Mārtins Makdona

VIENROCIS NO

SPOKĀNAS

Tulkojusi Evita Mamaja

2

Pirmā aina

Viesnīcas istaba mazā Amerikas pilsētiņā. Aizmugurējā sienā ir logs, aiz

kura atrodas avārijas izejas kāpnes. Vienā istabas pusē ir liela,

apbružāta ceļasoma, otrā pusē – neliela gulta; uz gultas sēž Kārmaikls,

viņam ir krietni pāri 40. Viņam trūkst kreisās plaukstas, bet uz labās ir

balta plākstera gabali, kas paslēpj tetovējumus zem pirkstu locītavām.

Skatuves labajā pusē aiz gultas atrodas skapis, no kura, sākoties

darbībai, ir dzirdama klauvēšana, it kā kāds mēģinātu izkļūt laukā.

Kārmaikls tā kādu laiku vienaldzīgi sēž, tad iebāž roku sava mēteļa

iekšējā kabatā, izvelk pistoli, nopūšas, pieiet pie skapja un pieplok pie

zemes. Viņš uzvelk pistoles gaili un atver skapja durvis. Klauvēšana

pārtrūkst. Kārmaikls notēmē pistoli uz skapja iekšpusi. Atskan

apslāpētas, satrauktas skaņas. Viņš izšauj vienu reizi. Apslāpētās,

satrauktās skaņas apklust.

Kārmaikls: Es taču teicu, ja?

Pauze. Kārmaikls aizver skapja durvis, tad atgriežas un apsēžas tai pašā

vietā uz gultas, noliek malā pistoli un atkal skatās tukšumā. Viņš izņem

no sudraba etvijas cigareti, ar veiklu vienas rokas kustību to aizdedzina,

noliek malā etviju un iemet šķiltavas atpakaļ kabatā. Viņš paceļ telefona

klausuli un uzgriež numuru.

Kārmaikls: Hallo, mamm. Tikko kā kaut kur reģistrējos viesnīcā,

saucas „Tārlingtona”, 567 902 9211, numurs... septiņpadsmit. Te viss ir

labi. Mm... es ceru, ka viss ir labi tur. Es pāris dienas nevarēju tevi

sazvanīt. Es ceru, ka nav noticis nekas slikts. Ja godīgi, es esmu mazliet

noraizējies, tāpēc piezvani man, tiklīdz šo saņemsi, ok? Vēlreiz, numurs

3

ir 567 902 9211. Septiņpadsmitais numurs. (Pauze.) Tiešām, vairāk nekā

nav, ko stāstīt. (Pauze.) Skūpstu.

Viņš noliek vietā klausuli, brīdi sēž smēķējot. Aiz istabas durvīm kāds

noklepojas, tad atskan klauvējiens. Kārmaikls klusu pieiet pie durvīm un

paskatās pa durvju actiņu.

Mervins (ārpusē): Vecīt, es redzu ēnu no jūsu pēdām.

Kārmaikls (pauze): A?

Mervins (ārpusē): Es redzu ēnu no jūsu pēdām.

Kārmaikls: Tu redzi ēnu no manām pēdām?

Mervins (ārpusē): Tāpēc es zinu, ka jūs tur esat.

Kārmaikls: Nu, es nemaz neteicu, ka es te neesmu.

Mervins (ārpusē): Nu, jūs man neatbildējāt.

Kārmaikls: Nu, man ir atļauts neatbildēt, kamēr es skatos pa savu

durvju actiņu un pārliecinos, vai viņi aizvācas, vai ne?

Mervins (ārpusē): Laikam gan.

Kārmaikls atver durvis, aiz kurām smaidot stāv Mervins, tērpies viesnīcas

formas tērpā, pie kura ir birka ar vārdu.

Mervins: Tas esmu es, Mervins, portjē.

Kārmaikls: Ak, jāā, reģistrācijas puisis.

Mervins: Es nesauktu sevi gluži par reģistratoru. Jāā, es strādāju

reģistrācijā. Es nesauktu sevi gluži par reģistratoru.

Kārmaikls: Jāā, man patiesībā, man tā kā radās tāds iespaids par

tevi, kad es piereģistrējos.

4

Mervins: Ak, tāā? Kā jums radās šāds iespaids? Kaut kas manā

attieksmē?

Kārmaikls iešļūc atpakaļ istabā. Mervins ienāk iekšā.

Kārmaikls: Tavā attieksmē? Nē. Es nekad agrāk neesmu

piereģistrējies vietā, kur puisis reģistrācijā stāv, ģērbies tikai savos

boksera šortos. Es neko nezinu par kaut kādu „attieksmi”.

Mervins: Jāā, nu, es izdarīju dažus pietupienus, ja? Tur, istabā

aiz letes.

Kārmaikls (pauze): Istabā aiz letes?

Mervins: Mm.

Kārmaikls (pauze): Tu gribēji teikt – „istabā aiz letes”?

Mervins: Jāa, es tur veicu savus pietupienus, jo tur ir paklājs, - kad

man liekas, ka neviens netaisās nākt. Tāpēc tie boksera šorti. Un tad jūs

mani pārsteidzāt. Saprotat?

Kārmaikls: Izskatās, ka tagad reģistrācijā neviena nav.

Mervins: Īslaicīgi neviena nav. Mums tieši tagad reģistrācijā

īslaicīgi neviena nav, jāā.

Kārmaikls: Un, ja nu kāds piezvana? Telefons tikai zvanīs un

zvanīs.

Mervins: Vai tas pirmīt bija šāviens?

Kārmaikls (pauze): Kas pirmīt bija šāviens?

Mervins: Tā skaņa, kad izšauj no pistoles.

5

Kārmaikls: Ā. Nē. Es arī to dzirdēju. Man liekas, ka tā bija

vienkārši mašīnas aizdedze.

Mervins (pauze): Jūsu istabā?

Kārmaikls: Nē. Ārpus manas istabas. Ārpusē, kur stāv mašīnas.

Mervins: Ā. (Pauze.) Kas notika ar tiem diviem, kas uznāca augšā

istabā kopā ar jumsīm? Ar melno puisi un balto meiču?

Kārmaikls: Ā, viņi aizgāja.

Mervins: Viņi nepagāja man garām.

Kārmaikls: Nē, viņi aizgāja pa avārijas kāpnēm.

Mervins: Ā. Kāpēc?

Kārmaikls: Ai, viņi bija kaut kādas sūda padibenes.

Mervins (pauze): Es īsti nesaprotu, kāds tam sakars ar visu pārējo.

Kārmaikls: Ko, avārijas izeja nav paredzēta viesiem, ja?

Mervins: Jāā. Ja vien nav ugunsgrēks vai kas tāds. Vai apmācības vai

kas tāds, ugunsgrēka apmācības.

Kārmaikls: Un vai kas tāds bija? Ugunsgrēks vai ugunsgrēka

apmācības?

Mervins: Nē. Jebkurā gadījumā, es esmu tas, kurš dotu signālu

ugunsgrēka apmācībām, ar ugunsgrēka apmācību pogu.

Kārmaikls: Tieši tā.

Mervins: Kas – tieši tā?

6

Kārmaikls: Tieši tā, ka viņi bija kaut kādas sūda padibenes, kas

aizgāja pa tavu avārijas izeju.

Mervins: Nu... kāpēc tad jums ir draugi, kas ir kaut kādas sūda

padibenes?

Kārmaikls: Ā, viņi nav mani draugi.

Mervins: Kas tad viņi ir?

Kārmaikls: Man ar šiem ir dažas darīšanas.

Mervins: Kādas tādas darīšanas?

Kārmaikls: Ā, nu, zini, no tām darīšanām, kas nav tavas darīšanas.

Mervins (pauze): Jūs gribat teikt – narkotikas?

Kārmaikls: Narkotikas? Vai es izskatos pēc tāda, kas būtu

iesaistīts narkobiznesā?

Mervins: Absolūti.

Kārmaikls: Bet es neesmu. Es nevaru ciest šitāda veida vājības.

Mervins: Nevarat ciest?

Kārmaikls: Jāā.

Mervins (pauze): Man likās, ka meitene ir tā nekas, bet melnais puisis,

man likās, izskatījās tāds kā aizdomīgs, ja godīgi.

Kārmaikls: Es tev piekrītu par to melno puisi.

Mervins: Jums nelikās, ka meitene ir tā nekas?

Kārmaikls: Vecīt, es par to ne sūda negribu zināt. Vai tagad tu esi

beidzis te izošņāt, vai kā?

7

Mervins (pauze): Kā tas nākas, ka jums ir tikai viena roka?

Kārmaikls (pauze): Tas ir garš stāsts.

Mervins: Jāa?

Kārmaikls: Jāa. Garš, sūdīgs stāsts.

Mervins (pauze): Man ir laiks! (Pauze.) Man tiešām ir laiks, man te

jābūt līdz sešiem.

Kārmaikls: Jāa? Nu, ko, bet man nav laika. Man nav laika.

(Pauze.) Vai tagad tu iesi, Mervin? Liekas, ka reģistrācijā neviena nav jau

veselu mūžību.

Mervins: Vecīt, es zināju, ka ar jums kaut kas nav kārtībā, tiklīdz jūs

ienācāt, vecīt. Redzat, man jau ir bijusi šāda vīzija... ne tik daudz vīzija

kā... kaut kas cits, ka, ja es te strādātu pietiekami ilgi un turētu savas acis

vaļā, vecīt, kaut kam ir jānotiek, saprotat? Jānotiek kaut kam

dramatiskam. Tā kā, ja piereģistrētos bariņš puišu, tērpušies apmetņos, un

viņu vienīgā bagāža būtu harpūnas. Kā varētu turpināties šāds stāsts?

Bariņš apmetņos tērptu puišu ar harpūnām? Vai piereģistrējas kāds puisis

no Nigērijas, viņš tev grib pārdot galdiņu uz ritentiņiem. „Vecīt, tev nav

galdiņa uz ritentiņiem, tu esi no Nigērijas!” Saprotat, ko? Jo man

neliekas, ka viņiem tur ir galdiņi uz ritentiņiem. Es neesmu par to

pārliecināts. (Pauze.) Vai, ja piereģistrētos gigantiska panda. Kaut ko

buldurējot. Kā varētu turpināties šāds stāsts? Gigantiska buldurējoša

panda. Tas būtu tāds kā jautrāks stāsts! Vai, ja piereģistrējas kāds puisis,

un viņam ir tikai viena roka, un ar viņu kopā ir kāda glīta meitene un ar

viņu kopā, savukārt, ir kāds melns puisis, un pēc desmit minūtēm sākas

šaudīšanās, un meitene un melnais puisis, nu, viņus nekur vairs neredz.

Kā varētu turpināties šāds stāsts? Interesanti. (Pauze.) Nu, šis tā kā vairāk

8

līdzinās jūsu stāstam. Vairāk nekā citi. (Pauze.) Kā varētu turpināties šāds

stāsts? Interesanti.

Kārmaikls: Es domāju, ka mēs to uzzināsim, tiklīdz tu aiziesi.

Mervins sāk iet prom, tā kā vilcinās.

Mervins: Es taču jūs nesarūgtināju, vai ne?

Kārmaikls: Tu mani nemaz nesarūgtināji.

Mervins: Es tikai pārbaudīju, kas tas bija par troksni, tiešām. Viņi

teica, ka man tā ir jādara. Jāpārbauda visi dīvainie trokšņi.

Kārmaikls: Tā bija mašīnas aizdedze, vecīt, aizej, pārbaudi.

Mervins tikai skatās uz viņu.

Mervins: Jāā, nu, es zinu, ka tā nebija mašīnas aizdedze, vecīt. Es

neesmu muļķis.

Mervins iet uz durvīm, un pie tām tieši sāk satraukti klauvēt. Kārmaikls

ar žestu liek Mervinam atvērt durvis, un iekšā iedrāžas Merilina, skaista,

22 gadus veca meitene; viņa ir nervoza, dreb, nes papīrā ietītu paku, kas

aplīmēta ar līmlenti.

Merilina: Es to dabūju, ja! Es dabūju tavu sūda roku, ja! Tagad ļauj

viņam iet, tu, kretīn! Kur viņš ir? Kas tas par kretīnu? Ā, boksera šortu

puisis. Ko viņam vajag?

Viņa nomet paku uz gultas. Pauze.

Mervins: Es tikai pārbaudīju to pistoles šāvienu. Es būšu lejā, ja

kādam no jums mani vajadzēs.

Mervins bēdīgi iziet.

9

Merilina: Viņš tikai pārbaudīja – ko?

Kārmaikls: Pistoles šāvienu.

Kārmaikls paņem paku.

Merilina (nobijusies): Kur viņš ir? Tu apsolīji, ka viņam neko

nenodarīsi.

Kārmaikls: Vai tu gribi zināt, cik ilgi es to esmu meklējis,

Merilin?

Merilina: Es prasīju, kur viņš ir, tu, nolādētais mērgļa vienroci!

Kārmaikls lēnām pagriežas, lai uz viņu paskatītos...

Merilina: Es gribēju teikt, tu, nolādētais mērgli.

Pauze. Kārmaikls lēnām norāda uz skapi, kas atrodas aiz Merilinas un

kurā viņš pirms tam iešāvis.

Merilina: Ko viņš tur iekšā dara?

Kārmaikls: Es tev teikšu tikai vienu. Viņš nedejo.

Kārmaikls sāk uzmanīgi attīt paku, bet Merilina nobijusies pieiet pie

skapja, piesardzīgi atver durvis un paskatās iekšā. Viņa pietupstas, roku

piespiedusi pie mutes.

Merilina: Ko tu viņam esi izdarījis?

Kārmaikls: Es viņam neko neesmu izdarījis.

Merilina: Viņš ir bez samaņas.

Kārmaikls: Viņš nav bez samaņas.

Kārmaikls pieiet un ieskatās skapī.

10

Kārmaikls: Nē, tev taisnība. Viņš ir bez samaņas. Viņš droši vien

būs noģībis, kad es izšāvu no pistoles.

Viņa skatās uz Kārmaiklu, bet viņš atgriežas pie pakas.

Kārmaikls: Es izšāvu garām viņa galvai.

Merilina: Tas ir šausmīgi!

Kārmaikls: Droši vien.

Merilina: Palīdzi man, lūdzu, izvilkt viņu laukā!

Kārmaikls: Ei, viņš ir tavs sūda puisis, tu arī izvelc viņu.

Merilina neveikli izvelk Tobiju, melnādaino puisi, viņš ir apmēram 27

gadus vecs, viņam mutē ir sprūds un uz galvas nedaudz asinis. Merilina

izvelk sprūdu, sit viņam pa vaigiem, un Tobijs sāk kustēties, redzams, ka

viņam sāp.

Merilina: Tobij, vai tu mani dzirdi?

Kārmaikls: Sūda pederasts.

Merilina: Viņš nav pederasts! Tobij?

Kārmaikls: Nu, viņam ir pederasta vārds.

Tobijs atjēdzas, atceras situāciju un sāk klusām raudāt.

Kārmaikls: Redzi? Raud. Pederasts.

Tobijs: Es neesmu pederasts.

Kārmaikls: Bet tu tak raudi, vai tad ne?

Tobijs: Arī normālie cilvēki raud, vai tad ne? Tad, kad viņi ir bijuši

ieslēgti drēbju skapī un viņiem galvā šauj ar nolādētu pistoli!

11

Kārmaikls: Vai tu tikko teici, ka es izšāvu ar pistoli tev galvā?

Tobijs: Nu, garām manai galvai, tas ir tas pats!

Kārmaikls: Kā var būt tas pats – izšaut no pistoles garām tavai

galvai un tev galvā?

Tobijs: Es tāpat nobijos!

Kārmaikls: Nu, par to jau bija runa – nobiedēt, vai ne? Un tas

nostrādāja. Jo pēc tam tu sāki raudāt kā pederasts.

Merilina: Kāds homofobijai sakars ar to visu?! Tu esi dabūjis savu

roku, vai ne? Vāksimies prom no šejienes, Tobij.

Tobijs: Vai viņš tev iedeva piecsimt zaļos?

Merilina: Tobij, vienkārši iesim no šejienes prom un aizmirsīsim par

to.

Kārmaikls ir attaisījis paku. Tur iekšā izrādās pa pusei sačokurojusies,

sīksta, brūnas krāsas plauksta. Kārmaikls brīdi uz to skatās, pie sevis

mājot ar galvu.

