Bezdarba ietekme uz sabiedrību un makroekonomiskajiem

rādītājiem

Vienkārši runājot un apkopojot jau iepriekš apskatīto, bezdarbs ir tad, kad kādam darba

nav, bet viņš grib strādāt.

Zemās algas, diskriminācija, standartiem neatbilstoši darba apstākļi un citi darbaspēka

tirgu ietekmējošie faktori apdraud ekonomiku un labklājību.

Ir cilvēki, kuriem bezdarbs nav problēma, jo tas ilgst tikai īsu laika brīdi – darba maiņas

laiks, bet citiem, tas ieilgst, jo vienkārši nespēj atrast darbu, atbilstošo prasmju trūkuma dēļ

piedāvātajam darbam vai arī prasmēm atbilstoša darba piedāvājuma neesamības rezultātā.

Vienmēr ekonomikā pastāvēs vismaz minimāls bezdarba līmenis, kam par pamatu ir,

piemēram, frikcionālais bezdarbs, kas tika apskatīts jau iepriekš.

Tā kā ir tik dažādi iemesli tam, lai strādājošs cilvēks kļūtu bezdarbnieks atšķiras arī

viedokļi par to, kā risināt bezdarba problēmas un kādas ir galvenās problēmas, kas ir par

pamatu šai parādībai.

Bezdarba ietekme uz sabiedrības uzvedību

Bezdarba rādītāji ir ļoti cieši saistīti ar ekonomikas attīstības cikliem. Recesijas laikā

palielinās, bet ekspansijas laikā pretēji – samazinās bezdarba līmenis.

Tātad, bezdarbs ir viens no rādītājiem, pēc kura var spriest par to, kādā ekonomikas

cikla stadijā valsts ekonomika atrodas, un ļauj prognozēt tālāko ekonomikas attīstību.

Bezdarba līmeņa samazinājums norāda uz to, ka tautsaimniecībā ir nepieciešamība pēc

papildus saražotās produkcijas un sniegtajiem pakalpojumiem, kas arī ir konstatēta, un visa

darbība ir vērsta, lai maksimāli novērstu šo pieprasījuma pārpalikumu. Tā kā ir tendence

pieaugt pieprasījumam pēc precēm, līdz ar to aug pieprasījums arī pēc darbaspēka.

Pasaulē ir bijusi vērojama tendence, ka valstīs, kurās ir strauji pieaugošs iedzīvotāju

skaits un līdz ar to arī darbaspēks pieaug ļoti strauji pieaug arī darbaspēks, palielinās gan

bezdarba līmenis, gan nodarbināto skaits (ne tik strauji kā darbaspēks kopskaitā). Diemžēl

Latvijā šāda situācija nedraud, jo iedzīvotāju skaitam pēdējos gadus pilnīgi noteikti nav

vērojama tendence palielināties straujos apmēros.

1

Bezdarba rādītāji atspoguļo arī ekonomikas efektivitāti. Ekonomiskuma princips ietver

to, ka ir nepieciešams maksimāli labi izmantot rīcībā esošos ierobežotos resursus (zemi,

darbaspēku, kapitālu), lai saražotu un apmierinātu maksimāli daudz klientu vajadzības.

Šo ekonomikas efektivitāti ļoti labi attēlo Oukena likums, kas definē sakarību starp

bezdarba pieaugumu un iekšzemes kopprodukta pieaugumu (bezdarba palielinājums par 1%

samazina iekšzemes kopproduktu par 2,5%).

Bezdarbs rada dažādas problēmas bez darba esošajam iedzīvotājam:

Ienākumi samazinās pašam un arī ģimenei. Šāda problēma īpaši sāpīga ir tām

ģimenēm, kurās ir tikai viens pelnītājs.

Bailes, ka varētu nedabūt vairs jaunu darbu un līdz ar to arī viņa augšupeja pa

karjeras kāpnēm varētu beigties.

Bieži šādas bailes ar laiku noved pie situācijas, ka tiek atmestas cerības atrast jaunu

darbu. Kā jau iepriekš tika apskatīts, tad cilvēks, kurš ilgāku laiku ir bez darba un pārtrauc to

arī aktīvi meklēt, tiek izslēgts no darbaspēka un līdz ar to arī no bezdarbnieku saraksta.

„Ekonomikas lejupslīdes laikā cilvēki visai bieži zaudē cerību atrast darbu, pārtrauc to aktīvi

meklēt un tiek izslēgti no bezdarbnieku skaita, tādējādi pazeminās bezdarba koeficients, kas

nebūt neatspoguļo lietu patieso stāvokli. Daudzi ekonomisti uzskata, ka šādu cilvēku, kas grib

strādāt, bet aktīvi nemeklē darbu, normālos apstākļos ir aptuveni viens procents no

darbaspēka, bet depresijas laikā pusotrs līdz divi procenti. Līdz ar to it kā nepamatoti

uzlabojas bezdarba rādītāji.”

