56!78 !7(79.:;8 - European Parliament · .5"6!78 !7"(79.:;8!""# ... nab- c@=?d /k g,qva+bq-a tnf nab- c@f fq /' +,gfhbqr or=? nab- c@=? 4 g,

PR\659626LV.doc PE 386.573v02-00

LV Ārējais tulkojums LV

EIROPAS PARLAMENTS2004

««««

«««««

««

«2009

Izmeklēšanas komiteja saistībā ar sabiedrības „Equitable Life Assurance Society” krīzi

[KONFIDENCIĀLI]

PAGAIDU2006/2199(INI)

28.3.2007

ZIŅOJUMA PROJEKTSpar sabiedrības ,,Equitable Life Assurance Society” sabrukumu((2006/2199)(INI))

Izmeklēšanas komiteja saistībā ar sabiedrības „Equitable Life Assurance Society” krīzi

Referente: Diana Wallis

PE 386.573v02-00 2/363 PR\659626LV.doc

LV Ārējais tulkojums

PR\659626LV.doc 3/371 PE 386.573v02-00

Ārējais tulkojums LV

Šo ziņojuma projektu aktualizēja 2007. gada 28. martā. Tajā ir ņemtas vērā liecības, kas saņemtas līdz 2007. gada 20. martam, īpaši tajā ir analizētas rakstiskas liecības līdz WE 90 un WE-CONF 31, un mutiskas liecības līdz H 11, ietverot WS 2.

Turpmāk saīsinājumi, kas izmantoti šajā ziņojumā attiecībā uz komitejai iesniegtajām liecībām:

H # = mutiska liecība, kas sniegta EQUI uzklausīšanāsWS # = mutiska liecība, kas sniegta EQUI darbseminārosWE # = rakstiska liecība, kas publicēta EQUI tīmekļa vietnē (un ir publiski pieejama)WE-FILE # = rakstiska liecība, kas nav publicēta tīmekļa vietnēWE-CONF # = konfidenciāla rakstiska liecībaES-# = ārējie pētījumi

PE 386.573v02-00 4/363 PR\659626LV.doc


Izmeklēšanas komiteja saistībā ar sabiedrības ,,Equitable Life Assurance Society” krīzi sāka savu darbu 2006. gada 2. februārī un pieņēma savu galīgo ziņojumu 2007. gada 3. maijā. Komitejai ir notikušas 19 sanāksmes, 11 publiskas uzklausīšanas, un tā ir organizējusi 2 darbseminārus un nosūtījusi 2 oficiālas delegācijas uz Dublinu un Londonu. Koordinatoriem ir notikušas 12 sanāksmes.

Komiteja noklausījās 38 liecinieku sniegtas mutiskas liecības, izanalizēja 90 publiski pieejamas rakstiskas liecības, 31 konfidenciālu liecību un 32 dokumentētas liecības - kopumā tūkstošiem lappušu. Komiteja pasūtīja arī 3 ārējo ekspertu pētījumus.

Komitejas 22 pastāvīgie deputāti un 15 aizstājēji bija:

Mairead McGuinness, priekšsēdētāja.Manuel Medina Ortega, priekšsēdētājas vietnieks.Jean-Paul Gauzès, priekšsēdētājas vietnieks.

Sers Robert Atkins, deputāts, koordinators.Godfrey Bloom, deputāts.Sharon Bowles, deputāte.Michael Cashman, deputāts.Proinsias De Rossa, deputāts, koordinators.Bert Doorn, deputāts.Harald Ettel, deputāts.Giuseppe Gargani, deputāts.Wolf Klinz, deputāts.Willy Meyze Pleite, deputāts.Ashley Mote, deputāts, koordinators.Seán Ó Neachtain, deputāts, koordinators.

Neil Parish, deputāts.John Purvis, deputāts.Heide Rühle, deputāte, koordinatore.Peter Skinner, deputāts.Anne Van Lancker, deputāte.Diana Wallis, deputāte, referente, koordinatore.Rainer Wieland, deputāts.Jean-Pierre Audy, aizstājējs.Liam Aylward, aizstājējs.Pervenche Beres, aizstājēja.Paul van Buitenen, aizstājējs.Udo Bullman, aizstājējs.Ieke van den Burg, aizstājēja.Giles Chichester, aizstājējs.Aleksandra Dobolyi, aizstājēja.Cristina Gutiérrez-Cortines, aizstājēja.Joel Hasse Ferreira, aizstājējs.Othmar Karas, aizstājējs.Klaus-Heiner Lehne, aizstājējs.Gay Mitchell, aizstājējs.Marie Panayotopoulos-Cassioton, aizstājēja.Alexander Radwan, aizstājējs.

Sekretariāta locekļi bija:priekšsēdētājs: Riccardo Ribera d'Alcala;sekretariāta vadītājs: Miguel Tell Cremades, sekretāre Nadine Froment;

PR\659626LV.doc 5/371 PE 386.573v02-00


administrators: Miguel Puente Pattison, sekretāre: Silvana Casella;administrators: Hannes Kugi, sekretāre: Sylvie Renner-Yalcin;administrators: Claudio Quaranta, sekretāre: Saskia de Rijck;asistente: Amelia Fernandez Navarro.

PE 386.573v02-00 6/363 PR\659626LV.doc


PR_INILpp.

VISPĀRĒJAIS SATURA RĀDĪTĀJS

Priekšvārds

I DAĻA – Ievads

I. Mandāta kopsavilkums..................................................................................................X lpp.II. Darbības veidu detalizēts aprakstsIII. Vēsturiskais atskatsIV. Veikto pasākumu kopsavilkums

II DAĻA -- Transponēšana

I. IevadsII. Izmeklēšana par Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas (3LD) pareizu transponēšanu

Apvienotās Karalistes tiesību aktos un tās piemērošanu/ieviešanu, ko veikušas AK iestādes saistībā ar apdrošināšanas sabiedrību ELAS

Secinājumi

III DAĻA – Regulatīvā sistēma

I. Kopienas tiesību aktu noteikumiII. AK dzīvības apdrošināšanas regulatīvā sistēmaIII. G. W. Penrose un R. Baird ziņojumu par dzīvības apdrošināšanas regulatoriem galvenie rezultātiIV. Citas mutiskas un rakstiskas liecības, ko izskatīja komiteja

Secinājumi

IV DAĻA – Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

I. IevadsII. ZaudējumiIII. Sūdzības AK regulatoriem un oficiālās izmeklēšanasIV. ELAS darbības attiecībā uz cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiemV. Pieņēmumi par krāpšanu un AK Smago krāpšanu birojsVI. Prasības pret ELAS par maldinošu pārdošanuVII. Prasības pret AK regulatoruVIII. AK Finanšu pakalpojumu kompensācijas shēma un lēmums neslēgt ELAS

PR\659626LV.doc 7/371 PE 386.573v02-00


IX. Apdrošinājuma ņēmēju situācija citās dalībvalstīsX. Iespējamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ELAS upuriem saskaņā ar ES tiesību aktiemXI. Gadījums Eiropas klases tiesvedībaiXII. Vajadzība izmaksāt kompensācijas ELAS upuriem

Secinājumi

V DAĻA – Eiropas Komisijas nozīme

I. IevadsII. ES tiesību aktu īstenošana – vispārīgs raksturojumsIII. Eiropas Komisijas veiktā īstenošanas uzraudzība praksēIV. Vajadzība nodrošināt visaptverošu pieeju īstenošanai

Secinājumi

VI DAĻA – Izmeklēšanas komiteju nozīme

I. Izmeklēšanas komiteja: pašreizējā situācijaII. Pašreizējā statusa ierobežojumiIII. Pielikums

Secinājumi

VII DAĻA - Ieteikumi

A. II un III daļa B. IV daļaC. V daļaD. VI daļa

PIELIKUMI

A. HronoloģijaB. GlosārijsC. DVD disks ar visām liecībām un transkripcijām

PE 386.573v02-00 8/363 PR\659626LV.doc


Priekšvārds (vēl jāizstrādā)

PR\659626LV.doc 9/371 PE 386.573v02-00


I DAĻA – Ievads

par izmeklēšanas komitejas mandātu un darbībām

PE 386.573v02-00 10/363 PR\659626LV.doc


SATURA RĀDĪTĀJS I DAĻA

I. Mandāta kopsavilkums

II. Darbības veidu detalizēts apraksts

III. Vēsturiskais atskats

IV. Veikto pasākumu kopsavilkums

PR\659626LV.doc 11/371 PE 386.573v02-00


1Eiropas Parlamenta 2006. gada 18. janvāra lēmums B6-0050/2006, ar ko izveido izmeklēšanas komiteju saistībā ar sabiedrības „Equitable Life Society” sabrukumu, vēl nav publicēts OV.2 Lūgumraksts Nr. 0611/2004, ko iesniedza Lielbritānijas valstspiederīgais Arthur White, un lūgumraksts Nr. 0029/2005, ko „Equitable Members' Action Group” (EMAG) vārdā iesniedza Lielbritānijas valstspiederīgais Paul Braithwaite, kā arī citi lūgumraksti par šo tematu, kurus iesniedza lūgumrakstu iesniedzēji no Vācijas un Īrijas.3 Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 1995. gada 19. aprīļa Lēmums Nr. 95/167/EK, Euratom, EOTK par sīki izstrādātiem Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošanas noteikumiem, OV L 113 19.5.1995., 2. lpp.

I. Mandāta kopsavilkums

2006. gada 18. janvārī Eiropas Parlaments nolēma1 izveidot izmeklēšanas komiteju 22 deputātu sastāvā, lai izskatītu pārkāpumus vai kļūdas, kas pieļautas, piemērojot Kopienas tiesību aktus, saistībā ar sabiedrības „Equitable Life Assurance Society” sabrukumu, neskarot valsts vai Kopienas tiesu kompetenci.

Bažas, kuru rezultātā tika izveidota šī komiteja, iepriekš tika minētas vairākos lūgumrakstos Eiropas Parlamentam.2 Šie lūgumraksti veido izmeklēšanas pamatu un izejas punktu un ir palīdzējuši noteikt izmeklēšanas virzienu. Tādēļ bija ļoti svarīgi apzināties un atbalstīt prasītāju līdzdalību un aicināt viņus uz komitejas sanāksmēm, lai noteiktu izmeklēšanas virzību. Šo konkrēto lūgumrakstu galvenā loma arī atspoguļo Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejas nozīmi, kontrolējot Kopienas tiesību aktu piemērošanu.

Ir svarīgi paturēt prātā, ka izmeklēšanas jomu ierobežo mandāts, EK līguma 193. pants un Eiropas Parlamenta, kā arī Padomes un Komisijas lēmums par Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošanu.3

Komitejas izmeklēšanā saskaņā ar mandātu ir jākoncentrējas uz četriem galvenajiem jautājumiem:

1) pieņēmumu izmeklēšana par Direktīvas 92/96/EEK pārkāpumiem vai tās nepareizu piemērošanu, ko pieļāvusi Apvienotā Karaliste;

2) Apvienotās Karalistes regulatīvā režīma novērtējums attiecībā uz „Equitable Life”;

3) prasību statuss un apdrošinājuma ņēmējiem pieejamo kompensāciju atbilstība;

4) novērtējums, vai Komisija ir pienācīgi izpildījusi savu pienākumu īstenošanas uzraudzībā.

Visbeidzot, komitejai „jāsniedz priekšlikumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem šajā jautājumā”.

Ņemot vērā šo darbības jomu, komiteja 2006. gada 23. martā pieņēma darba dokumentu par darbības veidiem saskaņā ar mandātu (atsauce 2006/2026(INI)). Šie darbības veidi ir sīkāk izklāstīti turpmāk. Ar izmantoto pieeju bija paredzēts nodalīt izmeklēšanas dalībvalsts līmenī

PE 386.573v02-00 12/363 PR\659626LV.doc


4 Padomes 1992. gada 10. decembra Direktīva Nr. 92/96/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu, un ar ko groza Direktīvu Nr. 79/267/EEK un 90/619/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva), OV L 311 , 14.11.1997., 34. lpp.

(transponēšana/ieviešana, regulēšana/uzraudzība un kompensāciju mehānismi), un atsevišķi risināt jautājumu par Komisijas lomu.

Šos četrus galvenos jautājumus pakāpeniski izstrādāja ar dažādu provizorisku ziņojumu projektu palīdzību, sākot ar šo dokumentu, kas koncentrējas uz mandātu un darbības veidiem. Šā procesa gaitā kopsavilkumu par veikto darbu līdz tam laikam sniedza izmeklēšanas starpposma ziņojums, ko Parlamentam iesniedza 2006. gada jūlijā saskaņā ar lēmumu, ar kuru izveido izmeklēšanas komiteju.

Ir svarīgi paturēt prātā, ka šī izmeklēšana tika nošķirta no iepriekšējām un pašreizējām valsts līmeņa izmeklēšanām, pieņemot Eiropas perspektīvu. Lai to realizētu, analīze tika veikta salīdzinošā veidā, iekļaujot Apvienoto Karalisti, Vāciju, Īriju un vismaz vienu papildu dalībvalsti ar labi attīstītu finanšu pakalpojumu nozari, piemēram, Nīderlandi vai Spāniju.

II. Darbības veidu detalizēts apraksts

1) Pieņēmumu izmeklēšana par Direktīvas 92/96/EEK pārkāpumiem vai tās nepareizu piemērošanu, ko pieļāvusi Apvienotā Karaliste

Viens no komitejas pamatuzdevumiem bija pārbaudīt, vai Apvienotās Karalistes kompetentās iestādes ir valsts līmenī pareizi transponējušas un atbilstīgi īstenojušas Direktīvu 92/96/EEK, Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu (3LD)4. Šī darbības veida galvenās daļas ir ietvertas galīgā ziņojuma II daļā.

Lai veiktu šo uzdevumu, komitejai, pirmkārt, bija jāizanalizē vispārējā ES tiesiskā un normatīvāsistēma, ko piemēro apdrošināšanas nozarei, un jāprecizē, kuri noteikumi ir piemērojami „Equitable Life” situācijai. Papildus Apvienotās Karalistes izvērtēšanai komiteja veica salīdzinošu analīzi, nosakot tos valsts tiesību aktu noteikumus, kas paredzēti minēto direktīvu prasību īstenošanai, un pārbaudīja, vai šīs prasības ir pilnībā un savlaicīgi transponētas.

Otrkārt, komitejai bija jāpārbauda, vai direktīvas piemērošana, ko veica dažādas Apvienotās Karalistes iestādes, bija saskaņā ar ES tiesību aktiem. Komiteja mēģināja noskaidrot to dažādo finanšu iestāžu atbilstošos pienākumus, kuras pārskata perioda laikā bija iesaistītas sabiedrības „Equitable Life” uzraudzīšanā. Tika veiktas detalizētas izmeklēšanas, lai noskaidrotu, kas, kad un kā ir uzraudzījis sabiedrības ,,Equitable Life” maksātspēju, kā arī tās grāmatvedību un noteikumu paredzēšanas prakses, un kā iestādes reaģēja uz iespējamām nepilnībām.

Par attiecīgā laika perioda noteikšanu mandātā ir minēts, ka šim periodam jāsākas 1994. gada 1. jūlijā, kad stājas spēkā Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva (3LD), un tam jābeidzas 1999.-2001. gadā līdz ar notikumiem sabiedrībā ,,Equitable Life”. Tomēr izmeklēšanas vajadzībām bija nepieciešams analizēt notikumus pirms 1994. gada gan attiecībā uz Pirmo un Otro

PR\659626LV.doc 13/371 PE 386.573v02-00


5 Padomes 1979. gada 5. marta Pirmā direktīva 79/267/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībāuz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešajā dzīvības apdrošināšanā, OV L 063, 13.03.1979., 1.-18. lpp.; Padomes 1990. gada 8. novembra Otrā direktīva 90/619/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu, ar ko nosaka noteikumus pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvākai izmantošanai un ar ko groza Direktīvu 79/267/EEK, OV L 330, 29.11.1990., 50. lpp.6 Padomes 1990. gada 8. novembra Otrā direktīva 90/619/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībāuz tiešo dzīvības apdrošināšanu, ar ko nosaka noteikumus pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvākai izmantošanai un ar ko groza Direktīvu 79/267/EEK, OV L 330, 29.11.1990., 50. lpp.

7 Finanšu ministrija uzsāka lorda G. W. Penrose vadītu izmeklēšanu 2001. gada maijā. Darbības sfēra bija: „izmeklēt apstākļus, kuru rezultātā izveidojās pašreizējā situācija „Equitable Life Assurance Society”, ņemot vērā attiecīgo situāciju dzīvības apdrošināšanas tirgū; norādīt uz jebkādu informāciju, kas būtu jāņem vērā, veicot, administrējot un regulējot dzīvības apdrošināšanas uzņēmējdarbību; un pēc tam sniegt ziņojumu finanšu ministriem.” ELS izmeklēšanas ziņojums tika publicēts 2004. gada 8. martā.

dzīvības apdrošināšanas direktīvu (1LD5 un 2LD6), gan uz 3LD pieņemšanas procesu kopumāpirms 1994. gada.

2) Apvienotās Karalistes regulatīvā režīma novērtējums attiecībā uz „Equitable Life”

Šī darbības veida galvenās daļas ir ietvertas galīgā ziņojuma IV daļā.

Lai gan šajā mandāta daļā pieprasīja veikt plaša mēroga izmeklēšanu, pārbaudāmie rīcības standarti attiecas uz Kopienas tiesību aktiem, pretējā gadījumā komiteja pārsniegtu savas robežas, kas noteiktas EK līguma 193. pantā. Turklāt šķiet lietderīgi salīdzināt Apvienotās Karalistes regulatīvo režīmu ar regulēšanas pieeju Īrijā, Vācijā un citās ES dalībvalstīs. Īsāk sakot, komitejai bija jāpārbauda, kāda attiecībā uz ,,Equitable Life Assurance Society” (ELS) ir Apvienotās Karalistes regulatīvā prakse salīdzinājumā ar līdzīgām praksēm Eiropas Savienībā. G. W. Penrose ziņojums7, kas daļēji pārklājas ar atsevišķām šīs izmeklēšanas daļām, tiek izmantots kā izejas punkts un apskatīts plašākā Eiropas kontekstā. Turklāt komitejai bija jāņem vērā izmeklēšana, ko šobrīd veic Apvienotās Karalistes Parlamentārais un veselības dienesta ombuds, „lai noteiktu, vai attiecīgais vietējais regulatīvais režīms bija pareizi administrēts”. Šīziņojuma laišana klajā ir paredzēta 2007. gada vidū.

Saskaņā ar lēmumu, ar ko izveido izmeklēšanas komiteju, šīs izmeklēšanas pārskata periods sākas „vismaz” 1989. gadā, un tādējādi ir garāks nekā 1. punktā apskatītais pārskata periods.

3) Prasību statuss un apdrošinājuma ņēmējiem pieejamo kompensāciju atbilstība

Šī darbības veida galvenās daļas ir ietvertas galīgā ziņojuma IV daļā. Pirmkārt, bija jānoskaidro to iesaistīto Eiropas pilsoņu skaits, kas nav Apvienotās Karalistes pilsoņi, un jāprecizē apstākļi, kādos tie ieguva „Equitable Life” polises (tas ir, kad viņi tās nopirka, vai viņi tās nopirka Apvienotajā Karalistē vai ārpus tās, tieši vai caur starpniekiem utt.).

Otrkārt, bija jāievāc informācija par finansiālā kaitējuma apmēriem, kas nodarīti apdrošinājuma ņēmējiem ārpus Apvienotās Karalistes, un iespējamām darbībām, ko tie būtu varējuši veikt, lai iegūtu kompensāciju. Turklāt komitejai bija jānoskaidro iespējamās juridiskās saistības un ierobežojumi to dalībvalstu iestādēm, kuru teritorijā polises tika pārdotas (piemēram, Īrijā vai

PE 386.573v02-00 14/363 PR\659626LV.doc


8 6., 7. apsvērums un 8. pants.

Vācijā), jānoskaidro, ko tās darīja, un cik lielā mērā tās jebkādā veidā kontrolēja attiecīgo situāciju. Šis izmeklēšanas posms ir saistīts ar „vienreizējas oficiālas apstiprināšanas” principu un „piederības valsts” kontroli, kas paredzēta 3LD.8

Pēc tam komiteja pārbaudīja šiem apdrošinājuma ņēmējiem pieejamo tiesību aizsardzības sistēmu. Bija divi iespējamie rīcības scenāriji atkarībā no komitejas iegūtajiem rezultātiem izmeklēšanā, kuru veica saskaņā ar 1. un 2. punktu. Ja tiktu konstatēts, ka Apvienotās Karalistes regulatīvā sistēma bija saskaņā ar ES tiesību aktiem, komitejai tomēr būtu jāizskata iespēja, ka apdrošinājuma ņēmēji, kā arī tie ES pilsoņi no citām dalībvalstīm, kas saskaras ar īpašām grūtībām šajā sakarā, var pieprasīt kaitējuma atlīdzināšanu saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem. Ja tiktu noskaidrots, ka Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi ES tiesību aktus, arī komiteja varētu koncentrēties uz tiesību aizsardzības sistēmu saskaņā ar ES tiesību aktiem. Dalībvalstīm ir pienākums kompensēt zaudējumus un kaitējumu, kas radies personām Eiropas Kopienas tiesību aktu to pārkāpumu rezultātā, par ko šīs valstis var saukt pie atbildības saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas izstrādātajiem kritērijiem. Šos jautājumus ir turpmāk jāprecizē, novērtējot, vai valsts tiesām ir piemērots nodrošinājums, lai aizsargātu minētās tiesības saņemt kompensācijas, kā arī to, vai citās dalībvalstīs ir atšķirīgi kompensāciju standarti.

4.) Novērtējums, vai Komisija ir pienācīgi izpildījusi savu pienākumu uzraudzīt ieviešanu

Šī darbības veida galvenās daļas ir ietvertas galīgā ziņojuma III daļā. Komitejai bija jāpārbauda veids, kādā Komisija uzraudzīja Apvienotās Karalistes veikto attiecīgo direktīvu transponēšanu. Pirmkārt, bija jānoskaidro, vai Komisija uzskatīja, ka tiesību aktu īstenošana, par ko tai paziņoja Apvienotās Karalistes iestādes, no paša sākuma bija saskaņā ar Eiropas Kopienas tiesību aktiem, un vai tā jau sākotnēji ir konstatējusi jebkāda veida nepilnības un pēc tam pieprasījusi papildu noskaidrošanu. Turklāt bija nepieciešams noskaidrot, vai Komisija kādreiz jau ir sākusi pārkāpumu tiesvedību un vai tā ir izmeklējusi jebkādas līdzīgas pilsoņu sūdzības.

Komisijas sniegums, uzraugot transponēšanu, ir jānovērtē gan attiecībā uz tās pienākumiem, kas noteikti EK līgumā, gan politiskās atbildības izteiksmē. Ja komiteja konstatētu, ka Apvienotā Karaliste nav pildījusi ES tiesību aktu prasības, turpmākais uzdevums šīs mandāta daļas ietvaros būtu novērtēt, vai būtu bijis iespējams izvairīties no radušās situācijas, ja Komisija būtu izpildījusi savu pienākumu uzraudzīt transponēšanu.Īpašas darbības, kas noteiktas darbību un izmeklēšanu sarakstā, kā to pieņēmusi Izmeklēšanas komiteja savā 2006. gada 23. marta darba dokumentā

1) Liecinieku liecību uzklausīšana izmeklēšanas komitejā:

- prasītāju un cietušo apdrošinājuma ņēmēju uzklausīšana;- lorda G. W. Penrose un Apvienotās Karalistes parlamentārā ombuda uzaicināšana;- Apvienotās Karalistes Ekonomikas un finanšu ministrijas augstākstāvošo lēmējpersonu

uzaicināšana;- komisāra C. McCreevy un ĢD Markt ģenerāldirektora uzaicināšana;- „Equitable Life Assurance Society” pašreizējās vadības uzaicināšana;- finanšu regulatoru no Apvienotās Karalistes, Īrijas un Vācijas uzaicināšana;

PR\659626LV.doc 15/371 PE 386.573v02-00


2) Apvienotās Karalistes tirgus analīze:

- Apvienotās Karalistes dzīvības apdrošināšanas tirgus vispārējā pamatanalīze, kā arī„Equitable Life” kā uzņēmuma analīze (vēsture, finansiālais stāvoklis, perspektīvas) un notikumi „Equitable Life” sabrukuma laikā;

- ES tiesību aktu un regulatīvās sistēmas pamatanalīze attiecībā uz „Equitable Life”;- Apvienotās Karalistes iestāžu attiecīgo kompetenču precizējums attiecībā uz „Equitable

Life” uzraudzību;

3) Salīdzinošā tirgus analīze:

- G. W. Penrose ziņojuma analīze, ņemot vērā ES regulatīvo standartu prasības citās dalībvalstīs;

- Apvienotajā Karalistē un citās dalībvalstīs veiktās transponēšanas salīdzinošā analīze attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumu uzraudzību, izmantojot „transponēšanas tabulu” (pētījums pasūtīts komitejas „budžeta ekspertīžu finansēšanai” ietvaros);

- salīdzinošs pētījums par regulatīvo pieeju Apvienotajā Karalistē un citās ES dalībvalstīs (saistībā ar pētījumu par transponēšanu);

- pārbaude par komunikāciju un sadarbību starp regulējošām iestādēm dažādās dalībvalstīs, jo īpaši Apvienotajā Karalistē, Vācijā un Īrijā;

- salīdzinošs pētījums par kompensācijām, kas pieejamas apdrošinājuma ņēmējiem no Apvienotās Karalistes un citām dalībvalstīm saskaņā ar Apvienotās Karalistes un ES tiesību aktiem (ārējais pētījums pasūtīts komitejas „budžeta ekspertīžu finansēšanai” ietvaros).

4) Izmeklēšana:

- apkopot informāciju par cietušo apdrošinājuma ņēmēju skaitu no Apvienotās Karalistes un citām ES dalībvalstīm, un par radīto kaitējuma apmēru;

- noteikt apdrošinājuma ņēmēju prasību statusu;- sūtīt apstākļu noskaidrošanas misijas uz Apvienoto Karalisti, Īriju un Vāciju, lai tiktos ar

prasītājiem un finanšu iestāžu pārstāvjiem un/vai uzklausītu kompetentās iestādes, lai noskaidrotu, vai attiecīgie noteikumi bija atbilstoši piemēroti;

- pieprasīt no Komisijas informāciju un dokumentus par:attiecīgo direktīvu transponēšanu un to piemērošanu, ko veica kompetentās iestādes p§ārskata perioda laikā;Komisijas veiktajām darbībām attiecībā uz ieviešanas uzraudzīšanu;§Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas transponēšanas Apvienotajā Karalistē§uzraudzīšanu, iekļaujot attiecīgo korespondenci ar Apvienotās Karalistes iestādēm.

PE 386.573v02-00 16/363 PR\659626LV.doc


Referentes ierosinātās pieejas kopsavilkums2006. gada 23. marta darba dokumentā

AK (piemēram, Ekonomikas un finanšu ministrija, Tirdzniecības un rūpniecības ministrija)

J: Kā jūs ieviesāt? VācijaĪrijaSpānija/Nīderlande

J: Kā jūs regulējāt/būtu regulējis? Apvienotā Karaliste, FPRI,

Primārā imūndeficīta asociācija, VSD Vācija Īrija

Spānija/NīderlandeCita valsts?

J: Kādi mehānismi ir/bija pieejamiprasītājiem jūsu valstī?

Apvienotā KaralisteApvienotā KaralisteVācijaĪrijaSpānija/NīderlandeCita valsts?

Šī pētījuma veikšana vēlāk palīdzēs reaģēt uz attiecīgu situāciju attiecībā uz Komisiju:

1.- Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas pārkāpums vai kļūdas piemērošanā/ievie

šanā

3.- To prasību stāvoklis, ko iesnieguši citu valstu (ne

Apvienotās Karalistes) pilsoņi, un apdrošinājuma ņēmējiem pieejamas kaitējuma

kompensāciju sistēmas piemērotība

2.- Apvienotās Karalistes kļūda regulēšanā attiecībā uz

uzraudzības līmeņa atbilstību direktīvas prasībām

4.- Komisijas pieļauta kļūda vai tās funkciju neizpilde

PR\659626LV.doc 17/371 PE 386.573v02-00


9 Tehnisko terminu skaidrojumu skatīt glosārijā, kas atrodams pielikumā.

III. Vēsturiskais atskats

Vēsture

Sabiedrību ,,Equitable Life Assurance Society” izveidoja 1762. gadā kā pirmo savstarpējās dzīvības apdrošināšanas uzņēmums, un tas vēl arvien ir visilgāk pastāvējušais savstarpējās dzīvības apdrošināšanas uzņēmums AK. Nākamajos 200 gados uzņēmums izveidojās par respektablu un uzticamu pakalpojumu sniedzēju pensijas produktu jomā. Daļēji uzņēmuma panākumu pamatā ir tā reputācija, uzņēmuma stratēģija, ar kuru saskaņā netiek maksātas komisijas maksas apdrošināšanas aģentiem vai neatkarīgiem konsultantiem, un tāda taktika, ka uzņēmums, rezerves vienmēr turot zemā līmenī, izmaksā vairāk naudas līdzekļu tā dalībniekiem nekā citi uzņēmumi. 1950tajos gados ,,Equitable Life” paralēli ar citiem saviem pensiju produktiem, sāka pārdot tā sauktās polises ar GPLG (garantētā procentu likme gadā)9. Polises ar GPLG garantē ieguldītājiem minimālo procentu likmi, kad tie dodas pensijā. Var uzskatīt, ka uzņēmuma problēmas sākās šādi: garantēta pensija mūža garumā nozīmē to, ka ir iepriekš jāparedz, cik ilgi cilvēki dzīvos, un kāds būs procentu likmes līmenis līdz pat 40 gadiem uz priekšu. ,,Equitable Life” iepriekš pareizi nenoteica iedzīvotāju mūža ilguma palielināšanos, kā arī vēsturisko procentu likmju kritumu, un tādējādi ar brīdi, kad ieviesa GPLD polises, sāka darboties ,,spridzeklis ar laika degli”, jo uzņēmumā konsekventi visu laiku pietrūka rezerves garantētajai mūža rentei, un izveidojās arvien pieaugoša aktīvu nepietiekamība.

Neskatoties uz straujo izaugsmi 1990tajos gados, kuras pamatā bija ilglaicīga tirgus tendence saistībā ar kursu paaugstināšanos šajā desmitgadē, sabiedrībai ,ELS kļuva arvien grūtāk apmaksāt savas polises tad, kad procentu likmes sāka pazemināties. Visu šo laiku ELS vadība tomēr turpināja izstrādāt inovatīvus produktus, kas piesaistīja jaunus apdrošinājuma ņēmējus, īpaši jauna veida fondu ar dalību apdrošinātāja peļņā, kur daļa no ieņēmumiem ir garantēta, bet peļņa termiņa beigās ir atkarīga no turpmākās tirgus darbības. Tomēr, kad paplašināšanās apstājās, uzņēmums konstatēja aktīvu nepietiekamības apjomu un nolēma maksāt nesen pensionētām personām mazāk par garantēto summu: 1994. gadā ELS paziņoja par nodomu samazināt galīgo piemaksu apjomu 90 000 apdrošinājuma ņēmējiem ar GPLG polisēm, tomēr šo plānu tūlīt tiesāapstrīdēja daži no cietušiem apdrošinājuma ņēmējiem. Tajā laikā sabiedrības ELS uzņēmējdarbību ar dalību apdrošinātāja peļņā sāka rūpīgi pārbaudīt prese.

Pēc ilgas juridiskas cīņas ar sekojošām abu pušu apelācijām, Apvienotās Karalistes Lordu palāta 2000. gadā nolēma, ka sabiedrības ELS pieeja ir bijusi nepiemērota un uzņēmumam jāpilda savas saistības pret GPLG apdrošinājuma ņēmējiem. Rezultātā jau esošais stāvoklis ar aktīvu nepietiekamību vēl pasliktinājās (1,5 miljardi sterliņu mārciņas), un tika pieņemts lēmums par uzņēmuma pārdošanu. Tomēr sākotnējie iespējamie pircēji atkāpās pēdējā brīdī. 2000. gada 8. decembrī uzņēmums pārtrauca jaunu līgumu slēgšanu, un tika iecelta jauna uzņēmuma valde. 2001. gadā jaunā valde atcēla starpposma piemaksas un par 16 % samazināja visas (4 miljardi sterliņu mārciņas) pensiju polišu vērtības (14 % dzīvības apdrošināšanas polisēm). Līdz 2001. gada beigām jaunā valde turpināja nākt klajā ar ierosinājumiem apdrošinājuma ņēmējiem par kompromisa shēmas izveidošanu, lai mainītu ieguldījumu statusu saistībā ar apdrošināšanu

PE 386.573v02-00 18/363 PR\659626LV.doc


ar GPLG un bez GPLG; šādu shēmu 2002. gada 8. februārī sankcionēja Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa.

Visu šo notikumu dēļ Apvienotās Karalistes līmenī viena pēc otras sākās dažādas izmeklēšanas: 2001. gada martā Apakšpalātas īpašā finanšu komiteja publicēja dokumentu ,,Sabiedrība „Equitable Life” un dzīvības apdrošināšanas nozare- starpposma ziņojums”; 2001. gada augustā lords G.W. Penrose sāka plaša mēroga izmeklēšanu; 2001. gada septembrī tika publicēts R. Corley ziņojums saistībā ar „Equitable Life”, 2001. gada oktobrī publicēja V. Baird ziņojumu saistībā ar regulatīvu pieeju sabiedrībai „Equitable Life”. 2002. gada aprīlī sabiedrība ELS mēģināja iesūdzēt tiesā tās bijušo revīzijas veicēju, uzņēmumu ,,Ernst & Young”, kā arī 15 iepriekšējos vadītājus, tomēr šī darbība galu galā beidzās bez panākumiem.

2003. gada jūnijā Apvienotās Karalistes parlamentārais ombuds izdeva ziņojumu, kurā konstatēja, ka konsultatīvie regulatori nav pieļāvuši kļūdas pārvaldē. 2004. gada martā publicēja G.W. Penrose ziņojumu. Būtībā ziņojumā ir konstatēts, ka, lai gan uzņēmuma uzraudzībā ir atklāti daži nopietni regulēšanas trūkumi, vainīgāka ir ELS vadība, nevis regulatori. Vēlāk tajāpašā gadā Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteja saņēma pirmos lūgumrakstus par šo lietu. Lūgumrakstu iesniedzēji apgalvoja, ka Apvienotās Karalistes regulatori atbilstīgi neuzraudzīja sabiedrības ELS spēju izpildīt regulatīvās finanšu prasības un ka iepriekšējo regulatoru darbības un bezdarbības pārkāpj Apvienotās Karalistes likumus un attiecīgās ES direktīvas par dzīvības apdrošināšanu. 2006. gada 18. janvārī Parlaments nolēma izveidot izmeklēšanas komiteju saistībā ar apdrošināšanas sabiedrības ,,Equitable Life Assurance Society” krīzi (EQUI), kuras konstitutīvā sanāksme notika 2006. gada 2. februārī.

Galvenie skaitļi un polises

2001. gadā, kad uzņēmuma attīstība bija sasniegusi kulmināciju, polišu vērtības samazinājuma dēļ cietušo apdrošinājuma ņēmēju ar dalību apdrošinātāja peļņā skaits tuvojās miljonam, lielākoties tie bija apdrošinājuma ņēmēji Apvienotajā Karalistē. Ja pieskaita arī pārējos apdrošinājuma ņēmējus, tad saskaņā ar dažiem aprēķiniem cietušo apdrošinājuma ņēmēju skaits sasniedza 1,7 miljonus. Pašlaik fondā ar dalību apdrošinātāja peļņā, kura vērtība ir 10 miljardi sterliņu mārciņas, vēl arvien ir apmēram 600 000 dalībnieku. Ir aprēķināts, ka līdz 2001. gadam, kad sabiedrība ELS pārstāja slēgt jaunus līgumus, Vācijā, Īrijas Republikā un citās ES dalībvalstīs ir pārdotas apmēram 15 000 polises. Pašreiz apmēram 8300 apdrošinājuma ņēmēji ar dalību apdrošinātāja peļņā ir Īrijā un apmēram 4000 – Vācijā.

Polišu veidi

Pirms ELS pārdoto produktu izklāstīšanas, droši vien ir lietderīgi izskaidrot nespeciālistam terminu „mūža rente”. Būtībā tas ir apdrošināšanas produkts, kas nodrošina regulārus maksājumus, kuriem ir garantēts apjoms un termiņš. Ja persona uz turpmāko dzīvi izvēlas mūža rentes maksājumus, šai personai būs garantēts ienākumu avots līdz mūža beigām. Ja persona nomirst pirms paredzamā mūža ilguma, tā saņems atpakaļ no apdrošinātāja daudz mazāk nekāticis iemaksāts. Savukārt, ja persona nodzīvo ilgāk par paredzamo mūža ilgumu, tā var saņemt atpakaļ daudz vairāk par mūža rentes polises maksu, kā arī vēl saņemt ieņēmumus. Parasti uz ieņēmumiem, kas veidojušies no mūža rentes polises, attiecas nodokļu atlikšana (t.i. līdz izmaksas brīdim tos neapliek ar nodokļiem). Turpmāk ir aprakstīti dažādi mūža rentes

PR\659626LV.doc 19/371 PE 386.573v02-00


10 Detalizētāku aprakstu skatīt WE 28.

produktu veidi ar norādi par ELS pārdotajiem polišu veidiem un par neapmaksātajām summām10:

Mūža rente ar vienreizēju iemaksu: viss ieguldījums tiek veikts uzreiz.§Mūža rente ar elastīgām iemaksām: mūža rente tiek finansēta ar vairākiem maksājumiem.§Tūlītēja mūža rente: maksājumi tiek veikti tūlīt pēc tam, kad mūža rente ir finansēta, parasti §ar vienreizēju iemaksu.Atliktā mūža rente: šajā gadījumā apdrošinātājs sāk veikt maksājumus daudzus gadus pēc l§īguma par mūža renti noslēgšanas. Plānotos maksājumus var saņemt vai nu kā vienreizēju maksājumu, vai kā mūža renti. Šo polises veidu var finansēt ar vienreizēju iemaksu vai elastīgām iemaksām.Fiksētā mūža rente jeb mūža rente ar GPLG: noslēdzot fiksētās mūža rentes līgumu, apdro§šināšanas uzņēmums iegulda līdzekļus konservatīvos ieguldījumu fondos ar fiksētu ienākumu, piemēram, parādzīmēs, un kopējā summa ir garantēta. Uzņēmums paziņo apdrošinājuma ņēmējam procentu likmi, kas ir garantēta noteiktam minimālam termiņam. Šī garantētā procentu likme gadā tiek koriģēta uz augšu vai uz leju noteiktā termiņa beigās. Sabiedrībai ELS vēl arvien ir fiksētās mūža rentes darījumi par apmēram, 5 miljardiem sterliņu mārciņu.Mainīgā mūža rente: mainīgā mūža rente saistīta ar lielākiem riskiem nekā fiksētā mūža §rente ar GPLG. Tā dod iespēju polises pircējam izvēlēties, kuros no vairākiem dažādi pārvaldītiem fondiem ieguldīt savu naudu. Atšķirībā no fiksētās mūža rentes, šajā gadījumānav garantiju attiecībā uz kopējo summu vai procentiem. Tādējādi ieguldījumu veic un risku uzņemas pensijas saņēmējs, nevis apdrošināšanas uzņēmums. Sabiedrība ELS pārdeva mainīgās mūža rentes polises paveidu, kura nosaukums ir mūža rente ar dalību apdrošinātāja peļņā, šī polise saņēma piemaksu veidā daļu no attiecīgā fonda sadalītā pārpalikuma. Sabiedrība ELS lielāko daļu no līgumiem par mūža renti ar dalību apdrošinātāja peļņā noslēdza 1990tajos gados, kad ieguldījumu peļņas procenti bija augsti. Sabiedrības ELS finanšu problēmas un kritums vērtspapīru tirgū no 2000. līdz 2003. gadam noveda pie materiālās vērtības samazinājuma apmēram vienai trešdaļai no polisēm ar dalību apdrošinātāja peļņā. To arī veicināja tā sauktā garantēto procentu likme (GPL) - summa, par kādu pieaug pamatieņēmumi katru gadu pirms deklarētās piemaksas pievienošanas. Uzskata, ka GPL, iespējams, vēl arvien attiecas uz apmēram 75 % sabiedrības ELS polišu ar dalību apdrošinātāja peļņā. Šīs polises ar GPL gūst ieņēmumus no ikgadējā garantētā 3,5 % pieauguma. Kopumā GPL ietekme ir tāda, ka ELS jāaprobežojas ar ieguldījumiem valdības vērtspapīros un aizņēmumos, kas tikai ar grūtībām var dot ikgadējo peļņu 3,5 % apjomā. Tas nozīmē, ka sabiedrība ELS nav guvusi lielu labumu no stāvokļa uzlabošanās vērtspapīru tirgū no 2003. līdz 2005. gadam. Sabiedrības ELS fonds ar dalību apdrošinātāja peļņā pašreiz ir novērtēts 10 miljardi sterliņu mārciņu vērtībā.

Fonda ar dalību apdrošinātāja peļņā darbības detalizēts apraksts

Līdzekļi tiek ieguldīti akcijās, parādzīmēs, vērtspapīros un īpašumos atkarībā no konkrētāfonda un tā ieguldījuma mērķiem. Fondi ar dalību apdrošinātāja peļņā var salīdzinoši piesardzīgiem ieguldītājiem nodrošināt vērtspapīru tirgus sajūtu bez pārāk liela riska. Apmaiņā pret ikmēneša iemaksām, uzņēmums apsola izmaksāt visu summu, kad ir beidzies polises termiņš.

PE 386.573v02-00 20/363 PR\659626LV.doc


Ieguldītāju iemaksas veic galvenajā fondā, kurā ir citu ieguldītāju ,ar dalību apdrošinātāja peļņāveiktās iemaksas. Polises galīgā vērtība lielā mērā ir atkarīga no piemaksām, ko izmaksā uzņēmums ieguldījuma perioda laikā un polises termiņa beigās. Lai aizsargātu fondu noturību, noguldītājiem, kas vēlas izņemt savu naudu pirms termiņa, ir noteiktas arī finanšu sankcijas. Fondiem ar dalību apdrošinātāja peļņā ir izstrādāts arī drošības mehānisms - tā sauktais ,,izlīdzināšanas mehānisms”. Tas nozīmē, ka gados ar labu ieguldījumu pieaugumu uzņēmumiem jāaiztur peļņa un tā jāizmanto piemaksu papildināšanā tajos gados, kad ekonomikas apstākļi ir sliktāki.

PR\659626LV.doc 21/371 PE 386.573v02-00


IV. Veikto darbību kopsavilkums

Līdz šim veiktās darbības un analizētās liecības

1. Liecinieku liecību uzklausīšana izmeklēšanas komitejā

Sanāksmēs, kas notika 2006. gada 23. martā, 2006. gada 25. aprīlī, 2006. gada 29. maijā, 2006. gada 21. jūnijā, 2006. gada 11. jūlijā, 2006. gada 13. septembrī, 2006. gada 4. oktobrī, 2006. gada 23. novembrī, 2006. gada 19. decembrī, 2007. gada 25. janvārī un 2007. gada 1. februārī, izmeklēšanas komiteja uzklausīja vairāku liecinieku liecības, tostarp to „Equitable Life” apdrošinājuma ņēmēju liecības, kuri iepriekš bija iesnieguši lūgumrakstus Eiropas Parlamentam, kā arī pārējo Apvienotās Karalistes un Īrijas apdrošinājuma ņēmēju liecības, Eiropas Komisijas pārstāvju liecības un „Equitable Life” pašreizējā vadītāja liecības. Mutiskas liecības sniedza šādi liecinieki:

2006. gada 23. marta sanāksmē (mutiska liecība H1):

- Tom Lake, „Equitable Members' Action Group” priekšsēdētājs,- Paul Braithwaite, „Equitable Members' Action Group” ģenerālsekretārs (prasītājs),- Elemér Tertak, Eiropas Komisija, ĢD Markt Finanšu iestāžu nodaļas direktors,- Karel Van Hulle, Eiropas Komisija, ĢD Markt Apdrošināšanas un pensiju nodaļas vadītājs,- Alan Beverly, Eiropas Komisija, ĢD Markt Apdrošināšanas un pensiju nodaļa;

2006. gada 25. aprīļa sanāksmē (mutiska liecība H2):

- Michael Josephs, „Investor's Association” konsultants,- Beatrice Knowd, apdrošinājuma ņēmēja no Īrijas,- Patrick Knowd, apdrošinājuma ņēmējs no Īrijas,- Nicolas Bellord, apdrošinājuma ņēmējs (prasītājs),- Paul Weir, „Late Contributors Action Group” priekšsēdētājs,- Charles Thomson, „Equitable Life Assurance Society” vadītājs.

2006. gada 29. maija sanāksmē (mutiska liecība H3):

Peter Scawen, „Equitable Life Trapped Annuitants Group” (ELTA),-Markus J. Weyer, DAGEV (Deutsche Arbeitsgemeinschaft der Equitable Life -Versicherungsnehmer), apvienība, kas pārstāv to apdrošinājuma ņēmēju intereses, kuri parakstījuši ,,Equitable Life” polises Vācijā,Martin McElwee, „Leviatha” ziņojuma autors.-

2006. gada 21. jūnija sanāksmē (mutiska liecība H4):

Clive Maxwell, Apvienotās Karalistes |Ekonomikas un finanšu ministrijas finanšu -pakalpojumu politikas vadītājs,David Strachan, Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestādes (FPRI) apdrošināšanas nodaļas -

PE 386.573v02-00 22/363 PR\659626LV.doc


vadītājs,Christopher Daykin, valsts dienesta aktuārs, VSD vadītājs (Valdības statistikas -departaments),Mary O'Dea, Patērētāju apkalpošanas daļas direktore, Anne Troy, Īrijas Finanšu -pakalpojumu regulēšanas iestādes (ĪFPRI) apdrošināšanas uzraudzības vadītāja, un George Treacy, Īrijas Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestādes (ĪFPRI) Patērētāju aizsardzības kodeksa vadītājs,Colin Slater, grāmatvedis un „Burgess Hodgson” sadarbības partneris.-

2006. gada 11. jūlija sanāksmē (mutiska liecība H5):

Richard Lloyd, sabiedrības ,,Equitable Life Assurance Society” bijušais tirdzniecības pārst-āvis,Stuart Bayliss, ,,Annuity Direct” izpilddirektors.-

2006. gada 13. septembra sanāksmē (mutiska liecība H6):

Thomas Steffen, Apdrošināšanas uzraudzības pirmais direktors Vācijas Finanšu -pakalpojumu regulēšanas iestādē (BaFin) (Bundesanstalt für Finanzdiensleistungsaufsicht),Kurt Schneiter, Šveices Privātās apdrošināšanas federālā biroja padomes loceklis.-

2006. gada 4. oktobra sanāksmē (mutiska liecība H7):

H. Bjerre-Nielsen, Eiropas Apdrošināšanas un pensiju fondu uzraugu komitejas -(CEIOPS) priekšsēdētājs,

Liz Kwantes, ,,Equitable Life” dalībnieku palīdzības grupas vadītāja,-Leslie Seymour, ELS apdrošinājuma ņēmējs no Briseles.-

2006. gada 23. novembra sanāksmē (mutiska liecība H8):

Charles Thomson, „Equitable Life Assurance Society” vadītājs,-Simon Bain, ,,Glasgow Herald” žurnālists,-Charlie McReevy, Eiropas iekšējā tirgus komisārs,-

2006. gada 19. decembra sanāksmē (mutiska liecība H9):

Eric Ducoloumbier, dalībai FIN-NET pārstāvis .-

2007. gada 25. janvāra sanāksmē (mutiska liecība H10):

Claire-Françoise Durand, Eiropas Komisijas Juridiskā dienesta ģenerāldirektora -vietniece,Jacqueline Minor, ĢD MARKT B direktorāta vadītāja (horizontālas politikas attīstība),-Michel Ayral, ĢD ENTR C direktorāta vadītājs (reglamentējošā politika),-Julio Garcia-Burgues, ĢD ENVI A2. nodaļas vadītājs (pārkāpumi).-

PR\659626LV.doc 23/371 PE 386.573v02-00


2007. gada 1. februāra sanāksmē (mutiska liecība H11):

Paul Braithwaite, „Equitable Members' Action Group” ģenerālsekretārs (prasītājs),-Lords P. Neill QC un Matthew Morrison.-

2. Liecinieki, kuri bija uzaicināti uz uzklausīšanām, bet atteicās piedalīties

Apvienotās Karalistes valdība un regulatori:

Rt. Hon. Des Browne, agrākais Apvienotās Karalistes Finanšu ministrijas finanšu sekretārs,-Rt. Hon. Ed Balls, Apvienotās Karalistes parlamenta deputāts*, pašreizējais Apvienotās -Karalistes ekonomikas sekretārs Apvienotās Karalistes Finanšu ministrijā (Finanšu ministrija: regulators no 1998. gada līdz 2001. gadam),Callum McCarthy*, Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestādes (FPRI) priekšsēdētājs (pa-šreizējais regulators kopš 2001. gada decembra),Sers Howard Davies, agrākais FPRI priekšsēdētājs,-Martin Roberts, Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas (TRM) un vēlāk Finanšu -ministrijas Apdrošināšanas direktorāta agrākā atbildīgā persona (TRM: regulators līdz 1998. gada janvārim).

Citi regulatori:

Michael Martin, Īrijas Uzņēmējdarbības, tirdzniecības un nodarbinātības ministrs.-

Eiropas Komisija:

Frits Bolkestein, agrākais Eiropas iekšējā tirgus komisārs.-

Citi:

John McFall, Apvienotās Karalistes parlamenta deputāts*, Apvienotās Karalistes Pārstāvju -palātas finanšu komitejas priekšsēdētājs,Tony Wright, Apvienotās Karalistes parlamenta deputāts, Apvienotās Karalistes Pārstāvju -palātas PA komitejas priekšsēdētājs,Lords G. W. Penrose,-Ann Abraham*, Apvienotās Karalistes parlamentārā ombuda pārstāve,-Iain Ogilvie*, Apvienotās Karalistes parlamentārā ombuda izmeklēšanu saistībā ar ,,ELS”-vadītājs,Walter Merricks*, Finanšu pakalpojumu ombuds (FPO),-Stephen Hadrill, Lielbritānijas Apdrošinātāju asociācijas (LAA) ģenerālsekretārs,-Daniel Schanté, CEA (Comité européen des assureurs) ģenerāldirektors,-David Forfar, agrākais aktuārs un ,,Scottish Life Assurer” finanšu direktors,-Liz Dolan, ,,Sunday Telegraph” žurnāliste,-Rupert Jones, The Guardian žurnālists,-Roy Ranson un Chris Headdon, bijušie ELS vadītāji,-Matthias Niesel, agrākais ELAS pārdevējs apgabalā Nordrhein-Westfalen.-

PE 386.573v02-00 24/363 PR\659626LV.doc


*: Tikās ar EQUI delegāciju 2006. gada 16. oktobrī Londonā, skatīt 8. punktu.

3. Apstiprināto rakstisko liecību saraksts

WE

Liecību iesniegšanas beigu termiņš bija 2007. gada 20. marts. Turpmāk sniegts to dokumentu saraksts, kurus oficiāli uzskata par rakstiskām liecībām un kuri ir publicēti tīmekļa vietnē:

90. Priekšsēdētāja vēstule FPO un FPO atbilde,89. ES ombuda vēstule priekšsēdētājai,88. Young vēstule priekšsēdētājai,87. FPO atbilde uz P. Neill ziņojumu,86. Lorda P. Neill ziņojuma kopsavilkums,85. Markus Weyer ziņojums,84. Josh Holmes atzinums par Dzīvības apdrošināšanas direktīvām,83. Lorda P. Neill ziņojums,82. S. Rankin iesniegtie dokumenti ES ombudam,81. W. Deppe vēstule priekšsēdētājai,80. ĪFPRI atbilde,79. Investoru asociācijas dokuments par aktīvu nepietiekamību,78. H. Davies atbilde,77. Valsts pārvaldes īpašās komitejas (PASC) atbilde,76. Galvenā advokāta Anthony Boswood QC 2006. gada 27. jūlija atzinums,75. EMAG un FPRI 2005. gada 14. decembra sanāksmes oficiālās piezīmes,74. Vēstuļu apmaiņa starp EMAG un M. McGuinness,73. Komisāra C. McCreevy 2006. gada 23. novembra izklāsta dokuments,72. Simon Bain 2006. gada 23. novembra izklāsta dokuments,71. Hebert Smith vēstule ELS,70. Ch. Thomson 2006. gada 23. novembra izklāsta dokuments,69. Investoru asociācijas turpmākais dokuments par krāpšanu,68. Priekšsēdētājas vēstule M. Meade un 2006. gada 7. novembra atbilde,67. PPRI veiktais kompromisa shēmas izvērtējums,66. PPRI kompromisa shēmas vēstule,65. M. O'Dea vēstule priekšsēdētājai,64. Īrijas pastāvīgā pārstāvja Eiropas Savienībā vēstule,63. Īrijas lietas, kas iesniegtas izskatīšanai ombudam,62. R. Meade iesniegtie dokumenti Dublinas delegācijai,61. M. O'Dea iesniegtie dokumenti Dublinas delegācijai,60. ,,Finanšu komiteja: Eiropas Finanšu pakalpojumu regulēšanas komitejas ziņojums”,59. „Finanšu komitejai sniegtā liecība par aktuāra profesiju”,58. Cazalet Financial Consulting memorands,57. J. McFall iesniegtie dokumenti Londonas delegācijai,56. J. McFall iesniegtie dokumenti Londonas delegācijai,55. Siennas protokols,54. II pielikums liecībai, ko sniedzis L. Seymour 2006. gada 4. oktobrī ,,La vie d'or” lietā,53. I pielikums liecībai, ko 2006. gada 4. oktobrī sniedzis L. Seymour,

PR\659626LV.doc 25/371 PE 386.573v02-00


52. L. Seymour 2006. gada 4. oktobrī sniegtā liecība,51. L. Kwantes 2006. gada 4. oktobrī sniegtā liecība,50. Corley ziņojums,49. Mutiska liecība, ko 2006. gada 13. septembrī sniedzis K. Schneiter,48. Vācijas apdrošinājuma ņēmēju un FPRI sarakste,47. ELS vadītāja Ch. Thomson atbilde,46. D. Stonebanks liecība,45. Chris Headdon atbilde uz aicinājumu būt par liecinieku,44. EMAG 2005. gada 13. septembrī sniegtais izklāsts Lūgumrakstu komiteja,43. A. Vinall vēstule priekšsēdētājai par FPRI,42. M. Josephs vēstule par krāpšanu EQUI priekšsēdētājai M. McGuinness,41. Eiropas Kopienas dokuments par jautājumiem saistībā ar piederības/mītnes dalībvalstīm,40. Brian Chase Grey otrais iesniegtais ziņojums,39. Eiropas Komisijas 2006. gada 6. jūnija vēstule,38. Īrijas FPRI Parērētāju nodaļas vadītājas 2006. gada 21. jūnija ziņojums,37. FPRI liecība 2006. gada 21. jūnijā,36. L. Seymour liecība,35. D. J. Byrne vēstule M. McGuinness,34. Burgess Hodgson komentāri par sanāksmi, kas notika 2006. gada 21. jūnijā,33. Michael Nassim dokuments, aktualizēta versija „Krāpšanas anatomija”,32. Apvienotās Karalistes valdības iesniegtais dokuments sanāksmei, kas notika 2006. gada 21. jūnijā,31. Investoru asociācijas dokuments par krāpšanu,30. AK Lordu palātas Finanšu komitejas iesniegtie dokumenti:

(10. ziņojums, 2001.–2002. gads, sabiedrība ,,Equitable Life” un dzīvības apdrošināšanas nozare: starpposma ziņojums (2001. gada marts); 6. īpašais ziņojums, 2001.–2002. gada sesija: valdības atbilde uz iepriekš minēto ziņojumu (2001. gada oktobris); finanšu sekretāra (FST) 2004. gada 8. marta ziņojums Pārstāvju palātai un sekojoši jautājumi; lorda G. W. Penrose un FST 2004. gada 16. martā sniegtā liecība; ,,Atjaunojot uzticību ilgtermiņa uzkrājumiem” (8. ziņojums, 2003.–2004. gada sesija, 2004. gada jūlijs),

29. Dokuments par ELS fonda ar dalību apdrošinātāja peļņā pašreizējo stāvokli,28. Dokuments ar iespēju aprakstu, kas paredzēts EMAG,27. Memorands, ko FPO iesniedza EQUI,26. Burgess Hodgson ziņojums EMAG,25. B. S. Ch. Grey vēstule EP deputātam John McFall,24. M. McElwee 2006. gada 29. maija izklāsta dokuments,23. ELTA sniegtais 2006. gada 29. maija izklāsta dokuments,22. DAGEV sniegtais 2006. gada 29. maija izklāsta dokuments,21. BaFin liecība – arī BaFin liecības kopsavilkums,20. Wilde Sapte pētījuma īstenošanas ziņojums, Apvienotā Karaliste,19. Eiropas Komisijas 2006. gada 2. maija vēstule,18. Brian Edmonds rakstiska liecība,17. V. Baird ziņojums,16. G. W. Penrose ziņojums,15. Lūgumraksts Nr. 0611/2004 un lūgumraksta Nr. 0611/2004 pielikums,14. Lūgumraksts Nr. 0029/2005 un lūgumraksta Nr. 0029/2005 pielikums,13. Paziņojums deputātiem par lūgumrakstiem Nr. 0611/2004 un Nr. 0029/2005,

PE 386.573v02-00 26/363 PR\659626LV.doc


12. AK ombuda memorands Eiropas Parlamentam,11. FPRI un FPO memorands par savstarpēju sapratni,10. Peter Schäfer rakstiska liecība,9. Brian Chase Grey rakstiska liecība,8. Michael Nassim dokuments „Taisnīgs pareizā un nepareizā izvērtējums”,7. Michael Nassim dokuments ,,Sabiedrība „Equitable Life”: G. W. Penrose un plašāk – krāpšanas anatomija”,6. Izklāsts, ko 2006. gada 25. aprīlī sniedza ELCAG pārstāvis Paul Weir,5. Charles Thomson 2006. gada 25. aprīlī sniegtais izklāsts,4. Investoru asociācijas sadarbība, 2006. gada 25. aprīlī,3. J. O'Brion par Īrijas apdrošinājuma ņēmējiem, kas saņem kompensācijas ApvienotajāKaralistē,2. EMAG sadarbība, 2006. gada 23. marts,1. Eiropas Komisijas sadarbība, 2006. gada 23. marts,

WE-File

To dokumentēto rakstisko liecību saraksts, kas nav publicētas tīmekļa vietnē, WE-File #:

B. Edmonds liecība (vēstule),1.Power liecība (vēstule),2.O'Brien liecība (vēstule),3.M. Troy liecība (vēstule),4.Douglas liecība (vēstule),5.D. J. Byrne liecība (vēstule),6.B. Groves liecība (vēstule),7.McGuirk liecība (vēstule),8.O'Farrell liecība (vēstule),9.L. Seymour liecība (e-pasts) [pēc tam ievietota tīmekļa vietnē kā WE 36],10.K. Noonan liecība (vēstule),11.Peter Thornton liecība (vēstule),12.Jim Berry liecība (vēstule),13.Jack Duggan liecība (vēstule),14.

15. John Galvin liecība (vēstule),16. Patrick McCarthy liecība (vēstule),17. Roy Harding liecība (e-pasts),18. DAGEV liecība (kopijas sarakstei ar FPRI, pēc tam WE 48),19. O'Farrell liecība (vēstule un ziņu publikācija, kā arī A. Abraham vēstules),20. N. F. Norrish liecība (vēstule, ko pārsūtījis EP deputāts G. Chichester),21. Krege liecība (lūgumraksts Nr. 508/2006),22. S&P liecība (ELAS kredītreitings 1993.–2002. gadam),23. John Rankin liecība (par sūdzību ombudam),24. Liecība par Lloyds, Poole lietā Nr. 1,25. Liecība par Lloyds, Poole lietā Nr. 2,26. Golding liecība par Sun Life,27. W. Deppe liecība par FPO,28. Manfred Westphal liecība (Finanšu pakalpojumu lietotāju forums – FIN-USE) par turpm

PR\659626LV.doc 27/371 PE 386.573v02-00


ākajiem jautājumiem,29. FPRI informācija apdrošinājuma ņēmējiem 2004. gada jūlijā,30. Augstākās tiesas spriedums PO/pensionāru lietā,31. Alexander Kern liecība par turpmākajiem jautājumiem,32. Aktuāru institūta nolēmums pret R. Ransonun C. Headdon,

WE-Conf

Ir saņemta 31 konfidenciāla rakstiska liecība, WE-Conf 1.–31.

Citi pamatojuma dokumenti:

direktīvas: Padomes 1979. gada 5. marta Pirmā direktīva 79/267/EEK par normatīvo un -administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešajādzīvības apdrošināšanā; Padomes 1990. gada 8. novembra Otrā direktīva 90/619/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu, par noteikumiem pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvākai izmantošanai un par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK; Padomes 1992. gada 10. decembra Trešā direktīva 92/96/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu, un ar ko groza Direktīvu 79/267/EEK un 90/619/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva); Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. novembra Direktīva 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu.

Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejas dokumentu saraksts par ,,Equitable Life” lietu:-

Lūgumraksts Nr. 0611/2004 (Arthur White)1.)

Lūgumraksts ar pielikumiem-Lūgumraksta kopsavilkums un PETI komitejas sekretariāta ieteikumi (SIR dokuments)-Komisijas atbilde uz PETI komitejas pieprasījumu sniegt informāciju (CM)-Nicolas Jerome Bellord runa lūgumraksta iesniedzēja vārdā PETI komitejas sanāksmē, -kas notika 2005. gada 13. septembrīPETI komitejas priekšsēdētāja dažādas vēstules lūgumraksta iesniedzējam ar informāciju -par viņa iesniegtā lūgumraksta izskatīšanas gaitu

Lūgumraksts Nr. 0029/2005 (EMAG)2.)

Lūgumraksts ar pielikumiem-Lūgumraksta tulkojums vācu valodā-Lūgumraksta iesniedzēja lūgumraksta kopsavilkums-

Lūgumraksta kopsavilkums un PETI komitejas sekretariāta ieteikumi (SIR dokuments)§Lūgumraksta 2005. gada 15. jūlija papildinājums par kompensācijām-Lūgumraksta 2005. gada 9. novembra papildinājums par FPRI un FPO-Iepriekš minētā Komisijas atbilde uz PETI komitejas pieprasījumu sniegt informāciju -(CM)EMAG pārstāvju runas PETI komitejas sanāksmē, kas notika 2005. gada 13. septembrī, -un PowerPoint materiāliEMAG 2005. gada 22. jūnija atbilde uz Komisijas paziņojumu-PETI komitejas priekšsēdētāja dažādas vēstules lūgumraksta iesniedzējam ar informāciju -

PE 386.573v02-00 28/363 PR\659626LV.doc


par viņa iesniegtā lūgumraksta izskatīšanas gaituE-pastu apmaiņa starp PETI komitejas sekretariātu un lūgumrakstu iesniedzējiem-

3.) Lūgumraksts Nr. 0775/2005 (Manfred Bischof)

Lūgumraksts-Lūgumraksta kopsavilkums un PETI komitejas sekretariāta ieteikumi (SIR dokuments)-PETI komitejas priekšsēdētāja dažādas vēstules lūgumraksta iesniedzējam ar informāciju -par viņa iesniegtā lūgumraksta izskatīšanas gaitu

4.) Lūgumraksts Nr. 0067/2006 (Franz-Josef Groemping)

Lūgumraksts-Vēstule lūgumraksta iesniedzējam, kurā apstiprināta lūgumraksta saņemšana-

5.) Pieprasījums izveidot Izmeklēšanas komiteju

PETI sekretariāta vispārēja informācija par iespējamo pieprasījumu izveidot Izmeklē-šanas komitejuDažādas mandāta projekta redakcijas-PETI priekšsēdētāja vēstule priekšsēdētājam J. Borrell, kurā pieprasīts izveidot Izmeklē-šanas komiteju (2005. gada 29. septembris)Priekšsēdētāja J. Borrell atbilde PETI priekšsēdētājam (2005. gada 13. oktobris)-Saraksts ar to deputātu parakstiem, kuri atbalsta pieprasījumu izveidot Izmeklēšanas -komitejuJuridiskā dienesta atzinums par šo pieprasījumu (tikai franču valodā)-Priekšsēdētāju konference: 2005. gada 19. decembra un 2006. gada 12. janvāra sanāksm-ēs pieņemto lēmumu kopsavilkumsEiropas Parlamenta 18. janvāra lēmums par Izmeklēšanas komitejas izveidošanu saistībā-ar ELAS sabrukumu

6.) Dokumenti saistībā ar izmeklēšanām Apvienotajā Karalistē

FPRI ziņojums par pārskatu attiecībā uz ELAS regulēšanu no 1999. gada 1. janvāra līdz -2000. gada 8. decembrim (V. Baird ziņojums)Finanšu komitejas ziņojums: ,,Equitable Life” un dzīvības apdrošināšanas nozare: -Starpposma ziņojuma I daļa: Komitejas ziņojums un tiesvedība (2001. gada 27. marts)Finanšu komitejas ziņojums: ,,Equitable Life” un dzīvības apdrošināšanas nozare: -Starpposma ziņojuma II daļa: Liecību protokoli un papildinājumi (2001. gada 27. marts)Finanšu komiteja: ,,Equitable Life” regulēšana; liecību protokoli (2001. gada -30. oktobris)Finanšu komiteja: ,,Equitable Life” regulēšana; liecību protokoli (2001. gada -13. novembris)Finanšu komiteja: „Atjaunojot uzticību ilgtermiņa uzkrājumiem”: ,,Equitable Life”-izmeklēšana; mutiska liecība (2004. gada 16. marts)Ziņojums par „Equitable Life” izmeklēšanu (G. W. Penrose ziņojums)-Apvienotās Karalistes parlamentārais ombuds: „Equitable Life” konsultatīva regulēšana -(1. ziņojums)AK parlamentārā ombuda biroja memorands EP Lūgumrakstu komitejai par izmeklēšanu -saistībā ar ,,Equitable Life” piesardzīgu regulēšanu

7.) Citi dokumenti

ELAS iesniegtie dokumenti PETI komitejai attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrības un -apdrošinājuma ņēmēju iespējamām prasībām pret regulatoriem

PR\659626LV.doc 29/371 PE 386.573v02-00


Dažādas publikācijas presē-

4. Informācijas apmaiņa ar Eiropas Komisiju

No Eiropas Komisijas tika pieprasīta informācija par 3LD transponēšanu un ieviešanu Apvienotajā Karalistē un citās dalībvalstīs. Tā ietvēra tā sauktos ieviešanas ziņojumus, kā arī šo ieviešanas ziņojumu pārskatus. Turklāt Eiropas Komisijai tika lūgts sniegt EQUI komitejai visu to tās rīcībā esošo dokumentu pilnīgu sarakstu, kas attiecas uz ELS lietu, kā arī pārkāpumu to procedūru sarakstu, kas bija uzsāktas ar dalībvalstīm, izņemot Apvienoto Karalisti, attiecībā uz 3LD. Komisija atbildēja, nosūtot privātu pētījumu, kas bija pasūtīts 3LD ieviešanas ietvaros, Wilde Sapte pētījumu, kā arī ziņojumus par deviņu atsevišķu valstu savstarpējām attiecībām. Komisija arī nosūtīja attiecīgo pārkāpumu tiesvedības sarakstu un turpmāku informāciju par pētījuma pārskatu un attiecīgu korespondenci.

5. Sanāksme ar Apvienotās Karalistes parlamentārā ombuda darbinieku piedalīšanos 2006. gada 29. martā Londonā

29. martā referente tikās ar Apvienotās Karalistes parlamentārā ombuda darbiniekiem, kas pašlaik izmeklē pieņēmumus par to, ka Apvienotās Karalistes iestādes, regulējot „EquitableLife”, nepareizi piemēroja tiesību aktus. Tikšanās galvenais mērķis bija pārrunāt cita starpāattiecīgās izmeklēšanas mērķus un termiņus un sadarbību starp izmeklēšanas komiteju un Apvienotās Karalistes parlamentāro ombudu.

Šajā sakarā referente norādīja uz to, ka būtu vēlams, lai izmeklēšanas komiteju informē par ombuda iegūtajiem datiem, pirms komiteja beidz savu darbu. Ombuda darbinieki apstiprināja, ka galīgais ziņojums tiks publicēts līdz 2006. gada beigām, un ir sagaidāms, ka ziņojuma projekts būs gatavs līdz 2006. gada jūlijam un tiks nosūtīts gan prasītāju pārstāvim, gan Apvienotās Karalistes valdībai komentāru izteikšanai. Tomēr turpmāko notikumu dēļ ombuds atlika ziņojuma publicēšanu līdz 2007. gada vidum.

Referente pārrunāja iespējamos sadarbības veidus starp Apvienotās Karalistes ombudu un komiteju pirms ombuda ziņojuma publicēšanas. Tika jautāts, vai ombuds vēlētos dalīties ar informāciju un ar kāda veida informāciju. Piemēram, ombuds jau ir veicis Apvienotās Karalistes dzīvības apdrošināšanas regulatīvās sistēmas detalizētu analīzi, kas saskaņā ar tās mandātu jāveic arī izmeklēšanas komitejai. Tomēr ombuda darbinieki uzsvēra, ka ombuds ir tiesīgs atklāt izmeklēšanas laikā iegūto informāciju tikai savā galīgajā ziņojumā.

6. Deputātiem pieejamie instrumenti

Ir sagatavots specializētu apdrošināšanas un ar ELS saistītu terminu glosārijs un notikumu grafiks, lai atvieglotu komitejas deputātu darbu (skatīt pielikumu), kā arī pamatojuma izziņa par Apvienotās Karalistes regulatīvo struktūru un izziņa par Eiropas Parlamenta izmeklēšanas komitejas darbības jomu un pilnvarām.

Tīmekļa vietne: Ir izveidota EQUI komitejas tīmekļa vietne, un tā darbojas kopš 2006. gada 16. februāra. Tajā pilsoņi un deputāti var atrast visu attiecīgo informāciju, kā arī dažādu kontaktu sarakstus, piemēram, komitejas sekretariāta, politisko grupu padomnieku

PE 386.573v02-00 30/363 PR\659626LV.doc


kontaktinformāciju un citu noderīgu informāciju. Deputātiem tiek regulāri sūtītas elektroniskāpasta vēstules ar tīmekļa vietnes atjauninājumiem. Arī Briseles žurnālisti ir informēti par šo tīmekļa vietni. Šīs tīmekļa vietnes mērķis ir padarīt komitejas darbu pēc iespējas pārredzamāku sabiedrībai, vajadzības gadījumā saglabājot konfidencialitāti. EQUI komitejas sekretariāts regulāri atjaunina tīmekļa vietni, lai nodrošinātu visu attiecīgo dokumentu (mutiskas un rakstiskas liecības, pamatojuma dokumenti un darba kārtības) un darba dokumentu, ziņojumu projektu un citu dokumentu pieejamību. Līdz iesniegšanas termiņa beigām, 2007. gada 20. martam, tīmekļavietnē tika publicētas 90 liecības. Deputāti varēja papildināt tīmekļa vietni, ierosinot pievienot pieprasītos dokumentus vai saites. Tīmekļa vietnē ir ievietotas arī komitejas 11 uzklausīšanu stenogrammas. Tīmekļa vietnes saite:

(http://www.europarl.europa.eu/comparl/tempcom/EQUI/default_en.htm)

7. Pētījumi:

Pētījums par mandāta 1. daļu (ES 1): lai palīdzētu veikt iepriekš minēto uzdevumu, EQUI-komiteja lūdza ārējo ekspertu padomu. Šim mērķim, izmantojot komitejas ekspertīžu budžetu, tika pasūtīts salīdzinošs pētījums. Eksperti tika lūgti pārbaudīt, kā noteikumi par piesardzīgu uzraudzību un attiecīgajās ES direktīvās paredzētie uzņēmējdarbības noteikumi par dzīvības apdrošināšanas uzņēmumiem tika transponēti Apvienotās Karalistes tiesību aktos. Pētījumā transponēšanas tabulā katram no šiem noteikumiem ir noteikts atbilstošs Apvienotās Karalistes noteikums un norādīts, kad tie stājušies spēkā. Pēc tam transponēšana Apvienotajā Karalistē tika salīdzināta ar ieviešamiem tiesību aktiem Īrijā, Vācijā un Spānijā. Šā pētījuma rezultāti ir iekļauti galīgā ziņojuma slēdzienā.

Pētījums par mandāta 2. daļu (ES 2): lai informētu deputātus par tiesiskiem un procesu-āliem jautājumiem saistībā ar šo mandāta daļu, kā arī lai apkopotu un analizētu attiecīgo pamatojuma materiālu, izmeklēšanas komiteja pasūtīja ārēju pētījumu par Apvienotās Karalistes regulatīvo kārtību attiecībā gan uz piesardzīgu uzraudzību, gan uzņēmējdarbības noteikumiem dzīvības apdrošināšanas uzņēmumiem „Equitable Life” lietas kontekstā. Salīdzinošā pieeja iekļauj Īrijas, Vācijas un Spānijas finanšu regulatorus un citus attiecīgus transponēšanas un regulēšanas piemērus ES dalībvalstīs. Šā pētījuma rezultāti ir iekļauti galīgā ziņojuma slēdzienā.

Pētījums par mandāta 3. daļu (ES 3): komiteja saņēma salīdzinošu pētījumu par to kompens-āciju piemērotību, kas saskaņā ar Apvienotās Karalistes un ES tiesību aktiem pieejamas apdrošinājuma ņēmējiem no Apvienotās Karalistes un citām ES dalībvalstīm „Equitable Life” lietas kontekstā. Šis pētījums sniedz pašreizējo tiesas un ārpus tiesas to kompensāciju shēmu pilnīgu sarakstu, kuras ir pieejamas saskaņā ar Apvienotās Karalistes un ES tiesību aktiem, un pētījums sniedz kvalitatīvu novērtējumu par šo kompensāciju piemērotību. Šā pētījuma rezultāti ir iekļauti galīgā ziņojuma slēdzienā.

8. Delegāciju vizītes Dublinā un Londonā

Komiteja organizēja divas apstākļu noskaidrošanas vizītes – 2006. gada 6. oktobrī uz Dublinu un 2006. gada 16. oktobrī uz Londonu, lai apkopotu ziņojuma sagatavošanai vajadzīgās liecības.

PR\659626LV.doc 31/371 PE 386.573v02-00


Dublinā Eiropas Parlamenta deputāti tikās ar Īrijas ,,Equitable Life” apdrošinājuma ņēmējiem, finanšu pakalpojumu regulatoriem un citiem. Londonā deputāti tikās ar Lielbritānijas apdrošinājuma ņēmējiem, ar Ekonomikas un finanšu ministrijas ekonomikas sekretāru Ed Balls, FPRI priekšsēdētāju Callum McCarthy, ar FPO pārstāvi W. Merricks, parlamentārā ombuda pārstāvi A. Abraham un citiem. Abu vizīšu laikā notika preses konferences.

9. Darbsemināri

Saistībā ar izmeklēšanu tika organizēti divi darbsemināri:

WS 1: iepazīstināšana ar pētījumiem, 2006. gada 5. oktobrī plkst. 9.00–12.30

Ar pētījumu par ES dzīvības apdrošināšanas direktīvu transponēšanu iepazīstināja tā autori §(profesors Taki Tridimas, sers John Lubbock, Londonas Queen Mary universitātes komerctiesību studiju centra kredītiestāžu uzraudzības likuma nodaļas vadītājs)

Ar pētījumu par regulatīvo sistēmu iepazīstināja autore (Jane Welch, Eiropas Finanšu un §korporatīvo tiesību centra vadītāja, Lielbritānijas Starptautisko un salīdzinošo tiesību institūts)

Ar pētījumu par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem iepazīstināja tā autori (profesors Taki §Tridimas, sers John Lubbock, Londonas Queen Mary universitātes komerctiesību studiju centra kredītiestāžu uzraudzības likuma nodaļas vadītājs)

WS 2: Transponēšanas jautājumi, 2006. gada 30. novembrī plkst. 14.30–17.30

1. sesija: Vispārīgi jautājumi attiecībā uz ES tiesību aktu transponēšanu valsts tiesību aktos §(profesors Stefan Vogenauer, profesors Bernard Steunenberg)

2. sesija: Finanšu pakalpojumu direktīvu transponēšana valsts tiesību aktos (Dr. Manfred §Westphal, forums Fin-Use; Dr. Kern Alexander, Lieve Lowet).

PE 386.573v02-00 32/363 PR\659626LV.doc


II DAĻA -- TRANSPONĒŠANA

par pieņēmumiem par Direktīvas 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva (3LD)) pārkāpumiem vai tās nepareizu piemērošanu, ko pieļāvusi Apvienotā Karaliste, un par uzraudzību, ko veikusi Eiropas Komisija

PR\659626LV.doc 33/371 PE 386.573v02-00


SATURA RĀDĪTĀJS II DAĻA

I. Ievads

I.1. Mandāts

I.2. Darbības joma

I.3. Direktīvas īss izklāsts

I.4. Īpašie pasākumi

II. Izmeklēšana par 3LD pareizu transponēšanu Apvienotās Karalistes tiesību aktos un tās piemērošanu/ieviešanu, ko veikušas Apvienotās Karalistes iestādes saistībāar ELAS

II.1. Transponēšanas detalizēta analīze, ņemot vērā liecības

II.1.1. 3LD galvenie panti: 8., 10., 18., 25., 28., 31.

II.1.2. 3LD citi panti:

II.1.3. Attiecīgie panti no citām direktīvām

II.2. Turpmākas liecības par transponēšanu

II.2.1. Komisijas sniegtā liecība

II.2.2. Liecības, kas gūtas no pētījuma par ieviešanu

II.2.3. Citas izvēlētas rakstiskas un mutiskas liecības par transponēšanu.

Secinājumi

PE 386.573v02-00 34/363 PR\659626LV.doc


11 Padomes 1992. gada 10. decembra Direktīva Nr. 92/96/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu, un ar ko groza Direktīvu Nr. 79/267/EEK un 90/619/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva), OV L 311 , 14.11.1997., 34. lpp.12 Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. novembra Direktīva Nr. 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu (OV L 345, 19.12.2002., 1. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu Nr. 2005/68/EK (OV L 323, 9.12.2005., 1. lpp.).

I. Ievads

I.1. Mandāts

Šajā ziņojuma daļā (II daļa) ir paredzēts Izmeklēšanas komiteju saistībā ar ,,Equitable Life Assurance Society” krīzi (EQUI) nodrošināt ar informāciju par to, vai Apvienotās Karalistes kompetentās iestādes ir pareizi transponējušas un atbilstoši īstenojušas valsts līmenī Direktīvu Nr. 92/96/EEK11 (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva jeb 3LD). Mandātā ir papildus raksturota šī sadaļa, atsaucoties uz Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 7. apsvērumu saistībā ar ,,apdrošināšanas uzņēmumu finansiālā stāvokļa, tostarp maksātspējas, pienācīgas uzraudzības nodrošināšanu, pienācīgu tehnisko noteikumu paredzēšanu un šo noteikumu izpildei vajadzīgo aktīvu nodrošināšanu”. Šo direktīvu transponēšanas un ieviešanas analīzi jāveic, ievērojot īpašos apstākļus, kādos atrodas „Equitable Life Assurance Society”, kā arīņemot vērā dzīvības apdrošināšanas nozari kopumā, īpaši tās regulatīvo režīmu.

Pēc tam komitejai, pirmkārt, jākonstatē, kuri Apvienotās Karalistes valsts tiesību aktu noteikumi ir paredzēti direktīvu prasību izpildei, un jāpārbauda, vai šīs prasības ir pilnībā un laikus transponētas. Otrkārt, komitejai būs jāpārbauda, vai dažādu Apvienotās Karalistes iestāžu veiktā to valsts juridisko noteikumu piemērošana, ar kuriem transponēja direktīvas, ir notikusi ne vien saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem, bet arī ar ES tiesību aktiem. Tādēļ komitejai būs jānoskaidro tā atbildība, kas attiecas uz daudzajām finanšu iestādēm, kuras pārskata perioda laikā bija iesaistītas sabiedrības ,,Equitable Life” uzraudzībā. Ir jāveic detalizētas izmeklēšanas, lai noskaidrotu, kas, kad un kā ir pārraudzījis sabiedrības ,,Equitable Life”maksātspēju, grāmatvedību un noteikumu izstrādāšanas praksi, kā arī kā iestādes reaģēja uz iespējamām nepilnībām.

Šī daļa (II.2.1. punkts) arī būs veltīta detalizētai pārbaudei par to, kā Komisija ir uzraudzījusi 3LD īstenošanu. Šīs daļas iepriekš minētā iedaļa ir cieši saistīta ar šā ziņojuma V daļu par sistemātiskām nepilnībām Komisijas darbā.

I.2. Darbības joma (direktīva un laiks)

Direktīva

Mandāts nosaka EQUI komitejas darbības jomu saskaņā ar 1992. gadā pieņemto 3LD un 2002. gadā pieņemto direktīvu, kas kodificēja 3LD (turpmāk tekstā ,,kodificētā direktīva”12 vai

PR\659626LV.doc 35/371 PE 386.573v02-00


13 Padomes 1979. gada 5. marta Pirmā direktīva 79/267/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībāuz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešajā dzīvības apdrošināšanā, OV L 063, 13.03.1979., 1.-18. lpp.; Padomes 1990. gada 8. novembra Otrā direktīva 90/619/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu, par noteikumiem pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvākai izmantošanai un par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK, OV L 330, 29.11.1990., 50. lpp.14 Padomes 1990. gada 8. novembra Otrā direktīva Nr. 90/619/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu, par noteikumiem pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvākai izmantošanai un par grozījumiem Direktīvā Nr. 79/267/EEK, OV L 330, 29.11.1990., 50. lpp.15 Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. marta Direktīva Nr. 2002/12/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu Nr. 79/267/EEK par prasībām attiecībā uz dzīvības apdrošināšanas uzņēmumu maksātspējas normu.

konsolidētā direktīva (KD)). Tomēr jānorāda, ka ir jāpārbauda arī agrāk pieņemtās direktīvas, kas tika grozītas ar 3LD un pēc tam kodificētas ar KD, t.i. Pirmā dzīvības apdrošināšanas direktīva13 (1LD) un Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva14 (2LD), kas pieņemtas attiecīgi 1979. gadā un 1990. gadā.

Izšķiroši ir tas, ka 3LD nav vienīgais juridiskais dokuments, kas jāņem vērā. 3LD papildina un pastiprina galvenos noteikumus, kas jau bija iekļauti 1LD un 2LD. Turklāt citi Kopienas tiesību akti, kurus var piemērot lietā, ko izskatījusi EQUI komiteja, tāpat attaisnos rūpīgas pārbaudes veikšanu. Tas īpaši attiecas uz Direktīvu 2002/12/EK15, kura ir zināma arī kā ,,Maksātspēja I”, bet arī uz citiem tiesību aktiem, kuri turpmāk tiks uzskaitīti.

Izmeklēšanas vajadzībām visas norādes uz tiesību aktu pantiem attieksies uz 3LD un dažos gadījumos, ja būs nepieciešams, atbilstīgi panti no citām direktīvām vai no KD tiks norādīti iekavās. Ja dažādās direktīvās ietverto noteikumu starpā ir nozīmīgas atšķirības, tās tiks norādītas. Lai noteiktu pantus, ir uzmanīgi jāizskata atbilstības tabula konsolidētās direktīvas (KD) VI pielikumā.

Galvenie noteikumi attiecībā uz izmeklēšanu ir atrodami 3LD III sadaļā, proti, no 8. līdz 31. pantam.

Laika periods

Mandāts nosaka, ka izmeklēšana jāveic par laika posmu no 1994. gada 1. jūlija, kad stājās spēkā 3LD, līdz 1999.–2001. gadam, kad risinājās galvenie notikumi saistībā ar ELAS lietu. Tomēr izmeklēšanas vajadzībām, kā jau tika skaidrots iepriekš, ir jāanalizē notikumi pirms 1994. gada gan attiecībā uz laika posmu, kad bija spēkā 1LD un 2LD, gan uz 3LD pieņemšanas procesu kopumā pirms 1994. gada. Turklāt mandātā ir minēts arī 1989. gads kā sākums izmeklēšanai, kas attiecas uz pieņēmumiem pret Apvienotās Karalistes regulatoriem. Tādēļ plašā izteiksmē pārskata periods ir no 1989. līdz 2001. gadam.

I.3. Direktīvu īss izklāsts

Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva ir īpaši svarīga šajā izmeklēšanā. Mandātā pašā tas ir skaidri norādīts ar minētās direktīvas 7. apsvēruma citātu, kurā runāts par: ,,apdrošināšanas uzņēmumu finansiālā stāvokļa, tostarp maksātspējas, pienācīgas uzraudzības nodrošināšanu, pienācīgu tehnisko noteikumu paredzēšanu un šo noteikumu izpildei vajadzīgo aktīvu nodro

PE 386.573v02-00 36/363 PR\659626LV.doc


šināšanu”. Tādēļ tie ir galvenie elementi, kuriem jāveido kodolu izmeklēšanai par pareizas transponēšanas un uzraudzības jautājumiem.

3LD, ko vēlāk papildināja 2002. gada konsolidētā direktīva, kuru savukārt izstrādāja, pamatojoties uz 3LD, ir pamatdokuments, kas pārvalda ES vienoto tirgu dzīvības apdrošināšanas nozarē. Dokumenta pamatā ir principi par vienotu atļauju izsniegšanu un savstarpēju atzīšanu. Direktīva ietvēra galvenos noteikumus, kas bija iekļauti 1979. gada 1LD (kompetentās iestādes atļaujas izsniegšana dzīvības apdrošināšanas uzņēmumiem, piemērotu tehnisko rezervju nodrošināšana un maksātspējas norma) un 1990. gada 2LD, kurā pirmoreiz tika atļauts dzīvības apdrošināšanas uzņēmumiem gūt peļņu no pārrobežu pakalpojumu sniegšanas.

Vispārējā pieeja, pārņemot 3LD, nozīmēja zināmu saskaņošanu, ko tajā laikā uzskatīja par svarīgu atbalsta punktu, lai panāktu atļauju izsniegšanas un piesardzīgas kontroles sistēmu savstarpēju atzīšanu. Tādējādi šī direktīva nodrošināja iespēju piešķirt vienotu atļauju, kas derīga visāKopienā, un nostiprināja principu par uzraudzību, ko veic piederības dalībvalsts. Mērķis bija veicināt ekonomikas efektivitāti un tirgus integrāciju, atļaujot apdrošinātājiem darboties visāES, ko viņi varētu darīt, piemēram, izveidojot birojus vai sniedzot pārrobežu pakalpojumus. Tas piedāvātu patērētājiem plašāku izvēli apdrošinātāja un apdrošināšanas produktu ziņā, vienlaikus nodrošinot to, ka visiem apdrošinātājiem būtu jāievēro salīdzināmi obligātie standarti. Izmeklēšanai par pieņēmumiem attiecībā uz transponēšanu un ieviešanu jāizvērtē, vai transponētie Apvienotās Karalistes tiesību akti un AK regulatīvā prakse atbalstīja šīs direktīvas ,,burtu un garu”.

Ņemot vērā finanšu uzraudzības principu un metodes, direktīvā ir noteiktas būtiskas izmaiņas attiecībā uz piederības un mītnes dalībvalstu uzraudzības iestāžu kompetences jomu. Direktīva pamatā nodrošina, ka piederības dalībvalsts iestādes ir atbildīgas par ,,visas uzņēmējdarbības”uzraudzību kopumā attiecībā uz tiem apdrošināšanas uzņēmumiem, kuru galvenie biroji ir reģistrēti šo dalībvalstu teritorijā, un direktīva attiecīgi samazina mītnes dalībvalsts iestāžu pilnvaras to Eiropas Kopienas uzņēmumu uzraudzīšanā, kas darbojas mītnes dalībvalsts teritorijā.

Lai veicinātu informācijas apmaiņu, kas vajadzīga to uzņēmumu uzraudzībai, kuri veic darbību vairāk kā vienā dalībvalstī, direktīva ietver dažādus izņēmumus attiecībā uz revidentu pienākumu ievērot slepenību, dod atļauju informācijas apmaiņai kompetento iestāžu starpā un nosaka revidentiem pienākumu ziņot par faktiem un lēmumiem, kas var kaitēt uzņēmuma darbībai.

Vairākos noteikumos paredz nodrošināt apdrošināšanas uzņēmumu finanšu garantiju nepieciešamo saskaņošanu. Sīki izstrādātas pamatnostādnes un principi ir sniegti par tehniskām rezervēm, nodrošinājuma aktīviem un par metodēm to aprēķināšanai, investīciju kategoriju un vērtējuma noteikšanu, saskaņotiem noteikumiem un aktīvu izvietošanas noteikumiem. Citi panti savukārt nodrošina noteikumu koordinēšanu attiecībā uz maksātspējas normām, pozīcijām, ko tās var ietvert, un uz obligāto maksātspējas rezervi, kas jāievieš attiecībā uz katru parakstītu apdrošināšanas līguma veidu.

Direktīvā arī ir ietverti noteikumi, kuru mērķis ir uzņēmējdarbības noteikumu īstenošanas turpmāka saskaņošana, iekļaujot noteikumus, kas nosaka, ar kādu informāciju jānodrošina

PR\659626LV.doc 37/371 PE 386.573v02-00


apdrošinājuma ņēmēji, kā arī kas paredz minimālo atcelšanas periodu, uz kādu apdrošinājuma ņēmējiem ir jādod tiesības.

2002. gada konsolidētā direktīva (KD)

2002. gada pārstrādātās direktīvas mērķis bija apvienot Kopienas noteikumus par dzīvības apdrošināšanu, lai sniegtu sabiedrībai vienotu, skaidru un viegli saprotamu dokumentu. Lielākādaļa no direktīvas noteikumiem ir pārskatīti un atkārtoti iekļauti noteikumi no 1LD, 2LD un 3LD. Vienīgie jaunie noteikumi attiecas uz: regulētā tirgus definīciju, datumiem attiecībā uz kompozītuzņēmumu pasākumiem, nākotnes peļņas aprēķināšanu, trešo valstu filiāļu, kuras paredzēts izveidot Eiropas Savienībā, darbību shēmas izklāstu, atkāpju atcelšanu un pašreizējo filiāļu iegūtajām tiesībām.

Citi nesen pieņemtie tiesību akti

Direktīva 95/26/EK, kas stiprina konsultatīvo uzraudzību. Ar šo direktīvu grozīja vairākas •finanšu pakalpojumu direktīvas, tostarp arī 3LD, ar mērķi stiprināt uzraudzības iestāžu pilnvaras, lai novērstu krāpšanu gadījumos, kad finanšu uzņēmums veido daļu no grupas. Īpaši šī direktīva regulē grupas informācijas atklāšanu kompetentām iestādēm, kā arīnosaka un noskaidro tādus jēdzienus, kā ,,ciešas saites”. Direktīvā arī prasa, lai revidents nekavējoties ziņotu iestādēm, ja viņš konstatē konkrētus faktus, kuru dēļ var rasties nopietns kaitējums finanšu stāvoklim vai vadības un grāmatvedības organizēšanai finanšu uzņēmumā.

Direktīva 2002/12/EK. Arī pazīstama kā ,,Maksātspēja I”. Šīs direktīvas mērķis ir padarīt •stingrākas prasības dzīvības apdrošināšanas uzņēmumu maksātspējai, lai nodrošinātu piemērotas kapitāla prasības. Tādēļ iepriekšējais, 1970. gados noteiktais maksātspējas normas režīms ir mainīts: ir noteikts ierobežojums iespējamai nākotnes peļņas iekļaušanai pieejamajāmaksātspējas normā, un ir ietverts pienākums pārtraukt šādu iekļaušanu līdz 2009. gadam. Otrkārt, pašreizējais minimālo garantiju fonds ir palielināts un periodiski pielāgots saskaņāar inflāciju. Visbeidzot ir nostiprināta regulatora savlaicīga iejaukšanās, lai veiktu kompensējošas darbības, ja uzņēmuma stāvoklis pasliktinās un ir apdraudētas apdrošinājuma ņēmēju intereses.

Direktīva 2002/87/EK par kredītiestāžu, apdrošināšanas uzņēmumu un ieguldījumu sabiedr•ību papildu uzraudzību finanšu konglomerātos. Lai risinātu finanšu konglomerātu radītās problēmas, šī direktīva ir pirmā iniciatīva tādas reglamentējošas pieejas pārtraukšanā, kas pamatota uz konkrētu nozari, piemēram, prasot izveidot pareizas sakaru līnijas starp uzraudzības iestādēm, kuras ir atbildīgas par dažādām finanšu nozarēm.

Direktīva 2005/1/EK par finanšu pakalpojumu komiteju jaunu organizatorisko struktūru (tā•sauktās Lamfalussy komitejas). Cita starpā šis tiesību akts izveido Eiropas Apdrošināšanas un pensiju fondu uzraugu komiteju (CEIOPS). ,,Lamfalussy process” ietver četrus līmeņus:

1. līmenis: Eiropas Parlaments un Padome koplēmuma procedūrā pieņem tiesību -aktus, kas nosaka ieviešanas pilnvaru pamatprincipus un pamatnostādnes 2. līmenis: tehniskie ieviešanas pasākumi, izmantojot turpmākas direktīvas un/vai -

PE 386.573v02-00 38/363 PR\659626LV.doc


regulas, kas pieņemtas saskaņā ar pirmajā līmenī deleģētajām pilnvarām 3. līmenis: sakaru tīkli starp regulatoriem, īstenojot kopējos izpildes ieteikumus, -konsekventas pamatnostādnes un kopējus standartus, salīdzinošo pārskatīšanu un regulatīvās prakses salīdzināšanu, lai nodrošinātu konsekventu ieviešanu un piemērošanu 4. līmenis: Eiropas Komisijas veiktā uzraudzība attiecībā uz dalībvalsts rīcības -atbilstību ES tiesību aktiem, un piespiedu pasākumi, ja tie nepieciešami.

Direktīva 2005/68/EK par pārapdrošināšanu. Tā kā tajā laikā specializēto pārapdrošinā•šanas uzņēmumu veiktajām pārapdrošināšanas darbībām nepiemēroja ES tiesību aktus, tika pieņemta specializēta direktīva, lai izveidotu tiesisku regulējumu šīm darbībām un novērstu tās nepilnības pašreizējos noteikumos, kuru dēļ Eiropas Savienībā ir vērojamas pārapdrošināšanas uzņēmumu uzraudzības līmeņa būtiskas atšķirības, kas savukārt rada šķēršļus pārapdrošināšanas uzņēmējdarbībai.

Paredzētā direktīva „Maksātspēja II”, apdrošināšanas uzņēmumu maksātspējas normu otrā•reforma. Šis projekts vairākus gadus ir bijis izstrādes stadijā un ir sagaidāms, ka Komisija iepazīstinās ar šo projektu 2007. gada jūlijā. Priekšlikuma galvenie elementi paredz saskaņot kapitāla atbilstības standartus un izstrādāt noteikumus attiecībā uz palielinātu risku, ciešāk saskaņojot maksātspējas prasības ar patieso risku, kas rodas apdrošināšanas uzņēmumam, kā arī palielinot apdrošināšanas regulatoru iejaukšanās pilnvaras.

I.4. II daļas paredzētās/veiktās īpašās darbības

Lūgumrakstu iesniedzēju uzklausīšana komitejā (skatīt attiecīgo sarakstu);-informācijas pieprasījums Komisijai attiecībā uz:-

attiecīgo direktīvu transponēšanu un to piemērošanu, ko veica kompetentas iestādes opārskata perioda laikā;Komisijas veiktajām darbībām attiecībā uz ieviešanas uzraudzīšanu;o

ES tiesību aktu un regulatīvās sistēmas pamatojuma analīze attiecībā uz „Equitable Life”;-Apvienotās Karalistes iestāžu attiecīgo kompetenču precizējums attiecībā uz „Equitable -Life” uzraudzību;Apvienotās Karalistes valdības un regulatoru uzklausīšana: AKFM (Apvienotās Karalistes -Ekonomikas un finanšu ministrija), FPRI (Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestāde) un VSD (Valdības statistikas departaments);apstākļu noskaidrošanas misijas uz Apvienoto Karalisti un Īriju un kompetento iestāžu -uzklausīšana, lai noskaidrotu, vai ir tikuši pareizi piemēroti attiecīgie noteikumi;transponēšanas salīdzinošā analīze Apvienotajā Karalistē un citās dalībvalstīs: izmantojot -komitejas ekspertīžu budžetu, ekspertiem pasūtīja salīdzinošu pētījumu, lai pārbaudītu, kānoteikumi par konsultatīvo uzraudzību un attiecīgajās ES direktīvās paredzētie uzņēmējdarbības noteikumi par dzīvības apdrošināšanas uzņēmumiem tika transponēti Apvienotās Karalistes tiesību aktos. Pētījumā katram no šiem noteikumiem bija norādīts atbilstošs Apvienotās Karalistes noteikums, kā arī transponēšanas tabulā norādīts, kad tie stājušies spēkā. Pēc tam transponēšanu Apvienotajā Karalistē salīdzināja ar tiesību aktu ieviešanu Īrijā,

PR\659626LV.doc 39/371 PE 386.573v02-00


Vācijā un Spānijā. Pētījums deva ieguldījumu šim darba dokumentam.

PE 386.573v02-00 40/363 PR\659626LV.doc


II. Izmeklēšana par 3LD pareizu transponēšanu Apvienotās Karalistes tiesību aktos un tās piemērošanu/ieviešanu, ko veikušas AK iestādes saistībā ar ELAS

Ievads

Pirmkārt, ir skaidri jānosaka tie AK tiesību aktu noteikumi, kas paredzēti šīs direktīvas prasību izpildei, un jāizvērtē, vai tie ir tik pat kvalitatīvi un pieprasa tādus pašus standartus atbilstoši direktīvas ,,burtam” un galīgajam mērķim. Tas, ka Apvienotā Karaliste ieviesa direktīvu fragmentāri (t.i. direktīvu netransponēja atsevišķā valsts tiesību aktā, bet izvērsa atšķirīga līmeņa dažādos tiesību aktos), nepalīdz jau no paša sākuma. Viens no šīs izmeklēšanas mērķiem ir noteikt, vai šāda transponēšana izraisīja problēmas, kas kavēja efektīvu regulēšanu.

Otrs mērķis būtu noskaidrot, vai atbildīgie regulatori patiešām pilnībā izpildīja valsts tiesību aktu prasības un tātad arī ES direktīvas prasības. Ir iespējams, ka direktīva tika transponēta kļūdaini un regulatori patiesi piemērojuši kļūdaino un nepilnīgo tiesību aktu, kā arī varētu arī būt, ka direktīva tika godprātīgi un pilnībā transponēta, bet regulatori pilnā apjomā neizpildīja savus pienākumus un neatbalstīja Apvienotās Karalistes un ES tiesību aktu ,,burtu un garu”. Ir iespējams, ka abi šie scenāriji ir nepareizi, t.i. ES direktīva ir bijusi pareizi transponēta, un arīregulatori rīkojušies atbilstīgi. Visbeidzot ir iespējams jaukts kopskats (nepareiza transponēšana apvienojumā ar nepareizu piemērošanu). Šo izmeklēšanu rezultātus skaidri izklāsta šīs ziņojuma daļas secinājumos. Turklāt šie secinājumi ir izmantoti ziņojuma V daļā par sistemātiskām nepilnībām Komisijas darbā. Šajā daļā arī izstrādās ieviešanas jēdzienu, ko lieto kā atsauci visā Izmeklēšanas komitejas ziņojumā.

Turpmākā metodoloģija ir šāda: pirmkārt, noteikt pēc kārtas galvenos 3LD noteikumus, kas attiecas uz ELAS lietu, īpaši attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumu finanšu stāvokļa uzraudzību, maksātspēju un piemērotu tehnisko rezervju izveidošanu; otrkārt, noteikt un analizēt atbilstīgus ieviešanas noteikumus AK tiesību aktos, lai noskaidrotu, vai tie pilnībā izpilda direktīvas noteiktās kvalitātes prasības; treškārt, novērtēt regulatora izpildījumu, ņemot vērā atbilstīgos ieviešanas noteikumos un direktīvā noteiktās robežvērtības, kritērijus un prasības.

Tādēļ galvenie liecību avoti, neskaitot pašu direktīvu un Apvienotās Karalistes noteikumus, būs informācija, kas saņemta no Eiropas Komisijas, uzņēmuma ,,Wilde Sapte” veiktais pētījums par ieviešanu, EQUI komitejas uzklausīšanu laikā iegūtās mutiskās liecības un visas rakstiskās liecības, kas ietvertas oficiāli apstiprināto rakstisko liecību sarakstā.

PR\659626LV.doc 41/371 PE 386.573v02-00


II.1. Transponēšanas detalizēta analīze, ņemot vērā liecības

Lai saprastu 3LD, ir derīgi īsi ieskicēt tās struktūru, kas iedalās četrās daļās:

Definīcija un darbības joma;1.Dzīvības apdrošināšanas uzņēmējdarbības uzsākšana;2.Nosacījumi, ar kuriem regulē dzīvības apdrošināšanas uzņēmējdarbību, tostarp: finanšu 3.uzraudzības principi un metodes, noteikumi attiecībā uz tehniskām rezervēm, maksātspējas normu un garantiju fondu, noteikumi par līgumtiesībām un apdrošināšanas nosacījumiem;Noteikumi par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un par pakalpojumu sniegšanas brīvību.4.

Šādi Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 16 panti (un I pielikums) ir izvēlēti, ņemot vērāto saistību ar izmeklēšanu:

8., 9., 10., 12., 13. un 15. pants: finanšu uzraudzība;§18., 19., 20., 21. un 22. pants: tehniskās rezerves;§25. pants: maksātspējas norma;§28., 29., 30. un 31. pants: uzņēmējdarbības veikšanas noteikumi;§II pielikums: informācija apdrošinājuma ņēmējiem.§

Pirmkārt tiek aplūkoti izmeklēšanai svarīgākie panti (8., 10., 18., 21., 25., 28. un 31. pants).

Runājot par Apvienotās Karalistes tiesību aktiem, AK 1994. gada 29. jūnija vēstulē informēja Komisiju par 3LD ieviešanu. Apvienotās Karalistes vēstulē bija norādīts, ka 1994. gada 1. jūlijā, t.i. termiņā, kas noteikts direktīvā, ir jāstājas spēkā šādiem atbilstīgiem, obligātiem instrumentiem, kuri ietekmētu direktīvas prasību izpildi:

1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (Trešo apdrošināšanas direktīvu) noteikumi, kas 1.grozīja attiecīgas sadaļas 1982. gada Apdrošināšanas sabiedrību aktā (ICA) un 1986. gada Finanšu pakalpojumu aktā ar mērķi ieviest principu, ka piederības valsts kontrolē tiešo apdrošināšanu, kā to nosaka 3LD un nedzīvības apdrošināšanas direktīvas;

1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumi, kas ieviesa 3LD noteikumus par tehnisk2.ām rezervēm, aktīvu saskaņošanu un izvietošanu, maksātspējas normu un garantiju fondiem;

1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (pārskati un paziņojumi) (grozījums) noteikumi, 3.kas ieviesa 3LD noteikumus par ikgadējo atskaišu formu un saturu, ar kuriem groza 1983. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (pārskats un paziņojums) noteikumus.

Saskaņā ar protokoliem AK ievēroja termiņus attiecībā uz stāšanos spēkā un pareizi informēja Komisiju, iesniedzot īstenojamo tiesību aktu kopijas.

Kā var spriest no iepriekš teiktā, un pretēji konsolidētai pieejai, ko pielietoja citas dalībvalstis, AK izvēlējās pakāpeniskas īstenošanas metodi un netiešu transponēšanu, direktīvas transponē

PE 386.573v02-00 42/363 PR\659626LV.doc


16 Skatīt Komisijas 2004. gada 12. jūlija ieteikumu par iekšējo tirgu regulējošu direktīvu transponēšanu valsts tiesību aktos [Oficiālais Vēstnesis L 98 16.04.2005.].17 Piemēram, Apvienotās Karalistes tiesību aktos ir termini „ilgtermiņa uzņēmējdarbība” un „vispārējā uzņēmējdarbība” direktīvā lietoto terminu „dzīvības apdrošināšana” un „nedzīvības apdrošināšana” vietā.18 Tas būtu Kopienas tiesību pārkāpums tikai tad, ja būtu pretrunā ar juridisko noteiktību vai izraisītu individuālām personām un uzņēmumiem nenoteiktību par viņu tiesībām un pienākumiem, kas izriet no direktīvas. Eiropas Kopienu Tiesas prakse nosaka vairākas īpašas prasības: a) ir svarīgi valsts tiesību aktos noteikt garantijas, ka valsts iestādes efektīvi piemēros direktīvu pilnībā; b) valsts tiesību aktos noteiktajam tiesiskajam stāvoklim jābūt pietiekami precīzam un skaidram; un c) indivīdiem jāsniedz pilna informācija par viņu tiesībām un, ja nepieciešams, jādod iespēja izmantot tās valsts tiesās.

šanas procesā pieņemot dažādus obligātus instrumentus, kas izdarīja grozījumus daudzos AK parlamenta aktos un pakārtotos tiesību aktos. Šādu metodi bieži lieto Apvienotajā Karalistē. Turklāt pretēji labākajai transponēšanas praksei16, AK ieviešanas pasākumi nenoteica, kuri direktīvas noteikumi tika transponēti, ievērojot pantu secības principu. Katram ieviešanas pasākumam pievienoja atsauci uz direktīvu paskaidrojošajās piezīmēs, bet neiekļāva tabulu, kas parāda korelāciju starp valsts ieviešanas pasākumu noteikumiem un direktīvas noteikumiem.

Turklāt struktūra un terminoloģija17, kas izmantota Apvienotās Karalistes īstenošanas tiesību aktos, ne vienmēr sakrīt ar direktīvas struktūru un terminoloģiju.

Varētu apgalvot, ka šai netiešajai transponēšanai nav skaidrības un tā nav labākais veids, kāietvert ES standartus valsts tiesību aktos. Taču šis skaidrības trūkums tomēr neapšaubāmi nenozīmē to, ka nav izpildītas 3LD prasības18.

Metodoloģija

Katru no galvenajiem pantiem analizēs, ņemot vērā saņemtās liecības un izmantojot līdzīgu metodi, pēc šāda formāta:

panta numurs un virsraksts;§mērķu kopsavilkums;§panta teksts;§detalizēti paskaidrojumi par transponēšanu Apvienotajā Karalistē;§Saistība ar ELAS lietu.§

Ja ir atbilstīgi panti direktīvās 1LD, 2LD un KD, uz tiem ir norādīta atsauce pēc katra panta atsevišķi.

PR\659626LV.doc 43/371 PE 386.573v02-00


19 Visās iedaļas ar virsrakstu ,,Komentāri par Apvienotās Karalistes noteikumiem” par primāro avotu izmanto ES 1.

II.1.1. Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas galvenie panti: 8., 10., 18., 21., 25., 28. un 31. pants.

8. pants – kompetentas iestādes un uzraudzība (1LD 15. pants un KD 10. pants)

Mērķu kopsavilkums

8. pants skaidri nosaka, ka apdrošināšanas uzņēmuma finanšu uzraudzība ir piederības dalībvalsts kompetencē. Pantā arī norādīts, ka mītnes valsts iestādes sniedz informāciju izcelsmes valsts iestādēm, ja uzskata, ka uzņēmuma darbības ietekmē tā finanšu stāvokli. Finanšu uzraudzība ietver maksātspējas pārbaudi, kā arī tehnisko rezervju un nodrošinājuma aktīvu ieviešanu. Turklāt piederības dalībvalsts pieprasa, lai katram uzņēmumam būtu droša vadības un grāmatvedības sistēma un piemēroti iekšējās kontroles mehānismi.

Panta teksts

8. pants

Direktīvas 79/267/EEK 15. pantu aizstāj ar šādu: ,,15. pants1. Par apdrošināšanas uzņēmumu finanšu uzraudzību, ieskaitot darījumus, ko tie veic caur filiālēm vai izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, atbild vienīgi piederības dalībvalsts. Ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir iemesls uzskatīt, ka kāda apdrošināšanas uzņēmuma darbības varētu ietekmēt tās finansiālās sistēmas stabilitāti, tās informē kompetentās iestādes pārapdrošināšanas uzņēmuma piederības dalībvalstī. Pēdējās minētās iestādes novērtē uzņēmuma darbības atbilstību šajā direktīvā paredzētajiem uzraudzības noteikumiem. 2. Finanšu uzraudzībā ietilpst uzdevums pārbaudīt attiecībā uz visu apdrošināšanas uzņēmuma darbību tā maksātspēju, tehnisko rezervju nodrošinājumu, ieskaitot matemātiskās rezerves, un aktīvus, no kuriem tās sedz, saskaņā ar piederības dalībvalsts noteikumiem vai praksi, ievērojot Kopienas līmeņa noteikumus. 3. Piederības dalībvalsts kompetentās iestādes prasa, lai visiem apdrošināšanas uzņēmumiem būtu stabila vadības un grāmatvedības sistēma un piemēroti iekšējās kontroles mehānismi.

Komentāri par Apvienotās Karalistes noteikumiem19

1982. gada Apdrošināšanas sabiedrību akta (ICA) II daļas piemērošanas darbības joma ieviesa grozījumus, lai to pielāgotu piederības valsts kontroles principam. Galvenie valsts noteikumi, ar kuriem transponēja 3LD 8. pantu AK tiesību aktos, ir iekļauti 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (Trešo apdrošināšanas direktīvu) noteikumos un 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (grozījums) noteikumos. 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (Trešo apdrošināšanas direktīvu) noteikumos ir atrodami tādi noteikumi, kas ierobežo AK valsts sekretāra pilnvaras uzraudzīt EK uzņēmumus, kuru galvenie biroji ir reģistrēti citā dalībvalstī, kas nav Apvienotā Karaliste, un kuri darbojas AK vai nu izveidojot filiāles, vai sniedzot pārrobežu pakalpojumus. 13. noteikums iekļāva 1.A punktu 1982. gada ICA 15. iedaļā, kas pamatā nenosaka EK uzņēmumiem piemērot ICA II daļu, ja šie uzņēmumi veic apdrošināšanas uzņēmējdarbību, izmantojot filiāles, un izpilda prasības, kas noteiktas ICA iekļautā2.F pielikuma I daļā. Ar 45. noteikumu 1982. gada Apdrošināšanas sabiedrību aktā iekļāva 2.F pielikumu.

PE 386.573v02-00 44/363 PR\659626LV.doc


Valsts sekretāram ir atlikuma pilnvaras noteikt prasības apdrošinājuma ņēmēju aizsardzībai, kas ietver tiesības ,,rīkoties pēc saviem ieskatiem”. Būtībā valsts sekretārs var izmantot šīs pilnvaras tikai attiecībā uz Apvienotās Karalistes uzņēmumiem vai uzņēmumiem ārpus Eiropas Kopienas. Tomēr konkrētos apstākļos tas var lietot šīs pilnvaras attiecībā uz Eiropas Kopienas uzņēmumiem, kas darbojas Apvienotās Karalistes teritorijā. Nosacījumi šo pilnvaru izmantošanai ir precizēti ICA 2.F pielikuma 15. punktā. Saskaņā ar direktīvu šie nosacījumi paredz, ka valsts sekretārs var izmantot šīs pilnvaras attiecībā uz EK uzņēmumiem tikai tad, ja uzņēmuma piederības dalībvalsts uzraudzības iestāde to ir pieprasījusi.

2.F pielikuma 16. punkts nosaka, ko var darīt valsts sekretārs, ja Eiropas Kopienas uzņēmums neatbilst tiesību aktu noteikumiem, kas piemērojami šā uzņēmuma apdrošināšanas darbībām Apvienotajā Karalistē. Saskaņā ar šo punktu, pirmkārt, ir jānosaka uzraudzības iestāde piederības dalībvalstī (16.punkta 2. apakšpunkts). Ja uzņēmums turpina pārkāpt attiecīgo noteikumu, 16. punkta 3. apakšpunkts atļauj valsts sekretāram pēc piederības dalībvalsts uzraudzības iestādes informēšanas likt uzņēmumam pārtraukt apdrošināšanas uzņēmējdarbības veikšanu vai apdrošināšanas nodrošināšanu. Visbeidzot 16. punkta 4. apakšpunkts atļauj valsts sekretāram likt uzņēmumam pārtraukt apdrošināšanas uzņēmējdarbības veikšanu pat neinformējot piederības dalībvalsts uzraudzības iestādi tādā gadījumā, ja viņš uzskata, ka šādi pasākumi ir jāveic steidzamā kārtā. Valsts sekretāram vienmēr rakstiski jāinformē uzņēmums par iemesliem, kādēļ veic šādus pasākumus.

1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (grozījums) noteikumos ir ietverti noteikumi, kas paplašina valsts sekretāra pilnvaras uzraudzības jomā attiecībā uz uzņēmējdarbību (Kopienas iekšienē), ko veic uzņēmumi, kuru galvenie biroji ir reģistrēti Apvienotajā Karalistē. 4. noteikums groza 1982. gada ICA 15. iedaļu, iekļaujot ,,visi AK uzņēmumi, kas veic uzņēmējdarbību kādā no dalībvalstīm, izņemot Apvienoto Karalisti”. AK uzraudzības iestāžu kompetences joma attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumiem, kuru galvenie biroji ir reģistrēti Apvienotajā Karalistē, ir pietiekami plaša saskaņā ar direktīvā noteiktajām prasībām. Valsts sekretārs ir pilnvarots pārbaudīt apdrošināšanas uzņēmuma maksātspēju, tehnisko rezervju nodrošinājumu un aktīvus, no kuriem sedz šīs rezerves, ņemot vērā visu apdrošināšanas uzņēmuma darbības.

Prasība apdrošināšanas uzņēmumiem par ,,stabilu vadības un grāmatvedības sistēmu un piemērotiem iekšējās kontroles mehānismiem” ir transponēta valsts tiesību aktos ar 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (Trešo apdrošināšanas direktīvu) noteikumu 5. noteikumu, kas groza 1982. gada ICA 5. iedaļu par nosacījumiem, kādi jāizpilda apdrošināšanas uzņēmumam, lai iegūtu atļauju veikt darbības. Ar 5. noteikumu akta 5. iedaļā iekļauj 1.A apakšiedaļu, kas nosaka, ka valsts sekretārs var neizdot atļauju, ja viņš uzskata, ka pretendents neatbilst vai neatbildīs ,,stabilas un pienācīgas vadības” kritērijam. Noteikums ietver aktā arī visu pielikumu, kurā izstrādāts jēdziens ,,stabila un pienācīga vadība”. Pielikumā ir noteikts, ka uzņēmumam, lai tas tiktu uzskatīts par tādu, kas veic savu uzņēmējdarbību stabili un pienācīgi, ir jānodrošina, cita starpā, ,,piemērotu grāmatvedību un citu uzņēmējdarbības dokumentēšanu” un ,,piemērotu sistēmu savas uzņēmējdarbības un dokumentācijas kontrolei”. Pēc tam tajā turpina precizēt šo divu standartu nozīmi. 1983. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (pārskats un paziņojums) noteikumu 6. pielikuma 6.A punkts ar grozījumiem nosaka, ka direktoru sertifikātā, ko pieprasa 26.a noteikums, ir j

PR\659626LV.doc 45/371 PE 386.573v02-00


20 ,,Nepieciešamās ikgadējās atskaites un ziņojumi netika izstrādāti tā, lai jebkurā laikā varētu iegūt informāciju attiecībāuz regulatīvu iejaukšanos, izņemot par maksātspēju. It īpaši atskaitēs un ziņojumos nav nemēģināts iegūt informāciju, kas dotu iespēju regulatoriem noskaidrot, vai tas, ko apdrošinājuma ņēmēji un potenciālie apdrošinājuma ņēmēji pamatoti sagaida, visticamāk tiks izpildīts vai nē.” (WE 16, 19. nodaļa, 210. punkts)

21 ,,Valdības statistikas departaments un Ekonomikas un finanšu ministrija izmeklēšanas ietvaros ir snieguši informāciju, ka VSD un regulatori ir vienmēr atzinuši gala piemaksu svarīgumu, bet Apdrošināšanas sabiedrības ELS piemaksu prakse nenoteica PRE, ņemot vērā gala piemaksu. Tika norādīts uz piezīmēm, kurās norādīja, ka gala piemaksa nav garantēta. Tomēr VSD un Ekonomikas un finanšu ministrija arī atzīst, ka PRE netika attiecināts tikai uz garantētiem ieņēmumiem. Nav jāsecina, ka apdrošinājuma ņēmējiem būtu jābūt pamatotām izredzēm saņemt noteikta apjoma piemaksas, lai uzskatītu, ka pamatotās izredzes tomēr būtu radušās. Jautājums ir izcelts VSD skaidrojumos: Dzīvības apdrošināšanas tirgū bija vispārēji pieņemts , ka gala piemaksu iepriekšējie līmeņi neradīja pamatotas izredzes, jo tie būtu pilnībā atkarīgi no tirgus nosacījumiem, pakļauti izlīdzinājuma līmenim, kas būtiski atšķīrās katrā uzņēmumā.” Pamatoti varētu sagaidīt nevis, ka izmaksās precīzu noteikto polises vērtību, neņemot vērā tirgus nosacījumus un izlīdzinātību, bet ka visi

ānosaka saraksts ar visām publicētajām norādēm, kurām atbilst uzņēmuma izveidotās un uzturētās uzņēmējdarbības kontroles sistēmas.

Saistība ar ELAS lietu

Ir trīs šā panta elementi, kas ir saistīti ar ELAS lietu. Pirmkārt, regulatoru pienākums uzraudzīt uzņēmumu kopumā, t.i. vienmēr ņemt vērā tā ,,visu uzņēmējdarbību”, otrkārt, prasība par ,,stabilu vadības un grāmatvedības sistēmu un piemērotiem iekšējās kontroles mehānismiem”, treškārt, mītnes valsts attiecīgu iestāžu pienākums informēt piederības valsts iestādes tad, ja rodas problēmas.

1. „Visas uzņēmējdarbības” uzraudzība un Apdrošinājuma ņēmēju pamatotas izredzes (PRE)

Var droši pieņemt, ka, ja pants šādā vienkāršā, skaidrā un nepārprotamā izteiksmē nosaka, ka finanšu uzraudzībai jāaptver ,,apdrošināšanas uzņēmuma visa uzņēmējdarbība”, tad tas ir precīzi tas, ko likumdevējs ir paredzējis, un nekas cits. „Visa uzņēmējdarbība”, šķiet, visās valodās un apstākļos nozīmē uzņēmējdarbības kopumu uzņēmumā, bez jebkādiem izņēmumiem vai nepilnībām.

Pēc šāda slēdziena iegūšanas ir derīgi izanalizēt daudzās saņemtās liecības, kurās tiek apgalvots, ka Apvienotās Karalistes iestādes (piederības dalībvalsts) nepareizi uzraudzīja uzņēmumu, jo tās nepietiekami ņēma vērā vai vienkārši ignorēja domu par ,,visu uzņēmējdarbību”. Tāpat ir jāizskata liecības, kas atspēko šos apgalvojumus.

Pirmkārt, lords G. W. Penrose (WE 16)20 apgalvo, ka regulators koncentrējās vienīgi uz maksātspējas normām un neņēma vērā uzkrātās gala piemaksas, kas ir līgumā neparedzēta peļņa, ko uzņēmums izsniedza pēc saviem ieskatiem. Saskaņā ar kādu skaidrojumu piemaksas varētu uzskatīt par uzņēmuma ,,visas uzņēmējdarbības” neatņemamu sastāvdaļu (tas ir tieši saistīts ar argumentiem saistībā ar 18. pantu par tehniskām rezervēm). Šo piemaksu svarīgums un to saistība ar GPLG ir detalizēti izskaidroti I daļā (Ievads) un III daļā (regulatīvie jautājumi).

AK tiesību akti ietver atsauci, kas nav pieminēta direktīvā, lai veltītu pienācīgu uzmanību apdrošinājuma ņēmēju pamatotām izredzēm (PRE). AK regulators apgalvoja, ka apdrošināšanas sabiedrības piemaksu prakse nenoteica PRE, ņemot vērā gala piemaksas. Šādu informāciju sniedza lordam G. W. Penrose (WE 16)21. Tomēr šo argumentu nepārliecināts, G. W. Penrose

PE 386.573v02-00 46/363 PR\659626LV.doc


samazinājumi atspoguļos nelabvēlīgus tirgus nosacījumus. Situāciju, kad apdrošināšanas sabiedrība nespētu apmaksāt polišu vērtības, neceļot tirgus vērtību vai nepiesaistot paaudžu pārvedumus, nebūtu bijusi izprotama apdrošināšanas sabiedrības apdrošinājuma ņēmējiem, ņemot vērā viņiem sniegto informāciju, un netiktu veicinātas viņu pamatotās izredzes.” (WE 16, 18. nodaļa, 220. punkts)

22 Fakts, ka ELAS nevajadzēja rezervēt negarantētās piemaksas, ir skaidrots iedaļā par 18. pantu, Tehniskās rezerves. 3LDnoteica šo rezervēšanu veikt pēc izvēles, tādējādi Apvienotā Karaliste nelika uzņēmumiem obligāti izpildīt šīs saistības.

tos atspēko un apgalvo, ka PRE patiešām radās sabiedrības ELS gala piemaksu prakses dēļ(citiem vārdiem, ka apdrošinājuma ņēmēji pamatoti sagaidīja, ka viņiem būtu tiesības saņemt brīvas izvēles piemaksas papildus līgumā paredzētajām dividendēm).

J. Holmes rakstiskā liecībā (WE 84) atbalsta šādu tēzi: ,,Apvienotās Karalistes tiesību aktos noteiktajai PRE aizsardzībai bija svarīga nozīme, jo 1980. gados un 90. gados mainījās līdzsvars dividendēm, ko ELAS nodrošināja saskaņā ar savām polisēm, no garantētām dividendēm uz negarantētām gala (vēlāk beigu) piemaksām. [...] Tā kā garantētās dividendes uzskatīja par saistībām, ko nosaka valsts un Kopienas tiesību akti22, un tādēļ tās ir jārezervē, vienīgā aizsardzība AK normatīvajā shēmā attiecībā uz nepiešķirtajām gala vai beigu piemaksām bija pienākums apsvērt iespēju iejaukties, lai aizsargātu pamatotās izredzes, kas rodas saistībā ar šādu piemaksu” (skatīt arī II.2. iedaļu. ,,Turpmākas liecības par transponēšanu”).

No dažādiem izanalizētiem ELAS pārdošanas dokumentiem un daudzām liecībām (WE 26 Burgess Hodgson, WE 52–54 L. Seymour, H5 R. Lloyd) var secināt, ka gala piemaksas bija neatņemama sastāvdaļa pakalpojumu paketei, ko piedāvāja apdrošinājuma ņēmējiem, kuriem tādējādi tika dotas izredzes, ka šīs piemaksas būtu jāizmaksā tikai atkarībā no situācijas tirgū tajā brīdī, kad tiek pārtraukta dalība fondā. Patiešām Apdrošināšanas sabiedrība izmantoja savu gala piemaksu praksi apdrošinājuma ņēmēju polišu vērtības noteikšanai, lai veiktu maksājumus termiņa beigās vai atteikšanās gadījumā, un lai ar paziņojumiem par paveikto veicinātu jaunu polišu pārdošanu.

Rezumējot, dažas liecības, ko saņēmusi komiteja, norāda uz situāciju, kad regulators, veicot uzņēmuma finanšu veselības kopējo analīzi, vienmēr koncentrējās tikai uz maksātspējas normām un uzkrātajām gala piemaksām pievērsās minimāli vai neņēma tās vērā nemaz. Viena argumentu daļa tādējādi noved pie apgalvojuma, ka, ja ir jāuzskata, ka šie piemaksu veidi ir uzņēmuma ,,visas uzņēmējdarbības” neatņemama sastāvdaļa, regulējošām iestādēm vajadzēja ņemt tās vērā savu pienākumu izpildes laikā, kā to prasa 8. pants. Tas, ka Apvienotajai Karalistei bija iespēja nelikt ELAS rezervēt brīvas izvēles piemaksas, nebija pietiekams iemesls, lai atbrīvotu iestādes no pienākuma darīt visu iespējamo, lai ievērotu direktīvas teksta prasības un pamata mērķi, kas, kā jau teikts, prasīja, lai finanšu uzraudzība aptver ,,apdrošināšanas uzņēmuma visu uzņēmējdarbību”.

2. Stabilas vadības un grāmatvedības procedūras un piemēroti iekšējās kontroles mehānismi: Jautājums par iecelto aktuāru

3LD nosaka regulēšanas pamatnostādnes un, saskaņā ar direktīvas raksturu pretstatā regulēšanai, atstāj dalībvalstu ziņā piemērotāko līdzekļu meklēšanu, lai sasniegtu rezultātus, ko prasa

PR\659626LV.doc 47/371 PE 386.573v02-00


direktīvas noteikumi. Viens no līdzekļiem, ko ierosināja AK regulatori, bija ieceltā aktuāra postenis (AA), Apvienotās Karalistes valsts apdrošināšanas sistēmas svarīgs elements, kas turklāt nav pieminēts direktīvā. Ieceltā aktuāra uzdevumos arī ietilpa daļēji aizsargāt apdrošinājuma ņēmēju intereses (skatīt arī komentārus par 3LD 10. pantu).

Daudzas saņemtās liecības apgalvo, ka dažādos laika posmos sabiedrībai ELAS, iespējams, nav bijušas stabilas vadības un grāmatvedības procedūras, kā arī nav bijuši piemēroti iekšējās kontroles mehānismi, jo netika uzsāktas nekādas darbības, lai risinātu nopietnu problēmu, kas radās saistībā ar ELAS iecelto aktuāru (AA).

T. Lake savā mutiskā liecībā H1 skaidro, kā 1992. gadā ,,ieceltais aktuārs Roy Ranson kļuva par ELAS vadītāju bez atteikšanās no ieceltā aktuāra posteņa, un tas noteikti kaitēja apdrošinājuma ņēmēju interesēm, bet AK tiesību aktos nebija paredzēta R. Ranson atstādināšana”. Saskaņā ar liecību Apvienotās Karalistes Valdības statistikas departaments (VSD) skaidri izteica savu nosodījumu par šo divdabīgo lomu, tomēr nekāda darbība nesekoja. AK Ekonomikas un finanšu ministrijas pārstāvis Clive Maxwell, atbildot uz jautājumiem par mutisko liecību H4, noraida šo apgalvojumu, uzskatot, ka direktīvā 3LD nav pieminēts ieceltāaktuāra (AA) postenis, tādēļ jautājums nav saistīts ar direktīvu. Tomēr cits kompetents uzskats apgalvo pretējo, proti, ka patiesībā nav liela nozīme tam, ka pašā direktīvā ieceltā aktuāra (AA) postenis nav pieminēts, jo šis postenis ir piederīgs AK uzraudzības sistēmai, kurai kopumā bija pilnībā un pareizi jāīsteno 3LD 8. panta noteikumi gan dokumenta ,,burta”, gan mērķa izteiksmē.

Saņemtās liecības kopumā (skatīt arī II.2. iedaļu ,,Turpmākas liecības par transponēšanu”) pauž viedokli, ka ātri nereaģējot šajā lietā, AK regulators neizpildīja savu pienākumu pieprasīt no ELAS stabilu vadības un grāmatvedības procedūru un piemērotus iekšējās kontroles mehānismus, kā tas precīzi norādīts 3LD 8. pantā.

3. Piederības/mītnes valstu informācijas apmaiņa

Vēl viens jautājums ir par to, vai citas dalībvalstis (Īrija, Vācija) ir jebkad uzskatījušas, ka ELAS darbībām, iespējams, ir bijusi negatīva ietekme uz uzņēmuma finanšu stabilitāti, un šajāgadījumā tām būtu vajadzējis informēt Apvienotās Karalistes iestādes. Komiteja IV daļā(aizsardzības līdzekļi) ir detalizēti pārbaudījusi regulatoru saraksti, kurai komitejai ir bijusi piekļuve.

PE 386.573v02-00 48/363 PR\659626LV.doc


10. pants – Grāmatvedības, uzraudzības un statistikas informācija: uzraudzības pilnvaras (1LD23. pants un KD 13. pants)


10. pants nosaka, kāda informācija ir jāsaņem no uzņēmumiem par to finanšu stāvokli. Uzņēmumiem regulāri jāiesniedz uzraudzības īstenošanai vajadzīgie pārskati un dokumenti. Dalībvalstīm jānodrošina kompetentās iestādes ar pilnvarām un līdzekļiem, kas vajadzīgi to apdrošināšanas uzņēmumu darbības uzraudzībai, kuru galvenais birojs reģistrēts šīs dalībvalsts teritorijā, ieskaitot darbības, kas notiek ārpus tās teritorijas. Šīm pilnvarām un līdzekļiem jāļauj tām:

veikt detalizētas izpētes, piemēram, ievācot informāciju vai pieprasot dokumentu iesniega)šanu, vai organizējot izmeklēšanas uz vietas;veikt piemērotus un vajadzīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka uzņēmējdarbība atbilst tiesb)ību aktiem, un lai novērstu vai labotu jebkādus pārkāpumus, kas var kaitēt apdrošināto personu interesēm;nodrošināt šo pasākumu izpildi, ja nepieciešams, piespiedu kārtā, vai izmantojot tiesas palc)īdzību.

Panta teksts

10. pants

Direktīvas 79/267/EEK 23. panta 2. punktu un 3. punktu aizstāj ar šādu tekstu: '2. Katra dalībvalsts prasa, lai apdrošināšanas uzņēmumi, kuru galvenie biroji atrodas tās teritorijā, regulāri iesniegtu uzraudzības īstenošanai vajadzīgos pārskatus un statistikas dokumentus. Kompetentās iestādes nodrošina cita citai dokumentus un apmainās ar uzraudzībai noderīgu informāciju. 3. Katra dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai kompetentajām iestādēm nodrošinātu pilnvaras un līdzekļus, kas vajadzīgi to apdrošināšanas uzņēmumu darbības uzraudzībai, kuru galvenie biroji atrodas tās teritorijā, ieskaitot darbības, kas notiek ārpus tās teritorijas, saskaņā ar Padomes direktīvām par šo pasākumu pārvaldi un, lai redzētu, ka tās tiek īstenotas. Šīm pilnvarām un līdzekļiem jābūt tādiem, lai kompetentās iestādes spētu: a) sīki izpētīt apdrošināšanas uzņēmuma stāvokli un visus darījumus, cita starpā, vācot informāciju vai pieprasot iesniegt apdrošināšanas darījumu dokumentus, veicot pārbaudes uz vietas uzņēmuma teritorijā; b) noteikt attiecībā uz uzņēmumu, tā direktoriem vai vadītājiem, vai personām, kas to kontrolē, piemērotus un nepieciešamus pasākumus, lai nodrošinātu uzņēmuma darbības atbilstību normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas uzņēmumam jāievēro katrā dalībvalstī, īpaši atbilstību obligāto darbību shēmai, un, lai novērstu vai labotu jebkādus pārkāpumus, kas var kaitēt apdrošināto personu interesēm; c) nodrošināt šo pasākumu izpildi, vajadzības gadījumā piespiedu kārtā un attiecīgā gadījumā izmantojot tiesas palīdzību. Dalībvalstis var paredzēt noteikumus par to, kā kompetentās iestādes iegūst informāciju par līgumiem, kas atrodas pie starpniekiem.

Komentāri par transponēšanu Apvienotajā Karalistē

Pienākums izstrādāt ikgadējus ziņojumus un pārskatus ir noteikts 1985. gada Sabiedrību aktā(obligātās atskaites). Pienākums par normatīvo atskaišu iesniegšanu ir noteikts 1982. gada ICA, kas nosaka, ka visām apdrošināšanas sabiedrībām papildus obligātām atskaitēm katru gadu ir konsultatīviem regulatoriem jāiesniedz arī normatīvās atskaites. Šajās atskaitēs ņem vērā aktīvu novērtējumu un noteikumus par atbildību, un tādējādi atskaitē aprēķinātā aktīvu neto vērtība visdrīzāk nesakrīt ar to aktīvu neto vērtību, kas sniegta publicētajos uzņēmuma

PR\659626LV.doc 49/371 PE 386.573v02-00


finanšu pārskatos. Normatīvās atskaites ir izstrādātas, lai ļautu regulatoram uzraudzīt apdrošinātāja maksātspēju. Sākotnēji normatīvo atskaišu formu un saturu reglamentēja 1983. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (pārskati un paziņojumi) noteikumi. Šie noteikumi vairākas reizes tika grozīti, tostarp ar 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (pārskati un paziņojumi) noteikumiem, lai īstenotu Trešās ,,dzīvības” un ,,nedzīvības” direktīvas tādā veidā, ka tās ietekmē arī ikgadējo atskaišu formu un saturu. 1996. gadā 1983. gada grozītos noteikumus konsolidēja ar grozījumiem, ko veica 1996. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (pārskati un paziņojumi) noteikumi.

Atskaitēs tika iekļauta bilance, peļņas un zaudējumu pārskats, ieņēmumu pārskats, aktuāra ikgadējā novērtējuma ziņojuma kopsavilkums un papildu informācija par vispārējo uzņēmējdarbību un ilgtermiņa uzņēmējdarbību. Papildu informācija jāiesniedz paziņojumu formā, kurā jāsniedz ziņas, cita starpā, par galvenajiem līguma un fakultatīvajiem pārapdrošinātājiem, uzņēmuma politiku attiecībā uz uzņēmuma ieguldījumiem atvasinātos darījumos un par visu uzņēmuma pārvaldītāju datiem, iekļaujot vārdu un akciju paketes apjomu. 1982. gada ICA ievieš trīs mehānismus, lai palielinātu normatīvo atskaišu uzticamību: a) Akts nosaka, ka ir pārkāpums apzināti vai neuzmanības dēļ radīt apstākļus vai dot atļauju kļūdainam pārskatam, īpaši attiecībā uz datiem, kas jāiekļauj atskaitē; b) uzņēmuma vadītājiem jāapstiprina, ka atskaite ir pareizi sagatavota un ir ievērota atbilstība maksātspējas prasībām; c) ja uzņēmums veic ilgtermiņa uzņēmējdarbību, ieceltajam aktuāram ir arī jāapstiprina, vai, pēc viņa domām, ir veikts piemērots nodrošinājums attiecībā uz uzņēmuma saistībām; d) jāveic atskaišu revīzija. Lai gan ikgadējā atskaite ir galvenokārt paredzēta, lai dotu iespēju uzraudzīt apdrošinātāju maksātspēju regulatoram, tā ir arī pēc pieprasījuma pieejama apdrošinājuma ņēmējiem un akcionāriem, un tā ir pieejama publiskai pārbaudei attiecīgajā uzņēmumu reģistrā.

Dzīvības apdrošināšanas uzņēmumiem ieceltajam aktuāram jāizstrādā ikgadējs novērtējuma ziņojums, lai dotu iespēju regulatoram izveidot atzinumu par to, vai statistiskās rezerves atbilst obligātajiem standartiem, kas noteikti attiecīgajos noteikumos. Ieceltajam aktuāram vismaz reizi piecos gados ir jāsagatavo pārskats par attiecīgo ilgtermiņa uzņēmējdarbību.

AK tiesību aktu prasība, ka visi apdrošināšanas uzņēmumi ieceļ uzņēmuma aktuāru, nav 3LD prasība. Aktuāram ir jāatbilst paredzētajām kvalifikācijas prasībām, t.i. viņam/viņai ir jābūt Aktuāru institūta vai Aktuāru fakultātes loceklim/loceklei. Valsts sekretāru jāinformē par aktuāra iecelšanu un jāiesniedz paziņojums, kas ietver informācija par aktuāra interesēm uzņēmumā (piemēram, par akcijām vai ķīlu zīmēm uzņēmumā, kurā aktuāram bijusi interese, detalizēts apskats par aktuāra atlīdzību visos darījumos starp aktuāru un uzņēmumu, par atalgojumu un cita peļņu, ko saņēmis aktuārs, utt.). Šādu informāciju ir jāsniedz valsts sekretāram katru gadu.

Pienākums sniegt statistikas informāciju ir norādīts 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumos no 79. līdz 83. noteikumam. Izmantojamās formas ir izklāstītas šo noteikumu 15. un 16. pielikumā. Statistikas informāciju ir jāiesniedz katru gadu. Šo pienākumu neievērošana ir pārkāpums.

Kompetento iestāžu uzraudzības pilnvaras: Apvienotās Karalistes tiesību akti piešķir valsts sekretāram plašas pilnvaras uzraudzības pienākumu veikšanā; šīs pilnvaras ir līdzvērtīgas

PE 386.573v02-00 50/363 PR\659626LV.doc


Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas (3LD) 10. pantā noteiktajām pilnvarām. 1982. gada ICA no 37. līdz 47. iedaļai ar grozījumiem sniedz pilnvaru sarakstu un nosaka pamatojumu šo pilnvaru izmantošanai, kā arī formalitātes, kas jāievēro, izmantojot šīs pilnvaras. Saskaņā ar 1982. gada ICA, valsts sekretāram ir plašas pilnvaras, lai iegūtu informāciju no apdrošināšanas uzņēmumiem un veiktu tajos izmeklēšanu. Saskaņā ar šīm pilnvarām valsts sekretārs var pieprasīt ieceltajam aktuāram veikt uzņēmuma finanšu stāvokļa izmeklēšanu, vai arī viņš var iecelt personu, kas izmeklētu atbilstību stabilas un pienācīgas vadības kritēriji. Valsts sekretārs vai cita persona ar viņa atļauju var pieprasīt uzņēmumam nodrošināt viņu ar informāciju par konkrētiem jautājumiem un uzrādīt grāmatas, dokumentus un citus konkrētus dokumentus. Ja valsts sekretārs uzskata, ka ir nopietns pamats uzskatīt, ka pieprasītie dokumenti, kuri nav tikuši uzrādīti, atrodas kādās telpās, viņš var pieprasīt, lai miertiesa izdod policijai atļauju ieiet telpās un tās pārmeklēt.

Pilnvaras attiecībā uz uzņēmuma aktīviem: Valsts sekretārs var pieprasīt, lai uzņēmuma aktīvi, ar ko nodrošina tā saistības, tiktu saglabāti Apvienotajā Karalistē. Viņš arī var pieprasīt, lai ar visiem šiem aktīviem vai konkrētu daļu no tiem apietos persona, kuru viņš ir apstiprinājis par uzņēmuma neatkarīgu pārvaldnieku. Visbeidzot viņš var vērsties tiesā par aizlieguma noteikšanu, lai ierobežotu uzņēmuma rīcības brīvību attiecībā uz tā aktīviem. Šīs pilnvaras var īstenot tikai, pamatojoties uz šaurāku pamatojumu kopumu. Šo pilnvaru izmantošanā, īpaši attiecībā uz pilnvaru par uzņēmuma rīcības brīvības ierobežošanu saistībā ar tā aktīviem, arī ir jāievēro stingrākas formalitātes.

Valsts sekretārs var arī noteikt prasības par ieguldījumiem (ciktāl uzņēmuma aktīvu vērtība nepārsniedz tā saistību apjomu), ierobežot ienākumus no piemaksām un pieprasīt turpmāku un iepriekšēju informāciju. Aktā norādītais pilnvaru uzskaitījums noslēdzas ar plašām atlikuma pilnvarām, kas dod tiesības valsts sekretāram pieprasīt uzņēmumam rīkoties tā, kāvalsts sekretārs uzskata par piemērotu, lai aizsargātu apdrošinājuma ņēmējus pret risku, ka uzņēmums varētu neizpildīt savas saistības vai nepiepildīt apdrošinājuma ņēmēju vai iespējamo apdrošinājuma ņēmēju pamatotas izredzes, un lai nodrošinātu, ka uzņēmums ievēro stabilas un pienācīgas vadības principus.

Neatbilstība noteiktajām prasībām saistībā ar iepriekš minēto pilnvaru izmantošanu ir pārkāpums. Saskaņā ar 1982. gada ICA valsts sekretāram ir piešķirtas vispārējās pilnvaras pildīt savus pienākumus, un, izmantojot šīs pilnvaras, viņam nevar noteikt stingrus ierobežojumus ne dēļ formalitātēm, kas viņam jāievēro, ne dēļ pamatojumu kopuma, uz ko viņam jāatsaucas. Pretēji tam, pilnvaru lielākās daļas izmantošana (izņemot pilnvaru ierobežot uzņēmuma rīcības brīvību attiecībā uz tā aktīviem) ir pakļauta elastīgam un neskaidri noteiktam robežlielumam, t.i. apdrošinājuma ņēmēju vai iespējamo apdrošinājuma ņēmēju pamatoto izredžu aizsardzībai. Visbeidzot valsts sekretārs var iejaukties jebkurā gadījumā, kad viņš tā vēlas (drīzāk nekā, kad tas ir nepieciešams), lai aizsargātu apdrošinājuma ņēmējus, un nevis tikai tad, kad ir konstatēti konkrēti pārkāpumi vai trūkumi.


Trīs šā panta elementi saista to ar ELAS lietu. Pirmkārt, jautājums par regulatoru ,,pilnvarām un līdzekļiem”, otrkārt, jautājums par ,,pārmērīgas cieņas pilnu attieksmi”, treškārt, regulatoru pienākums nodrošināt, ka ELAS bija jāatbilst valsts tiesību aktiem, ietverot jēdzienu ,,apdrošin

PR\659626LV.doc 51/371 PE 386.573v02-00


ājuma ņēmēju pamatotas izredzes” (PRE), kā jau skaidrots iepriekš.

Pilnvaras un līdzekļi1.

Vispirms ir jājautā, vai Apvienotās Karalistes regulatoram bija ,,vajadzīgās pilnvaras un līdzekļi”, lai veiktu savas funkcijas tajā laikā. Daudzas liecības norāda uz trūkumiem attiecībā uz ,,līdzekļiem”, bet, no otras puses, saņemtās liecības skaidri parāda, ka ,,pilnvaras” regulatoriem nepārprotami bija pietiekamas.

1.A. „Līdzekļi”

Saskaņā ar T. Lake liecību H1 ,,apdrošināšanas regulatoriem 1990. gados bija nopietns resursu trūkums”. Viņš pamato savu apgalvojumu, citējot V. Baird ziņojumu (WE 17), ko citēarī J. Holmes (WE 84), atsaucoties uz apdrošināšanas regulēšanā iekļauto darbinieku sadalījumu 1999. gada 1. janvārī: “... ,,apmēram 200 apdrošināšanas uzņēmumu konsultatīvā regulēšanā ietverto darbinieku kopējais skaits (...) bija mazāks par 135. Salīdzinājumā, apmēram, 135 darbinieki bija ietverti 400 autorizēto Apvienotās Karalistes banku, celtniecības sabiedrību un ārpus ES institūciju filiāļu Apvienotajā Karalistē regulēšanā” (WE 17, 2.23.5. punkts).

M. Nassim (WE 7) arī apgalvo, ka ,,regulatoriem ne vienmēr bija pietiekami resursi, un visiem nebija vajadzīgās prasmes, lai dotu efektīvu ieguldījumu regulēšanas procesā un atbildīgi izmantotu rīcības brīvību, ko paredzējis Parlaments, sākot ar 1973. gadu. Tas noveda pie funkciju nepienācīgas veikšanas.”

G. W. Penrose ziņojumā (WE 16, 158. punkts) arī norādīts, ka ,,DTI apdrošināšanas nodaļai bija ierobežotas iespējas, lai piedalītos regulēšanas procesā. Tajā bija nepiemēroti darbinieki, un tie, kas darbojās uzraudzības līmenī īpaši bija nepietiekoši kvalificēti, lai dotu kādu nozīmīgu ieguldījumu šajā procesā. Apdrošināšanas nodaļas regulatori bija galvenokārt atkarīgi no Valdības statistikas departamenta ieteikumiem par matemātiskām rezervēm, netiešām pozīcijām, tehniskiem jautājumiem vispār un PRE, un tie nebija individuāli apguvuši īpašas, attiecīgas prasmes vai pieredzi, lai neatkarīgi izvērtētu sabiedrības ELS situāciju šajāsaistībā (…). No praktiskā viedokļa dzīvības apdrošināšanas biroju aktuāru darbības pārbaude bija VSD pārziņā līdz laikam, kad tika veikta FPRI reorganizācija.” Ziņojumā arīteikts, ka „konsultatīvajiem regulatoriem pieejamais darbinieku skaits bija mainīgs, bet vispārēji bez izmaiņām saglabājās to darbinieku skaits un civildienesta pakāpes, kam bija tieša atbildība par sabiedrību ELS... Resursu palielinājums būtu varējis uzlabot problēmu noteikšanas iespējas, bet… valdība prasīja ,,vieglu” pieeju regulēšanai un piešķīra šādai pieejai atbilstošus līdzekļus” (WE 16, 39. punkts, 158. un 159. apakšpunkts).

Visbeidzot J. Holmes (WE 84) secina, paziņojot, ka „pat ņemot vērā dalībvalstu rīcības brīvību lēmumu pieņemšanā par piemērotu līmeni regulēšanas resursiem, ir jāšaubās, vai Apvienotā Karaliste nodrošināja savas kompetentās iestādes ar uzraudzībai vajadzīgajiem līdzekļiem, t.i. standartu, kas precīzi norādīts Kopienas tiesību aktos, sākot ar 1992. gadu. No vienas puses, ir jāvaicā, vai uzdevuma izpildei tika norīkoti darbinieki pietiekamā skaitā. Taču ir arī jājautā, vai pieejamie darbinieki bija piemēroti kvalificēti, lai nodrošinātu efektīvu uzraudzību.” (Skatīt arī II.2. iedaļu ,,Turpmākas liecības par transponēšanu”).

PE 386.573v02-00 52/363 PR\659626LV.doc


23 Kā jau ir minēts iedaļā par 8. pantu, Apvienotās Karalistes tiesību aktos ir ietverts jēdziens par apdrošinājuma ņēmēju pamatotām izredzēm (PRE).

1.B. ,,Pilnvaras”

Attiecībā uz AK regulatoriem piešķirtajām pilnvarām lielākā daļa no liecībām norāda, ka stāvoklis bija pietiekami labs, un kompetentajām iestādēm bija plašas, elastīgas un pietiekamas pilnvaras.

Apvienotās Karalistes noteikumi par īstenošanu, ar kuriem transponē 10. pantu, sniedz valsts sekretāram ļoti vispārējas pilnvaras uzraudzības pasākumu veikšanai; viņa pilnvaras principā ir vismaz tādas pašas kā tās, ko pieprasa direktīva. Šīs pilnvaras arī ietver iespēja piespiedu kārtālikt uzņēmumam aizsargāt apdrošinājuma ņēmējus pret risku, ka uzņēmums varētu neizpildīt savas saistības vai apdrošinājuma ņēmēju un iespējamo apdrošinājuma ņēmēju pamatotās izredzes (PRE)23, lai nodrošinātu, ka uzņēmums ievēro stabilas un piesardzīgas vadības principus. Jautājums attiecībā uz ELAS lietu ir ne tik daudz par to, vai valsts sekretāram bija pietiekamas pilnvaras, kas viņam it kā bija, bet, vai viņš pareizi izmantoja šīs plašās pilnvaras. Dažas no līdz šim apkopotajām liecībām, šķiet, uz pēdējo jautājumu atbild negatīvi (konkrētāk skatīt komentārus 3. iedaļā par PRE). Skatīt arī II.2. iedaļu ,,Turpmākas liecības par transponēšanu”.

Tādēļ var apgalvot, ka Apvienotās Karalistes regulatoriem patiešām bija vismaz tās ,,pilnvaras”, kas noteiktas direktīvā, ja ,,līdzekļi” tomēr nebija pietiekami.

Cieņas pilna attieksme un ,,viegla” pieeja2.

Otrs galvenais jautājums saistībā ar 10. pantu ir, vai AK regulators veica detalizētas izmeklēšanas, pieprasot dokumentu iesniegšanu vai veicot izmeklēšanas uz vietas. Tiek apgalvots, ka izmeklēšanas patiešām bija veiktas, bet regulatori vienmēr izturējušies ar pārmērīgu cieņu un pat baidījušies no ELAS vadības. Liecībā WE 51 L. Kwantes saka: ,,Es domāju, ka patiesībāregulatori bija ,,aizmiguši pie stūres”. Liekas, ka viņi sajuta godbijību pret ELAS un izturējās pret to pārlieku delikāti. Ja regulatori apzinājās, ka sabiedrībai ,,Equitable Life” ir problēmas, kādēļ tie neko neteica? Ja regulatori to neapzinājās, tie neveica regulēšanas darbu pareizi.”

Atsaucoties uz ELAS sabrukumu, S. Bayliss liecībā H5 konstatē, ka ,,es patiešām nedomāju, ka būs vēl kaut kas tik lielā mērā saistīts ar vadības augstprātību un iecietību pret šo augstprātību. ,,Equitable Life” izturēšanās un attieksme pret regulatoriem patiešām bija diezgan neparasta.”

Cits prasītājs N. Bellord (H2) norāda uz ,,ļoti omulīgām attiecībām regulatoru un ELAS starpā”, izceļot dažus G. W. Penrose ziņojuma slēdzienus, kuros izteikta doma, ka VSD pieejamajos ziņojumos, kas attiecas uz 1980to gadu beigām, jau bija redzamas norādes uz ELAS bīstamo uzņēmējdarbību, bet tās palika bez jebkādas ievērības no VSD puses.

Vairākas liecības arī visnotaļ liecina par to, ka regulators ieņēma apzinātu un apsvērtu ,,neiejaukšanās” nostāju attiecībā uz ELAS lietu. Ja tas būtu pierādīts, tas nozīmētu to, ka

PR\659626LV.doc 53/371 PE 386.573v02-00


24 WE 84., 72., 69., 51.-54., 42., 36., 33., 26.25 ES 1, Pētījums par transponēšanu, ko pasūtījusi EQUI komiteja.

regulatori nav pildījuši pienākumu nodrošināt apdrošinājuma ņēmēju pamatoto ieceru ievērošanu, un tādējādi bija pārkāpts Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 10. panta „burts” un mērķis. Gan V. Baird (WE 17) ziņojums, gan G. W. Penrose (WE 16) ziņojums kritizē ,,aktīvas pieejas” trūkumu.

T. Lake savā liecībā H1 apgalvo, ka ,,pārmērīga paļaušanās uz nozares vadītām aģentūrām un tradicionālo „vieglo” pieeju” bija iemesls tam, ka Apvienotā Karaliste ne labprāt pieņēma dzīvības apdrošināšanas direktīvu mērķi, tādējādi pieļaujot kļūdas šo mērķu īstenošanā un izpildē.

Daži no šiem pieņēmumiem, īpaši ,,AK regulatoru iebildumu trūkums pret ELAS galveno vadību”, ir uzsvērti noraidīti liecībā WE-CONF 8. Pirmā parlamentārā ombuda ziņojuma slēdzienāarī noliedz šos pieņēmumus, sakot, ka nevarētu uzskatīt, ka FPRI (kopā ar VSD) ir pievērsusies GPLG rezervju jautājumam un ELAS ,,finanšu stāvokļa” novērtējuma trūkumam ,,citādi kā izlēmīgi”, kā arī sakot, ka iestāžu pieeju nevarētu raksturot kā ,,pasīvu”, un ka ,,spēcīgas ,,Equitable” pretestības dēļ FPRI ir turpinājusi uzstāt, lai sabiedrība ,,Equitable” pilnībā atbilst tai izvirzītajām prasībām par rezervēm.”

3. PRE

Kā tika pieminēts iepriekš iedaļā par 8. pantu, Apvienotās Karalistes tiesību akti pilnvaro valsts sekretāru likt uzņēmumam piespiedu kārtā aizsargāt apdrošinājuma ņēmējus pret risku, ka uzņēmums varētu neizpildīt savas saistības vai apdrošinājuma ņēmēju pamatotas izredzes PRE. Valsts sekretārs var veikt jebkuru darbību pēc saviem ieskatiem (izņemot uzņēmuma rīcības brīvības ierobežošanu attiecībā uz tā aktīviem), kas vērsta pret to, ka uzņēmums nevarētu izpildīt šīs izredzes. Šajā ziņā Apvienotās Karalistes tiesību aktos ir ievērotas 3LD 10. panta prasības, kas nosaka iestādēm veikt jebkādus piemērotus un vajadzīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka uzņēmuma darbība turpina atbilst AK tiesību aktiem, un lai novērstu vai labotu jebkādus pārkāpumus, kuri var kaitēt apdrošināto personu interesēm. Rezumējot, Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 10. pants prasīja, lai Apvienotās Karalistes iestādēm tiktu piešķirtas pilnvaras un līdzekļi, kas nodrošinātu, ka PRE tiktu ievērotas.

Bija jau noteikts, ka līdzekļi, iespējams, bija nepietiekami, bet pilnvaras bija piemērotas. Saistībā ar ELAS lietu rodas jautājums, vai valsts sekretārs pareizi izmantoja šīs plašās pilnvaras: Kādos gadījumos šīs pilnvaras aizsargāja PRE? Saņemtajās liecībās24 apgalvo, ka, iespējams, patiešām pastāvēja pārkāpumi, kas var kaitēt apdrošināto personu interesēm, bet AK regulators neveica piemērotus pasākumus, lai tos novērstu. Šajās liecībās ir izteikta doma, ka daudzu gadu garumā Apvienotās Karalistes regulatori neizmantoja savas plašās pilnvaras attiecībā uz ELAS, lai gan tie apzinājās tuvojošos katastrofu. DTI ikgadējo ziņojumu pārskats25 norāda, ka visbiežākais pamatojums gadījumos, kad valsts sekretārs izmantoja savas pilnvaras, bija, ja uzņēmumam bija nesen izsniegta darbības atļauja (t.i. pēdējo piecu gadu laikā), vai bija notikusi kontroles maiņa (arī pēdējo piecu gadu laikā). Katru gadu tikai nedaudzos gadījumos valsts sekretārs izmantoja savas pilnvaras cita pamatojuma dēļ. Uz šo aktivitātes trūkumu, neskatoties uz piemērotām pilnvarām, atsaucās arī Charles Thomson, pašreizējais sabiedrības ELAS vadītājs, kad viņš liecībā H2 paziņoja, ka ,,daudzus gadus regulatoriem Apvienotajā

PE 386.573v02-00 54/363 PR\659626LV.doc


Karalistē ir bijušas ļoti plašas pilnvaras uzdot jautājumus uzņēmumiem un plašas pilnvaras iejaukties īpašos gadījumos […]. Īsumā es uzskatu, ka AK attiecīgiem regulatoriem bija piešķirtas pietiekamas pilnvaras, lai efektīvi regulētu gan pirms, gan pēc pārmaiņām, ko izraisīja konsolidētā dzīvības apdrošināšanas direktīva (KD).

T. Lake liecībā H1 arī pamato savu viedokli, apgalvojot, ka ,,Apvienotās Karalistes tiesību aktos kompetentām iestādēm ir paredzēts aizstāvēt PRE” un ka AK ,,neieviesa tiesiskās prasības, lai dotu iestādēm iespēju uzraudzīt savu tiesību aktu piemērošanu saistībā ar PRE”, neskatoties uz to, ka tas bija piemēroti un vajadzīgi, tādējādi iespējami pārkāpjot 10. panta ,,burtu un garu”.

Viens īpašs iemesls, kādēļ netika ievērotas PRE, ir saistīts ar maksātspējas normu (detalizētāk skatīt 25. panta iedaļu „Maksātspējas norma”). Argumentu secība ir šāda: regulators ļāva ELAS izpildīt maksātspējas prasības, neskatoties uz apšaubāmo finanšu stāvokli, ko uzņēmums pats atzina. Tas pēc būtības ir līdzvērtīgi ELAS patiesā finanšu stāvokļa slēpšanai no apdrošinājuma ņēmējiem un apdraudējumam attiecībā uz uzņēmuma finanšu dzīvotspēju turpmāk. Pēc tam riskam tika pakļauts PRE un tādējādi no tā izrietētu, ka Apvienotās Karalistes regulatori veica pasākumus, kas nebija ,,piemēroti un vajadzīgi, lai novērstu vai labotu jebkādus pārkāpumus, kas var kaitēt apdrošināto personu interesēm”, un nodrošinātu uzņēmējdarbības atbilstību AK tiesību aktiem, t.i. PRE. Tas rada iespēju 10. panta (PRE) pārkāpumam, izmantojot 25. panta (maksātspējas norma) iespējamu pārkāpumu.

PR\659626LV.doc 55/371 PE 386.573v02-00


18. pants – Tehnisku rezervju izveidošana (1LD 17. pants un KD 20. pants)


Šajā pantā ir aplūkotas katram apdrošināšanas uzņēmumam izvirzītas prasības izveidot pietiekamas tehniskas rezerves attiecībā uz šā uzņēmuma ,,visu uzņēmējdarbību”. Tas arī nodrošina noteikumus par tehnisko rezervju aprēķināšanu, ieviešot vairākus principus, kas paredz ,,pienācīgu, perspektīvu aktuārvērtējumu” un piesardzīgu procentu likmi, uzliekot par pienākumu piederības dalībvalsts regulatoram noteikt vienu vai vairākas maksimālās procentu likmes. Tehnisko rezervju aprēķināšanas pamatiem un metodēm jābūt publiski pieejamām. Turklāt visām tehniskām rezervēm jābūt nodrošinātām ar piemērotiem aktīviem. Pants arīnosaka pienākumu izvietot šos aktīvus Kopienas iekšienē.

Panta teksts

18. pants

Direktīvas 79/267/EEK 17. pants tiek aizstāts ar šādu tekstu: „17. pants1. Piederības dalībvalsts liek visām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām izveidot visai to darbībai pietiekamas tehniskās rezerves, ieskaitot matemātiskās rezerves. Tehnisko rezervju apjomu nosaka saskaņā ar šādiem principiem: A. i) Dzīvības apdrošināšanas tehnisko rezervju apjomu nosaka ar pietiekami pārdomāta apdrošināšanas matemātikas perspektīvā aprēķina palīdzību, ņemot vērā paredzamās saistības pēc visu pastāvošo apdrošināšanas līgumu nosacījumiem, ieskaitot: - visus garantētos labumus, ieskaitot līguma laušanas gadījumā atmaksājamās garantētās summas, - atlaides, uz kurām apdrošinājuma ņēmējiem kolektīvi vai individuāli ir tiesības, lai kā šīs atlaides nebūtu apzīmētas — līgumiskas, deklarētas vai piešķirtas, - izvēles iespējas, ko apdrošinājuma ņēmējam paredz līguma noteikumi, - izdevumus, ieskaitot komisiju, - ņemot vērā nākotnē saņemamās piemaksas; ii) drīkst izmantot retrospektīvu metodi, ja var pierādīt, ka iznākumā tehniskās rezerves nav mazākas par tām, kādām būtu jābūt, ja izmantotu pietiekami pārdomātu perspektīvo aprēķinu, vai ja perspektīvo aprēķinu metodi nevar izmantot attiecīgā veida līgumam; iii) pārdomāts novērtējums nav tikai "visprecīzākais" novērtējums, bet tas ietver arī pietiekamas rezerves nelabvēlīgām novirzēm attiecīgajos faktoros; iv) tehnisko rezervju novērtējuma metodei jābūt pārdomātai ne tikai pašai par sevi, bet arī attiecībā uz aktīvu, kas nodrošina šīs rezerves, novērtējuma metodi; v) tehniskās rezerves aprēķina katram līgumam atsevišķi. Tomēr drīkst izmantot noapaļošanu vai vispārināšanu, ja, izmantojot atsevišķus aprēķinus, iegūtu aptuveni tādu pašu iznākumu. Atsevišķa aprēķina princips nekādi neliedz nodrošināties ar papildu rezervēm vispārīgiem riskiem, kas nav individualizēti; vi) ja ir garantēta līguma laušanas gadījumā izmaksājamā summa, līguma matemātiskajām rezervēm ikkatrā brīdī jābūt vismaz vienādām ar tajā brīdī garantēto vērtību. B. Procentu likmi izraugās pārdomāti. To nosaka pēc piederības dalībvalsts kompetento iestāžu noteikumiem, piemērojot šādus principus: a) dzīvības apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalsts kompetentās iestādes nosaka visiem līgumiem vienu vai vairākas maksimālās procentu likmes, jo īpaši saskaņā ar šādiem noteikumiem: i) ja līgumos ir garantēta procentu likme, piederības dalībvalsts kompetentā iestāde nosaka vienotu maksimālo procentu likmi. Tā var mainīties atkarībā no valūtas, kura norādīta līgumā, ar nosacījumu, ka tā nepārsniedz 60 % no likmes obligācijās, ko emitē valsts, kuras valūta izmantota līgumā. Ja līgumā norādītā valūta ir ecu, šī robeža ir noteikta attiecībā uz jautājumiem, ko Kopienas iestādes izsaka ecu. Ja saskaņā ar pirmās daļas otro teikumu dalībvalsts nolemj noteikt maksimālo procentu likmi citas dalībvalsts valūtā, tāiepriekš apspriežas ar tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kuras valūta izmantota līgumā; ii) ja tomēr uzņēmuma aktīvi nav novērtēti to pirkuma cenā, dalībvalsts var paredzēt, ka var aprēķināt vienu vai vairākas

PE 386.573v02-00 56/363 PR\659626LV.doc


maksimālās likmes, ņemot vērā ienākumu no esošajiem atbilstošajiem aktīviem, atrēķinot drošības rezervi un, jo īpaši līgumiem ar regulārām piemaksām, ņemot vērā arī gaidāmo peļņu no paredzamiem aktīviem. Drošības rezervi un maksimālo procentu likmi vai likmes, ko nosaka gaidāmajai peļņai no paredzamajiem aktīviem, nosaka piederības dalībvalsts kompetentās iestādes; b) maksimālās procentu likmes noteikšana nenozīmē, ka dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai ir pienākums izmantot tik augstu likmi; c) piederības dalībvalsts var nolemt nepiemērot a) punkta noteikumus šādu veidu līgumiem: - mainīga daļu kapitāla līgumiem, - vienreizējas piemaksas līgumiem, kas noslēgti uz laiku līdz astoņiem gadiem, - bezpeļņas līgumiem un rentes līgumiem, kas neparedz atlīdzību līguma laušanas gadījumā. Pirmās daļas pēdējos divos ievilkumos norādītajos gadījumos, izvēloties pārdomātu procentu likmi, drīkst ņemt vērā valūtu, kas izmantota līgumā, un esošos atbilstošos aktīvus, un, ja sabiedrības aktīvi novērtēti to pašreizējā vērtībā, gaidāmo peļņu no paredzamajiem aktīviem. Izmantotā procentu likme nekādā gadījumā nedrīkst būt augstāka par peļņu no aktīviem, atrēķinot attiecīgos atvilkumus, kas aprēķināta saskaņā ar piederības dalībvalsts grāmatvedības noteikumiem; d) dalībvalsts pieprasa sabiedrībām atlikt to kontos rezervi procentu likmes saistību izpildei attiecībā pret apdrošinājuma ņēmējiem, ja pašreizējā vai paredzamā peļņa no sabiedrības aktīviem šo saistību izpildei nav pietiekama; e) Komisijai un to dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kas nosaka šādu prasību, dara zināmas maksimālās procentu likmes, kas norādītas a) apakšpunktā. C. Aprēķinos izmantojamos statistikas datus un pieļaujamo izdevumu apjomu izvēlas pārdomāti, ievērojot saistību dalībvalsts intereses, līguma veidu un paredzamos administratīvos un komisijas izdevumus. D. Dalības līgumu gadījumā tehnisko rezervju aprēķinā tieši vai netieši var ņemt vērā dažādas paredzamās atlaides atbilstoši pārējiem pieņēmumiem par gaidāmajiem darījumiem un esošajai atlikuma sadales metodei. E. Paredzamo izdevumu apjomu var noteikt netieši, piemēram, no paredzamajām piemaksām atskaitot vadības izmaksas. Tomēr kopējais izdevumu apjoms tieši vai netieši nedrīkst būt mazāks par attiecīgo paredzēto izdevumu apjomu. F. Tehnisko rezervju aprēķina metodi neietekmē pārtraukumi, kas gadu no gada rodas, patvaļīgi mainot metodes vai aprēķinu bāzi, un tajā jāievēro peļņas pienācīga sadale katra līguma darbības laikā. 2. Dzīvības apdrošināšanas sabiedrības dara zināmus atklātībai tehnisko rezervju aprēķinos izmantotās aprēķinu bāzes un metodes, ieskaitot rezerves atlaidēm. 3. Piederības dalībvalsts pieprasa, lai katra dzīvības apdrošināšanas sabiedrība segtu tehniskās rezerves attiecībā uz visu to uzņēmējdarbību ar aktīviem, kas saskaņoti ar saistībām, saskaņā ar Direktīvas 92/96/EEK 24. pantu. Attiecībā uz darījumiem, kas noslēgti Kopienā, šie aktīvi ir jāizvieto Kopienā. Dalībvalstis nedrīkst noteikt, ka dzīvības apdrošināšanas sabiedrību aktīvi izvietojami konkrētā dalībvalstī. Piederības dalībvalsts tomēr var mīkstināt noteikumus, kas attiecas uz aktīvu izvietošanu. 4. Ja dalībvalsts atļauj nodrošināt tehniskās rezerves ar prasībām pret dzīvības pārapdrošinātājiem, tā nosaka atļauto procentuālo attiecību. Šādā gadījumā tā nedrīkst reglamentēt šādiem prasījumiem atbilstošo aktīvu izvietošanu.


