Lelde Stumbre Ķēņiņiene Mirdza Luga 2 cēlienos

Darbojošās personas:

Mirdza Ķempe, jaunībā, ap 20-25 Dzejniece Mirdza Ķempe, 50Eriks Ādamsons, ap 30 Edvards Virza, ap 30FotogrāfsDaktereVallija, ap 30Linards, ap 40Elvīra, Ķempes mājkalpotāja, ap 50Jaunais dzejnieks, ap 25Trīs eleganti vīriešiBērni-pionieriApsveicēji

Darbības vieta: Rīgas radionama telpa, Erika Ādamsona istaba, M.Ķempes dzīvoklis, rūpnīcas skatuve, skatuve Nacionālajā teātrī

Žanrs: biogrāfiska drāma

Pirmais cēliens.

Radionams Rīgā. 1932. gads. Mirdza – jauna, skaista, boba frizūra, melni mati. Viņa sēž uz grīdas radio orķestra mēģinājuma telpā un kāds nezināms fotogrāfs viņu fotografē. Viņa pozē gan tā, gan citādi – atliec galvu, izloka ķermeni, izliek rokas vai vienu kāju...Fotogrāfs. Mirdziņ, burvīgi! Eleganti! Nu mēs varētu arī mazliet pasmaidīt... Un rociņu mazliet tāļāk no sevis, jā... ļoti glīti... Skatieties uz mani, jaunkundz...ideāli! (Fotografē) Jūs esat pirmšķirīga pozētāja, jūsu augums un seja...kā radīti fotosalonam... Mēs varētu sarunāt vēl vienu seansu manā salonā, kur ir vajadzīgās gaismas un aparāti...

Mirdza. Ak tiešām?Fotogrāfs. Protams, par maksu, jaunkundz.Mirdza. Arī šī fotografēšanās bija par maksu? Cik tad es par to saņemšu?Fotogrāfs. Ja atļausiet izlikt jūsu foto salona skatlogā... apaļi pieci lati!Mirdza. Pieci? Tad mēs varam sarunāt arī nākamo seansu! Varbūt vajadzīga kāda cita kleita? Varbūt ādas?Fotogrāfs. Par to neraizējieties, man viss ir! Bet jūsu samtainā āda un gleznie locekļi nemaz tā neprasās pēc apsegšanas...Mirdza. (smejas, skaļi un atklāti) Tas maksās dārgāk!Fotogrāfs. Es varu maksāt.Mirdza. Ko?Fotogrāfs. Skaistu meiteņu kailfoto ir ļoti pieprasīta prece. Meitenes nāk bariem, jo grib kļūt slavenas un skaists ķermenis jaunai meitenei jau ir tā vislabāk redzamā pazīšanas zīme...Jā, protams, gara dzīve ir ļoti svarīga, bet ja tā paslēpta neglītā čaulā...kurš to pamana? Bet jūs jau to pati zināt, jaunkundz, esmu dzirdējis, ka esat arī cerīga dzejniece... Zināms, jūsu vārds neparādīsies, ja to negribēsiet...Mirdza. Zināms!Fotogrāfs. Bet es varu maksāt...divkārši.Mirdza. Desmit lati?Fotogrāfs. Padomājiet, es nesteidzinu.Mirdza. Par desmit latiem... viens foto...Fotogrāfs. Padomājiet. (dod Mirdzai naudu par šo fotografēšanos) Redziet, cik tas vienkārši. Viens foto – un nauda jau jūsu kabatiņā. Gaidīšu jūs salonā... (Fotogrāfs aizslīd kā zivs tumšā ūdenī un Mirdza paliek domīga. Ienāk Edvards Virza, neliela auguma, apaļīgs)Virza. (satver Mirdzu aiz vidukļa un kaisli noskūpsta, strauji dodas uzbrukumā, gribēdams viņu sev tūlīt. Mirdza atgaiņājas.)Mirdza. Virzas kungs! Jūs man cērtat ciet elpu! Tā mēs nebijām runājuši!Virza. Ko tad mēs bijām runājuši, manu magonīt... (Virza vēl sparīgāk metas uzbrukumā. Mirdza atkāpjas)Mirdza. Ak, viss par velti? Es jums teicu, ka tālāk tā vairs nevar iet!Virza. Kāpēc ne, kāpēc ne...Mirdza. Es pa kaktiem ar jums nevēlos čunčināties, tas jābeidz! Jūs esat mani pataisījuši par savu metresi, bet es gribu ko citu!Virza. (piekāpjas) Mīļo meitēn, mana sirds ir salauzta tevis dēļ, vai ar to nepietiek?

Mirdza. Sākumā jūs solījāt, ka palīdzēsiet ar savu vārdu, lai manas dzejas nodrukā kāda avīze vai literārs žurnāls, bet nu tas nemaz vairs nenotiek!Virza. Mīlulīt, kā tad nu ne? Pāris reizes tak tavas dzejas drukāja! Un dzejnieks par tādu top tikai caur lielu darbu, mazulīt, nekas nenāk ar joni! Ja tev būs vēl kādas dzejas, iedosi man vērtēšanai, kopīgi paskatīsimies, izpētīsim, pastrādāsim ar valodu...Mirdza. Es to daru jau nezin kuro gadu! Gan te, radionamā, gan tulkojot! Ja tas nav darbs ar valodu, tad es nezinu! Ak, es jau redzu, ka tas viss ir tikai atrunāšanas, jūs nemaz netaisāties turēt doto vārdu!Virza. Kādu vārdu? Vai es esmu kaut ko apsolījis vēl?Mirdza. Zināms, ka esat! Būt brīvs no saitēm, no jūsu ģimenes važām, lai varam godīgi skatīties cilvēkiem acīs! To jūs man esat solījuši un nu sakāt, ka neko neatceraties?Virza. Mīļais bērns... mana puķīte, smildziņa...tas nudien nemaz nav iespējams un, ja es ko tādu esmu sacījis, tad gan laikam esmu bijis no tevis pamatīgā reibonī. Un kur tas teikts, ka nevaram palikt labi draugi arī tagad, vai nav labāk, ja esam brīvi, nevis savažoti kā cilvēces lielākā daļa? Tev kā dzejniecei tas taču ir saprotams – brīvam garam vajadzīga brīva telpa, gaiss! Mirdza. Ak, jūs esat melis, cienītais kungs, melis un krāpnieks! Savu labumu jūs guvāt, bet nu manī nevēlaties klausīties!Virza. Saprotams, ka es klausos! Bet nav iespējams važas turēt par ko augstāku kā dzejas brīvību! Tev, mana mīļā, ir jāizvēlas – vai gribi kļūt par dzejnieci jeb ieslīgt mietpilsoniskā purvā! Un tev tas pilnībā iespējams – tu esi jauna un daiļa un vēl arī talantīga...visās jomās. Kādēļ gribi to visu aprakt un pazudināt, pati ieliekot savas daiļās rociņas važu riņķos?Mirdza. Ak, tā jūs to lietu redzat? Tad – visam beigas.Virza. Kamdēļ uzreiz tā – beigas!Mirdza. (kliedz) Jā, beigas! Nenākat man vairs ne tuvumā! Jūs savus solījumus neturat un, ja tā – es jūs vairs nepazīstu!Virza. Mīļā, ne tik strauji! Mēs vēl noteikti sapratīsimies, nav jau uzreiz jābrēc tik dikti... (aizskrien, bet Mirdza paliek sašutusi un bēdīga. Izņem no kabatas lapas un sāk rakstīt. Tad arī pati nolasa šo dzejoli, jo ir laba lasītāja, ne jau velti strādā radio par diktori.)

Par ko lai es dziedu? Par jaunību savu?Par laimi, par sauli, par nākotni? – Ai, - nav!

Nav dziesmu man...Mans jaunības rīts Ir miglā tīts, mans dvēseles zieds ir samīdīts. Man sauli aizsedz Tumsas auts,mans nākotnes sapnis atvarā rauts... Man apkārt dzīve viļņo un plūst – Es – ziediņš, kas agrā ziedonī lūst. Es ziediņš, kas novīst pirms uzplucis tas, Es dzīves haosā puteklīts mazs. Par maz manim saules lai spētu zelt, Nav dzīvības avots spēkus kur smelt. Ap mani dzīve, kas visu grauj,Tā smiedama mani Uz atvaru rauj...

Atskan aplausi, jo durvīs stāvējuši un klausījušies divi - Virza kopā ar blondu vīrieti – tas ir Eriks Ādamsons.

