VENTSPILS AUGSTSKOLATulkošanas studiju fakultāte

Guntars Dreijers

Promocijas darba kopsavilkums

Summary of Promotional Paper

Groteska angļu un latviešu mērķtekstos (sastatījumā ar Šarla Bodlēra avottekstiem)

Grotesque in English and Latvian Target Texts (Establishing Contrasts with Charles Baudelaire’s Source Texts)

Doktora zinātniskā grāda iegūšanai valodniecības nozarē

Apakšnozare: salīdzināmā un sastatāmā valodniecība

Ventspils 2014

VENTSPILS AUGSTSKOLA

TULKOŠANAS STUDIJU FAKULTĀTE

Guntars Dreijers

Groteska angļu un latviešu mērķtekstos (sastatījumā ar Šarla Bodlēra avottekstiem)

Promocijas darba kopsavilkums

Doktora zinātniskā grāda iegūšanai valodniecības nozarē

Apakšnozare: salīdzināmā un sastatāmā valodniecība

Zinātniskais vadītājs:

profesors Dr. philol. Jānis Sīlis

Ventspils, 2014

ISBN 978-9984-648-46-0

Promocijas darba kopsavilkums izdots ar Ventspils pilsētas domes finansiālu atbalstu.

Darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā „Atbalsts doktora studijām Ventspils

Augstskolā” Nr. 12/2 - 1

Zinātniskais vadītājs: profesors Dr. philol. Jānis Sīlis, Ventspils Augstskola

Recenzenti:

Daugavpils Universitātes profesore Dr. habil. philol. Zaiga Ikere

Latvijas Universitātes profesors Dr. habil. philol. Andrejs Veisbergs

Liepājas Universitātes profesore Dr. philol. Linda Lauze

Promocijas darba aizstāvēšana notiks Valodniecības zinātņu nozares salīdzināmās un sastatāmās

valodniecības apakšnozarē 2014. gada 7. martā plkst. 12.00 Ventspils Augstskolā (D104. auditorijā)

Ventspilī, Inženieru ielā 101a Liepājas Universitātes promocijas padomes atklātā sēdē.

Ar promocijas darbu un tā kopsavilkumu var iepazīties Ventspils Augstskolas bibliotēkā (Inženieru ielā

101a) un VeA un LiepU mājaslapā (www.venta.lv un www.liepu.lv).

Liepājas Universitātes Valodniecības zinātņu nozares promocijas padomes priekšsēdētājs:

profesors Dr. philol. Jānis Sīlis

Liepājas Universitātes Valodniecības zinātņu nozares promocijas padomes sekretāre:

asociētā profesore Dr. philol. Ieva Ozola

© Ventspils Augstskola, 2014

© Guntars Dreijers, 2014

Anotācija

Promocijas darbs „Groteska angļu un latviešu mērķtekstos (sastatījumā ar Šarla

Bodlēra avottekstiem)” veltīts groteskas tekstu semantiskā invarianta un leksisko

atbilsmju izpētei franču valodas avottekstos un angļu un latviešu mērķtekstos. Darba

mērķis ir noteikt makrostrukturālās pazīmes un teksta semantiskos modeļus Šarla Bodlēra

groteskas avottekstos un attiecīgi mērķtekstos, kā arī groteskas tekstu mikrolingvistiskās

(leksiskās) īpatnības un primāro leksēmu trilingvālās atbilsmes.

Latviešu valodniecībā nav daudz pētījumu par teksta semantisko invariantu jeb

abstraktiem tekstu semantiskajiem modeļiem. Trilingvāls (franču – angļu – latviešu,

turpmāk tekstā FR – EN – LV) groteskas primāro leksēmu sastatījums līdz šim

valodniecībā nav veikts.

Daiļliteratūras tulkošanā joprojām aktuāli ir pētījumi par autora lingvoestētiskās

ieceres saglabāšanas iespējām mērķtekstos. Pētījumi par teksta semantisko invariantu un

tā mikrolingvistisko (leksisko) realizāciju skaidro ekspresīvo tekstu semantiku,

strukturāliem un leksiski semantiskiem aspektiem, un šādi pētījumi var noderēt

daiļliteratūras tekstu tulkošanā un tulkošanas metodoloģijā.

Pētījuma autors uzskata, ka groteskas avottekstos un mērķtekstos jaušami

abstrakti teksta modeļi – semantiskais invariants, kas atspoguļo autora lingvoestētisko

ieceri, kā arī autora savdabīgo stilu, kas būtu jāņem vērā, atdzejojot dzejnieka dzeju.

Hipotēzi par groteskas semantiskā invarianta realizāciju ar dažādiem teksta modeļiem

avottekstos un atšķirīgu leksisko variantu izvēli mērķtekstos ilustrē praktiskie pētījumi,

kuros noteikti groteskas avottekstu semantiskie teksta modeļi un trilingvāls primāro

leksēmu statistisks sastatījums.

Pētījuma rezultāti norāda, ka teksta semantiskie modeļi ir autora lingvoestētiskā

nolūka rezultāts, savukārt leksiskās atbilsmes norāda uz atdzejotāju tulkošanas

lēmumpieņemšanas un kvalitātes apsvērumiem, kā arī ekvivalences meklējumiem.

Satura rādītājs

Anotācija..........................................................................................................4

Tabulas un diagrammas...................................................................................6

Promocijas darba vispārīgs apraksts................................................................7

Promocijas darba satura kopsavilkums...........................................................14

Promocijas darba secinājumi...........................................................................46

Nobeigums.......................................................................................................48

Annotation.......................................................................................................50

Tables and Diagrams.......................................................................................51

General Overview of the Promotional Paper...................................................52

Summary of the Content of the Promotional Paper.........................................60

Conclusions of the Promotional Paper.............................................................95

Final Remarks..................................................................................................97

Sources (Avoti)................................................................................................98

List of Literature (Literatūras saraksts)...........................................................99

Tabulas un diagrammas

1. diagramma „Groteskas jēdziena vēsturiskā attīstība”.........................................15

2. diagramma „Literāro tekstu tulkošanas komunikatīvais modelis”.....................29

1. tabula „Groteskas jēdziena pazīmes”.................................................................16

2. tabula „Kvalitātes komponenti”.........................................................................36

Promocijas darba vispārīgs apraksts

Daiļliteratūras valoda ir viens no valodas paveidiem, kuram sabiedrībā ir noteikta

loma un prestižs. Tā atspoguļo literāro valodu, dialektus un sarunvalodu. Daiļliteratūras

tulkotāji ne tikai „apliecina citu tautu tekstu monumentalitāti” (Venuti 2008, 264), bet arī

iepazīstina mērķauditoriju ar citu tautu klasiskiem darbiem. Daiļliteratūra kodē

nacionālās un kultūras īpatnības, tā atspoguļo valodas sinhroniju (tulkojumos) un

diahroniju (konkrētu periodu daiļliteratūras valodu). Īpaša rūpība un starpdisciplināra

pieeja nepieciešama, tulkojot tos darbus, kas no mūsdienām attālināti laikā un telpā. Vērā

jāņem ne tikai konkrētais laika periods, bet arī autora nolūks, daiļliteratūras un žanra

tradīcijas. Daiļliteratūras tulkošana bijusi aktuāla jau strukturālistu darbos. Tā Romans

Jakobsons raksta: „Poētika nodarbojas ar verbālās struktūras problēmām. Tā kā

lingvistika ir vispārēja zinātne par verbālo struktūru, poētiku var uzskatīt par neatņemamu

lingvistikas sastāvdaļu (Jakobson 1981, 18).” Strukturālistu pieejas aktualitāti pauž

apgalvojums: „Paradigmātiskais komponents atklāj, kā semantiskā informācija parādās

tekstā, un šis aspekts tekstoloģijā gandrīz nemaz nav pētīts (Hartmann 1981, 114).” Par

valodas estētiskajiem aspektiem jau 19. gadsimtā interesi izrādījusi Karla Foslera

lingvistiskā skola (Шарафутдинова 2008, 253; Iļjinska 2008, 77); arī komparatīvistu

darbos, piemēram, Franca Bopa pētījumos par sanskritu vienāda zinātniskā nozīme

piešķirta gan sanskrita daiļliteratūras valodai, gan sanskrita konjugācijas sistēmai

(Lehmann 1984, 132). Valodas un daiļliteratūras mijiedarbe nodarbinājusi arī Edvardu

Sepīru, kurš veltījis nodaļu par tulkojamību un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem

darbā „Valoda: Ievads runas pētījumos”, uzsverot stilistisko jaunatklājumu nozīmi

tulkošanas procesā (Sapir 1921, 221–231).

Grotesku literatūrā dēvē par žanru un māksliniecisko izteiksmes veidu, savukārt

tulkojumzinātnē un teksta lingvistikā to var aplūkot arī kā tekstu. Groteska ir vēsturiski

un saturiski neviendabīgs jēdziens. Š. Bodlēram groteska ir mērķtiecīga mākslinieciskā

un lingvoestētiskā programma. Izmantojot sastatāmo pieeju teksta pētniecībā, promocijas

darbā tiek noteikti atdzejotāju lēmumpieņemšanas apsvērumi, makrostrukturālie (tekstu

segmentu) un mikrolingvistiskie (leksiski semantiskie) risinājumi, aplūkota ekvivalence,

tulkošanas paņēmieni, tiek noteiktas groteskas primārās leksēmas. Groteskas tekstu

segmenti palīdz noteikt avottekstu un mērķtekstu semantisko invariantu – groteskas

tekstu semantiskos modeļus; savukārt noteiktās leksiskās atbilsmes norāda uz

mikrolingvistiskiem variantiem atdzejojumos.

Promocijas darba aktualitāte

Valodniecībā joprojām maz pētīts tekstu semantiskais invariants. Pētījumi par

groteskas valodu rosinājuši pārskatīt Š. Bodlēra atdzejojumus, ņemot vērā teksta

lingvistikas un tulkojumzinātnes atziņas. Groteskas lingvopoētika Rietumeiropā aizsāk

modernisma tradīcijas, tādēļ groteskas žanra valodas pētījumi var sniegt padziļinātāku

izpratni par ekspresīvo tekstu semantiku, strukturāliem, mikrolingvistiskiem (leksiski

semantiskiem) aspektiem.

Promocijas darba novitāte

Līdz šim pētījumos par groteskas valodu praktiski nav skarti groteskas valodas

lingvistiskie, teksta semantikas un tulkošanas aspekti. Promocijas darbā tiek piedāvāts

trilingvāls (FR – EN – LV) groteskas tekstu makrostrukturāls (tekstu segmentu) un

mikrolingvistisks (leksiski semantisks) sastatījums.

Pētījuma hipotēze

Groteskas semantisko invariantu (abstraktu teksta semantisko modeli) avottekstos

realizē ar noteiktiem teksta modeļiem. Taču mērķtekstu atšķirības nosaka

mikrolingvistiskās (leksisko variantu) atšķirības.

Promocijas darba mērķis ir noteikt groteskas makrostrukturālās pazīmes un teksta

semantiskos modeļus, kā arī mikrolingvistiskās pazīmes, balstoties uz sastatāmās

valodniecības un tulkojumzinātnes teorētiskajām un praktiskajām atziņām.

Mērķa sasniegšanai noteikti šādi uzdevumi:

1. analizēt teorētisko literatūru, lai noteiktu groteskas raksturīgākos aspektus;

2. analizēt angļu un latviešu atdzejotāju tulkošanas un lēmumpieņemšanas

apsvērumus;

3. aprakstīt groteskas tekstu semantisko organizāciju, lai noteiktu groteskas tekstu

bināri diferenciālās pazīmes, semantisko nesavietojamību, leksiskos kontrastus un

blakusnostatījumus;

4. sastatīt mikrolingvistiski 321 groteskas avottekstu leksēmu ar 1278 leksēmām

angļu un latviešu valodā, tādējādi kvantitatīvi nosakot lineārās, vektoriālās un

nulles atbilsmes;

5. atspoguļot secinājumos teorētisko un praktisko pētījumu rezultātus, kā arī noteikt

turpmāko pētījumu iespējas promocijas darba nobeigumā.

Lai sasniegtu darba mērķi, ir analizēti 293 teorētiskie avoti, pētīti 24 avotteksti franču

valodā un 106 mērķteksti angļu un latviešu valodā. 80 mērķteksti ir angļu valodā, 26 –

latviešu valodā. Šie teksti pievienoti promocijas darba pielikumā.

Angļu mērķtekstus atdzejojuši Frensis Skārfs, Džeimss Makgovans, Ričards Hovards,

Volters Mārtins, Kerola Klārka. Latviešu valodā atdzejojuši Augusts Štrauss, Dagnija

Dreika, Gita Grīnberga, Klāvs Elsbergs.

Pētījumā izmantotās metodes

Promocijas darbā izmantotas šādas datu vākšanas metodes – leksisko vienību un

groteskas tekstu ekscerpēšana, intervija; kā arī izmantotas tādas materiāla analīzes

metodes kā kontentanalīze, sastatāmais paņēmiens un statistiskā metode.

Teorētiskā literatūra galvenokārt aplūkota promocijas darba 1. nodaļā, 2. nodaļā,

3. nodaļā un 3.1. apakšnodaļā. Praktiskie pētījumi veikti ar kontentanalīzes un intervijas

palīdzību (1.2. un 3.2. apakšnodaļa, 6. pielikums). 6. pielikumā kontentanalīze atspoguļo

D. Dreikas lēmumpieņemšanas un tulkošanas kvalitātes apsvērumus. Lai noteiktu

groteskas semantisko invariantu, pielikuma tekstu valodas materiāls analizēts ar

sastatāmās metodes palīdzību. Sastatāmā metode ir izmantota, nosakot leksisko atbilsmju

veidus (4.2. apakšnodaļa). Ar statistisko metodi noteiktas primāro leksēmu atbilsmes

avottekstos un mērķtekstos (4.2. apakšnodaļa).

Pētījuma objekts ir Š. Bodlēra groteskas žanra semantiskais invariants (teksta

modeļu kopums). Praktiskās analīzes objekts ir Š. Bodlēra groteska un primārās leksēmas

sastatījumā.

Pētījuma priekšmets ir Š. Bodlēra groteskas tekstu semantiskie modeļi un to

mikrolingvistiskie (leksiskie) varianti un leksiskās atbilsmes.

Avotteksti franču valodā un mērķteksti angļu un latviešu valodā publicēti šādos

izdevumos: „Les Fleurs du Mal” un „Petits Poèmes en Prose”; angļu valodā izmantoti

„David R. Godine”, „Penguin Classics”, „Oxford University Press”, „Carcanet Press

Limited”, „Anvil Press Poetry” izdevniecību darbi; latviešu valodā Š. Bodlēra dzejoļu

krājumus „Ļaunuma puķes”, „Parīzes splīns. Mazi dzejoļi prozā”, „Bertas acis”

publicējušas izdevniecības „Apgāds Daugava”, „Liesma”, „Atēna”. Pētījumam izmantoti

20. gadsimta 2. pusē un 21. gadsimtā publicētie atdzejojumi.

Darba teorētiskā un praktiskā nozīme

Groteskas atdzejošanas aspekti teorētiski izklāstīti, analizējot teksta lingvistiskās

pazīmes, ekvivalenci, tulkojamību, lēmumpieņemšanas apsvērumus, tulkošanas un

tulkojumu kvalitāti. Groteskas teksts promocijas darbā analizēts un aplūkots leksiski,

funkcionāli, tekstuāli, strukturāli un receptīvi (no uztveres aspekta).

Praktiskajā daļā veikta avottekstu makrostrukturālā analīze. Pētījuma

metodoloģija izmantojama arī citu žanru un teksta tipu makrostrukturālā un

mikrolingvistiskā analīzē. Tulkojumos jāsaglabā daiļdarbiem raksturīgā tekstu strukturālā

un semantiskā organizācija, kā arī autora mākslinieciskā iecere, un to padziļinātāk ļauj

izprast teksta lingvistikas un tulkošanas teorijas atziņas. Makrostrukturālo analīzi teksta

semantikas līmenī iespējams izmantot, analizējot dažādu žanru teksta segmentus,

savukārt mikrolingvistiskā sastatāmā un statistiskā analīze ļauj noteikt leksisko atbilsmju

veidus avotvalodā un mērķvalodā.

Aizstāvēšanai tiek izvirzītas šādas tēzes:

1. Ņemot vērā groteskas jēdziena vēsturisko mainīgumu, leksikogrāfiskajos

avotos joprojām nav vienotas izpratnes par groteskas jēdzienu. Mūsdienu groteskas

jēdziena izpratne saistāma ar Š. Bodlēra devumu groteskas jēdziena attīstībā.

2. Groteskas tekstu var identificēt, ņemot vērā teksta lingvistikas atziņas, kā arī

aplūkojot groteskas leksikosemantiskos, strukturālos, lingvofunkcionālos un recepcijas

(uztveres) aspektus.

3. Š. Bodlēra atdzeja angļu un latviešu valodā norāda uz atšķirīgu izpratni par

ekvivalenci, lēmumpieņemšanas un tulkošanas kvalitātes apsvērumiem. Atdzejotāji

joprojām maz akcentējuši paša autora nolūku – groteskas izteiksmes aktualizāciju dzejā.

4. Groteskas avottekstos nosakāms semantiskais invariants (teksta semantiskie

modeļi). Raksturīgākie invarianta modeļi ir bināri diferenciālo pazīmju kopums,

kategoriju kontrasti, pakāpeniski pretstati, semantisko variantu nesavietojamība, leksiskie

kontrasti, semantiskais blakusnostatījums. Groteskas semantiskais invariants raksturo Š.

Bodlēra groteskas makrostrukturālo organizāciju.

5. Semantisko invariantu modeļu mikrolingvistiskajā realizācijā var konstatēt

lineāras (tiešas), vektoriālas (netiešas) un nulles atbilsmes. Atbilsmju pamatā ir

denotatīvais modelis, kurā avotvalodas un mērķvalodu leksēmu centrālās sēmas var

atbilst, kā arī atšķirties. Atbilsmes var norādīt gan uz tiešu, gan asociatīvu tulkojumu, kā

arī uz sinonīmu meklējumiem mērķvalodā.

Promocijas darba aprobācija

Par promocijas darba pētījumiem referēts 11 starptautiskās konferencēs:

1. 2013. gada 26.–27. septembrī – „Makrostrukturālā invarianta noteikšana daiļliteratūras

avottekstos un mērķtekstos” 1. starptautiskajā starpdisciplinārajā konferencē „Challenges

in Language. Language in Culture and Culture in Language – New Horizons” (Novi

Sončas Profesionālā augstskola);

2. 2013. gada 21.–22. martā – „Riharda Vāgnera ietekme uz Šarla Bodlēra estētiskajiem

uzskatiem” 19. starptautiskajā konferencē „Aktuālas problēmas literatūras zinātnē”

(Liepājas Universitāte);

3. 2012. gada 29.–30. novembrī – „Leksisko atbilsmju varianti Šarla Bodlēra groteskas

mērķtekstos” 17. starptautiskajā konferencē „Vārds un tā pētīšanas aspekti” (Liepājas

Universitāte);

4. 2012. gada 29. jūnijā – „Šarla Bodlēra groteskas semantiskais invariants angļu

atdzejojumos” 3. starptautiskajā jauno tulkojumzinātnieku, starpkultūru un Austrumāzijas

studiju simpozijā (Barselonas Autonomā universitāte);

5. 2012. gada 1.–2. martā – „Šarla Bodlēra devums groteskas jēdziena attīstībā” 18.

starptautiskajā konferencē „Aktuālas problēmas literatūrā” (Liepājas Universitāte);

6. 2011. gada 18.–20. maijā – „Bodlēra dzejas kvalitātes aspekti angļu atdzejojumos”

starptautiskā zinātniskā konferencē „Management of Business and Culture for

Sustainable Development” (Ekonomikas un kultūras augstskola, Rīgā);

7. 2011. gada 25.–26. martā – „Intertekstuālismi Bodlēra dzejā” – 1. starptautiskajā

doktorantu konferencē „Via Scientiarum” Ventspils Augstskolā (Liepājas Universitāte un

Ventspils Augstskola);

8. 2010. gada 14.–15. oktobrī – „Bodlēra groteskas teksta struktūra” starptautiskajā

konferencē „Texts and Contexts: Collisions and Collusions” (Vītauta Dižā Universitāte,

Kauņā);

9. 2009. gada 26.–27. novembrī – „Bodlēra atdzejotāju lēmumpieņemšanas apsvērumi

par vārdu, izteiksmi un metodi” 14. starptautiskajā konferencē „Vārds un tā pētīšanas

aspekti” (Liepājas Universitāte);

10. 2009. gada 12.–13. novembrī – „Bodlēra groteska angļu un latviešu atdzejojumos”

starptautiskajā konferencē „Tekstas ir poetikas” (Šauļu Universitāte un Latvijas

Universitāte, Šauļos);

11. 2008. gada 27.–28. novembrī – „Groteskas spēks Kerolas Klārkas Bodlēra

atdzejojumos” 13. starptautiskajā konferencē „Vārds un tā pētīšanas aspekti” (Liepājas

Universitāte).

Valsts mēroga konferencēs nolasīti referāti:

1. 2012. gada 18.–19. aprīlī – „Estētikas un tulkojamības krustpunkti: Šarla Bodlēra

groteska” konferencē „Ventspils paralēle IV” (Ventspils Augstskola un Ventspils

bibliotēka, Ventspilī);

2. 2010. gada 13.–14. aprīlī – „Pilsētas vilinājums un posts Bodlēra dzejā” konferencē

„Ventspils paralēle III” (Ventspils Augstskola un Ventspils bibliotēka, Ventspilī).

Promocijas darba pētījuma rezultāti publicēti šādos recenzētos izdevumos:

Dreijers, G. (2013) Leksisko atbilsmju varianti Š. Bodlēra groteskas mērķtekstos. Vārds

un tā pētīšanas aspekti (17 (II) sēj.). Liepāja: Liepājas Universitāte, 20.–27.lpp.

Dreijers, G. (2013) Šarla Bodlēra devums groteskas jēdziena attīstībā. Aktuālas

problēmas literatūras zinātnē (18. izd.). Liepāja: Liepājas Universitāte, 81.–89. lpp.

Dreijers, G. (2012) Intertekstuālismi Bodlēra dzejā. Starptautiskās jauno lingvistu

konferences rakstu krājums I. Ventspils, Liepāja: Ventspils Augstskola, Liepājas

Universitāte, 67.–76. lpp.

Dreijers, G. (2010) Bodlēra atdzejotāju lēmumpieņemšanas apsvērumi par vārdu,

izteiksmi un metodi. Vārds un tā pētīšanas aspekti (14 (II) sēj.). Liepāja: Liepājas

Universitāte, 59.–65. lpp.

Dreijers, G. (2011) Quality Aspects of Baudelaire’s Poetry in English Translations.

Economics and Culture (3. sēj.). Rīga: Ekonomikas un kultūras augstskola, 326.–334.

lpp.

Dreijers, G. (2009) Groteskas spēks Kerolas Klārkas Bodlēra atdzejojumos. Vārds un tā

pētīšanas aspekti (13 (II) sēj.). Liepāja: Liepājas Universitāte, 58.–64. lpp.

Tēžu publikācija:

Dreijers, G. (2009) Baudelaire’s Grotesque in English and Latvian Translations. Tekstas:

lingvistika ir poetika (17. sēj.). Šiauliai: University of Šiauliai, 75.–76. lpp.

Promocijas darba apjoms ir 170 lappuses un 6 pielikumi (110 lappuses); 3 tabulas

un 22 diagrammas. Bibliogrāfijā iekļautas 293 vienības.

Promocijas darba saturs

Ievadā ir aprakstīta promocijas darba kopējā problemātika, hipotēze, aktualitāte

un novitāte, izmantotās metodes, teorētiskā un praktiskā nozīme, noteikts mērķis un

izvirzīti uzdevumi mērķa sasniegšanai, promocijas darba aprobācija konferencēs un

publikācijās, kā arī promocijas darba kopējais apjoms, avoti, izmantotā literatūra,

praktiskā pētījuma vienības.

Pirmajā nodaļā aplūkots groteskas jēdziena skaidrojums leksikogrāfiskajos

izdevumos, kā arī paša Š. Bodlēra darbos. Groteska skaidrota sinhroniski un diahroniski.

Sniegts groteskas jēdziena attīstības modelis.

Otrajā nodaļā sniegts pārskats par būtiskajām teksta teorijām. Groteskas teksts

aplūkots leksiski, funkcionāli un strukturāli.

Trešajā nodaļā aplūkoti tulkošanas jautājumi. Atdzejotāju lingvistiskā izvēle

aplūkota apakšnodaļās par lēmumpieņemšanas un ekvivalences jautājumiem.

Ceturtā nodaļa veltīta Š. Bodlēra groteskas avottekstu un mērķtekstu sastatāmās

analīzes jautājumiem. Tiek noteikts groteskas semantiskais invariants avottekstos un

veikta mikrolingvistiskā (leksikas) sastatāmā analīze.

Secinājumos izklāstīti pētījuma rezultāti, sniegti priekšlikumi turpmākiem

pētījumiem.

Promocijas darba satura kopsavilkums

Pirmajā nodaļā „Groteskas jēdziena cilme un vēsturiskā attīstība” ir aprakstīti

jautājumi, kas teorētiskajā literatūrā, leksikogrāfiskajos avotos un Š. Bodlēra rakstos

attiecas uz groteskas jēdziena vēsturi, uzsverot laikmeta un nacionālo specifiku groteskas

jēdziena attīstībā. Līdz šim groteska teorētiskajos avotos ir skaidrota un saprasta atšķirīgi

(Harpham 1976, 463; Armstrong 1993(a), 239; Lloyd 2008, 164; McGann 1981, 278).

Nodaļā aplūkota vārda groteska cilme. Vārda pamatā ir itāliešu vārds grotta ‘ala’. Ap

1480. gadu, veicot arheoloģiskos izrakumus Romā, uz Romas imperatoru Nērona un Tita

bijušo piļu pazemju eju sienām tika pamanīti savādi zīmējumi, kuri izpelnījās arhitektu

un mākslinieku uzmanību un izbrīnu. Angļu valodā vārds grotesque ienācis ar itāliešu

valodas starpniecību < it. antico grotteso (Summers 2009, 23), un pirmo reizi fiksēts ap

1603. gadu, franču valodā – ap 1480. gadu (Connelly 2009, 6; Summers 2009, 20). Ar

grotesku apzīmēja gan arhitektūras formas, gan mākslas darbus, kuros attēlota mākslas

objektu neloģiska nesavietojamība un kuri pauda izsmieklu, sapludinot vienā tēlā floru un

faunu, kā arī antropomorfiskās pazīmes ar mitoloģijas elementiem. Dažkārt groteskai ir

līdzība ar citiem žanriem, piemēram, satīru, ironiju, tās avoti var būt arī folkloras un

mitoloģijas tēli. Groteskas žanru aktualizēja renesanses rakstnieka Fransuāza Rablē darbs

„Gargantija un Pantagriēls”. Romāna tulkotājs angļu valodā Džons Kouens, raksturodams

renesanses grotesku, piemin „izsmieklu, pārspīlētu parodiju, vārdu spēles, centienus

izteikt neizsakāmo” (Rabelais 1955, 19–20). Savukārt 17. gs. groteska bieži vien bija

sinonīms karikatūrai, farsam, burleskai. Franču valodā tipiski vārdu savienojumi, kurā

pakārtotais komponents ir vārds grotesque vai grotesquement ir homme grotesque, fille

grotesque, air grotesque, visage grotesque, action grotesque, habit grotesque, ce

discours est bien grotesque, mine grotesque, danser grotesquement (Kayser 2004, 28).

Groteskas nozīmē tika lietots arī vārds arabeska (arabesque) (Connelly 2009, 10), šādu

jēdzienu pārklāšanās turpinājās arī 18. gadsimtā. Apgaismības laikmetā groteska

apzīmēja kaut ko nedabisku, smieklīgu, briesmīgu, pretīgu un deformētu (Kayser 2004,

29–30). 19. gadsimtā Viktors Igo nostiprināja vārdu le grotesque franču valodā vīriešu

dzimtē. Mūsdienu groteskas jēdziena skaidrojumu bieži vien saista ar Š. Bodlēra 1855.

gada eseju „Par smieklu būtību” (De L’Essence du Rire et Généralement du Comique

dans les Arts Plastiques), kurā dzejnieks izklāsta groteskas vēsturi un nacionālās

īpatnības. Diagramma Nr. 1 norāda uz groteskas jēdziena attīstību Rietumeiropas kultūrā.

1. diagramma „Groteskas jēdziena vēsturiskā attīstība”

Mūsdienās grotesku var uzskatīt par hibrīdžanru, kuru tulkojot nepieciešams

pārzināt attiecīgā žanra vēsturiskās un nacionālspecifiskās īpatnības.

Apakšnodaļa „Groteskas jēdziens leksikogrāfiskajos avotos” pētī groteskas

jēdziena skaidrojumus 20. gadsimta leksikogrāfijas avotos. Jēdziena raksturīgākās

pazīmes atspoguļotas tabulā.

Groteska

20. gs.: neglītuma estētika (jūgendstils, modernisms, postmodernisms)

19. gs.: Viktors Igo (nostiprina franču valodā le grotesque vīriešu dzimtē) un Šarls Bodlērs (absolūtais komisms, elementu dualitāte, smiekli)

18. gs. 2. puse (rokoko): austrumu (turku un ķīniešu) motīvi

Apgaismība: arabeska, romiešu sienu dekorējumi, rotājumi

17. gs.: karikatūra, farss, burleska, arabeska

15., 16. gs.: vārda ‘groteska’ ienākšana franču un angļu valodā; izsmiekls, māžošanās; Rablē darbs „Gargantija un Pantagriēls” - karnevāls, hiperbola

ap 1480. gadu: Senās Romas arhitektūras izrakumi: Nērona Domus Aurea, imperatora Tita pazemes ejas; grotas

4., 3. gs. p.m.ē. (antīkā pasaule): Horācija kritika par mākslas deformāciju, romiešu grotas, Nērons uzbūvē Domus Aurea

Jēdziena pirmsvēsture:

1. tabula „Groteskas jēdziena pazīmes”1

Jēdziena skaidrojumi norāda uz dažādu izpratni un daudzveidīgo termina skaidrojumu.