Piederības/mītnes dalībvalsts pienākumi: piederības dalībvalsts kompetento iestāžu uzraudzības pilnvarām jāptver tās teritorijā izveidoto sabiedrību „visa uzņēmējdarbība”. To, ka AK līmenī valsts sekretāra uzraudzības pilnvaras plešas pār sabiedrībām, kas nodibinātas AK, aptverot visu uzņēmējdarbību – iekšpus un ārpus AK – ieviesa 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumu grozījumi. Šo noteikumu 4. noteikums groza 1982. gada ICA 15. iedaļu, kas nosaka II daļas – Apdrošināšanas sabiedrību regulēšana -- piemērošanas apjomu. 4. noteikums nosaka, ka akta II daļa citu starpā attiecas uz „visām AK sabiedrībām, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kas nav Apvienotā Karaliste”. Valsts sekretāra uzraudzības pilnvaru ierobežojumu īstenoja arī 1994. gada Apdrošināšanas sabiedrību (Trešo apdrošināšanas direktīvu) noteikumi. Trešo apdrošināšanas direktīvu 13. noteikums ievietoja 1. A punktu 1982. gada ICA 15. iedaļā, kas pēc būtības izslēdz EK sabiedrības no Apdrošināšanas sabiedrību akta II daļas tiktāl, ciktāl šīs sabiedrības veic apdrošināšanas uzņēmējdarbību caur filiāli un ir izpildījušas prasības, kuras uzskaitītas akta 2. F sarakstā. Ar Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 45. noteikumu 1982. gada ICA ievietoja 2. F sarakstu. Šis saraksts ir centrālais noteikums saistībā ar AK uzraudzības iestāžu tiesību un pienākumu noteikšanu attiecībā uz EK sabiedrībām, kas veic darbības AK vai nu caur filiāli, vai sniedzot pārrobežu

PR\659626LV.doc 57/371 PE 386.573v02-00


pakalpojumus. Sīkāk 15. un 16. noteikums izmaina 1982. gada ICA 34. un 35. iedaļu, pareizi ierobežojot valsts sekretāra pilnvaru kontrolēt savā teritorijā strādājošo EK sabiedrību aktīvu summu lielumu, raksturu un izvietojumu.

Tehnisko rezervju aprēķināšanas noteikumi AK noteikumus par ilgtermiņa parādsaistību vērtēšanu nosaka 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumi. Parādsaistību daudzuma novērtēšanas galvenie principi ir izklāstīti 64. pantā, kas paredz: „Ilgtermiņa parādsaistību (to parādsaistību, kuru maksājuma termiņš nav iestājies pirms vērtēšanas datuma) lieluma noteikšanu veic pēc aktuāru principiem, kas pievērš pienācīgu uzmanību apdrošinājuma ņēmēju pamatotajām iecerēm un veido pienācīgu nodrošinājumu visām parādsaistībām uz piesardzīgu pieņēmumu pamata, kam jāietver piemērotas rezerves attiecīgu faktoru negatīvām novirzēm. Noteikšanā jāņem vērā visas perspektīvās parādsaistības, kā to nosaka katra noslēgtā līguma polises nosacījumi, ņemot vērā piemaksas, kas jāmaksā pēc vērtēšanas datuma. 3) Neskarot iepriekš minētā 1) punkta vispārējo raksturu, ilgtermiņa parādsaistību daudzums jānosaka atbilstīgi katram turpmākajam noteikumam, sākot no Nr. 65 līdz Nr. 75, un cita starpā jāņem vērā šādi faktori: visi garantētie ieguvumi, tostarp līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas; piešķirtās, deklarētās vai atvēlētās piemaksas, uz kurām apdrošinājuma ņēmējiem jau ir kolektīvas vai individuālas tiesības saskaņā ar līgumu; visas izvēles iespējas, kas ir pieejamas apdrošinājuma ņēmējam saskaņā ar līguma nosacījumiem; izmaksas, tostarp komisijas maksas; visas tiesības, kas paredzētas pārapdrošināšanas līgumos attiecībā uz ilgtermiņa darbībām; saprātīgi maksājumi un novilkumi, ja tie nepārsniedz pamatotus apjomus, ko apdrošinājuma ņēmēji ir iecerējuši.” Principi, uz kuriem atsaucas 64. noteikums, visumā saskan ar direktīvā noteiktajiem principiem, klāt pievienojot atsauci, kas nav minēta direktīvā, par pienācīgas uzmanības pievēršanu apdrošinājuma ņēmēju pamatotajām iecerēm.

Uz „aktuāro aprēķinu principiem” fakultāte un institūts ir norādījis divās metodiskajās norādēs – MN Nr. 1 un MN Nr. 8 --, kas ir apzīmēti kā „prakses standarts”, ar to saprotot, ka to ievērošana ieceltajiem aktuāriem ir obligāta.

Gan direktīva, gan Apvienotās Karalistes tiesību akti skaidri piemin, ka pienācīgam perspektīvo apdrošinātāja saistību aktuāra dotajam vērtējumam ir jāņem vērā visas nākamās saistības, kas noteiktas polises nosacījumos katrā atsevišķajā līgumā, tostarp garantētos ieguvumus, piemaksas un no līguma izrietošās izvēles iespējas apdrošinājuma ņēmējiem. Savukārt, direktīva tālāk izvērš, norādot, ka gadījumos, kad līguma laušanas gadījumā izmaksājamā summa ir garantēta, līguma matemātiskā nodrošinājuma lielumam jebkurā laikā ir jābūt vienādam ar garantētās summas lielumu šajā laikā. Apvienotās Karalistes tiesību akti neatkārto šo nosacījumu, bet ietver īpašu noteikumu par rezervēm apdrošinājuma ņēmēju izvēļu iespējām, kas paredz šādu nodrošinājumu: „1) Nodrošinājumu veido, pamatojoties uz pienācīgiem apsvērumiem, lai nosegtu jebkuru saistību palielinājumu, kas rodas, apdrošinājuma ņēmējiem izmantojot līgumā paredzētās izvēles iespējas. 2) Ja līgums ietver izvēli, ar kuru apdrošinājuma ņēmējs varētu nodrošināt garantētu skaidras naudas maksājumu divpadsmit mēnešu laikā pēc vērtēšanas datuma, nodrošinājums šai izvēlei ir tāds, kas nodrošina, ka līgumā noteiktā summa nav mazāka par to daudzumu, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu maksājumus, kas būtu jāveic, ja tiek izdarīta šī izvēle.

65.-75. noteikums paredz sīkāk konkretizētus kritērijus saistību apjoma noteikšanai:

PE 386.573v02-00 58/363 PR\659626LV.doc


Noteikums Nr. 65 paredz atbilstīgi Trešajai dzīvības apdrošināšanas direktīvai, ka principāilgtermiņa saistības jānosaka katram līgumam atsevišķi perspektīvā tāmē. Noteikums pieļauj izņēmuma gadījumā lietot piemērotu noapaļojumu un vispārinājumu un izmantot retrospektīvo metodi, abiem izņēmumiem vienādi piemērojot direktīvā paredzētos nosacījumus. Noteikums paredz, ka nepieciešamības gadījumā ir jārezervē papildu summas vispārējiem, neindividualizētiem riskiem, kā arī paredz, ka aprēķina metodi nedrīkst patvaļīgi mainīt gadu no gada. 69. noteikums par procentu likmēm, kas jāizmanto, aprēķinot pašreizējo vērtību nākamajiem maksājumiem, kas jāveic vai jāsaņem apdrošināšanas uzņēmumam, nosaka piesardzīgus standartus, kas līdzīgi direktīvā noteiktajiem standartiem. Tas pats attiecas uz 68.-71. noteikumu par izdevumu kompensācijām Atbilstīgi direktīvai valsts tiesību akti pieprasa uzņēmumam atklāt šādu informāciju kompetentai iestādei kā pieprasītās informācijas sastāvdaļu, lai atbalstītu atļaujas piemērošanu darboties. Turpmāka informācija par šo ir atrodama aktuāra gada vērtēšanas ziņojumā, kas apdrošinājuma ņēmējiem un akcionāriem ir pieejams pēc pieprasījuma un atklāts publiskai pārbaudei atbilstīgajā uzņēmumu reģistrā.

Noteikums par atbilstības pienākumu: Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva nepieļauj iespēju dalībvalstīm prasīt uzņēmumiem izvietot viņu aktīvus noteiktā dalībvalstī. Tā ļauj piederības dalībvalstij pieļaut aktīvu izvietošanas noteikumu brīvāku piemērošanu. AK tiesību akti patiešām ietver noteikumus, kas zināmos apstākļos prasa dažus vai visus apdrošināšanas uzņēmējdarbības aktīvus izvietot noteiktā vietā. Pirmkārt, 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumu 31. noteikums nosaka, ka aktīvi, kas nodrošina saistības sterliņu mārciņās, ir jātur Eiropas Kopienā, un aktīvi, kas nodrošina saistības jebkurā citā valūtā, ir jātur Eiropas Kopienā vai šīs valūtas valstī. Otrkārt, 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumu 33. noteikums nosaka pienākumu par dažu aktīvu izvietojumu sabiedrībām, kas nav Eiropas Kopienā, kuru galvenais birojs nav EBTA valstī, attiecībā uz to aktīviem, kas pārstāv Apvienotās Karalistes maksātspējas rezervi, ko paredz šī tiesību akta 32. panta 2. punkta b) apakšpunkts. Treškārt, šī tiesību akta 39. un 40. iedaļa piešķir valsts sekretāram tiesības pie noteiktiem apstākļiem pieprasīt AK sabiedrībai izvietot Eiropas Kopienā aktīvus, kas ir līdzīgi visam tās vietējo saistību apjomam vai īpaši noteiktai proporcijai no tā, un uzlikt tiem sava veida arestu. Saskaņā ar 37. iedaļas 3. punktu šīs tiesības nav izmantojamas, izņemot, ja sabiedrība nav spējusi apmierināt noteiktus pienākumus, kas uz to attiecas vai ir attiekušies, tostarp nespēja noteikt savu saistību summu saskaņā ar šiem noteikumiem. 27. noteikums nosaka, ka sabiedrības rīcībā ir jābūt pietiekamam aktīvu daudzumam kādā atsevišķā valūtā, lai segtu sabiedrības saistības šajā atsevišķajā valūtā, tikai tad, ja sabiedrības parādsaistības šajā valūtā pārsniedz 5 % no tās kopējām parādsaistībām. Turpretī atbilstīgi direktīvai šādas 5 % atkāpes nav, pirms stājas spēkā prasība par atbilstību, bet tā nav atkāpšanās no direktīvas prasības par atbilstību, jo pati direktīva ļauj dalībvalstīm ieviest šajā prasībā izņēmumus.

Saikne ar ELAS lietu

Divi aspekti sasaista šo pantu ar ELAS lietu: pirmais, arguments par „visu uzņēmējdarbību”, kas saistās ar iespējamām brīvas izvēles piemaksu rezervēm, un otrs, jautājums par PRE, kas izvirzās vēlreiz.

1. „Visas uzņēmējdarbības” arguments un brīvās izvēles piemaksu rezervju izveide pēc izvēles

PR\659626LV.doc 59/371 PE 386.573v02-00


26 WE 79 apgalvo, ka ELAS neveidoja pietiekami apdomīgi rezerves pat nākotnes garantētajām piemaksām, kas apdrošinājuma ņēmējiem pienācās pēc līguma, kā arī neveidoja piemērotu nodrošinājumu līgumos noteiktajām garantijām (tādām kā GPLG).27 Lordu palātas nolēmums Hyman lietā („Equitable Life Assurance Society” pret Hyman [2000] 3 WLR 529.) bija notikums, ar kuru sākās ELAS nedienas. Lordu palāta nolēma, ka ELAS pēc tās statūtiem nebija tiesības īstenot atšķirīgu prēmēšanas politiku atkarībā no tā, ka apdrošinājuma ņēmējs ar garantētu procentu likmi gadā (GPLG) nolēma saņemt ieguvumu pēc garantētām likmēm, nevis pēc mainīgajām likmēm. Tas nozīmēja, ka ELAS nevarēja samazināt gala piemaksu lielumu, ko tā maksāja saviem GPLG apdrošinājuma ņēmējiem, un tai bija jāmaksā viņiem tas, kas bija solīts. Bet sabiedrībai ELAS nebija naudas, ko maksāt: tā nebija veidojusi piemērotas rezerves gala piemaksām un GPLG saistībām gadu garumā, radot arvien lielāku aktīvu trūkumu. Pienācīgu rezervju veidošana būtu ļāvusi izvairīties no katastrofas vai samazināt tās apmērus.

Saskaņā ar 18. pantu Apvienotajai Karalistei prasīja nodrošināt, lai „Equitable Life” izveido pietiekamas tehniskās rezerves, tostarp matemātisko nodrošinājumu, attiecībā uz visu tās uzņēmējdarbību, lietojot pietiekami piesardzīgu paredzamo aktuāro novērtējumu (tāpēc šis pants atkārto „visas uzņēmējdarbības” prasību, kas jau ir pieminēta 8. pantā). Ne direktīva, ne AK tiesību akti nedod plašākus „piesardzīga vērtējuma” nozīmes skaidrojumus, to atstājot aktuāra spriedumam. Tas ir svarīgs punkts, ņemot vērā, ka ELAS tieši veidoja rezerves otrreizējām piemaksām26 (jau deklarētajām piemaksām, kas ir līgumā paredzētie ieguvumi), bet neveidoja rezerves nākotnes otrreizējām piemaksām un gala piemaksām, ko piešķir pēc apdrošināšanas sabiedrību brīva lēmuma. Saskaņā ar dažām saņemtajām liecībām, šis rezervju veidošanas trūkums bija viens no sabiedrības krīzes iemesliem27. Šo piemaksu nozīmīgums un to sasaiste ar GPLG jautājumu ir plaši izklāstīta I daļā (Ievads) un III daļā (Regulatīvie jautājumi).

Direktīvā vienīgi prasa, lai nākotnes saistībās ir ietverti ne tikai garantētie ieguvumi, bet arīpiemaksas, kas apdrošinājuma ņēmējiem jau pienākas vai nu kolektīvi vai individuāli, lai kā tās būtu apzīmētas – kā līgumiskas, deklarētas vai piešķirtas. Ne AK noteikumi, ne direktīva neprasa papildu tehnisko rezervju izveidi, it īpaši nākotnes otrreizējām piemaksām un gala piemaksām, kuras izsniedz pēc apdrošināšanas sabiedrības brīva nolēmuma, nevis līgumānoteikto saistību izpildes rezultātā. Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva atstāj dalībvalsts regulatora brīvai izvēlei (I iedaļas D punkts) prasību veidot rezervi šīm nākotnes brīvās izvēles piemaksām („visa veida nākotnes piemaksu” rezervju veidošana). Nicholas Bellord apgalvo, kas tas noticis apzināti, kā viņš saka (H2): „Kad pienāca laiks Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas projekta izstrādei, izrādījās, ka tika piedāvātas stingrākas rezervju veidošanas prasības un ka AK delegācija šīs stingrākās prasības atbalstīja. Tomēr Ekonomikas un finanšuministrija -- regulatori, saprata, ka, ja šī direktīva virzīsies uz priekšu, kā projektā paredzēts, tā varētu atklāt patiesību par „Equitable”, un tādēļ viņi šo ideju nobremzēja, padarot rezervju veidošanu par brīvprātīgu (...). Tādējādi pastāvēja izvēle par piemērotu rezervju veidošanu, bet AK regulatori apzināti neizmantoja šīs izvēles priekšrocības.”

Turklāt kāds cits izklāsts (WE Conf 11) pamato, ka, ja direktīva prasa pietiekamas tehniskās rezerves attiecībā uz visu uzņēmējdarbību, tas to arī nepārprotami nozīmē, t.i., tehniskās rezerves ir jāaprēķina ne tikai attiecībā uz līgumos noteiktajiem ieguvumiem, bet arī uz nākotnes otrreizējām piemaksām un gala piemaksām. G. W. Penrose (WE 16) apstiprina šo punktu, sakot, ka regulators pievērsās vienīgi maksātspējas rezervēm un nepievērsa nekādu uzmanību uzkrātajai gala piemaksai, ar to dodot mājienu, ka uzraudzībai būtu jāveic pārbaude par visu apdrošināšanas sabiedrības darbību, nevis tikai par maksātspējas stāvokli (sk. arī līdzīgus argumentus iedaļā par 8. pantu).

PE 386.573v02-00 60/363 PR\659626LV.doc


Saskaņā ar dažādajām iepriekš minētajām liecībām galvenā doma ir šāda: ir tiesa, ka izvēle, kas dota I iedaļas D punktā, neliek regulatoram pieprasīt rezervju veidošanu „visa veida nākotnes piemaksām” (t.i., brīvo izvēļu piemaksām); tomēr brīvo izvēļu piemaksas ir arī sabiedrības „visas darbības” neatņemama sastāvdaļa, tātad: pastāv izvēle, kas neatbrīvo AK iestādes no pienākuma darīt visu iespējamo, lai tiktu ievērots direktīvas „burts” un mērķis. Liecības, ko saņēmusi komiteja, liecina, ka, neņemot vērā uzkrātās gala piemaksas (brīvās izvēles piemaksas) sabiedrības finansiālā stāvokļa vispārējā analīzē un pievēršot uzmanību vienīgi maksātspējas rezervēm, regulators atstāja bez uzmanības obligāto jēdzienu par „visu uzņēmējdarbību” un, iespējams, neievēroja 18. panta „burtu” un mērķi.

G. W. Penrose skaidri norāda (WE 16): direktīvā „prasīja veidot piesardzīgas rezerves vai vismaz reāli ņemt vērā gala piemaksu. Tas būtu atklājis sabiedrības vājumu daudz agrīnākāposmā un būtu licis veikt korekcijas. TRM šo iespēju neizmantoja (...). AK noteikumi par direktīvas īstenošanu atstāja stāvokli bez izmaiņām.”

2. PRE arguments un rezervju veidošana brīvās izvēles piemaksām

Kā minēts iedaļās attiecībā uz 8. un 10. pantu, AK tiesību aktu darbības joma ir plašāka nekādirektīvas darbības joma, ietverot norādi par pienācīgas uzmanības veltīšanu apdrošinājuma ņēmēju pamatotajām izredzēm (PRE), nosakot ilgtermiņa saistību daudzumu. ELAS lietas sakarāviena argumentācijas līnija uzsver, ka viens no PRE aspektiem bija tāds, ka viņi īstenībā necerēja saņemt brīvās izvēles piemaksas papildus līgumā noteiktajiem ieguvumiem. Turpinot šo pamatojumu, tiek teikts, ka ja AK iestādes būtu izpildījušas savu pienākumu nodrošināt PREievērošanu, tas būtu novedis pie konservatīvāka sabiedrības saistību novērtējuma un būtu bijusi iespēja izvairīties no sekām, ko radīja Lordu palātas nolēmums Hyman lietā, kuras bija ELASnedienu sākums, kā iepriekš minēts.

Citādā veidā H2 to izteicis liecinieks M. Josephs, kas apgalvo, ka „sabiedrība „Equitable” cieši sekoja, lai attieksme pret visām polisēm ir vienāda, neskatoties uz to, vai tās izrakstītas kā„noteiktā ieguvuma” līgumi, vai kā vēlākie „ieguldījuma” līgumi. Līgumus „izrakstīja tā, lai to ņēmējiem dotu absolūtas tiesības uz daļu sabiedrības ieguldījumu atdevē proporcionāli samaksātajām neto piemaksām”. Attiecībā uz šo skaidrojumu 18. pantā būtu ticis prasīts, lai šīs tiesības tiek atspoguļotas šo polišu aprēķinātajās saistībās, kas tomēr, spriežot pēc M. Josephs teiktā, tā nenotika.

Vai brīvo izvēļu un ārpuslīguma piemaksas tika uzskatītas par iekļaujamām PRE? Kā tas plaši izskaidrots iedaļā par 8. pantu, AK regulatori tā nedomāja. Tomēr, spriežot pēc daudzām liecībām, ko šī komiteja saņēmusi, un sākot ar G. W. Penrose ziņojumu (WE 16), ir iespējams secināt, ka brīvo izvēļu ārpuslīguma piemaksas bija apdrošinājuma ņēmējiem piedāvātās paketes neatņemama sastāvdaļa, kuriem tika dots pamats gaidīt, ka šīs piemaksas tiks maksātas atkarībā vienīgi no tirgus situācijas emitēšanas laikā (sk. WE 26 Burgess Hodgson, WE 52-54 L. Seymour, H5 R. Lloyd).

Nobeigumā saskaņā ar 18. pantu argumentācija ir šāda: ja AK iestādēm bija pienākums ņemt vērā PRE, tām bija arī jāseko, lai ELAS rezerves nosedz brīvo izvēļu un gala piemaksas. Neuzskatot brīvās izvēles piemaksas par sabiedrības „visas uzņēmējdarbības” neatņemamu sastāvdaļu un neuzliekot ELAS par pienākumu sagādāt tām piemērotas tehniskās rezerves, AK

PR\659626LV.doc 61/371 PE 386.573v02-00


regulatori netieši ir veicinājuši ELAS sabrukumu Lordu palātas nolēmuma laikā un tādējādi, neveltot pienācīgu uzmanību PRE, ko viņiem vajadzēja aizstāvēt, viņi, iespējams, ir pārkāpuši 3LD 18. panta „burtu” un garu.

Papildu informāciju par šo sk. III daļā par regulatīvo rīcību.

PE 386.573v02-00 62/363 PR\659626LV.doc


21. pants – tehniskajās rezervēs iekļautie/izslēgtie aktīvi ( KD 23. pants)


Šis pants nosaka to aktīvu veidu, kuru ir atļauts izmantot kā tehniskās rezerves (18. pants), un nosaka dažus principus par atļauto aktīvu vērtēšanu. Tas piešķir regulatoram pilnvaras pieņemt citu kategoriju aktīvus kā tehnisko rezervju nodrošinājumu izņēmuma gadījumos un pēc apdrošināšanas uzņēmuma prasības. Tam jābūt pagaidu un pienācīgi apsvērtam lēmumam.

Panta teksts

21. pants

1. Piederības dalībvalsts drīkst pieļaut dzīvības apdrošināšanas sabiedrību tehniskajās rezervēs izmantot tikai šādu kategoriju aktīvus: A. Ieguldījumia) parādu vērtspapīri, obligācijas un citi naudas un kapitāla tirgus instrumenti; b) aizdevumi; c) akcijas un citi mainīga ienākuma līdzdalības veidi; d) vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu un citu ieguldījumu fondu vienības; e) zeme, ēkas un nekustamā īpašuma tiesības; B. Parādi un prasībasf) dzīvības pārapdrošinātāju parādi, tai skaitā pārapdrošinātāju daļas tehniskajās rezervēs; g) noguldījumi cedējošās sabiedrībās un to parādi; h) apdrošinājuma ņēmēju un apdrošināšanas starpnieku parādi no tiešās apdrošināšanas un dzīvības pārapdrošināšanas operācijām; i) avansa maksājumi pret polisēm; j) nodokļu atmaksas; k) prasības pret garantiju fondiem; C. Citil) materiālie pamatlīdzekļi, izņemot zemi un ēkas, kas vērtējami, ņemot vērā saprātīgu nolietojumu (amortizāciju); m) nauda bankā un kasē, noguldījumi kredītiestādēs un citās iestādēs, kam atļauts pieņemt noguldījumus; n) atliktie klientu piesaistīšanas izdevumi; o) uzkrātais investīciju ienākums un īre, citi uzkrātie ienākumi un priekšapmaksa; p) būvēšanas un lietošanas tiesības. Loyd’s apdrošināšanas sabiedrības aktīvos ietilpst arī garantijas un kredītvēstules, ko izsniedz kredītiestādes Direktīvas 77/780/EEK(¹) nozīmē vai dzīvības apdrošināšanas sabiedrības, līdz ar pārbaudāmām summām, kas izriet no dzīvības apdrošināšanas polisēm, tiktāl, ciktāl tie ir dalībniekiem piederoši līdzekļi. 1)Padomes pirmā 1997. gada 12. decembra Direktīva Nr. 77/780/EEK par tiesību aktu, regulu un administratīvo pasākumu koordinēšanu saistībā ar kredītiestāžu darbības uzsākšanu un turpināšanu (OV Nr. L 322 17.12.1977, 30. lpp.) Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 89/646/EEK (OV L 386, 30.12.1989, 1. lpp.). Šā panta pirmajā daļā minētie aktīvi vai aktīvu kategorijas nenozīmē, ka tehnisko rezervju veidošanai līdz ar to automātiski pieņemami visi šādi aktīvi. Piederības dalībvalstis izstrādā sīkākus noteikumus, kuros precizē pieņemamu aktīvu izmantošanu; šajā sakarā tās var prasīt nodrošinājumu vai garantijas, īpaši dzīvības pārapdrošinātāju parādu gadījumā. Nosakot un piemērojot šos noteikumus, piederības dalībvalsts īpaši nodrošina šādu principu ievērošanu: i) aktīvus, no kuriem veido tehniskās rezerves, novērtē, atskaitot visus parādus, kas rodas, tos iegūstot; ii) visus aktīvus vērtē racionāli, ierēķinot risku, ka daļa summu nav realizējamas. Jo īpaši materiālus pamatlīdzekļus, izņemot zemi un ēkas, var izmantot par tehnisko rezervju līdzekļiem vienīgi tad, ja to vērtībā ierēķina saprātīgu amortizāciju; iii) aizdevumus uzņēmumiem, valsts iestādēm vai starptautiskām organizācijām, vietējām vai reģionālām iestādēm, vai fiziskām personām var izmantot tehnisko rezervju veidošanai vienīgi tad, ja ir pietiekamas garantijas to drošībai neatkarīgi no tā, vai tās balstītas uz aizņēmēja statusu, hipotēkām, banku garantijām vai dzīvības apdrošināšanas sabiedrību garantijām, vai citiem nodrošinājuma veidiem; iv) atvasinātos dokumentus kā iespējas darījumus, nākotnes darījumus un mijmaiņas darījumus saistībā ar aktīviem, kasveido tehniskās rezerves, var izmantot vienīgi tad, ja tie palīdz samazināt investīciju risku vai veicināt efektīvu līgumu portfeļa pārvaldi. Tie vērtējami racionāli, un tos ņem vērā, vērtējot pakārtotos aktīvus.

PR\659626LV.doc 63/371 PE 386.573v02-00


v) vērtspapīrus, kurus netirgo regulētā tirgū, var izmantot tehnisko rezervju veidošanai tikai tad, ja tie ir realizējami īsālaikā vai ja tās ir kapitāla daļas kredītiestādēs, dzīvības apdrošināšanas sabiedrībās Direktīvas 79/267/EEK 8. pantā atļautajās robežās vai kādā dalībvalstī reģistrētās ieguldījumu sabiedrībās; vi) trešo personu parādus vai prasības pret tām var izveidot tehnisko rezervju veidošanai tikai pēc visu summu atrēķināšanas, ko sabiedrība ir parādā šai trešajai personai; vii) visu parādu un prasību vērtība, kurus pieņem tehnisko rezervju veidošanai, aprēķināma racionāli, ierēķinot risku, ka daļa summas nav realizējama. Jo īpaši apdrošinājuma ņēmēju un apdrošināšanas starpnieku parādi, kas radušies apdrošināšanas un pārapdrošināšanas darījumos, izmantojami tikai tad, ja tie nav iekavēti ilgāk par trim mēnešiem; viii) ja piederošajos aktīvos ietilpst ieguldījumi kādā meitas uzņēmumā, kas pārvalda visus vai daļu no dzīvības apdrošināšanas sabiedrības ieguldījumiem tā labā, piederības dalībvalstij, piemērojot šajā pantānorādītos noteikumus un principus, jāņem vērā meitasuzņēmuma pakārtotie aktīvi; tāpat piederības dalībvalsts var rīkoties ar citu meitasuzņēmumu aktīviem; ix) atliktos klientu piesaistīšanas izdevumus var izmantot tehnisko rezervju veidošanai tikai tiktāl, ciktāl tie atbilst matemātisko rezervju aprēķiniem. 2. Neatkarīgi no 1. punkta ārkārtējos apstākļos un pēc dzīvības apdrošināšanas sabiedrības lūguma piederības dalībvalsts pagaidu kārtā un pēc rūpīgi pārdomāta lēmuma tehnisko rezervju veidošanai saskaņā ar 20. pantu var pieņemt citu veidu aktīvus.


Šis pants ir saistīts ar šo lietu sakarā ar 2. punkta nosacījumiem, kas piedāvā klauzulu, kā izvairīties no 1. punktā uzskaitīto aktīvu veidu slēgtā saraksta. Atbilstīgi šim noteikumam, „ārkārtējos apstākļos” un „pēc dzīvības apdrošināšanas sabiedrības pieprasījuma” piederības dalībvalsts var „pagaidu kārtā” un „pēc rūpīgi pārdomāta lēmuma” pieņemt citu veidu aktīvus tehnisko rezervju veidošanai.

Šis jāskata 25. panta kontekstā par maksātspējas rezervi. Izskatāmais jautājums ir par to, vai AK tiesību akti dod regulatoram (valsts sekretāram) plašākas pilnvaras, nekā to paredz direktīva, atteikties no noteikumiem par aktīvu pieļaujamību regulatīviem mērķiem. Saskaņā ar 1982. gada ICA 68. iedaļu AK līmenī valsts sekretārs drīkst pēc apdrošinātāja prasības vai ar viņa piekrišanu atteikties no, cita starpā, aktīvu vērtēšanas noteikumu piemērošanas šai konkrētajai sabiedrībai. Šīs pilnvaras izmantošanu neierobežo direktīvā minētie standarti (t.i., „ārkārtējie apstākļi”, „pagaidu”, „pēc rūpīgi pārdomāta lēmuma”). Noteikums paredz, ka valsts sekretāra lēmumu „drīkst ietekmēt nosacījumi”, skaidri piešķirot regulatoram brīvību lemt par šo nosacījumu piemērošanu vai nepiemērošanu. Šīs tiesības šķiet plašākas par direktīvā noteiktajām tiesībām.

Šādas tiesības saistās ar ļoti iecietīgas izmantošanas risku, apdraudot standartu saskaņotu piemērošanu. Tas rada zināmas bažas par 1982. gada ICA 68. iedaļas atbilstību 3LD. Turpmākos argumentus skatiet iedaļā, kas apskata 25. pantu par maksātspējas rezervi.

PE 386.573v02-00 64/363 PR\659626LV.doc


25. pants – pieejamā maksātspējas rezerve (1LD 18. pants un KD 27. pants arī ar Maksātspējas I direktīvas Nr. 2002/12/EK 1. panta 4. punktā izdarītajiem grozījumiem)


Šis pants uzliek par pienākumu pieprasīt no katras apdrošināšanas sabiedrības pienācīgi pieejamu maksātspējas rezervi attiecībā uz visu tās uzņēmējdarbību jebkurā laikā. Maksātspējas rezerve ir aktīvu daudzums, kas pārsniedz paredzamo saistību daudzumu, atskaitot nemateriālās vērtības. Pants arī noteic dažus nosacījumus par aktīvu tipiem, kam jāietver: samaksātais akciju kapitāls vai savstarpējā gadījumā faktiskais sākuma fonds plus jebkuru dalībnieku rēķini, kam jāatbilst vairākiem kritērijiem, tādiem kā: puse no nesamaksātā akciju kapitāla vai sākotnējā fonda; rezerves; nesadalītā peļņa; kumulatīvais priekšrocību akciju kapitāls un subordinētais aizņēmumu kapitāls pēc izvēles un tikai līdz 50 % no rezerves; beztermiņa vērtspapīri un citi instrumenti.

Panta teksts

25. pants

Direktīvas Nr. 79/267/EEK 18. panta otrā apakšpunkta 1. punkts tiek grozīts šādi: '1. uzņēmuma aktīvi bez paredzamiem pasīviem, atrēķinot nemateriālās vērtības. Konkrēti tajās ietver: - samaksāto akciju kapitālu vai, savstarpējas apdrošināšanas uzņēmuma gadījumā, faktisko sākumfondu, ietverot visusbiedru kontus, kuri atbilst visiem šiem kritērijiem: a) statūtos un dibināšanas dokumentā ir norāde, ka izmaksājumus biedriem no šiem kontiem var izdarīt tikai tādā mērā, cik tie nerada maksātspējas rezerves samazināšanos zem noteiktā līmeņa, vai tad, ja ir nokārtoti visi uzņēmuma parādi pēc uzņēmuma sadalīšanās; b) statūtos un dibināšanas dokumentā attiecībā uz visiem šādiem maksājumiem, kas nav saistīti ar individuālu dalības izbeigšanu, jābūt paredzētam, ka kompetentās iestādes tiek informētas vismaz vienu mēnesi iepriekš un šajā laikā var aizliegt maksājumus; c) attiecīgos statūtu un dibināšanas dokumenta noteikumus groza tikai pēc tam, kad kompetentās iestādes ir paziņojušas, ka tām pret šiem grozījumiem nav iebildumu, nepārkāpjot kritērijus, kas norādīti a) un b) punktā; - pusi no nesamaksātā akciju kapitāla vai sākumfonda, ja samaksātā daļa sasniedz 25 % no šā akciju kapitāla vai fonda, - rezerves (obligātās rezerves un brīvās rezerves), kas neatbilst apdrošināšanas saistībām, - visu nesadalīto peļņu, - kopīgu privileģēto akciju kapitālu un subordinētu aizņēmuma kapitālu var iekļaut, bet tādā gadījumā tikai līdz 50 % robežai, no kura ne vairāk nekā 25 % sastāv no subordinētiem aizņēmumiem ar noteiktu termiņu vai noteikta termiņa kopīgu privileģēto akciju kapitāla, ja ir izpildīti šādi kritēriji: a) apdrošināšanas uzņēmuma bankrota vai likvidācijas gadījumā jābūt līgumiem, kas uzliek saistības, saskaņā ar kurām subordinētais aizņēmuma kapitāls vai privileģēto akciju kapitāls ierindojams pēc visu citu kreditoru prasībām un nav atmaksājams, iekams nav samaksāti visi citi šajā laikā maksājamie parādi. Subordinētajam aizņēmuma kapitālam jāatbilst šādiem nosacījumiem: b) ieskaitīt var tikai pilnībā apmaksātus fondus; c) noteikta termiņa aizņēmumiem sākuma termiņam jābūt vismaz pieci gadi. Ne vēlāk kā gadu pirms atmaksas dienas apdrošināšanas uzņēmumam jāiesniedz kompetentajām iestādēm apstiprināšanai plāns, kurā norādīts, kā maksātspējas rezerve tiks uzturēta vai kā tā sasniegs prasīto apjomu līdz noteiktajam termiņam, ja vien daļa, kādu maksātspējas rezervēveido aizņēmums, netiek pakāpeniski samazināta vismaz piecus gadus pirms atmaksas dienas. Kompetentās iestādes var atļaut šādus aizņēmumus atmaksāt agrāk, ja aizdevējs apdrošināšanas uzņēmums iesniedz pieteikumu un tā maksātspējas rezerve nesamazinās zem noteiktā līmeņa;d) nenoteikta termiņa aizņēmumus var pieprasīt atmaksāt, tikai iesniedzot maksāšanas pieprasījumu piecus gadus iepriekš, izņemot gadījumu, ja aizņēmumu vairs neuzskata par daļu no maksātspējas rezerves vai ja ātrākai atmaksai ir vajadzīga kompetentās iestādes īpaša piekrišana. Otrā gadījumā apdrošināšanas uzņēmumam jāinformē kompetentās iestādes vismaz sešus mēnešus pirms paredzētās atmaksas dienas, uzdodot faktisko un prasīto maksātspējas rezervi gan pirms, gan pēc atmaksas. Kompetentās iestādes atļauj atmaksāšanu tikai tad, ja apdrošināšanas uzņēmuma maksātspējas rezerve nesarūk zem noteiktā apjoma; e) aizņēmuma līgumā nedrīkst iekļaut klauzulu, kas noteiktu, ka īpašos apstākļos, izņemot apdrošināšanas uzņēmuma

PR\659626LV.doc 65/371 PE 386.573v02-00


likvidāciju, parāds ir atmaksājams pirms līgumā norādītās atmaksas dienas; f) aizņēmuma līgumu drīkst grozīt tikai pēc tam, kad kompetentās iestādes ir paziņojušas, ka tām nav iebildumu pret grozījumiem; - nenoteikta termiņa vērtspapīrus un citus dokumentus, kas atbilst attiecīgajiem nosacījumiem, tostarp kopīgās privileģētās akcijas, izņemot tās, kas minētas iepriekšējā ievilkumā, līdz 50 % no rezervēm šādu vērtspapīru kopsummai un subordinētajam aizņēmuma kapitālam, kas minēts iepriekšējā ievilkumā: a) tos nedrīkst atmaksāt pēc turētāja iniciatīvas vai bez kompetentās iestādes iepriekšējas piekrišanas; b) aizdevuma līgumam jānodrošina apdrošināšanas uzņēmumam iespēja atlikt aizņēmuma procentu maksājumus; c) aizdevēja prasījumi pret apdrošināšanas uzņēmumu ierindojami tikai pēc visiem nesubordinēto kreditoru prasījumiem; d) dokumentos, kas nosaka vērtspapīru emisiju, jāparedz spēja segt parādu un nesamaksāto procentu radītos zaudējumus, nodrošinot apdrošināšanas uzņēmumam iespēju turpināt darbību; e) var ieskaitīt tikai pilnīgi samaksātas summas;


Prasība par maksātspējas rezervi: AK līmenī 1982. gada ICA 32. iedaļas 1. punkta grozījums prasa, lai ikviena apdrošināšanas sabiedrība (kurai piemērojama Akta II daļa), kuras galvenais birojs atrodas AK, „saglabā tāda apjoma maksātspējas rezervi, kādu var prasīt vai noteikt saskaņā ar noteikumiem, kuri ir izveidoti šīs iedaļas nolūkam”, ko pazīst kā nepieciešamo minimālo maksātspējas rezervi (NMMR). Akta 32. iedaļas 5. punkta a) apakšpunkts apdrošināšanas sabiedrības maksātspējas rezervi definē kā „tās aktīvu vērtību, kas pārsniedz saistību summu, kuru vērtību un apjomu nosaka atbilstīgi piemērojamajiem vērtēšanas noteikumiem”. Akts nenosaka ne NMMR daudzumu, ne tā sastāvu, atstājot šo abu jautājumu konkretizēšanu ar likumu noteiktiem instrumentiem.

Saskaņā ar direktīvu apdrošināšanas sabiedrības pienākums ir uzturēt maksātspējas rezervi vismaz vienādu ar NMMR jebkurā laikā un nevis tikai gada beigās. Sabiedrībai, kas veic ilgtermiņa darbības, šo NMMR palielina:

minimālais garantijas fonds (kas savstarpējās dzīvības apdrošināšanas sabiedrības §gadījumā ir EUR 600 000)nepieciešamā maksātspējas rezerve (NMR). §

Maksātspējas rezerves sastāvs: 3LD nosaka, ka maksātspējas rezervi veido no jebkādām paredzamām saistībām brīvi aktīvi, ko sauc arī par „tiešiem aktīviem”, un izņēmuma gadījumā „netieši” jeb „nemateriāli” aktīvi, ar nosacījumu, ka no kompetentas iestādes ir saņemta atļauja. Netiešie līdzekļi ir ilgtermiņa fondu aktīvi, kas ir nemateriāli un veidojas aktīvu pazeminātā vērtējuma vai saistību paaugstinātā vērtējuma dēļ. Apdrošināšanas uzņēmumu 1994. gada noteikumi arī nosaka atšķirību starp tiešiem un netiešiem līdzekļiem. 22. noteikuma 3. punkts prasa, lai aktīvi, kas nodrošina sabiedrības NMMR, vismaz 50 % no garantiju fonda (vai, ja vairāk – 100 % no minimālās garantijas fonda) būtu nodrošināti ar „tiešiem līdzekļiem”. Tiešie līdzekļi ir visu veidu aktīvi, kas nav netiešas pozīcijas, kuras ir nepārprotami minētas noteikumos. Saskaņā ar 22. noteikuma 1. punktu garantijas fonds līdzinās vienai trešajai daļai no NMMR. Tāpēc 22. noteikums iedarbojas tādējādi, ka viena sestā daļa no NMMR ir jānodrošina ar tiešiem līdzekļiem, bet NMMR atlikušās piecas sestās daļas var nodrošināt ar netiešiem līdzekļiem.

Apdrošināšanas uzņēmumu 1994. gada noteikumos nav noteikuma, kas nosauc tiešos un netiešos līdzekļus, no kuriem pieejamā maksātspējas rezerve var veidoties. Tomēr tajos ir ietverti vairāki noteikumi, kas paredz, kā jāvērtē aktīvi un pasīvi. Jebkurš aktīvs, kas nav minēts vērtē

PE 386.573v02-00 66/363 PR\659626LV.doc


šanas noteikumos un kas nav skaidra nauda (piem., zelts vai preces), tiek uzskatīts bez vērtības un tādēļ tas ir izslēdzams no aprēķiniem. Ja aktīvi tiek vērtēti saskaņā ar aktīvu vērtēšanas noteikumiem, jebkura aktīvu kategorija ir jāsalīdzina ar pieļaujamības robežām, ko nosaka noteikumi, kas, lai izkliedētu risku, ierobežo katras aktīvu kategorijas summu, ko var ņemt vērā, nosedzot sabiedrības pasīvus. Aktīvu vērtība, kas pārsniedz pasīvus un kurus var ņemt vērā sabiedrības maksātspējas prasībās, tiek pakļauta turpmākiem ierobežojumiem, kas noteikti Apdrošināšanas uzņēmumu 1994. gada noteikumu 23. noteikumā. 23. noteikuma 2. punkts ļauj vērtēt pusi no nesamaksātā kapitāla daudzuma, ja kapitāla ceturtā daļa ir samaksāta (šī prasība ir analoģiska savstarpējām sabiedrībām). Savstarpējas vispārējas darbības veikšanā ar 23. noteikuma 4. punktu ir atļauts vērtēt nesamaksātus ieguldījumus, uz kuriem attiecas ierobežojumi a) un b) apakšpunktā. Saskaņā ar direktīvu 1994. gada noteikumi nosaka, ka subordinēta aizņēmuma kapitāls ir izmantojams maksātspējas nolūkiem, ja pienākums atmaksāt aizņēmumu ir subordinēts apdrošinājuma ņēmēju tiesībām un ja ir saņemts 68. iedaļas orderis. Netiešie līdzekļi, kas minēti 1994. gada noteikumos, ir nākotnes peļņa, cilmerizācija un slēptās rezerves. Saskaņā ar direktīvas prasībām par netiešu pozīciju ietveršanu maksātspējas rezerves aprēķinā ir jāsaņem iepriekšēja atļauja no kompetentas iestādes, kā to nosaka ICA 68. iedaļa. Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas īstenošanas laikā DTI valsts sekretārs izdeva norādes par piesardzības pasākumiem, kas sniedz sīkāku aprakstu par netiešo līdzekļu izmantošanu maksātspējas nolūkiem, kā arī par valsts sekretāram ar Akta 68. iedaļu piešķirto lemšanas tiesību izmantošanu attiecībā uz šo jautājumu. Norādēs atzina, ka, lai gan attiecībā uz nākotnes peļņu un cilmerizāciju orderi ir ātri saņemami, ja ir ievēroti atbilstošie nosacījumi, orderi attiecībā uz slēptajām rezervēm tiek izsniegti tikai kā ārkārtējs pasākums.

Cilmerizācija un slēptās rezerves: cilmerizācija ir process, ar kuru ilgtermiņa uzņēmējdarbības aktuārajā vērtējumā veic pielāgošanu, lai ņemtu vērā nākotnē atgūstamos izdevumus par jaunu klientu iegūšanu. Cilmera pielāgojums ļauj sabiedrībai radušos sākotnējos izdevumus jaunas darbības uzsākšanā sadalīt pa visu polises darbības laiku proporcionāli izmaksājamajām piemaksām. Šādā veidā sākotnējās izmaksas tiek attiecinātas uz nākotnes ieņēmumu, ko iegūs no šīs polises. Cilmera pielāgošanas metodi piemēro tikai tām polisēm, kurās ir jāmaksā regulāras piemaksas.

Noteikumi, kas nosaka nepieciešamās minimālās rezerves apjomu un aktīvu pieļaujamību, ir ietverti Apdrošināšanas uzņēmumu 1994. gada noteikumos. Saskaņā ar šiem noteikumiem par dažādu veidu saistībām tiek prasītas dažādas rezerves, jo nepieciešamā minimālā rezerve ir visu atbilstīgo rezervju kopums. Saskaņā ar direktīvu 1994. gada noteikumu 26. noteikums nosaka, ka tiktāl, ciktāl slēptās rezerves pēc savas būtības nav ārkārtējas, tām, veidojoties no pārāk zema aktīvu novērtējuma un pārāk augsta saistību novērtējuma (no matemātiskām rezervēm atšķirīgas), var dot pilnu vērtību maksātspējas rezerves nolūkos


Akta 25. pants uzliek par pienākumu pieprasīt no katras apdrošināšanas sabiedrības pienācīgi pieejamu maksātspējas rezervi attiecībā uz „visu uzņēmējdarbību” jebkurā laikā. Tāpēc šis jēdziens tiek nepārprotami atkārtots trešoreiz. Maksātspējas rezerve ir jāveido no aktīviem, kas brīvi no jebkādām paredzamām saistībām.

PR\659626LV.doc 67/371 PE 386.573v02-00


28 Direktīvas 79/267/EEK 18. panta 3. punkts, 1LD. Panta pilnu tekstu sk. II iedaļas 1. panta 3. punktā „Citu direktīvu attiecīgie panti”.29 Sk. R. Baird ziņojuma WE 17, 7. punkta 2.2. apakšpunktu, 228. lpp.

Vai ELAS maksātspējas rezerve bija „pienācīga jebkurā laikā”? Te jāanalizē divi jautājumi: rezervju neveidošana brīvas izvēles piemaksām un nākotnes piemaksu un cilmerizācijas izmantojums.

1. Rezervju neveidošana brīvas izvēles piemaksām, saikne ar 10. un 18. pantu

Kā sīki izskaidrots iedaļā par 8., 10. un 18. pantu, ELAS neveidoja rezervi brīvās izvēles piemaksām, līdz ar to neiekļāva šīs saistības savas maksātspējas rezerves aprēķinā. Viens no argumentiem pieņem, ka, tā kā sabiedrība ELAS varēja atļauties netraucēti to darīt, tai izdevās mākslīgiem līdzekļiem nodrošināt prasības par maksātspējas rezervēm, tādējādi noslēpjot patiesību no apdrošinājuma ņēmējiem un apdraudot savu finansiālo dzīvotspēju nākotnē. Turpinot šo domu, saka, ka tas būtu nozīmējis, ka PRE tika apdraudētas un ka regulatori spēra soļus, kas nebija „piemēroti un nepieciešami, lai novērstu vai labotu jebkādus pārkāpumus, kas var kaitēt apdrošinājuma ņēmēju interesēm", kā to prasa 10. pants. Nenodrošinot uzņēmējdarbībā AK tiesību aktu ievērošanu attiecībā uz PRE, iespējams, netika ievērots 10. pants. (Sk. arī II iedaļas 2. punktu „Turpmākās liecības par transponēšanu”).

2. Nākotnes peļņa un 68. iedaļas jautājums

Otrs galvenais maksātspējas rezerves aspekts ir jautājums par nākotnes peļņu, cilmerizāciju un valsts sekretāra pilnvarām.

Laikā, kad notika 3LD īstenošana, spēkā esošie EK tiesību akti28 par nākotnes peļņu noteica, ka līdz 50 % no nākotnes peļņas var izmantot, pildot uzņēmuma maksātspējas prasības pirms kompetentas iestādes pilnvarojuma un ievērojot noteiktus nosacījumus. Šī nosacījuma pamatjēga ir gatavoties iespējai, ka peļņa no ieguldījumiem nākotnē varētu augt un nodrošināt nākotnes saistības. Lai izvairītos no riskiem, nākotnes peļņas aplēse jāveic apdomīgā veidā. Šīiespēja tika nopietni ierobežota, pieņemot Maksātspējas I direktīvu 2002. gadā (sk. 1. panta 4. punktu), kas pilnībā aizliedz tās izmantošanu, sākot ar 2009. gadu. Saistība ar ELAS lietu kļūst acīmredzama, lasot R. Baird (WE 17)29 apgalvojumu, ka dažos gadījumos ELAS prasīja un daudzos gadījumos veiksmīgi saņēma regulatora atļauju lietot nākotnes peļņu, cilmerizāciju un subordinēto aizņēmumu kapitālu, lai nodrošinātu savas maksātspējas prasības. Saskaņā ar šo liecību, sabiedrībai bija atļauts uzlabot ārējo priekšstatu par tās finansiālo stiprumu. R. Bairdieteica pārskatīt regulatora tiesības pēc brīviem ieskatiem piešķirt atļauju par nākotnes peļņas izmantošanu maksātspējas prasību izpildei.

Tāpēc viens virziens izmeklēšanā pētīja, vai valsts sekretāra izmantotās tiesības vadīties pēc brīviem ieskatiem, balstoties uz 1982. gada ICA 68. iedaļu, nozīmīgi ietekmēja ELAS notikumus un vai šīs brīvo ieskatu tiesības pašas par sevi atbilst 3LD. Direktīva nosaka, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka kompetentām iestādēm ir pietiekamas pilnvaras un līdzekļi savu kontroles funkciju veikšanai (sk. 3LD 10. pants). Direktīva turpretī atļauj kompetentajai iestādei atcelt noteikumu piemērošanu tikai ierobežotā gadījumu skaitā, ievērojot stingrus nosacījumus, bet šķiet, ka nekur direktīvā dalībvalsts kompetentai iestādei nav uzticētas tādas atcelšanas tiesības,

PE 386.573v02-00 68/363 PR\659626LV.doc


30 Papildus 3LD 25. pantam sk. 3LD 21. pantu attiecībā uz atļauju izsniegšanu par citu veidu aktīviem, kas dod tehnisko nodrošinājumu, un 3LD 22. pantu, attiecībā uz izņēmumu pieļaušanu ieguldījumu diversifikācijas noteikumu ievērošanā. Attiecībā uz 22. pantu AK līmenī atbilstīgi 1982. gada ICA 68. iedaļai valsts sekretāram ir tiesības atcelt aktīvu vērtēšanas noteikumu piemērošanu konkrētām sabiedrībām, kaut gan šīs tiesības izmantošana nav nosaukta šajos pašos standartos, kas noteikti direktīvā.

kādas noteiktas 1982. gada ICA 68. iedaļā. Izmeklēšanai ir jāpārbauda, vai šādas tiesības rada risku par to izmantošanu pieļāvīgā un nekonsekventā veidā, kas varētu būt bijis labvēlīgs pret vienām sabiedrībām, bet nelabvēlīgs pret citām, tādējādi radot iespējamu apdraudējumu saskaņotu standartu piemērošanai. Jautājums turklāt ir par to, vai no ELAS skandāla būt izvairījušies, ja šīs tiesības būtu ierobežotas.

Apdrošināšanas sabiedrību 1982. gada akta 68. iedaļa

Ielūkosimies 68. iedaļā ciešāk. Ar akta 68. iedaļu valsts sekretārs drīkst atcelt pēc apdrošinātāja prasības vai ar viņa atļauju un ar nosacījumu, ka ir ievēroti noteikti nosacījumi, piesardzības noteikumu piemērošanu šai atsevišķajai sabiedrībai. Vai šī brīvās izlemšanas tiesība saskan ar 3LD?

Virsraksts 68. iedaļai skan „Pilnvara par II daļas modificēšanu attiecībā uz atsevišķām sabiedrībām”. Šīs iedaļas formulējums piešķir valsts sekretāram plašas pilnvaras atsevišķām sabiedrībām nepiemērot (vai piemērot tās modificēti) būtiski lielu skaitu ICA iedaļu un noteikumu, kas tajās doti. Saskaņā ar 4. punktu valsts sekretārs var nolemt nepiemērot šādus noteikumus:

„...šī akta 16.--22. iedaļu, 23. iedaļas 1. punktu un 25.—36 iedaļu, noteikumu nosacījumus ikvienai no šīm nodaļām un jebkādu vērtēšanas noteikumu nosacījumus. […]”

Šī plašā nosacījumu darbības joma, iespējams, ietekmē ļoti daudzu piesardzības noteikumu piemērošanu, tostarp noteikumus par regulatīvajiem pārskatiem, tehnisko rezervju prasībām un maksātspējas prasībām, atkarībā no valsts sekretāra brīva ieskata. Valsts sekretāram jāizmanto savas tiesības pēc brīva ieskata nepiemērot nosauktos nodrošinājumus pēc attiecīgās apdrošināšanas sabiedrības pieprasījuma vai ar tās piekrišanu, un atļauja tiek izsniegta rīkojuma veidā. Turpinājumā 68. iedaļā nosaka, ka valsts sekretārs var ņemt vērā īpašus nosacījumus atļaujas izdošanā un var to atcelt jebkurā laikā. Nekādas citas formalitātes vai standarti nenosaka valsts sekretāra pilnvaras lemt par attiecīgu nosacījumu nepiemērošanu konkrētai apdrošināšanas sabiedrībai.

Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva nosaka, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai kompetentām iestādēm ir piešķirtas pietiekamas pilnvaras un līdzekļi viņu kontroles funkciju veikšanai, bet atļauj kompetentajai iestādei atcelt noteikumu piemērošanu tikai ierobežotā gadījumu skaitā, un ievērojot stingrus nosacījumus30. Plašās atcēluma pilnvaras, kas noteiktas 1982. gada ICA68. iedaļā, nekur nav atrodamas direktīvā.

Jāatzīmē, ka iepriekšējie komentāri neattiecas uz pašreiz spēkā esošo AK darbības režīmu. 2000. gada Finanšu un pakalpojumu tirgus akts, kas cita starpā ir atcēlis 1982. gada ICA, arīpilnvaro regulatoru -- tagad Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestādi (FPRI) -- atcelt piesardzības noteikumu piemērošanu atsevišķām sabiedrībām. Atšķirība starp šo un 1982. gada ICA68. iedaļu ir tāda, ka pašreizējie noteikumi ietver stingrākas prasības un ievērojami sīkāk

PR\659626LV.doc 69/371 PE 386.573v02-00


konkretizētas formalitātes, kas jāievēro, lai FPRI izmantotu ar aktu piešķirtās tiesības lemt pēc brīviem ieskatiem.

Šīs atšķirības parāda acīmredzamu nesaskaņu starp AK tiesību aktiem un 3LD prasībām, kas izsauc nopietnas bažas par to, vai 3LD 25. pants ir ticis pareizi transponēts AK tiesību aktos. 1982. gada ICA neveiksmīgā grozīšana varēja tikt pielīdzināta nepilnīgai 3LD transponēšanai, ar nosacījumu, ka akts būtu bijis jāmaina 1992. gadā, lai atspoguļotu 3LD prasības.

Kopsavilkums

Nobeidzot 25. panta iztirzājumu: iepriekš citētā liecība norāda, ka ELAS izmantoja divas grāmatvedības tehnikas, lai sasniegtu maksātspējas rezerves, kas apmierināja regulatoru prasības, bet kas neatspoguļoja patieso sabiedrības finansiālo stāvokli. Saskaņā ar šo liecību izriet, ka regulators nedarīja visu iespējamo, lai nodrošinātu to, ka ELAS izveido piemērotu maksātspējas rezervi attiecībā uz visu uzņēmējdarbību jebkurā laikā. Regulators:

a) maksātspējas rezervi skatīja ļoti šaurā leņķī, jo savā analīzē neņēma vērā uzkrātās gala piemaksas. Tas ļāva sabiedrībai ELAS likumīgi izvairīties no rezervju veidošanas brīvās izvēles piemaksām kā saistībām, kuras tādējādi netika iekļautas maksātspējas rezerves aprēķinā. Saņēmuši atļauju maksātspējas prasību mākslotai izpildei, ELAS slēpa patiesību no apdrošinājuma ņēmējiem un radīja draudus savai turpmākajai finansiālajai uzticamībai. Tāpēc tika apdraudētas arī PRE. No šī izriet, ka AK regulators veica pasākumus, kas nebija „piemēroti un nepieciešami, lai novērstu vai labotu jebkādus pārkāpumus, kas var kaitēt apdrošinājuma ņēmēju interesēm” (10. pants) un nenodrošināja to, lai ELAS ievēro AK tiesību aktus, t.i., PRE;

b) pārāk bieži deva atļauju ELAS izmantot nākotnes peļņu un cilmerizāciju kā netiešo līdzekļu sastāvdaļu; tas samazināja maksātspējas rezerves ticamību un patiesīgumu; tāpēc varēja pārmest, ka netika ievērots 25. pants, jo AK regulatori nepildīja savu pienākumu pieprasīt no ELAS „pienācīgi pieejamu maksātspējas rezervi attiecībā uz visu tās uzņēmējdarbību jebkurālaikā”.

PE 386.573v02-00 70/363 PR\659626LV.doc


28. pants – vispārējais labums (KD 33. pants)


Tā saucamo „uzņēmējdarbības veikšanas” noteikumu uzraudzība (t.i., līguma nosacījumi, rīcība, kas ietekmē klientus, iegādājoties polises), ir vēl viens no dalībvalstu iecelto regulatoru pienākumiem.

Šajā pantā dalībvalstij uzliek pienākumu novērst iespēju apdrošinājuma ņēmējam noslēgt līgumu ar apdrošināšanas sabiedrību apstākļos, kas būtu pretēji „vispārējam labumam”. Nosacījums nedefinē „vispārējā labuma” nozīmi vai apmēru, atstājot šo definīciju katras dalībvalsts likumdošanas ziņā.

Panta teksts

28. pants

Saistību dalībvalsts neliedz apdrošinājuma ņēmējiem slēgt līgumus ar apdrošināšanas sabiedrībām, kas pilnvarotas saskaņā ar Direktīvas 79/267/EEK 6. panta nosacījumiem, ja vien tas nav pretrunā tiesību normām, kas aizsargā vispārējālabuma saistību dalībvalstī.


AK tiesiskā sistēma tāpat kā jebkuras citas valsts tiesiskā sistēma ietver nepabeigtu sarakstu par noteikumiem, kuru mērķis ir aizsargāt vispārējo labumu, kas laiku pa laikam mainās un var ietekmēt apdrošināšanas produktu raksturu, lietotos līguma dokumentus, šo produktu pārdošanu un reklamēšanu un vispārējos nosacījumus, kas jāievēro, veicot apdrošināšanas uzņēmējdarbību saistību dalībvalstī. Protams, lai panāktu atbilstību Kopienas tiesību aktiem, šādas tiesiskas sistēmas mērķim ir jābūt vērstam uz to interešu aizsardzību, ko piederības dalībvalsts noteikumi vēl neaizsargā, tā jāpiemēro bez diskriminācijas visiem uzņēmumiem, kas darbojas šajā dalībvalstī, un tai jābūt objektīvi nepieciešamai un proporcionālai iecerētajam mērķim. AK padomdevējas iestādes nesagatavoja sarakstu ar nosacījumu aprakstu, kas veido vispārējo labumu. Tā vietā viņi sagatavoja neizsmeļošu sarakstu ar īsu pārskatu par galvenajiem tiesību aktiem, kas regulē apdrošināšanas darbības Apvienotajā Karalistē. Salīdzinājumā ar kontinentālajām tiesiskajām tradīcijām AK likumdošana mazāk tiecas paļauties uz līgumu slēdzēju gribas autonomijas ierobežojumiem kā līdzekli vispārējā labuma aizsardzībai. Neskatoties uz šo pieeju, AK tomēr ietver lielu skaitu noteikumu, kuru mērķis ir aizsargāt vispārējo labumu. Tie ir iekļauti 1982. gada ICA III daļā par apdrošināšanas uzņēmējdarbības veikšanu, tai skaitā noteikumi, kas ierobežo apdrošināšanas reklāmu formu un saturu, un noteikumi, kas regulē, kāda veida informācija apdrošināšanas sabiedrībām un starpniecības sabiedrībām jāsniedz apdrošinājuma ņēmējiem, pirms viņi stājas līguma attiecībās.


Te ir jautājums, vai regulatori AK, Īrijā, Vācijā un citās valstīs nepildīja savu likumīgo pienākumu uzturēt vispārējo labumu, nepieļaujot ELAS polišu maldinošo pārdošanu. Tā kā jautājums par piederības/mītnes dalībvalsts atbildību galvenokārt ir jautājums par ieviešanu un attiecas uz attiecībām starp AK un citu dalībvalstu regulatoriem, ir ieteicams vērsties pie III da

PR\659626LV.doc 71/371 PE 386.573v02-00


ļas par regulatīvo rīcību un IV daļas par atlīdzības jautājumiem. Acīmredzot, lai ietu šajā izmeklēšanas virzienā, ir nepieciešams vispirms pierādīt, vai maldinošā pārdošana patiešām notika, jeb citiem vārdiem, vai, pārdodot ELAS polises, bija kādi apstākļi, kas ir pretrunā vispārējam labumam.

Par to, kā Apvienotajā Karalistē notika uzņēmējdarbības noteikumu ievērošanas vadība, zināmu ieskatu dod M. Lake, teikdams H1, ka informācija apdrošinājuma ņēmējiem, ko pieprasīja 3LD, bija uzņēmējdarbības veikšanas regulatora kontrolē, kas tajā laikā AK bija nošķirts no piesardzības uzraudzības regulatora, un ka šis tiesiskais atbildību sadalījums starp uzņēmējdarbības un piesardzības uzraudzību radīja kaitējumu ELAS apdrošinājuma ņēmējiem. Tomēr David Strachan no Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestādes (FPRI) noraida šo apgalvojumu, H4 sakot, ka „Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva tika īstenota tādējādi, ka bija nodrošināta skaidrība par piederības un mītņu valstu regulatoru attiecīgo atbildību loku [...]. Tas palīdz izvairīties no mulsinošām situācijām, kad apdrošinājuma ņēmēji tiktu pakļauti dažādai uzņēmējdarbības veikšanas aizsardzībai”.

Pēc būtības apdrošinājuma ņēmēji ir vērsušies pret ELAS ar divu veidu apgalvojumiem:

maldinoša pārdošana, apzināti sniedzot viltus faktus par sabiedrības finanšu stāvokli, it §sevišķi attiecībā uz garantētās procentu gada likmes (GPLG) riskiem;bezdarbība (kam pamatā, iespējams, viltus), nepievēršot uzmanību GPLG riskiem, kad §šis risks bija jāatklāj toreizējiem un nākamajiem apdrošinājuma ņēmējiem.

Uz to norāda vairākas liecības, proti:

WE 7 M. Nassim-WE 51, 52-WE 53 L. Seymour-WE 69 M. Josephs-WE 72, WE 81 W. Deppe-H5 R. Lloyd-H7 L. Kwantes-H8 S. Bain-WE-Conf 2-

Citos apgalvojumos ietilpst:

apgalvojumi par apdrošinājuma ņēmēju līgumu „maiņu”,§sūdzības par saziņas trūkumu AK regulatoru starpā,§jautājumi par saziņu starp AK un ārzemju regulatoriem,§sūdzības par maldinošu reklāmu Vācijas un Īrijas tirgū.§

Konkrētu informāciju sk. III daļā par regulatīvo rīcību un IV daļā par atlīdzības jautājumiem.

PE 386.573v02-00 72/363 PR\659626LV.doc


31. pants – informācija apdrošinājuma ņēmējiem (KD 36. pants) un II pielikums (KD III pielikums)


Šis pants nosaka, ka direktīvas II pielikumā nosauktā informācija ir jāpaziņo apdrošinājuma ņēmējam, pieļaujot iespēju pieprasīt no sabiedrības papildu informāciju, ja tā nepieciešama apdrošinājuma ņēmēja pienācīgai izpratnei par uzņemto saistību būtiskiem elementiem.

Panta teksts

31. pants

1. Pirms tiek noslēgts apdrošinājuma līgums, vismaz II pielikuma A punktā uzskaitītā informācija tiek darīta zināma apdrošinājuma ņēmējam. 2. Apdrošinājuma ņēmējam tiek sniegta informācija visā līguma darbības laikā par jebkuru izmaiņu, kas attiecas uz II pielikuma B punktā uzskaitīto informāciju. 3. Saistību dalībvalsts var pieprasīt apdrošināšanas uzņēmumam sniegt informāciju papildus II pielikumā uzskaitītajai informācijai tikai, ja tas ir nepieciešams apdrošinājuma ņēmēja pienācīgai izpratnei par uzņemto saistību būtiskiem elementiem. 4. Konkrētus noteikumus par šī panta un II pielikuma īstenošanu nosaka saistību dalībvalsts.

II PIELIKUMS

INFORMĀCIJA APDROŠINĀJUMA ŅĒMĒJIEM. Turpmāk norādītā informācija, kas jāpaziņo apdrošinājuma ņēmējiem pirms līgumu noslēgšanas (A) vai līguma darbības laikā (B), jāsniedz skaidri un precīzi, rakstiski, saistību dalībvalsts valsts valodā. Šī informācija tomēr var būt citā valodā, ja apdrošinājuma ņēmējs tā vēlas un dalībvalsts tiesību akti to atļauj, vai apdrošinājuma ņēmējs drīkst izvēlēties piemērojamos tiesību aktus. A. Pirms līguma noslēgšanasInformācija par dzīvības apdrošināšanas sabiedrībuInformācija par saistībāma) 1. Sabiedrības nosaukums un juridiskā formaa) 2. Dalībvalsts, kurā atrodas uzņēmuma galvenais birojs, un vajadzības gadījumā arī valsts, kurā atrodas tā pārstāvniecība vai filiāle, kas slēdz līgumua) 3. Galvenā biroja adrese, vajadzības gadījumā arī pārstāvniecības vai filiāles, kas slēdz līgumu, adresea) 4. Katra labuma un katras izvēles definīcijaa) 5. Līguma termiņša) 6. Līguma pārtraukšanas noteikumia) 7. Piemaksu maksāšanas noteikumi un maksājumu ilgumsa) 8. Atlaižu aprēķināšanas un piešķiršanas noteikumia) 9. Atmaksājamo un nomaksāto vērtību norāde un to garantijas apmērsa) 10. Informācija par piemaksām par katru labumu, gan par galvenajiem labumiem, gan, vajadzības gadījumā, par papildu labumiema) 11. Mainīga daļu kapitāla polisei — daļas, ar kurām labumi ir saistītia) 12. Norāde par pakārtoto aktīvu veidu apdrošināšanā ar mainīga daļu kapitāla polisēma) 13. Uzteikuma termiņa piemērošanas kārtībaa) 14. Vispārīga informācija par noteiktā veida apdrošināšanai piemērojamo nodokļu režīmua) 15. Sūdzību izskatīšanas kārtība attiecībā uz apdrošinājuma ņēmēju līgumiem, dzīvības apdrošinājumu vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem, vajadzības gadījumā ieskaitot informāciju par sūdzību pieņēmēju iestādi, neskarot tiesības sūdzēt tiesāa) 16. Līgumam piemērojamais likums, ja puses to nedrīkst izvēlēties, vai, ja puses to drīkst izvēlēties, likums, kuru izvēlēties piedāvā dzīvības apdrošinātājsB. Līguma darbības laikāPapildus polises vispārējiem un īpašiem nosacījumiem apdrošinājuma ņēmējam ir jāsaņem šāda informācija visā līguma darbības laikā: Informācija par dzīvības apdrošināšanas sabiedrību

PR\659626LV.doc 73/371 PE 386.573v02-00


Informācija par saistībāmb) 1. Jebkuras pārmaiņas, kas saistītas ar sabiedrības nosaukumu, juridisko formu vai galvenā biroja adresi un vajadzības gadījumā arī tās pārstāvniecības vai filiāles adresi, kura noslēgusi līgumub) 2. Ja mainās apdrošināšanas nosacījumi vai tiek grozīti līgumam piemērojamie tiesību akti, visa informācija, kas norādīta A daļas a) punkta 4. līdz 12. apakšpunktāb) 3. Katru gadu — informācija par atlaižu stāvokli


AK transponēja 31. pantu un II pielikumu vietējos tiesību aktos ar Apdrošināšanas uzņēmumu 1994. gada noteikumiem (Trešās apdrošināšanas direktīvas). Šo noteikumu 40. noteikums iekļauj 72. iedaļas A punktu un 2. saraksta E punktu – Informācija AK un EK apdrošināšanas sabiedrību apdrošinājuma ņēmējiem – 1982. gada Apdrošināšanas sabiedrību aktā (ICA). Saraksta 1. un 2. punkts nosaka informāciju, kas jāatklāj pirms ilgtermiņa apdrošināšanas līgumiem un to darbības laikā, bet 3. un 4. punkts nosaka informāciju, kas jāatklāj pirms vispārējās apdrošināšanas līgumiem un to darbības laikā. TRM izdeva Norādījumus par izmantošanu, kas apdrošinātājiem piedāvā norādes par metodēm, kā vislabāk var ievērot jauno tiesisko regulējumu par izpaušanu. Šo norādījumu preambula skaidri nosaka, ka tie nav jāuzskata par autoritatīvu paziņojumu un ka apdrošinātājiem ir jābalstās uz noteikumiem un atbilstīgajām direktīvām.

Prasības pirmslīguma informācijai: pirmslīguma informācijas prasību pielietošanas apjoms ilgtermiņa apdrošinājuma līgumiem ir noteikts saraksta 1. punkta 1. un 2. apakšpunktā. Saskaņā ar šiem noteikumiem pirmslīguma informācijas prasības:

ir attiecināmas uz tiešo ilgtermiņa apdrošināšanu, ko veic apdrošināšanas sabiedrības vai §sabiedrības Lloyd’s galvenais birojs vai nodaļa, kas atrodas AK vai citā dalībvalstī, kur viena vai vairākas no citām līgumslēdzējām pusēm pastāvīgi dzīvo Apvienotajā Karalistē;nav attiecināmas uz līgumiem, kas veido „ieguldījumu komercdarījumu” atbilstīgi §1986. gada FPRI aktā noteiktajam, ko veic sabiedrības kā pilnvarotas juridiskas personas šī akta nozīmē; uz šiem līgumiem attiecas SIB/LAUTRO informācijas sniegšanas noteikumi.

Pirmslīguma informācijas prasības ilgtermiņa apdrošināšanas līgumiem, kā tās noteiktas 2.E sarakstā, kopumā atkārto prasības, kas ietvertas II pielikumā, izņemot divas būtiskas atšķirības: pirmkārt, saraksts pieprasa informēt par „visām kompensācijām vai garantijām, kas būs pieejamas, ja apdrošinātājs nebūs spējīgs pildīt līgumsaistības Šī ir papildu prasība, kas nav dota direktīvas II pielikumā. Norādes par izmantošanu paredz, ka vismaz pēc pieprasījuma apdrošināšanas sabiedrībai jāsniedz konkrēta informācija par kompensācijas noteikumiem, kas attieksies uz līgumu. Tomēr norādes atzīst, ka labākā prakse ir sniegt īsu aprakstu par kompensēšanas kārtību, kas tiks izmantota, un ka turpmākā informācija ir pieejama pēc pieprasījuma.

Otrkārt, attiecībā uz informēšanai lietojamo valodu, direktīva prasa, lai informēšana notiek saistību dalībvalsts valodā (t.i., tur, kur apdrošinājuma ņēmējs ir pastāvīgs iedzīvotājs) vai, ja šīs dalībvalsts tiesību akti to pieļauj un apdrošinājuma ņēmējs to pieprasa, informāciju var sniegt citas dalībvalsts valodā. Tomēr 2. E saraksts nosaka, ka informācija tiek sniegta angliski, izņemot gadījumus, kad otra līguma slēdzēja puse pieprasa, lai informāciju sniedz nevis AK, bet citas dalībvalsts oficiālajā valodā. Tas nozīmē, piemēram, ka, ja apdrošinājuma

PE 386.573v02-00 74/363 PR\659626LV.doc


ņēmējs ir nevis AK, bet citas dalībvalsts pastāvīgs iedzīvotājs, kuras oficiālā valoda nav angļu valoda, AK sabiedrība var rīkoties saskaņā ar informēšanas prasībām, apgādājot šo apdrošinājuma ņēmēju ar informāciju angļu valodā, ja vien apdrošinājuma ņēmējs nepieprasa, lai informācija tiek dota viņa paša valodā. Tādējādi AK valodas noteikumi neuzliek apdrošinātājam pienākumu sniegt informāciju valodā, kas nav angļu valoda, turpretī direktīva pieprasa, lai informēšana notiek saistību dalībvalsts valodā (t.i. tur, kur apdrošinājuma ņēmējs ir pastāvīgs iedzīvotājs).

Norādēs par izmantošanu turklāt ir sīkāk aplūkotas sarakstā dotās informēšanas prasības. Piemēram, attiecībā uz prasību informēt par piemaksu aprēķināšanas un sadales metodi norādes konkrēti atzīmē, ka apdrošinātājam būtu jānorāda:

kā viņš sadala peļņu, kas ir piešķirta piemaksu izmaksai (piemēram, palielinot ieguvumus §vai samazinot piemaksas);vai tikai piemaksu rezultātā palielinātie ieguvumi ir maksājami (uz kuriem attiecas jebk§ādi pielāgojumi), pat ja jebkura no līguma pusēm izbeidz līgumu agrāk; vai gadījumos, kad piemaksa palielina ieguvumus, palielinājumi varētu notikt katru gadu, §vai tikai tad, kad apdrošinājuma ņēmējs var saņemt polises summas izmaksu;uz kāda pamata piemaksas tiek piešķirtas apdrošinājuma ņēmējiem (piemēram, kompens§ācijas apdrošināšana, izmaksātās piemaksas, pašreizējo piemaksu lielums);vai polises piedalās proporcionāli ilgtermiņa fonda visu peļņas veidu sadalē, vai tikai šīs §peļņas noteiktos elementos, piemēram, par noteiktiem aktīviem ir jābūt hipotēkai pie attiecīgā līguma veida, tādējādi apdrošinājuma ņēmējam sadalītās piemaksas ierobežosies ar peļņu, kas iegūta no šiem aktīviem.

Norādes par izmantošanu īpaši atzīmē, ka visa informācija ir izsniedzama rakstiski pirms līguma stāšanās spēkā. Turpinājumā ir norādīts, ka labas prakses apdrošinātājiem informācija būtu jāsniedz pārdošanas procesa sākumā un ikreiz, kad kāds produkts tiek ieteikts vai apdrošinājuma ņēmējs aizpilda piedāvājuma veidlapu.

Pastāvīgās informēšanas prasības: pastāvīgās informēšanas prasību piemērošanas apjoms ilgtermiņa apdrošinājuma līgumiem ir noteikts saraksta 2. punkta 1. un 2. apakšpunktā. Saskaņā ar šiem noteikumiem pastāvīgās informēšanas prasības līguma ietvaros ir attiecināmas uz tiešo ilgtermiņa apdrošināšanu, ko veic apdrošināšanas sabiedrības vai sabiedrības Lloyd’s galvenais birojs vai nodaļa, kas atrodas AK vai citā dalībvalstī, kur viena vai vairākas no citām līguma slēdzējām pusēm pastāvīgi dzīvo Apvienotajā Karalistē. Pretēji pirmslīguma informēšanas prasībām, prasības par pastāvīgu informēšanu attiecas uz visa veida līgumiem tiešajā ilgtermiņa apdrošināšanā, neskatoties uz to, vai tajos ir vai nav ieguldījuma komponents.

Atbilstīgi direktīvas II pielikumam pastāvīgās informēšanas prasības ilgtermiņa apdrošināšanai, kā to nosaka 2.E saraksts, attiecas gan uz informācijas sniegšanu par līguma izmaiņām, gan par piemaksām. Pastāvīgās informēšanas prasību apjoms, veids un laika iedalījums tiek konkretizēts norāžu turpinājumā, kas attiecas uz SIB/LAUTRO noteikumiem. SIB/LAUTRO noteikumi par informācijas sniegšanu attiecībā uz līguma izmaiņām un piemaksām ir daudz sīkāk izstrādāti nekā īsā atsauce direktīvā. SIB/LAUTRO noteikumi nosaka, ka paziņojumi par piemaksām ir jāizdod vismaz reizi kalendāra gadā un ka tie ir jāizpilda vienā no šādiem veidiem:

PR\659626LV.doc 75/371 PE 386.573v02-00


īpašs paziņojums klientam, uzrādot piemaksas lielumu, kas piešķirta šim apdrošinājuma ņ§ēmējam, vaiīpašs paziņojums klientam, uzrādot ieguldījuma kopējo vērtību, tostarp jebkādas piešķirt§ās piemaksas, un piemaksas likmi laika periodā, uz kuru šis piemaksas paziņojums attiecas, vaiklientam īpaši neadresēts paziņojums, kas sniedz pietiekamu informāciju, lai apdrošin§ājuma ņēmēji varētu aprēķināt viņiem piešķirtās piemaksas lielumu, un kas norāda aprēķināšanas metodi. Šāda paziņojuma forma var būt piemaksu vērtību tabula ar uzrādītām apdrošinājuma summām un līguma sākšanas gadiem vai ar norādītām piemaksu summām proporcionāli apdrošinājuma summai.


Šis pants ir nedalāmi saistīts ar 28. pantu.

Šajā gadījumā jautājums ir par to, vai ELAS pienācīgi informēja apdrošinājuma ņēmējus papildus sākotnējai pirmslīguma informācijai par maiņām viņu polišu nosacījumos, piemēram, attiecībā uz datu atjaunināšanu par stāvokli ar viņu piemaksām. Ejot šajā izmeklēšanas virzienā, ir nepieciešams pārbaudīt, vai ELAS patiešām pienācīgi izpildīja šis prasības un, ja tā to nedarīja, kas tika darīts, ja vispār kaut kas tika darīts, no uzņēmējdarbības veikšanas regulatora puses katrā atsevišķajā gadījumā (AK, Īrijā, Vācijā utt.).

Pati direktīva prasa vienīgi to, lai apdrošinājuma ņēmējs tiek informēts, inter alia, par „katra ieguvuma definīciju un katru izvēli” un „aprēķināšanas un piemaksu sadalīšanas veidiem”. Šādas prasības nav pietiekami konkrētas. Ir spēcīga liecība, kas norāda, ka kopš 1998. gada ELAS nav pienācīgi ziņojusi par risku, ko garantētās procentu likmes rada nākamajiem apdrošinājuma ņēmējiem ar negarantētām likmēm. Ir grūti pierādīt, ka tādējādi tika pārkāpta direktīva, bet viegli pierādīt, ka ir nepieciešamība pastiprināt informēšanas prasības apdrošinājuma ņēmēju labā.

Konkrētu informāciju sk. III daļā par regulatīvo rīcību un IV daļā par atlīdzības jautājumiem.

PE 386.573v02-00 76/363 PR\659626LV.doc


II.1.2. Citi Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas panti

9. pants – citā dalībvalstī izveidotu filiāļu kontrole (1LD 16. pants un KD 11. pants)


Šis pants dod tiesības piederības dalībvalstij pildīt citā dalībvalstī atvērtu filiāļu operatīvo uzraudzību un sniegt iepriekšēju paziņojumu mītnes dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

Panta teksts

9. pants

16. pants Direktīvā 79/267/EEK tiek aizstāts ar šādu: „16. pantsFiliāles dalībvalsts paredz, ka gadījumos, kad licencētam apdrošināšanas uzņēmumam kādā citā dalībvalstī darbojas filiāle, piederības dalībvalsts kompetentās iestādes, informējot filiāles dalībvalsts kompetentās iestādes, pašas vai ar šim nolūkam ieceltu personu starpniecību var uzņēmuma teritorijā pārbaudīt uzņēmuma finanšu uzraudzības īstenošanai vajadzīgo informāciju. Filiāles dalībvalsts iestādes var piedalīties šajā pārbaudē.


Šis noteikums ir transponēts AK tiesību aktos ar Apdrošināšanas uzņēmumu (Trešās apdrošināšanas direktīvas)1994. gada noteikumu 45. noteikumu, kas ievieto 2.F sarakstu 1982. gada aktā ICA. 2.F saraksta 13. un 14. punkts groza valsts sekretāram ar1982. gada ICA 44. iedaļu piešķirtās pilnvaras iegūt informāciju no apdrošināšanas sabiedrībām, ja šīs pilnvaras tiek īstenotas attiecībā uz EK sabiedrību. Akta 44. iedaļa valsts sekretāram piešķir divu veidu pilnvaras: iedaļas 1. daļa attiecas uz tiesībām pieprasīt, lai sabiedrība nodrošina valsts sekretāram informāciju par īpašiem jautājumiem; 2. daļas a) un b) punkts un 4. daļas a) punkts attiecas uz tiesībām pieprasīt, lai sabiedrība uzrāda grāmatojumus vai dokumentus pēc konkrēta pieprasījuma. Attiecībā uz tiesībām pieprasīt informāciju par īpašiem jautājumiem 13. punkta 1. apakšpunkts paredz, ka valsts sekretārs var īstenot savas tiesības attiecībā uz EK sabiedrību vai nu, ja uzraudzības iestāde piederības dalībvalstī ir pieprasījusi viņam to darīt, vai ja valsts sekretārs uzskata, ka iegūstamā informācija ir vajadzīga, lai viņšvarētu pildīt uzraudzības funkcijas. Pēdējā gadījumā valsts sekretārs bauda noteiktu iespēju izmantot tiesības rīkoties pēc brīviem ieskatiem, kas nav atkarīga no piederības dalībvalsts kompetentās iestādes prasības. Attiecībā uz tiesībām saskaņā ar direktīvu pieprasīt sabiedrībai uzrādīt iegrāmatojumus un dokumentus 13. punkta 2. apakšpunkts paredz, ka valsts sekretārs neizmanto savas tiesības attiecībā uz EK sabiedrību, ja vien uzraudzības iestāde sabiedrības piederības valstī rakstiski nepieprasa, lai viņš iegūst informāciju no šīs sabiedrības. Tādējādi AK īstenošanas pasākums ir daudz ierobežojošāks nekā direktīvā paredzētais tiktāl, ciktāl tas pieprasa, lai piederības dalībvalsts ne tikai ziņo mītnes dalībvalsts iestādei, bet arī iesniedz šo ziņojumu rakstiski.

Visbeidzot, saskaņā ar direktīvu 14. punkta 2. apakšpunkts paredz, ka valsts sekretāra darbinieks vai aģents var pavadīt personu, ko pilnvarojušas piederības dalībvalsts kompetentas iestādes laikā, kad viņš pilda tiesības iegūt informāciju.

PR\659626LV.doc 77/371 PE 386.573v02-00



Saskaņā ar līdz šim analizētajām liecībām nekādus operatīvus apmeklējumus AK uzraugi citās dalībvalstīs nav veikuši attiecībā uz ELAS, kā arī nekādi iepriekšēji paziņojumi mītņu zemēm par šo lietu nav atrasti.

12. pants – grūtības finansiālo garantiju ievērošanā (1LD 24. pants un KD 37. pants)


Šis pants uzskaita darbības, kas jāveic piederības dalībvalsts kompetentajai iestādei apdrošinājuma ņēmēju tiesību aizsargāšanai, kad apdrošināšanas sabiedrībām ir radušās grūtības finansiālo garantiju izpildē. Tas konkrēti raksturo apstākļus, kad šādas darbības ir jāveic, formalitātes, kas jāievēro, un apstākļus, pie kuriem piederības dalībvalsts drīkst aizliegt sabiedrībai brīvu rīkošanos ar aktīviem.

Panta teksts

12. pants

1. Direktīvas 79/267/EEK 24. pants tiek aizstāts ar šādu: „24. pants1. Ja dzīvības apdrošināšanas sabiedrība nepilda 17. panta prasības, piederības dalībvalsts kompetentā iestāde, paziņojusi par savu nodomu saistību dalībvalsts kompetentajām iestādēm, drīkst aizliegt tai brīvi rīkoties ar saviem aktīviem. 2. Lai uzlabotu tādas dzīvības apdrošināšanas sabiedrības finanšu stāvokli, kuras maksātspējas rezerve ir kļuvusi mazāka par 19. pantā norādīto obligāto apjomu, sabiedrības piederības dalībvalsts kompetentā iestāde pieprasa iesniegt apstiprināšanai finanšu stabilitātes atjaunošanas plānu. Ārkārtas gadījumos, ja kompetentā iestāde uzskata, ka dzīvības apdrošināšanas sabiedrības finanšu situācija vēl pasliktināsies, tā var arī ierobežot vai aizliegt brīvu rīkošanos ar sabiedrības aktīviem. Tā informē pārējo dalībvalstu iestādes, kuru teritorijā dzīvības apdrošināšanas sabiedrība darbojas, par visiem pasākumiem, kādus tā veikusi, un šīs valstis pēc minētās valsts lūguma veic tādus pašus pasākumus. 3. Ja maksātspējas rezerve kļūst mazāka par garantiju fondu, kas noteikts 20. pantā, piederības dalībvalsts kompetentāiestāde pieprasa apstiprināšanai iesniegt īstermiņa finanšu plānu. Tā var ierobežot vai aizliegt brīvu rīcību ar dzīvības apdrošināšanas sabiedrības aktīviem. Tā informē pārējo dalībvalstu iestādes, kuru teritorijā sabiedrība attiecīgi darbojas, un šīs valstis pēc minētās valsts lūguma veic tādus pašus pasākumus. 4. Gadījumos, kas paredzēti 1., 2. un 3. punktā, kompetentās iestādes var veikt arī citus pasākumus, lai aizsargātu apdrošināto personu intereses. 5. Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai 1., 2. un 3. punktā paredzētajos gadījumos saskaņā ar likumu varētu aizliegt tās teritorijā atrodošos aktīvu brīvu izmantošanu, ja dzīvības apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalsts tālūdz un norāda, uz kuriem aktīviem šādi pasākumi attiecināmi.


Nespēja izveidot pietiekamas tehniskās rezerves: 1982. gada ICA valsts sekretāram piešķir tiesības ierobežot sabiedrības brīvo rīcību ar tās aktīviem, ja viņam liekas, ka sabiedrība nav spējusi nodrošināt savus pasīvus ar pietiekami drošiem, peļņu nesošiem un tirgojamiem aktīviem. Pretēji direktīvai, vietējie tiesību akti neprasa, lai valsts sekretārs paziņo citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm par savu lēmumu ierobežot kādas sabiedrības brīvu rīcību

PE 386.573v02-00 78/363 PR\659626LV.doc


ar tās aktīviem.

Nespēja saglabāt pieprasīto maksātspējas rezervi: AK līmenī 1982. gada ICA 32. iedaļas 1. punkta grozījums nosaka, ka apdrošināšanas sabiedrībai, ja tā nespēj saglabāt pieprasīto maksātspējas rezervi, ir jāiesniedz valsts sekretāram pēc viņa pieprasījuma finanšu stabilitātes atjaunošanas plāns. Ja valsts sekretārs uzskata, ka plāns ir nepietiekams, sabiedrībai ir jāpiedāvā izmaiņas šajā plānā. Ja valsts sekretārs plānu pieņem, sabiedrībai tas ir jāīsteno. Direktīva skaidri nosaka, ka piederības dalībvalsts kompetentajai iestādei ir jāpieprasa atjaunošanas plāns, ja notiek šāds pārkāpums. Turpretī vietējais noteikums paredz, ka sabiedrība iesniedz atjaunošanas plānu „pēc valsts sekretāra pieprasījuma..." Vietējo noteikumu tādējādi var skaidrot kā valsts sekretāra apveltīšanu ar ārkārtējām tiesībām pieprasīt atjaunošanas plānu, nevis kā pienākuma uzlikšanu viņam to pieprasīt.

Nespēja novērst maksātspējas rezerves krišanos zemāk par garantijas fondu: AK līmenī ICA 33. iedaļas grozījums nosaka, ka tad, kad apdrošināšanas sabiedrības maksātspējas rezerve ir kļuvusi mazāka par garantijas fondu (viena trešā daļa no pieprasītās maksātspējas rezerves), sabiedrībai pēc valsts sekretāra pieprasījuma jāiesniedz viņam īstermiņa finanšu plāns. Ja valsts sekretārs uzskata, ka plāns ir nepietiekams, sabiedrībai ir jāpiedāvā izmaiņas šajā plānā. Ja valsts sekretārs plānu pieņem, sabiedrībai tas ir jāīsteno. Akts uzsver apdrošināšanas sabiedrības pienākumu sniegt īstermiņa finanšu plānu, bet neuzliek valsts sekretāram pienākumu to pieprasīt.

Dalībvalstu, kurās aktīvi ir izvietoti, pienākumi: AK tiesību akti paredz iespēju, ka valsts sekretārs var ierobežot kādas EK sabiedrības brīvu rīcību ar tās aktīviem pēc sabiedrības piederības dalībvalsts uzraudzības iestādes pieprasījuma.

Kompetentās iestādes pilnvaras aizliegt brīvi rīkoties ar aktīviem: pēc AK tiesību aktiem 1982. gada ICA piešķir valsts sekretāram pilnvaras ierobežot sabiedrības brīvu rīcību ar saviem aktīviem. 1982. gada ICA 37. iedaļa, 40. iedaļas A punkts un 45. iedaļa nosaka šo pilnvaru īstenošanas pamatojumu un izpildāmās formalitātes. Akta 37. iedaļas 3. punkts nosaka pamatojumu, uz ko balstoties valsts sekretārs drīkst ierobežot sabiedrības brīvu rīcību ar saviem aktīviem: ja valsts sekretārs ir izdevis (un nav atcēlis) norādījumu, kas atņem (11. iedaļa) vai aiztur (12. iedaļas A punkts) atļauju sabiedrībai veikt apdrošināšanas uzņēmējdarbību; balstoties uz to, ka pēc valsts sekretāra domām sabiedrība nav spējusi izpildīt savu pienākumu saglabāt minimālo maksātspējas rezervi (32. iedaļa) vai ka tā nav spējusi pildīt pienākumus attiecībā uz aktīvu izvietojumu un valūtu (35. iedaļa); pamatojoties uz to, ka, pēc valsts sekretāra domām, sabiedrības pasīvi nav noteikti atbilstīgi vērtēšanas noteikumiem vai vispārpieņemtām grāmatvedības metodēm; pamatojoties uz to, ka pēc valsts sekretāra domām sabiedrība nav spējusi pasīvus nodrošināt ar pienācīgas drošības, ienesīguma un pārdodamības aktīviem (35.A iedaļa).

Ar Apdrošināšanas uzņēmumu (Trešās apdrošināšanas direktīvas) 1994. gada noteikumiem grozītā Akta 45. iedaļa piešķir valsts sekretāram atlikuma pilnvaras „veikt tādu darbību, kas, pēc viņa domām, ir piemērota, lai aizsargātu sabiedrības apdrošinājuma ņēmējus vai iespējamos apdrošinājuma ņēmējus pret risku, ka sabiedrība var nebūt spējīga pildīt savas saistības vai -- ilgtermiņa darbības gadījumā – īstenot apdrošinājuma ņēmēju vai iespējamo apdrošinājuma ņēmēju pamatotās izredzes”. Šādas atlikuma pilnvaras, ko var izmantot vien

PR\659626LV.doc 79/371 PE 386.573v02-00


īgi tad, ja valsts sekretārs uzskata, ka šos mērķus nevar pienācīgi sasniegt, izmantojot pilnvaras, kas skaidri minētas Aktā no 38. iedaļas līdz 44. iedaļai, ietver sevī valsts sekretāra pilnvaru ierobežot sabiedrības brīvu rīcību ar saviem aktīviem. 45. iedaļas 2. punkts būtībāatkārto pamatojumus, kas uzskaitīti 37. iedaļas 3. punktā par to, uz kāda pamata valsts sekretārs drīkst ierobežot sabiedrības brīvu rīcību ar tās aktīviem.

Attiecībā uz formalitātēm, kas jāievēro, Akts nosaka, ka, izmantojot jebkuru no pilnvarām, ko Akts piešķir, valsts sekretāram ir „jānosaka, uz kāda pamata viņš tās izmanto”. Lai ierobežotu sabiedrības brīvu rīcību ar tās aktīviem, valsts sekretāram ir jāsaņem tiesas rīkojums. 40.A iedaļā nosaka, pie kādiem nosacījumiem tiesa var pēc valsts sekretāra iesnieguma dot pieprasīto rīkojumu. Šāds ierobežojums attiecas tikai uz sabiedrības „EK saistībām”. Tas izriet no iepriekš citētajiem noteikumiem, ka valsts sekretāra pilnvara iesaldēt sabiedrības aktīvus pēc AK tiesību aktiem ir plašāka nekā tā pilnvara, ko direktīva piešķir dalībvalsts kompetentajai iestādei. Citiem vārdiem sakot, valsts sekretārs var ierobežot sabiedrības brīvu rīcību ar tās aktīviem pie vairākiem apstākļiem, nekā to izņēmuma kārtā paredz direktīva. Attiecībā uz valsts sekretāra pilnvaras iesaldēt sabiedrības aktīvus īstenošanu tomēr jāievēro īpašas formalitātes, tostarp nepieciešamība vērsties tiesā ar prasību dot rīkojumu, kas direktīvā nav noteiktas.


Nav skaidrības par 12. panta piemērojamību „Equitable Life” krīzei. AK regulators apgalvoja, ka šis pants nav būtisks, un savu neiejaukšanos 90. gados attaisnoja, paziņojot, ka „Equitable”vienmēr ir bijusi maksātspējīga, un tā savos regulatīvajos pārskatos vienmēr ir ziņojusi, ka tāpašreiz pilda regulatora maksātspējas prasības” (David Strachan, kā teikts H4). Tā kā maksātspējas rezervi ELAS vienmēr formāli ievēroja, panta 3. punkts nekad netika izmantots. Papildu informāciju par šo sk. iedaļu par 25. pantu par maksātspējas rezervi un III daļu par regulatīvo rīcību.

Atšķirības starp 3LD un īstenošanas noteikumiem AK tiesību akti piešķir valsts sekretāram pilnvaras iejaukties saskaņā ar 3LD, ja apdrošināšanas uzņēmums atrodas finanšu grūtībās. Tomēr pretēji direktīvai valsts sekretārs drīkst pieprasīt atjaunošanas plāna vai īstermiņa finanšu pasākumu plāna iesniegšanu. Turklāt valsts sekretārs drīkst ierobežot sabiedrības brīvību rīkoties ar tās aktīviem pie apstākļiem, kuru skaits ir lielāks, nekā to paredz 3LD.

13. pants – Atļaujas anulēšana


Šis pants saskaņo piederības valsts kompetentās iestādes pamatojumu atļaujas anulēšanai attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrību. Turklāt anulēšanas gadījumā šis noteikums uzliek noteiktus pienākumus piederības un mītnes dalībvalstij. Tas arī apskata dažas formālas procedūras, kas jāievēro.

Panta teksts

PE 386.573v02-00 80/363 PR\659626LV.doc


13. pants

26. pants Direktīvā 79/267/EEK tiek aizstāts ar šādu tekstu: „26. pants1. Licenci, ko dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai piešķīrusi piederības dalībvalsts kompetentā iestāde, šī iestāde var atsaukt, ja sabiedrība: a) nav izmantojusi licenci 12 mēnešu laikā, nepārprotami atsakās no tās vai ir pārtraukusi darbību ilgāk par sešiem mēnešiem, ja vien attiecīgā dalībvalsts nav paredzējusi licences derīguma izbeigšanos šādos gadījumos; b) vairs nepilda licences piešķiršanas nosacījumus; c) atvēlētajā laikā nav spējusi veikt pasākumus, kas iekļauti atjaunošanas plānā vai finanšu plānā, kas minēti 37. pantā; d) nepilda pienākumus, ko tai uzliek attiecīgi noteikumi. Ja licenci atsauc vai beidzas tās derīgums, piederības dalībvalsts kompetentā iestāde par to attiecīgi informē pārējo dalībvalstu kompetentās iestādes un tās veic pasākumus, kas liedz dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai to teritorijā sākt jaunus darījumus, izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību. Piederības dalībvalsts kompetentā iestāde sadarbībā ar šīm iestādēm veic visus pasākumus, kas vajadzīgi apdrošināto personu interešu aizsardzībai, un jo īpaši ierobežo dzīvības apdrošināšanas sabiedrības aktīvu brīvu izmantošanu, ievērojot 24. panta 1. punktu, 2. punkta otro daļu vai 3. punkta otro daļu. 2. Lēmumi atsaukt licenci precīzi jāpamato un jāpaziņo attiecīgajai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai.


AK tiesību aktos jau pirms 3LD pieņemšanas pastāvēja vairāki nosacījumi licences anulēšanai (piemēram, ja sabiedrība divpadsmit mēnešu laikā neizmanto licenci; ja sabiedrībaizsaka nepārprotamu atteikumu; ja nespēj pildīt pielaides nosacījumus). Gadījumos, kad sabiedrība pārtrauc uzņēmējdarbību ilgāk par sešiem mēnešiem, AK noteikumi atļauj valsts sekretāram anulēt licenci, ja „sabiedrība pārtrauc darboties dzīvības apdrošināšanā vai jebkāda veida apdrošināšanā”, bet nemaina valsts sekretāra tiesības anulēt ar vismaz sešu mēnešu perioda ievērošanu. Attiecībā uz nespēju veikt pasākumus, kas noteikti atjaunošanas plānāAK tiesību akti dod valsts sekretāram pietiekamu rezervi licences anulēšanai, ja pēc viņa domām sabiedrība nav spējusi pildīt nekāda veida pienākumu, kas uz to attiecas atbilstīgi ICA aktam vai 1986. gada Finanšu pakalpojumu aktam.

„Nopietna" nespēja pildīt uzliktos pienākumus: šis kvalificējums nav ietverts AK tiesību aktos, un valsts sekretārs drīkst anulēt sabiedrības licenci par nespēju pildīt pienākumus, kas uz to attiecas, pat ja šī nespēja nav „nopietna”. Viņš var anulēt licenci, ja pēc viņa domām kaut viens no pareizas un apdomīgas pārvaldības kritērijiem netiek vai nav ticis pildīts, vai var nebūt pildīts, vai varētu būt neizpildīts attiecībā uz sabiedrību.

AK kā piederības dalībvalsts pienākumi licences anulēšanas gadījumā AK sabiedrībai, kas darbojas dalībvalstī, kas nav AK. Direktīva nosaka, ka piederības dalībvalstij jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai aizsargātu apdrošināto personu intereses, un tā it īpaši ierobežo apdrošināšanas sabiedrības brīvu rīcību ar aktīviem. Saskaņā ar AK tiesību aktiem valsts sekretāram ir pilnvaras ierobežot apdrošināšanas sabiedrības brīvību rīkoties ar aktīviem ne tikai, kad viņš ir devis (un nav atsaucis) rīkojumu, ar kuru anulē sabiedrības licenci par uzņēmējdarbības veikšanu, bet arī tad, kad viņš ir devis rīkojumu par šīs licences apturēšanu.


Šajā noteikumā būtu ticis prasīts, lai AK regulators anulē sabiedrībai ELAS piešķirto licenci, cita starpā, ja tā „nopietni nespēja pildīt pienākumus, kas uz to attiecas”. Vairākas liecības

PR\659626LV.doc 81/371 PE 386.573v02-00


(WE 2., 4., 6.-8., 14.-17., 22.-23., 31., 33.-34., 36., 44., 51.-54., 69., 72., 79. un 84.) apgalvo, ka „Equitable” patiešām šajā ziņā izrādīja nopietnu nespēju. Regulators tomēr nekad neuzskatīja, ka šī panta nosacījumi būtu īstenojušies. Sīkākai informācijai sk. II iedaļas 2. punktu „Turpmākas liecības par transponēšanu”.

Atšķirības 3LD un īstenošanas noteikumu starpā: direktīvā nosaka, ka piederības dalībvalstij ir jāziņo citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Valsts īstenošanas pasākums nenosaka, ka valsts sekretāram jāsniedz informācija citas dalībvalsts kompetentajai iestādei.

15. pants – dienesta noslēpums (KD 16. pants)


Šis pants nosaka dienesta noslēpumu, kura mērķis ir saglabāt informācijas konfidencialitāti, un pēc tam nosauc vairākus izņēmumus šim pienākumam. Tas apraksta, kādos nolūkos kompetentās iestādes var izmantot konfidenciālu informāciju, un nosauc apstākļus un nosacījumus, pie kuriem var notikt apmaiņa ar konfidenciālu informāciju starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm vai ar citām struktūrām, piemēram, citām uzraudzības iestādēm, neatkarīgiem aktuāriem, centrālām bankām un citām ministrijām.

Panta teksts

15. pants

1. Dalībvalstis nosaka, ka visām personām, kas strādā vai strādājušas kompetentajās iestādēs, kā arī revidentiem un ekspertiem, kas darbojas kompetento iestāžu uzdevumā, ir pienākums glabāt dienesta noslēpumu. Tas nozīmē, ka konfidenciālu informāciju, ko tās saņem, pildot pienākumus, nedrīkst izpaust nevienai personai vai iestādei, izņemot pārskata vai apkopojuma formā tā, ka nav iespējams identificēt konkrētas dzīvības apdrošināšanas sabiedrības, izņemot gadījumos, uz kuriem attiecas krimināltiesības. Tomēr, ja dzīvības apdrošināšanas sabiedrība atzīta par maksātnespējīgu vai likvidējamu, konfidenciālu informāciju, kas neattiecas uz trešām personām, kas iesaistītas mēģinājumos uzlabot sabiedrības stāvokli, var izpaust civillietu vai komerclietu iztiesāšanā. 2. Dažādu dalībvalstu kompetentajām iestādēm 1. punkts neliedz dalīties informācijā saskaņā ar direktīvām, kas attiecas uz dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām. Uz šo informāciju attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, kā norādīts 1. punktā. 3. Dalībvalstis var slēgt sadarbības līgumus, kuros paredz dalīties informācijā ar trešo valstu kompetentajām iestādēm vai ar trešo valstu iestādēm vai organizācijām tikai tad, ja uz sniedzamo informāciju attiecas dienesta noslēpuma glabāšanas garantijas, kas ir vismaz līdzvērtīgas tām, kuras minētas šajā pantā. 4. Kompetentās iestādes, kas saņem konfidenciālu informāciju saskaņā ar 1. vai 2. punktu, drīkst to izmantot vienīgi savu uzdevumu izpildē: - lai pārbaudītu, vai ir izpildīti visi uzņēmējdarbības sākšanas noteikumi dzīvības apdrošināšanas jomā, un atvieglotu uzņēmējdarbības uzraudzību, it īpaši attiecībā uz tehnisko rezervju, maksātspējas rezerves, administratīvo un grāmatvedības procedūru, kā arī iekšējās kontroles mehānismu uzraudzību, vai- lai uzliktu sankcijas, vai- administratīvās lietās pret kompetento iestāžu lēmumiem, vai- tiesas procesos, ko uzsāk saskaņā ar 50. pantu vai īpašiem noteikumiem, kas paredzēti šajā direktīvā un citās direktīvās, kuras attiecas uz dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām. 5. Šā panta 1. un 4. punkta noteikumi neliedz apmainīties ar informāciju kādas dalībvalsts divām vai vairākām kompetentajām iestādēm vai dalībvalstu starpā, vai starp kompetentajām iestādēm un: - iestādēm, kas atbild par kredītiestāžu un citu finanšu organizāciju uzraudzību, un iestādēm, kas atbild par finanšu tirgu uzraudzību, - struktūrām, kas iesaistītas dzīvības apdrošināšanas sabiedrību likvidēšanā, bankrota procedūrā un citās līdzīgās procedūrās, un- personām, kas atbild par dzīvības apdrošināšanas sabiedrību un citu finanšu iestāžu grāmatvedības obligāto revīziju,

PE 386.573v02-00 82/363 PR\659626LV.doc


veicot uzraudzības uzdevumus un izpaužot struktūrām, kas vada sabiedrību (obligāto) likvidācijas procesu vai garantiju fondus, to pienākumu izpildei vajadzīgo informāciju. Uz informāciju, ko šīs iestādes, struktūras un personas saņem, attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, kā norādīts 1. punktā. 6. Turklāt neatkarīgi no 1. līdz 4. punkta dalībvalstis atbilstīgi likumā paredzētiem noteikumiem drīkst atļaut sniegt noteiktu informāciju citām valsts pārvaldes struktūrvienībām, kuras ir atbildīgas par tiesību aktiem kredītiestāžu, finanšu iestāžu, ieguldījumu pakalpojumu un apdrošināšanas uzņēmumu uzraudzības jomā, un inspektoriem, kas rīkojas minēto struktūru uzdevumā. Tomēr šādu informāciju drīkst izpaust vienīgi tad, ja tas vajadzīgs piesardzīgai uzraudzībai. Dalībvalstis tomēr nosaka, ka informāciju, ko saņem saskaņā ar 2. pantu un 5. pantu vai iegūst 16. pantā minētajās pārbaudēs uz vietas, nekādā gadījumā nedrīkst izpaust šajā pantā minētajos apstākļos citādi, kā vien ar to kompetento iestāžu nepārprotamu piekrišanu, kuras šo informāciju sniegušas, vai ar tās dalībvalsts kompetento iestāžu nepārprotamu piekrišanu, kurā veikta pārbaude uz vietas.


Saskaņā ar AK tiesību aktiem informācijas izpaušanas ierobežojumus nosaka 1982. gada ICA 41. iedaļas A punkts un 2. B saraksts, kas, īstenojot Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu, ietverts Apdrošināšanas uzņēmumu (Trešo apdrošināšanas direktīvu) 1994. gada noteikumu 26. noteikumā ar grozījumiem Finanšu iestāžu (konsultatīva uzraudzība) 1996. gada noteikumu 20. noteikumā, īstenojot Direktīvu 95/96/EK.

Dienesta noslēpuma glabāšanas pienākums: valsts līmenī pienākumu saglabāt dienesta noslēpumu nosaka akta 2. B saraksta 1. punkts. Šis pienākums sava piemērošanas apjoma nozīmēir saistošs „ikvienai personai”, kas izpauž „klasificētu informāciju”, tādējādi pārkāpjot 1. punktu. „Klasificēta informācija” attiecas uz informāciju, ko valsts sekretārs ir saņēmis, lai pildītu vai varētu pildīt funkcijas, kas izriet no akta vai jebkādiem citiem noteikumiem vai priekšrakstiem, kas tapuši saskaņā ar aktu, attiecībā uz „attiecīgo personu” darbību vai lietām, proti, par „ikvienu AK, EK vai ārpus EK sabiedrību un ikvienu šādas sabiedrības pārbaudītāju, pārvaldnieku, galveno amatpersonu, galveno pārstāvi, aģentu vai darbinieku”. Pienākumu neizpaust konfidenciālu informāciju 5. punkts attiecina uz informāciju, ko valsts sekretāram aktā noteikto funkciju izpildei ir sniegusi uzraudzības iestāde dalībvalstī, kas nav AK, vai kuru valsts sekretārs vai persona, kas rīkojas viņa uzdevumā, ir ieguvusi šiem nolūkiem citā dalībvalstī. Var teikt, ka valsts noteikumos noteiktā pienākuma piemērošanas apjoms ir pat plašāks par direktīvā noteikto apjomu, jo tas ir saistošs „ikvienai personai” (ne tikai personām, kas strādā vai ir strādājušas kompetentajā iestādē). Turklāt valsts noteikums nepārprotami nosaka, ka „klasificēta informācija” attiecas ne tikai uz informāciju par pašām apdrošināšanas sabiedrībām, bet arī uz informāciju par šo sabiedrību vadītājiem un darbiniekiem. Visbeidzot valsts noteikums iet tālāk nekā direktīva, nosakot sodu tiem, kas pārkāpj pienākumu neizpaust informāciju, tādējādi neievērojot 1. punktā noteiktos nosacījumus.

Informācijas apmaiņa starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un citām kompetentām iestādēm vai attiecīgajām struktūrām: AK līmenī 2. B saraksta 3. punkts attiecas uz atļaujām valsts sekretāram izpaust informāciju, lai veicinātu citu regulatīvu iestāžu funkciju izpildi, un 4. punkts attiecas uz atļauju izpaust citu informāciju, lai veicinātu citu attiecīgo struktūru funkciju izpildi. Saskaņā ar direktīvu visas atļaujas par informācijas izpaušanu uzraudzības iestāžu, regulatīvo iestāžu un citu attiecīgo struktūru vajadzībām ir nepārprotami noteiktas valsts tiesību aktos un visos gadījumos atļaujas nolūks ir ļaut šīm iestādēm pildīt ciņu funkcijas. Turklāt valsts noteikumi skaidri nosaka, ka izpausto informāciju nedrīkst izmantot

PR\659626LV.doc 83/371 PE 386.573v02-00


citādi, kā vien skaidri nosauktajiem mērķiem, un uzliek kriminālu atbildību personām, kas izmanto šo informāciju, pārkāpjot noteikumu.


Šis pants ir būtisks sarakstes (vai tās trūkuma) sakarā starp AK regulatoru un Īrijas un Vācijas regulatoru. Papildu informāciju par šo sk. III daļā par regulatīvo rīcību un IV daļā par atlīdzību. WE-Conf 9 dots regulatoru konfidenciālās sarakstes par ELAS lietu saraksts.

Attiecībā uz revidentu pienākumiem skatiet atsauci uz KD 17. pantu. Ir uzdoti jautājumi par ELAS revidentu rīcību visā lietas gaitā. Komitejas EQUI mandāts tomēr skaidri neietver šo jomu. Jaunā vadība 2001. gadā ierosināja lietu pret ELAS iepriekšējiem revidentiem (Ernst&Young), bet tā pilnībā tika noraidīta.

Atšķirības 3LD un īstenošanas noteikumu starpā: AK noteikums nosaka, ka informācija nav „klasificēta informācija”, ja tā ir dota kopsavilkuma veidā vai ir „tā veidota, ka no tās nav iespējams uzzināt informāciju, kas attiecas uz konkrētu personu”. Tādējādi AK noteikums ir pretrunā ar direktīvu, jo pieļauj turpmāku izņēmumu attiecībā uz dienesta noslēpumu, proti, ka informācijas izplatīšana par sabiedrību „kopsavilkuma veidā” ir pietiekama. Pretēji tam tas, ko pieļauj direktīva, ir informācijas izplatīšana „tādā kopsavilkuma [vai apkopojuma] veidā, ka konkrētas apdrošināšanas sabiedrības nav atpazīstamas”.

19. pants – piemaksas no jauniem darījumiem (KD 21. pants)


Šajā pantā sniedz dažas vispārējas norādes par no jauniem darījumiem aprēķināmo piemaksu atbilstību, proti: tām jābūt pietiekamām pēc saprātīgiem aktuāru apsvērumiem, lai dotu iespēju sabiedrībai pildīt savas saistības un izveidot pienācīgas tehniskās rezerves. Šajā nolūkā vienīgie ieskaitījumi, kas jāņem vērā, lai pildītu prasību par maksātspējas rezervi, ir ieskaitījumi no piemaksām un citiem sistemātiskiem un pastāvīgiem ienākuma avotiem.

Panta teksts

19. pants

Jaunu darījumu piemaksām, pēc racionāliem apdrošināšanas matemātikas aprēķiniem, jābūt pietiekamām, lai dzīvības apdrošināšanas sabiedrības varētu izpildīt visas saistības un jo īpaši sagādāt pietiekamas tehniskās rezerves. Šajā nolūkā var ņemt vērā visus dzīvības apdrošināšanas sabiedrības finanšu stāvokļa aspektus, izņemot iemaksas no avotiem, kas nav piemaksas un ienākumi no tām, kas ir regulāras un pastāvīgas un tādējādi ilgākā laika posmā apdraudētu uzņēmuma maksātspēju.


AK tiesību aktos šos standartus transponēja ar 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (Trešo apdrošināšanas direktīvu) noteikumiem. Šo noteikumu 18. noteikums iekļāva 35. iedaļas B punktu 1982. gada ICA, kas pareizi transponē direktīvas noteikumu, tostarp visas tajā dotās norādes par piemaksu samērīgumu. AK tiesību akti darbības joma ir plašāka nekā direktīvas darbības joma un pieprasa, lai ieceltais aktuārs sabiedrībā, kas veic ilgtermiņa darījumus,

PE 386.573v02-00 84/363 PR\659626LV.doc


apliecina, ka piemaksas par līgumiem, kas stājušies spēkā finanšu gada laikā, un no tām gūtais ienākums, atbilst šiem standartiem.


Ar ELAS lietu nav skaidras saiknes. Papildu informāciju par šo sk. III daļā par regulatīvo rīcību.

Atšķirības 3LD un īstenošanas noteikumu starpā: nav konstatētas.

20. pants – aktīvu segums saskaņotām rezervēm (KD 22. pants)


Šis pants nodrošina dažas vispārējas norādes par ieguldījumu standartiem, kas ir jāievēro, izmantojot aktīvus tehnisko rezervju veidošanai: tiem jānodrošina ieguldījumu drošība, ienesīgums un pārdodamība, un tiem jābūt daudzveidīgiem un atbilstīgi izkliedētiem.

Panta teksts

20. pants

Izvēloties aktīvus, no kuriem veidot tehniskās rezerves, ņem vērā to, kādā veidā dzīvības apdrošināšanas sabiedrība rūpējas, lai sabiedrības nodrošināto ieguldījumu drošība, peļņa un tirgus iespējas būtu daudzveidīgas un pietiekami izkliedētas.


Standarti tika transponēti AK tiesību aktos ar 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (Trešo apdrošināšanas direktīvu) noteikumiem.


Nav skaidras saiknes ar ELAS lietu. Būtu nepieciešams pārskatīt ELAS ieguldījumu stratēģiju vairāku gadu un pat desmit gadu laikā, lai pārliecinātos, vai aktīvi, kurus izmantoja tehnisko rezervju veidošanai, bija droši un daudzveidīgi. Katrā gadījumā galvenais strīdīgais jautājums šajā lietā neskar tik lielā mērā tehnisko rezervju veidošanā izmantoto aktīvu ieguldījuma standartu, bet pietiekamu rezervju iespējamo neveidošanu. Papildu informāciju par šo sk. III daļā par regulatīvo rīcību.


22. pants – noteikumi par ieguldījumu dažādošanu


PR\659626LV.doc 85/371 PE 386.573v02-00


Šis pants attiecas uz noteikumiem un principiem, kas dalībvalstīm ir jāievēro, regulējot apdrošināšanas sabiedrību ieguldījumus. No vienas puses, tas attiecas uz ieguldījumu ierobežojumiem īpašos aktīvos un, no otras puses, uz vispārējiem pieļaujamo aktīvu ieguldījuma principiem.

Panta teksts

22. pants

1. Attiecībā uz tehnisko rezervju aktīviem piederības dalībvalsts dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām prasa, lai tai nebūtu ieguldīts vairāk par: a) 10 % no kopējām bruto tehniskajām rezervēm vienā zemes gabalā vai ēkā vai vairākos zemes gabalos vai ēkās, kas atrodas pietiekami tuvu, lai tās būtu uzskatāmas par vienu ieguldījumu; b) 5 % no tā kopējām bruto tehniskajām rezervēm, saskaitot kopā, akcijās un citos tirgojamos vērtspapīros, kas pielīdzināmi akcijām, obligācijām, parādzīmēm un citiem tā paša uzņēmuma naudas un kapitāla tirgus dokumentiem, vai aizņēmumos, kurus piešķir šim pašam aizņēmuma ņēmējam, aizņēmumos neieskaitot tos, kas piešķirti valsts, reģionālajām vai vietējām iestādēm vai starptautiskajām organizācijām, kuru locekļi ir viena vai vairākas dalībvalstis. Šo robežu var paaugstināt līdz 10 %, ja uzņēmums neiegulda vairāk kā 40 % no tā bruto tehniskajām rezervēm aizņēmumos vai emitentu un aizņēmumu ņēmēju vērtspapīros, katrā no tām ieguldot vairāk par 5 % no tā aktīviem; c) 5 % no tā kopējām bruto tehniskajām rezervēm nenodrošinātos aizdevumos, ieskaitot 1 % par katru nenodrošinātu aizdevumu, kas nav aizdevums, ko piešķir kredītiestādēm, dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, cik to pieļauj 6. pants, un ieguldījumu sabiedrībām, kas reģistrētas kādā dalībvalstī. Robežas var paaugstināt līdz attiecīgi 8 % un 2 % ar lēmumu, ko katrā atsevišķā gadījumā pieņem piederības dalībvalsts kompetentā iestāde; d) 3 % no tā kopējām bruto tehniskajām rezervēm kasē esošajā naudā; e) 10 % no kopējām bruto tehniskajām rezervēm akcijās, citos vērtspapīros, kas pielīdzināmi akcijām, un parādzīmēs, ko netirgo regulētos tirgos. 2. Ja 1. pantā minētā ieguldījumu robeža kādā konkrētā apdrošināšanas kategorijā nav noteikta, tas nenozīmē, ka šā veida aktīvus tehniskajām rezervēm var izmantot neierobežoti. Piederības dalībvalsts paredz sīkākus noteikumus, kas precizē pieņemamu aktīvu izmantošanu. Nosakot un piemērojot šos noteikumus, tā nodrošina, ka tiek ievēroti šādi principi: i) aktīviem, no kuriem veido tehniskās rezerves, jābūt tik daudzveidīgiem un tā izkliedētiem, lai nepieļautu pārmērīgu atkarību no vienas kategorijas aktīviem, ieguldījumu tirgus vai ieguldījumiem; ii) ieguldījumus tādu veidu aktīvos, kas rada lielu riska iespējamību sakarā ar šā aktīva būtību vai emitenta kvalitāti, ierobežo līdz racionālam līmenim; iii) ierobežojot dažu kategoriju aktīvus, tehnisko rezervju aprēķinos jāņem vērā pārapdrošināšanas darījumi; iv) ja piederošajos aktīvos ietilpst ieguldījumi kādā meitasuzņēmumā, kas pārvalda visus vai daļu no dzīvības apdrošināšanas sabiedrības ieguldījumiem tā labā, piederības dalībvalstij, piemērojot šajā pantānorādītos noteikumus un principus, jāņem vērā meitasuzņēmuma pakārtotie aktīvi; tāpat piederības dalībvalsts var rīkoties ar citu meitasuzņēmumu aktīviem; v) tehniskajās rezervēs izmantoto aktīvu procentam, kas pieder pie nelikvīdajiem ieguldījumiem, jābūt racionālam; vi) ja aktīvos ietilpst aizdevumi kredītiestādēm vai šo iestāžu emitētas parādzīmes, piederības dalībvalsts, piemērojot noteikumus un principus, kas noteikti šajā pantā, var ņemt vērā šo kredītiestāžu pakārtotos aktīvus. Šādu procedūru var piemērot tikai tad, ja kredītiestādes galvenais birojs atrodas kādā no dalībvalstīm, tā pilnīgi pieder šai dalībvalstij un/vai šās dalībvalsts vietējām pašvaldībām un tās darbība saskaņā ar statūtiem un dibināšanas dokumentu ir starpnieku īstenoti aizdevumi valstij vai pašvaldībām vai to garantēti aizdevumi, vai aizdevumi iestādēm, kas cieši saistītas ar valsti vai pašvaldībām. 3. Sīki izstrādātajos noteikumos, paredzot nosacījumus, lai aktīvi būtu pieņemami, dalībvalsts var noteikt stingrākus ierobežojumus: - aizdevumiem bez bankas garantijas, dzīvības apdrošināšanas sabiedrības garantijas, ķīlas vai cita nodrošinājuma salīdzinājumā ar aizņēmumiem, kas ir šādi nodrošināti, - vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem, kas nav koordinēti Direktīvas 85/611/EEK nozīmē, un citiem ieguldījumu fondiem salīdzinājumā ar vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu sabiedrībām, kas tiek koordinētas minētās direktīvas nozīmē, - vērtspapīriem, kurus netirgo regulētos tirgos, salīdzinājumā ar tiem, kurus tirgo, - obligācijām, parādzīmēm un citiem naudas un kapitāla tirgus instrumentiem, kurus neizlaiž valstis, vietējās vai reģionālās pašvaldības vai sabiedrības, kas pieder pie A klases, kā definēts Direktīvā 2000/12/EEK, vai emitenti, kas ir starptautiskas organizācijas, starp kuru locekļiem ir vismaz viena Kopienas dalībvalsts, salīdzinājumā ar tiem pašiem finanšu instrumentiem, ko izlaiž šādas iestādes. 4. Dalībvalstis var paaugstināt 1. punkta b) apakšpunktā noteikto robežu līdz 40 % attiecībā uz dažām obligācijām1)

Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīva 85/611/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (OV Nr. L 375, 31.12.1985., 3. lpp.) direktīvā, kas

PE 386.573v02-00 86/363 PR\659626LV.doc


31 Sk. komentārus par 21. panta 1. punktu WE 20, Wilde Sapte ziņojumu, šīs daļas II iedaļas 2. punkta 2. apakšpunktu.

grozīta ar Direktīvu 88/220/EEK (OV L 100, 19.4.1988, 31. lpp.) 2) Padomes 1989. gada 18. decembra Direktīva 89/647/EEK par kredītiestāžu maksātspējas koeficientu (OV Nr. L 386, 30.12.1989, 14. lpp). ja tās emitē kredītiestāde, kuras galvenais birojs atrodas kādā dalībvalstī un uz kuru saskaņā ar likumu attiecas īpaša valsts uzraudzība, kas paredzēta šādu parādzīmju turētāju aizsardzībai. Jo īpaši summām, kas iegūtas šādu parādzīmju emisijā, saskaņā ar likumu jābūt ieguldītām aktīvos, kas visu parādzīmju derīguma laiku spēj nodrošināt tajās nostiprinātās prasības un emitenta neveiksmīgas darbības gadījumā pirmām kārtām izmantojamas pamatsummas atmaksai un uzkrāto procentu izmaksai. 5. Dalībvalstis nenosaka dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām prasību izdarīt ieguldījumus konkrētu veidu aktīvos. 6. Neatkarīgi no šā panta 1. punkta ārkārtējos apstākļos un pēc dzīvības apdrošināšanas sabiedrības lūguma piederības dalībvalsts pagaidu kārtā un pēc rūpīgi pārdomāta lēmuma tehnisko rezervju veidošanai var saskaņā ar 22. pantu pieļaut 1. punkta a) līdz e) apakšpunkta noteikumu atvieglojumus.


AK tiesību akti nenosaka tiešus ierobežojumus sabiedrības ieguldījumu izvēlei. Tomēr aktīvu vērtēšanas noteikumi atstāj nozīmīgu un netiešu ietekmi uz sabiedrības ieguldījumu politiku. Noteikumi par aktīvu vērtēšanu rosina sabiedrības saglabāt relatīvi zema riska aktīvu saprātīgu izkliedējumu, vai nu paredzot, ka zināma veida aktīvi nav pieņemami, vai ierobežojot to aktīvu summu, ko var ņemt vērā regulēšanas nolūkos, kas saskan ar direktīvas noteikumiem par ieguldījumu dažādošanu.

Ieguldījumu robežas īpašiem aktīviem: direktīva nosaka dažas ieguldījumu robežas noteiktiem aktīvu veidiem procentuālā izteiksmē no kopējām tehniskajām rezervēm. Piemēram, ne vairākkā 10 % var būt ieguldīti vienā zemes gabalā, ne vairāk par 3 % -- skaidrā naudā kasē un tā tālāk. Līdzīgā veidā AK tiesību akti paredz noteikumus, kas nosaka robežas katra aktīvu veida maksimāli pieļaujamajai summai, kuru var ņemt vērā regulatīvos nolūkos.

57. noteikums paredz, ka gadījumā, ja sabiedrības kopējais rādītājs par viena veida aktīviem pārsniedz „maksimāli pieļaujamo summu” šī veida aktīviem, „netiek ņemti vērā aktīvi par summu, kas vienāda ar pārsniegto summu”. Turpinājumā 57. noteikums „maksimāli pieļaujamo summu” sabiedrībai, kas veic ilgtermiņa darbību, definē kā daudzumu, kas ir vienāds ar ilgtermiņa darbības apjoma procentuālo daļu, kā izklāstīts I. daļas 12. sarakstā.

Pretēji direktīvai AK tiesību akti nosaka procentu ierobežojumus nevis attiecībā pret tehniskajām rezervēm, bet attiecībā pret „ilgtermiņa uzņēmējdarbības apjomu”. DTI apgalvoja, ka nekādas izmaiņas nav nepieciešams ieviest, jo AK noteikumi vairumā gadījumu esot pārdomātāki nekā noteikumi, kas doti direktīvā. 31

Maksimāli pieļaujamā skaidras naudas summa kasē, piemēram, ir 3 % no ilgtermiņa uzņēmējdarbības apjoma. AK noteikumi nedod nepārprotamu norādi, ka apdrošināšanas sabiedrība nevar ieguldīt vairāk nekā 3 % skaidrā naudā, bet AK noteikumi nosaka to, ka ja sabiedrība tomēr iegulda vairāk nekā 3 % skaidrā naudā, pārsniegtā summa netiks ņemta vērā, novērtējot šo konkrēto aktīvu.

Dažos gadījumos valstī noteiktās kopējās robežas ir pārdomātākas nekā direktīvas ieguldījumu robežas. Piemēram, direktīva ieguldījumus jebkādā zemes gabalā ierobežo līdz 10 % no

PR\659626LV.doc 87/371 PE 386.573v02-00


sabiedrības kopējām tehniskajām rezervēm, bet valsts noteikumi sabiedrības kopējo ieguldījumu vienā zemes gabalā ierobežo līdz 5 % no sabiedrības ilgtermiņa darbības apjoma. Citos gadījumos robežas ir vienādas, piemēram, tirgus sarakstā neiekļautām akcijām (10 %) un skaidrai naudai (3 %). Turpinot AK nosaka dažas robežas, kas direktīvā nav noteiktas, piemēram, 5 % no kapitālieguldījumiem kolektīvo uzņēmumu plānos, 5 % no datoru iekārtām un 2,5 % no biroja tehnikas.


Šis pants ir saistīts ar šo lietu sakarā ar 6. punkta nosacījumiem, kas piedāvā klauzulu, kā izvairīties no prasībām, kuras iekļautas šī panta pārējā daļā. Saskaņā ar šo noteikumu „ārkārtējos apstākļos” un „pēc apdrošināšanas sabiedrības pieprasījuma” piederības dalībvalsts var „pagaidu kārtā” un „pēc rūpīgi pārdomāta lēmuma” atļaut izņēmumus noteikumiem, kas ietverti 1. punktā.

Šis ir jāskata kopsakarā ar 25. pantu par maksātspējas rezervi un 21. pantu par aktīviem, kas ir pieļauti tehniskās rezerves veidošanai. Jautājums ir par to, vai AK tiesību akti dod regulatoram (valsts sekretāram) plašākas pilnvaras nekā to paredz direktīva, atteikties no noteikumiem par konsultatīvo uzraudzību. Saskaņā ar 1982. gada ICA 68. iedaļu AK līmenī valsts sekretārs drīkst pēc apdrošinātāja prasības vai ar viņa piekrišanu atteikties no konsultatīvās uzraudzības noteikumu piemērošanas. Šīs pilnvaras izmantošanu neierobežo direktīvā minētie standarti (t.i., „ārkārtējie apstākļi”, „pagaidu”, „pēc rūpīgi pārdomāta lēmuma”). Noteikums paredz, ka valsts sekretāra lēmumu „drīkst ietekmēt nosacījumi”, skaidri atsaucoties uz regulatoru brīvību lemt par šo nosacījumu piemērošanu vai nepiemērošanu. Šīs pilnvaras šķiet plašākas par direktīvānoteiktajām pilnvarām.

Šādas pilnvaras saistās ar ļoti iecietīgas izmantošanas risku, apdraudot standartu harmonizētu piemērošanu. Tas rada zināmas bažas par 1982. gada ICA 68. iedaļas atbilstību 3LD. Sk. turpmākos argumentus iedaļā, kas apskata 25. pantu par maksātspējas rezervi.

29. pants – apdrošināšanas un pēmiju nosacījumi (KD 34. pants)


Šī panta mērķis ir rosināt dalībvalstis izvēlēties tirdzniecību mazāk ierobežojošas darbības. Tas novērš prasību, lai dalībvalstis dotu iepriekšēju apstiprinājumu apdrošināšanas līgumu nosacījumiem, piemaksu tabulām, šo tabulu un tehniskās rezerves aprēķinos izmantotajām tehniskajām bāzēm un citiem iespiestiem dokumentiem, ko apdrošinātājs var lietot darbā ar apdrošinājuma ņēmējiem.

Panta teksts

29. pants

Dalībvalstis nedrīkst pieņemt noteikumus, kas prasa iepriekš apstiprināt vispārīgos un īpašos apdrošināšanas nosacījumus, piemaksu lielumus, aprēķinu bāzi, kuru jo īpaši izmanto piemaksu un tehnisko rezervju aprēķināšanai, vai veidlapas un citus iespiedu dokumentus, ko dzīvības apdrošināšanas sabiedrība gatavojas izmantot darījumos ar apdrošin

PE 386.573v02-00 88/363 PR\659626LV.doc


ājuma ņēmējiem, vai noteikumus, kas prasa regulāri ziņot par tiem. Neatkarīgi no šā punkta pirmās daļas, vienīgi nolūkā pārbaudīt, vai ievēroti valsts noteikumi par apdrošināšanas matemātikas principiem, piederības dalībvalsts drīkst pieprasīt regulārus ziņojumus par to, kāda tehniskā bāze tiek izmantota piemaksu un tehnisko rezervju apjoma aprēķināšanai, neizvirzot šo prasību par priekšnoteikumu uzņēmuma darbībai. Ne vēlāk kā pieces gadus pēc šīs direktīvas piemērošanas Komisija iesniedz Padomei ziņojumu par šo noteikumu izpildi.


Direktīvas noteikumi tika transponēti AK tiesību aktos ar 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumu 4. noteikumu un 1. saraksta 11. punktu. Saskaņā ar šiem noteikumiem no pieteikumu iesniedzējiem vairs neprasa sniegt informāciju par vispārīgiem un īpašiem apdrošināšanas vai līgumu nosacījumiem, ko sabiedrība piedāvā izmantot. Šādu informāciju pieprasīja 1981. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumi, bet, kopš stājās spēkā1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumi, pieteikuma iesniedzējam ir jādod informācija tikai par „saistību veidu, ko sabiedrība piedāvā”, nevis par iepriekš minētajiem jautājumiem.

Saikne ar ELAS lietu

Neskaidra. Papildu informāciju par šo sk. III daļā par regulatīvo rīcību.


30. pants – līguma laušanas laikposms (2LD 15. pants un KD 35. pants)


Šis pants pieprasa dalībvalstīm noteikt no 14 līdz 30 dienām līguma laušanas laikposmu apdrošinājuma ņēmējiem kopš tā laika, kad viņš/viņa tiek informēti, ka līgums ir noslēgts.

Panta teksts

30. pants

1. Direktīvas 90/619/EEK 15. panta 1. punkta pirmajā apakšpunktā vārdi „vienā no gadījumiem, kas minēti III virsrakstā”tiek svītroti. 2. Direktīvas 90/619/EEK 15. pants tiek aizstāts ar šādu: '2. Dalībvalstīm nav jāpiemēro 1. punkts līgumiem, kas noslēgti uz sešiem mēnešiem vai īsāku laiku, un gadījumos, kad sakarā ar apdrošinājuma ņēmēja statusu vai līguma noslēgšanas apstākļiem apdrošinājuma ņēmējam šī īpašā aizsardzība nav vajadzīga. Dalībvalstis savos noteikumos precizē gadījumus, kad 1. punktu nepiemēro.’


Savā sākotnējā versijā šis noteikums dalībvalstīm ļāva nenoteikt līguma laušanas laikposmu vienīgi tiem līgumiem, kas noslēgti uz sešiem mēnešiem vai īsāku laiku. Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 30 pants nosaka otru izņēmumu, atļaujot dalībvalstij nenoteikt līguma laušanas laikposmu, kad atkarībā no apdrošinājuma ņēmēja statusa vai līguma noslēgšanas apstākļiem šī īpašā aizsardzība nav vajadzīga. Noteikums ļauj katrai dalībvalstij precizēt kārtību, kas nosaka, kādos gadījumos saskaņā ar noteiktajām norādēm līguma laušanas

PR\659626LV.doc 89/371 PE 386.573v02-00


laikposms netiek piemērots. AK transponēja šo pantu AK tiesību aktos ar 1993. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (līguma laušanas) noteikumiem un 1993. gada Apdrošināšanas sabiedrību (2. līguma laušanas) noteikumiem, ko pēc tam aizstāja ar 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumiem. 1993. gada Apdrošināšanas sabiedrību (līguma laušanas) noteikumu 2. noteikums groza 1982. gada ICA 75. iedaļu (apdrošinātāja likumā paredzētais paziņojums attiecībā uz ilgtermiņa polisi) un 76. iedaļu (tiesības atsaukt darbību attiecībā uz ilgtermiņa polisi).


Neskaidra. Papildu informāciju par šo sk. III daļā par regulatīvo rīcību.

Atšķirības 3LD un īstenošanas noteikumu starpā nav konstatētas.

PE 386.573v02-00 90/363 PR\659626LV.doc


II.1.3. Attiecīgie panti citās direktīvās

Pirmā dzīvības apdrošināšanas direktīva (1LD), 1979/267/EK•

18. panta 3. punkts par nākotnes peļņas izmantošanu (kas kļuva par KD 27. panta 4. punktu) [sk. kontekstā arī 3LD 18. pantu par tehniskajām rezervēm, 3LD 21. pantu par aktīvu iekļaušanu tehniskajās rezervēs un 3LD 25. pantu par maksātspēju.]

Pēc pieprasījuma un pamatojuma, ko sabiedrība iesniedz uzraudzības iestādei piederības dalībvalstī, kuras teritorijāatrodas tās galvenais birojs, un ar šīs iestādes piekrišanu: a) summa, kas vienāda 50 % no sabiedrības paredzamās peļņas; paredzamās peļņas summu iegūst, reizinot paredzēto gada peļņu ar koeficientu, kas atbilst vidējam atlikušajam apdrošināšanas polišu derīguma termiņam; izmantotais koeficients nedrīkst būt lielāks par 10; paredzētā gada peļņa nepārsniedz vidējo aritmētisko no pēdējos piecos finanšu gados gūtās peļņas 1. pantā uzskaitītajās darbības jomās. Lielumus, pēc kuriem aprēķināt koeficientu, ar kuru reizināma paredzētā gada peļņa, un pozīcijas, kas veido gūto peļņu, vienojoties nosaka dalībvalstu kompetentās iestādes sadarbībā ar Komisiju. Līdz šādam nolīgumam šīs pozīcijas nosaka saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā sabiedrība (galvenais birojs, aģentūra vai filiāle) veic savu darbību. Kad kompetentās iestādes definējušas iegūtās peļņas jēdzienu, Komisija sniedz priekšlikumus šā jēdziena saskaņošanai, pieņemot direktīvu par apdrošināšanas uzņēmumu gada pārskatu saskaņošanu un nosakot koordināciju, kas minēta Direktīvas 78/660/EEK 1. panta 2. punktā (7); b) gadījumā, ja rezerves veidošanā netiek pielietota cilmerēšana, vai gadījumā, ja cilmerētā rezerve nesasniedz uzkrājumu no iegādes izmaksām, kas iekļautas piemaksā, var iekļaut starpību starp matemātisku rezervi, kas izveidota nepielietojot cilmerēšanu vai pielietojot to daļēji, un matemātisku rezervi, kas izveidota cilmerējot, piemērojot likmi, kas līdzvērtīga piemaksā iekļauto iegādes izdevumu uzkrājumam; šī summa tomēr nevar pārsniegt 3,5 % no summas, ko iegūst, summējot starpības starp attiecīgajiem dzīvības apdrošināšanas kapitāliem un matemātiskajām rezervēm visām tām polisēm, attiecībā uz ko var cilmerēt; no starpības atrēķina neamortizētās apdrošināšanas līguma izmaksas, kas iegrāmatotas kā aktīvi; c) ar to dalībvalstu kompetento iestāžu piekrišanu, kurās dzīvības apdrošināšanas sabiedrība veic darbību, slēptās rezerves, kas rodas no aktīvu nepietiekamas novērtēšanas un pasīvu, izņemot matemātiskās rezerves, pārvērtēšanas, ja vien šādas slēptās rezerves nav ārkārtējas.

Konsolidētā direktīva (KD), 2002/83/EK•

17. pants, revidentu pienākumi (sākotnēji Direktīvas 95/26/EK 5. pants) [sk. kontekstā arī 3LD15. pantu par dienesta noslēpumu.]

1. Dalībvalstis paredz vismaz šo:a) jebkurai personai, kura ir pilnvarota Padomes Direktīvas 84/253/EEK (1) nozīmē, kas dzīvības apdrošināšanas sabiedrībā pilda Padomes Direktīvas 78/660/EEK (2) 51. pantā, Direktīvas 83/349/EEK 37. pantā vai Padomes Direktīvas 85/611/EEK (3) 31. pantā aprakstīto uzdevumu vai jebkuru citu likumā paredzētu uzdevumu, ir pienākums nekavējoties ziņot kompetentām iestādēm par jebkuru faktu vai lēmumu saistībā ar sabiedrību, kuru tā atklājusi, pildot minēto uzdevumu, ja tas var:-- būt būtiskā pretrunā ar normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, kuri paredz nosacījumus, kas attiecas uz licencēšanu vai īpaši attiecas uz dzīvības apdrošināšanas sabiedrību darbībām,vai-- ietekmēt dzīvības apdrošināšanas sabiedrības nepārtrauktu darbību, vai-- būt pamatā atteikumam apstiprināt grāmatvedības datus vai atrunām;b) šai personai tāpat ir pienākums ziņot par jebkuriem faktiem vai lēmumiem, kurus tā atklājusi, pildot a) apakšpunktāaprakstīto uzdevumu sabiedrībā, kurai ir ciešas saistības, kas radušās kontroles attiecību rezultātā ar dzīvības apdrošināšanas sabiedrību, kurā šī persona pilda iepriekš minēto uzdevumu.2. Ja personas, kuras ir pilnvarotas Direktīvas 84/253/EEK nozīmē, labā ticībā atklāj kompetentām iestādēm jebkuru 1. punktā minēto faktu vai lēmumu, tās nepārkāpj informācijas atklāšanas ierobežojumu, kas noteikts līgumā vai normatīvos un administratīvos tiesību aktos, un šādām personām nekāda atbildība nav jānes.

PR\659626LV.doc 91/371 PE 386.573v02-00


Direktīva 2002/12/EK, maksātspēja I•

1. panta 4. punkts par paredzamo peļņu (sākotnēji 1LD 18. panta 3. punkts) [sk. iedaļu par 3LD 25. pantu.]

4. Pēc pieprasījuma un pamatojuma, ko sabiedrība iesniedz kompetentajai iestādei piederības dalībvalstī, un ar šīs iestādes piekrišanu pieejamajā maksātspējas rezervē var būt arī:a) līdz 2009. gada 31. decembrim var būt summa, kas vienāda ar 50 % no sabiedrības sagaidāmās peļņas, bet nepārsniedz 25 % no mazākās pieejamās maksātspējas rezerves summas vai nepieciešamās maksātspējas rezerves. Sagaidāmās peļņas apjomu iegūst, reizinot paredzēto gada peļņu ar koeficientu, kura aprēķināšanā izmanto vidējo atlikušo apdrošināšanas polišu derīguma termiņu. Izmantotais koeficients nedrīkst būt lielāks par seši. Gada paredzamā peļņa nepārsniedz aritmētisko vidējo peļņu, kas iegūta no 1. panta 1. punktā uzskaitītajām darbībām pēdējos piecos finanšu gados.Kompetentās iestādes var piekrist tam, ka šādu summu iekļauj faktiskajā maksātspējas rezervē:i) ja kompetentajai iestādei ir iesniegts aktuāra pārskats, kur apstiprināta šīs sagaidāmās peļņas varbūtība, unii) ciktāl vērā vēl nav ņemta tā sagaidāmās peļņas daļa, ko gūst no slēptām tīrajām rezervēm, kas minētas c) punktā;b) gadījumā, ja rezerves veidošanā netiek izmantota cilmerēšana, vai gadījumā, ja cilmerētā rezerve nesasniedz uzkrājumu no klientu piesaistes izmaksām, kas iekļautas piemaksā, var iekļaut starpību starp cilmerētu vai daļēji cilmerētu matemātisko rezervi un matemātisku rezervi, kas cilmerēta, piemērojot likmi, kas līdzvērtīga piemaksā iekļauto klientu piesaistes izmaksu uzkrājumam. Šī summa tomēr nevar pārsniegt 3,5 % no summas, ko iegūst, summējot starpības starp attiecīgajiem dzīvības apdrošināšanas kapitāliem un matemātiskajām rezervēm visām tām polisēm, attiecībā uz ko var piemērot cilmerēšanu. No starpības atrēķina kā aktīvus iegrāmatotās neamortizētās apdrošināšanas līguma izmaksas;c) slēptās tīrās rezerves, kas atklājas aktīvu novērtēšanā, ciktāl šādām slēptām tīrajām rezervēm nav izņēmuma raksturs;d) vienu pusi no neapmaksātā pamatkapitāla vai dibināšanas kapitāla, līdzko samaksātā daļa sasniedz 25 % no minētāpamatkapitāla vai fonda, nepārsniedzot 50 % no mazākās pieejamās maksātspējas rezerves vai maksātspējas rezerves prasības.

Direktīva 2005/1/EK par finanšu pakalpojumu komiteju jauno organizatorisko struktūru•

5. pants līdz 8. pantam, kas izveido Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komiteju CEIOPS

5. pantsDirektīva 91/675/EEKAr šo Direktīvu 91/675/EEK groza šādi:1. virsrakstā vārdus „Apdrošināšanas komiteja” aizstāj ar vārdiem „Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju komiteja”;2. „1. pants1. Komisijai palīdz Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju komiteja, kas izveidota ar Komisijas 2003. gada 5. novembra Lēmumu 2004/9/EK [23], (še turpmāk „Komiteja”).2. Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komitejas, kas izveidota ar Komisijas Lēmumu 2004/6/EK [24], pārstāvis piedalās Komitejas sanāksmēs kā novērotājs.3. Komiteja dalībai savās sanāksmēs var uzaicināt ekspertus un novērotājus.4. Komitejas sekretariāta funkcijas nodrošina Komisija.3. „2. pants1. Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais laika posms ir trīs mēneši.2. Komiteja pieņem savu reglamentu.4. 3. un 4. pantu svītro.

6. pantsDirektīva 92/49/EEKDirektīvas 92/49/EEK 40. panta 10. punkta pirmajā teikumā vārdus „iesniedz ar Direktīvu 91/675/EEK izveidotajai Apdrošināšanas komitejai ziņojumu, kurā apkopots" aizstāj ar vārdiem „informē Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju komiteju par".

PE 386.573v02-00 92/363 PR\659626LV.doc


7. pantsDirektīva 98/78/EKDirektīvu 98/78/EK groza šādi:1. Direktīvas 10. a panta 3. punktu aizstāj ar šādu punktu:"3. Neskarot Līguma 300. panta 1. un 2. punktu, Komisija ar Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju komitejas palīdzību izskata 1. punktā minēto sarunu iznākumu un izrietošo situāciju.”2. Direktīvas 11. panta 5. punktu aizstāj ar šādu punktu:"5. Ne vēlāk kā 2006. gada 1. janvārī Komisija sniedz ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu un vajadzības gadījumā - par turpmākas saskaņošanas nepieciešamību.”

8. pantsDirektīva 2002/83/EKDirektīvu 2002/83/EK groza šādi:1. 46. panta 9. punkta pirmajā teikumā vārdus „Komisija iesniedz Apdrošināšanas komitejai ziņojumu, kurā apkopots”aizstāj ar vārdiem „Komisija informē Apdrošināšanas un fondēto pensiju komiteju par”;2. Direktīvas 58. pantu aizstāj ar šādu:„58. pantsInformācija no dalībvalstīm Komisijaia) par visām atļaujām, kas piešķirtas tiešam vai netiešam meitasuzņēmumam, kura vienu vai vairākus mātesuzņēmumus reglamentē kādas trešās valsts tiesību akti; b) gadījumā, ja šāds mātesuzņēmums iegūst tādu līdzdalību Kopienas dzīvības apdrošināšanas uzņēmumā, kas padarītu šo dzīvības apdrošināšanas uzņēmumu par savu meitasuzņēmumu.Ja a) apakšpunktā minētā atļauja ir piešķirta tiešam vai netiešam meitasuzņēmumam, kura viena vai vairāku mātesuzņēmumu darbību reglamentē trešo valstu tiesību akti, grupas struktūru uzrāda paziņojumā, ko kompetentās iestādes adresēKomisijai un citām kompetentām iestādēm.”;3. Direktīvas 65. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:"1. Komisijai palīdz Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju komiteja, kas nodibināta ar Komisijas 2003. gada 5. novembra Lēmumu 2004/9/EK [26].

PR\659626LV.doc 93/371 PE 386.573v02-00


32 Eiropas Komisijas atbildības būtība ir plaši iztirzāta ziņojuma V daļā.

II.2. Turpmākās liecības par transponēšanu

II.2.1. Komisijas liecība

Sākumā ir lietderīgi vispirms atgādināt, par ko tieši Komisija ir atbildīga attiecībā uz ES likumu transponēšanu32. EK Līguma 211. pants nosaka, ka Komisijai ir uzdota Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzība, no kā izriet:

1) pārbaude, vai dalībvalstis ir pieņēmušas savus īstenošanas pasākumus un ziņojušas par tiem Komisijai noteiktajās laika robežās;2) pārbaude par valsts transponēšanas pasākumu atbilstību Kopienas tiesību aktiem;3) noteikumu reālas ievērošanas nodrošināšana privātajās un publiskajās struktūrās un iestādēs (ieviešana).

Turot prātā šos kritērijus, EQUI komiteja uzklausīja Komisijas liecību. Pirmkārt, Komisija, kuru pārstāvēja Apdrošināšanas struktūras direktors Elmar Tertak, piedalījās 2006. gada 23. marta EQUI uzklausīšanā (mutiskā liecība H1). Notika arī turpmāka sarakste. Otrkārt, iekšējā tirgus komisārs Charlie McCreevy deva liecību 2006. gada 23. novembrī (mutiskā liecība H8). Visu šo tikšanos laikā Komisija atbildēja uz deputātu uzdotajiem jautājumiem un sniedza tai prasīto liecību par attiecīgo direktīvu transponēšanu un par to, kā kompetentas iestādes pārskata periodā tās piemēroja, kā arī par Komisijas rīcību, pārraugot īstenošanu. Šajās liecībās ietilpst AK juristu firmas Wilde Sapte pētījums par 3LD īstenošanu (WE 20), pārkāpumu procedūru saraksts (WE 19) un visu ar ELAS saistīto, Komisijas rīcībā esošo dokumentu saraksts, tostarp vēstules, elektroniskā sarakste un dažādi citi dokumenti (WE 39). Komisija sagatavoja arī rakstu par piederības/uzņemšanas jautājumiem (WE 41). Turpmākā informācija tika saņemta WE Conf-11: pārskats par īstenošanas pētījumu, informācija par tā laika atbildīgo amatpersonu identitāti, informācija par atbildīgajām personām Wilde Sapte firmā un citiem jautājumiem.

Kopsavilkums par mutiskajās un rakstiskajās liecībās skartajiem tematiem

1. Pareiza un savlaicīga 3LD īstenošana

Komisijas Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta finanšu iestāžu direktorāta direktors Elmér Tertak apgalvo, ka saskaņā ar liecībām, kas ir viņa rīcībā, „AK Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu īstenoja laikā un pareizi” (H1). Par to liecināja fakts, ka šī dalībvalsts „ar 1994. gada 29. jūnija vēstuli paziņoja Komisijas ģenerālsekretāram par 3LD īstenošanu”. Šajā vēstulē AK precizēja, ka īstenošanas noteikumi „stāsies spēkā 1994. gada 1. jūlijā – datumā, kas noteikts direktīvā. Tādējādi AK ievēroja direktīvā noteikto īstenošanas spēkā stāšanās termiņu un savā paziņojumā ievēroja pareizo praksi, un iesniedza īstenošanas tiesību aktu kopijas”. Komisija pārbaudīja dalībvalstu atbilstību, sadarbojoties ar ārējiem konsultantiem, kas izstrādāja ieviešanas ziņojumu un sīki konkretizētu korelāciju tabulu. Pētījumu par 3LD un nedzīvības apdrošināšanas direktīvu transponēšanu veica juristu firma Wilde

PE 386.573v02-00 94/363 PR\659626LV.doc


Sapte. Grieķija un Spānija nebija ietverta. E. Tertak apgalvo, ka ziņojums un Komisijas pakalpojumu dienesta veiktā ziņojuma, kā arī AK īstenošanas tiesību aktu pārbaude „nenorādīja ne uz kādiem nozīmīgiem trūkumiem vai problēmām attiecībā uz īstenošanas norisi AK”(H1).

Komisārs Ch. McCreevy atkārto H8, ka „mūsu secinājums bija, ka AK bija pareizi transponējusi Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu savos valsts tiesību aktos.”

2. Komisijas loma

E. Tertak skaidroja, ka Komisijai „nav tiešas nozīmes atsevišķu apdrošināšanas uzņēmumu uzraudzībā dalībvalstīs un ka ES apdrošināšanas direktīvas nedod Komisijai īpašas uzraudzības pilnvaras, kā arī Komisija neizsniedz licences un neuzrauga uzņēmumus, kas vēlas nodarboties ar apdrošināšanu, un ka atbildība par valsts uzraudzības atbildības organizēšanuun darbību ir piekritīga katrai dalībvalstij” (H1). Komisijas uzdevums ir nodrošināt, lai, īstenojot šīs uzraudzības pilnvaras, dalībvalstis ievēro savus pienākumus saskaņā ar attiecīgajām EK direktīvām un nekavē iekšējā tirgus pienācīgu darbību. Komisijai ir atļauts uzsākt oficiālu pārkāpumu procesu tikai tad, kad Līgumā noteikto pienākumu izpilde nenotiek.

Komisārs Ch. McCreevy apraksta, ar kādām grūtībām Komisija dažreiz sastopas (H8): „Kopienas tiesību aktu īstenošanas pārbaude dalībvalstīs ir grūts pienākums. Tas prasa laiku un resursus. Pastāv valodu problēmas. Tulkojumi ne vienmēr ir pieejami. Dalībvalstis bieži īsteno mūsu direktīvas, izdarot daudzkārtējus grozījumus pašreizējos tiesību aktos, un bieži nespēj nodrošināt transponēšanas tabulas.” Turpinājumā viņš piebilst: „Man tomēr jāuzsver, ka Komisija nav atbildīga par atsevišķu apdrošināšanas sabiedrību uzraudzību. Tas ir valsts iestāžu darbs. Tāpat arī mēs nevaram stāvēt valsts uzraugiem aizmugurē, lai pārliecinātos, ka viņi pienācīgi pilda savu darbu. Kā es un mani darbinieki jau ir iepriekš teikuši, Komisija nav un nevar būt uzraugu uzraudzītāja.”

3. Pārkāpumu procedūras: maznozīmīgākas procedūras bija sāktas, bet tās tagad ir izbeigtas.

E. Tertak apgalvo H1, ka pašreiz Komisijai nav zināms neviens ES apdrošināšanas direktīvu pārkāpums sakarā ar ELAS un ka viņiem šādā situācijā nevar izveidoties noteikts viedoklis par to, vai varētu būt noticis pārkāpums direktīvas praktiskajā piemērošanā ELAS gadījumā, un, pat ja viņiem varētu izveidoties tāds viedoklis un viņi būtu pārliecināti, ka ir noticis reāls pārkāpums, Komisija nevarētu vērsties tiesā ar pārkāpuma procedūru, ņemot vērā Komisijas nozīmi un pārkāpuma procedūru raksturu saskaņā ar Līgumu, kā to skaidro Eiropas Kopienu Tiesa. E. Tertak papildināja sacīto, teikdams „ka lielākā daļa pārkāpumu Iekšējā tirgus ģenerāldirektorāta līmenī, cik man ir zināms, nonāk tāpēc, ka (...) tie, kas domā, ka kaut kas iet greizi, nāk pie Komisijas, ziņojot mums, ka kaut kas notiek nepareizi. Protams, tiklīdz mēs saņemam apliecinājumu un izskaidrojumu, ka patiešām ir noteikumu pārkāpums, mēs rīkojamies; bet no otras puses, mums nav tiesību būt par policiju un mums ir noteikti ierobežojumi, kurus es minēju, citējot Tiesu, un mums ir jārīkojas šajās robežās.”

A. Beverly no Komisijas skaidro, ka pārkāpums „nav vienkārši nepareiza rīcība, bet tas, ka šīnepareizā rīcība ir patiešām saistīta ar Kopienas likuma pārkāpumu, un tas tomēr atkal ir kaut kas tāds, kam jābūt apliecinātam. Kopumā mums, cik man bija zināms, tai laikā nebija

PR\659626LV.doc 95/371 PE 386.573v02-00


nekādu pierādījumu, ar ko mēs būtu varējuši uzsākt kaut vienu pārkāpuma procedūru, un mēs nesaņēmām nevienu sūdzību, atkal cik man bija zināms, kas būtu nākusi ar ierosinājumu, ka būtu bijis jāuzsāk kāda no pārkāpumu procedūrām pret AK par neatbilstību Trešajā dzīvības apdrošināšanas direktīvā noteiktajam attiecībā uz „Equitable Life””.

Komisija tomēr nosūtīja komitejai pārkāpumu procedūru sarakstu (WE 19), ko atvēra kopā ar dalībvalstīm attiecībā uz 3LD. Šis saraksts apliecina, ka „pret vairākām dalībvalstīm bija uzsākta procedūra par nepareizu piemērošanu, tostarp pret AK, attiecībā uz konkrētiem aspektiem valstu veiktajos pasākumos. AK gadījumā, piemēram, problēma attiecās uz statistikas informācijas apmaiņu uzraugu starpā.” WE 19 skaidro, ka „visi šie gadījumi tagad ir izbeigti” un ka „neviens no tiem nav saistāms ar direktīvas pamatprasībām par piesardzību”.

4. Nevienas Komisijai iesniegtas sūdzības pirms 2001. gada – Komisija nevar rīkoties pret varbūtējiem pagājušiem pārkāpumiem, kas ir izlaboti

Nopratināšanā E. Tertak skaidroja, ka, ja Komisijas uzmanība savlaicīgi nav pievērsta faktiem, oficiāli šādu faktu nav. Tas attiecas uz ELAS lietu, par kuru tajā laikā neviens Komisijai neziņoja. Tomēr jāpatur prātā, ka Komisija var iegūt informāciju citos veidos.

Jautājumā par Komisijas rīcībā esošo saraksti par ELAS E. Tertak apgalvo H1, ka „pirmāsarakste, kas parādās Komisijas reģistros, ir 2001. gada sākumā rakstītās Eiropas Parlamenta deputāta James Elles un Eiropas Parlamenta deputāta Roy Perry vēstules. R. Perry vēlreiz rakstīja komisāram F. Bolkestein 2001. gada jūlijā pēc Neatkarīgās apdrošināšanas sabiedrības sabrukuma un pēc „Equitable Life” lēmuma par 16 % samazināt pensiju polišu vērtību. R. Perry prasīja Komisijai, vai tā ir apmierināta, ka Eiropas direktīvas šajās lietās ir tikušas ievērotas.” Tad E. Tertak teica, ka Komisija turpinās meklēt savos pagātnes arhīvos vēl senāku saraksti par šo. Komisārs Ch. McCreevy H8 atkārto šos faktus: „Komisijai nebija zināms par „Equitable Life” problēmām līdz 2001. gada sākumam, kad šī Parlamenta deputāti sāka kontaktēties ar mums savu vēlētāju vārdā, kas bija „Equitable Life” apdrošinājuma ņēmēji. Mēs esam jums iesnieguši pilnu sarakstu par visiem mūsu dokumentiem par „Equitable Life”. AK iestādes ātri reaģēja pēc sabiedrības krīzes un jaunu darbību pārtraukšanas. Pamatojoties uz R. Baird ziņojumu un J. Tiner reformām, Apvienotā Karaliste ir radikāli izmainījusi noteikumus par dzīvības apdrošināšanu vispār, par polisēm ar dalību apdrošinātāja peļņā it īpaši, par savstarpējām apdrošināšanas sabiedrībām un par aktuāra nozīmi. Es domāju, ka var droši teikt, ka tā režīma, ko piemēroja pirms „Equitable Life” krīzes, vairs nav.

Jautājumā par Komisijas iesaisti Clive Maxwell H4 ziņo, ka jautājumā par „Komisijas iesaistīšanos „Equitable Life” izpētē, manā rīcībā nav nekādu konkrētu datu par Eiropas Komisijas iesaistīšanos atsevišķu lietu izskatīšanā”.

Līdzīgā jautājumā Komisija uzsvēra, ka tā nevar izteikt viedokli vai izmeklēt tādus pārkāpumus, par kuriem attiecīgā dalībvalsts ir veikusi atlīdzību. To noteica pārkāpumu procedūras būtība, kuras mērķis bija vienīgi nodrošināt atbilstību ES tiesību aktiem. Bijušo pārkāpumu upuri arvien vēl varēja pārbaudīt valstu tiesās dalībvalstu rīcības saskaņotību. Deputāti izteica izbrīnu par to, ka nekādā veidā nav iespējams atkārtoti atvērt pārkāpumu lietas vai izmeklēti

PE 386.573v02-00 96/363 PR\659626LV.doc


bijušos pārkāpumus, īpaši ja šo pārkāpumu postošā ietekme ir atklājusies tikai vēlākā posmā.

Visbeidzot Alan Beverly no Komisijas aizstāv savas iestādes rīcību, atkārtojot E. Tertakuzskatus, teikdams H7, ka „Komisija nav uzraugu uzraudzītājs. Tas nav mūsu mandāts, un mēs to nevaram darīt. Mēs esam jums iepriekš teikuši, ka pēc tam, kad esam pārbaudījuši, ka īstenošana dalībvalstīs ir notikusi, mēs praktiski esam atkarīgi no pilsoņu sūdzībām vai vēstulēm, lai rastos doma, ka kaut kas notiek nepareizi. Un kā jau esam jūs informējuši, mums nebija informācijas ne par kādām problēmām, pirms saņēmām pirmās vēstules, kas bija izsūtītas 2001. gadā pēc jaunu darbību pārtraukšanas [...] Kāpēc mēs neko nedzirdējām pirms 2001. gada? Iespējams, tāpēc, ka 90. gados cilvēki, kas aizgāja no „Equitable Life”, saņēma bagātīgus maksājumus, un viņiem nebija nekāda iemesla žēloties”.

5. AK firmas gatavotie ziņojumi par īstenošanu

Pēc komitejas locekļu prasības Komisija nodrošināja tā saukto īstenošanas ziņojumu par 3LD.Ziņojumu gatavoja kāda privāta AK juristu firma, ko sauc Wilde Sapte. Ziņojumā ietilpst vispārējs apskats, kā arī deviņi atsevišķi valsts korelāciju ziņojumi. Komisija apgalvo, ka divās valstīs direktīvu īstenoja pārāk vēlu, tādēļ tās neparādās ziņojumā. Komisijas pārstāvis K. Van Hulle paskaidroja, ka tika ievērota parastā publiskā piedāvājuma kārtība firmas atlasei un ka to izraudzīja, lai veiktu pētījumu par visu ES, kas ietver arī AK; tā ir nelaimīga sakritība, ka pastāvēja tāda sasaiste, bet laikā, kad tika veikts šis pētījums, ELAS lieta vēl nebija izcēlusies.Komisija „parasti mēģina izraudzīties firmu, kurai ir kontakti visās dalībvalstīs” (H1), kas ir grūts uzdevums.

Komisārs Ch. McCreevy (H8) izskaidroja arī, „kā mēs pārbaudījām trešās paaudzes dzīvības apdrošināšanas direktīvas toreiz 1994.-1995. gadā, daļēji izmantojot labi pazīstamai juristu firmai uzdotu pētījumu. Mēs esam iesnieguši jums pētījuma ziņojumus un mūsu pašu iekšējos dokumentus, kas skaidri parāda sastaptās problēmas. Šie dokumenti arī parāda vērā ņemamās pūles no Komisijas darbinieku puses, lai panāktu naudai atbilstošu vērtību un iegūtu vislabāko iespējamo rezultātu.”

6. Transponēšana: Komisija var apskatīt tikai „momentuzņēmumu”

Iztaujāšanā E. Tertak atzina, ka, analizējot direktīvas transponēšanu, „jūs redzat tikai noteiktālaikā izdarītu momentuzņēmumu, kas nav automātiski attiecināms uz visu, kas notiks turpmāk (...). Mēs nedrīkstētu aizmirst, ka pār visām institūcijām, it īpaši tām, kam ir uzraudzības pilnvaras, valstu parlamenti arī veic noteiktu uzraudzību, un varētu sagaidīt, ka ar demokrātisku parlamentu pietiek, lai pārraudzītu institūciju darbību viņu robežās un vai šīs institūcijas pilda likumu, jo direktīvas ir transponētas valstu likumos.” Saskaņā ar WE-Conf 11 resursu trūkums Komisijā transponēšanas jomā (it īpaši valodu prasmes ziņā, jo saņemtie īstenošanas tiesiskie akti pat nav tulkoti) kļūst acīmredzams, pastiprinot iespaidu, ka pienācīgu transponēšanas pārraudzību Komisija var izpildīt tikai tad, ja tās rīcībā ir vairāk līdzekļu.

Par resursu jautājumu komisārs Ch. McCreevy atsaucas H8 „uz dažām grūtībām transponēšanas pārskatu pārbaudē un uz pašreizējām problēmām, un bijušām problēmām. Kopš jaunās J. M. Barroso Komisijas un mana pilnvaru termiņa, labāka regulēšana ir bijis J. M. Barroso Komisijas temats. Viena lieta, ko tas nozīmē ir tā, ka no Eiropas nāk labāks regulējums. Tāp

PR\659626LV.doc 97/371 PE 386.573v02-00


ēc, loģiski, būtu vajadzīgs lielāks visā sistēmā pieejamu cilvēku skaits, lai veiktu direktīvu transponēšanas, īstenošanas, pārkāpumu procedūru utt. uzraudzību.”

7. Ķeksīšu ievilkšanas elementi transponēšanā

Atbildot uz deputātu jautājumiem, E. Tertak atzina, ka attiecībā uz vienotā tirgus funkcionēšanas aspektiem varētu būt, ka jaunu dzīvības apdrošināšanas direktīvu radīšana, pieņemšana un īstenošana bija pasākums ķeksītim, „jo mēs radījām kaut ko jaunu, lai Eiropas uzņēmumiem būtu vieglāk piedāvāt pakalpojumu brīvību, it īpaši pāri robežām. Tādēļ mēs īstenošanu pārbaudījām diezgan drīz pēc īstenošanas termiņa. Tādējādi, tajā posmā jau pēc definīcijas nebija pieredzes par jauno pasākumu praktisko piemērošanu (...). Tāpēc te ir zināms ķeksīša vilkšanas elements, bet bez tā ir vēl daudz kā cita.

Dažādo debašu laikā deputāti ir izteikuši domu, ka transponēšana pašreiz ir statisks un tuvredzīgs pasākums, kam jākļūst daudz vairāk uz nākotni vērstam, piemēram, vērtējot kāda tiesību akta kvalitāti pēc tā piemērošanas pirmo gadu laikā, nevis tikai sākumā. Komisārs Ch. McCreevy atsauces uz šo H8: „Mūsu darbs ir gūt pārliecību, ka noteikumi tiek pildīti. Tāpēc -- kā mēs vislabāk varam sasniegt savu mērķi? Ar tiem resursiem, kas ir mūsu rīcībā, mēs tikko varam aizsūtīt darbinieku komandas, lai izskatītu nepareizas piemērošanas gadījumus mūsu 25 – drīz 27 – dalībvalstīs. Bet tas, ko mēs varam izdarīt un ko mēs jau darām, ir –iedrošināt dalībvalstu regulatorus un uzraugus strādāt vairāk un ciešāk kopā. Tā kā viņu sadarbība kļūst arvien ciešāka un regulārāka, tā kā viņi veic savstarpējus pārskatus, pieņem saprašanās protokolus vai memorandus par atsevišķu direktīvu koordinētu piemērošanu un vispār virzās uz uzraudzības politikas konverģenci, mēs panāksim to, ka Kopienas tiesību aktu nepareizas piemērošanas gadījumi tiks atklāti un atrisināti agrīnākā posmā.”

8. Īstenošanas ziņojumu un pārskatu kvalitāte

Deputāti izvirzīja jautājumu par to, vai Komisijai būtu jāgūst kāda mācība no šī īpašā gadījuma.Noklausīšanās H1 laikā viņi arī jautāja, vai ir ticis veikts pārskats par īstenošanas pētījumu pārskatu. Izjautāšanas laikā Komisija atzina, ka tā „ nebija apmierināta ar pētījuma izpildi attiecībā uz noteiktām valstīm” (H1). Tā uzsāks pilna dosjē izveidi, izmantojot vēstures arhīvus, lai informētu komiteju par punktiem, kuros un par ko, un attiecībā uz kurām valstīm pētījums viņus neapmierināja (WE-Conf 11). A. Beverly apgalvo, ka tika veikts pārskats par pētījumu. Viņš teica, ka „tajā laikā pētījums tika rūpīgi pārskatīts, jo mēs tad, protams, apspriedām problēmas ar konsultantu” (H1).

Tomēr, šī liecība liekas pretrunā teiktajam WE 19, kur Komisija apgalvo, ka „no dokumentiem un no mūsu kontaktiem ar kādu pensionētu darbinieku ir skaidrs, ka pētījuma veikšanas laikātika izjustas nopietnas problēmas. Gala rezultāts bija tāds, ka pagaidu ziņojuma uzlabota versija kļuva par nobeiguma ziņojumu, un galīgo budžetu samazināja par 50 %.” Komisija secina, ka „pētījuma pārskats rakstiskā veidā netika veikts”, bet tā apgalvo, ka, „kaut arīdarbinieki, kas toreiz bija atbildīgi par pētījumu, nepārbaudīja visu konsultantu veikto darbu visās konkrētajās dalībvalstīs, tomēr viņi aktīvi darbojās, pārraugot pētījuma norisi”. Arī liecībā WE 19 Komisija apgalvo, ka „ir skaidrs, ka AK iztirzājums ziņojumā ir viens no pētījuma racionālākajiem aspektiem”. Izskatās, ka šos apgalvojumus apstiprina WE Conf-11.

