Izdevēja priekšvārds

Pēc Austrumu – Rietumu konflikta beigām Eiropas integrācija ieguva jaunu kvalitāti. Tagad Eiropas Savienība ietekmē daudzas savu pilsoņu ikdienas dzīves sfēras – sākot ar iekšējo tirgu, sadarbību tieslietu un iekšlietu jomās un līdz pat pa-tērētāju aizsardzībai. Taču tā joprojām ir tālu no transparentas “pilsoņu Eiropas”. Eiropas Savienības līguma mehānisma necaurskatāmība rada vielu dažādām debatēm. Te neko neizmainīja arī 1997. gada 2. oktobrī parakstītais Amsterdamas līgums, kas vienkāršošanas vietā paredz jau pastāvošā līguma papildinājumus un korekcijas.

“Eiropa no A līdz Z” (“Europa von A–Z”) vēršas pie tiem lasītājiem, kuri mērķtiecīgi meklē ātru, visaptverošu un precīzu informāciju par Eiropas apvienošanās galvenajiem jēdzieniem un faktiskajiem apstākļiem. Eiropas politikas pamatvilcieni un fakti ir aprakstīti viegli saprotami. Šī sestā, pilnīgi pārstrādātā un papildinātā izdevuma atsevišķos rakstos ir ņemti vērā Starpvaldību konferences par Eiropas Savienības līguma revīziju rezultāti.

Par izdevuma “Eiropa no A līdz Z” lietošanu“Eiropas integrācijas rokasgrāmata” sastāv no vairākām nodaļām, kas savstarpēji

viena otru papildina: nodaļā Eiropas apvienošanās vēsturiskā skatījumā savstarpējā saistībā ir rezumēti Eiropas integrācijas galvenie posmi un līdz ar to tā sniedz nepieciešamo nesenās pagātnes vēsturisko fonu.

Grāmatas pamatu veido 63 pēc vienotas sistēmas sarakstīti Eiropas ekspertu raksti: Vispārīga informācija par Eiropu. Rakstos ir izpētītas un izskaidrotas Eiropas organizācijas un institūcijas, Eiropas politikas tēmas un uzdevumi – no Eiropas Atomenerģijas kopienas līdz Eiropas Padomei, no lauksaimniecības politikas līdz Ekonomiskajai un monetārajai savienībai. Šajā izdevumā no jauna klāt ir nākuši raksti par Starpvaldību konferenci, Amsterdamas līgumu un līdz ar to arī par akceptēto nodarbinātības politiku, kā arī raksti par kopējo valūtu eiro un Eiropas Centrālo banku.

Klāt pievienotie Eiropas ABC pamattermini satur vairāk nekā 200 vārdu īsu skaidrojumu un tādā veidā dod iespēju ātri iegūt koncentrētu informāciju par Eiropas integrācijas jēdzieniem.

Rokasgrāmatā “Eiropa no A līdz Z” lasītājs pēc vēlēšanās var iegūt īsu lietišķu informāciju vai arī intensīvu pārskatu. Piemēram, tas, kurš vēlas zināt, kas slēpjas aiz saīsinājuma SOCRATES, atrisinājumu atradīs Saīsinājumu sarakstā. Eiropas ABC pamattermini satur īsu šīs Eiropas Savienības augstskolu apmaiņu programmas aprakstu. Šāda veida izkārtojumam bieži vien ir pievienotas arī elektroniskā pasta adreses. Un cilvēks, kurš par to vēlas saņemt detalizētāku informāciju, rakstā par izglītības politiku var uzzināt, kāpēc ES vispār piedāvā šādu programmu un kas ir pats svarīgākais šajā politikas jomā. Intereses padziļināšanai pie katra raksta ir pievienotas norādes par noderīgo literatūru.

Tabula, kurā hronoloģiskā secībā ir sakārtoti svarīgākie datumi, sniedz informāciju par galvenajiem Eiropas integrācijas notikumiem no 1946. gada līdz 1997. gadam.

Par rokasgrāmatas tapšanu“Eiropas integrācijas rokasgrāmata” ir Eiropas Politikas institūta projekts, kas tika

realizēts sadarbībā ar Politikas praktiskās pētniecības centru pie Minhenes universitātes Šollu Politisko zinātņu institūta (Centrum für angewandte

Politikforschung (C. A. P.) am Geschwister-Scholl-Institut für Politische Wissenschaft der Universität München). Projekta realizēšana bija iespējama tikai ar augstsirdīgu Ārlietu ministrijas atbalstu, kurai par to sirsnīgi pateicamies. Rokasgrāmatas panākumus apliecina tās līdzšinējie pieci izdevumi un tās tulkojums nedaudz saīsinātā redakcijā visās Eiropas Kopienas darba valodās.

Izdevēji pateicas par sadarbību visiem autoriem. Īpaši redaktoriem Nikolai Šlejai (Nicole Schley) un Tomasam Albingeram (Thomas Albinger) no Politikas praktiskās pētniecības centra, kuri ar savu kompetenci un ieguldījumu veicināja šī izdevuma panākumus.

Prof. Dr. Dr. h. c. Verners Veidenfelds, Prof. Dr. Volfgangs Vesels, Minhenes Ludviga Maksimiliana Ķelnes universitātes Politiskouniversitātes Praktiskās politikas zinātņu un Eiropas jautājumupētniecības centrs institūts

Eiropas apvienošanās vēsturiskā skatījumāVerners Veidenfelds

Apsīkums Eiropas integrācijas vēlmēKopš komunistisko Austrumu ienaidnieka tēla izzušanas, Eiropa vairs neizjūt

nekādu spiedienu. Turklāt patreiz notiekošais vēsturisko norišu paātrinājums kontinentu ir pārdalījis citādā veidā. Instinktīvā reakcija uz šo neskaidrības pilno laiku ir turēšanās pie jau labi zināmā. Reģionālie un nacionālie politiskie aktieri ar vecajām stratēģijām un varas aprēķiniem grib saglabāt labi pazīstamo politisko klimatu. Kā sekas tam var konstatēt renacionalizācijas un reģionalizācijas politisko kultūru rašanos.

Vienlaicīgi notiek integrācija (piemēram, Monetārās savienības īstenošana) un dezintegrācija (piemēram, mēģinājumi no jauna pārcelt kompetences uz nacionālo līmeni, nacionālo valstu reģionalizācija). Pārnacionālās politikas integrācija norit līdztekus ar valstu tālāku nacionālo un reģionālo sadalīšanos. Kopienas veidošanās procesa paātrinājuma elementus (iekšējo tirgu, Monetāro savienību) pavada arvien pieaugoša skepse un atturība, vismaz attiecībā uz integrācijas ātrumu. Dažādie garīgās attālināšanās aspekti no integrētās Eiropas idejām ir nepārskatāmi.

Integrāciju vājina arī atgriešanās pie klasiskās “spēku līdzsvara” (Balance of Power) domāšanas starpvalstu attiecībās: Eiropas Savienības Ministru Padomes mokošā cīņa, novēlotā balsu svara pārdale Padomē, paplašināšanās uz Austrumiem konceptuālās neskaidrības – tam visam sarežģītajā un tiešajā jautājumā par varu ir savs kopsaucējs.

Te dramatiskus pierādījumus piedāvā Amsterdamas galotņu sanāksme. Tās rezultātiem nav gandrīz nekā kopēja ar uzdevumu, kas tika formulēts Māstrihtas galotņu sanāksmē 1992. gadā. Toreiz tika pieļauta asimetrija starp Monetāro savienību un Politisko savienību. Monetārā savienība tika aprakstīta precīzāk, bet Politiskā savienība tika izgaismota daudz mazāk. Šo trūkumu vajadzēja labot. Šim nolūkam uz vairākiem gadiem tika iedarbināta Starpvaldību konferences varenā sarunu mašinērija. Taču ne reizi neviens nemēģināja noteikt kopējā

pārdrošā pasākuma galīgo mērķi. Uz skatuves dominēja cīņa par pragmātiskajiem milimetru solīšiem. Amsterdamas galotņu sanāksmes rezultāts atbilda šai loģikai: nelielas lēmumu pieņemšanas procesa korekcijas, tieslietu un iekšlietu jomu tēmu pārbīde no starpvaldību sadarbības trešā pīlāra uz Savienības integrācijas pirmo pīlāru un vesela virkne drīzāk tehnokrātisku korekciju. Par simbolisku zīmi varētu uzskatīt to, ka svarīgākais galotņu sanāksmes solis – Eiropas Parlamenta nostiprināšana, paplašinot tā piedalīšanos lēmumu pieņemšanas procesā – vairāk izskatījās pēc neizgulējušos sarunu dalībnieku negadījuma darbā, nevis pēc stingras apņēmības panākt demokrātisku sākumu.

Pie tam Eiropai šodien pašai bez jebkāda atbalsta ir jāstājas pretī milzīgiem izaici-nājumiem. Tagad vienlaicīgi ir jānoskaidro Monetārās savienības īstenošanas, Eiropas Savienības paplašināšanas, jaunās finansu kārtības, fondu korekciju, lēmumu pieņemšanas procesa efektivitātes palielināšanas un adekvātu drošības struktūru izveidošanas konsekvences.

Karš bijušajā Dienvidslāvijā jau gadiem spilgti demonstrē Eiropas Savienības starptautisko bezpalīdzību. Nākamie vēsturnieki apstiprinās, ka šodienas Eiropai ir jāuzņemas smaga vaina. “Tā ar mums nekad vairs nedrīkst notikt” – šis teikums pieder pie Eiropas runātāju standarta repertuāra. Taču Amsterdamas galotņu sanāk-sme pieļāva, ka tiek svītrotas izredzes labot pieļautās kļūdas. Tā Kopējās ārējās un drošības politikas uzdevumus tikai papildināja ar dažiem drīzāk birokrātiskiem izskaistinājumiem. Jaunai starptautiskai krīzei Eiropa šodien stātos pretī tikpat bezpalīdzīga kā agrāk.

Tātad Eiropas politikas stratēģiskais spēks, šķiet, ir izsmelts. Integrācijas procesa turpināšanu apgrūtina arī tas fakts, ka Eiropai šodien – atšķirībā no dibināšanas desmitgades – savs ceļš ir jāmeklē bez parauga. Eiropas federatīvā valsts un Eiropas valstu savienība kopš Kopienas izveidošanas sākuma piecdesmito gadu sākumā vei-doja pamatjēdzienu pāri pilnīgai integrācijas pabeigšanai. Abi galvenie ideāli šodien vairs nešķiet atbilstoši realitātei. Doma par Eiropas federatīvo valsti prasa sistemati-zējošu ideju un gatavību uz visaptverošu atteikšanos no suverenitātes. Abas šīs lietas šodien nav realizējamas. Taču Eiropa jau sen ir atteikusies no alternatīvā priekšstata par valstu savienību. Pārāk apjomīga ir pilnvaru pārnešana, pārāk cieša ir sasaiste, lai Eiropa vēl tagad varētu iekļauties vaļīgas valstu savienības naivi vecmodīgajā ainavā.

Amsterdamas galotņu sanāksme, iespējams, ar savu vienīgo radošo lēmumu līgumā iekļāva fleksibilitātes paragrāfu. Tā pamatā bija atziņa, ka paplašinātajā Eiro-pā ar 20 līdz 30 dalībvalstīm ar šodienas prasību pēc visu dalībnieku vienprātības vairs nav iespējams panākt attīstību. Eiropai ir jākļūst daudzveidīgākai, bet tas prasa piepūli. Eiropai konceptuāli ir jāizpilda diferencēšanas pamatprincipi, pretējā gadījumā labos nodomus nomāks džungļiem līdzīga mežonīgā audze.

Eiropai ir jāvienojas par lielāku transparenci un lielāku efektivitāti – tā bija dzirdams pēc Māstrihtas un pirms Amsterdamas. Taču Amsterdamas līgums satur lielu skaitu nosacījumu, īpašu priekšrakstu un individuālu noteikumu. Amsterdamas līgumam var būt daudzējāda nozīme – tikai lielāka transparence un efektivitāte no tā nav gaidāma.

Šodien atriebjas tas, ka Eiropas politikā kopš piecdesmitajiem gadiem nav notikušas nopietnas diskusijas par tās pamatprincipiem un mērķiem. Konceptuālās kontūras izplūst. Pilsoņi drīzāk jūtas kontinenta izaicinājumu apspiesti un nomākti. Piemēram, kurš jau šodien apzinās Eiropas valūtas ieviešanas ilgtermiņa konsekvences? Tādējādi jau pirms gadiem Eiropa ir iekritusi pati sava magnētiskā pievilkšanas spēka slazdā. Līdz ar to Eiropa šodien ir nonākusi grūtībās, kad tai ir jāsniedz paskaidrojumi. Tas drīz vien var izraisīt kontinenta politisko krīzi.

Situācija pēc Otrā pasaules kara

Eiropas integrācijas motīvus, kas arvien lielāku nozīmi ieguva pēc kara beigām un Eiropas valstu nozīmes zaudējuma par labu abām pasaules lielvalstīm, var sakoncentrēt piecos punktos:

Vēlme pēc jaunas pašizpratnes: pēc nacionālistiskajiem maldiem Eiropai vajadzēja dot iespēju jaunai kopības izjūtai. Tai vajadzēja būt demokrātiski veidotai Eiropai, kas būtu alternatīva noraidītajai nacionālistiskajai kundzībai.

Vēlme pēc drošības un miera: atsevišķās nacionālās valstis nebija spējušas aizkavēt Otro pasaules karu un tagad radās cerība, ka apvienotā Eiropa būs veiksmīgāka un vienlaicīgi nodrošinās aizsardzību pret komunistisko ekspansiju. Eiropai bija jākļūst par miera sabiedrību.

Vēlme pēc brīvības un mobilitātes: vēl pirms dažiem gadiem cilvēki cieta no kara izraisītajiem personu, preču un kapitāla kustības valstiskajiem ierobežojumiem. Līdz ar to pilnīgi saprotama kļūst vēlēšanās pēc netraucētas personu, uzskatu, informācijas un preču kustības.

Cerības uz ekonomisko labklājību: apvienotajai Eiropai cilvēkus vajadzēja ievadīt lielākas ekonomiskās stabilitātes un uzplaukuma ērā. Kopējam tirgum vajadzēja intensificēt tirdzniecību un dot iespēju efektīvākai ekonomiskajai rīcībai.

Cerības uz kopējo spēku: Eiropas valstis, kuras pirms 1914. gada ilgu laiku starptautiski bija spēlējušas vadošo lomu, tika saplosītas divos pasaules karos. Jaunās pasaules lielvaras – ASV un PSRS – noteica tādus jaunos starptautiskos spēka samērus, kas tālu pārsniedza salīdzinoši mazo Eiropas nacionālo valstu iespējas. Rietumeiropas valstis cerēja, ka apvienojoties politiski, tās kopā spēs atgūt lielu daļu no savulaik vienatnē zaudētās varas.

Drīz vien pēc kara Čērčila runā Cīrihē 1946. gada 19. septembrī jau bija jūtama nešaubīga orientācija uz “Eiropas Savienoto Valstu” vīziju, kuras pirmajam solim vajadzēja būt Eiropas Padomes izveidošanai. Čērčils runāja par visu iestāties gribošo Eiropas valstu savienību Francijas un Vācijas vadībā. Uz arvien asākās Austrumu – Rietumu konfrontācijas fona 1948. gadā spēcīgu impulsu saņēma organizatoriskā Eiropas kustība. Turklāt Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācijas (EESO) dibināšana saistībā ar Maršala plāna īstenošanu skaidri parādīja, ka starptautiskā situācija: komunisma draudu sajūta, ko radīja arvien intensīvākā Austrumu bloka izveidošana; amerikāņu atbalsts Eiropas vienotības projektam cerībā uz atslodzi pasaules politikā un jaunu, lielāku tirgu atvēršanu; Rietumeiropas valstu kopējā vēlēšanās savstarpēji saistīties, lai izslēgtu atsevišķu nacionālo valstu jaunus, bīstamus savrupgājienus – lika forsēt Eiropas apvienošanas procesu.

Šis kopējais sākotnējais viedoklis pēc Eiropas Padomes dibināšanas 1949. gada 5. maijā tomēr nekavēja izkristalizēties atšķirīgām integrācijas tendencēm, kas atbilda diviem organizēšanās principiem: valstu savienībai un federatīvajai valstij. Tātad ideja par Eiropas apvienošanu tūlīt pēc Otrā pasaules kara ne brīdi nebija saistīta tikai ar vienu politisko koncepciju vai arī ar vienu vienīgu integrācijas modeli. Bez stingras pieturēšanās pie kāda noteikta Eiropas modeļa apvienošanās procesu, atkarībā no situācijas, varēja attiecināt uz pilnīgi atšķirīgām politikas jomām – tikai tādā veidā bija iespējams panākt progresu. Un tā jau gadu desmitiem cīņu par Eiropas apvie-nošanu iezīmē izteikti pragmātiski pamatvilcieni.

Eiropas Padome1948. gada maijā notikušais Hāgas Eiropas Kongress veicināja Eiropas Padomes

nodibināšanu. Tajā piedalījās dažādas nacionālās Eiropas apvienības, pārnacionālās apvienības un tādi plaši pazīstami politiķi kā Roberts Šūmans (Robert Schuman), Algids de Gasperi (Alcide de Gasperi), Pols Anrī Spāks (Paul– Henri Spaak) un Konrāds Adenauers (Konrad Adenauer). Tā bija Eiropas kustības dzimšanas stunda. To iezīmēja pretrunas starp federālistiem un unionistiem, kuru strīda centrā bija jautājums par atteikšanos no suverenitātes nacionālajā līmenī par labu Eiropas līmenim. “Politiskajā paziņojumā” bija izteikts aicinājums politiski un ekonomiski

apvienot Eiropas valstis, nododot ierobežotu daļu nacionālās suverenitātes. Pie tam tajā nebija pieminēts ne mērķis izveidot Eiropas federatīvo valsti, ne arī Eiropas konstitūcija. Tomēr vairāki Hāgas rezolūcijas punkti bija nozīmīgi un vēlāk tika īstenoti Eiropas Padomes ietvaros. Pie tiem ir pieskaitāma Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Padomes Parlamentārā Asambleja.

Pati Eiropas Padome sastāv no jau pieminētās Parlamentārās asamblejas, kuras ietvaros Pastāvīgā komisija nodrošina darba nepārtrauktību, un no 13 speciālajām komisijām – atbilstoši darba jomu skaitam. Ministru komiteja, izpildu un lēmumu pieņemšanas orgāns, sastāv no dalībvalstu ārlietu ministriem, respektīvi, viņu vietniekiem. To papildina tā dēvētā Valdību ekspertu komiteja. Ģenerālsekretariāta, kā vienīgā pastāvīgā orgāna bez noteiktiem uzdevumiem, galvenā funkcija ir Ministru komitejas un Parlamentārās asamblejas norādījumu un uzdevumu izpilde. Parlamentārā asambleja ievēl ģenerālsekretāru, kurš ir atbildīgs Ministru komitejas priekšā. Eiropas Padomes sabiedrībai adresētos paziņojumus sauc par konvencijām. Tās nav tiesiski akti. Bez dalībvalstīm tām var pievienoties arī trešās valstis. Konvencijām ir aicinājumu raksturs un tas nozīmē, ka konvenciju parakstījušās valstis tiek aicinātas savu nacionālo likumdošanu pielāgot konvenciju saturam.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienaPēc Francijas ārlietu ministra Roberta Šūmana iniciatīvas (Šūmana 1950. gada

9. maijā izvirzītais plāns) 1951. gada 18. aprīlī tika parakstīts līgums par Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK). Tās pamatideju izteica Francijas Nacionālā plānošanas institūta vadītājs Žans Monē (Jean Monnet). EOTK vajadzēja izveidot kopēju ogļu un tērauda tirgu un līdz ar to dot iespēju kopējai šo svarīgo izejvielu un to produktu kontrolei, plānošanai un realizācijai. Priekšlikuma galvenais motīvs bija apsvērums izbeigt vācu – franču mūžseno ienaidu un vēlēšanās likt pamatakmeni Eiropas federā-cijai. Tāpat šādā ceļā tiktu izslēgti arī šķietamie draudi Francijai no Vācijas puses un papildus nodrošināta Francijas līdznoteikšana pār Vācijas ogļu rezervēm. Adenauers atbalstīja Šūmana plānu. Pēc viņa domām, no vienas puses, tas kalpos Vācijas – Francijas saprašanās panākšanai un, no otras puses, tas dos iespēju vēl suverenitāti neieguvušajai Vācijas Federatīvajai Republikai vest sarunas starptautiskajā līmenī. Līgums par EOTK dibināšanu stājās spēkā 1952. gada 23. jūlijā1. Saskaņā ar līgumu izpildvara piederēja Augstākajam izpildorgānam. Kopsapulce bija diskusiju forums ar ierobežotām kontroles tiesībām. Politisko vadlīniju noteikšanas un likumdevēja tiesības tika piešķirtas “Īpašajai Ministru Padomei”. Tiesa, kas sastāvēja no 11 locekļiem, uzraudzīja līguma interpretēšanu, bet Konsultatīvā komisija sastāvēja no dalībnieku interešu grupu pārstāvjiem.

Līdz ar to kādā no līdz šim nacionālo valstu kompetencē esošajām galvenajām politikas jomām pirmo reizi bija izdevies radīt pārnacionālu organizāciju, kurā piedalījās Francija, Itālija, Vācijas Federatīvā Republika un Beniluksa valstis un kurai 1973. gadā pievienojās arī Lielbritānija, Īrija un Dānija. Kopš 1981. gada 1. janvāra par tās dalībnieci kļuva arī Grieķija, bet kopš 1986. gada 1. janvāra pie tās pieder arī Spānija un Portugāle1.

Organizācijas darbība balstījās uz funkcionālo integrāciju. Funkcionālisms pama-tojas uz to, ka līdz ar atsevišķu sektoru integrāciju rodas zināma lietišķi loģiska nepieciešamība atteikties no arvien vairāk funkcijām, līdz beigās tiek sasniegta visaptveroša savienība. Galvenā saimniecības sektora – ogļu un tērauda ražošanas – visaptverošajai ekonomiskajai integrācijai beigu beigās vajadzēja novest līdz politiskas apvienošanās procesam.

EAK un EPK (Eiropas Aizsardzības kopiena un Eiropas Politiskā kopiena)1952. gada 27. maijā EOTK dalībvalstis parakstīja līgumu par Eiropas Aizsar-

dzības kopienas (EAK) izveidošanu. Šo projektu ierosināja toreizējais Francijas

premjerministrs Renē Plevens (René Pleven), kurš tiecās pēc kopējas Eiropas armijas ar vienu Eiropas aizsardzības ministru. Šī ideja ļoti dziļi aizskāra nacionālās tiesības, jo bruņotie spēki tiek pieskaitīti pie nacionāli valstiskās suverenitātes pamatjomām. Līgums šajā jautājumā stingri ievēro kompromisu starp supranacionalitātes un konfederācijas struktūru principiem.

Vienlaicīgi, kā atbilde uz daļējas EOTK integrācijas izdošanos un centieniem izveidot EAK, sekoja mēģinājumi panākt vispārējus politiskos papildinājumus pēc konstitucionālā modeļa parauga. 1952. gada 10. septembrī sešu dalībvalstu ārlietu ministri pirmo reizi tikās kā EOTK Padome, kuras paplašinātajai Asamblejai kā ad hoc sapulcei vajadzēja izstrādāt Eiropas Politiskās kopienas (EPK) satversmi. Šai no jauna radītajai kopienai vajadzēja būt noteicējai EOTK jomā un aizsardzības jautājumos, kā arī “nodrošināt dalībvalstu ārpolitikas koordināciju...”. Kopējā tirgus attīstībai dalībvalstīs, dzīves standarta paaugstināšanai un nodarbinātības pieaugumam vajadzēja būt nākošajam EPK mērķim. Divu gadu laikā EOTK un ieplānoto EAK bija paredzēts integrēt Politiskajā Kopienā.

1953. gada 10. martā Padomē iesniegtais konstitūcijas projekts 117 pantos paredzēja ciešu institucionālo noteikumu tīklu ar spēcīgu supranacionālo akcentu; blakus divpalātu parlamentam bija jāizveido arī Izpildpadome, nacionālo ministru Padome, Tiesu palāta un Ekonomikas un sociālā padome. No vienas puses, EPK projektam ar izteikti konstitucionālu pamatu vajadzēja būt cieši saistītam ar EOTK un EAK, bet no otras puses, tam bija jādarbojas arī citās jomās (ārējā un ekonomikas politikā). EPK līguma projekta teksta analīze rāda, ka šeit supranacionalitāte un konfederācija atkal parādās kā atšķirīgi integrācijas iedīgļi: Izpildpadome un tieši ievēlamā Tautu palāta kā supranacionālie elementi un nacionālo ministru Padome kā konfederācijas stūrakmens.

1953. gada martā EPK līguma projektu vienbalsīgi akceptēja EOTK asambleja. Taču ārlietu ministru sarunās, kas notika tajā pat gadā, neizdevās panākt vienošanos par apjomu, kādā atteikties no nacionālās suverenitātes. Kad Francija 1954. gada martā pieprasīja sarunu atlikšanu uz vēlāku laiku, vairums pārējo valdību ieinteresētību vairs neizrādīja.

1954. gada augustā EPK projekts cieta neveiksmi Francijas Nacionālajā sapulcē. Līdz ar to Eiropas konstitūcijas projekts zaudēja pamatu un nācās atteikties no nodoma izveidot Eiropas Politisko kopienu. Pēc tam sekoja atgriešanās pie iedīglī saglabātā funkcionālā modeļa, lai arī ar spēcīgi izteiktiem federālistiskiem papildus akcentiem. Eiropas Ekonomiskās Kopienas (EEK) un Eiropas Atomenerģijas Kopienas (Euratom) nodibināšana turpināja sektorālās integrācijas pamatlīniju.

Romas līgumiEOTK ārlietu ministru konference Mesinā 1955. gada 1. un 2. jūnijā pieņēma

lēmumu sākt sarunas par integrāciju vēl divās jomās. Tam konceptuālo pamatu veidoja Spāka ziņojums, kas ir nosaukts beļģu politiķa Pola Anrī Spāka (Paul-Henri Spaak) vārdā. No tā tad arī radās 1957. gada 25. martā parakstītie Romas līgumi par Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) dibināšanu. Sešas EOTK dibinātājvalstis EEK ietvaros tiecās nodibināt Muitas savie-nību, kas likvidētu šķēršļus tirdzniecībai, un radītu iespēju izveidot kopējo ārējo muitu. EEK līgumā papildus tika ierakstīts mērķis izveidot kopējo tirgu ar brīvu personu, pakalpojumu un kapitāla kustību, kā arī veikt šim nolūkam nepieciešamo atšķirīgo politiku koordināciju un harmonizāciju. Organizatoriski EEK orientējās uz EOTK. Komisija zināmā mērā ieguva izpildvaru, Ministru padome darbojās kā likumdevēja, Eiropas Parlaments (EP) debatēja par ziņojumiem un rūpējās par sakariem ar nacio-nālajiem parlamentiem; saskaņā ar noteikumiem līguma izpildi kontrolēja Justīcijas -tiesa.

Euratom mērķis bija veicināt atomindustrijas izveidošanu un attīstību visās sešās dalībvalstīs. Euratom nodrošināja arī nepieciešamo izejvielu piegādes un uzlika dalībvalstīm pienākumu atomenerģiju izmantot tikai mierīgiem mērķiem. Ar 1965. gada

8. aprīļa līgumu par apvienošanos, kas spēkā stājās 1967. gada 1. jūlijā, tika integrēti EOTK, EEK un Euratom orgāni.

To, cik cieši viens ar otru bija saistīti plāni par Euratom un EEK, pierāda to ciešā sasaiste politiskās stratēģijas nozīmē sarunās par “Eiropeiskās paketes” izstrādāšanu. Dienas kārtības punkti, intereses un atsevišķi konflikti nepalika savstarpēji nesaistīti, bet tika nostādīti ciešā politiskā sakarībā: Euratom tiks realizēts dzīvē tikai tad, kad būs izveidots kopējais tirgus; franču militārie iebildumi pret Euratom paplašināšanu tiks akceptēti vienīgi tad, kad būs atbilstoši noformēta EEK. Paketē tika padarītas produktīvas pat pretējas intereses attiecībā uz Eiropas politiku. Pat tad, kad kāds atsevišķs solis šķita pavisam bezcerīgs, tēmu kopējā ainavā par to bija iespējams panākt kompromisu.

Idejām, kas izkristalizējās sarunās par Romas līgumiem, ir vēsturiski nosacīts raksturs. Šeit asi sadūrās pretējas intereses: Francijas ieinteresētība izveidot aizsargmūri ap pašas ekonomiku; tās ieinteresētība atompolitikas kontrolē, galvenokārt domājot par savu austrumu kaimiņu, bet tajā pat laikā cenšoties panākt militārās atomkomponentes izslēgšanu no eiropeiskās kopienas veidošanas procesa; Vācijas ieinteresētība netraucētā kustībā lielajā Kopējā tirgū; Anglijas ieinteresētība izveidot vienīgi brīvās tirdzniecības zonu un pieļaut Eiropā pēc iespējas mazāku supranacionalitāti; Padomju Savienības ieinteresētība Eiropas valstu uzmanību koncentrēt tikai uz miera kārtības radīšanu visā Eiropā. Tas viss atstāja iespaidu uz neierasti plaši dokumentētajām sarunām par Romas līgumiem. Lūzums starp sešiem sarunu partneriem tika panākts tad, kad vienojās Vācija un Francija.

Eiropas Ekonomiskās kopienas pirmie panākumiPēc Romas līgumu stāšanās spēkā tika nodibināti tajos paredzētie orgāni.

1958. gada sākumā EEK iekšienē spēkā stājās muitas tarifu pazemināšana par desmit procentiem. Muitas tarifi Kopienas iekšienē tika samazināti pakāpeniski un vienlaicīgi tika novērsti arī citi tirdzniecības kavēkļi. Nacionālo šķēršļu dēļ muitas atcelšana lauksaimniecības produktiem tika īstenota lēnāk. Visur valstu iekšējie lauksaimniecības produktu tirgus noteikumi tika nomainīti ar Eiropas noteikumiem tirdzniecībai ar lauksaimniecības ražojumiem. Neraugoties uz kopējo iekšējā tirgus muitu, nesaskaņotās nodokļu likumdošanas dēļ sākumā vēl vajadzēja saglabāt ro-bežkontroli.

Lauksaimniecības tirgus noteikumu ieviešanas procesā ārējā muita tika aizstāta ar ieņēmumu izlīdzināšanas sistēmu, saskaņā ar kuru par zemākām tirgus cenām importētajai lauksaimniecības produkcijai cena iekšējā tirgū tika paaugstināta, bet, lauksaimniecības produktus eksportējot, tā tika pazemināta. Arī rūpniecības produkcija atzīmēja vērā ņemamu attīstības lēcienu kā Kopienas iekšējā tirdzniecībā, tā arī tirdzniecībā ar trešajām valstīm. Arvien pieaugošais EEK uzplaukums atstāja arvien lielāku iespaidu uz daudzām valstīm; tā rezultātā radās iesniegumi par uzņemšanu, interese par asociēšanos un vēlme iegūt priekšrocības tirdzniecībā.

Pirmās krīzes un reformu mēģinājumiKad šķita, ka Romas līgumi īstenojas visai gludi, sākās jauns mēģinājums Kopie-

nai radīt vispārēju politisko ietvaru. Franču diplomāta Fušē (Fouchet) vārdā nosauktās sarunas, kas tika sāktas pamatojoties uz 1961. gada 18. jūlija Bonnas galotņu sanāksmes lēmumu, vairs nebalstījās uz supranacionālo un konstitucionālo koncepciju, bet pievērsās atkal aktuālajam modelim – starpvaldību koncepcijai. Fušē plāns paredzēja mazāk stingru EEK dalībvalstu politiskās saskaņošanas procesu, kas vairāk atbilda tradicionālajām starptautiskajām procedūrām. Fušē sarunas piedzīvoja ne-veiksmi, kad 1962. gadā nespēja vienoties par šādu perspektīvu, kā arī par iespējamo Lielbritānijas iestāšanos EEK. Nākošo soli, 1963. gada Vācijas – Francijas draudzības līgumu, Adenauers un de Golls īstenoja ar nodomu izveidot ciešu politisko sadarbību, no kuras pēc kāda laika nevarētu izvairīties arī pārējās dalībvalstis. Līguma tēvi tiecās

pēc politiskās savienības, kas ietvertu arī drošības politikas komponenti. Saskaņā ar viņu ieceri, Vācijas un Francijas ciešajai sasaistei vajadzēja kļūt par Eiropas politiskās savienības motoru.

Sešdesmitajos gados skaidri kļuva redzamas grūtības ar Romas līguma realizā-ciju. Tā kā līgumos nebija ņemtas vērā dažādās ekonomikas politikas sastāvdaļas, radās aicinājumi izveidot Ekonomisko un monetāro savienību. Tādā veidā vajadzēja izvairīties no nacionāli orientētās politikas izraisītajām nākošajām krīzēm. Euratom piemērs ļāva saprast, ka nacionālās atompolitikas un uz Kopienu orientētās atompoli-tikas koordinēšana ir kļuvusi grūta un pat gandrīz neiespējama, jo atšķirīgās nacio-nālo valstu atomkoncepcijas radīja arvien vairāk šķēršļu Euratom budžeta -pieņemšanai.

Luksemburgas kompromissLuksemburgas kompromiss 1966. gadā radīja jaunus sarežģījumus Eiropas

integrācijas panākumu vēsturē. Līgumā paredzētajā pārejas laikā, sākot ar 1966. gada 1. janvāri, balsošana Ministru Padomē svarīgākajās darba jomās būtu bijusi iespējama ar kvalificētu balsu vairākumu. Pāreju uz šādu balsošanas veidu Francija mēģināja aizkavēt ar “tukšā krēsla politiku”, kopš 1965. gada 1. jūlija vairs nepiedaloties EEK komiteju sēdēs. Luksemburgas kompromisā 1966. gada 27. janvārī tika panākta vienošanās par to, ka strīdīgajos jautājumos ir jāmeklē vienprātība. Taču Francija pieprasīja, lai gadījumā, ja vienprātību panākt neizdodas, katram atsevišķam dalībniekam tiktu piešķirtas veto tiesības jautājumos, kas skar tā vitālās intereses. Turpretī piecas pārējās EEK dalībvalstis tādā gadījumā gribēja īstenot līgumā paredzētās balsošanas procedūras. Luksemburgas kompromisa interpretācijas vēsturē Francijai izdevās realizēt savu skatījumu, tā kā pēc tam katrai EEK dalībvalstij faktiski tika piešķirtas veto tiesības. Tādēļ Ministru Padomē daudzi dinamiskas integrācijas politikas attīstības pavedieni palika karājamies gaisā.

Paplašināšanās uz ziemeļiem un jaunie integrācijas politikas impulsiĢenerāļa de Golla vadībā Parīzē, no vienas puses, noraidīja EEK autonomo

kompetenci zināmos jautājumos, bet no otras puses, tā iestājās pret britu uzņemšanu. Tikai de Golla pēcteča, prezidenta Žorža Pompidū (George Pompidou) vadībā valdība Parīzē kļuva elastīgāka. Tad arī Hāgas galotņu sanāksme 1969. gada 1. un 2. decembrī pieņēma lēmumu par EK paplašināšanos uz ziemeļiem. Valstu un valdību vadītāju galotņu sanāksmes nākošie svarīgākie rezultāti bija lēmums par Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izveidošanu līdz 1980. gadam, dažādas institucionālās izmaiņas un lēmums par Eiropas Parlamenta kompetenču paplašināšanu un tā tiešu ievēlēšanu.

1970. gada 30. jūnijā iesāktās sarunas par iestāšanos ar Lielbritāniju, Dāniju, Norvēģiju un Īriju tika pabeigtas 1972. gada 22. janvārī, līdz ar iestāšanās līgumu parakstīšanu. Britu parlamenta apakšpalāta jau 1971. gada 20. oktobrī ar balsu vairākumu atbalstīja iestāšanos EK. Tomēr Norvēģijas iedzīvotāji noraidīja līdzdalību EK.

Hāgas galotņu sanāksme attīstības impulsu EK deva ne tikai paplašināšanās jautājumā vien, tās lēmumi arī norādīja uz nepieciešamību pēc reformām svarīgākajās EK jomās un pēc dziļākas integrācijas.

Reformu ziņojumiSeptiņdesmito gadu sākumā pēc Kopienas vadošo orgānu pieprasījuma tika

sagatavoti daudzi reformu ziņojumi. Tie kalpoja plašākai informācijai par Eiropas politikas procesiem, problēmu radītā spiediena samazināšanai un krīžu pārvarēšanai. Satura ziņā tie bija virzīti uz EK lēmumu pieņemšanas proce-sa efektivitātes un caurskatāmības palielināšanu. Sešdesmitajos gados krīzes un

stagnācija EK noveda līdz atgriešanās pie jau zināmajiem starpvaldību koncepcijas priekšstatiem: tika izveidota t.s. Eiropas Politiskā sadarbība (EPS). EPS ir galvenais EK dalībvalstu ārpolitikas koordinācijas instruments. 1970. gada 27. oktobrī ārlietu ministri vienojās par ciešākas politiskās sadarbības principiem un procedūrām, ko pirms tam Daviņjona (Davignon) ziņojumā jau bija izstrādājuši augsti dalībvalstu ārlietu ministriju ierēdņi.

Neskaidrība par perspektīvajiem mērķiem Eiropas Kopienu mudināja ne tikai likt jaunus institucionālos akcentus, bet arī, vienojoties par centieniem izveidot “Eiropas Savienību”, formulēt to vispārējo ietvaru. Tā saturam vajadzēja izmantot Tindemana ziņojumu. Šis 1975. gada 29. decembra ziņojums, kas ir nosaukts toreizējā Beļģijas ministru prezidenta Leo Tindemana (Leo Tindemans) vārdā, Eiropas Kopienas Padomei, kas bija izveidojusies no valstu un valdību vadītāju konferences, piešķīra lēmumu pieņemšanas orgāna lomu. “Ziņojumā par Eiropas Savienību” īpaši bija uzsvērta Eiropas integrācijas nepieciešamība, kas vajadzības gadījumā darbotos ar “diviem ātrumiem”. Tindemans, spēcīgi uzsverot Eiropas politikas satura jautājumus, formulēja pats savu pieeju, ko precīzi raksturo pragmātiskā minimālisma jēdziens.

Ne bez pamata septiņdesmito gadu pirmajā pusē sākās intensīvas diskusijas par reformām. Šajā laikā galvenie Romas līgumu uzdevumi (kopējo institūciju -izveidošana, tādu galveno politisko jomu kā lauksaimniecība, atomenerģijas mierīga izmantošana, kopējais tirgus un brīvas pārvietošanās nodošana Savienības kompetencē) jau bija izpildīti. Integrācijas status quo septiņdesmito gadu sākumā prasīja papildus pasākumus:

institucionālā stagnācija lika atskanēt aicinājumiem reformēt atsevišķus or-gānus un izveidot jaunas institūcijas;

Kopējo tirgu vajadzēja papildināt ar kopējo ekonomisko un monetāro politiku; būtiskās ekonomiskās atšķirības EK iekšienē spieda izveidot kopēju reģionālo

un sociālo politiku; EK finansēšanas pārorientēšana uz pašas Kopienas līdzekļiem prasīja Eiropas

parlamenta kompetenču paplašināšanu, īpaši budžeta politikā; kopējā ārējā tirdzniecība un EK lielais ekonomiskais svars prasīja kopēju

ārpolitiku.

EK institūciju attīstībaEK institūciju attīstību septiņdesmitajos gados raksturoja stagnācija. Komisija, kas

kā EK izpildorgāns bija iecerēta kā integrācijas aizsācēja un motors, arvien vairāk baidījās no konfliktiem ar Ministru Padomi, kurā priekšroka tika dota atsevišķu valstu interesēm. Francijas ministru prezidents Žiskārs d’Estēns tolaik Komisiju raksturoja kā pārvaldes iestādi, Parlamentu kā likumdevēju orgānu un Eiropas Kopienas Padomi kā Kopienas “izpildorgānu”. Eiropas Kopienas Padome tika izveidota 1974. gadā – ārpus līguma – līdz ar EK dalībvalstu valstu un valdību vadītāju lēmumu turpmāk tikties vismaz divas reizes gadā. Tā nosaka EK politikas pamatlīnijas un būtiski ietekmē integrācijas procesa attīstību. Eiropas Politiskās sadarbības (EPS) intensificēšana deva papildus ieguldījumu Komisijas novājināšanā, jo šajā jaunajā komitejā tika apspriesti ārpolitikas jautājumi.

Kopš tā laika, kad ar EOTK līgumu tika nodibināta “Kopējā asambleja”, Eiropas Parlaments soli pa solim atbrīvojās no eksistences ēnā. Jau 1958. gadā deputāti pašapzinīgi savu sapulci pārdēvēja par “Eiropas Parlamentu”. Tas vienlaicīgi bija gan signāls, gan arī brīvprātīga saistību uzņemšanās. Deputāti vienmēr bija izvirzījuši jautājumu par tiešajām vēlēšanām. Kā kompensācija par agrāko integrācijas procesa stagnāciju varēja būt pirmās vispārējās un tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kas pēc nelielas kavēšanās laikā no 1979. gada 7. līdz 10. jūnijam tika sarīkotas deviņās toreizējās Eiropas Kopienas dalībvalstīs. Līdz ar to Eiropas integrācija ieguva jaunu kvalitāti. Pirmo reizi Eiropas Kopienas pilsoņi varēja tieši ietekmēt Eiropas politikas veidošanu. Kopš tā laika par Eiropu vairs nerunāja tikai pie sarunu galdiem vien:

Eiropas politikas veidotājiem savā domāšanā un rīcībā nekavējoties vajadzēja vairāk ievērot Eiropas pilsoņu gribu. Eiropeiskās identitātes veidošana ar “Parlamenta” – savstarpējās sazināšanās, mijiedarbības un kontroles orgāna – palīdzību ieguva jaunas iespējas. Taču vispirms šīs pirmās vēlēšanas panāca vienu: tās ar pilsoņu gribas izpausmi leģitimēja Eiropas apvienošanas darbu.

EK dalībvalstu pilsoņi gan balsoja par tāda parlamenta deputātiem, kura pilnvaras pat ne tuvu nelīdzinājās nacionālo parlamentu kompetencēm, taču pēc pirmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad 1979. gadā 62,4 % balsstiesīgo eiropiešu nodeva savas balsis, svaru kausi nosvērās par labu vienīgā demokrātiski leģitimētā Eiropas Kopienas orgāna ietekmes palielināšanai.

Pirmais mēģinājums izveidot Ekonomisko un monetāro savienībuHāgas galotņu konferencē un divās Padomes rezolūcijās – 1971. gada martā un

1972. gada martā – Kopējo tirgu mēģināja paplašināt ar kopējo ekonomikas un mone-tāro politiku, ar mērķi līdz 1980. gadam īstenot Ekonomisko un monetāro savienību (EMS). Pie tam eksistēja nodoms realizēt Romas līgumos ierakstīto brīvo kustību un stingri noteiktu valūtu maiņas kursu struktūru ar neierobežotu valūtu konvertējamību. Turklāt EK dalībvalstīm galvenās ekonomiskās un monetārās politikas pilnvaras vajadzēja nodot Kopienas orgāniem. Šīs koncepcijas realizēšanai bija jānotiek vairākos etapos. 1970. gada oktobrī Vernera plāns, kas ir nosaukts toreizējā Luksemburgas ministru prezidenta un finansu ministra vārdā, precizēja soļus Ekonomiskās un monetārās savienības virzienā. Tomēr principiāli atšķirīgās ekonomiskās un integrācijas politikas tendences un krīzēm līdzīgie procesi dalībvalstīs aizkavēja ekonomiskās un monetārās politikas koordināciju un ieplānotās kopējās cieto valūtu kursu sistēmas īstenošanu.

Kopš septiņdesmito gadu vidus EK valstīs notiekošā inflācijas apkarošana vēlāk noveda līdz ekonomikas un monetārās politikas saskaņošanai. Tas nāca par labu Helmūta Šmita (Helmut Schmidt) un Žiskāra d’Estēna (Giscard d’Estaing) Vācijas un Francijas iniciatīvai, kuras mērķis bija nodibināt Eiropas Monetāro sistēmu (EMSI). Tās kodols bija kopējā Valūtu maiņas kursu mehānisma koncepcija. 1979. gada 13. martā EMSI stājās spēkā ar atpakaļejošu datumu – 1979. gada 1. janvāri. Valūtu maiņas kursus EK valstīs vajadzēja stabilizēt ekonomiskās attīstības labā. Tāpat tika mēģināts pazemināt arī inflācijas līmeni.

ES finansēšanas un budžeta pieņemšanas procedūras reformasKopienai pašai savus ienākumus nodrošināja 1970. gada lēmuma par Kopienas

līdzekļu izmantošanu EK finansēšanai īstenošana vairākos etapos līdz 1975. gadam. Šim nolūkam tika izmantoti sekojoši avoti:

1) atskaitījumi, prēmijas, piemaksas un izlīdzināšanas iemaksas no ko-pējās lauksaimniecības politikas;

2) muitas ienākumi no kopējiem muitas tarifiem;3) Eiropas Kopienai maksājamās nodevas;4) pievienotās vērtības nodokļa daļa no dalībvalstīm.Budžets atrodas Padomes (obligātie līdzekļi, galvenokārt nauda no

lauksaimniecības tirgus) un EP (neobligātie izdevumi) kompetencē. Abas institūcijas kopā veido EK budžeta iestādi. Kopš 1975. gada budžets tiek uzskatīts par pieņemtu tikai ar EP prezidenta parakstu, kas dod iespēju to noraidīt ar atbilstošu EP deputātu vairākuma atbalstu.

Kopienas ārējās tirdzniecības politikaKopš 1969. gada EK ir tiesīga pārstāvēt kopējo ārējās tirdzniecības politiku iepretī

trešajām valstīm. Ārējās tirdzniecības politiku regulē Līguma par Eiropas Ekonomisko kopienu 111. un 113. panti. Līdz 1979. gadam starp EK un daudzām valstīm tika

noslēgti asociācijas, brīvās tirdzniecības, priekšrocību un citi tirdzniecības līgumi. EEK līguma 131.–136. panti nosaka to trešo valstu asociēšanu, kas bija politiski atkarīgas no kādas EK dalībvalsts. EEK līguma 238. pants dod iespēju asociēt arī citas valstis, īpaši tās, kas gatavojās iestāties EK. EK pievilkšanas spēks lieliski parādās Lomē (Lomé) konvencijā ar Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna baseina valstīm, kas šīm valstīm sniedza jaunas iespējas preču apmaiņai.

Starpbilance septiņdesmito gadu beigāsEiropas integrācijas procesa lietišķa izvērtēšana septiņdesmito gadu beigās

konstatēja panākumus, nopelnus, kā arī nolaidību un trūkumus. Bez šaubām, ES bija plaši realizējusi Romas līgumos ierakstītās pamatbrīvības.

Bija likvidēti būtiski šķēršļi brīvai preču kustībai, bija ieviesti vienoti muitas tarifi. Pie Kopējā tirgus piederēja arī likumu saskaņošana šķēršļu novēršanai tirdzniecībā un nodarbinātībā dažādās profesijās. Par spīti šai pozitīvajai attīstībai, daži nospraustie mērķi vēl nebija pilnībā realizēti, piemēram, vēl arvien eksistēja muitas formalitātes, pārvietošanās ierobežojumi un dažādas netiešās nodokļu likmes. Šie trūkumi radīja nepieciešamību turpināt Kopējā tirgus attīstīšanu.

Tika konstatēts, ka, neraugoties uz atsevišķu detaļu kritiku, galveno politisko jomu nodošana Kopienas kompetencē ir realizēta un ir devusi lielu ieguldījumu Rietumeiropas ekonomiskajā labklājībā un demokrātiskajā stabilitātē.

Tāpat bija izdevies Kopējo tirgu papildināt ar ārējās tirdzniecības politiku visas Kopienas mērogā.

Kopienas izveidotais starptautisko priekšrocību un asociācijas līgumu tīkls nostiprināja tās starptautisko stāvokli un deva iespēju piekopt aktīvāku attīstības politiku.

Tomēr nevarēja neredzēt, ka lūzums ceļā uz EMS (Ekonomisko un monetāro savienību) nav panākts. Tajā pat laikā izrādījās, ka Kopiena ir mērķtiecīgi darbojusies arī ārpus līgumos fiksētajām politikas jomām, kad tas bija nepieciešams nosprausto uzdevumu sasniegšanai. Galvenokārt tas attiecās uz to jauno instrumentu attīstīšanu, kas daļēji veidojās blakus EK, bet politiski bija cieši ar to saistīti (piemēram, EPS, EK Padome un EMSI). Tomēr tas attiecās arī uz pašas Kopienas finansēšanas un kompetenču pārkārtošanu, budžeta kompetences nododot Eiropas Parlamentam, vai arī pieņemot dokumentu par tiešajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Taču iziešana ārpus Romas līgumu galvenajām jomām izraisīja jaunas integrācijas problēmas. Lai EK uzņemtos tādas pilnvaras, kas tai sākotnēji nebija paredzētas, bija nepieciešams koordinēt nacionālo politi-ku. Līdz ar to politisko stratēģiju spektrs uzrādīja divas savstarpēji konkurējošas tendences: viens otram blakus atradās supranacionālie lēmumu pieņemšanas procesi un starptautiskā koordinācija. Radās briesmas, ka starptautiskās koordinācijas stratēģija varētu nemanāmi samazināt supranacionālās stratēģijas efektivitāti.

Astoņdesmito gadu sākuma problēmu apskatsAstoņdesmitajos gados Eiropas Kopienā noteicošajai vajadzēja būt krīzes un

reformu dialektikai. Termins “krīzes un reformu dialektika” norāda uz to, ka Eiropas apvienošanas procesā “krīzes” un “reformu” fenomenu ir iespējams izprast tikai to nedalāmajā savstarpējā mijiedarbībā. Nokavētās reformas deva būtisku ieguldījumu krīzes saasināšanā; savukārt krīzes saasināšanās un sarežģīto problēmu kalns spieda īstenot reformas. Astoņdesmito gadu Eiropas politika sniedza daudzus piemērus, kas skaidri parādīja vakardienas un šodienas politisko scenāriju neatbilstību šodienas un rītdienas aktuālajiem politiskajiem uzdevumiem, nemaz nerunājot par to, ka jau būtu saskatāmas skaidras eiropeiskā nākotnes scenārija aprises.

Ekonomiskā krīze

Kopš septiņdesmito gadu vidus visu EK dalībvalstu saimniecības skāra krīze. Ekonomikas politikas ainavu raksturoja krītoši ekonomiskās attīstības tempi un strauji pieaugošs bezdarbnieku skaits. Priekšplānā izvirzījās bezdarba apkarošana. EK valstis nespēja vienoties par kopēju stratēģiju, nemaz jau nerunājot par to, ka tās nebija EK apgādājušas ar patiesi efektīvu ekonomiskās politikas instrumentu loku. Pēc iepriek-šējo gadu ekonomiskās izaugsmes 1975. gadā pirmo reizi reāli sākās lejupslīde; palielinājās EK tirdzniecības bilances deficīts un saasinājās inflācijas problēmas. Turklāt arvien vairāk palielinājās plaisa starp EK reģionu ekonomisko attīstību. Šīs saimnieciskās atšķirības Kopienā ierobežoja politisko rīcībspēju ekonomikas un finansu jomās, kas bija vienlīdz svarīga kā efektīvai bezdarba apkarošanai Eiropā, tā arī iekšējā tirgus stabilitātei.

Dramatiskā ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās visā Kopienā izraisīja nopietnas sekas integrācijas politikā: pastiprinājās tendence ķerties pie protekcionistiskiem pasākumiem; pieauga slieksme ar nacionālistisku savrupgājienu palīdzību samazināt Kopējā tirgus ietekmi; saasinājās Kopienas iekšējā cīņa par tiesību un pienākumu -pārdali.

Solidaritātes pavājināšanās processPieauga briesmas, ka atjautīgi pielietotie nacionālā protekcionisma pasākumi

pakāpeniski sagraus iekšējo tirgu. Pasaules ekonomisko pamatnosacījumu nelabvēlīgā attīstība un ekonomiskās problēmas EK iekšienē noveda līdz arvien lielākām pretrunām starp Kopienas interesēm un nacionālo valstu interesēm. Nebija iespējams neredzēt solidaritātes pavājināšanās procesu. Pieauga līgumu pārkāpšanas gadījumu skaits, paātrinājās ārpustarifu tirdzniecības barjeru veidošana. Ar iestāšanos vārdos par brīvo tirdzniecību kontrastēja arvien pieaugošā protekcionisma prakse Kopienas iekšienē un ārpus tās. Šķita, ka EK tirgus darbība tiek pakļauta arvien lielākai pārbaudei.

Izgaismot šo dažādo norišu strukturālo fonu ir relatīvi viegli: arvien lielākā noslāņošanās un nestabilitātes pieaugums apkārtējā pasaulē un arvien asākās iekšējās cīņas par pārdalīšanu atsevišķās EK dalībvalstīs pastiprināja vilinājumu īstenot nacionālos savrupgājienus. Par galveno integrācijas politikas attīstības līniju kļuva mēģinājumi Kopienas problēmas arvien vairāk iztēlot kā īpašus nacionālos jautājumus un arī Kopienas mērogā pret tiem izturēties kā pret īpašām nacionālajām problēmām, kā arī ar to saistītā izpratne par EK kā par resursu pārdales aģentūru, kas vienīgi, vai arī galvenokārt, ir vērtējama no finansu sadales viedokļa.

Institucionālā krīzeEK institucionālo struktūru problēmas ierobežoja tās rīcībspēju. Institūcijās radās

vājās vietas, kas ietekmēja iekšējo rīcībspēju. Katra atsevišķa Kopienas institūcija atradās milzīgu grūtību un problēmu priekšā.

Komisija iepriekšējos gados bija visai ievērojami zaudējusi politisko nozīmi. Kamēr Ministru Padome praktizēja vienbalsīguma principu, Komisijas iniciatīvas tiesības bija lielā mērā zaudējušas politisko jēgu. Turpretī Romas līgumos bija paredzēts, ka Komisija kļūs par impulsu devēju un Kopienas interešu sargātāju. Tās iniciatīvu monopolam likumdošanas procesā īpašu svarīgumu piešķīra tas, ka Padome no šiem priekšlikumiem varēja izvairīties tikai ar vienprātīgu balsojumu. Taču, tā kā vienbalsīgums šā vai tā bija kļuvis par ierastu lietu, relatīvi lielā mērā samazinājās Komisijas politiskā atbildība. Tādējādi tai tika ierādīta blakusloma, kas, savukārt, ievērojami izkropļoja Kopienas institucionālo struktūru.

Galvenā EK lēmumu pieņemšanas orgāna, Ministru Padomes, darbu raksturoja efektivitātes trūkums. Rīcību Ministru Padomē lielā mērā noteica nacionālo spekulatīvo darījumu loģika; tā izplūda slepenu lēmumu pieņemšanas procesa pustumsā un valdību kolektīvajā atbildībā jutās kā mājās.

EP ierobežotā kompetence visvairāk izpaudās budžeta pieņemšanas procesā. Parlamentārā komponente palika neattīstīta. Uz šī fona ir saprotams, ka Parlaments savā darbā – citu lēmumu pieņemšanas kompetenču trūkuma dēļ – ļoti spēcīgi koncentrējās uz budžeta sagatavošanu, izmantojot katru budžeta spēles telpas milimetru un pastāvīgi mēģinot pārvarēt stingri noteiktos budžeta apstiprināšanas procesa -ietvarus.

EK institucionālajās struktūrās tikai iedīglī pastāvošais saskaņošanas process nespēja pietiekamā mērā apmierināt nepieciešamību pēc koordinācijas starp Ministru Padomi, Komisiju un Eiropas Parlamentu. Saskaņošana starp EPS un EK orgāniem vairs nebija pietiekama starpvalstu konsultācijām ārpolitikas jautājumos.

Vadības, lēmumu pieņemšanas un jaunievedumu realizācijas spējas bija neapmierinošas. Par īpaši svarīgu problēmu kļuva jautājums par jaunievedumiem. Kopienas dibinātājtēvi institucionālās struktūras tālredzīgi bija ieplānojuši kā ļoti dinamisku, uz tālāku attīstību virzītu spēka pielikšanas lauku. Institucionālās attīstības procesam apstājoties, tās nekavējoši zaudētu savu enerģiju un ietekmi.

Kopējās lauksaimniecības politikas krīzeNebija nekādu šaubu par EK lauksaimniecības tirgus reformu nepieciešamību.

Astoņdesmito gadu sākumā vēl nebija novērsta kļūdainā attīstība, kas radīja pārpro-dukciju un strauju izdevumu pieaugumu. EK orgāni diskusijās pat izteica attiecīgus priekšlikumus. Bez vispārējās taupīšanas bija nepieciešamas arī lauksaimniecības tirgus strukturālās reformas. EK lauksaimniecības politikas specifiskās grūtības – produkcijas pārpalikums kā valstiski stingri noteikto minimālo cenu un galveno produktu neierobežota noieta garantiju sekas, augstās intervences un subsīdiju izmaksas, protekcionisms iepretī importam no trešajām valstīm – draudēja novest līdz Kopienas finansiālajam sabrukumam. Lauksaimniecības tirgus kārtība turpināja tādu politiku, kādu atsevišķas valstis praktizēja jau pirms 1958. gada: atteikšanos no tirgus kā regulēšanas līdzekļa, valsts noteiktās cenas un noieta garantijas, lai saglabātu pašu lauksaimniecību. Šī cenu kā lauksaimniecības politikas vadīšanas instrumenta dubultfunkcija, t.i., nodoms ar cenu veidošanu lauksaimniekiem nodroši-nāt tādus pat ienākumus kā rūpniecībā un vienlaicīgi panākt līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu, tomēr netika īstenots.

Budžeta krīzeEK budžetu jau daudzus gadus noslogoja strukturālie trūkumi. Kopiena bija sa-

sniegusi finansējamības robežu; tās rīcībā esošie finansu līdzekļi, ņemot vērā gaidāmos uzdevumus, bija vērtējami kā nepietiekami. Aktīvas Eiropas politikas iespējas pārējās jomās spēcīgi ierobežoja tas, ka apmēram divas trešdaļas no visiem budžeta izdevumiem tika novirzītas uz lauksaimniecības tirgu. Tāpēc galvenokārt Francijas pieprasītā jaunā EK politika priekšplānā izvirzīja finansu reformas un EK ienākumu paaugstināšanu, lai iegūtu spēles telpu finansu politikā. Pastāvēja plaša vienprātība par to, ka EK pašas ienākumu paaugstināšana esot panākama galvenokārt paaugstinot pievienotās vērtības nodokļa daļu – līdz pat 1 %.

Budžeta pieņemšanas procesa komplicētība padarīja praktiski neiespējamas racionālas sabiedriskās debates. Tomēr 1982. gadā attiecībā uz kādu detaļu tika radīta skaidrība: Eiropas Parlaments, Padome un Komisija kopējā paziņojumā 1982. gada 30. jūnijā vienojās par obligāto un neobligāto budžeta daļu klasificēšanu. Līdz ar to 1983. gada budžetu varēja pieņemt bez lieliem šķēršļiem.

Grūtās sarunas par paplašināšanos uz dienvidiemEK bija pateikusi principiālu “jā” paplašināšanai uz dienvidiem. Taču sarunas par

iestāšanos aizkavējās atsevišķu dalībvalstu, īpaši Francijas, pieaugošās pretestības dēļ. Astoņus gadus ilgo, grūto sarunu gaitā neiztika arī bez ilūziju zaudējuma.

Protams, ka EK bija svarīga pašas solījumu ticamība; protams, ka vilināja Kopējā tirgus paplašināšana un globālās politiskās ietekmes nostiprināšana. Tam visam iepretī stāvēja spēcīgi pretargumenti; izdevumu pieaugums lauksaimniecības tirgū un struktūrfondos, korekcijas zvejniecības politikā. Ar visdažādāko pārejas noteikumu palīdzību grūtības uz īsu laiku tika mīkstinātas un relativizētas, taču pilnībā likvidētas netika. Bažas pieauga arī kandidātvalstīs: kā tām izpildīt daudzveidīgos Kopienas noteikumus bez sociālās, ekonomiskās un iekšpolitiskās krīzes izraisīšanas? Kā tām sagatavoties pārāk vareno Ziemeļu rūpniecības valstu konkurences spiedienam? Kā cilvēcīgi realizēt modernizācijas procesu? Pašai Kopienai no jauna radās jautājums par lēmumu pieņemšanas procedūras efektivitātes palielināšanu. Kā gan sākotnēji sešām dalībvalstīm paredzētās, laika gaitā savu nozīmi zaudējušās procedūras, kas pēc tam tika pielāgotas deviņu un tad desmit valstu Kopienai, un kas ir bijušas pakļautas visa veida grūtībām un paralīzēm, varētu vēlreiz paplašinātā Kopienā nodrošināt rīcībspēju kaut vai atsevišķos sektoros? Spiediens īstenot reformas pastiprinājās.

Apkopojot var minēt sekojošas EK konceptuālās vājās vietas astoņdesmito gadu sākumā:

1. EK bija jāatrod ceļš, kā nostiprināt savu identitāti un līdz ar to palielināt savas spējas turēties pretī atsevišķu dalībvalstu vai spēcīgo sabiedrisko apvienību individuālajām interesēm.

2. Kopienas institucionālā struktūra bija jāpielāgo jaunajiem apstākļiem un līdz ar to ievērojami jāattīsta.

3. Kopiena nevarēja uz ilgu laiku izvairīties no budžeta problēmu risināšanas. Runa bija par novēlotajām lauksaimniecības tirgus reformām, par pašas ienākumu palielināšanu, EP budžeta kompetenču paplašināšanu, kā arī par reģionālās un sociālās politikas daļas palielināšanu kopējā EK budžetā.

4. Kopienai vajadzēja dot jūtamu un tāpēc dārgi izmaksājošu ieguldījumu kopējo iekšējo resursu pārdalē. Milzīgās ekonomiskās attīstības atšķirības EK iekšienē kļuva par arvien nopietnāku šķērsli. Šajā ziņā tās uzdevums bija izstrādāt kopēju struktūrpolitiku ekonomiskās telpas ļoti atšķirīgajām struktūrām.

5. Ņemot vērā starptautiskos izaicinājumus, Kopiena sev izvirzīja uzdevumu ievērojami palielināt ārpolitisko sadarbību un savu rīcībspēju.

Debates par reformām – iesākums un iniciatīvasAstoņdesmito gadu sākumu, kā reti kad agrāk, iezīmēja diskusijas par reformām.

Integrācijas status quo gandrīz vai uzstājīgi prasīja veikt papildus pasākumus: ar kopīgu ekonomisko un monetāro politiku, kopēju ārpolitiku, kopēju reģionālo un sociālo politiku, jaunu institūciju veidošanu. Šajā sakarībā tika izvirzītas svarīgas reformu iniciatīvas.

Lēmumu pieņemšana Ministru Padomē ar balsu vairākumu: pirmais precedents1982. gadā lauksaimniecības ministri līdz paredzētajam termiņam – 1. aprīlim –

nebija spējīgi vienoties par lauksaimniecības cenām. Lauksaimniecības Ministru Pado-mes sesijā aprīlī un maija sākumā tika panākta viedokļu tuvināšanās, bet galīgais lēmums netika pieņemts. Vēl Ministru Padomes sesijā 1982. gada 10. maijā toreizējā Francijas lauksaimniecības ministre Edīte Kresona (Edith Cresson) paziņoja, ka tad, ja kāda dalībvalsts lēmumu par cenām deklarēs par svarīgām nacionālām interesēm, saskaņa netiks panākta. “Luksemburgas kompromiss netiks aizskarts”. Sākumā varēja domāt, ka tas ir parastais lauksaimniecības cenu pokers. Tomēr tēma jaunas dimensijas ieguva tad, kad angļi par savu budžeta prasību īstenošanas līdzekli izvēlējās lauksaimniecības cenu blokādi. Tātad britu veto vajadzēja kalpot par sviru tādām prasībām, kas pat nebija tieši saistītas ar lēmuma pieņemšanas tēmu. Pie tam abi jautājumi vēl tika sasaistīti ar pārējo EK dalībvalstu nevēlēšanos izrādīt solidaritāti Folklendu konfliktā. Pēc tam desmit EK lauksaimniecības ministri tikās 16. maijā, lai

apspriestu importa aizliegumu pagarināšanu precēm no Argentīnas, kā arī Lielbritāni-jas iemaksas budžetā (kopš 1979. gada bija samilzis strīds par budžetu, kuru bija izraisījusi nelīdzsvarotība finansu pārskaitījumos starp Lielbritāniju un EK). 18. maijā Lauksaimniecības Ministru Padome tika aicināta noteikt lauksaimniecības cenas. Intensīvais lēmumu meklējumu process deva izredzes izstrādāt sarunu paketi.

Taču Lielbritānija nebija gatava piekāpties iemaksu jautājumā. Ārlietu ministru apspriedē 1982. gada 17. maija vakarā nekas uz priekšu nepavirzījās. Sanāksmē valdīja īpaša atmosfēra: aizkaitinājums, bailes no pilnīgas EK paralīzes un bažas novirzīties no vienbalsīguma principa. Bet tad 1982. gada 18. maijā Ministru Padome pieņēma lēmumu saskaņā ar līgumā pieprasīto kvalificēto balsu vairākumu. Lielbritānija, Dānija un Grieķija balsošanā nepiedalījās. Līdz ar to notika viegla politisko akcentu pārbīde: pirmo reizi Kopienas griba tika noteikta nevis formāli ar vairākuma bezkompromisa diktātu, taču tai pašā laikā tā nebija arī automātiski pakļauta mazākuma veto. Šo ārkārtējo notikumu varēja realizēt tikai tādā politiskā atmosfērā, kas bija izveidojusies, cieši savijoties trim nozīmīgām problēmām: kopējai nostājai Folklendu konfliktā, sarunām par finansu izlīdzināšanu Lielbritānijai un lauksaimniecības cenu noteikšanai.

Pēc Ministru Padomes lēmuma par lauksaimniecības cenām 25. maijā tika pa-nākta arī vienošanās par 850 miljonu ECU atmaksāšanu Lielbritānijai par 1982. gadu. Acīmredzot, pēc lēmumu pieņemšanas Ministru padomē lauksaimniecības lietās ar balsu vairākumu Lielbritānijas valdība saprata savu maksimālo pozīciju bezcerīgumu (5 līdz 7 gadu risinājumu, atmaksu ne mazāku kā 1 miljards ECU). Aizliegums importam no Argentīnas 24. maijā tika pagarināts uz nenoteiktu laiku, līdz beigās tas tika atcelts 22. jūnijā, pēc karadarbības izbeigšanās Dienvidatlantijā.

Pirmām kārtām svarīgi un interesanti ir tas, kā Francija interpretēja lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu Ministru Padomē. Francijas valdība paziņoja, ka “Luksemburgas kompromiss” katrai dalībvalstij sniedz drošību, ka tai netiks uzspiests neviens lēmums, pret ko varētu iebilst tāpēc, ka tas ir pretrunā ar šīs valsts vitālajām interesēm. Taču šie iebildumi nedrīkstētu kādai dalībvalstij dot iespēju traucēt normālu Kopienas procedūru funkcionēšanu. Tādējādi Francija savu “Luksemburgas kompromisa” interpretāciju akcentēja Kopienai draudzīgi.

No Genšera – Kolombo iniciatīvas līdz “svinīgajai deklarācijai”Viss motīvu kopums – EK reformu nepieciešamība, Eiropas idejas popularitātes

samazināšanās, novēršanās no diskusijām par finansu politiku – pamudināja Vācijas ārlietu ministru Genšeru (Hans-Dietrich Genscher) 1981. gada 6. janvārī paziņot par jaunu Eiropas iniciatīvu. Genšers izmantoja kādu jau daudzus gadus pielietotu, taču joprojām ļoti neskaidru Eiropas politikas mērķa jēdzienu: Eiropas Savienība. Viņš izteica priekšlikumu šo mērķi satura ziņā fiksēt līgumā – “Eiropas aktā”. Šī dokumenta pamatidejas bija:

EK un EPS ciešāka sasaiste zem kopējā EK Padomes jumta; lēmumu pieņemšanas procesa efektivitātes paaugstināšana, nostiprinot EK

Padomes vadošās pozīcijas, paplašinot Eiropas Parlamenta kompetences un atsakoties no vienbalsīguma principa Ministru Padomē;

drošības politikas iekļaušana EPS; ciešāka sadarbība kultūras politikas un tieslietu jomās.Ar Eiropas akta pieņemšanu bija saistīti konkrēti jauninājumi: divu jaunu Ministru

padomju (tieslietu un kultūras) izveidošana, konsultācijas starp Padomes prezidentu un EP prezidiju pirms Komisijas prezidenta iecelšanas, veto apgrūtināšana Ministru Padomē. Šos apsvērumus uztvēra Itālijas valdība, papildinot tos ar ekonomiskās integrācijas konceptuālu izklāstu. 1981. gada 4. novembrī Vācijas un Itālijas valdības iesniedza kopēju Eiropas akta projektu, kam vajadzēja būt izteikti koncentrētam tieši uz tiem punktiem, kuros bija iespējama vienprātība. Ar šo iniciatīvu sākās grūts sarunu process ar pārējiem partneriem, kura gaitā ļoti drīz izrādījās, ka jomas, kurās

ir iespējama vienprātība, ir vēl šaurākas, nekā sākumā uzskatīja autori. Atteikšanās no idejas noslēgt līgumu bija bijusi priekšlaicīga. Acīmredzot, to izraisīja bailes no grūtībām, kā arī nevēlēšanās ciest neveiksmi ratifikācijas procesā parlamentos. Politiskie pamatnoteikumi Romas līgumu papildināšanai šajā brīdī šķita nelabvēlīgi.

Strīdi sarunās galvenokārt izcēlās par trim līguma punktiem: par priekšlikumu Ministru Padomē ieviest līgumā paredzēto lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu; par nodomu drošības politiku iekļaut EPS rāmjos; par centieniem EP piešķirt jaunas būtiskas kompetences. Šeit vācu – itāļu iniciatīvas autoriem apspriežu laikā vajadzēja pieļaut nozīmīgus ierobežojumus. 19. jūnijā Štutgartes galotņu konferencē tika pieņemta “Svinīgā deklarācija par Eiropas Savienību”.

Īpaši uzkrītoši bija trīs Eiropas akta projekta trūkumi: tas nesaturēja nekādus izteikumus par būtisku Eiropas Parlamenta kompetenču paplašināšanu. Tas nemēģināja Eiropas Monetāro sistēmu (EMSI) sasaistīt ar EK un EPS. Pie Eiropas politikas jūtīgajiem punktiem bija pieskaitāmi arī relatīvi neprecīzie formulējumi Eiropas akta izklāstā, kas konfliktu gadījumā veicinātu strīdus par interpretāciju.

Būtisks Štutgartes galotņu sanāksmes rezultāts bija galveno Kopienu apgrūtinošo finansiālo strukturālo problēmu reformu paketes izveidošana. Runa bija par turpmāko finansēšanu, ņemot vērā ienākumu paaugstināšanu, par stingrāku budžeta disciplīnu un maksājumu izlīdzinājumu Lielbritānijai, par lauksaimniecības tirgus reformām, par EK paplašināšanu, uzņemot Spāniju un Portugāli, kā arī par Kopienas jaunās politikas attīstīšanu. Ar Štutgartes galotņu sanāksmi Kopienai izdevās atšķirīgos interešu konfliktus apvienot vienā sarunu blokā un līdz ar to pavērt iespējas kompromisam. Tomēr galotņu sanāksme Atēnās 1983. gada decembrī cieta neveiksmi. Reti kad gadu mija Eiropas politikā ir pagājusi tik drūmās noskaņās. Štutgartes pakete Atēnās tika sašķaidīta lauskās. Lai atrisinātu šo situāciju, bija jāķeras pie klasiskā tradicionālās diplomātijas instrumenta – divpusējām sarunām. Šo sarunu rezultātā 1984. gada laikā Eiropas politikā tomēr izdevās panākt tādu progresu, kas EK vismaz deva zināmu atelpu.

Eiropas Parlamenta reformu iniciatīvasEP ļoti intensīvi piedalījās diskusijās par reformām. Turklāt tas izstrādāja savus

apsvērumus visdažādākajās jomās. Visās iniciatīvās Parlaments mēģināja nostiprināt savu politisko lomu, uzlabot savas rīcības efektivitāti un nolīdzināt ceļu radikālai kompetenču paplašināšanai. Bija vērojama trīs veidu Parlamenta reformu stratēģija.

No vienas puses, Parlaments ar politisko faktu iedibināšanu mēģināja izvirzīt turpmākās pretenzijas, kurām vēl nebija nepieciešamā tiesiskā pamata. Tā, piemēram, 1981. gadā, sakarā ar jaunās Komisijas darba uzsākšanu, EP bez šim nolūkam nepieciešamajām tiesiskajām kompetencēm ieviesa amatā iecelšanas debates. Bez tam dažādās reformu jomās EP uzsvaru lika uz mazu un vidēju kompetenču paplašināšanu un savu pozīciju uzlabošanu, kas neprasīja izmaiņas līgumos. Bez šaubām, nodoms izstrādāt Eiropas konstitūciju bija pats plašākais.

14. septembrī Parlaments pieņēma rezolūciju, kas saturēja Eiropas konstitūcijas principus un vadlīnijas – EP runāja par “Eiropas Savienības dibināšanas līgumu”. Šajā akcijā EP pirmām kārtām domāja pats par sevi: par sava darba bilanci pirmajā vēlēšanu periodā un par vēlētāju spriedumu otrajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās 1984. gada jūnijā. Konstitūcija kā psiholoģisks EP pašapliecināšanās līdzeklis – tā to varētu formulēt precīzāk. Tā darbs pirmajā vēlēšanu periodā uzrādīja divējādu bilanci: tā ietekme bija nekonkrēta, bez skaidrām prioritātēm. Attiecības ar sabiedrību joprojām bija nožēlojamas. Taču nepieciešamība demonstrēt spēcīgāku politisko pašapziņu kļuva arvien uzkrītošāka.

Nebija nekādu šaubu par to, ka Eiropai ir vajadzīga konstitūcija. Kopienas tiesiskais pamats bija kļuvis nepārskatāms; Eiropas reforma bija novēlota; eiropiešu elementārā saskaņa prasīja saistošus noteikumus. Eiropas konstitūcija varēja kļūt par svarīgu orientācijas elementu:

1. Tās pieņemšana atkal atjaunotu apvienošanās procesa pārskatāmību, kas no jauna spētu izskaidrot “kālab” un “kāpēc”. Radās nepieciešamība pēc saprātīgas jau pastāvošo daudzveidīgo institucionālo iedīgļu un lēmumu pieņem-šanas procesu sakārtošanas un jaunas kārtības ieviešanas.

2. Nav šaubu, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas nozīmēja dziļu lūzumu Kopienas institucionālajā struktūrā, arī tad, ja ar to tieši nebija saistītas nekādas pilnvaru izmaiņas. Konstitūcija būtu devusi iespēju institucionālo struktūru pielāgot jaunajiem politiskajiem apstākļiem.

3. Bez tam konstitūcija būtu spējusi piedāvāt nozīmīgāko jauno politisko problēmu iekļaušanu Kopienas tiesiskajos pamatnoteikumos. Ja Romas līgumu centrā vēl atradās lauksaimniecības tirgus, Muitas savienība un brīva pārvietošanās, tad pa šo laiku priekšplānā papildus bija izvirzījušies arī citi -uzdevumi, kuriem Romas līgumos nebija paredzēti viennozīmīgi noteikumi: apkārtējās vides aizsardzība, enerģijas politika, reģionālā politika, ārējā un drošības -politika.

Principā Eiropas Parlamenta konstitucionālā iniciatīva atbilda šīm prasībām. Eiropas Savienībai vajadzēja veidot jumtu EK, EMSI un EPS. EP bija jāiegūst būtiski plašākas kompetences un kā otrajai palātai jāpiedalās likumdošanas procesā līdztie-sīgi blakus Ministru Padomei. Daudzajās kompetenču pārbīdēs priekšlikums paredzēja elastīgu un pakāpenisku rīcību. Līgums par Eiropas Savienības dibināšanu EP ar balsu vairākumu – 237 deputātiem par un 34 – pret, 54 – atturoties – tika pieņemts 1984. gada 14. februārī.

Fontenblo (Fontainebleau) galotņu sanāksme1984. gads sākās ar dramatisku izmaksu pieauguma spirāli lauksaimniecības

sektorā; tas – lai arī tikai piesardzīgi un sektorā ierobežoti – darīja galu idejai par neierobežotajām noieta garantijām. Pēc lauksaimniecības ministru iepriekšējas vie-nošanās attiecībā uz piena un graudu pārprodukciju, kā arī valūtu izlīdzināšanas maksājumu atcelšanu, Fontenblo galotņu sanāksme (1984. gada 25. un 26. jūnijs), nosakot izņēmuma kārtību Īrijai, akceptēja vienošanos un līdz ar to apstiprināja garantiju apjoma ierobežojumus pienam, lauksaimniecības tirgus problēmu galvenajam sektoram. Tādā veidā vajadzēja vismaz ierobežot dārgo pārprodukciju. Lēmums par piena kvotēšanu ir jāuzlūko nevis kā dziļas struktūrreformas, bet gan kā solis krīzei līdzīgā situācijā. Jau pirmajā mirklī bija redzamas kosmētiskas kļūdas: noteiktā kvota bija augstāka par 1981. gadā saražoto piena daudzumu un, tāpat kā iepriekš, nozīmēja pārprodukciju. Bez tam ietaupījumi Eiropas līmenī lauksaimniekiem tika kompensēti ar nacionālajiem izlīdzinājuma maksājumiem. Tomēr Eiropas Kopiena lauksaimniecības politikas sektorā radīja atelpas pauzi. Dramatiskā eksplodējošo lauksaimniecības izmaksu pieauguma spirāle tika vismaz ievērojami palēnināta.

Bez tam Eiropas Padome Fontenblo vienojās par jau piecus gadus briestošā budžeta konflikta pagaidu risinājumu. Līdz tam laikam ik gadus nācās vienoties par britu budžeta maksājumu slodzes samazināšanu Ad hoc formā. Turpretī tagad atrastais risinājums pieļāva ilgāka termiņa kārtības noteikšanu. Lielbritānija saņēma solīto kompensāciju; pārējie izmaksu slodzi sadalīja savā starpā. Kā izlīdzinājumu finansu pārskaitījumu nelīdzsvarotībai Kopiena Lielbritānijai turpmāk ik gadu atmaksāja 66 % no tās t. s. atmaksu, kas nozīmē starpību starp pievienotās vērtības nodokļa daļu un iemaksām, kuru ieplūšanu valstī nosaka Kopienas politika. Vācijas Federatīvajai Republikai britu iemaksu daļā vajadzēja piemaksāt tikai divas trešdaļas no tās normālās daļas, kamēr visām pārējām valstīm vajadzēja piedalīties ar pilnu maksājumu daļu. Šo izlīdzinājuma sistēmu pirmo reizi pielietoja 1985. gadā. Kopumā Fontenblo galotņu sanāksmei bija panākumi – lai gan lauksaimniecības politikā un finansu sistēmā tika izdarītas vienīgi virspusējas korekcijas.

Divas Ad hoc komisijas reformu sagatavošanai

EK Padome Fontenblo izveidoja divas jaunas reformu komisijas: “Pilsoņu Eiropas” un institucionālo jautājumu komisijas.

Par Pilsoņu Eiropas komisiju var teikt sekojošo: Eiropas integrācijas procesa sarežģītība apgrūtina Eiropas izpratni. Komplicētā speciālā terminoloģija, daudzveidīgi sazarotās institūcijas, distancētie lēmumu pieņemšanas procesi – tas viss daļēji ir par iemeslu lielajai atstarpei starp pilsoņiem un EK. Komplicētā politiskā sistēma sniedza informāciju, paziņoja par nodomiem un atzinumiem bieži vien ar simbolu palīdzību, tos depersonalizējot. Kopienai trūka pozitīvi uzlādētu simbolu. Tā sekas bija lojalitātes, identifikācijas un reprezentācijas deficīts. EK Padome, sapratusi politisko simbolu elementāro nozīmi modernas sabiedrības eksistences spēju palielināšanā, Fontenblo izveidoja Ad hoc komisiju, kam vajadzēja sagatavot pasākumus Kopienas pilsoņu eiropeiskās identitātes veicināšanai un koordinēšanai. Tās vadība tika uzticēta itālim Adonino (Adonnino).

Par Institucionālo jautājumu komisiju: pēc tam, kad Kopienas institucionālā krīze jau pāris gadu bija kļuvusi par pastāvīgu tēmu, un kad ar svinīgo deklarāciju par Eiropas Savienību 1983. gada jūnijā, EP likumprojektu par Eiropas Savienības dibi-nāšanu 1984. gada februārī, un ar Francijas un Lielbritānijas memorandu par Eiropas nākotni uz papīra bija fiksētas īstas reformu iniciatīvas, EK Padome Fontenblo -saskatīja īsto momentu, lai no savas puses noteiktu precīzākas Eiropas Savienības aprises. Šim uzdevumam tā pilnvaroja Ad hoc komisiju institucionālajos jautājumos Dūdža (Dooge) vadībā. Šai komisijai vajadzēja izstrādāt priekšlikumus Eiropas sadarbības labākai funkcionēšanai Kopienas, kā arī Politiskās sadarbības un citās jomās. Jau Dublinas galotņu konferencē 1984. gada 3. un 4. decembrī EK Padome iesniedza starpziņojumu ar sekojošiem priekšlikumiem, kas gadu vēlāk tika iesniegti arī Milānas galotņu konferencei:

Institucionālajā sfērā Eiropas Parlamentam vajadzēja piešķirt reālas tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā likumdošanas procesā. Padomes lēmumu pieņemšanas procesu vajadzēja izmainīt tā, lai parasti lēmumu pieņemšana notiktu ar kvalificētu balsu vairākumu. Vienbalsīgumam spēkā vairs vajadzēja būt tikai attiecībā uz jauniem politiskiem nodomiem un Kopienas paplaši-nāšanu. Kā pretsvars vispārējai lēmumu pieņemšanai ar balsu vairākumu uz noteiktu pārejas laiku bija paredzēts, ka var tikt ņemtas vērā vitālas, rūpīgi pamatotas nacionālās intereses. Taču Padomei un Komisijai ikreiz vajadzēja konstatēt, vai šīs vitālās intereses ir jāņem vērā.

Ārpolitikas jomā tika prasīta ciešāku saišu izveidošana starp EK un EPS ārējām attiecībām. EPS vajadzēja nostiprināt, izveidojot pastāvīgu sekretariātu.

Starpziņojums aicināja radīt īstu iekšējo tirgu un izveidot Eiropas Monetāro sistēmu.

Paplašināšanās uz dienvidiemFontenblo galotņu sanāksme noteica arī paplašināšanās uz dienvidiem pēdējās

vadlīnijas. Kad no ceļa bija novākts pēdējais šķērslis Spānijas un Portugāles uzņem-šanai, abās pusēs valdīja jauktas jūtas. Naivā viendimensionalitāte, kas bija pavadījusi abu valstu iesniegumus par uzņemšanu, starplaikā bija ieguvusi diferencētāku raksturu. Sākotnēji grūtības un problēmas aizsedza emocionalitāte un augstprātīgi paziņojumi: Eiropas Kopiena Spānijas un Portugāles diktatūrām vienmēr bija norādījusi, ka iestāšanās EK būs iespējama, tiklīdz būs ieviesta demokrātiska kārtība. Tagad vārds bija jātur. Abas Ibērijas (Pireneju – tulk.) pussalas valstis savam demokratizācijas procesam nepārprotami piešķīra šo eiropeisko dimensiju.

Kad 1985. gada 29. martā tika parakstīti līgumi par Spānijas un Portugāles iestāšanos un 1986. gada 1. janvārī tie stājās spēkā, neraugoties uz rūpēm un bažām, valdīja svinīgs noskaņojums. Iestāšanās tika saprasta kā Eiropas politikas panākums, kas bija kļuvis par retumu. Līdz ar paplašināšanos izmainījās EK politiskā arhitektūra. Un ar jaunu valstu iestāšanos septiņdesmitajos gados un astoņdesmito

gadu sākumā kopējā, salīdzinoši plašā attīstības tendence ar perspektīvu apvienot Eiropu politiski bija devusi vietu vairāk ekonomiski akcentētiem toņiem. Integrācijas -procesa profils izmainījās. Paplašināšanās uz dienvidiem smaguma punktu pavirzīja uz Vidusjūras pusi. Bez tam paplašināšanās uz dienvidiem no Kopienas prasīja lielākus izdevumus. Tāpēc paralēli līgumiem par paplašināšanos tika izdarītas korekcijas EK budžetā: 1986. gadā tika pieņemts lēmums par EK pašas ieņēmumu palielināšanu, paaugstinot pievienotās vērtības nodokļa aprēķināšanas koeficientu līdz 1,4 %. Paaugstinājums līdz 1,6 % bija ieplānots 1988. gadā. Jau iepazīstinot EP ar jauno 1986. gada darba programmu, toreizējais Komisijas prezidents Žaks Delors (Jacques Delors) aicināja piešķirt papildus finansu līdzekļus. Tātad veiksmīgās ieņēmumu paaugstināšanas izraisīto panākumu sajūtu ļoti drīz atkal nomainīja mūžīgais Kopienas finansu trūkums.

Dekorāciju maiņa EiropāGalotņu sanāksmes dramaturģijai no Fontenblo līdz Luksemburgai vajadzēja

noteikt vadlīnijas ceļam uz Vienoto Eiropas aktu (VEA). Abi 1984. gadā Fontenblo galotņu sanāksmē izveidotās Reformu komitejas izstrādātie projekti tika iesniegti Milānas galotņu sanāksmē (1985. gada 28. un 29. jūnijs). Taču abi dokumenti spēlēja tikai pakārtotu lomu.

Milānas galotņu sanāksmes dramaturģija diez vai varētu būt vēl efektīvāka. Tās sagatavošanas mēnešos eiropieši atkal piedzīvoja periodisku cerību un vilšanās maiņu. Šķita, ka par Eiropas apvienošanās pulsa sitieniem ir kļuvusi paziņojumu, krīžu un jaunu atziņu virkne. Kolam un Miterānam bija ļoti nepieciešami panākumi. Tomēr Kopiena paklupa pret Eiropas ikdienas sīkumiem: grūtībām ar izplūdes gāzu katalizatoriem, Vācijas lauksaimniecības veto, aizkaitinājumu kosmosa tehnoloģijas lietās. Uz Milānu liktās cerības tuvojās nullei. Visbeidzot Kols un Miterāns Milānā iesniedza plašu reformu koncepciju un tādējādi noteica dienas kārtību. Spēcīgi noraidoša reakcija, emociju uzplūdi, dzēlīga kritika – tāda bija Lielbritānijas premjerministres un Grieķijas ministru prezidenta atbilde. Beigās Eiropas Ministru Padome nolēma sasaukt Starpvaldību konferenci, kuras laikā reformu priekšlikumi bija jāprecizē un jāsagatavo lēmuma pieņemšanai. Šis tālejošais lēmums tika pieņemts pret trīs dalībvalstu gribu – arī tas bija jaunums Eiropas apvienošanās vēsturē. Pavirši vērtējot, Milānas galotņu sanāksme pieturējās pie tradicionālā Eiropas politikas rituāla. Tā atlika lēmuma pieņemšanu; tā pārcēla apspriešanu uz jaunu komiteju; ar to izredzes uz svarīgiem soļiem atliekot uz vēlāku laiku. Šīs metodes rezultātā viens otrs labi domāts reformu priekšlikums jau bija pazudis no Eiropas skatuves. Kas tad Milānā bija citādi? Ar ko Milānā pieņemtie lēmumi atšķīrās no daudziem citiem, kuri pēc tam ātri vien izrādījās par garām palaistām izdevībām? Uz to var sniegt trīs atbildes: pirmo reizi kopš daudziem gadiem tika praktizēta apņēmīga EK tālākās attīstības vadība; tika skaidri iezīmētas iespējamās alternatīvas un rīcības robežas; gaidāmie lēmumi attiecās uz Eiropas politikas atšķirīgo tradīciju jutīgajiem saskares punktiem.

Šķēršļi Vācijas – Francijas vadības ceļāMilānas galotņu sanāksme apstiprināja kādu elementāru Eiropas pieredzi:

politiskajam aprēķinam ir jāorientējas uz reāli esošajām rīcības iespējām un vadības potenciālu. Tāpēc kā par reformu dzinējspēku varēja runāt tikai par tām valdībām un valdību vadītājiem, kurus ar Eiropas integrāciju saistīja kaut kas vairāk nekā tikai ekonomiskie aspekti vai arī tehniskas dabas uzlabojumi. Uz šī fona visspilgtāk politisku zvaigznāju atgādināja starp Vāciju un Franciju saskaņotais process. Atbilstoši tam Kols un Miterāns jau pirms galotņu sanāksmes Milānā vienojās iesniegt kopēju koncepciju tālākai politiskajai attīstībai. Abi atklāti paziņoja, ka viņi ceļā uz Eiropas politisko savienību ir gatavi doties arī tad, ja viņiem nesekos visas EK dalībvalstis. Tikai signāls par gatavību uzņemties vadību vien jau izraisīja vērā

ņemamas diplomātiskās aktivitātes. Lielbritānija savus priekšstatus izteica rakstiski, tāpat nepacietību izrādīja arī Itālija un Beniluksa valstis. Notika orientēšanās uz kopējo vācu – franču Eiropas nākotnes motoru.

Un tad sākās starptautiskā pokera spēle: Vācijas valdība kaimiņiem paziņoja par savām Eiropas politikas perspektīvām. Tā vēlējās paaugstināt eiropiešu lēmumu pieņemšanas procedūras efektivitāti. Tas nozīmēja lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu Ministru Padomē un EP kompetenču paplašināšanu, kā arī stingru vienošanos par Eiropas iekšējā tirgus beigu stadiju un tehnoloģijas sabiedrības radīšanu. Vācijas priekšlikuma galvenā sastāvdaļa bija kopējās ārējās un drošības politikas apstiprināšana ar līgumu.

Šī Vācijas valdības kopējā perspektīva EK partneriem bija zināma jau vairākus mēnešus. Divpusējā līmenī notika intensīva detaļu saskaņošana: tikai kompetento ierēdņu līmenī vien notika piecas darba tikšanās, kuru laikā dažs labs ambiciozāks vāciešu priekšlikums krita par upuri franču iebildumiem; pēc tam detalizēta apspriešana ar Padomē prezidējošo valsti Itāliju; trīs darba sanāksmju raundi trīspusējā formā (Vācijas Federatīvā Republika, Itālija un Francija); Lielbritānija noraidīja piedalīšanos šajā saskaņošanas procedūrā; tomēr britu valdības vadītāja tika informēta par sarunu gaitu un viņas viedoklis tika iekļauts projektā. Vācijas – Francijas priekšlikuma pats pēdējais variants tomēr lika uz sevi gaidīt gandrīz līdz sanāksmei Milānā, jo Francijas valdība savas gala pozīcijas fiksēja tikai trīs dienas pirms galotņu sanāksmes.

Par ambiciozajiem Vienotā Eiropas akta plāniemVācijas valdība negribēja pieļaut, lai izzustu visu dalībvalstu vēlme beidzot rea-

lizēt iekšējo tirgu, tai paliekot vienīgi kā nodomu deklarācijai. Šajā nolūkā vajadzēja izdarīt izmaiņas Romas līgumos. Eiropas Ekonomiskās kopienas līgums galvenajās iekšējā tirgus jomās prasīja vienbalsīgumu. Tas līdz šim nelabvēlīgi ietekmēja visus centienus pilnībā izveidot Eiropai vitāli svarīgo iekšējo tirgu. Šo trūkumu efektīvi varētu novērst, ieviešot lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu. Izrādījās, ka labojumi ir nepieciešami arī otrā Romas līgumu jomā – par Eiropas Parlamenta pilnva-rām. Tieši ievēlētajiem Eiropas pilsoņu pārstāvjiem joprojām bija liegta efektīva piedalīšanās daudzās jomās. Ņemot vērā daudzveidīgo partneru pretestību, Vācijas puse ieteica nostiprināt EP līdzdalību vismaz svarīgākajās, īpaši izvēlētajās jomās (starp tām paplašināšanās un asociācijas jomās), lai tādējādi spertu pirmo soli ceļā uz Eiropas Parlamenta izveidošanu par patiesu otro palātu EK likumdošanas procesā.

Līdzās tam tika turpināti centieni nostiprināt integrācijas procesa politisko -ietvaru. Šim nolūkam izstrādātais Vācijas un Francijas līguma projekts, kam bija jāatrodas blakus Romas līgumiem, mēģināja līdzšinējai relatīvi veiksmīgajai Eiropas politiskajai sadarbībai (EPS) piešķirt noteiktu formu un to kodificēt. Neraugoties uz visumā pieticīgo iesākumu, līguma projektam bija sava nozīme, ja uz to raudzījās kā uz patiesu Eiropas Politiskās Savienības struktūras aizsākumu.

Tātad Milānas galotņu sanāksme noteica vadlīnijas. Taču kādā virzienā un ar kādu ātrumu tagad vajadzēja iekustināt Eiropas vilcienu? Vai vajag atkabināt atsevišķus vagonus, vai arī vismaz noņemt to bremžu ierīces? Tie bija jautājumi, kas mēnešos starp Milānas un Luksemburgas galotņu sanāksmēm tika izvirzīti atkal un atkal. Laikā starp abām galotņu sanāksmēm notiekošā Starpvaldību konference, kuras sagatavošanā un norisēs piedalījās visas 12 dalībvalstis, beigās izstrādāja Vienoto Eiropas aktu (VEA), ko pieņēma Luksemburgas galotņu sanāksmē (1985. gada 2. un 3. decembrī) un kura detalizētos formulējumus nākošajās nedēļās pilnībā izstrādāja pilnvarotie dalībvalstu pārstāvji. Ilgtermiņa un strukturāla nozīme bija sekojošiem VEA elementiem:

Iekšējā tirgus pilnīga izveidošana līdz 1992. gadam. Šis nodoms jau 1985. gada jūnijā tika ierakstīts Komisijas Baltajā grāmatā par iekšējā tirgus

izveidošanas pabeigšanu. Baltajā grāmatā bija nosaukti visi eksistējošie šķēršļi patiesi brīvam tirgum ES un ieteikta kopējā stratēģija tā īstenošanai.

Starpvaldību konference un Luksemburgas galotņu sanāksme, koriģējot Romas līgumus, noteica jaunu lēmumu pieņemšanas procesu iekšējā tirgus jomā. Jaunais process paredzēja lēmumu pieņemšanu ar kvalificētu balsu vairākumu Ministru Padomē, nostiprināja Parlamenta pozīcijas, taču vienlaicīgi noteica daudz izņēmumu, kuru gadījumā vajadzēja saglabāt vienbalsīguma principu. Taču 1966. gada 27. janvāra Luksemburgas vienošanās netika skarta.

Starpvaldību konference un Luksemburgas galotņu sanāksme neturpināja iet pa jaunu organizācijas formu radīšanas ceļu. Tās mēģināja zem viena tiesiskā jumta apvienot jau esošās daudzveidīgās EK organizācijas: VEA apvienoja EPS ar EK. Tādā veidā VEA Eiropas Politiskās sadarbības procesam piešķīra tiesisku formu.

VEA noteica plašākas Kopienas kompetences jomās, kas Romas līgumos nav pieminētas, vai arī ir pieminētas tikai garāmejot, piemēram, apkārtējās vides, pētniecības un tehnoloģiju, kā arī sociālās politikas jomās.

1986. gada februārī VEA parakstīja visu 12 dalībvalstu valdības.

Ārkārtas galotņu sanāksme Briselē – eiropeiskais paketveida risinājumsPēc šī integrācijas soļa noskaidrojās neatliekamo tēmu palete: EK bija sasniegusi savas pašreizējās finansēšanas robežas. Nākotnes finansu

koncepcijas izstrādāšana bija nokavēta. Lauksaimniecības izmaksu pieaugums bija pārāk liels. Saprātīga EK kopējā

budžeta finansēšanas kārtība varētu rasties tikai tad, ja vienlaicīgi tiktu samazināts lauksaimniecības politikas izmaksu pieauguma temps.

Ekonomiskās attīstības atšķirības starp reģioniem kopumā izraisīja šaubas par EK rīcībspēju un turpmāko efektivitāti. Bija acīmredzami, ka vismaz Dienvidu dalībvalstis pārējos reformu pasākumos varēs konstruktīvi piedalīties tikai tādā gadījumā, ja tiks izveidoti struktūrfondi.

1987. gada 15. februārī EK Komisija ar “Delora paketi” jau bija izstrādājusi savu atbildi uz šiem principiālajiem jautājumiem: ievērojama EK pašas līdzekļu palielināša-na, radot jaunu ieņēmumu avotu; struktūrfondu dubultošana; lauksaimniecības tirgus izmaksu samazināšana, vēl vairāk pazeminot iepirkuma cenas pārprodukcijas gadījumā. Šajā kontekstā notika diskusijas dalībvalstu iekšienē un starp dalībvalstu valdībām. Atkarībā no dalībvalstu interesēm viena vai otra paketes komponente tika īpaši uzsvērta vai arī īpaši dramatizēta.

Diskusijas par Eiropas politiku, kas turpinājās visu 1987. gadu, uzskatāmi atspoguļoja interešu atšķirības un neviendabību. Sava nozīme bija arī tam, ka atsevišķas dalībvalstis sajuta, cik iekšpolitiski delikāta ir Eiropas tēmu apspriešana. Eiropas Kopiena piedzīvoja aktīvas valdību darbības un divpusējo attiecību periodu – ko efektīvi papildināja Komisijas pieaugušais vadības potenciāls.

Pa to laiku virkni neveiksmju cieta EK Padome: zināmā mērā par Eiropas stagnācijas simboliem var uzskatīt Briseles galotņu sanāksmi 1987. gada 29. un 30. jūnijā un Kopenhāgenas galotņu sanāksmi 1987. gada 4. un 5. decembrī.

Visas cerības tika liktas uz ārkārtas galotņu sanāksmi Briselē 1988. gada februārī, kurai beidzot vajadzēja pārcirst Eiropas problēmu mudžekļa Gordija mezglu, panākot tik ļoti nepieciešamo lūzumu vairākās jomās:

Finansēšana: Kopienas pašas līdzekļu koeficients tika noteikts 1,3 % apmērā no nacionālā kopprodukta. Līdz ar to tika noteikts izdevumu apjoma ierobežojums līdz 1992. gadam. Pakāpeniskā pieauguma koeficients bija jānosaka ik gadu no jauna. Lai bez akūtās finansējuma nepieciešamības vairāk tiktu ņemta vērā arī dalībvalstu relatīvā labklājība, tika radīts vēl ceturtais ienākumu avots: nacionālajam kopproduktam tika ieviesta atskaitījumu procentu likme, kas ir nosakāma budžeta pieņemšanas procesā.

Finansu izlīdzinājuma maksājumi Lielbritānijai tika turpināti, tomēr tika ņemtas vērā priekšrocības, kādas tai radīja ceturtā ieņēmumu avota ieviešana.

Lauksaimniecības tirgus: tika noteikts, ka lauksaimniecības fonda ikgadējais pieauguma koeficients nedrīkst pārsniegt 74 % no Kopienas nacionālā kopprodukta pieauguma. Papildus tika pieņemts lēmums par t. s. “lauksaimniecības stabilizatoriem”. Tas nozīmē, ka tad, ja iepriekšējā gadā ir pārsniegts noteiktais lauksaimniecības produktu ražošanas līmenis, nākamajā gadā to cenas tiek pazeminātas. Bez tam tika akceptēta arī programma lauku atstāšanai atmatā. Tā ir obligāta dalībvalstij, taču fakultatīva ražotājam. Visbeidzot, Kopienā tika paredzēta fakultatīva kārtība lauksaimnieku pirmstermiņa aiziešanai pensijā, kā arī zināma piemaksa lauksaimniecībā nodarbināto ienākumiem.

Struktūrfondi: salīdzinājumā ar 1987. gadu Struktūrfondu saistību apjoms līdz 1993. gadam tika dubultots. Līdz ar to 1992. gadam tas sasniedza 13 miljardus ECU. Tika pieņemts lēmums par pieciem prioritāriem fondu izmantošanas mērķiem:

atpalikušo reģionu ekonomiskās attīstības veicināšanai un strukturālajai pielāgošanai; ar to ir domāti reģioni, kuru iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju sastāda mazāk nekā 75 % no EK vidējā rādītāja;

rūpniecības sašaurināšanās smagi skarto reģionu pārstrukturēšanai; ilgtermiņa bezdarba apkarošanai; vieglākai jauniešu iesaistīšanai darba dzīvē; lauksaimniecisko struktūru pielāgošanas paātrināšanai un lauksaimniecisko

apgabalu attīstības veicināšanai.Kopumā Briseles lēmumi vidējā termiņa finansēšanas kārtību sasaistīja ar sociāli

ciešamām lauksaimniecības tirgus reformām un struktūrfondu izveidošanu.Briseles galotņu sanāksmē panāktais lūzums no jauna apstiprināja elementāru

Eiropas integrācijas pieredzes principu: pakešu veidošanas metodei ir jāpiešķir galvenā funkcija. Jebkurš iespējamais lēmums par nepieciešamajām reformām ES finansu sistēmā, struktūrfondos, lauksaimniecības tirgū, iekšējā tirgus efektivitātes palielināšanā – neizbēgami skāra faktisko finansiālo stāvokli. Būtu nereāli gaidīt šādas lēmumu pieņemšanas spējas citādi, kā vienīgi pamatojoties uz rūpīgi izveidotu paketi.

Līdz ar Briseles galotņu sanāksmes panākumiem uz Eiropas skatuves nomainījās dekorācijas: skepses un mazdūšības vietā radās piesardzīgi optimistiskas nākotnes cerības. Vienotā Eiropas akta (VEA) spēkā stāšanās brīdī – 1987. gada 1. jūlijā – vēl pastāvēja šaubas par iekšējā tirgus realizācijas iespējām. Taču 1988. gada Briseles ārkārtas galotņu sanāksmes panākumi VEA realizācijas izredzes parādīja jaunā gaismā. Gadiem ilgi priekšplānā atradās jautājumi par institūciju attīstīšanu, par finansu kārtību un lauksaimniecības tirgus reformām, bet tagad tos nomainīja viena vienīga tēma: iekšējā tirgus galīgā izveidošana. Jaunās motivācijas un jaunās, pastiprinātās uzmanības impulsu saīsināti sauca Eiropa ’92. Tomēr tēmu nomaiņas sociāli psiholoģiskais spēks vienlaicīgi izraisīja arī bažas. Eiropas Kopienas iekšienē valdīja bažas par iespējamo sociālā stāvokļa apdraudējumu, kā arī bailes par gatavību izmaiņu tempam un saasinātai konkurencei, bet ārpus Kopienas valdīja satraukums par konkurences radītajiem zaudējumiem un to izraisīto norobežošanos no spēcīgākās pasaules tirgus daļas.

Eiropas Parlamenta vēlēšanas kā vēlētāju atbalsta rādītājsAstoņdesmitajos gados piedalīšanās Eiropas Parlamenta vēlēšanās kļuva

ievērojami neaktīvāka. Tā, piemēram, 1984. gadā EK vidēji tā sasniedza 59,1 %, bet 1989. gadā vairs tikai 58,4 %. Šo drīzāk neiepriecinošo vēlēšanu norisi var uzskatīt par zemā Eiropas Parlamenta lomas novērtējuma izpausmi. Te izšķiroši bija vairāki iemesli:

Eiropas Parlaments kompetenču jautājumos, no vienas puses, konkurē ar Mi-nistru Padomi un Komisiju, bet, no otras puses, ar nacionālajām instancēm; pilsoņiem ir grūti saskatīt tā konkrētās kompetenču jomas;

par spīti ievērojamajam nozīmes pieaugumam, Eiropas Parlamentam salīdzinoši reti ir izdevies nonākt Eiropas masu mediju korespondentu uzmanības centrā un parādīt sevi kā Eiropas pilsoņu pārstāvi;

Eiropas Parlamenta deputātu popularitātes koeficients parasti ir izteikti zems, jo vēlēšanu process pārsvarā nenotiek stingri noteiktos vēlēšanu apgabalos, neļauj izveidoties identifikācijai starp vēlētājiem un deputātiem;

ņemot vērā pieaugošo kritiku par daudzu Briseles lēmumu atsvešinātību no pilsoņiem, daudziem cilvēkiem nepiedalīšanās Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir kļuvusi par iespēju izteikt savu neapmierinātību.

Eiropas iekšējā tirgus izveides pabeigšanaVEA, kas izmainīja un papildināja EEK līgumu, atbilda vienai no pamatlīgumu

juridiskajām saistībām: kopējā iekšējā tirgus izveidošanai. Eksistēja svarīgi iemesli šī mērķa izvirzīšanai no jauna, saistot to ar stingri noteiktu datumu – 1992. gada 31. decembri.

EK pozīcijas pasaules tirgū bija kļuvušas jūtami vājākas. Jau sen bija pagājis laiks, kad tā varēja uzrādīt pasaulē augstākos attīstības rādītājus. Bija skaidrs, ka Eiropai draud atkarība galveno nākotnes preču jomā.

Neefektīvu resursu izmantošana bija vērojama pētniecības un pētniecības rezultātu izmantošanas jomā. Izmaksas paaugstināja dārgā paralēlā attīstība, kā arī vienlaicīga un vairākkārtīga vienu un to pašu problēmu izpēte.

Desmit gadus eksistējošais augstais bezdarba līmenis ar strauju pieauguma tendenci spieda domāt par Eiropas ekonomikas efektivitātes palielināšanu.

Pamazām tika iegūtas arī zināšanas par milzīgajām izmaksām, ko radīja traucējošās tirgus segmentācijas saglabāšana.

Šie iemesli deva kursa korekcijai nepieciešamo sociāli psiholoģisko materiālu. Lēmums izveidot tirgu bez barjerām bija novēlota atbilde. Saistoši tika fiksēts mērķis iekšējo tirgu izveidot kā telpu bez iekšējām robežām.

Pilnībā izveidota iekšējā tirgus ietekmeCehini ziņojumā – EK Komisijas 1988. gada pētījumā, kurā “izmaksas ārpus Eiro-

pas ” ir pretnostatītas iekšējo robežu likvidēšanas priekšrocībām, ir minēti sekojoši raksturlielumi: potenciālais kopējais ieguvums no Iekšējā tirgus pilnīgas izveidošanas tika vērtēts apmēram uz 200 miljardiem ECU; tika pieņemts, ka iekšzemes kopprodukta papildus pieaugums sasniegs 5 %, cenas vidēji pazemināsies par 6 % un papildus tiks radītas apmēram 1,8 – 5 miljoni darba vietu.

Neatkarīgi no šo prognožu pareizības, iezīmējās sekojoša strukturālās attīstības tendence: vienotā tirgus izveidošana ilgākā termiņā nozīmē visaptverošas moder-nizācijas programmas īstenošanu. Modernizēšanu var iztēloties dažādi: kā arvien lielāku mobilizēšanos un elastīgumu, kā intensīvāku konkurenci, kā spiedienu veikt racionalizāciju, kā arvien straujāku jauninājumu ieviešanas tempu un līdz ar to arvien lielāku pieprasījumu pēc izglītības un kvalifikācijas paaugstināšanas, pēc sabiedriskās dzīves tālākas internacionalizācijas, pēc izteiktākas darba dalīšanas tirgus iekšienē. Katram modernizācijas procesam ir divas puses: tas, kas, no vienas puses, nozīmē efektīvāku ražošanu, racionālāku tāvokli tirgū, izmaksu un cenu samazināšanos un ekonomisko attīstību, no otras puses, var nozīmēt: darba vietu zaudējumu raciona-lizācijas pasākumu rezultātā, uzņēmumu darbības apturēšanu, jo tie vairs nespēj pastāvēt tirgū, reģionu lejupslīdi, jo vairāk būs jūtami uzņēmumu atrašanās vietu trūkumi, specifisko nozaru bankroti, jo kaut kur citur ražos izdevīgāk, un radīsies spiediens pazemināt sociālās drošības līmeni.

Iekšējā tirgus kontekstā atklājās daudzi neatbildēti jautājumi; starp citu, bija jānoskaidro sociālās politikas konsekvences, jautājums par Eiropas Monetārās sistēmas lomu, jautājums par tā seku ietekmi uz apkārtējās vides un satiksmes politiku, kā arī reģionālās politikas jautājumi; radās jaunas demogrāfiskās problēmas, tāpat kā jautājums par zinātnes, izglītības un kvalifikācijas paaugstināšanas organizēšanu.

Iekšējā tirgus izveidošanas laikā visā pasaulē pastiprinājās bažas par “Eiropas cietoksni”, par to, ka pasaules lielākais tirgus norobežosies un izveidos cietoksni, radot zaudējumus trešajām valstīm. Tomēr pieredze parādīja, ka protekcionisma tendence palielinās tur, kur ir novērojams ekonomiskais vājums. Uzskata, ka šodienas ekonomiski spēcīgajā Eiropā protekcionistiskie pasākumi tiek izmantoti retāk nekā 1957. gada vai 1989. gada Eiropā. Bez tam iekšējā tirgus programma pirmām kārtām ir iekšējās deregulācijas programma. Ar to trešajām valstīm piekļūšana tirgum principā pat tiek atvieglota, jo ir jāievēro tikai vieni, nevis 15 atšķirīgi priekšraksti.

Arī Eiropas Savienība nedrīkst pieļaut norobežošanos, jo tā pret pasaules ekonomikas pamatnoteikumiem ir jūtīgāka nekā jebkurš cits ekonomiskais reģions. ES ir lielākā tirdzniecības partnere pasaulē. Tā kopā ar dalībvalstīm ekonomiskās attīstības palīdzības pasākumos dod vislielāko finansiālo ieguldījumu. Šī iemesla dēļ Kopienai ir milzīgs pievilkšanas spēks, kas izpaužas citu valstu vēlmē tajā iestāties un tās kā parauga funkcijās pārējām reģionālajām apvienībām; attīstības valstu uz to liktajās cerībās un visaptverošajās Eiropas Kopienas ārējās attiecībās. Taču arī Eiro-pas Savienības atkarība no pārējās pasaules ir daudzveidīga: ES globāli saista atvērtie tirgi, izejvielu un enerģijas imports, kā arī drošības politikas pamatnosacījumi.