Visbiežāk tiek minētas tādas groteskas pazīmes kā komiskais, savādais, pārspīlējums,

fantastiskais, izteiksme, kontrasti, karikatūra. Maikls Steigs norāda, ka, pastāvot

nacionālspecifiskām īpatnībām dažādos laika periodos, „faktiski ir neiespējami vienoties

par groteskas definīciju” (Steig 1970, 253; sal. arī Rollins 1976, 270 un Harpham 1976,

463).

Promocijas darba autors piedāvā aplūkot groteskas jēdziena saturu no uztveres jeb

receptīvās estētikas aspekta, funkcionālā lietojuma un no žanra lingvistiskās analīzes

1 1 – Cepurniece 1969, 239; 2 – LLVV 1975, 151–152 (3. sēj.); 3 – LPE 1983, 651 (3. sēj.); 4 – PDLTT 1991, 393; 5 – Bērziņa-Baltiņa 1993, 245; 6 – Brown 1993, 1149–1150; 7 – Sinclaire 1993, 641; 8 – WEUDEL 1996, 843; 9 – Larousse 1996, 497; 10 – Guļevska 1996, 267; 11 – LKV 2000, 10886 (6. sēj.); 12 – Kursīte 2002, 176; 13 – Summers 2003, 714; 14 – Andersone 2005, 262; 15 – Guļevska 2006, 324; 16 – LVV 2006, 324; 17 – Baldunčiks 2007, 259

Jēdziena

pazīmes:

1 2 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17

neglītā

estetizācija

+ + +

pārspīlējums + + + + + + + + + + +

komisms + + + + + + + + +

karikatūra + + + + +

absurds + + +

izsmiekls +

fantastika + + + + + + + +

nedabisks

elementu

apvienojums

+ + +

ekstravagance + +

nereālais + +

kontrasti + + + + + +

pārdabiskais +

traģiskais + +

savādais + + + + + + + + + + +

mākslinieciskais

tēlojuma veids

+ +

forma +

žanrs + + +

stils + + +

izteiksme + + + + + + +

rezultātiem. Uztvere saistīta ar grotesku kā estētisku kategoriju. Š. Bodlērs norādīja, ka

uztvere saistīta ar pārsteigumu, negaidītību, izsmieklu (Baudelaire 1992, 194).

Funkcionāli groteska piedāvā jaunus simbolu meklējumus literatūrā, radot jaunus tēlus,

situācijas un sajūtas.

Apakšnodaļā „Š. Bodlēra groteskas jēdziens un izpratne” aplūkots dzejnieka

teorētiskais izklāsts par grotesku esejā „Par smieklu būtību”, kas publicēta 1855. gadā.

Š. Bodlēra groteskas teorija tiek formulēta 28 gadus pēc Viktora Igo priekšvārda drāmai

„Kromvels”, kurā groteska kā tēlojuma veids iezīmē jaunā laikmeta mākslu, nošķirot to

no antīkās un klasicisma literatūras (Grīnvalde 2002, 109). 19. gadsimta vidū groteskas

žanrs ne vienmēr tika atzīts. Piemēram, mākslas žurnālā „The Crayon” 1855. gadā

grotesku dēvēja par „izcilu prātu zemiskiem augļiem” (Crayon 1855, 386).

Š. Bodlērs grotesku aplūko lingvistiski, no daiļliteratūras un nacionālspecifiskā

skatupunkta, pretstatot grotesku klasiskajiem dzejas kanoniem. Dzejnieks franču valodā

ievieš divas vārdkopas – „absolūtais komisms” (le comique absolu) un „vienkāršais

komisms” (le comique significatif). Groteska ir absolūtais komisms, savukārt vienkāršais

komisms imitē objektīvo realitāti (Baudelaire 2008, 157; Baudelaire 1992, 190).

Groteskas radošums izpaužas elementu dualitātē, nesavietojamībā. Dualitāti un

nesavietojamību dzejnieks panāk, apzināti pārkāpjot sintagmātisko (t.i., kolokāciju)

loģisko secību, kuras rezultāts ir ekscentriskums un absurds. Š. Bodlērs uzskata, ka šāds

tēlojuma veids ir loģisks, jo pasaule ir milzīgu pretrunu sistēma, kurā īpašā cieņā ir

dažādas cilvēces pagrimuma formas (Baudelaire 2006, 115). Dzejnieks uzskata, ka

komisms ir absolūts tikai tādā gadījumā, ja tas atspoguļo pagrimušo cilvēci (Baudelaire

1992, 196). Frensis Barašs atzīst, ka „nevar ignorēt groteskas komisma elementu, jo

tādējādi groteska nav uztverama kā komisma apakšžanrs (Barasch 1985, 9)”.

Groteskas žanra pamatā ir specifiska leksika, turklāt žanrs atspoguļo nacionālās

daiļliteratūras īpatnības. Š. Bodlērs aplūko franču, angļu, spāņu, itāliešu un vācu

groteskas īpatnības, akcentējot četrus aspektus – 1) dualitāti, 2) specifisku vārdu krājumu,

3) nacionālās īpatnības, 4) uztveri.

Dualitāti var panākt, izmantojot viena tēla radīšanā semantiski nesavietojamas

leksēmas vai vārdkopas. Teksta segmenta apjoms var būt dažāds. Dažādu semantisku

lauku satuvinājums rada groteskas tēlus, un tie atspoguļo groteskās dabas dualitāti,

nesavietojamības principu, nesamērību, deformāciju, tēlus – oksimoronus un hiperbolas,

kā arī kontrastus, hibrīdformas, bezveidīgumu un metamorfožu strupceļu.

Leksikas pamatā ir mitoloģijas tēli, leksēmas, kas apzīmē eksistenciālas,

pārdabiskas, reliģiskas un laicīgas parādības, augu un dzīvnieku nosaukumi, piemēram,

„plaukstošais skelets – grēki ziedu formā” (Lloyd 1986, 157). Dažos atdzejojumu

krājumos angļu un latviešu valodā pievienots glosārijs ar šo tēlu uzskaitījumu. Kerola

Klārka, Džeimss Makgovans, kā arī 1989. gada izdevniecības „Liesmas” izdevums

antīkajiem tēliem glosārijos pievērš īpašu uzmanību.

Nacionālās groteskas īpatnības vērojamas, pētot tautu daiļliteratūras tradīcijas,

groteskas jēdzienu un tēlu sistēmu. Tā, piemēram, Š. Bodlērs uzskata, ka franču literatūrā

groteska reti kad sasniedz absolūto komismu (Baudelaire 1992, 197). Esejā tiek pieminēts

Fransuāza Rablē fantāzijas simbolisms un alegorija. Groteskas elementus piemin arī Žana

Batista Moljēra darbos. Lakoniski Š. Bodlērs izsakās par itāliešu un spāņu grotesku. Tās

centrālais aspekts ir karnevāls, savukārt spāņu groteska ir nežēlīga un fantāzijas – drūmas

(ibid, 198). Taču gan angļiem, gan vāciešiem bieži vien izdodas panākt absolūto

komismu. Īpaši cildinoši tiek pieminēts Teodors Hofmans, kuru Š. Bodlērs raksturo kā

autoru ar plašu prāta vērienu (ibid, 198). Angļu grotesku dzejnieks dēvē par „patiesi

komisko mežonību”, kas jāmeklē „miglā tītajā splīna karaļvalstī” (ibid, 198). Ar vārdu

splīns Š. Bodlērs apzīmē jauneklīgu pasaules apnikumu, depresiju, garlaikotības un

trauksmes stāvokli, kā arī gribasspēka trūkumu (Baudelaire 2008, XVII). Hiperbola,

bufonāde un šausminoša realitātes apziņa ir angļu absolūtā komisma pamats.

Uztveres īpatnības saistītas ar autora ieceri radīt lasītājā pārsteigumu, bijību,

smieklus, nepatiku, kā arī estētisko baudījumu. Š. Bodlēram groteska ir visgarīgākā un

visideālākā mākslinieciskā iecere. Autora paskvilās „Intīmā dienasgrāmata” tiek definēts

skaistais – „kaut kas saasināts un skumjš, nedaudz neskaidrs, atstājot ikvienam pašam

izteikt pieņēmumu” (Baudelaire 2006, 42).

Groteskas žanru tādējādi iespējams aplūkot kā neglītā estetizāciju.

Otrajā nodaļā „Groteskas teksts” aplūkoti teksta lingvistikas aspekti un dažādas

teksta teorijas, kas palīdz skaidrot, piemēram, tādus groteskas tekstveides aspektus kā

forma un saturs, teksta funkcija un konteksts.

Teksts ir aktuāls pētījuma objekts ne tikai valodniecībā, bet arī literatūrzinātnē,

kultūras pētniecībā, tai skaitā tulkojumzinātnē. Nodaļā aplūkoti teksta lingvopoētiskie,

psihosistemātiskie jeb mentālisma un lingvofuncionālie aspekti. Semiotiķa Mihaila

Bahtina slavenā tēze „ja nav teksta, nav arī pētījuma priekšmeta (Bakhtin 2007, 103)”

joprojām ir aktuāla tulkojumzinātnē (īpaši daiļliteratūras tulkojumu pētniecībā), jo „teksts

ir galvenā tulkošanas vienība” (Алексеева 2008b, 36; Neubert 1992, 10).

20. gadsimta 2. pusē tekstu pētniecība kļūst īpaši aktuāla. Attīstoties

elektroniskajiem līdzekļiem, nozīmīgāka kļūst korpuslingvistika un tekstu datu bāzu

veidošana. Tekstu padziļināti aplūko pragmatika, psiholingvistika, tulkojumzinātne,

teksta sintakse, kognitīvā lingvistika, sociolingvistika, lietišķā valodniecība. Heincs

Fāters teksta pētniecību saista ar trim plašām savstarpēji saistītām disciplīnām: valodas

filozofiju (sintaksi un psiholingvistiku), pragmatiku (sintaksi un sociolingvistiku) un

semantiku (sintaksi un psiholingvistiku) (Vater 2007, 104). Jaunu pētāmo jautājumu loku,

„pateicoties teksta lingvistikai” (Hartmann 1981, 118), ieguvusi arī literāro darbu

pētniecība.

Apakšnodaļā „Pārskats par teksta modeļiem” aplūkoti 17 teksta teorētiskie

modeļi. Pārskata mērķis ir noskaidrot semantikas lomu teksta pētniecībā. Dažādās teksta

teorijas norāda uz groteskas teksta pētniecības daudzpusību, taču ne visos teorētiskajos

teksta modeļos akcentēta teksta semantikas nozīme pētniecībā. Promocijas darbā norādīti

iespējamie groteskas teksta pētījuma aspekti saistībā ar aplūkotajiem teksta modeļiem.

1. Teksta lingvopoētiku pārstāv Maskavas lingvopoētikas skola. Tiek aplūkotas teksta

formālās pazīmes un daiļliteratūras funkcijas realizācijas iespējas, nosakot darba

estētismu (Липгарт 2006, 8). Latvijā terminu „lingvistiskā poētika” lietojusi Ruta

Veidemane (Veidemane 1997, 9).

2. Mentālisma modeli pārstāv Gustavs Gijoms. Valoda un teksts tiek aplūkots no

formas un nozīmes aspekta, ko G. Gijoms dēvē par formālo un mentālo dihotomiju

(Guillaume 2007, 72–73).

3. Lingvofunkcionālajā modelī literārajos tekstos aplūko mijiedarbi starp izteiksmi,

estētiku un formu (Reiss 2000, 26). Endrū Čestermens funkcionālās analīzes pamatā

izvirza izcēluma pazīmes (salience features), kuras nosaka kontekstuāli (Chesterman

1998, 16). Funkcionalitāti E. Čestermens saista ar sociokomunikatīvo kontekstu un

norāda, ka teksta mākslinieciskais nozīmīgums ir radoša un individuāla procesa

rezultāts (Nord 2005, 22).

4. Teksta lingvistiskais modelis nosaka nozīmes veidošanos teksta līmenī, pēta teksta

vienības, kas ir garākas par teikumu, kā arī teksta nozīmi precizējošos aspektus

(Neubert 1992, 2–3). Teksta nozīmi ierobežo un precizē teksta normas.

5. Shēmas teorija (schema theory) akcentē lasītāja atmiņas un uztveres shēmu, tāpēc

teksta izpratnē būtiskas ir fona zināšanas (Carrell 1982, 482). Teksta un lasītāja

attiecības tādējādi ir interaktīvas. Svarīgi aspekti ir vēsturiskā analīze, vietas un laika

nozīme. Piemēram, saskaņā ar šo teoriju grotesku var tekstā atpazīt, ņemot vērā laika,

vietas un autora ieceres īpatnības.

6. Informatīvā teorija aplūko tekstu kā zīmju sistēmu, kas vēstī noteiktu saturu

(Нелюбин 2008, 336). Tekstu pēta, ņemot vērā signifikatoru strukturālās pazīmes, kas

var neatbilst apzīmēto (signified) kopumam (Danesi 2000, 29). Teksta zīmju

iekodēšanas un dekodēšanas mehānismu apraksta Jurijs Lotmans (Lotman 2001, 11).

7. Britu teksta analīzes modeli pārstāv Džons Sinklērs. Ar teksta analīzes palīdzību

jāsasniedz divi mērķi: 1) jāpēta teksts kopumā un 2) teksts jāsalīdzina, izmantojot

tekstu korpusu (Coulthard 1994, 12–25).

8. Sistēmisko teksta analīzes teoriju pārstāv Maikls Halidejs un Sjūzena Eginsa. Tiek

noteikti trīs teksta analīzes aspekti: reģistra pazīmes, teksta strukturālie aspekti, teksta

modeļu praktiskā (semantiski pragmatiskā) realizācija (Eggins 2007, 56). M. Halidejs

pauž viedokli, ka teksta organizācija ir semantiska (Halliday 2004, 524).

9. M. Halideja teksta modeli dažkārt izdala atsevišķi no sistēmiskās teksta analīzes.

Tekstus var izprast, aplūkojot to logoģenēzi, respektīvi, kā veidojas nozīme, lasītājam

pakāpeniski iepazīstoties ar tekstu (Halliday 2004, 530). Tekstu nevar uztvert tikai kā

teikumu kopumu; teksts izprotams, pētot, kā teikums palīdz tekstu realizēt (Halliday

2004, 587).

10. Estētiskā teksta teorija aplūko tekstu no receptīvās estētikas aspekta. Pats teksts

uzskatāms par statisku vienību, taču lasītāja estētiskā uztvere palīdz skaidrot teksta

jēgu. Tādēļ, ņemot vērā dažādas lasīšanas un uztveres pieredzes, teksta jēga nevar būt

viennozīmīga (Борев 2002, 22).

11. Žanfransuā Žandilū (Jean-François Jeandillou) tekstu uzskata par abstraktu modeli,

kas atšķiras no diskursa jēdziena: teksts = diskurss – konteksts; diskurss = teksts +

konteksts (Jeandillou 1997, 109). Analizēt tekstu nozīmē abstrahēties no konteksta.

Konteksts saistāms ar kultūrsociālo vidi (FR environnement socio-culturel) (ibid, 109),

kas uz teksta pētniecību neattiecas tieši, bet tikai pastarpināti.

12. Teksta gramatiski strukturālais modelis sastāv no 4 līmeņiem: jēdzieniskā,

strukturālā, fonoloģiskā, interpretatīvā (Bliss 1981, 76). Jēdzienisko līmeni saista ar

semantiskiem aspektiem, strukturālo – ar sintaktiskiem aspektiem, fonoloģisko – ar

izteiksmes aspektiem, interpretatīvo – ar lasītāja priekšstatiem par literatūru (ibid, 73–

74).

13. Sastatāmo teksta lingvistikas modeli pārstāv Reinhards Hartmans. Tekstā ir

nosakāmi seši parametri – intralingvālie, pragmatiskie, tekstuālie; starptekstuāli

(salīdzināmi) nosakāmi interlingvālie, diferenciālie un sastatāmie parametri (Hartmann

1981, 111). Tekstā izdalāmi arī trīs komponenti – pragmatiskie, sintaktiskie un

semantiskie (ibid, 113).

14. Janoša Petēfi modelis atspoguļo tekstu kā eksplicīti izteiktu lingvistisko informāciju

un formālu strukturējumu (Petöfi 1994, 3). Ar šā modeļa palīdzību iespējams noteikt

virsējās struktūras, savukārt integrācijas princips nosaka saikni starp formālo modeli un

saturu (ibid, 6–8).

15. Endrū Čestermena sastatāmā teksta lingvistika izdala teksta nozīmes līmeņus:

vēstījumu, teksta tipus, epizodes un to aspektus, koherenci un semantisko

makrostruktūru. Makrostrukturālās tēmas ir biežums, struktūras, komponentu

atkārtošanās (density) (Chesterman 1998, 154).

16. Teksta intratekstuālo un ekstratekstuālo faktoru modeli izstrādājusi Kristiane Norda.

Intratekstuālos faktoros ietilpst saturs, saistītājlīdzekļi (linking devices), presupozīcijas,

teksta kompozīcija; ekstratekstuālos faktoros ietilpst teksta autors, saņēmējs, vide, laiks,

motīvs, funkcija (Nord 2005, 160).

17.Robēra-Alena Debogrāna un Volfganga Dreslera (Robert-Alain de Beaugrande,

Wolfgang Dressler) tekstualitātes modelis aprakstīts darbā „Ievads teksta lingvistikā”,

kurā iztirzāti septiņi tekstualitātes kritēriji: kohēzija, koherence, intencionalitāte,

pieņemamība, informatīvisms, situatīvisms, intertekstualitāte (De Beaugrande, Dressler

1981, V).

Arī Latvijā ar teksta pētniecību nodarbojušies vairāki valodnieki. Teksta sintakses

aspektus pētījusi Maigone Beitiņa, Arturs Ozols, Laimdots Ceplītis, Jūlijs Kārkliņš, Jānis

Rozenbergs, Jānis Valdmanis, Linda Lauze, Ilze Lokmane, Irina Liokumoviča, Edmunds

Apsalons un citi. Tekstu lingvodidaktiskā aspektā pētījusi Diāna Laiveniece.

Teksta realizācija ir gan mutvārdu, gan rakstiskā formā, tas ir loģiski strukturēts un

funkcionāli vienots izteikumu kopums (Beitiņa 2009, 226–230). Dažādie teksta modeļi

joprojām rada neskaidrību par vienotu teksta terminoloģiju (Земская 2010, 24; Hopkins

2009, 99). Pastāv viedoklis, ka dzejoļus un atdzejojumus nevajadzētu dēvēt par tekstiem,

jo dzejoļa pamatā ir gan teksts, gan pats dzejolis – daiļliteratūras darbs (McGann 1981,

277).

Promocijas darba autors pārstāv viedokli, ka teksta lingvistikā un tulkojumzinātnē

dzejoļus un grotesku var sastatīt un pētīt ar teksta lingvistikas, semantikas metožu un

sastatāmās analīzes principu palīdzību. Š. Bodlēra groteska ir dzejnieka mērķtiecīga

makrostrukturāla realizācija, kurā konstatējams teksta semantiskais invariants, savukārt

invarianta mikrolingvistiskā realizācija franču, angļu un latviešu valodā var atšķirties.

Apakšnodaļā „Groteskas tekstu leksiskie un semantiskie aspekti” aplūkotas vispārīgas

Š. Bodlēra groteskas vārdu krājuma īpatnības. Tēlu sistēmā dzejnieks izmanto vārdus no

šķietami nesaderīgiem, neradnieciskiem semantiskajiem laukiem, sapludina dažādas

ontoloģiskās (esamības) realitātes, tādējādi dažkārt radot sinestēzijas (sajūtu pārnesuma)

efektu. Vairākos pētījumos norādītas groteskas primārās leksēmas:

– rāpuļi, nakts dzīvnieki, mēris, nāves deja, apokalipse, karnevāls (Harpham 1976,

462);

– anatomiskums, jutekliskums, eksotika, gārgoilas, Eross, haoss, ļaunais, svētums,

laicīgums, bailes, neskaidrība (Adams 1997, 38–39; Fingesten 1984, 419);

– naturālisms, auglība, pārmērība (Armstrong 1993(a), 237);

– kompleksi, hibrīdi, Medūza, Kentaurs, Pāns, Ēģiptes senās dievības (Fingesten

1984, 419);

– sfinksas, maģija, aizliegums (Гуревич 2006, 206);

– asinis, izkārnījumi, miesa, mirušo valstība, klauni (Carroll 2009, 300);

– pūķi, dēmoni (Гуревич 2006, 206; Adams 1997, 79);

– skelets (Kayser 2004, 186);

– trauksme, murgi, bezmiegs, sirdsapziņas pārmetumi (Fondane 1994, 59);

– disharmonija, patoloģija, nedzīvais (Борев 2002, 99);

– risus natalis (Holquist 2008, 72);

– festa stultorum, risus paschalis, roi pour rire, joca monacorum, parodia sacra un

citi (Morris 1994, 196, 201–202).

Dažādu tematisko vārdu grupējums tēlos un teksta segmentos norāda uz simbolismu,

hibridizāciju, jaunu literārā teksta estētisko efektu, novirzi no sintagmātiskās normas.

Primārās leksēmas veido tā saucamo teksta tematisko tīklu (Михайлов 2006, 102), kā arī

norāda uz autora idiolekta īpatnībām (Ullmann 1973, 72). Jau Aleksandrs Potebņa darbā

„Teorētiskā poētika” rakstīja, ka poētisko efektu var pastiprināt, neierasti lietojot vārdus

(Потебня 2003, 173).

Apakšnodaļā „Š. Bodlēra groteskas strukturālie aspekti” noteikta primāro leksēmu

pozīcija tekstā, un tā norāda teksta kohēziju (Dobrovolsky 1996, 161). Galvenokārt

izmantoti Endrū Čestermena aprakstītie teksta leksēmu pozicionālie varianti – teksta

sākums, vidus, beigas, vai arī kliedētā (diffuse) pozīcija. Pozicionālos variantus dēvē par

vispārējo teksta estētiskā efekta koncentrācijas pozīciju (comprehensive locus of effect of

the text) (Chesterman 1998, 170). Kliedētā pozīcija norāda uz vēstījuma struktūru.

Primārās leksēmas kliedētā pozīcijā var atrasties teksta ievaddaļā, izklāsta daļā,

kulminācijā, atrisinājumā un nobeigumā. Leksēmu pozicionālie varianti ir saistīti ar

regulāriem teksta organizācijas principiem (Eggins 2007, 56). Teksta pozicionālo

variantu nozīmi uzsvēris arī Romans Jakobsons (Jakobson 1981, 775). Tādējādi teksta

leksiski strukturālā organizācija atklāj autora darba kognitīvo saturu (Fabb 2002, 63).

Tematisko leksēmu pozicionālie varianti analizēti promocijas darba 4. pielikumā.

Apakšnodaļa „Groteskas tekstu funkcijas un recepcija” strukturēta divās daļās,

aplūkojot literārā teksta funkcijas un recepciju jeb uztveri. Funkcijas var aplūkot dažādi:

literāram tekstam var būt viena galvenā mākslinieciskā funkcija, divas funkcijas –

poētiskā un emotīvā, trīs funkcijas – mākslinieciskā, kognitīvā, komunikatīvā, kā arī vēl

vairākas funkcijas. Tā Romans Jakobsons par verbālās komunikācijas centrālajām

funkcijām izvirza poētisko un fātisko funkciju, ko papildina emotīvā, referenciālā,

konatīvā un metalingvistiskā funkcija (Jakobson 1987, 71). Poētiskā teksta funkciju

dažādību aplūkojusi Larisa Iļjinska, Džonatans Kallers, Katerina Raisa, Zinaīda

Ļvovskaja, Andrejs Lipgarts un citi (Львовская 2008, 136; Iļjinska 2008, 67; Culler

2008, 80; Reiss 2000, 26; Липгарт 2006, 39).

Teksta funkcijas kodē estētismu, poētismu, mijiedarbi starp lasītāju, tekstu un

autoru. Š. Bodlērs groteskas priekšplānā izvirzījis estētisko funkciju. Tās eksplicītās

pazīmes ir primārās leksēmas; implicītās pazīmes ir groteskas literārās tradīcijas,

simbolisms un novatorisms. Tulkojumzinātnē teksta recepcija ir būtisks teksta pētniecības

komponents. Avottekstam ir divi recipienti – tulkotājs un lasītājs, savukārt mērķteksts ir

atkarīgs no tulkotāja uztveres par avottekstu. „Tulkotājs, pirmkārt, ir lasītājs, tad

rakstnieks, un lasīšanas procesā [tulkotājs] pauž noteiktu nostāju (Bassnett 1994, 78).”

Konstances skola, ko pārstāv Hanss Roberts Jauss, recepciju saista ar trim

elementiem – izpratni (intelligere), interpretāciju (interpretare) un lietojumu (applicare)

(Jauss 1982, 139). Triju komponentu analīzi Hanss Roberts Jauss izmantojis, pētot

Š. Bodlēra krājumu „Ļaunuma puķes”.

Arī funkcionālistu pieejā ir atzīta teksta situatīvā uztvere (Nord 2005, 17).

Uztvere ir cieši saistīta ar teksta un žanra īpatnību izpratni. Ja autora iecere maksimāli

atspoguļojas lasītāja izpratnē, gan teksta, gan žanra īpatnības kļūst noteiktākas

recipientam (Apsalons 2011, 385).

Uztveres matemātisko modeli piedāvā Jurijs Borevs. Vienādojuma M = S / C

būtību var izteikt šādi: uztveres intensitāte un mākslinieciskais baudījums ir tieši

proporcionāls mākslinieciskā fenomena sistemātiskumam un sarežģītībai (Борев 2002,

447). Groteskas kā mākslinieciskā fenomena īpatnība ir noteiktas tematikas primārās

leksēmas, tēla hibridizācija. Endrū Čestermens mākslinieciskā fenomena lingvistiskās

izpausmes saista ar sistemātiskumu un līdzībām (Chesterman 1998, 15), respektīvi,

konkrēta žanra īpatnības tekstuāli un lingvistiski ir salīdzināmas ar cita autora līdzīgiem

darbiem.

Groteska kā kultūrvēsturisks fenomens ar savdabīgu lingvistisko organizāciju ir

saistīta ne tikai ar literārām un teksta tradīcijām, bet arī ar lasītāja uztveri. Uztveres

subjektīvais faktors atspoguļojas groteskas interpretācijā, taču no subjektīvā faktora

ietekmes palīdz izvairīties formālo teksta pazīmju analīze. Tātad groteskas uztvere

kopumā atkarīga no formāliem, estētiskiem, kultūrvēsturiskiem, kā arī individuāliem

aspektiem.

Trešajā nodaļā „Š. Bodlēra atdzejojumi latviešu un angļu valodā” raksturoti

Bodlēra atdzejojumi 20. gadsimta otrajā pusē un aplūkota Šarla Bodlēra dzejas ietekme

uz angļu un latviešu romantiķiem, simbolistiem un modernistiem. Nodaļā aplūkoti: 1)

literārie un valodnieciskie avoti, 2) atdzejotāju lēmumpieņemšanas apsvērumi, 3)

tulkošanas kvalitātes apsvērumi, 4) ekvivalences jautājumi.

„Oksfordas tulkotās daiļliteratūras ceļvedī” minēts, ka Š. Bodlēra dzejoļu krājumi

„Ļaunuma puķes” un „Mazi dzejoļi prozā” publicēti 40 izdevumos angļu valodā (France

2001, 285). Angļu literatūrā Š. Bodlēra dzeja atstājusi paliekošu iespaidu uz tādiem

autoriem kā Eldžernons Svinbērns, Oskars Vailds, Džordžs Mūrs, Arturs Saimons, Džons

Gulds Flečers, Ričards Oldingtons, Tomass Sterns Eliots. Pašus atdzejojumus angļu

valodā iedala trīs atšķirīgās mērķtekstu grupās: 1) atdzejojumi, kuros ievērota Š. Bodlēra

atskaņu sistēma, 2) atdzejojumi bez atskaņām vai daļējām atskaņām, 3) prozas tulkojumi.

Š. Bodlērs savukārt ietekmējies no amerikāņu rakstnieka un dzejnieka Edgara Alana Po,

jo viņa iespaidā dzejnieks izjutis padziļinātu interesi par grotesku. Dzejnieks rakstīja: „Po

spējas izpaudās neparasti fizikā un matemātikā. Vēlāk viņš bieži vien šīs spējas realizēja

savos savādajos stāstos, tādējādi panākot ļoti oriģinālu efektu (Baudelaire 2008, 75).”

Amerikāņu rakstnieka darbus Š. Bodlērs arī tulkoja. Jau no pašas bērnības viņam bija

saikne ar angļu valodu. Bieži vien māte ar viņu sarunājās angliski, vēlāk Š. Bodlērs

iegādājās vārdnīcas un valodas jautājumos konsultējās ar speciālistiem. Tulkošanā

Š. Bodlērs uzsvēra radošo aspektu, nevis atveidi. Dzejnieks ņēma vērā autora nolūku,

teksta efektu uz lasītāju, kā arī mērķteksta kopējo iespaidu. Viņš arī vērsās pret

tulkotājiem diletantiem: 1865. gada vēstulēs Mišelam Levī (Michel Lévy) un Polam

Merisam (Paul Meurice) dzejnieks nosoda tulkotājus, kuri par zemu cenu tulko burtiski,

savukārt slavē kompetentus tulkotājus, kuri pārzina autora daiļradi, nolūku, kā arī

avottekstu (Lloyd 1986, 220–221). Š. Bodlērs uzsver, ka literāro tulkošanu nevar nošķirt

no zināšanām par autoru, kontekstu un māksliniecisko mērķi.

Š. Bodlēru dzeju 20. gadsimta sākumā atdzejo Jānis Asars, Edvarts Virza, Jānis

Sudrabkalns, Jānis Akuraters. Par franču daiļliteratūras ietekmi uz gadsimta sākuma

dzejniekiem rakstīja Līgotņu Jēkabs 1921. gada „Latvijas dzejas antoloģijā”, minot tādus

dzejniekus kā Elza Stērste, Edvarts Virza, Jānis Akuraters, Jānis Sudrabkalns (LJLA

1921, 9–13). Mirdza Bendrupe 1938. gada prozas krājuma epigrāfam izvēlas rindas no Š.