Vēl ir svarīgi zināt, cik ilgi turpinās bezdarbs atsevišķiem indivīdiem, ko neparāda

bezdarba koeficients. Ekonomikas lejupslīdes laikā palielinās ne tikai bezdarbs, bet arī tā

ilgums:

Esot ilgstoši bez darba zūd iemaņas, un to pašu iepriekš veikto darbu nāksies veikt ar

lielāku piepūli.

Bezdarbs rada arī psiholoģiskas traumas. Bezdarbnieki bieži nonāk līdz dažādām

slimībām, veic pašnāvības, šķiras, kā arī veic noziegumus.

Darba meklēšana ir cieši saistīta ar dažādu nozīmīgu jautājumu risināšanu. Divi no

biežāk sastopamajiem ir: cik ilgi meklēs darbu un kādi faktori ietekmē šo darba meklēšanas

perioda ilgumu.

Kad cilvēks ar izglītību pirmo reizi sāk strādāt – ieiet darba tirgū, viņš pētīs algas, kādas

piedāvā uzņēmumi, kas piedāvā darbu šajā, viņu interesējošajā, sfērā. Šis algu izpētes process

2

var aizņemt kādu laiku, kurā arī konkrētais cilvēks būs bezdarbnieks. Lai noteiktu, cik ilgi šis

cilvēks būs bez darba, meklējot labāko algas piedāvājumu, ir divas pieejas:

Stiglera modelis . Šis modelis balstās uz to, ka cilvēks meklēs labāko darba

piedāvājumu tik ilgi, kamēr viņa robežlabums, ko viņam piedāvā katra nākamā firma, kļūs

mazāks nekā robežizmaksas, kas veidojas darba meklēšanas procesā. Līdz ar to var secināt, ka

eksistē cilvēku daļa, kas neapstājas pie pirmā izdevīgā darba piedāvājuma, baidoties, ka,

nepietiekami ātri reaģējot uz jau esošo darba piedāvājumu, varētu ilgstoši palikt vispār bez

darba, bet, kas turpina meklēt labāku vakanci ar izdevīgākiem nosacījumiem – algu, darba

apstākļiem, papildus labumiem, piemēram, apdrošināšanu un citiem. Šādu pieeju darba

meklēšanas procesā var atļauties izmantot tikai tādi indivīdi, kas apzinās, ka viņu zināšanas un

pieredze ir neaizvietojamas un ļoti pieprasītas darbaspēka tirgū, kas viņiem ļauj mazliet pat

spekulēt uz savas unikalitātes rēķina.

McCall modelis . Modelis pamatojas uz to, ka darba meklētājs pieņem to darbu

uzreiz, kura nosacījumi pārsniedz viņa minimālās prasības, piemēram, minimālo algu. Šajā

situācijā darba meklēšanas ilgums ir atkarīgs no tā, cik daudz jeb kāds ir biežums darba tirgū

tām algām, kas ir lielākas par šo minimālo nepieciešamo algu.

Patiesībā īsti nav iespējams norobežot abas iepriekšminētās teorijas par darba

meklēšanas procesā izvirzītajiem principiem, jo meklējot pirmo darbu un apzinoties pieredzes

trūkumu un citus mīnusus salīdzinājumā ar jau darbaspēka tirgū esošajiem indivīdiem, ne

vienmēr vadās tikai pēc McCall modeļa, lai gan tas būtu loģiski, bet, protams, ka tiks

izvirzītas arvien augstākas prasības, redzot, ka eksistē labāki piedāvājumi no darba devēju

puses.

Atgriežoties pie tā, kādi ir iespējamie bezdarba cēloņi, vēl par bezdarba iemeslu var būt

stingri noteiktās algu likmes darbaspēka tirgū, kas nemainās – algas ir neelastīgas. Bezdarbs

veidojas ne tik daudz tādēļ, ka trūkt informācijas par algām un darbaspēka tirgu kopumā, bet

šādā situācijā tas veidojas tad, ja darbaspēka pieprasījums pie konkrētas algas ir daudz lielāks

nekā tā piedāvājums.

1. attēlā ir parādīts, kā rodas bezdarbs stingri noteiktas algas rezultātā. Krustpunktā,

kurā krustojas darbaspēka pieprasījuma (D1) un piedāvājuma (S) taisnes veidojas pilnas

nodarbinātības punkts, jo sakrīt darbaspēka pieprasījums ar piedāvājumu (A). Šajā punktā

nevar teikt, ka bezdarbs pilnībā nav, jo pastāvēs frikcionālais bezdarbs, notiek darbinieku

kustība no vienas darba vietas uz citu.