PE 386.573v02-00 98/363 PR\659626LV.doc


9. Komitoloģijas noteikumu trūkums

Izjautāšanā Komisija konstatēja, ka 3LD neparedzēja komitoloģijas procedūru tehnisku detaļu ieviešanā. Direktīvu ieviesa uzreiz tādu, kāda tā iznāca no Parlamenta un Ministru Padomes, un nebija nekāda komitoloģijas procesa par tehniskajām detaļām.

10. Maksātspēja II kā nozīmīgs uzlabojums

Komisija uzskata (H1), ka „mums būtu jāatceras, ka Apdrošināšanas direktīvās lielākajā skaitā gadījumu ietilpst minimālie noteikumi un ka tas ir iemesls, kāpēc dalībvalstis dažreiz grib šos noteikumus papildināt (...). Mēs gatavojam „Maksātspēju II”, kas nozīmīgi palielina prasības apdrošināšanas sabiedrību maksātspējai. Mēs pie tās tagad esam strādājuši zināmu laiku, ... un iemesls, kāpēc mēs to darām, ir pieredze, kas gūta ar „Equitable Life”.” Saskaņāar Komisiju Maksātspējas II direktīvā „būs sistēma, kas ir jutīgāka pret risku, tādējādi katrs, uz ko tā attiecas, -- uzraugi, kā arī pašas sabiedrības -- visi būs spiesti ieskatīties tirgum piedāvāto produktu riskos; tādos kā kapitāla tirgu risks, kas bija svarīgs jautājums „Equitable Life” lietā.”

Komisārs Ch. McCreevy komentē Maksātspēju II H8: „Mūsu lielākā prioritāte pašreiz ir Maksātspējas II projekts. Tajā izvirzītais mērķis ir nekas cits kā būtiski pārskatīt apdrošināšanas regulēšanu un uzraudzību Eiropas Savienībā. Pašreizējā maksātspējas kārtība diemžēl rāda savu vecumu tāpat kā daudzi no mums! Maksātspējas rezerves prasības apdrošinātājiem pirmoreiz tika ieviestas ES līmenī pirms 30 gadiem, un aprēķināšanas metode kopš tā laika ir palikusi būtībā nemainīga. Rezerves tika veidotas apdrošināšanas nozarei un pasaulei, kura vairs neeksistē. Apdrošināšanas direktīvas nosaka vismazākos standartus, kādi var būt, un tās tiek papildinātas visdažādākos veidos ar papildu noteikumiem valsts līmenī. Tādējādi mums nav īsta kopēja pamata.”

Runājot par to, ka direktīvu vietā vairāk izmanto noteikumus, Ch. McCreevy turpinājumā saka, ka „Maksātspējas II direktīvā mēs esam iecerējuši tik daudz saskaņošanas, cik iespējams, un mums nebūs visas tās atkāpes utt. Tomēr tā kā šīs direktīvas apstiprina Ministru Padome un Eiropas Parlaments, šajā procesā nenovēršami kaut kas tiek pievienots, un mums nav pareizas saskaņošanas. Būsim godīgi šajā jautājumā: nav daudz tādu dalībvalstu, kas alkst pieprasīt vairāk tiešu pilnvaru Komisijai tajās jomās un iztikt bez atkāpēm. Tā nenotiek nevienā jomā, un vismazāk finanšu pakalpojumos. Būsim nežēlīgi godīgi šajā jautājumā. Pat valstīs ar visspēcīgāko proeiropeisko noskaņojumu es neatrodu ministrus, lai kāda būtu viņu politiskā pārliecība -- centrs, labējais, kreisais, --kas to gribētu. No viņu perspektīvas raugoties, tam, lai viņi negribētu iet tādā virzienā, ir ļoti labi iemesli, tāpēc tas vispār ir ļoti grūts jautājums.”

11. Uzlabota finanšu informācija, paralēles ar „ENRON”

Uz jautājumu par investoriem sniegtās informācijas trūkumu E. Tertak (H1) asi atbild, ka „pašlaik prasības par finanšu informāciju un caurskatāmības prasības ir ārkārtīgi palielinājušās un uzlabojušās pēdējo gadu laikā. [...] Mēs neesam vēl izanalizējuši, vai tā laika prakse AK bija vai nebija labākā prakse, vai vismaz tā bija ne pārāk tālu no Eiropas līmeņa. Bet viena lieta ir neapšaubāma: nav salīdzināmi sākotnējie noteikumi ar tagadējiem, jo tagadējos

PR\659626LV.doc 99/371 PE 386.573v02-00


noteikumos vienmēr ir ietverta mācība, kas gūta laika gaitā. Protams, arī ENRON ir bijusi skola, par kuru nevienam nebija jausmas, bet kāds iznāca un notika tā, ka daudzi noteikumi attiecībā uz ziņošanas prasībām, revidentu pienākumiem un to visu ir mainīti ASV, un līdzīgas izmaiņas atnāks arī uz Eiropu.”

12. Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas filozofija: minimāla saskaņošana, savstarpēja atzīšana un piederības valsts kontrole, bet mītnes valsts var piemērot vispārējos labos noteikumus

Alan Beverly H3 apkopo kopējo filozofiju, uz ko balstās 3LD. Pēc viņa teiktā „ir radies priekšstats (...), ka mītnes valstij (valsts, kurā ir filiāle) nav absolūti nekādu ietekmēšanas iespēju. Tas nav gluži precīzs priekšstats. Ir tiesa, ka direktīvas un it sevišķi trešās direktīvas noteica minimālo saskaņošanas bāzi, kas ir vismaz apdrošināšanas tiesību aktu saskaņošana visās dalībvalstīs”. Šis saskaņošanas minimums ir „pamats savstarpējai atzīšanai un piederības valsts kontrolei, -- tas ir, Eiropas pasu sistēmai.” Attiecībā uz filiālēm uzņēmums, kas vēlas radīt filiāli citā valstī, var tikt pakļauts „obligātiem noteikumiem, kas jāpiemēro valstī, kurā atrodas filiāle, balstoties uz vispārēja labuma jēdzienu. Valsts izdara politisku izvēli, uzņemot pie sevis filiāli, bet tā netiek pilnībā dzēsta no kopējās ainas, tā var pateikt apdrošināšanas uzņēmumam, kas nodibina filiāli, kādi vietējie noteikumi tam ir jāievēro.” Vispārējā labuma jēdziens ir apskatīts Kodificētās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 40. panta 4. punktā. Saskaņāar to filiāles valstij ir dota ievērojama kontrole pār pārdošanas kārtību un veidu, kādā apdrošinājuma ņēmējiem tiek sniegta informācija.

Vēlāk Komisijas izstrādātajā darbā par piederības/mītnes valstu jautājumiem (WE 41), šie jautājumi ir izvērsti: „piederības dalībvalsts ir atbildīga par finanšu uzraudzību. Bet tā arī uzņemas vispārīgāku atbildību par savu licencēto apdrošinātāju rīcību un ir augstākā mērāatbildīga par apdrošinātāja atbilstības nodrošināšanu, ievērojot ar vispārējo labumu saistītos noteikumus, kas pastāv dažādajās mītnes dalībvalstīs, kurās viņš veic savu darbību. Dalībvalstij, kurā ir izveidota filiāle vai kurā sniedz pārrobežu pakalpojumus, arī ir pildāms savs pienākums, it īpaši attiecībā uz pārbaudēm par atbilstību vietējiem noteikumiem, kas piemērojami apdrošināšanas līgumiem, kuru mērķis ir aizsargāt vispārējo labumu. Tai nav atņemti visi līdzekļi, lai uzraudzītu apdrošināšanas uzņēmējdarbību, ko veic apdrošinātāji no citām dalībvalstīm, un tā var pieprasīt sava uzņēmējdarbības reglamenta ievērošanu, balstoties uz vispārējo labumu. Direktīva var labi darboties tikai tad, ja notiek laba sadarbība piederības un mītnes valstu iestāžu starpā. Nevar samierināties ar situāciju, kad mītnes valsts iestāde sarūgtinātos apdrošinājuma ņēmējus sūta pie piederības valsts iestādes, un tad piederības valsts iestāde viņus sūta atpakaļ pie mītnes valsts iestādes, un tādējādi viņi atklāj savu bezspēcību panākt savas lietas izskatīšanu.”

II.2.2. Liecība īstenošanas ziņojumā (WE 20)

Pētījumu par 3LD un nedzīvības apdrošināšanas direktīvas transponēšanu dalībvalstīs veica AK juristu firma Wilde Sapte. Nobeiguma ziņojumu Komisijas dienestiem iesniedza 1995. gada 14. novembrī. Pētījums neaptvēra visas 12 toreizējās dalībvalstis, jo Grieķijā un Spānijā īstenošana kavējās.

PE 386.573v02-00 100/363 PR\659626LV.doc


33 Pieejama interesentiem pēc pieprasījuma (pieejama tikai papīra versijā).

Pētījums dalās trīs daļās: vienā dota sīka analīze ar 7 atsevišķiem virsrakstiem, kurus noteica Komisija, otra ir par konkrētām atšķirībām starp direktīvu un AK īstenošanas tiesību aktiem, un trešā daļa apskata praktiskus jautājumus, kas radušies sakarā ar īstenošanu.

Pētījumā radušos tematu apkopojums

Vispār var apgalvot, ka īstenošanas pētījums neizsaka daudz par transponēšanas kvalitāti. Pirmkārt, pats teksts ir diezgan īss, neskaidrs un neprecīzs. Otrkārt, ir grūti iegūt sakarīgu kopainu, jo īstenošanas noteikumi, kas transponē 3LD, ir izkaisīti pa 3 dažādiem AK īstenošanas aktiem. Turklāt pētījums rāda, ka daži direktīvas noteikumi vienkārši nav transponēti, jo AK iestādes uzskatīja, ka tie jau ir iekļauti esošajos tiesību aktos, tā sarežģījot visu vēl vairāk.

Pētījumam līdzi nāca sīki izstrādāta korelāciju tabula33 (līdz 300 lpp.), vienkārši norādot katram direktīvas pantam atbilstošo pantu AK īstenošanas noteikumos. Lai pārbaudītu AK transponējuma saskaņotības līmeni un kvalitāti, ir bijis nepieciešams pārbaudīt ikvienu AK īstenošanas noteikumu. Šo uzdevumu veica ar ekspertu pētījumu par transponēšanu (ES 1), ko pasūtīja EQUI komiteja. Šis pētījums, ko finansēja no komitejas ekspertīzes budžeta, pievērš uzmanību ne tikai AK transponēšanai, bet mēģina salīdzināt arī ar 3LD transponēšanu citās dalībvalstīs (sk. II daļas 1. pantu „Transponēšana sīkā izklāstā”, kas precīzāk analizē AK transponēšanu pantu pēc panta).

Kopumā no Wilde Sapte pētījuma un pievienotās korelāciju tabulas neizriet nekāds skaidrs secinājums par piemērotas transponēšanas trūkumu. Kā turpmāk norādīts, Komisija šķita apmierināta ar pētījuma rezultātiem un transponēšanu vispār.

Nosacījumi licences saņemšanai: racionāla un apdomīga vadība; apziņojami cilvēki; inform1.ācijas atklāšana;

Saskaņā ar pētījumu un atbilstīgi 3LD 7. pantam un 14. pantam „sabiedrību vadībai jānotiek saskaņā ar racionālas un apdomīgas pārvaldības principiem”. Pētījums pierāda, ka AK īstenošanas noteikumi „direktoriem uzliek jaunas prasības, kas prasa uzturēt kontroles sistēmu”. Nobeigumā tas konstatē acīmredzamo, t.i., ka „DTI ir pilnvarota veikt regulējošas darbības, ja apdrošināšanas sabiedrības netiek pārvaldītas racionāli un apdomīgi”.

Pētījumā nav daudz jauna par cilvēku apziņošanu, izņemot to, ka ir aprakstīti panti AK īstenošanas noteikumos. Par informācijas atklāšanu pētījums apgalvo, ka AK īstenošanas noteikumi respektē 3LD paredzētās augstākās prasības informācijai. Noteikumu īstenošana ir izkaisīta pa dažādiem aktiem.

Tehniskās rezerves, sīka analīze2.

Pētījums neatrod citas atšķirības AK īstenošanas noteikumos no 3LD kā tikai 22. panta 1. punktā. Sk. turpmāk „atšķirības”.

PR\659626LV.doc 101/371 PE 386.573v02-00


Filiāļu dibināšana3.

Pētījums sīki analizē licencēšanas un paziņošanas procedūras un to, kā DTI gatavojās pildīt šīs prasības. No teksta nerodas skaidrība par to, vai trūkst piemērotas transponēšanas, un Komisija šķita apmierināta ar dotajiem skaidrojumiem.

Noteikumi vispārējā labuma aizsardzībai4.

Pētījumā apraksta, kā AK konsultatīvās iestādes nesagatavoja nosacījumu sarakstu par to, kas veido vispārējo labumu. Toties viņi sagatavoju nepilnīgu sarakstu, kas uzskaita galvenos tiesību aktus, kuri regulē apdrošināšanas uzņēmējdarbību AK un ko var piemērot ārzemju apdrošinātājiem, kas uzsāk šādu darbību AK. Tajā ietilpst, cita starpā, noteikumi par reklāmu, starpnieku sakaru atklāšanu, maldinošu informāciju, seguma izbeigšanos (bez īpašiem noteikumiem), par valodas jautājumiem, likumu izvēli (kas AK ir brīva) un atcelšanas tiesībām (tādas nav AK tiesību aktos).

Konkrētas atšķirības5.

12. pants§

„AK īstenošanas noteikumi neizvirza valsts sekretāram īpašas prasības informēt saistību dalībvalsts kompetento iestādi par konkrēto risku attiecīgajos apstākļos.” DTI uzskatīja, ka tas nav nepieciešams, jo valsts sekretāram jau bija tiesības apmainīties ar informāciju ar citām kompetentām iestādēm saskaņā ar esošajiem AK tiesību aktiem.

13. pants§

„AK īstenošanas noteikums nenosaka, ka AK uzraudzības iestādei ir jāinformē citu dalībvalstu kompetentā iestāde”, kad tiek atņemta citas dalībvalsts licence, kā to prasa direktīva.

14. panta 2. punkts§

„AK uzraudzības iestāde uzskatīja, ka, tā kā tai nav tiesību iebilst pret rīkojumu, nav svarīgi, vai paziņošana notiek pirms rīkojuma vai septiņas dienas pēc tā. Tāpēc šo pantu netransponēja.


Šis pants paredz, ka aktīvus, no kuriem veido tehniskās rezerves, novērtē, atskaitot visus parādus, kas rodas, tos iegūstot. Šis noteikums netika pilnībā īstenots. Pētījums saka, ka informācija, kas saņemta no TRM, liecina, ka AK tiesību akti jau paredz noteikumus par pasīvu pienācīgu nosegumu ar aktīviem.


Šis pants nosaka, ka aktīvi, kas nosedz tehniskās rezerves, ir jāiegulda ne vairāk par konkrēti noteiktu procentu konkrētos aktīvos. AK īstenošanas tiesību akti nosaka procentu ierobe

PE 386.573v02-00 102/363 PR\659626LV.doc


žojumus nevis attiecībā pret tehniskajām rezervēm, bet attiecībā pret „ilgtermiņa uzņēmējdarbības apjomu”. Pētījumā teikts: „Kompetentā iestāde uzskatīja, ka nekādas izmaiņas pieejā nav nepieciešams ieviest, jo AK noteikumi vairumā gadījumu ir pārdomātāki nekā direktīvā dotie noteikumi.”

6. Praktiski jautājumi saistībā ar īstenošanu

Pētījumā norādīts, ka īstenošana „pilnībā tika panākta ar pakārtotiem tiesību aktiem”. Tas apgalvo, ka „direktīvu pamatnostādnes lielā mērā sakrita ar pašreizējo AK regulatīvo sistēmu.Līdz ar to nav bijusi vajadzība pēc būtiskām izmaiņām AK uzraudzības pieejā.”

Pētījumā teikts, ka tajā laikā „nekādas bažas neizteica ne ABI, ne Royal vai Lloyd's attiecībāuz tehniskajām atšķirībām starp direktīvu un AK īstenošanas noteikumiem.” Bažas radīja vienīgi tas, kā gūt pārliecību par „vispārējā labuma” noteikumiem.

Pēc tam ir paskaidrots, ka „raugoties no AK perspektīvas, liekas, ka tīri komerciālu apsvērumu dēļ direktīvu īstenošana nav būtiski mainījusi vai palielinājusi AK apdrošināšanas sabiedrību pārrobežu tirdzniecības modeļus.”

Cits jautājums ir, ka „AK sabiedrības tiek arī atturētas no izplešanās citās dalībvalstīs, jo tām ir bažas, ka var rasties juridiskas problēmas, ņemot vērā likuma par līgumiem nesaskaņošanu un ilgtermiņa uzņēmējdarbībā vajadzību pēc nodrošinājuma ar līgumiem, kas pakļausies mītnes valsts vietējiem likumiem”.

7. Pārskats par pētījumu

Komisija apgalvo (H1), ka „ziņojums un Komisijas pakalpojumu dienesta veiktā ziņojuma un AK īstenošanas tiesību aktu pārbaude nenorādīja ne uz kādiem nozīmīgiem trūkumiem vai problēmām attiecībā uz trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas īstenošanu AK.” Tomēr liecībā WE 19 Komisija apgalvo, ka „no dokumentiem un mūsu kontaktiem ar kādu pensionētu darbinieku ir skaidrs, ka pētījuma veikšanas laikā tika izjustas nopietnas problēmas. Gala rezultāts bija tāds, ka pagaidu ziņojuma uzlabota versija kļuva par nobeiguma ziņojumu un galīgo budžetu samazināja par 50 %.” Komisija secina, ka „pētījuma pārskats rakstiskā veidānetika veikts”, bet tā apgalvo, ka „darbinieki, kas toreiz bija atbildīgi par pētījumu, kaut arīnepārbaudīja visu konsultantu veikto darbu visās konkrētajās dalībvalstīs, tomēr veica aktīvudarbu, pārraugot pētījuma norisi”. Arī liecībā WE 19 Komisija apgalvo, ka „ir skaidrs, ka AK iztirzājums ziņojumā ir viens no pētījuma racionālākajiem aspektiem”. H8 laikā komisārs Ch. McCreevy skaidro, kā Komisija EQUI komitejai ir padarījusi pieejamus pētījuma ziņojumus un Komisijas iekšējos dokumentus, „kas skaidri rāda sastaptās problēmas. Šie dokumenti arī parāda vērā ņemamās pūles no Komisijas darbinieku puses, lai panāktu naudai atbilstošu vērtību un iegūtu vislabāko iespējamo rezultātu.”

WE-Conf 11 dod mums iespējamo pierādījumu par Wilde Sapte pētījuma vispārēji zemo kvalitāti un par to, ka Komisija mēģināja darīt visu iespējamo, lai panāktu tekstā izmaiņas un uzlabojumus. Tas rada jautājumu par Komisijas iepirkuma procedūru vispārējo kvalitāti un vadību šāda veida ārējiem pētījumiem tajā laikā un, vai šī prakse kopš tā laika ir uzlabojusies.

PR\659626LV.doc 103/371 PE 386.573v02-00


II.2.3. Citas rakstiskas un mutiskas liecības par transponēšanu

Citās rakstiskās un mutiskās liecībās pārsteidz tas, cik reti ir pieminētas direktīvas un jautājums par pareizu/nepareizu transponēšanu. Liecinieki un citi eksperti (G. W. Penrose, R. Baird) saprotamā veidā vienmēr atsaucas uz AK tiesību aktiem un AK regulatīvo praksi. Tāpēc ir grūti atdalīt, kurš jautājums ir saistīts tīri ar transponēšanu un kas attiecas uz ELAS uzraudzīšanu un regulēšanu. Uzsvars uz otru ir apskatīts daudz sīkāk III daļā par regulatīvo praksi. Lai strukturētu izmeklēšanu, dažādās liecības ir sakārtotas – pēc iespējas – zem virsrakstiem, kas nosauc katru svarīgāko 3LD pantu. Ja nav atrasta nekāda konkrēta saikne ar kādu pantu, liecība ir novietota zem virsraksta „vispārējie temati”.

Vispārējie temati•8. pants – konsultatīva uzraudzība•10. pants -- uzraudzības pilnvaras un grāmatvedības pārskati•18. pants – tehniskās rezerves•25. pants – maksātspējas rezerve•28. pants – vispārējais labums•31. pants – informācija apdrošinājuma ņēmējiem•

Vispārējie temati

1. Neapmierinoša 2LD un 3LD īstenošana un izpilde tieši radīja ELAS regulēšanas vājumu

Tom Lake no „Equitable” dalībnieku rīcības grupas (EMAG) apgalvo, ka „2LD un 3LD īstenošana un izpilde bija neapmierinoša un ka tas tieši ietekmēja ELAS regulatīvās pārraudzības kvalitāti” (H1). Viņš apgalvo, ka šo direktīvu mērķi -- apdrošinājuma ņēmēju pienācīgu aizsardzību – Apvienotajā Karalistē ELAS regulēšanā nesasniedza.

2. Nopietnas šaubas, vai jebkura no trīs EK dzīvības apdrošināšanas direktīvām tika veiksmīgi transponēta

M. Josephs, runājot H2, paziņo, ka viņam un viņa asociācijai (Investoru asociācija) „ir nopietnas šaubas par to, vai jebkura no trim EK dzīvības apdrošināšanas direktīvām varētu būt veiksmīgi transponēta AK regulatīvajā vidē, ņemot vērā filozofiskās atšķirības starp Komisijas nodomiem un veidu, kā AK sistēma patiesībā darbojās.”

Apdrošinājuma ņēmēja B. Knowd arī apgalvo H2, ka „Equitable neatbilda ES noteikumiem ilgā laika periodā”.

3. Komisijai būtu vajadzējis ieņemt aktīvāku nostāju

H3 laikā Peter Scawen no ELTA izsaka domu, ka, runājot par Komisijas lomu ES tiesību aktu īstenošanas politikā, tai „jābūt apsteidzoši aktīvai. Es domāju, ka neveiksme Apvienotajā

PE 386.573v02-00 104/363 PR\659626LV.doc


Karalistē bija tā, ka pasīva ministrija gaidīja uz notikumiem, turot īkšķus cerībā, ka situācija varētu uzlaboties. Manuprāt, tas ir tas, kas notika. Es domāju, ka viņi ļoti labi apzinājās, bet viņi nezināja, ko darīt.” Liekas, ka P. Scawen runā par AK iestādēm, nevis Komisiju.

4. 3LD bija pareizi īstenota un AK tiesību akti pa lielākajai daļai tai jau atbilda

M. McElwee, runājot H3, uzskata, ka AK „īstenoja direktīvu pareizi. Es neesmu vēl redzējis neko tādu, kas liktu man domāt, ka veidā, kā to īstenoja, būtu bijis kaut kas kliedzoši nepareizs.” Clive Maxwell no AKFM apgalvo H4, ka „Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva un tās priekšgājējas tika pareizi transponētas AK tiesību aktos. Praktiski AK tiesību akti jau pirms tam lielā mērā atbilda tiem noteikumiem, kurus pieprasīja direktīva”. TadC. Maxwell nosauca tiesību aktus, ar kuriem 3LD bija transponēta AK tiesību aktos, t.i., 1994. gada Apdrošināšanas sabiedrību (Trešo apdrošināšanas direktīvu) noteikumi, 1994. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumi un 1994. gada Apdrošināšanas sabiedrību (rēķini un deklarācijas) noteikumi. Turklāt H4 laikā David Strachan no FPRI apgalvoja, ka „AK pastāvīgi gāja tālāk par Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas oficiālajām prasībām, īstenojot pēctecīgas ieguldītāju kompensēšanas un ombuda shēmas”.

5. Valdības atbildība par transponēšanu

C. Maxwell, runājot H4, paskaidroja, ka „AK valdība pēc likuma ir atbildīga par direktīvu pareizu transponēšanu Apvienotajā Karalistē. [...] Attiecībā uz ES direktīvu pareizu transponēšanu, tā ir dalībvalsts absolūta atbildība saskaņā ar Eiropas jurisdikciju”.

6. Fragmentēta transponēšana neietekmē transponējuma kvalitāti

Uz deputāta jautājumu (H4) par to, vai transponēšanai dažādos aktos un noteikumos ir jebkāda juridiska vai cita veida nozīme attiecībā uz nopietnību, ar kādu šī direktīva un citas direktīvas tika transponētas AK tiesību aktos, Clive Maxwell atbildēja ar skaidru nē: „Likums ir likums.Nav svarīgi, vai kaut kas ir ietverts parlamenta aktā vai parlamenta noteikumos, vai galu galā FPRI noteikumu aprakstā. Tam tomēr ir juridisks spēks, un tas tomēr ir ļoti iedarbīgs direktīvas transponēšanas veids. [...] Manuprāt, daudzās dalībvalstīs pastāv sistēma, kur direktīvu transponēšana notiek dažādos tiesību instrumentos, atkarībā no valstī noteiktās kārtības. [...] Tas ir atkarīgs, protams, no valstī pieņemtās kārtības un tradīcijām, un kā tās regulē”.

7. Direktīvas ir tikai pamatlīnija

Martin McElwee, uzstājoties H3, pauž citiem lieciniekiem pretēju viedokli un paziņo, ka „direktīvas nenoliedzami noteica regulēšanas pamatlīniju, un atbilstīgi direktīvas būtībai, kas ir pretēja noteikumiem, viņi ļauj dalībvalstīm meklēt un atrast vispiemērotākos veidus, kāsasniegt rezultātus pēc direktīvas prasībām. Direktīvas nenoliedzami ir mazāk preskriptīvas nekā noteikumi, tas arī ir iemesls, kāpēc dažkārt rodas šaubas par to īstenošanas pareizību”.

Šo uzskatu papildināja AKFM pārstāvis Clive Maxwell, runājot H4: „Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva tāpat kā tās priekšteces bija minimālās saskaņošanas direktīva. [...] No dalībvalstīm tika prasīts ieviest vietējos tiesību aktos standartu minimumu, kas bija direktīvā, bet tās varēja to darīt atbilstīgi savas vietējās politikas pieejai. Dalībvalstīm nebija nodoma radīt

PR\659626LV.doc 105/371 PE 386.573v02-00


identiskus vietējos režīmus”.

8. Direktīvas nepieprasa simtprocentīgi nekļūdīgu režīmu

Runājot H3, M. McElwee kliedē mītu, ka direktīvas pieprasa vai sagaida simtprocentīgi nekļūdīgu režīmu: „Būtu grūti izveidot tādu režīmu, bet man ir aizdomas, ka to varētu izdarīt vismaz teorētiski. Tas prasītu tādu regulēšanas līmeni, kas, pēc manām domām, būtu pretējs patērētāja patiesākajām interesēm. (...) Direktīvās nav nekā tāda, kas norāda uz nodomu radīt tādu režīmu”. Līdzīgā veidā AKFM pārstāvis Clive Maxwell apgalvo, ka „šis režīms nav centies un arī tagad necenšas novērst visas neveiksmes vai problēmas regulētajās firmās”(H4).

9. Jauninājumu stimulēšanai veidotas publicitātes brīvība

AKFM pārstāvis Clive Maxwell iepriekš teiktajam H4 piebilda, mēģinot skaidrot, kā AK pieeja „piesardzīgai uzraudzībai bija raksturojama ar „publicitātes brīvību”. Apdrošināšanas sabiedrībām bija dota brīvība piemērojamo tiesību aktu robežās noteikt viņu politiku un pašiem pieņemt lēmumus ar nosacījumu, ka publikai tika dota noteikta informācija. Šo pieeju veidoja apzināti, lai izvairītos no liekas iejaukšanās sabiedrību lietās, jo uzskatīja, ka tā varētu traucēt jauninājumiem un uz uzņēmējdarbību virzītai rīcībai, kas nāktu par sliktu apdrošinājuma ņēmējiem un patērētāju izvēlei”.

10. Regulatori piemēroja likumu

Atbildot uz deputāta jautājumu par to, vai AK valdību apmierināja, kā regulatori attiecībā uz 3LD stāšanos spēkā ar pilnu atbildību pildīja īstenošanas noteikumus, kā arī direktīvas garu, C. Maxwell saka H4, ka attiecībā uz „likuma piemērošanu praksē, regulatori ir piemērojuši likumu”.

11. Galvenā atbildība par krīzi gulstas uz ELAS vadību

Runājot H3, M. McElwee saka arī, ka „galvenais cēlonis, kāpēc „Equitable Life” atradās šajākrīzes situācijā, ir pilnībā vadības rokās, kas bija vai nu korumpēta, vai nekompetenta. Tas ir arī viens no G. W. Penrose ziņojuma daļējiem secinājumiem (WE 16). Tomēr Brian Chase (WE 9) apgalvo, ka britu valdība ir atbildīga par ELAS sabrukumu. Viņš nosoda slepeno vienošanos ar ELAS 6 gadu garumā par sabrukuma patiesā cēloņa liecību slēpšanu, konspirāciju, ko pēc viņa domām katrā tās posmā iedvesmoja, apgādāja un atbalstīja AK Finanšu ministrija. Viņš pamato šos pieņēmumus, atsaucoties uz G. W. Penrose ziņojumu (WE 16), Burgess Hodgsonziņojumu (WE 26) un Michael Nassim ziņojumiem (WE 8, 7 un 33).

Jautājumā par atbildību WE Conf 3 apgalvo, ka ELAS atkārtoti meloja gan par situāciju sabiedrībā, gan gūtajiem panākumiem. Viņi pieļāva nolaidību, neatliekot ieguvumus no vērtspapīru tirgus pieauguma ne apdrošinājuma ņēmējiem ar dalību apdrošinātāja peļņā, ne veidojot nodrošinājumu nākamajiem maksājumiem GPLG polišu īpašniekiem. Viņš arī apgalvo, ka vadība sev maksāja lielas algas, lielas piemaksas un lielus pensiju pieskaitījumus. Šajā liecībā ir arī sūdzība par revidentiem Ernst & Young, kas nav veikuši pienācīgu „Equitable Life” kontu revīziju un nav pārliecinājušies, ka tajos nebija pietiekoši daudz naudas, lai nosegtu GPLG apdrošinājuma ņēmēju fondus.

PE 386.573v02-00 106/363 PR\659626LV.doc


12. Režīmam ir jāattīstās, un risinājums ir Maksātspēja II

Runājot H4, AKFM pārstāvis Clive Maxwell saka, ka „neviena sistēma nevar palikt bez izmaiņām pastāvīgi mainīgos tirgos. Ir svarīgi, ka Eiropas pamatnostādnes par apdrošināšanas sabiedrību uzraudzību turpina attīstīties, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzības līmeni apdrošinājuma ņēmējiem. AK valdība tāpēc atbalsta Eiropas Komisijas Maksātspēja II projektu”.

8. pants – apdomīga uzraudzība

13. Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 8. pants netiek ievērots

Pirmās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 15. panta 3. punkts ar grozījumiem 3LD (8. pants) nosaka, ka piederības dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasa racionālas administratīvas un norēķinu procedūras un piemērotus iekšējās kontroles mehānismus katrā apdrošināšanas uzņēmumā. Arī šim noteikumam nesekoja pareizi, apgalvo M. Lake, runājot H1. Viņa pamatojums ir šāds: būtiska AK valsts apdrošināšanas sistēmas sastāvdaļa ir kvalificēts ieceltais aktuārs, ko ieceļ apdrošinātāji, lai viņš sniegtu padomus par rezervju veidošanu, piemaksām, izredzēm utt., un kuram būtu jārīkojas daļēji kā apdrošinājuma ņēmēja interešu aizsargam. M. Lake apgalvo, ka tas fakts, ka 1992. gadā „ieceltais aktuārs Roy Ranson kļuva par ELAS izpilddirektoru, neatsakoties no ieceltā aktuāra pienākumiem, bija skaidrs apdrošinājuma ņēmēju interešu pārkāpums, bet AK tiesību akti nepieprasīja R. Ranson atcelšanu” (H1). No tā izriet pēc M. Lake domām, ka kļūdaina ieviešana padarīja AK iestādes nespējīgas. AK valdības statistikas departaments izteica neapmierinātību ar R. Ranson divējādo lomu, bet neko nedarīja.

J. Holmes (WE 84) arī sīki izklāsta jautājumu par racionālu administratīvu un norēķinu procedūru un iekšējo kontroles mehānismu trūkumu, proti, par ieceltā aktuāra problēmu, daudz citējot G. W. Penrose (WE 16) ziņojumu un atkārtojot tajā dotos pieņēmumus.

Tomēr AKFM pārstāvis Clive Maxwell H4 izjautāšanas laikā noraida šo apgalvojumu, pamatojot ar to, ka „Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva neattiecas uz indivīdu, ko sauc par iecelto aktuāru. Tāpēc jautājums par to, vai ieceltais aktuārs varēja uzņemties tieši to īpašo pienākumu, nav būtisks Trešajai dzīvības apdrošināšanas direktīvai. Tā bija ierasta kārtība vairākās citās apdrošināšanas sabiedrībās, ka ieceltais aktuārs AK sistēmā pildīja tāda veida pienākumu.

14. G.W. Penrose atrod vispārējus trūkumus attiecībā uz ELAS konsultatīvo uzraudzību

G.W. Penrose atrod vispārējus trūkumus attiecībā uz ELAS konsultatīvo uzraudzību: „Regulatori un VSD dotie padomi pilnībā pievērsās maksātspējas rezervei par līgumos uzņemtajām saistībām un nepievērsa uzmanību uzkrātajai terminālajai jeb gala piemaksai, neskatoties uz to, ka 1989. gada ziņojuma laikā tirgus samazināšanās tendence bija reāla un zināma VSD un regulatoriem.”(16-16. nod.). „Šī sabiedrība ... bija pārāk cienījama, lai radītu patiesas bažas, un informācijas trūkums radīja pamatu bezdarbībai... Regulatori bija guvuši ieskatu sabiedrības praksē, kas varēja viņos modināt pamatotu trauksmi par pašreizējās un nākotnes prakses pārraudzības nepieciešamību. Netika veikti nekādi īpaši pasākumi, lai

PR\659626LV.doc 107/371 PE 386.573v02-00


iedibinātu piemērotu sistēmu.” (16-21. nod.)

Atbalstot šīs domas, WE Conf 3 apgalvo, ka AK regulatori nenodarbojās ar ELAS problēmām, kad par nopietnām problēmām organizācijas iekšienē bija zināms pirms 1997. gada un, iespējams, jau pat 1991. gadā. Viņi nesaprata, ka nepietiek fondu, lai nodrošinātu apdrošinājuma ņēmējus ar garantētām procentu likmēm gadā.

15. PRE, ko aizsargā AK tiesību akti

M. Lake apgalvo H1, ka „ar AK likumu „apdrošinājuma ņēmēju vai potenciālo apdrošinājuma ņēmēju pamatotās izredzes” (PRE) aizsargā kompetentās iestādes”.

J. Holmes liecība (WE 84) atbalsta šo tēzi: PRE aizsardzībai AK tiesību aktos bija ļoti liela nozīme 80. gadu un 90. gadu laikā notikušās maiņas dēļ ieguvumu līdzsvarā, ko ELAS sniedza pret savām polisēm, -- no garantētiem ieguvumiem uz negarantētām terminālām (vēlāk -- gala) piemaksām. [...] Ja garantētie labumi pēc valsts un Kopienas likuma tika kvalificēti kā „saistības” un tādēļ par tiem bija jāveido rezerves, vienīgā aizsardzība, kas attiecās uz nepiešķirtām terminālām vai gala piemaksām saskaņā ar AK regulatīvo shēmu, bija pienākums apsvērt iejaukšanos, lai aizsargātu pamatotās izredzes, kas radušās sakarā ar šādām piemaksām.”16. ELAS rīcība radīja PRE

Attiecībā uz PRE G. W. Penrose (WE 16) saka, ka AK regulatori viņam ir teikuši, ka PREattiecībā uz gala piemaksām neradās sabiedrības piemaksu prakses dēļ. Turpretī viņš apgalvo pretējo, sacīdams, ka PRE patiešām radās sabiedrības gala piemaksu prakses dēļ (citiem vārdiem, ka apdrošinājuma ņēmējiem bija pamatotas izredzes, ka viņiem pienākas vai viņi saņems brīvas izvēles piemaksas papildus līgumā noteiktajiem ieguvumiem). WE 16 18. nodaļas 220. punktā saka: „VSD un Ekonomikas un finanšu ministrija izmeklēšanai ir liecinājušas, ka gala piemaksu nozīmi VSD un regulatori vienmēr ir atzinuši, bet ka PRE attiecībā uz gala piemaksām neradās sabiedrības piemaksu prakses dēļ. Viņi norāda uz piezīmēm, kas nosaka, ka terminālā piemaksa nav garantēta. Tomēr VSD un Ekonomikas un finanšu ministrija arīatzīst, ka PRE neaprobežojās tikai ar garantētajiem ieguvumiem. Nav vajadzības secināt, ka apdrošinājuma ņēmējiem būtu jābūt pamatotām izredzēm par precīzas piemaksas summas saņemšanu, lai uzskatītu, ka viņiem tomēr ir bijušas radītas pamatotas izredzes. Šis punkts ir izcelts paša VSD izteikumos: „Dzīvības apdrošināšanas tirgū bija vispār pieņemts, ka bijušie gala piemaksas līmeņi nerada pamatotas izredzes nākotnei, jo tie pilnībā būtu atkarīgi no tirgus nosacījumiem, uz ko attiecas izlīdzinājuma pakāpe, kas ievērojami atšķīrās vienai sabiedrībai no otras. Pamatotās izredzes nebūtu par to, ka būtu maksājama precīzi nosaukta polises summa, neraugoties uz tirgus nosacījumiem vai izlīdzinājumu, bet ka jebkāds samazinājums atspoguļotu nelabvēlīgus tirgus nosacījumus. Situācija, kurā sabiedrība nevarēja atļauties ievērot polišu summas, nepaceļot tirgus vērtības vai nepārskatot paaudžu maiņas, sabiedrības apdrošinājuma ņēmējiem būtu bijusi grūti saprotama no tās informācijas, ko viņiem sniedza, un tā nebūtu ietekmējusi viņu pamatotās izredzes.

17. Efektīva kontrole dzīvības apdrošināšanas nozares rokās

„Investoru asociācija secina, ka AK konsultatīvās uzraudzības sistēma bija izveidota, lai rad

PE 386.573v02-00 108/363 PR\659626LV.doc


ītu priekšstatu par regulatīvo atbilstību, bet efektīvu kontroli tā atstāja dzīvības apdrošināšanas nozares rokās,” secina M. Josephs, runājot H2. Viņš prasīja EQUI pārbaudīt, „vai tik saskanīgs slēpšanas un maldināšanas modelis ir savienojams jeb vai tam būtu jābūt savienojamam ar regulatīvo režīmu, kas ir ietverts EK dzīvības apdrošināšanas direktīvās.”

18. FPRI nav nozares pakļautībā

Atsaucoties uz pieņēmumiem, ka FPRI atrodas „nozares pakļautībā”, kā arī nozares finansējumā un ka FPRI „skatās nozares virzienā”, M. McElwee, runājot H3, uzskata, ka šāds raksturojums nav pelnīts. Pēc viņa domām „FPRI ir četri likumā noteikti mērķi: tirgus uzticība, sabiedrības informētība, patērētāju aizsardzība un finanšu noziegumu samazināšana. Saskaņā ar likuma noteikto FPRI, cik vien iespējams, ir jārīkojas tādā veidā, kas saskan ar šiem mērķiem. No tiem vismaz trīs, manuprāt, ir vērsti uz patērētāju un viens -- tirgus uzticības uzturēšana – ir vismaz neitrāls, jo atrodas starp patērētāju un praktizētāju. Augstākā līmenī, protams, pat tas ir galvenokārt patērētāju labā tiktāl, ciktāl tas dod ieguvumu tirgus dalībniekiem. Šie ieguvumi arī beigu beigās nonāk pie patērētājiem.”

Tā pati doma vijās cauri FPRI pārstāvja David Strachan vēstījumam H4, skaidrojot, ka „FPRI ir neatkarīga no AK valdības. To nefinansē arī no vispārējiem nodokļiem. Īstenībā mūs finansē mūsu pilnvaras saņemt maksu no firmām, kuras mēs regulējam vai kuras izmanto AK vērtspapīru tirgus un biržas. [...] Mēs esam ar likumu noteikts regulators, ko izveidojis parlaments; mēs neesam pašregulējoša iestāde vai brīvprātīgu biedru arodapvienība. [...] Visos finanšu sektoros regulētajām firmām ir jāmaksā par regulēšanas izmaksām.”

10. pants -- uzraudzības pilnvaras un grāmatvedības pārskati

19. ELAS kļuva par Ponzi fondu

M. Lake arī domā, ka „AK valdības un regulatīvo iestāžu kļūdas ļāva ELAS apdrošināšanas fondam ar dalību peļņā kļūt par „Ponzi fondu”, kurā pievilcīgas izmaksas tika subsidētas no pieaugošajiem ieguldījumiem, kas nāca no jauniem un esošajiem apdrošinājuma ņēmējiem”(H1). Viņš apgalvo, ka līdzekļu aizturēšana, lai segtu sagaidāmās izmaksas, ir aizsargāta ar likumu, bet AK iestādes nespēja izpildīt savu pienākumu un iedarbināt šo likumu.

L. Seymour izsaka tādas pašas domas H7: AK regulators būtu viegli varējis noteikt piramīdas shēmas eksistenci kopā ar rezervju trūkumu -- kā to izdarīja G. W. Penrose un „Burgess un Hodgson” – un veikt aizsardzības pasākumus, kā to prasīja direktīvas. Tas bija būtiski, it īpaši tāpēc, ka deklarētā rezerves fonda esamība bija svarīgākais pārdošanas nosacījums visāKopienā.”

20. Pārliecīga paļāvība uz „vieglu” pieeju

M. Lake apgalvo H1, ka šīs īstenošanas kļūdas attiecas arī uz pilnvarām izskatīt apdrošinājuma ņēmēju tiesību aizskārumus, regulatīvo pārskatu neatbilstību, nepiemērotām rezervēm, nefunkcionējošiem atbildību dalījumiem attiecībā uz noteikumu par patērētāju informēšanu un „pārliecīgu paļaušanos uz nozares vadītām aģentūrām un tradicionālo „vieglo” pieeju”. Viņš

PR\659626LV.doc 109/371 PE 386.573v02-00


apgalvo, ka šī pieeja bija iemesls AK atturībai pret dzīvības apdrošināšanas direktīvu mērķa pieņemšanu un tādējādi to īstenošanas, kā arī izpildes neveiksmei.

L. Seymour apstiprina šo domu H7: par direktīvu uzraudzības prasību „viscaur ir uzsvērts tās obligātums. Saka nevis „var darīt” bet „dara”. Vienīgā interpretācija, kas ir minēta AK noteikumā, ir „vieglais pieskāriens”, ko es saucu par „galvu smiltīs” noteikumu.” Viņšatceras daudzas neregulētas darbības sabiedrībā ELAS, tostarp „tādas šausmas kā pārapdrošināšanas līgums, kas pārbaudē izrādījās bez vērtības, un sabiedrības aktuārs, kas tika pieņemts, lai aizstāvētu apdrošinājuma ņēmēju tiesības, bet patiesībā bija sabiedrības uzņēmējdarbības galvenais izpildītājs.” Neskatoties uz to, viņš apgalvo, ka viņš netic stingrai regulēšanai, bet „ka apdrošinājuma ņēmējam ir jādod skaidra un precīza informācija attiecībā uz viņu politiku. Tas ir direktīvās; tas ir pilnīgi pamatoti. Tāpat ir pilnīgi pamatoti, ka regulators, kas uzrauga un pamatīgi pārzina, kas notiek ar apdrošināšanas uzņēmējdarbību, kuras galvenais birojs atrodas viņa teritorijā, dara tieši to un nodrošina, ka cilvēkiem netiek sniegta nepareiza informācija un ka sabiedrība nevar veikt savu uzņēmējdarbību pretrunā ar saviem pārdošanas materiāliem”.

21. Apdrošināšanas sabiedrības atskaitēs nepildīja direktīvas prasības

Runājot par grāmatvedības pārskatiem, G. W. Penrose (WE 16) saka, ka „kamēr pastāv regulatīva maksātspējas pārbaude, ko nosaka Eiropas direktīvas, būs vajadzīgas finanšu deklarācijas, kas atbilst šajā nolūkā izveidotajām regulatīvajām prasībām. Saskaņā ar vēsturiski pastāvošo kārtību šīs deklarācijas ir bijušas nepārredzami noslēpumainas, pārlieku sarežģītas, daudzvārdīgas un konkretizētas līdz tādai pakāpei, ka vispārējais būtiskais efekts ir aprakts. Apdrošināšanas sabiedrības atskaites bija tik samudžinātas, ka informatīvais materiāls paslīdēja regulatoru un viņu VSD padomnieku uzmanībai garām nemanīts”.

Šis pārskatu skaidrības trūkums varēja pārkāpt 10. panta prasības, kas pieprasa, lai AK regulators sīki iedziļinās un pieprasa iesniegt dokumentus vai veic izmeklēšanas uz vietas. Cita liecība, šķiet, rosina domāt, ka regulatori vienmēr bija pārmērīgi uzmanīgi un pat bailīgi ELASvadības priekšā.

G. W. Penrose ir vēl kas sakāms par pārskatiem: „Analīzes ziņojumi par „Equitable” regulatīvajiem pārskatiem, sākot no 80. gadu vidus, bija samērā īsi, skopi dokumenti, kas parasti nepārsniedza lappusi vai pusotras. Tos gatavoja VSD ... Analīzes ziņojumi mēdza atzīmēt dažus galvenos skaitļus, jauno noslēgto apdrošinājumu skaitu, kustību matemātiskajās rezervēs un nepieciešamās minimālās maksātspējas rezerves (NMMR) saistību segumam ar aktīviem”. (16-1. nod.) Sabiedrības NMMR segums nepārprotami bija svarīgs rādītājs ... , kas kritās no 80. gadu vidus līdz beigām no 8,5x 1984. gadā līdz 3,5x 1988. gada pārskatos. Sarakstes materiālu neesamības dēļ nav iespējams pateikt precīzi, kādas varēja būt bijušas šaubas par pārskatiem vai kā šī lejupslīdes tendence NMMR segumā tika uzskatīta, bet neliekas, ka šis jautājums būtu radījis lielas bažas regulatoriem.” (16-3. nod.) „Nav materiālu par TRM saraksti attiecībā uz „Equitable” par laika posmu pirms 1991. gada. Senāku mapju grupa tika iznīcināta ... 1998. gadā, kamēr regulatīvo pārskatu mapes vēl bija pieejamas (atskaitot par 1987. un 1988. gadu), sākot no 1981. gada.” (15-46., 47. 53. nod.)

22. Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 10. pants netiek ievērots: resursu nepietiekamība

PE 386.573v02-00 110/363 PR\659626LV.doc


un PRE neievērošana

M. Lake, runājot H1, apgalvo, ka „apdrošināšanas regulatoriem nopietni trūka resursu visā90. gadu laikā” pretrunā ar 1LD 23. panta 3. punktu, kas grozīts ar 3LD (10. pantu). Viņšturpina, sakot, ka 1LD 23. panta 3. punkta b) apakšpunkts ar grozījumiem 3LD (10. pantā) prasa pietiekamas pilnvaras un līdzekļus, kas kompetentajām iestādēm dotu iespēju novērst vai labot jebkādus pārkāpumus, kas kaitē apdrošinājuma ņēmēju interesēm, kas šajā gadījumānetika izdarīts.

Arī R. Baird ziņojums (WE 17) atbalsta šo domu, ka izšķirošajos gados, kad attīstījās ELAS krīze, apdrošināšanas regulatoru rīcībā nebija pietiekami līdzekļi. Ziņojums pievēršas darbinieku dalījumam, kas bija iesaistīti apdrošināšanas regulēšanā 1999. gada 1. janvārī: „... kopējais darbinieku skaits aptuveni 200 apdrošināšanas sabiedrību piesardzīgajā regulēšanā bija mazāks par 135 cilvēkiem. Salīdzinājumam 400 licencētu AK banku, celtniecības organizāciju un ne ES institūciju AK filiāļu regulēšanā bija iesaistīti aptuveni 135 darbinieki”(2.23.5. punkts).

J. Holmes (WE 84) arī piekrīt R. Baird ziņojumam, kritizējot regulatoriem pieejamo līdzekļu trūkumu 90. gados. Turklāt viņš apgalvo, ka „pat atzīstot dalībvalstīm piederošās tiesības lemt par regulatoru resursu pienācīgo līmeni, jāšaubās, vai AK nodrošināja savas kompetentās iestādes ar uzraudzībai nepieciešamajiem līdzekļiem, ņemot vērā standartu, kas skaidri noteikts Kopienas tiesību aktos kopš 1992. gada. No vienas puses jāprasa, vai pietiekami liels skaits darbinieku bija iesaistīti uzdevuma veikšanā. No otras puses jāprasa, vai pieejamais personāls bija pietiekami kvalificēts, lai nodrošinātu efektīvu uzraudzību.”

M. Lake arī saka H1, ka 1LD 23. panta 1., 2. un 3. punkts ar grozījumiem 3LD (10. pantā) pieprasa gada pārskatus un periodiskus pārskatus kopā ar statistikas dokumentiem, kas nepieciešami uzraudzības veikšanai, lai ļautu kompetentajām iestādēm veikt piemērotus un nepieciešamus pasākumus uzņēmuma darbības turpmākās saskaņotības nodrošināšanai ar katras dalībvalsts likumiem, tostarp ar piederības dalībvalsts likumiem. M. Lake arī apgalvo, ka AK vienkārši neieviesa tiesiskās prasības, kas ļautu iestādēm pārraudzīt savas valsts likuma piemērošanu attiecībā uz PRE, neskatoties uz to, ka tas bija piemēroti un nepieciešami, un tādējādi pārkāpa Kopienas tiesību aktus.

23. AK regulatīvā režīma atbilstība, dažādi uzskati

Pretēji citiem lieciniekiem Charles Thomson, pašreizējais ELAS izpilddirektors, apgalvo H2, ka „daudzus gadus regulatoriem AK bija ļoti plašas pilnvaras uzdot jautājumus sabiedrībām un ievērojamas tiesības iejaukties ārkārtējos gadījumos. Konkrēti valsts sekretāram bija pilnvaras iejaukties, ja apdrošinājuma ņēmēju vai nākamo apdrošinājuma ņēmēju pamatotās izredzes netika izpildītas. Īsi sakot, manas domas ir, ka attiecīgajiem AK regulatoriem gan pirms, gan pēc Konsolidētās dzīvības apdrošināšanas direktīvas radītajām izmaiņām bija pietiekami daudz pilnvaru, lai efektīvi regulētu.”

AKFM pārstāvis Clive Maxwell, runājot H4, atzīst to, ka „tajā laikā tur bija problēmas ar regulatīvo sistēmu. Nav gluži tā, ka atsevišķas direktīvas – Trešā dzīvības apdrošināšanas

PR\659626LV.doc 111/371 PE 386.573v02-00


direktīva, piemēram, -- nebūtu pienācīgi transponētas; drīzāk, izmantojot iespēju atskatīties no tāluma, pati sistēma nebija modernizēta: tā nebija gluži vislabākā sistēma, kāda bija iespējama.”

24. Resursu nepietiekamība regulatoriem nenozīmē, ka AK pieeja bija neatbilstīga

3LD 10. pants nosaka, ka kompetentajām iestādēm ir jābūt „pilnvarām un līdzekļiem, lai veiktu jebkādus pasākumus, lai novērstu vai labotu jebkādus pārkāpumus, kas kaitē apdrošināto personu interesēm”. M. McElwee uzskata, atsaucoties uz G. W. Penrose atklājumiem, ka AK „regulatori (...) dažos laika posmos nebija labi finansēti.” Tāpēc viņiem nebija „līdzekļu”, lai pilnībā izpildītu savus pienākumus. „Tā rezultātā, es domāju, komitejai varbūt jābūt uzmanīgai, izdarot secinājumu, ka tādēļ, ka citās dalībvalstīs bija atšķirīga pieeja, AK pieeja nebija piemērota. Šo uzskatu atbalstīja H4 Clive Maxwell, kas, komentējot jautājumus par resursu piešķiršanu regulatoriem, saka, ka „savā ziņojumā G. W. Penrose pievērš uzmanību dažiem jautājumiem, piemēram, regulatīvās sistēmas noteiktu aspektu finansēšanai, kāda pastāvēja dažādos laika posmos. Tomēr, es domāju, ka godīgi jāsaka, ka viņš komentēja, izmantojot laika atskata dotās priekšrocības, un daudzējādā ziņā atspoguļoja savus paša uzskatus par stingrākas regulēšanas formas nepieciešamību. [...] Tāpēc šāda veida komentāri par resursu piešķiršanu ir jāskata tādā gaismā”.

18. pants – tehniskās rezerves; 23. pants – maksātspējas rezerve

25. AK sistēma neņem vērā direktīvas nolūku

M. Josephs (H2) uzskata, ka direktīvas nolūks bija, lai apdrošināšanas līgumi tiktu ļoti rūpīgi izvērtēti, aprēķinot saistības. Būtu jābalstās uz katra līguma veida precīzu formulējumu.M. Josephs uzskata, ka „AK sistēma to nedarīja nemaz, spriežot pēc tā, ko liecina dažādām lietām veltītais laiks – t.i., ko regulatora darbinieki redzēja, ko viņi darīja un tā tālāk”.

26. Vai Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 18. un 25. pants netiek ievērots? Dažādi maksātspējas aprēķināšanas veidi

M. Josephs, runājot H2, arī apstiprina šo uzskatu, apgalvojot, ka 3LD 18. pants par tehniskajām rezervēm netika ņemts vērā, jo „Equitable uzstājīgi pieprasīja vienādu attieksmi pret visām polisēm, neskatoties uz to, vai tās bija izrakstītas kā „garantēta guvuma” līgumi, vai kā vēlākā laika „ieguldījuma” līgumi.” Līgumus „izrakstīja tā, lai to ņēmējiem dotu absolūtas tiesības uz daļu sabiedrības ieguldījumu atdevē proporcionāli samaksātajām neto piemaksām”.18. pants obligāti prasa, lai šīs tiesības tiek atspoguļotas šo polišu aprēķinātajās saistībās, kas tomēr, spriežot pēc M. Josephs teiktā, tā nenotika. Viņš secina, ka tas „deva iespēju veikt ilgstošus aktīvu pārvedumus no jaunāko apdrošinājumu ņēmējiem uz izredzēto kohortām”.

Tomēr Christopher Daykin, valdības aktuārs, VSD priekšnieks, apgalvo H4, ka „attiecībā uz rezerves bāzi, „Equitable Life” izvēlējās bruto piemaksu rezervēšanas pieeju, kas atšķīrās no pieejas, kādu lietoja vairums citu sabiedrību, bet tai bija jābūt ekvivalentai tam, ko tā darīja ar neto piemaksu rezerves prasībām. Tas vienmēr bija izdevies sekmīgi. Tādējādi sabiedrības rezerves – vismaz līdz 1998. gadam – vienmēr atbilda noteikumu prasībām.”

PE 386.573v02-00 112/363 PR\659626LV.doc


25. pantā par minimālās maksātspējas rezervi pieprasa, lai sabiedrības aktīvi pārsniedz pasīvus vismaz par summu, kas līdzīga prasībai par maksātspējas rezervi. Tomēr liekas, ka ir dažādi maksātspējas aprēķināšanas veidi. David Strachan no FPRI mēģina skaidrot šo jautājumu H4, sakot, ka „Equitable” vienmēr ir bijusi maksātspējīga, un tā savos regulatīvajos pārskatos vienmēr ir ziņojusi, ka tā pašreiz pilda savas regulatīvās maksātspējas prasības. Reāli ir vismaz trīs dažādas aprēķina bāzes, kas tiek lietotas: pieeja, ko aprakstījis Cris Daykin, kas raksturīga 90. gadu lielākās daļas režīmam un kas bija atbilstīga Trešajai dzīvības apdrošināšanas direktīvai; aprēķina bāze, ko savā ziņojumā devis G. W. Penrose un kas balstījās uz skaitļiem, ko „Equitable Life” bija veidojusi saviem nolūkiem – šie skaitļi netika sniegti regulatoram; trešā bāze, kas ir pašreiz, ir FPRI jaunās reālistiskās prasības maksātspējai”.

Tomēr, atbildot uz deputāta jautājumu H5 laikā, „Annuity Direct” rīkotājdirektors Stuart Bayliss saka, ka AK regulatori „uzklausīja „Equitable” stāstu par maksātspējas rezervēm ļoti ilgu laiku. Tas aizved pie jauno pārdevumu piemēra: tik ilgi, kamēr jūs radāt jaunus pārdevumus, lai ar to tiktu galā, viss jums ir kārtībā. Ja jūsu jaunā darbība ir pietiekami liela, jūs varat aizpildīt robu. Tieši to viņi darīja, un var pieņemt, ka zināmā mērā dažiem regulatoriem tas būtu bijis jāredz. Es nevaru iedomāties, ka viņi to nebūtu varējuši redzēt, jo tas bija kaut kas tāds, ko sabiedrības augšanas modelis prasīja no viņiem”.

Alan Beverly no Komisijas arī izsakās par šo punktu H6, attiecībā uz apdrošināšanas garantijas shēmām: „Būtība „Equitable Life” lietā ir tā, ka „Equitable Life” nekļuva maksātnespējīga, viņa nezaudēja maksātspēju. Tāpēc pat pašreizējā kompensācijas shēma – AK apdrošināšanas garantijas shēma – „Equitable Life” gadījumā netika iedarbināta. [...] Tāpēc pat, ja būtu bijusi Eiropas līmeņa direktīva, kas nosaka saskaņotu apdrošināšanas garantijas shēmas sistēmu, pavisam nav skaidrs, vai tā būtu attiecināma uz „Equitable Life” gadījumu, jo te nebija maksātnespējas vai neveiksmes kā tādas.”

27. Pastāvīgs aktīvu trūkums nepietiekamu rezervju dēļ

Saistībā ar 18. pantu par tehniskajām rezervēm liecībā WE 79 (Investoru asociācijas dokuments par aktīvu trūkumu) ir sniegts noderīgs ieskats par to, kas, kā tajā apgalvo, radīja situāciju, kādā tagad ir ELAS. Dokumentā teikts, ka ,,galvenā nepilnība konsultatīvajā režīmā, ko piemēroja AK, bija tas, ka tas neparedzēja nekādu noteikumu par nākotnes ieguldījumu peļņas izmaksāšanu cilvēkiem, kuriem bija tiesības uz šādu peļņu, proti, apdrošinājuma ņēmējiem, kuri bija nopirkuši ,,ieguldījumu polises”. Šie noteikumi bija apzināti atstāti neskaidri, lēmumu par noteikumu attiecībā uz nākotnes piemaksām atstājot aktuāra ziņā. Tomēr sekas, ko radīja šādi neskaidri noteikumi, nebūt nebija neskaidras, jo šo noteikumu neesība gandrīz neapšaubāmi nozīmēja šo fondu ar dalību apdrošinātāja peļņā neveiksmi.”

Ziņojumā izsaka viedokli, ka ELAS galvenā problēma bija šis milzīgais aktīvu trūkums, salīdzinot tos ar reālajām saistībām, kas bija jāpilda. Šis aktīvu trūkums pastāvēja vismaz kopš 1985. gada līdz brīdim, kad Equitable pārtrauca jaunu līgumu slēgšanu 2000. gada beigās. To veidoja šādi elementi:

PR\659626LV.doc 113/371 PE 386.573v02-00


,,A) nespēja pienācīgi nodrošināt nākotnes garantētās piemaksas, uz kurām ,,ieguldījumu” polišu īpašniekiem bija tiesības saskaņā ar līgumu;B) Nespēja līgumos paredzēt atbilstīgu noteikumu par garantijām (piemēram, bēdīgi slavenās GPLG);C) Nespēja paredzēt jebkādu reālu noteikumu par negarantētajām piemaksām, kuras jau bija piešķirtas;D) Pārmērīgi brīva un pašapmierinoša juridisko noteikumu (un, iespējams, profesionālo pamatnostādņu) interpretācija.”

Ziņojumā secina, ka laika periodā no 1990. gada līdz 2000. gadam nepārtraukti pastāvēja aktīvu trūkums no aptuveni 5 miljardi līdz aptuveni 7 miljardi sterliņu mārciņu apmērā, neietverot ,,nekādu noteikumu par ,,gala piemaksām”, kuras sabiedrība apzīmēja kā ,,negarantētas”, lai gan apdrošinājuma ņēmējiem bija pamats uzskatīts, ka arī šīs piemaksas izmaksās saskaņā ar tirgus stāvokli brīdī, kad persona pārtrauca dalību fondā. Patiesībā šajā periodā nekādi aktīvi nesedza neko no šīm gala piemaksām. [...] Šīs summas bija ievērojamas un tiek lēsts, ka no 3 miljardiem sterliņu mārciņu 1990. gadā tās pieauga līdz 11 miljardiem sterliņu mārciņu 2000. gadā - vidēji 45 % aktīvu šo 11 gadu laikā.”

28. Nav rezervju gala piemaksām: AK tiesību aktos piedāvātā izvēles iespēja bija neizdevīga

Nicholas Bellord H2 saka, ka, ,,kad sāka izstrādā Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu, atklāja, ka tiek ierosināti stingrāki rezervju nodrošināšanas noteikumi, un AK delegācija atbalstīja šīs stingrākās prasības. Tomēr Ekonomikas un finanšu ministrija, regulatori, saprata, ka, ja šo direktīvu pieņems tādu, kādu to izstrādāja, varētu atklāties patiesība par Equitable un tādēļ viņi šo ierosinājumu izkropļoja, padarot rezervju nodrošināšanu par neobligātu noteikumu (…). Tātad pastāvēja iespēja nodrošināt pienācīgas rezerves, taču AK regulatori apzināti šo iespēju neizmantoja.”

Šajā saistībā arī WE Conf 11 norāda, ka 3LD, kādu to pieņēma, piemita milzīgs trūkums, proti, iepriekš minētais fakts, ka teksta galīgajā redakcijā noteikums par rezervēm nākotnes piemaksām bija neobligāts (sk. arī iedaļu par 3LD 18. pantu). WE Conf-11 norāda, ka to pieļāva spiediena rezultātā, ko AK veica direktīvas pieņemšanas pārrunu laikā. Kā jau daudzviet ir paskaidrots, AK patiešām pēc tam izvairījās no šī noteikuma piemērošanas. WE-Conf 11 paskaidro, kā iepriekš aprakstītais savukārt nodrošināja, ka ELAS, nepārkāpjot likumu, varēja nenodrošināt rezerves gala piemaksu segšanai, kas bija viens no iemesliem, kādēļ sabiedrībai nebija pietiekami daudz aktīvu, kad Lordu palāta piespieda to maksāt GPLG polišu īpašniekiem viņiem apsolītās piemaksas.

WE 26 (Burgess Hodgson ziņojums EMAG) arī ir paskaidrots, ka netika uzkrātas nekādas rezerves gala piemaksu segšanai un no tā izrietošās sekas. Tajā paskaidro, kā grāmatvedības summās, kurus regulatoram sniedza ELAS, nebija ietverti nekādi gala piemaksu nodrošinājumi. Ar šīm summām bija pietiekami, lai segtu likumā noteikto obligāto normu atskaites sagatavošanas nolūkiem (no 1994. gada līdz 1999. gadam šī norma bija apmēram 7 %). Tomēr ziņojumā norādīts, ka ,,regulatoram kā profesionālam aktuāram ir bijis jāsaprot, ka tā nekādā gadījumā nebija pietiekama summa, lai segtu gala piemaksas. Viņam bija pamats lēst, ka normai šim nolūkam būtu bijis jābūt tuvāk 20 %. Rezumējot, regulatoram būtu jājautā, vai viņš zin

PE 386.573v02-00 114/363 PR\659626LV.doc


āja (vai arī – vai viņam būtu bijis jāzina) ka Equitable Life aktīvu apjoms nesedza direktora piemaksu deklarāciju summas gados pēc 1993. gada. Regulators būtu zinājis, ka gala piemaksas izmantoja a) apdrošinājuma ņēmēju polišu vērtības noteikšanai; b) lai veiktu maksājumus termiņa beigās vai atteikšanās gadījumā; c) lai ar paziņojumiem par paveikto veicinātu jaunu polišu pārdošanu. Vienlaikus zinot, ka kopš 1998. gada līgumsaistības ietvēra noteikumu par GPLG segšanu, viņš arī būtu zinājis, ka to efektivitāti ievērojami samazināja samērā neskaidrā pārapdrošināšanas polises vērtība, kuru veica Īrijas Eiropas pārapdrošināšanas uzņēmums ar ierobežotu atbildī (Irish European Reinsurance Company Limited)”.

G. W. Penrose (WE 16) arī atbalsta domu, ka piesardzīga rezervju veidošana būtu atklājusi ELAS nepilnības. Viņš norāda, ka AK regulators koncentrējās vienīgi uz maksātspējas normām un neņēma vērā uzkrājušos gala piemaksu, tādējādi, iespējam, pārkāpjot 18. panta noteikumus, kuros pieprasa, lai uzraudzība arī pārbaudītu uzņēmuma ,,visu uzņēmējdarbību”, nevis tikai maksātspējas stāvokli.

G. W. Penrose norāda, ka direktīvā ,,gala piemaksai paredz piesardzīgu rezervju veidošanu vai kāda cita reāla līdzekļa apsvēršanu. Tas būtu atklājis sabiedrības nepilnības daudz agrīnākā posmā un būtu veicināta rīcība, lai izlabotu šīs nepilnības. DTI šo iespēju neizmantoja, tā vietā ieņemot nostāju, ka ,,sistēmas rādītājos jāuzrāda zināma piemērota naudas summa”. AK noteikumos, ar kuriem īstenoja direktīvu, tika saglabāta tāda nostāja, kāda tā bija bijusi iepriekš.” G. W. Penrose arī kritizē ,,aktīvas pieejas” trūkumu no regulatora puses.

29. Nākotnes peļņas izmantošana, lai izpildītu maksātspējas normu, nav saskaņā ar 25. pantu

L. Seymour H7 norāda, ka tad, kad AK regulators redzēja ELAS problēmu apmērus un kad sākās diskusijas par apdrošināšanas ārkārtas fonda izmantošanu, AK regulatoru pārņēma panika (jo tas nozīmētu nodokļa vai nodevas piemērošanu visiem citiem apdrošināšanas uzņēmumiem, lai izmaksātu komepnsācijas ELAS apdrošinājuma ņēmējiem) un, lai izvairītos no sīs situācijas, tas ,,tad apstiprināja sistēmu, kura paredzēja nākamo piecu gadu teorētiskās peļņas iekļaušanu, lai panāktu līdzsvaru pabeigtajās ELAS grāmatvedības grāmatās, tādējādi padarot neiespējamu piekļuvi kompensācijas fondam.” Viņš saka, ka tas ,,visu maksātspējas jēdzienu padara bezjēdzīgu”.

WE 54 (La Vie d’Or, Lieta 98/2863 Hāgas apgabaltiesā, sprieduma paziņošanas datums bija 2001. gada 13. jūnijs), L. Seymour (H7) paskaidro, kā prasītājs norāda, ka ,,nākotnes peļņas iekļaušana bilancē nenodrošināja patiesu ainu par apdrošināšanas uzņēmuma maksātspēju un tādējādi bija pretrunā ar ES dzīvības apdrošināšanas direktīvām. [...] Ir svarīgi piezīmēt,ka tika uzdots jautājums par nākotnes peļņas likumību saistībā ar ES dzīvības apdrošināšanas direktīvām.”

R. Baird (WE 17) norāda, ka jautājuma par nākotnes peļņu izmeklēšanai arī jāpiemēro rūpīga parbaude. Citējot VSD sarunas, viņš saka, ka ,,ES direktīvas un AK tiesību akti pieļauj vērtības piemērošanu apdrošināšanas uzņēmuma nākotnes peļņai. To sauc par “nākotnes peļņas netiešo pozīciju”. (...) VSD izskaidroja šo pozīciju pamatu: ,,Tiesību aktus, kas ir pamatā…veidoEiropas direktīvas, īpaši Pirmā dzīvības apdrošināsanas direktīva, ko pieņēma 1979. gadā. Tas norāda uz to, ka pēc uzraudzības iestādes ieskatiem uzņēmumam var atļaut šādas pozīcijas ņemt vērā attiecībā pret piecām sestdaļām tā maksātspējas normas, aprēķinot

PR\659626LV.doc 115/371 PE 386.573v02-00


nākotnes peļņu. Nākotnes peļņas aprēķins ir norādīts tajā pašā direktīvā, kas paredz, ka 50 % vidējās peļņas, kas gūta pēdējo vismaz piecu gadu laikā, tiek reizināta ar sagaidāmo polises darbības laiku. Direktīva tikai sacīts, ka uzraudzītājs var izmantot rīcības brīvību un ka iepriekš minēto var izmantot kā maksātspējas normu.”

Šo iespēju ievērojami ierobežoja, 2002. gadā pieņemot Maksātspējas I direktīvu (1.panta 4. punkts), kurā pilnība aizliedz šādu praksi, sākot no 2009. gada. R. Baird paskaidro, kā ELASvairākkārt pieprasīja un veiksmīgi ieguva atļauju no regulatora izmantot nākotnes peļņu, lai panāktu atbilsmi maksātspējas prasībām. Regulators izmantoja privilēģijas, ko paredz 1982. gada ICA 68. iedaļa, piešķirt atkārtotas atļaujas. Kā norāda R. Baird, tas uzņēmumam ļāva ārēji uzlabot priekšstatu par tā finansiālo stabilitāti. R. Baird ieteica pārbaudīt, kā regulators izmatoja tam paredzēto rīcības brīvību saistībā ar atļaujām nākotnes peļņas izmantošanai, lai panāktu atbilsmi maksātspējas prasībām.

Tas ir cieši saistīts ar vienu no darbības jomām, ko ietver izmeklēšana, kuru veic attiecībā uz 3LD pareizu transponēšanu. Jautājums ir, vai valsts sekretāra izmantotā rīcības brīvības, ko paredz 1982. gada ICA 68. iedaļa, bija ļoti nozīmīgs elements ELAS lietā, kā to apgalvo R. Baird. Šajā kontekstā ir jānovērtē, vai šīs rīcības brīvība vispār ir saskaņā ar 3LD. Direktīvāparedz, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka kompetentajām iestādēm ir pietiekamas pilnvaras un pietiekami līdzekļi, lai pildītu uzraudzības funkcijas (sk. 3LD 10. pantu). Direktīvā, pretēji ICA, paredz, ka kompetentā iestāde var atteikties no noteikumu piemērošanas tikai ierobežotā skaitāgadījumu un saskaņā ar stingriem nosacījumiem (sk. 3LD 21. panta 2. punkts un 3LD 22. panta 6. punkts), taču šķiet, ka nekur direktīvas tekstā dalībvalsts kompetentajai iestādei ir piešķirtas tādas attiekšanās pilnvaras, kādas paredz 1982. gada ICA 68. iedaļa. Šķiet, ka šādas pilnvaras ir saistītas ar risku, ka tās izmantos saudzīgā veidā vai nekonsekventi, kas varbūt bija noderīgi dažiem uzņēmumiem, bet citiem ne, tādējādi, iespējams, nenodrošinot saskaņotu standartu piemērošanu. Ir iespējams, ka, ja šīs pilnvaras būtu tikušas kaut kā ierobežotas, no ELASsabrukuma būt bijis iespējams izvairīties vai vismaz mazināt tā ietekmi.

28. pants – vispārējs labums; 31. pants – informācija apdrošinājuma ņēmējiem

30. Uzņēmējdarbības vadības noteikumi/konsultatīva nošķiršana bija aizspriedumaina

Saistībā ar jautājumu par saziņu ar apdrošinājuma ņēmējiem, M. Lake (H1) norāda, ka apdrošinājuma ņēmēju informēšana, ko paredz 3LD, nonāca uzņēmējdarbības vadības regulatora pārziņā, kurš nebija saistīts ar konsultatīvo regulatoru, un šī pienākumu juridiskā nošķiršana bija aizspriedumaina attiecība pret ELAS apdrošinājuma ņēmējiem. Visbeidzot attiecībā uz īstenošanas lietām, kuras nonākušas AK tiesā, viņš saka, ka viņam nav zināma neviena lieta, kas būtu par ES tiesību aktu neīstenošanu.

Tomēr David Strachan no FPRI liecībā H4 iepazīstināja ar citādu uzskatu, norādot, ka ,,Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu īstenota tā, lai nodrošinātu skaidrību par piederības un mītnes regulatoru attiecīgajām atbildības jomām [...]. Saskaņā ar 3LD filiāļu regulatoram, kurš šajā gadījumā ir mītnes regulators, ir tiesības piemērot savus noteikumus. Tas ļauj izvairīties no citādi neskaidrās situācijas, kad apdrošinājuma ņēmējiem būtu saistoši atšķirīgi uzņēmējdarbības vadības noteikumi atkarībā no tā, vai uzņēmējdarbība tiek veikta, sadarbojoties

PE 386.573v02-00 116/363 PR\659626LV.doc


ar vietējo iestādi vai ar EEA iestādes filiāli.”

31. Nav ņemts vērā II pielikums

Leslie Seymour H7 uzrāda rakstisku liecību (WE 53), apgalvojot, ka 3LD II pielikums, kas pēc numuru maiņas ir KD IV pielikums un kurā paredzēts, ka apdrošinājuma ņēmējam ir jāsniedz informācija par iegādāto polisi ,,skaidri” un ,,precīzi”, netika ņemts vērā. WE 53 paradīts, ka ELAS pārdošanas dokumenti, kuros izskaidro ELAS pensiju fonda lielisko darbību un apgalvo, ka ELAS ir spējīga nodrošināt lieliskus pakalpojumus savu zemo apkalpošanas izmaksu dēļ. ELAS arī apgalvoja, ka tai ir lielisks ieguldījumu menedžments. Kādā citā dokumentā ir izskaidrots, kā ELAS turpināja aizdarīt radušās šķirbas, ieturot rezerves, un ka katru gadu apdrošinājuma ņēmēji saņemtu piemaksu – zināmu summu, ko uzņēmums bija ieguvis, jo tam nebija jāsedz nekādi nākotnes kritumi akciju tirgos vai ieguldījumos, kas tam bija. Leslie Seymour apgalvo, ka visi šie solījumi bija nepatiesi un tādēļ informācija nebija skaidra un precīza.

Leslie Seymour saka, ka ,,direktīva prasa, lai apdrošinājuma nemēji saņemtu regulāru, skaidru un precīzu informāciju par apdrošināšanas uzņēmumu. Regulators neko nedarīja, lai nodrošinātu, ka šī ārkārtīgi svarīgā direktīvas daļa tiek ievērota”.

PR\659626LV.doc 117/371 PE 386.573v02-00


Conclusions PART II, TRANSPOSITION

PE 386.573v02-00 118/363 PR\659626LV.doc


34 See Part II, sections II.2.1, pp 85-86; Part II, section II.2.2., p 68; Part II, section II.2.3., p.92; and WE 20.35 See Part II, Section II.1.1. on Art.25 3LD, pp 60-61; see also WE 17, para. 7.2.2 at p. 228.36 Article 8 3LD.37 See Part II, Sections II.1.1, pp 39-41 and Part II, section II.2.3., pp 99-100; see also WE 16 (Ch. 16; ch. 19, para. 210; ch. 18, para.220; ch. 21) and WE Conf 3.38 See Part II Section II.1.1, pp 52-53 and Part II Section II.2.3, pp 104-106; see also WE Conf 11, WE 16, WE 26 and WE 79.39 See Part II Section II.1.1, pp 59-60, and Part II Section II.2.3, pp 107-108; see also WE 17, para 7.2.2, p.228.

PART II - TRANSPOSITION

Transposition of the Third Life Directive

1. Despite having identified some discrepancies between specific domestic UK regulations and articles of the 3LD34, the committee considers that the nature and number of such discrepancies is not important enough to characterize what may be termed as the ‘formal’transposition process as defective.

2. The committee makes one exception, nevertheless, as regards the ample powers domestic UK legislation bestows on the Secretary of State (as prescribed by Section 68 of the ICA 1982) to waive the application of prudential regulations. These powers appear to be incompatible with the letter and the aim of the Directive and were used inappropriately35

(particularly when granting authorization on numerous occasions to include future profits in the solvency margin), and that therefore, in this particular instance, there are serious concerns that the 3LD was not correctly transposed in full.

3. The committee believes that the transposition of the 3LD by the UK, was nonetheless not carried out in a way which allowed the effective fulfillment of its underlying objectives. The committee believes that the UK technique of implementing the Directive in a piecemeal fashion (i.e., the directive was transposed not into one single national law but spread throughout different acts of varying hierarchy) lacks clarity and does not seem to be the best way of incorporating EC principles and standards into domestic legislation.

Specific issues regarding application

The concept of ‘financial supervision of the entire business’

4. The committee recalls that the Directive states that financial supervision must cover the “assurance undertaking's entire business”.36 The committee stresses as a legislator that such simple terminology is unambiguous and must be given a wide and proper interpretation.

5. The committee believes that UK authorities’ supervision of ELAS disregarded or misinterpreted the concept of ‘financial supervision of the entire business’ contrary to Articles 837, 1838 and 2539 of the Third Life Directive.

PR\659626LV.doc 119/371 PE 386.573v02-00


41 See Part II Section II.1.1, pp 52-54.42 See WE 16, ch. 19, para 210.43 See Part II Section II.1.1, pp 41-42 and Part II Section II.2.3, p 98.

40 See Part Section II.2.3, pp 105-106; see also WE 16, WE 26 and WE 79.

6. The committee believes that the option contained in paragraph 1.D of Article 18 does not exclude future discretionary or non-contractual bonuses from being an integral part of the company's ‘entire business’ and does not exonerate Member State authorities from doing their utmost to respect the letter and the aim of the Directive. Furthermore, it appears from the material available to the committee40 that one of the main reasons for ELAS’ financial downfall was the fact that, throughout the years, it did not properly reserve for future discretionary or non-contractual bonuses.

7. It has been argued41 that ELAS was not obliged to reserve for future discretionary or non-contractual bonuses because this was optional under the Directive, and the UK regulator decided not to avail itself of this option. The committee believes that the fact of making the reserving of discretionary bonuses optional undermined the strength and internal coherence of the Directive. Introducing such an option was inconsistent with the overall aim of the Directive.

8. Submissions made to the committee42 suggest that the regulator tended to focus on solvency margins in a narrow sense and took little or no account of future discretionary and non-contractual bonuses in its overall analysis of the financial health of the company. The committee believes therefore that it is likely that the regulator did not manage to guarantee that ELAS had an adequate solvency margin in respect of its entire business at all times.

.

Lack of sound administrative and accounting procedures and adequate internal control mechanisms

9. There are clear indications that the UK regulators knowingly failed to challenge the dual, and therefore conflicting, role of the Appointed Actuary of ELAS, who for six years also held a leading management post in the Society as its Chief Executive. The committee believes that this duality of roles created a conflict of interests detrimental to policyholders' interests which should have been challenged by regulators as an instance of bad corporate governance. Furthermore, the committee believes that, by not taking swift action on the issue of the double role of the Appointed Actuary, the UK regulator did not fulfil its obligation to require from ELAS ‘sound administrative and accounting procedures and adequate internal control mechanisms’ as required explicitly by the 3LD, and contrary to Article 8.43 The committee insists that the role of the Appointed Actuary was central to the UK supervisory system, and that a failure to guarantee the effectiveness of such a figure undermined the whole system of supervision, in particular rendereding any internal controls completely inadequate. The committee considers that, once in place and irrespective of whether the concept was required under Community law, the Appointed Actuary became part of the UK regulatory and supervisory system which, as a whole, was subject to the Third Life Directive. Furthermore, certain statements44 lead the Committee

PE 386.573v02-00 120/363 PR\659626LV.doc


44 See Baird Report (WE 17), paragraph 2.13.6.45 See Part II Section II.1.1, pp 40-41 and p. 47; see also Part II Section II.2.3, p 101-102; see also WE 16, ch.18, para 220, and WE 26, WE 52-54 and LLOYD in H5.46 See Part II Section II.1.1, p 47-48.47 See Part II Sections II.1.1, pp 45-47, and Part II Section II.2.3, pp 101-102; see also WE 17.48 See Part II Section II.2.3, pp 99-101 and WE 16.49 See Part II Section II.1.1, pp 60-61 and Part II Section II.2.3, pp 105-106; see also WE 17, para 7.2.2, p 228.

to believe that this failure formed part of a wider administrative practice which undermined the effectiveness of the safeguards contained in Community legislation.

Failure to respect policyholders’ reasonable expectations (PRE)

10. According to some statements made to the committee45, the concept of PRE included the fact that policyholders expected to receive discretionary bonuses in addition to contractual benefits. If UK authorities were obliged to respect PRE as part of their obligations under Community law, the committee considers that they should have also made sure that reserves covered discretionary bonuses. The committee believes that, by not considering discretionary bonuses as an integral part of the company’s entire business and not obliging ELAS to provide adequate technical provisions for them, the UK regulators did not pay due regard to PRE and thereby appear to have breached the letter and aim of Article 18 of the 3LD.

11. The committee recalls that Article 10 of the 3LD required that UK authorities be given the powers and means to ensure that PRE were respected and that any appropriate and necessary measures were taken to ensure that ELAS' business continued to comply with UK law46, in order to prevent or remedy any irregularities prejudicial to the interests of the assured persons.

12. Statements made to the committee47 suggest that, during the 1990s, the regulators in the UK did not exercise their extensive powers with respect to ELAS, despite having sufficient indication of the impending crisis. Some accounts48 indicate that the regulator adopted a conscious and deliberate ‘hands-off’ approach with regards to the ELAS case. The committee believes that this may have constituted a breach of the regulators’obligation to ensure respect of PRE and therefore was in breach of the letter and aim of Article 10 of the 3LD.

UK regulators' excessive leniency on solvency margin

13. Several statements49 support the conclusion that ELAS artificially enhanced the external perception of its financial strength and managed to meet its solvency requirements by successfully obtaining numerous authorisations from the regulator to include future profits and zilmerising as part of its implicit assets. These authorisations were granted on the basis of the waiver powers of the Secretary of State contained in Section 68 of the ICA 1982, whose compatibility with the letter and the purpose of the 3LD remain doubtful to the committee. The UK regulators' excessive leniency in this regard appears to have been in breach of Articles 10 and 25 of the 3LD.

14. The committee believes that by being allowed artificially to meet its solvency

PR\659626LV.doc 121/371 PE 386.573v02-00


50 See for instance: Baird Report (WE 17), at paragraph 2.23.5; Penrose Report (WE 16), Chapter 19, at paragraphs 158 and 160.51 See Section IV (in particular pages 266-267)

requirements artificially , ELAS hid the truth from policyholders and endangered its future financial viability. It therefore follows that PRE were put at risk and that UK regulators allegedly took measures that were not “appropriate and necessary to prevent or remedy any irregularities prejudicial to the interests of the assured persons”.

15. The committee believes that excessive use of future profits and zilmerising rendered the solvency margin relatively misleading as an indicator of the financial health of ELAS and that as a result the UK regulators did not fulfill their obligation to require from ELAS an “adequate available solvency margin in respect of its entire business at all times”.

Adequacy of resources available to regulators

16. A large quantity of material50 indicates that, particularly in the early 1990s, the UK supervisory and regulatory bodies were not adequately equipped with appropriate means, either by way of competent staff or sufficient resources, to fulfil their supervisory and regulatory duties, contrary to the standard set out in Article 10 paragraph 3 of the Third Life Directive. Such necessary powers and means and the consequent possibility of effective supervision are all the more important since, with the coming into force of the Third Life Directive, the home Member State retains the sole responsibility for the financial supervision of life assurance undertakings.

Information requirements

17. Material available to the committee51 raises concerns as to whether the disclosure requirements laid down in the Third Directive were properly implemented by the UK and whether they were breached in the case of Equitable Life.

Application of the Third Life Directive

18. The committee considers it clear that the obligations imposed by Directives on Member States do not only concern their legislative competences but extend also to their administrative and judicial competences. Furthermore, the adoption of national measures implementing a Directive does not exhaust its effects. Full application of a Directive is only secured when national implementing measures are actually being applied in such a way as to achieve the result sought by it. Indeed, divergences in the application of Directives would otherwise have a negative effect on uniformity and equivalence within the Community legal order.

19. The committee is of the opinion that the application of the 3LD by the UK in respect of the ELAS case was deficient and that UK regulators and authorities did not adequately respect the ultimate purpose of the Directive. The committee believes that, in the present case, the combination of a formalistic transposition with an application which was defective in several respects leads to the conclusion that the implementation process as a whole was flawed.

PE 386.573v02-00 122/363 PR\659626LV.doc


III DAĻA – Regulatīvā sistēma

par AK regulatīvā režīma novērtējumu attiecībā uz Equitable Life

PR\659626LV.doc 123/371 PE 386.573v02-00


SATURA RĀDĪTĀJS III DAĻA

I. Kopienas tiesību aktu noteikumi

1. Trešās Dzīvības apdrošināšanas direktīvas noteikumu piemērojamība

2. Piesardzīgas uzraudzības pienākums

3. Uzņēmējdarbības veikšanas uzraudzības pienākums

4. Sabiedrību finanšu stāvokļa novērtēšana

5. Uzraudzības pasākumu īstenošana

6. Citās valstīs reģistrēto sabiedrību uzraudzība

7. Grāmatvedības un finanšu stāvokļa uzraudzība

8. Grūtībās nonākušu sabiedrību uzraudzība

9. Eiropas Komisija un Equitable Life lieta

10. CEIOPS un Sjēnas protokols

11. Solvency II projekts

12. Jautājumi, uz kuriem jāatbild

II. AK Dzīvības apdrošināšanas regulatīvā sistēma

1. Trešās Dzīvības apdrošināšanas direktīvas noteikumu piemērošana

2. Piesardzīga uzraudzība

a) laika posms no 1982.–1998. gadam

b) laika posms no 1998.–2001. gadam

c) laika posms pēc 2001. gada

3. Uzņēmējdarbības veikšanas regulēšana

4. Ieceltais aktuārs

5. Regulatoru iejaukšanās pilnvaras

6. Regulatoru atbildība

PE 386.573v02-00 124/363 PR\659626LV.doc


III. G. W. Penrose un R. Baird ziņojumu par Dzīvības apdrošināšanas regulatoriem

galvenie rezultāti

1. R. Baird ziņojums (2001. gada oktobris)

2. G. W. Penrose ziņojums (2004. gada marts)

2.1. Piesardzīgas uzraudzības definīcija

2.2.Regulatoru iejaukšanās pilnvaras

2.3. Regulatoru mijiedarbība

2.4. R. Ranson neapstrīdētā dubultā loma 2.5. Iespējamās

regulatoru kļūmes kopumā:

a) zināšanu trūkums un/vai vāja pārraudzība

b) regulatoru bezrūpība vai „vieglas rokas” politika

c) regulatoru nolaidība

2.6. Regulatoru bažu par EL atzīšanas hronika 2.7.

G. W. Penrose ziņojuma secinājumi

IV. Citas mutiskas un rakstiskas liecības, ko izskatīja komiteja

1. Pieņēmumi par iespējamo nolaidību piesardzīgajā regulēšanā un uzraudzībā:

a) apgalvojumi par AK regulatoru operatīvajām kļūmēm;

b) iespējamie AK regulatoru radītie šķēršļi un slepena noruna ar EL;

c) apgalvojumi par regulatoru neobjektivitāti pret nozari;d) apgalvojumi par

regulatoru „vieglā pieskāriena” regulatīvo politiku;

e) apgalvojumi par regulatoru pārmērīgo „cieņu” pret EL;

f) apgalvojumi par regulatoru centieniem izvairīties no EL maksātnespējas;

g) EL izpilddirektora un ieceltā aktuāra dubultā loma;

h) regulatoriem pieejamo resursu pietiekamība.

2. GAR problēma:

PR\659626LV.doc 125/371 PE 386.573v02-00


a) hronika;

b) pamatojuma informācija;

c) apgalvojumi par regulatoru nekompetenci, nespējot novērtēt GAR risku.

3. Iespējamais netaisnīgums 2001. gada „kompromisa shēmā”:

a) hronika;

b) neatkarīgā aktuāra ziņojums;

c) kompromisa noteikumu sīks izklāsts;

d) FSA loma „kompromisa shēmā”;

e) apdrošinājuma ņēmēju sūdzības;

f) apgalvojumi par EL vadības neatbilstību „piemērotības un atbilstības” krit

ērijam.

4. Iespējamā nolaidība uzņēmējdarbības veikšanas (CoB) uzraudzībā:

a) pieļāvumi par maldinošu pārdošanu un faktu sagrozīšanu AK;

b) pieļāvumi par maldinošu pārdošanu citās dalībvalstīs;

c) pieļāvumi par apdrošinājuma ņēmēju līgumu „jaukšanu”;

d) apgalvojumi par komunikācijas trūkumu starp AK regulatoriem ;

e) komunikācija starp AK un ārzemju regulatoriem;

f) maldinoša reklāma Vācijas un Īrijas tirgū.

Secinājumi

PE 386.573v02-00 126/363 PR\659626LV.doc


52 1992. gada 10. novembra Direktīva 92/96/EEK, OV L 360, 9.12.1992.53 AK Finanšu ministrija izveidoja lorda G. W. Penrose izmeklēšanu 2001. gada augustā. Uzdevuma ietvari bija: „Izmeklēt apstākļus, kas radīja pašreizējo situāciju Equitable Life Assurance Society, ņemot vērā dzīvības apdrošināšanas tirgus stāvokli; identificēt mācības, kas jāievēro dzīvības apdrošināšanas uzņēmējdarbības veikšanā, administrēšanā un regulēšanā; un ziņot par to Finanšu ministrijai.” G. W. Penrose ziņojumu publicēja 2004. gada 8. martā.

54 R. Baird ziņojums, „Equitable Life regulēšana: neatkarīgs ziņojums”, ko sagatavojis Ronnie Baird, FSA Kvalitātes nodrošināšanas un iekšējā audita direktors sadarbībā ar Norton Rose un PricewaterhouseCoopers, tika publicēts AKFM 2001. gada 17. oktobrī.

55 Jau notiekošajai AK Parlamentārā un veselības aizsardzības ombuda izmeklēšanai arī ir jānosaka, vai atbilstīgais AK regulatīvais režīms tika pienācīgi administrēts. AK parlamentārā ombuda pirmajā ziņojumā, ko publicēja 2003. gada jūnijā, piesardzīgie regulatori netika atzīti par vainīgiem nepareizā vadīšanā laikposmā no 1999. līdz 2000. gadam, un lēmums neparedzēja nekādu kompensāciju ieguldītājiem. Otrais ziņojums paplašināja izmeklēšanas laikposmu un ietvēra VSD savas darbības jomā. AK parlamentārā ombuda otrā ziņojuma par Equitable Life, kura publicēšana bija paredzēta 2006. gada rudenī, termiņš ir pagarināts līdz 2007. gada maijam, tādēļ tā konstatējumus nevarēja ietvert šajā ziņojumā. Savā 2006. gada 16. oktobra vēstulē Parlamenta deputātiem (nejauši tieši EQUI delegācijas apmeklējuma dienā Londonā) ombude rakstīja: „ir kļuvis skaidrs, ka izmeklēšanai būtiski materiāli mums nav atklāti... Mēs saņēmām šīs liecības 2006. gada jūlijā un augustā(WE-File 19 pielikums). P. Braithwaite (H 11) izteica nožēlu, ka šī „autokrava” ar jauniem rakstiskiem pierādījumiem par 2001. gadu, kas iepriekš bija noslēpta Penrose izmeklēšanai, šķiet nodrošinās to, ka EQUI ziņojums nevarēs citēt datus no PO izmeklēšanas.56 sk. arī Kodificētās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 2002/83/EK (CLD) 10.-13. pantu, OV L 345, 19.12.2002 57 1979. gada 5. marta Direktīva 79/267/EEK, OV L 63, 13.3.1979.58 sk. arī CLD 20.-31. pantu.

Ievads

Atsaucoties uz mandāta 3. ievilkumu, Izmeklēšanas komiteja ķērās pie apdrošināšanas regulatoru nozīmes un efektivitātes analīzes Apvienotajā Karalistē un citās iesaistītajās dalībvalstīs, cenšoties novērtēt, vai ir bijusi vai nav sistemātiska regulatīva kļūme dzīvības apdrošināšanas nozarē kopumā un Equitable Life uzņēmējdarbības prakses un finanšu stāvokļa uzraudzībā it īpaši. Komiteja arī analizēja pieņēmumus par regulatīvajām kļūmēm apdrošinājuma ņēmēju un patērētāju aizsardzībā Trešās Dzīvības apdrošināšanas direktīvas52 nepareizas piemērošanas dēļ, it īpaši novērtējot, kā AK regulatīvā sistēma darbojas salīdzinājumā ar citām analogām sistēmām ES vidē.

0G. W. Penrose ziņojuma53 un R. Baird ziņojuma54 rezultāti, kas daļēji sakrīt ar komitejas mandāta daļām, tika izmantoti kā sākuma punkts, bet aplūkoti plašākā Eiropas kontekstā55.I.

Kopienas tiesību aktu noteikumiDzīvības apdrošināšanas regulatoru nozīmi un atbildību attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumu uzraudzību kodificē Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas (3LD) 8. līdz 10. pants56, ar ko groza Pirmās dzīvības apdrošināšanas direktīvas (1LD) 15., 16. un 23. pantu57.

Nosacījumi attiecībā uz tehniskajiem noteikumiem (tostarp maksātspējas rezervi) un to pārstāvību apdrošināšanas uzņēmumos ir kodificēti 3LD 18. līdz 27. pantā, ar ko groza 1LD 17. līdz 21. pantu58.

PR\659626LV.doc 127/371 PE 386.573v02-00


59 8.11.1990. Direktīva 90/619/EEK, OV L 330, 29.11.1990.; sk. arī CLD III pielikuma 32.-36. pantu.60 sk. arī CLD 37. pantu.61 sk. EK līguma 249. pantu.62 ES-1 paziņoja, ka „AK izvēlējās pakāpenisku un netiešu pieeju tās jau tāpat sarežģītās un izsmalcinātās regulatīvās sistēmas pielāgošanai direktīvas principiem un standartiem. Pretēji tam Spānija un Īrija izvēlējās mehāniskāku un vairāk konsolidētu ceļu, kas pamatojas uz direktīvas ieviešanu valsts tiesiskajā sistēmā, pieņemot vienu likumdošanas aktu, kas pamatā reproducē direktīvas struktūru un tekstu. Principā ... šādi atšķirīgi transponēšanas veidi ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, (bet) metožu un veidu izvēles brīvība neatbrīvo dalībvalstis no direktīvas saistošās darbības „attiecībā uz sasniedzamajiem rezultātiem”. 63 sk. lietas C-14/83 von Colson un Kaman, 15. punkts un C-62/00 Marks & Spencer pret Customs & Excise, 27. punkts

Nosacījumi, kas ietekmē uzņēmējdarbības veikšanas noteikumus (COB), tostarp līgumu tiesību aktus, apdrošināšanas noteikumus u. tml., ir kodificēti 3LD no 28. līdz 31. pantam un II pielikumā - papildus Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas (2LD) 4. un 15. panta noteikumiem59.

Beidzot, noteikumi attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumiem, kas nonākuši grūtībās, bija kodificēti 1LD 24. panta 2. līdz 4. punktā60.

Tādējādi Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva nodrošina tāda vienota ES/EEZ apdrošināšanas produktu tirgus izveidi, kas pamatots uz noteikumu, ka ikkatras dalībvalsts piesardzības režīms tiek atzīts par līdzvērtīgu pārējās dalībvalstīs, un apdrošināšanas sabiedrību, kuru kontrolē vienā dalībvalstī un kura pārdod savus produktus iekšējā tirgū, uzņēmējvalsts regulatīvās iestādes var uzskatīt par pietiekami maksātspējīgu, lai tā varētu pārdot savus produktus citās dalībvalstīs, nesastopot tur papildu maksātspējas prasības.

1. Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas noteikumu piemērojamība

Pretstatā regulām, direktīvas gan ir saistošas attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, taču ļauj dalībvalstu iestādēm izvēlēties to īstenošanas veidu un metodes61. Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva dalībvalstīm bija jātransponē līdz 1993. gada 31. decembrim un jāievieš līdz 1994. gada 1. jūlijam. AK iestādes oficiāli informēja Komisiju par 3LD transponēšanu AK tiesību aktos 1994. gada 29. jūnijā, apstiprinot tās stāšanos spēkā 1994. gada 1. jūlijā62.

Šis termiņš ir svarīgs, apspriežot AK regulatoru lomu Equitable Life lietā, jo viņu darbību 1989.–1993. gadā (aktuāru ziņojumu revīziju, piesardzīgu uzraudzību) attiecīgi reglamentēja Pirmās dzīvības apdrošināšanas direktīvas (79/267/EEK) noteikumi.

Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) nolēmumos atkārtoti ir īpaši uzsvērts direktīvas nolūks63. Tādējādi, izšķirošais jautājums ir, vai dalībvalsts ir veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu direktīvas pilnīgu efektivitāti saskaņā ar to mērķi, kuru tā cenšas sasniegt. Kā uzsvērusi EKT, „Dalībvalstu pienākums ir nodrošināt pilnīgu un efektīvu direktīvas piemērošanu, kas nozīmē to, ka dalībvalsts nav atbrīvota no saviem transponēšanas pienākumiem, tikai veicot nepieciešamos īstenošanas pasākumus. Dalībvalstis saglabā saistības nodrošināt pilnīgu direktīvas piemērošanu pat pēc šo īstenošanas pasākumu veikšanas, un tādēļ personām ir tiesības paļauties uz valsts tiesām pret valsti, kad vien direktīvas pilnīga piemērošana īstenībānav nodrošināta. Tas nozīmē - ne tikai tajos gadījumos, kad direktīva nav īstenota vai ir īstenota nepareizi, bet arī tad, kad valsts pasākumi, pareizi īstenojot direktīvu, nav piemēroti t

PE 386.573v02-00 128/363 PR\659626LV.doc


64 Sk. WE-Konf-26: „Vispārējā labuma” koncepcija ir izņēmums no Līguma principiem attiecībā uz brīvu pārvietošanos… 3LD neapraksta precīzi, ko nozīmē vispārējs labums … taču dod dažus mājienus par motīviem".(3. punkta 4. apakšpunkts)

ādā veidā, kas nodrošinātu prasītā rezultāta sasniegšanu. Turklāt EKT ir atkārtoti uzsvērusi, ka direktīvas ir saistošas visām dalībvalstu iestādēm: ne tikai likumdevēja vara, bet arīadministratīvās aģentūras, kas atbildīgas par tiesību aktu ikdienas piemērošanu un realizāciju, ... ir saistītas.” (ES-1, 7.–8. punkts)2. Piesardzīgas uzraudzības pienākums

3LD 8. un 9. pants skaidri definē dalībvalsts uzraudzības pienākuma pilnvaras un apjomu, tostarp gadījumus, kad apdrošināšanas sabiedrība darbojas citās dalībvalstīs, nosakot, ka „finanšu uzraudzība, ņemot vērā apdrošināšanas uzņēmuma visu uzņēmējdarbību, ietver maksātspējas stāvokļa, tehniskā, tostarp matemātiskā, nodrošinājuma ierīkošanas un to sedzošo aktīvu pārbaudi saskaņā ar dalībvalsts noteikumiem vai pieņemto praksi atbilstīgi noteikumiem, kas pieņemti Kopienas līmenī.”

Ja sabiedrībai ir nodibināta filiāle, kas darbojas citā dalībvalstī, „kompetentas izcelsmes valsts iestādes pieprasa no ikviena apdrošināšanas uzņēmuma, lai tam būtu pamatīgas administratīvās un grāmatvedības procedūras un pienācīgi iekšējās kontroles mehānismi.” Kontroles nolūkā „filiāles mītnes dalībvalsts nodrošina, ka ... izcelsmes valsts kompetentās iestādes var pašas vai ar to ieceltu starpnieku palīdzību ... uz vietas veikt pārbaudes par informāciju, kas nepieciešama, lai nodrošinātu uzņēmuma finanšu uzraudzību. Filiāles dalībvalsts iestādes drīkst piedalīties šajās pārbaudēs.” Izcelsmes dalībvalsts var pieprasīt sistemātisku informēšanu par tehnisko nodrošinājumu piesardzīgai uzraudzībai, bet tikai nolūkā „pārbaudīt atbilstību valsts noteikumiem attiecībā uz aktuārajiem principiem, neizvirzot šo prasību par priekšnoteikumu apdrošināšanas uzņēmuma uzņēmējdarbības turpināšanai.”3. Uzņēmējdarbības veikšanas uzraudzības pienākumsDalībvalstu iecelto regulatoru vēl viena atbildības joma ir t.s. „uzņēmējdarbības veikšanas”noteikumu (t.i., līguma noteikumu un darbību, kas ietekmē polises pircēju) izpildes uzraudzība.2LD 4. pantā ir noteikts, ka „līgumiem piemērojamais tiesību akts ... ir attiecīgās dalībvalsts tiesību akts ...Dalībvalstis piemēro apdrošināšanas līgumiem savus vispārīgos starptautisko privāttiesību aktu noteikumus, kas attiecas uz līgumu saistībām.” Mītnes valsts regulatora pienākums iejaukties tādējādi ir ierobežots ar gadījumiem, kuri ir pretrunā „ar tiesību normām, kas aizsargā vispārējo labumu64 saistību dalībvalstī.”

Lai aizsargātu patērētājus, polišu pircējiem ir jānodrošina atcelšanas periods „no 14 līdz 30 dienām kopš tā laika, kad viņš/viņa tiek informēti par līguma noslēgšanu.” (2LD, 15. pants) Turklāt vismaz tā informācija, kas norādīta 3LD II pielikumā, ir jāpaziņo apdrošinājuma ņēmējam - ar iespēju „prasīt apdrošināšanas uzņēmumiem sniegt informāciju papildus tai ... tikai tad, ja tas ir nepieciešams, lai apdrošinājuma ņēmējs varētu pareizi saprast būtiskus saistību elementus. Šā panta un II pielikuma īstenošanas detalizētus noteikumus nosaka saistību dalībvalsts.” (3LD 31. pants)

4. Sabiedrību finanšu stāvokļa novērtēšana

3LD 10. panta 2. punkts nosauc tās informācijas veidu, ko pieprasa no apdrošināšanas uzņēmumiem, nosakot, ka „dalībvalstis pieprasa apdrošināšanas uzņēmumiem, kuru galvenie

PR\659626LV.doc 129/371 PE 386.573v02-00


65 sal. 3LD 18.-16. pantu ar 25.-26. pantu par maksātspējas normām

biroji atrodas viņu teritorijā, periodiski informēt par ienākumiem, kā arī iesniegt statistiskos dokumentus, kas nepieciešami uzraudzības nolūkiem. Kompetentās iestādes apmainās ar visiem dokumentiem un informāciju, kas ir noderīga uzraudzības nolūkiem.”

5. Uzraudzības pasākumu īstenošana

3LD 10. panta 3. punkts nosaka dokumentus, kas dalībvalstīm jāpieņem, lai tās varētu īstenot šos uzraudzības pasākumus, uzsverot, ka „ikviena dalībvalsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka kompetentajām iestādēm ir pilnvaras un līdzekļi, kas vajadzīgi to apdrošināšanas uzņēmumu darbības uzraudzībai, kuru galvenie biroji atrodas viņu teritorijās, iekļaujot darbības, ko veic ārpus šīm teritorijām, saskaņā ar Padomes direktīvām, kas reglamentē šīs darbības, un ar nolūku pārliecināties, ka tās ir īstenotas.”

10. panta 3. punkts turpmāk konkretizē: „šīm pilnvarām un līdzekļiem ir jānodrošina, ka kompetentās iestādes var:

a) veikt detalizētas izmeklēšanas attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmuma situāciju un visu tā uzņēmējdarbību, tostarp, savācot informāciju vai pieprasot iesniegt dokumentus attiecībā uz tā apdrošināšanas darbību, veicot pārbaudes uz vietas apdrošināšanas uzņēmuma telpās;

b) veikt jebkurus tādus pasākumus attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumu, tādirektoriem vai vadītājiem, vai personām, kuras to kontrolē, kas ir piemēroti un nepieciešami, lai nodrošinātu, ka uzņēmuma darbība joprojām atbilst tiesību aktiem, regulām un administratīvajiem noteikumiem, kuriem uzņēmumam ir jāpakļaujas katrādalībvalstī, un it īpaši darbības shēmai, ciktāl tā paliek obligāta, kā arī, lai novērstu vai vājinātu jebkādas nelikumības, kas kaitē apdrošināto personu interesēm;

c) nodrošināt, lai veiktie pasākumi, vajadzības gadījumā piespiedu kārtā, tiktu īstenoti ar tiesiskiem līdzekļiem.”6. Citās dalībvalstīs reģistrēto sabiedrību uzraudzība

Jautājumu par citās dalībvalstīs reģistrēto sabiedrību konsultatīvo uzraudzību reglamentē 3DD 8. pants, kas skaidri nosaka, ka „apdrošināšanas uzņēmumu finansiālā uzraudzība, tostarp to veiktās uzņēmējdarbības - vai nu ar filiāļu starpniecību, vai atbilstīgi brīvībai sniegt pakalpojumus -, ir tikai izcelsmes dalībvalsts pienākums.” Tas piebilst, ka, „ja tās dalībvalsts, kurā sniedz pakalpojumu, kompetentām iestādēm ir pamats uzskatīt, ka apdrošināšanas uzņēmuma darbība varētu ietekmēt tās finansiālo stabilitāti, tās informē uzņēmuma izcelsmes valsts kompetentās iestādes.”

7. Grāmatvedības un finanšu stāvokļa uzraudzība

3LD 18. pants nosaka, ka „piederības dalībvalsts pieprasa ikvienam apdrošināšanas uzņēmumam izveidot pietiekamu tehnisko bāzi, tostarp matemātisko nodrošinājumu, visai tā uzņēmējdarbībai”, ko var noteikt saskaņā ar labi definētiem principiem65. Proti, 3LD 20. pants nosaka, ka „ līdzekļi, kas sedz tehnisko nodrošinājumu, atbilst uzņēmuma

PE 386.573v02-00 130/363 PR\659626LV.doc


66 sal.. Prof. Tridimas (WS 1), kurš arī paziņoja, ka „Hyman lietas nolēmums kā tāds neskāra ES tiesību aktus”. 67 EP deputāta vēstule Komisāram Frits Bolkestein (27.02.2001), kurai sekoja 5 vēstules no citiem deputātiem, 2 EP rakstiskie jautājumi un 7 sūdzības no atsevišķiem pilsoņiem68 sk. WE-Conf 11 un WE 73 4. lpp.69 sk. mutiskās liecības H 1 un H 7

veicamajai uzņēmējdarbībai tādā veidā, ka nodrošina tā ieguldījumu drošību, atdevi un realizējamību.”

Tomēr tika izteikts viedoklis, ka apdrošināšanas līgumu papildpeļņas aprēķināšana un tās „izlīdzinošā ietekme” uz polisēm – galvenais faktors EL operāciju novērtēšanā – „neizrietēja no ES tiesību aktiem, bet drīzāk bija uzskatāms par privāto līguma tiesību jautājumu66.”

8. Grūtībās nonākušu sabiedrību uzraudzība

1LD 24. panta 2. līdz 4. punkts nosaka, ka „uzņēmuma finansiālā stāvokļa atjaunošanas nolūkā ... galvenā biroja piederības dalībvalsts uzraudzības iestāde pieprasa iesniegt apstiprināšanai stabila finanšu stāvokļa atjaunošanas plānu. Ja maksātspējas norma nokrītas zem garantijas fonda ... galvenā biroja piederības valsts uzraudzības iestāde pieprasa uzņēmumam iesniegt apstiprināšanai īstermiņa finanšu shēmu... Tā informē iestādes pārējās dalībvalstīs, kuru teritorijās uzņēmums ir pilnvarots veikt kādas darbības, un pēdējās pēc pirmās pieprasījuma veic tādus pašus pasākumus. Kompetentās uzraudzības iestādes var turpmāk veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai aizsargātu apdrošinājuma ņēmēju intereses...”

9. Eiropas Komisija un Equitable Life lieta

Kā dokumentēts liecībā, ko vērojis un apstiprinājis ES komisārs Charlie McCREEVY (H8), pirmā korespondence par Equitable Life lietu ir saņemta Komisijā 2001. gada februārī67, t.i., tad, kad lieta jau tika plaši diskutēta AK presē, un krietni pēc lordu palātas lēmumiem un pēc tam, kad Equitable Life jauna uzņēmējdarbība bija slēgta.. Savās pirmajās atbildēs Komisija paziņoja, ka tā „sagaidīs Penrose ziņojuma rezultātus pirms lēmuma pieņemšanas par darbībām, kādas vajadzības gadījumā būtu jāveic68.”

Sūdzības, kas bija saņemtas līdz 2004. gada martam, nebija reģistrētas kā oficiālas sūdzības Komisijas ģenerālsekretariātā, kas apgalvoja, ka Kopienas pārkāpumu procedūras mērķis ir „atjaunot vai nostiprināt valsts tiesību aktu atbilstību Kopienas tiesību aktiem, nevis lemt par iespējamo pagātnes reglamentējošā vai uzraudzības režīma neatbilstību ”, piebilstot, ka „ar jebkādām sūdzībām par pieļautajiem zaudējumiem ir jāvēršas dalībvalstu tiesās.” BūtībāKomisija – atsaucoties uz „stingru juridisko padomu, kas pamatojas uz Tiesas judikatūru”69 –neatlaidīgi apgalvoja, ka tai nav jāpieņem lēmums par iespējamo pagātnē pieļauto AK regulatoru konsultatīvās uzraudzības neatbilstību EK tiesību aktiem Equitable Life lietā, ja tagad ir nodrošināta regulatīvā režīma atbilstība.

Komisārs C. McCREEVY liecībā H8 apstiprināja, ka „Komisijas galvenais uzdevums ir nodrošināt Kopienas tiesību aktu pareizu īstenošanu”, piebilstot, ka „Kopienas tiesību aktu īstenošanas pārbaude dalībvalstīs ir grūts uzdevums. Tas ir laika un resursu ziņā ietilpīgs process. Tajā ir lingvistiskas problēmas. Ne vienmēr ir pieejami tulkojumi. Dalībvalstis bieži īsteno mūsu direktīvas, grozot daudzas esošo tiesību aktu daļas, un bieži nespēj iesniegt transponē

PR\659626LV.doc 131/371 PE 386.573v02-00


70 papildu informāciju sk. www.ceiops.org

71 Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu (Norvēģijas, Īslandes un Lihtenšteinas), kā arī ES kandidātvalstu iestādes un Eiropas Komisija piedalās CEIOPS kā novērotājas

72 „Lamfalussy process” ir pieeja finanšu pakalpojumu nozares regulēšanas attīstībai, kas pieņemta ES (nosaukta tās izveidotāja, ES padomdevēja komitejas priekšsēdētāja vārdā), un tajā ir četri līmeņi:1. līmenis: EP un Padome pieņem tiesību aktu koplēmuma procesā, nosakot pamatprincipus un pamatnostādnse par īstenošanas pilnvarām. 2. līmenis: Tehniskās īstenošanas pasākumi turpmāko direktīvu un/vai regulu veidā, ko pieņem saskaņā ar pirmajā līmenī deleģētajām pilnvarām. 3. līmenis: Tīklu veidošana starp regulatoriem ar nolūku veidot kopējus skaidrojošus ieteikumus, saskanīgas pamatnostādnes un kopējus standartus, kolēģu pārskatus un regulatīvās pieredzes salīdzinājumus, lai nodrošinātu saskanīgu īstenošanu un piemērošanu. 4. līmenis: Eiropas Komisijas pārraudzība pār MS atbilstību ES tiesību aktiem un piespiešanas pasākumi nepieciešamības gadījumā.

73 Sk. H 7, H. Bjerre-Nielsen un nākamo 11. nodaļu74 sk. H 7, H. Bjerre-Nielsen

šanas tabulas.”

Viņa skaidrs secinājums bija, ka „Komisija nav atbildīga par atsevišķu apdrošināšanas uzņēmumu uzraudzību. Tas ir dalībvalstu iestāžu uzdevums... Komisija nav un nevar būt uzraudzītāju uzraugs.” Novērtējot tieši Equitable Life lietu, komisārs C. McCREEVY noslēgumāsaka: „AK iestādes reaģēja ātri pēc sabiedrības krīzes un jaunas uzņēmējdarbības slēgšanas… Es domāju, ka var droši teikt, ka režīms, kas tika piemērots pirms Equitable Life krīzes, vairs nepastāv.” (WE73)

10. CEIOPS un „Sjēnas protokols”

Eiropas Apdrošināšanas un profesionālo pensiju pārraudzītāju komiteju (CEIOPS70), ko agrāk sauca par Eiropas apdrošināšanas uzraudzītāju konferenci, izveidoja atbilstīgi 2003. gada 5. novembra Lēmumam 2004/6/EK, un tā sāka darboties 2004. gada 28. maijā. CEIOPS sastāvā ir augsta līmeņa pārstāvji no ES dalībvalstu apdrošināšanas un profesionālo pensiju uzraudzības iestādēm71.

Piemērojot „Lamfalussy procesu”72 banku un kapitāla tirgus nozarei, CEIOPS izpilda „3. līmeņa komitejas” funkcijas apdrošināšanas, pārapdrošināšanas un profesionālo pensiju nozarē. Šīloma ietver padomu sniegšanu Komisijai pamatdirektīvu ieviešanas pasākumu projektu sagatavošanai (piemēram, par Maksātspēja II), kas ir tās galvenais pasākums pašlaik73) un konsultēšanu par apdrošināšanu un profesionālo pensiju regulēšanu, kā arī uzraudzības standartu noteikšanu. Tās ieteikumu un pamatnostādņu mērķis ir regulu konverģences un efektīvas piemērošanas uzlabošana, tādējādi veicinot sadarbību starp dalībvalstu uzraudzītājiem un 1997. gada „Siena Protocol” atjaunināšanu. Tomēr attiecībā uz tās īpašajām ieviešanas pilnvarām CEIOPS ir jāuzskata par „starpniecības mehānismu, kurā dalībvalstu regulatori ir pakļauti kolēģu spiedienam, nevis neapstrīdamai likuma izpildei74.”

“Siena Protocol”, ko parakstīja 1997. gada 30. oktobrī, attiecas uz ES dalībvalstu uzraudzības iestāžu sadarbību, piemērojot direktīvas par dzīvības un nedzīvības apdrošināšanu. Tas uzskat

PE 386.573v02-00 132/363 PR\659626LV.doc


75 sk. WE 55 I daļas 1.3. punktu76 sk. WE 55 I daļas 1.4.-1.6. punktu77 Priekšlikums jaunai apdrošināšanas nozares maksātspējas struktūrai (Maksātspēja II) ir jāpieņem Komisijai 2007. gada otrā pusē, lai tas varētu stāties spēkā 2010. gadā

īja, ka „3LD apdrošināšanas un dzīvības apdrošināšanas pamatdirektīvu pieņemšana, kas nosaka vienotu pilnvarošanu un vienotu uzraudzību, jo īpaši finanšu uzraudzību, ko īsteno tikai mītnes valsts kompetentās iestādes, parāda to sadarbības padziļināšanas nepieciešamību, ko jau ietver protokoli, ar ko piemēro Pirmo un Otro direktīvu.” Bija iecerēts „atbalstīt praktisko sadarbību starp dalībvalstu administratīvajiem dienestiem, lai veicinātu tiešās apdrošināšanas uzraudzību Eiropas Savienībā un pārbaudītu jebkādas grūtības, kas varētu rasties direktīvu iemērošanā.”(WE55)

Uzraudzības iestādes paziņoja, ka „uzņēmumu stāvokļa analīzei attiecīgajās valstīs ir vajadzīgas dažādas uzraudzības metodes un pieredze, kā arī dažādu grāmatvedības dokumentu un statistikas vākšana. Uzraudzības standartizāciju varētu uzlabot, izmantojot vienotu analīzes valodu un apdrošināšanas grāmatvedības dokumentu un statistikas saskaņošanu. Uzraudzības iestādes apstiprina, ka tām ir vajadzīgs standarta dokuments, kas ļauj tām pārbaudīt maksātspējas normas stāvokli, jo tas nav uzreiz redzams uzņēmuma pārskatu analīzē.”75

Atsaucoties uz sadarbību un dienesta noslēpumu, uzraudzības iestādes vienojās, „kad vien iespējams, apmainīties ar konfidenciālu informāciju Trešās direktīvas noteikumos paredzētajās robežās ..., lai uzlabotu apdrošināšanas uzraudzības efektivitāti Eiropas Kopienā”, piebilstot, ka „protokolā izklāstītie sadarbības noteikumi var izrādīties nepietiekami, saskaroties ar reālām lietām, un piekrīt, ka tādēļ tos vajadzības gadījumā paplašinās.”76

11. Solvency II projekts

Runājot par darbu, kas notiek pie apdrošināšanas uzņēmējdarbības galvenā regulatīvā projekta izstrādes77, komisārs C. McCREEVY (H8) konstatēja, ka Solvency II projekts „jau ir radījisjaunu klimatu uzraudzības sadarbībai ES līmenī”, apstiprinot, ka tā ir Komisijas „pašreizējāaugstākā apdrošināšanas prioritāte” ar vērienīgu mērķi veikt „ne mazāk kā ES apdrošināšanas regulēšanas un uzraudzības fundamentālu pārskatīšanu. Pašreizējais maksātspējas režīms... ir novecojis. Maksātspējas normas prasības apdrošinātājiem tika pirmo reizi ieviestas ES līmenī pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, un tās aprēķināšanas metodes kopš tā laika nav būtiski mainījušās. Tās tika izstrādātas apdrošināšanas nozarei un pasaulei, kas vairs nepastāv... Solvency II ir izaicinošs uzdevums panākt līdzsvaru starp patērētāju, uzraudzītāju un apdrošinātāju vēlmēm. Ir izšķiroši svarīgi, lai nozare nezaudētu tās tieksmi uz risku pārmērīgu uzraudzības saistību dēļ. Taču ir arī svarīgi, lai sabiedrības pilnībā apzinās riskus, ko tās uzņemas, un pieņem attiecīgās sekas. Solvency II struktūrā maksātspējas prasības būs pamatotas uz sabiedrības riska profila analīzi. Apdrošinātājam, kurš labāk pārvalda savus riskus, varētu atļaut turēt mazāku kapitālu.” (WE73)Īsumā: Solvency II mērķis nav paaugstināt vispārējos kapitāla prasību līmeņus, bet drīzāk nodrošināt augstu risku novērtēšanas standartu un efektīvu kapitāla piešķiršanu. Tam būtu jānodrošina labāka tirgus pārredzamība un jāpalīdz veidot vienādus spēles noteikumus visāEiropā kā galveno soli patiesi vienota finanšu pakalpojumu tirgus īstenošanā. Patiesībā tas, ka apdrošināšanas sabiedrībām pieprasītais kapitāls saskaņā ar Solvency II pašreiz šķiet neadekvāti piešķirts, ir novedis pie regulējuma pastiprināšanās vairākās dalībvalstīs, tādējādi radot maks

PR\659626LV.doc 133/371 PE 386.573v02-00


78 sk. arī „Solvency II Introductory Guide”, CEA 2006 un WE-Conf 18 sīkākas informācijas iegūšanai

ātspējas noteikumu savārstījumu. Jaunā kopējā maksātspējas sistēma tādēļ varētu tikt pamatota uz skaidriem ekonomikas principiem, ko izmanto aktīvu un saistību mērīšanai, ar risku, kas noteikts pēc saskaņotiem principiem un kapitāla prasībām, kas pamatotas tieši uz šiem mērījumiem78.

Tādējādi pareizas ieviešanas gadījumā Solvency II sistēmai varētu būt pozitīva ietekme uz apdrošinājuma ņēmējiem, sniedzot viņiem labāku aizsardzību ar to, ka nodrošinātu sabiedrību riska pārvaldības prakses uzlabošanos un panāktu, ka tās uztur adekvātus kapitāla līmeņus. Tajā pašā laikā tas novestu pie efektīvākas kapitāla piešķiršanas nozarei, zemāka sabiedrību sabrukuma riska, un rezultātā pie lielākas uzticības apdrošināšanas uzņēmējdarbībai un tās finansiālajai stabilitātei.

12. Jautājumi, uz kuriem jāatbild

Analizējot EK tiesību aktu noteikumus, kā to saistībā ar šo pilnvarojuma daļu nosaka Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva, Komitejai bija jārod atbildes uz šādiem jautājumiem:

1. Vai AK uzraudzības un regulēšanas iestādes bija efektīvi izveidotas un adekvāti nodrošinātas ar personālu un resursiem, lai izpildītu pienākumus, kas sīki izklāstīti 3LD 10. panta 3. punktā?

2. Ko- un kad – AK regulatīvajām iestādēm būtu pamatoti vajadzējis atklāt Equitable Life lietā, ja tās būtu pareizi izmantojušas savas uzraudzības un regulatīvās pilnvaras par piesardzīgu regulēšanu saskaņā ar noteikumiem, kas sīki izklāstīti 3LD 10. un 13. pantā?

3. Vai AK regulatori reaģēja laikus un pareizā veidā, kad viņi uzzināja par Equitable Lifeproblēmām, it īpaši pēc to risku saskatīšanas un izgaismošanas, kas raksturīgi GAR, kā to paredz 3LD 13. panta 3. punkts?

4. Vai AK regulatori un regulatori citās iesaistītajās dalībvalstīs pareizi uzraudzīja uzņēmējdarbības vadības noteikumu piemērošanu savā teritorijā? Vai viņi palīdzēja apdrošinājuma ņēmējiem, kuri sūtīja sūdzības regulatoriem?

5. Vai bija pienācīga informācijas plūsma un vienota rīcība starp AK regulatoriem un citu dalībvalstu regulatoriem saistībā ar EL darbību viņu teritorijā?

PE 386.573v02-00 134/363 PR\659626LV.doc


79 Apdrošināšanas sabiedrību akts 1982 noteica dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām iesniegt „Ieceltā aktuāra novērtējuma ziņojuma” kopsavilkumu, „Gada ziņojumu” un sabiedrības „Gada atskaites”, kas paredzētas Sabiedrību aktos. Sekundārie tiesību akti tālāk konkretizēja to normatīvo atskaišu saturu, kuru garums 90. gadu beigās varēja sasniegt vairākus simtus lappušu. (sal. WE 32, 44. punkts

80 Kā konkretizēts WE 32, 30.–31. punkts, „apdrošinājuma ņēmēju pamatotās cerības” nekad nav tikušas īpaši definētas, un to izcelsme nav EK tiesību aktos, t.i., EK tiesību akti nekad nav radījuši PRE ekvivalentu tiesisku prasību. Tā bija unikāla AK, bet, lai gan šim standartam būtu vajadzējis nodrošināt sabiedrības saistību konservatīvu novērtējumu, tas acīmredzami neizrādījās noderīgs EL lietā.

81 Sk. Apdrošināšanas sabiedrību akts 1974, 2.15 iedaļu.82 WE 32, 23.a,b,d punkts83 Sk.Prof. Kern Alexander, WE-File 31, 4.1. punkts84 HMT noslēdza apakšlīgumu ar FSA, nododot tās pārziņā apdrošināšanas sabiedrību ikdienas uzraudzību, bet saglabāja kompetenci likumīgo pilnvaru realizācijā saskaņā ar ICA82 85 VSD, ko izveidoja 1919. gadā, nebija analogu citās dalībvalstīs, kurās regulatoriem aktuāro padomu sniedza štata vai neatkarīgie aktuāri.

II. AK Dzīvības apdrošināšanas regulatīvā sistēma

Kopš „Life Assurance Companies Act” pieņemšanas 1870. gadā AK apdrošināšanas sabiedrībām ir jāiesniedz sīkas grāmatvedības un aktuārās atskaites79, lai varētu pārraudzīt to maksātspējas stāvokli. Oficiālāka atļauju piešķiršanas kārtība, pamatota uz regulatīvām pilnvarām, tika ieviests 1967. gadā un vēlāk pastiprināta, ieviešot jēdzienu „apdrošinājuma ņēmēju pamatotas izredzes” (PRE)80 un statūtos noteikto „iecelto aktuāru” amatus 1974. gadā.81

Šķiet, ka AK īstenoto dzīvības apdrošināšanas sabiedrību piesardzīgas uzraudzības sistēmu tradicionāli ir iedvesmojusi doktrīna „brīvība ar publicitāti”, kas nozīmē to, ka „dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām būtu jāveic savas darbības atklāti, izvietojot finansiālo informāciju publiskajā sfērā.” Tādēļ bija vēlams, lai būtu „dzīvības apdrošināšanas uzņēmējdarbības piesardzīga uzraudzība, lai aizsargātu apdrošināšanas ņēmēju intereses, taču bija arī vēlams neierobežot komerciālo brīvību ... jo pārmērīgi uzmācīga piesardzīga uzraudzība varētu kavēt inovatīva un konkurētspējīga dzīvības apdrošināšanas tirgus attīstību ... Savā būtībā uzraudzības režīms drīzāk palika pamatots uz apdrošināšanas sabiedrību rīcības brīvību nekā uz likumā noteiktiem noteikumiem.”82 Tomēr pētnieki uzskata, ka ES finanšu pakalpojumu tiesību akti ir uzlabojuši AK tiesisko sistēmu, kas reglamentē finanšu pakalpojumu sniegšanu: „Vairākumā tādu AK finanšu regulēšanas jomu kā tirgus izkropļošana/ar šo lietu saistītu cilvēku darījumi, kapitāla pietiekamība, maksātnespējas proporcijas apdrošinātājiem un kapitāla tirgus regulēšana AK tiesiskais režīms ir ļoti daudz ieguvis no ES tiesību aktiem, kas to ir reformējuši. ES finanšu pakalpojumu tiesību aktu ieviešana AK tiesību aktos nav iedragājusi AK finanšu regulēšanas sistēmu, kas pamatota uz „mīkstā pieskāriena” principiem.”83

Pēdējo divu desmitgažu laikā AK dzīvības apdrošināšanas sabiedrību regulatīvā un uzraudzības sistēma ir attīstījusies dažādos veidos, kas noveduši pie vienotas Finanšu uzraudzības iestādes (FSA) izveidošanas, kura ieguva regulatīvās pilnvaras tikai 2001. gada decembrī. Līdz tam laikam AK apdrošināšanas sabiedrības, kas pārdeva ilgtermiņa ieguldījumu produktus, regulēja divi AK valdības departamenti: Tirdzniecības un rūpniecības ministrija (DTI) no 1989. gada līdz 1997. gadam un pēc tam AK Ekonomikas un finanšu ministrija (HMT) no 1998. gada līdz 2001. gadam84 ar Valdības statistikas departamenta (VSD) palīdzību85, kas atbildīgs par sabiedr

PR\659626LV.doc 135/371 PE 386.573v02-00


86 Pakalpojumu līmeņa līgumus pārskatīja 1995. un 1998. gadā.87Minētās atšķirības ietver gadījumus, kuros a) valsts tiesību aktu prasības iet tālāk par direktīvas prasībām (piemēram, ieceltais aktuārs); b) ir prasības, kas varētu skart noteikumus attiecībā uz dalībvalsts kontroles principiem (piemēram, AK tiesību akti neprasa valsts sekretāram informēt citu dalībvalstu kompetentās iestādes par lēmumu atņemt licenci vai ierobežot sabiedrības brīvību izvietot aktīvus); c) prasības attiecībā uz regulatora pilnvarām (piemēram, AK tiesību akti ļauj valsts sekretāram atcelt piesardzīgo regulējumu piemērošanu). Sk. sīkākas detaļas ES-1, 26. punktā un II pielikuma 9. tabulā88 Prudential requirements include i.e. for directors, managers and controlling shareholders to be 'fit and proper', the principle of 'sound and prudent management', minimum solvency margins, minimum guaranteed funds etc.

ību atskaišu un operāciju aktuāro analīzi saskaņā ar īpašu mandātu („līgumu par pakalpojumu līmeni86”) un kuram vajadzētu ziņot regulatoram par visām svarīgām lietām, kuras varētu atklāties viņu analīzēs. Tomēr šķiet, ka daļa personāla, kas atbildīgs par apdrošināšanas sabiedrību ikdienas piesardzīgo uzraudzību, ir pārgājuši no DTI uz HMT un vēlāk uz FSA, tādējādi nodrošinot zināmu nepārtrauktību regulatīvajā darbībā un atbildībā.

1. Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas noteikumu piemērošanaAttiecībā uz to, kā AK regulatīvās iestādes ir praktiski īstenojušas piesardzīgu un uzņēmējdarbības veikšanas uzraudzību, ES-1 ir identificējis „trīs dažādas atšķirību kategorijas starp valsts regulām un 3LD pantiem, lai gan šo atšķirību iedaba un skaits nesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pieļautu, ka AK tiesību akti būtu pārkāpuši EK tiesību aktu „burtu” vai garu attiecībā uz dzīvības apdrošināšanas nozari.”87

Saskaņā ar EK līguma 10. pantu dalībvalstīm un to administratīvajām aģentūrām ir jādarbojas „lojālā sadarbībā”, un šajā kontekstā kompetentajām dalībvalstu regulatīvajām iestādēm tiek uzlikts pienākums veikt uzraudzības funkcijas ar pienācīgu uzcītību, lai gan 3LD noteikumi piešķīra tām „ievērojamu rīcības brīvību attiecībā uz piemērotāko darbības virzienu katrā gadījumā, t.i., kad un ar kādiem līdzekļiem iejaukties, lai novērstu vai pārtrauktu noteikumu pārkāpumus” (ES-1, 28. punkts)2. Piesardzīga uzraudzība

Piesardzīgu uzraudzību dzīvības apdrošināšanas nozarē var definēt kā:

Nodrošināšanu, ka sabiedrības, kuras nav piemērotas un atbilstošas, kurām nav pienāc•īgu resursu un stabilas pārvaldības, neturpina darbību dzīvības apdrošināšanas uzņēmējdarbībā; Apdrošināšanas ņēmēju aizsardzību pret risku, ka apdrošināšanas sabiedrības var izrād•īties nespējīgas apmaksāt likumīgas prasības vai apmierināt apdrošinājuma ņēmēju pamatotas izredzes.

Piesardzības prasības korporatīvai vadīšanai un finanšu pārvaldīšanai88, kas jāievieš AK regulatoriem, izrādījās lielā mērā līdzīgas piesardzības prasībām citās dalībvalstīs, izņemot AK raksturīgās iezīmes kā „apdrošinājuma ņēmēju pamatotas izredzes” (PRE), VSD un sabiedrības aktuārs (ieceltais aktuārs).2.a) Laikposms no 1982.–1998. gadam

Saskaņā ar Apdrošināšanas sabiedrību aktu 1982, kurā bija ietverti noteikumi, kas paredzēti saistībā ar 1LD ieviešanu, Tirdzniecības un rūpniecības ministrija (DTI) bija atbildīga par apdrošināšanas sabiedrību piesardzīgu uzraudzību (tostarp Equitable Life), kā arī par politiku un

PE 386.573v02-00 136/363 PR\659626LV.doc


89 WE 32, 8.–9. punkts

90 WE 32, 10.14. punkts91 Sk. ES-2, 4,1. nodaļu.92 WE 32, 7.ii) punkts

likumdošanu šajā nozarē. Līdz 1998. gada 4. janvārim DTI sektoram, kas bija pazīstams kā„Apdrošināšanas direktorāts”, bija tieša atbildība par piesardzīgu apdrošināšanas regulēšanu (t.i., par firmu maksātspējas nodrošināšanu) ar Valdības statistikas departamenta (VSD) palīdzību.

„VSD sāka sniegt aktuāros padomus apdrošināšanas jautājumos piesardzīgai kompetentai iestādei pagājušā gadsimta 60. gados. Tie ietvēra padomus par atsevišķām sabiedrībām, par jauniem pilnvarojuma pieteikumiem, lai veiktu dzīvības apdrošināšanas uzņēmējdarbību, un par politikas jautājumiem, kam bija vai nu vispārīgs raksturs, vai arī saistība ar atsevišķām sabiedrībām... VSD darbojās tikai kā padomdevējs piesardzīgai kompetentajai iestādei. Visas pilnvaras saskaņā ar nolikumu saglabāja piesardzīgā kompetentā iestāde, kurpretim VSDnebija pilnvarots uzdot sabiedrībai vai tās ieceltajam aktuāram veikt jebkādas darbības, bet tikai sniegt padomu piesardzīgai kompetentajai iestādei, lai palīdzētu tai uzraudzības pienākumu izpildē. Pēdējos gados VSD sarakstījās ar sabiedrībām par tehniskiem jautājumiem tieši.” (WE 32)89

VSD atskaitījās Finanšu ministram; Departamenta ministrs ir Ekonomikas un finanšu ministrijas finanšu sekretārs. Praksē „VSD pienākums bija pārraudzīt katras dzīvības apdrošināšanas sabiedrības finanšu stāvokli, tostarp izanalizēt gada normatīvās atskaites, ceturkšņu normatīvās atskaites... un citu informāciju, apspriest jautājumus ar sabiedrību un it īpaši ar iecelto aktuāru, lai noskaidrotu visas neskaidrības un, ja iespējams, atrisinātu pretrunas. VSD tad ziņotu DTI ... VSD izveidoja savus darba noteikumus, lai definētu, kas ir pieņemams ... izdeva pamatnostādnes ieceltajiem aktuāriem vēstuļu veidā ...” (WE 32)90 Galvenais VSD apdrošināšanas sabiedrības pārraudzības rezultāts bija „Detalizēts revīzijas ziņojums” piesardzīgas uzraudzības iestādei.Aplūkojamā laikposma sākumā „nebija šaubu, ka VSD bija galvenais partneris dzīvības apdrošināšanas sabiedrību uzraudzībā. VSD bija vairāk resursu un tehniskās pieredzes nekā ierēdņiem DTI apdrošināšanas nodaļā. Taču spēku līdzsvars bija pārvirzījies vairāk uz uzraudzībā iesaistīto personālu tajā laikā, kad uzraudzības pienākums pārgāja no DTI uz HMT 1997. gadā, daļēji tādēļ, ka tai bija lielāks un kvalificētāks uzraudzības personāls.”91

AK valdība 1997. maijā paziņoja par vienota nozares regulatora (vēlākā FSA) izveidošanu, kas būtu neatkarīgs no valdības un kuram būtu jāpārņem deviņu pastāvošo pašregulējošo iestāžu pienākumi.

2.b) Laikposms no 1998. līdz 2001. gadam

Kamēr tika veidota FSA, HMT uzņēmās (no 1998. gada 5. janvāra līdz 1999. gada 1. janvārim) „pilnīgu atbildību kā piesardzīgas uzraudzības kompetenta iestāde, kas ir atbildīga par DTIiepriekšējām darbībām šajā statusā.” (WE 32)92 Pārejas posma laikā DTI Apdrošināšanas direktorāta personālu uz laiku pārcēla uz HMT līdz pārcelšanai uz FSA. Tādējādi HMT bija tieši atbildīga par tādu apdrošināšanas sabiedrību kā Equitable Life piesardzīgu regulēšanu. No 1999. gada 1. janvāra, veicot pārejas pasākumus, HMT nodeva ikdienišķo apdrošināšanas

PR\659626LV.doc 137/371 PE 386.573v02-00


93 AK un Īrija bija „vienīgās dalībvalstis, kurām bija CoB regulatori, kas darbojās atsevišķi no piesardzīgajiem

sabiedrību uzraudzību kā ārpakalpojumu FSA, saglabājot galīgo atbildību un regulatīvo funkciju, līdz FSA saņēma pilnīgas likumā noteiktās pilnvaras ar Finanšu pakalpojumu un tirgu akta (FSMA) pieņemšanu 2000. gadā.2.c) Laikposms pēc 2001. gada

Tagad FSA ir neatkarīga nevalstiska iestāde, ar garantiju ierobežota sabiedrība, ko finansē finanšu pakalpojumu nozare. HMT ieceļ FSA Valdi, kuras sastāvā ir priekšsēdētājs, izpilddirektors, trīs rīkotājdirektori un 10 direktori. Valde nosaka vispārējo politiku, bet ikdienas vadība ir izpilddirektora pienākums. Kā vienīgais finanšu regulators FSA atskaitās HMT un caur to – AK Parlamentam.

FSA ieguva pilnīgi visas regulatīvās pilnvaras 2001. gada 1. decembrī, un tagad tās sastāvāviena no deviņām nozaru komandām īpaši nodarbojas ar apdrošināšanas nozari. Tās galvenie uzdevumi ir riska noteikšana (noteikt iespējamos apdrošināšanas riskus un koordinēt darbības to atvieglošanai), kontaktu pārvaldīšana ar daudzām ārējām ieinteresētām pusēm apdrošināšanas nozarē, FSA prasību un politikas saskaņas uzraudzīšana, jo tā ietekmē apdrošināšanas nozari, un vajadzības gadījumā jaunu noteikumu un prasību interpretācija. Katru gadu ikvienam FSA pilnvarotam apdrošinātājam ir jāiesniedz apdrošināšanas normatīvā atskaite, kurā ir pārbaudīta finanšu informācija un auditoru ziņojumi.3.Uzņēmējdarbības veikšanas (CoB) regulēšana

Uzņēmējdarbības veikšanas noteikumu mērķi dzīvības apdrošināšanas nozarē var definēt kā tāda stāvokļa sasniegšanu, kad

tirgū piedāvātie mazumtirdzniecības apdrošināšanas produkti ir piemēroti ieguldītājiem,•ieguldītāji saprot visus riskus, kas saistīti ar polisi, ko viņi saņem,•reklāma par apdrošināšanas produktiem ir godīga, skaidra un nav maldinoša savā vēst•ījumā,veiktspējas prognozes ir pamatotas uz adekvātiem attaisnojumiem.•

80. gadu beigās uzņēmējdarbības veikšanas (CoB) regulēšanu reglamentēja 1986. gada „Finanšu pakalpojumu akts”, kas aizvietoja 1958. gada „Viltotu investīciju novēršanas aktu” un ar ko izveidoja regulatīvo režīmu mazumtirdzniecības ieguldījumu uzņēmējdarbības turpināšanai.

Operatoriem bija vai nu jāiegūst pilnvarojums no Vērtspapīru un investīciju padomes (SIB), kas bija vēlākās Finanšu pakalpojumu iestādes kodols, vai jākļūst par tādas pašregulējošas organizācijas (SRO) biedru, kas uzrauga savus biedrus, atsaucoties uz viņu pašu noteikumiem. Tādējādi SRO ieguva spēku no līgumattiecībām ar saviem biedriem un kontrolētiem neatkarīgiem finanšu padomniekiem vai citiem cilvēkiem, kas saistīti ar mazumtirdzniecības ieguldījumu produktu tirgošanu iedzīvotājiem. SRO arī izskatīja sūdzības par maldinošu pārdošanu. Tomēr, „ja SRO būtu jāizslēdz dzīvības apdrošinātājs no biedru kopuma, izslēgšanas mērķis nebūtu atņemt tam pilnvarojumu turpināt apdrošināšanas uzņēmējdarbību vai pārdot polises, bet tikai nodrošinātu dzīvības apdrošinātāja pāriešanu SIB aprūpē.” (ES-2)

Finanšu pakalpojumu akts, ko pieņēma 1986. gadā, iecēla divas īpašas SRO par uzņēmējdarbības veikšanas uzraudzītājām93:

PE 386.573v02-00 138/363 PR\659626LV.doc


regulatoriem; to pilnvaras bija stingri ierobežotas, un tos uzskatīja par jaunākajiem partneriem uzraudzībā" (ES-1, 6. lpp.)94 Equitable Life bija LAUTRO locekle un pievienojās PIA 1994. gada jūlijā95 Sk. ES-2, 9. nodaļu.

Dzīvības apdrošināšanas un paju fondu uzraudzības organizācija (LAUTRO) Finanšu starpnieku pārvaldnieku un mākleru regulatīvā asociācija (FIMBRA)

Tās apvienoja 1994. gadā, izveidojot Privāto ieguldījumu iestādi (PIA)94, kas kopš 1998. gada nodeva savus uzdevumus ārpakalpojumu veidā FSA, sagaidot, ka pēdējā kļūs par vienīgo piesardzīgas uzraudzības un uzņēmējdarbības veikšanas uzraudzības iestādi.

Attiecības starp piesardzīgo uzraudzītāju un uzņēmējdarbības veikšanas uzraudzītāju Apvienotajā Karalistē bija kritiskas, taču pareizai apdrošināšanas sabiedrību uzraudzībai bija būtiski svarīga cieša sadarbība un apmaiņa ar informāciju. Lai to atzītu par SRO, PIA bija jābūt „spējīgai un gatavai veicināt un uzturēt augstus integritātes un godīgas darbības standartus ieguldījumu uzņēmējdarbībā un jāsadarbojas, apmainoties ar informāciju un veicot citas darbības ar Valsts sekretāru un citām iestādēm, struktūrām vai personām, kas ir atbildīgas par ieguldījumu uzņēmējdarbības vai citu finanšu pakalpojumu uzraudzību vai regulēšanu.”95

Kamēr bažas par CoB varētu norādīt uz plašāku panīkumu sabiedrībā, kas būtu jāanalizēpiesardzīgajam uzraudzītājam, CoB regulatori arī interesējās par piesardzības problēmām, kas ietekmēja dzīvības apdrošinātāju, jo šādas problēmas varētu norādīt uz realizācijas materiālu sīkākas izpētes nepieciešamību, lai pārliecinātos, ka tie nav maldinoši. Līdz 1999. gada 1. janvārim, kad FSA pārņēma ikdienas pārraudzību pār atbilstību PIA uzņēmējdarbības vadības noteikumiem kopā ar dzīvības apdrošinātāju piesardzīgu uzraudzību, abi regulatori darbojās, ievērojot atšķirīgus tiesību aktus dažādās jomās un maz sazinoties oficiālāveidā, kā arī neveidoja nekādas regulāras informācijas apmaiņas procedūras. Kopš 1999. gada personāls, kas bija atbildīgs par dzīvības apdrošinātāju ikdienas uzraudzību saskaņā ar abu dienestu līgumu par pakalpojumu līmeni, atradās vienā FSA ēkā, taču lēmumu pieņemšanas pilnvaras palika PIA Valdes rokās attiecībā uz CoB noteikumiem un HMT rokās attiecībā uz piesardzības jautājumiem, kamēr FSMA stājās spēkā 2001. gada beigās. Abām pusēm bija vajadzīgs zināms laiks, lai iegūtu labāku sapratni par otras puses mērķiem un prioritātēm un iemācītos strādāt kopā.

Kad FSMA stājās spēkā 2001. gada 1. decembrī, SRO tika atlaistas, un FSA kļuva par vienīgo uzņēmējdarbības veikšanas regulējošo iestādi dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, paliekot arīpar piesardzības uzraudzītāju.

4. Ieceltais aktuārs (AA)

Jēdzienu „ieceltais aktuārs” ieviesa ar 1974. gada „Apdrošināšanas sabiedrību aktu”, un desmitiem gadu tam ir bijusi kritiska pieskaņa AK regulatīvājā sistēmā. Ideja bija „iecelt īpašu profesionālu personu sabiedrības struktūrā, kurai varētu uzticēties piesardzības kompetentāiestāde, lai sistemātiski pārraudzītu sabiedrības finanšu stāvokli ... Par AA profesionālo pienākumu tika uzskatīta sabiedrības vispārējā finanšu stāvokļa pārraudzība. Ar AA sabiedrības kodolā (ar pilnām piekļuves tiesībām Valdei) ... bija paredzēts nodrošināt apdrošinājuma ņēmēju interešu aizsardzību, kā arī stipru iekšējās finanšu kontroles un riska uzraudzības sist

PR\659626LV.doc 139/371 PE 386.573v02-00


96 WE 32, 26.,28. un 29. punkts97 WE 32, 41., 42. punkts98 Par aktuāru lomu un atbildību sk. arī Q&A at the House of Commons Treasury Select Committee, 2004. gada 24. aprīļa sanāksmes protokolu (WE 59)99 'Corley Report' nosaukums nāk no autora Roger Corley, Aktuāru institūta priekššēdētāja

100 Sk. WE 50, 82. punktu: „(EL) neparastās piemaksu filozofijas loģika ir skaidra un tajā laikā nešķita esam pretrunā noteikumiem. Tomēr tā saņēma tikai ierobežotu atbalstu no citiem aktuāriem...”Sk. WE 50, 89. punktu: „Jautājumā par to, vai bija atbilstošas metodiskas norādes, mēs secinām, ka vairākums lietu, kuras mēs identificējām kā tādas, kurām metodiskas norādes ir būtiskas, tika skartas metodiskajās norādās tādā vai citādā veidā, pat ja formulējumi dažos punktos bija drīzāk vispārēji kā konkrēti...”

Sk. WE 50, 90. punktu: „Mēs neesam atraduši pierādījumus, kas norādītu, ka kāds no Equitable ieceltajiem aktuāriem nebūtu ņēmis vērā metodiskās norādes, kas bija spēkā tajā laikā, kad tika pieņemti dažādi lēmumi. Mēs nezinām, kādus secinājumus katrs Equitable ieceltais aktuārs izdarīja, novērtējot, kā publicētās Metodiskās norādes ietekmēja viņa lēmumus, vai kādus padomus viņš deva vadībai vai valdei. Mēs arī nezinām, vai valdes lēmumi bija ņemti vērā šie padomi. Mēs neesam guvuši nekādus pierādījumus, kas norādītu, ka kāds no Equitable ieceltajiem aktuāriem būtu tik stipri nobažījies par pieņemtajiem lēmumiem, ka viņš justu nepieciešamību „celt trauksmi”, vēršoties pie regulatora”.

ēmu.” (WE 3296).Viņš parasti bija „pirmais saskares punkts ar VSD katrā dzīvības apdrošināšanas uzņēmumā.” (ES-2)AA „bija jābūt „noteiktām kvalifikācijām”, kas ietvēra prasību, ka aktuāram ir jābūt vismaz 30 gadu vecam un Aktuāru institūta vai Aktuāru fakultātes loceklim; vēlāk tika prasīts, .. lai viņam būtu Aktuāru fakultātes un institūta „praktizēšanas sertifikāts” (WE 32)97.

Praksē tas nozīmēja, ka AA uzdevums bija „nodrošināt, ka sabiedrībai ir pietiekami līdzekļi, lai izpildītu solījumus un veiktu darbības, kurās sabiedrība iesaistījusies.” (WE 59)98. AA bija īpašs pienākums ziņot valdei par sabiedrības finanšu stāvokli, konsultēt to par piemaksu sadali un varbūt arī par apdrošinājuma ņēmēju pamatoto izredžu (PRE) interpretāciju. Viņam vajadzēja sagatavot gada ziņojumu par sabiedrības finanšu stāvokli, ko iesniedza valdei un iekļāva tās sabiedrības normatīvās atskaites kopsavilkumā, ko nosūtīja VSD. Tādējādi ieceltajiem aktuāriem nebija regulatīvo funkciju kā tādu, taču viņiem vajadzēja ziņot regulatīvajai iestādei, ja valde neieklausītos viņu padomos par noteiktiem pamatjautājumiem, eventuāli izraisot regulatīvo darbību. Viņiem arī vajadzēja apstiprināt to normatīvo atskaišu daļu, kas rāda sabiedrības saistību novērtējumu, izraisot varbūtēju regulatoru sīkāku atskaišu revīziju. Ieceltā aktuāra statuss bija stipri atšķirīgs dažādās dzīvības apdrošināšanas sabiedrībās.

FSA apdrošināšanas reformas regula, kas stājās spēkā 2005. gada 1. janvārī, atcēla ieceltā aktuāra funkciju, tā vietā prasot sabiedrību valdēm un augstākajai vadībai uzņemties atbildību par aktuārajiem jautājumiem un ietverot šos jautājumus sabiedrības ārējā audita jomā. (WE 37).

Actuarial Profession bija pirmā organizācija, kas izveidoja neatkarīgu izmeklēšanas komiteju (2000. gada decembrī) par notikumiem saistībā ar Equitable Life slēgšanu jaunai uzņēmējdarbībai un tās sekām. Corley ziņojums99, ko publicēja 2001. gada septembrī, ievadīja ieceltajiem aktuāriem izsniegto profesionālo pamatnostādņu pārbaudi, lai noteiktu, vai tajās varētu būt iemesli, kas radīja Equitable Life problēmas. Lielās līnijās ziņojumā secināts, ka pamatnostādnes ir piemērotas, taču ieteica šīs profesijas – iecelto aktuāru – darbībai piemērot „ekspertu pārbaudi.” (WE 50)100.5. Regulatoru iejaukšanās pilnvaras

PE 386.573v02-00 140/363 PR\659626LV.doc


101 Sk. ES-2, 3.2.1. nodaļu.102 ICA 82(45): „Atlikušās pilnvaras noteikt prasības apdrošinājuma ņēmēju aizsardzībai”103 ICA 82(45)(2) 104 Sk. WE-Conf 25 4.-5.punktu

AK piesardzīgās uzraudzības uzmanības centrā bija sabiedrības finanšu resursi. Lai novērtētu to pietiekamību, regulatoriem vajadzēja pārbaudīt apdrošināšanas sabiedrības tehniskās rezerves, maksātspējas normas un minimālos garantētos fondus, ar pilnvarām iegūt informāciju un novērtēšanai vajadzīgo dokumentu uzrādīšanu. Piesardzīgā uzraudzība pamatojās uz to sabiedrību iesniegto normatīvo atskaišu atklāšanu un pārraudzīšanu, kurām vajadzēja ne tikai parādīt sabiedrības pašreizējo maksātspējas stāvokli, bet arī caur elastīguma testiem to gatavību nākotnes nelabvēlīgām pārmaiņām. Normatīvās atskaites arī publicēja, un tā informācija par dzīvības apdrošināšanas uzņēmuma finanšu stāvokli bija ērti pieejama finanšu padomdevējiem, finanšu žurnālistiem un konkurentiem.

Pamatojoties uz 1982. gada Apdrošināšanas sabiedrību aktu, jebkura oficiāla AK regulatora iejaukšanās varēja izrietēt tikai no piesardzīgā uzraudzītāja (DTI, HMT vai FSA, bet ne no VSD), ja sabiedrība neatbilda noteiktajiem vadības piemērotības un atbilstības kritērijiem vai tika atklāts, ka sabiedrība ir pārkāpusi kādu ICA prasību. Piemēram, nespēja uzturēt minimālās maksātspējas normu varētu izraisīt piesardzīgā uzraudzītāja prasību saskaņā ar ICA 33. iedaļu iesniegt īstermiņa finanšu shēmu, lai atjaunotu sabiedrības atbilstību noteikumiem.101

Regulators varētu arī piemērot kādas soda sankcijas, piemēram, pavēlot sabiedrībai iesniegt normatīvās atskaites agrāk, ierobežojot maksimālo kopējo apdrošināšanas maksu ienākumu, nododot sabiedrības līdzekļus finanšu aizbildnim vai beidzot sabiedrības tirdzniecības pilnvarojuma atsaukšanu kā sīki izklāstīts ICA 82 38.–44. iedaļā.

ICA 82 45. iedaļa102 pilnvaroja Valsts sekretāru „pieprasīt sabiedrībai veikt tādas darbības, kas viņam šķiet piemērotas, lai aizsargātu sabiedrības apdrošinājuma ņēmējus vai potenciālos apdrošinājuma ņēmējus pret risku, ka sabiedrība var nespēt pildīt saistības .... vai attaisnot apdrošinājuma ņēmēju vai potenciālo apdrošinājuma ņēmēju pamatotas izredzes.”Tomēr 45. iedaļas izmantošana bija ierobežota ar gadījumiem, kad apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības mērķis tika uzskatīts par nesasniedzamu ar 38.–44. iedaļā paredzēto pilnvaru izmantošanu un varētu „ierobežot sabiedrības brīvību izvietot savus līdzekļus.”103

ICA 82 grozījumi, ko ieviesa ar 3LD īstenošanu un kas stājās spēkā 1994. gada 1. jūlijā, „ieviesa jaunus „stabilas un piesardzīgas vadības” kritērijus, kas izklāstīti jaunajālikuma 2C grafikā, un pastiprināja pamatus, uz kuriem saskaņā ar 11. iedaļu valsts sekretārs varētu noteikt, ka apdrošināšanas sabiedrībai ir jāpārtrauc veidot jaunu uzņēmējdarbību un ka jebkurš no stabilas un piesardzīgas vadības kritērijiem ir jāizpilda attiecībā pret sabiedrību.”104

Starptautiskā salīdzinājumā ES-1 uzskata, ka AK uzraudzītāji „izvairījās no oficiālo likumīgo pilnvaru izmantošanas, ja vien tas bija iespējams.” Tādējādi, lai gan AK un Īrijas uzraudzītājiem bija līdzīgas piespiešanas pilnvaras, Vācijas apdrošināšanas uzraudzītāju pilnvaras bija „plašākas un specifiskākas un varētu atbalstīt ietekmīgāku iejaukšanas pieeju ... Vācijas sistēma pārstāvēja iedarbīgāku pārraudzības un inspekcijas sistēmu nekā citās dalībvalstīs, ļaujot uzraudzības iestādes pārstāvjiem piedalīties uzraudzības valdes sanāksmēs, veikt pēkšņas inspekcijas bez nepieciešamības pierādīt cēloņus, pat līdz vadības locekļu un uzraudzības

PR\659626LV.doc 141/371 PE 386.573v02-00


105 Sk. ES-2, 6. un 7. nodaļu.106 Regulatora atbildības jautājums ir sīkāk izstrādāts šā ziņojuma V daļā107 Sk. arī WE 71 secinājumus 108 Finanšu pakalpojumu akts 1986, 187(1) iedaļa109 Sk. EKT spriedumu lietā C-222/02 Peter Paul et al pret Vāciju, 2004. gada 12. oktobrī110 Sk. WE 71: Juridisko padomu sniedza AK juridiskā firma Herbert Smith vēstulē EL direktoriem 2004. gada 14. aprīlī un apsvēra iespējamās prasības pret piesardzīgajiem regulatoriem (pamatojoties uz ICA 82) un pret CoB regulatoriem (pamatojoties uz FSA 86), ietverot prasības attiecībā uz „personas tiesību neaizskaramības” pārkāpumiem, kas izriet no EK Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas

valdes locekļu nomaiņai.” Attiecībā uz CoB noteikumu ieviešanu PIA iejaukšanās pilnvaru izmantošana attiecībā uz dzīvības apdrošinātājiem (piemēram, ierobežojumi darījumiem ar līdzekļiem vai prasība saglabāt noteiktus līdzekļus) varētu tikt īstenota tikai no piesardzīgāuzraudzītāja puses (DTI/HTM) un ir ārpus PIA pilnvarām. Par ierosināto PIA/SIB iejaukšanās pilnvaru izmantošanu būtu iepriekš jāpaziņo DTI/HTM, kurām būtu veto tiesības par ierosināto iejaukšanās darbību.105

6. Regulatoru atbildība106

Attiecībā uz regulatoru atbildību būtu jāatzīmē, ka saskaņā ar vispārējām tiesībām uzraudzības iestādi var saukt pie atbildības tikai par civiltiesību pārkāpumu, proti, „valsts amata pilnvaru pārsniegšana .” Tas prasītu pierādīt „negodīgumu”, atbildot par zaudējumiem, ko iestāde būtu varējusi paredzēt kā tās darbības vai bezdarbības sekas.107

Pašregulējošās organizācijas (SRO) un to ierēdņi nebija atbildīgi par kaitējumu, kas radies viņu darbības vai bezdarbības rezultātā, ja vien darbība vai bezdarbība nebija pierādīta kā „negodīguma” izpausme108

Saskaņā ar EK tiesību aktiem atbildība par uzraudzības attiecas uz „nopietniem pārkāpumiem”EK tiesību aktu īstenošanā, taču tikai tad, ja pārkāpums ir ietekmējis individuālās tiesības un pastāv tieša cēloniskā saite ar kaitējumu, ko apstiprina cietusī puse. Nesenie EKT nolēmumi, šķiet, tālāk vājinājuši atbildību par uzraudzību, apstiprinot uzraudzības iestāžu pienākumu darboties „tikai sabiedrības interešu labā”, kas nozīmē, ka uzraudzības funkcijas ir jāpilda, laidrīzāk aizsargātu vairākuma intereses, nevis atsevišķu ieguldītāju grupu intereses109.

Pēc G.W. Penrose ziņojuma publicēšanas 2004. gadā juridiskā pētījumā110 tika novērtētas ELvai tās atsevišķo apdrošinājuma ņēmēju izredzes apmierināt prasības pret AK regulatoriem, pamatojoties uz viņu regulatīvajām kļūmēm, kas aprakstītas ziņojuma 19. nodaļā. Secinājumi nebija iepriecinoši attiecībā uz iespējamo tiesas procesu, skaidri paziņojot, ka „sabiedrībai nav lietišķu prasību pret regulatoriem.” Prasības par piesardzīgo regulatoru „vispārējo tiesību neievērošanu” vai „likumā noteikto pienākumu nepildīšanu” tiek uzskatītas par pārāk vājām, jo „nevar sacīt, ka regulators nespēja apsvērt vai izmantot savas iejaukšanās tiesības saskaņāar ICA 1982 vai, ka neviens racionāls piesardzīgais regulators būtu rīkojies citādi; turklāt ICA 1982 neuzliek privāttiesību līdzekļus sabiedrībai.” Attiecībā uz prasībām par „valsts amata pilnvaru pārsniegšanu ” tas secināja, ka „nav pamata uzskatīt, ka viens vai vairāki piesardzīgo regulatoru darbinieki nelikumīgi pārsniedza pilnvaras īpaši ar nodomu kaitēt sabiedrībai, vai ar neapdomīgu nevērību par šāda kaitējuma iespēju. Tādēļ, šķiet, nav reāli, ka šādi pierādījumi varētu rasties.” Visbeidzot, netika atrasti argumenti, kas pamatotu apdro

PE 386.573v02-00 142/363 PR\659626LV.doc


111 Kā atgādina P. Braithwaite (H 11), R. Baird ziņojumā nebija ļauts analizēt sākotnējās nevērības periodu no 1990. līdz 1998. gadam, kas ir tikai 23 mēneši pirms slēgšanas, par kuriem bija atbildīga FSA

šinājuma ņēmēju prasību pret CoB regulatoriem, apsūdzot tos „cilvēktiesību pārkāpšanā” vai „negodīgumā.”Ar šo lietu nesaistītam cilvēkam varētu veikties tikai attiecībā uz „potenciāli argumentējamu apdrošinājuma ņēmēju prasību par Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas pārkāpumu saistībā ar pārmērīgo vērtību, kas pierakstīta pārapdrošināšanas līgumam sabiedrības tehniskajos nodrošinājumos”, turklāt īpaši uzsverot „nenoteiktību attiecībā uz šādas jaunas prasības labajām īpašībām” un secinot, ka tur droši vien būtu „daudz sarežģītu pamatojumu un zaudējumu jautājumu, ilgstoša un dārga tiesvedība, liekot šaubīties par to, kādā mērāsabiedrība varētu gūt finansiālu labumu no šādas prasības.” (WE 71)

III. G.W. Penrose un R. Baird ziņojumu par Dzīvības apdrošināšanas regulatoriem galvenie secinājumi

1. R. Baird ziņojums (2001. gada oktobris)

R. Baird ziņojums bija iekšējā revīzija, ko pasūtīja FSA, un tādēļ tas galvenokārt analizē savu īpašo lomu Equitable Life lietas novērtēšanā. Tomēr tajā ir konstatējumi, kas var noskaidrot finanšu regulatoru nozīmi kopumā un šajā lietā it īpaši.111

Vispārējos vilcienos ziņojums definē piesardzīgā regulatora uzdevumu kā „...likt lietā spriestspēju, kas sniegtu pārliecību, ka sabiedrība paliks maksātspējīga un attaisnos apdrošinājuma ņēmēju pamatotas izredzes, nepamatoti neiejaucoties sabiedrības vadības lietās”(6.1.5. punkts) Tomēr tajā pašā laikā tas atgādina, ka FSA mandāts ietvēra vienprātīgu uzskatu, ka „nav ne reāli, ne vēlami apstākļos, kad cenšas veicināt konkurenci, jauninājumus un patērētāju izvēli, censties sasniegt 100 % panākumus, lai novērstut sabiedrības sabrukumu.”

Novērtējot regulatoram pieejamo resursu pietiekamību, ziņojums atgādina, ka „FSA ir ierobežoti resursi, un tādēļ tā pastāvīgi veic risku novērtējumu, lai noteiktu, kā vislabāk izmantot tās resursus” (6.3.3. punkts) Pieļaujot, ka „aptuvens novērtējums par „personāla resursiem uz vienu regulēto institūtu” rāda, ka bankām un celtniecības sabiedrībām ir vairāk nekā divas reizes lielāki resursi nekā dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām” (7.9. punkts), tas ziņo, ka FSA nav jūtams „ resursu trūkums kā problēma Equitable Life piesardzīgā regulēšanā, … bet drīzāk labākā resursu piemērošanā” (6.3.4. punkts).

Jautājumā par FSA reakciju Equitable Life lietā ziņojums pieļauj, ka „tad, kad atbildība par Equitable Life piesardzīgo regulēšanu tika nodota FSA, Equitable Life … jau bija augsta līmeņa „dzīva” lieta un bija diskusiju priekšmets, ko bija ierosinājis HMT-ID”(Ekonomikas un finanšu ministrijas Apdrošināšanas departaments) (6.2.2. punkts). Tomēr tas nonāk pie secinājuma, ka „1999. gada 1. janvārī „kauliņi bija mesti” un mēs neredzam, ko FSA būtu varējis darīt pēc tam, kas mīkstinātu jebkādā materiālā veidā Tiesas lietas iespaidu attiecībā uz pašreizējiem apdrošinājuma ņēmējiem vai arī dotu kaut kādu materiāli labvēlīgu atšķirību Equitable Life lietas galīgajā iznākumā.” (6.2.4. punkts).

PR\659626LV.doc 143/371 PE 386.573v02-00


112 Ieteikumi attiecās galvenokārt uz: maksātspējas standartu pastiprināšanu; finanšu pārapdrošināšanas atklāšanu; vairāku kontroles līmeņu ieviešanu; iecelto aktuāru neatkarīgu novērtēšanu; normatīvo atskaišu saturu un biežumu; proaktīvās regulatīvās kultūras uzlabošanu; komunikācijas un koordinācijas uzlabošanu FSA iekšienēkopā ar riska novērtēšanas procesu uzlabošanu, lai nodrošinātu „interpretācijas un piemērošanas saskaņotību visā regulatīvajā procesā”.113 Šīs iedaļas pasvītrojumu pievienoja referente114 P. Braithwaite (H 11)

Taču ziņojums atzīst, ka bija „vairākas lietas, ko FSA būtu varējis izdarīt labāk ... gadījumi, kad gan piesardzīgais, gan uzņēmējdarbības veikšanas regulators nesaskatīja jautājumus, kas bija jārisina, vai tad, kad saskatīja, tos neatrisināja”, norādot kā galveno cēloni „slikto komunikācijas un sadarbības līmeni starp abiem regulatoriem – piesardzīgo un uzņēmējdarbības.” (6.2.5. punkts).

Ziņojuma 7. nodaļā („Mācība nākotnei”) ir doti vairāki tehniski ieteikumi112 par FSA nākotnes regulatīvo struktūru, lai novērstu līdzīgas kļūmes.

2. G. W. Penrose ziņojums (2004. gada marts)113

G.W. Penrose ziņojums lielā mērā risina regulatoru nozīmes jautājumu, aprakstot un komentējot regulatora revīziju par Equitable Life iesniegtajām normatīvajām atskaitēm kopš 80. gadu beigām. Ziņojums tomēr „atklāti norobežojas no pārmetumu sadalīšanas vai pievēršanās kompensācijām.”114 Lords Penrose 6. daļā (15. līdz 18. nodaļā ) analizē, kā sabiedrības finansiālo stiprumu uztvēra piesardzīgie regulatori un kā viņi attiecās pret saviem uzraudzības uzdevumiem, kā viņi uztvēra attiecības starp piesardzīgo un uzņēmējdarbības veikšanas regulēšanu un kāda bija viņu attieksme pret atklāto krīzi.2.1 2.1 Piesardzīgas uzraudzības definīcija

Piesardzīgas uzraudzības mērķis 15. nodaļas 7. un 8. punktā ir definēts kā „apdrošinātāja finansiālā stabilitāte un viņa spēja tikt galā ar riskiem, kuriem viņš ir pakļauts, kā arī nokārtot saistības. Tādējādi, kā definēts 1995. gada līgumā par pakalpojumu līmeni starp DTIun VSD:

Efektīvi regulēt apdrošināšanas nozari (1982. gada aktā noteikto pienākumu un •pilnvaru robežās) tā, lai apdrošināšanas ņēmēji varētu būt pārliecināti par AK apdrošinātāju spēju izpildīt saistības un piepildīt apdrošinājuma ņēmēju pamatotas izredzes”.Aizsargāt patērētājus, nodrošinot, ka personas un sabiedrības, kuras nav piem•ērotas un atbilstošas, kurām nav pietiekamu resursu un pienācīgas vadības, neturpina apdrošināšanas uzņēmējdarbību Apvienotajā Karalistē.Aizsargāt apdrošinājuma ņēmējus pret risku no sabiedrībām, kas nav spējīgas •apmaksāt likumīgas prasības. Dzīvības apdrošināšanas sabiedrību gadījumā tas ietver risku, ka tās nespēs apmierināt apdrošinājuma ņēmēju pamatotas izredzes.”

Īsi sakot: „Apdrošināšanas uzraudzības tiesību aktu galvenais uzdevums ir aizsargāt iedzīvotājus no zaudējumiem apdrošinātāja maksātnespējas, negodīguma vai nekompetences dēļ.”

