Upload
lehanh
View
226
Download
4
Embed Size (px)
Citation preview
PĒTĪJUMS
DAUDZDZĪVOKĻU DZĪVOJAMO MĀJU
ENERGOEFEKTIVITĀTES POTENCIĀLA NOTEIKŠANA
Valsts aģentūra „Mājokļu aģentūra”
Mājokļu attīstības departaments
Rīga 2006
2
Anotācija
Pētījums mērķis ir izanalizēt daudzdzīvokļu dzīvojamo māju
energoefektivitātes stāvokļa paaugstināšanas iespējas Latvijā, noteikt
daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku enerģijas ekonomijas potenciālu, nepieciešamos
naudas ieguldījumus un energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu
kompleksu atmaksāšanās periodus. Pētījuma ietvaros tika analizēti dati
pamatojoties uz 103 daudzdzīvokļu dzīvojamo māju energoauditu atskaitēm, kas
kalpo par bāzi veiktajiem secinājumiem, siltumtehniskajiem un ekonomiskiem
aprēķiniem.
Pētījuma ietvaros tika pielietota daudzdzīvokļu dzīvojamo māju
energomarķēšanas metodika, ar kuras palīdzību katrai no analizētām ēkām tika
piešķirta noteikta energoefektivitātes klase un prognozētās ēku kopuma
energoefektivitātes stāvokļa paaugstināšanās iespējas. Pēc teorētisku prognožu
analīzes pētījumā tika piedāvāti dzīvojamo ēku enerģijas taupīšanas mehānismi
un energoefektivitātes pasākumu ieviešanas prioritātes.
Energoefektivitātes potenciāla radītāji tika apskatīti reģionālajā, māju
sēriju un atsevišķi māju griezumā. Tika noteikti optimālie ieguldījumi,
siltumenerģijas ietaupījumi un atmaksāšanas laiki, dažāda sarežģījuma
renovācijas prioritātēm.
Pētījumā tiek prognozētas iespējamās energoefektivitātes stāvokļa
paaugstināšanas iespējas izplatītākajām daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sērijām
Latvijā. Papildus ekonomiskajiem un siltumtehniskajiem rādītājiem pētījumā
tiek izskatīta daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku renovācijas vīzija, motivācija un
renovācijas atbalsta instrumenti.
3
SATURS
Ievads ....................................................................................................................................... 5
1. Energomarķešanas metodoloģijas sākotnējais pielietojums. ........... 7
2. Enerģijas taupīšanas mehānismi ..................................................................... 11
2.1. Energoefektivitātes pasākumi dzīvojamo māju siltumnoturības un tehnisko
parametru uzlabošanai .......................................................................................................... 12 3. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijai nepieciešamie
ieguldījumi .......................................................................................................................... 16
3.1. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas veicināšanas process ......................... 19
3.2. Daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku renovācijas nepieciešamības motivācija un ar to
saistītie jautājumi .................................................................................................................. 20
3.3. Renovācijas vīzija un instrumenti ............................................................................ 21
3.4. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju rajonu attīstība ...................................................... 22
Secinājumi ........................................................................................................................... 23
Literatūras avoti .............................................................................................................. 25
4
DEFINĪCIJAS
Energoefektivitāte - lietderīga siltumenerģijas un elektroenerģijas
izmantošana.
Energoefektivitātes potenciāls – potenciālais enerģijas ekonomijas
lielums, kuru var sasniegt ar noteikto energoefektivitātes pasākumu ieviešanas
palīdzību.
Siltumnīcas efekts - Zemes globāla sasilšana, oglekļa dioksīda
uzkrāšanās rezultātā, kurš absorbē infrasarkano starojumu, kavē tā normālu
atstarošanos, un siltuma izvadi kosmosā.
Energomarķēšana – enerģijas patēriņu marķējuma procedūra ar kuras
palīdzību enerģijas patēriņiem tiks pielīdzināta noteikta energoefektivitātes
klase.
Īpatnējais enerģijas patēriņš – energoefektivitātes indikators, kas
raksturo enerģijas patēriņu uz vienu mājas apkurināmās platības kvadrātmetru
gadā [kWh/m2 gadā].
Standartizētais ēkas siltuma patēriņš - mājas kopējais siltumenerģijas
patēriņš, kas ir pārrēķināts uz pieņemto standarta gadu saskaņā ar LBN 003-01.
Energoaudits – procedūra, kuras laikā tiek noteikts mājas enerģijas
patēriņš, to ietekmējošie faktori un pasākumi, ko var veikt, lai samazinātu
enerģijas patēriņu.
Energoplāns - ir energoaudita ieteikto energoefektivitātes pasākumu
apkopojums, kā rezultātā noteiktai mājai tiek sagatavots renovācijas plāns.
Ēku renovācija – ēkas vai tās daļas remonts (kapitālais remonts), lai
atjaunotu būvi vai tās daļu, nomainot nolietojušos nesošos elementus vai
konstrukcijas, kā arī mērķtiecīgu funkcionālu vai tehnisku uzlabojumu ieviešana
būvē, nemainot tās apjomu un funkciju.
Ēku renovācijas komplekss - visu īstenojamo renovācijas pasākumu
kopums.
DzĪKS – dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība.
DzĪB – dzīvokļu īpašnieku biedrība.
Siltumpretestība – materiāla fizikāla īpašība pretoties siltuma pārejai uz
apkārtējo vidi [m2 *kW].
Energovadība- siltumnesēja temperatūras un plūsmas kontrole,
regulēšana, enerģijas patēriņa analīze.
MAKP- Mājokļu attīstības kreditēšanas programma.
5
Ievads
Energoefektivitāte ir enerģijas izmantošanas lietderīguma pakāpe, kas
izpaužas galaproduktu veidā un kvalitātes samērā ar enerģijas patēriņu. Tās
paaugstināšana ir viens no iedarbīgākajiem veidiem, kā maksimāli ierobežot
industrializācijas nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, samazinot energopatēriņu
energosistēmas lietotāja pusē un enerģijas zudumus ražošanā, pārvaldē un
sadalē. Tā dod iespēju mazināt siltumnīcas efekta radītās globālās klimata
izmaiņas, limitējot emisijas, kas kaitīgas videi un cilvēku veselībai.
Energoefektivitātes paaugstināšana uzlabo arī valsts ekonomiskos rādītājus,
samazinot fosilo kurināmo importu un veicinot modernizāciju ražošanā un
energoapgādē. Energoefektivitāte ir lietderīga jebkurai enerģijas veida
izmantošanai. Dzīvojamo māju sektorā ar energoefektivitāti saprot pareizu un
lietderīgu siltumenerģijas un elektroenerģijas izmantošanu, kā arī taupošu
cilvēku uzvedību savā dzīvojamā mājā. Uz energoefektivitāti ir jāskatās kā uz
kompleksu jautājumu, kur siltumapgādei un elektroapgādei ir jābūt kompleksi
sakārtotai - sākot no enerģijas ražošanas līdz pat gala patērētājiem. Arī
lietotājam tālākajā siltumenerģijas izmantošanā ir jānodrošina enerģijas
taupīšana. Jāpanāk siltuma zudumu samazināšana tā nodrošinot augstu
energoefektivitāti un panākot patērētāja naudas līdzekļu ietaupījumu.
Lai gan ieguldījumi energoefektivitātes paaugstināšanā varētu dot ātru
ekonomisko efektu, jāapzinās Latvijas valsts reālās iespējas mainīt sociālās
prioritātes uz ekonomiskām prioritātēm, novirzot finansu resursus enerģijas
ražošanas vai patēriņa sektoros.
