicas kundze to jau bijaizdarījusi pirms divām stundām, un devos pastaigāties. Gluži nemanot kājas pašas izveda mani uz taciņasun pēc tam aiznesa līdz pat kapsētai. Jāatzīstas, man no laika gala paticis klaiņot pa ēnainām cilvēkupēdējās atdusas vietām. Mani vilināja tur valdošais miers, turklāt valdzināja lasīt uz kapakmeņiemiegravētos vārdus, salīdzinot miršanas un dzimšanas gadus, noteikt vecumu, kādā apglabātos pārsteigusināve. Tādējādi, liekot lietā fantāziju, es pārveidoju šo cilvēku likteņus pēc savas patikas, un tas bija tikinteresanti, itin kā es tos būtu izdzīvojis pats.

Neaizejot līdz Vecumniekiem, es pametu taku un ieniru krūmājā. Šķērsojis to, drīz vien nonācu līdzpirmajām kopiņām. Diemžēl te nebija neviena kapakmena, tikai sagāzušies, satrupējuši koka krusti.Acīmredzot apkārtnes iedzīvotāji ar bagātību jau tolaik nebija varējuši lepoties. Viss aizaudzis. Kapsētanepavisam nelīdzinājās tām, kurās tuvinieki joprojām rūpējas par savu radu atdusas vietām. Un tad esiedomājos par to — cik gan īss un nenozīmīgs ir mūžs un cik ātri izplēn atmiņas par aizgājušiem aizsaulē.Kapu kopiņa, krusts, kas, radiem izkliedējoties pa pasauli, sapūst gluži kā miesas zem tā. Paies gadi, unkapsētas, kuras ēnainās alejas kādreiz valdzināja, vairāk nebūs, un nebūs arī neviena, kas tevi atcerētos.No pīšļiem esi nācis, par pīšļiem tev jāpaliek! Kāds tad ir cilvēces eksistences patiesais mērķis?Piedzimt, lai nomirtu, vai zem tā visa ir vēl kaut kas, ko es nesaprotu? Kronbergs teica, ka viņš to zinot!Bet kāpēc citi ne?

Šādām domām jaucoties pa galvu, es soļoju pa mīkstajām sūnām starp kopiņām un piepeši līdzmanīm atlidoja melodiska skaņa. Es labi atcerējos, ka pavisam nesen kaut kur tādu biju dzirdējis. Bet kur?Gribēdams izdibināt, kas īsti tā ir, pagriezos tās virzienā. Skaņa piepeši atkārtojās, tad atkal un atkal,arvien tuvāk un tuvāk. Viens bija skaidrs, ka ne vien es, bet arī šīs skaņas avots virzās šurp. Es nepavisamnevēlējos kādu satikt, tāpēc, pamanījis tuvumā kuplu krūmu ceru, iešā- vos tur iekšā un sāku gaidīt. Pēcbrītiņa zaru spraugā ieraudzīju kaut ko pavīdam. Pietika acu uzmetiena, lai košajā krāsā pazītu AlvīnesFrīdenbergas kleitu, bet melodiskajās skaņās — divriteņa zvaniņu. Viņa nāca uz manu pusi un, kad starpmums palika ne vairāk par pieciem metriem, es ieraudzīju, ka jaunās sievietes seja ir līdz nepazīšanaipārvērtusies. Man pat nebija ienācis prātā, ka viņa varētu tāda izskatīties. Bāla, ar degošiem vaigugaliem, asarām noplūdusi. Sieviete, gluži kā akla, gāja bez ceļa, neskatīdamās, kas zem kājām. Viņa arabām rokām stūma sev līdzi riteni un ik reizi, kad tas kaut kur aizķērās, ar nepacietīgu rāvienu atbrīvojano kavēkļa. Tādās reizēs, kā protestēdams, melodiskais zvaniņš nekavējoties iedžinkstējās. Asarasstraumēm plūda pāri sejai, bet viņa ir nedomāja tās notraukt. Bija baigi skatīties šajos sāpju izķēmotajosvaibstos, bet vēl baigāk bija tas, ka no pelēcīgajām lūpām nenolidoja neviena skaņa — ne vaids, ne elsas!Fridenberga ar milzīgu piepūli lauzās uz priekšu, velkot līdzi savu braucamo, un tas man šķita tikbezjēdzīgi, ka gluži neviļus prātā iešāvās doma — vai viņa nav sajukusi? Jaunā sieviete pagāja mangarām triju solu atstatumā, un plati ieplestajās acīs, gluži kā mēnessērdzīgā skatienā, nebija nekācilvēciska. Tukšas tās raudzījās kaut kur nenosakāmās tālēs. Viņa izlauzās cauri krūmājam un drīz vienizzuda skatienam. Kā dzīvas, pāri mugurai man pārskrēja trīsas — cik mīklaini bija šie ļaudis, ciknoslēpumaini!

Dīvainu, baigu nojausmu pārņemts, es izlīdu no sava krūma un turpināju ce|u. Tagad man likās, kasvešs, naidīgs skatiens seko katram solim un prātā ienāca griezties atpakaļ. Bet aptvēris, ka tā nebūtunekas cits kā mazdūšība, kuru pamodinājusi Alvīne ar savu pusvājprātīgo uzvedību, es sasparojos. Jāteic,ka nekāda īpaša mērķa manai pastaigai nebija, un, kad nonācu līdz vietai, no kuras varēja saskatītVecumnieku sarkano jumtu, gribēju jau doties atpakaļ. Bet tad iedomājos, ka nebūtu par ļaunu mazlietpavērot noslēpumaino namu un tā skarbo saimnieci. Tāpēc, pagājis vēl uz priekšu un līdzās kroplā Sīļakapam atradis celmu, apsēdos. Cik savādi — cits mērķis padarīja pagalam nesvarīgu šo vietu, kasPlatajam Jankam jau pa gabalu iedvesa nepārvaramas šausmas. Manās acīs kaps tagad bija vienīgi ar

Page 141: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

sūnām un zāli apaudzis, neliels, pavisam nekaitīgs zemes uzkalniņš, kurā ar visu piespiešanos es nespējusaskatīt nekā pārdabiska.

Celms bija līdzens, sēdēšana ērta, gaiss svaigs un ne pārāk karsts un, ja kas mani traucēja, tadvienīgi atmiņas par nule kā redzēto jaunās sievietes seju. Taču drīz vien tā kaut kur atkāpās, un es atguvugarīgo līdzsvaru. Tā nepakustēdamies, es nosēdēju kādu pusstundu. Kad, atmetis cerības ieraudzītVecumnieku pagalmā kaut niecīgākās dzīvības pazīmes, jau grasījos slieties kājās, lai dotos atpakaļ,piepeši, no manas vietas neredzamas, noklaudzēja durvis. Nākamajā mirklī gar mājas stūri izlēkšojamilzīgs suns. Nezinu, kādas sugas, bet no spēcīgā auguma strāvot strāvoja neapvaldīts niknums. Viņambija pelēka, nedaudz sidrabota spalva«, bet ne tik gluda kā vilkam un arī ne tik gara kā kollijam.Visvairāk tā atgādināja Sibīrijas aitu suņa nedaudz sprogoto vilnu. Jāatzīstas, man dūša saskrēja papēžos,redzot šo briesmoni. Kas būs, ja tas sadomās nākt uz manu pusi? Bailēm liela* acis! Suns turpat pie pakšapacēla kāju, un te es pamanīju, ka no kakla siksnas gar stūri aizstiepjas pavada. Tūlīt arī parādījāsVecumnieku saimniece, turēdama tās otru galu. Blome izskatījās vēl bālāka nekā pagājušajā reizē, betjoprojām saglabāja pelēcīgajos vaibstos tādu kā atturīgu, augstprātīgu stingrību. Bija skaidrs, ka vinaizvedusi suni suņa darīšanās. Apmetis divus trīs lokus, dzīvnieks nokārtoja savas dabiskās vajadzības, unpēc tam abi nozuda tur, no kurienes bija nākuši. Noklaudzēja durvis, tad līdz manīm atlidoja spalga skaņa— acīmredzot aizšautas bultas troksnis, un es piecēlos. Te man nebija vairāk ko darīt, jo bez savamiesassarga Blome droši vien nekur negāja. Iepazīties ar suņa zobiem man nenāca ne prātā. )a viņšiedomātos uzbrukt, saimniece ar savu niecīgo svaru to noteikti nespētu noturēt. Pēkšņi likās, ka tās bailes,kas lika tik cieši noslēgties bijušajai skolotājai un turēt sev pa rokai modro sargu, būtu pielipušas man.Neskaidru drausmu pilns, es pagriezos un, la- vierēdams starp aizaugušajām kopiņām, devos uz mājupusi.

Page 142: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

VII nodala intriga Soļojot pa taciņu, es pēkšņi jutos tik vientuļš, it kā negaidīti būtu pārnests viņā pasaules galā. Tur,

kur viss ir nepazīstams un draudīgs. Ak, ja tagad līdzās man atrastos draugs! Droši vien šo vientulībassajūtu bija radījušas dīvainās bailes. Par laimi, jo vairāk es attālinājos no Vecumniekiem, jo mazāk jutu toiedarbību. Tas bija apmēram tā, it kā lēnām atejot no ugunskura. Pakāpeniski svelme zaudē savu spēku,līdz pavisam izzūd. Kad biju nonācis līdz taciņai, kas atzarojās uz Frīden- bergu mājām, dvēselē no jaunaiestājās miers.

Vecais Bišu saimnieks sēdēja mājas priekšā uz krēsla uņ kūpināja savu neiztrūkstošo kalkīti. Mājasgalā rosījās jauna, glīta sieviete ar nedaudz gražīgu sejas izteiksmi un saraustītām kustībām. Viņa žāvanule kā izmazgāto veļu, un turpat zālītē spēlējās gadus divus vecs bērns.

— Labrīt, saimniek! — es pamāju sveicienu, un, izņēmis no mutes pīpīti, Platais cienīgi palocījagalvu.

Izvilcis cigaretes, piegāju pie sēdošā un aizsmēķējis nostājos līdzās.— Jauks laiks, — es teicu. — Ne auksts, ne silts. Man tāds patīk. Tikai žēl, ka apmācies. Tādā

slikti žūst veļa. Un ja vēl lietus savelkas…— Nav gaidāms. Redzi, mans barometrs, — viņš norādīja uz nodrāztu egles zaru, kas bija piesists

virs durvīm. — Ja būtu uz lietu, šim deguns uz leju, bet, ja tā kā tagad, — nelīs.Patiesi, izliecies dīvainā līkumā, zara gals raudzījās tieši debesīs.— Vedekla? — pieklusinājis balsi, es pieliecos namatēvam tuvāk un ar acīm norādīju uz jauno

sievieti.— Vedekla, — vecais apstiprināja. — Gita. Viņa mums tāda nervoza. Reizēm ne par šo, ne par to

— asarās, bet citā reizē gluži ne par ko smejas kā kutināta. Bet tā jau lāga sievišķis. Strādīga. Bet kurpalicis Kronbergs? Šorīt skatos — mašīnas nav. Izčibējusi.

— Aizbrauca uz Rīgu.Platais izbrīnījās.— Pavisam?— Šovakar solīja atgriezties.— Paldies Dievam! Es jau iedomājos, ka apnicis un… Vai esat kaut ko izdibinājuši?— Šo to esam, — es atturīgi atbildēju. — Bet lieta ir sarežģīta un neko konkrētu pagaidām pateikt

jums nevaru.Vecais grasījās kaut ko sacīt, bet pēkšņi no Šveicas durvīm atskanēja ska|š:— Pusdienās!Pavēries turp, ieraudzīju uz sliekšņa namamāti.— Sauc, — es atvainojos, un Platais saprotoši pamāja.— Ja jau sauc, jāiet. Labu apetīti, ej vien!— Paldies!Namamāte izskatījās sadrūmusi. Biju domājis, ka tas Kronbergā dēļ, taču vaina izrādījās pavisam

cita.— Ar Alvīni pavisam slikti, — viņa, redzot manu vaicājošo skatienu, paskaidroja.— Frīdenbergu?— Jā. Pusstundu atpakaļ viņa nokrita tur — taciņas galā no divriteņa. Labi, ka pa logu ieraudzīju.

Tagad guļ pie Berg- maņiem un gaida ātro palīdzību.— Tik stipri sasitusies?— Nē, — vecenīte papurināja galvu. — Izrādījās, viņa bijusi stāvoklī un pa ceļam no darba tai

sākušās priekšlaicīgas dzemdības. Bērns piedzima nedzīvs. Tāpēc es domāju — kāpēc viņa to košo kleitu

Page 143: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

valkā? Alvīnei ir laba -gaume, taču diendienā staigāt tik žilbinošas krāsas tērpā… Gluži kā dzelzceļniekakamzolis, jau pa gabalu krīt acīs. Taču tā bija plata…

— Bet viņa nav precējusies. Kas tad…— Jūs interesē, kas bijis šā sauli tā arī neieraudzljušā bērna tēvs?— Jā.Šveicas kundze paraustīja plecus.— Alvīne sagājās ar kādu puisi no ciemata, viņš te parasti brauca cauri. Varbūt, ka viņš, bet varbūt

ne. Kas to lai zina. Mūsdienu jaunatnei šajā ziņā aizspriedumu nav.Jāatzīstas, ka negaidītais jaunums mani pārsteidza visai maz. Acīmredzot Alvīnes pusjukusī, sāpju un

izmisuma pilnā seja,kuru biju redzējis vecajā kapsētā, bija sagatavojusi mani uz kaut ko tamlīdzīgu. Tā nuiznāca, ka, gribēdama daudz, viņa bija saņēmusi apa|u nullīti. Netika nedz Platais Janka, nedz Eduards nociemata, bet beigās — arī pašas bērns! Tomēr nez kāpēc manī neatradās vieta žēlumam pret šo sievieti.Laikam jau tāpēc, ka arī viņai tāds neatradās pret nelaimīgo jaunekli.

Kad pēc stundas atbrauca ātrā palīdzība, es pat nepaskatījos logā, lai redzētu, kā viņu aizved. Unfaktiski pēc tā nebija nekādas vajadzības, jo vēlāk visu man pastāstīja Šveicas kundze.