PE 386.573v02-00 144/363 PR\659626LV.doc


115 Sk. ICA 82, 11., 37., 38. un 45. iedaļu

Lords Penrose turklāt atceras, ka „blakus DTI regulatoru un viņu VSD padomdevēju informēšanai normatīvās atskaites bija publiski dokumenti un uz šo pārredzamību varēja pamatoties, lai ieviestu labāku disciplīnu dzīvības apdrošināšanas sabiedrībās, atklājot viņu finanšu stāvokli informētu komentatoru kritiskai analīzei ...” (9. punkts)

2.2 2.2. Regulatoru iejaukšanās pilnvarasSaskaņā ar Apdrošināšanas sabiedrību aktu 1982 un ņemot vērā konkrētus apstākļus, piesardzīgajiem regulatoriem bija pilnvaras izdot pavēli, ar ko anulē sabiedrības licenci veikt jaunu uzņēmējdarbību un pilnvaras iejaukties atkarībā no vairākiem apstākļiem. Turklāt „atlikuma pilnvaras” deva tiesības piesardzīgajam regulatoram veikt jebkuras vajadzīgās darbības, lai aizsargātu apdrošinājuma ņēmējus vai potenciālos apdrošinājuma ņēmējus pret risku, ka sabiedrība varētu būt nespējīga pildīt saistības vai apmierināt apdrošinājuma ņēmēju PRE115.

Savā ziņojumā lords Penrose konkretizē, ka „DTI regulatīvā nozīme tika stiprināta ar valsts sekretāra dažādām pilnvarām saskaņā ar aktu, tostarp pilnvarām pieprasīt informāciju, atsaukt jaunu kontrolieru apstiprinājumu un dažādā veidā iejaukties uzņēmējdarbības vadīšanā, pat atņemot licenci jaunas uzņēmējdarbības sākšanai...” (10. punkts)Aplūkojot PRE iesaistīšanu kā stimulu iejaukšanās procesiem 1973. gadā „regulatoram bija jāapsver ne tikai tas, vai bažas par PRE bija pietiekamas, lai attaisnotu tā darbību, bet arī, kāto varētu izdarīt tādā veidā, kas būtu piemērots mērķim ...” Regulatoram būtu jāizlīdzsvaro vairākas konkurējošas intereses, piemēram, dažādu apdrošinājuma ņēmēju grupu intereses vai esošo un potenciālo apdrošinājuma ņēmēju intereses.” (11. punkts)

Atšķirīgu interpretāciju G.W. Penrose izmeklēšanai bija iesniedzis VSD, apgalvojot, ka „iejaukšanās būtu jāīsteno tikai tad, ja būtu „acīmredzams”, ka pamatotās izredzes netiks piepildītas un ka tas „būtiski nesasniegs” vajadzīgo vērtību par naudu vai noteiktu piemaksu līmeni neatkarīgi no pārpalikuma, ko atklāj regulārie novērtējumi.” (12. punkts)

2.3 Regulatoru mijiedarbība

Definējot „sākotnējo revīziju” kā regulatora „īpašu ievirzi ... noskaidrot, vai dokumenti ir precīzi un pilnīgi, un prasību sazināties ar apdrošināšanas sabiedrību, „lai izlabotu neprecizitātes un novērstu trūkumus.” (13. punkts)

DTI un VSD attiecīgie pienākumi apdrošināšanas sabiedrību regulēšanā 1984. gadā tika noformēti „līgumā par pakalpojumu līmeni” (pārskatīts 1995. gadā), nosakot, ka „DTI saglabā atbildību par oficiālu darbību veikšanu valsts sekretāra vārdā un ... palika kā pirmā saskarsme ar sabiedrību, bet VSD bija atbildīgs par normatīvo atskaišu izpēti un tika pilnvarots uzdot jautājumus tieši apdrošināšanas sabiedrībām ... lai gan tas nedrīkstēja vērsties tieši pie auditoriem vai nodibināt kontaktus ar ieceltajiem aktuāriem.” (34. punkts)

Līgumā bija noteikta prioritāšu noteikšanas shēma (1–4); prioritātes piešķīra VSD, pamatojoties uz atskaišu sākotnējo analīzi (1 = visaugstākā prioritāte, 4 = zema prioritāte). Nākamo līgumu sagatavoja 1998. gada oktobrī par DTI pienākumu nodošanu Ekonomikas un

PR\659626LV.doc 145/371 PE 386.573v02-00


finanšu ministrijai. „Nodrošinājums ar personālu, kas bija piesardzīgo regulatoru rīcībā, mainījās, taču to darbinieku skaits, kuri bija tieši atbildīgi par sabiedrību, un viņu kategorijas civildienestā būtiski nemainījās.” (39. punkts)

„Mijiedarbība starp piesardzīgajām un CoB regulatīvajām struktūrām ... (ko daļēji uzskatīja par „ķeksīšu atzīmēšanas” regulatoriem) šķietami ir bijusi relatīvi ierobežota 80. gados. Kopš1992. gada mijiedarbību papildus formalizēja ar t.s. „regulatoru kolēģijas” mehānisma starpniecību: regulāras sanāksmes starp dažādām finanšu pakalpojumu regulatīvajām struktūrām, kuras izmitināja un vadīja struktūra, ko uzskatīja par vadošo regulatoru atsevišķu veidu firmām: dzīvības apdrošinātājiem tas bija DTI.” (26. un 29. punkts)

2.4 2.4. R. Ranson neapstrīdētā dubultā loma

Saskaņā ar 1982. gada Apdrošināšanas sabiedrību aktu DTI arī tika uzlikts pienākums novērtēt, vai apdrošināšanas sabiedrība un tās vadība (t.i., direktori ieceltie aktuāri un ievērojamākās ieinteresētās puses) bija „piemēroti un atbilstoši” savu pienākumu veikšanai.

Īpašas bažas izraisa Roy Ranson darbība, kurš bija Equitable Life ieceltais aktuārs kopš1982. gada un kļuva par sabiedrības izpilddirektoru, neatstājot savu iepriekšējo amatu. Tas izraisīja jautājumu par iespējamo interešu konfliktu, kas negatīvi ietekmē apdrošinājuma ņēmēju intereses – problēma, kuru regulatori vairākos gadījumos centās risināt, taču neveica nekādas oficiālas darbības.

Ziņojumā aprakstīts, kā „VSD sniedza konsultācijas. Valdības aktuārs Christopher Daykin 1991. gada 17. aprīlī paziņoja, ka viņš gribētu atrunāt R. Ranson ieņemt abus amatus, ja nu vienīgi uz neilgu laiku…DTI informēja sabiedrību 26. aprīlī, ka tas uzskata par nevēlamu, ka kāda persona ieņem abus amatus ... R. Ranson sacīja, ka sabiedrības iekšējiem aktuāriem ir vajadzīga aptuveni 12 mēnešu augstākās pārvaldības pieredze pirms ieceltā aktuāra pienākumu uzņemšanās. Uzskatīja, ka viņam vajadzētu būt par iecelto aktuāru vēl 12–18 mēnešus līdz iekšēja aizvietotāja iecelšanai. C. Daykin piekrita, ka šādu pagaidu situāciju varētu pieņemt, un P. Burt13. maijā informēja, ka VSD piekrīt, ja tas ir iecerēts uz ierobežotu laiku.” (16.–35. un 36. nodaļa)

Patiesībā R. Ranson tika atļauts palikt šādā dubultā amatā ilgi pēc sākotnēji paredzētā 12–18 mēnešu „pārejas perioda”, paliekot divos amatos ilgāk nekā 6 gadus līdz aiziešanai pensijā1997. gada jūlijā. 2.5 2.5. Iespējamās regulatoru kļūmes kopumā

G. W. Penrose ziņojumā norādīti vairāki trūkumi AK regulatoru darbā, veicot regulēšanas un uzraudzības pienākumus; tie ir šeit apkopoti un sakārtoti trīs grupās atbilstīgi to svarīgumam, lai būtu vieglāk saprast. Lai pareizi novērtētu ziņojumā ietvertos datus, ir jāņem vērā laika korelācija starp Pirmās (1LD) vai Trešās (3LD) dzīvības apdrošināšanas direktīvas piemērošanu (t.i., pirms vai pēc 1994. gada jūlija).

a) Zināšanu trūkums un/vai vāja pārraudzība

PE 386.573v02-00 146/363 PR\659626LV.doc


„Revīzijas ziņojumi par Equitable normatīvajām atskaitēm no 80. gadu vidus līdz 80. gadu beigām bija relatīvi īsi, koncentrēti dokumenti, parasti vienas vai pusotras lappuses garumā. Tos bija sagatavojis VSD ... Revīzijas ziņojumos parasti bija daži galvenie rādītāji, dati par jauno uzņēmējdarbību, par matemātisko rezervju kustību un prasīto minimālo rezervju (RMM) nodrošinājumu ar aktīviem attiecībā pret saistībām.” (16. nodaļas 1. punkts) Sabiedrības RMM nodrošinājums noteikti bija galvenais rādītājs ... kas samazinājās no 8,5x 80. gadu otrajā pusē līdz 3,8x 1988. gada atskaitēs. Tā kā nav sarakstes dokumentu, nav iespējams noteikt tieši, kādas šaubas varētu būt bijušas par ziņojumiem vai kā RMM nodrošinājuma samazināšanās tendence tika novērtēta, taču šķiet, ka regulatori nav uzskatījuši to par ļoti svarīgu lietu.” (16. nodaļas 3. punkts)

„DTI nav sarakstes dokumentu par Equitable pirms 1991. gada. Daļa agrāko laiku dokumentu tika iznīcināti … 1998. gadā, bet normatīvo atskaišu lietas bija pieejamas pat līdz 1981. gadam (izņemot 1987. un 1988. gada dokumentus)”. (15. nodaļas 46., 47. un 53. punkts)

„Revīziju par 1989. gada atskaitēm pabeidza 1990. gada 5. decembrī. Ziņojums par to aizņēma vienu lappusi.” (16. nodaļas 14. punkts)

VSD aktuārs M. Pickford atzīmēja 1991. gadā, ka „mūsu novērtējums galvenokārt attiecās uz maksātspēju, nevis uz piemaksu deklarācijām.” Aktīvu daļas metodika tajā laikā tikai sāka attīstīties. Mēs nepārraudzījām sabiedrības piemaksu izlīdzināšanas procesu, tādēļ, koncentrējot uzmanību uz atbilstību noteikumiem, it īpaši par saistību un maksātspējas rezervju novērtēšanu ..., sistēma kopumā bija pieejama izmantošanai ar neregulētiem lēmumiem par piemaksu sajaukumu”. (16. nodaļas 53. punkts)Lords Penrose komentē savas diskusijas par „piemaksu paziņojuma formulēšanu saistībā ar PRE. ... ... taču neviens VSD vai DTI darbinieks, šķiet, nav ievērojis formāta maiņu tajā laikā. Neviena no organizācijām neieviesa praksi analizēt piemaksu paziņojumus. Tiešām, sabiedrības pieeju piemaksām, kas man šķiet unikāla, regulatori nepieminēja pat līdz 1993. gada martam.” (16. nodaļas 57. punkts)

Nozares uzraudzītājiem un vecākajiem nozares uzraudzītājiem nebija pietiekamas kvalifikācijas vai pieredzes, lai veidotu neatkarīgu viedokli par šādu jautājumu nozīmīgumu.” (16. nodaļas 81. punkts)

Analīzē par 1991. gada normatīvajām atskaitēm netika pamanīts, ka, „šķiet,bija „maza vai pat nekāda rezerve” vērtējumos par 1991. gadu. Lai samaksātu 1989. un 1991. gadā deklarētās piemaksas, sabiedrībai vajadzētu pelnīt 11¼ % gadā. Patiesībā sabiedrība pelnīja +3 % divos gados vajadzīgo 23 % vietā.” (16. nodaļas 83. punkts)

„Neviens nedomāja, ka VSD „pievērsīs lielu uzmanību piemaksu deklarāciju jautājumiem, izņemot gadījumus, kuros diskutēja par PRE.” Līgums par pakalpojumu līmeni neprasīja VSDproaktīvi risināt piemaksu politikas jautājumus ar sabiedrībām." (16. nodaļas 120. punkts)Revīzijas ziņojums par 1993. gada atskaitēm ... aizņēma 17 lappuses. Tā bija pirmā jaunāstila revīzija un saturēja ne tikai daudz vairāk informācijas par sabiedrību, bet arī sadaļas, kas aprakstīja „galvenās iezīmes” un „darbības punktus”. Jaunā stila ziņojumi, kurus vēlāk iestrādāja 1995. gada līgumā starp DTI un VSD, bija liels uzlabojums tās informācijas

PR\659626LV.doc 147/371 PE 386.573v02-00


daudzumā un kvalitātē, ko iesniedza DTI.” (16. nodaļas 142. punkts)

Kas attiecas uz regulatoriem, šķiet, ka sabiedrības locekļu atbildība par aizņēmumu parādiem bija zema prioritāte. Regulatori varbūt nesaprata risku. Nozares uzraudzītājs 1997. gada 9. decembrī rakstīja saviem Vācijas kolēģiem, atbildot uz šaubām par sabiedrības stāvokli: „Equitable ir savstarpējās apdrošināšanas sabiedrība. Tas nozīmē, ka tā pieder apdrošinājuma ņēmējiem un tai nav akcionāru. Tās biedriem nav citu pienākumu, kā vien pienākums veikt iemaksas.” Es nevaru atbalstīt šo uzskatu. Equitable bija un ir pilnas atbildības sabiedrība.” (16. nodaļas 215. punkts)

b) Regulatoru bezrūpība vai „vieglā pieskāriena” politika

„Regulēšana un VSD padomi koncentrējās galvenokārt uz maksātspējas rezervi pār līgumu saistībām un neņēma vērā uzkrātās beigu vai galīgās piemaksas, neskatoties uz to, ka 1989. gada ziņojuma laikā pakļautība tirgus kritumam bija reāla, ka bija zināms VSD un regulatoriem." (16. nodaļas 16. punkts)

„Sabiedrība ... bija pārāk cienījama, lai par to šaubītos, un informācijas trūkums veidoja pamatu bezdarbībai ... Regulatoriem tika dots ieskats sabiedrības praksē, kas varētu pamatoti brīdināt viņus par nepieciešamību veikt pašreizējās un nākotnes prakses pārraudzīšanu. Nekādi īpaši pasākumi netika veikti, lai iedarbinātu piemērotu sistēmu.” (16. nodaļas 21. punkts)

Starp Equitable Life un regulatoriem 1992. gada 19. maijā notika sanāksme, „kas bija daļa no DTI un VSD trīsgadu apmeklējumu programmas sabiedrībās, un bija pirmais apmeklējums šajā sabiedrībā saskaņā ar programmu un pirmā tikšanās starp VSD un sabiedrību kopš1990. gada novembra … DTI vecākais nozares uzraudzītājs sabiedrībai no 1986. līdz 1991. gadam sacīja izmeklēšanai, ka viņš nekad nav saticis kādu no sabiedrības personāla vaigu vaigā. Šo lietu stāvokli skaidroja šādi: „Tā kā ELAS tika uzskatīta par labi pārvaldītu un stabilu, nebūtu iemesla pieprasīt rīkot sanāksmi.” (16. nodaļas 58. punkts) „M. Pickford (VSD) sacīja, ka sanāksme nav notikusi kā iecerēts un viņš ir aizgājis no tās gluži dusmīgs un vīlies par to, ka nav bijusi izdevība satikt un novērtēt nevienu citu no sabiedrības vadītājiem.” (16. nodaļas 70. punkts)

„Priekšstats par sabiedrības unikalitāti izskanēja vairākos regulatoru paziņojumos izmeklēšanas gaitā. Nelaimīgā kārtā šis novērtējums, ka sabiedrība ir unikāla, neveicināja nopietnāku interesi par iespējamajām problēmām apdrošinājuma ņēmējiem.” (16. nodaļas 71. punkts)„Kamēr turpinājās revīzija (par 1991. gada atskaitēm), valsts sekretāram tika iesniegts padoms ... par ielūgumu uz pusdienām, kas saņemts no sabiedrības. No dokumentiem neizriet, ka VSD būtu nodevis DTI izlabotos skaitļus no R. Ranson 15. jūnija vēstules un ka kopsavilkums varbūt bija sagatavots, pamatojoties uz agrākiem skaitļiem.” (16. nodaļas 74. punkts)

„Sanāksme 1992. gada 19. maijā bija ... svarīga iespēja iegūt pieejamo papildu informāciju un tieši stāties pretī sabiedrības problēmām. Diemžēl šķiet, ka, lai gan daži jautājumi sabiedrībai tika izvirzīti, praktiski nekas netika atrisināts.” (16. nodaļas 99. punkts)

PE 386.573v02-00 148/363 PR\659626LV.doc


„Iespējams tādēļ, ka pēc 1991. gada revīzijas ziņojuma notika VSD un DTI personāla izmaiņas, šķiet, ka vispārējās bažas par sabiedrību un izvirzītie specifiskie jautājumi ... tika atstāti bez ievērības. Process bija ilgstošs. VSD reakcija uz šaubām bija maza, un vēstules neinformatīvas. Lēmums neuzdot vairāk jautājumu, bet tā vietā koncentrēt uzmanību uz nākamo gadu, atspoguļoja iepriekšējo praksi. Taču tā rezultātā tika zaudēta iespēja iegūt pilnīgu novērtējumu par sabiedrības stāvokli.” (16. nodaļas 103. punkts)

„Sabiedrības atzīšana par unikālu bieži parādās regulatīvajos dokumentos, taču tajos trūkst jebkādas analīzes par to, kādā mērā unikalitāte varētu izrādīties par šķērsli efektīvai regulēšanai un, ja tā, kādas pašreizējās regulēšanas sistēmas izmaiņas varētu būt vajadzīgas ... Neraugoties uz galīgajām piemaksām, vērtēšanas pamatu un jauno uzņēmējdarbību, nevienu no šiem jautājumiem efektīvi nerisināja vai neatrisināja VSD vai DTI. Revīzijas process par 1991. gada atskaitēm norāda, ka, ja VSD nesniedza padomus, regulatoriem nebija tāda zināšanu dziļuma par sabiedrību, kas būtu varējis ļaut tiem veikt precīzāku sabiedrības finansiālāstipruma novērtējumu. VSD nesniedza detalizētus paskaidrojumus par daudziem izvirzītajiem jautājumiem.” (16. nodaļas 104. punkts)„Uz sabiedrības ziņojumu par VSD pārskatu (par piemaksu sadali) nebija nekādas tūlītējas regulatīvas reakcijas. Nav iespējams noteikt, kas bija domāts ar mīklaino pirmo punktu, ka „uzmanība tika pievērsta ... plānotajām tendencēm aktīvu daļās.” (16. nodaļas 106. punkts)

„Sabiedrība saņēma AA vērtējumu no Standard & Poor's par tās teicamo pieprasījumu apmaksas spēju 1993. gada beigās.” (16. nodaļas 123. punkts)

„Sabiedrības atgriešanās pie piemaksu pārskata prasīja analītisku pārbaudi. Tas nebija pašsaprotams, un atsauce uz nākotnes tendencēm aktīvu daļās nepārprotami prasīja izmeklēšanu. Iesniegto informāciju ... nevarēja saskaņot ar atbildēm par aktīvu daļu metodoloģiju un izlīdzināšanas ciklu, izņemot gadījumus, kad laikposms nebija standartveida. Nestandarta laikposms un tā apjoms prasīja tālāku izmeklēšanu. Tā netika sākta.” (16. nodaļas 131. punkts)

„Nespēja reaģēt uz piedāvāto informāciju par mūža pensiju garantijām un ierosināto risinājumu bija nopietna kļūda. Piemaksu pārskata atbildes parādīja, ka apdrošinājuma ņēmējiem netika sniegta nekāda īpaša informācija par paredzamo galīgo piemaksu likmju maiņu biežumu. ... Nespēja saistīt zemās procentu likmes problēmu ar galīgo piemaksu pieaugumu šajāposmā un izpētīt R. Ranson sniegto sabiedrības pieejas aprakstu, lai cik sagrozīts un neskaidrs tas būtu, noveda pie tā, ka regulatoriem nebija nekāda priekšstata par mūža pensiju garantijas jautājumu, pirms tas tika publiski atklāts 1998. gadā.” (16. nodaļas 132. punkts)

„Šķiet, ka DTI nebija pietiekamu iekšēju vai ārēju informācijas avotu par sabiedrību, lai reaģētu uz informāciju, ka šādas mūža pensiju garantijas pastāvēja un kļuva likumīgas. DTI saņēma valdes decembra dokumenta kopiju tikai 1998. gada beigās krietnu laiku pēc tam, kad GAR jautājums jau bija parādījies ... Pieņemot sabiedrības nostāju par garantijām kā pārdošanas jautājumu pavirši, nevis ar piesardzīgām bažām, parādās nekādi neattaisnojama bezrūpība attiecībā uz informāciju, kas bija pieejama piesardzīgajam regulatoram un VSD.”(16. nodaļas 134. un 135. punkts)

Sanāksme, ka notika 1994. gada 9. decembrī, „bija pirmā sanāksme, kurā bez R. Ranson

PR\659626LV.doc 149/371 PE 386.573v02-00


piedalījās arī citi sabiedrības pārstāvji, ... un R. Ranson paziņoja, ka viņš turpinās ieņemt divus posteņus līdz 1966. gada pavasarim” (16. nodaļas 153. punkts).

„Ja VSD šo paziņojumu neuztvertu ar bažām, DTI bažu nebūtu” (16. nodaļas 166. punkts).

„Dokumenti, kas tika sagatavoti 1994. gada decembra sanāksmei, bija atspoguļojuši zināmas bažas par sabiedrību tajā gadā; saistību novērtēšanas vājums, paļaušanās uz „iecerētiem”aktīviem, nepietiekama aizsardzība pret satricinājumiem, tādas sadales politikas risks, kas raisa apdrošināšanas ņēmēju pamatotas izredzes, pārmērīga sadale un vajadzība pēc īpašas modrības uzraudzībā. Šie jautājumi netika pilnībā apspriesti vai atrisināti. Deklarācijai par 10 % pieauguma tempu salīdzinājumā ar negatīvo ieguldījumu atdevi 4,2 % apvienojumā ar vājo vērtējumu vajadzēja likt regulatoriem padziļināti izpētīt sabiedrības finansiālo stāvokli.Atzīmējot tikai to, ka sabiedrība nav pietiekami aizsargāta, regulatori atkal šķita bezrūpīgi par sabiedrības stāvokli (tas atspoguļojās ... vērtējuma pazemināšanā uz 4, kas nozīmēja, ka nebūs prasības pēc revīzijas, kas jāpabeidz agrāk nekā 9 mēnešu laikā).” (16. nodaļas 191. un 192. punkts)

„Nacionālā veselības dienesta (NHS) direktors 1997. gada 17. novembrī rakstīja DTI, lūdzot viedokli par sabiedrības piemērotību AVC nodrošinātaja lomai. Iekšējā dienesta vēstulē par šo lūgumu ir atzīmēts, ka sabiedrības RMM segums 1996. gada apgrozījumam bija 2,53x un 2,07x bez netiešā punkta. Ar roku rakstītā piezīmē ... nozares uzraudzītājs ir atzīmējis, ka viņi ir atsaukušies uz kādas citas labi pazīstamas sabiedrības stipro maksātspējas nodrošinājumu atbildē uz līdzīgu nesenu lūgumu, piebilstot, ka šīs sabiedrības maksātspējas nodrošinājums nav tik saasināts”. Pēc piemērotas atbildes apsvēršanas 1997. gada26. novembra atbildēNHS ir teikts, ka pamatojoties uz 1996. gada apgrozījumu: „mēs teiktu, ka sabiedrība ir finansiāli stabila. Nav ievērojamu materiālas dabas jautājumu attiecībā uz DTI regulēšanu saistībā ar sabiedrību vai tās filiālēm.” Nav pamata uzskatīt šo apgalvojumu par negodīgu, un ir skaidrs, ka atbilde tika nopietni apsvērta, taču kā godīgs novērtējums tas atspoguļoja to slikto izpratni par sabiedrības reālo finansiālo stāvokli, kāda DTI bija 1997. gada novembrī.” (16. nodaļas 226. punkts)

„1996. gada revīzijas ziņojumā tika ierosināts (pirmo reizi revīzijas ziņojumā), ka būtu „vēlams” sabiedrībai ieturēt lielāku daļu no ienākošā pārpalikuma, deklarējot zemākas garantētās piemaksas un saglabājot bagātīgas galīgo piemaksu izmaksas, ja cerētās summas netiek paaugstinātas. Šī aina rāda ļoti nepilnīgu izpratni par likumā noteiktajām prasībām un šauru pieeju PRE novērtējumam. Šis bija pirmais revīzijas ziņojums, kurā bija īpaša pozīcija par PRE (piemaksu iedaļā). Neraugoties uz to, šķiet, ka nebija reālas sistēmas (vai vismaz tās ieceres), ar kuru varētu aktīvi novērtēt PRE. Sarakste pēc revīzijas ... šķietami rāda, ka, lai gan VSD sāka arvien vairāk bažīties par sabiedrības nepietiekamo aizsardzību, piemaksu paziņojumiem un PRE, ... departaments uzskatīja, ka viņu uzdevums šajā jomā ir pieprasīt un saņemt apstiprinājumu no sabiedrības, ka tā apzinās problēmas.” (16. nodaļas 247. un 248. punkts)

„Šķiet, ka ir trūcis entuziasma pozitīvai iejaukšanās politikai, dodot priekšroku padomiem un brīdinājumiem par darbības iespējamību, ja sabiedrība neveiks labošanas pasākumus”1999. gada janvārī. Paziņojums 1998. gada 15. decembra sanāksmei rādīja tādas sabiedrības tēlu, kura nevar atļauties deklarēt piemaksas; sanāksmē tika secināts, ka stabilai un piesardz

PE 386.573v02-00 150/363 PR\659626LV.doc


īgai pārvaldībai ir pietiekams spēks, lai aizkavētu šādas deklarācijas parādīšanos. Ar iejaukšanos kā pēdējo iespēju ... piemaksu pieņemšana bija „varbūt nepieciešama sabiedrības piesardzīgai pārvaldībai.” Jebkurā gadījumā FSA to nepieprasīja.” (17. nodaļas 110. punkts)

„(EL) C. Headdon pašiecietīgo interpretāciju par „dažiem % punktiem” ignorēja visi iesaistītie aktuāri, izņemot dažus jaunākos. VSD uzskatīja, ka nav jāveic nekāda efektīva darbība.”(17. nodaļas 111. punkts)

„Galēji saasinātās atmosfēras dēļ, ko izraisīja jautājums par mūža renšu garantiju, nebija sagatavots revīzijas ziņojums par 1997. gada atskaitēm, un tādēļ regulatoriem nebija iespējas aplūkot šādu ziņojuma kopš 1996. gada revīzijas ziņojuma 1997. gada decembrī. VSDpabeidza 1998. gada atskaišu sākotnējo revīziju 1999. gada 9. aprīlī ... FSA joprojām nebija papildu informācijas par pieprasītajām maksātspējas tāmēm un nejaušību plāniem ... 1999. gada 1. februārī. Viņi nemitīgi pieprasīja sabiedrībai nodot šos dokumentus (un pabeigtu pārapdrošināšanas līgumu) līdz 15. aprīlim. Pilnīgais revīzijas ziņojums, kas datēts ar 1999. gada 20. maiju, aizņēma 23 lappuses un novērtēja sabiedrības prioritātes reitingu ar ciparu 2. Tajā bija iekļauti paziņojumi gan par 1997., gan 1998. gadu.” (17. nodaļas 128.,133. un 139. punkts)

„1998. gadā ziņojuma relatīvā bezrūpība rāda, ka gan VSD, gan FSA paļāvās uz pārapdrošināšanas līgumu un koncentrēja uzmanību drīzāk uz regulatīvo maksātspēju nekā uz kādu reālu sabiedrības ilgtermiņa stāvokļa skatījumu.” (17. nodaļas 146. punkts)

„Kamēr1999. gada augustā tika gaidīts (Augstākās Tiesas) spriedums, FSA sagatavoja sabiedrības „sākotnējā riska novērtējumu” kā daļu no pilotprojekta jaunai, uz risku pamatotai pieejai uzraudzībai. Tajā sabiedrība bija klasificēta kā „augsta finansiālā riska”sabiedrība augsto garantēto dividenžu, zemā brīvo aktīvu stāvokļa un ārējā finansējuma piesaistes grūtību dēļ. Zem virsraksta „Pārvaldība” sabiedrības kultūras attieksme tika aprakstīta kā tāda, kurai ir: „tendence uz augstprātīgu pārākumu attiecībā uz tās operāciju efektivitāti un augsto prioritāti, kas piešķirta apdrošinājuma ņēmēju interesēs. Tas var apžilbināt viņus un neļaut saskatīt finansiālos riskus, kas var rasties no augstu dividenžu līmeņu garantēšanas. Tomēr viņi ir atklāti ar regulatoru, un nav īpašu bažu par sadarbības līmeni, kāds ir parādīts pagātnē.” Novērtējums atzina, ka tikpat kā nav pierādījumu par korporatīvo pārvaldību.” (18. nodaļas 22. punkts)

„FSA vecākais nozares uzraudzītājs 1999. gada 13. septembrī informēja C. Headdon, ka decembra sākumā notiks sabiedrības apmeklējums (pēdējais šāds apmeklējums bija noticis 1996. gada novembrī).” (18. nodaļas 25. punkts)

c) Regulatoru nolaidība

„Revīzijas ziņojums par 1987. vai 1988. gadu netika atrasts ne DTI, ne VSD dokumentos, un toreizējais galvenais aktuārs paziņoja izmeklēšanai, ka ... ir iespējams, ka detalizēts revīzijas ziņojums netika sagatavots tādēļ, ka VSD notika darbinieku pieņemšana darbā, ... lai aizpildītu dažādas vakances.” Taču „šie gadi bija izšķiroši, jo 1987. gads bija slikts gads sabiedrībai tirgos ... un sabiedrības pieejamie aktīvi nebija pietiekami, lai nosegtu kopējās polišu v

PR\659626LV.doc 151/371 PE 386.573v02-00


ērtības katra gada beigās.” (16. nodaļa)

„P. Burt (VSD galvenais aktuārs ) beidza ar pārsteidzošu secinājumu ... „Pašlaik mums nav pietiekami daudz informācijas par sabiedrību, lai varētu spriest konkrētāk un tiešām, ja vien sabiedrība pati nereaģēs, mēs neuzskatām, ka būtu jāprasa papildu informācija. Sabiedrība ir mūsu vissenāk nodibinātā dzīvības apdrošināšanas sabiedrība, un to augstu vērtē tirgū.”Tomēr „sabiedrības prakses ... izpēte būtu atklājusi, ka, neraugoties uz kopējo piešķīrumu, kas ir ievērojami zem ienākumiem no ieguldījumiem 1989. gadā ... polišu vērtība veidoja 104 % no pieejamajiem aktīviem, kas savukārt varētu atklāt būtisku deficītu, kurš sācis uzkrāties no 1987. gada vai pat pirms tam. Taču šī informācija netika pieprasīta kā daļa no atskaitēm; sabiedrībai arī neprasīja to iesniegt citādā veidā šajā posmā.” (1990. gadā –16. nodaļas 21. un 28. punkts)

Revidējot 1990. gada atskaites, VSD nespēja saprast, ka „sabiedrība bija piešķīrusi ievērojamu 12 % izaugsmes koeficientu, neraugoties uz mīnus 10,4 % neto ienākumiem no ieguldījumiem; tas bija pirmais negatīvais ienākums sabiedrībai kopš 1974. gada ...M. Pickford (VSD) bija ieguvis kritisku informāciju, kas atklāja sabiedrības nedrošo stāvokli un to pasākumu ārkārtējo dabu, kas tika veikti, lai saglabātu piemaksu piešķiršanu smagu zaudējumu gadā.” Bet „šķiet, ka M. Pickford ir respektējis R. Ranson lūgumu nenodot dokumentus DTI. Zīmītē (bez datuma) P. Burt par vēstuli un tās saturu M. Pickford secināja, ka: „Es nedomāju, ka mums jārāda šie dokumenti DTI, ja vien noteiktā laikā izveidojusies situācija nederēs par attaisnojumu.” (16. nodaļas 40. un 43. punkts)Nolaidīga attieksme izpaužas, kad „26. jūlijā neilgi pēc tam, kad DTI bija saņēmis 1990. gada atskaites, M. Pickford (VSD) rakstīja R. Ranson, pateicoties viņam par dokumentiem, atsaucoties uz diskusijām nākamajā sanāksmē par jautājumiem „šajā vispārējā jomā” un apliecinot viņam, ka dokumenti būs pieejami „ārkārtīgi ierobežotam lokam”. ... Vēlāk M. Pickford atzina, ka viņš kļūdījās, atļaujot personiskai R. Ranson izpratnei aizēnot viņa pienākumus pret regulatoriem.” (16. nodaļas 43. un 44. punkts)

Par šo jautājumu lords Penrose secina, ka „VSD ir sacījuši izmeklēšanai, ka tā bija parasta prakse, ka informācija, kas bija „galvenokārt tehniskas un aktuāras dabas un iesniegta VSD”, netika nodota DTI, un ka attiecīgie dokumenti neatklāja neko īpaši satraucošu attiecībā uz sabiedrības maksātspējas stāvokli. VSD arī šķietami noraida manu uzskatu, ka dokumenti atklāja svarīgas izmaiņas sabiedrības piemaksu sistēmā ... Es nepieņemu VSDuzskatu par dokumentu saturu vai to nozīmīgumu, vai to pamatojumu, uz kura tie netika iesniegti regulatoriem. Revīzijas ziņojumu par 1990. gadu nosūtīja DTI 1991. gada 20. novembrī. Pusotras lappuses garums bija parasts tam laikam, taču, ņemot vērā pastāvošās bažas, tas šķiet pilnīgi neadekvāts ... Dokumenti, ko R. Ranson nodeva M. Pickford, atklāja tādu pieeju 1990. gada piemaksu piešķiršanā, par kuru būtu jārodas nopietniem regulatoru jautājumi. Pēc to saņemšanas M. Pickford, šķiet, nav pievērsis tiem lielu uzmanību ... Viņšnenodeva tos DTI.” (16. nodaļas 46., 47. un 52. punkts)

„J. Roberts (DTI) komentēja 1992. gada 4. novembrī: „Tas rāda satraucošu ainu. Pārmērīga sadalīšana sabiedrībā ar (labprātīgi) mazu RMM segumu un (ilgstošu) augstas kapitāla daļas atvērtības politiku. Es domāju, ka mums vajadzētu prasīt VSD labāk novērtēt situāciju un sabiedrībai pieejamos līdzekļus, ja gadījumā turpinās tālāka ievērojama tirgus lejupslīde ... Cik ilgi tā varētu turpināt pašreizējās piemaksas, darbojoties bez peļņas?” Šķiet, ka šie

PE 386.573v02-00 152/363 PR\659626LV.doc


komentāri nav tikuši nodoti John Rathbone, kurš bija stājies P. Burt vietā kā galvenais aktuārs, līdz 1993. gada 14. janvārim.” (16. nodaļas 86. punkts)„Prioritātes reitinga cipars, vērtējot sabiedrības normatīvās atskaites 1992. gadā, atkal bija 3. Revīzijas ziņojums 1992. gadam netika pabeigts līdz 1994. gada 28. martam, un tas aizņēma tikai divas lappuses. Vispārējos vilcienos secinājumi bija labvēlīgi.” (16. nodaļas 124. punkts)

„Regulatori nespēja reaģēt uz garantēto mūža renšu likmēm un sabiedrības ierosināto risinājumu, kā atklāts (lai gan neskaidri) atskaitēs un 1993. gada novembra sanāksmē. Nekur 1993. gada revīzijas ziņojumā nekas nebija teikts par mūža renšu garantiju jautājumu ... Nav izskaidrojuma tam, kādēļ iesaistītās personas nespēja novērtēt šā jautājuma svarīgumu ... Regulatori arī palaida garām izdevību veikt pilnīgu novērtējumu sabiedrības pieaugošajai galīgo piemaksu izmantošanai un prezentācijai.” (16. nodaļas 163. un 164. punkts)

„Katru gadu no 1987. gada līdz 2000. gadam polišu kopvērtība pārsniedza pieejamo aktīvu tirgus vērtību (lai gan dažādos daudzumos un procentu daļās), kas bija pamatota uz naudas līdzekļiem. Skaitļi par laikposmu pēc 1991. gada, kas to būtu parādījuši, nekad nav bijuši regulatoru rīcībā, un līdz 1997. gada beigām regulatori tos nekad neprasīja.” (16. nodaļas 173. punkts)

„Lai kas arī būtu teikts VSD par stāvokli, kāds bija 1996. gada novembrī, informācija, kas būtu parādījusi iztrūkumu ilgumu un pilnīgo lielumu, šķiet, nav tikusi pieprasīta no sabiedrības. Tādējādi par diviem svarīgiem jautājumiem (galīgās piemaksas un pārmērīgais polišu vērtības stāvoklis) regulatori nav spējuši pieprasīt un analizēt papildu datus un dokumentus, kas ļautu viņiem pareizi novērtēt problēmas, kas pēc tam tika apspriestas ar sabiedrību.”(16. nodaļas 206. punkts)„Lai kāds bažu līmenis būtu veidojies VSD (1998. gada maijā) un ticis izteikts par šiem dažādajiem jautājumiem, pieejamie dokumenti neatspoguļo nekādas Ekonomikas un finanšu ministrijas bažas vai atzinību par to, ka VSD ir paudis bažas regulatoram. Ekonomikas un finanšu ministrija palika pilnīgi pasīva, gaidot, ka VSD uzsāks vajadzīgās darbības.”(16. nodaļas 251. punkts)

„Bažas pieauga, taču tās nebija lielas. Valsts kase šķietami bija apmierināta ar stāvokli, ka VSD vada dialogu ar sabiedrību bez Valsts kases aktīvas līdzdalības ... saskaņā ar līgumu par pakalpojumu līmeni (pārstrādātu līgumu noslēdza 1998. gada decembrī). Tomēr līguma par pakalpojumu līmeni lasīšana tikai padziļina iespaidu, ka jebkāds plašāks regulatīvais uzskats, kas varētu veidoties, tika pakļauts nepārtrauktām tehniskām diskusijām, kas notika par aktuāru darbu. Tas bija pārejas periods regulēšanas attīstībā. Ir grūti izvairīties no uzskata, ka regulatori nespēja izšķirties par vienotu rīcību, jo svarīgākajam diskusiju dalībniekam nebija regulatīvu pilnvaru, bet pilnvarotajam regulatoram bija maza ietekme procesos, kas būtu devuši instruktāžu par regulatīvu darbību.” (16. nodaļas 252. punkts)

„Uzklausīšanai Augstākajā Tiesā bija jāsākas 1999. gada 5. jūlijā. Aptuveni 8. jūnijā vecākais nozares uzraudzītājs publicēja dokumentu ”Equitable Life tiesas process – iespējamie scenāriji”. Saskaņā ar izmeklēšanas datiem šis ir pirmais dokuments, ko sagatavojis VSD vai FSA un kas ietver tiesas lietas būtiskus apsvērumus. ... Sliktākā gadījuma scenārija seku formulējums pievēršās neatliekamām vai īstermiņa pārvaldes problēmām. Tas neizvirzīja nek

PR\659626LV.doc 153/371 PE 386.573v02-00


ādus ilgāka termiņa apsvērumus attiecībā uz sabiedrības nākotni.” (18. nodaļas 1. un 6. punkts)

„Pirmā sanāksme ar sabiedrību par tiesas lietu notika 1999. gada 29. jūnijā (dažas dienas pirms procesa sākuma un vairāk nekā sešus mēnešus pēc tam, kad sabiedrība bija informējusi Ekonomikas un finanšu ministriju par nodomu nodot lietu tiesai).” (18. nodaļas 17. punkts)

„Vecākais nozares uzraudzītājs 2000. gada 22. maijā piedāvāja viedokli, ka „[sabiedrība] nav tā stiprākā dzīvības apdrošināšanas iestāde, taču nav arī tūlītēju draudu tās sabrukumam (pat ja tā zaudētu Lordu palātā)”. Īsi sakot, netika uzskatīts, ka nelabvēlīgs spriedums materiāli ietekmēs sabiedrības finansiālo stāvokli, un FSA ļoti maz darīja saistībā ar tiesas lietu laikposmā starp Apelācijas tiesas spriedumu janvārī un baumām par iespējamo iznākumu uzklausīšanai Lordu palātā jūnijā un jūlijā Agrākais scenārija dokuments (sagatavots Augstākās Tiesas procesam) netika atjaunināts līdz pēdējai dienai pirms Lordu palātas sprieduma.” (18. nodaļas 47. punkts)

2.6 Regulatoru bažas par Equitable Life darbību

Hronoloģija:

14.11.1990: „P. Burt (VSD galvenais aktuārs) pauda bažas par sabiedrības stāvokli, it īpaši, ja tirgus lejupslīde turpinātos vai pat tas paliktu pašreizējā līmenī. R. Ranson atzina, ka, ja tirgus nokristos vēl par 20 %, viņiem „būtu problēmas un būtu jāapsver, kādus pasākumus veikt. Lai gan bija izteiktas bažas, secinājumi abu VSD aktuāru dienesta vēstulēs liecināja, ka nekādi papildu pasākumi nav vajadzīgi.” (16. nodaļas 11. un 23. punkts) Tomēr „lai gan tiem bija bažas par sabiedrības stāvokli 1990. gadā (kas atspoguļojās 1990. gada 14. novembra sanāksmē un tai sekojošā korespondencē) ne VSD, ne DTI, šķiet, nesaglabāja šo intereses līmeni par sabiedrību 1991. gadā .” (16. nodaļas 51. punkts)

14.05.1992: „P. Burt (VSD) dienesta piezīmēs viens no DTI uzraudzības grupas darbiniekiem ir atzīmējis, ka „Paul Burt uzskata, ka viņi maksā pārāk daudz piemaksās.” ... Viņš ierakstīja šādus trūkumus: ... R. Ranson stāvoklis izpilddirektora un aktuāra posteņos var radīt problēmas, jo nav neviena, kas saceltu trauksmi, ja lietas sāktu iet greizi ... M. Pickford (VSD) atzīmēja, ka viņam patīk sabiedrības filozofija attiecībā uz tās apdrošinājuma ņēmējiem, taču maksātspēja bija apšaubāma … un apgalvoja, ka viņš būtu nobažījies par sabiedrības veiktspēju, ja būtu dramatiski kritumi tirgus konjunktūrā. Šķiet, ka šis jautājums turpat arīpalicis.”(16. nodaļas 66. un 68. punkts

15.09.1992: R. Ranson 10. septembrī nosūtīja pamatinformāciju P. Burt (VSD). Šī informācija ... atklāja pastāvošo realitāti par kopējās polišu vērtības (kas vēstulē definēta kā „pašreizējo garantēto dividenžu plus galīgās piemaksas ar pašreizējo likmi”) pārsniegumu pār aktīvu daļām šādi: 1989: 104 %; 1990: 124 %, 1991: 120 % Tā bija informācija, kas nevarētu būt pieejama atskaitēs. Kaut kādā posmā šī vēstule tika nosūtīta DTI.” (16. nodaļas 77. punkts)

PE 386.573v02-00 154/363 PR\659626LV.doc


116 Apdrošināšanas sabiedrību akts 1982, 68. iedaļa

117 Standard & Poor's

04.11.1992: „Tajā pašā laikā revīzijas ziņojums bija radījis zināmu nemieru DTI. G. Robertskomentēja ziņojuma manuskriptā ... : „Tas rāda satraucošu ainu. Sabiedrības veiktā pārmērīgā sadalīšana ar (labprātīgi) mazu RMM segumu un (ilgstošu) kapitāla augstas atvērtības politiku. Es domāju, ka mums vajadzētu prasīt VSD labāk novērtēt situāciju un sabiedrībai pieejamos līdzekļus tam gadījumam, ja turpinās tālāka ievērojama tirgus lejupslīde ... Cik ilgi tā varētu turpināt ar pašreizējām piemaksām, darbojoties bez peļņas??” (16. nodaļas 86. punkts)

11.01.1993: „sabiedrība ir pieprasījusi, un tai ir piešķirts 68. iedaļas116 aizdevums GBP 360miljoni uz nākotnes peļņas pamata.” (un turpmāk pieaugušos daudzumos nākamajos gados). VSD dienesta vēstule secina: „Kopumā es pieņemu, ka Equitable varētu pārdzīvot pat diezgan būtisku īstermiņa kritumu tirgus līmeņos tāpat kā vairākums sabiedrību. Viņu vērtspapīru portfelis tomēr rada bažas, ja sāktos ilglaicīgs samazinātu akciju vērtību periods. Viņu nesenā pārbīde uz fiksēto ienākumu vērtspapīriem samazinās grūtības, lai gan viņi iebilst, ka tas notiek uz apdrošinājuma ņēmēju cerēto galīgo dividenžu rēķina.” (16. nodaļas 93. punkts)30.11.1993: Šajā sanāksmē starp regulatoriem un sabiedrību „mūža renšu garantijas pastāvēšana un R. Ranson ierosinātais risinājums tika šķietami atklāts gan VSD, gan DTI ... Tomēr tas netika risināts un netika vēlāk pieminēts regulatīvajos dokumentos, kamēr jautājums nenonāca atklātībā 1998. gadā. Tādējādi VSD bija atklājis GAR jautājumu...” (16. nodaļas 117. punkts)

09.12.1994: „VSD sanāksmes paziņojumā, kas datēts ar 6. decembri, tika minēti nesenie jautājumu ... pieteikumi dažiem 68. sadaļas orderiem saistībā ar ieguldījumu holdingiem, sabiedrības kritisko slimību klasifikācija un lielāko medicīnisko izmaksu plāni un R. Ranson dubultāloma. Bažu uzskaitījums bija šauri orientēts. Tajā pat nebija pieminēti mūža renšu garantiju vai piemaksu jautājumi ... Tā bija pirmā sanāksme, kurā bez R. Ranson piedalījās arī citi sabiedrības vadītāji.” (16. nodaļas 152. un 153. punkts)

05.11.1995: Laikrakstā Sunday tika publicēts raksts, kas ziņoja, ka Equitable Life ir zema brīvo aktīvu proporcija un ierosināja, lai neatkarīgie finanšu padomnieki neiesaka sabiedrības produktus. „DTI 1995. gada 6. novembrī saņēma telefona zvanu no apdrošinājuma ņēmēja, kurš gribēja uzzināt, ko viņi gatavojas darīt saistībā ar Equitable slikto finanšu stāvokli, par ko rakstīts avīzē. Ar 8. novembri datēta iekšēja vēstule pievērsa vecākā nozares uzraudzītāja uzmanību šim rakstam. Tā norādīja, ka: EL ir citāda savu rezervju aprēķina metode nekā vairākumam [sabiedrību], bet viņu finansiālo stiprību apliecina DTI atskaites, lai gan ne noteikti no 9. formas. Kā gan citādi S+P117 būtu piešķīrusi viņiem tik augstu reitingu?” (16. nodaļas 177. punkts)08.11.1996: „Revidējošais aktuārs atzīmēja, ka sabiedrībai vajadzēja būt ļoti uzmanīgai attiecībā uz viņu piemaksu paziņojumiem, lai nodrošinātu, ka klienti netiek maldināti par dividendēm. Šķiet, ka jautājums nav tālāk risināts, jo piezīmēs pāriets uz citu jautājumu, novērtējuma stiprību. R. Ranson ... bija iecerējis turpināt, „kamēr pārmaiņas nebūs konsolidētas.”” (16. nodaļas 203. un 204. punkts)

PR\659626LV.doc 155/371 PE 386.573v02-00


13.01.1998: „Revidējošais aktuārs jautāja, vai ir pareizi, ka kopējie apgrozāmie līdzekļi pārsniedz kopējos atļautos apgrozāmos līdzekļus, un pieprasīja skaitli par uzkrātajām aktīvu daļām visiem spēkā esošajiem uzkrāšanas ar peļņu līgumiem 1996. gada beigās. C. Headdonatbildēja ... , ka viņam ir grūtības jautājuma izpratnē par aktīvu daļām, bet apstiprināja, ka kopējā polišu nominālā vērtība, ietverot galīgās piemaksas, pārsniedza ienākumu aktīvus.”(16. nodaļas 234. un 235. punkts)

27.02.1998: „VSD atbildēja ... , piedāvājot atkārtotu apstiprinājumu, ka netiek apsvērta iespēja pasludināt ārpus likuma sabiedrības piemaksu paziņojumus ... ,ka: „ varētu rasties bažas, ja kādi ar peļņas uzkrāšanu saistīto līgumu turētāji sajustu, ka tiek maldināti.” Papildus VSDpaziņoja: „Veids, kādā Equitable darbojas kā savstarpējās apdrošināšanas sabiedrība, dodot labākos iespējamos ienākumus katrai apdrošinājuma ņēmēju paaudzei ar no tā izrietošu jebkāda būtiska brīvā īpašuma neesību, nozīmē, ka jums nav lielu rezervju, kas ļautu aizsargāt šādu līgumu turētājus no dabiskajām sekām, ko rada nākotnes aktīvu tirgus vērības kritumi. Mēs paliekam pārliecināti, ka jūsu sabiedrība to pilnībā apzinās.” Šī sarakste tika nodota apdrošināšanas nodaļai, kas tagad ir pārcelta uz Ekonomikas un finanšu ministriju.”(16. nodaļas 238. punkts)

06.12.1999: „Sanāksmē piedalījās divi FSA nozares uzraudzītāji, galvenais un revidējošais aktuārs un K. Nash, C. Headdon, D. Thomas (ieguldījumu direktors) un tirdzniecības un tirgvedības izpilddirektors no sabiedrības ... Uzraudzītāji cerēja „aizpildīt dažus robus informētībā par sabiedrību” šā apmeklējuma laikā ... Tika izvirzīts jautājums par GAR rezervēšanu, un vecākais nozares uzraudzītājs paziņoja, ka valdības aktuārs rakstīs visām sabiedrībām paskaidrojumu par viņa ieteikumiem janvārī, kas varētu nozīmēt to, ka Equitable ir jāpalielina tās rezerves. Tādējādi VSD un FSA bija vajadzīgi 10 mēneši, lai pieņemtu lēmumu paskaidrot rezervēšanas ieteikumus, atstājot iespēju, ka 1998. gada ienākumi (tāpat kā1997. gada ienākumi) uzrādītu rezerves mūža renšu garantijām, ko regulatori uzskatīja par nepietiekamām.” (18. nodaļas 38. punkts)

2.7 2.7. G. W. Penrose ziņojuma secinājumi

Ziņojums velta secinājumu būtisku daļu (19. nodaļas 149. līdz 163. pants) AK regulatīvajam režīmam. Tas izceļ to, kā „dzīvības apdrošināšanas sabiedrību piesardzīga regulēšana koncentrēja uzmanību uz ienākumu sistēmu ... un sabiedrības gadījumā papildināja to 1991. gadā un pēc tam ar dzīvības apdrošināšanas biroju apmeklējumiem (Equitable bija starp pirmajiem apmeklētajiem birojiem.) Atskaitēs tika prasīta informācija attiecībā uz sabiedrības ilgtermiņa uzņēmējdarbību atbildēs uz specifiskiem jautājumiem.” Tomēr, runājot par uzraudzības īstenošanu, viņš domā, ka „tika uzskatīts, ka regulēšanas uzdevums nav aizstāt regulatora vērtējumu ar vadības vērtējumu attiecībā uz to, kas ir optimāls no regulēšanas viedokļa.”(150. punkts) Apgalvojot, ka „atskaišu revīzija, lai nodrošinātu saskaņu ar spēkā esošajiem noteikumiem ... neizsmēla visu regulēšanas jomu”, viņš precizē, ka „finanšu informācija, kas tika prasīta no birojiem atskaitēs par ilgtermiņa uzņēmējdarbību, koncentrēja uzmanību uz biroja līgumsaistībām.” (149. un 151. punkts)

Lords Penrose tālāk paskaidro, kā VSD ir teicis viņa izmeklēšanā , ka „regulēšanas un uzraugošās pārraudzības primārais princips bija tas, ka galvenokārt jāpaļaujas uz iecelto

PE 386.573v02-00 156/363 PR\659626LV.doc


aktuāru, kas bija tuvs sabiedrībai un kam bija profesionāla atbildība pārraudzīt tās finanšu stāvokli ikdienas režīmā un izveidot tehniskos nodrošinājumus.” Atsaucoties uz apstrīdēto R. Ranson dubulto Equitable Life ģenerāldirektora un ieceltā aktuāra lomu, tie, kas atbildēja Ekonomikas un finanšu ministrijas vārdā, izmeklēšanā teica, ka „ja vien aktuārs nedarbojas kādā veidā pretēji noteikumiem, regulatora (vai viņa aktuāro padomnieku) pienākums nav aizvietot ar savu spriedumu ieceltā aktuāra spriedumu tajās jomās, kurās ieceltajam aktuāram ir skaidra profesionālā atbildība.” (154. punkts)

Neapstrīdot to, ka „ir bijusi priekšrocība tam, ka necentās noteikt fiksētu aktuāro pieeju”, lords Penrose apgalvo, ka 70. gadu vidū „sistēma lika pārāk lielu paļāvību uz iecelto aktuāru”, ko šķietami „atzina FSA savos priekšlikumos šā posteņa reformai.” (155. punkts) Tomēr viņš īpaši atzīmē, ka gada atskaitēs regulatoriem bija atspoguļotas dažādas „pieredzes ar apšaubāmu aktuāro vērtību” un ka „uz regulatoriem gūlās smaga atbildība pārraudzīt vai nodrošināt pārraudzību matemātisko rezervju novērtēšanai un netiešu jautājumu daudzuma noteikšanai un risināšanai, lai efektīvi noteiktu sabiedrības maksātspējas stāvokli saskaņā ar vērtēšanas noteikumiem.” (156. punkts)

Attiecībā uz jautājumu par AK apdrošināšanas regulatoru struktūru un resursiem lords Penroseapgalvo ļoti skaidri, ka „DTI apdrošināšanas nodaļa bija slikti apgādāta dalībai regulēšanas procesā. Tai bija neatbilstošs personāls un it īpaši tie, kas bija iesaistīti nozares uzraudzītāja līmenī, nebija pietiekami kvalificēti, lai dotu nozīmīgu ieguldījumu procesā. Apdrošināšanas nodaļas regulatori bija būtībā atkarīgi no VSD par padomiem matemātisko rezervju jautājumos, par netiešajiem jautājumiem, tehniskām lietām kopumā un PRE un nebija individuāli nodrošināti ar atbilstošām prasmēm un pieredzi, lai neatkarīgi novērtētu sabiedrības stāvokli šajos aspektos. Ņemot vērā lielo darba slodzi, kas krietni pārsniedza regulāro atskaišu revīziju, augstākā ranga ierēdņiem bija maz iespēju nodarboties ar parasto regulēšanu”, piebilstot, ka „vajadzība pēc lielākiem regulēšanas resursiem tika atklāta jau tajā laikā.” Viņš nobeidz, sakot ,ka „ visiem praktiskajiem mērķiem dzīvības apdrošināšanas biroju aktuārās darbības revīzija bija VSD rokās, kamēr tika pabeigta FSA reorganizācija.” (158. punkts)Lai gan lords Penrose apstiprina, ka „ VSD aktuāri tika augstu vērtēti regulatoru vidū”, viņšsaka, ka „viņiem bieži traucēja viņu izpratne par to, kas bija pieņemams plašajos un slikti noteiktajos prakses standartos”, iesakot „valdībai prasīt „vieglā pieskāriena” pieeju regulēšanai, piešķirot attiecīgus resursus.” Turklāt viņš iesaka, ka „lielāki resursi ... varētu būt palielinājuši izredzes problēmu atklāšanā”, un izdara mājienu par AK politisko klimatu 90. gados, kad valdības mērķis „bija neregulēt, samazināt regulēšanas slogu uzņēmējdarbībai un ļaut tirgus spēkiem dominēt.” (159., 160. un 161. punkts)

Nobeigumā viņš apgalvo, ka „reformas tika iesāktas esošajā tiesību aktu sistēmā, bet ministri bija atkārtoti izslēguši primāro tiesību aktu pieņemšanu šajā jomā”, jo valdīja vispārējs uzskats, ka dzīvības apdrošināšanas uzraudzība bija sasniegums, jo bija tikai viena nenozīmīga dzīvības apdrošināšanas sabiedrības krīze divdesmit gados.” Daļēji šā iemesla dēļ„ministri neizvirzīja praktiski nevienu primāro tiesību aktu regulēšanas jomā, par ko DTI bija atbildīgs”, piebilstot, ka viņš nav redzējis nevienu „tiesību aktu grozījumu vēlmju sarakstu, kas identificētu fundamentālu strukturālu reformu kā iespējamo likumdošanas objektu”.(162. punkts)

Savā secinājumā lords Penrose uzsver, ka „principā sabiedrība pati bija savu likstu autore.

PR\659626LV.doc 157/371 PE 386.573v02-00


118 19. nodaļa, 726. lpp.119 Mēs atgādinām abreviatūras, kas izmantotas šajā ziņojumā Komitejai iesniegto liecību apzīmēšanai:

H # = mutiska liecība, kas sniegta EQUI uzklausīšanā; WS # = EQUI seminārā sniegta mutiska liecība WE # = rakstiska liecība, kas publicēta EQUI publiski pieejamā vietnē; ES # = ārējs pētījums; WE-File # = rakstiska liecība, kas nav pieejama vietnē; WE-Conf # = konfidenciāla rakstiska liecība

Regulēšanas sistēmu neveiksmes bija sekundāri faktori” (20. nodaļas 84. punkts), norādot tomēr šādus punktus kā šīs izmeklēšanas „galvenos secinājumus”118 saistībā ar AK apdrošināšanas regulatoru nozīmi:

a) AK regulēšana pamatojās uz pārmērīgu paļaušanos uz iecelto aktuāru, kurš šīs sabiedrības gadījumā bija arī izpilddirektors kritiskajā laikposmā no 1991. līdz 1997. gadam, neraugoties uz iespējamā interešu konflikta atzīšanu, kas piemīt šādai situācijai; (204. punkta 7. apakšpunkts)

Normatīvās atskaites un regulatoru piemērotie maksātspējas pasākumi netika līdzi nozares attīstībai ... Tādējādi regulatīvā maksātspēja pārvērtās par arvien nebūtiskāku sabiedrības finanšu stāvokļa mēru; (240. punkta 8. apakšpunkts)

c) Regulatori izprata apdrošināšanas ņēmēju pamatoto ieceru (PRE) nozīmīgumu saskaņā ar tiesību aktiem ... Tomēr nav bijuši saskaņoti un neatlaidīgi mēģinājumi noteikt, kāPRE vajadzētu ietekmēt sabiedrības atzītās saistības; (240. punkta 9. apakšpunkts)

d) Regulatori nepievērsa pienācīgu uzmanību tam, ka daudzi no dažādajiem pasākumiem, ko izmantoja sabiedrības maksātspējas stāvokļa atbalstīšanai, bija pamatoti uz peļņas parādīšanos nākotnē; (240. punkta 10. apakšpunkts)

No regulatoru un VSD puses izpaudās vispārēja nespēja atrisināt jautājumus, kas radās viņu sabiedrības regulēšanas gaitā, un izvirzīt efektīvu izaicinājumu vadībai.(240. punkta 11. apakšpunkts)

Lords Penrose noslēdza ar apgalvojumu, ka „ rodas priekšstats par sabiedrību, kurai bija dziļi iesakņojušās finanšu un pārvaldības problēmas, kas izraisīja GAR problēmas parādīšanos ...Lordu palātas nolēmums Hyman lietā paātrināja krīzi, taču nebija vienīgais atbildīgais par to. Izrietošās mācības ir plašas un attiecas uz visu iesaistīto pušu atbildību – direktoriem, administrāciju, auditoriem un regulatoriem.” (WS 2)

IV. Citas mutiskas un rakstiskas liecības, ko izskatīja komiteja

Lai labāk novērtētu dzīvības apdrošināšanas regulatoru atbilstību Kopienas tiesību aktu prasībām Apvienotajā Karalistē un citās iesaistītajās dalībvalstīs, Izmeklēšanas komiteja uzaicināja vairākus ekspertus un lieciniekus sniegt komitejai mutiskas un rakstiskas liecības par Equitable Life lietu119. Uzaicināto liecinieku vidū bija atsevišķi apdrošinājuma ņēmēji un apdrošinājuma ņēmēju asociāciju pārstāvji, valdību pārstāvji, pašreizējo un bijušo dzīvības apdrošināšanas regulatoru augstākie ierēdņi no AK, Īrijas un Vācijas, Komisijas pārstāvji, aktuāri un dzīvības apdrošināšanas, mūža pensiju un tiesas grāmatvedības speciālisti , kā arī citi eksperti vai akcionāri tostarp pašreizējā Equitable Life vadība.

PE 386.573v02-00 158/363 PR\659626LV.doc


120 Pavisam 12 425 apdrošinājuma ņēmēji ES dalībvalstīs (Īrijā, Vācijā, Beļģijā, Austrijā, Dānijā, Somijā, Francijā, Grieķijā, Itālijā, Luksemburgā, Nīderlanē, Portugālē, Spānijā, Zviedrijā) un 980 AK teritorijās (Kanāla salas, Menas sala, Gibraltārs)121 The Equitable Life Action Group Ltd.

Saskaņā ar pašreizējā Equitable Life ģenerāldirektora C. Thomson iesniegtajiem datiem 2001. gadā „aptuveni 1,5 miljoniem cilvēku bija līdzdalība sabiedrības peļņas fondā; tas ietvēra aptuveni 8000 apdrošinājuma ņēmēju Īrijā un aptuveni 4000 apdrošinājuma ņēmēju Vācijā. Turklāt bija pārdotas aptuveni 6500 starptautisko polišu caur sabiedrības Gernijas biroju personām visā pasaulē, no kurām dažas būs Eiropā”(WE 47).

Attiecībā uz Equitable Life starptautiskajiem apdrošinājuma ņēmējiem L. Seymour (WE 53) piedāvāja precīzākus datus, apalvojot, ka sabiedrībai 90. gadu beigās bija „13 405 apdrošinājuma ņēmēji ārpus AK, kuri dzīvoja 13 dažādās ES dalībvalstīs120.”Pārējo liecinieku sniegtās liecības koncentrēja uzmanību uz vairākiem galvenajiem jautājumiem, kurus var sagrupēt šādi:

1. Nolaidība piesardzīgajā regulēšanā un uzraudzībā

Liecinieki (lūgumrakstu iesniedzēji, cietušie apdrošinājuma ņēmēji vai apdrošinājuma ņēmēju darbības grupu pārstāvji) pauda saskanīgus uzskatus, aprakstot daudzas plaša mēroga bažas un sūdzības pret AK apdrošināšanas regulatoriem, kā arī citu iesaistīto valstu regulatoriem.

Par šo īpašo jautājumu mutiskas un rakstiskas liecības, ko izskatīja Izmeklēšanas komiteja, iesniedza Tom Lake, John Newman un Paul Braithwaite EMAG vārdā121 (H 1, H 11, WE 2, WE 14, WE 26, WE 28, WE 29, WE 44, WE 58, WE 74, WE 75, WE 76, WE-Conf 22-34); Michael Josephs (H 2, WE 4, WE 31, WE 42, WE 79), Beatrice un Pat Knowd (WE 4), Nicholas Bellord (H 2), Paul Weir (H 2, WE 6); Peter Scawen (H 3, WE 23), Markus Weyer(H 3, WE 22); Liz Kwantes (H 7, WE 51); Leslie Seymour (H 7, WE 36, WE 52); Joseph O'Broin (WE 3); Michael Nassim (WE 7, WE 8, WE 33); John Vinall (WE 43); Onagh O'Brien (WE-File 3); Frank Troy (WE-File 4); K. Noonan (WE-File 11); Fred McGuirk (WE-File 8); Peter Thornton (WE-File 12); Jim Berry (WE-File 3); Jack Duggan (WE-File 14); Brian Edmonds (WE-File 1); Peter Schafer; Patrick O'Farrell (WE-File 9, WE-File 19);Barry un Susan Groves (WE-File 7); Albert Douglas (WE-File 5); Dermot Byrne (WE-File 6);John Galvin (WE-File 15); Patrick McCarthy (WE-File 16); Roy Harding (WE-File 17); David Stonebanks (WE 46); N. F. Norrish (WE-File 20); W. Deppe(WE 81); Richard Lloyd(H 5); Seamus Power (WE-File 2), Simon Bain (H 8, WE 72).

Savos paziņojumos viņi – atšķirīgā mērā – apvainoja AK regulatorus nespējā pienācīgi veikt regulēšanas funkcijas attiecībā uz Equitable Life un nolaidīgā nespējā vairāku gadu laikā atklāt un reaģēt uz vairākiem skaidriem brīdinājuma signāliem Equitable Life piesardzīgajā uzraudzībā. L. Seymour (H 7) paziņoja, ka „Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 23. pantā ir prasīts, lai regulators uzraudzītu un zinātu pamatīgi, kas notiek apdrošināšanas uzņēmējdarbībātajās iestādēs, kuru galvenais birojs ir viņu teritorijā – es uzsveru gan „viņu” teritorijā, gan „ārpus” tās teritorijas. Tas arī paredz, ka uzraudzītājam ir „jānovērš jebkādi apdrošinātajām personām radušies kaitējumi.”

PR\659626LV.doc 159/371 PE 386.573v02-00


122 Sk. WE 58 ar sīkāku aprakstu123 FSA Lielāko mazumtirdzniecības grupu nodaļas direktors124 AKFM Finanšu pakalpojumu politikas direktors

Apdrošinājuma ņēmēju atbalsta grupas pārstāve L. Kwantes (H 7) paziņoja, ka „AK valdība bija viena no galvenajām Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas atbalstītājām 90. gadu sākumā un stingri aizstāvēja dzīvības apdrošināšanas nozares spēcīgu regulēšanu. Desmit gadus vēlāk mums saka, ka regulēšana ir bijusi „ar vieglu roku”, lai ko tas nozīmētu. Manuprāt, vai nu jūs regulējat vai neregulējat – kompromisa te nav.”

WE 7 M. Nassim apgalvoja, ka „regulatori veltīja pārāk daudz laika, apspriežot apstākļus, kādos viņi varētu izmantot savas patstāvīgās pilnvaras, bet īstenībā nekad tās neizmantoja, kad vispārēja situācija prasīja to darīt. Rezultātā viņi neatzina vai nereaģēja ne uz vienu no nozīmīgām secīgām stadijām šā stāvokļa veidošanās procesā.”

H 8 S. Bain paziņoja, ka „uzraudzības trūkums ļāva Equitable Life ticēt, ka tā varētu darīt ko vien vēlas, jo tā darbojās no regulēšanas brīvā telpā.”

Attiecībā uz Equitable Life sazināšanās kultūru, kas uzmanīgam regulatoram varbūt būtu ļāvusi atklāt tās iespējamo finanšu vājumu, memorands, kas iesniegts Apakšpalātas Finanšu komitejai 2001. gada janvārī122, paskaidroja, kā „Equitable vēsturiski nekautrējās no sava relatīvi vājāmaksātspējas seguma atklāšanas, iztēlojot to par vēlamu iznākumu tikumiskai pieejai, atgriežot apdrošinājuma ņēmējiem tik augstu ienākumu daļu, cik vien iespējams no viņu piemaksām. Tā kā šis apstāklis ir plaši atspoguļots plašsaziņas līdzekļos, šķiet varbūtīgi, ka daudzi cilvēki kuri kļuva par apdrošinājuma ņēmējiem pēdējos divdesmit gados ... varētu zināt par EL filozofiju – neuzkrāt un nesaglabāt būtiskas maksātspējas rezerves. Šā vājā maksātspējas nodrošinājuma sekas ir tas, ka sabiedrība ir pakļauta finanšu likstām vairāk nekā citas dzīvības apdrošināšanas sabiedrības, vai nu sliktu ziņu veidā attiecībā uz aktīviem sliktu ieguldījumu tirgu apstākļos vai attiecībā uz saistībām, ja rodas neplānota saistību inflācija, ko var izraisīt regulatīvā iejaukšanās.”Bijušais Equitable Life tirdzniecības pārstāvis R. Lloyd (H 5) uzskata, ka pat Equitable tirdzniecības daļu „nolaida dibenā Equitable Life valde … Tās pienākums bija informēt apdrošinājuma ņēmējus un tirdzniecības personālu par riskiem, kas saistīti ar papildu summu pievienošanu pastāvošajam peļņas fondam, un šiem riskiem bija jābūt zināmiem 1998. gadāvai varbūt vēl agrāk ... Es arī uzskatu, ka mūs pievīla regulatori; nevienam visā sabiedrībāārpus valdes nebija pieejama visa esošā informācija, taču regulatoriem tai vajadzēja būt.”

Atbildot uz šiem apgalvojumiem, FSA pārstāvis D. Strachan123 (H 4) uzskatīja, ka šīs sūdzības „atspoguļo neizpratni par to, ko regulatori varēja sasniegt vai viņiem vajadzēja sasniegt tādāgadījumā kā Equitable Life.” Viņš arī atcerējās, ka FSA „uz risku pamatotā uzraudzība pieņem to, ka regulatīvā sistēma ne var, ne tai vajadzētu novērst visas krīzes ... Mēs necenšamies darbināt režīmu, kurā firmu krīzes nenotiek, jo mēs uzskatām, ka šādu režīmu nav ne vēlams, ne iespējams sasniegt brīva tirgus ekonomikā. Šis pamatprincips raksturo gan AK pašreizējo, gan bijušo pieeju apdrošināšanas regulēšanai.”

Šai nostājai piebalsoja AK Valsts kases pārstāvis C. Maxwell124 (H 4), kurš apgalvoja, ka „regulēšana nav statiska. Ir notikusi evolūcija gan likumdošanas, gan regulēšanas politikas līmenī, tirgum attīstoties, taču režīms nemēģināja un joprojām nemēģina novērst visas regul

PE 386.573v02-00 160/363 PR\659626LV.doc


125 Dr. Kern Alexander pieminēja šādas AK finanšu nozares krīzes pirms Equitable Life lietas: Johnson Matthey Bankers maksātnespēja (1984), BCCI sabrukums (1991), Lloyd skandāls (1994), Barings Banksabrukums (1995), hipotēku kreditēšanas skandāls (1999)

ējamo firmu krīzes vai problēmas ... Kad 1998. gadā kļuva skaidrs, ka Equitable Life nav nodrošinājusi anuitāšu garantijas, nosakot savas rezerves, Valsts kase reaģēja ātri un stingri.”Līdzīgu iespaidu rada M. McElwee (H 3), kad apalvo, ka no tehniskā viedokļa „tirgus krīze nav nesavienojama ar labu uzraudzības režīmu” un H. Bjerre-Nielsen (H 7), sakot, „es nedomāju, ka mēs kā regulatori vai uzraudzītāji varētu garantēt, ka nekad nebūs nekādas krīzes, sabrukuma, kļūmes vai sūdzību.”Komisijas pārstāvis E. Tertak (H 1), finanšu pakalpojumu direktors, izvairījās komentēt jebkādus pašreizējo un bijušo AK finanšu regulatoru efektivitātes vai trūkumu novērtējumus, uzsverot tikai to nozīmi attiecīgo ES direktīvu ieviešanas uzraudzībā valstī. Tomēr, kā uzsvēris Komisijas pārstāvis A. Beverly (H 7) un atkārtojis komisārs C. McCreevy (H 8), Komisija „nevarēja – un tai nebija līdzekļu šim nolūkam – būt par regulatoru.”

Noraidot komitejas uzaicinājumu piedalīties kādā no uzklausīšanām, bijušais Equitable Lifeizpilddirektors (un ieceltais aktuārs) Christopher Headdon (WE 45) pauda „bažas par komitejas locekļu objektivitāti un veidu, kādā liecības tiek pārbaudītas (vai, precīzāk, netiek pārbaudītas). Šķiet, ka pastāv pieņēmums par milzīgām kļūmēm Equitable Life pārvaldībāaptuveni 20 gadu laikā pirms tās slēgšanas jaunai uzņēmējdarbībai 2000. gada decembrī … Komentatori neņem vērā vērtspapīru ilgā „lāču tirgus” 2000.–2003. gadā ietekmi, kas izraisīja ievērojamu polišu vērtības krišanos visos dzīvības apdrošināšanas birojos. Komitejas locekļu šķietamais pieņēmums par lielajiem trūkumiem, kas aprakstīti iepriekš, šķietami ciešno tās pašas kļūmes. Apdrošinājuma ņēmēji nevar viegli atšķirt polišu vērtības samazināšanos, ko nosaka kādi īpaši notikumi sabiedrībā, un vispārēju samazināšanos, kas ietekmēvisu nozari. Daudzi no viņiem šķiet sūdzamies par samazinātām iecerēm, nevis patiesiem zaudējumiem salīdzinājumā ar tirgu. Taču peļņas apdrošinājuma ņēmēji visā nozarē izjūt savu ieceru krasu samazināšanos ieguldījumu apstākļu maiņas dēļ.” Nobeigumā viņš pieļauj, ka ir „pilnīgi saprotams, ka konkrēts apdrošinājuma ņēmējs var nespēt atšķirt šīs divas lietas”, taču apgalvo, ka lorda G. W. Penrose ziņojums ir „dziļi maldīgs, jo viņš arī nav mēģinājis to izdarīt, lai gan viņa rīcībā ir plaši materiāli par tirgus salīdzinājumiem.” (WE 45)

1.a) a) Apgalvojumi par AK regulatoru operatīvajām kļūmēm

Kā ziņots WS 2, akadēmiski pētījumi ir secinājuši, ka pirms 2001. gada pastāvējusī finanšu regulēšanas sistēma ir bijusi „skaidri neadekvāta un bez saskanības, kas iedragāja tās efektivitāti, ko pierādījušas daudzas lielu banku krīzes un finanšu skandāli, kas 80. un 90. gados satricināja AK finanšu nozari.”125 Šie gadījumi norāda, ka AK banku un apdrošināšanas uzraudzības sistēmai bija iekšējs vājums visu 80. un 90. gadu laikā, kas radīja nepieciešamību pēc regulēšanas reformas kā noteikts Finanšu pakalpojumu un tirgus aktā (FSMA) 2000. gadā.M. Nassim (WE 7) detalizēja apgalvojumus par AK regulatoru operatīvajām kļūmēm, paziņojot, ka „regulatori neiejaucās nekādā efektīvā veidā, lai gan viņiem vajadzēja zināt, ka šādai pārmērīgai piemaksu izmaksāšanai būs nenovēršami efekti.” Citiem vārdiem, regulators ar savu bezdarbību atļāva sabiedrībai nonākt nopietnās maksātspējas problēmās gan īstermiņa, gan konstruktīvos termiņos. Prasītāja zudumi radās galvenokārt no sabiedrības vadības neapdomīgas rīcības, kurai laikposmā no1973.-1987. gadam bija kritiskas sekas. Šī rīcība tie

PR\659626LV.doc 161/371 PE 386.573v02-00


126 Peļņas iestādes direktori paziņo par periodiskām piemaksām, kas atspoguļo tendences ieguldījumu veiktspējā. Šādā veidā peļņas ieguldītāji ir zināmā mērā aizsargāti no tirgus svārstībām. Daudzas peļņas iestādes pastiprina to, saglabājot pārpalikuma akciju kopumu, kas nevienam nepieder. Tas ļauj šādām sabiedrībām turpināt deklarēt piemaksas arī tirgus lejupslīdes laikā.” (WE 34, 1. lpp.)

ši atbilda regulatora pienākumam un pilnvarām pārraudzīt, brīdināt un piespiest atteikties. Regulators neveica darbību vai neveica efektīvu darbību un atļāva aktuārajai etiķetei vadīt tādarbību, nepildot ar likumu noteikto pienākumu. Rezultātā piesardzīgais regulators kļuva vienlīdz atbildīgs par aplūkojamajiem zaudējumiem.”

M. Nassim arī apgalvoja, ka „regulatori neatbildēja uz jautājumu, kādēļ sabiedrība nepamatoti pagarināja tās hronisko pārmaksāšanu, izmantojot nepiemērotus pielāgojumus un pakļautus aizņēmumus, kas balstījās uz nākotnes piemaksu ieņēmumiem un negatīvi ietekmēja nākotnes peļņu. Rezultātā viņi nevarēja nokārtot piesardzības un PRE saistības. Regulatori nevarēja atklāt pārapdrošināšanas pasākumus, kas bija veikti, lai segtu Hyman prasības un neizpētīja ELAS publisko paziņojumu 2000. gada februārī, ka zaudējums Hyman izmaksātu locekļiem ne vairāk kā GBP 50 miljonus, kad pārapdrošināšanas prasība par vairāk nekā 800 miljoniem tika izvirzīta, lai segtu to pašu situāciju.”

Viņš noslēdz, sakot, „ja regulators būtu pastāvējis uz tiešām piesardzīgu rīcību tajā laikā vai agrāk, visas beigu piemaksas būtu atliktas uz nenoteiktu laiku, kamēr sabiedrības finanšu stāvoklis būtu pilnībā atjaunots. Kopumā tādējādi ir pietiekami daudz pierādījumu, lai apgalvotu, ka operatīvā regulēšanas kļūme bija vispārīga ilgākā laikposmā un ka pēdējās stadijās tā bija apzināta - tāda, kas efektīvi iznīcināja daudzas taisnīgas prasības, nedodot kompensācijas iespējas. Ja regulatori būtu apturējuši šo virzīšanos, varētu novērst iespējami riskantu stāvokli, kuru viņi efektīvi piedeva, atļaujot stāties spēkā kompromisa shēmai ... Šāaugstākā veida totāla operatīvā neveiksme var notikt tikai tad, kad ir vispārīgs ētiski atbildīgas attieksmes trūkums. Citi ir vēlējušies papildus uzsvērt, ka pāri un virs organizatoriskiem un operatīviem trūkumiem regulēšanas neveiksmē var būt arī slepenu norunu elementi.”

Memorands WE-Conf 6 apgalvo, ka „ir neizbēgami, ka, jo vairāk kāds zina par parastajām apdrošināšanas metodēm, jo mazāk ticams, ka viņu varētu apmānīt ar to, ko darīja Equitable, un jo vairāk tas radītu aizdomas par to, kas reāli notika ar piemaksām. Taču regulatori , kuriem vajadzētu būt viszinošākajiem, novērsās no visas šīs lietas.”

Savā liecībā (H 4) C. Slater, privileģēts grāmatvedis un tiesu grāmatvedības eksperts, izklāstīja dažus Equitable Life operāciju grāmatvedības trūkumus, ko regulatoriem būtu bijis jāievēro un uz tiem jāreaģē. It īpaši viņš atgādināja, kā „2000. gada jūlijā lietas zaudējums pēc novērtējuma izmaksāja sabiedrībai 1500 miljonus mārciņu ... Vēlāk atklātībā nonākusī informācija ir parādījusi, ka GAR lietas zaudējums nebūt nebija vienīgais faktors, kas izraisīja sabiedrības sabrukumu. No 80. gadu beigām Equitable Life mēģināja apvienot ieguvumus no peļņas izlīdzināšanas ar vadītā fonda vērtējumu pārredzamību, taču bez jebkādu īpašumu uzturēšanas126. Equitable Life pieeja bija izklāstīta rakstā „Ar peļņu bez noslēpumiem”, ko sagatavoja Roy Ranson un prezentēja Aktuāru institūtam 1989. gada 20. martā. Koncepcija nesaņēma vienprātīgu atbalstu. Viens komentators bija P. Clark, vēlākais Aktuāru institūta prezidents (2000-2002), sakot, ka „autori paziņo savu pārliecību, ka aktīvu īpašnieki ir apdrošinājuma ņēmēju pašreizējā paaudze”. Es uzskatu, ka secinājums, ko autori gūst no šejienes,

PE 386.573v02-00 162/363 PR\659626LV.doc


127 Sk. WE 32 66.-67. punktu 128 Sk. 3LD 18 pantu, kas transponēts ar Apdrošināšanas sabiedrību regulēšanas akta 1994 58.-75. noteikumu.129 Sk. 3LD 18. pantu un I pielikumu, kas transponēts ar Noteikumiem 27.-33. Apdrošināšanas sabiedrību regulēšanas aktā 1994130 Sk. 3LD 25. panta 1. punktu131 Sk. 3LD 29. un 39. pantu132 Sk. 3LD 18. pantu

ir tāds, ka, ignorējot izlīdzināšanu, individuālo aktīvu daļas summa par individuālām polisēm ir vienāda ar fonda tirgus vērtību. Tas nozīmē, ka izlīdzināšanai ir jābūt pilnīgi līdzsvarotam jēdzienam, ka jebkāda pārmaksāšana vienai apdrošinājuma ņēmēju grupai ir vienlīdzīgi un pretēji jālīdzsvaro ar nepilnu samaksu citai grupai. Nespējai to panākt ir nenovēršami jānoved pie maksātnespējas ilgtermiņā, ja pārējā teorija netiek mainīta.”

Atspēkojot apvainojumus par regulatoru operatīvajām kļūmēm, AK valdība sīki aprakstīja (WE 32)127, kādēļ, pēc viņu domām, visas 3LD prasības bija pareizi īstenotas praksē un ka Equitable Life uzraudzībā ir piemēroti visi direktīvā prasītie piesardzības standarti. Jo īpaši viņi paziņoja, ka 3LD „prasīja, lai dzīvības apdrošināšanas sabiedrības tehnisko rezervju aprēķini būtu pamatoti uz aktuārajiem principiem, kas kopēji visām dalībvalstīm un ko ieteikusi 'Groupe Consultatif des Associations d’Actuaires dans les Pays des Communautés Européennes'. Šie principi ietvēra procentu likmes ierobežošanu, ko varētu izmantot novērtēšanā, bet nenorādīja, kāda vērtēšanas metode ir jāizmanto, atstājot metodes izvēli dalībvalstu ziņā128. Direktīva ieviesa prasību pēc „pieļaujamajām robežām” attiecībā uz aktīviem, bet neļāva dalībvalstīm pieprasīt sabiedrībām ieguldīt līdzekļus īpašos aktīvos. Tā grozīja aktīvu atbilstības un lokalizācijas noteikumus, ko ieviesa Pirmā dzīvības apdrošināšanas direktīva, lai tie būtu piemērojami visās dalībvalstīs129. Tā arī atļāva pieprasīto maksātspējas normu nodrošināt ... ar pakļauto aizņēmuma kapitālu pirmo reizi130i. Tas nebija pakļauts piesardzīgas kompetentas iestādes piekrišanai saskaņā ar direktīvu, bet šāda piekrišana tomēr bija padarīta par prasību Apvienotajā Karalistē, atkal īstenota, piesardzīgai kompetentai iestādei izsniedzot pavēli saskaņā ar Apdrošināšanas sabiedrību akta 1982 68. iedaļu.”

AK iestādes tālāk paskaidroja (WE 32), ka 3LD „aizliedz piesardzīgām kompetentām iestādēm iepriekš noteikt produktus vai procentu likmes131, tā vietā paļaujoties uz prasīto maksātspējas normu, noteikumiem par tehniskajām rezervēm un aktīvu novērtēšanu, ... lai nodrošinātu pienācīgu apdrošinājuma ņēmēju aizsardzību... Lai gan Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva atļauj dalībvalstīm noteikt precīzas rezervēšanas prasības terminālajām piemaksām, tā neliek to darīt132.”

Apdrošinājuma ņēmējs J. Vinall (WE 43) paziņoja, ka „regulators neizpildīja savu pienākumu un tad sarežģīja problēmu, dodot apdrošinājuma ņēmējiem maldinošu informāciju.” Viņš sīki atceras savu nomācošo pieredzi, kontaktējot ar FSA 2001. gadā pēc daudzajiem ziņojumiem par Equitable Life, lai iegūtu kādu uzticamu informāciju un noskaidrotu patiesību par sabiedrības finanšu stāvokli. Pēc tam, kad viņam kāds no FSA darbiniekiem no Equitable uzraudzības grupas bija teicis attiecībā uz Equitable maksātspēju un rezervju līmeni, ka „neredz pamata bažām”, J. Vinall ziņoja, ka FSA personāls neuztver viņa jautājumus nopietni un pat ķircinās ar viņu. Uz rakstiskajām sūdzībām tika atbildēts, secinot, ka viņam nav pamata sūdzēties, ka FSA būtu darbojies neprofesionāli, ko apstiprināja arī FSA Sūdzību komisārs. Pēc viņa domām, FSA atteikšanās sniegt precīzu informāciju apdrošinājuma ņēmējam lika viņam palikt ar sabiedrību

PR\659626LV.doc 163/371 PE 386.573v02-00


133 “Saga Magazine“ sākotnēji bija nedēļraksts, kas veltīts finanšu jautājumu skaidrošanai tiem, kas vecāki par 50 gadiem; tagad tā laidiens sasniedz 1,25 miljonus lasītāju katru mēnesi (avots: www.saga.co.uk)134 Sk. WE 53 N-1 pielikumu135 WE 16, 1. nodaļas 120. punkts

ilgāk, nekā vajadzētu, kā rezultātā viņam vajadzēja maksāt 20% sodu, atstājot sabiedrību.e-pasta vēstulē 2006. gada 7. jūnijā (WE 43 pielikums) AK parlamentārā ombuda birojs apstiprina J. Vinall , ka viņi „ir informēti par daudzo personu sūdzībām, ... ka viņi ir saņēmuši atkārtotus apstiprinājumus no FSA, ka par sabiedrības maksātspēju trauksme nav jāceļ.”

Starp daudziem apgalvojumiem, ka AK regulatori (it īpaši Valsts kase un FSA) jau 1998. gadāzināja par Equitable iespējamo GAR problēmu, taču neko nedarīja, raksts SAGA žurnālā133

(2001. gada septembrī) citē memorandu, ko kāds ierēdnis nosūtījis FSA izpilddirektoram1998. gada5. novembrī: tajā paustas bažas „par to, vai Equitable bija rezerves apmaksāt garantētās mūža rentes. Līdz šim saņemtā informācija ir nepārliecinoša un izraisa nopietnus jautājumus par sabiedrības maksātspēju134.”

WE-File 17 H. Harding īpaši pievērš uzmanību pieļautajai regulēšanas kļūmei pēc Lordu palātas nolēmuma (2000. gada 20 jūlijā), jo „varētu būt bijis pārāk vēlu, lai glābtu Equitable bez naudas injekcijas no Valdības, (bet) nebija pārāk vēlu nodrošināt, ka tiktu ņemtas vērā to apdrošinājuma ņēmēju tiesības, kuriem nebija GAR garantiju, pirms līdzekļu nodošanas no vieniem apdrošinājuma ņēmējiem citiem apdrošinājuma ņēmējiem.”

Komentējot pretrunīgos polišu vērtības samazinājumus 2000./2001. gadā, WE-Conf 8 apgalvo, ka „lēmums par polišu vērtības samazināšanu un kā tas būtu bijis jāsadala, bija jāpieņem sabiedrības valdei. FSA būtu pamats iejaukties tikai tad, ja ieteiktie samazinājumi pārkāptu vai nu līguma tiesības vai apdrošinājuma ņēmēju pamatotās ieceres vispār vai kādas apdrošinājuma ņēmēju daļas it īpaši ... Taču tā „polišu vērtība”, ko EL piedāvāja saviem apdrošinājuma ņēmējiem, bija līguma vērtības un (patstāvīgās) beigu piemaksas apvienojums ... Šajāgadījumā samazinājumi atspoguļoja sliktos ieguldījumu ienākumus 2000. un 2001. gadā, un lielās līnijās bija saskaņā ar kritumiem visos lielākajos ieguldījumu tirgos tajā laikposmā.”

Atsaucoties uz apgalvojumiem par nelaikā nākušo Hyman lietas iespējamo seku novērtējumu, WE-Conf 8 apgalvo, ka „FSA uzskatīja, ka lēmums panākt spriedumu pārbaudes lietā tiesās bija pamatots, ņemot vērā, ka EL saņēma arvien vairāk sūdzību no GAR apdrošinājuma ņēmējiem. Nevēloties izskatīt šīs sūdzības atsevišķi, EL gribēja precedenta noteiktību”, atgādinot, kā lords G. W. Penrose arī bija atradis, ka „nav pamata kritizēt sabiedrības valdi vai izpildvaru par pasākumu veikšanu, lai pārbaudītu juridiskās problēmas, kas bija radušās”135. Tas nobeidza, sakot , ka EL valde ir „veikusi iespējamību plānošanu plašam iespējamo iznākumu lokam, nosakot, ka visliktākajā gadījumā tai būtu jāmeklē uzņēmuma pircējs.”

Nobeigumā, pieļaujot AK regulatoru iespējamo regulatīvo kļūmi, WE-Conf 25 apgalvo ar detalizētu juridisko argumentu atbalstu, ka AK regulatori „varēja iejaukties un viņiem tas bija jādara gan pirms, gan pēc 1994. gada jūlija, pamatojoties uz pilnvarām, ko paredz ICA 82 45. iedaļa”, lai labotu nopietnus trūkumus EL uzņēmējdarbības vadīšanā pārmērīgu piemaksu un GAR izmaksu dēļ. Īpaši pēc 1994. gada 1. jūlija viņiem būtu vajadzējis „pieņemt viedokli, ka trūkumi sabiedrības uzņēmējdarbības veikšanā ir tik nopietni, ka pamato pavēles izdošanu saskaņā ar Akta (ar

PE 386.573v02-00 164/363 PR\659626LV.doc


136 Sk WE-Conf 25 9.-12. un 18.-20. punktu

grozījumiem) 11. iedaļu, tādēļ, ka nav stabilas un piesardzīgas pārvaldības. Pēc tam, kad tas būtu izdarīts, regulators varētu ... izmantot 45. iedaļas 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās pilnvaras, lai pārtrauktu vai ierobežotu gala piemaksu izmaksas. Pavēles izdošana Equitablesaskaņā ar 11. iedaļu būtu bijusi ļoti radikāla rīcība; bet tā būtu pamatoti apsverama regulatoriem uz tā pamata, ka … Equitable ierosināja un maksāja piemaksas, kas ievērojamipārsniedza aktīvus (tādējādi aizejošajiem apdrošinājuma ņēmējiem tika maksāts vairāk nekāaktīvu daļa, kas viņiem pienācās), paļaujoties uz „labo gribu” un sagaidāmajām nākotnes naudas plūsmām, lai aizpildītu robu ... Tā kā šķiet, ka nav šaubu, ka GAR radīja Equitablejuridiskas saistības, tās būtu bijušas jāņem vērā jebkuros regulatoru apsvērumos par 45. iedaļas 2. punkta d) apakšpunkta un 35.A iedaļas piemērošanu ... Visnepārprotamākā rīcība, ko regulatori būtu varējuši prasīt Equitable veikt, nepieprasot 45. iedaļas 2. punktā paredzēto aizliegumu, būtu prasīt sabiedrībai apturēt to praksi, kas radīja pamatotās ieceres daļai apdrošinājuma ņēmēju136.”WE-Conf 25 noslēdz, konstatējot, ka „šāda prasība būtu noteikti bijusipiesardzīga regulatora pilnvaru un pienākumu jomā, izrietot no vajadzības ņemt vērā apdrošinājuma ņēmēju pamatotās ieceres un sabiedrības spēju tās piepildīt ... Visumā man šķiet, ka, ja regulatori, atzīstot piemaksu pārmaksāšanas nopietno problēmu, būtu nopietni brīdinājuši Equitable valdi, nebūtu ticams, ka neko nevarētu darīt un nekas netiktu izdarīts ar šo problēmu.”

1.b) b) Iespējamie AK regulatoru radītie šķēršļi un slepena noruna ar EL

Vēl stingrāku nostāju ieņem apdrošinājuma ņēmēji B. Chase Grey (WE 9) un P. Weir (WE 6), pārliecinot, ka, pēc viņu domām, bija regulatoru slepena vienošanās un obstrukcija, lai noslēptu viņu regulatīvo kļūmi un izvairītos no atbildības.

Īpaši B. Chase Grey (WE 9) sūdzējās, ka „negarantētās peļņas polises ieviešana 1987. gadāveidoja sazvērestību uz krāpšanu kā noteikts Anglijas vispārējās tiesībās. ELAS kapitāla iztrūkuma stāvokli un sazvērestību uz krāpšanu Valsts kase un/vai FSA varēja atklāt, veicot pamatotu izmeklēšanu. Lielbritānijas valdība ... ir konsekventi rīkojusies ar maldināšanu un obstrukciju, lai noslēptu tās regulēšanas kļūmes.”

WE-Conf 6 paziņoja, ka „aptuveni 15 gadu laikposmā (1987-2001) gan sabiedrība, gan regulatīvās organizācijas virs tās konsekventi darbojās tā, lai mulsinātu un krāptu gan pašreizējos, gan potenciālos apdrošinājuma ņēmējus.”

M. Nassim (WE 7) paskaidroja, ka „tīšām neievērojot nopietnos maksātspējas riskus 1990.–1992. gadā, regulators pieņēma pēc tam pašaizsardzības un nolieguma politiku, lai noslēptu nepareizu saimniekošanu iepriekšējos gados un atbrīvotu sevi no atbildības, kad sāka izpausties peļņas fonda sabrukums. Tas slepeni vienojās visā 1996.–2002. gada laikposmā, attiecinot apstākļus, kas noveda pie peļņas fonda slēgšanas, uz problēmām ar mūža renšu garantijām nevis ar iepriekšējo un daudz nopietnāko piemaksu pārmaksāšanu 1982.–1987. gadā.

M. Nassim (WE 8) secināja, ka, „kad GAR krīzi paātrināja Lordu palātas nolēmums, starp

PR\659626LV.doc 165/371 PE 386.573v02-00


137 Finanšu ombuda dienests138 Sk. arī lorda Neil (H 11) mutvārdu liecību, kurā citēts e-pasta ziņojums, kas „cenšas nodrošināt FOS ar pamatojumu ar Penrose-saistītu sūdzību izskatīšanai, un ka diskusija par šo jautājumu starp FSA un FOS varētu notikt nedēļā pēc 2004. gada 18. jūnija”

daudzajām pusēm ar ieinteresētu atbildību šajā lietā bija plaši izplatīts apjukums. Protams, neviena no tām nevēlējās uzņemties lielāku atbildību par situāciju, nekā varētu prasīt atklātībā nonākušie fakti. Vispārējā notikumu gaita stipri norāda, ka viņu pirmie instinkti bija pārskatīt un noslēpt viņu attiecīgās nostājas, lai viņu saistības pozitīvi ietekmēt situāciju nonāktu otrā vietā. Valdības, Valsts kases un regulatoru gadījumā tas bija īpaši neveiksmīgi ...”

Papildu apgalvojumus par nekompetenci un/vai slepenām norunām izteica , apsūdzot „Equitable Life daudzās tīšās klientu krāpšanās aptuveni 15 gadu ilgā laikposmā. Kopš laika, kad galvenā informācija, kas norāda uz krāpšanas gadījumiem, bija pieejama normatīvajās atskaitēs vairāku gadu ilgā laikposmā, mums arī jāsecina, ka regulatori bija vainojami nopietnā regulēšanas kļūmē, nepievēršot ministra uzmanību tam, kas notika, un neizmantojot savas plašās pilnvaras, lai labotu situāciju.”

Tādējādi regulatori ļāva notikt krāpšanai vai nu „pilnīgas nekompetences dēļ, ko noteica nefunkcionāla organizatoriskā struktūra, kurā regulatoriem bija jāstrādā, apvienojumā ar nepietiekamu apmācību un uzraudzību, vai slepenu norunu dēļ, visticamāk neformālu un nepietiekami apsvērtu ministrijas instrukciju dēļ, piedāvājot Equitable Life dažus pagaidu atbrīvojumus no piesardzības noteikumu stingras ievērošanas … Tas, ka šāda instrukcija būtu bijusi nelikumīga, varētu izskaidrot, kādēļ tā nekad nav atcelta!”

WE 69 turpināja, paziņojot, ka „Equitable ieviesa slikti definēto peļņas mūža renti 1987. gadāun attēloja to kā zema riska produktu, lai gan bija tūlītēji un pastāvīgi riski peļņas fondam: kompetentam un enerģiskam regulatoram būtu vajadzējis atklāt, ko Equitable patiesībā dara, un tas būtu vismaz ne vēlāk kā 1990. gadā rīkojies, lai aizsargātu sabiedrības maksātspēju un pievērstos nopietniem draudiem apdrošinājuma ņēmēju pamatotajām iecerēm. Viena no šīm iecerēm bija vienkārši tas, lai direktori vadītu uzņēmējdarbību godīgi un tā, lai taisnīgi risinātu attiecības starp apdrošinājuma ņēmēju dažādajām grupām un paaudzēm.” Nobeigumāvaicā, „kā regulēšanas departamenti, kuros ir aktuāri un citi apdrošināšanas eksperti, 15 gadu laikā nespēja atklāt stipro krāpšanas smaku, kas ietina Equitable darbības, vai, ja viņi to atklāja, kā viņi izvairījās no efektīvas rīcības, ejot smakas avota virzienā.”

P. Braithwaite (H 11) apgalvoja, ka viņam nav šaubu, ka „iespējamās katastrofas dziļumu apzinājās (1998. gadā Valsts kase). Es ticu, ka kopš tā laika ir pastāvējis vispārējs plāns –noliegt vainu, izvairīties no kompensācijām un radīt aizkavi pēc aizkaves ...” Viņš tālāk apgalvoja, ka „tūlīt pēc G. W. Penrose ziņojuma publicēšanas FSA piešķīra Equitable secīgus atbrīvojumus ignorēt sūdzības, bet aiz slēgtām durvīm tika plānota orķestrēta reakcija, lai atvairītu iespējamās sūdzības pēc G. W. Penrose ziņojuma” un pēc tam „atteicās publicēt savu novērtējumu pēc ziņojuma un tikai 2004. gadā paziņoja savu slēdzienu, ka “ar Penrosesaistītās sūdzības netiks apmierinātas”.” Viņš piebilda, ka slepenas sarunas starp Valsts kasi, FSA, EL un FOS137 „ir tikko kategoriski apstiprinātas ar divām nosodošām AK Valsts kases e-pasta vēstulēm, kas datētas ar 2004. gada jūniju un kas iegūtas saskaņā ar Informācijas brīvības lūgumu.”138

PE 386.573v02-00 166/363 PR\659626LV.doc


139 Sk. WE-Conf 5140 Pieņēmumus, ka FSA varētu būt (vai būtu bijis) pārāk „nozari atbalstošs” savā uzraudzības un regulatīvajādarbībā, ir atzinis par „neobjektīviem” eksperts M. McElwee (H 3)141 Oficiālais Vēstnesis, 1999. gada 28. jūnijā, v.334, 39. lpp.

Nobeigumā WE-Conf 16 apšaubīja FSA „stipri selektīvo „konfidencialitātes” interpretāciju EL lietā”, kas neļāva informēt apdrošinājuma ņēmējus, vai pieprasītā izmeklēšana EL lietā ir iesākta vai nē, kamēr vienlaikus FSA interneta vietnē ir preses relīzes, kas atklāj, ka FSA revīzijas notiek un kāda ir to gaita.

Apstrīdot šos apgalvojumus, WE-Conf 8 uzsvērti noraida jebkādas sūdzības vai apgalvojumus par „sarunām” starp regulatoriem un EL, aprakstot šādus apvainojumus kā „ļoti nopietnus”. Tomēr „ja nav nekādu pierādījumu, kas atbalsta šādu prasību, nav jautājuma, ka šādas sarunas varētu būt notikušas.” Atsaucoties uz apgalvojumiem par slepenām sarunām, ko iesniegušas apdrošinājuma ņēmēju grupas, pašreizējais Equitable Life izpilddirektors C. Thomson kategoriski noraidīja jebkādu „intriģējošu sazvērestības attēlošanu. Jebkādu pārbaudāmu pierādījumu trūkuma dēļ tam ir jāpaliek par viena cilvēka uzskatu par notikumiem.”1391.c) c) Apgalvojumi par regulatoru nozares aizspriedumiem

Vairāki liecinieki (T. Lake (H 1),P. Braithwaite (H 1, H 11), N. Bellord (H 2), M. Josephs(H 2), L. Kwantes (H 7), P. Scawen (H 3), L. Seymour (H 7)) atkārtoti sūdzējās par AK dzīvības apdrošināšanas regulatoru stipriem nozares aizspriedumiem, lai gan regulatoriem būtu jābūt neatkarīgiem. Pēc viņu domām šis faktors ir novērsis vai vismaz traucējis viņu objektīvu Equitable Life operāciju izmeklēšanu un laikā paveiktu rīcību, lai novērstu tās sabrukšanu.

Mutiskajā liecībā M. Josephs (H 2) apliecināja, ka, sākot no 1980. gada AK piesardzīgas uzraudzības sistēma „atstāja efektīvu kontroli nozares rokās, lai gan centās radīt iespaidu par pareizu regulēšanu.” Tas būtu novedis pie vājas regulatīvās vides, kas nebūtu spējīga nodrošināt ieguldītājiem efektīvu aizsardzību.

Apstiprinošus paziņojumus iesniedza T. Lake (H 1) un P. Braithwaite (H 1, H 11), kuri uzskatīja, ka AK regulatori ir „pārāk orientēti uz nozari un nepietiekami orientēti uz patērētājiem”un sūdzējās, ka „FSA attiecas pret saviem klientiem kā pret nozares firmām.”

Apgalvojumus par nozares aizspriedumiem stingri noraidīja FSA pārstāvis D. Strachan (H 4), nosaucot par „pilnīgi neatbilstīgām šādas bažas, ka FSA varētu kaut kā būt „to firmu kabatā”, kuras tā uzrauga: mēs esam likumā paredzēts regulators, ko nodibinājis Parlaments.”140

1.d) d) Apgalvojumi par regulatoru „vieglā pieskāriena” regulatīvo politiku

Lai labāk aprakstītu AK regulatīvā režīma „vieglās rokas” pieeju, apdrošinājuma ņēmējs L. Seymor (H 7) citēja AKFM141, kas komentēja aktu, ar ko izveido jauno FSA: „Kur vien iespējams, jāizmanto „vieglas rokas” pieeja ... Likumprojekts izvairās no pārmērīgi apgrūtinošas regulēšanas, kas sasaistītu inovācijas un paaugstinātu patērētāju izmaksas. Turpretim FSApienākums būs parādīt, ka nastas, ko tā cenšas uzlikt, ir samērojamas ar labumiem, kas tiks iegūti.”

Cits lūgumraksta iesniedzējs N. Bellord (H 2) arī uzstāja uz „ļoti siltām attiecībām starp

PR\659626LV.doc 167/371 PE 386.573v02-00


142 Sk. arī „hroniku” šīs daļas III iedaļas 2.6. punktu143 Konstatējumu kopsavilkuma 168.-170. iedaļas un 9. punkts, kas apgalvo, ka FSA (ar VSD) nevarētu būt attiekušās pret GAR rezervēšanas jautājumu un jebkādu EL finanšu stāvokļa nepareizu atspoguļošanu „citādi, kā apņēmīgā veidā”, ka viņu pieeja nevarētu tikt aprakstīta kā pasīva un ka „FSA turpināja konsekventi uzstāt, ka Equitable pilnībā apmierina rezervēšanas prasības.”

regulatoriem un EL”, izgaismojot dažus G. W. Penrose ziņojuma rezultātus, kas apliecina, ka Valdības statistikas departamentā (VSD) pieejamie ziņojumi, kas datēti ar 80. gadu beigām, jau ir norādījuši uz Equitable Life bīstamo uzņēmējdarbības praksi, bet ir palikuši pilnīgi bez VSD ievērības142.

„Vieglās pieskāriena attieksme” izdalās no 2001. gada janvāra , t.i., tikai dažas nedēļas pēc masveidīgās atkāpšanās no EL valdes un EL slēgšanas jaunai uzņēmējdarbībai, vēstules Vācijas regulatoram BAV Šajā vēstulē FSA atkārtoti uzsver, ka „EL paliek maksātspējīga, pašreizējās polises paliek spēkā un tā ir spējīga nokārtot līgumsaistības ar apdrošinājuma ņēmējiem.” Tāpat paziņoja, ka „daudzi preses ziņojumi saistībā ar EL ir neprecīzi un spekulatīvi” un piebilda kategoriski, ka FSA „nepieprasīs sabiedrībai iesniegt jaunu novērtējumu.”

Vai, kā ir apkopojusi apdrošinājuma ņēmēju pārstāve L. Kwantes (H 7): „Es domāju, ka patiesībā regulatori bija aizmiguši pie stūres. Viņi attiecās ar bijību pret Equitable un saudzīgi izturējās pret to … Ja regulators zināja, ka Equitable ir problēmas, kādēļ tas neko nedarīja? Ja viņi nezināja, viņi nebija pienācīgi veikuši savu regulēšanas darbu.”

Šos apgalvojumus, it īpaši par „AK regulatoru prasību neizvirzīšanu EL augstākajai vadībai”stingri noraidīja WE-Conf 8, kas atsaucās tieši uz Pirmā Parlamentārā ombuda ziņojuma rezultātiem143. Tāpat viņš noraidīja jebkādas pretenzijas par bezdarbību, noskaidrojot EL auditoru Ernst & Young atbildību, uzskatot šo jautājumu par „profesionālo organizāciju lietu”. Līdzīgi tika noraidītas sūdzības par EL vadības neatturēšanu no iesaistīšanās tiesvedībā pret tās auditoriem uz tā pamata, ka „EL bija atsevišķs juridisku un uzticības saistību kopums pret apdrošinājuma ņēmējiem, un tā bija pilnībā atbildīga par saviem lēmumiem.”1.e) e) Apgalvojumi par regulatoru pārmērīgo „cieņu” pret EL

S. Bayliss (H 5) aprakstīja, kāda regulatoru cieņas pilna attieksme pret Equitable Life pastāvēja tajā laikā tādēļ, ka „Roy Ranson iedvesa – tieši viņš kā personība – milzīgu pārliecību, ka Equitable nevar izdarīt nekādu netaisnību. To iedvesa pašiem un tās 300 pārdevējiem. Sabiedrība nebija noziedzīga līdz beigām, taču tā tika nepareizi vadīta, un to nepārtrauca regulators, kuram tas būtu bijis jāizdara ... Tas būtu zem Equitable cieņas un vērtības, kāda tai šķietami bija tirgū. Tika uzskatīts, ka tā ir „laba sabiedrība”, un tik stipri labāka par citām, ka pārējais ... Es nedomāju, ka mēs būtu pabeiguši mācīšanās grafiku ...” Neizslēdzot finanšu nozares sabiedrību krīzes nākotnē, S. Bayliss noslēdz, sakot ka, „es nedomāju, ka būs vēl viena krīze, kas pilnībā saistīta ar vadības augstprātību un iecietību pret šo augstprātību. Tas, kā Equitable izturējās un attiecās pret regulatoru, bija tiešām gluži neparasti.”

Bažas, ka FSA varētu būt „iebiedēta” no Equitable Life vārda un autoritātes, daļēji atbalstīja EL pārdevējs R. Lloyd (H 5), apgalvojot, ka „es esmu absolūti pārliecināts, ka valdes pozīcijas spēks un tās autoritāte, kad lietas nonāca līdz Equitable lietu apspriešanai ar regulatoriem un mūsu pašu auditoriem, varbūt zināmā mērā ievirzīja regulatorus piekrišanāšim sen nodibinātajam savstarpējās dzīvības apdrošināšanas birojam, kas bija izgudrojis

PE 386.573v02-00 168/363 PR\659626LV.doc


144 Sk. bijušā EL izpilddirektora C. Headdon atbildi (WE 45) un WE-Conf 8145 Šis paziņojums ir pieņemts tikai 4 mēnešus pirms EL slēgšanas jauniem darījumiem un EL Valdes atkāpšanās!146 Sk. WE 75 b) punktu

terminu „aktuārs” un varbūt zināja vairāk par to nekā viņi … Tagad, skatoties atpakaļ, es domāju, ka kādam būtu vajadzējis sēdēt uz R. Ranson pleciem un sacīt: „Nē, mēs nepieņemam tavus vārdus par faktiem, mēs gribam pilnīgu izskaidrojumu, mēs gribam izprast, kātas darbojas”. Es nevaru saprast, kādēļ neviens – ne regulatori, ne auditori vai valdes locekļi – nevarēja piesēsties pie galda un izstrādāt cauri to, kas notika ... Es nevaru iedomāties, kā viņiem ļāva darboties bez šāda veida analīzes un kāda, kas pateiktu: „Pagaidiet brītiņu, tas var aiziet pavisam greizi”. Es nevaru saprast, kā mums, pārdevējiem, ļāva turpināt veicināt peļņas fondu no 1997.-1998. gada, kad valdei jau bija pretējs juridiskais padoms, kas norādīja, ka sabiedrība var neuzvarēt tiesā, tai vajadzēja ievērot GAR, utt., utt. Mūs visus vajadzēja brīdināt šajā punktā.”

Taču R. Lloyd kompetenci sniegt šādu paziņojumu apšauba un izaicina EL vadītāji144 uz tāpamata, ka viņam kā vienkāršam pārdevējam varēja nebūt tiešu zināšanu vai pieredzes par Equitable Life kontaktiem ar regulatoriem.Atsaucoties uz EL pretrunīgi vērtēto „pārvaldīto pensiju” pārdošanu, S. Bain ziņojumā WE 72 citē angļu IFA, kas saka „informācijas kvalitāte, kādu FSA šķietami pieprasīja no Equitable, atšķīrās no tās, ko prasīja citur.” Šo lietu apstiprināja M. Josephs (WE 69), paziņojot, ka „Ieguldītāju asociācija ir dzirdējusi no vairākiem apdrošināšanas vadītājiem, ka citus uzņēmumus, parasti tos, kas nav savstarpējās dzīvības apdrošināšanas biroji, regulēja ievērojami stingrāk, nekā Equitable Life.”Vēl viens skaidrs norādījums par „cieņu” pret EL ir atrodams 2000. gada 7. augusta vēstulē, kurā FSA atbild Vācijas regulatoram BAV uz pieprasījumu sniegt informācijas atjauninājumu par EL pēc Lordu palātas nolēmuma. BAV informēja, ka EL „ir saglabājusi maksātspēju”, piebilstot ļoti optimistiskā tonī, ka „sabiedrība izliek sevi pārdošanai un ... nav sagaidāms sabiedrību trūkums, kas būs ieinteresētas Equitable Life nopirkšanā tās stiprās reputācijas dēļnozarē Apvienotajā Karalistē efektivitātes ziņā ... Šķiet, ka sabiedrības vadība efektīvi pārvalda situāciju, un mēs esam apmierināti, ka savā darbībā viņi cenšas vislabākajā veidāaizsargāt apdrošinājuma ņēmēju intereses." (WE-Conf 9145)

Nobeigumā WE 75 stāstīja par sūdzību pret FSA saistībā ar V. Treves iecelšanas par EL priekšsēdētāju ratifikāciju 2001. gadā: V. Treves raksturo kā personu, „kurai ir pārāk daudz konkurējošu priekšsēdētāja amatu un kura pārsniegusi pensionēšanās vecumu, bet kurai nav pieredzes dzīvības apdrošināšanas jomā ... un kurš ir bijis zaudētāju pārstāvis ļoti dārgos tiesas procesos.” Ir ziņots, ka FSA ir pieņēmusi zināšanai šīs bažas, taču nav devusi tām tālāku attaisnojumu146.1.f) f) Apgalvojumi par regulatoru centieniem izvairīties no EL maksātnespējas

Tā kā Equitable Life ir šķietami apzināti izmantojusi AK regulatīvās sistēmas sistēmisko vājumu, rodas jautājums, vai regulatoriem būtu vajadzējis atklāt šo nodomu, un ja viņi to būtu izdarījuši, kādēļ viņi neko nedarīja krīzes novēršanai, un tad – kad bija pārāk vēlu – izvēlējās risinājumu, kas izvairās no sabiedrības maksātnespējas. Šī izvēle, kas varbūt nebija nozares vai finanšu tirgus kā tāda interesēs, jo maksātnespēja varētu apgrūtināt pastāvošās finanšu

PR\659626LV.doc 169/371 PE 386.573v02-00


147 Par šo jautājumu neatkarīgais eksperts K. Schneiter (Šveices apdrošināšanas regulators) arī paziņoja, ka pēc viņa domām „apdrošinātāja maksātnespēja būtu uzskatāma tikai par līdzekli ļaunākajam gadījumam” (H 6).148 Sk. ES-1, 9. lpp. „Dzīvības apdrošināšanas birojam ir jāinformē DTI par jebkurām direktoru, kontrolieru un administratoru maiņām, bet DTI ir pilnvaras iebilst pret jauna izpilddirektora , direktora vai kontroliera iecelšanu.” Tehniski tomēr AK tiesību akti formāli neizslēdza abu pienākumu apvienošanas iespēju.

kompensācijas shēmas un graut uzticību AK finanšu tirgum kopumā, varētu negatīvi ietekmēt apdrošinājuma ņēmējus, kuri citādi iekļautos šajā shēmā.

Savā liecībā P. Weir (H 2), kas pārstāv apdrošinājuma ņēmēju grupu, paziņoja par „AK valdības kolektīvu mēģinājumu noturēt Equitable Life virs ūdens, noslēpjot jebkādu AK regulatoru vainu un izvairoties no maksātnespējas par katru cenu”. Viņš arī apvainoja regulatorus par vienošanos ar Equitable Life vadību, lai „nodrošinātu, ka zaudējumi ... gulstas uz ieguldītājiem. Tas nozīmēja izvairīšanos no jebkādām maksām Finanšu pakalpojumu kompensācijas shēmai, pārējai finanšu pakalpojumu nozarei (un) Valsts kasei." M. Josephs (H 2) piebilda, ka „stipri ārējie spēki, tostarp Valsts kase un FSA, atbalstīja pašreizējās stratēģijas turpināšanu.”

Atsaucoties uz šo jautājumu un vispārējo jautājumu un uz pieņēmumiem par Equitable Lifetehnisko maksātnespēju, AKFM pārstāvis C. Maxwell (H 4) paskaidroja, ka „Equitable Lifenolēma neslēgt jaunus darījumus: sabiedrība nav kļuvusi maksātnespējīga.” FSA pārstāvis D. Strahan (H 4)noraidīja „jebkādu maldīgu priekšstatu, ka Equitable Life ir kaut kādā veidā„sabrukusi” vai „nespējīga" maksātspējas nozīmē. Šis nav tas gadījums: visos laikos sabiedrība ir palikusi maksātspējīga. Nevienā brīdī Equitable nav lauzusi līgumu vai garantētās saistības saviem apdrošinājuma ņēmējiem. Turklāt katrā tās normatīvajā atskaitē ir ziņots, ka tāatbilst normatīvajām maksātspējas normām.”

Patiesībā 2002. gada novembrī, pēc tam, kad Equitable Life bija brīdinājusi, ka tā varētu nespēt apmierināt FSA prasītās minimālā kapitāla rezerves, FSA noraidīja aicinājumu likvidēt Equitable Life uz tā pamata, ka tas būtu par sliktu apdrošinājuma ņēmējiem, turklāt nesniedzot sīkāku pamatojumu.

EL izpilddirektors C. Thomson (H 8) paziņoja, ka „izvēles iespēja sabiedrībai kļūt par maksātnespējīgu tika izskatīta dokumentos Kompromisa shēmai 2001. gadā, kad bija acīmredzams tad un tāpat tas ir tagad, ka likvidēšana būtu radījusi daudz mazāk apmierinošu iznākumu apdrošinājuma ņēmējiem”, taču atkal bez šo nostāju atbalstošo argumentu tālākas paskaidrošanas147.1.g) Equitable Life izpilddirektora un ieceltā aktuāra dubultā loma

Vispārpieņemtā „piesardzīgas uzraudzības” definīcija AK ietver „nodrošināšanu, ka dzīvības apdrošināšanas biroja direktori un galvenie akcionāri būtu piemēroti un atbilstoši.”148

Šajā jautājumā ir noteikts, ka R. Ranson ir kļuvis par Equitable Life izpilddirektoru, neatstājot savu ieceltā aktuāra posteni līdz pat aiziešanai pensijā 1997. gadā. EMAG pārstāvju un daudzu apdrošināšanas ņēmēju sūdzības ir norādījušas uz to, apgalvojot, ka šis fakts, kā arī regulatora bezdarbība un atteikšanās apstrīdēt R. Ranson dubulto lomu, ir bijusi kaitīga viņu interesēm. Līdzīgu pieņēmumu sniedza B. Chase Grey (WE 9), kurš apsūdzēja FSA šajā jautājumā par rupju nolaidību un kļūmi uzraudzības pienākumu izpildē.

PE 386.573v02-00 170/363 PR\659626LV.doc


149 C. Headdon arī kādu laiku ir bijis Equitable Life izpilddirektors un ieceltais aktuārs

Tāpat WE-Conf 25 apsūdzēja AK regulatorus par neiejaukšanos šajā jautājumā, izmantojot viņiem ICA82 45. iedaļā piešķirtās pilnvaras. It īpaši tas paziņoja, ka „alternatīvie pasākumi, ko regulatori būtu varējuši veikt saskaņā ar 45. iedaļu, ietver, piemēram, prasību, lai Equitablenostiprina vadību un/vai prasību tai sadalīt ģenerāldirektora un ieceltā aktuāra pienākumus, kurus abus pildīja R. Ranson 90. gadu sākumā.”

M. Nassim (WE 7) apstiprina, ka „regulatori un VSD atļāva secīgiem ELASizpilddirektoriem/rīkotājdirektoriem ieņemt arī ieceltā aktuāra vietu149, neraugoties uz atzinumu par iespējamo interešu konfliktu šādā stāvoklī un to, ka tas pilnībā grauj regulatīvāprocesa principu, kas ir pamatots uz pilnvaru nodalīšanu starp iecelto aktuāru un pārējo izpildvaru.”Atspēkojot šos pieņēmumus AKFM pārstāvis C. Maxwell (H 4) norādīja, ka ieceltā aktuāra postenis neizriet ne no viena EK tiesību akta un nav tajos paredzēts. „Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva neatsaucas uz personu, kuru sauc par „iecelto aktuāru”. Jautājums par to vai ieceltais aktuārs varētu uzņemties šo īpašo lomu, tādēļ nav Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas jautājums. Tā bija kopēja vienošanas ar vairākām citām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, ka ieceltajam aktuāram bija šāda nozīme AK sistēmā ... Lietas attīstās, bet Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas ietvaros nav īpašas norādes uz ieceltā aktuāra nozīmi. Tiešām, pārbaudes kuras regulators varētu piemērot, lai noteiktu, kurš ir piemērots un atbilstīgs izpilddirektora pienākumu izpildei – būt vadītājam, būt direktoram – apdrošināšanas sabiedrībā neietver norādi uz viņu aktuāra pienākumiem.”

Pēc C. Headdon lēmuma atstāt Equitable Life 2001. gada 1. martā „FSA atrunāja no ierosinājuma, ka (jaunais izpilddirektors) C. Thomson varētu apvienot divas lomas, un Equitable pieņēma šo viedokli.” Regulatīvā režīma izmaiņas kopš tā laika ir iekļāvušas „ieceltā aktuāra funkciju atcelšanu, tā vietā prasot sabiedrību valdēm un augstākajai vadībai uzņemties atbildību par aktuārajiem jautājumiem un ietvert šos jautājumus sabiedrības ārējā audita jomā.”(WE-Conf 8)

Vaicāts par šo jautājumu kā neatkarīgais eksperts K. Schneiter (H 6) ziņoja, ka Šveices tiesību akti pašlaik neaizliedz izpilddirektora un ieceltā aktuāra dubulto lomu. Viņš tomēr piebilda, ka Šveices regulators uzskatītu šādu jautājumu par skaidru „sliktas korporatīvas vadīšanas” gadījumu, kas ved uz potenciālu interešu konfliktu, kas ir atbilstīgi jāizskata. Jebkurā gadījumā tas, ka izpilddirektors vienlaikus būtu arī ieceltais aktuārs tajā pašā sabiedrībā, tūlīt ierosinātu sīku revīziju par sabiedrības vispārējo politiku no Šveices apdrošināšanas regulatora puses. Galīgo lēmumu par dubultās lomas atbilstību tomēr pieņemtu uz individuālas izskatīšanas pamata.1.h) Regulatoriem pieejamo resursu pietiekamība

Attiecībā uz jautājumu par AK apdrošināšanas regulatoriem pieejamajām struktūrām un resursiem lords G. W. Penrose ir atklājis, ka „DTI apdrošināšanas nodaļa bija slikti apgādāta dalībai regulēšanas procesā. Tai bija neatbilstošs personāls, un it īpaši tie, kas bija iesaistīti nozares uzraudzītāja līmenī, nebija pietiekami kvalificēti, lai dotu nozīmīgu ieguldījumu procesā. Apdrošināšanas nodaļas regulatori bija fundamentāli atkarīgi no VSD attiecībā uz informāciju par matemātiskajām rezervēm, netiešiem jautājumiem, tehniskiem jautājumiem

PR\659626LV.doc 171/371 PE 386.573v02-00


vispār un PRE, bet nebija individuāli nodrošināti ar specifiskajām būtiskajām prasmēm vai pieredzi, lai novērtētu neatkarīgi sabiedrības stāvokli šajos aspektos.” Viņš piebilda, ka „nodrošinājums ar personālu, kas bija piesardzīgo regulatoru rīcībā, mainījās, taču to darbinieku skaits, kuri bija tieši atbildīgi par sabiedrību, un viņu kategorijas civildienestā būtiski nemainījās ... Lielāki resursi būtu varējuši uzlabot izredzes identificēt problēmas, bet ... Valdība prasīja „vieglā pieskāriena” pieeju regulēšanai un atbilstīgi izdalīja resursus. “(WE 16, 39., 158. un 159. punkts)

M. Nassim (WE 7) paziņoja, ka “regulatoriem ne vienmēr pietika resursu un viņiem visiem nebija vajadzīgās prasmes, lai dotu efektīvu ieguldījumu regulatīvajā procesā un ar atbildību realizētu patstāvīgās pilnvaras atbilstīgi Parlamenta nostādnēm no 1973. gada. Rezultātā viņi pienācīgi nepildīja savas funkcijas.”

Atsaucoties uz R. Baird ziņojumu, T. Lake (H 8) arī paziņoja, ka apdrošināšanas regulatoriem trūka resursu visu 90. gadu laikā un apvainoja AK Valdību pretdarbībā 1LD ar grozījumiem 3LD 15. panta 3. punktam un 23. panta 3. punktam, kas paredz , ka „pilnvarām un līdzekļiem ir jābūt pietiekamiem, lai ļautu kompetentām iestādēm novērst vai labot jebkādas nepilnības, kas ir kaitīgas apdrošinājuma ņēmēju interesēm, kas šajā gadījumā netika darīts.” Līdzīgi „piešķirtajiem resursiem bija jārada iespēja izcelsmes dalībvalsts kompetentajām iestādēm prasīt ikvienam apdrošināšanas uzņēmumam nodrošināt stabilas administratīvās un grāmatvedības procedūras un pienācīgus iekšējās kontroles mehānismus. Atkal, šis noteikums netika pareizi izpildīts.”

2. GAR problēma

Ar garantēto mūža pensiju likmju (GAR) polisēm saistīto problēmu risināšana atrodas šai Izmeklēšanas komitejai iesniegto lūgumrakstu iesniedzēju un apdrošināšanas ņēmēju liecību un sūdzību centrā it īpaši attiecībā uz regulatoru iespējamo nespēju atzīt GAR riska potenciālu ELmaksātspējai un uz EL vēlāko nespēju pienācīgi informēt un/vai brīdināt varbūtējos apdrošinājuma ņēmējus par šo risku.

2.a) GAR hronika

1957 Equitable Life sāka pārdot peļņas mūža pensijas ar „garantētām likmēm”(GAR), kas saistītas ar īpašiem pieņēmumiem attiecībā uz procentu likmēm un sagaidāmo mūža ilgumu GAR polises pārdeva līdz 1988. gadam; peļņas polises, kas piedāvāja „garantētas procentu likmes” (GIR), pārdeva līdz 1996. gadam

1970-1982 AK augstas inflācijas gadi (mazumtirdzniecības inflācijas līmenis 10-22 % gadā)

1990 AK inflācija ievērojami samazinās, ar atbilstīgu ilgtermiņa garantēto vērtspapīru peļņas kritumu Apdrošinātāju ar daudzām GAR polisēm saistības dramatiski pieaug: EL, kas turēja minimālas rezerves un deva maksimālas izmaksas, cieta visvairāk.150

PE 386.573v02-00 172/363 PR\659626LV.doc


150 Sk. arī jautājumu par „Pārvaldītajām pensijām/Ienākumu izņemšanu” kā aprakstīts WE 72151 Sk.WE-File 22152 WE-Conf 21 apstiprina, ka EL turpināja slēgt jaunus darījumus pēc šī datuma līdz tās slēgšanai jauniem darījumiem 2000. gada 8. decembrī. Detaļas par šo periodu ir atrodamas Penrose ziņojuma 18. nodaļā (WE 16)153 Rīcības brīvības pilnvara, ko EL vadība pasludina par savu saskaņā ar ELAS Memoranda 65. pantu un Asociācijas pantiem

1993 Tirgus kārtējā gada likme nokritās zem ELAS solītās GAR gada likmes, tādējādi ievērojami paaugstinot ELAS izmaksas GAR pensijām; piemēroja diferencēto piemaksu politiku (DBP)

7.9.1998 EL raksta Denton Hall, sabiedrības advokātiem, lūdzot juridisku padomu par GAR un diferencēto piemaksu politiku;GAR oficiāli kļūst par strīda jautājumu

1999. gada janvāris Sākas Hyman process AK Augstākajā tiesāS&P pazemina EL kredīta reitingu no AA uz A+/novērošana negatīvs151

20.7.2000 Lordu palātas nolēmums beidz Hyman procesu152

2.b) Pamata informācija

Lai labāk izprastu GAR jautājumu, var būt lietderīgi identificēt dažādās iesaistīto apdrošinājuma ņēmēju grupas:

GAR apdrošinājuma ņēmēji, t.i., tie, kam ir garantēta mūža pensijas procentu likme gadā uz viņu polisēm,- ne-GAR apdrošinājuma ņēmēji, t.i., tie apdrošinājuma ņēmēji, kuru polisēm nav šādas opcijas,- vēlākie pienācēji, t.i., apdrošinājuma ņēmēji, kuri nopirkuši polises pēc 1998. gada 30. septembra.

Tirgus spēki, kas izraisīja GAR problēmu, ir intensīvi pētīti un skaidri identificēti: tie galvenokārt saistās ar ātro un negaidīto kritumu AK procentu likmēs 90. gadu sākumā. WE 29 atceras, kā „1993. gada beigās un 1995. gadā atklātā tirgus procentu likmes nokritās zem GAR, un kopš tā laika ir palikušas zem šīs vērtības. Turklāt pieņēmumi attiecībā uz sagaidāmo mūža ilgumu, ko izmantoja GAR pensiju maksājumu lielumu noteikšanai, netika pārskatīti, ņemot vērā mirstības samazināšanos, kas tālāk paaugstināja pensiju izmaksas. Valde laikus neņēma vērā šīs papildu izmaksas, kad tā piešķīra gada piemaksas, un visas locekļu polišu vērtības (gan GAR, gan ne-GAR) pieauga vienādā tempā.”

Mēģinot labot šo tirgus nelabvēlīgo ietekmi, „valde koriģēja GAR papildu izmaksas, izmantojot „diferencēto gala piemaksu politiku”, ko ieviesa 1993. gadā, uzskatot, ka tā ir valdes prerogatīva153. Nodoms bija paziņot gala piemaksas, kas padarīja kopējos ieguvumus aptuveni vienādus ar katra apdrošinājuma ņēmēja iedomāto daļu no peļņas fonda ... Tie apdrošinājuma ņēmēji, kuri izvēlējās saņemt GAR opciju no ELAS, saņēma mazāku piemaksu, nekā tie apdrošinājuma ņēmēji, kuri, neraugoties uz to, ka viņiem bija GAR opcija, izvēlējās ņemt savas pensijas piemaksas citā veidā ..., bet ar zemāku tirgus likmi, kas bija spēkā tajā laikā Valde uzskatīja, ka šī stratēģija ir likumīga; Aktuāru institūts un AKFM Apdro

PR\659626LV.doc 173/371 PE 386.573v02-00


154 Šī summa ietver GBP 200 milj. zemāko GAR pensiju izmaksai starp 1994. gada janvāri un 2000. gada 20. jūliju un GBP 1,3 miljardus nākotnes iztrūkumu segšanai155 Sk arī R. Baird ziņojuma 4.15.3 punktu (WE 17)

šināšanas direktorāts piekrita.” (WE 29)To apdrošinājuma ņēmēju sūdzību dēļ, kuri iebilda, ka diferencēto piemaksu politika padara GAR opciju bezvērtīgu, EL sāka tiesisku „reprezentācijas prāvu” Augstākajā tiesā , lai atrisinātu šo jautājumu, kas kļuva pazīstama kā „Hyman prāva”, kas noslēdzās ar Lordu palātas nolēmumu 2000. gada 20. jūlijā. „Lieta beidzās Lordu palātā , kas nolēma, ka ELAS nevar piemērot diferencēto piemaksu politiku nevienai apdrošinājuma ņēmēju kategorijai – ne GAR, ne ne-GAR. Tiem GAR apdrošinājuma ņēmējiem, kas bija izmantojuši GAR opciju no 1994. gada janvāra līdz 2000. gada 20. jūlijam, bija jāizmaksā tāda pati beigu piemaksa kātiem GAR apdrošinājuma ņēmējiem, kuri nebija izvēlējušies GAR opciju, un tad GAR bija jāpiemēro izlabotajai polises gala vērtībai. Izšķiroši Lordu palāta arī nolēma, ka GAR saistību izmaksas nevar „iežogot” ar GAR apdrošinājuma ņēmēju kategoriju.” (WE 29)

Saskaņā ar šo nolēmumu kopējās EL izmaksas tika novērtētas kā 25 % no GAR polišu vērtības jeb GBP 1,5 miljardi 154. Šī summa bija jāņem no vienīgā peļņas fonda, kurā ieguldīja gan GAR, gan ne-GAR piemaksas "2000. gada 20. jūlijā 25 % no peļņas fonda sastādīja GAR apdrošinājuma ņēmēju prasības un 75 % ne-GAR apdrošinājuma ņēmēju prasības. Tā Lordu palātas nolēmums nozīmēja, ka ir jāveic prasību par GBP 1,1 miljardiem (75% no 1,5 miljardiem) „ekonomiskais pārvietojums” no ne-GAR uz GAR apdrošinājuma ņēmējiem.” (WE 29)

WE-Conf 2 uzsvēra to, kā „GAR problēmu sarežģīja tas, ka vēsturiski sabiedrība bija darbojusies saskaņā ar piemaksu palielināšanas politiku, neuzkrājot rezerves. Sabiedrības arguments bija, ka komerciāli tikai GBP 50 miljonu rezerve bija vajadzīga, pamatojoties uz to, ka ... tikai niecīga GAR apdrošinājuma ņēmēju daļa izmanto savu GAR opciju. Teorētiskāekspozīcija tika aprēķināta kā GBP 170 miljoni.”155 Tas arī atgādināja, ka EL normatīvās atskaites par 1998. un 1999. gadu iekļāva „GBP 200 miljonus rezerves „jebkādām papildu saistībām, kas varētu rasties, klientiem izvēloties izmantot GAR opcijas atbilstīgi viņu polisēm”. Ir svarīgi atcerēties, ka šīs rezerves netika izveidotas pēc zaudējuma Hyman procesā, tās bija pret saistībām, kas būtu sagaidāmas, pat ja sabiedrība būtu uzvarējusi šajā procesā.”Šķiet, ka EL nespēja reaģēt uz tirgus procesiem, nenodrošinot nekādu saskanīgu cenu fiksēšanu vai rezervi pret risku, ka apdrošinājuma ņēmēji izvēlēsies GAR opciju, vai pret zaudējumu Hyman procesā. EL 1999. gadā izņēma finanšu pārapdrošināšanu vairāk nekāGBP 700 miljonu apjomā, lai segtu tūlītējos maksājumus par GAR opcijām, „bet šī pārapdrošināšanas pieprasīšana nekad nebija paredzēta. Saskaņā ar tās noteikumiem, pārapdrošināšana varētu notikt tikai tad, ja sabiedrības piemaksu politika paliktu nemainīga. Kad diferencēto piemaksu politiku(DBP) pasludinātu par nelikumīgu, polise būtu bezvērtīga Citiem vārdiem, pārapdrošināšana neskāra jautājumu par izmaksām sabiedrībai piemaksu izmaksāšanai GAR apdrošinājuma ņēmējiem tajā gadījumā, ja diferencēto piemaksu politika būtu atzīta par nelikumīgu.” (WE-CONF-2)

2.c) Apgalvojumi par regulatoru nekompetenci, nespējot novērtēt GAR risku

Sniedzot GAR jautājuma tehnisko analīzi, WE 58 izcēla to, kā „starp 1997. gadu un 1998. gada beigām ilgtermiņa vērtspapīru peļņa nokritās tiešām ļoti strauji, radot strauju to apdrošinājuma ņēmēju skaita pieaugumu, kuriem vajadzēja naudu (un dzīvības apdrošinā

PE 386.573v02-00 174/363 PR\659626LV.doc


156 WE 58, 7.-10. lpp.

šanas biroji bija nepatikšanās) attiecībā uz GAR. Kad 90. gadu sākumā GAR problēma sāka radīt grūtības, sabiedrība (pretēji vairākumam konkurentu) šķietami nolēma neveidot rezerves, bet izvēlējās risināt problēmu pilnīgi citādā veidā ... Equitable rīcība varētu šķist tās filozofijas rezultāts, saskaņā ar kuru neuzkrāja būtisku rezerves kapitālu. Gluži vienkārši sabiedrība zināja, ka tā nevarētu atļauties ievērot tās garantētos mūža piemaksu solījumus un attiecīgi centās veidot tās piemaksu likmes režīmu tā, lai garantijas būtu bezvērtīgas.”

Kā ziņots WR 58, EL bija izveidojusi iespējamo risinājumu, kā apdrošinājuma ņēmējiem likt maksāt par GAR piešķiršanu, slēpti atņemot to no (brīvās izvēles) gala piemaksas: „varētu likties iespējami, atkarībā no konkrētajiem līguma noteikumiem, ka jebkāda gala piemaksa, kas pievienota termiņa beigšanās laikā, varētu būt nedaudz mazāka, nekā līgumiem bez šādām opcijām vai garantijām, un ka šīs gala piemaksas varētu dažos gadījumos tikt piemērotas ar pašreizējām mūža pensiju likmēm ... Equitqble „Nemesis” nāca neatkarīga finanšu padomnieka S. Bayliss veidolā, kurš, būdams speciālists pensiju mūža rentes sektorā, bija aktīvs, izplatot ziņas, ka Equitable, pēc viņa domām, negodīgi apietas ar saviem pensiju apdrošinājuma ņēmējiem, jaucot pensiju termiņa nobeiguma vērtības un mūža pensiju gada likmes, lai apdrošinājuma ņēmēji neuzzinātu viņu garantēto mūža pensiju opciju patieso vērtību. S. Bayliss un citu aģitācija noveda pie tiesas procesa, kura beigās sabiedrība cieta zaudējumu Lordu palātā. Tādējādi EL šķietami izsmalcinātā pieeja un tās GAR jautājuma noniecināšana kā relatīvi triviāla un ar kopējo ietekmi zem GBP 50 miljoniem ... lika apdrošinājuma ņēmējiem ievērojami piepūlēties, lai saprastu, kā „50 miljonu nieciņš” īstenībā bija GBP 1,5 miljardu gala katastrofa. “ 156

M. Nassim (WE 7) aprakstīja vairākas iespējamās regulatoru kļūmes, nespējot „pilnībā novērtētEquitable Life politikai piemītošos riskus un piemēroti iejaukties:- Kopš 1973. gada regulatori nespēja reaģēt uz ELAS piemērotu rezervju neveidošanu tās dominējošai piemaksuformai (gala piemaksām) un nenovērtēja stāvokli no reālistiska aspekta, kāds bija vajadzīgs saistībā ar pareizu un pamatotu PRE interpretāciju; Lai gan bija zināmi tā laika kompetentu aktuāru komentāri, regulatori nespēja izanalizēt „Ar peļņu un bez noslēpumiem (WPWM)”aktuāro un apdrošināšanas paradigmu. Ja viņi to būtu izdarījuši, viņi noteikti būtu atklājuši, ka tā būtībā ir tās aktīvu izkliedēšanas racionalizēšana un peļņas fonda vadīšana ar intermitējoši negatīvu tehniskās maksātspējas rezervi. Saskaņā ar WPWM paradigmu patiesībānebija piesardzīgi taisnīgas apdrošināšanas vai reālu izredžu piepildīt apdrošinājuma ņēmēju pamatotās ieceres; - Kopš 1987. gada regulatori atļāva peļņas fondam darboties ar galvenokārt negatīvu tehniskās maksātspējas rezervi, kas vēstīja pašreizējiem un nākotnes apdrošinājuma ņēmējiem drīzāk saistības nekā peļņu; Regulatori parasti nespēja novērtēt interešu konfliktu sekas starp sabiedrības privātajiem un korporatīvajiem/institucionālajiem klientiem un VSD stāvokli, iesakot sabiedrību kācivildienesta institucionālās pensiju shēmas nodrošinātāju.”

Savā paziņojumā C. Slater (WE 34) paziņoja, ka vairāk nekā desmit gadu laikā regulatori nespēja pilnībā novērtēt potenciālās briesmas, kas draudēja Equitable Life prakses dēļ, „kad piešķir piemaksas, kas pārsniedz ieguldījumu peļņu, kas reāli iegūta, un līdzīgi ilgo vēsturi ar saistību nepilnīgu paziņošanu.”

PR\659626LV.doc 175/371 PE 386.573v02-00


Savā mutiskajā liecībā L. Seymour (H 7) paziņoja, ka, neuzkrājot līdzekļus nākotnes piemaksām tajos gados, kad finanšu tirgi darbojās labi, Equitable Life faktiski atbalstīja savas saistības, darbojoties kā piramīdas pārdošanas shēma, regulatoriem nepievēršot tam uzmanību. „ELASdeklarēja piemaksas, lai parādītu augstāku veiktspējas līmeni nekā konkurentiem, lai iegūtu jaunus līdzekļus, ar ko segt pašreizējās vajadzības. Tā neuzturēja apsolīto rezervju fondu ... Regulators būtu varējis viegli noteikt piramīdas shēmas pastāvēšanu kopā ar rezervju trūkumu un veikt labošanas darbības kā paredzēts direktīvā.” Tas bija būtiski, jo īpaši tādēļ, ka deklarētais rezervju fonds bija svarīgs tirdzniecības faktors visā Kopienā.”

WE-Conf 23 arī apsūdzēja AK regulatorus nevērībā pret GAR risku atklāšanu un nespējā reaģēt uz tiem, apgalvojot, ka „jebkāda rūpīga izmeklēšana būtu atklājusi GAR nodrošinājuma trūkumu. Tas, ka regulatori nerīkojās, lai slēgtu Equitable Life vai pieprasītu būtisku rekonstrukciju, iedrošināja direktorus neko nedarīt un tā sarežģīja zaudējumus, ko vēlāk cieta tie, kuriem bija polises 2001. gada16. jūlijā.”

S. Bayliss (H 5) paziņoja, ka „nav šaubu, ka FSA jaunajā regulatīvajā režīmā atskaites nebija adekvātas, lai noskaidrotu reālo situāciju vai iespējamās saistības, kas slēpās šajos fondos ...Viņi pieņēma Equitable stāstu par maksātspējas rezervēm ilgu laiku: kamēr jūs ģenerējat jaunas pārdošanas, lai to atrisinātu, viss ir kārtībā. Ja jūsu jaunie darījumi ir pietiekami lieli, jūs varat aizpildīt caurumus ... Problēma bija tā, ka regulatori saprata, ka ar GAR ir problēma 1998. gadā, un viņi nezināja, ko ar to darīt. Attiecībā uz otru jautājumu par iejaukšanos un kad to darīt, regulatori bija saņēmuši informāciju no ombuda noteikti 1997. un 1998. gadā, ka tā bija problēma. Viņiem bija dokumenti, kurus mēs bijām nodevuši presei, noteikti 1998. gada vasarā, ja viņiem nebūtu bijusi atsevišķu klientu iesūtītā informācija ... Es domāju, ka viņiem bija tā pati problēma – vēlēties vai nevēlēties iejaukties.”

Tomēr ne-GAR apdrošinājuma ņēmējs D. Stonebanks (WE 46) apstrīd dažas no S. Bayliss liecībām, apstiprinot skaidru interešu atšķirību starp GAR un ne-GAR apdrošinājuma ņēmēju grupām un apgalvojot, ka S. Bayliss aizstāv tikai pirmās grupas apdrošinājuma ņēmēju intereses, iesniedzot GAR lietu tiesā un ar to iespējami izraisot Equitable Life sabrukumu. Tā bija savstarpējas, taisnīgas apdrošināšanās sabiedrība, kas izveidota visu locekļu labumam, tādēļmani aizskāra tas, ka S. Bayliss kaut ko vairāk prasa vieniem ... S. Bayliss vajadzētu saprast, ka tad, ja viņa prasības tiktu apmierinātas, tad ne tikai Equitable būtu jāpārtrauc uzņēmējdarbība, bet, pievienojot GBP 1,5 miljardus viņu saistībām un sagraujot viņu galveno produktu, sabiedrību nebūtu vērts glābt. Viņam būtu jāzina, ka, ja Equitable Life apmierinātu viņa prasības , viņiem būtu jāpārtrauc uzņēmējdarbība. Un, tā kā Equitable galvenais produkts nebūtu pārdodams, nevienai sabiedrībai nebūtu jēgas to pārņemt. Vai S. Bayliss bija izvirzīts no citām lielākajām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, lai izslēgtu Equitable Lifeno uzņēmējdarbības? Es šaubos, vai mēs to jebkad uzzināsim, taču man tas šķiet vienīgais loģiskais izskaidrojums S. Bayliss rīcībai. Equitable bija vecākais un sekmīgākais spēlētājs AK pensiju nozarē, un es varu labi saprast, kādēļ citas dzīvības apdrošināšanas sabiedrības būtu priecīgas, ja tā izstātos.”3. Iespējamais negodīgums 2001. gada kompromisa shēmā

Kad „kompromisa shēma” stājās spēkā (2002. gada 8. februārī) pēc apstiprināšanas AK Augstākajā tiesā, „vēl bija aptuveni viens miljons cilvēku ar ieinteresētību peļņas fondā.” Kad

PE 386.573v02-00 176/363 PR\659626LV.doc


157 WE 29, pielikuma A.2 detaļas: „2001. gada 30. jūnijā bija 70 000 individuālo peļņas apdrošinājuma ņēmēju ar GAR, 415 000 individuālo apdrošinājuma ņēmēju bez GAR, 105 000 GAR un 510 000 ne-GAR apdrošinājuma ņēmēju grupu pensiju shēmās”

158 WE 58 izskaidro, kā „Equitable pieeja izmaksu kontroles un operatīvajai efektivitātei ... nozīmēja, ka tāvienmēr būs īpaši nepievilcīga iespējamajam pircējam (pat neskarot problēmas ar garantētajām mūža rentēm) tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tā ir kļuvusi tik efektīva un neproduktīva, ka varētu būt tikai ļoti maza peļņa ieguldītājam, ja sabiedrība kaut kad sadalās. Perspektīvos pircējus atturēja arī tas, ka „Equitable fundamentālā vērtība (2000. gada 8. decembrī ) GBP 2 miljardi bija jāsalīdzina ar aptuveni GBP 4 miljardiem, kas vajadzīgi finanšu sakārtošanai.

159 Equitable Life 2000. gada 8. decembrī zaudēja savu investīciju kredītreitingu (AA/A+, kāds tai bija kopš1993. gada), jo S&P pazemināja to uz BB/Watch negative (WE-File 22)

„Equitable Life noteikti nav “nopirkusi” kompānija Halifax plc. Ar Halifax saistītie darījumi respektēja dažās sabiedrības operācijas un neskāra Equitable demutualizāciju un/vai tās ilgtermiņa uzņēmējdarbības nodošanu kādai personai. Atbilstīgi Equitable palika savstarpējās dzīvības apdrošināšanas birojs, kas pieder tā locekļiem.”(WE 58, 13. lpp.)

„kompromisa shēma” stājās spēkā (2002. gada 8. februārī) pēc apstiprināšanas AK Augstākajātiesā, „vēl bija aptuveni viens miljons cilvēku ar ieinteresētību peļņas fondā.”157 Shēma bija paredzēta peļņas fonda stabilizēšanai, samazinot spiedienu no GAR un vienlaicīgi izslēdzot juridisku prasību izvirzīšanas risku pret EL par maldinošu pārdošanu, apgalvojot, ka GAR saistību iespējamais risks viņiem nav atklāts, kad viņi izņēma polises. Kā paziņots WE 80, Īrijas regulatīvās iestādes netika iesaistītas kompromisa shēmas vienošanās procesā.Kompromisa noteikumi paredzēja , ka „visas un ikviena ar GAR saistīta sūdzība, kas katram shēmas apdrošinājuma ņēmējam ir vai varētu būt saistībā ar GAR fondu un/vai ne-GAR fondu ... tiek atteikta un nomierināta pilnīgi, galīgi un neatgriezeniski”, izslēdzot atklāti „jebkādu sūdzību vai prasību iesniegšanu jebkādam ombudam, tostarp Finanšu ombuda dienestam (FOD).”

3.a) Notikumu hronika ar „kompromisa shēmu”

2000. gada 20. jūlijā: Lordu palātas nolēmums, atbalstot Apelācijas tiesas nolēmumu, paziņoja par nelikumīgu diferencēto piemaksu izmaksu par GAR polisēm (tādējādi piespiežot EL izlikt sevi pārdošanai)

2000. gada jūlijs-novembris Vairākas sabiedrības apsvēra Equitable Life pārņemšanu, taču reālu priekšlikumu nebija158.

2000. gada 8. decembrī: EL izbeidz jaunu darījumu noslēgšanu un paaugstina soda maksas par līdzekļu izņemšanu līdz 10%159.

2000. gada 20. decembrī: EL Valde iesniedz atlūgumu

2001. gada 5. februārī: Halifax piekrita maksāt GBP 1 miljardu, lai nopirktu EL operatīvos aktīvus (pārdošanas spēkus un nepeļņas polises), solot papildu līdzekļus, ja tiks atrasts kompromiss par peļņas polisēm160.

2001. gada 14. februārī: EL uzdeva Nicholas Warren, QC, izpētīt jautājumus, kas saistīti ar GAR lietu

PR\659626LV.doc 177/371 PE 386.573v02-00


161 EL izpilddirektors C. Thomson (H 8) paziņoja, ka šādu lēmumu pieņēma, „lai panāktu lielāku taisnīgumu visiem apdrošinājuma ņēmējiem” (paskaidrojumi nav doti) „pēc vairāku variantu apspriešanas ar aktuāru.”

162 This in spite of the FTSE-100 stock index declining only 6% between July 2001-April 2002 and EL's relatively low equity exposure (46%). For further details, see WE-CONF16 (pages 3-4) claiming that "half of the policy value cut derived from EL paying excessive bonuses for more than a decade".Tas par spīti tam, ka FTSE-100 biržas indekss pazeminājās tikai par 6 % no 2001. gada jūlija līdz 2002. gada aprīlim, un relatīvi zemajai EL pašu kapitāla ekspozīcijai (46 %). Papildu informāciju sk. WE-Conf 16 (3. un4. lpp.), kurā teikts, ka “puse no polišu vērtības samazinājuma radās no EL pārmērīgi augsto piemaksu masāšanas vairāk nekā desmit gadu laikā”.163 EL CEO Mr. Thomson (H8) claimed that "the policy value decision was for the board, not for policyholders: following the decision they were told policy values were in line with assets, so they were able to take an informed decision, about whether to stay or leave." EL izpilddirektors C. Thomson (H 8) paziņoja, ka “polišu vērtības lēmums bija valdes, nevis apdrošinājuma ņēmēju lēmums: pēc lēmuma viņiem paziņoja, ka polišu vērtība atbilst aktīvu vērtībai, un viņi varēja pieņemt informētu lēmumu – palikt vai atstāt sabiedrību.”

164 Sk arī EL 2001. gada 29. oktobra vēstuli apdrošinājuma ņēmējiem WE-Conf 19

165 FSA materiāls ietvēra Ian Glick QC un Richard Snowden divus viedokļus un Nicholas Warren QC un Thomas Lowe divus viedokļus, kas sniegti uz sabiedrības norādījumu (WE-Conf 2, 3. punkts)

2001. gada 10. maijā:N. Warren ziņojuma projekts ierosināja, ka ne-GAR apdrošinājuma ņēmējiem ir likumīgas tiesības par maldinošu pārdošanu

2001. gada 16. jūlijā: EL samazināja polišu vērtību par 16% (pret 2000. gada beigu līmeni)

WE-Conf 16 sūdzas, ka EL izlēmis par vienādu polišu vērtības samazinājumu, neatkarīgi no to ilguma, tā vietā, lai samazinātu gala piemaksas161, kā ieteicis jaunais ieceltais aktuārs P. Nowell, vainojot nelabvēlīgos akciju tirgus apstākļus.162

2001. gada augustā EL liedza piekļuvi Financial Review163 apdrošinājuma ņēmējiem2001. gada 20. septembrī: EL sagatavoja kompromisa shēmas projektu saskaņā ar

1985. gada Apdrošināšanas sabiedrību akta 425. iedaļu, pamatojoties uz GAR izpirkšanu ar mērķi stabilizēt sabiedrības finanses; shēma ir jāapstiprina apdrošinājuma ņēmējiem un Augstākajai tiesai.164

2001. gada 1. decembrī: FSA kļuva par pilnīgi likumīgu AK vienīgo regulatoruOficiālais kompromisa shēmas priekšlikums tika nosūtīts apdrošinājuma ņēmējiem

2001. gada 7. decembrī: FSA publiski apstiprināja kompromisa shēmu tā Shēmu cirkulārā165

2002. gada 11. janvārī: Apdrošinājuma ņēmēji balsoja par kompromisa shēmu tāapstiprināta, ja to atbalsta vairāk nekā 50 % individuālo apdrošinājuma ņēmēju, kas pārstāv 75 % no abu veidu polišu vērtības (gan GAR, gan ne-GAR)

PE 386.573v02-00 178/363 PR\659626LV.doc


166 WE 29, pielikumā A.30 papildina: „C. Thomson, kurš ķļuva par izpilddirektoru 2001. gada martā, saņēma piemaksu GBP 275 000 pie kopējas algas paketes GBP 347 758 par gadu, kas beidzās 2001. gada decembrī; V. Treves, kas pārņēma EL priekšsēdētāja vietu 2001. gada februārī, saņēma piemaksu GBP 250 000 papildus algai GBP 58 750.” Par šo jautājumu C. Thomson paskaidroja (H 8), ka lēmumu par šo piemaksu piešķiršanu pieņēma „EL atlīdzību komiteja sera P. Otton vadībā un vienprātīgi apstiprināja sabiedrības valde. Valde piekrita, ka šie maksājumi bija piemēroti, taisnīgi, godīgi nopelnīti un noteikti ne pārmērīgi.” (Sk. arī EL AGM, 2002. gada maijā)167 WE 34, 2. lpp.; dati pamatoti uz G. W. Penrose ziņojuma konstatējumiem168 (WE 34, 3.-4. lpp.)

2002. gada 28. janvārī: EL paziņoja, ka apdrošinājuma ņēmēji ir nobalsojuši pārliecinoši par labu darījumam (98 % ne-GAR, 99 % GAR apdrošinājuma ņēmēju)

2002. gada 8. februārī: Augstākā tiesa apstiprināja kompromisa shēmu, kas tūlīt stājās spēkā; EL piemēroja 10 % izstāšanās sodu; Halifax injicēja EL solītos GBP 250 miljonus

2002. gada 15. aprīlī/1. jūlijā: EL samazināja termiņa beigu vērtību peļņas polisēm par 4 % un 6 %, palielinot iziešanas sodu līdz 14 %; vienlaikus EL 2001. gada ziņojums uzrāda bagātīgas piemaksas jaunajam priekšsēdētājam un izpilddirektoram166.

Piedāvājot izskaidrojumu tam, kā izveidojās vajadzība samazināt par 16 % polišu vērtību 2001. gada jūlijā, C. Slater iesniedza diagrammu167, kas parāda, ka vairāk nekā 10 gadu laikāEL nebija saskaņojusi tās polišu vērtību ar aktīvu vērtību, tā uzkrājot ievērojamus deficītus katru gadu no 1989. gada līdz 2000. gadam ar maksimumiem 28 % 1990. gadā un 20 % 1994. gadā. Tā rezultātā „kopējo piemaksu paziņošana ar vērtību, kas pārsniedz patieso ieguldījumu veiktspēju, iedrošināja simtus tūkstošus nevainīgu jaunu ieguldītāju, un sabiedrība stipri paplašinājās.” Equitable Life augstākā vadība skaidri apzinājās riskus, kurus tā uzņemas. 2001. gada 27. jūnijā jaunā direktoru valde uzklausīja izpilddirektora C. Thomsonviedokli par peļņas līmeni, ko viņš būtu sagaidījis 1999. gada beigās. C. Thomson komentēja, ka 2000. gada sākumā polišu vērtības pārsniegums pār aktīvu vērtību bija aptuveni 3 %, kam būtu jābūt pieņemamās robežās. Atbildot uz jautājumu, C. Thomson apstiprināja, ka saskaņāar normāliem aktuārajiem principiem viņš būtu sagaidījis tomēr, ka aktīvu vērtība būtu pārsniegusi polišu vērtību par 6-7 % tajā laikā. 2000. gada sākumā sabiedrībā bija aktīvu trūkums (vai tā bija balsojusi par papildu piemaksām) par aptuveni 10 % (3 %+7 %) vai GBP 2,5 miljardiem. Zaudējums GAR lietā 2000. gada jūlijā palielināja šo iztrūkumu līdz GBP 4 miljardiem. Tā bija aptuveni tā summa, ko ieguva ar 16 % polišu vērtības samazināšanu 2001. gada 16. jūlijā.”168Atsaucoties uz Hyman prāvas iznākumu un tā sekām, WE 46 citē N. Cazalet, AKTM padomnieku dzīvības apdrošināšanas jautājumos, sakot par GAR apdrošinājuma ņēmējiem: „Viņi paši sev iešāva galvā. Viņi varēja uzvarēt tiesā. Jautājums ir: Kādas ir uzvaras sekas? Equitable ir palikusi ar rēķinu par GBP 1,5 miljardi, lai segtu garantētās mūža pensijas. Tai nav naudas šim nolūkam.”Nobeidzot GAR jautājumu neoficiālākā tonī, N. Cazalet noslēdz: „Iedomājieties Equitable kākonfekšu Smarties kārbu. Skolotāja apsola katram bērnam četras konfektes. Taču kārba izrādās mazāka, nekā skolotāja bija domājusi, un katram bērnam klasē iznāk tikai pa trim konfektēm. Neapmierinātie skolēni prasa pildīt solījumu. Vienīgais veids, kā dabūt papildu konfektes,

PR\659626LV.doc 179/371 PE 386.573v02-00


169 WE 29, 5. un 7. punkts170 Sk. WE 29, pielikumu A.17-18171 Sk. WE 29, pielikumu A.24-25172 Piemēram, „2C saraksta pārvietojums”saskaņā ar ICA 1982 vai peļņas uzņēmējdarbības „112. iedaļas pārvietojums” trešai pusei saskaņā ar FSMA 2000” (WE 29)

ir atņemt tās saviem klasesbiedriem. Pēc kautiņa nepaliek nekas cits, izņemot saspaidītas konfektes un glazūras druskas.” (WE46)3.b) Kompromisa noteikumu detaļas

Praksē kompromisa noteikumi nozīmēja to, ka:

- 70 000 GAR individuālo apdrošināšanas ņēmēju iegūtu viņu polišu vērtības pieaugumu par 17,5 % apmaiņā pret atteikšanos no tiesībām uz garantētu procentu likmi gadā

- 415 000 ne-GAR individuālo apdrošināšanas ņēmēju iegūtu viņu polišu vērtības pieaugumu par 2,5 % apmaiņā pret atteikšanos no tiesībām iesūdzēt tiesā Equitable Life par maldinošu pārdošanu.

Profesors D. Blake (WE 29) paziņoja, ka „kompromisa shēmas priekšlikuma dokumentos 2001. gada decembrī ( un 2001. gada pagaidu atskaitēs) bija norādīts apdrošinājuma ņēmējiem, ka peļņas fondam būtu sagaidāma neskaidra nākotne tikai tad, ja apdrošinājuma ņēmēji nenobalsotu par kompromisa shēmas priekšlikumu, kas noņem GAR problēmu. Šajos dokumentos nebija norādes, ka pat tad, ja kompromisa shēmas priekšlikums tiktu apstiprināts, peļņas fonds būtu tuvu tehniskajai maksātnespējai.” Viņš piebilda kā politikas ieteikumu: „nākotnē ieguldītājiem varētu atļaut piedalīties tajā pašā pūla ieguldījumu fondā, ja viņi visi saņem vienādu iecerēto (vai ex-ante) peļņu.”169

Atsaucoties uz kompromisa shēmas priekšlikuma saturu, WE 29 ziņoja, ka EL valde bija pierādījusi, ka „ieteiktajam risinājumam pamatā ir četri principi. Tam ir jābūt taisnīgam pret visām peļņas apdrošinājuma ņēmēju grupām, viegli saprotamam un ieviešamam, kā arī pieņemamam Augstākajai Tiesai.” Valde paziņoja, ka shēma atbilst šiem principiem attiecībā uz GAR apdrošinājuma ņēmējiem, jo tā ietver „taisnīgu vērtību kompensāciju GAR apdrošinājuma ņēmējiem, pamatojoties uz viņu atdoto juridisko tiesību „reālistisku novērtējumu”...tā samērīgi sadala kompensāciju dažādām GAR apdrošinājuma ņēmēju grupām saskaņā ar viņu tiesībām; tā samazina šo kompensāciju par jebkuras iespējamās sūdzības kompensāciju, no kāatsacījušies GAR apdrošinājuma ņēmēji; kompensācija ir tādā veidā, kas paredz proporcionālu GAR apdrošinājuma ņēmēju polišu vērtības pieaugumu gan garantētajā, gan negarantētajā formā.”170

Gadījumā, ja apdrošinājuma ņēmēju balsojums neapstiprinātu kompromisa shēmu, EL valde bija apsvērusi šādus variantus171:

Saglabāt pašreizējo situāciju, saskaņojot GAR saistības ar cenu fiksēšanas 1.instrumentiem,Slēgt divpusējus līgumus ar apdrošinājuma ņēmējiem,2.Vērsties tiesā par „līgumu samazināšanu” (ICA 1982 58. sadaļa)3.Izdarīt piemērotus grozījumus GAR politikā172, 4.Likvidēt ELAS,5.

Valde nolēma neieteikt nevienu no šiem variantiem, jo katram no tiem ir savi trūkumi. (WE 29)

PE 386.573v02-00 180/363 PR\659626LV.doc


173 Papildu informāciju sk. WE-Conf 9174 M. Arnold patiesā neatkarība tika apšaubīta (WE 75, f) punkts), sūdzoties, ka EL valde bija „kontrolējusi viņa darbību, ierobežojot viņa instrukcijas un atļaujot viņam atteikties no pienākuma rūpēties par apdrošinājuma ņēmējiem, un vēlāk piedāvāja viņam augstu apmaksātu amatu.” FSA pēc tam atzīmēja, ka „šai iecelšanai nav bijis likumīgi saistoša pamatojuma”.

3.c) Neatkarīgā aktuāra ziņojums

Equitable Life bija iecēlusi neatkarīgo aktuāru M. Arnold173, lai novērtētu kompromisa noteikumus. Viņš tomēr paziņoja, ka viņa pienākums ir „ziņot tikai sabiedrībai ... un nav pienākuma ne pret vienu no sabiedrības apdrošinājuma ņēmējiem. It īpaši nav paredzēts, ka šis ziņojums veido padomu kādam apdrošinājuma ņēmējam.” (WE-Conf 9) Viņš tālāk paskaidroja, ka „šie pasākumi ir efektīvi izolējuši īpašās Vācijas polises no GAR problēmas, ar ko saskaras visas pārējās peļņas polises. Šīs Vācijas polises nebūs daļa no shēmas, un shēma tās neietekmēs.”174

Ziņojuma kopsavilkumā M. Arnold novērtē, ka nepieciešamā kompromisa noteikumi ir izveidoti „taisnīgā un pamatotā veidā no aktuāra viedokļa” (WE 67) un ka „sabiedrība ir noteikusi GAR izmaksu uz reālistiska novērtējuma pamata ...” (WE 29) Viņš piebilda, ka „ja gadījumā shēma netiek īstenota, ir jāveic aktīvu portfeļa pilnīgs novērtējums, lai noteiktu ilgtermiņa stabilu ieguldījumu portfeli, kas atzīst, ka GAR problēma visticamāk pastāvēs palikušo polišu visā dzīves laikā un rezultātā radīs neapmierinošu maksātspējas stāvokli sabiedrībai.” (WE 29)Viņš arī brīdināja, ka „shēma neizslēdz visus potenciālos riskus, kas saistīti ar garantētajiem ieņēmumiem”, piebilstot, ka „ir atzīts, ka shēma var būt nelabvēlīga atsevišķiem GAR apdrošinājuma ņēmējiem ... , kas tuvu pensijas vecumam un ir iecerējuši izmantot viņu GAR tiesības.”Viņa secinājums bija; „Shēmas galvenā priekšrocība ne-GAR apdrošinājuma ņēmējiem ir tā, ka GAR tiesību maksa ir izkristalizēta, ... un šīs nenoteiktības noņemšana dos priekšrocības visiem peļņas apdrošinājuma ņēmējiem un nākamajai sabiedrības vadībai.”

3.d) FSA loma kompromisa shēmā

Tā kā kompromisa shēma tika ierosināta saskaņā ar ICA 1985 425. iedaļu, FSA nebija oficiālas lomas šajā procesā, taču kā regulatoram tai saskaņā ar FSMA 2000 bija pilnvaras iedarboties, ja tā uzskatītu par lietderīgu, lai aizsargātu apdrošinājuma ņēmēju intereses. FSA varētu arī mēģināt panākt, lai to uzklausa, ja shēma tiktu iesniegta tiesā oficiālai apstiprināšanai pēc apdrošinājuma ņēmēju balsojuma.

Kompromisa shēmas novērtējumā, kas publicēts 2001. gada 7. decembrī (WE 67), FSA apstiprina darījuma noteikumus, apalvojot, ka „tai nav pamata iejaukties, lai iebilstu pret apdrošinājuma ņēmējiem izvirzītajiem priekšlikumiem” un paskaidroja, ka „FSA ir apmierināta, ka attiecībā uz attiecīgajām GAR un ne-GAR apdrošinājuma ņēmēju grupām polišu vērtības pieauguma līmenis ir taisnīgs piedāvājums apmaiņā pret GAR tiesībām un iespējamām maldinošas pārdošanas sūdzībām, no kurām būtu jāatsakās. Lai gan ir atšķirības starp cilvēkiem katrā attiecīgajā grupā, mēs esam apmierināti, ka nav tādu apdrošinājuma ņēmēju kategoriju grupās, kuri saņemtu nesamērīgi lielas vai nesamērīgi mazas piemaksas ...”

PR\659626LV.doc 181/371 PE 386.573v02-00


175 Sk. WE 6, WE 7, WE-Conf 16, WE-Conf176 No 2001. gada septembra līdz 2002. gada septembrim FTSE-100 vērtspapīru tirgus indekss nokritās par 29 %, bet no 2001. gada decembra līdz 2002. gada aprīlim palika praktiski nemainīgs

Tas secināja, ka FSA „ir stingri pārliecināta, ka sekmīgs kompromiss varētu principā piedāvāt vislabāko perspektīvu stabilitātes sasniegšanai peļņas fondam un uzlabot izredzes ieinteresētajiem apdrošinājuma ņēmējiem.”

Attiecībā uz ierosinātā kompromisa sarežģītību FSA sacīja, ka tā „uzskata, ka ir svarīgi, laiapdrošinājuma ņēmējiem piedāvātais kompromiss būtu skaidrs un sniegtu viņiem informāciju, kas vajadzīga, lai veidotu savu spriedumu par to, kā balsot par piedāvātajiem priekšlikumiem.” Tomēr tā atzina, ka „ievērojama daļa no apdrošinājuma ņēmējiem nosūtītajiem dokumentiem ir sarežģīti ... Mēs esam apmierināti, ka tie ir pietiekami skaidri, lai ļautu viņiem veidot savu viedokli par to, kā būtu jābalso, ņemot vērā katra individuālos apstākļus.”

FSA tālāk precizēja , ka tā nevarētu sniegt individuālus padomus apdrošinājuma ņēmējiem, piebilstot, ka „ja Equitable Life apdrošinājuma ņēmēji uzskata, ka viņiem ir vajadzīgs padoms, lai izlemtu, kā balsot, viņiem būs jāmeklē neatkarīga finansiāla konsultācija.”(WE 67)3.e) Apdrošinājuma ņēmēju sūdzības

Daudzi ne-GAR apdrošinājuma ņēmēji un apdrošinājuma ņēmēju rīcības grupu pārstāvji ir iesnieguši liecības un sūdzības par kompromisa shēmu. Pēc viņu domām shēma ir izstrādāta tādā veidā, lai kaitētu apdrošinājuma ņēmējiem no paša sākuma, pieņemot, ka vēlākos polišu vērtības samazinājumus 2002. gada aprīlī un jūlijā, kas tūlīt iznīcināja pieticīgo pieaugumu, ko shēma bija piešķīrusi175, EL vadība bija paredzējusi vai pat tīši plānojusi jau tad, kad shēmu pirmo reizi piedāvāja 2001. gada septembrī. Turklāt regulatoram būtu vajadzējis zināt to, ka piedāvātie pieaugumi bija fiktīvi, jo nebija nodrošināti ar pietiekamiem aktīviem.