Virza. (Adamsonam) Es tak tev teicu – cerību nesoša dzejniece! Mirdziņ, gribu jūs abus iepazīstināt...Mirdza. (iet garām, auksti) Man nav vaļas.Virza. Tikai mirklīti...Eriks Ādamsons, lielākā cerība pie mūsu latviešu dzejas debesīm, mans labs draugs...Jaunajiem censoņiem jāturas kopā, jāpazīst vienam otru, nevar tā, katrs par sevi... Un es no labas dzejas gan kaut ko saprotu, jums abiem noteikti bija jāsatiekas uz līkločās dzīves takas...Eriks. (sajūsmināts raugās uz Mirdzu) Jūsu dzeja bija tik dziļi aizkustinoša, sāpīga un skaudra...Virza. Un pasniegšana...Eriks. Jūs esat aktrise? Tāds balss tonis...Virza. Mirdziņa ir mūsu radio spīķere...Eriks. Tādēļ man likās, ka esmu jūsu burvīgo balsi kaut kur jau dzirdējis! Ļoti patīkami iepazīties, Edvards daudz par jums stāstījis...kā par centīgu dzejnieci, kura uzplaukst gluži vai acu priekšā... Vai es drīkstu lūgt...Mirdza. Ko tādu?Eriks. Nolasāt vēl kādu savu dzeju...Mirdza. Tūliņ?Eriks. Kamdēļ ne... Kad ienācu no ielas, kur skan tikai nervus

bendējoši trokšņi, jūsu balss traucās man pretim kā glābjošs strauts karstā vasaras dienā.Mirdza. Nu jūs man vareni glaimojat...Eriks. Es tikai saku to, ko nupat dzirdēju...(Virza pamazām virzās uz durvīm un abu sarunas laika, pazūd)Mirdza. Esmu pašlaik mazliet histēriska... Virzas kungs...ak, viņš jau prom! Virzas kungs bija man ko solījis, bet nu izrādās, savu solījumu nevar turēt...Eriks. Vai tiešām tādēļ tik skumja dzeja?Mirdza. Tam vairs nav nekāda svara!Es nemaz negribu par to runāt...Eriks. Tad lasiet ko citu! Dzejā cilvēka sirds atveras, godīgi un neko neslēpjot, tad viņš ir patiess bez mazākā atlikuma. Dzīves proza ir tikai zemākais pakāpiens, lai sasniegtu dzejas dimanta troni. Un es vēlētos uzzināt jūsu dvēseli...Mirdza. Tā ir tukša un auksta!Eriks. Bet tajā noteikti vēl var saliet karstu sudrabu un tad tā izstaros siltumu un gaismu...Mirdza. (pie sevis) Reālība vienmēr ir rupja. No katra spoža brīža jākrīt izdziestot, ja nevar pārmest tiltu uz nākošo. Tad nu es, radiofona papīru haosa nemierīgā zvaigzne, metīšu tikai vienu staru Tavās maigās acīs, kurām nevajadzētu pazust... Eriks. Ķempes jaunkundze, jūs esat apbrīnojama!Mirdza. Vai nav mazliet pathetisch?Eriks. Es jūtu, ka ir kāda liela pasaule, kuru jūs man atklāsiet – jūsējā. Un kamēr tas notiks, manas vistīrākās jūtas netiks iemestas dubļos...Mirdza. Jūtas? Tik ātri?Eriks. Cilvēka dzīve sastāv no jūtām, bet tās, pašas kaislīgākās un īstākās, vienmēr nez kādēļ paslēptas tādos dziļumos, ka kādreiz pat visa cilvēka dzīvē tā arī neierauga dienas gaismu. Es savējās neslēpju, ja tās lauztin laužas uz gaismu! Vai zināt, ko mani vecāki bija man iecerējuši drošai materiālai dzīvei un es gandrīz vai to pieņēmu kā savu neizbēgamu likteni?Mirdza. Vecāki saviem bērniem izvēlas parasti to, ko viņi paši zina vislabāk...Eriks. Tieši tā! Un jūsu ceļš krustotos tādejādi ar centīgu, iztapīgu rēķinvedi! Papīru haoss arī man nebūtu svešs, bet...Mirdza. Bet?

Eriks. Tur jau tas āķis – manas jūtas ņēma virsroku! Dzeja, māksla, brīvestība domās un sadzīves pienākumos. Dosimies... iesim pastaigā pa Vecrīgu, ceļosim uz Jelgavu, klejosim pa priekšpilsētas krodziņiem, apmeklēsim baznīcas. Mums daudz kas jāiepazīst...Nāciet, nāciet...

(Eriks satver Mirdzu aiz rokas un viņa ļaujas. Abi dodas klejojumos pa Rīgu.Eriks ieved viņu savā istabā.)

Eriks. Šis ir mans mazais dievnams...mana darba istaba. Te bieži smaržo kvēpināti paegļi, starp aprakstītām lapām kalst apelsīnu mizas ar tādu atturīgu aromātu. Skat, uz etažeres atrodas dažas brīnumlietas – baltas tasītes, no kurām var ar divkāršu patiku dzert. Dažreiz dzeru no tām vīnu un lasu Bodlēru:Cilvēks radīja vīnu – šo saules svēto bērnu,Reiz vīna dvēsle sāka kausā dziedāt;Ai, cilvēk, dārgais, atstumtais, lai skanNo mana šaurā cietuma uz tavu sirdi dziesma,Kas tev par gaismu un brāļu mīlu teiks...

Mirdza. (staigā un apskata istabu) Kas šie par manuskriptiem?Eriks. Manējie. Vēl nedrukāti. Kamēr tu tos neesi lasījusi, tu manu pasauli nezini. Bet tie, kas mani mīl, tie vispirms jūtas ļoti viegli un patīkami, bet, kad man nopietni tuvojas, viss top smags un pat pretīgs. Tomēr tas nav viss. Tas ir tikai sākums...(skūpsta viņu, ilgi un kaislīgi. Mirdza atraujas)Mirdza. Tu teici, ka vēlies, lai es vēl nolasu kādu savu dzeju? Nav jau nekas daudz, tomēr kādreiz mana sirds ir tik pārpilna, ka vārdi paši lauztin laužas...Eriks. (ielej abiem vīnu glāzēs) Es neko citu negribu – tikai klausīties bezgalīgi tavas balss skaņās un lūkoties tavās zustreņu krāsas acīs! (ērti atlaižas uz sava dīvāna, gatavs klausīties.)

Mirdza.

Brīžam cauri dzīves troksnimAtskan tāli sudrabzvani –Skan un skan bez apstāšanāsProjām aicina tie mani.

Sapņu miglā aizslīd laiva –

Roka satver dimantirkli.Dvēsle atmirdz spoižā zeltāTverot laimes acumirkli.

Nebūtībā nogrimst krasti...Miglā aizšalc skumju sili – Varavīksnēs zaigodamuRedzu tālēs dailes pili.

(Eriks pielec kājās. Satver viņu, lokās apkārt, skūpstīdams un izģērbdams...)

Mirdza. Man nāk prātā nostāsts, ka cilvēki varot nomirt no ilgas un stipras jasmīnu smaržas. Tagad tāpat... rādās, ka esmu aprakta kaut kādos slimīgos ziedos, kuru reibums, sākumā viegls un patīkams, pieaug smags, gandrīz neizturams... Ak, man pašai vēl vajadzīgs sals un ziemeļu vējš!Eriks. Šīs ļaunās domas rada savādu, lielu spēku, kāds parasti piemīt tiem, kas bēg no nāves... Nekas mūs neatsvešinās! Tāds savāds maigums pārņem mani, kad tevi skūpstu...Vai tu domā, ka visu savu mīlu jau esmu pārdzīvojis? Mirdza... manī sakrājusies tāda mīlas bagātība, ka nemaz nezinu, kā un kad tev to visu parādīšu un atdošu...