— Alvīne zaudējusi daudz asiņu. Par laimi, viņiem bija līdzi, ko pārliet. Nabadzīti aizveda uzMadonas slimnīcu. Teica, ka ātrāk par nedēļu neatgriezīšoties. Alvīnes mamma aizbrauca līdzi, bet tēvs— bijušais mežsargs, apsolījis sagriezt pamatīgu žagaru bunti, lai būtu ar ko sagaidīt meitu atpakaļ, niknskā zvērs aizsoloja uz mājām. Pat neatvadījās.

— Traģēdija, — es norūcu. — Bet kāpēc tas noticis pirms dabas noliktā laika?— Dakteris teica — uz nervu pamata. Meičai bijuši kaut kādi pārdzīvojumi, bet kādi, to neviens

nezina. Lai nu kā, bet tieši tāpēc viņa dzemdējusi nelaikā.Es iedomājos, ja viņa pajautātu par šiem pārdzīvojumiem man, droši vien es spētu atbildēt. Bet viņa

nejautāja un, pateicies par pusdienām, es devOs savā istabā mazliet atpūsties.Likās, kas gan var notikt tik nomaļā lauku stūrī kā šis. Bet tā vietā — cik traģēdiju, konfliktu,

nesaskanu, nodevības un ļaunprātības uz tik niecīga zemes gabaliņa. Un mantkārības, savtīguma. Manienāca prātā — ja par izejas punktu izvēlēties šīs vietas platību, tad ar kādu skaitli tā būtu jāreizina, laiiegūtu visas cilvēces apdzīvotās virsmas lielumu zemes mērogā. Bet, ja ļaunums un platība būtu savāstarpā proporcionāli lielumi, tad, ar šo pašu skaitli reizinot šeit redzēto ļaunumu, varētu aprēķināt ļaužupatieso stāvokli uz visas zemeslodes.

Skaitlis būtu graujošs, par to nav šaubu. Sākumā šī atziņa man šķita smieklīga, taču apdomājies essapratu, ka tajā ir liela dala patiesības. Jā, tā nebija tukša iedoma. Kari, zādzības, laupīšanas, slepkavībasir izsakāmi ar skaitļu palīdzību, kad aprēķina to nestos zaudējumus. Tādējādi, aprēķinot ļaunumu,vardarbība un daudz kas cits ietilptu ļaunuma materiālajā izpausmē. Skaitliskajā. Zemeslodes atmosfērusaindē ne tikai sadegšans produkti vien. Nav noliedzams, ka mes dzīvojam globālas nolemtības apstākļos,brīdī, kad nenovēršami un ar gara acīm saskatāmi tuvojas noslēgums. Ļaunuma gals.

Gulēdams gultā, rokas aiz pakauša salicis, es ar tukšu skatienu vēros griestos. Droši vien baltāskrāsas iespaidā, ari domas sāka skaidroties. Tagad drūmās nospiestības vietā nāca atmiņas, un esatcerējos, ka pēcpusdienā bija solījies atgriezties Valts. Ap sirdi uzreiz k|uva priecīgāk.

Un tur jau viņš brauca! Mūsu opela rūkoņu es spētu atšķirt starp simtām citu. Mašīna apstājāspagalmā, motors apklusa, un noklaudzēja durvis. Pēc brīža drauga noteiktie soli atbalsojās priekšnamā,rokturis noslīga lejup un uz sliekšņa izauga atlētiskais stāvs. Valts izskatījās noguris.

— Sveiciens no galvaspilsētas! — Viņš pameta man vīstoklī satītas avīzes un iekrita savā gultā. —Kas jauns?

— Sveiks, klaidoni! Jaunums ir. Alvīne Fridenberga izrādījās stāvoklī! — es atbildēju un, nekoneizlaižot, pastāstīju visu notikumu no sākuma līdz galam. Reizē ar biedru gluži taustāmi bija atnākusilīdzi drošība un miers.

Page 144: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Tā jau es domāju, — viņš palocīja galvu, un es izbrīnījies jautāju:— Paskaidro!— Lieta pavisam vienkārša. Braukdams no Rīgas, pa cejam es vēlreiz iegriezos ciematiņā

papļāpāt ar Klimpu. Runājot īsi — pie viņa šorīt negaidīti ieradusies Alvīne un paziņojusi, ka viņš ir tāsnākamā bērna tēvs. Bet puisis parādījis raksturu. Tikai man viņš, neslēpjot derdzīgumu, atzinās, ka tikpretīgu savu neseno izredzēto nespējis pat iedomāties. Vari iedomāties — vina, turklāt kategoriskā formā,pieprasījusi apprecēties! Argumentējot, ja viņš to atstumšot, tēvs Eduardu noteikti neatstāšot dzīvu.Nositīšot. Pat manās acīs šī nekaunība pārsniedz visas pieļaujamās robežas.

— Jā, — es piekritu. — Tikai nevaru iedomāties, kādu vina iztēlojās kopdzīvi.— Diez vai vina vispār par to domāja. Šāda tipa sievietes, izdarījušas nekrietnību, parasti meklē

sev attaisnojumu ar tāda paša paņēmiena palīdzību.— Bet kādi rezultāti ir tev?— Šādi tādi ir, — viņš izvairīgi atteica. — Diemžēl atbildēt konkrēti joprojām nevaru. Taču man

rādās, ka līdz atrisinājumam palicis pavisam nedaudz.— Cik?— Tas iestāsies vai nu šonakt, vai rītnakt, — Kronbergs vienā mierā attrauca.Man viņa vārdi šķita pašpārliecināti, jo mūsu rokās joprojām nebija neviena fakta, nevienas

liecības, kas apstiprinātu mērķtiecīgu ļaunprātību, kurā galvenā persona būtu vecās kapsētas nemateriālaisiedzīvotājs. Un te — šāds apgalvojums! Droši vien Rīgā Valts bija ticis pie kādiem man nezināmiempierādījumiem. Un skaidrs, ka es par tiem uzzināšu tikai tad, kad tie būs apstiprinājušies praksē. Jautātnebija nozīmes — es viņu pazinu.

— Bet, ja nav noslēpums, — kur?— Vecajā kapsētā.— Domā šavaņģot spoku? Kādā veidā? Iestūķējot polietilēna kulītē vai sasienot uz muguras rokas?— Gan jau redzēsi. Bet tagad, ja tev nekas nav pretim, paklusēsim un padomāsim.Lai gan kā vienmēr Kronbergā noslēpumainība tieši izšķirošajos brīžos man aizdeva dusmas, taču

šoreiz atvieglojums, ko viņš bija atnesis sev līdzi, spēja pārmākt uzliesmojumu. Atlocījis avīzi, pārskrējuar acīm slejas, bet, neatradis nekā interesanta, pametu to zem gultas un izvilku no pagalvja grāmatu.

— Jā, — es atcerējos, — te visi interesējās — kur tu esi pazudis. Vecais no Bitēm, Šveicaskundze. Ja es nebūtu palicis, kāds noteikti būtu skali izteicis mums neuzticību. Starp citu, es redzējuJankas sievu. Gitu.

— Un kādu iespaidu vina atstāja?— Glīta. Bet pēc vecā vārdiem — traki nervoza. Te raudot, te smejoties.— Domāju gan, ja vīrs vazājas apkārt. Labi, Robert, ļauj tagad padomāt. Desmit minūtes, labi?Iegrimis savā lasāmvielā, es atslēdzos no apkārtnes un tikai pēc laba brīža, aptvēris, ka drauga

noliktais laiks jau pāri, iemetu acis blakusgultā. Joprojām salicis rokas aiz pakauša, Kronbergs nebija patpakustējies. Tikai acis bija ciet! Viņš gulēja! Tā nu gan bija izņēmuma reize, jo es zināju vienīgi pārisgadījumu, kad dienas laikā draugs būtu aizmidzis. Droši vien pie tā bija vainīgas piparmētras. Ne jau nonekā, ienākdams šeit, es tūdaļ sajutu nepārvaramu nogurumu. Nebija nekāds brīnums, ka arī Valts pēcgaras un grūtas dienas reibinošās smaržas priekšā, pats to negribot, bija kapitulējis. It kā sajutis manuskatienu, viņš atvēra acis un pamatīgi izstaipījās.

— Liekas, biju iemidzis?— Tā varētu būt, — es ironiski atmetu. — Bet solījies padomāt… Varbūt aiziesi sasveicināties ar

Šveicas kundzi? Viņa noteikti jau pamanījusi opeli. Dzirdi, kā grabinās pa virtuvi?— Tūlīt. — Kronbergs izvilka no krūšukabatas šokolādes tāfeliti un piecēlās. — Bet pēc tam

aizstaigāsim uz veco kapsētu. Jāpaskatās un jāatrod, kur izlikt spokam slazdu.Izpildījis pienākumu pret veco dāmu, Valts pasauca mani, un mes devāmies ceļā. Laiks joprojām

Page 145: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

bija apmācies, un apkārtne tinās pelēkā dūmakā. Kronbergā solis bija manāmi smagāks nekā citkārt, arīkustībās jautās nogurums.

— Tu, šķiet, esi galīgi izpumpējies? — es ieminējos, un viņš pamāja.— Pilnīgi un galīgi. Bet tas ir sīkums, ja vien šodien, nu sliktākajā gadījumā — rit, izdotos

atrisināt šo lietu. Diez vai es klūdos, bet izskatās, ka arī ar Šterna slepkavību saistītie, vēl neatklātienotikumi arī tuvojas gaismai.

— Tev izdevās sameklēt Prustu?— Nē, Robert. Bet esmu gandrīz pārliecināts, ka mūsu iepazīšanās brīdis nav aiz kalniem.Tā sarunādamies, mēs lēnā garā virzījāmies pa taciņu uz vecās kapsētas pusi. Drīz vien jau priekšā

izslējās stalto bērzu stumbri. Šķērsojuši krūmu joslu, ienirām krēslainajā pamežā. Starp kopiņām nevienaneapgrieztie dzīvžogi ar laiku bija izauguši cilvēka garumā, veidojot tādu kā pa pusei kultivēta pamežaiespaidu. Raidīdams apkārt piesardzīgus skatienus, Kronbergs soļoja man pa priekšu. Lai gan kapsētālikās ievērojami tumšāks nekā no rīta, tagad gluži kā necaursitamas bruņas manu nervu sistēmu nomelnajām drausmām sargāja drauga klātbūtne. Ari no bezpalīdzības nebija ne miņas, varēju kaut kalnusgāzt.

— Šeit laikam gājusi Alvīne? — pēkšņi apstājies, Valts norādīja uz līču loču sliedi, kas stiepāssūnājā ap un pāri kapu kopiņām.

— Jā. Viņa stūma divriteni.Pamājis draugs turpināja ceļu un pie kopā saaugušajām liepām apstājās. Nepievērsdams ne mazāko

uzmanību spoka mājvietai, viņš sāka uzmanīgi pētīt apkārtni. Es domāju — Kronbergs meklē kādas pēdas,taču izrādījās, ka viņš cenšas atrast vietu paslēptuvei. Beigu beigās Valts izšķīrās par resnu bērzu, kurapakājē auga kupls ievas cers. Sēžot uz zemes, no šejienes, paši paliekot neredzami, mēs labi varējāmsaskatīt kroplā Sija atdusas vietu, kā arī Vecumnieku mājas galu. Izmēģinājis paslēptuvi, Kronbergsapmierināti noskremšlojās, pavērās debesīs un, paplētis rokas, sacīja:

— Viss! Viss, Robert! Tagad atliek doties uz mājām un gaidīt turpmākos notikumus. Ejam, tikaišoreiz pa ceļu.

Uzgriezuši muguru vecās Blomes īpašumam, jau pēc pāris minūtēm sasniedzām cietu, iešanai ērtupamatu. Te jau varēja iet blakām un, izmantodams gadījumu, es pacentos izvilkt no drauga, kas viņampadomā.

— Šis spoks, Robert, — viņš diezgan negribīgi atteica, — ir kaut kas būtiskāks par parastu rēgu,kura dabā ir vienīgi kādu nobaidīt. Bet aiz šā slēpjas mērķis. Noteikts. Faktiski spoks ir tikai līdzeklis, laito sasniegtu. Blomes vecāki bijuši neiedomājami māņticīgi, un, atmetot agrākos iebildumus, pats variiedomāties, kāda šai ziņā ir viņa. Tas tā — pārdomām. Redzi, es līdz šim brīdim nezinu šo mērķi, lai ganaptuveni spēju iedomāties darbojošās personas. Bet viens gan ir skaidrs — tas ir saistīts ar vecās Blomesmājām. Ar Vecumniekiem. Bet nav jēgas par to runāt pirms laika, vai ne?

Bija skaidri redzams, ka Kronbergs lielum lielāko vairākumu noklusē. Es daudz labprātāk būtuatbildējis pavisam ko citu, bet, apzinādamies, ka tas tāpat nekā nemainīs, tikai atrūcu:

— Protams, ser!Mums iesoļojot Bišu mājas pagalmā, pretim iznāca pats vecais saimnieks.— Tad klāt gan, beidzot! — ieraudzījis Valtu, viņš iznema no mutes kalkīti un nedaudz uzspēlētā

priekā iesaucās. — Mēs jau te sākām domāt — vai tikai atgriezīsies. — Tāpat kā sarunā ar mani, Plataispārgāja uz familiāru toni.

— Es līdz galam nepadarītu darbu nekad nepametu.Neslēpti skarbā atbilde Plato tomēr nesamulsināja. Iesāciskārtējo dūmu — viņš to darīja bieži, bet sekli, plaušās ievilkdams tikai niecīgu daļu, bet vairumu

paturēdams mutē, vecais nokāsējās. Tūdaļ arī izpūtis un lūkodamies kaut kā iesāņus, it kā vairīdamiessastapt Valta skatienu, jautāja:

Page 146: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Tev droši vien zināms, kas te notika?— Par Alvīni?-Jā.— Roberts stāstīja.Kronbergs atbildēja ar īsām, aprautām frāzēm un bija redzams, ka šāds runas veids veco sāk

nervozēt. Ievilcis dūmu dziļāk nekā paradis, viņš aizrijās un sāka klepot. Vecais vīrs klepoja smagi,sēkdams, ar visu ķermeni raustīdamies smagā piepūlē pēc svaiga gaisa, bet Kronbergs neizprotamāvienaldzībā vēroja viņa mokas. Atguvis elpu, Platais nevis iebāza kalkīti kabatā, bet man par izbrīnu —mutē un, ievilcis pamatīgu dūmu, sacīja:

— Man tās klepus zāles — ar ko saslimis, ar to ārstējies. Bet zini, ko gribēju tev pajautāt, — mēste visi esam kā viena ģimene, Kviesis var apstiprināt. Ari Alvīne, lai gan dzīvo nostāk. Bērni, kā zināms,no gaisa nekad nav krituši, arī zirņos tos atrast nevar, jā? Katram jābūt savai mammai un… tētim. Esšodien dikti sadomājos par Alvīni. Būtu zināms tam bērnam tēvs, varētu pieprasīt… Bet nav.