Bodlēra dzejas. Pēc 2. pasaules kara – Valdemārs Kārkliņš, Ojārs Jēgens; 20. gadsimta 2.

pusē – Maija Silmale, Laima Akuratere, Anatols Imermanis, Klāvs Elsbergs, Dagnija

Dreika, Augusts Štrauss, Irēna Auziņa un citi atdzejojuši Š. Bodlēra dzeju. Arī Vera

Vāvere un Benita Smilktiņa analizējušas Š. Bodlēra ietekmi uz latviešu dzejniekiem

(Vāvere 1996, 29).

Apakašnodaļā „Ekvivalences jautājumi” aplūkota ekvivalence starp avottekstu un

mērķtekstu. Promocijas darbā ekvivalence aplūkota kā lingvistisks un ekstralingvistisks

jēdziens. Taču ekvivalence, kā atzīst Entonijs Pims, tulkojumzinātnē tiek pretrunīgi

vērtēta (Pym 2010, 37). Iemesli ir gan teorētiski, gan praktiski. Teorijā ir izstrādāti

vairāki ekvivalences modeļi, praksē ekvivalenci starp avottekstu un mērķtekstu nosaka

gan atšķirīgas pieejas, gan dažādi kritēriji. Apakšnodaļā promocijas darba autors

noskaidro, kāpēc mērķteksti atšķiras cits no cita, kā arī kādas ir līdzības starp

mērķtekstiem.

Atdzejotāju ekvivalences meklējumi ir saistīti ar tulkošanas lēmumpieņemšanas

apsvērumiem. Lingvistiskajā tulkošanas pieejā ekvivalence palīdz noteikt tulkošanas

rezultātu (Tirkkonen-Condit 1999, 12–13), jo ikviens atdzejotājs izceļ tos aspektus, kas,

viņaprāt, nodrošina ekvivalenci starp avottekstu un mērķtekstu. Atdzejojot jāpieņem

lēmumi vairākos valodas līmeņos: leksiskajā, teikuma un teksta līmenī.

Atdzejošanā notiek divu kultūru, literārās un lingvistiskās kultūras, mijiedarbe

(Оболенская 2006, 57). Tādēļ atdzejotāji ņēmuši vērā gan netiešos lingvistiskos

resursus – žanru, tēmu, ideju, tēlus, raksturus, kompozīciju, sižetu; gan tiešos

lingvistiskos resursus – vārdus, frāzes, teikumus, stilu. Tā kā viena no dzejoļu un

atdzejojumu funkcijām ir estētiskā funkcija, lingvistiskiem resursiem jāpalīdz šo funkciju

realizēt.

Ekvivalencē ietilpst kā asimetrija, tā arī homologas jeb vienlīdzīgas attieksmes.

Asimetriskā ekvivalence norāda, ka dažādos mērķtekstos konstatējamas atšķirības,

salīdzinot ar avottekstu (Pym 2010, 26). Taču ekvivalence nav jāsaprot kā vienādība starp

avottekstu un mērķtekstu. Ekvivalence norāda, ka netiešie lingvistiskie resursi var sakrist,

taču tiešo lingvistisko resursu realizācija var atšķirties. Tulkošanā svarīgi ir panākt

vienotu rezultātu (efektu); to var sasniegt gan ar līdzīgiem, gan arī atšķirīgiem

lingvistiskajiem resursiem. Vienādību un atšķirību aplūkojis Ferdināns de Sosīrs,

noskaidrojot lingvistiskās vērtības jēdzienu, respektīvi, „nozīme ir vērtību atšķirība”

(Saussure 2006, 12–13).

Ekvivalences teorijas dažkārt dēvē arī par iespēju teorijām (Алексеева 2008a,

146). Tulkošanas iespējas praksē bieži vien ir pretrunīgas. Jānis Sīlis un Tamāra Zālīte

norāda uz daiļliteratūras tulkotāju atšķirīgo pieredzi – centieni saglabāt avotteksta

formālo (leksikas, gramatikas, pantmēra) precizitāti mērķtekstos un estētismu (noskaņu,

tēlu sistēmu, asociācijas) (Sīlis, Zālīte 1984, 84). Mērķtekstam jābūt tikpat lielā mērā

uztveramam un saprotamam kā avottekstam, mērķtekstam jāatbilst mērķvalodas normām

un lasītāju prasībām, mērķtekstam jāatspoguļo avotteksta hronoloģiskās (diahronijas)

īpatnības, autora un tulkotāja nolūks, tajā gan drīkst motivēti izlaist teksta segmentus, gan

nedrīkst izlaist nevienu teksta segmentu (Комиссаров 1999, 13). Ekvivalences termina

pretrunīgums risināts, piedāvājot tādus jēdzienus kā pieņemamība, adekvātums, līdzība,

precizitāte un citus skaidrojumus (Chesterman 2002, 92; Chesterman 1998, 37;

Оболенская 2006, 133; Нелюбин 2008, 326; Комиссаров 1999, 12). Tomēr visi minētie

skaidrojumi nav vērtējami kā īpaši precīzi, jo ekvivalences objektīva formulējuma

mēģinājumi būtībā nozīmē vēl lielāku subjektīvismu (ja teksts vērtējams kā adekvāts, tad

būtu jāskaidro – adekvāts kam; ja precīzs, tad citu tulkotāju vērtējumā – aptuvens).

Tulkojumzinātnē ekvivalences jēdzienu ir lietderīgi saistīt ar funkcijas jēdzienu.

Tulkojumi var būt tieši atkarīgi no identificētās teksta funkcijas (Sīlis 1999, 58;

Виноградов 2001, 17). Tomēr pastāv arī viedoklis, ka ekvivalence vairs nav aktuāls

jēdziens (Robinson 1998, 9).

Tulkojumzinātnē piedāvā arī uz ekvivalences vienādojuma principu. Salīdzinot

tekstus franču, angļu un latviešu valodā, ir iespējams izteikt apgalvojumu – ja divi teksti

ir vienādi (līdzīgi) trešajam tekstam, tad visi trīs teksti savā starpā ir vienādi. Endrū

Čestermens to izsaka šādi – ja A ir B, tad B ir A. Taču ekvivalences vienādojuma

principam ir arī nepilnības. Ja A (1. teksts) pārtop par B (2. tekstu), tad B (2. teksts) vairs

nav uzskatāms par A (1. tekstu) (Chesterman 1998, 18–19).

Mūsdienu ekvivalences pieejas balstās uz noteiktu pazīmju aprakstu (Malmkjær

2005, 33). Aprakstā var izmantot tertium comparationis jeb trešo salīdzināmo – vispārēju

abstraktu modeli, kura dēļ tulkojums ir iespējams (Sīlis 2012, 22). „Valodniecības

pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā” tertium comparationis definēts kā metavaloda, kas

ir starpniece starp avotvalodu un mērķvalodu (VPSV 2007, 402). Tertium comparationis

tādējādi ir pamatā deskriptīvajai tulkojumzinātnei. Deskriptīvā pieeja literāro tekstu

tulkošanā norāda uz to, ka preskriptīvā pieeja faktiski nav iespējama (Baker 1998, 80).

Deskriptīvisms palīdz ekvivalenci skaidrot, neierobežojot tulkošanas procesa un rezultāta

aprakstu.

Ekvivalenci pretstata bezekvivalencei (non-equivalence), kuru bieži saista ar

kultūrspecifiskām reālijām, kolokācijām, idiomām un citiem valodas aspektiem. Savukārt

Jānis Sīlis uzskata, ka valodas piemēri ir tulkojami, taču atšķiras līdzības pakāpe starp

avotteksta un mērķteksta piemēru (Sīlis 2009, 18). Bezekvivalences iemesli var būt

avotteksta laika un kultūrtelpas distance, kā arī paša autora pieredze. Turklāt „avotteksta

uztveri ietekmē lasītāja erudīcija, dzīves pieredze un prāta vēriens” (Sīlis, Zālīte 1984,

28). Jānis Rozenbergs atzīst, ka ekvivalence un literārā valoda ir laikā un kultūrtelpā

distancēta (Rozenbergs 2004, 106). Savukārt Edvards Sepīrs un Bendžamins Lī Vorfs

bezekvivalenci pamato ar lingvistisko relatīvismu (Whorf 1989, 26). B. L. Vorfs ieviesa

jēdzienus kā fenotips un kriptotips (ibid, 70–73). Kriptotips apzīmē vārda implicīto

gramatisko kategoriju, fenotips – vārda gramatiskās formas eksplicītos elementus.

Piemēram, franču noteiktais (le, la, les) un nenoteiktais artikuls (un, une) ir dzimtes

fenotips, taču angļu valodā dzimtes kategorija parasti ir kriptotips, jo dzimte franču

valodā ir gramatiska kategorija, angļu valodā – jēdzieniska. Dažkārt Š. Bodlēra

atdzejotāji franču dzimtes fenotipu tulko, izvēloties formālus mērķvalodas līdzekļus,

piemēram, Diablesse (fr. siev. dz.) – Vellata (latv. siev. dz.); une martyre (fr. siev. dz) –

martyred woman (angļu valodā), mocekle (latviski). Piemērs a martyred woman izteikts

angļu valodā ar A → AB (papildinājuma) paņēmienu. Piemēram, la défunte – the

deceased young woman: A (fr. siev. dz.) → AB (angļu pag. divd. + īpaš.v. + lietv.).

Franču artikulu latviešu valodā iespējams izteikt ar sieviešu vai vīriešu dzimtes galotni.

Artikulam franču un angļu valodā kopīga ir tikai noteiktības vai nenoteiktības kategorija,

taču šajā gadījumā nevar runāt par pilnu gramatiskās dzimtes ekvivalenci. Atšķirīga

ekvivalences pakāpe parādās, atdzejojot vārdus dažādās gramatiskās formās, piemēram,

rappelez-vous (dsk. 2. pers. īst. izt., vai arī pav. izt. franču valodā) tulkots kā remember

(2. pers. pav. izt. angļu valodā), do you recall (2. pers. jautājuma forma, vienkāršā

tagadne īst. izt.), do not forget (2. pers. pav. izt. noliegumā), atcerēties (nenoteiksme).

Relatīvisma pamatā ir uzskats, ka „divu cilvēku starpā izziņas pieredze nav vienāda ”

(Chesterman 1998, 26).

Tulkojumu komunikatīvā modeļa antropocentriskie (sūtītāja – autora – tulkotāja –

saņēmēja) komponenti ir interpretācija un tēzaurs, respektīvi, tekstu un tā aspektus

interpretē jeb skaidro ar tēzaura palīdzību. Tēzaurs šajā gadījumā apzīmē zināšanu

kopumu, pieredzi un fonu (Mирам 2000, 74). Literāro tekstu tulkošanas komunikatīvais

modelis attēlojams šādi:

2. diagramma

„Literāro tekstu tulkošanas komunikatīvais modelis” Sūtītāja tēzaurs Tulkotāja tēzaurs Saņēmēja tēzaurs

avotteksts autora avotteksts tulkotāja mērķteksts saņēmēja

interpretācijā interpretācijā interpretācijā

(©Mирам 2000, 74)

Tēzauru saista ar uztveres un izziņas aspektiem, kurus detalizētāki pēta kognitīvā

lingvistika (Hatim 2001, 116). Antropocentriskais viedoklis pieļauj intuīcijas lomu, jo

literārā tulkošana ir subjektīvs un radošs process (Mирам 2000, 69). Tulkotāja intuitīvo

centienu rezultāts var būt skaidrojošais parindeņu mērķteksts. „Raksturīga kļūda ir

uzskatīt, ka tulkotājam būtu jākopē avotteksta forma (Brower 1966, 67).” Daži publicētie

Š. Bodlēra atdzejojumi apliecina mērķtekstu formas atšķirības no avottekstiem. Tādi

atdzejotāji kā Kerola Klārka un Frensiss Skārfs atdzejojuši Š. Bodlēru dzeju prozā,

Ričards Hovards ievērojis tikai pantmēru, bet nav saglabājis atskaņu formālās pazīmes,

kā arī lielo burtu lietojumu pantu rindu sākumā. Tomēr dzejas tulkošana prozā pārkāpj

satura un formas vienotību.

Ekvivalences pakāpi nosaka arī atdzejotāju subjektīvie apsvērumi par teksta

organizāciju kopumā. Subjektīvisma viedokli atspoguļo jēdziens „tuvs paralēlisms”

(intimate parallelism), ko atdzejotājs un tulkojumzinātnieks Klaivs Skots neuzskata par

ekvivalenci, jo mērķteksti nav avotteksta atvasinājumi (Scott 2000, 92). Ekvivalenci

kritizē par to, ka tā norobežojas no tulkojumiem, kuros jaušami subjektīvi apsvērumi

(Baker 1998, 79). Subjektīvie ekvivalences apsvērumi nav uzskatāmi par kļūdu vai tikai

netulkojamības rezultātu, subjektīvisms var būt mērķtiecīgs atdzejotāja nolūks.

Radošumu ilustrē tulkojamības un netulkojamības attieksmes (Lotman 2001, 15), jo

tulkotājs dažkārt avottekstu uzskata par atvērtu lingvistisku sistēmu, kurā jāaktualizē tieši

starpsemiotiskais tulkojums (Jakobson 1987, 429).

Ekvivalenci mūsdienās dažkārt precizē ar dinamiskās ekvivalences jēdzienu, jo tā

starp avottekstu un mērķtekstu nosaka komunikatīvo, funkcionālo un lingvokultūras

analoģiju (Алексеева 2008a, 152). Savukārt Jūdžīns Naida ieviesa formālās un

dinamiskās ekvivalences jēdzienus (Venuti 2008, 156). Dinamiskā ekvivalence ļauj

tulkotājam atbrīvoties no formāli gramatiskās ekvivalences jeb no ekvivalences tiešo

lingvistisko resursu līmenī. Gan avottekstu, gan mērķtekstu iespējams uztvert līdzvērtīgi

un dabiski arī tad, ja lingvistiskie komponenti tieši nesakrīt (Zauberga 1999, 44–45).

Visbiežāk nesakrīt tiešie lingvistiskie resursi – vārdu krājums un gramatiskās īpatnības.

Dažkārt ekvivalenci nošķir no savstarpēji atbilstošajām struktūrām, ko aplūko

sastatāmajos pētījumos, priekšroku dodot jēdzienam „savstarpēji atbilstošas struktūras”

(corresponding structures) (Munday 2001, 47). Savstarpēji atbilstošas struktūras var būt

gan ekvivalentas, gan asimetriskas, piemēram, piederības vai tagadnes aspektu izteiksme

franču – angļu – latviešu valodā. Ekvivalences noteikšanā bieži vien izmanto tādus

komponentus kā valodas pāru sistēmiskas atbilsmes, teksta pazīmes, situācija, nolūks,

mērķis, kultūrsociālā un komunikatīvā prakse, zināšanu organizēšana, informācija un

saturs (Neubert 1992, 8). Tātad ekvivalences jautājuma plašums skar gan tiešos, gan

netiešos lingvistiskos resursus. Turklāt iespējams nošķirt dažādus ekvivalences līmeņus –

semiotisko, teksta, sintaktisko, morfoloģisko, fonētisko līmeni. Ekvivalenci teksta līmenī

uzskata par visaptverošu dažādu viedokļu modeli, kurā izpaužas optimāls tulkošanas

risinājums un kompromiss (Латышев 2007, 252; Reiss 2004, 175). Teksta līmenī

ekvivalence promocijas darbā saistāma ar semantisko invariantu – noteiktiem

semantiskiem teksta modeļiem.

Apakšnodaļā „Lēmumpieņemšanas un kvalitātes apsvērumi” aplūkoti tādi

tulkošanas jēdzieni kā lēmumpieņemšana un tulkojuma kvalitāte makroteksta un

mikroteksta līmenī. Lēmumpieņemšanas apsvērumi aplūkoti no leksiskajiem,

formālajiem, kā arī tulkošanas aspektiem. Nodaļai pievienots 6. pielikums, kurā sniegta

arī atdzejotājas Dagnijas Dreikas prezentācijas kontentanalīze, kas atspoguļo tādus Š.

Bodlēra atdzejošanas jautājumus kā franču dzejas aktualitāte mūsdienās, tulkošanas

precizitāte, groteska un tulkošanas process. Apakšnodaļā sniegta arī tulkošanas kvalitātes

jēdziena izpratne.

Lēmumpieņemšana ir neatņemama tulkošanas sastāvdaļa. Tulkošanā „valoda nav

neitrāls līdzeklis, autora valodas lietojumā un tulkojumos konstatējami vairāki apsvērumi

(Holquist 2008, 294)”, turklāt tulkošanā nepieciešams pieņemt lēmumus vairākos

līmeņos – leksiskajā, strukturālajā, stilistiskajā un teksta līmenī. Lingvistiskie faktori

mijas ar tādiem ekstralingvistiskajiem faktoriem kā kultūra un skopos jeb tulkošanas

mērķis. Salīdzinot dažādus tulkotāju viedokļus, var konstatēt, ka avotteksts visbiežāk

interpretēts un tulkots atšķirīgi. Polisistēmu teorija skaidro atšķirīgos mērķtekstu

variantus – „saņēmējkultūras sociālās normas un literārās tradīcijas nosaka tulkotāja

estētiskos pieņēmumus un tādējādi ietekmē lēmumpieņemšanu tulkošanā (Gentzler 2001,

108)”.

Atdzejošanā parasti izmanto deklaratīvās zināšanas un zināšanas par tulkošanas

procesu (Wills 1998, 57). Deklaratīvo zināšanu komponenti ir paša atdzejotāja pieredze,

valodas prasmes, kultūras un fona izpratne. Zināšanas par tulkošanas procesu saistītas ar

zinātību, respektīvi, tulkošanas paņēmienu atlasi, lai sasniegtu mērķi. Gideons Turī saista

procedurālās zināšanas ar tulkošanas darbības normām, kas virza tulkotāju lēmumus

(Toury 1995, 58).

Tulkošanas posmi hierarhiski atspoguļo mikrolingvistiskos un makrostrukturālos

risinājumus, piemēram, tulkošanas paņēmiena izvēli, rediģēšanu, teksta kvalitātes

kritēriju noteikšanu saskaņā ar tulkotāja vērtību un uzskatu sistēmu (Venuti 2008, 266).

Makroteksta līmenī tulkotājs identificē tos tulkošanas paņēmienus, kas attiecināmi uz

visu tekstu kopumā – tie ir teksta semantiskā organizācija, teksta interpretācija,

neskaidrības novēršana, avotteksta sintakses izpēte, stilistiskie paņēmieni, centrālā un

perifērā informācija, kā arī kultūras lakūnas. Praksē tulkošanas makroteksta paņēmieni ir

laikietilpīgāki. Mikroteksta līmenī lēmumpieņemšanas un kvalitātes apsvērumi skar

atsevišķas teksta vienības jeb segmentus – leksēmas, vārdkopas, frazeoloģismus.

Apakšnodaļā analizēti trīs lēmumpieņemšanas apsvērumi – leksiskie, formālie un

tulkošanas paņēmienu atlases apsvērumi.

Leksiskie apsvērumi.

Literatūrā vārds bieži vien ir simbols, kas pārstāv noteiktu jēdzienu (PDLTT

1991, 939). Dažādām tautām simboli var būt gan līdzīgi, gan atšķirīgi. Angļu

atdzejotājiem īpaši aktuāls lēmumpieņemšanas jautājums bijis sinonīmu rindu leksiski

stilistiskā diferenciācija. Sinonīmijas problēmas saistītas ar dažādas cilmes vārdu

aktualizāciju atdzejā, piemēram, ask – question (fr. cilme) – interrogate (latīņu cilme),

fear – terror (latīņu cilme), fire – flame (franču cilme) – conflagration (latīņu cilme).

Mērķtekstos pārstāvēti dažādas cilmes sinonīmi. Viena no Šarla Bodlēra dzejas īpatnībām

ir abstrakti vārdi sieviešu dzimtē – la nature, la beauté, la mort. Angļu valodā

tulkojumiem gramatiskās dzimtes nav, tādēļ morfoloģiskā ekvivalence nav iespējama.

Latviešu valodā lietvārdu gramatiskā dzimte var vai nu atbilst franču lietvārdam, vai arī

atšķirties, piemēram, la nature – daba, la beauté – skaistums vai daile. Angļu valodā, kā

atzīst atdzejotāja Kerola Klārka, franču valodas atvērtās zilbes vienzilbīgi vārdi sagādā

atdzejotājiem grūtības fonoloģiskā līmenī (Baudelaire 1995, 31), piemēram, âme, ange,

charme, jo franču valodā tos saistītā dzejas tekstā var izrunāt arī kā divzilbīgus vārdus.

Atsevišķiem vārdiem mērķvalodā nākas izvēlēties niansētus sinonīmu variantus,

piemēram, beau angļu valodā var tulkot kā fair, fine, beautiful, latviešu valodā – kā

skaists, daiļš, jauks; grand(e) – great, grand, large, latviski – liels, dižs. Atdzejošanā tiek

nošķirta nozīme no jēgas. Jēga saprotama kā ekstralingvistiska un subjektīva kategorija,

kas ir gan paša autora, gan arī tulkotāja motīvu un mērķu rezultāts (Львовская 2008, 52).

Jēgu atdzejā nosaka semantiskie, pragmatiskie apsvērumi un komunikatīvā situācija.

Atdzeja ir kompromisa meklējums starp vārda nozīmi un jēgu. Jēgas izvirzīšana

atdzejošanas priekšplānā nozīmē vārdu nozīmes atšķirību. Piemēram, franču leksēma

ivresse tulkojama angļu valodā kā intoxication vai drunkenness, taču leksēmas paustā

jēga tekstā ir uplift angļu valodā un reibums latviešu valodā. Angļu atdzejojumos

aktualizētas arī franču vietniekvārdu tu / vous atšķirības. Mērķtekstos dažkārt lietotas

senākas vietniekvārdu formas thee / thou. Latviešu valodā gan Dagnijas Dreikas, gan

Augusta Štrausa atdzejojumos lietoti vietniekvārdi tu / jūs. Atdzejotāji arī sašaurinājuši

vai vispārinājuši avotvalodas vārdu nozīmi, piemēram, leksēma Borées tulkota kā

Ziemeļvēji, vieilles capitales kā Parīze, monstres disloqués – ērmi.

Formālie apsvērumi.

Formālajos lēmumpieņemšanas apsvērumos ietilpst mimētiskie un analogie

tulkošanas paņēmieni. Ar mimētisko tulkošanas paņēmienu palīdzību atdzejotāji saglabā

avottekstu formu, ar analogo tulkošanas paņēmienu palīdzību atdzejotāji uzsver

mērķtekstu formu, īpaši tās dzejas formas, kas nostiprinājušās mērķkultūrā. Aplūkojot

promocijas darba materiālu, var secināt, ka aktuāli ir bijuši analogie tulkošanas

paņēmieni. To iespējams skaidrot ar ne tik stingru atdzejošanas kritēriju izvēli, brīvāku

pieeju, atveidojot klasiskos dzejoļa pantmērus un formas. Formas atveide atdzejošanā

saistīta ar žanra tradīciju nozīmi. Jau Romans Jakobsons norādījis, ka jautājums par

formas un nozīmes vienotību atdzejošanā nav atrisināts (Jakobson 1987, 180).

Atdzejošanā iespējamas vismaz trīs formālas transformācijas – vienvirziena formālās

izmaiņas (ritmiskā sarežģītība nozīmē arī sintaktisku un semantisku sarežģītību);

kompensējošās izmaiņas (ritmiskā sarežģītība nozīmē minimālu sintaktisku un

semantisku sarežģītību), neatkarīgās izmaiņas (ritmiskā sarežģītība neskar mērķvalodas

fonoloģiju, sintaksi un semantiku) (Гacпapoв 2004, 13). Jāatzīst, ka kompensējošās un

neatkarīgās izmaiņas neatbilst Š. Bodlēra nolūkam (Baudelaire 2008, 103). Angļu

atdzejotājs Volters Mārtins arhaizējis mērķtekstu izteiksmi. Arhaisku dzejas valodas

izteiksmi jau antīkajā pasaulē kritizēja Aristotelis, pauzdams bažas, ka „iznākums ir vai

nu mīkla vai barbarisms” (Aristotelis 2008, 97). Arhaiska dzejas valodas izteiksme var

norādīt uz diviem atdzejošanas paņēmieniem – svešādošana (foreignization) un

pielāgošana (domestication). Ar svešādošanas paņēmienu tulkotājs norobežojas no

mērķultūras daiļliteratūras kanoniem, ieviešot svešas daiļliteratūras normas un tradīcijas;

ar pielāgošanas paņēmienu tulkotājs cenšas mazināt avotdaiļliteratūras tradīcijas,

izvēloties mērķauditorijai saprotamus izteiksmes līdzekļus un formālos elementus

(Zauberga 1999, 43; 48).

Tulkošanas paņēmienu lēmumpieņemšanas apsvērumi

Atdzejotāja Kerola Klārka izmantojusi heiristisko paņēmienu, kas nozīmē

avotteksta pārrakstīšanu mērķvalodā pedagoģiskos nolūkos (Clark 1995, XXVIII).

Heiristiskā parindeņa tulkojuma mērķis ir tuvāk iepazīstināt lasītāju ar pašu avottekstu

(Reiss 2000, 99). Heiristiskajā paņēmienā bieži vien izmanto parafrāzi un iespējami tuvu

morfoloģisko, leksisko un sintaktisko atbilsmi. Frensis Skārfs tulkojis Š. Bodlēra dzeju

prozā, atsaukdamies uz paša dzejnieka praksi tulkot Edgara Alana Po dzeju prozā

(Baudelaire 2006, 46). Klaivs Skots izmantojis svešādošanas paņēmienu, kurš ļauj

izgaismot kultūras un lingvistiskās lakūnas (Scott 2000, 13–14). Savukārt Ričards

Hovards centies saglabāt vienu no Š. Bodlēra dzejas īpatnībām – izsaukuma zīmes (kopā

R. Hovarda atdzejojumos K. Skots konstatējis 427 izsaukuma zīmes) (Scott 2000, 210).

Latviešu atdzejojumos izmantots homologais tulkošanas paņēmiens, uzsvaru liekot uz

avotteksta formas, satura un oriģinalitātes atveidi. Mērķteksti un izmantoto paņēmienu

dažādība aktualizē jautājumu par atdzejojumu statusu (Nord 2001, 91). Atdzejojumus var

uzskatīt par neatkarīgu daiļliteratūras darbu, tulkojumu, adaptāciju, atdarinājumu vai arī

lingvistisku vingrinājumu. Heiristiskā paņēmiena pamatā ir pedagoģiski apsvērumi, taču,

izmantojot šo paņēmienu, mērķtekstam attiecībā pret avottekstu ir sekundārs statuss. Ar

šā paņēmiena palīdzību iespējams saglabāt atsevišķas lingvistiskās īpatnības, taču pazūd

estētiskā funkcija. Homologi atdzejojumi uzskatāmi par nesasniedzamiem, jo

atdzejošanas mērķis ir ievērot ekvivalenci visos valodas līmeņos.

Tulkojuma kvalitātes kritēriji ļauj novērtēt mērķtekstu. Kvalitātes aktualitāti

uzsver gan teorētiskā literatūra, gan paši atdzejotāji. Apakšnodaļā kvalitātes jautājumu

noskaidrošanai izvirzīti vairāki uzdevumi – aplūkot atdzejošanas kvalitātes aspektus,

saistīt kvalitātes kritērijus ar Džeimsa Makgovana, Voltera Mārtina, Kerolas Klārkas,

Frensisa Skārfa, Ričarda Hovarda, Dagnijas Dreikas, Augusta Štrausa, Gitas Grīnbergas

apsvērumiem, akcentējot kvalitātes izpratnes dažādo pieeju atdzejojumos.

Džuliāna Hausa izvirza četras pieejas tulkošanas kvalitātei – subjektīvo,

receptīvo, tekstuālo, funkcionāli pragmatisko (House 1998, 197–200). Subjektīvo pieeju

akcentē arī tulkojumzinātnieki Stretons Baks, Roberts Velčs, Katerina Raisa, Džons

Teilors, uzsvērdami nepieciešamību tulkot avottekstu pēc iespējas precīzāk.

Subjektivitāte nozīmē identificēties pilnībā ar avottekstu – tulkojumam jābūt precīzam un

uzticamam (Reiss 2004, 175). Būtiska ir arī saprotamība, lasāmība, precizitāte (Taylor

1951, 39). Atdzejotājam jābūt uzticīgam dzejoļa jēgai un nozīmei (Buck 1964, 171).

Subjektīvā pieeja tikusi arī kritizēta – subjektīvisti tiek dēvēti par burtiskuma kalpiem

(Hatim 1997, 14), jo tie paļaujas uz avotteksta formu un lingvistiskajām pazīmēm. Taču

subjektīvistu pozitīvais devums ir vārdu krājuma bagātināšana, akurātums un

pašdisciplīna, koncentrējoties uz visiem avotteksta aspektiem. Kvalitātes uztveres

komponenti attiecas uz dinamisko ekvivalenci (House 1998, 197). Saskaņā ar dinamisko

ekvivalenci mērķtekstu uztverei maksimāli jāatbilst avottekstu uztverei, ko nodrošina

atskaņu sistēma, pantmērs, teksta melodiskums, tematiskais loks un tēli. K. Skots

marķējis Š. Bodlēra dzejoļus angļu valodā ar paralingvistisko informāciju, kas norāda

uzsvarus, toņkārtu un cezūras. Taču uztveres komponents uzskatāms tikai par vienu no

vispārējās mērķteksta kvalitātes parametriem. Atdzejotājs darbojas saskaņā ar

pragmatisko mērķi (skoposu), akcentēdams semantiskās, sintaktiskās, stilistiskās, kā arī

pragmatiskās atšķirības. Šādu pieeju centies ievērot Volters Mārtins un Kerola Klārka.

Savukārt funkcionāli pragmatiskā pieeja uzsver funkcijas ekvivalenci – mērķtekstu

poētiskajai un estētiskajai funkcijai jāatspoguļo līdzīgi avotteksta pragmatiskie līdzekļi

(House 1998, 199). Poētiskā funkcija saglabā dzejas teksta noskaņu. Tulkojuma

kvalitātes dažādie aspekti kopumā vērsti uz franču literārā koda atspoguļošanu

mērķtekstos. Dažādā atdzejošanas prakse liecina, ka atdzejošanas vienveidīgs paņēmiens

nav praktiski iespējams, taču būtiska ir pirmstulkošanas analīze (gan lingvistiskā, gan

ekstralingvistiskā), turklāt jāņem vērā arī pragmatiskie un kultūras apsvērumi. Tabula

atspoguļo Š. Bodlēra atdzejotāju kvalitātes apsvērumus un arī faktorus, kas tos neļauj

sasniegt. Tie ir apsvērumi, par kuriem rodamas pašu atdzejotāju rakstveida vai mutvārdu

liecības.