(Pieiet pie mazām ērģelītēm, spēlē Baha prelūdiju)

Vai šīs skaņas labi nesaskan ar šo brīdi? Tās ir gan gaišas, gan smagas reizē. Mūsu mīlestība būs skaista un nevaldāma kauja, kur abi pretinieki, lai pilnīgi izjustu viens otra tuvumu un varu, bez rimšanās nogurdinās un izsmels viens otra dveseli un asinis. Tāda būs mūsu nākotne.Mirdza. (strauji un pārliecinoši) Nākotne! Bet var būt arī cita – jauna pasaule, kas deģenerēto ķermeni atsvaidzinās ar stipra un neviltota barbarisma jaunajām asinīm! Kam skaidra galva un silta sirds, tas pats palēnām saskatīs nepieciešamo un nenovēršamo. Vajag tikai uzmanīgāk noraudzīties šī laika sejā, kuru rausta briesmīgas konvulsijas.Eriks. Kā tu to visu zini?Mirdza. Erik, es nāku no visnabadzīgākās vietas pasaulē, mans tēvs sen jau miris, bet māte ir vienkārša šuvēja. Ceptas reņģu galvas un sīpolu smaka bija mana ikdiena! Bet es gribu būt pavisam

kas cits! Es pati! Un nekad...tu dzirdi – nekad negribu vairs ciest badu un pazemojumu, staigājot caurās zeķēs un mammas kurpēs, kas man par lielu... Eriks. Mana mīļā, drosmīgā ķēniņiene, tas nenotiks! Tu esi pārāk stipra un liesmaina, lai ļautu sevi tādai nožēlojamai eksistencei!Mirdza. Bet, kā ir ar tevi – pašapmierināto Rīgas kundziņu?Eriks. Es neesmu kundziņš, tikai – dzejnieks! Mirdza. Man te ir daži dzejoļi no cietuma...Mēģini tos izlasīt. Ja formāli tevi tie neapmierina, tomēr mēģini sev atbildēt, vai tam, kas tur gribēts pateikt, varētu uzvilkt atskaņu gludo ādu, vai šim triecošām sāpēm der korekti ritmi? Šīs dzejas nelasa izmeklētā sabiedrība, bet tūkstoš vienkāršu cilvēku, kas jūt tāpat.Eriks. Oho, tu jau runā kā īsta zociāliste, maigumiņ...Mirdza. (strauji) Nesmejies! Un kāpēc ne? Vienkāršo cilvēku ir vairākums un es esmu to vidū, atceries to!Eriks. Piedod... piedod man šo aizraušanos – reizē ar mākslu un tevi. Ja man jāatrunājas un jāpierāda kaut kas, tad te būs – mana „ Barbaru mīla”(Mirdza un Eriks šo sarunu laikā pamazām iekārtojas kopdzīvei – istabiņa tiek pārkārtota tā, lai tur varētu dzīvot divi.)

Mirdza. Bravo! Tā kaut ko neviens latvietis nav uzrakstījis un laikam arī neuzrakstīs. Te ir tik varens skaistums, ka man metas žēl, ka šīs dzejas nevarēs lasīt daudzi – tās ņirgādamies uzņms vienīgi kā patīkami satraucošu pornogrāfiju. Dod viņas lasīt tiem, kas tajās varētu saskatīt arī tavas mokas. Es sāku ticēt tev un tavam karaliskajam vārdam...

(Mirdza klepo un spļauj asinis, apgulstas gultā novārdzināta)

Eriks. Kādēļ mēs neiepazināmies pirms 5 gadiem, kad tu ieradies Rīgā? Vabūt viss būtu tagad citādi. Tu biji vesela un arī es biju daudz veselāks, tagad mēs esam kā divi vārguļi, kuri balsta viens otru kā nu mācēdami, tu mani, protams, vairāk... Bet tas taču labi, ka mēs varam pasaukt viens otru savā postā – es varu tevi vēl sasildīt, noglāstīt slimās vietas, noskūpstīt sviedru lāses... mans labais draugs, es kaislīgi gribu to darīt! (pieceļas, iet projām) Tu mani tikai pasauc! (aiziet)

Mirdza. Erik... (neviens nenāk) Erik!!!

(pietrūkstas kājās, metas uz durvīm) Tie ir tikai vārdi, jā? Tikai skaisti, izsmalcināti, krāšņi teicieni, kurus tu bārsti pa labi un pa kreisi! Bet patiesībā – tukšība! Ja tu tagad aiziesi un pazudīsi, tad aizmirsti ceļu atpakaļ!Mirdza. (kliedz viņam pakaļ raudādama) Nākotni gaišu un daiļu tu tēlo,Mīlu tu vēsti, bet ienaidu glabā!Laimi tu soli, bet ciešanas nesi –Nospiedošs slogs tu dvēselei esi,Cīņā ar tevi lūst varenais spēks,Jo tevī valda mūžīgais grēks!

Eriks. (parādās aiz stūra, smiedamies) Es, Mirdza, mīlu skaistus niekusLai spītētu šim laikmetam;Kas nokauj izmeklētus priekusUn uzaudzina ienaidniekusStarp mazo tulpju draugiem tam.

Tādēļ par zelta pogu dzieduKo izgriezu no kleitas TevKā dārznieks griež no krūma ziedu.Bet darīdams to, nenovieduKa maigu postu radu sev.

Jo poga guva lielu varuKā manī viss, kas mazs, bet jauks –Un, ko tā pavēl, to es daru:Tā teic, lai tevi maigi skaru –To daru, Mirdza, jaukais draugs!

Kaut skumjas sirds sver kā ar sieku,Bet tevi tās vairs nenomāks,Ja katru manu smalko niekuTu mīlēsi, jo tie ar prieku

Tev vecus rožu dančus sāks.

Mirdza. (viņam pretī, jo sākusies tāda kā dzejas sacensība viņu abu starpā)Un lielā nicināšana nāk,Sāpes nezdama un tomēr salda;Kā pātagām man tavi vārdi sit.No dvēsles saplosītās, izmocītāsAsru valgums ceļas –Asiņains un dedzinošsTas rit un rit...

Eriks. (Mirdzai pretī, šķelmīgi) Mans opija graudiņš tu esi,Kas mani reibināt prot.Es vēroju pilnmēnesiUn aizmirstos nemanot.

Vai, dvēsele, tu to viediCik maiga ir nakts un kā tvanGan ievu, gan ābeļu ziediKas izplaukst visapkārt man.

Vējš apber ar ziediem man sejuJo mēness nav jāredz vairs tai –Mans opija graudiņš ir tejuMan jāreibst līdz nemaņai.

Mirdza (skaļi un patētiski). Ja simtreiz satriekta tu savā iedomībāSimtreiz par jaunu pacel lepni galvuUn neliecies nemūžam pazemībāPriekš likteņrokas, izlūgdamās balvu.Lai paņem cits – tu saki: es tā gribu!Un pasmaidi, kad tavas zvaigznes dziest, -Tev pārciest tavas dvēsles vientulību,Bet viņas kaunu tevim nepārciest!

Eriks (maigi un klusināti).Kad lakstīgala dzied un palsiViz mēness, klausos sabijies:

Nav labi, ka tik saldā balsīAr mani sarunājas Dievs.

(Viņš ir dzēris, bet laimīgs, apģērbs nekārtībā, bijusi trokšņaina uzdzīve)Mīļā, mana ķēniņiene Mirdza! Mana milzu lobēlija, mana govjķimene, mana meža cigoriņsakne, tu, mana romiešu kumelīte! Mani mācekļa gadi beigušies!Līdz ar viņiem mirs mana vecā dzejas pasaule uz visiem laikiem un pilnīgi jauna sāksies, daudz teicamāka un labāka un šajā ziņā galvenais nopelns ir tev! Līdz šim rakstīju šaurām aprindām, tagad rakstīšu tikai tev – un nekad lielāku laimi man rakstniecība nav devusi! Brīžam ar bailēm domāju – kas es būtu, ja nevarētu rakstīt. Tagad tas notiks ar vēl lielāku spēku un atklātību, ja vien...ja vien starp mums valdīs pilnīga un gaiša saskaņa!

(Eriks pasviež Mirdzai kaislīgus gaisa skūpstus un pazūd. Mirdza histēriski raud, klepo, kliedz, dūres vīstīdama.

Dodas uz medicīniskām procedūrām.)Daktere. (masē Mirdzas galvu)Jūsu nelaime ir pārāk krāšņā fantāzija un domu lidojums, kas nav valdāms. Tādēļ jums nogurst acis un streiko nervi... Bet vīriem slimas sievas riebj, tikai sievas mīl kopt slimus vīrus. Jūs taču to zināt?Mirdza. Ak, jā, noteikti!Daktere. Mūsu metodes priekš jums laikam pārāk elementāras. Es ieteiktu Rīgā dakteri Krauli, viņš ir inteliģents un arī psihoanalītiķis.Mirdza. Ja nelīdzēs sanatorija manām plaušām un garīgajam līdzsvaram, tad iešu pie viņa...Bet man liekas - palēnām atgūstu savu suverenitāti un cenšos apvaldīt savu fantāziju, es zinu - tā ir visu manu bēdu iemesls. Tā gribas būt veselai, gaišai un mierīgai un labākai pret citiem.Daktere. Pilnīga dabiska, pozitīva vēlme. Bet droši vien jūs nomoka arī kas cits...Mirdza. Bailes no nāves.Šis rotaļīgais vieglums nava mans,Es sen jau iemīlēju asas, tumšas sāpes,Uz pārmērīgo aizved manas dzīves kāpnesNo visiem zvaniem tuvāks man ir kapu zvans......Un gribēs tikai tā kā es tik vien: zust un irt!

