Vilhelms Purvītis

• Uzraksts uz stēlas: “Vilhelms Purvītis no Rīgas. Dzimis 1872.g. 3.martā Zaubē, miris 1945.g. 14.janvārī Nauheimā”.

• Vilhelms Purvītis – viena no centrālajām personām Latvijas 20.gadsimta 1.puses mākslā. Viņa radītās kanoniskās, neoromantisku noskaņu piesātinātās ziemeļnieciskās ainavas tēls kā poētisks arhetips ir dziļi iesakņojies visplašākās latviešu sabiedrības apziņā. Vienlaikus Purvītis piedalījās Latvijas vizuālās mākslas modernizācijā, kļuva par politiski neatkarīgās valsts mākslas institūciju veidotāju, nostiprinot tās augošās kultūras dzīves pamatus. (Eduards Kļaviņš)

V.Purvītis ap 1900.g.

• “Lielākais panākums māksliniekam ir atrast pašam sevi.”

• “Talants var būt dots daudziem, bet izkopt un pierādīt tā izcilību spēs tikai darbā neatlaidīgākie.”

(V.Purvītis)

• “Pats Purvītis dalījies savās bērnības atmiņās, stāstot, ka sācis zīmēt 8 gadu vecumā, taču nebija redzējis nevienu gleznu vai zīmējumu. Draudzes skolā zīmēšanas stundās bijis jākopē reprodukcijas, taču zēns vēlējies zīmēt “no dabas”, darījis to paslepus un kaunēdamies.”

• “Izšķirīgs bija Drisas apriņķa skolā Vitebskas guberņā pavadītais 1887./1888. gads. Zīmēšanas skolotājs Karls Šmits saskatīja Purvīša talantu un mudināja mācīties glezniecību.”

• “Vēl paris gadus Purvītis nostrādāja citā jomā, mācoties Smiltenē metālapstrādi, konstruējot tēva dzirnavās jaunas iekārtas. Papildus ierosmes studēt mākslu nāk no kāda PMA studenta Slovecka. Beidzot 1890.gadā ar “vietējā zemes īpašnieka nelielu finansiālu atbalstu” Purvītis devās uz Pēterburgu, kur patstāvīgi sagatavojās iestājeksāmeniem un studēja līdz 1897.gadam.”

• Iestājies Pēterburgas Mākslas akadēmijā 18 gadu vecumā.

• “Pēterburgā studējošie latviešu mākslinieki, Pēterburgas Mākslas akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas audzēkņi 80.gadu beigās un 90.gados bija apvienojusies pulciņā “Rūķis”, “kur regulārajās sanāksmēs saviesīgā dzīve mijās ar dalībnieku darbu apspriešanu, diskusijām un jaunas, laikmetīgas un nacionālas mākslas plānu kalšanu”. Ar interesi tika pētīti jaunākie virzieni Eiropas mākslā.”

• „Krietni sakuplojušā studentu lokā kopš 1889. vai 1890. gada latviskuma augsni kopa „stipra nacionāla gara un tautiskas sajūsmas” iedvesmotais pulciņš „Rūķis”, kura aktīvie biedri bija „visi ievērojamie Pēterpils latviešu sabiedriskie darbinieki”. Gustava Šķiltera atmiņās „Rūķis” ir kaut kas vidējs „starp korporāciju, studentu novadniecību un aizliegt biedrību”, jo pulcēšanās notikusi bez policijas atļaujas un gluži birokrātisks šķērslis - pārstāvēto augstskolu atšķirīgā resoriskā pakļautība – jaunajiem māksliniekiem liedzi savu organizāciju legalizēt. Šķiltera liecībās „Rūķim” 1893.gadā jau bija „savs priekšnieks rakstvedis, kasieris, bieza protokolu grāmata un pēc punktiem un paragrāfiem izstrādāti statūti. Viņš atzina, ka bez pulciņa dažs labs no biedriem, kurš bija uz audzis vācu jeb krievu aprindās un nebija liels tautietis, būtu varbūt atklīdis un mums latviešiem zudis”. Tomēr daudzās izpausmēs latvietība viņiem visiem bija nacionālpatriotiska ideālisma spārnota, kopīgi jaunveidojuma utopija - kultūrauga stāds, kas tika saudzīgi lolots smalkjūtīgās mākslinieku rokās ārpus cilmes zemes un reizē mīlestība no attāluma uz šo zemi, kura klātienē ik pa laikam sagādāja mazas un lielas vilšanās”. 