— Ko pieprasīt?— Lai apprec. Bet diez vai viņa teiks, taču meiča jāapprecina. Es būtu gatavs dot pūrā govi, lai

tikai viņai labāk klājas, ko? — Platā acīs jautās viltība, un es varētu galvu likt ķīlā, ka viņam viss zināms.Iespējams, pat Alvīnes vizīte pie Eduarda. — Varbūt tu vari to noskaidrot, ko?

Kronbergs paraustīja plecus.— Kāpēc jānoskaidro tas, kas tāpat nav nekāds noslēpums?— Kā nav? — vecais izbijās. Nevis izbrīnījās, bet izbijās, ar to apstiprinot manas aizdomas. Un te

man iešāvās prātā — vai tikai Fridenberga nav apmeklējusi Klimpu pēc vina iniciatīvas?— Tā, — Kronbergs mierīgi atbildēja. — Bet, lai būtu saprotamāk, atgādināšu kādu senu notikumu.

Man to pastāstīja… Reiz dzīvoja jauns, izskatīgs puisis, vārdā Ernests. Precējies, sieva brīnišķīga.Liekas, ko vairāk vēlēties, bet puisim melnā dvēsele nespējusi rimties. Krāpis viņš savu brīnišķīgosieviņu, varat iedomāties! Krāpis ar netālu dzīvojošā saimnieka jaunāko meitu Zani. Un, kā pareizipieminējāt, — kā jau tādās reizēs mēdz būt, meičai, protams, ne jau zirņos atrasts, uzradās bērniņš. Pirmstam Ernests zvērēdams bija solījis šķirties un atdot Zanei kā savu sirdi, tā roku. Bet ko nu? Viņš, glužitāpat kā šoreiz, vienojies ar tēvu un sāpju naudas vietā piedāvājis… govi! Un ne tikai. Apkārt klīstaizdomas, ka uzpir- cis Zanes jaunības dienu aizraušanos — Konrādu, kas bijis nabags un viens kā koks,un nodibinājis jaunu ģimeni. Varu tikai iedomāties par atmosfēru, kas tajā valdīja. Vai nav tiesa — zemsaules nav nekas jauns. Viss kādreiz bijis.

Valtam runājot, vecā vīra vaigs arvien vairāk un vairāk apmācās. Kad Kronbergs apklusa. Plataisuzmeta viņam tik spīva naida mirkli, ka bail skatīties, tiešām — īstens Mārtiņa pēcnācējs. Pēc tam, itin kānekas nebūtu noticis, pagriezās un, dungodams kādu pirmskara šlāgeri, nozuda Bišu mājas durvīs.

— Vecais lapsa! — mana drauga balsī jautās drūma nožēla. — Visu viņš zinājis, bet ko darījis, laiatturētu dēlu no grēka?

Neko. Varbūt pat izgaršojis notiekošo, kā sava veida atmiņas. Bet tagad grib atpirkties, aizdabūtAlvīni prom no acīm. Es nedodu ne pieci, ja mēs atbalstītu vinu tumšos nolūkus, apgalvojot, ka Klimpa irbērna tēvs, arī mums pie labas gribas varētu tikt… govs! Acīmredzot, beidzot apjēguši, ar ko liktenis vinusavedis zem viena jumta, Gita sākusi posties prom. Ejam, Robi! Jāatzīstas, man līdz kaklam šīs traģēdijas.

Vakaru mēs aizvadījām savā istabā, spēlējot šahu. Kā par brīnumu, vecās Šveicas kumodē tādsatradās. Vina to atcerējās tikai tagad, jo mājās neviens nekad nespēlēja. Figūras bija vecas, krāsanolupusi, dēlītis nodrāztiem stūriem un gribot negribot man iegribējās uzzināt — kā, ja neviens to navspēlējis, tas bija tik nolietots? Rindojot uz lauciņiem figūras, es it kā starp citu ieminējos:

— Tas droši vien būtu visizcilākais detektīvs, kas spētu pateikt — kāpēc Šveicas kumodē atrastaisšahs, par spīti saimnieces apgalvojumam, ka vina to nespēlē un vispār nav ņēmusi nekad laukā, ir tiknolietots? — Pateicu un uzmetu nevainīgu skatienu savam biedram.

Page 147: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Novietojis savā vietā pēdējo figūru, Valts atlaidās pret atzveltni un sacīja:— Domāju, ka to nebūta tik grūti izdarīt.Viņa atbilde lika man iesmieties.— Tad, lūdzu! — es pastūmu galdiņu uz viņa pusi. — Darito!Kronbergs viegli pavīpsnāja, pieliecās tuvāk melnbaltajam kvadrātam, atbalstījās ar elkoņiem pret

ceļgaliem un kā paradis, kaut ko uzskaitot, salika kopā pirkstu galus.— Labi, — viņš atteica un, mirkli rūpīgi pētījis, turpināja. — Sākšu ar to, ka šis šahs nācis

aptuveni no divdesmito gadu vidus. Tātad pamatīgi vecs.— Kāpēc tu tā domā?— Tāpēc, ka tādas formas figūras šabloniskajos padomju laikos netaisīja. Tomēr nevar nepamanīt,

ka tās ir loti vienkāršas. Zinot, ka Latvijā ekonomiskais uzplaukums sākās tikai trīsdesmitajos gados,domāju, ka šo te komplektu izgatavojusi kāda galdnieku darbnīca gadus desmit agrāk. Tad pēcizsmalcinātas apdares vēl neprasīja, tad pati svarīgākā lieta, lai pārdotu, bija preces zemā cena. Bez tamvietās, kur no figūrām noberzta krāsa, koka vecums apliecina šo slēdzienu.

— Pieņemsim. Un kas tālāk?— Manuprāt, šis galdiņš kādreiz bijis Šveicas kundzes tēva īpašums. To apstiprina, kā jau teicu,

vecums un laiks, ar kuru es datēju tā ienākšanu šīs ģimenes īpašumā. Bet tālāk acīmredzot noticis tā. Šogaldiņu par grašiem iegādājies mūsu saimnieces tēvs, kas droši vien pats bijis aizrautīgs spēlētājs, bet, tākā mājā nebijis neviena partnera, tas, neviena neaiztikts, ilgus gadus nogulējis kumodē. Tādussecinājumus jauj izdarīt Šveicas kundzes apgalvojums.

— Paskaidro savu slēdzienu pqr grašiem.— Redzi, ja viņš to būtu iegādājies veikalā, tas joprojām būtu jauns un mirdzošs. Kāpēc? Es jau

stāstīju — tāpēc, ka nebūtu, kam to spēlēt, jo Šveicu ģimenē, izņemot tēvu, neviens šo spēli nav mācējis.Bet par grašiem, — es pat pieļauju varbūtību, ka viņš to ieguvis par velti, tāpēc ka jau tad šis galdiņš bijanodrāzts, kādu redzam to tagad. Skaidrs, ka par tādu daudz neprasīsi, vai ne? Diez vai es daudz klūdīšos,ja teikšu, ka šī manta kādreiz piederējusi kādam klubam, jo tā nodrāzt šahu var, tikai lietojot ik dienu.Tāda būs mana atbilde uz tavu jautājumu.

— Derētu to pārbaudīt, — es sacīju. — Pajautāsim pašai saimniecei, labi?Atsauktā Šveicas kundze apstiprināja, ka viņas tēvs, Vili- balds Šveics, bijis visai labs šahists,

kluba "Zilā zvaigzne" biedrs. Kronbergā uzvedinošo jautājumu rezultātā vina sāka atcerēties gadiemuzglabātā, pašai nevajadzīgā šaha galdiņa vēsturi.

— Tagad atminos, — viņa piepeši atplauka. — Tas bija divdesmit ceturtā vai divdesmit piektāgada ziemā. Mēs tolaik dzīvojām Liepājā. Kādu dienu tēvs pārnāca ar šo galdiņu padusē. Mātei viņšpaskaidroja, ka kluba vadība iegādājusies jaunu inventāru, bet veco par brīvu atdāvinājusi pastāvīgajiembiedriem.

Kad, zaudējis trīs partijas pēc kārtas, apgriezu galdiņu, lai saliktu figūras, tā dibenā ieraudzījupamatīgi padzisušu violetu zīmogu. Tikai ar pūlēm man izdevās saburtot tajā ietverto lokveida uzrakstu —šaha klubs "Zilā zvaigzne". Liepājā.

Apmēram līdz pusdivpadsmitiem Kronbergs šķirstīja līdzatvestos laikrakstus, bet es, protams, lasījugrāmatu. Man šķita, ka draugs kaut ko gaida, jo es pamanīju, ka vairāk par redzi viņš sasprindzinājisdzirdi. Līdzko priekšnamā atskanēja saimnieces šļūcošie soli, viņš tajā pašā mirklī saslējās. Tačusekojošais durvju klaudziens, tai ieejot savā istabā, lika drauga muskuļiem atslābt, uguntiņa pelēkajās acīsapdzisa, un viņš no jauna ķērās pie pārtrauktās nodarbošanās. Beidzot, kad aiz loga jau valdīja melnatumsa, nometis avīžu saišķi uz krēsla, Valts nogurušā balsī pavēstīja:

— Laiks gulēt.— Tātad šonakt mēs nekur neiesim?

Page 148: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— Neiesim, Robert.Man likās dīvaini, ka, pa dienu nolūkojis vietu slēptuvei, stundā, kuru jau iepriekš nolicis,

Kronbergs pēkšņi maina savus plānus. Visu vakaru es biju gatavojies vienam — nakts ekspedīcijai uzveco kapsētu, bet kā izrādās — velti.

— Kāpēc?— Tāpēc, ka, spriežot pēc visām pazīmēm, spoks nolēmis šonakt paņemt brīvdienu. — Man

likās, ka reizē ar atbildi Valts tikko manāmi pasmīnēja.— Kā tu to zini? Viņš padeva ziņu, vai arī jums ir sava noruna? Signāls?— Tu gandrīz uzminēji, — Valts mīklaini atteica. — Bet šī ekspedīcija, vecīt, nekur nepaliks. Ja

šonakt mums nav jāiet, tad rīt gan.— Bet ja arī nākamajā naktī viņš paņem brīvdienu? Atliks spokošanos uz gadu, vai pat diviem un

dosies ziemas gu|ā? Tā mēs te nezin uz cik ilgu laiku iesprūdīsim.— Tādā gadījumā mēs tam pakutināsim nervus. Piebikstīsim, lai sarosās.— Iedzenot vēl vienu apses mietu kapa kopā?— Robi, — draugs pārmetoši pašūpoja galvu, — katrai lietai savs laiks. Pacietība ir brieduma

pazīme. Pārbaudīsim sevi, labi? Saldu dusu!Atbildes vietā kaut ko atrūcis, es noģērbos un jau pēc minūtes gulēju šai vietai raksturīgi ciešā

miegā.

Page 149: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

VIII nodala vecās kapsētas spoks Nākamajā rītā, tūlīt pēc brokastīm, Valts ierosināja izvē- dināties.— Paņemsim opeli un aizbrauksim līdz Pliederiem. Ne jau līdz mājām, — pamanījis manu

izbrīnīto skatienu, viņš paskaidroja, — bet pamēģināsim atrast piemērotu novērošanas vietu. Līdzvakaram mums tāpat nav ko darīt, bet ar Šterna slepkavību aizsāktā lieta ir pavisam atstāta novārtā. Un janu izdodas ieraudzīt Prustu.

Biedra priekšlikums man bija īsti pa prātam. Pavadīt visu dienu istabā ar grāmatu rokā, atrodotieslaukos, likās galīgi bezjēdzīgi, bet prasīt atslēgu no laivas un makšķeri vecajam Bišu saimniekam pēc visauzzinātā mani pat ar koku nepiespiestu. Bez tam pastaigai te bija pavisam maz vietas — pāris taciņu unceļš, jo pa klaju lauku jau izklaidēšanās pēc vien nebridīsi. Bet mašīna, kurai nav jārēķinās nedz ar laikaapstākļiem, nedz ceļa grambām vai atstatumu, bija vienīgā, kas spēja kompensēt pašreizējās neērtības.

Pagalmā, stalti sēdēdams krēslā, savu māla pīpīti sūca Platais. Likās, ka vakar nekas nebūtu noticis,jo, ieraudzījis mūs, viņš atplauka smaidā un vēlīgi pamāja ar roku. Mums ar Valtu nepaslīdēja garām, kašī sirsnība ir uzspēlēta, smaids neīsts. Jau sēžot mašīnā, es ieminējos — vai tikai vecis nespēlē teātripārējo iemītnieku priekšā.

— Noteikti, — Kronbergs palocīja galvu. — Tas ir sava veida psiholoģiskais uzbrukums mums,Robert.

— Mums? — es izbrīnījos. — Ar sirsnību?— Nu par to sirsnību nav jārunā. Bet paraksim dziļāk, ja jau tev nav skaidrs. Padomā tā —

sirsnība, lai arī tēlota, gluži kā sekretāres standartsmaids, tomēr ir attieksme. Labvēlīga, vai ne? Ko tāiedarbina tevī? — uzlicis kreiso roku uz stūres, bet labo elkoni uz sēdekļa atzveltnes, draugs pavērāsmanī.

— Ko? — es uzreiz nespēju aptvert jautājuma jēgu, bet, kad Valts grasījās to papildināt, manpēkšņi pielēca. — Droši vien iedarbinātu… to pašu, tikai… Labvēlību pret to, kas manī izraisījis šolabvēlību. Kas parādījis savu sirsnību.

— Pareizi. Bet ja šī labvēlība ir falša? Mākslota? Pamatojoties uz to, pacenties atšifrēt — kasvecim padomā.

Es pakasīju pakausi un atzinos:— Ne jausmas. Varbūt — notušēt iespējamo traci?— Roc dziļāk, Robi. Protams, tas ko teici, ietilpst kopējā nolūkā, bet vienīgi kā sastāvdaļa. Bet

galvenais?— Nezinu.— Galvenais ir, lai neviens neuzzinātu par… govi! Saprati? Par to visu, ko zinām mēs. Pretējā

gadījumā visi Platā plāni izjuks kā kāršu namiņš. Turklāt — kauns pa visu pagastu! Tikai nedomā, ka viņšir atteicies no sava nodoma. Un nav izslēgts, ka tā ir Gitas prasība, — lai Alvīne aizvāktos un vairāk šeitnekad nerādītos.