Tobijs: Nē. Mums bija darījuma vienošanās. Mēs viņam dabūjām

viņa roku. Viņš mums dod piecsimt sūda dolārus.

Kārmaikls: Vai jūs pat negribat dzirdēt stāstu, kā es pazaudēju

savu roku, pirms visiem šiem gadiem, – pirms es jums atdodu piecus

simtus?

Merilina: Es negribu to dzirdēt, tu gribi?

Tobijs: Es tikai gribu naudu.

Kārmaikls: Nu, ko, jūs to tūlīt dzirdēsiet.

12

Tobijs: Es jau to zināju.

Kārmaikls: Jo pirms divdesmit septiņiem gadiem, gandrīz precīzi,

septiņpadsmit (vai apmēram tā) gadus jauns zēns, kurš dzīvoja pilsētā, ko

sauc par Spokānu, Vašingtonas štatā, laimīgi spēlējās ar bumbu netālu no

savas mammas mājas, kad piebrauca seši lauķu mērgļi, kurus viņš

nepazina, un viņi paņēma viņu un aizvilka viņu uz skaistu, kalnainu

apvidu ārpus pilsētas, kur dzelzceļa sliedes šķērso upi, un bez kāda vēlāk

jebkad noskaidrota iemesla, faktiski nesakot ne vārda, viņi turēja šī zēna

plaukstu uz šīm dzelzceļa sliedēm... šis zēns biju es, es runāju par... un

viņi viņu turēja, viņš kliedza un bļāva, kā to darītu jebkurš zēns, kamēr

preču vilciens tuvojās, un viņi lika viņam skatīties uz šo vilcienu, pat šajā

brīdī viņš kaut kur savā prātā vēl cerēja, ka viņi tikai jokojas, bet viņi

nejokojās, un viņš skatījās, kā vilciens apdullinoši tuvojas, un viņš

skatījās, kā tas nogriež viņam plaukstu pie locītavas. Un, viņam tur guļot

un kliedzot un vilcienam izzūdot Spokānas virzienā uz Rietumiem, viņi,

šie lauķu atkritumi, pacēla viņa roku, un viņi paņēma to sev līdzi, un, kad

viņi bija apmēram trīssimt jardu attālumā, viņi pagriezās un smaidīja, un

zināt, ko viņi izdarīja? Viņi uz atvadām zēnam pamāja. Viņi pamāja

zēnam atvadas ar viņa paša roku. Un tas bija pēdējais, ko viņš no tā vai

no viņiem redzēja, kādu laika brīdi. Vai jūs zināt, kāda ir sajūta? Kad tev

pamāj atvadas ar tavu paša roku – no attāluma? Vai jūs zināt, kāda ir

sajūta?

Merilina: Ne pārāk jauka?

Kārmaikls: Tev taisnība, ne pārāk jauka. Nepavisam ne pārāk

jauka. Nu, zēns diezgan ātri pārstāja raudāt, viņš nebija pederasts, un viņš

apdedzināja savu locītavu, lai apturētu to šausmīgo asiņošanu, viņš tak

reiz bija tā lasījis kādā komiksu grāmatā. Tas arī nostrādāja, un, viņam tur

13

guļot un domājot, ka viņš mirst, viņš nolēma, ka, ja viņš nenomirs, viņš

veltīs savu atlikušo mūžu divām lietām: atgūt to, kas likumīgi pieder

viņam, un atmaksāt tiem cietpaurainajiem mērgļiem, kuri vispār bez kāda

iemesla ir kaut ko tādu nodarījuši jaunam cilvēkam. Nu, ko, tie lauķi,

tagad viņi jau sen kā ir miruši. Un, kaut arī kāds varētu atrast viņu

galvaskausus, taču viņš neatradīs viņu sejas, viņiem to vairs nav. Bet, kā

jau jūs varējāt uzminēt, manas rokas viņiem līdzi nebija. Pirms viņi

nomira, es piespiedu viņus man pateikt tā vīra vārdu, kuram viņi bija to

pārdevuši. Es viņu apciemoju. No tām sešām rokām, kas viņam bija,

neviena nebija manējā, bet viņš man pateica vārdu kādam vīram no

Austrumiem, kurš, pēc viņa domām, varētu man palīdzēt, kurš, savukārt

pateica vārdu kādam vīram no Rietumiem, kurš, pēc viņa domām, varētu

man palīdzēt. Tā tas turpinājās divdesmit septiņus gadus, un tāpēc es

gribu, lai jūs saprastu – lai apzinātos visu šobrīd notiekošā svarīgumu.

Pavadīt visu savu pieauguša cilvēka dzīvi, kaut ko meklējot; kaulējoties

ar visādām padibenēm un izkratot līķu uzpircējus šīs skumjās, trūdošās

nācijas krāmu tirgos un utainajās pažobelēs, meklējot kaut ko, par ko viņš

zina – pat, ja viņš to kādreiz atradīs, tas viņam nekādu labumu nenesīs,

viņš nevarēs to lietot, viņš nevarēs to piestiprināt atpakaļ un kaut ko

paņemt ar to, viņš tak nav dumjš, un tomēr viņam vajadzēja to meklēt, jo

tas pieder viņam, un tagad tas vairs viņam nepiederēja. Un iziet tam

visam cauri, pēc tik grūtiem meklējumiem un tik ilgiem ceļojumiem, un

stāvēt šeit, jūsu priekšā, pēc tam, kad kauliņi ir mesti pēdējo reizi, un

saņemt kaut ko, kas visādā ziņā ir, zināt, ja, nēģera roka... man jāatzīst, ka

to ir nedaudz grūti pieņemt. Saņemt nēģera roku, kad tas, ko es prasīju,

bija mana roka... ir nedaudz grūti apvest mani ap stūti. Es būšu godīgs

pret jums – tas ir nedaudz mulsinoši.

Merilina: Tas, ēē, tas nav...

14

Kārmaikls: Saņemt roku, kas ir nocirsta kaut kādam krāsainajam

čalim, kad tas, ko es prasīju, bija roka, kas ir nocirsta man, it kā es varētu

pat nepamanīt. Zināt, ko, nopietni, KAS... MAN... BŪTU JĀDARA...

AR ŠO SŪDU!!!

Merilina: Tā nav krāsainā cilvēka roka. Tā ir tava roka, kura ir

vienkārši sabrūnējusi pa šo laiku.

Kārmaikls: Tas, ko jūs esat te sadarījuši, ir... varbūt es neizteicos

pietiekami skaidri. Tas, ko jūs esat sadarījuši – jūs esat atnesuši man

nēģera roku. (Tobijam.) Bet tev, tev taču, galu galā, vajadzēja to zināt.

Sava paša ciltsbrāļa roka, it kā kāds varētu to pat nepamanīt.

Merilina: Pirmkārt, es saprotu, ka tu esi sarūgtināts un tamlīdzīgi, bet

ir visai aizvainojoši, ka tu visu laiku lieto vārdu „nēģeris”, un tas ir viss,

kas man sakāms.

Kārmaikls: Ir visai aizvainojoši, ka es visu laiku lietoju vārdu

„nēģeris”?

Merilina: Vai ne, Tobij?

Kārmaikls: Es tak nekad dzīvē nebūtu lietojis vārdu „nēģeris”, ja

jūs man nebūtu atnesuši nēģera roku!

Merilina: „Krāsainā cilvēka roku”. Un tā pat nav krāsainā cilvēka

roka! Tā ir tava roka, kas ir sabrūnējusi! Ar rokām tā notiek, kad tās ilgi

bijušas kādam nogrieztas. Tās sabrūnē. Man tā liekas.

Kārmaikls: Eksperte, ja? Vai gribi redzēt, kas notiek ar sejām, kad

tās sašauj vienos caurumos?

Kārmaikls izvelk pistoli.

Merilina: Mēs taču nerunājām par sejām!

15

Tobijs: Kārmaikla kungs, zini, kas te, pēc manām domām, ir noticis?

Tā roka, ja? Tā nav tava roka.

Kārmaikls: Es zinu, ka tā nav mana roka!

Tobijs: Tā ir... tā ir nēģera roka.

Kārmaikls: Mēs jau esam noskaidrojuši, ka tā ir nēģera roka.

Tobijs: Jāa, tā ir Tairona Diksona roka. Mīļumiņ, kur tu ņēmi to

roku? Es teicu – roku no ledusskapja augšējā plaukta, vai ne?

Merilina: A?

Tobijs: Mīļumiņ, kur tu ņēmi to roku?

Merilina: No guļamistabas. Tur, kur tā bija.

Tobijs: Jāa, ooo, nē, es teicu – roku no ledusskapja augšējā plaukta.

Veco roku. Šī ir tā debīlā Tairona Diksona roka. Šī ir svaiga. Viņam ir

taisnība. (Kārmaiklam.) Tev ir taisnība.

Merilina: Uz ledusskapja augšējā plaukta? Es nesapr... Es paņēmu to,

kas bija guļamistabā.

Tobijs: Jāa! Mēs zinām!

Kārmaikls: Glupības.

Tobijs: Viss kārtībā, mīļumiņ. Jā, tu sajauci, bet neuztraucies par to,

tāpēc ka...

Merilina: Es atnesu vienīgo roku, kas mums bija.

Tobijs: Es tūlīt... „Viņa atnesa vienīgo roku, kas mums bija.” Es

tūlīt, es aiziešu un dabūšu īsto roku. Es aiziešu un dabūšu īsto roku. No

16

ledusskapja augšējā plaukta. Ja gribi, Merilina var palikt te, kamēr es

atgriezīšos ar tavu īsto roku, ko mēs tev apsolījām.

Merilina: Ko tu tikko teici?

Tobijs: Merilina vienkārši ir atnesusi tev pilnīgi nepareizo roku. Tas

ir viegli labojams.

Merilina: Tu nekur neiesi.

Tobijs: Kurš visu sajauca, mīļumiņ? Ar to roku?

Merilina (Kārmaiklam): Mums pat nav ledusskapja.

Tobijs: „Mums pat nav ledusskapja.” Mums ir... nu, tā... saldētava.

Vai ne?

Merilina: A?

Tobijs: Mums taču ir saldētava, vai ne?

Merilina: Bet tā ir garāžā.

Tobijs: Jā, tā ir garāžā. Garāžā es turu pārpalikušās rokas.

Merilina: Saldētava nestrādā.

Tobijs: Es zinu, ka saldētava nestrādā.

Merilina: Tātad tu turi kaudzi ar pārpalikušām rokām saldētavā, kas

nestrādā?

Tobijs: Es teicu – uz saldētavas AUGŠĒJĀ PLAUKTA, vai ne?! Es

teicu – uz saldētavas AUGŠĒJĀ PLAUKTA. Velns parāvis, ir taču

pilnīgi VIENALGA, ka tā sūda saldētava ne sūda NESTRĀDĀ, ja turi

savas pārpalikušās sūda rokas uz nestrādājošas sūda saldētavas

17

AUGŠĒJĀ PLAUKTA, vai ne?! Tu, sūda IDIOTE! Velns, vai tu tīšām

MĒĢINI panākt, lai mūs nogalina?! Vai TO tu centies panākt?!

Merilina: Es vispār neko necenšos panākt.

Tobijs: Bet es ļoti cenšos kaut ko panākt! Es ļoti cenšos glābt mūsu

dumjās, izdirstās dzīvības! Ko tu par to teiksi, stulbā kaza?!

Kārmaikls: Tā mana roka, uz tavas nestrādājošās saldētavas

augšējā plaukta, tajā garāžā... vai tai ir kādas īpašas pazīmes?

Tobijs (pauze): Ēe?

Kārmaikls aizliek savu labo roku aiz muguras.

Kārmaikls: Vai tai ir kādas īpašas pazīmes?

Tobijs: Vai tai ir kādas īpašas pazīmes...?

Kārmaikls: Aha. Nu, zini, lai atšķirtu to no, nu, zini, no citām

nocirstām rokām. No nēģeru rokām, no armēņu rokām, kas nu tev tur ir.

Tobijs: Jāa, tai ir kāda īpaša pazīme. Uz tās ir uztetovēts kāds vārds.

Kārmaikls (īsa pauze): Kāds vārds uz tās ir uztetovēts?

Tobijs: Ē... uz tās ir vārds... nu, uz tās ir vārds... ē, tas ir vārds no

četriem burtiem... un tas vārds, kas ir uztetovēts uz rokas... ir vārds...

„HATE”.

Kārmaikls nemanāmi izstaipa savu labo roku.

Tobijs: Nuja, tur uz pirkstu kauliņiem ir uztetovēts vārds „HATE”.

Tā kā nedaudz izbalējis, bet saskatāms. Es aiziešu un atnesīšu. Kādas

divdesmit minūtes.

Merilina: Tu nekur neiesi.

18

Tobijs: „Es nekur neiešu.” Vai tad es biju tas, kurš atnesa melnā

cilvēka roku uz baltā cilvēka roku ballīti?

Merilina (pauze): Uz ko?

Kārmaikls: Jāa, nesāc tagad gvelzt glupības, Tobij, man vajag

mirkli padomāt.

Kārmaikls lēnām pieiet pie loga aizmugurē, domā. Merilina un Tobijs

skaļi un steidzīgi sačukstas.

Merilina: Velns parāvis, tu gribi mani atstāt te?!

Tobijs: Nē, velns parāvis, es negribu tevi atstāt te, un viss, kas tev

tagad ir jādara – jāpaklusē, mīļumiņ, lūdzu...

Merilina: Tātad tāds tu esi?!

Tobijs: Tas ir pilnīgi viss, kas tev tagad ir jādara...

Merilina: Tu atstāsi mani te ar to jukušo mūjābeli?

Tobijs: Vienkārši paklusē, vienkārši tikai paklusē...

Merilina: Kamēr tu aizskriesi un atradīsi roku, kuras mums nav?

Tobijs (skaļi): Tu nezini par to otru roku, kas man ir, mīļumiņ, un

(klusi) tāpēc labāk tagad vienkārši paklusē, kamēr viņš domā...

Merilina: Velns parāvis, tev tur visur ir paslēptas sūda rokas, ko?

Tobijs: Jap, jap, pat šajā situācijā, ei, vai tu vari aizvērt savu sūda

muti uz divām sūda sekundēm, lai cik neticami tas izklausītos, vai nevari!

Cik ļoti neticami! Cik ļoti neticami!

Merilina: Un kurš bija tas, kurš mūs te ievilka, pirmām kārtām?!

Tobijs: Tagad galīgi nav īstais laiks...

19

Merilina: Šajā sūda roku pārdošanā?

Tobijs: Tev ir kaut kāda pirmsmenstruāciju vēlme nomirt...

Merilina: MĒS PĀRDODAM ZĀLI!

Tobijs: Velns parāvis, izstāsti viņam vēl kaut ko, kamēr vari,

Merilin! Izstāsti viņam vēl kādas detaļas, lai viņš varbūt var informēt

laikrakstus, kad viņš būs NOGRIEZIS MŪSU SŪDA GALVAS!

Merilina: Un kāpēc tu sevi pat neaizstāvi, viņš visu laiku saka

„nēģeris”?

Tobijs (pauze): Es tūlīt tiešām sākšu raudāt. Es tiešām sākšu raudāt...

Merilina: Tu pat viņam piekrīti! Es nevaru tam noticēt!

Tobijs: Šodien jau otro reizi, es tūlīt sākšu izraudāt savas sūda

nēģera acis...

Merilina: Liec mierā homofobiju!

Tobijs (sāk raudāt): Vienkārši paklusē, tas ir viss, kas tev tagad

jādara...

Merilina: Ko, tu atkal raudi?

Tobijs: Tas ir viss, kas tev jādara...

Merilina: Jēzus, Tobij...

Tobijs: Es tikai gribu izkļūt no šejienes dzīvs, Merilin...

Merilina: Tu domā, ka es arī negribu tikai izkļūt no šejienes dzīva?!

Tobijs: Nē...

20

Merilina: Visu laiku tikai tu, tu, tu, ja? Izbeidz raudāt! (Viņš raud.)

Kur tagad ir visi tie tavi Melnās Panteras sūdi, mazulīt? Kur tagad ir visi

tavi „Sakauj varu”, a? (Viņš raud.) Izbeidz raudāt! (Viņš raud.) Tūlīt pat

izbeidz raudāt! (Viņš raud.) Lūdzu, Tobij...