• (Kristiāna Ābele. Johans Valters. Rīga: Neputns, 2009. 73.lpp.)

• Ainava ir ļoti bieži sastopama visa 19.gadsimta mākslā.

• “Romantiķu vizionārisms, reālistu Barbizonas skola, impresionistu gaismas un gaisa piesātinātās ainavas, postimpresionistu dabas redzējums.”

• “Ar ainavu saistīti motīvi bija ļoti iemīļoti arī latviešu mākslā, tuvi tautas mentalitātei.”

• “Vilhelms Purvītis tiek dēvēts par Latvijas ainavas “pirmatklājēju”, savā glezniecībā spējot parādīt Latvijas dabu tās ziemeļnieciski daudzveidīgajā noskaņā.”

“Agrs pavasaris”. 1898. – 1899.g.

• “Pēterburgas Mākslas akadēmija palīdzēja sasniegt augstu meistarību, lai gan attieksmē pret radošo brīvību atbalstīja striktus kanonus.

• Mācību process tika virzīts uz antīkās kultūras un renesanses laikmeta estētikas ideālu atdarināšanu. Tika studēti vecmeistari Ermitāžā un PMA muzejā.

• Audzēkņu darbos netika pieļauts tiešs dzīves vērojums, pat dabas atainojumā nedrīkstēja rādīt konkrēto īstenību.

• Bija jāmācās veidot sacerētas ainavas, “radot tematiski un emocionāli mērķtiecīgi organizētus dabas tēlus””.

• “Purvīša studiju laikā notika PMA 1893. – 1894.g. reforma un par galveno konservatīvās akadēmiskās mākslas vietā kļuva reālisma glezniecība.

• Mākslas darba pamatā turpmāk bija liekamas tieši dabas studijas.

• Juridiski jaunā reforma Purvītim nodrošināja pilntiesīga audzēkņa statusu.”

“Mijkrēslī”. 1893.g.

“Purvītim bija pieņemami krievu reālistu - “peredvižņiku” daiļrades principi, tie atspoguļojas viņa daiļrades agrīnajā periodā, kad tēlojums ir konkrēts un tipizēts.”

• “Viens no svarīgākajiem akadēmijas ieguvumiem pēc reformas bija jaunu pasniedzēju piesaistīšana. Viņu vidū arī ainavu glezniecības profesors Arhips Kuindži, kura meistardarbnīcā pilnveidojies Vilhelms Purvītis.

• Kuindži raksturīgas dekoratīvi košas, ar lielisku gaismas izjūtu un romantisku kāpinātu pārdzīvojumu gleznotas ainavas.

• Saviem audzēkņiem mācīja gleznot studijas dabā, bet gatavo ainavu radīt darbnīcā vadoties no dabā gūtajiem iespaidiem, tomēr vispārinot un izceļot raksturīgu dabas tēlu.”

• Skolotājs: Arhips Kuindži.

• Viktora Vasņecova gleznots portrets, 1869.g.

• “Kuindži mācīja neaprobežoties ar dabas kopēšanu – bija jāprot vispārināt, atrast būtisko, raksturīgāko. Kaut kādā mērā tā ir sacerēta ainava, taču tā nedrīkst būt dekoratīvs motīvs.”

• “Ainavai bija jāatspoguļo noskaņa, un tas varēja tikt izteikts ar kolorīta kāpinājumu, krāsainību, siluetu dekoratīvismu, formu vispārinājumu, gaismēnu kontrastiem.”

• “Daudzi Kuindži glezniecības principi izpaužas arī Purvīša mākslā.”

• A. Kuindži “Birztala”. 1901.g.

• A.Kuindži “Mēness gaismas atspīdumi mežā. Ziema”.