Viņš iedarbināja motoru un pagrieza opela strupo degunu uz šosejas pusi. Laiks joprojām bijaapmācies un pēc Rīgā piedzīvotā karstuma — gaužām patīkams. Iebraucot vecajā kapsētā, likās, ka pēkšņisavilcies uz lietu, tik tumšs kļuva visapkārt. Taču, kad augsto bērzu birztala palika aizmugurē, pavēriesdebesīs, es redzēju, ka nekas nebija mainījies. Tās pašas vienmuļi pelēkās debesis pletās līdz pašamapvārsnim, ja tā var nosaukt tuvākā pakalna muguru.

Ticis uz šosejas, Kronbergs nogriezās pa kreisi un pēc kādiem simts metriem — pa labi, platālielceļā ar rupjas grants segumu. Šis bija īsts lauku ceļš, kas, metot līkumus, it kā vēlēdamies pietuvotiesaiz tiem stāvošajām mājām, aizvijās tālumā kā balta lenta uz zemes zaļā fona. Tā kreisajā pusē auga veci,grubuļaini sēru vītoli ar laika gaitā pamatīgi iz- pluinītām lapotnēm, bet labajā — stiepās sekls

Page 150: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

notekgrāvis. Pliederi no lielceļa atradās ne tālāk par piecdesmit metriem, un, lai nepievērstu uzmanību,Valts bija spiests pabraukt tālāk. Mūs interesējošā māja stāvēja labajā — neparocīgajā pusē, tur, kurnebija nekāda aizsega. Pat krūmu. Taču aiz līkuma es pamanīju stigu. Droši vien to bija ieminis govjuganāmpulks, jo mālainajā zemē no vienas vietas rēgojās šķelto nagu atstātie nospiedumi. Zeme kopšpēdējām lietavām bija paguvusi sakalst kā akmens un nebūtu ko domāt izbraukt pa šiem kukuržņiem, jalīdztekus neietu riteņu sliedes. Sliedes veda mums vēlamajā virzienā, un Valts nekavējoties nogriezās patām. Pliederi no šejienes bija saskatāmi vēl labāk nekā no lielceļa, bet tā pati bēda — nekur ne mazākāaizsega. Piepeši priekšā parādījās neliela krūmu skupsna. Tā auga labajā — mums vajadzīgajā pusē, un,ja izrādītos pietiekami liela, lai varētu aizklāt opeli, neko labāku mēs nevarētu vēlēties. Par laimi, mūsucerības attaisnojās — krūmi, lai gan zemi, bija pietiekami, lai aizsegtu mūs no Pliederu iemītnieku acīm.Tuvumā neredzēja citu māju, tā ka varējām būt droši, ka šeit mūs neviens nepārsteigs.

Kronbergs izslēdza motoru un, atvēris durvis, aizsmēķēja. Es pa to laiku sameklēju tālskati unpavērsu to uz Pliederu pusi. Diemžēl krūmi bija tik biezi, ka cauri vīdēja tikai nenoteiktas mājas aprises,kas, uzpūšot vējiņam, ik brīdi mainīja savu formu. Nācās kāpt laukā un pameklēt ērtāku vietu. Tādaatradās turpat cera labajā pusē. Nometies kuplajā zālē garšļaukus, es tagad labi varēju pārskatīt ganPliederu pagalmu, gan aiz tā stāvošās saimniecības ēkas. Pirmais, kas iekrita acīs, — elegants audi artumši tonētiem stikliem. Pie akas salīkusi sēdēja sieviete un mizoja kartupeļus. Tālumā, pie šķūņa stāvējakā no skatloga nācis jauns traktors. Spriežot pēc sakoptības, ar Pliederu saimniecību gāja uz augšu.Priekšā redzamā ainava likās rāma miera apdvesta. Uz šī fona kaut kā galīgi neiederējās mūsu versija parPrustu kā cilvēku, kas slepus iezogas svešā dzīvoklī, lai apgrieztu to ar kājām gaisā. Piepeši man ienācaprātā, ka mums joprojām nekas nebija zināms par vina mērķiem.

Pēc brītiņa man līdzās nogūlās Valts. Ar neapbruņotu aci pārlaidis Piederiem skatienu, viņš vaicāja:— Nu kā?Es sapratu, ka šis jautājums pirmām kārtām zīmējas uz . garo viru platmalē un, noliedzoši pakratījis

galvu, atteicu:— Nekā.Kronbergs izpūta gaisā pēdējo dūmu un, nodzēsis cigareti pret zemi, palūdza:— Iedod man arī. Pie akas kāds sēž, bet saskatīt kā nākas nevaru.Klusuciešot pasniedzis binokli draugam, es izvilku cigaretes. Saraucis pieri, Valts ar optiskā

instrumenta palīdzību rūpīgi pētīja balto māju. Viqš ar kaut ko atgādināja armijas izlūku, kas šķērsojisfrontes līniju un iezadzies pretinieka aizmugurē ar uzdevumu atklāt munīcijas un pārtikas vienību, kā arištābu dislokācijas vietas.

Guļot uz vēdera, nebija nekāda ērtā smēķēšana, tāpēc, apvēlies uz muguras, aizliku roku aiz pakauša.Augšā pletās vienlaidu pelēks klaids. Tas šķita nekustīgs kā stāvošs ūdens, bet, labi ieskatoties, varējapamanīt, ka tur nebūt nav viendabīga mākoņu masa, kā sākumā licies. Uz nedaudz tumšākā fona slīdējatādas kā šķidras vates pūciņas, acīmredzot mākoņi gluži kā pīrāgs slāņojās kārtām. Piepeši līdzās gulošaisdraugs saspringa. Es to nevarēju redzēt, jo lūkojos debesīs, bet jutu tik skaidri, it kā tas būtu noticis manuacu priekšā. Apvēlies atpakaļ uz vēdera, ieraudzīju, ka, elpu aizturējis, Valts stingri veras okulāros. Dziļiievilcis plaušās gaisu, viņš noņēma optisko instrumentu no acīm un pastiepa man. Ar lēcu palīdzībupietuvinājis baltās mājas priekšu acīm, līdzās sievietei pie akas ieraudzīju gara auguma vīrieti. Viņagalvu klāja… platmale! Nebija šaubu, ka beidzot mēs esam uztapuši uz noslēpumainā Ādolfa Prustapēdām.

— Pēdējais punkts! — Valts klusu norūca, un pavēries es pamanīju pelēkajās acīs uzvaras prieku.Mēs vēl kādu stundu pusotru pakavējāmies savā novērošanas postenī, taču neko aizdomīgu atklāt

neizdevās. Garais jau pēc mirkļa nozuda mājā un laukā vairs tā arī neparādījās. Pēc brīža sieviete gados,laikam pati saimniece, ar diviem spaiņiem devās uz kūti, droši vien pabarot cūkas. Kartupeļu mizotāja,beigusi savu darbu, aizgāja tai nopakaļ. Pītu drāšu iežogojumā pa melnu, izkašņātu zemi rakņājās kāds

Page 151: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

desmits lielu vistu, mazliet nostāk zālē ganījās zosis, bet mājas priekšā kā liels priekšnieks, piepūties unseksti izslējis, pastaigājās tītars. Saimniecībā kūsāja sava dzīve. Beidzot Valts krūma aizsegā piecēlās un,izstaipījis no ilgās gulēšanas uz cietā pamata notirpušos locekļus, uzsauca:

— Braucam, Robi!— Bet Prusts? — kāpdams mašīnā, es pajautāju.— Nekur viņš nepazudīs. Tagad jau garantēju. Varbūt aizlaižam kaut kur paēst?Man šis ierosinājums bija gaužām pa prātam, bet, atcerējies mūsu gādīgo saimnieci, pret savu gribu

biju spiests iebilst:— Šveicas kundze apvainosies. Vina tā rūpējas, lai mums nekā netrūktu un kad uzzinās…— Bet mēs neteiksim. Atbrauksim vēlāk un viss. Atklāti runājot, man Bišu saimnieka un vina

spēcīgā dēla klātbūtne pat Šveicas māju padarījusi netīkamu. Redzi nu, cik visaptveroši darbojas viņuiekšējais ļaunums. Liekas — mēs šeit, viņi tur, savā miteklī, bet ne! Šī aura, gluži kā gamma stari, ietcauri matērijai, šķērso mājas sienas, ieiet svešos namos un saindē gaisu arī tur, lai gan cilvēki, kas toizplata, atrodas pavisam citā vietā.

— Es arī to izjutu. Bet kur gan te var paēst?— Kilometrus septiņus uz Rīgas pusi, ceļa malā, loti gleznainā vietā stāv neliela kafejnīca

garāmbraucējiem. Guļbūve, veclaicīgs interjers kopā ar neuzbāzīgu modernismu, lens blūzs, — tā ir vieta,kur mūs neviens netraucēs. Šurpbraucot biju tur iegriezies pēc cigaretēm un pie reizes ieskatījos ēdienukartē. Tajā bija pat pankūkas…

— Ar āboliem? — es neticīgi vaicāju.— Ar āboliem, — Kronbergs apstiprināja.Jāatzīstas, es ne visai ticēju viņa vārdiem. Man šķita, ka Valts, zinādams manu vājību, izmetis šo āķi

vienīgi tāpēc, lai būtu vieglāk mani pierunāt. Liels bija mans izbrīns, kad pārliecinājos, ka viņam taisnība.Kafejnīcas ēdienkarte, kas karājās turpat pie sienas, melns uz balta bija rakstīts — pankūkas ar āboliem!Turklāt tās izrādījās akurāt manā gaumē — ne jēlas un ne pārāk sīkstas, ar saldskābām, plānām ābolušķēlītēm. Ja visam vēl pievieno zirņu .zupu ar kūpinātu cūkas stilbu un teļa ga|as ragū, iegūtā labsajūtanebija vārdos izsakāma. Šeit tiešām loti gaumīgā veidā vecas lauku mājas interjers bija sakombinēts arapgaismojumu, rupji aptēsto galdu un solu lakas klājumu, pāris ainavām pie ba|ku sienas un lēnu, liriskumelodiju. Aiz loga sākās diezgan stāva nogāze, kas lāva pārskatīt lielas platības. Gravas dibenā, noaugšas tikko samanāma pārlīkušo koku spraugās, tecēja neliela upīte. Aiz tās tūlīt pletās dzeltenu rudzulauks, kura labajā malā stāvēja, no attāluma raugoties, mazītiņš siena šķūnītis. Aiz rudzu lauka varējasaskatīt jau ar citu kultūru, spriežot pēc krāsas, — kartupeļiem apsētas platības, kuru vietām šķērsojataisnas alkšņu rindas. Droši vien tur stiepās meliorācijas grāvji. Pāris kilometru tālumā rēgojās vientuļaslauku mājas, bet pakalnā aiz tām slējās mežs, kas, no šejienes skatoties, atgādināja tievu zilganpelēku,viļņotu svītru.

Mūs apkalpoja jauna, glīta meitene. Darīja viņa to izveicīgi, bez sulainiskas padevības, un aizejot espamanīju, ka Valts viņas rociņā atstāja prāvu dzeramnaudu.

— Plato iespaids, — es noburkšķēju, ticis aiz durvīm. — Kā glītāks skuķis, tā maks uzreiz vaļā…Valts iesmējās un piemiedza man ar aci.— Tas bija no mums abiem, vecīt. Es tā arī pateicu.Mēs tūdaļ vēl neatgriežamies mājās, bet izmetām pamatīgu līkumu, priecādamies par skaistajām

ainavām, kas ik pēc brīža nomainīja cita citu. Pēc tam kādu stundu nozvilnējām neliela, brīnumjaukaezeriņa krastā, vērodami vientuļu makšķernieku un velti gaidīdami, ka viņš izvilks kādu zivi. Atceļākafejnīcā, kur bijām ieturējuši pusdienas, paķērām ciemaku- kuli mūsu saimniecei.

— Šveica ir traki kāra uz saldumiem, — likdams konfekšu kārbu uz aizmugurējā sēdekļa, Valtssacīja. — Esmu pārliecināts, ka tā viņu nomierinās.

Tiešām vecā kundze bija manāmi sanervozējusies, un šoreiz es ar gandarījumu noklausījos ari

Page 152: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Kronbergam adresētos pārmetumus. Konfekšu kārbu, ko viņš pasniedza cerībā pārtraukt runas plūdus,viņa, pat neaplūkojusi, atlika malā un tikai, kad bija izteikusi visu, kas uz sirds, izlasīja uzrakstu.

— Zefīrs šokolādē! — namamāte priecīgi sasita plaukstas un, nogrozījusi galvu, nopūtās, — esatgan jūs viltnieks, Kronbergā kungs! Starp citu, stundu atpakaļ jums zvanīja.

— Kas?— Kāda dāma. Vārdu neminēja, bet, spriežot pēc balss, — jau labi gados.— Vai viņa lika kaut ko pateikt?— Tikai vienu vārdu — šodien.— Šodien… — Kronbergs domīgi nomurmināja un piepeši, pārsteigdams mani, noskūpstīja

Šveicai roku. Pietvīkusi kā jauna meitene, viņa pasmaidīja un it kā saprazdama, ko izteicis šis viensvārdiņš, novēlēja:

— Lai jums veicas!— Paldies.Istabā Kronbergs sagatavoja somu, droši vien, lai viss laikus jau būtu pa rokai. Ielika tajā gumijota

brezenta gabalu, ko mēs vadājām līdzi katram gadījumam, ja iznāktu kaut ko labot, lietus laikā guļot zemautomašīnas, tad divus kabatas lukturīšus un savu pistoli.

— Tātad — šonakt? — vērodams viņu, es jautāju.— Šonakt, Robi. Paķer līdzi ari tu savu stobru, jo, lai gan, manuprāt, nekāda šaudīšanās nav

gaidāma, taču nakts tumsā viss kas var atgadīties.— Kas tev zvanīja?— Aģents numur seši, —Kronbergs pavīpsnāja. — Daudz gribēsi zināt, ātri vecs paliksi. Taču,

pirms rīta saule uzlēks pāri vecās kapsētas bērzu galotnēm; pirms tas notiks, tev viss k|ūs skaidrs, draugs!— viņš nodeklamēja un, zinādams, ka nav velti ko muti dzesēt, es iekritu gultā un pēc brītiņa — jauiemīļotajā lasāmvielā.