Apdrošinājuma ņēmēji arī sūdzējās, ka viņiem bija solīts, ka kompromisa shēma stabilizēs peļņas fondu, kas izrādījās nepatiesi, jo fonds palika pakļauts tirgus svārstībām un sekojošajai akciju tirgus lejupslīdei 2000. gadā. Rezultātā sarūgtinātie apdrošinājuma ņēmēji paziņoja, ka pēc shēmas pieņemšanas 2002. gada februārī ne-GAR apdrošinājuma ņēmēji bija ievērojami sliktākā stāvoklī nekā agrāk, jo bija atteikušies no tiesībām pieprasīt kompensāciju no sabiedrības bez faktiska analoga iegūšanas tā vietā.

Equitable Life un FSA (H 4) ir atkārtoti uzsvērusi, ka secīgās polišu vērtības samazināšanas nav saistītas ar kompromisa noteikumiem kā tādiem, bet tās izraisīja krasais vērtspapīru tirgus kritums 2002. gadā, kas pavājināja peļņas fonda aktīvu bāzi, un paziņoja, ka tāda mēroga tirgus kritumu nevarēja paredzēt shēmas izstrādāšanas laikā 2001. gada septembrī176.N. Cazalet 2001. gada janvāra memorands, ko nosūtīja AKFM komitejai, piekrita, ka „tas būtu sabiedrības interesēs kopumā atrisināt garantēto mūža pensiju izvēles problēmu, panākot ka apdrošinājuma ņēmēji ar atlikto mūža renti atsakās no savām opcijām ... Tomēr nav tik skaidrs, ka GAR apdrošinājuma ņēmēji balsos par šādu shēmu, jo šķiet, ka priekšlikums paredz GAR grupas polišu vērtības pieaugumu avansa kapitāla pieauguma rezultātā, bet uz pašreizējā tirgus apstākļu pamata secīgi GAR zaudējumi varētu radīt vienlaicīgu mūža pensijas ienākumu kritumu, aizejot pensijā ... Ja Equitable ir guvusi panākumus, pārliecinot tās apdrošinājuma ņēmējus balsot par to, ko tā sauc par „kompromisu”, tas ievērojami

PE 386.573v02-00 182/363 PR\659626LV.doc


177 Šos pieņēmumus noliedza kā „nepareizus un ļaunus” (WE-Conf 5), apgalvojot, ka „kompromisa shēmas dokumenti izklāstīja stāvokli tajā laikā visos sīkumos.”178 Kļūstot par vienīgo AK regulatoru 2002. gada 1. decembrī, FSA bija oficiāli neatkarīga no valdības un tātad arī no PO revīzijas

nenostiprinās tās finanšu stāvokli, neskatoties uz GBP 250 miljonu injekciju no Halifax, jo sabiedrība var ciest būtiskas izmaksas, izpērkot GAR. Reālais ieguvums būtu nevis pieticīgs uzlabojums Equitqble maksātspējas stāvoklī, bet tas, ka būtu novērsta fundamentāli nestabilāGAO problēma.” (WE 58, 14. lpp.)Atsaucoties uz kompromisa shēmu, apdrošinājuma ņēmējs P. Weir (WE 6) paziņoja, ka, „kad Equitable Life ierosināja (ar FSA līdzdalību) kompromisa shēmu, kurā apdrošinājuma ņēmēji atsacītos no visām juridiskajām tiesībām iesūdzēt tiesā, iegūstot tā vietā ļoti nelielu pieaugumu polišu vērtībā, Equitable solīja lielāku stabilitāti un cerību nākotnē, un ka sabiedrība ieguldītu atpakaļ GBP 4 miljardus akciju ieguldījumos, ja kompromisu pieņems. Bet pieaugumi polišu vērtībās netika garantēti – tiešām dažu nedēļu laikā 2,5 % pieaugums mīklainā veidā bija pārvērties par 4 % līdzekļu samazinājumu! ... Ir grūti noticēt, ka tajā laikā, kad kompromisu izstrādāja, Equitable Life vadība nezināja, ka viņi gatavojas piespiest cilvēkus atsacīties no savām tiesībām, pamatojoties uz pilnīgi melīgām perspektīvām, par ko pilnībā bija informēta FSA. Bez finanšu „kompensācijas” (lai cik niecīgas), ko piedāvāja apdrošinājuma ņēmējiem apmaiņā pret atteikšanos no tiesībām vērsties tiesā, kompromisa shēma būtu juridiski spēkā neesoša. Tomēr patiesībā cilvēki balsoja (lai gan viņi to nezināja) par savu līdzekļu samazināšanu un tiesību anulēšanu iesūdzēt sabiedrību tiesā. FSA ļāva tam notikt."

N. Bellord (H 2) arī uzsvēra kompromisa shēmas iespējamo negodīgumu, „ko apstiprinājaregulatori un kuras rezultātā daudzi apdrošinājuma ņēmēji zaudēja tiesības uz kompensāciju. C. Thompson (EL izpilddirektoram) tiesas prāvas laikā 2002. gada februārī vajadzēja zināt, ka viņiem nav naudas, taču viņš to tiesai neteica177. Vēl viens punkts, kas prasa noskaidrošanu, ir tas, ka regulatori ieteica pieņemt šo kompromisu.”

P. Weir (WE 6) apgalvoja, ka „FSA īstenībā ieteica kompromisu kā labāko izvēli apdrošinājuma ņēmējiem, bet bija ļoti piesardzīga un publicēja šo padomu tikai 8 dienas pēc tam, kad Parlamentārais ombuds tai bija piešķīris revīzijas imunitāti.178 Ir ļoti dīvaina sakritība, ka dienā, kad sākās kompromisa pirmā noklausīšanās Augstākajā Tiesā (2001. gada 26. novembrī), FSA izvēlējās tieši šo dienu no visām dienām, lai izlaistu sensacionālu preses paziņojumu par t.s. „Headdon puses vēstuli”, tādējādi pilnīgi izspiežot no ziņu pārskatiem kompromisa noteikumu apspriešanu: „klasisks negaidītais uzvarētājs”. Tas ir nejaušs pierādījums tam, ka FSA darbojās cieši kopā ar Equitable Life un iespējams arī AKFM, lai virzītu kompromisu uz priekšu.” M. Nassim (WE 7) paziņoja, ka „vēlēšanu kļūdu saraksts norāda uzregulēšanas kļūmēm pirms un pēc kompromisa pieņemšanas, kas bija un paliek apzināti tīšas... Kompromisa shēmas pasākumus realizēja ar kaitējumu locekļiem un viņu likumīgo tiesību atsavināšanu.”

W. Deppe (WE 81) arī ir izteicis pieņēmumus par „krāpniecisku faktu sagrozīšanu, ko Equitable sniedza 1999. gada maijā ... Equitable bija noslēpusi GAR saistības un ieteikusi peļņas mūža pensiju pārdošanu. Viens un vienīgs mērķis no 2001. gada aprīļa bija pārdot savu „kompromisu”.” Viņš tālāk stāsta, kā Equitable sanāksmē ar apdrošinājuma ņēmējiem ELASpriekšsēdētājam V. Treves „nelaiķa A. White (EP lūgumraksta iesniedzējs) lūdza apstiprināt, ka visi krāpnieciskas dabas jautājumi ir atrisināti pirms kompromisa juridiskās piemēro

PR\659626LV.doc 183/371 PE 386.573v02-00


šanas. V. Treves atsacījās uzņemties šādu saistību un A. White lūdza viņam atzīmēt šo lūgumu un apliecināt tiesas priekšsēdētājam pieteikuma procesā, ka krāpnieciska darbība varētu pastāvēt. V. Treves nerealizēja šo skaidro vēlēšanos … , jo tas varētu aizkavēt vai traucēt apstiprinājuma piešķiršanu kompromisam. Tādējādi tiesas priekšsēdētāja uzmanība nekad netika pievērsta tam, ka GAR saistības bija noslēptas un peļņas mūža pensijas ir tikušas pārdotas labticīgiem apdrošinājuma ņēmējiem.”

FSA noliedza pieņēmumus, ka regulatoram vajadzētu būt zinājušam, ka kompromisa shēma var nebūt nodrošināta ar atbalstošiem aktīviem. Atsaucoties uz FSA lomu kompromisa shēmas atbalstīšanā, FSA pārstāvis D. Strachan (H 4) paskaidroja, ka „Equitable Life 2002. gada kompromisa shēma tika realizēta saskaņā ar Sabiedrību aktu un nevis ar Finanšu pakalpojumu un tirgu akta 2000 VII daļu, un galīgo lēmumu sankcionēja neatkarīgā tiesas procesā. Tomēr mēs iedrošinājām Equitqble iet tālāk par to, kas bija prasīts Sabiedrību aktā, lai nodrošinātu, ka apdrošinājuma ņēmēju intereses būtu aizsargātas tik tālu, cik iespējams, jo īpaši, ieceļot neatkarīgu aktuāru, lai viņš izteiktu savas domas par priekšlikumu taisnīgumu. Mēs arī pārraudzījām piemērotu kompensāciju izmaksāšanas procesu tiem apdrošinājuma ņēmējiem, kuri bija atstājuši Equitable pārāk agri, lai gūtu labumu no kompromisa shēmas … Mēs secinājām, ka uz tās shēmas pamata, kas bija iesniegta gan GAR, gan ne-GAR apdrošinājuma ņēmējiem, polišu vērtības pieauguma līmenis bija godīgs piedāvājums par zaudētajām GAR tiesībām un iespējām sūdzēties par maldinošu pārdošanu. Protams, bija atšķirības, bet kopumā tā bija pamatota kompromisa shēma.”

Pieņēmumus par to, ka apdrošinājuma ņēmēji netika atklāti informēti, ka EL kompromisa shēma nenodrošinās peļņas fonda galīgo stabilitāti (WE-Conf 16), bet, ka jebkādi vērtspapīru tirgus kritumi prasīs polišu vērtības papildu samazinājumus (kā tiešām notika 2002. gada aprīlīun jūlijā), noraidīja izpilddirektors C. Thomson, kurš paziņoja, ka „peļņas fonds ir vienmēr ieguldījis ieguldījumu portfelī un attiecīgi vienmēr ir bijis pakļauts tirgus kustību ietekmei.Nekad nav bijušas aizdomas, ka kompromisa shēma varētu mainīt peļņas fonda koncepciju. Turklāt valde nespēj paredzēt ieguldījumu tirgu nākotni.” (WE70)

A. Boswood, karaliskais advokāts, (WE 76) paziņoja, ka, pēc viņa domām , „attiecībā uz sabiedrības lietu vadīšanu 2001. un 2002. gadā bija dažādas lietas un jautājumi, kuri ir jāuzstāda un uz kuriem ir jāatbild, pirms tādas iespējas izslēgšanas, ka apdrošinājuma ņēmēji un arī tiesa tika maldināta, neiesniedzot tai būtiskus materiālus.” (WE 76, 4. punkts) Viņšturpināja, apgalvojot, ka, „ja valde būtu zinājusi, kad shēmas dokumentācija tika izdota ... un apspriesta tiesā, ka 2,5 % pieaugums bija varbūt pilnīgi iluzors, ja vien nenotiktu kāds pēkšņs un negaidīts kāpums vērtspapīru tirgos (kad 56 % līdzekļu tika turēti skaidrā naudā un fiksētas likmes vērtspapīros jebkurā gadījumā), tas bija noteikti tas, kas bija jāpasaka tiem, ieskaitot tiesu, no kā tika prasīta shēmas apstiprināšana. Tā tas bija, ka finanšu informācija, kas tika iesniegta kā shēmas dokumentācijas daļa, bija nopietni novecojusi, kad shēmas priekšrocības beidzot sāka apspriest. Taču sabiedrības valdei noteikti bija jaunāka finanšu informācija ... , kas būtu parādījusi, ka shēmas radītais pieaugums polišu vērtībā ir šķietami iluzors.” (9. un 10. punkts) Kā rezultāts, A. Boswood nobeidza, izsakot domu, ka „tie, kas bija atbildīgi, apzināti noslēpa informāciju, kura bija būtiska shēmai.”

3.f) f) Apgalvojumi par EL vadības neatbilstību „piemērotības un atbilstības” kritērijiem

PE 386.573v02-00 184/363 PR\659626LV.doc


179 Īrijas Centrālās bankas un Finanšu pakalpojumu iestādes akts 2003 nosaka, ka apdrošināšanas nozares un piedāvāto pakalpojumu piesardzīgā uzraudzība no 2003. gada maija pilnībā pāriet no Uzņēmējdarbības, tirdzniecības un nodarbinātības departamenta (DETE) uz Īrijas Finanšu pakalpojumu iestādi (ISFRA), un ka DETE darbības apdrošināšanas nozarē pirms 2003. gada akta stāšanas spēkā ir jāuzskata par ISFRA un/vai Finanšu ministrijas darbībām (WE 64)WE 80tālāk paskaidro, ka pirms 2003. gada nebija īpašu CoB noteikumu apdrošināšanas pārdošanai blakus „Informācijas sniegšanas noteikumiem” (S.I. 15, 2001. gads) un S.I. 360, 1994. gads, kuru prasības ir ieviešamas caur tiesām.

180 BaFin pārņēma atbildību pār apdrošināšanas sektoru no BAV 2002. gada maijā181 Sk. WE-Conf 26, 1. paragrāfa 4. un 5. lpp.

Saistībā ar iespējamo informācijas ieturēšanu, iesniedzot kompromisa shēmu apdrošinājuma ņēmējiem, 2005. gadā EMAG nosūtīja lūgumu FSA sākt izmeklēšanu saskaņā ar FSMA 2000 168. iedaļu, lai noskaidrotu, vai 3 EL augstākie vadītāji (priekšsēdētājs, izpilddirektors un ieceltais aktuārs) ir kvalificējami kā „piemēroti un atbilstoši” savu funkciju izpildei. Ja to pierādījumu gaismā, kas iesniegti par shēmu, FSA izmeklēšana nonāktu pie slēdziena, ka viņi tiešām ir ieturējuši informāciju, viņi varētu nekvalificēties kā „piemēroti un atbilstoši” savu funkciju izpildei. Tādā gadījumā FSA varētu atsaukt šo personu apstiprinājumu vai veikt disciplinārās lietas izskatīšanu saskaņā ar FSMA 2000 63. un 66. iedaļu.

A. Boswood , karaliskais advokāts, (WE 47) piekrita tam punktam, ka bija pierādīts, ka ELaugstākie vadītāji varētu būt „noslēpuši informāciju, par kuru viņi zināja, ka tā ir būtiska shēmai, ...tīša šāda veida slēpšana savukārt varētu likt domāt, ka šīs personas varētu nebūt „piemērotas un atbilstošas”, priekšnoteikums FSA pilnvaru realizēšanai izmeklēšanai” saskaņā ar FSMA 2000 168. iedaļas 5. punktu.

FSA 2006. gada 21. augusta vēstulē apgalvo, ka viņi „neuzskata, ka ir pietiekami un pārliecinoši pierādījumi un apsvērumi, kas ved pie ticama uzskata, ka informācija ir tikusi tīši slēpta no mums, no tiesas un no apdrošinājuma ņēmējiem starp 2001. gada decembri un 2002. gada februāri”, secinot, ka viņi „paliek pie analīzes un secinājumiem, kas izklāstīti mūsu paziņojumā kompromisa shēmas pieņemšanas laikā.” Iegūtās liecības nenorāda, ka FSA būtu noskaņota – vai izrādītu kādu interesi – oficiāli sākt šādu izmeklēšanu.4. Iespējamā nolaidība uzņēmējdarbības veikšanas (CoB) uzraudzībā

Pieņēmumiem par CoB kļūmēm ir pievērsušies daudzi apdrošinājuma ņēmēji ne tikai attiecībāuz AK regulatoriem, bet arī uz Īrijas regulatoru (DETE/ISFRA)179 un Vācijas regulatoru(BAV/BaFin)180, kuri atbilstīgi 3LD noteikumiem bija atbildīgi par CoB uzraudzīšanu par ELoperācijām viņu teritorijās.

Kā apgalvots WE-Conf 26, „tas bija saskaņā ar Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu nenoteikt uzņēmējdarbības veikšanas noteikumus filiālēm citās dalībvalstīs ... (bet) efektīva PRE aizsardzība ELAS ... filiāļu uzņēmējdarbībai bija jānodrošina FSA.”181

Apdrošinājuma ņēmējs (WE-Conf 10) sūdzējās īpaši par Vācijas regulatoru atteikšanos –sistemātiski atsaucoties uz “mājas valsts principu”, kas noteikts 3LD – uzņemties jebkādu atbildību par EL nepareizām operācijām Vācijā. Šo apgalvojumu atbalstīja P. Westphal (WE 2), paziņojot, ka „valsts uzraudzība bieži ir pārāk pasīva pārraudzības un īstenošanas procesā,”un ka, „kamēr nav sasniegta sūdzību „kritiskā masa”, pārraudzība dažās dalībvalstīs nekļūst

PR\659626LV.doc 185/371 PE 386.573v02-00


182 2003. gada maijā AK Finanšu ombuda dienests atzina Equitable Life par vainīgu “faktu materiālā sagrozīšanā183 Sk. WE 53, D pielikumu184 Sk. WE 53, F pielikumu

aktīva.”

4.a) Pieļāvumi par maldinošu pārdošanu un faktu sagrozīšanu AK182

Būtībā apdrošinājuma ņēmēji ir izvirzījuši divu veidu pieņēmumus pret EL:- maldinoša pārdošana, apzināti sniedzot nepareizus faktus par sabiedrības finanšu stāvokli, it īpaši attiecībā uz GAR riskiem;- izlaišana (iespējami pamatota uz krāpšanu), nepievēršot uzmanību GAR riskiem, kad tie būtu jāatklāj pašreizējiem un potenciālajiem apdrošinājuma ņēmējiem.

Raksturīgas liecības par maldinošu pārdošanu sniedza vairāki apdrošinājuma ņēmēji: L. Seymour (WE 53) iesniedza komitejai Equitable Life tirdzniecības materiālu kopijas , kas skaidri apgalvo, ka peļņas fonda „būtiska iezīme ir fluktuāciju izlīdzināšana ienākumos un akciju vērtībās, kas parasti saistīta ar ieguldījumiem šādos portfeļos.”183 Šis apgalvojums izrādījās nepatiess, jo EL nebija uzkrājusi jebkādas nozīmīgas rezerves tirgus pozitīvas darbības gados, kas ļautu veikt jebkādu „izlīdzināšanu”.

Paziņojumā apdrošinājuma ņēmējiem 2000. gada 26. janvārī (WE 53) Equitable Life paziņoja, ka negatīvais Apelācijas tiesas nolēmums neietekmēs EL ekonomikas risku profilu, apgalvojot, ka „tam nebūs finansiālas ietekmes uz Equitable. Equitable maksātspēja un neatkarīgas savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības statuss tādējādi nav apšaubāmi.”184 Šis punkts bija vēlāk dzēsts vēstulēs apdrošinājuma ņēmējiem, kas datētas ar 2000. gada 14. augustu (tūlīt pēc Lordu palātas nolēmuma) un 2000. gada 18. septembri, kurās tika paziņots par plašajiem peļņas polišu vērtību samazinājumiem. Cits maldinošs paziņojums parādījās iepriekš minētajā2000. gada 26. janvāra paziņojumā, apgalvojot, ka „nebūs nekādas ietekmes uz piemaksām par starptautisko uzņēmējdarbību ... tā kā neviena no Equitable starptautiskajām polisēm nesatur šādas garantētas likmes.” Šā punkta nepareizību pierādīja liecības, ka visas polises gan AK, gan ārpus AK tika pārvaldītas vienā un tajā paša fondā, un nebija atsevišķa fonda „starptautiskajām polisēm” kā apgalvoja EL.

Vēl vienu pieņēmumu par maldinošu pārdošanu un faktu sagrozīšanu iesniedza M. Nassim(WE 7), kurš paziņoja, ka regulatori „apzināti neievēroja „stimulētu neizglītotību” un krāpniecisku vispārēju maldinošu pārdošanu, neraugoties uz to, ko sabiedrība sacīja apdrošinājuma ņēmējiem par komisijas maksu neesamību, tā maksāja savam personālam pagaidām neatklātu komisijas naudu par pārdošanu. Mēs arī nezinām, vai komisijas nauda bija vienāda visiem sabiedrības produktiem vai tā bija lielāka peļņas produktiem. Atsakoties atzīt vai dokumentēt vispārējo maldinošo pārdošanu un datu neatklāšanu, sabiedrība un iestādes ir pārlikušas pierādīšanas pienākumu uz katru atsevišķo apdrošinājuma ņēmēju ... Nav jābrīnās, ka FSA ar novēlošanos ir atzinusi, ka tā ir veikusi savu izmeklēšanu un nav atklājusi nevienu EL maldinošas pārdošanas gadījumu, tomēr atsakoties publicēt pierādījumus.”M. Josephs (WE 69) paziņoja, ka „ ir vesela pierādījumu ķēde, kas parāda, ka Equitable gatavojās izveidot nelikumīgu un maldinošu darbības reģistru, kas pastāvētu vismaz 15 gadu, un izmantot šos blēdīgos darbības skaitļus kā primāro instrumentu, lai piesaistītu jaunus

PE 386.573v02-00 186/363 PR\659626LV.doc


185 Sk. WE-Conf 2, 38.-40. paragrāfs

apdrošinājuma ņēmējus un palielinātu sabiedrības aktīvus. Tomēr pasākumi šo maldinošo skaitļu radīšanai arī sagrāva EL finanšu drošību, un, jo ilgāk krāpšana turpinājās, jo lielāki bija apdrošinājuma ņēmēju zaudējumu mērogi ... Equitable nolēma radīt labvēlīgas un ilgstošas darbības statistikas datus, izmantojot vienkāršu instrumentu – pārmaksājot īpašām apdrošinājuma ņēmēju kohortām, kuru piemaksas tika saņemtas pirms 1975.-1980. gadiem. Tas bija nelikumīgi, jo pārkāpa direktora uzticības pienākumu izturēties godīgi pret visām apdrošinājuma ņēmēju grupām ... ... Par to nekas netika teikts apdrošinājuma ņēmējiem ... Viņu uzmanība tika koncentrēta uz viņu „polišu fondu”, ko aprakstīja kā „daļu no centrālā izlīdzinātā pārvaldītā fonda” ar viņu Kopīgo polišu vērtību, kas reprezentēja „izlīdzināto aktīvu daļu”. S. Bain (H 8) arī sniedza skaidru maldinošas pārdošanas pierādījumu, aicinot Izmeklēšanas komiteju „izanalizēt attieksmi pret 20 000 apdrošinājuma ņēmēju, kuriem pārdeva produktu „pārvaldītās pensijas” no 1995. līdz 2000. gadam un kuru lielākā daļa no 2001. gada līdz 2005. gadam nesaņēma nekādu vai saņēma ļoti mazu kompensāciju, lai gan viņi bija upuri tam, ko liecības sauc par orķestrētu maldinošas pārdošanas kultūru ... EL izturējās kā sabiedrība bez integritātes, rūpēm un uzcītības, lai gan ar lielu daļu pašieinteresētas izveicības.” (WE 72)W. Deppe(WE 81) stāstīja par tikšanos ar Equitable izpilddirektoru C. Thomson 2003. gada janvārī, kad viņš televīzijas programmā uzdeva jautājumu „kā tas bija iespējams, ka Equitable veicināja ar peļņu saistīto produktu pārdošanu laikposmā pēc 1998. gada septembra, neķeroties pie apzinātas krāpšanas. Viņš neatbildēja ... Viņa vēlākā rakstiskā atbilde ieteica man risināt manu sūdzību ar kompromisu un lieta tika izbeigta.”WE-Conf 2 arī pievienoja vairākus maldinošas pārdošanas pieņēmumus, it īpaši, noslēpjot GARrisku perspektīvajiem pircējiem; tas visvairāk kaitēja tiem apdrošinājuma ņēmējiem, kuri izņēma polises pēc 1998. gada septembra, t.i., pēc tam, kad EL jau bija meklējusi juridisko konsultāciju par GAR problēmu no saviem advokātiem un regulatoriem. „Ikviens no locekļiem („vēlie pienācēji”) vai vismaz to vairākums saņēma no sabiedrības dokumentu „Galvenās iezīmes” attiecībā uz polisi, kuru viņš vai viņa pērk. Tā bija PIA noteikumu prasība ... Ir acīmredzami, ka šie kungi (EL izpilddirektori) zināja par padomu, ko sabiedrība saņēma no tās juristiem par (Hyman) prāvu un ar to saistītajiem jautājumiem; un viņi visi bija iesaistīti tās informācijas nodrošināšanas procesā sabiedrības pārdevējiem, ko izplatīja apdrošinājuma ņēmējiem un perspektīvajiem apdrošinājuma ņēmējiem ... GAR problēma 1999. gada janvārī jau bija intensīvu diskusiju objekts presē, kas publicēja brīdinošus rakstus un ziņojumus ... Skaidrs, ka tas padarīja jaunu darījumu noslēgšanu problemātisku. Taču jauni darījumi sabiedrībai bija vajadzīgi, lai izvairītos no slēgšanas ... Jaunajiem peļņas apdrošinājuma ņēmējiem vajadzēja atkārtotu apliecinājumu jebkurā gadījumā, viņiem nevarēja stāstīt par GAR riskiem ... Sabiedrība pieņēma politiku, kas noklusēja GAR riskus, sagrozot faktus perspektīvajiem apdrošinājuma ņēmējiem: Dokumenta „Galvenās iezīmes”, ko piedāvāja perspektīvajiem apdrošinājuma ņēmējiem, sadaļa „Riska faktori” klusēja par GAR riskiem.”„Vēlo pienācēju”rīcības grupas locekļi ziņoja, ka EL tirgotāji ir piedāvājuši viņiem dažādus stāstus, lai remdētu viņu bažas: „ka preses ziņojumi par to, ka GAR saistības varētu būt aptuveni GBP 1,5 miljardi, ir nepareizi; ka to izmaksas sabiedrībai nevarētu pārsniegt GBP 50 miljonus; ka GAR saistības būs „nožogotas” starp GAR apdrošinājuma ņēmējiem; ka pārapdrošināšana ir noslēgta, lai aizsargātu ne-GAR apdrošinājuma ņēmējus.” (WE-Conf 2)185

PR\659626LV.doc 187/371 PE 386.573v02-00


186 Īstenībā S&P reitings EL bija „AA” (investīciju kategorija) no 1993.-1999. gadam, ko pazemināja uz A+ (watch neg.) tikai 1999. gada maijā, tad zem investīciju kategorijas (BB/watch neg.) tikai 2000. gada decembrī. Tad to tālāk pazemināja līdz B 2001. gada jūnijā un CCC (augsts neizpildīšanas risks) 2001. gada septembrī. Kopš 2002. gada 21. februāra S&P kredītreitings nav piešķirts (WE-File 22)

Apdrošinājuma ņēmējs J. Galvin (WE-File 15) sūdzējās, ka viņa lēmums pirkt Equitable Lifepolisi daļēji bija pamatots uz EL atkārtotiem apstiprinājumiem par tās stabilo finanšu stāvokli, ko apliecināja “AA” reitings, kas saņemts no starptautiskās reitingu aģentūras Standard & Poor's186 (pielikums EL vēstulei WE-File 15).

Atsaucoties uz EL maldinošo informāciju apdrošinājuma ņēmējiem, L. Kwantes (H 7) atcerējās, ka, „kad Equitable iesūdzēja tiesā par GAR jautājumu, mēs visi saņēmām vēstules, kas informēja, ka viss ir kārtībā, par negatīviem komentāriem presē nav jāuztraucas, un bija ļoti iespaidīga reklāmas kampaņa, kas deva mums visiem drošības sajūtu.”R. Lloyd (H 5), bijušais Equitable Life pārdevējs Rietumanglijā no 1995. līdz 2001. gadam, skaidri noraidīja visus pieņēmumus par maldinošu pārdošanu, kurā būtu iesaistīti EL pārdevēji: Mūsu klienti gandrīz vienmēr bija pateicīgi par pārdevēju telefona zvaniem ar uzaicinājumu tikties, lai informētu par atjauninājumiem polisē vai gada pārskatā. Ziņas bieži bija labas, un nebija grūti ierosināt jaunus ieguldījumus. Klienti bieži komentēja, ka citi apdrošinātāji nepiedāvā tikpat augstu servisa līmeni ... Kad GAR jautājums nāca atklātībā un tika apspriests, kas, manuprāt, notika ap 1997. gadu – tad es pirmo reizi par to uzzināju – mēs tūlīt saņēmām instruktāžu no valdes. Tajā tika norādīts dot klientiem negarantētu gala piemaksu un GAR, kas attiecās tikai uz garantēto elementu. Tas būtu ekvivalents tam, ka klients saņem par 20 % vairāk, nekā viņa taisnīgā daļa fondā. Tas kā koncepcija nebija grūti saprotams, un to nebija grūti izskaidrot klientiem no šīs vietas tālāk. Mana personīgā pieredze liecināja, ka to klientu reakcija, kas dzirdēja šo izskaidrojumu, tostarp klientu ar GAR viņu polisēs, bija labvēlīga.” Klientu attiecības būtu tādējādi bijušas labas pat 2000. gadā, jo „pieejā šim jautājumam tajā laikposmā tieši līdz Lordu palātas nolēmumam 2000. gada jūlijā mums bija maz grūtību un ļoti maz problēmu ar mūsu klientiem, viņiem pieņemot mūsu sniegto skaidrojumu.”

R. Lloyd tāpat dedzīgi noliedza pieņēmumus par apzinātu klientu maldināšanu vai nepatīkamu faktu noklusēšanu: „Es nedomāju, ka man kādreiz būtu bijis jautājums, vai es iesaku vai pārdodu kaut ko tādu, ko man nevajadzētu pārdot, un es neticu, ka jebkurš no maniem kolēģiem domātu citādi ... Es varu jums sacīt, ka tās informācijas ietvaros, ko mēs saņēmām, mums nekad netika teikts: „jūs varat teikt to, bet jums nevajag teikt šo” vai „šis ir patiesais stāvoklis, bet jums tas nav cilvēkiem jāsaka”. Tas noteikti nekad tā nav bijis ... Es pieņēmu viedokli, ka sabiedrība zināja, ko tā dara, zināja, kā veikt darījumus, un ka tai ir veiksmīgs darba modelis. Tādēļ nekas nebija jānoklusē. Es nekad neizjutu nevienā brīdī tajā laikā līdz pat 2000. gada 8. decembrim, kad to slēdza, ka es noklusētu vai slēptu no maniem klientiem informāciju, ko es būtu kaut kā atklājis un neizpaustu ... Protams, es nekad apzināti nemaldināju nevienu no maniem klientiem un es nedomāju, ka kāds no sabiedrības pārstāvjiem būtu turpinājis pārdot līgumus, zinot, ka tie ir maldinoši. Es nedomāju, ka tā varētu būt patiesība. No šīs dienas viedokļa mēs pārdevām peļņas fondu tādā veidā, kas bija pārdrošs gan no ieņēmumu krišanās, gan peļņas mūža pensiju viedokļa. Tas bija bojāts priekšlikums, bet mēs to nezinājām. Tas bija bojāts tādēļ, ka tāda bija patiesā saistību daba šajā fondā, bet mēs to nezinājām.”

PE 386.573v02-00 188/363 PR\659626LV.doc


187 Pārdošanas dokumenti tika iesniegti, sk. WE 53

R. Lloyd pieļāva tomēr, ka to produktu riska profils kurus viņi pārdeva, precīzi neatbilda realitātei, taču tirgotāji šķietami par to nezināja: „Es domāju, ka vislielākā kļūda bija tā, ka mums tika atļauts pārdot peļņas fondu kā zema līdz vidēja riska, kad patiesībā tam vajadzētu būt aplīmētam ar brīdinājuma plakātiem no visām pusēm kopš aptuveni 1998. gada ...Es tā nedomāju tajā laikā, bet tagad, uzzinot visas šīs lietas, saprotu, ka mums vajadzēja saņemt brīdinājumu.Valdei vajadzēja brīdināt mūsu klientus, ka mūsu peļņas fonds nebūtu jāvērtē kā zema līdz vidējam riska fonds, jo bija neatrisināti jautājumi un līdz to atrisināšanai mums vajadzētu no tāizstāties ... Tagad es domāju, ka mani maldināja par riskiem, kas saistīti ar peļņas fondu. Es tā domāju tagad, es noteikti nedomāju tā tajā laikā ... Es domāju, ka kaut ko vajadzēja darīt, lai novērstu jauno klientu – ne to, kas jau tajā bija – naudas ieskaitīšanu fondā, kura saistības bija lielākas, nekā līdzekļi.”

Beidzot, par tirdzniecības materiālu R. Lloyd arī noliedza pieņēmumus, ka tas būtu veidots klientu maldināšanai, jo „materiāls nebija, kā es redzēju to tajā laikā, domāts kāda maldināšanai. Tas sniedza cilvēkiem priekšstatu par to, ko mēs uzskatījām par stabilu, labi pārvaldītu sabiedrību un fondu, un iedrošināja cilvēkus ieguldīt uz iepriekšējos gados sasniegtā darbības līmeņa pamata.”

4.b) Pieņēmumi par maldinošu pārdošanu un faktu sagrozīšanu citās dalībvalstīs

Ziņojot par citiem iespējamiem maldinošas pārdošanas gadījumiem ārpus AK, L. Seymour(H 7), apdrošinājuma ņēmējs, kurš savu polisi izņēmis Beļģijā, stāstīja, ka „ELAS tirdzniecības personāls vērsās pie potenciālajiem klientiem visā Kopienā, paziņojot, ka ir iespējams ieguldīt ELAS pensiju polisēs, jo ir mainīts likums. Tas nosacīja, ka šīs polises sauc par „starptautiskām” polisēm un tās tiek administrētas atsevišķi sabiedrības filiālēs ārpus AK ...”

Vēl viens dokuments187 pierādīja, ka ELAS ir solījis nodrošināt kaut kādu „izlīdzināšanas fondu”, kas pamatojas uz rezervju uzkrāšanu: „ELAS paziņoja, ka tā darbina savu pensiju fondu kā izlīdzināšanas fondu, uzturot rezerves. Piemaksas tika deklarētas katru gadu un tika raksturotas kā „garantētas”. Visi dokumenti pēdējā lappusē uzsvēra, ka regulēšana notiek Apvienotajā Karalistē Mani arī pārliecināja, ka to regulē vienīgi AK, tādēļ es jutos pārliecināts, ka tas, ko esmu redzējis un dzirdējis, ir pareizi. Pārdošanas brīdī sabiedrība bija pārliecinājusi potenciālos pircējus, ka starptautiskās polises ir nodalītas no AK peļņas fonda." (H7) L. Seymour piebilda, ka ELAS tirdzniecības brauciena laikā uz Beļģiju ELAS pārstāvji informēja viņu, ka „viņiem ir dotas pilnvaras šādai pārdošanai ārpus AK. Viņi arī uzsvēra, ka viņu tirdzniecības materiāla saturs bija precīzs, viņu uzņēmējdarbības norise stabila, jo viņu ieguldījumu darbību uzraudzīja „uzticams AK regulators” (ELAS pārstāvju vārdi).”(WE 36)Vairāki citi apdrošinājuma ņēmēji ārpus AK arī ziņoja par pieņēmumiem par maldinošu pārdošanu vai faktu sagrozīšanu. Apdrošinājuma ņēmējs D. McCarthy (WE-File 16) ziņoja, ka viņa lēmumu pievienoties Equitable Life ietekmēja Equitable apgalvojums, ka tā ir „Īrijas apdrošinājuma ombuda shēmas” locekle. A. Berry (WE-File 13), Īrijas apdrošinājuma ņēmēja, jautāja, kā bija iespējams, ka „Equitable tās stāvoklī varēja atļaut slēgt jaunus darījumus (Īrijā) vēl 2000. gada aprīlī. Tā varēja to darīt tikai regulējošās iestādes rupjas pienākumu nepild

PR\659626LV.doc 189/371 PE 386.573v02-00


188 M. O’Dea (H 4) paziņoja, ka Equitable Life darbināja tās Īrijas filiāli no 1991. līdz 2001. gadam un slēdza to jauniem darījumiem 2000. gada decembrī vienlaikus ar AK galveno biroju.189 Sk. papildu informāciju WE-Conf 28 pielikumos190 WE-Conf 28 arī uzsver to, ka šo preses konferenci „tikai 4 mēnešus pirms burbuļa plīšanas Lordu palātas nol

īšanas dēļ.” Apdrošinājuma ņēmējs J. Duggan (WE-File 14) apgalvoja, ka Equitable Lifepolise viņam ir pārdota kā „pakļauta Īrijas tiesību aktiem”. Apdrošinājuma ņēmējs A. Troy(WE-File 4) uzskatīja, ka viņam maldinoši pārdota polise 1999. gada decembrī, jo „sabiedrībai bija lielas grūtības ar saistībām pensiju fondiem AK ... un mani par to neinformēja.” Apdrošinājuma ņēmējs J. O’Farrell (WE-File 9) sūdzējās, ka viņš „nekad netika informēts par GAR saistībām, kas apdraud fondu, un iespējamajām sekām attiecībā uz maniem pensiju fondiem, kuriem vajadzēja daļēji finansēt šo saistību.”

Ar interesantu paziņojumu šajā saistībā nāca klajā S. Power, bijušais EL tirdzniecības pārstāvis Īrijā (WE-File 2), kurš sacīja, ka ir uzzinājis „par GAR jautājumu no Sunday Times1998. gada beigās. Tajā laikā bija aptuveni 12 tirdzniecības aģentu, un neviens no mums nekad neko nebija dzirdējis par garantētajām mūža rentēm, jo tās netika pārdotas Īrijā. Mēs jautājām vadībai par šo situāciju, un mums sacīja, ka tas uz mums neattiecas un mums jāturpina pārdošana.” Pēc uzzināšanas par tiesas prāvu 1999. gada jūlijā vadība viņam sacīja, ka „tai nav sakara ar Starptautisko nodaļu, jo šīs polises nekad nav šeit pārdotas, un mūsu fondi ir nošķirti”. Pēc zaudējuma apelācijas tiesā „mums lika turpināt pārdošanu, jo fondi ir nošķirti, un mūs neietekmēs iznākums pat visliktākajā gadījumā ... Mēs turpinājām pārdošanu, un darbā pieņēma jaunus tirdzniecības aģentus ... Kad EL aizliedza jaunu darījumu noslēgšanu, mūs visus atlaida. Tad ieviesa soda naudas, un tas ieslēdza daudzus apdrošinājuma ņēmējus tādā stāvoklī, kad vajadzēja izvēlēties starp 10 % polišu vērtības samazināšanu un ieguldījumu saglabāšanu. Šķiet, ka EL vadība zināja, ka sabiedrībai ir ievērojamas problēmas 1998. gadā, un es domāju, ka visas pēc tam pārdotās polises būtu jāanulē.”188

Noraidot to Īrijas apdrošinājuma ņēmēju pieņēmumus, kuri sūdzējās, ka Equitable Life viņus ir nepareizi informējusi (t.i., ka viņi ir nopirkuši – vai būtu nopirkuši – atsevišķā nošķirtā Īrijas fondā, ko neietekmē saistības AK fondā), EL izpilddirektors C. Thomson (H 8) atbildēja, ka „Īrijas polisēm ir atsevišķa izmaksu sērija un iedomāti iezīmēti aktīvi, kas ļauj Īrijas darījumu ieguldījumu peļņai atspoguļot ieguldījumu peļņu Īrijā. Tā, piemēram, 16 % polišu vērtības samazinājums, ko piemēroja AK 2001. gadā, neskāra Īrijas polises.” Tomēr viņš apstiprināja, ka Īrijas uzņēmējdarbība bija daļa no sabiedrības kopējā peļņas fonda.

Bet WE-Conf 28 precizēja, ka , lai gan bija pareizi, ka Īrijas polises necieta no 16 % vērtības pazemināšanās 2001. gada jūlijā, „to kompensēja, piešķirot Īrijas apdrošinājuma ņēmējiem austākas soda naudas un zemākas piemaksas.”189

WE-Conf 21 paziņoja, ka „nekas EL produktu literatūrā neliecināja, ka Īrijas ieguldījumi tiktu kaut kā turēti atsevišķi no pārējiem peļņas fondiem.” Šo paziņojumu atbalstīja ISFRA (WE 80), apgalvojot, ka „nav nekādu pierādījumu, kas atbalstītu pieņēmumus, ka EL ir paziņojusi par norobežota Īrijas fonda eksistenci.”

Tomēr šo paziņojumu neatbalsta liecība (WE-Conf 28), kurā pierādīts, ka EL preses konferencēDublinā 2000. gada 14. martā „Terry Curtis, Equitable Life AK starptautiskais aktuārs … paziņoja, ka Apelācijas tiesas nolēmums neattiecas uz Īrijas apdrošinājuma ņēmējiem, kuri ir norobežoti no viņu AK līdziniekiem.”190

PE 386.573v02-00 190/363 PR\659626LV.doc


ēmuma veidā EL izmantoja, lai izveidotu tās „Eiropas fondu” Īrijā... Tas bija bezatbildīgi un ļauni. Izveidošanas laiks skaidri norāda, ka sabiedrība bija cieši apņēmusies izvilkt pēc iespējas daudz naudas no Īrijas tirgus ...”191 Vēstules kopija iesniegta Komitejā192 “ienākumu izņemšanu” definē kā “iespēju, kas atļauj aizkavēt mūža rentes izpirkšanu, ja likmēm būtu jābūt zemām, kad tiek sasniegts pensijas vecums. Izņemšana ļauj atlikt mūža rentes izpirkšanu līdz maksimālajam vecumam 75 gadi, vienlaikus gūstot ienākumus tieši no pensiju fonda”.(finance-glossary.com)

WE-Conf 28 tālāk pierādīja, ka 2000. gada 12. decembrī „Noel Creedon, (EL) Īrijas operāciju izpilddirektors, pastāvēja uz to, ka nav jābūt soda naudām par priekšlaicīgu peļņas polišu inkasāciju … Mums šobrīd ir pārpalikums fondā ...” Abi paziņojumi skaidri norāda, ka ELpubliski norādīja uz atsevišķu Īrijas fondu, un lika Īrijas apdrošinājuma ņēmējiem maldīgi noticēt, ka viņi iegulda atsevišķā EL fondā, kas ir nošķirts no AK galvenā fonda.

Atsaucoties uz EL šķietamajām „starptautiskajām polisēm”, L. Seymour (H 7) arī ziņoja, ka, kad Equitable Life problēmas 1999. gada beigās tika plaši atspoguļotas presē, Equitable2000. gada janvārī rakstīja visiem „starptautiskajiem” apdrošinājuma ņēmējiem, „apliecinot viņiem, ka viņu polises tiešām ir atsevišķas un tās neietekmēs jebkāds tiesas nolēmums par sabiedrības AK fondiem. Tikai pēc tiesas prāvas sabiedrība atzina, ka tas nav pareizi. ELAS2000. gada 14. augustā rakstīja, ka tiesas prāvas zaudējuma dēļ peļņas piemaksas tiks samazinātas visām apdrošinājuma ņēmēju grupām un ka sabiedrība tiek pārdota.” 191

4.c) Pieļāvumi par apdrošinājuma ņēmēju līgumu „jaukšanu”

S. Bain (WE 72) paziņoja, ka 90. gadu vidū Equitable Life bija izstrādājusi stratēģiju pretdarbībai straujajam procentu likmju kritumam, kas bija dramatiski palielinājis tās saistības GAR polišu dēļ tās atskaitēs un apdraudēja minimālo rezervju normas. Tādējādi EL būtu piedāvājusi saviem apdrošinājuma ņēmējiem „jauna stila pensiju plānu, kas atļautu novilcināt mūža renti līdz 75 gadu vecumam, bet piedāvājot 25 % beznodokļu izmaksu nekavējoties un vienlaicīgi samazinot ienākumu. „Pārvaldīto pensiju” pievilcība bija liela:

1) tās varētu pārdot, pamatojoties uz stāstu, ka mūža rentes likmes varētu atkal pieaugt, 2) tās varētu radīt „jaunus darījumus” no jaunu pensijas produktu pārdošanas,3) tās varētu radīt skaidru naudu no beznodokļu pilna maksājuma un ienākumus, ko varētu ieguldīt citos EL produktos, 4) apdrošinājuma ņēmēji ar garantētajām mūža rentes likmēm zaudētu viņu garantijas, piedāvājot potenciālus ievērojamus saistību samazinājumus.”

Tā kā līdz 1995. gada AK vispārējām vēlēšanām – kurās vajadzēja uzvarēt leiboristu favorītam – bija palikuši tikai 2 gadi, „ES tirdzniecības personāls vērsās pie tās turīgajiem klientiem , kuri bija sasnieguši vai tuvojās 50 gadu vecumam, ierosinot „ienākumu samazināšanu”192, par spīti detalizētajām PIA (G-60) vadlīnijām, kas uzskatīja to par piemērotu tikai nedaudziem cilvēkiem pirmspensijas vecumā. „Pirmā tehnika bija baiļu stāsts: viņi baidīja klientus, ka nākamā leiboristu valdība varētu viegli likvidēt tiesības saņemt beznodokļu skaidru naudu no pensijām – „labāk paņemiet to tagad, pat ja jums īstenībā nav vajadzīgs pilns maksājums, un izņemiet ienākumu, pat ja jums īstenībā nav vajadzīgs nekāds ienākums”.

PR\659626LV.doc 191/371 PE 386.573v02-00


193 WE 72 pielikumā ir vairākas konkrētas lietas, kas atbalsta šo prasību194 Skotijas IFA firmas Alan Steel Asset Management ziņojums

Tā kā apdrošināšanas pārdošanas aģenta pienākums bija parādīt, ka viņš ir piedāvājis klientam vispiemērotāko produktu no apdrošinātāja produktu klāsta, „otrā tehnika bija aizturēt vai falsificēt ar produktu saistīto informāciju – piemēram, tā nodokļu statusu – vai iespējamos alternatīvos produktus, ko praksē nekad vispār nepārdeva. Pēc tam kad izņemšanas pārdošana bija noslēgta, tika ierosināts, ka beznodokļa pilnais maksājums un parasti arī ienākums būtu jāiegulda citos EL produktos. Tas apbrīnojamā veidā radīja trīskāršu pārdošanu, trīskāršas komisijas naudas un trīskāršu „jauna darījuma” pārdošanu, bieži par ievērojamām summām, kas rakstāmas ar sešām zīmēm – par to, kas īstenībā bija vecs darījums.”193

WE 72 citētais ziņojums194 min 200 neapmierinātu EL apdrošinājuma ņēmēju, „kuri visi bija norādījuši uz informācijas trūkumu un maldināšanu pārdošanas laikā, un praktiski visiem šiem klientiem vislabākais padoms būtu bijis – nedarīt neko vai pieņemt pakāpeniskas pensionēšanās plānu ... Ienākumu izņemšana bija sarežģīts variants, kuram vajadzīgs pareizs padoms, taču tiešas pārdošanas gadījumā bija plašas iespējas nelikumībām ar komisijas naudu. Ko darīja regulators? Publiski pieejamajiem skaitļiem 1999. gada februārī būtu vajadzējis iedarbināt PIA trauksmes zvanus: EL pārdevēji jau bija pārdevuši 11 600 ienākumu izņemšanas plānus GBP 1,35 miljardu vērtībā – gandrīz divreiz vairāk nekāGBP 750 miljoni tuvākajam konkurentam un četras reizes vairāk par nozares vidējo skaitli. Turklāt EL bija ieguldījusi 95 % no savas izņemtās naudas savā peļņas fondā – kurpretim galvenie konkurenti Scottish Equitqble (25% peļņas fondā ) un Winterthur (ļoti maz) abas publiski sacīja, ka vairākumam ieguldītāju šī forma nav piemērota. Kādēļ EL tik ievērojami neatbilda citām nozares sabiedrībām? Beidzot 2002. gada maijā FSA paziņoja savas bažas: tā bija atklājusi, ka izņemšana varētu tirdzniecības aģentiem ienest 6 % komisijas naudas salīdzinājumā ar 1,5 % mūža rentēs, un paziņoja, ka izskatīs liecības par nelikumībām pārdošanā.”S. Bain secināja: „Tūkstoši pensiju ar vērtīgām garantētām mūža rentes gada likmēm tika izsvītrotas no grāmatām, klientus parasti pat neinformējot, ka viņiem ir bijusi garantēta likme, nerunājot jau par informētas izvēles piedāvāšanu. Kā EL tika cauri ar šiem kliedzošajiem uzņēmējdarbības veikšanas noteikumu pārkāpumiem, nerunājot jau par vispārējiem godīguma un uzcītības principiem? Es domāju, ka AK regulatori galvenokārt nekompetences dēļ nespēja ievērot skaidrus brīdinājuma signālus par sabiedrības uzņēmējdarbības veikšanu un sniegt patērētajiem jebkādu aizsardzību no tās. Otrkārt viņi nespēja saprast, kā šī uzņēmējdarbības prakse ļāva EL nepareizi prezentēt tās jauno darījumu vērtību tostarp tās kritiskajos finanšu pārskatos. Beidzot, viņi vienojās ar Equitable Life jauno valdi stratēģijā samazināt finanšu un reputācijas kaitējumus sabiedrībai, nozarei un valdībai. Taču to varēja izdarīt tikai uz apdrošinājuma ņēmēju pierādīto likumīgo tiesību rēķina.” (WE 72)

Līdzīgu pieņēmumu izdarīja M. Josephs (WE69), paziņojot, ka „Equitable nolēma maldinoši pārstāvēt aktīvu pamatojumu tās jaunākajām „ieguldījumu” polisēm tādām kā personālās pensijas un apdrošināšanas obligācijas. To praktizēja tirdzniecības aģenti kopš 1987. gada ... Laika gaitā Equitable izvirzīja par mērķi aizvietot vecākās polišu formas ar „tehniski efektīvākām” versijām, kas prasa pat mazākas kapitāla rezerves (ierobežotāku garantiju dēļ). Lai saglabātu šķietamu taisnīgumu, šādas polises saņēma tādu pašu kopējo peļņu, bet ar būtiski palielinātu gala piemaksas proporcionālo daļu, lai nosegtu samazināto garantēto elementu. Š

PE 386.573v02-00 192/363 PR\659626LV.doc


195 Trešās Dzīvības apdrošināšanas direktīvas ieviešanas likums Vācijā stājās spēkā 1994. gada 21. jūlijā.196 Pašreizējo Vācijas vienoto finanšu regulatoru BaFin izveidoja 2002. gada maijā

ķietamais taisnīgums bija mirāža, jo visa gala piemaksa bija ar līgumu atņemama jebkurālaikā, tā kā pieaugušās „efektivitātes” cena sabiedrībai bija būtiski palielināts risks apdrošinājuma ņēmējam. Šie riski bija tīšām noslēpti no klientiem, kurus ietekmēja šāda tīša polišu restrukturēšana.”

4.d) Apgalvojumi par komunikācijas trūkumu starp AK regulatoriem

M. Nassim (WE 7) apgalvoja, ka „piesardzīgie regulatori nespēja efektīvi sazināties ar tiem, kas bija atbildīgi par uzņēmējdarbības veikšanas kontroli apdrošināšanas sabiedrībās, jo īpaši attiecībā uz ELAS publicēto aktuārās un apdrošināšanas uzņēmējdarbības paradigmu, vai ieteikt uzņēmējdarbības veikšanas regulatoriem, ka reālais stāvoklis drīzāk nekā maksātspējas stāvoklis ir pirmais pieturas punkts potenciālajiem klientiem.”

ES-2 uzskatīja, ka Apvienotajā Karalistē „piesardzīgie regulatori neuzskatīja par savu pienākumu informēt CoB regulatorus par problēmām dzīvības apdrošināšanas nozarē... Praktiskāsadarbība starp viņiem bija vāja vai nekāda, kamēr personāls, kas atbildīgs par piesardzīgo uzraudzību izrādījās vienā ēkā ar personālu, kas atbild par CoB ... Pat tad pagāja zināms laiks, kamēr abas puses ... iemācījās strādāt kopā.”

Par šo jautājumu FSA pārstāvis D. Strachan (H 4)paskaidroja, ka „lielās līnijās ir trīs apstākļu kopumi, kad sazināšanās starp regulatoriem ir praktiski vajadzīga. Tie ir, kad sabiedrība, kas ir izveidojusi filiāles citās dalībvalstīs, kļūst maksātnespējīga; kad sabiedrība, kurai ir filiāles, kaut kādu iemeslu dēļ zaudē licenci, un kad ir apstākļu maiņas, piemēram, filiāles slēgšana. Pirmie divi apstākļi – maksātnespēja un licences zaudēšana – nekad nav īstenojušies, tādēļnav būtiski. Kad filiāles Īrijā un Vācijā tika fiziski slēgtas pēc Equitable slēgšanas jauniem darījumiem, mums bija kontakti ar partneriem tajā laikā.”

S. Bayliss (H 5) arī paziņoja, ka „nav šaubu, ka FSA ir paveicis lielu darbu sava mandāta ietvaros saistībā ar sabiedrību piesardzīgu pārvaldību un jo īpaši attiecībā uz peļņas ... FSA bija daudz aktīvāka uzņēmējdarbības veikšanas jomā, jo tā tika uzskatīta par nozares vājo vietu… Es domāju, ka attiecībā uz prasībām par uzņēmējdarbības veikšanu, regulators vēl tikai mācījās, un to pamatoti varēja uzskatīt par iesācēju, jo, godīgi sakot, AKFM un DTI nebija šāda pienākuma...

4.e) Komunikācija starp AK un ārzemju regulatoriem

AK/Vācija

WE-Conf 9 un WE-Conf 17 ietvertie pierādījumi rosina domāt, ka pirmie kontakti starp AK un Vācijas regulatoriem par piesardzīgās uzraudzības jautājumiem attiecībā uz Equitable Life ir sākušies jau 1995. gadā195 pēc tam, kad EL atvēra filiāli Ķelnē 1992. gada decembrī, un pilnvarotie aģenti sāka pārdot polises. Bundesaufsichtsamt für das Versicherungswesen (BAV)196 1995. gada 20. martā ar atsauci uz Sjēnas Protokola 5. panta 32. punktu rakstīja DTI,

PR\659626LV.doc 193/371 PE 386.573v02-00


197 Laikrakstā 'Die Welt' 1995. gada 27. februārī: sk. WE-Conf 9 2. pielikumu198 Šis paziņojums ir izdarīts tikai 4 mēnešus pirms EL slēgšanas jauniem darījumiem un EL Valdes atkāpšanās!

iesakot izmantot jaunās mirstības tabulas, ko izstrādājusi Vācijas aktuāru asociācija piemaksu un seguma rezervju aprēķināšanai. Paziņojot, ka tas „nevarēja novērtēt, kādā mērā noteikumi par procentu likmi rezervēm, kas piemērojami AK, tiek ievēroti, ... ir iespējams, ka uzņēmums nav darbojies saskaņā ar TLD 19. panta apvienojumā ar 18. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumiem.”

BAV arī pauda bažas, ka Equitable Life Deutschland tirdzniecības vadītājs ir citēts197, izsakot viedokli par to, ka mūža rentes piemērošanā nav atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, „kas būtu pretrunā ar aktuārajiem principiem, ko piemēro Vācijā.” DTI atbildes vēstule, pat ja tāda ir bijusi, nav iesniegta komitejai.Otrā vēstuļu apmaiņa, šoreiz starp BAV un FSA notika pēc Lordu palātas nolēmuma 2000. gada 31. jūlijā, kad saistībā ar plašsaziņas līdzekļu ziņojumiem un nobažījušos Vācijas apdrošinājuma ņēmēju pieprasījumiem BAV pieprasīja informāciju par EL finanšu stabilitāti, jebkādām FSA darbībām attiecībā uz šo sabiedrību un par nolēmuma sekām Vācijas apdrošinājuma ņēmējiem.

FSA atbildēja nekavējoties 2000. gada 7. augustā, „atsaucoties uz izpaušanas ierobežojumiem saskaņā ar EK Apdrošināšanas direktīvas noteikumiem”. Tādējādi BAV tika informēts, ka FSAir „apmierināta, ka EL paliek spējīga nosegt prasīto maksātspējas normu, tomēr seguma līmenis ir zemāks par to, ko gan FSA, gan sabiedrība būtu vēlējusies redzēt uz ilgtermiņa pamata.” Vēstule tālāk piebilda ļoti optimistiskā tonī, ka „sabiedrība izliek sevi pārdošanai un ... nav sagaidāms sabiedrību trūkums, kas būtu ieinteresētas Equitable Life nopirkšanā tās stiprās reputācijas dēļ AK nozarē efektivitātes ziņā ... Mēs cieši pārraugām maksātspējas stāvokli, bet esam apmierināti, ka plāni par sabiedrības pārdošanu var atrisināt ilgāka termiņa bažas par finanšu stāvokli. Šķiet, ka sabiedrības vadība efektīvi pārvalda situāciju, un mēs esam apmierināti, ka savā darbībā viņi cenšas vislabākajā veidā aizsargāt apdrošinājuma ņēmēju intereses.”198

Nobeigumā FSA apstiprināja, ka „(Vācijas) filiāles apdrošinājuma ņēmēji būs tādā pašā stāvoklī kā AK apdrošinājuma ņēmēji”, piebilstot, ka „pēc EL pārdošanas pabeigšanas sabiedrība cer atjaunot peļņas polišu samazināto vērtību, kas radīsies no tās pārstrādātās piemaksu politikas.” Vēstules beigās izteikta cerība, ka informācija ļaus BAV „remdēt dažas no plašākajām Vācijas apdrošinājuma ņēmēju bažām.”

Vēlāk, kad Equitable Life pārdošana neizdevās un tai vajadzēja pārtraukt jaunu darījumu noslēgšanu, BAV atkal vērsās pie FSA 2000. gada 13. decembrī, pieprasot paskaidrojumus saistībāar augusta vēstuli. FSA atbilde atkal nāca drīz – 2001. gada 3. janvārī un –, atsaucoties uz iepriekšējiem telefona kontaktiem, vēlreiz uzsvēra to, ka „EL paliek maksātspējīga, pašreizējās polises paliek spēkā un sabiedrība var izpildīt savas līgumsaistības apdrošinājuma ņēmējiem”, turpinājumā novērtēja, ka „daudzi preses ziņojumu attiecībā uz EL ir neprecīzi un spekulatīvi” un nobeidz, sakot, ka FSA „nepieprasīs sabiedrībai iesniegt jaunu vērtējumu.”

Turpmākie kontakti starp AK un Vācijas regulatoriem bija ierobežoti ar paredzamo EL Vācijas filiāles slēgšanu (2001. gada 30. jūnijā), uz ko BAV tūlīt atbildēja, atgādinot, ka „daži apdrošinājuma ņēmēji izņēma EL polisi tikai tādēļ, ka tai bija filiāle Vācijā” un izteica vēlmi, „lai V

PE 386.573v02-00 194/363 PR\659626LV.doc


199 Pašreizējās Vācijas polises tagad apkalpo 'ELAS CSC Germany', Aylesbury, AK200 Uzņēmējdarbības, tirdzniecības un nodarbinātības departaments (DETE), apdrošināšanas regulators 1989.-2001. gadā; Īrijas Finanšu regulatoru (ISFRA) nodibināja tikai 2003. gada 1. maijā201 „Pērc vācu, pelni britu. Augsta peļņa ir saistīta ar augstu drošības pakāpi – ideāla ietaupījumu stratēģija Vācijas ieguldītājiem vispirms bija jāizdomā” un „13 % ienākumi: prasi savam apdrošinātājam, kādēļ viņi dod

ācijas apdrošinājuma ņēmēji turpinātu saņemt optimālu apkalpošanu arī nākotnē.” BAVnobeidza, lūdzot „paziņojumu, kā Vācijas apdrošinājuma ņēmēji tiks apkalpoti nākotnē.”FSA atbilde reģistros nav atrodama, un regulatoru kontakti šķietami ir pavājinājušies, jo BAVvajadzēja rakstīt vēl divas reizes (2001. gada 7. novembrī un 2002. gada 19. martā), pieprasot no FSA skaidru apstiprinājumu par EL Vācijas filiāles slēgšanu, kas notika 2001. gada 30. septembrī.199

Nobeigumā, atsaucoties uz uzraudzības pienākumu sadali starp AK un Vācijas regulatoriem laikposmā pirms 3LD stāšanās spēkā, WE-Conf 26 apstiprināja, ka „saskaņā ar Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas režīmu ELAS sākotnējā Vācijas filiāles uzņēmējdarbība ir jāvērtēkā neatbilstoša „pasīvas pakalpojumu sniegšanas brīvības” scenārijam. ELAS Vācijas filiāle aktīvi uzrunāja Vācijas apdrošinājuma ņēmējus. Tas kvalificē ELAS sākotnējo Vācijas filiāles uzņēmējdarbību kā aktīvu pakalpojumu sniegšanas brīvību drīzāk nekā Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 13. pantam atbilstošu darbību.” Kā tāda tā „bija jāuzrauga ar Vācijas uzraudzības pasākumiem un BAV, bet ne AK iestādēm un FSA.”

AK/Īrija

Kā atcerējās Īrijas finanšu regulators (WE 61) „EL filiāle Īrijā darbojās no 1991. līdz 2001. gadam un pārdeva polises Īrijas pilsoņiem. Saskaņā ar 3LD Īrijas filiāle bija pakļauta AK regulatora piesardzīgai uzraudzībai ... , un to slēdza jauniem darījumiem 2000. gada decembrī vienlaikus ar AK galveno biroju, un kopš tā laika tā nav pārdevusi jaunas polises. EL apkalpo tās palikušos Īrijas apdrošinājuma ņēmējus uz pārrobežu darbības pamata saskaņā ar 3LD noteikumiem. Mūsu rīcībā nav dokumentāru pierādījumu, ka EL būtu pārkāpusi jebkādus Īrijas finanšu pakalpojumu tiesību aktus.”

Sarakste starp AK un Īrijas regulatoriem, kas pieejama (WE-Conf 9), ierobežojas ar tehnisku korespondenci 1994. un 1999. gadā attiecībā uz izmaiņām EL Īrijas filiāles „EK rekvizītu detaļās”; filiāle darbojās no 1991. gada. Turpmākā sarakste notika 2002. gadā, kad FSA informēja DETE 200par EL Īrijas filiāles slēgšanu un par tās darbību saskaņā ar pasu režīma vienošanos no AK, sākot no 2002. gada 8. jūlija, pievienojot maksātspējas sertifikātu.

4.f) Maldinoša reklāma Vācijas un Īrijas tirgū

Equitable Life 2000. gadu sākumā sāka agresīvu reklāmas kampaņu Vācijā, lai piesaistītu vairāk Vācijas klientu. BAV identificēja EL sludinājumos amatpārkāpumu uz tā pamata, ka šādi sludinājumi bija maldinoši tādu terminu kā garantijas, garantēta gala piemaksa, peļņas dividendes un gala piemaksa izmantošanā. Saistībā ar šo jautājumu M. J. Weyer, apdrošinājuma ņēmēju asociācijas DAVEG pārstāvis (H 3, WE 32), atbalstīja paziņojumus, ka Equitable Life sludinājumos bija faktu sagrozījumi.

Divi lielos Vācijas laikrakstos 2000. gada februārī publicētie sludinājumi201 šķita it īpaši rupji

PR\659626LV.doc 195/371 PE 386.573v02-00


tev tikai pusi”, pilnas lappuses sludinājumi “Die Welt am Sonntag” nedēļrakstā un “Frankfurter Allgemeine Zeitung” dienas laikrakstā 2000. gada februārī

maldinoši: viens sludinājums („13%”, sk. attēlu) rosināja domāt, ka EL garantē likmes, kas divkārt pārsniedz tā laika vidējās likmes Vācijā; otrais sludinājums („pērc vācu, pelni britu”) slēptā veidā ziņoja, ka EL polises pārrauga Vācijas regulatīvās iestādes, kas noteikti nebija patiesi attiecībā uz piesardzīgo uzraudzīšanu.

Par šo jautājumu Vācijas finanšu regulatora (BaFin) pārstāvis Dr. Steffen ziņoja (H 6), ka Equitable Life Deutschland (ELD) ir pārtraukusi reklāmas kampaņu pēc tūlītējas regulatora (toreiz vēl BAV) iejaukšanās.

Tomēr WE-Conf 17 sniedza papildu paskaidrojumu šajā lietā, parādot, ka regulatora iejaukšanās bija gluži „rāma” gan attiecībā uz laiku, gan uz efektivitāti. Pirmā BAV vēstule 2000. gada 12. aprīlī – kādas sešas nedēļas pēc sludinājumu parādīšanās presē – lūdza ELD komentēt pieņēmumus par maldinošu reklamēšanu, atkārtojot lūgumu 2000. gada 29. maijā un 4. jūlijā. ELDbeidzot atbildēja 2000. gada 17. jūlijā šķietami neapmierinoši, jo BAV vajadzēja uzdot papildu jautājumus: kamēr Lordu palātas nolēmums tika plaši apspriests AK presē, BAV rakstīja vēlreiz 2000. gada 31. jūlijā, apstrīdot sludinājuma likumību un prasot precizēt „vai sludinājums vēl ir apgrozībā šādā formā; ja nē, lūdzam atsūtīt atjauninātas versijas paraugu.” Pat šis lūgums bija jāatkārto 12. septembrī pirms atbildes saņemšanas no ELD beidzot 2000. gada 21. septembrī, kurā ELD apstiprināja, ka sludinājums ir atsaukts ... vairāk nekā sešus mēnešus pēc tā pirmās parādīšanās Vācijas presē.

PE 386.573v02-00 196/363 PR\659626LV.doc


BAV 2000. gada 10. oktobrī atzina pirmā sludinājuma atsaukšanu un iejaucās, lai apturētu otro sludinājumu, taču atkal ļoti atturīgā formā, neizdodot tiešu pavēli un nenosakot konkrētu termiņu („Tādēļ es aicinu jūs atsaukt šo konkrēto sludinājumu vai citus līdzīga satura sludinājumus”).

Īrijā ELAS maldinošas reklāmas gadījumi nav konstatēti: Īrijas Finanšu regulators paziņoja (WE 80), ka viņiem „nav nekas zināms par jebkādām sūdzībām, kuras būtu saņēmušas attiecīgās Īrijas iestādes, kas atbildīgas par apdrošināšanas nozares uzraudzību, attiecībā uz Equitable Life maldinošu reklāmu.”

PR\659626LV.doc 197/371 PE 386.573v02-00


Conclusions PART III - REGULATORY SYSTEM

PE 386.573v02-00 198/363 PR\659626LV.doc


PART III - REGULATORY SYSTEM

'Light Touch' regulatory policy by UK Regulators

There have been compelling accounts which indicate that the UK consistently applied, 1.over a substantial period in the past two decades, both before and after the entry in force of the Third Life Directive, an underdeveloped 'light touch' regulatory policy on the life insurance business. Submissions and statements show that principles based regulatory policy has now been extensively developed and implemented in the UK and is expected tobe integrated into the Solvency II proposals.

The committee understands that no regulatory regime can seek to eliminate risk and 2.completely prevent all failures of regulated firms, as any such system would be likely to inhibit innovation to the detriment of consumer choice. However, there have been numerous statements which suggest that the UK's 'light touch' regulatory policy went one step too far and contributed to the creation of a weak regulatory environment, which allowed the difficulties at ELAS to grow unchecked, when in a stronger regulatory system they might have become apparent at an earlier stage and the final crisis might thereby have been prevented.

It appears that UK regulators failed to react in a timely manner to the fact that ELAS had 3.been chronically short of assets throughout the 1990s, as it did not properly reserve for future terminal bonuses. This occurred as a result of the rules for creating provisions covering future discretionary bonuses being kept deliberately vague by regulators, who appeared in turn merely to leave them to be dealt with unchecked by the Appointed Actuaries.

Regulatory shortcomings by UK Regulators

There have been many statements and submissions which support a finding of regulatory 4.failure and prudential supervision shortcomings by the different UK life insurance regulators (DTI/HMT/FSA), as well as by the GAD, in relation to the supervision of ELAS throughout the 1990s and specifically after the Third Life Directive entered in force in 1994.

Likewise, there is ample material to indicate that if the UK regulators had correctly and 5.diligently exercised their prudential supervisory and regulatory powers, as required by Articles 10 and 13 of the Third Life Directive, they ought in turn to have discovered and reacted to the weaknesses and risks inherent in ELAS's business model and operations at a time before the final crisis became apparent;

There have been a significant number of statements to the effect that the UK regulators 6.failed to prevent ELAS from steering into its crisis and therefore failed to protect ELAS

PR\659626LV.doc 199/371 PE 386.573v02-00


205 see WE 16, chapter 20, para.84206 see WE16, page 726: para.240, points 7-11

policyholders in the UK and other Member States from suffering financial losses as a direct consequence.

Statements and expert advice received by the committee appear to contradict Lord 7.Penrose's overall assessment that "principally, the Society was author of its own misfortunes. Regulatory system failures were secondary factors202". Particularly, his own report's 'Key Findings'203 seem to be at odds with his above assessment, in that the Findings state that regulatory failures had indeed substantially contributed to creating a weak regulatory environment in which the ELAS crisis could unfold.

Failure to recognize the GAR risks

There is a large body of material which suggests that the UK regulators failed to recognize - 8.or even negligently underestimated - the potential impact of GAR policies on the financial stability of ELAS, particularly in the event of a substantial downturn in financial markets and given ELAS' reputation of applying thin solvency and reserve margins. It seems that when this risk was finally recognized by UK Regulators, it was to too late to reverse the situation and any subsequent regulatory action could only be a belated attempt at damage limitation.

There can be little doubt that that the equity bear market in 2001-2002 contributed to an 9.acceleration of the ELAS crisis after the House of Lords' ruling. However, adverse market forces alone cannot be held out as the sole reason for the ELAS crisis, as is witnessed by the fact that not all UK life offices suffered a financial crisis of this magnitude. In the ELAS case, the available material suggests that a number of factors which clearly pre-dated the bear market, and in particular the GAR issue, had already created the basis for the Society's future financial problems.

Excessive deference to ELAS

It is also apparent that the UK regulators behaved with undue 'awe' or 'deference' towards 10.ELAS, particularly given its long history and hitherto highly reputable status, leading them to consider it as the 'top pick' of the life insurance industry and apparently believed to be 'too good and too reputable' to make mistakes.

A number of witnesses and statements have asserted that it was precisely this attitude of 11.deference which contributed significantly to the creation of a permissive prudential approach to supervision and a weak regulatory environment which in turn permitted ELAS to operate unchallenged, thus allowing the Society's financial weakness to build up unchecked over the years.

Shifting of responsibilities between UK regulators

The committee believes that the shifting of regulatory responsibilities between different 12.UK regulatory bodies until the creation of the FSA was clearly detrimental to the

PE 386.573v02-00 200/363 PR\659626LV.doc


207 see Part III, Section IV.1 (b) and (f)208 see Part III, Section IV.3 (e)209 see Part III, Section IV.3 (b) to (d)

efficiency of supervisory and regulatory action throughout the 1990s.

There are many statements which support the contention that communication weaknesses 13.between the UK regulators contributed to a situation which allowed the growing problems at ELAS to go unchecked and develop into a crisis. However, in this particular respect, a number of statements have suggested that the situation in the UK has improved since the creation of the single Financial Supervisory Authority.

Allegations of regulators' collusion with ELAS and/or deliberate fraud

The committee is not persuaded by allegations204 of a deliberate and coordinated strategy 14.of collusion between the UK regulators and the ELAS management, either of any obstruction of the investigation into the reasons for the ELAS crisis or of a deliberate and coordinated fraud at the expense of ELAS policyholders.

The committee is of the opinion that after the ELAS crisis had unfolded, as many parties 15.have claimed , on a number of occasions, the UK regulators were slow, somewhat reticent and not always fully transparent in leading the ELAS investigation, as well as in reporting on it to the public, in particular to the policyholders concerned.

Compromise Scheme (CS)

There are numerous and compelling statements205 suggesting that a large number of 16.policyholders felt misled or deceived by ELAS and the Regulators when subscribing to and voting in favour of the Compromise Scheme.

The committee believes that, when voting on the CS, policyholders were not fully aware 17.of the legal consequences of their decision.206 This appears to be partly due to the complexity of the legal information supplied with the CS proposal, both by ELAS and the FSA, which may well have been beyond the understanding of the average policyholder.

The committee also believes that a clear warning should have informed policyholders that, 18.by agreeing to the CS, the with-profits-fund's stability was by no means guaranteed in the long term and remained fully exposed to the fluctuations of financial markets and that the uplifts in policy values granted under the CS could possibly be wiped out by further cuts in policy values.

Mis-selling allegations

There have been many statements both direct and indirect, some of which clearly support 19.the contention that ELAS was responsible for mis-selling and misrepresentation to policyholders and potential clients, both in the UK and in other Member States where it had operations.

PR\659626LV.doc 201/371 PE 386.573v02-00


210 see Part III, Section IV.2 (a) and Section IV.4 (a), pages 69-71

In particular, there are statements207 which suggest that ELAS misinformed policyholders 20.and prospective customers on a number of issues, knowingly omitting to draw their attention to the GAR risk, even after ELAS had sought legal advice on the GAR problem with its solicitors and regulators.

The committee has heard further mis-selling allegations, suggesting that ELAS sales 21.material claimed that the 'with-profits' fund was smoothing out fluctuations in earnings and asset values. Furthermore, it was alleged that ELAS pursued an aggressive policy of 'churning' existing ELAS policies towards newer investment policies which were highly profitable for ELAS, thus generating new business and commissions and requiring even smaller capital reserves, clearly contrary to policyholders' interests.

There are also statements to support a range of other mis-selling allegations in the other 22.Member States where ELAS had sales operations, for example tempting prospective customers by holding out the potential investments to have specific qualities which did not actually exist, for example, the claims that Irish or international policies were 'ring-fenced', and that German policies were subject to the German Financial Regulator's control.

Negligence in regulators' Conduct of Business (CoB) supervision

The committee believes that the UK CoB regulators reacted late, if at all, in relation to the 23.above mentioned ELAS sales and marketing practices. CoB regulators in other Member States concerned also reacted late, partly because appropriate supervisory structures were not yet in place, partly because they expected to rely on the efficiency of UK regulatory supervision. However, it seems that once the problems surrounding ELAS had become commonly know or brought to their attention, foreign regulators' CoB supervision improved.

In general terms, the statements heard and submitted strongly suggest that regulatory 24.supervision of life insurance in the Member States affected has improved in the past five years, in particular where a single insurance supervisory authority now covers both prudential and CoB supervision.

Communication failures between UK and foreign regulators

Many accounts supported the claim that communications between the UK and foreign 25.regulators in relation to ELAS were unsatisfactory, if not clearly deficient, throughout the 1990s and up to 2002. In particular, the committee considers that the communications, if any, which took place were totally insufficient to deal with such an important issue as the ELAS crisis with obvious cross-border implications.

The committee firmly believes that the regulators' interpretation of the home/host country 26.responsibilities in supervising life assurance companies was too passive, with one tending to rely on the other. As confirmed by a number of statements, this behaviour itself contributed to a further weakening of the regulatory environment and led in particular to

PE 386.573v02-00 202/363 PR\659626LV.doc


non-UK policyholders 'falling between two stools' and the host regulator appearing to be a mere bystander with little control over the insurance business being done in its territory.

Statements and material provided to the committee give it reasons to believe that the 27.communication between insurance regulators has improved since 2004 due to the closer cooperation of regulators within the newly created CEIOPS network of European regulators, which aims at a higher performance in cross-border supervision and regulatory action.

However, the committee considers that where the host State notifies no general good 28.rules to the home State authority, there is an inherent risk that neither the home nor the host supervisor would look at conduct of business rules because each thought that the other was enforcing its own rules.

PR\659626LV.doc 203/371 PE 386.573v02-00


IV DAĻA – Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

par prasību statusu un apdrošinājuma ņēmējiem pieejamo kompensāciju atbilstību

PE 386.573v02-00 204/363 PR\659626LV.doc


SATURA RĀDĪTĀJS IV DAĻA

I. Ievads

II. Zaudējumi

1. Cietušie apdrošinājuma ņēmēji

2. Kolektīvais zaudējums

3. Individuālie zaudējumi

III. Sūdzības AK regulatoriem un oficiālās izmeklēšanas

1. Sūdzības FSA

2. R. Baird ziņojums

2. G. W. Penrose ziņojums

IV. ELAS darbības attiecībā uz cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem

1. Tiesu procesi pret bijušajiem direktoriem un auditoriem

2. Kompromisa shēma

3. Sūdzības ELAS un „Polišu pārbaudes”

V. Pieņēmumi par krāpšanu un AK Smago krāpšanu birojs

VI. Prasības pret ELAS par maldinošu pārdošanu

1. Ārpustiesas – AK Finanšu ombuda dienests (FOD)

a) Ievads

b) Equitable Life sūdzību izskatīšana

c) Apdrošinājuma ņēmēju kritika par FOD darbību ar sūdzībām

2. Tiesiskās – tiesu procesi

a) AK tiesiskais pamats prasībām pret ELAS

b) Ierobežojuma periods

PR\659626LV.doc 205/371 PE 386.573v02-00


c) Tiesu lietas

PE 386.573v02-00 206/363 PR\659626LV.doc


VII. Prasības pret AK regulatoru

1. Ārpustiesas – AK parlamentārais ombuds

2. Tiesiskās – tiesu procesi

VIII. AK Finanšu pakalpojumu kompensācijas shēma un lēmums neslēgt ELAS

IX. Apdrošinājuma ņēmēju situācija citās dalībvalstīs

1. Equitable Life darbība Īrijā un Vācijā

2. Apdrošinājuma ņēmēju sūdzības citās dalībvalstīs

a) Motivācijas ieguldīt ELAS

b) ELAS reklāma

c) Pieņēmumi par maldinošu pārdošanu

d) Pieņēmumi par diskriminējošu attieksmi

e) ELAS informācijas politika

3. Piekļuve kompensācijām mītnes dalībvalstī

a) Uzraudzības iestādes mītnes dalībvalstī

b) Finanšu ombuda shēmas

c) Garantijas fondi

4. Piekļuve kompensācijām Apvienotajā Karalistē

a) Sūdzības FSA

b) Sūdzības FOD

c) AK parlamentārais ombuds

d) AK Finanšu dienesta kompensāciju shēma

5. Tiesvedība

X. Iespējamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ELAS upuriem saskaņā ar ES tiesību

aktiem

1. Trešā Dzīvības apdrošināšanas direktīva

2. ES primārie tiesību akti

PR\659626LV.doc 207/371 PE 386.573v02-00


a) Tiesības iesniegt lūgumrakstus un sūdzības Eiropas Komisijai

b) Regulatīvās saistības saskaņā ar ES tiesību aktiem

c) Zaudējumu atlīdzināšana saskaņā ar EKL 235. pantu un 288. panta 2. punktu

3. Koordinācijas mehānismi ES līmenī

a) FIN-NET

b) CEIOPS

XI. Gadījums Eiropas klases tiesvedībai

XII. Vajadzība izmaksāt kompensācijas ELAS upuriem

Secinājumi

PE 386.573v02-00 208/363 PR\659626LV.doc


I. Ievads

Šajā ziņojuma iedaļā komiteja analizē kaitējumus un zaudējumus apdrošinājuma ņēmējiem, ko radīja Equitable Life Assurance Society (ELAS) krīze. Tā arī identificē un novērtē apdrošinājuma ņēmējiem pieejamās darbības kompensāciju iegūšanai, kas prasītas saskaņā ar Eiropas Parlamenta lēmuma, ar kuru izveido Izmeklēšanas komiteju, 4. ievilkumu.

Attiecībā uz zaudējumiem komiteja necenšas noskaidrot precīzus skaitļus jautājuma sarežģītības un piekļuves trūkuma dēļ attiecīgajiem datiem, bet drīzāk cenšas noskaidrot ainu par iesaistīto skaitļu kārtas lielumu un tās situācijas dabu, kurā ir nonākuši apdrošinājuma ņēmēji ELAS krīzes rezultātā. Komiteja ir saņēmusi plašus rakstiskus un mutiskus pierādījumus no cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem par šo problēmu.

Ziņojums secīgi izskata dažas AK regulatora un sabiedrības pašas reakcijas uz Equitable Lifekrīzi, kas bija būtiskas sarūgtinātajiem apdrošinājuma ņēmējiem. Nākamās iedaļas identificēkompensēšanas veidus, kas pieejami apdrošinājuma ņēmējiem saskaņā ar AK tiesību aktiem. Vispirms tiek analizētas apdrošinājuma ņēmējiem pieejamās iespējas pieprasīt zaudējumu atlīdzinājumu no sabiedrības. Aplūkotie aizsardzības līdzekļi ietver gan tiesiskās procedūras tiesās, gan ārpustiesas aizsardzības līdzekļus, piemēram, alternatīvās strīdu izšķiršanas shēmas. Otrkārt, ziņojums analizē veidus, kā apdrošinājuma ņēmēji var iegūt kompensāciju no valdības gan vēršoties tiesā, gan ar alternatīviem līdzekļiem. Ceļi uz kompensāciju saskaņā ar AK tiesību aktiem ir sīki izanalizēti uz tās informācijas pamata, ko komitejai rakstiski un mutiski iesniedza liecinieki, un komitejas vēlāk veiktā pētījuma pamata. Komiteja arī atsaucas uz sarūgtināto apdrošinājuma ņēmēju pieredzi viņu centienos saņemt kompensāciju.

Nākamās šīs iedaļas daļas analizē to apdrošinājuma ņēmēju situāciju, kuri pirkuši polises ELASfiliālēs, kuras nodibinātas dalībvalstīs ārpus AK, īpaši Īrijā un Vācijā. Pēc šo apdrošinājuma ņēmēju konkrēto sūdzību identifikācijas ziņojums pievēršas darbībām, ko attiecībā pret ELASveikuši atbilstīgie Īrijas un Vācijas finanšu regulatori, un novērtē apdrošinājuma ņēmēju stāvokli ārpus AK attiecībā uz piekļuvi kompensācijām viņu valstīs un Apvienotajā Karalistē. Sarūgtinātie apdrošinājuma ņēmēji un regulatori no abām valstīm ir snieguši rakstiskas un mutiskas liecības komitejai.

Šīs iedaļas pēdējā daļa aplūko kompensācijas, kas pieejamas apdrošinājuma ņēmējiem saskaņāar ES tiesību aktiem. Vispirms tā noskaidro, vai sekundārie tiesību akti, piemēram, Trešā Dzīvības apdrošināšanas direktīva paredz kompensācijas mehānismus. Otrkārt, ziņojums koncentrēuzmanību uz tiesiskās aizsardzības sistēmu saskaņā ar ES tiesību aktiem attiecībā uz zaudējumiem un kaitējumiem, kas radīti personām to Kopienas tiesību aktu pārkāpumu rezultātā, par kuriem dalībvalstis var saukt pie atbildības saskaņā ar kritērijiem, ko izstrādājusi Eiropas Kopienu Tiesa. Nobeigumā komiteja aplūkoja koordinācijas mehānismus ES līmenī tādus kāFIN-NET, ko izveidoja, lai atvieglotu patērētāju pārrobežu sūdzību izskatīšanu. Iedaļa turpinās ar norādi uz grupu darbības tiesvedību un noslēdzas ar secinājumu, ka ELAS upuru zaudējumi ir jākompensē AK valdībai.

PR\659626LV.doc 209/371 PE 386.573v02-00


208 1. lpp.209 1. lpp.210 1. lpp.211 A pielikums:212 7. lpp.

II. Zaudējumi

1. Skartie apdrošinājuma ņēmēji

Paziņojumā komitejai pašreizējais Equitable Life izpilddirektors C. Thomson (H 2) sacīja, ka 2001. gadā, kad sākās Equitable notikumi, “krietni vairāk nekā miljonam cilvēku bija līdzdalība [Equitable Life] peļņas fondā”. D. Strachan (H 4) norādīja, ka 2000. gadā bija aptuveni 1,7 miljoni (ar peļņu un citādi) Equitable Life apdrošinājuma ņēmēju, Rakstiskā paziņojumā(WE 47208) C. Thomson vēlāk precizēja, ka 2001. gadā aptuveni 1,5 miljoniem cilvēku bija līdzdalība sabiedrības peļņas (fondā). Šis skaitlis ietver arī to grupu pensiju shēmu locekļu skaitu, kuri paši nav apdrošinājuma ņēmēji, un tā sniedz kopējā skarto personu skaita novērtējumu.

Viņu lielākais vairākums bija AK rezidenti, bet sabiedrībai bija arī aptuveni 8000 peļņas apdrošinājuma ņēmēju Īrijā (8300 saskaņā ar D. Strachan, H 4) un aptuveni 4000 peļņas apdrošinājuma ņēmēju Vācijā. „ES daļa tādējādi būtu aptuveni 1 % cilvēku skaita ziņā” saskaņā ar C. Thomson (WE 47209). Turklāt bija aptuveni 6500 starptautisko polišu, ko pārdeva sabiedrības Gernsijas birojā personām visā pasaulē (WE 47210). L. Seymour, EMAG direktors, kas atbildīgs par apdrošinājuma ņēmējiem ārpus AK, informēja komiteju (H 7), ka 90. gadu beigās ELAS bija 13 405 apdrošinājuma ņēmēji 13 dažādās dalībvalstīs. Viņš sniedz precīzu apdrošinājuma ņēmēju sadalījumu pa dalībvalstīm (WE 53211). Blakus Īrijai (6342) un Vācijai (3281) nozīmīgs apdrošinājuma ņēmēju skaits bija Francijā (1069) un Spānijā (728). Rakstiskajā liecībā, ko iesniegusi EMAG tās lūgumrakstā Eiropas Parlamentam, ir paziņots, ka pavisam ārpus AK kopā bija skarti pat līdz 70 000 apdrošinājuma ņēmēju (WE 14212).

Lai gan iegūtie skaitļi nedaudz atšķiras, no pieejamajām liecībām var secināt, ka Equitable Lifekrīze ir skārusi ļoti daudzus cilvēkus gan AK, gan citās ES dalībvalstīs.L. Kwantes norādīja (H 7), ka Equitable Life augstā reputācija piesaistīja apdrošinājuma ņēmējus ar dažādu profesionālo kvalifikāciju: „80 % juristu AK bija Equitable Life apdrošinājuma ņēmēji ... Medicīnas profesiju pārstāvji, grāmatveži, labi pazīstamu uzņēmumu darbinieki, ... policijas darbinieki, tūkstošiem ierēdņu un pat parlamenta deputātu bija Equitable polišu īpašnieki. Tas pierāda sabiedrības augsto novērtējumu.” M. J. Weyer (H 3) uzsvēra, ka starp Vācijas apdrošinājuma ņēmējiem bija augsta proporcionālā daļa „akadēmiķu un cilvēku, kuriem ir profesionāla pieredze finanšu pakalpojumu jomā, vai viņi paši tajā strādā.” Pastāvēja uzskats, ka Equitable Life apdrošinājuma ņēmēju lielākā daļa ir turīgi cilvēki. Tomēr komitejas saņemtās liecības liek domāt, ka daudzi apdrošinājuma ņēmēji ir „mazie cilvēki” (L. Kwantes, H 7), kuri ir stipri cietuši no Equitable krīzes. Īrijas apdrošinājuma ņēmēja, piemēram, sacīja komitejas delegācijai, kas apmeklēja Dublinu 2006. gada 6. oktobrī, ka viņai krīzes rezultātā ir bijusi jāpārdod māja.Vairākums skarto apdrošinājuma ņēmēju šķiet padzīvojuši cilvēki. M. J. Weyer sacīja, ka „raksturīgs Vācijas klients ir, kā mēs redzam, precējies pensionārs aptuveni 65 gadu vecumā”

PE 386.573v02-00 210/363 PR\659626LV.doc


214 223. lpp.215 2. lpp.216 Sk. arī IV iedaļas 1. punktu217 Sk. IV iedaļas 2. punktu

213 4. lpp.

(H 3). P. Scawen, kas pārstāvēja ievilinātos mūža pensijas saņēmējus, paziņoja (WE 23213), ka „mēs visi esam pensionāri ar vidējo vecumu septiņdesmito gadu vidū, daži relatīvi jaunākie kāes ir aktīvi fiziski un mentāli, bet citi tuvojas dzīves galam ar visām saistītajām atmiņas, fiziskā un intelektuālā vārguma problēmām, kas saistītas ar novecošanās procesu”.

2. Kolektīvais zaudējums

Kopējos zaudējumus, ko cieš apdrošinājuma ņēmēji (un arī nesasniegtās apdrošinājuma ņēmēju pamatotās ieceres), nav iespējams precīzi noteikt. T. Lake, Equitable locekļu rīcības grupas (ELRG) priekšsēdētājs, paziņoja, ka visaptverošais visu pensiju polišu kopējās vērtības samazinājums par 16 %, ko ELAS piemēroja 2001. gada 16. jūlijā, līdzinājās GBP 4 miljardiem. Lords G. W. Penrose norāda (WE 16214), ka 2001. gada jūlijā īstenotais samazinājums ir vērtējams ar GBP 4,9 miljardi (ieskaitot GBP 630 miljoni pielāgojumu peļņas mūža rentes vērtībās). Pēc tam ir veikti papildu pielāgojumi tirgus vērtībām. Turklāt ienākumi aptuveni 45 000 t.s. peļņas pensiju saņēmējiem ir nepārtraukti samazināti „līdz punktam, kurā 35 % samazinājumi ir parasti, un ienākumi turpina samazināties”, saskaņā ar T. Lake (H 1). FSA paziņoja, ka tā nav veikusi kopējo zaudējumu aprēķinus, rosinot domāt, ka to var izdarīt, tikai apzinot visas polises (D. Strachan, H 4). Turklāt, pat ja būtu zināmi visi skaitļi, būtu ļoti grūti noteikt, kura zaudējumu daļa būtu attiecināma uz sabiedrības sliktu vadību (kas var būt par pamatu prasībām tiesā) un kādā mērā zaudējumi ir ārējo faktoru sekas, piemēram, finanšu tirgu slikta darbība tajā laikā . C. Thomson(H 2) apgalvo. ka „vienīgais zaudējums, kas noteikti ir radies Equitable Life apstākļu dēļ, ir saistīts ar mūža rentes garantēto likmi (GAR), t.i., saistīts ar Hyman nolēmumu 2000. gada jūlijā”. Citi zaudējumi varētu būt saistīti ar tirgu, proti, krasu tirgus kritumu dēļ šīs desmitgades sākumā, un tie varētu lielākā vai mazākā mērā izpausties arī ar citiem peļņas fondu sniedzējiem. D. Strachan (H 4) arī uzskatīja, ka polišu vērtības samazinājumi galvenokārt tika izdarīti tādēļ, ka vērtspapīru tirgos bija ļoti strauja lejupslīde. Šo viedokli apstrīd EMAG (sk. turpmāk).

Tādējādi C. Thomson (WE 47215) norāda, ka „ir jābūt uzmanīgiem, definējot, ko nozīmē kolektīvie zaudējumi, kurus cieš apdrošinājuma ņēmēji, [jo] peļņas polises ir ieguldījuma līgumi un tātad ir pakļauti ieguldījumu zaudējumiem, kā arī ieguldījumu peļņai normālā uzņēmējdarbības gaitā”. Viņš norāda, ka Equitable Life ir novērtējusi zaudējumus, ko radījuši sabiedrības īpašie apstākļi, vairākos veidos (WE 47). Pirmkārt, saistībā ar tiesvedību pret bijušajiem auditoriem un bijušajiem direktoriem216 tā „uzklausīja padomu par iespējamajiem zaudējumiem, kas radās pamatojoties uz sabiedrības vērtību 2001. gadā, ja noteiktas darbības būtu veiktas agrāk”. Tas atklāja zaudējumus līdz GBP 2,05 miljardiem sabiedrībai (t.i., locekļiem kopumā kā īpašniekiem, bet ne apdrošinājuma ņēmējiem). Otrkārt, sabiedrība novērtēja zaudējumus, ko cieta polises bez GAR kā rezultātu no GAR saistībā ar kompromisa shēmu (sk. turpmāk217). Zaudējumi, kurus risināja shēma, kas nenosedza visus ne-GAR apdrošinājuma ņēmējus, sasniedza līdz GBP 850 miljonu. Labošanas shēma218, kas koriģēja iepriekšējās aiziešanas

PR\659626LV.doc 211/371 PE 386.573v02-00


218 Sk. arī IV iedaļas 3. punktu219 Cita starpā 691. lpp.220 3. un 4. lpp.

pensijā, lai ņemtu vērā GAR , kas veidoja GBP 103 miljonus, varētu arī tikt ņemta vērā. Kopējie ar GAR saistītie zaudējumi varētu būt maksimāli ap 5 % no polišu vērtības, saskaņā ar C. Thomson (H 2, WE 47), līdzinoties aptuveni GBP 1,5 miljardi tajā laikā.

Tomēr G. W. Penrose ziņojums secina, ka pārāk lielas piemaksas bija nozīmīgs ELAS finanšu vājuma cēlonis, kas prasīja polišu vērtības samazināšanu (WE 16)219. Atsaucoties uz lorda G. W. Penrose ziņojumu, EMAG paziņoja, ka pēdējais ir aprēķinājis kopējo piemaksu vērību, kas reāli izmaksāta aizejošiem apdrošinājuma ņēmējiem 90. gados, kā GBP 1,8 miljardi, pie kābūtu jāpieskaita (nezināma, bet ievērojama) kopējā papildu piemaksu summa, kas ietverta esošajās polisēs, lai iegūtu kopējo pārmērīgo piemaksu summu. „Neatkarīgi no novērtēšanas metodes pārmērīgi augsto piemaksu izmaksāšana noveda pie tā, ka Equitable Life bija vismaz GBP 2 miljardi aktīvu iztrūkums, kas atbilda apmēram pusei no polišu vērtības samazinājuma 2001. gada 16. jūlijā“ (WE –Conf 16). Uzskatu, ka papildu piemaksu paziņošana 90. gados ievērojami vājināja Equitable Life finanses un ka polišu vērtības samazināšana 2001. gada 16. jūlijā bija domāta šādu papildu piemaksu kompensēšanai, stingri atbalsta liecības no grāmatvedības firmām (WE-Conf 23 un WE-Conf 24) un A. Boswood juridiskais atzinums (WE 76): „Lai gan vērtspapīru tirgus kritumi kopš 1999. gada decembra varētu pamatot aptuveni 5,6 % no īstenotā 16 % samazinājuma, pārējais radās no vajadzības, pirmkārt, kompensēt GARizmaksas ... un , otrkārt, vajadzības pārbalansēt peļņas fondu, lai saskaņotu aktīvus ar kopējo polišu vērtību ... Patiesais aktīvu nepietiekamības cēlonis nebija vis kritums tirgū, bet gan pārlieku lielo piemaksu maksājumi 90. gados.”

Izskaidrojot, kā bija radusies nepieciešamība 16 % samazinājumam 2001. gada jūlijā, C. Slaterizskaidroja (WE 34220), kā vairāk nekā 10 gadu laikā EL nebija līdzsvarojusi savu polišu vērtības ar aktīvu vērtībām, tādējādi uzkrājot iztrūkumus katru gadu no 1989. gada līdz 2000. gadam (pat ļoti nozīmīgus deficītus, piemēram, 28 % 1990. gadā un 20 % 1994. gadā). Tā rezultātā „kopējo piemaksu paziņošanas politika, kas pārsniedz patieso ieguldījumu lielumu, iedrošināja simtus tūkstošus nevainīgu jaunu ieguldītāju, un sabiedrība stipri paplašinājās. Equitable Life augstākā vadība skaidri apzinājās riskus, kurus tā uzņemas. 2001. gada 27. jūnijā jaunā direktoru valde uzklausīja izpilddirektora C. Thomson viedokli par peļņas līmeni, ko viņš būtu sagaidījis 1999. gada beigās. C. Thomson komentēja, ka 2000. gada sākumā polišu vērtības pārsniegums pār aktīvu vērtību bija aptuveni 3 %, kam būtu jābūt pieņemamās robežās. Atbildot uz jautājumu, C. Thomson apstiprināja, ka saskaņāar normāliem aktuālajiem principiem viņš būtu sagaidījis tomēr, ka aktīvu vērtība būtu pārsniegusi polišu vērtību par 6-7 % tajā laikā. Sabiedrībai 2000. gada sākumā trūka aktīvu (vai tā bija piešķīrusi pārāk augstas piemaksas) par aptuveni 10 % (3 %+ 7 %) vai GBP 2,5 miljardiem. Zaudējums GAR lietā 2000. gada jūlijā palielināja šo iztrūkumu līdz GBP 4 miljardiem. Tā bija aptuveni tā summa, ko ieguva ar 16 % polišu vērtības samazināšanu 2001. gada 16. jūlijā.”Kā izklāstīts WE 8, apdrošinājuma ņēmēji var, atkarībā no personīgajiem apstākļiem, ciest papildu zaudējumus, tādus kā soda nauda par pāragru izstāšanos, legālas maksas vai atkārtotas ieguldīšanas izmaksas, pie zaudējumiem, ko viņi cieš polišu vērtības vai mūža rentes izmaksu samazināšanas dēļ.

PE 386.573v02-00 212/363 PR\659626LV.doc


221 Sk., piemēram, WE-File 1, WE-File 2, WE-File 3, WE-File 4, WE-File 5, WE-File 6 WE-File 7, WE-File 8, WE-File 9 WE-File 11, WE-File 12, WE-File 13, WE-File 14, WE-File 15, WE-File 16, WE-File 19, WE-File 20, WE-Conf 3, WE-Conf 19222 10. lpp.223 745. lpp.224 3. lpp.

3. Individuālie zaudējumi

Komiteja ir saņēmusi daudzus rakstiskus paziņojumus no apdrošinājuma ņēmējiem, kas apraksta viņu personīgos zaudējumus221 ienākumu vai polišu vērtības samazināšanas rezultātā. Bez tam vairāki liecinieki atsaucās uz personīgajiem zaudējumiem (P. Weir, H 2; B. Knowd, H 2; P. Scawen, H 3) vai ilustrēja „raksturīgus gadījumus” (M. J. Weyer un P. Scawen, H 3) viņu mutiskajās liecībās komitejā. Piemēram, P. Scawen, ELAS pensijas saņēmēju pārstāvis, norāda, ka „mans ienākumu zaudējums gan tagad, gan nākotnē ir milzīgs. Daudziem pensiju saņēmējiem, kuru vienīgais ienākumu avots ir sabiedrība, viņu nākotnes dzīves līmenis samazināsies un daudzos gadījumos viņi meklēs finanšu pabalstu no savām ģimenēm vai sociālās nodrošināšanas, vai arī būs spiesti pārdot savas mājas, lai eksistētu. Šie cilvēki piesardzīgi krāja naudu no savas izpeļņas, lai nodrošinātu komfortablu dzīves veidu pensijas gados, bet šo dzīves veidu viņiem nozaga sabiedrība” (WE 23222). Lai gan ir skaidrs, ka individuālie zaudējumi ievērojami atšķiras atkarībā no polises klases, kompromisa vienošanās pieņemšanas vai nepieņemšanas un citiem individuāliem apstākļiem, komitejas iegūtie pierādījumi apstiprina lorda G. W. Penrose uzskatu, ka „ir skaidrs, ka daudzi Equitable apdrošinājuma ņēmēji ir cietuši un turpinās piedzīvot reālas finansiālas grūtības, tādēļ, ka viņu ienākumi, kurus viņi cerēja saņemt no saviem ietaupījumiem, ir ļoti dramatiski samazinājušies” (WE 16223). Daži liecinieki arī uzsvēra raizes un ciešanas, ko viņi ir pārcietuši kopā ar finansiālajiem zaudējumiem „Es varu jums sacīt, ka bija negulētas naktis, bija nervu spriedze ... tas nav tikai juridisks jautājums; tajā ir cilvēka dzīves stāsts” (P. Knowd, H 2). L. Kwantes (H 7) skāra līdzīgu stīgu: „[Tas] ir radījis tik daudz traumu tik daudziem cilvēkiem. Es esmu dzirdējusi no daudziem cilvēkiem, ka viņi nav gulējuši daudzas naktis ilgā laikposmā. Cilvēki ir kļuvuši fiziski slimi šo pārdzīvojumu dēļ, kas ir ļoti skumji.”Kā iepriekš minēts, dažādu kategoriju apdrošinājuma ņēmējus krīze ir ietekmējusi atšķirīgā mērā. Vispārīgi runājot, apdrošinājuma ņēmējiem bez GAR, kuri bija nopirkuši polises pēc 1988. gada, vajadzēja apmaksāt rēķinu, lai īstenotu Lordu palātas nolēmumu („Hyman lieta”), kas pieprasīja sabiedrībai izpildīt saistības pret GAR apdrošinājuma ņēmējiem. Starp apdrošinājuma ņēmējiem bez GAR divas grupas šķiet esam īpaši nelabvēlīgā stāvoklī. Pirmā grupa ir t.s. vēlie pienācēji, kas pievienojās neilgi pirms Equitable Life sabrukuma sākšanās. Daži no viņiem pat pievienojās pēc Lordu palātas nolēmuma, jo „sabiedrība turpināja noslēgt jaunus darījumus pēc Lordu palātas nolēmuma 2000. gada 20. jūlijā līdz 2000. gada 8. decembrim, kad to slēdza jaunu darījumu noslēgšanai” (WE-Conf 21). Saskaņā ar P. Weir (H 2), Equitable vēlo ieguldītāju rīcības grupas priekšsēdētāja, liecību, vēlie pienācēji “tika pierunāti ieguldīt naudu Equitable Life vēl ilgi pēc tam, kad sabiedrība zināja, ka tā ir dziļā krīzē … un vēlāk viņiem prasīja maksāt par visām problēmām, kad viņi nebija ieguvuši neko no solītajiem ienākumiem”. Līdzīgi EMAG pierāda (WE-Conf 16), ka 16% pamatmaksas polišu vērtības samazinājums vissmagāk skāra tos apdrošinājuma ņēmējus bez GAR, kuri pievienojās vēlu un nekad nebija guvuši labumu no lielām piemaksām. Šo viedokli atbalsta A. Boswood (WE 76224). C. Thomson (H 8) pauda atšķirīgu uzskatu: „Noteikta tarifa piemērošanas samazinājumiem m

PR\659626LV.doc 213/371 PE 386.573v02-00


225 28. lpp.226 28. lpp.

ērķis bija panākt lielāku taisnīgumu visiem apdrošinājuma ņēmējiem. Šo lēmumu pieņēma valde pēc vairāku variantu apspriešanas ar iecelto aktuāru”. Otro grupu dēvē par „ievilinātajiem pensijas saņēmējiem”. Kā P. Scawen (H 3) norādīja komitejai, „mēs nevaram vai mums nav atļauts nodot mūsu polises citam nodrošinātājam. Tādējādi sabiedrība var samazināt un ir samazinājusi mūsu mūža rentes maksājumus par ievērojamām summām, manā gadījumāpar aptuveni 40 % ar iespējamiem turpmākiem manu ienākumu samazinājumiem atlikušajāmanas dzīves daļā”.

III. Sūdzības AK regulatoriem un oficiālās izmeklēšanas

1. Sūdzības FSA

Pēc notikumiem ELAS ir bijis pastāvīgs apdrošinājuma ņēmēju sašutums un prasība pēc paskaidrojumiem un kompensācijām. Saskaņā ar EMAG lūgumrakstu Eiropas Parlamentam (WE 14225)daudzi no viņiem ir sūdzējušies tieši AK regulatīvajai iestādei FSA veidolā (Finanšu pakalpojumu iestāde). EMAG saka, ka FSA ir noraidījusi visas sūdzības (WE 14226). FSA pārstāvji komitejai nesniedza īpašus komentārus par apdrošinājuma ņēmēju sūdzību izskatīšanu FSA (H 4), bet drīzāk atsaucās uz AK Finanšu ombudu kā kompetento struktūru šādu sūdzību izskatīšanai. D. Strachan tikai atzīmēja vispār, ka „mēs jūtam līdz apdrošinājuma ņēmēju stāvoklim un saprotam viņu izjūtu stiprumu, kas ir licis viņiem iesniegt šīs sūdzības, taču uzskatām, ka šīs sūdzības atspoguļo neizpratni par to, ko regulatoram būtu vajadzējis sasniegt un ko tam būtu jāvar sasniegt tādā lietā kā Equitable Life”. Viņš piebilda, ka „regulatīvā sistēma nevar novērst visas kļūmes un tai tas nav jādara”. WE 32 un WE 37 izklāsta FSA regulatīvos mērķus saskaņā ar Finanšu pakalpojumu un tirgu akta 2000 2. sadaļu. Tā nosaka, ka FSA ir atbildīga cita starpā gan par tirgus uzticības saglabāšanu, gan par patērētāju aizsardzību. Daži apdrošinājuma ņēmēji ir izteikuši neapmierinātību ar to veidu, kādā FSA ir centusies sasniegt pēdējo mērķi attiecībā uz Equitable Life un izvirza stingru pieņēmumu, ka FSA ir centusies traucēt apdrošinājuma ņēmējiem saņemt kompensācijas un nav izpildījusi uzdevumu aizsargāt patērētājus. EMAG apgalvo (WE 44), ka „FSA ir kompromitējusies attiecībā uz ieguldītāju aizsardzību, jo tās ikgadējas darbības izmaksas ... finansē nozare” un sauc to par „struktūru ar monopolisku kontroli pār patērētāju aizsardzību, kas atrodas nozares algu maksātāju verdzībā”. Īpaši EMAG apgalvo, ka FSA nespēja ieviest vispārēju pieeju cietušo ieguldītāju kompensācijām. Tā pat apvainoja FSA par „slēpšanas organizēšanu”, lai novērstu kompensāciju izmaksas: „Ir notikusi sistemātiska tiesību atņemšana uz jebkādu efektīvu kompensāciju izmaksu” (WE 44).

Protams, FSA stingri noliedza šādus apgalvojumus (sk. WE 37): „Es zinu, ka komisijai ir izsacīts viedoklis, ka tādēļ, ka FSA finansē nozare, tā ir kaut kādā veidā to firmu „kabatā”, kuras tā regulē Es gribu, lai komiteja atzīmē protokolā, ka šādas bažas ir pilnīgi nepamatotas. Mēs esam likumā paredzēts regulators, ko nodibinājis Parlaments; ... Regulētajām firmām visos finanšu sektoros ir jāmaksā par regulēšanas izdevumiem. Mūsu nodevu iekasēšanas pilnvaras ir paredzētas likumā, un nodevas tiek iekasētas obligāti katrā no vairāk nekā 33 000 firmu, kuras mēs regulējam, saskaņā ar objektīvām formulām un pasākumiem. FSA personālam, kur

PE 386.573v02-00 214/363 PR\659626LV.doc


227 28. lpp.228 29. lpp.229 744. lpp.

š uzrauga firmas, nav politiskas vai operatīvas saistības ar nodevu iekasēšanas procesu, ko veic īpaša vienība FSA struktūrā ar īpašu vadības informēšanas līniju caur FSA valdi.”

Saistībā ar patērētāju aizsardzību vispār un ELAS apdrošinājuma ņēmēju aizsardzību īpaši D. Strachan (H 4) norādīja sekojošo: „FSA sniedz pilnīgu informāciju patērētājiem par saviem mērķiem, plāniem, politiku un noteikumiem. Patērētājiem ir piekļuves iespējas FSA caur Patērētāju palīdzības līniju, [un] mūsu tīmekļa vietne ir svarīgs papildu palīdzības avots patērētājiem, kas sniedz pilnīgu informāciju īpaši viņiem par finanšu produktiem, regulēšanu un viņu tiesībām. Atzīstot to jautājumu svarīgumu, kas saistās ar Equitable Life un lielo iesaistīto apdrošinājuma ņēmēju skaitu, šī vietne apkopo informāciju, kas attiecas uz Equitable Life apdrošinājuma ņēmējiem” (D. Strachan, H 4). Turklāt viņš atzīmēja , ka „mēs esam uzņēmušies iniciatīvu par labu Equitable apdrošinājuma ņēmējiem kopš jaunu darījumu slēgšanas.” Šajā saistībā viņš atsaucās īpaši uz FSA ietekmes izpausmi uz ELAS, kad tika izstrādāta kompromisa shēma (sk. IV sadaļas 2. punktu).

Noslēgumā, individuālās sūdzības FSA rezultātā nedeva kompensācijas cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem.

1. R. Baird ziņojums

EMAG informēja komiteju, ka lielā sūdzību skaita dēļ FSA veica iekšējo izmeklēšanu (WE 14227). Izmeklēšana notika Iekšējā audita direktora Ronnie Baird vadībā, lai noteiktu, vai FSA ir izpildījusi savu uzraudzības uzdevumu 23 mēnešu laikposmā tieši pirms ELAS slēgšanas jaunu darījumu noslēgšanai P. Braithwaite norādīja (H 11), ka izmeklēšanai nebija atļauts analizēt primārās nolaidības laikposmu no 1990. gada līdz 1998. gadam. Izmeklēšana arī neskāra apdrošinājuma ņēmēju pārestību iespējamo kompensāciju jautājumu.

2. G. W. Penrose ziņojums

Apdrošinājuma ņēmēji arī sūdzējās AK Finanšu ministrijai saskaņā ar EMAG lūgumrakstu (WE 14228). AKFM 2001. gada augustā sāka izmeklēšanu vecākā tiesneša lorda G. W. Penrosevadībā. Viņa kompetences ietvaros bija to apstākļu izmeklēšana, kuri noveda pie Equitable Life krīzes, un mācība, ko var gūt dzīvības apdrošināšanas uzņēmumi savas uzņēmējdarbības veikšanai, administrēšanai un regulēšanai. Tomēr viņa izmeklēšana (un tādējādi arī ziņojums, ko publicēja 2004. gada 8. martā) neskāra divus jautājumus, proti, kurš ir vainojams problēmās, kas sagrāva sabiedrību, un kam pienākas kompensācija kā rezultāts(WE 16). Par pēdējo jautājumu lords G. W. Penrose atzīmē, ka viņš bija „uzaicinājis atsevišķus apdrošinājuma ņēmējus palīdzēt [viņam] noformulēt viņu prasības, lai ... palīdzētu veidot viedokli par iespējamajām sabiedrības saistībām ...” un ka saņemtā informācija „parādīja, ka prasības ir ļoti būtiskas” (WE 16229). Tomēr lords G. W. Penrose uzsver, ka viņš „nevar izspriest apdrošinājuma ņēmēju sūdzības” un paziņo, ka „daudzu izteiktās ieceres, ka šis ziņojums sniegs viedok

PR\659626LV.doc 215/371 PE 386.573v02-00


230 Priekšvārds231 285. lpp.232 745. lpp.233 Piemēram, „Corley ziņojums” (WE 50) vai AK Parlamentārā ombuda pirmais ziņojums („Equitable Life piesardzīgā regulēšana; 4. ziņojuma sesija 2002.-2003. gads)

ļus par prasību likumību un to vērtību, tiks neizbēgami pieviltas” (WE 16230). Tomēr lords G. W. Penrose noteikti norādīja, ka Equitable notikumu cilvēciskais iespaids ir jānovērtēpietiekami augstu un ka „... kaitējums [ir ticis] nodarīts ne tikai apdrošinājuma ņēmēju finanšu resursiem, bet viņu pašcieņai un viņu pārliecībai par savu spēju pārvaldīt savas lietas”(WE 16231). Viņš secina, ka „ar nedaudziem izņēmumiem tie, kuri ir cietuši, ir bijuši šīs afēras nevainīgi upuri” (WE 16)232.

Nobeigumā , ne R. Baird, ne G. W. Penrose ziņojums, ne arī kādas citas oficiālas izmeklēšanas233 nav sniegušas mierinājumu apdrošinājuma ņēmējiem. Paužot apdrošinājuma ņēmēju frustrāciju, EMAG sūdzas (WE 44), ka „ziņojums pēc ziņojuma tiek publicēts, bet nevienam nav pilnvaru nosaukt vainīgo vai piešķirt kompensāciju”.

IV. ELAS darbības attiecībā uz cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem

Šī iedaļa analizē Equitable Life veiktās darbības, reaģējot uz krīzi, un vai tās ir nesušas atvieglojumu apdrošinājuma ņēmējiem.

1. Tiesvedība

Vispirms Equitable Life apsvēra iespēju vērsties AK tiesā vai Eiropas tiesās pret AK regulatoru. „Mēs pieprasījām juridisku konsultāciju, vai sabiedrība varētu skaidrot, kas ir misējies, Eiropas tiesās ..., bet no atbildes bija skaidrs, ka tādu iespēju nav. ... Mums arī bija skaidrs, ka nav reālistisku izredžu sekmīgi iesūdzēt tiesā AK regulatoru” (C. Thomson, H 2). ELAS iesniedza konsultāciju, ko tā saņēma no vadoša konsultanta (WE 71). Dokumentā apsvērtas iespējamās sabiedrības un/vai apdrošinājuma ņēmēju prasības pret piesardzīgajiem uzraudzītājiem un uzņēmējdarbības veikšanas regulatoriem. Juridiskā firma norāda, ka „mēs neuzskatām, ka sabiedrības celšana tiesā pret regulatoriem varētu atmaksāties” un tādēļieteica sabiedrībai „neierosināt šādu prāvu.” Attiecībā uz apdrošinājuma ņēmēju prasību finansēšanu no sabiedrības puses viņi „paredzēja ... grūtības šādu prasību iesniegšanā un izteica šaubas, vai sabiedrībai ir jāfinansē šādas prasības un vai tā var to darīt” un secināja, ka „ir grūti redzēt pamatojumu, kā šādu norisi varētu attaisnot”(WE 71).Pretstatā tam „pēc saņemtājuridiskā, audita un aktuārā padoma izskatīšanas un ar ļoti stingru apdrošinājuma ņēmēju un rīcības grupu atbalstu” sabiedrība tomēr cēla prasību pret tās bijušajiem direktoriem un tās bijušajiem auditoriem par iespējamo pienākumu nepienācīgu izpildi, „kuras kulminācija bija tiesas procesi [2005. gadā]” (C. Thomson, H 2). Komiteja ir saņēmusi vairākus dokumentus no tiesas prāvas Lietā ELAS pret Ernst&Young (WE-Conf 4). Saskaņā ar tiesas dokumentiem tika pieļauti divu veidu pārkāpumi. Pirmkārt, katrā no gadiem 1997., 1998. un 1999. ir pieļauts, ka normatīvajām atskaitēm būtu bijis jāietver ļoti ievērojami tehniskie nodrošinājumi attiecībā uz GAO. Otrkārt, katram no gadiem 1998. un 1999. tika arī pieļauts, ka atskaitēm būtu bijis j

PE 386.573v02-00 216/363 PR\659626LV.doc


234 4. lpp.235 5. lpp.

āatspoguļo iespējamās saistības un nenoteiktības attiecībā uz Hyman prāvu. ELAS apgalvoja, ka ir cietusi zaudējumus, nepārdodot uzņēmējdarbību un aktīvus (1998. gada septembrī vai 2000. gadā), zaudējumus no šādas pārdošanas izredzēm un zaudējumus no piemaksu deklarēšanas, kuras nebūtu vajadzējis deklarēt. C. Thomson (H 2) norādīja, ka šajās prāvas piedzenamie zaudējumi bija korporatīvi zaudējumi, t.i., sabiedrības kā veseluma vērtības pazemināšanās, bet ne individuālo apdrošinājuma ņēmēju zaudējumi.

Galu galā sabiedrībai vajadzēja lietu izbeigt, jo tā nevarēja pierādīt cēlonisku sakarību starp pieļautajām kļūmēm un radītajiem zaudējumiem. „Par lielu sarūgtinājumu mēs nespējām pierādīt, ka radušies zaudējumi varētu būt saistīti ar atbildētāju darbību”(C. Thomson, H 2). C. Thomson (H 8) uzskatīja, ka „diemžēl nevienu nevar saukt pie atbildības par to, kas ir noticis”, jo mums būtu „grūti noticēt, ka viss tā notika nejaušības dēļ”.

B. Chase Grey tomēr uzskata, ka ELAS tiesvedība pret tās bijušajiem direktoriem un auditoriem „tika iesākta ... ne ar reālu nodomu segt zaudējumus, bet gan samulsināt apdrošinājuma ņēmējus, novērst preses uzmanību un visticamāk tālāk novilcināt izmeklēšanas procesu un laiku, kas apdrošinājuma ņēmējiem ir atļauts, lai sāktu kompensācijas prāvas” (WE 40234). „ELAS priekšsēdētājs ... - jurists pēc profesijas - un izpilddirektors ... katrs izskaidroja ( manuprāt ar lielu liekulību) vajadzību pārtraukt šīs darbības uz tā pamata, ka ELAS prāvas laikā ir atklājis, ka viņi nespēj pierādīt zaudējumus,- jautājums, ko kompetentam juristam vajadzēja pārbaudīt pirms prāvas sākšanas” (WE 40235).

Vēstulē apdrošinājuma ņēmējiem 2005. gada 2. decembrī (WE 35 pielikumā) ELAS sniedz šādu paskaidrojumu par tiesvedību pret bijušajiem direktoriem: „Jūsu valde iesniedza prasības, pamatojoties uz sīka juridiskā padoma rūpīgu analīzi. Šā padoma skatījumā Valde uzskatīja, ka tā būtu mūsu kā direktoru pienākumu nepildīšana un mūsu atbildības pret apdrošinājuma ņēmējiem neievērošana neizvirzīt prasības jūsu vārdā, kamēr saglabājās procesa rentabilitāte. Mēs esam turpinājuši apkopot prasības ar juridisko grupu, lai nodrošinātu, ka mēs būtu saskaņā ar prasību spēka pieaugumu un prasību izmaksu efektivitāti. Pamatojoties uz mūsu juridiskās grupas stingru padomu, mēs secinājām, ka mums ir jāpanāk vienošanās ar bijušajiem direktoriem uz viszemāko izmaksu pamata. ... Protams, tas nav iznākums, uz kuru cerēja tie, kas tik smagi strādāja tā labā pēdējos četrus gadus, un mums ir ārkārtīgi žēl, ka mēs nespējām tiesvedības ceļā panākt kompensācijas apdrošinājuma ņēmējiem. Lords G. W. Penrose ir nonācis pie skaidriem un spēcīgiem secinājumiem par sabiedrības sabrukumu. Tomēr mums ir jāpieņem, ka tā ir cita lieta pierādīt tiesai, ka bijušo direktoru pienākums veido atbildību, kas ved pie tiesiskas atbildības un kompensācijām.”2. Kompromisa shēma

Kompromisa shēma ir vispusīgi izanalizēta ziņojuma IV daļā. Tomēr, ņemot vērā tās svarīgumu cietušo apdrošinājuma ņēmēju stāvoklim, dažus tās aspektus vēlreiz aplūkosim turpmāk ar īpašu uzsvaru uz apdrošinājuma ņēmēju izteiktajām bažām.

AK Sabiedrību akta 1985 425. iedaļa paredz iespēju sabiedrībām īstenot „kompromisa vienošanās shēmu” starp sabiedrību un tās locekļiem vai kreditoriem vai to daļu, kurai vajadzīga

PR\659626LV.doc 217/371 PE 386.573v02-00


236 27. un 28. lpp.237 Pensijas saņēmējiem piedāvāja 2,5% kopējās mūža rentes pieaugumu (sk. WE 23, 19. lpp.)238 30. lpp.239 29. lpp.240 GAR un ne-GAR apdrošinājuma ņēmēji bija dažādās balsošanas klasēs241 Argumenti par labu šim lēmumam ir izklāstīti ES 3, 32. un 33. lpp.242 2. lpp.243 Sk. WE 29, 19. lpp.244 Lūgumraksta 29/2005 (9.11.2005.) papildinājums attiecībā uz FSA un FOD, 2. lpp.

ieinteresēto pušu un tiesas piekrišana. Shēma kļūst saistoša, ja to apstiprina skaitlisks vairākums, kas pārstāv trīs ceturtdaļas kreditoru vērtībā vai kreditoru klasē vai dalībnieki vai dalībnieku grupa un tiesa (sk. ES 3236). ELAS izveidoja šādu shēmu ar nodomu stabilizēt peļņas fondu samazinot tā pakļaušanu iedarbībai un vienlaikus izslēdzot tiesisko darbību risku pret ELAS par maldinošu pārdošanu, pamatojoties uz pieņēmumu par nespēju atklāt risku nākamajiem ne apdrošinājuma ņēmējiem. Praksē tas nozīmētu, ka apdrošināšanas ņēmēji iegūtu viņu polišu vērtības pieaugumu par 17,5 % apmaiņā pret atteikšanos no tiesībām uz garantētu mūža pensijas procentu likmi. Vienlaikus apdrošinājuma ņēmējiem bez piedāvāja 2,5 % polišu vērtības pieaugumu237 apmaiņā pret atteikšanos izvirzīt prasības, vai nu tiesvedības ceļā vai caur Finanšu ombuda dienestu.

Saskaņā ar ES 3238 shēma bija intensīvu konsultāciju procesa rezultāts, iesaistot apdrošinājuma ņēmējus un regulatorus un tapa intensīvas reklamēšanas apstākļos. EMAG nosauca to par „masīvu konsultāciju procesu, kas īstenībā bija tikai kosmētiska sabiedrisko attiecību vitrīnas dekorāciju maiņa” (WE 75) ES 3 ir arī uzsvērts, ka bija zināma laika spiediena pakāpe, jo GBP 250 miljonu izmaksas no Halifax priekšnoteikums bija kompromisa stāšanās spēkā pirms 2002. gada 1. marta. Tādēļ „laiks, kas pieejams attīstības pabeigšanai un shēmas apstiprināšanai, bija daudz īsāks, nekā parasti būtu vajadzīgs šādas sarežģītības shēmas izveidošanai”(ES 3239).

Shēma beidzot ieguva Equitable apdrošinājuma ņēmēju visu klašu pārliecinoša vairākuma atbalstu240. Ir jāatzīmē, ka tiesnesis Lloyd noraidīja ierosinājumu, ka ārzemju apdrošinājuma ņēmēji būtu jāuzskata par atsevišķu klasi balsošanas nolūkiem par kompromisa vienošanos241. Arī peļņas pensiju saņēmēji netika uzskatīti par atsevišķu klasi. Kompromisa shēma stājās spēkā2002. gada 8. februārī pēc apstiprināšanas Augstākajā tiesā. Sabiedrība novērtē, ka tad, kad kompromisa shēma stājās spēkā, „vēl bija gandrīz miljons cilvēku ar ieguldījumiem peļņas fondā”, lai gan ievērojams apdrošinājuma ņēmēju skaits bija izstājies 2001. gada laikā(WE 47242).Equitable Valde tajā laikā paziņoja, ka shēma ietver „taisnīgu vērtības kompensāciju GAR apdrošinājuma ņēmējiem, pamatojoties uz viņu atdoto juridisko tiesību „reālistisku novērtējumu”...tā samērīgi sadala kompensāciju dažādām GAR apdrošinājuma ņēmēju grupām saskaņā ar viņu tiesībām; tā samazina šo kompensāciju par jebkuras iespējamās sūdzības kompensāciju, no kā atsacījušies GAR apdrošinājuma ņēmēji; kompensācija ir tādāveidā, kas paredz proporcionālu GAR apdrošinājuma ņēmēju polišu vērtības pieaugumu gan garantētajā, gan negarantētajā formā” (WE 29243). Pretēji tam apdrošinājuma ņēmēju pārstāvji apgalvoja, ka shēma ir „netaisnīga”244 un ka tā „tīšām jauc un samazina juridiskā padoma vērtību, [norādot], ka apdrošinājuma ņēmējiem bez [GAR] ir stingri argumenti iesūdzēšanai par maldinošu pārdošanu”. It īpaši EMAG uzskata (WEConf 16), ka pirmais visaptverošais polišu vērtības samazinājums par 16 % 2001. gada jūlijā – kas pēc viņu domām bija ne tikai zaudētās

PE 386.573v02-00 218/363 PR\659626LV.doc


245 3. lpp.246 275. lpp.247 19. lpp.248 1. un 2. lpp.249 6. lpp.250 6. lpp.25119. lpp.

GAR lietas un vērtspapīru tirgus krituma rezultāts, bet arī (lielā mērā) ELAS pārāk augstu piemaksu izmaksāšana desmit gadu laikā - atsaucās netaisnīgi uz vēlāk pienākušajiem apdrošinājuma ņēmējiem bez GAR garantijām, kuri iepriekš nebija guvuši labumu no pārāk augstām piemaksām kā pirms 1990. gada (galvenokārt GAR) apdrošinājuma ņēmēji. Kā izklāstīts II iedaļas 3. punktā C. Thomson pauda atšķirīgu uzskatu (H 8): „Vienotas likmes piemērošanas samazinājumiem mērķis bija panākt lielāku taisnīgumu visiem apdrošinājuma ņēmējiem. Šo lēmumu pieņēma valde pēc vairāku variantu apspriešanas ar iecelto aktuāru”. A. Boswoodsavā liecībā (WE 76245) atbalsta EMAG uzskatu, ka vienotas likmes samazinājums neņēma vērāpārmērīgās piemaksas agrākajiem apdrošinājuma ņēmējiem. EMAG uzskata, ka kompromisa shēma ir radījusi ELAS iespēju labot situāciju. Tā vietā shēma paredzēja pieaugumus GAR par 17,5 % pret ne-GAR pieaugumu 2,5 %. Lords G. W. Penrose savā ziņojumā izvairās no komentāriem par kompromisa shēmas taisnīgumu (WE 16246).Turklāt apdrošinājuma ņēmēji ir sacījuši komitejai, ka pieaugumi polišu vērtībā nav garantēti: „Dažu nedēļu laikā 2,5 % pieaugums mīklaini pārvērtās par 4 % samazinājumu” (P. Weir,H 2), tādējādi apdrošinājuma ņēmēji „zaudēja tiesības uz kompensāciju apmaiņā pret pieaugumu, kas izrādījās par čeku, kas jāapmaksā” (N. Bellord, H 2). Tiešām, pēc tam, kad polišu vērtības pieaugums bija kreditēts 2002. gada 1. martā, sabiedrība paziņoja tālāku samazinājumu par 4 % 2002. gada 15. aprīlī, kas vairāk nekā likvidēja 2,5 % pieaugumu, kas tika kreditēts ne-GAR apdrošinājuma ņēmējiem pirms tikai sešām nedēļām. Peļņas pensijas saņēmēji cieta līdzīgu triecienu, kad sabiedrība samazināja vispārējās atdeves likmi par 4 % pēc vienošanās apstiprināšanas. Tādēļ daži apdrošinājuma ņēmēji pauda šaubas par kompromisa vienošanās juridisko spēkā esamību (sk., piemēram, P. Weir mutisko liecību (H 2) un P. Scawen, WE 23247).

Atbildot C. Thomson apgalvoja, ka sabiedrība ir izklāstījusi visas kompromisa shēmas detaļas pievienotajos dokumentos. „Pieaugumi ir ļoti skaidri izklāstīti shēmas dokumentos, un tiem ir gan garantētie, gan negarantētie elementi. Tirgus kustības nozīmēja, ka mums attiecīgi bija jāsamazina negarantētās piemaksas. Šis risks bija skaidri identificēts dokumentos...” (WE-Conf 5248) Tomēr profesors Blake uzskata (WE 29249), ka Valdes apdrošinājuma ņēmējiem sniegtā informācija par kompromisa shēmas priekšlikumu bija nepietiekama. Cita starpā viņškritizē to, ka „lielākā daļa informācijas par fonda stāvokli bija novecojusi, nebija gandrīz nekādas informācijas par to, kas notiks ar fondu pēc [kompromisa shēmas stāšanās spēkā un] nebija skaidri uzrakstīts, no kā ... apdrošinājuma ņēmēji atsakās, balsojot par [shēmu]”(WE 29250). P. Scawen arī apgalvo, ka sabiedrības finanšu pilnīgais stāvoklis nav atklāts. Pretējā gadījumā peļņas pensiju saņēmēji „noteikti nebūtu pieņēmuši piedāvājumu” (WE 23251). EMAG kritizēja to, ka „kompromisa dokumenti nerisina to pārlieku lielo piemaksu jautājumu, no kura labumu gūst GAR apdrošinājuma ņēmēji, 16% polišu vērtības samazinājuma netaisnīgais raksturs apdrošinājuma ņēmējiem, kuriem nav GAR garantijas [un] kompensējoša izlīdzinājuma iespēju par labu ne-GAR apdrošinājuma ņēmējiem” (WE-Conf 16).Turklāt EMAG sīki komentē otro polišu vērtības samazinājumu 2002. gada 15. aprīlī, kas vair

PR\659626LV.doc 219/371 PE 386.573v02-00


252 4. lpp.253 Lūgumraksta 29/2005 (9.11.2005.) papildinājums attiecībā uz FSA un FOD, 2. lpp.254 Otrais iesniegums izmeklēšanai, ko veica lords G. W. Penrose par mācībām, ko varam gūt no Equitable Lifesabrukuma – lieta par sērijveida regulatīvo kļūmi, ko pieļāvusi valdība un tās aģents, Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestāde; EMAG; 2003. gada 27. martā; 50. lpp.

āk nekā likvidēja pieaugumu, ko kreditēja ne-GAR apdrošinājuma ņēmējiem. Kā minēts iepriekš, ELAS argumentēja, ka tas ir bijis nepieciešams „tirgus kustību” dēļ. EMAG atspēko, ka tirgus kritums bija aptuveni 6 % (kas ekvivalents Equitable Life aktīvu vērtības kritumam par 3 %) starp 2001. gada jūliju, kad ieviesa 16 % samazinājumu, un 2002. gada aprīli, kad īstenoja otro samazinājumu. Tomēr „viss šis kritums notika pirms kompromisa shēmas publicēšanas 2001. gada decembrī [un] līdz polišu vērtības samazināšanai 2002. gada aprīlī nebija citu ievērojamu tirgus kritumu” (WE-Conf 16). EMAG uzskata, ka neizskaidrojot ne-GARapdrošinājuma ņēmējiem to, ka, ja nebūs tūlītējs kāpums vērtspapīru tirgū, varētu būt vajadzīgs tālāks polišu vērtības samazinājums, ELAS var būt tīši maldinājis apdrošinājuma ņēmējus. Turpretim C. Thomson pastāvēja uz to (H 8), „ka tirgos turpinājās lejupslīde pēc tam, kad kompromisa shēma bija cauri 2002. gada februārī, un valdei nebija citas izvēles kā atspoguļot šīs izmaiņas tirgus vērtībās negarantētajās izmaksās”. A. Boswood (WE 76252) piekrīt EMAG vērtējumam un norāda, „ka to vajadzēja pateikt tiem, ieskaitot tiesu, kas izlēma jautājumu par shēmas apstiprināšanu”. Tādējādi viņš domā, ka ir iespējams, ka „atbildīgās personas tīši noslēpa informāciju, par kuru viņi zināja, ka tā ir būtiska shēmai”. Ņemot to vērā, EMAG lūdza FSA izmeklēt šo jautājumu. Pēdējā tomēr atteicās to darīt, atsaucoties uz tās rīcības brīvību (WE-Conf 16). C. Thomson atbildēja uz apgalvojumiem par to, ka kompromisa dokumentācija ir bijusi nepilnīga, uzsverot, ka shēmu bija sankcionējusi Augstākā tiesa. Viņš citēja tiesneša teikto (H 8): „Es nešaubos, ka šī ir shēma , ko inteliģents un godīgs cilvēks, iesaistītās grupas loceklis, kas darbojas tās interesēs, varētu saprātīgi apstiprināt. Es arī esmu apmierināts, ka ne kādas informācijas nepietiekamības dēļ, ne citādi procesā, ne attiecībā uz man izteiktajiem būtiskajiem punktiem nav ne mazākā iemesla domāt, ka tā nav piemērota shēma, kuru pēc dažādo klašu pieprasītā vairākuma apstiprināšanas vajadzētu apstiprināt tiesai. Es tā pavēlēšu.”

Apdrošinājuma ņēmēji vispār kritizēja to, ka FSA ieteica apdrošinājuma ņēmējiem pieņemt kompromisu vai pat veicināja to253. „FSA bija viena no pusēm, kas spieda Equitable locekļu vairākumu parakstīties uz brāķa kompromisu, vadoties no mājieniem, ka, ja kompromiss netiks pieņemts, Equitable sabruks, un uz pieņēmumu (kas nerealizējās), ka ja mēs piekritīsim, fonds atgriezīsies stabilā stāvoklī.... Tie, kuri nepiedalījās kompromisā, ko apstiprināja FSA, un izņēma savus līdzekļus, izrādījās labākā stāvoklī, nekā tie, kuri palika. Ņemot vērā tās noteikto atbalstu kompromisam, tam vajadzētu būt mulsinošam FSA, jo tās pienākums ir aizstāvēt apdrošinājuma ņēmēju pamatotās ieceres.254”Savā paziņojumā komitejai D. Strachan (H 4) komentēja FSA iesaistīšanos kompromisā: Kompromisa shēmu uzsāka kā neatkarīgas tiesas prāvas daļu saskaņā ar Sabiedrību aktu. Šajā konkrētajā prāvā FSA nebija oficiālas ar likumu noteiktas lomas.” FSA norāda (WE 37), ka tā „tomēr iedrošināja Equitqble iet tālāk par to, kas bija prasīts Sabiedrību aktā, lai nodrošinātu, ka apdrošinājuma ņēmēju intereses būtu aizsargātas tik tālu, cik iespējams, jo īpaši, ieceļot neatkarīgu aktuāru, lai viņš izteiktu savas domas par priekšlikumu taisnīgumu”. Turklāt FSA „pārbaudīja un novērtēja kompromisa shēmas priekšlikumus, kuri tika piedāvāti Equitable Life peļņas apdrošinājuma ņēmējiem, lai nodrošinātu, ka visu apdrošinājuma ņēmēju intereses tiek pienācīgi ievērotas” (WE-Conf 8). To darot, FSA vadījās no šādiem apsv

PE 386.573v02-00 220/363 PR\659626LV.doc


255 Neatkarīgā aktuāra ziņojuma kopsavilkums, 125. lpp.256 9. lpp.

ērumiem: „Pirmkārt, sekmīga kompromisa shēma varētu principā piedāvāt labāko perspektīvu Equitable Life un tās apdrošinājuma ņēmēju stabilitātei. Otrkārt – tas attiecas uz taisnīguma jautājumiem – bija novērtējums, vai ir taisnīga tiesību un prasību apmaiņa katrai cietušajai grupai. Trešais apsvērums bija tāds, ka ir jābūt skaidrai un pilnīgai informācijai apdrošinājuma ņēmējiem, un ceturtkārt, mēs ņēmām vērā neatkarīgā aktuāra novērtējumu par priekšlikumu” (D. Strachan, H 4) Neatkarīgais aktuārs savā ziņojumā paziņoja, ka „no aktuārāviedokļa shēmas noteikumi ir definēti godīgā un saprātīgā veidā” (WE-Conf 9255). Apdrošinājuma ņēmēji tomēr apgalvoja, ka aktuārs nav pievērsies vairākiem svarīgiem jautājumiem, kas būtu svarīgi apdrošinājuma ņēmēju priekšlikuma izpratnei (sk. WE-Conf 16) un turklāt apšaubīja viņa neatkarību no ELAS (sk. WE 75).Kompromisa shēmas novērtējumā (WE 67) FSA secina: „FSA ir apmierināta, ka attiecībā uz iesaistītajām GAR un ne-GAR apdrošinājuma ņēmēju grupām polišu vērtības pieauguma līmenis ir taisnīgs piedāvājums apmaiņā pret GAR tiesībām un potenciālajām maldinošas pārdošanas prasībām, no kurām būtu jāatsakās. Lai gan ir atšķirības no cilvēka uz cilvēku katrā attiecīgajā grupā, mēs esam apmierināti, ka nav tādu apdrošinājuma ņēmēju kategoriju grupās, kuri saņemtu nesamērīgi lielas vai mazas piemaksas.” Turklāt FSA piebilst, ka „pasākumu shēma bija apdrošinājuma ņēmēju interesēs un bija piemērots veids, kā novērst neskaidrības, kas negatīvi ietekmēja firmu; atbilstīgi mēs neredzējām iemeslu lietas virzīšanai uz tiesu, kurai būtu galīgā atbildība par lēmumu” (WE-Conf 8).

ES 3256 nesatur komentārus par kompromisa shēmas taisnīgumu, bet drīzāk norāda uz tās priekšrocībām kopumā: „Pirmkārt, tā sniedza pārliecību ieinteresētajām pusēm, aizsargājot apdrošinājuma ņēmējus (un Equitable) no plašas un dārgas tiesvedības. Otrkārt, tā ieguva regulatora (FSA), locekļu vairākuma un tiesas apstiprinājumu. Treškārt tā nodrošināja darījuma ar Halifax plc īstenošanos ar vislabākajiem iespējamiem nosacījumiem. Ceturtkārt, tā šķiet labāka par citām alternatīvām, piemēram, Equitable slēgšanu.“ ES 3 autori pauž uzskatu, ka „salīdzinājumā, var domāt, ka cietušais apdrošinājuma ņēmējs drīzāk gūs apmierinājumu ar kolektīvās apmierinājuma sistēmas starpniecību, tādu kā kompromisa shēma, nekā individuāli griežoties pēc palīdzības tiesu iestādēs”, sīkāk to nepaskaidrojot.Nobeigumā, liecības apliecina, ka tās kompromisa shēmas, kas stājās spēkā 2002. gada 8. februārī pēc tam, kad to bija apstiprinājis vajadzīgais apdrošinājuma ņēmēju vairākums un sankcionējusi Augstākā tiesa, galvenais mērķis bija novērst juridiskās nenoteiktības un saistības no Equitable Life un tādējādi stabilizēt fondu. Shēma tomēr nekompensēja apdrošinājuma ņēmēju zaudējumus, kurus viņi bija piedzīvojuši polišu vērtības samazināšanas dēļ 2001. gadā, ko izraisīja vairāki īpaši apstākļi Equitable Life sabiedrībā tostarp sabiedrības maksātās pārmērīgi augstās piemaksas . It īpaši, polišu vērtības paaugstināšana ne-GAR apdrošinājuma ņēmējiem, kuri apmaiņā atsacījās no tiesībām iesniegt prasības, tika vairāk nekā likvidēta ar secīgajiem pamazinājumiem. Uz saņemto liecību pamata komiteja sliecas domāt, ka shēmas ierosināšanas laikāsabiedrība varēja zināt, ka polišu vērtības pieaugumi nevarētu tikt uzturēti normālos apstākļos, taču neinformēja par to ne apdrošinājuma ņēmējus, ne tiesu. Ir pārliecinoši pierādījumi, ka daudzi apdrošinājuma ņēmēji, ja būtu to zinājuši, nebūtu balsojuši par labu shēmai. Komiteja secina, ka šai shēmai praktiski bija jāatņem visiem atlikušajiem apdrošināšanas ņēmējiem tiesības celt prasības pret sabiedrību, tajā pašā laikā nenovēršot viņu zaudējumu palielināšanos.

PR\659626LV.doc 221/371 PE 386.573v02-00


257 4. lpp.258 4. lpp.

3. Sūdzības ELAS un „Polišu pārskati”

C. Thomson informēja komiteju, ka ELAS ir izveidots iekšējais sūdzību izskatīšanas process, kādu prasa FSA noteikumi. Viņš sacīja, ka kopš 2001. gada sabiedrība ir izskatījusi vairāk nekā40 000 sūdzību par plašu jautājumu spektru. Tās sūdzības, kas saistītas ar „jautājumiem, kas raksturīgi tikai sabiedrības stāvoklim ... ir galvenokārt izskatītas caur polišu pārskatiem”(WE 47257). Polišu pārskati (labošanas shēma, ne-GAR atstājēju shēma un pārvaldīto pensiju pārskats) kopā izskatīja vairāk nekā 100 000 lietas, no kurām daudzas identificēja un atrisināja sabiedrība bez sūdzības iesniegšanas no apdrošinājuma ņēmēja (C. Thomson, WE 47258).Pirmkārt, labošanas shēma (75 000 lietas) izmaksāja kompensācijas GAR apdrošinājuma ņēmējiem, kuru polisēm bija pienācis maksājuma termiņš pirms tam, kad Lordu palātas nolēmums bija licis sabiedrībai nokārtot saistības ar GAR apdrošinājuma ņēmējiem. Tā izmaksāja viņiem piemaksas, kas viņiem būtu bijušas jāsaņem, ja nolēmums būtu bijis zināms tajā laikā.

Otrkārt, pārvaldīto pensiju pārskats izskatīja 20 000 līgumu lietas, kad apdrošinājuma ņēmējam ir iespēja izņemt ienākumu no pensijas polises, nepārvēršot tajā stadijā visu pensijas polisi par mūža renti. Finanšu žurnālists S. Bain tomēr apgalvoja (H 8), ka „vairākumā ... izskatīto gadījumu pārvaldīto pensiju pārskatā apdrošinājuma ņēmējiem tika pateikts, ka viņiem nepienākas nekāda kompensācija, bet mazākumam tika piedāvāti niecīgi norēķini”. Kā piemēru viņšminēja upuri, kuram pārskata rezultātā ELAS piedāvāja GBP 522 kompensāciju. Tikai pēc tam, kad upuris draudēja griezties tiesā, ELAS „[piekrita] izmaksāt viņam GBP 81 907”(S. Bain, H 8).

Treškārt , ne-GAR atstājēju shēma izskatīja aptuveni 15 000 ne-GAR apdrošinājuma ņēmējus, kuri bija izņēmuši polises pirms kompromisa shēma bija stājusies spēkā. Viņiem piedāvāja kompensāciju, kas nepārsniedz 5 % līmeni no zaudējuma (C. Thomson, H 2). FSA norādīja, ka tā „uzraudzīja [šo] piemērotu kompensāciju piešķiršanas procesu apdrošinājuma ņēmējiem, kuri izstājas no Equitable pārāk agri, lai gūtu labumu no kompromisa shēmas” (D. Strachan, H 4). Apdrošinājuma ņēmēju pārstāvji uzsvēra, ka piedāvājumi, ko sabiedrība piedāvāja individuāli vai polišu pārskatu rezultātā, bija nožēlojami, jo veidoja tikai mazu daļu no tā, ko cilvēki bija īstenībā zaudējuši. Tomēr lielākais vairums iesaistīto pieņēma sabiedrības piedāvājumus (C. Thomson, H 2). Viņš sacīja, ka aptuveni 1000 lietu, kurās apdrošinājuma ņēmēji nepieņēma piedāvājumu, sabiedrība novirzīja Finanšu ombuda dienestam (sk. turpmāk).

C. Thomson (H 2) norādīja vispār, ka Equitable kā savstarpējās apdrošināšanās sabiedrībai ir jāpanāk līdzsvars starp sūdzētāja interesēm un pārējo apdrošinājuma ņēmēju interesēm, kuriem ir jāapmaksā sūdzība. „Kad sabiedrība maksā kompensāciju, to var iegūt tikai no pašreizējiem apdrošinājuma ņēmējiem, tādēļ mūsu pienākums pret viņiem ir atteikties izdarīt maksājumus, ja nekāda kompensācija nav piemērota. ... Tādēļ sabiedrībai bija jānodala patiesas prasības no oportūnistiskām ...” (C. Thomson, H 2). Līdzīgi viņš paziņoja (H 8), ka „prasību pārmaksāšana tiem kuri kliedz visskaļāk, būtu uz to rēķina, kuri paliek aizmugurē, ... tādēļmums vienmēr ir viss jāizsver, cik taisnīgi vien spējam.”

PE 386.573v02-00 222/363 PR\659626LV.doc


259 Sk., piemēram, WE 7, WE 8, WE 8, WE 25, WE 31, WE 33, WE 34, WE 40 un WE 42 260 2. lpp.261 7. lpp.262 2. lpp.263 Sk., piemēram, B. Chase Grey rakstiskā iesnieguma (WE 9), 3. un 4. lpp.264 http://www.sfo.gov.uk/265 3. un 4. lpp.266 Ziņojums ir arī reģistrēts komitejā kā WE 7: Equitable Life: G. W. Penrose un pēc viņa – krāpšanas anatomija. Dr. M. Nassim raksts; 2004. gada 30. decembrī Penrose and beyond - anatomy of a fraud. A paper by Dr Michael Nassim; 30 December 2004267 4. lpp.

V. Pieļāvumi par krāpšanu un AK Smago krāpšanu birojs

Dažās komitejas saņemtajās rakstveida liecībās259 ir apgalvots, ka sabiedrības nostāja un darbība ir līdzvērtīga krāpšanai. Ieguldītāju asociācija paziņo (WE 31260), ka viņi nevar pierādīt, ka krāpšana ir notikusi, taču pieejamie pierādījumi ir pārliecinoši. Šis darba dokuments neanalizē sīki šos apalvojumus. Ja tie izrādītos patiesi, tomēr tas palīdzētu apdrošinājuma ņēmējiem pamatot prasības un panākt kompensācijas civillietās. WE 31261 liek domāt, ka jautājums par to, vai Equitable Life kā entītija ir izdarījusi civilnoziegumus, krāpjot apdrošinājuma ņēmējus, būtu būtisks, jo civilprasība tādā gadījumā būtu teorētiski iespējama apdrošinājuma ņēmējiem, pat ja sūdzība uz citiem pamatiem nebūtu iespējama noilguma dēļ (sk. turpmāk). ELAS saka, ka „mēs esam izanalizējuši apalvojumus par krāpšanu ļoti sīki, [bet] neesam atraduši nekādus pierādījumus, kas varētu būt par pamatu apsūdzībai krāpšanā pret sabiedrību” (WE-Conf262)

Daži apdrošinājuma ņēmēji tiešām atsaucās uz apgalvojumiem AK Smago krāpšanu birojam (SFO)263. Pēc T. Lake domām AKFM pat ir lūgusi SFO izskatīt šo lietu. SFO savā vietnē264

internetā paziņo, ka tas ir neatkarīgs valdības departaments, kas izmeklē un apkaro smagas un sarežģītas krāpšanas. Tas ir daļa no AK krimināltiesību sistēmas Biroju vada direktors, kuru ieceļ ģenerālprokurors, kuram direktors arī atskaitās par darbu. Galvenais kritērijs, pēc kura birojs nosaka, vai pieņemt lietu, ir tas, vai iespējamā krāpšana ir tik nopietna vai sarežģīta, ka tās izmeklēšana būtu jāveic tiem, kas atbildīgi par apsūdzības uzturēšanu. Citi faktori ietver iespējamās krāpšanas vērtību, vai ir nozīmīga starptautiskā dimensija, vai lietai varētu būt plaša sabiedriska rezonanse un vai tā prasa augsti specializētas zināšanas, piemēram, par finanšu tirgiem.C. Grey paziņo, ka SFO ir informējis viņu, ka viņa izvirzītie pieņēmumi tiks izskatīti saistībā ar notiekošo ELAS tiesvedību pret tās bijušajiem direktoriem un auditoriem. Pēc viņa domām ELAS tiesvedība „ir gandrīz noteikti sākta kā tīšas novilcināšanas taktika [un], lai noslēptu patiesību par ELAS sabrukumu” (WE 9265). Turklāt C. Grey apgalvo, ka P. Weir ir informējis viņu, ka, neraugoties uz P. Weir atkārtotiem lūgumiem, SFO nav oficiāli atzinis ziņojuma saņemšanu266, kas pēc P. Weir domām ir vispilnīgākais ziņojums par iespējamo krāpšanu un ko šķietami P. Weir ir iesniedzis SFO (WE 9267).

SFO vēlāk nolēma neizmeklēt šo lietu. C. Maxwell (H 4) citēja SKB 2005. gada 19. decembra preses paziņojumu: „Pēc rūpīgas pieejamo pierādījumu izskatīšanas, tostarp G. W. Penrose ziņojuma un sabiedrības rīcībā esošo dokumentu, un pēc rezultāta sabiedrības lietā pret tās bijušajiem auditoriem un dažiem bijušajiem direktoriem, Nopietno krāpšanu birojs

PR\659626LV.doc 223/371 PE 386.573v02-00


268 6. lpp.

apstiprina, ka nav atklājies nekas, kas attaisnotu pilnīgu kriminālizmeklēšanu Equitable Life Assurance Society lietās”. WE-Conf 30 satur SFO vēstuli apdrošinājuma ņēmējam, kurāpaskaidrots SFO lēmums: „Šis lēmums ir pamatots uz rūpīgu G. W. Penrose ziņojuma analīzi un plašām izmeklēšanām, lai noteiktu, vai ir pietiekami pierādījumi, lai sāktu kriminālizmeklēšanu ar nodomu iesūdzēt tiesā. Mūsu pārskats ņēma vērā Equitable Life civillietas iznākumu pret tās bijušajiem auditoriem un sabiedrības bijušajiem direktoriem un ierēdņiem. Kritērijs, ko SFO izmanto šādā novērtējumā, ir tas, vai pierādījumi pret kādu personu vai entītiju ir pietiekami stingri, lai dotu pamatotas izredzes panākt notiesāšanu tiesā. Par noziegumu vai noziegumiem ir jāpierāda, ka tie nav apšaubāmi. SFO pārbaude secināja, ka attiecībā uz pierādījumiem, kritērijs nav sasniegts.”T. Lake (H 1) kritizēja, ka „dīvaini, ka SFO vajadzēja divus gadus, lai izlemtu, ka nav jāsāk kriminālizmeklēšana, lai gan ir skaidri maldinoši dati Equitable Life ikgadējos paziņojumos apdrošinājuma ņēmējiem”. P. Braitwaite (H 1) tomēr uzsvēra, ka „[EMAG] nav mājienu, ka SFO nebūtu izskatījis iespēju, ka ir notikusi krāpšana”. WE 31268 tomēr ir apgalvots, ka Anglijas krimināllikums par sarežģītām krāpšanām finanšu jomā ir neveiksmīgā un neefektīvā stāvoklī: „SFO ir lielas grūtības panākt apsūdzības, un tā rezultāti ir ļoti slikti.” Jautājums par to, vai krimināli krāpnieciski nodarījumi ir notikuši, ir izskatīts šā ziņojuma IV daļā.

VI. Prasības pret ELAS par maldinošu pārdošanu

Pieņēmumus par maldinošu pārdošanu, kas ir sīkāk izklāstīti šā ziņojuma IV daļā, komisijai mutiski un rakstiski iesniedza daudzi apdrošinājuma ņēmēji. Klientus, kā stāsta, Equitablenekad neinformēja (vai informēja maldinoši) par riskiem, kas saistīti ar to, ka viņu līdzekļi bija vienā kopējā fondā ar GAR polisēm. It īpaši tie apdrošinājuma ņēmēji, kuri bija iegādājušies polises 90. gadu beigās, kad GAR saistības kļuva par reālu risku (it īpaši saistībā ar notiekošo Hyman prāvu), sūdzējās, ka viņi nav pienācīgi informēti un tādēļ apgalvo, ka ELAS viņiem ir maldinoši pārdevis polises. Apdrošinājuma ņēmēji ziņoja arī par citiem maldinošas pārdošanas pieņēmumiem, t.i.. ka ELAS tirdzniecības materiāli apgalvoja, ka peļņas fonds izlīdzina ieņēmumu un aktīvu vērtību fluktuācijas un ka ELAS agresīvi veicināja esošo ELAS polišu „sajaukšanu” ar jaunākām ieguldījumu polisēm, kas bija ļoti ienesīgas ELAS sabiedrībai (jo ģenerēja jaunus darījumus un komisijas naudas, kā arī prasīja pat mazākas kapitāla rezerves).

Ir vērts atzīmēt, ka dažus no apdrošinājuma ņēmēju pieņēmumiem apstiprināja divi bijušie ELAS tirdzniecības aģenti (sk. R. Lloyd mutisko liecību (H 5) un M. Power rakstisko liecību (WE-File 2)), kuri apgalvoja, ka viņus pašus ir maldinājusi sabiedrība. Piemēram, R. Lloyd, tirdzniecības aģents Apvienotajā Karalistē, paziņoja komitejai: „Man liekas, ka mūs visus ir piekrāpusi Equitable Life valde. Manuprāt, tās pienākums bija informēt apdrošinājuma ņēmējus un tirdzniecības personālu par riskiem, kas saistīti ar papildu summu pievienošanu pastāvošajam peļņas fondam, un es domāju, ka šiem riskiem bija jābūt zināmiem 1998. gadā vai varbūt vēl agrāk. ... Tagad es domāju, ka mani maldināja par riskiem, kas saistīti ar peļņas fondu. ... Skaidrs, ka es nedomāju tā tajā laikā, bet tagad, skatoties atpakaļ, es domāju, ka kaut ko vajadzēja darīt, lai novērstu jauno klientu – ne to, kas jau tajā bija – naudas ieskaitīšanu fondā, kura saistības bija lielākas, nekā līdzekļi. No šīs dienas viedokļa mēs pārdevām

PE 386.573v02-00 224/363 PR\659626LV.doc


269 5. lpp.270 6. nodaļa271 1. lpp.272 9. lpp.273 8. lpp.

peļņas līdzekļus tādā veidā, kas bija pārdrošs gan no ieņēmumu izņemšanas, gan peļņas mūža renšu viedokļa” (H 5).

Attiecībā uz peļņas pensijas saņēmējiem ir turklāt apgalvots, ka pircējiem tajā laikā netika paskaidrots, ka liela daļa no viņu ienākumiem ir jāklasificē mūža rentes terminos kā „negarantēti”: „Ne līgums, ne produkta apraksts nenorādīja, ka mūža rentes gala piemaksu var pilnībālikvidēt ar sabiedrības rīcības brīvību un ka šis elements varētu pēc dažiem gadiem veidot pat 50 % no mūža rentes ienākuma. Tas ir neaptverami ... , ka kāds, kurš to saprastu un meklētu drošu ienākumu savam mūžam, ... būtu jebkad pircis šādu produktu” (WE 23269).

S. Bain, finanšu žurnālists, (H 8) pievērsa komitejas uzmanību tam, ko viņš apraksta, kā„organizētu maldinošas pārdošanas kultūru” saistībā ar t.s. „pārvaldītajām pensijām”, ko sabiedrība ieviesa 1995. gadā. Tās bija ienākuma izņemšanas pensiju polises, kas ļāva apdrošinājuma ņēmējam izņemt ienākumu no pensijas polises, tajā stadijā nepārvēršot visu pensijas polisi mūža rentē. Šis jautājums ir sīki izskatīts šā ziņojuma IV daļā.

Vairāki apdrošinājuma ņēmēji uzskata, ka viņiem ir prasības pret sabiedrību, jo viņi cieta zaudējumus no sabiedrības prakses pārcelt piemaksas 90. gados kā lords G. W. Penrose ir norādījis savā ziņojumā (WE 16270). Lords G. W. Penrose apstrīdēja uzskatu, ka sabiedrības problēmas būtu tieši saistāmas ar Hyman prāvu, un parādīja, ka fondam bija liels deficīts 90. gadu laikā, kas radās no ELAS pārmērīgi augstām izmaksām šajā laikposmā. Pēc ziņojuma publikācijas 2004. gada 8. martā ELAS šķietami pauda uzskatu, ka tam būtu stipra aizsardzība, ja apdrošinājuma ņēmēji mēģinātu celt prasības pret to, pamatojoties uz lorda G. W. Penrose konstatējumiem (sk. WE-Conf 29271). FSA vēlāk veica savu izmeklēšanu ar ārējo ekspertu atbalstu, lai novērtētu „iespējamās prasības pret Equitable Life Assurance Society, kas izriet no lorda G. W. Penrose ziņojuma”. Komisija ieguva stipri rediģētu FSA novērtējuma versiju, kas secina, „ka nav nozīmīga riska, ka būs sekmīgas prasības uz sabiedrības piemaksu prakses pamata” (WE-Conf 29272). Tomēr šajā rediģētajā dokumentā nav šā secinājuma pamatojuma vai izskaidrojuma. FSA publicēja informācijas dokumentu ar padomiem ELAS apdrošinājuma ņēmējiem par dažādiem jautājumiem savā interneta vietnē 2004. gada jūlijā (WE-File 29). TajāFSA apstiprināja savu uzskatu, ka „vispārējām prasībām pret Equitable Life attiecībā uz tās pamatojumu piemaksu piešķiršanai 90. gados nav izredzes gūt panākumus” (WE-File 29273).

Apdrošinājuma ņēmējiem, kuri uzskatīja, ka viņiem ir prasības pret ELAS, bija iespēja vai nu prasīt kompensāciju no Finanšu ombuda dienesta (FOD) vai celt prasību pret ELAS tiesā, ja viņi nav iesaistījušies kompromisa shēmā vai citādi pieņēmuši tādu kompensācijas piedāvājumu no sabiedrības, kas izslēdz tiesisku darbību.

1. Ārpustiesas – Finanšu ombuda dienests (FOD)

a) Ievads

PR\659626LV.doc 225/371 PE 386.573v02-00


274 Memorands, ko sagatavoja Finanšu ombuda dienests ES Izmeklēšanas komitejai par ELAS; 2006. gada 31. maijā275 35. lpp.276 http://www.financial-ombudsman.org.uk/about/index.html277 37. lpp.278 Abreviatūra no ”Strīdu risināšanas noteikumi”, kas ietverti FSA Rokasgrāmatā279 38. lpp.

Komiteja saņēma FOD sagatavoto memorandu (WE 27274), kas izklāsta FOD iesaistīšanos sūdzībās pret ELAS un izklāsta FOD likumīgo un regulatīvo jomu, tā nozīmi, pilnvaras un pienākumus. Tādējādi FOD tika nodibināts ar Finanšu dienestu un tirgu aktu 2000 (FSMA). Tas apvienoja sešas iepriekšējās iestādes, tostarp Privāto ieguldījumu iestādi, Ombuda biroju, kas agrāk bija uzraudzījis dažādas AK finanšu pakalpojumu nozares. Citi noteikumi, kas izveidoti saskaņā ar FSMA, nosaka FOD jurisdikciju un procedūru, saskaņā ar kuru ir jāizskata sūdzības. FOD ir pakļauts arī pārejas noteikumiem, kas ietverti gan FSMA, gan citos AK tiesību aktos, kas aptver daļēji pabeigtu sūdzību izskatīšanu saskaņā ar iepriekšējām shēmām un sūdzību par faktiem un izlaidumiem, kas notikuši pirms FOD izveidošanas.

Equitable Life gadījumā atbilstīgā iepriekšējā ombuda shēma ir Privāto ieguldījumu iestādes (PII) shēma, kuru darbināja . Šī shēma prasīja, lai omuds ievēro visus piemērojamos tiesību aktus, likuma augstāko spēku vai attiecīgo tiesu iestādi. FOD ir jāpieņem lēmumi par sūdzībām, kuras bija sākotnēji iesniegtas PII ombudam saskaņā ar PII kritērijiem un tādējādi jāievēro visi piemērojamie noteikumi vai tiesu prakse. Pretstatā tam attiecībā uz jaunajām sūdzībām FOD ir jāizlemj, kas ir taisnīgi un pamatoti visos lietas apstākļos, ņemot vērā visus piemērotos tiesību aktus vai tiesu praksi (sk. ES 3275).

FOD raksturo sevi kā neatkarīgu publisku struktūru, kas izveidota, lai risinātu atsevišķus strīdus starp patērētājiem un finanšu pakalpojumu firmām neoficiāli un kā alternatīvu tiesām.276

Patērētāji var iesniegt sūdzības FOD bez maksas. Sūdzības vispār ir tiesīgas iesniegt privātpersonas, mazie uzņēmumi un organizācijas attiecībā uz sūdzībām, kas izriet no klienta vai potenciālā klienta attiecībām. Sūdzētājam nav jādzīvo vai jābūt reģistrētam ApvienotajāKaralistē. FOD obligātā jurisdikcija attiecas uz ikvienu licencētu firmu, pret kuru ir izvirzīta sūdzība, ja tā attiecas uz darbību, ko regulē ar FSMA un kas ir pakļauta obligātajiem jurisdikcijas noteikumiem. Būtībā ar nedaudziem izņēmumiem visas pilnvarotās firmas ir pakļautas FOD obligātajai jurisdikcijai. Šāda jurisdikcija aptver tādu pilnvarotu firmu darbības vai nolaidības, kas veic reglamentētu darbību , tostarp iecelta pārstāvja darbības. Pirms griešanās pie FOD patērētājam ir jāiesniedz rakstiska sūdzība tieši attiecīgajā firmā. Ja viņš nav apmierināts ar firmas atbildi, viņš var iesniegt sūdzību FOD. Ombuds nevar izskatīt sūdzību, ja sūdzības iesniedzējs iesniedz to vairāk nekā sešus mēnešus pēc tam, kad firma ir nosūtījusi tās pēdējo atbildi vai vairāk nekā sešus gadus pēc sūdzībā ietvertā notikuma vai (ja vēlāk) vairāk nekā trīs gadus no datuma, kad kļuva zināms (vai vajadzētu pamatoti būt kļuvušam zināmam), ka viņam ir iemesls sūdzēties. Ombuds var izskatīt sūdzības ārpus šīm laika robežām, ja, pēc viņa domām, neiekļaušanās laika robežās bija ārkārtēju apstākļu rezultāts vai firma neiebilst pret sūdzības izskatīšanu (sk. ES 3277). Apstākļi, kuros ombuds var noraidīt sūdzību bez izmeklēšanas, ir noteikti DISP 3.3.1.278 18. punkts dod FOD plašu rīcības brīvību, kad viņš var noraidīt sūdzību, neizskatot tās būtību, „ja tas ir pārliecināts, ka ir nepārvarami apstākļi, kādēļ ir nepareizi sūdzību izskatīt Finanšu ombuda dienestā” (sk. ES 3279). Ja, piemēram, viena sūdzība paceļ jautājumus ar plašāku saistību kā gadījumu, kurā iesaistīti daudzi patērētāji, FSA var sākt plaša m

PE 386.573v02-00 226/363 PR\659626LV.doc


280 38. lpp.281 Ombuds var ieteikt firmai izmaksāt augstāku summu, kas nav obligāti (WE 27, 3. lpp.)282 12.-17. lpp.283 33. lpp.284 4. un 5. lpp.285 Sk. WE 90

ēroga akciju (ES 3280).

Ja FOD uzskata, ka sūdzības iesniedzējam ir pamatota prasība, tas var pieprasīt iesaistītajai firmai izmaksāt kompensāciju. FOD lēmums ir galīgs un saistošs firmai un ir pakļauts maksimālajam piespriestajam sodam līdz GBP 100 000 plus procentu likme281. Ja prasītājs nav apmierināts ar FOD lēmumu, viņš/viņa ir tiesīgs griezties tiesā, ievērojot tiesību aktos noteiktos laika un citus ierobežojumus. Ja prasītājs lēmumu pieņem, tas ir saistošs.

Attiecības starp FOD un FSA reglamentē Saprašanās memorands (MoU). Tas ir sīki aplūkots liecībā WE 83282: Starp citām lietām MoU izceļ, ka „katrs ir operatīvi neatkarīgs, un tam ir noteiktas funkcijas”, tas apkopo FSA un FOD attiecīgos pienākumus un nodrošina sadarbības struktūru. Tas satur arī noteikumus par informācijas apmaiņu starp abām struktūrām. It īpaši FOD ir „pienākums informēt FSA, kad tas saskata norādījumus uz jautājumiem, kam var būt regulatīvas sekas”. Turklāt tas nosaka, ka „ja FSA uzskata, ka ir radušies jautājumi ar regulatīvu nozīmi, kuri var būt arī kā strīdi ombuda izskatīšanai, tas brīdinās FOD par jautājumiem un apspriedīs jebkādas ierosinātās regulatīvās darbības”. MoU nosaka, ka „FSA un FOD izlemj, kā labāk sazināties ar patērētājiem un firmām, ja sūdzības vai sūdzību apstākļi rosina FSA regulatīvu darbību un kur varbūtīgi tiks veikti pasākumi, lai risinātu problēmu un apsvērumu kopumu ...” MoU nosaka arī FOD budžeta, finanšu instrumentu un ienākumu ietvaru. Nobeigumā MoU nosaka, ka „visus FOD direktorus ieceļ un viņus var atbrīvot no amata FSA”, turpretim „katra direktora iecelšanas noteikumiem ir jābūt tādiem, kas nodrošina viņa neatkarību no FSA shēmas darbināšanā”. FOD sniedz FSA pilnīgu ziņojumu vismaz vienu reizi gadā.

b) Equitable Life sūdzību izskatīšanaLiecības norāda, ka FOD iesniegto lietu skaits sasniedz vairākus tūkstošus (sk., piemēram,WE14283). FOD pats paziņo savā memorandā komitejai, ka tas „ir saņēmis aptuveni 2700 sūdzības par jautājumiem, kas saistīti ar GAR,” un ka „aptuveni 1200 no šīm sūdzībām ir tagad atrisinātas”. Turklāt „aptuveni 400 sūdzības [par pārvaldītajām pensijām] ir pašlaik FOD izskatīšanā” (WE 27284). W. Merricks sniegtā liecība komitejas apmeklējuma laikāLondonā 2006. gada 16. oktobrī (WE 56) norāda, ka FOD ir izskatījis „vairāk nekā 6000 sūdzību par Equitable Life”, kas būtu “mazāks skaitlis, nekā mēs esam izskatījuši par citām AK dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām". Kādas 2700 no tām ir saistītas ar GAR. Viņš tālāk norāda, ka 1843 sūdzības ir „atrisinātas”. FOD paskaidro (WE 90), ka visas 1843 „atrisinātās” sūdzības bija saistītas ar GAR. No „atrisinātajām” sūdzībām 917 bija „atbalstītas”, 889 bija „noraidītas” un 37 „nepieņemamas”. Tajā laikā izskatīšanā bija 930 sūdzības. Pavisam 50 sūdzības bija saistītas ar G. W. Penrose un tādēļ netika izskatītas (sk. turpmāk). Pēdējie FOD iesniegtie skaitļi285 norāda, ka līdz 2007. gada 31. martam 7377 sūdzību izskatīšana bija pabeigta un 752 sūdzības bija izskatīšanā. Par 2087 sūdzībām tika piešķirta kompensācija.

Ņemot vērā lielo saņemto sūdzību skaitu, FOD nolēma sagrupēt kopā lietas, kas ietver līdzīgus

PR\659626LV.doc 227/371 PE 386.573v02-00


286 Katra vadošās lietas iztiesāšana ir sīkāk apspriesta ES 3, 40.-46. lpp.287 43. lpp.288 50. un 51. lpp.

jautājumus, un koncentrēt uzmanību uz „vadošo lietu” izskatīšanu katrā grupā. FOD izlemtās vadošās lietas bija šādas286:

„N lieta” ietvēra Equitable 1990. gadā doto padomu. FOD noraidīja šo sūdzību uz tā•pamata, ka tajā laikā GAR risks bija tikai teorētisks.