2. tabula “Kvalitātes komponenti”

Atdzejotāji: Kvalitātes aspekti: Trūkumi:

Džeimss Makgovans (Baudelaire 2008, liv–lvi)

Kultūras pārneseRadoša pārnesePoētiskā efekta atveideSatursMērķauditorijaUz tulkotāju vērsts

Poētiskā formaSkaniskumsVersifikācija

Volters Mārtins (Baudelaire 2006, 440–442)

ArhaizēšanaUz tulkotāju vērstsBrīva pārneseAtdzejotājs kā starpnieksAtdzejojums - kompromiss

Laika distance starp avottekstu un mērķtekstu

Kerola Klārka (Baudelaire 1995, vii–xxxii)

Ārpusteksta komentārsMērķauditorijaGramatiskā ekvivalenceLeksiskā ekvivalenceFormāts

SkaniskumsAtskaņasPoētiskā funkcija

Frensiss Skārfs (Baudelaire 2006, 9–46)

Uz saturu vērstsMērķauditorijaTēlu sistēmaValodu apguves līdzeklis

VersifikācijaAtskaņu sistēmaRadošumsĀrpusteksta komentāri

Ričards Hovards (Baudelaire 2010, XX–XXI)

SvešādošanaVairākkārtēja rediģēšanaKompensēšanaUz saturu vērsts

Atskaņu sistēmaDzejnieka individuālais stils

Dagnija Dreika Radoša pārneseIzcilas mērķvalodas zināšanasEkstralingvistiskā kompetence

Laika ierobežojumiNepilnīgs atdzejotāja tezaurs

Atdzejotāji Džeimss Makgovans, Kerola Klārka un Frensiss Skārfs uzsver

nepieciešamību lasītāju iepazīstināt ar avotteksta un avotvalodas kultūru, piedāvāt

lasītājiem tādus tekstus, kas palīdz labāk izprast oriģinālu. V. Mārtins uzsver laika

starpības nozīmi – atdzejotājs ir starpnieks starp pagātni un tagadni. Voltera Mārtina

doma saskan ar Džordža Steinera viedokli, ka tulkotājam jābūt „atbildīgam par

diahronisko un sinhronisko mobilitāti” (Steiner 1998, 319). V. Mārtins mērķtiecīgi

lietojis tādus latīņu cilmes vārdus kā sacrilegious, transparent, pullulate, maledicta,

potentates, coruscate, scintillate, stratagem, lacerates, tādējādi tuvinot vārdu krājuma

cilmi franču valodas vārdu cilmei. F. Skārfs, atdzejojot Š. Bodlēra dzeju prozā un

uzsverot, ka mūsdienu lasītājam šādi atdzejojumi būs saprotamāki (Baudelaire 2006, 46),

atsaucās uz paša Š. Bodlēra praksi atdzejot Edgaru Alanu Po prozā. Aizstāvot

svešādošanas paņēmienu, R. Hovards uzsver, ka tādējādi lasītājs tuvāk izpratīs autora

leksiskās īpatnības (Baudelaire 2010, XIX). Viena avotteksta vairākkārtēji un atšķirīgi

atdzejojumi kopumā ir atzinīgi vērtējami, jo ikvienā tulkojumā atklātas tās īpatnības, ko

nav akcentējis cits atdzejotājs. Atdzejotāji atzīst arī netulkojamības aspektus, piemēram,

avotteksta skaniskumu, laika garu, atskaņu sistēmu, dzejnieka idiolektu, kultūras lakūnas,

tomēr joprojām nepieciešams apkopot atdzejotāju lēmumpieņemšanas apsvērumus,

analizējot, piemēram, „skaļās domāšanas” protokolus. Mērķtekstu dažādībā

makrostrukturālajā līmenī konstatējami abstraktu teksta semantisko modeļu invarianti,

kurus atdzejotāji realizē saskaņā ar ekvivalences, lēmumpieņemšanas un kvalitātes

apsvērumiem.

Ceturtajā nodaļā „Bodlēra groteska angļu un latviešu valodā – sastatāmā analīze”

aprakstīti sastatāmās analīzes principi un metodoloģija. Nodaļā noteikta Š. Bodlēra

groteskas makrostrukturālā (teksta semantiskā) organizācija, balstoties uz līdzības

pazīmju noteikšanu, kā arī sastatītas avottekstu primārās leksēmas un atbilstošās

mērķtekstu leksēmas, lai noteiktu triju veidu leksiskās atbilsmes – lineārās (tiešās),

vektoriālās (netiešās) un nulles atbilsmes. Ar makrostrukturālo analīzi noteikti groteskas

tekstu semantiskie modeļi, grupējot tos kā teksta semantiskā invarianta paveidus. Kā

atzīst Larisa Iļjinska, autora stilu var identificēt ar teksta organizācijas modeļu un vārdu

krājuma palīdzību (Iļjinska 2008, 104).

Modeļu dažādību un mikrolingvistisko ekvivalenci palīdz noteikt primāro

leksēmu sastatāmā analīze. Endrū Čestermens iesaka sastatāmajā analīzē aplūkot tos

valodas piemērus, kurus var sistematizēt pēc līdzības pazīmēm (Chesterman 1998, 56).

Tomēr sastatāmās analīzes pamats ir primārie dati, promocijas darbā tie ir tekstu korpuss

un primārās leksēmas – primāro datu nozīmi pētniecībā uzsver arī Deivids Kristals

(Crystal 1997, 288). Līdzības noteikšana balstās uz atsevišķu valodas elementu

aktualizēšanu. Aktualizētie valodas elementi ir analīzes būtiskie komponenti (Short 1996,

334; Veidemane 1977, 38), tos var aplūkot no attieksmju un skaidrojošā aspekta.

Attieksmju aspekts nosaka pētāmo objektu savstarpējo saistību (Palys 1997, 81);

skaidrojošais aspekts palīdz formulēt būtiskus jautājumus, piemēram, vai viena žanra

robežās iespējams noteikt teksta variantus un to tekstuālo, semantisko un leksisko

realizāciju; kādas valodas pazīmes liecina par žanra un autora idiolekta īpatnībām; vai

mērķteksti atspoguļo autora aktualizētos valodas elementus. Sastatāmā analīze palīdz

analizēt valodas piemērus (groteskas invarianta paveidus) un statistiski noteikt leksiskās

atbilsmes.

Apakšnodaļā „Makrostrukturālā analīze” sniegti makrostrukturālās analīzes

uzdevumi, aplūkotas tekstu makrostruktūras valodniecībā un tulkojumzinātnē, veikta

groteskas tekstu makrostrukturālā analīze. Analīzes aktualitāti raksturo Džeimss Holmss:

„Līdz šim maz uzmanības pievērsts jautājumam, kā tulkotāji pieņem lēmumus

makrostrukturālā līmenī (Holmes 2005, 55)”. Makrostrukturālie aspekti promocijas darbā

attiecas uz teksta līmeni un dažādiem teksta segmentiem. Valodnieks Karls Džeimss

makrostruktūras dēvē par valodas vienībām, kas ir lielākas par vārda vai vārdkopas

segmentu (James 1980, 101–102). Aprakstošajā makrostrukturālajā analīzē viņš nosaka

pētījuma paņēmienus – regularizāciju, standartizāciju un dekontekstualizāciju (ibid, 98 –

99). Literatūrā uzsvērti arī tādi teksta analīzes būtiski komponenti kā novērošana un

salīdzinājums (Hartmann 1981, 118), tādējādi konstatējot arī būtiskās makrostrukturālās

līdzības un atšķirības avotvalodas groteskā. Identificētie teksta regulārie modeļi palīdz

noteikt teksta semantisko invariantu. Invariants literatūrā definēts dažādi. Piemēram,

„Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā” invariants norāda uz „abstrakciju,

kas aptver kādu valodas vienības variantu grupu vai klasi kopumā un ko izsecina no šī

kopuma, bet kas nepastāv kā atsevišķa patstāvīga lieta” (VPSV 2007, 164). „Svešvārdu

vārdnīcā” invariants definēts kā „valodas struktūrvienība, kurai piemīt diferencējošu

pazīmju kopums, ar ko tā atšķiras no citām tās pašas kategorijas vienībām” (Baldunčiks

2007, 317). „Latvijas Padomju enciklopēdijā” invariants attiecināts uz tādu „valodas

struktūrvienību, kurai piemīt diferenciāls pazīmju kopums” (LPE 1983, 310).

Tulkojumzinātnē invariantu saista ar teksta semantiskajiem modeļiem, kuros var noteikt

teksta semantiskās makrostruktūras, respektīvi, „kopīgo, kas ir visos variantos un kas ļauj

atpazīt tulkojumu kā radniecīgu avottekstam” (Алексеева 2008a, 142). Tekstu

semantiskajam invariantam teorētiskajā literatūrā ir arī citi apzīmējumi, piemēram,

Džordžs Steiners teksta abstraktos modeļus dēvē par „koherenta teksta plānojuma

kontūrām (contours of the coherent design)” (Steiner 1998, 67). Tekstu semantiskais

invariants norāda uz regulāriem teksta modeļiem, kas atspoguļo autora ieceri un teksta

semantiskās makrostruktūras, kurās koncentrēta teksta jēga un paša avotteksta satura

nozīme (Basnett 1994, 27). Savukārt teksta semantiskos modeļus dēvēt arī par

retoriskajām struktūrām ar noteiktu estētisko efektu (Reiss 2000, 47). Abstraktie teksta

semantiskie modeļi pēc jēgas un nozīmes saista avottekstus ar mērķtekstiem gan

semantiski, gan jēdzieniski, arī Š. Bodlēra atdzejotājs R. Hovards ievērojis regulāru

atsevišķu dzejoļu makrostruktūru, nodēvēdams to par „atpazīstamu veselu vienību”

(Baudelaire 2010, XIX).

Kopumā groteskas aktualizētai semantiskajai makrostruktūrai raksturīga

semantiskā nesavietojamība (semantic incongruity), ko atklāj „negaidīts ideju

apvienojums un paradoksāla antitēze” (Leakey 2001, 75). Promocijas darba autors nosaka

groteskas avottekstos šādus semantiskos teksta modeļus – bināri diferenciālo pazīmju

kopumu, kategoriju kontrastus, pakāpeniskus pretstatus, semantisko variantu

nesavietojamību, leksiskos kontrastus, semantisko blakusnostatījumu.

Bināri diferenciālo pazīmju kopumā izmantotas leksēmas, kas attiecas uz

neradnieciskiem vai daļēji (asociatīvi) radnieciskiem semantiskiem laukiem, piemēram,

dzejolī „Maita” (Une charogne) – charogne, pouriturre, carcasse / soleil, cuire, fleur.

Dzejolī „Draisks kabarē” (Un cabaret folâtre) konstatējamas tādas bināri diferenciālo

pazīmju leksēmas kā, piemēram, squelettes / emblèmes / Cimetière (V. Mārtina

atdzejojumā – hunch / pinch of spice / Graveyard; D. Dreikas atdzejojumā – skeleti /

emblēmas / kapsēta). Dzejolī „Mocekle” (Une Martyre) bināri diferenciālās leksēmas

atrodas kliedētajā pozīcijā – cadavre, cercueils, sang rouge, nuit, reptile, créature,

tombeau, anges (F. Skārfa atdzejojumā – headless body, tombs, living blood, night,

snake, being, angels; D. Dreikas atdzejojumā – ķermenis bez galvas, dzīvas asinis, čūska,

būtne, dēmoni).

Kategoriju kontrastus signalizē tādi saikļi kā, piemēram, vai ... vai, ne ... ne, kā

arī. A. Štrausa atdzejojumā „Slimā mūza” (La Muse malade) izmantots sakārtojuma

sakars: „vai bāla ragana vai sārtens mājas gars” (franciski le succube verdâtre et le rose

lutin). Groteskas avottekstos un mērķtekstos kategoriju kontrasti nav bieži konstatēti.

Pakāpenisko pretstatu var novērot dzejolī „Es tevi dievinu kā pusnakti pār mājām” (Je

t’adore à l’égal de la voûte nocturne). Angļu valodā pakāpeniskais pretstats izteikts ar

partikulu so, piemēram, Džeimsa Makgovana atdzejojumā, vai ar konstrukciju [the] more

... [the] more – more avid, lovlier, more beautiful. Latviski izmantota partikula jo kopā ar

pārāko pakāpi – „jo skaistāka”. Franču tekstā atdzejojumiem angļu un latviešu valodā

atbilst salīdzināmā konstrukcija – plus belle. Pakāpeniskie pretstati maz novēroti

groteskas tekstos.

Semantisko variantu nesavietojamība ir sintagmātisks jēdziens, jo loģisko vārdu

savienojumu pārtrauc nesaderīgi jēdzieni. Ruta Veidemane semantisko variantu

nesavietojamību dēvē par normu deformāciju (Veidemane 1977, 34). Viņa arī atzīst, ka

normu deformācija nav labākais apzīmējums, jo faktiski normu deformācija ir apzināta,

radoša un pārveidojoša, tā ir arī estētiskā materiāla formants (ibid, 34). Piemēram, dzejolī

„Mocekle” (Une Martyre) 7. rindas vārdus „Où des bouquets mourants dans leurs

cercueils de verre” Dž. Makgovans atdzejojis „Flowers encoffined in glass”, V. Mārtins

– „flowers are trapped”, R. Hovards – „lilies are sorrowing”, A. Štrauss – „Un puķes

stikla šķirstos, beidzot mūžu īso”. Semantisko variantu nesavietojamības funkcija ir

sintagmātiska neprognozējamība, kas paplašina asociatīvo lauku (Veidemane 1977, 50).

Dzejolī „Bākas” (Les Phares) semantisko variantu nesavietojamība konstatēta 2. rindiņā

– fœtus qu’on fait cuire (A. Štrausa atdzejojumā – „un embrijiem, ko liek cepināt”; R.

Hovarda atdzejojumā – „roasting foetuses”; Dž. Makgovana atdzejojumā – „of foetuses

one cooks”).

Leksiskos kontrastus norāda pretstati, respektīvi, antonīmu pāri, kuri raksturo

kādu groteskas tēlu – Dž. Makgovana „Rēgs” (Une Fantôme) atdzejojumā 6. rindā black

pretstatīts vārdam light, K. Klārkas atdzejojumā 3. un 4. rindā black pretstatīts vārdam

luminous. Blakusnostatījumi aplūkoti arī teorētiskajā literatūrā (Chesters 2010, 12;

Fishelov 1993, 20). Dažkārt blakusnostatījums ir sintaktiskais pielikums, piemēram,

prozas dzejolī „Kārdinājumi jeb Eros, Plutus un Slava” (Les Tentations, ou Eros, Plutus

et la Gloire) atributīvai vārdkopai serpent chatoyant blakus nostatīta vārdkopa centure

vivante, kas latviski atdzejota kā „laistīga čūska, dzīvā josta”. Dzejolī „Zobgale nāve”

(Le mort joyeux) lietvārda vers daudzskaitļa forma blakusnostatīta atributīvai vārdkopai

noirs compagnons, angļu valodā atbilsmes ir worms / dark playmates (Dž. Makgovana

atdzejojumā) un worms / black cronies F. Skārfa atdzejojumā. Dzejolī „Bākas” (Les

Phares) leksiskie kontrasti konstatēti pirmajās divās dzejoļa rindiņās – ces malédictions,

ces blasphemes, ces plaintes / ces extases, ces cris, ces pleurs, ces Te Deum (Augusta

Štrausa atdzejojumā – „šie lāsti, zaimojumi, visa žēlošanās / gan sajūsmas, gan

kliedzieni, Te Deum, raudas šīs”).

Semantiskās attiecības starp valodas elementiem norāda uz dzejnieka semantisko

modeļu izvēli (Gerbig 2006, 89). Teksta semantiskos modeļus palīdz identificēt regulāri

un aktualizēti tekstveides aspekti – gramatiskās struktūras, leksiskā teksta organizācija,

tēlu sistēma un tematiskās norādes. Analizētajā praktiskajā materiālā konstatēts, ka

biežākie abstraktie teksta modeļi jeb semantiskais invariants ir bināri diferenciālo

pazīmju kopums, kategoriju kontrasti, semantisko variantu nesavietojamība, leksiskie

kontrasti un semantiskais blakusnostatījums. Promocijas darba pielikuma materiāls (24

avotteksti) iedalīts semantiskā invarianta apakšmodeļos. Raksturīgākais Bodlēra

groteskas semantiskā invarianta apakšmodelis ir semantiskais blakusnostatījums, retāk

konstatēti leksiskie un kategoriju kontrasti.

Apakšnodaļā „Mikrolingvistiskā sastatāmā analīze” aplūkoti groteskas leksikas

sastatāmie aspekti franču, angļu un latviešu valodā. Termins „kontrastīvais pāris”

attiecināts uz salīdzināmām leksikas vienībām – franču, angļu un latviešu valodas

leksēmām. Praktiskajā pētījumā analizēta leksika no 24 avottekstiem un 106

mērķtekstiem, nosakot lineārās (tiešās), vektoriālās (netiešās) un nulles atbilsmes.

Metodoloģijas pamatā ir Josifa Sternina mikrolingvistiskā (leksikas) atbilsmju analīze.

Starp lineārajām atbilsmēm centrālās semantiskās pazīmes sakrīt vai arī attulkojot var

iegūt to pašu leksēmu; starp vektoriālajām atbilsmēm kādas centrālās semantiskās

pazīmes atšķirība var būt pamatā vairākiem mērķtekstu variantiem, savukārt nulles

atbilsmes nozīmē, ka avotteksta leksēmai mērķtekstā nav variantu. Atbilsmi palīdz

noteikt attulkošanas paņēmiens – ja attulkojot var iegūt to pašu avotteksta leksēmu,

atbilsme raksturojama kā lineāra, ja attulkojot var iegūt arī citas atbilsmes, tad šāda

atbilsme raksturota kā vektoriāla. Piemēram, colères (fr.) – dusmas → colères (lineāra

atbilsme); hideux (fr.) – hideous (angl.) → hideux (lineāra atbilsme), infâme (fr.) –

atbaidoša → arī vile, effrayante, repoussante (fr.) (vektoriāla atbilsme), emblèmes (fr.) –

emblēmas → emblèmes (fr.) (lineāra atbilsme), anges (fr.) – angels (angl.), eņģeļi →

anges (fr.) (lineāra atbilsme), tombeau (fr.) – tomb (angl.) → tombeau (fr.) (lineāra

atbilsme), visions (fr.) – tēli – arī images (fr.) (vektoriāla atbilsme). Jurijs Lotmans

vektoriālās atbilsmes dēvē par vienu no iespējamām interpretācijām (Lotman 2001, 14),

Endrū Čestermens – par līdzības atšķirību (divergent similarity) (Chesterman 1998, 12).

Leksikas sastatāmās analīzes nozīmi tekstā uzsver Irina Liokumoviča, norādot, ka

leksēmas savstarpēji viena otru saturiski papildina, jo to semantiskā saistība ir

konstatējama ne tikai teikumā un tā tuvējā apkaimē, bet arī visā tekstā (Liokumoviča

2007, 231). Leksēmu sastatījums balstās uz vārdu denotāciju, taču promocijas darba

autors pieļauj, ka dažkārt leksēmu simboliskais un asociatīvais aspekts tulkošanā bijis

būtisks. Denotatīvais aspekts ļauj konstatēt leksēmu centrālās un perifērās sēmas – jo

vairāk starp avotvalodas un mērķvalodas vārdiem konstatējamas perifērās sēmas, jo

atšķirīgāka var būt vārdu nozīme (Стернин 1998, 65). Perifērās sēmas bieži vien atklāj

vārdu ekspresiju, to noteikšanā var izpausties reģionālās un individuālās īpatnības.

Perifēro sēmu būtiskas atšķirības tulkojumzinātnē tiek aplūkotas [ne]tulkojamības

kontekstā, piemēram, nacionālās reālijas. Leksēmu ekspresiju dažkārt parindeņos

apraksta Š. Bodlēra atdzejotāji.

Izmantojot nejaušās atlases paņēmienu, ekscerpējot groteskas primārās leksēmas, tiek

konstatēta Š. Bodlēra groteskas centrālā un perifērā informācija. Nejaušās atlases

paņēmiena pamatā ir teksta leksiskā organizācija, respektīvi, groteskas leksēmu pozīcija

tekstā, ņemot vērā, ka viens vārds grotesku neveido. Groteskas leksēmas var atrasties,

piemēram, panta sākumā, vidū un beigās. Tās savstarpēji viena otru papildina, radot

groteskas tēlu dzejolī. Sastatāmā primāro leksēmu analīze sastāv no četriem posmiem:

1) leksikas raksturojuma (2.1 apakšnodaļa), 2) avotleksēmu atlases (4.2 apakšnodaļa),

3) leksisko atbilsmju noteikšanas (4.2 apakšnodaļa), 4) rezultātu praktiskā analīzes

(4.2 apakšnodaļa).

Analizētā materiāla atlasē vērā ņemti vairāki apsvērumi:

1) vārdkopu elementi aplūkoti atsevišķi, izņemot nedalāmas vārdkopas, piemēram,

Te Deum;

2) dalītas ir angļu un franču postpozicionālās vārdkopas ar prievārdu of (angl.) un de

(fr.);

3) sastatīti kategoremātiski vārdi (lietvārdi, īpašības vārdi, darbības vārdi un apstākļa

vārdi). Kategoremātiskie vārdi palīdz izteikt saturu, savukārt sinkategoremātiskie

vārdi (prepozīcijas, artikuli) – gramatiski modificē kategoremātiskos vārdus.

Nosakot atbilsmes, ņemti vērā šādi apsvērumi:

1) vārdu atvasinājumu formas nav sastatītas kā atšķirīgi vārdi, piemēram, horreur

(fr.) – šausminošs (īp.v.) – tā ir lineārā atbilsme, jo sakrīt centrālās sēmas;

2) vārdu etimoloģiskā līdzība ne vienmēr norāda uz tiešu atbilsmi, piemēram, angļu

strange etimoloģiski saistīts ar franču étrange, taču atbilsme ir vektoriāla, jo

attulkojot var iegūt arī tādas leksēmas kā bizarre, inconnu;

3) neoloģismiem parasti mērķvalodā ir vektoriāla atbilsme, piemēram, attulkojot

franču sempiternellement – eternal (angl.), var iegūt vārdu eternellement (fr.);

4) vārdu gramatiskās formas netiek aplūkotas kā atšķirīgi nozīmes varianti; šī

apsvēruma pamatā ir analītisko un sintētisko valodu atšķirības;

5) vārdi, kas vienā avottekstā atkārtojas, nav sastatīti vairākkārt, piemēram, lune,

mort, squelette, cadavre, carcasse un citi;

6) statistiskajā analīzē angļu un latviešu valodas leksēmas nav atsevišķi sastatītas.

Kopā sastatītas 321 avottekstu leksēma ar 1278 mērķtekstu leksēmām (tiešās un netiešās

atbilsmes) un 150 nulles atbilsmes. Iegūtie rezultāti norāda uz 52% lineāro atbilsmju,

47% – vektoriālo atbilsmju, ~ 1% nulles atbilsmju angļu un latviešu mērķtekstos.

Lineārās atbilsmes apzīmē kā 1:1, vektoriālās – 1:N, nulles atbilsmes – 1:0.

Aplūkoto dzejoļu segmentu leksiskās atbilsmes raksturotas šādi:

n (AV) = x (avotteksta kopējais leksēmu skaits, izmantojot nejaušās atlases

paņēmienu)

n (MV) = x (kopējais attiecīgo leksēmu skaits mērķtekstos)

m = x (vidējais mērķtekstu leksēmu skaits attiecībā pret avotvalodas leksēmu)

n (AV) = x (L) (lineāro atbilsmju skaits)

n (AV) = x (Ø) (nulles atbilsmju skaits)

Leksiskās atbilsmes dzejolī „Draisks kabarē”, piemēram, nosakāmas šādi – no 20.

gadsimta 2. puses atdzejojumiem trīs dzejoļa atdzejojumi ir angļu valodā un viens dzejoļa

atdzejojums ir latviešu valodā. Izmantojot nejaušās atlases paņēmienu, aplūkotas piecas

avotteksta leksēmas (raffolez, squelettes, emblèmes, Pharaon, Cimatière):

n (AV) = 5

n (MV) = 15 (15 leksēmas abās mērķvalodās)

m = 3 (vidēji trīs mērķtekstu leksēmas latviešu un angļu atdzejojumos)

n (AV) = 12 (L) (no tām 12 ir tiešās atbilsmes)

n (AV) = 3 (V) (trīs ir netiešās atbilsmes)

n (AV) = 4 (Ø) (četras ir nulles atbilsmes)

Piemēram, dzejolī „Nāves deja” (Danse macabre) groteskas primāro leksēmu

atbilsmes noteiktas šādi:

Groteskas avotteksta primārās leksēmas: clavicule, ridicules, funèbres, vide, ténèbres, crâne, vertèbres, néant, caricature, humaine, armature, squelette, fête, vie, sabbat, Plaisir, carcasse, cauchemar, moqueur, orgies, enfer, douleur, crains, horreur, horribles, vertige, nausées, tombeau, dégoûté, mort, cadavres, danse, macabre, mortel, trompette, Ange, sinistrement, risible, insanité.

Dž. Makgovana leksiskās atbilsmes : clavicles (L), ridicule (L), obscure (V),void (V), black (V), skull (L), back (V), nothingness (L), caricature (L), human (L), armature (L), skeleton (L), festival (V), life (V), sabbath (L), Desire (V), carcass (L), nightmare (L), mocking (L), lust (V), hell (L), griefs (V), - (Ø), horror (L), atrocious (V), vertigo (L), nausea (L), - (Ø), - (Ø), death (L), - (Ø), danse (L), macabre (L), mortals (L), trumpet (L), Angel (L), - (Ø), - (Ø), madness (V).

V. Mārtina leksiskās atbilsmes: clavicle (L), ridicule (L), mortal (V), - (Ø), - (Ø), cranium (V), stem (V), nothing (V), - (Ø), bones (V), carnival (V), neverending (V), body (V), bony core (V), Mardi Gras (V), - (Ø ), - (Ø), evil dreams (V), - (Ø), - (Ø), inferno (V), miseries (V), afraid (V), - (Ø), nauseating (V), - (Ø), sicken (V), - (Ø), disgust (L), death (L), carcasses (V), dancing (L), Death (V), - (Ø), trumpet (L), - (Ø), - (Ø), - (Ø), unstable state of mind (V).

R. Hovarda leksiskās atbilsmes: clavicle (L), - (Ø), deadly (V), - (Ø), shadows (V), brow (V), spine (V), Nothingness (L), caricature (L), - (Ø), - (Ø), skeleton (L), Feast (L), - (Ø ), carnival (V), human (V), bones (V), nightmare (L), mocking (L), orgies (L), hellfire (V), pain (L), fear (V), Dread (V), terror (V), dance (V), - (Ø), grave (L), disgusted (L), death (L), - (Ø), Dance (L), Death (V), mortal (L), trumpet (L), Angel (L), - (Ø), ludicrous (V), delirium (V).

F. Skārfa leksiskās atbilsmes: collarbones (L), jeers (V), lifeless (V), emptiness (L), dark (V), skull (L), vertebrae (L), Nothingness (L), caricature (L), human (L), frame (V), skeleton (L), feast (L), life (L), saturnalia (V), - (Ø), carcass (L), nightmare (L), derision (V), party (V), inferno (V), griefs (V), fear (V), horror (L), unspeakable (V), vertigo (L),

vomit (V), grave (L), disgust (L), death (L), cadavers (L), - (Ø), - (Ø), mortals (L), trump (V), archangel (V), sinisterly (L), ridiculous (V), madness (V).

A. Štrausa leksiskās atbilsmes: lāpstiņas (L), smīni (V), baiss (V), tukšums (L), tumsa (V), galvaskauss (L), skriemeļi (L), nebūtība (V), karikatūra (L), cilvēk- (L), armatūra (L), skelet- (L), Svētki (L), Dzīve (L), sabats (L), Bauda (L), - (Ø), murgi (L), - (Ø), orģija (L), elle (L), sāpes (L), - (Ø), - (Ø), baiss (V), vēmiens (V), nelabums (V), trūdi (V), šķebīgums (V), nāve (L), - (Ø), deja (L), nāve (V), mirstīgs (L), taure (V), eņģelis (L), - (Ø), - (Ø), neprāts (L).

Iegūtie rezulāti:n (AV) = 39n (MV) = 157m > 4n (AV) = 86 (L)n (AV) = 71 (V)n (AV) = 38 (Ø)

Iegūtie rezultāti no 24 avottekstu un 106 mērķtekstu primāro leksēmu sastatāmās

analīzes:

m ~ 4 (vidējais primāro mērķleksēmu skaits)

n (AV) = 52% (L) (tiešas 1:1 atbilsmes starp avotvalodas un mērķvalodas

leksēmām)

n (AV) = 47% (V) (netiešas 1:N atbilsmes)

n (AV) = ~ 1% (Ø)

Liels skaits netiešo atbilsmju, aptuveni puse, norāda uz tādu leksisko atbilsmi, kur

centrālās semantiskās pazīmes tieši nesakrīt. Netiešās jeb vektoriālās atbilsmes norāda uz

mērķtekstiem, kas atdzejoti asociatīvi, uz netiešu līdzību pamata, vai arī jaušami

sinonīmu meklējumi. Ja vārda semantisko informāciju papildina ekspresīvā informācija,

atdzejotāji parasti mērķvalodās apsvēruši dažādus variantus, piemēram, dzejolī „Gulbis”

(Le Cygne) atdzejotājs varēja izvēlēties vai nu tiešo vai netiešo atbilsmi. Netiešās

atbilsmes pamatojums būtu bijis paša autora valodas tēlainības īpatnība – lietot sugas

vārdus simbola nozīmē, respektīvi, gulbis – Parīzes pilsēta un Luvra. Izvēloties tiešo

atbilsmi, atdzejotāji centušies saglabāt vārda simbolisko ietilpību un avotteksta

interpretācijas plašumu. Tāpēc ne vienmēr tēlainību var panākt ar netiešajām atbilsmēm.