• “Daudz vēlāk, jau būdams profesors, Purvītis saviem skolniekiem esot ieteicis kompozīciju mācīties no Kloda Lorēna, bet koku lapotņu veidojumu – no Jakoba van Reisdāla.”

• “Akadēmijas diplomdarbu konkursa darbs “Pēdējie stari” (1897, atrašanās vieta nezināma, agrāk Novgorodas mākslas muzejs) sagādāja viņam lielo zelta medaļu.

• Akadēmijas padome varbūt nebūtu piešķīrusi šo apbalvojumu baltiešu māksliniekam, ja lēmumu nebūtu ietekmējuši somu gleznotājs Alberts Edelfelts un zviedrs Andersa Corns.

• Šo gleznu var uzskatīt par vienu no jauna laikmeta vēstnešiem latviešu mākslā.”

Pavasara kūstošā sniega un silti brūnas zemes pretmeti. Izjusta sniega struktūra, tā gleznieciskums.

• “Agrīnajos Purvīša darbos kā stafāžs vēl parādās cilvēku figūras, taču vēlāk viņš konsekventi glezno “tīras” ainavas”.

• “Lielā zelta medaļa par diplomdarbu un ārzemju stipendija, pārspējot galma protežētos kandidātus, bija iespējama ne tikai pateicoties talantam, bet arī milzīgām darbaspējām.

• 1898.gadā kopā ar citiem Kuindži audzēkņiem Purvītis iepazina Berlīnes, Drēzdenes, Diseldorfas un Parīzes muzejus un galerijas; kā PMA stipendiāts ilgāku laiku uzturējās Parīzē un Minhenē, bet 1901.g. ceļoja uz Vāciju, Šveici un Ziemeļitāliju.

• 1899.gadā Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedza privātstundas un guva panākumus vietējā sabiedrībā.”

• “Kad 20.gs.s. Purvītis ieradās Rīgā, viņa savdabīgā glezniecība mietpilsoniskajai publikai bieži šķita nepieņemama, pārspīlēta un neglīta. Tajā pašā laikā viņa darbi bija saņēmuši 1900.gadā bronzas medaļu Vispasaules izstādē Parīzē, 1901.g. lielo zelta medaļu Lionā un zelta medaļu secesijas izstādē Minhenē.

• 1913.g. PMA ievēl Purvīti par akadēmiķi.”

• Sniegotā nogāze aizņem lielāko gleznas daļu.

• Sniegs kā laika ritējuma atspulgs: priekšplānā “uz nelīdzenas zemes kritis pirmais sniegs, mīksti nosegdams kukuržņus un noapaļodams arumus. Tālākā plānā iezīmētas puteņa aizvilktās pēdas, kas tiecas visu nolīdzināt, sapludināt. Pēc tam, sērsnas laikā sniegs kļuvis ciets, līdzīgs ledum, bet pavasara saule jau spējusi to atkausēt, jo ieplakās satecējusi pirmā valgme. Pāri sniega sanesumiem un kupenām taisni novilktas izrakstās stigas, brīvā pēdu rakstā iemīts kāds zvēra skrējiens. Tā sniegā ierakstīts apstādinātais laika plūdums un nelielajā dārza stūrī ieraudzītas dabas daudzveidīgās norises.” (P.Savickis)

Visvairāk Purvītis ir plaukstošā pavasara un sniega gleznotājs.“Marta vakars” (“Ziemas ainava”, ap 1900.g., LNMM) Minhenē apbalvots ar zelta medaļu.

• “Uzsvērtas diagonālās līnijas, kas skatienu visu laiku virza kustībā, “ieved” gleznotajā telpā, veidojot pastiprinātu perspektīvas izjūtu.”

• “Pavasaris”. 20.gs. 30.g.

• “Reizēm uzsvērta stateniskā kustība ar pacilājošu augšuptiecību, piemēram, bērzu stumbri.”

• “Ainava ar bērziem”, 1910.g.

• “Ir darbi, kuros uzbūves ritmi kārtojas nosvērtās līmeniskās masās un rada episka miera nojautu.” “Pavasara ainava. Marts.” 20.gs. 30.gadi.