3

1.attēls. Bezdarbs, kas rodas stingri noteiktu algu ietekmē.

Lai labāk ieraudzītu, kā stingri noteiktais algu līmenis ietekmē bezdarbu, pieņem, ka

samazinās patērētāju izdevumi par produktiem vai nu visā ekonomikā kopumā, vai arī kādā

atsevišķā nozarē. Pirmais, ko panāks šāda situācija ir, ka uzņēmumi samazinās plānoto

nodarbināto cilvēku skaitu (Q2). Pie sākotnējā algas līmeņa (W1) nodarbināto cilvēku skaits

kritīsies, līdz tas sasniegs daudzumu Q3.

Ja algu likmes nebūtu neelastīgas un tik stingri noteiktas, tad izveidotos jauns tirgus

līdzsvara punkts darbaspēka tirgū un līdz ar to šis līdzsvars izveidotos pie algas W2 un arī

nodarbinātības līmenis šajā punktā būtu augstāks (Q2) nekā, ja algas līmenis būtu palicis

iepriekšminētais – konstantais. Tātad, pie nemainīgas algas likmes, bezdarbs apskatītajā

gadījumā būs atbilstošs starpībai Q1-Q3, bet ja likmi būtu iespējams samazināt, tad bezdarba

līmenis būtu mazāks – Q1-Q2.

Veids, kā panākt algu nemainīgumu, ir minimālās algas noteikšana valsts mērogā. To

var izdarīt valdība, vai arī veidot darbinieku apvienības, kas to spēj ietekmēt un kas vienojas

par minimālo algas līmeni. Šādas darbinieku apvienības nevar savu ietekmi realizēt

pietiekami ātri, bet tas notiek ilgākā laika periodā. Abu veidu minimālo algu noteikšanas

gadījumā tiek radīts mākslīgs algu līmenis zem kura algas nedrīkst un nevar nokristies, jo to

nodrošinās vai nu valdības politika, vai arī darbinieku apvienību atbilstoša rīcība.

Valdības noteiktās minimālās algas vai arī strādnieku apvienību darbības rezultātā

noteiktās algas panāk to, ka algas nav elastīgas uz to pazemināšanos.

4

Viens no veidiem, kā izskaidrot algu nemainīgumu darbaspēka tirgū, kurā nav šādas

apvienības, ir netiešo vienošanos teorija. Saskaņā ar šo teoriju , darbiniekiem ir ļoti stingras

prasības par ienākumu stabilitāti un nemainīgumu visā darba perioda laikā.

Situācijā, kad ir vērojama recesija, uzņēmumam ir tikai divas izvēles kā samazināt

darbinieku izmaksas: var samazināt strādājošo skaitu, bet tā rezultātā saglabājot nemainīgas

algas pārējiem strādājošajiem, vai arī saglabāt strādājošo skaitu un samazināt stundu skaitu

darba laikā, kā arī algas likmi par šo nostrādāto laiku. Toties, ja tiktu piekopta politika, kas

liktu samazināt algas visiem, tad nebūtu iespējams nodrošināt iepriekšminēto stabilo

ienākumu līmeni darbiniekiem, bet, izmantojot otru izeju, būs daudzi darbinieki, kuriem

atlaišanas gadījumā nāktos zaudēt visus ienākumus, ko tie saņēma iepriekš. Tādā veidā tas

viņiem izveidotos kā ļoti smags trieciens.

Situācijā, kad algas līmeņa noteikšanā lielu nozīmi ieņem darbinieku apvienības, bieži

ir tā, ka šajos apvienību līgumos ir atrunāts šīs algu nemainības princips, kas darba devējam

atstāj tikai vienu izeju no situācijas, kad ir jāsamazina ražošanas apjoms un līdz ar to arī

darbinieku izmaksas – darbinieku skaita samazināšana.

Otra lieta, kas parasti šajos apvienību līgumos ir noteikta, ka darbinieku atlaišana tiek

organizēta pēc principa, ka pirmos atlaidīs no darba vecāka gada gājuma darbiniekus, dodot

jaunajiem iespēju strādāt un „baudīt dzīvi”.

Lai gan uzņēmumos, kuros nepastāv šādas tiešas darbinieku apvienības, daudzi

ekonomisti uzskata, ka līdzīgas netiešas vienošanās tomēr pastāv starp darbiniekiem un darba

devējiem. Šo it kā neredzamo vienošanos pamatā ir tas, ka, piemēram, recesijas gadījumā

drīzāk tiek realizēts darbinieku atlaišanas paņēmiens, nekā algu samazināšanas metode, lai

samazinātu darbinieku izmaksas uzņēmējam.