Vektoriālās atbilsmes tulkojumzinātnē dēvē arī par netiešām līdzībām (Chesterman 1998,

12). Liels skaits vektoriālo atbilsmju tiek skaidrots atdzejojumu glosārijos, tādējādi

panākot kompromisu starp atdzejotāju subjektīvo interpretāciju un paša autora ieceri.

Leksiskās atbilsmes Š. Bodlēra groteskas mērķtekstos var norādīt uz vairākām

problēmām, respektīvi, ne vienmēr pamatojamas nulles atbilsmes mērķvalodās.

Piemēram, atdzejotāja D. Dreika uzskata, ka A. Štrausa atdzejojumi ir nepilnīgi, un atzīst,

ka daži atdzejojumi ir jāpārskata, jāaktualizē, jo arī pats dzejnieks Eiropas kultūrainā

joprojām ir aktuāls. Vairāki 20. gadsimta 2. puses atdzejojumi norāda uz reducētu vai

pārspīlētu žanra tēlainību un simbolismu. Liels vektoriālo atbilsmju skaits var norādīt arī

uz nepilnīgu groteskas žanra izpratni un autora ieceres ignorēšanu. Savukārt lineārās

atbilsmes var norādīt uz tiešu tulkojumu un liecināt par burtisku pieeju. Vektoriālās

atbilsmes turpretī norāda uz asociatīvo un subjektīvo faktoru tulkošanā.

Promocijas darba secinājumi

Analizējot avotus un piemērus, ir sasniegts darbā izvirzītais mērķis – noteiktas

avottekstu makrostrukturālās pazīmes un tekstu semantiskie modeļi, kā arī noteiktas triju

veidu leksiskās atbilsmes starp avottekstu un mērķtekstu primārajām leksēmām. Ievadā

izvirzītie uzdevumi palīdzējuši atklāt Š. Bodlēra groteskas raksturīgākos aspektus. Veikta

atdzejotājas D. Dreikas prezentācijas kontentanalīze par atdzejošanas īpatnībām, kā arī

analizēti citu atdzejotāju tulkošanas un lēmumpieņemšanas apsvērumi. Aprakstīta

groteskas avottekstu semantiskā organizācija un sastatīta 321 groteskas avottekstu

primārā leksēma ar 1278 leksēmām angļu un latviešu valodā, tādējādi kvantitatīvi

noteiktas lineārās, vektoriālās un nulles atbilsmes. Saskaņā ar avottekstu autora ieceri par

groteskas tekstu strukturālajām īpatnībām – semantisko nesavietojamību, ir konstatēts

groteskas semantiskais invariants, kas ļauj iedalīt Š. Bodlēra grotesku noteiktos teksta

modeļos. Taču semantiskā invarianta mikrolingvistiskā realizācija angļu un latviešu

mērķtekstos norāda uz atdzejotāju leksisko variantu izvēļu atšķirībām. Tādējādi ievadā

izvirzītā hipotēze uzskatāma par pierādītu. Pētījuma rezultāti atspoguļoti secinājumos:

1. Groteskas jēdziens no antīkiem laikiem līdz mūsdienām ir mainījies, un

mūsdienu izpratne par grotesku saistāma ar Š. Bodlēra eseju „Par smieklu būtību”, kurā

groteska aplūkota absolūtā komisma kontekstā gan lingvistiski, gan literāri, gan arī no

nacionālspecifiskā skatupunkta.

2. Š. Bodlēra grotesku padziļināti iespējams izprast, ņemot vērā teksta lingvistikas

un tulkojumzinātnes strukturālos, lingvopoētiskos un lingvofunkcionālos aspektus.

Groteskā aktualizētas makrostrukturālās un leksikosemantiskās pazīmes.

Makrostrukturāli konstatēti regulāri teksta semantiskie modeļi, savukārt raksturīgākos

semantiskos laukus Š. Bodlēra groteskā atklāj primāro leksēmu semantika.

3. Š. Bodlēra groteskas tekstu semantiskie modeļi iedalāmi bināri deferenciālo

pazīmju kopumā, kategoriju kontrastos, pakāpeniskos pretstatos, semantisko variantu

nesavietojamībā, leksiskajos kontrastos, semantiskajos blakusnostatījumos. Biežāk

konstatētie semantiskie modeļi ir blakusnostatījums sakārtojumā (paralēlisms un

salīdzinājums), kā arī bināri diferenciālo pazīmju kopums.

4. Strukturāli teksta semantiskie modeļi organizēti pozicionāli – groteskas

primārās leksēmas var atrasties dažādās teksta pozīcijās (sākumā, vidū vai beigās).

5. Groteskas tekstu semantisko modeļu pozicionālie aspekti un primārās

leksēmas, sastatot avottekstus ar mērķtekstiem, ļauj konstatēt semantisko invariantu.

6. Tekstu semantisko modeļu mikrolingvistiskā realizācija mērķtekstos atšķiras.

Atšķirību pamatā ir ekvivalences jēdziena dažādā izpratne, lēmumpieņemšanas un

tulkošanas kvalitātes apsvērumi. Apsvērumi ir gan objektīvi (valodu fenotips un

kriptotips), gan arī subjektīvi (izpratne par autora nolūku u.c.).

7. Semantiskā invarianta mikrolingvistiskās atšķirības konstatētas kā triju veidu

leksiskās atbilsmes starp avottekstiem un mērķtekstiem – lineārās (tiešās), vektoriālās

(netiešās) un nulles atšķirības. Lineārās atbilsmes konstatētas 52% gadījumos, vektoriālās

atbilsmes – 47% gadījumos, nulles atbilsmes - ~1% gadījumos.

8. Leksiskās atbilsmes norāda uz analogu, vienādu atbilsmi, taču liels skaits

vektoriālo jeb netiešo atbilsmju norāda uz tādiem mērķtekstiem, kur primārās leksēmas

tulkotas asociatīvi vai arī meklētas sinonīmijas iespējas; netiešās atbilsmes norāda uz

atdzejotāju kompromisu starp formālajām un konceptuālajām atšķirībām. Nelielais nulles

atbilsmju skaits liecina, ka atdzejotāji centušies semantisko invariantu saglabāt arī

mērķtekstos.

9. Semantiskā invarianta modeļi un primārās leksēmas norāda uz raksturīgākajām

lingvoestētiskajām īpatnībām – nesavietojamību, absolūto komismu un neglītā

estetizāciju.

Nobeigums

Promocijas darba pētījums un tā rezultāti var būt par pamatu tam, lai noteiktu citu

autoru groteskas makrostrukturālās un mikrolingvistiskās īpatnības, kā arī līdzības un

atšķirības. Balstoties uz apjomīgāku tekstu korpusu, vairākās valodās iespējams noteikt

semantisko modeļu biežumu un to produktivitāti daiļliteratūras tekstos, kā arī tas

veicinātu daudzveidīgus un statistiskus pētījumus par citu autoru individuālo stilu un

lingvoestētisko ieceri. Turpmākajos pētījumos iespējams veikt sastatāmu

mikrolingvistisku analīzi starp angļu un latviešu mērķtekstiem, lai objektīvāk aprakstītu

atdzejotāju darbu leksiskajā līmenī. Pētījumus par semantisko invariantu un

mikrolingvistiskajām atšķirībām nākotnē iespējams padziļināt no kognitīvās lingvistikas

un starpdisciplināriem aspektiem, kas ļautu detalizēti aprakstīt tulkotāju atdzejošanu. Tā

kā makrostrukturālās un mikrolingvistiskās sastatāmās analīzes principi ir plaši

izmantojami, pētījuma teorētiskie un praktiskie aspekti var papildināt literāro tekstu

tulkošanas metodiku.

VENTSPILS UNIVERSITY COLLEGE

FACULTY OF TRANSLATION STUDIES

Guntars Dreijers

Grotesque in English and Latvian Target Texts (Establishing Contrasts with Charles Baudelaire’s

Source Texts)

Summary of Promotional Paper

Submitted for the Doctoral Degree in Linguistics

Subfield: Comparative and Contrastive Linguistics

Scientific advisor:

Professor Dr. philol. Jānis Sīlis

Ventspils, 2014Annotation

The promotional paper “Grotesque in English and Latvian Target Texts

(Establishing Contrasts with Charles Baudelaire’s Source Texts)” deals with the study of

the semantic invariant in the texts of the grotesque and lexical correspondences in French

source texts and English and Latvian target texts. The aim of the paper is to establish

macrostructural features in Baudelaire’s grotesque and semantic models of the texts,

microlinguistic (lexical) peculiarities and trilingual correspondences among high

frequency lexemes.

The studies on text semantic invariant – semantic text models – in Latvia are not

many. Up to present, trilingual (French – English – Latvian, hereinafter FR – EN – LV)

contrasts among high frequency lexemes of the grotesque have not been established in

linguistics.

In literary translation, studies on the possibilities of the retention of the author’s

linguopoetic intention in target texts are still topical. Studies on the semantic text

invariant and its microlinguistic (lexical) realization help to explain the semantics of

expressive texts, structural and lexicosemantic aspects; and such studies may be useful in

the translation of literary texts and also translation methodology.

The author of the present study considers that source and target texts of the

grotesque can be grouped into abstract text models – semantic invariant that reflects the

author’s linguo-aesthetic intention and also the poet’s peculiar style to be taken into

consideration when translating Baudelaire’s poems. The hypothesis about the realization

of the semantic invariant of the grotesque with different text models in source and target

texts and various lexical choices in target texts has been illustrated by practical objectives

that aimed to determine semantic text models of the source texts of the grotesque and also

by establishing trilingual contrasts of high frequency lexemes statistically.

The results of the study show that text models are the result of the poet’s linguo-

aesthetic intention, whereas lexical correspondences reveal translators’ decision-making

and quality considerations and also the search for equivalence.

Tables and Diagrams

Diagram 1 – “Historical Time-Frame of the Concept ‘Grotesque’”………….61

Diagram 2 – “Communicative Model of Literary Text Translation”…………76

Table 1 – “Properties of the Concept ‘Grotesque’”…………………………..62

Table 2 – “Quality Components”……………………………………………..83

General Overview of the Promotional Paper

Language in literature is one of the types of language that has a certain role and

prestige in society. It reflects literary language, dialects and their subdialects. Literary

translators not only “establish the monumentality of the foreign text” (Venuti 2008, 264),

they also introduce the target audience with classical works of other nations. Literature

encodes national and cultural peculiarities; it also reflects synchrony (in translations) and

diachrony (language of literature in concrete periods). A special effort and

interdisciplinary approach are needed when translating works distanced temporally and

territorially. Both the concrete time period and the authorial intention alongside with

literary and genre traditions should be considered. The translation of literature has been

topical in structuralists’ works. Thus Roman Jakobson writes, “Poetics deals with

problems of verbal structure … Since linguistics is the global science of verbal structure,

poetics may be regarded as an integral part of linguistics (Rudy 1981, 18).” The topicality

of structuralists’ approach can be expressed followingly, “The paradigmatic component is

concerned with the way semantic information is conveyed within a text, which is

probably the least developed aspect of textology (Hartmann 1981, 114).” The aesthetic

factors of the language have been of interest already in the Karl Vossler’s aesthetic

school of linguistics in the 19th century (Шарафутдинова 2008, 253; Iļjinska 2008, 77),

and also in comparativist studies, for example, Franz Bopp’s studies on Sanskrit attached

an equal scientific significance both to the literary language of Sanskrit and to the

conjugation system of Sanskrit (Lehmann 1984, 132). The interaction between language

and literature was of interest also to Edward Sapir who devoted a whole chapter on

translatability and literary devices in his work “Language. An Introduction to the Study

of Speech” thus emphasizing novel stylistic discoveries in the translation process (Sapir

1921, 221–231).

Grotesque in literature is referred to as a genre and literary mode, whereas in

translation studies and text linguistics it may be considered a text. Grotesque and its

contents are historically diverse concepts. For C. Baudelaire, grotesque is a purposeful

literary and linguo-aesthetic programme. Using the contrastive approach to the study of

texts, the promotional paper identifies translators’ decision-making considerations,

macrostructural (text segments) and microlinguistic (lexicosemantic) solutions,

equivalence issues, translation strategies, and high frequency lexemes of the grotesque.

Text segments of the grotesque help to establish the semantic invariant between source

and target texts – the semantic text models of the grotesque; whereas established lexical

correspondences indicate microlinguistic variants in the translations.

The topicality of the promotional paper

In linguistics, the semantic text invariant has not been frequently studied. The

studies on the language of grotesque have been conducive to reconsider the translations

of C. Baudelaire’s poems in the light of text linguistics and translation studies. The

linguopoetics of grotesque have began modernist traditions in Western Europe, and for

this reason studies on the language of the genre of grotesque can provide a more

advanced understanding about the semantics of expressive texts, structural,

microlinguistic (lexicosemantic) aspects.

The novelty of the promotional paper

In available studies on C. Baudelaire’s language of the grotesque up to present,

little attention has been paid to linguistic, text-semantic and translation aspects. The

promotional paper offers the study on trilingual (FR – EN – LV) macrostructural (text

segments) and microlinguistic (lexicosemantic) contrasts.

The hypothesis of the study

The semantic invariant of the grotesque (abstract semantic text models) in source

texts has been implemented with specific text models, whereas differences in target texts

are determined through microlinguistic (lexical) variants.

The aim of the promotional paper is to establish both macrostructural features and

semantic text models, microlinguistic features on the basis of theoretical and practical

findings from contrastive linguistics and translation studies.

In order to reach the aim, the following objectives have been set:

1. to analyze theoretical literature in order to determine the most

characteristic aspects of the grotesque;

2. to study translational and decision-making considerations of English and

Latvian translators;

3. to describe the semantic text organization of the grotesque in order to

determine the binary differential features, semantic incompatability,

lexical contrasts and juxtapositions of the grotesque;

4. to contrast 321 source text lexemes of the grotesque with 1278 lexemes in

English and Latvian microlinguistically, thus establishing linear, vectorial

and zero correspondences quantitatively;

5. to provide the conclusions with the findings from theoretical and practical

studies, and to outline further possibilities for the study in the final

remarks of the promotional paper.

To reach the aim of the promotional paper, altogether 293 theoretical sources

have been analyzed, 24 source texts in French and 106 target texts in English and Latvian

have been studied. 80 target texts are in English, 26 – in Latvian. These texts have been

appended in the appendices of the promotional paper.

English target texts have been produced by Francis Scarfe, James McGowan,

Richard Howard, Walter Martin, Carol Clark. Latvian target texts have been produced by

Augusts Štrauss, Dagnija Dreika, Gita Grīnberga, Klāvs Elsbergs.

Methods used in the promotional paper

The following data compilation methods have been used in the promotional paper

– the excerpting of lexical units and samples of the texts of the grotesque; the interview.

Besides, such methods of material analysis as the content analysis, contrastive and

statistical methods have been used.

Theoretical literature has mainly been studied in the 1st, 2nd, 3rd chapters and

Subchapter 3.1 of the promotional paper. Practical studies have been accomplished with

the help of the content analysis and interview (Subchapter 1.2 and 3.2). The content

analysis reflects D. Dreika’s decision-making and quality considerations. In order to

determine the semantic invariant of the grotesque, the language material of the texts in

the appendices has been analyzed contrastively. The contrastive method has been used in

determining types of lexical correspondences (Subchapter 4.2). The statistical method

helped to establish the correspondences among high frequency lexemes in source and

target texts (Subchapter 4.2).

The object of the study is the semantic invariant of C. Baudelaire’s genre of the

grotesque. The object of the practical analysis is C. Baudelaire’s grotesque and contrasted

high frequency lexemes.

The subject of the study is the semantic text models of C. Baudelaire’s grotesque

and their microlinguistic (lexical) variants and lexical correspondences.

Source texts in French and target texts in English and Latvian have been

published in the following editions: “Les Fleurs du Mal” and “Petits Poèmes en Prose”;

in English - the published works by the following printing houses: “David R. Godine”,

“Penguin Classics”, “Oxford University Press”, “Carcanet Press Limited”, “Anvil Press

Poetry”; in Latvian the volumes of C. Baudelaire’s poems “Ļaunuma puķes”, “Parīzes

splīns. Mazi dzejoļi prozā”, “Bertas acis” have been published by “Apgāds Daugava”,

“Liesma”, “Atēna”. In the present paper, the published translations of the poems of the

20th century second half and 21st century have been studied.

Theoretical and practical significance

The translation aspects of C. Baudelaire’s grotesque have been outlined

theoretically by analyzing the linguistic features of the texts, equivalence, translatability,

decision-making considerations, translation and target quality. In the promotional paper,

the text of the grotesque has been analyzed and studied from lexical, functional, textual,

structural and receptive aspects.

The macrostructural analysis of source texts has been done in the practical part.

Research methodology can be applicable in the macrostructural and microlinguistic

analyses of other types and genres of texts. Translations should retain the structural and

semantic organization of texts specific for literary works, and also the authorial intention;

findings from text linguistics and translation theory help to understand the issues more

profoundly. The macrostructural analysis at the level of semantics can be applied through

the analysis of text segments from different genres, whereas the microlinguistic

contrastive and statistical analyses permit to determine types of lexical correspondences

in source and target languages.

The following theses have been put forth for the defense of the paper:

1. Taking into consideration that the understanding of the grotesque is not uniform

historically, lexicographical sources do not offer a uniform understanding about

the concept of the grotesque. Contemporary understanding of the concept can be

linked with C. Baudelaire’s contribution to the development of the concept of the

grotesque.

2. The text of the grotesque can be identified through the study of text linguistics

and lexicosemantic, structural, linguofunctional and receptive aspects.

3. Translations of C. Baudelaire’s poems in English and Latvian show diverse

approaches to equivalence, decision-making and quality considerations. The

translators have paid attention to the authorial intention only to a certain extent,

namely, the foregrounding of the mode of the grotesque in C. Baudelaire’s poems.

4. The semantic invariant can be established in C. Baudelaire’s grotesque, namely,

semantic text models. The most characteristic models of the invariant are binary

differential features, categorical contrasts, gradual opposition, semantic

incompatibility, lexical contrasts, semantic juxtaposition. The semantic invariant

of the grotesque reveals the macrostructural organization of C. Baudelaire’s

grotesque.

5. In the microlinguistic realization of the semantic invariant it is possible to

establish linear (direct), vectorial (indirect), and zero correspondences. The

denotative model has been the basis for lexical correspondences. According to

this model, the central semes of lexemes from source and target languages may

either converge or diverge. The correspondences may illustrate either direct or

associative approaches to translating, and also the search for synonymy in the

target language.

The approbation of the promotional paper

The results of the study have been presented at eleven international conferences:

1. 26–27 September 2013 – “Establishing Macrostructural Invariant from Samples of

Literary Source and Target Texts”. 1st International Interdisciplinary Conference

“Challenges in Language. Language in Culture and Culture in Language – New

Horizons” at State Higher Vocational School in Nowy Sącz (Poland);

2. 21–22 March – “Richard Wagner’s Influence upon C. Baudelaire’s Aesthetic Views”.

19th international conference “Topical Problems in Literature” (University of Liepāja);

3. 29–30 November 2012 – “Variants of Lexical Correspondences in Target Texts of

C. Baudelaire’s Grotesque”. 17th international conference “Word and Its Aspects of

Research” (University of Liepāja);

4. 29 June 2012 – “Semantic Invariant of the Grotesque in Translations of C.

Baudelaire’s Poems”. 3rd International Symposium of Young Researchers in Translation,

Intercultural and Eastern Asian Studies (Autonomous University of Barcelona);

5. 1–2 March 2012 – “C. Baudelaire’s Contribution to the Development of the Concept

‘Grotesque’”. 18th international conference “Topical Problems in Literature” (University

of Liepāja);

6. 18–20 May 2011 – “Quality Aspects of C. Baudelaire’s Poems in Translation”.

International Conference “Management of Business and Culture for Sustainable

Development” (College of Economics and Culture, Rīga);

7. 25–26 March 2011 – “Intertextualisms in C. Baudelaire’s Poetry”. 1 st international

conference of doctoral students “Via Scientiarum” Ventspils University College

(University of Liepāja and Ventspils University College);

8. 14–15 October 2010 – “Textual Structure of C. Baudelaire’s Grotesque”. International

conference “Texts and Contexts: Collisions and Collusions” (Vitautas Didžoji University,

Kaunas);

9. 26–27 November 2009 – “Decision-Making Considerations on Word, Mode and

Method in Translations of C. Baudelaire’s Poems”. 14 th international conference “Word

and Its Aspects of Research” (University of Liepāja);

10. 12–13 November 2009 – “C. Baudelaire’s Grotesque in English and Latvian

Translations”. International conference “Tekstas ir poetikas” (Šiauliai University and

University of Latvia, in Šiauliai);

11. 27–28 November 2008 – “Potential of Grotesque in Carol Clark’s Translations of C.

Baudelaire’s Poems”. 13th international conference “Word and Its Aspects of Research”

(University of Liepāja).

The following papers have been presented at local state conferences:

1. 18–19 April 2012 – “Aesthetics and Translation Crossroads: C. Baudelaire’s

Grotesque”. Conference “Ventspils Parallel IV” (Ventspils University College and

Ventspils City Library, Ventspils);

2. 13–14 April 2010 – “City Attraction and Destruction Power in C. Baudelaire’s

Poetry”. Conference “Ventspils Parallel III” (Ventspils University College and Ventspils

City Library, Ventspils).

The results of the promotional paper have been published in the following

reviewed scientific editions:

Dreijers, G. (2013) Leksisko atbilsmju varianti Š. Bodlēra groteskas mērķtekstos. Vārds

un tā pētīšanas aspekti (17 (II) vol.). Liepāja: Liepājas Universitāte, pp.20–27.

Dreijers, G. (2013) Šarla Bodlēra devums groteskas jēdziena attīstībā. Aktuālas

problēmas literatūras zinātnē (18 vol.). Liepāja: Liepājas Universitāte, pp. 81–89.

Dreijers, G. (2012) Intertekstuālismi Bodlēra dzejā. Starptautiskās jauno lingvistu

konferences rakstu krājums I. Ventspils, Liepāja: Ventspils Augstskola, Liepājas

Universitāte, pp. 67–76.

Dreijers, G. (2010) Bodlēra atdzejotāju lēmumpieņemšanas apsvērumi par vārdu,

izteiksmi un metodi. Vārds un tā pētīšanas aspekti (14 (II) vol.). Liepāja: Liepājas

Universitāte, pp. 59–65.

Dreijers, G. (2011) Quality Aspects of Baudelaire’s Poetry in English Translations.

Economics and Culture (3 vol.). Rīga: Ekonomikas un kultūras augstskola, pp. 326–334.

Dreijers, G. (2009) Groteskas spēks Kerolas Klārkas Bodlēra atdzejojumos. Vārds un tā

pētīšanas aspekti (13 (II) vol.). Liepāja: Liepājas Universitāte, pp. 58–64.

The publication of theses:

Dreijers, G. (2009) Baudelaire’s Grotesque in English and Latvian Translations. Tekstas:

lingvistika ir poetika (17 vol.). Šiauliai: University of Šiauliai, pp. 75–76.

The volume of the promotional paper is 170 pages and 6 appendices (110 pages);

3 tables and 22 diagrams. Bibliography includes 293 units.

The content of the promotional paper

The introduction describes the general outline of studied issues, hypothesis,

topicality and novelty, research methods, theoretical and practical significance, aim and

objectives, the approbation of the promotional paper at the conferences and in

publications, the volume of the promotional paper, sources, bibliography, practical study

units.

The first chapter deals with the concept of the grotesque in lexicographical

sources and also in C. Baudelaire’s works. The grotesque has been discussed

synchronously and diachronically. The model of the time-frame of the grotesque has been

provided.

The second chapter gives an overview of various text theories. The text of the

grotesque has been studied lexically, functionally and structurally.

The third chapter discusses translation issues. The linguistic choices of translators

have been discussed in subchapters on decision-making and equivalence issues.

The fourth chapter deals with the issues of contrastive analysis between source

and target texts of C. Baudelaire’s grotesque. The semantic invariant of the grotesque has

been established in source texts, and the microlinguistic (lexical) contrastive analysis has

been done.

The conclusions outline the results of the study, and further suggestions for future

studies have been provided.

Summary of the Content of the Promotional Paper

The first chapter “The Concept of the Grotesque – Origin and History” describes

issues pertaining to the development of the concept of the grotesque and emphasizing the

influence of the age and national specifics in the evolution of the concept as described in

theoretical literature, lexicographical sources and in C. Baudelaire’s own writings. So far,

the grotesque in theoretical sources has been explained and understood differently

(Harpham 1976, 463; Armstrong 1993a, 239; Lloyd 2008, 164; McGann 1981, 278). The

chapter also deals with the origin of the word ‘grotesque’. The word is of the Italian

etymology – grotta – ‘cave’. Around 1480, while excavating the ancient ruins in Rome,

bizarre paintings on the walls of Roman emperors – Nero’s and Titus’ underground

passages of their former palaces were noticed drawing architects’ and artists’ attention

and causing bewilderment. In English, the word ‘grotesque’ appeared through the Italian

language < It. Antico grottesco (Summers 2009, 23), the word was firstly recorded

c.1603, in French – c.1480 (Connelly 2009, 6; Summers 2009, 20). The grotesque

designated architectural forms, artworks depicting the illogical incompatibility of art

objects and evoking derision by blending flora and fauna in one image, and

anthropomorphic features with elements from mythology. Sometimes, the grotesque may

bear resemblance to other genres, for example, satire, irony, and its sources may be the

imagery of folklore and mythology. The genre of the grotesque was actualized by the

Renaissance writer François Rabelais in “Gargantua and Pantagruel”. The translator of

the novel in English – John Cohen in his characterization of the Renaissance grotesque

mentions “ridicule, exaggerative mockery, puns, the attempt to describe the indescribable

(Rabelais 1955, 19–20).” The 17th century grotesque was often synonymous with

caricature, farce, and burlesque. Typical collocations in French with the subordinate word

‘grotesque’ or ‘grotesquement’ are home grotesque, fille grotesque, air grotesque, visage

grotesque, action grotesque, habit grotesque, ce discours est bien grotesque, mine

grotesque, danser grotesquement (Kayser 2004, 28). The word ‘arabesque’ also carried

the meaning of the grotesque (Connelly 2009, 10), the overlap of concepts continued in

the 18th century. In the era of Enlightment, the grotesque designated something unnatural,

ridiculous, monstrous, disgusting and deformed (Kayser 2004, 29–30). In the 19 th

century, Victor Hugo introduced the word le grotesque in the masculine gender in

French. The contemporary explanation of the concept derives from C. Baudelaire’s essay

of 1855 “On the Essence of Laughter” (De L’Essence du Rire et Généralement du

Comique dans les Arts Plastiques) in which the poet explains the history of the grotesque

and its national peculiarities. Diagram 1 shows the development of the concept in the

cultures of Western Europe.

Diagram 1 “Historical Time-Frame of the Concept ‘Grotesque’”

Nowadays, the grotesque can be considered as a hybrid genre, and in the translation of

the grotesque specific historical and national characteristics should not be ignored.

Grotesque

20th century: aestheticization of the ugly (Art Nouveau, Modernism, Postmodernism)

19th century: Victor Hugo and Charles Baudelaire: the absolute comic, the double element, laughter

Late 18th century (Rococo): Turkish ornamentation and chinoiserie

Enlightment: arabesques, Roman-style wall decorations

17th century: caricature, farce, burlesque, arabesque

15th / 16th centuries: the coinage of the word ‘grotesque’; mockery, diablerie; Rabelais’ „Gargantua and Pantagruel”: carnivalesque, hyperbole

c. 1480: excavations of the Roman apartaments, the Domus Aurea, Titus’ underground passages; grotteschi

4th, 3rd centuries BC (the Antiquity): Horace’s critique of aberrant art forms, Roman grottoes, Nero’s Domus Aurea

Prehistory of the concept:

Subchapter “The Concept of the Grotesque in Reference Literature” studies the

explanations of the concept in lexicographical materials of the 20 th century. The most

characteristic properties of the concept have been reflected in the table.

Table 1 “Properties of the Concept ‘Grotesque’”2

The properties of the concept show a diverse and manifold understanding of the

term. The most frequent features are the comic, bizarre, exaggeration, fantastic, mode,

contrasts, caricature. Michael Steig indicates that, because of national variations in

different ages, “systematic study and definition of the grotesque are hardly possible

(Steig 1970, 253; comp. also Rollins 1976, 270, Harpham 1976, 463).

2 1 – Cepurniece 1969, 239; 2 – LLVV 1975, 151–152 (3. sēj.); 3 – LPE 1983, 651 (3. sēj.); 4 – PDLTT 1991, 393; 5 – Bērziņa-Baltiņa 1993, 245; 6 – Brown 1993, 1149–1150; 7 – Sinclaire 1993, 641; 8 – WEUDEL 1996, 843; 9 – Larousse 1996, 497; 10 – Guļevska 1996, 267; 11 – LKV 2000, 10886 (6. sēj.); 12 – Kursīte 2002, 176; 13 – Summers 2003, 714; 14 – Andersone 2005, 262; 15 – Guļevska 2006, 324; 16 – LVV 2006, 324; 17 – Baldunčiks 2007, 259

Properties of

the Concept:

1 2 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17

Aestheticization

of the ugly

+ + +

exaggeration + + + + + + + + + + +

comic + + + + + + + + +

caricature + + + + +

absurd + + +

derision +

fantastic + + + + + + + +

Unnatural

combination

+ + +

extravagance + +

unreal + +

contrasts + + + + + +

supernatural +

tragic + +

strangeness + + + + + + + + + + +

artistic

characterization

+ +

form +

genre + + +

style + + +

mode + + + + + + +

The author of the promotional paper offers to consider the content of the concept

‘grotesque’ from the aspect of receptive aesthetics, functional application and the results

of the linguistic analysis of the genre. Reception relates to the grotesque as an aesthetic

category. C. Baudelaire wrote that reception is connected with surprise, unexpectedness,

and derision (Baudelaire 1992, 194). Functionally, the grotesque offers a new search for

symbols in literature offering novel imagery, situations and sensations.