• “Vasaras ainavas gleznot ir sarežģītāk, nekā citus gadalaikus – zaļie toņi ir grūtāk apgūstami. Arī Purvīša glezniecībā vasaras ainavu ir salīdzinoši maz.”

• “Bieži sastopami bērzu gleznojumi. Reizēm tie spoguļojas palu ūdeņos, reizēm veido sarežģītu ornamentu uz debesu fona, reizēm to stumbri atgādina grieķu kolonnu rindu.”

• “Ūdens ienes gleznā dziļuma izjūtu, spožumu, kustību, mainīgumu. Ūdens ļauj parādīt daudzveidīgu gaismas un krāsu rotaļu.”

• “Kūstošais sniegs”. Ap 1910.g.

• “Purvīša gleznām nav neparastu sižetu. Viņš attēlo pašu ierastāko, visiem acu priekšā esošo, taču ne vienmēr saskatīto.

• Reti meklē īpaši skaistus dabas nostūrus, ja nu vienīgi Siguldas parādiskās ainavas vai Daugavas krastu varenību. Parasti viņš saskata dabas skaistumu pavisam vienkāršos, ikdienišķos motīvos.”

“Vakara saule”. 20.gs. 20.g.

• “Pirmais sniegs”. Ziemas sākums, gaidīšanas laiks.

• “Līdzens lauks ar sasalušu zemi, arumiem un ceļa grambām. Apvārsni aizsedz nelielas lauku sētas ēku silueti. Ikdienišķi, taču laikā ar ziemas sākuma gaidošo noskaņu.”

• Attelā: “Pēdējais sniegs”. 1898.g.

• “Gleznotājs mācēja savienot panorāmiskus plašumus ar priekšplāna sniegu, ledus masām, jutekliski apjaušami imitējot to virsmu un citkārt padarot par galveno ainavas objektu.”

“Viesturdārzā”. Ap 1914.g.

• “Lauku cilvēks, dzīvodams ciešā tuvībā ar dabu, vairāk pakļauts tās likumībām. Viņš atrodas tieši līdzās daudzveidīgajam dzīvības ritējumam. Viņam ir jāievēro un jāpamana it kā nemanāmas norises augu un dzīvnieku pasaulē. Gaidot sēklas dīgšanas vai augļu ienākšanās brīdi, jāprot lasīt laika zīmes.

• Tādēļ Vilhelma Purvīša mākslai nav raksturīgs idealizēts dabas skatījums. Būdams zemnieku atvase, viņš līdz ar pirmajiem soļiem mācījies ielūkoties dabas daudzveidībā.

• Ne ideju pasaulē, bet gan zemes dzīvē sakņojas gleznās ietvertais pārdzīvojums. Tās uztveramas kā dzejiska Latvijas dabas noskaņu glezniecība.”

• “Līdztekus plašām panorāmām viņš gleznoja arī fragmentāri fiksētiem ainavisko motīvu tuvplāniem.

• Arī diennakts laiks un gaisma viņa darbos ir dažāda – no saulainas dienas līdz mēnessgaismai, no apmākušās pirmssniega debess līdz gaiši dzidram zilumam.”

• “Pavasarī” (“Ziedonis”). 1933. – 1934.g.

• “Mēness nakts”. Ap 1909.g.

• “Pamatā saglabāta strikta kompozicionālā struktūra, reizēm apvienojot to ar jūgendstila asimetrisko, plūstošo, vetikalizēto formu.”

• “Agrais pavasaris”. Ap 1910.g.

• “1905.gada revolūcijas notikumi radīja konfliktu starp Purvīti un latviešu nacionāli noskaņoto inteliģenci, t.sk. Rozentālu.

• 1906.g. viņš pārceļas uz dzīvi Tallinā, kur māca zīmēšanu vietējās skolās.

• Ap 1907.gadu, kad Purvītis dzīvoja Tallinā, viņa otas triepienā jūtama impresionistu glezniecības ietekme.”

“Rīts Rēvelē”. 1906. – 1909.g. LNMM

• “Neparastāko Purvīša ceļojumu vidū jāpiemin 1909.g. brauciens uz Islandi, Špicbergenu un Nordkapu. No šī ceļojuma iespaidiem gan saglabājies tikai viens darbs – “Norvēģijas ainava (Špicbergena)”” (1909, LNMM).