Tobijam beidzot izdodas pārtraukt raudāt.

Merilina: Jēzus! Vai es te esmu vienīgais pieaugušais cilvēks?

Kārmaikls pieiet pie savas ceļasomas, izņem divus roku dzelžu

komplektus, apskatās apkārt, pieiet pie radiatora pie aizmugurējās

sienas, piestiprina pie tiem vienu roku dzelžu komplektu, tad pamāj, lai

Merilina pienāk klāt. Viņa skatās uz Tobiju, gaidot palīdzību. Viņš

nezina, ko darīt, tikai slauka no acīm asaras. Viņa nopūšas, pieiet pie

Kārmaikla un pieslēdz pati sevi pie radiatora.

Kārmaikls: Apsēdies.

Viņa tā dara. Viņš pieslēdz otru pāri radiatora otrā galā, pamāj Tobijam,

lai viņš pienāk klāt.

Tobijs: Bet es gribēju iet pēc tavas rokas, tavas „Hate” rokas. No

ledus... ē... saldētavas augšējā plaukta.

Kārmaikls atkal pamāj. Tobijs pienāk un pieslēdz sevi pie radiatora.

Kārmaikls: Kāda tev ir adrese?

Tobijs: Kas tad?!

Kārmaikls: Kāda tev ir adrese?

Tobijs: Nē, vecīt, es tev neteikšu savu sūda adresi. Nē. Es tev

neteikšu savu sūda adresi.

Kārmaikls (Merilinai): Kāda viņam ir adrese?

21

Merilina: Sikamora iela 1280.

Tobijs nikni skatās uz viņu.

Kārmaikls: Sikamora iela 1280. Un tā ir garāžā uz saldētavas

augšējā plaukta, ja? (Pauze.) Un tā ir garāžā uz...

Tobijs: Jāa, tā ir garāžā un sūda saldētavas augšējā plaukta.

Kārmaikls: Un tu zini, kas notiks, ja tās tur nebūs?

Tobijs: Droši vien kaut kas ļoti sūdīgs.

Kārmaikls: Un tu zini, kas notiks, ja tur būs pulciņš tavu mazo,

melno draudziņu, kas gaidīs, lai mestos man virsū?

Tobijs: Mm... jūs nomirsiet un mēs aizbēgsim, un viss beigsies labi?

Kārmaikls: Smieklīgi. Nē, nē... Es varbūt varētu nomirt, bet nē...

Kārmaikls atkal aiziet pie savas ceļasomas, izņem no tās benzīna kannu,

noskrūvē vāciņu un noliek kannu no viņiem tālākajā istabas kaktā. Viņš

izņem lupatu, iebāž to kannas augšgalā, tad izņem garu, tievu sveci.

Kārmaikls: Ei, baltā meitene? Cik tālu ir līdz Sikamora ielai

1280?

Merilina: Mm, kādas desmit minūtes?

Viņš prātā izrēķina, pārlauž sveci uz pusēm un iesprauž to lupatā benzīna

kannas augšgalā. Beidzot viņš izņem savas šķiltavas un aizdedzina sveci.

Kārmaikls: Uguns sasniegs benzīnu četrdesmit piecās, ja es vēl

nebūšu atgriezies, un tad šī istaba uzlidos gaisā un, zināt, ja? Kas vēl?

Maks, jā, atslēgas, jā, pistole, jā...

22

Viņš novērtē attālumu no viņiem līdz svecei un aizvāc tālāk visus

priekšmetus, ar kuriem viņi varētu sviest uz sveci.

Kārmaikls: Uz redzīti.

Kārmaikls izkāpj pa logu uz avārijas kāpnēm, aizver aiz sevis logu un

pazūd nakts tumsā. Tobijs un Merilina skatās viens uz otru, pārliecinās,

ka viņš ir aizgājis, tad pārbauda, vai viņi var atbrīvoties no radiatora.

Viņi nevar. Tāpēc abi cenšas satvert visu, ar ko var mest uz sveci, –

paklāju, gultasveļu utt., bet nekas nav sasniedzams. Tobijam ienāk prātā

kāda ideja, viņš novelk savas teniskurpes un met pirmo uz attālo sveci. Tā

gandrīz trāpa. Otrreiz viņš nomērķē vēl rūpīgāk. Tā atkal gandrīz trāpa.

Merilina nomērķē ar savu pirmo teniskurpi un met. Tā aizlido uz pavisam

citu pusi, gandrīz iekrītot skatītājos. Tobijs blenž uz teniskurpi ar vaļā

muti, bet viņa novelk savu otru kurpi un atkal nomērķē. Tobijs sagrābj

viņas roku un cenšas atņemt viņai kurpi...

Tobijs: Atdod...!

Merilina: Dod... velns...

Tobijs: Tu met kā tāda sūda... sūda debīliķe...

Pašā viņu cīņas karstumā kurpe nejauši izlido viņai no rokas un nokrīt

istabas centrā, kur to nevar aizsniegt.

Tobijs: Nu, paskaties, ko tu izdarīji!

Merilina: Paskaties, ko es izdarīju?!

Tobijs: Dabū somu! Vai tu vari aizsniegt somu?

Kārmaikla samīcītā soma atrodas Merilinas pusē, liekas, ka tā nav

sasniedzama. Merilina apguļas un mēģina izstiept savas kājas, lai to

aizsniegtu, – viņas pirksti gandrīz to aizsniedz...

23

Tobijs: Vēl, stiepies vēl!

Merilina: Es jau stiepjos, Dieva dēļ!

Viņa atkal mēģina – viss viņas ķermenis, sākot no pieķēdētās locītavas ir

izstiepies visā garumā uz grīdas, un šoreiz viņas pirksti un pēdu

spilventiņi aizsniedz somu, cenšoties to satvert...

Tobijs: „Mums pat nav ledusskapja.”

Merilina: Ko, lūdzu?! Es te cenšos kaut ko darīt!

Pauze. Viņa atkal mēģina.

Tobijs (pauze): „Mēs pārdodam zāli.”

Merilina dusmīgi uztraušas kājās.

Merilina: Nu, ko, mēs pārdodam zāli! Mēs pārdodam zāli! Mēs

nepārdodam rokas! Mēs neko nezinām par roku pārdošanu!

Tobijs: Tas tev nav jāstāsta tam bandītam mūjābelim! Pašā sūda

roku pārdošanas vidū!

Merilina: Un tu gribēji atstāt mani ar to stulbeni?!

Tobijs: Ko es gribēju? Vai tu esi idiote? Tā bija mūsu vienīgā

iespējamā izeja no šīs situācijas, viņam bakstot ar pistoli mums sejā un

bļaujot, ka šim iedevuši nēģera roku...

Merilina: Uz ko tu pat neko viņam neatbildēji...

Tobijs: Uz ko es pat neko...? Nuja, es jau taisījos nosaukt to balto

rasistu stulbeni par mūjābeli, kamēr viņš tur tēmēja ar pistoli manā un

manas draudzenes sejā un vicinājās ar nēģera roku, it kā tā būtu kaut kāds

sūda cāļa spārniņš no sūda „Kentucky Fried”, jā, es jau taisījos iedunkāt

24

to tipu par viņa aizvainojošo un nepareizo RASISTIKO SŪDA EPITETU

lietojumu!!! Es jau taisījos to darīt!

Merilina: Ei-ei?

Tobijs: Šajā sūda gadījumā mūsu vienīgā iespējamā izeja no šīs

situācijas bija man tikt ārā no šīs istabas, dabūt no kāda pistoli, atgriezties

un visu te uzspridzināt! Tas džeks nav kaut kāds seksuāls izvirtulis,

Merilin. Tas džeks ir amputēts nolādēts rasistu sūda stulbenis, sūda

ROKU-PSIHOPĀTS! Velns parāvis, tev nedraudēja nekādas briesmas!

Velns parāvis, draudēja man! Tagad dažas sūda briesmas draud mums

abiem!

Merilina: Es varēju aiziet, dabūt pistoli un visu te uzspridzināt.

Tobijs: Mīļumiņ, tu nevari trāpīt benzīna kannai ar teniskurpi no

četru pēdu attāluma! Vai tagad mēs, lūdzu, varētu pamēģināt nodzēst to

nolādēto sveci? Lūdzu?

Viņa grib viņam kaut ko atbildēt, bet nevar, tāpēc viņa apguļas un atkal

cenšas aizsniegt somu. Beidzot tā mazliet pakustas uz viņas pusi...

Tobijs: Tev labi izdodas, mīļumiņ...

Merilina: Mēs to nevarēsim aizmest, Tobij, tā ir pārāk smaga...

Tobijs: Nuja, tāpēc es tā kā biju domājis, ka mēs varbūt varētu to

atvērt un mest ar to, kas ir tajā iekšā, saproti?

Merilina (pārtrauc): Ja tu vēl ņirgāsies, Tobij, es...

Tobijs: Vienkārši dabū to sūda somu, mīļumiņ, citādi mēs te uziesim

gaisā kā Veiko sektanti.

25

Merilina (atkal mēģina): „Pirmsmenstruāciju vēlme nomirt”, tev

paveicās, ka es tev par to kārtīgi neiebelzu, onanējošais mazulītis...

Tobijs: Soma, mīļumiņ, koncentrējies...

Merilina: Un kāpēc tu man vienkārši nepastāstīji par to otru nolādēto

roku?

Tobijs: Kādu otru nolādēto roku?

Merilina: To roku uz saldētavas augšējā plaukta.

Tobijs (pauze): Vai tu ņirgājies par mani?

Merilina: To roku ar tetovējumiem.

Tobijs: Nav nekādas rokas ar tetovējumiem. Nav nevienas citas sūda

rokas.

Merilina: Ā, tātad tagad jau nav nevienas citas sūda rokas.

Tobijs: Soma, Merilin, lūdzu...

Merilina: Es nepieskaršos tai nolādētajai somai, kamēr tu man

nepastāstīsi, kas tur, pie velna, ir ar to sūda tetovēto idiotisko roku vai,

nolādēts, vienalga kādu sūda roku.

Merilina apsēžas. Tobijs nopūšas.

Tobijs: Uz tā džeka otras rokas ir čupa ar plāksteriem, kas nosedz

kaut kādus sūdus uz viņa pirkstiem, skaidrs? Man likās, ka tie ir

tetovējumi. Un tas nav nekāds dižais minējums. Mūjābeļu stulbeņiem ir

tetovējumi. Un tas nebija nekāds pārāk dižais minējums, ka tas, kas

šādam mūjābeļu stulbenim varētu būt uztetovēts uz viņa mūjābeļa rokas

pirkstiem, ir „LOVE” un sūda „HATE”, okay? Tā tie mūjābeļu stulbeņi

mēdz darīt. Tā notiek ar tādiem mūjābeļu stulbeņiem, viņi neizdomās sev

26

uztetovēt kaut kādus avangarda sūdus, viņi ņem un tetovē sevi paši.

Tagad tu varētu jautāt, kā es zināju, ka uz viņa trūkstošās rokas ir rakstīts

„HATE”, nevis „LOVE”...

Merilina: Jāa, kā tu to zināji?

Tobijs: Velns parāvis, vienkārši uzminēju. Vai mēs tagad varam

dabūt to sūda somu, lūdzu, mīļumiņ? Lūdzu?

Merilina: Tā, pagaidi, ļauj man visu saprast. Viņš aizskrien uz mūsu

māju, lai dabūtu to otru roku... un tur nav otras rokas. Tas droši vien

sadusmos viņu pat vēl vairāk.

Tobijs: Tagad gan tev vajadzētu pasteigties, mīļumiņ, vai mēs varam

pamēģināt dabūt to somu?

Merilina apguļas un atkal mēģina, un soma lēnām sāk kustēties. Kad tā ir

sasniedzamā attālumā, Tobijs pastiepjas, cik vien var, un ar zināmām

pūlēm paceļ to. Viņa pieceļas...

Tobijs (cīkstoties): Jēzus, kas tur ir iekšā?!

Merilina: Es tak tev teicu, ko? Ak, Dievs, kā smird...

Tobijs (cenšoties to atvērt): Pie velna, kas viņam tur ir...?

Soma atsprāgst vaļā un no tās izbirst ap simts cilvēka plaukstu; dažas ir

satrūdējušas un izkaltušas, citas svaigas un zilganas, citas asiņainas, no

citām palikuši galvenokārt kauli, dažas ir kopā ar locītavu vai daļu no

rokas, no citām palikuši tikai daži pirksti, kas karājas ādas strēmelē, ir

arī dažas skumjas mazu bērnu plaukstiņas.

Merilina: O, o, o, o, o, o, o-o!

27

Tobijs: O, Jēzus, viņam tur visa soma ir pilna ar sūda rokām. Kas tas

ir?

Merilina: Te ir kaudze ar bērnu rokām, Tobij! Tās pat nav vēl

izkaltušas. Tās ir bērnu rokas!

Tobijs: O, pie velna, kurš staigā apkārt ar kaudzi bērnu roku un

kaudzi citu roku nolādētā sūda somā, vecīt, ja ne kaut kāds maniaks?

Merilina: Un ko mēs tagad darīsim?

Pēkšņi sāk zvanīt telefons. Viņi skatās viens uz otru, tad Tobijs lēnām

pasniedzas, satver attālo telefona vadu un pavelk telefonu uz savu pusi.

Tas nokrīt no galda pie gultas un nogāžas uz grīdas, atkabinoties

klausulei un pārtraucot zvanīt. Viņš pavelk telefonu tuvāk, izstiepjas visā

garumā un paceļ klausuli.

Tobijs: Mm, hallo?

Viņš klausās balsī otrā galā kādas desmit sekundes, ik pa laikam pamājot

ar galvu.

Tobijs: Mm, jāa, vai jūs varētu mirkli uzgaidīt? Tikai mirklīti.

Paldies...

Pauze. Viņš piespiež klausuli pie krūtīm, pagriežas pret Merilinu.

Tobijs: Mm... jāa. Mm, tā ir viņa māte. (Pauze.) Liekas, ka viņa

histēriski raud. (Pauze.) Kā tu domā, ko man vajadzētu teikt?

Viņi skatās uz rokām, kas mētājas pa visu grīdu. Tumsa.

28

OTRĀ AINA

Uz ekrāna tiek projicēts tuvplāns ar degošu sveci benzīna kannā. Mervins

stāv blakus attēlam un stāsta.

Mervins: Dažreiz es vēlos, lai man būtu pērtiķis, un jūs? Es vēlos. Ne

tik daudz kāds šimpanze, drīzāk tāds kā gibons. Vai kāda veida pērtiķis?

Ko jūs darītu, ļautu viņam visur kāpelēt? Jāa. Varbūt nopērciet viņam

banānu saišķi? Vai viņi tiešām ēd milzumu banānu, vai arī tā par viņiem

runā cilvēki, par visu to banānu padarīšanu, un viņiem tie banāni vispār

neinteresē? Ar to presi mūsdienās neko nevar zināt. Jo es bieži neeju uz

zooparkiem, tas man ir jāatzīst. Kādreiz es gāju, pusaudža gados, kad

nebija nekā cita, ko darīt, bet tad man tie sāka likties tādi kā nomācoši,

saprotat? Tāpēc es sāku iet uz zooparkiem piedzēries, bet tas arī nebija

pareizi, tātad es gāju uz zooparkiem piedzēries un domāju, kā to baru

atbrīvot, bet es nekad ne sūda neatbrīvoju, vecīt, tā bija tikai tāda pļēgura

muldēšana. Vienīgais, ko es dažreiz izdarīju, - piemēram, ja tur bija

gibons, es iebāzu caur stieņiem pirkstu un ļāvu viņam vai viņai paraustīt

manu pirkstu. Es pat nebaidījos par savu pirkstu. Tas gibons it kā zināja

un raizējās par to, ka es esmu piedzēries, un brīnījās – kāpēc. Bet tad es it

kā teicu, tam gibonam: „Mans Dievs, skat, ko viņi ar tevi ir izdarījuši.