Padomju būvnormatīvu prasības bija orientētas uz nepietiekamu
siltumizolāciju un neņēma vērā ekspluatācijas izmaksas. Ēku norobežojošo
konstrukciju siltumpretestības standarti Padomju Savienībā bija divas reizes zemāki
nekā Vācijā un Lielbritānijā un piecas reizes zemāki nekā Zviedrijā - mājas dažkārt
neatbilda pat šiem standartiem. Bez tam, daudzdzīvokļu sērijveidā būvēto māju
siltumnoturību vēl vairāk pasliktināja tajās izmantotie zemās kvalitātes materiāli
un pieļautās celtniecības kļūdas. Kā sekas iepriekšminētajam - kondensācijas un
pelējuma rašanās dzīvokļos uz ārējām sienām, caurvējš, nolietošanās, nepievilcīgs
ārējais izskats. Loģisks „laika zoba” rezultāts - nolietošanās un nepievilcīgs ārējais
izskats, kas vairāk attiecas uz faktu, ka no 1945. – 1991. gadam māju
atjaunošanā tika ieguldīti minimālie līdzekļi.
Šajā integrācijas posmā Eiropas Savienībā īpaši aktuāla ir daudzdzīvokļu
dzīvojamo māju renovācija. Eiropas Savienības enerģijas taupīšanas stratēģija
skar arī dzīvojamo sektoru, jo ar starptautiskiem pētījumiem un statistikas
datiem tika prognozēts, ka Eiropas Savienībā no dzīvojamā sektora enerģijas
apgādes ir iespējams ietaupīt līdz pat 30% enerģijas (siltumenerģijas un
elektroenerģijas). Pamatojoties uz šiem rādītājiem tika sagatavota datu bāze ar
kuras palīdzību tika saņemti vidējie primārie dati par vidējiem ieguldījumiem
Latvijas daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sektora energoefektivitātē.
6
Ir problemātisks arī cita veida, piemēram, denacionalizēto, daudzdzīvokļu
dzīvojamo māju stāvoklis. Pat ja celtniecības kvalitāte bija apmierinošā līmenī,
vecajās ēkās bieži vien nav pietiekamas termoizolācijas. Sliktās apsaimniekošanas,
minimālo remonta un renovācijas ieguldījumu dēļ daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas
ir tā nolietojušās, ka to remontēšanai ir nepieciešami lieli ieguldījumi. Lai
apstiprinātu augstāk teikto un pamatotu ekonomiskos rādītājus, kā arī aprēķinātu
daudzdzīvokļu dzīvojamo māju energoefektivitātes potenciālu, tika sagatavots šis
pētījums.
7
1. Energomarķešanas metodoloģijas sākotnējais
pielietojums.
Lai noteiktu, cik lietderīgi daudzdzīvokļu dzīvojamā māja lieto enerģiju,
un izvērtētu tās izmaksas, izmantojot enerģijas kontroles metodiku, enerģijas
patēriņš ir jāattiecina pret kopējo platību vai tilpumu (kWh/m2 vai kWh/m
3). Tas
dod iespēju salīdzināt iegūtos datus un precīzāk noteikt potenciālos renovācijas
un ēku remonta variantus.
Izmantojos V/A „Mājokļu aģentūra” savākto informāciju, tika izveidota
gradācijas struktūra, ar kuras palīdzību ir iespējams izvērtēt daudzdzīvokļu
dzīvojamo ēku energoefektivitātes stāvokli dažādos Latvijas reģionos un padarīt
datus reprezentatīvākus. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju gadījumā par
pamatvienību apkures siltumenerģijas patēriņa novērtēšanai tika pieņemtas
kilovatstundas uz daudzdzīvokļu dzīvojamas mājas apkurināmās platības
kvadrātmetru gadā (kWh/m2 gadā). Šāda mērvienība pieņemta, jo sērijveida
ēkām ēku faktiskais tilpums un griestu augstums būtiski neatšķiras un tikai
relatīvi ietekmē energoefektivitātes datu salīdzinājumu. Daudzdzīvokļu
dzīvojamo māju gadījumā siltumtehnisko apsvērumu dēļ ir nepieciešams ņemt
apkurināmās platības kvadrātmetru, kas būtiski pazemina kļūdas iespējamību.
Gadījumā, ja tiek pētīti mājokļu tipi, kas būvēti no 1900. - 1945.gadam,
aprēķinos ir nepieciešams iekļaut kilovatstundas uz kubikmetru kWh/m3 gadā.
Ēkas energoefektivitātes stāvokli ataino dzīvojamās mājas standartizētā
siltumenerģijas patēriņa skala (skatīt 1.1. attēlu).
Attēls 1.1.Standartizētais ēkas siltumenerģijas patēriņš, kWh/m
2 gadā
Standartizētais ēkas apkures patēriņš ir rādītājs, ar kura palīdzību var
salīdzināt dažādu ēku energoefektivitāti un apkures siltumenerģijas patēriņu.
Veicot energoplāna pasākumus, enerģijas patēriņš samazinās, paaugstinās
standartizētā ēkas apkures patēriņa marķējuma klase, parādās naudas līdzekļu
ekonomija un pieaug nekustamā īpašuma tirgus vērtība
8
Katrai energoefektivitātes klasei atbilst noteikts siltumenerģijas patēriņa
diapazons. No 270 kWh/m2 gadā, kas atbilst viszemākajai daudzdzīvokļu
dzīvojamo ēku energoefektivitātes klasei „N” līdz „A” klasei, kuras
energoefektivitātes diapazons ir zemāks nekā 15 kWh/m2 gadā.
Izpētot projekta „Mājokļu Energoauditi 2005” datus (auditētas 103
daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas visos Latvijas reģionos), tika konstatēts, ka
ēku siltumtehniskie parametri neatbilst Latvijā noteiktajām normām, ēku
norobežojošās konstrukcijas neatbilst pašreiz spēkā esošajām normatīvajām
prasībām LBN 002–01 (01.01.2003), un norobežojošo konstrukciju
siltumcaurlaidības koeficienta vērtības pārsniedz pašreizējās normatīvās
prasības.
Sastādot daudzdzīvokļu dzīvojamo māju energoefektivitātes klašu tabulu
tika konstatēts, kā kopumā pēc projekta „Mājokļu energoauditi 2005” datiem
Latvijā dominē daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, kuras ietilpst „H” līdz „L”
energoefektivitātes klasēs standartizētajam siltumenerģijas patēriņam
pārsniedzot 100 kWh/m2 gadā un tas ļoti atšķiras no ES vidējā
energoefektivitātes līmeņa. Tomēr dati par 103 auditētajām daudzdzīvokļu
dzīvojamajām mājām nedod iespēju noteikt visas ar šo parādību saistītās
problēmas, tikai kopējo tendenci. Ir pieļaujams, ka atsevišķām Rīgas reģiona
mājām zemo energoefektivitātes stāvokli rada iedzīvotāju ieradumi netaupīt
enerģiju. Kurzemes reģionā cēlonis ir liels daudzdzīvokļu māju īpatsvars ar
mazu dzīvojamo platību.
Nevienai no Latvijas daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sērijām nav kopējas
noteiktas energoefektivitātes klases. Vienas un tās pašas daudzdzīvokļu
dzīvojamo māju sērijas ēkas atrodas dažādās energoefektivitātes klasēs. Lai gan
mājas ir būvētas vienā būvniecības gadā, ar vienādu kāpņu telpu skaitu,
ekspluatētas vienādos klimatiskajos apstākļos un ar vidēji apmierinošu
cilvēcisko faktoru, ēku standartizētais siltumenerģijas patēriņš (ēkas
energoefektivitātes rādītājs) tomēr ir atšķirīgs un dažkārt pat ļoti būtiski
atšķirīgs.