• 1919. – 1944.g. (ar pārtraukumu 1940. – 1941.g.) Rīgas Pilsētas mākslas muzeja direktors.

• “1919. – 1934.g. Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, līdz 1944.g. Dabasskatu meistardarbnīcas vadītājs.

• Sākotnēji 1909.g. uzņēmies vadīt Rīgas pilsētas mākslas skolu, pārveidojis programmu, atjaunojis pasniedzēju sastāvu. Uz šī pamata tika izveidota LMA.”

• “Darbodamies kā LMA rektors, Purvītis savā meistardarbnīcā apmācījis veselu rindu izcilāko 20.gs. 1.puses mākslinieku: Ansis Artums, Eduards Kalniņš, Valdis Kalnroze, Kārlis Melbārzdis, Ārijs Skride, Jūlijs Viļumainis, Miervaldis Ķemers u.c.

• Var droši apgalvot, ka Purvīša skola ainavas žanrā ir viena no izcilākajām parādībām latviešu profesionālajā mākslā.”

Ārijs Skride “Ziemas ainava”

• “Impresionistiskā ievirze Purvīša darbos nav ilgstoša. Ap 1910.gadu izveidojas stils, ko pētnieki dēvē par “slēptu vai neizteiktu noklasicismu”.

• Noteiktāk iezīmēti laukumi, racionāls dekoratīvisms.”

“Ziema”. Ap 1910.g.

• “Pavasara ūdeņi” (“Maestoso”).

• Ap 1910.g.• Gleznots

dzimtajā pusē – Zaubē, pārplūdušā pļavas nostūrī.

“Tālaika sabiedrības ideālus un uzskatus meistars savā mākslā izteicis ar dabā ieraudzītajām saskaņas un attīstības likumībām. Viņa darbos ir jūsma par dabas daiļumu, daudz poētiskuma, taču allaž pamanāma mērķtiecīga atlase, formu pabeigtība. Viņa ainavās izpaužas līdzsvarots prāta un jūtu apvienojums.”

• “20.gs. 20. – 30.gados “tīro” ainavu vidū parādās darbi, kuros ienāk pilsētnieciska tematika, tiesa – galvenokārt mazpilsētas un nomale.”

“Cēsis”. 20.gs. 20.gadu beigas.

• “No aptuveni 1500 Purvīša gleznu ir palikuši tikai daži simti. Turklāt bojā gājuši daudzi labākie darbi.

• Purvītis plānoja savu darbu kolekciju eksponēt un meklēja tam telpas. Kad Rīgai tuvojās fronte, viņš gleznas nosūtīja uz Jelgavu, uzskatot to par drošāku vietu. Taču šī pilsēta tika nopostīta gandrīz pilnībā, līdz ar to arī Purvīša darbi gāja bojā.

• Purvīša daudzie darbi tika vesti uz Vāciju un karadarbības haosā gāja zudumā.”

• “Slavenu mākslinieku darbus arvien centušies tīši viltot vai imitēt. (..) Jau mākslinieka darbības sākumā Rīgā un Pēterburgā parādījās audekli gan ar viņa glezniecības manieres, gan paraksta atdarinājumiem. Tagad šā posma viltojumus visgrūtāk atšifrēt. Agrīnajā daiļradē mākslinieka rokraksts vēl nebija spilgti izteikts, bet tehnoloģijas principi gadsimta sākuma glezniecībai kopīgi, tādēļ strīdi par šā posma apšaubāmas piederības gleznām var turpināties ilgi. Lielais pieprasījums pēc meistara darbiem pavēra ceļu svešu, nepilnvērtīgu darbu iekļūšanai nopietnās kolekcijās.”

Literatūra

• Kļaviņš, Eduards. Vilhelms Purvītis. – R., Neputns, 2014.

• Latvijas mākslas vēsture. – R., Pētergailis, 2004.• Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā

modernisma periods 1890 – 1915. Sast. Eduards Kļaviņš. R., LMA MVI, 2014.

• Vilhelms Purvītis. Sast. Pēteris Savickis. – R., Liesma, 1989.