Un vārdu „ mīlēt” neatšķirs no vārda „ mirt”.

Dažreiz gluži vai stingstu, viss ķermenis paralizējas no domām vien par nāvi... Vai tā ir slēpta vēlēšanās sevi iznīcināt, tomēr mans dzīvības instinkts izbailēs pretojas? Visam, kam pieķeros, šķiet kā salmiņš, pie kura tveros bailēs no nāves. Darbs, mīlestība...tikai salmiņš!Daktere. Jums jāiemācās paskatīties uz sevi objektīvi, jūs pārlieku daudz pārspīlējat. Kam jums katrā ziņā jāizzina patiesība par sevi? Katra formulēta patiesība tik un tā būs tikai viena no galējībām un tādēļ – nepatiesa. Pamēģiniet vienkārši dzīvot.Mirdza. Es labprāt tā arī darītu, ja vien saprastu – kam! Man nav ne mērķa, ne kādas tālas, svētlaimīgas salas, ko gribētos sasniegt. Arī pēc laimes es nealkstu – laime ir vien īsi mirkļi, man vajadzīgs kaut kas stabilāks.Daktere. Jums ir vīrs, darbs... tie ir dzīves vienkāršie pienākumi un jūs lieliski tiktu ar tiem galā, ja vien pati sevi tā nenomocītu. Bet, ja vēlaties – pamēģināsim homeopātiskus līdzekļus, skābekļa vannas, hipnozi...Mirdza.(pietrūkstas sēdus, izbailēs, pārskata vēstules, kas atnākušas no Erika) Erikiņ, kas tev kait? Tu raksti, ka esi aizbraucis uz laukiem un nezini, kad tieši atgriezīsies... Mīļais balodīti, vari nebraukt atpakaļ uz mājām kaut gadu, ja vien tas ļauj tev strādāt un radīt! Bet tu neteici neko par savu slimošanu? Tavas acis drudzī laikam ir skaistas? Uzmanies, mans mīļais Rikki Tikki, neej laukā, saudzē sevi visiem līdzekļiem, jo es zinu, ka vienīgi tu mani mīli tā, ka neviens cits! Un nemaz nedomā – tavas dzejas parādīsies atklātībā, jo tādus dzejoļus kā Sviedrus un Zelta lapseni jāpublicē, lai parādītu muļķiem, kā jāraksta par mīlestību. Tu raksti man tik skaistas vēstules, ka nespēju vien atjēgties no viņu bagātības. Nenoslīcini mani savos vārdos, bet pasniedz visu kā slimniekam ar tējkaroti. No okeāna nevar atdzerties, var tikai nogrimt. Rītu es neiešu laukā no savas istabiņas nekur, bet lasīšu un domāšu par tevi. Man nav nevienas tavas ģīmetnes, tu, mirdzošais un maigais! Saudzē sevi – lūdzu vēlreiz, jo bez tevis mana dvēsele apdzistu tagad. Es gribētu, lai tu kādreiz esi stiprāks par mani. Un tu būsi. Cik pasaule ir rupja un briesmīga, tik maigai un skaistai jābūt mūsu mīlai. Man liekas, es tevi mīlu! Manu mīlulīt, šodien ir mana dzimšanas diena, bet tevis te nav

un naktī es uztrūkstos savos sapņos un vaimanāju. Tu esi tik trausls un nomocīts un man bail, ka tu neaizej bojā! Šonakt redzēju tevi sapnī un tev bija jāmirst, jo tava sirds bija par daudz maiga. Kad tu nomiri, es izmisumā skrēju pa dīvainām ielām un dārziem, kur ziedēja baltas rozes. Man likās, ka es esmu vainīga...

Eriks. (Abi atkal satiekas viņu kopējā istabā. Eriks metas Mirdzas apskāvienos) Beidzot, beidzot, mana ķēniņiene...Veselas divas nedēļas būt atrautiem vienam no otra...tas ir par daudz! Patiesi, ja vēl būsi slima, es tevi ārstēšu un tu redzēsi, ka nebūs tādas kaites, kuras mana mīla nevarēs izdziedināt! Kaut vasarā mēs varētu kādā priežu un egļu mūžamzaļā mežā dzīvot, lai tas, par ko es sapņoju savās jaunās dziesmās, piepildītos!Mirdza. Jā, mans meža balodīti... viss piepildīsies!Eriks. Skaties.... tavs raibais, sarkanais, netikumīgais, briesmīgais, zvēriskais lakats... es nevaldāmi gribu savu pieri aizbāzt tev aiz krekla, lai mana 20 podu un 3 drahmu smagā galva starp abām tavām drudžainām krūtīm un lūmijām līdzīgiem krūšgaliem atrastos it kā kokoss ķengura mātītes nesamajā somā!.. Cik neizturami nožēlojami, cik drūmi, cik smagi, ka esmu tikai 1m 75cm, tikai 175cm, tikai 17500mm garš! Es gribētu būt garš un tik lokans kā jaguāra aste, lai varētu bezgala daudzas reizes apvīties no galvas līdz kājām ap tevi! Savu mēli, kas būtu gara, slaida un karsta kā krītzvaigznes sekste, es iegrūstu tik dziļi, strauji un spēcīgi tavā mutē, ka tu mirkli zaudētu samaņu it kā no mašlaka. Bet, kad tu pamostos, mēs būtu pārvērtušies kombustīlijās un tevi un mani apskurbinātu tik mokoša mīla kā briesmīgs karstums, kas uzliesmotu no mūsu kopā saaugušām potītēm, ceļgaliem, krūšgaliem, vēderiem, plaukstām, lūpām un, apšķaidīti viscauri ar granātu sēklām, mēs ar saviem pirkstiem it kā ar tigrillo nagiem, sumbru ilkņiem, maitu putnu knābjiem iecirstos miesās un nelaistu vienu no otra nekad prom, kamēr vien spētu starp neremdināmu kaislību, izmisumu un drūmumu un biežo samaņu zaudēšanu līksmoties ar veselīgiem, spēcīgiem un gaišiem murgiem!

Mirdza. Skūpstu tavu smalko degunu, skaidrās acis, mīļās rokas un

baltās, dižciltīgās kājas. Piedod, piedod man, ko tev ļaunu esmu darījusi... Tu esi mans zelta tīmeklis, ko man atnesa un apvija novembra vējš, cieši jo cieši ap manām domām un acīm. Arvien vairāk man gribas apēst tavu fantastisko galvu. Vispirms es nokostu tavu mīlīgo degunu, tad mazo ausi un beidzot izdzertu tavu liekulīgo spīdīgo aci, kas manā mutē būtu karsts dzīvsudrabs. Bet tu esi ģiftīga sēne un, tevi apēdusi, es nomirtu vai arī zaudētu prātu un izkliegtu ar putām uz lūpām visu to, ko esi noklusējis. Drusku tu esi saindējis mani jau tagad, es sāku murgot kā tu! Vai stāstīju tev, ka šodien aizbraucu garām mūsu mājai, jo biju sapinusies tīmeklī? Kad uz tevi skatos publikā, priecājos, ka cilvēki tevi nepazīst, es vienīgā zinu tavu aso saldumu par visiem labāk.Eriks. Tavs ego ir liels, ko? Vai tiešām vēl lielāks par manējo?Mirdza. Ne tuvu! Atmini manu mīklu, Erikiņ...Arēnā ieskrej seši velni – Mašinosi sudraba kurpēs, sarkans nosvīst žongliera resnais kakls, sīki rikšo poniji, kamielis skatās tuksnešainām acīm, par nāvi augstāk ķermeni izsviež akrobāts, bet viss tas ir labi tikai tāpēc, ka man blakus sēd kaut kas ļoti silts, ļoti smalks, ļoti jūtīgs un samaitāts.Eriks. Dzejnieks.Mirdza. Kas tā bija par vēstuli, kurā tu atsakies no manis? Es pat neatbildēju! Tas pavisam smieklīgi, manā rūgtā vērmele, mans dzeltenais ķirsi! Es protu runāt kā tu! Atpūties, mans mīlulīt! Eriks. (miegaini) Kur tu...Mirdza. Jāpabeidz operetes teksti Ballei Savojā un daži dziesmu teksti Bellakordam... Saņemsim naudu par opereti un nopirksim klavieres, lai tu varētu spēlēt Bahu...lietotas maksā tikai 600 latu, jaunas gan – ap 1200. Bet mums jau nevajag pilnīgi jaunas, vai ne? (paskatās uz Eriku, kurš saldi guļ) Sapņo vien saldi, mans mazais vīreli...(Mirdza atstāj Eriku guļam gultā, bet pati sēžas pie tulkošanas.)(Mirdza beidz strādāt, atskatās uz gultu – tur Erika nav)Mirdza. Erik!!! (kliedz) Nolādēts, iznireli tu tāds! Tev gan vieglas kājas – kā es paskatos pa logu, tā tu prom – pa durvīm! Un no manām kabatām visa sīknauda izmakšķerēta, tas tik ir skaisti! Īsti piemērota rīcība ģeniālam latviešu dzejniekam, mon amour! Zaglis tu esi un bezkauņa, dzērājs un izvirtulis, tas ir viss, ko es