Analizējot datus var izdarīt secinājumus par to, kāda energoefektivitātes
klase dominē noteiktā daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sērijās. Tika veikts
sekojošs energoauditu skaits katrā no daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sērijām:
103.sērija – 25 mājas, 104.sērija – 4 mājas, 318.sērija – 23 mājas, 316.sērija – 2
mājas, 467.sērija – 16 mājas, 602.sērija - 4 mājas. Specprojektiem vai jauktā tipa
apbūvē – 29 ēkas. Pētījumā ietvaros netika analizēti dati ne par vienu 119.
sērijas māju, jo energoaudita pieprasījums šīs sērijas māju iedzīvotājiem ir
minimāls.
Analizējot daudzdzīvokļu dzīvojamas mājas ir redzams, ka 103. sērijā
dominē „H” klase, 318.sērijā - „J” klase, 467. - „J” klase, specprojektu
gadījumos „L” un „I” energoefektivitātes klases. Ir noteikts, ka starp ēku
apkures datiem pastāv liela atšķirība (1.2.attēls). Pētot 602. un 316. sērijas mājas
tika konstatēts, ka iegūtie dati nav pietiekami, lai izteiktu secinājumus, jo tika
9
izpētīts minimāls pieejamais māju skaits. Ar tik minimāliem datiem nevar
noteikt ēku dominējošo energoefektivitātes klasi.
Attēls 1.2. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sēriju energoefektivitātes klašu sadalījums
Attēls 1.3. Analizēto daudzdzīvokļu dzīvojamo māju skaits
Attēlā 1.3. tiek paradīts kopējais pētījuma ietvaros analizēto
daudzdzīvokļu dzīvojamo māju skaits Latvijas reģionu griezumā.
10
Attēls 1.4. Latvijas daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sadalījums pēc energoefektivitātes klasēm
Salīdzinot ēkas pēc siltumenerģijas patēriņa Latvijas reģionos, tika
noteikts , ka klašu svārstības ir diezgan atšķirīgas. Kurzemes reģionā dominē „I”
klase ar standartizētu siltumenerģijas patēriņu no 151 kWh/m2 līdz 165 kWh/m
2
gadā.
Latgales reģionā dominē K un L klases, Latvijas mērogā diezgan augstu
un nelietderīgu siltumenerģijas patēriņu (226 un vairāk kWh/m2 gadā). Tika
konstatētas ievērojamas Latgales iedzīvotāju problēmas attiecībā uz
siltumenerģijas zudumiem un siltināšanas tehnoloģiskajām izmaksām. Latgales
reģionā ir lielas izmaksas par patērēto siltumenerģiju, kuras pēc renovācijas
noteikti samazinātos. Tika konstatētas plaisas ēku sienās, nolietota apkures
sistēmu cauruļu izolācija, logu un lodžiju durvju nepietiekoša hermetizācija,
zemi lietderības koeficienti siltummezgla siltuma apmaiņas procesiem un citi
defekti.
Vidzemes reģionā dominē „H” un „J” klases. Standartizētais
siltumenerģijas patēriņš svārstās no 136 kWh/m2 gadā līdz 180 kWh/ m
2 gadā.
Nepieciešams minēt, ka no Latvijas reģioniem Vidzemes reģions ir visaktīvākais
energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu īstenošanā. Piemēram, Vidzemes
reģionā ir vislielākais ēku skaits, kuras renovāciju uzsākušas pēc energoaudita
veikšanas.
Situācija Rīgas reģionā tuvojas kritiskai robežai. Lielākā daļa māju
atrodas „L” klasē, kur siltumenerģijas standartizētais patēriņš ir 196 - 225 kWh/
m2 gadā.
Zemgales reģiona situācija netika analizēta, jo siltumenerģijas patēriņa
datu kopums ir nepietiekošs analīzes veikšanai.
Vēl viens būtisks aspekts māju siltumenerģijas patēriņa salīdzināšanai ir
cilvēciskais faktors – cilvēku uzvedība savā mājoklī. Jo lielāka ir dzīvokļu
īpašnieku informētība, jo labāk viņi saprot siltumtehniskus procesus savā
mājoklī un siltumenerģijas ekonomijas nepieciešamību.
11
2. Enerģijas taupīšanas mehānismi
Lai samazinātu enerģijas patēriņu ēkā, ir nepieciešams saprast, kādi
siltuma zudumi ir jākompensē, kāpēc tie ir radušies un kādi energoefektivitātes
pasākumi ir jāveic. Tā kā katra māja ir unikāla, tad arī energoefektivitātes
pasākumi katrai mājai būs atšķirīgi. Lai noteiktu nepieciešamās investīcijas,
kuras būs visefektīvākās un visātrāk atmaksāsies ir jāveic energoaudits.
Vispārinot energoefektivitātes pasākumus ēkā, tos var iedalīt vairākās grupās
pēc vienojošām pazīmēm. Balstoties uz Dānijas un citu valstu speciālistu
pieredzi, energoefektivitātes pasākumus var iedalīt sešās grupās:
ēkas norobežojošās konstrukcijas - energoefektivitātes pasākumi, kas
ļauj samazināt enerģijas patēriņu, veicot ēkas norobežojošo konstrukciju
(ārsienu, logu, jumta/bēniņu, pagraba pārseguma) siltināšanu;
vadība un kontrole - energoefektivitātes pasākumi, kas ļauj samazināt
enerģijas patēriņu, veicot telpu temperatūras kontroli un regulēšanu;
ventilācija - energoefektivitātes pasākumi, kas ļauj samazināt enerģijas
patēriņu, samazinot āra gaisa infiltrācijas apjomus līdz normatīvos
noteiktai robežai;
inženierkomunikācijas - energoefektivitātes pasākumi, kas ļauj
samazināt enerģijas patēriņu, veicot pasākumus inženierkomunikāciju
sistēmās
apgaismojums - energoefektivitātes pasākumi, kas ļauj samazināt
enerģijas patēriņu apgaismojuma sistēmās;
elektroiekārtas - energoefektivitātes pasākumi, kas ļauj samazināt enerģijas
patēriņu izmantojot elektroiekārtas (sūkņus, veļas mašīnas, elektriskus
sildītājus, kondicionierus, televizorus, ledusskapjus utt.).
Lai daudzdzīvokļu dzīvojamā māja varētu sasniegt plānoto enerģijas
patēriņa samazinājumu, visbiežāk ir jākombinē dažādu grupu pasākumi.
12
2.1. Energoefektivitātes pasākumi dzīvojamo māju siltumnoturības un
tehnisko parametru uzlabošanai
Energoefektivitātes pasākumi pēc vienotas energoaudita veikšanas
secības, steidzamības un nepieciešamo līdzekļu apjoma ir iedalāmi trīs
prioritātēs.
„A” prioritāte sastāv no tādiem energoefektivitātes pasākumiem, kuri ir
izdarāmi pēc iespējas ātrāk, lai mazinātu bīstamību, apturētu bojāšanos vai
panāktu ievērojamus ietaupījumus.