Transfermaksājumu programmas. Ja tiek palielinātas valsts transfer programmas, tad tas

arī var padarīt algas neelastīgākas uz to lejupvērstām svārstībām – samazināšanās iespējamība

ir mazāka. Ja transfermaksājumi ir lieli, tad bezdarbniekam nav īpašs stimuls meklēt darbu ar

lielu algu, jo šīs dažāda veida valsts palīdzības nestimulē viņu uz aktīvu darba meklēšanu, bet

tikai atļauj vairāk atslābt no darba meklējumu procesa.

Relatīvie algu salīdzinājumi. Vēl viens algu nemainīgumu ietekmējošais faktors ir tas,

cik daudz darbinieku salīdzina to, ko viņi varēja iegādāties par šo ienākumu daudzumu tagad

un agrāk. Saskaņā ar Keinsa teoriju, darbinieki pretojas reālās algas samazinājumam, ja tas

tiek panākts ar algas likmju samazinājumu, bet netiek novērota nekāda reakcija, ja reālā alga

samazinās kopējā cenu līmeņa celšanās iespaidā. Tā kā gan algas likmju pazemināšanās, gan

5

arī cenu celšanās gadījumā reālās algas samazinājums var būt vienlīdzīgs, tad brīžam

interesanti ir, ka uz vienu no parādībām, algu likmju samazinājumu, darbinieki reaģē asi, bet

uz otru, cenu palielinājumu, nē. Šīs teorijas piekritēji argumentē, ka tas ir izskaidrojams ar to,

ka algas likme nosaka katra indivīda vietu ienākuma sadalījumā. Darbiniekiem ir svarīgi algu

relatīvā salīdzināmība savā starpā. Viņi neizrādīs tik agresīvu pretošanos relatīvās algas

samazinājumam, ja tas īpaši neizmainīs viņu vietu kopējā ienākuma sadalījumā. Tas nozīmē

to, ka strādājošais nevēlas zaudēt savu vietu kādā konkrētā sabiedrības slānī, kuru raksturo

konkrēta līmeņa ienākumi.

Kadru mainības un apmācības izmaksas. Algu likmju samazināšana var tikt bremzēta

arī ar lielu kadru mainības un apmācības izmaksu palīdzību.

Ja arī bez darba esošie cilvēki piedāvātu strādāt par zemāku samaksu nekā jau

strādājošie, iespējams, ka uzņēmumiem tomēr būtu neizdevīgi pieņemt šos jaunos

darbiniekus. Izdevīgi būtu pieņemt darbā jaunos kadrus tikai tādā gadījumā, ja ieguvums no

šo jauno darbinieku pieņemšanas būtu lielāks nekā izmaksas, kas veidojas kadru mainības

procesā: intervēšanas, pārbaudīšanas izmaksas, atlīdzības atlaistajam darbiniekam u.c. Vēl

uzņēmējam ir jāņem vērā arī tas, cik daudz ir investēts darbiniekā, kuru dotajā situācijā nāktos

atlaist no darba.

Efektīvas algas. Galvenais pieņēmums šajā gadījumā ir, ka darbinieku darba efektivitāte

ir pozitīva funkcijā attiecībā pret algas likmi. Tas nozīmē, ka, jo augstāku algu uzņēmums

maksā darbiniekiem, jo visbiežāk tiem ir smagāk jāstrādā vai arī no tiem tiek sagaidīta lielāks

atbildības līmenis. Šī ideja pieļauj dažādas iespējas. Viena no tādām ir, ka uzņēmums var

atļauties palielināt savu labumu palielinot darbiniekiem algu likmes virs tās algas likmes, kāda

ir noteikta ar pieprasījumu un piedāvājumu darbaspēka tirgū. Otra lieta, kas izriet no pirmā

apgalvojuma ir: pat pie elastīgām algu likmēm darbaspēka tirgū pastāvēs tomēr kāda neliela

daļa piespiedu bezdarbnieku.

Saistība starp efektīvo algu teoriju un bezdarbu ir diezgan tieša. Ir skaidri redzams, ka

izlaide, kas tiek panākta no katra nodarbinātā, ir atkarīga ne tikai no laika, ko darbinieks

pavada veicot šo savu pienākumu, bet arī no piepūles, ko viņš pieliek strādājot. Ja uzņēmums

izmanto tikai laika algas, tad var droši apgalvot, ka tiek panākts, ka efektīvi tiek izmantots

tikai viens no iepriekšminētajiem darba izlaidi ietekmējošajiem faktoriem, respektīvi, darba

laiks, bet netiek pilnīgi izlietota visa pieejamā darbinieku atdeve. Protams, ka šādā gadījumā

ir daudz vieglāk aprēķināt algas katram darbiniekam, bet, lai panāktu darba efektivitātes

paaugstināšanos ir jāalgo speciāls darbinieks, kurš nepārtraukti uzrauga strādājošajos. Jebkurā

6

gadījumā nekad nebūs iespējams veikt pilnīgu darbinieku pārraudzību. Arī darbinieku

biedināšana ar atlaišanas iespējamību, ja darbs netiks veikts pietiekami intensīvi, var novest

nevis pie darba efektivitātes palielināšanas, bet pie tā, ka darbinieks varētu sameklēt citā

uzņēmumā tik pat labi apmaksātu darba vietu, bet ne ar tik augstu kontroles līmeni un

draudiem par atlaišanu darba gausās veikšanas dēļ.