īsi pirms vienpadsmitiem Valts sarosījās. Izņēma no somas ieroci, pārbaudīja drošinātāju, aizbāzaaiz jostas un pāri pārlaida vieglu svīteri. Pēc tam iebāza kabatā bateriju, bet otru pasniedza man. Uzkārissomu uz pleca, viņš vēlreiz aplaida apkārt acis, itin kā meklēdams, ko būtu aizmirsis, un pamāja:

— Ejam, vecīt!Līdzko atdarījām istabas durvis, priekšnamā iespurdza ari Šveicas kundze. Ieraudzījusi mūs tādā

gatavībā, viņa, ārēji neizrādot nekādu satraukumu, ar mātes gādību painteresējās:— Vai visu paņēmāt?Atbildes vietā Kronbergs pamāja.— Ilgi būsiet projām?Šoreiz mēs reizē paraustījām plecus, bet Valts atbildēja:— Domāju, ka līdz ausmai atgriezīsimies.— Es gaidīšu! — vecā kundze apsolīja un atvēra mūsu priekšā ārdurvis. — Lai Dievs stāv jums

klāt!Kad, apgājuši Bergmaņu mājas stūrim, iznācām uz taciņas un iededzinājām savus lukturīšus, pamājis

atpakaļ, Valts sacīja:— Šī Šveicas kundze ir īsts zelta gabals! Tīrradnis! Neviena lieka vārda, ne mazākas ziņkārības

izpausmes, bet taču zina! Nojauš par visiem simts procentiem. Un kāda pašaizliedzība! Es gaidīšu… Bettagad — ne vārda! Tik klusā laikā pats niecīgākais troksnītis aizskan vairākus kilometrus tālu.

Kronbergs apklusa, un sirdij uzgūla neskaidru baiļu smagums. Lai gan zināms, ka noslēpumainaisvienmēr izskatās daudz briesmīgāks, nekā ir patiesībā, vieglāk no tā nekļuva. Priekšā stāvošā tikšanās arvecās kapsētas spoku darīja savu. Apkārtnē valdīja necaurredzama tumsa. Divi blāvie kabatas baterijumestie plankumi nelāva pamanīt visus šķēršļus, un kājas vienā laidā klupa pret zemes nelīdzenumiem vaiķērās garajā zālē, kas auga takas malās. Bet, kad tikām kapsētā, sāka iet pavisam grūti. Rēgāinās kapu

Page 153: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

kopiņas, kuras kā teiksmainas rokas sargāja pārlīkušie krūmu zari, bērzu stumbri, kas atgādināja draudīgiklusējošu cilvēku augumus, fantastiskās ēnas, kas ārpus baterijas staru gaismas, tumsai sabiezējot, ieguvabīstamu plēsoņu apveidus, atmiņas par liecinieku stāstīto, tas viss, nemaz nerunājot par nakti un tuvojošosdivpadsmito stundu, padarīja veco kapsētu par noslēpumainu un baigu vietu, lika saspringt nerviem unnodrebēt no mazākā troksnīša. Pat agrākajās dēkās gūtais rūdījums izrādījās bezspēcīgs pret šostindzinošo baiļu tīmekli, kas kā dzīvs, smacējošs, kaklā iestrēdzis kamols pārvērta katru priekšmetuļaunā, glūnošā būtnē.

Bet Kronbergs, it kā pastaigādamies pa pazīstamajām Rīgas ielām, soļoja man pa priekšu droši un,neraugoties uz līkumoto un šķēršļoto ceļu, ne reizes nenomaldījās no takas. Kad tikām līdz Vecumniekiem,pulkstenis rādīja pusdivpadsmit. Kapsētas pusē namam dega divi logi. Draugs bez kļūmēm atrada iepriekšielāgoto vietu — resnā bērza aizsegā un, izklājuši zālē gumijoto brezentu, mēs apsēdāmies. Izstiepāmkājas, atspiedām muguras pret grubuļaino stumbru un sākām gaidīt. Mana pulksteņa fosforescējošāciparnīca rādīja, ka līdz pusnaktij palikušas divdesmit piecas minūtes. Labu laiku nekas nenotika. Nobezmērķīgās blenšanas aklajā tumsā acu priekšā sāka peldēt ugunīgi loki, un es pievēru plakstiņus. Virsgalvas nošvīkstēja kāda naktsputna spārni, un pavisam līdzās kāds nošņaukājās. Droši vien ezis. PēkšņiValts satvēra manu roku un tajā pat acumirklī es izdzirdu… solus! Lai gan likti klusu, tie bija smagi.Spriežot pēc nevienmērīgajām skaņām, nācēju bija divi. Nebija šaubu, ka viņi virzās pa ceļu no šosejaspuses. Piepeši priekšā kaut kas uzzibsnīja, droši vien kabatas lukturītis, un soli kļuva gandrīz nedzirdami.Gājēji bija iegriezušies kapsētā. Vēl pēc brītiņa pavisam netālu kaut kas metāliski noklaudzēja un noVecumnieku logiem krītošajā atblāzmā pavīdēja ēna. Tā zagās pilnīgi bez trokšņa tieši uz vecās Blomesmājokļa pusi. Lai neizlaistu to no acīm, man nācās atliekties: Drīz vien varēju saskatīt, ka tas ir vīrietis,spriežot pēc gausajām kustībām, nekāds jaunais. Negaidīti viņš ienira tuvākā loga mestās gaismas kūlī un,atstājis uz palodzes kādu priekšmetu, atgriezās nakts aizsegā.

Neizturami lēnām vilkās laiks. Joprojām nekas nenotika. Bet tieši divpadsmitos kaut kur no augšasatlidoja viegla švīkstoņa, līdzīga tai, kas rodas, velkot ar pirkstu pa papīru. Tad no jauna atskanēja jaudzirdētais klaudziens, un nākamajā mirklī man asinis sastinga dzīslās — divu kopā saaugušo liepu stumbriun kaps atspīdēja aukstā, nedzīvā gaismā! Viss kopā tas šķita tik baismīgi, ka jutu pakausī sakustamiesmatus un gluži neviļus parāvos atpakaļ. Par laimi, bērza stumbrs stāvēja kā klints. Pēc tam zāle saviļņojāssarkanīgā — īstā elles uguņu atblāzmā. Ar katru mirkli tā kļuva arvien tumšāka, it kā kāds to pamazāmaizsegtu, bet nedaudz augstāk — spilgtāka. Vienu brīdi pat likās — tūlīt uzliesmos tur augošie krūmi. Untad!.. Ak, Dievs, kā gan aprakstīt šo briesmoni, šo pusnakts rēgu, pašas pekles izdzimumu, kad tasparādījās no apakšas plūstošajā gaismā? Vispirms virszemē iznira smaila mūka kapuce, zem kuras baltāpierē dega caururbjošas acis. Kā koks, augot no zemes, tām sekoja garš, plēsīgs ērgļa deguns uncietsirdīgā smīnā savilktas plānas lūpas. Tad parādījās melnā apmetnī tērpti uzrauti pleci, ar virveilīdzīgu jostu savilktais viduklis un visbeidzot kājas. Tās gan tik tikko varēja samanīt zem garā apmetņa,kas nokarājās gandrīz līdz zemei. Nebija šaubu, ka tā ir dzīva būtne, — par to liecināja saviļņojiesaudums un nejauša kustība. Šķita, ka briesmonis ar savu degošo skatienu urbjas tieši manī un baiļuskudriņas bariem vien tekalēja pa muguru augšā lejā. Kad baismīgais skats bija sasniedzis kulmināciju,pēkšņi es sajutu, ka Kronbergā līdzās nav! Jāatzīstas, ka tas mani izbiedēja ne mazāk par asinisstindzinošo parādību, un neziņā, ko darīt, es, aizmirsis visu piesardzību, izrāvu ieroci un pielēcu kājās.Reizē ar manu kustību pavisam netālu atskanēja sauciens:

— Nekustēties! Seanss beidzies, kungi!Neskatīdamies, kur speru kāju, uz labu laimi metos balss virzienā, jo nešaubīgi biju pazinis tajā

Kronbergu. Gluži kā bāka, man norādot ceļu, priekšā piepeši atspīdēja spoža gaisma. Šajās sekundēs, kāviesulim traucoties bez ce|a cauri krūmiem, es pavisam biju aizmirsis par spoku. Kad klupdams krizdamsizjoņoju nelielā klajumiņā netālu no kroplā Sī|a pēdējās atdusas vietas, manām acīm atklājās dīvainsskats. Uz kailas zemes sēdēja divi solīdi pusmūža vīrieši. Kalsnākajam, kas reizē bija arī garākais, galvu

Page 154: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

sedza pelēka… platmale! Vinu priekšā stāvēja saliekamais alumīnija galdiņš, bet uz tā kāds aparāts, nokura plūda neizturami spilgta gaisma. Tikai pēc mirkļa es aptvēru, ka tas ir šaurfilmu kinoprojektors.Aparāts bija neliels, portatīvs, droši vien domāts amatieru vajadzībām. Atvāztais vāciņš atsedzaprojekcijas spuldzi. Virzītā stara vietā tā savu gaismu pašlaik atdeva apkārtnei. Zem galdiņa rēgojās kādatumša priekšmeta, laikam akumulatora aprises. Kronbergs, kas kā sargkareivis slējās pāri sēdošajiem,pieliecās, atskanēja kluss klikšķis un spilgtā spuldze nodzisa. Tagad tās vietā biezo zāli apgaismojakabatas lukturītis manā un drauga rokās. Pacēlis skatienu uz augšu, ieraudzīju tikai melnu tumsu — vecāskapsētas spoks bija pazudis bez pēdām!

— Celieties! — Kronbergs pavēlēja, — un ejiet taisnā ceļā uz māju! Brīdinu — bez jokiem!Pat nedomādami pretoties, abi vīri uzrausās kājās un paklausīgi sāka virzīties uz Vecumnieku pusi.

Bālās sejas un plati ieplestās acis liecināja par pamatīgu izbīli. Spriežot pēc apģērba un ārienes, tie bijaparasti vidusmēra pilsoņi, kuru dzīvēs noziegums saistījās vienīgi ar kriminālhronikas ziņām. Lai kācentos, ne garajā, ne viņa biedrā man neizdevās atklāt tos nodevīgos vaibstus, ar kuriem daba apzīmogomorāli pagrimušu cilvēku sejas.

Blomes kundze sagaidīja mūs durvīs. Pagalmu apgaismoja veclaicīgs, bet pietiekami spilgts lukturis.Ieraudzījusi nācējus,

viga paspēra nedrošu soli uz priekšu un cieši ielūkojās abu svešinieku sejās. Tikko tie parādījāsluktura gaismas ielokā, pagalam pārsteigdama mani, nīgrā sieviete ar šļupstu metās garajam ap kaklu.

— Valfrīd! — viņas balsī jautās aizkustinājuma asaras. — Mazais nebēdni, Valfrīd!Jāatzīstas, es pavisam apstulbu, un, kā likās, ne mazāk pārsteigti bija arī abi gūstekņi.— Vai suns piesiets? — pirmais atguvās Kronbergs.Atlaidusi apmulsušo vīrieti, kuru man joprojām gribējāsdēvēt par Prustu, Blomes kundze pamāja.— Ieslodzīju šķūnītī. Bet tagad nāciet iekšā. Vakariņas jau galdā!Jāatzīstas, ka pēc tumšās, drēgnās kapsētas un baismīgās parādības piepeši atrasties omulīgā

viesistabā pie bagātīgi klāta galda ir visai pārsteidzošs kontrasts. Izņemot pašu saimnieci un Valtu, mēspārējie jutāmies diezgan neveikli. Bet Blomes kundzi pat pazīt nevarēja — kaistošiem vaigiem,spridzīgām acīm viņa šķita jaunāka vismaz par trīsdesmit gadiem. Aizdomīgais skarbums bija pazudis, untagad mūsu priekšā sēdēja viesmīlīga un iekšēja maiguma pārvērsta sieviete. Glāzīte, ko namamātepiespieda mūs uz vietas iedzert, beidzot atraisīja mēles, un drīz vien mīklainais notikums noskaidrojās.Uzzinājuši, kas mēs ar Valtu esam, abi aizturētie, nekā neslēpdami, izstāstīja visu. Visu, ieskaitot intriguar Šternu.

Izrādījās, ka abi vīrieši ir brālēni. Augumā mazākais bija mums jau vismaz pēc vārda pazīstamaisTeodors Brīdaks, kinomehānikis no Madonas. Garais platmalē — Valfrīds Sva- rinskis, iebraucējs noAustrālijas. Četrdesmit ceturtajā gadā kopā ar vecākiem viņš bija emigrējis no Latvijas un visu mūžunodzīvojis svešumā. Tā izrādījās tā pati pazudusī spirta rūpnieka Svarinska ģimene, kurā Katrīna Blomejaunības dienās bija pildījusi mājskolotājas pienākumus. No Alberta ielas vienpadsmitā numura. ŠodienValfrīds Svarinskis, viens no viņas audzēkņiem, tagad jau iesirms vīrs, pēc tik daudziem gadiem atkalsēdēja tās priekšā. Atklājās, ka Blomes kundze, tajā laikā — Zariņa, bija loti pieķērusies abiem nerātņiemun šķiršanās no Svarinsku ģimenes viņai izrādījās gandrīz tikpat liela traģēdija kā vīra zaudējums.Aizbraucot bagātais rūpnieks atdāvināja mājskolotājai savu plašo, paaudzēm krāto bibliotēku. Starpgrāmatām atradās kāds unikāls izdevums — sens Francijas ģeogrāfijas biedrības izlaists foliants.Pareizāk, tādu bijis divi. Pirmais, vismaz trīs kilogramus smagais sējums nācis no Lionas spiestuves, betotrais bijis tikai imitācija. Lai gan ārēji tos nevarētu atšķirt pat speciālists, neīstais faktiski bija nevisgrāmata, bet gan lādīte, nomaskēta par grāmatu. Šajā paslēptuvē uzņēmēja sieva, kāda beļģu magnātaatvase, glabāja savas dārglietas. Četrdesmit ceturtajā gadā, baidīdamies, ka var tikt atgriezti no ostas,izmantojot kāda drauga negaidītu priekšlikumu un paķēruši pašu nepieciešamāko, starp tiem ari šķirstiņu

Page 155: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

— grāmatu, Svarinski, visa ģimene, devās emigrācijā. Neviens pat iedomāties nevarēja, ka drudžainajāsteigā namatēvs dārglietu vietā ir paķēris… grāmatu! Tā kā tā stāvējusi vienā plauktā ar lādīti, kļūda irviegli saprotama. Bet, kad tā nāca gaismā, bija par vēlu — "dzelzs priekškars" nošķīra īpašniekus no viņuīpašuma. Bet pēc dažiem gadiem, kad vēstules no rietumiem sāka aizsniegt Rīgas adresētus, Blomeskundze līdz ar visu bibliotēku bija jau pārcēlusies uz Vecumniekiem un turklāt mainījusi uzvārdu noZariņas atpakaļ uz Blomi.