Iekšējā tirgus sociālā dimensijaIekšējā tirgus pilnīgas izveidošanas kontekstā jaunā un asākā formā parādījās

kāda veca Eiropas apvienošanās problēma – jautājums par Iekšējā tirgus sociālo dimensiju. Kopš piecdesmitajiem gadiem vienotā tirgus sociālā komponente veidoja integrācijas politikas darbības telpu sarunās par EOTK un par Romas līgumiem EEK radīšanai. Līgumi noteica mazāk svarīgās sociālās kompetences un attiecīgās institū-cijas, apzināti atstājot pamata kompetences dalībvalstu rokās. Eiropas politika, kā Kopienas uzdevumu, vispirms izstrādāja īpašus pasākumus strukturālo izmaiņu veicināšanai Montanas savienības jomā un migrējošo strādnieku sociālās apdrošinā-šanas uzlabošanai. Līguma par Eiropas Ekonomisko kopienu (LEEK) 48. – 51. panti nosaka pasākumus brīvas pārvietošanās nodrošināšanai, īpaši aizliedzot diskriminā-ciju pēc pilsonības (LEEK, 48. pants), ietver pasākumus sociālās kārtības saskaņošanai (LEEK, 117. un 118. panti), profesionālās izglītības uzlabošanai (LEEK, 128. pants) un ienākumu atšķirības atkarībā no dzimuma pārvarēšanai (LEEK, 119. pants). LEEK noteiktais, 1960. gadā izveidotais Eiropas Sociālais fonds kalpo profesionālās un teritoriālās fleksibilitātes veicināšanai. 1975. gadā dibinātajam Reģionālajam fondam ir jāregulē sociālās attīstības atšķirību izlīdzināšana Kopienas reģionos. Programma EK iekšējā tirgus pilnīgai izveidei līdz 1992. gada 31. decembrim saasināja debates sociālās politikas jomā. Nepieciešamību rīkoties sociālās politikas jomā konkretizēja tiklab attiecīgo līgumu iedarbības sfēra, kā arī laikā ierobežotā procesa dinamika.

282 individuālie soļi Iekšējā tirgus virzienā 1985. gada Baltajā grāmatā gandrīz neatspoguļoja sociālās politikas seku ietekmi. Kopš Briseles ārkārtas galotņu sanāk-smes 1988. gada februārī, kuras pieņemtie finansu lēmumi programmai piešķīra nepieciešamo ticamību, ļoti liela uzmanība sociālās politikas jautājumiem tika pievērsta ne tikai Vācijas Federatīvajā Republikā vien, un arvien straujāk pieauga nepieciešamība pēc informācijas un analīzēm, ko izraisīja bailes no Iekšējā tirgus sekām un ko vēl vairāk padziļināja apstiprinājuma trūkums programmā. Eiropas politikā radās milzums papildus jautājumu, jo Iekšējā tirgus pilnīga ieviešana nav īstenojama atdalīti no tās sociālajām sekām. To mēģināja ņemt vērā 1991. gada 9. un

10. decembra Māstrihtas galotņu sanāksmes lēmumos, pie kam 11 no 12 dalībvalstīm vienojās paplašināt sadarbību sociālās politikas jomā. Lielbritānija sociālajam līgumam nepievienojās līdz Amsterdamas galotņu sanāksmei 1997. gada jūnijā.

Jaunās sociālās politikas problēmas var apkopot astoņos jautājumu kompleksos: Iekšējā tirgus pilnīgas izveidošanas procesā radās strukturālas izmaiņas

dalībvalstu ekonomikā. Jaunas cīņas par pārdali šķita nenovēršamas; ilgi nostiprinātie pamati sāka ļodzīties. Kādas sekas tas atstās uz darba attiecībām? Kāda nākotne būs sociālo tarifu noteikumiem, kas daudzkārt ir stājušies algu pieauguma vietā, vai arī to papildinājuši? Kā iekšējā tirgū būs iespējams nosargāt vai attīstīt piedalīšanās un līdznoteikšanas formas?

Iekšējais tirgus prasa veikt plašu pielāgošanās darbu arī valsts sektora jomās, īstenojot tirdzniecības organizācijas, kontroles un attīstīšanas funkcijas (piemēram, muitas un robežapsardzes dienestos). Izmainās atsevišķu valsts pārvaldes jomu struktūras un uzdevumi. Darbam valsts pārvaldē var mēģināt pieteikties arī pretendenti no citām dalībvalstīm. Kādas tam būs sociālās -sekas?

Iekšējā tirgus izveidošanas sekas atstāj arī netiešu sociālo ietekmi. Līdz ar jauninājumu ieviešanas tempa pieaugumu palielinās arī darba ņēmēju izglītības un kvalifikācijas paaugstināšanas nozīme algu noteikšanā.

Strukturālās izmaiņas nesniedz tikai vienpusējas priekšrocības tiem ES peri-fērijas reģioniem, kas piedāvā izdevīgākus algu un citu izmaksu noteikumus. Ir jāņem vērā arī tas, ka ekonomiskās attīstības kritumi gala rezultātā pat var saasināties. Kādas jaunas sociālās politikas sekas no tā izriet – arī attiecībā uz turpmāko Eiropas saplūšanas kontroli vai turpmāko līdzlemšanas veidu? Kā garantēt, ka Iekšējais tirgus nekļūs par ieganstu atteikties no pastāvošo likumu ievērošanas?

Dažos vājāk attīstītos reģionos ir vērojama specifiska nozaru ekonomiskā attīstība. Kā saskaņā ar šo attīstību ir iespējams regulēt sociālās politikas -sekas?

Bezdarba līmenis EK 1993. gada beigās bija apmēram 10,4 % (17 miljoni cilvēku); jauniešu bezdarbs visā Kopienā ir nomācošs. Vai Cehini ziņojuma attīstības prognozes ir reālas, vai arī izpildīsies tas, ko paredz Padoas – Šopa (Padoa - Schiopa) ziņojums, kurā ir pētītas EK ekonomiskās politikas attīstības perspektīvas pēc paplašināšanās uz dienvidiem un reālā ekonomiskā attīstība vairākus gadus ir prognozēta 0,5 % apmērā? Vai Iekšējais tirgus dos pietiekami daudz impulsu nodarbinātības veicināšanai? Vai tā īstenošana radīs jaunus sociālajā politikā izmantojamus līdzekļus?

Iekšējais tirgus rada konkurenci starp noteikumu sistēmām. Darba drošības un veselības aizsardzības jomas VEA gan bauda īpašu aizsardzību, taču atteikšanās no diskriminācijas izraisa spiedienu uz nacionālajiem standartiem. Praksē ir iespējami daudz un dažādi veidi, kā tieši vai netieši atcelt joprojām pastāvošos aizsargājošos priekšrakstus, kas visbiežāk ir arī augsto darba izmaksu faktori. Ko tas nozīmē veselības un darba aizsardzības jomu noteikumiem?

Ražošanas un tirdzniecības barjeru atcelšanas sekas atspoguļojas citu izmaksu faktoru vērtības pieaugumā. Līdz ar to atšķirīgi strukturētās sociālās apdroši-nāšanas sistēmas tirgus procesos iesaistās praktiski konkurējot viena ar otru. Kādi sociālie jautājumi līdz ar to izvirzās no jauna? Kā panākt lielāku caurre-dzamību atšķirīgo sociālo sistēmu grūti pārskatāmajā informācijas materiālā?

1997. gadā, līdz ar valdības maiņu Francijā un Lielbritānijā – pirmajā par labu sociālistiem, bet pēdējā par labu Leiboristu partijai, sociālpolitiskā jautājumu nostād-ne Amsterdamas galotņu sanāksmē ieguva jaunu nozīmi. Blakus Sociālās vienošanās parakstīšanai no Lielbritānijas puses kā panākumu varēja atzīmēt arī nodarbinātības nodaļas iekļaušanu līgumos. Tomēr neizdevās panākt, lai dalībvalstis apņemtos

īstenot arī kopēju nodarbinātības politiku, kā to paredzēja Nīderlandes prezidentūras projekts. Arī turpmāk nodarbinātības politikas mērķiem nāksies piekāpties Stabilitātes paktā ierakstītajiem kritērijiem: tāpēc arī nodarbinātību veicinošajiem pasākumiem ES līdzekļi piešķirti netika. Taču jaunas politikas jomas iekļaušana līgumprojektā vienmēr ir kā vadlīniju noteikšana – vismaz simboliska.

Atteikšanās no vecās kārtībasDivpolārās pasaules politikas duālisms gadu desmitos radīja samērā vienkāršas

starptautiskās politikas lielstruktūras. Pāreja uz multipolaritāti būtiski palielināja pasaules politikas dalībnieku un līdz ar to arī sadarbības un konfliktu skaitu. Pārejai no divpolaritātes uz daudzpolaritāti ir viena galvenā konsekvence: agrāko varas struktūru nozīmes samazināšanās. Daudzpolaritāte spiež veidot reģionālās apvienības. Tā starptautiskās attiecības padara elastīgākas, komplicētākas, variantiem bagātākas. Tā no visiem dalībniekiem prasa lielākas informācijas apstrādes spējas un precīzākus racionālos aprēķinus.

Politiskajā ziņā bez Iekšējā tirgus izveides pabeigšanas vienlaicīgi vēl bija jāpierod pie diviem lūzuma momentiem – pie lūzuma Austrumos un Vācijas apvienošanās procesa, kuri jau katrs pats par sevi bija pietiekami liels izaicinājums.

Lūzums AustrumosBijušā Austrumu bloka valstis šodien strauji dodas modernās Eiropas virzienā.

Ideoloģiskais konflikts starp Austrumiem un Rietumiem ir beidzies – un nebūs atjaunojams arī turpmāk. Jaunie politiskie vadītāji pārmaiņas uzsāka trīs dimensijās vienlaicīgi: no totalitārisma uz demokrātiju, no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku un no bloku struktūras uz nacionālo patstāvību.

Cilvēkiem Austrumeiropā brīvības iegūšana savā ziņā nozīmēja arī drošības zau-dēšanu: tagad viņiem pašiem bija jārūpējas par saviem eksistences pamatiem – darbu, algām un prēmijām, pensijām un sociālajiem maksājumiem. Stingri noteiktā -sabiedrības struktūra sabruka un izveidojās jaunas sociālās grupas. Neveiksmīgas politikas nasta cilvēkus nekur citur Eiropā nenospiež tik tieši un smagi. Ir sagaidāms, ka sociālais spiediens uz jaunajām valdībām pastiprināsies vēl vairāk.

Tāpēc Eiropas politikas prioritārs uzdevums ir demokrātijas nostiprināšana. Pat vislielāko progresu panākušajās reformu valstīs politiskās sistēmas izvirza pārlieku augstas prasības valsts pārvaldei. Ja neizdosies attaisnot cilvēku cerības, tad demokrātijas pārstāvji var nonākt mazākumā. Joprojām nav pārvarēts harizmātisku līderu un populistiskas vadības kārdinājums. Vainīgo meklējumi ārpusē var novest līdz nacionālistiskiem saasinājumiem.

Otrs svarīgākais izaicinājums ir lielais neatrisināto etnisko konfliktu daudzums, aiz kuriem slēpjas sociālā un kulturālā spriedze. Visspilgtāk tas izpaužas Dienvidaustrum-eiropā un bijušās Padomju Savienības teritorijā. Vai nu tradicionāli izveidojušās, vai arī ar centrālo valdību rīkojumu novilktās politiskās un etnosu apmešanās vietu robežas sairst biežāk nekā jebkur citur Eiropā. Tāpēc šīs Eiropas daļas neskaitāmo mazo tautu minoritāšu konfliktiem gandrīz vienmēr ir starptautiska dimensija. Karš bijušajā Dienvidslāvijā norādīja uz vardarbīgas konflikta risināšanas sekām:

tiek iznīcināta ekonomiskā bāze; tiek radīti vietējo un reģionālo ienaidnieku tēli; tiek novilcināta demokrātiskā attīstība.Šķietamo bijušā Austrumu bloka stabilitāti ir nomainījis nestabils pārejas periods.

Radušos problēmu spiediens var izrādīties pārāk liels jauno valdību lēmumu pieņemšanas spējām. Ja netiks atrisinātas strukturālās problēmas, reģioniem draudēs briesmas, kas var sagādāt problēmas arī Rietumeiropai:

pilsoņu kari un atgriešanās autoritārismā etniskās, sociālās un ekonomiskās spriedzes rezultātā;

nepārtrauktas krīzes reformu procesā, kas izraisa autoritātes zudumu, sociālo un politisko anarhiju;

veselu tautas daļu nonākšana trūkumā masveida bezdarba un sociālās nodro-šināšanas tīkla apcirpšanas rezultātā;

masveida migrācija uz Rietumeiropu izpostīto materiālo un politisko cerību dēļ.Pēc grūtām sarunām tika parakstīti par Eiropas vienošanos nosauktie asociācijas

līgumi ar Poliju, Ungāriju (spēkā kopš 1994. gada), Čehiju, Slovākiju1, Rumāniju, Bulgāriju un trim Baltijas republikām (spēkā kopš 1995. gada)2. Vienošanās balstās uz tirdzniecības un sadarbības līgumiem, taču to mērķi ir daudz plašāki par brīvās tirdzniecības līgumiem. Vienošanās pamatkoncepcija paredz elastīgu etapu plānu, kura ietvaros EK nekavējoties vienpusēji pazeminās muitas un importa barjeras un asociētās valstis no savas puses pakāpeniski atvērs nacionālos tirgus EK produkcijai.1

Vācijas apvienošanās processVācijas tēma cieši iekļaujas kā Rietumeiropas, tā arī Austrumeiropas spēku

samēra izmaiņās. Varas politikas un ideju vēstures ziņā vāciešu savstarpējās attiecības vienmēr ir bijušas ārkārtīgi nozīmīgas Eiropas politiskajai kārtībai – kā pozitīvajā, tā arī negatīvajā ziņā, gan kā vienojošs, gan arī kā ārdošs motīvs. Tādēļ vienmēr, kad kā problēma tiek izvirzītas atšķirības vāciešu un eiropiešu nākotnes redzējumā, ir nepieciešama īpaša politiskā intuīcija.

Vistiešākais abu apvienošanās procesu mijiedarbības rezultāts ir Rietumeiropas integrācijas paātrināšana. Te sastopas tas, ka mēs, vācieši, nevarējām pieļaut nekādas šaubas par mūsu draudzīgo attieksmi pret integrāciju, un ka mūsu kaimiņi Eiropā bija tieši ieinteresēti ar integrācijas palīdzību zināmā mērā ierobežot vāciešu vienotību. Kā konkrētas sekas tam bija strauja integrācijas kustības ātruma palielināšanās.

Pirmo reizi Vācijas jautājumā Eiropas Kopiena principiālu nostāju izteica 1989. gada 9. decembrī. ES Padomes paziņojumā bija teikts: “Mēs tiecamies Eiropā panākt tādu miera stāvokli, kurā vācu tauta vienotību varētu atjaunot brīvas pašnoteikšanās rezultātā. Šis process ir jārealizē demokrātiskā un mierīgā veidā, ievērojot vienošanās un līgumus, pamatojoties uz Helsinku nobeiguma aktā ierakstītajiem pamatprincipiem dialoga un Austrumu – Rietumu sadarbības kontekstā. Tas perspektīvā ir jāiekļauj kopējā integrācijā.” Pēc tam tika spekulēts par to, cik nopietni eiropieši ir domājuši atbalstu Vācijas apvienošanai. Pirmo brīvo VDR vēlēšanu rezultāts 1990. gada 18. martā, ko varēja tulkot kā pārliecinošu balsojumu par apvienošanos, arī Eiropas veidotājiem deva papildus impulsu konstruktīvi piedalīties apvienošanās procesā. Nepieciešamo skaidrību 1990. gada 28. aprīlī ieviesa Dublinas ārkārtas galotņu sanāksme: Eiropa teica “jā” Vācijas apvienošanai.

EK attīstība par Eiropas SavienībuAtvēršanās uz Austrumiem ļoti bagātināja Rietumeiropu kultūras ziņā – EK

politiski un ekonomiski bija gatava kļūt par jaunās Eiropas kodolu. Uz ārpusi Iekšējais tirgus iedarbojās kā magnēts, ap kura poliem sakārtojas apkārtējā pasaule. Tā gravi-tācijas lauks sniedzās tālu uz austrumiem. Iekšējā tirgus iekšpolitiskās un ārpolitiskās sekas lēcienveidīgi palielināja nepieciešamību pieņemt lēmumus. Tiem vajadzēja atbilst Kopienas iekšējai struktūrai: Monetārā savienība, apkārtējās vides jautājumi, ārpolitika, ārējā un iekšējā drošība. Tam visam bija jāatbilst arī Kopienas institucionālajai struktūrai: efektīvai politiskajai vadībai, caurredzamākam un labāk kontrolējamam parlamentārismam, varu sadalošam federālismam. Integrācijas turpināšana šādā formā aizkavētu konkurenci par vadošo lomu Eiropā un pasargātu no nacionālās sāncensības sekām.

Abas Māstrihtas Starpvaldību konferences – par Monetāro savienību un Ko-pienas institucionālo pārbūvi – notika 1991. gada 9. un 10.  decembrī. 1992. gada 7. februārī turpat tika pieņemts un parakstīts arī līgums par Eiropas Savienību, kas ir uzskatāms par plašāko

Romas līgumu reformu. Vienlaicīgi 12 dalībvalstis vienojās jau 1996. gadā pārbaudīt līguma revidēšanas nepieciešamību.

Māstrihtas galotņu sanāksme pieņēma lēmumu par Savienības pilsonības ieviešanu, pastiprinātu sadarbību iekšējās un tieslietu politikas jomās, bet vispirms jau par Eiropas Parlamenta pilnvaru paplašināšanu.

Pēc Māstrihtas jaunizveidotā Komisija ir jāapstiprina Parlamentam. Tika saska-ņoti Parlamenta un Komisijas vēlēšanu periodi.

Parlaments ieguva kontroles un petīciju tiesības. Kopējās likumdošanas ietvaros Parlaments ieguva tiesības piedalīties lēmumu

pieņemšanā Iekšējā tirgus, patērētāju aizsardzības, apkārtējās vides un Eiropas kopējā satiksmes ceļu tīkla jomās.

Māstrihtas līguma ratifikācija EK dalībvalstīs izrādījās grūtāks un ilgstošāks process nekā varēja sagaidīt. Dānijā, Īrijā un Francijā par Savienības līgumu rīkoja referendumus. Kamēr abās pēdējās līguma projekts saņēma atbalstu, Dānijā -balsošana izraisīja krīzi: 50,7 % dāņu nobalsoja pret Māstrihtas lēmumu un draudēja bloķēt tajā paredzētās svarīgās reformas. 1992. gads – maģiskais Iekšējā tirgus pilnīgas -izveidošanas gads – kļuva par periodiski mainīgu sajūtu gadu. Lai gan dāņu “nē” pēc piekāpšanās bija iespējams pārvērst par “jā”, taču gandrīz mitoloģiskā Eiropas Savienības līguma nepārskatāmība vēlāk izraisīja asas debates, galvenokārt Lielbritānijā un Vācijas Federatīvajā Republikā. Pēdējā barjera bija pārvarēta tikai pēc tam, kad britu parlaments beidzot bija devis piekrišanu un Vācijā bija noraidītas iesniegtās konstitucionālās sūdzības. Visas valstis bija ratificējušas līguma projektu un iesniegušas dokumentus Romā. Ar gandrīz gadu ilgu novēlošanos, 1993. gada novembrī, līgums beidzot varēja stāties spēkā.

Neraugoties uz panākto progresu, Savienības līgumā vēl nebija iekļautas visas nepieciešamās Eiropas politikas reformas. “Laikā pēc Māstrihtas” iezīmējās divi Eiro-pas integrācijas uzdevumi: no vienas puses, bija jānostiprina ES rīcībspēja, padziļinot Savienības integrāciju un intensificējot jau eksistējošās politikas jomas, bet no otras puses, bija jātiek galā ar jau realizēto un vēl gaidāmo dalībvalstu loka paplašināšanu. Edinburgas galotņu sanāksme 1992. gada decembrī deva pirmos signālus šajā virzienā:

septiņu gadu laikā, līdz 1999. gadam, bija jāizstrādā Eiropas Kopienas finansēšanas kārtība (Delora pakete II). Lēmumam par budžeta apjoma palie-lināšanu par apmēram 25 %, līdz 160 miljardiem DM, bija jākalpo Māstrihtas lēmumu realizēšanai, galvenokārt mērķim palielināt Eiropas uzņēmumu konkurences spējas, kopējam Kohēzijas fondam, kā arī EK starptautiskās atbildības paplašināšanai. Šim nolūkam bija paredzēts līdz 1999. gadam iemaksu daļu no bruto nacionālā produkta pakāpeniski paaugstināt no 1,2 % līdz 1,27 %;

iniciatīvas ekonomiskās attīstības veicināšanai kalpoja bezdarba apkarošanai un Eiropas uzņēmumu konkurences spēju uzlabošanai. Sākotnēji noteikto summu 5 miljardu ECU apmērā 1993. gadā paaugstināja vēlreiz – kopumā līdz 8 miljardiem ECU;

tika dota zaļā gaisma sarunām par iestāšanos ar Austriju, Zviedriju un Somiju, bet mazliet vēlāk – arī ar Norvēģiju.

“Maģiskā” iekšējā tirgus pilnīgas izveidošanas datuma pārkāpšana 1993. gada 1. janvārī Māstrihtas krīzes ēnā palika gandrīz nepamanīta. Ieplānoto pasākumu reali-zēšanu 95 % apmērā gan varēja atzīmēt kā iespaidīgu panākumu, taču neatrisināto problēmu loka – nodokļu sistēmas un iekšējās drošības jomas harmonizēšana – dēļ svētku noskaņojumu panākt bija grūti. Pirms tam bijušā EK komisāra Pītera Sazerlenda (Peter Sutherland) vadītā ekspertu grupa savā ziņojumā bija konstatējusi, ka iekšējā tirgus veiksmīgai funkcionēšanai arī turpmāk būs nepieciešamas politiskās struktūras un cieša sadarbība. Māstrihta un iekšējais tirgus atklāja procesu kopīgo raksturu. Tie ir jāsaprot kā mēģinājums palielināt Kopienas rīcības spēju, lai Eiropas

politisko uzdevumu joprojām lielajam sarakstam stātos pretī ar efektīvākiem -instrumentiem.

Pēc 1995. gada 1. janvārī pabeigtās Eiropas Savienības paplašināšanas līdz 15 dalībvalstīm ar EBTA valstīm Somiju, Austriju un Zviedriju, pat aktuālāk nekā pirms tam, priekšplānā atkal izvirzījās integrācijas padziļināšanas problēma.

Trīs Monetārās savienības pakāpesNav šaubu, ka Savienībai bija izdevies spert noteiktu soli monetārās politikas

attīstības virzienā. Eiropas dienas kārtībā atkal izvirzījās jautājums par Monetāro savienību, un līdz ar to arī par Eiropas Centrālo banku. Pēdējie politiskie etapi ceļā uz to bija Vācijas ārlietu ministra Hansa Dītriha Genšera “Memorands par Eiropas valūtu telpas un Eiropas Centrālās bankas izveidošanu” (1988. gada februāris), ES Padomes Hanoverā pieņemtais lēmums par attiecīgas komitejas nodibināšanu toreizējā EK Komisijas prezidenta Žaka Delora vadībā (1988. gada jūnijs), tā dēvētās Delora komitejas nobeiguma ziņojums, Spānijas pievienošanās Eiropas Monetārajai sistēmai (EMSI) 1989. gada 19. jūnijā un Madrides galotņu sanāksmes lēmums (1989. gada jūnijs). Līdz ar to 1990. gada 1. jūlijā iestājās pirmā Delora trīspakāpju koncepcijas pakāpe un sākās gatavošanās nepieciešamo izmaiņu izdarīšanai līgumā.

Delora komisijas 1989. gada 14. aprīlī iesniegtais ziņojums veido vienu no stūrakmeņiem Eiropas politikas debatēs par Monetāro savienību. Delora koncepcijas kodols ir trīspakāpju plāna projekts Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) realizēšanai, kuras galvenā institucionālā pazīme ir Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) izveidošana.

1994. gada 1. janvārī sākās otrā pakāpe, kuras mērķis ir pēc iespējas vairāk dalībvalstu kvalificēt pēdējai pakāpei un sākt Eiropas Centrālās bankas izveidošanas priekšdarbus. Kā pēdējās pakāpes iestāšanās kritēriji tika noteikti: cenu stabilitāte, budžeta disciplīna, procentu likmju konverģence un piedalīšanās Eiropas Monetārajā sistēmā.

1996. gada beigās kļuva skaidrs, ka vairums dalībvalstu vēl nav izpildījušas priekš-noteikumus. Pēdējā pakāpe 1999. gada 1. janvārī automātiski sāksies tikai tām ES valstīm, kuras līdz 1998. gada maijam būs izpildījušas noteiktās prasības.

Debatēs par kopējās valūtas eiro ieviešanu notika dažādi taktiski manevri. Aiz “par” un “pret” apliecinājumiem, paustajām šaubām un bailēm, spekulācijām un acīmredzami kļūdainiem apgalvojumiem slēpās racionāls aprēķins. Katrs izteikums par eiro nebija vienkārši lietas skaidrojums pats par sevi, bet izejas punkts spekulācijām par jauno realitātes konstrukciju.

Bez tam eiropiešiem aiz debatēm par eiro vēl dramatiskāk nekā jebkad izvirzās jautājums par viņu identitāti. Laikā, kad apdraudējums no ārpuses vairs nekalpo par saistvielu vienotajai Eiropai, runa ir par mierīgu sasaistes līdzekli: par valūtu. Valūta ir tikpat simboliska kā praktiskā saistība ikdienā, kas turpmāk eiropiešiem ļaus skaidri sajust savstarpējo atkarību vienam no otra. Eiro ir kļuvis par eiropeiskās identitātes monētu.

Atbilžu novilcināšana par ārpolitiskās rīcības nepieciešamībuMāstrihtas galotņu sanāksme radīja priekšnoteikumus, kas piešķīra jaunu kvalitāti

Eiropas ārējai un drošības politikai: Dalībnieki uzņēmās saistības visās jomās attīstīt Kopējo ārējo un drošības

politiku (KĀDP). Pamatojoties uz vienbalsīgiem Ministru Padomes lēmumiem, tagad ar kvali-

ficētu balsu vairākumu varēja pieņemt lēmumus par tām akcijām, uz kurām šie lēmumi attiecās. Līdz ar to Eiropas Kopiena pirmo reizi arī ārējā un drošības politikā atteicās no vienbalsīguma principa.

Jaunu lomu drošības politikā ieguva Rietumeiropas Savienība (RES). Tā vien-laicīgi kļuva par Eiropas Savienības un Atlantijas Alianses sastāvdaļu.

Amsterdamas galotņu sanāksmē 1997. gada 16. un 17. jūnijā ierobežotā formā tika izveidota drošības eiropeiskā komponente – iekļaujot līgumā vairākus elementus:

paredzamās RES integrācijas ES vairākpakāpju koncepciju; Eiropas Savienības Padomes tiesības noteikt vadlīnijas attiecībā uz RES; t. s. Petersbergas uzdevumu pārņemšanu.Līdz ar to attiecībā uz KĀDP tika panākts neliels progress. Savienība gan ieguva

ārpolitisko seju, “troika” tika pārveidota un tika izveidots Plānošanas centrs, bet principiālie trūkumi novērsti netika: arī turpmāk visi stratēģiskie lēmumi bija jāpieņem vienbalsīgi. Kopējās akcijās atsevišķas dalībvalstis arī turpmāk varēs uzsvērt “nacionālās intereses”. Līdz ar to attiecībā uz visu KĀDP jomu de facto spēkā ir veto tiesības. Tādējādi Eiropa pārskatāmā nākotnē nevarēs piekopt efektīvu un ticamu ārpolitiku. Līdz ar to neatbildēti paliek arī Eiropas drošības arhitektūras ilgtermiņa jautājumi.

Jaunie izaicinājumi gadu tūkstoša beigāsEiropas Savienība ar paplašināšanos par desmit vai vairāk valstīm atrodas izaici-

nājuma priekšā, kas vairākkārt pārsniedz līdz šim zināmo problēmu dimensijas: lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā, spējā reformēt praktisko politiku, finansēšanā, sociālās un ekonomiskās sasaistes radīšanā un, visbeidzot, vienoto rīcības noteikumu saglabāšanā, kas balstās uz kopēju pārliecību un kopējiem mērķiem. Jau šodienas Savienība atrodas šo problēmu priekšā, bet ES paplašināšana tās vēl jūtami pastiprinās.

Bez gaidāmās paplašināšanās sekām svaru kausos ir jāliek arī EBTA valstu uzņemšanas sekas. 1995. gada sākumā Austrija, Zviedrija un Somija iestājās Savienībā bez tās institucionālās un politiskās padziļināšanas. Drīzāk pat pretēji, insti-tucionālais status quo, tāpat kā materiālie Acquis, toreiz tika lineāri turpināti.

Tagad, kad gaidāma paplašināšanās uz austrumiem, ņemot vērā noteiktu apstākļu izraisīto vēl lielāko interešu pluralizāciju un ar to saistīto Savienības vienprātības spēju pavājināšanos lēmumu pieņemšanas procesā, nepieciešamība īstenot reformas kļūst neatliekama. Te klāt nāk progresējoša dalībvalstu ražošanas efektivitātes diferencēšanās un politiskās varas līdzsvara pārvietošanās Savienības iekšienē. Institucionālajai reformai ir jādod atbilde uz šīm problēmām, vienlaicīgi nodrošinot procesa pieņemamību.

Institucionālo reformu nepieciešamība izriet no elementārās atziņas, ka ES pamatkoncepcija šodien joprojām atbilst sešu dalībvalstu Eiropas loģikai, taču šī loģika sevi ir izsmēlusi. Institūciju un procedūru noteikumi, kas bija pieņemami sešām dibinātājvalstīm, 26 valstu gadījumā vairs nav īstenojami, neierobežojot rīcībspēju.

Amsterdama: neizmantotā izdevība koriģēt kursuStarpvaldību konferenci par Eiropas Savienības reformām raksturoja skepse,

minimālisms un brīžiem arī drosmes trūkums. Noteicošais bija taktisks aprēķins: valdības vispirms nogaidīja, kā attīstīsies situācija – galvenokārt saistībā ar vēlēšanām Lielbritānijā. Tāpēc sarunu beigu fāzē vajadzēja steidzami radīt priekšnoteikumus efektīvai lielākas Eiropas pārvaldīšanai.

Tas nebija viegls uzdevums, jo ar struktūru un procedūru pielāgošanas palīdzību bija jāsaglabā gaidāmās 20 līdz 26 valstu Eiropas vadāmība un rīcībspējas, nenovedot Savienību tiktāl, ka tā vairs nav pārvaldāma. Arī eiropiešu pieaugoša neticība ES institūciju spējai atrisināt problēmas un arvien lielākā plaisa starp pilsoņiem un Savie-nību – kā to vispirms atklāja publiskie strīdi Māstrihtas līguma ratifikācijas procesā – spieda Savienību īstenot reformas. Tādējādi spriedzes lauks starp spiedienu paplaši-nāties un arvien mazāko gatavību to akceptēt noteica starpvaldību konferences par Māstrihtas līguma revīziju galvenos uzdevumus.

Institucionālo rīcībspēju un spēju paplašināties nodrošināšana prasa plašāk pielietot lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu, prezidentūras vēlēšanas un

jaunu balsu svara sadalījumu Padomē, izmaiņas Komisijas sastāvā, kā arī vietu skaita ierobežošanu Eiropas Parlamentā.

Ir jāizveido pamati demokrātiskai divpalātu sistēmai un jāpalielina nacionālo parlamentu loma, lai nodrošinātu demokrātiju un ES darbības leģitimitāti.

Lielāka Eiropas lēmumu pieņemšanas procesa caurredzamība un to akceptēša-nas gatavība ir jāpanāk, apvienojot dažādo līgumu bāzes, reducējot un vien-kāršojot lēmumu pieņemšanas procesu, kā arī precizējot dažādo institūciju pilnvaru robežas.

Savienības un tās pilsoņu ārējā, kā arī iekšējā drošība ir jāgarantē, nostiprinot Kopējo ārējo un drošības politiku (KĀDP), izveidojot kopējās aizsardzības dimensijas, kā arī pa atsevišķiem sektoriem Savienības kompetencē nododot iekšlietas un tieslietas.

Lielāks nākamo integrācijas soļu elastīgums ir jāpanāk, nosakot un norobežojot tos diferencēšanas laukus, kuros arī bez vienbalsīguma ir panākama principiāla atvērtība visu dalībvalstu līdzdalībai un iespēja izveidot optimālo integrācijas loku.

Dalībvalstu pozīciju analīze attiecībā pret reformu sarakstu jau iepriekš ļāva paredzēt, ka no starpvaldību konferences radikāli panākumi nav gaidāmi. Kad valstu un valdību vadītāji 1997. gada 16. un 17. jūnijā sanāca kopā uz nobeiguma sarunām, viņi, kā jau tika gaidīts, vienojās par minimālo kopsaucēju. Pirms galotņu sanāksmes notikušo strīdu par nodarbinātības politiku un stabilitātes paktu dēļ otrajā plānā tika atvirzīts patiesais reformu mērķis – rīcībspēju saglabāšana, ņemot vērā gaidāmo paplašināšanos, ārpolitiskos izaicinājumus un efektivitātes palielināšanas nepieciešamību. Pēc daļējās savu institūciju reformas Eiropas Savienība gandrīz nebūs spējīga bez paralīzes pazīmēm izturēt nākošo paplašināšanās raundu. Tāpēc nākošais reformu posms ir absolūti nepieciešams, jo institucionālo reformu sastrēgums nedrīkst paralizēt Savienības rīcībspējas un tās spējas paplašināties. Nepieciešamās Savienības institucionālās reformas joprojām nav pabeigtas. Komisāru skaita ierobežošana līdz 20 vairāk nekā 20 dalībvalstu gadījumā viņu izvēli padarītu problemātisku. Ir atlikta balsu svara saskaņošana Ministru Padomē starp mazajām un lielajām dalībvalstīm, tātad paplašināšanās īpaši netiek gatavota. Eiropas Parlamenta tiesības gan tika nostiprinātas, tomēr nepietiekamā mērā. Ja Savienība patiešām vēlas uzņemt jaunas dalībvalstis, tad nākošais reformu posms – sešām dalībvalstīm izveidoto Kopienas orgānu būtiska pielāgošana – ir nenovēršams.

Savukārt progress ir panākts iekšlietu un tieslietu jomās. Līdz ar Māstrihtas līguma trešā pīlāra tālejošu nodošanu Savienības kompetencē, ES ir spējīga rīkoties tādās politikas jomās, kas tieši skar Savienības pilsoņus. Patvēruma tiesības, ieceļošana un organizētā noziedzība ir tēmas, kas pilsoņiem liek baidīties par drošību un labklājību. Taču vēl ir jāpanāk, lai šo tiesību pārcelšana no nacionālajiem parlamentiem uz Eiropas telpu notiktu demokrātiski, piešķirot attiecīgas kontroles tiesības Eiropas Parlamentam. Te ir nepieciešami uzlabojumi. Bez demokrātiskas iekšpolitikas un tiesību politikas demokrātiskas kontroles neizbēgami pastiprināsies centralizācijas draudi.

Kā svarīgs solis ir jāvērtē fleksibilitātes panta iekļaušana līgumprojektā. Pamatojoties uz to, integrācijas diferencēšana nākotnē kļūs par paplašinātās Savienības galveno rīcības principu. Fleksibilitātes klauzulas ieviešanai tikai tad ir jēga, ja lēmums par tās pielietošanu nav jāpieņem vienbalsīgi. Ja tiktu ievēroti kopīgi pieņemtie diferencēšanas pamatnoteikumi, tad uz priekšu virzīties gatavās valstis to varētu darīt arī bez visu partneru piekrišanas. Tomēr Amsterdamas līgums fleksibilitāti saista ar vispirms panāktu vienbalsīgumu. Amsterdamā nepaveiktais ir jāpabeidz. Ja paplašinātā Savienība grib saglabāt nepieciešamo rīcībspējas minimumu, tad ceļš uz “Māstrihtu III” ir nenovēršams. Amsterdamas rezumējums var būt vienīgi šāds: turpinājums sekos.

Agenda 2000

Patiesībā Amsterdamas reformām vajadzēja veidot pamatu lielā problēmu loka atrisināšanai, kas ar nosaukumu “Agenda 2000” nākošajos gados būs galvenā tēma Eiropas politikas cīņās:

ES paplašināšana uz austrumiem, kurai Eiropas Komisija sākumā rekomendēja sešas valstis (Poliju, Čehijas Republiku, Ungāriju, Slovēniju, Igauniju un Kipru);

turpmākā finansēšanas kārtība; Struktūrfondu un lauksaimniecības reformas.Laika termiņu kontekstā ir jāiekļauj arī: kopējās valūtas ieviešana; cīņa par spējām paplašināties, veicot institucionālās reformas; NATO paplašināšana ar Poliju, Čehiju un Ungāriju un jautājums par nākošo

valstu uzaicināšanu.Šis saraksts skaidri parāda izmaiņu vēsturiskās dimensijas, kā arī politiskos

uzdevumus. Tomēr tas, ko Komisija iesniedza kā savu Agenda 2000 projektu, vairāk izskatījās pēc žonglēšanas ar status quo. Acīmredzot, lielu būtisku risinājumu vietā recepte būs taktiska lavierēšana pa iespējami mazākās pretestības ceļu.

Pēc Amsterdamas līguma noslēgšanas tika palaista garām vēl viena izdevība ar Agenda 2000 sagatavot Eiropas Savienību nākošajam gadsimtam. Ņemot vērā nepieciešamību īstenot Savienības reformas, ir nepieciešama tāda Agenda 2000, kas patiesi pelna šo nosaukumu. Daļējie reformu priekšlikumi Eiropas kopējās lauksaimniecības un struktūrpolitikas jomās netika īstenoti pilnībā, tāpēc tie tikai nebūtiski samazinās Savienības efektivitātes un izmaksu problēmas. Kritiski ir jāaplūko arī nākošā problēma, ko rada ES iestāšanās sarunu ierobežošana tikai ar Poliju, Ungāriju, Čehiju, Slovēniju, Igauniju un Kipru. Līdz šim nekas netiek darīts, lai novērstu “dubultās atraidīšanas izraisīto šoku” valstīs, kas tika izslēgtas no abiem ES un NATO pirmajiem paplašināšanas raundiem. Tāpēc otrā “raunda valstīm” ir savlaicīgi jāattīsta attiecīga starpstratēģija un sakarīgāks iestāšanās plāns.

Lai šajās valstīs novērstu reformu tempa palēnināšanos, nekavējoties darbs ir jāsāk ieplānotajai “Eiropas konferencei”, kurā piedalīsies visas valstis, kas vēlēsies iestāties ES. Taču galvenais ir, lai ES šīm valstīm sniegtu skaidru uzņemšanas un iestāšanās sarunu sākšanas perspektīvu vēl pirms pirmā paplašināšanas raunda pabeigšanas 2003. gadā.

Neīstenotās reformasSituācija, kāda valda gatavojoties paplašināšanai, apstiprina atzinumu: ar Eiropas

līgumu noslēgšanu ar desmit Centrālās un Austrumeiropas valstīm ES ir aizsteigusies priekšā politiskajam lēmumam par šo valstu uzņemšanu, taču Savienības pusē gandrīz nekas nav noskaidrots: nav skaidrības ne par lēmumu pieņemšanas procesu, ne par lauksaimniecības un struktūrpolitikas materiālā sektora reformām, ne arī par finansēšanas jautājumiem. Kamēr vairumā kandidātvalstu ir sākta konkrēta saskaņošana un gatavošanās uzņemšanai atbilstoši ES Komisijas izstrādātajai Baltajai grāmatai par iekļaušanu vienotajā tirgū, ES līdz šodienai trūkst stratēģijas politiskās rīcībspējas saglabāšanai.

Ja ES neizdosies attiecīgi reaģēt uz institucionālajām problēmām sakarā ar paplašināšanos uz austrumiem, tad paplašināšanās sagādās vilšanos. Tas nekādā gadījumā neattiecas tikai uz materiālajiem jautājumiem vien, kuriem bija iespējams sameklēt labus iemeslus to neiekļaušanai Starpvaldību konferences sarunu paketē. Vēl lielākas problēmas par šīm rada minimālisms, kas ir novērojams attiecībā uz institucionālajām reformām. Valdību konference neradīja galvenos priekšnoteikumus ES paplašināšanai līdz 26 dalībvalstīm. Patiesībā tas, par ko Amsterdamā bija jāpieņem lēmums, jau par vairākiem gadiem ir atpalicis no arvien lielākā reformu spiediena un faktiski par to vajadzēja diskutēt un pieņemt lēmumus jau Māstrihtas sarunu laikā 1991. gadā.

VISPĀRĪGA INFORMĀCIJA PAR EIROPU

Amsterdamas līgums

Juridiskais pamats: 1997. gada oktobra Amsterdamas līgums kā papildinājums Eiropas Savienības līgumam un Līgumiem par Eiropas Kopienu dibināšanu. Nozīme: Pēc Vienotā Eiropas akta un Māstrihtas līguma trešā aptverošā Eiropas Kopienas līgumu reforma. Literatūra: Werner Weidenfeld (Hrsg.): Amsterdam in der Analyse, Gütersloh 1998 (i. E.); Integration 4/97 (Numurs veltīts Amsterdamas līgumam); Wolfgang Wessels: Der Amsterdamer Vertrag – Durch Stückwerksreformen zu einer effizien-teren, erweiterten und föderalen Union?, in: Integration 3/1997, S. 117–135.

Amsterdamas līgums ir trešā lielā reformu pakete Eiropas Kopienas līgumu pārstrādei saskaņā ar Vienoto Eiropas aktu (VEA) un Eiropas Savienības līgumu (Māstrihtas līgums). To izstrādāja Starpvaldību konference un pieņēma valstu un valdību vadītāju galotņu tikšanās 1997. gada 16. un 17. jūnijā Amsterdamā. Galīgā versija tika parakstīta 1997. gada 2. oktobrī Amsterdamā. Taču Līgums var stāties spēkā vienīgi tad, ja to ir ratificējuši piecpadsmit Eiropas Savienības dalībvalstu parlamenti un eventuāli valstu palātas. Līdzās parlamentārajai barjerai atsevišķās dalībvalstīs vēl tiek noturēti referendumi. Negatīvi referendumi vai nacionālo Konstitūcijas tiesu lēmumi var – kā jau tas bija Māstrihtas līguma gadījumā – radīt nepieciešamību veikt papildus sarunas vai izņēmuma noteikumus1.

MērķorientācijaAr Māstrihtas līgumu nebija iespējams visām dalībvalstīm apmierinoši realizēt

visus plānotos jaunos nosacījumus. Tāpēc jau 1991. gadā valstu un valdību vadītāji vienojās 1996. gadā sasaukt konferenci Līguma pārskatīšanai. Saskaņā ar Eiropas Savienības līguma B panta 1. punktu pārskatīšanai bija pakļauta Māstrihtas līguma ieviesto politikas un sadarbības formu pārbaude, kuras mērķis “nodrošināt Kopienas iestāžu un mehānismu efektivitāti”. Ņemot vērā priekšā stāvošoEiropas Savienības paplašināšanu, institucionālās rīcībspējas saglabāšana kļuva par Starpvaldību -konferences centrālo mērķi.

Turklāt līguma reformai vajadzēja, stiprinot ārpolitiskās aktivitātes, sagatavot Eiropas Savienību globāliem izaicinājumiem un, nododot tādu jomu kā tieslietas un iekšlietas Kopienas kompetencē, palīdzēt nodrošināt iekšējo drošību. Citas prasības, kas tika formulētas vairākās Eiropas Savienības Padomes galotņu tikšanās, bija demokrātiskās leģitimitātes paaugstināšana, caurspīdīgums un tuvināšanās

pilsoņiem, kā arī, padarot elastīgāku integrācijas gaitu, vienlaicīga kopīgi sasniegtā stāvokļa saglabāšana.

Starpvaldību konferences priekšvēsture un noriseLai sagatavotu Līguma pārskatīšanu, Kopienas iestādēm uzdeva sagatavot no-

stājas par Eiropas Savienības funkcionēšanas spēju. Sagatavotie ziņojumi bija Pārdomu grupas darba pamats. Tā tika izveidota Ārlietu ministru tikšanās laikā 1995. gada 2. jūnijā Mesīnā, un līdz 1995. gada decembrim tā izstrādāja ziņojumu par Starpvaldību konferences svarīgākajiem principiem un mērķiem.

Starpvaldību konferences pirmo fāzi aizēnoja “trako govju” krīze un ar to saistītā britu obstrukcijas politika. Tikai 1996. gada 21. un 22. jūnijā Florences valstu un valdību vadītāju sanāksmes laikā izdevās likvidēt viedokļu atšķirības. Eiropas Savie-nības Padomes ārkārtas sanāksmes laikā Dublinā 1996. gada 5. oktobrī atkārtoti tika apstiprināta institucionālās reformas nepieciešamība kā paplašināšanās priekšno-sacījums. Kārtējā valstu un valdību vadītāju sanāksmē Dublinā 1996. gada 13. un 14. decembrī kā darba pamats tālākai Starpvaldību konferencei tika pieņemts īru revīzijas projekts, kas, uzskaitot reformas centrālos uzdevumus, minēja arī diskutējamās alternatīvas. Vācijas spiediena rezultātā vienojās par Stabilitātes paktu un tādējādi pirmoreiz tika radīta Starpvaldību konferences saistība ar Ekonomisko un monetāro savienību (EMS).

Nīderlande savas prezidentūras laikā, sākot ar 1997. gada martu, iesniedza vairākus līguma projektus. Tajos pakāpeniski tika atsijāti alternatīvie priekšlikumi un aizstāti ar konkrētiem teksta projektiem. 1997. gada 23. maija Nordvēkas valstu un valdību vadītāju sanāksmes iespaidā un Lielbritānijas valdības maiņas rezultātā 1997. gada maijā šķita, ka pilnīgi būs iespējama plaša institūciju reforma, trešā pīlāra kompetenču nodošana Kopienai un fleksibilitātes klauzulas iekļaušana līgumā.

Vēlēšanas Francijā bija vēl viens nozīmīgs notikums Starpvaldību konferences norisē. Jaunā Francijas valdība īsi pirms Amsterdamas valstu un valdību vadītāju sanāksmes uzmanības centrā izvirzīja saistībā ar EMS paredzēto Stabilitātes paktu un tā pieņemšanu saistīja ar reālas Eiropas nodarbinātības politikas pieņemšanu. Amsterdamas līguma noslēgšana bija iespējama tikai tad, ja piekāpās Francijas prasībām kopējās nodarbinātības politikas jomā. Taču Vācijas spiedienā tās nedrīkstēja saistīt ar Savienības izdevumu palielināšanos. Šeit sadūrās atšķirīgi politiskie priekšstati, un dažas dienas pirms sanāksmes vēl bija nepieciešama Vācijas – Francijas ārkārtas tikšanās. Taču galīgu skaidrību nenesa arī šī tikšanās. Eiropas integrācijas laikā bieži novērotā abu valstu motora funkcija pēdējā brīdī bija apsīkusi. Ilgie cīniņi ap Stabilitātes paktu un nodarbinātības politiku bija noveduši pie tā, ka pārāk maz laika atlika sākotnējam pārskatīšanas uzdevumam – mehānismu un iestāžu efektivitātes nodrošināšanai. Tāpēc valstu un valdību vadītāji nolēma atlikt institucionālās reformas būtiskos jautājumus.

Līguma satursNeraugoties uz sarunu smago noslēguma fāzi, valstu un valdību vadītāji spēja

vienoties par līgumu, kas saturēja lielu skaitu izmaiņu visos Eiropas Savienības līgumos. 1997. gada 2. oktobrī parakstītā redakcija sastāv no trim daļām ar piecpadsmit sadaļām, kā arī plašu pielikumu. Pirmajā daļā tiek raksturotas būtiskās izmaiņas un papildinājumi, kas sadalīti pa atsevišķiem līgumiem (Līgums par Eiropas Savienību, Eiropas Kopienas līgums, Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, Euratom) piecās sadaļās ar vairāk kā simts apakšnodaļām. Otrā daļa pēc tā paša principa sešās sadaļās ietver esošajos līgumos veiktos vienkāršojumus vairāk kā simts pantos un protokolos. Trešā daļa četrās īsās sadaļās min vairākus vispārīgus un noslēdzošus noteikumus.

Īpaša nozīme ir Līguma par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas līguma pantu jaunajai redakcijai. Saskaņā ar Amsterdamas līgumu veiktajām izmaiņām, LES tagad

sadalās astoņās sadaļās kopskaitā ar 53 pantiem, ko vairs nenumurē ar burta/skaitļa kombināciju (piemēram, K 9), bet gan no viens līdz 53. Jau esošie, izmainītie, resp., no jauna pievienotie Eiropas Kopienas līguma 314 panti tiek no jauna sanumurēti sešās daļās ar dažādiem apakšiedalījumiem no viens līdz 314. Turpmāk gan tiks izmantota atsauce uz līdzšinējo pantu apzīmējumu, jo jaunā numerācija stājas spēkā tikai pēc tā ratifikācijas.

Līgumam pievienoti 13 protokoli un 59 paziņojumi.Amsterdamas līgums izdarīja būtiskas izmaiņas galvenokārt šādās jomās: brīvības, drošības un taisnīguma telpas izveide un pamattiesības; Savienība un tās pilsoņi; kopējā ārējā un drošības politika; Savienības institūcijas un procedūras; ciešākas sadarbības (fleksibilitāte) iekļaušana.Amsterdamas līgums atkārtoti apstiprina pamatprincipus, uz kuriem jābalstās

Eiropas Savienībai: brīvība, demokrātija, cilvēktiesības un tiesiskums. Šo principu ievērošana ir arī priekšnoteikums dalībai ES. Turklāt pirmo reizi Līguma par Eiropas Savienību jaunajā pantā F 1 tiek iekļauta procedūra, saskaņā ar kuru minēto principu smagu un ilgstošu pārkāpumu dēļ kādai no dalībvalstīm Padome ar kvalificētu vai-rākumu var atcelt noteiktas tiesības, ieskaitot balsošanas tiesības. Turklāt liela nozī-me lēmumu pieņemšanā tiek piešķirta diskriminācijas novēršanai, galvenokārt vīrieša un sievietes vienlīdzībai. No jauna līgumā iekļauta personu datu aizsardzība.

Lai “pakāpeniski izveidotu brīvības, drošības un taisnīguma telpu”, ES pirmais pīlārs pārņēma ievērojamas Šengenas līguma daļas un trešo pīlāru. Saskaņā ar Eiro-pas Kopienas līguma jauno sadaļu IIIa, piecu gadu ilgā laikposmā pēc līguma stāšanās spēkā Kopienai jāpieņem pasākumi personu brīvas pārvietošanās nodrošināšanā, ārējo robežu kontrolē, vīzu noteikumos, jautājumos par bēgļiem un patvēruma tiesībās, ieceļošanas jautājumos, kā arī tiesu sadarbībā civillietās. Pēc Eiropas Komisijas priekšlikuma un pēc Eiropas Parlamenta noklausīšanās Padome lēmumus par pasākumiem pieņem vienbalsīgi. Pēc pieciem gadiem Padome var pieņemt lēmumu, saskaņā ar kuru šajās jomās nepieciešama līdzlemšanas procedūra. Izņēmuma notei-kumi attiecas uz Lielbritāniju un Īriju, kas sākumā šajās politikās nepiedalās, taču var izlemt, kuriem no pasākumiem tās pievienojas. Uz Dāniju šis noteikums attiecas vie-nīgi tajos pasākumos, kas pieņemti, balstoties uz jauno pantu.

Trešā pīlāra, sadarbība tieslietās un iekšlietās, palikušās daļas tiek apkopotas Eiropas Savienības līguma jaunajā redakcijā, resp., pārskatītajos pantos no K 1 līdz K 14 (līdz šim K 1 līdz K 9). Tieslietu un iekšlietu mērķis ir cīņa pret terorismu, narkotiku tirdzniecību, krāpšanu un citiem noziegumiem un to novēršana. Mērķu realizēšanai jānotiek ciešāk sadarbojoties policijai, muitai un tiesībsargājošām iestādēm, kā arī izveidojot Eiropolu.

Būtisks jauninājums ir Eiropas Kopienas līgumā VI a sadaļas par nodarbinātību iekļaušana. Lai sasniegtu augstu nodarbinātības līmeni, Savienībai ar jaunas Nodarbinātības komisijas palīdzību jāveicina sadarbība un informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm un jāierosina salīdzinošas analīzes un pilotprojekti. Ar kopējo nodarbinātības politiku nav saistīta nekāda harmonizācija vai papildus izdevumi. Taču līdzšinējā pieredze rāda, ka nosacījuma iekļaušana līgumā nozīmē, ka tiek likts pamats tā turpmākai nodošanai Kopienas kompetencē un ka sekos tālāka integrācija.

Līdz ar Lielbritānijas gatavību piedalīties kopējā sociālajā politikā, Vienošanos par sociālo politiku varēja iestrādāt Eiropas Kopienas līguma attiecīgajos 117. – 120. pantos. Dažām sociālās politikas jomām tagad tiek izmantots kvalificēta balsu vairākuma lēmums un līdzlemšanas procedūra (lēmuma pieņemšanas procedūra). Jaunas kompetences, kā arī kvalificēta vairākuma attiecināšana un aktīvāka Eiropas Parlamenta iesaistīšana tika nolemta starp citu arī vides politikā, veselības politikā, patērētāju aizsardzībā (patērētāju aizsardzības politika) un apkarojot krāpšanu.

Cits mērķis bija izveidot efektīvu un saskaņotu ārpolitiku (kopējā ārējā un drošības politika – KĀDP). Šajā nolūkā tika izmainīta uz ārpusi vērstā Savienības pārstāvība, tā saucamā

troika. Līdz šim to veidoja iepriekšējās, kārtējās un nākamās prezidējošās valsts ārlietu ministri. Tagad ārpolitiska vīzija, kā arī lielāka pēctecība ir jānodrošina attiecīgai prezidējošai dalībvalstij, Komisijas pārstāvim un ES Padomes ģenerālsekretāram kā KĀDP augstajam pārstāvim. Tāpēc par “Mr. CFSP” dēvēto augsto pārstāvi atbalstīs no jauna veidojama stratēģiskās plānošanas un agrīnās brīdināšanas vienība. Jāpastiprina institucionālās attiecības starp ES un Rietumeiropas savienību (RES). ES var arī izmantot RES operatīvās kapacitātes, lai varētu realizēt līgumā no jauna nostiprinātos Petersbergas uzdevumus – humanitāros uzdevumus, glābšanas vienības, mieru uzturošos pasākumus, kā arī kaujas vienības krīžu novēršanā.

KĀDP turpmākā finansēšana, ko veiks no Kopienas budžeta, tika noteikta līgumam pievienotā starpinstitucionālā vienošanās starp Parlamentu, Padomi un Komi-siju. Saskaņā ar to, finansējami tādi posteņi kā vēlēšanu novērotājs, ES īpaši pilnvarota persona, konflikta novēršanas pasākumi miera un drošības radīšanai, atbruņošanās pasākumu finansiāls atbalsts, iemaksas starptautiskām konferencēm, neatliekami pasākumi. Tādējādi tika radīts plašs darbības instrumentu loks, ar kura palīdzību Eiropas Savienībai jākļūst vēl ietekmīgākai starptautiskās sistēmas dalībniecei.

Arī turpmāk vienbalsīgi tiks noteikti KĀDP vispārējie virzieni un kopīgās stratēģijas. Taču atbilstošus realizējamos pasākumus var pieņemt ar balsu vairākumu. Ja nepieciešams vienbalsīgs lēmums, tad dalībvalstis konstruktīvas atturēšanās ceļā var padarīt iespējamus konkrētus lēmumus, nepiedaloties to realizēšanā. No otras puses, ar kvalificētu vairākumu pieņemamos lēmumos tika iekļauta aizsargklauzula, tā kā pastāv iespēja aizkavēt balsojumu “nacionālai politikai svarīgu iemeslu dēļ”. Tad lēmumu tā vienbalsīgai pieņemšanai var nosūtīt uz Eiropas Savienības Padomi.

Kā institucionāla izmaiņa galvenokārt jāizdala Komisijas prezidenta pozīcijas nostiprināšana. Turpmāk viņš piedalīsies komisāru izvēlē. Viņš iegūst politisku vadlīniju kompetenci un lemj par uzdevumu sadalīšanu. Savas demokrātiskās leģitimitātes nostiprināšanu Prezidents iegūst tādējādi, ka viņu arī turpmāk iesaka Padome, bet Eiropas Parlamentam viņš jāapstiprina. Komisāru skaits jāierobežo ar 20. Lielās dalībvalstis paplašināšanās jaunajā kārtā atteiksies no viena komisāra (pašreiz tām ir divi), bet vienīgi tad, ja iepriekš vienbalsīgi pieņems jauninājumu balsu izsvēršanā.

Vietu skaits Eiropas Parlamentā tika ierobežots uz 700, taču netika minēts ierobežojuma veids paplašināšanās gadījumā. Parlamenta loma tika nostiprināta, piešķirot tam piekrišanas tiesības Komisijas prezidenta nominēšanā un tiesības konstatēt, ja kāda dalībvalsts atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību F 1. pantam ilgstoši pārkāpj pamattiesības, kā arī paplašinot līdzlemšanas procedūru uz 23 papildus pielietošanas gadījumiem. Īpaši tas skar 16 jaunos un esošos līguma noteikumus, uz kuriem attiecas kvalificēts vairākums. Parlaments ieguva arī no sadarbības procedūras atcelšanas, jo attiecīgais pants tika pārcelts uz līdzlemšanas procedūru. Nolēma palielināt pilnvaru jomas arī citām Kopienas iestādēm: Eiropas Justīcijas tiesai, Reģionu komitejai un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

No jauna līgumā ieviestajai integrācijas fleksibilitātei jāpalīdz novērst integrēties nespējīgu un negribošu dalībvalstu blokāde. Šim nolūkam tika iekļauta vispārēja klauzula, kurā minēti “ciešākas sadarbības” principiāli nosacījumi un divas “speciālas klauzulas”, kas min Līguma par Eiropas Savienību pirmā un otrā pīlāra papildus priekšnoteikumus. Attiecībā uz KĀDP netika iekļauta īpaša klauzula. Konstruktīvas atturēšanās gadījumā un intensīvāk izmantojot sadarbības iespējas ar RES arī šeit pastāv fleksibilitātes iespējas. Citās jomās par ciešākas sadarbības sākumu lemj ar balsu vairākumu. Taču katra dalībvalsts pretrunīgu “nacionālo interešu” gadījumā iegūst sava veida veto tiesības.

Secinājumi un reformu perspektīvaAmsterdamas līgumā apkopota plaša reformu pakete, kas ietver lielu skaitu visu

līguma sastāvdaļu uzlabojumu un jaunievedumu, kā arī Kopienas pilnvaru un

procedūru paplašināšanu. Taču šiem panākumiem tiek pretstatīts gandrīz nepārskatāms izņēmuma noteikumu un nodrošināšanās iespēju klāsts.

Nebija iespējams novērst KĀDP galveno trūkumu: arī turpmāk stratēģiskie lēmumi jāpieņem vienbalsīgi, un ar balsu vairākumu pieņemtajos realizējamos pasākumos atsevišķas dalībvalstis var izvirzīt savas nacionālās intereses. Tādējādi attiecībā uz visu KĀDP de facto pastāv veto tiesības. Tā neraugoties uz jauno ārpolitisko pieeju, Eiropa pārredzamā laikā nevar veikt efektīvu ārpolitiku.

Pozitīvi vērtējami panākumi tieslietu un iekšlietu jomā, pat ja būtiskas izmaiņas iestāsies vienīgi pēc ilglaicīgiem pārejas periodiem. Ievērojamas Māstrihtas līguma trešā pīlāra un Šengenas līguma daļas nododot Kopienas kompetencē, Savienība var darboties jomās, kas īpaši svarīgas Eiropas pilsoņiem. Eiropas Parlaments, izmantojot atbilstošas kontroles tiesības, varēja demokrātiski nodrošināt šo pilnvaru pāriešanu Eiropas līmenī bez pārejas periodiem. Bez tam Eiropas pilnvaru efektivitāti un caurspīdīgumu negatīvi ietekmēs izņēmuma noteikumi Lielbritānijai, Īrijai un Dānijai.

Neraugoties uz uzlabojumiem detaļās, Savienības institucionālā reforma, ja rēķinās ar tās paplašināšanos, ir nepabeigts darbs. Aprobežošanās ar 20 komisāriem stājas spēkā tikai tad, ja ir noregulēta balsu svēršana. Arī turpmāk Padome nepieņems lēmumus ar balsu vairākumu. Tika gan ierobežots vietu skaits Eiropas Parlamentā, taču mazo dalībvalstu pārāk lielā pārstāvība mazina cerības uz bezkonflikta pielāgošanos. Tāda pat situācija ir pārējās Kopienas iestādēs un komisijās – pēc paplašināšanās paliek atklāts personāliju jautājums.

Ja Eiropas Savienība patiešām grib uzņemt jaunas dalībvalstis, tad pirms pirmās paplašināšanās kārtas neizbēgamas ir būtiskas Kopienas iestāžu un lemšanas procedūru turpmākās reformas. Atliek nogaidīt, vai nākamai Starpvaldību konferencei ES paplašināšanās uz Austrumiem tiešā spiediena ietekmē izdosies spert izšķirošu soli institucionālo reformu procesā, lai tā padarītu iespējamu paplašināšanos par vairāk kā 20 dalībvalstīm.

Amsterdamas līgums vēl nav konstitūcija nacionālas valsts izpratnē. Taču tas sniedz supranacionālu padziļinājumu par spīti starpvaldību nodrošināšanās pūliņiem. Spill–over loģika ir turpinājusies citās politiku jomās. Institucionālais veidojums tika pakļauts turpmākai federalizācijai – no vienas puses, ES orgānu stiprināšana, vienlaikus uzsverot nacionālo lomu, un no otras puses, subsidiaritātes princips. Kopumā Amsterdamas līgums kā pakāpeniskas padziļināšanas konsekvents turpinājums jāierindo Vienotā Eiropas akta un Māstrihtas līguma tradīcijā. Tomēr plašā iekšlietu un tieslietu politikas nodošana Kopienas kompetencē novedusi pie tā, ka Māstrihtas līguma triju pīlāru struktūra vairs neatspoguļo Eiropas Savienībai adekvātu modeli. Gluži otrādi, supranacionāls Eiropas Kopienas līgums veido Eiropas Savienības centrālo būvi, kamēr otrais un trešais pīlārs šo struktūru kā starpvaldību piebūvi pilnveido vismaz tematiski.

Klauss Gīrings (Claus Giering)

Apkārtējās vides politika

Juridiskais pamats: LEK 2., 3. k un 130. r – t panti.

Mērķi: Vides saglabāšana un tās kvalitātes uzlabošana; iedzīvotāju veselības aizsardzība; pārdomāta un racionāla dabas resursu izmantošana; pasākumu vei-cināšana starptautiskā līmenī, lai novērstu reģionālās un globālās vides problēmas. Instrumenti: Tiesību akti, pamatā direktīvas un vides kvalitātes standarti (piesārņojuma rādītāji), procesu standarti (emisijas, projektēšanas un darbības standarti) un ražojumu standarti (ražojuma piesārņojuma vai emisijas robežrādītāji); rīcības programmas vides aizsardzībai; atbalsta programmas. Budžets: 1996. gadā 123 miljoni ECU. Literatūra: Astrid Epiney: Umweltrecht in der Europäischen Union, Köln 1997; Olaf Hillenbrand: Europa öko–logisch? Wirkungs- und Störfaktoren der Euro-päischen Umweltpolitik, Bonn 1994.

Eiropas politikā priekšplānā aizvien vairāk izvirzās vides aizsardzība, jo kā priekš-noteikums efektīvai vides interešu pārstāvībai pastāv līgumtiesiskie pamati: jau Amsterdamas līguma preambulā minēts noturīgas ekonomiskās attīstības princips. Tiklīdz Līgums stāsies spēkā, Eiropas Kopienas pienākums ir censties realizēt “augstu vides aizsardzības pakāpi” (Eiropas Kopienas līguma 2. pants) un visos pasākumos ņemt vērā vides aspektus – šis šķērseniskais resp. integrācijas princips, pateicoties jaunajam 3. pantam, iegūst to pašu nozīmi, kāds ir subsidiaritātes principam. Tādējādi vēl tika precizētas jau Māstrihtas līguma reformā 1992. gadā ievietotās nodaļas par vides aizsardzību. Tomēr deviņdesmito gadu nogalē vides patiesais stāvoklis visās jomās uzrāda satraucošas tendences.

Eiropas Kopienas vides politikas attīstība – no slimnieka kopšanas uz profilaksi1957. gada līgumos nebija paredzēta Eiropas Kopienas atbildība par vides

politiku. Uz pieaugošo vides piesārņotību Eiropas Kopienas valstis reaģēja nacionālajā līmenī. Tomēr pret vides piesārņotību kā pārrobežu problēmu nevar efektīvi cīnīties nacionālā līmenī. Tā kā nacionālie vides politikas pasākumi un videi nozīmīgie ražojumu standarti pieaugošā kārtā izrādījās par ārpustarifu tirdzniecības kavēkļiem un tādā kārtā bija pretstatā Eiropas Kopienas mērķim brīvai preču kustībai, aizvien uzstājīgāk bija dzirdama prasība darboties vides politikā Eiropas Kopienas līmenī. Drīz pēc pirmās ANO konferences par cilvēka vidi 1972. gada jūnijā Eiropas Kopienas Galotņu tikšanās laikā Parīzē Eiropas Komisija aicināja izstrādāt vides politikas Rīcības programmu. Kā uz tiesisko pamatu norādīja uz Eiropas Ekonomiskās Kopienas līguma vispārīgajiem noteikumiem, piemēram, Eiropas Kopienas līguma 2. pantu, kurā par Kopienas uzdevumu minēta “harmoniska un līdzsvarota ekonomikas attīstība”. Tika nosaukti arī Eiropas Kopienas līguma 235. pants, kurā Eiropas Kopienai uzticēta darbības kompetence “neparedzētos gadījumos” un Eiropas Kopie-nas līguma 100. pants, kurā paredzēta nacionālo tiesību aktu, kas skar iekšējo tirgu, harmonizēšana. Šādus tiesiskos aktus Eiropas Savienības Ministru Padome varēja pieņemt tikai vienbalsīgi (lēmuma pieņemšanas procedūra).

Jau 70. gadu sākumā bija atzīta kopējas vides politikas nepieciešamība. Tika radīti Eiropas Kopienas vides likumdošanu regulējošie noteikumi un ierobežojumi vairāk kā 200 direktīvu un nolikumu veidā. Tie attiecas galvenokārt uz tādām jomām kā ūdeņu aizsardzība, gaisa tīrība, ķimikālijas, augu un dzīvnieku pasaules aizsardzība, trokšņu apkarošana, atkritumu apsaimniekošana. Eiropas Kopienas vides tiesību iedarbība atkarīga no to ieviešanas dalībvalstu nacionālajās tiesībās. Uz trūkumiem šajā jomā norāda daudzas līguma pārkāpšanas prāvas Eiropas Justīcijas tiesā. Kad 1997. gada janvārī Komisija savas ofensīvas ietvaros par stingrāku vides likumdošanas realizēšanu pirmo reizi atbilstoši Eiropas Kopienas līguma 171. pantam Eiropas Justīcijas tiesai rekomendēja uzlikt soda naudas, tad tas skāra vācu un itāļu līguma pārkāpējus vides jomā. Pēc tam kad valstis savas saistības tomēr izpildīja, tiesas procesi tika pārtraukti. Taču svarīga tēma kopējajā vides politikā vēl aizvien ir ES likumdošanas aktu pilnīgāka ieviešana.

Paralēli vides likumdošanai Kopiena realizēja vides politikas Rīcības programmas, kurās tā ikreiz noteica galvenās darbības līnijas un mērķus. Jau 1983. gada trešā Rīcības programma uzsvaru lika uz profilaksi un aizsardzību; ceturtā Rīcības programmā, laikā no 1987. līdz 1992. gadam, iezīmējas pāreja uz profilaksi. Kopiena nodibināja arī ar vides aizsardzību saistītas pētniecības programmas, kā STEP (zinātne un tehnoloģija vides aizsardzībai) un EPOCH (Eiropas klimatoloģijas un dabas risku programma).

Skaidras pilnvaras vides politikā Eiropas Kopiena saņēma tikai Vienotajā Eiropas aktā (VEA) 1987. gadā (Eiropas Kopienas līguma 130. r–t panti). Tajā tika apstip-rinātas jau sen pieņemtās vadlīnijas: novēršanas un profilakses principi, “piesārņotājs maksā” princips un izcelšanās vietas princips (priekšroka vides risku koriģēšanai to izcelsmes vietā). Tika pievienots vides politikas subsidiaritātes princips, saskaņā ar kuru Eiropas Kopiena sāk darboties tikai tad, ja mērķus labāk var sasniegt Kopienas, bet ne dalībvalstu līmenī. Svarīgs instruments, kā vides aizsardzības prasības attiecināt uz citu politiku jomām, ir Vienotajā Eiropas aktā noteiktā iedarbības uz vidi novērtēšana. Pēc 22 projektu redakcijām Iedarbības uz vidi novērtēšanas direktīva stājās spēkā 1988. gada jūlijā. Tā paredz vienotu administratīvu procedūru ekonomisko projektu plānošanā, lai pārbaudītu iedarbību uz cilvēku un vidi. Attiecībā uz vides politiku arī Vienotajā Eiropas aktā principā lēmumu pieņēma vienbalsīgi Eiropas Parlamentu vienīgi uzklausot; papildus lēmumiem Ministru Padome varēja paredzēt kvalificētu vairākumu. Taču kopš tā laika vides aizsardzības pasākumus varēja pamatot ar Eiropas Kopienas līguma jauno 100. a pantu, ja vien šie pasākumi attiecās uz iekšējā tirgus izveidošanu. Tad spēkā bija sadarbības procedūra ar Eiropas Parlamentu, kas ietver vairākuma balsojuma iespēju un tādējādi ātrāku tās pieņemšanu. Tikai pēc Māstrihtas līguma kļuva iespējami, izmantojot sadarbības procedūru vides jomā, vairākuma lēmumi un jūtamāka Eiropas Parlamenta līdzdarbība; Amsterdamas līgums paredz pat pāreju uz līdzlemšanas procedūru, vienīgi gan lai pieņemtu vispārējas rīcības programmas, bet ne uz lēmumiem šo programmu realizēšanai. Nav iekļautas vēl citas svarīgas jomas, tā, piemēram, vienbalsīgs lēmums vēl aizvien nepieciešams attiecībā uz noteikumiem par vides nodokļiem un pasākumiem enerģētikas jomā.

Kopējā vides politika 90. gadosSaistībā ar iekšējā tirgus programmu vides politika ieguva jaunu uzmanību un

neatliekamību: 1989. gadā Eiropas Komisijas uzdevumā veiktais pētījums izteikti brīdināja par vides piesārņojuma palielināšanos iekšējā tirgus ietvaros, galvenokārt kā sekas pieaugošai transporta līdzekļu kustībai. Ar stingru normu palīdzību Eiropas Komisija, Eiropas Parlamenta un Eiropas Justīcijas tiesas atbalstīta, vēlas iekšējā tirgū nodrošināt augstu aizsardzības līmeni. Vides aizsardzībā pieļaujami arī dalībvalstu lēmumi (Eiropas Kopienas līguma 100. a panta 4. punkts un 130. t pants); drīkst saglabāt jau eksistējošus nacionālos aizsardzības pasākumus, kas pārsniedz kopējo noteikumu robežas, ja tie ir samērojami un neietver sevī slēptus tirdzniecības šķēršļus. Šie noteikumi vēl ir precizēti Amsterdamas līguma projektā: dalībvalstis drīkst no jauna ieviest stingrākas vides normas, pie kam Komisijai jālemj, vai ES kopumā ir nepieciešams rīkoties. Relatīvi augsti vides standarti ir galvenokārt Ziemeļvalstīs, kā arī Vācijā un Austrijā. 1995. gadā trīs ES pievienojušās valstis, Zviedrija, Somija un Austrija, saskaņā ar izņēmuma noteikumu, drīkst paturēt stingrākus vides standartus līdz 1999. gadam; pēc tam tie saglabājami, ES atbilstoši pastiprinot kopējos noteikumus.

1993. gada oktobrī Kopenhāgenā darbu pēc trīs gadus ilgušā strīda par tās sēdekli sāka Eiropas Vides aģentūra kā informācijas un dokumentācijas centrs. 1998. gadā tā grib sagatavot paneiropas ziņojumu par vides stāvokli. Patlaban ES ir nodrošinātas katra pilsoņa tiesības uz aptverošu informāciju par vides aizsardzību un vides piesārņojumu un brīvu pieeju attiecīgajām oficiālajām iestādēm.

Vides politikas Piektās rīcības programmas “noturīgai attīstībai” stratēģijas mērķis laika posmam no 1993. līdz 2000. gadam ir sasniegt progresu vides aizsardzības profilaksē. No vienas puses, tas attiecas uz vides likumdošanas tālāku attīstību – piemēram, 1996. gadā pieņemto pamatdirektīvu par vides piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli. No otras puses, Komisija vides jomā, paralēli ilgu laiku dominējošai likumdošanas normu izstrādāšanai, aizvien vairāk koncentrējas uz citiem pasākumiem, piemēram, uz saimnieciski politiskiem un nodokļu politikas instrumentiem, kā arī informācijas un izglītības pasākumiem. Par kopš 1990. gada -apspriesto, bet vēl aizvien bloķēto Eiropas Kopienas enerģijas/CO2 nodokli 1997. gada martā Komisija iesniedza jaunu direktīvas projektu. Par vidi atbildīgais Komisijas Ģenerāldirektorāts principā ierosina nodokļu reformu, kas sekmētu nodokļu nastas pārdalījumu no darba faktora uz vides resursu izmantošanu un vides piesārņošanu. Cita Komisijas iniciatīva paredz atbildību par vidi, šajā nolūkā tā cenšas panākt kopēju ietvaru. Gaisa tīrības uzturēšanas politikā Komisija ar savu “Motoreļļas programmu” ir sagatavojusi kopēju stratēģiju, kas kombinē automašīnu izplūdes gāzu augstākos rādītājus, piemēram, ar nodokli par autostrādi. Pie ES vides politikas pie-der arī investīciju vides uzlabošanai finansiāla veicināšana, izmantojot finansēšanas programmu LIFE vai Strukturālos fondus vai attiecīgi Kohēzijas fondu. Reģionālo fondu ietvaros, piemēram, 1989. gada beigās tika nodibināta ENVIREG programma, lai cīnītos pret vides piesārņošanu ekonomiski vājos ES valstu jūras piekrastes reģionos. Arī Eiropas Investīciju banka piešķir aizdevumus, piemēram, atkritumu pārstrādes un ūdens attīrīšanas ietaišu būvēm. Pēdējie Eiropas vides politikas pasākumi ir brīvprātīgas vienošanās: kopš 1993. gada attiecīgi pārbaudītiem ražojumiem tiek piešķirta Eiropas vides zīme, kopš 1995. gada firmas pēc uzņēmuma vides pārbaudes var saņemt sertifikātu.

Saistībā ar piekto Rīcības programmu 1997. gadā Komisija iepazīstināja ar plašu ziņojumu par tās īstenošanu un Rīcības plānu atlikušajiem gadiem. Prioritāte ir vides aizsardzības integrācija tādās jomās kā rūpniecība, enerģētika, lauksaimniecība un tūrisms. Komisijai ir svarīgi, lai atteiktos no pašreizējās ekonomikas pieauguma koncepcijas un realizētos apziņa, ka turpmāka sabiedrības un ekonomikas attīstība iespējama vienīgi, balstoties uz dabas resursu nodrošināšanu pietiekamā daudzumā un augstā kvalitātē.

ES nozīme palielinās arī starptautiskajā vides politikā; centrālais temats ir klimata aizsardzība. Pēc tam kad pēc ilgstošām sarunām, kurās nacionālo pretestību dēļ ES loma nebija jūtama, 90. gadu vidū bija izdevies atteikties no CFC ražošanas, sarunu centrā ir uz klimatu iedarbīgo gāzu strauji pieaugošā izplūde. Līdz šim ES politika siltumnīcas efektu radošo gāzu izplūdes samazināšanā ierobežojas, paralēli programmai ALTENER atjaunināmu enerģijas nesēju veicināšanai un SAVE enerģijas efektivitātes kāpināšanai, faktiski ar CO2 emisijas novērošanas sistēmu. Acīmredzami ES nevar sasniegt ANO Galotņu tikšanās laikā 1992. gadā Riodežaneiro panākto mērķi līdz 2000. gadam stabilizēt emisiju 1990. gada līmenī. Kā lasāms Starptautiskās Enerģijas aģentūras 1996. gada ziņojumā, starp 1990. un 1995. gadu ES siltumnīcas efektu radošo gāzu kopējā emisija samazinājās tikai par 1,1 %. Nākamajā ANO konferencē Kioto 1997. gada beigās ES vides ministri vienojās līdz 2010. gadam samazināt šo gāzu (CO2, metāns, N2O) emisiju kopumā par 15 % (aprēķins veikts, balstoties uz 1990. gada rādītājiem). ES gan vēlas panākt, lai tam pievienotos citas rūpniecības valstis; tomēr ASV un Japāna izturas noraidoši pret saistošu mērķu pieņemšanu.

Lai izpildītu savu pienākumu veikt videi draudzīgas darbības visās jomās, ES jānes atbildība vides politikā savās ārējās attiecībās, īpaši iepretim Centrālajai un Austrumeiropai un attīstības valstīm. Taču ES vēl jāpilda Riodežaneiro dotais solījums, aktīvi īstenot konferences laikā pieņemto vides rīcības plānu. Vides problēmu atrisināšana starptautiskas sadarbības ceļā tika uzņemta Māstrihtas vides politikas mērķkatalogā (Eiropas Kopienas līguma 130. r. panta 1. punkts). Eiropas Kopiena pati ir dažādu vides aizsardzības nolīgumu partnere. Tās līgumos ar trešajām

valstīm vai valstu grupām patlaban ir vides aizsardzības klauzula. Pastiprinātās sadarbības ietvaros ar Austrumeiropas valstīm tika noslēgti speciāli divpusējās sadarbības līgumi vides jomā.

Secinājumi un nākotnes perspektīvasTaču Eiropas vides politikas situācija ir pretrunīga. Aktivitāšu palielināšanās gan

dokumentē pieaugošu jūtīgumu vides jautājumos, taču, jo konkrētāka un efektīvāka kļūst Eiropas vides politika, jo stiprāk sevi piesaka atrunas attiecīgi skartajās saimniecības jomās. Apziņa, ka vides resursi ir ierobežoti un par tiem attiecīgi jāmaksā, vēl aizvien nav guvusi vispārēju izplatību, tāpat kā pārliecība, ka vides aizsardzībai nav jāierobežo konkurence, bet gan tā jākāpina. Laikā, kad valda augsts bezdarba līmenis, vēl aizvien dominē tieksme pēc ekonomikas pieauguma, kas nerēķinās ar vides piesārņojumu un resursu izmantošanu. Vēl nav skaidrs, vai izdosies iecerētā virzība uz noturīgu ekonomisko attīstību, par kuru Komisija iestājās, piemēram, savā 1993. gada Baltajā grāmatā “Attīstība, konkurētspēja un nodarbinātība”. Lai panāktu ekonomikas, tehnoloģiju un sabiedrības ekoloģisko pārorientēšanos, būtu, piemēram, nepieciešama nodokļu sistēmas reforma. Tuvākajā laikā ar progresu šajā virzienā nevar rēķināties. Turklāt nav arī skaidrs, kurp vides jomā vedīs politiski aizvien uzsvērtākais subsidiaritātes princips – iespējams, ka draud Eiropas Kopienas vides normu nacionāla vai reģionāla pielāgošana. ES vides politikas pārbaudes akmens būs pirmo reizi Vienotajā Eiropas aktā apstiprinātā un pēc tam Amsterdamas līgumā tālāk precizētā vides dimensijas integrācija citās politikas jomās.

Daudz kas Eiropas vides politikā norāda uz pareizu virzienu – un tomēr ekonomisko un citu aprindu pretestības dēļ tā vēl ir tukša runāšana. Vēl aizvien ejams ļoti tāls ceļš no teorijas uz noturīgas ekonomiskās attīstības praksi. Nepieciešams, lai notiktu vispārēja apziņas un izturēšanās maiņa, ko Brisele ir rosinājusi, bet kas var kļūt realitāte vienīgi tad, ja aktīvi piedalās un līdzi strādā visi politiskie līmeņi un galu galā visi pilsoņi.

Anita Volfa-Nīdermaijere (Anita Wolf-Niedermaier)

Asociācijas politika

Juridiskais pamats: LEK, 228., 238. panti. Mērķi: Privileģētu ekonomisko attiecību izveidošana; asociēto valstu konkurences spēju paaugstināšana pasaules tirdzniecībā; demokrātisko un tiesiskas valsts struktūru veicināšana partnervalstīs; sagatavošana eventuālai līdzdalībai. Orgāni: Asociācijas Padome un komitejas, Parlamentārā Asociācijas komiteja. Literatūra: Günter Hirsch: Die Rechtsprechung des Europäischen Gerichtshofs zu Assoziirungsabkommen, in: Bayerische Verwaltungsblätter 15/1997, S. 449 – 454; Bengt Beutler u. a. (Hrsg.): Die Europäische Union – Rechtsordnung und Politik, 4. Aufl., Baden-Baden 1993; Meinhard Hilf, Christian Tomuschat (Hrsg.): EG und Drittstaatenbeziehungen nach 1992, Baden-Baden 1991.

Asociācijas līgumi ir centrālais elements Eiropas Savienības attiecībās ar trešajām valstīm un reakcija uz starptautiskās politikas attīstību. Šīs vienošanās noslēdz Eiropas Kopiena. Ne Līgums par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums), ne arī Amsterdamā pieņemtais lēmums par tā reformām (Amsterdamas līgums), nepiešķir Eiropas Savienībai juridiskas personas statusu. Līdz ar Asociācijas līgumu tika izveidota attiecību sistēma, no kuras izriet līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumi, kā arī specifiskas procedūras. Asociācijas līgums ar trešajām valstīm var nodibināt privileģētas ekonomiskās attiecības, atbalstīt politiskos, ekonomiskos un sabiedrības transformācijas procesus, palīdzēt sagatavoties līdzdalībai Savienībā vai arī kalpot kā kompensācija par neatrašanos dalībvalstu skaitā. Jaunākajos Asociācijas līgumos sadarbība ir saistīta ar demokrātijas atzīšanu, tiesisku valsti un cilvēktiesībām. Bez tam arvien lielāka nozīme tiek piešķirta arī politiskajam dialogam.

Tiesiskais pamats un rīcība Asociācijas līgumu Savienība var noslēgt ar vienu vai vairākām valstīm, ar vienu

vai vairākām starptautiskajām organizācijām (LEK, 238. pants). Runa ir par sasaistes formu, kas ir vairāk nekā tirdzniecības un sadarbības vienošanās (LEK, 113. pants) un kas nav tālu no līdzdalības. Asociācijas līgums ir starptautiska vienošanās un Kopie-nas tiesību daļa. Tātad tas ietekmē Kopienas dalībvalstu tiesisko kārtību. Asociācija nav pakļauta ģeogrāfiskiem ierobežojumiem. Ja Kopiena šāda līguma ietvaros tomēr uzņemas pienākumus, tad tai jāsaņem EK līgumā paredzētās attiecīgās pilnvaras (ierobežoto vienreizējo pilnvaru princips). Ja Asociācijas līgums skar arī tādu pilnvaru jomas, kurās arī dalībvalstīm ir regulēšanas kompetences, tad tas tiek noslēgts kā “jauktais līgums”. Šāds līgums ar trešajām valstīm ir jānoslēdz arī visām dalībvalstīm. Asociācijas līgumā ir paredzēta savu orgānu izveide ar atbilstošām pilnvarām attiecībā uz eksporta noteikumiem (Asociācijas padome un komitejas, kā arī Parlamentārā Asociācijas komisija).

Lai noslēgtu Asociācijas līgumu, ir nepieciešama Eiropas Komisijas, Eiropas Savienības Ministru Padomes un Eiropas Parlamenta (EP) sadarbība. Uz LEK 228. -panta pamata Komisija Padomei iesniedz rekomendācijas un tā, savukārt, Komisijai piešķir pilnvaras nepieciešamo sarunu ievadīšanai. Atbilstoši līgumam, LEK 238. pants prasa vienbalsīgumu un EP piekrišanu.

AtšķirībasAsociācijas politikā pastāv atšķirības gan mērķu noteikšanā, gan arī to realizācijā.

“Aizjūras valstu un suverēno apgabalu asociēšana” (LEK, 131.–136. panti) attiecas uz valstīm, kas ar Beļģiju, Dāniju, Franciju, Itāliju, Nīderlandi un Apvienoto Karaļvalsti uzturēja īpašas attiecības. Šāda “konstitucionāla asociēšana” deva iespēju izveidot privileģētas ekonomiskās attiecības ar valstīm, kuras atradās politiskā atkarībā no kādas ES dalībvalsts. Pēc tam, kad šīs valstis ieguva neatkarību, konstitucionālā

asociācija, atbilstoši LEK 238. pantam, pārtapa ar līgumu noslēgtā asociācijā. Attīstības politikas asociācija ceturtās Lomē (Lomé) vienošanās ietvaros 71 Āfrikas, Karību baseina un Klusā okeāna telpas (ACP – valstis) valstij tagad ir piešķirtas vienpusējas priekšrocības.

1992. gadā parakstītais Asociācijas līgums ar EBTA valstīm par Eiropas Ekono-misko telpu (EET) bija reakcija uz arvien ciešākajām ekonomiskajām saitēm starp EBTA valstīm un EK dalībvalstīm. Ar dažiem izņēmumiem, piemēram, kopīgajiem ārējās tirdzniecības noteikumiem vai noteikumiem tirdzniecībā ar lauksaimniecības produktiem, EBTA valstis pārņēma Iekšējā tirgus tiesiskos noteikumus. “Eiropas vienošanās” ar desmit Centrālās un Austrumeiropas valstīm ir ne tikai politisks atbalsta signāls transformācijas procesam, bet arī norāde uz šo valstu iespējamo līdzdalību ES. Šīs tuvināšanās Savienībai stratēģijas rezultāts veidoja svarīgu pamatu attiecīgajām Komisijas rekomendācijām Agenda 2000 par iestāšanās sarunu sākšanu ar Igauniju, Poliju, Slovēniju, Čehijas Republiku un Ungāriju (paplašināšanās).

Sadarbības starp ES un Vidusjūras valstīm galvenais elements ir brīvās tirdzniecības ieviešana. Tās mērķis ir noslēgt asociācijas līgumus ar Alžīriju, Ēģipti, Izraēlu, Jordāniju, Libānu, Maroku, Sīriju, Tunisiju un Palestīniešu Administrāciju. Jau 1963. gadā tika noslēgts asociācijas līgums ar Turciju, kam sekoja kopš 1996. gada pastāvošā Muitas savienība. Vienošanās ar Maltu (1971) un Kipru (1973) sākumā kalpoja kā aizvietotāja līdzdalībai EK. Tāpat kā ar piecām Centrālās un Austrumeiro-pas valstīm, arī ar Kipru 1998. gadā tika sāktas sarunas par iestāšanos1.

Secinājumi un ieskats nākotnēES asociācijas politika ir novedusi līdz ciešu ekonomisko un politisko sakaru

tīklam ar trešajām valstīm. Līdz ar politisko pamatprincipu iekļaušanu jaunās paaudzes līgumā kļuva skaidrs, ka asociācija ar ES nenozīmē tikai privileģētu ekonomisko sadarbību, bet satur arī politisku dimensiju, kas balstās uz līdzīgiem priekšstatiem par vērtībām. Taču tieši šai vērtību dimensijai trešās valstis ne vienmēr piešķir tādu pat nozīmi, kā tas ir redzams, piemēram, dialogā ar Āzijas valstīm. Kas attiecas uz Eiropas vienošanos, tad tajā minētā iestāšanās iespēja jau ir radījusi tiešas konsekvences pirmajai valstu grupai. Pārējām iestāšanās kandidātvalstīm Eiropas vienošanās līdz attiecīgam ES lēmumam par iestāšanās sarunu sākšanu būs kā kompensācija par neatrašanos dalībvalstu skaitā. Tomēr joprojām ir redzams, ka dalībvalstis atkal un atkal vēršas pret nevēlamajām asociācijas līgumu ietekmes sekām. Taču Eiropas Justīcijas tiesas jurisdikcija uzsver, ka no asociācijas līguma izrietošie dalībvalstu pienākumi ir saistoši un no tiem daļēji izvairīties vai arī atlikt to pildīšanu uz vēlāku laiku nav iespējams.

Franko Aldžjēri(Franco Algieri)

Attīstības politika

Juridiskais pamats: LEK, 131.–136. panti (Aizjūras zemju un teritoriju asociācija), LEK 238. pants (Lomē konvencijas), LEK 113. pants (Tirdzniecības politika), LEK 43. pants (Pārtikas atbalsts). Māstrihtas līgumā ietvertās Eiropas Kopienas kompetences attīstības jautājumu sadarbības jomā (LEK 130. u–y panti). Instrumenti: asociācijas līgumi ar valstu grupām, kā arī tirdzniecības un sadarbības līgumi, vispārējā priekšrocību sistēma, finansiālā palīdzība, pārtikas atbalsts un ārkārtas palīdzība, nacionālo attīstības politiku koordinācija un harmonizācija. Budžets: 1997: 4,324 miljardi ECU (saistības), atbilst apmēram 4,8 % Eiropas Kopienas budžetam; papildus apmēram 2,5 miljardi ECU gadā Lomē sadarbībai. Literatūra: Karl Wolfgang Menck: Entwicklungspolitik, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration 1996/97, Bonn 1997; Franz Nuscheler, Otto Schmuck (Hrsg.): Die Süd–Politik der EG – Europas entwick-lungspolitische Verantwortung in der veränderten Weltordnung, Bonn 1992.

Kopš septiņdesmito gadu vidus Eiropas Kopiena aizvien vairāk nodarbojas ar attīstības politikas jautājumiem. Skaidri nedefinējot kompetenču sadalījumu, tā pakāpeniski izveidoja attīstības politikas mehānismu un finansiālo ietvaru, kas rezultātā pilnīgi atbilda dalībvalstu rīcības iespējām. Taču tikai pēc Eiropas Savienības līguma (Māstrihtas līgums) spēkā stāšanās 1993. gada novembrī Eiropas Savienībai ir skaidri definētas ES dalībvalstu aktivitātes papildinošas atbildības jomas. Plašākas attīstības politikas koordinēšana Kopienas mērogā vismaz pagaidām nav plānota. Šīs politikas mērķis ir koordinēt un saskaņot ES un dalībvalstu aktivitātes.

Neskatoties uz to, ka ES līdz deviņdesmito gadu sākumam nebija pašai savas attīstības politikas kompetences, tā attīstīja daudzpusīgas aktivitātes ziemeļu – dienvidu sadarbības ietvaros: agrārās politikas jomā tā kopš 1969. gada piedalās starptautiskajās vienošanās par pārtikas jautājumiem; vispārējās priekšrocību sistēmas ietvaros tā attīstības valstīm kopš 1971. gada piešķir vienpusējus atvieglojumus tirdzniecībā. Pamatojoties uz dažādiem Eiropas Savienības Ministru Padomes lēmumiem, saskaņā ar LEK 235. pantu, Eiropas Kopiena kopš septiņdesmito gadu vidus sniedz arī finansiālo un ārkārtas palīdzību. Turklāt tā atsevišķās jomās ļoti intensīvi sadarbojas ar (privātajām) starptautiskajām palīdzības organizācijām.

Ar Māstrihtas līgumu 1993. gadā būtiski tika nostiprināta Eiropas Kopienas attīstī-bas politikas tiesiskā bāze. Ar LEK 130. u–y pantiem Eiropas Kopienas līgumā ir ieviesta jauna sadaļa “Sadarbība attīstības jomā”, kurai noteikti trīs mērķi: saimnieciskās un sociālās attīstības veicināšana, attīstības valstu iekļaušanās pasaules saimnieciskajā apritē un nabadzības apkarošana. Tas norāda, ka Kopienas sadarbībai attīstības jomā jāpapildina nacionālās politikas.

Mērķi un instrumentiJauna orientācija ES attīstības politikā sekoja astoņdesmito gadu sākumā. Turklāt

1979. gadā pirmo reizi tieši ievēlētā Eiropas Parlamenta spiediena rezultātā Eiropas Komisija ar 1982. gada oktobra “Pisani memorandu” no jauna noteica šīs politikas mērķus, kuri pēc tam vairākkārt tika pārskatīti. Līdzās daudziem izplatītajiem apsvērumiem, no kuriem svarīgākais – miera nodrošināšana visā pasaulē, šajā dokumentā izvirzīti seši konkrēti mērķi:

attīstības valstu pašu centienu atbalstīšana; pārtikas pašapgādes veicināšana, dodot priekšroku lauku attīstībai; cilvēku resursu attīstība un kultūras dimensijas ievērošana; autonomo kapacitāšu attīstība zinātniskajā un lietišķajā pētniecībā; visu rīcībā esošo dabas resursu sistemātiska izmantošana; ekoloģiskā līdzsvara atjaunošana un saglabāšana.

Šo prioritāšu noteikšana ir pastiprināti ietekmējusi līdzekļu sadales praksi. 1992. gada septembrī Komisija iesniedza ziņojumu “Attīstības sadarbības politika līdz 2000. gadam”, kurā ir izskaidrotas Māstrihtas līguma konsekvences. Īpašu nozīmi sadarbībā šodien iegūst cilvēktiesību ievērošana, kā arī funkcionējošas pārvaldes un valdības struktūras (good governance).

Pie ES attīstības politikas instrumentiem pieder tirdzniecības, asociācijas un sadarbības līgumi ar izvēlētām valstu grupām un atsevišķām valstīm (asociācijas politika), kā arī liels skaits visā pasaulē pielietotu attīstības instrumentu. Pie visaptverošajiem instrumentiem pieder vispārējā priekšrocību sistēma, kas tās aptvertajām valstīm nodrošina atvieglotu pieeju ES tirgum, palīdzība ar pārtikas produktiem, ārkārtas palīdzība un finansiālā palīdzība Āzijai un Latīņamerikai.

Lomē konvencijasES attīstības politikas pamatu veido Lomē sadarbība. Pirmo Lomē konvenciju 1975.

gadā noslēdza toreiz deviņas Eiropas Kopienas valstis un 46 ACP valstis. Tās priekšgājējs bija Jaundē konvencija. 1989. gada decembrī jau divpadsmit Eiropas valstis un 69 attīstības valstis parakstīja ceturto konvenciju (Namībija tam pievienojās 1990. gadā). Lomē IV darbības laiks ir 10 gadi (1990. gada marts – 2000. gada februāris), turklāt jau pēc pieciem gadiem par finansiālo palīdzību bija jāvienojas atkārtoti. Nodaļā par tirdzniecības politiku tika panākta vienošanās par muitas atcelšanu 99 % no visas ACP produkcijas ES tirgū. Jūtīgi produkti, kuri pakļaujas ES lauksaimniecības tirgus noteikumiem, vēl joprojām ir izslēgti. Toties ACP valstis drīkst noteikt muitas nodevas importam no ES, taču tās – saskaņā ar lielākās labvēlības principu – nedrīkst būt diskriminējošas, salīdzinot ar citām industriālajām valstīm.

Viens no svarīgākajiem ES – ACP līgumu instrumentiem ir Lomē sadarbības ietvaros attīstītā sistēma eksporta ieņēmumu stabilizācijai (Stabex). Šī sistēma, neskatoties uz tās ierobežoto apjomu, šobrīd visā pasaulē ir praksē attaisnojusies. Stabex sistēma attiecas uz vairāk nekā 40 lauksaimniecības izejvielām un pārdošanas ieņēmumu samazināšanās gadījumā – stingri noteiktu augstāko likmju apjomā un attiecīgu priekšnoteikumu izveidošanās gadījumā – garantē kompensāciju no Briseles kasēm. Kopš 1987. gada līdzīga sistēma ir arī nabadzīgāko Āzijas un Latīņamerikas valstu rīcībā.

Pārējās ceturtās Lomē konvencijas nodaļas attiecas uz parādu jautājumu, apkār-tējās vides aizsardzību, kā arī cilvēktiesībām (cilvēktiesību politika). Finansiālie līdzekļi periodam no 1990. līdz 1995. gadam, salīdzinot ar Lomē III, tika palielināti no 17,5 līdz 24,6 miljardiem vācu marku. Pēc ilgstošām sarunām un dažādu ES valstu sīkumainas tirgošanās Eiropas Savienības Padomē Kannās 1995. gadā tika panākta vienošanās par Eiropas Attīstības fonda dotācijām periodā no 1996. līdz 2000. gadam par 13,3 miljardiem ECU (24,9 miljardi vācu marku).

Līdzšinējie Lomē sadarbības rezultāti nekādā ziņā nav uzskatāmi par apmierinošiem. ACP daļa ES tirdzniecībā jau vairākus gadus samazinās. Ja 1975. gadā tā sastādīja vēl vairāk nekā 7 %, tad deviņdesmito gadu vidū tā sastāda vairs tikai trīs līdz četrus procentus. Turklāt vēl jāņem vērā izejvielu cenu kritums un Lomē partnervalstu parādu situācija. Pēc Eiropas Statistikas pārvaldes 1995. gada jūlija ziņojuma Stabex gada norma nebija pietiekoša nevienā no pirmajiem trīs Lomē IV pielietošanas gadiem. Laikā no 1990. līdz 1992. gadam bija iespējams finansēt tikai 40,7 % pamatoto pieprasījumu. Situācija pārtikas apgādē vēl joprojām ir kritiska. Neskatoties uz daļēji neapmierino-šajiem rezultātiem, ACP valstis – arī reālas alternatīvas trūkuma iespaidā – arī turpmāk ir stipri ieinteresētas turpināt sadarbību Lomē konvencijas ietvaros.

Secinājumi

ES attīstības politiku deviņdesmito gadu vidū raksturoja sekojošas pazīmes: pirmkārt, Kopiena kā valstīm pāri pastāvoša savienība dod priekšroku reģionālās integrācijas projektiem, piemēram, pārrobežu infrastruktūras projektiem.

Deviņdesmitajos gados parādījās izteikts interešu konflikts starp pastiprināto ES pievēršanos Centrālajai un Austrumeiropai un attīstības politiku, ko izraisīja sabiedrisko līdzekļu samazināšanās. Ilgu laiku notika strīdi par finansiālo nodrošinā-jumu sadarbībai ar Vidusjūras telpu, pretstatot to palīdzībai Centrālajai un Austrum-eiropai. Ja ES dienvidu valstis Francijas vadībā iestājās par vienlīdzīgu abu reģionu atbalstīšanu, tad Vācija, norādot uz Centrālās un Austrumeiropas valstu pievienošanās iespēju, iestājās par lielāku atbalstu šai valstu grupai. Tikai Eiropas Savienības Padomes tikšanās laikā Kannās 1995. gada jūnijā tika panākta vienošanās, saskaņā ar kuru pamatā ir līdzekļu sadalījums no 60 % uz 40 %.

Kopš 1990. gada ES izdala vairāk līdzekļu humānajai palīdzībai. Tie aptver daļu ES pārtikas palīdzības, palīdzību bēgļiem, rehabilitācijas pasākumus pēckrīžu periodā, kā arī krīžu novēršanu. Laikā starp 1990. un 1997. gadu šiem mērķiem paredzētie līdzekļi tika nepārtraukti palielināti no 114 miljoniem līdz 772 miljoniem ECU. Tehniskajai ieviešanai tika izveidots Eiropas Kopienas humānās palīdzības birojs (ECHO). Ja neskaita nelielas piekāpšanās Lomē konvencijas ietvaros, ES līdz šim nav devusi pieminēšanas vērtu ieguldījumu parādu problemātikas risinājumā, par kuru tā, kā pati ES paskaidro, nav atbildīga.

Otto Šmuks (Otto Schmuck)

Ārējās attiecības

Juridiskais pamats: LEK, 3. b, q, r panti, 9., 18. – 29., 110.,113., 115., 130. u –y, 131. – 136. a, 228., 228. a – 231., 238. panti; LES, O pants. Mērķi: Uz kopējiem muitas tarifiem balstītas Savienības kopējās ārējās tirdzniecības politikas izveidošana un realizācija iepretī trešajām valstīm, kopējo ārējo ekonomisko interešu pārstāvēšana starptautiskās tirdzniecības attiecībās un svarīgajās starptautiskajās organizācijās (īpaši Pasaules Tirdzniecības organizācijā), starptautisko ekonomisko attiecību arvien lielāka liberalizācija, ciešāku ekonomisko un tirdzniecības politikas attiecību attīstīšana ar noteiktām valstīm vai valstu grupām, Trešās pasaules attīstības veicināšana ar tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības palīdzību. Literatūra: Jörg Monar: Außenwirtschaftsbeziehungen, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration 1996/97, Bonn 1997; Nicholas Emiliou, David O’Keefe: The European Union and World Trade Law. After the GATT Uruguay Round, Chichester 1996; I. Macleod, I. D. Henry, S. Hyett: The external relations of the European Communities, Oxford 1996.

Ar ārējām attiecībām Eiropas Savienības valodas praksē saprot Eiropas Kopienas kompetenču ietvaros ekonomikas un tirdzniecības jomās ietilpstošās attiecības ar starptautiskajām organizācijām un valstīm, kas nav ES dalībnieces. Tāpēc tās, nerau-goties uz ārpolitisko svarīgumu, pēc būtības un juridiski atšķiras no Kopējās ārējās un drošības politikas (KĀDP), kuras priekšmets ir Eiropas Savienības īstās politiskās attiecības ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Ārējās attiecības, kuru galveno daļu veido Kopējā tirdzniecības politika, Asociācijas politika un Attīstības politika, balstās uz EK Vienotajiem muitas tarifiem, EK orgāniem nodotajām ārējām kompetencēm, līgumos noteiktajiem procedūras noteikumiem, plašu Kopienas tiesību kopumu un nepārtraukti pieaugošu divpusējo un daudzpusējo vienošanos tīklu ar -trešajām valstīm.

Izveidošana un juridiskais pamatojumsEK kopējais tirgus (iekšējais tirgus) un tajā iekļautā Muitas savienība nebūtu bijuši

spējīgi pastāvēt bez vienotajiem eksporta un importa noteikumiem, kā arī vienotas interešu pārstāvniecības iepretī trešajām valstīm. Tāpēc Eiropas Kopienas sešas dibinātājvalstis jau dibināšanas līgumos ierosināja EK orgāniem piešķirt pilnvaras vienotai ārējo ekonomisko attiecību veidošanai, atšķirībā no ārpolitiskajām attiecībām, kas līdz šodienai ir palikušas dalībvalstu nacionālo kompetenču jomā.

Šī fundamentālā lēmuma pamatā bija mērķis attīstīt kopēju tirdzniecības politiku (LEK, 113. pants), kas, saskaņā ar līgumu, pēc pārejas laika izbeigšanās 1970. gadā, pārgāja vienīgi Kopienas kompetenču jomā. Kopš tā laika dalībvalstu tirdzniecības politikas kompetences neatgriezeniski ir nodotas Kopienai un nacionālie tirdzniecības politikas pasākumi ir iespējami vienīgi pamatojoties uz īpašu Kopienas pilnvarojumu. Līdz ar to kopējā tirdzniecības politika pieder pie visspēcīgāk integrētajām EK politikas jomām.

Abās pārējās galvenajās ārējo attiecību jomās, Asociācijas un Attīstības politikā, dibinātājvalstis EK nepiešķīra izņēmuma kompetences. Taču arī šeit, galvenokārt pamatojoties uz LEK (asociācija) 238. pantu, bet daļēji arī uz LEK 235. pantā noteikto ģenerālpilnvaru izmantošanu, tika panākts tik visaptverošs progress (piemēram, Lomē vienošanās ar ACP valstīm un Eiropas vienošanās ar asociētajām Centrālās un Austrumeiropas valstīm), ka šīs politikas jomas šodien gandrīz neatpaliek no Kopējās tirdzniecības politikas.

Jau no paša sākuma Kopienas attīstībā sava nozīme bija vēl diviem politiski svarīgiem ārējo attiecību aspektiem: jaunu dalībvalstu uzņemšanai, kam LES O pantā ir noteikts vairākpakāpju process un to Dānijas, Anglijas, Francijas un Nīderlandes aizjūras apgabalu asociācijas statuss, kuri līdz šodienai vēl nav kļuvuši neatkarīgi, un kam LEK 130. – 136. panti paredz īpašus tirdzniecības un muitas nosacījumus.

Bez tam Kopiena arī citās politikas jomās, kurās tai nav izteiktu ārējo kompetenču, var slēgt līgumus ar trešajām valstīm, ja tai, kā, piemēram, zvej-niecības politikas vai pētniecības un tehnoloģiju politikas gadījumā, šajās jomās Kopienas iekšienē ir regulēšanas kompetences. Šīs, t. s. “netiešās līgumu slēgšanas kompetences” ir atzītas Eiropas Justīciju tiesas (EJT) 1971. gada spriedumā un tās veido svarīgu ārējo attiecību papildus juridisko pamatu. Tomēr arvien no jauna starp EK un dalībvalstīm izraisās strīdi par kompetenču sadalījumu. Tie parasti ir tikuši un tiks pārvarēti tādējādi, ka starptautiskajos līgumos piedalās ne tikai Kopiena vien, bet arī dalībvalstis (t. s. “jauktie līgumi”).

Ārējo attiecību veidošanā nozīme ir arī faktam, ka vairumā trešo valstu un starptautiskajās organizācijās Kopiena tiek pārstāvēta ar Eiropas Komisijas delegācijām un otrādi, gandrīz visas valstis ir diplomātiski pārstāvētas pie ES Briselē. Ja EK, kā internacionālas organizācijas starptautiskais statuss pašreiz vēl nepadara iespējamu pilnu līdzdalību vairumā starptautisko organizāciju, tad tās aktīvās un pasīvās sūtniecības tiesības tiek plaši atzītas un īstenotas.

Daudzveidīgajās ārējo attiecību jomās Kopējā Tirdzniecības politika vēl arvien ieņem galveno vietu ne tikai tāpēc, ka tā ir visciešāk integrēta, bet arī tāpēc, ka tai, kā Iekšējā tirgus ārējai daļai un kā pasaules lielākās tirdzniecības varas politikai, -pienākas īpaša politiskā nozīme. Tomēr Kopējās tirdzniecības politikas apjoms, kas nav definēts līgumos, ir arvien jaunu strīdu priekšmets. Progresējošās pasaules tirdzniecības pārmaiņas ir novedušas līdz arvien lielākās ārējās tirdzniecības plūsmas vadīšanai nepieciešamā instrumentu loka paplašināšanai, neraugoties uz to, ka dalībvalstis ne vienmēr ir bijušas un būs gatavas samierināties ar attiecīgi lielāku vēl atlikušo ārējās ekonomikas kompetenču ierobežošanu par labu Kopējai Tirdzniecības politikai. Vairāki no šiem strīdiem beidzās jau pirms EJT, kas vairumā gadījumu izšķīrās par dinamisku, līdz ar pasaules tirdzniecības prasībām pieaugošu Kopējās tirdzniecības politikas apjoma interpretāciju. Nav apstrīdams, ka Kopējā Tirdzniecības politika aptver tiklab autonomo, kā arī ar līgumu noteikto tirdzniecības politiku. Amsterdamas līgums paredz iespēju paplašināt Kopienas kompetences arī uz tirdzniecību ar pakalpojumiem un intelektuālo īpašumu (LEK, 113. (5.) pants).

Autonomā tirdzniecības politikaAutonomā tirdzniecības politika ietver visus pasākumus, kas attiecas uz preču

importu un eksportu, ko Kopiena ar trešajām valstīm veic ārpus noslēgto līgumu paredzētajām saistībām, t. s. “autonomi”. Te ietilpst kopējie eksporta un importa noteikumi, aizsardzības pasākumi pret dempingu, subsidēto importu vai neatļautu tirdzniecības praksi, kā arī preču kvantitatīvie ierobežojumi un ārpolitiski motivētie tirdzniecības aizliegumi (embargo, tirdzniecības sankcijas).

Autonomajiem pasākumiem ir īpaša nozīme Kopienas ekonomikas aizsardzībā pret trešo valstu vai importētāju negodīgu tirdzniecības praksi. Šos pasākumus var sadalīt četrās grupās:

“Antidempinga pasākumus” Komisija var noteikt pēc attiecīgās Kopienas industrijas nozares pieprasījuma un pēc konsultēšanās ar dalībvalstīm provizoriskas antidempinga muitas nodevas formā. Tos Eiropas Savienības Ministru Padome ar vienkāršu balsu vairākumu var pārvērst galīgajā antidempinga muitas nodevā. Šeit priekšnoteikums, tāpat kā pārējo aizsardzības pasākumu gadījumos, ir jau eksistējošu vai arī draudošu zaudējumu konstatēšana attiecīgajā industrijas nozarē.

“Pretsubsīdiju pasākumi”, atšķirībā no antidempinga pasākumiem, nav vērsti pret negodīgu svešu rūpniecības nozaru tirdzniecības praksi, bet pret trešo valstu subsidēto eksportu uz Kopienu. Process ir līdzīgs kā antidempinga pasākumu gadījumā un attiecīgajai produkcijai var tikt noteikta pagaidu vai galīgā izlīdzinājuma muitas nodeva. Tiklab paredzētajiem pretsubsīdiju, kā arī antidempinga pasākumiem jāsaskan ar GATT noteikumiem. Abu kategoriju pasākumu efektivitāte 1995. gadā tika paaugstināta, ieviešot īsākus termiņus un labākus procedūras -noteikumus, kas arī attiecīgajiem uzņēmumiem sniedz lielāku juridisko drošību.

“Aizsargpasākumus” var izmantot tad, kad straujā importa pieauguma no -kādas trešās valsts un ievērojami zemāko cenu dēļ ir konstatēts “nopietns kaitējums” kādai no Kopienas ekonomikas nozarēm. Šie pasākumi tiek veikti importa pārraudzības un daudzuma ierobežošanas formā. Ņemot vērā šajā ziņā ļoti stingros GATT noteikumus, Kopiena no šīs iespējas līdz šim ir guvusi tikai nelielu labumu.