Lai panāktu, ka darbinieki enerģiju darbā iegulda daudz efektīvāk, ir jāievieš darba

samaksas sistēma, kas ir atkarīga no izlaides apjoma. Šim algas veidam ir ļoti augstas

administrēšanas izmaksas. Līdz ar to daudzi, it īpaši mazie, uzņēmumi nevar to atļauties. Ir

iespējams arī vēl viens risinājums, kā panākt darba efektivitātes pieaugumu uzņēmumā,

pielietojot algas, kas nav atkarīgas no izlaides apjoma, bet no darba laika. Darba devējam ir

nepieciešams maksāt darbiniekiem algu, kas ir augstāka nekā tirgū noteiktā, jo tad uzņēmuma

vadītāji panāks to, ka darbinieki šo konkrēto darba vietu vērtēs daudz augstāk nekā adekvātu,

darba apjoma ziņā, darba vietu citā uzņēmumā. Otra lieta, ko ar šādu algu politiku panāk

uzņēmējs ir, ka darbiniekam būs daudz lielāka neizdevīguma pakāpe pazaudēt konkrēto darba

vietu. Līdz ar to viņš centīsies maksimāli kārtīgi un ātri veikt uzticētos pienākumus, lai

neradītu darba devējam iemeslu apsvērt domu par darbinieka nomaiņu ar kādu, iespējams

labāku, darbinieku.

Negatīvisms šādā politikā ir tāds, ka vienas firmas šāda algu politika var izsaukt ķēdes

reakciju visā uzņēmuma darbības sfērā kopumā, jo citiem uzņēmumiem šāda politika nav

mazāk izdevīga. Algu pieaugšanas rezultātā notiks izmaiņas darbaspēka piedāvājumā un

attiecīgi arī pieprasījumā, kas novedīs pie bezdarba palielināšanās.

Šādā, iepriekš aprakstītās situācijas gadījumā, nonāk pie secinājuma, ka neliels

bezdarba līmenis ir pozitīvs, jo tas dod lielāku pamudinājumu darbiniekiem strādāt nemaz

neizmantojot tik lielu papildu darbinieku stimulēšanas mehānismu no darba devēju puses.

Bezdarbs, kas rodas iepriekšminētā modeļa rezultātā, ir piespiedu bezdarbs, jo ir

bezdarbnieki, kas labprāt strādātu pie konkrētās algas likmes, bet, kuriem vienkārši nav

iespējams atrast darbu. Šis bezdarba veids atšķiras no tā, kad kāds ir bezdarbnieks tikai uz

brīdi, kamēr viņš nomaina darba vietas, jo dotajā gadījumā bezdarbniekam ir vienkārši

jāgaida, kamēr atbrīvosies kāda darba vieta, kura viņam būtu piemērota.

Efektīvo algu teorija piedāvā izskaidrojumu šķietamajai algu neelastībai lejupvērstajā

virzienā: uzņēmumiem ir neizdevīgi pieņemt darbā darbiniekus, kas būtu gatavi strādāt par

zemāku samaksu, jo var gadīties, ka šis ieguvums uz lētāka darbaspēka rēķina ļoti spēcīgi var

ietekmēt produktivitātes līmeņa izmaiņas, kas neattaisnos līdzekļu ietaupījumu uz algu rēķina.

Efektīvo algu modelis nedod iespēju apgalvot, ka visi bezdarbnieki ir sliņķi un lēni

strādājoši darbinieki. Protams, pie efektīvas algu sistēmas, daļa bezdarbnieku būs šādi

7

nevēlamie darbinieki, bet toties pārsvarā visi strādājošie būs tie, kas ir pieprasīti sava ātrā un

efektīva darba dēļ.

Mazliet pieskaroties citiem jautājumiem, kas ir saistīti ar bezdarba veidošanos, svarīgi ir

apskatīt tos faktorus, kas ietekmē to, cik bieži dažādās demogrāfiskajās grupās ir sastopami

bezdarbnieki, jo, kā tas ir novērojams pēc statistikas, ko apkopo Nodarbinātības valsts

aģentūra, kā arī citas iestādes, tas ir ļoti atšķirīgs lielums.