„H lieta” ietvēra pirms 1998. gada 20. marta doto padomu. FOD noraidīja sūdzību uz tā•pamata, ka, lai gan GAR jautājumu apsprieda profesionālajās aprindās tajā laikā, nebija stingru pierādījumu, kas liecinātu, ka Equitable to zināja.

„E lietā” FOD atbalstīja sūdzību saistībā ar padomu, kas dots starp 1998. gada septembri •un 2000. gada jūliju (Hyman nolēmuma datumu) uz tā pamata, ka tajā laikā Equitable Life zināja par risku un tai vajadzēja to atklāt apdrošinājuma ņēmējiem.

Līdzīgi „G lietā” FOD atbalstīja sūdzības saistībā ar padomu, kas dots laikā starp •1998. gada 20. martu un augustu.

„O lieta” ietvēra padomu, kas dots pēc Hyman nolēmuma. FOD nolēma, ka Equitable•nebija pienākuma īpaši brīdināt, ka sabiedrības pārdošana varētu neizdoties un bija attaisnojams sniegt pārdošanas perspektīvas pozitīvā gaismā.

ES 3287 izklāsta, kā FOD aprēķināja kompensāciju saistībā ar tām divām vadošajām lietām, ko tas atbalstīja: „FOD uzskatīja, ka M. E. būtu jāsaņem kompensācija, kas nostādītu viņu tādā stāvoklī, kādā viņa būtu bijusi, ja viņa nebūtu ieguldījusi līdzekļus Equitable Life. Tomēr, ņemot vērā, ka pēc viņas polises iegādes notika vērtspapīru tirgus kritums, būtu netaisnīgi kompensēt M. E. zaudējumus vērtspapīru tirgus kritumu dēļ, kas būtu iespaidojuši visus peļņas fondus un ko viņa būtu cietusi, ja būtu ieguldījusi līdzekļus citā firmā. Tādēļ kompensācija bija jānovērtē, salīdzinot M. E. ienākumus, ko viņa saņēma par Equitable Life peļņas pensijā un vidējo ienākumu, ko ieguva ieguldītāji līdzīgos peļņas fondos. Turklāt M. E. zaudējumiem būtu jāietver viņas fondu samazināšanās, ko viņa cieta, kad pārvietoja tos no Equitable Life un ar nodokli neapliekamos ienākumus, ko viņa maksāja, lai iegūtu jaunu polisi no citas firmas, jo viņai nebūtu vajadzējis ciest samazinājumu vai maksāt tās izmaksas, ja viņa nebūtu ieguldījusi Equitable Life.” FOD ir šķietami bijusi plaša rīcības brīvība kompensācijas aprēķināšanas metožu izstrādē, jo, kā tas ir paziņojis vienā no saviem lēmumiem, „tiesību akti par to finansiālo zaudējumu kompensāciju aprēķiniem, kas radušies no maldinošas interpretācijas vai nolaidīgas padomdošanas, ir nožēlojami nenoteiktā stāvoklī” (sk. ES 3288)Tādējādi šķiet, ka FOD ir pavēlējis izmaksāt kompensācijas daudziem prasītājiem, kuri ir izvirzījuši ar GAR saistītas sūdzības. Saskaņā ar gan C. Thomson (H 2), gan P. Weir (H 2) liecībām summas šķiet bijušas lielākas vienos gadījumos un mazākas citos par sabiedrības sākotnējiem piedāvājumiem, piemēram, saskaņā ar ne-GAR izstāšanās shēmu, kamēr citiem kompensāciju nepiešķīra vispār. Komitejai nav izdevies iegūt informāciju par to, cik daudz prasītāju ir pieņēmuši piedāvājumus, kas izdarīti pēc FOD lēmumiem.

Sekojot G. W. Penrose ziņojumam, apdrošinājuma ņēmēji prasīja kompensāciju par iespējamaj

PE 386.573v02-00 228/363 PR\659626LV.doc


289 3. lpp.290 47. un 48. lpp.291 51. lpp.

ām pārlieku augsto piemaksu izmaksām, kas identificētas ziņojumā Savā „Penrose lēmumā”FOD izlēma 2005. gada 22. martā noraidīt prasības, neizskatot to būtību. Memorandākomitejai WE 27289 FOD sniedz šādu paskaidrojumu: „Noteiktos apstākļos ombuds var izmantot rīcības brīvību, lai noraidītu prasību, neizskatot tās būtību. Tas ir skaidri paredzēts FSMA 14. punkta 17. režīmā. Apstākļi, kuros šo rīcības brīvību var izmantot, ir izklāstīti DISP 3.3.1R. Ombuds izmantoja šo rīcības brīvību attiecībā uz dažām sūdzībām par iespējamo „pārmaksāšanu” no Equitable Life puses pēc tam, kad viņš bija uzaicinājis patērētājus, kuri par to bija sūdzējušies, un citas ieinteresētās puses, lai uzklausītu komentārus un uzskatus un pēc tam tos apsvērtu ... Viņš secināja, ka te bija unikāla apstākļu kombinācija, kas veidoja nepārvaramus apstākļus, kādēļ viņam būtu jāizmanto rīcības brīvība saskaņā ar DISP 3.3.1.R.”

Saskaņā ar ES 3290 FOD norādīja, ka tas ir nonācis pie šāda secinājuma būtībā uz šādiem pamatiem: Pirmkārt, bija varbūtīgi, ka PII ombuds būtu noraidījis ekvivalentas sūdzības, jo saskaņā ar tajā laikā piemērojamajiem tiesību aktiem, šim ombudam nebija pilnvaru izskatīt sūdzības tādā mērā, ka tas skartu aktuāros standartus, atpirkuma summas un piemaksas. Otrkārt, daudzu sūdzību tematika bija tiesu prāvu tematika, disciplināro izskatīšanu un citu izmeklēšanu tematika. Pat ja neviena tiesas prāva tajā laikā nebūtu noteikusi jautājumus izšķiroši, būtu bijis piemērotāk šīs sūdzības izskatīt tiesā. Treškārt, ja FOD turpinātu izmeklēšanu un izlemtu sūdzības par labu prasītājam, būtu iespējams, ka šis lēmums novestu strupceļā. Tas ir tādēļ, ka, ja lēmums būtu par labu prasītājiem un liktu izmaksāt viņiem kompensāciju, vajadzīgie līdzekļi būtu jāņem no peļņas fonda. Tad būtu vajadzīga liela fonda vērtību pārkārtošanas shēma. Šādas shēmas īstenošanai būtu jābūt FSA uzraudzības objektam un tai vajadzētu uzņemties pienākumu pārraudzīt sabiedrības turpmāko maksātspēju un nodrošināt taisnīgu attieksmi pret visiem skartajiem locekļiem. Tādējādi FOD lēmums izraisītu regulatīvu jautājumu, kurš būtu jārisina FSA. Tomēr FSA bija jau nonācis pie secinājuma, ka nekādus ieguldītāju ciestos zaudējumi nevar attiecināt uz regulatīvo sistēmu Nobeigumā, nolemjot neizmeklēt sūdzības, FOD ņēma vērā plašās jebkādas izmeklēšanas sekas, kas potenciāli varētu ietekmēt pat līdz miljonam cilvēku pretstatā samērā nelielajam sūdzību iesniedzēju skaitam.”W. Merricks (WE 56) sniedz šādu vispārīgu paziņojumu saistībā ar viņa attieksmi pret sūdzībām attiecībā uz Equitable Life: „Es gribētu uzsvērt, ka mūsu loma attiecībā uz Equitable Lifeir ierobežota ar sūdzībām par pašu Equitable Life un kompensācijas, ko mēs piešķiram, ja sūdzības tiek atbalstītas, tiek maksātas no Equitable Life peļņas fonda – tādējādi tās samazina fondu, kas pieder citiem Equitable Life apdrošinājuma ņēmējiem. Kā es norādīju, pieņemot agrāku lēmumu, gandrīz katram, kas cietis no sabiedrības krīzes, ir kāda sūdzība. Visi ir cietuši zaudējumus – vismaz attiecībā uz viņu iecerēm. Būtu neiespējami noteikt, kura grupa būtu visvairāk pelnījusi simpātijas, un, paldies dievam, man nenācās to darīt.” FOD nostāju atbalso ES 3291: „Šķiet, ka FOD ņēma vērā cita starpā divus apsvērumus: pirmkārt, ka ieguldītāju aizsardzība ir jālīdzsvaro ar citām interesēm; un otrkārt, ka ikviena kompensācija prasītājiem nāks no peļņas fonda, un tādēļ būs par sliktu pašreizējiem apdrošinājuma ņēmējiem. Tādējādi kompensācijas prasības nebija ieguldītāju interešu pretstatījums korporatīvo vadītāju fondu interesēm, bet līdzsvara meklējumi starp divām konkurējošām ieguldītāju grupām.”

PR\659626LV.doc 229/371 PE 386.573v02-00


292 6. un 7. lpp.293 25. lpp.

c) Apdrošinājuma ņēmēju kritika par FOD darbību ar sūdzībām

Vairāki apdrošinājuma ņēmēji, piemēram, T. Lake (H 1), P. Braithwaite (H 1), N. Bellord(H 2), P. Weir (H 2) un P. Scawen (H 3) stipri kritizēja FOD darbību ar sūdzībām, kas saistītas ar Equitable Life. „FOD atsevišķu lietu izskatīšana ir bijusi netaisnīga, dīvaina, neobjektīva par labu Equitable Life un tai ir trūcis dabiska taisnīguma un uzskaitāmības”, sacīja T. Lake(H 1). Citi atsaucās uz „mulsināšanām un vispārēju obstrukcionismu” (N. Bellord, H 2) un „tīšas vilcināšanas pieeju”, (P. Weir, H 2). P. Scaven (H 3) sacīja, ka „Finanšu ombuda dienests ir ... daļa no problēmas, bet ne daļa no risinājuma”. Konkrētākās kritikas , ko apdrošinājuma ņēmēji izvirzīja pret FOD darbību ar viņu sūdzībām, var apkopot šādi:

Pirmkārt, daži apdrošinājuma ņēmēji ir pauduši neapmierinātību ar FOD personāla kompetences līmeni, kas izpaudies viņu sūdzību izskatīšanas gaitā. P. Scawen (WE 23292) apgalvo, ka „manā pieredzē personāls ir nepietiekami apmācīts [un] tam nav juridiskas pieredzes finanšu un pensiju jomā ... Piemēram, es iesniedzu sūdzību ... un man pateica atbildē, ka mana sūdzība ir noraidīta GAR kompromisa dēļ. Tā kā es biju īpaši nodrošinājis, ka mana sūdzība nekādā veidā nemin vai neatsaucas uz jebkādu kompromisa aspektu, es uzrakstīju asu vēstuli, norādot uz viņu kļūdām. Atbildes vēstulē viņi apsolīja izskatīt manu prasību. Es gribu sacīt, ka es esmu pietiekami kompetents šajos jautājumos, katrā ziņā ievērojami kompetentāks nekā lielākais vairākums apdrošinājuma ņēmēju. Man ir aizdomas, ka vairākums prasītāju būtu samierinājušies ar šo t.s. „lēmumu” un atstājuši jautājumu mierā. Tas nav pieņemams tādas valdības iestādes standarts, kurai būtu skaidrs pienākums nodrošināt precizitāti un taisnīgumu.” Juridiskā firma Clarke Willmott arī ir stipri kritiska par FOD darbību, paziņojot, ka vajadzīgās „uzcītības pakāpes” parasti „pārāk bieži nav” (WE23293). „Mūsuprāt to labi apliecina liela daudzuma maldinošas pārdošanas sūdzību, ko iesniegušiEquitable Life peļņas pensijas saņēmēji, noraidīšana uz tā pamata, ka tās bija “saistītas ar GAR”, t.i., pakļautas kompromisa shēmai, ko Equitable noslēdza ar saviem apdrošinājuma ņēmējiem un ko sankcionēja Augstākā tiesa 2002. gada 8. februārī. Šo sūdzību noraidīšana radīja plašu netaisnību. Viņi necentās, pēc mūsu pārliecības, ieskatīties dziļāk un atklāt, ka sūdzību patiesais raksturs vairākumā gadījumu bija politikas piemērotība ar tai piemītošajiem riskiem” (WE 23). Pilnīgi citāds viedoklis par FOD pieeju ir pausts ES-3...... “FOD izskatīja prasības efektīvi, pamatīgi un ar procesuālo tiesību pienācīgu ievērošanu. Tas nodrošināja visām pusēm pienācīgu iespēju tikt uzklausītām, un pirms galīgā lēmuma pieņemšanas notika plašas konsultācijas.” Viņš turpināja, sakot, ka “nav pierādījumu, kas norādītu, ka FOD nestrādātu uzcītīgi, tik efektīvi, cik iespējams konkrētajos apstākļos, un ar pienācīgo cieņu pret visu iesaistīto pušu interesēm”. Citi apdrošinājuma ņēmēji atsaucās uz obstrukcijām un aizkavēm viņu sūdzību izskatīšanā FOD. P. Weir mēģināja pamatot šos pieņēmumus, citējot vēstuli, kuru viņš saņēmis no apdrošinājuma ņēmēja W. Deppe: „Es sūdzējos [FOD] un paziņoju, ka peļņas mūža rentes, uz kurām mudināja Equitable Life 2001. gada janvārī, bija maldinoši izskaidrotas, jo informācija par GAR pastāvēšanu un saistībām, ko tās ir radījušas, tika noslēpta. FOD sākotnēji nevēlējās izskatīt sūdzību, atsaucoties uz „darba spiedienu”. Tad viņi sūdzību pazaudēja, tad es esot izmantojis nepareizo formu utt. Beidzot viņi atzina sūdzību par tādu, „ko varētu izskatīt”. Tad sūdzība tika laista apkārt pa biroju, un es nojautu, ka tā tiek virzīta „uz augšu”. Tad man paziņoja ... , ka Equitable Life ir pieteikusies uz

PE 386.573v02-00 230/363 PR\659626LV.doc


294 Noteikumi par konfliktu atrisināšanu (DISP) 1.4295 5. lpp.296 24. lpp.

kompromisu, un viņi neizskatīs manu sūdzību pirms balsošanas. Es nekavējoties sūdzējos, ka mans jautājums ir FOD saistībā ar sūdzību par iepriekšējo sūdzību attiecībā uz Equitable Life, ko viņi ir pieņēmuši FOD, pilnībā zinot, ko Equitable Life dara, atsacījās kaut ko pasākt. Tagad viņi saka, ka manu sūdzību ir sakompromitējis kompromiss [vienošanās]. Viņi nekad nav komentējuši par patieso objektu, kas veidoja pamatu sūdzībai, ko es iesniedzu viņiem 2001. gadā.” P. Weir secina, ka „W. Deppe ir tagad „ieķīlāts pensijas saņēmējs”, jo viņšnevar atstāt fondu vai iegūt kompensāciju. Ar katru gadu viņa pensija tiek samazināta ar mazām izredzēm uz uzlabošanos” (WE 6).Saistībā ar sūdzībām par „pārvaldītajām pensijām" S. Bain (H 8) kritizē to faktu, ka „FSA deva FOD atļauju iesaldēt visas ... sūdzības”. „Ombuds ir iesaldējis visas sūdzības, un neviens netiek uz priekšu divu vai trīs gadu laikā, kas manuprāt, noteikti nav tas veids, kā jebkurš cits klients jebkurā citā firmā AK ar sūdzību ir jebkad saņemts” (S. Bain, H FOD ir norādījis (WE 27), ka tas „ir rakstījis tiem , kuri ir ... iesnieguši sūdzības par pārvaldīto pensiju piemērotību, noslēdzot mūsu lietas par šīm sūdzībām un norādot, ka tās būtu jāieslēdz Equitable Life pārvaldīto pensiju pārskatā un izskaidrojot, ka viņiem varētu būt iespēja griezties ar savām sūdzībām pie mums atkal, ja viņi nebūtu apmierināti pēc viņu lietu pārskatīšanas.” Jāatzīmē, ka FSA ir izdevusi atteikšanās dokumentu, ar kuru atbrīvo Equitable Life no pienākuma izskatīt sūdzības par lietām, kuras ietvertas pārskatā, standarta laikos, kas noteikti FSARokasgrāmatā294, ar noteikumu, ka ELAS rakstiski apņemas „ja tā cenšas balstīties uz Ierobežojumu aktu 1980 kā aizsardzību pret jebkuru prasību no prasītāja, kam uz to ir tiesības, tāneieskaitīs šā akta mērķiem nekādu periodu, kurā šā prasītāja lieta ir bijusi pakļauta pārskata noteikumiem” (sk. WE 27295).

Tomēr vairāki apdrošinājuma ņēmēji ir apstiprinājuši P. Scawen paziņojumu (H 3), ka „daudzos gadījumos FOD lēmums prasa tik daudz laika, ka līdz tam laikam, kad lēmums tiek pieņemts, apdrošinājuma ņēmējs ir kļuvis „statūtu aizliegts”. P. Weir (H 2) paziņoja, ka FOD informēja viņu 2003. gadā, ka, ja viņš iesniegs prasību par viņa polisēm tiesā, FOD tūlīt pārtrauks citu viņa prasību izskatīšanu. „Tagad 2 gadus vēlāk es esmu saņēmis neapmierinošu piedāvājumu, bet esmu izslēgts no jebkādas tiesvedības noilguma dēļ.” Viņš uzskata, ka „tānav sakrišana, ka FOD vajadzēja gandrīz piecus gadus, pirms mēģinājuma atrisināt manu prasību” (P. Weir, H 2). Kāda AK juridiskā firma (WE 23296) atzīmē, ka „privātam klientam alternatīva ar tiesvedību pēc FOD negatīva lēmuma gandrīz nekad nav pieejama ... , jo FOD nav ātrs un ... līdz tā lēmuma saņemšanai trīs gadu noilguma laiks saskaņā ar Ierobežojumu aktu ... var būt beidzies”. S. Bayliss, „Annuity Direct” izpilddirektors, sacīja (H 5), ka “visumā es teiktu, ka ombuda process nav darbojies labi cilvēkiem, kuri ir iekļuvuši šajā situācijā …[bet] ... ir arī izņēmumi”. Viņš piebilda, ka „atbilstīgi ombuda dienesta vispārējai lomai tam ir bijusi ārkārtīgi stāva mācīšanās līkne, un tas nav ļoti labi ticis galā ar administratīvo izdevumu jautājumiem un aizkavēm, kas sarūgtina klientus. Tas sāk to darīt.” Saskaņā ar M. McElwee (H 3) FOD aizkaves sūdzību izskatīšanas procesā bija saistītas ar tā „lielo darba slodzi”, bet „ir kļuvušas stipri problemātiskas, kad pienāk noilguma laiks”. D. Strachan (H 4) no FSA saka, ka daudzos gadījumos sūdzības (FOD) var izskatīt ātri. „Tomēr ir ļoti skaidrs, ka, ja sūdzības ir sarežģītas, ... šo mērķi nevar sasniegt, un dažas noEquitable sūdzībām gluži noteikti attiecas uz šo kategoriju” (D. Strachan, H 4). Šajā kontekstāgan FOD (sk. WE 27), gan D. Strachan arī atzīmēja, ka dažas no FOD aizkavēm noteica tas,

PR\659626LV.doc 231/371 PE 386.573v02-00


297 49. un 50. lpp.298 24. lpp.299 25. lpp.300 25. lpp.301 4. lpp.

ka ELAS bija izmantojusi papildu laiku, lai sagatavotu tās atbildi uz dažām sūdzībām, kas radās no G. W. Penrose ziņojuma, un sagatavotu pārskatu par „pārvaldītajām pensijām” (sk. arīiepriekšējos punktus). Tomēr tika uzsvērts, ka piešķirtie pagarinājumi nebija piemērojami Ierobežojumu akta nozīmē. ES 3 arī komentē aizkavējumu jautājumu: „Ir tiesa, ka pēc pašu novērtējuma FOD nespēja sasniegt laika ierobežojuma mērķus, ko pats izvirzīja, proti, izšķirt 45 % sūdzību trīs mēnešu laikā un 80% sešos mēnešos. Tomēr, ņemot vērā uzdevuma sarežģītību un lielumu, tas nebūtu uzskatāms par FOD kļūmi. Dažos gadījumos aizkaves darbojās par labu Equitable, jo tās pamudināja dažus prasītājus pieņemt Equitable piedāvājumus, nevis gaidīt izlemšanas procesa pabeigšanu” (ES 3297).

Turklāt apdrošinājuma ņēmēji kritizēja FOD lēmumus kā neobjektīvus, nosacītus un nekonsekventus (piemēram, P. Weir, H 2). Līdzīgi juridiskā firma Clarke Willmott atzīmē(WE 23298), ka tās „klienti sūdzas par lēmumiem, kas šķiet slikti pamatoti un nepastāvīgi” un piebilst, ka „mums ir radies iespaids, ka sūdzība ombudam bieži ir tikai nedaudz labāka par loteriju”. Šajā saistībā Clarke Willmott kritizē to, ka saskaņā ar FSA Rokasgrāmatu FOD būtu jāpieņem lēmumi „par to, kas šķiet taisnīgs un pamatots”, un tikai „jāņem vērā atbilstīgie tiesību akti un noteikumi” (WE 23299). Juridiskā firma apgalvo, ka „pārāk bieži atbilstīgie tiesību akti un noteikumi tiek ignorēti” un piedāvā sūdzības piemēru, ko FOD neatbalstīja „ar argumentiem, kas pilnīgi ignorēja, pat nepieminot, LAUTRO uzņēmējdarbības veikšanas noteikumus dzīvības apdrošināšanas birojiem, sniedzot padomus par pensiju pārvietojumiem, kas, pēc vispārēja atzinuma, tiek stipri pārkāpti” (WE 23300).

P. Weir (H 2) apgalvoja , ka pēc nolēmuma pieņemšanas FOD paziņoja, ka tas atļautu Equitable Life vai tās aģentiem aprēķināt kompensācijas summu, kas būtu jāmaksā, tā vietā , lai piespiestu to maksāt kompensāciju, kas pienāktos saskaņā ar saviem aprēķiniem. Savāmemorandā komitejai FOD norāda, ka „galvenā aktuārā prakse ir ieviesusi aprēķinu metodiku, kas saskan ar [FOD] lēmumu pēc regulāriem kontaktiem ar FOD aktuāru, kamēr tas attīstīja savu zaudējumu novērtēšanas kalkulatoru” (WE 27301). Turklāt P. Weir (H 2) sūdzējās, ka „FOD ... ir atsacījies atļaut prasītājiem iepazīties ar bāzi, uz kuras Equitable Lifeaprēķināja viņu zaudējumus, to vietā piedāvājot piemērus, kurus neviens nevar saprast vai pārbaudīt”. Pēc viņa teiktā Equitable Life aprēķini bija pamatoti uz pamatā esošām fonda vērtībām, drīzāk kā uz reālām izmaksām. Tādēļ viņš apsūdz FOD par „atļauju pakalpojuma sniedzējam brīvi izvēlēties no dažādām aprēķinu bāzēm drīzāk kā argumentāciju kāda konsekventāveidā” (P. Weir, H 2). WE Conf 32 sīkāk apraksta šos pieņēmumus un apgalvo, ka formula, ko FOD ir atļāvis Equitable Life izmantot, varētu nebūt taisnīga un varētu būt “tīši izveidota tā, lai samazinātu kompensāciju izmaksas”. . M. Young (WE 88) arī sūdzējās par metodēm, ko izmanto kompensāciju aprēķiniem. Viņš īpaši atsaucas uz M. E. Vadošo lietu un citē FOD paziņojumu savā nolēmumā, ka „ja M. E. būtu saņēmusi pilnīgu un pareizu padomu, viņa nebūtu ieguldījusi līdzekļus Equitable Life, bet būtu tā vietā ieguldījusi citas firmas peļņas pensiju fondā, kas nebija pakļauts līdzīgam riskam”, t.i., GAR riskam it īpaši. Tomēr kompensāciju aprēķinos tika veikti salīdzinājumi ar vidējiem ienākumiem no vairākiem citiem pensiju sniedzējiem, tostarp tādiem, kas arī ir sajaukuši savus GAR un ne-GAR apdrošinājuma ņēmējus vienā

PE 386.573v02-00 232/363 PR\659626LV.doc


302 3. lpp.303 FOD sniegtais pamatojums, kāpēc tas neņēma vērā ar G. W. Penrose saistītās sūdzības, ir minēts iepriekš VI. daļas 1. b punktā.304 51. lpp.305 12. lpp.306 1. lpp.307 2. lpp.

peļņas fondā saskaņā ar M. Young. Pēc viņa domām „tas nebija taisnīgs kompensāciju aprēķina veids. ... Metode[s] ... [kas izmantotas] dažās no šīm vadošajām lietām, ir fundamentāli kļūdainas” (WE 88).

FOD lēmumu rīkoties pēc saviem ieskatiem un ņemt vērā Equitable Life ieteikumu vispār neizmeklēt tā sauktās „ar G. W. Penrose saistītās” sūdzības (tas ir, sūdzības, kuru pamatā ir G. W. Penrose ziņojuma atklājumi) īpaši kritizēja T. Lake (H1), N. Bellord (H2) un P. Weir (H2). Savā liecībā komitejai N. Bellord (H2) pauda savu personīgo pieredzi, ko viņš aprakstīja kātipisku: „Es iesniedzu sūdzību Equitable Life par to, ka, ņemot vērā noteiktu faktu patiesumu, man ir tiesības uz kompensāciju. Viņi noraidīja manu sūdzību, un es vērsos pie FOD. FOD apgalvoja, ka vēlas sagaidīt G. W. Penrose ziņojuma rezultātus. G. W. Penrose ziņojumāmanis minētie fakti ir apstiprināti kā patiesi. Equitable Life iesniedza sūdzību FOD, ka šie fakti nav patiesi. FOD nolemj, ka visas sūdzības, kuru pamatā ir fakti, kas G. W. Penrose ziņojumā atzīti par patiesiem, tiks uzskatītas par nepieņemamām un tiks noraidītas.” WE 27302

FOD apgalvo, ka „bija unikāla apstākļu sakritība ..., kas neapstrīdami pamatoja, kāpēc [FOD] ir jārīkojas pēc saviem ieskatiem”.303 ES 3 ir šādi novērojumi minētajā sakarā: „Kā parāda G. W. Penrose lēmums, FOD var nolemt neizmeklēt noteiktu investoru sūdzības, ja sūdzību priekšmets ietekmē lielu skaitu investoru un prasa regulatīvu pieeju. Lai gan šāda pieeja ir attaisnojama minētajos apstākļos, tā atklāj ievērojamu tiesiskās aizsardzības nepilnību, jo praksē apdrošinājuma ņēmējiem trūkst alternatīvu. Izmeklēšanas, piemēram, lorda G. W. Penrose veiktās izmeklēšanas, gaitā atklātais kaitējums nenozīmē konkrētu tiesisko aizsardzību cietušajiem patērētājiem. Tiesāšanās ir grūta cīņa, kas saistīta ar praktiskām grūtībām un augstām procesa izmaksām, kā arī to, ka attiecīgie tiesību akti nav skaidri, un tā ir neizdevīga patērētājam prasības par nozīmīgumu, paļaušanos un noteikumu attiecībā uz pienākumu pierādīt dēļ.” (ES 3304)

Visbeidzot apdrošinājuma ņēmēji apšaubīja FOD neatkarību, norādot, ka to ierobežo saprašanās memorands, un apgalvojot, ka to lielā mērā kontrolē FPRI, kas ieceļ FOD padomi un kontrolē tās budžetu. (Piemēram, T. Lake un P. Braithwaite, H1.) Līdzīgi P. Scawen apgalvo WE 23305, ka FOD „primārā atbildība” būtu „Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestādei”. „Tā ir ārkārtīgi politizēta, un to efektīvi kontrolē FPRI un Finanšu ministrija, neapšaubāmi, lai nodrošinātu Equitable Life darbību, nevis sabiedrības intereses.” FOD to noliedz, atsaucoties uz „tiesību aktos noteiktajām prasībām, ka FOD darbībai jābūt neatkarīgai no Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestādes”, un apgalvo, ka „FOD padome nemēģina ietekmēt vai iejaukties kvazitiesas lēmumos, ko ombudiem ir jāpieņem” (WE 27306). Attiecībā uz saistību starp FPRI un FOD M. McElwee (H3) norādīja uz to „lielā mērā nošķirto darbību”: „FPRI neizskata patērētāju sūdzības, un ombuds neizskata politikas jautājumus.” FPRI, kas ir pakļauta komitejai (skatīt, piemēram, WE-CONF 7307), arī uzsvēra FOD neatkarību, līdzīgi kāC. Thomson H2 un H8: „FOD ir neatkarīga organizācija, kas dažkārt nepiekrīt ELAS un, patiešām, dažkārt nepiekrīt regulatoram – FPRI. Attiecīgajā nozarē daudzi uzskata, ka FOD

PR\659626LV.doc 233/371 PE 386.573v02-00


308 Šīs lietas ir detalizēti dokumentētas viņa atzinuma 1.–3. pielikuma papildinājumā (WE 83). Šo lietu kopsavilkums ir atrodams attiecīgā atzinuma 150. punktā (WE 83 54.–72. lpp.).309 1. lpp.310 5. lpp.311 10. lpp.312 83. lpp.

ir pārāk orientēts uz patērētāju ... .” (H8) Kad S. Bayliss (H5) jautāja, vai, pēc viņa domām, FOD ir nozarei lojāla organizācija, viņš atbildēja: „Es noteikti neuzskatu, ka normālos apstākļos tas ir nozares instruments. Šādam pieņēmumam ir savādi piemēri, bet to iemesls, šķiet, ir individuāls, nevis iestāžu rakstura.”

Iepriekšējos punktus ir uzsvērti dažādi kritikas argumenti, ko izteikuši daži liecinieki FOD, kurš izskata ar Equitable Life saistītas sūdzības un vajadzības gadījumā pretstata šos argumentus atšķirīgiem viedokļiem. Visplašākais un vispusīgākais pārskats par kritiku, ko izteikuši apdrošinājuma ņēmēji attiecībā uz FOD darbību, ir iekļauts lorda Neill ziņojumā (WE 83). Lai gan daži no viņa izvirzītajiem argumentiem ir tādi paši kā iepriekšējos punktos izteiktie, viņa pārskats turpmāk ir izskatīts atsevišķi.

Lorda Neill atzinums (WE 83)

Lords Neill EMAG vārdā pārskatīja „to pakalpojumu būtību, ko [FOD] sniedzis [ELAS] apdrošinājuma ņēmējiem, kuri iesnieguši sūdzības”. To darot, viņš pārbaudīja saraksti saistībāar šīm lietām ar 31 indivīdu, kas iesniedza sūdzības FOD un „kas paziņoja EMAG, ka viņi ir neapmierināti ar FOD darbību”.308 Tāpat viņš detalizēti izskatīja FOD lēmumu bez izskatīšanas noraidīt 50 prasības, ko FOD raksturoja kā „saistītas ar G. W. Penrose”.

Nosakot standartus, pēc kuriem jānovērtē FOD darbība, Lords Neill ņēma vērā ne tikai FPTA iekļautos „tiesību aktu noteikumus” un „statūtos iekļautos noteikumus”, bet papildus arī „paziņojumus, ko FOD izdarījis savā brošūrā „Jūsu sūdzība un ombuds”, un FOD paziņojumus tīmekļa vietnē attiecībā uz standartiem, ko tas cenšas ievērot” (WE 86309). Tādējādi kopumāFOD bija gatavs (un/vai tā mērķis bija) atrisināt finanšu nesaskaņas „godīgi, pamatoti, ātri, neoficiāli, neatkarīgi un taisnīgi”. FOD „nav saistošs strikts tiesiskums”, bet tas „nosaka, kāds lēmums, pēc tā ieskatiem, ir godīgs un pamatots visos šīs lietas aspektos, ja vispār tāds ir iespējams”. FOD „[ievēros] dabiskās tiesības [savā] lēmumu pieņemšanas procesā” un „dos katrai pusei iespēju izteikt komentārus par otras puses lietu kopumā”. Turklāt FOD „darīs visu iespējamo, lai nodrošinātu vienlīdzīgus nosacījumus un to, lai vienas puses pārākums finanšu un resursu ziņā neradītu nevienlīdzību attiecībā pret otru pusi”. FOD piešķirtā izvēles brīvība tiks „realizēta godīgi, nevis nepamatoti un neparedzami”. Specifiska šīs procedūras iezīme ir tā, ka sūdzību iesniedzējiem nav vajadzīgs jurists un FOD pat dod padomu, ka, piesaistot juristu, viņi, ticamāk, nevarēs saņemt jurista atalgojuma atmaksu. FOD „nodrošinās sūdzību iesniedzējiem atbilstīgu juridisko konsultāciju” (skatīt WE 86310).

Pēc 31 lietas izskatīšanas attiecībā uz iepriekš minētajiem īpašajiem jautājumiem lords Neillkonstatēja, ka „gandrīz visi sūdzību iesniedzēji juta, ka, vēršoties pie FOD, viņi strīdas ar ELAS aizstāvi, nevis ar taisnīgu tiesnesi” (WE 86311). „Tā ir struktūra, kas vairākos gadījumos ir izrādījusi atbalstu finanšu uzņēmumam, šajā gadījumā – ELAS.” (WE 83312) „Sliktākajā

PE 386.573v02-00 234/363 PR\659626LV.doc


313 83. lpp.314 13. lpp.315 81. lpp.316 13. lpp.317 81. lpp.318 72. lpp.319 11. lpp.320 83. lpp.321 83. un 84. lpp.322 12. lpp.323 75. lpp.324 12. lpp.

gadījumā [FOD] amatpersonas tika uzskatīti par ELAS aizstāvjiem. Dažos gadījumos bez atsauces uz ELAS viņi ir nākuši klajā ar saviem argumentiem, lai noraidītu sūdzības iesniedzēju.” (WE 83313) Lords Neill konstatēja „nevienlīdzīgus nosacījumus”, jo FOD „ir tendence būt daudz iecietīgākam pret ELAS nekā pret sūdzību iesniedzējiem” (WE 86314 ) attiecībā uz laika ierobežojumiem un ņemot vērā „FOD gatavību atrisināt strīdīgus jautājumus par labu ELAS pat tad, kad sūdzības iesniedzējs pamatojas uz pārbaudītu faktu un ELAS atbild ar pieņēmumiem par to, kas būtu varējis notikt vai kam bija jānotiek” (WE 83315 un WE 86316). Tāpat viņš apgalvo, ka FOD gandrīz neko nav darījis, lai izvairītos no „līdzekļu nevienlīdzības”starp sūdzības iesniedzēju un uzņēmumu, nodrošinot, ka sūdzības iesniedzējs nav neizdevīgākāstāvoklī, kad tas iesniedz lietu bez jurista, grāmatvežu un aktuāru padoma (skatīt WE 83317). Attiecībā uz dabisko tiesību principiem lords Neill uzskata, ka tie ir pārkāpti „gadījumos, kad FOD ņēma vērā dokumentus, ko attiecīgais sūdzības iesniedzējs nebija redzējis un uz kuriem tas nevarēja atsaukties” (WE 83318). Turklāt lords Neill apgalvo, ka „daudzās izskatītajās lietās FOD ir nepieņemami kavējies pieņemt galīgo lēmumu, dažas lietas pat izskatot ilgāk par pieciem gadiem” (WE 86319), un ka „šiem sūdzību izskatīšanas kavējumiem bija graujoša ietekme”, jo „sūdzību iesniedzēji zaudēja uzticību sistēmai un sāka uzskatīt, ka FOD viņus apzināti maldina” (WE 83320). Visbeidzot viņš pauž nožēlu „par FOD amatpersonu attieksmi, ko sūdzību iesniedzēji uzskatīja par nevēlēšanos sadarboties, par nevajadzīgu argumentēšanu vai pat par agresivitāti”, kā arī „par FOD vispārējo neefektivitāti un intereses trūkumu par individuālām lietām” (skatīt WE 83321).

Pat daži tie sūdzību iesniedzēji, kuru lietas tika atbalstītas, šķiet, bijuši neapmierināti saistībā ar „neskaidrajām finanšu piemaksām”. Saskaņā ar lorda Neill teikto „daudzi sūdzību iesniedzēji raksturoja grūtības un pat neiespējamību saprast, kā tiek aprēķinātas piemaksas”. Piemēram, galvenajā E lietā „pēc ELAS pasūtījuma Deloittes grāmatveži izstrādāja” sarežģītu un izsmalcinātu sistēmu kompensāciju aprēķināšanai. „Daudzi sūdzību iesniedzēji nevar pārrēķināt attiecīgos skaitļus, jo vajadzīgie pamatdati viņiem netika izpausti, [un] uzskata, ka ir ārkārtīgi netaisnīgi viņus atstāt situācijā, kurā viņi nevar pārbaudīt skaitļus, ko ELAS uzskata par „pareiziem”.” (WE 86322) „Tie, kuri sūdzējās FOD par piemaksu apjomu un neskaidrību, saņēma atbildi, ka FOD nepiedāvā pārbaudes pakalpojumus un ka pašiem sūdzību iesniedzējiem ir jāatrod pierādījumi par to, kāpēc attiecīgā piemaksa ir neprecīza, un pēc tam pašiem jāvēršas pie ELAS.” (WE 83323) Saskaņā ar lorda Neill teikto „tas ietver pierādīšanas pienākuma ārkārtēju atcelšanu. Neviena tiesa neatļautu lietā iesaistīto pusi šādā veidā ignorēt attiecībā uz piemaksas aprēķinu, kas veikts viņa vai viņas labā. Tāpat neviena tiesa neatteiktos pārbaudīt pašas aprēķinātas piemaksas, kā to izdarīja FOD” (WE 86324). Ciešāsaistībā ar iepriekš minēto lords Neill kritizē to, ka „FOD tā vietā, lai pats aprēķinātu

PR\659626LV.doc 235/371 PE 386.573v02-00


325 8. lpp.326 10. lpp.327 9. lpp.328 72. lpp.329 41. lpp.330 72. un 73. lpp.331 74. lpp.332 10. lpp.333 9. lpp.334 Dienesta paziņojumus par FOD gatavību izskatīt sūdzības, kas izriet no G. W. Penrose ziņojuma, skatīt WE 8325.–29. lpp.

piemaksas, izdarīja spiedienu uz ELAS, lai tas izteiktu piedāvājumu, [kas] ļāva ELAS ieviest nosacījumus pilnībā paša interesēs”, piemēram, konfidencialitātes klauzulas vai paziņojumus, ka piedāvājumi tika izteikti, neuzņemoties saistības.

Lorda Neill ziņojumā īpaša uzmanība ir pievērsta FOD lēmumam izmantot savu izvēles brīvību un, neizskatot sūdzības pēc būtības, noraidīt tās sūdzības, ko varētu raksturot kā saistītas ar G.W. Penrose ziņojumu. „Lai gan formāli FOD lēmums attiecās tikai uz 50 sūdzībām, kas bija sasniegušas FOD, tas efektīvi atturēja tūkstošiem citus ELAS apdrošinājuma ņēmējus iesniegt savas sūdzības FOD.” (WE 86325) „Šis lēmums atcēla iespēju izmantot bezmaksas resursus, atstājot apdrošinājuma ņēmējiem tikai iespēju uzsākt tiesvedību tiesā, kurai ir raksturīgs augstu izmaksu risks.” (WE 86326)

Pirmkārt, lords Neill kritizē procesu, kura rezultātā tika pieņemts FOD lēmums. Saskaņā ar viņa teikto, FOD nosūtīja 50 sūdzību iesniedzējiem pieprasījumu izteikt komentārus par ELAS vēstuli, kurā uzņēmums mudina FOD īstenot noteiktas pilnvaras noraidīt sūdzības (kas faktiski nozīmēja aicinājumu atcelt šīs lietas), skaidri nenorādot pilnvaras, uz kurām tas izdara atsauci. Tādējādi bez juristu atbalsta „sūdzību iesniedzējiem nav bijusi taisnīga iespēja izskatīt pret viņiem izvirzīto lietu” (WE 86327). Lords Neill to uzskata par „svarīgu piemēru, kā FOD pārkāpa dabiskās tiesības” (WE 83328). Otrkārt, attiecībā uz pašu FOD lēmumu lords Neill atgādina, ka viens no FOD minētajiem sūdzību noraidīšanas iemesliem bija tāds, ka „pastāvēja iespēja, ka atvieglojumu piešķiršanas gadījumā” varētu izveidoties „strupceļš”, jo „būtu vajadzīga nozīmīga finansējuma vērtību pārkārtošanas sistēma”, kas „būtu jāīsteno FPRI, kura to nevēlējās darīt” (WE 83329). Lords Neill izsaka domu, ka „nav zināms, kādas liecības bija” FOD lēmumu pamatā, jo „FOD to neatklāja” (WE 83330). Tādējādi sūdzību iesniedzēji „acīmredzami ... nevarēja izteikt komentārus par nezināmiem FPRI sagatavotiem atzinumiem” (lords Neill, H11).

Viņš atzīst, ka FOD lēmums „ir visspilgtākais” FOD „neatkarības trūkuma piemērs”(WE 83331). Apstiprinot šo pieņēmumu, lords Neill citē Finanšu ministrijas iekšējo elektroniskāpasta vēstuli attiecībā uz FPRI paziņojumu, kura „galvenais mērķis” būtu „sniegt FOD pamatojumu izskatīt sūdzības attiecībā uz pārlieku lielajiem asignējumiem” (WE 86332). Viņšsecina, ka „apdrošinājuma ņēmēji [FOD] lēmumu var pamatoti uzskatīt par tādu, ko FOD ir pieņēmis pēc FPRI ieskatiem un kam bija postoša ietekme uz tūkstošiem vienkāršo pilsoņu, kuri gaidīja šī lēmuma rezultātus” (WE 86333). Tāpat lords Neill uzsvēra, ka FOD lēmums neatbilda paziņojumiem, ko G. W. Penrose ziņojuma publicēšanas dienā un pēc tam izdarīja Finanšu ministrijas finanšu sekretāre Ruth Kelly334, kura „atkārtoti apliecināja Parlamenta deputātiem, ka FOD ir gatavs izskatīt sūdzības, kuru pamatā ir G. W. Penrose ziņojums, un

PE 386.573v02-00 236/363 PR\659626LV.doc


335 7. lpp.336 84. lpp.337 Šajā sakarā lorda Neill ziņojumā ir minēts: „Man nav bijusi saskarsme ar FPRI un FOD, izņemot to, ka galvenais ombuds savā 2007. gada 11. janvāra vēstulē piedāvāja man jebkādu palīdzību, kas man būtu vajadzīga, lai izprastu FOD procedūras vai citus tā darbības aspektus. 2007. gada 18. janvārī es atbildēju, pateicoties viņam par piedāvājumu, bet sakot, ka man nav vajadzīga palīdzība minētajos jautājumos.” (WE 83 84. un 85. lpp.)

338 „85. punktā lords Neill apgalvo – „visticamāk, ka [galvenais ombuds] saņēma [G. W. Penrose] ziņojuma kopiju tūlīt pēc tam, kad tas 2003. gada 23. decembrī nonāca Finanšu ministrijas rīcībā”. Patiesībā nedz galvenais ombuds, nedz kāds no FOD nezināja par G. W. Penrose ziņojumu līdz pat 2004. gada martam. 98. punkta 7. apakšpunktā lords Neill apgalvo, ka galvenais ombuds neiepazīstināja sūdzību iesniedzējus ar FPRI „Maksvelizācijas piemērošanu lordam G. W. Penrose”, kuru, kā uzskatīja lords Neill, galvenais ombuds ir saņēmis. Patiesībā nedz galvenais ombuds, nedz kāds no FOD nekad nav redzējuši šo dokumentu.” (WE 90)

ka tā rīcībā ir vajadzīgie resursi” (WE 86335).

Kopumā lords Neill izdarīja šādus secinājumus: „Apdrošinājuma ņēmēji, kuru lietas es pētīju, var pamatoti uzskatīt, ka Finanšu ombuda dienesta sniegtie pakalpojumi neatbilda standartiem, kurus tam bija jāievēro (tie ir standarti, ko FOD pats ieviesa un veicināja). ... Apdrošinājuma ņēmējiem, kas iesniedza ar G. W. Penrose ziņojumu saistītas prasības (attiecībā uz asignējumiem un pārlieku lielo piemaksu izmaksām), bija pamats satraukties par to, ka galvenais ombuds noraidīja viņu prasības, neizskatot tās pēc būtības, gan attiecībā uz FOD lēmuma pieņemšanas procesu, gan šī lēmuma saturu.” (WE 83336)

Galvenajam ombudam W. Merricks, sākotnēji reaģējot uz lorda Neill ziņojumu, bija šāds sakāmais (WE 87): „Lords Neill pārbaudīja tikai 30 no 8000 lietām, ko mēs esam pabeiguši. Šīs 30 lietas iesniedza EMAG, kas lūdza tās locekļus minēt gadījumus, kad, pēc viņu domām, bija gūti neapmierinoši rezultāti. Tādējādi tas bija pilnīgi neraksturīgs piemērs, no kura izdarīt jebkādus vispārinājumus. Tieši tāpat mēs varētu norādīt uz daudzajiem patērētājiem, kas izteikuši pateicību par to, kā mēs izskatījām viņu sūdzības attiecībā uz ELAS. ... Gadījumos, kad liels skaits cilvēku zaudējuši naudu ne savas vainas dēļ, vienmēr būs tādi, kas paliks neapmierināti, un viņi pārspīlēs un sagrozīs savu attieksmi pret sabiedriskām iestādēm, lai saņemtu visas iespējamās kompensācijas. Viņiem pat var būt kārdinājums izteikt nepamatotu kritiku, lai pievērstu uzmanību savai neveiksmei. Lorda Neill ziņojums, kuru finansēja un pilnvaroja EMAG un kurā uzsvērts niecīgs neraksturīgu lietu kopums, ir jāizskata minētajākontekstā.”

Vēlāk komiteja saņēma vēl vienu FOD atbildi, kurā tas „noraida galvenos apgalvojumus, ko lords Neill izdarījis savā atzinumā un mutiskajā liecībā” (WE 90). Turklāt FOD kritizē to, ka „lords Neill atteicās pieņemt informāciju no FOD vai atļaut FOD izteikt komentārus par „faktiem” viņa ziņojumā pirms tā publicēšanas”337, un apgalvo, ka lorda Neill secinājumu un kritikas „pamatā ir maldīgi pieņēmumi”. Kā piemēru FOD min divus „nepareizus pieņēmumus”338. Tomēr var pieņemt, ka, ja šīs divas iespējamās kļūdas nebūtu pieļautas, tas nebūtu būtiski mainījis lorda Neill galvenos secinājumus. Tāpat FOD uzsvēra, ka tas ir patiesi neatkarīgs un ka lords Neill nav atklājis pierādījumus par pretējo, „jo šādu pierādījumu nav” (WE 90). Visbeidzot FOD norādīja, ka, „ja ombuda vadītais process būtu tik nepilnīgs, kā to nepatiesi apgalvojis lords Neill un EMAG, tas būtu bijis par pamatu EMAG uzsākt tiesas kontroli un aicināt Augstāko tiesu atcelt ombuda lēmumu. Būtiski ir tas, ka EMAG to neizdarīja”

PR\659626LV.doc 237/371 PE 386.573v02-00


(WE 90).

***

Kopumā liecības parāda, ka atsevišķi apdrošinājuma ņēmēji, kas apgalvoja, ka viņiem tika nelikumīgi pārdotas polises, spēja iegūt kompensāciju ar FOD palīdzību, kamēr citi to nespēja. Pastāv pretrunīgi viedokļi par to, vai piešķirto kompensāciju apjomi bija piemēroti un taisnīgi, atspoguļojot patiesos zaudējumus, ko apdrošinājuma ņēmēji cieta ELAS notikumu rezultātā. Šķiet, ka FOD visos gadījumos nav spējis vai nav vēlējies nodrošināt to, ka kompensāciju apjomi tiek aprēķināti pietiekami pārredzamā veidā, lai sūdzību iesniedzēji tos varētu pārbaudīt.

FOD lēmums, neizskatot sūdzības pēc būtības, noraidīt tās sūdzības, kuru pamatā bija lorda G. W. Penrose iegūtie dati, atklāja nopietnas tiesiskās aizsardzības nepilnības un parādīja FOD ierobežotās iespējas, izskatot sūdzības, lai gan tā lēmumam varēja būt regulatīva ietekme. Liecības parāda, ka FOD nepieņēma šo lēmumu neatkarīgi no AK regulatora, kas nepārprotami pauda viedokli, ka G. W. Penrose ziņojums neveicināja prasības par nelikumīgu pārdošanu. Ir pieejami neapstrīdami pierādījumi, ka apdrošinājuma ņēmēji bija ārkārtīgi sarūgtināti par attiecīgo lēmumu cita starpā tāpēc, ka dienesta paziņojumos viņiem tika apgalvots, ka FOD palīdzēs izskatīt no G. W. Penrose ziņojuma izrietošās sūdzības. FOD lēmuma rezultātā veselai tādu sūdzību iesniedzēju kategorijai, kam, iespējams, bija pamatotas prasības attiecībā uz pārlieku lielām piemaksu izmaksām, atlika tikai dārgas un riskantas tiesvedības iespēja.

Ir pieejamas atsevišķas liecības, no kurām izriet, ka, izskatot sūdzības, FOD lēmumu pieņemšanā ne tikai pamatojās uz katras sūdzības apmēriem, bet ņēma vērā arī politikas mērķus, kas nebija investoru aizsardzība. No saņemtajām liecībām ir skaidrs, ka FOD bija noraizējies par tālēmumu ietekmi uz atlikušajiem kopieguldījumu fonda apdrošinājuma ņēmējiem. Šķiet, ka FOD lēmumus (izskatīt vai neizskatīt sūdzību, atbalstīt vai neatbalstīt sūdzību un vajadzības gadījumā par maksājamās kompensācijas apjomu) ietekmēja šie apsvērumi. Tādējādi individuālu apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības mērķi, piešķirot piemērotu kompensāciju, atsevišķos gadījumos, iespējams, kompromitēja blakus mērķi.

Visbeidzot ir pieejami pārliecinoši pierādījumi, ka vairāki sūdzību iesniedzēji bija neapmierināti ar FOD sniegtajiem pakalpojumiem, cita starpā apgalvojot, ka FOD daļēji rīkojās ELAS interesēs. Šķiet, valda vienprātība par to, ka dažiem cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem dažādos veidos tika nodarīts kaitējums ar to, ka FOD kavējās izskatīt viņu sūdzības. Atsevišķos gadījumos sūdzību iesniedzējiem iestājās noilgums, kā rezultātā viņi uzsāka tiesvedību. Lai kāds arīnebija kavējumu iemesls, tie radīja šķēršļus apdrošinājuma ņēmēju centieniem iegūt kompensāciju.

Lai gan FOD piešķīra kompensāciju ierobežotam skaitam apdrošinājuma ņēmēju, kopumānevar teikt, ka FOD nodrošināja zaudējumu atbilstīgu kompensāciju Equitable Life apdrošinājuma ņēmējiem, kas cieta no netaisnības ELAS krīzes rezultātā. Lai gan ir apšaubāmi, vai FOD būtu spējis rast vispārēju risinājumu un vai FOD bija piemērota iestāde šādam uzdevumam, ārpustiesas risinājumu trūkums nostādīja daudzus cietušos apdrošinājuma ņēmējus pilnīgi neapmierinošā situācijā.

PE 386.573v02-00 238/363 PR\659626LV.doc


339 54.–64. lpp.340 55. un 60. lpp.341 54.–60. lpp.

2. Tiesas – civilās procedūras AK tiesās

Apdrošinājuma ņēmējiem bija iespēja iesūdzēt ELAS Anglijas tiesās ar nosacījumu, ka viņiem nav iestājies noilgums saskaņā ar AK Ierobežojumu aktu (skatīt turpmāk). Turklāt viņiem bija izvirzīta prasība neatsaukties uz Kompromisa shēmu vai kā citādi pieņemt tādu kompensācijas piedāvājumu no ELAS, kas būtu pretrunā tiesiskai darbībai.

a) AK juridiskie pamati sūdzībām pret ELAS

ES 3339 sniedz pārskatu par AK tiesību aktiem, ar kuriem apdrošinājuma ņēmēji var pamatot iespējamās prasības pret ELAS. Attiecīgās tiesību normas var apkopot šādi.

1986. gada Finanšu pakalpojumu akta 62. nodaļa nosaka civilās tiesības rīkoties gadījumos, •kad investors ir cietis zaudējumus tāpēc, ka pilnvarota persona ir pārkāpusi zināmus noteikumus. Attiecīgajā laikā Equitable Life bija saņēmis pilnvarojumu no DAPFUO un uz to attiecās šīs organizācijas noteikumi. Ne-GPLG apdrošinājuma ņēmējam būtu pamats lietasierosināšanai, ja 1) saskaņā ar DAPFUO noteikumiem ELAS būtu bijis pienākums atklāt GPLG riska pastāvēšanu iespējamajiem apdrošinājuma ņēmējiem, 2) ELAS neatklāja šo risku un 3) apdrošinājuma ņēmējs paļāvās uz neatklāšanu. Visbeidzot 4) apdrošinājuma ņēmējam ir jāparāda, ka viņš būtu atteicies pieņemt Equitable Life piedāvāto apdrošinājumu, ja šis risks būtu atklāts. ES 3340 ir apgalvots, ka „ELAS bija pienākums [saskaņā ar DAPFUO noteikumiem] atklāt GPLG riska esību iespējamiem apdrošinājuma ņēmējiem”. Tāpat tajā minēts, ka „ir visai apšaubāmi, ka ELAS neatklāja šo risku, jo ELAS izmantotajos materiālos nebija īpašas atsauces uz to”. Tomēr galvenais jautājums šajā sakarā būtu noteikt to laika periodu, kad GPLG risks kļuva reāls un tādējādi radīja pienākumu to atklāt. Daudz grūtāk būtu noteikt paļaušanās un cēloņsakarību jautājumus, un slogs gulstas uz apdrošinājuma ņēmēju (ES 3341).

Tāpat ne-GPLG apdrošinājuma ņēmējs varētu saņemt tiesisko aizsardzību par faktu sagrozī•šanu saskaņā ar 1967. gada Faktu sagrozīšanas aktu vai saskaņā ar vispārējām tiesībām. Lai iesniegtu prasību, 1) ir jābūt to faktu materiālam atspoguļojumam, ko Equitable Life sniedza apdrošinājuma ņēmējiem attiecībā uz piemaksām vai ienākumiem no viņu daļas peļņu nesošāfondā, 2) šim atspoguļojumam jābūt nepatiesam, 3) nedrīkst būt pierādījumi, ka Equitable Lifebija pamatots iemesls uzskatīt un tas uzskatīja, ka atspoguļotie fakti bija patiesi, un 4) jābūt uzticībai šim atspoguļojumam, jo tas pamudināja apdrošinājuma ņēmēju stāties līgumsaistībās. Visbeidzot 5) ir jābūt cēloņsakarībai, tas ir, ka apdrošinājuma ņēmējs nebūtu anulējis Equitable Life polisi, ja šāds atspoguļojums nebūtu viņam paziņots. ELAS polisēs nebija nekāda skaidri izteikta nosacījuma attiecībā uz GPLG polišu esību un iespējamo ietekmi uz ne-GPLG apdrošinājuma ņēmēju ienākumiem. Tādējādi viņiem var būt pamatota prasība tikai gadījumā, „ja ELASir veikusi jebkādus netiešus atspoguļojumus vai solījumus iespējamiem ne-GPLG apdrošinājuma ņēmējiem vai, galvenajā dokumenta sadaļā „riska faktori” skaidri uzskaitot virkni faktoru, ELAS ir netieši atspoguļojusi, ka nepastāvēja nekādi citi riski, vai nevērīgi izteikusi maldīgu paziņojumu un ieteikumu saskaņā ar Hedley Byrne v. Heller [1964] AC 465 vispār

PR\659626LV.doc 239/371 PE 386.573v02-00


342 61. lpp.343 62. lpp.344 17. lpp.345 17. lpp.346 62. un 63. lpp.

ējo tiesību noteikumiem” (ES 3342).

Turklāt ne-GPLG apdrošinājuma ņēmējam varētu būt līgumiska prasība pret ELAS, ja varētu •apgalvot, ka bija izteikts netiešs līgumisks solījums vai garantija, ka visi fakti ir atklāti, izņemot galvenā dokumenta faktus, tas ir, ja ELAS bija līgumisks pienākums atklāt GPLG risku. „Tomēr šķiet, ka šāds līgumisks pienākums nepastāv. Tas nav skaidri noteikts, tāpat to nevar ieviest kā netiešu nosacījumu vai garantiju. Galvenajā dokumentā iekļautā informācija un atspoguļotie dati nav polises sastāvdaļa. Tajā izdarītie paziņojumi nav pušu paredzēti līgumiski solījumi, ko devis ELAS.” (ES 3343)

Tādējādi kopumā „ne-GPLG apdrošinājuma ņēmējs var izvirzīt prasību pret Equitable Lifesaskaņā ar 1986. gada Finanšu pakalpojumu akta 62. nodaļu vai par faktu sagrozīšanu vai paviršu konsultāciju” atbilstīgi ES 3344. „Turpretim kopumā būtu grūti panākt līgumā paredzētās darbības izpildi.” (ES 3345)

b) Ierobežojumu periods

Kā norādīts ES 3346, uz iepriekš raksturoto tiesisko darbību attiecas noteikti ierobežojuma periodi saskaņā ar 1980. gada Ierobežojumu akta 2. nodaļu. Tādu prasību ierobežojumu periods, kuru pamatā ir likumā noteikts atlīdzināms zaudējums, ir seši gadi no datuma, kad radās iemesls tiesiskai darbībai. Šis ierobežojumu periods attiecas uz prasībām saskaņā ar Finanšu pakalpojumu akta 62. nodaļu un 1967. gada Faktu sagrozīšanas akta 2. nodaļas 1. iedaļu. Pamats tiesiskai darbībai rodas, kad apdrošinājuma ņēmējs pirmo reizi cieš zaudējumus. Vispārējos tiesību aktos noteiktās tiesiskās darbības par nolaidību (paviršu konsultāciju vai maldīgu paziņojumu) termiņš ir seši gadi no brīža, kad radās pamats šādai darbībai, vai gadījumā, ja tas notika vēlāk, – trīs gadus no datuma, kurā prasītājs uzzināja informāciju, kas vajadzīga, lai uzsāktu tiesisku darbību par zaudējumiem attiecībā uz minēto zaudējumu, un uzzināja par tiesībām uzsākt šādu darbību.

Attiecībā uz Equitable Life jāatzīmē, ka tūlīt pēc G. W. Penrose ziņojuma publicēšanas ELASvajadzēja papildu laiku, lai sagatavotu atbildi uz noteiktām sūdzībām, kas izrietēja no šī ziņojuma. Šī iemesla dēļ 2004. gada 10. maijā FPRI izsniedza atteikšanās dokumentu, atbrīvojot Equitable Life no vajadzības izmeklēt sūdzības par jautājumiem, kas izriet no standarta termiņiem, kurus piemēro saskaņā ar FPRI noteikumiem. Šī atteikšanās dokumenta nosacījums bija tāds, ka Equitable Life ir jānodrošina „rakstiska apņemšanās, ka gadījumā, ja tas mēģinās atsaukties uz 1980. gada Ierobežojumu aktu, lai iegūtu aizsardzību pret jebkuru tiesīga sūdzības iesniedzēja prasību tiesas vai ombuda tiesvedībā, tas atbilstīgi šim aktam neņems vērānevienu periodu, kurā tiesīga sūdzības iesniedzēja lieta ir bijusi attiecināta šajā sakarā”. Sākotnēji FPRI piešķīra šo atteikšanās dokumentu līdz 2004. gada 30. jūnijam un pēc tam pagarināja līdz 2004. gada 30. septembrim. Lai gan praksē tas nozīmēja ierobežojumu perioda pagarinājumu par dažiem mēnešiem, nospiedošam vairākumam apdrošinājuma ņēmēju līdz tam

PE 386.573v02-00 240/363 PR\659626LV.doc


347 51. lpp.348 7. lpp.349 TIESAS PIEEJAMĪBA – tiesu arhīva vadītāja augsti godājamā lorda Woolf galīgais ziņojums; 1996. gada jūlijs; Galīgais ziņojums lordam kancleram par civiltiesību sistēmu Anglijā un Velsā.

laikam būtu iestājies noilgums saskaņā ar Ierobežojumu aktu. Kā apgalvoja S. Scawen (H3), visiem ELAS apdrošinājuma ņēmējiem līdz 2006. gada beigām bija iestājies noilgums.

c) Tiesā izskatītas lietas

Civilu tiesvedību var uzsākt valsts tiesā vai Augstākajā tiesā atkarībā no lietas apstākļiem. Ja prasība ir par GBP 15 000 vai mazāk, tā jāsāk izskatīt valsts tiesā. Ja izskatāmā lieta ir vienkārša, valsts tiesa izvēlēsies izmantot maza apmēra prasību procedūru un iekļaus šo lietu „maza apmēra prasību sarakstā”. Vairumā gadījumu tiesa neliks advokāta izmaksas segt zaudējušajai pusei maza apmēra prasību lietā. Ja prasītājs piesaista advokātu, viņam/viņai būs jāsedz attiecīgās izmaksas. Šī iemesla dēļ vairumam prasītāju izskata maza apmēra prasības bez advokāta palīdzības. Ja lietas vērtība ir GBP 5000 vai mazāk, tā parasti tiek iekļauta maza apmēra prasību sarakstā.

P. Weir (H2) un P. Scawen (H3) norādīja, ka daži apdrošinājuma ņēmēji ir izvēlējušies šo iespēju un iesnieguši prasības maza apmēra prasību tiesā vai draudējuši ELAS to darīt. Tomēr viņi atgādināja, ka šādas lietas maksimālā vērtība nevar pārsniegt GBP 5000 un ka tādējādi attiecīgās summas un iespējamā kompensācija būtu ierobežotas.

Lielāko daļu apdrošinājuma ņēmēju prasību būtu jāizskata Augstākajā tiesā. Tomēr, kā norādīja apdrošinājuma ņēmēji, prasītājam būtu jāsedz atbildētāja izmaksas gadījumā, ja tiesa lemtu par labu ELAS (T. Lake, H1; P. Weir, H2; P. Scawen, H3). ES 3347 ir teikts, ka „tiesāšanās ir grūta cīņa, kas saistīta ar praktiskām grūtībām un augstām procesa izmaksām, kā arī to, ka attiecīgie tiesību akti nav skaidri un tiesāšanās ir neizdevīga patērētājam prasības par nozīmīgumu, paļaušanos un noteikumu attiecībā uz pienākumu pierādīt dēļ ”. P. Scawen (H3) apgalvoja, ka lielākā daļa apdrošinājuma ņēmēju nevar atļauties iespējamās izmaksas, kas saistītas ar prasības izskatīšanu pret ELAS. Turklāt viņš uzsvēra, ka būtu grūti atrast juristus un advokātus, kas izprot attiecīgos sarežģītos pensiju noteikumus.

WE 23348 P. Scawen paskaidro izmaksu problēmu, ar ko saskaras prasītāji Anglijas tiesās: „Ja es gribētu iesūdzēt ELAS kompensācijas iegūšanai, tad gadījumā, ja mana lieta nonāktu tiesāun tiktu zaudēta, man būtu jāatmaksā GBP 150 000 katrai pusei, kopumā GBP 300 000 (EUR 440 000). Tas neizskatās pēc rentablas pieejas, nemaz jau nerunājot par to, ka man nav tādas riska naudas, jo mana prasība ir tikai par GBP 70 000 (EUR 101 000). ... Spriežot pēc man pieejamiem datiem, ir skaidrs, ka prasības pret ELAS iesniegšanas izmaksas līdz brīdim, kad ELAS piedāvā izlīgumu, ir no GBP 56 000 līdz GBP 180 000, vidēji apmēram GBP 101 000. Ir skaidrs, ka lielākā daļa Lielbritānijas pilsoņu to nevar atļauties, nemaz jau neņemot vērā risku, ka būs jāmaksā tāda pati summa arī ELAS juristiem, ja prasītāji zaudēvai padodas tiesas procesa stresa un grūtību rezultātā.”

P. Scawen apgalvo, ka juridiskās profesijas pārstāvji AK atzīst šo problēmu, un citē ziņojumu349 par civiltiesību sistēmu Anglijā un Velsā: „Mūsu pašreizējā sistēmā atklātie ... tr

PR\659626LV.doc 241/371 PE 386.573v02-00


350 22. lpp.351 5. lpp.

ūkumi ... bija tādi, ka tā ir pārāk dārga attiecībā uz izmaksām, kas bieži pārsniedz prasības vērtību; tā ir pārāk lēna, novedot lietas līdz spriedumam, un pārāk nevienlīdzīga: trūkst vienlīdzības starp ietekmīgu, bagātu lietā iesaistīto pusi un lietā iesaistīto pusi, kurai ir nepietiekami resursi. Valda pārāk liela neskaidrība: grūtības paredzēt, cik tiesas process izmaksās un cik ilgi tas turpināsies, rada bailes par nezināmo; un tas ir neizprotams daudzām lietā iesaistītajām pusēm. Visbeidzot tās organizācija ir pārāk sadrumstalota, jo nevienam nav skaidra vispārējā atbildība par civiltiesību administrēšanu; tajā valda pārāk liela sāncensība, jo lietas izskata puses, nevis tiesas un ārkārtīgi bieži puses ignorē tiesas spriedumus, un tiesa tos neīsteno.” (WE 23350) WE 23 ir iekļauta vēstule, ko kāds juridiskais birojs nosūtījis FPRI, atbildot uz apspriežu dokumentu. Tajā ir minēts: „Tiesas process Augstākajā tiesā par nepareizu finanšu pakalpojumu pārdošanu, kurš tiek novests līdz tiesai, var izmaksāt no GBP 30 000 līdz GBP 150 000. Tikai nedaudzi korporatīvie klienti un vēl mazāk privāto klientu var atļauties šādus izdevumus. ... Iznākuma neparedzamība un risks, ka būs jāsedz otras puses izmaksas, ir ievērojams šķērslis.”

Kā secināja P. Scawen (H3), „izņemot dažus salīdzinoši bagātus prasītājus, šī pieeja ir vairāk vai mazāk liegta parastam apdrošinājuma ņēmējam AK”. Gan EMAG (H1), gan P. Weir (H2) liecībās apgalvots, ka tikai nedaudzi indivīdi un grupas, kuru rīcībā ir resursi ar augstu neto vērtību, ir uzsākuši tiesas procesu vai draudējuši ELAS to darīt.

Protams, komiteja centās iegūt liecības par tādu tiesā izskatīto lietu skaitu, ko apdrošinājuma ņēmēji uzsākuši pret ELAS, un šādu lietu iznākumu. Tādēļ komiteja sazinājās ar vairākiem lieciniekiem, lūdzot tiem tiesas dokumentus un spriedumus. Rezultātā tā saņēma vienas prasības kopiju par polises anulēšanu un zaudējumu piedziņu par nepareizu interpretāciju un/vai likumā noteikto pienākumu nepildīšanu, ko 2002. gada 13. maijā iesniedza kāds apdrošinājuma ņēmējs, kurš 2002. gadā bija ieguldījis vairāk nekā GBP 850 000; ir zināms, ka šo prasību apmierināja pilnā apmērā pirms uzklausīšanas (skatīt WE-CONF 15). Izņemot šo dokumentu, vairs neviena rakstiska liecība par tiesā izskatītām lietām netika iesniegta. S. Bain (H8) ziņoja par lietu, kurā sūdzības iesniedzējam, kuram, iespējams, tika nelikumīgi pārdota pensiju polise ar pazeminātu ienākumu, ELAS piedāvāja kompensāciju GBP 522 apjomā. Pēc S. Bain teiktā, pēc tam, kad šis sūdzības iesniedzējs piedraudēja ELAS ar tiesvedību, ELAS piekrita izmaksāt viņam GBP 81 907.

P. Weir uzsvēra, ka, „cik man zināms, visu prasītāju [kas piesaistīja juristus vai iesniedza sūdzību] prasības tika apmierinātas pilnā mērā, pirms tās nonāca tiesā”. „Citiem vārdiem sakot, Equitable Life labi apzinājās, ka tā zaudētu atklātā tiesā un ka tas būtu pamudinājums iesniegt prasības arī citiem.” (P. Weir, H2) T. Lake izteica līdzīgu apgalvojumu, ka lietas vienmēr tika nokārtotas „ar ierobežojošu vienošanos, kas aizliedza papildus apspriest kompensācijas nosacījumus” (T. Lake, H1). P. Scawen apstiprināja to, apgalvojot, ka, „pēc manā rīcībā esošās informācijas, visas šīs lietas tika atrisinātas, neuzsākot tiesas procesu, ar ļoti striktiem konfidencialitātes nosacījumiem” (WE 23/2351). Kāds cits apdrošinājuma ņēmējs to raksturoja šādi: „Apstāklis, kas vienoja visas ... lietas, ir tāds, ka tās nekad netika izskatītas tiesā, jo tās vienmēr tika pilnībā nokārtotas vienu dienu pirms tiesas ar konfidencialitātes nolīgumu. Tiklīdz „saprātīgs piedāvājums” bija izteikts, tiesa neļāva prasītājam ierasties tiesā

PE 386.573v02-00 242/363 PR\659626LV.doc


un varēja tam pat uzlikt soda naudu. Tādējādi ir ļoti grūti atklāt patiesību. Equitable Lifestratēģija bija aizbiedēt iespējamās lietā iesaistītās puses, draudot ar augstām tiesvedības izmaksām, kas tām būtu jāsedz zaudētas lietas gadījumā. Otrkārt, ELAS nekad neļāva lietai nonākt tiesā, jo zināja, ka zaudētu un tas mudinātu arī citus apdrošinājuma ņēmējus uzsākt lietu, kā arī liktu izpaust liecības, ko ELAS nevēlējās izpaust sabiedrībai.” (WE-CONF-12)

C. Thomson komitejai pauda tikai to, ka „daudzas lietas tika izskatītas AK tiesās” un ka „visās šajās lietās tika izmaksāta atbilstīga kompensācija...” (H8).

Tādējādi komitejai trūkst informācijas par konkrētu lietu skaitu, ko apdrošinājuma ņēmēji pagātnē uzsākuši pret ELAS. No liecībām var spriest, ka netika pieņemts neviens spriedums, jo lietas parasti tika nokārtotas ārpus tiesas ar konfidencialitātes nosacījumu palīdzību. Attiecībāuz pašreizējām lietām P. Scawen (H3) informēja komiteju, ka patlaban grupa pensijas saņēmēju ar dalību apdrošinātāja peļņā ir iesniegusi prasības pret ELAS. Viņš paskaidroja, ka šī grupa ir izveidojusi mehānismu, ar kuru prasītāji „savstarpēji apdrošina” viens otru gadījumam, ja viena vai vairākas lietas tiek zaudētas, un ka iesniegt šādu prasību bija iespējams tikai tāpēc, ka juristu birojs uzņēmās šo lietu pēc principa „nav uzvaras, nav samaksas”. Turklāt komiteja ir saņēmusi informāciju, ka viens apdrošinājuma ņēmējs no Īrijas ir uzsācis tiesas procesu un ka vēl viena lieta drīz tiks iesniegta Vācijas tiesā (skatīt turpmāk).

Kopumā ņemot, tiesvedības uzsākšana pret ELAS saskaņā ar 1986. gada Finanšu pakalpojumu akta 62. nodaļu vai par faktu sagrozīšanu vai paviršu konsultāciju bija teorētiski iespējams veids, kā cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem iegūt kompensāciju. Tomēr praksē netieši pierādījumi parāda, ka tikai daži bagāti apdrošinājuma ņēmēji izmantoja šo iespēju un attiecīgi panāca vienošanos ar ELAS, turpretim ievērojamais finansiālais risks AK tiesību sistēmā atturēja parasto apdrošinājuma ņēmēju iesūdzēt ELAS tiesā. Turklāt kopš galvenajiem notikumiem ELAS (1998.–2000. gadā) patiesībā visiem cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem šobrīd ir iestājies noilgums saskaņā ar AK Ierobežojumu aktu. Tādējādi praksē lielākajam vairumam apdrošinājuma ņēmēju Finanšu ombuda dienests ir bijis vienīgais civiltiesību avots.

VII. Prasības pret AK regulatoru

Teorētiski cietušie apdrošinājuma ņēmēji varētu pamatot savas prasības ar AK regulatora iespējamu kļūdu apdrošinājuma ņēmēju aizsardzībā, uzraugot grāmatvedības kārtošanu, noteikumu ieviešanu un Equitable Life finansiālo situāciju saskaņā ar AK tiesību aktiem. Apgalvojumu, ka AK regulējošās iestādes neveica piesardzīgu uzraudzību, ir izteikuši vairāki liecinieki mutiski (skatīt, piemēram, T. Lake, H1; P. Weir, H2; N. Bellord, H2; M. Josephs, H2, L. Kwantes, H7, L. Seymour, H7; P. Braithwatie, H11) un rakstiski (skatīt, piemēram, WE 4, WE 7, WE 8, WE 14, WE 15, WE 36, WE 44, WE 51, WE 52). Šie apgalvojumi ir izskatīti šī ziņojuma IV daļā.

Daži liecinieki apgalvoja, ka regulators ne tikai nespēja pildīt savas uzrauga funkcijas, bet arī

PR\659626LV.doc 243/371 PE 386.573v02-00


352 28. lpp.353 2005. gada 9. novembra lūgumraksta Nr. 29/2005 papildinājums par FPRI un FOD, 10. lpp.

maldināja apdrošinājuma ņēmējus, kas pie tā vērsās Equitable Life jautājumā. J. Vinall, piemēram, WE 43 apgalvo, ka viņš vērsās pie FPRI 2001. gada sākumā, kad ELAS maksātspējas problēmas kļuva zināmas un tika plaši atspoguļotas visā AK presē. Viņš uzdeva jautājumus par maksātspēju un rezervju līmeņiem un apgalvo, ka FPRI viņam atbildēja, ka uztraukumam nav pamata, lai gan patiesībā regulatoram bija jāzina par šīm problēmām. Pēc viņa domām, FPRI ir maldinājusi apdrošinājuma ņēmējus. Tādējādi viņi turpināja izmantot ELAS pakalpojumus ilgāk, nekā to būtu darījuši pretējā gadījumā, un cieta papildu zaudējumus.

J. Vinall vēlāk iesniegtās sūdzības FPRI un AK sūdzību izskatīšanas komisāram netika atbalstītas. FPRI apgalvoja, ka tā nav kompetenta novērtēt, vai ELAS situācija ir problemātiska, un ka patērētāju ziņā ir izdarīt lēmumu attiecībā uz ELAS (WE 43). Tāpat FPRI norādīja, ka, spriežot, vai piemērot uzņēmumiem ierobežojumus, tai jāņem vērā plašāka mēroga ietekme, kas šādiem ierobežojumiem var būt uz tirgu un patērētājiem kopumā. Arī sūdzību izskatīšanas komisārs atzīmēja, ka regulatoriem ir jābūt piesardzīgiem spriedumu izdarīšanā. „Atskatoties var izrādīties, ka šāda piesardzība bija nepamatota, bet tas nenozīmē, ka sākotnējais spriedums bija nepārdomāts vai pat neobjektīvs.” (WE 43) Sūdzību izskatīšanas komisārs papildus uzsvēra, ka ir strikti noteikts, ko FPRI var un ko nevar teikt par trešām pusēm, jo to var iesūdzēt tiesā attiecīgais uzņēmums, ja izrādītos, ka minētā informācija ir neprecīza vai radījusi zaudējumus. AK parlamentārais ombuds (skatīt turpmāk) pašlaik izskata to indivīdu sūdzības, kuri apgalvo, ka viņi „saņēma no FPRI apstiprinājumu, ka nebija pamata uztraukumam par ELAS maksātspēju” (WE 43).

Apdrošinājuma ņēmējiem ir iespējami divi veidi, kā iegūt kompensāciju par regulatora iespējamām kļūdām.

1. Ar tiesu nesaistīts – AK parlamentārais ombuds

Sūdzības AK parlamentārajam ombudam ir pirmā iespēja, kā cietušie apdrošinājuma ņēmēji var iegūt kompensāciju. Parlamentārā ombuda memorandā Lūgumrakstu komitejai ir detalizēti noteikta ombuda loma vispār un konkrēti attiecībā uz ELAS lietu (WE 12). Tādējādi „ombuda loma ir izskatīt to indivīdu sūdzības (ko tam nodevuši Pārstāvju palātas locekļi), kas apgalvo, ka ir cietuši nenovērstu netaisnību tāpēc, ka attiecīgās ombuda jurisdikcijā esošās struktūras, pildot savas pārvaldes funkcijas, pieļāvušas kļūdu pārvaldē. Ja ombuds atklāj, ka kļūda pārvaldē ir radījusi (vai veicinājusi) nenovērstu netaisnību, tas sniegs ieteikumus, lai novērstu šādu netaisnību. Tomēr ombuds nav pilnvarots likt kādai struktūrai pieņemt tā ieteikumus. Tomēr ombuda ieteikumus parasti pieņem un nodrošina atbilstīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Ja tā nenotiek, ombuds ar īpaša ziņojuma palīdzību var vērsties pie Parlamenta”.

EMAG savā lūgumrakstā apgalvo, ka 2001. gadā vairāk nekā 600 AK apdrošinājuma ņēmēju pieprasīja ombudam veikt izmeklēšanu (WE 14352). Pēc šīs izmeklēšanas ombuds savā2003. gada jūnijā publicētajā ziņojumā secināja, ka piesardzīgais regulators nebija pieļāvis kļūdu pārvaldē. Tomēr pēc G. W. Penrose ziņojuma publicēšanas tika uzsākta otra izmeklēšana (par spīti tam, ka FPRI pret to iebilda353), apskatot ilgāku laika periodu un ar tiesībām izmeklēt

PE 386.573v02-00 244/363 PR\659626LV.doc


354 B pielikums.

arī Valdības statistikas departamenta (VSD) darbību. Šī izmeklēšana pašlaik tiek veikta.

Ombuda izmeklēšanas darba uzdevums ir „noteikt, vai sakarā ar kļūdu pārvaldē, ko pieļāvušas valsts struktūras, kas atbildīgas par apdrošināšanas sabiedrības Equitable Life Society un/vai Valdības statistikas departamenta piesardzīgu uzraudzību, laika posmā pirms 2001. gada decembra indivīdiem ir nodarīta netaisnība; un ieteikt atbilstošu kompensāciju par jebkuru nodarīto netaisnību” (WE 12354). Ombuds neizmeklēs to, vai tolaik AK reglamentējošais režīms bija pareizi ieviests, vai arī to, vai tas atbilst ES tiesību aktu prasībām, bet tikai to, vai tas tika pareizi pārvaldīts. Tāpat ir svarīgi atzīmēt, ka ombuda izmeklēšana attiecas tikai uz periodu līdz 2001. gada decembrim, jo FPRI, kas no minētā datuma tika noteikta par vienīgo regulatoru, neietilpst ombuda jurisdikcijā. Turklāt ombuds var izmeklēt tikai tās darbības, kas saistītas ar ELAS piesardzīgu regulēšanu; tas nevar izskatīt sūdzības par uzņēmējdarbības veikšanu vai tirdzniecības jautājumiem, jo pašregulējošas struktūras, kuras bija atbildīgas par šāduregulēšanu, nav un nekad nav bijušas ombuda jurisdikcijā.

Vairāki liecinieki norādīja uz ombuda veiktās izmeklēšanas nozīmīgumu. C. Thomson (H2) uzskatīja, ka ombuda ziņojums ir apdrošinājuma ņēmēju lielākā cerība iegūt kompensāciju. Tāpat E. Terták (H1) apgalvoja, ka „[Komisija] konsekventi uzskata, ka ombuda otrais ziņojums ir Equitable Life upuru labākā iespēja iegūt kompensāciju”. Komisārs C. McCreevy H8 to apstiprināja: „Ziņojums ir cietušo apdrošinājuma ņēmēju un pensionāru labākā un, iespējams, vienīgā iespēja saņemt kompensāciju.” Apdrošinājuma ņēmēji, šķiet, bija vienisprātis par ombuda ziņojuma nozīmīgumu un mudināja komiteju sagaidīt tā publicēšanu, pirms komisija sagatavo savu galīgo ziņojumu. Tomēr viņi arī norādīja uz ombuda izmeklēšanas ierobežoto segumu: „Parlamentārā ombuda kompetence nav plaša: tajā neietilpst FPRI; tajāneietilpst puse reglamentējošā režīma attiecībā uz tirdzniecību un uzņēmējdarbības veikšanu, un tajā neietilpst pats ELAS.” (WE 44)

Turklāt viņi pauda bažas par to, vai AK valdība īstenotu shēmu, lai realizētu iespējamos ombuda ieteikumus izmaksāt kompensāciju. Šajā saistībā viņi atsaucās uz neseno fondēto pensiju lietu, kad 125 000 cilvēku zaudēja ievērojamu daļu savu noteikto premiālo fondēto pensiju, kad 1997. gada aprīlī un 2004. gada martā šādas shēmas tika pārtrauktas, nenodrošinot pietiekamus līdzekļus, lai izmaksātu solītās piemaksas. 2006. gada martā parlamentārais ombuds publicēja ziņojumu „Ticība solījumam par pensijām”, kurā konstatēts, ka valdības pieļautā kļūda pārvaldē nozīmēja to, ka zaudējumus cietušie neapzinājās, kādu risku tie uzņemas, un viņiem tika liegta iespēja šo risku samazināt. Ombuds ierosināja, ka valdībai ir jāapsver, vai nevajadzētu īstenot pasākumus, lai atjaunotu skarto pensijas saņēmēju pamatpensiju un papildu piemaksas. AK valdība noraidīja gan parlamentārā ombuda iegūtos datus par kļūdu pārvaldē, gan tā ieteikumus.

AK parlamenta Īpašā komiteja valsts pārvaldes jautājumos ļoti kritizēja valdības nostāju šajājautājumā un pauda bažas par ietekmi, kāda šai nostājai var būt uz ombuda konstitūcijānoteikto lomu: „Mēs piekrītam ombudam, ka tika pieļauta kļūda pārvaldē. Valdības informācija par pensijām bija nepilnīga, un pat saprātīgi cilvēki būtu maldināti. Turklāt valdībai vajadzēja pienācīgi izskatīt ombuda ieteikumus, nevis uzreiz pieņemt, ka tie ievērojami apgrūtinās valsts finanses. Šī ir otrā reize mazāk nekā 12 mēnešu laikā, kad ombuds ir ziņojis

PR\659626LV.doc 245/371 PE 386.573v02-00


355 Īpašā komiteja valsts pārvaldes jautājumos: „Attiecīgais ombuds: ombuda ziņojums par pensijām un to veidojošajiem rādītājiem”; 2005.–2006. gada sesijas sestais ziņojums; tā iespiešanu 2006. gada 20. jūlijā pasūtīja Pārstāvju palāta.http://www.publications.parliament.uk/pa/cm200506/cmselect/cmpubadm/1081/108102.htm356 Valdības atbilde uz Īpašās komitejas valsts pārvaldes jautājumos 2005.–2006. gada sesijas sesto ziņojumu. Attiecīgais ombuds: ombuda ziņojums par pensijām un to veidojošajiem rādītājiem [HC 1081].357 Spriedums lietā Nr. CO/4927/2006.358 6. lpp.359 6. lpp.

parlamentam, ka tas ir konstatējis netaisnību, kas nav vai netiks novērsta. Kopumā tikai četrišādi ziņojumi ir tikuši sagatavoti. Sistēma, kas izveidota ar 1967. gada parlamentārā komisāra aktu, darbojas tikai tad, ja ir vispārēja sapratne starp ombudu, parlamentu un valdību par to, ko nozīmē kļūda pārvaldē un kam ir pilnvaras to noteikt. Valdība ir pārsteidzīgi noraidījusi ombuda iegūtos datus par kļūdu pārvaldē. Mūsu izmeklēšanas ir pierādījušas, ka šie iegūtie dati bija patiesi. Būtu ārkārtīgi neveiksmīgi, ja valdība sāktu vienkārši noraidīt iegūtos datus par kļūdu pārvaldē, jo īpaši gadījumos, kad šīs komitejas izmeklēšanā ir pierādīts, ka šai lietai tiešām bija jāpievērš uzmanība. Katras lietas pamatā par kļūdu pārvaldē ir kāds, kas cietis no netaisnības. Vēršot visas pūles uz to, lai noliegtu iegūtos datus par kļūdu pārvaldē, nevis apsvērtu, kādi tiesiskās aizsardzības līdzekļu būtu piemēroti un proporcionāli, valdība ir papildus kaitējusi sūdzību iesniedzējiem. Valdība ir kavējusi šo cilvēku problēmu atrisināšanu.”355 Valdība neatkāpās no savas nostājas, reaģējot uz secinājumiem un ieteikumiem, kas bija minēti Īpašās komitejas ziņojumā.356

Kā P. Braithwaite (H11) informēja komiteju, daži no cietušajiem centās panākt, lai Augstākajātiesā tiktu juridiski pārskatīts lēmums noraidīt ombuda iegūtos datus un ieteikumus. Tiesa savā2007. gada 21. februāra spriedumā (skatīt WE-FILE 30357) anulēja valsts sekretāra izteikto ombuda iegūto datu par kļūdu pārvaldē noraidījumu un uzdeva tam pārskatīt ombuda ieteikumus.

Vairāki apdrošinājuma ņēmēji pauda dziļas bažas. Kā izteicās T. Lake (H1), „ņemot vērā šo precedentu, nav skaidrs, vai pēc AK parlamentārā ombuda atklātās kļūdas pārvaldē tiks izmaksāta kompensācija”. L. Kwantes (H7) izteica līdzīgu piezīmi: „Mani māc bažas, ka valdība var bez grūtībām rīkoties līdzīgi, kad parlamentārais ombuds iesniegs ziņojumu par Equitable Life, un tās ir nopietnas bažas. ... Man ir sajūta, ka, ja valdība var vienkārši ignorēt ieteikumus un palikt nesodīta, tā ir atklāta ņirgāšanās par ombuda sistēmu.” P. Scawenapgalvo WE 23/2358, ka „pēdējā pieredze nevairo uzticību”. Viņš piebilda, ka „tas mums nepalīdz, ja ir bijusi kļūda pārvaldē un rezultātā valdība neņem vērā attiecīgo ziņojumu un neko nedara, lai atlīdzinātu cietušajiem par savu nekompetenci” (WE 23/2359). Līdzīgas bažas WE-CONF 19 ir paudis J. Newman. L. Seymour (H7) atsaucās uz kāda laikraksta rakstu, citējot C. Thomson, kas apgalvoja, ka viņš „neliek pārāk lielas izredzes uz to”, ka parlamentārā ombuda ziņojuma rezultātā tiks izmaksāta kompensācija. H8 C. Thomson paskaidroja savu paziņojumu: „Ir divi priekšnoteikumi, lai valdība izmaksātu kompensāciju parlamentārā ombuda ziņojuma rezultātā: pirmkārt, ombudam ir jāatrod kļūda pārvaldē, kuras rezultātā apdrošinājuma ņēmējiem tika nodarīta netaisnība; otrkārt, valdībai ir jāapstiprina šie iegūtie dati un ieteikums izmaksāt kompensāciju. Savā komentārā es norādīju, ka otrais priekšnoteikums automātiski neizriet no pirmā.”

Sākotnēji ombuda ziņojumu bija paredzēts publicēt 2006. gada pavasarī (skatīt WE 12). Vēlāk

PE 386.573v02-00 246/363 PR\659626LV.doc


360 Detalizētu informāciju par šo lietu var atrast ES 3, 94. lpp.361 Attiecīgajā laikā piesardzīgi regulatori bija tirdzniecības un rūpniecības valsts sekretārs, kas darbojās ar Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas palīdzību (līdz 1998. gada 5. janvārim), un pēc tam AK Finanšu ministrija, kuras attiecīgās funkcijas tika nodotas Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestādei (FPRI).

ziņojuma publicēšana tika atlikta līdz 2006. gada beigām. Parlamentārais ombuds savā2006. gada 16. oktobra vēstulē paziņoja par papildu atcelšanu, norādot, ka ziņojums netiks publicēts līdz 2007. gada maijam (skatīt WE-FILE 19).

2. Tiesas ceļā – lietas izskatīšana tiesā

Cietušie apdrošinājuma ņēmēji varētu arī uzsākt tiesvedību pret regulatoru AK tiesās. Tomēr, kā norādīja T. Lake (H1), „pilsoņu ... centieniem ... iegūt kompensāciju AK tiesās ir ievērojami šķēršļi”. Viņš apgalvoja, ka „pilsoņiem ir jāpierāda, ka regulators pārsniedzis pilnvaras, un to ir ārkārtīgi grūti izdarīt”. Tāpat arī L. Seymour atzīmēja H7, ka „tādām sabiedriskām struktūrām kā regulatoram ir augstākā imunitāte pret apsūdzību un ka, ierosinot lietu attiecīgajā dalībvalstī pret valdību, lai iegūtu kompensāciju, būtu juridisks šķērslis pierādīt pilnvaru pārkāpšanu”. „Pilnvaru pārkāpšana būtībā nozīmē to, ka valdība varētu kaut ko izdarīt nepareizi un tas nav pamatoti, ja vien var pierādīt, ka tas tika izdarīts ar iepriekšēju nodomu. Tas ir galvenais šķērslis, kas jāpārvar.” (L. Seymour, H7)

Turklāt T. Lake (H1) uzsvēra, ka tiesvedība pret regulatoru būtu saistīta ar ievērojamu finansiālo risku cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem, līdzīgi tam, kas minēts iepriekš attiecībā uz iespējamu tiesvedību pret ELAS. EMAG WE 44 ir šādi novērojumi minētajā sakarā: „Pilnīgi noteikti, ka Lielbritānijas valdība maksimāli palielinās tiesvedības izmaksas un izmantos visus pieejamos apelācijas procesus, kas ir biedējošs risks, ka valdības tiesvedības izmaksas būs jāsedz sūdzību iesniedzējiem. Lai iesūdzētu tiesā AK valdību, būtu vajadzīgi desmitiem miljonu eiro, un to apliecina BCCI lieta pret Anglijas Banku360 un Railtrack akcionāru lieta, kam pirms AK valdības iesūdzēšanas tiesā par pilnvaru pārsniegšanu bija jāiemaksā tiesai EUR 3,3 miljoni, kas bija iespējams tikai ar lielas finanšu iestādes palīdzību, kāda noteikti nebūtu pieejama ELAS gadījumā.”

Kā minēts IV nodaļas 1. punktā, ELAS lūdza juridiskā biroja konsultāciju par tādu iespējamo prasību apmēriem, ko ELAS un apdrošinājuma ņēmēji iesniegtu pret dažādiem ELASregulatoriem pēc G. W. Penrose ziņojuma publicēšanas. Pēc šīs konsultācijas, par kuru komiteja tika informēta WE 71, ELAS nolēma neiesniegt šādas prasības. WE 71 ir uzskaitītas vairākas iespējamās prasības pret piesardzīgu regulatoru361 un novērtēta iespējamība, ar kādu šādas prasības varētu būt veiksmīgas.

Likumā noteikta pienākuma nepildīšana saskaņā ar 1982. gada Apdrošināšanas uzņēmumu aktu •(ICA). WE 71 ir konstatēts, ka ELAS nav nevienas prasības šajā sakarā, „tā kā i) nevar apgalvot, ka regulators neizskatīja iespēju izmantot savas iejaukšanās pilnvaras saskaņā ar 1982. gada ICA vai ka neviens saprātīgs piesardzīgs regulators nebūtu rīkojies līdzīgi; un ii) 1982. gada ICA neparedz privātus tiesiskās aizsardzības līdzekļus ELAS”.

Saskaņā ar WE 71 ELAS nevarētu iesniegt prasību par nolaidību arī saskaņā ar vispārējiem ties•ību aktiem, „jo i) ziņojumā nav informācijas par to, ka kaut kas no piesardzīga regulatora

PR\659626LV.doc 247/371 PE 386.573v02-00


362 Komercdarbības veikšanas regulators tolaik bija Privāto ieguldījumu iestāde, kuras attiecīgās funkcijas tika nodotas FPRI.363 92. lpp.364 18. lpp.365 105. lpp.366 106. lpp.

izdarītā vai neizdarītā neietilpa tā pilnvarās; un ii) regulatoram nebija pienākums pasargāt ELAS no zaudējumiem, ko tas būtu varējis ciest piesardzīgas uzraudzības kļūdu rezultātā, kas minētas ziņojumā”.

Saskaņā ar WE 71 prasības par pilnvaru pārsniegšanu valsts iestādē visdrīzāk arī nebūtu veiksm•īgas: „Nav nekādu ... pierādījumu, ka viens vai vairāki indivīdi, ko algo piesardzīgi regulatori, nelikumīgi īstenoja savas pilnvaras, īpaši vēloties kaitēt ELAS vai ar neapdomīgu vienaldzību pret šāda kaitējuma iespēju.”

Saskaņā ar 1986. gada Finanšu pakalpojumu aktu (FPA) uzņēmējdarbības veikšanas regulatoram362 ir ierobežota likumā noteikta imunitāte. Tādējādi 1986. gada FPA nepieļauj prasības izvirzīšanu pret to, ja vien nav pierādīts, ka attiecīgā rīcība vai nolaidība ir pieļauta ļaunprātīgi (skatīt ES 3363). ES 3364 ir secināts, ka „cietušajam apdrošinājuma ņēmējam būtu jāveic Herkulesa uzdevums, jo viņam būtu vismaz jāpierāda informācija par regulatora pieļautu nelikumību un iespējamu kaitējumu”. WE 71 autors norāda, ka „mēs uzskatām, ka nav pierādījumu, ... lai pamatotu prasību par ļaunprātību”.

Tādēļ, pamatojoties uz AK tiesību aktiem, cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem nav reālu izredžu saukt pie atbildības regulatoru par viņiem nodarītajiem zaudējumiem. Nav brīnums, ka iegūtās liecības parāda, ka līdz šim pret regulatoru nav izvirzīta neviena lieta.

Saskaņā ar ES 3365 pausto, ir labs pamatojums tam, kāpēc regulatora atbildība ir jāatzīst tikai izņēmuma gadījumos: „Finanšu pakalpojumu nozares regulēšana ir ārkārtīgi sarežģīta, ... un regulatoram ir jāpilda un jāsaskaņo vairāki atšķirīgi un dažkārt pretrunīgi uzdevumi, tostarp investoru aizsardzības, tirgus stabilitātes un tirgus efektivitātes uzdevumi. Tādēļ, pildot savas funkcijas, tam ir plašas izvēles iespējas, lai atbilstīgi valsts interesēm varētu noteikt savstarpēji konkurējošu uzdevumu prioritāti. Regulatora izvēles iespēju nedrīkst ietekmēt bailes par to, ka, gadījumā ja politikas izvēle izrādītos nepareiza vai nelikumīga, to varētu saukt pie atbildības par zaudējumiem. ... Turklāt, ja tiesvedība par zaudējumu atlīdzību ir veiksmīga, tad visbeidzot šīs izmaksas sedz nodokļu maksātājs”. Šo iemeslu dēļ visās ES dalībvalstīs uzraudzības atbildība ir ierobežota, lai gan atšķirīgā mērā. Normatīvos terminos tas nozīmē to, ka atšķirība izpaužas tādās prasībās kā „ļaunprātība” (piemēram, Īrijā, AK) vai „rupja nolaidība” (Francijā).

Tomēr ES 3 autori uzskata, ka, par spīti iepriekš minētajiem argumentiem, pilnīga finanšu pakalpojumu regulatoru imunitāte nebūtu vēlama. Šajā sakarā ES 3 ir minēts, ka „rupjas nolaidības vai nepārprotamas un nopietnas nevērības pret piešķirtajām pilnvarām jēdziens ir labāks kritērijs nekā ļaunprātības jēdziens (ko piemēro AK tiesību aktos), jo tas neattiecas uz regulatora motīviem un ar tā palīdzību var vieglāk noteikt uzdevumus” (ES 3366). Tāpat ES 3ir minēts, ka „var nošķirt ... regulatīvās funkcijas un uzraudzības funkcijas; regulatoru būtu vieglāk saukt pie atbildības par lēmumiem, kas izdarīti uzraudzības darbības līmenī, nevis par

PE 386.573v02-00 248/363 PR\659626LV.doc


367 5. lpp.368 2. lpp.

lēmumiem, kuros ir iekļautas regulatora politikas izvēles”.

VIII. AK Finanšu pakalpojumu kompensācijas shēma un lēmums neslēgt ELAS

AK ir likumā noteikts un ar Finanšu pakalpojumu un tirgus aktu (FPTA) izveidots fonds, ko pilnvarotu finanšu pakalpojumu uzņēmumu klienti var izmantot kā pēdējo iespēju. Šis fonds ir Finanšu pakalpojumu kompensācijas shēma (FPKS), kas var izmaksāt kompensāciju, ja apdrošinātājs nepilda savas naudas saistības, proti, tam ir nepietiekami aktīvi, lai apmierinātu prasības, vai arī tas ir maksātnespējīgs. FPKS tiek finansēta no FPRI pilnvarotu uzņēmumu nodevām. WE 6367 ir citēts Finanšu ministrijas finanšu sekretāres Ruth Kelly teiktais: „Gadījumā ja pret Equitable Life uzsāktu maksātnespējas procesu, būtu pieejams likumā noteikts drošības tīkls, ko nodrošina Finanšu pakalpojumu kompensācijas shēma, kura izmaksātu 90 % no garantētās polišu vērtības.”

Tomēr šī shēma nebija pieejama Equitable Life krīzē cietušajiem, jo uzņēmums nekad nav atzīts par maksātnespējīgu. Apdrošinājuma ņēmēji apgalvoja, ka AK valdības nolūks bija „par katru cenu nodrošināt Equitable Life darbību, ... izvairoties no jebkādām Finanšu pakalpojumu kompensācijas shēmas izmaksām; par katru cenu izvairoties no jebkādām pārējās finanšu pakalpojumu nozares izmaksām” un tādējādi „par katru cenu izvairoties no maksātnespējas, ... lai nodrošinātu, ka zaudējumus ... sedz ieguldītāji” (P. Weir, H2). P. Weir (H2) apgalvoja, ka kompromisa panākšanas laikā 2002. gada sākumā ELAS patiesībā bija „tehniski maksātnespējīgs”, bet „tā darbība tika mākslīgi uzturēta, lai izvairītos no tā, ka valdībai vai finanšu pakalpojumu nozarei būtu tas jāglābj”. „Būtībā stratēģija bija nogaidīt līdz uzņēmuma sabrukumam.” (P. Weir, H2) L. Seymour līdzīgu piezīmi izteica H7: „Kad tika atklāts, ka ELAS ar saviem aktīviem nevar pildīt neatliekamās līgumiskās saistības, sākās diskusijas par apdrošināšanas ārkārtas fonda izmantošanu, kā rezultātā visiem pārējiem apdrošināšanas uzņēmumiem tiktu piemērots nodoklis vai nodeva, lai izmaksātu kompensāciju ELASapdrošinājuma ņēmējiem. Pēc tam AK regulators apstiprināja sistēmu, iekļaujot piecu gadu teorētiskos nākotnes ieņēmumus, lai noslēgtu ELAS, kura darbība bija pārtraukta, grāmatvedības bilanci, tādējādi padarot neiespējamu piekļuvi kompensācijas fondam.”

ELAS noliedz šos apgalvojumus, paziņojot, ka tas nekad nav bijis „tehniski maksātnespējīgs”(skatīt WE-CONF 5368). C. Daykin un D. Strachnan (H4) arī uzsvēra, ka uzņēmums vienmēr ir bijis maksātspējīgs. C. Thomson norādīja, ka „maksātnespējas jautājums attiecas uz uzņēmuma spēju apmaksāt savas garantijas; lai gan uzņēmuma maksātspējas situācija bija ārkārtīgi nestabila ilgu laiku, līdz pat 2003. gadam, es tomēr uzskatu, ka ELAS nekad nav bijis maksātnespējīgs (H8).” H2 C. Thomson arī apgalvoja, ka pastāvēja „kopīga ieinteresētība, lai šis uzņēmums nekļūtu maksātnespējīgs”. Saskaņā ar viņa teikto, ja uzņēmums būtu kļuvis maksātnespējīgs, tas ievērojami pasliktinātu apdrošinājuma ņēmēju situāciju. H8 viņš atkārtoja savu viedokli: „Pastāv uzskats, ka ELAS būtu bijis izdevīgāk kļūt maksātnespējīgam. Šī iespēja 2001. gadā tika apskatīta kompromisa shēmas dokumentos, un toreiz bija skaidrs, un tā ir arītagad, ka ELAS likvidācija būtu bijusi daudz neizdevīgāka apdrošinājuma ņēmējiem.” Attiec

PR\659626LV.doc 249/371 PE 386.573v02-00


369 724. un 725. lpp.

ībā uz lēmumu nepārtraukt Equitable Life darbību D. Strachan (H4) norādīja, ka FPRI uzskatīja, ka „kopumā apmēram viena miljona toreizējo ELAS apdrošinājuma ņēmēju interesēs bija ļaut uzņēmumam ... turpināt veikt jaunu uzņēmējdarbību”.

Savā ziņojumā lords G. W. Penrose atzīmē, ka: „Pēc Pārstāvju palātas lēmuma pieņemšanas regulatoriem bija pretrunīgas intereses, apspriežot, vai slēgt ELAS. Tas, ka var rasties vajadzība līdzsvarot esošo un iespējamo apdrošinājuma ņēmēju intereses, ir pamatota un vajadzīga piesardzīgas uzraudzības daļa, un es nesaskatu kļūdu regulatoru darbā, viņiem nonākot pie secinājuma to darīt, lai gan mani uztrauc, ka FPRI un VSD nebija pietiekami daudz neatkarīgas informācija un sapratnes par ELAS uzņēmējdarbību, lai pamatotu savu pārliecību, ka tirdzniecību var turpināt. Tāpat es neuzskatu, ka šis lēmums atspoguļoja pretrunas starp piesardzīgas uzraudzības un uzņēmējdarbības veikšanas mērķiem; šāda ierosinājuma pamatā ir piesardzīgas uzraudzības būtības pārprašana. Tomēr regulatori turpināja darbu, pieņemot, ka, ja kāds ciestu no lēmuma neslēgt ELAS, būtu pieejama kompensācija. Šādam pieņēmumam netika meklēts juridisks apstiprinājums un netika pārbaudīti attiecīgie juridiskie jautājumi. Netika fiksēts atzinums, ka, ja kompensācijas prasības tiktu atbalstītas, tās tiktu apmierinātas no apdrošinātāja peļņas fonda; tāpat nebija nekādu mēģinājumu novērtēt risku, kādam iespējamie apdrošinājuma ņēmēji bija pakļauti, attiecībā pret ieguvumiem, kas, pēc vadības teiktā, tiktu gūti no tirdzniecības turpināšanas. Netika apsvērti pasākumi, kas būtu varējuši atvieglot iespēju vēlāk iesniegt prasības par faktu sagrozīšanu. ELAS tika atļauts turpināt reklamēties, tādējādi tie, kas iegādājās jaunas vai papildu ELAS polises, to darīja pēc uzaicinājuma, nevis kā vienkārši brīvprātīgie, un viņi netika informēti par risku, kādu uzņēmās. Maksvelizācijas gaitā pastāvēja viedoklis, ka regulatora rīcības un lēmumu kritika attiecībā uz produktu tirdzniecību nepietiekami ņem vērā FPRI pilnvaras pieprasīt shēmu, pēc kuras cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem tiktu izmaksāta kompensācija bez vajadzības uzsākt tiesvedību. Šajā viedoklī nav ņemts vērā, ka varēja veikt pasākumus, lai iepriekš aizsargātu vēlākos dalībniekus. ELAS pieprasīja viņiem atteikties no jebkādiem iespējamiem ieguvumiem no pārdošanas. Saprātīgs papildpasākums būtu bijis pasargāt viņus no zaudējumiem, ļaujot atteikties no ELAS pakalpojumiem bez soda, ja pārdošanas process neizdotos. Loģiski būtu bijis apdraudētajai dalībnieku grupai nodrošināt aizsardzību, nevis ex post facto kompensāciju.” (WE 16369)

PE 386.573v02-00 250/363 PR\659626LV.doc


370 1. lpp.371 1. lpp.372 8. lpp.

IX. To apdrošinājuma ņēmēju stāvoklis, kas nav no AK

Kā minēts iepriekš, vairāki tūkstoši cietušo bija iegādājušies ELAS polises ārpus AK. Ievērojams daudzums polišu ar dalību apdrošinātāja peļņā tika iegādātas Equitable Life filiālēs, ko uzņēmums saskaņā ar Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu bija izveidojis Īrijā un Vācijā.

1. Equitable Life uzņēmējdarbība Īrijā un Vācijā

Saskaņā ar informāciju, kas tika saņemta no Vācijas finanšu regulatora, ELAS pārdeva polises savā Vācijas filiālē no 1992. gada 22. decembra līdz 2001. gada 30. septembrim (WE 21370). Īrijas finanšu regulators norādīja, ka Equitable Life filiāle Īrijā darbojās no 1991. līdz 2001. gadam (M. O’Dea, H4). Tomēr no sarakstes starp Īrijas un Lielbritānijas regulatoriem redzams, ka Īrijas filiāle oficiāli tika slēgta 2002. gada 8. jūlijā. C. Thomson (H2) apgalvoja, ka pēc 2000. gada 8. decembra Īrijā netika pārdots neviens jauns līgums. M O’Dea (H4) apstiprināja, ka Equitable Life Īrijas filiāle pārtrauca veikt uzņēmējdarbību 2000. gadā vienlaikus ar galveno biroju AK. „Kopš tā laika uzņēmums nav pārdevis nevienu jaunu polisi.” (M. O’Dea, H4) Equitable Life no sava AK biroja turpina apkalpot savus atlikušos klientus Īrijā un Vācijāar pārrobežu darījumu palīdzību saskaņā ar Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu (WE 61371

un WE 85372). Visas polises, ko ELAS pārdeva savās filiālēs Īrijā un Vācijā, bija ne-GPLG polises (M. J. Weyer, H3, B. Knowd, H2; WE 21). To finansiālo zaudējumu apmēru, ko krīzes rezultātā kā kopums cietuši apdrošinājuma ņēmēji, kas nav AK apdrošinājuma ņēmēji, nevar novērtēt, pamatojoties uz pieejamo informāciju.

2. To apdrošinājuma ņēmēju sūdzības, kas nav no AK

Komiteja ir saņēmusi neskaitāmas vēstules no apdrošinājuma ņēmējiem no Vācijas un Īrijas ar informāciju par apstākļiem, kādos viņi ieguvuši polises, par viņu korespondenci ar ELAS un finanšu iestādēm, par zaudējumiem, ko viņi cietuši, un darbībām, ko viņi veikuši, lai iegūtu kompensāciju. Turklāt kāda apdrošinājuma ņēmēja no Īrijas (B. Knowd, H2) un Vācijas apdrošinājuma ņēmēju rīcības grupas pārstāvis (M. J. Weyer, H3) sniedza komitejai mutisku liecību. Visbeidzot šajā saistībā komitejas delegācija 2006. gada 6. oktobrī apmeklēja Dublinu un tikās ar cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas.

a) Motivācija ieguldīt ELAS

Daudzi apdrošinājuma ņēmēji uzsvēra, ka, nolemjot ieguldīt Equitable Life polisē ar dalību apdrošinātāja peļņā, viņi paļāvās uz Equitable Life kā vecākā savstarpējā dzīvības apdrošinātāja ilgstošo reputāciju. Daži arī norādīja uz ELAS izcilo kredītreitingu (skatīt, piemēram, WE-FILE 15), kas tika uzsvērts ELAS tirdzniecības materiālos (skatīt WE-FILE 15 pielikumu).

PR\659626LV.doc 251/371 PE 386.573v02-00


374 8. lpp.375 „Pērc kā vācietis, pelni kā brits. Augsti ienākumi un atbilstīga augsta līmeņa drošība – pilnīgi jauna ideāla ietaupījumu stratēģija Vācijas investoriem” un „13 % ienākumi: pajautājiet savam apdrošinātājam, kāpēc tas dod jums tikai pusi” reklāma pa visu lappusi nedēļas laikrakstā „Die Welt am Sonntag” un dienas laikrakstā „Frankfurter Allgemeine Zeitung”2000. gada februārī.376 8. lpp.

373 C-1.

Apdrošinājuma ņēmēji no Īrijas 2006. gada 6. oktobrī tikšanās laikā Dublinā pauda komitejai, ka Equitable Life viņus piesaistīja ar to, ka viņiem bija iespēja iegādāties polises tieši ELAS filiālē, tādējādi izvairoties no komisijas maksas, ko prasa starpnieki par ELAS konkurentu piedāvātajām polisēm. Turklāt starptautiskie apdrošinājuma ņēmēji norādīja, ka toreiz, kad viņi ieguldīja, ELAS viņu informēja, ka regulatori pienācīgi uzrauga finanšu pakalpojumu nozari (skatīt arīL. Seymour WE 36 un H7; J. Duggan WE-FILE 14).

b) ELAS reklāma

Starptautiskie apdrošinājuma ņēmēji informēja komiteju, ka viņu lēmumu ieguldīt ELAS ietekmēja arī ELAS reklāmas un tirdzniecības materiāli, kuros tika uzsvērta šī fonda „izcilā darbība”(skatīt WE 53373) vai minēta „ārkārtīgi augstā” 10,75 % ieņēmumu pieaugumam pagaidu likme 2000. gadā (WE-FILE 12 un WE-FILE 15). ELAS tirdzniecības materiālos, kas tika iesniegti komitejai, arī norādīts uz „vērtības svārstību mazināšanu” (WE-FILE 13; WE 53): L. Seymour(H7) atsaucās uz „dokumentu, [kurā] minēta vadības metode, ko ELAS izmantoja, lai veidotu kaut ko līdzīgu līdzsvarošanas fondam, pamatojoties uz rezervju veidošanu... ELAS apgalvoja, ka tas veido savu pensiju fondu kā līdzsvarošanas fondu, ieturot rezerves”.Visbeidzot apdrošinājuma ņēmēji apgalvoja, ka ELAS tirdzniecības materiāls viņus pārliecināja, ka viņu ieguldījums ir pilnīgi drošs. ELAS 2000. gada reklāmā, kas pievienota WE-FILE 12, teikts: „Kopā ar Equitable jūs ne ar ko neriskējat.”

ELAS reklāma tika kritizēta arī Vācijā. M. J. Weyer WE 85374 norāda, ka „2000. gada sākumāELAS uzsāka agresīvu kampaņu, lai piesaistītu vairāk vācu klientu, un publicēja reklāmas, minot 13 % ienākumu likmi 1999. gadā”. H3 viņš apgalvoja, ka Equitable Life tirdzniecības reklāmās iespējamiem polišu pircējiem no Vācijas netieši tika apgalvots, ka viņi pērk Vācijas regulējošas iestādes rūpīgi pārbaudītu polisi, kas nebija taisnība. Tika iesniegtas Vācijas laikrakstos publicēto ELAS reklāmu375 kopijas. Kad BaFin pārstāvis T. Steffen tika izjautāts šajā sakarā, viņš H6 paziņoja, ka Equitable Life Vācijas filiāle pārtrauca reklāmas kampaņu, bet tikai pēc tam, kad bija saņēmusi vairākas vēstules no toreizējā Vācijas finanšu regulatora BAV, kas uzskatīja, ka šīs reklāmas ir maldinošas, jo izmantotie termini var likt patērētājiem no Vācijas domāt, ka minētās ienākumu likmes tiek garantētas (skatīt arī WE 85376). BaFin iesniedza komitejai šīs sarakstes kopiju (WE-CONF 17).

c) Apgalvojumi par nelikumīgu pārdošanu

Līdzīgi kā daudzi AK cietušie, vairums apdrošinājuma ņēmēju no Īrijas apgalvo, ka toreiz, kad viņi nolēma ieguldīt ELAS, viņi nebija pienācīgi informēti par risku, kas saistīts ar GPLG un attiecas uz viņu polisēm377. Minot piemēru, apdrošinājuma ņēmējs no Īrijas P. O’Farrel (WE-

PE 386.573v02-00 252/363 PR\659626LV.doc


377 Skatīt, piemēram, WE 3, WE-FILE 2, WE-FILE 4, WE-FILE 9, WE-FILE 11, WE-FILE 13, WE-FILE 14, WE-FILE 15.378 Šīs vēstules kopija ir iesniegta komitejai.

FILE 9) atceras: „Man nebija nekādas informācijas par to, ka iespējamās GPLG saistības apdraudēja fondu, un varbūtību, ka šīs saistības tiks daļēji segtas no mana pensijas fonda.”F. Troy (WE-FILE 4) uzskata, ka 1999. gada decembrī viņam tika nelikumīgi pārdota polise, jo „uzņēmumam bija nopietnas problēmas ar saistībām pret pensiju fondiem AK ... un es netiku par to informēts vai tajā iesaistīts”. Kāds apdrošinājuma ņēmējs no Īrijas pavēstīja komitejai tās Īrijas apmeklējuma laikā, ka viņam pārdota polise ar dalību apdrošinātāja peļņā tikai dažas dienas pirms Hyman sprieduma.

Tomēr apgalvojumi par nelikumīgu pārdošanu, ko izteikuši starptautiskie (jo īpaši Īrijā esošie) apdrošinājuma ņēmēji, ietver vairāk nekā tikai to, ka uzņēmums vispārīgi neatklāja iespējamās GPLG saistības nākamajiem klientiem. 2006. gada 6. oktobrī tikšanās laikā Dublinā ar apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas daudzi apdrošinājuma ņēmēji atsaucās uz maldinošu informāciju, ko, pēc viņu teiktā, viņi saņēmuši no ELAS par to, ka viņu polises tiktu piesaistītas atsevišķam Īrijas fondam, kas būtu nodalīts no AK fonda, un tādēļ to neietekmētu nekādas AK fonda saistības. Bijušais ELAS tirdzniecības pārstāvis Īrijā Seamus Power to apstiprināja (WE-FILE 2), sakot, ka viņš „uzzināja par GPLG jautājumu no laikraksta Sunday Times 1998. gada beigās”. „Tajā laikā Īrijas filiālē strādāja 12 tirdzniecības aģenti un neviens no mums nekad nebija dzirdējis par garantētajām procentu likmēm gadā, jo tās nekad nav pārdotas Īrijā. Mēs jautājām vadībai par šo situāciju, un mums atbildēja, ka tas mūs neskar un lai mēs turpinām tirgot polises.” Kad kļuva zināms par 1999. gada jūlijā gaidāmo tiesas lietu, viņam tika paziņots, ka „[tam nav] nekāda sakara ar starptautisko filiāli, jo [GPLG] polises Īrijā nekad nav pārdotas un Īrijas un AK fondi ir „nodalīti””. Pēc zaudētas apelācijas lietas „mums tika paziņots, lai mēs turpinām pārdot polises, jo Īrijas fonds bija „nodalīts” un lietas iznākums to neietekmētu pat sliktākajā gadījumā. ... Mēs turpinājām pārdot polises, un tajā laikā tika piesaistīti papildu tirdzniecības darbinieki. ... Pēc tam tika ieviesta soda nauda un daudziem apdrošinājuma ņēmējiem atlika tikai divas iespējas – piekrist 10 % polises vērtības samazinājumam vai paturēt savu polisi. Šķiet, ka ELAS vadība zināja par uzņēmuma nopietnajām problēmām 1998. gadā, un es uzskatu, ka visām polisēm, kas tika pārdotas pēc šī datuma, būtu jābūt nederīgām”. B. Knowd iesniedza laikraksta Irish Independent 2000. gada 15. marta numura raksta kopiju, kurā atbalstīts minētais apgalvojums. Šajā rakstā tiek ziņots par preses konferenci, ko Equitable Life rīkoja Dublinā, un rakstā pausts, ka: „ELAS vadība ... mazināja Apelācijas tiesas nesenā sprieduma nozīmi. ... Tam nav nekādas ietekmes uz apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas, kas ir „nodalīti” no apdrošinājuma ņēmējiem no AK.” (WE-CONF 28pielikums)

Apdrošinājuma ņēmējs L. Seymour, kas savu polisi iegādājās Beļģijā, H7 informēja komiteju, ka „ELAS tirdzniecības darbinieki vērsās pie iespējamiem klientiem visā Kopienā, apgalvojot, ka ... šīs polises tiek sauktas par „starptautiskām” polisēm un ka tās pārvalda atsevišķa filiāle ārpus AK. ... Pārdošanas brīdī uzņēmums apgalvoja iespējamiem pircējiem, ka „starptautiskās” polises ir nošķirtas no AK fonda ar dalību apdrošinātāja peļņā”. Kad Equitable Life problēmas tika plaši atspoguļotas presē (1999. gada beigās), ELAS 2000. gada janvārī nosūtīja vēstuli visiem „starptautiskajiem” apdrošinājuma ņēmējiem378, „mierinot, ka viņu polises tiešām ir nodalītas un tās neietekmēs nekāds tiesas spriedums par uzņēmuma AK fondiem. Tikai pēc attiecīgās tiesas lietas uzņēmums atzina, ka tā nebija patiesība. Vēstulē, ko

PR\659626LV.doc 253/371 PE 386.573v02-00


379 „Man jautāja, vai tādu polišu ar garantētām procentu likmēm (GPL) esībai, ko Equitable Life pārdeva līdz 1996. gadam, bija ietekme uz polišu bez šādām garantētām likmēm rezultātiem; kā arī to, vai ne-GPL apdrošinājuma ņēmēji savu polišu pirkšanas brīdī bija informēti par GPL polišu iespējamo ietekmi uz viņu ieguldījumiem. ELAS ir vienots fonds ar dalību apdrošinātāja peļņā, un tas tiek pārvaldīts kā vienots veselums, ļaujot piemērot visas garantijas visu veidu polisēm. Es varu apstiprināt, ka visas garantijas ir izpildītas. Turklāt gala piemaksu piešķiršana GPL līgumos ļauj nodrošināt GPL.” (C. Thomson, H8)379 Skatīt arī B. Knowd WE-CONF 1.

ELAS nosūtīja 2000. gada 14. augustā, bija teikts, ka zaudētas tiesas lietas rezultātā visas piemaksas ar dalību apdrošinātāja peļņā tiks samazinātas „visa veida” apdrošinājuma ņēmējiem un ka uzņēmums tiek pārdots”.

Attiecībā uz iepriekš minēto C. Thomson izteicās, ka „ir informēts par apdrošinājuma ņēmēju no Īrijas apgalvojumiem, ka Equitable Life viņiem sniedza nepatiesu informāciju, ka viņi pirka vai būtu pirkuši polisi atsevišķā Īrijas fondā, kurš būtu nodalīts un kuru tādējādi neietekmētu AK fonda saistības” (H8). Reaģējot uz to, viņš komitejai apgalvoja (H8): „No drukātā materiāla, kas nonāca manā rīcībā, ir visnotaļ skaidrs, ka tika plānots kaut kad nākotnē nodalīt Īrijas fondu un Vācijas fondu. Tomēr ir skaidrs, ka šie fondi nebija neatkarīgi. Tiem nebija sava pamatkapitāla; tas tika nodrošināts no galvenā fonda ar dalību apdrošinātāja peļņā. Šie fondi bija nodalīti tādā ziņā, ka to aktīvi bija attiecīgajā valstī un attiecīgajāvalūtā, kas nozīmēja atšķirīgu ieguldījumu apkalpošanu. Tas nav neparasti AK, ka fondiem ar dalību apdrošinātāja peļņā ir atšķirīgi piemaksu veidi dažādiem līguma tipiem, tādējādi šo fondu ieguldījumi tiek atšķirīgi apkalpoti, izmantojot individuālo piemaksu veidus. Tomēr, ja visam fondam rodas problēmas, tās ietekmēs visas fonda sastāvdaļas. Tāda bija apdrošinājuma ņēmēju no Īrijas nostāja, kas izriet no man pieejamiem papīra formāta dokumentiem. Tas nenozīmē, ka netika izteikti individuāli komentāri, kas pārstāvēja citu viedokli, bet šāda bija oficiālā nostāja.” Tomēr C. Thomson apsolīja „darīt visu iespējamo, lai noskaidrotu”(H8), kāpēc Īrijas filiāles tirdzniecības pārstāvjiem, šķiet, tika sniegta maldinoša informācija un tālāk nodota iespējamiem apdrošinājuma ņēmējiem. Vēlāk WE-CONF 21 viņš apstiprināja: „Man nekas nav zināms par informāciju produkta dokumentos, ka ieguldījumi Īrijā tiktu kaut kādā veidā nodalīti no pārējā fonda ar dalību apdrošinātāja peļņā.” Īrijas regulators atzīmē, ka, „kopš mēs uzsākām Equitable Life lietas izmeklēšanu pēc toreizējā Tánaiste pieprasījuma, nav konstatēti nekādi pierādījumi, kas apstiprinātu apgalvojumus, ka Equitable Life pārstāvēja viedokli par „nodalīta” Īrijas fonda pastāvēšanu” (WE 80).

Apdrošinājuma ņēmējs no Vācijas P. Schäfer WE 10 apgalvo, ka tie apdrošinājuma ņēmēji, kuru polisēm nav garantētās procentu likmes (GPL), būtu neizdevīgākā situācijā salīdzinājumāar tiem, kuru polisēm ir GPL. ELAS pārdeva GPL polises līdz 1996. gadam. Viņš uzskata, ka GPL polišu pastāvēšana ir negatīvi ietekmējusi ne-GPL polišu rezultātus. Tādējādi viņšuzskata, ka ne-GPL apdrošinājuma ņēmēji „subsidēja GPL apdrošinājuma ņēmējus”. P. Schäfer salīdzina šo problēmu ar GPL saistību problēmu un uzskata, ka ne-GPL apdrošinājuma ņēmējiem ir pamats sūdzēties par nelikumīgu pārdošanu. Šajā sakarā viņš īpaši atsaucās uz pētījumu, kuru veicis AK Pensiju institūts (WE 29) un kurā, šķiet, apstiprināts viņa viedoklis. Komiteja jautāja C. Thomson, vai šie apgalvojumi ir patiesi, bet saņēma izvairīgu atbildi (H8379). Tā kā šī problēma tomēr nav raksturīga apdrošinājuma ņēmējiem no Vācijas vai citiem apdrošinājuma ņēmējiem, kas nav no AK, tā netiek tālāk izskatīta.

d) Apgalvojumi par diskriminējošu attieksmi

PE 386.573v02-00 254/363 PR\659626LV.doc


Daži apdrošinājuma ņēmēji norādīja uz Equitable Life, iespējams, diskriminējošu attieksmi pret apdrošinājuma ņēmējiem, kas nav no AK. Piemēram, WE-CONF 19 ir pausts viedoklis, ka apdrošinājuma ņēmēji Īrijā un Vācijā tika diskriminēti tādējādi, ka nevienam no viņiem netika piešķirta garantētā procentu likme gadā (jo ELAS bija pārtraucis piedāvāt šādas polises pirms divu minēto filiāļu atvēršanas). Attiecībā uz to tiek apgalvots, ka ELAS „uzsāka savu darbību abās minētajās valstīs laikā, kad (saskaņā ar G. W. Penrose ziņojumu) ELAS stāvoklis, iespējams, bija vissliktākais” (WE-CONF 19). B. Knowd WE-CONF 28 atsaucas uz „Eiropas fonda” izveidi Īrijā 2000. gadā: „Šis fonds bija pieejams AK kopš 1987. gada. ELAS pārdeva savas polises Īrijā kopš 1991. gada, bet acīmredzot neuzskatīja par piemērotu šo produktu laist Īrijas tirgū līdz 2000. gada martam – tikai četrus mēnešus pirms krīzes. ... Laiks, kad šis produkts tika laists tirgū, skaidri parāda, ka ELAS vēlējās iegūt maksimāli daudz naudas Īrijas tirgū un [neuztraucās] par ietekmi uz Īrijas iedzīvotājiem.”

Otrkārt, apdrošinājuma ņēmējs no Īrijas B. Knowd (H2 un WE-CONF 13) sūdzējās par atšķirīgajām piemaksām, kas tika piešķirtas apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas un AK. Kā iepriekšminēts c) punktā, C. Thomson paskaidroja H2 un H8, ka ELAS uzņēmējdarbība tika nošķirta Īrijā, Vācijā un AK tādā veidā, ka tika izmantoti dažādi piemaksu veidi un nosacīti asignēti dažādi ieguldījumi. Pēc ELAS teiktā, „dažkārt atšķīrās AK un Īrijas polišu piemaksu likmes atkarībā no nosacītajā Īrijas fondā ieguldīto aktīvu dažādiem rezultātiem” (WE-CONF 5). B. Knowd (H2 un WE-CONF 13)380 papildus apgalvoja, ka apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas tika „piemērotas” lielākas „soda naudas”: „2003. gada aprīlī finanšu korekcija Īrijā bija 13,6 % un apdrošinājuma ņēmējiem AK 11 %. Termiņa beigu korekcija Īrijā bija 15 % un AK 9 %.”Šajā sakarā ELAS norāda WE-CONF 5, ka 2001. gada jūlijā, kad AK pensiju polišu ar dalību apdrošinātāja peļņā vērtība tika samazinātas par 16 %, Īrijas polišu vērtība netika samazināta.

e) ELAS informācijas politika

B. Knowd (H2) sūdzējās arī par iespējamo diskrimināciju no ELAS puses, sniedzot informāciju apdrošinājuma ņēmējiem. Viņa apgalvo, ka „gada ziņojumā un pārskatos nav iekļauta īpaši apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas domāta informācija”, ka viņa „nesaņēma paziņojumu par AGM” un ka viņai tādējādi „tika liegtas viņas tiesības balsot”.

M. J. Weyer (H3) kritizēja ELAS informācijas politiku attiecībā pret apdrošinājuma ņēmējiem no Vācijas: „Apdrošinājuma ņēmēji no Vācijas ... cieš no ELAS informācijas politikas... Nosūtītais teksts – it kā ar mērķi informēt – parasti ir ļoti garš un zināmā mērā klientam pilnīgi nesaprotams. Šāda teksta piemērs ir „piedāvājums noslēgt kompromisa darījumu”, kas izsūtīts lielā steigā, tā sauktais GPLG kompromisa plāns. Šis plāns vien aizņēma 227 lpp. Šim dokumentam ir ļoti apgrūtinoša un neizprotama struktūra, ko apdrošinājuma ņēmējs no Vācijas praktiski nevar izmantot, jo šajā dokumentā, kurā ir noteiktas līgumslēdzēju pušu ilgtermiņa tiesības un pienākumi, ir atsauces uz Anglijas tiesību aktiem un jo īpaši uz 1985. gada Apdrošināšanas uzņēmumu akta 425. nodaļu. Apdrošinājuma ņēmējiem par tiem ir maza izpratne, jo īpaši tāpēc, ka, slēdzot līgumus un saskaņā ar nespeciālista polises nosacījumu interpretāciju, bija jāpiemēro tikai Vācijas tiesību akti. Īpašs kritiskais punkts ir informācijas politika attiecībā uz nodošanas vērtību noteikšanu, ciktāl līgums atļauj nodošanu, un

PR\659626LV.doc 255/371 PE 386.573v02-00


informācija par peļņas sadales nosacījumu konkrētu saturu. Šajā ziņā pašreizējo ELASpolitiku, no apdrošinājuma ņēmēju no Vācijas viedokļa, varētu praktiski raksturot kā pilnīgu informācijas trūkumu, nemaz nerunājot par plikiem skaitļiem.”

M. J. Weyer (H3) arī norādīja uz lingvistiskām problēmām, ko radīja ELAS atteikums nodrošināt noteiktus dokumentus vācu valodā: „Apdrošinājuma ņēmējiem no Vācijas 2006. gada 12. aprīlī tika nosūtīta vēstule, kurai pievienoti balsošanas dokumenti, gada ziņojums un kandidātu deklarācijas tikai angļu valodā, minot šādus iemeslus: „šogad mēs nosūtām šos dokumentus tikai angļu valodā, lai izvairītos no kavējumiem, kas saistīti ar tulkošanu un atsevišķu drukāšanu. Tāpat dokumentu angļu valodā izmantošana ietaupīs līdzekļus.” Es domāju, ir skaidrs, ka daudzi apdrošinājuma ņēmēji no Vācijas bija ļoti aizkaitināti par šādu procedūru un jutās visnotaļ bezpalīdzīgi, jo vairums apdrošinājuma ņēmēju, kā mēs konstatējām, nekādā veidā nevarēja izmantot šos dokumentus angļu valodā.” Equitable locekļu rīcības grupas (EMAG) direktors L. Seymour, kura galvenais pienākums ir strādāt ar apdrošinājuma ņēmējiem, kas nav no AK, informēja komiteju, ka arī viņš ir saņēmis vēstules no apdrošinājuma ņēmējiem no Vācijas, kuri sūdzējās par to, ka finanšu ziņojumi nav sagatavoti viņu valodā. C. Thomson apstiprināja WE 21-CONF, ka dokumenti attiecībā uz ikgadējo kopsapulci, kā arī ziņojumi un pārskati šobrīd ir sagatavoti angļu valodā, „jo dokumentu tulkošana radīja nelielus kavējumus”. Kad viņam jautāja, vai viņš uzskatot, ka šāda rīcība ir saskaņā ar Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu, C. Thomson atbildēja H8: „Cik es saprotu, tā nav pretrunā mūsu noteikumiem.” Turklāt viņš uzsvēra, ka, „ja runa ir par paziņojumu sniegšanu atbilstīgā valodā, tad mēs esam izpildījuši attiecīgās prasības” (H8). „Visa sarakste saistībā ar polisēm tiek kārtota vācu valodā, tostarp gada ziņojumi, pakalpojumu pieprasījumi un sūdzības.” (WE-CONF 21) Konsolidētās Dzīvības apdrošināšanas direktīvas III pielikumā (skatīt turpmāk 3.a punktu) noteiktās prasības sniegt informāciju apdrošinājuma ņēmējam tās dalībvalsts valodā, kurā ir radušās saistības, tik tiešām attiecas tikai uz šajā pielikumā uzskaitīto informāciju, un tajā nav minēti M. J. Weyer un L. Seymour norādītie dokumenti.

Daži apdrošinājuma ņēmēji vispārīgi sūdzējās par Equitable Life attieksmi pret viņiem pēc tam, kad sāka parādīties ziņas par krīzi. B. Knowd (H2) apgalvoja, ka ELAS „darbība bija ārkārtīgi traucējoša ... ar nolūku liegt apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas viņu [tiesības uz kompensāciju]”.

Rakstiskas un mutiskas liecības, ko komiteja saņēma no apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas un Vācijas, parāda, ka, cenšoties iegūt kompensāciju, viņi ir saskārušies ar īpašām grūtībām.

3. Kompensācijas pieejamība tajā dalībvalstī, kurā ir radušās saistības

Tā kā vairums cietušo apdrošinājuma ņēmēju, kas nav no AK, vispirms vērsās pie savām attiecīgajām valsts iestādēm, šīs nodaļas sākumā īsumā aprakstīta reģistrācijas dalībvalsts atbildība patērētāju aizsardzības jomā, kā tas noteikts Trešajā dzīvības apdrošināšanas direktīvā. Tādējādi Īrijas un Vācijas regulējošo iestāžu loma un darbība attiecībā uz Equitable Life tiek pētīta, īpaši cenošoties sniegt atbalstu cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem. Visbeidzot tiek izskatīts jautājums par to, vai apdrošinājuma ņēmējiem, kas nav no AK, ir (vai bija) pieejama kompensācija no ombuda shēmas vai garantiju fondiem viņu attiecīgajās izcelsmes valstīs.

PE 386.573v02-00 256/363 PR\659626LV.doc


381 3. lpp.

382 Komisijas skaidrojošais paziņojums par brīvību sniegt pakalpojumus un vispārējām interesēm apdrošināšanas jomā(2000/C 43/03).

a) Uzraudzības iestādes dalībvalstī, kurā radušās saistības

Reģistrācijas dalībvalsts iestāžu loma un pilnvaras saskaņā ar Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu (3LD)

WE 41 Komisija izklāsta pilnvaru un atbildības sadali starp izcelsmes un reģistrācijas dalībvalsts iestādēm saskaņā ar 3LD. Tādējādi saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta 2. punktu „par apdrošināšanas uzņēmuma, tostarp uzņēmējdarbības, ko tas veic vai nu filiālēs, vai saskaņā ar tiesībām sniegt pakalpojumus, finanšu uzraudzību ir pilnībā atbildīga izcelsmes dalībvalsts”.

No otras puses, reģistrācijas dalībvalsts patur tiesības uzraudzīt uzņēmējdarbības veikšanu savāteritorijā. Pirmkārt, 3LD 32. pantā ir minēts pamatnoteikums, ka dzīvības apdrošināšanas līgumiem kopumā ir jāpiemēro tās valsts tiesību akti, kurā radušās saistības, tas ir, tās valsts, kurā attiecīgajam apdrošinājuma ņēmējam ir pastāvīga dzīvesvieta, lai nodrošinātu, ka līgums atbilst tiesību aktiem, ar kuriem apdrošinājuma ņēmējs ir pazīstams.

Turklāt gadījumā, kad „Kopienā dibināts apdrošinātājs atver filiāli citā dalībvalstī vai sniedz tajā pakalpojumus, šī reģistrācijas dalībvalsts var pieprasīt ievērot tās uzņēmējdarbības vadības noteikumus, kas nāk par labu vispārējām interesēm. Par šiem noteikumiem ir jāpaziņo apdrošinātāja izcelsmes valsts kompetentajām iestādēm (skatīt 40. panta 4. punktu), lai attiecīgā izcelsmes valsts iestāde atbilstīgi varētu par to informēt apdrošinātāju. Turklāt reģistrācijas dalībvalsts var lūgt sniegt ex post un nesistemātisku paziņojumu par to polišu nosacījumiem, ko apdrošinātājs piemēro tās teritorijā, „lai pārbaudītu atbilstību valsts noteikumiem attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem” (45. pants)” (WE 41381).

Komisija nodrošina pamatnostādnes, kā apdrošināšanas nozarē piemēro vispārējo interešu jēdzienu, izmantojot skaidrojošu paziņojumu382. Dalībvalstu tiesības piemērot savus noteikumus vispārējās interesēs ir minētas vairākās vietās 3LD, piemēram, attiecībā uz reklāmu 47. pantā ir noteikts, ka „apdrošinātāji var reklamēt savus produktu reģistrācijas valstī atbilstīgi visiem vispārējo interešu labā pieņemtajiem noteikumiem, kas reglamentē šādu reklāmu veidu un saturu”.

3LD ir noteiktas arī prasības attiecībā uz obligāto informāciju, kas jāsniedz apdrošinājuma ņēmējam pirms līguma noslēgšanas un visa līguma darbības laikā (skatīt 36. pantu saistībā ar III pielikumu). Šī informācija cita starpā ir sūdzību izskatīšanas kārtība. Saskaņā ar 36. panta 3. punktu reģistrācijas dalībvalsts var pieprasīt papildu informāciju III pielikumā uzskaitītajai, ja tas ir vajadzīgs, lai pienācīgi izprastu svarīgus līguma punktus. Tādējādi 36. pantā noteikto prasību īstenošana saistībā ar 3LD III pielikumu ir tās dalībvalsts kompetence un pienākums, kurā ir radušās saistības. „Tādējādi tās valsts tiesību akti, kurā ir atvērta filiāle, noteiks tās informācijas saturu un veidu, kas jāsniedz filiāles klientiem un kas tiktu izmantota, lai novērtētu

PR\659626LV.doc 257/371 PE 386.573v02-00


383 4. un 5. lpp.

384 5. lpp.

385 5. lpp.

386 8. lpp.

apgalvojumus par nelikumīgu pārdošanu.” (E. Terták, H1)

III pielikumā noteikts, ka informācija ir jāsniedz rakstiski un (parasti) tās dalībvalsts oficiālajāvalodā, kurā apdrošinājuma ņēmējam ir pastāvīga dzīvesvieta. H7 Komisijas pārstāvis A. Beverly precizē, ka „direktīvā ir ļoti detalizēti noteikumi par informāciju, kas jāsniedz apdrošinājuma ņēmējiem viņu valodā”. „Tieši tā ir reģistrācijas dalībvalsts loma – nodrošināt, ka tās vispārējo interešu noteikumi tiek īstenoti. Es uzskatu, ka par pareizas uzņēmējdarbības veikšanas nodrošināšanu ir atbildīga gan izcelsmes, gan reģistrācijas valsts. Bet apdrošinājuma ņēmējam pilnīgi noteikti ir tiesības saņemt informāciju savā valodā saskaņā ar direktīvas noteikumiem.” (A. Beverly, H7)

Komisija uzsver, ka, lai gan „reģistrācijas dalībvalsts var pieprasīt ievērot atsevišķus savus noteikumus, ... izcelsmes dalībvalsts ... ir galvenā atbildīgā par to, lai nodrošinātu, ka apdrošinātājs ievēro noteikumus attiecībā uz vispārējām interesēm, kas ir dažādās reģistrācijas dalībvalstīs, kurās tas veic savu uzņēmējdarbību (skatīt 13. panta 3. punkta b) apakšpunktu un 46. panta 3. punktu)” (WE 41383).

Ja reģistrācijas dalībvalsts konstatē, ka apdrošināšanas uzņēmums neievēro piemērojamos tiesību aktu noteikumus, tai vispirms jāvēršas pie šī uzņēmuma, lai panāktu tā atbilstību. Ja tas nelīdz, reģistrācijas dalībvalstij jāvēršas pie savas attiecīgās iestādes, lai rastu risinājumu. „Tomēr ārkārtas situācijās reģistrācijas valsts bez iepriekšējas apspriešanās ar izcelsmes valsts iestādēm var veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu pārkāpumus vai sodītu par to izdarīšanu, tostarp – aizliedzot attiecīgajam uzņēmumam slēgt jaunus līgumus savā teritorijā.”(WE 41384)

Attiecībā uz atbildību par apdrošinājuma ņēmēju sūdzību izskatīšanu Komisija apgalvo turpmāko: „Ņemot vērā dalībvalsts, kurā radušās saistības, svarīgo lomu apdrošinājuma ņēmēju informācijas pārzināšanā, tostarp informācijas par sūdzību izskatīšanas nosacījumiem, un ņemot vērā reģistrācijas valstij piešķirtās tiesības pieprasīt ievērot tās uzņēmējdarbības vadības noteikumus, ko attaisno vispārējas intereses, Komisija uzskata, ka dalībvalsts, kurā rodas saistības, pienākums ir uzņemties zināmu atbildību par sūdzību izskatīšanu un sūdzību iesniedzēju konsultēšanu. Ja sūdzības iesniedzējs atsaucas uz jautājumu (finanšu uzraudzību), kas nepārprotami ir izcelsmes valsts iestādes atbildība, to var viegli nodot šai iestādei.”(WE 41385) WE-CONF 18386 ir pausts viedoklis, ka valsts, kurā rodas saistības, „vienmēr ir bijusi iesaistīta savu pilsoņu konsultēšanā arī valodas problēmu gadījumā” un tāpēc „patērētāji dabiski sagaida, ka viņu vietējā iestāde sniegs tiem padomu”.

Ņemot vērā kopējos pienākumus, Komisija uzsver efektīvas informācijas apmaiņas un sadarbības nozīmi starp reģistrācijas dalībvalsts un izcelsmes dalībvalsts uzraudzības iestādēm. To par

PE 386.573v02-00 258/363 PR\659626LV.doc


387 COM numurs nav pieejams.

388 Saraksti starp izmeklēšanas komiteju un ĪFPRI skatīt WE 80.

āda tas, ka 1997. gadā ES dalībvalstu uzraudzības iestādes pieņēma „Sjēnas Protokolu”(WE 55). Šajā protokolā ir iekļauti rīcības noteikumi attiecībā uz informācijas apmaiņu un sadarbību starp uzraudzības iestādēm, piemērojot apdrošināšanas direktīvas. Tomēr Komisija savā Baltajā grāmatā par finanšu pakalpojumu politiku 2005.–2010. gadam387 apzinās, ka ir skaidrāk jānosaka reģistrācijas/izcelsmes dalībvalsts uzraugu loma un atbildība.

Īrijas finanšu regulatori

Kad ELAS atvēra filiāli Īrijā, kompetentā iestāde bija Uzņēmējdarbības, tirdzniecības un nodarbinātības departaments (UTND), pirms 2003. gada maijā tika izveidota Īrijas finanšu pakalpojumu regulēšanas iestāde (ĪFPRI). Pašreizējais Īrijas uzņēmējdarbības, tirdzniecības un nodarbinātības ministrs informēja komiteju ar Īrijas pastāvīgā pārstāvja ES starpniecību, ka „uzņēmējdarbības, tirdzniecības un nodarbinātības ministra un departamenta atbildība par apdrošināšanas nozares un sniegto pakalpojumu (tostarp cesijas jautājumu) piesardzīguuzraudzību pilnībā tika nodota Īrijas finanšu pakalpojumu regulēšanas iestādei (ĪFPRI/Centrālā banka), kuras nosaukums kopš 2003. gada ir Finanšu regulators”. Turklāt viņš apgalvoja, ka „viņa ministrijas veiktās darbības apdrošināšanas nozarē (tostarp attiecībā uz Equitable Life), pirms atbildība tika nodota Finanšu regulatoram, ir uzskatāmas par Finanšu regulatora darbībām”, kura rīcībā turklāt ir visi attiecīgie dokumenti (skatīt WE 64).

Tomēr M. O’Dea WE 65 un WE 80 apgalvo, ka ĪFPRI ir „atbildīga tikai par darbībām, ko tāveikusi pēc 2003. gada 1. maija”. Tikšanās laikā ar komitejas delegāciju 6. oktobrī Dublinā M. O’Dea precizēja, ka ĪFPRI ir atbildīga tikai par tādām „pastāvīgām darbībām” kā atļauju izsniegšana līdz 2003. gadam. Tā kā visas Finanšu regulatora darbības attiecībā uz ELAS ir „pabeigtas”, jo ELAS slēdza Īrijas filiāli pirms ĪFPRI izveides, ĪFPRI nevar saukt pie atbildības vai likt atskaitīties par šīm darbībām. „Tomēr mūsu rīcībā ir dokumenti attiecībā uz Equitable Life par periodu līdz 2003. gadam.” (WE 65) Pēc tam komiteja rakstiski jautāja ĪFPRI, kura iestāde, ja tā nav ĪFPRI, ir atbildīga un kurai ir jāatskaitās par tām Īrijas regulatora darbībām attiecībā uz ELAS, kas tika „pabeigtas” pirms ĪFPRI izveides. ĪFPRI neatbildēja388. Tādējādi, šķiet, neviena Īrijas iestāde neuzņemas atbildību par darbībām, ko veicis Īrijas regulators attiecībā uz ELAS pirms 2003. gada.

Attiecībā uz Equitable Life uzraudzību Īrijā M. O’Dea gan H4, gan WE 61 uzsvēra AK iestāžu atbildību par Īrijas filiāles finanšu un piesardzīgu uzraudzību saskaņā ar 3LD. Attiecībā uz uzņēmējdarbības vadības uzraudzību viņa paziņoja: „Pārbaudot mūsu rīcībā nodotos dokumentus, šķiet, vienīgie piemērotie noteikumi bija direktīvā minētie „vispārējas intereses” noteikumi. Dalībvalstīm bija iespēja piemērot papildu uzņēmējdarbības vadības noteikumus, kā to izdarīja, piemēram, AK. Īrija tolaik nepiemēroja papildu uzņēmējdarbības vadības noteikumus, bet man šķiet, ka šajā sakarā izmantotais vārds bija „pienākums”. Nedz Īrijai, nedz kādai citai ES dalībvalstij nebija pienākums to darīt, un man šķiet, ka AK rīcība tolaik bija īpaši neparasta.” (H4)

PR\659626LV.doc 259/371 PE 386.573v02-00


389 Skatīt, piemēram, WE 3.

Komiteja mēģināja iegūt papildu informāciju no ĪFPRI par to, vai Īrijā vispār tolaik tika piemēroti jebkādi uzņēmējdarbības vadības noteikumi, piemēram, attiecībā uz nelikumīgu pārdošanu, un saņēma šādu atbildi (WE 80): „1994. gada likumā noteiktais 360. instruments ... nosaka, ka apdrošinātājiem ir jāievēro norādītie tiesību akti, tostarp 1978. gada Patērētāju informēšanas akts, 1980. gada Produktu pārdošanas un pakalpojumu sniegšanas akts un valsts pieņemtie tiesību akti patērētāju kreditēšanas jomā. Šīs prasības bija un ir realizējamas tiesās... .” No WE-CONF 9 izriet, ka Lielbritānijas regulators nekad nav ticis informēts par šiem noteikumiem. Pēc galvenajiem notikumiem ELAS, proti, 2001. gada 1. februārī, ar 2001. gada regulējumu par informāciju, kas jāsniedz dzīvības apdrošināšanas uzņēmumiem, Īrijā tika ieviesti īpaši dzīvības apdrošināšanai piemērojami noteikumi. Saskaņā ar paziņojuma dokumentiem, kas 2002. gada 29. jūlijā (tas ir, pēc ELAS Īrijas filiāles slēgšanas 2002. gada 8. jūlijā) tika nosūtīti Lielbritānijas regulatoram, tajos noteikta „informācijas atklāšana pārdošanas vietā individuāliem dzīvības apdrošinājuma pircējiem” (WE-CONF 9). M. O’Deainformēja komiteju, ka Īrijas patērētāju situācija tika papildus uzlabota kopš Patērētāju aizsardzības kodeksa nesenās ieviešanas (aizstājot 2003. gadā ieviesto pagaidu Apdrošināšanas uzņēmumu rīcības kodeksu), kurā cita starpā noteiktas detalizētas prasības attiecībā uz patērētājiem sniedzamās informācijas apjomu un veidu (skatīt H4 un WE 61). ĪFPRI piebilda H4, ka tā„gatavo administratīvu sankciju procedūras, kas ļaus mums piemērot sankcijas uzņēmumam, kurš ir nopietni pārkāpis šo kodeksu”.

Tikšanās laikā Dublinā 2006. gada 6. oktobrī komitejas delegācija arī lūdza ĪFPRI informāciju par to, vai Īrijas finanšu regulators ir sazinājies ar AK finanšu regulatoru par Equitable Lifesituāciju un iespējamo ietekmi uz Īrijas apdrošinājuma ņēmējiem kritiskā perioda laikā no 1998. līdz 2000. gadam, un pieprasīja Īrijas un AK regulatoru attiecīgās sarakstes kopijas. M. O’Deateica, ka „var pieņemt, ka šāda sarakste ir notikusi”, bet apgalvoja, ka ĪFPRI nebūtu ļauts to atklāt, jo tā saturētu informāciju, kas uzskatāma par konfidenciālu saskaņā ar ES Dzīvības apdrošināšanas direktīvu. Komiteja saglabāja savu prasību pēc tam nosūtītajā vēstulē ĪFPRI. ĪFPRI atbildēja, minot, ka „mēs pārskatīsim mūsu dokumentos esošo informāciju, lai identificētu jebkādu atbilstīgu saraksti attiecībā uz jūsu vēstulē norādīto periodu; pirms šo informāciju varēs atklāt, būs jāiegūst atļauja no attiecīgajām AK iestādēm un Equitable Life” (skatīt WE 80).

No rakstiskām liecībām, ko komiteja saņēmusi389, var secināt, ka daži apdrošinājuma ņēmēji no Īrijas vērsās pie ĪFPRI pēc kompensācijas. To apstiprina M. O’Dea WE 80: „Tolaik [ĪFPRI priekštecis] nesaņēma nekādas sūdzības. Tomēr pēc mūsu iestādes izveides mēs esam saņēmuši vairākas sūdzības, kad kļuva plaši zināms, ka mēs izskatām šo lietu.” M. O’Dea neprecizēja, cik daudz sūdzību tika saņemts un par kādām pārestībām. Tomēr, pēc M. O’Dea teiktā, Īrijas regulatoram vispār nav pilnvaru lemt par patērētāju sūdzībām pret finanšu uzņēmumu, nedz piešķirt kompensāciju patērētājiem, jo šīs pilnvaras tika piešķirtas Īrijas Finanšu pakalpojumu ombudam (skatīt turpmāk). Īrijas regulators norādīja, ka tas tomēr mēģināja palīdzēt apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas. Pirmkārt, M. O’Dea norādīja, ka ĪFPRI nosūtīja sūdzību iesniedzējus pie Īrijas shēmas brīvprātīgās apdrošināšanas ombuda. Turklāt pēc toreizējāĪrijas uzņēmējdarbības, tirdzniecības un nodarbinātības ministra pieprasījuma ĪFPRI „uzsāka pārskata sagatavošanu par apdrošinājuma ņēmēju no Īrijas izvirzītajiem jautājumiem, lai noteiktu, kā uzlabot viņu situāciju” (M. O’Dea, H4). Šajā pārskatā netika rasti nekādi veidi, kā

PE 386.573v02-00 260/363 PR\659626LV.doc


390 21. lpp.

391 4. lpp.

uzlabot apdrošināšanas ņēmēju no Īrijas situāciju.

G. Treacy (H4) apgalvoja, ka „mēs katrā ziņā centāmies sniegt visu iespējamo informāciju: mēs darbojāmies apdrošinājuma ņēmēju vārdā un lūdzām informāciju dažādām kompensācijas shēmām, pašam ELAS un AK regulatoram un iespēju robežās mēs sniedzām informāciju apdrošinājuma ņēmējiem gan individuāli, gan izvietojot to savā tīmekļa vietnē” (G. Treacy, H4). Viņš secināja, ka „mūsu loma ... bija ... ierobežota ar informācijas sniegšanu un atbalstu sakaru uzsākšanai”. Šajā ziņā, pēc M. O’Dea (H4) teiktā, sadarbība ar AK iestādēm bija veiksmīga. Rezumējot iepriekš teikto, M. O’Dea (H4) uzsvēra, ka ĪFPRI „darīja visu iespējamo ... [savu] pilnvaru robežās, lai atbalstītu ... Īrijā skartos patērētājus”. Tomēr daži apdrošinājuma ņēmēji no Īrijas uzskatīja, ka viņu valsts finanšu regulatora sniegtā palīdzība bija neapmierinoša (skatīt, piemēram, A. Troy, WE-FILE 4; J. Duggan, WE-FILE 14; B. Knowd, H2).

Vācijas finanšu regulators

Vācijā „Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht” (BaFin) pārņēma atbildību no „Bundesaufsichtsamt für das Versicherungswesen” (BAV) 2002. gada maijā. Līdzīgi kā Īrijas regulatori, T. Steffen no BaFin uzsvēra H6, ka par finanšu uzraudzību, tostarp tādas uzņēmējdarbības uzraudzību, kas veikta caur filiāli, ir pilnībā atbildīga izcelsmes dalībvalsts.

Attiecībā uz ELAS uzņēmējdarbības vadības regulēšanu Vācijā T. Steffen no BaFin (H6) sacīja, ka 1992. gadā, kad tika izsniegta licence Equitable Life filiālei, BaFin priekštece BAV nosūtīja dokumentus ELAS, kuros „bija iekļauti nosacījumi un noteikumi, kas jāievēro Vācijā”. „Tie pārsvarā attiecas uz jautājumiem, kas var ietekmēt patērētājus.” Piemēram, viņš izklāstīja „parauga aprēķinus, kas parāda, kā aprēķināt virspeļņu”, un „kādas reklāmas kampaņas bija atļautas Vācijā”. Turklāt M. J. Weyer norāda WE 85390, ka BaFin priekštece BAV 1996. un 2000. gadā nosūtīja EK apdrošināšanas uzņēmumiem, kas darbojās Vācijas tirgū saskaņā ar Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu (tostarp Equitable Life), to noteikumu sarakstu, kuri šiem uzņēmumiem ir jāievēro. „Tie ... [noteica] prasības uzņēmējdarbības vadīšanai Vācijā, ko ELAS Vācijas filiālei bija jāievēro 1996. un 2000. gadā.” (WE 85391) Komiteja nav saņēmusi detalizētu informāciju par piemērojamajiem noteikumiem attiecībā uz informācijas izpaušanu.

Attiecībā uz reklāmu T. Steffen norādīja uz BaFin iejaukšanos, reaģējot uz ELAS reklāmu, kas 2000. gadā parādījās Vācijas laikrakstos un solīja 13 % ienākumu iespējamajiem apdrošinājuma ņēmējiem. „Mēs ... apspriedām šo jautājumu ar ELAS, apstrīdot un kritizējot tā reklāmu, un ELAS apsolīja nekavējoties atcelt šo reklāmas kampaņu. Galvenais mūsu iejaukšanās iemesls bija tas, ka mēs uzskatījām un joprojām uzskatām, ka solīt 13 % ienākumu 2000. gadā bija maldinoši un ka termins „ienākums” radīja iespaidu, ka tas bija garantēts. ... Tādējādi mēs uzskatījām, ka šī reklāma bija maldinoša, un šī iemesla dēļ mēs to aizliedzām.” Uz jautājumu, vai Vācijas regulators informēja par šo gadījumu FPRI, T. Steffen atbildēja: „Man personīgi

PR\659626LV.doc 261/371 PE 386.573v02-00


392 2006. gada 13. septembra uzklausīšana, transkripcijas 16. lpp.

393 2. lpp.

nav informācijas par to, vai toreizējā regulēšanas iestāde informēja FPRI par šīs reklāmas kampaņas aizliegumu. ... Nebija iespējams pilnībā noskaidrot šo jautājumu no sarunām ar maniem kolēģiem.”

BaFin iesniedza to vēstuļu kopijas, ko BAV bija sūtījusi ELAS Vācijas filiālei attiecībā uz strīdīgo reklāmu (skatīt WE-CONF 17). Savā pirmajā vēstulē, kas datēta ar 2000. gada 12. aprīli, BAV lūdz vispārēju skaidrojumu par solīto 13 % ienākumu. 2000. gada 29. maijā BAV nosūtīja vēl vienu vēstuli, kurā apgalvoja, ka ELAS sniegtais paskaidrojums nav bijis pietiekams, un lūdza sniegt pierādījumus, ka 13 % ienākums tiešām ir garantēts. 2000. gada 31. jūlijā, kad Lordu palāta jau bija pieņēmusi spriedumu Hyman lietā, šis jautājums joprojām nebija atrisināts un BAV nosūtīja vēl vienu vēstuli, kurā lūdza ELAS precizēt, kuri apsolītā ienākuma elementi bija garantēti. Pēdējā BAV vēstule, kas datēta ar 2000. gada 10. oktobri, ir atbilde uz ELAS2000. gada 21. septembra vēstuli, kurā ELAS paziņoja, ka ir atcēlusi 13 % norādi saturošo reklāmu. BAV atzīmēja, ka minētā reklāma tika atcelta, bet vienlaikus kritizēja jaunu reklāmu, ko ELAS acīmredzot bija publicējusi 2000. gada 21. septembrī laikrakstā „Frankfurter Allgemeine Zeitung”. Pirmkārt, BAV atzīmēja, ka ELAS norādījumi, ka to pilnībā regulē Lielbritānijas uzraudzības iestādes, bija maldinoši. Otrkārt, BAV uzskatīja, ka atsauce jaunajā reklāmā uz fonda ar dalību apdrošinātāja peļņā iepriekšējo vidējo pieaugumu iespējamiem klientiem radītu nepamatotu drošības sajūtu un paaugstinātu izredzes, ko ELAS nebūtu spējīga attaisnot, ņemot vērā tās „pašreizējo finansiālo situāciju”. Tādējādi tā lika ELAS atcelt attiecīgo reklāmu un pārtraukt jebkādu līdzvērtīgu reklāmu. K. Schneiter, sniedzot liecību komitejai Šveices regulatora vārdā, apgalvoja, ka Šveicē regulēts uzņēmums „nekad nepublicētu reklāmu, kāda parādījās „Frankfurter Allgemeine Zeitung”, jo tas lieliski zinātu, ka šādi produkti Šveicēnemaz nav atļauti. Šveicē nav bijušas šādas reklāmas”.392

T. Steffen H6 informēja komiteju, ka Vācijas regulators pirmo reizi uzzināja par Equitable Lifefinansiālajām grūtībām no preses raksta. „Kad mēs uzzinājām par šo situāciju, toreizējais Vācijas regulators nekavējoties lūdza Lielbritānijas regulatoram FPRI detalizētu informāciju par Equitable Life situāciju. Sarakstē, ko mēs atradām savos dokumentos, FPRI apliecināja, ka patērētāji Vācijā tiktu apkalpoti tādā pašā veidā kā visi citi patērētāji Lielbritānijā, proti, tika ierobežotas tiesības uz dalību apdrošinātāja peļņā. Mūsu dokumentos ir pieejama sarakste attiecībā uz šīm pārrunām starp Vācijas uzraudzības iestādi un FPRI, un es pieņemu, ... ka bija papildu sarunas, [kuras] tika risinātas augstā līmenī, un ka Vācijas regulators tolaik saņēma visu vajadzīgo informāciju no FPRI.” (H6) T. Steffen H6 pauda, ka viņš nevar atklāt šo korespondenci komitejai, jo „mūsu Lielbritānijas kolēģi ... skaidri noteica, ka šos konfidenciālos dokumentus nedrīkst nevienam nodot”. Tomēr vēlāk BaFin (skatīt WE-CONF 17) un FPRI (skatīt WE-CONF 9) iesniedza BAV un FPRI sarakstes kopijas. Pirmāsarakste 2000. gada jūlijā un augustā bija saistīta ar Lordu palātas sprieduma sekām, bet otrāsarakste 2000. gada decembrī un 2001. gada janvārī bija saistīta ar ELAS nespēju atrast pircēju.

Pēc T. Steffen (H6) teiktā, Vācijas Konstitūcijas 17. pants dod katram pilsonim tiesības iesniegt lūgumrakstu valsts iestādēm un nosaka, ka šīm iestādēm ir jāsniedz atbilde. BaFin savārakstiskajā paziņojumā komitejai (WE 21393) norāda, ka tā no apdrošinājuma ņēmējiem no V

PE 386.573v02-00 262/363 PR\659626LV.doc


ācijas kopš 2000. gada ir saņēmusi 65 jautājumus un sūdzības par Equitable Life. Tā atteicās izskatīt vairumu šo dokumentu, jo tie galvenokārt bija saistīti ar finanšu uzraudzību, kas nav BaFin kompetencē. BaFin izmeklē tikai tās sūdzības, kurās ir atsauce uz Vācijas civillikuma pārkāpumiem. Tikai četrpadsmit no šīm sūdzībām bija saistītas ar tiesisko uzraudzību, tas ir, Vācijas tiesību aktu noteikumu ievērošanas uzraudzību. „No šīm četrpadsmit sūdzībām mūsu darbinieki tolaik divpadsmit uzskatīja par nepamatotām un divas par pamatotām. Citiem vārdiem sakot, šobrīd mēs uzskatām, un es pieņemu, ka tāds uzskats bija arī tolaik, ka Equitable Life nav pārkāpusi nevienu Vācijas tiesību aktu, vismaz mēs neko tādu nezinām.”(T. Steffen, H6) Divas sūdzības, ko BaFin atbalstīja, neskāra jautājumus, kas bija tieši saistīti ar Equitable Life krīzi.

BaFin nenorādīja komitejai, vai tā ir saņēmusi sūdzības par nelikumīgu pārdošanu, pamatojoties uz to, ka ELAS neinformēja apdrošinājuma ņēmējus par GPLG risku, un to, vai šādas sūdzības būtu izmeklētas. Kāds apdrošinājuma ņēmējs P. Schäfer WE 10 informējakomiteju par viņa iesniegtu sūdzību BaFin, apgalvojot, ka viņa pensija viņam tika pārdota nelikumīgi, jo Equitable Life viņu neinformēja, ka viņa ieguldījumi tiks apvienoti ar garantētās procentu likmes (GPL) polisēm. Viņš apgalvo, ka GPL polises ir negatīvi ietekmējušas viņa ieguldījumus. No viņa sarakstes ar Vācijas iestādēm (WE-CONF 1 un WE-CONF 10) izriet, ka BaFin atteicās izskatīt viņa sūdzību, apgalvojot, ka tā ir saistīta ar „finanšu uzraudzību”, par kuru ir atbildīgs AK regulators, un ieteica viņam vērsties pie FPRI. FPRI savukārt ieteica viņam vērsties ar savu lietu pie Vācijas regulatora, jo „reģistrācijas valsts regulators ir atbildīgs par Vācijā sniegto finanšu konsultāciju un tam būtu jāizlemj, vai jūsu sūdzība ir pamatota”(skatīt WE-FILE 18).

T. Steffen H6 paskaidroja, ka tad, kad BaFin saņem sūdzības no Vācijas, kuras būtībā attiecas uz FPRI, tā informē attiecīgo Vācijas patērētāju par FPRI kompetenci, kā arī par to, kur viņšvar vērsties. M. J. Weyer (H4) teica, ka, ciktāl sūdzības nepārprotami attiecas uz piesardzīgas uzraudzības jautājumiem, Vācijas regulatora nostāja šajā jautājumā atbilda Trešās dzīvības direktīvas noteikumiem: „Patiesībā BaFin dara maksimāli iespējamo saistībā ar attiecīgajām direktīvām. Ja BaFin darītu ko vairāk, ... šajā jautājumā varētu rasties domstarpības starp Vācijas Federatīvo Republiku un Apvienoto Karalisti.” Viņš piebilda, ka no neoficiāliem sakariem ar Vācijas regulēšanas iestādes darbiniekiem viņam ir radies vispārējs priekšstats, ka „Vācijas regulators ir ļoti piesardzīgs, lai pat pieskartos ar Equitable Life saistītiem jautājumiem, jo regulators baidās, ka tas var radīt kompetenču konfliktu ar AK valdību” (H4).

BaFin apgalvoja H6, ka, ņemot vērā tās kompetences trūkumu finanšu uzraudzības jomā, tā„vismaz vēlējās palīdzēt iegūt kompensāciju patērētājiem, kas bija zaudējuši naudu”. „Šajāsakarā mēs aktīvi mēģinājām noskaidrot, vai patērētājiem Vācijā bija iespēja iegūt kompensāciju no aizsardzības shēmas. Jūs noteikti sapratīsiet, ka to pārbaudīt mums nebija viegli, jo runa ir par Lielbritānijas aizsardzības shēmu un tādējādi par Lielbritānijas noteikumiem šādai shēmai. Tomēr mēs pārbaudījām, vai bija iespējamas jebkāda veida prasības, un mēs būtu nodevuši jebkādu attiecīgo informāciju klientiem no Vācijas.” (T. Steffen, H6)

Finanšu regulatori citās dalībvalstīs

L. Seymour H7 pastāstīja komitejai par to citās dalībvalstīs dzīvojošu apdrošinājuma ņēmēju l

PR\659626LV.doc 263/371 PE 386.573v02-00


394 7. lpp.

395 2. lpp.

396 7. lpp.

397 Komisijas skaidrojošais paziņojums par brīvību sniegt pakalpojumus un vispārējām interesēm apdrošināšanas nozarē[Oficiālais Vēstnesis C 43, 16.02.2000.].

īdzīgu pieredzi, kuri sazinājās ar savas valsts attiecīgajiem regulatoriem: „Esmu saņēmis vēstules no Spānijas, Francijas un Vācijas pilsoņiem, kas sūdzējās par zaudējumu radītām grūtībām. Es zinu, ka apdrošinājuma ņēmēji no Spānijas vērsās pie savas valsts regulatora, kas atbildēja līdzīgi, ka tas ir AK jautājums. Es zinu, ka tāda pati atbilde tika sniegta arī Beļģijā, jo es personīgi rakstīju attiecīgajām Beļģijas iestādēm.” Beļģijas iestādes viņam atbildēja, ka,„ja [viņam] šķiet, ka Beļģijas teritorijā ir pārkāpti tiesību akti attiecībā uz līgumu, tad [viņam] būtu jāiesniedz sūdzība policijā vai „juge d’instruction”; bet, ja tam ir saistība ar finanšu regulēšanu, Beļģijas iestādes skaidri apliecināja, ka nav par to atbildīgas” (H7).

***

Kā Komisija norādīja WE 41 un WE-CONF 18, reģistrācijas valsts regulatoriem ārpus piesardzīgas uzraudzības jomas tiešām ir nozīmīga loma saskaņā ar 3LD, jo īpaši attiecībā uz noteikumiem, kas reglamentē uzņēmējdarbības vadību tās valsts teritorijā. Tāpat šie regulatori sniedz atbalstu sūdzību iesniedzējiem un palīdz tiem iesniegt viņu sūdzības pareizajai iestādei. Komisija WE-CONF 18394 atzīmē, ka daži komitejā uzklausītie liecinieki „ir radījuši priekšstatu, ka reģistrācijas dalībvalsts ... ir bijusi pasīva un tai nav bijusi nekāda reāla teikšana vai kontrole pār tās teritorijā veikto apdrošināšanas uzņēmējdarbību”. Tāpat M. Westphal WS2 apgalvoja, ka „valsts kontrole bieži ir pārāk pasīva uzraudzības un izpildes procesā” un ka, „ja vien netiek sasniegta sūdzību „kritiskā masa”, dažās dalībvalstīs uzraudzība nekļūst aktīvāka”. WE-FILE 28 viņš norādīja, ka, ja vien BaFin nesaņem vismaz 50 sūdzības, tāparasti „[neapsver] iespējamu rīcību” (WE-FILE 28395). Liecības tiešām vedina domāt, ka dažiem reģistrācijas valsts regulatoriem ir bijusi visai pasīva attieksme pret uzņēmējdarbības vadīšanas noteikumu īstenošanu. Piemēram, Īrijas regulators attiecīgajā laikā nav paziņojis nekādus uzņēmējdarbības vadības noteikumus. Šādos apstākļos Komisija saskata „draudus, ka nedz izcelsmes, nedz reģistrācijas valsts uzraudzības iestāde neņemtu vērā uzņēmējdarbības vadības noteikumus, jo katra no tām domātu, ka otra īsteno savus noteikumus” (WE-CONF 18396). Vācijā attiecīgie noteikumi bija spēkā un par tiem bija paziņots AK iestādēm, bet Vācijas regulators kļuva aktīvs tikai vienreiz – attiecībā uz ELAS reklāmas kampaņu. Vācijas regulators uzskatīja, ka Equitable Life nepārkāpa nekādus Vācijas noteikumus, lai gan apgalvojumi par nelikumīgu pārdošanu ELAS Vācijas filiālē faktiski ir tādi paši kā tie, ko apdrošinājuma ņēmēji veiksmīgi pamatoja AK.