Kopš 1984. gada Kopienas rīcībā papildus ir arī t. s. “jaunais tirdzniecības politikas instruments”, kas tai relatīvi īsā laikā ļauj reaģēt uz negodīgu trešo valstu tirdzniecības praksi attiecībā pret importu no Kopienas. Tas vispirms nozīmē starptautisko konsultāciju un lietas izskatīšanas šķīrējtiesā izmantošanu, bet nākošajā pakāpē ir iespējami arī stingrāki pasākumi, piemēram, garantēta tirdzniecības koncesiju noteikšana, paaugstinātas muitas nodevas importam no attiecīgajām valstīm un kvantitatīvi ierobežojumi.

Īpašu autonomās tirdzniecības politikas formu veido ārpolitiski motivētas tirdzniecības sankcijas, kā, piemēram, pret Irāku un Bosniju noteiktais tirdzniecības embargo. Saskaņā ar LEK 228. a pantu, lēmumu par šāda veida sankcijām pēc atbilstoša lēmuma KĀDP ietvaros un pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem Padome.

Svarīgs autonomās un arī ar līgumu noteiktās tirdzniecības politikas pamats ir LEK 9. un 18. – 29. pantos noteiktie kopējie muitas tarifi, ar kuriem Kopiena ir izveidojusi kopējo ārējo muitu preču apmaiņai ar trešajām valstīm. Pēc Komisijas priekšlikuma Padome katrā laikā var pieņemt lēmumu par autonomajām izmaiņām kopējos muitas tarifos.

Līgumtiesiskā tirdzniecības politika

Līgumtiesiskā tirdzniecības politika aptver visas EK juridiskās vienošanās ar trešajām valstīm, kas attiecas uz preču importu un eksportu. Šīs vienošanās var aprobežoties ar kādu noteiktu trešo valsti vai arī trešo valstu grupu, taču tām var būt arī globāla dimensija, kā, piemēram, 1993. gada decembrī pabeigtā GATT Urugvajas sarunu raunda līgumu pakete.

Līgumtiesiskās tirdzniecības politikas jomā Komisijai ir ne tikai priekšlikumu, bet arī rīcības monopols. Tomēr Komisijas darbība ar Padomes starpniecību ir pakļauta stingrai dalībvalstu kontrolei, kas tai atstāj tikai nelielu spēles telpu. Sarunu gaitā, uz kurām dalībvalstis bieži vien nosūta arī savus novērotājus, Komisijai ir jāpieturas pie detalizētajām Padomes noteiktajām vadlīnijām (t. s. “sarunu mandāta”) un tai pastāvīgi par sarunās panākto progresu un problēmām ir jāinformē īpaša, “saskaņā ar 113. pantu izveidota”, Padomes komiteja. Vienošanos pēc Komisijas priekšlikuma noslēdz (“ratificē”) Padome. Kamēr pārējo vienošanos gadījumā, saskaņā ar LEK 228. pantā noteikto juridisko lēmumu pieņemšanas procedūru, Padomei ir jākonsultējas ar Eiropas Parlamentu (EP), un asociācijas līgumu un citu nozīmīgu vienošanos gadījumā ir nepieciešams pat vienbalsīgums, par Kopējās tirdzniecības politikas ietvaros noslēgtajiem līgumiem tai nav pienākuma konsultēties ar EP. Tomēr parlaments, saskaņā ar t. s. Lunsa – Vesterterpa (Luns – Westerterp) procedūru, ar kompetento komiteju starpniecību tiek labi informēts par sarunu gaitu un vienošanos saturu.

Kopiena ar trešajām valstīm ir noslēgusi lielu skaitu visdažādāko tirdzniecības līgumu. Dažas vienošanās attiecas uz tirdzniecības attiecībām kopumā, bet daudzas citas tikai uz dažiem produktu veidiem vai to grupām, piemēram, -tekstilizstrādājumiem. Satura ziņā līgumi sniedzas no vienošanās par importa brīvprātīgajiem ierobežojumiem Kopienas iekšienē līdz pat visaptverošu tirdzniecības priekšrocību garantēšanai. Daudzos gadījumos līgumu noteikumu joma iziet ārpus tirdzniecības politikas aspektiem, tā, piemēram, bez LEK 113. panta kā juridiskais pamats tiek izmantotas arī LEK 235. pantā paredzētās ģenerālpilnvaras. Visaptverošie tirdzniecības politikas noteikumi satur arī uz LEK 238. pantu balstītos asociācijas līgumus, kas pēdējos gados ir ieguvuši jaunu kvalitāti līdz ar vienošanos par Eiropas Ekonomisko telpu ar EBTA valstīm un Eiropas vienošanos ar vairākām Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Iepriekšējos desmit gados Kopiena tirdzniecības politikas sniegtās iespējas īpaši plaši izmantoja tuvākās ekonomiskās telpas izveidošanai un labākai piesaistei. Kā piemērus šeit bez Eiropas vienošanās ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm var minēt arī Muitas savienību ar Turciju, kas spēkā stājās 1996. gadā, un “Barselonas procesa” laikā ar vairākām Vidusjūras valstīm noslēgto jauno “Euro – Med vienošanos”.

Juridiski tirdzniecības politikas ietvaros īpaša nozīme kopš astoņdesmitajiem gadiem ir lielajam GATT sarunu raundam. Kopiena formāli nav GATT, respektīvi, tās pēcteces Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) līgumslēdzēja puse, bet tā tur pārstāv dalībvalstis kā sarunu vadītāja. Urugvajas raunda ietvaros Kopiena, starp citu, iestājas par vērā ņemamu importa muitas samazināšanu, tirdzniecības ar pakal-

pojumiem iekļaušanu starptautiskajā tirdzniecības kārtībā, par minimālajām normām intelektuālā īpašuma aizsardzībai, kā arī stingrākiem GATT noteikumu formulējumiem un par tirdzniecības strīdu izskatīšanas procesa reformēšanu šķīrējtiesā. Vispirms tai ir jāpiekāpjas lauksaimniecības politikas jomā, tāpat arī ievērojami jāsamazina eksporta atlīdzības apjoms, subsidētais eksporta daudzums un iekšzemes aizsardzības līmenis, tāpat kā tekstilizstrādājumu nozarē, kur Kopiena ir piekritusi pakāpeniski atteikties no savas tekstila un apģērbu rūpniecības aizsardzībai noteiktajiem apjoma ierobežojumiem. Urugvajas raunda rezultātu attīstīšana un realizēšana ir viena no EK ārējo ekonomisko attiecību prioritātēm, un 1997. gada sākumā Kopiena deva būtisku ieguldījumu Pasaules Tirdzniecības organizācijas daudzpusīgākas vienošanās pieņemšanā par tirdzniecības liberalizāciju svarīgākajās telekomunikāciju pakalpojumu un informācijas tehnoloģiju jomās. PTO ietvaros panāktais progress tomēr neaizkavē jaunu tirdzniecības konfliktu izraisīšanos, kā, piemēram, ar ASV par liellopu gaļu, kuras ražošanā ir izmantoti hormonu preparāti.

Novērtējums Kopienai jau no sākuma ārējo attiecību ietvaros ir izdevies izveidot apjomīgu

ārējās ekonomikas instrumentu loku un blīvu globālo līgumattiecību tīklu, kas tai ir ļāvis kļūt par vienu no galvenajiem starptautisko attiecību dalībniekiem. Urugvajas raunds un nesenās sarunas PTO ietvaros no jauna pierādīja, ka tā kopā ar ASV starptautiskajās ekonomiskajās attiecībās savā starpā sadala galveno lomu, nedaloties ne ar vienu citu ekonomisko varu – pat ne ar Japānu. Līdz ar to tās rīcībā ir ievērojams pasaules politikas potenciāls, kurš tomēr salīdzinājumā ar ārējām ekonomiskajām attiecībām slikti attīstītās KĀDP dēļ līdz šim nav ticis pietiekami izmantots. Tik ilgi, kamēr tā būs – un ierobežotās Amsterdamas līgumā paredzētās reformas te diez vai kaut ko izmainīs, ārējās ekonomiskās attiecības būs Savienības svarīgākā ārējās darbības joma, no kuras ir atkarīga ne tikai liela tās starptautiskās ietekmes daļa, bet arī miljoniem darba vietu dalībvalstīs. Pamatojoties uz pasaules ekonomiskās sistēmas dinamiku, ārējās ekonomiskajās attiecībās nepārtraukti parādās jauni izaicinājumi, kas prasa nepārtrauktu tirgus politikas instrumentu loka pielāgošanu un pastāvīgu līgumattiecību paplašināšanu un intensificēšanu ar tirdzniecības partneriem, pirmām kārtām PTO, Austrumeiropas un Vidusjūras telpas ietvaros.

Jergs Monars(Jörg Monar)

Budžeta politika

Juridiskais pamats: LEK, 199. – 209. a panti; LES, J 11. panta 2. paragrāfs un K 8. panta 2. paragrāfs, kā arī 1994. gada 31. oktobra Eiropas Savienības Padomes lēmums par Eiropas Kopienas pašu līdzekļu sistēmu. Mērķi: ES un tās politiku izdevumu un darbības finansēšana; Eiropas Savienības politiskās darbības finansiālo prioritāšu noteikšana. Instrumenti: ES pašu līdzekļi un citi finansēšanas instrumenti; ES kopējais budžeta plāns un atsevišķi plāni; ES budžeta procedūra un norēķinu dokumentu pārbaude Eiropas Revīzijas tiesā. Literatūra: Daniel Strasser: Die Finanzen Europas, 7. Auflage, Brüssel 1991; Europäische Kommission (Hrsg.): Die Finanzverfassung der Europäischen Union, Brüssel 1995.

Budžeta kompetenču izpilde katrā organizētā sabiedriskā veidojumā ir cīņa par varas pozīcijām starp konkurējošiem spēkiem. Tas attiecas arī uz Eiropas Savienības budžeta politiku, kas savas vēstures gaitā bijusi pakļauta daudzveidīgām izmaiņām. Šīs izmaiņas var izsekot Eiropas Savienības finanšu autonomijas attīstībā, dažādu Kopienas politiku attīstībā un veidošanā, un cīņas iznākumā (pagaidu) par kompetenču sadali starp Eiropas Savienības Ministru Padomi un Eiropas Parlamentu.

Turklāt Eiropas Savienības budžets, ja arī ne juridiski, tad tomēr faktiski ir saistīts ar Savienības un tās dalībvalstu makroekonomisko situāciju un tādējādi arī ar nacionālo budžetu attīstību.

ES budžeta pamatprincipiEiropas Savienības finansu pamatlikums balstās uz LEK 199. – 200. pantiem un

tajos ietvertajiem klasiskajiem budžeta principiem, kā arī budžeta nolikumu. Tas balstās arī uz starpinstitucionālām vienošanām un dažādiem Eiropas Savienības Padomes lēmumiem. Savienības norēķinu vienība, kurā arī tiek sastādīts Kopienas budžets, ir ECU (European Currency Unit), kas atbilst 15 Kopienas valūtu “grozam”1.

ES budžetam jāatbilst vairākiem pamatprincipiem. Budžeta vienības princips (LEK 199. pants) nozīmē, ka visiem Kopienas ieņēmumiem un izdevumiem jāparādās vienā vienīgā budžetā. Universalitātes princips (Budžeta nolikuma 4. un 7. panti) aptver divus noteikumus: iepriekšēju rīkojumu izslēgšanu, kas praksē nozīmē, ka budžeta ieņēmumi nedrīkst būt piesaistīti noteiktam mērķim, un ieņēmumu un izdevumu norēķina aizliegumu, saskaņā ar kuru visi ieņēmumi un izdevumi jāiekļauj pilnā apmērā budžeta plānā un budžeta aprēķinā bez iepriekšēja norēķina.

Gada princips (LEK 199., 202. un 203. panti) nozīmē, ka budžeta procesi piesais-tīti vienam budžeta gadam. Tā tiek atvieglota izpildvaras darbības kontrole. Tomēr Kopienai jāspēj gada principa ievērošanu saskaņot ar nepieciešamību pārvaldīt vairāku gadu programmas, kas budžeta plānā iegūst aizvien lielāku nozīmi. Šī iemesla dēļ līdzekļus uzrāda divas reizes, izšķir saistību asignējumus (SA) un maksājuma asignējumus (MA). Saistību asignējumi tekošā budžeta gadā sedz juridisko saistību summu, neatkarīgi no tā, vai to izpilde saistīta ar vairākiem budžeta gadiem. Maksājuma asignējumi sedz izdevumus, kas rodas izpildot attiecīgā budžeta gada laikā radušās vai iepriekšējo budžetu gadu saistības.

Budžeta līdzsvara princips nozīmē, ka budžeta plānā jābūt uzrādītiem vienādiem ieņēmumiem un izdevumiem. Budžeta deficītu nedrīkst segt ar kredītiem. Izdevumu specifiskuma princips nozīmē, ka atsevišķus līdzekļus var piesaistīt specifiskiem mērķiem. Šī principa izmantošana nodrošina skaidrību līdzekļu piešķiršanā un izlietošanā, caurspīdīgumu budžeta plāna sastādīšanā un budžeta iestādes gribai atbilstošu budžeta izpildi.

ES budžetā pieņemtajai atšķirībai starp obligātajiem izdevumiem (OI) un neobligātajiem izdevumiem (NOI) ir galvenokārt politisks raksturs. Būtībā OI gadījumā runa ir par izdevumiem lauksaimniecības politikā, kas veido tieši 50 % no kopējā budžeta. NOI attiecas uz pārējiem izdevumiem. Atšķirība saistīta ar budžeta kompetenču sadali starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Savienības Ministru Padomi (Eiropas Parlaments saka pēdējo vārdu NOI gadījumā, bet Padome OI gadījumā).

Lai novērstu abu budžeta iestāžu Padomes un Parlamenta sacensību NOI noteik-šanā, LEK 203. pants paredz, ka budžeta iestāde var palielināt NOI, izmainot Pado-mes budžeta projektu vienīgi augstākās likmes robežās salīdzinājumā ar iepriekšējo budžeta gadu.

Rēķinoties ar nepieciešamību pielāgot budžeta procedūru izmainītajiem izejas nosacījumiem, tomēr neķeroties klāt smagnējai līguma mainīšanas procedūrai, trīs iestādes: Padome, Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija vienojas dažādās starpinstitucionālās vienošanās par piemērotāko procedūru. Praksē šīs vienošanās sevi ir ļoti labi attaisnojušas, un tomēr tās nemaina budžeta tiesiskos pamatus. Tā, piemēram, dažādu 1988.–1992. gadu un 1993.–1998. gadu iepriekšējo finansu

aprēķinu, kā arī Vienošanās par “Budžeta disciplīnu un budžeta procedūras uzlabošanu” pamatā ir starpinstitucionālas vienošanās.

Noslēgumā Eiropas Savienības finansu pamatlikumu iespaido Eiropas Savienības Padomju lēmumi par principiālu problēmu novēršanu, kā, piemēram, līdzekļu noteikšana strukturālajiem fondiem (Edinburgas Padome) vai Lielbritānijas maksājumu ES budžetā izlīdzināšanas mehānisms (“Fontainebleau” – vienošanās).

Budžeta instrumentu unifikācijaEiropas Savienības budžeta politikas attīstību raksturo pūliņi unificēt budžeta

instrumentus, garantēt jaunu politiku finansējumu un panākt starpinstitucionālu līdz-svaru budžeta kompetenču izpildē.

Nepieciešamība unificēt budžeta instrumentus izriet galvenokārt no tā, ka dalībvalstis īpaši jaunu politiku sākuma fāzē ne tūlīt un ne pilnā apjomā ir gatavas atteikties no nacionālās pieejas par labu risinājumam Kopienas līmenī. Šī parādība izpaudās 1957. gadā Eiropas Ekonomiskās Kopienas (Eiropas Kopienas) dibināšanā, kad paralēli pastāvēja budžeta plāni Eiropas Ogļu un tērauda kopienai (EOTK), Eiro-pas Atomenerģijas kopienai (EAK) un Eiropas Ekonomiskajai kopienai (EEK). Kamēr Luksemburgas līgumā (1970. gads) izdevās apkopot EEK, Euratom un EOTK budžetus “kopbudžetā”, tad tomēr vēl aizvien pastāv izņēmumi. Tā piemēram, EOTK funkcio-nēšanas budžets saglabāsies līdz EOTK līguma termiņa beigām 2002. gadā kā atsevišķs budžets, tāpat arī Eiropas Attīstības fonds (EAF), kas, neraugoties uz vairākkārtējiem Komisijas priekšlikumiem, nav vēl integrēts kopējā budžetā. EAF īpašā loma ir tā, ka tas kā Eiropas Kopienas finansu un tehniskās sadarbības galvenais instruments sadarbībai ar virkni attīstības zemju kopš 1958. gada atspoguļo atsevišķu dalībvalstu īpaši vēsturiskās saiknes, kas izriet no valsts koloniālās pagātnes. Tāpēc iemaksas EAF tiek izdarītas ar īpaša finansēšanas mehānisma palīdzību atkarībā no sadarbībā visvairāk ieinteresētajām dalībvalstīm.

Tieksme pēc finansu autonomijasTieksme pēc finansu autonomijas raksturo Kopienas budžetu attīstību no pašiem

tās pirmsākumiem. EOTK no paša sākuma bija savs finansēšanas instruments kā Kopienas nodoklis uz atsevišķām kalnrūpniecības precēm, bet vēlāk dibinātās EEK finansēšana balstījās uz dalībvalstu iemaksām.

Turklāt tika izmantotas dažādas finansēšanas iespējas pārvaldes budžetam un funkcionālajam budžetam (operatīvie izdevumi). EEK operatīvais budžets un Euratom budžets balstās uz principa, kas ņem vērā gan produktivitātes spēju, gan “tīrus” politiskos aspektus. Eiropas Sociālais fonds un Lauksaimniecības fonds līdz 1970. -gadam, kad tika ieviesta pašu līdzekļu sistēma, balstījās uz finansēšanas principa, kas atspoguļoja dalībvalstu ekonomisko īpatsvaru (“ekvivalences princips”).

Ar 1970. gada 21. aprīlī pirmoreiz pieņemto lēmumu par pašu līdzekļiem, par dalībvalstu finansu iemaksu aizstāšanu ar Kopienas pašu līdzekļiem, Kopienai pirmo-reiz tika atsegti pašu finansu avoti, kas veidoti galvenokārt uz produktivitātes principa.

ES 1996. – 1998. gadu budžeta struktūra miljonos ECUBudžeta Budžeta Finanšu Budžeta

plāns plāns prognoze projekts1996 1997 1998 1998

Saistību asignējumi (SA)Kopīgā lauksaimniecības politika40828 40805 43263 40987Strukturāli pasākumi 29131 31477 33461 33461

Strukturālie fondi 26579 28620 30482 30482Kohēzijas fondi 2444 2749 2871 2871Eiropas Ekonomiskās telpas finansēšanas mehānisms 108 108 108 108

Iekšējās politikas jomas 5321 5601 6003 5629Pasākumi ārējās jomās 5264 5601 6201 5624Pārvalde 4184 4283 4541 4331Rezerves 1152 1158 1176 1176

Valūtas rezerves 500 500 500 500Garantiju rezerves 326 329 338 338Rezerves neatliekamai palīdzībai326 329 338 338

Izlīdzinājuma maksājumi 701 212 99 99SA kopā 86580 89137 94744 91307Maksāšanas asignējumi kopā81943 82366 90581 84727

Starpinstitucionālās vienošanāsSeptiņdesmito gadu vidū izveidotais Kopienas finansu sistēmas tiesiskais,

politiskais un institucionālais līdzsvars laika gaitā tika pakļauts aizvien stiprākiem satricinājumiem, kas beigās izpaudās ilgstošās krīzēs. Grūtības radās galvenokārt sekojošos punktos:

ikgadējās budžeta procedūras funkcionēšana; attiecības starp abu budžeta iestāžu orgāniem; budžeta nelīdzsvarotība, kas radās, galvenokārt, no nekontrolēta

lauksaimniecības izdevumu pieauguma. Pēc vairākām budžeta krīzēm Kopienas orgāni vienojās par metodi, kurai

jānodrošina budžeta procedūras uzlabošana un vienlaikus jānodrošina budžeta disciplīnas ievērošana. Noslēdzot starpinstitucionālu vienošanos, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija iepriekš vienojās par nākamā laika perioda lielajām budžeta prioritātēm. Šajā tā saucamajā “Finansu prognozē” ir norādīta iespējamo Kopienas izdevumu augstākā summa un struktūra turpmākajiem gadiem.

Pirmā starpinstitucionālā vienošanās tika noslēgta 1988. gadā, lai padarītu iespējamu Finansu prognozi 1988. – 1992. gadiem (Delora pakete I). Šajos ietvaros tika noteikti budžeta līdzekļi Vienotā Eiropas akta (VEA) realizēšanai. Pamatojoties uz starpinstitucionālās vienošanās un Finansu prognozes labajiem rezultātiem, 1993. gadā orgāni noslēdza jaunu starpinstitucionālu vienošanos, kurā iekļauta 1992. gada decembrī Edinburgas Padomē sastādītā Finansu prognoze 1993. – 1999. gadiem (Delora pakete II).

Ar 1997. gada jūlijā Komisijas pieņemto priekšlikumu Agenda 2000 lai-ka posmam no 2000. – 2006. gadam paredzēta trešā “Finanšu prognoze”. Tās galvenais uzdevums ir noteikt finansu ietvaru plānotajai paplašināšanās uz Austrumiem.

Kopienas lielās izdevumu kategorijas Finansu prognozē tiek sadalītas rubrikās. Katrā rubrikā paredzēta summa katra gada asignējumiem, kas atspoguļo augstākās robežas. Bez tam finansu prognozē ir norādīta maksājumu līdzekļu kopējā summa miljonos ECU un, balstoties uz NKP attīstības tendenci, procenti no NKP. Šādi var veidot pašu līdzekļu augstāko robežu, kas ir nostiprināta “lēmumā par pašu līdzekļiem” tāpat kā procentos no Kopienas NKP.

Ikgadējā budžeta procedūraBudžeta procedūras atsevišķās fāzes un abu budžeta iestāžu (Eiropas Parlamenta

un Padomes), kā arī Komisijas attiecīgās kompetences ir noteiktas LEK 203. pantā. Trīs svarīgākie etapi ir:

Katra gada aprīļa beigās Komisija sastāda budžeta projektu. Tas vēl nav tiesisks akts tā patiesajā nozīmē. Vienlaikus tās ir Komisijas tiesības kļūt aktīvai par budžetam svarīgiem aspektiem.

Padome budžeta projektu sastāda jūlija beigās. Līdz ar to budžeta procedūra budžeta iestādes līmenī formāli tiek ievadīta pirmajā lasījumā.

Eiropas Parlaments apstiprina budžeta plānu pēc tā otrā lasījuma Eir-opas Parlamentā decembra nogalē.

Budžeta procedūras norisi atvieglo virkne vienošanos. Tā jau 1975. gadā Eiropas Parlaments, Padome un Komisija vienojās par “pragmatisku kalendāru”, kas vairāk laika veltī atsevišķiem etapiem, nekā tas ir paredzēts Eiropas Kopienas līgumā. 1988. gada un 1993. gada starpinstitucionālās vienošanās iekļāva tā saucamo trilog procedūru. Runa ir par Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas saskaņotu darbību. Aprīļa sākumā apspriež vispārējās budžeta prioritātes un jūlija beigās cenšas vie-noties par obligāto izdevumu apjomu.

Eiropas Savienības ieņēmumiSavu uzdevumu finansēšanai Eiropas Savienības rīcībā ir pašas līdzekļi. Saskaņā

ar Eiropas Savienības Edinburgas Padomes lēmumu pašas līdzekļu augstākā robeža gadā ir noteikta kā NKP procenta likme. Līdz 1999. gadam tā palielināsies līdz 1,27 % no NKP un sasniegs līdz ar to paredzēto augstāko robežu. Pēc visu priekšrocību un trūkumu pamatīgas izsvēršanas Komisija Agenda 2000 ir ieteikusi saglabāt noteikto pašas līdzekļu augstāko robežu 1,27 % no NKP. Savienības pašas līdzekļi veidojas no:

muitas nodokļiem par lauksaimniecības produktiem, kā arī nodevām par cukuru un izoglikozi;

muitas nodokļiem uz no trešajām valstīm ievestajām precēm; katras dalībvalsts atskaitījumu daļas no iekasētā pievienotās vērtības nodokļa; papildus “ceturto ieņēmumu” Kopiena ievāc no dalībvalstīm uz NKP pamata.

Pie tam runa ir par mainīgu papildus ieņēmumu, kam jāfinansē izdevumu daļa, ko nesedz citi ieņēmumi.

Īpaši ceturtais ieņēmums atspoguļo patieso ekonomisko spēku un rada to, ka šajā ziņā finansējuma slogs tiek sadalīts pēc iespējas “taisnīgāk”. Ņemot vērā, ka no kopējā budžeta izdevumi lauksaimniecībai veido 50 % un 30 % reģionālajai struktūrpolitikai, būtība meklējama galvenokārt abu šo politiku jomās. Cēloņi iespējamiem nelīdzsvarojumiem, kas tiek uztverti kā pārāk augstas neto iemaksas, ir saistīti ar līdzekļu nevienmērīgo aizplūšanu no Savienības budžeta uz dalībvalstīm. Turklāt jāņem vērā, ka struktūrpolitika pēc savas dabas ir centrēta uz pārdali no produktīvāka uz mazāk produktīvu reģionu.

Tiesiskā pamatojuma jautājums – neatrisināta problēmaTiesiskā pamatojuma problemātika Eiropas Savienībā saistīta ar budžeta un

likumdošanas lēmumu pieņemošo varu atdalīšanu. Abās lemšanas procedūrās gan ir iesaistīti vieni un tie paši orgāni – Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Ministru Padome, taču atšķirīgi ir sadalītas to kompetences. Likumdevējs galvenokārt ir Padome (LEK 145. pants), turklāt Eiropas Parlaments atkarībā no politikas jomas ir iesaistīts dažādā mērā. Tas izpaužas, piemēram, tā, ka Padome vienkārši informē Parlamentu vai arī tas piedalās līdzlemšanā pēc LEK 189. b panta noteiktās kārtības, saskaņā ar kuru tiesisku aktu var pieņemt Padome un Parlaments (lemšanas procedūra). Turpretī kopš 1975. gada galīgo lēmumu NOI jautājumā pieņem Eiropas Parlaments.

Iegūstot budžeta kompetenci, Eiropas Parlaments kļūst par tādas teorijas aizstāvi, saskaņā ar kuru budžeta plāns pats par sevi jau ir pietiekams pamats budžeta izpildei. Tāpēc iespējams, ka Parlaments kā budžeta iestādes daļa, kam sakāms pēdējais vārds NOI, paredz budžetā līdzekļus, kuriem Padome kā likumdevējs nav gatava radīt tiesisko pamatu attiecīgās darbības veikšanai. Komisijas problēma ir tāda, ka LEK 205. pantā teikts: “Komisija uz savu atbildību veic tai iedalīto līdzekļu izlietošanu”, kamēr Budžeta nolikuma 22. pantā nozīmīgu darbību veikšanai nepieciešams iepriekš radīt tiesisko pamatojumu. Lai gūtu progresu šajā jautājumā, 1994. gadā Komisija iesniedza Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā tā mēģina precizēt pastāvošos noteikumus. Principā runa ir par šādiem jautājumiem:

Kādu pasākumu gadījumā nevar runāt par “nozīmīgām” darbībām (“punktuālas darbības”, kā pilotprojekti un “sagatavojošie pasākumi”), bet runa ir par “autonomām darbībām”, kā, piemēram, informācijas pasākumiem, par kuriem atbildību nes pati Komisija.

Kā “nozīmīgas darbības” gadījumā, kas ir paredzēta budžeta plānā, taču nav izdots tiesiskais pamatojums, jārīkojas atkarībā no attiecīgās likumdošanas procedūras.

Ātra lēmuma pieņemšana šajā spēka attiecībām starp Eiropas Parlamentu un Padomi tik nozīmīgajā jautājumā kļuva maz ticama pēc tam, kad Lielbritānija iesnie-dza pret Komisiju sūdzību Eiropas Justīcijas tiesā. Komisijai izvirzīts pārmetums, ka tā finansē pasākumus sociālās politikas jomā, bet tai nav tiesiska pamata to darīt. Šajos apstākļos grūti rēķināties ar to, ka būtisku progresu izdosies panākt pārrunu ceļā starp iesaistītajām institūcijām vēl pirms Eiropas Justīcijas tiesas lēmuma.

Ekarts Gūts(Eckart Guth)

Centrālā un Austrumeiropa

Centrālās un Austrumeiropas valstis: Desmit iestāšanās kandidātes no Centrālās un Austrumeiropas (CAE): Bulgārija, Čehijas Republika, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija. Nākamās piecas CAE valstis: Albānija, Bosnija un Hercegovina, Dienvidslāvijas Federatīvā Republika (Serbija un Melnkalne), Horvātija, Maķedonija. Divpadsmit bijušās PSRS valstis (NVS): Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Kazahstāna, Kirgīzija, Krievijas Federācija, Moldova, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Ukraina, Uzbekistāna. Literatūra: Bundesinstitut für ostwissenschaftliche und internationale Studien (Hrsg.): Der Osten Europas im Prozeß der Differenzierung – Fortschritte und Mißerfolge der Transformation, München 1997; Werner Weidenfeld (Hrsg.): Neue Ostpolitik – Strategie für eine gesamteuropäische Entwicklung, Gütersloh 1997; Werner Weidenfeld (Hrsg.): Demokratie und Marktwirtschaft in Osteuropa, Bonn 1996; Barbara Lippert, Heinrich Schneider (Hrsg.): Monitoring Association and Beyond: The European Union and the Visegrad States, Bonn 1995.

Eiropas Savienībai pēc Austrumu – Rietumu konflikta izbeigšanās kā iekšējam stabilizatoram pienākas galvenā loma Eiropas jaunās kārtības procesā. Tā kā tā dēvēto sociālistisko satelītvalstu ietvaros nacionāli valstiskā pašattīstība tika nopietni kavēta un atbrīvošanās no padomju hegemonijas daudzās Centrālās un Austrumeiropas valstīs (CAE) norisinājās kā cīņa par suverenitāti un nacionālo pašnoteikšanos, jauno demokrātiju svarīgākais ideāls ir nacionāla valsts. Turklāt supranacionālā Eiropas Savienība uzskatāma par būtisku CAE valstu orientieri transformācijai un iesaistei Eiropā. Tajā pašā laikā desmit CAE valstis ir iesniegušas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā (paplašināšanās). Līdz šim šī ārpolitiskā pamatorientācija visās kandidātvalstīs, arī tajos gadījumos, kad jau notikusi vairākkārtēja valdības maiņa, ir noturīga. Jautājums par Eiropas Savienības paplašināšanos Austrumu virzienā kopš 90. gadu sākuma ir izvērties par pastāvīgu Eiropas politikas tēmu un papildina arī pēc Amsterdamas turpinātās debates par Eiropas Savienības padziļināšanu un reformu.

Kopš 1989. gada EK/ES, kas lūzumam Centrālajā un Austrumeiropā nebija sagatavojusies, pakāpeniski attīsta politiski un reģionāli diferencētu politiku attiecībā

uz “Austrumiem”. Tās CAE politika šaurākā nozīmē attiecas uz šobrīd 15 Centrālās un Austrumeiropas valstīm (ieskaitot trīs Baltijas valstis), kas atrodas bijušās PSRS priekšlaukā. Šīm valstīm ES piedāvā asociācijas līgumus. Arī par Eiropas līgumiem sauktās divpusējās vienošanās ietver pievienošanās perspektīvu, un tāpēc to mērķis pirmām kārtām ir integrācijas spēju veicināšana. Attiecībā uz divpadsmit PSRS -pēctečvalstīm, kas ir iestājušās Neatkarīgo Valstu Savienībā, ES izstrādāja speciālus līguma veidus, partnerības un sadarbības līgumus, kuros nav iekļauta pievienošanās perspektīva.

Interešu lokiCentrālās un Austrumeiropas valstu ieinteresētība veidot aizvien ciešākas

attiecības ar Eiropas Savienību līdz pat iestājai tajā pamatojas uz nepieciešamību dokumentāri noteikt savu piederību pie “Rietumiem” – kā politikas un drošības politikas, tā arī ekonomikas jomās, lai tādā veidā pārtrauktu savu delikāto stāvokli “Starpeiropā”. Ar nedaudziem izņēmumiem šīs valstis līdzdalībā ES saskata turpmāku nodrošinājumu pret prasībām, ko, iespējams, varētu izvirzīt imperiālistiski atjaunotā Krievija, kaut arī šobrīd tieši draudi nepastāv. Īpaši izteikta šāda situācijas uztvere ir Baltijas valstīs, bet tāpat arī valstis, kas robežojas ar bijušo Dienvidslāviju, iestāšanos ES saista tieši ar drošības interesēm, labi apzinoties, ka ne ES, ne arī Rietumeiropas Savienība (RES) vienas militārajā ziņā drošības garantijas dot nevar. Tādēļ saistībā ar NATO atvēršanos jaunām dalībvalstīm (iesākumā ar Poliju, Ungāriju, Čehijas Republiku) tika diskutēts par divkārša noraidījuma šoku.

Centrālās un Austrumeiropas valstu vitālās intereses ir saistītas ar ekonomisko integrāciju, kas, lai gan sākusies no ārkārtīgi zema līmeņa, pēdējos gados savā attīstībā ir sasniegusi ievērojamu dinamiku. Pieeja ES iekšējam tirgum ir ārkārtīgi svarīga reformvalstu attīstībai, kuras pamatā galvenokārt ir dinamiska, uz eksportu virzīta ekonomika. Pēc agrākās Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes (SEPP) tirdzniecības sabrukuma tās 50 % – 70 % savas produkcijas realizē ES tirgū un tādējādi ir realizējušas gandrīz pilnīgu tirgus pārorientāciju. Ekonomiskās sadarbības ar ES un efektīvas palīdzības transformācijas procesā mērķis ir sagatavot ceļu no relatīvas atpalicības uz pasaules ekonomisko integrāciju. Šajā ziņā Eiropas Savienība pārejas valstīm ir modernizācijas bāka, kurai nav alternatīvas. Katrā ziņā, līdz ar ekonomikas arvien dziļāko pārstrukturēšanos un pieaugošo ietekmi uz dzīves apstākļiem, jautā-jums par pilsoņu akceptu kļuvis svarīgāks.

ES ir īpaši ieinteresēta ekonomikas atveseļošanā un demokrātijas konsolidēšanā tajās valstīs, kas atrodas tās tiešā tuvumā. Politiskās krīzes un ekonomikas sabrukums var izplatīties ES telpā un mazināt Rietumu drošību. Tāpēc ES pret potenciālajiem riskiem grib izturēties preventīvi. Politiskās intereses gūst virsroku pār ekonomiskajām interesēm, kas, ņemot vērā desmit pievienošanās kandidātvalstu daļu, kas sastāda apmēram 10,9 % eksporta un 8,0 % importa, un neraugoties uz ES valstu ievērojamajiem panākumiem eksportā, pēdējos gados vēl arvien ir mērenas. 1995. gadā ES tirdzniecības pārpalikums sastādīja 8 miljardus ECU. Dažās valstīs, pirmām kārtām Vācijā, kas ieņem vadošo pozīciju ES “Tirdzniecībā uz Austrumiem”, kā arī Austrijā un Itālijā tirdzniecība ar CAE valstīm kļūst arvien nozīmīgāka. Tas attiecas arī uz darbību investīciju jomā, kas galvenokārt koncentrējas Ungārijā, Polijā un Čehijas -Republikā. Uzlabotā ekonomiskā sadarbība, sasaiste ar CAE valstīm principā dod ES uzņēmumiem iespēju izveidot ražošanas apvienību, kas Eiropas jaunās darba dalīša-nas ietvaros uzlabos tās konkurences spējas. Diskusijās par paplašināšanās procesa uz Austrumiem izdevumiem un izdevīgumu ES ietvaros sāk valdīt arvien lielākas nesaskaņas, un tajās pirmām kārtām tiek runāts par stāvokli darba tirgus jomā, par finansu pārdales iespējām un par ES reformu efektivitāti. Eiropas Komisija vairākkārt ir mēģinājusi paplašināšanos uz Austrumiem izmantot kā padziļināšanas katalizatoru. 1997. gada vasarā tā prezentēja par Agenda 2000 saukto dokumentu, kurā tiek analizēti paplašināšanās galvenie jautājumi (sarunu scenārijs, finansējums, ES reformu stratēģijas) un iesniegti priekšlikumi praktiskai darbībai.

Eiropas līgumi un pievienošanās stratēģijaES attiecībā uz CAE valstīm, ņemot vērā valstīm specifisko un dažādiem līmeņiem

atšķirīgo līgumu politiku (tirdzniecības un sadarbības līgumi), pielieto savus tradicionālos instrumentus – tirgus atvēršanu, finansiālo atbalstu un dialogu. Ja tirdzniecības un sadarbības līgumi piešķir vienīgi lielāku labvēlību, tad asociācijas līgumi paredz rūpniecības produkcijai izveidot brīvās tirdzniecības zonu starp asociēto valsti un ES. Desmit gadu laikā – līdz 2002. gadam – tiks likvidēti muitas tarifi un novērsti arī ierobežojumi tērauda, ogļu un tekstilrūpniecības jūtīgajās jomās, turklāt ES tas notiks ātrāk nekā asociētās valstīs.

Vienošanās par personu brīvu kustību pirmām kārtām ES austrumu valstīs, Austrijā un Vācijas Federatīvajā Republikā, daļēji arī Somijā varētu izraisīt darbaspēka pieplūdumu un radīt nopietnas ekonomiskas un sociālas problēmas. Tāpēc Eiropas līgumos ir paredzēta vienīgi no asociētās valsts iebraukušas, legāli kādā ES valstī strādājošas personas nediskriminācija. ES tirgu atvēršana tikai niecīgos apmēros lauksaimniecības ražojumiem no CAE valstīm un ES protekcioniskā rīcība šajā, kā arī citās jomās sākumā tika kritizēta, iebilstot pret ES tēvišķo retoriku attiecībā uz asociētajām valstīm. Lai gan, piemēram, antidempinga pasākumu skaits kopumā ir niecīgs, taču tikai varbūtība vien, ka varētu tikt uzsākti, kavē tirdzniecību. No otras puses, Eiropas līgumi dod asociētajām valstīm iespēju dažādos sektoros, kas, kā, piemēram, naftas rūpniecība vai smagā rūpniecība, atrodas pārstrukturēšanas stāvoklī, izvairīties no ārzemju konkurences. Ņemot vērā pievienošanās sagatavošanu, brīvā telpa kļūst arvien mazāka, lai varētu noteikt pašas reformu tempu un vilkt garumā pielāgošanās procesu.

Divpusējos asociācijas līgumos ar CAE valstīm pirmo reizi tika juridiski saistoši apstiprināts institucionalizētais politiskais dialogs, kas tiek interpretēts kā Eiropas līgumu specifiska virsvērtība. Politiskais dialogs notiek ministru līmenī Asociācijas padomē, kas ir lēmumu pieņemšanas patiesais centrs. Turklāt regulāri notiek abu pušu augstu ierēdņu asociācijas komitejas un parlamentārās asociācijas komitejas tikšanās ar Eiropas Parlamenta pārstāvjiem un attiecīgo nacionālo parlamentu. Pašlaik ir spēkā Eiropas līgumi ar sešām valstīm (ar Poliju un Ungāriju kopš 1994. gada 1. februāra un ar Čehiju, Slovākiju, Rumāniju un Bulgāriju kopš 1995. gada 1. februāra). Līgumu ar Igauniju, Latviju, Lietuvu un Slovēniju ratifikācijai ir jānotiek līdz 1997. gada beigām1.

Eiropas Padome Kopenhāgenā (1993. gada jūnijā) paziņoja, ka ikviena valsts, ko ar Eiropu saista Eiropas līgums un kas to vēlas, var kļūt par ES dalībvalsti, ja tā izpilda šādus līdzdalības nosacījumus: 1) demokrātijas un tās institūciju stabilitāte (tiesiska valsts, daudzpartiju sistēma, cilvēktiesības, plurālisms utt.); 2) funkcionējoša tirgus ekonomika, kas spēj izturēt konkurenci iekšējā tirgū; 3) spēja pārņemt tiesības un pienākumus, kas izriet no ES tiesiskā pamata (acquis communautaire); 4) Politiskās savienības, kā arī Ekonomiskās un monetārās savienības atzīšana2. Sakarā ar Kopenhāgenā dotajām garantijām Eiropas līgumi arvien vairāk un vairāk tika izmantoti kā sagatavošanās instrumenti ceļā uz iestāšanos. Asociācijas institūcijas asociācijas jēdzienu ir nomainījušas pret pievienošanās jēdzienu un vispārīgos vilcienos novērtē attiecīgās valsts integrācijas spējas.

Pēc ilgstošiem iekšējās saskaņošanas procesiem, Esenes galotņu konferencē (1994. gada decembrī) ES savu asociācijas politiku papildināja ar pievienošanas stratēģiju, kas 1998. gada sākumā paralēli ar iestāšanās sarunu uzsākšanu ir jāintensificē. Viens no stūrakmeņiem asociēto CAE valstu sagatavošanas procesa uzlabošanā, lai iestātos ES, ir tā sauktais strukturālais dialogs – jauninājums ES attiecībās ar trešajām valstīm. Tā pamatdoma bija tāda, ka asociētās valstis pirms iestāšanās, sniedzot tām tiešu ieskatu, ir jāiepazīstina ar ES sistēmas darbības veidu, tomēr nepiešķirot tām līdzdalību lēmumu pieņemšanas procedūrā. Kopš 1994. gada ES ar Eiropas nolīgumu valstīm ved divpusēju dialogu, kura tēmas ir saistītas ar visām jomām. Ik pēc gada vai pusgada tiekas ES 15 dalībvalstu ārlietu ministri un par iekšējo un tieslietu politiku atbildīgie ministri, piemēram, iekšējā tirgus, finansu,

apkārtējās vides aizsardzības un izglītības ministri ar saviem desmit kolēģiem no asociētajām valstīm. Vienīgi Kopējās ārējās un drošības politikas (KĀDP) jomā darbības sfēras, piemēram, atverot dažas Padomes darba grupas, regulāri ir iesaistītas ministru tikšanos sagatavošanā.

Pēc tieši četru gadu pieredzes strukturētā dialoga trūkumi ir skaidri saskatāmi: runa ir par bieži vien nepietiekami sagatavotām un mērķtiecīgi neievirzītām konsultācijām, kam parasti nav nekādu operatīvu rezultātu, tāpēc tikšanās tika kritizētas kā asociēto valstu nekonstruktīvs monologu un panākumu novērtējumu grupējums. Apmierinošāk noritēja dialogs par KĀDP būtību. Atkal un atkal CAE valstis tika aicinātas pievienoties ES deklarācijām, kopīgām akcijām un demaršiem. Agenda 2000 Komisija iesaka likvidēt strukturālo dialogu un tā vietā sasaukt ES valstu un valdību vadītāju un to kolēģu no asociētajām valstīm Eiropas konferenci daudzpusējam dialogam. Šajā konferencē paralēli pievienošanās sarunām ar vēl galīgi nenoteikto valstu skaitu ir jāapspriež otrā un trešā pīlāra tēmas.

Otrais pievienošanās stratēģijas stūrakmens ir Eiropas līgumu un Baltās grāmatas, ko Komisija publicēja 1995. gada pavasarī, pielāgošana integrācijas mērķiem iekšējā tirgū. Baltajā grāmatā ir noteikti 23 sektori, kas obligāti iekšējā tirgus funkcionēšanai – sākot ar brīvu kapitāla plūsmu, transportu un apkārtējo vidi līdz patērētāju aizsardzībai. Tas ir nacionālo tiesisko priekšrakstu pielāgošanas vai ieviešanas grafiks, kas sastādīts, ņemot vērā ES tiesisko pamatu. Turklāt Baltā grāmata izskaidro, kādas institūcijas nepieciešamas ES normu izpildei un kontrolei.

Eiropas Savienība pievienošanas stratēģijas ietvaros tālāk aktualizēja kopš 1989. gada radīto, līdz šim 12 valstis aptverošo PHARE palīdzību, lai atbalstītu ekono-misko transformācijas procesu un tā sociālpolitisko aspektu. Līdzekļi tika novirzīti uz ilgtermiņa plānošanu. Pirmajos piecos gados PHARE budžets sastādīja apmēram 4,3 miljardus ECU, kas pārsvarā tika izlietoti Rietumu konsultantu sniegtās palīdzības finansēšanai, par ko daudzkārt ir izteikta kritika. Laika posmam no 1995. gada līdz 1999. gadam ir paredzēti vēl 7 miljardi ECU, kas ir jāizlieto investīcijām infrastruk-tūras jomā, starpvalstu sadarbībai, institucionāli administratīvo kapacitāšu stiprināša-nai un uzņēmumu pielāgošanai Kopienas normām.

Attiecībā uz tām valstīm, ar kurām nav noslēgti asociācijas līgumi – Albāniju, Bosniju un Hercegovinu, Horvātiju, Maķedoniju un Serbiju un Melnkalni, ES izstrādāja tā saukto reģionālo pieeju. Vēlamajām līgumiskajām attiecībām ir jāsatur spēcīgas, pakāpeniski izveidotas politiskas kondicionalitātes sastāvdaļas. Lai valsts varētu iestāties ES, tai – kā jau tas ir noticis ar Albāniju – ir jānoslēdz tirdzniecības un sadarbības līgumi. ES ārkārtīgi lielā politiskā interese un tās centieni nodrošināt nepieciešamo kontroles un sankciju varu, izskaidro ieteiktos līguma elementus – reģionālās sadarbības un ES finansiālo līdzekļu, pastiprinātas starpvalstu sadarbības un tirdzniecības atvieglojumu sasaisti, kā arī atcelšanas klauzulu gadījumā, ja tiek pārkāpti demokrātijas un cilvēktiesību (cilvēktiesību politika) principi. Lai noslēgtu tirdzniecības un sadarbības līgumus, kā arī lai saņemtu PHARE līdzekļus, pietiek ar to, ka attiecīgā valsts ir demokrātiska un tiesiska valsts, kurā tiek ievērotas cilvēktiesības un kas ir orientēta uz tirgus ekonomiku. Šos politiskos nosacījumus nosauktās piecas valstis no ES viedokļa izpilda tikai ierobežotā mērā, resp., it nemaz.

Sarežģīta partnerība: Krievija un pārējās NVS valstis Eiropas Savienības politika attiecībā uz Krieviju balstās uz diviem nosacījumiem:

1) Krievija un pārējās NVS valstis uzskatāmas par īpašu gadījumu. Tas nozīmē, ka divpusējos līgumos tām netiek pavērtas nekādas iestāšanās perspektīvas, tās -nepiedalās pievienošanās stratēģijā un netiek arī pakāpeniski iesaistītas Rietumeiro-pas Savienībā (RES). ES cenšas ņemt vērā Krievijas politisko nozīmi pasaulē, kas balstās uz tās teritoriālo plašumu, iedzīvotāju skaitu, ekonomisko potenciālu un arī militāro, kodolieroču, kā arī konvencionālo ieroču spēku. 2) Eiropas Savienība, maksimāli izmantojot partnerības dialogu, grib iegūt Krieviju par partneri kooperatīvā Eiropas drošības kārtībā. Tāpēc tā, piemēram, ilgstoši atbalsta Krievijas līdzdalību

Eiropas Padomē un G–7, kā arī pamatdokumenta starp NATO un Krieviju noslēgšanu. Politiskās intereses ņem virsroku pār tirdznieciskajām un ekonomiskajām interesēm. Tam kalpo arī TACIS programmas kopš 1991. gada rīcībā esošā tehniskā palīdzība, kas 1996. gadā bija 525 miljoni ECU. TACIS līdzekļi it īpaši ieplūst enerģētikas un kodoldrošības sektoros. Papildus NVS valstis saņem kredītus no 1991. gadā nodibinātās Eiropas rekonstrukcijas un attīstības bankas. Šodien ES ir Krievijas lielākais tirdzniecības partneris, kas sastāda vairāk nekā 50 % eksporta ārpus NVS, un 1996. gadā Krievija ieguva 3 miljardus ECU lielu tirdzniecības pārpali-kumu attiecībā pret ES. Turpretī tikai aptuveni 2,4 % ES eksporta iet uz Krieviju. Krievija ir ilgstoši ieinteresēta tālākā ekonomiskajā sasaistē ar ES, jo tā paātrina tās iesaistīšanos starptautiskajā darba dalīšanā. ES kā politiska kopiena acīmredzot Krievijai nešķiet īpaši nozīmīga. Atšķirībā no tās attieksmes, kādu Krievijai izraisa paredzētā NATO paplašināšanās uz Austrumiem, tās reakcija uz gatavošanos ES paplašināšanai ir redzami mierīgāka. Vēl viens ES politikas smaguma punkts ir Ukrainas kā neatkarīgas valsts, kurai ir jāievēro EDSO principi, nostabilizēšana.

Pašlaik ES ir noslēgusi partnerības un sadarbības līgumus ar desmit NVS valstīm, to skaitā arī ar Krieviju un Ukrainu. Tajos ir kodificēta lielāka labvēlība un paredzēta klauzula, saskaņā ar kuru no 1998. gada var tikt uzsāktas sarunas par brīvās tirdzniecības zonas izveidošanu. Tāpat kā Eiropas līgumos, arī partnerības un sadarbības līgumi paredz politiskā dialoga institucionalizāciju un ievieš attiecību politisko gradāciju. Neraugoties uz vairākiem rīcības plāniem, ES politika attiecībā uz Krieviju un citām NVS valstīm konceptuālajā un praktiskās darbības ziņā vēl ir bērnu autiņos.

Barbara Liperte (Barbara Lippert)

Cilvēktiesību politika

Juridiskais pamats: Apvienotās Nācijas: Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (10.12.1948.); Eiropas Padome: Eiropas konvencija cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzībai (4.11.1950.; spēkā kopš 3.9.1953.); Eiropas Sociālā harta (spēkā kopš 1965.); Papildus protokols (1988); EK/ES: Kopējā deklarācija par cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu (1977); Deklarācija par demokrātiju (1978); Kopējā deklarācija pret rasismu un naidīgumu pret ārzemniekiem (1986); Ārlietu ministru kopējā deklarācija par cilvēktiesībām (1986); Eiropas Parlamenta deklarācija par pamattiesībām un pamatbrīvībām (1989); Darba ņēmēju sociālo pamattiesību Kopienas harta (1989). LES F, F 1., J 1. panti; LEK 130. u panta 2., 8. – 8. e panti. EDSO: Helsinku noslēguma dokumenti, Parīzes harta u.c. EDSO teksti par “humanitāro dimensiju”. Mērķi: Cilvēktiesību un pamattiesību definīcija, īstenošana, kontrole. Instrumenti: Starpvalstu sadarbība vairākos līmeņos; Konvenciju pieņemšana. Institūcijas: Eiropas Cilvēktiesību komisija, Strasbūra; Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Strasbūra. Literatūra: Auswärtiges Amt (Hrsg.): Menschenrechte in der Welt – Konventionen, Erklärungen, Perspektiven, 7. Aufl., Bonn 1988; Pia Baumgarten, Ute Koczy (Hrsg.): Handbuch der Menschenrechtsarbeit, Bonn 1996; Europäische Kommission (Hrsg.): Bericht der Kommission über die Durchführung der Aktionen zur Förderung der Menschenrechte und der Demokratie, KOM (96) 672 endg., Brüssel 1996; Euro-päisches Parlament (Hrsg.): Bericht über die Menschenrechte in der Welt im Zeit-raum 1995/96 und über die Menschenrechtspolitik der Europäischen Union – Ausschuß für auswärtige Angelegenheiten, Sicherheit und Verteidigungspolitik, Straßburg 1996.

Cilvēktiesības ir indivīda tiesības, kas kā primāras un neatņemamas tiesības vai normas ir ieviestas valstu konstitūcijās un starptautisko tiesību nolīgumos. Tās aptver personiskās un politiskās tiesības uz brīvību, kā arī sociālās un ekonomiskās pamattiesības. Pēc Otrā pasaules kara ir radītas sistēmas cilvēktiesību aizsardzībai ar dažādu saistību pakāpi. It īpaši Eiroatlantiskajās konstitūcijās tradicionāli aktīva cilvēktiesību politika ir viens no galvenajiem valsts uzdevumiem. Apvienotajās Nācijās ietilpstošās valstis 1945. gadā pasludināja mērķi “veicināt un nostiprināt cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu visiem, neatkarīgi no rases, dzimuma, valodas vai reliģijas” (ANO harta, 1. pants, 3. paragrāfs). 1948. gadā pieņemtā Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija un kopš 1976. gada spēkā esošie starptautiskie līgumi par -ekonomiskajām, sociālajām un kulturālajām tiesībām, kā arī pilsoņu un politiskajām tiesībām, ir ANO Cilvēktiesību komisijas darba pamatprincips (1946).

Eiropas cilvēktiesību konvencija Rietumeiropas valstis Eiropas Padomes ietvaros, saskaņā ar Eiropas cilvēktiesību

un pamattiesību konvenciju (ECPK), attīsta pārnacionālu kvalificētu cilvēktiesību aizsardzības sistēmu. Atšķirībā no kodificētajām tiesībām, kas izriet no ECPK, 1965. gadā Eiropas Padomes Sociālajā hartā noteikto tiesību pārkāpumi nav iesūdzami. ECPK pirmajos 18 pantos tiek garantētas svarīgākās cilvēktiesības un pamattiesības, piemēram, tiesības dzīvot, aizliegums spīdzināt un necilvēciski izturēties, valsts tiesiskuma nodrošinājums. Papildu protokolos šo pantu nosacījumi tiek paplašināti un konkretizēti. ECPK garantēto līgumā noteikto tiesību aizsardzībai un kontrolei paredz šādus līdzekļus: a) individuālās sūdzības, uz kuru pamata tiek pārbaudīti līguma valsts pārkāpumi; b) valstu sūdzības; c) Eiropas Padomes ģenerālsekretāra aici-nājums ECPK valstīm iesniegt deklarāciju par to, kādā veidā tās iekšējās tiesības garantē ECPK nosacījumu efektīvu pielietošanu. Sūdzības tiek iesniegtas Eiropas Cilvēktiesību komisijai, kas sastāv no līgumvalstu dalībniekiem, kurus Ministru komiteja pa vienam no katras valsts ievēl uz četriem gadiem. Tā sagatavo ziņojumu, kas tiek nodots Ministru komitejai vai iesniegts Eiropas Cilvēktiesību tiesai Strasbūrā, ja tā valsts, pret kuru ir izvirzīta sūdzība, ir pakļauta šīs tiesas jurisdikcijai. Tās

publiski pasludinātais spriedums ir saistošs tām valstīm, kas ir parakstījušas papildu protokolu par Ministru komitejas, resp., Cilvēktiesību tiesas spriedumu atzīšanu. Individuālie sūdzību iesniedzēji kopš 1990. gada var vērsties tieši Cilvēktiesību tiesā. Līdz 1998. gada beigām paralēlā sistēma ir jānomaina par labu vienotai Cilvēktiesību tiesai.

Visas ES dalībvalstis ir parakstījušas ECPK un tādējādi tām tās noteikumi ir saistoši. Turklāt tās individuāli ir pievienojušās starptautiskajām konvencijām, piemēram, ANO ietvaros. Debatēs par Savienības pilsonību un ES konstitūciju (Eiro-pas Savienība) regulāri tiek diskutēts par sociālo pamattiesību (sociālā politika) kataloga sastādīšanu, un, lai gan ES pievienošanās ECPK ir tikusi apsvērta, tomēr līdz šim nav realizēta. LES preambulas jaunajā formulējumā, kas tika pieņemts pēc Amsterdamas, dalībvalstis atzīst brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamattiesību ievērošanas, tiesiskas valsts principus, ieskaitot sociālās hartas un Kopienas hartas sociālo pamattiesību principus. Savienībā ievēro pamattiesības saskaņā ar ECPK un saskaņā ar LES F pantu izvēlas līdzekļus, kas ir nepieciešami tās mērķu sasniegšanai. Pēc Amsterdamas līguma ratifikācijas saskaņā ar LES jauno F 1. pantu tai būs iespēja apturēt tās ES dalībvalsts tiesības, kas nopietni un ilgstoši pārkāpj šos principus. Arī Savienības Kopējai ārējai un drošības politikai (KĀDP) ir jāveicina šo principu attīstība un ievērošana (LES J 1. panta 2. paragrāfs).

Eiropas Padomes ECPK tomēr ir svarīgākais pārnacionālais tiesību institūts cilvēktiesību nodrošināšanai Eiropā. Eiropas vispārējā konvencija nacionālo minoritāšu aizsardzībai, kas papildina ECPK, stājās spēkā 1997. gada novembrī. Turklāt cilvēktiesību politikā visā Eiropā liela nozīme ir EDSO normām un instrumentiem. 1989. gadā Vīnē EDSO valstis (toreiz vēl tā saucās EDSA) noteica trīspakāpju mehānismu cilvēktiesību nolīgumu izpildes pārbaudei. Tie aptver juridiski nesaistošu pienākumu sniegt ziņas, rīkot divpusējās tikšanās problēmu noskaidrošanai un atrisināšanai, kā arī dalībvalstu tiesības EDSO konferencēs runāt par cilvēktiesību problēmām. Galvenā uzmanība tiek veltīta informācijai un caurskatāmībai, kas valstu iekšējo konfliktu gadījumos ir mazefektīvi līdzekļi.

ES institūciju loma ES institūcijas praksē realizē ar līgumu par ES saistītu politiku dalībvalstīs un uz

ārpusi vērstu cilvēktiesību politiku attiecībā uz trešajām valstīm. Mērķis ir attīstīt Kopienas pozīciju un to kopīgi pārstāvēt.

Eiropas Parlamentam ir konsultēšanas un kontroles tiesības. Tas pieņem petīcijas no ES pilsoņiem, kopš 1983. gada regulāri sniedz ziņojumus par stāvokli ES un trešajās valstīs, pieņem rezolūcijas un lēmumus ar cilvēktiesībām saistītajos jautājumos ES ietvaros un ārpus tiem un aktīvi izmanto rakstiskos un mutiskos pieprasījumus Komisijas pārstāvjiem un Padomes prezidentūrai. Cilvēktiesību jautājumi ir EP darba smaguma centrs. 1989. gada 12. aprīlī Eiropas Parlaments (EP) pieņēma rezolūciju par pamattiesību un pamatbrīvību deklarāciju, kurā deputāti apliecina savu gatavību izveidot juridiski saistošu Kopienas instrumentu, kam jāgarantē cilvēktiesību ievērošana.

Padome katru gadu Eiropas Parlamentam sastāda memorandu par ES aktivitātēm cilvēktiesību jomā. Pirmām kārtām tā motivē EK/ES un to dalībvalstu sankciju pasākumus, norādot cilvēktiesību normām neatbilstošu rīcību trešajās valstīs. Nolīguma ar trešajām valstīm ietvaros ES mēģina sistemātiski sastādīt klauzulu par demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanu. Obligāts – taču turpmāk problemātisks – saskaņotas sankciju politikas nosacījums ir institūciju un dalībvalstu koordinēta rīcība. Viens no Prezidentūras uzdevumiem ir formulēt Savienības pamatpozīciju cilvēktiesību jautājumos starptautiskos forumos un starptautiskajās organizācijās. 1997. gadā Komisija iesniedza trešo ziņojumu par savu darbību cilvēktiesību jomā.

Perspektīva

Eiropas Kopienas un Eiropas Padomes paralēlā veidošanās vēsture ir novedusi pie papildinošas darba dalīšanas, kā rezultātā EK nav radījusi pastāvīgu režīmu cilvēktiesību aizsardzībai. Kopiena, kas tālāk ir attīstījusies par ES, attiecībā uz -trešajām valstīm veic kolektīvu cilvēktiesību politiku. Pie tās politiskās identitātes pieder plašā iestāšanās par cilvēktiesību ievērošanu. Eiropas Padome, kas tagad sastāv jau no 40 dalībvalstīm, pēdējo gadu laikā pirmām kārtām ar Centrālajām un Austrumeiropas jaunajām dalībvalstīm ievērojami ir paplašinājusi ECPK darbības lauku, un tāpat arī nosodījusi tās principu mīkstināšanu. Līdz 01. 11. 1998. arī ir jāizveido vidutāja amats, kas veicina cilvēktiesību ievērošanu dalībvalstīs. Ar kopējo ES stratēģiju pret rasismu un naidīgumu pret ārzemniekiem apziņā izteiktāk tiek izcelta iekšējā kolektīvā cilvēktiesību ievērošana. Nākamajā gadsimtā starptautiskajās attiecībās demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskas valsts principu īstenošana būs viena no nozīmīgākajām tēmām.

Barbara Liperte (Barbara Lippert)

Eiro

Juridiskais pamats: LEK, 102. a – 109. m panti par Ekonomisko un monetāro savienību (EMS) Mērķis: Eiro kā stabilas valūtas ieviešana Eiropas Savienībā Literatūra: Thilo Sarrazin: Der Euro – Chance oder Abenteuer?, Bonn 1997.

Eiropas Savienības līgums (Māstrihtas līgums) paredz ar 1999. gada 1. janvāri sākt Ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanu. Pēc tam tajās valstīs, kuras ir kvalificējušās iestāties EMS, pakāpeniski tiks ieviesta vienotā valūta – eiro.

Sākotnēji Eiropas Kopienas līgumā jaunajai valūtai bija paredzēts nosaukums ECU (European Currency Unit – Eiropas valūtas vienība). Kopš Eiropas Monetārās sistēmas ieviešanas ECU ir kalpojusi kā norēķinu vienība dalībvalstu starpā. Kā tā dēvētā “groza valūta” ECU sastāv no ES dalībvalstu nacionālo valūtu izsvērtās vērtības. Tādēļ arī iepriekšējos gados ECU vērtība attiecībā pret dalībvalstu

stabilākajām valūtām kritās. Eiropas valstu un valdību vadītāji 1995. gada decembrī vienojās jauno valūtu nosaukt par “eiro” tādēļ, ka tā vairs nebūs nekāda “groza valūta”, tādēļ, ka tās vērtība tiks orientēta uz līdz šim stabilākajām dalībvalstu valūtām un, kas nav mazsvarīgi, tā tiks uzskatīta par Eiropas identitātes simbolu. Šī nosaukuma priekšrocība ir tāda, ka tas ir gan pietiekami īss, gan arī vienādi rakstāms visās ES dalībvalstu valodās. Eiro mazākā vienība ir nosaukta par “centu”, 100 centu līdzinās 1 eiro.

Eiropas valstu valūtu pārveidošana par eiro ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums. Lai pēc iespējas vairāk ierobežotu pārejas tehniskās grūtības – piemēram, monētu auto-mātu pārveidošanu – EMS sper pirmo soli, nosakot stingri fiksētus valūtu apmaiņas kursus Savienības dalībvalstu starpā. Līdz ar to katra nacionālā valūta kļūst vienīgi par vienas un tās pašas kopējās valūtas ārējo izpausmi. Saskaņā ar līguma nosacīju-miem, pēc EMS izveidošanas dalībvalstu monetāro politiku noteiks Eiropas Centrālā banka. Centrālā banka nav atkarīga no politiskajiem norādījumiem un tās pats svarī-gākais uzdevums ir valūtas stabilitātes nodrošināšana.

Saskaņā ar pastāvošajiem plāniem pēc 1998. gadā paredzētās izšķiršanās par EMS dalībnieku loku ir jāuzsāk Eiropas valūtas monētu kalšana un banknošu drukāša-na. No 1999. gada 1. janvāra spēkā stāsies ar Ekonomikas un finansu ministru padomes (ECOFIN padome) vienbalsīgu lēmumu stingri noteiktie dalībvalstu valūtu apmaiņas kursi. Šajā laika posmā jaunajā valūtā – eiro obligāti tiks denominētas tikai dalībvalstu kredītsaistības. Tomēr eiro jau tagad var izmantot arī bezskaidras naudas maksājumos. Ar 2002. gada 1. janvāri tiks ieviesta eiro skaidrā nauda. Maksimāli sešu mēnešu laikā eiro un nacionālās valūtas varēs tikt izmantotas paralēli. Ar 2002. gada 1. jūliju eiro kļūs par vienīgo likumīgo maksājumu līdzekli EMS dalībvalstīs.

Pretēji plaši izplatītām bažām, eiro ieviešana nav nekāda naudas reforma, bet gan tikai valūtu nomaiņa. Tiks pārrēķinātas visas naudas izteiksmes, taču naudas patiesā vērtība nemainīsies. Jebkurš agrāk noslēgtais līgums – no īres līguma līdz pat bankas kredītam – būs spēkā ar iepriekšējiem nosacījumiem. Atšķirība ir tāda, ka atbildību par kopējās valūtas stabilitāti uzņemsies 1998. gadā izveidotā Eiropas Centrālā banka. Savā struktūrā un pēc savas orientācijas tā tiek veidota pēc sekmīgā Vācijas Bundesbankas parauga. Tomēr, atšķirībā no jebkuras nacionālās emisijas bankas, ECB savu monetārās politikas kursu varēs pielāgot situācijai kopējā valūtas telpā. Pirms ECB nodibinātais Eiropas Monetārais institūts (EMI) ir jau izstrādājis konceptuālos priekšdarbus Centrālās bankas monetārajai politikai nākotnē. Institūta darbībā iesaistītie dalībvalstu emisijas banku pārvaldnieki ir vienojušies par monetārās politikas instrumentu kopumu, kuru centrālais kodols ir brīvā tirgus darījumi. Līdz ar vienošanos par Stabilitātes un izaugsmes paktu, kā arī apstiprinot divus rīkojumus par eiro tiesisko statusu, pagājušajos mēnešos tika sperti nozīmīgi soļi ceļā uz kopīgo valūtu.

Kopumā ņemot, līdz EMS uzsākšanai vēl ir jāveic vairāki tehniska rakstura pasākumi, tādi kā, piemēram, precīza procedūras noteikšana valūtu kursu fiksācijai valūtu pārveides momentā, lai garantētu pēc iespējas augstāku plānošanas drošību. Lai pārliecinātu eiropiešus par kopīgās valūtas priekšrocībām, ir nepieciešama visaptveroša informācija no vienas puses, bet no otras – pēc iespējas lielāka vajadzīgo politisko lēmumu pieņemšanas caurskatāmība. Tomēr tas, ka pilsoņi akceptēs jaunu valūtu, ir tikai viens no priekšnosacījumiem EMS panākumiem. Lai eiro darbotos sekmīgi, ir jāpanāk, lai tiktu izpildīti no visām pusēm dotie stabilitātes solījumi.

Olafs Hillenbrands(Olaf Hillenbrand)

Eiropas Atomenerģijas Kopiena

Dibināšanas datums un atrašanās vieta: 1958. gada 1. janvāris, Brisele, Luksemburga, Strasbūra. Dalībvalstis: Visas Eiropas Savienības dalībvalstis. Juridiskais pamats: Eiropas Atomenerģijas Kopienas dibināšanas līgums (EAKL), 1957. gada 25. marts. Mērķi: Kodolenerģijas attīstība un pētījumi; kopīga tirgus izveidošana kodolkuri-nāmajam; kodolenerģētikas kontrole, lai novērstu ļaunprātīgu kodolmateriālu izmantošanu un nodrošinātu veselības aizsardzību. Iestādes: Eiropas Kopienu kopīgās iestādes: Eiropas Komisija, Eiropas Savienības Ministru Padome, Eiropas Parlaments, Eiropas Justīcijas tiesa; kā arī Ekonomikas un sociālo lietu komisija, Zinātnes un tehnikas komisija; Eiropas Revīzijas tiesa. Literatūra: Peter Weilemann, Die Anfänge der Europäischen Atomgemeinschaft, Baden-Baden, 1983.

Eiropas Atomenerģijas Kopiena (EAK vai Euratom) ir viena no trim Eiropas Kopienām. Tā ir kontroles un koordinācijas instruments civilās atomenerģētikas jomā. Euratom, tāpat kā arī Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA), tika nodibināta vienlaikus ar Eiropas Ekonomisko Kopienu (EEK) 1957. gadā. Abas organizācijas veicina pētījumus atomenerģētikas un atomtehnoloģijas jomā. Ar 1967. gada Apvie-nošanās līgumu visām trim Eiropas Kopienām ir vienas un tās pašas iestādes. Euratom mērķis ir “ar nepieciešamo priekšnosacījumu radīšanu straujai kodolindustrijas izveidošanai un attīstībai dot savu ieguldījumu dzīves līmeņa paaugstināšanā dalībvalstīs un attiecību attīstībā ar citām valstīm” (EAKL, 1. pants). No tā izriet uzdevumi – veicināt pētījumus un tehnisko zināšanu izplatību un investīciju pieplūdi, rūpēties par veselības aizsardzību, nodrošināt apgādi ar nepieciešamajām izejvielām un kodoldegvielu, izveidot kopējo tirgu atomenerģētikā izmantojamiem materiāliem un iekārtām, kā arī investīcijām un atomenerģētikas speciālistiem. Lai regulētu dalībvalstu starptautisko apgādi ar kodolmateriāliem un atomenerģētikas tehniku, Euratom līgumā ir paredzēts izveidot reģionālu tiesību sistēmu darbībai atomenerģētikas jomā, kā arī izveidot īpašu drošības un kontroles institūciju. Ar savu līgumā paredzēto obligāto apstiprinājumu civiliem mērķiem izmantojamo kodolmateriālu darījumiem Euratom kontrolē apgrozībā esošos kodolmateriālus un to tirdzniecības nosacījumus. Ar lielākajiem urāna un bagātināto kodolmateriālu piegādātājiem Euratom ir noslēdzis vispārējus līgumus, kuros piegādātājiem dod garantijas, ka piegādātie materiāli netiks ļaunprātīgi izmantoti, un kuros tā arī apņemas nodrošināt vienādus pirkšanas un izmantošanas nosacījumus visiem kodolmateriālu pircējiem Kopienā. Kaut arī Euratom līgums tieši neizslēdz kodolmateriālu izmantošanas iespēju militāriem mērķiem, tomēr Euratom aprobežojas tikai ar atomenerģijas izmantošanu miera laika vajadzībām (enerģijas politika).

Euratom neizdevās izveidot kopējo tirgu atomenerģētikai: atomspēkstacijas un iekārtas ES dalībvalstīs darbojas, iespēju robežās izslēdzot konkurenci starp dalībvalstu nacionālajiem enerģijas piegādātājiem. Nebija iespējams radīt tādu Eiropas atomindustriju, kurā būtu ievērotas visu Euratom dalībvalstu rūpnieciskās intereses. Veselības aizsardzības nodrošināšanas jomā Euratom ir izstrādājusi radiācijas aizsardzības pamatnormatīvus, kā arī normas drošības pasākumiem atomspēkstacijās, kuru ievērošanu kontrolē Eiropas Komisija. Darbība šajā jomā tika pastiprināta pēc Černobiļas atomkatastrofas. Ar Centrālās un Austrumeiropas

valstīm, kā arī ar bijušās Padomju Savienības valstīm 1991. gadā tika uzsākta institucionalizēta sadarbība kodoldrošības jomā.

Sekmīga ir bilance kopīgo pētījumu jomā: Eiropas pētījumu un tehnoloģijas politikas aizsākumi būtībā ir atrodami Euratom līgumā. Zinātnisko pētījumu koordi-nācijai Euratom ir izveidojis Kopīgo Atomenerģijas pētījumu centru. Tā darbība ir izvērsta četros atsevišķos centros Isprā (Itālijā), Gēlā (Beļģijā), Pettenā (Holandē) un Karlsrūē (Vācijā). Vairākas pētījumu programmas ir veltītas kodolenerģijas pētījumiem, aizsardzībai pret radiāciju un atomreaktoru drošībai.

Laika posmā no 1994. gada līdz 1998. gadam kontrolēto kodolreakciju pētījumu izvēršanai ir paredzēti 840 miljoni ECU. 1991. gada novembrī ES izmantotajā lielajā termonukleārajā iekārtā JET (Joint European Torus) pirmo reizi izdevās kontrolēti atbrīvot kodolenerģiju. Blakus uzlabojumiem JET sistēmā tiek veikti arī citi pētījumi kodolenerģijas izmantošanai miera laika vajadzībām: pētījumu programmas “Nākamais solis” ietvaros radītajā pētniecības reaktorā ir paredzēts iegūt ievērojamu daudzumu kodolenerģijas. Bez tam 1992. gada 21. jūlijā parakstītajā līgumā starp ES, Japānu, Savienotajām Valstīm un Krieviju ir paredzēts sešu gadu laikā izstrādāt detalizētu plānu kodoltermiskā reaktora ITER uzbūvei.

Olafs Hillenbrands (Olaf Hillenbrand)

Eiropas Centrālā banka

Dibināšanas datums: Tūlīt pēc ES Padomes lēmuma par dalībnieku loku Ekono-miskajā un monetārajā savienībā (iespējams 1998. gada maija sākumā). Dalībnieki: EMS dalībvalstu nacionālās emisijas bankas. Tās un ECB kopā izveido Eiropas Centrālo banku sistēmu (ECBS). Juridiskais pamats: LES (1992. gada 7. februāra redakcijā) 4. a pants, 2. un 3. nodaļa (105. – 109. d panti); Protokols par Eiropas Centrālo banku sistēmas un ECB statūtiem, kas ir neatņemama LES sastāvdaļa. Iestādes: Augstākais lēmumu pieņemšanas orgāns: Eiropas Centrālās bankas padome, kas sastāv no direktorāta un nacionālo centrālo banku prezidentiem; vadības orgāns: direktorāts, ka sastāv no prezidenta, viceprezidenta un līdz pat četriem direktoriem. Literatūra: Europäisches Währungsinstitut (Hrsg.): Die einheitliche Geldpolitik in Stufe 3, Festlegung des Handlungsrahmens, Frankfurt 1997; Hans-Jürgen Krupp: Die Eiropäische Währungsunion aus Sicht einer Landeszentralbank, in: Sparkasse 2/1997, S.59–64.

Tūlīt pēc ES Padomes lēmuma par Ekonomiskās un monetārās savienības dalībvalstu loku, kas, domājams, tiks pieņemts 1998. gada maijā1, EMS dalībvalstu valdības, savstarpēji vienojoties, iecels Eiropas Centrālās bankas direktorātu. Līdz ar to būs nodibināta Eiropas Centrālā banka ar mītnes vietu Frankfurtē pie Mainas.

Bankas struktūraECB kopā ar EMS dalībvalstu nacionālajām emisijas bankām izveido Eiropas

Centrālo banku sistēmu (ECBS), kas līdzīgi vācu modelim (Bundesbanka un federālo zemju bankas) sastāv no divām pakāpēm. Augstākais lemjošais orgāns ir ECB padome. Tā sastāv no direktorāta locekļiem un dalībvalstu nacionālo emisijas banku prezidentiem. Padome pieņem lēmumus par monetāro politiku. Par to īstenošanu atbildīgs direktorāts. Direktorāta locekļus nozīmē ES Padome pēc ECOFIN ieteikuma. Direktorātā bez bankas prezidenta un viceprezidenta ietilpst vēl līdz pat četriem

locekļiem no EMS dalībvalstīm, kuriem ir jābūt plaši pazīstamām personām ar pieredzi banku un monetāro jautājumu risināšanā.

Principā katram ECB padomes loceklim ir viena balss. Ja balsojumā balsu skaits ir vienāds, tad izšķirošā balss pieder prezidentam. Parasti padome lēmumus pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu. Izņēmumi no šīs balsošanas kārtības ir balsojumi par ECB valūtas rezervēm, kapitālu un peļņas izlietojumu. Šajos gadījumos direktorātam nav balsstiesību, un balsojumā piedalās tikai dalībvalstu nacionālo centrālo banku prezidenti, kuru balss svars ir atkarīgs no attiecīgās nacionālās centrālās bankas daļas ECB statūtkapitālā (5 miljardu eiro apmērā). Savukārt kapitāla daļas tiek noteiktas atbilstoši attiecīgās dalībvalsts iedzīvotāju skaitam un tās IKP daļai.

Bankas uzdevumiMāstrihtas līgums par galveno ECB mērķi uzskata cenu stabilitātes nodroši-

nāšanu. ECB balsta Kopienas vispārējo ekonomisko politiku, tomēr tikai tiktāl, kamēr tas nenonāk pretrunā ar bankas galveno mērķi – cenu līmeņa stabilizāciju. ECB pamatuzdevumi ir monetārās politikas noteikšana un īstenošana. Līdzīgi kā Bundesbankas Centrālā padome, arī ECB padome nosaka monetārās politikas vadlīnijas Ekonomiskajā un monetārajā savienībā un pieņem lēmumus par monetārās politikas instrumentu izmantošanu. Te īpaši jāmin lēmumi par monetārās politikas tuvākajiem mērķiem un par Centrālās bankas naudas resursu izmantošanu. Direktorāts atbild par visumā decentralizēto monetārās politikas lēmumu realizāciju. Šim nolūkam tas nacionālajām emisijas bankām izdod nepieciešamās direktīvas.

Māstrihtas līgums nosaka, ka bez monetārās politikas vadīšanas uzdevuma ECB ir arī uzdevums saglabāt un pārvaldīt ECB rīcībā nodotās dalībvalstu valūtas rezerves, iesaistīties darījumos ar valūtu, kā arī rūpēties par maksājumu līdzekļu netraucētu apriti.

ECB vienīgajai ir piešķirtas tiesības kā likumīgu maksāšanas līdzekli Monetārajā savienībā emitēt eiro banknotes. Naudaszīmju emisija notiek, ECB sadarbojoties ar nacionālajām emisijas bankām. EMS dalībvalstu valdības Ekonomiskajā un mone-tārajā savienībā saglabā monētu kalšanas tiesības. Peļņa no šīs operācijas paliek dalībvalstu valdību ziņā, taču monētu emisijas apmērus tām tomēr ir jāsaskaņo ar ECB.

Valūtu apmaiņas kursu politikā eksistē sava veida “darba dalīšana” starp ECB un Ekonomikas un finansu ministru padomi (ECOFIN padome). Pamatlēmumus par apmaiņas kursu režīmu – par stingri noteiktiem vai elastīgiem maiņas kursiem attiecībā pret trešo valstu valūtām – pieņem ECOFIN padome. Eiropas Valūtas sistēmas II vienošanās starp EMS dalībvalstīm un Savienībā neietilpstošajām valstīm atspoguļo šāda stingri noteiktā apmaiņas kursa priekšrocības. Turpretī attiecībā pret ASV dolāru un japāņu jēnu vairs nevar rēķināties ar atgriešanos pie Bretonvudas sistēmas stingri noteiktajiem kursiem, jo attiecīgās valstis nav gatavas pakļaut savu monetāro politiku apmaiņas kursa stabilitātes mērķim, tādēļ ka, ņemot vērā kustīgo kapitāla plūsmu arvien lielāko nozīmi, emisijas bankām ātri vien var rasties grūtības noturēt stingro apmaiņas kursu un līdz ar to var tikt apdraudēts iekšējā tirgu noteiktais cenu stabilitātes mērķis. ECB ir atbildīga par taktiskajiem lēmumiem un ikdienas darbību valūtas kursu noteikšanas politikā. Savukārt ECOFIN padome var izteikt nesaistošus ieteikumus par šīs politikas īstenošanu. Konfliktu gadījumos starp naudas stabilitātes nodrošināšanu un noteiktā valūtas kursa ievērošanu principā priekšroka ir dodama naudas stabilitātes saglabāšanai.

ECB vēl ir piešķirtas padomdevējas funkcijas. Ar banku vienmēr ir jākonsultējas par tās pilnvaru lokā ietilpstošajiem jautājumiem, izskatot visus Eiropas Kopienas likumdošanas aktu priekšlikumus, un banka var izteikt savu viedokli par šiem jautājumiem ES iestādēm vai attiecīgajām dalībvalstu nacionālajām instancēm. Bankai tāpat ir pienākums atskaitīties ES sabiedrības un iestāžu priekšā. Banka gatavo ikgadēju ziņojumu par monetāro politiku, kā arī līdzīgus ziņojumus vismaz

reizi trijos mēnešos. ECB prezidents un pārējie direktorāta locekļi var tikt uzaicināti sniegt ziņojumu un atbildes uz jautājumiem Eiropas Parlamentā.

Eiropas Centrālās bankas neatkarībaSaskaņā ar Māstrihtas līgumu ECB un nacionālās emisijas bankas ir pilnīgi

neatkarīgas no Eiropas un dalībvalstu nacionālo iestāžu norādījumiem (LEK, 107. pants). Eiropas Centrālās bankas sistēmas statūti ir Māstrihtas līguma sa-stāvdaļa un līdz ar to tos var izmainīt tikai ar dalībvalstu vienbalsīgu lēmumu. Tādējādi ECB neatkarība juridiski ir daudz vairāk nostiprināta nekā, piemēram, Bundesbankai, jo likumu par Bundesbanku ir iespējams izmainīt ar vienkāršu Bundestāga deputātu balsu vairākumu. ECB padomes locekļu personīgo neatkarību jānodrošina, ieceļot viņus amatā uz ilgākiem laika periodiem. Bankas izpilddirekcijas locekļi tiek iecelti amatā uz astoņiem gadiem bez tiesībām tikt ieceltiem atkārtoti. Nacionālo emisijas banku prezidentu amata periods ir pieci gadi, taču atkārtota apstiprināšana amatā ir iespējama. Arī ECB finansiālā neatkarība ir nodrošināta. Nacionālās emisijas bankas ir vienīgās ECB kapitāla īpašnieces ar rīcības tiesībām. Nepārprotami izteiktais stabilitātes nodrošināšanas uzdevums un bankas neatkarība ļauj sagaidīt, ka ECB būs viennozīmīgi orientēta uz stabilitātes saglabāšanu. Dabiski, ka ECB politiku ir jāatbalsta arī ar atbildīgu finansu un mērenu kreditēšanas politiku -dalībvalstīs, jo ir nepieciešams izvairīties no ECB apgrūtināšanas ar pārmērīgi augstām procentu likmēm un vispārējās stabilitātes apdraudējuma.

Monetārās politikas stratēģija un instrumentiCenu līmeņa stabilitātes sasniegšanai ECB droši vien nāksies orientēties uz kādu

tuvāku mērķi. Eiropas Monetārais institūts (EMI) ir sašaurinājis diskusiju par mone-tārās politikas stratēģiju līdz divu variantu apspriešanai: apgrozībā esošās naudas daudzuma kontrolei (kā, piemēram, Vācijā) vai tiešai inflācijas apkarošanai (kā Lielbritānijā vai Spānijā). Vēl nav skaidrs, kurai koncepcijai priekšroku dos ECB. Monetārās politikas praksē bieži vien tiek izmantoti abi elementi. Ja par mērķi tiek izsludināta apgrozībā esošās naudas daudzuma noteikšana, kas kalpo par labu orientieri tirgiem, valstīm un partneriem sarunās starp darba ņēmējiem un darba devējiem, tad tas izveidotu stabilu sakarību starp apgrozībā esošās naudas daudzumu un cenu līmeņa stabilitāti. Taču šādā gadījumā vismaz EMS darbības sākuma periodā var rasties grūtības sakarā ar nedrošības sajūtu par naudas pieprasījuma tālāko attīstību pārejās un statistisko problēmu dēļ. Šādas problēmas var radīt, piemēram, izmaiņas maksājumu kārtošanas veidā (plašāka kredītkaršu un debetkaršu izmantošana), kā arī banku un uzņēmumu likviditātes nodrošināšanas centralizācija eiro valūtas zonā. Tādēļ vismaz EMS sākuma posmā ECB nepaļausies vienīgi uz apgrozībā esošās naudas daudzuma kontroli, bet tai nāksies izmantot arī tiešās inflācijas apkarošanas metodes.

EMS monetārajā tirgū izveidosies vienotas procentu likmes. Pašlaik starp Mone-tārās savienības “kodola valstīm” (Vāciju, Franciju, Beniluksa valstīm un Austriju) un potenciālajām dalībvalstīm – Itāliju, Spāniju, Portugāli un Īriju vēl eksistē procentu likmju atšķirības līdz pat trim procentu punktiem. Ir sagaidāms, ka kodola valstīs līdz EMS darbības sākuma brīdim 1999. gadā procentu likmes palielināsies līdz aptuveni 4 %, bet pārējās valstīs to izdosies samazināt no 5 - 6 % līdz 4 %.

Tāpat kā Vācijas finansu tirgū, arī Eiropas Monetārajā savienībā finansu tirgus procentu likmes svārstīsies zināma likmju koridora ietvaros. To ierobežos Vācijas lombarda likmei līdzīga maksimālā refinansēšanas likme. Koridora zemāko robežu noteiks likme, kas līdzinās Vācijā izmantotajai diskonta likmei. Pašlaik vēl nav izlemts, vai minimālo rezervju noteikšana ietilps ECB izmantojamo instrumentu lokā. EMI ir paziņojis, ka tiks izveidoti šī monetārās politikas instrumenta pielietošanai nepieciešamie priekšnoteikumi. Tomēr lēmums par šī instrumenta izmantošanu būs jāpieņem pašai ECB.

Verners Bekers(Werner Becker)

Eiropas Drošības un sadarbības organizācija

Dibināšanas datums: 30.7. – 1.8.1975. pirmās EDSA konferences noslēguma fāze ar “Helsinku noslēguma dokumentu” parakstīšanu. Pievienojušās valstis: 53 Eiropas un Āzijas valstis, kā arī ASV un Kanāda, kopš 1992. gada jūlija apturēta Serbijas un Melnkalnes līdzdalība. Juridiskais pamats u. c.: “Helsinku noslēguma dokumenti”, 1.8.1975.; EDSA noslēguma komunikē Belgradā, 8.3.1978.; Madrides EDSA tikšanās noslēguma dokumenti, 6.9.1983.; Stokholmas konferences par uzticību un drošību -veicinošiem pasākumiem Eiropā dokumenti, 15.1.1989.; Parīzes harta jaunai Eiropai, 21.11.1990.; 1992. gada Helsinku dokuments “Pārmaiņu izaicinājumi” (10.7.1992.); 1994. gada Budapeštas dokumenti “Ceļš uz patiesām partnerattiecībām jaunā laikmetā” (5.-6.12.1994.); 1996. gada Lisabonas dokuments – Lisabonas deklarācija par vispārēju un visaptverošu drošības modeli Eiropai 21. gadsimtam (2.-3.12.1996.). Institūcijas: Suverēnu valstu sarunu process; kopš 1990. gada daļēji institucio-nalizēts, kopš 1995. gada saukts par EDSO: valstu un valdību vadītāju galotņu tikšanās; Ministru Padome; Vecāko Padome; Pastāvīgā Padome; Ģenerālsekretārs; Sekretariāts; Pārskata konference; Konfliktu novēršanas centrs; Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs; Parlamentārā asambleja; Prezidentūra un -“Troika”; Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos. Literatūra: Friedhelm Solms u. a. (Hrsg.): Friedensgutachten 1997, Münster 1997; Institut für Friedensforschung und Sicherheitspolitik an der Universität Hamburg (Hrsg.): OSZE-Jahrbuch 1996, Baden-Baden 1996.

Eiropas Drošības un sadarbības apspriede (EDSA), kuras nosaukums kopš 1995. gada 1. janvāra ir Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), vispārēju principu un vadlīniju veidā slēdz vienošanās, kas ir saistītas ar starpvalstu un starpkopienu attiecībām starp līgumparakstītājvalstīm. Līdz 80. gadu beigām EDSA procesu noteica pretrunas starp sadarbību un norobežošanos zem Austrumu – Rietumu konflikta zīmes. Līdz ar Parīzes hartas par jaunu Eiropu parakstīšanu, daļēju institucionalizāciju un jaunu valstu uzņemšanu 1992. gadā EDSA ir fundamentāli mainījusies un tās darbība kļūst arvien operatīvāka. Kā reģionāla vienošanās tā ANO hartas garā, sadarbojoties ar ANO Drošības padomi, piedalās konfliktu mierīgā noregulēšanā bez tiesībām veikt piespiedu pasākumus.

EDSA dokumentiem, kas ir parakstīti kopš Helsinku noslēguma dokumenta parakstīšanas 1975. gadā, nav starptautisku tiesību līgumu efektivitātes. Drīzāk tiem ir starptautisko paplašināta vērtību kanona raksturs, kas tiek papildināts ar pieaugo-šām politiskajām saistībām un brīvprātīgu nosacījumu ievērošanu. Izejas punkts bija teritoriāli politiskais status quo Eiropā. Tāpēc EDSA bieži tika dēvēta par “it kā” miera konferenci. Veicot attiecīgus pasākumus uzticības radīšanā, paplašinot ekonomisko, komerciālo un ar kultūras jomu saistītu sadarbību starp valstīm un to pilsoņiem, tā deva lielu ieguldījumu Austrumu – Rietumu konflikta saspīlējuma mazināšanā un tā izbeigšanā. Deviņdesmitajos gados EDSO galvenais uzdevums ir ar piesardzīgas diplomātijas un rīcības palīdzību radīt kopīgu dzīves telpu no Vankūveras līdz Vladivostokai. EDSO, kurai ir misija Bosnijā un Hercegovinā, dažādos veidos (Vidutāja iecelšana, bruņojuma kontrole kopā ar IFOR/SFOR, vēlēšanu sagatavošana un organizēšana) atbalsta Deitonas līguma realizēšanu. Visaptverošas drošības modelis 21. gadsimtam, kas Lisabonā tika tikai ieskicēts, dalībvalstīm attiecībā uz konstruktīvu attīstību turpmāk izraisīs domstarpības. Valdību galotņu tikšanās ietvaros Helsinkos 1992. gadā kā pamatmērķis tiek minēta cilvēktiesību un

pamattiesību ievērošana – ieskaitot nacionālo minoritāšu tiesības, demokrātijas, tiesiskas valsts, ekonomiskās brīvības, sociālā taisnīguma un atbildības pret apkārtējo vidi tiesības. Līdz ar to visas EDSO valstis akceptē tās normas, par ko kopš EDSA sākuma 1973. gadā iestājās Rietumu valstis, parakstot šo līgumu.

Būtība Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas būtību veido trīs t. s. tēmu

kompleksu “grozi”: Eiropas drošības jautājumi (1. grozs); sadarbība ekonomikas, zinātnes, tehnikas un apkārtējās vides aizsardzības jomās (2. grozs); sadarbība humanitārajās un citās jomās (3. grozs).

1. grozs pirmām kārtām aptver 10 līdzvērtīgus principus, piem., robežu neaizskaramību, neiejaukšanos iekšējās lietās, cilvēktiesību un pamattiesību ievērošanu, tautu līdztiesību un pašnoteikšanās tiesības. 2. grozs satur dokumentu par uzticību veicinošiem pasākumiem un noteiktiem aspektiem drošības un atbruņošanās jomās. Par EDSA procesa galveno virzienu ar tendenci uz patstāvīgumu ir izvērtušās vienošanās par bruņošanos un atbruņošanos. 1990. gada 19. novembrī 23, respektīvi 22 NATO un toreizējās Varšavas līguma valstis pirmoreiz parakstīja starptautiski saistošu līgumu par konvencionālo bruņoto spēku samazināšanu Eiropā (Conventional Forces in Europe – CFE I) EDSA sarunu par bruņotajiem spēkiem Eiropā ietvaros. Budapeštā EDSA valstis pieņēma “rīcības kodeksu attiecībā pret drošības militāri politiskajiem aspektiem”, kas aktualizē agrākā 1. groza “acquis”. Pret EDSA normu pārkāpumiem ir jāizturas solidāri un saskaņoti. Lai tālāk attīstītu sadarbību -bruņojuma kontrolē, atbruņošanās procesā, kā arī uzticības un drošības radīšanā, Helsinku konferences ietvaros 1992. gadā tika nolemts izveidot Forumu sadarbībai drošības jautājumos, kas būtu sarunu un konsultāciju institūcija visos jautājumos, kas saistīti ar atbruņošanos, bruņojuma kontroli, uzticības un drošības veicināšanu un konfliktu novēršanu.

2. groza nosacījumos ir izteikti ieteikumi attiecībā uz sadarbību tirdzniecības, rūpnieciskās kooperācijas, zinātnes un tehnoloģijas, apkārtējās vides aizsardzības u.c. jomās. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas “ekonomiskās dimensijas” nozīme pieaug vispārējās drošības koncepcijas ietvaros, tāpēc EDSO Ekonomikas forums ir jāveido dinamiskāk. Centrā atrodas ekonomiskā transformācija un starpvalstu sadarbības iespējas. 2. grozā klāt vēl nāk sadarbības iespējas Vidusjūras telpā.

3. grozs sniedz mērķtiecīgus nodomu protokolus un konkrētus ieteikumus attiecībā uz cilvēcisko kontaktu paplašināšanu un pastiprināšanu, sadarbību un apmaiņu kultūras, informācijas un izglītības jomā. “Cilvēciskajā dimensijā”, kuras centrā ir aicinājums ievērot individuālās cilvēktiesības un cilvēku, informācijas un ideju pārvietošanās brīvību, vismaz līdz Kopenhāgenas konferencei 1990. gadā slēpās vislielākais konflikta potenciāls starp EDSA valstīm (Cilvēktiesību politika). Jau 1989. gadā sākās akcentu pārvietošana no strīda par kopdzīvošanas normām un sabiedriskās un valstiskās kārtības principiem Eiropā uz nosacījumiem un procedūrām, lai šos mērķus nodrošinātu. Tas attiecas uz minoritāšu politikas, pret diskrimināciju vērstas politikas, bēgļu un izraidīto politikas jautājumiem, kā arī uz demokrātijas veicināšanu vietējā un reģionālā līmenī.

Procedūra un institūcijas Lēmumu pieņemšana EDSO ietvaros pārsvarā balstās uz vienprātības principu.

Pārskata konferences, kas kopš 1990. gada notiek ar divu gadu intervālu un pirms valstu un valdību vadītāju galotņu tikšanās, pamatīgi caurskata visu EDSO aktivitāšu jomu. Implementācijas debatēs notiek sarunas par tālāko attīstību, respektīvi, sadarbības padziļināšanu. Rezultāti tiek fiksēti noslēguma dokumentā. Līdzīgi notiek atšķirīgi kvalificētajās īpašajās tikšanās reizēs.

“Ministru padome” kā galvenā lēmēja un vadības institūcija parasti sanāk, beidzoties “priekšsēdētāja vietas izpildītāja” (Chairman–in–Office/CIO) pilnvaru laikam, kas ir viens gads, ārlietu ministru līmenī. CIO, savu priekšgājēju un sekotāju atbalstīts, koordinē EDSO tekošās lietas, un tam ir iespēja nosūtīt personiskos pilnvarotos un ātri reaģēt krīžu gadījumos. Tā bija, piemēram, Čečenijas kara sākumā 1995. gadā, sakarā ar Serbijas pašvaldību vēlēšanu rezultātiem 1996. – 1997. gadā un 1997. gada sākumā sakarā ar Albānijas iekšpolitiskajām nesaskaņām.

“Vecāko padomē”, kas sastāv no ārlietu ministriju vadošajiem ierēdņiem, tiek apspriestas un ieteiktas principiālas politiskās un vispārējās budžeta politikas direktīvas. Tā sanāk divas reizes gadā Prāgā un vēl arī pirms Ministru padomes tikšanās. Tā tiek sasaukta līdzīgi kā Ekonomikas forums. Gandrīz vai ik nedēļu sanākošā “Pastāvīgā padome” ir regulāra institūcija, kuras kompetencē ir politiskās diskusijas un lēmumu pieņemšana. Tā var tikt sasaukta arī nepieciešamības gadījumā un tā kopā sanāk Vīnē. Pastāvīgā Padome sastāv no dalībvalstu pastāvīgajiem pārstāvjiem. “Ģenerālsekretārs” (pašlaik itāliešu diplomāts Džankarlo Aragona, kas atrodas “sekretariāta”, kura mītnes vieta ir Vīne, priekšgalā, ir iesaistīts visos EDSO administratīvajos aspektos un piedalās Ministru – Troikas tikšanās. “Konfliktu novēršanas centram” (KNC) Vīnē sākumā bija uzticētas vienīgi tās problēmas, kas saistītas ar uzticību un drošību nodrošinošiem pasākumiem, taču tas pārņem arvien lielākas funkcijas atbruņošanās un bruņojuma kontroles jomā noslēgto vienošanos izpildē un pārbaudē, kā arī konflikta situāciju mierīgas noregulēšanas procesos. Helsinku konference 1992. gadā precizēja instrumentus attiecībā uz savlaicīgu brī-dināšanu, izvairīšanos no konflikta situācijām un krīžu pārvarēšanu politiskā ceļā – ieskaitot izlūkošanas un ziņojumu sniegšanas misijas un EDSO miera uzturēšanu, kā arī konfliktu noregulēšanai mierīgā ceļā. Operācijām miera uzturēšanai ir nepieciešama pušu piekrišana, tās ir ārpus pušu interesēm stāvošas, ierobežotas laikā, un tām ir jābūt pieņemtām Ministru padomes un Vecāko padomes vienprātībā. EDSO var vērsties pie Eiropas Savienības, NATO un Rietumeiropas Savienības (RES) ar lūgumu, lai tās tai palīdz ar kompetenci un resursiem miera uzturošo aktivitāšu atbalstīšanā.

Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību centrs (DICC) uzrauga “cilvēcisko dimensiju” jautājumos pieņemto lēmumu izpildi un tam it īpaši ir jāveicina kontakti un informācijas apmaiņa starp valsts un sabiedrības pārstāvjiem, kas atbalsta Eiropas jaunās demokrātijas to jauno institūciju veidošanas procesā. Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību centrs pievienosies 1991. gadā izveidotajam EDSO komunikāciju tīklam. Turklāt tas atbalsta Augsto komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos. Nīderlandietis Makss van der Stūls 1995. gadā tika atkārtoti iecelts uz trīs gadu pilnvaru laiku. Augstais komisārs rūpējas par to, lai pēc iespējas ātrāk tiktu izteikts “iepriekšējais brīdinājums” un nepieciešamības gadījumā par tā sauktās “klusās diplomātijas” “savlaicīgajiem soļiem”, lai mazinātu saspēlējumu jautājumos, kas saistīti ar nacionālajām minoritātēm. Līdz šim viņa darbība ir saistīta vienīgi ar etniskajiem konfliktiem Centrālās un Austrumeiropas valstīs, kā arī ar čigānu stāvokli vairākās valstīs. Kopš 1992. gada jūlija katru gadu sanāk “EDSO parlamentārā asambleja”. Tās uzdevumi ir ar sadarbību saistītu tēmu un pasākumu pārbaude, apspriešana un veicināšana.

EDSO rīcībā ir četru veidu krīžu pārvarēšanas mehānismi: neatliekamības un politiskais krīžu pārvarēšanas mehānisms, militārais krīžu pārvarēšanas mehānisms, kā arī mehānisms konfliktu noregulēšanai mierīgā ceļā, kas izstrādā salīdzināmo metodi. 1995. gada maijā Ženēvā EDSO tiek nodibināta Šķīrēja un salīdzinošā tiesa. Taču tur tagad nav iesniegta neviena lieta.

Attiecības ar ES ES nav EDSO dalībniece, taču ir cieši iesaistīta EDSO aktivitātēs un, tāpat kā

Eiropas Padome, kopš 1990. gada kā novērotāja piedalās visās kārtējās tikšanās, kā arī ekspertu tikšanās. Kā Eiropas Kopienas prezidentūras prezidents Itālijas ministru

prezidents Aldo Moro jau parakstīja Helsinku Noslēguma dokumentu. Parīzes hartu arī pirmoreiz parakstīja Eiropas Komisijas prezidents. Kopš Māstrihtas līguma parak-stīšanas dalībvalstis ir uzņēmušas saistības ievērot EDSA Noslēguma dokumenta principus un Parīzes Hartas mērķus tās Kopējās ārējās un drošības politikas (LES J 1. pants) ietvaros. EDSO ir ES kopīgo akciju darbības lauks un izmanto EDSO procesu kā starpvalstu akciju lauku. Piemēram, EDSO – kā brīvi izvēlētai divpusējo un daudzpusējo vienošanos un to pārbaudes organizācijai – pārziņā ir nodota kopīga akcija “Eiropas stabilitātes pakts”.

Perspektīvas Parīzes hartā valstis, kas ir to parakstījušas, beidzoties Austrumu – Rietumu

konfliktam, formulēja Eiropas Drošības un sadarbības apspriedei “vērtību kopienas” programmu, kuru, protams, ir nepieciešams izstrādāt un realizēt, balstoties uz visaptverošu drošības koncepciju un drošības viengabalainību. Līdz ar visu PSRS pēctečvalstu piedalīšanos EDSO ir kļuvusi par Transatlantijas – Eirāzijas iestādījumu, kurai varētu kļūt arvien grūtāk zem vadmotīva “Eiropa” definēt savas intereses un mērķus. Tēmu kompleksu ietvaros – atbruņošanās, cilvēktiesības, minoritātes, izsargāšanās no konfliktiem, konfliktu noregulēšana mierīgā ceļā, sabiedriskās labklājības, sociālās drošības un demokrātisko institūciju izveides veicināšana – izkristalizēsies diskusijās un lēmumos par konkrētu rīcību un metodēm. EDSO līdzdalībai krīžu un militāru konfliktu gadījumos Eiropā līdz šim katrā ziņā ir bijis saspīlējumu mazinošs raksturs.

EDSO attīstība un darbība tagad norit Eiropas Savienības un NATO paplaši-nāšanās ēnā un gūst tikai niecīgu sabiedrības ievērību. Tas attiecas pat uz galotņu tikšanos. EDSO rīcībā ir mazs finansējums un mazefektīva lēmumu pieņemšanas procedūra. Tās darbība pārsvarā ir papildinoša darbība un paralēla citu organizāciju aktivitātēm. Galotņu tikšanās laikā Lisabonā vēlreiz tika atzīts, ka EDSO – pretēji Krievijas iecerēm – neizveidosies par galveno un visaptverošu drošības organizāciju Eiropā, kas izstrādā struktūras Eiropas kopīgajai drošībai.

Barbara Liperte (Barbara Lippert)

Eiropas integrācijas ideāli

Literatūra: Claus Giering: Zwischen Zweckverband und Superstaat – Die Entwicklung der politikwissenschaftlichen Integrationstheorie im Prozeß der euro-päischen Integration, Bonn 1997; Christian Deubner: Deutsche Europapolitik – Von Maastricht nach Kerneuropa?, Baden-Baden 1995; Josef Janning: Europa braucht verschiedene Geschwindigkeiten, in: Europa–Archiv 18/1994,S. 527 – 535; Michael Kreile (Hrsg.): Die Integration Europas, PVS-Sonderheft 23/1992; Heinrich Schneider: Rückblick für die Zukunft – Konzeptionelle Weichenstellungen für die Europäische Einigung, Bonn 1986; Walter Lipgens (Hrsg.): 45 Jahre Ringen um die Europäische Verfassung – Dokumente 1939 –1984, Bonn 1986; Werner Weidenfeld (Hrsg.): Die Identität Europas, München 1985; Heinrich Schneider: Leitbilder der Europapolitik 1 – Der Weg zur Integration, Bonn 1977.

Eiropas Savienības (ES) attīstībai izvirzīto ideālu nozīme, ņemot vērā līdz šim atklāto jautājumu par procesa galīgo veidolu, balstās uz četriem faktoriem: ideāli piesaista dalībnieku cerības uz integrācijas attīstību atklātā, jauniem nosacījumiem piemērotā formā; ideāli pamato Kopienas institūciju nozīmi Kopienas veidošanas procesā (it īpaši tas attiecas uz Eiropas Parlamentu); ideāli, veicinot Eiropas Kopie-nas attīstības pakāpes identifikāciju ar pilsoņu politisko izvērtējumu un cerībām, ietekmē eiropeisko sabiedrību. Ideāli galu galā pauž integrācijas procesa nozīmes politisko atzinību un tādējādi stabilizējoši ietekmē Eiropas lēmumu pieņemšanas konflikta situācijas.

Kopš debašu sākuma par Māstrihtas līguma ratifikāciju šīs ideālu nozīmes ietekme, kā arī robežas ir kļuvušas skaidrākas. Vācijā, tāpat kā citās dalībvalstīs, mērķis – eiropeiska federāla valsts, ir ticis interpretēts kā “supervalsts” šausmu vīzija. Šodien to diez vai vēl lieto integrācijas “virzības uz mērķi” apzīmēšanai. Tajā pašā laikā citi tradicionālie tēli, kā, piemēram, “Tēvzemiešu Eiropa” piedzīvoja renesansi. Veco ideālu orientējošā funkcija mazinājās, jo palielinājās nedrošība un šaubas par turpmāko kārtību Eiropā, par integrācijas plašumu un attiecībām starp integrāciju un nāciju. Pastāvot stabiliem ārējiem nosacījumiem satura ziņā, nepastāvīgie jēdzieni – kā Eiropas Savienības jēdziens – varēja izpausties kā vienprātību pastiprinošs fakts, taču pēc Māstrihtā panāktās integrācijas pakāpes un pēc ārējā spiediena sabrukuma, kas notika, beidzoties Austrumu – Rietumu konfliktam, šķiet, ir noticis pretējais: nesaskaņās par integrācijas padziļināšanu jēdziens iedarbojās polarizējoši.

Aktuālās debates par integrācijas procesa ideāliem balstās un trim argumentu grupām. Pirmā grupa ietver pakāpenisku atteikšanos no mērķa “Eiropas Savienotās valstis” un virzību uz Federālās konstitucionālās tiesas iedibināto jēdzienu “valstu apvienība”, kas pauž cerības uz tālāku nacionālās suverenitātes un supranacionālas integrācijas savienošanu īpatnēja veida politiskajā sistēmā. Otrās diskusiju argumentu grupas pamatā ir demoskopiski noteiktās Eiropas pilsoņu domas par integrācijas procesa attīstību. Fakts, ka dalībvalstu sabiedrības ir akceptējušas Līgumu par ES, liecina par to, ka nepieciešamība pēc integrācijas ir apmierināta. To, kas no vispārzināmās federālas valsts perspektīvas viedokļa izpaudās kā starpposms, daudzi pilsoņi uztver kā jau relatīvu maksimumu.

Zināmā pretstatā abām iepriekš minētajām grupām trešais debašu virziens ir saistīts ar integrācijas ideāla viseiropeisko nozīmi. ES paplašināšanās uz Austrumiem

Rietumeiropas integrācijas principu un organizācijas formas pārnestu uz plašām Vis-eiropas teritorijām. Ar to saistītie izdevumi, gaidāmās politiskā līdzsvara svārstības, kā arī paredzamās sekas attiecībā uz institucionālo iekārtu varētu likt apšaubīt līdz-šinējo integrācijas procesa gaitu. Tas attiecas arī uz starpvaldību konferenci par Amsterdamas līgumu, kur tika diskutēts par ES diferenciāciju kā par “fleksibilitāti”. Šis debašu grupējums daudzās senās diskusijas par eiropeiskās integrācijas ideāliem parāda jaunā veidolā.

Federāla valsts – valstu apvienība – valstu savienība “Eiropas federālā valsts”, respektīvi “Eiropas valstu savienība” ir divi pamatjēdzieni,

kurus kopš Kopienas veidošanas pirmsākumiem 50. gadu sākumā lieto pabeigtas integrācijas apzīmēšanai. Mērķi radīt organizāciju, kuras pamatā būtu supranacionāla lēmumu pieņemšanas sistēma, noteica pirmām kārtām Itālijas, Vācijas un Beniluksa valstu Eiropas politika. Šim mērķim pretī stāvēja de Golla iedibinātais Francijas viedoklis par “Tēvzemiešu Eiropu”, kurā integrācijas procesa kodolu veidotu suverēnu valstu starpvaldību sadarbība.

Eiropas Kopienas attīstība pārgājusi pāri abu “mērķmodeļu” sadalījumam – tās struktūrā atrodamas abu ideālu pazīmes. Kaut arī Lielbritānija savā Eiropas politikā 80. gadu beigās apzināti sekoja de Golla retorikai, lai pamatotu atteikšanos no Ekonomiskās un monetārās savienības, Kopienas izveidošanas ārējās un drošības politikas jomā vai Kopienas sociālās politikas jomā, drīzāk runa bija par supranacionālu faktoru attīstības ierobežošanu nekā par to apspiešanu. Aktuālās debates par Kopienas veidošanas finalitāti vairāk ir orientētas uz jautājumu par valsts kvalitāti. Federālas valsts ideāls un tā precizējumi implicētā veidā ietver Rietumu demokrātisko konstitucionālo normu attiecināšanu uz integrācijas procesu. Domas par federālismu un līdz ar to par uzdevumu sadali starp federācijas dalībvalstīm, par lēmumu pieņemšanas procedūras demokrātisko kvalitāti un pilsoņu brīvības tiesību garantēšanu sabalsojas ar federālas valsts kā postulāta redzējumu. Šajā ziņā Amster-damas līgums turpina senu integrācijas līniju – uz Eiropas Parlamenta nozīmes palielināšanu, paplašinot un reformējot Kopējo lēmumu pieņemšanas procedūru, paplašinot balsu vairākuma pieņemto lēmumu jomu, kā arī integrējot Šengenas līgumu.