Iemesli nevienlīdzīgam bezdarbnieku sadalījumam ir skaidrāk redzami, ja apzinās, ka

katrs cilvēks savas dzīves laikā pieder vienai no trim grupām, kuras ir parādītās 2.attēlā:

nodarbinātie, bezdarbnieki, tie, kas nav darbaspēks. Nonākot sabiedrības grupā, ko sauc par

bezdarbniekiem, ar laiku ir iespējami tikai divi risinājumi: atrast darbu no jauna; izstāties no

darbaspēka tirgus tādēļ, ka zūd pārliecība par savām spējām un jaunu iespēju iegūt darbu.

2.attēls. Personu kustība darbaspēka tirgū un ārpus tā.

Ir izstrādājušies divi uzskati par bezdarba atšķirīgo sadalījumu pa vecuma grupām.

Mainības princips bezdarbnieku vidū. Šajā uzskatā ir divi priekšnosacījumi:

Pirmais ir, ka bezdarba lielums nav tik ļoti atkarīgs no darba vietu

trūkuma apmēriem, bet no lielās darbinieku mainības. Šeit par piemēru ļoti labi

kalpo situācija, kāda ir vērojama lielā daļā lielveikalu vadītāju izstrādātajā

darbinieku politikā. Tā kā pārbaudes laikā darbinieka atalgojumu ir iespējams

oficiāli noteikt zemāku, tad tiek piekopta stratēģija, ka, piemēram, kasierus

pieņem it kā uz pārbaudes laiku, bet jau ar nodomu viņus atlaist pēc pārbaudes

termiņa beigām. Šāda politika nodrošina ļoti lielu darbaspēka mainību tieši šajā

uzņēmējdarbības sfērā.

Otrais priekšnosacījums ir: ļoti daudzās valstīs lielākais bezdarba

līmenis ir sievietēm un tīņiem, kam pārsvarā gadījumu ir frikcionāls reģistrētā

bezdarba raksturs (īslaicīgs), jo šajās grupās ļoti daudz notiek kustība no

nodarbināto grupas uz bezdarbnieku vai arī iekšā un ārā no darbaspēka tirgus.

Darba trūkuma princips. Arī šim principam pamatā ir divi priekšnosacījumi:

Nodarbinātie Bezdarbnieki Tie, kas nav darbaspēks

8

Pirmais no priekšnosacījumiem ir tas, ka galveno bezdarbnieku daļu

sastāda cilvēki, kas jau ļoti ilgu laiku ir ārpus nodarbināto statusa. Vienkārši

sabiedrībā ir daļa cilvēku, kas ir zaudējuši vēlmi strādāt, vai arī ir iekārtojuši

savu dzīvi tā, ka neizjūt pilnīgi nekādu trūkumu pēc darba – papildus

ienākumiem. Šajā kategorijā kā cilvēkus, kas bieži ir apmierināti ar pastāvošo

situāciju, var ieskaitīt sievietes, kas dzīvo no vīru ienākumiem, bet pie otras no

jau pieminētajām kategorijām ir pieskaitāmi tie cilvēki, ko varētu saukt par

ubagiem, jo viņi ir pilnīgi zaudējuši cerību kādreiz atsākt normālu dzīvi.

Otra lieta, uz ko balstās šis princips ir, ka sieviešu un tīņu lielais

bezdarba līmenis ir tā rezultātā, ka pastāv viņu kvalifikācijai un citām spējām

atbilstošu darbavietu trūkums. Šim faktam nevajadzētu būt ļoti izteiktam

nevienā valstī, īpaši jau Eiropas Savienībā, jo skaidri ir noteikta politikas

virzība uz to, lai mazinātu diskrimināciju. Attiecībā uz sieviešu nepiemērotību

darbam par iemeslu varētu būt tikai fiziski ļoti smagie darbi, bet, apzinoties, ka

Latvijā galvenokārt iekšzemes kopprodukts veidojas uz pakalpojumu sektora

rēķina, var izdarīt secinājumus, ka visdrīzākais, šo fiziski smago darbu

īpatsvars ir salīdzinoši ļoti mazs. Runājot par izglītības trūkumu šajās

demogrāfiskajās grupās, tam nevarētu pilnībā piekrist, jo augstskolu studentu

īpatsvarā patiesībā sievietes ieņem pat lielāku daļu nekā vīrieši. Tā kā šis darba

trūkuma principa pamatnosacījums nav īpaši aktuāls, tas ir apskatāms tikai tīri

teorētiski.