„A” prioritāte parasti ietver sevī tādus energoefektivitātes paaugstināšanas
pasākumus kā aukstā un karstā ūdens lietošanas ierīču sakārtošana un ūdens
patēriņa skaitītāju uzstādīšana dzīvokļos; logu, lodžiju, durvju un ārdurvju
remonts vai blīvēšana; stāvvadu cauruļvadu balansēšana; esošo siltummezglu
rekonstrukcija vai nomaiņa, nodrošinot automatizētu siltuma padeves regulēšanu
atkarībā no āra gaisa temperatūras. Šīs grupas pasākumi ir būtiski nepieciešami
vairumam māju, un tos ieteicams veikt, tiklīdz tas kļūst finansiāli iespējams.
Noteikti jāuzlabo apkures un karstā ūdens piegādes un sadales sistēmas. Lodžiju
iestiklošanu var apsvērt kā lietderīgu pasākumu. Siltumenerģijas patēriņa
samazinājums ir atkarīgs no energovadības. Veicot šos energoefektivitātes
pasākumus, kopumā iespējams panākt 20 – 30 % lielu siltuma patēriņa
ietaupījumu, un to īstenošanas izdevumi var atmaksāties četros ,piecos gados.
„B” prioritāte sastāv no tādiem energoefektivitātes pasākumiem, kurus ir
nepieciešams īstenot dažu tuvāko gadu laikā (1-3 gados). Izdarot vēlāk,
izmaksas būs lielākas un iespējami jauni bojājumi.
„B” prioritāte pārsvarā ietver mājas gala (bezlogu) sienu un bēniņu
siltināšanu; automātiski regulējamas piespiedu nosūces ventilācijas (ar nosūci no
vannas istabām un virtuvēm) ierīkošanu; apkures un karstā ūdens cauruļvadu
izolēšanu vai esošās izolācijas uzlabošanu pagrabos, kā arī apkures sistēmas
pārveidi no viencauruļu sistēmas par divcauruļu sistēmu. Šos pasākumus
ieteicams veikt pēc 1. grupas pasākumiem. Tā papildus iespējams iegūt aptuveni
15% siltumenerģijas ekonomijas.
„C” prioritātes pasākumus jāīsteno nākamo 5 - 10 gadu laikā.
„C” prioritātē ietilpst tādi energoefektivitātes pasākumi, kuri ietver logu
un durvju nomaiņu; termoregulēšanas vārstu un siltumenerģijas uzskaites ierīču
uzstādīšanu uz radiatoriem dzīvokļos; mājas sānu sienu un pagraba pārsegumu
siltināšanu; 316., 318. sērijas un citām piecstāvu mājām – divslīpju jumtu izveidi
virs savietotā mājas jumta, jumta pārseguma siltināšana. Šie pasākumi būtu
veicami vienlaikus ar „A” un „B” prioritātes pasākumiem vai secīgi pēc tiem, ja
paredzēts ieguldīt lielas investīcijas. Papildinot iepriekšējo grupu pasākumus ar
šīs grupas pasākumiem, iespējams iegūt kopējo siltumenerģijas ietaupījumu līdz
40 % vai - atsevišķām mājām – līdz pat 45 % salīdzinājumā ar iepriekšējo
patēriņu.
13
Attēls 2.1. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju siltumenerģijas ekonomija ieviešot „A”, „A„un „”B”, „A”,”B”
un„C” prioritātes pasākumus
Pirms analizēt attēloto informāciju, ir nepieciešams atzīmēt, ka, sākotnēji
energoaudita metodoloģijai bija cita struktūra, standartizētā siltumenerģijas
ietaupījuma dati tika ierakstīti kā kāpums starp ēku energoefektivitātes klasēm.
Tādējādi primārie izpētes dati satur ciparisku standartizētā ēkas siltumenerģijas
patēriņa marķējuma informāciju par 38 daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām un
dažu energoaudita veicēju firmu prognozes. Tādejādi šajā nodaļā attēlotajos
grafikos no 2.1. līdz 2.2. tika analizētas 38 daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas.
Tās sadalītas pēc skaita, sērijām, būvniecības gada un reģioniem.
Analizējot augšminētos datus (2.1.attēls) tika konstatēts, ka vidējais
ietaupījums ieviešot „A” prioritātes energoefektivitātes pasākumus, sastāda 36
kWh/m2
gadā. Vislielākā ekonomija pārsvarā iespējama Kurzemes reģionā
(Ventspilī, Kuldīgā un Liepājā).
2.1. attēlā ir attēlota situācija daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās pēc „A” un
„B” prioritātes siltumenerģijas ekonomijas pasākumu ieviešanas . Kā redzams
attēlā, vidējais ietaupījums, ieviešot „A” un „B” prioritātes energoefektivitātes
pasākumus, sastāda 70 kWh/m2
gadā. Šeit dominē Kurzemes reģions un Rīgas
rajons. Datu izkliede nav liela, minimālais enerģijas ietaupījums ir ap 40
kWh/m2 gadā, maksimālais 150 kWh/m
2 gadā.
Attēlā ir parādīta informācija par siltumenerģijas ekonomiju
daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās, ieviešot „A”, „B” un „C” prioritātes
pasākumus. Kā redzams attēlā, vidējais siltumenerģijas ietaupījums sastāda 90
kWh/m2
gadā. Vislielākie siltumenerģijas ietaupījumi ir konstatēti Rīgā un
Olainē.
14
Attēls 2.2. Vidējais īpatnējais siltumenerģijas ietaupījums sērijveida daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām
ieviešot „A”, „A” un „B” , „A”,”B” un „C” prioritātes pasākumus.
2.2.attēlā ir parādīti prognozējamie siltumenerģijas ietaupījumi, ieviešot
„A” prioritātes energoefektivitātes pasākumus. Kā redzams, vislielākais
siltumenerģijas ietaupījums ir iespējams 103. un 104. sērijas mājām. Svarīgi
atzīmēt, ka analizēto māju datu bāzē vislielākais māju procents bija tieši 103.
sērijas mājas, kas dod iespēju apgalvot, ka ieviešot „A” prioritātes
energoefektivitātes pasākumus 103. sērijas ēkās tiks sasniegts vislielākais
īpatnējais siltumenerģijas ietaupījums. 103. sērijas māju gadījumā tas sastādīs 56
kWh/m2 gadā.
2.2. attēlā ir parādīti prognozējamie siltumenerģijas ietaupījumi, ieviešot
„A” un ”B” prioritātes energoefektivitātes pasākumus. Kā redzams, šajā
gadījumā vislielākais siltumenerģijas ietaupījums ir iespējams 316. un 318.
sērijai un sastāda 97 kWh/m2 gadā.
Papildus 2.2. attēlā ir parādīti prognozējamie siltumenerģijas ietaupījumi,
ieviešot „A” , ”B” un „C” prioritātes energoefektivitātes pasākumus. Šeit
dominē 602. sērijas mājas, kur ieviešot pilno energoefektivitātes kompleksu
vidēji ir iespējams ietaupīt līdz pat 130 kWh/m2 gadā. Vidēji ar „A”, „B” un „C”
prioritātes pasākumiem ir iespējams sasniegt siltumenerģijas ekonomiju, kas
sastāda 90 kWh/m2 gadā.
Realizējot pilnu daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku energoplānu („A”, „B” un
„C” prioritātes), ir iespējams sasniegt „D” energoefektivitātes klasi, kur
standartizētais siltumenerģijas patēriņš jau faktiski tuvojas maksimāli
iespējamajam un sastāda no 76 – 90 kWh/m2.
15
Attēls 2.3. Siltumenerģijas patēriņa ekonomija apkurei.
2.3. attēlā ir parādīta kopējā iespējamā siltumenerģijas ekonomija
(MWh/gadā) katrai no izpētītajām daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sērijām.