Komunikē un lēmumu valodā Eiropas līmenī šo ideālu apzīmēšanai kopš 70. gadiem tiek lietots jēdziens “Eiropas Savienība”. Kopš tā laika dažādi centieni piepildīt to ar saturu, starp citu, arī Tindemana ziņojums vai 1984. gada Eiropas Parlamenta konstitūcijas projekts, ir cietuši politisku neveiksmi. Principā ņemot, ar Māstrihtas līgumu par Eiropas Savienības nodibināšanu tika realizēts sens Eiropas politikas mērķis, taču jēdziena iekšējās pretrunas atrisinātas netika. No vienas puses, izmaiņas līgumā – pirmām kārtām ieviešot jaunu lēmumu pieņemšanas procedūru, resp., subsidiaritātes principu – Eiropas Savienības ideālu precizē vairāk virzienā uz tā interpretējumu federālas valsts nozīmē, no otras puses, preambula Eiropas Savienību raksturo arī kā “Eiropas tautu savienību”. Arī pēc revīzijas, ko veic saskaņā ar Amsterdamas līgumu, saglabājas supranacionālu un starpvaldību struktūru paralelitāte. Kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP) arī turpmāk balstīsies uz dalībvalstu starpā valdošo vienprātību; Māstrihtas līgumā noteiktā iespēja lēmumus pieņemt ar balsu vairākumu jautājumos par Vienotās rīcības turpmāko veidošanu izrādījās maz pielietojama; un Amsterdamā no jauna radītajai iespējai atturēties savs “konstruktīvais” potenciāls ir jāīsteno. Lai gan Māstrihtā izveidotā trešā pīlāra “Tieslietu un iekšlietu politika” nodošana Eiropas Kopienas pārziņā ir nostiprinājusi supranacionālo attīstības līniju, pārejas perioda ilgums un nosacījumi attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procedūru trešajā pīlārā palikušajās politikas jomās liecina par dalībvalstu ieinteresētību starpvaldību sadarbības turpināšanā. Turpretī saskaņā ar Amsterdamas līgumu paplašinātā Savienības pilsonība, ieviešot ES pamattiesību saistības, garantē arvien lielāku ES valsts kvalitāti. Konceptuāli attiecībā uz supranacionālo un starpvaldību līniju ir jāvērtē ar Amsterdamas līgumu jaundibinātā

fleksibilitāte: sākumā jauns plāns integrācijas vertikālai attīstībai, kas daļai dalībvalstu paredz lielāku integrācijas blīvumu, taču savā darbībā tomēr ir tik cieši saistīts ar ES esošo struktūru, ka tālākā ES pārveide fleksibilitātes ceļā šķiet praktiski izslēgta. Tātad ne ar Māstrihtas, ne ar Amsterdamas līgumu nav noteikts viennozīmīgs ideāls. Saspīlējums starp supranacionālās un starpvalstu Kopienas attīstības aizstāvjiem turpinās un kā konstrukcijas princips attiecībā uz nākotni pastiprinās: “valstu apvienība”, ko sauc par Eiropas Savienību, arī gadsimtu mijas apstākļos neizjuks, bet acīmredzot arī neatkāpsies no senāk iecerētās eiropeiskas federālās valsts ideāla.

Motīvi Pie Kopienas veidošanas deklarētajiem mērķiem kopš 50. gadiem ir pieskaitāmas

četras jomas: drošība, miers, brīvība un labklājība. Šeit vēl klāt nāk ekonomiskās attīstības jēdziens, centieni panākt ekonomiskās un sociālās attīstības līmeņa -izlīdzināšanos, kā arī griba ar integrācijas palīdzību dot organizētās Eiropas ieguldījumu civilizācijas attīstībā. Saistībā ar paplašināšanos dienvidu virzienā valdības 80. gados papildus ieviesa jēdzienus “demokrātija” un “politiskā stabilitāte”. Šie līgumu mērķi, kas nosaka tradicionālos valstiskos uzdevumus, norāda uz integrācijas varenību. Suverenitātes saglabāšana kā spēja rīkoties, šķiet, ir galvenais dalībvalstu valdību ideāls. Tas ir mēģinājums, ņemot vērā varas sabrukumu un eiropeiskās politikas veidošanā ciestos zaudējumus pēc pasaules kariem, starptautiski sarežģītās problēmas risināt no jaunā rīcībspējas pakāpes viedokļa. Šo motīvu šķautnes publicistikā ir iezīmējušās kā tieksme pēc “pašapliecināšanās” vai pēc “Eiropeiskās eiropeizēšanās”. Orientācijai tika piedāvāti tādi jēdzieni kā “Trešais spēks” starp supervarām vai “civilvaras Eiropa”. Tam atbilda vēlme pēc “Eiropas identitātes”, kurai jārodas Kopienas un tās institūciju darbības rezultātā. Citi izskaidrojumi izceļ Eiropas vienību kā atbildi uz nacionālo valstu sadrumstalotību un nesaskaņām. Katrā ziņā pēc 1989. gada šīs cerības uz integrācijas procesu izrādījās Centrālās un Austrumeiropas dzinulis. Piederība pie Eiropas Savienības kļuva par izejas pozīciju ceļā uz “atgriešanos Eiropā”.

Eiropas valdību reakcijā uz lūzumu Eiropā, Vācijas apvienošanos un perspektīvo paplašināšanos uz Austrumiem var konstatēt divus atšķirīgus motīvus: no vienas puses, vēlmi atjaunot integrācijas vienotību, to padziļinot (Ekonomiskā un monetārā savienība, sarunu uzsākšana Politiskajā savienībā), no otras puses, perspektīvo Eiropas Savienības atvēršanu uz Austrumiem, nepieciešamības gadījumā arī padarot vaļīgākas integrācijas struktūras. Pārdomas attiecībā uz fleksibilitāti atduras pret šīm nesaskaņām, sekmējot iespējas, kā atvieglot padziļināšanā ieinteresēto valstu attīstību, bet tajā pašā laikā arī nemainot potenciālajiem dalībniekiem saistošo Savienības acquis un tādējādi nesarežģījot paplašināšanos.

Eiropas vienotība kā process Līdzās mērķu un motīvu raksturojumiem ideālu funkcijas ir arī tiem procesa

jēdzieniem, kas formulē rīcības orientāciju atbilstoši pašreizējam stāvoklim. Dažas tālāk minētās stratēģijas parāda, ka ceļš pats kļūst par vienotības procesu. Tas pirmām kārtām un visskaidrāk attiecas uz pašu integrācijas jēdzienu.

Eiropas kustību pašnovērtējumos bieži ir sastopama ar normatīviem pārslogota integrācijas izpratne, saprotot to kā vienīgo progresīvo atbildi uz pārspīlēta nacionālisma iznīcinošo spēku. Tā analītiskais variants ir funkcionālisms, kas integrāciju uzskata par problemātisku un specifisku reakciju uz kompleksu starptautisko struktūru. Funkcionālas integrācijas plāna orientējošā nozīme tomēr saistāma ar tās aizstāvju prognozi attiecībā uz Eiropu: cerībām, ka sektorālo savijumu jomā gūtie panākumi un pieredze dos stimulu politiskai kopienai (spill – over). Pārējiem procesa jēdzieniem procesa raksturošanai ir drīzāk atbalstoša funkcija. Tie palielina mērķu raksturojumu saprotamību; tāpēc to efektivitāte vienmēr palielinās

tad, kad aktuālajā integrācijas procesā ir iestājusies stagnācija. Šajā sakarā pirmām kārtām ir svarīgas divas procesa stratēģijas, kurām arī ir nepieciešams konceptuāls iedalījums.

Lai pārvarētu lēmuma pieņemšanas bloķēšanu, pragmatiski eksperimentālā ideja, drīzāk politiski eksperimentāla nekā akadēmisks aprēķins, piedāvā fleksiblu integ-rācijas procesu arī ārpus līgumā noteiktajiem ietvariem. Eiropas Politiskā sadarbība un Eiropas Monetārā sistēma uzskatāma par veiksmīgiem šādas norises piemēriem, lai gan Eiropas Savienības līguma ietvaros seko arī KĀDP un sadarbība tieslietu un iekšlietu jomās.

Otrais virziens, kas, lai pārvarētu stagnāciju, atbalsta integrācijas procesa pakāpenisku norisi, arī jēdzieniskajā ziņā, šķiet, piedāvā lielāku variantu dažādību. Kopīgi šiem ideāliem ir centieni ieskicēt Eiropas Savienības paplašināšanos un tās padziļināšanos kā paralēlus procesus un līdz ar to blīvumu, saglabājot integrācijas procesa intensifikāciju, ņemot vērā lielās atšķirības Eiropas Savienībā, kas sastāvēs no 25 vai vairāk dalībvalstīm. “Pakāpeniskā integrācija” apzināti vēlas izvairīties no Kopienas relativizācijas ar ārpuskopienas konstrukciju palīdzību, taču vienlaicīgi arī sekmēt integrācijas padziļināšanu, dodot iespēju kādai no pusēm attiecīgā laika posmā iet pa priekšu. Šajā ziņā visinteresantākais piemērs ir Ekonomiskā un monetārā savienība. Citas idejas iestājas par vienpakāpju sistēmu no 1989. gada ar attiecīgi pakāpeniski mazāku savijumu (“koncentriskie apļi”), par konfederācijas risinājumu ap Eiropas Savienību vai par Eiropas Ekonomiskās Telpas pārveidošanu kā par uzgaidāmo telpu pilntiesīgai līdzdalībai. Šajā sakarībā var minēt arī vīziju par “Eiropas kodolu” (t. s. Šeubles – Lamersa 1994. gada dokuments), kas paredz, ka ap augsti integrētu Kopienas pamatdalībvalstu centru veidosies zemākas integrācijas pakāpes aplis. Līdzīgi tiek argumentēts “pakāpeniskās integrācijas” plāns, kas svarīgajās drošības un vispārējās labklājības jomās iestājas par funkcionāliem “pamatkodola” veidojumiem. Ne viena, ne otra ideja neapmierina Amsterdamas līgumā neteikto fleksibilitāti; šķiet, ka līgums pat apzināti grib izslēgt šādu diferenciāciju. Paplašināšanās posmos šīm konceptuālajām debatēm turpretī varētu pavērties citi problēmu loki.

Jozefs Jannings(Josef Janning)

Eiropas interešu apvienības

Dibināšanas datums: Pirmās Eiropas organizāciju apvienības sāka veidoties jau laika periodā starp 1945. gadu un 1950. gadu, kā arī 1952. gadā nodibinot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu. Eiropas Ekonomiskās kopienas izveidošana 1958. gadā izraisīja arī citu apvienību dibināšanas vilni. Dalībnieki: Apvienībās ietilpst ES dalībvalstu, kā arī EFTA valstu nacionālās organizācijas. Kopš 1990. gadu vidus arvien biežāk tiek uzņemtas vai iesaistītas arī Centrālās un Austrumeiropas valstu nacionālās organizācijas. Iestādes: Tipiskā organizācijas forma ir Briselē izvietots sekretariāts, darba un konsultāciju forumi nacionālo organizāciju pārstāvjiem, kā arī vadības un lēmumu pieņemšanas struktūras, kurās ietilpst nacionālo dalīborganizāciju vadītāji vai prezidenti. Literatūra: Hans-Wolfgang Platzer: Die europäischen Interessenverbände, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der europäischen Integration 1996/97, Bonn 1997, S.273–276.

Eiropas interešu apvienību galvenais uzdevums ir nacionālo dalīborganizāciju informēšana par norisēm Briselē, savstarpējās pieredzes apmaiņas padziļināšana, kopīgo Eiropas viedokļu un prasību formulēšana, kā arī šo prasību pārstāvēšana ES lēmumu pieņemšanas instancēs.

Ikvienas Eiropas apvienības panākumi un darbības spējas ir atkarīgas no vairā-kiem faktoriem: no personāla un materiālajiem resursiem, no apvienības dalībnieku viedokļu kopības un saskaņošanas iespējām, no apvienības politiskās darbības jomas kopīguma pakāpes visām dalīborganizācijām, kā arī no konkrētajiem jautājumiem un politiskajiem lēmumiem par tiem. Daudzpusējā interešu pārstāvniecība Eiropas interešu apvienību ietvaros ir tikai viens no vairākiem informācijas un ietekmes kanāliem nacionālo sabiedrisko organizāciju rokās. Tās savas intereses pauž paralēli un bieži vien galvenokārt caur savu valstu valdībām, kā arī caur saviem informācijas un sadarbības kontaktiem pārnacionālajā līmenī. Neskaitāmas nacionālās organizācijas un biedrības Briselē ir izveidojušas savas pārstāvniecības un birojus.

Vēsturiskā attīstībaEiropas apvienību dibināšana un Eiropas līmeņa lobisma attīstība ir sekojusi

līgumu nospraustajām vadlīnijām, kā arī visa integrācijas procesa kopīgajai -dinamikai. Galvenokārt jau kopīgā tirgus izveidošana 1958. gadā tam sekojošos gados izraisīja pirmo lielo Eiropas interešu apvienību dibināšanas vilni rūpniecības un tirdzniecības jomās, lauksaimniecībā, kā arī pakalpojumu jomā, īpaši paredzot Eiropas Ekonomiskās Kopienas nozīmes palielināšanos (EEK, Eiropas Kopiena). No pašreiz vairāk nekā 500 Eiropas apvienībām un federācijām vairāk nekā puse tika nodibinātas pirmajā EEK attīstības desmitgadē; to skaitā tādas organizācijas kā Eiropas Rūpniecības un darba devēju apvienību savienība UNICE un Profesionālo

lauksaimniecības organizāciju komiteja PLOK. Sadarbību Eiropas līmenī arodbiedrības sākotnēji organizēja atsevišķi pa nozarēm, kā arī izmantojot EEK un EBTA iesaistītās apvienības.

Tikai 1973. gadā arodbiedrības uzsāka sadarbību, apvienojoties zem viena jumta Eiropas Arodbiedrību savienībā (EAS). Otrais Eiropas interešu pārstāvības organi-zāciju dibināšanas vilnis sākās ar iekšējā tirgus nostiprināšanās procesiem 1980. gadu vidū. Šajā fāzē savas apvienības galvenokārt veidoja multinacionālie koncerni, uzņēmumu un juridisko konsultāciju aģentūras, kā arī līdz šim Eiropas līmenī nepārstāvētās sabiedriskās organizācijas.

Organizatoriskie jautājumi un uzdevumu loksKā straujais Eiropas interešu pārstāvniecību skaita pieaugums, tā arī arvien

ciešākās sadarbības attiecības Eiropas apvienību un organizāciju iekšienē un to aizvien plašākais darbības loks ir pierādījums pārnacionālo Eiropas līmeņa lēmumu pieņemšanas procesu nozīmes pieaugumam. Eiropas apvienības parasti ir veidotas kā nacionālo organizāciju federācijas; atsevišķās ekonomiskajās apvienībās lielu nozīmi iegūst tieša lieluzņēmumu līdzdalība. Parasti lēmumi tiek pieņemti vienprātības ceļā. Pēc sava tehniskā nodrošinājuma apvienībām Briselē var būt gan birojs ar vienu darbinieku, gan arī tāds sekretariāts ar 40 darbiniekiem, kāds ir Eiropas Ķīmiskās rūpniecības savienībai (CEFIC).

Katra Eiropas apvienība veido un uztur savus informācijas apmaiņas un politiskās koordinācijas darba tīklus, pārstāvot lielu skaitu reģionālo un lokālo organizāciju un grupu, piemēram, tādās jomās kā apkārtējās vides un patērētāju interešu aizsardzība, kā arī arodbiedrību problemātikas jomā.

Interešu pārstāvēšana ES struktūrāsES institucionālās struktūras un vairākpakāpju lēmumu pieņemšanas procedūras

dod iespēju plaši izmantot lobisma metodes, organizāciju līdzdarbību un ietekmi lēmumu pieņemšanā. Formālā apvienību līdzdalība norit plaši sazarotās Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Ministru Padomes konsultatīvo komiteju sistēmas -ietvaros. Sabiedrisko grupējumu formāli nozīmīgākais konsultatīvais orgāns ir Ekonomisko un sociālo jautājumu komiteja.

Māstrihtas līgumā institucionāli nostiprinātais Eiropas sociālo partneru “Sociālais dialogs” cieši iesaista tos ekonomisko un sociālo jautājumu konsultācijās un ES lēmumu pieņemšanā, dodot tiem iespēju panākt autonomas vienošanās. ES Komisija un tās Ģenerāldirektorāti Briseles līmenī ir galvenie neformālās interešu apvienību ietekmes adresāti. Komisija ir ieinteresēta no interešu grupām saņemt pēc iespējas reprezentatīvākus viedokļus un profesionālākus vērtējumus par atsevišķās jomās izskatāmajiem jautājumiem. Sakarā ar savu līdzlemšanas pilnvaru paplašināšanu (lēmumu pieņemšanas procedūra) arī Eiropas Parlaments ir kļuvis nozīmīgāks kā interešu apvienību darbības vieta. ES Padomi, kuras sastāvā ietilpst dalībvalstu attiecīgās nozares ministri, lēmumu pieņemšanā Eiropas interešu apvienības tieši ietekmēt nevar. Padomē savu ietekmi vairāk liek manīt nacionālās organizācijas un apvienības, izdarot spiedienu pret savām nacionālajām valdībām.

Hanss Volfgangs Placers (Hans-Wolfgang Platzer)

Eiropas Investīciju banka

Dibināšanas datums un mītnes vieta: 1958. gada 1. janvāris, Luksemburga.Dalībnieki: Visas ES dalībvalstis. Juridiskais pamats: LEK, 198. d, e panti. Iestādes: Valde, kurā ietilpst 15 finansu ministri (nosaka vispārējās kredītpolitikas vadlīnijas); Direktoru padome (nodrošina līgumu pamatprincipu ievērošanu, pieņem lēmumus par kredītu piešķiršanu un galvojumiem); Vadības komiteja; Revīzijas komiteja. Literatūra: Europäische Investitionsbank (Hrsg.): Jahresbericht 1996, Luxemburg 1997.

Eiropas Investīciju banka (EIB) vienlaikus ir banka un Eiropas Savienības patstāvīga institūcija. Tā nodrošina kredītus un galvojumus tādu investīciju pasākumu finansēšanai, kas dod savu ieguldījumu līdzsvarotā visas Kopienas attīstībā. Kā banka EIB ievēro visus bankām tradicionālos kredītu piešķiršanas pamatprincipus un cieši sadarbojas ar citām finanšu institūcijām. Piešķirot kredītus, banka sev par mērķi neuzstāda peļņas iegūšanu – tās aizdevumu procentos tiek iekļautas tikai aizdevuma apkalpošanas izmaksas plus vēl 0,15 %. Bankai ir uzdevums ar aizdevumiem un bankas galvojumiem finansēt tādus projektus (parasti finansējot līdz 50 % no projekta izdevumiem), kas atbilst Kopienas saimnieciskajiem un politiskajiem mērķiem. Izvēloties projektus finansēšanai, banka pievērš uzmanību tam, lai ieguldītās investīcijas veicinātu ilgstošu un stabilu izaugsmi un attīstību. Aizdevumus var piešķirt sabiedriskajiem un privātajiem kredītņēmējiem tādās darbības jomās kā infra-struktūra, enerģētika, rūpniecība, pakalpojumu sniegšana un lauksaimniecība. Lai nodrošinātu šādu finanšu darbību, EIB iegūst līdzekļus Kopienas kapitāla tirgos, kā arī globālajos tirgos. EIB parakstīto kapitālu sagādā ES dalībvalstis. Kopš 1995. gada 1. janvāra tas sastāda 62 miljardus ECU. Saskaņā ar bankas statūtiem, izsniegto aizdevumu un garantiju augšējā robeža nedrīkst pārsniegt 250 % kapitāla.

1996. gadā EIB nodrošināja aizdevumus kopumā par 23,2 miljardiem ECU. No tiem 20,9 miljardi ECU tika izmantoti investīcijām pašā Kopienā. Saskaņā ar EIB pašu svarīgāko uzdevumu – ekonomiskā ziņā atpalikušo reģionu attīstīšanu – šim mērķim tika izmantota lielākā daļa – 70 % no minētās summas. Turklāt banka atbalsta struktūrfondu (reģionālā struktūrpolitika) un citus kopīgo finansēšanas instrumentu mērķus. Bez reģionālajiem infrastruktūras pasākumiem finansējamo objektu katalogā ir iekļauta arī satiksmes un datu pārraides infrastruktūras veidošana, apkārtējās vides

aizsardzība, dzīves kvalitātes uzlabošana, struktūras uzlabošanas pasākumi pilsētu reģionos, enerģijas apgādes nodrošināšana Kopienā, kā arī rūpniecības starptautiskās konkurētspējas paaugstināšana un tās integrācija Eiropas līmenī, īpaši ņemot vērā mazo un vidējo uzņēmumu intereses.

Ārpus EK Investīciju Banka dod nozīmīgu ieguldījumu attīstības politikā. Līdz šim ir noslēgti finanšu protokoli ar divpadsmit Vidusjūras reģiona valstīm. EIB kopā ar Pasaules Banku un citām kredītinstitūcijām ir izstrādājusi un atbalstījusi īpašu apkārtējās vides aizsardzības programmu Vidusjūrai. Kopumā EIB var piešķirt finansējumu aptuveni 130 valstīs, kuras ar ES saista visdažādākās saimnieciskās intereses.

1990. gadā EIB Valde pirmo reizi piešķīra bankai tiesības piedalīties saimniecisko projektu finansēšanā Polijā, Ungārijā un bijušajā VDR, īpašu uzmanību pievēršot aizdevumiem nozīmīgākajās saimnieciskās attīstības jomās. Vēlāk šīs iespējas tika izmantotas kopumā desmit Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Lai aktivizētu pār-ejas procesu norisi, EIB ir piešķirtas tiesības līdz 2000. gadam piešķirt aizdevumus 3,5 miljardu ECU apmērā. Finansēšana ārpus Eiropas Savienības robežām 1996. gadā sasniedza apmēram 2,3 miljardus ECU. EIB ar 3 % kapitāla piedalās arī Londonā 1990. gadā nodibinātās ERAB – Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas darbā. ERAB ir uzskatāma par EIB pārstāvi Centrālajā un Austrumeiropā.

Eiropas Investīciju bankas nozīme pastāvīgi ir palielinājusies, padarot to par vienu no vadošajām starptautiskajām bankām. Bankas darbība ir mazinājusi ekonomisko nelīdzsvarotību un attālināšanos ES dalībvalstu starpā. Bankas ietekme slēpjas tajā faktā, ka tā var viegli pieskaņoties Kopienas kopīgajiem mērķiem. EIB apmēram 950 līdzstrādniekiem tagad ir izvirzījušies jauni uzdevumi, piemēram, nodarbinātības politikas jomā, kā arī priekšnoteikumu sagatavošanā vienotās Eiropas valūtas ieviešanai. 1996. gadā tika izsniegts pirmais ECU denominētais aizdevums, kas tiks atmaksāts jau eiro.

Olafs Hillenbrands (Olaf Hillenbrand)

Eiropas Justīcijas tiesa

Juridiskais pamats: LEK, 164.–188. panti; LES, L pants. Mērķi: “Tiesa nodrošina likumības ievērošanu, interpretējot vai pielietojot” LEK un LES. Tiesas sastāvs: EJT sastāvā ietilpst 15 tiesneši (LEK, 165. pants) un 9 ģene-rāladvokāti (LEK, 166. pants), kurus uz sešiem gadiem amatā ieceļ dalībvalstu valdības pēc savstarpējas vienošanās. Tiesneši no sava vidus uz trim gadiem ievēl EJT prezidentu. EJT pakļautībā atrodas “pirmās instances tiesa” (LEK, 168. a pants). Tiesas mītne atrodas Luksemburgā. Darbības noteikumi: Izskatot dalībvalstu vai EK orgānu sūdzības, EJT strādā plenārsēdē, ja to ir pieprasījusi kāda no procesā iesaistītajām pusēm, taču citos gadījumos lēmumi tiek pieņemti atsevišķās palātās, piedaloties “trim, pieciem vai septiņiem tiesnešiem” (LEK, 165. pants). EJT lēmumi tiek pieņemti slēgtās sēdēs ar balsu vairākumu. Procesā tiek izmantotas ES oficiālās valodas; par tiesas darba valodu ir pieņemta franču valoda. Literatūra: Siegfried Magiera, Matthias Niedobitek: Der Gerichtshof, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels, (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration

1996/97, Bonn 1997, S. 71–78; Ingolf Pernice: Die Dritte Gewalt im europäischen Verfassungsverbund, in: Europarecht 1/1996, S. 27–43; Daniel Wincott: The Court of Justice and the European policy process, in: Jeremy Richardson (Hrsg.): -European Union, London 1996; Eberhard Grabitz, Meinhard Hilf (Hrsg.): Kommentar zum EWG–Vertrag, 10. Ergänzungsaufl. 1995; Klaus-Dieter Borchardt: Richterrecht durch den Gerichtshof der Europäischen Gemeinschaften, in: Albrecht Randelzhofer, Rupert Scholz, Dieter Wilke (Hrsg.): Gedächtnisschrift für Eberhard Grabitz, München 1995, S. 29–43.

Eiropas Justīcijas tiesai ir ārkārtīgi svarīga nozīme Eiropas Savienības pirmā pīlāra darbībā. Tiesas saistošie spriedumi nodrošina tiesiskās kopienas vienotību. Vērojot EJT darbību, kļūst skaidri redzams, ka tiesiskā izpratnē neprecīzi līguma formulējumi vai arī no jauna izvirzīti jautājumi var radīt jaunas spraugas Kopienas juridiskajā struktūrā, kuras tiesai ar saviem spriedumiem jālikvidē. Visas Kopienas likumdošanas sistēma tiek tālāk attīstīta ar pastāvošās likumdošanas interpretāciju, kas kļūst par tiesiskām normām. Visumā valda uzskats, ka Eiropas Justīcijas tiesa savos spriedumos lemj par labu pārnacionālajam līmenim (in dubio pro communitate), līdz ar to kļūstot par vēl vienu Eiropas integrācijas motoru un “pirmā lieluma integrācijas faktoru”.

Ņemot vērā to, ka EJT ir līgumu interpretācijas augstākā instance, rodas jautājums, vai Eiropas Kopiena nepārvēršas par “l’Europe des juges” (“tiesnešu Eiropu”) un vai šī orgāna leģitimācija ir pietiekama. Savā spriedumā par Māstrihtas līgumu Vācijas Konstitucionālā tiesa ir izteikusi brīdinājumu par pārspīlēti plašajām EJT juridiskajām pilnvarām, kā arī aizrādījusi, ka līgumu sistēmā tā ir piešķīrusi leģiti-mitāti pati sev.

EJT izveidošanās un tās kompetenču jomasEiropas Ogļu un tērauda kopienā ar 1951. gada 18. aprīļa līguma 7. pantu

vienlaikus ar Augstāko Administrāciju, Kopējo Asambleju un Īpašo Ministru Padomi tika nodibināta arī Tiesu palāta. Ar 1957. gada 25. marta Romas līgumiem tika izveidota Eiropas Justīcijas tiesa, kas darbojās kā Eiropas Ekonomiskās Kopienas un Euratom (Eiropas Atomenerģijas kopienas) kopīgais augstākais tiesu orgāns (LEK, 4. panta 1. paragrāfs). Līdz ar Līguma par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums, LES) pieņemšanu EJT darbība attiecībā uz LES tika ierobežota tikai uz visu Kopienu skarošajiem tiesiskajiem aktiem (LES, L pants), aptverot visas Kopienai pakļautās darbības jomas pirmā pīlāra (EK) ietvaros. Tādēļ tiesas kompetencēs netiek iekļautas tādas politikas jomas kā Kopīgā ārējā un drošības politika, tieslietu un iekšlietu politikas joma, kā arī Eiropas Savienības Padomes darbība.

Lai atslogotu EJT, ar Padomes 1988. gada 24. oktobra lēmumu, balstoties uz Vienotā Eiropas akta paplašināto 168. a pantu, tika izveidota no 15 tiesnešiem sastāvoša “pirmās instances tiesa”, kas ir pakļauta EJT (LEK, 168. a pants). Šī tiesas darbība un tiesnešu amata periodi ir tādi paši kā EJT.

EJT darbības pamatelementi, sūdzību iesniegšanas un to izskatīšanas veidiEK sistēmā nav paredzēts tiesu sadalījums pēc to darbības virzieniem, tādēļ EJT

kā vienotā EK tiesa izpilda visdažādākās lomas. Tiesa darbojas kā: Konstitucionālā tiesa. Šajā funkcijā EJT pārbauda pārkāpumus Kopienas līgumu

izpildē; tā izskaidro Kopienas orgānu savstarpējās tiesības un pienākumus, kā arī attiecības starp ES un tās dalībvalstīm. Parasti šajos gadījumos pie EJT vēršas Eiropas Komisija (LEK, 169. pants).

Administratīvā tiesa. Šajos gadījumos tiesa izskata fizisko vai juridisko personu sūdzības par ES likumdošanas aktu neizpildi vai nepareizu piemērošanu, kā arī

ES ierēdņu un kalpotāju sūdzības par dienesta attiecībām (LEK, 73. un 175. panti).

Civilprocesuālā tiesa. Šajā lomā EJT nodarbojas ar civiltiesiskās atbildības (amatpersonu atbildības) jautājumiem, kā arī ar kompensāciju izmaksas prasījumiem attiecībā pret Kopienu (LEK, 215. panta 2. paragrāfs saistībā ar 178. pantu).

Šķīrējtiesa. Strīdos starp dalībvalstīm EJT var uzstāties arī kā arbitrāžas instance (LEK, 182. pants).

Ekspertīzes instance. ES vai dalībvalstu orgāni var uzdot EJT no tiesiskā aspekta izvērtēt vienošanās ar trešajām valstīm vai starptautiskajām organizācijām (LEK, 228. panta 6. paragrāfs).

Šobrīd ir iespējami sekojoši sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas veidi: Līguma pārkāpumu izskatīšana. Parasti lietu ierosina Eiropas Komisija, iesnie-

dzot sūdzību pret kādu no dalībvalstīm par LEK, Eiropas Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu (LEK, 169., 170. pants), vai arī par ES ar trešajām valstīm noslēgto līgumu (piemēram, LEK, 228. pants) pārkāpumiem.

Lietas par anulēšanu. Šajos procesos “Tiesas jurisdikcijā ir [... ] sūdzības par kompetences trūkumu, būtiskiem procedūras noteikumu pārkāpumiem, par šā Līguma vai jebkuru ar tā piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumiem, vai arī par pilnvaru ļaunprātīgu izmantojumu” (LEK, 173. pants). Šāda veida sūdzības var iesniegt ES iestādes, dalībvalstis, kā arī fiziskas personas.

Sūdzības par pasivitāti. “Ja, pārkāpjot šo Līgumu, Eiropas Parlaments, Padome vai Komisija nepieņem lēmumu, dalībvalstis un citas Kopienas iestādes var griezties Tiesā, lai konstatētu šo pārkāpumu.” (LEK, 175. pants).

Iepriekšējo lēmumu pieņemšana. Dalībvalsts nacionālā tiesa var izvirzīt jautājumu par Kopienas likumdošanas interpretāciju un piemērojamību, ja tā EJT lēmumu uzskata par nepieciešamu sava sprieduma pieņemšanai, bet attie-cīgajai pēdējās instances tiesai ir pat pienākums vērsties pie EJT (LEK, 177. pants). EJT lēmums ir saistošs nacionālajai tiesai tajā sprieduma daļā, kas skar EK dimensiju, tādējādi izveidojot sasaisti starp nacionālajām un Eiropas tiesu varām.

EJT ir arī vairāki citi procesu veidi: uzraudzības jautājumu izskatīšana (LEK, 169. pants), prasību par amatpersonu atbildību izskatīšana ( LEK, 178. pants saistībā ar 215. panta 2. paragrāfu), dienesta un disciplināro strīdu izskatīšana (LEK, 179. pants), arbitrāžas jautājumu izskatīšana (LEK, 182. pants), priekšrakstu noteikumu kontroles jautājumu izskatīšana (LEK, 184. pants), pagaidu rīkojumu uzraudzība (LEK, 186. pants), spriedumu izpildes kontrole (LEK, 192. pants, 4. paragrāfs) un pirmās instances tiesas spriedumu pārskatīšana.

Tiesas spriedumi ir saistoši procesā iesaistītajām pusēm. Spriedumi, kas ir saistīti ar finansu maksājumiem, arī ir jāizpilda. Ja līdz Māstrihtai tiesas spriedumu realizācija bija saistīta ar dalībvalstu gatavību sadarboties, tad kopš Māstrihtas līguma pieņemšanas EJT var piespriest soda maksājumus par spriedumu nepildīšanu (LEK, 171. pants). Tomēr EJT sankciju iespējas ir visai ierobežotas – tās tomēr ir atkarīgas no dalībvalstu vai to (konstitucionālo) tiesu sadarbības un atbalsta. Tomēr dalībvalstu gatavība akceptēt EJT spriedumus visumā ir augsta.

Amsterdamas līgums un turpmāko reformu nepieciešamībaAmsterdamas līgumā Eiropas Justīcijas tiesai tika piešķirtas plašākas

kompetences un tika arī paplašinātas tās darbības jomas (LES, jaunais L pants), piemēram, tieslietu un iekšlietu politiskās sadarbības jomā pārbaudot fundamentālo lēmumu un lēmumu tiesiskumu: “Padome, Komisija vai kāda no dalībvalstīm var pieprasīt Justīcijas tiesai pieņemt lēmumu jautājumā par šī formulējuma (brīvības telpa) vai uz šī formulējuma balstīto Kopienas orgānu tiesisko aktu interpretāciju” (LEK, 68. pants). Jo īpaši “iepriekšējo lēmumu pieņemšanas” ceļā EJT ir jāpieņem savi

lēmumi policijas un tiesu sadarbības jomā kriminālajā tiesvedībā “par pamatlēmumu un lēmumu piemērojamību un interpretāciju” (LES, jaunais K 7. pants). Turpmāk EJT kompetencē zināmos gadījumos ietilps arī patvēruma tiesību un ieceļošanas tiesību jautājumi (piemēram, LES, jaunais 177. pants). kuru risinājums tagad noritēs pirmā pīlāra ietvaros, ar to panākot “Savienības kā brīvības, drošības un tiesību telpas saglabāšanu un tālāku attīstību, saistībā ar atbilstošiem pasākumiem ārējo robežu kontrolē, ieceļošanas un patvēruma tiesību nostiprināšanā, kā arī noziedzības preventīvā novēršanā un apkarošanā” (LES, B panta papildinājums).

Piedevām EJT ir panākusi savu kompetenču paplašināšanu, savā labā izlemjot jautājumu par to, kurš ir tiesīgs atcelt EK direktīvas. No tā būtībā izriet jautājums, cik liela tiesību aizsardzība vēl ir nepieciešama ES pilsonim, ja viņš šajos gadījumos nav spējis panākt lēmumu pieņemšanu pret EK direktīvām savā nacionālajā tiesā.

Volfgangs Vesels, Torstens Millers (Wolfgang Wessels, Thorsten Müller)

Eiropas Komisija

Juridiskais pamats: LEK, 145., 155.–163., 205. panti; Ekonomiskā un monetārā savienība: LEK, 104. c, 109. j, k panti; Kopējā ārējā un drošības politika: LES, J 5. panta 3. paragrāfs, J 8. panta 3. paragrāfs, J 9. pants.; sadarbība tieslietās un iekšlietās: LES, K 3. panta 2. paragrāfs, K 4. panta 2. paragrāfs. Mērķi: Kopienas interešu ievērošana; kopējā tirgus Ekonomiskās un monetārās savienības funkcionēšanas nodrošināšana; Eiropas Savienības pārstāvēšana ārpus tās robežām. Instrumenti: Iniciatīvas tiesības; dalība Kopienas likumdošanas radīšanā, izpildē un uzraudzīšanā; EK budžeta pārvalde; pārstāvniecība trešajās valstīs un starptautiskajās organizācijās. Budžets 1997. gadā: 2,8 miljardi ECU pārvaldes izdevumiem, 78,1 miljards ECU – darbības nodrošināšanas izdevumiem. Literatūra: Geoffrey Edwards, David Spence (Hrsg.): The European Commission, 2. Aufl., London 1997; Dietrich Rometsch: Die Europäische Kommission, in : Wer-ner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration 1996/97, Bonn 1997; Michelle Cini: The European Commission – Leadership, organisation and culture in the EU administration, Manchester 1996.

Par Eiropas Kopienu Komisiju (tāds ir juridiski pareizais šīs institūcijas nosaukums) sauc no 20 komisāriem sastāvošu kolēģiju un tiem pakļauto pārvaldes aparātu ar mītnes vietu Briselē. 1993. gada novembrī šīs institūcijas nosaukums tika vienkāršots un tagad to dēvē par “Eiropas Komisiju”. Komisijas nozīme un tās atšķirīgās lomas Eiropas Kopienā, proti, Eiropas Savienībā var tikt aprakstīta, izmantojot četrus ideālos modeļus: 1) Komisija kā “sekretariāts” “tēvzemju Eiropā”; 2) Komisija kā ”federālā valdība” Eiropas Savienotajās Valstīs; 3) Komisija kā “tehnokrātija” Eiropā, kurā sadarbojas vispārējās labklājības valstis; 4) Komisija kā “politiskais starpnieks vai mākleris” arvien ciešāk saplūstošajā Eiropas Savienībā. Pirmais modelis atbilst Francijas prezidenta Šarla de Golla priekšstatiem 60. gados, kurus 80. gados no jauna atdzīvināja Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere. Otrā modeļa piekritēji bija bijušie Komisijas prezidenti Valters Halšteins un Žaks Delors, kuri Komisiju

uzskatīja par sava veida pirmo soli Eiropas valdības izveidošanai. Trešo modeli sākotnēji izvirzīja Žans Monē un saskaņā ar to Komisijai tiek piešķirta ierobežota problēmu risinātājas loma specifiski noteiktā jautājumu lokā. Ceturtais modelis tika izstrādāts 80. un 90. gados notikušo zinātnisko debašu laikā, un saskaņā ar to priekšplānā izvirzās Komisijas darba savīšanās ar citu orgānu, pašu dalībvalstu un dažādo profesionālo apvienību darbību EK lēmumu pieņemšanas procesā. Neviens no šiem modeļiem nav uzskatāms par galveno vai arī par novecojušu, jo vēl joprojām ir jūtama vairāku darbības modeļu vienlaicīga pārklāšanās un savstarpēja konkurence.

Vēsturiskā attīstība un funkcijasPar Komisijas priekšgājēju ir uzskatāma Eiropas Ogļu un tērauda kopienas

“Augstākais izpildorgāns”. Tās pirmais prezidents 1952. – 1955. gados bija Žans Monē, kurš sarežģīto pārnacionālo profesionālo jautājumu risināšanai izveidoja nelielu pārvaldes aparātu. Pēc Romas līgumu ratifikācijas 1958. gadā tika izveidota “Eiropas Ekonomiskās Kopienas Komisija”, kuras pirmais prezidents no 1958. gada līdz 1967. gadam bija Valters Halšteins. Ja Ministru Padome (Eiropas Savienības Padome) pārstāvēja dalībvalstu intereses, tad Komisija bija iecerēta kā iestāde, kas nodrošinātu Kopienas kopīgo interešu ievērošanu. Līgumā par Ekonomisko un mo-netāro savienību Komisijai šim nolūkam tika piešķirtas īpašas pilnvaras un uzdevumi, kas vispārējā formā ir uzskaitīti LEK 155. pantā. Saskaņā ar šo līgumu Komisija izpilda 4 funkcijas: 1) iniciatīvas funkciju, saskaņā ar kuru Padome var izstrādāt lēmumus tikai pēc Komisijas priekšlikuma; 2) likumdošanas funkciju, saskaņā ar kuru Komisijai ir tiesības pašai pieņemt lēmumus un izpildīt Padomes pieņemtos lēmumus; 3) pārvaldes funkciju, saskaņā ar kuru Komisija pārvalda fondu līdzekļus un izpilda EK budžeta plānus; 4) kontroles funkciju, saskaņā ar kuru Komisija pārrauga EK likumu un tiesību pielietošanu dalībvalstīs.

Halšteina laikā Komisija pie šo uzdevumu pildīšanas ķērās ļoti aktīvi, izveidojoties par savdabīgu dinamisku “motoru” visai Kopienai. Tāda Komisijas aktivitāte izraisīja pretestību Francijā un lika de Gollam 1965. un 1966. gadā ķerties pie “tukšo krēslu” politikas izmantošanas. Konflikta noregulēšana ”Luksemburgas kompromisa” ietvaros ievērojami pavājināja Komisijas nozīmi. Atceļot lēmumu pieņemšanu Padomē ar vairākuma balsojumu, no iekšpuses tika sagrauts Komisijas iniciatīvu monopols. Apvienošanās līgums (spēkā kopš 1967. gada 1. jūlija), kas vienā kopējā “Eiropas Kopienu Komisijā” sapludināja Augstāko izpildinstitūciju, EEK Komisiju un Eiropas Atomenerģijas kopienas komisiju, nekādi nenostiprināja tās institucionālo lomu. Ņemot vērā specifiskos politiskos (Austrumu – Rietumu konflikts), ekonomiskos (naftas krīze, valūtu nestabilitāte) un institucionālos (Eiropas Savienības Padomes -izveidošana 1974. gadā, pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas 1979. gadā) nosacījumus, no 60. gadu beigām līdz 80. gadu sākumam Komisija Eiropā spēlēja relatīvi otršķirīgu lomu. Dažādajiem Komisijas prezidentiem – Žanam Rejam (Beļģija) 1967. – 1970. g., Franko Marijai Malfatti (Itālija) 1970. – 1972. g., Siko Manholtam (Nīderlande) 1972. – 1973. g., Fransuā Ksavjēram Ortoli (Francija) 1973. – 1977. g., Rojam Dženkinsam ( Lielbritānija) 1977.–1981. g., Gastonam Tornam (Luksemburga) 1981. – 1985. g. bija tikai visumā ierobežota spēles telpa un tie Komisijas attīstībai nevarēja dot ilgstoši jūtamus impulsus. Pārmaiņas sākās tikai 1985. gadā, kad par Komisijas prezidentu kļuva Žaks Delors un Komisija ieguva pilnīgi jaunu orientāciju. Te centrālie etapi bija Vienotā Eiropas Akta pieņemšana 1986. gadā un Kopienas finansu reforma 1988. gadā (Delora I pakete). Baltās grāmatas publicēšana par iekšējā tirgus izveidošanas pabeigšanu, kā arī ar Eiropas Ekonomisko telpu saistīto politikas nozaru “kopieniskošana” (zinātnisko pētījumu un tehnoloģijas politika, reģionālā struktūrpolitika, apkārtējās vides politika) paplašināja Komisijas kompetences. Ar Berlīnes Mūra krišanu un Austrumu un Rietumu konflikta izbeigšanos Komisijai radās jaunas darbības iespējas asociācijas politikā un pārnacionālajā sadarbībā. Šīs norises, kā arī Žaka Delora dinamiskais vadības stils 1985. – 1995. gados nostiprināja Komisijas lomu un padarīja to par vienu no nozīmī-

gākajām institūcijām dalībvalstu valdībām, apvienībām, uzņēmumiem un reģioniem. Par Komisijas prezidentu 1995. gada janvārī ievēlot luksemburģieti Žaku Santēru, Ko-misijas attīstībā tika uzsākta jauna fāze, kuru raksturo iekšējā konsolidācija un reformas.

Komisijas locekļu iecelšana un piedalīšanās lēmumu pieņemšanāSaskaņā ar LEK 158. pantā noteikto, komisāru iecelšanas procedūra sastāv no 4

pakāpēm: 1) nākamā Komisijas prezidenta iecelšana, ko veic dalībvalstu valdības pēc debatēm Eiropas Parlamentā (EP); 2) pārējo Komisijas locekļu kandidatūru izvirzīšana, ko veic dalībvalstu valdības, konsultējoties ar jau iecelto Komisijas prezidentu; 3) Eiropas Parlamenta apstiprinājums Komisijas locekļu sastāvam; 4) Komisijas prezidenta un pārējo Komisijas locekļu iecelšana darbā, ko veic dalībvalstu valdības. Šādā veidā 1994. – 95. gadā pirmo reizi pielietotajā procedūrā EP papla-šināja savas noklausīšanās tiesības līdz pat Komisijas prezidenta “kvazi–apstiprināša-nai amatā” un balsojumā par piekrišanu priekšplānā izvirzīja komisāru kandidātu uzklausīšanu. Šāds notikumu pavērsiens daļēji jau ir ņemts vērā Amsterdamas līgumā, kas paredz, ka Komisijas prezidenta iecelšanai turpmāk ir nepieciešama EP piekrišana. Bez tam ir arī paredzēts, ka pārējo Komisijas locekļu kandidatūras turpmāk tiek izvirzītas, vienojoties ar iecelto Komisijas prezidentu.

Eiropas Komisija ir viens no vadošajiem orgāniem EK lēmumu pieņem-šanas procesā. Balstoties uz Savienības pirmo pīlāru, spēkā ir sekojošais:

1. Lēmumu sagatavošanā: gandrīz visās jomās Padome var pieņemt tiesiski saistošu lēmumu tikai saskaņā ar Komisijas priekšlikumu. Lēmumprojekti tiek sagatavoti apmēram 700 vai 1000 pētījumu un darba grupās, kuras šajā darbā patstāvīgi iesaista Komisija. Darba grupās bez Komisijas ierēdņiem piedalās arī dalībvalstu ierēdņi, apvienību pārstāvji, kā arī neatkarīgi eksperti. Ja priekšlikums ir formāli iesniegts Padomei (kopskaitā Padomei ik gadus iesniedz 500 – 600 priekšlikumu), tad Komisija pirms Padomes galīgā lēmuma pieņemšanas var priekšlikumu izmainīt, paplašināt vai atsaukt.

“Noteikšana” pār priekšlikuma izskatīšanas gaitu ir saistīta ar vairākuma balsojuma tiesībām Padomē un dod iespēju Komisijai iekarot visai lielu politiskās rīcības telpu. Komisijas sagatavotajos ieteikumos, viedokļos, ziņojumos un citos materiālos (piemēram Zaļajās un Baltajās grāmatās) runa nav par formāliem Padomei izvirzītiem priekšlikumiem, bet gan par nesaistošiem zināmas pozīcijas izklāstiem, no kuriem bieži vien rodas spēcīgi impulsi tālākai likumdevējai darbībai. Padomes izsniegtā mandāta ietvaros Komisija var rīkot sarunas ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām (piemēram ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm vai GATT), kā arī vest sarunas par starptautisko līgumu noslēgšanu (ārējās attiecības).Ekonomiskās un monetārās savienības trešajā posmā pēc Komisijas iniciatīvas pret kādu dalībvalsti var tikt ievadīta lieta par pārmērīgi lielo budžeta deficītu, kas var novest pat pie ievērojamas soda naudas uzlikšanas attiecīgajai dalībvalstij. Komisija ierosina, kuras dalībvalstis kā nākamās var tikt uzņemtas Monetārajā savienībā. Amsterdamas līgumā priekšlikumu izteikšanas monopols Komisijai ir saglabāts. Jaunajā sadaļā par nodarbinātību Padome tikai pēc Komisijas ierosinājuma var noteikt politikas vadlīnijas un izteikt ieteikumus dalībvalstīm (no-darbinātības politika).

2. Lēmumu pieņemšanā: Komisija piedalās lēmumu pieņemšanā ar Komisijas ierēdņu līdzdalību Padomes 250 līdz 300 darba grupās, kā arī ar savu ģenerāldirektoru un ģenerālsekretāra vietnieka darbību Pastāvīgo pārstāvju komitejā. Šajos forumos Komisijas ierēdņiem ir iespējas ietekmēt nacionālo valdību pārstāvju sarunas, tomēr balsstiesību tajās viņiem nav. Padomes sēdēs piedalās attiecīgais komisārs, kuram tomēr ir visai ierobežotas iespējas ietekmēt ministrus. Komisijai ir piešķirtas tiesības pieņemt EK likumdošanas aktus attiecībā uz savu pašorganizāciju, budžeta jomu, preču un kapitāla kustības jomām (piemēram, izstrādājot ārkārtas

noteikumus), kā arī konkurences un karteļu tiesību jomās (piemēram, pieņemot lēmumus par subsīdijām un uzņēmumu apvienošanu). Amsterdamā no jauna iekļautais LEK 100. a panta 6. paragrāfs paredz, ka Komisija turpmāk apstiprinās vai noraidīs atsevišķus valdību lēmumus par tirgus aizsardzības un harmonizācijas pasākumiem.

3. Lēmumu izpildē: saskaņā ar LEK 205. pantu Komisija ir tieši atbildīga par budžeta plāna izpildi un par struktūrfondu pārvaldi. Padomes piešķirto pilnvaru ietva-ros Komisija var patstāvīgi izstrādāt vadlīnijas, pieņemt direktīvas un lēmumus EK tiesību īstenošanai. Dalībvalstīm tie ir tikpat saistoši kā Padomes pieņemtie lēmumi. 1996. gadā Komisija kopumā pieņēma apmēram 5200 tiesību aktus. Savukārt dalībvalstis pārrauga EK tiesību izpildi ar sarežģītas uzraudzības komiteju sistēmas, tā dēvētās komitoloģijas starpniecību. Amsterdamas līgums savās noslēguma iedaļās ir aicinājis Komisiju vēlākais līdz 1998. gada beigām izstrādāt priekšlikumu par izmaiņām komitoloģijas sistēmā.

4. Lēmumu kontrolē: līgumpārkāpumu pārbaudes procedūras ietvaros (LEK, 169. pants) Komisija var Eiropas Justīcijas tiesā (EJT) ierosināt lietu pret kādu no dalībvalstīm, kas ir pārkāpusi pašu līgumu vai arī no tā atvasinātās tiesību normas. Šī iemesla dēļ tā tiek dēvēta arī par “līgumu sargātāju”. 1996. gadā Komisija bija ievadījusi aptuveni 1100 tāda rakstura procedūras un 93 gadījumos bija ierosinājusi tiesas prāvas Eiropas Justīcijas tiesā. No 46 Eiropas Justīcijas tiesas spriedumiem 1996. gadā 44 bija par labu Komisijai. Ja dalībvalsts neizpilda tos pasākumus, kādi ir paredzēti Eiropas Justīcijas tiesas spriedumā, Komisija saskaņā ar LEK 171. pantu var pieprasīt soda maksājumu uzlikšanu.

Komisijas līdzdalības tiesības lēmumu pieņemšanā Kopējās ārējās un drošības politikas jomā (KĀDP, ES otrais pīlārs) un tieslietu un iekšlietu sadarbības jomā ES trešajā pīlārā ir daudz mazākas nekā pirmajā pīlārā. Šīm jomām piemīt starpvalstu attiecību raksturs un tajās galveno lomu spēlē Padome. Kā otrā, tā arī trešā pīlāra darbā Komisija “piedalās pilnā apjomā” (LES, J 9. pants un LES K 4. panta 2. paragrāfs). Tā var sagatavot priekšlikumus Padomei (LES J 8. panta 3. paragrāfs un LES K 3. panta 2. paragrāfs), taču tai šajās jomās vairs nav priekšlikumu izteikšanas monopols. Kopējās ārējās un drošības politikas jomā Komisija piedalās, pārstāvot Eiropas Savienību ārpusē un piedaloties “kopīgo akciju” īstenošanā (LES J 5. panta 3. paragrāfs). Amsterdamas līgums attiecībā uz kopējo ārējās un drošības politikas jomu nesatur kaut kādus konkrētus jauninājumus. Kopējās ārējās un drošības politikas finansu vadība un personāla sagatavošana jaunveidojamajām stratēģiskās plānošanas un agrīnās brīdināšanas vienībām Komisiju nostiprina tikai pavisam nedaudz. Tieslietu un iekšlietu jomā ir paredzēts, ka pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā Komisijai būs iniciatīvas monopols vīzu politikā un pēc 5 gadu pārejas perioda tas tiks attiecināts arī uz brīvo personu kustību, patvēruma tiesībām un ieceļošanu.

Pārvaldes aparāts un iekšējā lēmumu pieņemšanas procedūraKomisijas iekšienē var izdalīt trīs līmeņus: 1) kolēģija, kurā ietilpst 20 komisāri,

ieskaitot arī Komisijas prezidentu. Eiropas Parlaments var šo kolēģiju kā vienotu kopumu atlaist no darba ar neuzticības balsojumu. Amsterdamas līgums paredz, ka līdz ar ES paplašināšanos komisāru skaits tiks ierobežots, izvēloties tikai vienu komisāru no katras dalībvalsts. Komisijas prezidentam nākotnē tiks piešķirtas tiesības noteikt sava veida darbības vadlīnijas, kā arī par jaunu pārdalīt dažādu resoru pilnvaras; 2) tieši komisāriem pakļautie kabineti, kas sastāv no sešām līdz astoņām politiskām uzticamības personām; 3) pārvaldes aparāts, kuru veido 26 ģenerāldirektorāti (DG), kā arī visdažādākie horizontālie dienesti un specializētie biroji (ģenerālsekretariāts, juridiskais dienests, EK oficiālo publikāciju birojs, statistikas pārvalde, tulkošanas dienests, tulku un konferenču dienests, EK humanitārās palīdzības birojs, utt.). Komisijas pārvaldes darbs norit direktorātos un referātos. Komisijas ierēdņi ir pakļauti Eiropas ierēdņu statūtu prasībām un tie tiek iedalīti karjeras grupās A (visaugstākie ierēdņi, apmēram 32 %), LA (valodu dienests,

apmēram 11 %), B (augstākie ierēdņi, apmēram 21 %), C (vidējā ranga ierēdņi, apmēram 31 %), un D (zemākā līmeņa ierēdņi, apmēram 5 %). Komisijas ierēdņu korpusā, ieskaitot EK oficiālo publikāciju biroju, ir apmēram 17300 pilnas slodzes un līgumu darbinieku. Bez tam vēl ir apmēram 3400 nepilnas slodzes darbinieku un palīgu, apmēram 600 nacionālo ierēdņu no dalībvalstīm kā arī apmēram 3800 pilnas slodzes un līgumu darbinieku zinātnisko pētījumu sfērā.

Pēc Komisijas iniciatīvas, taču bieži vien arī pēc dalībvalstu vai ES Padomes iniciatīvas, attiecīgajos dienestos strādājošie ierēdņi izstrādā tiesību aktu priekš-likumus. Galvenais atbildīgais ģenerāldirektorāts konsultējas ar citiem darbā iesaistītajiem ģenerāldirektorātiem, veidojot “starpresoru grupas” vai arī rīkojot ad hoc konsultācijas. Atkarībā no izstrādājamā jautājuma, starp direktorātiem var sākties konkurence vai arī “spēcīgie” ģenerāldirektorāti (ārējā tirdzniecība, lauksaimniecība, iekšējais tirgus, konkurence) var mēģināt iespaidot “vājākos” direktorātus. Tādēļ ģenerālsekretariāts uzrauga iekšējās procedūras noteikumu un termiņu ievērošanu, ar to īstenojot svarīgo koordinācijas funkciju. Ar juridisko dienestu ir jākonsultējas jebkurā gadījumā un jāsaņem tā piekrišana jebkuram priekšlikumam. Kabinetu šefi savās iknedēļas sanāksmēs pieņem lēmumus par tiem jautājumiem, par kuriem ir panākta vienprātība dažādo ģenerāldirektorātu starpā (“A kategorijas jautājumi”), kā arī par to, kuriem jautājumiem ir nepieciešamas tālākas diskusijas un lēmumu pieņemšana komisāru starpā (“B kategorijas jautājumi”). Kabineta locekļiem ir liela ietekme uz priekšlikumu sagatavošanu un pieņemšanu. Komisāru kolēģija sēdes notur Komisijas prezidenta vadībā un lēmumus pieņem ar Komisijas locekļu balsu vairākumu (pašlaik tās ir vienpadsmit balsis). Tomēr praksē galvenokārt lēmumi tiek pieņemti ar vienprātību. Ģenerālsekretariātam ir nozīmīga loma kolēģijas sēžu sagatavošanā, kā arī darbā pēc tām. Lai atvieglotu kolēģijas darbu, ir ieviestas tā dēvētās “pilnvarošanas procedūras” un “apkārtrakstu procedūras”. Izmantojot pirmo procedūru, kādam komisāram tiek uzticēts vienam pašam atrisināt kādu tehnisku rutīnas jautājumu, tomēr tas nenozīmē, ka Komisijas kopīgā atbildība ar to tiek likvidēta. Otrajā gadījumā ģenerālsekretariāts ar īpaši sagatavotu apkārtrakstu mēģina panākt citu Komisijas locekļu piekrišanu kādam priekšlikumam. Ja noteiktā laikā netiek izvirzīti nekādi iebildumi, tad priekšlikuma teksts tiek uzskatīts par pieņemtu.

Ideju ģenerēšana un politiskā uzņēmībaPlaši izplatīts ir uzskats par Briseles uzpūsto, stingri centralizēto “birokrātiju”.

Turpretī mazāk zināms, ka Komisijas aparāts ir salīdzinoši neliels un ka lēmumu pieņemšana un īstenošana, sasaistot to ar interešu grupām, apvienībām, reģioniem, un nacionālajām pārvaldes sistēmām būtībā ir visai decentralizēta. Komisijas spējas izmantot ekspertu zināšanas, piešķirt idejām konkrētus apveidus un noteikt politisko dienaskārtību rada iespaidu par to kā par “ideju ģeneratoru”, kura darbību raksturo “politiskā uzņēmība”.

Dītrihs Romečs (Dietrich Rometsch)

Eiropas Kopiena

Juridiskais pamats: EEK līgums, 1957. gads (stājies spēkā no 1958. gada 1. janvāra), izmainīts 1986. gadā ar Vienoto Eiropas Aktu (spēkā no 1987. gada 1. jūlija), 1992. gadā – ar Māstrihtas līgumu par Eiropas Savienību (spēkā no 1993. gada 1. novembra) un 1997. gadā – ar Amsterdamas līgumu (stājās spēkā 1999. gadā). Mērķi: Harmoniska un līdzsvarota saimnieciskās darbības attīstība, noturīga, bezinflācijas un vidi saudzējoša izaugsme, augsta ekonomiskās konverģences pakāpe, augsts nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmenis, dzīves līmeņa un dzīves kvalitātes paaugstināšana, sociālās kohēzijas un solidaritātes veicināšana. Budžets: 1997. gadā kopā apmēram 85 miljardi ECU (saistības). Literatūra: Bengt Beutler: Die Eiropäische Union – Rechtsordnung und Politik, Baden-Baden, 1993; Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration 1996/97, Bonn 1997.

Šodienas Eiropas Kopiena, pirmais no trim Eiropas Savienības pīlāriem, līdztekus 15 dalībvalstu nacionālajiem politikas līmeņiem veido tām kopīgu centrālo politikas līmeni. Kopienas likumdošana un tiesības skar visas politikas jomas. Noslēdzot asociācijas, tirdzniecības un sadarbības līgumus ar citām valstīm un valstu grupām, EK arī starptautiskajā jomā ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem aktieriem.

Kopienas pirmsākumi meklējami Vācijas, Francijas, Itālijas un Beniluksa valstu Parīzē 1951. gadā nodibinātajā Eiropas Ogļu un tērauda kopienā. Kad 1954. gadā neveiksmi piedzīvoja integrācijas politikas ziņā ambiciozais plāns par integrācijas tālāku attīstīšanu ar Eiropas Aizsardzības kopienas un Eiropas Politiskās kopienas izveidi, EOTK valstis 1957. gadā Romā vienojās par Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (EAK) dibināšanu. Abi Romas līgumi stājās spēkā 1958. gadā. Tajā pašā laikā Eiropas Parlaments un Tiesa (Eiropas Justīcijas tiesa) tika apvienoti ar atbilstošajām, jau EOTK ietvaros eksistējošajām institūcijām. 1965. gadā Apvienošanās līgums, kas stājās spēkā 1967. gadā, noteica, ka jāapvieno visu trīs kopienu Ministru Padomes, kā arī EOTK augstāko izpildinstitūciju ar EEK un Euratom Komisijām. Sarunvalodā uz trim tiesiski joprojām patstāvīgajām kopienām tika attiecināts viens visaptverošs apzīmējums – Eiropas Kopiena. Tomēr visbiežāk tas tiek attiecināts uz EEK, kas atradās Eiropas apvienošanas pašā centrā un bija ārkārtīgi dinamiska integrācijas procesā: tās sākotnējiem mērķiem – kopīgā tirgus izveidošanai, kopīgai lauksaimniecības, transporta, konkurences un ekonomiskajai politikai – laika gaitā klāt ir nākuši jauni uzdevumi, piemēram, apkārtējās vides, sociālajā, izglītības, zinātnisko pētījumu un tehnoloģijas politikā, kā arī reģionālajā struktūrpolitikā.

EK līmenī parasti lēmumus pieņem Eiropas Savienības Padome, bet Eiropas Parlamentam, atkarībā no tā, kāda lēmumu pieņemšanas procedūra ir tikusi izmantota, ir lielākas vai mazākas līdzdarbības iespējas.Eiropas Komisija, kurai ir piešķirtas iniciatīvas tiesības, izvirza ne tikai visus priekšlikumus vai projektus, bet arī kontrolē EK likumdošanas īstenošanu dalībvalstīs. Ekonomikas un sociālo jautājumu komiteja un Reģionu komiteja konsultē Kopienas orgānus lēmumu pieņemšanas gaitā. Eiro-pas Justīcijas tiesa ir atbildīga par EK likumdošanas ievērošanu un interpretāciju domstarpību gadījumos. Eiropas Revīzijas tiesai ir pienākums kontrolēt budžetu.

Saturiskie un institucionālie jauninājumi 1986. gadā saņēma tiesisku pamatojumu ar Vienoto Eiropas aktu, kurā bija noteikta arī iekšējā tirgus izveides pabeigšana. EEK panākumi piesaistīja tai jaunus dalībniekus: 1973. gadā tajā iestājās Lielbritānija, Īrija un Dānija, 1981. gadā – Grieķija, 1986. gadā – Spānija un Portugāle, bet 1995. gadā – Zviedrija, Somija un Austrija. 1990. gadā sakarā ar Vācijas atkalapvienošanos bijušās VDR teritorija tika iekļauta EK.

Līdz ar Māstrihtas līguma stāšanos spēkā 1993. gadā EEK oficiāli tika pārdēvēta par “Eiropas Kopienu”, bet EEK līgums – par Līgumu par Eiropas Kopienu (LEK). Šis līgums, kas par savu mērķi izvirza Ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu, kopā ar lēmumiem par Kopējo ārējo un drošības politiku, kā arī par sadarbību tieslietu un iekšlietu jomās veido Eiropas Savienības trīs “pīlārus”. Politiskajā žargonā apzīmējums “Eiropas Savienība” ir iesakņojies, kaut arī satura un tiesiskajā ziņā ar to ir domāta tikai viena EK sastāvdaļa – pirmais pīlārs. 1997. gadā parakstītais Amsterdamas līgums turpina ES reformas: EK pilnvaras tiek precizētas, proti, paplašinātas, piemēram nodarbinātības politikas jomā; tālāk tiek turpinātas EK institūciju un lēmumu pieņemšanas procedūru reformas; līdzīgā kārtā tiek attīstīti arī abi pārējie pīlāri, turklāt liela daļa priekšrakstu tieslietu un iekšlietu jomā tiek iekļauti LEK. Uz šī tiesiskā pamata ES ir jāstājas pretī turpmākajiem izaicinājumiem: kopējās valūtas – eiro ieviešanai, iestāšanās sarunām ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kā arī, kas nebūt nav mazsvarīgi, dalībvalstu vienotības saglabāšanai un ES pilsoņu atbalsta panākšanai.

Anita Volfa-Nīdermaijere (Anita Wolf-Niedermaier)

Eiropas kustība

Dibināšanas datums: 1948. gada 7. – 10. maijs, Eiropas kongress Hāgā. Dalībnieki: nacionālās sekcijas 30 Eiropas valstīs, kā arī vēl citas 19 Eiropas savienības un apvienības. Juridiskais pamats: 1990. gada novembrī pieņemtie Starptautiskās Eiropas kustības statūti. Orgāni: Federālā padome, Izpildkomiteja, prezidents, ģenerālsekretārs, kasieris, Ģenerālā asambleja. Literatūra: Horst Brauner: Die Europäische Bewegung, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration 1991/92, Bonn 1992; Wilfried Loth: Der Weg nach Europa – Geschichte der Europäischen Integra-tion 1939 – 1957, Göttingen 1991; Europäische Zeitung (dokumentācija par Eiropas kustības aktivitātēm).

Starptautiskā Eiropas kustība ir privāta un pāri partijām stāvoša 30 Eiropas valstu nacionālo sekciju, kā arī 19 citu organizāciju un savienību apvienība, kas iestājas par Eiropas apvienošanu. Saskaņā ar Beļģijas likumdošanu tā ir nevalstiska organizācija un tā sevi uzskata par “Eiropas lobiju”. Kopš 1997. gada marta organizāciju vada bijušais Portugāles valsts prezidents Mario Suarešs.

Eiropas kustība kā starptautiska organizācija tika izveidota Hāgas kongresā 1948. gada maijā, kurā pēc Vinstona Čērčila iniciatīvas zem viena jumta sapulcējās dažādās Eiropas apvienības un Eiropas federālistu grupas. Eiropas kustība ierosināja izveidot Eiropas Padomi un izstrādāt Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (Eiropas Cilvēktiesību konvencija), kā arī nodibināt Eiropas koledžu Brigē un Eiropas Kultūras centru Ženēvā.

Eiropas kustība savas gandrīz 50 gadu ilgās vēstures gaitā vienmēr ir devusi impulsus Eiropas apvienošanas procesa tālākai attīstībai. Tā ir kritiski un konstruktīvi

vērtējusi Eiropas Kopienas pārtapšanu Eiropas Savienībā un ir piedalījusies šī procesa līdzveidošanā.

Pie Eiropas kustības galvenajiem uzdevumiem ir pieskaitāmi nepārtraukts informācijas un izglītības darbs eiropeiskās domāšanas atbalstīšanai sabiedrībā, kā arī politisko un sabiedrisko spēku mobilizācija savu Eiropas politisko prasību -īstenošanai.

Eiropas kustības tālākais mērķis ir Eiropas kā federālas valsts struktūras izveidošana ar Eiropas Parlamenta kontrolētu valdību, kas būtu sasniedzams, pieņemot pilnīgi patstāvīgu Eiropas konstitūciju.

Pēc Amsterdamas galotņu konferences 21. gadsimta Eiropai ir nepieciešami jauni impulsi. Bez Ekonomiskās un monetārās savienības īstenošanas Starptautiskā Eiro-pas kustība papildus iestājas arī par “Nodarbinātības savienības” izveidošanu, kā arī par pilnīgu Agenda 2000 uzdevumu realizāciju, kurā īpaša uzmanība tiek pievērsta nepārtrauktajam paplašināšanās procesam un tam nepieciešamo priekšnoteikumu – nopietnu Savienības institucionālo reformu – īstenošanai. Kā organizācija, kas pastāvīgi ir paturējusi prātā kontinenta vienotības vēsturisko mērķi, Starptautiskā Eiropas kustība caur savām nacionālajām sekcijām ir veidojusi ciešu attiecību tīklu starp Austrumu un Rietumu sabiedrībām un tautām, ar to nolīdzinot ceļu Centrālās un Austrumeiropas valstu iesaistīšanai Eiropas Savienībā.

Eiropas kustība aktīvi pieprasa tādas Eiropas Savienības izveidi, kas būtu tuva saviem pilsoņiem. Šim nolūkam 1995. gadā tika dibināts “Pastāvīgais pilsoniskās sabiedrības forums”, kas sadarbībā ar aptuveni 100 nevalstiskajām organizācijām izstrādā “Eiropas pilsoņu hartu”. Arī prasība izstrādāt un pieņemt Eiropas konstitūciju, kas uz jauniem pamatiem nostādītu Eiropas Savienības un tās pilsoņu savstarpējās attiecības (Savienības pilsonība), ir attiecināma uz ES tuvināšanu tās pilsoņiem.

Vācijas Eiropas kustība ir Starptautiskās Eiropas kustības vācu sekcija. Ar tajā iesaistītajām apmēram 150 dalīborganizācijām tā pārstāv visus nozīmīgākos politiskos un sabiedriskos spēkus Vācijā. Vācijas Eiropas kustība organizē kolokvijus un kongresus par Eiropas politikas jautājumiem, ar kuriem tā Eiropas politikā iesaista dažādas organizācijas; tā uzstājas kā Eiropas Padomes preses pārstāve Vācijas Federatīvajā Republikā un piešķir vācu stipendijas mācībām Eiropas koledžā Brigē un Varšavā. Vācijas Eiropas kustība izdod savu laikrakstu Europäischen Zeitung un organizē Eiropas konkursus visu vecumu un skolu skolēniem. Kopš 1994. gada decembra Vācijas Eiropas kustības prezidente ir Bundestāga prezidente Rita Zīsmute.

Silvija Gocena (Sylvia Gotzen)

Eiropas Ogļu un tērauda kopiena

Dibināšanas datums un mītnes vieta: 1951. gada 18. aprīlis; Brisele, Luksemburga un Strasbūra Dalībvalstis: Visas Eiropas Savienības dalībvalstis Juridiskais pamats: EOTK līgums, 18. 04. 1951. labojumi saskaņā ar Vienoto Eiropas aktu, 1.07.1987., un Māstrihtas līgumu, 1. 11. 1993. Mērķi: Kopējā tirgus izveidošana oglēm, tēraudam un metāllūžņiem; saimniecības paplašināšana; nodarbinātības palielināšana; dzīves līmeņa paaugstināšana; ražošanas un sadales racionalizācija u. c. Iestādes: Eiropas Komisija (kādreizējā Augstākā izpildinstitūcija), Eiropas Savie-nības Padome (agrākā Īpašā Ministru Padome), Eiropas Parlaments (kādreizējā

Kopējā Asambleja). Eiropas Justīcijas tiesa (kopīga Eiropas Ekonomiskajai kopienai un Eiropas Atomenerģijas kopienai), Padomdevēju komiteja, Eiropas Revīzijas tiesa. Literatūra: Pascal Fontaine: Eine neue Ordnung für Europa – Vierzig Jahre Schuman-Plan, Luxemburg 1990; Klaus Schwabe (Hrsg.): Die Anfänge des Schuman-Plans 1950/51, Baden-Baden 1988.

Eiropas integrācijas vēsturē pati pirmā pārnacionālā organizācija bija pēc Francijas ārlietu ministra Roberta Šūmana iniciatīvas izveidotā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena. 1952. gada 23. jūlijā spēkā stājās vismaz uz 50 gadiem noslēgtais EOTK līgums. Līgumā bija paredzēta kopīga ogļu un tērauda tirgus izveidošana starp Vāciju un Franciju, kuram drīz vien pievienojās četras citas Eiropas valstis. Ar līgumu mēģināja īstenot tādu funkcionālu integrācijas koncepciju, kurā īpaša nozīme tika piešķirta Montānas vienošanās jomai. Līdz ar to Francija ieguva jau sen iecerētās kontroles iespējas pār Vācijas ekonomiskā potenciāla kodolu, savukārt Vācija ieguva vienlīdzīgas tiesības Eiropas apvienošanās procesā. Abas iespējas nacionālajām valstīm atviegloja zināmu atteikšanos no savas suverenitātes.

EOTK vajadzēja dot zināmu ieguldījumu “saimniecības paplašināšanā, nodarbinātības palielināšanā un dzīves līmeņa paaugstināšanā dalībvalstīs”. EOTK iestādēm vajadzēja nodrošināt organizētu apgādi; radīt vienlīdzīgas iespējas kopējā tirgū; kontrolēt cenu veidošanos; izstrādāt vienotus noteikumus, kas veicinātu produkcijas izlaides palielināšanu, izvairoties no pārliecīgas resursu noplicināšanas; uzlabot darba un dzīves apstākļus strādājošajiem; kā arī panākt sadarbību starp valstīm un produkcijas izlaides kāpinājumu, izvairoties no aizsardzības pasākumiem pret konkurējošajām rūpniecības nozarēm. Šim nolūkam tika izmantots tā dēvētais diskriminācijas aizliegums: ar to tika noliegtas muitas nodevas, maksājumi un kvantitatīvi ierobežojumi produkcijas noietam, kā arī ražotāju, pircēju, lietotāju un nodarbināto diskriminācija. Tika noliegtas tādas konkurenci ierobežojošas darbības kā valsts dotācijas un karteļu veidošana.

No vienas puses, Eiropas Komisija EOTK finansēšanai var sadalīt ogļu un tērauda ražošanas ienākumus, kā arī izdarīt aizņēmumus, bet, no otras puses, tā var arī sagādāt kredītus investīcijām. EOTK dibināšanas līgumā (Parīzes līgums) kā EOTK augstākais izpildorgāns paredzētā Augstākā izpildinstitūcija, saskaņā ar 1967. gada 1. jūlija Apvienošanās līgumu, kas apvienoja EOTK, Eiropas Ekonomiskās Kopienas (Eiropas Kopienas) un Eiropas Atomenerģijas kopienas orgānus, kļuva par Eiropas Komisiju. Īpašā Ministru Padome kļuva par kopīgo Ministru Padomi (Eiropas Savienības Ministru Padome).

EOTK lomu ietekmēja pārmaiņas Eiropas enerģijas ražošanas struktūrā un tērauda ražošanas krīze 70. un 80. gados. 1973. gada naftas krīze un tērauda patēriņa samazināšanās veicināja tērauda ražošanas politikas nacionalizēšanos. Tā, savukārt, nonāca konfliktā ar EOTK līgumā ietverto dotāciju aizliegumu. Dalībvalstu atbalsts saviem uzņēmumiem nonāca pretrunā ar EK centieniem ar zemākā cenu līmeņa noteikšanu, piemaksām un importa ierobežojumiem novērst nelīdzsvarotību tirgū starp pieaugošo ražotspēju un krītošo pieprasījumu. 1980. gada oktobrī Eiropas Komisija atzina, ka tērauda tirgū eksistē “acīmredzama krīze” (EOTK līguma 58. pants) un tādēļ ir pieļaujamas nacionālās subsīdijas ražošanas apjomu ierobežošanai. Tālākais tirgus regulēšanas pasākumu spektrs tika izvērsts kvotu noteikumos.

EOTK sociālpolitisko nozīmi nedrīkst novērtēt pārāk zemu. Kopš 70. gadu vidus simtiem tūkstoši ogļraču un tēraudlējēju saņēma neatmaksājamus pabalstus strukturālo pārmaiņu pārvarēšanai. Ja neeksistētu EOTK, tad strādnieki un attiecīgie uzņēmumi atrastos pilnīgi citā situācijā.

Sarunās par Amsterdamas līgumu EOTK atkal nokļuva uzmanības centrā. Paplašinot šajā līgumā paredzēto pantu par nodarbinātību, Eiropas Savienības Padome 1997. gada 16. jūnijā savā “Rezolūcijā par ekonomisko izaugsmi un

nodarbinātību” apstiprināja, ka EOTK ir jākļūst par finansu avotu pētījumu centram, kas nodarbosies ar ogļu un tērauda sektora jautājumiem. Pēc EOTK līguma termiņa izbeigšanās 2002. gadā tam ir jāatrod nepieciešamie finansu līdzekļi.

Martins Šulcs(Martin Schultz)

Eiropas Monetārais institūts

Dibināšanas datums: 1994. gada 1. janvāris. Atrašanās vieta: Frankfurte pie Mainas. Dalībnieki: Visu ES dalībvalstu emisijas bankas. Juridiskais pamats: LEK 109. f pants, ar 1992. gada 7. februārī parakstītā Eiro-pas Savienības līguma (LES) izdarītajām izmaiņām; Protokols par Eiropas Monetārā institūta statūtiem (Eiropas Savienības līguma pielikums). Struktūra: Augstākais lēmējorgāns – EMI Padome (EMI priekšsēdētājs un visu ES emisijas banku pārvaldnieki); vadība – priekšsēdētājs, ģenerāldirektors, ģene-rālsekretariāts un trīs direkcijas. Literatūra: Wim Duisenberg: The European Monetary Institute and Progress Towards Monetary Union, in: Deutsche Bundesbank (Hrsg.): Auszüge aus Presseartikeln 54/1997; Europäisches Währungsinstitut (Hrsg.): Rolle und Funktionen des Europäischen Währungsinstituts, Frankfurt, 1996; Hans Tietmeyer: Europäische Währungsunion und Politische Union – das Modell mehrerer Gesch-windigkeiten, in: Europa–Archiv, 16/1994, S. 457–460.

Līdz ar Ekonomiskās un monetārās savienības otrā etapa uzsākšanu 1994. gada janvāra sākumā tika nodibināts Eiropas Monetārais institūts (EMI). EMI pirmais pre-zidents līdz 1997. gada jūnijam bija beļģietis Aleksandrs Lamfalusī (Alexandre Lamfalussy). Par viņa pēcteci tika iecelts kādreizējais Nīderlandes Centrālās bankas prezidents Vims Duizenbergs (Wim Duisenberg).

EMI ir pārņēmis Eiropas Kopienas centrālo banku prezidentu komitejas uzdevumus. Saskaņā ar Ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanas pakāpenisko plānu vēlākais līdz 1998. gada jūlijam, tas ir, labu laiku pirms EMS trešās pakāpes uzsākšanas, no EMI ir jāizveido Eiropas Centrālā banka.

Svarīgākais EMI uzdevums ir izstrādāt vienotās monetārās politikas īstenošanai nepieciešamos instrumentus un procedūras. Bez tam EMI ir jāveicina sadarbība starp nacionālajām ES valstu emisijas bankām un jākoordinē dalībvalstu nacionālā monetārā politika ar mērķi panākt cenu stabilitāti. EMI ir jāuzrauga Eiropas Monetārā sistēma un jāatvieglo eiro izmantošana. Tālāk institūtam jāsekmē pārrobežu maksājumu kārtošana, kā arī jāveic tehniskie priekšdarbi nākamo eiro banknošu ieviešanai. Sagatavošanās darbi 1997. gada beigās jau bija tālu pavirzījušies uz priekšu. Tā, piemēram, jau ir izstrādāta monetārās politikas instrumentu shēma, par kuru galīgo struktūru lēmumu pēc savas nodibināšanas pieņems Eiropas Centrālā banka, kā arī detalizēti projekti par eiro banknotēm.

EMI centrālais lēmumu pieņemšanas orgāns ir EMI padome, kurā ietilpst institūta priekšsēdētājs un dalībvalstu centrālo banku vadītāji. EMI padome nedrīkst pakļauties ne Kopienas institūciju, ne arī nacionālo valdību rīkojumiem un norādījumiem. Tā lēmumus parasti pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu, viedokļu un ieteikumu izteikšanai ir nepieciešams divu trešdaļu balsu vairākums, bet publiskajiem -ziņojumiem ir nepieciešama padomes locekļu vienprātība. EMI nozīmīgākie publiskie ziņojumi ir gada atskaites un pētījumi par situāciju konverģences jomā un par monetārās politikas līdzekļu pielāgošanu. Māstrihtas līguma tiesiskajos noteikumos

Eiropas Monetārajam institūtam netiek piešķirtas nekādas monetārās politikas noteikšanas pilnvaras. EMI ir pārejas laika institūcija.

1998. gada marta ziņojums par konverģenci kopā ar tajā pašā laikā publicējamo ES Komisijas ziņojumu būs pamats konverģences kritēriju izpildes izvērtēšanai Eiropas Savienības Padomē, kad tā 1998. gada maija sākumā pieņems lēmumu par Ekonomiskās un monetārās savienības pirmo līdzdalībnieku loku.1

Vēsture un politiskā nozīmeAR EMI izveidošanu noteiktu apveidu ir pieņēmuši gadiem ilgie mēģinājumi

paātrināt valūtu integrāciju sākumā Eiropas Kopienas, bet pēc tam Eiropas Savienības ietvaros. Pēc Vernera plāna par Ekonomisko un monetāro savienību (1970. g.) un Eiropas Monetārās sistēmas izveidošanas (1979. g.) Kopiena bez panākumiem mēģināja izveidot kopēju monetārās politikas institūciju. Situācijai vajadzēja mainīties līdz ar 1991. gadā panākto vienošanos par Ekonomiskās un monetārās savienības projektu. Šai ziņā 1994. gada 1. janvāris ar EMI nodibināšanu kļuva par vēsturisku pagrieziena punktu Eiropas integrācijas procesā. EMI izveidošana ir kompromiss, ar kuru tiek mēģināts izlīdzināt dažādos nacionālos priekšstatus par EMI lomu ceļa nolīdzināšanā topošās Eiropas Centrālās bankas izveidošanai: Francija Eiropas Monetārā institūta izveidošanā pirmām kārtām saskatīja iespēju vājināt Vācijas Bundesbankas vadošo lomu Eiropā un līdz ar to nostiprināt savu ietekmi. Francija, piemēram, iestājās par to, lai EMI tiktu piešķirtas tiesības iejaukties valūtas tirgu darbībā. Turpretī vācieši atteicās institūtam piešķirt šādas pilnvaras monetārās politikas jomā, lai nepieļautu nacionālo monetārās politikas pilnvaru pavājināšanu. Vācieši uzskatīja, ka Eiropas monetārajai institūcijai ir jākļūst ne tikai par ekonomiskās, bet arī politiskās konverģences procesa galarezultātu. Tādējādi bez jebkādām plašām pilnvarām apveltīta Eiropas Monetārā institūta nodibināšana bija kompromiss, kuram piekrita abas puses. Kā EMI, tā arī Eiropas Centrālās bankas atrašanās vietu Frankfurtē – Bundesbankas atrašanās vietā – no uzticības jaunajai valūtai nodrošināšanas viedokļa ir jāvērtē pozitīvi, galvenokārt psiholoģisko iemeslu dēļ.

Verners Bekers, Ekarts Gadums (Werner Becker / Eckart Gaddum)

Eiropas Monetārā sistēma

Izveidošanas datums: 1979. gada 13. marts, ar atpakaļejošu iedarbību no 1979. gada 1. janvāra. Dalībnieki: EMSI līgumā iesaistītas visas ES dalībvalstis; Grieķija, Lielbritānija un Zviedrija nepiedalās valūtu apmaiņas kursa mehānismā. Juridiskais pamats: EK Padomes nolikumi par Eiropas Monetārās sadarbības fonda (EMSF) izmantotās norēķinu vienības vērtības izmaiņu un par Eiropas Mone-tāro sistēmu (18.12.1978.); EK nacionālo centrālo banku vienošanās par EMSI darbību (13.03.1979.); ES Padomes Amsterdamas rezolūcija par valūtu apmaiņas kursa mehānisma ieviešanu Ekonomiskās un monetārās savienības trešajā etapā (16.6.1997.). Iestādes: Dalībvalstu finansu ministru padome; konsultatīva Monetārā komiteja (divi pārstāvji no katras ES dalībvalsts un no Komisijas); Eiropas Monetārās sadarbības fonds Eiropas Monetārā institūta paspārnē. Literatūra: Hans-Joachim Jarchow: Zum Post-EWS-System, in: Wirtschaftsdienst 10/1996, S.526–529; Jürgen Pfister: Ist das Europäische Währungssystem am Ende?, in: Europa-Archiv 24/1993, S. 711–717; Rolf Picker: Europäisches Währungssystem / ECU – Recht – Wirtschaft – Politik – Zeitgeschichte, Hildesheim / Zürich / New York, 1987.

Eiropas Kopienu pamatlīgumos monetārajai integrācijai bija atvēlēta tikai pakārtota loma. Taču stabilas monetārās attiecības ir svarīgs priekšnoteikums plaukstošai tirdzniecībai starp valstīm, bet pastāvīgas valūtu apmaiņas kursu svārstības padara ārējo tirdzniecību par riskantu. Šim nolūkam 1970. gadā izstrādātais plāns paredzēja trijos etapos desmit gadu laikā izveidot Ekonomisko un monetāro savienību. Tomēr plāns cieta neveiksmi sakarā ar ekonomisko priekšnoteikumu pasliktināšanos – cita starpā, te savu lomu nospēlēja arī Bretonvudas valūtas kursu sistēmas sabrukums un asā pasaules naftas krīze. Taču izšķirošo lomu nospēlēja principiālās konceptuāla rakstura pretrunas, proti, starp tā dēvētās “vainaga teorijas” pārstāvjiem (galvenokārt Vāciju un Nīderlandi, kas uzskatīja, ka vispirms ir jāpanāk ekonomiskā konverģence un tikai pēc tam jāieved vienota valūta) un “lokomotīves teorijas” piekritējiem (tostarp Franciju, Beļģiju un arī EK Komisiju, kuru ieskatā vienotā valūta darbotos kā ekonomiskās konverģences motors).

Arī 1972. gadā panāktā vienošanās starp dalībvalstu centrālajām bankām par Eiropas valūtas sasaistīšanu (“valūtu čūsku”) cieta neveiksmi sakarā ar nespēju atrast -kopsaucēju šajās tik atšķirīgajās koncepcijās. Domstarpības saimnieciskajos jautājumos izpaudās tādējādi, ka Francija, Lielbritānija un Itālija drīz vien izstājās no “valūtu čūskas”, atstājot tajā tikai relatīvi nelielo D markas zonu.

Beidzot 1979. gadā Francijas prezidentam Žiskāram d’Estēnam un Vācijas kancleram Helmūtam Šmitam izdevās panākt vienošanos par Eiropas Monetāro sistēmu. EMSI neaizskāra tajā iesaistīto valstu valūtu suverenitāti. EMSI līguma tekstā apzināti netika skaidri iezīmēta tālākās integrācijas perspektīva. Sākotnējais mērķis – pēc diviem gadiem izveidot noteiktu EK sistēmu un radīt īpašu Eiropas Monetāro fondu, kuram būtu plašas valūtu intervences saistības un kura ietvaros tiktu izveidots

kopējs valūtas rezervju fonds – netika īstenots. Tikai ar Vienoto Eiropas Aktu (1987) Kopienas līgumos par mērķi tika izvirzīta Monetārās savienības radīšana (LEK, 102. pants). EMSI bija trīs sastāvdaļas: ECU (European Currency Unit – Eiropas valūtas vienība) apmaiņas kursu un intervences sistēma, kā arī dažādi kreditēšanas -mehānismi.

ECU kā Eiropas “valūtu grozs”Līdz EMSI izveidošanas brīdim eksistējušās Eiropas norēķinu vienības EUA

pēcnācēja ir ECU (Eiropas valūtas vienība) – mākslīgi radīta EK valūtu attiecību, tā dēvētā “valūtu groza” mērvienība. Tā tiek aprēķināta no vidējās visu EK valūtu vērtības, kuru savukārt izskaitļo no dalībvalstu ekonomiskā svara. Divpadsmit dalībvalstu valūtu grozā vācu marka ar 32 % ieņem visnozīmīgāko vietu (franču franks – 20,6 %, britu mārciņa – 12,6 %). Somijas, Austrijas un Zviedrijas valūtas saskaņā ar Māstrihtas līgumu ECU grozā vairs netika iesaistītas. ECU galvenokārt funkcionē kā attiecību un norēķinu mērvienība valūtu apmaiņas kursu un intervences sistēmā, kredītu mehānismu izmantošanas procesos, kā arī Eiropas Savienības budžeta politikā. Zināmā mērā tā ir arī ierobežots rezervju instruments. Noguldot 20% savu zelta un dolāru rezervju Eiropas Monetārās sadarbības fondā (EMSF), dalībvalstu nacionālās centrālās bankas iegūst ECU, lai ar tiem (tā dēvētajiem “oficiālajiem ECU”) kārtotu savus iekšējos maksājumus (intervences parādu izlīdzināšana). Tāpat arī ECU (tā dēvētie “privātie ECU”) starptautiskajos kapitāla tirgos tiek izmantoti starptautiskām transakcijām un arī kā emisijas un investīciju valūta (Vācijā ECU banku konti ir izmantojami kopš 1987. gada jūnija).

Valūtu apmaiņas kursa un intervences mehānismsPati svarīgākā sistēmas daļa funkcionē ar “paritātes režģa” palīdzību: katrai EMSI

valūtai tiek noteikts ECU vienībās izteikts pamatkurss (1 ECU = 1,93 DEM). Intervences sistēmā iesaistītajām valūtām tiek noteiktas savstarpējās attiecības. Tā izveidojas divpusēju pamatkursu tīkls, kuri noteiktās robežās viens pret otru var svārstīties uz augšu vai uz leju. Sākotnēji svārstību robeža tika noteikta 2,25 % apjomā (uz augšu vai uz leju) ar īslaicīgām izņēmuma robežām 6 % apmērā Lielbritānijai, Itālijai, Spānijai un Portugālei. 1993. gada augusta sākumā pieļaujamā svārstību robeža tika paplašināta līdz 15 % (izņēmums: D markas un Holandes guldeņa savstarpējais apmaiņas kurss). Ja tirgus apmaiņas kurss sasniedz augšējo vai apakšējo pieļaujamo robežu, tad attiecīgo valstu centrālajām bankām ir pienākums atbalstīt savu valūtu, bez ierobežojumiem uzpērkot vai pārdodot to valūtas tirgū (intervence), vai arī tām ir jāķeras pie pamatkursa koriģēšanas. Kopš 1987. gada septembra Bāzeles–Nīborgas “mazās EMSI reformas” centrālajām bankām tika dotas tiesības iejaukties valūtas kursa attīstības procesā vēl pirms kritiskās robežas sasniegšanas (“ar intramarginālu intervenci” un procentu likmju politikas koordināciju), ar to noturoties EMSI ietvaros.

Ņemot vērā Vācijas ekonomisko ietekmi un D markas izšķirošo nozīmi, EMSI valūtu kursu sasaistē piedalošos valstu monetārās politikas virzienu de facto nosaka Vācijas Bundesbanka. Jo stingrāk tiek noteiktas pieļaujamās svārstību robežas, jo lielāka kļūst nepieciešamība pēc izlīdzinātākas EMSI valstu monetārās, finansu un ekonomiskās politikas un jo vairāk sašaurinās darbības telpa atsevišķajām nacionālajām emisijas bankām. Šī sakarība patiesībā ir spēkā arī pie pašreizējām plašajām pieļaujamajām kursu svārstību robežām, jo Vācijas partnervalstis savā monetārajā politikā brīvprātīgi orientējas uz savu valūtu apmaiņas kursu pret DEM, nolūkā stabilizēt cenu līmeni savās valstīs. Dažas valstis nepiedalās EMSI valūtas kursu sasaistē. 1997. gada nogalē šādas valstis bija Lielbritānija, Grieķija un Zviedrija.

Ja, piemēram, kādas dalībvalsts valūtas tirgus kurss pamatīga satricinājuma rezultātā piedzīvotu pārāk strauju kāpumu vai kritumu, tad tiktu izsludināta pamatkursa maiņa. Šādu kursa maiņu izstrādā Monetārā Komiteja un to vienbalsīgi

apstiprina dalībvalstu finansu ministri. Pamatkursa izmaiņa dod politisku signālu par to, ka apmaiņas kurss attiecīgajā valstī vairs neatbilst saimnieciskajiem pamatdatiem (piemēram, inflācijas un izdevumu izmaiņām). Līdz ar to devalvācija nodara kaitējumu valdības politiskajam prestižam. Pēc vairākām pamatkursu izmaiņām, galveno-kārt laika posmā no 1979. līdz 1983. gadam, 80. gadu laikā sistēma tā nostiprinājās, ka laika posmā no 1987. gada sākuma līdz 1992. gada septembrim kursus mainīt nebija nepieciešams. Tomēr pēc tam atkal sekoja virkne kursu izmaiņu, un Lielbritānija kopā ar Itāliju izstājās no valūtu kursu sasaistes. 1996. gada novembrī Itālija atkal atgriezās EMSI.

EMSI krīzeDarbodamās kā stabilitātes nodrošinātāja, D marka 1992./1993. gadā izrādīja

ievērojamu spiedienu uz vairāku partnervalstu valūtām, mēģinājumā panākt to kursa izlīdzināšanu, lai gan šo valstu ekonomikas pamatrādītāji – atskaitot Lielbritāniju un Itāliju – attīstījās harmoniski. Sakarā ar Vācijas apvienošanās izraisītajām sekām (lielais valsts parāds kādu brīdi Vācijā izraisīja inflācijas koeficienta paaugstināšanos) ekonomiskās, finansu un procentu likmju politikas koordinācija EMSI ietvaros kļuva sarežģīta, jo valstī, kas nodrošināja stabilitāti, bija nepieciešams saglabāt augstas procentu likmes, kamēr partnervalstis konjunktūras pavājināšanās dēļ vēlējās panākt monetārās politikas atslābināšanu. Vispirms sākās spekulācijas ar britu mārciņu un itāļu liru, kuras “melnajā trešdienā” (1992. gada 16. septembrī) izstājās no valūtu kursu sasaistes. Pēc tam sākās spekulatīvi uzbrukumi arī tādām visnotaļ stabilām valūtām kā franču frankam, jo tirgi visai skeptiski vērtēja iespēju, ka apdraudētās valstis varētu ievērot Bundesbankas ieturēto ierobežojošo kursu. EMSI nonāca savā līdz šim nopietnākajā krīzē. Valūtu sasaistē spriedzei saglabājoties, EMSI valstu finan-su ministri un centrālo banku pārvaldnieki 1993. gada augustā pieņēma lēmumu paplašināt kursu izmaiņas pieļaujamo robežu līdz 15 % vienā vai otrā virzienā. Līdz ar to nacionālajām valūtām atkal tika piešķirta plašāka spēles telpa un likvidētas spekulācijas pret visas sistēmas “pieturas punktiem”. Partnervalstis de facto saglabāja virzību uz stabilitāti un balstīšanos uz apmaiņas kursu pret D marku. Tas radīja nomierinošu efektu uz valūtas kursu svārstībām un noveda pie tā, ka lielākā daļa EMSI valstu valūtu atgriezās pie agrākajām šaurajām valūtu apmaiņas kursu robežām. Tomēr formāla atgriešanās pie šaurākām apmaiņas kursu robežām pašlaik nav gaidāma.

Kredītu mehānismiEMSI trīs kredītu mehānismi tika radīti laikā no 1970. līdz 1972. gadam un tika

paplašināti 1979. gadā. Tie dod iespēju saņemt kredītus ar dažādiem nosacījumiem. Ja, piemēram, kādas dalībvalsts centrālā banka ir spiesta izmantot intervenci, taču tai ir nepietiekami nepieciešamās ārvalstu valūtas resursi, tad tai ir iespēja ar Eiropas Monetārās sadarbības fonda (EMSF) starpniecību saņemt “īstermiņa finansējumu”. Vēl eksistē “īstermiņa valūtas palīdzība” starp EMSI valstu centrālajām bankām, kā arī “vidēja termiņa aizdevumi”, kurus dalībvalsts var aizņemties no partnervalstīm ar nosacījumu, ka tie tiks izmantoti ekonomiski politiskās nelīdzsvarotības korektūrai.

EMSI II1997. gada jūnijā Amsterdamā ES Padome pieņēma rezolūciju par jaunas valūtu

apmaiņas kursu sasaistes (EMSI II) radīšanu starp kopējo valūtu eiro un to valstu valūtām, kuras nepiedalās Ekonomiskajā un monetārajā savienībā. 1999. gada 1. janvārī, sākoties Ekonomiskās un monetārās savienības trešajam etapam, līdzšinējā EMSI tiks aizvietota ar jaunu valūtas kursu sasaisti starp Monetārās savienības dalībvalstīm un valstīm, kuras savienībā nepiedalās.

EMSI II formāli tiks apstiprināta ar līgumu starp Eiropas Centrālo banku un ārpus eiro zonas esošo valstu nacionālajām emisijas bankām. Tādēļ šāds līgums var tikt noslēgts tikai tad, kad tiks nodibināta Eiropas Centrālā banka. To izveidot ir paredzēts 1998. gada maijā pēc lēmuma pieņemšanas par Monetārās savienības dalībnieku loku. EMSI II mērķis ir novērst pārmērīgas valūtu apmaiņas kursa svārstības un izkropļojumus ES iekšienē un nostiprināt iekšējā tirgus funkcionēšanas mehānismus.

EMSI II eiro pārņems galvenās valūtas – “enkurvalūtas” – lomu. To valstu valūtām, kuras nav Monetārās savienības dibinātājas, divpusēji tiks noteikts pamatkurss attiecībā pret eiro. Valūtu apmaiņas kursu svārstību noteiktais diapazons ± 15 % apmērā ir relatīvi plašs, lai tirgiem nedotu pārāk plašas iespējas spekulatīviem uzbrukumiem. Konverģencei progresējot tālāk, ir iespējams vienoties par šaurākām svārstību robežām. EMSI II valūtu apmaiņas pamatkursi ir jāmaina savlaicīgi, ja to prasa saimnieciskās attīstības rādītāji. Eiropas Centrālajai bankai ir tiesības ierosināt kursu izlīdzināšanas uzsākšanu.

Ja valūtas tirgos ir izveidojusies situācija, kas prasa aktīvu intervenci, tad Eiropas Centrālajai bankai, kā arī attiecīgajām EMSI II dalībvalstu nacionālajām emisijas bankām būtībā ir pienākums veikt šādu intervenci. Tomēr ECB var atlikt savu intervenci valūtu tirgos, ja tā nonāktu pretrunā ar bankas galveno mērķi – naudas vērtības stabilitātes nodrošināšanu. Līdz ar to galvenais intervences pienākums ir jāuzņemas Monetārajā savienībā neiesaistīto valstu centrālajām bankām. Monetārajā savienībā neiesaistīto valstu apņemšanās izstrādāt savas konverģences programmas un pieturēties pie tajās noteiktajiem mērķiem, piemēram, inflācijas līmeņa vai budžeta deficīta jomā, rada papildus stimulu disciplīnas ievērošanai ekonomiskajā politikā.

Jaunajam valūtu apmaiņas kursu mehānismam ir jāsekmē “atpalicēju” ekonomiskā konverģence un jāatvieglo viņiem iespēja izpildīt stabila apmaiņas kursa kritērijus, vēlāk iestājoties Monetārajā savienībā. Līdzdalība jaunajā valūtu apmaiņas kursu sasaistē būs brīvprātīga.

Verners Bekers, Ekarts Gadums (Werner Becker / Eckart Gaddum)

Eiropas Padome

Dibināšanas datums un atrašanās vieta: 1949. gada 5. maijs, Strasbūra. Dalībvalstis: Visas ES valstis, visas Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalstis, Albānija, Andora, Bulgārija, Igaunija, Somija, Horvātija, Latvija, Lietuva, Malta, Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, Moldāvija, Polija, Rumānija, Krievija, Sanmarino, Slovākija, Slovēnija, Čehija, Turcija, Ukraina, Ungārija, Kipra. Juridiskais pamats: Eiropas Padomes statūti, 05.05.1949. Iestādes: Ministru Komiteja: starpvalstu izpildorgāns valdību līmenī, ko veido dalībvalstu ārlietu ministri vai viņus aizvietojošie un ar līdzīgām lēmumu pieņem-šanas pilnvarām apveltītie dalībvalstu pastāvīgie pārstāvji (vēstnieki) pie Eiropas Padomes; Parlamentārā Asambleja (līdz 1974. gadam – Konsultatīvā Asambleja): konsultatīvs orgāns bez likumdošanas pilnvarām, ko veido dalībvalstu parlamentāriešu delegācijas (2 – 8 deputāti). Abi minētie orgāni palīdz Ģenerālsekretariātam, kuru vada ģenerālsekretārs. Darbības jomas: Cilvēktiesības, sociālie jautājumi, izglītība, kultūra, sports, jau-natnes problēmas, veselības aizsardzība, apkārtējā vide, pieminekļu aizsardzība, vietējās pašvaldības, reģionālie jautājumi, tiesību jautājumi, masu mediji. Īpašās institūcijas: Eiropas Cilvēktiesību komisija; Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kā paredzams, no 1998. gada; Vienotā Cilvēktiesību tiesa; Eiropas Jaunatnes centri

Strasbūrā un Budapeštā, kā arī Eiropas Jaunatnes darba centrs; Eiropas Reģionu un kopienu kongress; Sociālās attīstības fondi.Literatūra: Robert Antretter (Hrsg.), Quo vadis Europarat, Bonn 1995; Otto -Schmuck (Hrsg.): 40 Jahre Europarat: Renaissance in gesamteuropäischer Perspektive?, Bonn 1990; Karl Peter Sommermann: Der Schutz der Menschenrechte im Rahmen des Europarats, Speyer 1990.

Eiropas Padome ir pirmā politiskā organizācija pēc Otrā pasaules kara, kas tika izveidota ar mērķi veicināt vienotību un sadarbību Eiropā. Tās dibināšanas pamatā bija ierosmes no dažādām grupām, kuras, balstoties uz karā gūto pieredzi, iestājās par saprašanās veicināšanu starp Eiropas tautām. Pirmajā Hāgas kongresā 1948. gadā vairāk nekā 700 dalībnieku no 16 valstīm pieprasīja valstu suverēno tiesību nodošanu kādai jaunizveidojamai valstu savienībai, Eiropas Asamblejas sasaukšanu un Cilvēktiesību hartas pieņemšanu, kuras ievērošanu būtu jākontrolē Eiropas valstu tiesām. Hāgas kongresa priekšlikumus, kurus turpmāk visnoteiktāk pauda Eiropas kustība, Rietumeiropas valstu valdības uzņēma ar dalītām jūtām. Vispirms jau briti un skandi-nāvi uzskatīja par pietiekamu, ja valdības apņemtos sadarboties ciešāk, tai pašā laikā saglabājot savu suverenitāti. Viņuprāt, pat ierosināto Eiropas Asambleju vajadzētu sasaukt valdībām. Eiropas Padomes iestādes

Ar šiem dažādajiem mērķiem ir skaidrojama arī Eiropas Padomes dubultā struk-tūra. No vienas puses, to veido Ministru Komiteja: dalībvalstu ārlietu ministri pulcējas uz sanāksmēm divreiz gadā, bet parasti sanāksmes reizi mēnesī un ar tādām pašām lēmumu pieņemšanas pilnvarām notur dalībvalstu pastāvīgie pārstāvji (vēstnieki) pie Eiropas Padomes. Lēmumus var pieņemt tikai vienbalsīgi.

No otras puses – tā ir Parlamentārā Asambleja: nacionālo parlamentu nozīmētie deputāti četras reizes gadā ierodas Strasbūrā uz nedēļu ilgām sesijām. Sākotnēji parlamentāriešiem nācās strādāt pēc Ministru Komitejas pieņemtās dienaskārtības, bet tagad viņi plenārsēdēs un aptuveni 50 komitejās un apakškomitejās izskata plašu pašu izvēlēto tēmu loku. Tomēr līdz pat šai dienai abi orgāni var pieņemt vienīgi rezolūcijas un ieteikumus. Nedz Ministru Padomei, nedz arī dalībvalstīm nav pienākums ņemt vērā parlamentāriešu ieteikumus, atskaitot gadījumus, kad runa ir par jaunu dalībvalstu uzņemšanu vai kādas dalībvalsts izslēgšanu no organizācijas. Asambleja ievēl Eiropas Padomes ģenerālsekretāru, kurš ir pakļauts Ministru Komitejai. Darba koordinācijai starp abiem Padomes orgāniem tika radīta kopējā komiteja, kas darbojas Parlamentārās Asamblejas prezidenta vadībā un kurā ietilpst dalībvalstu ārlietu ministri vai ministru pilnvarnieki un parlamentārieši.

DarbībaSaskaņā ar savu Statūtu 1. pantu Eiropas Padomei ir jārada “ciešākas saites starp

dalībvalstīm to ideālu un pamatvērtību aizstāvēšanai un atbalstīšanai, kuri veido to kopējo mantojumu”, kā arī jāatbalsta saimnieciskā un sociālā attīstība. Kaut arī tādējādi Eiropas Padome varētu nodarboties ar jebkuru Eiropai nozīmīgu tēmu izskatīšanu, atskaitot nacionālās aizsardzības jautājumus, kuri ar nodomu Statūtos netika ietverti, tomēr laika gaitā tā galvenokārt ir pievērsusies trim prioritārajiem virzieniem: cilvēktiesību un demokrātijas aizsardzībai, kultūras jautājumiem un sabiedrības problēmām.

Tā kā Eiropas Padome nevar pieņemt nekādas saistošas tiesību normas, tā par saviem instrumentiem ir izvēlējusies konvencijas un vienošanās. Konvencijas un vie-nošanās pēc to ratifikācijas dalībvalstīs stājas spēkā līdzīgi kopēji pieņemtiem liku-miem. Šajā laikā Padomes pieņemto konvenciju skaits jau ir pārsniedzis 160. Divas trešdaļas no tām var ratificēt arī valstis, kuras nav Eiropas Padomes dalībnieces.

Pati svarīgākā konvencija ir 1950. gadā parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (ECTK), kurai pievienoties var tikai Eiropas Padomes dalībvalstis. Konvencija paredz brīvības un pilsoņu tiesību nodošanu Eiropas Cilvēktiesību komisijas un Strasbūras Cilvēktiesību tiesas veidotās kontrolsistēmas aizsardzībā. Lai paātrinātu šo tiesību pārkāpumu izskatīšanu, ir paredzēts, ka no 1998. gada ar pamattiesību pārkāpumiem saistītās lietas izskatīs vienota un pastāvīga Cilvēktiesību tiesa. Tiesā savas sūdzības bez valstīm (valstu sūdzības) var iesniegt arī atsevišķi cilvēki (individuālās sūdzības), ja tie saskata savu tiesību pārkāpumus un to mītnes zemē visas tiesiskās procedūras iespējas ir izsmeltas. Konvencijā paredzētās institūcijas tad pasludina visām dalībvalstīm saistošu spriedumu (cilvēktiesību politika). Pirmais solis preventīvās cilvēktiesību aizsardzības virzienā ir Eiropas Konvencija par spīdzināšanas aizliegumu. Šī konvencija paplašina Cilvēktiesību konvencijas 3. pantā ietverto spīdzināšanas aizliegumu, paredzot tiesības īpašai ekspertu komisijai veikt profilaktiskus kontroles pasākumus. Komisijai tiek dotas tiesības apmeklēt ieslodzījuma vietas, lai pārbaudītu apiešanos ar ieslo-dzītajiem. Lielu sensāciju radīja pats pirmais ekspertu komisijas publiskais ziņojums par sistemātiskiem spīdzināšanas gadījumiem Turcijā.

Eiropas Sociālajā hartā ir noteiktas minimālās ekonomiskās un sociālās tiesības, taču, diemžēl, tās ir formulētas tikai kā mērķa uzdevumi. Kopš 1961. gada Ministru Komiteja vēl nevienu reizi nav izteikusi nosodījumu kādai no līgumu parakstījušajām valstīm – pat tajos gadījumos, kad neatkarīga izmeklēšanas komiteja un Starpvaldību komiteja ir konstatējušas vienošanās pārkāpumus. Eiropas Padomes darbs kultūras jomā tiek organizēts Kultūras sadarbības padomē (KSP), balstoties uz Kultūras konvencijas pamatpostulātiem. Kultūras sadarbības padomes uzdevums ir intensificēt sadarbību kultūras un izglītības jomā, kā arī apzināti veidot kopējo Eiropas kultūras mantojumu (kultūrpolitika). Eiropas Padomes Jaunatnes centri Strasbūrā un Budapeštā ir visu Eiropas valstu jauniešu tikšanās vietas. Uz līdztiesiskiem pamatiem sadarbojoties ar jaunatnes organizācijām, centri piedāvā mācību kursus par Eiropas un sabiedrības attīstības jautājumiem. Eiropas Jaunatnes darba centrs atbalsta jaunatnes organizāciju starptautiskās aktivitātes (jaunatnes politika).

Pēc 1994. gada janvārī pieņemtā Ministru Komitejas lēmuma par EP Statūtu labojumiem Eiropas reģioni un kopienas EP darbā ir ieguvuši daudz lielāku nozīmi: Reģionu un kopienu kongress daudz lielākā mērā nekā kādreizējā Reģionu un kopie-nu konference iesaistās Eiropas Padomes darbā, iesaistot Eiropas apvienošanās procesā dažādās reģionālās apvienības. Sociālās attīstības fondi atbalsta veselības aizsardzības projektus, bēgļiem domātās palīdzības programmas, kā arī programmas bezdarbnieku atkaliesaistīšanai darbā un sociālo mitekļu būves projektus. Nozīmīga loma ir speciālajām sociālo jautājumu, sporta, kultūras vai tieslietu ministru konferencēm, kurās tiek apspriesti problēmu risinājumi visas Eiropas mērogā.

Līdz ar Berlīnes mūra un Dzelzs priekškara krišanu Eiropas Padomei ir pavēries pilnīgi jauns darba lauks. “Rietumeiropas demokrātijas klubs” pārvērtās par paneiropeisku organizāciju un izmainīto Austrumu un Rietumu attiecību forumu. No 1989. gadā esošajām 23 dalībniecēm Eiropas Padomes dalībvalstu skaits, sākot ar Ungārijas uzņemšanu, šobrīd ir pieaudzis līdz 40. Piecas valstis – Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Bosnija un Hercegovina, kā arī Gruzija – ir iesniegušas uzņemšanas lūgumus un tās jau tagad viesa statusā ir iesaistītas Parlamentārās Asamblejas darbā. Tomēr jāsaka, ka pašlaik viesa statuss Baltkrievijai ir apturēts, jo tās konstitūcija ne tuvu neatbilst minimālajiem demokrātijas standartiem, turklāt valstī ir pārkāptas tiesiskās valsts un varas dalījuma prasības.

KopsavilkumsSavulaik tik ļoti savus principus ievērojušās Eiropas Padomes autoritāti lielā mērā

ir iedragājusi politiski motivētā tādu jaunu dalībvalstu uzņemšana, kuras ne tuvu nav izpildījušas Eiropas Padomes izvirzītos kritērijus. Te pirmām kārtām ir minama ilgi apstrīdētā Krievijas uzņemšana 1996. gada februārī: tikai divus mēnešus pēc

Krievijas iestāšanās Parlamentārajai Asamblejai nācās konstatēt, ka Eiropas Padomes principi “tiek rupji pārkāpti”. Liela daļa nāvessodu Krievijā tika izpildīta jau pēc iestāšanās, Krievijas armijas brutālā rīcība pret civiliedzīvotājiem Čečenijā šķita kā ņirgāšanās par solījumiem iekšējās domstarpības risināt vienīgi ar mierīgiem līdzekļiem. Ātrāk nekā bija sagaidāms Asamblejas Tiesību komisija saņēma apstiprinājumu savam uzskatam, ka Krieviju nevarot uzskatīt par valsti, kas balstās uz tiesiskuma principiem.

Tagad īpaši izveidota monitoringa komisija pārbauda, kā dalībvalstis ievēro savas saistības. Tajā pašā laikā Eiropas Padomei ir jāsaņem pārmetumi par dubultstandartu pielietošanu, jo galvenokārt Turcija jau gadiem ilgi pārkāpj pieņemtos cilvēktiesību standartus. Bez pašas Eiropas Padomes izveidotās spīdzināšanas gadījumu izmeklēšanas komisijas pierādījumiem par sistemātisku spīdzināšanas pielietošanu Turcijā, arī dažādās cilvēktiesību organizācijas regulāri publicē ziņojumus par tamlīdzīgiem satriecošiem gadījumiem. Taču, pielietojot Eiropas Padomes terminoloģiju, tiek uzskatīts, ka Turcijai vienkārši ir jāturpina savas reformas, lai vēl vairāk tuvinātos Eiropas Padomes izstrādātajām normām.

Nav noliedzami Eiropas Cilvēktiesību konvencijas panākumi pilsoņu un cilvēktiesību jautājumu risināšanā. Otrajā Eiropas Padomes dalībvalstu vadītāju galotņu konferencē 1997. gada oktobrī šī svarīgākā konvencija tiks nostiprināta, iedibinot cilvēktiesību komisāra amatu, pie kura ar savām problēmām varēs vērsties Eiropas pilsoņi. Tomēr par trūkumu ir uzskatāms tas, ka vēl joprojām nav izstrādāta minori-tāšu definīcija. Pirmajā galotņu konferencē Vīnē 1993. gadā izreklamētās konvencijas par šiem jautājumiem ir noliktas tālākos plauktos.