Biežāk apskatītākās teorijas saistībā ar bezdarbu

Ekonomikas teorijā pastāv daži likumi un likumsakarības, kas tiek pieminēti runājot par

bezdarba sakarībām ar dažādiem makroekonomiskajiem rādītājiem. Galvenokārt tiek

uzsvērtas sakarības starp bezdarbu un inflāciju (Filipa līkne), kā arī tā saistību ar iekšzemes

kopproduktu (Oukena likums).

Oukena likums

Bezdarbs sabiedrībai un pašam cilvēkam ir negatīva parādība. Pastāv šādas galvenās

bezdarba sekas:

9

Tiek saražots mazāks iekšzemes kopprodukts. Līdz ar to iedzīvotāji cieš no tā, ka

samazinās personiskie ienākumi un uzkrājumi;

Krītas cilvēciskā kapitāla kvalifikācija un darba iemaņas;

Pieaug noziedzība;

Cilvēks zaudē savu pašcieņu, sevis pašrealizāciju darbā kā personība.

Ekonomisti vispirms aprēķina ekonomiskos zaudējumus, ko rada bezdarbs. Tā ir

papildu produkcija, kuru varētu saražot katrs bezdarbnieks, ja viņš tiktu nodarbināts. Šo

zaudējumu var aprēķināt izmantojot Artura Oukena izstrādāto sakarību:

Ja faktiskais bezdarba līmenis ir lielāks nekā dabiskais bezdarba līmenis par vienu

procentu, tad nesaražotais nominālais IKP līdzinās 2,5 %.

Lai noteiktu produkcijas daudzumu, kas netiek saražots bezdarba dēļ, aprēķina

potenciālo IKP (apjoms, ko varētu saražot pie pilnas nodarbinātības).

Ņemot vērā bezdarbu, tiek aprēķināts zaudētais gala produkts jeb iekšzemes

kopprodukta starpība.

Iemesli, kādēļ Oukena likumā izvēlētais koeficients nevarētu būt viens, bet 2,5 vai arī

kāds cits skaitlis, kas ir lielāks par viens:

Darbaspēka tirgū, kā jau visos tirgos, eksistē izmaksas, kas veidojas, ja

tiek veiktas kādas pārmaiņas. Darbaspēka tirgū šīs izmaksas veidojas no

izdevumiem, kas ir saistīti ar darbinieku atlaišanu un jauno pieņemšanu darbā

un apmācīšanu, atbilstoši nepieciešamajām vajadzībām. Daudzās valstīs

valdība uzliek lielākus sociālās apdrošināšanas nodokļu maksājumus tiem

uzņēmumiem, kas ļoti bieži atlaiž no darba darbiniekus, jo šīs atlaišanas

rezultātā tiek vairāk izmantotas sociālās iemaksas, kas ir izdarītas aktīvā darba

laikā. Līdz ar to tiek radīti zaudējumi valsts budžetam.

Otrs iemesls tieši šādai attiecībai ir bezdarba kalkulēšanas metodes.

Bezdarba koeficients tiek iegūts dalot bezdarbnieku skaitu ar kopējo

darbaspēku. Biznesa cikla augšupejas laikā daudzi bez darba esošie var atrast

darbu, bet arī šī ekonomikas augšupeja iedrošina darbaspēka tirgū ienākt tos

cilvēkus, kas iepriekš darbu nebija meklējuši un nebija domājuši par

strādāšanu. Daudzi no šiem darbiniekiem nedabū darbu uzreiz. Rezultāts ir, ka

palielinoties izlaidei, palielinās arī nodarbināto un bezdarbnieku skaits, kā arī

10

kopējais darba spēka tirgus. Līdz ar to viens procents darba piedāvājuma

pieaugumā izsauc mazāk kā viena procenta samazinājumu bezdarbā.

Filipa līkne

Daudzi ekonomisti uzskata, ka inflāciju ietekmē darbinieku spēja panākt darba algu

palielinājumu, kuras rezultātā uzņēmumam nākas atkal izmantot iespēju šīs darba algu

izmaksas pārnest uz produkta cenu, lai izmaksas segtu patērētājs. Darbinieku spēja panākt

algas palielinājumu ir atkarīga no tā, cik liels ir bezdarba līmenis konkrētā nozarē vai valsts

ekonomikā kopumā. Jo bezdarba līmenis būs lielāks, jo būs grūtāk panākt algu likmes

palielinājumu, jo darba devējam ir lielākas iespējas izvēlēties darbiniekus, kas būtu gatavi

strādāt par zemāku algu. Tātad, algas likmes pieaugumam ir pretēja sakarība ar bezdarbu. Šo

sakarību ļoti labi var redzēt 3. attēlā.

3.attēls. Filipa līkne.

Arturs Filips pierādīja, ka pastāv algas likmju izmaiņu (inflācijas) un bezdarba

apgriezta sakarība. Jo zemākas ir algas likmju izmaiņas (inflācija), jo augstāks ir bezdarbs.