Apskatot situāciju ir iespējams pārliecināties, ka arī te siltumenerģijas taupīšanas
potenciāls atšķiras, vienas un tās pašas sērijas ietvaros. Vislielākais
prognozējamais siltumenerģijas taupīšanas potenciāls ir konstatēts 103. un 318.
sērijai. Ņemot vidējus daudzdzīvokļu dzīvojamas mājas parametrus un ieviešot
tai pilnu energoefektivitātes kompleksu, iespējams sasniegt siltumenerģijas
ekonomiju līdz 200 MWh gadā.
Kopējā analizēto māju siltumenerģijas ekonomija sastāda 20299 MWh
gadā vai 20,3 GWh gadā.
Kā redzams, ir iespējams uz pusi samazināt daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku
siltumenerģijas patēriņu un tādā veidā sasniegt ievērojamu naudas līdzekļu un
siltumnesēju ekonomiju.
Izmantojot daudzdzīvokļu dzīvojamo māju teorētiskos datus par
renovācijas līdzekļu ietaupījumu ir iespējams izveidot grafiku, kurš parāda
siltumenerģijas ietaupījumu atkarību, ņemot vērā vietējos siltumenerģijas tarifus
no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas sērijas. Tika analizēta informācija par
kopējo naudas līdzekļu ietaupījumu izpētītajās mājās pēc veiktajiem renovācijas
pasākumiem („A”, „B” un „C” prioritātes). Vidējais vienas mājas ietaupījums
sastāda 4437 LVL gadā, kopējais visu izpētīto daudzdzīvokļu dzīvojamo māju
naudas līdzekļu ietaupījums sastāda 452 600 LVL gadā.
16
3. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijai
nepieciešamie ieguldījumi
Kā liecina 2004.gadu dzīvojamā fonda apsaimniekošanas rādītāji valstī,
finansu investīcijās kopumā izlietoti 14,4 milj. latu dzīvojamo māju kārtējam
remontam . Tajā skaitā republikas nozīmes pilsētās - 10,3 milj. latu (Rīgā – 7
milj., Daugavpilī – 890 tūkst., Jelgavā – 774 tūkst., Jūrmalā – 383 tūkst., Liepājā
– 455 tūkst., Rēzeknē – 413 tūkst., Ventspilī – 374 tūkst.). Savukārt dzīvojamo
māju kapitālajam remontam kopumā izlietoti 6 milj. latu, valsts nozīmes pilsētās
– 5 milj. latu (Rīgā – 5 milj., Daugavpilī – 14 tūkst., Jelgavā – 11 tūkst., Jūrmalā
– 8,4 tūkst., Liepājā – 83 tūkst., Rēzeknē – nav, Ventspilī – 495 tūkst.).
2004.gadā dzīvojamo māju remontā abās remonta kategorijās kopā
ieguldīti nedaudz vairāk par 20 milj. latu.
Šī summa ir nepietiekama – to arī apliecina Būvniecības nacionālajā
programmā publicētās aplēses, kas rāda, ka daudzdzīvokļu dzīvojamo māju
siltināšanai vien kopumā būtu nepieciešami 450 - 490 milj. latu. Šī pasākuma
ekonomiskā efektivitāte gadā būtu aptuveni 80 - 85 milj. latu, bet ieguldījumu
atmaksāšanās laiks paredzēts aptuveni 6 gadi.
Piemēram, lai īstenotu viduvēja nolietojuma sērijveida daudzdzīvokļu
mājas siltināšanu, nepieciešamais ieguldījums ir aptuveni 30 Ls/m2.
Optimālākais veids šādam uzkrājumam ir palielināt maksu par apsaimniekošanu,
lai veidotos 0,15 Ls/m2 vai arī veidotos vēl lielāks ikmēneša uzkrājums. Tas
būtu pamats renovācijas kredītu dzēšanai un tūlītējiem remontdarbiem nākamajā
gadā.
Šobrīd noteiktās apsaimniekošanas maksas nesedz visus nepieciešamos
tehniskās uzturēšanas izdevumus, un tādēļ līdzekļu uzkrājuma veidošanai,
vienkārši nav. Apsaimniekotāju uzņēmumu sniegtā informācija norāda, ka
dzīvojamo māju kvalitatīvas tehniskās uzturēšanas nodrošināšanai ikmēneša
maksājuma daļai šim mērķim jābūt vismaz 0,10 Ls/m2. Un tikai tad, ja
apsaimniekošanas maksa ir pietiekama, lai nodrošinātu minēto līdzekļu
ieguldījumu mājas tehniskajā uzturēšanā, var veidot uzkrājumu. Vērojot
apstiprinātās daudzdzīvokļu dzīvojamo māju apsaimniekošanas maksas un tās
sadalījumu reģionos un republikas nozīmes pilsētās, var secināt, ka tikai
Valmierā mājas tehniskās uzturēšanas izdevumu apjoms ir pietiekams (0,126
Ls/m2), lai veidotu amortizācijas uzkrājumu.
Amortizācijas uzkrājuma apjoms atkarīgs no katras konkrētās mājas
tehniskā stāvokļa un īpašnieka iecerēm. To pamato fakts, ka gan privātā, gan
pašvaldību dzīvojamā fonda tehniskais stāvoklis ir neapmierinošs. Paaugstinot
apsaimniekošanas maksu un veidojot uzkrājumus tiktu veicināta īpašnieku
kooperācija daudzdzīvokļu dzīvojamo māju kopīpašuma apsaimniekošanā, tai
skaitā energoefektivitātes pasākumu īstenošanā. Tā rezultātā samazinātos
siltuma zudumi un līdz ar to arī maksa par apkuri, ko var vērtēt kā reālu
17
labklājības pieaugumu. Uzkrājumi var tikt izmantoti renovācijas kredīta
atdošanai. Ar laiku apsaimniekošanas maksas varētu atkal samazināties
pamatojoties uz samazinātu uzkrājumu veidošanu. Pašvaldībām vajadzētu būt
ieinteresētākām ilgtermiņā būtiski veicināt sapratni un sekmēt iespējas realizēt
labklājības izaugsmi, uzlabot (vai saglabāt) iedzīvotāju labklājību, jo tiek
prognozēts, ka energoresursi, īpaši naftas produkti, ik gadu būtiski
sadārdzināsies. Tālredzīga pašvaldību reģionālā politika sekmētu kooperatīvas
mājokļu apsaimniekošanas prakses iedibināšanu privatizētajās daudzdzīvokļu
mājās un aizkavētu tās iedzīvotāju migrāciju un rosinātu reģionu policentrisku
un kopējo attīstību.
Vērtējot ieguldījumu mājā kā ieguldījumu nekustamajā īpašumā, noteikti
var apgalvot, ka, renovējot dzīvojamo māju, mājokļa tirgus cena paaugstinās.
Tātad īpašums kļūst vērtīgāks.[28]
Attēls 3.1. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju ieguldījumi „A”, „A” un „B”, „A”, „B” un „C” prioritātes
pasākumos.
Kā rāda 3.1. attēls daudzdzīvokļu dzīvojamo māju ieguldījumi „A”
prioritātes pasākumos ir diezgan atšķirīgi, bet vidēji sastāda 6 LVL/m2. Lielāks
ieguldījums ir nepieciešams daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām Vidzemes un
Latgales reģionā. Rēķinot energoplānu energoauditori Vidzemes reģionā
prognozēja maksimāli iespējamo energoefektivitātes kompleksu, Latgales
reģionā ēku energoefektivitātes stāvoklis salīdzinot ar citiem reģioniem ir zems,
kas kalpo par iemeslu palielinātiem ieguldījumiem „A” prioritātes pasākumos.