The subchapter “Baudelaire’s Notion of the Grotesque” deals with the poet’s

theoretical outline of the grotesque in his essay “On the Essence of Laughter” published

in 1855.

C. Baudelaire’s theory of the grotesque was formulated 28 years after Victor

Hugo’s preface to the drama “Cromwell” where the grotesque marks the art in the new

age thus opposing it to the literature of the antiquity and classicism (Grīnvalde 2002,

109). In the mid-19th century, the genre of the grotesque was not widely accepted. For

example, the arts magazine “The Crayon” in 1855 wrote about the grotesque as “the fruit

of great minds degraded to base objects” (Crayon 1855, 386).

C. Baudelaire writes about the grotesque from the linguistic, literary and national

perspectives by opposing the grotesque to classical canons of poetry. The poet introduces

the term groups le comique absolu (the absolute comic) and le comique significative (the

significative comic) into French. The grotesque is the absolute comic, but the

significative comic imitates the objective reality (Baudelaire 2008, 157; Baudelaire 1992,

190).

The creative aspect of the grotesque manifests itself in the duality of elements and

incompatibility. The poet implements duality and incompatibility by deliberately

breaking the syntagmatic (collocational) logical sequence resulting in eccentricity and

absurd. C. Baudelaire thinks that such a depiction is logical because the world is a system

full of contradictions, and debased forms of mankind are particularly popular (Baudelaire

2006, 115). The poet also supposes that the comic is absolute only if it depicts the fallen

mankind (Baudelaire 1992, 196). Frances K. Barasch admits that “to ignore the comic

element in the grotesque or to fail to perceive the grotesque as a comic genre is to miss

the point” (Barasch 1985, 9).

The very basis of the grotesque is specific vocabulary, besides the genre embodies

national peculiarities. C. Baudelaire describes French, English, Spanish, Italian and

German peculiarities of the grotesque emphasizing four aspects – 1) duality, 2) specific

vocabulary, 3) national character, 4) reception.

Duality can be achieved by using semantically incompatible lexemes or word

groups in one image. The scope of the text segment can be different. The blending of

diverse semantic fields can result in an image of the grotesque reflecting the double

element of the grotesque nature, principle of incompatibility, disproportion, deformation,

oxymorons and hyperboles, contrasts, hybrid and amorphous forms, and the breakdown

of metamorphosis.

Specific vocabulary includes the lexemes denoting mythological creatures,

existential, supernatural, religious and secular phenomena, flora and fauna, for example,

“an arborescent skeleton – sins in the form of flowers” (Lloyd 1986, 157). Some volumes

of translated C. Baudelaire’s poems in English and Latvian have a glossary with the

above-mentioned images appended. Carol Clark’s, James McGowan’s, and the volume of

1989 “Liesma” publications pay a special attention to the imagery of the antiquity.

The national character of the grotesque can be established through the prism of

literary traditions of other nations, the existing notion of the grotesque and the system of

imagery. Thus, for example, C. Baudelaire thinks that in French literature the grotesque

seldom reaches the absolute comic (Baudelaire 1992, 197). The essay makes reference to

François Rabelais’ symbolism of fantasy and allegory. The elements of the grotesque can

also be discerned in Jean Baptiste Mollier’s works. C. Baudelaire is laconic about the

Italian and Spanish grotesque. Its central aspect is carnival; Spanish grotesque is cruel

and fantasies – gloomy (Baudelaire 1993, 197). Both the English and the Germans often

achieve the absolute comic. C. Baudelaire praises Theodore Hoffman who is

characterized as an author with a broad mind (Baudelaire 1992, 198). The English

grotesque is referred to as a “true comic savagery” by the poet, and it should be sought in

“the foggy realm of spleen” (Baudelaire 1992, 198). The word spleen was used by C.

Baudelaire to denote a youthful weariness from the world, depression, the state of

boredom and anxiety, the lack of willpower (Baudelaire 2008, XVII). Hyperbole,

buffoonery, and the terrifying awareness of reality are the cornerstones of the English

absolute comic.

Reception relates to the authorial intention to evoke the reader’s surprise, awe,

laughter, disgust, and also aesthetic pleasure. For C. Baudelaire, the grotesque is the most

spiritual and ideal art form. In his squibs “Intimate Journals”, the poet defines beauty as

“something intense and sad, something a little vague, leaving scope for conjecture”

(Baudelaire 2006, 42).

The genre of the grotesque may therefore be considered as the aestheticization of

the ugly.

The second chapter “The Text of the Grotesque” deals with the aspects of text

linguistics and various theories of the text that help to explain, for example, such textual

aspects of the grotesque as form and content, text function and context.

Text is a topical object of study not only in linguistics, but also in literary and

translation studies, and culturology. The chapter deals with linguopoetic, mentalist or

psychosystemic and linguofunctional aspects. The famous thesis of the semiotician

Mikhail Bakhtin – “where there is no text, there is no object of study (Bakhtin 2007,

103)” is still topical in translation studies (particularly in the study of literary texts)

because “the text is the primary unit of translation” (Алексеева 2008b, 36; Neubert 1992,

10).

In the second half of the 20th century, the study of texts has become of special

topicality. With the development of electronic media, corpus linguistics and text data

bases have emerged as useful tools. Texts are studied in-depth by pragmatics,

psycholinguistics, translation studies, text syntax, cognitive linguistics, sociolinguistics

and applied linguistics. Heinz Vater links the study of the text with three broad

interrelated disciplines – language philosophy (syntax and psycholinguistics), pragmatics

(syntax and sociolinguistics) and semantics (syntax and psycholinguistics) (Vater 2007,

104). The study of literary texts has included new research issues “in the light of work in

text linguistics” (Hartmann 1981, 118).

The subchapter “Overview of Text Models” gives an overview of 17 text models.

The aim of the overview is to find out about the role of semantics in the study of texts.

Various text theories offer manifold approaches to the study of the texts of the grotesque;

however, not all the theoretical models highlight the importance of text semantics in the

study of texts. The promotional paper outlines possible areas of study on the texts of the

grotesque in connection with below-discussed text models.

1. The Moscow school of linguopoetics represents the linguopoetics of text. It studies

the formal properties of the text and the potential of literary functions that ensure the

aestheticism of a literary work (Липгарт 2006, 8). In Latvia, the term “linguistic

poetics” has been used by Ruta Veidemane (Veidemane 1997, 9).

2. The mentalist model is represented by Gustav Guillaume. Language and text are

studied from the aspect of form and meaning. Gustav Guillaume refers to form and

meaning as the formal and mental dichotomy (Guillaume 2007, 72–73).

3. The linguofunctional model to literary texts deals with the interaction between

expression, aesthetics and form (Reiss 2000, 26). Andrew Chesterman indicates

salience features determined contextually in the functional analysis (Chesterman

1998, 16). A. Chesterman links functionality with the sociocommunicative context

and illustrates that the artistic significance of the text is the result of creative and

individual process (Nord 2005, 22).

4. The text linguistic model establishes meaning-creation at the level of the text; it

studies text units bigger than a sentence, and also constraints of text meaning

(Neubert 1992, 2–3). The meaning of the text is constrained and made explicit by

textual norms.

5. The schema theory emphasizes the reader’s memory and perception schemata, and

for that reason background knowledge is important in the understanding of the text

(Carrell 1982, 482). The relationship between the text and the reader is therefore

interactive. Important aspects include the historical analysis, the importance of place

and time. For example, according to this theory the grotesque may be recognized in

the text by taking into consideration the specifics of time, place and authorial

intention.

6. The Informative theory looks at the text as a sign system that conveys the message

about something (Нелюбин 2008, 336). The text is studied by considering the

structural features of significators that do not necessarily correspond to the sum of

signifieds (Danesi 2000, 29). The encoding and decoding mechanisms of text signs

are described by Yuri Lotman (Lotman 2001, 11).

7. The British model of text analysis is represented by John McH Sinclair. The text

analysis has to achieve two objectives: 1) the unit of the study is the whole text, and

2) texts must be studied comparatively across text corpora (Coulthard 1994, 12–25).

8. The theory of systemic text analysis is represented by Michael A. K. Halliday and

Suzanne Eggins. Three aspects of text analysis are determined: register configuration,

structural dimensions in the text, the practical (semantically pragmatic) realization

patterns in the text (Eggins 2007, 56). M. A. K. Halliday is of opinion that the text

organization is semantic (Halliday 2004, 524).

9. M. A. K. Halliday’s text model is sometimes viewed as a separate model of

systemic text analysis. Texts can be understood by analyzing their logogenesis,

namely, how the meaning is created as the text unfolds (Halliday 2004, 530). A text

should not be perceived only as a combination of clauses, but the text should be

understood by studying how clauses realize the text (Halliday 2004, 587).

10. The aesthetic text theory looks at the text from the aspect of receptive aesthetics.

The text itself is regarded as a statical unit, but it is the reader’s aesthetic perception

that helps to interpret the sense of the text. Therefore, taking into consideration

different experiences of reading and perceiving, the sense of the text is variable

(Борев 2002, 22).

11. Jean-François Jeandillou’s theory regards the text as an abstract model that differs

from the concept of discourse: text = discourse – context; discourse = text + context

(Jeandillou 1997, 109). To analyze a text means to bypass the context. The context

can be linked with a sociocultural milieu (FR environnement socio-culturel) (ibid,

109) that does not relate directly to the text study, it relates only as a mediator.

12. Text’s grammatico-structural model consists of four levels: conceptual, structural,

phonological, interpretative (Bliss 1984, 76). The conceptual level is linked to

semantic aspects, structural – to syntactic aspects, phonological – to expressive

aspects, interpretative – to the reader’s presuppositions about literature (ibid, 73–74).

13. The model of contrastive textology is represented by Reinhard R. K. Hartmann.

Six parametres can be established – intralingual, pragmatic, textual; interlingual,

differential and contrastive parameters can be determined intertextually

(contrastively) (Hartmann 1981, 111). Three components may be identified in a text –

pragmatic, syntactic and semantic (ibid, 113).

14. János S. Petöfi’s model reflects the text as explicit linguistic information and

formal structuralization (Petöfi 1994, 3). With the help of this model, it is possible to

determine surface structures, whereas the principle of integration ensures the

connection between the formal model and content (ibid, 6–8).

15. Andrew Chesterman’s contrastive textology proposes levels of text meaning – the

message, text types, episodes and their aspects, coherence and semantic

macrostructure. Macrostructural themes are frequency, structures, and componential

density (Chesterman 1998, 154).

16. The model of text’s intratextual and extratextual factors has been elaborated by

Christiane Nord. Intratextual factors include content, linking devices, presuppositions,

text’s composition; extratextual factors include the author of the text, recipient,

medium, time, motive, and function (Nord 2005, 160).

17. Robert-Alain de Beaugrande and Wolfgang Dressler’s model of textuality has

been described in their book “Introduction to Text Linguistics” proposing seven

criteria of textuality: cohesion, coherence, intentionality, acceptability, informativity,

situationality, intertextuality (De Beaugrande, Dressler 1981, V).

Also in Latvia, several linguists have studied the text. The aspects of text syntax

have been studied by Maigone Beitiņa, Arturs Ozols, Laimdots Ceplītis. Jūlijs Kārkliņš,

Jānis Rozenbergs, Linda Lauze, Ilze Lokmane, Irina Liokumoviča, Edmunds Apsalons

and others. Diāna Laiveniece has studied texts from a linguodidactic aspect. The text

occurs in oral and written forms, it is logically structured and a functionally unified

totality of utterances (Beitiņa 2009, 226–230). So far, different text models have not

ensured a uniform text terminology (Земская 2010, 24; Hopkins 2009, 99). There is a

viewpoint that poems and their translations should not be labelled as texts because both

the text and the poem – literary piece underlies a poem (McGann 1981, 277).

The author of the promotional paper supports the viewpoint that in text linguistics

and translation studies poems and the grotesque can be contrasted and studied with the

help of text linguistics, methods of semantics and principles of contrastive analysis. C.

Baudelaire’s grotesque is the poet’s deliberate macrostructural realization in which the

semantic text invariant can be established, whereas the microlinguistic realization of the

invariant in French, English and Latvian may differ.

The subchapter “Lexical and Semantic Aspects in Texts of the Grotesque” studies

general peculiarities of C. Baudelaire’s vocabulary of the grotesque. In the system of

imagery, the poet used words from seemingly incompatible and unrelated semantic fields

by blending different ontological realities sometimes resulting in synaesthesia (transfer of

senses) effect. Several studies indicate high frequency lexemes of the grotesque:

– reptiles, nocturnal animals, the Plague, the Dance of Death, the Apocalypse, the

Carnival (Harpham 1976, 462);

– anatomy, sensuality, the exotic, gargoyles, eros, chaos, the evil, the sacred and the

profane, secularity, fear, uncertainty (Adams 1997, 38–39; Fingesten 1984, 419);

– naturalism, fecundity, excess (Armstrong 1993a, 237);

– complexes, hybrids, Meduse, Centaur, Pan, deities of ancient Egypt (Fingesten

1984, 419);

– sphinxes, the magic, the forbidden (Гуревич 2006, 206);

– blood, fecus, flesh, the underworld, clowns (Carroll 2009, 300);

– dragons, demons (Гуревич 2006, 206; Adams 1997, 79);

– skeletons (Kayser, 186);

– anxiety, insomnia, nightmares, remords (Fondane 1994, 59);

– disharmony, pathology, the lifeless (Борев 2002, 99);

– risus natalis (Holquist 2008, 72);

– festa stultorum, risus paschalis, roi pur rire, joca monacorum, parodia sacra, and

others (Morris 1994, 196; 201–202).

The grouping of thematic words in images and text segments reveals symbolism,

hybridization, a novel aesthetic effect of a literary text, and diversion from the

syntagmatic norm. High frequency lexemes form the so-called thematic network of the

text (Михайлов 2006, 102); they also help to understand the peculiarities of the author’s

idiolect (Ullmann 1973, 72). Alexander Potebna already indicated in his work

“Theoretical Poetics” that a poetic effect can be intensified through the unorthodox use of

words (Потебня 2003, 173).

The subchapter “Structural Aspects of Baudelaire’s Grotesque” identifies the

position of high frequency lexemes in a text thus showing textual cohesion (Dobrovolsky

1996, 161). Andrew Chesterman’s described positional variants in the text – text-initially,

text-medially, text-finally, and diffuse positions have been mainly of interest in the

context of the promotional paper. Positional variants are also referred to as the

comprehensive locus of effect of the text (Chesterman 1998, 170). The diffuse position

indicates the structure of the narrative. High frequency lexemes in the diffuse position

may be located in the introductory and expository parts of the text; in the climax,

denouement and conclusion. Positional variants of lexemes are connceted with regular

organisational principles of the text (Eggins 2007, 56). The significance of the positional

variants was also emphasized by Roman Jakobson (Jakobson 1981, 775). Through

positional variants, the lexicostructural organization reveals the cognitive content of the

author (Fabb 2002, 63). Positional variants of thematic lexemes have been analyzed in

Appendix 4 of the promotional paper.

The subchapter “Function and Reception in the Texts of the Grotesque” has been

structured in two parts, and it studies functions of literary texts and reception. Functions

may be viewed differently: a literary text can have one major artistic function, two

functions – poetic and emotive, three functions – artistic, cognitive, communicative; a

literary text can also have several more functions. Thus Roman Jakobson posits poetic

and phatic functions as the central ones of verbal communications supplemented by

emotive, referential, connative, and metalinguistic ones (Jakobson 1987, 71). The variety

of functions in a poetic text has been described by Zinaida Lvovskaja, Larisa Iļjinska,

Jonathan Culler, Catherina Reiss, Andrey Lipgart and others (Львовская 2008, 176;

Iļjinska 2008, 67; Culler 2008, 80; Reiss 2000, 26; Липгарт 2006, 39).

Text functions encode aestheticism, poeticity, and the interaction among readers,

the text and the author. C. Baudelaire foregrounded the aesthetic function in the

grotesque. Its explicit features are high frequency lexemes; implicit features are literary

traditions of the grotesque, symbolism and novelty. In translation studies, text reception

is a crucial component in the study of texts. The source text has two recipients –

translator and reader, whereas the target text depends on the translator’s perception of the

source text. “The translator is first a reader and then a writer and in the process of reading

s/he must take a position (Basnett 1994, 78).”

The Konstanz School represented by Hans Robert Jauss links the reception with

three elements – understanding (intelligere), interpretation (interpretare), and application

(applicare) (Jauss 1982, 139). The analysis of three components has been used by

H. R. Jauss in the study of C. Baudelaire’s volume of poems “The Flowers of Evil”.

Also, in the functionalist approach the situative reception of texts has been

recognized (Nord 2005, 17). Reception is closely connected with the understanding about

text and genre peculiarities. If the authorial intention is maximally reflected in the

reader’s reception, both text and genre peculiarities become more salient to the recipient

(Apsalons 2011, 385).

The mathematical model of reception has been offered by Yuri Borev. The

essence of the equation M = S / C can be expressed followingly – the intensity of

reception and artistic appreciation is directly proportional to the systematicity and

complexity of the artistic phenomenon (Борев 2002, 447).

The peculiarity of the grotesque as a text and artistic phenomenon is high

frequency lexemes and the hybridization of the image. Andrew Chesterman connects the

linguistic manifestation of the artistic phenomena with systematicity and similarities

(Chesterman 1998, 15), namely, peculiarities of a certain genre can be compared

textually and linguistically with similar works by other authors.

The grotesque as a cultural and historical phenomenon with an identifiable

linguistic organization is connected both with literary, textual traditions, and also the

reader’s reception. The subjective factor of reception is reflected in the interpretation of

the grotesque; however, the impact of the subjective factor can be bypassed through the

analysis of the formal properties of texts. Therefore, the reception of the grotesque

depends altogether on formal, aesthetic, cultural and historical, and also individual

aspects.

The third chapter “English and Latvian Translations of C. Baudelaire’s Poetry”

characterizes the translations of C. Baudelaire’s poems in the second half of the 20 th

century; the chapter also studies the influence of C. Baudelaire’s poetry on English and

Latvian romanticists, symbolists and modernists. The chapter describes: 1) literary and

linguistic sources, 2) translators’ decision-making considerations, 3) quality

considerations on translating, 4) equivalence issues.

“The Oxford Dictionary of Literature in Translation” mentions that volumes of

C. Baudelaire’s poems “The Flowers of Evil” and “The Poems in Prose” have been

issued in 40 publications in English (France 2001, 285). In English literature,

C. Baudelaire’s poetry has left a substantial impact on such authors as Algernon

Swinburne, Oscar Wilde, George Moore, Arthur Symons, John Gould Fletcher, Richard

Aldington, Thomas Stern Eliot. Translations in English can be divided into three distinct

target groups: 1) rhyming target texts following C. Baudelaire’s rhyming patterns, 2) non-

rhyming texts or partially rhyming texts, 3) prose translations. C. Baudelaire was

influenced by the American writer and poet Edgar Allan Poe; owing to E. A. Poe the poet

felt a profound inclination for the grotesque. The poet wrote, “Poe had manifested a quite

uncommon aptitude for the physical and mathematical sciences. He was later to draw

frequently upon this in his weird stories and to achieve thereby some of highly original

effects (Baudelaire 2008, 75).” C. Baudelaire also translated the works by the American

author. The poet is also known for the translations of Poe’s literary works. Since

childhood, he was used to English. His mother often conversed with him in English, later

C. Baudelaire purchased disctionaries and consulted specialists on the isues of the

English language. In translations, C. Baudelaire preferred the creative to recreative

aspect. The poet took into consideration the authorial intention, the effect of the text upon

the reader, and also the general impression conveyed by target texts. He also opposed

translators – dilettantes: in the letter of 1865 to Michel Lévy and Paul Meurice the poet

condemns translators who render literally for a moderate price and praises competent

translators who are familiar with the author’s works, his intentions, and the source text

(Lloyd 1986, 220–221). C. Baudelaire emphasizes that literary translation should not be

separated from the knowledge about the author, context and artistic goal.

At the beginning of the 20th century, C. Baudelaire’s poems were translated by

Jānis Asars, Edvarts Virza, Jānis Sudrabkalns, Jānis akuraters. Līgotņu Jēkabs wrote

about the influence of French literature on the poets at the beginning of the century in the

1921 “Anthology of Latvian Poetry” that mentioned such poets as Elza Stērste, Edvarts

Virza, Jānis Akuraters, Jānis Sudrabkalns (LJLA 1921, 9–13). For the epigraph of the

prose volume in 1938, Mirdza Bendrupe referred to the lines from C. Baudelaire’s poetry.

After World War II, Valdemārs Kārkliņš, Ojārs Jēgens and in the second half of the 20th

century Maija Silmale, Laima Akuratere, Anatols Imermanis, Klāvs Elsbergs, Dagnija

Dreika, Augusts Štrauss, Irēna Auziņa and others translated C. Baudelaire’s poems. Also,

Vera Vāvere and Benita Smilktiņa have analyzed C. Baudelaire’s impact upon Latvian

poets (Vāvere 1996, 29).

The subchapter “Equivalence Issues” studies equivalence between source and

target texts. Equivalence in the promotional paper has been studied as linguistic and

extralinguistic conepts. According to Anthony Pym, equivalence is a controversial issue

(Pym 2010, 37). The reasons for controversy are both theoretical and practical. There are

several equivalence models in theory, but in practice different approaches and criteria

determine equivalence between source and target texts. In the subchapter, the author of

the promotional paper explains why target texts differ from one another, and what

similarities there are.

Translators’ search for equivalence is connected with decision-making

considerations in the translation process. In the linguistic approach of translating,

equivalence helps to determine the result of translating (Tirkkonen-Condit 1999, 12–13)

because every translator emphasizes those aspects that ensure, according to translators’

understanding, equivalence between source and target texts. In translating poems,

decisions on several levels of language should be considered – lexical, sentence and

textual levels.

In the translation of poetry, two cultures – literary and linguistic – interact

(Оболенская 2006, 57). Because of such an interaction, translators have considered both

indirect linguistic resources – genre, theme, idea, imagery, characters, composition, plot;

and direct linguistic resources – words, phrases, sentences, and style. As one of the

functions in poems and their target texts is the aesthetic one, linguistic resources should

help to implement the function.

Equivalence includes both asymetry and also a homologous or equal relationship.

Asymetrical equivalence reveals that differences in different target texts can be

established if compared with the source text (Pym 2010, 26). However, equivalence

should not be understood as the sameness between source and target texts. Equivalence

indicates that indirect linguistic resources can overlap, but the realization of direct

linguistic resources can differ. In translations, it is important to reach a unified result

(effect); it can be achieved both with similar and different linguistic resources. Sameness

and difference were mentioned by Ferdinand de Saussure when formulating the concept

of the linguistic value, namely, “meaning is a difference in values” (Saussure 2006,

12–13).

Equivalence theories sometimes are also referred to as theories of possibilities

(Алексеева 2008a, 146). Translational possibilities in practice are often controversial. A

target text should be perceived and understood in the same extent as the source text, a

target text should comply with the norms of target language and readers’ expectations, a

target text should reflect the chronological (diachronic) peculiarities of the source text,

the author’s and translator’s intention, a target text may have motivated omissions of text

segments and should not have omissions of text segments (Комиссаров 1999, 13). The

controversy of the term ‘equivalence’ has been sometimes superseded by such concepts

as acceptability, adequacy, similarity, accuracy, and others (Chesterman 2002, 92;

Оболенская 2006, 133; Нелюбин 2008, 326; Комиссаров 1999, 12; Chesterman 1998,

37). However, all above-mentioned explanations are not recognized as very precise

because the attempt to formulate objectively the concept presupposes a greater degree of

subjectivity (if the text is adequate, it should be explained – adequate on what and whose

terms; if the text is judged as precise, in the assessment of other translators – only

approximate). In translation studies, it may be useful to connect the concept of

equivalence with that of function. Translations may directly depend on the identified text

function (Sīlis 1999, 58; Виноградов 2001, 17). There is also a viewpoint that

equivalence is not a topical concept any longer (Robinson 1998, 9).

The translation theory also offers the equative principle of equivalence. By

comparing texts in French, English and Latvian, it is possible to assert – if the two texts

are equal (similar) to the third one, all three texts are equal among themselves. Andrew

Chesterman expresses the principle followingly – if A is B, then B is A. However, the

equative principle of equivalence has its drawbacks. If “A (Text 1) upon arrival at B

(Text 2), something by definition is no longer at A (Text 1) (Chesterman 1998, 18–19).”

Modern approaches to equivalence stem from the description of set features

(Malmkjær 2005, 33). Descriptiveness can be ensured through tertium comparationis or

the third party – due to a general abstract model, the translation is possible (Sīlis 2012,

22). Tertium comparationis in the “Explanatory Dictionary of Basic Terms in

Linguistics” has been defined as a metalanguage acting as an intermediary between

source and target languages (VPSV 2007, 402). For this reason, tertium comparationis is

the basis of descriptive translation studies. The descriptive approach to the translation of

literary texts assumes that the prescriptive approach is in fact impossible (Baker 1998,

80). Descriptiveness helps to explain equivalence without limiting the description of the

translation process and the result.

Equivalence is contrasted with non-equivalence that is often connected with

culturally specific realias, collocations, idioms and other aspects of language.

Nevertheless, Jānis Sīlis considers that all language samples can be translated, but the

degree of similarity between the samples of source and target texts may differ (Sīlis 2009,

18). The reasons for non-equivalence can be temporal and culturally regional distance of

the source text, and also the author’s own unique experience. Besides, “every reading is

coloured by the reader’s erudition, life experience, frame of mind” (Sīlis, Zālīte 1984,

28). Jānis Rozenbergs admits that equivalence and literary language are distanced

temporally, culturally and regionally (Rozenbergs 2004, 106). Edward Sapir and

Benjamin Lee Whorf explain non-equivalence as a result of linguistic relativism (Whorf

1989, 26). B. L. Whorf introduced such concepts as phenotype and cryptotype (ibid, 70–

73). Cryptotype denotes the implicit grammatical category of a word, phenotype – the

explicit elements of the word’s grammatical form. For example, the French definite (le,

la, les) and indefinite (un, une) articles are the phenotype of the gener, but in English the

category of the gender is usually a cryptotype because the gender in French is a

grammatical category, whereas in English – conceptual. Sometimes, the translators of C.

Baudelaire’s poems have translated the phenotype of the French grammatical gender by

choosing formal target language means, for example, Diablesse (FR, the feminine

gender) – Vellata (LV, the feminine gender); une martyre (FR, the feminine gender) –

martyred woman (EN), mocekle (LV). The example ‘a martyred woman’ has been

expressed in English via the strategy of amplification A → AB (amplification). For

example, la défunte – the deceased young woman: A (FR feminine) → AB (EN past

participle + adjective + noun). The French article can be expressed in Latvian with the

feminine or masculine ending. The articles in French and English share only the category

of [in]definitiveness but in this case it is not possible to have an absolute equivalence of

the grammatical gender. A different degree of equivalence can be noticed when

translating words in various grammatical forms, for example, rappelez-vous (plural, 2nd

person indicative mood, or imperative in French) has been rendered as remember (2nd

person imperative in English), do you recall (2nd person interrogative, simple present,

indicative mood), do not forget (2nd person, imperative in the negative), atcerēties (the

infinitive). The relativist view assumes that “no two people have exactly the same

cognitive history” (Chesterman 1998, 26).

The anthropocentric (sender – author – translator – recipient) components in the

communicative model of translations are interpretation and thesaurus, namely, text and

its aspects are interpreted or explained with the help of thesaurus. In this case, thesaurus

denotes the store of knowledge, experience and background (Mирам 2000, 74). The

communicative model of Literary Text Translation can be represented followingly:

Diagram 2

“Communicative Model of Literary Text Translation”Sender’s thesaurus Translator’s thesaurus Recipient’s thesaurus

source text in the source text in the target text in the

author’s interpretation translator’s interpretation recipient’s interpretation

(©Mирам 2000, 74)

Thesaurus is connected with the aspects of perception and cognition that are studied by

cognitive linguistics more in-depth (Hatim 2001, 116). The anthropocentric viewpoint

admits the role of intuition because literary translation is a subjective and creative process

(Mирам 2000, 69). The result of translators’ intuitive efforts may be explanatory,

interlinear translation. “The usual mistake is to believe that the form of the model must

somehow be copied (Brower 1966, 67).” Some published translations of C. Baudelaire’s

poems show differences in comparison with source texts. Such translators as Carol Clark

and Francis Scarfe have translated C. Baudelaire’s poems into prose, Richard Howard has

retained only the versification patterns but he has not retained formal rhyming patterns

and the use of capital letters at the beginning of verse lines. However, translating poems

into prose violates the unity between form and content.

The degree of equivalence can also be reflected in translators’subjective views

about the textual organization on the whole. The notion “intimate parallelism” reflects the

subjectivist viewpoint, and the translator scholar Clive Scott does not liken it to the

notion of equivalence because target texts are not versions derived from source texts

(Scott 2000, 92). Equivalence is criticized due to the fact that it marginalizes translations

rendered with the help of subjective approaches (Baker 1998, 79). Subjective

considerations on equivalence should not be labelled as mistaken or a mere result of

untranslatability, subjectivity can be a purposeful translator’s intention. Creativity is

illustrated by the combination of translatability – untranslatability (Lotman 2001, 15)

because translators sometimes view the source text as an open linguistic system in which

the intersemiotic translation or transmutation should be actualized (Jakobson 1987, 429).

Nowadays, equivalence is often discussed in terms of dynamism preferring the concept of

dynamic equivalence because it ensures the communicative, functional and linguocultural

analogy between source and target texts (Алексеева 2008a, 152). It was Eugene Nida

who introduced the concepts of formal and dynamic equivalence (Venuti 2008, 156).

Dynamic equivalence permits the translator to ignore grammatical equivalence, namely,

equivalence on the level of direct linguistic resources. Both the source and target texts

may be read naturally and producing the same effect on the readership even if there is no

direct correspondence between source and target text units (Zauberga 1999, 44–45).