par tevi varu teikt...Bet tas vēl nav viss, ko es par tevi domāju... (raud)Ah! Es tevi pazīstu, tu neķītrais spoks!Tu šausmīgais izmisums, bēdu slogs,Es zinu, tu mēmi man līdzi nācUn asaru kokli skandināt sāc.Ak, beidz!Beidz vajāt jel mani, tu ļaunais gars,Lai tumsā reiz atspīd man cerības stars,Lai drebošā sirds man atverasUn mīlā pret cilvēci izslejas

(Eriks kopā ar draugiem dzīro pa krogu – dzied, dejo uz galda, dzer un snaikstās gar sievietēm.)

Mirdza un viņas draudzene Vallija sēž parkā uz soliņa.Vallija. Kur Eriks?Mirdza. Strādā. Laukos. Raksta lugu.Vallija. (nikni iekliedzas) Nevis viņš strādā, bet tu! Katru dienu radiofonā un vēl tūkstošiem visādi tulkojumi – dziesmu teksti, operetes, lugas, pamācības, visu, ko vien var dabūt! Taisni laime, ka tu zini tik daudzas valodas – krievu, angļu, vācu, franču! Citādi taču jūsu ģimenē nebūtu neviena pelnītāja!Mirdza. Izbeidz, Vallij! Viņš tāpat strādā, tikai viņam ir cits virziens...Vallija. Jā, to es labi saprotu – cits virziens! Pēc tam, kad viņš kļuvis tik pazīstams ar savām Smalkajām kaitēm, viņa virzienus nevar ne saskaitīt – visi Rīgas krogi! Un tagad arī - viņš laukos jauki izklaidējas trīs skaistu dāmu sabiedrībā, sēž vēsumā zem smaržīgām liepām, dzer pienu, ēd salātus no dobes kopā ar dillēm un krējumu! Bet tu? Nīksti pa tveicīgo Rīgu, kur var sēdēt tikai trakais! Kāpēc tu nebrauc pie viņa, vai tad dzejnieka sievai vieta tur neatrastos?Mirdza. Protams, ka atrastos! Eriks arī aicina katrā vēstulē braukt pie viņa, bet es...Negribu traucēt... Un mani satrauc tāda ātra ciemošanās...Tik un tā jābūt pilsētā, radiofonā, man taču brīvas dienas nav iedotas! Un es gribu nopelnīt ar tiem dziesmu tekstiem Bellakordam, kas tur slikts?Vallija. Nu, es jau par to arī runāju! Tu pelnīsi, smakdama Rīgas tveicē, kā to visu laiku esi darījusi! Pat savus iekrājumus tu atdevi Erika grāmatas izdošanai...Mirdza. Tā bija mana kāzu dāvana viņam...

Vallija. ... bet Erikiņš tikmēr ērti guļ ēnainā dārzā zem ābelēm...Mirdza. Izbeidz! Viņam noteikti jāuzraksta luga! Marija Leiko pasūtinājusi, pati grib spēlēt un, ja viņš uzrakstīs, viņa gādās par to, lai to iestudē. Viņai ir liels vārds un vara teātros, pati zini. Tad par naudu mums vairs nebūs jābēdā!Vallija. Ak, tiešām! Un tu tici, ka viņš uzrakstīs, nevis dzers vīnu un stāstīs jaunākās anekdotes?Mirdza. Liecies mierā! Mans vīrs strādā! Neviens cits pasaulē nav pelnījis, lai tam būtu visi apstākļi rakstīšanai, neviens! Ne jau velti viņš ir slavenākais dzejnieks šodien un es vai plīstu aiz lepnuma par viņu. Un es zinu – viņš raksta! Šausmīgi uztraucos, lai luga iznāktu laba, viņš ir tik aizrāvies un pārņemts... Ak, es par to tā baiļojos! Ja viņam neveiksies, tad mums pāri gāzīsies izmisuma un mazvērtības plūdi. Es esmu slikti konstruēta – viss mani šajā dzīvē ievaino. Pat labais beigās man nāk tikai par sliktu. Eriks taču man ir pats labākais – kurš vēl mani tā mīlēs – bet es jūtos arvien zemāka un zemāka, tev taisnība... Esmu dzimusi zem ļaunā Saturna, kas man liek baiļoties un ciest. Man pat ir tādas dzejas rindas...Bet, kad aklām acīm stāvi,Tuvu nojauzdama nāvi,Gaisma dīvaina caur naktiAtspulgo un uzzied kaktuss –Saturniskais, asais augs.Gadiem ilgi, spītīgs dzēlis,Pēkšņi sārtu ziedu cēlis,Liesmains saka: jāuzplaukst!

Ja es varētu būt tāda kā viņš – priecāties par konkrētām lietām, viegli lidināties un smieties – ak, varbūt tad es vēl varētu glābties. Bet tad... uznāk tāds riebums pret sevi, ka gribētos pazust, izzust, nekad vairs nebūt! Ak dievs, kāda murgaina sajūta!Vallija. Tu nedrīksti tik ļoti uztraukties viņa dēļ, saudzē savu veselību! Tu viņa labā jau tā esi darījusi visu iespējamo un vēl vairāk! Tagad celsimies un iesim uz kino - Parīzes nakts ēnas. Negarantēju lielu mākslu, tomēr šis tas mūs vismaz uzjautrinās! Un pēc tam brauksim uz Biķernieku mežu.Mirdza. Uz mežu?Vallija. Jā, jā, uz mežu pie maniem draugiem. Spēlēsim volejbolu,

gulēsim šūpuļtīklā, dzersim limonādi, kas atšķaidīta ar siltu vīnu. Mirdza. Esmu nogurusi un bēdīga... Man teica, ka man jāelpo egļu un priežu smarža.

Vai tie ir vēji koku galotnēsKas līdzi vakarblāzmai staigā?Vai tie ir vārdi, kurus teicām mēsKas pāri šalc man naktī maigā?Šie vārdi mirušie no pagātnesVai arī tu tos šonakt dzirdi?Kā vieglu smaržu viņus vēji nesPār manu nogurušo sirdi.

Eriks nāk mājās klupdams, krisdams, piedzēries, bet jautrs.Mirdza. Klusāk, māte modīsies!

Eriks. Ēd bite tranu, drudzis –mīlu,Mīlas drudzi ēd mans gars – Un tevi mīlēju ar garu,Bet dažreiz rodas mazam, vārgamPagrabzirneklim baigs spars:Viņš ņem pat zelta lapseni ar varu.