Tikai pēc neatkarības atgūšanas jaunākais no brāļiem, Valfrīds, sāka dzīt pēdas ģimenes dārglietām.Viņam ne prātā nevarēja ienākt, ka, neprazdama franču valodu, turklāt visai vēsi izturēdamās pretģeogrāfiju, bijusī mājskolotāja ne reizi nebūs papūlējusies atvērt šo grāmatu. Biezos ādas vākussavienoja trīs vecajiem slēpju klamburiem līdzīgi stiprinājumi. Tādējādi visus šos gadus viņa vienā mierābijajiodzīvojusi pieticīgu dzīvi, pat nenojauzdama par bagātībām, kas glabājās tās grāmatplauktā. t

Ar brālēna palīdzību Valfrīdam izdevās noskaidrot visu vajadzīgo personu adreses, izņemot vienu— bijušās Svarinsku mājskolotājas, Katrīnas Zariņas dzīvesvietu. Protams, lai tiktu pie bibliotēkas,pirmām kārtām vajadzēja atrast tieši viņu. Turklāt nebija teikts, ka jaunā sieviete grāmatas paņēmusi līdzi,jo to bija ārkārtīgi daudz. Ja tās būs pamestas dzīvoklī, jaunie īrnieki bez kādām bailēm vai sirdsapziņaspārmetumiem bibliotēku varēja pārņemt savā īpašumā. Tāpēc par izejas punktu Valfrīds izvēlējās Albertaielas dzīvokli. Iebraucis Rīgā, ērtību labad uz meklēšanas laiku viņš aizņēmās Teodora audi. Tad arīnolēma katram gadījumam nenosaukt savu īsto vārdu, bet uzdoties par Ādolfu Prustu. Namu pārvaldēviņam izdevās tikt uz pēdām Šternam, cilvēkam, kas pēc kara pirmais bija iemitinājies tajās Svarinskudzīvokļa istabās, kurās agrāk bija glabājusies bibliotēka. Turklāt Ruta Grabovska no Alberta ielasapstiprināja, ka, Arvīdam Šternam pārceļoties uz jauno dzīvesvietu Tomsona ielā, bagāžas lielāko daļuaizņēmusi tieši… bibliotēka! Lūk, no šī brīža austrālietis aizgāja pa nepareizām pēdām. Cik vienkāršakļūda un cik graujošas bija tās sekas! Jau nākamajā rītā Svarinskis sāka novērot aizdomīgo būvmeistaruun drīz vien iepazina tuvāko kaimiņu sejas. Bet vēl pēc dažām dienām viņam kļuva skaidrs, ja dārglietasir pie Šterna, atgūt tās nebūs viegli. Valfrīds zināja, ka realizēt padomju varas gados šīs rotaslietas nebūtuviegli, un tāpēc pieņēma, ka šķirstiņš — grāmata ar visu saturu joprojām ir neskarts. Visai drīz un glužinejauši liktenis saveda viņu ar Leonu Celmu, Arvīda Šterna kaimiņu. Tas notika autoservisā, kurSvarinskis iegriezās salabot niķoties sākušo karburatoru. Viņš, ieraudzījis savu mehāniķi, tajā pašāacumirklī sazīmēja vecā Celma dēlu no Tomsona ielas. Kā jau pieņemts, pļāpājot par šo un to, vārds pavārdam viņi aizkļuva līdz kārtīm un jau te austrālietim iešāvās prātā izmantot Celmu ģimenes aizraušanossavā labā. Tad viņš pat nedomāja par ielaušanos būvmeistara dzīvoklī, bet tikai centās tam pietuvoties,lai izpētītu vietējos apstākļus. Kārtis izrādījās labs iegansts, un drīz vien viņš Celmu dzīvoklī bija gaidītsviesis. Valfrīds, būdams labs psihologs, drīz vien zināja par veco Celmu ne mazāk kā viņa dēli. Tādējādi,maz pamazām atklādamās, veča daba ļāvusi izplānot tālāko ce|u. Svarinskis redzēja, ka Celmam uzpasauJes nebija nekā svarīgāka par spēli. Spēlēt, spēlēt, spēlēt! Bet tam vajadzīga nauda. Beidzot,iepazinis Celmu tiktāl, lai uzsāktu atklātu valodu, viņš iepazīstināja to ar uzdevumu — izzagt no kaimiņadzīvokļa veco foliantu. Valfrīds labi sapratis, ka dārglietas, nonākot vecā rokās, var likt tam pārvērtētsituāciju. Pievākt tās sev un atsacīties no piesolītā atalgojuma. Taču viņš nolēmis riskēt, jo nav varējisiedomāties sevi izpildītāja lomā, turklāt paļāvās uz to, ka vecim būs bail. Piesolītā summa lika Celmamnekavējoties ķerties pie darba. Viņš noņēmis nospiedumus no Šterna atslēgām tieši spēles laikā. Pēc tamizgatavojis dublikātus. Tālākais jau grūtības nesagādājis. Kaimiņa prombūtnē, meklējot veco foliantu,pirmajā reizē vairāk par bibliotēkas pusi Celms pārbaudīt nepaspējis. Šterns nekavējoties nomainījisatslēgas, taču dabūt jaunos nospiedumus vecajam atkal izdevies bez kādām grūtībām. Un atkal neveiksme.Paredzēdams to, Valfrīds licis vecajam atstāt uz galda draudu zīmīti ar nolikto tikšanās vietu. Bet te,kārtējo reizi viņam novērojot māju, tagad jau ar nolūku izsekot, ko dara vecais Celms, pēkšņi, kā no gaisanokritusi, ieradās policija. No kāda vecāka vīra, kas nedaudz vēlāk iznāca no nama, pārsteigtaisaustrālietis uzzināja, ka Arvīds Šterns nogalināts! Visas cerības bija sabrukušas. Tomēr, bīdamies, ka tās

Page 156: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

var izrādīties tikai baumas, Valfrīds noteiktajā stundā ieradās uz nolikto tikšanos, bet piesardzības pēc —ar taksometru. Tas, ka būvmeistars nebija ieradies, kā arī vēlākais zvans vecajam Celmam apstiprinājis,ka te viņam vairāk nav ko darīt. Grāmata — šķirstiņš bija pazuduši uz neatgriešanos.

Page 157: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

IX nodala Šķirstiņš Kad Valfrīds Svarinskis apklusa — visu to bija stāstījis viņš, Blomes kundze pieskārās platmalei,

kuru, pat sēžot pie galda, tas nebija noņēmis, un, neslēpjot līdzjūtību, vaicāja:— Vai neesat mēģinājis valkāt parūku?— Esmu. Sāp.Izrādījās, ka, vēl dzīvojot Rīgā, Svarinsku ģimenē atgadījusies nelaime. Gribēdams paskatīties, kas

notiek uz plīts, mazais Valfrīds nejauši pagrūdis un uzgāzis sev uz galvas verdoša piena katliņu. Zēnam tikbriesmīgi applaucēta galva, ka ne vien nogājuši visi mati, bet nācies pat pārstādīt ādu. Pēc operācijaspalikušas atbaidošas rētas, sarkani plankumi, turklāt uz matiem vairs nebijis nekādu cerību. Bez visa tājaunā āda kļuvusi tik pārsteidzoši jūtīga, ka bez galvassegas viņš vairāk nevarējis rādīties uz ielas.

— Mani interesē, — Kronbergs ierunājās, Svarinskim apklustot, — kā jums beigu beigās tomērizdevās atrast savu bijušo mājskolotāju?

— To pastāstīšu es, — pirmo reizi sarunā iejaucās Teodors Brīdaks. Atšķirībā no brālēna, viņambija nedaudz čigāniska seja, taču melnīgsnējie vaibsti neatainoja ne mazāko viltību. Izrādījās, ka, Šternaslepkavības izbiedēts un mocīdamies neskaidros sirdsapziņas pārmetumos, jo kaut kur zemapziņānojautis, kas varētu būt slepkava, Valfrīds nekavējoties pametis Rīgu un devies pie brālēna uz Madonu.Taču Teodors pa vasaru bija pārcēlies pie mātes uz Pliederiem. Par laimi, Svarinskis zinājis to atrašanāsvietu un ieradies taisni uz siena laiku. Divas trīs intensīva darba dienas tam ātri vien ļāvušas atgūtnedaudz sašķobīto dvēseles līdzsvaru. Kādu vakaru, visiem atpūšoties kopā, Teodora māte, kas bijaValfrīda tēva māsasmeita, palūdza pastāstīt par dzīvi Austrālijā. Svarinskis labprāt paklausījis un, laistāstījumu padarītu krāsaināku, atnesis līdzpaņemtās fotogrāfijas. Starp tām bijis arī kāds vecs, sadzeltējisuzņēmums no viņa bērnības dienām. Uz Valijas jautājumu — kas ir šie divi mazie puišeli, Valfrīds skumjiatteicis:

— Es un brālis. Te es vēl esmu ar matiem…— Bet kas ir šī jaunā sieviete, te — aiz jums?— Mūsu mājskolotāja, Katrīna Zariņa.Te jāpiezīmē, ka Teodora mātei nebija ne jausmas par Svarinska nodomiem.— Hm… — viņa novilkusi. — Ja vien es nezinātu, varētu apzvērēt, ka tā ir Vecumnieku saimniece

Blome savās jaunības dienās. Katrīna Blome.— Katrīna? — Valfrīdam izlauzies.— Jā, Katrīna, turklāt arī profesija — skolotāja. Tāda pati iegarena seja, acis… Esmu vinu

vairākkārt satikusi veikalā. Stingra, atturīga, ar svešiem sarunās negrib ielaisties.Jā, tas nu bijis kā aklai vistai grauds. Katrīna Zariņa, kuru Svarinskis bez panākumiem bija

izmeklējies kā Rīgā, tā Latvijā, izrādās dzīvoja tikai pāris kilometru attālumā no Pliederiem! Protams,brālēni tūdaļ pat ievāca visas ziņas. Tāpat kā Valtam, arī viņiem vecais Tiltiņš, sēžot uz grāmatu saiņa,atstāstījis Blomes ierašanos Vecumniekos. Bet, kad viņš iepazīstinājis ar nelaimīgās sievietesdzīvesstāstu, izzudušas pēdējās šaubas. Valfrīds viņu pat reiz saticis, taču pazīt nespējis un bijispārliecināts, ka pa šiem gadiem arī mājskolotāja būs aizmirsusi kā savus bijušos darba devējus, tā —abus audzēkņus. Jāteic, ka, apspriežot situāciju, abi brālēni bijuši vienisprātis — Blome Svarinskudārglietas ir gluži vienkārši piesavinājusies. Teodors pat izteicis varbūtību, ka viņa izvēlējusiesvientulīgo dzīvesveidu un ir tik atturīga pret cilvēkiem, lai varētu netraucēti tīksmināties ar ieguvumu.Viņi ilgi prātojuši, kā tās atgūt, līdz izšķīrušies vienkārši piezvanīt un pieprasīt atdot. Šo pienākumuuzņēmies Teodors. Lāga nezinādams, kā uzsākt sarunu, viņš, pat nestādoties priekšā, piedāvājis apmainītgrāmatas, būdams pilnīgi pārliecināts, ka lai nu ko, bet to vecā sieviete sapratīs. Diemžēl viņš šopriekšlikumu izteicis visai asā formā, jo bijis pārliecināts, ka runā ar krāpnieci. Nesaprazdama, par ko ir

Page 158: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

runa, Blomes kundze strupi atteikusi un dusmās nometusi klausuli. Uzskatīdami šo atteikumu parpierādījumu, ka viņa netaisās šķirties no svešās mantas, bet klaja šantāža var apdraudēt viņus pašus,brālēni sākuši pārdomāt dažādus variantus, kā piespiest Blomi paklausīt. Tad arī noskaidrojās, ka šīģimene jau no laika gala bijusi neiedomājami māņticīga. Šo faktu tad abi nolēmuši izmantot. Tagad uzVecumniekiem piezvanījis Valfrīds un aizkapa balsī pavēstījis — ja viņa grāmatas neapmainīšot, patsnelabais nākšot no kapiem un atņemšot svešo mantu.

Pēkšņi Blomes kundze skali iesmējās, un tas bija tik neparasti, ka visas acis pievērsās viņai.— Es kādreiz esmu tēlojusi arī uz skatuves, — vecā dāma paskaidroja. — Vai negribat

noklausīties nelielu epizodi? To, ko šis mazais nerātnis man pateica, — viņa pameta šķelmīgu skatienu uzValfrīda pusi un, atskanot piekrišanas saucieniem, gluži kā skolā, lai nomierinātu satrakojušos klasi,pacēla roku. Kad iestājās klusums, pazeminājusi balsi līdz dobjam čukstam, teica, — tagad klausieties.Zvans. Es noceļu klausuli un… Blome, šī ir liktenīga stunda, jo tu dzirdi sava likteņa balsi. Likteņa, kasvēl var pavērsties uz labo pusi, ja paklausīsi. Tieši pusnaktī es celšos un nolikšu savu grāmatu uzpalodzes loga, kas vērsts pret kapsētu. Paņem to, Blome! Tā ir tava. Ņem un noliec tās vietā to, kas tevnepieder! Tu netici? Tad paveries logā! Tieši pusnaktī es parādīšos, kaps atvērsies un tu redzēsi!..Piesargies, Blome, tā stunda ir tuvu! Tā tuvojas! Lēnām un neatvairāmi! Noliktā, liktenīgā stunda. Mirušopasaule ir sašutusi! Atdosi grāmatu un viss būs labi! Bet ja ne… — stāstītāja pagriezās pret Svarinski un,neslēpjot smaidu, pavaicāja, — nu kā, Valfrīd?