Viņi ir ielikuši tevi krātiņā, kurā tu negribi būt, un liek tev raut mani aiz

pirksta, kamēr tev vajadzētu būt mājās, džungļos, un tev nevajadzētu raut

neko, ko tu negribētu raut.” Drīzāk kādu banānu no koka vai cita gibona

asti. Un tad es domāju pie sevis: „Mans Dievs, vai katrs pērtiķis katrā

zooparkā visā pasaulē šonakt dodas gulēt, domājot: „Vecīt, es negribu

sēdēt šajā krātiņā, raustot kāda dzērāja pirkstu, nezinot, kas, pie velna, te

notiek, es gribu būt mājās, Āfrikā vai kur citur, kur ir džungļi, lēkājot no

29

koka uz koku, ēst banānus vai ko citu.”” Un tad es domāju: „Ak, nē, katru

nakti, kad viņi aizmieg, viņi droši vien sapņo: „Es esmu atgriezies, es

esmu džungļos, es ēdu banānu”, un tad bam! katru dienu pamostas sūda

Arizonā. Un tur jau nāk tas piedzēries puisis.” Tad es pārtraucu tik bieži

iet uz zooparkiem un sāku rīt amfetamīnus. Un šo amfetamīnu dēļ mani

apcietināja, un viens no atbrīvošanas nosacījumiem bija, ka man ir

jāstrādā šajā debīlajā viesnīcā. Un tā nu es te esmu. Es negribēju strādāt

viesnīcā, vecīt. Kurš grib strādāt viesnīcā? Kaut kāds viesnīcas mīlošs

maniaks? Bet tāpēc es vienmēr cerēju, ka notiks kaut kas aizraujošs,

saprotat? Varbūt tiktu sadurta kāda prostitūta un es viņu izglābtu? Vai

tiktu sadurtas kādas lezbietes? Man nekas nebūtu pretī, ja tās būtu

lezbietes, es šīs izglābtu. Ir jārūpējas par cilvēkiem, pat ja viņi atšķiras no

jumsīm, saprotat. Varbūt es saņemtu kaut kādu medaļu no kaut kādas

Lezbiešu Asociācijas. Medaļu par lezbiešu aizsardzību. Vai viņām ir

tādas? Droši vien jābūt. (Pauze.) Jāa, es vienmēr esmu cerējis, ka manā

skolā sarīkos kādu no tiem šaudīšanās slaktiņiem, jūs ne? Es cerēju. Bet

manā skolā nekad ne sūda nenotika, tikai stundas. Tāpēc es vienmēr tā kā,

nu, jūs laikam to varētu nosaukt par sapņošanu ar vaļā acīm, es vienmēr

tā kā sapņoju ar vaļā acīm, ka kāds pārītis pāruzbudinātu puišeļu ienāktu

iekšā un, zināt, sāktu šaut uz visu pēc kārtas, jo kaut kas viņu

personiskajā dzīvē viņus ir apbēdinājis, zināt, varbūt viņiem īpaši labi

neveicās sportā vai kur nu vēl? Tas tiešām var nomākt. Un viņi ienāktu

iekšā, zināt, kā viņi to dara, apģērbušies kā karavīri, vienkārši, lai

atšķirtos, un tad es, zināt, izdarītu kaut ko drosmīgu un visus izglābtu.

Nu, ne visus, citādi jau tas nebūtu skolas slaktiņš, bet varbūt pēc tam, kad

viņi būtu novākuši, teiksim, divpadsmit? Un tad es varbūt ar savu

salauzto kāju turētu durvis ciet, kamēr lodes lidotu iekšā caur durvīm, un

es tur gulētu, noasiņojot gandrīz līdz nāvei. Vai pie loga. Zināt, ko? Man

pat nebūtu nekas pret miršanu, ja vien es būtu izdarījis kaut ko drosmīgu.

30

Bet es noteikti negribētu būt viens no tiem, kuriem vienkārši iešauj galvā

jau pašā sākumā, un nezināt, kas īsti notiek. Tas būtu draņķīgi. Vienkārši

tur sēdēt, risinot algebras uzdevumus, un tad paf, un nekā nav. Izšķiesta

iespēja būt skolas slaktiņā. Kaut arī es varu derēt, ka vairums no tiem

izdzīvojušajiem bērniem, pat no tiem, kuri būtu izdarījuši kaut ko

drosmīgu, ja jūs pēc tam viņiem pajautātu, kam viņi būtu devuši

priekšroku, viņi droši vien būtu devuši priekšroku dienai, kas vienkārši

normāli beigtos, un viņi garlaikoti dotos mājās, un vispār neviens nebūtu

ienācis viņu klasēs, lai viņus nošautu. Vai viņu kafejnīcā vai kur citur.

(Pauze.) Mums pat neļāva iet uz kafejnīcu skolas sākumā, kad es biju

bērns, jums ļāva? Mums neļāva. Uz kafejnīcu varēja iet tikai

pusdienlaikā. Es nezinu, kas notiek mūsdienās, kafejnīca vaļā jau

pulksten deviņos no rīta. (Pauze.) Varbūt viņi ēd brokastis? (Pauze.) Tas

ir pat vēl skumjāk. (Pauze.) Kā es sāku stāstīt par savu skolas slaktiņa

padarīšanu? Ak, jāa, tas vienrocis. Nuja, tātad man liekas, ka tas bija ap

pusnakti, kad es redzēju viņu nolecam no avārijas kāpnēm un aizskrienam

naktī ar pistoli rokā. Es zināju, ka viņam ir pistole, ja? Es zināju, ka tā

nebija nekāda mašīnas aizdedze. Melis. Kas, protams, nozīmēja, ka tur

joprojām ir tā glītā meitene, varbūt mirusi vai šai mirklī mirstoša. Es

cerēju, lai labāk būtu mirstoša, nevis mirusi, jo tad es varbūt varētu

apturēt asiņošanu ar savu kreklu vai ko citu un mēs varētu papļāpāt.

Protams, ja būtu izvēle starp to, vai viņa mirtu vai vienkārši būtu sasieta

vai tā, es izvēlētos, lai viņa būtu vienkārši sasieta, saprotat? Es neesmu

slims. Protams, viņas krāsainais draugs, es nezināju, kur, pie velna, šis

bija. Bet es atcerējos, kā es viņu pazīstu. Viņš bija tas sīkais pimpis, kurš

mani iegāza tajā amfetamīnu darījumā pirms diviem gadiem. Es šim

iedevu sešdesmit zaļos, un viņš man lika tur gaidīt, un es tur gaidīju, un

viņš aizskrēja, un viņš neatgriezās. Viņš vienkārši neatgriezās. Es tur

stāvēju stundu. Sniegā. Un tad parādījās kruķi. Man droši vien

31

nevajadzēja būt pret viņiem rupjam, tā nebija viņu vaina, bet, zināt, es

biju nikns. Tas sīkais pimpis, viņš droši vien visu vēroja aiz stūra vai kur

citur un smējās. Tāpēc man tas tiešām iedeva pa nierēm, kad viņš mani

pat nepazina pie reģistrācijas letes, vecīt, viņš vienkārši skatījās tieši man

cauri. Varbūt tas bija boksera šortu dēļ, bet es nezinu, vecīt, tas man

iedeva pa nierēm. (Pauze.) Tā vai citādi, kad piezvanīja tā vienroča māte,

es vienkārši uzreiz savienoju viņu ar šo istabu. Ko citu man vajadzēja

darīt? Pateikt: „Es atvainojos, jūsu dēla tur šobrīd nav, viņš tikko noleca

no avārijas kāpnēm un aizskrēja naktī ar pistoli rokā.” Viņa varētu krist

histērijā. Viņa jau izklausījās mazliet histēriska. Tāpēc, jāa, es vienkārši

savienoju viņu ar šo istabu. Lai tie maitas paši tiek galā.

Tumsa. Un tūlīt atkal iedegas gaisma...

TREŠĀ AINA

Viesnīcas istaba, dažas sekundes pēc Pirmās ainas. Tas pats izkārtojums;

rokas izmētātas pa visu istabu, svece deg, Merilina un Tobijs ir pieslēgti

pie radiatora, Tobijs pie telefona.

Tobijs: Jāa, ē, es baidos, ka viņa šobrīd te nav. Ē, vai es varu viņam

ko pateikt? (Pauze.) Ē, es esmu viņa draugs, sens draugs. (Pauze.) Es

izklausos pēc melnā? Jā, es esmu melnais. Es esmu melnādainais, jā. Es

esmu jūsu dēla melnādainais draugs. (Pauze.) Nē, tur nav nekā

aizdomīga, es vienkārši esmu jauns jūsu dēla melnādainais draugs, vai tad

es teicu „sens”? Es biju domājis „jauns”. Paklausieties, kāpēc man

vienkārši nepateikt viņam, lai viņš jums atzvana, tiklīdz ienāks, kāpēc

mēs vienkārši nevaram darīt tā? (Pauze.) Jūs esat nokritusi no koka?

32

Pauze. Viņš aizsedz klausuli ar roku, pagriežas pret Merilinu.

Tobijs: Viņa ir nokritusi no koka.

Pauze. Viņš atgriežas pie telefona.

Tobijs: Mm...

Merilina: Pajautā, vai ar viņu viss ir kārtībā.

Tobijs: Vai ar jums viss kārtībā? (Klausās.) Viņa no tā nokrita

vakar. Viņai ir lauztas potītes, viņas seja asiņo, un viņa nevar piecelties

no grīdas. Kāpēc jūs kāpāt tajā kokā?

Merilina: Pasaki viņai, lai izsauc ātro palīdzību. Ei! Un pasaki viņai,

lai piezvana policijai un liek viņiem atnākt šurp!

Tobijs (pauze): Balons? Kurš uzkarināja kokā balonu? (Pauze.) Vējš?

(Pauze.) Cik jums ir gadu? (Pauze.) Nu, jūsu gados jums nevajadzētu

kāpt kokos pēc kaut kāda tur balona, ja? Tas ir ļoti bīstami, pat jaunam

cilvēkam. (Pauze.) Es nekliedzu uz jums, es cenšos jums palīdzēt.

(Pauze.) Es nekliedzu uz jums. (Pauze.) Andžela, es nekliedzu uz jums,

ja? (Pauze.) Ai, lūdzu, neraudiet. Paklausieties, es domāju, ka jums tagad

vajadzētu izsaukt ātro palīdzību, un, kad jūsu dēls atgriezīsies, mēs

varēsim viņam pateikt... (Pauze.) Ko? Ko ātrās palīdzības cilvēki atradīs

mājā? (Pauze.) Man jūs varat pateikt. (Pauze.) Bet mēs te runājam par

jūsu veselību. Ja jūsu seja asiņo, tas ir slikti, Andžela, lai kāda būtu

situācija. Nemaz nerunājot par jūsu potītēm. (Pauze.) Lūdzu, pārtrauciet

raudāt. (Pauze.) Jūs nemirsiet. (Pauze.) Jūs nemirsiet. (Pauze.) Hallo?!

(Pauze.) Hallo, Andžela?!

Telefons noklikšķ, sāk dūkt. Tobijs paliek ar atvienotu klausuli rokā.

33

Tobijs: Tas izklausījās pēc, ē... Tas izklausījās pēc, ē... Vispirms tas

izklausījās, it kā viņa atklepotu daudz asiņu, un tad tas izklausījās, it kā

viņa... ē, it kā nomirtu. Ē. Kas nav labi. Lai kā uz to paskatītos, tas nav

labi.

Merilina: It kā mums nebūtu nekā cita, par ko uztraukties! Ar to sveci

un tām rokām! Tagad vēl viņa māte ir mirusi! Jēzus Marija, Tobij!

Tobijs: Ē, jāa. Tad, ē, pamēģināsim nodzēst to sveci?

Tobijs paceļ diezgan šaušalīgu plaukstu/locītavu un grib to mest uz sveci,

bet viņu aptur klauvējiens pie durvīm. Viņš paslēpj plaukstu sev aiz

muguras, tad aptver, cik tas ir bezjēdzīgi, un nosviež to pie pārējām uz

grīdas.

Merilina: Ē, kas tur ir?

Ienāk Mervins. Viņš paskatās uz pieslēgtajiem, paskatās uz rokām pa visu

grīdu.

Tobijs: Ei, reģistrācijas čoms! Paldies Dievam! Ei, vecīt, vai redzi to

sveci tur tajā benzīna kannā? Vai tu, lūdzu, to nenodzēstu? Tam nav

pilnīgi nekāda sakara ar mums, mēs zvēram.

Merilina: Tam nav pilnīgi nekāda sakara ar mums.

Mervins kādu brīdi skatās uz kannu.

Mervins: „Reģistrācijas čoms”?

Mervins lēnām iet prom no kannas, cauri rokām.

Tobijs: Vai tad viņš nav reģistrācijas čoms? Tas bokseru šortu čoms.

Merilina: Jāa, ir gan, tas boksera šortu čoms.

34

Mervins apsēžas uz gultas.

Tobijs: Ei, ko viņš... Kungs? Tava viesnīca kuru katru brīdi

uzsprāgs...

Mervins: „Tas boksera šortu čoms.” Hmm.

Tobijs: Ei! Vai es te pats ar sevi sarunājos?! Vai tu, lūdzu, varētu

aiziet un nodzēst to nolādēto sveci, lūdzu?!

Merilina: Un vai tu, lūdzu, varētu aiziet un piezvanīt tai nolādētajai

policijai, lūdzu, un, pie velna, dabūt mūs laukā no šejienes, pirms

atgriežas tas maniaks?! Mēs te esam pilnībā pieslēgti pie šī radiatora!

Mervins: Jāa. Jums te pa visu paklāju mētājas daudz nogrieztu roku.

Merilina: Tās absolūti nav mūsu rokas.

Tobijs: Tās visas ir tā vienroča rokas. Kāpēc mums vajadzētu kaudzi

roku pa visu grīdu?

Mervins: Es nezinu, kāpēc, bet jūs zināt.

Tobijs: Kungs, kā tevi sauc?

Mervins: Tikai bez familiaritātēm.

Tobijs (pauze): Es negribēju. Es jautāju, kā tevi sauc.

Mervins: Ak, tā? (Pauze.) Mervins.

Tobijs: Mervins. Nu, ko, tu liecies jauks čoms, Mervin, un gudrs

čoms, ja jau lieto vārdu „familiaritāte” un tā. Tāpēc vai tu, lūdzu, varētu

vienkārši nodzēst sveci, un tad mēs varēsim prātīgi parunāt par rokām un

visu pārējo.

Mervins: Nē.

35

Tobijs: „Nē”? Kas „nē”?

Mervins: Nē, es nenodzēsīšu sveci.

Tobijs: „Nē, tu nenodzēsīsi sveci.” Tam... nav jēgas...

Mervins: Es pieņemu, ka, lai kurš aizdedza to sveci, viņam bija kaut

kāds iemesls to sveci aizdegt.

Tobijs: Bet tu tagad esi šajā istabā.

Mervins: Es zinu, ka es tagad esmu šajā istabā.

Tobijs: Un tu saproti, ka tad, kad svece nodegs līdz benzīnam,

benzīns eksplodēs un istaba eksplodēs, un viesnīca nodegs.

Mervins: Es saprotu.

Tobijs: Tu saproti, bet tu neko netaisies darīt?

Mervins: Pirmām kārtām, man nekad nav īpaši patikusi šī viesnīca.

Merilina: Šajā puisī ir kaut kas smieklīgs, Tobij.

Mervins: Manī ir kaut kas smieklīgs? Mazulīt, es neesmu pieslēgts pie

radiatora ar nogrieztām rokām pilnā istabā blakus benzīna kannai, kas

tūlīt eksplodēs, apvainojot kāda puiša boksera šortus. Manī ir kaut kas

smieklīgs? Es teiktu, ka kaut kas smieklīgs ir jūsos.

Tobijs: Marvin...

Mervins: Mervins! Mervins!

Tobijs: Mervin! Pat, ja tev nepatīk šī viesnīca vai nepatīk strādāt šajā

viesnīcā, pēc šīs istabas eksplodēšanas šīs viesnīcas nodegšanas rezultāts

būs tāds, ka tu kopā ar mums, kopā ar visiem šajā viesnīcā nomirsi.

Skaidrs?

36

Mervins: Nerunā ar mani tā, it kā es būtu kaut kāds mongoloīds, vecīt.

Tobijs: Es nerunāju ar tevi tā, it kā tu būtu kaut kāds mongoloīds,

Mervin. Es tā nedarītu...

Merilina: Viņš ir anti- tas.

Tobijs: Es esmu anti- tas. Es runāju anti- mongoloīdi.

Merilina: Nē, tu esi pro-mongoloīds.