Mirdza. Erik, mierā! Trīs naktī!Eriks. Nu? Trīs! Bet varbūt jau pusčetri? Jeb bez piecām četri, pasargi Dievs! Lai tak! Redzi, mums ir brīvība kliegt pilnā kaklā kaut līdz pieciem! Kurš te noteicis, kad jāiestājas klusumam? Laimīgā kārtā, neviens!Mirdza. Erik, es jūtos slima, ļauj man atpūsties...Eriks. Jā, kā tad! Kā citādi! Tu, mūžīgi slimā! Es gan esmu vesels kā rutks, pārdzīvošu tevi vismaz par gadiem piecdesmit! Lai gan – tas nav labi, dzejniekiem jāmirst jauniem! Pušķins, Ļermontovs, Bodlērs, Vailds, Rembo – visi viņi miruši jauni, šausmīgās mokās un slimībās, bet – ģēniji! Vai tu gribi būt ģēnijs? Atstāt šajā pasaulē kaut vienu satricinošu pantu! Tad – mirsti! Bet tu nemirsi, melnā čūska, tu jau neesi ģēnijs!Mirdza. (kliedz viņam) Un kamdēļ ne? Par to tu kādreiz esi domājis? Kādēļ es nespēju rakstīt savas dzejas, kādēļ man tukša sirds un

iztukšots prāts? Kur palikusi mana dzejas dvēsele? Vai tu neredzi tās driskas kaut kur te kaktos samestas?Eriks. Dvēseles driskas... paga, tas man jāatceras... (meklē papīru un rakstāmo)Mirdza. Ņirgas tev labi padodas, tas nu gan...Eriks. Ņirgas...papagaiļa astes košums...Vai te vispār ir kaut viena papīra lapa? Jeb tu visu esi noslēpusi, lai es varētu ātrāk nomirt. Tu taču zini, ka bez rakstīšanas manai dzīvei beigas, zini? Tu vienīgā to zini... Bet tevi tas neuztrauc... Kad visu vasaru es rakstīju lugu, galu galā Leiko jaunkundze to tomēr izbrāķēja... jeb Ozoliņas jaunkundze? Viņas abas tur slavēja viena otru, bet kritizēja un plosīja mani... Jeb teātris? Kas izbrāķēja? Vai nav viena alga... kam gan daļas par to, ka tajā vasarā mana sirds noasiņoja un dzīslās grabēja vien ledus kristāli...

Mirdza. Daudz skaistās drumstalās Tev dzīve šķeltaKas mulsina un pārsteidz domas mums.No mozaīkas un no veca zeltaIr tavas būtnes dīvais starojums.

Tu sniega kristālu sev paņem plaukstā.Prieks tevī dreb, kad izkusdams tas spīd.Man sniegos mūžīgos mirdz kalna galva augstāUn lavīnas kā pastars pērkons krīt.

Eriks. Ko tu teici?

Mirdza. Neko! Kurš pie tā vainīgs? Gandrīz veselu vasaru tu dzīvoji laukos, peldējies pienā un medū, vai tiešām nebija spēka uzrakstīt visu kā nākas? Bet, vai tu to darīji? Tu – labākais no labākajiem dzejā un prozā! Tev taču atliek vien piesēst pie galda, paņemt rakstāmo un viss satek pie tevis viegli, kā strautiņš! Bet tu pat to nedarīji, lai cik aizrāvies pats nebiji!Eriks. Mīļā, ķēniņiene... es nevaru to darīt bez tevis... un es nevaru – ar tevi. Kas tā par dīvainu, rēgainu apsēstību? (Erika prāts pamazām noskaidrojas)Mirdza. Jā, rēgaina un neizturama...Man laikam tomēr piemērota dzīve vienatnē...visās tajās sanatorijās esmu viena izsēdējusies dienām un nedēļām ilgi, tāpat mājās, kamēr tu klaiņoji dzīrodams ar

draugiem... Kad esmu viena, varu strādāt un nejusties tik nomākta. Tikai tā laikam varēšu kļūt pavisam vesela. Varbūt visas tās mūsu mocības ir tikai maldi un, kad gars atmostas, viss pazūd.

Meli ir šausmīgi...tie mani beidz nost. Un galvenais – es vēl tagad nezinu patiesību. Tu nāc un ej, kad vien ienāk prātā, tevi kaitina manas bailes un vārgums... Varbūt tiešām.. es varētu padzīvot viena. Mēs taču nekad nevaram kļūt pilnīgi svešinieki, tu varētu mani apciemot.Eriks. Kas viņš ir?Mirdza. Arno. ( Nāk Arno. Klusēdams aiziet viņiem garām. Mirdza pieceļas, savāc dažas savas mantas un viņam seko) Veselāks un stiprāks par mums abiem. Pirmo reizi es jūtu, ka kāds par mani grib rūpēties. Ikdienā, sīkumos. Saprast, kad esmu nogurusi un vientuļa, atnest man augļus, piespiest iziet laukā no istabas... (Erikam) Piedod, piedod... Arī tu vari atrast sievieti, kas tev dotu pilnīgākas erotiskākas izjūtas nekā es. Būsim reiz drošsirdīgi un kaut ko darīsim. Mēs nevaram nedz šķirties, nedz būt kopā, bet mana veselība ir tik vāja, ka šo nenoteiktību es vairs nevaru panest.

Mirdza.Man netīk skūpsts, ne apskāviens,Ne liela ilgošanās,Pēc tevis laimīgs nav neviensVairs bijis rokās manās.

Man tagad pašai neizšķirtKo vēlos smagās alkāsJau sen vairs negribu es mirtDēļ tavas rokas smalkās.

Es klausos, acis pieverot –Cik sirdī man ir klusi!Vai tiešām, pašai nezinot,Es būtu nomirusi?

Es došos uz Ropažiem. Paņemšu mazu istabiņu tuvāk pie dārziem un kokiem, arī tev vajadzētu pilsētā savu...Draugiem un radiniekiem varēsim teikt, ka Ropažos dzīvoju savas veselības dēļ, bet Rīgā mums istaba, ja sanāk tur darīšanas kārtot. Sabiedrībā teikšu, ka tu man esi mīļš un tas nebūs melots. Ar Arno publiski nekur nerādīšos, tikai ar tevi. Bet tu varēsi nākt ciemos un es zināšu, ka būs dienas, kad atnāks Arno, „ kas par mani rūpējas” un būs dienas, kad atnāks Eriks, „ par kuru es rūpējos” . Un tu atnāksi ar grāmatām, žurnāliem un saviem darbiem, mēs runāsim, mācīsimies franču valodu un būsim mīļi viens pret otru. Tev jāņem istaba ar telefonu, lai es varu tev piezvanīt.Eriks. Jā, katru dienu.Mirdza. Katru dienu! Tu nemaz nezini, cik labi dažreiz būt vienam un brīvam! Tev būs sava istabiņa un es gaidīšu tevi savējā, jo zināšu, ka esi atnācis, jo tev tā patiešām ir gribējies. Citādi bieži man licies, ka tu pārnāc mājās tikai tādēļ, ka citur tev nav kur iet.Eriks. Es zināju, ka manai idillei tuvojas ugunsgrēks – un tas ir labi, jo mūžīgas idilles nav. Es nojaušu notikumus, darbus, dēkas tālumā, kas drīz mani paņems savā varā. Lai kas notiktu – mēģināsim visu uztvert droši un ar dzīves prieku. Es gribu daudz rakstīt un es gribu, lai arī tu dzejotu. Mirdza. Tagad es to darīšu daudz vairāk kā agrāk, jo būs arī tādas dienas, kad pie manis neatnāks neviens, - ne tu, ne Arno, ne mamma...Eriks. Iekausē savus intīmos pārdzīvojumus okeānos, lavīnās, glečeros! Tu redzēsi, kādas jaukas dzejas tu radīsi bez tām, kuras esi jau radījusi... Galvenais – priecājies, lai tava veselība uzlabotos. Dari visu, kas tev patīk – es visu sapratīšu, tici man – un visu attaisnošu, kas tev nāks par labu.Mirdza. Ak Dievs, Erik!

Mirdza. ...Un viss, ko mīlēji, ko karsti nīdi,Tik tukšs un vienaldzīgsTev kļūst to brīdi,Kad dekorējums krīt...Tu sakod zobus...Krūtīs iesmeldz sīvi.Bet tad – tu pasmejies

Un rezignēti noskatiesUz dzīvi.Jo sāpju nav.Ir tikai riebums tāds.Cik viss tas ideālais tomērTukšs un novazāts.

(Eriks dižkareivja uniformā braši un jautri soļo ierindā kopā ar citiem kareivjiem)

Eriks. Esmu dienestā līdz 30. jūnijam un zini, ko te iemācīšos – apšaudīt tankus! Nevis šādus tādus niekus, bet – tankus!Mirdza. (Skrien viņam līdzās, vācot Erika mantas un dodot tās viņam līdzi) Erik, tas ir absurds! Tevi nevar ņemt mācībās tavas veselības dēļ!Eriks. Kas par niekiem, esmu vesels kā zirgs! Kaut tu zinātu, kādi prieki vēl ir pasaulē! To dēļ tev jādzīvo! Draudzenīte, mana ķīniešu melnmatainā princese, daudziem dīvainiem brīžiem vēl jānāk mūsu dzīvē. Sagatavojies tiem! Tev jādzīvo priecīgi. Neierobežo sevi! Krāšņu dzeltenu tērpu tev jāpašuj, kas labi apvītos un izeltu krūtis,vidukli, pakaļiņu un gurnus un atklātu tavu muguru un plecus un apreibinātu vēl vairāk kā līdz šim, kas ar tevi runātu. Labi rūpīgi ģērbies, nekad neaizmirsti lūpām dot spilgtu sarkanumu, uzacīm melnu, plānu svītriņu, matus liec šad un tad brālim apcirpt, jo, kad tie īsāki, tie padara tevi vēl pievilcīgāku. Smejies, runā, skūpsties un piemini mani ar mīlu.