Tāpat šķiet, ka Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas uzņēmējdarbības vadības noteikumi pieļauj šaubu un neskaidrību iespēju, kā to ir atzinusi Komisija savā paziņojumā par brīvību sniegt pakalpojumus un vispārējām interesēm apdrošināšanas nozarē397: „Sazinoties ar vair

PE 386.573v02-00 264/363 PR\659626LV.doc


398 25. lpp.

399 3. lpp.

ākiem ekonomikas pārstāvjiem, Komisija ir konstatējusi neskaidrības, kas saistītas ar ... apdrošināšanas direktīvu ... jomas interpretēšanu. ... Situācija, kādā atrodas apdrošināšanas uzņēmumi, nebūt nav skaidra, tādējādi šie uzņēmumi saskaras ar ievērojamu nedrošību attiecībā uz nosacījumiem, kas uz tiem attiecas dažādās dalībvalstīs, un to produktu saturu, ko tie vēlas piedāvāt. Interpretācijas atšķirības nopietni apdraud Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas izveidotās sistēmas darbību, tādējādi šīs atšķirības, iespējams, ... ierobežo apdrošināšanas pakalpojumu brīvu apriti Eiropas Savienībā.” J. Holmes WE 84 norāda, ka minētais Komisijas paziņojums attiecas uz grūtībām, ar ko saskaras apdrošināšanas uzņēmumi, „bet iespējamās patērētāju neskaidrības joprojām ir aktuālākas.398 Problēmas gadījumā patērētājiem ir jāizvēlas, vai viņu sūdzība attiecas uz finanšu uzraudzību (tādējādi tās ir apdrošināšanas uzņēmuma izcelsmes valsts kompetencē) vai kādu citu noteikumu aspektu; ja runa ir par otro iespēju, tad patērētājiem ir jāizvēlas, vai viņu sūdzība attiecas uz atlikušo regulēšanas kompetenci, kas noteikta valstij, kurā atrodas filiāle, vai valstij, kurā tiek sniegti pakalpojumi”.

Attiecībā uz apdrošinājuma ņēmēju sūdzību izskatīšanu Īrijas finanšu regulators norādīja, ka kopumā tam nebija pilnvaru tās izskatīt, tādēļ tas nosūtīja šīs sūdzības Īrijas apdrošināšanas ombudam. Turpretī Vācijas regulatoram ir šādas pilnvaras un tas arī saņēma sūdzības par ELAS. Tomēr vairums sūdzību bija saistītas ar piesardzīgas uzraudzības jautājumiem, tādēļ Vācijas regulators tās neizskatīja. Liecības parāda, ka gadījumos, kad sūdzību priekšmets nepārprotami neattiecās uz Vācijas regulatoru, tas ieteica sūdzību iesniedzējiem sazināties ar FPRI, turpretim Īrijas regulators pārsvarā nosūtīja sūdzību iesniedzējus pie Īrijas apdrošināšanas ombuda. No Vācijas regulatora neizdevās iegūt nekādas pārliecinošas liecības par to, vai tika saņemtas (nepārprotami ar uzņēmējdarbības vadību saistītas) sūdzības par nelikumīgu pārdošanu attiecībā uz GPLG jautājumu un kā šīs sūdzības tika izskatītas. Ņemot vērā, ka Vācijas regulators neuzskatīja, ka ELAS bija pārkāpis jebkādus Vācijas uzņēmējdarbības vadības noteikumus, ir jāpieņem, ka visas šādas sūdzības būtu noraidītas.

Vispārīgi komentējot patērētāju iespējas, M. Westphal apgalvoja, ka „patērētāja valsts uzraudzības iestāde bieži noraida pārrobežu sūdzības”, sakot sūdzības iesniedzējam, ka „par to ir atbildīga pakalpojuma sniedzēja reģistrācijas valsts uzraudzības iestāde” (WS2). Pēc viņa domām, patērētāja valsts iestādei ir jābūt noteiktai skaidrai atbildībai par sūdzību izskatīšanu neatkarīgi no tā, vai sūdzību priekšmets attiecas uz tās uzraudzības pienākumu, jo nevar sagaidīt, ka patērētājs vērsīsies pie regulēšanas iestādēm citā dalībvalstī un (iespējams) svešvalodā(skatīt WE-FILE 28399). Tādējādi, pēc M. Westphal teiktā, ja sūdzība attiecas uz piesardzīgu uzraudzību, attiecīgajai patērētāja izcelsmes valsts iestādei tā ir jāpieņem, jāinformē par to piesardzīgais regulators un jāmēģina atrisināt šī sūdzība sadarbībā ar šo regulatoru.

Turklāt komitejai sniegtās liecības vedina domāt, ka Equitable Life gadījumā bija vismaz viena lieta, kurā Vācijas regulators sūdzību interpretēja attiecībā uz finanšu uzraudzību, lai gan AK regulators šo pašu sūdzību izskatīja attiecībā uz uzņēmējdarbības vadību. Tādējādi sūdzības iesniedzējam bija jāvēršas gan pie izcelsmes, gan reģistrācijas valsts regulatora. Lai gan minētālieta patiešām, šķiet, attiecas uz uzņēmējdarbības vadību, jāatzīmē, ka pastāv „nenoteiktība

PR\659626LV.doc 265/371 PE 386.573v02-00


400 8. lpp.

401 27.–28. lpp.

starp piesardzīgu uzraudzību un uzņēmējdarbības vadības uzraudzību” (WE-CONF 18400), kas, šķiet, ir ļāvušas izcelsmes un reģistrācijas valsts iestādēm savstarpēji izvairīties no pienākuma izskatīt sūdzības. J. Holmes to skaidro šādi (WE 84401): „Attiecībā uz regulatīvās kompetences sadali izmeklēšanas komitejas uzklausītās liecības parāda patērētāju grūtības, nosakot, kādi noteikumi attiecas uz viņu līgumiem un kurš valsts regulators ir kompetents uzklausīt viņu sūdzības. Ņemot vērā šīs neskaidrības, pārrobežu situācijās var pastāvēt regulatīvā „ping-ponga” risks, kad katrs valsts regulators mēģina nodot atbildību citam regulatoram; kompetenču sadale darbojas teorētiski, bet nav skaidrs, vai tā efektīvi darbojas praksē.”

Visbeidzot ir jāatzīmē, ka gan Īrijas, gan Vācijas regulatori, šķiet, ir reaģējuši uz neskaitāmiem apdrošinājuma ņēmēju jautājumiem un informācijas pieprasījumiem. Ir pieejamas pārliecinošas liecības, kas norāda, ka tie ir aktīvi mēģinājuši iegūt informāciju no AK regulatora un nodevuši to apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas un Vācijas.

Tomēr būtībā starptautiskie apdrošinājuma ņēmēji nesaņēma zaudējumu kompensāciju ar viņu valsts attiecīgo finanšu pakalpojumu iestāžu palīdzību.

b) Finanšu ombuda shēmas

Vairāki apdrošinājuma ņēmēji mēģināja iegūt kompensāciju ar viņu valsts attiecīgo ombuda shēmu palīdzību.

Īrija

Attiecībā uz situāciju Īrijā J. Meade WE 62 paskaidro, ka Finanšu pakalpojumu ombuda (FPO) birojs tika izveidots uz likumīga pamata saskaņā ar 2004. gada Centrālās bankas un finanšu pakalpojumu iestādes aktu un tas sāka savu darbību 2005. gada 1. aprīlī. Finanšu pakalpojumu ombuds ir neatkarīga amatpersona ar pilnvarām veikt izmeklēšanu, būt par starpnieku un izskatīt sūdzības par „regulēto finanšu pakalpojumu sniedzēju” darbību, tostarp finanšu pakalpojumu sniegšanu, piedāvājumu sniegt šādu pakalpojumu vai atteikumu, vai nespēju sniegt šādu pakalpojumu. Tā jurisdikcija nav ierobežota ar Īrijā licencētiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem. Tādējādi tas var izskatīt arī sūdzības „par finanšu pakalpojumu sniedzējiem, kuru uzņēmējdarbību regulē valsts iestāde, kas Eiropas ekonomikas zonas (EEZ) valstī pilda tādas funkcijas, kuras ir pielīdzināmas Centrālās bankas vai regulēšanas iestādes veiktajām funkcijām” (skatīt ES 3). Tas izskata sūdzības tikai tad, ja attiecīgā sūdzība pirms tam ir izskatīta pakalpojuma sniedzēja iekšējo sūdzību procedūrā Nevar izmeklēt sūdzības par gadījumiem, kas notikuši sešus gadus pirms šīs sūdzības iesniegšanas, un gadījumiem, kas tika (vai tiek) izskatīti tiesā vai tribunālā. Ombudam ir plašas pilnvaras. Cita starpā tas var likt finanšu pakalpojumu sniedzējam „izmaksāt noteiktu kompensāciju sūdzības iesniedzējam par jebkādiem zaudējumiem, izmaksām vai neērtībām, kas sūdzības iesniedzējam radušās sūdzības priekšmeta

PE 386.573v02-00 266/363 PR\659626LV.doc


402 86. lpp.

rezultātā” (skatīt ES 3402). Maksimālā kompensācijas summa, ko tas var noteikt, ir EUR 250 000. FPO lēmums ir saistošs abām pusēm, un sūdzības iesniedzējs vai finanšu pakalpojuma sniedzējs var iesniegt apelācijas prasību tikai Augstākajā tiesā.

J. Meade WE 63 norādīja, ka Finanšu pakalpojumu ombuds kopš tā izveidošanas ir saņēmis 7 sūdzības par Equitable Life. Tās bija saistītas ar apgalvojumiem par „nelikumīgu pārdošanu un to, ka cilvēki netika pienācīgi informēti” (WE 68). Tomēr neviena no šīm prasībām netika izmeklēta, jo „tās neatbilda noteikumam par sešiem gadiem, turklāt tās tika izskatītas [kompromisa] shēmas kārtībā” (WE 68).

Galvenie notikumi Equitable Life risinājās pirms likumā noteiktās shēmas izveides. Tolaik Īrijas apdrošināšanas ombuda (ĪAO) brīvprātīgajā shēmā tika izskatītas sūdzības par apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas bija šīs shēmas locekļi, tostarp ELAS. Citas prasības, kurām jāatbilst sūdzībai, lai to izmeklētu ĪAO, ir uzskaitītas WE 68: „Jebkurai sūdzībai, lai to izskatītu bijušā Īrijas apdrošināšanas ombuda shēmā, ... būtu jāņem vērā tas, ka pieprasītās kompensācijas apjoms nedrīkst pārsniegt noteiktu summu; iepriekš šī sūdzība tika izskatīta pakalpojuma sniedzēja iekšējo sūdzību procedūrā; šis jautājums nav izskatīts tiesā un tam nebija iestājies noilgums.” Šajā sakarā jāatzīmē, ka vairāki apdrošinājuma ņēmēji no Īrijas delegācijas tikšanās laikā Dublinā 2006. gada 6. oktobrī apgalvoja, ka ĪAO atteicās izskatīt viņu sūdzības, sakot, ka „izskatīs tikai sūdzības attiecībā uz Īrijas apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas ir attiecīgās shēmas locekļi”. Tomēr pēc komitejas pieprasījuma šie apdrošinājuma ņēmēji nevarēja pamatot savus paziņojumus ar rakstiskām liecībām un visdrīzāk tie ir pārpratuši īsto iemeslu, kāpēc ĪAO noraidīja viņu sūdzības.

M. O’Dea (H4) teica, ka toreizējais regulators – Uzņēmējdarbības, tirdzniecības un nodarbinātības ministrija – sūdzību par Equitable Life iesniedzējus nosūtīja pie ĪAO. Saskaņā ar WE 68ĪAO kopumā saņēma 79 sūdzības attiecībā uz Equitable Life. „Kad tika saņemta sūdzība, tika novērtēts, vai to varētu izmeklēt Īrijas apdrošināšanas ombuda shēmā (ĪAO) vai arī tā bija piemērota FOD. ... Ja sūdzība bija vairāk piemērota AK Finanšu ombuda dienestam, tad sūdzības iesniedzējam tika dots padoms sazināties ar FOD biroju un tika sniegta vajadzīgā informācija.” (WE 68). Komiteja jautāja J. Meade, „kā ĪAO nosaka [noteica], vai sūdzību (ko iesnieguši ELAS apdrošinājuma ņēmēji no Īrijas) izskatīt pašam vai nodot to FOD”, bet nesaņēma atbildi. Tādējādi ĪAO jurisdikcija attiecībā uz šīm sūdzībām joprojām ir neskaidra. Saskaņā ar WE 68 no 79 saņemtajām lietām „14 ... tika nodotas vai nu Finanšu ombuda dienestam AK, vai Īrijas Apdrošināšanas federācijai”. Tomēr J. Meade norādīja, ka, ja sūdzības iesniedzējam tika ieteikts vērsties ar savu jautājumu pie FOD, „ tad FOD pārziņā bija to izskatīt vai noraidīt”. J. Meade apgalvoja, ka „ļoti iespējams, ka atsevišķus sūdzību iesniedzējus neuzklausīja nedz Īrijas, nedz AK ombuds ...”. Turklāt viņš apgalvoja, ka viņam „nav zināms par individuālām kompensācijām, ko piešķīris [AK] FOD, ja tas vispār ir noticis” (skatīt WE 68).

Liecības, ko B. Knowd iesniedza WE-CONF 28 un H2, parāda, ka apdrošinājuma ņēmēju, ombuda un ELAS starpā ir bijušas neskaidrības par to, vai ĪAO un FOD ir jāizskata noteiktas sūdzības. H2 B. Knowd apgalvoja, ka viņas sūdzība Īrijas ombudam tika „noraidīta,

PR\659626LV.doc 267/371 PE 386.573v02-00


pamatojoties uz to, ka tā bija ārpus ombuda jurisdikcijas”. Šķiet, ka tad, kad ĪAO noraidīja B. Knowd sūdzību, tas nenosūtīja viņu pie FOD. Tomēr B. Knowd nolēma lūgt ELAS „sagatavot vēstuli iesniegšanai FOD”, bet ELAS viņai atbildēja, ka „Īrijas pilsoņu sūdzību izskatīšana nav AK ombuda jurisdikcijā”. Kad viņa uzstāja, ELAS tomēr sagatavoja šādu vēstuli, bet turpināja atrunāt viņu no sūdzības iesniegšanas FOD, šoreiz apgalvojot, „ka jautājums par to, vai FOD jurisdikcijā ir izskatīt Īrijas pilsoņu polises, nebūt nav skaidrs, ... tas [ir] sarežģīts, un tāatrisināšanai ir vajadzīgs daudz laika” (skatīt WE-CONF 28). Visbeidzot pēc 18 mēnešiem FOD pieņēma viņas sūdzību (skatīt turpmāk).

Pārējās 65 lietas izskatīja ĪAO. Sūdzības bija saistītas ar dažādiem jautājumiem, piemēram, apgalvojumiem par nelikumīgu pārdošanu, tirgus vērtības korekciju piemērošanu, piemaksu likmēm, izlīguma apjomiem un atteikšanās vērtībām (skatīt WE 63). J. Meade nevarēja precīzi pateikt, cik sūdzību iesniedzēji apgalvoja, ka savu polišu iegādes brīdī viņi nebija informēti par risku, kas saistīts ar GPLG: „Mūsu dokumentos nav detalizētas analīzes par GPLG esību.”(WE 68) Tāpat viņš apgalvoja, ka, „tā kā atsevišķi no šiem dokumentiem ir vecāki par sešiem gadiem, būtu grūti saskaitīt, cik dokumentos bija norāde uz ieguldījumiem nodalītajā Īrijas fondā” (WE 68). Tādējādi nav skaidrs, cik no 65 lietām, ko izskatīja ĪAO, ir saistītas ar IX. daļas 2. c punktā minētajiem apgalvojumiem par nelikumīgu pārdošanu.

J. Meade iesniedza statistisku informāciju par 86 sūdzību izskatīšanu (tas ir, 7 sūdzību Īrijas Finanšu pakalpojumu ombudam un 79 sūdzību tā priekštecim). Kā iepriekš minēts, 14 lietas tika „nodotas citām aģentūrām”. No 72 atlikušajām lietām 13 lietas bija saistītas ar vienošanos par kompromisa shēmu un 15 lietas neatbilda darba uzdevumam. Turklāt „7 lietas par precizēšanu tika uzsāktas, bet netika tālāk izskatītas, un 4 lietas netika izskatītas, jo sūdzību iesniedzējs nenodrošināja vajadzīgo informāciju” (WE 68). Lēmums tika pieņemts tikai atlikušajās 33 lietās, no kurām 15 lietās „par labu sūdzības iesniedzējam” (WE 68), kas veido 17 % no visām iesniegtajām sūdzībām. Arī šoreiz J. Meade nevarēja norādīt, vai šīs lietas bija saistītas ar IX. daļas 2. c punktā minētajiem galvenajiem apgalvojumiem par nelikumīgu pārdošanu, ko izteica ELAS krīzē cietušie.

Tāpat nav skaidrs, kādas tiesiskās prasības ĪAO ņēma par pamatu, novērtējot sūdzības par nelikumīgu pārdošanu. J. Meade WE 68 sniedza šādu atbildi uz komitejas rakstisko jautājumu: „Kad sūdzības tika saņemtas, uzņēmējdarbības vadības noteikumi nebija spēkā. Tomēr Īrijas apdrošināšanas ombuds izskatīja šīs sūdzības no praktiskā viedokļa un apsvēra, vai sūdzību iesniedzējiem ir sniegta visa vajadzīgā informācija attiecībā uz produktu... .”

Kopumā tikai daži ELAS apdrošinājuma ņēmēji no Īrijas spēja iegūt kompensāciju ar tolaik spēkā esošās Īrijas apdrošināšanas ombuda shēmas lēmuma palīdzību. Tomēr nebūt nav skaidrs, vai lietas, kas izskatītas par labu apdrošinājuma ņēmējiem, kaut kādā veidā ir saistītas ar apgalvojumiem attiecībā uz notikumiem ELAS, kurus izmeklē šī komiteja. Turklāt J. Meadenesniedza liecības, kas ļautu komitejai noteikt, kādi nosacījumi ELAS apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas bija jāizpilda, lai viņu lietu izskatītu ĪAO, un, no otras puses, kādu iemeslu dēļ daži sūdzību iesniedzēji tika nosūtīti pie AK ombuda. Kopumā, ņemot vērā neskaidrības gan jurisdikcijas jautājumos, gan attiecībā uz juridiskajiem pamatiem, tolaik izskatot sūdzības un ņemot vērā liecību trūkumu, ka daži lēmumi par labu sūdzības iesniedzējam tiešām bija saistīti ar ELAS lietas galvenajiem jautājumiem, bijusī ĪAO shēma visdrīzāk nesniedza apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas apmierinošu iespēju saņemt kompensāciju. Tomēr jāatzīmē, ka šī situācija ir

PE 386.573v02-00 268/363 PR\659626LV.doc


403 Iestādes, kas ir šīs shēmas locekles, ir uzskaitītas ombuda tīmekļa vietnē:http://www.versicherungsombudsmann.de/VOM/Navigationsbaum/WirUeberUns/AngeschlosseneUnternehmen/index.html

404 70.–74. lpp.

405 71. lpp.

uzlabojusies kopš Finanšu pakalpojumu ombuda izveides.

Vācija

Vācijā apdrošināšanas nozares (Versicherungsombudsmann) ombuds tika izveidots 2001. gada oktobrī. Pretstatā AK sistēmai un nesen izveidotajam Īrijas Finanšu pakalpojumu ombudam Vācijas shēma netika izveidota ar tiesību aktu palīdzību, bet brīvprātīgi vienojoties apdrošināšanas nozarei, kas ir arī atbildīga par šīs shēmas finansēšanu. No tā izriet, ka Vācijas ombuda jurisdikciju un pilnvaras nenosaka tiesību akti. Shēmai ir reģistrētas asociācijas juridiskais statuss (eingetragener Verein). Vairums apdrošināšanas uzņēmumu, kas darbojas Vācijā, ir šīs shēmas locekļi. Šo uzņēmumu skaitā ir tādi, kuru juridiskā adrese ir citās valstīs un kuri ir izveidojuši filiāles vai aģentūras Vācijā. Kopumā ombuda shēma attiecas apmēram uz 95 % visu apdrošināšanas uzņēmumu403.

Apdrošināšanas uzņēmumi, kas ir obmuda shēmas locekļi, ir uzņēmušies līgumiskas saistības, pakļaujot sevi ombuda jurisdikcijai un shēmā piemērojamajiem procedūras noteikumiem (skatīt ES 3404). Ombuda pieņemtajos procedūras noteikumos norādīts, ka ombudam ir jurisdikcija pār visiem strīdiem, kas izriet no patērētāja un apdrošināšanas uzņēmuma, kurš ir shēmas loceklis, starpā noslēgtiem apdrošināšanas līgumiem. Patērētājs var iesniegt sūdzību mutiskāvai rakstiskā veidā, un viņam nav vajadzīga advokāta pārstāvība. Lai sūdzība būtu pieņemama, tās vērtība nedrīkst pārsniegt EUR 50 000, tā nedrīkst būt saistīta ar aktuāra principu piemērošanu, attiecīgā lieta nedrīkst tikt izskatīta tiesā un prasībai nedrīkst būt iestājies noilgums. Lai gan ombudam ir plašas izvēles iespējas izlīguma procedūrā, viņa lēmumiem ir saistoši statūti un tiesību akti. Ja sūdzības vērtība ir mazāka par EUR 5000, ombuds pieņem lēmumu, kas ir saistošs atbildētājam, bet nav saistošs sūdzības iesniedzējam, kurš pēc tam var iesniegt apelācijas sūdzību tiesā. Ja vērtība pārsniedz EUR 5000, ombuds sniedz ieteikumu, kas nav saistošs nevienai pusei. Sūdzības iesniedzējs neuzņemas nekādas izmaksas neatkarīgi no tiesvedības iznākuma.

Komiteja tika informēta, ka ELAS nebija Vācijas ombuda shēmas loceklis (skatīt, piemēram, ES 3405, M. J. Weyer, H3; E. Ducoloumbier, H9). C. Thomson WE-CONF 21 paskaidroja, ka tas bija saistīts ar to, ka Vācijas shēma tikai izveidota tikai pēc tam, kad ELAS bija pārtraucis veikt jaunu uzņēmējdarbību: „Līdz 2001. gadam, kad ELAS jau bija pārtraucis veikt jaunu uzņēmējdarbību, Vācijā nebija iestādes, kas izskatītu patērētāju sūdzības.” Tādējādi apdrošinājuma ņēmējiem no Vācijas nebija pieejams šāds kompensācijas iegūšanas veids. M. J. Weyer H3 pastāstīja par Equitable Life apdrošinājuma ņēmēju no Vācijas pieredzi, kuri vērsās pie Vācijas apdrošināšanas ombuda. Viņiem atbildēja, ka „Equitable Life nav mūsu asociācijas loceklis”, un ieteica „vērsties pie Finanšu ombuda dienesta Apvienotajā Karalistē”.

PR\659626LV.doc 269/371 PE 386.573v02-00


c) Garantijas fondi

Uzstājoties komitejā, M. J. Weyer (H3) norādīja uz Vācijas fondu ar nosaukumu „Protektor AG”. T. Steffen H6 arī atsaucās uz šo fondu: „Jūs varbūt zināt, ka Vācijā jau pāris gadu efektīvi darbojas aizsardzības shēma. Dzīvības apdrošināšanas nozarē to sauc par „Protektor”, un sākotnēji tā bija pilnībā brīvprātīga Vācijas apdrošināšanas nozares shēma ar kopējo garantēto apjomu EUR 5 miljardi. Kopš tā laika šī brīvprātīgā shēma ir ieguvusi juridisku statusu. Tādējādi tā vairs nav brīvprātīga, bet juridiski saistoša. Tās uzdevums ir pārņemt un turpināt krīzē nonākušu apdrošināšanas uzņēmumu līgumus. Tas nozīmē: runa vairs nav par kompensāciju vienreizējas izmaksas veidā, bet par pastāvīgām polisēm. Pēc manām domām, polišu darbības saglabāšana ir labākais kompensācijas veids. Protams, kā jau es teicu, AK noteikumi ir piemērojami Equitable Life. Vācijas patērētājiem, kas iegādājušies Lielbritānijāreģistrēta apdrošinātāja polises, nav iespējams saņemt kompensāciju no Vācijas aizsardzības shēmas. Tikai Vācijā reģistrēti apdrošinātāji ir šīs Vācijas aizsardzības shēmas locekļi, tas ir, tajā nav ārvalstu apdrošināšanas uzņēmumu, kuru juridiskā adrese nav Vācijā. Tādējādi šādos gadījumos tiek piemēroti Lielbritānijas noteikumi.”

Īrijā pašlaik nedarbojas neviena oficiāla kompensācijas shēma (skatīt A. Troy paziņojumu, H4).

Tādējādi kopumā šķiet, ka apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas un Vācijas viņu izcelsmes valstīnebija pieejami nekādi ar tiesu nesaistīti kompensācijas iegūšanas viedi, izņemot sūdzības, kas tika iesniegtas Īrijas shēmas apdrošināšanas ombudam un kas, šķiet, tika izmeklētas. Tomēr, šķiet, tās nebija saistītas ar galvenajiem zaudējumiem, kas radās Equitable Life notikumu rezultātā.

4. Kompensāciju pieejamība Apvienotajā Karalistē

Attiecībā uz kompensāciju pieejamību apdrošinājuma ņēmējiem, kas nav no AK, iegūtajās liecībās minēts turpmākais.

a) Sūdzības FPRI

Kā minēts iepriekš, vairāki apdrošinājuma ņēmēji no Vācijas, kas vērsās pie Vācijas finanšu regulatora, saņēma atbildi, ka par Equitable Life piesardzīgu uzraudzību ir atbildīgs Lielbritānijas regulators. BaFin H6 pavēstīja komitejai, ka sūdzību iesniedzējus no Vācijas tā nosūtīja pie FPRI, kad tā nolēma, ka sūdzību priekšmets attiecas uz finanšu uzraudzību.

WE-CONF 7 FPRI norāda, ka tā „nav saņēmusi nevienu oficiālu sūdzību no Equitable Lifeapdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas un Vācijas, lai gan tā rakstiski kontaktējās ar dažiem šādiem apdrošinājuma ņēmējiem pārsvarā attiecībā uz pieeju Finanšu pakalpojumu kompensācijas shēmai”. Tomēr M. J. Weyer (H3) un P. Schäfer (WE 10) informēja komiteju, ka FPRI atteicās izskatīt sūdzības, ko bija iesnieguši apdrošinājuma ņēmēji no Vācijas, un nosūtīja viņus atpakaļ pie Vācijas regulatora. „Mums ir iesaistīto pušu attiecīgā korespondence ar Lielbritānijas uzraudzības iestādi, ... kurā FPRI pārsvarā atbild angļu valodā, kas dažkārt var radīt

PE 386.573v02-00 270/363 PR\659626LV.doc


problēmas. Turklāt FPRI parasti apgalvo, ka tā nav atbildīga, jo iesaistītās puses ir apdrošinājuma ņēmēji no Vācijas, kas nozīmē, ka atbildīga ir BaFin. Mēs to saucam par „ping-ponga” procesu, un mēs varam parādīt, ka vairākās lietās FPRI tiešām nosūtīja lietas atpakaļ.” (M. J. Weyer, H3) Komentējot M. J. Weyer izteikumus, Komisijas pārstāvis A. Beverlyteica, ka „situācija, ko M. J. Weyer nosauca par „ping-ponga” procedūru, neapšaubāmi ir negatīva parādība; tai ir jāpievērš uzmanība” (H3).

M. J. Weyer uzsvēra, ka „Vācijas apdrošināšanas regulators piemēro attiecīgo direktīvu tā, ka tas sevi neuzskata par atbildīgu, un uzskata, ka var darboties tikai tā sauktās sekundārās tiesiskās uzraudzības jomā, un visus pārējos jautājumus nodod FPRI” (H3). Viņš piebilda, ka „šajā situācijā, kad, pēc mūsu domām, FPRI ir jāsniedz atbilde uz iesniegtajām sūdzībām, mūsu pieredze parāda, ka FPRI diemžēl pilnībā noraidīja apdrošinājuma ņēmēju no Vācijas sūdzības, pamatojoties uz to, ka viņi bija vācieši un tādējādi par viņiem bija atbildīga Vācijas regulatīvā sistēma”. M. J. Weyer uzsvēra, ka „neoficiālo sarunu laikā ar BaFin mēs nonācām pie noteikta secinājuma, ka FPRI izpratne par tiesību jautājumiem ir visnotaļ kļūdaina” (H3). „Es nevēlētos spriest, vai tas ir kādu direktīvas noteikumu pārkāpums. Mēs tikai varam apliecināt, ka šajā posmā vairums cietušo, kuriem šobrīd draud nabadzība un kuru finansiālāsituācija tiek saistīta arī ar zināmām veselības problēmām ... ir zaudējuši cerības. Viņus vairs neinteresē, vai attiecīgā valsts iestāde ir oficiāli atbildīga vai nav.”

Apdrošinājuma ņēmēju no Vācijas un FPRI sarakstes kopijas, ko komitejai iesniedza apdrošinājuma ņēmēji no Vācijas (WE 48, WE-CONF 1 un WE-CONF 10), attiecas uz diviem jautājumiem.

Pirmkārt, kāda apdrošinājuma ņēmēja sūdzējās, ka Equitable Life nolēmusi vairs nepublicēt savu ziņojumu un pārskatus, kā arī paziņojumu par savu gada kopsapulci vācu valodā, jo tas diskriminētu un nostādītu neizdevīgā stāvoklī angļu valodā nerunājošus apdrošinājuma ņēmējus. Viņa jau iepriekš bija sūdzējusies ELAS, kas atbildēja, ka, pēc uzņēmuma domām, šo dokumentu tulkošanas izmaksas ir neatbilstīgas ieguvumiem. FPRI atbildēja, ka, „pēc mūsu domām, jūsu sūdzība attiecas uz to, kā ELAS ir vadījis savu uzņēmējdarbību Vācijā, nevis uz kādu no uzņēmuma piesardzīgas vai finanšu regulēšanas aspektiem. ... Tas nozīmē, ka Vācijas noteikumi nosaka, kādu informāciju jums ir tiesības saņemt, un šādu noteikumu īstenošana ir Vācijas regulatora pārziņā. ... Reģistrācijas valsts iejaucas tikai tad, ja uzņēmums sistemātiski neievēro izcelsmes valsts prasības. ... Mēs uzskatām, ka BaFin noteikumos nav prasības tulkot jūsu minētos dokumentus. No tā izriet, ka mums nav informācijas, ka ELAS sistemātiski nepildītu Vācijas prasības” (WE 48).

Otra sarakstes daļa attiecas uz sūdzību, kas arī ir minēta šīs ziņojuma daļas IX. daļas 2. c punktā. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka viņam tika nelikumīgi pārdota viņa pensija, jo Equitable Life viņu neinformēja, ka viņa ieguldījums tiks izvietots kopā ar garantētās procentu likmes (GPL) polisēm. Viņš apgalvo, ka GPL polises ir negatīvi ietekmējušas viņa ieguldījumus. No viņa sarakstes ar Vācijas iestādēm (WE-CONF 1 un WE-CONF 10) izriet, ka BaFin atteicās izskatīt viņa sūdzību, apgalvojot, ka tā ir saistīta ar „finanšu uzraudzību”, par kuru ir atbildīgs AK regulators, un ieteica viņam vērsties pie FPRI. FPRI savā atbildē sūdzības iesniedzējam apgalvoja pretējo: „Reģistrācijas valsts regulators ir atbildīgs par Vācijā sniegtu finanšu konsultāciju, un tam jāspēj izlemt, vai jūsu sūdzība ir pamatota” (WE 48, WE-CONF 1 un WE-CONF 10). Iepriekš minētā sarakste, šķiet, attiecas uz sūdzībām, kas tiešām saistītas ar uzņēm

PR\659626LV.doc 271/371 PE 386.573v02-00


406 WE E pielikumā ir iekļauta ELAS paziņojuma kopija, kurā tas apgalvo, ka ELAS regulē Personīgo investīciju iestāde –toreizējais AK komercdarbības vadības regulators.

ējdarbības vadības jautājumiem, un tādējādi tās ir jāizskata reģistrācijas valsts regulatoriem.

L. Seymour H7, komentējot FPRI atteikumu izskatīt tādus jautājumus kā finanšu ziņojumu valoda, pauda atšķirīgu viedokli. Pirmkārt, viņš apgalvoja, ka „ELAS savos tirdzniecības materiālos atkārtoti paziņoja, ka tas tiek regulēts tikai AK” (skatīt WE 52406). Otrkārt, viņšuzsvēra, ka Dzīvības apdrošināšanas direktīva „nenosaka, ka uzņēmējdarbības vadība ir ... vietējā regulatora pārziņā, un 15. pantā īpaši minētas prasības attiecībā uz „tādu apdrošināšanas uzņēmumu uzņēmējdarbības uzraudzību, kuru juridiskā adrese ir tā valsts teritorijā, tostarp uzņēmējdarbības, kas tiek veikta ārpus tā valsts teritorijas””. Tādēļ, pēc viņa domām, AK regulatoram bija jāuzņemas atbildība par sūdzību izskatīšanu. Turpretī D. Strachan (H4) norāda, ka „FPRI ... nepiemēro savus uzņēmējdarbības vadības noteikumus tādām AK iestāžu EEZ filiālēm, kas apkalpo apdrošinājuma ņēmējus attiecīgās filiāles atrašanās vietā. Atbilstīgi Trešajai dzīvības apdrošināšanas direktīvai šo filiāļu regulatoram – šajā gadījumā reģistrācijas valsts regulatoram – ir jāpiemēro pašam savi noteikumi”.

Tāpat komiteja saņēma kāda Vācijas pilsoņa sūdzību FPRI par to, ka finanšu pakalpojumu sniedzēji no AK, izņemot Equitable Life, piedāvā pakalpojumus ar filiāļu starpniecību ES dalībvalstīs (skatīt Krege WE-FILE 21). Viņš dalījās līdzīgā pieredzē par to, ka gan FPRI, gan reģistrācijas dalībvalsts iestādes atteicās izskatīt viņa sūdzības.

Arī apdrošinājuma ņēmēji no Īrijas rakstīja AK finanšu regulatoram, paužot bažas un pieprasot kompensāciju pēc tam, kad sāka parādīties informācija par attiecīgo krīzi. FPRI WE-CONF 20atklāja savu saraksti ar apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas. FPRI parasti atbildēja, sniedzot vispārēju informāciju par tādiem jautājumiem kā Lordu palātas spriedums, iespēja daļu ELAS pārdot Halifax un kompromisa panākšana. Tā norādīja, ka ELAS joprojām ir maksātspējīgs un ka FPRI „turpinās uzraudzīt ELAS darbību”. Dažos gadījumos FPRI ieteica apdrošinājuma ņēmējiem „neizdarīt pārsteidzīgus lēmumus” un norādīja, ka „atteikšanās no polisēm ar dalību apdrošinātāja peļņā vai to maiņa pirms līgumā noteiktā datuma var samazināt polises vērtību” (WE-CONF 20). Atbildot apdrošinājuma ņēmējiem, kas pieprasīja kompensāciju, FPRI uzsvēra, ka nav „nekāda pamata, uz kura mēs varētu vai mums vajadzētu piedāvāt kompensāciju”. Tāpat kādam apdrošinājuma ņēmējam FPRI paziņoja, ka „reģistrācijas valstij ir pilnvaras un pienākumi attiecībā uz uzņēmējdarbību, kas veikta tās jurisdikcijā, un varbūt Īrijas iestādes ir ieinteresētas noteiktos jautājumos, kuri interesē arī jūs” (WE-CONF 20).

H8 komisārs C. McCreevy izdarīja šādus secinājumus attiecībā uz to, kā valsts regulatori izskatīja un apstrādāja pārrobežu sūdzības: „Viens no ELAS lietas satraucošiem aspektiem ir tas, kāvalsts iestādes izskatīja sūdzības. Sūdzību iesniedzējiem vairākkārt lika vērsties gan pie izcelsmes valsts attiecīgās iestādes, kas atbildīga par finanšu uzraudzību, gan filiāles reģistrācijas valsts attiecīgās iestādes, kas atbildīga par uzņēmējdarbības vadības noteikumiem. Tas ir nepieņemami mūsu vienotajā tirgū. Mēs jau esam šo jautājumu izskatījuši ar attiecīgajiem regulatoriem, tiekoties Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komitejā. Uzraugi, tiekoties Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komitejā, ir paziņojuši, ka pārskatīs noteikumus un procedūras, kas jāievēro uzraugiem pārrobežu darbībās, un plāno koncentrēties uz tādiem patērētāju aizsardzības jautājumiem kā pārrobežu sūdzību izskatī

PE 386.573v02-00 272/363 PR\659626LV.doc


407 2. lpp.

408 Skatīt WE 90.

šana.”

b) Sūdzības FOD

No liecībām izriet, ka daži apdrošinājuma ņēmēji no Īrijas un Vācijas iesniedza sūdzības AK Finanšu ombuda dienestam. WE-CONF 7407 AK regulators izklāsta, ka „no Finanšu ombuda dienesta teiktā mēs sapratām, ... ka tas ir saņēmis 74 apdrošinājuma ņēmēju no Īrijas un 6 apdrošinājuma ņēmēju no Vācijas sūdzības”. Pats FOD komitejai iesniegtajās liecībās sākotnēji nenorādīja, cik sūdzību tas saņēmis no apdrošinājuma ņēmējiem, kas nav no AK. Tas iesniedza tikai statistisku tabulu ar informāciju par tādu sūdzību izskatīšanu, kas saistītas ar ELAS, norādot, ka 1 „vācieša” un 2 „īru” sūdzības tika „noraidītas” (WE 56). Tādēļ komiteja pieprasīja FOD detalizētu informāciju par konkrētu sūdzību skaitu, ko tas saņēmis no apdrošinājuma ņēmējiem no Vācijas un Īrijas, informāciju par to, vai šīs attiecīgās polises tika iegādātas AK vai Equitable Life Vācijas un Īrijas filiālēs, un FOD lēmumu attiecībā uz šīm sūdzībām. Savā atbildes vēstulē408 FOD neatbildēja uz šiem jautājumiem. Tas tikai norādīja, ka „FOD ir pieņēmis pagaidu lēmumu attiecībā uz vienu apdrošinājuma ņēmēja no Īrijas sūdzību. ... Ka šīs sūdzības daļa var būt FOD jurisdikcijā. Neviens apdrošinājuma ņēmējs no Vācijas neiesniedza FOD tādu sūdzību, kura, pēc FOD domām, kaut daļēji būtu tā jurisdikcijā”.

Attiecībā uz FOD teritoriālo jurisdikciju kopumā komiteja ir ieguvusi no apdrošinājuma ņēmējiem šādu informāciju. M. J. Weyer (H3) apgalvoja, ka FOD ir teicis apdrošinājuma ņēmējiem no Vācijas, ka tie nevar izmantot FOD pakalpojumus: „Mēs ... saņēmām neoficiālu informāciju no Finanšu ombuda dienesta, kas attiecībā uz cietušajām pusēm no Vācijas paskaidroja, ka atbilstīgi tā sapratnei par juridisko stāvokli apdrošinājuma ņēmējiem no Vācijas nebija nekādu prasību, jo īpaši gadījumā, ja tie noslēguši savus līgumus Vācijas Federatīvās Republikas suverēnajā teritorijā.” No otras puses, apdrošinājuma ņēmēja no Īrijas B. Knowd H2 apgalvoja, ka pēc tam, kad viņas sūdzība Īrijas apdrošināšanas ombudam tika noraidīta, viņa 2003. gada maijā iesniedza sūdzību FOD. Viņa apgalvoja, ka viņa „neatlaidīgi cīnījās 18 mēnešus”, saskaņā ar viņas teikto, saskaroties ar ELAS šķēršļiem un laika novilcināšanas taktiku, līdz 2004. gada novembrī kļuva skaidrs, ka viņai „bija tiesības saņemt FOD pakalpojumus”(B. Knowd, H2). WE-CONF 28 B. Knowd citē „ombuda M. Roberts” 2004. gada novembra vēstuli, kurā FOD acīmredzami apstiprināja, ka viņas sūdzība ir tā jurisdikcijā: „Man šķiet, ka, ... lemjot par to, vai sūdzība ir [FOD] teritoriālajā jurisdikcijā, vispirms ir jānoskaidro, vai sūdzības pamatā esošo darbību AK teritorijā tiešām veicis vai nolaidību pielaidis uzņēmums, kas darbojas no pastāvīgas uzņēmējdarbības vietas Apvienotajā Karalistē. Equitable Life tiešām ir šāda pastāvīga uzņēmējdarbības veikšanas vieta, un tas darbojas no tās.” B. Knowd nenorādīja, vai FOD pieņēma lēmumu attiecība uz viņas sūdzību.

Īrijas finanšu iestādes informēja komiteju, ka tās centās noskaidrot, vai apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas un Vācijas bija pieeja FOD. M. O’Dea norādīja, ka Īrijas regulatori sazinājās ar AK Finanšu ombuda dienestu, lai noskaidrotu, vai apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas ir iespēja vērsties pie FOD. „Diemžēl mēs nespējām noskaidrot, vai Equitable Life apdrošinājuma ņēm

PR\659626LV.doc 273/371 PE 386.573v02-00


409 http://www.financial-ombudsman.org.uk/

410 6. lpp.

411 6. lpp.

ēji no Īrijas ir tieši AK Finanšu ombuda dienesta jurisdikcijā.” (M. O’Dea, H4)

FOD savā tīmekļa vietnē apgalvo, ka tas „uzrauga tikai tos uzņēmumus, kas pārdod finanšu produktus un pakalpojumus AK vai no AK”409. To apstiprināja E. Terták (H1), kurš apgalvoja, ka FOD neizskata to apdrošinājuma ņēmēju sūdzības, kas noslēguši līgumu ELAS ES filiālēs, jo attiecīgais produkts netika pārdots AK vai no AK. AK regulatori H4 nekomentēja FOD teritoriālo jurisdikciju, bet tikai vairākkārtīgi atsaucās uz memorandu, ko FOD iesniedza komitejai, apgalvojot, ka tiem „nekas nav piebilstams”.

Šajā memorandā (WE 27410) attiecībā uz savu teritoriālo jurisdikciju FOD apgalvo, ka: „FOD var izskatīt sūdzības par uzņēmuma darbībām, kas veiktas no AK. Tomēr tas atbilstīgi obligātajai jurisdikcijai var izskatīt arī sūdzības par uzņēmuma darbībām citviet ES, ja a) šāda darbība ir vērsta uz AK un b) ja pamatlīgumi ir noslēgti saskaņā ar Anglijas un Velsas, Skotijas vai Ziemeļīrijas tiesību aktiem.” Vēl šajā dokumentā minēts, ka, „ ja Equitable LifeĪrijas filiāles polises tika pārdotas un informācija attiecībā uz šīm polisēm pirms un pēc to iegādes tika sniegta Īrijas Republikā, sūdzības par šādiem jautājumiem ir ārpus FOD jurisdikcijas. Lai gan ir iespējams, ka investori no Īrijas Republikas var iesniegt noteiktas FOD jurisdikcijā esošas sūdzības pret Equitable Life, ir maz ticams, ka parasti sūdzību iesniedzēji tā darītu. Situācija attiecībā uz Equitable Life Vācijas polisēm ir līdzīga. Ārzemju filiāles līdzdalība ne vienmēr nozīmē, ka pakalpojums faktiski netika sniegts no AK. FOD ir jāņem vērā šīs situācijas jaunie apstākļi; bet, ja pakalpojums tika faktiski sniegts ārpus AK, tas nav FOD jurisdikcijā”. No otras puses, „ombuds ir paudis savu viedokli, ka tā jurisdikcijāneietilps tādu sūdzību izskatīšana, ko FOD iesnieguši Equitable Life Gērnsijas un Dubaijas filiāles apdrošinājuma ņēmēji, pamatojoties uz tā sapratni par Equitable Life lomu AK Gērnsijas un Dubaijas filiāles uzņēmējdarbībā. Šo apdrošinājuma ņēmēju vidū ir dažādu valstu pilsoņi, kas nedzīvo AK” (WE 27411).

ES 3 ir izdarīts šāds secinājums: „FOD neizmeklē tādu apdrošinājuma ņēmēju sūdzības, kas iegādājušies produktus AK uzņēmumu filiālēs, kuras izveidotas ārpus AK, attiecībā uz šādās filiālēs saņemtajiem pakalpojumiem, produktiem vai konsultācijām. Tomēr jāatzīst, ka FOD ir jāizskata visas tāda uzņēmuma iespējamās kļūdas pārvaldē pēc pārdošanas, kas veic uzņēmējdarbību AK. No iepriekš teiktā izriet, ka uz Vācijā vai Īrijā dzīvojošu apdrošinājuma ņēmēju attiektos AK FOD shēma, ja viņš būtu nopircis polisi tieši no ELAS, bet šī shēma uz viņu neattiektos, ja viņš būtu nopircis polisi tādā ELAS filiālē, kas atrodas viņa mītnes valstī, ciktāl viņa sūdzība būtu saistīta ar polises pārdošanu. Attiecībā uz šādām sūdzībām tas, vai apdrošinājuma ņēmējam ir tiesības vērsties pie reģistrācijas valsts ombuda, ir atkarīgs no noteikumiem, kas reglamentē tā teritoriālo jurisdikciju.”

Tomēr viņš norāda uz FOD jurisdikcijas jautājuma papildu aspektu, nodalot sūdzības par uzņ

PE 386.573v02-00 274/363 PR\659626LV.doc


412 14. lpp.

413 Šķiet, ka lēmums par jurisdikciju tika pieņemts labu laiku pēc sūdzību iesniegšanas, piemēram, B. Knowd gadījumā pēc 18 mēnešiem (skatīt H2).

414 B pielikums.

ēmējdarbības veikšanu un sūdzības attiecībā uz uzraudzības noteikumu iespējamiem pārkāpumiem: „Valsts ombuda jurisdikcijai jābūt atbilstīgai to noteikumu piemērošanas jomai, uz kuriem attiecas sūdzības. Tādējādi gadījumā, ja sūdzība attiecas uz uzņēmējdarbības vadības noteikumu iespējamu pārkāpumu, šī sūdzība ir jāpārbauda reģistrācijas valsts ombudam, jo uz šo gadījumu attiecas reģistrācijas valsts uzņēmējdarbības vadības noteikumi. Turpretī, ja sūdzība attiecas uz uzraudzības noteikumu iespējamu pārkāpumu, to ir jāizmeklē FOD, jo [uz ELAS attiecas AK uzraudzības noteikumi] saskaņā ar Dzīvības apdrošināšanas direktīvu.”(ES 3412) Tomēr no iegūtajām liecībām izriet, ka FOD parasti neizskata sūdzības par uzraudzības noteikumu iespējamiem pārkāpumiem pat tad, ja to principā nekavētu FOD statūti, kuros minēts, ka FOD obligātā jurisdikcija attiecas uz visām sūdzībām par darbībām, ko reglamentēFinanšu pakalpojumu un tirgus akts.

Būtībā, tā kā vairums apdrošinājuma ņēmēju, kas nav no AK, savas polises iegādājās ELAS filiālēs ārpus AK, lielākajai daļai no viņiem bija liegts šis kompensācijas iegūšanas veids. Lai gan no liecībām izriet, ka FOD neapstiprināja nevienu sūdzību no Vācijas, šķiet, ka FOD ir izskatījis atsevišķas apdrošinājuma ņēmēju no Īrijas sūdzības. Tomēr nav skaidrs, uz kāda pamata FOD beigās nolēma, ka atsevišķas sūdzības no Īrijas ir tā jurisdikcijā.413 Šķiet, tolaik saistībā ar šo jautājumu valdīja apjukums ne tikai apdrošinājuma ņēmēju vidū, bet arī attiecīgo iestāžu vidū. Kā iepriekš minēts, pat Īrijas iestādes, kas sazinājās ar AK Finanšu ombuda dienestu, lai uzzinātu, vai apdrošinājuma ņēmēji no Īrijas var pie tā vērsties, „nespēja noskaidrot, vai Equitable Life apdrošinājuma ņēmēji no Īrijas ir AK Finanšu ombuda dienesta jurisdikcijā”.

c) AK parlamentārais ombuds

Kā minēts iepriekš, AK parlamentārais ombuds šobrīd veic izmeklēšanu, lai „noteiktu, vai sakarā ar kļūdu pārvaldē, ko pieļāvušas valsts struktūras, kas atbildīgas par apdrošināšanas sabiedrības Equitable Life Society un/vai Valdības statistikas departamenta piesardzīgu uzraudzību, laika posmā pirms 2001. gada decembra indivīdiem ir nodarīta netaisnība; un ieteiktu atbilstošu kompensāciju par jebkuru nodarīto netaisnību” (WE 12414). Ir svarīgi atzīmēt, ka ombuda izmeklēšana attiecas tikai uz periodu līdz 2001. gada decembrim, jo FPRI, kas no minētā datuma tika noteikta par vienīgo regulatoru, neietilpst ombuda jurisdikcijā. Turklāt ombuds var izmeklēt tikai tādas darbības, kas saistītas ar ELAS piesardzīgu regulēšanu, bet tas nevar izskatīt sūdzības par uzņēmējdarbības vadīšanu vai tirdzniecības jautājumiem.

Sūdzības AK parlamentārajam ombudam iesniedz AK Pārstāvju palātas loceklis. Tādēļ, pēc T. Lake (H1) teiktā, „pie AK parlamentārā ombuda saistībā ar tiesību aktu īstenošanu var vērsties tikai Lielbritānijas valsts jautājumos ar parlamenta locekļa starpniecību”. Tādēļ, kānorādīja L. Seymour, „Kopienas pilsonis, kas nav AK pilsonis, nevar vērsties pie AK parlamentārā ombuda” (H7). Ombuda biroja sākotnējā nostāja, kas pausta tā vēstulē EMAG,

PR\659626LV.doc 275/371 PE 386.573v02-00


415 42. lpp.

416 „Starptautisko” apdrošinājuma ņēmēju situācija attiecībā uz parlamentārā ombuda izmeklēšanu; ombuda biroja 2005. gada 9. maija vēstule EMAG ģenerālsekretāram P. Braithwaite.

417 http://www.fscs.org.uk/

418 Skatīt, piemēram, J. O’Broin 2006. gada 8. marta vēstuli ar pielikumiem (WE 3).

419 3. un 4. lpp.

bija tāda, ka starptautiskie apdrošinājuma ņēmēji (kas noslēguši līgumu ELAS filiālēs ārpus AK) netiek iekļauti izmeklēšanā (WE 14415). Tomēr parlamentārais ombuds mainīja šo nostāju pēc juridiskas konsultācijas saņemšanas. Vēstulē416 P. Braithwaite ombuda birojs apgalvo, ka „mūsu izmeklēšana patiešām var aptvert visus starptautiskos apdrošinājuma ņēmējus, kas apgalvo, ka līdz 2001. gada 1. decembrim ir cietuši netaisnību kļūdas pārvaldē dēļ, kura pieļauta, piesardzīgi regulējot Equitable Life”, un ka „visi iegūtie dati un ieteikumi, kas var rasties izmeklēšanas noslēgumā, tādējādi attieksies uz šādiem apdrošinājuma ņēmējiem”. Saskaņā ar minēto vēstuli šī lēmuma pamatā bija AK Finanšu ministrijas apstiprinājums, ka praksē visas piesardzīgas regulēšanas darbības veica AK regulators un ka sūdzības par šādu regulēšanu tādējādi attiektos uz tiesībām un saistībām, kas radušās AK. T. Lake (H1) pauda viedokli, ka lēmums iekļaut izmeklēšanā starptautiskos apdrošinājuma ņēmējus bija „saprātīgs pasākumus, nevis juridisks rīkojums”. Komisārs C. McCreevy atzinīgi vērtēja parlamentārāombuda solījumu, „jo vienotā tirgū nav pieņemams, ka apdrošinājuma ņēmēji, kas nav no AK, netiek apkalpoti tāpat kā apdrošinājuma ņēmēji no AK” (H8).

d) AK Finanšu pakalpojumu kompensācijas shēma

FPKS savā tīmekļa vietnē417 apgalvo, ka tā var izskatīt tikai sūdzības pret uzņēmumiem, kas attiecīgās konsultācijas sniegšanas laikā bija saņēmuši AK regulatora atļauju. Komisijas uzklausīto liecinieku kopējā nostāja ir tāda, ka FPKS principā neizskatītu prasības pēc kompensācijas, ko iesnieguši AK apdrošināšanas uzņēmumu ārzemju filiāļu klienti (skatīt, piemēram, E. Terták, H1; T. Lake, H1; M. J. Weyer, H3; M. O’Dea, H4; T. Steffen, H6 paziņojumus).

Pēc apdrošinājuma ņēmēju no Īrijas pieprasījumiem418 Īrijas iestādes mēģināja iegūt informāciju no AK iestādēm par to, vai apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas būtu tiesības saņemt kompensāciju maksātnespējas gadījumā. Saņemtajā ieteikumā bija minēts, ka apdrošinājuma ņēmēju no Īrijas situācija attiecībā uz tiesībām saņemt kompensāciju saskaņā ar minēto shēmu ir juridiski sarežģīta un „tā būtu jāpārbauda ... katrā atsevišķā gadījumā”. (M. O’Dea, H4)

WE 21419 BaFin norāda, ka tā pārbaudīja, vai Equitable Life klienti no Vācijas varētu vērsties pie FPKS maksātnespējas gadījumā. Pēc BaFin informācijas, polises, ko klienti no Vācijas nopirkuši pirms FPKS izveides 2001. gada 1. decembrī (visas polises Vācijā tika nopirktas līdz šim datumam), ir aizsargātas, ja šādas polises pārdeva AK pilnvarots uzņēmums vai kāda no tāES filiālēm un ja šādas polises jau uzraudzīja FPKS priekštecis Apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības fonds, kas tika izveidots 1975. gadā. Otrais nosacījums ir izpildīts tikai tad (gadījumā, ja

PE 386.573v02-00 276/363 PR\659626LV.doc


420 Tas ir, tādi apdrošinājuma ņēmēji ar dalību apdrošinātāja peļņā, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus AK.

421 24. lpp.

„aizsargātais risks atrodas ārpus AK”420), ja polises tika nopirktas uzņēmumā, kas atrodas AK teritorijā. Kopš 1997. gada aizsardzība tika attiecināta arī uz polisēm, kas nopirktas filiālēs EEZ valstīs, bet tikai tad, ja saistību risks atrodas AK. Tādējādi saskaņā ar BaFin sniegto informāciju netiktu aizsargātas polises, ko ārzemju filiālēs nopirkuši AK pastāvīgi nedzīvojoši indivīdi, kas ir visbiežāk sastopamā situācija. Pēc T. Steffen (H6) teiktā, „šī situācija īpaši neizmainījās pēc 2002. gada, jo bija jāizpilda kritērijs, ka līgumam faktiski jābūt noslēgtam Lielbritānijā vai apdrošinātajam riskam joprojām jābūt Lielbritānijā, tas ir, apdrošinājuma ņēmējam jādzīvo Lielbritānijā. Pēc mūsu aplēsēm – un es neesmu par to pilnībā pārliecināts –šim kritērijam neatbilstu lielākais vairākums patērētāju no Vācijas. Mēs tikāmies Bonnā, lai pārrunātu ar mūsu Lielbritānijas kolēģiem to, vai varētu būt atšķirība starp Lielbritānijas kompensācijas shēmu, kas pārsvarā tiek piemērota patērētājiem no Lielbritānijas, un aizsardzību, kura pieejama patērētājiem no Eiropas. FPRI ne reizi neapstrīdēja mūsu novērtējumu, ka patērētāji no Vācijas nebija aizsargāti, bet abas klātesošās puses izskatīja šo jautājumu, nenosakot nekādus tiesiskās aizsardzības veidus”.

J. Holmes sagatavotais WE 84421 šajā sakarā attiecas uz EK līguma 12. pantu, kurā noteikts, ka ir aizliegta jebkāda diskriminācija attiecībā uz tautību, un uzsvērts, ka „pastāvīga dzīvesvieta Kopienas tiesu praksē ir cieši saistīta ar tautību”. Tādējādi var uzskatīt, ka prasības par pieeju AK kompensācijas shēmai diskriminē AK nedzīvojošas personas un tādējādi ir pretrunā EK līguma 12. pantam.

Tomēr jautājumam par pieeju garantiju shēmām ir bijusi maza praktiska nozīme ELAS cietušajiem, jo AK shēma nekad netika izmantota, ņemot vērā, ka ELAS pildīja savas saistības un nebija maksātnespējīgs.

Kopumā šķiet, ka apdrošinājuma ņēmējiem, kas nav no AK, parasti nav pieejamas abas AK struktūras, kuras paredzētas apdrošināšanas sūdzību vai apdrošināšanas uzņēmumu trūkumu izskatīšanai (FOD un FPKS). Tāpēc E. Terták (H1) secināja, ka „Equitable Life apdrošinājuma ņēmēji no AK nepārprotami ir neizdevīgā situācijā”. M. J. Weyer (H3) ierosināja, ka tiesvedība būtu „tiešām vienīgais atzīstamais tiesiskās aizsardzības veids, kas pieejamas patērētājiem no Eiropas”.

Ņemot vērā pašreizējo neapmierinošo situāciju, pēc E. Terták (H1) teiktā, Komisija „jau kādu laiku sadarbojas ar dalībvalstīm apdrošināšanas garantiju shēmas sakarā un pašlaik apsver, vai iesniegt izskatīšanai priekšlikumu direktīvai, lai pieprasītu katrai dalībvalstij izveidot šādu shēmu, attiecinot to gan uz pašmāju, gan ES ārzemju filiāļu klientiem un kompensācijas saņēmējiem”. M. O’Dea (H4) precizēja, ka Komisija ir izveidojusi darba grupu, lai izskatītu, kāsasniegt obligātu saskaņošanas līmeni attiecībā uz apdrošināšanas kompensāciju, lai nodrošinātu, ka patērētājiem, kas vēršas pie pārrobežu apdrošinātājiem, būtu pieejama kompensācija, ko var izmantot apdrošinātāja izcelsmes valstī. „Mēs uzskatām, ka šis darbs ir jāturpina,” teica M. O’Dea. C. Maxwell no AK Finanšu ministrijas (H4) arī principā pauda atbalstu Eiropas direktīvai attiecībā uz apdrošināšanas garantiju shēmām: „Atšķirībā no situācijas bankas noguldījumu jomā pašlaik nav Eiropas sistēmas valsts apdrošināšanas kompensācijas shēmu darb

PR\659626LV.doc 277/371 PE 386.573v02-00


422 68.–70. lpp.

ībai. ... AK ir norādījusi, ka tā nestātos ceļā rūpīgi pamatotam priekšlikumam. Bet jebkāds priekšlikums direktīvai par apdrošināšanas garantiju shēmu var būt tikai daļa no sistēmas, kurā jāiekļauj uzlabota sadarbība starp izcelsmes un reģistrācijas valsts uzraudzības iestādēm.” (C. Maxwell, H4) Arī T. Steffen no BaFin teica, ka „mēs ar lielu interesi sekojam līdzi turpmākajai diskusijas attīstībai Eiropas dalībvalstu starpā par aizsardzības shēmu saskaņotu tiesību sistēmu Eiropas Savienībā, ... un Vācija konstruktīvi piedalās šajos centienos” (H6).

5. Tiesvedība

Attiecībā uz iespējamu tiesvedību pret apdrošinājuma sniedzējiem Padomes Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ir vispārēji noteikts, ka šī jurisdikcija tiek īstenota dalībvalstī, kurā atbildētājam ir juridiskā adrese neatkarīgi no viņa vai viņas tautības. 3. nodaļā (8.–14. pantā) ir noteiktas īpašas normas attiecībā uz lietām, kas saistītas ar apdrošināšanu. 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka „apdrošinātāju var iesūdzēt a) tās dalībvalsts tiesās, kurā tam ir juridiskā adrese, vai b) citā dalībvalstī, gadījumā ja apdrošinājuma ņēmējs iesniedzis prasību ... tās dalībvalsts tiesās, kurā prasītājs pastāvīgi dzīvo”. 9. panta 2. punktā noteikts, ka „tiek uzskatīts, ka apdrošinātājam, kuram nav juridiskās adreses kādā no dalībvalstīm, bet ir filiāle, aģentūra vai cita struktūrvienība vienāno dalībvalstīm, juridiskā adrese ir tajā dalībvalstī, kurā rodas strīds par šādas filiāles, aģentūras vai struktūrvienības darbībām”. Šī regula arī nodrošina attiecīgās dalībvalsts sprieduma atzīšanu un īstenošanu.

No tā izriet, ka apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas/Vācijas, kas noslēguši līgumu ar Equitable Life AK, būtu iespēja iesūdzēt uzņēmumu tiesā vai nu AK, vai valstī, kurā tiem ir pastāvīga dzīvesvieta, kas, visticamāk, būs Īrija/Vācija. No otras puses, apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas/Vācijas, kas noslēguši līgumu ar Equitable Life filiālēs Īrijā/Vācijā, būtu jāsūdz ELAS tiesā Īrijā/Vācijā (ja vien to pastāvīgā dzīvesvieta nav citā dalībvalstī). Vairums apdrošinājuma ņēmēju no Īrijas/Vācijas iegādājās savas polises ELAS filiālēs Īrijā/Vācijā, tādēļ viņiem būtu jāsūdz ELAS tiesā šajās valstīs.

Konsolidētās Dzīvības apdrošināšanas direktīvas 32. pantā ir noteiktas normas attiecībā uz to, kādi tiesību akti ir piemērojami apdrošināšanas līgumiem. Atbilstīgi dzīvības apdrošināšanas līgumu reglamentē tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir radušās saistības, tas ir, dalībvalsts, kurāapdrošinājuma ņēmējam ir pastāvīga dzīvesvieta. Ja attiecīgās valsts tiesību akti to pieļauj, puses var izvēlēties citas valsts tiesību aktus. Gadījumā ja apdrošinājuma ņēmējs ir fiziska persona un pastāvīgi dzīvo dalībvalstī, kuras pilsonis viņš nav, puses var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonis viņš ir. Tomēr iepriekš minētās normas neierobežo foruma tiesību aktu normu piemērošanu situācijā, kad šīs normas ir saistošas, neatkarīgi no tiesību aktiem, kas pretējā gadījumā piemērojami attiecīgajam līgumam.

Ar piemēru palīdzību ES 3422 pārbaudīta tiesību izvēle tiem apdrošinājuma ņēmējiem no Vācijas, kas iesnieguši prasības pret ELAS: „Tas, vai apdrošinājuma ņēmēji no Vācijas var

PE 386.573v02-00 278/363 PR\659626LV.doc


423 108. un 109. lpp.

iesniegt prasības saskaņā ar Anglijas tiesību aktiem Vācijas tiesā, ir atkarīgs no starptautisko privāttiesību principiem. Tiek piemērotas dažādas normas atkarībā no prasības veida, ko apdrošinājuma ņēmējs vēlas iesniegt.” Attiecībā uz līgumiskajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ES 3 ir secināts, ka, „ja apdrošinājuma ņēmējs no Vācijas slēdz līgumu ar Equitable Life, šo līgumu un iespējamos pārkāpumus, kas var rasties saskaņā ar šo līgumu, pēc noklusējuma reglamentē Vācijas tiesību akti. Puses var izvēlēties citus tiesību aktus, bet viņu izvēle ir ierobežota. Anglijas tiesību aktus var izmantot, ja AK pilsonis pastāvīgi dzīvo Vācijā. ... [Ja] Equitable Life nav veikusi apdrošināšanas uzņēmējdarbību Vācijā nedz ar filiāles vai pārstāvniecības, nedz ar aģentu palīdzību, līguma puses var izvēlēties jebkurus tiesību aktus, ja apdrošinājuma ņēmējs pastāvīgi dzīvo Vācijā”. Attiecībā uz likumā noteiktiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ES 3 ir minēts, ka, „ja apdrošinājuma ņēmējs, kas pastāvīgi dzīvo Vācijā (un tādēļ viņa/viņas īpašums atrodas Vācijā) un kas ir cietis finansiālus zaudējumus Equitable Life vai kāda no tā darbinieku izvairīgas rīcības rezultātā, šis apdrošinājuma ņēmējs var izvēlēties, vai izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus saskaņā ar Vācijas vai Anglijas tiesību aktiem”.

T. Steffen (H6) komentēja, ka viņš „nevar kritizēt šo tiesisko risinājumu, tā ir patērētāju aizsardzība labākajā nozīmē”. Viņš norāda uz to, ka apdrošinājuma ņēmējiem, kas nav no AK, problēmas gadījumā „nav jāuzskata Lielbritānijas tiesību akti” par priekšrocību. Tomēr M. J. Weyer (H3) pauda šaubas par Vācijas reģionālo tiesu spēju izvērtēt iespējamās lietas, kas iesniegtas pret ELAS: „Tāpat es šeit minēšu, ka tas mums radītu īpašas grūtības, jo attiecīgais materiāls ir ārkārtīgi sarežģīts. No Vācijas viedokļa, mums ir darīšana ar jautājumiem, kuriem ir starptautiski tiesiskie aspekti. Turklāt ir jāprecizē jautājumi par zināšanām attiecībāuz aktuāru darbu, regulatīvajiem tiesību aktiem un apdrošināšanas līgumu tiesību aktiem, un mūsu rīcībā esošās liecības pārsvarā ir no Apvienotās Karalistes, tādēļ angļu valodā. Mēs pieņemam, ka vidusmēra reģionālā tiesa, kurai parasti būtu jurisdikcija šādos gadījumos, tiktu pārslogota ar šādām lietām. Šajā sakarā arī juridisko izmaksu risks ir nozīmīgs faktors patērētājiem no Vācijas.”

Komiteja ir uzzinājusi par kādu lietu, kas ierosināta pret ELAS Vācijas tiesā. T. Steffen H6informēja komiteju, ka „kāds jurists no Vācijas vērsās pie manis ar vēstuli, kurā lūdza Vācijas regulatora atbalstu kādā tiesas lietā. ... Man šķiet, tā bija saistīta ar tiesvedību Diseldorfas reģionālajā tiesā. Līdz šim mēs esam uzskatījuši, ka mēs kā Vācijas uzraudzības iestāde pildām savus pienākumus nevainojami, jo mēs neuzskatām, ka regulatora pienākums ir individuālos gadījumos vadīt sarunas starp līguma pusēm. Esmu dzirdējis, ka šīs sarunas turpinās un ka šajā lietā tiešām tiek apspriesti un pārrunāti konkrēti izlīgumi un izlīgumu summas, bet tas ir mans subjektīvais iespaids. Tomēr es jums nevaru pateikt, kāds būs iznākums”.

Attiecībā uz apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas B. Knowd (H2) informēja komiteju, ka „mēs tiesājamies ar ELAS, bet mūsu lieta šobrīd ir apturēta”. B. Knowd nenorādīja, vai šī lieta tika iesniegta Īrijas vai AK tiesā. Komitejai netika sniegta nekāda informācija par to, vai citi apdrošinājuma ņēmēji no Īrijas ir iesnieguši tiesā lietas pret Equitable Life.

Attiecībā uz prasībām pret uzraudzības iestādēm ES 3423 minēts, ka Regula (EK) Nr. 44/2001

PR\659626LV.doc 279/371 PE 386.573v02-00


netiek piemērota. Tādēļ uz prasību par zaudējumiem pret AK iestādēm attiektos Anglijas tiesību akti un tā būtu jāizskata AK tiesās: „Tas atspoguļo teritorialitātes pamatprincipu, ko piemēro publisko tiesību jautājumos. Tādējādi prasības pret AK regulēšanas iestādēm reglamentēAnglijas tiesību akti, kas nosaka to, vai apdrošinājuma ņēmēji, kuri nav no AK, var atgūt zaudēto un ar kādiem nosacījumiem. Tomēr šajā sakarā jāatzīmē, ka dalībvalstīm ir saistošs EK līguma 12. pantā noteiktais princips par nediskriminēšanu, pamatojoties uz tautību, un tādējādi atšķirīga attieksme pret apdrošinājuma ņēmējiem, kas nav AK iedzīvotāji, būtu uzskatāma par netiešu diskrimināciju, pamatojoties uz tautību.” (ES 3)

Kā minēts iepriekš, vairāki liecinieki uzsvēra juridiskos šķēršļus un finanšu risku, kas saistīts ar prasības izskatīšanu pret AK regulatoru pat AK pilsoņiem. Attiecībā uz personām, kas nav AK pilsoņi, tika apgalvots, ka „AK tiesību vide ne tikai ir nepazīstama vairumam [šādu personu], bet arī ievērojami riskantāka par viņu izcelsmes valsts tiesību vidi” (skatīt T. Lake, H1). No liecībām izriet, ka apdrošinājuma ņēmēji, kas nav no AK, ir uzsākuši tiesvedību pret AK regulatoru.

X. Iespējamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ELAS cietušajiem saskaņā ar ES tiesību aktiem

Šajā daļā apskatīti tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas pieejami apdrošinājuma ņēmējiem saskaņāar ES tiesību aktiem. Pirmkārt, tajā ir pētīts, vai sekundārie tiesību akti, piemēram, Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva, nodrošina kompensācijas mehānismus. Otrkārt, ziņojumā ir vērsta uzmanība uz tiesiskās aizsardzības sistēmu saskaņā ar primārajiem ES tiesību aktiem attiecībā uz zaudējumiem un izdevumiem, kas radušies indivīdiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumu rezultātā. Visbeidzot komiteja izvērtē saskaņošanas mehānismus ES līmenī, piemēram, FIN-NET, kas tika izveidots, lai veicinātu pārrobežu patērētāju sūdzību izskatīšanu.

1. Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva

Kā minēts iepriekš, 36. pantā (Direktīvas Nr. 92/96/EEK 31. pantā) ir noteikta prasība dalībvalstīm izstrādāt detalizētas normas, lai nodrošinātu, ka apdrošinājuma ņēmēji saņem atbilstīgu informāciju pirms apdrošināšanas līguma noslēgšanas. Pēc līguma noslēgšanas apdrošinājuma ņēmējam ir tiesības arī turpmāk visa līguma darbības laikā saņemt informāciju par jebkādām izmaiņām attiecībā uz svarīgu informāciju, kas saistīta ar līgumu. Šis pants ir jāinterpretēkopā ar 3LD III pielikumu (Direktīvas Nr. 92/96/EEK II pielikumu). Šajā pielikumā ir noteikts, ka apdrošinājuma ņēmējam sniedzamajai informācijai ir jābūt skaidrai un precīzai, rakstiskāveidā, tās dalībvalsts oficiālajā valodā, kurā radušās saistības. Šī pielikuma A nodaļā uzskaitīta informācija, kas sniedzama apdrošinājuma ņēmējam pirms līguma noslēgšanas, turpretim B nodaļā uzskaitīta informācija, kas sniedzama apdrošinājuma ņēmējam līguma darbības laikā. Saskaņā ar 3LD 36. panta 3. punktu dalībvalsts, kurā radušās saistības, var pieprasīt apdrošināšanas uzņēmumam sniegt papildu informāciju tai, kas minēta pielikumā, „tikai tajā gadījumā, ja tā ir vajadzīga, lai apdrošinājuma ņēmējs varētu pareizi izprast svarīgus saistību elementus”.

ES 3424 apgalvots, ka 3LD noteiktās obligātās atklātības prasības ir pietiekami precīzas un tādēļnodrošina indivīdu tiesības vis-à-vis apdrošināšanas uzņēmumiem, kuras var īstenot, tiklīdz tās

PE 386.573v02-00 280/363 PR\659626LV.doc


424 88. lpp.

425 89. lpp.

ir iekļautas valsts tiesību aktos. Tomēr pašā Direktīvā Nr. 2002/83/EK nav noteikti nekādi līgumiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi par labu apdrošinājuma ņēmējiem. Tādējādi „tiesiskās aizsardzības līdzekļi par 36. panta neievērošanu ir noteikti valsts tiesību aktos” (ES 3425). Kātika parādīts VI. daļas 2. a punktā, AK atklātības prasības ir plašākas un noteiktākas nekā 3LD36. pants. Piemēram, pēdējais minētais šķiet nepietiekami noteikts, lai derētu par pamatu ELASne-GPLG apdrošinājuma ņēmēju tiesībām uzzināt par GPLG risku, ņemot vērā to, ka saskaņāar AK tiesību aktiem šāds risks būtu atklāts. Tomēr ES 3 ir skaidri noteikts, ka teorētiski, ja AK nebūtu pieprasījusi apdrošināšanas uzņēmumam atklāt informāciju saskaņā ar 3LD, apdrošinājuma ņēmējam būtu tiesības pieprasīt kompensāciju no valsts, ja viņš/viņa būtu cietis(-usi) zaudējumus šīs kļūdas dēļ. Uzraudzības pienākuma nosacījumi saskaņā ar ES tiesību aktiem tiks papildus izskatīti turpmāk.

Ir vērts pieminēt, ka sniedzamās informācijas sarakstā ietilpst „sūdzību izskatīšanas nosacījumi attiecībā uz apdrošinājuma ņēmēju līgumiem, dzīvības apdrošināšanu vai līgumu beneficiāriem, tostarp vajadzības gadījumā sūdzību izskatīšanas struktūras esība, kas neierobežo tiesības uzsākt tiesvedību” (Direktīvas Nr. 2002/83/EK III pielikuma A nodaļas 15.a punkts).

Tādējādi saskaņā ar šiem noteikumiem Equitable Life bija pienākums informēt apdrošinājuma ņēmējus, tostarp Vācijas un Īrijas filiāļu klientus, par viņu sūdzību izskatīšanas nosacījumiem un struktūrām, kas par to atbildīgas. Komiteja mēģināja noskaidrot, vai ELAS ievēroja šīs prasības visos gadījumos. Bijušais ELAS tirdzniecības aģents AK R. Lloyd H5 apgalvoja, ka „[AK tirdzniecības darbinieki bija] labi informēti par atbilstību noteikumu prasībām, piemēram, „kad jūs tiekaties ar klientu, jums jāizklāsta visi apstākļi; jums jāsniedz galvenie dati”. Šajos dokumentos noteikti bija norādes uz ombudu un to, kā iesniegt sūdzību, kā arī uz standarta tirdzniecības informāciju. Es vienmēr esmu domājis un patiesībā es uzskatu, ka tā ir taisnība, ka ELAS sniedza mūsu klientiem pareizo informāciju tāpat kā jebkura AK dzīvības apdrošināšanas biroja tirdzniecības vienība”. Tomēr, ņemot vērā apjukumu starp apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas un Vācijas par to, kurā struktūrvienībā tie var vērsties ar savām sūdzībām, komiteja mēģināja noskaidrot, vai ELAS viņiem sniedza visu atbilstīgo informāciju. C. Thomson H8 sniedza šādu atbildi: „ELAS procedūra attiecībā uz sūdzību iesniedzējiem no Īrijas bija nodrošināt informāciju par Īrijas apdrošināšanas ombudu, kad ELAS sniedza savu galīgo atbildi sūdzības iesniedzējam. Attiecībā uz apdrošinājuma ņēmējiem no Vācijas ELASneko nezina par to, ka šajā valstī ir kāds līdzvērtīgs ombuda dienests, tādēļ ELAS pats izskatīja sūdzības.” WE-CONF 21 viņš piebilda, ka Vācijā „polises noteikumos ir arī minēts, ka apdrošinājuma ņēmēji var vērsties vietējās tiesās, ja tie vēlas iesniegt prasību”.

Tomēr B. Knowd (H3) apgalvoja, ka „ELAS informēja apdrošinājuma ņēmējus no Īrijas, ka [tie] nevar izmantot FOD pakalpojumus”, lai gan izrādījās, ka tā nebija taisnība (vismaz viņas lietā). C. Thomson apgalvoja, ka „man nekas nav zināms par to, ka apdrošinājuma ņēmējiem no Īrijas tika teikts, ka viņi nevar vērsties pie AK FOD” (H8). „Tomēr mēs informējām apdrošinājuma ņēmējus no Īrijas, ka AK FOD var nolemt, ka tas nespēj izskatīt viņu sūdzības. Kājau es teicu, tos apdrošinājuma ņēmējus no Īrijas, kas bija neapmierināti ar mūsu atbildi uz viņu sūdzību, mēs parasti nosūtījām pie Īrijas apdrošināšanas ombuda. Mēs tā darījām, jo mēs

PR\659626LV.doc 281/371 PE 386.573v02-00


426 Komisijas 2006. gada 12. oktobra preses relīzē teikts, ka Komisija nosūtīja Vācijas valdībai oficiāla paziņojuma vēstuli.

uzskatījām, ka minētais ombuds bija piemērotākā struktūra, lai izskatītu apdrošinājuma ņēmēju no Īrijas sūdzības par Īrijā pārdotām polisēm.” (H8)

36. pantā noteikto informācijas prasību īstenošana saistībā ar 3LD III pielikumu ir tās dalībvalsts kompetence un pienākums, kurā ir radušās saistības. ĪFPRI WE 80 informēja komiteju, ka „Direktīvas Nr. 2002/83/EK III pielikums tika transponēts Īrijas tiesību aktos ar 1994. gada likumā noteiktā 360. instrumenta palīdzību. 5. daļas 45. pantā ir noteikta prasība, ka apdrošinātājam pirms līguma noslēgšanas ir jāsniedz apdrošinājuma ņēmējam noteikta informācija, kas konkrētāk norādīta noteikumu III pielikumā. Informācija par sūdzību izskatīšanu ... ir iekļauta III pielikuma 15. punktā. ELAS bija saistoši šie noteikumi”. Attiecībā uz situāciju Vācijā M. Westphal WS 2 apgalvoja, ka Vācijas tiesību akti nav atbilduši prasībām, kas noteiktas konsolidētās Dzīvības apdrošināšanas direktīvas III pielikumā. Vācijas tiesību aktu, kas reglamentē apdrošināšanas līgumu slēgšanu (tā saukto „Policenmodell”), praktiskāietekme ir tāda, ka apdrošināšanas līgums tiek uzskatīts par noslēgtu pat tad, ja apdrošinājuma ņēmējs vēl nav saņēmis visu ES Dzīvības apdrošināšanas direktīvā noteikto informāciju. Tas būtu pretrunā 3LD noteiktajam principam, kas paredz, ka apdrošinājuma ņēmēji ir pienācīgi jāinformē, pirms tie uzņemas līgumiskas saistības. Pēc M. Westphal teiktā, patērētāju no Vācijas asociācija 1994. gadā iesniedza Komisijai sūdzību, kura, kā viņš uzskata, netika turpmāk izskatīta. M. Westphal informēja komiteju, ka Komisija uzsāka pārkāpumu procedūru426 pret Vāciju tikai pēc tam, kad pēc 11 gadiem (2005. gadā) tika iesniegta vēl viena sūdzība par to pašu jautājumu. Komisija 2006. gada oktobrī nosūtīja Vācijas valdībai pamatotu nostāju. M. Westphalnorādīja, ka tagad Vācijas tiesību akti tiks saskaņoti ar Dzīvības apdrošināšanas direktīvas prasībām. Tā kā 3LD III pielikumā noteiktās atklātības prasības neattiecas uz galvenajiem apgalvojumiem pret ELAS par nelikumīgu pārdošanu, šajā ziņojuma daļā šis jautājums netiek turpmāk izskatīts.

Lai gan apdrošinājuma ņēmējus ir jāinformē par sūdzību procedūrām un attiecīgajām struktūrām viņu valstī, nedz Dzīvības apdrošināšanas direktīvā, nedz kādā citā ES tiesību aktā nav noteikta prasība dalībvalstīm nodrošināt kompensācijas mehānismus vietējiem vai filiāļu klientiem ES. E. Terták to uzsvēra savā paziņojumā komitejai: „Pašlaik Eiropas tiesību aktos nav noteikts pienākums nodrošināt tāda finanšu ombuda dienesta pakalpojumus, kas var pieprasīt kompensācijas izmaksu vai garantiju shēmai apmierināt prasības gadījumā, ja to nav spējis izdarīt apdrošināšanas uzņēmums.” (H1)

Tādēļ AK iestādes informēja komiteju, ka AK „ir darījusi visu iespējamo, lai nodrošinātu kompensācijas mehānismus apdrošinājuma ņēmējiem, un ir neatlaidīgi darījusi vairāk, nekānosaka Eiropas prasības, nodrošinot ombuda un kompensācijas shēmu darbību” (C. Maxwell, H4), lai gan šķiet, ka tie nav pieejami citās dalībvalstīs izveidoto filiāļu klientiem. Kā minēts iepriekš, ombuda shēmas darbojas arī Īrijā un Vācijā. W. Merriks WE 56 uzsvēra, ka pašreizējās ombuda shēmas AK un Īrijā ir plašākas un tām ir lielākas pilnvaras pieņemt lēmumu nekāvairumam līdzīgu shēmu citās ES dalībvalstīs, tostarp Vācijā. Kā minēts iepriekš, kompensācijas shēmas pašlaik darbojas AK un Vācijā, bet tādu nav Īrijā.

Savos izteikumos komitejai L. Seymour (H7) atsaucās uz Direktīvas Nr. 92/96/EEK 13. pantu,

PE 386.573v02-00 282/363 PR\659626LV.doc


427 2. lpp.

428 3. lpp.

uzsverot, ka tajā ir prasība „izcelsmes dalībvalsts uzraudzības iestādei novērst vai kompensēt kaitējumu apdrošināto personu interesēm”. Tomēr viņš apgalvo, ka AK regulators atsakās atrisināt šo situāciju un „turpina darīt visu iespējamo, lai kavētu radušos zaudējumu kompensēšanu demokrātiskā veidā”. Pēc L. Seymour teiktā, tas „ir nopietns Trešās un Ceturtās dzīvības apdrošināšanas direktīvas pārkāpums”. Atbildot uz šo apgalvojumu, Komisijas pārstāvis A. Beverly paskaidroja, ka atsauce uz „tiesību aizsardzību” šajā pantā nenozīmē kompensācijas izmaksu: „Šajā pantā tiek izskatītas uzraugu pilnvaras. Kompetentajām iestādēm jābūt pilnvarotām novērst, apturēt vai labot jebkādas kļūdas, kas kaitē apdrošināto personu interesēm. Īsi sakot, minētais noteikums neattiecas uz kompensāciju izmaksu. Cik man zināms, nevienā Dzīvības apdrošināšanas direktīvā nav noteikumu, kas attiektos uz zaudējumu atmaksu vai kompensāciju. Pašlaik to nosaka valsts tiesību akti.” (H7) Komisārs C. McCreevyatkārtoja šo argumentu H8: „Apdrošināšanas direktīvas nereglamentē kompensācijas jautājumu un tajās nav nekādas atsauces uz šo jautājumu.”

A. Kern pauda viedokli, ka „Eiropas tiesību akti būtu jāizmanto turpmākajā tādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu definēšanā, kas pieejami apdrošinājuma ņēmējiem, lai iesniegtu prasības pret trešās puses uzņēmumiem par zaudējumiem, kas radušies ES tiesību aktu pārkāpumu rezultātā”. Šādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi nevis aizstātu, bet papildinātu pašreizējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus saskaņā ar valsts tiesību aktiem (WE-FILE 31427). Pēc viņa teiktā, būtu konkrēti jādefinē, kādi zaudējumi ir jākompensē un kā aprēķināt kompensējamo summu. Tāpat tiesību aktos ir „jāparedz nosacījumi, kas apdrošinājuma ņēmējam jāievēro, iesniedzot prasību, vai jādefinē nosacījumi, kas apdrošinājuma ņēmējam jāievēro, uzsākot ... tiesvedību pret uzņēmumu vai indivīdu par ES tiesību aktu pārkāpumu” (WE-FILE 31). A. Kern ierosina, ka „Eiropas tiesību akti varētu grozīt pašreizējās direktīvas, nodrošinot tiesisko aizsardzību privātpersonām, lai tās varētu uzsākt tiesvedību dalībvalsts tiesās ... Neatkarīgi no tā varētu pieņemt atsevišķu direktīvu, kas nodrošinātu tiesiskās aizsardzības līdzekļus tādu zaudējumu gadījumā, kas radušies jebkuru tādu ES direktīvu pārkāpumu rezultātā, ... kas vispārīgāk reglamentē dzīvības apdrošināšanu un finanšu pakalpojumus” (WE-FILE 31428).

2. Primārie ES tiesību akti

a) Tiesības iesniegt lūgumrakstu un sūdzības Eiropas Komisijai

Saskaņā ar EK līguma 194. pantu katrs Eiropas Savienības pilsonis vai dalībvalsts pastāvīgs iedzīvotājs var individuāli vai kopā ar citiem iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam par jautājumu, kas ir Eiropas Savienības darbības jomā un kas to tieši ietekmē. Lūgumraksts var būt individuāla prasība, sūdzība vai novērojums attiecībā uz ES tiesību aktu piemērošanu vai aicinājums Eiropas Parlamentam pieņemt nostāju īpašā jautājumā. Šādi lūgumraksti dod Eiropas Parlamentam iespēju vērst uzmanību uz jebkādiem Eiropas pilsoņu tiesību pārkāpumiem, ko pieļāvusi dalībvalsts, vietējās iestādes vai citas iestādes. Atkarībā no apstākļiem Lūgumrakstu komiteja var, piemēram, lūgt Eiropas Komisiju veikt iepriekšēju izmeklēšanu un

PR\659626LV.doc 283/371 PE 386.573v02-00


429 Eiropas Komisija: 2005. gada 22. jūnija paziņojums locekļiem par lūgumrakstu Nr. 0611/2004 un 0029/2005.

430 Eiropas Komisija: 2005. gada 22. jūnija paziņojums locekļiem par lūgumrakstu Nr. 0611/2004 un 0029/2005.

431 COM(2002) 141 galīgā redakcija, pielikums.

sniegt informāciju par atbilstību attiecīgajiem Kopienas tiesību aktiem. Dažos izņēmuma gadījumos komiteja var iesniegt Parlamentam ziņojumu, par kuru notiek balsošana plenārsēdē, vai doties faktu izpētes apmeklējumā. Tāpat komiteja var censties sadarboties ar valsts vai vietējām iestādēm dalībvalstī, lai atrisinātu lūgumraksta iesniedzēja izvirzīto jautājumu. Tomēr Lūgumrakstu komiteja nevar neievērot lēmumus, ko pieņēmušas dalībvalsts kompetentās iestādes. Tā kā Eiropas Parlaments nav tiesu iestāde, tas nevar pieņemt spriedumu vai atcelt lēmumus, ko pieņēmušas dalībvalstu tiesas. Tāpat Eiropas Parlamentam nav pilnvaru piešķirt kompensāciju lūgumrakstu iesniedzējiem, kas cietuši zaudējumus nepareizas ES tiesību aktu transponēšanas rezultātā.

Equitable Life gadījumā Eiropas Parlaments tiešām saņēma vairākus lūgumrakstus, kuros cita starpā apgalvots, ka apdrošinājuma ņēmēji ir cietuši zaudējumus, jo AK valdības nespēja regulēt vai uzraudzīt ELAS apmierinošā veidā saskaņā ar atbilstīgajiem Kopienas apdrošināšanas tiesību aktiem (skatīt WE 14 un WE 15). Komiteja paziņoja, ka šie lūgumraksti ir pieņemami, un lūdza Eiropas Komisiju izteikt komentārus par dažādiem lūgumrakstu iesniedzēju izvirzītiem jautājumiem. Turklāt lūgumrakstu iesniedzēji tika aicināti iepazīstināt ar savu lietu komiteju tās 2005. gada 13. septembra sanāksmē.

Vēršoties pie komitejas (WE 44), lūgumraksta Nr. 0029/2005 autori lūdza komiteju „iesaistīt Kopienas iestādes, lai labotu kļūdas un nodrošinātu tiesību aizsardzību”, un „aicināt [Komisiju] noskaidrot faktus, kas varētu palīdzēt investoriem atgūt zaudēto”. Tāpat lūgumrakstu iesniedzēji uzskatīja, ka Komisijai „ir pamats iesniegt prasību pret AK valdību Eiropas Tiesā”. Tomēr Komisija rakstiskā atbildē Lūgumrakstu komitejai429 paskaidroja, ka tās uzdevums ir „nodrošināt, ka AK pašlaik atbilst attiecīgajiem ES tiesību aktiem” un ka tā„nevar izteikt nekādus paziņojumus par iepriekšējā regulatīvā režīma, kas šobrīd ir aizstāts, saturu un piemērošanu”. Tā apkopoja minēto nostāju šādi: „Komisija pilnībā atbilstīgi Tiesas judikatūrai ir neatlaidīgi apgalvojusi attiecībā uz pārkāpumu procedūru lomu un mērķi, ka šādu procedūru uzdevums saskaņā ar ES tiesību aktiem ir nodrošināt vai atjaunot pašreizējo valstu tiesību aktu atbilstību ES tiesību aktiem, nevis lemt par iespējamu tāda valsts tiesību akta neatbilstību pagātnē, kas jau ir grozīts vai aizstāts.”430

Lūgumraksti saistībā ar Equitable Life galu galā pamudināja Parlamentu izveidot pašreizējo izmeklēšanas komiteju, lai izmeklētu šo jautājumu.

Papildus lūgumrakstu iesniegšanai Eiropas Parlamentam pilsoņiem ir iespēja iesniegt sūdzības Komisijai, lai gan, pretstatā lūgumrakstu iesniegšanai, šo iespēju negarantē EK līgums. Savāpaziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par sakariem ar sūdzību iesniedzējiem attiecībā uz Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem431 Komisija atzīmē, ka „jebkurš bez maksas var iesniegt sūdzību Komisijai par jebkādiem dalībvalsts pasākumiem (tiesību aktiem, regulām vai administratīvu darbību) vai rīcību, kas, pēc sūdzības iesniedzēja domām, neatbilst Kopienas tiesību aktu noteikumiem vai principiem”. Jebkura sarakste, ko varētu izskatīt kā s

PE 386.573v02-00 284/363 PR\659626LV.doc


432 23. Komisijas gada pārskats par Kopienas tiesību piemērošanas pārraudzību (2005. gads); COM(2006) 416 galīgāredakcija.

433 7.–9. lpp.

434 Lieta C-349/99 Komisija/Itālija [2002] ECR I-305. lpp.

ūdzību, tiek saglabāta sūdzību centrālajā reģistrā, ko uztur Komisijas Ģenerālsekretariāts. Pēc sūdzības izskatīšanas Komisijas amatpersonas var lūgt komisāru kolēģiju vai nu uzsākt pārkāpumu procedūras pret attiecīgo dalībvalsti saskaņā ar EK līguma 226. pantu, vai izbeigt lietu. Komisija lemj par šo jautājumu pēc saviem ieskatiem. Savos gada pārskatos par Kopienas tiesību piemērošanas pārraudzību Komisija ir regulāri apliecinājusi sūdzību iesniedzēju svarīgo lomu Kopienas tiesību aktu pārkāpumu atklāšanā. Piemēram, 2005. gadā sūdzību iesniedzēji atklāja apmēram 43,5 % no visiem konstatētajiem pārkāpumiem432. Lai gan Komisija var nolemt uzsākt pārkāpumu procedūras pret kādu dalībvalsti, tā nevar sūdzību iesniedzējiem izmaksāt kompensāciju. Tomēr pārkāpumu procedūru uzsākšana var veicināt sūdzības iesniedzēja lietas izskatīšanu, pamatojot prasību par zaudējumiem saskaņā ar Franchovic. Šis punkts tiks papildus pārrunāts turpmāk.

Komisijas 2004. gada 19. marta iekšējā paziņojumā, ko Komisija iesniedza kā daļu no WE-CONF 11, ir minēts, ka „kopumā mēs esam saņēmuši 7 atsevišķu pilsoņu sūdzības, 5 EP deputātu vēstules un divus EP rakstiskus jautājumus [attiecībā uz Equitable Life]”. H1 E. Terták citēja komisāra atbildi uz EP deputāta R. Perry vēstuli: „Parasti, kad cietusī puse uzskata, ka valsts uzraudzības iestādes nav pienācīgi ievērojušas attiecīgo ES direktīvu prasības, var mēģināt iegūt kompensāciju, vēršoties valsts tiesās. Turklāt šādos gadījumos valsts tiesām arī ir pilnvaras atlīdzināt zaudējumus cietušajām pusēm, bet Komisijai nav šādu pilnvaru. ... Pašlaik Komisija neko nezina par ES apdrošināšanas direktīvu pārkāpumiem saistībā ar Equitable Life, bet vajadzības gadījumā tā pārskatīs šo situāciju, ņemot vērā G. W. Penroseizmeklēšanas rezultātus.” Tāpat saskaņā ar WE-CONF 11 Komisijas sākotnējā atbilde uz pilsoņu sūdzībām bija, „ka mēs sagaidīsim ... lorda G. W. Penrose ... neatkarīgā ziņojuma rezultātus, ... pirms nolemjam, kā rīkoties, ja tas būs vajadzīgs”.

Pirms G. W. Penrose ziņojuma publicēšanas Komisija uzsvēra (pēc analoģijas ar nostāju, kas tika pausta, reaģējot uz Lūgumrakstu komitejas pieprasījumu pēc informācijas) sūdzību iesniedzējiem, ka sūdzībās minētie notikumu attiecās uz iepriekšējo regulatīvo un uzraudzības režīmu, ko AK ir nomainījusi (WE-CONF 11). WE 1433 Komisija paskaidroja savu nostāju šādi:„Komisija nav kompetenta paust noteiktu viedokli par to, vai Equitable Life lietā būtu varējis būt pārkāpums attiecībā uz direktīvas praktisko piemērošanu, un pat tad, ja tā varētu paust šādu viedokli un būtu pārliecināta, ka šāds pārkāpums ir noticis praksē, tā nevarētu uzsākt pārkāpumu procedūras Tiesā. ... Tiesa ir noteikusi, ka procedūru mērķis bija „labot nepakļāvīgās valsts rīcību, nevis abstrakti fiksēt, ka pārkāpums ir noticis pagātnē”. Tiesa ir uzsvērusi, ka „Komisija nevar uzsākt tiesvedību Tiesā par EK līguma pārkāpumiem, ja vien dalībvalsts noteiktajā laikā nav ievērojusi pamatotu atzinumu, kas tai paziņots šī mērķa izpildei”434. ...Equitable Life gadījumā Komisija ir paziņojusi, ka tā ir apmierināta ar AK veikto attiecīgās direktīvas īstenošanu un ka visas problēmas ir saistītas ar praktisku piemērošanu, nevis transponēšanu. Komisijai nebija iemesla uzsākt pārkāpumu procedūras, netika laists klajāneviens pamatots atzinums, un bija visnotaļ skaidrs, ka AK dzīvības apdrošināšanas regulat

PR\659626LV.doc 285/371 PE 386.573v02-00


435 9. lpp.

436 9. lpp.

437 9. lpp.

438 9. lpp.

īvie un uzraudzības režīmi, ko pieminējuši vairāki korespondenti, sūdzību iesniedzēji un lūgumrakstu iesniedzēji, ir nozīmīgi mainīti kopš to problēmu parādīšanās, uz kurām tika vērsta Komisijas un Parlamenta uzmanība.”

Nobeigumā Komisija atzīmēja, ka, „ņemot vērā, ka galvenais risināmais jautājums bija kompensācijas izmaksa, ... tā ir neatlaidīgi apgalvojusi, ka kompensāciju ir jācenšas iegūt, vēršoties pie valsts iestādēm un tiesām”, kas būtu „patiesi pat tad, ja Kopienas direktīvas tieši piešķīra tiesības indivīdiem” (WE 1435).

Sūdzību iesniedzēji un lūgumrakstu iesniedzēji vērtēja Komisijas nevēlēšanos izmeklēt bijušāAK regulatīvā režīma iespējamo neatbilstību Trešajai dzīvības direktīvai kā ļoti neapmierinošu.Piemēram, EMAG WE 44 norāda, ka „pensiju ietaupījumi ir produkti, kas veidojas 50 gadus un vairāk, lai nodrošinātu vecumdienas”, un ka „var paiet vairāki desmiti gadu, pirms slēptas nepilnības tiek atklātas, kā tas bija ELAS gadījumā”. EMAG izteica viedokli, ka tādējādi būtu „nepieņemami, ja Komisija atteiktos izskatīt pagātnē pieļautas kļūdas”, un jautā: „Kādā efektīvā tiesību sistēmā likumpārkāpēji var palikt nesodīti, tikai pateicoties solījumiem laboties?”Komisija WE 1 apgalvo, ka tā „pilnībā apzinās, ka lūgumrakstu iesniedzēji šo nostāju uzskata par neapmierinošu”. „Tomēr tā ir vienīgā nostāja, ko Komisija var pieņemt, ņemot vērā tās lomu un pārkāpumu procedūru būtību saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem” (WE 1436).Komisija neuzskata, ka tās nostāja ir nepilnīga, jo tā „nesaskata iemeslu, kāpēc būtu jāuzsāk pārkāpumu procedūras, lai konstatētu, ka pagātnē, iespējams, noticis pārkāpums” (WE 1437).

Iepriekš minēto iemeslu dēļ nedz Eiropas Parlaments, nedz Eiropas Komisija nevar likt izmaksāt kompensāciju lūgumrakstu iesniedzējiem vai sūdzību iesniedzējiem, kas cietuši zaudējumus dalībvalsts iespējamas kļūdīšanās dēļ, īstenojot un piemērojot ES tiesību aktus. Tomēr, ja ES iestāde konstatētu, ka minētā dalībvalsts rīcība vai nolaidība neatbilda ES tiesību aktiem, tas varētu palīdzēt prasītājiem iesniegt prasības, izmantojot piemērotus tiesas kanālus.

Tādēļ ir saprotams, ka lūgumrakstu iesniedzēji un sūdzību iesniedzēji ir neapmierināti ar Komisijas nevēlēšanos izskatīt apgalvojumus par pārkāpumiem, kas notikuši pagātnē un kopš tā laika ir atrisināti. Komiteja akceptē, ka Komisija šādos gadījumos nevar uzsākt pārkāpumu procedūras. Patiesi, kā Komisija pauž WE 1438, tai ir jāievēro EK līguma normas un Tiesas jurisprudence, un, lai mainītu pārkāpumu procedūru normas, būtu oficiāli jāgroza EK līgums. Šī iemesla dēļ Parlaments nespēs apmierināt apdrošinājuma ņēmējus, kas pauduši cerību, ka Eiropas Parlaments ieteiks Komisijai „veicināt tiesvedību Eiropas Tiesā (EKT), lai iesniegtu prasību pret AK valdību par nespēju strādāt saskaņā ar EK direktīvām” (P. Braithwaite, H 10).

Tomēr EK līguma noteikumi neliedz Komisijai izmeklēt iespējamus pārkāpumus pagātnē (pēc

PE 386.573v02-00 286/363 PR\659626LV.doc


439 Skatīt saistītās lietas C-9/90 Francovich un citi [1991] ECR I-5357. lpp.; saistītās lietas C-46 un 48/93 Brasserie du Pecheur pret Vāciju un the Queen pret SS for Transport ex parte Factortame [1996] ECR I-1029. lpp.; saistītās lietas C-178, C-179, C-188-190/94 Dillenkofer un citi pret Vācijas Federatīvo Republiku [1996] ECR I-4845. lpp., 21.–24. punkts.

440 Skatīt 98.–100. lpp.

tam neuzsākot pārkāpumu procedūras). Pēc komitejas domām, tas būtu jo īpaši attaisnoti tādos gadījumus kā Equitable Life, kad lielu skaitu pilsoņu visā Eiropā ietekmēja iespējami pārkāpumi. Attiecībā uz EK līguma noteikumiem par pārkāpumu procedūrām komiteja uzskata, ka tie ir nepilnīgi, jo daudzos gadījumos īstenošanas kļūdas kļūst zināmas tikai pēc gadu desmitiem. Tādēļ, iespējams, ir jāgroza EK līguma noteikumi tādā veidā, kas fundamentāli mainītu pārkāpumu procedūru būtību, lai dalībvalstis varētu sodīt par pārkāpumiem pagātnē.Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi novērtēt šādas pārveidošanas iespējamo nozīmi, piemēram, papildu stimulu dalībvalstīm pareizi un laikus īstenot ES tiesību aktus.

Gadījums ar Equitable Life vēlreiz parāda, cik svarīgas un nozīmīgas ir ES pilsoņu tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam. Lai gan Komisija atteicās izmeklēt sūdzību iesniedzēju norādītos jautājumus, Parlaments nolēma, ka lūgumrakstu iesniedzēju izteiktie apgalvojumi ir pietiekami nopietni, lai uzsāktu padziļinātu izmeklēšanu un izveidotu izmeklēšanas komiteju. Lai gan Parlamentam pašam nav pilnvaru piešķirt kompensāciju lūgumrakstu iesniedzējiem, tas var sniegt jebkādus ieteikumus, ko tas uzskata par piemērotiem šajā sakarā.

b) Regulatīvās saistības saskaņā ar ES tiesību aktiem

Kā minēts šī ziņojuma II un IV daļā, komiteja konstatēja vairākus regulatīvus pārkāpumus, ko pieļāvušas par ELAS uzraudzību atbildīgās AK iestādes. Tāpat tā secināja, ka AK iestādes pienācīgi nepiemēroja piesardzīgas uzraudzības standartus, kas noteikti Direktīvā Nr. 2002/83/EK. Turpmāk minētajos komentāros tiks pārbaudīts, vai AK nespēja pilnībā ievērot šīs direktīvas noteikumus var būt par pamatu cietušo apdrošinājuma ņēmēju prasībām pēc kompensācijas.

Saskaņā ar Eiropas Tiesas praksi dalībvalsti, kas neievēro Kopienas tiesību aktus, var saukt pie atbildības par kaitējumu personām, kas cietušas zaudējumus šāda pārkāpuma rezultātā. Saskaņā ar Francovich tiesas praksi439 atbildība iestājas, ja:

ir pārkāpts tiesiskums, kas paredzēts tiesību piešķiršanai indivīdiem; •

pārkāpums ir pietiekami nopietns; •

ir tieša cēloņsakarību saikne starp valsts pieļautu saistību pārkāpumu un kaitējumu, kas nodar•īts cietušajai pusei.

Saskaņā ar ES 3440 pirmais nosacījums tiek automātiski izpildīts, ja dalībvalsts nav pieņēmusi īstenošanas pasākumus. Ja dalībvalsts ievieš īstenošanas pasākumus, bet neizpilda attiecīgās direktīvas prasības, tas ne vienmēr nozīmē, ka pārkāpums ir nopietns. Lai noteiktu, vai nepareiza transponēšana ir nopietns pārkāpums, jāņem vērā visi lietas apstākļi. Faktori, kas jāņem vērā, nosakot, vai pārkāpums vērtējams kā nopietns, ir uzskaitīti EKT Brasserie lietā. Tie

PR\659626LV.doc 287/371 PE 386.573v02-00


441 WE 16.

442 WE 17.

443 108. lpp.

ir: pārkāpto normu skaidrība; valsts iestādēm dotā rīcības brīvība; tas, vai pārkāpums un nodarītais kaitējums bija tīšs vai nejaušs; tas, vai tiesību aktu kļūdas bija attaisnojamas vai neattaisnojamas; tas, vai Kopienas iestāžu nostāja varēja veicināt nolaidību; valsts pasākumu vai prakses pieņemšana vai saglabāšana pretēji Kopienas tiesību aktiem. EKT savā 2007. gada 25. janvāra spriedumā lietā C-278/05 („Robins”) atgādināja, ka nosacījums, lai Kopienas tiesību aktu pārkāpums būtu pietiekami nopietns, paredz to, ka dalībvalsts nepārprotami un nopietni ir pārsniegusi tai doto rīcības brīvību, šajā sakarā ņemot vērā tādus faktorus kā cita starpā pārkāptās normas skaidrība un precizitāte un valsts iestāžu rīcības brīvība, ko tām piešķīrusi attiecīgā norma. 81. punktā Tiesa ierosina, ka Komisijas ziņojums, kurā norādīts, ka Komisija bija apmierināta ar Apvienotās Karalistes veikto attiecīgo tiesību aktu īstenošanu, var būt faktors, kas norāda, ka attiecīgais pārkāpums nav pietiekami nopietns vai nepārprotams Tomēr, lai gan Kopienas iestāžu nostāja ir svarīgs faktors, var apšaubīt to, vai dalībvalstis, kas pārkāpušas Kopienas tiesību aktus, ir tiesīgas izmantot apšaubāmus vai piesardzīgus paziņojumus, ko izteikusi viena no Kopienas iestādēm, jo īpaši gadījumos, kad tiek uzskatīts, ka Kopienas tiesību aktu īstenošanas jēdziens ir dinamisks un ar laiku var attīstīties.

Kā konstatēts šī ziņojuma II un IV daļā, AK galvenā kļūda attiecībā uz ELAS bija nevis nepareiza transponēšana, bet administrācijas nespēja piemērot un īstenot attiecīgās direktīvas noteikumus. ES 3 ir precizēts, ka šāda kļūda ir uzskatāma par Kopienas tiesību aktu pārkāpumu un tādēļ tā ir atbilstīgi jāizskata. Faktori, ko izmanto, lai noteiktu, vai pārkāpums ir nopietns, ir tie paši, kas minēti iepriekšējā punktā attiecībā uz nepareizu transponēšanu.

ES 3 minēts, ka būtu grūti noteikt, vai AK iestāžu pieļautais Kopienas normu pārkāpums attiecībā uz ELAS, bija nopietns. Tikai „iestāžu nespēju pārbaudīt un uzraudzīt pārapdrošināšanas līgumu, ko ELAS noslēdza 1999. gadā” un ko īpaši kritizēja gan lords G. W. Penrose441, gan Baird ziņojumā442, var uzskatīt par uzraudzības iestādes kļūdu, kura „var būt nopietns pārkāpums Francovich lietā” (ES 3443). Līdzīgu viedokli WE 71 ir paudis juridiskais birojs, kas konsultēja ELAS par iespējamo prasību pret regulatoriem apmēriem: „Mēs uzskatām, ka apdrošinājuma ņēmējiem, iespējams, ir pierādāma prasība par Trešās dzīvības direktīvas neievērošanu attiecībā uz vienu ierobežotu jautājumu, proti, iespējami pārmērīgu vērtību, kas ELAStehniskajos noteikumos piešķirta pārapdrošināšanas līgumam.” (WE 71)

Ja dalībvalsts nespēj transponēt direktīvu valsts tiesību aktos vai ja administratīva struktūra nespēj to piemērot praksē, ir jāizpilda arī otrs iepriekš minētais nosacījums, lai iestātos atbildība. Tādējādi atbildība iestājas tikai tad, ja attiecīgās direktīvas noteiktais rezultāts paredz tiesību piešķiršanu indivīdiem un ja ir iespējams noteikt šo tiesību saturu, pamatojoties uz attiecīgās direktīvas noteikumiem. Tas, vai šis nosacījums ir izpildīts, ir Kopienas tiesību aktu interpretācijas jautājums un tādēļ saskaņā ar ES 3 attiecas tikai uz EKT kompetenci.

Šajā sakarā ES 3 ir atsauce uz lietu C-222/02 Paul un citi pret Bundesrepublik Deutschland. Savā 2004. gada 12. oktobra spriedumā EKT precizēja atsevišķus jautājumus attiecībā uz

PE 386.573v02-00 288/363 PR\659626LV.doc


444 Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija Direktīva 94/19/EK par noguldījumu garantiju shēmām, Padomes 1977. gada 12. decembra pirmā Direktīva 77/780/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz kredītiestāžu darbības sākšanu un izvēršanu (OV 1977. gads L 322, 30. lpp.); Padomes 1989. gada 17. aprīļa Direktīva 89/299/EEK par kredītiestāžu pašu kapitālu (OV 1989. gads L 124, 16. lpp.); Padomes 1989. gada 15. decembra otrāDirektīva 89/646 par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz kredītiestāžu darbības sākšanu un izvēršanu, ar ko groza Direktīvu 77/780 (OV 1989. gads L 386, 1. lpp.). Šīs direktīvas patlaban ir grozītas un apkopotas Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvā 2000/12/EK attiecībā uz kredītiestāžu darbības sākšanu un izvēršanu (OV 2000. gads L 126, 1. lpp.).

445 101. lpp.

446 101. lpp.

447 105. lpp.

448 105. lpp.

449 Padomes 1973. gada 24. jūlija Direktīva 73/239/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības uzsākšanu un izvēršanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana (OV 1973. gada 16. augusts, L228/3-19).

uzraudzības iestāžu atbildību banku nozarē saskaņā ar ES saskaņošanas direktīvām par banku tiesībām. Tiesa būtībā uzskatīja, ka, lai gan attiecīgās direktīvas444 uzliek valstu iestādēm vairākus uzraudzības pienākumus, „nedz Direktīva Nr. 94/19 par noguldījumu garantiju shēmām, nedz kāda cita banku darbības saskaņošanas direktīva ... nepiešķir noguldītājiem tiesības vērsties pret uzraudzības iestādēm gadījumā, ja viņu noguldījumi nav pieejami nepilnīgas uzraudzības rezultātā” (ES 3). Tāpat tā uzskatīja, ka „valsts tiesību aktu normas, kas nosaka, ka uzraudzības iestādei ir jāpilda savas funkcijas tikai sabiedrības interesēs, un kas liedz indivīdiem pieprasīt kompensāciju par kaitējumu, kurš radies nepilnīgas uzraudzības rezultātā, ir saskaņā ar ES banku tiesību direktīvām” (ES 3446).

Tādējādi spriedums Peter Paul lietā liek domāt, ka Kopienas direktīvas banku jomā nenodrošina tiesības uz labu uzraudzību, un nozīmē, ka banku regulatoru atbildību vispirms nosaka valsts tiesību akti. „Ņemot vērā līdzību starp banku un apdrošināšanas nozaru piesardzīgu uzraudzību, varētu teikt, ka šis spriedums attiecas arī uz apdrošināšanas nozari.” (ES 3447) Tomēr ES 3 ir norādīts, ka šis spriedums „neizslēdz iespēju, ka EKT var noteikt individuālas tiesības, pamatojoties uz citiem, specifiskākiem, direktīvu noteikumiem: attiecīgās tiesības var ... noteikt, ... precizējot Kopienas noteikumos valsts kompetento iestāžu uzraudzības un pārraudzības pienākumus un interešu loku, ko šīm iestādēm jāpārstāv” (ES 3448). Tā kā Trešajādzīvības apdrošināšanas direktīvā noteiktajām uzraudzības prasībām, šķiet, trūkst šīs specifikas, cietušajiem ELAS apdrošinājuma ņēmējiem būtu ārkārtīgi grūti izpildīt otro nosacījumu, lai iestātos atbildība saskaņā ar Francovich.

Līdzīgi rezultāti bija vēl vienam nesenam spriedumam lietā, ko iesniedza Lloyd apdrošināšanas locekļi pret AK valdību (skatīt WE-FILE 24 un WE-FILE 25). Viņi iesniedza sūdzību pret AK valdību par zaudējumiem, kas radušies Lloyd locekļiem valdības nespējas īstenot Apdrošināšanas direktīvu Nr. 73/239/EEK „rezultātā”449. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka tā dēļ, ka Apdrošināšanas direktīva netika īstenota AK tiesību aktos, viņi nav guvuši labumu no rezultātiem, kas noteikti minētajā direktīvā cita starpā attiecībā uz „nosacījumiem, kas bija saistoši,

PR\659626LV.doc 289/371 PE 386.573v02-00


450 108. lpp.

451 235. pants: „Tiesas jurisdikcijā ir strīdi par zaudējumu atlīdzību, ko paredz EK līguma 288. panta otrā daļa.”

pilnvarojot apdrošināšanas uzņēmumus Lloyd, un to pārraudzīšanu; uzņēmējdarbības veidiem, ko šādiem uzņēmumiem ir atļauts veikt; šādu uzņēmumu tehnisko rezervju un maksātspējas normas prasībām; un šādu prasību pārbaudi”.

AK Augstākā tiesa konstatēja, ka tiesības, kas, pēc sūdzību iesniedzēju teiktā, tiem bija piešķirtas saskaņā ar Apdrošināšanas direktīvu, faktiski attiecās uz prasību par tiesībām uz Apdrošināšanas direktīvas īstenošanu. Pretstatā šai lietai Francovich un Brasserie du Pecheur lietātika pieņemts, ka šai direktīvai bija jābūt transponētai tiesību aktos, bet tā nebija transponēta, un tika pieprasīts noteikt tiesības, ko obligāti vajadzēja piešķirt sūdzības iesniedzējam, lai sasniegtu direktīvā noteiktos rezultātus. Saskaņā ar spriedumu Apdrošināšanas direktīvas uzdevums bija nevis aizsargāt tos, kas tika regulēti Lloyd locekļu sūdzībās minētajā veidā, lai gan apdrošinātājiem var piešķirt dažādas tiesības, piemēram, tiesības sākt uzņēmējdarbību, bet gan aizsargāt tos, kuriem apdrošinātāji sniedza savus pakalpojumus vai pārdeva savus produktus. Ņemot vērā attiecīgo noteikumu būtību, Apdrošināšanas direktīvas mērķis bija veicināt atvērta tirgus attīstību tiešās apdrošināšanas jomā un šajā sakarā saskaņot pastāvošos valsts uzraudzības noteikumus. Augstākā tiesa secināja, ka šiem mērķiem nebija nekāda sakara ar sūdzību, ko Lloyd locekļi mēģināja iesniegt, un tāpēc noraidīja to.

Visbeidzot saskaņā ar Francovich ir tieša cēloņsakarību saikne starp valsts pieļautu saistību pārkāpumu un kaitējumu, kas nodarīts cietušajai pusei. Saskaņā ar ES 3 „lielākais šķērslis, [lai prasība par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz Francovich, būtu veiksmīga], būtu noteikt cēloņsakarību ar jebkādu kaitējumu, ko cietuši noteikti apdrošinājuma ņēmēji, un aprēķināt zaudējumus” (ES 3450).

c) Prasība par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar EK līguma 235. pantu un 288. panta 2. punktu

EK līguma 288. panta 2. punktā451 ir noteikts, ka saistību gadījumā, kas nav līgumsaistības, Kopiena saskaņā ar pamatprincipiem, kuri kopīgi attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, atlīdzina jebkādus zaudējumus, ko nodarījušas tās iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus. Ja pilsoņi, uzņēmumi vai dalībvalstis cietušas zaudējumus Eiropas Kopienas iestāžu darbinieku pieļautas kļūdas dēļ, prasību par zaudējumu atlīdzību var iesniegt Pirmās instances tiesā (indivīdi un uzņēmumi) vai EK Tiesā (dalībvalstis). Šis pienākums nav precīzi noteikts, un tā darbības jomas interpretācija ir Tiesas pārziņā.

Tādējādi pirms zaudējumu atmaksas ir jāizpilda šādi nosacījumi:

Kopienas iestāde vai tās darbinieks ir nelikumīgi rīkojies, pildot savas funkcijas; •

ir bijis jācieš no reāla kaitējuma; •

pastāv cēloņsakarību saikne starp Kopienas iestādes rīcību un nodarītajiem zaud•ējumiem.

PE 386.573v02-00 290/363 PR\659626LV.doc


452 Skatīt saistītās lietas C-104/89 un C-37/90 un lietu C-352/98.

453 Skatīt lietu T-178/98.

454 Skatīt lietas 5, 7, 13–24/66, lietu 96/71.

455 Saprašanās memorands par pārrobežu ārpustiesas sūdzību tīklu finanšu pakalpojumiem Eiropas Ekonomikas zonā.

Kopiena nevar uzņemties atbildību, ja vien attiecīgā iestāde nav nepārprotami un nopietni pārsniegusi savas pilnvaras.452 Tādas kļūdas konstatēšana, ko administratīva iestāde, rūpīgi un uzcītīgi strādājot, līdzīgā situācijā nebūtu pieļāvusi, pamatos secinājumu, ka Kopienas iestādes rīcība bija nelikumīga, tādējādi padarot Kopienu atbildīgu.453

Cietušie ELAS apdrošinājuma ņēmēji varētu iesniegt prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņāar 288. pantu, pamatojoties uz argumentu, ka Kopiena pienācīgi nepildīja EK līgumā noteiktās funkcijas un uzdevumus attiecībā uz ES tiesību aktu (tas ir, Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas AK) pārraudzību un piemērošanu. Tomēr šāda prasība ir tikai teorētiski iespējama, jo komiteja šīs izmeklēšanas laikā nav konstatējusi nekādus pārliecinošus pierādījumus, kas apstiprinātu minēto argumentu (skatīt ziņojuma II daļu). Tomēr, pat ja Komisija pieļāva kļūdu, pildot savus pienākumus, ir apšaubāmi, vai šī kļūda būtu pietiekama, lai izpildītu iepriekš minēto nosacījumu par nelikumību. Turklāt varētu uzskatīt, ka par ES tiesību aktu pareizu piemērošanu galvenokārt ir atbildīgas dalībvalstis. Ja dalībvalsts tiktu uzskatīta par galveno atbildīgo, jo būtu saprātīgi, ka kompensācija ir jāizmaksā šai dalībvalstij, nevis Kopienai, tad prasības iesniedzējam būtu jāpieprasa šī kompensācija valsts tiesās, pirms EKT varētu turpināt izskatīt viņa prasību.454

Ņemot vērā iepriekš minēto, šis iespējamais kompensācijas veids ir minēts šajā ziņojumā tikai tāpēc, lai atspoguļotu kopējo situāciju.

3. Koordinācijas mehānismi ES līmenī

a) FIN-NET

2001. gada 1. februārī Eiropas Komisija izveidoja tīklu sūdzību par finanšu pakalpojumiem izskatīšanai ārpus tiesas, lai palīdzētu uzņēmumiem un patērētājiem ātri un efektīvi atrisināt strīdus iekšējā tirgū, cik vien iespējams izvairoties no ilgstošas un dārgas tiesvedības. Šis tīkls ar nosaukumu FIN-NET tika veidots īpaši tam, lai veicinātu patērētāju strīdu atrisināšanu ārpus tiesas gadījumos, kad pakalpojuma sniedzējs ir reģistrēts ES dalībvalstī, kurā patērētājs nedzīvo. Patlaban šis tīkls apvieno dažādas valsts shēmas, kas vai nu attiecas uz konkrētiem finanšu pakalpojumiem (piemēram, banku un apdrošināšanas ombuda shēmas), vai vispārīgi izskata patērētāju strīdus. Saistībā ar shēmām, kas piedalās šajā tīklā, ir parakstīts brīvprātīgs saprašanās memorands (SM)455. Šajā memorandā ir noteiktas sīki izstrādātas pamatnostādnes, kam jāreglamentē sadarbība pārrobežu sūdzību gadījumos. Tomēr tā noteikumi nav juridiski saistoši pusēm, tādēļ tie nenosaka nekādas juridiskas tiesības vai pienākumus. FIN-NET papildina EEJ-NET (Eiropas ārpustiesas sadarbības tīkls), kas izveido vispārīgāku alternatīvu strīdu izskatī

PR\659626LV.doc 291/371 PE 386.573v02-00


šanas mehānismu tīklu (ASI), ko Komisijai paziņojušas dalībvalstis, piemērojot Komisijas ieteikumā Nr. 98/257/EK minētos pamatprincipus.

Sadarbības vadlīnijas ir noteiktas SM 6. punktā. Saskaņā ar SM 6. punkta 1. un 2. apakšpunktu tuvākā shēma, tas ir, tāda strīdu izšķiršanas struktūra attiecīgo finanšu pakalpojumu jomā, kas atrodas patērētāja mītnes valstī, „sniegs patērētājam visu vajadzīgo un atbilstīgo informāciju par sūdzību izskatīšanas tīklu un kompetento shēmu. Vajadzības gadījumā tuvākā shēma atgādinās patērētājam par to, ka ieteicams vispirms vērsties ar sūdzību tieši pie finanšu pakalpojumu sniedzēja, jo bieži tas ir priekšnoteikumus, kas jāievēro, lai strīdu izšķiršanas struktūras varētu pieņemt sūdzības. Tāpat tuvākā shēma brīdinās patērētāju par iespējamu laika ierobežojumu, iesniedzot sūdzību kompetentajai shēmai, un iespējamu laika ierobežojumu, uzsākot jebkāda veida tiesvedību tiesās”. 6. punkta 3. apakšpunktā noteikts, ka tuvākā shēma „nosūtīs sūdzību kompetentajai shēmai vai ieteiks patērētājam personīgi sazināties ar kompetento shēmu, vai, ja attiecīgais finanšu pakalpojumu sniedzējs pieņems tuvākās shēmas jurisdikciju vai ja tuvākās shēmas saistības tam uzliks pienākumu šādu jurisdikciju pieņemt, tuvākā shēma pati izskatīs sūdzību atbilstīgi tās reglamenta noteikumiem”. „Tiklīdz kompetentā shēma saņem pārrobežu sūdzību, tās pienākumos ietilpst mēģināt atrisināt strīdu starp pakalpojumu sniedzēju un patērētāju saskaņā ar tās darba uzdevumā un/vai juridiskajās saistības noteiktajām normām un ņemot vērā Komisijas ieteikumu Nr. 98/257, kā arī piemērojamos tiesību aktus” (6. punkta 4. apakšpunkts). Visbeidzot SM 6. punkta 4. apakšpunktāir noteikts, ka šīs pamatnostādnes ir uzskatāmas par tīkla sadarbības pamatprocedūru un ka puses vienmēr var vienoties par alternatīvu sadarbības metodi, lai efektīvāk atrisinātu strīdu.

7. punkts dod patērētājam iespēju izvēlēties valodu, kurā sazināties ar kompetento shēmu. Patērētājs var vai nu lietot kompetentās shēmas ikdienas darba valodu, vai sazināties ar to valodā, kurā sastādīts viņa līgums ar finanšu pakalpojumu sniedzēju, vai valodā, kurā viņš parasti sazinājās ar finanšu pakalpojumu sniedzēju.

8. punktā ir noteiktas pamatnostādnes informācijas apmaiņai starp iesaistītajām shēmām un Komisiju un starp kompetento shēmu un tuvāko shēmu. Attiecībā uz tuvāko shēmu 8. punkta 3. apakšpunktā ir minēts: „Savu iespēju robežās tuvākā shēma sniedz kompetentajai shēmai informāciju par piemērotām obligātām patērētāju aizsardzības normām, kas ir spēkā patērētāja mītnes valstī. Kompetentā shēma lūdz šo informāciju ar īpaša rakstiska pieprasījuma palīdzību, kurā iekļauti konkrēti jautājumi par attiecīgo lietu. Uz šādiem citu shēmu informācijas pieprasījumiem tiks atbildēts pēc iespējas ātrāk.”

Eiropas Komisijas FIN-NET sekretariāta pārstāvis E. Ducoloumbier H9 īsumā paskaidroja tīkla modus operandi: „Tīkla pamatprincips ir visnotaļ vienkāršs. Patērētājam no valsts A ir strīds ar finanšu pakalpojumu sniedzēju no valsts B. FIN-NET princips paredz, ka patērētājam no valsts A ir jāzina tikai par savas mītnes valsts ombuda esību un jāsazinās ar savu ombudu dzimtajā valodā. Patērētāja valsts ombuds – šis ombuds tiek saukts par „tuvāko shēmu” – pēc tam nodotu patērētāja prasību līdzīgai iestādei valstī B, kurā atrodas finanšu pakalpojumu sniedzējs. Tādējādi tā ir visnotaļ vienkārša sistēma, kuras uzdevums ir palīdzēt patērētājiem rast vispiemērotāko shēmu, kas būs atbildīga un spējīga atrisināt patērētāja pārrobežu strīdu. Tas nozīmē, ka patērētājam nav jāzina svešvalodas un nav jābūt informētam par pārrobežu strīdu risināšanas shēmu esību citās dalībvalstīs. Viņam ir jāzina tikai par savu ombudu.” Tāpat viņš raksturoja Komisijas lomu attiecībā uz FIN-NET: „Komisija ir šī t

PE 386.573v02-00 292/363 PR\659626LV.doc


īkla koordinators, ... tā organizē praktisko darbu, ... tā organizē, sasauc un rīko sanāksmes un sagatavo šo sanāksmju īsus protokolus. [Lai gan] Komisija pilda gan sekretāra, gan koordinatora funkcijas, ... tā tieši neiejaucas lietu izskatīšanā.” Pēc E. Ducoloumbier teiktā, FIN-NET katru gadu izskata 600 līdz 800 lietu. Viņš piebilda, ka „mums nav iesniegta neviena lieta, kurā ombuds būtu pārkāpis FIN-NET nosacījumus, nenosūtot lietu atbildīgajai shēmai, tādēļ mums ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pašreizējie nosacījumi patiesībā darbojas”.

Arī vairāki liecinieki kopumā norādīja uz FIN-NET. C. Maxwell apgalvoja, ka FIN-NET „meklē veidus, kā palīdzēt ... sadarboties efektīvāk”. Viņš uzsvēra, ka tā pamatā nav Eiropas tiesību akti, bet gan brīvprātīga sadarbība, kas, „lai gan lēni, bet attīstās” (H4). W. Merriks norāda uz FIN-NET WE 56: „AK Finanšu ombuda dienests ir FIN-NET dibinātājs un loceklis. ... FIN-NET saprašanās memorandā ir noteikts, ka sūdzības izskata tās dalībvalsts shēma, kurā atradās finanšu iestādes attiecīgā filiāle.” Pašreizējais Īrijas finanšu pakalpojumu ombuds J. Meade attiecībā uz FIN-NET WE 62 apgalvoja: „Es esmu ... parakstījis saprašanās memorandu par ... FIN-NET. Ombudam saskaņā ar FIN-NET ir pienākums nodrošināt efektīvu informācijas apmaiņu starp Eiropas ombudiem. ... Ja es saņemu sūdzību no Īrijas iedzīvotāja par finanšu pakalpojumu sniedzēju, kuru regulē regulēšanas iestāde citā EEZ valstī, kas ir pielīdzināma finanšu regulatoram šeit, es varu šo sūdzību nosūtīt izskatīšanai atbilstīgās EEZ valsts ombuda shēmai. Piemēram, ja tiek saņemta sūdzība par finanšu pakalpojumu sniedzēju no AK, kas darbojas Īrijā, bet ko regulē Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestāde AK, šādu sūdzību var nosūtīt izskatīšanai Finanšu ombuda dienestam AK, un otrādi.”

E. Ducoloumbier (H9) informēja komiteju, ka šobrīd FIN-NET piedalās 49 ombuda shēmas no 21 valsts. Tīkls neaptver visas ES dalībvalstis. Pirmkārt tāpēc, ka „dažās dalībvalstīs ... ir pieejamas alternatīvas kompensācijas sistēmas” (E. Ducoloumbier, H9). Diemžēl atsevišķas shēmas citās dalībvalstīs ir nolēmušas nepiedalīties šajā tīklā. „Iespējams, dažas no tām uzskata, ka nespētu izpildīt visus kritērijus, kas vajadzīgi, lai piedalītos FIN-NET, no kuriem viens ir neatkarība [no] regulatora.” (E. Ducoloumbier, H9) Komisija cenšas labot šīs ģeogrāfiskās nepilnības, „mudinot” dalībvalstis izveidot atbilstīgus ASI savā teritorijā. „Mēs aktīvi strādājam, lai labotu šīs [nepilnības], lai nodrošinātu, ka mūsu tīkls aptver visus finanšu pakalpojumus visās valstīs.” (E. Ducoloumbier, H9) Viņš norādīja, ka pašlaik nepastāv saistošas normas, kas uzliktu dalībvalstīm pienākumu izveidot alternatīvas strīdu risināšanas shēmas.

Turklāt E. Ducoloumbier (H9) uzsvēra FIN-NET locekļu neviendabīgumu attiecībā uz viņu attiecīgās jurisdikcijas jomu, pilnvarām un noteikšanu. „FIN-NET locekļu vidū ir ombudi ar atšķirīgām lomām un pienākumiem ... .” Piemēram, AK un Īrijā ombuda dienests horizontāli un vispusīgi aptver visus finanšu pakalpojumus, turpretim citās dalībvalstīs ir atšķirīgi ombudi, kas atbildīgi par dažādiem finanšu pakalpojumiem, piemēram, banku, apdrošināšanas vai hipotekārajiem pakalpojumiem. Otrkārt, pēc E. Ducoloumbier (H9) teiktā, to pilnvaras atšķiras: „Dažu [ombudu] pilnvaras gandrīz līdzinās tiesu pilnvarām; tie var pieņemt spriedumus, kas ir saistoši abām pusēm. Dažiem ombudiem nav tādu iespēju. Daži ombudi vienkārši cenšas samierināt puses un ... piedāvāt izlīgumu, ... bet tie nevar noteikt nekādu pienākumu ... .”Visbeidzot E. Ducoloumbier uzsvēra ombudu jurisdikcijas definīciju atšķirības. Piemēram, „AK ombudam ir jurisdikcija pār lietām, kas radušās AK, vai līgumiem, kas faktiski tika realizēti no AK”, turpretī Vācijas apdrošināšanas ombudam ir jurisdikcija tikai pār „sūdzībām par līgumiem, kas noslēgti ar uzņēmumu, kurš [brīvprātīgi kļuvis] par Vācijas apdrošināšanas uzņēmumu asociācijas locekli”.

PR\659626LV.doc 293/371 PE 386.573v02-00


456 88. lpp.

457 88. lpp.

458 87. lpp.

Attiecībā uz Equitable Life lietu jāatzīmē, ka pašreizējās ombuda shēmas un to priekšteces no AK, Īrijas un Vācijas ir (bija) FIN-NET locekles. Tomēr, kā minēts IX. daļas 3. un 4. punktā, FIN-NET pastāvēšana nevarēja novērst to, ka atsevišķiem apdrošinājuma ņēmējiem, jo īpaši apdrošinājuma ņēmējiem no Vācijas, kas noslēdza līgumu ar ELAS Vācijas filiāli, nebija pieejams nedz AK Finanšu ombuda dienests, nedz viņu pašmāju apdrošināšanas ombuds. Kānorādīts ES 3456, „Vācijas ombuda shēmas pamatā ir brīvprātīga sistēma, tādēļ ombudam ir jurisdikcija tikai pār tiem uzņēmumiem, kas brīvprātīgi piekrituši pievienoties šai shēmai. ... Situācijā, kad AK uzņēmums atver filiāli Vācijā un nolemj nepievienoties Vācijas ombuda shēmai [līdzīgi kā ELAS], apdrošinājuma ņēmējs, kas iegādājās polisi šajā filiālē, nevar iesniegt Vācijas ombudam sūdzību par apdrošināšanas produkta nelikumīgu pārdošanu. ArīLielbritānijas ombuds atteiksies izskatīt šādu sūdzību, jo attiecīgo polisi nepārdeva AK dibināts uzņēmums. Rezultātā apdrošinājuma ņēmējam nav pieejama ārpustiesas strīdu izšķiršanas sistēma” (ES 3457). Līdzīgu piezīmi izteica E. Ducolombier (H9), kurš atsaucās uz kādu konkrētu lietu: „Kāda persona no Vācijas bija iegādājusies vienu no Equitable Life shēmām un iesniegusi sūdzību. Tā kā šī persona dzīvoja Vācijā, tā vispirms iesniedza sūdzību vienam no daudzajiem Vācijas ombudiem. Tā saņēma negatīvu atbildi, jo tās sūdzība nebija attiecīgāombuda jurisdikcijā. Pēc tam tā vērsās pie Finanšu pakalpojumu ombuda AK un saņēma atbildi, ka [arī] Finanšu pakalpojumu ombudam no AK ... nav jurisdikcijas pār šo lietu. Protams, tas mūs satrauca, jo tas nozīmēja, ka mūsu tīklam ir trūkumi. Šī konkrētā Equitable Life sūdzība, ko iesniedza šī konkrētā persona, kura pēc tam vērsās pie Komisijas, palīdzēja mums apzināties, kādā jomā mēs varam uzlabot savu tīklu.”

Tādējādi, pēc E. Ducoloumbier (H9) teiktā, atšķirības FIN-NET locekļu shēmu starpā attiecībāuz kompetenci un jurisdikciju var novest pie „situācijām, kurās persona nekur nevar iegūt atbilstīgu kompensāciju”. „Mēs apzināmies šo problēmu un nekādā ziņā neapgalvojam, ka vienmēr varam rast risinājumu un ka mūsu tīkls ir nevainojams. Tam joprojām ir nepilnības.”(E. Ducoloumbier) Līdzīgi ES 3458 ir secināts, ka „valstu ārpustiesas sistēmu atšķirīgās struktūras un jurisdikcijas normas var radīt nepilnības, kas nostāda finanšu produktu pārrobežu patērētājus neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar vietējiem patērētājiem”. W. Merricks WE 56 izteica līdzīgu piezīmi: „Ir skaidrs, ka dažādās dalībvalstīs kompensācijas shēmu noteikumos ir vairākas nepilnības ... .” J. Meade WE 68 pauž viedokli, ka „FIN-NET ir ļoti noderīga metode, lai apmainītos ar informāciju un nodrošinātu, ka sūdzības var izskatīt visas Eiropas līmenī”, tomēr tās „[nepilnība] izpaužas tajā, ka pretēji situācijai Īrijā un AK vairums shēmu ir brīvprātīgas, tādēļ tām nav likumā noteiktu pilnvaru īstenot savu lēmumu, bet Īrijas un AK shēmām tādas ir”.

„Mēs esam apņēmušies risināt šīs nepilnības. Tās ir nepieņemamas, un nav pieņemami, ka rodas situācijas, kurās patērētājs nesaņem ārpustiesas kompensāciju par finanšu pakalpojumiem,” teica E. Ducoloumbier (H9). Komisārs C. McCreevy apstiprināja, ka „mēs ... turpinām pilnveidot FIN-NET sistēmu” (H8). Runājot konkrēti, Komisija pašlaik sagatavo

PE 386.573v02-00 294/363 PR\659626LV.doc


„aptaujas anketu, ko mēs lūgsim aizpildīt dalībvalstīm, lai mudinātu tās nodrošināt, ka to teritorijā ir pienācīgas alternatīvas strīdu izšķiršanas shēmas attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, lai novērstu vismaz ģeogrāfiskās nepilnības dalībvalstu starpā” (E. Ducoloumbier, H9). To apstiprina W. Merricks paziņojums WE 56: „Pavisam nesen FIN-NET lūdza Komisiju iesniegt aptaujas anketu valstu regulatoriem par viņu vietējo finanšu ārpustiesas shēmu būtību un darbības jomu. Mērķis ir tāds, ka iegūtā informācija var pamudināt valstu regulatorus novērst tīkla nepilnības, izveidojot jaunas vai uzlabojot esošās shēmas.” E. Ducoloumbier (H9) arī apgalvoja, ka nākotnē Komisija plāno iedalīt FIN-NET„daudz svarīgāku lomu, atbalstot Komisiju tās politikas pilnveidošanā”, jo „tam ir iespēja sekot līdzi finanšu pakalpojumu tirgum praksē no patērētāju viedokļa” un „[palīdzēt] mums atklāt problēmas”.

ES 3 attiecībā uz FIN-NET ir izdarīts šāds secinājums: „Nav šaubu, ka FIN-NET ir efektīvs mehānisms, lai veicinātu patērētāju interešu aizsardzību attiecībā uz finanšu produktu pārrobežu iegādi, bet tam ir savi trūkumi. Ir jāturpina strādāt Eiropas līmenī, lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi aizsargātas tāda patērētāja intereses, kurš iesaistās pārrobežu darījumos.”

Kopumā, šķiet, liecinieku starpā ir vienprātība, ka FIN-NET ir potenciāli noderīgs tīkls, kas varētu palīdzēt patērētājiem atrast shēmu, kura ir kompetenta izskatīt viņu sūdzību pārrobežu situācijās. Tomēr FIN-NET neko nevar izdarīt, ja nevienam no tā dalības shēmām nav jurisdikcijas pār konkrēto sūdzību. Komitejai sniegtās liecības parādīja, ka pie šādas situācijas ir novedušas pašreizējās atšķirības FIN-NET dalības shēmu starpā attiecībā uz jurisdikciju noteikšanu. Piemēram, tādu apdrošinājuma ņēmēju no Vācijas sūdzības, kas noslēdza līgumu ar ELAS Vācijas filiāli, bija ārpus gan Vācijas, gan AK ombuda jurisdikcijas. Turklāt dažās dalībvalstīs ombudiem nav pietiekamas pilnvaras pieņemt lēmumu; citās dalībvalstīs nav strīdu izšķiršanas shēmas vai arī tās nav pievienojušās FIN-NET. Kopumā liecības parāda, ka FIN-NET sistēmai ir nopietni trūkumi. Tādējādi situācija, kurā nonāca ELAS apdrošinājuma ņēmēji no Vācijas, nav izņēmuma gadījums un nākotnē var rasties (un droši vien arī radīsies) līdzīgas situācijas.

Šīs patērētāju aizsardzības nepilnības ir nepieņemamas iekšējā tirgū, ko raksturo strauji pieaugoši pārrobežu finanšu pakalpojumu apjomi. Patērētājiem ir jāsaņem tāda paša līmeņa aizsardzība no ārpustiesas kompensācijas shēmām neatkarīgi no tā, vai tie iegādājas finanšu produktus no vietējiem vai ārzemju uzņēmumiem, kaut vai tāpēc, ka pārrobežu problēmas, piemēram, saistībā ar Equitable Life radušās problēmas, grauj patērētāju uzticību Eiropas finanšu pakalpojumu tirgum. Komiteja atzīmē, ka Komisija sāk risināt šo jautājumu. Tomēr vēl daudz ir jādara, lai līdzsvarotu saistošus tiesību aktus, kas ļauj finanšu pakalpojumu uzņēmumiem kārtot darījumus visā Eiropā, un nesaistošus instrumentus, kuru uzdevums ir izveidot pārrobežu kompensācijas shēmu sistēmu.

Šajā sakarā un ņemot vērā to, ka tiesvedība bieži ir pārāk sarežģīta un dārga, lai to izmantotu parasti pilsoņi, šķiet piemēroti paredzēt ES tiesību aktus ar saistošiem noteikumiem, kas uzliktu dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka to teritorijā ir atbilstīgas likumā noteiktas alternatīvas strīdu izšķiršanas shēmas. Šo shēmu jurisdikcijai jābūt atbilstīgai to normu piemērošanas jomai, uz kurām attiecas sūdzības. Tā kā uzņēmējdarbības vadības normu piemērošana saskaņā ar Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu ir reģistrācijas dalībvalsts pienākums, ombudiem, kas izskata šādas sūdzības, jābūt atbildīgiem par visiem līgumiem, kuri noslēgti to valsts teritorijā neatkarīgi no tā, vai tos parakstījis ārzemju vai vietējais uzņēmums.

PR\659626LV.doc 295/371 PE 386.573v02-00


459 Kā novērotāji CEIOPS piedalās Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu (Norvēģijas, Islandes un Lihtenšteinas) un ES kandidātvalstu iestādes, kā arī Eiropas Komisija.

b) CEIOPS

Eiropas apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komiteja (CEIOPS), ko pirms tam sauca „Apdrošināšanas uzraugu Eiropas konference”, tika izveidota 2003. gada novembrī atbilstīgi Direktīvai 2004/6/EK, un tā sāka savu darbību 2004. gada 28. maijā. CEIOPS sastāvā ir ES dalībvalstu apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraudzības iestāžu augsta līmeņa pārstāvji459. CEIOPS pilda 3. līmeņa komitejas funkcijas apdrošināšanas un fondēto pensiju nozarēs. Tās darbība ietver konsultācijas sniegšanu Komisijai par īstenošanas pasākumu sagatavošanu pamatdirektīvām un noteikumiem par apdrošināšanu un fondētajām pensijām, kā arī uzraudzības standartu, ieteikumu un pamatnostādņu noteikšanu, lai veicinātu attiecīgo noteikumu konverģentu un efektīvu piemērošanu un sekmētu sadarbību valstu uzraudzības iestāžu starpā.

CEIOPS priekšsēdētājs Bjerre-Nielsen H7 pauda komitejai, ka CEIOPS galveno uzmanību ir vērsusi uz piesardzīgas uzraudzības jautājumiem, bet „mūsu uzdevums, protams, ietver arīuzraudzības jautājumus attiecībā uz patērētāju aizsardzību un kompensāciju”. Viņš norādīja, ka apdrošinājuma ņēmēju aizsardzība attiecībā uz sūdzībām pret apdrošinājuma sniedzējiem CEIOPS bija sarežģīts jautājums: „Patērētāju tiesības un tiesiskā aizsardzība parasti galvenokārt ir dalībvalstu pārziņā. Šie jautājumi pārsvarā nav ES mērogā. Jurisdikcijas, valstu iestādes un patērētāju likumīgas izredzes ievērojami atšķiras dažādās ES dalībvalstīs. Dažkārt CEIOPS locekļiem nav vajadzīgo pilnvaru. Bieži citai valsts struktūrai vienīgajai ir šādas pilnvaras. Ir grūti veikt saskaņotu darbību, ja attiecīgajā valstī tas vispār ir atļauts. Tomēr, vispārīgi runājot, gadījumos, kad CEIOPS locekļi var apvienot savus centienus, viņi to darīs, kā jau es minēju. CEIOPS apzinās, ka ir vēl daudz darāmā. Mūsu darbs pēc būtības ir nepārtraukts un progresējošs. Mēs plānojam detalizētāk izskatīt patērētāju sūdzību procesus visāES.” (H7)

Kad Bjerre-Nielsen jautāja par saistību starp FIN-NET un CEIOPS, viņš apgalvoja, ka „viena no daudzajām atšķirībām ... ir tāda, ka daži CEIOPS locekļi neizskata līgumiskās sūdzības, ja es varu lietot tādu izteikumu” (H7). „Mēs esam atbildīgi par maksātspējas jautājumiem, piesardzīgas uzraudzības jautājumiem un uzņēmējdarbības [vadības] ... jautājumiem, nevis par specifiskām sūdzībām. Tādēļ labākā atbilde, ko varu jums sniegt, ir tāda, ka, protams, mēs zinām par FIN-NET, bet sakarā ar mūsu raizēm par Maksātspēja II mēs neesam tam pievērsuši lielu uzmanību. Bet mēs pie tā atgriezīsimies vēlāk.” (Bjerre-Nielsen, H7)

XI. Eiropas līmeņa kolektīva tiesas prāva

Kā noskaidrojās komitejas izmeklēšanas gaitā, indivīdu uzsāktu tiesas procesu pret finanšu pakalpojumu sniedzējiem izmaksas un risks daudzos gadījumos ir nesamērīgi liels, salīdzinot ar relatīvi mazajiem atgūstamajiem zaudējumiem. Kā A. Kern apgalvoja WS, „daudzu investoru un patērētāju zaudētā nauda var nebūt nemaz tik liela, ja to salīdzina ar izmaksām par jurista

PE 386.573v02-00 296/363 PR\659626LV.doc


460 3. lpp.

461 4. lpp.

pakalpojumiem”.

Turklāt viņš norādīja, ka „finanšu pakalpojumu tirgū ir patērētāji, kuriem investīciju produkti tika pārdoti līdzīgā veidā, vai arī ... pārdošanas procesā tika pieļauta līdzīga veida kļūda”(WS2). Tādēļ finanšu pakalpojumu sniedzēju veikta, iespējams, nelikumīga pārdošana bieži ietekmē daudzus patērētājus, kuriem tika pārdoti līdzīgi produkti līdzīgā veidā, tāpēc viņiem ir līdzīgas tiesiskās prasības. A. Kern uzskata, ka „kolektīvā tiesas procesa jēdziens ir īpaši piemērots finanšu pakalpojumu tirgū, jo tas ļauj patērētājiem un investoriem apvienot savas prasības, ja tās ir līdzīgas attiecībā uz to faktisko saturu un tiesisko prasību” (WS2).

Tiesības uz kolektīvu tiesas procesu Eiropas līmenī vismaz labāk aizsargātu apdrošinājuma ņēmējus, tostarp pārrobežu patērētājus. Iespēja uzsākt kolektīvu tiesas procesu uzlabotu patērētāju situāciju tādējādi, ka tas izveidotu papildu regulatīvu mehānismu, kas palīdzētu nodrošināt finanšu pakalpojumu sniedzēju atbilstību piemērojamajiem tiesību aktiem.

Pēc A. Kern domām, „ir jānodrošina, ka apdrošinājuma ņēmēji var paļauties gan uz kolektīvās aizsardzības sistēmu, kas ļauj regulatoram apdrošinājuma ņēmēju vārdā iesniegt prasības pret uzņēmumiem un personām, gan uz tādām kolektīvajām tiesībām uzsākt tiesas procesu, kuras var izmantot apdrošinājuma ņēmēju kolektīvi vai grupas pret uzņēmumiem vai personām, kas pārkāpušas ES tiesību aktus finanšu pakalpojumu jomā” (WE-FILE 31). Pēc viņa teiktā, ES tiesību akti ir jāgroza, lai ļautu ES investoriem vai ES finanšu pakalpojumu pircējiem/investoriem, kas nav no ES, uzsākt grupas vai kolektīvu tiesas procesu dalībvalsts tiesās, lai atgūtu zaudējumus, kuri radušies ES tiesību aktu finanšu pakalpojumu jomā pārkāpumu rezultātā. A. Kern norādīja uz vajadzību noteikt vienotas procedūru prasības attiecībā uz kolektīvām tiesas prāvām visā ES: „Es domāju, ka jūs vēlaties pārliecināties, [ka] procesuāli to varētu izdarīt kaut kādā veidā vienoti visā ES; pretējā gadījumā atsevišķa dalībvalsts var tikt uzskatīta par vietu, kur visizdevīgāk uzsākt kolektīvu tiesas prāvu un kur visas kolektīvas tiesas prāvas tiktu uzsāktas.” (WS 2) Tomēr viņš norāda, ka [dalībvalstīm] tā būtu „nozīmīga politiska problēma izdarīt izmaiņas to civiltiesas noteikumos, [lai gan] tās attiektos tikai uzprasībām, kuru pamatā ir ES tiesības” (WE-FILE 31460).

Tomēr A. Kern uzsvēra, ka „ASV veida kolektīvās tiesas prāvas ir piesaistījušas daudz negatīvas uzmanības Lielbritānijas un Eiropas plašsaziņas līdzekļos. Viņš brīdināja, ka kolektīva tiesas prāva ES kontekstā jāsagatavo tā, lai izvairītos no „ārkārtējām nelikumībām”, kā tas, šķiet, notiek ASV: „ASV juristiem ir ļoti viegli sagatavot kolektīvu lietu un vienkārši panākt, ka daži iecelti pārstāvji vienojas ar atbildētāja banku, [tādēļ] pārējie piedalās ļoti minimāli. ... Tādējādi ASV sistēmai ir problēmas, no kurām ir jāizvairās.” (WS2) Tādēļ „ES politikas veidotājiem ir jāpārbauda procedūras mehānismi, kas darbojas ES jurisdikcijā, un jāpiedāvākolektīvās tiesas prāvas tiesiskā aizsardzība, kura var apstiprināt kolektīvu tiesas prāvu par zaudējumiem, kas radušies ES tiesību aktu finanšu pakalpojumu jomā pārkāpuma dēļ, pamatojoties uz plašākām prasībām un saskaņā ar Anglijas tiesību aktiem, kuri ļauj uzsākt kolektīvu tiesas prāvu, ja prasītājiem ir „kopīgas vai saistītas problēmas attiecībā uz faktiem vai tiesību aktiem”” (WE-FILE 31461).

PR\659626LV.doc 297/371 PE 386.573v02-00


462 Skatīt, piemēram, šīs direktīvas 2. un 4. apsvērumu.

Komiteja piekrīt, ka ir rūpīgi jāpārbauda iespējamās priekšrocības un trūkumi, ieviešot tiesību sistēmu ar vienotām procedūru prasībām attiecībā uz Eiropas pārrobežu kolektīvām tiesas prāvām par finanšu pakalpojumiem.

XII. Vajadzība kompensēt Equitable Life krīzē cietušo zaudējumus

Ir jāatgādina, ka Equitable Life krīzē cietušie nav investori, kas vēlas uzņemties risku cerībā gūt lielākus ienākumus. Drīzāk viņi piesardzīgi krāj naudu, veidojot savu pensiju respektablā uzņēmumā, kas apgalvoja, ka viņu ieguldījumi ir pilnīgā drošībā. Šiem apdrošinājuma ņēmējiem bija tiesības sagaidīt no AK valdības, ka tā pamatīgi un stingri uzraudzīs visus finanšu pakalpojumu sniedzējus, kas piedāvā tādus viegli ietekmējamus produktus kā dzīvības apdrošināšana un privātās pensijas, tostarp Equitable Life. Tas atbilst patiesībai, jo īpaši ņemot vērāpieaugošo Eiropas valdību tendenci, pamatojoties uz iedzīvotāju skaita izmaiņām, mudināt savus pilsoņus nepaļauties uz valsts pensijām, bet to vietā iegādāties privātās shēmas.

Viens no galvenajiem Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas mērķiem ir nodrošināt apdrošinājuma ņēmēju „atbilstīgu aizsardzību”462 ar stingras uzraudzības palīdzību. Kā tika parādīts šīziņojuma II un IV daļā, AK regulatori vairākos aspektos nespēja uzraudzīt un pārraudzīt Equitable Life finansiālo stāvokli, tostarp tā maksātspēju, atbilstīgu tehnisko noteikumu īstenošanu un šādu noteikumu nodrošināšanu ar atbilstīgiem aktīviem, saskaņā ar Trešajā dzīvības apdrošināšanas direktīvā noteiktajām prasībām. Ja AK iestādes būtu pareizi piemērojušas šīs direktīvas noteikumus, tās, visticamāk, būtu izpildījušas savu uzdevumu „nodrošināt apdrošinājuma ņēmēju pienācīgu aizsardzību” un tādējādi būtu izvairījušās no Equitable Life krīzes, kas apdrošinājuma ņēmējiem radīja ievērojamus zaudējumus.

Kā parādīts šajā ziņojuma daļā, cietušajiem apdrošinājuma ņēmējiem nebija pieejami atbilstīgi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai atgūtu zaudēto saskaņā ar AK vai ES tiesību aktiem. Attiecībā uz ES tiesību aktiem, ņemot vērā spriedumus līdzīgās lietās, ir mazticams, ka tiesas prāva par zaudējumiem pret AK saskaņā ar Francovich būtu veiksmīga. Tāpat apdrošinājuma ņēmējiem nav reālu izredžu gūt panākumus, iesniedzot savas prasības pret regulatoru saskaņā ar AK tiesisko režīmu par regulēšanas pienākumiem, jo tiem būtu jāpierāda, ka regulatori pārsniedza pilnvaras, kas ir praktiski neiespējami. No otras puses, AK parlamentārā ombuda pašreizējāizmeklēšana par to, vai indivīdiem tika nodarīts netaisnīgums tāpēc, ka AK piesardzīgi regulatori pieļāva kļūdu pārvaldē, varētu novest pie ieteikuma izmaksāt kompensāciju. Tomēr ombuda kompetence ir ierobežota gan attiecībā uz laika periodu, gan tā jurisdikcijā esošajām regulēšanas iestādēm. Jo īpaši tā darba uzdevumā neietilpst jautājums par to, vai AK regulatīvais režīms tolaik izpildīja ES tiesību aktu prasības.

Ņemot vērā iepriekš minēto, komiteja uzskata par piemērotu stingri ieteikt AK valdībai izstrādāt piemērotu shēmu, lai nodrošinātu pilnu kompensāciju Equitable Life krīzē cietušajiem gan AK, gan ārpus AK par tās nespēju aizsargāt apdrošinājuma ņēmējus saskaņā ar ES tiesību

PE 386.573v02-00 298/363 PR\659626LV.doc


aktiem. Ņemot vērā reālu alternatīvu trūkumu, komiteja to uzskata par AK valdības morālu pienākumu uzņemties atbildību par tās nespēju nodrošināt kompensāciju cietušajiem pilsoņiem. Komiteja uzskata, ka tas ir jādara nekavējoties, lai izbeigtu šo lietu un sniegtu palīdzību daudzajiem cietušajiem. Kompensācija ir jāizmaksā visiem (bijušajiem un esošajiem) ne-GPLG apdrošinājuma ņēmējiem un pensijas saņēmējiem, ko ietekmēja polišu vērtības samazinājums par 16 % 2001. gadā, un jāsedz visi zaudējumi, kas nebija saistīti ar tirgu, jo īpaši tie, kuri saistīti ar ELAS darbību (kuru regulatori joprojām nav apstrīdējuši), izmaksājot pārmērīgas piemaksas 1990. gados. Aprēķinot kompensāciju, ir jānodrošina pienācīga diferenciācija dažādu apdrošinājuma ņēmēju grupu starpā atbilstīgi tam, kad viņi iegādājās ELAS polises, tas ir, vai tie iepriekš guvuši labumu no pārmērīgu piemaksu izmaksas.

PR\659626LV.doc 299/371 PE 386.573v02-00


PE 386.573v02-00 300/363 PR\659626LV.doc


PR\659626LV.doc 301/371 PE 386.573v02-00


Conclusions PART IV - REMEDIES

PE 386.573v02-00 302/363 PR\659626LV.doc


463 See Part IV, Section II points 1 and 3

464 See Part IV, Section II point 2

465 See Part IV, Section II point 3

PART IV - REMEDIES

Introduction

Overall, about 1.5 million policyholders were affected by the events at Equitable Life. The 1.vast majority of them were UK residents. Nevertheless, a significant number of policyholders from 14 other EU Member States were affected, in particular approximately 8 000 Irish and 4 000 German citizens. Thus, a large number of European citizens have suffered as a result of the crisis at Equitable Life.

The written and oral presentations made to the committee463 suggest that the crisis at 2.ELAS has caused financial hardship to many individual pensioners and savers. Evidence also shows that many policyholders have suffered considerable worry and distress in relation to issues surrounding the availability of redress and access to justice, in addition to their financial losses.

The collective losses incurred by policyholders cannot be quantified precisely on the basis 3.of submissions made to the committee464. The cut in policy values intimated on 16 July2001 equalled around £4 billion. However, there has been conflicting evidence as to which part of the cut can be attributed to mismanagement of the Society and which part was rather a consequence of external factors, such as the weak performance of financial markets at the time. However, the Society's practice of paying excessive bonuses throughout the 1990s, together with the cost of paying for GAR appear to have been major causes for the reduction in policy values.

Statements made to the committee465 have highlighted the fact that various classes of 4.policyholders were affected by the crisis in differing degrees. However, it appears that several groups were particularly disadvantaged: firstly those non-GAR policyholders who joined between the late 1990s and 2000, as they had not previously benefited from the Society's excessive bonus allocation; secondly, with-profits annuitants who suffered severe reductions in their annuity payments without having the possibility to transfer policies to another provider; thirdly, policyholders from Member States other than the United Kingdom were put in a particularly difficult position, irrespective of the terms of their policy with ELAS.

Statements made to the committee have shown that many of the victims of the ELAS crisis 5.had great difficulty in knowing what route to take or who to apply to in trying to make a complaint and obtain redress. Many were literally passed from pillar to post by various

PR\659626LV.doc 303/371 PE 386.573v02-00


466 See Part IV, Section VI point 2.c.)

467 See Part IV, Section VII point 2

agencies. Others clearly had huge expectations of alternative dispute resolution (ADR) systems when they might have been better advised to have pursued a claim through the traditional courts, if they could have afforded the financial cost. In short, the material presented to the committee shows a pattern of confusion and much inequality of treatment. Subsequent conclusions and recommendations on the status of claims and adequacy of remedies available to policyholders and access to judicial and non-judicial remedies are now examined in turn.

I. Redress through the courts

(a) Litigation by ELAS

Equitable Life's attempt to recover losses by litigation against its former directors and 6.auditors did not result in redress for policyholders. This inability of even a well funded litigant to be able to pursue a claim to its conclusion highlights the high costs and the uncertainty generated by recourse to judicial means of redress in the UK.

(b) Civil Proceedings against ELAS

The launch of court proceedings against ELAS (under Section 62 of the Financial Services 7.Act 1986 or for misrepresentation or for negligent advice) was, in theory, a possible route for aggrieved policyholders to obtain redress. However, in practice, as submissions to the committee466 suggest, only a few affluent policyholders took this route or threatened through legal advisors to do so and consequently reached settlements with the Society prior to trial under strict confidentiality clauses. The high costs and risks under the UK legal system prevented the average policyholder from suing the Society, and these consequently had to rely on the FOS as the only possible route to redress. The committee is of the opinion that this is clearly unfair.

(c) Proceedings against the supervisory authorities

Expert advice467 commissioned by the committee indicates that under UK law, unlike in 8.most other EU countries, a supervisory authority may not be held liable in negligence but only under the tort of misfeasance in public office, requiring an element of bad faith. This element would be satisfied only where the authority had exercised its powers unlawfully, specifically intending to injure the plaintiff, or with reckless indifference to the possibility of such injury. Available material suggests that such requirements were not made out in the case of ELAS, with the consequence that there are serious doubts as to whether aggrieved policyholders would be successful in holding the regulatory authorities liable for their losses under UK law.

(d) Situation and treatment of policyholders from other Member States

PE 386.573v02-00 304/363 PR\659626LV.doc


468 Interpretative Communication on Freedom to provide services and the general good in the insurance sector, 2000/C 43/03, 16 February 2000.

469 See Part IV, Section IX points 2.b.) and 2.d.)

470 See Part IV, Section IX point 3.a.) (page 248).

471 See Part IV, Section IX point 2.c.)

472 See Part IV, Section IX point 2.c.)

473 See Part IV, Section IX point 2.e.)

The committee notes the doubts expressed by the Commission468 concerning the clarity of 9.the concepts of freedom to provide services and the general good and agrees differences of interpretation concerning such concepts ‘seriously undermine the workings of the machinery set up by the Third Life Directives’.

Equitable Life operated branches in Ireland (from 1991 to 2001) and Germany (from 1992 10.to 2001) and sold its products to approximately 8000 Irish and 4000 German customers. Some submissions469 have suggested that Equitable Life made particular efforts to attract Irish and German customers in the late 1990s and even more so in 2000, at a time when its financial situation had become critical and, in the light of the ruling of the Court of Appeal in January 2000, was very likely to deteriorate further due to GAR liabilities. The Society's doubtful advertisement campaign in Germany, which was criticised in the course of the hearings by the representative of the Swiss authorities as unthinkable in his own regulatory environment470, and the launch of its 'European fund' in Ireland, both in 2000, illustrate this.

By analogy with Equitable Life's mis-selling in the UK, there are compelling accounts47111.suggesting that the Society also misled a number of Irish and German policyholders and prospective customers by failing to advise them the GAR risk and by falsely claiming that the 'with-profits' fund was smoothing out fluctuations in earnings and asset values. In addition to this, further statements were made to the committee472 to the effect that the Society falsely informed certain Irish customers that they had bought, or would be buying, into a separate Irish fund which would be 'ring-fenced' and thus not affected by liabilities arising within the UK fund. The Society continued to do so after the ruling of the Court of Appeal in January 2000 and claimed on several occasions that the ruling would not impact on Irish and other 'international' policies.

12. The dissatisfaction by German policyholders with the Society's recent decision no longer to publish documents relating to the Annual General Meeting as well as reports and accounts in German has been made apparent to the committee.473 This decision clearly puts German policyholders in an even more unfavourable position than UK policyholders and further highlights the need for robust information requirements before the contract is concluded, but also throughout its performance.

13. The committee finds it remarkable that no Irish authority assumes responsibility for actions undertaken by the Irish regulator in relation to Equitable Life prior to 2003.

PR\659626LV.doc 305/371 PE 386.573v02-00


474 See Part IV, Section IX point 3.a.) (Irish regulators: pages 245-247; German regulators: pages 247-250)

475 See also Part IV, Section IX point 3.a.), pages 250 and 251

476 See Part IV, Section IX point 3.a.) (for instance, pages 247 and 250)

14. Available material474 indicates that there were no conduct of business rules specific to life insurance in place at the time of the ELAS crisis in Ireland, other than the information requirements required by the Life Directives. The Irish regulator did not notify conduct of business rules to the UK regulator until July 2002. Likewise, the German regulator appears to have communicated German rules on the conduct of business directly to EC insurance undertakings operating in its territory in 1996 and 2000, including Equitable Life. With the exception of one intervention of the German regulator against a misleading advertising campaign, neither the Irish nor the German authorities have taken any particular action with regard to specifically enforcing any conduct of business rules in relation to Equitable Life.

15. The committee concludes that both Irish and German regulators have pursued a very passive approach in the conduct of business regulation of Equitable Life and failed tomake full use of the powers conferred to them in this respect by the Third Life Directive.

16. In light of available material475, the committee believes that the Third Life Directive lacks clarity in defining the powers, roles and responsibilities of home and host Member State authorities. This lack of clarity is problematic both from the perspective of firms wanting to operate in a single market who face uncertainty with regard to the applicable rules and, to an even greater degree, for consumers who are likely to be unaware of the rules intended to protect them and moreover do not know which authority is competent to enforce these rules and deal with corresponding complaints. Furthermore, the committee notes that consumers in cross-border situations are often faced with the task of reaching a decision as to whether their complaint relates to financial supervision or some other aspect of regulation, which is a complex distinction to make.

17. The Equitable Life case further illustrates the close links and overlaps, in certain areas, between financial supervision and conduct of business issues. The division of competences between home and host State may thus lead to problematic situations, in which the host State conduct of business regulator lacks financial information he would need (which only the prudential home State regulator has) to assess whether the statements made and information given by a financial services provider are accurate or otherwise insufficient/misleading and hence would give rise to regulatory intervention. The fact that the FSA never deemed it necessary to alert the host State regulators of the critical state of Equitable Life's finances constituted an important reason for the lack of regulatory action by German and Irish conduct of business regulators.

18. Both Irish and German regulators have responded to numerous queries and requests for information from policyholders. Material made available to the committee476 indicates that both regulators sought to obtain information from the UK authorities and passed this information on to policyholders in their respective Member States.

PE 386.573v02-00 306/363 PR\659626LV.doc


477 See Part IV, Section IX point 3.a. (Irish regulators: page 247; German regulators: page 249)

478 See Part IV, pages 249-252, 257 and 258

479 See Part IV, Section IX point 3.a.) (page 257)

480 See Part IV, Section IX point 5

19. However, statements made to the committee477 make it clear that Irish and German policyholders were not able to obtain redress for their grievances through their respective national financial regulators. The Irish authority did not have the power to adjudicate on complaints. The German regulator rejected most complaints it received because it considered that they concerned matters of financial supervision, for which it was not responsible. The two complaints which were upheld by the German regulator were not related to Equitable Life's crisis.

20. Many statements and submissions to the committee478 suggest that the overlaps and grey areas between financial and conduct of business supervision allowed home and host state authorities to shift responsibility from one to another for dealing with complaints. For instance, neither the German nor the UK regulators regarded themselves as competent for dealing with a particular complaint479, which was interpreted by one as concerning a financial supervision issue, while the other considered the same complaint to be related to conduct of business. The committee believes that these gaps in cross-border redress are unacceptable.

21. The committee believes that discrimination on the basis of residence concerning the judicial and non-judicial investigation of regulatory failure constitutes a restriction on the freedom to receive services, as guaranteed by the Treaty. Furthermore, such discrimination in relation to redress is so closely related to the freedom to receive and provide life insurance services and to establish branches to provide such services as guaranteed by the Treaty, that it must be contrary to Articles 43 and 49 of the EC Treaty.

22. Policyholders who contracted with one of the Society's EU branches may bring claims against Equitable Life before the court of their respective home state under domestic law according to Regulation (EC) No 44/2001 and Article 32 of the consolidated Life Directive. Whilst the committee has not had any notice of cases brought against Equitable Life before Irish courts480, it is aware that one such case is currently pending before a German regional court. The committee considers that the jurisdiction of domestic courts brings with it some advantages for the affected policyholders. However, there are certain doubts as to whether domestic courts would always have the capacity to deal adequately with cases, such as Equitable Life, where the evidence to be considered involves complex actuarial and regulatory issues strongly linked to another Member State which, moreover, is only likely to be available in translation from a foreign language. In addition, there may well be complex arguments around the issue of applicable law, but also in relation to the interaction between private international law and Internal Market rules.

The general conclusion, which the committee made in connection with UK policyholders, 23.

PR\659626LV.doc 307/371 PE 386.573v02-00


481 Council Regulation (EC) No 1/2003 of 16 December 2002 on the implementation of the rules on competition laid down in Articles 81 and 82 of the Treaty, OJ L 1, 4.1.2003, p. 1–25, Recital 11 and Article 7(1).

482 See Part IV, Section X point 2.b.) (in particular pages 272 and 273)

that litigation is not a viable alternative to the average policyholder due to potentially high costs and risks, also applies, in general terms, to non-UK policyholders, although the degree of risk to which litigants are exposed may vary depending on their respective domestic legal systems and the costs of accessing the same, including the availability of any legal aid schemes.

(e) Remedies under Community law

The committee takes note of the case-law and institutional practice according to which the 24.Commission is prevented from bringing infringement proceedings against Member States for past breaches of Community law which have since been remedied. The committee insists, however, that such a position creates an unfortunate lacuna in the judicial protection of individuals who are victims of violations of Community law by a Member State, which may only become apparent several years after the breach. The committee believes that the possibility of condemning Member States for past breaches, in addition to being of assistance to victims considering possible actions before national courts, would create a strong incentive for Member States to implement EU legislation correctly and on time. The committee also notes that the Commission has the power to investigate past breaches of Community law by undertakings in breach of certain Treaty rules where there is a legitimate interest in doing so.481

Conversely, such a limitation on the powers of the Commission highlights the vital 25.importance of the citizen's right of petition and the Parliament's right of inquiry in such situations. The Commission, in response to complaints it received from Equitable Life policyholders, argued that it could not investigate the content and application of the former regulatory regime in the UK, which had since been replaced. Parliament, by contrast, decided that the matters raised by the petitioners were sufficiently important to warrant an in-depth investigation and the consequent setting up of a Committee of Inquiry. Although Parliament itself does not have the power to award compensation to petitioners, it may make any recommendations it deems appropriate in this respect.