Ar savām kampaņām, konferencēm un, pirmām kārtām, konvencijām Eiropas Padome dod nozīmīgu ieguldījumu Eiropas integrācijas procesā. Tās paspārnē nereti tiek gūti ne pārāk uzkrītoši, taču noderīgi sasniegumi. Daudzo piemēru starpā var minēt Eiropas Ārstniecības līdzekļu katalogu, kas dod lielu ieguldījumu ārstniecības līdzekļu likumdošanas harmonizācijā un nosaka tiesiski iedarbīgus normatīvus apmēram 800 medicīniskajiem preparātiem. Bioētikas konvencija, kas īpaši Vācijā ir izraisījusi iebildes sakarā ar nosacītajām iespējām par embriju izmantošanu pētījumos, vispār pirmo reizi ir radījusi tiesiski saistošu Eiropas kodeksu darbībai ģenētiskās pētniecības jomā. Saskaņā ar šo konvenciju, ikviena valsts ir tiesīga pieņemt stingrākus normatīvus un noteikumus.

Sākotnējā “Rietumeiropas Padome” ir kļuvusi par nozīmīgu faktoru demokrātijas attīstībā Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Arī Eiropas Savienība arvien vairāk ievēro un atzīst mazās organizācijas, kurā strādā tikai 1300 ierēdņu, un kuras budžets sasniedz tikai 1,22 miljardus Francijas franku, darbu. Kopš 90. gadu sākuma notiek regulāras abu organizāciju vadības sanāksmes (četrpusējās sanāksmes), bet tagad ir panākta vienošanās par vēl ciešāku sadarbību. Kā īpašs piemērs tādai sadarbībai ir minama kopīgi izstrādātā palīdzības programma Ukrainas tiesību un pārvaldes sistēmai. Padomes prestiža pieaugums ir atstājis savu iespaidu arī uz ASV, kuras beidzot ieguva sev tik neatlaidīgi pieprasīto novērotāja statusu Eiropas Padomē, kas līdz tam bija ticis piešķirts tikai Izraēlai. Un jo īpaši tās valstis, kuras tiecas iestāties Eiropas Savienībā, labi apzinās, ka ceļā uz Briseli tām būs nepieciešams Eiropas Padomes kvalitātes zīmogs.

Tomēr, neskatoties uz ievērojamajiem panākumiem un par spīti visām simpātijām pret koncepciju “pārmaiņas caur sadarbību”, rodas iespaids, ka organizācijas uzticamība pēdējā laikā ir cietusi ievērojamus zaudējumus. Prasībām par demokrātiju un tiesisku valsti ir jābūt vienādām attiecībā pret jebkuru dalībvalsti. Tikai tādējādi “Eiropas demokrātiskā sirdsapziņa” var atkal uzspodrināt savu tēlu pati savās acīs.

Georgs Links(Georg Link)

Eiropas Parlaments

Juridiskais pamats: LEK, 137. – 144. panti; LEK, 158. un 189. b panti.Sastāvs: 626 deputāti no 15 ES dalībvalstīm. Politiski nozīmīgāks ir vietu sadalījums pēc frakcijām (skat. turpmāk).Pilnvaras: Vispārējās: padomdevēja un kontroles tiesības (137. pants, LEK); līdzdalības tiesības likumdošanas procesā: uzklausīšana (cita starpā 43., 100., 130. s panti, LEK), sadarbības procedūra saskaņā ar 189. c pantu, LEK (pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā attiecas tikai uz dažiem mērķiem Ekono-miskajā un monetārajā savienībā), līdzlemšanas procedūra par lielu skaitu likumdošanas aktu (189. b pants, LEK); budžets: lemšanas tiesības par ne-obligātajiem Eiropas Kopienu budžeta izdevumiem saskaņā ar LEK 203. pantu; pilnvaras attiecībā pret Komisiju: balsojums par neuzticības izteikšanu saskaņā ar LEK 144. pantu, jautājumu izvirzīšanas tiesības saskaņā ar LEK 140. pantu, jaunas ES Komisijas locekļu apstiprināšana (158. pants, LEK); iestāšanās un asociācijas līgumi: apstiprināšana saskaņā ar LEK 238. pantu, un LES O pantu; vidutāja iecelšanas tiesības; ārpuslīgumiskās līdzdalības formas: konfidenciālās informācijas saņemšana par tirdzniecības un asociācijas līgumu sarunām, jautājumu uzdošanas tiesības prezidentūrai Kopējās ārējās un drošības politikas jomā, formāla saskaņošana likumdošanas procesā.Balsojuma nosacījumi: Parasti – vienkāršs vairākums; svarīgu lēmumu pieņemšanā (piemēram, par neuzticības izteikšanas ierosinājumu Komisijai, par lēmumiem budžeta jautājumos) – saskaņā ar LEK noteikto balsošanas kārtību. Literatūra: Otto Schmuck: Das Europäische Parlament, in Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration 1996/97, Bonn 1997; Otto Scmuck, Wolfgang Wessels: Das Europäische Parlament im dynamischen Integrationsprozeß: Auf der Suche nach einem zeitgemäßen Leitbild, Bonn 1989.

Eiropas Parlaments (EP) ir Eiropas Savienības parlamentārā institūcija, kas kopš 1979. gada tiek ievēlēta tiešās vēlēšanās. Tā priekšgājējs bija Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Asambleja.

Asamblejas pilnvaras Kopienas dibināšanās līgumā aprobežojās vienīgi ar konsultāciju un padomu sniegšanu Eiropas Savienības Ministru Padomei un Eiropas Komisijas darba kontroli. Taču jau 1958. gadā Asambleja pati sevi nodēvēja par Eiropas Parlamentu, cerēdama attaisnot pretenzijas uz šo nosaukumu. Pakāpeniski Eiropas Parlamentam arī izdevās izcīnīt būtisku savu pilnvaru loka paplašināšanu. Šodien parlamentam ir tāds pilnvaru apjoms, kas pilnībā ir salīdzināms ar nacionālo parlamentu kompetencēm. Tomēr jāatzīst, ka tā līdzdalība vairākās politikas jomās (kopējā ārējā un drošības politika, tieslietas un iekšlietas, lauksaimniecības politika) vēl joprojām ir ierobežota.

Eiropas Parlamenta sastāvs pēc valstīm un frakcijāmESP ETP UFE LIB VEL GR REA UEdN FL Kopā

Beļģija 6 7 – 6 – 2 1 – 3 25Dānija 4 3 – 5 – – – 4 – 16Vācija 40 47 – – – 12 – – – 99Somija 4 4 – 5 2 1 – – – 16Francija 15 12 17 1 7 1 12 11 11 87Grieķija 10 9 2 – 4 – – – – 25Lielbritānija 63 18 – 2 – – 2 1 1 87Īrija 1 4 7 1 – 2 – – – 15Itālija 18 15 26 6 5 4 2 – 11 87

Luksemburga 2 2 – 1 – – 1 – – 6Nīderlande 7 9 2 10 – 1 – 2 – 31Austrija 6 7 – 1 – 1 – – 6 21Portugāle 10 9 3 – 3 – – – – 25Zviedrija 7 5 – 3 3 4 – – – 22Spānija 21 30 – 2 9 – 2 – – 64Eiropas Parlaments 214 181 57 43 33 28 20 18 32 626Frakcijas: ESP – Eiropas Sociāldemokrātiskās partijas frakcija;

ETP – Eiropas Tautas partijas frakcija (Kristīgo demokrātu frakcija); UFE – frakcija Apvienība Eiropai; LIB – Eiropas Liberālās un demokrātiskās partijas frakcija; VEL – Apvienoto Eiropas kreiso konfederatīvā frakcija; GR – Zaļo frakcija; REA – Radikālās Eiropas Alianses frakcija; UEdN – frakcija Neatkarīgie par nāciju Eiropu.

Avots: Eiropas Parlamenta Informācijas birojs Bonnā. Situācija 1997. g. martā.Galvenais arguments par labu EP institucionālo pozīciju nostiprināšanai allaž ir

bijis aizrādījums uz nepieciešamību nostiprināt lēmumu pieņemšanas procedūras demokrātisko leģitimitāti Eiropas Savienībā (ES). Vācijas Konstitucionālā tiesa savā 1993. gada 12. oktobra spriedumā par Māstrihtas līgumu ir konstatējusi, ka demokrātiskā leģitimitāte pašreizējā integrācijas situācijā būtu panākama ar Eiropas organizāciju darbības sasaisti ar nacionālo parlamentu darbību. Taču demokrātisko leģitimitāti nostiprina arī dalībvalstu pilsoņu ievēlētais Eiropas Parlaments.

Parlamenta sastāvs un lēmumu pieņemšanas procedūras Saskaņā ar LEK 138. pantu 15 ES dalībvalstis Eiropas Parlamentā ievēl 626

deputātus. Deputātu skaits tikai nepilnīgi atspoguļo dalībvalstu iedzīvotāju skaitu, jo, piemēram, viens Vācijas deputāts pārstāv aptuveni 800 tūkstošus vācu pilsoņu, kamēr viņa Luksemburgas kolēģis pārstāv tikai apmēram 60 tūkstošus luksemburģiešu. Eiropas Parlamenta iedalījums pēc frakcijām ir politiski daudz nozīmīgāks nekā deputātu sadalījums pa valstīm. Frakciju veidošanās ir jāskata kopsakarā ar Eiropas partiju apvienošanos. Pēc 1995. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir izveidojies augšminētajā tabulā redzamais spēku samērs.

Saskaņā ar LEK 140. pantu Eiropas Parlaments no deputātu vidus ievēl parlamenta prezidentu un prezidiju. Prezidents pārstāv EP starptautiski un attiecībās ar citiem ES orgāniem, taču viņam ir tiesības šīs pilnvaras uzticēt arī citiem. 1994. gada jūlijā EP prezidenta amatā uz divarpus gadiem tika ievēlēts vācu sociāldemokrāts Klauss Henšs (Klaus Hänsch). Pēc viņa laika periodā no 1997. gada janvāra līdz 1999. gada jūnijam šo amatu ieņēma Hosē Marija Žil-Robless (Jose Maria Gil-Robles).

Eiropas Parlaments savus lēmumus pieņem plenārsēžu laikā; to sagatavošanas darbu veic 20 parlamentārās komitejas: Ārlietu, drošības un aizsardzības politikas komiteja; Lauksaimniecības komiteja; Budžeta komiteja; Ekonomikas un monetāro jautājumu un rūpniecības politikas komiteja; Enerģētikas, zinātnisko pētījumu un tehnoloģijas komiteja; Ārējo ekonomisko attiecību komiteja; Juridisko un pilsoņu tiesību jautājumu komiteja; Sociālo jautājumu un nodarbinātības komiteja; Reģionālās politikas komiteja; Transporta un tūrisma komiteja; Apkārtējās vides, veselības aizsardzības un patērētāju aizsardzības komiteja; Jaunatnes lietu, kultūras, izglītības un masu mediju komiteja; Attīstības un sadarbības komiteja; Pilsonisko brīvību un iekšlietu jautājumu komiteja; Budžeta kontroles komiteja; Institucionālo jautājumu komiteja; Zvejniecības lietu komiteja; Procedūras noteikumu, mandātu un imunitāšu pārbaudes komiteja; Sieviešu tiesību komiteja; Sūdzību un petīciju komiteja.

Vairumā gadījumu lēmumi tiek pieņemti ar vienkāršu balsu vairākumu; svarīgos jautājumos saskaņā ar Eiropas Kopienas līguma noteikumiem lēmumi tiek pieņemti,

balsojot pēc stingri noteiktas sistēmas: lai balsojumā izteiktu neuzticību Komisijai, balsojumā ir jāpiedalās deputātu vairākumam, un lēmumu ir jāatbalsta vismaz divām trešdaļām no balsojušo deputātu skaita (LEK, 144. pants); līdzlemšanas vai sadarbības procedūrā, lemjot par Padomes kopējās nostājas labojumiem vai noraidīšanu, balsojumā ir nepieciešams deputātu absolūtā vairākuma atbalsts (LEK, 189.b vai 189. c panti); lēmumiem par budžeta izmaiņām ir nepieciešams deputātu vairākuma atbalsts; lēmumiem par obligāto izdevumu izmaiņām pirmajā lasījumā – balsojušo deputātu absolūtā vairākuma atbalsts; izdevumu izmaiņām stingri noteiktu augstāko likmju ietvaros otrajā lasījumā – balsu vairākums un vienlaicīgi arī trīs piektdaļu balsojušo deputātu atbalsts; budžeta noraidījumam balsojumā ir nepieciešams deputātu balsu vairākums un divu trešdaļu balsojušo deputātu atbalsts (LEK, 203. pants).

Parlamenta funkcijasEiropas Parlamenta funkcijas ir grūti salīdzināmas ar dalībvalstu tautas

pārstāvniecības institūciju funkcijām, jo Eiropas Savienībā neeksistē nekāda Eiropas valdība, kuru būtu izveidojis Parlaments un kuras darbību tas varētu kontrolēt; bez tam Parlamentam ir tikai ierobežotas lēmumu pieņemšanas tiesības likumdošanas procesā. Ir iespējams izdalīt trīs Eiropas Parlamenta darbības sfēras:

Politikas veidošanas funkcija ietver sevī visas tās EP darbības, kas ir vērstas uz jau esošās ES politikas ietekmēšanu. Politikas veidošana ietver iniciatīvu izvirzīšanas, līdzdalības likumdošanas procesā un kontroles jomas.

Sistēmu veidojošā funkcija attiecas uz ES politiskās sistēmas tālāko attīstību. Tā skar kā lēmumu pieņemšanas procedūras izmaiņas, tā arī jaunu kompetenču pārdali starp ES un tās dalībvalstīm.

Mijiedarbības funkcija ir attiecināma uz sakariem starp parlamenta deputātiem un vēlētājiem. Te runa ir par vēlētāju interešu izteikšanu, to dažādo viedokļu apkopošanu, kā arī par vēlētāju mobilizēšanu nozīmīgu mērķu sasniegšanai.

Kopš pirmajām parlamenta vēlēšanām 1979. gadā Eiropas Parlaments visumā varēja sākt pildīt savas politikas veidošanas funkcijas, jo īpaši iniciatīvu izvirzīšanas un kontroles jomā, kā arī savas sistēmveidojošās funkcijas. Trūkumi vēl joprojām ir vērojami mijiedarbības funkciju izpildē sakarā ar nepietiekamo parlamenta lēmumu īstenošanas spēju.

Politikas veidošanaPēc pirmajām tiešajām vēlēšanām 1979. gadā Eiropas Parlaments izvērsa savu

darbību daudzās jaunās jomās. Daudzajās EP pieņemtajās rezolūcijās tika skarti cilvēktiesību pārkāpumi visā pasaulē, Trešajai pasaulei svarīgi jautājumi, kā arī pašai Eiropas Savienībai aktuālas tēmas. Sakarā ar pilnvaru nepietiekamību parlamenta spēja ietekmēt svarīgus ES pieņemtos lēmumus tradicionālajās ES kompetences jomās nebija visai apmierinoša. Parlamenta deputāti centās mēroties spēkiem ar Padomi jautājumos par budžetu un likumdošanas procedūrām, nebaidoties iesaistīt strīdīgo jautājumu izskatīšanā arī Eiropas Justīcijas tiesu. Deputāti 1980. un 1985. gadā noraidīja ES budžetu; tā rezultātā līdz jauna budžeta priekšlikuma izstrādāšanai Eiropas Savienībai nācās darboties tā dēvētajā “pagaidu divpadsmitās daļas” sistēmā – ik mēnesi ES drīkst izmantot tikai vienu divpadsmito daļu no iepriekšējā gada budžeta apjoma. Kopš 1979. gada Eiropas Parlaments ir nostiprinājis savas parlamentārās kontroles spējas, intensīvi izmantojot savas jautājumu izvirzīšanas tiesības, ar budžeta kontroles komisijas darbību pastiprinot politisko uzraudzību pār ES izdevumiem. kā arī veidojot īpašas atsevišķu jautājumu izmeklēšanas komitejas.

Nepietiekami koordinēto aktivitāšu daudzpusība izraisīja pārmetumus, ka parlaments savā darbā pārāk maz orientējoties uz Eiropas Savienībai būtiski svarīgu jautājumu risināšanu. Kopš Vienotā Eiropas akta (VEA) stāšanās spēkā 1987. gadā un Eiropas Savienības līguma stāšanās spēkā 1993. gada novembrī situācija šai ziņā

ir mainījusies, jo līdzdalība iekšējā tirgus tiesisko aktu realizācijā ieņem aizvien lielāku vietu Parlamenta darbā. Parlamenta institucionālo nozīmi ievērojami ir pastiprinājušas LEK 189. b. pantā paredzētās un ar Māstrihtas līgumu ieviestās līdzlemšanas tiesības. Līdz ar Amsterdamas līgumu ievērojami tika paplašināta sākotnēji ar iekšējā tirgus jautājumiem ierobežotā līdzlemšanas tiesību joma. Eiropas Parlaments lielu vērību pievērš iekšējā tirgus sociālo un ekoloģisko aspektu ievērošanai.

Sistēmas veidošanaApsvērumos par ES reformām Eiropas Parlaments nozīmīgu lomu spēlē divējādā

ziņā: no vienas puses, sabiedrības demokrātiskajā modelī tam pienākas nozīmīga lēmumu pieņemšanas loma kā pilsoņu ievēlētam pārstāvniecības orgānam; no otras puses, tas arī darbojas kā svarīgs pārmaiņu virzītājspēks. Tas kļuva skaidrs jau pirms 1979. gada, jo EP atkal un atkal iesniedza izskatīšanai plānus par demokrātiskākas un vairāk rīcībspējīgas Kopienas izveidošanu, tostarp, Eiropas Ogļu un tērauda kopienas ad hoc Asamblejas līguma projektu 1953. gadā, Plevena ziņojumu par “Ierosinājumu līgumam par Eiropas Tautu Savienības izveidošanu” 1961. gadā, kā arī Bertrāna ziņojumu par Eiropas Savienību 1975. gadā.

Pēc pirmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 1979. gada jūnijā strauji pieauga sistēmas veidošanas aktivitāšu vilnis, savu pirmo augstāko punktu sasniedzot 1984. gada 14. februārī, kad tika pieņemts “Līguma projekts par Eiropas Savienības dibināšanu”. Šo līguma projektu varēja uzskatīt par Eiropas konstitūcijas pamatstruktūru. Saskaņā ar to Eiropas Parlamentam un Padomei ar vienlīdzīgām tiesībām būtu jāpiedalās Eiropas Savienības tiesisko aktu ieviešanā. Starp ES dalībvalstīm un Savienību būtu jāizstrādā skaidri noteikts kompetenču sadalījums, ar kuru svarīgu nozīmi iegūtu tā dēvētais subsidiaritātes princips. Līguma projekts pēc 1984. gada nevarēja tikt īstenots, taču tas deva nozīmīgu ieguldījumu Vienotā Eiropas Akta izstrādāšanā.

Līdz ar Māstrihtas līguma stāšanos spēkā 1993. gada novembrī Eiropas Parlaments varēja ievērojami nostiprināt savu lomu. Tas panāca tiesības apstiprināt jauno ES Komisiju, kurai saskaņā ar izmaiņām līgumā tagad ir tāds pats pilnvaru termiņš kā Parlamentam, kā arī aktīvāku līdzdalību likumdošanā ar samērā komplicēto līdzlemšanas procedūru saskaņā ar LEK 189. b pantu. Kopš Māstrihtas līguma stāšanās spēkā ES var izveidot savas izmeklēšanas komitejas svarīgu jautājumu noskaidrošanai (LEK, 138. c pants). Parlamenta ieceltais pilsoņu vidutājs (ombudsmans) pieņem pilsoņu sūdzības par EK likumdošanas piemērošanu (LEK, 138. c pants). Daudz neapmierinošāka ir situācija ar Parlamenta tiesībām Kopējās ārējās un drošības politikas jautājumos, kā arī tieslietu un iekšlietu jomā.

1997. gada 2. oktobrī parakstītais Amsterdamas līgums vēl vairāk palielina EP institucionālo nozīmību. Pirms Amsterdamas līguma parakstīšanas savās plenārsēdēs un komisijās Parlaments intensīvi apsprieda līguma sagatavošanas grupas un Starpvaldību konferences viedokļus. Parlamenta prezidentam un diviem EP pārstāvjiem vienmēr bija iespēja izteikt savu viedokli Eiropas Savienības Padomē, kā arī Starpvaldību konferencē.

Amsterdamas līgums Eiropas Parlamentam ir radījis vairākas institucionāla rakstura pārmaiņas. Līdzlemšanas procedūra, kas līdz šim būtībā tika attiecināta tikai uz iekšējā tirgus jautājumiem, tagad ir paplašināta, iekļaujot vairāk nekā 20 pielietojuma gadījumus (tai skaitā jautājumus sociālās politikas, nodarbinātības, veselības aizsardzības, transporta politikas, profesionālās izglītības, apkārtējās vides un sadarbības attīstības jomā). Bez tam šī procedūra kļūst nozīmīgāka, atkrītot trešajam lasījumam. Komisijas prezidenta iecelšanai, kuru vēl joprojām veic dalībvalstu valdības, turpmāk būs nepieciešama EP piekrišana. Jaunums ir arī noteikums, ka saskaņā ar Eiropas Savienības līguma F 1. pantu ir nepieciešama Parlamenta piekrišana sankciju noteikšanai sakarā ar smagiem un ilgstošiem pamattiesību pārkāpumiem kādā no dalībvalstīm. Svarīgs ir arī noteikums, ka Eiropas

Parlamenta deputātu skaits nākotnē nepārsniegs 700 locekļu. Šis nosacījums ir nozīmīgs, ņemot vērā priekšā stāvošo ES paplašināšanu.

Amsterdamas līgumā ietvertās institucionālā rakstura pārmaiņas attiecībā uz savu vietu Eiropas Savienībā EP novērtēja pozitīvi. Šajā gadījumā kritika tika izteikta par to, ka šāda veida līgumu izmaiņām vēl joprojām netiek prasīta EP piekrišana. Vienlaikus tika norādīts arī uz to, ka Amsterdamā netika panākta vienošanās par ES paplašināšanai nepieciešamajām ES Komisijas un Padomes reformām. Eiropas Parlaments uzskata, ka pirms nākamā ES paplašināšanas raunda uzsākšanas būs nepieciešama vēl viena starpvaldību konference.

Sadarbība ar vēlētājiem un politiskais modelis Neraugoties uz dažādajiem līdz šim veiktajiem pasākumiem Eiropas Parlamentam

vēl joprojām ir jāizskaidro ES pilsoņiem savas funkcijas un panākumi nozīmīgu problēmu risinājumā. ES Komisijas uzdevumā veiktās regulārās aptaujas liecina, ka EP atpazīstamības koeficients šodien svārstās 55 līdz 65 procentu robežās. Plašā aptaujā 1996. gada rudenī 54 procenti aptaujāto ES pilsoņu izteicās par tādas Eiropas valdības izveidošanu, kas būtu atbildīga Eiropas Parlamenta priekšā. Laika posmā no 1996. gada marta līdz 1997. gada martam Eiropas Parlaments saņēma 1164 iesniegumus. Parlamenta 1994. gadā ievēlētajam vidutājam 1996. gadā kopumā tika adresētas 842 sūdzības. Šie skaitļi rāda, ka Eiropas Parlaments vēlētāju ieskatā joprojām ir ievērojami maznozīmīgāks nekā nacionālie parlamenti. Piemēram, Vācijas Bundestāgs 1996. gadā kopumā saņēma 17914 iesniegumus vai petīcijas. Tas viss norāda, ka Eiropas Parlaments saviem vēlētājiem vēl nav spējis pietiekami izskaidrot savu institucionālo lomu. Iespējams, ka viens no iemesliem šādai situācijai ir tas, ka pēc statistikas datiem vienam EP deputātam ir jāpārstāv apmēram 600 tūkstošus ES pilsoņu.

Eiropas Parlamenta loma Eiropas Savienībā un tā tēls sabiedrībā būtībā ir atkarīgs no diviem faktoriem: no visas ES sistēmas īpatnībām un Parlamenta institucionālās vietas tajā, kā arī no paša EP darba funkciju izpildes un prioritāšu noteikšanas. Centienos izveidot reālistisku modeli, Eiropas Parlamentam lomu aprakstā tiek piedāvāta koncepcija par “institucionālo līdzveidotāju”. Turklāt Parlaments visdažādākajās formās piedalās ES lēmumu izstrādāšanas procesos. Lai gan Parlaments nevar noteikt procesu gaitu ikvienā gadījumā, tam tomēr kopumā ir tik daudz ietekmēšanas līdzekļu un pilnvaru, ka citiem lēmumu pieņemšanas procesā iesaistītajiem nākas ņemt vērā Parlamenta mērķus un intereses pat tajos konkrētajos gadījumos, kad tam nav lemšanas tiesību.

Koncepcija par “līdzveidotāju” visos ES lēmumu pieņemšanas procesos tomēr gluži neatbilst tai pieredzei, kādu ir ieguvuši vēlētāji un EP deputāti attiecībā pret nacionālajiem parlamentiem. EP līdz šim vēl nav kļuvis par pilnvērtīgu Eiropas likumdevēju orgānu; taču tā vieta ES struktūrā daudz lielākā mērā atbilst klasiskajai varas dalījuma shēmai nekā daudziem nacionālajiem parlamentiem, jo tas kontrolē izpildvaru kā viens veselums – nevis tikai ar mazākumā esošās opozīcijas spēkiem.

KopsavilkumsCeturtā vēlēšanu perioda nobeigumā var droši teikt, ka EP Kopienas

institucionālajā struktūrā ir izcīnījis tādas pilnvaras, kas plaši pārsniedz ES pamatlīgumos noteiktos uzdevumus. Šodien Parlaments ar jūtamiem rezultātiem līdzdarbojas iekšējā tirgus likumdošanas izstrādāšanā; ar savām tiesībām budžeta jomā tas var nopietni ietekmēt Kopienas darbību un tam ir arī iespēja ar parlamentāro pieprasījumu, izmeklēšanas un ad hoc komisiju izveidošanas metodēm, kā arī ar neatliekamo debašu rīkošanu Kopienas procedūras padarīt pilsoņiem saprotamākas. Turklāt Parlaments dažādos veidos ietekmē arī Kopienas un tās piecpadsmit dalībvalstu ārpolitisko lēmumu izstrādāšanu.

Amsterdamas līgums atkal ir nostiprinājis Eiropas Parlamenta institucionālo pozīciju. Līdzlemšanas procedūra tika ievērojami paplašināta līdz vairāk nekā 30 jomām. Bez tam tika nostiprināta Parlamenta līdzdalība ES Komisijas izveidošanā. Tomēr tas viss nevar noslēpt tālāko reformu nepieciešamību: vēl joprojām Eiropas Parlamentam nav piešķirtas nozīmīgas lēmumu pieņemšanas tiesības; vēl joprojām masu mediju interese par Parlamenta darbību ir ierobežota un vēl joprojām tā atpazīstamības koeficients nav pārāk augsts.

Otto Šmuks (Otto Schmuck)

Eiropas partiju apvienības

Dibināšanas datumi: Eiropas Sociāldemokrātiskā partija (dibināta 1992. gada novembrī), attiecīgi tās priekšgājēja – Sociāldemokrātisko un Sociālistisko partiju savienība – 1974. gadā; Eiropas Tautas partija (Kristīgie demokrāti) – 1976. gadā; Eiropas Liberāļu, demokrātu un reformātoru partija – 1976. gadā. Mērķi: Kopīgu programmu formulējums; kopīga prieksvēlēšanu kampaņu organizēšana Eiropas Parlamenta vēlēšanās; frakciju veidošana Eiropas Parlamentā. Lēmumu pieņemšanas struktūras: ģenerālsekretariāts, prezidijs, dažādas komisijas, kongresu programmatiskie lēmumi, nacionālo partiju priekšsēdētāju konsultācijas. Literatūra: Thomas Jansen: Die europäischen Parteien, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration 1996/97, Bonn 1997; Thomas Jansen: Zur Entwicklung eines europäischen Parteiensystems, in: Integration, 3/1995, S. 157–165.

Politisko partiju esamība ir būtiski svarīga funkcionējošas politiskās kopības apziņas pazīme. Diskusijās par Eiropas Savienības (ES) tālāko attīstību tādēļ nereti Eiropas partiju eksistence tiek uzskatīta par izteiksmīgu norādi uz ES tālāku attīstību demokrātiskas un darbotiesspējīgas Eiropas federatīvās valsts virzienā. To savā 1993. gada 12. oktobra spriedumā par Māstrihtas līgumu ir atzinusi arī VFR Konstitucionālā tiesa, kaut arī kopumā tās vērtējums par ES kā “valstu savienību” ir visai atturīgs.

Pirms pirmajām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām 1970. gadu vidū izveidojās trīs Eiropas radniecīgo partiju – sociālistu un sociāldemokrātu, Eiropas Tautas partiju un kristīgo demokrātu, kā arī liberāļu un demokrātisko partiju grupējumu apvienības. Citas partijas un grupējumi kā, piemēram, komunisti un zaļie vai alternatīvās partijas dažādās ES dalībvalstīs Eiropas ietvaros tāpat sadarbojās samērā intensīvi, taču līdzvērtīgas paliekošas struktūras neizveidoja. Pēc vairākiem mēģinājumiem 1993. gada jūnijā Helsinkos kā koordinācijas forums tika izveidota Eiropas Zaļo partiju federācija. Šī apvienība organizācijas līmeņa un piedalošos partiju savstarpējās mijiedarbības ziņā tomēr vēl nav salīdzināma ar pārējo partiju apvienībām.

Eiropas partiju apvienošanās ir skatāma ciešā sakarā ar atbilstošajām EP frakcijām, ar kurām tās ir cieši saistītas. Pats svarīgākais Eiropas partiju apvienību mērķis ir kopīgu programmu vai vismaz kopīgu vēlēšanu platformu izstrādāšana Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Bez tam partiju apvienības vēlas uzstāties kā sasaistes un sarunu partneris starp dalībvalstu partijām un EP attiecīgajām frakcijām. Visbeidzot tās tiek uzskatītas par nepieciešamu elementu ES kopīgās infrastruktūras izveidē, kas Eiropas Kopienai palīdzētu iegūt patstāvīgu leģitimitāti, jo Eiropas partiju apvienības dod savu ieguldījumu atklātu diskusiju izvēršanā par ES politiku un tādējādi iesaista ES pilsoņus Kopienas lēmumu pieņemšanā.

StruktūrasVisām trijām partiju apvienībām ir līdzīgas struktūras: to vadībā ir priekšsēdētājs

vai prezidents; viņš koordinē iekšējo apvienības darbību un pārstāv apvienību sakaros ar citām organizācijām. Prezidijā (vai birojā) ir pārstāvētas pēc iespējas visas ģeogrāfiskajā un politiskajā skatījumā nozīmīgākās līdzdarbojošās partijas. Prezidijs, kā arī dažādās komisijas pilda galvenos darba uzdevumus. Ik pa diviem gadiem notiekošajos kongresos tiek pieņemti programmatiskie lēmumi un notiek vēlēšanas. Tomēr līdz šim šīs aktivitātes plašākai sabiedrībai ir zināmas visai maz. Viens no iemesliem šādai nezināšanai ir tas, ka bieži vien dalībvalstu nacionālo partiju vadošie pārstāvji nepiedalās partiju apvienību kongresos. Reāli par pašām nozīmīgākajām ir izvērsušās brālīgo partiju vadītāju un attiecīgo valdību vadītāju tikšanās, kurās partiju līderi mēģina izstrādāt kopīgas nostājas, īpaši tajos jautājumos, kas skar nopietnas ES problēmas.

Sociāldemokrāti un sociālisti1992. gada novembrī EK Sociāldemokrātisko un sociālistisko partiju savienība

pārveidojās par Eiropas Sociāldemokrātisko partiju (ESP). Pati Savienība pēc intensīviem priekšdarbiem un programmatiskām diskusijām izveidojās 1974. gada aprīlī. Par sociāldemokrātu un sociālistu Savienības priekštečiem ir uzskatāmi jau 1948. gadā dibinātā Eiropas Savienoto Valstu Sociālistiskā kustība un 1957. gada janvārī izveidotais Eiropas Kopienas Sociālistisko un sociāldemokrātisko partiju sasaistes birojs. Savienības dibinātājas bija desmit partijas no tolaik deviņām EK dalībvalstīm. Par pirmo Savienības priekšsēdētāju tika ievēlēts Vilhelms Drešers (Wilhelm Dröscher), pēc viņa nāves šo amatu ieņēma Robērs Pontijons (Robert Pontillon). Kopš 1993. gada ESP priekšsēdētājs ir vācietis Rūdolfs Šarpings (Rudolf Scharping). ESP ģenerālsekretārs ir francūzis Žans Fransuā Valēns (Jean-Francois Vallin). 1997. gada nogalē Eiropas Sociāldemokrātiskajā partijā bija 21 pilntiesīgs dalībnieks. Bez tam vēl ir jāpieskaita Demokrātiskā sociālisma partiju savienības asociētie dalībnieki no EFTA valstīm Islandes un Šveices, kā arī novērotāji no citām Vidusjūras reģiona Eiropas, Centrālās un Austrumeiropas partijām. Par īpašu trūkumu 70. un 80. gados izrādījās Savienības iekšējā noslēgtība. Tomēr kopš 80. gadu vidus, pateicoties pakāpeniskajai britu un dāņu nostājas izmaiņai attiecībā pret EK integrāciju, Savienības ietvaros Eiropas politiskā domāšana nostiprinājās.

Kristīgie demokrātiPartijas ar kristīgi demokrātisko ievirzi Eiropā ir apvienojušās Eiropas Tautas

partijā (ETP). ETP tika izveidota 1976. gada jūlijā Luksemburgā. Tās izveidē tika izmantoti 1947. gadā Beļģijā dibinātās “Nouvelles Equipes Internationales”, kā arī kopš 1959. gada eksistējošās Eiropas Kopienu Kristīgi demokrātisko partiju prezidentu un ģenerālsekretāru konferences veiktie priekšdarbi. Partijas nosaukums liecina par to, ka ETP ir pieejama arī tiem spēkiem, kuri savās programmās priekšplānā nemaz neizvirza kristīgi demokrātisko elementu. 1992. gada 7. aprīlī Eiropas Parlamenta ETP frakcija pieņēma lēmumu atļaut individuālā kārtā frakcijā

iestāties Eiropas demokrātu frakcijas locekļiem, kura galvenokārt sastāvēja no britu konservatīvo pārstāvjiem.

Par pirmo ETP prezidentu kļuva Beļģijas premjerministrs Leo Tindemans. 1990. gada maijā par prezidentu tika ievēlēts beļģis Vilfreds Martenss, bet partijas ģenerālsekretārs ir vācietis Klauss Velle. Par Eiropas Tautas partijas dalībniecēm var kļūt vienīgi ES dalībvalstu partijas. Radniecīgās partijas no tām valstīm, ar kurām tiek vestas iestāšanās sarunas, var iegūt asociēto biedru statusu. Kontaktus ar radniecīgajām partijām ārpus ES nodrošina arī Eiropas Kristīgo demokrātu savienība (EUCD), kas gan satura, gan arī personību ziņā ir cieši saistīta ar ETP.

Savās priekšvēlēšanu programmās pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām ETP regulāri pasvītro atbalstu demokrātiskas un rīcībspējīgas Eiropas Savienības izveidei, kurā būtu jāietver arī drošības politikas dimensija. Tiek izteikts atbalsts arī iekšējam tirgum, tomēr uzsverot, ka tā attīstībai ir jāiet roku rokā ar sociālo un ekoloģisko jautājumu risinājumu.

LiberāļiJau kopš EK dibināšanas fāzes arī Rietumeiropas liberālie spēki ir centušies

panākt ciešāku sadarbību, taču kopīgu struktūru nostiprināšanas mēģinājumi visas Eiropas līmenī 60. gados neizdevās atšķirīgo ideoloģiski politisko koncepciju dēļ. Tomēr 1976. gada martā Eiropas liberāļiem un demokrātiem izdevās apvienoties, izveidojot “Eiropas Kopienas liberālo un demokrātisko partiju federāciju”. Prioritāte Federācijas mērķos tika piešķirta tālākai Eiropas apvienošanai. Par pirmo Federācijas prezidentu kļuva luksemburģietis Gastons Torns. 1986. gadā, par pilntiesīgiem Federācijas locekļiem uzņemot Portugāles Sociāldemokrātisko partiju un Spānijas Demokrātisko reformu partiju, liberāļu Federācija mainīja savu nosaukumu, iekļaujot tajā arī apzīmējumu “reformatori” (ELDR). Federācijas prezidents ir Uffe Ellemans-Jensens, bet ģenerālsekretārs – Kristians Ēlerss. Savā programmā ELDR uzsver Eiropas Savienības tālāko attīstību, priekšplānā izvirzot par nepieciešamām uzskatītās institucionālās reformas un Ekonomiskās un monetārās savienības īstenošanu. Arī sociālo jautājumu risināšana tiek uzskatīta par svarīgu, tai pašā laikā noraidot pārāk lielu valsts iejaukšanos.

Secinājumi un nākotnes perspektīvaLīdz 90. gadu vidum Eiropas partiju apvienību kopīgo mērķu īstenošana atradās

tikai sākuma stadijā. Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām tām gan parasti izdevās izstrādāt kopīgu programmu vai vismaz kopīgu vēlēšanu platformu, taču katrā valstī daudz lielāka nozīme bija nacionālajām priekšvēlēšanu tēmām. Māstrihtas līguma LEK 138. a pantā tika uzsvērta politisko partiju kā integrācijas faktora nozīme. Tām tika dots uzdevums “veidot eiropeisko apziņu un izteikt Eiropas Savienības pilsoņu politisko gribu”. Šī tiesiski apstiprinātā partiju lomas palielināšana tomēr līdz šim vēl nav atstājusi lielu iespaidu uz politisko praksi. Amsterdamas līgums tiesību ziņā politisko partiju pozīcijas nekādā veidā neuzlaboja.

Otto Šmuks (Otto Schmuck)

Eiropas Revīzijas tiesa

Juridiskais pamats: LEK, 4., 188. a –188. c, 206. panti. Uzdevumi: Eiropas Revīzijas tiesa revidē ES un tās iestāžu rēķinus (LEK 188. a pants), turklāt pārbauda ES ieņēmumu un izdevumu likumību un regularitāti un pārliecinās par budžeta izlietošanas pamatotību. Instrumenti: Katra finansu gada beigās Revīzijas tiesa sagatavo gada ziņojumu, pamatojoties uz kuru Eiropas Parlaments (EP) apliecina Eiropas Komisijai budžeta izpildi. Kā papildu instrumentu Revīzijas tiesa var iesniegt īpašus ziņojumus un atzinumus. Sastāvs: Atbilstoši dalībvalstu skaitam ES Ministru Padome, konsultējoties ar EP, vienbalsīgi uz sešiem gadiem ieceļ 15 Revīzijas tiesas locekļus (LEK 188. panta 3. paragrāfs). Prezidents uz trim gadiem tiek ievēlēts no to vidus. Revīzijas tiesas mītne šobrīd atrodas Luksemburgā. Katram tās loceklim ir piešķirta atsevišķa kontroles joma. Balsošanas procedūras: Revīzijas tiesa kā koleģiāla institūcija lēmumus pieņem ar tās locekļu balsu vairākumu (LEK 188. c panta 4. paragrāfs). Literatūra: Stefan Johannes Ternes, Die Finanzkontrolle in der Europäischen Gemeinschaft, Frankfurt/Main 1996; Hans-Jörg Timman, Der Rechnungshof, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integra-tion 1993/94, Bonn 1994, S. 93–98; Daniel Strasser, Die Finanzen Europas, 7. Aufl., Brüssel 1991.

ES gada budžetam, kas sasniedz 160 miljardus vācu marku, (1996. gadā) ārkārtīgi nepieciešama adekvāta pārbaudes institūcija, lai Savienības pilsoņiem būtu nodrošināta izdevumu caurskatāmība. Eiropas Revīzijas tiesas kā augstākstāvošas institūcijas funkcijās tādēļ ietilpst Kopienas darbības efektivitātes nodrošināšana, kontrolējot Eiropas Kopienas (EK) izdevumus. Sakarā ar to, ka, attīstoties Kopienai, uzdevumi kļūst arvien komplicētāki, Eiropas Revīzijas tiesas loma ES politiskajā sistēmā kopš tās pastāvēšanas sākuma ir pastāvīgi augusi. Eiropas Revīzijas tiesa atspoguļo ES supranacionālo un tiesiskas valsts principiem atbilstošo būtību un tieši ar šo institūciju Savienība atšķiras no starptautiskajām organizācijām; taču tā nav juridiski saistošus normatīvus pieņemoša institūcija, tātad tās atzinumiem nav tiesiska spēka. Tomēr EK institūcijas tās pārskatiem un atzinumiem piešķir lielu nozīmi un tās ierosinājumi parasti tiek īstenoti.

Izveidošanās un sastāvs Kopenhāgenas galotņu tikšanās laikā 1973. gadā valdību vadītāji izteica

priekšlikumu izveidot Revīzijas tiesu. Briselē tika parakstīts līgums par Eiropas Revīzijas tiesas izveidošanu, kura darbība tika noteikta līdz 1977. gada 1. jūnijam. Nepieciešamību pēc šīs institūcijas darba uzsākšanas noteica, no vienas puses, EK rīcībā esošo līdzekļu tālāka attīstība, no otras puses Eiropas Parlamenta (EP) kā vienas no divām budžeta iestādēm (budžeta politika) noteicošā loma. Kaut arī EP Budžeta kontroles komisijā ir iekšēja rēķinu kontrole, tomēr neatkarīgās finansu kārtības dēļ papildus ir nepieciešama eksterna rēķinu kontrole. Māstrihtas līgumā šī attīstība turpmāk tika ņemta vērā un Eiropas Revīzijas tiesai piešķirts augstākās institūcijas rangs (LEK 4. pants). Atbilstoši dalībvalstu skaitam un konsultējoties ar EP ES Ministru Padome dalībniekus vienbalsīgi ieceļ uz sešiem gadiem, un tie ievēl prezidentu. Šobrīd prezidenta funkcijas pilda vācietis Bernhards Frīdmans (Bernhard

Friedmann). Locekļu statuss ir pielīdzināms Eiropas justīcijas tiesneša statusam un tādējādi garantē rēķinu pārbaudes neatkarību.

Eiropas Revīzijas tiesas uzdevumi un darba metodes Eiropas Parlamentam (saskaņā ar LEK 206. pantu) ir tiesības apliecināt budžeta

izpildi Eiropas Komisijai, kas pati atbild par sava budžeta izpildi; turklāt Eiropas Parlaments savā darbībā lielā mērā balstās uz Revīzijas tiesas atzinumiem. Eiropas Revīzijas tiesas kontrolei pakļauts viss EK budžets, ES aizņēmumu un aizdevumu piešķiršanas politika, kā arī ES institūciju izveidotās un to pakļautībā esošās organizācijas. Eiropas Revīzijas tiesa pārbaudi var uzsākt arī pirms galīgā aprēķina (“līdztekus kontrole”). Līdzās formālai rēķinu pārbaudei Eiropas Revīzijas tiesa novērtē izdevumus arī pēc to efektivitātes un rentabilitātes. Rēķinu pārbaudes bāzi veido “finansu dokumenti”, pie tam visu dalībvalstu institūciju un iestāžu pienākums ir atbalstīt Revīzijas tiesas veicamo darbu. Revīzijas tiesas locekļi ir tiesīgi pārbaudīt arī Kopienas piešķirto līdzekļu izmantošanu saņēmējvalstīs.

Katra finansu gada beigās Eiropas Revīzijas tiesa iesniedz gada ziņojumu. Tajā tā pārbauda ES “ieņēmumu un izdevumu likumību un atbilstību” un “pārliecinās par budžeta izlietošanas saimnieciskumu” (LEK 188. c panta 1. paragrāfs), katrā ziņojuma sadaļā ikviena institūcija tiek aplūkota atsevišķi. Gada ziņojums tiek iesniegts šīm institūcijām un ar to atzinumiem tas tiek publicēts Eiropas Kopienas Oficiālajā žurnālā. 1995. gada ziņojumā Eiropas Revīzijas tiesa 5,9 procentos gadījumu ES maksājumos konstatēja nelikumības, tā, piemēram, dalībvalstīs skaidrāk bija jānosaka un vienotāk jārealizē stimulēšanas noteikumi struktūrfondu ietvaros. Turklāt savos īpašajos ziņojumos Revīzijas tiesa ierosina konkrētus racionalizācijas pasākumus, ko, piemēram, 1997. gadā lauksaimniecības politikas jomā tika uztvērusi EP.

Tomēr Revīzijas tiesai rodas institucionāla rakstura grūtības, pārbaudot izdevumus Kopējās ārējās un drošības politikas pasākumu ietvaros, respektīvi, sadarbībā tieslietu un iekšlietu jomās, kā tas, piemēram, bija attiecībā uz izdevumu darbības kontroli ES misijai īpašās pārvaldes zonā Mostarā. Amsterdamas līgums Eiropas Revīzijas tiesu ir nostiprinājis divās jomās un konkretizējis tās darbības principus. Ar izmaiņām LEK 173. panta 5. paragrāfā Eiropas Revīzijas tiesai ir piešķirtas tiesības iesniegt prasības Eiropas Justīcijas tiesā. Eiropas Revīzijas tiesa kā institūcija bieži netiek pietiekami novērtēta, taču, ņemot vērā arvien pieaugošo tendenci virzībā uz ES valstiskumu, tās nozīme sistēmā palielināsies un sekmēs Savienības akceptu.

Torstens Millers

(Thorsten Müller)

Eiropas Savienība

Literatūra: Wolfgang Wessels: Der Amsterdamer Vertrag – Durch Stückwerks-reformen zu einer effizienteren, erweiterten und föderalen Union?, in: Integration 3/97; Sonderheft Amsterdamer Vertrag, Integration 4/97; Beate Kohler-Koch, Wi-chard Woyke (Hrsg.): Die Europäische Union, Bd.5, Lexikon der Politik, München 1996; Heinrich Schneider, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Föderale Union – Europas -Zukunft, München 1994; Werner Weidenfeld (Hrsg.): Europa’96 – Reformprog-ramm für die Europäische Union, Gütersloh 1994; Bengt Beutler u. a.: Die Euro-päische Union – Rechtsordnung und Politik, Baden-Baden 1993; Wolfgang Wessels: Maastricht – Ergebnisse, Bewertungen und Langzeittrends, in: Integration 1/92.

“Eiropas Savienība” (ES) ir kļuvusi par Eiropas politiskās dzīves gravitācijas centru. ES iestādes daudzās nozīmīgās politikas jomās pieņem saistošus lēmumus, kuri tieši skar ES dalībvalstis un to pilsoņus. ES iestāžu pienākumu un darbības jomas aptver plašu politisko, saimniecisko un sociālo problēmu spektru. Eiropas Savienības nākotne, atrodoties pastāvīgā spriedzes laukā starp paplašināšanos un padziļināšanos, ir izšķirošais jautājums visiem eiropiešiem kā ES iekšienē, tā arī ārpus tās.

Nosaukuma vēsture – konstruktīvā daudznozīmībaŅemot vērā ES politisko nozīmi, nav jābrīnās, ka Savienība ir kļuvusi par sa-

biedrisko debašu centrālo un viskarstāk apstrīdēto jautājumu. Tā programmatiskā daudznozīmība, kas kopš sākta gala ir pavadījusi un raksturojusi (Rietumu) Eiropas apvienošanās procesu, ar lielu skaitu visdažādāko Eiropas integrācijas modeļu ir atstājusi savu iespaidu arī uz Eiropas Savienības koncepciju.

Dalībvalstu valstu un valdību vadītāji Parīzes galotņu konferencē 1972. gadā terminu “Eiropas Savienība” definēja kā uzdevumu, runājot par “cildeno mērķi [... ] dalībvalstu attiecību kopumu pārveidot par Eiropas Savienību, pilnībā saglabājot līdz šim parakstītos līgumus”. Šī definīcija tika atkārtota arī Vienotā Eiropas akta preambulā.

Līgums par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums) ir “jauna pakāpe arvien ciešākas Eiropas tautu savienības radīšanā, kurā lēmumi tiktu pieņemti pēc iespējas tuvāk pilsoņiem” (LES, A sadaļa). Turklāt Savienībai ir arī “konsekventi un solidāri jāveido attiecības starp dalībvalstīm un to tautām”.

Politisko un akadēmisko aprindu mēģinājumi šo jēdzienu precizēt izdevās tikai daļēji. Sākotnējie zinātniskie mēģinājumi precizēt pašu jēdzienu “Savienība” vai kopīgo uzdevumu un galamērķu sarakstu nenoveda pie politiski pieņemamas vienprātības. 1983. gadā Štutgartē pieņemtajā Svinīgajā Deklarācijā par Eiropas Savienību, tāpat kā 1987. gadā pieņemtā Vienotā Eiropas akta preambulā par kopīgajiem mērķiem tādai Eiropas Savienībai tika izvirzīta demokrātijas pamatprincipu un likumiskās kārtības, kā arī cilvēktiesību ievērošana. Abi teksti precīzāk formulēja Eiropas Savienības attīstības divkāršo stratēģiju, kas vēl ir manāma arī 1997. gada Amsterdamas līgumā: Eiropas Savienību ir jāveido, balstoties, no vienas puses, uz Kopienām, kas darbojas pēc saviem noteikumiem, un,

no otras puses – uz dalībvalstu sadarbību Eiropas līmenī, un tām ir jāpiešķir tās darbībai nepieciešamie instrumenti un līdzekļi.

Šajos formulējumos ir iekļauta izpratne par to, ka arī Eiropas Savienībā kā svarīgus elementus ir jāiekļauj 60. un 70. gadu konkrētajā Eiropas politikas attīstības gaitā vēsturiski veidojušās integrācijas un sadarbības formas. Māstrihtas līgums šo domu formulē tā: “Savienības pamats ir Eiropas Kopienas, kas tiek paplašinātas ar šajā [Savienības] līgumā iekļautajām politikas jomām un sadarbības formām” (LES, A pants).

Aplūkojot šo, uz pakāpenisku ES attīstību balstīto izpratni, nedrīkst atstāt bez ievērības, ka bija arī citas alternatīvas integrācijas konstrukcijas izveides koncepcijas. Savā 1984. gada līguma projektā par Eiropas Savienības izveidošanu (Spinelli projekts) Eiropas Parlaments noteica federālistiski orientētas Eiropas Savienības pamatprincipus, mērķus un institucionālos nosacījumus. Tomēr šis konkrētais priekšlikums vēl līdz šai dienai nav kļuvis par vispāratzītu modeli.

Kopš Māstrihtas līguma stāšanās spēkā un ar to saistītajiem strīdiem par līguma ratifikāciju, dalībvalstīs federālā integrācijas koncepcija ir saņēmusi ievērojamu kritiku. Arī tas, ka Vācijas Konstitucionālā tiesa savā spriedumā Eiropas Savienību raksturoja kā “valstu apvienību” (Māstrihtas spriedums 1993. gada oktobrī), tika uztverts visai atšķirīgi, tomēr līdz ar to debatēs tika ievadīts līdz šim vēl neizmantots jēdziens, kura saturs un apjoms vēl ir jāizpēta.

Māstrihtas līgums par Eiropas Savienību1991. gada Māstrihtas galotņu konferencē priekšstati par Eiropas Savienību tika

konkretizēti jaunā līgumā, kas stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī. Līdz ar to pēckara Eiropas vēsturē tika ierakstīts jauns nozīmīgs notikums. “Māstrihta” ir kļuvusi par vēsturisku ceļa zīmi integrācijas procesā.

Eiropas Kopienas Padomes pieņemtais sarežģītais teksts sastāv no vairākām daļām ar dažādu tiesisko iedabu, kurš labākas izpratnes labad ir salīdzināms ar tempļa konstrukciju.

Savienības līguma svarīgākie elementi ir:1. Kopīgi noteikumi un priekšraksti.2. Eiropas Kopiena, ieskaitot Ekonomisko un monetāro savienību un

Eiropas Savienības pilsonību.3. Kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP).4. Sadarbība tieslietu un iekšlietu jomās.5. Noslēguma rezolūcijas.6. Protokoli, no kuriem svarīgākie attiecas uz ekonomisko un sociālo so-

lidaritāti, kā arī uz sociālo politiku, un deklarācijas par KĀDP, kā arī Rie-tumeiropas Savienības (RES) dalībvalstu teksti par RES lomu.

Savienības mērķi, pilnvaras un ierobežojumiNo Savienības globālajiem mērķiem izriet to iepriekšminētajos institucionālajos

ietvaros risināmo tēmu plašais apjoms. Tā, piemēram, par mērķi ir izvirzīta “līdzsvarotas un noturīgas ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšana, nostiprinot ekonomisko un sociālo kohēziju, kā arī izveidojot Ekonomisko un monetāro savienību, kuras ietvaros saskaņā ar šo līgumu tālākā perspektīvā tiks izveidota arī vienota valūta” (LES, B pants). Otrais nozīmīgais Savienības uzdevums ir “savas identitātes apstiprināšana starptautiskajā līmenī, īpaši īstenojot kopēju ārējo un drošības politiku, kam tālākā perspektīvā piekļausies arī aizsardzības politikas noteikšana” (LES, B un J panti). Treškārt, ar “vienotas Savienības pilsonības ieviešanu tiks panākta dalībvalstu iedzīvotāju tiesību un interešu aizsardzības nostiprināšana” (LES, B pants). Ceturtkārt, dalībvalstis centīsies panākt “ciešas sadarbības attīstību tieslietu un iekšlietu jomās” (LES, B un K panti).

Lai gan Savienība var darboties gandrīz visās sabiedriskās politikas jomās, tomēr nevienā no tām tai netiek piešķirtas pilnīgas, līdz pat sīkumiem izstrādātas pilnvaras. Kompetenču hierarhijas līmenis tiek noteikts ļoti atšķirīgi: dažās darbības jomās runa ir par “kopīgu” politiku, piemēram, lauksaimniecības politikā (LEK, 38. un sekojošie panti) un transporta politikā (LEK, 74. un sekojošie panti); citās tikai par “zināmu” politiku, piemēram, apkārtējās vides (LEK, 130. r–t panti) vai sociālās politikas (LEK, 117. un sekojošie panti) jomās; vēl citās jomās, piemēram, izglītības un kultūrpolitikā (LEK, 126. un sekojošie panti) ir paredzēti to veicinoši pasākumi, izslēdzot jebkādus tiesiskus vai pārvaldes priekšrakstus dalībvalstīm. “Kopējā” ārējā un drošības politika savā tiesiskajās un institucionālajās izpausmēs nav salīdzināma ar to “kopējo” politiku, kas eksistē EK līguma ietvaros.

Iespējamo EK pārmērīgo ietekmes palielināšanos ir paredzēts ierobežot ar subsidiaritātes principa ievērošanu, saskaņā ar kuru Kopiena “tajās jomās, kuras nav ietvertas vienīgi tās pilnvaru lokā, [... ] rīkosies vienīgi tad un tikai tiktāl, ciktāl attiecīgos pasākumus pilnībā īstenot nav iespējams dalībvalstu līmenī, un šī, kā arī to apjoma vai radītā iespaida dēļ attiecīgo pasākumu realizācija ir labāk sasniedzama Kopienas līmenī” (LEK, 3. b pants).

Reformas un papildinājumi Amsterdamas līgumāPēc ratificēšanas Amsterdamas līgums būtiski svarīgās jomās paplašinās

Māstrihtas līguma postulātus. Līguma Vispārīgajos noteikumos līguma arhitekti ievērojami paplašinājuši Savienības uzdevumu sarakstu: līguma mērķis ir “saglabāt un tālāk attīstīt Savienību kā brīvības, drošības un taisnīguma telpu, kurā ar atbilstošiem pasākumiem tiek nodrošināta ārējo robežu, ieceļošanas un patvēruma tiesību kontrole, kā arī brīvās personu kustības rezultātā radušās noziedzības novēršana un apkarošana” (LES, paplašinātais B pants). Šie noteikumi iegūst papildus nozīmi, jo to pārkāpšana var novest pie dalībvalstu likumu darbības apturēšanas (LES, jaunais F 1. pants). Līdz ar to ir jānoregulē jautājumi par robežkontroles likvidāciju Kopienas iekšienē un par kopīgo ārējās robežkontroles ieviešanu, nodrošinot to ar noteiktu vīzu, ieceļošanas un patvēruma tiesību politiku,

kā arī ar sadarbību policijas un tieslietu jomās. Paplašinot, vai tikai it kā paplašinot Kopienas pilnvaras jautājumu risināšanā var ievērojami kāpināt ES rīcībspējas un efektivitāti. Šajā sakarā jāpiemin arī sadaļa par nodarbinātības jautājumiem (nodarbinātības politika) un Sociālā protokola noteikumu iekļaušana EK līgumā.

Amsterdamas līgums par jaunu formulē arī svarīgus otrā pīlāra principus, kas, cita starpā, paredz paplašināt kopīgās ārējās un drošības politikas darbības jomu ar tā dēvētajiem Petersbergas uzdevumiem (“humanitārie uzdevumi”, “miera uzturēšanas uzdevumi”, kā arī “militārā iesaiste konfliktu novēršanā”) un jaunu instrumentu – “kopīgo stratēģiju”, kurā ir iespējama lēmumu pieņemšana ar balsu vairākumu. “Ciešākās sadarbības” procedūras (jauna pozīcija līguma Vispārējos uzdevumos, jauns LEK 5. a pants un LES K 12. pants) lielā mērā izbeidz diskusijas par fleksibilitāti. Policijas un justīcijas institūciju sadarbība ir precīzāk formulēta un padarīta efektīvāka ar zināmu Kopienas pilnvaru paplašināšanu.

Reformu nepieciešamība: Eiropas Savienība joprojām paliek processBūtiski svarīgi elementi Savienības līgumā bija un joprojām paliek spraigu

politisku domstarpību avots: galvenās domstarpības valda jautājumā par Māstrihtas līgumā iecerētās Eiropas Savienības attiecībām ar nacionālajām valstīm un to pamatlikumiem. Plaši izplatītas ir bailes un pretestība pret plaši īstenoto kompetenču nodošanu no nacionālā uz Eiropas līmeni, kas nereti tiek iztēlota par (nacionālā) valstiskuma apdraudējumu un risku konstitucionālajām garantijām. Turklāt vienas pilsoņu daļas acīs Eiropas Savienība no pozitīvā tēla ir pārtapusi ienaidnieka tēlā. Arī Amsterdamas līgums pat pie labākās gribas uz ilgu laiku nespēs novērst Eiropas Savienības galvenos konstrukcijas trūkumus.

Runājot par Eiropas Savienības nākotni, neizbēgami izvirzās jautājums par Māstrihtas un Amsterdamas līgumu pārveidošanu un konkretizēšanu. Šie līgumi – tāpat kā daudzi citi likumdošanas akti – ir jāiedzīvina konkrēti eksistējošajos apstākļos, bet tas nozīmē, ka, neraugoties uz daudzajiem noteikumiem un politiskajiem lēmumiem, tos pilnībā novērtēt var tikai pēc ilgākas to praktiskās izmantošanas pieredzes.

Stratēģijas un varianti nākotneiArī pieņemot Amsterdamas līgumu, Eiropas Savienība nav vēl atradusi savu

galīgo formu. Centrālie integrācijas politikas veidošanas jautājumi – padziļināšanās un paplašināšanās – tiks apspriesti arvien intensīvāk. Tiek piedāvātas vairākas stratēģijas un integrācijas varianti, ar kuru palīdzību ir iespējams sistematizēt dažas ES attīstības koncepcijas.

Kā politiskā un tiesiskā status quo saglabāšanas, tā arī turpmāko paplašināšanas iespēju ziņā Savienības struktūra un veidols arī pēc Amsterdamas līguma pieņemšanas ir palicis neatrisināts jautājums. Būs interesanti vērot, cik lielā mērā “ciešākās sadarbības” procedūras debatēm par ES piešķirs jaunu dinamiku un daudzpusību un kādā veidā tās varēs ietekmēt Eiropas integrācijas stratēģiskos variantus.

Volfgangs Vesels, Udo Didrihs (Wolfgang Wessels / Udo Diedrichs)

Eiropas Savienības Ministru Padome

Juridiskais pamats: LEK, 4., 145. – 148., 150. – 154. panti.Kompetences: Lēmumu pieņemšanas pilnvaras, nacionālo politiku koordinēšana, izpildvaras pilnvaras. Sastāvs: No katras dalībvalsts pa vienam pārstāvim ministru līmenī. Balsošanas veidi: Lēmumu pieņemšana ar vienkāršu vai kvalificētu balsu vairākumu, vai arī vienbalsīgi. Literatūra: Michael Mentler: Der Ausschuß der Ständigen Vertreter bei den Euro-päischen Gemeinschaften, Baden-Baden 1996; Martin Westlake: The Council of the European Union, London 1995.

Tāpat kā federālajā sistēmā, Savienības Padome ir augstākajā līmenī organizēto vienību, t.i. dalībvalstu, orgāns.

Ministru Padomi, kā to sauca pirms līguma par Eiropas Savienību (Māstrihtas līguma) stāšanās spēkā 1993. gada 1. novembrī, pēc “Kopējā tirgus” pilnīgas izveidošanas 1968. gada janvārī raksturoja nespēja pieņemt lēmumus. Atteikšanās no EEK līgumā piedāvātās iespējas – pieņemt lēmumus ar balsu vairākumu – EK paplašināšana 1973. gadā un arī dalībvalstu nespēja vienoties par jauniem kopējiem mērķiem noveda Padomi līdz “lēmumu slazdam”, t. i., gandrīz pilnīgai nespējai pieņemt lēmumus. Dalībvalstu valstu un valdību vadītāju Eiropas Kopienas Padomes izveidošanai (1974. g.), kā pirms tam neregulāri notiekošo galotņu sanāksmju institucionalizācijai, vajadzēja radīt politisko autoritāti, kas ar skaidri noteiktām vadlīnijām atvieglotu Padomes un citu Savienības orgānu darbu. Tomēr pēc savas nodibināšanas Eiropas Kopienas Padome vēl vairāk pazaudēja autoritāti lēmumu pieņemšanā, jo svarīgāko lēmumu pieņemšana tika atstāta galotņu sanāksmēm. Septiņdesmito gadu reformu ziņojumos tika asi kritizēta lēmumu pieņemšanas procesa “pacelšana starpvaldību līmenī”.

Jaunu lēmumu pieņemšanas procesa dinamiku Padomē izraisīja Vienotais Eiropas akts (VEA, 1986. g.) un visu dalībvalstu atbalstītais mērķis par iekšējā tirgus pilnīgu izveidošanu. VEA iekšējā tirgus īstenošanu veiksmīgi sasaistīja ar balsu vairākuma principa izmantošanu. Kopš 1986. gada lēmumu pieņemšanas process Padomē paātrinājās un lēmumu pieņemšana ar balsu vairākumu kļuva par parastu lietu.

Ar Līgumu par Eiropas Savienību atšķirība starp Padomi un ministru sesijām ārpolitikas ietvaros izzuda. Padome atbild par Kopējās ārējās un drošības politikas (KĀDP) jautājumiem un sadarbību tieslietu un iekšlietu jomās. Tās oficiālajā apzīmējumā “Eiropas Savienības Ministru Padome” atspoguļojas trīs pīlāru vienotība. Amsterdamas līgums šo vienotību nostiprināja vēl vairāk. Jaunajos LES J 8. (3) un J 16. pantos ir noteikts, ka Padomes ģenerālsekretāram tiek piešķirtas jaunas “Kopējās ārējās un drošības politikas Augstā pārstāvja” funkcijas, un ka viņam tā ir jāpārstāv kā ES iekšienē, tā arī ārpus tās. Patiesā Ģenerālsekretariāta vadība vienlaicīgi tiek nodota jaunajam ģenerālsekretāra vietniekam (izmainītais LEK 151. pants)

Funkcijas un institucionālā struktūraEiropas Savienības Ministru Padomes galvenā funkcija ir dalībvalstu interešu

pārstāvēšana ES līmenī. Tas, ka Padomei ir vispārējas juridisko normu noteikšanas kompetences (LEK, 145. pants), liecina par to, ka ES politiku nosaka dalībvalstu intereses, un ka tās joprojām dominē pār Savienības interesēm, kuras iemieso Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments.

Sākotnēji vienīgi Padomei bija lēmumu pieņemšanas tiesības visās EK politikas jomās. Padomei pārsvarā pienācās arī izpildvaras kompetences. Kaut gan Padome joprojām ir svarīgākais lēmumu pieņemšanas orgāns, tai izpildvaras pilnvaras tomēr

ir jānodod Komisijai (LEK, 145. pants) un likumdošanas kompetences vairumā jomu jādala ar Eiropas Parlamentu. Pēc “sadarbības procedūras” (LEK, 189. c pants) ieviešanas Vienotajā Eiropas aktā (VEA) un “līdzlemšanas procedūras” (LEK, 198. b pants) ieviešanas Līgumā par Eiropas Savienību, parlamentārā ietekme uz ES likumdošanu pakāpeniski tika jūtami pastiprināta (lēmumu pieņemšanas procedūra). Amsterdamas līgums Parlamentu nostiprināja vēl vairāk. Visas līdz šim sadarbības procedūrai pakļautās tēmas tika nodotas līdzlemšanas procesam (izņēmums joprojām ir Ekonomiskā un monetārā savienība, EMS), nepieciešamību saņemt Parlamenta piekrišanu attiecināja vēl arī uz citām jomām; vienlaicīgi vienkāršojot līdzlemšanas procedūru un pastiprinot šajā procesā Parlamenta lomu. Ar dažiem, bet svarīgiem izņēmumiem blakus Padomei tagad pastāv līdztiesīgs likumdevējs. Padomes pozīcijas ierobežo arī tas, ka tā, ar dažiem nebūtiskiem izņēmumiem, LEK integrētajos Savienības kompetences ietvaros var rīkoties tikai pamatojoties uz Komisijas priekšlikumiem. Bez tam Padome Komisijas priekšlikumus ārpus saskaņošanas procedūras (LEK, 189. b (4), (5) pants) var izmainīt tikai vienbalsīgi.

Lielāka loma Padomei un līdz ar to dalībvalstīm ir KĀDP, kā arī tieslietu un iekšlietu jomās. KĀDP, tāpat kā arī policijas un tiesu sadarbības krimināllietās jomā, kuras arī pēc Amsterdamas galotņu sanāksmes attiecas uz starpvalstu sadarbību, iniciatīvu tiesības (LES, jaunie panti J 12. un K 6.) ir gan Komisijai, gan dalībvalstīm. Līdz ar Amsterdamas līgumu piecu gadu ilgā pārejas periodā tieslietu un iekšlietu politikas Savienībā integrētajās jomās iniciatīvu tiesības ir Komisijai un dalībvalstīm, bet pēc tam, tāpat kā pārējās LEK jomās – tikai Komisijai (LEK, 73. o pants). Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS), kā arī nodarbinātības politikas jomā, pamatojoties uz Eiropas Savienības Padomes slēdzienu, par nacionālo politiku koordinēšanu un pārraudzību atbildīga ir Padome.

Balsošanas veidiBalsošanas kārtība ES Ministru Padomē netiek regulēta centralizēti, bet ar

atsevišķiem priekšrakstiem. Lēmumu pieņemšana Padomē ar vienkāršu balsu vairākumu vienmēr ir paredzēta tad, kad nav noteikta cita kārtība (LEK, 148. (1) pants. Tomēr parasti balsošana ir ar īpašām prasībām attiecībā uz vairākumu (kvalificētais vairākums) vai pat ar vienbalsīgumu. Konstitucionālas nozīmes lēmumu pieņemšanas gadījumos bez vienbalsīguma Padomē ir nepieciešama arī to ratifikācija dalībvalstīs saskaņā ar to konstitucionāli tiesiskajiem priekšrakstiem (piemēram, attiecībā uz EK pašas līdzekļiem, LEK, 201. pants).

Balsojumā ar kvalificētu vairākumu dalībvalstu balsis tiek vērtētas saskaņā ar LEK, 148. (2) pantu: Vācijai, Francijai, Lielbritānijai un Itālijai pa desmit balsīm katrai, Spānijai astoņas, Beļģijai, Grieķijai, Nīderlandei un Portugālei katrai pa piecām, Austrijai un Zviedrijai katrai pa četrām, Dānijai, Somijai un Īrijai katrai pa trim, Luksemburgai divas balsis. Kvalificētais vairākums iegūts ir tad, ja par lēmumu tiek nodotas vismaz 62 no 87 balsīm (71 %), tātad 26 balsis (29 %) ir “kvalificētais mazākums”.

LEK paredzēja, ka pēc pārejas laika noteikti lēmumi varētu tikt pieņemti ar kvalificētu balsu vairākumu. 1965. gadā pret šo soli iebilda Francija un atsauca savus pārstāvjus no Padomes sēdēm (“tukšā krēsla politika”). Deviņus mēnešus Padome nebija spējīga pieņemt lēmumus, līdz 1966. gada 18. janvārī tika panākts “Luksemburgas kompromiss”. Pēc tam jautājumos, kas, kā uzskatīja kāda dalībvalsts, “skar tās nacionālās intereses”, kompromiss tika meklēts tik ilgi, līdz šī valsts piekrita lēmumam. Praksē “kompromisa” sekas bija tādas, ka laika posmā no 1966. gada līdz 1985. gadam, ar dažiem izņēmumiem, lēmumu pieņemšana ar balsu vairākumu tika realizēta tikai budžeta jomā. Luksemburgas kompromisa kā veto tiesību skaidrojums noveda līdz nepārtrauktiem centieniem panākt vienbalsīgu lēmumu pieņemšanu un viena vienīga dalībvalsts varēja uz vairākiem gadiem novilcināt vai pat aizkavēt lēmuma pieņemšanu.

Līdz ar Vienoto Eiropas aktu (VEA) Luksemburgas kompromiss atcelts netika, taču tas noveda līdz tā pielietošanas apturēšanai. Sarunās par paplašināšanos ar Somiju, Austriju un Zviedriju pret aritmētisku kvalificētā vairākuma, respektīvi, mazākuma – tātad attiecīgi 62 un 26 balsu – piemērošanu iebilda Lielbritānija un Spānija. Lai saglabātu “lielo” dalībvalstu un Spānijas gadījumā arī “Dienvidu bloka” ietekmi, abas valstis gribēja palikt pie vecā noteikuma ar 23 balsu kvalificēto mazākumu. 1994. gada 29. aprīlī “Joaninas kompromisā” atrastais risinājums līdzinājās Luksemburgas kompromisa atdzīvināšanai: principā mazākumu sastāda 26 balsis, taču gadījumā, ja pret kādu lēmumu ir 23 – 25 balsis, tad sarunas jāturpina – cik ilgi, nav skaidrs.

Amsterdamas līgums balsošanas principus Padomē neizmainīja, lai gan tie bija Starpvaldību konferences dienas kārtībā. Protokolā par ES institūcijām, ņemot vērā Savienības paplašināšanu, tika panākta vienošanās, ka jautājumu par balsu svaru Padomē izskatīs saistībā ar ES nākošo paplašināšanās raundu; bez tam ir jāpanāk kompromiss attiecībā uz iedzīvotāju skaita ziņā lielāko valstu lomas nostiprināšanu, jo turpmāk tās Komisijā būs pārstāvētas tikai ar vienu locekli. Vienā no protokolam par ES institūcijām pievienotajiem nobeiguma dokumenta paziņojumiem Spānijas spiediena rezultātā tika ievērojami pagarināts arī Joaninas kompromisa darbības laiks, līdz jaunas Starpvaldību konferences ietvaros būs pieņemts lēmums par 20 un vairāk dalībvalstu Savienības institūciju sastāvu un darbības veidu.

Tomēr Amsterdamas sanāksme deva arī kaut ko jaunu. Pirmo reizi pastāv iespēja apturēt kādas dalībvalsts balsstiesības Padomē (LES, jaunais F 1. pants un LEK, 236. pants), ja šī valsts nopietni un ilgstoši pārkāpj Savienības LES F pantā atzītos pamatprincipus (cilvēktiesības utt.). Attiecībā uz KĀDP ir noteikta jauna balsošanas kārtība (LES, jaunais J 13. pants). Tāpat kā LEK jomā, atturēšanās no balsošanas šajā jomā nav pretrunā ar vienbalsīgumu; taču tām dalībvalstīm, kuras no balsošanas atturas, sniedzot savus paskaidrojumus, nav pienākums realizēt attiecīgo lēmumu. Ja dalībvalstis, kuras šādā veidā atturas no balsošanas, sastāda vairāk nekā trešo daļu no saskaņā ar LEK 148. (2) pantu noteiktā balsu skaita, lēmums spēkā nestājas. Kaut gan KĀDP jomā ir iespējama lēmumu pieņemšana ar balsu vairākumu (LES, jaunais J 13. (2) pants), katrai dalībvalstij de facto ir veto tiesības un lēmums spēkā stājas tikai tad, ja kvalificētais 62 balsu vairākums aptver vismaz desmit dalībvalstis. Tāda pat kārtība ir spēkā arī attiecībā uz policiju un tiesu sadarbības krimināllietās jomu (LES, jaunais K 6. pants). Veto tiesības katrai valstij ir ieviestas arī attiecībā uz jaunās “fleksibilitātes klauzulas” (fleksibilitāte) izmantošanu (LEK, 5. a (2) pants).

Funkcionēšanas veids: vienprātības mašinērijaViens no Eiropas Savienības Padomes svarīgākajiem funkcionēšanas spēju instrumentiem

ir vadība, kuru dalībvalstis, viena otru nomainot, uzņemas uz sešiem mēnešiem; to sauc arī par prezidentūru. Pusgadu ilgo vadības pārņemšanu dalībvalstis pirmajā periodā sāka alfabēta kārtībā un nākošajā periodā tā, lai pirmā perioda secība būtu pa pāriem apgriezta (LEK, 146. pants). Šai kārtībai, kas spēkā ir vēl no 12 dalībvalstu Kopienas, ir jādod iespēja visām dalībvalstīm uzņemties prezidentūru pārmaiņus vienu reizi pirmajā, bet otru reizi otrajā pusgadā. Prezidentūras pienākums ir ar Padomes ģenerālsekretariāta, institūcijas “atmiņas”, atbalstu sagatavot Padomes darbu, vadīt diskusijas un atrast kompromisa iespējas starp dalībvalstīm. Pie pēdējā uzdevuma prezidentūra strādā cieši kopā ar Komisiju, jo bieži vien kompromiss ir panākams tikai ar tās palīdzību. Katrā Padomes un tās komiteju sēdē piedalās arī Komisijas pārstāvji, kuriem jebkurā laikā ir tiesības izmainīt vai arī atsaukt Komisijas priekšlikumus.

Neatkarīgi no ikreiz izmantotās balsošanas kārtības, Padome pēc sava darbības veida līdzinās dalībvalstu vienprātības meklēšanas mašinērijai. Lēmumus Padomē pieņem trīs līmeņos. Daudzajām nacionālo ierēdņu darba grupām ir jāpārbauda Komisijas priekšlikumu tehniskie aspekti. Darba grupas iesniedz sagatavotos materiālus Pastāvīgo pārstāvju komitejai (COREPER), kas ir otrā pārbaudes vieta; COREPER sastāv no dalībvalstu pastāvīgo pārstāvniecību vadītājiem un tā Padomē ir svarīgākais konsultāciju centrs. Amsterdamas līgumā ir paredzēts, ka COREPER

zināmos gadījumos “procedūras lēmumus” var pieņemt patstāvīgi. COREPER uzdevums ir palīdzēt Padomei darbā ministru līmenī un iesniegt ministriem izskatīšanai lēmumu projektus. Ministru līmenī Padomes sesijas notiek 20 dažādos sastāvos (piemēram, Lauksaimniecības ministru padome).

Padomes sēdes ir liela mēroga pasākumi, kuros ministrus pavada speciālisti un kurās piedalīties var vairāk nekā 100 personas. Padome tās dažādajos sastāvos tiekas t. s. “informatīvajās sanāksmēs”, kurās piedalās arī ministri. Īpaši svarīgu problēmu risināšanai tiek sasauktas t. s. “Lielās padomes”, kurās no katras dalībvalsts piedalās divu vai vairāk resoru ministri. Pēc Māstrihtas līguma izraisītajām debatēm par caurskatāmību 1993. gadā pirmo reizi notika atklātas Padomes sēdes; tomēr pamatā Padome tiekas aiz aizvērtām durvīm.

PerspektīvasPadomes visaptverošo lomu visās Eiropas Savienības politikas jomās vēl vairāk

nostiprināja Amsterdamas līgums. Bez tam līgums ir apstiprinājis, ka Savienībā arī turpmāk noteicošā būs dubultā dalībvalstu un tieši ievēlēto tautas pārstāvju leģitimitāte un ka nevar rēķināties ar klasiskā varas dalījuma attīstību. Galvenokārt kā problēma ir jāvērtē tas, ka Amsterdamā Savienības institūcijas, un līdz ar to arī Padomi, neizdevās sagatavot Savienības paplašināšanai uz austrumiem.

Kristians Engels(Christian Engel)

Eiropas Savienības Padome

Dibināšanas datums: 1974. gada 10. decembrī. Juridiskais pamats: LES, D pants (Vispārīgie noteikumi). Sanāksmju biežums: Vismaz divas reizes, tomēr parasti trīs reizes gadā. Sastāvs: Dalībvalstu valstu un valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas pre-zidents, ārlietu ministri un viens Eiropas Komisijas loceklis. Balsošanas modalitātes: Vienprātības. Literatūra: Helen Wallace: Die Dynamik des EU – Institutionengefüges, in: Markus Jachtenfuchs, Beate Kohler-Koch: Europäische Integration, Opladen 1996, S. 141–164; Fiona Hayes-Renshaw, Helen Wallace: The Council of Ministers, London 1997, S. 158ff.; Martin Westlake: The Council of the European Union, London 1995; Simon Bulmer, Wolfgang Wessels: The European Council, London 1987; Marcell von Donat: Das ist der Gipfel. Die EG-Regierungschefs unter sich, BadenBaden 1987; Wolfgang Wessels: Der Europäische Rat – Stabilisierung statt Integration? Geschichte, Entwicklung und Zukunft der EG-Gipfelkonferenzen, Bonn 1980.

Tam, kurš vēlas izprast Eiropas Kopienas (EK), respektīvi Eiropas Savienības (ES) attīstību un tādējādi arī Rietumeiropas gadsimta pēdējā ceturkšņa vēsturi, būtu jāizpēta Eiropas Savienības Padomes aktivitātes un funkcijas, kā arī panākumi un neveiksmes. Neviena cita “institūcija” Rietumeiropas integrācijas procesu 70., 80. un 90. gados kopumā nav ietekmējusi tā, kā šī no tiesiskā un zinātniskā viedokļa grūti aptveramā un raksturojamā ES dalībvalstu valstu un valdību vadītāju institūcija. Īpaši svarīgi bija Eiropas Savienības Padomes lēmumi attiecībā uz Vienoto Eiropas aktu (VEA), uz Māstrihtas līgumu (Līgums par Eiropas Savienību, LES) un Amsterdamas līgumu, kā arī citiem “konstitucionāliem” EK un ES jautājumiem, jo sevišķi attiecībā uz vairākām paplašināšanās kārtām, ieskaitot piecu jauno federālo zemju uzņemšanu EK un plānoto Centrālās un Austrumeiropas valstu iestāšanos. Ja runā par “līgumu saimniekiem” (salīdz. Vācijas Konstitucionālās tiesas Māstrihtas spriedums), tad ES Padome ir to simbols un darbību institūcija.

Pamācoši pašu valdību vadītāju darbībai un tādējādi izpratnei par Eiropas Savienību kopumā tomēr ir tas, ka šī institūcija ir attīstījusies savādāk, nekā tika plānojuši un gaidījuši “dibinātāji”, toreizējais Francijas valsts prezidents Žiskārs d’Estēns, toreizējais Vācijas federālais kanclers Šmits un citi valdību vadītāji.

Juridiskais pamats un uzdevumi No juridiskā viedokļa ES Padome nav EK institūcija: 1974. gadā izveidota pēc

Parīzes galotņu konferences valdību vienošanās, Eiropas Savienības Padome pirmo reizi juridiski tika atzīta Vienotā Eiropas akta (VEA) 2. pantā, taču ārpus Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) līguma. Arī Māstrihtas līgumā šī institūcija ir ievietota paragrāfā pie “Vispārīgajiem noteikumiem” (LES D pants) virs EK stāvoša un tādējādi ārpus Eiropas Parlamenta (EP) un Eiropas Revīzijas tiesas konstitucionālajiem checks and balances. Saskaņā ar ES Līguma D pantu “ES Padome Eiropas Savienībai piešķir tās attīstībai nepieciešamos impulsus un definē attīstības galvenās politiskās vadlīnijas”.

Faktiskā funkciju uztvere: ekstensīva lomu interpretācija Patieso aktivitāšu un funkciju skala ir ievērojami plašāka un dažādāka

salīdzinājumā ar augstākminēto ar līgumu noteikto uzdevumu uzskaitījumu. Domājot par ES Padomes vispārējo nozīmi Savienībai, vispirms ir jāmin tās

“konstitucionālā arhitekta loma”. Šai Padomei bieži piedēvētā funkcija – Eiropas celtniecībai piešķirt “vispārēju politisku impulsu” – 70. gados tika uztverta tikai ļoti atturīgi. Tindemana ziņojumu, kas valstu un valdību vadītāju uzdevumā tika sniegts Eiropas Savienībai, ES Padome ar vispārējām tukšām frāzēm apraka. Vienīgi 80. gados ES Padome vairākkārtīgi pieņēma veiksmīgas iniciatīvas, tādas kā starpvaldību konferenču sasaukšana par Vienoto Eiropas aktu, par Ekonomisko un monetāro savienību (Strasbūrā 1989. gadā) un par Politisko savienību (Dublinā 1990), kas 1991. gadā Māstrihtā noslēdzās ar līguma par Eiropas Savienību pieņemšanu. Tāpat valdību vadītāji stimulēja 1996. –1997. gada starpvaldību konferenci LEK revīzijai un 1997. gada jūnijā noslēdza to ar Amsterdamas līgumu.

ES Padome ar šiem lēmumiem galvenajos pamatvilcienos ir veidojusi Savienību: šie lēmumi ir ievērojami paplašinājuši kopīgo aktivitāšu jomu. Sākot no 1969. gada galotņu konferences Hāgā, kuras rezultātā tika dibināta Eiropas Politiskā sadarbība, līdz pat VEA nozīmīgu principu pieņemšanai, kā arī Māstrihtas un Amsterdamas līgumiem, kas Kopienas līgumos ikreiz skaidri integrēja jaunas politikas jomas vai arī citus Savienībai nozīmīgus “pīlārus”, valstu un valdību vadītāji arvien no jauna Rietumeiropas problēmas definē kā kopīgus uzdevumus EK un citām savas sadarbības formām, kā arī nosaka veidu un ceļus to veikšanai. Būtiskos principos valdību vadītāji izmainīja un papildināja Romas līgumu.

Otra ES Padomes funkcija ir vispārēju vadlīniju pieņemšana ekonomiskajos un sociālpolitiskajos jautājumos, kā arī ārpolitiski par ārkārtīgi nozīmīgām atzītās deklarācijās. ES Padomes ārpolitiskais profils jo sevišķi ir palielinājies pēdējo gadu laikā. Kopš 70. gadiem par visiem starptautiskās politikas krīžu reģioniem –, piemēram, par Dienvidāfriku, Tuvajiem Austrumiem, Padomju Savienības sabrukumu un Dienvidslāviju – ir iesniegtas Padomes deklarācijas.

EK attīstībai sevišķi nozīmīga bija kāda funkcija, uz kuru ES Padome nemaz vai reti atsaucas, proti, pašiem vismaz de facto pieņemt lēmumus Eiropas Savienības vārdā (“lemšanas producents”). Tā ES Padome jo sevišķi strīdīgos finansiālos un institucionālos jautājumos ir kļuvusi par Kopienas centrālo lemšanas institūciju, kaut arī tā nekādā gadījumā nepieņem juridiski saistošus lēmumus Eiropas Kopienas vārdā. Politiskie, parasti ļoti detalizētie valdību vadītāju priekšlikumi vēlāk parastā līgumos paredzētā procedūrā tiek realizēti kā EK un ES tiesiskie akti.

Kopš savu aktivitāšu sākuma ES Padomei arvien no jauna lemšanai tiek iesniegti jautājumi, kas nav tikuši izlemti zemākajā līmenī, tas nozīmē, ES Ministru Padomē. Šī

loma vēlreiz tika pastiprināta Amsterdamas līgumā ar norādi uz apelācijas instanci, respektīvi šķīrējtiesu nacionālo veto gadījumos ciešākas sadarbības procesā, kā arī vairākuma lēmumos Kopējā ārējā un drošības politikā (KĀDP).

Lēmumu pieņemšanas modalitātes: stingri noteiktas sarunu paketesLēmumu pieņemšanas procesiem ES Padomē ir vairākas pastāvīgas iezīmes. Lēmumu pieņemšanā būtisks faktors ir “sarunu pakešu sasaiste”. Vienīgi valstu

un valdību vadītāji var savstarpēji “aprēķināt” dažādus politiskos virzienus pārstāvošo dalībvalstu prasības un piekāpšanos. Tāpat kā VEA sasaistīja dažu dalībvalstu intereses iekšējā tirgus radīšanā ar prasībām pēc “ekonomiskās un sociālās sadarbības“ uzlabošanas, ES Padomei integrācijas gaitā Kopienu, respektīvi, Savienības attīstību vairākkārtīgi ir izdevies pavirzīt uz priekšu ar šāda veida “aizkulišu darbībām” starp dalībvalstīm. Valdību vadītājiem ikreiz ir nepieciešams zināms laiks un piepūle, taču Eiropas Savienības attīstība lielā mērā ir atkarīga no šāda veida galotņu tikšanām, kā to no jauna apliecina Māstrihtas un Amsterdamas līgumu nozīmīgu sadaļu rašanās.

Pie tam valstu un valdību vadītāji – pretēji savai sākotnējai skaidrajai nostājai – intensīvi strīdējās par konkrētiem formulējumiem. Valstu un valdību vadītāju mēģinājumi izstrādāt vienīgi vispārējas politiskas vadlīnijas izrādījās neveiksmīgi. Politiskie strīdus jautājumi ir īstenojami vienīgi “tehniskās” detaļās, un tikai tad var tikt pieņemti “stingrie” lēmumi.

Izteiktāk nekā ES Ministru Padomē diskusijas ES Padomē ietekmē lielāko valstu valdību vadītāji. Atkarībā no konkrētā jautājuma liela nozīme ir Eiropas Komisijas prezidentam vai arī atsevišķu mazāku valstu valdību vadītājiem. Sarunu stils ir tiešāks un personiskāks nekā ES Ministru Padomē. Kārtējais ES Padomes prezidents lielākā mērā nekā ES Ministru Padomes prezidents ir atbildīgs par būtisku lēmumu sagatavošanu vadības un izpildes jautājumos, gan arī par to izpildi. ES Padomē balsošana, ar vienu izņēmumu, nav notikusi.

Ietekme uz citām ES institūcijām: nav novērtējama par zemuDibinot ES Padomi, pastāvēja pamatotas bažas, ka šī institūcija varētu ievērojami

izmainīt Kopienas sākotnējo institucionālo līdzsvaru. Daudzi paredzēja, ka valdību vadītāji iznīcinās Eiropas Komisijas iniciatīvu monopolu, ES Ministru Padomi “degradēs” par pakārtotu palātu un de facto izzudīs nedaudzās Eiropas Parlamenta tiesības.

ES Padomes attīstība turpretim izrādījusies ar jauktu iznākumu. Tajās jomās, ar kurām nodarbojas paši valstu un valdību vadītāji, viņi – pēc pienācīgas sagatavošanas Komisijā un ES Ministru Padomē – de facto ir pieņēmuši lēmumus un tādējādi līgumos paredzētos noteikumus reducējuši līdz formālam “ratificēšanas procesam”. Daudzās citās jomās ES Padome parasto institucionālo sadarbību tieši neietekmē vai arī ietekmē tikai ļoti retos gadījumos.

Kopumā ņemot, Komisija un jo sevišķi tās prezidents ar ES Padomes palīdzību sev ir ieguvuši profilu un statusu, jo viņi ir pārstāvēti šajā vadošajā institūcijā un ES Padomes paziņojumus var izmantot kā augstākas instances “mandātu” daudzām savām ES aktivitātēm. Ar ES Padomes lēmumiem ir paplašinājušās arī Komisijas tiesības jo sevišķi starpvaldību darbībā Kopējās ārējās un drošības politikas (KĀDP) jomā, kā arī tieslietu un iekšlietu sadarbībā. Slēdzot Amsterdamas līgumu, valdību vadītāji lielu uzmanību pievērsa Komisijas reformām, ko Komisijai vajadzētu veikt efektīvāk un stiprināt prezidenta lomu. Ja neņem par pamatu juridiski grūti pamatojamo augstākstāvošā lomu, tad ietekme uz Komisiju kopumā ir pozitīva.

Neskaidrāka turpretim ir ietekme uz Eiropas Parlamentu: lai gan tās prezidents kopš kāda laika katras ES Padomes sēdes sākumā var iesniegt ziņojumu par deputātu pozīciju, taču faktiskās EP tiesības pret ES Ministru Padomi bieži vien paliek

“formālas”, ja to ir noteicis ES Padomes lēmums. Tādēļ reālajā EK darbībā tā izrāda tikai ļoti niecīgu gatavību sarunām.

Neraugoties uz šo negatīvo novērtējumu, ES Padome pēdējo divpadsmit gadu laikā līguma papildinājumu un reformu trijos aktos būtiski ir paplašinājusi EP tiesības un darbības laukus. Konstitucionāli problemātiskāka ir ES Padomes vieta ārpus konstitucionālajiem checks and balances, kas no jauna pārliecinoši tika apstiprināts Māstrihtas līgumā: tās darbību Eiropas Revīzijas tiesa pārbaudīt nedrīkst (LES L pants).

Eiropas integrācijas politikas rezumējums ES Padome ir devusi iespaidīgu ieguldījumu integrācijā. Ar savu tiešo dalību

valstu un valdību vadītāji ir uzņēmušies un uzņemas atbildību par Eiropas Savienības stabilitāti, efektivitāti un attīstības virzienu. Šī institūcija tātad nav nejaušs atsevišķu valdību vadītāju politiskā noskaņojuma produkts, bet gan apliecinājums Rietumeiropas fundamentālās attīstības tendencei – kopīgai valdību instrumentu izmantošanai un institūciju saplūšanai.

Volfgangs Vesels (Wolfgang Wessels)

Eiropols

Juridiskais pamats: Vienošanās par Europol; Eiropas Savienības līgums,K 2. pants, 2. paragrāfs. Dalībvalstis: Visas ES dalībvalstis.Atrašanās vieta: Hāga.

Orgāni: Valde; direktors; datu aizsardzības kontroles institūcija; finansu kontrolieris; finansu komisija. Literatūra: Jürgen Storbeck: Aufgaben und Perspektiven von Europol, in: Volkmar Theobald: Von der Europäischen Union zur “Europäischen Sicherheitsunion”?, Berlin 1997; Jochen Burkhard Kolbach: Möglichkeiten und Grenzen von Europol auf der Grundlage der Konvention, in: Die Polizei 1996, S. 245.

Par Eiropolu dēvē Māstrihtas līgumā paredzēto Eiropas policijas iestādi, kas Eiropas Savienības trešā starpvaldību sadarbības pīlāra ietvaros radīta kā pārnacionāla institūcija. Saskaņā ar 1995. gada 26. jūlijā parakstīto vienošanos Eiropolam ir jāsniedz atbalsts ES dalībvalstīm kriminalitātes novēršanā un apkarošanā, galvenokārt izmantojot informācijas vākšanas un analīzes metodes, kā arī nododot savākto informāciju attiecīgajām izmeklēšanas instancēm. Savā darbā Eiropols bez informācijas sistēmas par personām, kuras ir tiesātas vai tiek turētas aizdomās par kādu Eiropola kompetencē ietilpstoša nozieguma veida izdarīšanu, vai arī par kurām pastāv aizdomas, ka tās gatavojas izdarīt šādu noziegumu, šim nolūkam izmanto arī savas darba un pētījumu datu bāzes. Tajās ir dati par personām, kuras, uzstājoties kā liecinieki, nozieguma upuri vai sakarā ar savām attiecībām ar aizdomās turētajiem, ir pievērsušas uzmanību kā iespējamie informācijas avoti.

Amsterdamas līgumā paredzētās jaunās Eiropola funkcijasSaskaņā ar Amsterdamas līgumu, kas tika parakstīts 1996.–1997. gada Starp-

valdību konferences noslēgumā, jau minētajās Eiropola funkcijās ir jāiekļauj arī atbalsts dalībvalstu izmeklēšanas pasākumiem, nepieciešamības gadījumā pat izveidojot kopīgas izmeklētāju atbalsta grupas. Bez tam Eiropolam ir piešķirtas tiesības vērsties pie dalībvalstīm ar lūgumu uzsākt izmeklēšanu. Dalībvalstu speciālajiem dienestiem kopā ar Eiropolu ir jāizstrādā savstarpējas sadarbības mehānismi organizētās noziedzības apkarošanai. Eiropols galvenokārt ir pilnvarots darboties tikai tādās jomās kā nelegālā narkotiku tirdzniecība, nelegālā tirdzniecība ar kodolmateriāliem un radioaktīvajām vielām, ar nelegālo imigrāciju saistītā noziedzība, cilvēku tirdzniecība, bērnu seksuālā izmantošana, kā arī automobiļu zādzības un, vēlākais divus gadus pēc vienošanās stāšanās spēkā, arī cīņā pret terorismu. Padome ar vienbalsīgu lēmumu var attiecināt Eiropola pilnvaras arī uz citām kriminālajām parādībām, kuras ir ietvertas līgumam pievienotajā sarakstā.

Eiropols uzstājas kā juridiska persona. Viens no tā pārvaldes orgāniem ir valde, kas piedalās visu nozīmīgo lēmumu pieņemšanā, kuri nav tieši saistīti ar Eiropola profesionālajiem uzdevumiem. Valdē ietilpst pa vienam pārstāvim no katras dalībvalsts. Valdes lēmumi, ja vien nav noteikts savādāk, tiek pieņemti ar divām trešdaļām balsu vairākuma. Eiropola direktoru amatā uz četriem gadiem ar iespējamu vienreizēju amata termiņa pagarinājumu vienbalsīgi ieceļ ES Ministru Padome pēc valdes rekomendācijas. Eiropola direktors ir atbildīgs par organizācijai uzticēto uzdevumu izpildi. Direktoru un viņa divus vietniekus no amata var atbrīvot Padome, savu lēmumu pieņemot ar divu trešdaļu vairākuma balsojumu.

Par Eiropola savākto datu aizsardzību rūpējas kopēja kontroles institūcija, bez tam tiek iecelts arī finansu pārraugs un finansu komisija. Eiropols kā organizācija nes atbildību par tiem zaudējumiem, ko, savus pienākumus pildot, ir nodarījuši tā orgāni vai darbinieki. Saskaņā ar Padomes apstiprināto protokolu Eiropola darbiniekiem ir jāpiešķir imunitāte. Balstoties uz 1996. gada 27. jūlijā parakstīto protokolu, nacionālās tiesas sprieduma tapšanas procesā var lūgt Eiropas Justīcijas tiesu (EJT) izskaidrot Vienošanās par Eiropolu saturu.Eiropola Narkotiku apkarošanas vienība

Pirms Vienošanās par Eiropolu stāšanās spēkā Hāgā jau darbojās Eiropola Narkotiku apkarošanas vienība (EDU), kas ir uzskatāma par Eiropola priekšgājēju. EDU veido

ES dalībvalstu pārstāvji, kuriem ir nodrošināta tieša pieeja savas valsts izmeklēšanas un citiem darba materiāliem un kuri kontrolē ar atsevišķām personām saistītās informācijas apmaiņu. Tādā veidā 1996. gadā vairāk nekā 2000 gadījumos EDU spēja sniegt palīdzību dalībvalstu nacionālajām policijas institūcijām. 71 % pieprasījumu bija saistīts ar kriminālnoziegumiem narkotiku jomā, bet 13 % – ar netīrās naudas atmazgāšanas -gadījumiem. EDU varēja sekmīgi līdzdarboties starptautisko noziegumu atklāšanā, koordinējot tā dēvētās “kontrolētās piegādes”, tas ir, nelegālu narkotiku kravu transporta novērošanu un pavadīšanu līdz pat izdevīgam aresta brīdim. Bez tam EDU izstrādā stratēģiskās analīzes, īpaši par dalībvalstu narkotiku apkarošanas instanču darba metodēm, par jauniem kontrabandas transporta ceļiem, naudas atmazgāšanas metodēm, kā arī taktiskās analīzes par kriminālo organizāciju darbības veidiem.

Reinhards Ruprehts(Reinhard Rupprecht)

Ekonomikas politika

Juridiskais pamats: LEK, 2., 3., 3. a, 4. a, 102. a – 104. c, 105.–109. m panti. Mērķi: Noturīga un līdzsvarota izaugsme, dzīves standartu kāpināšana, konverģences un kohēzijas veicināšana, augsts nodarbinātības līmenis, stabilas cenas, veselīgas sabiedriskās finanses un monetārie nosacījumi, ilgstošā laika posmā finansējama maksājuma bilance. Instrumenti: Konsultatīvā monetārā komiteja, Ekonomiskās politikas komiteja, Eiropas Monetārais institūts, “multilaterālā pārraudzība”; trešā pakāpe: Ekonomiskā un finansu komiteja, Eiropas Centrālo banku sistēma. Literatūra: Achim Wolter, Rolf H. Hasse: Gemeinsame Beschäftigungspolitik: Überfällig oder überflüssig?, in: Wirtschaftsdienst 1997, S. 386 ff.; Bengt Beutler u. a.: Die Europäische Union – Rechtsordnung und Politik, 4. Aufl., Baden-Baden 1993; Henry Krägenau, Wolfgang Wetter: Europäische Wirtschafts- und Währungsunion – Vom Werner-Plan zum Vertrag von Maastricht, Baden-Baden 1993.

Valstu un valdību vadītāju lēmumiem par Ekonomisko un monetāro savienību (EMS), kas pieņemti 1993. gada 1. novembrī spēkā stājušās Māstrihtas līguma ietvaros, ir ievērojama ietekme uz Kopienas ekonomisko politiku, jo ar tiem saistīti ievērojami ierobežojumi dalībvalstu suverenitātei. 1997. gada jūnijā Eiropas Savienības Padomes sanāksmē Amsterdamā ES valstu un valdību vadītāji vienojās – vēl nepieciešama ratifikācija Parlamentos – par Māstrihtas līguma revīziju. Pretēji gaidītajam, tam tika pakļauta arī EMS. Iekļaujot līgumā patstāvīgu nodaļu par nodarbinātību (nodarbinātības politika), būtiski tika izmainīts ekonomiski politiskais ietvars EMS un Eiropas Centrālajai bankai (ECB).

Mērķi, atbildība un kompetences saskaņā ar līdzšinējām tiesībām1957. gada Eiropas Ekonomiskās kopienas līguma noteikumi par ekonomikas

vadīšanu saskaņā ar visas ekonomikas mērķorientāciju atspoguļo kompromisu starp ekonomiskajām un integrācijas politikas prasībām un nacionālo pretošanos, atsakoties no suverenitātes pār ekonomisko politiku. Diskusija par ekonomiski politiskajiem mērķiem nenotika. LEK 2. pantā (“Kopienas uzdevumi”) nosaukta pastāvīga un līdzsvarota ekonomikas izaugsme, lielāka stabilitāte, paātrināta dzīves standarta celšana un ciešāku saišu veicināšana starp dalībvalstīm. LEK īpašajā nodaļā par “Ekonomikas politiku” kā mērķi papildus nosaukti: augsts nodarbinātības standarts, stabils cenu līmenis un maksāšanas bilances līdzsvars.

Eiropas Ekonomiskās kopienas līgums lielā mērā atstāja ekonomisko un monetāro politiku nacionālo valdību lemšanas kompetencē. Vienlaikus valdību pienākums bija uzskatīt savu konjunktūras un maiņas kursu politiku kā “kopējo interešu lietu” un

koordinēt savu ekonomisko un monetāro politiku, t. i., virzīt tās uz kopējo mērķi. Koordinēšanas problēmu Kopiena risināja, nodibinot komitejas. Šim risinājumam vajadzēja sasaistīt divas ietekmes: starpvaldību vienošanās un koordinācijas apgūšana politikas jomā, kurā jau nacionālajā līmenī pastāv konflikti starp ekonomisko un politisko mērķu un līdzekļu vērtējumu. Līdzās Eiropas Ekonomiskās kopienas līgumā paredzētajam un gadu pēc Eiropas Ekonomiskās kopienas dibināšanas izveidotajai Monetārajai komitejai tika izveidotas vēl citas komitejas: Konjunktūras politikas komiteja (1960. gads), Vidēji ilga posma ekonomikas politikas komiteja (1964. gads), Budžeta komiteja (1964. gads), kā arī Centrālo banku prezidentu komiteja (1965. gads). 1974. gadā izveidoja Ekonomikas komiteju, iekļaujot tajā speciālās komitejas: Konjunktūras politikas komiteju, Vidēji ilga posma ekonomikas politikas komiteju un Budžeta komiteju.

Neapmierinošā koordinācijaEkonomiskā attīstība 60. gados kopumā bija pozitīva un bez spriedzes; tādēļ tika

atvieglots darbs komitejām. Institucionalizēta, bet juridiski nesaistoša šī kooperācijas pieeja nespēja tikt galā ar patiesiem izaicinājumiem. Pieaugošā tirgus integrācija bija svarīgs solis: muitas savienības izveides priekšlaicīga pabeigšana līdz 1968. gada 1. jūlijam – pastāvot stingriem, kaut arī pielāgoties spējīgiem maiņas kursiem, ekonomiskā un monetārā politika dalībvalstīm bija saistīta ar rīcības suverenitātes zaudējumu. Ievērojot pieaugošās atšķirības, kuras nebija iespējams novērst komiteju ietvaros, dalībvalstu priekšstatos par stabilitāti bija novērojamas nekoordinētas ekonomiskās politikas reakcijas. Šis ekonomiskās politikas dezintegrācijas process bija pretrunā ar Eiropas Ekonomiskās kopienas līguma prasībām, kas kā instrumentus sava mērķa realizēšanai nosauca “dalībvalstu ekonomiskās politikas pakāpenisku tuvināšanos” un “Kopējā tirgus izveidošanu”.

Neizdevās mēģinājums 70. gadu sākumā integrācijas politikas problēmas risināt ar spēku, kā to paredzēja “Vernera stratēģija”, izveidojot līdz 1980. gadam EMS. Pārāk lielas bija īpaši vācu un franču viedokļu atšķirības par integrācijas ceļu. Šādos apstākļos nebija iespējams sasniegt pāreju uz lielāku lēmumu kompetenci Eiropas Kopienas līmenī. Abi 1971. un 1972. gada Eiropas Savienības Padomes lēmumi attiecībā uz EMS, kā arī konverģences lēmums un 1974. gada Padomes direktīva par stabilitāti, attīstību un pilnu nodarbinātību galu galā palika nesaistoša rakstura paziņojumi, kas konjunktūras politikā izraisīja pārāk niecīgus koordinācijas pūliņus. Vienīgi tā saucamais vācu markas bloks (Rietumvācija, Belģija, Luksemburga, Nīderlande, Dānija un Eiropas Kopienā neietilpstošā Norvēģija) – 1972. gadā ārēju un iekšēju satricinājumu rezultātā nodibinātās Eiropas maiņas kursu savienības stingrais kodols (“valūtu čūska”) – varēja saglabāties kā relatīvas stabilitātes zona ekonomiskajos satricinājumos.

Eiropas monetārā sistēma – jauna pieeja sadarbībaiJauns mēģinājums ciešākai sadarbībai ekonomiskajā un monetārajā politikā kļuva

iespējams tikai tad, kad tuvinājās stabilitātes politikas koncepcijas un stingrāk tika pausts uzskats, ka vienīgi cenu stabilitātes politika varētu veicināt bezdarba problēmas risināšanu. Šī tuvināšanās mērķa uztvere beidzot ļāva 1979. gadā radīt Eiropas Monetāro sistēmu (lai arī pielāgoties spējīgu) kā stingru maiņas kursu sistēmu ar skaidri noteiktiem intervences noteikumiem.

Vācu marka pārņēma vadošās valūtas funkciju, šajā sistēmā tā bija kļuvusi par stabilitātes enkuru. Eiropas Monetārajā sistēmā izveidojās ekonomiskās konverģences tendence, kas pa asi Bonna–Frankfurte–Parīze izstaroja uz visām Eiropas Monetārās sistēmas dalībvalstīm. Sākotnēji dažas Eiropas Monetārās sistēmas locekles pret savas ekonomiskās telpas ierobežošanu reaģēja ar kapitāla plūsmas ierobežošanu. Sākot ar 1990. gada 1. jūliju Kopienā notikušo kapitāla kustības liberalizāciju, vēl stiprāk kļuva jūtama ekonomiskās politikas autonomijas

zaudēšana. Iekšējā tirgus attīstības loģika ir aktīva nacionālo ekonomisko un monetāro kompetenču erozijas kompensēšana vidēji ilgā laika perspektīvā, turpinot attīstīt Kopienu līdz ekonomiskai un monetārai savienībai ar Eiropas Centrālo banku sistēmu. Pēdējie notikumi Eiropas Monetārajā sistēmā – dalībvalstis uz laiku izstājas no sistēmas – liecināja, ka tās attīstību nedrīkst forsēt.

Ekonomiskā un politiskā prakse kopš 80. gadiem80. gadu sākumā vēl nebija nekādas vienotības starp dalībvalstīm par te-

rapeitisku pieeju attīstības lejupslīdes pārvarēšanā un cīņā pret bezdarbu. Kopš 1982. gada vidus varēja novērot konjunktūras uzlabošanos, kas izvērtās par ilgstošu pieauguma procesu. Taču vidēji ilgai laika perspektīvai prognozētais pieaugums bija nepietiekams, lai samazinātu augsto bezdarbnieku skaitu. Ja Kopienas reālais iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums bija 2,5 % un bezdarba rādītāji 1985. gadā bija gandrīz 11 %, tad Eiropas Kopienas valstu finansēšanas deficīts veidoja 5,2 % no IKP, un arī vidējais inflācijas rādītājs – neraugoties uz ievērojamu kritumu 80. gadu sākumā – bija 6 %. Šādos apstākļos 1985. gadā Eiropas Savienības Padome pieņēma “Pieauguma sadarbības stratēģiju augstākai nodarbinātībai” – tieši sadarbības, jo tai vajadzēja balstīties uz ciešu sadarbību starp valdību, darba devējiem un darba ņēmējiem, kā arī starp valstīm. 1993. gada Iekšējā tirgus programmas uzdevums bija uzlabot preču un pakalpojumu tirgu sadalījumu un tādējādi uzlabot arī apstākļus pieaugumam. Šo programmu Komisija atspoguļoja savā 1995. gada jūnija Baltajā grāmatā par Iekšējā tirgus izveides pabeigšanu.

Eiropas Kopienas IKP vidējam pieauguma rādītājam vajadzēja no 2,5 % 80. gadu vidū palielināties līdz 3,5 % un līdz 1990. gadam pazemināt bezdarba rādītājus līdz 8 %. Plānotos pieauguma rādītājus sasniedza tikai 80. gadu beigās, un bezdarba rādītājus varēja samazināt no tā līdz šim augstākā rādītāja 10,8 % (1985. gadā) līdz 8,1 % (1990. gadā). Tomēr 90. gadu sākumā Kopienā nevarēja uzturēt nepieciešamo pieaugumu, lai tas ilgstoši iedarbotos uz bezdarba samazināšanu. 1996. gadā, recesijas dziļākajā fāzē, reālais IKP Savienībā bija tikai 1,6 %. Zemāki rādītāji par vidējo Savienības rādītāju bija Vācijā (1,4 %), Francijā (1,3 %), Itālijā (0,7 %), Belģijā (1,4 %), Zviedrijā (1,1 %) un Dānijā (1,4 %). Bezdarbs sasniedza apmēram 11 %.

Inflācija samazinājās un 1996. gadā tā bija 2,5 %. Eiropas Kopienas valstu apvienoto budžeta deficītu 80. gadu otrajā pusē varēja samazināt no 5,2 % no IKP (1985. gadā) līdz 2,6 % (1989. gadā), kas gan pēc 1990. gada palielinājās. 1996. gadā tas bija 4,3 % no IKP, jo kopš 1994. gada vērojams viegls kāpums. Tā kā nepieciešams izpildīt kvalifikācijas kritērijus, lai iestātos EMS, dažas valstis mēģina uzlabot savu pašreizējo budžeta un parādu situāciju ar grāmatvedības trikiem un ārkārtas pasākumiem. Tādi pasākumi slēpj briesmas plānotajai EMS stabilitātei.

Ekonomiskā politika 90. gados: koncepcija, problēmas un cerībasEkonomiskajā un monetārajā politikā tālejoša nozīme bija Māstrihtas lēmumiem

par EMS. Trīspakāpju procesā, kura pirmā fāze sākās 1990. gada 1. jūlijā, pēc otrās pakāpes, kas stājās spēkā 1994. gada 1. janvārī, vēlākais līdz 1999. gada 1. janvārim jābūt nodibinātai EMS. Ievērojot vēl nesenās asās ekonomiskās politikas debates, pārsteidzošs ir stingri izteiktais uzsvars uz konkurences vadīto tirgus ekonomiku kā Kopienas un tās dalībvalstu ekonomisko sistēmu (LEK 3. a, 102. a, 105. panti). Atliek nogaidīt, kā tas atspoguļosies nākošo gadu ekonomiskajā praksē. Dažas dalībvalstis ir spējušas panākt (reģionālajā strukturālajā politikā) – izmantojot argumentu, ka nepieciešams pastiprināt ekonomisko un sociālo kohēziju – transfērlīdzekļu uzkrāšanu caur līdzšinējos Strukturālos fondus papildinošo Kohēzijas fondu (LEK 130. d pants). Arī vēl aizvien praktizējamā konkurētnespējīgo tradicionālo rūpniecības nozaru dotācija ir pretrunā līgumā nostiprinātajam mērķim par brīvo tirgus ekonomiku (rūpniecības politika).