Tobijs: Es zinu, ka es esmu pro-mongoloīds. Es teicu, ka es runāju

anti- mongoloīdi.

Merilina: Āā...

Tobijs: Ne... (Nopūšas. Mervinam.) Es gribu pateikt, Mervin... bija

Mervins, ja? Es gribu pateikt... tu mūs nepazīsti. Un varbūt mēs esam

pelnījuši tieši tagad mirt, bet varbūt neesam. Nepazīdami tevi, mēs

noteikti nedomājam, ka tu esi pelnījis tieši tagad mirt, mēs domājam, ka

tu esi lielisks puisis, un tāpēc mēs domājam, ka tev vajadzētu vienkārši

aiziet pie tās sveces un nodzēst to, ja ne tāpēc, lai izglābtu mūsu dzīvības,

tad, lai izglābtu savu dzīvību, kas noteikti ir tā vērta, lai to izglābtu.

Mervins: Vai tāpēc tu toreiz aizskrēji ar maniem sešdesmit zaļajiem,

toreiz, kad es gribēju tikai draņķa amfetamīnu devu, un atstāji mani tur

stāvam stundu sniegā, kā tādu sūda idiotu?

Tobijs (pauze): Es vispār nezinu, kas tu esi, es vispār nezinu, kas ir tas

džeks, bet no tā, ko viņš saka, par to sniegu un visu, ir acīmredzams, ka

viņš ir kaut kāds sūda mongoloīds, tāpēc es ierosinu, Merilin, aizmirst, ka

viņš te vispār ir, un nodzēst to sūdu pašiem. Okay? Okay.

37

Tobijs grib mest ar roku pa sveci, bet Mervins nostājas tai priekšā,

pārvieto kannu drošākā vietā un sāk tās priekšā izvietot dažādas lietas.

Tobijs sāk mest viņam ar rokām, visai stipri...

Tobijs: Ei, tu, mēsls...!

... Un Mervins atmet rokas atpakaļ, arī visai stipri, dažas nejauši trāpa

Merilinai.

Merilina: Ei!

Tobijs: Ei!

Mervins: A?!

Tobijs: Tu trāpīji manai nolādētajai meitenei ar to sūdu, vecīt!

Merilina: Tu trāpīji man ar tām nolādētajām rokām, Mervin!

Mervins: Es mērķēju uz viņu.

Merilina: Vecīt, tās ir no cilvēciskām būtnēm! Pie velna, kas tev kaiš?

Mervins: Es mērķēju uz viņu.

Merilina: Jē-zus...!

Tobijs (pauze): Nodzēs to sūda sveci!

Mervins: Nē!

Tobijs: Tu, sūda kretīn! Sasodīts, mēs visi mirsim!

Mervins: Jāa, nu, ko, varbūt tad tu apgūsi savu mācību.

Tobijs: Kādu sūda mācību? Kāda sūda pēcnāves mācība man būtu

jāapgūst?

38

Mervins: Mācība neaizbēgt no cilvēka ar viņa sešdesmit zaļajiem un

neatstāt viņu tur stāvam sniegā kā idiotu.

Tobijs: Nē, es neesmu apguvis šo mācību, ķēms, un es tā darītu

atkal, es tā darītu atkal! Kaut arī es tā nedarīju, PIRMĀM KĀRTĀM!

Merilina: Mervin? Mervin, paskaties uz mani.

Mervins uzmet viņai skatienu.

Merilina: Tu „uzmet man skatienu”, Mervin, tu joprojām neskaties uz

mani, vai ne?

Pauze. Mervins skatās uz viņu.

Merilina: Paldies. Paklausies, man liekas, ka tu tiešām esi foršs,

Mervin, un es gribētu, lai tu nodzēs to sveci, lai es varētu ar tevi

aprunāties.

Mervins: O, tev liekas, ka vari mani aptīt ap pirkstu ar šīm foršajām

blēņām, ja?

Merilina: Nē, man neliekas, ka es varu tevi aptīt ap pirkstu ar šīm

foršajām blēņām, man vienkārši liekas, ka tu esi superīgs, un es tiešām

gribētu ar tevi aprunāties. Tā lieta ar sveci būtu tikai tāds bonuss. Vai tev

liekas, ka es esmu superīga?

Mervins: Man liekas, ka tu esi superīga, bet man liekas, ka tev ir ļoti

slikta gaume attiecībā uz puišiem, tas man tev jāsaka.

Merilina: Viņš nav mans puisis. Viņš ir vienkārši paziņa.

Mervins (pauze. Tobijam): Tā ir?

Tobijs: Pieņemsim.

39

Merilina: Vai tu nodzēsīsi sveci manis dēļ?

Pauze. Mervins pieiet pie benzīna kannas, slepeni ar siekalām saslapina

pirkstus un nodzēš sveci.

Merilina: Vau, tu to nodzēsi tik kruti. Kā tu to dari?

Mervins: Triks, ko es kādreiz iemācījos.

Merilina: Vai tu vispirms saslapināji pirkstus ar siekalām vai kā?

Mervins: Varbūt.

Tobijs: Es redzēju, kā viņš saslapina pirkstus...

Merilina: Tobij? Vai tev ir sešdesmit dolāri?

Tobijs: A? Jāa. (Aizdomīgi.) Nē. Priekš kam?

Merilina: Nu, kaut arī man liekas, ka visa šī padarīšana ar aizbēgšanu

sniegā ir pilnīgs sajauktu identitāšu gadījums, un es nezinu, kā tas gadījās,

man liekas, ka tev vajadzētu Mervinam iedot sešdesmit dolārus,

vienkārši, lai parādītu, ka mēs visi te esam vienā pusē. Būt te vienā pusē

nozīmē, ka vienrocis atgriezīsies un mūs nogalinās, mūs visus, kuru katru

brīdi. Ko tu teiksi?

Tobijs: Ko es teikšu? Es teikšu: „Es neesmu piekrāpis šo

mongoloīdu.”

Merilina: Tobij...

Tobijs: Viņš ir muļķis. Un es esmu viņas puisis, tāpēc es tagad...

Tobijs pastiepjas pēc telefona.

Mervins: Es zināju, ka tu esi viņas puisis!

40

Tobijs: Ko es taisos darīt – es piezvanīšu, likšu, lai kruķi atbrauc

šurp, lai šie mūs visus te apcietina, iemet cietumā, jo man liekas, ka man

būs vieglāk paskaidrot tiem pakaļām, ko nēģeris dara, stāvot ar sūda

rokām pilnā istabā, nekā paskaidrot manai mammai, kāpēc man vairs nav

galvas, jo tas vienrocis mūjābelis bandīts te atgriezās un norāva manu

sūda galvu! Kā jums šāds plāns? Tu, boksera šorti, kāds ir numurs, lai

izietu uz pilsētu?

Mervins: A?

Tobijs: Kas jāgriež, lai izietu uz pilsētu?

Mervins: Nulle. Lai izietu uz pilsētu, tev ir jārunā ar operatoru.

Tobijs: Paldies. (Uzgriež numuru. Klausās.) Operators neceļ.

Mervins: Tad labāk pamēģini vēlreiz, a?

Tobijs atkal mēģina. Mervins pēta savus nagus. Pauze.

Tobijs: Tu te esi operators, vai ne, Mervin?

Mervins: Dažreiz es esmu opeartors, jāa. Es mazliet ar to nodarbojos.

Tobijs nomet telefonu uz grīdas, ieliek galvu plaukstā un noslīd uz grīdas.

Mervins: Kāpēc tas vienrocis varētu gribēt noraut tev galvu, ja vien tu

neesi izdarījis kaut ko sliktu?

Tobijs: Merilin, vai tu nevari vienkārši parādīt tam džekam savus

pupus vai kaut ko tādu, lūdzu, piedabū viņu izsaukt mums kruķus?

Mervins: Tev gan ir jauks puisis.

Merilina: Kāpēc tu esi tāds pakaļa, Tobij?

41

Tobijs (raudulīgi): Tāpēc, ka es negribu šonakt mirt, Merilin. Es

tikai negribu šonakt mirt.

Merilina: Tikai nesāc atkal raudāt!

Tobijs (raudot): Mēs tūlīt mirsim, un tas galīgi nav godīgi.

Merilina: Izbeidz!

Tobijs pārtrauc.

Merilina (pauze): Mervin? Tas vienrocis, mēs viņu nekad agrāk neesam

satikuši. Mēs tikai bijām dzirdējuši, ka ir kāds džeks, kurš atbraucis uz

pilsētu un staigā apkārt, gribēdams maksāt kaudzi dolāru par savu paša

roku, par savu paša nogriezto roku, kura tika nogriezta pirms daudziem

gadiem. Veselu „kaudzi dolāru” par savu paša pirms daudziem gadiem

nogriezto roku.

Tobijs: Piecsimt dolārus.

Merilina: Nu, no skolas laikiem mēs zinājām, ka Tārlingtona dabas

muzejā viņiem tur ir roka, vienkārši tur guļ, tiešām, tādā kā kastē. Nu,

mēs tā kā to paņēmām. Bet mēs tā kā bijām aizmirsuši, ka tā roka ir tā

kā... nu... tā ir tā kā... aborigēna? Tā kā no aborigēna? Bet tobrīd mēs

nezinājām, kā tas džeks izskatās, saproti? Un, kad mēs viņu satikām, mēs

tā kā cerējām, ka viņš varētu būt vairāk, saproti, melns. Un, kad viņš

nebija, tad ko mēs varējām darīt, mēs gribējām kaut kā izlocīties.

Tobijs: Mēs gribējām kaut kā izlocīties.

Merilina: Mēs tā kā gribējām dabūt tā kā naudu no tā visa? Vai vairāk

tā kā iestāstīt, ka tā ir sabrūnējusi pa ilgo laiku. Bet tad viņš tā kā iesita

Tobijam pa galvu un ieslēdza viņu skapī, un šāva uz viņu, un, jāa, kopš tā

laika lietas kaut kā iet uz leju.

42

Mervins: Tāds bija jūsu plāns? Muzejs? Un viņš sauc mani par

mongoloīdu? Muzejs?

Merilina: Mēs laikam domājām – puisis ar vienu roku, cik skarbs viņš

var būt?

Tobijs: Ar skarbu es tiktu galā, mīļumiņ. Ar skarbu es tiktu ga... Bet

viņš ir slepkavniecisks.

Mervins (pauze): Nu, viņš kļūs pat vēl slepkavnieciskāks, kad dzirdēs,

ka tu esi nogalinājis viņa māti, vai ne?

Tobijs (pauze): Laikam tu vari noklausīties visus zvanus, kad esi

operators, ja?

Mervins: Operatoram ir atļauts dažreiz noklausīties zvanus, jāa. Lai

pārliecinātos, ka viesi neplāno neko smieklīgu.

Tobijs (satraucies): Izklausījās tā, it kā viņa mirtu, vai ne?

Mervins: Viņa neizklausījās laimīga.

Merilina (pauze): Vai tu izsauksi mums kruķus, Mervin? Lūdzu?

Mervins: Es gribu teikt, visa šī situācija, vecīt, nu, tā man nedaudz

atgādina, nu, jūs zināt, ir tāds teiciens „Neroc otram bedri, pats iekritīsi”?

Vai zināt šo teicienu? Tas man nedaudz to atgādina.

Merilina (pauze): Sliktā nozīmē?

Mervins: Ne labā nozīmē.

Tobijs: Kā šī situācija atgādina kaut kādas sūda bedres un sūda

krišanu, tu, sūdabrāli? Paskaidro savu sūda analoģiju.

Mervins: O, es paskaidrošu savu analoģiju, Lielībnieka kungs...

43

Tobijs: Labi....

Mervins: Ā, nu, tā, zināt, šovakar tu apsolīji kādam džekam kaut ko,

kā tev nav, un mēģināji savākt viņa naudu, it kā viņš būtu kaut kāds

stulbenis, un apmēram pirms diviem gadiem tu apsolīji citam džekam

kaut ko, kā tev arī nebija, vai kas faktiski tev varēja būt, es neesmu

pārliecināts, vai tev bija tie amfetamīni vai ne, bet ko tu noteikti izdarīji,

tu noteikti aizskrēji un atstāji viņu tur stāvam, sniegā, ar pliku pakaļu, arī

kā stulbeni. Vai man ir taisnība? Kā ar šo analoģiju? Kā ar šīm bedrēm?

Vai zini, ko man liekas, ka es varu dzirdēt? Man liekas, ka es varu

dzirdēt, kā tās sūda bedres tiek raktas, lai tajās iekristu.

Tobijs: Mervin, es nepārdodu amfetamīnus. Es nekad neesmu

pārdevis amfetamīnus. Es pārdodu zāli.

Merilina: Tā ir taisnība, Mervin. Viņš ir zāles dīleris, viņš nav

amfetamīnu dīleris.

Tobijs: Es pat nezinātu, kā es varētu dabūt kādus amfetamīnus.

Mervins: Jāa, es zinu. Tāpēc es tiku atstāts tur stāvam veselu sūda

stundu!

Tobijs: Tas nebiju es, Mervin. Tas vienkārši nebiju es. Vai tu neesi

viens no tiem stilīgajiem, kuri domā, ka visi melnie cilvēki izskatās

vienādi, ko?

Mervins: Diezgan vienādi, jāa, bet es tāpat esmu pārliecināts, ka tas

biji tu.

Tobijs: Vai tiešām?

Mervins: Jāa, tev bija citādāki mati, bet tev bija auskars ar

galvaskausu un sakrustotiem kauliem un mugurā T-krekls ar Jodu virsū.

44

Tobijs uzmet kaunīgu skatienu Merilinai.

Merilina: Ak, tu, sūda pakaļa, Tobij!

Tobijs: Daudziem melnajiem puišiem ir T-krekli ar Jodu virsū! Tas

neko nepierāda! Melnajiem puišiem patīk Joda! Tiesā ar šādu sūdu tu

neko nepierādītu!

Mervins: Nu, ko, mēs neesam tiesā, vai ne? Mēs esam ar mirušo sūda

rokām pilnā istabā un drīz mirsim.

Tobijs cenšas neraudāt, bet nekas nesanāk. Viņš rakājas savās kabatās,

meklējot naudu, izvelk tikai dažas banknotes un mazliet sīknaudas...

Tobijs: Man nav tieši sešdesmit, Mervin, bet, ē...

Mervins: Cik daudz tev ir?

Tobijs (skaitot): Man ir... divdesmit deviņi dolāri un septiņdesmit pieci

centi. (Pauze.) Un nedaudz zāles.

Mervins paņem naudu, zāli atstāj Tobijam.

Mervins: Es to paņemšu un es aiziešu un piezvanīšu, bet es tev teikšu

tā, veco zēn, es to nedaru tevis dēļ, es to daru viņas dēļ. Jo viņa ir

nevainīgā puse šajā nožēlojamajā lietā.

Merilina: Paldies tev, Mervin.

Tobijs: Paldies tev, Mervin. Tehniski viņa bija tieši tikpat daudz

iesaistīta šajā rokas lietā kā es, bet paldies tev, Mervin.

Mervins: Nu, ja mēs runājam par „tehniskām” lietām, tehniski tu

joprojām esi man parādā trīsdesmit vienu dolāru un divdesmit piecus

nolādētus centus, kā būs ar šo „tehniski”?

45

Tobijs: Tehniski tas būs trīsdesmit dolārus un divdesmit piecus

centus, bet labi.

Mervins nikni skatās uz viņu.

Tobijs: Nē, tev ir taisnība, tev ir taisnība. Es kļūdījos.

Mervins lēnām dodas uz durvīm.

Mervins: Jāa, es iešu piezvanīt kruķiem, un, kamēr es viņiem zvanīšu,

varbūt es mēģināšu uzzināt, kur dzīvo viņa mamma, teikšu, lai viņi

aizsūta viņai ārstu, lai pamēģina atgūt pie sajēgas to nabadzīti, ko varbūt

vajadzēja izdarīt tev un izbeigt domāt par sasodīti egoistiskajiem jums

pašiem vienu sasodītu mirkli, jo zināt, ko?

Merilina: Vai tu varētu vienkārši aiziet un piezvanīt, lūdzu?

Viņš skatās uz viņu.

Merilina: Es gribēju teikt, ka viņš taču var te ierasties kuru katru brīdi!

Vai ne?

Tobijs: Redzi? Viņa ir tikpat slikta kā es.