(Padomju armijas iebrukums Latvijā. Haotiska bēgšana Rīgā. Mirdza vāc kopā savas mantas, liek čemodānā, skrien uz radionamu. Pa ceļam mēģina sazvanīt Eriku. Vallija skrien pie viņas.)Mirdza. Vallij, mēs izbraucam no radiofona pēc pusstundas! Kur Eriks?Vallija. Vai tad viņš nav ar tevi?Mirdza. Nevaru viņu sazvanīt, bet man tūlīt jābrauc prom ar radionama cilvēkiem!Vallija. Uz kurieni?Mirdza. Vēl nezinu, uz Padomju Krieviju, laikam uz Ivanovu, varbūt pat vēl tālāk! Vallij, dieva dēļ, skrien pie viņa, lai viņš tūlīt pat skrien šurp. Nevienu ilgāk negaidīs, saproti, bet viņš ar mani būs drošībā! Vai tu apsoli? Tu atradīsi viņu?Vallija. Atradīšu!

(Vallija aizskrien, Mirdza aizskrien. Mirdza autobusā aizbrauc, izmisīgi vēl lūkodamās pa logu. Uz pilnīgi pretējo pusi kopā ar draugiem dzejniekiem prom no Rīgas dodas arī Eriks. Viņi iet prom kājām.)

Eriks. Kad mani vajā neveiksmes,Kā seskam slazdā kad man klājasTad paciešos, jo zinu es –Tas Kungs ar mani rotaļājas.

Pirmā cēliena beigas.

Otrais cēliens. 1967.gads. Skolas aktu zāle. Goda vietā uz skatuves sēž Dzejniece Mirdza Ķempe, ap pleciem viņai latviska, plata šalle. Viņas priekšā rindiņā nostājušies skolēni-pionieri, apmēram 12-13 gadus veci, visi ļoti nopietni. Kāda meitene stāv skatuves vidū un aizrautīgi lasa Ķempes dzejoli:

DziesmaTraktori dzied trauksmes dziesmu,Lemešiem ir saules spulgs,Plecs pie pleca, biedri, iesim,Skolas vienots darba pulks.

Savas sirdis, savas rokasGribam zemes laimei dot,Lai mums kopā soļi sokasKrāšņu dzīvi darinot.

Mīlam vārpu zeltu smago,Zālājus, kas pļavas skauj.Labi lauks ir jāizvago,Tautas raža jānopļauj.

Partijai un tautai solām:Zemi modri kopsim mēs.Mūsu darbos mūsu skolaGudra, skaista atmirdzēs.

Atskan šķidri aplausi. Dzejniece arī aplaudē un smaida. Meitene nostājas atpakaļ ierindā un priekšā iznāk zēns. Sveicina Dzejnieci ar pionieru sveicienu.Zēns. Biedrene dzejniece Mirdza Ķempe! Mūsu pionieru vienības kopsapulcē vienbalsīgi tika pieņemts lēmums – nosaukt mūsu pionieru vienību Mirdzas Ķempes vārdā! (Zēns atgriežas ierindā)(uz priekšu iziet kāda meitene)Meitene. Mēs zvēram! Dzīvot, mācīties un strādāt ļeņiniski! (meitene atgriežas ierindā. Atskan šķidri aplausi. Dzejniece saprot, ka nekas vairs tālāk nenotiks, pieceļas un iziet priekšā)Dzejniece. Dārgie draugi! Man ir liels gods pieņemt šo jūsu skaisto dāvanu tieši no jums, jaunās padomju zemes paaudzes, kas dodas pretī jauniem apvāršņiem, kuru priekšā atvērsies visas durvis, ko mūsu skaistā un varenā Padomju valsts jums gatavojusi. Saglabājiet tīras un kvēlas sirdis un ticiet, ka taisnība ir Rainim, kad viņš teica, ka visu iespēj darbs. Strādājiet un mīliet, tad jūsu dzīve nebūs veltīga un atstās uz mūsu zemes neizdzēšamas pēdas. Atļaujiet nolasīt nelielu vēlējumu, ko esmu uzrakstījusi tieši jums. (lasa savu veltījumu)

Lūk, maza zvaigzne mirdz uz jūsu jaunām krūtīm,Šo gaismu izcīnīt bij dažreiz grūti –Tā drosmi prasīja un apņēmību čaklu,Prom dzina gurdumu un bezrūpību aklu.Sirds neļāva jums sacīt : Man vienalga!Šis žetons mirdzošais ir skaistās cīņas alga.Lai prieka atspulga pār jūsu sejām klājasJūs dzimtā skola dižus audzināja.Jums nedusēt uz pieticības dūnām,Kas apstājas – tas apaug drīz ar sūnām. Lai jūsu ilgas, pilnas drošas kvēlesTrauc tālumos kā ugunīgas strēles –Ja mazo zvaigzni spējāt iekarot,Tad ejiet lielu gaismu savai tautai dot.

Vētraini aplausi un pie Dzejniece pieskrien trīs skolēni no dažādām pusēm, sniedzot viņai krāšņas puķu buķetes. Tas nu patiešām ir sirsnīgi.

Dzejniece ienāk savā dzīvoklī Gorkija ielā. Tas ir tumšs. Viņa ieslēdz gaismu un atslīgst krēslā ar visām puķēm, ko tur klēpī. Dzejniece jūtas šausmīgi nogurusi.

Viņa sameklē spaini, ielej tajā ūdeni un ieliek tur visas puķes uzreiz. Nav jau spēka tās likt pa vāzēm. Ieslēdz lampu blakus dīvānam un paņem papīru kaudzīti, kas turpat stāv, grāmatu, pildspalvu...raksta, pārlasa, raksta.Dzejniece. Valt Whitmen... (Lasa pārtulkoto dzejoli)

Žilbinoša un milzīga – cik ātri gan uzlecošā sauleMani nogalinātu.Ja es tagad un vienmēr nesūtītu tai pretim sauli, kasUzlec manī.

Mēs arī pieceļamies, žilbinoši un milzīgi kā saule,Mēs atrodam sevi, ak mana dvēsele, ausmas mierā unDzedrumā.

Mana balss aizsniedz to, ko manas acis nespējaizsniegt,Ar savas mēles kustību es aptveru pasaules un pasauļuPasaules.Valoda ir manas redzes dvīnis, tā nespēj izmērīt sevi,Tā vienmēr izzobo mani un apsmejot saka:

- Valt, tev iekšā ir daudz, kāpēc tu nelaid to ārā? –

(pielec kājās, berzē rokas sajūsmā par šo dzeju)Dzejniece. (murmina) Ak tu dieviņ, cik skaisti...kādi vārdi un domas...ak tu dieviņ, cik labi man sanāca... (ieskatās otrā istabā) Linard! Tu guli?... Labi jau labi, guli...Sleep well...

(Tulko. Meklē vārdus vārdnīcā, aizraujas ar savu darbu. Neievēro kā paiet laiks.)

Nākamais rīts. Dzejnieces Mirdzas Ķempes Gorkija ielas dzīvokļa lielā istaba. Stilistiski tā ir dažāda, tomēr ar māksliniecisku piesitienu. Kreisajā pusē durvis uz priekšnamu, labajā pusē – durvis uz otru istabu. Vidū – trīs lieli logi. Kroņlukturis latviskā stilā. Rokoko stila atzveltnes krēsli, sekretērs, uz sekretēra divžuburu svečturis, grāmatplaukts, uz kura redzams vienīgais padomju ideoloģijas akcents – neliela Ļeņina galvas zīmējuma reprodukcija. Romāna Sutas veidotas mēbeles - ķiršsarkani kubisma manierē veidoti krēsli, liels, izvelkams galds pārklāts ar biezu

paklāju. Gleznas (Dzejnieces portrets u.c.), televizors, indiešu un ķīniešu stila priekšmeti – ķīniešu pelnutrauks uz trijkāja, indiešu vāze, Tadžmahala alabastra skulptūra-suvenīrs.