Dalībvalstīm sava ekonomikas politika jārealizē kā “kopēju interešu lieta” un jākoordinē saskaņā ar Eiropas Savienības Ministru Padomes principu un mērķu paplašināto sarakstu (LEK 103. pants). Kā konjunktūras politikas patiesus principus LEK min stabilas cenas, veselīgas sabiedriskās finanses un monetāros ietvara nosacījumus, kā arī ilgstošam laikam finansējamu maksājumu bilanci (LEK 3. a panta 3. punkts). Padome izstrādā dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas “principus”, kurus pēc to izskatīšanas Eiropas Savienības Padomē pieņem kā rekomendācijas dalībvalstīm. Ekonomikas politikas konverģences veicināšanai un nodrošināšanai tika izveidota “daudzpusējās pārraudzības” sistēma. Ja tiek piekopta ar šiem principiem nesavienojama ekonomiskā politika, Padome var vērsties pie attiecīgās dalībvalsts ar rekomendāciju un, ja nepieciešams, to publicēt.

Koordinēšanas un pārraudzības darbība ir vērsta galvenokārt uz dalībvalstu budžeta politikām. Atšķirībā no naudas politikas (trešajā pakāpē) tā netiek nodota Kopienas kompetencē. Tomēr dalībvalstu budžeta politika tiek pakļauta pakāpeniskam stingrākam saskaņošanas procesam. Nostiprinot līgumā svarīgus, kopējos stabilitātes politikas principus, ir jānodrošina, lai stabilitātes politika nebalstās vienīgi uz monetāro politiku. Kopš 1994. gada spēkā esošie principi īpaši jāuzsver: valsts budžetu monetārās finansēšanas aizliegums (LEK 104., 104. a panti); katras dalībvalsts atbildība par saviem valsts parādiem (LEK 104. b pants); kā arī dalībvalsts izvairīšanās no pārmērīga budžeta deficīta (LEK 104. c pants). Pārkāpumu gadījumos iespējamas arī finansu sankcijas. Lai nodrošinātu stabilitātei atbilstošu ekonomisko un monetāro politiku trešajā pakāpē, 1997. gada jūnijā Amsterdamas ES valstu un valdību vadītāju sanāksmē tika pieņemts Stabilitātes pakts, kā to definēja 1996. gada decembrī Dublinas ES valstu un valdību vadītāju sanāksmē. Tā svarīgākais mērķis ir konkretizēt LEK iekļautos noteikumus ekonomikas un finansu politikas koordinēšanai un pārraudzīšanai un disciplinēt procedūru norisi. Nebija iespējams realizēt Vācijas ieteikumu, t. i., no Padomes lēmumiem neatkarīgu sankciju automātismu. Tomēr tika realizēti svarīgi ieteikumi, kas veicina budžeta disciplīnu. Ar Stabilitātes paktu tika saistīts Eiropas Savienības Padomes lēmums par ekonomikas pieaugumu un nodarbinātību, lai labāk koordinētu nacionālo ekonomiku norises saskaņā ar LEK 202. a pantu un 103. pantu un sasniegtu augstu nodarbinātības līmeni. Sākoties pēdējai pakāpei, tiks atlaista koordinācijā un pārraudzībā iesaistītā Monetārā komiteja, jo vairs nebūs nacionālu monetāru politiku, un to aizstās Ekonomiskā un finansu komiteja.

Līguma noteikumi par monetāro politiku noslēguma fāzē paredz Eiropas Centrālo banku sistēmas izveidošanu un maiņas kursu noteikšanu saistībā ar vienotas Kopienas valūtas (eiro) ieviešanu vēlākais līdz 1999. gadam. Eiropas Centrālo banku sistēma, kas sastāv no Eiropas Centrālās bankas (ECB) un nacionālajām Centrālajām bankām ir atbildīgas par EMS valstu naudas politikas noteikšanu un realizēšanu. Valstīm, kas sākumā nevarēs piedalīties EMS, ar Eiropas monetārās sistēmas II palīdzību – iestāšanās tāpat kā Eiropas monetārajā sistēmā ir brīvprātīga – Eiropas Savienības Padome savā konferencē Amsterdamā ir izveidojusi maiņas kursu ietvara politiku, kuras elementi kalpo eiro iekšējai stabilitātei.

Pārejas posmā līdz 1999. gadam par naudas politiku atbild attiecīgās valstis. Tāpēc 1994. gada sākumā Frankfurtē nodibinātajam Eiropas Monetārajam institūtam nav monetārās vadīšanas funkciju, tam jādarbojas kā monetārās politikas koordinatoram. Vienīgi tiktāl, cik tas neierobežo cenu stabilitāti, neatkarīgā Eiropas Centrālo banku sistēma, veicot savus uzdevumus, atbalsta vispārējo ekonomisko politiku. Tāpat cenu stabilitāte ir galvenais mērķis maiņas kursu politikas noteikšanā iepretim trešajām valstīm. Jānogaida, vai pietiekams būs līgumā nostiprinātais kurss konflikta gadījumā starp maiņas kursu un cenu stabilitāti prioritāti piešķirt naudas vērtības stabilitātei.

Blakus iespējām, ko Māstrihtas lēmumi attiecībā uz EMS radīja ekonomiskajam apvienošanās procesam, pastāv briesmas, ka striktā plāna izpildes nepieciešamība var mīkstināt pievienošanās kritērijus un tādējādi politisks lēmums noteiks lielāku

EMS dalībnieku skaitu. Diemžēl, līgumā paredzētā konverģences pārbaude 1996. gadā netika izmantota kā patiesa pārbaude, kurā sīki tiktu analizēti atsevišķie kritēriji un novērtēti kopumā. Izvairīšanās no pārbaudes bija apzināta, lai rezervētu visas iespējas.

Nākotnes perspektīvasNākamie gadi Kopienai nozīmēs ievērojamus ekonomiskos un politiskos izaicinā-

jumus. Tūlīt pēc ES līguma spēkā stāšanās 1993. gada decembrī publicētajā Baltajā grāmatā “Attīstība, konkurētspēja, nodarbinātība” Komisija reaģēja uz neatliekamo Savienības problēmu – Kopienā cikliski palielinošos bezdarbu. Lai arī Baltā grāmata kopumā nepiedāvāja noslēgtu stratēģiju un atsevišķi izteikumi izraisīja ekonomiski politiskas iebildes, tas bija svarīgs pamats pārdomām. Arī pēc tam krīžu ietekmētā nodarbinātības problēma bija pastāvīgs Eiropas Savienības Padomes galotņu sanāksmes temats. Padome uzskata, ka 1997. gada jūnijā Amsterdamas konferencē tā ir atradusi pieņemamu atbildi. Blakus mērķim stingrāk nostiprināt augstu nodarbinātības līmeni (LES B pants, LEK 2. un 3. panti), tā pieņēma Stabilitātes paktu papildinošu direktīvu par attīstību un nodarbinātību, Eiropas Kopienas līgumā tika iekļauta īpaša nodaļa par nodarbinātību. Ļoti apšaubāmi, vai kopējas Eiropas nodarbinātības politikas instruments attaisnos mērķi panākt augstāku nodarbinātību. Tā vietā, lai veiktu nepieciešamo Savienības darba tirgus funkcionētspējas uzlabošanu, jāizsaka bažas, ka notiks simptomu ārstēšana. Turklāt paveras konflikta iespējas ar Eiropas Centrālo banku. Kopumā, šķiet, ka ar sadaļu par nodarbinātību diskusijā par ekonomisko un politisko virzību uzvaru guvis intervencionisms.

Henrijs Krēgenau (Henry Krägenau)

Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

Juridiskais pamats: LEK, 4. panta 2. paragrāfs; LEK, 193. – 198. panti. Sastāvs: 222 locekļi no 15 ES dalībvalstīm; pa 24 no Vācijas, Francijas, Lielbritānijas un Itālijas, 21 no Spānijas, pa 12 no Beļģijas, Grieķijas, Nīderlandes, Austrijas, Portugāles un Zviedrijas, pa 9 no Dānijas, Somijas un Īrijas, 6 no Luksemburgas (LEK, 194. pants); komitejas locekļi no sava vidus ievēl prezidentu un prezidiju. Funkcijas: Institucionalizēta ES dalībnieku sociālās un ekonomiskās dzīves interešu pārstāvēšana; padomdevēja funkcijas. Instrumenti: Viedokļa izteikšana Padomē un Komisijā. Budžets 1996. gadā: 27,6 miljoni ECU; bez tam 52,6 miljoni ECU visām Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (ESLK) organizatoriskajām struktūrām, kas ir kopējas ar Reģionu komiteju. Literatūra: Burkhard Steppacher: Der Wirtschafts- und Sozialausshuß, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels: Jahrbuch der Europäischen Integration 1995/96, Bonn 1996; Hans-Günther Brüske: Der Wirtschafts- und Sozialausschuß der Euro-päischen Gemeinschaften – Die institutionalisierte Interessenvertretung als Faktor der europäischen Integration, Rheinfelden 1979.

Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (ESLK) saskaņā ar 1957. gada Romas līgumiem tika izveidota dažādu sociālās un ekonomiskās dzīves grupu interešu pārstāvēšanai. Līdz ar ESLK šīs grupas guva iespēju Eiropas Savienības iekšienē (ES) piedalīties vispirms jau iekšējā tirgus un līdz ar to arī integrācijas procesa īstenošanā. Šim nolūkam tām institucionāli tika dota iespēja darīt zināmu savu nostāju visos Kopienu interesējošos jautājumos viedokļu formā Eiropas Komisijā un Eiropas Savienības Ministru Padomē. Līdz ar Amsterdamas līgumu Komitejas pilnvaras tika paplašinātas un tās nozīme pieauga.

Tiesības un uzdevumiKomitejai, Komisijas un Padomes padomdevējam orgānam, ir zināma loma arī

lēmumu pieņemšanas procesa ietvaros. Atsevišķos gadījumos Padomei un Komisijai ir ar līgumu noteikts pienākums pirms lēmumu pieņemšanas uzklausīt ESLK, starp citu, arī attiecībā uz pasākumiem brīvas darba ņēmēju pārvietošanās (LEK, 49. pants) un apmešanās (LEK, 54. pants) nodrošināšanai, uz sadarbību sociālajos jautājumos (LEK, 118., 121. panti), izglītības jautājumos (LEK, 126., 127. panti) veselības un patērētāju aizsardzības (LEK, 129., 129. a panti), kā arī apkārtējās vides aizsardzības (LEK, 130. s pants) un reģionālās attīstības (LEK, 130. pants) jautājumos. Ekonomikas un sociālo lietu komitejai sava viedokļa izstrādāšanai Komisija un Padome var dot vismaz četras nedēļas laika. Termiņa pārsniegšanas gadījumā viedokli var neņemt vērā. Bez tam ESLK kopš 1972. gada var izteikt savu viedokli arī pēc pašas iniciatīvas. Līdz ar Līguma par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums) stāšanos spēkā šīs iniciatīvas tiesības tika nostiprinātas vēl vairāk. Kopš tā laika juridiski ir noteikts, ka ESLK var izteikt viedokli gadījumos, kad tā to uzskata par mērķtiecīgu (LEK, 198. pants).

Amsterdamā obligātā uzklausīšana tika attiecināta arī uz jaunieviestajām politikas jomām: līdz ar Amsterdamas līguma stāšanos spēkā tika nodrošināta komitejas līdzdalība nodarbinātības (LEK, jaunie 125. – 130. panti) un sociālās likumdošanas (LEK, jaunais 136. pants) jomās, pamatprincipu par “vīriešu un sieviešu līdztiesīgām izredzēm darba tirgū” un “vienādas izturēšanās darba vietā” (LEK, jaunais 137. pants) pielietošanā, kā arī pasākumos jaunu Savienības veselības aizsardzības mērķu (LEK, jaunais 152. pants) īstenošanā.

Amsterdamas līgumā tāpat tika ņemta vērā vēl viena svarīga abu padomdevējorgānu – ESLK un Reģionu komitejas – prasība: abas institūcijas turpmāk tiks uzklausītas arī Eiropas Parlamentā.

Ekonomikas un sociālo lietu komiteja parasti gada laikā tiekas desmit plenārsēdēs un ar vienkāršu balsu vairākumu vienojas par viedokli, kas tiek izstrādāts uz speciālo komisiju izstrādāto viedokļu pamata. Pēc tam tas tiek iesniegts Padomē un Komisijā, kā arī tiek publicēts Eiropas Kopienas oficiālajos materiālos.

StruktūrasESLK dalībnieki ir organizēti trīs grupās: darba ņēmēji, darba devēji un dažādas

interešu apvienības – brīvo profesiju, lauksaimniecības, kooperatīvu, tirdzniecības kameru un patērētāju biedrību. Tos Padome pēc atsevišķu valstu priekšlikuma un pēc Komisijas viedokļa uzklausīšanas ar vienbalsīgu lēmumu ieceļ uz četriem gadiem, pie kam ir iespējama atkārtota iecelšana. Savukārt ESLK dalībnieki no sava vidus uz diviem gadiem ievēl prezidiju, kas sastāv no 36 locekļiem (pa 12 no katras grupas), un vienu prezidentu, kā arī divus viceprezidentus, kurus pārmaiņus izvēlas viena no trim grupām. Prezidents ir atbildīgs par netraucētu ESLK darbu un tās attiecībām ar pārējām institūcijām un Savienības orgāniem. Kopā ar prezidiju viņš ir atbildīgs arī par attiecībām ar trešajām valstīm, galvenokārt ar EBTA valstīm, Centrālās un Austrumeiropas, kā arī Vidusjūras valstīm. Prezidenta uzdevums pirmām kārtām ir regulēt atsevišķu komitejas darba orgānu darbību un noteikt to politiskās vadlīnijas. Pie šiem darba orgāniem pieder deviņas speciālās grupas, kas aptver visas darba jomas, kurās strādā ESLK: ekonomikas, finansu un valūtu jautājumi; ārējās attiecības; sociālie, izglītības un kultūras jautājumi; apkārtējās vides un veselības aizsardzība; lauksaimniecība un zvejniecība; reģionālā attīstība; rūpniecība un tirdzniecība; satiksme un komunikācijas; enerģētika, atomenerģijas jautājumi un pētniecība.

Komitejas vadībā atrodas ģenerālsekretariāts ar ģenerālsekretāru priekšgalā. Kopš 1995. gada 1. janvāra, saskaņā ar protokolu pie līguma par Eiropas Kopienu, ESLK un ar līgumu par Eiropas Savienību jaunizveidotajai Reģionu komitejai bija “kopējs organizatoriskais pamats”; līdz ar Amsterdamas līgumu šis protokols vairs nav spēkā.

Secinājumi Jau vairākus gadus komiteja uzņemas uzdevumus, kas iziet ārpus līgumā

noteiktajiem pienākumiem. Piemēram, tā ar citu Eiropas institūciju atbalstu realizē neskaitāmas akcijas, kurām jāpalīdz uzlabot attiecības starp Eiropas Savienības pilsoņiem un tās orgāniem.

Patiesais ESLK instruments – viedokļa izteikšana, ņemot vērā tās padomdevējas funkcijas, dažādo ekonomisko un sociālo grupu interešu realizēšanai efektīvs ir tikai ierobežoti. Šīs grupas arvien biežāk izvēlas Eiropas Komisijas tiešās ietekmēšanas ceļu, kas atbilst efektīvākai to interešu īstenošanai. Tas arī izskaidro komitejas vēlēšanos un centienus pašreizējās koordinējošās pozīcijas ES institūciju struktūrā attīstīt līdz līdztiesīga orgāna pozīcijām, ar iespējām tieši ietekmēt likumdošanas procesu. Jau pieminētie Amsterdamas līgumā iekļautie jaunie noteikumi attiecībā uz ESLK šiem centieniem atbilst tikai minimāli, tomēr komitejas padomdevējas pilnvaru paplašināšana tiek vērtēta kā tās Eiropas integrācijas procesā ieguldītā darba atzīšana.

Nikola Šleja(Nicole Schley)

Ekonomiskā un monetārā savienība

Juridiskais pamats: LEK, 102. a – 109. m panti. Mērķi: Cenu stabilitāte, nemainīgu valūtu kursu noteikšana starp ES dalībvalstu valūtām līdz 1999. gadam, kopējās valūtas eiro ieviešana. Instrumenti: Kopējas monetārās politikas attīstīšana, ekonomisko politiku cieša koordinācija, Eiropas Centrālo banku sistēmas izveidošana.Literatūra: Rolf Caesar, Hans-Eckart Scharrer (Hrsg.): Maastricht – Königsweg oder Irrweg zur Wirtschafts- und Währungsunion, Bonn 1994. Wilhelm Schönfelder, Elke Thiel: Ein Markt – Eine Währung. Die Verhandlungen zur Europäischen Wirtschafts- und Währungsunion, 2. Aufl., Baden-Baden 1996. Michael Tolksdorf: Ein Geld für Europa? – Die Europäische Währungsunion, Opladen 1995.

Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izveides pilnīga pabeigšana ir viens no ambiciozākajiem, bet arī viens no visasāk diskutētajiem Eiropas Savienības mērķiem. EMS izveidošana starptautiski saistoši tika pabeigta līdz ar Līguma par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums) parakstīšanu un tā ratificēšanu 1993. gada 1. novembrī. Kopējai valūtai iekšēji ir jāpapildina kopējais  iekšējais tirgus un ārēji ir jānostiprina Savienības ekonomiskā nozīmība. Saskaņā ar Māstrihtas līgumu, sākot ar 1999. gada 1. janvāri starp EMS dalībvalstīm tika noteikti nemainīgi valūtu maiņas kursi. Tad to nacionālās valūtas, saskaņā ar līguma tekstu, vairs būs tikai ātri ieviešamās kopējās valūtas izpausme.

Jau vairākkārt Kopiena ir mēģinājusi izveidot padziļinātu monetāro savienību. Septiņdesmitajos gados dalībvalstu nepietiekamās gatavības integrēties, kā arī atšķirīgo ekonomisko priekšstatu dēļ, neveiksmi cieta Vernera EMS plāns. Tā dēvētie “monetāristi” – ar Franciju priekšgalā – centrā izvirzīja fiksēšanos uz cieto valūtu, uzskatot, ka pēc iespējas ātrāk ieviestas kopējās valūtas radītais efekts pozitīvi ietekmēs kopējo saimniecisko un konjunktūras politiku. Taču Vācijas pozīcijas atbalstošie ekonomisti orientējās uz mērķi panākt iespējami lielāku naudas stabilitāti, šajā nolūkā samierinoties pat ar ekonomiskās attīstības palēnināšanos. Ilgstošai valūtu tuvināšanai jēga būtu tikai tad, ja būtu panākti apmēram vienādi, zemi inflācijas koeficienti.

Pēc tam sekoja pragmātiska valūtu maiņas kursu riska ierobežošana “valūtu čūskas” ietvaros (1972), kā arī Eiropas Monetārās sistēmas (1979. g.) izveidošana. Uz vēlāku laiku atliktais mērķis izveidot EMS dienas kārtībā atkal parādījās tad, kad ar integrācijas saišu padziļināšanu, gaidāmo Iekšējā tirgus izveidošanas pabeigšanu, kā arī ekonomiskās politikas koncepciju tuvināšanu astoņdesmito gadu vidū tika izveidota tam nepieciešamā bāze.

Delora ziņojums un Māstrihtas līgumsLīguma par Eiropas Savienību noteikumi galvenokārt pamatojās uz Delora

ziņojuma priekšstatiem. 1989. gada aprīlī iesniegtais ekspertu grupas ar nacionālo emisiju banku vadītāju piedalīšanos izstrādātais ziņojums paredzēja trīspakāpju pāreju uz EMS. 1990. gada 1. jūlijā uzsāktās pirmās pakāpes galvenie mērķi bija kapitāla plūsmas liberalizācija, monetārās politikas koordinācijas pastiprināšana, visu dalībvalstu pievienošanās Eiropas Monetārajai sistēmai, pilnīga iekšējā tirgus izveidošana, kā arī darbu sākšana pie nākotnē nepieciešamajām izmaiņām līgumā. Otrās pakāpes svarīgākais solis ir Eiropas Centrālo banku sistēmas nodibināšana,

sākumā vēl ar ierobežotām pilnvarām. Trešā fāze paredz pāreju uz nemainīgiem fiksētiem valūtu maiņas kursiem ar vienu vienotu valūtu.

Jau 1989. gadā Eiropas Savienības Padome Madridē pieņēma lēmumu par pirmās pakāpes uzsākšanu un vienojās sasaukt Starpvaldību konferenci 1990. gada beigās. Lai nacionālās apvienošanās priekšvakarā Kopienā ciešāk iesaistītu Vāciju, Eiropas Savienības Padome 1990. gada aprīlī vienprātīgi vienojās par otras valdību konferences sasaukšanu par Politiskās Savienības institūciju struktūru. Monetārajā politikā EK dalībvalstis vienojās par otrās EMS pakāpes sākumu uzskatīt 1994. gada 1. janvāri. Vēl pirms abu Starpvaldību konferenču sasaukšanas 1990. gada decembrī dalībvalstu centrālo banku prezidentu komiteja iesniedza Eiropas Centrālās bankas statūtu projektus, kuros prioritāte tika piešķirta pienākumam panākt cenu stabilitāti.

Ceļš uz Ekonomisko un monetāro savienībuMāstrihtas līgums sekoja līdzšinējām Eiropas politikas norisēm, ekonomisko

padziļināšanu izvirzot pirms politiskās integrācijas. Monetārās politikas ziņā tas konkretizēja Delora vairākpakāpju plānu, izveidojot politisko mērķu grafiku. Izrādījās, ka noteikumi pāriešanai no otrās uz trešo pakāpi un šo pakāpju īstenošana, ir sarežģītas sarunu tēmas. No vienas puses, pārejas fāzē vajadzēja izvairīties no kompetenču neskaidrībām starp nacionālo un Eiropas monetāro politiku. Taču, no otras puses, bija jāpanāk abu šo pakāpju cieša sasaiste.

Atbilstoši tam otrajā pakāpē dalībvalstu kompetencē gan paliek lēmumu pieņemšana monetārās politikas jomā, vienlaikus piešķirot pilnīgu neatkarību savām emisijas bankām (LEK, 109. e pants). Institucionāli gatavojoties EMS ieviešanai, 1994. gada 1. janvārī tika nodibināts Eiropas Monetārais institūts (EMI), Eiropas Centrālās bankas (ECB) priekštecis. Tā uzdevums ir atbalstīt dalībvalstu centienus priekšnoteikumu radīšanā ieiešanai EMS trešajā pakāpē. Tam ir jāizstrādā arī instrumenti un procedūras vienotas naudas un monetārās politikas īstenošanai. Kopējās valūtas vērtības nemainīguma priekšnoteikums ir ticama stabilitātes politika, kā arī augsta attiecīgo tautsaimniecību konverģence. Tā kā otrajā EMS pakāpē piedalījās visas ES dalībvalstis, pāriešana uz trešo pakāpi bija saistīta ar vienlaicīgu tā saukto konverģences kritēriju izpildi (LEK, 109. j pants):

Augsta cenu stabilitātes pakāpe – šis mērķis ir sasniegts, ja kādas valsts inflācijas koeficients nepārsniedz vairāk nekā par 1,5 % trīs labāko dalībvalstu vidējo inflācijas koeficientu.

Noturīgs valsts finansu stāvoklis – šis noteikums ir izpildīts tad, ja kādas valsts ikgadējais jaunais parāds nepārsniedz 3 % no IKP, kā arī tās kopējais parāds nav virs 60 %. Tomēr šajā vietā līgums pieļauj spēles telpu lēmumu pieņemšanai: ja jaunais parāds jūtami un strauji samazinās un atrodas tuvu noteiktajai 3 % robežai vai arī šī noteiktā vērtība ir pārsniegta tikai izņēmuma kārtā un īslaicīgi, tad ar attiecīgu Padomes lēmumu kritērijs skaitās izpildīts. Tas pats attiecas arī uz valsts kopējo parādu, ja tas tiek samazināts pietiekamā apjomā un strauji tuvojas 60 % atzīmei.

Valūtu maiņas kursu stabilitāte – prasība ir vismaz divus gadus valūtu noturēt šaurajā Eiropas Monetārās sistēmas noteiktajā joslā bez tās vērtības krišanās attiecībā pret pārējām valūtām. Tomēr ir jāšaubās, vai pēc 1993. gada pakāpeniski paplašinātajā joslā no 2,25 % līdz 15 % šim kritērijam vēl ir pārāk liela nozīme.

Konverģences noturība, kā arī piedalīšanās monetārās sistēmas valūtu maiņas kursu mehānismā – šos noteikumus vērtē pēc ilgtermiņa procentu likmēm. Tās nedrīkst par vairāk nekā 2 % pārsniegt trīs valstu ar zemākajiem inflācijas koeficientiem vidējās ilgtermiņa procentu likmes.

Lai gan politiski noteikti, konverģences kritēriji tomēr var tikt vērtēti kā prasīgi indikatori ekonomiskajai gatavībai iestāties EMS. Taču tie, neraugoties uz šajā laikā sasniegto iespaidīgo stabilitātes progresu, apstiprina arī starp ES dalībvalstīm

joprojām pastāvošās konverģences atšķirības. Šādā perspektīvā Māstrihtas līgumā iekļautie noteikumi uzņemšanas procesa sākšanai satur kompromisu starp vēlmi pēc pietiekami ilgiem pārejas termiņiem un laikā noteiktas ātras un neatgriezeniskas pārejas uz EMS.

Pirmais solis ir tāds, ka Eiropas Savienības Ministru Padome ar kvalificētu balsu vairākumu (lēmuma pieņemšanas process) uz EMI, kā arī Eiropas Komisijas ziņojumu bāzes novērtē, vai konverģences kritēriji ir izpildīti. Padomei, kuras sastāvā ir dalībvalstu valstu un valdību vadītāji, līdz 1996. gada beigām ir jāpieņem lēmums, vai dalībvalstu vairākums izpilda nepieciešamos priekšnoteikumus, un šajā gadījumā jānosaka trešās pakāpes starta termiņš. Gadījumā, ja dalībvalstu vairākums attiecīgajā termiņā nav kvalificējies, kā nākošajam solim līdz 1998. gada 1. jūlijam ir jāseko atkārtotai pārbaudei par piemērotību EMS. Tad valstis, kas ir tai kvalificējušās, neatkarīgi no to skaita, 1999. gada 1. janvārī uzsāks Monetārās savienības darbību. Pārbaudes process tiks atkārtots vismaz ik pa diviem gadiem. Tad visām dalībvalstīm, kas ir kvalificējušās trešajai pakāpei, tajā būs arī jāiestājas. Ar izņēmuma noteikumiem, kas ir iekļauti protokolā pie LES, Lielbritānija un Dānija tomēr ir atbrīvotas no automātiskas līdzdalības pienākuma. Papildus Centrālās bankas statūtiem EK līguma 105.–109. d panti satur monetārās politikas noteikumus, kas attiecas uz Eiropas Centrālo banku sistēmu. Noteikumi ir izstrādāti pēc Vācijas Bundesbankas parauga, kā prioritāro mērķi uzsverot cenu stabilitāti. Šī mērķa nodrošināšanai ECB ir dota pilnīga neatkarība (LEK, 107. pants). Tai ir aizliegta -jebkāda veida sabiedrisko deficītu finansēšana. Konverģences nodrošināšanai līgums ekonomiskās politikas jomā paredz ciešu ES dalībvalstu sadarbību, kuru kontrolē Padome.

Izredzes un risksCiešas sadarbības nepieciešamību monetārajā politikā galvenokārt nosaka

spēcīgā ārējās ekonomikas ietekme. Jo ciešāk savstarpēji ir saistītas ekonomiskās sistēmas, jo traucējošāku ietekmi uz to attiecībām atstāj valūtu maiņas kursu svārstības. Tāpēc EMS izveidošana ES pirmām kārtām sola tās konkurences spēju uzlabošanu. Kopējais tirgus gan obligāti neprasa arī kopēju valūtu, taču tā priekšrocības pilnībā var izmantot tikai tad, kad ir novērsts valūtu risks. Tas, ka šajā gadījumā atkrīt apmēram 20 miljardu ECU lielās ikgadējās valūtu mainīšanas izmaksas, tiek uzskatīts par mazāko priekšrocību, jo ekonomistus spārno lielāka investīciju drošība, konkurences spiediena pastiprināšanās, zemāko procentu likmju stimulējošā ietekme uz investīcijām, kā arī lielāks Eiropas svars pasaules ekonomikā. Bez tam tiek argumentēts, ka veiksmīga EMS palīdzēs saglabāt jau sasniegto integrācijas stāvokli un tās sekas būs nākamie soļi politiskās integrācijas jomā.

Par spīti šīm izredzēm, Māstrihtas līgums pēc tā parakstīšanas izraisīja arī kritisku reakciju. Attiecībā uz Monetāro savienību sabiedriskās debates, principiāli to noraidot, koncentrējas uz to, ka ir nokavēta vienlaicīga politiskās savienības un EMS izveidošana. Bez spēcīgākas politiskās integrācijas Monetārajai savienībai trūkst nepieciešamās bāzes. Asimetrisku traucējumu gadījumā tas EMS var novest līdz alternatīvai, kad tai vai nu ir jāievieš adekvāts finanšu izlīdzinājums, vai arī jāsamierinās ar reģionālo masveida bezdarbu. Vismaz pielāgošanās spiediena paaugstināšanās tendences rezultātā EMS izvairās no politiskās gribas veidošanas pārdales jautājumos, atstājot tos tirgus ziņā.

Bez tam apšaubāmi šķiet tas, vai, ņemot vērā integrēto monetāro politiku, kaila ekonomiskās politikas koordinācija nodrošina pietiekamu iespēju rūpēties par cenu stabilitāti. Šāda veida šaubas apvienojas ar dziļu neuzticību par to, vai kritēriji pirms trešās pakāpes nevarētu tikt mīkstināti – ar “mīkstu” Eiropas valūtu kā iespējamajām sekām un atbilstošu inflācijas tendenci. Principā nevar izslēgt to, ka citas dalībvalstis inflācijas riskam nepiešķir tik lielu nozīmi, kā tas ir parasts Vācijā. Bez tam pastāv iekšējā tirgus sašķelšanās briesmas starp EMS dalībvalstīm un tām, kas tajā nepiedalās.

Kopumā Ekonomiskās un monetārās savienības panākumus noteiks tiklab vienāda virziena ekonomiskā orientācija, kā arī vienprātība par politiskās kārtības priekšstatiem

Stabilitātes un attīstības paktsMāstrihtas līguma būtisks trūkums ir tas, ka konverģences kritēriji ir ieskicēti tikai

kā iestāšanās priekšnoteikumi. Līgums gan paredz sankcijas kļūdainas ekonomiskās rīcības gadījumā; taču lēmumu par tām var pieņemt tikai ar kvalificētu balsu vairākumu. Taču nevar izslēgt to, ka pašreiz novērojamā orientācija uz stabilitāti dalībvalstu vidū pēc trešās pakāpes sākšanās varētu pavājināties. Šo problemātiku 1995. gadā vācu puse bija ietvērusi prasībā papildus EMS pieņemt stabilitātes paktu.

Amsterdamas galotņu sanāksmē 1997. gada jūnijā Eiropas Savienības Padome pēc ilgām sarunām spēja vienoties par “Stabilitātes un attīstības paktu”. Tajā EMS dalībvalstis apņemas ilgstoši uzturēt kārtībā valsts finanses. Tika noteikta stingrāka budžetu uzraudzības procedūra un darbības pārāk liela budžeta deficīta gadījumā. Valstīm, kuru valsts budžetu deficīts pārsniedz 3 %, – izņemot spēcīgu recesiju vai arī ārkārtēju notikumu, tādu kā dabas katastrofas, periodus – noteiktā termiņā ir jāizdara korekcijas budžetā. Ja tas nenotiek, tad Padome “parasti” pieņem lēmumu par sankcijām, vispirms bezprocentu noguldījuma formā. Sankcijas – minimālās 0,2 % un maksimālās 0,5 % apmērā no IKP – pēc diviem gadiem pāriet naudas sodā, ja attiecīgais budžeta deficīts joprojām ir pārāk liels. Līdz ar to Māstrihtas līgumā paredzēto sankciju vietā, kuras var uzlikt tikai ar kvalificētu balsu vairākumu, stājās kaut kas līdzīgs automātiskai soda pasākumu piemērošanai. Tādējādi Eiropas -Savienības Padome visumā noslēdza vienu atklātu Māstrihtas līguma flangu. To var uzskatīt par pārbaudes akmeni uz stabilitāti orientētajai Ekonomiskajai un monetārajai savienībai.

RealizācijaLīgums par Eiropas Savienību apzināti neregulē detalizēti visas EMS tēmas. Īpaši

papildus Pirms trešās pakāpes sākuma bija jāizstrādā turpmākie tehniskās realizācijas noteikumi. Madrides galotņu sanāksmē 1995. gada decembrī valstu un valdību vadītāji apliecināja vēlēšanos 1999. gadā dot startu EMS un vienojās, ka

jauno valūtu sauks eiro. Bez tam, pamatojoties uz Komisijas un Eiropas Monetārā institūta (EMI) priekšlikumiem, tika izstrādāts arī kopējās valūtas ieviešanas plāns. Saskaņā ar to, sākot ar 1999. gadu, eiro vispirms izmantos centrālās bankas un komercbankas. Pietiekami ilgajam pārejas laikam ir jāatvieglo ar pāreju saistītās grūtības. Eiropas valūtas banknotes un monētas apgrozībā parādīsies sākot ar 2002. gada 1. janvāri. Sešus mēnešus vēlāk no apgrozības kā maksāšanas līdzeklis tiks izņemtas attiecīgo nacionālo valstu valūtas.

EMI darbu pie naudas politikas stratēģijas, kā arī nākamās ECB naudas politikas instrumentiem pilnībā pabeidza 1997. gadā. Eiropas Savienības Padome 1996. gadā apstiprināja naudaszīmju un monētu noformējumu. Bez tam institūts pieņēma divas direktīvas attiecībā uz eiro juridisko stāvokli. Tas nosaka, ka eiro jākļūst par visu EMS dalībnieku valūtu, pie noteikuma, ka arī turpmāk būs spēkā jau pastāvošie līgumi. Vienlaicīgi ar vienošanos par Amsterdamas līgumu tika pieņemta arī rezolūcija par t. s. “EMSI II”. Lai EMS pavisam nesašķeltu iekšējo tirgu, to valstu, kas piedalās eiro (“Ins”), valūtas un ārpusē palikušo valstu (“Outs”) valūtas būs savstarpēji saistītas Eiropas monetārās sistēmas ietvaros. Tagad vēl ir jānokārto daži jautājumi par detaļām, piemēram, par maiņas kursu noteikšanas procesu, Centrālās bankas peļņas sadalījumu, kā arī konkrētām skaidras naudas maiņas modalitātēm. Organizatoriskā ziņā Ekonomiskā un monetārā savienība labi iekļaujas plānotajos termiņos.

Ieskats nākotnēVienmēr ir tikusi apstiprināta politiskā griba EMS dot startu precīzi noteiktajā

laikā. Blakus neatrisinātajām akceptēšanas problēmām atsevišķās dalībvalstīs, lielas iespējas slēpjas konkrētas realizācijas procesā: Monetārās savienības priekšrocības pieaug līdz ar dalībvalstu skaitu. Par spīti visiem centieniem konsolidēties, 1996. gadā konverģences kritērijus spēja izpildīt vienīgi Luksemburga. Taču iespēju atlikt ieviešanu vienprātīgi noraidīja visi politiskie dalībnieki; pārāk lielas esot briesmas, ka tādā gadījumā izpalikšot disciplinējoša integrācijas dinamika. Lai gan tas līdzinājās slēdzienam pavasarī gaidāmajā pārbaudē mīkstināt konverģences kritērijus, arī šī iespēja tika spēcīgi apstrīdēta. Vairākās dalībvalstīs zināmi kļuvušie radošās budžetu sastādīšanas gadījumi, ar mērķi tieši 1997. gadā izpildīt konverģences kritērijus, kā arī acīmredzamā nespēja nodrošināt to, lai pie stingras kritēriju ievērošanas starta brīdī būtu klāt daudz dalībvalstu, daudzējādā ziņā satricināja uzticēšanos jaunās valūtas stabilitātei. Ja Ekonomiskajai un monetārajai savienībai ir jāgūst panākumi, tad šie trūkumi ir ticami jānovērš, neapšaubāmi orientējoties uz tādu stabilitāti, pie kuras termiņu plānu nosaka konverģence.

Olafs Hilenbrands(Olaf Hillenbrand)

Enerģētikas politika

Juridiskais pamats: Specifiski nosacījumi par oglēm Līgumā par Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK); specifiski nosacījumi par kodolenerģiju Līgumā par Eiropas Atomenerģijas kopienu (EAK); vispārēji LEK nosacījumi par tirdzniecības ierobežojumu atcelšanu (12. – 37. panti) un par konkurences noteikumiem (85. – 94. panti), kā arī LEK 3. t pants.

Mērķi: Drošas, lētas, veselīgas un videi pieņemamas energoapgādes nodrošināšana; jaunu enerģētikas sistēmu attīstība; ES iekšējā enerģijas tirgus pilnveidošana. Instrumenti: Intervences instrumenti, jo īpaši ogļu un kodolenerģijas sektoros; kodoltehnoloģiju programmas un kodolsaplūsmes pētījumi; veicināšanas programmas un strukturālie instrumenti enerģijas tehnoloģiju demonstrācijas projektiem; noteikumi par enerģijas tīklu tirgus integrāciju; vides aizsardzības standartu noteikšana enerģijas ražošanā un patēriņā. Literatūra: Erwin Häckel: Energiepolitik, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration 1996/97, Bonn 1997; Euro-päische Kommission: Für eine Energiepolitik der Europäischen Union (Grünbuch), Brüssel 1994.

Kopš sešdesmito gadu vidus nafta pieder pie svarīgākajiem enerģijas veidiem Eiropas tautsaimniecībā. 1973. gadā Eiropas Kopienas valstu atkarība no naftas, veidojot 67 % no kopējā enerģijas patēriņa, sasniedza kulmināciju; tā nostabilizējās astoņdesmito gadu beigās ar 45 procentiem. Vairāk nekā četras piektās daļas ES izlietotās naftas tiek importēta no trešajām valstīm; pēc naftas lauku izsīkšanas Ziemeļjūrā šī daļa nākotnē turpinās pieaugt. Divas trešdaļas importētās naftas 1996. gadā nāca no OPEC valstīm. Dabas gāzes ziņā atkarība no importa sastāda vairāk nekā vienu trešo daļu, un kopš astoņdesmitajiem gadiem Krievija ieņem pirmo vietu kā piegādātājs. Ogles ES ir dabūjamas relatīvi lielā apjomā, taču augsto ieguves izmaksu dēļ nevar sacensties ar importētajām oglēm. Eiropas Savienība pati sevi apgādā tikai ar elektrību, kas iegūta, izmantojot kodolenerģiju un hidroenerģiju. 1996. gadā tās īpatsvars enerģijas patēriņā bija 18 %.

Enerģētikas politikas galvenā problēma ir tā, kādā veidā konkrētos apstākļos panākt pietiekamas, drošas un lētas energoapgādes nodrošinājumu. Naftas importa atkarība no nestabilā Persijas līča reģiona Eiropas enerģētikas sistēmu konfrontē ar lielu drošības risku. Tādēļ viens no ES enerģētikas politikas neatliekamajiem uzdevumiem ir šī riska samazināšana un alternatīvu enerģijas piegādes veidu apgūšana. Līdzās tradicionālajām piegādes politikas problēmām pēdējo gadu laikā ir parādījušās vajadzības, kuras ar pieaugošu neatliekamību liek noteikt jaunas prioritātes enerģijas izmantošanā. Šeit, pirmkārt, pieskaitāmas specifiskās kodolenerģijas problēmas (avāriju risks, sabiedrības akcepts, atkritumu glabāšana), otrkārt, daudzveidīgie vides apsvērumi, kuri saistībā ar fosilo kurināmo (ogles, nafta, gāze) izmantošanu un oglekļa dioksīda pieauguma atmosfērā izraisītajiem klimatiskajiem kaitējumiem iegūst bīstamus apjomus. Tā kā šīs problēmas visām Eiropas valstīm ir kopīgas, par problēmas risinātāju aizvien noteiktāk priekšplānā izvirzās ES.

Eiropas enerģētikas politikas attīstībaNodibinot Eiropas Kopienu, kopējas enerģētikas politikas izveidošana nebija

paredzēta. Institucionālos ietvarus attiecībā uz akmeņoglēm 1951. gadā noteica Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK), attiecībā uz kodolenerģiju – 1957. gadā Eiropas Atomenerģijas kopiena (EAK, Euratom). Par pārējiem enerģijas veidiem atbildīga bija 1957. gadā nodibinātā Eiropas ekonomiskā kopiena (EKK), gan bez tiešas atsauces uz enerģētikas politiku. Ar EOTK un EAK saistītās cerības tomēr jau pēc dažiem gadiem tika pieviltas. Tai pašā laikā EKK pierādīja sevi kā veiksmīgu enerģētikas saimniecības un integrācijas politikas īstenotāju.

Sešdesmito gadu Eiropas ekonomikas pieaugumā nozīmīgu ieguldījumu deva lētas un liela apjoma enerģijas imports no ieguvēm ārpus Eiropas. Taču 1973. gada naftas krīze (četrkārtīgs jēlnaftas cenas pieaugums, boikota draudi no Tuvo Austrumu naftas eksportētājvalstīm) eiropiešiem nodemonstrēja riskanto atkarību no ārvalstu

enerģijas piegādātājiem. Pēc 1973. gada Eiropas valdības vispirms centās vai nu ar nacionālu enerģētikas programmu palīdzību pārvarēt atkarību no naftas (visizlēmīgāk rīkojās Francija, izvērsti attīstot kodolenerģiju), vai arī savienībā ar citām rūpnieciskajām valstīm izveidot stratēģiju OPEC naftas karteļa ietekmes ierobežošanai. 1974. gadā OECD ietvaros nodibinātā Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (IEA), kurai pievienojās visas Rietumu rūpnieciskās valstis, vienojās par kopīgas rezerves izveidošanu jēlnaftas piegādes pārtraukuma gadījumam. Eiropas Komisijai šai enerģētikas politikas sakarā atlika tikai blakusloma. 1983. gada novembrī enerģētikas ministru padome pirmo reizi atzina Kopienas kompetenci patstāvīgas enerģētikas politikas izveidošanā. Komisija to visu programmatiski apkopoja savā ziņojumā “Enerģētikas iekšējais tirgus” (1988. gada maijs), kurā tika iekļauti arī vairāki senāki projekti. Ar tālejošu Eiropas enerģētikas tirgus liberalizāciju, īpaši gāzes un elektrības sektorā, tā plāno veicināt attīstības impulsu rašanos, kas paaugstinātu Eiropas enerģētikas sistēmas fleksibilitāti un likvidētu dalībvalstu līmenī pastāvošos šķēršļus, kas kavētu integrāciju. Tai pašā laikā enerģētikas politikā spēcīgāk jāļauj izskanēt apkārtējās vides aizsardzības apsvērumiem. Eiropas Savienības līgums (Māstrihtas līgums) šos mērķus apstiprināja, taču neradīja jaunu līgumtiesisku bāzi Eiropas enerģētikas politikai.

Instrumenti, lēmumu pieņemšanas procedūra, atsevišķas programmasDibināšanas līgumi piešķir Eiropas Savienībai veselu virkni intervences

instrumentu, ar kuru palīdzību tā var ietekmēt dalībvalstu enerģētikas politiku: konkurences noteikumi un tirdzniecības normas, cenu limiti un kvotas, tehniskie standarti un robežvērtību noteikšana, kontroles tiesības un informācijas sistēmas, subsīdijas un investīciju kredīti. Ogļu un kodolenerģijas sektoros sevišķi izplatīta ir tiešās iejaukšanās iespēja. Protams, ES autonomija visās šajās jomās tiek relativizēta, pateicoties dalībvalstu dalībai lēmumu sagatavošanā.

ES lēmumu pieņemšanas procedūras enerģētikas politikā ir tik dažādas kā pati enerģētikas nozare. Vispārīgi ņemot, Eiropas Komisija jomās, kuras regulē EOTK un EAK līgumi (ogles, kodolenerģija), ieņem spēcīgu pozīciju; šeit tā var autonomi un tieši rīkoties kā pārnacionāla uzraudzības institūcija, resp., kā starptautiska Kopienas pārstāvniecība iepretim trešajām valstīm. Jomās, kuras skar vienīgi Eiropas Kopienas līgums (nafta, gāze, elektrība), Komisijas pilnvaras aprobežojas ar regulējoša ietvara noteikšanu, kam ir nepieciešama Eiropas Savienības Ministru Padomes piekrišana. Neraugoties uz formālajām kompetencēm, darbojas princips, ka daudzu enerģētikas jautājumu intensīvā politizēšana bieži pieprasa ilgstošu interešu saskaņošanu ES institūciju sistēmā. Kopš septiņdesmito gadu sākuma Eiropas Savienības Padome bieži ir nākusi klajā ar savu pozīciju enerģētikas politikā. Arī Eiropas Parlaments kopš astoņdesmitajiem gadiem izrāda pieaugošu interesi par enerģētikas jautājumiem, galvenokārt saistībā ar apkārtējās vides un patērētāju aizsardzību.

ES pamataktivitātes jaunu enerģijas avotu veicināšanā tradicionāli skar kodolenerģijas jomu (kodolšķelšanās, kodolplūsma). Līdzās tām nozīmīgāki kļuvuši enerģijas taupības pasākumi, racionālu un videi draudzīgu enerģētikas tehnoloģiju veicināšana un atjaunojamu enerģijas avotu apgūšana (saule, vējš, zemes siltums). 4. Pētniecības un attīstības ietvara programma (1994–1998) šai sakarā paredz 2,256 miljardu ECU izlietošanu. Eiropas Savienības Padome 1994. gada decembrī pieņēma speciālu programmu transeiropeisko enerģijas tīklu finansēšanai, kas, piemēram, paredz gāzes un elektrostaciju tīkla izveidošanu starp dalībvalstīm un svarīgākajām piegādātājvalstīm.

Pasākumu, programmu un instrumentu daudzveidība diemžēl nevar noslēpt to, ka enerģētika ES budžetā spēlē tikpat marģinālu lomu kā ES enerģētikas politika salīdzinājumā ar dalībvalstu enerģētikas politikām.

Perspektīvas

Eiropas enerģētikas politikas ilglaicīgās nākotnes izredzes izskatās pozitīvas. Drošas, lētas, veselībai un videi pieņemamas enerģijas apgādes mērķis ES dalībvalstīs pēdējos gadu desmitos ir ticis lielā mērā īstenots. Taču šiem sasnie-gumiem nav ilglaicīga nodrošinājuma. Enerģētikas politikas strīdīgās pozīcijas pēc iekšējā tirgus pilnveidošanas ir jānoformulē un jāpamato no jauna; tas īpaši attiecas uz kodolenerģijas lomu un vides aizsardzības prioritātēm. Plāns, kas paredzēja ar Eiropas enerģijas nodokļa palīdzību apturēt “siltumnīcas efektu radošo gāzu” izplūdi, pagaidām ir piedzīvojis neveiksmi dalībvalstu pretrunīgo interešu dēļ. Jaunā ES atvēršanās Centrālajai un Austrumeiropai, ilglaicīgais naftas apgādes nodrošinājums no Vidējiem Austrumiem, kā arī interešu saskaņošana enerģētikas jomā ar konkurējošām rūpnieciskajām un jaunattīstības valstīm ļauj prognozēt turpmākus izaicinājumus un konfliktu potenciālu, kas sniedzas pāri ierastajam Eiropas enerģētikas politikas horizontam. Ar “Līgumu par Eiropas enerģētikas hartu”, kuru 1994. gada decembrī parakstīja 45 valstis, Rietumu – Austrumu enerģijas sadarbībai tika definēti kopīgi mērķi un uzvedības kodekss, kuram gan vēl sevi būs jāpierāda praksē.

Ervīns Hekels (Erwin Häckel)

Fleksibilitāte

Juridiskais pamats: LEK, 109. k pants; LES 11. un 12. protokols (par Ekonomisko un monetāro savienību); LES 14. protokols (sociālā politika); LES J 4. pants (kopējā ārējā un drošības politika); LES K 7. pants (tieslietu un iekšlietu jautājumi); Amsterdamas līgums, īpaši LES panti K 12., K 15.–17. un LEK, 5. a pants. Nozīme: Iespēju radīšana ciešākai sadarbībai starp tām dalībvalstīm, kuras var vai arī vēlas virzīties uz priekšu ātrākā tempā. Literatūra: Claus Giering: Vertiefung durch Differenzierung – Flexibilisierungs-konzepte in der aktuellen Reformdebatte, in: Integration 2/1997, S.72–83; Birke Jantz, Wolfgang Wessels: Flexibilisierung – Die Europäische Union vor einer neuen Grundsatzdebatte? Grundmodelle unter der Lupe, in: Rudolf Hrbek (Hrsg.): Die Reform der Europäischen Union, Baden-Baden 1997, S. 345–368; Josef Janning: Europa braucht verschiedene Geschwindigkeiten, in: Europa-Archiv 18/1994,S. 527–536.

Aizvien lielākajā un sarežģītākajā Eiropas Savienībā dalībvalstīm kļūst arvien grūtāk pieņemt vienbalsīgus lēmumus par turpmākajiem soļiem integrācijas padziļināšanas virzienā. Tādēļ integrācijas procesa fleksibilitāte ir domāta, lai dotu

iespēju straujāk virzīties uz priekšu tām dalībvalstīm, kuras vēlas panākt straujāku integrāciju un ir arī gatavas to īstenot. Šim nolūkam ir paredzēta termiņu un līdzdalības gradācija. Var runāt par centrtieces fleksibilitāti tai nozīmē, ka visu tajā iesaistīto valstu mērķis ir integrācijas palielināšana.

Fleksibilitāte var izrādīties vēlama arī gluži pretēju apsvērumu dēļ, jo tad tās dalībvalstis, kuras nevēlas piedalīties atsevišķās kopējās politikas jomās vai pasākumos, gūst iespēju uz noteiktu laiku tajos nepiedalīties. Atbilstošais Opting out (izņēmuma) noteikums var tikt uzskatīts par atsevišķu centrbēdzes fleksibilitātes gadījumu, jo valstis, atsakoties piedalīties kādos kopējos Kopienas pasākumos, vismaz pašas sev nevēlas ciešāku integrāciju. Šādā bipolārajā integrācijas teorijas ietvarā ir iespējams izstrādāt dažādas fleksibilitātes formas un realizēt tās Eiropas politiskajā praksē.

Teorētiskās fleksibilitātes koncepcijasTeorētisko debašu priekšplānā ir “koncepcija par pakāpenisko integrāciju”,

saskaņā ar kuru atsevišķas dalībvalstis savos integrācijas centienos var straujāk virzīties uz priekšu laika ziņā. Gradācijas sākuma posmā tās valstis, kuras tobrīd nav spējīgas vai arī nevēlas integrēties ciešāk, saglabā tiesības pievienoties citām vēlāk, pēc noteikta laika posma, paturot prātā kopīgo mērķi. Gradācija rodas uz kopīgo līgumu un institūciju pamata un tai ir jānoved pie vienotu struktūru izveidošanās sākotnēji tikai integrācijas kodolā, bet vēlāk – arī visā integrācijas kopumā. Šis pakāpeniskās integrācijas modelis ir pazīstams ar nosaukumu “divu vai vairāk ātrumu Eiropa”.

Kā viena no pakāpeniskās integrācijas formām plaši tiek apspriesta “Eiropas kodola” koncepcija. Šajā koncepcijā tiek pieņemts, ka pakāpeniski veidotajās politikas jomās parasti straujāk uz priekšu virzās vienas un tās pašas dalībvalstis. Šajā gadījumā iekšējo kodolu veido Vācija un Francija, kuras, visbiežāk kopā ar Beniluksa valstīm un Itāliju, darbojas kā integrācijas motors.

Kāds no šīs koncepcijas galējiem variantiem paredz sava veida “Direktorijas” izveidošanu. Tajā – vismaz zināmās politikas jomās – sadarbotos tikai lielās ES dalībvalstis. Tādā gadījumā pārējās dalībvalstis de facto būtu spiestas pievienoties jau pieņemtajiem lēmumiem. Tad būtu iespējama bez formālām pilnvarām apveltīta vadības karteļa izveidošanās, vai arī, pēc analoģijas ar ANO Drošības Padomi, līgumā noteiktu ekskluzīvu pilnvaru piešķiršana atsevišķām dalībvalstīm, piemēram, attiecībā pret ES Padomes prezidentūru vai vispārējām veto tiesībām.

Pēc Eiropas sadalīšanās beigām “Eiropas kodola” koncepcija tālāk tika pārveidota par “koncentrisko apļu Eiropas” modeli kopējās Eiropas kārtības izveidošanai. Šajā modelī ap stingri integrētu Eiropas Savienību kā gravitācijas centru, kura iekšējo kodolu, iespējams, veidotu Vācija un Francija, sagrupētos EBTA valstis, Centrālās un Austrumeiropas valstis, kā arī pārējās EDSO valstis. Īpašā šī modeļa iezīme ir virzienā no ārpuses uz iekšpusi arvien pieaugošā integrācijas pakāpe un valstu vēlmēm un spējām pielāgota līdzdalības intensitāte Eiropas vienotībā.

Visos šajos apsvērumos kopējais ir orientācija uz ES kā integrācijas centru un uz EK un ES kopējo institucionālo struktūru un tiesisko pamatu saglabāšanu. Integrācijas padziļināšanas gradācija laika ziņā tiek saglabāta galvenokārt ar pakāpenisku jaunu dalībvalstu piesaistīšanu, jo tām būtu grūti uzreiz izpildīt visas kopējās prasības un noteikumus. Tādēļ priekšā stāvošajās iestāšanās sarunās ES paplašināšanās procesā uz austrumiem tā būtu praktiski izmantojama procedūra. Tomēr galvenos pārmetumus “Eiropas kodola” koncepcija ir izpelnījusies par to, ka tā varētu radīt otrās šķiras līdzdalību pārējām dalībvalstīm, proti, arvien plašāku plaisu starp kodolu un perifēriju.

“Diferencētās integrācijas koncepcija” no augšminētajiem projektiem par integrācijas pakāpeniskumu atšķiras ar to, ka atsevišķas dalībvalstis turpina integrāciju arī bez pārējo valstu piekrišanas, un tādējādi var izveidoties vairāki integrācijas kodoli ar atšķirīgu dalībnieku sastāvu. Šādi radušos integrācijas kodolu

dalībnieki nosaka integrācijas noteikumus, mērķus un ātrumu atšķirīgajās politikas jomās, nepiešķirot līdzlemšanas tiesības kodolā neietilpstošajām dalībvalstīm, lai gan tām saglabājas iespēja pievienoties kodolam pēc zināmu kritēriju izpildīšanas. Arī pašos diferencētajos integrācijas kodolos ir iespējams līdzdalības pakāpeniskums, piemēram, priekšlaicīgas vai daļējas līdzdalības veidā.

Diferencētās integrācijas koncepcija, gluži tāpat kā līdzīgi izstrādātais franču priekšlikums par “mainīgās ģeometrijas Eiropu”, neparedz nekādus laika ierobežojumus pārējo dalībvalstu iesaistei. Fleksibilitāte ir iespējama arī ārpus esošo līgumu un institūciju ietvariem. Abu koncepciju pamatā ir ideja par stingri integrētu kodolu, ap kuru var veidoties citi funkcionāli diferencēti loki, kuru formu un skaitu ideālā gadījumā nosaka Vācijas un Francijas “likteņa kopība”. Citas koncepcijas ar līdzīgu ievirzi ir britu “atklātās partnerības modelis” vai priekšlikums par Eiropas “avangardu”.

Šo koncepciju lielākais trūkums ir pārmērīga integrācijas diferenciācija un ar to saistītā jau sasniegtās vienotības atslābināšana, kā arī aizvien vairāk pieaugošais pārskatāmības trūkums. No otras puses, šādas konstrukcijas palīdz mazināt atsevišķu dalībvalstu pretestību integrācijas padziļināšanai. Turklāt tās arī nākamajām dalībvalstīm piedāvā pirmstermiņa līdzdalības iespēju un tādēļ var spēlēt nozīmīgu lomu priekšā stāvošajā ES paplašināšanā.

Atšķirībā no līdz šim minētajiem projektiem, kuri visi principā saglabā jau sasniegto līmeni un vēlas padziļināt integrāciju vismaz atsevišķās jomās ar ierobežotu dalībnieku skaitu, Europa a la carte koncepcija gandrīz pilnībā noliedz acquis communautaire nozīmi. Tā vietā, balstoties uz “tēvzemju Eiropas” ideju, tā nacionālajām valstīm paredz absolūtu izvēles un lēmumu pieņemšanas brīvību visās politikas jomās. Saskaņā ar šo koncepciju dažādās politikas sfērās dalībvalstu “izstāšanās” (Opting out) vai “pievienošanās” (Opting in) tiek uzskatīti par likumīgiem politiskiem instrumentiem. Līdz ar to šīs koncepcijas priekšplānā tiek izvirzīta starpvaldību sadarbība un dalībvalstu suverenitāte, kamēr citas koncepcijas tiecas uz kopējo lēmumu pieņemšanas procesu tālāku federalizāciju. Visi fleksiblie projekti tomēr uzsver integrācijas dinamisko dabu. Tajos tiek piedāvāts process, kura laikā dalībvalstīm dažādās politikas jomās ir jāatzīst dažāda ātruma vai apjoma progresa iespēja, ar to vismaz vienai daļai dalībvalstu dodot iespēju straujākai integrācijas padziļināšanai. Tad konkrētie pārveidojumi tiek īstenoti, ik reizes vadoties no dalībvalstu starpā atrastā viedokļu kopsaucēja. Par dažādajiem atšķirīgo koncepciju virzieniem skat. arī attēlu 172. lappusē.

Līdzšinējās fleksibilitātes jomasEiropas integrācijas vēsturē jau ir bijusi vesela virkne fleksibilitātes pasākumu. No

atsevišķiem piemēriem kļūst skaidri redzams, ka katrreiz šo pasākumu pamatā ir bijušas atšķirīgas koncepcijas. Ar pārejas noteikumiem muitas savienības izveidošanai jau Romas līgumos tika izmantots fleksibilitātes princips. Pārejas periodi kā laika ziņā pakāpeniski pielāgošanās posmi kopš tā laika ir tikuši sekmīgi izmantoti visās paplašināšanās reizēs.

Kāda cita fleksibilitātes forma ir Ekonomiskās un monetārās savienības konstrukcija. Ekonomiskās un monetārās savienības pamats ir visu dalībvalstu kopējais lēmums par savienības darbības uzsākšanas periodu un nosacījumiem, kā arī par pakāpenisko valūtu integrācijas padziļināšanu. Zināmu kritēriju izpilde nosaka atsevišķu dalībvalstu iestāšanās laiku Monetārajā savienībā, tā ka šajā gadījumā principā ir iespējama laika ziņā neierobežota diferenciācija. Lielbritānijas un Dānijas izvēlētā beztermiņa nepiedalīšanās (Opting out) var tikai vēl vairāk pastiprināt šo tendenci.

Īpaša fleksibilitātes forma ir izveidojusies arī sociālpolitikā. Kā 1989. gada Sociālajā hartā, tā arī Līgumā par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums) iekļautais sociālais protokols tika apstiprināts bez Lielbritānijas līdzdalības. Lai īstenotu sociālo politiku, protokols iesaistītajām dalībvalstīm dod tiesības kopējo institūciju un

procedūru ietvaros īstenot tādus sociālpolitiskos pasākumus, kuri nekādā gadījumā nav attiecināmi uz Lielbritāniju. Līdz ar to šajā gadījumā vismaz teorētiski tika panākta ilgstoša diferenciācija – tomēr Lielbritānijai savā laikā ir jāizlemj par protokola parakstīšanu.

Citus fleksibilitātes piemērus līgumu ietvaros sniedz Eiropas Savienības līguma J 4. pants par Kopējo ārējo un drošības politiku (KĀDP), kā arī tā paša līguma K 7. pants par sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā. Šie panti skaidri nosaka, ka nav nekādu šķēršļu ciešai sadarbībai, piemēram, Rietumeiropas Savienības vai Šengenas vienošanās ietvaros, ja vien tā nerunā pretī līgumā paredzētajiem mērķiem.

Piemēru diferenciācijai ārpus Kopienas līgumiskā un institucionālā ietvara sniedz tā dēvētā 1985. gada Šengenas vienošanās. Sākotnēji tikai piecas dalībvalstis panāca separātu vienošanos par atteikšanos no iekšējām robežām un par pastiprinātu sadarbību ar to saistītajās politiskajās jomās. Jau no paša sākuma vienošanās ilgtermiņa mērķis bija tās attiecināšana uz kopējo Kopienas likumdošanu, taču faktiski integrācija sākās bez kopēja dalībvalstu vairākuma lēmuma.

Fleksibilitātes iespējas Amsterdamas līgumāAr Amsterdamas līgumu Savienības kopējā līgumu bāzē ir jāietver arī Šengenas vienošanās –

ar izņēmuma nosacījumiem Lielbritānijai, Īrijai un Dānijai. Attiecīgajos Kopienas noteikumos Norvēģijai un Islandei ir paredzēta daļēja līdzdalība asociācijas veidā. Līdz ar to kļūst redzams, ka ārpus Savienības radusies integrācijas iniciatīva visai sekmīgi var tikt iekļauta kopējās integrācijas ietvaros.

Tomēr, lai nākotnē arī līgumu ietvaros varētu uzsākt ciešāku sadarbību pēc kopīgiem noteikumiem un principiem, ar Amsterdamas līgumu tika noteiktas trīs “fleksibilitātes klauzulas”. To pamatprincipi ir noteikti Eiropas Savienības līguma sadaļā VIa, K 15. – K 17. pantos, kuri tiek dēvēti par “vispārējo klauzulu”. Saskaņā ar to, tās dalībvalstis, kuras vēlas panākt ciešāku sadarbību, šim nolūkam ir tiesīgas izmantot Savienības institūcijas un noteiktās procedūras, ja fleksibilitāte:

kalpo Savienības pamatmērķiem un nostādnēm; saglabā Savienības vienoto institucionālo ietvaru; tiek izmantota tikai kā pēdējais līdzeklis; ir attiecināma uz vairākumu dalībvalstu; nenodara kaitējumu Savienības acquis communautaire; nelabvēlīgi neietekmē sadarbībā neiesaistīto valstu intereses; ir pieejama visām dalībvalstīm, kuras izpilda attiecīgos nosacījumus un pieņem

sadarbības noteikumus.Visām dalībvalstīm ir tiesības piedalīties Eiropas Savienības Ministru Padomes

apspriedēs, kurās tiek apspriesti ciešākas sadarbības jautājumi. Tomēr lēmumus par ciešāku sadarbību pieņem tikai šādā sadarbībā iesaistītās dalībvalstis. Saskaņā ar LEK 148. pantā noteikto kārtību lēmumi šajos jautājumos tiek pieņemti ar kvalificēta vairākuma balsojumu. Administratīvās izmaksas sedz Savienība, turpretī sadarbības pasākumu īstenošanas izmaksas apmaksā ieinteresētās dalībvalstis. Konkrētie pasākumi tiek īstenoti saskaņā ar tobrīd spēkā esošajiem “speciālajiem noteikumiem”, kas ir paredzēti pirmajā vai, attiecīgi, trešajā Eiropas Savienības pīlārā.

Pirmā ES pīlāra ietvaros Eiropas Kopienā atbilstoši jaunajam LEK 5. a pantam ir iespējama fleksibilitāte, ja tai pakļautās jomas:

pilnībā neatbilst Kopienas kompetencei; neietekmē kopējo Kopienas politiku; neattiecas uz Kopienas pilsonību un nediskriminē ES pilsoņus; nepārkāpj Eiropas Kopienai piešķirtās pilnvaras un tiesības; nelabvēlīgi neietekmē konkurenci starp dalībvalstīm.Atļauja fleksibilitātei tiek piešķirta ar kvalificēta vairākuma balsojumu Padomē

pēc tam, kad to ir ierosinājusi ES Komisija un tā ir izskatīta Eiropas Parlamentā. Lai ievērotu katras dalībvalsts svarīgākās nacionālās intereses, ikviena no tām var

izmantot savas veto tiesības, apspriežot fleksibilitātes sākuma termiņu. Lēmumu par turpmāko fleksibilitātes procesā iesaistījušos dalībvalstu uzņemšanu pieņem ES Komisija, informējot par to Padomi.

Ar Eiropas Savienības līguma K 12. pantu trešajam pīlāram – iekšlietu un tieslietu politikai – tiek izvirzīti līdzīgi nosacījumi un noteikumi. Fleksibilitātei pakļautajās jomās ir jārespektē Eiropas Kopienas tiesības, tieslietu un iekšlietu politikas mērķi nedrīkst izraisīt pretrunas un par gala mērķi tiem ir jāizvirza “brīvības, drošības un tiesību telpas” attīstīšana Eiropas Savienībā.

Atšķirībā no jomām, kas attiecas uz pirmo ES pīlāru, te fleksibilitātes iniciatīvas tiesības pieder dalībvalstīm un nevis ES Komisijai. Šajā gadījumā par citu dalībvalstu vēlāku iesaistīšanu ciešākajā sadarbībā lēmumu pieņem attiecīgās dalībvalstis. Tomēr arī šeit ikviena dalībvalsts “svarīgu nacionālās politikas apsvērumu dēļ” ir tiesīga noraidīt fleksibilitāti, neraugoties uz to, ka pilnvarojums tai ir bijis panākts ar kvalificēta vairākuma balsojumu.

Otrajam pīlāram – kopējai ārējai un drošības politikai – nav pieņemta nekāda īpaša fleksibilitātes klauzula, tomēr arī šeit pastāv citas fleksibilitātes iespējas: vienbalsīgi pieņemamajiem Padomes lēmumiem ir radīta “konstruktīvās atturēšanās” iespēja. Šādā gadījumā attiecīgajai dalībvalstij nav pienākums īstenot pieņemto lēmumu vai piedalīties tā finansēšanā, taču tai pieņemtais Savienības lēmums ir jāuzskata par saistošu. Saskaņā ar Eiropas Savienības līguma J 7. panta 4. paragrāfu arī turpmāk nekas neierobežo divu vai vairāku dalībvalstu “ciešāku sadarbību” RES ietvaros, ja vien tā neietekmē kopējās ārējās un drošības politikas priekšnoteikumus.

Novērtējums un nākotnes izredzesAmsterdamas līgums iepriekš izklāstītajiem fleksibilitātes pielietojuma

gadījumiem piešķir īpašu nozīmi, galvenokārt tādēļ, ka lielais skaits fleksibilitātes iespēju, kuras ir izmantojamas, nepielietojot fleksibilitātes klauzulas, ļauj apšaubīt šo klauzulu nepieciešamību. Līdz ar to pieaug arī bažas par arvien vairāk manāmo Eiropas integrācijas vienotības sašķelšanu, kas, ņemot vērā arvien mazāko struktūru caurredzamību, varētu novest pie Eiropas Savienības pastāvēšanas nepieciešamības apšaubīšanas. Arī fleksibilitātes klauzulu iekļaušana līgumā nav aizkavējusi izņēmuma noteikumu savairošanos. Tā tas būs arī nākotnē, jo šīs klauzulas sakarā ar daudzajiem ierobežojumiem var tikt izmantotas tikai ierobežotā apjomā. Turklāt Amsterdamas līgums nepiedāvā:

nekādu risinājumu nopietnu interešu konfliktu gadījumā starp dalībvalstīm; nekādu risinājumu mazākām grupām, kuras nepārstāv dalībvalstu

vairākumu; nekādu risinājumu kopējai ārējai, drošības un, pats galvenais, aizsardzības

politikai, kurām šim nolūkam nav paredzēta nekāda īpaša klauzula; nekādu risinājumu paplašināšanai austrumu virzienā, jo nav paredzēta nedz

prioritāra, nedz arī daļēja līdzdalība Eiropas Savienībā.Lai ievērotu to dalībvalstu intereses, kuras ātrāk par citām vēlas panākt straujāku

integrāciju, ir iespējams, ka blakus Kopienas iekšienē notiekošās integrācijas pasākumiem nākotnē notiks integrācijas diferenciācija arī ārpus Kopienas līgumiem un institūcijām. Šāda veida integrācijā dalībnieku skaitu galvenokārt noteiks potenciālo kandidātu spējas un gatavība un nevis noteikta dalībvalstu vairākuma piekrišana. Ar daļēju un prioritāru līdzdalību dažādajās Kopienas politikas jomās ir iespējama arī savlaicīga un ātra kandidātvalstu iesaistīšana kopējā Eiropas integrācijas procesā.

Principā dažādu fleksibilitātes formu izmantošana arī nākamībā var sekmēt Eiropas integrācijas procesu. Tomēr fleksibilitāti visumā nedrīkst uzskatīt kā panaceju un vieglāko ceļu pretrunu risināšanai, ja vien tās ilgākā laika periodā neved pie kopējo vērtību zaudēšanas un līdz ar to pie Europa a la carte.

Klauss Gīrings (Claus Giering)

Iekšējais tirgus

Juridiskais pamats: LEK 2. pants (kopēja tirgus izveidošana); LEK 3. a pants (muitu, kvantitatīvu ierobežojumu un citu tādas pašas iedarbības pasākumu atcelšana tirdzniecībā); LEK 3. c pants (šķēršļu novēršana brīvajā preču, personu, pakalpojumu un kapitāla kustībā); LEK 7. a – c panti (iekšējā tirgus izveidošana līdz 1992. gadam, procedūru noteikumi un izņēmumi); LEK 3. d un 100. c panti (ieceļošana un personu kustība iekšējā tirgū, vienoti vīzu nosacījumi); LEK 8. a pants (brīva dzīves vietas izvēle Savienības pilsoņiem). Literatūra: Europäische Kommission (Hrsg.): Wirkung und Wirksamkeit der Binnenmarktmaßnahmen, Mitteilung an das Europäische Parlament und den Rat, Luxemburg, 1996; Europäische Kommission (Hrsg.): Aktionsplan für den Binnenmarkt, Mitteilung an den Rat vom 4.6.1997.

Iekšējā tirgus programmas īstenošana nekādā ziņā nav pieskaitāma pie pabeigtajiem Eiropas integrācijas posmiem, kaut arī “oficiālais datums” – 1992. gada 31. janvāris – sen pagājis. Četru brīvību – personu, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvas kustības – ieviešanu kopīgajā iekšējā tirgū drīzāk var apzīmēt par pastāvīgi noritošu procesu.

Pēc Eiropas Ekonomiskās kopienas nodibināšanas (EEK, Eiropas Kopiena) pirmie nozīmīgie panākumi tika gūti “negatīvās integrācijas” jomās, proti, muitas barjeru un ar apjomu saistīto ierobežojumu atcelšanā. Taču brīvās preču un ražošanas faktoru kustības, kā arī četru brīvību ieviešanā “kopējā tirgus” ietvaros bija vērojams tikai lēns progress. Tā, piemēram, brīvo preču kustību bieži kavēja tehniskas normas un nacionālie noteikumi patērētāju, veselības un vides aizsardzības jomās, kurus tikai minimāli bija iespējams harmonizēt ar likumdošanas saskaņošanas instrumentu, kas sākotnēji vēl balstījās uz vienprātības principu (LEK 100. pants). Atšķirīgie profesionālās kvalifikācijas diplomi ierobežoja brīvo personu kustību; dažādie uzraudzības noteikumi radīja šķēršļus pārrobežu pakalpojumu sniegšanai; kapitāla kustības ierobežojumi iedragāja investīciju un ieguldījumu nodomus.

ES Komisijas Baltā grāmata Sakarā ar relatīva klusuma perioda iestāšanos integrācijas virzībā un, reaģējot uz

zaudējumiem konkurencē iepretim Japānai un ASV, Eiropas Komisija 1985. gada jūnijā laida klajā savu “Balto grāmatu iekšējā tirgus pilnveidošanai” – detalizētu, ar konkrētiem termiņiem saistītu virzības plānu ar 272 likumdošanas pasākumiem, kuru apstiprināšana iekšējā tirgus attīstībai tika uzskatīta par izteikti svarīgu. Baltā grāmata ir sadalīta trīs svarīgās sadaļās: fizisko, tehnisko un netiešo (nodokļu) barjeru novēršana, turklāt lielākā daļa nepieciešamo pasākumu attiecas uz tehniskajām barjerām. Taču grāmatā netika iekļauti priekšlikumi attiecībā uz tādām ar iekšējo tirgu cieši saistītām tēmām kā Eiropas sociālā telpa, Ekonomiskā un monetārā savienība, kā arī tiešo nodokļu harmonizācija.

Vairākuma lēmumi un Eiropas Parlamenta lomas nostiprināšanaPraktisko iekšējā tirgus īstenošanu ļoti būtiski noteica arī likumdošanas

procedūras paātrināšana. Saskaņā ar LEK 100. a pantu gandrīz visiem uz iekšējo tirgu attiecinātajiem tiesību aktiem Eiropas Savienības (Ministru) Padomē ir nepieciešams kvalificēts vairākums. Bieži pati pārbalsošanas iespēja vien veicina atsevišķu dalībvalstu gatavību uz kompromisiem. Tas tomēr neattiecas uz tādām iekšējā tirgus īstenošanai svarīgām nozarēm kā nodokļu harmonizācija vai atsevišķi brīvās kustības aspekti, kur vēl joprojām tiek pielietots vienprātības princips, kaut arī Amsterdamas līgumā attiecībā uz brīvo kustību pēc 5 gadu pārejas perioda ir paredzēta vairākuma balsojuma iespēja. Ar pakāpeniski veidotas un Amsterdamā nostiprinātas lēmumu pieņemšanas procedūras palīdzību ievērojami pieauga Eiropas Parlamenta tiesības piedalīties likumdošanas procesā: tā dēvētā līdzlemšanas procedūra (LEK 189. b pants) pēc Amsterdamā iekļautajiem papildinājumiem par viesstrādnieku uzturēšanās tiesībām un sociālajiem noteikumiem, tagad ir pamatā gandrīz visiem ar iekšējo tirgu saistītajiem tiesību aktiem. Tādējādi Eiropas Parlaments šobrīd ar absolūto vairākumu var noraidīt kopējo lēmumu, kas Padomē pieņemts ar kvalificēto vairākumu, neatstājot Padomei noraidīšanas iespēju (lēmumu pieņemšanas procedūra). Kā piemēru šeit var minēt gadījumu, kad 1995. gada martā, neskatoties uz iepriekšēju Samierināšanas komitejas vienošanos, tika noraidīta direktīva par biotehnoloģisko atklājumu patentu aizsardzību.

Izmaksas un lietderībaIekšējā tirgus programmas kopējā ekonomiskā lietderība tika augstu novērtēta, jo

īpaši laikā pēc 1988. gada Cecchini ziņojuma. Sakarā ar robežu atvēršanu, valsts pasūtījuma tirgu attīstību, finansu pakalpojumu liberalizāciju un visumā pozitīvo “piedāvājuma šoku”, ziņojums, neņemot vērā ekonomiskās blakus parādības, uzrādīja papildus saimniecisko pieaugumu precīzi par 4,5 procentiem, 1,8 miljonus jaunu darba vietu radīšanu, patēriņa cenu kritumu par 6,1 procentu, kā arī ārējās tirdzniecības pozīciju uzlabojumu par 1 procentu no NKP. Iekšējā tirgus programma uzsvaru lika uz daudzpakāpju iedarbības ķēdi: robežkontroles atcelšana samazina tiešos uzņēmumu izdevumus; liels iekšējais tirgus rada iespēju izmantot apjoma priekšrocības; konkurences pastiprināšanās ES uzņēmumu starpā veicina racionalizāciju, kā arī tālāku darba dalīšanas diferenciāciju, tādējādi palielinot konkurētspēju attiecībās ar trešajām valstīm.

1996. gadā Komisija iesniedza savu apjomīgo ziņojumu “Par iekšējā tirgus darbību un efektivitāti”, kurš balstījās uz 39 atsevišķiem pētījumiem un 13 000 uzņēmumu aptaujām. Ziņojums nebija domāts kā galīgs vērtējums, bet kā pirmo starprezultātu apkopojums. Tas gan guva visai pozitīvu Komisijas vērtējumu, taču, ņemot vērā konstanti augsto bezdarba līmeni, būtiski atpalika no izvirzītajām augstajām cerībām. Kopā ņemot, iekšējā tirgus programma esot radījusi 300 000 līdz 900 000 papildus darba vietas, laikā no 1987. līdz 1993. gadam panākusi papildus ienākumu kāpinājumu par 1,1 – 1,5 procentiem, un par 1,1 – 1,5 procentiem

pazeminājusi inflāciju. Kā jau paredzēts, līdz ar tirdzniecības barjeru atcelšanu, izmantojot specializācijas iespējas, esot uzlabojusies resursu pārdale. Interesanti atzīmēt, ka izveidojusies specializācija mazākā mērā attiecas uz noteiktām saimniecības nozarēm noteiktās dalībvalstīs, nekā uz specializāciju vienas saimniecības nozares ietvaros – saistībā ar noteiktu cenu, resp., kvalitātes līmeni. Vispozitīvāk iekšējā tirgus programmas iedarbība tika novērtēta sektoros, kuros pastāvēja īpaši daudz ārpustarifu tirdzniecības ierobežojumu (elektronika, pārtikas un ķīmiskā rūpniecība, transports). Visos šajos aprēķinos problemātiska paliek nespēja viennozīmīgi atrast to galveno vienīgo “iekšējā tirgus pilnveidošanas” faktoru, kā arī nepieciešamība līdzās globālām sekām rēķināties ar ekoloģisko seku novēršanas izmaksām, sociālo ietekmi un reģionālās sadales efektu. Tādēļ izšķiroša loma ir otrā plāna politikai, apjomīgu līdzekļu izdalīšanai Strukturālajam un Kohēzijas fondam, kā arī pakāpeniskai direktīvu ieviešanai negatīvo seku izlīdzi-nāšanai. Iekšējā tirgus pasākumi tika īstenoti palēnām un ar zināmu konverģenci, kas bija labvēlīga ES pierobežas reģionu dalībvalstīm.

StratēģijasIekšējā tirgus programma izmanto divas papildinošas stratēģijas lielā kopējā

tirgus īstenošanai. Viena no tām paredz novēršanos no “institucionālās” harmonizācijas, kas tika praktizēta līdz astoņdesmitajiem gadiem un kas izpaudās ES tiesiskās saskaņošanas ierobežošanā līdz pat drošības prasību minimumam veselības, vides un patērētāju aizsardzībā – jomās, kurās daļēji vēl joprojām spēkā ir dalībvalstu noteikumi. Otra nozīmē pievēršanos “funkcionālai” harmonizācijai ar Eiropas Justīcijas tiesas daudzkārt apstiprināto savstarpējās atzīšanas principu.

Kopš pārejas laika beigām nenoregulētajās Kopienas jomās valda spriedze starp palikušajiem dalībvalstu noteikumiem un brīvās preču kustības prasībām. Kaut gan LEK 30. pants aizliedz “jebkādus dalībvalstu tirdzniecības noteikumus, kas var tieši, faktiski vai potenciāli apgrūtināt Kopienas iekšējo tirdzniecību” (1974. gada Dassonville spriedums Eiropas Justīcijas tiesā), šāda rīcība tomēr tiek pieļauta, ja tās pamatā ir veselības, patērētāju aizsardzības, sabiedriskās drošības, kārtības un tikumības vai vides aizsardzības apsvērumi. Tomēr šāda veida atsaukšanās uz LEK 36. pantu ir iespējama tikai gadījumos, ja pasākumam nav diskriminējošs raksturs, ja tas ir obligāti nepieciešams un apstākļiem atbilstošs, un tajā tiek pielietoti vismazāk radikālie līdzekļi.

Preču apmaiņu ES valstu starpā bieži tomēr apgrūtina aiz aizsargpasākumiem nomaskēti šķēršļi. Piemēram, Eiropas Justīcijas tiesa strīdā par Cassis de Dijon liķiera ievešanu no Francijas importa aizliegumu traktēja kā pārspīlētu pasākumu vēlama rezultāta sasniegšanai patērētāju aizsardzības jomā, un īso informāciju uz pudeļu etiķetēm – šajā gadījumā par alkohola saturu – atzina par pietiekošu. Šis tiesas spriedums ieviesa orientējošo savstarpējās atzīšanas principu iekšējā tirgus īstenošanai ne tikai preču jomā vien. Tas attiecas arī uz precēm no trešajām valstīm, ja tās kādā no dalībvalstīm ir brīvā apgrozījumā.

Gadījumos, kuros nav iespējama atsauce uz savstarpējo atzīšanu, liela nozīme ir tā saucamajai tehniskās harmonizācijas un standartizācijas “Jaunajai pieejai”, kuru Komisija ievēro kopš 1985. gada. Saskaņā ar to Padomes direktīvas attiecībā, piemēram, uz iekārtām, celtniecības materiāliem vai rotaļlietām satur vairs tikai relatīvi vispārīgi formulētas drošības noteikumu prasības veselības, vides un patērētāju aizsardzībā, kamēr tehniskās detaļas tiek regulētas ar Eiropas standartiem.

Eiropas standartizācija Eiropas standartizācijas organizācijas, CEN (ESK) un Cenelec (EESK), kuras veido

nacionālie standartizācijas institūti, tāpat kā Padome, lēmumus pieņem pēc kvalificētā vairākuma principa un, tāpat kā ES dalībvalstis, ES likumdošanas procesā

apņemas atsaukt tās nacionālās normas, kuras neatbilst Eiropas normām. “Jaunā pieeja” paredz pēc Eiropas normas (EN) izgatavotā produkta atbilstību ar direktīvu noteiktajiem drošības prasību pamatnoteikumiem. Katram ražotājam tomēr pastāv iespēja EN ražošanā neievērot. Taču šādā gadījumā var rasties problēmas ar pierādījumiem, jo ražotājam ir jāpierāda izstrādājuma drošība. Ap 300 tehnisku komisiju nodarbojas ar vairāk nekā 10 000 normēšanas plāniem, kuru apstiprināšanai caurmērā ir nepieciešami pieci gadi. Jau šodien 80 % normu tiek pieņemtas Eiropas vai starptautiskajā līmenī, kamēr 10 gadus atpakaļ tie bija tikai 20 %.

Lai novērstu jaunu tirdzniecības ierobežojumu rašanos un veicinātu savstarpējās atzīšanas principu, dalībvalstis ar vairākkārt papildināto “Informatīvo direktīvu” 83/189 starpniecību ir uzņēmušās saistības Komisiju savlaicīgi informēt par visiem tehnisko instrukciju un normu projektiem.

Īstenošanas rezultāti Eiropas Kopienas Baltajā grāmatā paredzētie likumdošanas pasākumi, atskaitot

dažus izņēmumus, visi ir apstiprināti. Ja tehnisko barjeru novēršanas jomā bija iespējams gūt ātrus panākumus un attiecībā uz nodokļiem drīzumā panākt apmierinošu pārejas risinājumu, tālejošs lūzums materiālo barjeru un jo īpaši personu kontroles likvidēšanā tika panākts tikai Amsterdamā.

Pie sasniegumiem iekšējā tirgus programmas pamata nozarēs ir pieskaitāma valsts pasūtījuma tirgu izvirzīšanās (8 % no ES NKP) celtniecības un piegādes pasūtījumu sadalē, kā arī ES noteikumu attiecināšana uz tādiem konkrētajā brīdī izslēgtajiem sektoriem kā enerģija, ūdens, satiksme, telekomunikācijas, finansu un transporta pakalpojumu liberalizācija (šeit jo īpaši piekrastes kuģniecība un gaisa satiksme), savstarpēja augstskolu diplomu un profesionālās sagatavotības atzīšana, Eiropas uzņēmējdarbības atļaujas ieviešana kravas transporta līdzekļiem, kā arī Eiropas Medicīnas aģentūras un Eiropas Marķēšanas iestādes izveidošana.

Pastāvīgie nodokļu pagaidu nosacījumiAr Balto grāmatu uzsāktā nodokļu robežu likvidēšana iekšējā tirgū – pāreja no

saņēmējas valsts principa uz izcelsmes valsts principu, nosakot iepriekšēju pārrobežas nodokļa atvilkumu attiecībā uz patēriņa nodokli, kā arī kritērijus nacionālajām nodokļu likmēm, pieturēšanās pie nodokļu ienākumu sadales pēc saņēmēja valsts principa, izmantojot Clearing metodi, – politiski vidējā termiņā izrādījās nerealizējama. Lai robežkontroli tomēr varētu atcelt paredzētajos termiņos, līdz 1996. gada beigām plānotajam pārejas periodam vispirms tika atrasts uz konkrēto brīdi samērā labi funkcionējošs provizorisks risinājums, saskaņā ar kuru attiecībā uz privātajiem pirkumiem (izņemot automašīnas) tomēr tiek pielietots izcelsmes valsts princips, kamēr uzņēmumu pārrobežu transakcijas, pamatojoties uz eksportētāja un importētāja piegādes dokumentāciju, arī turpmāk tiek apliktas ar nodokļiem pēc saņēmēja valsts principa. Arī attiecībā uz speciālajiem patēriņa nodokļiem pamatā saglabājas saņēmēja valsts princips. Papildus tika noteiktas minimālās likmes dažādajiem speciālajiem patēriņa nodokļiem, kā arī virsvērtības nodokļiem: 15 % apmērā pamata likmei, 5 % – pazeminātajai likmei.

Tehniskās barjeras: pārvarēti pēdējie šķēršļiIzšķiroši pasākumi tehnisko barjeru likvidēšanā brīvajā preču kustībā bija –

robežas šķērsošanas dokumentu atcelšana, jaunas kārtības ieviešana Kopienas iekšējās tirdzniecības statistikas uzskaitē, veterinārās un automašīnu kontroles pārcelšana no robežām uz iekšzemi un pārejas risinājums attiecībā uz netiešajiem nodokļiem.

Iekšējā tirgus direktīvu ieviešana ES dalībvalstīs

Darbojas 1339 direktīvas1

Izziņotie Ieviešana Izņē- Neizziņoti Daļēji Līguma pasākumi nav mums pasā- ieviestas pārkāp- kopā % obligātakumi šana nepil-

nīgas ievie-šanas dēļ

DK 1190 97,54 116 0 28 2 3NL 1191 97,09 109 0 29 6 4FIN 1194 96,56 94 5 35 9 2IRL 1158 95,15 116 0 56 5 4UK 1154 95,00 118 0 34 17 16E 1184 94,70 84 0 43 9 19S 1191 94,03 56 12 51 19 10L 1151 94,03 108 0 72 4 4P 1186 93,50 64 2 59 7 21GR 1159 92,83 82 2 85 3 8I 1137 92,16 97 0 86 2 17F 1131 91,86 99 0 81 7 21B 1128 91,26 94 0 91 10 16D 1112 90,74 103 0 95 7 22A 1134 90,66 51 29 89 35 1DK: Dānija; NL: Nīderlande; FIN: Somija; IRL: Īrija; UK: Apvienotā Kara-liste (Lielbritānija); E: Spānija; S: Zviedrija; L: Luksemburga; P: Portugāle; GR: Grieķija; I: Itālija; F: Francija; B: Beļģija; D: Vācija; A: Austrija.

Amsterdamā nu ir radīti pamati “brīvības, drošības un taisnīguma telpas” īstenošanai, kurā kopīgi tiks risināti jautājumi par vīzu politiku, uzturēšanās un ieceļošanas noteikumiem, imigrācijas procedūru, kā arī tiesisko sadarbību civillietās (tieslietas un iekšlietas).

Kopš Šengenas līguma, kuram pašreiz pievienojušās visas ES dalībvalstis, izņemot Īriju un Apvienoto Karalisti, iekļaušanas ES tiesiskajā struktūrā ES pilsoņus vistiešāk skar brīvā personu pārvietošanās.

Trīspadsmit Šengenas valstīm ir iespējams pielietot ciešākās sadarbības iespēju. Taču tiešā vai Eiropola ietvaros notiekošā sadarbība policijas un citu noziegumu izmeklēšanas iestāžu starpā, kā arī kooperācija cīņā pret terorismu, organizēto noziedzību, narkotiku un ieroču tirdzniecību arī turpmāk noritēs 15 dalībvalstu valdību sadarbību ietvaros.

Ieviešanas problēmasKopš plānotā termiņa – 1992. gada – sasniegšanas un arī pēc tam saprotamu

iemeslu dēļ aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta ieviešanas problemātikai un iekšējā tirgus vadībai. Parasti direktīvu formā apstiprinātos pasākumus saturam atbilstoši un noteiktajā termiņā jāievieš dalībvalstu nacionālajā likumdošanā un jāpielieto praksē. Savā statistikā Komisija pašreiz pamatojas ne tikai uz 272 Baltajā grāmatā ietvertajiem pasākumiem (attiecībā uz tiem vidējā ieviešanas kvota ES mērogā pašreiz ir 94,8 %), bet gan uz visām 1339 tā sauktajām “iekšējā tirgus direktīvām” (salīdzināt ar tabulu). Tikai 941, tātad 70,3 % direktīvu visās dalībvalstīs ir pienācīgi ieviestas. Aplūkojot ieviešanu pa sektoriem, īpaši trūkumi vērojami valsts pasūtījuma (ieviešanas kvota 70 %), satiksmes (83 %) un telekomunikāciju (76 %) jomās. Šāds tīri kvantitatīvs novērtējums var tomēr būt daļēji maldinošs, jo tajā nav ņemti vērā ieviešanas procesa trūkumi, ar kuru pārbaudi Komisijai neveicas īpaši raiti.

Tieši uz Amsterdamas samitu Komisija publicēja savu rīcības plānu iekšējam tirgum, kurā tā, pamatojoties uz 1996. gada pētījumiem, definē četrus stratēģiskus mērķus un piedāvā pakāpenisku plānu nepieciešamo darbību un pasākumu īstenošanai līdz 1999. gadam. Četri stratēģiskie mērķi attiecas uz (1) rīkojumu

efektīvāku iedzīvināšanu – tai skaitā caur veiksmīgāku iekšējā tirgus iedarbināšanu, (2) tirgus deformāciju novēršanu – piemēram, izveidojot reāli vienotu pievienotās vērtības nodokļu sistēmu, (3) sektorālo barjeru nojaukšanu un (4) pilsoņu tuvināšanos iekšējam tirgum.

KonsekvencesIekšējā tirgus programmas sākuma posmā izdevās tālejoši novērst no trešo valstu

puses bieži skandētās “Eiropas cietokšņa” briesmas. Kopienas iekšējās tirdzniecības pieaugums nenotika uz no trešajām valstīm ievesto preču rēķina, kuru daļa preču patēriņā pat pieauga no 12 līdz 14 procentiem. Bez tam Eiropa kā saimniecisks reģions, pateicoties tās iekšējam tirgum, kļuvusi pievilcīgāka arī ārvalstu investoriem: ja astoņdesmito gadu vidū no pasaules ārvalstu tiešajām investīcijām tikai 28 % nonāca Eiropā, tad deviņdesmito gadu sākumā to apjoms jau sasniedza 44 %. Iekšējā tirgus īstenošana aizpildīja arī pastāvošos robus kopējās tirdzniecības politikā (ārējās attiecības), jo līdz ar robežkontroles atcelšanu dalībvalstis vairs nevarēja atsaukties uz LEK 115. panta aizsargklauzulu.

Lai gan iekšējā tirgus pilnveidošana vēl joprojām nav galīgi īstenota un augstu liktās cerības ir piepildījušās tikai daļēji, tā kalpoja gan kā konkrēts mērķis, gan līdzeklis šī mērķa sasniegšanai. Jo tikai uzticēšanās iekšējam tirgum spēja atbrīvot ceļu tālākai integrācijai, kā arī tās sasaistei ar Ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanu.

Kristīne Šreibere (Kristin Schreiber)

Izglītības politika

Juridiskais pamats: LEK, 3., 126., 127. panti. Atsevišķas darbības saskaņā ar LEK 235. pantu. Mērķi: Piedalīšanās kvalificētas, vispārējas un profesionālas izglītības veicināšanā Eiropas Savienības dalībvalstīs. Eiropas dimensijas attīstīšana izglītībā, valodu apguvē, pielāgošanās spēju uzlabošana rūpniecisko pārmaiņu kontekstā.

Mācībspēku un apmācāmo mobilitātes veicināšana, sadarbība starp izglītības iestādēm, kā arī informācijas un pieredzes apmaiņa vispārējās un profesionālās izglītības jomās. Instrumenti: Direktīvas; rezolūcijas; rīcības programmas – īpaši SOCRATES, LEONARDO DA VINCI; terminētas darbības un projekti sociālo un strukturālo fondu ietvaros. Budžets: 1997. gadā: 380 miljoni ECU (arī jaunatnes lietas). Literatūra: Andreas Maurer: Bildungspolitik, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration 1996/97, Bonn 1997; Helle Becker: Europäische Förderung und politische Bildung, Bonn 1997.

Eiropas Padome un Eiropas Savienība ir svarīgākās Eiropas institūcijas, kuras nodarbojas ar izglītības jautājumiem. Eiropas Padomes izglītības politiku pamatā veido ilgtermiņa projekti un speciālistu konferences, kuru rezultāti tiek iekļauti rezolūcijās un ieteikumos, bet Eiropas Savienība koncentrējas uz rīcības programmām.

1957. gadā nodibinātās Eiropas Ekonomiskās kopienas uzdevumos sākotnēji nebija paredzēta Eiropas izglītības tiesību veidošana. Saskaņā ar Eiropas Justīcijas tiesas pastāvošo jurisdikciju tika nolemts, ka Kopienai nepieder vispārēja kompetence izglītības jautājumos. Neskatoties uz to, EEK līgumā iekļautajiem nosacījumiem bija liela nozīme dalībvalstu izglītības jomā.

Šī tendence pastiprinājās, gatavojoties Eiropas iekšējam tirgum un īpaši 1992. gadā, noslēdzot Līgumu par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgumu). Izglītība un apmācība kļuva par patstāvīgiem Kopienas uzdevumiem. Pastiprinājās tendence, ka no ekonomiskās kopienas varētu izveidoties arī izglītības kopiena.

LEK vecais 128. pants vēl noteica, ka Kopienai jāizvirza “vispārēji pamatprincipi kopīgas politikas īstenošanai profesionālās izglītības jomā”, bet pēc Māstrihtas šo pantu aizvietojošais LEK 127. pants Eiropas Savienības Ministru Padomei deva iespēju izdot rīkojumus tiesību un pārvaldes jomā, kas tomēr aprobežojās tikai ar atbalstu dalībvalstu veiktajiem pasākumiem izglītības jomā.

Arī LEK 126. pants, kas norāda uz Eiropas Savienības pasākumu atbalstošo un papildinošo lomu, vispirms attiecas uz vispārējo izglītību, kurā līdz šim Eiropas Savienībai nebija pilnīgi nekādas kompetences. Bez tam LEK 3. p pantā “ieguldījums kvalitatīvi augsta līmeņa vispārējā profesionālā izglītībā” tiek attiecināts uz Eiropas Savienības darbības jomu.

Sevišķi skaidra ir norāde uz Eiropas Savienības tiesībām finansiāli veicināt dalībvalstu sadarbību izglītības jomā, kaut arī uz visiem minētajiem pantiem attiecas subsidiaritātes princips (LEK 3. b pants) un tiek izslēgta jebkāda veida dalībvalstu tiesību un pārvaldes rīkojumu harmonizācija. Minētajos pantos, runājot par vispārējo un profesionālo izglītību, tiek akcentēta dalībvalstu suverenitāte, pasvītrojot “dalībvalstu atbildību par mācību saturu un izglītības sistēmas uzbūvi”.

LEK 126. pantā (vispārējā izglītība) saskaņā ar LEK 189. b pantu jau tiek pielietota līdzlemšanas procedūra, bet attiecībā uz LEK 127. pantu par profesionālo izglītību spēkā ir sadarbības procedūra ar Eiropas Parlamentu. Amsterdamas līgums tomēr paredz, ka līdzlemšanas procedūra ir attiecināma arī uz LEK 127. pantu. Tādēļ, risinot jautājumus par vispārējo izglītību, tai skaitā profesionālo izglītību, līdzās Ekonomikas un sociālo lietu komitejai tiek iesaistīta arī Reģionu komiteja.

Izglītības politikā ieguldījumu dod visas Eiropas Savienības institūcijas. Iniciatīva izglītības jomā pieder Eiropas Savienības Padomei. Eiropas Savienības Ministru Padome darbojas kā Eiropas darba un sociālo ministru Padome, vispārējās un profesionālās izglītības jautājumos saņemot atbalstu no Ekonomikas un sociālo lietu, kā arī Reģionu komitejas.

Eiropas Komisijai pieder iniciatīva lēmumu pieņemšanas procedūrā, un tā īsteno Eiropas Savienības Ministru Padomes pieņemtos lēmumus. Par to atbild XXII

Ģenerāldirektorāts (Vispārējā un profesionālā izglītība un jaunatne). Eiropas Parlaments piedalās ne tikai lēmumu pieņemšanas procedūrā, budžeta kompetences ietvaros tas nosaka izglītības pasākumu finansiālo nodrošinājumu. Tas vada tematiskas diskusijas par izglītības politikas jautājumiem, ierosina pieteikumus Komisijai un Padomei un savu ziņojumu ietvaros intensīvi seko ES institūciju darbam.

Eiropas Profesionālās izglītības veicināšanas centrs (EPIVC) Salonikos konsultē Eiropas Komisiju profesionālās izglītības jautājumos un īsteno praksē ES pasākumus profesionālajā izglītībā.

Saturs un programmasVispārējās izglītības jomā ES sev uzlikusi par pienākumu atbalstīt dalībvalstu

sadarbību, padziļināt Eiropas dimensiju un piedalīties ES valodu apmācībā. ES veicina tālmācību, mobilitāti, piemēram, veicinot diplomu atzīšanas procesu, stiprina sadarbību starp izglītības iestādēm un pieredzes apmaiņu par Eiropas izglītības problēmām. ES mērķi profesionālās izglītības jomā ir: pielāgošanās rūpniecisko pārmaiņu procesam, profesionālās pamatizglītības uzlabošana, kvalifikācijas celšana, mācību spēku un jauniešu mobilitāte, sadarbības veicināšana profesionālās izglītības jautājumos Eiropas līmenī un, visbeidzot, informācijas un pieredzes apmaiņa.

1995. gadā izveidotā programma SOCRATES pēc piecu gadu darbības apkopo visus kooperācijas pasākumus vispārējās izglītības jomā. Tās sadaļā ERASMUS tiek veicinātas ES dalībvalstu augstskolu sadarbības programmas, sadaļā COMENIUS – skolu sadraudzības projekti. SOCRATES palīdz svešvalodu skolotāju apmācībā un pieaugušo izglītības projektos. Eiropas Savienība virza savstarpējo augstskolu diplomu atzīšanas procesu Eiropas Kopienas ietvaros un ar SOCRATES starpniecību sniedz atbalstu atklātas tālmācības izveidošanā un jaunu informācijas tehnoloģiju ieviešanā.

Rīcības programma LEONARDO DA VINCI apkopo visas Eiropas Savienības atbalstītās programmas profesionālās izglītības jomā, šeit ierindojama arī sadarbība starp augstskolu un ekonomisko sfēru izglītības un kvalifikācijas celšanas jautājumos, kā arī valodas apguves programmas jauniešiem profesionālajā izglītībā.

Ar TEMPUS programmu tiek sniegts atbalsts augstskolu sadarbības jomā Centrālās un Austrumeiropas valstīm, bijušās Padomju Savienības neatkarīgajām valstīm un Mongolijai. Paātrināti tiek ieviestas Kopienas programmas asociētajām Centrālās un Austrumeiropas valstīm.

SecinājumiŠobrīd Eiropas Savienība ar savām rīcības programmām veido plašu aizsākumu

vispārējās un profesionālās izglītības jomās. Protams, kopējās programmas finansiālais nodrošinājums nekādā ziņā neatbilst pieprasījumam, ko pierāda lielais iesniegumu skaits. Šis apstāklis vidējā termiņā varētu izraisīt domstarpības izglītības jomā starp Eiropas Parlamentu, kas ES izglītības prasību kontekstā cenšas panākt līdzekļu palielināšanu (piemēram, SOCRATES ietvaros), un Eiropas Savienības Ministru Padomi.

Ragnārs Loinigs(Ragnar Leunig)

Jaunatnes politika

Juridiskais pamats: LEK, 126. panta 2. paragrāfs.

Mērķi: Darba ar jaunatni uzlabošana un jauniešu apmaiņas veicināšana. Instrumenti: Pasākumu programmas kā Jaunatne Eiropai un Eiropas brīvprātīgo dienests. Budžets: 1997. gadā: 34 miljoni ECU. Literatūra: Barbara Tham: Die junge Generation in Europa, in: Europa, Multi-plikatoren-paket politische Bildung, (Hrsg.): v. d. Landeszentrale für politische Bildung Rheinland-Pfalz, Mainz 1997; Nicht ohne die Jugend – Reform der Europäischen Union, in: Jugendpolitik 3/1996; Standpunkt der Jugend – Zeitschrift des Europäischen Jugendforums, Brüssel.

Jaunatnes politika nav īpaši prioritāra Eiropas Savienības uzdevumu joma. Tā ir pieskaitāma dalībvalstu kompetencēm un Vācijas Federatīvajā Republikā ar to pārsvarā nodarbojas federālās zemes un pašvaldības. Tomēr vairākās Savienības politikas jomās jaunatne ir īpaša ES pasākumu un aktivitāšu mērķa grupa. Līdz ar to Eiropas jaunatnes politiku plašākā nozīmē var uzlūkot kā politiku noteiktās jomās un, proti, tajās, kurās ES pasākumi īpaši skar jaunatni. Pie tādām pieder ES izglītības, sociālā un darba tirgus politika.

ES jaunatnes politikaSākumā EK dibināšanas līgums nesaturēja tiesiskus noteikumus attiecībā uz

kopējas jaunatnes politikas īstenošanu. Lai tomēr varētu realizēt jaunatnei svarīgus pasākumus, Kopiena balstās uz LEK 235. pantu, kas Eiropas Savienības Ministru Padomei piešķir tiesības vienbalsīgi izdot priekšrakstus, ja līgumā nosprausto mērķu sasniegšanai šķiet nepieciešama Kopienas lielāka efektivitāte, bet līgumā šim nolūkam nav paredzētas nepieciešamās pilnvaras. Tikai Māstrihtas līgumā pirmo reizi par Eiropas līguma sastāvdaļu kļuva arī jaunatnes politikas uzdevumi. LEK 126. (2) pantā kā Kopienas uzdevums skaidri ir minēta jauniešu apmaiņas un jauniešu sociālo un pedagoģisko kuratoru apmaiņas veicināšana. Pamatojoties uz šiem līguma noteikumiem, ir iespējams realizēt veicināšanas pasākumus saskaņā ar līdzlemšanas procedūru un pēc Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas uzklausīšanas, bez jebkādas saskaņošanas ar dalībvalstu tiesiskajiem un pārvaldes priekšrakstiem.

Veicināšanas un apmaiņas programmasProgrammas Jaunatne Eiropai III ietvaros, kas tiek īstenota laika posmā no

1995. gada līdz 1999. gadam, Eiropā tiek veicināts starptautiskais darbs ar jauniešiem un savstarpējā jauniešu apmaiņa. Programma dod iespēju tikties jauniem cilvēkiem vecumā no 15 līdz 26 gadiem. Pie kam priekšroka tiek dota nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošiem jauniešiem, kuriem nav ne izglītības, ne arī darba vietu, tiem, kuriem ir attīstības traucējumi, kā arī visiem tiem, kuriem citādi nav nekādu iespēju piedalīties apmaiņā ārpus valsts robežām. Programmas Jaunatne Eiropai III īstenošanai ir piešķirti 126 miljoni ECU. Tādējādi piecu gadu laikā pasākumos piedalīsies 400 000 jauniešu un jauniešu kuratoru. Programmā uzsvars likts uz tiešajām apmaiņām un jauniešu mobilitāti. Bez tam programma ietver jauniešu kuratoru izglītošanas iespējas, kā arī valstisko un nevalstisko jaunatnes organizāciju apmaiņu un sadarbību ES ietvaros, apmaiņu ar trešajām valstīm, informāciju par jauniešiem, kā arī pētījumu izstrādāšanu jaunatnes jomā. Programma lielā mērā rēķinās ar jauniešu iniciatīvām, jaunatnes organizācijām, jaunatnes apvienībām, jaunatnes centriem un jauniešu kuratoriem.

Bez tam kopš 1996. gada tiek izmēģināts arī ES brīvprātīgā dienesta pilotprojekts, kuru pēc tam pārveidos par vairāku gadu programmu. Laika posmā no sešiem līdz 12 mēnešiem ES valstu jaunieši varēs piedalīties apkārtējās vides un sociālās jomas projektos. Arī šī Eiropas Komisijas iniciatīva galvenokārt ir domāta

sliktos apstākļos dzīvojošajiem jauniešiem, lai viņiem atvieglotu sociālo un profesionālo integrāciju. Brīvprātīgajā dienestā iegūtā pieredze jauniešiem pēc tam atvieglos integrēšanos sabiedrībā un darba dzīvē. Taču brīvprātīgais dienests ārzemēs nav alternatīva obligātajam karadienestam vai civilajam dienestam un nav arī apmaksāts darbs.

Eiropas jauniešu forumiJauniešu attieksme pret Kopienas politiku nav tikai pasīva, viņi mēģina arī aktīvi

līdzdarboties. Kopš 1978. gada Eiropas līmenī eksistē Jaunatnes forums, kurā ir apvienotas starptautiskās jaunatnes savienības un nacionālās jaunatnes padomes, lai kā sava veida lobijs ES institūcijās iestātos par spēcīgāku jaunatnes iesaistīšanu nākotnes Savienības veidošanā. ES jauniešu interešu pārstāvniecību atbalsta finansiāli, bet Komisija un Eiropas Parlaments uzklausa tās viedokli, kad ir jāpieņem lēmumi jauniešiem svarīgos jautājumos. Tomēr reālas lēmumu pieņemšanas un līdzdalības kompetences Jaunatnes forumam nav. Tāpēc arī galvenā jauniešu apvienību prasība attiecas uz jauniešu līdzdalības iespējām un viņu interešu pārstāvēšanu Eiropas Savienības politikas veidošanā.

1996. gadā ES Jaunatnes forums kopā ar abām pārējām jauniešu platformām, kas eksistē Eiropas līmenī – Eiropas Nacionālo jaunatnes komiteju padomi (Council of European National Youth Comitees (CENYC)) un Eiropas Starptautisko jaunatnes organizāciju koordinācijas biroju (European Coordination Bureau of international youth organisation (ECB)) – apvienojās kopējā Eiropas Jaunatnes forumā. Līdz ar trīs Eiropas jauniešu organizāciju apvienošanos jaundibinātais Eiropas Jaunatnes forums ieguva kopēju Eiropas perspektīvu, jo jaunajā organizācijā ir pārstāvētas arī CENYC jau uzņemtās Jaunatnes padomes no Centrālās un Austrumeiropas.

Vērtējums un perspektīvasES oficiālā jaunatnes politika aprobežojas ar apmaiņas pasākumiem un vispārēju

darba uzlabošanu ar jauniešiem Arī budžetā atvēlētie līdzekļi sastāda tikai pieticīgu daļu no kopējiem izdevumiem. Tomēr jaunieši un viņu kā mērķa grupas intereses Eiropas politikā kļūst arvien svarīgākas. Īpaši joprojām neatrisinātā jauniešu bezdarba problēma, kas ES vidēji ir divas reizes lielāka nekā bezdarba līmenis kopumā, rada nepieciešamību rīkoties Eiropas līmenī.

Kā Eiropas ideju pasniegt jauniešiem, kuri Eiropas sadarbībā sev nespēj saskatīt nekādas priekšrocības? Tas ir neatliekams jautājums, kas ES ir jājautā sev pašai. ES galvenokārt darbā ar sabiedrību jānostiprina eiropeiskā apziņa, lai arī jaunā paaudze sevi uzskatītu par Eiropas sabiedrības daļu un dotu ieguldījumu apvienošanas procesā. Pie tam informācijas darbs, kā arī mobilitāte un tikšanās ir jāveicina tāpat kā aktīva jauno cilvēku līdzdalība Eiropas nākotnes veidošanā politiskās līdzdalības iespēju formā.

Barbara Tama(Barbara Tham)

Konkurences politika

Juridiskais pamats: LEOTK, 4., 5., 65., 66. panti; LEK, 3. g, 5., 85. – 94. panti; LEK ar Amsterdamas līgumu papildinātā redakcijā 2. pants. Mērķi: Tādas ekonomiskās sistēmas nodrošināšana, kas garantē neizkropļotu konkurenci starp līdztiesīgiem tirgus dalībniekiem. Konkrēti tas nozīmē pabeigt un efektīvi realizēt iekšējo tirgu, uzlabot Eiropā konkurences tiesiskos (juridiskos) pamatnoteikumus, palīdzēt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī uzlabot piekļūšanu pasaules tirgum. Instrumenti: Karteļu un kontrolējoša stāvokļa tirgos ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums, uzņēmumu apvienošanās kontrole, valsts atbalsta kontrole. Literatūra: Europäische Komission (Hrsg.): Die Wettbewerbspolitik der Euro-päischen Gemeinschaft – XXVI, Bericht über die Wettbewerbspolitik, Luxemburg 1997; Werner Weidenfeld, Jürgen Turek: Standort Europa – Handeln in der neuen Weltwirtschaft, 2. Aufl., Gütersloh 1996; Europäische Komission (Hrsg.): Weißbuch „Wachstum, Wettbewerbsfähigkeit, Beschäftigung – Herausforderungen der Gegenwart und Wege ins XXI. Jahrhundert“, Luxemburg 1993.

Konkurences politika kalpo tādas sistēmas radīšanai un saglabāšanai, kas ekonomiskās telpas iekšienē nodrošina neizkropļotas konkurences iespēju. Liberālās ekonomikas teorijas ietvaros konkurences politikas mērķis ir tirgus ar pilnvērtīgāku konkurenci, kā arī tādu monopolu un oligopolu veidojumu aizkavēšana, kuri ar cenu diktātu rada zaudējumus patērētājiem. Monopoli ir atļauti tikai izņēmumu gadījumos, lai pilnībā garantētu tādu preču tirdzniecību vai pakalpojumu sniegšanu, par kuriem sabiedrībai ir liela interese. Juridisko pamatnoteikumu ietvaros Eiropas Savienības rīcībā ir plaši sazarots konkurences politikas instrumentu loks, lai iekšējā tirgū garantētu karteļu un tirgu kontrolējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu, vienādu izturēšanos pret valsts un privātajiem uzņēmumiem, kontrolētu uzņēmumu apvienošanos, kā arī pārraudzītu nacionālās subsīdijas. Ņemot vērā ekonomiskās darbības globalizāciju, Eiropas Savienība vairāk nekā agrāk saduras ar problēmu, kā konkurences garantēšanu Iekšējā tirgū sasaistīt ar Eiropas uzņēmumu konkurences spējām pasaules tirgū.