Viegi pietvīcis, vīrs platmalē palocīja galvu.— Uz teicami.Joprojām uzskatīdama, ka viņu kāds mēģina ļauni izjokot, Blomes kundze nav piešķīrusi šiem

vārdiem nozīmi. Taču, kad paklīdušas baumas par spoku, gribot negribot sākusi izturēties pret draudiemnopietni. Jāpiezīmē, ka atšķirībā no vecākiem viņa nav ticējusi māņiem. Ticēt vai neticēt ir viens, betpavisam kas cits ir mosties pusnaktī no noslēpumainiem

zvaniem. Maz pamazām vecās sievietes nervi sākuši uzdot. Kad ieradāmies mes ar Kronbergu, viņajau bija novesta līdz izmisumam. Skatīties, kas gu| uz palodzes, kā Blomes kundze atzinās, to nepiespiestupat nāves draudi un kur nu vēl ielūkoties kapsētā. Tā runājot, viņa atvēra logu un paņēma no palodzes turgulošo priekšmetu. Tā izrādījās milzīga, brūnos ādas vākos iesieta grāmata, nodrošināta ar trimklamburiem. Zeltītais uzraksts kā uz muguriņas, tā vāka, kaut arī bija franču valodā, tomēr lāva nojaust tāssaturu.

— Ak šī! — ieraudzījusi sējumu, namamāte sasita plaukstas un, piesteigusies pie augstas stelāžas,izņēma kā dvīņubrāli pirmajam līdzīgu foliantu. Nolikusi līdzās, sacīja, — es taču nezināju, par kādugrāmatu ir runa…

Valfrīda Svarinska nedaudz vientiesīgā seja nobāla, un, pastiepis baltu, koptu roku, viņš citu pēc citaatdarīja visus trīs klamburus. Kad biezais vāks pacēlās, titullapas vietā mēs ieraudzījām vatē ievīstītas,visās varavīksnes krāsās zaigojošas dārglietas. Sarunas noslēgums man paliks atmiņā uz visu mūžu kāliecība par reizēm ārēji skarba un nesabiedriska cilvēka dziļāko būtību. Maigi noskūpstījusi savu bijušoaudzēkni, Blomes kundze piestūma viņam šķirstiņu un teica:

— Paldies, Valfrīd, ka apciemoji mani. Tagad nebūs grūti pamest arī šo pasauli. Visu mūžu kālielāko dārgumu esmu glabājusi savā sirdī atmiņas par tavu ģimeni. Priecājos, ka ar šo mazumiņu varuatdarīt to labo, ko tavi vecāki devuši man.

Kā vēlāk noskaidrojās, šis "mazumiņš" izrādījās rakstāms ar septiņciparu skaitli.Kad vēlā naktī, atstājuši dīvainos viesus Vecumnieku saimnieces gādībā, atgriezāmies mājās,

Šveicas kundze, atvieglojumā nopūtusies, paziņoja, ka viesistabā gaidot kafijas galds!Pat nejautājot, laikam pēc mūsu izskata vien, varēja pateikt, ka vecās kapsētas spoka lieta ir

veiksmīgi atrisināta. Nepārprotamais mājiens lika mums ar Valtu saskatīties. Izlasījis arī manās acīs, katāpat kā namamāte es vairāk par visu ilgojos uzzināt noslēpumainā notikuma detaļas, Kronbergs padevīgi

Page 159: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

paraustīja plecus un kā padodamies pacēla rokas.— Lai notiek. — Apsēdies krēslā, viņš pievilka tuvāk tasīti un pārlaida mums savu pelēko, ciešo

acu skatienu. — Notikumus Rīgā, tu, Robert, zini, bet mūsu cienījamai saimniecei es tos pastāstījuizklaidēšanās brauciena laikā. Tāpēc sākšu ar šejieni, ar to, ka spoks ir dīvaina parādība no kārtībassargātāju viedokļa, vai ne? Kāpēc? Tāpēc, ka to nevar aptaustīt, satvert un tāpēc — arestēt. Taču, tā kārēgam ir cilvēka izskats, man ienāca prātā, ka šo faktu būs izmantojušas mums līdzīgas — satveramas untāpēc — arestējamas būtnes. Tas tad arī bija pirmais aizmetnis, iedrošinājums lietai, kuru nosauksim…— Valts jautājoši pavērās manī.

— Vecais foliants.— Nē, nē, — Šveicas kundze iesaucās. — Bet kur te noslēpums? Sauksim to — vecās kapsētas

spoks.— Labi, — Kronbergs piekrita. — Dāmām priekšroka, turklāt skan tīri labi. Un tāpēc es sākšu

tieši ar to. Ar spoku. Rēgu bija redzējuši trīs cilvēki — Alvīne Fridenberga, bijušais kolhozapriekšsēdētājs Kviesis un jūsu kaimiņš Jānis Platais. Visi redzējuši viņu vienā un tajā pašā vietā, kasatrodas taisni iepretim Vecumnieku logiem. Sākumā es šos faktus — māju un spoku — nesasaistīju savāstarpā, jo loti aizdomīga man šķita pienotavas vadītāja Fridenberga. Alvine apgalvoja, ka, nespēdamarast mieru, pusnaktī devusies pārbaudīt — vai nav aizmirsusi aizslēgt darbavietas durvis. Man šisapgalvojums likās vairāk nekā nepārliecinošs. Padomājiet paši, kurš no jums gaidīs līdz vēlai naktij, laitumsā cauri kapsētai brauktu ar divriteni pārbaudīt to, ko jau sen varēja izdarīt dienas gaismā. Turklātnebija nekādas garantijas, ka tas nav tukšu iedomu auglis. Fermā man izdevās noskaidrot, ka spoku viņaredzējusi pagājušajā ceturtdienā. Kas tas bija par datumu? — Kronbergs aplaida apkārt skatienu, bet, tākā mēs klusējām, atbildēja pats, — divdesmitais jūlijs.

— Man tas neko neizsaka.— Divdesmitajā jūlijā, tieši pusnaktī, šo pašu parādību bija redzējis ari Platais. Tātad…— Tu domā…— Sākumā man viss šķita kā tikai šo divu cilvēku intriga pret kādu trešo. Bet, kad atminējos par

Jāna Platā sievu Gitu, arī es vinu redzēju, turklāt Šveicas kundzes raksturojums mats matā sakrita artavējo, Robert. Es sapratu, ka vairāk par rakstura īpašībām viņas uzvedība ataino… greizsirdību! Vīrskrāpj sievu, un viņai tas nav nekāds noslēpums. Vieta, kur spokojās, atradās aiz Bišu īpašuma robežām,krietni vien uz Frīdenbergu saimniecības pusi. Esmu pārliecināts, ka viņiem tur bijusi nolikta tikšanās.Zirgs ir vienīgi atruna.

Es pavēru muti, grasīdamies iebilst, taču Valts mani apturēja, paceļot roku.— Pagaidi, Robi, vispirms izanalizēsim faktus. Divas kopā saaugušas liepas aug vietā, kas atrodas

starp ceļu un pļavu, uz kuras stāv Vecumnieku mājas.-Jā.— Raugoties no pļavas puses, spoks turējis pacelto gramatu labajā rokā. Tā atstāstīja Platais un

Alvīne. Taču, ja viņa būtu stāvējusi uz ceļa, kā apgalvoja, tad šī pati grāmata, raugoties no turienes,izskatītos kreisajā rokā. Kāpēc tā? Te mums jāatceras visu triju liecinieku liecības, proti, viņi visi kāviens bija redzējuši parādību no priekšpuses. Kā tas varēja notikt? Vai tiešām te darīšana ar cilvēkveidarēgu, kuram pakauša vietā ir vēl viena seja? Protams, ne. Šis fakts jau pašā sākumā uzvedināja mani uzdomām, ka tas ir kinoattēls, projicēts uz ekrāna. Gaismai no projektora krītot uz audekla, tā spīd cauri un,raugoties no otras puses, būs redzams nedaudz blāvāks… spoguļattēls. Tas ir — labās rokas vietā —kreisā, kreisās kājas vietā — labā un tā tālāk. Tikai tādā gadījumā visu triju liecinieku liecības varēja būtpatiesas, sapratāt? Jo spoku visi bija redzējuši no priekšpuses, lai kur paši stāvējuši. Bet kā ar Alvīni?Viņas un Kvieša liecības nesakrita, lai gan pienotavas vadītāja apgalvoja, ka spokošanās laikā stāvējusiuz ceļa. Bijušais priekšsēdis grāmatu redzējis kreisajā, bet viņa — rēgam labajā rokā. Kviesim es ticupar visiem simts procentiem — iereibis cilvēks neies vērpt nez kādas intrigas. Skaidrs, ka Fridenberga

Page 160: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

bija melojusi. Un te uzreiz uzrodas jautājums — kāpēc? Visi vini spoku bija redzējuši vienā dienā un tiešipusnakti, bet tādā gadījumā nesatikt pa ceļu klum- burējošo Kviesi jaunā sieviete vienkārši nevarēja —ritenis pat necaurredzamā tumsā pārvietojas ātrāk par kājāmgājēju, turklāt viņai tas aprīkots ar starmeti.Ko tas nozīmēja? Vienīgi to, ka liktenīgajā brīdī viņa bija atradusies nevis uz ceļa, bet pļavā. Plavā, kopāar Plato Janku. Pašā sākumā gan man likās, ka Fridenberga iejaukta kaut kādā tumšā intrigā pret Blomeskundzi, taču pēc tam, kad biju redzējis Gitu un uzzinājis par viņu šo to sikāk, es sapratu, ka Alvīnes rīcībaizskaidrojama ar kaut ko pavisam citu. Platais bija viņas miļākais, un ši bijusi norunāta tikšanās. Lainovērstu aizdomas, viņa sameloja un tādā kārtā nostādīja sevi loti aizdomīgā stāvoklī. Tiktāl, es ceru,jums viss skaidrs?

Mēs reizē palocijām galvas, un Kronbergs turpināja.— Bet ko man bija darīt tālāk? Acīmredzot vienīgais — pieņemt, ka te iejauktas mums joprojām

nezināmas personas un tā bijusi viņu intriga pret Blomes kundzi. Cita upura, izņemot Vecumniekusaimnieci, vienkārši nebija. Doma par ekrānu man bija stipri iesēdusies galvā, un es vēlreiz, šoreizvienatnē, iegriezos vecajā kapsētā to pārbaudīt. Mērķtiecība ir viena fantastiska lieta. Pētot notikumavietu, meklējot pēdas uz labu laimi, ir pavisam kas cits, kā mērķtiecīgi meklēt pierādījumus noteiktaiversijai. Šoreiz es meklējumu loku paplašināju un netālu no spokošanās vietas, metrus piecpadsmit uzVecumnieku pusi, atradu nelielu laucīti. Tajā vietā bija nomīdīta zāle un turpat zemē rēgojās simetriskiviena pret otru četri sekli iedobumi. Jau tad es tos pieņēmu par neliela galdiņa kāju nospiedumiem.Pacēlis galvu, kāda bērza stumbrā metru divu augstumā ieraudzīju iedzītu naglu. Pie tās bija piesietaaukliņa zaļā krāsā, kas pilnīgi saplūda ar apkārtni, ja es, kā jau teicu, nebūtu mērķtiecīgi meklējispierādījumus, man nekad to neizdotos atklāt. Lūk, cik praktiskā veidā reizēm izvēršas lieka domājotpavadīta stunda. Ne bez grūtībām izsekojis pavedienam ar skatienu, es nonācu pie divām kopā saaugušāmliepām un zaros ieraudzīju zaļu, tik tikko saskatāmu, iegarenu saini! Pēkšņi man galvā iešāvās kāda doma.Izvilcis no kabatas aukliņu, kas tur gulēja kopš neatminamiem laikiem, piesēju to galā tai, kuru nomaucuno naglas un sāku lēnām laist va|ā. Mezglam ceļoties arvien augstāk, zaļais sainis sāka ritināties vaļā undrīz vien līdz pašai zemei nokarājās… ekrāns! Pieskaņots savam mērķim, ar robotām, iekrāsotām malām,kas apgrūtināja saskatīt tā kontūras un piedeva spoka tēlam papildus baigumu. Manas aizdomas bijaspīdoši apstiprinājušās — redzētā parādība bijusi nekas cits kā kinoattēls. Un kas pats svarīgākais —neviens no visiem trim lieciniekiem nebija iejaukts intrigā. Tātad atlika meklēt patiesos spoka rašanāsinicatorus.

Tagad, kad biju aptvēris tehnisko pusi, pievērsos tās izpildītājiem. Jums zināms, Šveicas kundze, kauz šejieni mēs atbraucām, sekodami Ādolfa Prusta pēdām. Tās mūs noveda pie Teodora Brīdaka,Madonas kinoteātra mehānika. Speciālista. Skaidrs, ka projektors nesver vienu kilogramu un arī galdiņš,lai gan alumīnija, ir visai neparocīgs nesamais. Es sapratu, ka cilvēki, kas to organizējuši, nevarēja nāktno tālienes. Mašīnu uz ce|a Kviesis nebija redzējis, un tas varēja nozīmēt, ka vini, lai nepievērstu sevlieku uzmanību, nākuši kājām. Katram gadījumam es pārmeklēju abas ceļa puses visā kapsētas garumā,taču neatradu nekādas pēdas, kas liecinātu, ka tur iebraukta kāda automašīna. Kā redzat, pamazām vienvisas aizdomas sāka koncentrēties ap Teodoru Brīdaku, kino- mehāniki, kurš vasaras pavada šajā rajonā— Pliederu mājās, kas atrodas tikai divdesmit minūšu gājiena attālumā no vecās kapsētas. BūdamsMadonā kopā ar Šveicas kundzi, es painteresējos par šī speciālista darba grafiku. Un kas izrādījās?Izrādījās, ka tieši divdesmitajā datumā, spokošanās dienā, viņam bijusi brīvdiena. Tagad redzat, kā tasviss iet kopā? Bet Brīdaku mes atradām, pateicoties Ādolfam Prustam. Un tad man ienāca prātāfantastiska doma — Rīgā aizsāktā būvmeistara Šterna slepkavības lieta un intriga ar vecās kapsētas spokunav vis divas, bet viena lieta! Bet tādā gadījumā vajadzēja noskaidrot, kas īsti ir šī Vecumnieku dīvaināsaimniece Blome? Nebija taču izslēgts, ka viņas pagātnē slēpās kaut kas tāds, kas spētu izgaismotneizskaidrojamos notikumus. Es atminos, ka, dzīvojot Rīgā, vina kādu laiku bija strādājusi parmājskolotāju. Un ja nu šī ģimene, kurā Blome, bet tolaik — Zariņa, pildīja savus pienākumus, ir tā pati

Page 161: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

kara laikā pazudusi bagātā spirta rūpnieka Svarinska ģimene no Alberta ielas? To uzzināt es, protams,varēju vienīgi Rīgā un tālab, lieki netērējot laiku, devos turp. Man izdevās atrast divus vecus cilvēkus —viru un sievu, kas Alberta ielas namā, turklāt vienā stāvā ar Svarinskiem, bija nodzīvojuši visu savumūžu. Vioi labi atcerējās, ka pēc rūpnieka pazušanas dzīvoklī vēl vairāk par gadu saimniekojusi ģimenesuzticības persona, jauniņā mājskolotāja Katrīna Zariņa! Lūk, par ko galu galā pārvērtās skarbāVecumnieku saimniece. Vecie cilvēki atminējās viņu kā loti izpalīdzīgu un strādīgu meiteni.