Mostly direct linguistic resources – vocabulary and grammatical peculiarities do not

match. Sometimes equivalence can be contrasted with corresponding structures, as the

object of study in contrastive analysis, so the preference is given to the concept

“corresponding structures” (Munday 2001, 47). Corresponding structures may be both

equivalent and asymetric, for example, the possessive and aspects of the present in

French, English, and Latvian. To determine equivalence, often such components as

systemics of language pairs, textual characteristics, situation, intention, aim, cultural,

social and communicative practices, knowledge organization, information and content are

used (Neubert 1992, 8). The scope of the issue of equivalence entails both direct and

indirect linguistic resources. Besides, it is possible to identify various levels of

equivalence – semiotic, textual, syntactic, morphological, phonetic. Equivalence at the

textual level is considered as the most comprehensive model encompassing various

viewpoints and models in which there is an optimal translation solution and a

compromise (Латышев 2007, 252; Reiss 2004, 175). Equivalence at the textual level in

the context of the promotional paper can be connected with the semantic invariant –

certain semantic text models.

The subchapter “Decision-Making and Quality Considerations” studies such

translation concepts as decision-making and translation quality on macro- and

microtextual levels. Decision-making considerations have been studied from lexical,

formal and translation aspects. The content analysis of translator Dagnija Dreika’s

presentation has been provided in the chapter, and it reflects such translation issues of C.

Baudelaire’s poems as the topicality of French poetry nowadays, translation accuracy,

grotesque and the translation process. The subchapter also offers the explanation of the

concept ‘translation quality’.

Decision-making is an integral aspect of translation practice. In translation

“language is not a neutral medium; it is overpopulated with the intentions of others

(Holquist 2008, 294)”, besides translation entails making choices at different levels –

lexical, structural, stylistic, and textual. Linguistic factors intertwine with such

extralinguistic ones as culture and skopos or the goal. By comparing several translators’

viewpoints, it is possible to ascertain that source texts are often interpreted and translated

differently. The polusystem theory explains the reason for diverse target texts – “the

social norms and literary conventions in the receiving culture govern the aesthetic

presuppositions of the translator and thus influence ensuing translation decisions

(Gentzler 2001, 108).”

Poetry translation is usually possible with the help of declarative and procedural

knowledge (Wills 1998, 57). Components of declarative knowledge are a translator’s

experience, language skills, cultural understanding and background knowledge.

Procedural knowledge is connected with know-how, the selection of translation strategies

in order to reach the goal. Gideon Toury links procedural knowledge to operational

norms that direct translators’ decisions (Toury 1995, 58).

Stages in translation reflect microlinguistic and macrostructural solutions

hierarchically, for example, the choice of a translation strategy, editing, assessing quality

criteria of the text in accordance with the translator’s value and belief system (Venuti

2008, 266). On the macrotextual level, the translator identifies those issues that relate to

the whole text, and they include the semantic organization of the text, text-interpretation,

ambiguity, the study of the source text syntax, stylistic devices, central and periphery

information, and also cultural lacunae. In practice, translation macrotextual strategies are

more time-consuming. On the microtextual level, decision-making and quality

considerations relate to separate textual units or segments – lexemes, word groups,

phraseology.

The subchapter analyzes three decision-making considerations – lexical, formal

and the selection of translation strategies.

Lexical considerations

In literature, the word is often used a symbol representing a certain concept

(PDLTT 1991, 939). In different nations, symbols can be similar, or they may differ. For

English translators, a topical issue has been the lexicostylistic differentiation of synonyms

at three levels. The problems of synonymy are connected with the actualization of words

of different etymology in target texts, for example, ask – question (FR etymology) –

interrogate (Latin etymology), fear – terror (Latin etymology), fire – flame (FR

etymology) – conflagration (Latin etymology). Target texts represent synonyms of

different etymology. One of the peculiarities in C. Baudelaire’s poems is the use of

abstract nouns in the feminine gender – la nature, la beauté, la mort. In English, target

lexemes do not have a grammatical gender, for this reason morphological equivalence is

impossible. In Latvian, the grammatical gender of nouns may either match that of nouns

in French or may differ, for example, la nature – daba, la beauté – skaistums vai daile. In

English, according to Carol Clark, monosyllabic words ending in an open syllable pose

difficulties for translators at the phonological level (Baudelaire 1995, 31), for example,

âme, ange, charme because in a fluent reading of a French poem such words can be

pronounced in two syllables. For several words in the target language, more nuanced

synonyms should be chosen, for example, beau can be translated in English as fair, fine,

beautiful; in Latvian – skaists, daiļš, jauks; grand(e) – great, grand, large; in Latvian –

liels, dižs. In the translation of poetry, meaning is separated from sense. Sense is

understood as an extralinguistic and subjective category, which is the result of the

author’s and translators’ motives and goals (Львовская 2008, 52). Sense in the

translations of poems is determined by semantic and pragmatic considerations, and the

communicative situation. The translation of poetry is a search for the compromise

between the meaning of the word and its sense. Foregrounding sense in the translation of

poems denotes the difference in the word meanings. For instance, a French lexeme

ivresse can be rendered in English as intoxication or drunkenness, but the sense of the

lexeme in the text is uplift (noun) in English and reibums in Latvian. In English

translations, the differences between French pronouns tu / vous have been discussed.

Sometimes in target texts, older pronoun forms thee / thou are used. In Latvian, both in

Dagnija Dreika’s and Augusts Štrauss’ translations, pronouns tu / jūs are used.

Translators have also narrowed or generalized the meaning of source language lexemes,

for example, the lexeme Borées has been rendered as Ziemeļvēji, vieilles capitales as

Parīze, monstres disloqués – ērmi.

Formal considerations

Formal decision-making considerations include mimetic and analogous

translation strategies. With the help of the mimetic strategy translators retain the form of

the source text, with the help of the analogous translation strategy translators emphasize

the form of the target text, particularly those forms of the poems that have been

established in the target culture. Considering the appendix material of the promotional

paper, it is possible to conclude that analogous translation strategies have been widely

used. It is possible to explain that with a free choice of translation criteria and approaches

when rendering classical verse forms of poems. Formal correspondences in the

translation of poems are connected with the role of genre traditions. It was Roman

Jakobson who indicated that the unity of form and meaning has not been solved in poetry

translation (Jakobson 1987, 180). In poetry translation, at least three formal

transformations are possible – unidirectional formal changes (namely, rhythmic

complexity entails syntactic and semantic complexity); compensatory changes (namely,

rhythmic complexity entails minimal syntactic and semantic complexity); independent

changes (namely, rhythmic complexity does not entail target phonology, syntax and

semantics) (Гacпapoв 2003, 13). It should be admitted that compensatory and

independent changes do not reflect

C. Baudelaire’s intention (Baudelaire 2008, 103). The English translator Walter

Martin has styled target texts in an archaic language. The archaic expression in poems

was criticized by Aristotle in the antiquity, he raised concerns that “the result is either an

enigma or barbarism” (Aristotelis 2008, 97). Archaizing poetic language is illustrative of

two translation strategies – foreignization and domestication. With the strategy of

foreignization, the translator does not accept the literary canons of target culture thus

introducing foreign literary norms and traditions. With the domestication strategy

translator tries to minimize traditions of source literature by choosing those means of

expression and formal elements that are understandable to the target audience (Zauberga

1999, 43; 48).

Strategic Decision-Making Considerations

The translator C. Clark has used the heuristic strategy, which means a rewriting of

the source text in the target language for pedagogical purposes (Clark 1995, XXVIII).

The purpose of the heuristic interlinear translation is to acquaint the reader more closely

with the source text (Reiss 2000, 99). In the heuristic strategy, paraphrasis is often used

and a relatively close morphological, lexical and syntactic correspondence. Francis Scarfe

has translated C. Baudelaire’s poems into prose (Baudelaire 2006, 46).

C. Scott has used foreignization that permits to highlight cultural and linguistic

lacunae (Scott 2000, 13–14), but R. Howard tried to preserve one of C. Baudelaire’s

peculiarities of his poems – exclamation marks (altogether C. Scott counted 427

exclamation marks in R. Howard’s translations) (Scott 2000, 210). In Latvian

translations, the homologous translation strategy has been used thus emphasizing the

form of the source text, the recreation of the content and originality. Target texts and the

diversity of strategies applied actualize the issue about the status of translated poems

(Nord 2001, 91). Such translations may be considered as independent literary works,

renditions, adaptations, imitations, or linguistic exercises. The heuristic strategy stems

from pedagogical considerations; however, the use of the heuristic strategy would mean

that target texts in relation to source text(s) are of a secondary status. With the help of this

strategy it is possible to retain some linguistic peculiarities, but the aesthetic function is

lost. Homologous translations of source poems are not possible because the aim of the

homologous strategy is to ensure equivalence at all language levels.

Translation quality criteria permit to assess target texts. The topicality of quality

is emphasized both by theoretical literature and translators themselves. In the subchapter,

to learn about quality issues several objectives have been formulated – to analyze quality

aspects in poetry translations, to link quality criteria with J. McGowan’s, W. Martin’s, C.

Clark’s, F. Scarfe’s, R. Howard’s, D. Dreika’s, A. Štrauss’, G. Grīnberga’s

considerations that highlight the approaches to ensuring quality in the translation of

poems.

Juliane House proposes four approaches to translation quality – quality subjective,

response-oiented, text-based, and functional pragmatic (House 1998, 197–200). The

subjective approach has been emphasized by such translation scholars as Stratton Buck,

Robert Welch, Katherina Reiss and John Taylor. They all emphasize the necessity to

translate the source text as closely as possible. Subjectivity means a full identification

with the source text – the translation should be accurate and faithful (Reiss 2004, 175).

Intelligibility, readability and accuracy are essential (Taylor 1951, 39). The translator

should be faithful to the sense of the poem and its meaning (Buck 1964, 171). The

subjective approach has also been criticised – subjectivists are also referred to as

literalists (Hatim 1997, 14) because they rely on the form and linguistic features of a

source text. The subjectivists’ positive contribution is the enrichment of vocabulary,

accuracy, self-discipline, and the focus on all source text aspects. Quality components

refer to dynamic equivalence (House 1998, 197). According to dynamic equivalence, the

reception of target texts should match that of source texts maximally, and that can be

ensured through the rhyming system, versification, musicality, thematic network and

imagery. C. Scott has marked C. Baudelaire’s poems in English with paralinguistic

information that indicates accents, tone and caesures. However, reception is only one of

the general parameters of target text quality. The translator of poems acts in accordance

with the goal (skopos) by foregrounding semantic, syntactic, stylitic, and also pragmatic

differences. The functional pragmatic approach highlights the equivalence of function –

the aesthetic and poetic functions of target texts should reflect similar pragmatic means of

source texts (House 1998, 199). The poetic function helps to retain the mood of a poem.

Different aspects of translation quality are mainly aimed at highlighting the French

literary code in target texts. Diverse practices of translating poems show that a single

strategy is practically impossible, it is pretranslation analysis that is essential (both

linguistic and extralinguistic), besides pragmatic and cultural aspects should be

considered. The table reflects translators’ quality markers and limitations in the rendition

of C. Baudelaire’s poems. The considerations stem from translators’ written or oral

evidence.

Table 2 “Quality Components”

Translators: Quality Markers: Quality Limitations:

James McGowan (Baudelaire VII, liv–lvi)

Cultural transfer;Creative transposition;Replication of poetic effects;Content;Target audience;Translator-centred

Poetic form;Sonority;Versification

Walter Martin (Baudelaire I, 440–442)

Archaizing;Translator-centred;Free transposition;Translator-mediator;Translating as compromising

Temporal gap between source and target texts

Carol Clark (Baudelaire V, vii –xxxii)

Extratextual glossing;Target audience;Grammatical equivalence;Lexical equivalence;Layout

Sonority;Rhyming;Poetic function

Francis Scarfe (Baudelaire VI, 9–46)

Content-oriented;Target audience;Imagery;Interlingual study aid

Versification;Rhyming;Creative translation;Extratextual glossing

Richard Howard (Baudelaire III, XX–XXI)

Foreignization;Multiple editing;Compensation;Content-oriented

Rhyming patterns;The poet’s register / idiolect

Dagnija Dreika Creative transpositionExcellent knowledge of the target language;Extralinguistic competence

Time constraint;Poor thesaurus of the translator

Translators J. McGowan, C. Clark and F. Scarfe emphasize the necessity to acquaint the

reader with the culture of source texts and language by offering texts that help readers to

understand the original better. W. Martin emphasizes the role of time gap – the translator

is a mediator between past and present. W. Martin’s opinion matches that of George

Steiner – the translator should be “accountable to the diachronic and synchronic mobility

(Steiner 1998, 319).” W. Martin deliberately used such words of Latin etymology as

sacrilegious, transparent, pullulate, maledicta, potentates, coruscate, scintillate,

stratagem, lacerates thus nearing the vocabulary to the etymology of French words. As

F. Scarfe translated C. Baudelaire’s poems into prose, he admitted that such renditions

would be more intelligible to the contemporary reader (Baudelaire 2006, 46). He referred

to C. Baudelaire’s practice to translate E. A. Poe into prose. By defending foreignization,

R. Howard supposes that readers will be able to understand the author’s lexical

peculiarities (Baudelaire 2010, XIX). Several and diverse translations of a single source

text are acceptable because every target text highlights those peculiarities that have gone

unnoticed in the translations of others. Translators also admit aspects of untranslatability,

for example, the sonority of source texts, the spirit of the age, rhyming, the poet’s

idiolect, cultural lacunae, and it is necessary to record translators’ decision-making

considerations through the analysis of, for example, think-aloud protocols. Abstract

models of semantic text invariants can be established in the diversity of target texts at a

macrostructural level, and translators implement those invariants in target texts in

accordance with equivalence, decision-making and quality considerations.

The fourth chapter “Contrastive Analysis of Baudelaire’s Grotesque in English

and Latvian” describes principles and methodology of contrastive analysis. The

macrostructural (text semantics) organization of C. Baudelaire’s grotesque has been

identified on the basis of similarity assessment, besides high frequency lexemes of source

texts have been contrasted with corresponding target text lexemes in order to establish

three types of lexical correspondences – linear (direct), vectorial (indirect) and zero

correspondences. Semantic text models of the grotesque have been established with the

help of macrostructural analysis by grouping the models according to types of the

semantic text invariant. Larisa Iļjinska admits that the authorial style can be identified

with the help of models of text organization and vocabulary (Iļjinska 2008, 104).

The contrastive analysis of high frequency lexemes help to determine the

diversity of models and microlinguistic equivalence. Andrew Chesterman recommends

considering those language samples for the contrastive analysis that can be systematized

according to features of similarity (Chesterman 1998, 56). However, the basis for the

contrastive analysis is the primary data, in the promotional paper they are a text corpus

and high frequency lexemes – also David Crystal emphasizes the importance of primary

data in research (Crystal 1997, 288). Determining similarity is based on actualizing

certain elements of language. The actualized language elements are crucial components

for the analysis (Short 1996, 334; Veidemane 1977, 38), they can be studied from

relational and exploratory aspects. The relational aspect determines the interrelation

among the objects of the study (Palys 1997, 81); the exploratory aspect helps to formulate

crucial issues, for example, whether it is possible to identify textual variants within a

single genre and their textual, semantic and lexical realisation; what language features

reveal idiosyncracies about the genre and the author’s idiolect; whether target texts reflect

the author’s actualized elements of language. The contrastive analysis helps to analyze

language samples (types of the invariant in the grotesque) and to establish statistically

lexical correspondences.

The subchapter “Macrostructural Analysis” sets the objectives of the

macrostructural analysis, studies textual macrostructures in linguistics and translation

studies; the subchapter also provides the macrostructural analysis of the texts of the

grotesque. The topicality of the analysis has been described by James Holmes, “Not

much close attention has been paid, up to now, to the question of exactly how the

translator makes choices at the level of the macrostructure (Holmes 2005, 55).”

Macrostructural aspects in the context of the promotional paper relate to the textual level

and various text segments. The linguist Carl James refers to macrostructures as language

units bigger than a word or wordgroup segment (James 1980, 101–102). He identifies

strategies for the study in the macrostructural analysis – regularisation, standardization

and decontextualization (ibid, 98–99). Such important components of the textual analysis

as observation and comparison have been emphasized in theoretical literature (Hartmann

1981, 118) thereby allowing to establish the most significant macrostructural similarities

and differences in the source text grotesque. The identified regular text models help to

determine the semantic text inavriant, which has been defined differently in theoretical

literature. For example, in the “Explanatory Dictionary of Basic Terms in Linguistics” the

invariant denotes “an abstraction that encompasses a group of variants of a language unit

or the class in general that can be derived from the totality but does not exist as a separate

independent thing (VPSV 2007, 164).” In the “Dictionary of Foreign Words” the

invariant has been defined as a “structural unit of language that has a differentiating

aggregate of features whereby it differs from other units of the same category

(Baldunčiks 2007, 317).” In the “Latvian Soviet Encyclopedia” the invariant refers to

such “a structural unit that has a differentiating aggregate of features (LPE 1983, 310).”

In translation studies, the invariant is linked with semantic text models wherein semantic

macrostructures can be estblished, namely, “the common element of all variant

permitting to recognize a translation as related to the source text (Алексеева 2008a,

142).” The semantic text invariant in theoretical literature has other designations as well,

for example, G. Steiner sees the abstract text models as “contours of the coherent design”

(Steiner 1998, 67). The semantic text invariant indicates regular text models reflecting the

authorial intention and semantic textual macrostructures concentrating the sense of the

text and the meaning of the content in the very source text (Basnett 1994, 27). Besides,

the semantic text models are referred to as rhetorical structures with a certain aesthetic

effect (Reiss 2000, 47). The abstract semantic text models, according to their sense and

meaning, bind source texts with target ones both semantically and conceptually; the

translator of C. Baudelaire’s poems – R. Howard noticed regular macrostructures of

certain poems referring to them as “a recognizable entity as a cumulative whole”

(Baudelaire 2010, XIX).

On the overall, the actualized semantic macrostructure of the grotesque is

characteristic of semantic incongruity revealed by “the unexpected linkage of ideas and a

paradoxical antithesis (Leakey 2001, 75).” The author of the promotional paper has

determined the following semantic text models in the source texts of the grotesque –

binary differential features, categorical contrasts, gradual opposition, semantic selection,

lexical contrasts, juxtaposition.

Binary differential features include lexemes relating to unrelated or partially

(associatively) related fields, for example, in the poem “Carcass” (FR Une Charogne) –

charogne, pourriture, carcasse / soleil, cuire, fleur. In the poem “A Jolly Tavern” (FR

Un cabaret folâtre), such lexemes of binary differential features were established –

squelettes / emblèmes / Cimatière (in W. Martin’s translation – hunch / pinch of spice /

Graveyard; in D. Dreika’s translation – skeletei / emblēmas / kapsēta). In the poem “A

Martyre” (FR Une Martyre) lexemes of binary differential features are in a diffuse

position – cadaver, cercueils, sang rouge, nuit, reptile, créature, tombeau, anges (in F.

Scarfe’s translation – headless body, tombs, living blood, night snake, being, angels; in

D. Dreika’s translation – ķermenis bez galvas, dzīvas asinis, čūska, būtne, dēmoni).

Categorical contrasts are signalled by such conjuctions as, for instance,

either ...or, neither...nor. In the Latvian translation “Slimā mūza” (EN The Sick Muse, FR

La Muse Malade), coordination has been used – “vai bāla ragana vai sārtens mājas

gars” (the green succubus and the pink sprite (EN), le succube verdâtre et le rose lutin

(FR)). In source and target texts of the grotesque, categorical contrasts were not

established frequently.

Gradual opposition can be observed in the poem “Je t’adore à l’égal de la voûte

nocturne” (Es tevi dievinu kā pusnakti pār mājām (LV); I adore you no less than the vault

of Night itself (EN)). In English, gradual opposition has been expressed with a particle so,

for example, in James McGowan’s translation, or with a construction [the] more…[the]

more – more avid, lovlier, more beautiful. In Latvian, the particle jo together with the

comparative degree has been used – “jo skaistāka”. In the original, the comparative

construction is plus belle. Gradual opposition is not used frequently in the texts of the

grotesque.

The notion of semantic incongruity (selection) is syntagmatic because a logical

word group has been interrupted by incompatible concepts. R. Veidemane refers to

semantic incongruity as a deformation of the norm (Veidemane 1977, 34). She admits

that a deformation of the norm is not the best designation because it is in fact deliberate,

creative and transformative, it is the formative element of the aesthetic material (ibid, 34).

For example, in the poem “Une Martyre” (LV Mocekle; EN A Martyred Woman) the

wording of line 7 “Où des bouquets mourants dans leurs cercueils de verre” has been

translated by J. McGowan as “flowers encoffined in glass”, or “flowers are trapped” – by

W. Martin, “lilies are sorrowing” – by R. Howard, “un puķes stikla šķirstos, beidzot

mūžu īso” – by Augusts Štrauss. The incompatibility function of semantic variants is a

syntagmatic unpredictability broadening the associative field (Veidemane 1977, 50). In

the poem “Guiding Lights” (FR Les Phares), semantic incompatibility was established in

line 2 – fœtus qu’un fait cuire (in A. Štrauss’ translation – “un embrijiem, ko liek

cepināt”; in R. Howard’s translation – “roasting fetuses”; in J. McGowan’s translation –

“of fetuses one cooks”).

Lexical contrasts have been indicated by oppositions, namely, the pairs of

antonyms that characterize the image of the grotesque – in J. McGowans’s translation

“Phantom”, line 6 the word black has been contrasted with light. In C. Clark’s translation,

line 3 and 4 black has been contrasted with luminous. Juxtapositions have also been

considered in theoretical literature (Chesters 2010, 12; Fishelov 1993, 20). In some cases,

juxtaposition is a syntagmatic apposition, for example, in the prose poem “Temtations or

Eros, Plutus and Glory” (LV Kārdinājumi jeb Eros, Plutus un Slava; FR Les Tentations

ou Éros, plutus et la Gloire) the attributive word group centure vivante rendered in

Latvian as “laistīga čūska, dzīvā josta”. In the poem “Dead but Happy” (LV Zobgale

nāve, FR Le Mort Joyeux) the plural form of the noun vers was juxtaposed with the

attributive word group noirs compagnons, English correspondences are worms / dark

playmates (in J. McGowan’s translation) and worms / black cronies (in F. Scarfe’s

translation). In the poem “Guiding Lights” (FR Les Phares), lexical contrasts have been

established in the first two lines of the poem – ces malédictions, ces blasphemes, ces

plaintes / ces extases, ces cris, ces pleurs, ces Te Deum (in A. Štrauss’ translation – “šie

lāsti, zaimojumi, visa žēlošanās / gan sajūsmas, gan kliedzieni, Te Deum, raudas šīs”).

The semantic relationship between language elements shows the poet’s preference

for semantic models (Gerbig 2006, 89). Regular and actualized text formative aspects –

grammatical structures, lexical text organization, the system of imagery and thematic

indices help to identify semantic text models. It has been established in the actualized

practical material that the most frequent abstract text models or the semantic invariant

include binary differential features, categorical contrasts, semantic incompatibility,

lexical contrasts and juxtapositions. The appended material in the promotional paper (24

source texts) has been divided into submodels of the semantic invariant. The most

characteristic submodel of the semantic invariant in C. Baudelaire’s grotesque is

juxtaposition, less frequent submodels are lexical and categorical contrasts.

The subchapter “Microlinguistic Contrastive Analysis” studies contrastively the

lexis of the grotesque in French, English, and Latvian. The term “contrastive pair” relates

to comparable lexical units – lexemes in French, English, and Latvian. The practical

study analyzes lexis from 24 source and 106 target texts thus establishing linear (direct),

vectorial (indirect) and zero correspondences. The basis of methodology is Yosif

Sternin’s analysis of microlinguistic (lexical) correspondences. Among linear

correspondences, central semantic features match, or in the back-translating it is possible

to arrive at the same source lexeme; among vectorial correspondences differences in

central semantic features may be the basis for arriving at several target text variants;

whereas zero correspondences mean that in the target text there is no corresponding

variant for the source text lexeme. The correspondence may be established with the help

of backtranslation – if the result of backtranslation is the same source text lexeme, the

correspondence is linear, if it is possible to aarive at other correspondences, the match is

vectorial. For example, colères (FR) – dusmas → colères (linear); hideux (FR) →

hideous (EN) – hideux (linear); infâme (FR) – atbaidoša → also vile, effrayante,

repoussante (FR) (vectorial), emblèmes (FR) – emblēmas → emblèmes (FR) (linear),

anges (FR) – angels (EN), eņģeļi → anges (FR) (linear), tombeau (FR) – tomb (EN) →

tombeau (FR) (linear), visions (FR) – tēli – also images (FR) (vectorial). Yuri Lotman

refers to vectorial correspondences aso ne of the possible interpretations (Lotman 2001,

14), Andrew Chesterman – divergent similarity (Chesterman 1998, 12). The role of the

contrastive analysis of lexis in texts is emphasized by I. Liokumoviča indicating that

lexemes “denote a co-referrential identity because they extend not only in adjacent

sentences but also throughout texts (Liokumoviča 2007, 231).” Contrasts between /

among lexemes stem from the denotation, however, the author of the promotional paper

admits that sometimes the symbolic and associative aspect in translating has been

important. The denotative aspect permits to establish central and periphery semes of

lexemes – the more periphery semes between source and target language lexemes there

are, the more different a word meaning may be (Стернин 2007, 65). Periphery semes

often reveal lexical expressiveness, in identifying periphery semes regional and

individual peculiarities can be established. The eesential differences in periphery semes

in translation studies are analyzed in the context of [un]translatability, for example,

national realias. Lexical expressiveness has sometimes been described in footnotes by

translators of C. Baudelaire’s poems.

With the help of random sampling in excerpting high frequency lexemes of the

grotesque, central and periphery information of C. Baudelaire’s grotesque can be

established. At the core of random sampling is the lexical organization of the text,

namely, the position of lexemes of the grotesque in the text in the consideration that one

word is not formatively sufficient for the grotesque. Lexemes of the grotesque may be,

for instance, in the onset of the verse, middle, or the end. They compliment one another

thus creating the image of the grotesque in a poem. The contrastive analysis of high

frequency lexemes consists of four stages: 1) the description of the lexical composition

(Subchapter 2.1), 2) separating selected source language lexemes (Subchapter 4.2), 3) the

establishing of correspondences (Subchapter 4.2), 4) the practical analysis of results

(Subchapter 4.2).

Several considerations in the selection of the analyzed material have been followed:

1) elements of word groups have been studied separately, with the exception of

indivisible word group, for example, Te Deum;

2) postpositive phrases in English and French with the prepositions of (EN) and de

(FR) have been parced;

3) only categoremtatic words (nouns, adjectives, verbs, adverbs) have been

contrasted. Categorematic words help to express the content, whereas

syncategorematic words (prepositions, articles) grammatically modify

categorematic words.

In establishing correspondences, the following considerations have been taken into

account:

1) derivations of the root form have not been considered as different meaning

carriers of a lexeme, for example, horreur (FR) – šausminošs (present participle)

– a linear correspondence because central semes match;

2) etymological similarity does not always show the direct correspondence, for

example, strange (EN) is etymologically linked with étrange (FR), but the

correspondence is vectorial because the backtranslation may result in such

lexemes as bizarre, inconnu.

3) Neologisms usually entail a vectorial correspondence in the target language, for

example, the backtranslation of French sempiternellement – eternal (EN) → also

eternellement (FR);

4) grammatical forms have not been studied as separate variants of the meaning; at

the core of this consideration are the differences between analytical and synthetic

languages;

5) source text words of frequent occurrence have not been contrasted repeatedly, for

example, such words as lune, mort, squelette, cadavre, carcasse and others.

6) in the statistical analysis English and Latvian lexemes have not been contrasted

separately with source text lexemes.

Altogether, 321 and 1278 target (linear and vectorial) lexemes have been contrasted, and

also 150 zero correspondences. The results obtained show 52% linear correspondences,

47% – vectorial correspondences, ~ 1% zero correspondences in English and Latvian

target texts. Linear corrrespondences are designated as 1:1, vectorial – 1:N, zero

correspondences – 1:0.

Lexical correspondences in poem segments have been characterized followingly:

n (SV) = x (the total number of source text lexemes established through random

sampling)

n (TV) = x (the total number of corresponding lexemes in target texts)

m = x (the average number of target text lexemes per number of the source

vocabulary)

n (SV) = x (L) (the number of linear correspondence)

n (SV) = x (Ø) (the number of zero correspondences)

Lexical correspondences in the poem “A Jolly Tavern” (FR: Un Cabaret folâtre, LV:

Draisks kabarē), for example, can be established followingly – three translations in the

second half of the 20th century are in English and one translation – in Latvian. With the

help of random sampling, five source text lexemes have been contrasted – raffolez,

squelettes, emblèmes, Pharaon, Cimatière –

n (SV) = 5

n (TV) = 15 (15 lexemes in both target languages)

m = 3 (3 target text lexemes on the average in Latvian and English translations

n (SV) = 12 (L) (12 linear correspondences)

n (SV) = 3 (V) (3 vectorial correspondences)

n (SV) = 4 (Ø) (4 zero correspondences)

For example, in the poem „Dance of Death” (FR Danse macabre)

correspondences among high frequency lexemes of the grotesque have been established

followingly:

High frequency lexemes of the source grotesque: clavicule, ridicules, funèbres, vide, ténèbres, crâne, vertèbres, néant, caricature, humaine, armature, squelette, fête, vie, sabbat, Plaisir, carcasse, cauchemar, moqueur, orgies, enfer, douleur, crains, horreur, horribles, vertige, nausées, tombeau, dégoûté, mort, cadavres, danse, macabre, mortel, trompette, Ange, sinistrement, risible, insanité.

J. McGowan’s lexical correspondences : clavicles (L), ridicule (L), obscure (V),void (V), black (V), skull (L), back (V), nothingness (L), caricature (L), human (L), armature (L), skeleton (L), festival (V), life (V), sabbath (L), Desire (V), carcass (L), nightmare (L), mocking (L), lust (V), hell (L), griefs (V), - (Ø), horror (L), atrocious (V), vertigo (L), nausea (L), - (Ø), - (Ø), death (L), - (Ø), danse (L), macabre (L), mortals (L), trumpet (L), Angel (L), - (Ø), - (Ø), madness (V).

W. Martin’s lexical correspondences : clavicle (L), ridicule (L), mortal (V), - (Ø), - (Ø), cranium (V), stem (V), nothing (V), - (Ø), bones (V), carnival (V), neverending (V), body (V), bony core (V), Mardi Gras (V), - (Ø ), - (Ø), evil dreams (V), - (Ø), - (Ø), inferno (V), miseries (V), afraid (V), - (Ø), nauseating (V), - (Ø), sicken (V), - (Ø),

disgust (L), death (L), carcasses (V), dancing (L), Death (V), - (Ø), trumpet (L), - (Ø), - (Ø), - (Ø), unstable state of mind (V).