PamatprincipiEiropas Komisija sevi uzskata par konkurences sargātāju gan Eiropas Savienības

iekšienē, gan arī ārpus tās. Taču abos līmeņos tai ir ļoti dažādas iejaukšanās iespējas. Līguma par Eiropas Kopienu 1992. gada 7. februāra redakcijas V nodaļa regulē konkurences politikas atšķirīgos jautājumus un procedūras. Šo noteikumu ietvaros Komisija līguma darbības jomā rīkojas tad, ja valsts palīdzība, dažādas vienošanās starp uzņēmumiem un uzņēmumu apvienošanās, vai arī citas kooperācijas formas apdraud konkurenci. Ar Māstrihtas līguma revīzijas ietvaros Amsterdamas līgumā izmainīto LEK 2. pantu, “augsts konkurences līmenis” tika skaidri deklarēts kā Kopienas uzdevums. Iemesls tam ir strukturālās attīstības un nodarbinātības problēmas Eiropā deviņdesmito gadu beigās.

LEK 85. un 86. panti aizliedz “konkurenci traucējošas vienošanās” starp uzņēmumiem, kuras var izmantot, lai ietekmētu tirdzniecību starp Savienības dalībvalstīm, kā arī, lai “ļaunprātīgi izmantotu noteicošo stāvokli tirgū”. Pie tam Komisija, pamatojoties uz uzņēmumu pieteikumiem par vienošanos un balstīdamās uz sūdzībām, vai arī rīkodamās kā “amatpersona”, var uzsākt pārbaudes procesu un līdz ar to attiecīgajā gadījumā juridiski saistoši sodīt rīcību, kas ir pretrunā ar konkurenci. Abiem pantiem Eiropas konkurences politikā ir galvenā nozīme, jo tie tieši skar uzņēmumu izturēšanos. LEK 85. un 86. panti tomēr pieļauj arī izņēmumus. Ņemot vērā globālo konkurenci, Eiropas oligopoli ir nepieciešami, lai spētu izturēt

asāku starptautisko konkurenci un tāpēc Komisija atsevišķos gadījumos var piekrist šādu apvienību izveidošanai. Šādā veidā Komisija vēlas dot iespēju attīstīties spēcīgākai Eiropas rūpniecībai.

Komisijas 1996. gadā pieņemtie lēmumi satur neskaitāmus piemērus, kas atspoguļo šīs intereses, starp citu, arī lēmumu par 85. (1. un 3.) panta pielietošanu Atlas/GlobalOne un Lufthansa/SAS gadījumos. Arī vertikālās vienošanās starp uzņēmumiem tiek akceptētas, ja tām līdz ar pieeju jauniem tirgiem ir efektivitāti paaugstinoša ietekme. Taču šīs vienošanās nedrīkst iegūt cenu norunu vai apgabalu sadales raksturu. Šajā sakarībā Eiropas Komisija 1993. gadā gan atļāva veidot oligopolu šķidro kristālu ekrānu ražošanā, gan arī deva atļauju vairākiem selektīviem realizācijas tīkliem, lai izvairītos no pārāk lielas atkarības no trešajām valstīm un aizsargātu patērētāju intereses. Kopš 1990. gada LEK 85. un 86. pantu noteikumus papildina uzņēmumu apvienošanās kontroles nolikums. Nolikums dod iespēju veikt preventīvu Kopienas nozīmes uzņēmumu apvienošanās kontroli. Tā, dodot atļauju uzņēmumu apvienošanai vai arī to aizliedzot, ļauj konkurences politikas apsvērumu dēļ iejaukties jau pirms ekonomiskā koncentrācijas procesa sākšanās.

Liela nozīme konkurences politikā ir arī valsts atbalstam un subsīdijām, kas var novest līdz konkurences izkropļojumiem. LEK 92. – 94. panti regulē atbalsta kontroles procesu no Komisijas puses, kas kopš astoņdesmitajiem gadiem, ņemot vērā subsīdiju pastiprināšanos, ir ievērojami intensificējies. Bez tam Komisija principā neatsakās dot atļauju arī nacionālajām atbalsta programmām, ja to mērķis viennozīmīgi ir koriģēt strukturālo nevienlīdzību starp noteiktām produkcijas ražošanas nozarēm (rūpniecības politika). Piemēram, tā ir piekritusi dažādām tērauda ražošanas uzņēmumu pārstrukturēšanas programmām, ko subsidē Eiropas Savienības dalībvalstis, taču sektora atveseļošanai kā pretgājienu ir pieprasījusi vērā ņemamu ražošanas jaudas samazināšanu (Eiropas Ogļu un tērauda kopiena). Tas atbilst atbalsta kontroles principam, saskaņā ar kuru valsts palīdzībai ir jābūt strukturāli efektīvai, ar viennozīmīgu raksturu un jānāk par labu visai rūpniecības nozarei.

Blakus konkurences politikas kontrolei Eiropas Komisija tiecas arī aktīvi vadīt konkurences politiku. Tā, piemēram, lai radītu konkurenci, kopš 1993. gada tā pārņēma iniciatīvu vairākās jomās, kas līdz šim bija atstātas dažiem monopoluzņēmumiem. Tādos sektoros kā satiksme, enerģija un telekomunikācijas, kas ir svarīgi Eiropas uzņēmumu konkurences spēju palielināšanai, Eiropas Komisija piekopj liberalizācijas politiku, lai šīm nozarēm patērētāju interesēs vajadzētu iesaistīties konkurencē. Tā Komisija 1993. gada aprīlī publicēja ziņojumu par pakalpojumiem telekomunikāciju sektorā, kas līdz 1998. gadam paredz to pilnīgu liberalizāciju. Līdz ar to tika noteikts termiņš, kura laikā ir jārada attiecīgie priekšnoteikumi. Noteiktā termiņa ietvaros uzņēmumiem, kuriem līdz šim bija izņēmuma tiesības, būs pietiekami daudz laika, lai pārorientētos atbilstoši jaunajiem apstākļiem. Pēc konsultācijām ar dažādiem telekomunikāciju sektora ekonomiskajiem dalībniekiem Komisija 1996. gadā pārbaudīja situāciju un pieņēma direktīvas sektora pilnīgai liberalizēšanai.

Secinājumi

Kā struktūrpolitikai konkurences politikai vienlaicīgi jāņem vērā globalizācija un jādod ieguldījums Iekšējā tirgus padziļināšanā. Bez tam ES ir jāsastopas ar dilemmu, ko veido atšķirīgi Eiropas konkurences politikas attiecību līmeņi. Komisijas konkurences politika vispirms ir pievērsta uzņēmumu rīcībai Savienības iekšienē. Iekšējā tirgū Komisijas rīcībā ir legāls instruments efektīvu sankciju noteikšanai konkurences izkropļošanas gadījumā. Tomēr šiem pasākumiem nav globālu mērogu. Tādējādi ar konkurenci veicinošiem pasākumiem gan ir iespējams pastiprināt konkurenci Iekšējā tirgū, taču tie vājina Eiropas uzņēmumu konkurences spējas starptautiskajā mērogā. Eiropas Komisija šo dilemmu gan ir atzinusi, jo cenšas garantēt Eiropā efektīvu konkurenci un pie tam pēta uzņēmumu apvienošanos

pasaules stratēģijas ietvaros pasaules, Eiropas un nacionālajos tirgos. Efektīva starptautiskā konkurences kārtība tomēr izpaliek, un tas vilina piekopt nacionālo valstu protekcionismu.

Starp konkurences politiku, no vienas puses, un rūpniecības un tirdzniecības politiku, no otras puses, pastāv spriedze. Tirdzniecības un rūpniecības politika orientējas uz optimālo rezultātu, turpretī konkurences politika orientējas uz optimālajiem tirgus procesiem. Tā rezultātā un atšķirīgo Savienības dalībvalstu viedokļu dēļ rodas problēma, kas Eiropā apgrūtina konsekventu vienādā mērā uz iekšējo un pasaules tirgu orientētu rīcību. Ņemot vērā starptautisko ekonomikas attīstību, Eiropai vēl vairāk ir nepieciešama konkurences politika, kas garantētu tiklab konkurenci Eiropas iekšējā tirgū, kā arī nodrošinātu Eiropas uzņēmumu konkurences spējas pasaules tirgū. Šim nolūkam ir nepieciešams pielikt lielas pūles daudzpusējā līmenī, lai starptautisko ekonomisko organizāciju OECD, G7, GATT un PTO, Pasaules Bankas vai Starptautiskā Valūtas fonda ietvaros formulētu tiesiski pielietojamus starptautiskās konkurences sistēmas noteikumus, kas dotu iespēju brīvai tirgus dalībnieku konkurencei.

Jirgens Tureks(Jürgen Turek)

Kopēja ārējā un drošības politika

Juridiskais pamats: LES, B, C panti (Mērķi, vienotie nosacījumi, pamatprincipi); LES, J pants (Nosacījumi par Kopējo ārpolitiku un drošības politiku); LES, L, P 2. panti (Noslēguma noteikumi), kā arī 4 deklarācijas pielikumi. Pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā LES C panta 2. punkts un J pants revidētā formā, kā arī četras deklarācijas, protokoli un starpinstitucionālas vienošanās par KĀDP finansēšanu. Dalībnieki: Visas Eiropas Savienības dalībvalstis. Mērķi: Fundamentālu ārpolitisko interešu, jo sevišķi Savienības neatkarības, drošības un nedalāmības sargāšana, ieskaitot pakāpenisku kopējas aizsardzības

politikas izveidošanu un kopēju aizsardzību, kā arī miera, demokrātijas, likuma varas un cilvēktiesību nosargāšana. Instrumenti: Kopēja stratēģija, kopējs viedoklis un kopīga rīcība; kolektīva balsošana un nostājas starptautiskās organizācijās un konferencēs, kopīgas pārstāvniecības, demarši, izziņas darbs, diplomātisko instrumentu savienošana ar EK instrumentiem. Literatūra: Elfriede Regelsberger, Philippe de Schoutheete de Tervarent, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Foreign Policy of the European Union – From EPC to CFSP and Beyond, London 1997; Elfriede Regelsberger: Gemeinsame Außen- und Sicherheitspolitik, in: Werner Weidenfeld/Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration 1996/97, Bonn 1997.

Ar Māstrihtas līgumu par Kopēju ārējo un drošības politiku (KĀDP) pārdēvētā Eiropas Politiskā sadarbība pasaulē iezīmē unikālu Eiropas Savienības dalībvalstu sadarbības sistēmu starptautiskās politikas jautājumos. Līdzās Eiropas Kopienai (EK) KĀDP ir uzskatāma par Eiropas Savienības otro pīlāru. Tajā pašā laikā KĀDP tām valdībām, kas tajā ir iesaistītas, kalpo kā galvenais nacionālo interešu respektēšanas instruments globālas savstarpējas atkarības laikmetā. KĀDP mērķis ir Eiropas Savienības identitātes saglabāšana starptautiskā līmenī. Kā nozīmīgākie mērķi ir jāizdala: praktiski permanentā informācijas un viedokļu apmaiņa par starptautiskās politikas jautājumiem; nacionālo viedokļu pietuvināšana, ieskaitot vienota pamatviedokļa izveidi; pamatnostājas īstenošana starptautiskās misijās.

Nozīmīgie etapi un trūkumi 70. un 80. gadosVēlākais kopš 70. gadu sākuma kā aizvien nereālāka izrādījās EK dibinātāju

atteikšanās no, ja ne arī sabiedriskotas, tad tomēr koordinētas ārpolitikas. No vienas puses, EK ar savu ārējās ekonomikas politiku izvirzījās par starptautisko notikumu galveno dalībnieku; no otras puses, izteiktāk kļuva redzams, ka aizvien vairāk un vairāk pasaules ekonomikā integrēta EK būs atkarīga no notikumu attīstības ārpus savām robežām un ka šādam starptautiskam spiedienam pretī vieglāk varētu stāties ar saskaņotu rietumeiropiešu pozīciju. 1973. gada arābu un izraēļu konflikts bija viena no pirmajām un ne vienmēr veiksmīgajām Eiropas Politiskās sadarbības pārbaudēm. ES dalībvalstu kopīga darbība EDSO ietvaros tāpat pieder pie “klasiskajām” darbības jomām.

Kaut arī bieži vien kā pārāk “reaktīva” un kā “bezdarbīga” kritizētā deklarāciju politika savu ietekmi uz adresātiem tomēr atstāja, piemēram, kad runa bija par konkrētiem cilvēktiesību pārkāpumiem, taču Eiropas politiskās sadarbības iestāšanās vien konkrētās krīžu situācijās izrādījās pārāk selektīva un neefektīva. Ir konstatējama arī neapšaubāma ekonomisko un atsevišķos gadījumos militāro līdzekļu piedāvājuma, resp., atteikuma ietekme. Eiropas Politiskās sadarbības diplomātijas sasaiste, jo sevišķi ar Kopienas instrumentu spektru, šķita neizbēgama (piemēram, Irākas invāzijas Kuveitā un Dienvidslāvijas kara gadījumā vai kā reakcija uz bijušās Padomju Savienības sabrukumu un uz demokratizācijas procesiem Centrālajā un Austrumeiropā), kas nevarēja neatstāt sekas uz procedūru un lēmumu pieņemšanas struktūru. Pēc praktiskiem pielāgošanās centieniem politiski saistošu ziņojumu formā (Luksemburga, Kopenhāgena, Londona) un vēlāk ar līgumu apstiprinātajos notei-kumos (1986. gada Vienotais Eiropas akts) jaunie ārpolitiskie izaicinājumi, jaunais pavērsiens integrācijas attīstībā sakarā ar iekšējā tirgus programmu un debatēm par 1990./91. gada Ekonomisko un monetāro savienību radīja nepieciešamību pēc fundamentālām diskusijām par Eiropas ārējo un drošības politiku. Tā rezultātā LES J pantā tika ietverti noteikumi, kas ir spēkā no 1993. gada 1. novembra.

KĀDP pamatelementi un vērtējums posmā no 1993. līdz 1997. gadam

Jauna un ievērības cienīga ir LES J 1. un J 4. pantos ietvertā visaptverošā KĀDP kompetence, ieskaitot drošības un aizsardzības politikas jomas un paredzot kopējas aizsardzības iespēju, protams, ilgtermiņa perspektīvā. Tātad pēc Austrumu un Rietumu konflikta beigām ir jāņem vērā jaunās drošības politiskās intereses, bet jo īpaši jaunie izaicinājumi Eiropas tiešā tuvumā atrodošajās kaimiņvalstīs. Karš bijušajā Dienvidslāvijā parādīja eiropiešu vājumu, politiku ekstrēmos gadījumos realizējot arī ar militāru varu, un nostiprināja šādas metodes aizstāvjus, kaut arī parādījās šaubas par operatīvajām spējām un par Eiropas sabiedrības atbalstu. Institucionāli šis uzdevums – pēc ES “lūguma” ar aizsardzības politiku saistītus lēmumus un pasākumus izstrādāt un pēc tam tos īstenot – jāveic gadu desmitiem ilgi nenozīmīgajai Rietumeiropas Savienībai (RES). Līdz šim tā notika relatīvi reti, pie kam piecpadsmit dalībvalstu atšķirīgie drošības politikas interešu loki kavēja ciešas darba attiecības starp ES un RES. Kā piemēru ar lielām pūlēm izveidotajai sadarbībai var minēt: 180 vīru lielas daudznacionālas policijas vienības izveidošana ES pārvaldei Bosnijas pilsētā Mostarā, piedalīšanās embargo kontrolēs pie Donavas un Adrijas jūrā, evakuācijas pasākumu plānošana ES pilsoņiem kara darbību gadījumā, piemēram, Lielo ezeru reģionā Āfrikā.

LES J 4. pantā definētajām attiecībām starp ES un RES, ņemot vērā to, ka RES līgums noslēdzas 1998. gadā, ir izteikts pagaidu raksturs, un tās ir jāuztver kā atklātas reformām. Piecpadsmit valstu lokā asas nesaskaņas, protams, radās diskusijā, kā nākotnē institucionāli īstenojams formulējums, ka RES ir “integrāla Eiropas Savienības attīstības sastāvdaļa”. Lielbritānijas pārstāvētajai koncepcijai par arī turpmāku RES un ES autonomiju pretī stāv viedoklis par vismaz pakāpenisku RES uzdevumu integrāciju ES un par strukturālu abu institūciju saplūšanu.

Diplomātu klasiskajā izpratnē ievērojams jaunums bija ar LES J 3. panta 2. paragrāfu īstenotā pirmreizējā atteikšanās no vienprātības principa. Cik strīdīga bija šī atteikšanās, parāda ne tikai detalizēti formulētais līguma teksts, kas ierobežo vairākuma lēmumus kopīgu akciju īstenošanai un vispirms paredz lemjamo pamatdefinīciju un tāpat arī visu kopīgo pasākumu vienbalsīgumu; tāpat arī fakts, ka laika posmā no 1993. līdz 1997. gadam visi pieņemtie kopīgie pasākumi bija pakļauti vienprātības principam, liecina, cik grūti klājas ar jaunievedumiem.

Tāpat līdz galam nepaveikts palika arī nodoms ar kopīgā viedokļa (LES J 2. panta 2. paragrāfa) jaunradītajiem instrumentiem un kopīgām akcijām, kuru robežas praksē izrādījās neskaidras, stāties pretī pārmetumiem par reaktīvu un deklaratīvu ārpolitiku. Kaut arī KĀDP izdevās precīzi nodemonstrēt reakcijas ātrumu (piemēram, līdzdalība vēlēšanu novērošanā Krievijā 1993. gada decembrī; civilo pilnvaroto atbalsts Deitonas līguma īstenošanā bijušajai Dienvidslāvijai pēc 1995. gada decembra; atbalsts pirmajām vēlēšanām palestīniešu autonomajā apgabalā 1996. gadā), taču vairāki pasākumi izrādījās smags risks, jo sevišķi tad, kad runa bija par to finansēšanu un konkrētu realizēšanu “uz vietām”. LES J 11. pantā no sākuma kā samērā nereāla paredzētā iespēja KĀDP operatīvos uzdevumus finansēt ar EK līdzekļiem, ņemot vērā tukšās nacionālo valstu kases, guva atzinību pat KĀDP starpvaldību rakstura pašu karstāko aizstāvju acīs. Protams, KĀDP grupās bija grūti akceptēt šim nolūkam paredzētos EK budžeta tiesību nosacījumus, kas izraisīja nopietnas domstarpības starp ES Ministru Padomi un Eiropas Parlamentu (EP), abiem EK budžeta iestāžu pīlāriem (budžeta politika), kas ilga līdz 1997. gadam. ES pārvalde Mostarā, viens no KĀDP godkārīgākajiem un finansiālajā ziņā vislabāk apgādātajiem projektiem, skaidri parādīja, cik liela nepieciešamība var rasties pēc kvalificēta personāla un pēc ES iekšējās koordinācijas, un ar šīs problēmas atrisināšanu jaunā KĀDP acīmredzot vēl netika galā.

KĀDP struktūraInstitucionāli struktūra izveidota četrās hierarhijas pakāpēs. Vadībā ir ES Padome

kā vadlīniju noteicēja (LES J 8. panta 1. paragrāfs), kas ir augstākā lēmējinstitūcija gadījumā, ja starp institūcijām ir radušās nepārvaramas domstarpības, kā arī ir

reformu priekšlikumu iniciators un kopīgās pozīcijas paudējs uz ārpusi. Otro, un reālos pasākumus vadošo līmeni veido ES Ministru Padome ārlietu ministru sastāvā, tātad EK institūcija (LES J 8. panta, 2. paragrāfs). Šādā veidā tiek mēģināts tuvoties konstruktīvi piedāvātajai un ES starptautiskajai ticamībai nozīmīgajai saskaņotībai un efektīvākām lemšanas struktūrām. Tā kā politiskajā līmenī vienotie institucionālie ietvari palika ierobežoti, nevarēja izpalikt norobežošanās problēmas starp tradicionāli par ārpolitiku atbildīgo ierēdņu aparātu un Padomes pamatu. Jo īpaši tas attiecas uz Politiskās komitejas, kas sastāv no dalībvalstu ārlietu ministriju politisko nodaļu vadītājiem, darbu un vienotību. Tā savu kompetenču ietvaros parasti sagatavo Padomes darbu no saturiskā viedokļa vai pēc tās lūguma un kontrolē KĀDP izpildi. Tās veco un agrāk vienīgo politiskā un administratīvā līmeņa sasaistes funkciju tomēr mazināja Pastāvīgo pārstāvju komiteja (COREPER), kas arī ir no dalībvalstu augsta ranga pārstāvjiem sastāvoša vēstnieku institūcija, kuras kompetencē tradicionāli ietilpst Padomes darba sagatavošana, ieskaitot KĀDP jautājumus. Šķiet, ka iecerētais rupjais darba dalījums starp abām institūcijām, – Politiskā komiteja pārbauda KĀDP darba saturu, Pastāvīgo Pārstāvju Komiteja darbojas drīzāk kā tehnisks koordinācijas centrs, respektīvi, tā ir atbildīga par arvien svarīgākajiem Kopienai būtiskajiem aspektiem (piemēram, KĀDP finansēšana no EK budžeta) rada abām pusēm pieņemamu Modus vivendi, turklāt atsevišķos gadījumos nav izslēgta sāncensība un neefektīvi lēmumu pieņemšanas procesi. Politiskās Komitejas un Pastāvīgo pārstāvju darbu tagad (1997) atbalsta 27 Briselē regulāri sanākošas darba grupas. Eiropas korespondentu grupa pārbauda un uzrauga KĀDP vispārējo organizāciju. Nākamā svarīgā ceturtās hierarhijas pakāpes sastāvdaļa ir galvenokārt reizi mēnesī notieko-šās ES dalībvalstu vēstnieku tikšanās tādās valstīs, kas nav ES dalībvalstis, kā arī dažādās starptautiskās organizācijās un konferencēs. Sava Telex – sistēma (COREU) sniedz nepārtrauktas komunikāciju iespējas (1996. gadā 10 972 ziņojumi).

KĀDP iekšējā organizācija, kā arī darbs uz ārpusi lielā mērā ir atkarīgs no pusgadu ilgās rotējošās prezidentūras (LES J 5. pants). Lai gan rotācijas principam ir neapstrīdamas priekšrocības – piemēram, dalībvalstu centieni savu oratora lomu izpildīt pēc iespējas labāk –, tas darbā uz ārpusi ne vienreiz vien ir radījis lielas neskaidrības un apgrūtinājis pēctecīgo, ar personām saistāmo pārstāvniecību starptautiskā mērogā. Sevišķo uzdevumu pilnvarotā īpašos jautājumos iecelšana (ES pilnvarotais Mostarai no 1994. – 1996. gadam, spāņu diplomāts Moratinos Tuvajiem Austrumiem 1996. – 1997. g.) šķiet pirmais solis ceļā uz vadības darba atvieglošanu un KĀDP prestiža celšanu atsevišķos gadījumos. Ņemot vērā, ka attiecības starp mazajām un lielajām dalībvalstīm kļūst aizvien saspringtākas, pamatreformas nav pieņemamas.

Ievērojamā KĀDP un EK “tuvība” izpaužas arī tajā apstāklī, ka Eiropas Komisijai, kas ilgus gadus izraisīja bažas kā potenciāla Eiropas Politiskās sadarbības dalībniece, kopš Māstrihtas līguma ir dalībvalstu tiesībām pielīdzināmas iniciatīvas tiesības attiecībā uz KĀDP (LES J 8. panta 3. paragrāfs). Tas tai dotu tiesības kļūt par aktīvāku partneri, kurš tādējādi piedalās “pilnā apjomā” (LES J 9. pants), kas, starp citu, izpaužas arī tādējādi, ka Komisijas pārstāvis piedalās visos prezidentūras ārējos kontaktos, kas notiek pēc Troikas formulas. Tā ir iesaistīta arī ES dalībvalstu vēstniecību KĀDP konsultācijās Trešās pasaules valstīs. 1993. – 1997. gada izvērtējums parāda Komisijas drīzāk gan atturīgo lomu, ko var izskaidrot arī ar to, ka tās birokrātiju – piemēram, izveidojot speciālu jaunu Ģenerāldirekciju IA “Ārējās politiskās attiecības”, kuras kompetencē ir KĀDP, – vajadzēja reorganizēt. Šis process izraisīja daudzus konfliktus, kā Komisijas prezidenta Santēra sākumā propagandētā, taču grūti realizējamā uzdevumu sadale ārpolitikas jomā četrās reģionālās zonās, kas ir attiecīgā komisāra kompetencē.

Pamatprincipos – un it īpaši pēc valdību domām – Eiropas Parlamenta (LES J 7. pants) piedalīšanās veidojas stabili. Tā primārais uzdevums ir sniegt ziņojumus par KĀDP pieņemtajiem viedokļiem un likt lietā parlamentāriešu plaši izmantotās tiesības uz jautājumu uzdošanu. Katrā ziņā nevar nepamanīt, ka Eiropas Parlamentam ir

plašas iespējas paust savu viedokli visos svarīgajos līgumos ar Trešās pasaules valstīm, kā arī par sava budžeta politiku, kā arī tad, ja KĀDP lēmumu īstenošanai ir nepieciešami Kopienas līdzekļi, un Parlaments šīs tiesības mērķtiecīgi izmanto, lai uzlabotu savu statusu KĀDP un ietekmētu tās darba saturu.

Izredzes uzlabot KĀDP kvalitāti pēc AmsterdamasJau parakstot pirmos KĀDP nosacījumus 90. gadu sākumā, bija skaidrs, ka praktiskās

darbības analīzes procesā varētu rasties nepieciešamība pēc attiecīgas pielāgošanās, respektīvi, pēc vairākām pārejām – piemēram, lai paplašinātu ES kompetenci ES Drošības un aizsardzības politikā – 1998. gadā beidzoties RES līgumam, tik un tā būs vajadzīga revīzija.

Tātad nav nekāds pārsteigums, ka jau pēc nedaudz vairāk nekā viena gada praktiskās pieredzes 1994. – 1995. gadā pirmo reizi tika apsvērta KĀDP reforma. Pēc grūta un sarežģīta darba un par spīti piecpadsmit valstu pretrunīgajām interesēm 1996. – 1997. gadā galotņu konferences ietvaros, kuras uzdevums bija Līguma par Eiropas Savienību revīzija, lielā mērā izdevās novērst atklātās nepareizās ievirzes un trūkumus.

Būtiski revidētās un pēc nacionālās ratifikācijas procesa noslēguma turpmāk spēkā esošās KĀDP faktori izriet no LES V nodaļas, kas no 11 pantiem ir papildināta uz 18, no J panta, kā arī attiecīgiem tekstiem pielikumā, kas papildināti ar atsaucēm Vienotajos nosacījumos, kā arī citiem tekstiem, kas attiecas uz ES institūcijām. Kā būtiski faktori, kas stiprina piecpadsmit valstu ārējo vienotību, paātrina lēmumu pieņemšanas procesu un operatīvāk veido KĀDP, ir minami šādi:

LES J 1. pantā ir noteikta lielāka savstarpēja politiskā solidaritāte. Tā varētu būt svarīga tieši mazajām dalībvalstīm, kas, izveidojoties lielo partneru ma-zākiem grupējumiem, jūtas atstātas malā.

LES J 7. pantā pirmoreiz ir skaidri definēta aizsardzības politika militāru krīžu novēršanā humanitāru uzdevumu un glābšanas operāciju, miera uzturēšanas uzdevumu veidā, kā arī krīžu pārvarēšanā izmantojot militāras misijas, veicot pasākumus miera nodrošināšanai (tā sauktie Petersbergas uzdevumi). Galvenokārt Lielbritānijas nepiekāpības dēļ, bet arī ņemot vērā ar līgumu nesaistītās dalībvalstis, paliek spēkā formāla RES patstāvība, kaut arī ES Padomei ir piešķirta skaidri formulēta kompetence vadlīnijās attiecībā pret RES.

LES J 13. pantā salīdzinājumā ar “faktisko stāvokli” ir ietverta diferencētāka atšķirīgu lēmumu pieņemšanas sistēma. Līdzās vispārējam vienbalsīguma principam LES J 13. panta 1. paragrāfā, kurā ir paredzēta noteikta dalībvalstu skaita “konstruktīva atturēšanās”, paver iespēju atkāpties no kopīgās līnijas, netraucējot vairākumam pieņemt lēmumu (fleksibilitāte). Attiecīga atkāpšanās ir jāpamato ar īpašu viedokli, un tā “atkritējiem” uzliek par pienākumu atturēties no tādas rīcības, kas varētu būt pretrunā ar Savienības politiku. Visbeidzot līdz šim kopīgo pasākumu īstenošanai izmantotā vairākuma balsojuma iespēja varētu tikt izmantota arī kopīgiem viedokļiem un visiem pārējiem pasākumiem, kas iekļaujas ES Padomes definētajā stratēģijā noteiktajos veicamajos pasākumos. Turklāt attiecībā uz lēmuma pieņemšanu ar balsu vairākumu ir spēkā jau līdz šim zināmā prasība pēc 62 balsīm, ko devušas vismaz 10 dalībvalstis. Nav nekāds pārsteigums, ka ar balsu vairākumu pieņemto lēmumu aizstāvjiem vajadzēja pretiniekiem piedāvāt kompensācijas iespējas. Tās izpaužas slavenā Luksemburgas kompromisa viegli modificētās versijas formā, saskaņā ar kuru Padomes dalībnieks, nosaukdams “svarīgus” iemeslus, kas saistīti ar nacionālo politiku, var bloķēt lēmuma pieņemšanu un kvalificēto vairākumu. Tad Padome ar kvalificētu vairākumu lietu var nosūtīt ES Padomei, kurai ir jāizlemj vienbalsīgi. Vēl paliek atklāts jautājums par to, vai tagad līgumā noteiktās veto iespējas attiecībā uz izņēmuma gadījumiem paliek ierobežotas, vai arī bieži atkārtots draudu žests kavēs sākotnējos nodomus KĀDP panākt efektīvu lēmumu pieņemšanu.

Neparastākie institucionālie jauninājumi izpaužas centienos ņemt vērā prasības pēc lielākas atklātības un pēctecības KĀDP darbā uz ārpusi. J 8. un J 16. pantos tiek palielināta ģenerālsekretāra nozīme, kas līdz šim Padomes prezidentūrās darbojās fonā kā “pelēkais kardināls”, un tam kā KĀDP “Augstajam pārstāvim” ārējās attiecībās paredzētas īpašas funkcijas. Turklāt no dalībvalstu viedokļa runa tomēr nav par patstāvīgi darbojošos “Eiropas ārlie-tu ministru”, bet gan par “piestrādātāju” prezidentūrā, kuram, tāpat kā līdz šim, ir galvenā “runas vīra” funkcijas. Kā jaunizveidojamās KĀDP stratēģiskās plānošanas un savlaicīgas brīdināšanas vienības vadītājs KĀDP Augstais komisārs, protams, varētu ietekmēt iekšējo lēmumu pieņemšanas procesu.

Perspektīva Visumā jaunos nosacījumus ar piesardzīgu optimismu var raksturot kā progresu

ceļā uz uzlabotu ES rīcībspēju, ja paliek spēkā dalībvalstu valdību “centieni” līguma tekstā iestrādāto dinamiku realizēt praksē. Var cerēt, ka tādējādi varētu tikt apturētas jau tagad konstatējamās klimatiskās izmaiņas KĀDP ikdienā. No KĀDP dalībnieku puses atkal un atkal tiek norādīts uz to, ka dalībnieku loka paplašināšanās no 12 un 15 dalībvalstīm un daudzo KĀDP aktivitāšu pārvietošanās uz Briseli jau esot izraisījusi dalībnieku izkliedi, sākotnēji neformālo apspriežu formalizēšanos un eksplozīvu principā konfidenciālas Telex informācijas izplatīšanos, ievērojami negatīvi ietekmējot partneru savstarpējo atklātību un uzticību, kas ir ļoti svarīga lēmumu pieņemšanā ārpolitikas jautājumos. Mazi varbūtējo lielāko valstu grupējumi, tātad fleksibilākas akcijas ārpus KĀDP ietvariem vai pat nacionāla vienpatna rīcība vidēja termiņa perspektīvā attiecībā pret piecpadsmit valstu savienību – un it īpaši attiecībā uz iespējamo līdz vairāk nekā 20 dalībvalstīm paplašināto Savienību – varētu kļūt atraktīvāka, kam attiecībā uz Eiropas ārējo un drošības politikas produktivitāti un uzticību varētu būt fatālas sekas.

Elfrīde Regelsbergere (Elfriede Regelsberger)

Kultūras politika

Juridiskais pamats: Eiropas Savienība: LEK, sadaļa IX, LEK, 128. pants (saistībā ar EKL 189. b un 3. b pantiem); Eiropas Padome: preambula un Eiropas Padomes statūtu 1. pants. Mērķi: Dalībvalstu kultūru attīstība, kultūras mantojuma saglabāšana, kultūras apmaiņas veicināšana. Instrumenti: Kultūras programmas (KALEIDOSKOP), Eiropas kultūras pilsēta, tulkošanas un lasīšanas veicināšana (ARIANE), Eiropas kultūras prēmija, pasākumi ar mērķi saglabāt kultūras mantojumu (RAPHAEL), kino rūpniecības un audiovizuālo mediju attīstības veicināšana (MEDIA). Budžets: Eiropas Komisijas X Ģenerāldirektorāta rīcībā, kas atbild par kultūras politiku tiešā nozīmē (izņemot mediju darbu) 1997. gadā (1955.) ar kultūru saistītai darbībai ir paredzēts 24,4 (16,8) miljoni ECU liels budžets. Aptuveni vērtējot, uz X Ģenerāldirektorātu attiecas tikai 1/3 visas kultūrveicinošās darbības. Arī citi Ģenerāldirektorāti piedalās kultūras veicināšanā, piemēram, ārpolitikas un sociālpolitikas jomā. Eiropas Padomes rīcībā ir apmēram 5 milj. DM. Literatūra: Dieter W. Benecke: Eine europäische Kulturpolitik – Ist sie möglich?, in: Joachim Sartorius (Hrsg.): In dieser Armut – welche Fülle!, Göttingen 1996, S. 195ff.; ders.: Zukünftige Herausforderungen und Chancen deutscher Kulturarbeit im Ausland, in: Margarita Mathiopoulos (Hrsg.): Das neue Europa, Bonn u. Berlin 1992, S. 239ff.; Barthold C. Witte: Dialog über Grenzen – Beiträge zur auswärtigen Kulturpolitik, Pfullingen 1988.

Kopienas līmenī divas svarīgākās kultūrpolitiskās institūcijas ir Eiropas Komisija, it īpaši X Ģenerāldirektorāts un Eiropas Padome. Komisija kultūras programmas var īstenot pēc saviem ieskatiem, ja tās ir akceptējuši Eiropas Parlaments, ES Ministru Padome un Reģionu Komiteja, savukārt Eiropas Padome veicina tikai valdību sadarbību.

Līdzās šīm institūcijām Eiropas līmenī kultūrpolitisko iniciatīvu regulē daudzu dalībvalstu nolīgumi kultūras jomā. Turklāt dažām valstīm ir juridiski privātas, bet valsts finansētas institūcijas, kas ar saviem sakariem un darbību Eiropā piedalās mozaīkas “Eiropas kultūrpolitika” veidošanā. Tas attiecas uz Vāciju (InterNationes, Geothe-Institut, Deutscher Akademischer Austauschdienst –DAAD, Alexander von Humboldt-Stiftung, Institut für Auslandsbeziehungen), Lielbritāniju (British Council), Zviedriju (Svenska Institut), Dāniju (Dansk Kulturinstitut), Spāniju (Instituto Cervantes), Portugāli (Institut Camoes), Austriju (Austria–Institut), Šveici (Pro Helvetia), kā arī uz Francijas institūtiem, kurus tomēr lielā mērā vada Ārlietu ministrija.

Eiropas Komisijas kultūrpolitika Līdz Māstrihtas līguma parakstīšanai 1992. gadā Eiropas Kopiena kultūrpolitisku

iniciatīvu varēja veikt tikai saskaņā ar ES Ministru Padomes lēmumiem. LEK 128. pants pilnvaroja Komisiju pašai realizēt programmas, kas atbilst kopības idejai. Pēc savas būtības tās ir veidotas kā kopību veicinošas. Par tām bija atbildīgs X Ģenerāldirektorāts, kura kompetencē turklāt ir darbs sabiedrisko attiecību jomā. Relatīvi niecīgais finansējums (apmēram 0,02 % Eiropas Savienības budžeta), ievērojot LEK 128. pantu, izraisīja protestu tajās valstīs un reģionos, kur kultūras

nozīme tiek augstu vērtēta. Zināms protests vērojams vēl tagad sakarā ar bailēm, ka Komisija varētu pārkāpt savas kompetences un Subsidiaritātes principu. Tas paredz, ka Komisija drīkst sākt darboties tikai tad, kad dalībvalstis vai reģioni patstāvīgi nespēj izpildīt kopīgi nospraustos mērķus.

Šīs šaubas būtu pamatotas, ja vien pastāvētu visniecīgākā varbūtība, ka Komisija varētu veicināt kultūru sajaukšanos. Jau LEK 128. panta 1. paragrāfā ir skaidri norādīts, ka runa ir nevis par eiropeisku kultūru, bet gan par dalībvalstu kultūru daudzveidību, kuru individuālā saglabāšana veicināma tādā pašā mērā kā neapšaubāmi eksistējošais kopīgais Eiropas kultūras mantojums. Šī kopība bieži vien ārpus Eiropas ir saskatāma skaidrāk, nekā Eiropas Savienībā vēlas atzīt. Ar jēdzienu “eiropieši” aziātiem, afrikāņiem un amerikāņiem saistās vērtību kopība, visai Eiropai spilgti raksturīgu kopīgu ideju – piemēram, apgaismība vai renesanse, kā arī kopīgu mākslas virzienu periodi. Arī tādas lielas personības kā Dante, Bēthovens, Mocarts, Ruso, Šekspīrs un daudzi citi arī Eiropā ar retiem izņēmumiem tiek uzskatīti vairāk par “Eiropas gariem” nekā par attiecīgās nacionālās valsts pārstāvjiem.

Kultūra ir būtisks emocionāls identifikācijas elements. Tas attiecas arī uz pilsētu, kurā cilvēks dzīvo, un tam vajadzētu attiekties arī uz kopību, kas apvienojas. Žaks Delors, kādreizējais Komisijas priekšsēdētājs, ekonomiskajai saplūsmei un ES Sociālajai hartai piešķīra lielu prioritāti, taču arī atzina, ka kultūra ir svarīga uzticību izraisoša saikne starp ES iedzīvotājiem. “Iekšējā tirgū neiemīlas” – tā viņš esot sacījis. Viņa pēctecis Žaks Santērs par kultūras integratīvo spēku arī ir izteicies pozitīvi, un līdzīgi uzskati tiek piedēvēti Žanam Monē, vienam no ES dibinātājiem.

Kultūra, protams, ir ne tikai skaistuma, radošā darba vai eksperimenta izpausme, tai ir arī liela ekonomiska nozīme, jo rada jaunas darba vietas un piesaista investīcijas. Tā – kā izteicies Semjuels Hantingtons ar savu tēzi par “civilizāciju sadursmi” (clash of civilizations), – protams, ir arī drošības politikas sastāvdaļa. Jo kultūras apmaiņa rada iespēju iepazīties un novērš konfliktu gadījumā, ja partneri ir pietiekami atklāti. Nedrīkst par zemu novērtēt kultūras tradīciju nozīmi attiecībā uz vides aizsardzību.

Jau kopš 1985. gada notiek projekta “Eiropas kultūrpilsēta” veicināšana. Pilotprojekts darbību sāka Atēnās Melīnas Merkūrijas iniciatīvā, 1988. gadā sekoja Berlīne (pēc Florences un Amsterdamas) un 1999. gadā tā ir Veimāra1. Komisijas darbību izglītības jomā papildina arhitektūras pieminekļu konservācija, tulkošanas veicināšana, Eiropas ieguldījums prestiža projektos, filmu festivālu, kino rūpniecības veicināšana un daudzi citi projekti (ERASMUS, TEMPUS, PETRA, LINGUA), kuriem pirmām kārtām ir jāveicina Eiropas Savienības jaunāko pilsoņu apmaiņa.

Secinājumi Ar integrāciju, ekonomiku, drošības politiku un ekoloģiju saistītie argumenti ir

pietiekams iemesls, lai pret eiropeisku kultūras politiku izveidotos pozitīva attieksme, ar nosacījumu, ka ņemta vērā kultūru dažādība, kā tas ir noteikts LEK 128. pantā. Mazāku nozīmi vajadzētu pievērst bailēm no subsidiaritātes principa “pārkāpšanas”, jo arī jau tagad Komisija kultūras jomā veicina aktivitātes, kuras tikpat labi varētu veikt dalībvalstis. Tā tas ir, piemēram, attiecībā uz programmu KALEIDOSKOP, ar kuru tiek finansēti festivāli, izstādes un semināri, ja sadarbojas vismaz trīs dalībvalstis. Šeit var būt runa par mūziku, teātri, deju vai tēlotājmākslu vai arī par kongresiem, kas veltīti kultūras -jautājumiem.

Līgums par EK svarīgu pienākumu ir uzlicis Komisijai, pieņemot LEK 128. panta 4. paragrāfā noteikumu, saskaņā ar kuru Komisijai “savā darbībā ir jāņem vērā kultūras aspekti”. Šis politiskais mandāts ir izteikts “Pirmajā ziņojumā par Eiropas Kopienas darbības kultūras jomā izvērtēšanu” 1996. gadā. Ziņojumā tiek atzīts, ka koordinācijai gan starp Komisijas atsevišķiem ģenerāldirektorātiem, gan arī starp ES dažādām institūcijām jāpievērš vēl daudz lielāka uzmanība.

Tas pats attiecas uz sadarbību kultūras jomā starp ES un ES nepiederošām valstīm, kas noteikta LEK 128. panta 3. paragrāfā. Eiropas kultūras centriem, ja vien

Eiropas Savienība pret savu global player lomu izturas nopietni, vajadzētu izveidoties vairākās centrālās vietās, kā Ņujorkā, Maskavā, Tokijā, Pekinā, Singapūrā, Mehiko, Buenosairesā, Riodežaneiro, Kairā un Johannesburgā, kā arī ES dalībvalstu pilsētās, kur tad Eiropas kultūras varētu sevi prezentēt. Bet līdz tam, protams, vēl ir tālu. Acīmredzot pirmām kārtām vajadzētu efektīvāk risināt problēmas un izdalīt skaidrākas prioritātes, lai integrācijas ietekme kļūtu skaidrāka. Katrā ziņā sākts ir. Taču atsevišķu valstu šaubas, ka Komisija varētu pārkāpt subsidiaritātes principu, vēl arvien ir jūtamas. Tā vietā, lai lepni iestātos ideju sacensībā, dažas valdības, tāpat kā iepriekš, tieši kultūras jomā augstu vērtē norobežošanos. Komisijas, Eiropas Padomes un nacionālo institūciju, kas vēlas piedalīties starptautiskā kultūras dialogā, galvenajam uzdevumam vajadzētu būt šāda domāšanas veida pārvarēšanai.

Dīters V. Beneke(Dieter W. Benecke)

Lauksaimniecības politika

Juridiskais pamats: LEK, 38. – 47. panti. Mērķis: Lauksaimniecības produktivitātes paaugstināšana un attiecīga dzīves standarta garantēšana lauksaimniecībā nodarbinātajām personām; izvairīšanās no cenu svārstībām; sagādes nodrošināšana un piegādes patērētājiem par atbilstošām cenām. Instrumenti: Vienoti tirgus noteikumi ar spēcīgāku cenu nodrošinājumu, iejaucoties iekšējā tirgū, importa nodevas un (attiecībā uz pienu un cukuru) produkcijas daudzuma ierobežošana; ražošanas apstākļu uzlabošana, atbalstot lauksaimniecības uzņēmumus un to kooperāciju; mārketinga struktūras

uzlabošana; subsīdijas nelabvēlīgo dabas apstākļu kompensēšanai, īpašas programmas nelabvēlīgajiem apgabaliem un Vidusjūras reģionam. Budžets: 1996. gadā lauksaimniecības jomai (ieskaitot zvejniecību) no EK budžeta tika piešķirti 44 902 miljoni ECU (54,7 % no visa EK budžeta). Literatūra: Ortwin Gottsmann: “Der gemeinsame Agrarmarkt”, Fortsetzungswerk in Loseblattform, Baden-Baden; Reiner Lyken, Cristof Riegert: Europäische Agrarpolitik – Elemente für ihre Reform, Bonn 1993; Wissenschaftlicher Beirat beim Bundesministerium für Ernährung, Landwirtschat und Forsten: “Zur Weitrentwicklung der EU – Agrarreform”, Schriftenreihe des Bundesministeriums für Ernährung, Landwirtschaft und Forsten, Reihe A: Angewandte Wissenschaft,H. 459, Bonn 1997.

Saskaņā ar LEK 38. pantu, Kopējais tirgus aptver arī lauksaimniecību un tirdzniecību ar lauksaimniecības izstrādājumiem. LEK 39. pants precizē kopējās lauksaimniecības politikas mērķus, LEK 40. pants nosaka pakāpenisku kopējās lauksaimniecības politikas attīstību un nosauc vairākas lauksaimniecības tirgus organizēšanas iespējas, no kurām pielietojama izrādījās tikai kopējo tirgus orga-nizāciju ieviešana. Līdz ar to Eiropas Savienībā lauksaimniecības politika un lauksaimniecības tirgus ieņēma īpašu vietu. Lielā noteikumu skaita dēļ vairums Savienības juridisko normu attiecas uz lauksaimniecības tirgu. Kopējā lauksaimniecības politika tās augsto izmaksu dēļ vienmēr ir bijusi Savienības krīžu avots. Mēģinājums lauksaimniekiem garantēt attiecīgu dzīves līmeni, galvenokārt atbalstot cenas Kopienas iekšienē, Kopienai sagādāja pārmetumus protekcionismā un noveda līdz arvien lielākiem produkcijas pārpalikumiem. Neraugoties uz valsts izdevumu palielināšanu, mērķis nodrošināt ienākumus lauksaimniekiem sasniegts netika.

Kopējās lauksaimniecības politikas izveidošanu ietekmēja atšķirīgās dalībvalstu intereses. Tā, piemēram, Francija, kuras ekonomikā lauksaimniecības sektors spēlē lielu lomu, pārsvarā bija ieinteresēta kopējā lauksaimniecības tirgus izveidošanā, kamēr industriāli spēcīgākā Vācijas Federatīvā Republika lielāku prioritāti piešķīra tirdzniecības barjeru atcelšanai industrijas sektorā. 1962. gada 14. janvārī Ministru Padome (Eiropas Savienības Ministru Padome) vienojās par pirmajiem kopējiem tirgus noteikumiem, pārējie sekoja līdz 1968. gadam. Vienošanās par kopējām cenām tika panākta 1964. gada 15. decembrī. Tās ieviesa sākot ar 1967. gada 1. jūliju. Līdz ar pirmajiem tirgus noteikumiem, sākumā uz trim gadiem, tika noteikta arī finansēšanas kārtība. Eiropas Komisijas priekšlikums par papildus kārtību, kas Kopienai nodrošinātu lielākus pašas līdzekļus, cieta neveiksmi Francijas dēļ. Līdz ar “tukšā krēsla politiku” Francija nepiedalījās principiālu Kopienas lēmumu pieņemšanā un atgriezās tikai tad, kad līdz ar Eiropas Savienības Padomes 1966. gada janvārī panākto Luksemburgas kompromisu bija atrasta formula, saskaņā ar kuru neviena valsts svarīgās lietās nevarēja tikt pārbalsota. Kopējās lauksaimniecības struktūrpolitikas koncepcija tika iesniegta 1968. gada decembrī kā “Eiropas Kopienas lauksaimniecības reformu memorands”, kas kļuva pazīstams ar nosaukumu “Mansholta plāns” (Mansholt-Plan). Tas balstījās uz ierobežojumu investēt tikai attīstīties spējīgos uzņēmumos un lauksaimniecībā nodarbināto skaita samazināšanu desmit gados apmēram uz pusi.

Tirgus un cenu politikaLauksaimniecības tirgus organizācija, kas atradās tirgus un cenu politikas centrā,

veicināja Kopienas iekšējā tirgus norobežošanu no pasaules tirgus un cenu stabilitāti. Pirmā galvenokārt tika panākta ar tā dēvēto ”nosmelšanu”, t.i. ar importa nodevām, kas atbilst starpībai starp parasti zemākajām pasaules tirgus cenām un augstākajām cenām Kopienas iekšienē. Eksporta gadījumā tiek garantēta eksporta atlīdzība, kas tiek aprēķināta līdzīgā veidā. Visas kopīgajā lauksaimniecības politikā pielietojamās

cenas ik gadu nosaka Padome. Ar cenu atbalstu saistītās izmaksas tiek segtas no Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda (ELVGF).

Principā līdz pat fundamentālajām reformām 1992. gadā kopumā eksistēja 21 atšķirīgas tirgus organizācijas pēc trīs organizatoriskajiem principiem:

1. Tirgus organizācija ar cenu atbalstu: apmēram 70% lauksaimniecības produktu (graudiem, cukuram, piena izstrādājumiem, gaļai, noteiktiem augļu un dārzeņu veidiem, galda vīnam) bez ārējās aizsardzības tiek nodrošinātas arī noieta un cenu garantijas. Preces, kuras par intervences cenām tirgus nepieņem, uzpērk valsts intervences aģentūras. Daudzas tirgus organizācijas paredz, ka intervence tiek izdarīta tikai tad, kad tirgus cena nokrīt zem noteikta līmeņa, un arī tad netiek maksāta pilna intervences cena. Pienam un cukuram atbalsta cenas tiek garantētas tikai katram uzņēmumam noteiktam produkcijas daudzumam (kvotai).

2. Tirgus organizācija ar kopēju ārējo aizsardzību: apmēram ceturtā daļa no lauksaimniecības produktiem (olas, putnu gaļa, pie 1. grupas nepiederošie augļu un dārzeņu veidi, dekoratīvie augi, pārējie vīnu veidi, izņemot galda vīnus) tiek aizsargāti tikai no trešo valstu konkurences, negarantējot cenas iekšējā tirgū. Parasti ārējā aizsardzība tiek realizēta ar muitas nodevām. Ja piedāvājuma cenas krīt zem noteikta līmeņa, papildus tiek paaugstinātas importa nodevas.

3. Tirgus organizācija ar tiešu atbalstu: eļļas augu sēklas un pākšaugi tiek importēti bez muitas; ražotāji saņem atbalstu. Par olīvām, tabaku un pārtikas kviešiem tiek maksātas piemaksas papildus ārējās aizsardzības un intervences pasākumu atbalstītajām tirgus cenām. Vispārīgais atbalsts tiek garantēts ražojumiem, kurus Kopienā ražo tikai nelielos daudzumos (liniem un kaņepēm, kokvilnai, zīdtauriņu kāpuriem, apiņiem, sēklām un sausajai lopbarībai).

Cenas ilgu laiku tika noteiktas ražotāju interesēs. Tā visa, kā arī tehniskā progresa un praktiski neierobežoto noieta garantiju sekas bija lielāks produktu pārpalikums un tirgus izmaksu pieaugums. Kad tas sasniedza finansiālās robežas, kursa izmaiņas kļuva nenovēršamas. Kā pirmais solis 1984. gadā sekoja garantētā piena daudzuma noteikumu ieviešana. Pārējiem produkcijas veidiem tirgus cenas vai nu vairs vispār netika noteiktas, vai arī tika ļoti nedaudz paaugstinātas un intervences sistēma tika mīkstināta. Saskaņā ar Eiropas Padomes ārkārtas galotņu sanāksmē Briselē 1988. gada februārī pieņemtajiem lēmumiem par “lauksaimniecības vadlīnijām”, lauksaimniecības politikas obligāto izdevumu pieauguma augšējā robeža tika noteikta 74 % apmērā no Kopienas nacionālā kopprodukta pieauguma koeficienta. Programma brīvprātīgai lauksaimniecībā izmantojamās zemes atstāšanai atmatā, kas tika piedāvāta visām dalībvalstīm, veiksmīga bija tikai daļēji, brīvprātīgās ekstensivizācijas un pirmstermiņa aiziešanas pensijā programmas tika akceptētas vienīgi ar ierobežojumiem.

1992. gada reformasPēc nelielajiem 1988. gadā uzsākto pasākumu panākumiem, 1992. gadā Padome

jutās spiesta īstenot fundamentālas reformas. To centrā atradās atteikšanās no cenu atbalstīšanas, kuru ietekme uz lauksaimniecības ieņēmumiem tika izlīdzināta ar tiešajiem maksājumiem. Intervences cena graudiem laika posmā no 1992. gada līdz 1996. gadam trīs posmos tika pazemināta par 33 %. Par to ražotāji saņēma piemaksu par katru kultivētās zemes hektāru, kas pieauga atbilstoši cenu kritumam, izņemot mazos ražotājus, taču arī tikai tad, ja viņi atstāja atmatā daļu no pirms tam ar labību un eļļas augiem apsētajām platībām. Šīs konjunkturālās “atstāšanas atmatā” procentu likmes, saskaņā ar kurām tiek izmaksātas prēmijas, tika pazeminātas no sākotnējiem 15% līdz 5%. Par eļļas augiem ražotāji saņēma tikai pasaules tirgus cenas, ieskaitot piemaksu par atmatā atstātajām platībām. Liellopu gaļai intervences cena trīs gadu laikā kopumā tika samazināta par 15%. Piemaksa tika garantēta par -

pirmajiem 90 nobarojamajiem liellopiem katrā saimniecībā (šis ierobežojums neattiecās uz Vācijas jaunajām federālajām zemēm).

Tā saukto atbalsta pasākumu ietvaros pastiprināti jāveicina ekstensīvā ražošana, kā arī tāda produkcijas ražošanas procesa izmantošana, kas īpaši saudzē apkārtējo vidi un dabas resursus. Aramzemes atstāšanu atmatā ar mērķi aizsargāt apkārtējo vidi ir paredzēts veicināt 20 gadus ilgā laika periodā. Kopienas līdzfinansēto veicināšanas maksājumu paaugstināšanai ir jāpadara pievilcīgāka apmežošana. Savienība paredz palielināt arī līdzfinansēšanas apjomu, lai veicinātu pirmstermiņa aiziešanu pensijā.

Agrāri monetārā sistēma Principiālas problēmas izraisīja atšķirīgā valūtu attīstība. Tā kā tirgus cenas tika

noteiktas Eiropas valūtas vienībā (ECU), tad valsts iekšējā valūtā tās valorizācijas gadījumā cenas vajadzēja pazemināt, bet devalvācijas gadījumā – paaugstināt. Lai izvairītos no šādu lēcienveidīgu izmaiņu radītajiem zaudējumiem, lauksaimniecības tirgus organizācijas ietvaros izmanto valūtas kursus, kas atšķiras no centrālajiem kursiem, respektīvi, kases kursus (biržas kurss apgrozījumiem kases darījumos – tulk.), amortizējošus pārrēķināšanas kursus (Zaļās paritātes). Valstīs ar valūtu valorizāciju tie ir augstāki, bet ar valūtu devalvāciju – zemāki. Tā rezultātā līdz 1984. gadam valstīs ar valorizētu valūtu eksporta nodevas tika paaugstinātas, bet importa gadījumā tika nodrošināta atlīdzības izmaksa. 1984. gadā sistēma bija tā izmainīta, ka valūtas valorizācija vienā valstī noveda līdz negatīviem valūtu izlīdzinājuma maksājumiem (Switch over) pārējās valstīs. Līdz ar iekšējo tirgu 1993. gadā nodevas un izlīdzinājuma maksājumi sasniedza neiespējamā robežu. Jauna valūtu devalvācija bija jānovērš izstrādājot attiecīgus noteikumus. Saskaņā ar 1993. gada 2. augustā pieņemto lēmumu par pieļaujamo valūtu svārstību robežu paplašināšanu Eiropas Monetārās sistēmas ietvaros līdz 15%, tika noteikta kārtība, kas paredz, ka starpība starp divu valstu valūtām nedrīkst pārsniegt 5 %. Ja šī robeža ir sasniegta, tad tā ir jāsamazina, vispirms valstī, kurā starpība ir negatīva, bet tad, kad tur tā ir likvidēta pilnībā, arī valstī ar pozitīvu starpību. Šādā veidā radušies ieņēmumu zaudējumi – ar 50 % ES piedalīšanos – pirmajā gadā varēja tikt nolīdzināti pilnībā, otrajā par divām trešdaļām un trešajā par vienu trešdaļu.

Lauksaimniecības struktūrpolitika, lauku attīstības politikaAr 1972. gadā noteiktajām struktūru direktīvām no Mansholta plāna tika

pārņemta ideja stimulēšanas investīcijas piešķirt tikai attīstīties spējīgiem uzņēmumiem. 1975. gadā pieņemto vadlīniju par lauksaimniecību kalnainajos apvidos un apgabalos, kas atrodas neizdevīgā stāvoklī, mērķis bija saglabāt zemes apsaimniekošanu arī pie nelabvēlīgiem atrašanās vietas nosacījumiem. Ar 1985. gada rīkojumu par lauksaimniecības struktūru efektivitātes uzlabošanu (efektivitātes nolikums) tika ieviesta speciāla jauno lauku saimniecību veicināšanas kārtība. Dalībvalstis tika pilnvarotas izmaksāt palīdzību tiem lauksaimniekiem, kuri ir apņēmušies nodarboties ar apkārtējo vidi saudzējošiem vai uzlabojošiem lauksaimniecības veidiem. Lauksaimniecības struktūrpolitikas pasākumu finansēšanā piedalās ELVGF Vadības nodaļa, turklāt ekonomiski vājākajās valstīs ar lielāku finansējuma daļu nekā ekonomiski spēcīgākajās.

Struktūrfondu, kuru līdzekļi laika posmā no 1989. gada līdz 1993. gadam tika dubultoti, 1988. gadā pieņemto reformu ietvaros tiek koordinēti tie ELVGF Vadības nodaļas līdzekļi, ar kuriem Eiropas Reģionālās attīstības fonds un Eiropas Sociālais fonds finansē 1. mērķi – “Ekonomiski atpalikušo reģionu attīstības un strukturālās pielāgošanas veicināšana” – un 5. b mērķi – “Lauku apgabalu attīstības veicināšana”. 5. a mērķis – “Lauksaimniecības un mežsaimniecības ražošanas un pārstrādes struktūru pielāgošana” – kā noteiktas jomas uzdevums, tiek finansēts no ELVGF Vadības nodaļas līdzekļiem. 5. b mērķa apgabali tiek izvēlēti īpaši rūpīgi.

Papildus noteikumi laika posmam no 1994. gada līdz 1999. gadam noveda līdz atkārtotai līdzekļu dubultošanai. Šajā laika posmā varēs izmantot 153 miljardus ECU (pēc 1994. gada kursa). Pēc tam, kad Vācijas jaunās federālās zemes tika pieskaitītas 1. mērķa apgabaliem, to attīstībai 21,7 miljardus ECU saņēma arī Vācijas Federatīvā Republika. 5. b mērķa stimulējamie apgabali tika paplašināti par 75 %. Šādiem apgabaliem ir pieskaitāmi tie, kuros ir zems IKP uz vienu iedzīvotāju un liela lauksaimniecībā nodarbināto daļa, zemi ienākumi no lauksaimniecības, neliels iedzīvotāju blīvums vai arī iedzīvotāju tendence izceļot.

GATT Urugvajas raunda noslēgumsPēc septiņus gadus ilgām sarunām, kurās interešu pretstatu starp ES un ASV dēļ

īpaši smaga izrādījās lauksaimniecības joma, 1993. gadā tika pabeigts Vispārējās Vienošanās par Tarifiem un Tirdzniecību(GATT) Urugvajas raunds. Tā rezultāti stājās spēkā 1995. gada 1. jūlijā. Tie satur šādas pamatprasības: 1. Iekšējais atbalsts tirgum, salīdzinājumā ar 1986. – 1988. gadu bāzi, ir jāsamazina par 20 %, pie kam ir jāņem vērā kopš 1986. gada noteiktie ierobežojumi. Taču ES Kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros garantētie izlīdzinājuma maksājumi netika pakļauti šai prasībai. 2. Visi ārējās aizsardzības pasākumi ir jāpārvērš muitas nodevās un tās līdz 2000. gadam uz katru produkta veidu vidēji ir jāsamazina par 36 %, mazākais – par 15 %. Ir jāgarantē minimālā pieeja tirgum, kas sākumā ir jāpalielina par 3 % no valsts iekšējā patēriņa, bet līdz 2000. gadam – par 5 %. 3. Eksporta atlīdzības izdevumi līdz 2000. gadam, salīdzinājumā ar 1986. – 1990. gadu bāzi, ir jāsamazina par 36 %, bet ar atlīdzību eksportētais produkcijas daudzums par 21 %. Bez tam ES apņēmās eļļas augiem noteikt 5,128 miljonu hektāru lielu pamata platību (sējas platību laikā no 1989. gada – 1991. gadam), no kuras ik gadu atmatā ir jāatstāj vismaz tāds pats procents, kā ar graudiem apsēto platību gadījumā, taču ne mazāk par 10 %.

Bez Kopīgās lauksaimniecības politikas reformu noteiktajiem ierobežojumiem uz atsevišķiem tirgiem (cukura, liellopu gaļas, siera) sekas atstāja arī Urugvajas raunda rezultāts.

Paplašināšanās ar Austriju, Zviedriju un SomijuAustrijas, Zviedrijas un Somijas uzņemšanā 1995. gada 1. janvārī īpaši sarežģīta

izrādījās lauksaimniecības joma, jo šīs valstis reģionālās politikas apsvērumu dēļ relatīvi spēcīgi atbalstīja savu lauksaimniecību (apdzīvoto vietu saglabāšana Skandināvijas arktiskajos un subarktiskajos apgabalos un Austrijas kalnainajos apvidos). Tomēr tās principā apņēmās pārņemt tirgus organizāciju, ieskaitot kopējās finansēšanas sistēmu. Taču ar to bija saistītas vērā ņemamas grūtības, jo cenas šajās valstīs reizēm bija pat divas reizes augstākas kā Savienībā. Šo valstu vēlme pēc pārejas laika kārtības noteikšanas netika ņemta vērā, jo tā ir saistīta ar robežkontroli, bet tā, savukārt, nav savienojama ar iekšējā tirgus principiem. Tās vietā pieņemtais lēmums par tūlītēju lauksaimniecības cenu pielāgošanu tika mīkstināts ar aizsardzības klauzulu. Savienība nāca pretī reģionālās politikas interesēm, apsolot apjomīgus izlīdzinājuma maksājumus. Austrijā ienākumu zaudējumus paredzēja izlīdzināt ar krītošiem kompensāci-ju maksājumiem. Skandināvijas valstīs kā jauna veicināšanas kategorija tika -dokumentāli apstiprināts 6. mērķis – apgabali ar mazāk nekā 8 iedzīvotājiem uz kvadrātkilometru. Zviedrija saņēma solījumu, ka lielie mežu rajoni valsts dienvidos un centrā tiks atzīti par apgabaliem, kas atrodas neizdevīgā stāvoklī. Somija visiem lauksaimniekiem uz ziemeļiem no 62. paralēles drīkstēja garantēt beztermiņa izlīdzināšanas maksājumus, bet valsts dienvidu apgabaliem no nacionālajiem līdzekļiem uz noteiktu termiņu garantēt pārejas palīdzību. Kā atbalstu lauksaimniecības pielāgošanā kopējās lauksaimniecības politikas noteikumiem, Savienība jaunajām dalībvalstīm laika posmā no 1995. gada līdz 1998. gadam

garantēja izlīdzinājuma maksājumus 2,97 miljardu ECU apmērā. Budžeta ietvaros līdz 1999. gadam struktūrpolitikas izdevumiem pavisam tika piešķirti 8,89 miljardi ECU.

Gatavošanās paplašināšanai uz austrumiemJau 1993. gadā Eiropas Padome Kopenhāgenā pieņēma lēmumu par Centrālās

un Austrumeiropas valstu tuvināšanu Savienībai, ar mērķi, ka vēlāk tās kļūs par dalībvalstīm. Ar Poliju, Čehiju, Slovākijas Republiku, Ungāriju, Slovēniju, Bulgāriju un Rumāniju 1991. gadā un 1992. gadā, bet ar Baltijas valstīm 1995. gadā tika noslēgti asociācijas līgumi, kas šo valstu lauksaimniecības produktiem pavēra ierobežotu pieeju tirgum. Taču šo valstu vēlākā līdzdalība radīs vērā ņemamas problēmas, jo to rīcībā ir ievērojams, līdz šim nepilnīgi izmantots ražošanas potenciāls. Līdz ar šo valstu iestāšanos ES iedzīvotāju skaits pieaugs par 29 %, lauksaimniecībā izmantojamā zeme par 44 % un aramzeme par 55 %. Tās ar 9,5 miljoniem lauksaimniecībā nodarbināto pašreiz pārsniedz ES lauksaimniecībā nodarbināto skaitu – 8,2 miljonus. Centrālās un Austrumeiropas valstu bruto iekšzemes kopprodukts sastāda 3 % no ES kopprodukta. Tajās 28 % līdz 60 % no budžeta ienākumiem tiek izdoti par pārtikas līdzekļiem.

1995. gada decembrī Komisija iepazīstināja ar saviem priekšstatiem par Kopējās lauksaimniecības politikas turpmāko attīstību, ņemot vērā paplašināšanos uz austrumiem. Šajā stratēģiskajā dokumentā ir noraidīta status quo saglabāšana, jo tas Savienību kavētu uzlabot starptautiskās konkurences spējas; lai ievērotu Urugvajas raunda ietvaros noteiktās saistības, arvien vairāk nāktos ierobežot pieaugošo lauksaimniecībā saražoto produktu daudzumu, un Centrālās un Austrumeiropas valstu iesaistīšana pastāvošajā tirgus kārtībā pie neizmainītām cenām novestu līdz neattaisnojami lielai Savienības finanšu slodzei. Tāpat tika noraidītas arī radikālas reformas. Priekšroka tika dota trešajam ceļam, tālākai 1992. gadā pieņemto reformu attīstīšanai, īpaši: 1) Eiropas lauksaimniecības starptautisko konkurences spēju uzlabošanai, pazeminot cenas un īstenojot reformas arī tajos sektoros, kuros līdz šim tās vēl nav notikušas; 2) integrētai lauku attīstības politikai un 3) vienkāršošanai un daļējai lauksaimniecības politikas nodošanai dalībvalstu kompetencē. Ar šiem reformu soļiem pakāpeniski tiks samazināta cenu starpība. Tiek uzskatīts, ka nav pamata arī iestāšanās kandidātvalstīs ieviest izlīdzinājuma maksājumus, jo tur līdz ar iestāšanos pieaugs lauksaimniecības produktu cenas. Iestāšanās sagatavošanai ir nepieciešama plaša vēriena struktūru uzlabošanas programma.

Ieskats nākotnēVajadzību rīkoties lauksaimniecības politikā nosaka ne tikai paplašināšanās uz

austrumiem vien, bet arī nepieciešamība ievērot Urugvajas raunda saistības, kurām 1999. gadā ieplānotajā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) raundā ir jāizstrādā papildus noteikumi laikam pēc 2001. gada. Te klāt nāk arī 1999. gadā ieplānotā jaunā ES finansu kārtība, kā arī 1992. gada reformu īstenošanas laikā skaidri saskatītie trūkumi. Īpaši problemātiska ir pārdales ietekme starp dažādu produkcijas virzienu un lieluma uzņēmumiem, kā arī patvaļīgie finansu pārskaitījumi starp dalībvalstīm. Turpmākās attīstības priekšlikumi sniedzas no mērenām korekcijām ar principiālu sistēmas saglabāšanu, izlīdzinājuma maksājumu atcelšanu noteiktu ražojumu produkcijai un līdz pat tālejošai liberalizācijai. Pārsvarā valda uzskats, ka struktūrpolitikā, ieviešot subsidiaritātes principu, lielāka spēles telpa ir jāpiešķir reģioniem.

ES Komisija 1997. gada 17. jūlijā iesniegtajā Agenda 2000 rekomendē īstenot tālejošas izmaiņas. Tās attiecas uz tālāku cenu pazemināšanu graudiem, liellopu gaļai un pienam, kuru ražošanas ienākumi joprojām ir jākompensē ar paaugstinātajiem, bet zemkopības produktiem daļēji atceltajiem izlīdzinājuma maksājumiem. Lēmumu pieņemšanas komitejās ir sākušās diskusijas.

Vinfrīds fon Urfs(Winfried von Urff)

Lēmumu pieņemšanas procedūra

Juridiskais pamats: LEK, 138. b, 141., 145., 148., 150.–152., 155., 189.–191. panti un LES O pants. Par lēmumu pieņemšanu Kopējā ārējā un drošības politikā J 2., 3., 7. un 8., kā arī par sadarbību tieslietu un iekšlietu jomās – K 3. un 4. panti. Iesaistītās iestādes: Eiropas Savienības Padome, Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Ministru Padome, Eiropas Komisija, Eiropas Justīcijas tiesa. Šos orgānus ar konsultācijām atbalsta Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (ESK, LEK 198. pants) un Reģionu komiteja (RK, LEK 198. c pants). Lēmumi: EK juridiskais akts – pēc LEK 189. panta. Citi Eiropas Kopienas lēmumu procesi, piemēram, attiecībā uz budžetu (LEK 203. pants) un uz līgumiem ar trešajām valstīm (113. un 238. t panti), kā arī uz Kopējo ārējo un drošības politiku (KĀDP) un sadarbību tieslietās un iekšlietās tiek atspoguļoti atsevišķi. Literatūra: Bengt Beutler/Roland Bieber u. a.: Die Europäische Union. Rechtsord-nung und Politik, 4. Auflage 1993, S. 212 – 223; Helen Wallace: Die Dynamik des EU–Institutionengefüges, in: Markus Jachtenfuchs/Beate Kohler-Koch (Hrsg.): Euro-päische Integration, Opladen 1996, S. 141 – 163; Wolfgang Wessels: Das politische System der Europäischen Union, in: Wolfgang Ismayr (Hrsg.): Die politischen Systeme Westeuropas, 1997.

Būtiska Eiropas Savienības īpašība ir spēja pieņemt Savienības pilsoņiem un dalībvalstīm saistošus lēmumus. Eiropas Savienības lēmumi regulē galvenās Eiropas saimnieciskās un sociālās dzīves jomas aizvien plašākā valstisko aktivitāšu mērogā – sākot ar kārtību banānu tirgū, līdz pat kriminalitātes apkarošanai, apkārtējās vides standartu noteikšanai vai arī vienotas valūtas ieviešanai nākotnē.

Līdzās šai, arī pēc Amsterdamas līguma noslēgšanas 1997. gadā pieaugošajai Eiropas Savienības nozīmei, lēmumu pieņemšanas procedūra izceļas ar ievērojamu pieaugošu diferenciāciju un sarežģītību. Atkarībā no Eiropas Savienības pīlāra (Eiropas Kopiena, Kopējā ārējā un drošības politika, sadarbība tieslietās un iekšlietās), bet arī šo trīs atsevišķo līguma sadaļu iekšienē, ES iestādes – atkarībā no pielietotās procedūras – daudzpusīgi un dažādi organizē lēmumu sagatavošanu, īstenošanu un kontroli. Līguma arhitekti, proti, valstu un valdību vadītāji Eiropas Savienības Padomē līdz šim nav izveidojuši universāli pielietojamu metodi, bet gan pierādījuši augsta mēra institucionālu un procesuālu “kreativitāti”.

Tādēļ lēmumu pieņemšanas procedūras detaļās ir atspoguļojamas specifiskā atkarībā no politiskās jomas un attiecīgajiem spēkā esošajiem noteikumiem, skatīt, piemēram budžeta politiku, Kopējo ārējo un drošības politiku, kā arī sadarbību tieslietās un iekšlietās.

Pārnacionālā tiesību prakse

Uzmanības centrā parasti atrodas Eiropas Kopienas lēmumu pieņemšanas procedūra, kura nosaka dalībvalstīm un Savienības pilsoņiem saistošas tiesības. Pie tiesību prakses objektiem, pirmkārt, pieskaitāmi nolikumi un direktīvas (Kopienas “sekundārās tiesības”), ko nosaka LEK 189. pants. Nolikumam ir vispārēja nozīme; tas ir saistošs visās savās sadaļās un ir spēkā katrā dalībvalstī. Turpretim direktīva ir saistoša konkrētām dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamajiem rezultātiem, taču tā dalībvalstij noteikta termiņa ietvaros atstāj izvēles iespēju attiecībā uz formu un veidu, kā to ieviest nacionālajā likumdošanā. Saskaņā ar LEK 191. pantu Eiropas Kopienas tiesību akti stājas spēkā tikai pēc to publicēšanas Eiropas Kopienas oficiālajā izdevumā (nolikumi), resp., pēc tam, kad adresāti par to tiešā veidā ir informēti (direktīvas).

Šāda likumdošana tiek īstenota ar četru metožu palīdzību, no kurām pēc Amsterdamas līguma Sadarbības procedūra, izņemot vienu pielietojuma jomu, tika izslēgta.

Iniciatīvas monopols lēmumu pieņemšanas sagatavošanas fāzē ir Eiropas Komisijai (LEK 155. un 190. panti), kura savās iniciatīvās vadās no dažādiem ierosinājumiem un priekšlikumiem. Saskaņā ar LEK 152. un 138. b. pantu Eiropas Savienības Ministru Padome un Eiropas Parlaments (EP) var aicināt Komisiju izteikt noteiktus priekšlikumus. Īpaša politiskā nozīme ir direktīvām, kuras izriet no Eiropas Savienības Padomes paziņojumiem. Arī Reģionu komitejas (LEK 198. c pants), kā arī Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (LEK 198. pants) viedoklis tiek darīts zināms Padomei un Komisijai. Padomes darbību atbalsta un to attiecīgiem lēmumiem sagatavo Pastāvīgo pārstāvju komiteja.

Priekšlikums tiek pieņemts ar Padomes lēmumu. Tādējādi šobrīd Padome vēl joprojām ir uzskatāma par Savienības “galveno likumdevēju”, kaut arī pēdējo 15 gadu laikā nozīmīgas līdzdalības tiesības ir piešķirtas Eiropas Parlamentam. Parlamentārās līdzdalības iespēju katalogs attiecībā uz Eiropas Kopienas likumdošanas un līdzīgiem aktiem sniedzas no vājas lomas “Noklausīšanās” procedūrā un atliktā veto tiesībām “Sadarbības” procedūrā (LEK 189. c punkts) līdz gandrīz vienlīdzīgām tiesībām “Līdzlemšanas” procedūrā (LEK 189. b pants) un pat pozitīvas “Piekrišanas” nepieciešamībai ar relatīvu vai absolūtu deputātu vairākumu (LEK 228. pants un LES O pants). Līdz ar Amsterdamas līguma grozījumiem Eiropas Parlaments aizvien spēcīgāk izvirzās par pastāvīgi līdzvērtīgu institūciju pēc parlamentāri federālā divkameru parauga.

Konsultatīvā procedūra (“Noklausīšanās”) Konsultatīvā procedūra ir pirmā forma, ar kuru Eiropas Parlaments tiek iesaistīts

Eiropas Kopienas likumdošanā. Tā iedalās obligātajās konsultācijās, kas paredzētas vairumā jomu, un

fakultatīvajās konsultācijās, kurās Padome ņem vērā Eiropas Parlamenta viedokli arī tajos gadījumos, kuri LEK nav noteikti. Vienkāršā procedūra – Padomes lēmuma pieņemšana bez jebkādas Eiropas Parlamenta līdzdalības – arī turpmāk spēlē nozīmīgu lomu praksē, piemēram, tirdzniecības politikā. Tā 1995. gadā ar vienkāršo procedūru kopumā tika pieņemti 302 lēmumi.

Parasti noklausīšanās procedūra notiek sekojošā secībā: Komisijas priekšlikumu nosūta Eiropas Parlamentam viedokļa izteikšanai (LEK 137. un 190. panti). Eiropas Parlamenta prezidents priekšlikumu nosūta apspriešanai attiecīgajā parlamenta komitejā, kas sagatavo ziņojumu. Ziņojums vienā lasījumā plēnumā tiek diskutēts, pieņemts vai arī grozīts.

Pieņemot lēmumus, Padomei nav saistoši Eiropas Parlamenta ieteiktie grozījumi (LEK 148. panta 2. paragrāfs), taču lēmumu var pieņemt tikai pēc tam, kad beigusies noklausīšanās procedūra, citādi Padomes rīcība nav likumīga.

Sadarbības procedūra: Padome – Eiropas Parlaments (LEK 189. c pants)

Kā notiek kvalificētā vairākuma aprēķināšana Padomes lēmumos?Lai Lēmumu pieņemšanas procedūrā pienācīgi tiktu ievērots atsevišķo Eiropas Savienības dalībvalstu atšķirīgais iedzīvotāju skaits, 15 valdībām Padomē kopā ir 87 balsis. Gadījumos, kad saskaņā ar Eiropas Kopienas līgumu ir nepieciešams kvalificētais vairākums, ir nepieciešamas vismaz 62 no 87 balsīm (LEK 148. pants). Kopš Eiropas Savienības līguma apmēram 10 % lēmumu tiek pieņemti ar kvalificēto vairākumu. Lēmumos ar vienkāršo vairākumu vismaz astoņām no 15 dalībvalstīm ir jānobalso par. Pašreizējā balsu attiecība:Austrija 4 Itālija 10 Portugāle 5Beļģija 5 Īrija 3 Somija 3Dānija 3 Lielbritānija 10 Spānija 8Francija 10 Luksemburga 2 Vācija 10Grieķija 5 Nīderlande 5 Zviedrija 4

Šī likumdošanas procedūra tika ieviesta ar 1987. gada Vienoto Eiropas aktu, kas Eiropas Parlamentam uz sarežģītu noteikumu pamata dod atliktā protesta iespēju.

Pirmā fāze atbilst konsultatīvās procedūras attiecīgajai fāzei (Komisijas priekšlikums, Eiropas Parlamenta noklausīšanās Padomē). Pēc tam Padome pieņem “kopīgu nostāju”, nepieciešamības gadījumā ar kvalificēto vairākumu. Ja Eiropas Parlaments kopīgo nostāju atbalsta otrajā lasījumā vai arī trīs mēnešu laikā to nekomentē, tiesību akts stājas spēkā. Ja Eiropas Parlaments kopīgo nostāju ar absolūto vairākumu noraida, tā stājas spēkā tikai tajā gadījumā, ja Padomes lēmums ir vienbalsīgs. 1995. gadā noklausīšanās, sadarbības un piekrišanas procedūrās tika pieņemti 130 lēmumi.

Līdzlemšanas procedūra (LEK 189. b pants)Saskaņā ar Eiropas Savienības līgumu (Māstrihtas līgums) sākot ar 1993. gada

1. novembri tika radīta procedūra, kurā Eiropas Parlamentam ir piešķirta leģislatīvās līdzlemšanas kompetence (skatīt grafiku); ar šo procedūru 1995. gadā tika izsludināti 40 Eiropas Kopienas akti.

Pirmās fāzes – pirmais un otrais lasījums – atbilst sadarbības procedūrai. Gadījumā ja Eiropas Parlaments ar absolūto vairākumu izlemj Padomes pozīciju noraidīt, Padome sasauc Samierināšanas komiteju, kas sastāv no “Padomes locekļiem vai tās pārstāvjiem un tāda paša skaita Eiropas Parlamenta pārstāvjiem” (LEK 189. b panta 4. paragrāfs). Ja Parlaments kopējo Padomes pozīciju pēc tam ar absolūtu vairākumu atkal noraida, tiesību akts netiek pieņemts. Gadījumos, kad Eiropas Parlaments izdara grozījumus, kā arī parasti notiek, Padome var atbalstīt grozījumus ar kvalificēto vairākumu, šādā gadījumā tiesību akts tiek izsludināts ar grozījumiem; no otras puses – Padomes prezidents sakarā ar Eiropas Parlamenta ieteiktajiem grozījumiem Samierināšanas komiteju var sasaukt otrreiz. Ja komitejā netiek sagatavots kopējs projekts, Padome ar kvalificēto vairākumu var apstiprināt savu pirmajā lasījumā atbalstīto kopējo pozīciju, kuru Eiropas Parlaments savukārt ar absolūtu vairākumu sešu mēnešu laikā var noraidīt; arī šajā gadījumā plāns ir piedzīvojis neveiksmi.

Gadījumā, ja Samierināšanas komiteja apstiprina kopēju projektu, un Padome to atbalsta ar kvalificēto, bet Eiropas Parlaments ar absolūto vairākumu, tiesību akts tiek izsludināts. Samierināšanas komiteja saskaņā ar dalībvalstu skaitu sastāv no 15 dalībvalstu pārstāvjiem un tāda paša skaita Eiropas Parlamenta pārstāvjiem. Kaut arī Komisijas pārstāvji nav balsstiesīgi, viņi piedalās Samierināšanas komitejas slēgtajās apspriedēs.

LEK 189. b panta Līdzlemšanas procedūra Komisijas priekšlikums

Eiropas Parlamenta viedoklis (Pirmais lasījums)

kopīgais Padomes viedoklis ar kvalificēto vairākumu (Pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments (Otrais lasījums)

Atbalsts Viedoklis netiek Paziņojums par noraidījumu

izteikts ar absolūto vairākumu Pēc trīs mēnešiem tiesību aktsPadome sasauc Samierināšanas tiek pasludināts komiteju

Eiropas Parlamenta grozījumu Eiropas Parlamenta noraidī-priekšlikumi jums ar absolūto vairākumu:

(ar absolūto vairākumu) Tiesību akts tiek noraidīts

Padome atbalsta (trīs mēnešu laikā) Padome neatbalsta ar kvalificēto vairākumu vienbalsīgi Padomes un Eiropas (ar Komisijas piekrišanu) (ja Komisija Parlamenta prezidents

noraida) sasauc Samierināšanas komiteju

Tiesību akts Tiesību akts tiek pasludināts tiek pasludināts

Samierināšanas komiteja Samierināšanas komitejanevienojas par kopīgu atbalsta projektu ar kvalificētu

projektu Padomes pārstāvju un Parlamenta pārstāvju vairākumu

sešu mēnešu laikāPadomes atbalsts Parlamenta atbalsts

Padome ar kvalificēto vairākumu (kvalificētais (absolūtaisapstiprina kopīgo pirmā lasījuma vairākums) vairākums)

pozīciju Eiropas

Parlaments Eiropas Parlaments (abiem sešu nedēļu laikā sešu nedēļu laikā nenoraida jādod piekrišana)

noraida (ar absolūto vairākumu)

Tiesību akts nav Tiesību akts tiek Tiesību akts tiek

pieņemts pasludināts pasludinātsAvots: Integration 1/1992

Neskatoties uz to, ka Eiropas Savienības līguma vairākos pantos ir paredzēta līdzlemšanas procedūra, 62 % gadījumu attiecas uz LEK 100. a pantu, saskaņā ar kuru tiek lemts par tiesisko un pārvaldes aktu pielīdzināšanu, kas nepieciešama iekšējā tirgus izveidošanai un funkcionēšanai.

Piekrišanas procedūraDažu quasi konstitucionālu Eiropas Kopienas tiesību aktu gadījumā tiek pielietota

piekrišanas procedūra, kas tāpat ir ieviesta ar Vienoto Eiropas aktu. Tā attiecas uz pievienošanos, asociācijas statusu un citiem svarīgiem starptautiskiem Eiropas Kopienas līgumiem, kā arī uz vienotas Eiropas Parlamenta vēlēšanu procedūras noteikšanu. Šajos gadījumos Padomes lēmuma pieņemšana bez attiecīgi absolūtā vai relatīvā Parlamenta vairākuma nav iespējama.

Papildinājumi un grozījumi pēc Amsterdamas līguma1997. gada 2. oktobrī parakstītais Amsterdamas līgums lēmumu pieņemšanas

procedūrā ir ieviesis nozīmīgas izmaiņas un papildinājumus. Tā no III pīlāra – sadarbība iekšlietās un tieslietās – atsevišķas politikas jomas tika novadītas uz Kopienas kopējo politiku. Jaunā sadaļa “ Brīvības, drošības un taisnīguma telpas izveidošana” ilgtermiņā, tas ir pēc pieciem gadiem, pamatojoties uz vienbalsīgu Padomes lēmumu, var tikt novirzīta uz Padomes kvalificētā vairākuma un parlamentārās līdzlemšanas procedūru.

Eiropas Parlamentam ir svarīgi, ka līdzlemšanas procedūra ir attiecināta uz astoņiem jaunajiem un 14 vecajiem līguma nosacījumiem, pretēji sākotnējam nodomam to attiecināt arī uz tiem līguma pantiem, pēc kuriem Padomei turpmāk būs nepieciešams vienbalsīgs lēmums. Turklāt procedūra ir atvieglota, jo ir atcelts agrāk pieļautais trešais lasījums un Saskaņošanas komitejas pirmais sasaukums. Izejot no līguma teksta, Padome un Eiropas Parlaments tagad ir vienlīdzīgi. Procesuālās sarežģītības samazināšanās reāli izpaužas ar gandrīz pilnīgu sadarbības procedūras likvidāciju.

Lietderīgi un likumīgi?Katrai procedūrai, kas saviem pilsoņiem rada saistošus lēmumus, ir jāatrodas

līdzsvarā ar procedūras svarīguma kritērijiem un demokrātisko leģitimitāti. Aprakstītās procedūras, arī uzlabotā līdzlemšanas procedūra, nav tik vienkārši realizējamas. Tāpat kā federālajā divkameru sistēmā ES struktūru piedalīšanās tiesības ir tik savstarpēji pielāgotas un garas, ka Savienības pilsoņiem bieži rodas grūtības gūt skaidrību par politiskās atbildības sadalījumu. Neskatoties uz to, ES principiālas rīcības tiesības izriet no dažādo likumīgo avotu saplūšanas: Savienības pilsoņi ar nacionālo vēlēšanu starpniecību dod uzdevumus saviem ministriem, ar Eiropas vēlēšanu – Eiropas Parlamenta deputātiem. Diskutējams paliek jautājums par to, vai integrācijas process, ņemot vērā lēmumu pieņemšanas procedūras sarežģītību, no pilsoņu puses tiešām tiek arī akceptēts.

Līguma ievērošanas konstitucionāli tiesiskā garantēšana ir nodota Eiropas Justīcijas tiesai, kas pārrauga Padomes, Komisijas un Eiropas Parlamenta rīcības likumību (LEK 173. pants) un attiecīgā gadījumā likumdošanas aktu var pasludināt par spēkā neesošu (LEK 174. pants).

Volfgangs Vesels, Torstens Millers (Wolfgang Wessels / Thorsten Müller )

Masu mediju politika

Juridiskais pamats: Atsaukšanās uz LEK 59. un 60. pantiem (pakalpojumu brīvība), LEK 130. f – q pantiem (pētniecība un tehnoloģijas attīstība) un LEK 128. pantu (kultūra); pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā vēl papildus protokols par sabiedrisko radio. Mērķi: Eiropas mediju tirgus, konkurētspējīgas programmu rūpniecības veicināšana un izveide, normu ieviešana “televīzijai ar augstu izšķiršanas spēju”. Atsevišķas programmas: MEDIA II audiovizuālās rūpniecības veicināšanai un attīstībai, Audiovizuālā Eureka – audiovizuālās infrastruktūras veicināšanai. Literatūra: Hans J. Kleinsteuber, Torsten Rossmann: Europa als Kommunikationsraum, Opladen 1994.

Masu medijiem kā galvenajam starpniekam starp kultūras, izklaides un informācijas sfērām un patērētāju ir svarīga sabiedriska funkcija. Jebkurai mediju politikai ir jāsaglabā līdzsvars starp ekonomiskajiem un kultūras aspektiem. Kā prece mediji ir pakļauti Kopienas iekšējā tirgus noteikumiem. Turpretī kultūra ir nacionāla lieta; tikai kopš Māstrihtas līguma parakstīšanas saskaņā ar LEK 128. pantu Eiropas Savienības kompetence kultūras jomā galvenokārt aptver iespējas kopēju ieteikumu un veicināšanas pasākumu ietvaros. Attiecībā uz drukātajiem preses izdevumiem Eiropas Savienības valstīs brīvas informācijas plūsmas princips jau gadiem ilgi ir pašsaprotama lieta un tai nav bijuši nepieciešami nekādi noteikumi. Eiropas Savienības mediju politika aprobežojas gandrīz vienīgi ar audiovizuālajiem medijiem. Šī nozare pēdējā gadu desmitā ir attīstījusies vairāk nekā jebkura cita. No sākuma mediju šaurās iespējas noteica nacionālie priekšraksti un frekvenču ierobežojums. Vēlāk apvērsumu izraisīja kabeļsistēma un satelītsistēma. Līdz ar to, no vienas puses, strauji palielinājās programmu skaits, no otras puses, pāri robežām pārraidītie un uztveramie raidījumi, kas sāka kļūt par ikdienas standartu, ievērojami ietekmēja nacionālās mediju politikas iespējas.

Paralēli tam palielinājās nepieciešamība no programmu vadītāju viedokļa kompensēt pieaugošās ražošanas izmaksas, paplašinot izplatības zonu. Eiropas kino un televīzijas rūpniecība tikai nosacīti ir rentabla – 80 % no tās produkcijas neiziet ārpus ražotājvalsts robežām. Turpretim jo īpaši Amerikas produkcija jau savā iekšējā tirgū sedz ražošanas izmaksas un pārplūdina – par ievērojami lētākām izmaksām – Eiropas tirgu.

Eiropas mediju tirgus Eiropas Kopiena jau kopš 80. gadu sākuma nodarbojas ar mediju tirgus iz-

veidošanu. Pamatideja ir tāda, ka, harmonizējot piedāvātāju puses priekšrakstus, tiek radīts nodrošinājums tam, lai gandrīz faktiski nenovēršamā televīzijas produkcijas pārraide pāri robežām nepārkāptu uztvērējvalsts likumus. Lai cik pamatota šī ideja

šķiet, tā tomēr jau no paša sākuma tika apstrīdēta. Pēc tam kad 1989. gadā tika pieņemtas Eiropas Televīzijas vadlīnijas, gadiem ilgi tika diskutēts par to, vai Eiropas Savienībai šajā jomā vispār ir regulēšanas tiesības. Kaut arī Eiropas Komisija savu kompetenci pamatoja ar to, ka televīzija esot pakalpojumu veids, it sevišķi Vācijas federālās zemes negribēja paciest nekādu iejaukšanos to programmu monopolā.

Saturiskajā ziņā Televīzijas vadlīnija turpretī bija realizējama. Tā saturēja ierobežojumus attiecībā uz reklāmu raidīšanas laiku, noteikumus attiecībā uz jaunatnes aizsardzību, kā arī tiesības uz pārraižu produkcijas apmaiņu. “Praktiski realizējamā ietvaros” Eiropas ražojumiem vajadzēja atstāt 50 % no visa raidlaika. Strīds par vadlīnijām, gaidot tās jauno redakciju, divos iepriekšējos gados ir sācies atkal no jauna. Lai veicinātu Eiropas mediju tirgus attīstību, attiecīgajā Komisijas priekšlikumā tagad, starp citu, Eiropas ražojumiem tika paredzēta saistoša kvota. Kaut arī pirmām kārtām Francija ar kultūru saistītu motīvu dēļ to atbalstīja, citas dalībvalstis tajā saskatīja atklātu protekcionismu. 1997. gada jūnijā Padomes un Eiropas Parlamenta samierināšanas komiteja (lēmumu pieņemšanas procedūra) beidzot varēja vienoties par regulēšanas mehānismu. Tas arī turpmāk neparedz nekādas saistošas kvotas, taču ierobežo nacionālos priekšrakstus par labu sabiedrības interešu aizsardzībai. Īpaši liela vērība tika pievērsta priekšrakstiem attiecībā uz jaunatnes aizsardzību. Turpmāk jārada tādas tehniskās iespējas, lai attiecīgas programmas, pielietojot tā saukto V-Chips, varētu padarīt jaunatnei pieejamas. To, ka televīzija ir kaut kas vairāk nekā vienīgi pakalpojuma veids, starp citu parāda arī fakts, ka pārraides, kas izraisa lielu sabiedrības interesi, piemēram, liela mēroga sporta sacensības vai svarīgi notikumi kultūras jomā, ir jāraida ārpus Pay-TV ietvariem. Tātad ikvienai dalībvalstij ir tiesības Komisijai iesniegt attiecīgu notikumu plānu, kuri, pēc tās uzskata, būtu jādara pieejami plašai publikai.

Jaunajā Televīzijas vadlīnijā, kā arī Eiropas mediju politikā līdz šim ir atvērta niša tajā ziņā, ka, lai gan tā regulē tradicionālo radio, tomēr nav izstrādājusi regulēšanas principus jaunajiem pakalpojumu veidiem, piemēram, Video-on-Demand. Palielinoties digitālajām iespējām un ar tām saistītajām masu komunikācijas individualizācijas perspektīvām, tradicionālais radio jēdziens tomēr arvien vairāk tiek nonivilēts. Daudz kas liecina par to, ka uz digitālā laikmeta sliekšņa būs nepieciešama jauna orientācija regulēšanas politikā. 1997. gada vidū Komisija iesniedza priekšlikumu attiecībā uz Pay-TV vadlīniju. Neņemot vērā televīzijas vadlīniju, tika noteiktas vadlīnijas pirmtiesību noteikumu pielīdzināšanas procesā attiecībā uz ražojumiem, kas iziet ārpus attiecīgās valsts robežām. Kopš Zaļās grāmatas iesniegšanas 1992. gadā Eiropas Savienībā plaši no dažādiem viedokļiem tika diskutēts par to, vai attiecībā uz mediju plurālisma saglabāšanu un izvairīšanos no tirgu noteicošas nostādnes Eiropas regulējošā funkcija ir lietderīga.

Audiovizuālās infrastruktūras attīstības veicināšanaEiropas Savienībā kino rūpniecība un televīzijas produkcija tiek uzskatīta par

starpniecības līdzekli attiecībā uz kultūru un identitāti. Ņemot vērā smago tirgus stāvokli, Eiropas Komisija 1994. gadā publicēja Zaļo grāmatu, kurā diskusijai tiek izvirzīta stratēģiskās optācijas programma rūpniecības attīstības veicināšanai. No tās izriet, ka ir nepieciešama iniciatīva mediju jomas konkurētspējīgai un uz nākotni orientētai attīstībai. Veicinot mērķtiecīgu atbalstu, ir jāpārvar tirgu sadrumstalotība, starp citu, arī lai radītu iespēju izpausties Eiropas kultūras daudzveidībai. Tieši šajā nozīmē jau kopš 1987. gada tiek realizēta MEDIA programma. Lai palielinātu Eiropas ražotāju konkurences spējas, ir paredzēti finansiālie līdzekļi gan izglītības iegūšanai, gan arī sinhronizācijai, kooperācijai, aizdevumu un to izmantošanas veicināšanai. Ar -MEDIA palīdzību ir jārada labvēlīga vide Eiropas kino rūpniecības attīstībai, neiejaucoties pašā ražošanas procesā. Tā kā ir izrādījies, ka finansiālo līdzekļu nepietiekamība ir šī veicināšanas instrumenta lielākais trūkums, MEDIA budžets prog-rammas otrajā fāzē (1996–2000) ir palielināts divas reizes (tieši 400 milj. ECU).

Tehniskā standartizācijaEiropā pastāv ne tikai valodu barjeru, bet arī dažādo televīzijas sistēmu

problēma. Tāpēc eiropieši tehnisko standartu unifikāciju gribēja veikt, “televīzijas ar augstu izšķiršanas spēju” sistēmā ieviešot kino kvalitāti (HDTV). Taču tā izrādījās liela neveiksme. Pirmām kārtām tāpēc, ka patērētāji, ņemot vērā tiešo satelītu arvien pieaugošo popularitāti, neizrādīja tikpat kā nekādu interesi iegādāties dārgo tehniku. Tā kā Eiropas Savienība pārāk ilgi turējās pie analogās sistēmas, tā 1992. gada beigās sabruka, kad ASV tika radīta digitāla un arī ar antenām uztverama HDTV sistēma. Tā kā ikviena jauna standarta panākumi lielā mērā ir atkarīgi no pieejamā programmu piedāvājuma, tagad Savienība aprobežojas ar to, ka četru gadu darbības programmas ietvaros atlīdzina televīzijas platformāta (16:9) ražojumu papildizmaksas. 1994. gadā sākās darbs pie digitāla standarta izveides EUREKA ietvaros. Tāpēc līdz “televīzijas ar augstu izšķiršanas spēju” ieviešanai 16:9 formātā turpmākajos gados būs konkurence starp vairākām normām un formātiem. Tas ir simbolisks piemērs attiecībā uz jebkuras mediju un komunikāciju politikas regulēšanas vispārējo tematiku. Tehniskais progress iet pāri nacionāliem priekšrakstiem un nostāda de facto pozīcijā standartus, kurus politika vēl diez vai spēj mainīt.

Perspektīva Mediju tirgus ir uzskatāms par vienu no lielākajiem attīstības tirgiem. Tajā pašā

laikā audiovizuālās produkcijas viedokli veidojošās un kultūrizglītojošās funkcijas nekontrolēta attīstība nav vēlama. Tāpēc, lai veidotu mediju tirgu un veicinātu tā attīstību, Eiropas mediju politikas uzdevums ir radīt jūtīgu līdzsvaru starp komerciālajiem un kultūras aspektiem. Tātad barjeru nojaukšana attiecīgi ietekmē arī radušos struktūru attīstību. Tas attiecas arī uz sabiedriski tiesiskā radio tālāko attīstību, kuru Brisele – kas to finansē – kritizē. 1997. gada jūnijā noslēgtajā Amsterdamas līgumā tieši šajā sakarā ir noteikts, ka dalībvalstīm turpmāk ir tiesības finansēt sabiedriski tiesisko radio, ja tas kalpo noteiktajiem sabiedriski tiesiskajiem uzdevumiem. Eiropas projekti, piemēram, daudzvalodu ziņu kanāls Euronews vai kultūras raidītājs ARTE, kā arī citu valstu programmu uztveršana lielā mērā var veicināt Eiropas dimensijas ieviešanu reālajā dzīvē. Eiropiešiem beidzot pašiem ir jāizšķiras par to, kas tiem ir svarīgāks.

Olafs Hillenbrands (Olaf Hillenbrand)

Māstrihtas līgums

Juridiskais pamats: 1992. gada 7. februāra Eiropas Savienības dibināšanas līgums. Nozīme: Līdz šim otrā aptverošā Eiropas Kopienas tiesību reforma pēc 1986. – 1987. gada Vienotā Eiropas akta. To turpināja Amsterdamas līgums. Literatūra: Otto Schmuck: Der Maastrichter Vertrag zur Europäischen Union, in: Europa-Archiv 4/ 1992, S. 2–16; Wolfgang Wessels: Maastricht – Ereignisse, Bewertungen und Langzeittrends, in: Integration 1/1992, S. 2–16; Werner Weidenfeld (Hrsg.): Maastricht in der Analyse. Materialien zur Europäischen Union, Gütersloh 1994.

Līdz pēdējai līguma reformai, t.i., Amsterdamas līgumam, kas vēl nav ratificēts un tādējādi nav stājies spēkā1, visplašākā reforma par Eiropas Kopienas tiesībām bija Māstrihtas līgums par Eiropas Savienību (LES). To sagatavoja 1990./1991. gadā divās Starpvaldību konferencēs par politisko savienību un Ekonomisko un monetāro savienību. To pieņēma 1991. gada decembrī Nīderlandes pilsētā Māstrihtā toreizējo divpadsmit Eiropas Kopienas dalībvalstu un valdību vadītāji. Tas tika parakstīts 1992. gada 7. februārī un pēc ratifikācijas dalībvalstu Parlamentos un kompetentajos orgānos tas stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī.

Līguma kā “pirmās pakāpes, realizējot aizvien ciešāku Eiropas tautu savienību” (LES A. pants) mērķis ir dalībvalstu ekonomisko un politisko attiecību satuvināšana. Tas nodibina Eiropas Savienību, ko veido trīs pīlāri: reformētajai Eiropas Kopienai (EK) ar Kopējo ārējo un drošības politiku (KĀDP) un sadarbību tieslietu un iekšlietu jomās pievienojas divas jaunas kooperācijas jomas. Pretstatā Eiropas Kopienas (EK) pīlāram, politikas veidošana abās jaunajās sadarbības jomās noris būtībā pēc starpvaldību principiem un procedūrām. Līguma plaša atjaunošana ir Ekonomiskās un monetārās savienības nostiprināšana, kuras mērķis ir kopēja Eiropas valūta. Dānijā, Francijā un Īrijā notika referendumi; turklāt referendums Īrijā ieguva pārliecinošu, bet Francijā tikai ļoti nelielu atbalstu. Pirmais Dānijā sarīkotais referendums piedzīvoja neveiksmi. Balansējot starp atkārtotu sarunu vešanu par Līgumu, no vienas puses, un Eiropas Kopienas politisko piekāpšanos, no otras puses, beidzot varēja atrast veidu, kas Dānijai padarīja iespējamus izņēmuma noteikumus noteiktām līguma jomām. Uz to balstoties ar otro pieeju izdevās iegūt Dānijas iedzīvotāju nepieciešamo piekrišanu. Taču tikai 1993. gada oktobrī pēc Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas, kam bija jālemj par vairākām sūdzībām pret Līgumu, bija iespējams pārvarēt pēdējos šķēršļus, un Līgums stājās spēkā divus gadus vēlāk nekā paredzēts.

PriekšvēstureEiropas Kopienas padziļināšanas motīvi, kā tie atspoguļoti Māstrihtas līgumā,

laika ziņā sniedzas līdz 80. gadu sākumam. Pēc Eiropas politikas stagnācijas pirmās fāzes vienīgi 1986. gadā pieņemtais Vienotais Eiropas akts piešķīra integrācijas procesam jaunu dinamiku, kas izrietēja no nospraustā mērķa līdz 1992. gada beigām realizēt Eiropas iekšējo tirgu. Iekšējais tirgus tālu pārsniedza ekonomiskās jomas un ietiecās gandrīz visās politiskās dzīves jomās. Ar Eiropas Kopienas reformu tika saistīta cerība atrast pieeju no jauna izveidojušās vadīšanas nepieciešamībai, kā tas izrietēja no vides politikas un sociālās politikas, pētniecības un tehnoloģiju politikas, ieceļošanas politikas vai iekšējās drošības jautājumiem.

Kā cits motīvs pievienojās kopš 1989. gada sākušās izmaiņas starptautiskajā situācijā. Šajā situācijā Māstrihtas līgums netieši sniedz Eiropas Kopienas atbildi uz politiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām Centrālajā un Austrumeiropā, kā arī bijušajā Padomju Savienībā. No vienas puses, runa bija par uzlabotu ārpolitisko instrumentu kopuma radīšanu, un, no otras puses, par Kopienas nostiprināšanu par politisku stabilizācijas kodolu, kam varētu būt aktīva atbalstītāja loma no jauna izveidojušos demokrātiju pārveidošanās procesā. Darbojās arī nodoms Kopienā politiski vairāk iesaistīt tikko atkalapvienoto Vāciju, tāpat kā Eiropas Kopienas

padziļināšanas virzienā jau toreiz iezīmējušos paplašināšanos ar vairākām EBTA – valstīm (EBTA paplašināšanās).

Motīvu kopumu nepieciešamajai reformai vēl papildināja ekonomiska un politiska rakstura uzskats, ka Eiropas iekšējā tirgus priekšrocības varētu pilnīgi izpausties pastāvot vienotai ekonomikas politikai un kopējai valūtai. Rēķinoties ar to Eiropas Savienības Padome pilnvaroja ekspertu grupu toreizējā Komisijas prezidenta Delora vadībā izstrādāt pakāpenisku plānu Ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanai. Pamatojoties uz Delora ziņojumu valstu un valdību vadītāji 1989. gadā nolēma ar 1990. gada 1. jūliju sākt pirmo Ekonomiskās un monetārās savienības pakāpi un sasaukt Starpvaldību konferenci, lai sagatavotu nepieciešamās izmaiņas līgumā. 1990. gada aprīlī Vācijas Federālais kanclers Kols un Francijas Valsts prezidents Miterāns ierosināja sasaukt otro Starpvaldību konferenci par politisko savienību. Abas Starpvaldī-bu konferences noritēja paralēli un turpinājās vairāk kā gadu. To rezultātus -izmantoja, Luksemburgas un Nīderlandes prezidentūras laikā 1991. gada decembrī sagatavojot provizoriskus projektus par valstu un valdību vadītāju vienošanos par reformu līguma precīzu saturu.

Līguma satursLīgums tiek iedalīts septiņās sadaļās, kas ietver Kopējos nosacījumus

(LES I sadaļa), izmaiņas Eiropas Kopienu dibināšanas līgumā (LES II–IV sadaļa), nosacījumus par kopējo ārējo un drošības politiku (LES V sadaļa), nosacījumus sadarbībai tieslietu un iekšlietu jomās (LES VI sadaļa), kā arī vispārīgos noslēguma nosacījumus. Līgumiem pievienoti 17 protokoli un 33 deklarācijas, to skaitā Protokols par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem, kā arī dalībvalstu vienošanās, izņemot Lielbritāniju, par kopējo sociālo politiku. Līgums nostiprināja sekojošo:

Vēlākais 1999. gadā Eiropas Savienība ieviesīs kopējo Eiropas valūtu. Tajā var piedalīties tās valstis, kas izpilda līgumā noteiktos ekonomiskos priekšnoteikums, tā saucamos konverģences kritērijus. Lai sasniegtu tam nepieciešamo dalībvalstu ekonomisko harmoniju, tika paredzēta cieša ekonomikas politikas saskaņošana. Jaunās valūtas stabilitāte sākot ar 1999. gadu jāpārrauga neatkarīgai Eiropas Centrālajai bankai (ECB). Pārejas periodam līdz jaunās valūtas ievešanai tika nodibināts Eiropas Monetārais institūts, kas veic nepieciešamos priekšdarbus. Eiropas Monetāro institūtu nodibināja 1994. gadā un tā sēdeklis atrodas Frankfurtē pie Mainas.

Līdz tam Eiropas politiskajā sadarbībā praktizēto vājo ārējās politikas koordināciju aizstāja Kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP). Kā jaunu instrumentu iekļāva tā saucamās “kopīgās rīcības”. Direktīvas un principiāli lēmumi jāpieņem vienbalsīgi, taču jau izlemtu rīcību realizēšanai nepieciešams vienīgi balsu vairākums. Pirmoreiz līgums paredz arī jaunu pieeju Eiropas drošības politikā. Šajā nolūkā ES institucionāli piesaistīja Rietumeiropas savienību (RES) kā drošības politikas instrumentu. Pakāpeniski jāveido pastāvīga Eiropas aizsardzības politika.

Eiropas Savienības dalībvalstis pastiprināja savu sadarbību tieslietās un iekšlietās. Kā “kopīgu interešu” jomas LES K pantā tika nosaukta patvēruma politika, ārējo robežu kontrole, ieceļošanas politika, narkotiku apkarošanas politika, sadarbība tieslietās, sadarbība muitas jautājumos, kā arī policijas sadarbība. Pie tam kooperācija tieslietās un iekšlietās tiek veidota galvenokārt starpvalstu līmenī. Vienīgi uz kopējo vīzu politiku kā supranacionālu Kopienas kompetenci attiecas LEK 100. c pants. Balsošanas klauzula (LES K 9. pants) paredz pārējo tieslietu un iekšlietu jomu nodošanu Kopienas kompetencē un tādējādi pārcelšanu uz Savienības pirmo pīlāru – iespēju, kas kļūst reālāka īstenojot Amsterdamas līgumu.

Blakus ekonomiskās un monetārās politikas kompetencēm ar Māstrihtas līgumu Eiropas Kopiena ieguva materiālas kompetences. Šim faktiskajam darbības lauku paplašinājumam pretī nostājas subsidiaritātes princips (LEK

3. B pants 2. paragrāfs). Saskaņā ar to Kopienai “jomās, kas nav pilnīgi tās kompetencē, jāsāk darboties tik lielā mērā, ja realizējamo pasākumu mērķus pietiekami nevar sasniegt dalībvalstu līmenī, un tāpēc tos apjoma vai ietekmes dēļ labāk var sasniegt Kopienas līmenī”.

Līgums nostiprināja Eiropas Parlamenta (EP) tiesības, iekļaujot, t. s., līdzlemšanas procedūru (lemšanas procedūra) saskaņā ar LEK 189. b pantu, kas īpaši tiek pielietota iekšējā tirgus jomās, kā arī pētniecībā un tehnoloģijā, veselībā, kultūrā un patērētāju aizsardzībā, palielinājās EP ietekme likumdošanas procesā. Arī kā līdzlemšana raksturotā procedūra, kas Amsterdamas līgumā tika attiecināta vēl uz citām jomā, līdz ar blakus Starpnieku komisijas izveidošanu viedokļu atšķirību gadījumos ar Eiropas Savienības Ministru Padomi arī Eiropas Parlamenta veto tiesības. EP ar absolūtu balsu vairākumu var nobloķēt visas likumu iniciatīvas procedūras lietošanas jomās. Bez tam ieceļot Eiropas Komisiju, Parlaments ieguva apstiprināšanas tiesības. Saskaņojot Komisijas ievēlēšanas laiku un balsošanu ar Eiropas Parlamenta leģislatūras periodu, Eiropas Parlaments iepretim Komisijai ieguva lielāku svaru, veicot savas kontroles funkcijas.

ES institucionālo veidojumu paplašināja Reģionu komiteja, kas pārstāv dalībvalstu reģionālās vienības ES līmenī. Tā sastāv no valstu un reģionu pārstāvjiem un darbojas konsultatīvi likumdošanas procesā.

Līgumā no jauna tika radīta arī Eiropas Savienības pilsonība, kas katram ES pilsonim katrā dalībvalstī garantē pašvaldību un Eiropas Savienības vēlēšanās aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības. Bez tam ar Savienības pilsonību tika atzītas visu ES pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, kā arī garantēta viņu diplomātiskā un konsulārā aizsardzība ES pārstāvniecībās ārvalstīs, ja tur nebūtu viņu valsts pārstāvniecības.