Istabas vienā malā saliekamā gulta, kurā nekārtīgā segu kaudzē kāds guļ. Tas Kāds sāk rosīties, knosīties un mosties. Vaidēdams un stenēdams. Paceļ galvu – tā ir izspūrusi, glīta jauna dzejnieka galva un sejā viņam ierakstīts - briesmīgas paģiras.Az skaistā aizslietņa arī kāds mostas – tā ir Mirdza Ķempe, Tautas dzejniece. Dzejniece. Pēc trim dienām viņa svinēs savu 60 gadu jubileju.

Jaunais dzejnieks. Āāāā.....Dzejniece. (aiz aizslietņa) Aiz dīvāna!Jaunais dzejnieks. Ko?... Kas?...Dzejniece. Aiz dīvāna!

Jaunais dzejnieks gluži vai četrrāpus izlien no savas migas un aizskrien aiz aizslietņa un atgriežas ar pudeli rokās. Apsēžas uz grīdas, iedzer, svētlaimīgi nopūšas.Aizslietnis tiek salikts un parādās – Dzejniece. Krāšņā rītakleitā, karaliska, kaut arī drusku izspūrusi.Zvana telefons un viņa dodas pie tā, gandrīz vai pārkāpdama pāri Jaunajam dzejniekam, kurš pēdējā brīdī smiedamies paliecas nost, lai netrāpītos viņas ceļā.Pa durvīm, kas ved uz priekšnamu, galvu pabāž Mājkalpotāja un, redzot, ka visi pamodušies, ienāk ar paplāti – uz tās kafijas tases, šķīvis ar maizītēm, āboli. Viņa noliek paplāti uz galda.Kalpotāja novāc aizslietni un atklājas Dzejnieces guļamvieta – dīvāns, kas tiek izmantots par gultu naktī. Tam apkārt ir vesela valstība – ēdienu šķīvji, krūzes ar vakardienas tēju, ābolu serdes, grāmatas, papīri, rakstāmie, žurnāli un avīzes – tas viss ir zemē pie dīvāna, jo Dzejniece, acīm redzot, lasījusi, rakstījusi un ēdusi iepriekšējā vakarā uz sava dīvāna. Jaunais dzejnieks paķer kādu žurnālu, bet mājkalpotāja izrauj to viņam no rokām un sāk kārtot istabu. Mājkalpotāja saliek puķes pa dažādām vāzēm.

Dzejniece. (pie telefona aparāta) Jā, biedri Kalniņ... Protams, tas ir iespējams, es būšu priecīga pastrādāt... Noteikti būs laikā, par to varat nešaubīties...Visu labu! (noliek telefona klausuli) Vai nav ķēms, ko? Padomā tik – man pēc trim dienām balle, bet šim rīt uz brokastīm vajadzīgs dzejolis „ Cīņai” Padomju Armijas dienai! Viņi domā, ka es tos štancēju kā detaļas uz konveijera! Lai pats pamēģina tādu sūdu sadzejot...

Mājkalpotāja. Iedzeriet kafiju,, re, te jūsu pasts... re, re, vēstule no ārzemēm, re, kāda marka... paskatieties, kas tur jauns, tais ārzemēs, tad jau dusmas pāries. Dzejniece. Paldies, Elvīriņ...(Pārskata vēstules) O, mans lieliskais, aristokrātiskais draugs no Indijas! Atsūtījis vēstuli ar fotogrāfijām...(atplēš vēstuli) Paskaties...jā, viņš kļūst vecs...Mājkapotāja. Mēs gan – jaunākas! Un kas atkal tas tāds? Kārtējais „ ķertovijs”? (Mājkalpotāja pamāj uz Jauno dzejnieku, kurš jau smaida un kaunīgi taisās pazust.)Dzejniece. Šitas nav „ ķertovijs” , šitas ir smukais! (Jaunajam dzejniekam) Stāvi! Kur tavi pantiņi?Jaunais dzejnieks. Labrīt, Dzejniec...Tepat...kabatā.Dzejniece. Tu maz atceries, par ko mēs vakarnakt runājām? Atceries?Jaunais dzejnieks. Nu...jā...par dzeju...Dzejniece. Ak tu dievs, itin nekā viņš neatceras! Kāda jēga trijos naktī celties augšā, atvērt durvis un meklēt saliekamo gultu, ja no rīta tu neko neatceries? Dzērājbrāļi... Saķemmē vismaz to savu cekulu! (Dzejniece iebrauc Jaunajam dzejniekam matos, viņš iekliedzas) Šodien divos tev savi dzejoļi jāaiznes uz „ Padomju jaunatnes” redakciju, viņi nopublicēs divus vai trīs. To vismaz tu saproti?Jaunais dzejnieks. Noteikti saprotu...dieva vārds, es aiznesīšu! Goda vārds...bet...vai nevarētu...vismaz trīnīti...no honorāra es atdošu, Dzejniec, goda vārds!Dzejniece. Kāda runa, skaidrs, ka atdosi! Ņem un lasies prom, smukais puika, man vairs nav laika ne minūte! Ja neaiznesīsi dzejoļus, nerādies vairs man ne tuvumā! Dzirdi!(sameklē savu somu, izņem maku un iedod naudu Jaunajam dzejniekam. Viņš paķer naudu, iebāž kabatā)Jaunais dzejnieks. Dieva vārds, aiznesīšu... (pazūd aiz durvīm, kas ved uz otru istabu. Dzejniece metas viņam pakaļ, rauj laukā)Dzejniece. Dullais! (jaunais Dzejnieks aizskrien pa otrām durvīm) Jauns, smuks, talantīgs – ko vēl vairāk var gribēt! Bet dzer kā kurpnieks, nežēlo sevi... Domā, viņš aiznesīs tos savus dzejoļus? Ies taisnā ceļā uz Kazu, nodzers trīnīti un ar to viss beigsies. Galu galā ņems nelabu galu... Elvīriņ, vai grāfs pamodies? Kur ir mani flisētie svārki? Vai dieviņ, mētelim vakar notrūka poga, vai piešūsi?

(Mājkalpotāja traucas izpildīt visu, kas vajadzīgs – sameklē svārkus, iziet un atgriežas ar Dzejnieces mēteli, tas ir sarkanā krāsā. Tikmēr Dzejniece ģērbjas un krāsojas) Šodiena būs briesmīga, to es paredzu. Vienpadsmitos – sapulce Rakstnieku savienībā, vienos – nākamā, Sešos VEF Kultūras pilī... kas notiks tai pilī? Zini, ko es gribētu? Izdarīt tā, kā reiz teica Lidija Freimane vai Lilita Bērziņa...vai varbūt Artmanīte? Viena no viņām teica: kad es no rīta iedomājos, kas tik viss dienā nav jādara, labāk palieku mājās pie sava kaķa. Un viņa esot arī palikusi! Mājās pie sava kaķa. Kaķa man nav, bet... Elvīriņ, kad pans pamodīsies, lai paēd, saģērbjas un iet pirkt to servīzi!Mājkalpotāja. Es jau nu viņu nevaktēšu! Man jāiet uz tirgu, mājās nav ne burkānu, ne kāļu...Dzejniece. Kāļus nevajag! Labāk nopērc atkal marinētos ķiplociņus. Un skaties, kur lētāk...Mājkalpotāja. No ķiplokiem pēc tam smird visa mazmājiņa...Dzejniece. Elvīra!Mājkalpotāja. Un es visus pirkumus ierakstu tai jūsu tirgus mūžības grāmatā, pati varat pārbaudīt!Dzejniece. Pārbaudīšu! Labi jau labi! Ja servīze nebūs nopirkta, es nevarēšu savā dzimšanas dienā uzņemt ciemiņus.Bet tā tak man jubileja – visu vajag pa pirmo! (ieskatās spogulī) Nu, pēc kā es izskatos? Ziedonis esot teicis - es nenovecojot. Ka nesanāk kā ar Dorianu Greju – vienā rītā pamodīšos veca ragana bez zobiem, ar līku, pilošu degunu.Mājkalpotāja. Dievs pasargi!Dzejniece. (smejas skaļi un triumfējoši. Uzvelk sarkano mēteli, lielu šalli pa virsu, uzliek cepuri, paņem somu) Atā!

(Dzejniece strauji aiziet. Mājkalpotāja vēl piekrāmē istabu un arī aiziet.Atveras durvis no blakus istabas un vēl samiegojies un neapģērbies iznāk Linards, saprot, ka neviena nav, paņem paplāti ar brokastīm, ērti iekārtojas uz dīvāna, paņem avīzes un žurnālus, sāk mierīgi brokastot.)