3.2.attēlā ir parādīti nepieciešamie ieguldījumi „A” prioritātes
energoefektivitātes pasākumu īstenošanai daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām.
Vislielākie ieguldījumi ir nepieciešami 602. un 104. sēriju mājām. 602. – 9
LVL/m2, 104. - 8 LVL/m
2.
Vidēji „A” prioritātes pasākumu ieviešanai vienā mājā ir nepieciešams
14000 LVL liels ieguldījums.
Kopējās investīcijas „A” prioritātes pasākumos sastāda 1 500 000 LVL.
18
Attēls 3.2. Ieguldījumi „A”, „A” un „B”, „A” „B” un „C” prioritātes energoefektivitātes pasākumos
sērijveida daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām
3.2.attēlā ir parādīti nepieciešamie daudzdzīvokļu dzīvojamo māju
ieguldījumi „A” un „B” prioritātes energoefektivitātes pasākumu īstenošanai.
Vislielākos ieguldījumus prasa 602. sērijas mājas - 15 LVL/m2 vienas mājas
renovācijai un specprojektu mājas - 15 LVL/m2 vienas mājas renovācijai.
Kā rāda 3.2.attēls daudzdzīvokļu dzīvojamo māju ieguldījumi „A” un „B”
prioritātes pasākumos ir diezgan atšķirīgi, bet vidēji sastāda 12 LVL/m2 .
Vidēji „A” un „B” prioritātes pasākumu ieviešanai vienā mājā ir
nepieciešams ieguldīt 30000 LVL.
Kopējās investīcijas no izpētītās māju grupas sastāda 2 960 000 LVL.
3.2. attēlā papildus ir parādīti daudzdzīvokļu dzīvojamo māju
nepieciešamie ieguldījumi „A”, „B” un „C” prioritātes pasākumu īstenošanai.
Vislielākos ieguldījumus prasa un 467. sērijas (23 LVL/m2
) un 602. sērijas (22.
LVL/m2) mājas.
Kā rāda 3.2.attēls daudzdzīvokļu dzīvojamo māju iedzīvotāju ieguldījumi
„A”, „B” un „C” prioritātes pasākumos ir diezgan atšķirīgi, bet vidēji sastāda 20
LVL/m2 .
Vidēji „A”, „B” un „C” prioritātes pasākumu ieviešanai vienā
daudzdzīvokļu dzīvojamajā mājā ir nepieciešams ieguldīt 54000 LVL.
19
Veicot pilnu energoefektivitātes kompleksu kopējās investīcijas
renovācijā sastāda 5 460 000 LVL.
Ņemot vērā faktu, ka kopējais visu izpētīto daudzdzīvokļu dzīvojamo
māju naudas līdzekļu ietaupījums sastāda 452 600 LVL/gadā nav grūti izrēķināt
pilna renovācijas kompleksa ( „A”, „B” un „C” prioritātes pasākumu) vidējo
relatīvo atmaksāšanas periodu, kas sastāda apmēram 13 gadus.
3.1. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas veicināšanas process
2005.gadā v/a „Mājokļu aģentūra” īstenoja publiskās un privātās
partnerības projektu “Mājokļu energoauditi 2005”. Kopumā pa visiem Latvijas
reģioniem tika veikti 103 energoauditi. No tiem 60 veica SIA „Ekodoma”, 40 –
SIA „Carl Bro”, 3 – SIA „Cetera”.
Attēls 3.3. Energoauditu un renovācijas tendence Latvijā
Kā attēlots 3.3. attēlā, šobrīd no daudzdzīvokļu dzīvojamām ēkām, kam
tika veikts līdzfinansētais energoaudits, tika īstenoti vairāk nekā 20 renovācijas
projekti visā Latvijas teritorijā. Šī tendence pieaug, jo iedarbojas „kaimiņmāju
faktors”. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju iedzīvotāji lūkojoties uz kaimiņu
mājas labo piemēru arī uzsāk renovācijas darbus. Kā redzams pēc attēlotajiem
objektiem kartē, visaktīvākie reģioni ir Vidzeme un Rīgas reģions. Vidēja
daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas aktivitāte ir konstatēta Kurzemes un
Latgales reģionos. Vismazāk attīstītais šajā ziņā reģions ir Zemgale.
Nepieciešams atzīmēt, ka finansiālu apsvērumu dēļ mājas iedzīvotāji
izvēlas vienu vai vairākas no prioritātēm vai pasākumiem. Turklāt renovācijas
20
veikšana ne vienmēr ir saistīta ar kredīta ņemšanu, dažu māju renovācija tiek
veikta no uzkrātajiem finansiāliem līdzekļiem.
3.2. Daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku renovācijas nepieciešamības motivācija
un ar to saistītie jautājumi
Ir pieņemtas vairākas programmas, likuma normas, standarti u.c.
dokumenti attiecībā uz racionālu un efektīvu enerģijas izmantošanu, pieņemtas
arī jaunas prasības par energoefektivitāti jaunbūvēm un renovējamām ēkām
sakarā ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Pašreizējā likumdošana nodrošina
pietiekamu pamatu energoaudita ieviešanas uzsākšanai, un dod noteiktu
energoaudita veikšanas brīvību. Šāda, ar likumdošanu saistīta situācija, paliks
līdz brīdim, kad „Ēku energoefektivitātes likums” tiks pieņemt valsts līmenī.
Sabiedrība ir motivēta taupīt enerģiju augstās enerģijas cenas dēļ un tarifu
pieaugšanas tendences dēļ. Diemžēl enerģijas taupība notiek pārprastā veidā -
samazinot iekštelpu komforta līmeni. Tas notiek iekštelpu gaisa temperatūras
pazemināšanās dēļ, kas liecina par efektīvas enerģijas lietošanas sapratnes
trūkumu.
Papildus ir nepieciešama daudzdzīvokļu dzīvojamo māju iedzīvotāju un
DzīKS-u/DzīB-u informēšana un izglītošana, papildus motivējoši pasākumi,
informētības līmeņa paaugstināšanai energoefektivitātes jautājumos.
Realizējot daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas projektus, daži
DzīKS-i/ DzīB-i snieguši labu piemēru un lietderīgu pieredzi, tomēr vairumam
māju iedzīvotāju ir nepieciešams atbalsts kopīgu lēmumu pieņemšanai un
sadarbības veicināšanai.
Šajā kontekstā ir nepieciešams atbalstīt dzīvokļu īpašnieku sabiedrību
veidošanos, un to attīstību, kas paredz efektīvu finansu un organizatorisko
vadību ēku apsaimniekošanas jomā. Ir nepieciešams sniegt tehniska un
organizatoriska rakstura konsultatīvo palīdzību, lai veicinātu energoauditu,
investīciju priekšlikumu sagatavošanu un lēmumu pieņemšanu.
Lai atvieglotu situāciju un veiktu precīzus renovācijas pasākumus, kā arī
lai izvairītos no haotiskā renovācijas procesa ir sagatavots Valsts aģentūras
„Mājokļu aģentūras ”energoaudita standarts un metodoloģija.