The Third Life Directive does not itself provide for any remedies and does not deal with, or 26.make any reference to, the question of compensation. Such questions must therefore be determined according to general principles of Community law, including the duty of loyal cooperation enshrined in Article 10 of the EC Treaty.

The UK may in principle be held liable before national courts in damages to Equitable Life 27.policyholders who have suffered loss as a result of the UK's failure to comply with the provisions of the Third Life Directive. Certain failures by the UK regulators482 may in themselves amount to sufficiently serious breaches for the purposes of state liability under Community law. Moreover, it is clear that the cumulative effect of breaches by UK authorities may collectively amount to grave and manifest disregard for the limits imposed

PE 386.573v02-00 308/363 PR\659626LV.doc


483 See Part IV, Section III

484 See Part IV, Section IX point 4.a.)

485 See Part IV, Section VI point 1.b.); page 216

486 See Part IV, Section VI point 1.c.) (in particular pages 221 and 224)

on their discretion.

II. Non-judicial means of redress

(a) Complaints to the FSA and various inquiries preceding EQUI

Statements made to the committee483 indicate that neither complaints submitted by 28.policyholders to the FSA after the crisis, nor any of the subsequent official inquiries have resulted in redress. Indeed, matters of liability and possible redress were either not addressed or explicitly excluded from the terms of reference of those inquiries.

Material made available to the committee484 does not support allegations of a failure by the 29.FSA to deal appropriately with policyholders from Ireland and Germany approaching them with complaints or requests for information. The cases presented to the committee, in which the FSA refused to deal with particular aspects of complaints, concerned conduct of business matters, for which the home State regulators were primarily responsible under the Third Life Directive. However, as was the case with UK policyholders, the representations made by German and Irish policyholders to the FSA did not result in redress.

(a) Financial Services Compensation Scheme

The UK Financial Services Compensation Scheme was not available to Equitable Life 30.victims, since the company was never declared insolvent.

The committee notes, however, that access to the compensation fund is available only to 31.investors having signed policies with an undertaking in the UK or, if the investor contracted with subsidiaries in other Member States, where the risk or commitment is situated in the UK. The committee considers that the second condition amounts to discrimination on the basis of residence which is incompatible with Community law.

(b) UK Financial Ombudsman

Several thousand policyholders lodged complaints about Equitable Life with the Financial 32.Ombudsman Service (FOS)485 who upheld several hundred of those complaints with awards of compensation.

Statements made to the committee486 suggest that the FOS has not ensured in all cases that 32.the amounts of compensation were calculated in a sufficiently transparent manner, so as to be verifiable by complainants who believed that the amounts were insufficient. Numerous

PR\659626LV.doc 309/371 PE 386.573v02-00


488 See Part IV, Section VI point 1.c.); (e.g. page 225)

489 See Part IV, Section VI point 1.c.), (pages 219, 220, 223 and 224)

490 See Part IV, Section IV point 2


487 See Part IV, Section VI point 1.b.) (in particular page 218)

statements487 suggested that, in dealing with complaints, the FOS based its decisions not only on the respective merits of each complaint but also on the impact of its individual decisions on remaining policyholders of the mutual fund.

The FOS's refusal to consider on their merits complaints based on the findings of Lord 33.Penrose revealed a significant gap in judicial protection and made apparent the limitations of FOS in dealing with complaints, when his adjudication had possible regulatory implications. The committee also heard submissions488 to the effect that the FOS did not take this decision independently from the regulatory authorities. As a consequence of the FOS's decision, a whole category of complainants who had potentially valid claims in relation to over-bonusing was left without alternative to costly and risky litigation.

A large number of submissions made to the committee489 indicate that the treatment of 34.certain complaints to the FOS suffered from excessive delays. In some cases, this resulted in complainants being time-barred from taking subsequent legal action. The committee finds such a consequence unacceptable.

Overall, the committee believes that the FOS did not constitute an appropriate means of 35.redress for the grievances of a vast majority of Equitable Life policyholders who suffered damage as a consequence of Equitable Life's crisis.

The committee is concerned that the expectation on the part of citizens that ombudsman 37.schemes, such as the FOS, constitute an effective and viable alternative to judicial redress does not always match the reality of what such systems are actually able to deliver.

(c) Compromise Scheme

Submissions made to the committee490 suggest that the primary aim of the Compromise 38.Scheme of arrangement was to remove legal uncertainties and liabilities from Equitable Life and thereby stabilise the fund. The scheme, however, did not improve the situation of policyholders because the uplifts in policy values granted to non-GAR policyholders, who in exchange waived their right to pursue claims, were offset by subsequent cuts.

Numerous accounts491 suggest that the Society may have been aware at the time it 39.proposed the scheme that the uplifts in policy values could not be sustained under normal circumstances. However, it failed to communicate this to policyholders, who may well have voted against the scheme, had they been made aware of the full state of the Society's finances. 492

PE 386.573v02-00 310/363 PR\659626LV.doc



493 See Part IV, Section IV point 3 (as regards the losses suffered, see Section II point 2)

494 See Part IV, Section IX point 3.b.)

The committee concludes that the practical result of the scheme was to remove from all 40.remaining policyholders the right to pursue claims against the Society, while not preventing their losses from increasing.

Several accounts493 suggest furthermore that the Society itself dealt with a number of 41.complaints by non-GAR policyholders who were not covered by the compromise agreement, either individually or through policy reviews, and offered them some compensation. It appears that a majority of policyholders accepted the offers, although the amounts seem to have fallen short of reflecting the real losses suffered as a consequence of the crisis at Equitable Life.

(d) UK Parliamentary Ombudsman

The UK Parliamentary Ombudsman's investigation into whether individuals were caused 42.injustice through maladministration on the part of those charged with the regulation of Equitable Life is complementary to the European Parliament's own inquiry.

It is not a part of this Committee's mandate to attribute individual responsibility or 43.liability amongst those involved in the British government or regulatory authorities; this should be a matter for the UK Parliamentary Ombudsman and any subsequent UK parliamentary or legal proceedings.

Following clarification, the UK Parliamentary Ombudsman's investigation covers the 44.position of all international policyholders who claim to have suffered injustice as a result of maladministration in the prudential regulation of Equitable Life and any findings and recommendations made will also address the position of such policyholders. The Ombudsman has the possibility to recommend to the UK Government the payment of compensation.

(e) Policyholders from other Member States: Access to Ombudsman schemes in the UK and in their home State.

It appears494 that the Insurance Ombudsman of Ireland (IOI) Scheme, which was in place at 45.the time of Equitable Life's crisis but has meanwhile been replaced by the Financial Services Ombudsman (FSO) received 79 complaints by Irish policyholders, of which 13 were upheld. The IOI has not responded to the request by the committee to clarify on which basis it decided to deal with certain complaints, while referring others to the UK FOS. Nor could information be obtained from the IOI as to whether any of the 13 cases decided in favour of the complainant concerned the main mis-selling allegations identified by the committee. Overall, material available to the committee suggests that the former IOI

PR\659626LV.doc 311/371 PE 386.573v02-00


495 See Part IV, Section IX point 4.b.) (in particular page 259)

496 See Part IV, Section IX point 4.

497 See Part IV, Section X point 3.a.) (in particular pages 277 and 278)

scheme did not constitute an adequate avenue to redress for Irish ELAS policyholders. It should be noted, however, that the situation has since improved with the establishment of the Financial Services Ombudsman.

There was no Ombudsman scheme for insurance in place in Germany prior to October 46.2001. Furthermore, the Versicherungsombudsman, established in October 2001, is not competent to deal with complaints about Equitable Life because the Society has never been a member of the scheme and the ombudsman’s jurisdiction is contingent on such membership.

In principle, Equitable Life policyholders who purchased policies from the Society's 47.branches in Ireland, Germany and other EU Member States did not have access to the UK Financial Ombudsman Service because the FOS's jurisdiction does not cover complaints about services provided by UK firms from outside the UK.

The committee is aware495, however, that a few complaints from Irish policyholders were 48.nevertheless treated by the FOS. It remains unclear on which basis exactly the FOS considered that complaints fell under its jurisdiction. The committee is inclined to believe that there was confusion at the time among policyholders, regulatory authorities and the FOS itself about whether certain complaints by Irish policyholders would fall under the FOS's jurisdiction. It is remarkable that, by contrast, the FOS appears not to have accepted any complaints from policyholders from other Member States, including Germany.

Overall, it appears496 that non-UK policyholders did not have access to appropriate non-49.judicial redress schemes in the UK. Therefore, they find themselves in an even more unfavourable position than UK policyholders. This lack of clarity about whom, if anyone, policyholders could address even led one non-UK national to submit a complaint to the European Ombudsman, who had no standing in the matter.

(f) FIN-NET

FIN-NET, the European network of alternative dispute resolution (ADR) schemes for 50.financial services, is a decentralised mechanism whose purpose is to help direct consumers in cross-border situations to the scheme which is competent to deal with their complaint.

The committee notes497 significant gaps within the FIN-NET system, which is 51.fundamentally a voluntary system. These gaps arise firstly from the fact that the network, even after several years of operation, does not cover all EU Member States and financial services. Secondly, the powers and competences of those ADR schemes which are members of FIN-NET vary considerably. Finally, criteria used to determine the jurisdiction of different FIN-NET members are diverse and do not always interact to form a coherent

PE 386.573v02-00 312/363 PR\659626LV.doc


498 See Commission Recommendation 98/257/EC of 30 March 1998 on the principles applicable to the bodies responsible for out-of-court settlement of consumer disputes (OJ L 115, 17.4.1998, p. 31); Commission Recommendation 2001/310/EC of 4 April 2001 on the principles for out-of-court bodies involved in the consensual resolution of consumer disputes (OJ L 109, 19.4.2001, p. 56); Memorandum of Understanding on a Cross-border Out-of-Court Complaints Network for Financial Services in the EEA.

system. For example, FIN-NET was of no assistance to German Equitable policyholders whose complaints fell outside the membership-based jurisdiction of the German and the territorial jurisdiction of the UK Ombudsman. In light of these gaps, it is probable that other similar cross border situations will arise, or may have arisen, in which there is a total lack of access to out-of-court dispute settlement. The committee notes that the ELAS crisis has helped the Commission identify such problems within FIN-NET and attempt to find satisfactory solutions for the future.

The committee considers such gaps in access to consumer redress wholly unacceptable in 52.an Internal Market characterised by rapidly increasing volumes of financial services provided across borders. Problems such as those which have arisen in the context ofEquitable Life undermine consumer confidence in Europe's financial services market. Consumers must benefit from the same level of protection through access to out-of-court redress schemes, irrespective of whether they purchase financial products from domestic or foreign providers. Discrepancies in this respect hinder the opening up of cross-border retail, which is arguably the key to unlocking the full potential of the internal market.

The committee considers it wholly unsatisfactory that, while the Union has opened up its 53.markets in financial services using ‘black letter’ law, be it through Treaty principles or secondary legislation, issues related to consumer redress have been addressed with mere soft law instruments, such as Recommendations and Memoranda of Understanding.498

PR\659626LV.doc 313/371 PE 386.573v02-00


V daļa – Eiropas Komisijas nozīmepar Komisijas veiktās ES tiesību aktu īstenošanas uzraudzības sistemātiskiem trūkumiem, ņemot vērā Equitable Life Assurance Society krīzi

PE 386.573v02-00 314/363 PR\659626LV.doc


SATURA RĀDĪTĀJS V DAĻA

Ievads

I. ES tiesību aktu īstenošana – vispārīgs raksturojums

1. Terminoloģija2. Direktīvas un dalībvalstu pienākumi: EK Tiesas judikatūra3. Eiropas Komisijas pienākumi saskaņā ar EK līgumu

II. Eiropas Komisijas veiktā īstenošanas uzraudzība praksē

1. Transponēšana2. Piemērošana3. Pārkāpumu procedūras

III. Vajadzība nodrošināt visaptverošu pieeju īstenošanai

Secinājumi

PR\659626LV.doc 315/371 PE 386.573v02-00


Ievads

Daudz kas jau tika pateikts šī ziņojuma II daļā (skatīt II daļas 2.1. punktu) par Komisijas nozīmi Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas un citu attiecīgo direktīvu īstenošanas uzraudzībā. Šī daļa veltīta analīzei par to, vai ir bijuši sistemātiski trūkumi Komisijas veiktajā īstenošanas uzraudzībā kopumā un jo īpaši attiecībā uz ELAS lietu.

Lai atsauktos uz tās pilnvarām, vispirms ir jādefinē, kā komiteja saprot Kopienas likumdošanas atbilstīgu īstenošanu, un jāprecizē attiecīgā terminoloģija. Tādējādi ieviestā koncepcija un terminoloģija ne tikai derēs par pamatu tālākai analīzei, kas sākta šajā daļā, bet arī attieksies uz visu ziņojumu. Tam ir īpaša nozīme šī ziņojuma II daļā, kurā tiek pārbaudīta apdrošināšanas direktīvu īstenošana un to uzraudzība, ko veic EK, kā arī III un IV daļā. Tāpat ir jāatgādina par dažādo dalībnieku pienākumiem un atbildību saskaņā ar ES tiesību aktiem.

Šajā daļā ir vispārīgi noteikta Komisijas pašreizējā prakse un instrumenti, ko tā izmanto, lai uzraudzītu gan ES tiesību aktu transponēšanu, gan tās piemērošanu praksē. Tādējādi ir izdarīta atsauce uz dažiem galvenajiem šķēršļiem un grūtībām šajā sakarā, kas galvenokārt iegūta no mutiskām liecībām, kuras komitejai snieguši Komisijas pārstāvji un zinātniskie eksperti. Īpaši uzsvērta ir pārkāpumu procedūra kā galvenais instruments Kopienas tiesību aktos, lai labotu ES tiesību aktu nepareizu īstenošanu, ko veikušas dalībvalstis.

Pēc tam komiteja identificē konkrētus sistemātiskus un citus trūkumus Komisijas pieejā īstenošanas uzraudzībai. Tā pamatā ir arī Komisijas darbības analīze, uzraugot Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas īstenošanu attiecībā uz Equitable Life, kas izklāstīta šī ziņojuma II daļā. Visbeidzot komiteja uzsver vajadzību pēc visaptverošākas pieejas, lai nodrošinātu ES tiesību aktu efektīvu īstenošanu, un identificē vairākus šādas pieejas nepieciešamos faktorus. Komiteja izvirza vairākus ieteikumus, kā uzlabot šos atklātos trūkumus.

PE 386.573v02-00 316/363 PR\659626LV.doc


499 Padomes 1992. gada 10. novembra Direktīva Nr. 92/96/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībāuz tiešo dzīvības apdrošināšanu un grozījumi Direktīvā Nr. 79/267/EEK un Nr. 90/619 (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva), OV L 311, 14.11.1997., 34. lpp.

ES tiesību aktu īstenošana – vispārīgs raksturojums

1. Terminoloģija

Pirms veic analīzi, ir jāprecizē šajā ziņojumā izmantotā terminoloģija, jo īpaši galvenie termini un definīcijas, ko dažkārt izmanto un interpretē atšķirīgi. Šī ziņojuma un EQUI komitejas izmeklēšanas vajadzībām saskaņā ar Eiropas Parlamenta pēdējo rezolūciju par Kopienas tiesību aktu īstenošanu izmantotās definīcijas ir šādas:

Transponēšana: ES tiesību aktu (piemēram, direktīvu) iekļaušana valstu tiesību aktos; §

Piemērošana: valstu iestāžu un/vai regulatoru veikta transponēto ES tiesību aktu piemērošana §un ieviešana ikdienā (dažkārt saukta arī par „ieviešanu”, skatīt tālāk);

Īstenošana: plašāks jēdziens, kurā iekļauta gan transponēšana, gan piemērošana. Kopienas ties§ību aktos ir noteikta prasība, ka ES likumdošana ir jāīsteno efektīvi, laikus un saskaņoti (tomēr dažos gadījumos to lieto šaurākā nozīmē – kā sinonīmu terminam „piemērošana”);

Īstenošanas pasākumi/noteikumi/normas: tiesību akti, normas, noteikumi, valstu tiesību §aktu fragmenti vai panti, ar kuriem tiek īstenoti ES tiesību akti;

Ieviešana: šo jēdzienu dažkārt lieto arī kā sinonīmu terminam „piemērošana”, bet biežāk tas §nozīmē tādas valstu tiesību aktu nepareizas piemērošanas labošanu vai apturēšanu, kurā ir kļūda vai trūkumi, kas valsts iestādēm vajadzības gadījumā jālabo ar piespiedu līdzekļiem.

Tagad, kad ir noteikti šie īsie atsauces punkti, mēs analizēsim, kādā mērā ES tiesību akti veido dalībvalstu pienākumus. Šīs analīzes turpmākā uzmanība ir pievērsta direktīvām, nevis regulām vai citiem juridiskiem instrumentiem, ņemot vērā, ka pirmās minētās ir visizplatītākais ES tiesību aktu veids un ka ELAS lietas pašreizējās izmeklēšanas pamatā pārsvarā ir direktīvas – Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas499 (3LD) – īstenošana.

2. Direktīvas un dalībvalstu pienākumi: EK Tiesas judikatūra

Saskaņā ar EK līguma 249. pantu direktīvas ir saistošas attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj valstu iestādēm izvēlēties īstenošanas veidu un metodi. Pretēji regulām direktīvas uzliek pienākumu attiecībā uz rezultātu, nevis to, kā tas tiek sasniegts; tās ļauj dalībvalstīm brīvi izvēlēties metodi, ar kādu direktīvas transponēt valstu tiesību aktos, tādējādi teorētiski veicinot Kopienas normu iekļaušanu vietējos tiesību aktos un dažādu valstu tiesību tradīciju ievērošanu.

Šai teorētiskajai iespējai tiešām ir zināmas priekšrocības politiskajā ziņā. Daži uzskata, ka

PR\659626LV.doc 317/371 PE 386.573v02-00


500 Skatīt lietu 29/85 Komisija/Vācija [1985] ECR 1661, 23. punkts.

501 Skatīt lietu 14/83 von Colson un Kaman [1984] ECR 1891, 15. punkts.

502 Skatīt lietu C-62/00 Marks & Spencer/Muitas un akcīzes komisāri [2002] ECR I-6325. lpp., 27. punkts.

direktīvas ir efektīvas, jo tās dod zināmu rīcības brīvību attiecībā uz īstenošanu, tādējādi dalībvalstīm ir vieglāk par tām vienoties. Liela daļa ES tiesību aktu nebūtu pieņemti, ja tie nebūtu bijuši direktīvu veidā. Direktīvu priekšrocība ir tāda, ka tās ir ļoti elastīgs instruments un dalībvalstis tās var vieglāk iekļaut savās atšķirīgajās tiesību sistēmās.

Elastīgums un dažādi transponēšanas veidi un metodes ir saderīgi ar Kopienas tiesību aktiem saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi. Turklāt Tiesa ir pat atzinusi, ka var būt izņēmuma gadījumi, kad īpašu likumdošanas pasākumu pieņemšana nav neaizstājama, piemēram, kad ir „skaidra un precīza atbilstība” starp direktīvu un spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem500. Brīvība izvēlēties metodes un veidu neatbrīvo dalībvalstis no direktīvas saistošās ietekmes „attiecībā uz sasniedzamo rezultātu”. Papildus uz dalībvalstīm attiecas EK līguma 10. panta vispārējās lojalitātes klauzula, kas uzliek pienākumu „veikt gan vispārējus, gan īpašus attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, ko rada šis Līgums vai Kopienas iestāžu darbība”. Turklāt likumdošanu, kas pielāgota EK direktīvām, pēc tam nevar grozīt pretrunā šo direktīvu mērķiem.

Novērtējot īstenošanas pasākumu piemērotību un atbilstību, Tiesa īpašu vērību pievērš direktīvas mērķim. Ārkārtīgi svarīgi ir tas, vai attiecīgā dalībvalsts ir pieņēmusi visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu direktīvas pilnu efektivitāti saskaņā ar šīs direktīvas uzdevumiem501.

EK Tiesa uzsver, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt direktīvas pilnīgu un efektīvu piemērošanu. Lai izpildītu šo pienākumu, nepietiek, ka dalībvalsts vienkārši pieņem vajadzīgos transponēšanas tiesību aktus. Citiem vārdiem sakot, EK Tiesa uzskata, ka īstenošana nav tikai vienreizējs tiesiska rakstura uzdevums. Valstu pasākumu pieņemšana, pareizi transponējot direktīvu, neizsmeļ visus direktīvas mērķus. Dalībvalstij ir jānodrošina atbilstība direktīvas noteikumiem pat pēc tam, kad īstenošanas pasākumi ir pieņemti.

„... valstu pasākumu pieņemšana, pareizi īstenojot direktīvu, neizsmeļ visus direktīvas mērķus. Dalībvalstīm paliek pienākums nodrošināt direktīvas piemērošanu pilnībā pat pēc šo pasākumu pieņemšanas. Indivīdiem tādējādi valsts tiesā pret attiecīgo valsti ir tiesības pamatoties uz direktīvas noteikumiem, kas pēc sava satura ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzi, gadījumos, kad patiesībā nav garantēta direktīvas piemērošana pilnībā, tas ir, ne tikai gadījumos, kad direktīva nav īstenota vai kad tā ir īstenota nepareizi, bet arī gadījumos, kad valstu pasākumus, ar ko direktīva tiek pareizi īstenota, nepiemēro tādā veidā, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu.” 502

Turklāt Tiesa ir atkārtoti uzsvērusi, ka direktīvas ir saistošas visām dalībvalstu iestādēm. Tādējādi direktīva ir saistoša ne tikai likumdevējam, bet arī administratīvajām aģentūrām, kas atbildīgas par tiesību aktu piemērošanu un ieviešanu ikdienā, un vietējām tiesām. Šādu nosacījumu mērķis ir izvairīties no tādas administratīvās prakses vai tiesu prakses interpretēšanas, kas apdraud šajā direktīvā noteikto interešu aizsardzību. Pēdējos gados Tiesa ir īpaši uzsvērusi „otr

PE 386.573v02-00 318/363 PR\659626LV.doc


503 Skatīt, piemēram, lietu C-387/99 Komisija/Vācija, 2004. gada 29. aprīļa spriedums, 42. punkts.

504 2005. gada 26. aprīļa spriedums lietā C-494/01 Komisija/Īrija.

505 Skatīt lietu C-59/89 Komisija/Vācija.

ā līmeņa neatbilstības” problēmas novēršanu, tas ir, situāciju, kad, lai gan vietējie tiesību akti ir formāli saderīgi ar Kopienas tiesību aktiem, to piemērošanu vai ieviešanu apdraud administratīvā vai tiesu prakse.

Tāpat Tiesa ir uzskatījusi, ka uz valstu administratīvo praksi var attiecināt ieviešanas darbību, ja tā zināmā mērā ir atbilstīga un vispārēja503. Tādējādi tas, ka valstu iestādes sistemātiski un pastāvīgi pieļauj situācijas, kas ir neatbilstīgas direktīvas noteikumiem, ir Kopienas tiesību aktu pārkāpums, pat ja direktīva ir formāli transponēta valsts tiesību aktos504.

Visbeidzot, ja direktīva piešķir tiesības indivīdiem, attiecīgajiem vietējiem tiesību aktiem ir jābūt pietiekami precīziem un skaidriem, lai attiecīgās personas pilnībā apzinātos savas tiesības un vajadzības gadījumā tām tiktu piedāvāta iespēja atsaukties uz šīm tiesībām valsts tiesās505. No tiesiskās aizsardzības viedokļa vietējo īstenošanas tiesību aktu precizitāte un skaidrība ir ārkārtīgi svarīga, jo tie ir pamats, lai iegūtu kompensāciju valsts tiesā, ja dalībvalsts nespēj nodrošināt direktīvas pilnu un efektīvu piemērošanu.

3. Komisijas pienākums uzraudzīt īstenošanu saskaņā ar EK līgumu

EK līgums piešķir Komisijai ES tiesību aktu sarga lomu. Saskaņā ar EK līguma 211. pantu Komisijas pienākums ir nodrošināt, ka dalībvalstis pareizi ievēro un īsteno Kopienas tiesību aktus. Tādēļ Komisija atbild par EK direktīvu transponēšanas un piemērošanas uzraudzību. Komisija to veic:

pārbaudot, vai dalībvalstis ir pieņēmušas transponēšanas tiesību aktus un nosūtījušas tos §Komisijai noteiktajā laikā;pārbaudot valstu transponēšanas pasākumu atbilstību Kopienas likumdošanai;§uzraugot, kā privāti un sabiedriski uzņēmumi, struktūras un valsts iestādes piemēro ES §likumdošanu; labojot kļūdas atbilstībā ES likumdošanai ar pārkāpumu procedūru palīdzību.§

EK līguma 226. un 228. pantā ir noteikta procedūra gadījumiem, kad Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem. 226. pants pilnvaro Komisiju vērsties pret dalībvalstīm, ja tās nepilda savus pienākumus saskaņā ar EK līgumu. Lēmums par to, vai uzsākt pārkāpumu procedūru vai ne, ir pilnībā Komisijas ziņā.

Pārkāpumu procedūra sākas ar oficiāla paziņojuma vēstuli dalībvalstij, kas tai ļauj sniegt informāciju un īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Ja atbilde Komisiju neapmierina, tā sagatavo pamatotu atzinumu, liekot attiecīgajai dalībvalstij labot situāciju. Ja pārkāpums netiek novērsts, Komisija var iesniegt lietu EK Tiesā.

PR\659626LV.doc 319/371 PE 386.573v02-00


506 H10 stenogrammas 6. lpp. 9. punkts.

Saskaņā ar EK līguma 228. pantu EK Tiesa var uzlikt naudas sodu, ja dalībvalsts pastāvīgi neievēro spriedumu saskaņā ar 226. pantu. Saskaņā ar attiecīgo tiesu praksi ES tiesību aktos noteiktās pārkāpumu procedūras uzdevums ir nodrošināt vai atjaunot spēkā esošo valsts tiesību aktu atbilstību ES tiesību aktiem, nevis lemt par tādu valsts tiesību aktu, kas jau ir grozīti vai aizstāti, iespējamu neatbilstību pagātnē. Tādēļ patiesībā netiek veikta ex-post izmeklēšana par iespējamiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem.

II. Komisijas veiktā īstenošanas uzraudzība praksē

Komiteja saņēma liecības par Komisijas pieeju īstenošanas uzraudzībai gan no Komisijas pārstāvjiem H10 laikā, gan no zinātniskajiem ekspertiem WS2. Šajā nodaļā ne tikai izdarīta atsauce uz Komisijas vispārējo pieeju un izmantotajiem instrumentiem, lai nodrošinātu laikus veiktu un pareizu īstenošanu, bet arī apskatītas atsevišķas problēmas, grūtības un ierobežojumi, ar ko Komisija saskaras, pildot savu pienākumu uzraudzīt ES tiesību aktu īstenošanu.

1. Transponēšana

Transponēšanas pasākumu paziņošana

Pirmkārt, Komisija pārbauda, vai dalībvalstis paziņo (pašā direktīvā noteiktajā laikā) valstu pasākumus, kas paredzēti, lai transponētu noteiktu ES tiesību aktu daļu. Kā paskaidroja C.-F.Durand, „attiecībā uz transponēšanas pasākumu nepaziņošanu Komisija sistemātiski kontrolēvisus šos pasākumus . Šajā sakarā 2004. gadā Komisijas Ģenerālsekretariāta līmenī tāizveidoja datu bāzi, kurā iekļautas visas direktīvas, kuru transponēšana tiek gatavota. Visas dalībvalstis ir ieviesušas šo datu bāzi, un kopš tā laika tās paziņo par transponēšanas pasākumiem, izmantojot šo datu bāzi. Tikai vienam dalībvalsts korespondentam ir atļauts pieteikt transponēšanas pasākumus, un viņš vai viņa katra pasākuma transponēšanas laikā precizē, vai attiecīgā transponēšana joprojām notiek vai ir pabeigta”.

Komisija uzskata, ka šī datu bāze ļauj pastāvīgi un precīzi sekot līdzi transponēšanai. Ja transponēšanas perioda beigās visi pasākumi nav paziņoti, Komisija nekavējoties sāk pārkāpumu procedūru (skatīt tālāk sīku izklāstu par pārkāpumu procedūru). C.-F. Durand norāda, ka „attiecībā uz 146 direktīvām, kas 2006. gadā bija jātransponē 25 dalībvalstīm, Komisija konstatēja novēlotu transponēšanu 900 gadījumos, kas ir apmēram 8 līdz 9 dalībvalstis uz vienu direktīvu. Jāatgādina, ka vairumā gadījumu attiecīgās problēmas tiek atrisinātas gada laikā. Komisija gada laikā pāriet uz nākamo pārkāpumu procedūras līmeni apmēram 70 lietās”, piebilstot, ka „les chiffres des non-communications sont plutôt en diminution dans le temps, [ce qui montre] leur efficacité”.506

S. Vogenauer apgalvoja, ka dalībvalstu veiktās paziņošanas par transponēšanas tiesību aktiem pārbaude „netiek veikta pietiekami sistemātiski”. Viņš norādīja, ka „Komisija tikai pavisam

PE 386.573v02-00 320/363 PR\659626LV.doc


507 Skatīt Wilde Sapte pētījumu (WE20).



nesen ir sākusi publicēt informāciju par valstu īstenošanas pasākumiem”, un apgalvoja, ka šīinformācija nav pilnīga un atjaunināta.

Transponēšanas pasākumu atbilstības ES likumdošanai pārbaude

Pēc tam Komisija pārbauda, vai paziņotie valsts pasākumi atbilst ES direktīvas prasībām. Dažkārt šis darbs tiek uzticēts ārējiem konsultantiem, kā tas notika saistībā ar Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu507. Tomēr daudz biežāk Komisijas ģenerāldirektorāti veic paši savu analīzi. Lai veiktu šādu pārbaudi, ir vajadzīgas gan plašas speciālās zināšanas juridiskajos jautājumos, gan tehniskas zināšanas par jomu, kas apskatīta attiecīgajā direktīvā. C.-F. Durandpaskaidroja, ka „l'examen exige une très bonne connaissance de la directive et ne peut-être fait que par les spécialistes de la matière. Atkarībā no direktīvas satura un konteksta tiek izmantotas dažādas metodes. Tekstu vai vismaz atsevišķus tā galvenos noteikumus pārbauda vai nu kopumā, vai tiek veikta a aposteriori pārbaude, izmantojot īstenošanas ziņojumus vai pārskatus, kas veikti uz vietas. Veicot teksta pārbaudi, ārkārtīgi svarīgs kļūst teksta tulkojums. Teksta tulkošanu veic vai nu Komisijas tulkošanas dienesti, tādējādi ļaujot to pārbaudīt attiecīgajām amatpersonām, vai arī tulkošanu un kontroli veic līgumtulkotāji, kuru analīze tomēr ir jāpārbauda Komisijas amatpersonām, lai nodrošinātu līgumtulkotāju darba kvalitāti. ... Nos services de traduction traduisent chaque année 20.000 pages de législations nationales508”.

Kad C.-F. Durand tika jautāts, vai Komisijas dienestiem ir transponēšanas pamatnostādņu „noteikumu grāmata”, viņa atbildēja, ka „transponēšanas pārbaude zināmā mērā ir visnotaļvienkārša darbība. Ir jāpārbauda, vai katrs noteikums tiek iekļauts valsts reglamentējumā. Dažkārt atsevišķi direktīvas noteikumi nav jātransponē, un tas ir jāizskata katrā gadījumā atsevišķi”, tomēr viņa atzina, ka nav bijušas „noteiktas pamatnostādnes papīra formātā – pirmais posms, otrais posms, trešais posms. Bet visiem pārkāpumiem seko Komisijas sekretariāts kopāar Juridisko dienestu. Katru lietu regulāri izskata kārtējā sanāksmē, un katru lietu pārskata. Tādā veidā mēs sekojam līdzi nepareizai piemērošanai509”.

Problēmas

Kā paskaidroja C.-F. Durand, „kad dalībvalstis transponē direktīvu, vienkārši izdarot atsauci uz to savos valsts tiesību aktos, veikt kontroli ir viegli; šī transponēšanas metode ir juridiski pareiza, ja direktīva ir skaidri noteikta valsts tiesību aktā un tajā ir atsauce uz direktīvas publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī. Šajā gadījumā direktīva nedod dalībvalstīm izvēles iespējas.” Tomēr bieži direktīvas netiek transponētas ar viena tiesību akta palīdzību, bet ar daudziem dažādiem pasākumiem, kas izkaisīti pa visiem valsts tiesību aktiem. Dalībvalstīs ar decentralizētu vai federālu struktūru pasākumus bieži ievieš reģionālā līmenī. Turklāt dalībvalstis bieži īsteno direktīvas, grozot vairākas spēkā esošo tiesību aktu daļas. Tas apgrūtina atbilstības Kopienas likumdošanai pārbaudi, padara to laikietilpīgu un prasa lielus resursus.

PR\659626LV.doc 321/371 PE 386.573v02-00


510 C.-F. Durand, H10.

511 H10 stenogrammas 10. lpp. 3.–4. punkts.

Komisijas pārstāvji īpaši uzsvēra to, kā EK likumdošanas transponēšanas un piemērošanas uzraudzību visā ES kavē „Ariadnes pavediena” trūkums atbilstības tabulu veidā transponēšanas paziņojumā, ko dalībvalstis nosūta Komisijai. Viņu uzdevums būtu daudz vieglāks, ja „systématiquement chaque directive contienne l'obligation pour les États membres de transmettre une table de concordance de leurs mesures par rapport à la directive et évidemment qu'ils respectent cette obligation. La Commission introduit systématiquement, depuis 2003, une disposition à cet effet, mais le texte final de la directive ne contient pas toujours une disposition exigeant les tables de concordance. La Commission a noté plutôt une amélioration, mais elle plaide avec insistance pour qu'elle soit présente de manière systématique et pour que les États membres la respectent510”.

Šeit jāpiebilst, ka šie valstu tiesību akti ir jāiztulko 21 oficiālajā ES valodā, pirms tos var pārbaudīt eksperti. C.-F. Durand nosauca skaitļus: „2006. gadā Komisija saņēma 10 000 transponēšanas pasākumus 19–20 valodās un 7000 pasākumus bulgāru un rumāņu valodā.” Tā kā vairumā direktīvu ir ļoti tehniski termini, tos var pārbaudīt tikai Komisija, ja tāsaņem atbilstīgu tulkojumu.

Tomēr tulkojumi ne vienmēr ir pieejami. Komisija apgalvo, ka tā mēģina veikt praktiskas darbības, lai atrisinātu šo problēmu. Tā vietā, lai vienkārši visu iztulkotu, juristi un tulki mēģina kopā noteikt svarīgākās daļas, kas būtu jāiztulko. Grūtības daļēji ir saistītas ar tehnisko zināšanu nodalīšanu no lingvistiskajām zināšanām. Budžeta apsvērumu dēļ nav iespējams algot 27 administratorus katrai direktīvai – vienu katrai dalībvalstij – vai 21 administratoru – vienu katrai valodai. Tādējādi Komisijai nenovēršami ir jāstrādā ar tulkojumiem, kas nozīmē noteiktu informācijas zudumu. S. Vogenauer norādīja uz saistītu problēmu, proti, to, ka daudzās Eiropas tiesību jomās „nav vispārējas specifiskas juridiskās terminoloģijas sistēmas”, tāpēc terminiem un jēdzieniem ne vienmēr ir „skaidra nozīme, kāda tiem būtu vietējās tiesību sistēmās”. Tādēļ termini, ko izmanto ES tiesību aktu dažādu valodu versijās, dažkārt atšķiras pēc saviem tiesiskajiem aspektiem.

Kā apstiprināja C. F. Durand, risinājums ir jautājums par piemērotiem resursiem: „LaCommission a des ressources limitées, qu'elle attribue aux différentes tâches qui sont les siennes et, compte tenu du volume d'infractions que nous avons, cela concerne un nombre de ressources considérable. Peut-être est-on un peu à la limite de nos possibilités pour gérer les 3500 cas en question. Le problème des ressources est un problème sensible ... effectivement, on ne pourra gérer plus efficacement et plus rapidement, et surtout être encore plus proactifs, que si nous disposons des ressources humaines nécessaires. Aucun doute sur la question, compliquée toujours par le problème linguistique511.”

Ir skaidrs, ka Komisija var veikt augstākajiem standartiem atbilstīgu transponēšanas uzraudzību tikai tad, ja tās rīcībā ir vairāk līdzekļu. Saistībā ar Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu līdzekļu trūkums lika piesaistīt ārējos konsultantus, kas sagatavoja sliktas kvalitātes nepilnīgu pārskatu, kā tas ir parādīts šī ziņojuma II daļā. Tomēr ir jāuzsver, ka Komisija nespēja uzraudzīt ārējo konsultantu darbu tādā veidā, kas būtu nodrošinājis apmierinošu analīzi par dalībvalstu

PE 386.573v02-00 322/363 PR\659626LV.doc


512 H10 stenogrammas 16. lpp. 4. punkts un 18. lpp. 2. punkts.

veikto Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas transponēšanu.

Alternatīvas metodes, ko izmanto transponēšanas uzlabošanai

Šķiet, ka pēdējos gados Komisija arvien vairāk ir izmantojusi alternatīvas metodes ex-post pārbaudēm, lai garantētu direktīvu pareizu transponēšanu. Pirms tiek izskatīts transponēšanas uzraudzības faktiskais process, vispirms ir jāpiemin procedūra, ko piemēro pirms tiesību aktu ieviešanas. Lai veiktu pareizu īstenošanu, ir vajadzīga kvalitatīva tiesību aktu izstrāde. Kāapgalvoja C.-F. Durand, „direktīvu izstrādes laikā likumdevējiem jau ir jādomā par tiesību aktu praktisko ietekmi un jāiekļauj tajos piemēroti noteikumi, kas padara tiesību aktus saskaņotus un piemērojamus praksē”. Šī procesa laikā ir svarīgi aktīvi konsultēties ar sabiedrību un citām ieinteresētajām pusēm. J. Minor norādīja, ka ES tiesību aktu sagatavošanā ir svarīgi iesaistīt valstu regulatorus: „Pamatojums, kāpēc ir vajadzīgs uzraugu un regulatoru tehnisks padoms regulējošu pasākumu sagatavošanas gaitā, ir tāds, ka viņi sapratīs, kādi būs šo pasākumu rezultāti. Tāpat viņi jūtas atbildīgi par noteikumiem, kas pēc tam tiek pieņemti, jo tie ir pieņemti ar tāda procesa palīdzību, kurā regulatori – cilvēki, kuri šos noteikumus piemēros, – ir bijuši iesaistīti no paša sākuma.”

Turklāt tiek strādāts, lai pastiprinātu un strukturētu dialogu ar dalībvalstīm transponēšanas perioda laikā. Tas ļauj apmainīties ar labu praksi un sniedz atbalstu valstu iestādēm, lai garantētu ES tiesību aktu pareizu transponēšanu. Šajā sakarā dalībvalstu starpā tika apkopota informācija un sagatavots, kā precizēja J. Minor, „transponēšanas ieteikums, ko Komisija pieņēma un publicēja 2004. gada jūlijā. Tajā ir iekļauts tādu 27 darbību saraksts, kuru kā kvalitatīvu transponēšanas līdzekļu efektivitāte ir pierādīta. Tajā ir minēta, piemēram, Kopienas jautājumu un, konkrētāk, – transponēšanas procesa saskaņošanas pienākuma noteikšana vadošajiem valdības locekļiem; tādas struktūras izveidošana valsts administrācijā, kas pastāvīgi uzrauga īstenošanas procesu; un valstu parlamentu iesaistīšana visos likumdošanas procesa posmos gan pirms, gan pēc direktīvas pieņemšanas”.J. Minor piebilda, ka „mēs ieguldām lielus pūliņus, lai palīdzētu un atbalstītu dalībvalstis „transponēšanas perioda” laikā direktīvu īstenošanas procesā ... cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, lai atklātu un novērstu jebkādas atlikušās atšķirības interpretācijā, neskaidrības vai jautājumus par to, kā dažādi direktīvas noteikumi būtu transponējami. Mēs izmēģinām un dalāmies ar labāko praksi, lai gadījumā, ja viena dalībvalsts atrod īpašu veidu, kā risināt kādu ar direktīvu saistītu jautājumu, to varētu paskaidrot arī citām dalībvalstīm. Mēs to darām vai nu ar komiteju palīdzību, kas jebkurā gadījumā ir izveidotas saskaņā ar attiecīgajām direktīvām, vai ar ekspertu grupu palīdzību. Mūsu mērķis nepārprotami ir sniegt kopīgu sapratni par Kopienas pasākumu ietekmi. Mēs vēlamies, lai visas dalībvalstis, kas piedalās īstenošanā un piemērošanā, vienotos par to, ko attiecīgā direktīva mēģina panākt un kā tas tiek darīts, un rezultātā ieviestu augstākās kvalitātes valstu īstenošanas pasākumus. ... No otras puses, es uzskatu, ka mums ir jāatgādina dalībvalstīm ... ka noteikumi, ko tās piemēro, netiek dalībvalstīm uzspiesti pret viņu gribu. Tie ir noteikumi, kuriem dalībvalstis ir piekritušas512 ...”.

Attiecībā uz īpašām ES tiesību aktu jomām Komisija „ļoti reti” (S. Vogenauer) publicē

PR\659626LV.doc 323/371 PE 386.573v02-00


513 Papildus iekšējā tirgus progresa ziņojumam īpašs progresa ziņojums finanšu pakalpojumu jomā sniedz pārskatu par to, kā Finanšu pakalpojumu darba plāns un Lamfalussy direktīvas ir transponētas valstu tiesību aktos (tas tiek atjaunināts divreiz mēnesī un publicēts Komisijas tīmekļa vietnē).



skaidrojošus paziņojumus vai pamatnostādņu dokumentus, lai palīdzētu dalībvalstīm transponēt (un dažos gadījumos ieviest) atsevišķus noteikumus. Tāpat S. Vogenauer norāda uz darbsemināriem transponēšanas jomā kā uz „neformālām sanāksmēm starp Komisijas amatpersonām un dalībvalstu likumdevēju pārstāvjiem, kurās tiek pārrunāti un precizēti attiecīgie jautājumi”. J. Minor paskaidroja, kā „notiek apmaiņa ar labāko praksi, jo īpaši gadījumā, ja viena dalībvalsts ir atradusi īpašu veidu, kā atrisināt kādu ar attiecīgo direktīvu saistītu jautājumu. Tas tiek darīts vai nu ar pastāvīgo komiteju palīdzību, kas ir izveidotas saskaņā ar īpašu attiecīgo direktīvu, vai ar ekspertu grupu palīdzību”.

Visbeidzot vēl viena Komisijas izmantotā metode ir „īstenošanas progresa ziņojumu” publicēšana, kas parāda dalībvalstu sasniegumus, transponējot direktīvas noteiktās jomās. To var saukt par name and shame sarakstu, kas stimulē dalībvalstis transponēt ES likumdošanu laikus un pareizi. J. Minor atgādināja, ka, „lai uzsvērtu transponēšanas jautājumu un stimulētu dalībvalstu savstarpējo spiedienu, Iekšējā tirgus ģenerāldirektorāts pirms desmit gadiem sagatavoja Iekšējā tirgus progresa ziņojumu513. Pirmais progresa ziņojums 1997. gadā uzrādīja vidēju „transponēšanas deficītu”, tas ir, nebija īstenoti 6,3 % direktīvu. Tas radīja rezonansi augstākajā līmenī, un Eiropadome ... ir atkārtoti aicinājusi dalībvalstis sasniegt „pagaidu” transponēšanas deficītu 1,5 % apmērā, tas ir, nepārsniegt 1,5 % no visām iekšējātirgus direktīvām, kas nav īstenotas. Pēdējais progresa ziņojums (2007. gada februārī) parādīja, ka faktiski vairākums dalībvalstu ir sasniegušas pagaidu mērķi 1,5 %. Tādējādi mēs izdarām secinājumu, ka laikus veikta īstenošana ir iespējama514”.

Atkārtoti ticis apspriests jautājums par to, vai sistemātiska EK regulu izmantošana nebūtu labāka izvēle, lai nodrošinātu ātru un precīzu EK likumdošanas piemērošanu visā ES. Šajā sakarāC.-F. Durand atgādināja, ka „le traité impose parfois le recours à la directive. Dans certains cas, il apparaît aussi que laisser des libertés aux États membres constitue politiquement, et compte tenu du secteur, la meilleure voie, et la directive s'impose. Mais les États membres eux-mêmes incitent à l'occasion la Commission à choisir plutôt la voie du règlement”. J. Minor atgādināja, ka „iespējams, mums vajadzētu vairāk izmantot regulas, bet reālā situācija ir tāda, ka vairums dalībvalstu kaut kādā ziņā nevēlas aktīvāk izmantot regulas, dodot priekšroku direktīvām. Vairums dalībvalstu joprojām dod priekšroku direktīvām kā tiesību aktu veidam, jo tās ļauj dalībvalstīm ieviest noteikumus, ne jau ieviest nepareizi vai ļaunprātīgi izmantot šo ieviešanas varu, bet ieviest noteikumus valsts kontekstā 515 ...”.

2. Piemērošana

Kā iepriekš paskaidrots, dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt direktīvas pilnīgu un efektīvu piemērošanu; tās nav izpildījušas šo pienākumu, vienkārši pieņemot vajadzīgos īstenošanas pas

PE 386.573v02-00 324/363 PR\659626LV.doc


516 Dažas dalībvalstis īstenošanas jomā ir izstrādājušas labāku praksi nekā citas dalībvalstis. Apvienotā Karaliste pēdējos gados ir viena no valstīm, kas vismērķtiecīgāk uzlabo šo labo administratīvo un leģislatīvo praksi. Skatīt, piemēram, „Transponēšanas pamatnostādnes: kā efektīvi īstenot Eiropas direktīvas”, ko publicējis Premjerministra birojs, un „Zudis tulkošanas gaitā? Reaģējot uz izmaiņām Eiropas tiesību aktos”, ko publicējusi Valsts kontrole.

517 SOLVIT mehānisms darbojas kopš 2002. gada jūlija, un tas ir tiešsaistes problēmu risināšanas tīkls, kurā ES dalībvalstis kopīgi strādā, lai bez tiesu palīdzības risinātu problēmas, kas radušās no tā, ka valsts iestādes ir nepareizi piemērojušas tiesību aktus iekšējā tirgus jomā. Katrā ES dalībvalstī (kā arī Norvēģijā, Islandē un Lihtenšteinā) ir SOLVIT centrs, kas palīdz izskatīt gan pilsoņu, gan uzņēmumu sūdzības. Šie centri ir daļa no valsts administrācijas, un to mērķis ir rast problēmu risinājumus desmit nedēļu laikā. SOLVIT izmantošana ir bezmaksas. Dalībvalstu vadīto SOLVIT tīklu koordinē Komisija, kura nodrošina datu bāzes uzturēšanu un var palīdzēt paātrināt problēmu atrisināšanu. Tāpat Komisija nodod SOLVIT oficiālas sūdzības, ko tā saņem, ja ir pamatota iespēja, ka attiecīgo problēmu var atrisināt bez tiesas procesa. Skatīt: http://ec.europa.eu/solvit/site/index_en.htm

518 EP savā rezolūcijā par Komisijas 21. un 22. gada ziņojumu par Kopienas tiesību aktu piemērošanas uzraudzību (P6(2006)202) atzīmēja, ka SOLVIT tīkls ir pierādījis savu efektivitāti kā alternatīvs mehānisms, kam nav vajadzīga tiesas iejaukšanās un kas ir veicinājis dalībvalstu brīvprātīgu sadarbību, bet uzskata, ka šādu mehānismu nav jāuzskata par aizvietojumu pārkāpumu procedūrām (18. punkts).

ākumus. Valstu pasākumu pieņemšana, pareizi transponējot direktīvu, nebūt neizsmeļ visus direktīvas mērķus. Lai sasniegtu noteiktos mērķus, ir jāpiemēro arī direktīvas noteikumi.

Komisijas pārstāvji uzsvēra dalībvalstu vadošo lomu, sadarbojoties, lai atbilstīgi piemērotu EK likumdošanu. Kā teica C.-F. Durand, „il est du devoir de la Commission de veiller à la bonne application du droit communautaire, mais il est aussi de la responsabilité première des États membres de le respecter”, atgādinot, ka „les inspecteurs de la Commission ne se substituent pas aux contrôleurs nationaux. Ce qu'il font, c'est qu'ils vérifient si les contrôles nationaux ont bien été mis en place”. Lai gan galvenokārt tieši dalībvalstis ir atbildīgas par piemērošanas nodrošināšanu, tomēr arī Komisijas ziņā ir ES tiesību aktu pareizas un pilnīgas īstenošanas uzraudzība, kas ietver gan piemērošanu, gan arī transponēšanu. Viens no galvenajiem aspektiem, lai uzlabotu piemērošanas pārbaudi, ir vajadzība pēc labākas dalībvalstu uzdevumu un saistību apzināšanās, ievērojot vispārējos noteikumus. Vissvarīgākais valstu līmenī ir galveno kontroles mehānismu īstenošana516. Tomēr Komisijai ir arī jādažādo savas metodes, lai nodrošinātu ātrākus risinājumus un novērstu pārkāpumus.

J. Minor paskaidroja, kā ikdienā notiek Kopienas tiesību aktu piemērošana: „Tā ir valsts amatpersonu pārziņā. Atsevišķos gadījumos, piemēram, tiesību aktu par banku un apdrošināšanas darbību uzraudzībā, ir skaidri noteikta centrālā valsts iestāde, dažkārt pat indivīds, kuram ir pēdējā atbildība. Bet citos gadījumos, piemēram, valsts iepirkuma vai diplomu atzīšanas jomā, ir neskaitāmas valsts amatpersonas, kas pieņem lēmumus valsts, reģionālā, vietējā un individuālā līmenī, un Komisijai ir grūti uzraudzīt vai pārbaudīt šos individuālos lēmumus. Komisija paļaujas uz sistēmas vai nozares kā kopuma darbību, lai noteiktu, vai ir vajadzība pēc korekcijas.”Šādu informāciju Komisija patlaban iegūst no sūdzībām un lūgumrakstiem. Iespējams, tā ir nedaudz reaģējoša attieksme, ņemot vērā to, ka saistībā ar resursu trūkumu Komisija var tikai pasīvi pamatoties uz saņemto informāciju un šajā sakarā tā pievērš lielāku uzmanību tiem jautājumiem, kas ir izvirzīti lūgumrakstos un sūdzībās. Ir pieejami arī citi informācijas avoti: Komisija cenšas regulāri kontaktēties ar noteiktā jomā ieinteresētajām pusēm vai vienkārši cenšas sekot līdzi informācijai presē. Tiek izmantots arī SOLVIT517 mehānisms518.

PR\659626LV.doc 325/371 PE 386.573v02-00


519 Skatīt Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komitejas (CEIOPS) paskaidrojumu IV daļā.

520 H10 stenogramma, C.-F. Durand, 7. lpp. 7. punkts.

Citi forumi, kuros Komisija gūst informāciju, ir pastāvīgās tehniskās vai komitoloģijas komitejas, kas izveidotas saskaņā ar dažādām direktīvām. Piemēram, Iekšējā tirgus padomdevēja komiteja, kas apvieno dalībvalstu amatpersonas, kuras ir vispārēji atbildīgas par iekšējo tirgu. Tāpat ir arī regulatoru un amatpersonu tīkli vai ekspertu grupas, piemēram, valsts konkurētspējas tīkls konkurences politikas jomā. Finanšu pakalpojumu nozarē Lamfalussypieeja ir papildu līdzeklis, lai palīdzētu nodrošināt ES tiesību aktu efektīvu un konverģentu īstenošanu visās dalībvalstīs. 3. līmenī tas ietver tīklu izveidi starp regulatoriem, lai sagatavotu kopīgus paskaidrojošus ieteikumus, atbilstīgas pamatnostādnes un vispārējus standartus, salīdzinošus pārskatus un regulēšanas prakses salīdzinājumus, lai stiprinātu atbilstīgu īstenošanu un piemērošanu. Kā izteicās J. Minor, „regulatori un uzraudzības iestādes ... sadarbojas Kopienas likumdošanas ikdienas piemērošanā. Tiklīdz pasākumi ir transponēti un tiek ikdienāpiemēroti, notiek regulāras regulatoru sanāksmes519”.

Komisija ir atkārtoti paudusi, ka tā nevar sistemātiski uzraudzīt valstu iestādes vai individuālas organizācijas. Komisija uzskata, ka ar pašreizējiem tai pieejamiem personāla resursiem nav iespējams veidot amatpersonu grupas, kas meklētu nepareizas piemērošanas gadījumus visās 27 dalībvalstīs. Tikai noteiktās īpašās jomās, piemēram, zvejniecībā un cilvēku veselības jomā, inspektori veic pārbaudes uz vietas. Vairumā citu jomu Komisija mēģina mudināt dalībvalstu regulatorus un uzraudzības iestādes ciešāk sadarboties, sagatavojot salīdzinošus pārskatus, pieņemot protokolus vai saprašanās memorandus, lai veiktu īpašu direktīvu saskaņotu piemērošanu un vispārēji īstenotu uzraudzības konverģences politiku. Cerības tiek liktas uz to, ka Kopienas tiesību aktu nepareizas piemērošanas problēmas tiks atklātas sākumposmā.

„Les services de la Commission développent des méthodes proactives pour déceler ces cas de mauvaise application. Compte tenu de ses moyens, cette tâche n'est pas aisée. Mais par exemple, si un problème se présente dans quelques États membres, nous procédons à la vérification de la situation dans les autres États members.”520

Par EK tiesību aktu piemērošanas vispārējo atbilstību M. Ayral (H10) paziņoja, ka „nous n'avons pas le pouvoir d'intervention auprès des États membres pour nous assurer qu'ils respectent, qu'ils appliquent la législation de la même manière. Nous pouvons nous assurer qu'ils appliquent correctement la législation, mais nous ne pouvons pas nous assurer qu'ils appliquent la législation de la même manière. Et c'est pour cela que nous allons faire des propositions pour compléter le cadre réglementaire pour les produits, afin de donner la garantie aux opérateurs et aux consommateurs que la législation technique européenne sera appliquée de la même manière dans tous les États membres”.

3. Kļūdas Kopienas tiesību aktu īstenošanā – pārkāpumu procedūra

Komisija uzsāk pārkāpumu procedūras saskaņā ar EK līguma 226. pantu, vai nu reaģējot uz

PE 386.573v02-00 326/363 PR\659626LV.doc


521 Saskaņā ar Komisijas materiāliem (H10) līdz šim 39 lietas ir izskatītas atbilstīgi EK līguma 228. pantam (4 % pārkāpumu procedūru), un tikai 4 lietās EK Tiesa ir efektīvi noteikusi finanšu sankcijas attiecīgajai dalībvalstij (stenogrammas 14. lpp. 9. punkts).

dalībvalstī esoša prasītāja sūdzību, vai pēc savas iniciatīvas (informāciju iegūstot, piemēram, presē, no Eiropas Parlamenta jautājumiem utt.).

S. Vogenauer raksturoja procedūru, kas tiek ievērota praksē: „Potenciālie pārkāpumi tiek fiksēti reģistrā. Pēc tam tā vēršas pie attiecīgajām dalībvalstīm, lai pārrunu ceļā pieprasītu papildu precizējumus. Tikai tad sākas oficiālā pārkāpumu procedūra, tiek nosūtīts oficiāls paziņojums attiecīgajai dalībvalstij, parasti nosakot atbildes termiņu. Beidzoties šim termiņam, Komisija sagatavo pamatotu atzinumu, arī nosakot termiņu, un tikai tajā gadījumā, ja dalībvalsts nav izpildījusi prasības, viss jautājums tiek nodots EK Tiesai. Komisijai nav nekāda juridiska pienākuma tā rīkoties, tai ir ļoti plašas izvēles iespējas.”

Tomēr S. Vogenauer norādīja, ka „ar šo procedūru ir saistītas vairākas problēmas. Pirmkārt, tā darbojas tikai tad, kad kaitējums jau ir nodarīts. Attiecīgajai dalībvalstij jau jābūt pārkāpušai savas saistības. Lielākā problēma ir tāda, ka nav noteikti neapstrīdami termiņi, tādēļ visa procedūra ir ļoti apgrūtinoša. Starp sūdzības reģistrēšanu un eventuālu jautājuma iesniegšanu tiesās ... paiet apmēram ... 45 mēneši. Dalībvalsts var pārkāpt savas saistības vairāk nekā 4 gadus, pirms viss jautājums tiek iesniegts tiesās. Patiesībā atsevišķas dalībvalstis to var izmantot savā labā un novilcināt laiku, turklāt, ja tās sniegs atbildi tieši pirms termiņa izbeigšanās, pret tām netiks vērstas pilnīgi nekādas sankcijas. Vēl viena problēma ir Eiropas Komisijas rīcības brīvība. Nedz Padome vai Eiropas Parlaments, nedz atsevišķs indivīds nevar iesniegt šādas prasības. Viņi var vienīgi iesniegt ziņojumu vai sūdzību Komisijai vai Eiropas Parlamentam”.

Komisija norādīja, ka pārkāpumu procedūra ir izstrādāta laika gaitā un tās darbību mūsdienās uzlabo divi papildu instrumenti.

Pirmkārt, tas ir nesen pieņemtais 228. pants, ar kuru EK Tiesai piešķir jurisdikciju uzlikt naudas sodu, ja dalībvalsts pastāvīgi neievēro spriedumu saskaņā ar 226. pantu – „en cas de non-respect de l'arrêt de la Cour, la Commission peut saisir une deuxième fois et la Cour peut imposer une astreinte financière pour contraindre l'État membre à exécuter son premier arrêt (article 228 TEC). ... Cette menace est efficace521”. Tomēr S. Vogenauer bija kritiski noskaņots, norādot, ka „tas notiek tik lēni, ka (toreiz, kad to piemēroja pirmo reizi) Grieķijai tika piespriesta soda nauda 13 gadus pēc sākotnējās sūdzības izteikšanas. Kopš 1993. gada par šo īpašo procedūru ir izdarīti tikai 3 spriedumi”.

Otrkārt, kā norādīja C.-F. Durand, „dans quelques cas, la Commission a soumis à la Cour des affaires en urgence et elle a demandé à la Cour d'imposer la suspension de la mesure litigieuse. Des arrêts de la Cour ont donc pu être obtenus dans des délais très brefs. Cette procédure particulière obéit évidemment à des conditions strictes sur l'urgence, qui ne sont pas souvent réunies”. Ņemot vērā jautājumu par tūlītēju soda naudas uzlikšanu nepareizas EK likumdošanas piemērošanas gadījumā, C.-F. Durand pauda viedokli, ka „jusqu'à présent, on a plutôt un système où les droits de la défense doivent pouvoir s'exercer et, par conséquent, l'imposition immédiate de pénalités me semble difficilement envisageable. Un des moyens de

PR\659626LV.doc 327/371 PE 386.573v02-00




pression qu'on utilise aussi, c'est que, dans l'hypothèse où l'infraction se circonscrit dans le cadre des Fonds structurels, la Commission suspend les paiements aux États membres, ce qui est un moyen de pression assez efficace522”.

C.-F. Durand secināja, ka „les méthodes mises en place pour assurer le contrôle de l'application du droit communautaire se sont diversifiées dans le but d'obtenir une mise en conformité plus rapide... Les méthodes doivent être améliorées. Elles reposent nécessairement sur une responsabilisation accrue des États membres mais aussi sur une diversification des moyens et des méthodes selon les types d'infraction523”.

C.-F. Durand paziņoja, ka „Komisija atklāj apmēram 1000 līdz 1500 Kopienas tiesību aktu nepareizas piemērošanas gadījumus gadā – nepareiza EK līguma vai direktīvu piemērošana. Pilsoņu un uzņēmumu sūdzības ir galvenais informācijas avots, lai atklātu nepareizas piemērošanas gadījumus”. Pieaug to lietu īpatsvars, ko Komisija sāk izskatīt automātiski, un tās veido gandrīz pusi no visiem nepareizas piemērošanas gadījumiem. Patlaban tiek risinātas apmēram 3500 lietas. Apmēram 40 % šo lietu tiek nokārtotas pēc oficiāla paziņojuma vēstules nosūtīšanas un vēl apmēram 40 % šo lietu tiek izbeigtas pamatota atzinuma posmā. Komisija katru gadu EK Tiesā iesniedz apmēram 170 lietas, tas ir, apmēram 10 %.

PE 386.573v02-00 328/363 PR\659626LV.doc


524 Komisijas darbības attiecībā uz Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas īstenošanas uzraudzību ir detalizēti izklāstītas šī ziņojuma II daļas II.2. nodaļā.

525 It īpaši skatīt Eiropas Parlamenta rezolūciju par Kopienas tiesību aktu piemērošanas uzraudzību (2003.–2004. gads) un EP rezolūciju par spēkā esošo iekšējā tirgus tiesību aktu īstenošanu, sekām un ietekmi; abas šīs rezolūcijas pieņemtas 2006. gada 16. maijā. Tāpat skatīt Eiropas Komisijas 21. un 22. gada ziņojumu (COM(2004)0839 un COM(2005)0570).

III. Vajadzība nodrošināt visaptverošu pieeju īstenošanai

Komitejai ir skaidrs, ka Komisija veica Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas īstenošanas uzraudzību saskaņā ar tolaik valdošajiem uzskatiem524. Tādēļ tā tikai pārbaudīja Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas noteikumu formālo tiesisko transponēšanu AK tiesību aktos. Tomēr, transponējot Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu, netika novērtēta valsts tiesību aktu kvalitāte. Turklāt vissvarīgākais ir tas, ka netika uzraudzīti īstenošanas procesa turpmākie posmi, tas ir, valstu iestāžu veiktā Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas praktiskā piemērošana. Tas, ka netika saņemtas sūdzības no indivīdiem, nav attaisnojums piemērošanas uzraudzības trūkumam. Komisijas pasīvo attieksmi raksturo fakts, ka tā neapzinājās attiecīgās problēmas līdz pat 2001. gada sākumam, kad Parlamenta deputāti sāka vērsties pie šīs iestādes savu vēlētāju vārdā, kas bija ELAS apdrošinājuma ņēmēji.

Komitejai ir arī skaidrs, ka galvenās direktīvas jāuzrauga daudz aktīvāk pat izlases kārtībā. Katrā ziņā tas nozīmē, ka Komisijai ir rūpīgi jāseko līdzi notikumiem dalībvalstīs. Šādu pārbaužu trūkumu var uzskatīt par sistemātisku iestādes nepilnību.

Komisijas pasivitāte attiecībā uz Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas piemērošanas uzraudzību nav tikai tādu noteiktu uzskatu rezultāts, kas pārāk lielu nozīmi piešķīra tiesību aktu izstrādei un mazu to īstenošanas nodrošināšanai, bet zināmā mērā ir Komisijas šai jomai atvēlēto resursu trūkuma sekas. Resursu trūkums joprojām ir problēma arī transponēšanas uzraudzībā (jo īpaši lingvistiskajās iespējās, ņemot vērā, ka saņemtie īstenošanas tiesību akti nav pat iztulkoti). Ir skaidrs, ka Komisija var veikt augstākajiem standartiem atbilstīgu transponēšanas uzraudzību tikai tad, ja tās rīcībā ir vairāk līdzekļu. Saistībā ar Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu līdzekļu trūkums lika piesaistīt ārējos konsultantus, kas sagatavoja sliktas kvalitātes nepilnīgu pārskatu, kā tas ir parādīts šī ziņojuma II daļā. Tomēr jāuzsver, ka Komisija nespēja uzraudzīt ārējo konsultantu darbu tā, lai nodrošinātu apmierinošu analīzi par dalībvalstu veikto Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas transponēšanu.

***

Šķiet, ka saskan viedokļi par to, ka Eiropas iestādēm ir nopietnāk jāapsver jautājums par īstenošanas uzraudzību525 gan transponēšanas, gan piemērošanas jomā. Kopienas tiesību aktu pareiza piemērošana ir ES iestāžu sistēmas galvenais elements. Tas ir priekšnoteikums Eiropas regulējuma efektivitātei un līdztiesības ievērošanai starp dalībvalstīm. Turklāt tas garantē, ka uzņēmumi, patērētāji un pilsoņi var ātri un efektīvi izmantot tiesības, ko tiem sniedz Eiropas tiesību akti.

Eiropas likumdošanas pareiza un ātra īstenošana ir tāda „labāka regulējuma” stratēģijas neat

PR\659626LV.doc 329/371 PE 386.573v02-00


ņemama un svarīga sastāvdaļa, kas ir 2005. gadā no jauna pieņemtās Lisabonas programmas par nodarbinātību un izaugsmi pamatā. Mērķis ir uzlabot ES politikas, stiprinot to pārredzamību, saskaņotību, efektivitāti un lietderību, vienlaikus veicinot sabiedrības piedalīšanos un atbildību šo politiku izstrādē. Centieni uzlabot reglamentēšanas vidi dos vēlamos rezultātus tikai tad, ja Eiropas regulējums tiks piemērots pareizi un efektīvi.

Pašreizējo īstenošanas uzraudzības pieeju joprojām pārāk bieži raksturo šaura koncentrēšanās uz formālu tiesisku transponēšanu. Tā vietā ir vajadzīga pastāvīgas kontroles pieeja ES iestāžu veiktajai īstenošanai dažādos tāda procesa posmos, kas saistīts ar ES likumdevēju nolūku praktisku realizēšanu Eiropas pilsoņu interesēs. Tādēļ jauna dinamiskas transponēšanas koncepcija paredz, ka īstenošanas uzraudzība ir jāveic ilgākā laika periodā, nevis tikai izņēmuma kārtā, kā tas bieži notiek. Vēl svarīgāk ir ievērot likumdevēju sākotnējo gribu un nolūku.

Patiesībā efektīvas īstenošanas nodrošināšanas mērķi ir jāņem vērā jau tiesību aktu izstrādāšanas un pieņemšanas posmos. Tas ir atzīts „labāka regulējuma programmā”, bet ir vajadzīgi pastāvīgi centieni, lai nodrošinātu, ka ES likumdošana kļūst skaidrāka un vieglāk īstenojama. Transponēšanas un īstenošanas problēmas bieži rodas no slikti izstrādāta tiesību aktu teksta. Tādējādi Eiropas likumdevējām iestādēm ir svarīga atbildība šajā jomā, un tāpēc tām ir jāizvairās no sarežģītiem un neskaidriem kompromisiem sarunās. Piemēram, neskaidrs teksts rada juridiskas neprecizitātes un pretrunas, kad tekstu transponē valsts tiesību aktos, un tas var radīt konkurences izkropļojumus un iekšējā tirgus sadrumstalotību. Tādēļ būtu vēlams visām likumdošanas procesā iesaistītajām Kopienas struktūrām ņemt vērā iespējamās grūtības, kas saistītas ar ES tiesību aktu piemērošanu, izstrādes posmā, aktīvāk novērtējot paredzamās grūtības, kuras var rasties.

Turklāt, pieņemot ES likumdošanu, ir svarīgi noteikt dalībvalstīm pienākumu nodrošināt tāsauktās atbilstības tabulas, kurās norādīts, kā katrs noteikums tiek transponēts valsts tiesību aktos. Tagad Komisija principiāli iekļauj savos priekšlikumos pieprasījumu iesniegt atbilstības tabulas. Tomēr likumdošanas procedūras gaitā šīs tabulas diemžēl tiek atmestas trijās ceturtdaļās visu gadījumu. Iespējams, daudzas dalībvalstis uzskata šīs atbilstības tabulas par apgrūtinošām un tādēļ cenšas svītrot attiecīgo noteikumu no priekšlikuma, un tas viņām bieži izdodas. Tādēļ Eiropas Parlamentam ir jānodrošina pastāvīgs atbalsts neatlaidīgai prasībai iekļaut atbilstības tabulas jaunajos tiesību aktos.

Tiklīdz ES tiesību akti ir pieņemti, ir aktīvi jācenšas atbalstīt dalībvalstis transponēt šos aktus valstu tiesību aktos, piemēram, regulāri publicējot skaidrojošus paziņojumus un pamatnostādnes. Turklāt ir daudz sistemātiskāk jāizmanto transponēšanas darbsemināri un semināri, jo tie ļauj dalībvalstu iestādēm apmainīties viedokļiem un pārrunāt tādu galveno noteikumu un prasību pareizu transponēšanu, kas iekļauti ES direktīvās un tādējādi var veicināt vienmērīgāku īstenošanu visā ES.Pēc tam, uzraugot transponēšanu, Komisijai ir ne tikai jāpārbauda, vai ES noteikumi ir formāli transponēti, bet arī jāpievērš lielāka uzmanība īstenošanas pasākumu kvalitātes novērtēšanai, ņemot vērā, ka nepareiza īstenošana bieži negatīvi ietekmē valstu tiesību aktu kvalitāti, kas dažkārt atspoguļo dalībvalstu apzinātus centienus apdraudēt ES likumdošanu politisku, administratīvu vai ekonomisku iemeslu dēļ. Turklāt direktīvas bieži tiek transponētas fragmentāri, tas ir, nevis vienotā valsts tiesību aktā, bet dažādos tiesību aktos atšķirīgos tiesiskās

PE 386.573v02-00 330/363 PR\659626LV.doc


526 EP rezolūcija par Komisijas 21. un 22. gada ziņojumu par Kopienas tiesību aktu piemērošanas uzraudzību (2003.–2004. gads) – P6_TA(2006)0202.

527 7. punkts.

528 EP rezolūcija par spēkā esošo iekšējā tirgus tiesību aktu īstenošanu, sekām un ietekmi (P6(2006)0204.

529 13. punkts.

530 14. punkts.

hierarhijas līmeņos. Ir skaidrs, ka šāds transponēšanas veids, lai gan ir likumīgs, neatvieglo nedz īstenošanas uzraudzību, nedz transponēšanu. Šajā sakarā ir vērts citēt komisāru C. McCreevy (H8): „Tomēr, runājot bez aplinkiem, dažos transponēšanas gadījumos ir jābūt pilnīgam ģēnijam, lai atrastu adatu noteiktu īstenošanas tiesību aktu siena kaudzē attiecībāuz to, kur ir sākotnējā ES direktīva.” Šos jautājumus ir jāizskata, kad Komisija novērtētransponēšanas kvalitāti.

Tomēr ir ļoti svarīgi sistemātiskāk un aktīvāk novērtēt to, kā ES tiesību akti tiek piemēroti praksē. Ciktāl tas attiecas uz galvenajām direktīvām, Komisija nevar pamatoties tikai uz sūdzībām un preses ziņojumiem, pirms tā sāk izmeklēt iespējamas problēmas. Tā vietā tai aktīvi jānovērtē ES tiesību aktu galveno elementu praktiskā piemērošana visās dalībvalstīs. Vispirms tai jāpārbauda, vai piemērošana praksē atbilst ES prasībām, un pēc tam jānovērtē, vai sasniegtie rezultāti atbilst sākotnēji izvirzītajiem uzdevumiem. Komisijai regulāri jāziņo par iegūtajiem datiem Eiropas Parlamentam. Ja tiek konstatēts, ka attiecīgie uzdevumi nav izpildīti, ir jāizskata tiesību aktu grozījumu iespēja.

Tāpat ir steidzami jāpaātrina pārkāpumu procedūras. Lemjot par to, vai uzsākt vai turpināt pārkāpumu procedūras, Komisija pašlaik organizē četras sanāksmes gadā un visus lēmumus (no pirmās oficiālā paziņojuma vēstules līdz lēmumam izmantot Tiesu) pieņem Komisāru kolēģija. Eiropas Parlaments savā 2006. gada 16. maija rezolūcijā526 pieprasīja „rūpīgi apsvērt iespēju saīsināt iekšējās procedūras sākotnējā tiesvedības posmā, pilnvarojot katru Komisijas locekli nosūtīt oficiāla paziņojuma vēstules attiecīgajām dalībvalstīm savu pienākumu ietvaros (kātas jau tiek darīts gadījumos, kad dalībvalsts noteiktajā termiņā nav transponējusi Kopienas tiesību aktus savos valsts tiesību aktos)527”. Atsaucoties uz vajadzību pēc ātras un mērķtiecīgas rīcības galvenajās jomās, EP citā rezolūcijā528 pieprasīja, lai Komisija „ievieš pārredzamu un ātru pārkāpumu procedūru iekšējā tirgus izmēģinājuma lietām un informē Parlamentu par to, kā tās pārkāpumu novēršanas prioritātes kritērijs ... tiek praksē izskatīts un ieteikts sūdzību iesniedzējiem”529, un mudināja ieviest „sankcijas par neatbilstību530”.

Īstenošanas nozīmīgumu var papildus uzsvērt, izveidojot tāda komisāra amatu, kas ir tieši atbildīgs par EK tiesību aktu transponēšanu un piemērošanu un ko Komisijas iekšienē atbalsta transponēšanai un piemērošanai paredzēta darba grupa. Ja Komisija tiešām ir gatava uzlabot savu darbu šajos galvenajos jautājumos, tāda komisāra iecelšana, kas īpaši atbildīgs par šo uzdevumu, ne tikai izplatītu skaidru politisko vēstījumu, bet arī palīdzētu saskaņot visus centienus, kurus dažādi EK ģenerāldirektorāti un Ģenerālsekretariāts pašlaik veic nošķirti un dažādās pakāpēs. Šāds komisārs savas atbildības ietvaros apvienotu visus horizontālos departamentus, kas strādā ar īstenošanu, un būtu atbildīgs par citu vertikālo struktūru koordinē

PR\659626LV.doc 331/371 PE 386.573v02-00


531 EP rezolūcija P6_TA(2006)0202, 16. punkts.

532 EP rezolūcija P6_TA(2006)0202, 17. punkts.

šanu visos ģenerāldirektorātos.

Parlaments jau ir ierosinājis, ka arī dalībvalstīm „jāieceļ politiskas personas, kas valsts līmenī būtu atbildīgas par pārkāpumu politiku”531, un aicinājis Komisiju lūgt dalībvalstis „garantēt tādu Kopienas noteikumu aktīvu piemērošanu, kas ir pārkāpti, lai izvairītos no visām attiecīgāpārkāpuma sekām, nekavējoties vēršoties pie EK līguma 228. panta, ja tās pastāvīgi nespēj nodrošināt atbilstību”532.

Gan Eiropas Parlamentam, gan valstu parlamentiem ir aktīvāk jāiesaistās un jāpiedalās Kopienas tiesību aktu īstenošanas uzraudzībā. Līdz ar Eiropas tiesību aktu skaita samazināšanu ir jāliek lielāks uzsvars uz to īstenošanu.

Eiropas Parlamentam ir jābūt līderim šajā sakarā, bet tas nedrīkst ietekmēt kompetenci un uzdevumus, kas attiecīgajos līgumos ir uzticēti Komisijai. Komisijai un Parlamentam ir pastāvīgi jāsazinās savā starpā un jāuzsāk strukturēts dialogs par īstenošanas jautājumiem. Tas ir jādara augstākajā politiskajā līmenī un jāturpina, iesaistot dažādas Parlamenta kompetentās struktūras. Šo divu iestāžu sadarbība ir ārkārtīgi svarīga, lai gan Komisija kā līgumu uzraugs ir galvenā atbildīgā par īstenošanu.

Gada ziņojumam par Kopienas tiesību aktu īstenošanu jākļūst par Parlamenta progresa instrumentu, ko pastāvīgi uzrauga parlamentārās komitejas. Tam nav jābūt statiskam ikgadējam dokumentam, bet gan komiteju instrumentam, lai uzraudzītu EK darbības īstenošanas jomā. Par labāku likumdošanu atbildīgajai Juridiskajai komitejai ir jāuzņemas svarīgi pienākumi, saskaņojot un uzturot sakarus ar attiecīgajiem Komisijas dienestiem, kā arī Parlamenta vadošajām struktūrām, piemēram, prezidentūru un Priekšsēdētāju konferenci.

Specializētai komunikācijai starp Komisiju un parlamentārajām komitejām šajā jomā jābūt pastāvīgai un strukturētai. Parlamentam ir jāpielāgo savas procedūras, lai aktīvāk iesaistītos tiesību aktu īstenošanas uzraudzībā dalībvalstīs. Parlamenta struktūrām, kas pieņem lēmumus, ir nopietni jāapsver iespēja komitejās izveidot pastāvīgo referentu amatus īstenošanas jautājumos vai darba grupas, kuras būtu atbildīgas par katras komitejas pieņemto galveno tiesību aktu īstenošanas turpināšanu. Kompetentajam referentam vienam vai ar iepriekš minēto pastāvīgo struktūru palīdzību ir aktīvi jāstrādā šajā jomā. Tāpat ir jāapsver, vai izdarīt grozījumus Reglamentā, lai nodrošinātu Parlamentam aktīvāku lomu īstenošanas pārraudzībā.Arī valstu parlamentiem jāpilda svarīga loma šajā procesā. Valstu likumdošanas struktūru iesaistīšanās Eiropas lietu jomā ir ievērojami aktivizējusies pēdējo gadu laikā un turpinās aktivizēties arī turpmāk. Šajā jomā ir jāizstrādā mehānismi, lai nodrošinātu valstu parlamentu (un reģionālo parlamentu, kam ir likumdošanas pilnvaras) aktīvu līdzdalību Kopienas tiesību aktu uzraudzībā. Dalībvalstu likumdošanas struktūras īpaši uztrauc īstenošanas jautājums, tādēļtām vajadzētu vēlēties uzlabot sadarbību ar Eiropas Parlamentu. Zināmā mērā sadarbības struktūras jau pastāv, un vajadzētu spēt tās izmantot minētajam mērķim.

Kā iepriekš tika minēts, dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, transponējot ES tiesību aktus

PE 386.573v02-00 332/363 PR\659626LV.doc


533 Papildu informācijai skatīt II daļas II.1. nodaļu.

valstu tiesību aktos. Direktīvas pēc savas būtības ļauj dalībvalstīm izvēlēties īstenošanas veidu un metodi. Tādējādi direktīvas var viegli iekļaut atšķirīgās valstu tiesību sistēmās, administratīvos noteikumos un tradīcijās. Tomēr tajā pašā laikā šo atšķirīgo valstu mentalitāšu un tradīciju rezultātā direktīvas piemērošana var atšķirties, tādējādi mainot efektivitātes līmeni. Tas ir nepieņemami jutīgās jomās, piemēram, finanšu pakalpojumu savstarpējā atzīšanā, kur patērētāji sagaida vienotus uzraudzības standartus visā ES. Turklāt direktīvas var zaudēt efektivitāti, tās transponējot valsts tiesību aktos, kas saistīts ar iepriekš minētajām problēmām (piemēram, lingvistiskām grūtībām, sadrumstalotu transponēšanu) vai tāpēc, ka dalībvalstis apzināti izvēlas tās transponēt veidā, kurš apdraud to efektivitāti. Tādēļ ir ieteicams par standarta juridisko formu likumu izdošanā īpaši jutīgos jautājumos izvēlēties regulas, nevis direktīvas, lai precīzāk atspoguļotu likumdevēja mērķus.

Tomēr, ja tiek izvēlēta direktīva, nevis regula, būtu ieteicams tajā iekļaut maksimāli daudz saskaņošanas prasību, nevis obligātos standartus. Direktīvās ir jāiekļauj skaidras un nepārprotamas prasības, ko nevar dažādi interpretēt un kas ierobežo valstu iestāžu izvēles brīvību. Cik vien iespējams jāizvairās no pārejas normām un neobligātām prasībām, jo tās samazina tiesību aktu ES līmeņa saskaņotību un efektivitāti. To pierādīja Trešajā dzīvības apdrošināšanas direktīvā dalībvalstīm dotā iespēja noteikt to, vai rezervēt ārpuslīguma piemaksas (1LD18. pants)533.

PR\659626LV.doc 333/371 PE 386.573v02-00


CONCLUSIONS PART V, ROLE OF THE COMMISSION

PE 386.573v02-00 334/363 PR\659626LV.doc


534 See Part V Section III, p.314; see also in Part II Section II.2.1, pp 85-81, and Part II Section II.2.2, pp 92-94.

PART V - ROLE OF THE COMMISSION

The Commission’s role in the Equitable Life crisis

The committee is of the opinion that the Commission did not monitor the application of the 1.3LD effectively , although it may be said to have followed the prevailing practice at that time. The committee believes that the Commission should have taken a much more proactive stance and not simply waited for complaints to arrive.

The committee believes that a dynamic approach to implementation on the part of the 2.Commission and the Member States, considering both black letter law of the legislative text but also the aims of the legislation and the method of its practical application, would most likely have highlighted and brought to the fore the deficiencies in the application of the 3LD.

The committee believes that the study requested by the Commission on 3LD transposition 3.in the UK was unhelpful, incomplete and of poor quality and did not raise any substantial key points, one of its main weaknesses being that it was undertaken shortly after transposition and did not benefit from a longer period in which to evaluate implementation over time.

The committee believes that the introduction of options within the Directive diminished its 4.coherence and effectiveness and furthermore hindered the implementation and application of EU law, opening the door to Member State gold-plating and differing standards. This was illustrated by the option given to Member States in the 3LD to choose whether non-contractual bonuses were to be reserved (Art. 18, 1.D)

Systematic weaknesses highlighted by the Inquiry

The committee is of the opinion that, as has been depicted in the different Parts of this 5.report534, the ELAS case has brought to the surface the existence, on the part of the Commission, of certain systematic weaknesses related to the proper monitoring of the implementation of EU law.

The committee is of the opinion that, even though the situation seems to have improved 6.recently, the ELAS case attests that the Commission has in the past adopted a formalistic and static role in the monitoring of the transposition of Community law which, while it might have been in line with the philosophy prevailing at the time, is certainly no longer acceptable. The case of ELAS adds weight to the urgent need for a more dynamic and comprehensive concept of implementation of EC legislation.

The committee is of the opinion that the present inquiry also highlights another systematic 6.weakness within the Commission, namely the lack of resources in terms of staff devoted to

PR\659626LV.doc 335/371 PE 386.573v02-00


535 See Part II Section II.2.2, p. 94.

the monitoring of transposition. In particular, it shows535 how the Commission relied too heavily in its monitoring on contracted consultants which, in the ELAS case, produced an incomplete and poor quality study.

The committee demands for increased awareness, on the part of the Commission and 7.especially the Member States, of linguistic problems and issues surrounding the implementation of EU legislation.

PE 386.573v02-00 336/363 PR\659626LV.doc


VI DAĻA – Izmeklēšanas komiteju nozīme

par parlamentāro izmeklēšanas komiteju pilnvarām un kompetenci

PR\659626LV.doc 337/371 PE 386.573v02-00


SATURA RĀDĪTĀJS VI DAĻA

I. Izmeklēšanas komiteja: pašreizējā situācija

II. Pašreizējā statusa ierobežojumi

III. Pielikums

Secinājumi

PE 386.573v02-00 338/363 PR\659626LV.doc


536 193. pants.

537 OV L 113, 19.5.1995.

538 Kopš tā pirmajām tiešajām vēlēšanām Parlaments ir izrādījis lielu interesi par izmeklēšanas komiteju. Patiesībā pirmajos desmit gados pēc 1979. gada Parlaments izveidoja vairākas šādas komitejas, taču ar ļoti ierobežotām pilnvarām. Pēc Lēmuma Nr. 95/167 pieņemšanas tika izveidotas tikai divas izmeklēšanas komitejas: Izmeklēšanas komiteja Kopienas tranzīta sistēmas lietā (4-0053/97) un Izmeklēšanas komiteja attiecībā uz BSE. Abas šīs komitejas ievēroja apmēram vienādu darba grafiku. Pēc Parlamenta rezolūcijas pieņemšanas, nosakot pilnvaras (abos gadījumos daudz sīkāk izstrādātas nekā EQUI komitejas pilnvaras), tika rīkotas uzklausīšanas un izveidotas delegācijas. Šajā sakarā netika sagatavots neviens starpposma ziņojums. Izmeklēšanas komiteja Kopienas tranzīta sistēmas lietā lūdza trīs mēnešu pagarinājumu, kas tika piešķirts. Darba beigās abas komitejas sagatavoja garu ziņojumu un ieteikuma projektu, kas tika nosūtīti plenārsēdei. Plenārsēdē nobalsoja tikai par īsu ieteikumu, apstiprinot ziņojumu (BSE gadījumā tā bija rezolūcija).

I. Izmeklēšanas komiteja: pašreizējā situācija

1) Tiesības izveidot pagaidu izmeklēšanas komitejas, lai izmeklētu „aizdomas par pārkāpumiem vai par kļūdu pārvaldē, kas notikusi, piemērojot Kopienas tiesību aktus”, izņemot gadījumus, kad attiecīgais jautājums ir sub judice, ir Eiropas Parlamenta (EP) uzraudzības pilnvaru svarīgs elements kopā ar cita starpā lūgumrakstu izskatīšanu un ombuda iecelšanu.

Parlamentārās izmeklēšanas komitejas (PIK) ļauj padziļināti izmeklēt īpašus jautājumus. Tāpat tās vērš sabiedrības uzmanību uz pārbaudāmajiem jautājumiem un tādējādi palīdz ne tikai aktualizēt noteiktus tematus politiskajā darba kārtībā, bet arī stiprināt Parlamenta pārbaudes un kontroles pilnvaras.

Izmeklēšanas komiteju regulāra izveidošana tika oficiāli juridiski atzīta Māstrihtas Līgumā, kas ieviesa jaunu pantu EK līgumā, nosakot, ka Parlamentam ir tiesības izveidot šādas komitejas, lai izmeklētu „aizdomas par pārkāpumiem vai par kļūdu pārvaldē, kas notikusi, piemērojot Kopienas tiesību aktus, izņemot gadījumus, kad attiecīgos faktus pārbauda tiesa un kamēr lieta tiek izskatīta tiesā”536.

2) Šis jaunais pants (patlaban EK līguma 193. pants) nesniedz informāciju par īpašām EP izmeklēšanas komitejas pilnvarām, bet nosaka, ka sīki izstrādātus noteikumus pieņem ar iestāžu nolīgumu. Vienošanās par šo nolīgumu tika panākta ar EP, Padomes un Komisijas 1995. gada 19. aprīļa Lēmumu Nr. 95/167 par sīki izstrādātiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošanu537.

Vienošanās par šo lēmumu tika panākta tikai pēc divu gadu ilgām sarunām un pēc tam, kad Parlaments bija piekāpies svarīgos jautājumos. Tomēr Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošana tika ievērojami stiprināta attiecībā uz situāciju pirms Māstrihtas Līguma.

3) PIK pieredze, kas pieejama kopš iepriekš minētā lēmuma pieņemšanas, ir ierobežota, jo attiecīgajā periodā tika izveidotas tikai divas PIK538, un, cik zināms, nav veikts neviens padziļināts pētījums par Parlamenta pilnvarām, pienākumiem un rīcību, īstenojot tā izmeklēšanas tiesības.

PR\659626LV.doc 339/371 PE 386.573v02-00


539 A2-100/86.

PIK būtība tika aprakstīta PROUT ziņojuma539 paskaidrojumā, kas pirmais ieviesa Reglamentānoteikumus attiecībā uz izmeklēšanas komitejām. Tajā minēts, ka „izmeklēšanas komitejas nekādā ziņā nav politiskas komitejas. Tās nevērš uzmanību uz nākotni, bet gan uz pašreizējiem Kopienas tiesību aktiem un to, kā tos īsteno vai nu Komisija, vai dalībvalstis. Tās pārbauda, vai netiek pārkāpti tiesību akti, kā arī meklē kļūdas pārvaldē vai korupcijas pazīmes tiesību aktu administrēšanā. Citiem vārdiem sakot, tās palīdz Parlamentam veikt uzraudzību ...”.

4) No iepriekš minētā kļūst skaidrs, ka, ņemot vērā šāda veida komiteju izmeklēšanas raksturu, to darbības ir precīzi jādefinē un nedaudz jāpaplašina to pilnvaras un pienākumi attiecībā uz pastāvīgu vai parastu pagaidu komiteju.

Pilnvaru joma un ierobežojumi

5) Ir svarīgi paturēt prātā, ka PIK darbības jomu nosaka primārie un sekundārie tiesību akti, proti, EK līguma 193. pants, Lēmums Nr. 95/167, attiecīgais Reglaments un pilnvaras, ko pieņēmis Parlaments atbilstīgi 176. panta 3. punktam.

Attiecībā uz EK līgumu, minēto lēmumu un Reglamentu Parlaments var izveidot izmeklēšanas komiteju, „lai izmeklētu aizdomas par pārkāpumiem vai par kļūdu pārvaldē, piemērojot Kopienas tiesību aktus”, ko pieļāvusi ES iestāde, dalībvalsts vai personas, kuras saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem ir pilnvarotas īstenot attiecīgos tiesību aktus. Pagaidu izmeklēšanas komiteja nedrīkst izmeklēt lietas, kas tiek izskatītas valstu vai Kopienu Tiesā, līdz laikam, kamēr tiesvedība nav pabeigta (EK līguma 193. pants un 1995. gada lēmuma 3. pants).

6) Paturot to prātā, ir skaidrs, ka pilnvaras kļūst visnotaļ plašas un tādēļ ir svarīgi uzsvērt, ka iepriekš minētie teksti skaidri nenosaka pārkāpumu vai kļūdu pārvaldē, par kurām Kopienas iestādes, iespējams, ir atbildīgas, izmeklēšanas jomu. Arī dalībvalstis, proti, visas to struktūras un administrācija, ir pakļautas iespējamai izmeklēšanai.

Tādējādi EK līgums un minētais lēmums nosaka PIK trīs ierobežojumus: tai jāizmeklēaizdomas par pārkāpumiem vai par kļūdu pārvaldē, kas notikusi, piemērojot Kopienas tiesību aktus; iespējams, šīs darbības bija jāveic Kopienai vai valstu administrācijai; un tai nav tiesību izmeklēt jautājumus, ko izskata valsts vai Kopienu Tiesā.

7) Nav skaidrs, vai komiteja var izmeklēt jautājumu, kas tiek izskatīts tādas valsts tiesā, kura nav dalībvalsts. EK līgumā tas nav nodalīts, un tajā ir vienkārši atsauce „faktus izskata tiesā”, tomēr lēmuma 2. panta 3. punktā ir skaidra norāde uz valstu vai Kopienu Tiesu. Šajā jautājumānav Eiropas Kopienu Tiesas prakses, tādēļ principā šķiet, ka sub judice ierobežojumi ir jāpiemēro valstu vai Kopienu Tiesai, iespējams, izņemot gadījumus, kad tiesāšanās mērķis ir apturēt izmeklēšanas komitejas veikto izmeklēšanu. Tāpat šie ierobežojumi ir jāuztver strictu sensu: tie attiecas tikai uz īpašiem sub judice jautājumiem, un tos nevar attiecināt uz blakus jautājumiem vai saistītiem jautājumiem.

PE 386.573v02-00 340/363 PR\659626LV.doc


540 Ombuda gada ziņojums par 1996. gadu.

541 OV C 292/168, 21.9.98.

8) Kļūdas pārvaldē nozīme nav definēta primārajos vai sekundārajos Kopienas tiesību aktos. Tomēr ombuda 1996. gada ziņojumā, atbildot uz EP pieprasījumu, termins „kļūda pārvaldē” ir skaidrots šādi:

Nav šaubu, ka ir notikusi kļūda pārvaldē, ja Kopienas iestādes vai struktūras nespēj rīkoties saskaņā ar EK līgumu un Kopienas tiesību aktiem, kas tām ir saistoši, vai ja tās neievēro tādu tiesību aktu noteikumus un principus, ko pieņēmusi Tiesa un Pirmās instances tiesa.

Kļūda pārvaldē var izpausties daudzos dažādos veidos, tostarp kā administratīvi pārkāpumi, administratīva nolaidība, pilnvaru ļaunprātīga izmantošana, netaisnīgums, nepareiza darbība vai nekompetence, diskriminācija, nepieņemami kavējumi, atteikšanās sniegt informāciju, nevērība utt.540

EP šo pieeju apstiprināja savā 1998. gada 16. jūlija rezolūcijā541.

9) Izmeklēšanas komitejas darbību ierobežo arī tās pilnvaras, tās izveides sākotnējais mērķis un tās raison d’être, un tā nevar veikt izmeklēšanu, pārsniedzot šīs Parlamenta piešķirtās pilnvaras. Lēmumā izveidot izmeklēšanas komiteju ir jānosaka šis mērķis (1995. gada lēmuma 2. panta 1. punkts in fine).

10) Visbeidzot izmeklēšanas komiteju ierobežo tās ziņojuma iesniegšanas termiņš, kā tas noteikts pilnvarā (lēmuma 2. panta 1. punkts in fine). Šis termiņš nedrīkst būt garāks par 12 mēnešiem no komitejas izveidošanas datuma, bet to var pagarināt divas reizes pa trim mēnešiem (lēmuma 2. panta 4. punkts un Reglamenta 176. panta 4. punkts).

Pilnvaras un pienākumi

11) Neraugoties uz Reglamentā vai Lēmumā Nr. 95/167 noteikto, izmeklēšanas komitejas modus operandi un pilnvaras ir tādas pašas kā pastāvīgajām komitejām (Reglamenta 176. panta 2. punkts). Ja komiteja uzskata, ka tās tiesības ir pārkāptas, tā lūdz priekšsēdētāju veikt atbilstīgus pasākumus (Reglamenta 176. panta 6. punkts).

12) Izmeklēšanas komitejai piešķirtās paplašinātās pilnvaras pārsvarā ir noteiktas Lēmuma Nr. 95/167 3. pantā. 3. panta 1. punktā noteikts, ka komiteja veic izmeklēšanu, kas vajadzīga, lai pārbaudītu aizdomas par pārkāpumiem vai kļūdu pārvaldē. Šis noteikums ir jāskata saistībāar uzraudzības pilnvarām, kā minēts šajā piezīmē. Eiropas Kopienas iestādes un dalībvalstis saskaņā ar EK līguma 10. pantu ir jo īpaši atbildīgas par sadarbību ar izmeklēšanas komiteju.

13) 3. panta 4. punktā noteikts, ka dalībvalstu iestādes, Eiropas Kopienu iestādes un struktūras sniedz komitejai dokumentus, kas vajadzīgi tās uzdevumu veikšanai, izņemot gadījumus, kad atteikumam ir pamatots iemesls (valsts drošība, Kopienas tiesību akti utt.). 3. panta 5. punkta otrajā teikumā un 6. punktā papildus precizēts šis pienākums sniegt informāciju (iestādes nedr

PR\659626LV.doc 341/371 PE 386.573v02-00


īkst sniegt komitejai dalībvalsts dokumentus pirms attiecīgās dalībvalsts informēšanas).

Komitejai ir tiesības saņemt no pārstāvja, kas pilnvarots pārstāvēt attiecīgo valdību, paziņojumu par jebkādiem ar drošības apsvērumiem saistītiem šķēršļiem. Šim paziņojumam ir jābūt pamatotam.

14) 3. panta 8. punktā noteikts, ka, ciktāl tas vajadzīgs komitejas pienākumu pildīšanai, izmeklēšanas komiteja var pieprasīt jebkurai citai personai (proti, personai, kas nav amatpersona, ierēdnis vai EK amatpersona) sniegt komitejai liecību. Ir visnotaļ skaidrs, ka komiteja nav pilnvarota likt pilsonim sniegt liecību, ja viņš to nevēlas.

No otras puses, komiteja informē jebkuru izmeklēšanas gaitā minētu personu, ja izmeklēšana viņu var skart. Šādai personai pēc pieprasījuma ir tiesības būt uzklausītai komitejā (3. panta 8. punkts).

Attiecībā uz pienākumiem komitejai ir jāievēro noteikti procedūras ierobežojumi

15) 2. panta 2. punktā noteikts, ka uzklausīšanas un liecību sniegšana parasti ir publiskas, bet lieciniekiem un ekspertiem ir tiesības izdarīt paziņojumus vai sniegt liecību slēgtā sanāksmē. Lietu izskatīšana (sanāksmes) notiek slēgtā sanāksmē, ja to pieprasa viena ceturtā daļa dalībvalstu vai ja to pieprasa valsts iestādes, EK iestādes, vai ja tiek izskatīti slepeni dokumenti.

Reglamenta 176. panta 8. punktā noteikts, ka priekšsēdētājs nodrošina pārrunu konfidencialitāti un 176. panta 9. punktā nosaka pamatnostādnes nosūtītu slepenu vai konfidenciālu dokumentu pārbaudīšanai. Ir jāpiemēro Reglamenta VII pielikuma A daļa par Parlamentam iesniegtu konfidenciālu dokumentu izskatīšanu.

16) 4. panta 1. punktā noteikts, ka komitejas iegūtā informācija izmantojama tikai tās pienākumu pildīšanai. Minēto informāciju nedrīkst publiskot, ja tajā ir slepena vai konfidenciāla rakstura materiāls. Attiecībā uz priviliģētu informāciju ir noteikts komitejas locekļu pienākums ievērot konfidencialitāti; tas pats attiecas uz Eiropas Savienības iestāžu darbiniekiem un citiem EP vai komitejas darbiniekiem. Ir skaidrs, ka pret ES amatpersonām piemēro disciplinārus pasākumus, ja tās nepilda savu konfidencialitātes ievērošanas pienākumu, kā tas noteikts šajā pantā vai Lēmumā Nr. 95/167. Šis nosacījums attiecas arī uz valstu amatpersonām. Privātpersonu vai komitejas locekļu atbildība iestājas tikai attiecīgo valstu tiesu vai tādu parlamentāro disciplināro pasākumu kontekstā, ko piemēro komitejas locekļiem (Reglamenta VII pielikums).

17) Reglamenta 176. panta 7. punktā noteikts, ka persona, kas uzaicināta sniegt liecību komitejā, var atsaukties uz tām pašām tiesībām, kuras tai būtu kā lieciniekam tiesā savā izcelsmes valstī, un šīm personām jāpaziņo par viņu tiesībām, pirms tās sniedz paziņojumu komitejai.

Principā tas nedod viņām tiesības ierasties ar advokātu, jo lieciniekiem parasti nav šādas tiesības, izņemot gadījumus, kad tās baidās tikt apsūdzētas procedūras gaitā. EP Juridiskās komitejas praksē tās locekļiem ir atļauts ierasties ar advokātiem, bet advokātiem nav ļauts izteikties. Šāda veida praksi ir izvēlējusies pati komiteja.

PE 386.573v02-00 342/363 PR\659626LV.doc


542 Informāciju sniedza Eiropas Parlamentārās pētniecības un dokumentācijas centra (ECPRD) korespondenti.

Pēc savu uzdevumu izpildes komitejas pēdējais pienākums ir iesniegt Parlamentam ziņojumu par tās darba rezultātiem, vajadzības gadījumā iekļaujot mazākuma viedokļus.

Šis ziņojums tiek publicēts (Reglamenta 176. panta 10. punkts).

II. Pašreizējā statusa ierobežojumi

18) EK līguma 193. pants, kā arī Lēmums Nr. 95/167 neapšaubāmi stiprināja Eiropas Parlamenta uzraudzības pilnvaras. Tolaik dalībvalstu parlamentu izmeklēšanas pilnvaras nebija tik plašas un sīki izstrādātas kā tagad. Tāpat arī Eiropas Parlamenta kompetence, atbildības veids un pilnvaras nebija tādas, kādas šai iestādei ir šodien. Ir augusi gan Eiropas Parlamenta politiskā ietekme, gan daudzu Eiropas pilsoņu cerības.

Kā minēts iepriekš, izmeklēšanas komitejas ir Eiropas Parlamenta uzraudzības pilnvaru svarīga daļa, tādēļ tās ir jāstiprina. Kopš 1995. gada ir izveidotas tikai trīs izmeklēšanas komitejas. Šķiet, ka tā ir visnotaļ pieticīga privilēģiju izmantošana. Pat ja pastāvīgās komitejas pilda savus uzraudzības pienākumus ļoti veiksmīgi, izmeklēšanas komitejas koncentrējas uz vienu īpašu uzdevumu, apvienojot dažādu komiteju locekļu atšķirīgu pieredzi un zināšanas.

19) Nemēģinot veicināt šī kontroles mehānisma ļaunprātīgu izmantošanu, šķiet lietderīgi izskatīt iespēju turpināt izmantot šo svarīgo instrumentu, uzlabojot un atjauninot tā pilnvaras.

20) Šīs izmeklēšanas komitejas izmeklēšanas iespējas ir ierobežojuši vairāki šķēršļi, par ko var viegli spriest pēc pašreizējām pilnvarām, kā tas sīki izklāstīts iepriekš. Komitejai ir ļoti nelielas pilnvaras, izņemot attiecībā uz Eiropas Komisiju: tā nevar uzaicināt lieciniekus, ja iespējamais liecinieks atsakās sadarboties, viņam nedraud nekādas sekas, izdevumi vai sods; tāpat nav noteiktas nekādas sankcijas par nepatiesas liecības sniegšanu vai par atteikumu ierasties vai sniegt liecību komitejā.

21) Komitejai nav līdzīgu izmeklēšanas pilnvaru, kādas ir tiesām saistībā ar valstu administrācijām vai gadījumos, kad administratīva vai privāta struktūra atsakās iesniegt komitejai dokumentus. Tāpat tai nav iespējas izmeklēšanas gaitā lūgt valstu tiesām palīdzību.

Šis apstāklis ir bijis par pamudinājumu komitejai novērtēt situāciju, liekot tai pieprasīt Politikas departamentam informāciju par to, kāda pašlaik ir situācija vairāku valstu parlamentos542. Šai daļai ir pievienots pielikums ar pārskatu par vairākiem jautājumiem, kas interesē šo izmeklēšanas komiteju, lai iesniegtu Parlamentam vairākus ieteikumus.

Vispārējie iegūtie dati liecina, ka valstu parlamenti ir daudz labāk sagatavoti nekā pirms

PR\659626LV.doc 343/371 PE 386.573v02-00


10 gadiem un ka izmeklēšanu veikšanai tie ir daudz labāk nodrošināti par EP.

22) Lai iegūtu salīdzinošu informāciju par dalībvalstu parlamentu izmeklēšanas komiteju veidošanu un darba procedūrām, tika izvērtēti dati, kas saņemti no 15 dalībvalstīm un Šveices 2003. gadā.

Attiecībā uz valstu parlamentu izmeklēšanas komiteju veidošanu un to darba procedūrām vairumam dalībvalstu (izņemot Apvienotās Karalistes Pārstāvju palātu) ir konstitucionāla sistēma, kas nodrošina parlamentāro izmeklēšanas komiteju (PIK) izveidi. Tomēr jāatzīmē, ka atsevišķām Lielbritānijas izvēlētām komitejām (abas Pārstāvju palātā un Lordu palātā) ir procedūras, kas līdzīgas citu valstu PIK, bet tām ir beztermiņa pilnvaras un pastāvīgs uzdevumu saraksts (piemēram, ES tiesību aktu izvērtēšana).

Šajās valstīs pastāv tiesiska sistēma PIK izveidei. Tā ietver noteikumus Konstitūcijā, parlamenta Reglamentā vai parastos tiesību aktos. Dažās valstīs tiesiskajā pamatā ir iekļauti visi trīs līmeņi, bet citās valstīs attiecīgos noteikumus var atrast tikai vienā vai divās iepriekš minētajās kategorijās.

23) Vairumā sistēmu PIK galvenais uzdevums ir uzraudzīt valdības vai administrācijas darbību. Dažās valstīs PIK ir papildu pienākums nodrošināt Konstitūcijas vai citu tiesību aktu noteikumu ievērošanu.

24) Vairumā dalībvalstu PIK ir izmeklēšanas pilnvaras, kas līdzīgas tiesu pilnvarām, bet mazākā mērā. Dažos gadījumos (AK Lordu palātā, Īrijā, Somijā, Spānijā, Zviedrijā, ) PIK pilnvaras ir līdzīgas tām, kādas ir citām parlamentārajām komitejām.

Beidzoties PIK pilnvarām, parasti ir politiski rezultāti un dažkārt tiesas darbība vai procedūras.

25) Salīdzinošajā pētījumā norādīts, ka visās dalībvalstīs, kam ir PIK juridiskais pamats (izņemot Somiju), šīm komitejām ir iespēja uzaicināt lieciniekus, piemēram, valsts iestāžu vadītājus vai citus pilsoņus, sniegt liecību. Nepakļaušanās izmeklēšanai un neierašanās PIK gadījumādažādās valstīs ir atšķirīgas sankcijas: piemēram, Grieķijā PIK vadītājs var noteikt liecinieka obligātu ierašanos, bet Īrijā atteikums ierasties PIK var novest pie lietas iesniegšanas Augstākajā tiesā ierašanās pavēstes izdošanai. Tāpat atteikums sadarboties var būt kriminālpārkāpums. Nīderlandē lieciniekus, kas atsakās ierasties komitejā vai tīši neierodas, var pat apcietināt.

26) Salīdzinošajā pētījumā atspoguļotā situācija parāda, ka vairumā dalībvalstu, kas apsekotas šajā pārskatā, PIK var pieprasīt noteiktam skaitam administratīvo un politisko struktūru tādas informācijas un dokumentu nodošanu, kuri ir vajadzīgi šo komiteju izmeklēšanas veikšanai, piemēram, valdībai, tiesu iestādēm vai administratīvām iestādēm. Dažās valstīs PIK var arīnoteikt par pienākumu privātām struktūrām apkopot informāciju komitejas vajadzībām.

Vairumā dalībvalstu, kas apsekotas šajā pārskatā, noteikumi nodrošina PIK instrumentus cīņai pret šādu struktūru atteikumu sadarboties. Pastāv plašs iespēju klāsts, kā risināt šādas problēmas, – sākot no administratīvām soda naudām (piemēram, Austrijā) līdz apcietināšanas sankcijām (piemēram, Nīderlandē).

PE 386.573v02-00 344/363 PR\659626LV.doc


27) Tāpat attiecīgie dati parāda, ka atsevišķās dalībvalstīs (piemēram, Austrijā, Beļģijā, Itālijā, Somijā, Šveicē, kā arī Zviedrijā) PIK ir papildu privilēģija: tās var pieprasīt tiesām dokumentus, un tiesas parasti izpilda šos pieprasījumus. No otras puses, Francijā, Īrijā, Grieķijā un Nīderlandē starp PIK un tiesām nenotiek nekāda sadarbība – abas struktūras strādā neatkarīgi, bez tiešas mijiedarbības.

28) Salīdzinot ar šiem noteikumiem, noteikumi attiecībā uz Eiropas Parlamenta pagaidu izmeklēšanas komitejām joprojām ļauj papildus pilnveidot šo struktūru pienākumus. Jo īpaši būtu lietderīgi noteikt striktākus noteikumus par sankcijām pret personām vai iestādēm, kas atsakās sadarboties. Viens no veidiem, kā to panākt, varētu būt ciešāka sadarbība ar valstu iestādēm.Tomēr krasās pretrunas starp sankcijām, kas noteiktas dažādās valstu sistēmās, iespējams, varētu radīt diskriminācijas problēmas Eiropas Parlamenta attieksmē pret ES pilsoņiem caur valstu iestādēm.

Nobeigumā var izdalīt šādus galvenos punktus:

PIK iespējas veikt izmeklēšanu daudzos gadījumos ir līdzīgas tiesu iespējām, bet mazākā mērā, 1.un PIK pilnvaru joma ir pietiekama;

Kopumā PIK ir tiesīgas pieprasīt informāciju no sabiedriskām struktūrām – tostarp tiesām – un 2.privātām struktūrām, un šīm struktūrām ir pienākums sadarboties, pretējā gadījumā tām var piemērot sankcijas;

Lieciniekus parasti var uzaicināt sniegt liecību, un tiem var piemērot administratīvus vai pat 3.kriminālus sodus, ja tie atsakās sniegt liecību;

Sadarbība ar tiesām ir nodrošināta vairumā dalībvalstu daudzos dažādos veidos.4.

Ņemot vērā šos secinājumus un šīs izmeklēšanas komitejas pieredzi, komiteja ir izvirzījusi vairākus secinājumus un ieteikumus.

PR\659626LV.doc 345/371 PE 386.573v02-00


SECINĀJUMI, vi DAĻA – IZMEKLĒŠANAS KOMITEJAS

PE 386.573v02-00 346/363 PR\659626LV.doc


PART VI - ROLE OF COMMITTEES OF INQUIRY

The Committee of Inquiry, following its mandate which entitles it to put forward any proposal which it deems necessary, draws the following conclusions:

The committee expresses irritation and regret at the discourteous conduct of several 1.witnesses who did not cooperate with the Inquiry.

The committee notes that the powers of the Committees of Inquiry, as set in the Rules of 2.Procedure and in Decision 95/167 of the European Parliament, the Council and the Commission, are very limited and not in line with the political stature, needs and competences of the European Parliament.

The committee requests that Decision 95/167 be brought up to date and the powers of 3.inquiry of the European Parliament be improved and aligned with those of a majority of National Parliaments.

PR\659626LV.doc 347/371 PE 386.573v02-00


PE 386.573v02-00 348/363 PR\659626LV.doc


PR\659626LV.doc 349/371 PE 386.573v02-00


VII DAĻA – IETEIKUMIIzmeklēšanas komitejas saistībā ar sabiedrības Equitable Life Assurance Society sabrukumu ziņojums

PE 386.573v02-00 350/363 PR\659626LV.doc


SATURA RĀDĪTĀJS Ieteikumi

A. II un III daļa – Transponēšana un regulēšanas sistēma

B. IV daļa – Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

C. V daļa – Eiropas Komisijas nozīme

D. VI daļa – Izmeklēšanas komiteju nozīme

PR\659626LV.doc 351/371 PE 386.573v02-00


543 Siena Protocol relating to the collaboration of the supervisory authorities of the Member States of the EC in particular in the application of the Directives on life assurance and non-life insurance (1997).

A. RECOMMENDATIONS, PART II AND III - TRANSPOSITION AND REGULATORY SYSTEM

1. The committee the further strengthening of prudential supervisory and regulatory standards throughout the Union, including an obligation to reserve for liabilities such as bonuses, including terminal bonuses and guaranteed benefits.

2. The committee requests financial services legislation to provide for preventive early-warning systems that are able efficiently to signal potential problems arising from the supervision or regulation of financial services companies, in particular when cross-border financial operations are involved. It is believed this should be encompassed by the Commission's proposal on Solvency II.

3. The Committee welcomes current discussions surrounding Solvency II and the use of a principles and risk-based approach in calculating prudential requirements which will ensure companies hold capital in line with their particular profile rather than meeting a one size fits all requirement.

4. The Committee strongly recommends the further implementation of more sophisticated mechanisms which are able to guarantee exemplary co-operation between national regulatory authorities, in particular within the framework of the Committee of European Insurance and Occupational Pensions Supervisors (CEIOPS) network, in order to create a truly efficient intervention system able to successfully react to anomalies or disruptions within the Internal Market.

5. The committee welcomes CEIOPS’s inclusion in its 2007 Work Programme of a review of rules of procedures to be followed by supervisors in cross-border activities, as set out in the Siena Protocol543. The committee calls for a thorough review of this protocol, focused on policyholder protection and the treatment of cross-border complaints.

6. The committee considers unacceptable any attempt to interpret or to justify a passive role of national financial regulators limited only to their national jurisdiction and calls for EC legislation to highlight the collegial responsibility of national regulators in safeguarding the optimal working of the Internal Market in financial services and assuring the highest standards of consumer protection. In particular, the committee considers that host State regulators should actively assist complainants and help them to direct their complaints to the appropriate destination.

7. The committee acknowledges that the Commission cannot assume the role of a ‘Regulator of Regulators’. However, in order to assure the correct application of EC legislation throughout the Internal Market, it strongly recommends that the Commission look closely

PE 386.573v02-00 352/363 PR\659626LV.doc


at whether all Member States have equipped their national regulators with sufficient means and resources to be in a position to apply fully and consistently EC legislation in financial supervision. It further invites the Commission to inform the appropriate committees of the European Parliament of its assessment.

8. The committee strongly requests that any financial services legislation duly recognizes the priority of investor protection issues, while at the same time ensuring a dynamic and competitive environment for financial services providers that minimizes red tape and does not stifle innovation. In this regard, the committee supports a greater emphasis on principles-based regulation in any future financial services legislation. Furthermore, as investments in pension products are to play an increasingly important role in the European economy in view of the demographic imbalance and ageing populations, the committee emphasizes the need to foster consumer confidence in pension products by ensuring for them the highest standards of security and investor protection throughout the Internal Market.

PR\659626LV.doc 353/371 PE 386.573v02-00


B. RECOMMENDATIONS, PART IV - REMEDIES

9. In view of the UK Government's failure to comply with the requirements of the Third Life Directive and given the absence either of accessible legal redress through the courts or of effective alternative means of redress, the committee firmly believes that the UK Government is under an obligation to assume responsibility. The Committee therefore strongly recommends that the UK Government devise and implement an appropriate scheme with a view to compensating Equitable Life policyholders both within the UK and abroad.

.

10. The committee urges the UK Government to accept and implement any recommendations the UK Parliamentary Ombudsman may make with regard to Equitable Life.

11. Although the FOS can be considered as one of the more advanced out-of-court dispute settlement schemes in Europe in terms of competences and powers, the committee believes that the Equitable Life case has revealed a number of serious shortcomings in its operation. The Committee therefore demands that the UK Government urgently address these shortcomings, strengthen the FOS's capacities and ensure that it is truly independent from the FSA.

12.The committee urges Member States to ensure that, within their respective territories, there are proper alternative dispute resolution (ADR) schemes covering the whole area of financial services, so as to remove remaining geographical gaps within the FIN-NET system. The committee also calls on Parliament to support binding measures within the framework of financial services legislation obliging Member States to ensure that there are such schemes within their territories. There appears to be no contradiction between a Community obligation to set up such schemes, on the one hand, and the fact that consumers merely have the option to use such out-of-court schemes, on the other.

13.With a view to filling the gaps within the FIN-NET system and given the importance for consumers to have access to impartial out-of-court settlement schemes, the committee requests the Commission to propose binding measures that oblige Member States to put in place statutory ADR schemes covering all financial services within their territories. The Commission's proposal should define the independence, powers and competences of ADR schemes and require Member States to adopt common criteria as to the schemes’respective jurisdictions.

14.The committee urges the Commission to pursue efforts aimed at increasing the visibility and consumers’ awareness of the FIN-NET scheme. Similarly, calls on the Member States to cooperate fully with FIN-NET, inter alia by promptly notifying to it any outstanding relevant schemes.

PE 386.573v02-00 354/363 PR\659626LV.doc


544 H9, p.11.

545 European Commission, EU Consumer Policy strategy 2007-2013, SEC(2007) 321-323, at p.11; Speech by Commissioner Kuneva to Parliament on 13 March 2007.

15.The committee considers that the European Parliament must be fully involved in the review of FIN-NET, which includes the questionnaire sent to Member States544, and any subsequent developments.

16.The committee is of the opinion that consumers of financial services should be further empowered in order to achieve a more balanced relationship between themselves and financial services undertakings who rightly choose the take advantage of the Internal Market, thus ensuring that there is ‘no mobility without liability’.

17.The committee therefore considers that the imperatives of fairness and non-discrimination between policyholders and the prohibitive cost of legal action for the vast majority of them render it necessary to grant consumers of financial services the right under Community law to pool their resources and act collectively against providers or Member States supervisory authorities before national courts. Such a procedure, which consolidates smaller claims into one action, has the advantage of saving time and money and should not replace existing national remedies for seeking compensation for violations of EU or national financial services legislation.

18.It would furthermore be important to clarify that certain indirect losses suffered by policyholders come within the types of loss which could be compensated. This would be necessary in order to guarantee the effectiveness of rights derived from Community law. Moreover, a wide interpretation of the extent of damages covering loss of profit and interest is already recognised by the Court of Justice as a limit on national procedural autonomy. Also, a broad meaning must be given to standing, so as to allow claimants having common or related issues of fact or law to act collectively.

19. The committee therefore welcomes the launch of a study on collective redress by the Commission545 and requests the Commission to further investigate the setting up a legal framework with uniform civil procedural requirements for European cross-border collective actions and report back to Parliament with its findings.

20. The committee requests the Commission to bring forward appropriate proposals aimed at clarifying the competences of home and host State authorities under EU legislation with regard to the supervision of the conduct of business of assurance undertakings and the concept of general good. In particular, such proposals should enable the host State to carry out an effective conduct of business supervision of undertakings operating on its territory, with assistance and information pertaining to the financial state of such undertakings provided by the home State.

21. The committee considers that information requirements contained in the Third Life Directive should be extended and specified with a view to ensuring a high level of harmonised consumer protection across the EU. Among other things, consumers must be

PR\659626LV.doc 355/371 PE 386.573v02-00


informed in a clear and complete manner as to which authorities they may approach with complaints or queries, and this must be illustrated by concrete examples. The information to be provided to the consumer must include specifications about which authority the consumer would have to approach with complaints and queries, including concrete examples. The committee asks the Commission to promptly elaborate appropriate proposals in this regard.

22. The committee strongly requests that national financial authorities make all necessary efforts to cooperate so as to ensure that complaints, which concern areas that are linked to both prudential and conduct of business matters, are properly dealt with.

23. The committee requests the UK Government to bring relevant legislation into compliance with EU law by amending it so as to grant access to the Financial Services Compensation Scheme to investors who concluded contracts with foreign branches of UK firms irrespective of whether or not these investors are resident in the UK.

24. The committee also calls on the Commission to proceed swiftly with its preparations for a directive to require each Member State to establish an insurance guarantee scheme covering both domestic and EU foreign branches customers and beneficiaries and to table a proposal by the end of 2007.

25.The committee recommends that the Commission leave open the possibility of exercising its discretion to investigate past infringements of EU law, in particular where the alleged breaches affect a large number of citizens across several Member States. Furthermore, it invites the Commission to assess the potential merits of a modification of Treaty provisions that would allow it to penalise Member States for past infringements.

26.The committee strongly recommends that the Commission, Council and Parliament, when legislating in the financial services area, bear in mind the need to draft legislation in a way which grants the individual consumer clearly defined rights which can be relied upon before national courts. This would improve consumer protection whilst at the same time creating strong incentives for Member States to transpose and apply such EU legislation correctly and on time.

PE 386.573v02-00 356/363 PR\659626LV.doc


546 COM 2006(689) final

C. RECOMMENDATIONS, PART V - ROLE OF THE EUROPEAN COMMISSION

More attention to the quality of legislation and its evaluation over time27.

a) The committee strongly recommends that the Commission go beyond the current formal interpretation of transposition and devote more attention to the quality of legislation and its evaluation over time.

b) The committee also considers that it is vital that all the Community institutions involved in the law-making process take into account, from the drafting stage, the potential difficulties linked to application and monitoring of Community law and that they make the utmost effort to assess in advance the difficulties which might arise once the act is adopted.

c) The committee calls on the Commission to demonstrate its increased focus on implementation and enforcement of Community legislation and to ensure that any directive adopted is then implemented consistently across the Union, in line with its "Strategic Review of Better Regulation in the EU" adopted on 14 November 2006546. In addition, all directives should include a legally binding time limit for their transposition, which should be as short as possible and, as a general rule, not exceed two years.

The committee also calls on the Commission to adopt a more proactive attitude towards 28.implementation. It should retain an active role throughout and beyond the legislative process and put in place effective tools to ensure that the legislation is producing the required effects. The Commission should require that Member States report back on the status of implementation, so that the burden is equally shared between the Member States and the Commission and that such an audit should be reported to the European Parliament.

The committee considers that the sharing of best practice between the Member States, 29.for example in the context of package meetings and transposition workshops organised by the Commission, is to be welcomed. In this regard, the committee calls on the Commission to consider means of involving the Parliament in such processes, in particular the rapporteur who has had the benefit of following the act throughout the legislative process. As a necessary complement, the committee calls for the firm application of sanctions for non-compliance, including periodic penalty payments and lump sum fines.

The committee stresses that the primary obligation for transposing and applying 30.

PR\659626LV.doc 357/371 PE 386.573v02-00


547 Finnish Ministry of Justice Publication 2006:3, Bill Drafting Instructions, p.12, p.30

548 Resolution on the Commission's 21st and 22nd Annual reports on monitoring the application of Community law (2003 and 2004) (2005/2150(INI)), at paragraph 19.

549 OJ 2003/C 321/01, 31 December 2003, at paragraph 34. See also: European Commission, A Strategic Review of Better Regulation in the European Union, COM(2006) 690-691 at p.9.

Community law rests with the Member States. In that respect, the committee encourages Member States, where possible, to form project teams which follow an act not only through the legislative process but also domestically throughout the implementation process.

The committee stresses the importance of improving citizens’ understanding of EU 31.legislation and therefore calls for the introduction in all legislative proposals of executive or citizens' summaries, as used in some Member States547, which, although devoid of any legal effects, would form part of the act itself and constitute a non-technical explanation destined to citizens and other interested parties. It calls on the Commission to take the lead on this issue and therefore calls as resolved by Parliament on 16 May 2006548, for the introduction in all legislative proposals of executive summaries.

Use of derogations, exceptions and options

The committee strongly recommends, in view of the forthcoming proposal on ‘Solvency 32.II’, that the Commission and the Council refrain from making use of options, exceptions or derogations in forthcoming legislation. Member States must ensure that they are not causing new implementation problems by imposing additional national requirements when transposing EU law (‘gold-plating’). Moreover, the Commission must continue to consolidate, simplify and codify Community legislation so as to improve its accessibility and legibility.

Correlation tables

The committee recalls the 2003 Interinstitutional Agreement on Better Lawmaking549, and 33.in particular the commitment on the part of the Council to encourage the Member States to draw up and make public tables illustrating the correlation between the Directives and the domestic transposition measures.

The committee strongly recommends that, in order to facilitate the conformity checking of 34.national legislation and judicial review and to increase transparency, directives should systematically contain a binding obligation on Member States to draft a detailed correlation table when transposing directives. The Parliament should systematically table an amendment to that effect where it has the power to do so.

The committee is of the opinion that the systematic availability of correlation tables would 35.ease the Commission’s monitoring task, which in certain cases is unduly complicated by the absence of an ‘Ariadne’s thread’ to guide it through implementing legislation. The committee considers, furthermore, that the systematic availability of correlation tables

PE 386.573v02-00 358/363 PR\659626LV.doc


would convince national parliaments to play a more active role in the monitoring of the implementation of EU law and would help them in scrutinising their national governments and holding them accountable.

Avoid fragmentary transposition if possible

The committee believes that fragmentary transposition, that is the practice of transposing 36.directives using multiple acts of varying hierarchy or through existing national legal concepts, should be avoided if possible by Member States, as it does not help the monitoring of implementation, nor does it increase transparency for the citizens of the EU. This conclusion is all the more compelling in the absence of correlation tables.

Fewer Directives, more Regulations

The committee recommends that, where possible, Regulations - and not Directives - are 37.chosen as the standard legal form to legislate on particularly sensitive issues, in order better to achieve the legislator's aims. This applies particularly for legislation where transposition errors or delays might cause substantial disruptions in the Internal Market or substantially threaten the protection of EU consumers.

Cooperation mechanisms

The committee believes that traditional enforcement mechanisms based on infringement 38.proceedings led by the Commission are necessary but by no means sufficient in light of the growing number of EU measures and of Member States. The committee strongly recommends that they be complemented by more sophisticated cooperation mechanisms between domestic authorities and stronger emphasis on capacity building. In this context, the committee supports the Lamfalussy Process for banking, securities and insurance legislation as an example to follow. Its multilevel governance arrangements replace more traditional top-down forms of policymaking and enforcement, encouraging cooperation among national regulators and supervisors. Notes, nevertheless, that the prerogatives of the European Parliament need to be adequately safeguarded when such procedures are laid down and implemented.

The Commission needs more resources

The committee strongly requests that the Commission be given more resources and staff 39.(particularly linguistic) in order for the quality of transposition monitoring to be improved. Moreover, the committee calls on the European Parliament to follow through with this commitment and to support the Commission via increased budget appropriations for this specific task.

The Commission should monitor national events more closely

The committee believes that the Commission should take a more proactive stance when 40.monitoring national events, in particular when they are related to crucial EU directives. The Commission should closely follow the national media and be in close contact with the

PR\659626LV.doc 359/371 PE 386.573v02-00


relevant stakeholders, in order to detect in time any potential problems in the application of EU law. The committee therefore urges the Commission to make a more intensive use of its delegations in the Member States.. Moreover, the vital and symbolic role of European citizens in the effective monitoring of the application of Community law should be further recognised and strengthened

Closer cooperation between the European Parliament and National Parliaments is needed

The committee believes that it is essential that National Parliaments and the European 41.Parliament cooperate more closely in their monitoring of the application of Community law. Closer links will promote and increase effective scrutiny of European matters at national level, as National Parliaments have a distinct and valuable role to play in such monitoring. Likewise, such collaboration will strengthen the democratic legitimacy of the Union, which will be brought closer to its citizens.

Improved oversight by the European Parliament

The committee considers that the European Parliament’s standing committees should take 42.a much more active role in monitoring the implementation of legislation in the committee’s field of competence. The committee insists that, wherever possible, Parliament’srapporteur responsible for a particular file should play a central and continuing role in the ongoing review of implementation and compliance with European law by the Member States. In that regard, the regular sessions on implementation organised by the Committee for the Environment, Public Health and Food Safety could serve as an example. Without prejudice to the role of the Commission, the rapporteur could form a focal point for complaints and feedback from citizens. Furthermore, the rapporteur responsible, together with the shadows or Members having been closely involved with the file during the legislative process, should be given sufficient administrative support to carry out their mission effectively. If appropriate, this process could ultimately lead to the creation of an implementation taskforce within each committee. There must be a continuing and effective monitoring of the efficacy and implementation of legislation.

PE 386.573v02-00 360/363 PR\659626LV.doc


D. RECOMMENDATIONS, PART VI - ROLE OF COMMITTEES OF INQUIRY

The committee recommends that its competent committee initiate work with a view to 43.proposing to the Commission and to the Council a modification of Decision 95/167 with a view to broadening the powers and enhancing the authority of the European Parliament's committees of inquiry, in particular with a view to enlarging their investigative powers, to giving them the power to summon witnesses in close cooperation with Member State authorities who should be bound to enforce such a request and to cooperate closely throughout the inquiry.

PR\659626LV.doc 361/371 PE 386.573v02-00


PIELIKUMI

PE 386.573v02-00 362/363 PR\659626LV.doc


SATURA RĀDĪTĀJS

A. Hronoloģija

B. Glosārijs

C. DVD disks ar visām liecībām un transkripcijām

PR\659626LV.doc 363/371 PE 386.573v02-00


1. PIELIKUMS

EQUI HRONOLOĢIJATreknrakstā: galvenie notikumi

1762. gadā dibināta Equitable Life.§

1913. gadā Equitable Life sāk pārdot pensijas.§

1951. gada aprīlī izveidota Millard Tucker komiteja attiecībā uz pensiju pabalstu aplikšanu ar nodokļiem. Roy §Ranson sāk strādāt Equitable Life.

1953. gadā publicētas (55) pensijas saņēmēju tabulas (PST), ieviešot jaunu statistisku pieeju pensijas saņēmēju §mirstībai.

1954. gada februārī publicēts Tucker komitejas ziņojums par „Taxation Treatment of Provisions for §Retirement”.

1956. gada Finanšu akts, ar ko paplašina pašnodarbinātu personu tiesības saņemt pensijas nodokļu §atvieglojumus. (Pēc tam to konsolidēja 1979. un 1988. gada Ienākumu un uzņēmumu nodokļu aktā.)

1957. gadā Equitable Life pārdod pirmo vecuma pensiju (VP), kuras pamatā ir (55) mirstības tabulas un §kurā iekļauta garantētā procentu likme gadā.

1967. gadā Maurice Ogborn kļūst par ELAS ģenerāldirektoru un aktuāru, nomainot Henry Tappenden.§

1970. gada AK Finanšu akts.§

1971. gadā ELAS palielina garantēto peļņu no ieguldījumiem (GPL) līdz 3 % gadā.§

1971. gada 15. maija Vadības nolīgums, lai turpinātu ieviest polises ar dalību apdrošinātāja peļņā bez §ikgadējās piemaksas.

1972. gada oktobrī M. Ogborn atstāj ELAS ģenerāldirektora un aktuāra amatu; viņu nomaina Barry Sherlock. §R. Ranson paaugstina amatā par aktuāra asistentu.

1973. gada Apdrošināšanas uzņēmumu grozījumu akts: paredz iespēju nespēt īstenot apdrošinājuma ņēm§ēju un potenciālo apdrošinājuma ņēmēju pamatotas izredzes, kas veicina regulēšanas veikšanu.

1973. gadā ELAS ievieš negarantētu pēdējo (vēlāk – galīgo) piemaksu.§

1974. gada Apdrošināšanas uzņēmumu akts, kas konsolidē pastāvošos tiesību aktus. 15. iedaļā ir definēta §galvenā aktuāra likumā noteiktā loma. B. Sherlock kļūst par ELAS pirmo galveno aktuāru.

1974. gadā izveido Produktu izmeklēšanas komandu (PIK), ko vada Roy Ranson.§

1975. gada 1. maijā publicē Aktuāru institūta un fakultātes 1. pamatnostādnes (GN1) pirmo izdevumu.§

PE 386.573v02-00 364/363 PR\659626LV.doc


1975. gada oktobrī ELAS palielina garantēto peļņu no ieguldījumiem (GPL) līdz 3,5 % gadā un procentu likmi §līdz 7 %. Sākotnēji šīs likmes bija attiecīgi 2,5 % gadā un 4 %.

1978. gada Finanšu akta 22. iedaļa ļauj sniegt atvērta tirgus iespēju, lai pensijas apdrošinājuma ņēmējs varētu §iegādāties mūža renti citā birojā.

1979. gada 5. martā pieņem Pirmo dzīvības apdrošināšanas direktīvu, kas cita starpā ļauj izmantot n§ākotnes peļņas netiešus posteņus, aprēķinot normatīvo maksātspēju.

1990. gada 20. decembrī R. Ranson pirmo reizi piemēro nākotnes peļņas netiešo rādītāju.§

1981. gada Apdrošināšanas uzņēmumu akts: īstenota Pirmā dzīvības apdrošināšanas direktīva.§

1982. gada 1. janvārī R. Ranson paaugstina amatā par kopīgu aktuāru ar B. Sherlock, un viņš kļūst par §ELAS galveno aktuāru, nomainot B. Sherlock.

1982. gada Apdrošināšanas uzņēmumu akts konsolidē 1974. un 1981. gada Apdrošināšanas uzņēmumu §aktus.

1982. gada maijā John Caldecott atstāj ELAS prezidenta amatu; viņu nomaina David Murison.§

1982. gada rudenī pašreizējās gada procentu likmes uz īsu brīdi ir zemākas par garantētajām procentu §likmēm gadā.

1982. gada 1. oktobrī 1981. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumos (SI 1981/1654) noteikti saistību nov§ērtēšanas noteikumi.

1983. gadā ELAS vadība nolēma par labu pieejai segt mūža rentes garantiju izmaksas no galīgās piemaksas.§

1983. gada 1. oktobrī publicē Aktuāru institūta un fakultātes 8. pamatnostādnes (GN8) pirmo izdevumu.§

1984. gada 15. martā pieņem 1983. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (pārskatu un paziņojumu) noteikumus §(SI 1983/1611).

1984. gada 5. oktobrī izdod vadošos ieteikumus nākotnes peļņas netiešo rādītāju piemērošanai.§

1985. gadā R. Ranson ieceļ ELAS valdē par izpilddirektoru.§

1986. gadā David Murison atstāj ELAS prezidenta amatu; viņu nomaina profesors Roland Smith.§

1986. gadā Lielbritānijas Apdrošinātāju asociācija (LAA) publicē pirmo „Apdrošināšanas uzņēmējdarbības gr§āmatvedības ieteicamās prakses pārskatu”.

1987. gadā ELAS pēdējā trīsgadu (reizi 3 gados) piemaksas deklarēšana.§

1987. gada 19. oktobris – Melnā pirmdiena. Lielākais vērtspapīru tirgus vienas dienas kritums kopš§1929. gada oktobra.

1988. gada 29. aprīlī stājas spēkā 1986. gada Finanšu pakalpojumu akts. Dzīvības apdrošināšanas un §paju fondu uzraudzības organizācija (DAPFUO) kļūst par pašregulējošu organizāciju (PRO), kas ir atbildīga Vērtspapīru un investīciju padomei (VIP) par dzīvības apdrošināšanas uzņēmumu, tostarp Equitable Life, uzņēmējdarbības uzraudzīšanu.

1988. gada 1. jūlijā personīgās pensijas aizstāj VP jauniem darījumiem.§

PR\659626LV.doc 365/371 PE 386.573v02-00


1989. gadā Equitable Life ievieš jaunu iekšēju komercaizdevumu, lai finansētu jaunu darījumu iegādes §izmaksas katras polises darbības laikā.

1989. gada 20. martā Londonā Roy Ranson un Chris Headdon iepazīstina Aktuāru institūtu ar dokumentu §With Profits Without Mystery.

1989. gadā aprīlī izmainīti Equitable Life apdrošinājuma ņēmēju gada pārskati, lai uzrādītu viņu polišu, §tostarp negarantēto galīgo piemaksu, paaugstinātu vērtību.

1990. gada 19. februārī Edinburgā C. Headdon iepazīstina Aktuāru fakultāti ar dokumentu With Profits §Without Mystery.

1990. gada maijā LAA publicē otro APP.§

1990. gada augustā pienākums izstrādāt grāmatvedības standartus pāriet no Grāmatvedības standartu padomes §(GSP) pie Grāmatvedības standartu valdes (GSV).

1990. gada beigās ELAS pirmo reizi uzraudzības saistību novērtēšanā ievieš diferencētu likmi 1,25 % starp pie§ņemto bruto piemaksas likmi un procentu likmi, ko izmanto saistību diskontēšanā.

1991. gada 30. jūnijā B. Sherlock atstāj ELAS ģenerāldirektora un aktuāra amatu.§

1991. gada 1. jūlijā R. Ranson kļūst par ELAS izpilddirektoru un aktuāru, vienlaikus turpinot ieņemt §galvenā aktuāra amatu.

1992. gada 16. septembris – Melnā trešdiena: sterliņu mārciņu izņem no Eiropas valūtas kursa meh§ānisma.

1992. gada 6. novembrī R. Ranson pirmo reizi norāda VSD par quasi-Zillmer korekcijas izmantošanu §1991. gada apgrozījuma aprēķināšanā.

1992. gada decembrī publicēts Cadbury ziņojums „Korporatīvās vadības finanšu aspekti”.§

1993. gada 7. jūlijā R. Ranson kopā ar VSD pirmo reizi izskata iespēju izmantot subordinēto aizdevu kapitālu.§

1993. gada oktobrī garantētās gada procentu likmes uz īsu laiku kļūst nerentablas.§

1993. gada 22. decembrī Equitable Life valde 1992. gada deklarācijas grozītajās piezīmēs pieņem diferencētu §galīgo piemaksu politiku.

1994. gada 24. janvārī izveido Equitable Life Revīzijas komiteju.§

1994. gada 8. februārī izveido Sistēmu un kontroles pārskatīšanas grupu (SKPG).§

1994. gada 9. februārī notiek Equitable Life piemaksu vērtēšanas sanāksme, kurā apstiprina DGPP ievie§šanu 1993. gadā.

1994. gada maijā Roland Smith atstāj prezidenta amatu; viņu nomaina John Slater.§

1994. gada jūlijā Personīgo investīciju iestāde (PII) aizstāj DAPFUO kā apdrošināšanas uzņēmumu komercdarb§ības uzraugs. Stājas spēkā Apdrošināšanas uzņēmumu (Trešās apdrošināšanas direktīvas) noteikumi.

1994. gada 1. jūlijā 1984. gada Apdrošināšanas uzņēmumu noteikumos (SI 1984/1516) noteikti saistību novērtē§šanas papildu noteikumi.

PE 386.573v02-00 366/363 PR\659626LV.doc


1994. gada 1. decembrī TRM izdod Piesardzības pamatnostādnes 1994/6.§

1994. gada beigās pirmo reizi 1994. gada apgrozījuma 9. veidlapā izmanto nākotnes peļņas netiešo rādītāju.§

1995. gada aprīlī garantētā gada procentu likme kļūst nerentabla. No šī brīža GPLG saistības ELAS kļūst §arvien apgrūtinošākas.

1995. gada 17. jūlijā publicēts Greenbury ziņojums par direktoru atlīdzību.§

1996. gada janvārī Equitable Life izveido Vērtspapīru riska un kontroles grupu (VRKG).§

1996. gada 1. jūnijā vai pēc tam pārdoto Equitable Life pensiju GPL samazināta līdz 0 %.§

1996. gada novembrī mainīts VRKG nosaukums uz Iekšējās kontroles pārskatīšanas komanda (IKPK).§

1996. gada 23. decembrī pieņem 1996. gada Apdrošināšanas uzņēmumu (pārskatu un paziņojumu) noteikumus §(SI 1996/943).

1997. gada 18. jūlijā ELAS emitē subordinēto parādu GBP 350 miljonu apmērā.§

1997. gada 31. jūlijā R. Ranson atstāj izpilddirektora un galvenā aktuāra amatu. Izpilddirektora amatā§viņu aizstāj Alan Nash un galvenā aktuārā amatā – Chris Headdon.

1997. gada 19. augustā dod atļauju emitēt subordinēto aizdevu kapitālu GBP 350 miljonu apmērā.§

1997. gada oktobrī Vērtspapīru un investīciju padome (VIP) maina savu nosaukumu uz Finanšu §pakalpojumu regulēšanas iestāde (FPRI).

1997. gada beigās pirmo gadu kopš ieviešanas 1990. gadā novērsta procentu likmes starpība saistību novērtēšan§ā. Publicēts Hampel ziņojums par korporatīvo vadību.

1998. gada janvārī mainīts IKPK nosaukums uz Riska vadības grupa (RVG).§

1998. gada 5. janvārī Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas (TRM) atbildība par apdrošināšanas uzņ§ēmumu piesardzīgu uzraudzību nodota Apvienotās Karalistes Finanšu ministrijai.

1998. gada 12. martā atceltas tiesības uz deklarēto (ikgadējo) piemaksu atsevišķiem jauniem darījumiem, §kas noslēgti pēc šī datuma. Visas piemaksas, kas paredzētas kā gala piemaksas, pievienotas, tās dzēšot vai izņemot.

1998.gada 1. jūnijā atbildību par banku uzraudzību nodod FPRI saskaņā ar Anglijas Bankas 1998. gada §aktu, kas stājas spēkā šajā datumā.

1998. gada jūlijā Personīgo investīciju iestādes ombuds saņem pirmās sūdzības par polisēm ar garantēt§ām gada procentu likmēm.

1998. gada augustā Equitable Life finansiālā situācija un darījumu ar peļņu apdrošinātāja peļņā veikšana §nonāk ciešā preses uzmanības lokā.

1999. gada 1. janvārī Apvienotās Karalistes Finanšu ministrijas piesardzīga apdrošināšanas regulatora §pienākumus deleģē FPRI.

1999. gada 13. janvārī Equitable Life izdod tiesas pavēsti Alan Hyman.§

1999. gada 16. septembrī Equitable Life iegūst šajā lietā labvēlīgu Augstākās tiesas spriedumu. A. Hyman§

PR\659626LV.doc 367/371 PE 386.573v02-00


ļauj iesniegt apelāciju.

1999. gada 11. oktobrī C. Headdon paraksta finanšu pārapdrošināšanas līgumu.§

2000. gada 20. janvārī Equitable Life zaudē Apelācijas tiesas prāvā, bet nolemj iesniegt apelāciju Lordu §palātā.

2000. gada februārī Equitable Life likvidē SKPG, lai izveidotu jaunu komercdarbības riska departamentu. RVG §kļūst par komercdarbības riska vadības grupu (KRVG). Abas struktūras nomaina iekšējās revīzijas funkcija.

2000. gada 14. jūnijā 2000. gada Finanšu pakalpojumu un tirgus akts saņem karalisko piekrišanu.§

2000. gada 20. jūlijā Equitable Life zaudē apelācijas prasību Lordu palātā. ELAS sāk uzņēmuma izpārdo§šanu.

2000. gada 2. augstā pasludina lēmumu, ka par pirmajiem septiņiem 2000. gada mēnešiem polisēm ar dal§ību apdrošinātāja peļņā netiks sadalīts ienesīgums.

2000. gada 23. novembrī VSD konstatē, ka Equitable Life izmanto quasi-Zillmer korekciju.§

2000. gada 8. decembrī Equitable Life pārstāj veikt jaunu komercdarbību. A. Nash atstāj izpilddirektora §amatu. C. Headdon izvirza izpilddirektora un galvenā aktuāra amatam.

2001. gada 28. februārī J. Slater atstāj prezidenta amatu. Vanni Treves kļūst par priekšsēdētāju.§

2001. gada 1. martā C. Headdon atstāj izpilddirektora un galvenā aktuāra amatu; viņa vietā§izpilddirektora amatu ieņem Charles Thomson un galvenā aktuāra amatu – Peter Nowell.

2001. gada 29. un 30. martā Pārstāvju palātas Īpašā komiteja finanšu jautājumos publicē „Equitable Life§un dzīvības apdrošināšanas nozare: starpposma ziņojums”.

2001. gada 16. jūlijā Equitable Life paziņo pensiju polišu ar dalību apdrošinātāja peļņā vērtības samazin§ājumu par 16 % un to, ka periodā no 2001. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam netiks sadalīts ienesīgums, izņemot līgumiskās garantijas.

2001. gada 31. augustā lords G. W. Penrose sāk izmeklēšanu.§

2001. gada septembrī publicēts Corley ziņojums par Equitable Life.§

2001. gada septembrī Equitable Life publicē kompromisa darījumu apdrošinājuma ņēmējiem, lai glābtu §uzņēmuma finanses un segtu saistības.

2001. gada 17. oktobrī publicēts Baird ziņojums par Equitable Life uzraudzīšanu no 1999. gada 1. janvāra §līdz 2000. gada 8. decembrim. Parlamentārais ombuds Michael Buckley paziņo, ka viņš veiks izmeklēšanu par Equitable Life piesardzīgu uzraudzīšanu no 1999. gada sākuma. Valsts kases izraudzīta komiteja izjautā seru Howard Davies, kā arī parlamenta deputāti un Valsts kases sekretāri ekonomikas jautājumos Ruth Kelly.

2001. gada decembrī publicēta kompromisa shēmas apkārtraksta shēma.§

2001. gada 1. decembrī stājas spēkā 2000. gada Finanšu pakalpojumu un tirgus akts, ar ko FPRI kļūst §par vienīgo finanšu pakalpojumu regulatoru AK. Šajā datumā FPRI nomaina PII kā COB regulators un uzņemas oficiālu atbildību veikt piesardzīgu apdrošināšanas uzraudzīšanu.

2002. gada janvārī Equitable Life paziņo, ka tās apdrošinājuma ņēmēji ar lielu pārsvaru nobalsojuši par §

PE 386.573v02-00 368/363 PR\659626LV.doc


kompromisa darījumu. Februārī šo darījumu apstiprina.

2002. gada aprīlī Equitable Life iesniedz zaudējumu prasību GBP 2,6 miljardu apjomā pret tās bijušo §revidentu Ernst & Young par profesionālu nevērību un paziņo, ka iesūdzēs tiesā tās 15 bijušos direktorus (sešus izpilddirektorus un deviņus direktorus) par GBP 3 miljardiem.

2002. gada septembrī Equitable Life publicē Carr/Moss atzinumu un B&W Deloitte ziņojumu.§

2002. gada oktobrī noraida Ernst & Young lūgumu atlikt Vienotās disciplinārās shēmas izmeklēšanu līdz §Equitable Life civillietas izskatīšanai tiesā. Septiņas apdrošinājuma ņēmēju rīcības grupas E7 kopā ar parlamenta deputātiem pieprasa kompensāciju GBP 4 miljardu apmērā, ja ombuds konstatēs kļūdas uzraudzīšanā.

2002. gada novembrī FPRI noraida aicinājumus likvidēt Equitable Life, apgalvojot, ka apdrošinājuma ņ§ēmējiem tas nāktu par ļaunu. Iepriekš apdrošinātājs līdz pat 30 % samazināja ienākumus, ko izmaksā50 000 mūža rentes ar dalību apdrošinātāja peļņā ņēmēju, un brīdināja, ka, iespējams, nespēs nodrošināt FPRI noteikto minimālo kapitāla rezervi.

2003. gada janvārī Ernst & Young iesniedz lūgumu atcelt prasību par nevērību GBP 2,6 miljardu apmēr§ā.

2003. gada februārī Justice Langley atceļ lielāko daļu prasības pret Ernst & Young par nevērību. §

2003. gada septembrī deviņi bijušie Equitable Life direktori iesniedz lūgumu atcelt prasību §GBP 3,2 miljardu apmērā par uzņēmuma radītiem zaudējumiem.

2003. gada maijā Finanšu ombuda dienests nolemj, ka ELAS ir jākompensē piecas „galvenās lietas”, ko §iesnieguši „late-joiners”, un apgalvo, ka ir saņēmis kopumā 3000 līdzīgu prasību par nelikumīgu pārdošanu. Tāpat ombuds atzīst Equitable Life par vainīgu faktu „materiālu sagrozīšanā” un atzīst iespēju izmaksāt GBP 400 miljonus.

2003. gada jūnijā parlamentārais ombuds Ann Abraham, kas pārņēma lietas izskatīšanu no Michael §Buckley, izdod ziņojumu par savu izmeklēšanu. Viņa atzīst piesardzīgus regulatorus par nevainīgiem nepareizā pārvaldē laika periodā no 1999.–2000. gadam.

2003. gada jūnijā Equitable Life piedāvā 16 000 ne-GPLG apdrošinājuma ņēmēju, kas izstājās pirms §kompromisa shēmas, kompensāciju līdz 5 % no viņu polišu vērtības.

2003. gada jūlijā Apelācijas tiesa nolemj, ka Equitable Life ir tiesības iesūdzēt tiesā tās bijušo revidentu, gr§āmatvežus Ernst & Young, ar nosacījumu, ka tā iesniedz prasību attiecībā uz zaudējumiem par (uzņēmuma) „zaudētām tirdzniecības iespējām”, nevis faktiskiem tirdzniecības zaudējumiem.

2003. gada oktobrī tiek noraidīts bijušo direktoru lūgums atcelt pret viņiem izvirzīto prasību. §

2004. gada martā publicēts G. W. Penrose ziņojums. Pēc ziņojuma publicēšanas valdība noraida kompens§ācijas iespēju un parlamenta deputāti apsūdz valdību par „atteikšanos”.

2004. gada aprīlī apdrošinājuma ņēmēju grupa, Equitable Life piekrāptie pensijas saņēmēji (ELTA), pazi§ņo par savu apņemšanos iesūdzēt tiesā uzņēmumu, ja netiks izmaksāta kompensācija. Juristi dod padomu Equitable Life, ka tam „nav reālu prasību” pret valdības ieceltiem Equitable Life regulatoriem.

2004. gada jūnijā bijušajam Equitable Life izpilddirektoram Christopher Headdon aizliedz nākamos sešus §gadus ieņemt vadošu amatu jebkurā uzņēmumā, ko regulē Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestāde.

2004. gada 15. jūlijā Arthur White nosūta pirmo lūgumrakstu EP Lūgumrakstu komitejai.§

PR\659626LV.doc 369/371 PE 386.573v02-00


2004. gada 6. decembrī Emag nosūta otro lūgumrakstu EP Lūgumrakstu komitejai.§

2005. gada aprīlī sākas Equitable Life prasības izskatīšana tiesā pret tā bijušo revidentu Ernst & Young§un bijušajiem direktoriem, apsūdzot viņus nolaidībā, kuras rezultātā apdrošinātājs gandrīz bankrotēja. Tāpat Equitable Life iesūdz tiesā 15 bijušos direktorus par viņu lomu apdrošinātāja sabrukumā. Lietas izskatīšana turpinās līdz vasaras pārtraukumam.

2005. gada septembrī Equitable Life prasība pret tās bijušajiem revidentiem tiek apmierināta.§

2005. gada septembrī AK ombuds nosūta EP Lūgumrakstu komitejai memorandu.§

2006. gada 18. janvārī EP pieņem lēmumu izveidot izmeklēšanas komiteju saistībā ar EQUI.§

2006. gada 2. februārī notiek izmeklēšanas komitejas saistībā ar EQUI konstitutīvā sanāksme.§

PE 386.573v02-00 370/363 PR\659626LV.doc


550 G. W. Penrose ziņojuma glosārija saīsināts variants ar dažiem papildinājumiem.

2. PIELIKUMS

EQUI KOMITEJAS SPECIALIZĒTO TERMINU GLOSĀRIJS550

LAA: Lielbritānijas Apdrošinātāju asociācija.§

Aktuārs: Apdrošināšanas speciālists, kas aprēķina likmes, rezerves, dividendes un citus statistiskos rādītājus.§

Aktuāra sertifikāts: Sertifikāts, ko iesniedzis dzīvības apdrošināšanas biroja galvenais aktuārs.§

Atļautie aktīvi: Aktīvs, ko var ņemt vērā, lai pildītu prasības attiecībā uz uzņēmuma maksātspēju saskaņā ar §piemērojamiem noteikumiem.

Mūža rente: Līgums ar apdrošinātāju, ka tas veiks periodiskus maksājumus visu pensijas saņēmēja(-u) mūžu §vai noteiktu laiku.

Pensijas saņēmējs: Indivīds, kas iegādājas mūža renti un saņems maksājumus no šīs mūža rentes. Lai aprēķin§ātu mūža rentes ienākumu maksājumu apjomu, tiek izmantots viņa mūža ilgums.

PBI: Papildus brīvprātīga iemaksa: brīvprātīga iemaksa darba devēja uzņēmumu pensiju sistēmā.§

BaFin: Bundesamt für Finanzdienstleistungsaufsicht, Vācijas Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestāde.§

LAA: Lielbritānijas Apdrošinātāju asociācija (kas kļuva par LAA).§

Uzņēmumu darbības pārskati: Likumā noteikti pārskati, ko sagatavo saskaņā ar AK uzņēmumu darbības p§ārskatu iesniegšanas prasībām.

Kompromisa shēma: Shēma kompromisa panākšanai starp uzņēmumu un tā kreditoriem vai jebkādu to veidu.§

Uzņēmējdarbības vadības noteikumi: Noteikumi attiecībā uz uzņēmuma tirdzniecības darbībām.§

Corley ziņojums:§Izmeklēšanas komitejas Corley ziņojums par „Equitable Life Assurance Society” (2001. gada septembrī public§ēja Aktuāru fakultāte un institūts).

DTI: Tirdzniecības un rūpniecības ministrija. Senāk – Tirdzniecības padome un Tirdzniecības ministrija. Par §regulēšanu līdz 1970. gadam bija atbildīga Tirdzniecības padome, no 1970.–1974. gadam – Tirdzniecības un rūpniecības ministrija, no 1974.–1983. gadam – Tirdzniecības ministrija, no 1983. gada līdz šīs funkcijas nodošanai Apvienotās Karalistes Finanšu ministrijai 1999. gada 1. janvārī – Tirdzniecības un rūpniecības ministrija.

Atliktie klientu piesaistīšanas izdevumi: Ar apdrošināšanas uzņēmējdarbību saistītās izmaksas attiecībā uz l§īgumiem, kas ir spēkā bilances sastādīšanas datumā.

Atliktā mūža rente: Mūža rente, kas nodrošinās apdrošinājuma ņēmējam regulārus ienākumus apdrošināšanas §ņēmēja dzīves laikā pēc noteikta vecuma sasniegšanas.

PR\659626LV.doc 371/371 PE 386.573v02-00


Direktora sertifikāts: Sertifikāts, ko iesnieguši dzīvības apdrošināšanas biroju direktori saskaņā ar 1996. gada §Apdrošināšanas uzņēmumu (pārskatu un paziņojumu) noteikumu 6. pielikumu.

DGPP: Diferencēta gala piemaksu politika.§

ELAS vai ELS: ”Equitable Life Assurance Society” akronīms.§

EQUI: Eiropas Parlamenta Izmeklēšanas komiteja saistībā ar ELAS sabrukumu.§

Līdzekļi vai brīvie līdzekļi: Atļauto aktīvu un matemātiskās rezerves starpība, ko atskaita no piemaksu §sadales dzīvības apdrošināšanas polišu ar dalību apdrošinātāja peļņā apdrošinājuma ņēmējiem kā nodrošinājumu pret ieguldījumu vērtības, apdrošināšanas prakses vai administrācijas galveno izmaksu straujām izmaiņām.

Aktuāru fakultāte: Skotijas aktuāru pārvaldes iestāde.§

Mūža rentes galīgā korekcija: Frāze, ko Equitable Life lietoja 1960. gadu sākumā, apzīmējot piemaksas pie §atliktās mūža rentes līguma tā termiņa beigās, lai saņemtās mūža rentes summa, piemērojot polises ieņēmumiem GPLG, būtu tāda pati, kāda būtu iegūta, ja pašreizējo mūža rentes likmi piemērotu ieņēmumiem pirms piemaksas pieskaitīšanas.

Pirmā dzīvības apdrošināšanas direktīva: Padomes 1979. gada 5. marta direktīva par normatīvo un §administratīvo aktu saskaņošanu attiecībā uz tiešās dzīvības apdrošināšanas uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu (Nr. 79/267/EEK).

9. veidlapa: Tādu vispārējas uzņēmējdarbības un ilgtermiņa uzņēmējdarbības aktīvu kopsavilkums, kas uzskait§īti, lai izpildītu attiecīgo prasību par minimālo rezervi, tādējādi parādot uzņēmuma normatīvo maksātspēju.

FOD: AK Finanšu ombuda dienests.§

FPRI: Finanšu pakalpojumu regulēšanas iestāde. Senāk, būdama vērtspapīru un investīciju padome, šī iestāde §bija aģentūra, kas atbildīga par atsevišķu finanšu pakalpojumu regulēšanu (un pašregulējošu organizāciju atzīšanu) saskaņā ar 1986. gada Finanšu pakalpojumu aktu. 1999. gada janvārī tā uzņēmās deleģētu atbildību par apdrošināšanas regulēšanu. Kopš 2001. gada 1. decembra ar likumu ir noteikts, ka FPRI ir atbildīga par finanšu pakalpojumu regulēšanu saskaņā ar 2000. gada Finanšu pakalpojumu un tirgus akta noteikumiem.

FPTA: 2000. gada Finanšu pakalpojumu un tirgus akts.§

Netiešs nākotnes ienākumu postenis: Postenis, ko pēc regulatora ieskatiem noteiktā apjomā var ņemt vērā, lai §izpildītu uzņēmuma NMMR attiecībā uz tā ilgtermiņa uzņēmējdarbību. Šis postenis ļauj apdrošinātājiem ņemt kredītu matemātisko rezervju normām tādā apjomā, kādā ir sagaidāms, ka tās radīsies nākotnē no spēkā esošās uzņēmējdarbības.

VSD: Valdības statistikas departaments. Centrālā valdības struktūra, kurā strādā visi valsts dienesta aktuāri un §kuras pienākumos ietilpst normatīvo atskaišu pārskatīšana un aktuāra padoma sniegšana piesardzīgiem apdrošināšanas regulatoriem (DTI, AK Finanšu ministrijai un FPRI).

GPLG: Garantētā procentu likme gadā.§

GPL: Garantētā procentu likme (vai garantētā peļņa no ieguldījumiem) – garantētā summa, par kādu pieaugs §pamatieņēmumi katru gadu pirms ikgadējās (deklarētās) piemaksas pievienošanas. Sākotnēji ELAS to noteica 2,5 % gadā saviem VP darījumiem, tad palielināja līdz 3 % un 1975. gada oktobrī līdz 3,5 % gadā. Jaunajās pensiju polisēs, kas izdotas pēc 1996. gada 30. jūnija, tā tika atcelta.

PE 386.573v02-00 372/363 PR\659626LV.doc


VVK: Vispārējās vadības komanda.§

Valdības aktuārs: VSD vadītājs.§

Slēptās rezerves: Rezerves, kas radušās, par zemu novērtējot aktīvus un par augstu novērtējot saistības.§

AKFM: Apvienotās Karalistes Finanšu ministrija. Kopš 1992. gada tā ir atbildīga par finanšu pakalpojumu §politiku un kopš 1998. gada – par apdrošināšanas regulēšanu.

AK-PII: Privāto ieguldījumu iestādes Apdrošināšanas uzņēmējdarbības departaments – FPRI dienests, kas uzņ§ēmās PII regulēšanas pienākumus laikā, kad saskaņā ar 2000. gada Finanšu pakalpojumu un tirgus aktu tika veidots vienots finanšu pakalpojumu regulators.

NFK: Neatkarīgais finanšu konsultants.§

IPUO: Investīciju pārvaldītāju uzraudzības organizācija.§

Aktuāru institūts: Anglijas aktuāru pārvaldes iestāde.§

Procentu likmju starpība: Starpība starp pieņemto bruto dividendes likmi un saistību diskontēšanas likmi, ko §ELAS ieviesa savu saistību novērtēšanā no 1990.–1997. gadam.

DAPFUO: Dzīvības apdrošināšanas un paju fondu uzraudzības organizācija.§

TVK vai TVS: Tirgus vērtības korekcija vai tirgus vērtības samazinājums, ko ELAS piemēroja ārpuslīguma §prasībām, lai samazinātu polišu vērtību.

Matemātiskās rezerves: Apdrošināšanas fonda saistības uzraudzības mērķiem, kas aprēķinātas, ņemot vērā n§ākotnē sagaidāmo ienākumu, izmaksu un ieguldījumu ienesīguma pašreizējo vērtību.

Termiņa beigas: Brīdis, izņemot nāves brīdi, no kura saskaņā ar līgumu ir jāsāk maksāt polises dividendes.§

Mirstības tabula: Līdzīgu cilvēku grupu iespējamo mirstības rādītāju uzskaitījums pēc vecuma, pamatojoties §uz reālu pagātnes pieredzi.

Savstarpējās dzīvības apdrošināšanas birojs: Dzīvības apdrošināšanas uzņēmums, kas pieder tā apdrošin§ājuma ņēmējiem, nevis akcionāriem. Iesaistītie apdrošinājuma ņēmēji saņem daļu no biroja peļņas piemaksu veidā, ko piemēro viņu attiecīgajām polisēm.

Ne-GPLG: Jebkurš ELAS dzīvības apdrošināšanas līgums ar dalību apdrošinātāja pelņā, kurā nebija iekļauta m§ūža rentes garantija vai GPLG. Pēc pilnvarojuma pensijas saņēmējs saņem ikgadēju ienākumu, ko nosaka, izmantojot apdrošinātāja pašreizējo gada procentu likmi, kuru aprēķina, ņemot vērā attiecīgās tirgus likmes fiksēta ienākuma vērtspapīriem.

Orphan aktīvi: Vispārīgi - finanšu iestādes aktīvi, ko nekavējoties neattiecina uz noguldītāju vai investoru. §Pensiju un dzīvības apdrošināšanas fondos šo terminu brīvi izmanto, lai raksturotu aktīvus, ko tur papildus sagaidāmajām saistībām.

G. W. Penrose ziņojums: Lorda G. W. Penrose sagatavotais ziņojums par ELS lietu.§

PII ombuds: Neatkarīga sūdzību izskatīšanas aģentūra, kuras uzdevums ir atrisināt investoru sūdzības par uzņ§ēmumiem, kurus regulēja PII.

PII: Privāto ieguldījumu iestāde. Pašregulējoša organizācija, ko saskaņā ar 1986. gada Finanšu pakalpojumu §aktu atzinusi VIP (vēlāk FPRI).

PR\659626LV.doc 373/371 PE 386.573v02-00


PII pārskats: Pārskats par personālo pensiju nelikumīgu pārdošanu laika periodā no 1988. gada 29. aprīļa līdz §1994. gada 30. jūnijam.

FVPP: Finanšu vadības principi un prakse. Dokuments, kurā raksturota tādu peļņu gūstošu uzņēmumu vadības §politika, kuriem FPRI šobrīd pieprasa izveidot dzīvības apdrošināšanas birojus.

Polises dokuments: Dokuments, kurā noteikti apdrošināšanas līguma noteikumi un nosacījumi.§

Apdrošinājuma ņēmējs: Persona, kuras likumīgajā īpašumā ir tāda polise, kas nodrošina līgumsaistības ar §apdrošināšanas sabiedrību.

Polises vērtība: Pilna polises pašreizējā vērtība. Attiecīgās polises vērtībā iekļauj piemaksu vērtību - ar nosac§ījumu, ka polise būs spēkā līdz tās termiņa beigām. Tas nav tas pats, kas naudas vērtība.

PRE: Apdrošinājuma ņēmēja pamatotas izredzes. Termins ieviests 1973. gada Apdrošināšanas sabiedrību (groz§ījumu) aktā. Attiecīgās iestādes tika pilnvarotas aizsargāt apdrošinājuma ņēmējus pret risku, ka uzņēmums varētu nespēt īstenot apdrošinājuma ņēmēja pamatotas izredzes.

Piesardzīga uzraudzība: Uzņēmuma vispārējās maksātspējas uzraudzība.§

Quasi-Zillmer korekcija: Pārveidota cilmerizācijas tehnika, ko ELAS pieņēma attiecībā uz uzraudzības vērt§ējumu.

Labojumu shēma: Kompensāciju izmaksu shēma bijušajiem apdrošinājuma ņēmējiem, ko ELAS ieviesa, reaģ§ējot uz Hyman lēmumu.

Elastīguma pārbaude: Prasība pieņemt atbilstīgus noteikumus, lai novērstu iespējamu aktīvu vērtības n§ākotnes izmaiņu ietekmi uz šo aktīvu piemērotību saistību segšanai. Rezerves, kas vajadzīgas, lai izpildītu elastīguma pārbaudes prasības, tiek sauktas par elastīguma rezervēm.

NMMR: Nepieciešamā minimālā maksātspējas rezerve.§

KAI: Kārtējā vienreizējā iemaksa. Attiecas uz līgumiem, kuros nebija prasības veikt regulāras polises §iemaksas.

Normatīvā vai nepieciešamā maksātspēja: Tāda apdrošināšanas uzņēmuma finanšu stāvoklis, kura atļautie §aktīvi pārsniedz saistības, ieskaitot matemātiskās rezerves. Šo starpību dēvē par maksātspējas normu, un tai jābūt lielākai par lielāko no „nepieciešamās minimālās maksātspējas rezerves” un „garantiju fonda” rādītājiem.

Pārapdrošināšana: Vienošanās ar citu apdrošinātāju (pārapdrošināšanas sabiedrību), saskaņā ar kuru par §noteiktu samaksu tam tiek nodota daļa riska. Tas ļauj apdrošināšanas uzņēmumiem uzņemties lielus vai īpašus riskus un samazināt prasību izmaiņu ietekmi gadu gaitā.

Revīzija: Attiecas uz ikgadējām normatīvajām atskaitēm, ko ELS nosūtīja TRM, AKFM un pēc tam FPRI. §Saskaņā ar līguma par pakalpojumu līmeni nosacījumiem, ko VSD noslēdza ar katru no minētajām iestādēm pēc kārtas, būtu jāiesniedz ziņojums, komentējot jaunos noslēgtos darījumus, nepieciešamo minimālo maksātspējas nodrošinājumu, matemātisko saistību izmaiņas u.c.

VIP: Vērtspapīru un investīciju padome (1997. gadā kļuva par FPRI).§

LPL: Līgums par pakalpojumu līmeni. LPL 1984. un 1995. gadā savā starpā parakstīja TRM un VSD un vēlāk §AKFM, FPRI un VSD, kad 1999. gadā FPRI uzņēmās deleģētu atbildību par apdrošināšanas uzraudzīšanu.

APP: Atzītas prakses pārskats. Finanšu pārskatu atspoguļošanas grāmatvedībā nozares standarts.§

PE 386.573v02-00 374/363 PR\659626LV.doc


SAK: Subordinētais aizdevu kapitāls. Aizdevums, kas uzņēmuma slēgšanas gadījumā uzņēmumam ir jāatmaks§ā tikai pēc tam, kad visas citas uzņēmuma saistības ir pilnībā nokārtotas.

Otrā maksātspējas direktīva: Direktīva, kas stāsies spēkā 2007. gadā un attieksies uz ES apdrošināšanas uzņ§ēmumu maksātspējas jautājumiem, aizstājot un stiprinot iepriekšējo tiesību aktu.

GUSP: Grāmatvedības uzskaites standarta pārskats.§

Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva: Padomes 1992. gada 18. jūnija direktīva par tiesību aktu saskaņo§šanu, ar ko groza Direktīvu Nr. 73/239/EEK un Nr. 88/357/EEK (Nr. 92/49/EEK).

Dzīvības apdrošināšanas līgums ar dalību apdrošinātāja peļņā: Polise, kuru izdodot ir paredzēts piemaksu §veidā iegūt daļu no peļņas, sadalot attiecīgā fonda pārpalikumu.

Cilmerizācija: Klientu piesaistīšanas izdevumu atlaide, par kuru ir sagaidāms, ka saskaņā ar piesardzīgu §pieņēmumu to varēs atgūt no nākotnes piemaksām.

PR\659626LV.doc 375/371 PE 386.573v02-00


3. PIELIKUMS

Sk. Pievienoto DVD, kurā ir:

Visas publicetās rakstiskās liecības (WE) un dokumentētās liecības (WE-File)1.

Visu mutisko liecību transkripcijas no 11 uzklausīšanām (H1-H11), kā arī otrā transpon2.ēšanas semināra transkripcijas (WS 2)

Documents

56!78 !7(79.:;8 - European Parliament · .5"6!78 !7"(79.:;8!""# ... nab- c@=?d /k g,qva+bq-a tnf nab- c@f fq /' +,gfhbqr or=? nab- c@=? 4 g,