Mums jau zināms, ka, negribēdama apgrūtināt sevi ar atmiņām, viņa atgriezās vecāku mājās unpieņēma atpakaļ meitas uzvārdu. Atgriezās ar lielum lielu bibliotēku! Kur jaunā lauku meiča un tāsnabadzīgais vīrs — students, starp citu, viņiem kopā iznāca nodzīvot tikai nepilnu mēnesi, kur viņi ņēmušitādu grāmatu krājumu? Protams, tikai vienā gadījumā — ja Svarinski aizbraucot uzticēja tās uzglabāšanuviņai vai arī atdāvinājuši, jo tādu bagāžu paņemt līdzi emigrācijā nebija ko domāt. Tagad arī šis minējumsjau apstiprinājies.

Bet tagad parunāsim par Prustu. Rīgā viņš it kā meklēja pazudušās Svarinsku ģimenes pēdas. Taču,uzzinājis Šterna adresi, nekavējoties uzsāka' intrigu ar Tomsona ielas dzīvokli. Šis fakts varēja nozīmētvienu — viņš meklēja nevis cilvēkus, bet gan kādu priekšmetu, lietu. Vērtīgu. To, ka šis priekšmetsatradies starp grāmatām, apstiprināja abas ielaušanās būvmeistara dzīvoklī. Kā pirmajā, tā otrajā reizēbija cietusi tikai bibliotēka. Un es sapratu, ka Prusts nav nekāds Prusts, bet Svarinskis, kas meklē savaiģimenei piederošo, līdz ar bibliotēku pazudušo īpašumu. Taču, vai ari te iejaukts viņš? Es runāju parvecās kapsētas spoku. Līdz šim nebijām Prustu manījuši nedz Vecumnieku apkārtnē, nedz kāds varēja parvīrieti platmalē kaut ko pastāstīt. Tad es iedomājos, kā viņa vietā rīkotos es. Noteikti pēc Šternaslepkavības es pacenstos neafišēties, bet gan padzīvot nomaļus un klusumā. Un ja nu šī vieta, kuruizvēlējies nenotveramais Prusts, ir… Pliederos? Atgriezies no Rīgas, es kopā ar Robertu devos šo versijupārbaudīt, un te mūs gaidīja veiksme — tikai īsu mirkli Pliederu pagalmā pavīdēja garš vīrietis platmalē,taču tā pietika, lai apjēgtu lietu kopumā. Prusts un Teodors Brīdaks darbojas uz vienu roku, un šīdarbošanās ir vērsta pret Blomes kundzi.

Tagad bija loti no svara pēc iespējas ātrāk noskaidrot — kad gaidāms atkārtots spokošanās akts?Kāpēc atkārtots? Tāpēc, ka pirmajā tikšanās reizē nelaipnā Vecumnieku saimniece pateica dīvainusvārdus — tas ir pats liktenis! Tas nozīmēja, ka kaut kas vēl nav novests līdz galam, kaut kas vēl gaidāmspriekšā. Tāpēc es piezvanīju uz Madonas kinoteātri un palūdzu pie tālruņa Teodoru Brīdaku. Man laipniatbildēja, ka šajā un vēl nākamajā dienā kinomehānikim ir brīvdienas. Tagad es ar pilnām tiesībām varējupieņemt, ka spokošanās nolikta vai nu uz šo, vai rītdienu. Blomes vārdi un vienkāršā loģika lika domāt, kaviņai kaut kas ir zināms. Kaut kas tāds, ko tuvu draugu trūkuma dē| noslēgtā, vientuļā sieviete bija spiestaglabāt pie sevis. Kavēties nedrīkstēja, un tāpēc es devos atkārtotā vizītē uz Vecumnieku mājām. Navšaubu, ka es tur nekad netiktu iekšā, ja Šveicas kundze pa tālruni nebūtu palūgusi Blomi mani pieņemt. Šisieteikums līdzēja, un tad arī noskaidrojās, ka pēdējā laikā viņai izteikti draudi. Draudi un pavēle, kuru tā,gluži tāpat kā nelaiķis Arvīds Šterns, pat gribēdama nespēja izpildīt. Sapratusi, ka esmu ieradies, laipalīdzētu, Blome apsolīja atstāt kapsētas pusē degam logos gaismu un brīdināt, līdzko atskanēs nākamaiszvans.

Pirmajā dienā tomēr nekas nenotika un, nogaidījuši līdz pusdivpadsmitiem, mēs ar Robertu likāmiesuz auss. Kā zinām, tad Blome, kuru jūs, Šveicas kundze, nebijāt varējusi pēc balss pazīt, piezvanījanākamajā dienā un man tika nodota norunātā parole — šodien. Šodien — tas nozīmēja, ka kārtējie draudisaņemti un pusnaktī kroplais Sīlis no jauna pacelsies virszemē, lai pabaidītu Vecumnieku sirmosaimnieci. — Kron- bergs apklusa un, pārlaidis mums skatienu, vaicāja:

— Jautājumi ir?Nespēdams ātrumā neko sagudrot, saskatījos ar Šveicas kundzi un paraustīju plecus. Valts nomalkoja

kafiju un, atmeties pret atzveltni, turpināja stāstu.— Taču es līdz pat šim nebiju varējis izskaitļot — kas īsti ir šis vērtīgais priekšmets, kuram ar tādu

Page 162: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

neatlaidību nenogurstoši dzina pēdas Ādolfs Prusts. Intrigas galamērķi, kodolu. Bet tad es atcerējosgrāmatu, kuru rokā bija turējis spoks. Un lielo bibliotēku Vecumniekos. Un bibliotēku Tomsona ielā. Unto, kā šis fakts — es runāju par grāmatu parādības rokā — bija satraucis Blomes kundzi. Bet grāmata navnekas tāds īpaši vērtīgs, vai ne? Varbūt vienīgi kāds rets izdevums. Taču lai nu kā, bet ne jau tik dārgs, laiap to savērptu tik sarežģītu intrigu. Tātad runa šeit varēja būt tikai par īpašu grāmatu. Manī atplauka vāranojausma, ka tā varētu būt imitācija, taču es ap šo jautājumu neko daudz galvu nelauzīju, pārliecināts, kabeigu beigās viss atklāsies pats no sevis.

Nebija šaubu, ka spokošanās vieta ir izraudzīta ar nolūku, lai Blome varētu visu saskatīt no saviemlogiem. Vēl es atminējos par šīs ģimenes māņticību un sapratu — ja nekavējoties neiejauksimies, sekasvar izrādīties visbēdīgākās. Fakti liecināja, ka šoreiz esam sadūrušies nevis ar rūdītiem noziedzniekiem,bet ar nesaprātīgiem diletantiem, kas pat nespēj aptvert savas neapdomīgās rīcības iespējamās sekas. Lainovērstu tiešos draudus, jo kas varēja zināt, ko šajā reizē nebūs izgudrojuši abi spokotāji, es gribējupirmām kārtām atrast grāmatu, lai noliktu to noteiktajā vietā, bet, ieraugot bibliotēku, sapratu, ka par tonav ko domāt. Un labi vien bija, jo nezin, kā viss iegrozītos, ja viņi to atrastu uz palodzes. Bet tā vissatrisinājās labāk, nekā varējām iedomāties.

Kā redzat, vecās kapsētas spoks reizē atklāja Bišu saimnieka un viņa dēla patieso seju. Bailēm lielasacis, un netīra sirdsapziņa spēj izspēlēt ar tās īpašnieku ļaunu joku. Cik spēcīgi uz Platajiem iedarbojāspašu iedomas — kroplā Sila kaps, ar sarkanu krāsu uz mājas sienas uztrieptais putna atveids — Klimpaspirmais mēģinājums glezniecībā, pat vienrocis, un tā jau bija absolūti ne ar ko nepamatota iedoma, tasviss sāka darboties, vilkt laukā netīrumus pēc netīrumiem. Bet kroni visam, protams, uzlika… govs!

— Kāda govs? — Šveicas kundze nesaprata.— Ar ragiem un tesmeni. Bet nav par to ko runāt, pārāk jau netīri skanētu. Starp citu, Janka

noturēja spoku par vienroci tāpēc, ka garās un platās piedurknes nosedza arī rokas. Kad viņš pacēla to —ar grāmatu, piedurkne nobruka un uz tās fona šķita, ka otras vispār nav. Diez vai Platais to iedomātos, jaapkārt neklīstu baigais nostāsts par Sīli, kas nodarījis tik daudz ļauna viņu dzimtai.

— Bet pats spoks…—. Nešaubos, ka tas nācis no kādas Šekspīra traģēdijas ekranizējuma vai fantastiskas piedzīvojumu

filmas. Iegūt kaut ko tādu Brīdakam bija vienkāršāk par vienkāršu. Domāju, — Valts pavērās Šveicaskundzē, — nodot atklātībai… minējumu par Alvīni un Plato… attiecībā pret Gitu nebūtu…

— Jā, — viņa piekrita.— Jums nav paveicies ar kaimiņiem, — es piezīmēju.Skumji pasmaidījusi, namamāte ar noteiktu kustību atmeta no pieres matus un teica:— Man Liepājā dzīvo māsa. Aicina pie sevis. Cik nu mums tur palicis, bet divām būšot vieglāk

vadīt vecumdienas. Esmu nolēmusi pārdot māju un pārvākties pie viņas.Kronbergs uzmanīgi ielūkojās vecās sievietes acīs un piekrītoši palocīja galvu.— Jūsu vietā es rīkotos tāpat.

Page 163: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

SAGATAVOŠANĀ

Linna Pembertone jaunībā ir bijusi daudzsološa modele, kuras karjeru un visu turpmāko dzīviizmaiiia iepazīšanās ar nākamo vīru — uzņēmēju Maiku Pembertonu. 1981. gadā abi piepilda savu sapniun atver viesnīcu Barbadosā — vietā, kur kādreiz bijuši ļoti laimīgi Veiksme viņus pavada visās lietās —šobrīd luksusa viesnīcas 'Pembertan Hotels" ir vienas no lielākajām un labākajām pasaulē, bet LinnaPembertone — visa šī milzīgā kompleksa direktore.

Platīna sala — tā ir pasakaini krāšņa, romantiska Kārību jūras daba, kur savu medusmēnesi pavadajaunais, veiksmīgais būvuzņēmējs Stīvens un Krislīna. Dzimst fantastiska iecere — pārvērst šo salu partūrisma un atpūtas biznesa pērli.

LINNA PEMBERTONETlatīna sala" ir Linnas Pembertones pirmais un spožākais romāns. Tajā, tāpat kā dzīvē, savijas viss

— mīlestība, bizness, ģimenes intrigas. Ari egoisms, nežēlība, nodevība — kā visur, kur apgrozās lielanauda. Savus grandiozos plānus īstenojot, Stīvens, diemžēl, iekļūst mafijas tīklos, tādējādi parakstīdamssev nāves spriedumu…

"TAPALA" un "NORDIK" jaunā adrese ir Rīgā, Pārdaugavā, Daugavgrīvas ielā 36-9Ekspedīcija - Jēzus baznīcas iela 7/9PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA TAPALSJaunums!

Page 164: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

Sērijas "Mūsdienu krievu bestsellers" 3. grāmata. Šodienas dzīves skarbākā puse — reketieri,bandīti, alkatīgi ministri, tautas "glābēji". Ir ļaudis, kas pārticīgas dzīves dēļ ir gatavi pārdot dvēseli kautpašam Nelabajam.

Svītraino vāku sēRIja• Emils Gaborio (1832-1873)ir franču detektīvliteratūras aizsācējs.

Page 165: VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

f

• Gaborio noziedznieks nav parasts nelabojams recidīvists, bet gan sabiedrībā pazīstams, bagāts uninteliģents cilvēks. Izmeklētājs Lekoks ir stipras gribas, enerģisks un tālredzīgs profesionālis, viņa spējasiejusties noziedznieka psiholoģijā vēlāk pārmantos komisārs Megrē.

KARTERA BRAUNA ROMĀNI PASTĀVĪGI SAISTĪJUŠI HOLIVUDAS UZMANĪBU, TIE BIEŽIEKRANIZĒTI. ARĪ LASOT ŠĶIET, KA SKATĀMIES FILMU, KURĀ INTRIĢĒ ELEGANTANEVĒRĪBA PRET IERASTĀM MORĀLES'NORMĀM, LĒRUMS LĪKU UN TIKPAT DAUDZ DAILUDĀMU, KAS BEZ LIEKAS KAVĒŠANĀS NODODAS MĪLAS ROTAĻĀM. UN KĀDS DETEKTĪVSIR TIK NEATVAIRĀMS UN ČAKLS SEKSA LAUCIŅĀ, KA, ŠĶIET, MAIZES DARBU VIŅŠ VEICSTARP CITU — KĀ ROTAĻĀDAMIES! IZNĀKUŠAS JAU' 5 GRĀMATAS, KATRĀ DIVI ROMĀNI!

"DĀMA", "PELĪTES MILJONS""CIETSIRDĪGĀ SALOME", "SANIKNOTĀS AMAZONES""SFINKSAS ACS", "BLONDĪNF'"ATRAITNE NERAUD", "KARMENA"IZPARDOŠANA !KĀRTERS BRAUNS

"NĀVE KAPENĒS", "KAĶĒNS"