Mervins: Ei, gadījumā, ja viņš atgriežas ātrāk, varbūt man vajadzētu

pārliecināties, ka istaba ir tāda pati kā tad, kad es ienācu, a?

Tobijs: Istaba ir tāda pati kā tad, kad tu ienāci.

Mervins: Nu, nē, lai istaba būtu tāda kā tad, kad es ienācu, tai

vajadzētu... tu zini...

Mervins izvelk sveci, ar šķiltavām to aizdedzina un dodas pie benzīna

kannas.

Tobijs: Velns, lasies prom no šejienes, Mervin!

46

Merilina: Lūdzu, Mervin, Jēzus!

Mervins: Es tikai muļķojos! Jēzus! Es aiziešu piezvanīt.

Mervins nopūš sveci, pasmaida un iziet ārā ar sveci un šķiltavām, atstājot

Tobiju un Merilinu bezspēcīgi pieķēdētus. Pēc brīža viņi nobijušies

paskatās viens uz otru.

Tobijs: Es tā kā atkal visu sačakarēju, ja?

Merilina: Tā kā?

Viņi smaida.

Merilina: Ei, tā bija arī mana vaina.

Tobijs: Es tikai gribēju dabūt nedaudz naudas, lai tevi kaut kur

aizvestu, saproti? Kaut kur, kur ir jauki. Kaut kur, kur ir jautri. Kaut kur,

par kādiem piecsimt zaļajiem. Un paskat, kur mēs esam nonākuši.

Centrālajā roku stacijā.

Merilina: Kā tev liekas, vai viņš ir nopircis visas šīs rokas vai arī viņš

tās nogriezis cilvēkiem, vai kā?

Tobijs: Man liekas, tā kā kombinējot abējādi? (Pauze.) Un kas, pie

velna, ir viņa mātes mājā, ko viņa negribēja, lai kruķi redz? Ja viņš

priecīgi staigā apkārt ar sūda roku pilnu somu?

Merilina: Vai tu noticēji visam tam Spokānas stāstam? Kā viņam

nogrieza roku un to visu?

Tobijs: Man bija tāda sajūta, it kā es to reiz būtu redzējis kādā

televīzijas filmā. Ar Lī Maioru. Bet varbūt es jaucu ar „Bionisko”, es

nezinu.

47

Merilina: Tas būtu diezgan ļauni, ja kāds tev pamātu atvadas ar tavu

paša roku, vai ne?

Tobijs: Tas būtu diezgan ļauni, bet es tev teikšu, ka šajā pasaulē ir

daži diezgan ļauni cilvēki. Un es nemeloju.

Merilina: Vai tu domā tos džekus, kas paņēma tavas mammas

kaktusu?

Tobijs: Džekiem nevajag kādas sešdesmit gadus vecas sievietes

kaktusu, vecīt. Priekš kam viņiem to vajag? Viņi droši vien vienkārši

atstāja to uz kāda ielas stūra un smējās. Droši vien to pat neaplēja.

Merilina: Man tomēr jāsaka, tāds bariņš puišu māj tev atvadas ar tavu

paša nocirsto roku, kuru viņi paši ir nocirtuši? Tam tevī jārada apņēmība,

vecīt.

Tobijs: Es tev pateikšu, kāpēc man nepatīk tas džeks. Viņš ir viens

apņēmīgs mūjābelis. Es neesmu redzējis vēl apņēmīgāku mūjābeli. Ja tas

džeks pievērsīsies tam, lai izdarītu kaut ko labu, satīrīs apkārtējo vidi, tā

sūda apkārtējā vide tīri nobeigsies. Tu nemaz neiedomājies izšļakstīt

naftu no savas laivas kādam ronim uz galvas, šis mūjābelis būs klāt! Šis

mūjābelis iekāps tavā laivā un tevi nogalinās! Lai tu vairāk neizšļakstītu

nekādus sūdus. Nebūs nekādu pārrunu! Vienkārši noraus tev galvu! Ronis

tur sēdēs un aplaudēs, bet tava galva ripos pa sūda klāju, skatoties uz to

roni, neko nesaprotot! Un es tev pateikšu vēl vienu sūda lietu par to sūda

bandītu sūda gabalu...

Pēkšņi logs sašķīst no metāla stieņa, ar ko Kārmaikls ir pa to iemetis no

avārijas kāpnēm. Viņš ielec iekšā un dodas pie benzīna kannas.

Tetovējumu „LOVE” vairs nenosedz plāksteri.

Kārmaikls: Kur ir mana svece?!

48

Tobijs: Tas... tas reģistrators to paņēma!

Kārmaikls: Un kurš izmētājis manas sūda rokas pa visu sūda

grīdu?! Velns, tas ir pat vēl ļaunāk!

Tobijs: Jāa, es zinu, tas reģistrācijas džeks! Viņš te ienāca, viņš

palika gluži traks!

Kārmaikls: Ei-ei? Labi, es tikšu ar viņu galā vēlāk, vai ne?

Tobijs: Tiec ar viņu galā tagad!

Merilina: Tiec ar viņu galā tagad!

Kārmaikls: Ak, tikt ar viņu galā tagad, ko?

Tobijs: Vai arī ne! Kā tev labāk patīk!

Merilina: Vai tu... vai tu atradi savu roku tur, kur mēs teicām?

Kārmaikls: Vai es...? Vai šī ir laba atbilde uz tavu jautājumu?

Kārmaikls paceļ benzīna kannu un sāk liet benzīnu viņiem abiem virsū.

Tobijs: Pietiktu, ja pateiktu „nē”!

Viņš turpina liet viņiem virsū benzīnu, bet viņi klepo, spļaudās un izlokās.

Kārmaikls: Vai zini, cik daudzi cilvēki ir mēģinājuši mani

piečakarēt pēdējo divdesmit septiņu gadu laikā, Merilin? Vai tu zini, cik

daudziem cilvēkiem tas liekas smieklīgi, kaut kāds džeks ar vienu sūda

roku, un vienīgais, ko viņš grib, ir dabūt savu roku atpakaļ, vai tu zini, cik

daudziem cilvēkiem liekas smieklīgi vienkārši čakarēt viņu, jo viņi domā,

ka viņš ir smieklīgs, tikai tāpēc, ka viņš grib atpakaļ kaut ko tādu, kas

likumīgi pieder viņam?! Vai tu zini, ar cik daudziem cilvēkiem šajā zemē

pēdējo sūda gadsimta ceturksni viņam ir nācies rīkoties šādi?

49

Merilina: Ar daudziem?

Kārmaikls: Jāa, ar daudziem! Ar veselu baru! Un jūs esat vēl divi

no viņiem!

Merilina: Mēs neesam vēl divi no viņiem! Mēs nedomājām, ka tu esi

smieklīgs!

Tobijs: Mēs tikai gribējām dabūt drusku naudas, vecīt! Mēs

negribējām tevi apbēdināt!

Kārmaikls: Nu, ko, es esmu apbēdināts!

Merilina: Mēs redzam, ka tu esi apbēdināts. Tā ir apbēdinoša lieta.

Tobijs: Bet mēs parasti nenodarbojamies ar šāda veida lietām...

Merilina: Mēs pārdodam zāli.

Tobijs: Mēs pārdodam zāli. Mēs nepārdodam rokas.

Merilina: Mēs to dabūjām no aborigēnu nodaļas muzejā.

Tobijs: Mēs negribējām būt ļauni. Mēs tikai mēģinājām jūs aptīrīt

par pāris simtiem zaļo.

Merilina: Mēs neko šausmīgu neizdarījām. Mēs taču par to neesam

pelnījuši nāvi?

Kārmaikls: Nu, acīmredzot, ja es leju jums virsū benzīnu.

Merilina: Mēs esam pelnījuši nāvi par mēģinājumu jūs aptīrīt par pāris

simtiem zaļo?

Kārmaikls: Tieši tā!

Merilina: Man jāsaka, vecīt, ka tu to ņem pārāk tuvu pie sirds. (Pauze.)

Vai ne, Tobij?

50

Tobijs: Kaut kā tā.

Kārmaikls aizmet benzīna kannu sāņus, bradā pa rokām, ierauga viņu

kurpes.

Kārmaikls: Kāpēc jūs novilkāt kurpes?

Tobijs: Mēs mēģinājām ar tām sviest pa sveci. Atvainojiet.

Kārmaikls savāc viņu kurpes.

Kārmaikls: Jocīgi ar tām kurpēm, es vienmēr domāju. Man nav

daudz kurpju pāru. Būtībā man ir viens kurpju pāris. Un dažreiz naktī es

guļu savā gultā, skatos uz savām kurpēm, kas tur tumsā guļ, un es

domāju: „Vai šis ir pēdējais kurpju pāris, ko es jebkad valkāšu?”

Saprotat? „Vai šis ir tas kurpju pāris, kurās es nomiršu?” Jo neviens

nekad nezina, vai ne, kad no rīta uzvelk tās kājās, vai viņi uzvelk to pāri

kurpju, kurās viņi nomirs. Parasti neviens nezina. Bet zināt, ko? Jūs abi

zināt. Jūs abi zināt. Tāpēc, jāa, kāpēc jums abiem tur vienkārši neuzvilkt

savas kurpes, un mēs pabeigsim šo ellīgo draņķību.

Kārmaikls aizmet viņiem viņu kurpes un sāk rakāties savās kabatās,

kamēr Merilina un Tobijs stāv un mēģina novilcināt laiku, Tobijs šad tad

paskatās ārā pa logu, gaidot kruķus...

Tobijs: Hm, zina arī džeks, kurš grib izdarīt pašnāvību. Džeks, kurš

taisās nolekt no tilta vai ko tādu? Viņš zina, kurās kurpēs viņš nomirs.

Kārmaikls: Jāa, laikam jau džeks, kurš grib izdarīt pašnāvību,

zina.

Merilina: Un džeks, kurš... es domāju, tāds džeks, kuram nav kāju, bet

tas nestrādā. Kā ar džeku, kuram, varbūt viņam kurpes reiz pielipušas pie

pēdām. Nu, nejauši, kādreiz, ja tā bijusi tiešām stipra līme...

51

Tobijs: Kā „Moments” vai kas tāds...

Merilina: Kā „Moments” vai kas tāds, un tā tika uz viņa pēdām, un

viņš to nezināja, un tad viņš uzvilka savas kurpes, un drīz pēc tam viņš

nomira vai tamlīdzīgi?

Kārmaikls: Paklau, es neteicu, ka neviens nezina. Es teicu, ka

parasti neviens nezina, okay? Un visu to par tām kurpēm es teicu tikai

tāpēc, lai jūs nobaidītu pirms nāves, okay? Es netaisījos iesaistīties kaut

kādās lielās sūda kurpju debatēs.

Merilina: Nu, vai tas nebija jauki?!

Kārmaikls: Nu, es neesmu jauks, vai ne?

Merilina: Jāa, bū!

Kārmaikls: Vai kādam no jums, jaunieši, ir sērkociņš?

Tobijs (pauze): Ē, man nav sērkociņa. Vai tev ir sērkociņš, mīļumiņ?

Merilina: Sērkociņš?

Tobijs: Vienkārši saki „nē”, mīļumiņ, tā pašlaik ir vienīgā atbilde...

Merilina: Nē, nē, jāa, nē, man nav sērkociņa. Nē, jāa, nē, es tikai

domāju, ka mēs varētu viņam pateikt, ka uz tā stūra ir kāda vieta, kur ir

sērkociņi, lai iegūtu nedaudz laika vai tā...

Kārmaikls: Man te kaut kur bija šķiltavas, es zinu, ka bija. Man

tās bija te, lai aizdedzinātu sveci... (Aptverot.) Tas sūda reģistrators!

Tobijs: Viņš atvēra visādas lietas, viņš zaga visādas lietas! Noejiet

lejā un sadodiet viņam!

Kārmaikls pieiet pie telefona un zvana.

52

Tobijs: Nezvaniet viņam...

Kārmaikls: Vai tas ir tas reģistrācijas džeks? (Pauze.) Vecīt, man

vienalga, vai tu sauc sevi par reģistratoru vai kā tu tur, ellē, sevi sauc! Pie

tevis ir kāds mans īpašums, ko tu esi paņēmis no manas istabas, kamēr es

biju izgājis, un es gribētu to saņemt atpakaļ tūlīt pat! (Pauze.) Pie tevis ir

mana svece un pie tevis ir manas šķiltavas. (Pauze.) Nu, ar atvainošanos

nebūs pietiekami, ja? Es gribētu nekavējoties dabūt to visu atpakaļ.

(Pauze.) Labi... paldies. (Pauze.) Nē, nē, es uzkāpu pa avārijas kāpnēm.

(Pauze.) Es zinu, ka tas nav atļauts, bet es biju dusmīgs, ja? (Pauze.) Tā

nav tava darīšana, kāpēc es biju dusmīgs. Vienkārši atnes tās mantas,

okay? (Pauze.) Paldies.

Kārmaikls noliek klausuli, apsēžas uz gultas. Ilga pauze, Tobijs un

Merilina skatās uz viņu un viens uz otru...

Kārmaikls: Ko? Ak, jāa, nē, viņš kāpj augšā ar tām mantām, teica,

ka pēc mirkļa būs klāt.

Tobijs (pauze. Klusām.): Nesteidzies, Boksera šorti, nestei...

Pie durvīm atskan klauvējiens. Tobijs nokar galvu.

Merilina: Ej prom!

Tobijs: Ej prom!

Merilina: Skrien prom!

Kārmaikls izvelk savu pistoli, kas liek viņiem apklust, atver durvis un

ielaiž Mervinu iekšā. Mervins skatās uz aplietajiem jauniešiem...

Mervins: Jezus! Kļūst arvien ļaunāk! [mēdās]

Kārmaikls: Kur ir manas mantas?

53

Mervins: A?

Kārmaikls: Kur ir manas mantas?

Mervins: Ak, jāa...

Mervins iedod Kārmaiklam sveci un šķiltavas. Tobijam atkaras žoklis.

Tobijs: Tikai pasaki, ka tu runāji ar tiem cilvēkiem, ar kuriem gribēji

runāt, kad kāpi lejā pa trepēm, Mervin?

Mervins: Kuriem?

Tobijs: Tiem cilvēkiem, kuriem tu speciāli gāji lejā piezvanīt un

parunāt?

Mervins: Man jau likās, ka man bija kaut kāds iemesls, kāpēc es gāju

lejā!

Viņi nokar galvas.

Mervins: Jāa, nē, jāa, mani kaut kas izsita. Es kaut ko darīju datorā un

tad vēl kaut ko, zināt... Stulbi. Kas tas ir, benzīns?

Tobijs: Jāa, tas ir sūda benzīns!

Kārmaikls: Jāa, kāpēc tev vienkārši neiet un nenostāties tur

viņiem līdzās?

Mervins: Es nestāvēšu tur ar viņiem, es dabūšu uz sevis benzīnu. Kas

tad notika? Vai jūs viņam izstāstījāt par viņa māti?

Kārmaikls (pauze): Kas ir ar manu māti?

Tobijs: Tu taču mūs visu laiku nogalini, ja? Atkal un atkal, tu mūs

visu laiku nogalini.

54

Mervins: Mums liekas, ka viņa nomira. Tobijs ar viņu runāja...

Tobijs, ja? Jāa, Tobijs ar viņu runāja, bija diezgan iekarsis, man jāatzīst,

un tad, jāa, izklausījās, it kā viņa nomirtu.

Tobijs: Nē, nē, es centos viņai palīdzēt...

Mervins (pārtraucot): Diezgan rupji, tiešām, un es nezinu, vai tās bija

asinis, ko viņa sāka atklepot, bet kaut ko viņa noteikti sāka atklepot. Man

liekas, ka asinis.

Kārmaikls paceļ klausuli.

Tobijs: O, man liekas, ka te uz ārējo līniju ir jāiziet caur operatoru,

Kārmaikla kungs, un man liekas, ka operators tagad ir aizgājis mājās.

Mervins: Nē, nē, tikai uzgrieziet deviņi, lai izietu uz ārējo līniju, jūs

taču zināt...

Kārmaikls: Es zinu.

Mervins: To visi zina.

Tobijs (pauze. Merilinai): Vai tu zināji par to devītnieku?

Merilina: Es nekad agrāk neesmu bijusi viesnīcā.