Ja pieņemtu, ka algas likme vienai darba laika vienībai ir vienāda ar I, un H ir kopā

nostrādāto stundu skaits, tad ir iespējams aprēķināt vienas saražotās vienības izmaksas (I x H /

A), kur A ir saražotās produkcijas apjoms. Veidojas loģiska ķēdīte, ka algas likmes

palielinājums noved pie vienas produkcijas saražotās vienības izmaksu palielinājuma, kas

atkal izsauc cenu palielinājumu. Šie palielinājumi nav vienādi, jo algu palielinājums parasti

izsauc darbinieku atdeves palielinājumu un darbs kļūst efektīvāks. Līdz ar to cenu

11

palielinājuma apmērs būs vienāds ar algas likmes palielinājuma un izlaides (atbilstošā laika

vienībā) palielinājumu starpību.

Krustpunktā, kurā Filipa taisne krusto bezdarba līmeņa asi (horizontālo), veidojas

dabīgais bezdarba līmenis. Tātad dabīgais bezdarba līmenis būs ekonomikā novērojams tad, ja

inflācija būs 0%.

Ar inflāciju var cīnīties, noskaidrojot cēloņus, kas to izsauc, un pakļaujot tos kontrolei,

taču valdībai ir jāizdara kompromisa izvēle attiecībā uz prioritārajiem mērķiem: nodrošināt

ilgstošu cenu stabilitāti, vai arī pilnīgu nodarbinātību.

Ja valdība grib cenu stabilitāti, tad bezdarbs būs augsts, ja grib palielināt nodarbinātību,

tad palielināsies inflācija.

Ilgu laiku Filipa līknē attēlotā sakarība tika uzskatīta par stabilu un nemainīgu.

Filipa līkne sākot ar 17. gadsimtu sāka palēnām zaudēt savu sakarību starp bezdarbu un

inflāciju, jo grafikā vairs nevarēja konstruēt pietiekami ciešu šo sakarību.

Mūsdienās Filipa līknes sakarības neizpildīšanās lielā mērā ir saistīta ar to, ka valdība

pārāk aktīvi iesaistās ekonomikā ar regulējošiem pasākumiem, arodbiedrības aktīvi darbojas

un eksistē bezdarba pabalsti.

4.attēls. Ilga laika Filipa līknes veidošanās.

Ilga laika Filipa līkne ir parādīta 4. attēlā. Ekonomikā tiek uzskatīts, ka Filipa līkne ilgā

laika periodā nesaglabā tādu pašu izvietojumu koordinātu plaknē, kā tā ir īsā laikā. Ilga laika

Filipa līkne tiek uzskatīta par vertikālu. Ar šo nosacījumu arī tiek panākts pamatojums tam,

kādēļ ilgā laika periodā, saglabājot nemainīgu bezdarba līmeni, inflācijas līmenis var

12

palielināties. Līdz ar to fiskālās vai monetārās politikas izmantošana ekonomikas regulēšanai

var dot tikai īslaicīgu efektu bezdarba samazināšanā.

Kā jau iepriekš minēts, valdībai pielietojot fiskālo un monetāro politiku, lai samazinātu

bezdarbu, tiks sasniegts īslaicīgs efekts bezdarba samazinājumā, jo sākotnēji notiks kustība

grafikā no punkta A uz B. Šīs izmaiņas ir saskaņā ar Filipa līknes nosacījumiem, ka

bezdarbam samazinoties, inflācija pieaugs. Tā kā inflācijas pieaugums noved pie tā, ka tiek

sagaidīta vēl lielāka inflācija, tad šī rīcība nobīda īsa laika Filipa līkni ar numuru 1 uz 2.

Pārbīžu rezultātā ir panākts, ka bezdarba līmenis ir atgriezies dabīgā bezdarba līmenī. Ja

valdība turpinātu šādas politikas realizēšanu arī turpmāk, tad īsa laika Filipa līkne bīdītos

arvien augstāk, panākot, ka ilgā laikā, bezdarbam paliekot nemainīgam, inflācija arvien

palielinātos.

Otrs iemesls, kādēļ Filipa līkne varētu turpināt virzību uz augšu, ir tas, ka darbinieki,

samierinoties ar augsto inflāciju, sāk pieprasīt algu palielinājumu, ko uzņēmēji, apzinoties

inflācijas pieaugumu, arī apmierina. Šāda rīcība atkal pārbīda īsa laika Filipa līkni uz augšu.

Ja valdība, neapzinoties to, ka Filipa līkne ilgā laikā nav ar tādu pašu sakarību kā īsā

laikā, turpinās izmantot fiskālo un monetāro politiku, tā patiesībā radīs arvien lielāku ļaunumu

ekonomikai.

13