Ģederts Eliass

1887–1975

• Zemnieku dēls ar Eiropas līmeņa izglītību, 1905. gada aktīvs revolucionārs un pasīvs intelektuālis, pilsētnieks, kas glezno nokautas cūkas un kura uzmanības centrā ir smagi lauku darbi, laucinieks, kas savās vēstulēs raksta: “Locījos ap diviem audekliem –, bet iekšēji, likās, pārvērtēju pulka mazu un jaunu vērtību. Izlasīju vairākas grāmatas. Un pie visa tā ļoti kopu sevi fiziski: gāju vismaz trīs reizes upē, divas reizes taisīju ģimnastiku, dedzinājos saulē (esmu nodedzis viscaur pavisam brūns) un jūtos sevī tik spēcīgi kā nekad. Dažu reizi gāju uz medībām, bet bez rezultātiem.”

• (Marta Pallo “Pretrunīgais Eliass”. Artteritory)“Pašportrets”. Ap 1913.g.

• “Latvijas glezniecības zelta fondā līdz šim kanonizētais Ģederta Eliasa veikums – agrīno fovisma paraugu, neoklasisko peldētāju, jaunreālistisko lauku žanru izlase – nebūt nerada pilnīgu priekšstatu par viņa mākslinieciskā mantojuma kopainu. Eliass uzgleznojis vairāk kā tūkstoš eļļas gleznu, savas dzīves laikā izstādot tikai nelielu daļu no paveiktā.”

“Peldētājas”. 1928.g. LNMM.

• “Eliasa daiļradei šūpuli oderēja Latvijas nacionālās glezniecības skolas pamatlicēji. Jelgavā viņš mācījās pie Johana Valtera, bet Rīgā mākslinieks amata prasmes spodrināja Vilhelma Purvīša studijā. Mācības pārtrauca 1905. gada revolūcija. Topošais gleznotājs, būdams dedzīgs sociāldemokrātisko ideju aizstāvis, 1906. gadā iesaistījās uzbrukumā Rīgas policijas pārvaldei un Krievijas Valsts bankas Helsingforsas nodaļas aplaupīšanā. Iespējams, 18 gadu vecumā notikušā aresta, pratināšanas un spīdzināšanas vai tai sekojošās bēgšanas no valsts dēļ, Eliass turpmākā dzīvē spēja saglabāt politiski neitrālu nostāju. Tajā pašā laikā autors visu mūžu palika uzticīgs saviem sociāldemokrātiskajiem ideāliem.”

• “Mēs varam tikai mēģināt iztēloties, kāda būtu bijusi Eliasa glezniecība, ja viņš turpinātu studēt pie Purvīša. Bēgot no represijām, Eliass ar viltotu uzvārdu un pasi “atdūrās” Kopenhāgenā, kur studēja mākslu un vēlāk (joprojām ar svešu uzvārdu) – Briselē, kur iestājās Karaliskajā mākslas akadēmijā.

• Beidzot studijas, viņš ieguva ne vien stabilu profesionālu izglītību, bet arī plašas zināšanas mākslas vēsturē un klasisko valodu prasmes. It kā ar to nebūtu gana autoram, kas jau tā būtiski atšķīrās no savas paaudzes māksliniekiem dzimtenē (no kuriem vairums savu izglītību, visbiežāk saraustīti un haotiski, bija ieguvuši Krievijas mākslas skolās).”

“Tilts pār Sēnu. Pont des Arts", 1913. – 1914.g.

• “Eliass turpināja izglītoties Parīzē pie viena no pēdējiem franču akadēmiskās glezniecības pārstāvjiem – Žana Pola Lorāna. Tas bija laiks, kad Francijā jau noplaka fovistu un kubistu skandāli, kamēr Latvijā “Rīgas mākslinieku grupa” un ar to saistītais, par kasparsionādi dēvētais, vietējās mākslas vēstures lielākais skandāls, vēl bija tikai priekšā. Rietumeiropā un vēlāk arī Maskavā (1916–1917) rūpnieka Sergeja Ščukina privātkolekcijā redzētie franču glezniecības iespaidi un gūtā izglītība neatgriezeniski izmanīja Eliasa glezniecisko rokrakstu. Viņš iemēģināja roku postimpresionismā, apspēlēja dažus kubisma principus, pielaikodams to visu savai otai, taču nepārņemot.”

“Cipreses”. 1912.g.

“Ainava ar sarkano jumtu”. Ap 1917.g.

• “Tā īsti viņš aizrāvās ar Anrī Matisa krāsu juteklību un fovismam raksturīgajiem formālajiem gleznieciskajiem risinājumiem. Šo virzienu viņš studēja rūpīgi un sistemātiski. Tajā laikā tapa par latviešu fovisma hrestomātiju kļuvušie darbi “Karija ar melno kaķi” (1918–1920), “Sieviete rozā zeķēs” (ap 1922. gadu) u. c.”

• “Rīgas mākslinieku grupas pirmajā izstādē (1920) viņš piedalījās ar 66 darbiem, tādējādi nospēlēdams tajā pirmo vijoli, un, protams, kļūstot par buferi kritikai, kas izstādei sekoja. Eliass uz to atbildēja rakstot: “Nu, saprotams, ka es šo nosodīšanu pieņemu kā uzslavu... Tagad es varu domāt, ka esmu uz pareizā ceļa: mietpilsoņi glezniecībā sāk par mani uzbudināties.””

“Sieviete rozā zeķēs” (ap 1922. gadu)

• “Klusā daba ar pūpoliem”. Ap 1919.g.

• “Un tomēr izstādes, kas tik plaši reprezentētu viņa daiļradi, vairs neseko  ilgi. Vēl jo vairāk! Viņš veikli un pēkšņi no modernisma atgriezās pie dabai tuvas glezniecības, 20. gadsimta 30. gados kļūstot par atzītāko jaunā reālisma lauku žanra meistaru.”

“Pie akas”. Ap 1935.g. LNMM.

• “Eliasu (..) var pelnīti dēvēt par vienu no krāsainākajiem un savdabīgākajiem glezniecības pārstāvjiem latviešu mākslā.”

“Pie loga. Rīga”. 20.gs. 20.g. sākums.

Literatūra• Ģederts Eliass. Sast. Laima Slava. – R.,

Neputns, 2012.• Lamberga, Dace. Klasiskais modernisms.

Latvijas glezniecība 20.gadsimta sākumā. – R., Neputns, 2004.

• Osmanis, Aleksis. Ģederts Eliass. – R., Latvijas enciklopēdija, 1995.

• Latvijas mākslas vēsture. – R., Pētergailis, 2004.• http://www.arterritory.com/lv/teksti/raksti/1516-

pretrunigais_eliass/