Tobijs: Ja mēs no šitā visa jebkad izkulsimies, es sadedzināšu

Mervinam seju.

Kārmaikls: Šš. Zvana.

Signāli, signāli. Signāli, signāli.

Mervins: Ir jau kāds laiciņš. (Signāli, signāli. Signāli, signāli.)

Tobijs: Es teiktu, ka viņa varbūt ir piecēlusies un aizgājusi uz

vannasistabu, Kārmaikla kungs, varbūt viņa tur nevar dzirdēt telefonu?

55

Merilina: Jāa, vai varbūt viņa klausās skaļu mūziku vai ko tādu, kādu

skaļu mūziku?

Mervins: Vai varbūt viņa nevar pienākt pie telefona, jo ir mirusi.

Signāli, signāli. Signāli, signāli.

Tobijs: Kārmaikla kungs? Paklau, Merilinai ar visu šo nav nekāda

sakara. Es viņu šajā visā ievilku. Tad kāpēc tev vienkārši neļaut viņai iet,

un tu vari ar mani darīt visu, ko vēlies.

Mervins: O, viņš to saka tikai tāpēc, lai jūs domātu, ka viņš ir jauks!

Kārmaikls: Šš...!

Signāli beidzas, jo otrā galā kāds ir pacēlis klausuli.

Kārmaikls: Hallo?! Hallo, mā?! (Pauze.) Nu, kāpēc tu tik ilgi

necēli klausuli, mā, es te stāvu jau veselu sūda stundu? (Ilga pauze.)

Koka? Kāda koka? (Uzmet skatu Tobijam.) Nē, viņš man nepateica, ka tu

nokriti no koka. Viņš būs to aizmirsis. (Pauze.) Protams, ka man nav

nekādu melnu draugu, par ko, ellē, tu runā? Un kāpēc, ellē, tu savā

vecumā vispār kāpi tajā kokā?

Tobijs: Es teicu to pašu. Vai ne?

Kārmaikls (pauze): Balons?! Mā, tas ir visvājprātīgākais, ko es

jebkad esmu dzirdējis, septiņdesmit gadus veca sieviete kāpj kaut kādā

sūda kokā, lai noceltu kaut kādu sūda balonu. Lielākais, ko tev vajadzēja

darīt, ja tev vispār kaut ko vajadzēja darīt, tu varēji sviest ar kādu asu

akmeni un mēģināt pārdurt balonu. Un kuru vispār interesē kaut kāds

balons kokā? Pēc pāris dienām to vienkārši aizpūstu vējš. Vai arī tas

vienkārši pats izlaistu gaisu. (Pauze.) Nu, tajā kokā to taču iepūta vējš,

vai ne? Tad kāpēc vējš nevarētu to aizpūst no koka? (Pauze.) Zarains?

56

(Pauze.) Jāa, es tev pateikšu, kāda ir tava problēma, mā, vai gribi zināt,

kāda ir tava problēma? Tu esi pakaļa, tāda ir tava problēma. (Pauze.) Jā,

tu esi pakaļa. Kuru uztrauc tas, ka kaimiņi redzēs balonu tavā sūda kokā,

vai viņi par tevi domās sliktāk? Viņi nedomās par tevi sliktāk, viņi domās

„O, vējš ir iepūtis balonu Kārmaiklas kundzes kokā, bet es varu derēt, ka

diezgan drīz vējš balonu aizpūtīs prom no Kārmaiklas kundzes koka, jo tā

vējš dara. Vai arī tas pats izlaidīs gaisu, bet jebkurā gadījumā mēs nekādā

ziņā nesāksim sliktāk domāt par Kārmaiklas kundzi, jo, zināt, ko, tam

balonam nekāda sūda sakara ar viņu!” (Pauze.) Neviens nedomā, ka tu esi

traka.

Viņš pamāj visiem trim, un viņi visi purina galvas.

Kārmaikls: Lai gan tagad viņi tā varētu domāt, kad tu tur rāpo pa

grīdu savā sūda virtuvē, salauzusi potītes, rāpjoties pēc sūda balona!

Tagad viņi tā varētu domāt. (Pauze.) Tieši tā! Tu pat nedabūji to balonu,

vai tu tagad nejūties kā idiote? Un kāpēc tu vienkārši uzreiz nepiezvanīji

ātrajai palīdzībai, kad tas viss notika? Un, galu galā, kāpēc šie ļaudis

neizsauca to tev, tā vietā, lai vienkārši atstātu tevi tur guļam un

noasiņojam līdz sūda nāvei...? (Pauze.) Ko? Ko tu negribēji, lai kruķi

redz? (Pauze. Klusām.) Nē, pasaki man, ko tu negribēji, lai kruķi redz?

(Pauze. Viņa seja un attieksme mainās.) Tā, kurš vispār teica, ka tu vari

iet un okšķerēt pa manu istabu, mā? Tas čemodāns bija aizslēgts. Tas

čemodāns bija aizslēgts, mā. Tev bija jāatlauž tas čemodāns vaļā ar

savām smirdīgajām rokām, tu, ziņkārīgā ragana, un klausies! Kruķiem

nav nekādas daļas par divdesmit nolādētiem porno žurnāliem, skaidrs,

mā?! Kruķiem nav nekādas daļas! Tos var nopirkt katrā laikrakstu kioskā!

Kruķiem droši vien tādi jau ir! (Pauze.) O, tātad tu jau tos visus esi

pāršķirstījusi, vai ne? Tu esi lezbiete un okšķere. (Pauze.) Pilnīgi legāli,

mā. Pilnīgi legāli. Tas ir rakstīts pirmajā lapā. Visām tām meitenēm ir

57

astoņpadsmit vai vairāk. (Pauze.) Ko, vai tu tur guli un tos šķirsti?!

(Tiem, kas istabā.) Viņa tur guļ un tos šķirsta! (Pauze.) Tātad tu vienkārši

ierāpoji manā istabā un guli tur? Varbūt tās potītes, galu galā, nav tik ļoti

salauztas, mā, kā tev liekas? Varbūt tās potītes, galu galā, nav tik ļoti

salauztas. Ak, sapampušas. (Pauze.) Viņa pārskata nākošo! Es varu

dzirdēt, kā viņa šķirsta! Es tev sevi neattaisnoju, mā. Tas ir žurnāls, okay?

Labi, jā, dažas melnās sievietes man liekas pievilcīgas, dažas melnās

sievietes man liekas pievilcīgas. Tas nenozīmē, ka es neesmu rasists. Tas

ir žurnāls. Paklau, tieši tagad es te stāvu, okay, te pie mana radiatora ir

pieķēdēts melnādainais un viņš ir apliets ar benzīnu, diez vai tā ir kāda

pozitīvisma kampaņa, vai ne? (Pauze.) Viņš nav mans draugs. Viņš nav

mans draugs. Kāpēc lai es pieķēdētu savu draugu pie radiatora un aplietu

viņu ar benzīnu? Ko mēs abi no tā iegūtu? (Pauze.) Ko viņš teica?

(Pauze. Tobijam.) Vai tu teici manai mammai, ka tu esi mans draugs?

Tobijs: Mm, varbūt nejauši? Sajaucu, kad biju nobijies?

Kārmaikls (nopūšas): Tad pasaki viņai taisnību, okay?

Kārmaikls iedod klausuli Tobijam.

Mervins: Vai es tagad varu iet atpakaļ uz reģistrāciju?

Kārmaikls: Nē, tu tagad nevari iet atpakaļ uz reģistrāciju.

Mervins: Ja jūs te taisāties vienkārši pļāpāt...

Tobijs (klausulē): Hallo, Andžela? Jā, sveiki vēlreiz, kā jums klājas?

(Pauze.) Nu, nē, viņš īstenībā vispār nav mans draugs, nē. Viņš ir drīzāk...

viņš ir drīzāk vairāk tieši pretēji, īstenībā.

Kārmaikls piekrītoši māj.

58

Tobijs: Nu, es laikam to pateicu tāpēc ka, zināt, es biju viņa istabā

un tā, un jūs piezvanījāt, un es laikam vienkārši negribēju jūs satraukt,

zināt, „Kas ir šis svešais cilvēks mana dēla istabā, kurš atbild pa mana

dēla telefonu, kad viņa tur nav”, kaut ko tādu. Īpaši tad, zināt, kad jūs

bijāt nokritusi no tā koka un tā. (Pauze.) Ko es darīju viņa istabā, ja es

neesmu viņa draugs? Ē...

Kārmaikls ar žestu mudina, lai viņš stāsta patiesību.

Tobijs: Es mēģināju pārdot viņam roku. (Pauze.) Nē, kā izrādījās,

nē, tā nebija viņa roka, diemžēl, tāpēc jau arī visi tie... tāpēc visas tās

nepatikšanas sākās. (Pauze.) Ē, jā, jā, es jau sākumā zināju, ka tā nav viņa

roka. Es ar savu meiteni to dabūju no muzeja. Tā bija no aborigēna no

Austrālijas. Jau sen nogriezta. (Pauze.) Nu, tas nav ļoti jauki, ja, kad es

pret jums pirmīt biju tik jauks? (Pauze.) Es pirmīt biju jauks pret jums, es

teicu, ka jums ir jāzvana ātrajai palīdzībai, vai ne, un ka jums viss būs

labi, ja jūs tā darīsiet. (Pauze.) Paklausieties... ē-ē? (Pauze.) Paklausieties,

es atdošu klausuli jūsu dēlam, Andžela, jo man neliekas, ka tas, ko jūs

tagad runājat, ir ļoti konstruktīvi, būtībā tas ir diezgan ļauni un

aizvainojoši, tāpēc es došu klausuli atpakaļ. (Pauze.) Es drīkstu tagad

atdot klausuli atpakaļ, ja es tagad gribu atdot klausuli atpakaļ! Jēzus!

Tobijs atdod Kārmaiklam telefonu.

Kārmaikls: Ko viņa saka?

Tobijs: Viņa, ē, viņa nez cik reižu nosauca mani par nēģeri, un viņa

saka, ka cer, ka es tagad nomiršu.

Kārmaikls: Ak, tā, ja? Ei, mā, es būšu tas, kurš izlems, vai te mirs

nēģeri vai ne, okay? Man nevajag tavu nolādēto rasistisko padomu! Sēžot

uz savas resnās pakaļas un dzenoties pakaļ sūda baloniem pa visu

59

Spokānu. Divdesmit septiņus gadus tu nekad neesi pakustinājusi ne

pirksta, lai man palīdzētu, kāpēc tev tagad būtu jāsāk dot padomus, ko?

Nē, tu nepalīdzēji, tu ne reizi mani neatbalstīji, tu ne sūda nedarīji, tu

vienkārši ļāvi man to meklēt vienam pašam, tu pat neko nedarīji, lai

neļautu viņiem to paņemt, tad kāpēc tu vienkārši nevarētu aizvērties,

Buttinski? Kāpēc tu vienkārši nevarētu aizvērties, kāpēc tu nevarētu

nolikt vietā manus žurnālus, un kāpēc tu nevarētu sev izsaukt to nolādēto

ātro palīdzību, kā darītu katrs normāls cilvēks, kurš ir nokritis no koka,

okay? Pasaki viņiem, ka, ja viņi no ielas nevar redzēt mājas numuru, lai

skatās, kur ir balons, jo tas ir kā sūda ceļa zvaigzne. Un beidz klepot.

Beidz klepot. Tu nemirsti, tam jau mēs esam gājuši cauri, vai ne?

(Pauze.) Paldies tev. (Pauze.) Nē, es viņu nenogalināšu. Nē, es viņu

nenogalināšu. Man vienalga, ka viņš ir melnais, tu mani tagad esi

novirzījusi no visas tās sūda lietas. Kāpēc tu vienkārši nevari iet gulēt,

mā? Kāpēc tu vienkārši nevari likties tajā sūda gultā?

Kārmaikls noliek klausuli, nomet telefonu uz grīdas un apsēžas uz gultas,

atspiež galvu rokā, nopūšas.

Mervins: Man patīk jūsu māte! Viņai ir dūša!

Kārmaikls: Varbūt es biju pārāk skarbs pret viņu, bet dažreiz viņa

man vienkārši krīt uz nerviem, zini?

Merilina: Jūs nebijāt pārāk skarbs. Jūs bijāt tieši tik skarbs, cik

vajadzēja. Vai ne, Tobij?

Tobijs pamāj. Kārmaikls parakājas savā kabatā, pamet Tobijam un

Merilinai divas roku dzelžu atslēgas. Viņi ātri sāk sevi atsvabināt.

Mervins: Ko es jums teicu?! Pat ne „paldies”!

Tobijs: Paldies!

60

Merilina: Paldies!

Kārmaikls (pauze): Man tagad ir laba sajūta. Man tagad ir tāda

sajūta. Man liekas, ka viss būs labi. Un es varu iet mājās. (Pauze.) Tas

bija diezgan ļauni, ko jūs abi izdarījāt, vai jūs to zināt?

Tobijs: Mēs ļoti atvainojamies, un mēs noteikti nekad vairs tā

nedarīsim.

Merilina: Mēs noteikti esam apguvuši savu mācību un tā.

Mervins: Viņi to darītu atkal jau pēc brīža.

Tobijs: Ei, vecīt! Ar tevi es vēl norēķināšos, vecīt! Šitie sūdi starp

mani un tevi vēl nav beigušies!

Mervins: Ko es esmu izdarījis?

Tobijs: Ko tu esi...? Mēs varētu sākt ar telefona zvanu, ko tev

vajadzēja izdarīt?

Mervins: Ak, to.

Tobijs: „Ak, to”.

Merilina: Kāpēc tu tik ļoti gribi, lai mēs mirstam, Mervin?

Mervins: Es negribu, lai jūs mirstat. (Pauze.) Es negribu, lai jūs

mirstat. Nē, es vienkārši aizķēros savās datoru lietās. Es meklēju to

„nogriezto roku” mājaslapu.

Merilina: Ir tādas nogriezto roku mājaslapas?

Mervins: Ir sešas tādas, bet tajā, ko es skatījos, bija tikai statistika. Un

vistrakākā statistika tur bija par visiem tiem cilvēkiem, kuri, lai kāda

61

traka iemesla dēļ, iet un paši nogriež sev vienu no rokām, 83 procenti no

viņiem... ja... 83 procenti no viņiem nogriež sev kreiso roku...

Šī monologa laikā Kārmaikls skatās uz Mervinu. Atšķirībā no Mervina,

Tobijs to pamana un sāk nervozēt.

Mervins: Un es domāju, vau, tas ir augsts procents, bet tad es laikam

sapratu, kāpēc viņi nogriež kreiso roku, nevis labo...

Merilina: Es arī sapratu!

Mervins: O, izstāsti savu teoriju!

Tobijs: Labāk nevajag!

Merilina: Kaut kur ap 80 vai 90 procenti cilvēku pasaulē ir labroči, vai

ne?

Mervins: Aha!

Merilina: Tātad, ja labrocis grib nogriezt sev vienu roku, viņš nogriezīs

sev kreiso roku, vai ne? Tāpēc, ka viņam būs jāizmanto sava labā roka, lai

turētu to, zini...

Mervins: Gaļas cirvi...

Merilina: Gaļas cirvi vai nazi, vai ko citu...

Mervins: Gaļas cirvi.

Merilina: Jāa, vai nazi, vai ko citu!

Mervins: Man liekas, ka tu esi trāpījusi naglai uz galvas, Merilin!

Tobijs: Jāa, es vienmēr esmu ienīdis statistiku, un tu, Kārmaikla

kungs? Viņiem var likt teikt jebkuru sūdu, ko vajag. Jebkurā gadījumā es

un Merilina laikam tagad čāposim mājās...

62

Kārmaikls (Mervinam): Ko tieši tu gribi pateikt, vecīt?

Mervins: A?

Kārmaikls: Ko tieši tu gribi pateikt?

Mervins: Par ko?

Kārmaikls izvelk savu pistoli.

Kārmaikls: Ar visām tām stulbībām par 83 procentiem cilvēku,

kuri nogriež sev kreiso roku?

Mervins: Jo es to skatījos savā datorā.

Kārmaikls: Vai tu gribi pateikt, ka es pats nogriezu savu roku?

Tobijs: Viņš nekādā ziņā negrib to teikt.

Merilina: Viņš nekādā ziņā negrib to teikt.