21
3.3. Renovācijas vīzija un instrumenti
Pašreizējai situācijai raksturīgā stagnācija ir bīstama daudzdzīvokļu
dzīvojamo māju stāvoklim gan būvtehniskajā, gan sociālajā ziņā, tāpēc ne-
pieciešama mērķtiecīga un ātra rīcība. Tomēr ēku atjaunošanas uzsākšana ir ļoti
kompleksa, un ir acīmredzams, ka dzīvokļu īpašnieki nav gatavi paši risināt si-
tuāciju. Lai iedzīvotāji paši spētu pārvaldīt un uzturēt savu dzīvojamo platību,
nepieciešams valsts atbalsts. Dzīvokļu privatizācija ir viens no soļiem kopējā
privatizācijas procesā. To var uzskatīt par pabeigtu tikai tad, kad namos ir
izveidotas funkcionējošas pārvaldes struktūras, bet iedzīvotāji beidz sevi
uzskatīt par īrniekiem un sāk domāt par savu īpašumu. Funkcionējošu DzĪKS-
u/DzīB-u izveide visos daudzdzīvokļu dzīvojamo māju rajonos jāuzskata par
svarīgu Latvijas mājokļu politikas mērķi. Ilgākā termiņā daudzdzīvokļu
dzīvojamās mājās nepieciešams panākt tādus mūsdienu dzīves apstākļus, kas
būtu salīdzināmi ar Rietumeiropas standartiem.
Lai radītu pamatu dzīvojamā fonda attīstībai daudzdzīvokļu dzīvojamo
māju rajonos, ir nepieciešams saprast, ka DzIKS/DzīB izveide un ēku
atjaunošanas pasākumi ir vienots process. Dzīvokļu īpašnieki jāiedrošina un
jāatbalsta kļūt par aktīvākiem savu namu saimniekiem. Dažas publiskās
institūcijas, piemēram, valsts aģentūra „Mājokļu aģentūra” un Rīgas pašvaldības
aģentūra «Rīgas mājoklis», jau tagad informē un apmāca cilvēkus, kā gūt
zināšanas par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju atjaunošanu un kā pildīt savus
jaunos īpašnieku pienākumus. Šī noderīgā pieeja ir jāatbalsta, sniedzot dzīvokļu
īpašniekiem iespēju īsā laikā bez šķēršļiem finansēt atjaunošanas pasākumus un
uzlabojumus. Citās Eiropas valstīs jau sen pastāv valstiskas programmas, kas
mājokļu attīstību atbalsta ar īpašiem valsts aizdevumiem vai ar noteiktu mājokļu
atjaunošanas pasākumu, piemēram, enerģētisko uzlabojumu daļēju apmaksu.
Šādu pieredzi var izmantot arī Latvijā.
Atjaunošanas darbus veicinoša aizdevumu programma kopā ar atbalstu
DzīKS-u/DzīB-u izveides un pārvaldes organizatoriskajiem procesiem būtu
vislabākā iespēja radīt pozitīvu ēku atjaunošanas klimatu Latvijā. Publiskajām
institūcijām būtu jāmudina un jāmēģina pārliecināt dzīvokļu īpašnieki, ka,
ieguldot atjaunošanas pasākumos šodien, ilgtermiņā šie līdzekļi atmaksāsies.
Jāapsver arī iespēja Latvijas valstij izveidot aizdevumu programmu un sniegt
tiešu finansiālu atbalstu šīm aktivitātēm.
Ka vienu no Valsts aizdevuma programmas variantu ir nepieciešams
minēt MAKPII posmu, kas ir MAKP I posma turpinājums. Tajā tiek realizēta
valdības apstiprinātā politika mājokļu jomā un dzīvojamā fonda attīstības
tendences. Programma ir akceptēta ar MK 25.08.2005. rīkojumu Nr.576 „Par
Mājokļu attīstības kreditēšanas programmas (II posms) aktualizāciju”.
Programma ir pamatā vērsta uz kredītu pieejamības palielināšanu jaunajām
ģimenēm ar bērniem “pirmā mājokļa” iegādei, denacionalizēto namu īrniekiem
mājokļa iegādei un zemu cenu ģimenes māju būvniecībai, kā arī daudzdzīvokļu
22
māju renovācijas un rekonstrukcijas procesa veicināšanai, kas nodrošinās
mājokļa uzlabošanu. Ar programmas palīdzību, plānots palielināt iedzīvotāju
daļu, kurai būtu pieejams aizdevums mājokļu situācijas uzlabošanai, kā arī
pilnveidot kreditēšanas sistēmu, lai tā nodrošinātu daudzdzīvokļu māju
renovāciju, rekonstrukciju un energoefektivitātes paaugstināšanu, vienlaicīgi
apturot ēku pārmērīgi strauju nolietošanos.
3.4. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju rajonu attīstība
Vairums Latvijas iedzīvotāju dzīvo padomju laikā būvētajās daudzstāvu
dzīvojamās mājās. Šīs mājas veido mikrorajonus un neapšaubāmi ir Latvijas
dzīvojamā fonda pamats. Tomēr ir jāatrisina jautājums, kā saglabāt un attīstīt šīs
daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas un rajonus. 60% Latvijā esošo dzīvokļu tika
uzcelti laika posmā no 1961. līdz 1990.gadam. Gandrīz visas šīs mājas ir no
gataviem paneļiem celtas daudzstāvu ēkas, kuras Latvijas pilsētās sastāda
gandrīz divas trešdaļas no dzīvojamā fonda. Pat tad, ja jauno mājokļu celtniecība
turpināsies, turpmākajā desmitgadē daudzdzīvokļu dzīvojamo māju rajoni tik un
tā saglabāsies. Par šo faktu liecina dzīvojamās platības kvadrātmetru skaits uz
vienu iedzīvotāju. Latvijā tie ir 24.3 m2, kas ir stipri zem ES vidējā rādītāja
(Igaunijā - 27.7 m2, Somijā 36.3 m
2). Dzīves līmenim pieaugot, pieprasījums pēc
papildu dzīvojamās platības Latvijā augs, un šis pieprasījuma pieaugums
kompensēs iedzīvotāju skaita kritumu, novedot pie mērena kopīgā dzīvojamā
fonda pieauguma turpmākajos gados.[9]
Par cik Latvijā ir ierobežoti jaunbūvju resursi, padomju laika
daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām joprojām ir svarīga loma mājokļu sektorā.
Tuvākajā laikā nebūs iespējams aizvietot daudzdzīvokļu dzīvojamo māju rajonu
dzīvojamo platību ar jaunām dzīvojamām mājām. To nevar nodrošināt ne
Latvijas būvniecības industrijas iespējas, ne arī iedzīvotāju finansiālie resursi.
Tāpēc daudzdzīvokļu dzīvojamo māju rajoni turpinās veidot mājokļu fonda
pamatu Latvijā arī turpmāk.
23
Secinājumi
Ir noteikta palielināta energoauditu veikšanas nepieciešamība Latvijas
daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās.
Latvijas daudzdzīvokļu dzīvojamajām mājam ir ievērojams
energoefektivitātes paaugstināšanas potenciāls, kura ietvaros var līdz
divām reizēm samazināt mājokļu siltumenerģijas patēriņu un iedzīvotāju
maksājumus par siltumenerģiju.
Energoefektivitātes rādītāju analīze parāda, ka siltumenerģijas taupīšanas
potenciāls var atšķirties un atšķiras ēkās, kuras ir nodotas ekspluatācijā
vienā ekspluatācijas nodošanas gadā, kā arī vienas un tās pašas sērijas
ietvaros.
Nepieciešama intensīvāka valsts iejaukšanās dzīvojamā fonda saglabāšanā
un energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu veicināšanā. Valstij ir
jānodrošina nepieciešamos normatīvus daudzdzīvokļu dzīvojamo māju
energoefektivitātes rādītāju nodrošināšanai.
Nepieciešams attīstīt renovācijas finansiālos atbalsta instrumentus, gan no
privātā sektora uz valsts sektoru, gan arī no valsts puses atbalstot privāto
sektoru.