R. Howard’s lexical correspondences: clavicle (L), - (Ø), deadly (V), - (Ø), shadows (V), brow (V), spine (V), Nothingness (L), caricature (L), - (Ø), - (Ø), skeleton (L), Feast (L), - (Ø ), carnival (V), human (V), bones (V), nightmare (L), mocking (L), orgies (L), hellfire (V), pain (L), fear (V), Dread (V), terror (V), dance (V), - (Ø), grave (L), disgusted (L), death (L), - (Ø), Dance (L), Death (V), mortal (L), trumpet (L), Angel (L), - (Ø), ludicrous (V), delirium (V).

F. Scarfe’s lexical correspondences: collarbones (L), jeers (V), lifeless (V), emptiness (L), dark (V), skull (L), vertebrae (L), Nothingness (L), caricature (L), human (L), frame (V), skeleton (L), feast (L), life (L), saturnalia (V), - (Ø), carcass (L), nightmare (L), derision (V), party (V), inferno (V), griefs (V), fear (V), horror (L), unspeakable (V), vertigo (L), vomit (V), grave (L), disgust (L), death (L), cadavers (L), - (Ø), - (Ø), mortals (L), trump (V), archangel (V), sinisterly (L), ridiculous (V), madness (V).

A. Štrauss’ lexical correspondences: lāpstiņas (L), smīni (V), baiss (V), tukšums (L), tumsa (V), galvaskauss (L), skriemeļi (L), nebūtība (V), karikatūra (L), cilvēk- (L), armatūra (L), skelet- (L), Svētki (L), Dzīve (L), sabats (L), Bauda (L), - (Ø), murgi (L), - (Ø), orģija (L), elle (L), sāpes (L), - (Ø), - (Ø), baiss (V), vēmiens (V), nelabums (V), trūdi (V), šķebīgums (V), nāve (L), - (Ø), deja (L), nāve (V), mirstīgs (L), taure (V), eņģelis (L), - (Ø), - (Ø), neprāts (L).

Results obtained:

n (AV) = 39n (MV) = 157m > 4n (AV) = 86 (L)n (AV) = 71 (V)n (AV) = 38 (Ø)

The results obtained from the contrastive analysis of target text lexemes are:

m ~ 4 (the average number of target high frequency lexemes)

n (SV) = 52% (L) (direct 1:1 correspondences between source and target language

lexemes)

n (SV) = 47% (V) (indirect 1:N correspondences)

n (SV) = ~ 1% (Ø)

A large number of indirect correspondences – about a half – are indicative of lexical

matches where central semantic features do not correspond directly. Indirect or vectorial

correspondences show that target texts are the result of associative translations – on the

basis of indirect similarity, or the result of synonymous possibilities. If the semantic

information of the word is supplemented with expressive information, translators have

considered several variants in target languages, for example, in the poem “The Swan”

(FR Le Cygne, LV Gulbis), translators could have chosen either direct or indirect

correspondences. The motivation to choose indirect correspondences could have been the

figurativeness of the author’s language – to use common nouns as symbols, namely, the

swan – the city of Paris and the Louvre. By choosing the direct match, translators tried to

preserve the symbolic scope of the word and the breadth of source text interpretation. For

that reason, not always figurativeness can be ensured through indirect correspondences.

Vectorial correspondences in translation studies are referred to as indirect similarities

(Chesterman 1998, 12). A large number of vectorial correspondences have been

explained in the glossaries appended to translated poems thus achieving a compromise

between the translators’ subjective interpretation and the authorial intention. Lexical

correspondences in C. Baudelaire’s target texts of the grotesque can reveal several

problems, namely, zero correspondences in target languages are often unmotivated. For

example, the translator D. Dreika considers that A. Štrauss’ translations are incomplete,

and she also admits that some translations should be reconsidered, revised and actualized

because the poet is still topical in the cultural milieu of Europe. Several translations from

the second half of the 20th century expose either reduced or exaggerated figurativeness,

and symbolism of the genre. A large number of vectorial correspondences may be

indicative of an incomplete understanding of the genre of the grotesque and the

noncompliance with the authorial intention. Linear correspondences may be indicative of

direct translations and a literal approach; whereas vectorial correspondences are

indicative of associative and subjective factors in translating.

Conclusions of the Promotional Paper

During the analysis of sources and examples, the aim set in the paper has been

achieved – the macrostructural features of source texts and text semantic models have

been identified, and three types of lexical correspondences between source and target text

high frequency lexemes have been established. Objectives set in the introduction have

helped to reveal the most typical aspects of C. Baudelaire’s grotesque. The content

analysis of the translator D. Dreika’s presentation on translation peculiarities has been

done, other translators’ decision-making and translation considerations have also been

analyzed. The semantic organization of the grotesque source texts has been described,

and altogether 321 high frequency lexemes of the source texts of the grotesque have been

contrasted with 1278 lexemes in English and Latvian thereby establishing quantitatively

linear, vectorial and zero correspondences. In accordance with the authorial intention

about the structural peculiarities of the grotesque – semantic incompatibility, the semantic

invariant of the grotesque has been identified and subdivided into text models of C.

Baudelaire’s grotesque. However, the microlinguistic realization of the semantic

invariant in English and Latvian target texts indicates the translators’ different choices for

lexical variants. As a result, the proposed hypothesis stated in the introduction has been

confirmed. The results of the study have been reflected in the following conclusions:

1. The concept of the grotesque from the antiquity to nowadays has been variable,

and the contemporary understanding of the grotesque has been linked with C.

Baudelaire’s essay “On the Essence of Laughter” where the grotesque is described in the

context of the absolute comic both linguistically, from a literary perspective, and

nationally.

2. C. Baudelaire’s grotesque can be understood in-depth from the aspects of text

linguistics, linguopoetics, from the structural aspects of translation studies and

linguofunctionally. The grotesque foregrounds macrostructural and lexicosemantic

features. Regular semantic text models have been identified macrostructurally, whereas

the most characteristic semantic fields of C. Baudelaire’s grotesque have been revealed

by the semantics of high frequency lexemes.

3. Semantic text models of C. Baudelaire’s grotesque can be divided into binary

differential features, categorical contrasts, gradual opposition, violations of semantic

selection, juxtaposition. The most frequent semantic models are coordinated juxtaposition

(parallelism and comparison), and binary differential features.

4. Structurally, semantic text models have been organized according to text-

specifier points, namely, high frequency lexemes of the grotesque may be in different text

positions (text-initially, text-medially, text-finally, and diffusely).

5. Positional aspects of the semantic text models of the grotesque and high

frequency lexemes through the contrasts between source and target texts permit to

establish the semantic invariant.

6. The microlinguistic realisation of semantic text models in target texts may

differ. The reasons for differences lie in diverse understanding about equivalence,

decision-making and also translation quality aspects. Considerations are both objective

(phenotype and cryptotype of languages), and subjective (the understanding about the

authorial intention etc.).

7. Microlinguistic differences of the semantic invariant have been established as

three types of lexical correspondences between source and target texts – linear (direct),

vectorial (indirect), and zero correspondences. Linear correspondences have been

established in 52% cases, vectorial correspondences in 47% cases, zero correspondences

in ~ 1% cases.

8. Lexical correspondences are indicative of analogous, similar matches; however,

a large number of vectorial or indirect correspondences are indicative of such target texts

where high frequency lexemes have been rendered associatively, or as a search for

synonymous possibilities; indirect correspondences show the translators’ compromise

between formal and conceptual differences. A small number of zero correspondences

confirm the translators’ endeavours to preserve the semantic invariant also in target texts.

9. Models of the semantic invariant and high frequency lexemes reveal the most

characteristic linguo-aesthetic peculiarities – incongruity, the absolute comic and the

aesthetization of the ugly.

Final Remarks

The study of the promotional paper and its results may be the basis for

establishing macrostructural and microlinguistic peculiarities, also similarities and

differences in the grotesque by other authors. With the help of copious text corpora it is

possible to identify the frequency of semantic models in several languages and their

productivity in literary texts thereby promoting diverse and statistical studies about other

authors’ individual style and linguo-aesthetic intention. It is also possible to do a

contrastive microlinguistic contrastive analysis between English and Latvian target texts

for further studies in order to describe translators’ work on a lexical level more

objectively. Studies about the semantic invariant and microlinguistic differences can be

advanced from the aspects of cognitive linguistics and interdisciplinary approaches

providing a more detailed description of poetry translation. Because the principles of

macrostructural and microlinguistic contrastive analysis are broadly applicable,

theoretical and practical aspects can supplement translation methodology of literary texts.

Sources (Avoti)

Baudelaire I - Baudelaire, C. (2006) Complete Poems. (transl. Walter Martin)

Manchester: Carcanet.

Baudelaire II - Baudelaire, C. (1991) Les Fleurs du Mal. GF Flammarion.

Baudelaire III - Baudelaire, C. (2010) Les Fleurs du Mal. (transl. Richard Howard)

Boston: David R. Godine.

Baudelaire IV - Baudelaire, C. (1996) Les Fleurs du Mal. Paris: Gallimard.

Baudelaire V - Baudelaire, C. (1995) Selected Poems. (transl. Carol Clark) Penguin

Books.

Baudelaire VI - Baudelaire, C. (2006) The Complete Verse. (transl. Francis Scarfe)

London: Anvil.

Baudelaire VII - Baudelaire, C. (2008) The Flowers of Evil. (transl. James McGowan)

Oxford: OUP.

Baudelaire VIII – Baudelaire, C. (2004) The Poems in Prose. (transl. Francis Scarfe)

London: Anvil.

Bodlērs IX - Bodlērs, Š. (2007) Bertas acis. (transl. Dagnija Dreika) R.: Apgāds

Daugava.

Bodlērs X - Bodlērs, Š. (1989) Ļaunuma puķes. (transl. Klāvs Elsbergs, Augusts

Štrauss) R.: Liesma.

Bodlērs XI – Bodlērs, Š. (2003) Parīzes splīns. Mazi dzejoļi prozā. (transl. Irēna Auziņa,

Dagnija Dreika, Klāvs Elsbergs, Gita Grīnberga) R.: Atēna.

Literatūras saraksts (List of Literature)

Adams 1997 – Adams, J. L., Yates, W. (eds.) The Grotesque in Art and Literature: Theological Reflections. Cambridge: William B. Eerdmans Publishing Company.

Andersone 2005 – Andersone, I., Čerņevska, I., Kalniņa, I. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Rīga: Avots.

Apsalons 2011 – Apsalons, E. Valodas lietojuma loģika. Rīga: Zvaigzne ABC.

Aristotelis 2008 – Aristotelis. Poētika. Rīga: Jāņa Rozes apgāds.

Armstrong 1993(a) – Armstrong, I.. A New Radical Aesthetic – the Grotesque as cultural critique. Victorian poetry: poetry, poetics and politics. London, New York: Routledge. pp. 232 – 251.

Baker 1998 – Baker, M. (ed.) Routledge Encyclopedia of Translation Studies. London, New York: Routledge.

Bakhtin 2007 – Bakhtin, M. M. Speech Genres & Other Late Essays. USA Austin: University of Texas Press.

Baldunčiks 2007 – Baldunčiks, J. Svešvārdu vārdnīca. 3.izd. Rīga: Jumava.

Barasch 1985 – Barasch, F. K. The Grotesque as a Comic Genre. Modern Language Studies, Vol.15(1). Modern Language Studies, pp. 3 – 11. Available from http://www.jstor.org/stable/3194413 [Accessed 09/02/2010]

Basnett 1994 – Basnett, S. Translation Studies. London & NY: Routledge.

Baudelaire 1992 – Baudelaire, C. Critique d’art suivi de Critique musicale. Paris : Gallimard.

Baudelaire 2006 - Baudelaire, C. Intimate Journals. New York: Dover Publications, Inc.

Baudelaire 2008 – Baudelaire, C. The Painter of Modern Life and Other Essays. Phaidon Press Limited.

Beitiņa 2009 – Beitiņa, M. Mūsdienu latviešu literārās valodas sintakse. Liepāja: LiePA.

Bērziņa-Baltiņa 1993 – Bērziņa-Baltiņa, V., Bičolis, J. Latviešu valodas vārdnīca. Mineapole: Amerikas Latviešu apvienība.

Bliss 1981 – Bliss, W. F., MacCormac, R. E. Grammatical and Literary Structures. Human Studies (Vol. 4 No.1). Springer, pp. 67 – 86. Available from http://www.jstor.org/stable/20008789 [Accessed 10/02/2010]

Brower 1966 – Brower, R. A. (ed.) On Translation. New York: OUP.

Brown 1993 – Brown, L. The New Shorter Oxford English Dictionary on Historical Principles. Vol. 1 A – M. Oxford: Clarendon Press.

Buck 1964 – Buck, S. Baudelaire in English. The Johns Hopkins University Press Vol. 72 (1), pp. 171 – 172. Available from http://www.jstor.org/stable/27540977 [Accessed 09/02/2010]

Carrell 1982 – Carrell, L. P. Cohesion Is Not Coherence. TESOL Quarterly, Vol. 16 (4). Teachers of English to Speakers of Other Languages, Inc., pp. 479 – 488. Available from http://www.jstor.org/stable/3586466 [Accessed 10/02/2010]

Carroll 2009 – Carroll, N. The Grotesque Today. Preliminary Notes Toward a Taxonomy. Modern Art and the Grotesque (ed. Frances S. Connelly), pp. 291 – 311. Cambridge: CUP.

Cepurniece 1969 – Cepurniece, S., Gūtmanis, A., Lukstiņš, A. Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Liesma.

Chesterman 1998 – Chesterman, A. Contrastive Functional Analysis. Amsterdam, Philadelphia: John Benjamins Publishing Company.

Chesterman 2002 – Chesterman, A., Wagner, E. Can Theory Help Translators? Manchester: St. Jerome Publishing.

Chesters 2010 – Chesters, G. Baudelaire and the Poetics of Craft. Cambridge: CUP.

Connelly 2009 – Connelly, F. S. Modern Art and the Grotesque. Cambridge: CUP.

Coulthard 1994 – Coulthard, M. (ed.) Advances in Written Text Analysis. London, New York: Routledge.

Crayon 1855 – Grotesque Renaissance. The Crayon, Vol. 2 (25), pp. 384 – 386. Available from http://www.jstor.org/stable/25527329 [Accessed 09/02/2010]

Crystal 1997 - Crystal, D. The Cambridge Encyclopedia of the English Language. Cambridge: CUP.

Culler 2008 – Culler, J. Structuralist Poetics. London and New York: Routledge.

Danesi 2000 – Danesi, M., Sebeok, T. A. The Form of Meaning. Berlin, New York: Mouton de Gruyter.

De Beaugrande, Dressler 1981 – de Beaugrande, R-A., Dressler, W. U. Introduction to Text Linguistics. London, New York: Longman.

Dobrovolsky 1996 – Dobrovolsky, M., Katamba, F., O’Grady, W. (eds.) Contemporary Linguistics. London and New York: Longman.

Eggins 2007 – Eggins, S. An Introduction to Systemic Functional Linguistics. 2nd ed. London, New York: Continuum.

Fabb 2002 – Fabb, N. Language and Literary Structure. The Linguistic Analysis of Form in Verse and Narrative. Cambridge: CUP.

Fingesten 1984 – Fingesten, P. Delimitating the Concept of the Grotesque. The Journal of Aesthetics and Art Criticism, Vol. 42(4). Blackwell Publishing on behalf of The American Society for Aesthetics.

Fishelov 1993 – Fishelov, D. Poetic and Non-Poetic Simile: Structure, Semantics, Rhetoric. Poetics Today, Vol. 14 (1). Duke University Press, pp. 1 – 23. Available from http://www.jstor.org/stable/1773138 [Accessed 10/02/2010]

Fondane 1994 – Fondane, B. Baudelaire et l’expérience du gouffre. Bruxelles : Éditions Complexe.

France 2001 – France, P. (ed.) The Oxford Guide to Literature in English Translation. Oxford: OUP.

Gentzler 2001 – Gentzler, E. Contemporary Translation Theories (2nd Revised Edition). Clevedon: Multilingual Matters Ltd.

Gerbig 2006 – Gerbig, A., Müller-Wood, A. Introduction: Conjoining Linguistics and Literature. College Literature, Vol. 33 (2). College Literature, pp. 85 – 90. Available from http://www.jstor.org/stable/25115348 [Accessed 09/02/2010]

Grīnvalde 2002 – Grīnvalde, A. Franču romantisma literatūra. Liepāja: Liepājas Pedagoģijas akadēmija.

Guillaume 2007 – Guillaume, G. Principles de Linguistique Théorique. 3rd ed. Moscow: ЛКИ.

Guļevska 1996 – Guļevska, D. Svešvārdu vārdnīca. 4. iespiedums. Rīga: Apgāds Norden.

Guļevska 2006 – Guļevska, D., Rozenštrauha, I., Šnē, D. Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots.

Halliday 2004 – Halliday, M. A. K. An Introduction to Functional Grammar. 3rd ed. London: Hodder Education.

Harpham 1976 – Harpham, G. The Grotesque: First Principles. The Journal of Aesthetics and Art Criticism, Vol.34 (4). Blackwell Publishing on behalf of The American Society for Aesthetics, pp. 461 – 468. Available from http://www.jstor.org/stable/430580 [Accessed 09/02/2010]

Hartmann 1981 – Hartmann, R. R. K. Contrastive Textology, Applied Linguistics and Translation. Poetics Today, Vol.2 (4). Duke University Press, pp. 111 – 120. Available from http://www.jstor.org/stable/1772490 [Accessed 09/02/2010]

Hatim 1997 – Hatim, B., Mason, I. Discourse and the Translator. London and New York: Longman.

Hatim 2001 – Hatim, B. Teaching and Researching Translation. Essex: Longman.

Holmes 2005 – Holmes, S, J. Translated! Papers on Literary Translation and Translation Studies (3rd ed.). Amsterdam: Rodopi.

Holquist 2008 – Holquist, M. (ed.) The Dialogic Imagination by M. M. Bakhtin. Austin: University of Texas Press.

Hopkins 2009 – Hopkins, C. Thinking about Texts (2nd ed). Houndmills, New York: Palgrave Macmillan.

House 1998 – House, J. Quality in Translation. Routledge Encyclopedia of Translation Studies (ed. M. Baker), pp. 197 – 200. London, New York: Routledge.

Iļjinska 2008 – Iļjinska, L., Nītiņa, D., Platonova, M. Nozīme valodā: lingvistiskie un ekstralingvistiskie aspekti. Rīga: RTU Izdevniecība.

Jakobson 1987 – Jakobson, R. Language and Literature. Cambridge, Massachussetts: The Belknap Press of Harvard University Press.

Jakobson 1981 – Jakobson, R. Selected Writings III. Poetry of Grammar and Grammar of Poetry. (S. Rudy, ed.) The Hague, Paris, New York: Mouton Publishers.

James 1980 – James, C. Contrastive Analysis. London, New York: Longman.

Jauss 1982 – Jauss, H. R. Toward an Aesthetic Reception. USA Minneapolis: University of Minnesota Press.

Jeandillou 1997 – Jeandillou, J-F. L’Analyse textuelle. Paris: Armand Colin.

Kayser 2004 – Kayser, W. Das Groteske. Tübingen : Stauffenberg.

Kursīte 2002 – Kursīte, J. Dzejas vārdnīca. Rīga: Zinātne.

Larousse 1996 – Le Petit Larousse Illustré. Paris: Larousse.

Leakey 2001 – Leakey, F. W. Landmarks of World Literature. Baudelaire. Les Fleurs du Mal. Cambridge : CUP.

Lehmann 1983 – Lehmann, W. Textlinguistics and Three Literary texts. Monatshefte, Vol. 75 (2). University of Wisconsin Press, pp. 163 – 171. Available from http://www.jstor.org/stable/30157326 [Accessed 10/02/2010]

Liokumoviča 2007 – Liokumoviča, I. Significant Elements in Text Organization: Some Problems and Approaches. Language in Different Contexts (Vol. 12), pp. 229 – 237. Vilnius: Vilnius Pedagogical University.

LJLA 1921 – Jēkabs, L. (ed.) Dzeja. Latveešu jaunakās lirikas antoloģija. Rīga: J. Rozes apgādībā.

LKV 2000 – Būmanis, A., Dišlērs, K., Švābe, A. Latviešu konversācijas vārdnīca. 6.sēj. Rīga: A. Gulbja Apgādībā. // Antēra.

Lloyd 2008 – Lloyd, R. Charles Baudelaire. London: Reaktion Books.

Lloyd 1986 – Lloyd, R. (ed.) Selected Letters of Charles Baudelaire. The Conquest of Solitude. Chicago: The University of Chicago Press.

LLVV 1975 – Ceplītis, L. (ed.) Latviešu literārās valodas vārdnīca, (Vol. 3). Rīga: Zinātne.

Lotman 2001 – Lotman, M. Y. Universe of the Mind. A Semiotic Theory of Culture. London, New York: I.B.Tauris Publishers.

LPE 1983 – Latvijas Padomju enciklopēdija, Vol. 3. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija.

LPE 1983 – Latvijas Padomju enciklopēdija, Vol. 4. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija.

LVV 2006 – Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots.

Malmkjær 2005 – Malmkjær, K. Linguistics and the Language of Translation. Edinburgh: Edinburgh University Press.

McGann 1981 – McGann, J. J. The Text, the Poem, and the Problem of Historical Method. New Literary History, Vol.12 (2). The Johns Hopkins University Press, pp. 269 – 288. Available from http://www.jstor.org/stable/468671 [Accessed 09/02/2010]

Miles 1940 – Miles, J. More Semantics of Poetry. The Kenyon Review, Vol.2 (4). Kenyon College, pp. 502 – 507. Available from http://www.jstor.org/stable/4332215 [Accessed 10/02/2010]

Morris 1994 – Morris, P. (ed.) The Bakhtin Reader: Selected Writings of Bakhtin, Medvedev, Voloshinov. London: Arnold.

Munday 2001 – Munday, J. Introducing Translation Studies. Theories and Applications. London, New York: Routledge.

Neubert (1992) – Neubert, A., Shreve, M. G. Translation as Text. Kent, London: The Kent State University Press.

Nord 2005 - Nord, C. Text Analysis in Translation. Theory, Methodology, and Didactic Application of a Model for Translation-Oriented Text Analysis (2nd ed.). Amsterdam, New York: Rodopi.

Palys 1997 – Palys, T. Research Decisions. Quantitative and Qualitative Perspectives. Toronto: Harcourt Brace.

PDLTT 1991 – Cuddon, J. A. (ed.) Penguin Dictionary of Literary Terms and Literary Theory. 3rd ed. London: Penguin Books.

Petöfi 1994 – Petöfi, J. S., Olivi, T. (eds.) Approaches to poetry: some aspects of textuality, intertextuality and intermediality. Berlin, New York: de Gruyter.

Pym 2010 – Pym, A. Exploring Translation Theories. London, New York: Routledge.

Rabelais 1955 – Rabelais, F. Gargantua and Pantagruel. (transl. J. M. Cohen) Bungay, Suffolk : The Penguin Classics.

Reiss 2000 – Reiss, K. Translation Criticism – the Potentials and Limitations. Categories and Criteria for Translation Quality Assessment. UK Manchester: St. Jerome Publishing.

Reiss 2004 – Reiss, K. Type, Kind and Individuality of Text : Decision-Making in Translation. The Translation Studies Reader. (L. Venuti ed.). New York and London: Routledge, pp. 168 – 179.

Robinson 1998 – Robinson, D. Becoming a Translator. An Accelerated Course. London and New York: Routledge.

Rollins 1976 – Rollins, Y. B. Baudelaire et le grotesque. The French Review. Vol. 50 (2). American Association of Teachers of French, pp. 270 – 277. Available from http://www.jstor.org/stable/390086 [Accessed 09/02/2010]

Rozenbergs 2004 – Rozenbergs, J. The Stylistics of Latvian. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.

Sapir 1921 – Sapir, E. Language. An Introduction to the Study of Speech. New York: A Harvest Book.

Saussure 2006 – De Saussure, F. Writings in General Linguistics. Oxford: OUP.Scott 2000 – Scott, C. Translating Baudelaire. Exeter: University of Exeter Press.

Short 1996 – Short, M. Exploring the Language of Poems, Plays and Prose. Harlow: Longman.

Sīlis 1999 – Sīlis, J. Certain Sociolinguistic Aspects of Translation and Interpreting. Interpreting and Translation as Intercultural Communication: Theory, Practice, Instruction Methods. Conference Proceedings, pp. 57 – 66. Ventspils: Ventspils University College.

Sīlis 2012 – Sīlis, J. Latviešu valoda kā avotvaloda un mērķvaloda valodu kontaktos un virtuālajā saziņā. Ventspils: Ventspils Augstskola.

Sīlis 2009 – Sīlis, J. Tulkojumzinātnes jautājumi. Teorija un prakse. Ventspils: VeA.

Sīlis, Zālīte 1984 – Sīlis, J., Zālīte, T. Basic Problems of Translation Theory. Rīga: P. Stučkas Latvijas Valsts Universitāte.

Sinclaire 1993 – Sinclaire, J. Collins Cobuild English Language Dictionary. London: Harper Collins Publishers.

Steig 1970 – Steig, M. Defining the Grotesque: An Attempt at Synthesis. The Journal of Aesthetics and Art Criticism. Vol. 29 (2). Blackwell Publishing on behalf of The American Society for Aesthetics, pp. 253 – 260. Available from http://www.jstor.org/stable/428606 [Accessed 09/02/2010]

Steiner 1998 – Steiner, G. After Babel. Aspects of Language and Translation. (3rd ed.). Oxford: OUP.

Summers 2003 – Summers, D. Longman Dictionary of Contemporary English. 5th impression. Harlow: Longman Group UK Limited.

Summers 2009 – Summers, D. The Archeology of the Modern Grotesque. Modern Art and the Grotesque (ed. Frances S. Connelly). Cambridge: CUP, pp. 20 – 46.

Taylor 1951 – Taylor, H. J. The Art of Translation. The Classical Journal, Vol. 47 (1), pp. 35 – 40. Available from http://www.jstor.org/stable/3292437 [Accessed 10/02/2010]

Tirkkonen-Condit 1999 – Tirkkonen-Condit, S. Uses of General Theories and Models of Translation. Interpreting and Translation as Intercultural Communication: Theory, Practice, Instruction Methods. Conference Proceedings, pp. 8 – 13. Ventspils: Ventspils University College.

Toury 1995 – Toury, G. Descriptive Translation Studies and beyond. Amsterdam, Philadelphia: John Benjamins Publishing Company.

Ullmann 1973 – Ullmann, S. Meaning and Style. New York: Barnes&Noble Books.

Vater 2007 – Vater, H. On the Structure of the Mental Lexicon. Language in Different Contexts. (Vol. 2). Vilnius: Vilnius Pedagogical University, pp. 103 – 125.

Vāvere 1996 – Vāvere, V. Haralds Eldgasts. Latviešu rakstnieku portreti. Tradicionālisti un modernisti. Rīga: Zinātne, pp. 25 – 49.

Veidemane 1977 – Veidemane, R. Izteikt neizsakāmo. Rīga : Liesma.

Venuti 2008 - Venuti, L. The Translator’s Invisibility. A history of translation. (2nd ed.). London, New York: Rourtledge.

VPSV 2007 – Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga: LU Latviešu valodas institūts.

WEUDEL 1996 – Webster Encyclopedic Unabridged Dictionary of the English Language. New York: Gramercy Books.

Whorf 1989 – Whorf, B. L. Language, Thought, and Reality (ed. J. B. Carroll). Cambridge, Massachusetts: M.I.T. Press.

Wills 1998 – Wills, W. Decision Making in Translation. Routledge Encyclopedia of Translation Studies (ed. M. Baker), pp. 57 – 60. London, New York: Routledge.

Zauberga 1999 – Zauberga, I. Approaching Translation. Rīga: Latvijas Universitāte.

Алексеева 2008a – Алексеева, И. С. Введение в переводоведение. СПб.: „Академия”.

Алексеева 2008b – Алексеева, И. С. Текст и перевод. Вопросы теории. Mосква: „Международные отношения”.

Борев 2002 – Борев, Б. Ю. Эстетика. Mосква: Высшая школа.

Виноградов 2001 – Виноградов, В. C. Введение в переводоведение. Mосква: ИОСО РАО.

Долинин 2007 – Долинин, К. А. Интерпретация текста. Французский язык. Москва: ЛКИ.

Гacпapoв 2003 – Гacпapoв, M. Л. Очерк истории европейского стиха. Mосква: Фортуна Лимитед.

Гуревич 2006 – Гуревич, С. П. Эстетика. Mосква: ЮНИТИ-ДАНА.

Земская 2010 – Земская, Ю. Н. Теория текста. Mосква: Флинта : Наука.

Комиссаров 1999 – Комиссаров, В. Н. Общая теория перевода. Mосква: ЧеРо.

Латышев 2007 – Латышев, Л. К. Технология перевода. Mосква: Академия.

Львовская 2008 – Львовская, З. Д. Современные проблемы перевода. – Mосква: ЛКИ.

Липгарт 2006 – Липгарт, A. А. Основы лингвопоэтики. Mосква: КомКнига.

Mирам 2000 – Mирам, Г. Профессия переводчик. Киев: Никка-Центр.

Михайлов 2006 – Михайлов, Н. Н. Теория художественного текста. M.: Академия.

Нелюбин 2008 – Нелюбин, Л. Л., Хухуни, Г. Т. Наука о переводе (история и теория с древнейших времен до наших дней). Mосква: Флинта: МПСИ.

Оболенская 2006 – Оболенская, Ю. Л. Художественный перевод и межкультурная комуникация. Mосква: „Высшая школа”.

Потебня 2003 – Потебня, А. А. Теоретическая поетика. СПб.: Филологический факультет СПбГУ; M.: Академия.

Стернин 2007 – Стернин, A. И. Контрастивная лингвистка. Mосква: ACT: Восток – Запад.

Шарафутдинова 2008 – Шарафутдинова, Н. С. Теория и история лингвистической науки. Москва: АСТ: Восток – Запад.