Tobijs: Viņš nekādā ziņā negrib to teikt istabā, kura ekplodēs, ja tā

pistole izšaus, viņš nekādā ziņā negrib to teikt, vai ne, Mervin?

Mervins: Es... neko negribu teikt.

Tobijs: Lieliski! Redzat? Viņš neko negrib teikt!

Kārmaikls: Manu roku nocirta bariņš lauķu kretīnu pie Spokānas,

Vašingtonas štatā, pirms divdesmit septiņiem gadiem. Un man pašam ar

to pamāja atvadas no attāluma. Vai tu gribi teikt, tagad, pēc visiem šiem

meklējumiem, pēc visas šīs... traumas... vai tu gribi teikt, ka es pats sev

nogriezu roku? Vai to tu gribi teikt?

Mervins: Kārmaikla kungs, es gribu teikt, ka jūs ejat pa pilnīgi

nepareizu ceļu.

Kārmaikls (pauze): Es eju pa pilnīgi nepareizu ko?

63

Mervins: Jūs ejat pa pilnīgi nepareizu ceļu... Vai tā saka? (Pauze.) Jā,

tā saka. Jūs ejat pa pilnīgi nepareizu ceļu. Vispār pa nepareizu ceļu.

Kārmaikls: Ja es kaut ko daru, es rāpjos nepareizajā kokā.

Mervins: Nepareizajā kokā! Tā bija! Es zināju, ka tur kaut kas bija!

Jāa, jūs rāpjaties pilnīgi nepareizā kokā! Tāpat kā jūsu māte! (Pauze.) Jāa,

tāpat kā jūsu trakā māte.

Kārmaikls cieši skatās tieši uz Mervinu, kurš tikpat cieši skatās pretī.

Pēkšņi dzirdamas pāris tuvojošos policijas mašīnu skaņas un aiz loga

redzami gaismas atplaiksnījumi no mašīnām. Mašīnas apstājas.

Tobijs: Ē... Man liekas, ka tie varētu būt kruķi.

Kārmaiklam un Mervinam turpinot skatīties vienam uz otru, Tobijs lēnām

pieiet pie loga un paskatās laukā, tad viņš pārskata pa grīdu izmētātās

rokas un izlieto benzīnu...

Tobijs: Jāā. Mm... puiši, mēs jums vairs neesam vajadzīgi, ja?

Tobijs pamāj Merilinai un izkāpj pa avārijas izeju. Merilina uzmet skatu

Mervinam, skumji, apmulsusi, tad dodas pie loga. Mervins tikai tagad

novērš skatu no Kārmaikla. Kārmaikls turpina cieši uz viņu skatīties.

Mervins: Vai tu ej prom?

Merilina: Jāā, es eju prom.

Mervins: Ar viņu?

Merilina: Jāā, ar viņu.

Mervins: Bet... ā. Man likās, ka es tev sāku iepatikties.

Merilina: Es drīzāk tā kā sāku arvien vairāk no tevis baidīties, Mervin.

64

Tobijs palīdz Merilinai izkļūt uz avārijas kāpnēm.

Mervins: Bet... es izglābu tev dzīvību.

Tobijs: Tu izglābi dzīvību arī man, bet es negribu tevi izdrāzt.

Merilina parāda viņam paceltus īkšķus, nosūta gaisa skūpstu, un abi ar

Tobiju dodas lejā pa avārijas kāpnēm. Mervins skumji pagriežas pret

Kārmaiklu.

Mervins: Vai nav mauka!

Kārmaikls: Atkārto, ko tu tikko teici par manu māti.

Mervins: A? Ai, klausies, es vairs necentīšos būt drosmīgs, ja te

blakus nav nevienas meičas, okay? Es neko neteicu par tavu māti. Es

teicu, ka viņai patīk skatīties kokos vai ko tādu, un viņai tiešām patīk

skatīties kokos, vai ne? Ja tur ir balons. Vai ne? To mēs esam

noskaidrojuši. Tas nav nekas slikts. Un es nekādā gadījumā neteicu, ka

jūs pats sev esat nocirtis roku. Tas jūs padarītu par tādu kā sūda idiotu.

„Nogriez pats sev roku un ej to meklēt divdesmit septiņus gadus.” Vai

ne? Kā sūda idiots. Kurš to nocirta, kā jūs teicāt? Lauķi?

Kārmaikls: Fermeri, jāā.

Mervins: Melnie fermeri vai baltie fermeri?

Kārmaikls: Nevar būt melnu fermeru!

Mervins: Nē? Ā. Tas neizklausās godīgi. Ko viņi izmantoja, gaļas nazi

vai ko tādu?

Kārmaikls: Nē. Vilcienu.

Mervins: Vilcienu? Viņi izmantoja vilcienu?

65

Kārmaikls: Jāa, viņi izmantoja vilcienu!

Mervins: Nu, tas neizklausās pārāk ticami.

Kārmaikls (pauze): Ko?

Mervins: Jūs sakāt, ka viņi aizgāja un dabūja vilcienu, un viņi...

Kārmaikls: Viņi neaizgāja un nedabūja vilcienu. Viņi neaizgāja un

nedabūja vilcienu. Viņi turēja manu roku uz dzelzceļa sliedēm, un

vilciens brauca. No attāluma.

Mervins: Āā...

Kārmaikls: Kāpēc es vispār ar tevi runāju? Te tūlīt atnāks bars

sūda kruķu, vecīt.

Kārmaikls noliek pistoli un sāk vākt rokas somā.

Mervins: Tātad, paga, viņi turēja jūsu roku, vilciens tuvojas, vilciens

nogriež jums roku...

Kārmaikls (nopūšas): Vilciens nogriež man roku, viņi paceļ manu

roku...

Mervins: Pēc tam, kad vilciens ir aizbraucis...

Kārmaikls: Pēc tam, kad vilciens ir aizbraucis. Acīmredzami. Viņi

man pamāj atvadas ar manis paša roku. No attāluma.

Mervins: Un jūsu roka nebija pilnīga biezputra?

Kārmaikls: Mana roka nebija pilnīga biezputra, nē. Mana roka

bija pilnīgi normāla nogriezta roka. Es nebūtu tērējis divdesmit septiņus

gadus no savas dzīves, meklējot roku, kas ir pilnīga biezputra.

Mervins: Un jūsu rokas atlikusī daļa nebija pilnīga biezputra?

66

Kārmaikls: Vai manas rokas atlikusī daļa izskatās kā pilnīga

biezputra? Paskaties uz manas rokas atlikušo daļu.

Mervins: Es skatos uz jūsu rokas atlikušo daļu.

Kārmaikls: Vai tā izskatās kā pilnīga biezputra?

Mervins: Nē, tā neizskatās kā pilnīga biezputra.

Kārmaikls: Paldies.

Mervins: No kā tad bija taisīti tā vilciena riteņi? No bārdas nažu

asmeņiem?

Kārmaikls pārtrauc darboties un cieši viņu uzlūko.

Mervins: Un sliedes? Sliedes no bārdas nažu asmeņiem?

Kārmaikls izvelk savu pistoli, nomērķē to uz Mervina galvu un uzvelk

gaili. Mervins pat nesaraujas. Neliekas ne zinis. Faktiski viņš kasa sev

degunu. Kārmaikls ilgi, ilgi noskata Mervinu, tad atslābst.

Kārmaikls: Kāpēc tu tik ļoti gribi mirt, Mervin?

Mervins: A?

Kārmaikls: Kāpēc tu tik ļoti gribi mirt?

Mervins: Es nemaz tik ļoti negribu mirt. (Pauze. Pats sev.) Vai ne?

(Pauze.) Nē, es tik ļoti nemaz negribu mirt. Man liekas, ka mani tas viss

vienkārši neinteresē.

Kārmaikls nolaiž savu pistoli.

Kārmaikls: Vai tev nav neviena, kuru uztrauktu, ja tevis vairs

nebūtu?

Mervins: Agrāk kāds bija. Tagad vairs nav.

67

Kārmaikls: O. Vai viņa nomira?

Mervins (pauze): Vienu vakaru es tur aizgāju, un viņa tur vienkārši

gulēja, sava krātiņa dziļumā.

Kārmaikls: Dziļumā kur?

Mervins: Sava krātiņa dziļumā. Es mēģināju piedabūt zooloģiskā

parka uzraugus kaut ko darīt, bet nevienam nebija ne silts, ne auksts,

vecīt. Man liekas, ka pērtiķu mājā dzīvība vienkārši nav tik vērtīga.

Kārmaikls: Klausies, es vairs nejautāšu neko par šīm pērtiķu

blēņām, okay? Man ir jātaisās un jāsavāc savas mantas, un, pie velna,

man jātiek prom no šejienes, bet šīs blēņas par pērtiķiem, velns parāvis,

man tas tagad vienkārši nav vajadzīgs, vecīt. Tagad, velns parāvis, es

esmu ļoti noguris, un es nevēlos būt neiejūtīgs, bet man vienkārši nav

vajadzīgas šīs sūda pērtiķu blēņas! Okay?!

Mervins: Okay. Jūs pats jautājāt. Bet okay.

Kārmaikls: Pie velna, vecīt! Pērtiķi – tagad?! Šajā brīdī?! Pie

velna...

Kārmaikls nopūšas un atkal sāk mest rokas somā. Mervins mazliet palīdz.

Kārmaikls (apstājas): Tomēr ir kāda lieta, ko es gribu, lai tu zini. Un

man kaut kādā veidā ir svarīgi, lai tu to zini.

Mervins pamāj.

Kārmaikls (pauze): Viņi paņēma manu roku. (Pauze.) Viņi paņēma

manu roku. Un viņiem nevajadzēja tā darīt. Un es to gribu dabūt atpakaļ.

Es vienkārši gribu dabūt to atpakaļ.

Mervins pamāj.

68

Mervins: Man tas liekas godīgi. (Pauze.) Tu zini, ka, ja tu kādreiz

tiešām dabūsi to atpakaļ, tu nevarēsi ar to neko darīt, ja? Piemēram,

zīmēt.

Kārmaikls: Es zinu. Bet zini... tā ir mana. (Pauze.) Tā ir mana.

Mervins pamāj. Kārmaikls turpina darboties ar rokām, Mervins palīdz.

Mervins: Es nezinu, vecīt, tam jābūt šaušalīgi – mest īstas cilvēku

rokas somā, vecīt, bet zini, ko? Bet nav! Ir pat jautri! (Pauze.) Izņemot

mazu bērnu rokas. Ar tām nav tik jautri. Ar tām ir vairāk tā kā

nepatīkami. Vai tās ir mazu bērnu rokas, vai arī tās ir tikai rokas, kas

laika gaitā sačokurojušās?

Kārmaikls: Nē, tās ir mazu bērnu rokas.

Mervins pamāj, novaibstās un met tās somā kopā ar pārējām. Tad viņš

atrod kādu specifisku normāla izmēra roku un apskata to.

Mervins: Šī ir superīga.

Kārmaikls: Kas tajā ir superīgs?

Mervins: Uz tās pirkstu locītavām ir uztetovēts „HATE”.

Mervins pamet to Kārmaiklam un turpina savākt pārējās. Kārmaikls

apstājas, klusi to pētot.

Kārmaikls (pauze): Tas nav... Tas nav tetovējums. Tas ir rakstīts ar

pildspalvu. Man tā liekas.

Mervins: Ak, tā?

Kārmaikls: Jāā. Tas ir ē... Jāā, tas melnais džeks mani gribēja

apčakarēt.

69

Kārmaikls skatās uz attālumu no radiatora līdz vietai, kur Mervins atrada

roku, kamēr Mervins raugās ārā pa logu. Kruķu mašīnu ugunis vēl

joprojām zibinās.

Mervins: Tas sasodītais melnais džeks. Zini, ko es darīšu? Es noiešu

lejā, pateikšu kruķiem, ka es tikko redzēju kādu melno džeku nolecam no

avārijas kāpnēm, dzenoties pakaļ kādai baltajai meitenei. Viņam liekas,

ka šī nakts ir bijusi slikta tikai līdz šim.

Kārmaikls (samulsis): Dari tā, Mervin.

Mervins: Jebkurā gadījumā, labāk dabūt viņus laukā no foajē. Man tur

lejā ir pāris istabas augu, un es negribu, lai viņi ošņājas apkārt, ja tu

saproti, ko es gribu teikt.

Kārmaikls: Zāle?

Mervins: Nē, man tur lejā ir tas mazais kaktuss, ko es reiz paņēmu no

kādas palodzes, kad biju piedzēries, un, vecīt, man to īsti nevajag, un tas

tā kā kalst nost, bet zini, es par to tomēr uztraucos. Man patīk tas mazais

nabadziņš!

Kārmaikls: Tas kalst nost? Man likās – kaktuss, to jau gandrīz

nemaz nav jālaista.

Mervins (pauze): Jālaista? Ā, okay...

Kārmaikls samet somā pēdējās dažas rokas.

Kārmaikls: Kā tu izskaidrosi visu šo benzīnu un asinis?

Mervins (pauze): Es teikšu, ka mums te bija mūziķi.

Pabeidzis Kārmaikls aiztaisa somu un noliek to stateniski, atstājot

„HATE” roku tai virsū.

70

Mervins: Tu esi tiešām jauks puisis, Kārmaikla kungs, vai tu to zini?

Kārmaikls: Un tu esi ļoti drosmīgs reģistrators, Mervin.

Pie vārda „reģistrators” Mervins samiedz acis. Kārmaikls pasmaida,

uztaisa no sava pirksta pistoli un izšauj. Mervins smaida.

Mervins: Varbūt šis būs kādas skaistas draudzības sākums, ko?

Kārmaikls: Nē. Nē, nebūs.

Mervins: O. Es nebiju domājis gejiskā veidā...

Kārmaikls: Es zinu, ka nebiji. Bet nē.

Mervins (pauze): Bet vai tu tiešām domā, ka es esmu drosmīgs?

Kārmaikls: Es neesmu pārliecināts, vai tā ir drosme, ja cilvēkam

faktiski ir vēlēšanās mirt, bet ē...

Mervins: Bet savā ziņā ir, ja?

Kārmaikls (pauze): Jāā. Savā ziņā ir.

Viņi kādu brīdi silti paspiež rokas, pa to laiku...

Mervins (klusi): Tas bija gibons. Kas nomira.

Kārmaikls (ilga pauze): Pērtiķu karalis.

Mervins: Vai tiešām?!

Kārmaikls (pauze): Laikam tie ir gorillas, tas tiešām nav mans

lauciņš.

Mervins pamāj un dodas uz durvīm.

Mervins: Tad es laikam iešu, novērsīšu tiem kruķiem uzmanību.

71

Kārmaikls: Lai tev veicas, Mervin.

Mervins: Ja es tev būšu vajadzīgs, es ē... es laikam būšu reģistratūrā.

Mervins iziet. Pauze. Kārmaikls sēž uz somas blakus rokai, apskata to.

Viņš pārbauda, kā tā izskatās pie viņa kreisās plaukstas locītavas.

Piedien tīri labi, bet ne perfekti. Viņš noraidoši papurina galvu, noliek

roku atpakaļ uz somas sev līdzās. Pauze. Viņš atkal paskatās uz roku, tad

atkal noraidoši papurina galvu. Pauze. Viņš apskata apkārtējo nekārtību

istabā un ap kājām izlaistīto benzīnu. Viņš paosta benzīnu uz saviem

pirkstiem, noslauka tos savā mētelī un sajūt kaut ko savā kabatā. Viņš

izvelk savu sudraba cigarešu etviju, brīdi skatās uz to, tad apdomīgi

izņem cigareti, ieliek to starp lūpām, noliek etviju... un izvelk savas

šķiltavas. Viņš atkal pārskata roku un istabu, atsit šķiltavu vāciņu un

vairākas reizes cenšas tās aizšķilt. Nav ne dzirksteles, ne liesmas. Viņš

atkal mēģina vairākas reizes. Nav ne dzirksteles, ne liesmas. Viņš tās

pakrata, izskatās, ka tām ir beidzies šķidrums. Viņš atkal cenšas tās

aizšķilt. Nav ne dzirksteles, ne liesmas. Viņš aizsviež šķiltavas pie istabas

durvīm, izņem no mutes cigareti un ieliek zodu savā plaukstā.

Kārmaikls: Kretīns.

Viņam tur nekustīgi sēžot ar zodu plaukstā, gaismas ļoti lēnām izdziest.

Tumsa.