Renovētās mājas kalpo par labas prakses piemēriem, kas radījušas
pārliecību par reālu pasākumu veikšanas iespējamību kā minētajās
pilsētās, tā arī vietās, kur nav vietējo ēku renovācijas piemēru.
Ir nepieciešams atbalstīt jaunu, modernāku tehnoloģiju ieviešanu
energoauditu veikšanā, metodikas attīstībā, likumdošanā, kā arī
būvniecības un būvuzraudzības procesos.
Nepieciešams īstenot starptautisko un vietējo programmu realizāciju
energoefektivitātes jomā ar izdevīgākiem noteikumiem, galvenokārt radot
iespējas piesaistīt lētākus resursus un saņemt līdzfinansējumu, kā arī
administratīvo barjeru samazināšanai.
Papildus nepieciešams izveidot kompetentu konsultatīvu aparātu
daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku renovācijai, kā arī valsts organizāciju
renovācijas kvalitātes pārbaudei.
Izpētītās Latvijas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas iedalāmas
energoefektivitātes klasēs no „H” līdz „L”.
„Ieviešot „A” prioritātes pasākumus, mājokļos ir iespējams sasniegt līdz
36 kWh/m2 siltumenerģijas ekonomiju gadā, kur daudzdzīvokļu
dzīvojamo māju ieguldījums „A” prioritātes kompleksā sastāda 6
LVL/m2.
Vidēji vienas mājas „A” prioritātes pasākumu ieviešanai ir nepieciešams
14000 LVL liels ieguldījums
Ieviešot „A” un „B” prioritātes pasākumus mājokļos ir iespējams sasniegt
līdz 71 kWh/m2 gadā siltumenerģijas ekonomiju, kur daudzdzīvokļu
dzīvojamo māju ieguldījums „A” un „B” prioritātes kompleksā sastāda 12
LVL/m2
24
Vidēji vienas mājas „A” un „B” prioritātes pasākumu ieviešanai ir
nepieciešams ieguldīt 30000 LVL
Ieviešot „A” , „B” un „C” prioritātes pasākumus mājokļos ir iespējams
sasniegt līdz 90 kWh/m2 gadā siltumenerģijas ekonomiju, kur
daudzdzīvokļu dzīvojamo māju ieguldījums „A”, „B” un „C” prioritātes
kompleksā sastāda 20 LVL/m2.
Vidēji „A”, „B” un „C” prioritātes pasākumu ieviešanai vienā
daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā ir nepieciešams 54 000 LVL liels
ieguldījums.
Ieviešot pilnu daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku energoplānā paredzētos
darbus ir iespējams sasniegt „D” energoefektivitātes klasi, kur
standartizētais siltumenerģijas patēriņš ir no 76 – 90 kWh/m2.
Analizētajos mājokļos ieviešot pilno energoefektivitātes kompleksu ir
iespējams sasniegt 200 MW/h gadā siltumenerģijas ekonomiju.
Teorētiskais vienas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas ar standarta
parametriem pilnas siltumenerģijas ietaupījums sastāda līdz 4400
LVL/gadā.
25
Literatūras avoti
1. Guntra Aistara „Daudzdzīvokļu namu energoefektivitāte - sociāla un vides
nepieciešamība”. Rīga. Nordik. 2002. 60 lpp.;
2. Vides attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Būvniecības departaments,
SIA [Vides projekti] „Ēku siltumefektivitātes paaugstināšana” , Rīga, SIA
„MP Aģentūra”, 2000, 96 lpp.;
3. J.Nagla, P.Saveļjevs, R.Ciemiņš „Siltumtehnikas pamati”. Rīga, Zvaigzne,
1981.
4. Blumberga D. „Energoefektivitāte”. Rīga. „Pētergailis” 1996. 318 lpp.;
5. LR Centrālā statistikas pārvalde „Latvijas statistikas gadagrāmata”; Rīga.
2003. 251 lpp.;
6. Blumberga, A. 2001.Ēku energoefektivitātes izpēte. Ekonomiskā un
ekoloģiskā optimizācija. Promocijas darbs. Rīga. Rīgas Tehniskā
Universitāte. 120lpp.
7. Greķis, A., Reķis, J. CO2 izmešu samazināšanas potenciāla novērtējums,
realizējot energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumus ēkās, izmantojot
enerģētisko sistēmu optimizācijas modeli MARKAL. Rīga: Latvijas
Attīstības aģentūras Enerģētikas departaments. 2002. 189lpp.
8. Johannes Elle, Torbens Zelss „Blokmāju rajonu attīstība” , žurnāls Latvijas
arhitektūra #2(64)/06, Rīga, 2006.
9. A.Blumberga, D.Blumberga, I.veidenbergs, M.Blumberga, B.Circene,
J.Babajeva, S.Radionova Siltuma un elektrības taupīšana mājokī.Rīga.2003.
10. SIA Ekodoma „Mājokļu energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu
īstenošanas pamatnostādnes”, Rīga, 2003.48 lpp.
11. Ministru kabineta 1996. gada 30. jūlija sēdē (protokols nr. 39 38.§)
12. Ministru kabineta noteikumu Nr. 45 (29.01.02 izdoti saskaņā ar likuma „Par
dzīvojamo telpu īri” 11.panta 4.daļu)
13. Eiropas Padomes 2002. gada 16. decembra Direktīva 2002/91/EC par ēku
energoefektivitāti.
14. 1995.gada 10.augustā likumu „Būvniecības likums”.
15. 1998.gada 3.septembrī likumu „Enerģētikas likums”.
16. 2000.gada 11.novembri, Nacionālā energoefektivitātes stratēģija, kas
paredzēta laika posmam līdz 2010.gadam;
17. Nacionāla būvniecības programma 2002.gada 20.augustā.
18. Ekonomikas Ministrija būvniecības departaments. Ēku energoefektivitātes
likuma projekts. Rīga. 2006.
19. Ekonomikas Ministrija būvniecības departaments Enerģētikas attīstības
pamatnostādnes 2006. – 2016. Rīga .2006.
20. Ministru kabineta 2004.gada 19.maija rīkojums Nr.321 Valsts
energoefektivitātes stratēģija. Rīga. 2004
21. V/a „Mājokļu aģentūra”, monitoringa departaments Pārskats „Mājokļu
kvalitāte Latvijā”. Rīga 2005
26
22. V/a „Mājokļu aģentūrā”, monitoringa departaments Pārskats „Mājokļu
pieejamība Latvijā”. Rīga. 2005
23. V/a „Mājokļu aģentūra” „Lietderīga enerģijas izmantošana” grāmatas
projekts, 2006.
24. Emisijas kvotu sadales plāns 2005.-2007. gadam. Informatīva daļa. Rīga
2005.
25. V/a „Mājokļu aģentūra” daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas energopases
prototips. Rīga 2005-2006.3.lpp
26. European Comission, Energetics department Green Paper.Brussels, 2006
27. International Energy Agency (IEA). 1999. Energy Efficiency in the Baltic
Sea Region. Report to the Baltic Energy Efficiency Group 1999/09-23.
IEA.
28. Namu pārvaldes "Dārzciems" siltumenerģijas patēriņa analīze laika posmā
1993.-1996.g.", Līgumdarbu atskaite, RTU EEF, 1999, 158 lpp.
Interneta resursi:
29. www.raplm.gov.lv
30. www.ma.gov.lv
31. www.energoaudits.lv
32. www.ekodoma.lv
33. www.caepbd.com
34. http://europa.eu.int
35. http://www.baltenergy.com/