Izņemot Lielbritāniju, kas gan Amsterdamas līguma ietvaros tomēr pievie-nojās, visas citas līguma dalībnieces un pēc to iestāšanās ES arī Austrija, Zviedrija un Somija pievienojās “Vienošanās par sociālo politiku”, kas tika pievienota Savienības līgumam kā Papildus protokols. Tas padara iespējamus Eiropas Savienības līgumā neiekļautus sociāli politiskos pasākumus, īpaši attiecībā uz darba nosacījumiem, darba ņēmēju tiesībām, vīriešu un sieviešu iespēju vienlīdzību, kā arī profesionālo iekļaušanos darba tirgū (sociālā politika).

Reformas bilanceKā jau to iepriekš varēja paredzēt, Māstrihtas līgums neizraisīja integrācijas

nostiprināšanos. Plašas Līguma daļas tika panāktas sarunās partneru politiska kompromisa apstākļos. Daudzos gadījumos kopīgo viedokli varēja nostiprināt tikai ļoti vispārīgi. Ja neizdevās pat tas, tad kā pēdējo līdzekli, lai panāktu vienprātīgu risinājumu, atsevišķām dalībvalstīm vajadzēja piešķirt izņēmuma noteikumus, tā saucamos opting-outs. Tā Lielbritānija pirmoreiz kā viena no dalībvalstīm ar sociālās politikas opting-out atdalījās no vienas no Kopienas politikas svarīgākajām jomām, kas gan tika koriģēts Amsterdamas līgumā. Māstrihtas līgums nesekoja vienotam modelim. Tajā atspoguļojas Eiropas integrācijas atšķirīgie nacionālie modeļi. Pirmajā pīlārā būtībā tika turpināts kopš 1957. gada aizsāktais integrācijas ceļš, turpretim otrajā un trešajā pīlārā likts uzsvars uz jaunas formas starpvalstu kooperāciju. Tādējādi kopumā līgumā atvērtas palika visas nākamās attīstības iespējas. Atbilstoši Amsterdamas līgums daļēji turpina pragmatiski veidot starpvaldību sadarbību, bet daudzās jomās atkal iesaista supranacionālā Kopienas ietvarā.

Paralēli opting-out Eiropas Savienības procedūru un struktūru tālāku sarežģījumu veicināja arī lemšanas procedūru skaita atkārtotā palielināšana kā rezultāts līdzlemšanas procedūras iekļaušanai, kā arī vairāku jaunu institūciju radīšana. Pēc Māstrihtas līguma Savienības politiskā sistēma ir kļuvusi vēl sarežģītāka un necaurspīdīgāka, un to ir veicinājusi Māstrihtas diskusijas laikā skaidri izpaudusies

Eiropas integrācijas nepieņemšana un nostiprinājusies daudzu pilsoņu sajūta, ka Eiropas Savienība pieaugošā kārtā varētu attīstīties par birokrātisku supervalsti, kas nekontrolēti lielā apjomā piesavinās plašas kompetences. Tāpēc šīs problēmas un pieredze ar Māstrihtas līgumu bija centrālie jautājumi spriežot un izvirzot priekšlikumus Māstrihtas līguma reformai. Galvenokārt lemšanas procedūru un struktūru vienkāršošana, skaidrāka kompetenču pārdale starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm, kā arī Eiropas lēmumu demokrātiskās leģitimācijas nostiprināšana bija centrālie jautājumi 1996.–1997. gada Māstrihtas līguma revīzijas Starpvaldību konferencē, kuras rezultāti bija Eiropas Savienības Padomes Amsterdamas lēmumi 1997. gada jūnijā un Amsterdamas līguma formāla parakstīšana 1997. gada 2. oktobrī.

Kristiāns Jungs (Christian Jung)

Nodarbinātības politika

Juridiskais pamats: LEK, 2., 102. a, 103. panta 2. paragrāfs un 235. pants; LES, D pants; Eiropas Savienības Padomes Amsterdamas rezolūcija par attīstību un nodarbinātību. Pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā: Jauna LEK sadaļa par nodarbinātību, ievietojama pēc VI sadaļas. Mērķi: Dalībvalstu nodarbinātības politiku koordinācija un saskaņotas nodarbinātības stratēģijas attīstīšana augsta nodarbinātības līmeņa atjaunošanai. Instrumenti: Finansiāls atbalsts, kā arī iespējami papildinājumi nacionālajās ilgtermiņa programmās noteiktajiem pasākumiem (pilotprojekti, pārbaudītas prakses pārņemšana), no dalībvalstu un kopīgajām gada atskaitēm izrietošas Padomes direktīvas, jaunizveidojamas konsultatīvas nodarbinātības komisijas atzinumi, Padomes ieteikumi atsevišķām dalībvalstīm. Budžets: 1997. gadam budžeta plānā paredzēti ap 7,6 miljardi ECU Eiropas sociālā fonda nodrošinājumam, 380 miljoni ECU vispārējai un profesionālajai izglītībai, kā arī nepilni 189 miljoni ECU citiem sociālajiem pasākumiem. Papildus pieskaitāmas Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Investīciju fonda intervences. Literatūra: Europäische Kommission (Hrsg.): Für Beschäftigung in Europa – ein Vertrauenspakt, Bulletin der Europäischen Union, Beilage 4/96, S. 11–35; dies.: Beschäftigung in Europa, KOM (96) 485 endg.; dies.: Die europäische Beschäftigungsstrategie – Jüngste Fortschritte und Perspektiven, KOM (95) 465 endg., Brüssel 1995.

Nodarbinātības politika ir ekonomiskās politikas lēmējinstanču sistemātisks mēģinājums paaugstināt lielā bezdarba dēļ (1997. gadā ES bija tieši 18 miljoni bezdarbnieku) par nepietiekamu uzskatīto nodarbinātības līmeni, izmantojot instrumentus, kas atrodas zem makroekonomiskās vadības līmeņa, resp., ārpus konjunktūras un attīstības politikas. Ar to, pirmkārt, tiek saprasta darba tirgus fleksibilitāte, augstāka darba spēka kvalifikācija, ar darbā iekārtošanos saistītās sociālās sistēmas stimulācija, nodarbinātības intensificēšana ražošanā, diferencējot algu sistēmu un samazinot reālos algas izdevumus, darba laika pārorganizācija un ar augstu attīstības potenciālu saistītu nozaru apgūšana apkalpojošajā sektorā, īpaši akcentējot mazos un vidējos uzņēmumus. Tādējādi nodarbinātības politika satur struktūrpolitikas, darba tirgus politikas, sociālās sistēmas veidošanas un tarifa partneru attiecības ietekmējošus elementus.

Līgumtiesiskā bāze

Eiropas Savienība nodarbinātības politikas kompetenci pārņems tikai pēc Amsterdamas līguma ratifikācijas. Sākotnēji Eiropas Ekonomiskās kopienas līguma preambulā nostiprinātais Kopienas “nolūks” attiecībā uz “savu pilsoņu (...) nodarbinātības apstākļu pastāvīgas uzlabošanas (...) mērķiem”, kā arī turpat sākotnējā līgumā noteiktā “Eiropas Sociālā fonda izveidošana strādājošo nodarbinātības iespēju uzlabošanai (...)” (LEK 3. pants) neapšaubāmi bija orientēti uz individuālo darba situāciju, jo LEK 2. pantā uzskaitītie Kopienas mērķi nesaturēja nodarbinātības līmeņa celšanu vai pilnīgas nodarbinātības sasniegšanu līdz 1992. gadam. Acīmredzot, tika uzskatīts, ka līdz ar tiekšanos pēc “noturīgas un līdzsvarotas ekonomiskās izaugsmes” šis mērķis tiks realizēts automātiski. Gandrīz visās dalībvalstīs astoņdesmitajos gados pieaugošais bezdarbs beidzot noveda līdz “augstas nodarbinātības līmeņa” uzdevuma iekļaušanai LEK līdz ar Māstrihtas līgumu. Taču nodarbinātības politika vēl netika iekļauta kopējā LEK 3. panta rīcības katalogā.

Tagad tas ir Amsterdamas līguma uzdevums. Turklāt LEK tiks papildināts ar piecu nodaļu aptverošu jaunu “Nodarbinātības sadaļu”. Amsterdamas Eiropas Savienības Padome “Stabilitātes un attīstības paktu” papildināja ar rezolūciju par attīstību un nodarbinātību, kurā vēlreiz tiek uzsvērta nacionālo un Kopienas nodarbinātības politiku izpilde un koordinācija, tai skaitā Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Investīciju fonda (EIF) aktivitātes. Šīs iniciatīvas radās galvenokārt Zviedrijas un Francijas ieteikumu rezultātā. Tās veido sava veida pretsvaru spēcīgajai, ar Stabilitātes paktu vēl vairāk akcentētajai nākamās Eiropas Centrālās bankas orientācijai uz stabilitāti un dalībvalstu finansiāli politiskajai izolācijai.

Jaunās sadaļas pirmā nodaļa paredz izstrādāt koordinētu nodarbinātības politiku Eiropas Kopienā un dalībvalstīs, liekot galveno uzsvaru uz kvalifikāciju un darba tirgus fleksibilitāti. Otrā nodaļa paredz nodarbinātības politikas nacionālo pasākumu un koordinēto stratēģiju saskaņotību, ieskaitot attiecīgas savstarpējas vienošanās. Ir jāpievērš uzmanība katras valsts rūpniecisko attiecību ieradumiem. Trešā nodaļa paredz atsevišķo valstu pasākumu atbalstīšanu un to eventuālu papildināšanu ar kopīgiem pasākumiem un Kopienai savas politikas īstenošanā un plānošanā liek orientēties uz nodarbinātības līmeņa paaugstināšanu. Plānotā ceturtā nodaļa nosauc kopējās nodarbinātības politikas instrumentus: 1) Komisijas un Padomes kopīgs gada ziņojums Eiropas Savienības Padomei par situāciju nodarbinātības politikā; 2) ikgadējas Komisijas direktīvas dalībvalstu nodarbinātības politikā, kas balstītas uz attiecīgiem Padomes secinājumiem un pieņemtas ar kvalificētu vairākumu pēc noklausīšanās dažādos Kopienas orgānos; 3) ikgadējas dalībvalstu atskaites Padomei un Komisijai; 4) dalībvalstu politikas kontrole, ko veic Padome un Komisija, pēc iespējas izstrādājot ieteikumus atsevišķām dalībvalstīm; 5) līdzlemšanas procedūrā pieņemts lēmums par – pamatotu, terminētu un ierobežotu – (finansiālu) stimulu ieviešanu dalībvalstu sadarbības veicināšanai, pieredzes apmaiņai un inovatīviem pilotprojektiem; 6) konsultatīvas nodarbinātības komisijas iedarbināšana, kuru veido divi pārstāvji no katras ES dalībvalsts un no Komisijas.

Bez tam nodarbinātības politikā liela nozīme ir atsevišķiem Eiropas Kopienas līguma VIII Sociālās sadaļas nosacījumiem, kas pēc Amsterdamas tika papildināta ar plašām Sociālā protokola daļām. Arī Eiropas Kopienas sociālās politikas mērķis ir augsts nodarbinātības līmenis. Tā nodrošināšanu īpaši ietekmēs tas, ka Padome – gan tikai pēc vienbalsīguma principa – pirmkārt, var finansiāli veicināt jaunu darba vietu radīšanu vai esošo darba vietu sadalījumu un, otrkārt, noteiktā apjomā noteikt darba noteikumus strādājošajiem no trešajām valstīm.

Līdzšinējā prakseArī līdz šim spēkā esošā Eiropas Kopienas līguma satura ietvaros Kopiena varēja

rīkoties saskaņā ar nodarbinātības politikas mērķiem, izmantojot caurspīdīguma nodrošināšanas un koordinēšanas instrumentus. Starp sociālajiem jautājumiem, kur Komisijai saskaņā ar LEK 118. pantu ir uzdots veicināt ciešu sadarbību starp

dalībvalstīm, nodarbinātība atrodas pirmajā vietā. Eiropas Komisijas priekšlikumi nodarbinātības jomā pirmo reizi tika apkopoti “Baltajā grāmatā par attīstību, konkurētspēju un nodarbinātību”. Tajā līdzās Kopienai raksturīgo instrumentu aktivizēšanai (Viseiropas tīklu veicināšana, kopēja inovatīvo produktu un metožu izpēte) īpaša uzmanība tiek pievērsta pieļauto kļūdu un atsevišķo dalībvalstu gūtās pieredzes analīzei.

Baltajai grāmatai sekoja virkne citu aktivitāšu. Kā virzošais spēks šeit darbojās Eiropas Savienības Padome. Tā savā Esenes sanāksmē 1994. gada decembrī pieņēma rīcības plānu ar sekojošiem galvenajiem punktiem: izglītība un kvalifikācijas paaugstināšana, fleksibilitāte uzņēmumos un darba tirgū, jauni darba laika modeļi, zemākas algas blakus izmaksas, lietderīgāka sabiedrisko līdzekļu izmantošana, īpaši pasākumi attiecībā uz mazkvalificētajiem jauniešiem un paātrinātas strukturālās izmaiņas. Stratēģiska nozīme ir arī Komisijas Baltajai grāmatai par sociālo politiku (1994), 1989. gadā pieņemtajai Kopienas Sociālajai hartai, tai pievienotajai otrajai sociāli politiskajai rīcības programmai un sociālpolitiskajai Zaļajai grāmatai (1993), kas radās vienlaicīgi ar Balto grāmatu par attīstību, konkurētspēju un nodarbinātību.

Šajās analīzēs un priekšlikumos priekšplānā izvirzās darba vietu radīšana saistībā ar mazo un vidējo uzņēmumu veicināšanu un deregulāciju tādās perspektīvās un darba spēku absorbējošās nozarēs kā informācija, telekomunikācijas un biotehnoloģija. Bez tam Baltā grāmata pieprasa labāku koordināciju starp Darba, Izglītības un Zinātnes ministrijām, vienotas nacionālās un pēc iespējas savstarpēji tuvinātas profesionālās sistēmas izveidi, kā arī kvalifikācijas paaugstināšanas piedāvājumus bezdarbniekiem ar zemāku kvalifikāciju.

Arī pēdējo gadu laikā ES līmenī notiek daudzas ar nodarbinātības politiku saistītas aktivitātes: sociālo partneru “Apaļais galds”, “Triju konference” starp ES institūcijām, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem, “Dublinas paziņojumi”, dažādi ziņojumi par nodarbinātību un jo īpaši Komisijas sastādītais Eiropas nodarbinātības “Uzticības pakts”, kurā vēlreiz stratēģiski tiek apkopotas svarīgākās iniciatīvas un norādīta to ieviešanas termiņu perspektīva. Tas paredz uzlabot makroekonomiskos bāzes nosacījumus, pilnīgāku iekšējā tirgus noslogojumu nodarbinātības kontekstā, ātrāku nodarbinātības sistēmu reformu un nodarbinātībai labvēlīgu ES reģionālo struktūrpolitiku. Īpaši attiecībā uz pēdējo tiek skartas arī Eiropas Kopienas finanses. Šeit pamatā ir domāta fonda rezervju izmantošana pilotprojektiem un reģionāliem nodarbinātības paktiem, kā arī pastiprināta mazo un vidējo uzņēmumu veicināšana ar Eiropas Investīciju bankas, Eiropas Investīciju fonda un ES budžeta palīdzību.

1997. gada novembrī Eiropas Savienības Padome Amsterdamā pēc Francijas iniciatīvas ir paredzējusi sarīkot “Galotņu tikšanos par nodarbinātības jautājumiem Eiropā”. Šajā Eiropas Savienības Padomes speciālajā sanāksmē valstu un valdību vadītāji pamatā diskutēs par to, cik plaši ir jābūt izstrādātām jaunajām kompetencēm nodarbinātības politikā, kā arī par to virzieniem. Ir jārēķinās arī ar pamata pozīciju konfrontāciju – piemēram, ar nodarbinātības politiku saistītu tirdzniecības un rūpniecības politikas instrumentalizāciju un kvantitatīvu nodarbinātības mērķu lietderību, par ko notiek iepriekšēja dalībvalstu vienošanās. Vācija un Francija jau iepriekš saskaņoja, ka Francija, neskatoties uz iepriekšējiem nodomiem, tomēr nenāks klajā ar priekšlikumiem par specifiskām ar nodarbinātības politiku saistītām izdevumu programmām.

KopvērtējumsKopienas jaunā kompetence nodarbinātības politikas jomā tika radīta pēc dažu

valstu – piemēram, Zviedrijas un Francijas – pieprasījuma un pretēji sākotnējai pretestībai no citu valstu puses (piemēram, Vācija un Lielbritānija), ņemot vērā augsto bezdarba līmeni un kā atbalsts Māstrihtas līguma stabilitātes nostiprināšanai. Tā tomēr ir vairāk virzīta uz informācijas apmaiņu un koordināciju nekā uz konkrētu pasākumu izstrādāšanu un savā apjomā nav salīdzināma ar nākamās Eiropas Centrālās bankas monetāro politiku. ES rīcībā esošā finansiālā intervences masa

sakarā ar paredzēto vienbalsības principu acīmredzot paliks niecīga: neskatoties uz to, ka dalībvalstis laikā līdz Dublinas ES Padomei (1996. gada decembrī) bija iesniegušas 62 reģionālo nodarbinātības apvienību projektus, ECOFIN Padome, piemēram, neatbalstīja programmu ELISE, kas paredzēja Eiropas aizņēmuma garantijas darba vietas radošām investīcijām mazos un vidējos uzņēmumos. Pašreiz mazie un vidējie uzņēmumi tomēr saņem plašus EIF līdzekļus ar projekta “Attīstība un apkārtējā vide” starpniecību. Spēcīgākais ES rīcībā esošais instruments ir nacionālo kļūmju atklāšana un attiecīgu uzlabojošu ieteikumu izstrādāšana konkrētajai valstij. Sakarā ar to, ka konkrētu pasākumu veikšana ir gandrīz vienīgi katras valsts pašas kompetencē, var rasties nelabvēlīga situācija, ka līdz ar jauno nodarbinātības komisi-ju, kā arī lielo nepieciešamo ziņojumu apjomu radīsies birokrātiskas izmaksas, kuras nebūs proporcionālas jauno instrukciju jēgai. Ar to varētu tikt pieviltas arī pārāk augstu spraustās cerības. Neapšaubāmi pareiza ir jaunā orientācija uz “aktīviem” pasākumiem, kas nomainīja “pasīvo” sociālās bezdarba problēmas samierināšanās taktiku. Saprātīga ir arī inovatīvu pilotprojektu atbalstīšana. Tomēr atklāts paliek jautājums par nerezultatīvu projektu slēgšanas iespējām.

Fricis Francmeijers (Fritz Franzmeyer)

Paplašināšanās

Juridiskais pamats: LES preambula, O un F panti; LEK 3. a (1) pants. Iestāšanās pieteikumi no desmit Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm: Ungārijas (31.03.94.), Polijas (05.04.94.), Rumānijas (22.06.95.), Slovākijas (27.06.95.), Latvijas (27.10.95.), Igaunijas (24.11.95.), Lietuvas (08.12.95.), Bulgārijas (14.12.95.), Čehijas Republikas (17.01.96.), Slovēnijas (10.06.96.) un četrām pārējām valstīm: Turcijas (14.04.87.), Kipras (03.07.90.), Maltas (16.07.90.), Šveices (20.05.92.). Literatūra: Europäische Kommission: Agenda 2000, KOM (97) 2000 endg., Brüssel 1997; Werner Weidenfeld (Hrsg.): Europa öffnen, Gütersloh 1997; Barbara Lippert, Wolfgang Wessels: Erweiterungskonzepte und Erweiterungsmöglichkeiten, in: Cord Jakobeit und Alparslan Yenal (Hrsg.): Gesamteuropa, Bonn 1993, S. 439 –457.

Romas līgumā izveidotās sešu valstu savienības paplašināšanās par šodienas Eiropas Savienību ar 15 dalībvalstīm notika vairākās kārtās. 1973. gadā Eiropas Kopienā kā pirmās iestājās EBTA dalībvalstis Lielbritānija, Īrija un Dānija. Nākamā paplašināšanās kārta notika 80-tajos gados un koncentrējās Eiropas Dienvidos – tajā iestājās Grieķija (1981. gadā), kā arī Spānija un Portugāle (1986. gadā). Ar Austrijas, Zviedrijas un Somijas iestāšanos ES 1995. gadā turpinājās EBTA sarukšanas process.

Kaut arī ikviens nākamais posms ir apliecinājums integrācijas kopienas pievilcībai, tomēr aizvien lielākais dalībnieku skaits apgrūtina lēmumu pieņemšanu, jo īpaši, ja lēmumu pieņemšanas procedūra netiek piemērota jaunajai situācijai. Domājot par priekšā stāvošo paplašināšanos Austrumu virzienā, obligāti ir nepieciešamas pamatīgas institūciju un procesa reformas.

Izaicinājums – paplašināšanās Austrumu virzienā Eiropas Savienības Padome 1995. gada decembrī Madridē paziņoja, ka Eiropas

Savienības paplašināšanās ir politiska nepieciešamība un vēsturis-ka izdevība. Pašreizējā brīdī savus pieteikumus Padomei ir iesniegušas četrpa-dsmit valstis, to skaitā desmit asociētās valstis no Centrālās un Austrumeiropas (CAE–10). Eiropas Komisija negatīvu pagaidu atzinumu par Turciju iesniedza jau 20.12.89., taču Padomei kopš 10.06.93. pozitīvi atzinumi ir iesniegti par Kipras un Maltas pieteikumiem. Malta tāpat kā Šveice pēc negatīva rezultāta referendumā 1992. gada decembrī par iestāšanos Eiropas ekonomiskajā telpā (EET) šobrīd pieteikumu iestāties neiesniedz. Kipra jau 1995. gadā saņēma solījumu, ka iestāšanās sarunas tiks uzsāktas sešus mēnešus pēc starpvaldību konferences noslēguma.

1997. gada jūlijā Komisija iesniedza pagaidu atzinumus attiecībā uz desmit valstu pieteikumiem, noslēdzot Eiropas vienošanās, kuras atrodas aktuālās paplašināšanās politikas centrā. Savā Agenda 2000 Komisija ierosina, lai sarunas vispirms tiktu uzsāktas ar Ungāriju, Poliju, Igauniju, Čehijas Republiku un Slovēniju. 1997. gada decembrī Eiropas Savienības Padome pieņems politisku lēmumu par to, ar kurām kandidātēm tiks atklātas sarunas par iestāšanos1. Pēc tam, kad valstu un valdību vadītāji 1997. gada jūnijā Amsterdamā atzina, ka pēc līguma revīzijas pabeigšanas ceļš uz paplašināšanos ir brīvs, sarunu sākums tika paredzēts uz 1998. gada sākumu2. Paredzams, ka pirmā paplašināšanās nevarēs notikt pirms 2002. – 2003. gada.

Beidzoties Austrumu un Rietumu konfliktam, pieaug ES atbildība visas Eiropas priekšā par to, lai plašā mērogā tiktu radītas struktūras tādai drošības kopienai, kas balstītos uz labklājību, sociālo izlīdzinājumu un demokrātiju. Šai ziņā paplašināšanās politika ir kontinenta jaunās kārtības sastāvdaļa. Attiecībā uz Krieviju ir jāapsver Austrumu paplašināšanās drošības politikas implikācijas. Paplašināšanās uz Austrumiem katrā ziņā izraisa gan vienprātību integrācijas politikai, gan arī pakļauj smagai pārbaudei piecpadsmit dalībvalstu kopienas reformu spējīgumu. Šo izaicinājumu nevar salīdzināt ar iepriekšējām četrām paplašināšanās kārtām, un arī ES no tā nevar izvairīties, atliekot uz vēlāku laiku stratēģiju, kurā tā integrācijas optimālo padziļināšanu izvirzītu par absolūtu priekšnosacījumu Austrumu paplašināšanai. Tādēļ ES deklarē paralēlu rīcību. Tās mērķis ir ES reformu darba kārtības strūrakmeņus Amsterdamas līguma ratifikāciju, ES līdzekļu sistēmas jaunos nosacījumus, kohēzijas, struktūras un vienotās lauksamniecības politikas reformu, ieiešanu Ekonomiskās un monetārās savienības trešajā pakāpē, Rietumeiropas savienības nākotni – savlaicīgi un konceptuāli saskaņot ar tā saucamo pievienošanās stratēģiju un sarunām par jauno demokrātisko valstu iestāšanos. Protams, Austrumu paplašināšanās saasina slēptos sadales konfliktus Eiropas Savienībā starp kohēzijas valstīm un neto maksātājvalstīm un rada nepieciešamību ar stratēģiskiem lēmumiem precizēt pragmatisko jautājumu par to, ka integrācijas politikas virzība uz gala mērķi tiek atstāta atklāta. Turklāt tā saasina debates par ES integrācijas fleksibilitāti un diferencēšanu, kā arī par Savienības politiskā un ekonomiskā gravitācijas lauka pārvietošanos. Komisija dokumentā Agenda 2000 ir devusi gan analīzi, gan arī izklāstījusi priekšlikumus konkrētai darbībai: šī analīze satur Komisijas desmit atzinumus par Centrālās un Austrumeiropas valstu (CAE–10) pieteikumiem, paplašināšanās ietekmes uz ES finansu un politisko jomu novērtējumu, kā arī apsvērumus par iestāšanās stratēģiju un par atbalstu iekļaušanās procesam.

Likumdošanas pamati un vispārējs iestāšanās process

Kopš dibināšanas Eiropas Kopienu pamatā ir atklātas organizācijas princips. Jau Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) līguma 98. pants noteica, ka ikviena Eiropas valsts var iesniegt iestāšanās pieteikumu. Līguma par Eiropas Ekonomisko kopienu (EEK) 237. pantā, resp., līguma par Eiropas Atomenerģijas kopienu (EURATOM) 205. pantā šī koncepcija ir ņemta vērā. Stājoties spēkā līgumam par Eiropas Savienību (LES) (Māstrihtas līgums) EEK līguma 237. pants tika aizstāts ar līdzīgu LES pantu, proti, ar pantu O. Tā būtība ir šāda: “Ikviena Eiropas valsts var izteikt vēlmi kļūt par Savienības dalībvalsti.” Ģeogrāfiskais nosacījums, ka tas attiecas tikai uz Eiropas valstīm, nav pietiekams priekšnosacījums. Taču Marokas pieteikums šī iemesla dēļ 1987. gadā tika nekavējoties noraidīts. LES F pantā ir noteikts, ka ES dalībvalstī ir jābūt uz demokrātiskiem pamatprincipiem balstītai valdības sistēmai. Šos priekšnosacījumus ES Padome apstiprināja jau 1978. gadā savā deklarācijā par demokrātiju. Amsterdamā LES F pants tika vēl papildināts ar to, ka tai ES dalībvalstij, kas rupji un ilgstoši pārkāpj brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību principus, var tikt apturētas līdzdalības tiesības. ES konsekventi pēc Amsterdamas atbilstoši papildinātajā LES O pantā pieprasa, lai pieteikuma iesniedzēji minētos pamatprincipus ievērotu. Turklāt LEK 3. a panta 1. paragrāfs nosaka, ka dalībvalstis un Kopiena īsteno ekonomikas politiku, kas ir pakļauta atvērta tirgus ekonomikas ar brīvu konkurenci pamatprincipam. Lēmums par iestāšanos ir politiskas apsvēršanas process, kurā jo sevišķi liela nozīme ir ES Ministru Padomei un dalībvalstīm. Starp citu, dalībvalstīm saskaņā ar LES N pantu ir neierobežotas tiesības izmainīt līgumu, un tas attiecas arī uz iestāšanās priekšnosacījumiem.

Vispārīgais iestāšanās process ir daudzšķautņaināks, nekā tas ir iezīmēts LES O pantā. Vispirms Eiropas valsts, kas vēlas iestāties, iesniedz pieteikumu Padomei. Šo vienpusējo paziņojumu par savu vēlmi kandidātvalsts var atsaukt līdz pat ratifikācijas raksta iesniegšanai – kā tas 1994. gadā bija Norvēģijas gadījumā. Komisija savā pagaidu paziņojumā izanalizē Padomei iesniegtā pieteikuma vispārīgās iespējas un problēmas. Pēc tam Padome lemj par sarunu uzsākšanu atbilstoši LES O pantam. Sarunas ved ES prezidentūra dalībvalstu vārdā un ar Komisijas atbalstu. Tikai noslēguma etapā tiek pielietots LES O pantā paredzētais process: sākumā Padome saņem Komisijas galīgo atzinumu par iestāšanos, kas saistības tai tomēr neuzliek. Padome vienbalsīgi nolemj, vai iestāšanās pieteikums ir jāpieņem. Turpretim dalībvalstis saskaņā ar O pantu iestāšanās līgumā (ieskaitot sarežģīto iestāšanās procesu) ar pieteikuma iesniedzēju valsti nosaka konkrētas detaļas, “kā” iestāties. Uzņemšanas nosacījumi attiecas uz pārejas noteikumiem, kas kandidātvalstij atļauj vienīgi laika ziņā ierobežotu novirzīšanos no LEK. Tomēr ES pēc iekšējā tirgus izveidošanas pieļauj tikai ļoti ierobežotas izņēmuma iespējas. Šajā ziņā iestāšanās slieksnis Centrālās un Austrumeiropas valstīm ir ārkārtīgi augsts un katrā ziņā -augstāks nekā attiecībā uz Spāniju un Portugāli, kuras pievienojās EK 1986. gadā pirms iekšējā tirgus izveidošanas. Nepieciešamā piemērošanās attiecas galvenokārt uz neatliekamajām ar iestāšanos saistītajām izmaiņām EK līgumā, piemēram, attiecībā uz priekšrakstiem par institūcijām. Sarunu etapa laikā Eiropas Parlaments tiek informēts par sarunu gaitu. Tam ar dalībnieku absolūto vairākumu ir jāpiekrīt jauno valstu uzņemšanai (lēmumu pieņemšanas procedūra). Tikai pēc tam Padome ņem vērā izskatīto iestāšanās līgumu. Iestāšanās līgums ir starptautisko tiesību līgums, un tam ir nepieciešama visu līguma valstu ratifikācija atbilstoši to konstitucionālajiem noteikumiem. Ratifikācijas raksta iesniegšana noslēdz iestāšanās procesu. Līdz ar iestāšanās līguma stāšanos spēkā jaunā dalībvalsts kļūst par visu to līgumu starptautiski tiesisku dalībnieci, kas ir Eiropas Kopienu dibināšanas pamatā. Tai tiek piešķirtas visas Savienības dalībvalsts tiesības un pienākumi. Neraugoties uz paplašināšanos, EK identitāte turpinās kā juridiskai personai. No iestāšanās brīža jaunajām dalībvalstīm saistošas kļūst ES primārās un sekundārās tiesības (acquis communautaire).

Iestāšanās kritēriji

Attiecībā uz paplašināšanos ar asociētajām Centrālās un Austrumeiropas valstīm ES Padome jau 1993. gada jūnijā Kopenhāgenā deklarēja iestāšanās kritērijus. Kopenhāgenas kritēriji atspoguļo līdzdalībai nepieciešamos ekonomiskos un politiskos priekšnosacījumus, tomēr iepriekš nenosakot detalizētu Check-List vai objektīvu mērauklu. Tie noteica, ka ir jābūt izpildītiem šādiem pieciem kritērijiem: 1) demokrātijas un tās institūciju (tiesiska valsts, daudzpartiju sistēma, cilvēktiesības, minoritāšu tiesību aizsardzība, plurālisms utt.) stabilitātei; 2) funkcionējošai tirgus ekonomikai, kas spēj turēties pretī konkurences spiedienam iekšējā tirgū; 3) spējai pārņemt tiesības un pienākumus, kas izriet no ES likumīgā tiesiskā pamata; 4) vienprātībai jautājumā par Politiskās savienības, kā arī Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) mērķiem; 5) piektais kritērijs attiecas uz ES spēju uzņemt jaunas dalībvalstis, nezaudējot integrācijas dinamiku. Bez šaubām, pēdējais minētais kritērijs atspoguļo Savienības vairākuma intereses saglabāt Kopienas tiesisko pamatu un kā reālu perspektīvu turpināt integrācijas tālāku padziļināšanu.

ES Padome savas konferences laikā Madridē (1995. gada decembrī) norādīja uz nepieciešamību radīt priekšnosacījumus asociēto valstu pakāpeniskai un harmoniskai integrācijai, proti, jo īpaši attīstot tirgus ekonomiku, piemērojot šo valstu pārvaldes struktūras un radot stabilus ekonomiskos un monetāros nosacījumus. 1994. gada decembrī pieņemtā ES pirmsiestāšanās stratēģija asociēto valstu sagatavošanai iestāšanās procesam – piemēram, PHARE programmas vai arī tā saucamās Baltās grāmatas ietvaros – sasaista atbalsta pasākumus, kas ir nepieciešami panākšanas un piemērošanās procesa veicināšanai un tā paralēli ir jāstiprina ar iestāšanās sarunām ar visām kandidātvalstīm. Turklāt Komisija iesaka tā saukto “Iestāšanās partnerību” un iesaka izveidot Eiropas Konferenci, kuras mērķis būtu sekot iestāšanās procesam.

Komisijas atzinumi par iestāšanās pieteikumiem Komisija savos atzinumos par 10 Centrālās un Austrumeiropas valstu (CAE–10)

iestāšanās pieteikumiem sekoja Eiropas Savienības Padomes aicinājumam kanditātvalstu iestāšanās gatavību pārbaudīt pēc vienādiem kritērijiem. Par pamatu Komisija izvirzīja Kopenhāgenas kritērijus. Kopīgā novērtējumā Komisija secināja, ka 1997. gada vasarā vēl neviena no kandidātvalstīm pilnos apjomos nav izpildījusi līdzdalībai nepieciešamos ekonomiskos kritērijus. Starp CAE–10 valstīm kritēriju izpildes pakāpe tomēr ir ļoti atšķirīga. Izņemot Slovākiju, desmit kandidātvalstis izpilda politiskos priekšnosacījumus, pie kam Komisija tajās visās rēķinās ar turpmākiem panākumiem efektīvā demokrātijas un minoritāšu aizsardzības izpildē. Kaut arī Komisija iestāšanās sarunu uzsākšanai pozitīvu prognozi attiecībā uz ekonomisko kritēriju izpildi vidēju termiņu perspektīvā uzskata par pietiekamu, tad, uzsākot sarunas, politiskajiem kritērijiem tomēr jau ir jābūt izpildītiem. Līdzīga prakse, piemēram, bija Turcijas gadījumā.

Desmit atzinumi – kas tiek dēvēti arī par Avis – katrā gadījumā noslēdzas ar ieteikumu uzsākt iestāšanās sarunas (Igaunijas, Polijas, Čehijas, Ungārijas un Slovēnijas gadījumā), respektīvi, uzsākt sarunas pie zināmiem nosacījumiem, proti, “tiklīdz ir panākts pietiekams progress attiecībā uz līdzdalības priekšnosacījumiem” (Slovākijas, Bulgārijas, Latvijas, Lietuvas un Rumānijas gadījumā). Tomēr Komisija tika skaidri paudusi, ka visām valstīm, arī tām, ar kurām pēc tās uzskata sarunas ir jāuzsāk pirmajā kārtā, ir jāapliecina ilgstoši centieni visās jomās, lai sasniegtu ES standartus. Kopumā vājos punktus Komisija saskata tādās jomās kā apkārtējā vide, satiksme, infrastruktūra un administratīvā kapacitāte. Nākamā problēma ir Centrālās un Austrumeiropas valstu ievērojamā labklājības līmeņa starpība salīdzinājumā ar ES. CAE valstu iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju atbilst tikai aptuveni vienai trešdaļai no ES vidējā līmeņa. Pat visbagātākajās valstīs – Slovēnijā un Čehijā – IKP uz vienu iedzīvotāju pirktspējas standartos ir tikai 59, respektīvi, 55 % no vidējā ES IKP līmeņa. Nākamā problēma ir kopumā lielais lauksaimniecības sektora (Polijā vien ceturtā daļa darba spējīgo iedzīvotāju ienākumu saistīti ar lauksaimniecību) un tā saucamo jūtīgo sektoru, kā tēraudrūpniecība vai tekstilrūpniecība, īpatsvars. Tas

jau asociēšanas fāzē ir izraisījis tirgus svārstības, ko daudzkārt ir kritizējusi ES. Komisija, sākot ar 1998. gadu, vēlas ik gadu ES Padomei ziņot par iestāšanās sagatavošanas kvalitāti un tempu. Arī tas nodrošinās iespēju, ka ikviena valsts, atbilstoši saviem panākumiem, jebkurā laikā var tikt pārcelta uz to valstu loku, ar kurām tiek vestas iestāšanās sarunas.

Sarunu scenārijs Atzinumu kritisks izvērtējums rāda, ka patiešām ir pamats strīdēties par pakāpi,

kas piešķirta atsevišķu valstu iestāšanās gatavībai. Katrā ziņā piecas pirmajā kārtā nosauktās valstis uzrāda relatīvi labāko makroekonomisko bilanci (inflācija, attīstība, valsts parādi, bezdarbs). Vērtējot no ekonomiskā aspekta, šim lokam varēja pieskaitīt arī Slovākiju. Debates starp dalībvalstīm, no kurām būs atkarīgs pēdējais vārds par sarunu sākšanu un par to noslēgšanu, vairāk orientējas uz paplašināšanās procesa ģeopolitiskajiem jautājumiem. Uzmanības centrā turklāt no paša sākuma atrodas lēmums par sarunu scenāriju. Arī pašā Komisijā līdz pat pēdējam brīdim diskutējama palika izšķiršanās par sarunu veidu pēc formulas “5 plus 1” (Kipra), jo daudzi Komisijas locekļi pirmajam sarunu raundam vēlējās ieteikt tikai trīs valstis (Ungāriju, Poliju un Čehiju). Šāda valstu izvēle tomēr nozīmētu to, ka ES vēlas aprobežoties tieši ar tām valstīm, ko jau 1997. gada jūlijā NATO tika uzaicinājusi iestāties savā aliansē. Komisija vēlējās gan uzsvērt ES paplašināšanās procesa neatkarīgumu, gan arī novērst iespējamo tā saukto dubultā noraidījuma šoku tajās CAE – 10 valstīs, kuras netika uzaicinātas.

Dažās dalībvalstīs un arī Eiropas Parlamentā ilgāku laiku ir dzirdami viedokļi par tā saukto starta līniju modeli kā par politiski visgudrāko un problemātiskajai situācijai visatbilstošāko. Starta līniju modelis diferencēšanu nobīda uz brīdi pēc sarunu sākšanas ar visām kandidātvalstīm un uzsver vienlīdzīgu attieksmi pret pretendentiem. Šī modeļa aizstāvji uzsver simboliskās politikas nozīmi: tikai sarunu sākšanas fakts vien stiprinātu valdību pozīcijas attiecībā pret savu valstu iedzīvotājiem, lai varētu turpināt reformu un piemērošanās procesa kursu un lai arī potenciālo investoru acīs uzlabotu ticamību kredītiem. Starta līniju modeļa kritiķi izsaka argumentus, ka ar kapacitāti saistītu apsvērumu dēļ vien Komisija nevar paralēli vest sarunas ar desmit kandidātvalstīm un arī politiskajā ziņā tas neesot ticami – uzsākt sarunas ar valsti, kas tuvākajā laikā nebūs spējīga pārņemt Acquis.

Paplašināšanās sekasDomājot par paplašināšanās procesa sekām, pirmām kārtām tiek diskutēts par

trim problēmu lokiem: jaunā finansu kārtībā pēc 2000. gada, lauksaimniecības un struktūrpolitikas reforma, institūciju un procedūras reformas. Aktuālo nepieciešamību pēc rīcības šajās nosauktajās jomās galvenokārt ir noteikusi nevis paplašināšanās, bet gan atliktu vai arī tikai daļēji veiktu reformu centieni. Tomēr tas šobrīd vienlaicīgi sakrīt ar paplašināšanos Austrumu virzienā un to specifiskajām finansiālajām un strukturālajām konsekvencēm, kas saasina nepieciešamību pēc reformām.

Kamēr visām ES dalībvalstīm par labu nāk politiskais efekts, ekonomiskais efekts uz ES dalībvalstīm varētu izpausties ļoti atšķirīgi. ES paplašināšanās gadījumā ar CAE–10 valstīm iedzīvotāju skaits no 370 miljoniem palielinātos līdz 500 miljoniem. Savienības iekšzemes kopprodukts (IKP) toties pieaugtu tikai par 5 %. Dokumentā Agenda 2000 Komisija balstās uz sekojošiem stūrakmeņiem: neitrāla paplašināšanās finansēšana laika posmā no 2000. – 2006. gadam ir iespējama ar nosacījumu, ka visas desmit kandidātvalstis neiestājas vienlaicīgi, bet gan vairākās pakāpēs. Jauns lēmums par ES finansēšanas sistēmu nav nepieciešams, un tās līdzekļu augšējā robeža nedrīkst pārsniegt maksimāli 1,27 % no ES IKP. Tiek vērtēts, ka Eiropas Savienībā vidējais ekonomikas attīstības pieaugums būs 2,5 % un CAE–10 valstīs – 4 %. Šie aprēķini tomēr realizēsies tikai tad, ja struktūru un lauksaimniecības politika

tiks reformēta un piemērota attiecībā uz jaunajiem neto saņēmējiem (budžeta politika, reģionālā struktūrpolitika).

Amsterdamā tikai tika iezīmēti stūrakmeņi atkārtoti atliktai institucionālai reformai: Eiropas Parlamenta deputātu skaits tika ierobežots ar 700 parlamentāriešiem. Saskaņā ar protokolu par institūcijām, pēc Savienības pirmās paplašināšanās spēkā stāšanās katras dalībvalsts pārstāvim ir jābūt pārstāvētam Komisijā, ja šajā brīdī balsu svars Padomē ir mainīts visām dalībvalstīm pieņemamā veidā. Vienu gadu pirms brīža, kad dalībvalstu skaits pārsniedz divdesmit valstis, tiks sasaukta valdības konference, lai plašā apjomā pārbaudītu institūciju sastāvu un darba veidu. Protokols ir vairākkārtīgi interpretēts tādā nozīmē, lai tiktu pieņemts iepriekšējs lēmums pirmajai paplašināšanās kārtai, augstākais, ar piecām valstīm. Tomēr Amsterdamas formulējumi atstāj brīvu vietu interpretācijām.

Iespējams, ka lēmumu pieņemšanas procesa lielākas efektivitātes nodrošināšana ES funkcionēšanai būs svarīgāka nekā Komisijas sastāvs un balsu svars Padomē. Tātad liela nozīme ir kvalificētā vairākuma paplašināšanai un vienbalsīguma ierobežošanai, kas šobrīd ir 50 jautājumos. Šo iemeslu dēļ Komisija savā dokumentā Agenda 2000 pieprasa ātrāku procesa norisi. Francijas, Beļģijas un Itālijas valdības kopīgā paziņojuma, kas tika pievienots Amsterdamas līguma parakstīšanas laikā, mērķis acīmredzot ir nopietns padziļināšanas darbs pirms ikvienas paplašināšanas.

Barbara Liperte (Barbara Lippert)

Pastāvīgo pārstāvju komiteja

Juridiskais pamats: LEK, 151. panta 1. paragrāfs; LES (Politiskā Komiteja – KĀDP) J 3. panta 5. paragrāfs; LES (Koordinācijas komisija) K 4. pants. Mērķi: Padomes lēmumu sagatavošana diplomātu līmenī.

Literatūra: Michael Mentler: Der Ausschuß der Ständigen Vertreter bei der Euro-päischen Gemeinschaften, Baden-Baden 1996; Elisabeth Philips-Slavkoff: Die Herrschaft der Ausschüsse, in: EG Magazin, Nr. 3/1994; Otto Harnier: Der Aus-schuß der Ständigen Vertreter und der Sonderausschuß Landwirtschaft, in: Hans von der Groeben (Hrsg.): Kommentar zum EWG-Vertrag, Baden-Baden 1991, S. 4299 – 4304.

Pastāvīgo pārstāvju komiteja, kas literatūrā bieži tiek dēvēta par COREPER pēc saīsinājuma franču valodā (Comité des représentants permanents), sastāv no dalībvalstu pārstāvniecību pie Eiropas Savienības vadītājiem, kā arī viņu vietniekiem. COREPER uzdevums ir sagatavot Eiropas Savienības Ministru Padomes darbu un tās lēmumus un, iespēju robežās, novest tos līdz pieņemšanas gatavībai. Tā veic daļu no Padomes politiskā ikdienas un detalizētā darba, t. i., Eiropas Komisijas priekšlikumi tiek politiski un profesionāli pārbaudīti un attiecīgajos gadījumos tiek izstrādāti priekšlikumi izmaiņām. Bieži vien runa ir par to, lai galvenokārt tehniskajos, taču arī politiskajos jautājumos panāktu tādu saskaņu, ka Padomei pēc tam ir jāapspriežas vairs tikai par strīdīgajiem politiskajiem jautājumiem. Saskaņā ar Amsterdamas līgumu, COREPER darba slodze palielināsies, jo tās uzdevumi tiks paplašināti ar ES iztirzājamām politikas jomām. Te klāt nāk arī tas, ka ES tika apgādāta ar papildus vadības un regulācijas instrumentiem.

COREPER darba veidsPastāvīgajiem pārstāvjiem ir vēstnieku rangs, viņus ieceļ nacionālās valdības un

viņi ir saistīti ar to norādēm). Līdz ar to COREPER ir tiklab ES un dalībvalstu saskarsmes vieta, kā arī filtrs, kas izskata visas Savienības likumu iniciatīvas (nolikumus, direktīvas, rekomendācijas). COREPER vada kārtējā prezidentūra. Vēstnieki un viņu vietnieki ikreiz veido dažādas komisijas ar atšķirīgām uzdevumu jomām. COREPER I ietver specializētās komitejas; tā sastāv no dalībvalstu ES vēstnieku vietniekiem. Tajās speciālo ministru padomes galvenokārt izskata attiecīgos tehniskos jautājumus (piemēram, iekšējā tirgus, telekomunikāciju, patērētāju aizsardzības), kurus Padome pieņem bez apspriešanas (dienas kārtības A punkti, B punkti pirms lēmuma pieņemšanas ir jāapspriež). COREPER II veido paši ES vēstnieki. No vienas puses, pastāvīgie pārstāvji kā vēstnieki klasiskajā izpratnē ir atkarīgi no nacionālās politikas prioritātēm, bet no otras puses, viņi ir atkarīgi no spējām cieši sadarboties un spējām uz kompromisiem. Viņi nodarbojas ar svarīgāko politisko jautājumu noskaidrošanu. “Speciālā Lauksaimniecības komiteja” (SLK) nepieder ne pie COREPER I, ne arī pie COREPER II. Tā sagatavo lauksaimniecības ministru padomes tikšanās.

Pirms lēmuma pieņemšanas par Komisijas direktīvu priekšlikumiem Padome tos vispirms nodod COREPER. Savukārt COREPER uzdod veikt pārbaudi sev pakļautajām darba grupām. Darba grupas dalās tādās, kas darbojas pastāvīgi (piemēram, reģionālās grupas, Vidusjūras grupa), vai arī tiek ad hoch izveidotas noteiktām tēmām, piemēram, ES paplašināšanas jomā. Kopumā pastāv apmēram 250 šādu darba grupu. Tā kā darba grupās lēmumi par attiecīgiem jautājumiem pieņemti netiek, tad darba grupas tos nodod tālāk Pastāvīgajiem pārstāvjiem. Ja arī šeit netiek panākta vienošanās, tad galīgais lēmums tiek pieņemts Padomē, bet lēmumi ar plašu politiskās darbības rādiusu tiek pieņemti pat Eiropas Savienības Padomē. Praksē pa lielākajai daļai vienošanās tiek panākta jau darba grupās vai COREPER. Lēmumus Kopējās ārējās un drošības politikas (KĀDP) jomā, kā arī tieslietu un iekšlietu jomās, sagatavo Politiskā komiteja, respektīvi, Koordinācijas komiteja (K 4. panta komiteja).

COREPER nozīme

COREPER nozīmi lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā nosaka Padomes centrālās, dominējošās pozīcijas ES lēmumu pieņemšanas struktūrā. Līdz ar ES uzdevumu apjoma pieaugumu pastāvīgi palielinās arī nepieciešamība pieņemt lēmumus. Tā kā Padome viena pati nespēj apspriest visu nepieciešamo ES nolikumu un direktīvu apjomu, taču lēmumu pieņemšanā ES tai ir pēdējais vārds, tā praktiski ir spiesta daļu no sava darba nodot tādām pakārtotām komitejām kā COREPER un darba grupām. COREPER de facto jau sen ir kļuvusi par lēmumu pieņemšanas orgānu. Tas lielās lēmumu pieņemšanas nepieciešamības dēļ, protams, ir nenovēršami, un nacionālajās struktūrās noteikti ir atrodamas paralēles, taču arī problemātiski, ņemot vērā diskusijas par ES lēmumu pieņemšanas procesa caurskatāmību.

Martins Frome(Martin Fromme)

Patērētāju tiesību aizsardzības politika

Juridiskais pamats: LEK, 3. panta s paragrāfs, LEK, 129. a pants. Mērķi: Patērētāju tiesību uz drošību un veselību aizsardzība, kaitējuma atlīdzināšana, saimniecisko interešu aizsardzība, pārstāvība, informācija un audzināšana. Instrumenti: Rīcības programmas un tiesiskie akti. Budžets: 1997. gads: patērētāju aizsardzība un patērētāju interešu stiprināšana: maksājumi – 24,27 miljoni ECU (1996. gadā: 11,75 miljoni ECU); saistības – 19,075 miljoni ECU. Sadaļas: patērētāju orientēti pasākumi precēm un pakalpojumiem: maksājumi – 12,52 miljoni ECU (saistības – 11,52 miljoni ECU), patērētāju informācija: maksājumi 11, 75 miljoni ECU (saistības 7,55 miljoni ECU). 1998. gadā tiks izveidota jauna joma: patērētāju veselība: tās uzsākšanai 7,45 miljoni ECU. Literatūra: Norbert Reich: Europäisches Verbraucherrecht – Eine problemorientierte Einführung in das europäische Wirtschaftsrecht, Baden-Baden 1996; Europäische Kommission: Leitfaden für den europäischen Verbraucher im Binnenmarkt, Luxemburg 1995; Michael Brückner, Andrea Przyklenk: Econ Handbuch Europa – Die Vorteile des Binnenmarktes für Bürger und Verbraucher, Düsseldorf u. Wien 1994.

Patērētāju intereses ir ļoti plaši sazarotas. Praktiski katra Eiropas Savienības politika skar patērētāju intereses. ES uzdevums ir ar Kopienas iestāžu tiesisko aktu un rīcības programmu palīdzību patērētāju aizsardzībai kopējā iekšējā tirgū radīt vienotas prasības produktiem un vienotus tirdzniecības nosacījumus. Pirmo reizi Eiropas patērētāju politiku kā patstāvīgu Savienības politikas jomu definēja 1993. gada novembrī spēkā stājies Līgums par Eiropas Savienību (LES, Māstrihtas līgums) 129. a pantā. Noslēdzot Starpvaldību konferenci par LES reformu Amsterdamas valstu un valdību vadītāju sanāksmes laikā 1997. gada jūnijā, šīs politikas joma tika pastiprināta un iekļauta Eiropas Kopienas līguma 129. a pantā. Kā centrālie mērķi ir nostiprināti veselības aizsardzība (veselības aizsardzības politika) un Savienības pilsoņu ekonomisko tiesību garantēšana, kā arī tiesības veicināt informāciju un izskaidrošanas darbu. Tas, ka, nosakot un realizējot ES politikas, principā jārēķinās ar patērētāju aizsardzības prasībām, ir nostiprināts Eiropas Kopienas līguma 129. a panta 2. paragrāfā.

Patērētāju aizsardzības attīstība

Eiropas Ekonomiskās kopienas (Eiropas Ekonomiskās kopienas līgums) dibināšanas līguma preambulā jau 1957. gadā formulēta nemitīga dzīves apstākļu uzlabošana. Arī Eiropas Ekonomiskās kopienas līguma 2. panta mērķis ir “dzīves līmeņa paaugstināšana”. Lauksaimniecības politikai (Eiropas Kopienas līguma 39. pants) vajadzētu nodrošināt patērētāju apgādi par pieņemamām cenām. No paša sākuma Kopienas konkurences likumos izpaudās aizliegums “tādai attīstībai, kas kaitētu patērētājam”(Eiropas Kopienas līguma 86. pants).

Jo tālāk attīstījās Eiropas integrācija, jo nepieciešamāka kļuva kopēja politika patērētāju aizsardzībai. Tā 1975. gadā Ministru Padome (Eiropas Savienības Ministru Padome) pieņēma “Eiropas Ekonomiskās kopienas pirmo programmu patērētāju aizsardzības un informēšanas politikā”. Pie tam vienojās par piecām pamattiesībām:

1) veselības aizsardzība un drošība;2) patērētāju ekonomisko interešu aizsardzība;3) tiesības uz drošu informāciju;4) tiesiskā aizsardzība un patērētāju pārstāvēšana valsts un pašvaldību līmenī.Citas programmas savos pamatos apstiprina šī pirmā Rīcības plāna mērogus un

mērķus. Tomēr patērētāju aizsardzība Eiropā uz priekšu virzījās ļoti lēni – daudzkārt pret plāniem nostājās rūpniecības ekonomiskās intereses.

Patērētāju aizsardzība ieguva dinamiku pēc Vienotā Eiropas akta (VEA) pieņemšanas 1987. gadā; Eiropas Kopienas līguma 100. a panta 3. paragrāfā noteica, ka turpmāk, pilnveidojot Eiropas iekšējo tirgu, “augsts aizsardzības līmenis” jāievēro patērētāju aizsardzības, veselības, drošības un vides jomā. 1993. gadā Līguma par Eiropas Kopienu 129. a panta b paragrāfā radīts tiesiskais pamats specifiskām akcijām, kas paredz politikas papildināšanu. Tā patērētāju politikas prioritāšu mērķis laikā no 1996. – 1998. gadam bija, būtiski uzlabot patērētāju informāciju iekšējā tirgū un paplašināt aizsardzības līmeni attiecībā uz Ekonomisko un monetāro savienību, kā arī plānoto ES paplašināšanos.

1996. gadā atklātībā parādījušies liellopu sērgas BSE apmēri atklāja robus patērētāju aizsardzībā Eiropā un radīja stingrākas politikas nepieciešamību. Eiropas Parlamenta spiedienā, kas izpaudās kā neuzticības balsojums, Eiropas Komisija izdarīja secinājumus: 1997. gada sākumā tā nolēma paplašināt XXIV Ģenerāldirektorātu par “Patērētāju politikas un veselības aizsardzības” centrāli, lai reformētu līdzšinējo politiku un nostiprinātu tās darbību nākotnē. Septiņas saimnieciskās komisijas, kas iepriekš bija pakļautas dažādiem resoriem, tika nodotas Ģenerāldirektorāta pārziņā. Lai nodrošinātu patērētāju veselību, tā pārrauga arī augu aizsardzības, veterināro un pārtikas līdzekļu kontroli.

Patērētāju aizsardzības realizēšanaTāpat kā iekšējā tirgus īstenošana, arī patērētāju aizsardzības realizēšana ir

procesuāls pasākums. Harmonizējot normas, Eiropas Komisija 1985. gadā mēģināja nodrošināt vienotu aizsardzības līmenī Kopienas valstīs un vienlaikus novērst tirdzniecības barjeras. Turklāt drīz vien parādījās šīs pieejas robežas: pārāk vājš bija patērētāju aizsardzības tiesiskais pamats, pārāk ilgstoši noritēja atsevišķu preču harmonizēšanas procedūras Eiropas valstu līmenī. Darbību galvenokārt apgrūtināja Ministru Padomes noteiktā nepieciešamība lēmumu pieņemt vienbalsīgi.

1985. gadā ar savu Balto grāmatu iekšējam tirgum Komisija apstiprināja “jauno pieeju”. Kopš tā laika Padome definē Direktīvas veselības aizsardzībai un drošībai en bloc plašām produktu kategorijām. Tā vairs nav jāpatērē ilgs laiks nacionālo tiesisko priekšrakstu pielīdzināšanai atsevišķām precēm en detail. Lai realizētu produktu drošības prasības, tehnisko normu izstrādi uzticēja privātam Eiropas standartizācijas orgānam CEN un Cenelec. CEN zīme funkcionē kā kvalitātes zīme un garantē vienotu minimālo aizsardzības līmeni.

Kopš 1987. gada spēkā ir vispārīgs savstarpējās atzīšanas princips: ko legāli ražo un tirgo kādā no dalībvalstīm, to drīkst pārdot visā Kopienā. Tā izšķīrās Eiropas Justīcijas tiesa savā principiālajā spriedumā par Cassis de Dijon. Šis atzīšanas princips

sniedz lietotājam ne tikai lielākas izvēles priekšrocības, bet slēpj sevī arī riskus. Jo Savienības valstīs preci drīkst pārdot pat tad, ja tās ražošana atsevišķās valstīs novērtēta kā nepieļaujama. Patērētāju aizsardzības nolūkos tika ierobežota brīvā preču apgrozība. Atsevišķas valstis drīkst pieņemt stingrākus priekšrakstus un izņēmuma gadījumos aizliegt noteiktu ražojumu ievešanu. Jāpastāv gan būtiskiem iemesliem, piemēram, veselības aizsardzība vai patērētāju interešu aizsardzība. Visuzskatāmākais gadījums: BSE sērgas dēļ 1996. gada martā tika noteikts britu liellopu gaļas pilnīgs eksporta aizliegums, lai pasargātu lietotājus no iespējamās slimības izplatīšanās. Produktu kvalitātes nodrošināšana turpmāk jāpakļauj stingrākām kontrolēm.

Kas sasniegts patērētāja labā?Droša informācija patērētājiem ES ietvaros ir vissvarīgākā palīdzība lēmuma

pieņemšanai, lai varētu orientēties iekšējā tirgū ar tā gigantiskā apjoma preču un pakalpojumu piedāvājumu. Eiropas direktīva satur norādījumus par sastāvu un derīgumu visiem pārtikas līdzekļiem. Tīrības kritēriji un obligāti saraksti precīzi nosaka gan atļautās, gan aizliegtās papildvielas.

Saskaņā ar 1997. gada maijā spēkā stājušos Jaunās pārtikas (Novel–Food) direktīvu obligāti īpaši jāmarķē ģenētiski pārveidotie produkti, ja ar atzītu zinātnisku metodi var pierādīt radušās izmaiņas. Lai gan līdz šim nav noteiktas vienotas analīzes metodes. Noteikumā vēl nav arī harmonizēts etiķetes saturs. Attiecībā uz pārtikas līdzekļu konservēšanu, izmantojot apstarošanu, spēkā saglabājas attiecīgo nacionālo valstu noteikumi. Sagaidāma ES ietvaros šādā ceļā konservētu ražojumu obligāta marķēšana ar uzrakstu: “apstrādāts ar jonizētiem stariem” vai “apstarots”. Saskaņā ar Eiropas Kopienas līguma 100. a pantu plānots līdz 2002. gada beigām sastādīt pārtikas līdzekļu sarakstu, kurā uzrādītajiem apstarošana atzīta kā konservēšanas līdzeklis.

Kopš 1994. gada jūlija ES ir realizēts pārrobežu apdrošināšanas tirgus. Ievērojamu tiesību sistēmu atšķirību dēļ, ES atteikusies pilnībā vienādot atšķirīgos priekšrakstus. Klientam tas rada sarežģītu situāciju. Tāpēc lielās patērētāju organizācijas kā Patērētāju apvienību Eiropas birojs (BEUC), Eiropas Kopienas Patērētāju kooperatīvi (Euro–coop), Eiropas Kopienas Ģimeņu organizāciju apvienība (Coface) un Reģionālo patērētāju organizāciju Eiropas institūts (IEIC) iestājas par apdrošināšanas pamattiesības harmonizēšanu ES līmenī.

Patērētāju interešu pārstāvniecības atkal un atkal devušas politikai nozīmīgus impulsus pilsoņu aizsardzībai. Tā 1985. gadā pieņemot direktīvu, kas nosaka atbildību par produktu, tika izpildīta pamatprasība: kaitējuma gadījumā ražotājam jāpierāda, ka tā produkts bijis nevainojams. Ja viņš to nespēj, tad viņa pienākums ir atlīdzināt radušos zaudējumu. Cits patērētāja aizsardzības realizēšanas piemērs ir direktīva par pirkumiem, kas veikti dzīvesvietā. Saskaņā ar šo direktīvu pircēja rīcībā ir nedēļa laika apdomāšanai, iekams līgums stājas spēkā. Turklāt Eiropas Kopiena patērētāja labā pieņēma daudzas citas direktīvas, kā piemēram, bērnu rotaļlietu, kosmētikas, priekšmetu, tekstiliju, arī būvmateriālu drošību. Novērstas tiek arī ļaunprātīgi izmantotas līgumu klauzulas un maldinoša reklāma, īpaši pārrobežu pasūtījumu tirdzniecības gadījumos. Tika radīti vienoti noteikumi ceļojumu piedāvājumos, patērētāju kredītiem un aviotūristu tiesībās. Lai palīdzētu patērētājiem ar informāciju, ES iekšējā tirgū ir izveidojusi 21 patērētāju konsultāciju centrāli Euro–shopping. Tajās var uzzināt, ko, kur un kā Eiropā var nopirkt visizdevīgāk. Pateicoties datoru tīklam Coline, patērētāju centrāles iegūst ātrus saziņas ceļus, lai precīzi iegūtu informāciju par kaimiņvalstīs spēkā esošiem noteikumiem. Bez tam ES sniedz par sevi plašu informāciju globālajā internetā un transparenti atspoguļo aktuālos lēmumus.

Secinājumi

Jūtami stiprāka kļuvusi patērētāju aizsardzība Eiropas Savienības (ES) ietvaros. Pamostoties no liellopu sērgas BSE, ES lika pamatus jaunai politikai. Izšķiroša nozīme bija Eiropas Parlamentam, kas izrādījās arī par pilsoņu advokātu. Patlaban impulsi koncentrējas īpaši uz pārtikas līdzekļu higiēnu. Paplašinātais XXIV Ģenerāldirektorāts vieš cerību, ka jaunā politika pietiekami atspoguļosies tiesiskajā praksē, un spēs īstenoties patērētāju interesēs orientēts kurss, kas vērsts pret lauksaimniecības un rūpniecības ģenerāldirektorātiem, kā arī pret saimniecības lobiju apvienībām. Jaunajai pieejai patērētāju politikā būs jārēķinās ar šiem faktiem un sasniegumiem. Taču ES vēl aizvien ļoti atšķirīgi izpaužas apziņa attiecībā uz patērētāju aizsardzības politikas jautājumu nozīmīgumu. Skandināvijas valstīs, Lielbritānijā un Vācijas Federatīvajā Republikā padomu meklētāji atradīs biezu informācijas iestāžu tīklu. Turpretī ļoti maz informācijas centrāļu ir Spānijā, Portugālē un Grieķijā. Viedokļu spektrs, kurā vieni iestājas rūpniecības labā par liberālāku politiku, bet citi par stingrāku reglamentēšanu, ir tik daudzveidīgs kā pati Eiropas Savienība.

Ralfs Uve Šmits (Ralf Uwe Schmitt)

Pētījumu un tehnoloģijas politika

Juridiskais pamats: EOTK līgums, 55. pants; Eiropas Atomenerģijas kopienas līgums, 2. a, 4.–11. panti; LEK, 41. a pants, 130. f – p panti; un, saskaņā ar Amsterdamas līgumu, jaunais LEK 130. o panta 2. paragrāfs.Mērķi: Eiropas rūpniecības industriāli tehnoloģiskās konkurētspējas uzlabošana, jo īpaši nākotnes tehnoloģijās. Šim nolūkam pirmām kārtām ir jāpanāk vienprātība par kopējiem pētījumu mērķiem un attīstības virzieniem. Lai mērķtiecīgi veicinātu ES saimniecisko attīstību, nākotnē pētījumu un tehnoloģijas politika ciešāk jāsasaista ar Savienības saimnieciskajiem un sabiedriski politiskajiem mērķiem. Ilgākā laika periodā pētījumu un tehnoloģijas politika tiek orientēta uz ekonomiskās izaugsmes, konkurētspējas un nodarbinātības stimulēšanu.Instrumenti: “Ietvara programma pētījumiem, tehnoloģiskajai attīstībai un demonstrācijai”; Vienotie pētījumu centri; ES Komisijas īpašās pētījumu programmas; EUREKA.

Budžets: “Ceturtās bāzes programmas pētījumiem, tehnoloģiskajai attīstībai un demonstrācijai” rīcībā laika posmā no 1994. līdz 1998. gadam ir nodoti 12.3 miljardi ECU, papildus rezerves fondā ir 1 miljards ECU.Literatūra: Horst Penzkofer, Wolfgang Ochel: Internationale Wettbewerbsfähigkeit und ihre Implikationen für die europäische FuE-Politik, ifo-Studien zur europäischen Wirtschaft, Bd.9, München 1996; Werner Weidenfeld, Jürgen Turek: Standort Europa – Handeln in der neuen Weltwirtschaft, 2. Aufl., Gütersloh, 1996; Jürgen Turek: Forschungs- Technologie- un Telekommunikationspolitik, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration, 1996/97, Bonn 1997.

Kopš 1990. gadu sākuma ES Komisija pētījumiem un tehnoloģiskajai attīstībai ir piešķīrusi “superprioritātes” statusu. Ņemot vērā ievērojamo atpalicību no amerikāņu un Dienvidaustrumāzijas konkurentiem tehnoloģijas jomā, par nepieciešamu tiek uzskatīta nopietna pētījumu izvēršana, lai Eiropa spētu saglabāt savu konkurētspēju starptautiskajā tirgū. Eiropas uzņēmumu vājums pasaules tirgū bija jūtams kā tradicionālajās, tā arī augsti tehnoloģiskajās rūpniecības nozarēs. Tam visam fonā bija arī Eiropas Savienības ekonomiskās attīstības problēmas un nodarbinātības strukturālās problēmas. Šis problēmu kopums prasīja steidzamu rīcību. Formālais ietvars izmainītajai pētījumu un tehnoloģijas politikai ir 1986. gadā parakstītais Vienotais Eiropas akts (VEA) un Māstrihtas līgums, kurš LEK 130. f līdz 130. p pantos ir noteicis mērķi – nostiprināt Eiropas rūpniecības zinātnisko un tehnoloģisko bāzi. Amsterdamas līguma projekts paredz LEK 130. k un 130. l pantos paredzēto pasākumu pieņemšanu pārcelt no “sadarbības” jomas uz Eiropas Parlamenta “līdzlemšanas” jomu. Tādējādi kā Eiropas Komisija, tā arī ES dalībvalstis vēlas panākt labāku rūpnieciskā potenciāla izmantošanu. Kā konkrētu reakciju uz saimniecisko situāciju 1993. gada nogalē Komisija publicēja “Balto grāmatu par ekonomiskās izaugsmes, konkurētspējas un nodarbinātības jautājumiem”. Šis dokuments ir uzskatāms par pamatu pārdomām pirms decentralizētu, nacionālā un Kopienas līmeņa lēmumu pieņemšanu, lai radītu bāzi tādai tautsaimniecības attīstībai dalībvalstīs, kas būtu konkurētspējīga starptautiskā līmenī un kas radītu miljoniem nepieciešamo darba vietu. Šajā sakarā “Baltā grāmata” piemin arī pētniecības un tehnoloģiskās attīstības jomas, kā arī telekomunikāciju sfēru, kurām nākotnē ir paredzēta strauja attīstība. Vēl plašāk un konkrētāk par straujāku pētījumu attīstību Komisija izsakās savā dokumentā Agenda 2000. Komisijas uzskati ir iekļauti ES Ministru Padomes un Eiropas Parlamenta 1993. gada decembrī pieņemtajā “Ceturtajā ietvara programmā pētījumiem, tehnoloģiskajai attīstībai un demonstrācijām”, kurai laika posmā no 1994. līdz 1998. gadam tika atvēlēti līdzekļi 12,3 miljardu ECU apmērā, ar rezerves fondu 1 miljarda ECU apjomā. Savukārt Piektās pētījumu ietvara programmas no 1998. līdz 2002. gadam projektā ir paredzēta jauna projektu struktūra.

AttīstībaLīdz ar Eiropas Ekonomiskās kopienas (Eiropas Kopiena) un Eiropas

Atomenerģijas kopienas (EAK) nodibināšanu pētījumu un tehnoloģijas politika kļuva par visas Kopienas politiku. Īpaši tas izpaudās Eiropas kodolpolitikas jomā, kas bija vērsta uz to, lai ar kopēju pētījumu un kopējas urāna apgādes regulēšanu Eiropā izveidotu starptautiski konkurētspējīgu un autonomu atomenerģētikas nozari. Šim nolūkam tika izveidots Vienotais pētījumu centrs un Euratom apgādes aģentūra. Lai novērstu tehnoloģisko atpalicību un atkarību, 1969. gada Hāgas EK dalībvalstu un valdību vadītāju galotņu konferencē pētījumu un tehnoloģijas politikas joma tika paplašināta. Saskaņā ar LEK 235. pantu 1974. gadā Eiropas Kopiena izstrādāja pētījumu programmas, kuru finansējumā piedalījās tajās iesaistītie pētījumu centri un uzņēmumi. Programmas ESPRIT (European Strategic Programme for Research and Information Technologies) pieņemšana 1984. gadā bija kvalitatīvs lēciens Eiropas

tehnoloģijas politikā, kam vajadzēja veicināt fundamentālos pētījumus mikroelektronikas jomā. Arvien straujākā tehniskā progresa un visā pasaulē pieaugošās tehnoloģiju konkurences dēļ 80. gados pētījumi un tehnoloģiskā attīstība ieguva arvien lielāku nozīmi. Nodibinoties iekšējam tirgum, arvien skaidrākas aprises ieguva arī idejas par “Eiropas Tehnoloģiskās kopienas” veidošanu. Par spīti visai lielajām Komisijas un atsevišķo dalībvalstu uzskatu atšķirībām – kuras, no vienas puses, veda pie kopīgas rīcības EK ietvaros, bet no otras – pie plašas privātuzņēmēju un atsevišķu dalībvalstu atbalstītas tehnoloģijas iniciatīvas EUREKA izveidošanas – tehnoloģijas politika 1986. gadā tika iekļauta VEA ietvaros, bet 1993. gadā ar Māstrihtas līgumu un 1997. gadā ar Amsterdamas līgumu juridiski kļuva par Eiropas Savienības sastāvdaļu.

Jau kopš 1984. gada “Ietvara programmā pētījumiem, tehnoloģiskajai attīstībai un demonstrācijām” tika sasaistīti Kopienas darbības virzieni un finansu resursi. Kopienas pētījumu un tehnoloģijas politika principiāli nodala trīs dažādus pasākumu veidus: “netiešās darbības”, “saskaņotās darbības” un “horizontālās darbības”. “Netiešās darbības” (piemēram, pētījumu programma ESPRIT vai telekomunikāciju programma RACE) tiek definētas tobrīd esošajā bāzes programmā un tālāk konkretizētas atsevišķās programmās, pie kam šīs programmas Kopiena allaž finansē par 50 %. “Saskaņotās darbības” (piemēram, COST programma zinātnisko un tehnisko pētījumu koordinācijai) attiecas uz zinātnisko un tehnisko pētījumu koordināciju visas Eiropas mērogā un tām tieši netiek piešķirts nekāds finansiāls atbalsts. Ar “horizontālajām darbībām” (piemēram, SCIENCE programma zinātnieku apmaiņas stimulēšanai) tiek apzīmēti pasākumi, kas veicina zinātnieku apmaiņu un sadarbību izglītības un pētījumu jomā. Turpretī Piektā ietvara programma laika periodam no 1998. līdz 2002. gadam ir balstīta uz jaunu programmu struktūru. Koncentrējoties uz sešiem tehnoloģijas un zinātniskajiem mērķiem, Eiropas zinātniskajiem pētījumiem kopumā ir labāk jāsaskaņojas ar Eiropas Savienības nospraustajiem saimnieciskajiem un sabiedriskajiem mērķiem par “pētījumiem pilsoņu labā” un “uzņēmumu konkurētspējas palielināšanu”. Saskaņā ar projektu Piektā ietvara programma ir sadalīta “tematiskajās” un “horizontālajās” programmās.

Tematiskās programmas Horizontālās programmas1.Dzīves kvalitāte un bioloģisko 1. Kopienas zinātnisko pētījumu starp-

resursu apsaimniekošana. tautiskās nozīmes nodrošināšana.2.Lietotājiem draudzīgas informācijas 2. Inovāciju veicināšana un MVU sabiedrības veidošana. iesaistīšana.3.Uz konkurenci orientētas un 3. Cilvēku resursu potenciāla pētnie-

ilgstošas izaugsmes veicināšana. cība un sociālekonomisko zināšanu 4.Enerģija, vide un ilgtspējīga attīstība. uzlabošana.

Savukārt tematiskās programmas tālāk tiek precizētas 16 tā dēvētajās “galvenajās darbībās”. Jaunajai ietvara programmas struktūrai kopumā ir jārada labāka koordinācija starp specifiskajām programmām un citām ES politikas jomām, no vienas puses, bet no otras puses – tai ir jānodrošina koordinācija starp dažādajām dalībvalstu zinātnisko pētījumu programmām.

Jaunās svarīgākās problēmas“Baltajā grāmatā” un Piektajā pētījumu ietvara programmā nosakot jaunās

svarīgākās problēmas, ES Komisija enerģiskāk nekā līdz šim ir pieņēmusi starptautiskās tehnoloģiskās attīstības izraisītos izaicinājumus. Lai nostiprinātu Eiro-pas uzņēmumu konkurētspēju un nodrošinātu ekonomisko izaugsmi un radītu jaunas darba vietas, Komisija savā “Baltajā grāmatā” ir ierosinājusi radīt transeiropeiskus tīklus, kuros bez transporta un enerģētikas jomām tiktu iekļautas arī telekomunikāciju un informācijas nozares. Transeiropeisko komunikāciju tīklu

izveidošanai ar fundamentālām inovācijām ir jāizraisa jaunu tirgu rašanās. Galīgais mērķis ir “kopējās informācijas telpas” izveide, kas tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem priekšnosacījumiem Eiropas iekšējā tirgus veidošanā.

SecinājumiŅemot vērā tos dramatiskos izaicinājumus, kādus Eiropas ražotspējai izvirza

straujās pārmaiņas tehnoloģijās, starptautiskā tehnoloģiju konkurence un izteiktais konkurētspējas vājums, ir steidzami nepieciešama kvalitatīva Kopienas kopējo centienu pārorientēšana. Eiropas Savienībā nodarbinātības krīze kļūst aizvien asāka. Pētījumu un tehnoloģijas politika var palīdzēt Eiropai likvidēt atpalicību un radīt jaunas darba vietas.

1997. gada aprīlī neatkarīga ekspertu grupa kādreizējā ES Komisijas viceprezidenta Etjēna Davinjona (Etienne Davignon) vadībā, izvērtējot Eiropas Savie-nības ietvara programmu pētījumiem un tehnoloģiskajai attīstībai, nonāca pie slēdziena, ka Eiropai ir jāsper jauns solis uz priekšu vismaz kopīgajā zinātnisko pētījumu politikā. Ekspertu grupa savā kritiskajā ziņojumā izteica daudzus ieteikumus, kuri nākamajai ietvara programmai laika periodam no 1998. līdz 2002. gadam varētu izveidot jaunu struktūru un padarīt to efektīvāku. Eksperti priekšplānā izvirzīja programmas “sabiedrisko” un “ekonomisko” atbilstību, kā arī uz “Eiropas virsvērtību” balstītu stratēģiju.

Ar Piektās ietvara programmas pievēršanos pētījumu rezultātu praktiskajai pielietojamībai, vēl plašākai mazo un vidējo uzņēmumu iesaistīšanai, konkurētspējas nostiprināšanai un ekonomiskajai attīstībai ilgākā laika posmā Eiropas Savienība ir ņēmusi vērā mainītos ekonomiskos nosacījumus un joprojām esošās saimnieciskās izaugsmes un nodarbinātības problēmas Eiropā. Tomēr jaunākie pētījumi liecina, ka ES augsti tehnoloģisko produktu jomā vēl joprojām konkurences cīņā zaudē Japānai un ASV. Komisijai un arī dalībvalstīm tas jo īpaši ir jāņem vērā, lai Eiropa nezaudētu iespēju iekļauties nākotnes globālajā tirgū.

Jirgens Tureks (Jürgen Turek)

Reģionālā struktūrpolitika

Juridiskais pamats: LEK, preambula, 2., 3., 39., 123. – 125. un 130. a – e panti. Mērķi: Savienības ekonomiskās un sociālās kohēzijas nostiprināšana, galvenokārt ar reģionālās, struktūru, sociālās, lauksaimniecības un darba tirgus politikas pasākumiem. Instrumenti: Struktūrfondi – Eiropas reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF), kā arī Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonds (ELVGF, Vadības sekcija). Finansu instruments zvejniecības vadībai (FIZV); Kohēzijas (Izlīdzināšanas) fonds dalībvalstīm, kuru IKP atrodas zem 90 % no vidējā līmeņa ES, projektiem apkārtējās vides un transeiropas satiksmes tīkla jomās; Eiropas Investīciju banka (EIB), Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK); Eiropas investīciju fonds (EIF).Budžets: 1997. g. (Saistības): Struktūrfonds 28,6 miljardi ECU (32 % no ES budžeta); Kohēzijas fonds 2,7 miljardi ECU (3,1 %). Ārpus EK 1996. gada budžeta: EIB aizdevums Kopienai 19,8 miljardi ECU; apstiprinātās EIF operācijas 2,3 miljardi ECU. Finansējuma prognozes nākotnē: saskaņā ar Edinburgas lēmumu struktūrpolitisko izdevumu pakāpeniska palielināšana salīdzinājumā ar 1992. gadu reāli par 30 miljardiem ECU 1999. gadā (+61 %), to starpā Struktūrfonda palielināšana līdz 1999. gadam par 27,4 miljardiem ECU un jaunizveidotā Kohēzijas fonda palielināšana līdz 1999. gadam par 2,6 miljardiem ECU. Līdz ar to laika posmam no 1994. gada līdz 1999. gadam struktūrpolitiskajai intervencei kopumā 1992. gada cenās tika piešķirti 155,2 miljardi ECU. Klāt vēl nāk Austrijai, Zviedrijai un Somijai piešķirtie 4,7 miljardi ECU 1995. gada cenās laika posmam no 1995. gada – 1999. gadam. Saskaņā ar Eiropas Komisijas plāniem laika posmā no 2000. gada līdz 2006. gadam ir jāpiešķir 275 miljardi ECU 1997. gada cenās, no tiem 45 miljardi ECU jaunajām dalībvalstīm. Literatūra: Komission der Europäischen Gemeinschaften (Hrsg.): Agenda 2000 – Eine stärkere und erweiterte Union, KOM(97) 2000 endg., Brüssel 1997; Martin Gornig, Bernhard Seidel, Dieter Vesper, Christian Weise: Regionale Strukturpolitik unter den veränderten Rahmenbedingungen der 90er Jahre, Berlin 1996; Karin Beckmann: Probleme der Regionalpolitik im Zuge der Vollendung des Euro-päischen Binnenmarktes, Frankfurt/M. 1995; Helmut Karl, Wilhelm Henrichsmeyer (Hrsg): Regionalentwicklung im Proceß der europäischen Integration, Bonn 1995.

Ekonomiskās un sociālās atšķirības Eiropas Savienības iekšienē ir ievērojamas. Strukturālajās problēmās dominē reģionālā nelīdzsvarotība. Tā izpaužas būtiskā ienākumu starpībā starp atsevišķiem ES reģioniem un lielās nodarbinātības problēmās; pie reģionālajām atšķirībām atsevišķu dalībvalstu iekšienē ir jāpieskaita arī milzīgās attiecīgo nacionālo tautsaimniecību produktivitātes līmeņu atšķirības. Deviņdesmito gadu vidū ienākumi uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) ekonomiski vājākajā ES reģionu ceturtdaļā sasniedza nedaudz vairāk par pusi no vidējiem ienākumiem Savienībā (55 %), kamēr ES reģionu augšējā ceturtdaļā, ekonomiski spēcīgākajos reģionos, tie bija par 42 % augstāki par vidējiem ienākumiem Savienībā. Līdz ar gaidāmo paplašināšanos uz austrumiem labklājības līmeņu atšķirības kļūs vēl lielākas.

Iemesli ienākumu atpalicībai ir visdažādākie: uz to lielu ietekmi atstāj nomaļu ģeogrāfiskais stāvoklis, nepietiekamās kapitāla investīcijas produkcijas ražošanā, uzņēmumus un privātās saimniecības neapmierinošā infrastruktūra, zemais vispārējās izglītības un profesionālās kvalifikācijas līmenis, nelabvēlīgās ekonomiskās struktūras ar lielu lauksaimniecības īpatsvaru, kā arī augstais bezdarba līmenis. Pie atpalikušākajiem ES apgabaliem ir jāpieskaita Grieķija, Portugāle, daudzas Spānijas daļas, Dienviditālija un Sardīnija, Īrija, Ziemeļīrija, Korsika un Francijas aizjūras departamenti, kā arī deviņas Vācijas jaunās federālās zemes.

Reģionālās atpalicības problēmām Savienībā ir pieskaitāmas arī īpašās grūtības ar agrāk augstu attīstītajiem apgabaliem, kuriem ir jārealizē lejupslīdē esošo rūpniecības nozaru – ogļu ieguves, metālrūpniecības, kuģu būves un tekstilrūpniecības – nepieciešamā pārstrukturēšana par ekonomikas nozarēm ar nākotni kā ražošanas, tā arī pakalpojumu jomās. Īpaši smaga šī pielāgošanās ir tur, kur ekonomika ir bijusi spēcīgi koncentrēta uz šādām problēmu nozarēm. Pie Savienības industriāli apdraudētajiem apgabaliem galvenokārt pieder vecie Lielbritānijas, Ziemeļfrancijas, Ziemeļspānijas un Beļģijas rūpniecības reģioni, Ziemeļitālijas piekrastes reģioni, daži reģioni Rietumvācijā un liela bijušās VDR daļa. Bez tam daudzējādā ziņā nelabvēlīgā situācijā atrodas arī reģioni pie Savienības iekšējām robežām; tomēr pastāvošo ekonomisko un ekonomiski politisko robežu radītie zaudējumi pakāpeniski varētu samazināties līdz ar Iekšējā tirgus izveides pabeigšanu. Savukārt četrām jaunajām dalībvalstīm, Savienības ieskatā, tikai atsevišķos gadījumos ir reģionālās atpalicības problēmas, lai gan Skandināvijā ir apgabali ar ārkārtīgi zemu iedzīvotāju blīvumu, kas izvirza specifiskas reģionālās politikas prasības.

Pamatojums Kopienas rīcībaiJau Romas līgumos tika konstatēts, ka ir jāvēršas pret negatīvajām integrācijas

sekām sociālajā jomā un lauksaimniecībā. Kopienas paplašināšanās procesā ar Dāniju, Īriju un Lielbritāniju 1973. gadā palielinājās nepieciešamība pēc speciāla reģionālās politikas instrumenta un 1975. gadā tā beidzot noveda līdz Kopienas iesaistei reģionālajā politikā. Kopīgi rīkoties reģionālās politikas jomā – arī piedaloties konkurences kontrolē – bija nepieciešams arī tāpēc, lai pārtrauktu konkurenci par palīdzību starp atbalstāmajiem apgabaliem, kuras rezultātā atsevišķi reģioni sākumā gan ieguva priekšrocības uz pārējo līdzīgo reģionu rēķina, taču gala rezultātā padarot neefektīvu atsevišķu valstu reģionālo politiku. Reģionālā komponente kohēzijas politikā ieguva arvien lielāku nozīmi.

Struktūrpolitikas iesākumsKopiena struktūrpolitikā balstās gan uz finansiālo stimulu garantēšanu, gan arī uz

dalībvalstu politikas koordinēšanu. Reģionālās politikas jomā, kontrolējot piešķirto nacionālo palīdzību, ir jābūt garantijai, ka neradīsies konkurences izkropļojumi. Eiropas struktūrpolitikas kodolu veido struktūrfondi. Eiropas Sociālais fonds (sociālā politika) tika radīts jau 1960. gadā; tas gadu gaitā arvien vairāk tika izveidots par Eiropas nodarbinātības politikas instrumentu. 1962. gadā tika nodibināts Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonds (lauksaimniecības politika), kura Vadības nodaļa veicina strukturālo pielāgošanos. 1975. gadā sāka darboties Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), lielā mērā tāpēc, lai jaunā ES dalībvalsts Lielbritānija – kā lauksaimniecības produktus importējoša valsts bez lielām lauksaimniecības struktūru problēmām – nekļūtu par pārējo dalībvalstu neveiksmīgas lauksaimniecības politikas apmaksātāju. Kopš tā laika Kopiena piešķir finansiālo palīdzību nabadzīgo reģionu attīstībai.

Blakus struktūrfondiem eksistē vēl virkne citu Kopienas struktūrpolitisko instrumentu: Kohēzijas fonds ekonomiski vājajām dalībvalstīm (kopš 1993. gada), 1993. gadā Savienības jaunizveidotais instruments Finansiālās investīcijas zvejniecības rūpniecības attīstībai (FIZIA), Eiropas Investīciju bankas (EIB) aizdevumi un Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK), kā arī Eiropas Investīciju fonda (EIF) garantiju nodrošinājums un piedalīšanās finansēšanā (kopš 1994. gada).

Sākumā struktūrpolitikas līdzekļi tika piešķirti izolēti viens no otra, tā kā nebija iespējams izslēgt to daļēju pārklāšanos un savstarpēju neitralizāciju. Kopš vairākiem gadiem Kopiena cenšas visus struktūrpolitikas pasākumus vairāk sasaistīt vienu ar otru, šādā veidā panākot “viengabalainu” struktūrpolitiku, kurā liela vieta ir ierādīta reģionālās politikas mērķiem.

Eiropas Komisija 1986. gadā parakstītajā Vienotajā Eiropas aktā (VEA) aicināja iesniegt kopējo struktūrpolitikas reformu priekšlikumu. Ņemot vērā jau esošo pieredzi, 1993. gada vasarā no jauna tika pārskatīti Eiropas Savienības Ministru Padomes noteikumi un ar FIZIA tika izveidots savs zvejniecības politikas finansu instruments. Pēc Komisijas priekšlikuma un sadarbībā ar Eiropas Parlamentu, Padome atsevišķus lēmumus par Struktūrfonda līdzekļu piešķiršanu pieņēma ar kvalificētu balsu vairākumu.

Līgumā par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgumā) 1992. gada februārī dalībvalstis pieņēma lēmumu līdz 1993. gada beigām izveidot īpašu Kohēzijas fondu Spānijai, Portugālei, Grieķijai un Īrijai, kas ar finansiālo līdzdalību apkārtējās vides un satiksmes infrastruktūru – šajā gadījumā transeiropas tīkla (TEN) – projektos uzlabotu piekļūšanu reģioniem un to piesaisti centrālajiem apgabaliem. Fonds tika dibināts 1993. gadā uz pagaidu nolikuma pamata. Līgums arī struktūrpolitikas kontekstā skaidri motivē Reģionu komitejas uzklausīšanas tiesības. Amsterdamas līgums struktūrpolitiku tieši neskar, taču, tā kā tajā ir noteiktas paplašinātās Savienības vadlīnijas, no tā netieši izriet nepieciešamība īstenot reformas, kas pie ierobežota budžeta ļautu struktūrpolitikā iesaistīt ekonomiski vājākās jaunās dalībvalstis.

Struktūrpolitikas pamatprincipiLīdz ar 1988. gada struktūrfondu reformām, kas tālāk tika attīstītas ar Padomes

1993. gada jūlijā pieņemto lēmumu, kas ir spēkā no 1994. gada līdz 1999. gadam, Savienības struktūrpolitika turpmāk tiek koncentrēta uz pieciem prioritāriem, 1988. gadā pilnīgi no jauna definētiem mērķiem:

1. Atpalikušo reģionu stimulēšana. Atpalicība tiek konstatēta tad, ja IKP uz vienu iedzīvotāju nepārsniedz 75 % no vidējā EK līmeņa.

2. Lejupslīdošās rūpnieciskās attīstības ļoti skarto apgabalu pārorientācija. Šajos apgabalos sākotnēji dominējošā industriālā nodarbinātība jūtami samazinās un bezdarba līmenis ir augstāks nekā vidēji EK.

3. Ilgtermiņa bezdarba apkarošana un jauniešu, kā arī personu, kurām draud izslēgšana no darba tirgus, iesaistīšanas darba dzīvē atvieglošana.

4. Darbaspēka pielāgošanās atvieglošana industriālo pārvērtību procesam un rūpnieciskās ražošanas sistēmas izmaiņām.

5. Lauku apgabalu attīstības veicināšana, paātrināti pielāgojot lauksaimniecības struktūras, un struktūru pielāgošanas atvieglošana, ieskaitot zvejniecības struktūru pielāgošanu; svarīgs ir priekšnoteikums, ka apgabalam ir raksturīgs neliels iedzīvotāju blīvums, ka liela daļa no visiem reģionā nodarbinātajiem strādā lauksaimniecībā, ka lauksaimniecībā var iegūt tikai zemus ienākumus, un ka visa reģiona ekonomiskā attīstība ir zemāka par vidējo EK līmeni.

Iestāšanās sarunu ar EBTA valstīm rezultāts ir sestais, attīstību veicinošais mēķis reģionos ar ārkārtīgi zemu iedzīvotāju blīvumu. Šādiem apgabaliem kritērijs ir iedzīvotāju blīvums, kas ir mazāks par 8 cilvēkiem uz vienu kvadrātkilometru. Attiecīgie reģioni – šajā gadījumā skandināvu – ir jāveicina tādā pat veidā kā 1. mērķa reģioni. Pats mērķis atkārtoti tiks pārbaudīts saistībā ar struktūrfondu nolikuma revīziju 1999. gadā. Komisija

jau ir iepazīstinājusi ar nākošo reformu pamatvilcieniem: fleksibilitātes un decentralizācijas nostiprināšanu, vēl lielāku līdzekļu koncentrēšanu, kā arī mērķu un Kopienas iniciatīvu skaita ierobežošanu.

Attiecībā uz Kopienas intervencēm spēkā ir subsidiaritātes princips. Saskaņā ar to Kopienas pasākumiem vienmēr ir jābūt nacionālo, lokālo vai citu līdzīgu akciju papildinājumam, un, proti, tikai tur, kur ar pašu līdzekļiem nepietiek. Tas prasa ciešu politikas saskaņošanu starp visām iesaistītajām institūcijām, ieskaitot sociālās grupas un apvienības.

RealizācijaEK struktūrpolitikas veicināšanas pasākumiem ir jāatbilst attiecīgajai Kopienas

Veicināšanas koncepcijai (KVK). KVK Komisijas sarunas ar nacionālajām iestādēm ietver mērķus un svarīgākās problēmas, kopējās intervences veidu un darbības laiku, kā arī finansēšanas plāna apmērus un Kopienas līdzekļu avotu. Koncepcija pārsvarā tiek realizēta ar t. s. rīcības programmu palīdzību, kurās ir apkopoti dažādi viens otru papildinoši projekti. Šādas programmas var iesniegt vai nu nacionālās iestādes, vai arī tās var tikt izstrādātas pēc Komisijas iniciatīvas (Kopienas iniciatīvas). Pēdējām ir paredzēti 9 % no Struktūrfonda līdzekļiem. Taču KVK var ietvert arī atsevišķus lielos projektus vai arī paredzēt globālās piemaksas. Pēdējā gadījumā uzdevums var tikt nodots īpašai institūcijai, kas rūpēsies par zināmu pasākumu realizāciju. Tas ir mērķtiecīgi tad, ja programmā piedalās virkne projekta realizētāju. Turpmāk nacionālo atbalstu būs iespējams sniegt arī uzņēmumiem. Bez tam ir iespējams atbalstīt arī projektu priekšdarbus, tehniskās palīdzības pasākumus, kā arī pilotprojektus.

PasākumiEiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) galvenokārt piedalās investīcijās

ražošanā un ekonomikas infrastruktūru investīcijās, ieskaitot investīcijas arī veselības aizsardzības un izglītības jomās, kā arī TEN. Reģionu endogēnā attīstības potenciāla apgūšanai, jauninājumu un tūrisma, kā arī pakalpojumu sfēras attīstības veicināšanai ERAF var stimulēt mazos un vidējos uzņēmumus tiklab ar investīcijām, kā arī ar piemaksām uzņēmumiem un piedalīties darbībās pētniecības un attīstības jomās.

Eiropas Sociālais fonds (ESF) galvenokārt stimulē bezdarba apkarošanu. Fonda darbībā ietilpst pasākumi, kas atvieglo piekļūšanu darba tirgum, veicina izredžu vienlīdzību, attīsta profesionālo kvalifikāciju un rada jaunas darba vietas. Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonds (ELVGF, Vadības sekcija) atbalsta lauksaimniecības strukturālos pasākumus, kā arī lauksaimniecības ražošanas pārkārtošanu un blakus nodarbošanās iespēju radīšanu lauksaimniekiem. Pēc Komisijas priekšlikuma par 13 Kopienas iniciatīvām no Struktūrfonda kā īpašus struktūrpolitikas instrumentus ir paredzēts atbalstīt akcijas septiņās dažādās problēmu jomās: starpreģionālajā sadarbībā un pārrobežu kontaktu tīklu izveidošanā; lauku attīstībā, nomaļo reģionu attīstībā; nodarbinātībā un kvalifikācijas celšanā; industriālajās izmaiņās; krīžu skartajos pilsētu kvartālos; zvejniecības pārorientācijā. Ar Kohēzijas fonda līdzekļiem Kopiena atbalsta investīcijas apkārtējās vides stāvokļa uzlabošanā un transeiropas satiksmes tīkla izveidošanā Grieķijā, Spānijā, Īrijā un Portugālē. Finansiālās investīcijas zvejniecības rūpniecības attīstībai (FIZIA) piešķir līdzekļus speciāliem strukturāliem pasākumiem zvejniecības jomā, kā arī intensīvai ūdens baseinu apsaimniekošanai un attiecīgo ražojumu apstrādei un mārketingam.

1. mērķa apgabalos Struktūrfonds un FIZIA normālā gadījumā sedz līdz 75 % (pamatotos izņēmuma gadījumos pat līdz 85 %) no kopējām izmaksām un vismaz 50 % no valsts izdevumiem. Pārējos reģionos Savienība sedz līdz 50 % no kopējām izmaksām, taču ne mazāk kā 25 % no valsts veicināšanas izdevumiem.

Reģionu diferencēšana galvenokārt notiek pēc reģionu problēmu apmēriem un attiecīgās dalībvalsts finansiālajām iespējām.

EIB izsniedz aizdevumus investīcijām infrastruktūrās, parasti uz atvieglotiem tirgus noteikumiem. Komisijas uzdevumā EIB izsniedz aizdevumus arī no Jaunā Kopienas instrumenta (JKI) līdzekļiem, kura aizdevumu palētināšanai Komisija var garantēt arī piemaksas par procentu likmēm. EIF uzņemas ilgtermiņa garantijas lielajiem infrastruktūru pasākumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī nodarbojas arī ar mazo un vidējo uzņēmumu līdzdalības finansēšanu.

SecinājumiSavienības Struktūrfonda līdzekļi kopš 1988. gada nepārtraukti pieaug un reģionu

atpalicības problēmai arī turpmāk tiks piešķirta augstākā prioritāte. Nav šaubu, ka Savienības struktūrpolitika līdz ar spēcīgāku intervences koncentrēšanu un visu pasākumu labāku saskaņošanu ir kļuvusi efektīvāka. Nedaudz vienkāršots ir arī aizdevumu piešķiršanas process un Komisija mudina dalībvalstis izmantot procedūras vienkāršošanu, apvienojot stratēģiju un programmas vienā vienīgā dokumentā. Lielais fondu līdzekļu apjoma pieaugums ir reģionālo problēmu smaguma apzināšanās rezultāts. Tomēr pastiprinās šaubas, vai līdz ar to atbalstāmajos reģionos jau nav daļēji pārsniegta absorbcijas spēja un vai atbalsta intensitāte joprojām rada pietiekamu stimulu arī pašu iniciatīvai. Tāpat tiek kritizēts arī tas, ka Komisija ar Kopienas iniciatīvu palīdzību iegūst arvien lielāku ietekmi uz reģionālās struktūrpolitikas veidošanu, tādā veidā pārkāpjot subsidiaritātes principu, jo vairāk tāpēc, ka virkne iniciatīvu varētu tikt integrētas Savienības stimulēšanas koncepcijā. Visbeidzot, eksistē šaubas par arvien jaunu fondu un finansu instrumentu veidošanas lietderību, jo no tā cieš struktūrpolitikas intervenču caurskatāmība. Līdz ar Agenda 2000 Komisija ir izteikusi priekšlikumu pastāvošās kārtības trūkumus novērst ar stingrākām procedūrām, decentralizāciju, līdzekļu koncentrēšanu, kā arī mērķu un līdzekļu kopuma samazināšanu. Tomēr saglabājas viena no visas EK struktūrpolitikas pamatproblēmām: tā ir tikai aizstājēja efektīvai vispārējai reģionālā izlīdzinājuma finansu sistēmai. Tomēr šāda sistēma prasa zināmu vienprātības un politiskās integrācijas pakāpi, kas pārskatāmā nākotnē nav sasniedzama.

Bernhards Zeidels(Bernhard Seidel)

Reģionu Eiropa

Literatūra: Udo Bullmann (Hrsg.): Die Politik der dritten Ebene. Regionen im Europa der Union, Baden-Baden 1994; Rudolf Hrbek, Sabine Weyand: Betrifft: Das

Europa der Regionen – Fakten, Probleme, Perspektiven, München 1994; Christian Engel: Regionen in der EG – Eine integrationspolitische Rollensuche, Bonn 1993.

Termins “Reģionu Eiropa” nozīmē “trešā Eiropas līmeņa” – reģionu – iesaistīšanu integrācijas procesos un arī alternatīvu jēdzienu, kas uzsver reģionu kultūras un politisko dažādību, to patstāvību un rīcībspēju, kā arī politisko lēmumu tuvināšanu pilsoņiem (Eiropas integrācijas modeļi).

Dažādība un daudzveidībaLai arī Reģionu Eiropa iestājas par daudzveidības saglabāšanu un nostiprināšanu,

tā pati jau šodien ir ārkārtīgi dažāda. Šodienas Kopienas “piecpadsmitnieks”, iekļaujot sevī federāli veidotas valstis, tādas kā Beļģiju, Vācijas Federatīvo Republiku un Austriju, un tādas stingri centralizēti organizētas valstis kā Somiju, Grieķiju, Īriju jeb – kaut vai sava ģeogrāfiskā lieluma dēļ – Luksemburgu, rada ārkārtīgi plašu dažādi vēsturiski izveidojušos un kultūras ziņā atšķirīgu valstu kopu. Šajā valstu kopā pie valstīm ar “spēcīgi attīstītiem” reģioniem ir pieskaitāmas tikai Spānija un – ar zināmām iebildēm – arī Itālija.

Neraugoties uz dažādajiem impulsiem Eiropā pagājušajos gados, kas lielā mērā bija saistīti ar reģionālo struktūrpolitiku Eiropas Savienībā un arī Reģionu komitejas (RK) izveidošanu, līdz šim darbs pie Eiropas reģionu doktrīnas izstrādāšanas vēl nav uzsākts. Reģionu struktūra, to pilnvaras, attiecības starp reģionālajām un lokālajām institūcijām teritorijā, kā arī reģionu līdzdalība ārējās attiecībās vēl joprojām ir atkarīgas no katrā dalībvalstī atšķirīgajiem vēsturiskajiem, kultūras, ģeogrāfiskajiem, ekonomiskajiem un lielā mērā arī politiskajiem faktoriem. Šo iemeslu dēļ vairākās dalībvalstīs, piemēram, Somijā, Grieķijā, Īrijā un Portugālē vēl joprojām nav izveidojušās nekādas pastāvīgas reģionālas teritoriālās struktūras; Lielbritānijā reģionalizācijas process ir sācies ar pozitīvajiem rezultātiem 1997. gada referendumos par Skotijas un Velsas reģionālo parlamentu izveidošanu.

ES dalībvalstu reģionālā struktūraDalībvalsts Reģioni Izveidošanas “Reģionu”

laiks teritorija(1000 km2 )

Beļģija 3 kopienas (Communautés 1970vai Gemeenschappen) un 10,163 reģioni (Régions vai Gewesten) 1980

Dānija 14 apgabalu kopienas 1970 2,87(bez Farēru salām (Amdskommuner) un “galvas-un Grenlandes) pilsētas reģions” KopenhāgenaVācija 16 federālās zemes (Länder) 1949/90 22,31Somija 5 provinces (Lamit) 1919/86 67,41Francija 26 reģioni (Régions) 1982 24,72Lielbritānija 4 daļas (Anglija, Ziemeļīrija,

Skotija, Velsa)* – 60,84Grieķija 9 reģioni 1986 14,66Īrija 31 grāfiste (27 “counties”

un 4 “county boroughs”) 1889 2,26Itālija 20 reģioni (Regioni) 1948/70 15,06Luksemburga 3 distrikti 1868 0,86Nīderlande 12 provinces (Provinciėn) 1850 3,43

Austrija 9 federālās zemes (Bundesländer) 1918/45 9,32Portugāle 5 “reģionālās koordinācijas 1978 19,29

komitejas” un 2 autonomie reģioni (Azoru salas, Madeira)

Zviedrija 19 lēņi (Län) 1634 23,67(bez Gotlandes) 1996/97Spānija 17 “autonomās kopienas”

(Comunidades Autónomas) 1979/83 29,69* Skotijā un Velsā 90. gadu vidū tika likvidētas grāfistes (counties), arī Anglijā ir notikušas lielas pārmaiņas. Skotijā un Velsā tiks izveidoti savi parlamenti. Tā kā pašlaik situācija nav pārredzama, ir grūti izveidot precīzu priekšstatu par reformām.

Reģionālos uzdevumus minētajās valstīs centrālā valsts pārvalde bieži vien risina reģionālajā līmenī. Arī dalībvalstīs ar “stiprajiem” reģioniem ir rūpīgi jāatšķir dažādās federālisma izpausmes un “autonomijas” koncepcijas, kā tas pašlaik īpaši skaidri ir redzams Spānijā un, iespējams, ka nākotnē arī Lielbritānijā.

Arī tad, ja reģionu dažādība ierobežo Reģionu Eiropas ideju attīstību, Eiropas daudzpusībai piedien respekts pret dažādo vēsturiskās attīstības gaitu un atteikšanās no jebkādām idejām par Eiropas reģionālo struktūru vienādošanu.

Kustība un institucionalizēšanaReģionu Eiropas institucionālā izpausme ir Eiropas Reģionu sapulce (ERS).

1985. gadā sākotnēji dibināta kā Reģionu padome, tagad tā ir kļuvusi par jumta organizāciju neskaitāmām starpreģionālajām apvienībām (Nomaļo piejūras reģionu konferencei, Industriālās tehnoloģijas reģionu apvienībai utt.), taču galvenokārt tā kalpo pašu reģionu mērķiem. Ar saviem 300 dalībniekiem no visas Eiropas ERS ir uzskatāma par reprezentatīvu Eiropas reģionu pārstāvi. ERS galvenie uzdevumi ir Centrālās un Austrumeiropas valstu reģionu iesaistīšana Eiropas integrācijas procesos, kā arī reģionālisma atbalstīšana un reģionu līdzdalība Eiropas forumos. Ar 1996. gada decembrī pieņemto “Deklarāciju par reģionālismu Eiropā” ERS ir izstrādājusi politisko modeli Reģionu Eiropas attīstībai nākamajos gados.

Reģionu kopīgie centieni galvenokārt ir vērsti uz atbilstošu līdzdalību Eiropas integrācijas procesos un jo īpaši – uz līdzdalību Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procedūrās. Tieša līdzdalība ES līmenī lielākai daļai reģionu ir īpaši nozīmīga, jo nacionālajā līmenī tiem gandrīz nav ne mazāko iespēju ietekmēt Eiropas politiku, kaut arī ES lēmumi bieži vien skar tos vistiešākajā veidā. Ar likumu noteikta līdzdalība nacionālajā līmenī, kāda Vācijas federālajām zemēm ar Bundesrāta starpniecību tiek garantēta Vācijas Pamatlikuma 23. pantā (Vācija un Eiropa), eksistē tikai valstīs ar federālu struktūru. Arī daudzie reģionālie un komūnu biroji un pārstāvniecības Briselē, kuru skaits jau ir sasniedzis 140 (1997. g.), nespēj aizstāt tiešu līdzdalību Eiropas lēmumu pieņemšanas procesos.

Vācijas federālo zemju un Eiropas Reģionu asamblejas ietekmē Līgumā par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums) bija iespējams iekļaut punktu par Reģionu komitejas (RK) izveidošanu. Arī subsidiaritātes principa nostiprināšana EK līgumā (LEK, 3. b pants) un priekšnosacījumu radīšana tiešai reģionu līdzdalībai Eiropas Savienības Ministru Padomē (LEK, 146. pants) pieder pie reģionu panāktajiem panākumiem Māstrihtā. Atskaitot mērenu Reģionu komitejas nostiprināšanu, Amsterdamas līgums ar līgumattiecībām vairs tālāk nenostiprina Reģionu Eiropu; jau atkārtoti neizdevās panākt, lai reģioniem tiktu piešķirtas tiesības ar savām sūdzībām vērsties Eiropas Justīcijas tiesā.

Starpreģionālā sadarbība

Koncepcija par “Reģionu Eiropu” savu nozīmi iegūst ar aizvien plašāk izvērsto divpusējo un daudzpusējo starpreģionālo attiecību un projektu tīklu. Reģionu sadarbības mērķi ir vienošanās par kopīgām iniciatīvām un pozīciju saskaņošana attiecībā pret ES, kā arī patstāvīgas darbības attīstīšana. Reģionu Eiropas koncepcijas dzīvotspējai ir jāpierādās reģionu spējā noteikt savus, arī Eiropas perspektīvā nozīmīgus akcentus, kā arī patstāvīgi, neizmantojot palīdzību no Briseles, risināt plašākas, arī citiem reģioniem piemītošas problēmas.

Nākotnes izredzesKopš Māstrihtas un Reģionu komitejas izveidošanas ir noprotams, ka

“institucionalizētā” Reģionu Eiropa gūst virsroku un ka reģioni pastiprināti koncentrējas uz savu kopīgo ietekmes palielināšanu Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā un uz kopīgu līdzdalību ES programmās. Eiropas Komisija šo tendenci atbalsta ar aizvien lielāku skaitu dažādu, tai skaitā arī materiālu, stimulu. Tomēr Reģionu Eiropai vajadzētu izvairīties no pārāk lielas uzmanības pievēršanas ES aktivitātēm un no reģionu patstāvības uzsvēršanas, pretstatot to no augšas uzspiestai integrācijai. Vēl vairāk, ir jāņem vērā, lai arī “vājākie” reģioni gūtu labumu no pieaugošajām iespējām ietekmēt Eiropas politiku un tiktu iesaistīti reģionālajā sadarbībā.

Kristians Engels(Christian Engel)

Reģionu komiteja

Juridiskais pamats: LEK, 4. panta 2. paragrāfs un 198. a – c panti. Kompetence: Konsultāciju pilnvaras; pašas noteiktās darbības jomas.Sastāvs: 222 ES reģionālo un vietējo teritoriālo apvienību pārstāvji: pa 24 no Vācijas, Francijas, Lielbritānijas un Itālijas, 21 no Spānijas, pa 12 no Beļģijas, Grieķijas, Nīderlandes, Austrijas, Portugāles un Zviedrijas, pa 9 no Dānijas, Somijas un Īrijas, 6 no Luksemburgas. Literatūra: Joachim Jens Hesse (Hrsg.): Regionen in Europa, 2 Bände, BadenBaden 1995 und 1996; Christian Tomuschat (Hrsg.): Die Mitsprache der 3. Ebene in der europäischen Integration: Der Ausschuß der Regionen, Bonn 1995.

Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums) izveidotā Reģionu komiteja (RK) garantē reģionālo un vietējo teritoriālo apvienību interešu pārstāvniecību Eiropas Savienībā (ES) un to līdzdalību integrācijas procesā. Komiteja tika izveidota pēc Vācijas federālo zemju un Eiropas Reģionu asamblejas (Reģionu Eiropa) pieprasījuma. Māstrihtā neizdevās realizēt mērķi un izveidot neatkarīgu, tikai

no reģionu pārstāvjiem sastādītu komiteju ar patiesām līdzdalības un sūdzību iesniegšanas tiesībām. Reģionu komitejas nozīmi palielināja Amsterdamas līgums.

Reģionu komiteja sastāv no 222 neatkarīgiem reģionālo un vietējo teritoriālo apvienību politiskajiem pārstāvjiem un tikpat liela vietnieku skaita, kurus pēc dalībvalstu priekšlikuma uz četriem gadiem vienbalsīgi ieceļ Eiropas Savienības Ministru Padome. Piemēram, šīs komitejas locekļi no Vācijas ir federālo zemju ministru prezidenti, ministri, landtāgu deputāti, valsts sekretāri vai birģermeistari.

Līgums nenosaka vietu sadalījumu dalībvalstu starpā. Gandrīz visās valstīs starp dažādiem teritoriālo apvienību līmeņiem notiek asas diskusijas par vietu sadalījumu pa reģionālajām un vietējām teritoriālajām apvienībām. Vācijā ir atrasts risinājums, saskaņā ar kuru no 24 vietām 21 tiek piešķirta federālajām zemēm, bet atlikušās trīs saņem komūnas. Neraugoties uz sastādīšanas grūtībām, pirmajā pilnvaru periodā (1994. – 1998. g.) apmēram puse no Reģionu komitejas pārstāvjiem ir tādi, kuri ir pieskaitāmi reģionālajam, respektīvi, vietējam līmenim.

Kā Padomes, Eiropas Komisijas un, saskaņā ar Amsterdamas līgumu, arī Eiropas Parlamenta konsultāciju orgānam Reģionu komitejai ir arī zināmas koordinējošas funkcijas. Tai ir jāapvieno reģionālās un vietējās intereses un jāskaidro ES noteikumu iedarbība reģionālajā un vietējā līmenī. Lai komiteja varētu izpildīt savus uzdevumus, ar to obligāti ir jākonsultējas “tipiskajās” reģionālās politikas jomās (LEK, 126., 128., 129., 129. d, 130. b, 130. d, 130. e panti). Amsterdamā tika panākta vienošanās par obligātās uzklausīšanas paplašināšanu arī uz nodarbinātības un sociālās politikas jomām (LEK 75., 109. q, 109. r, 118., 125., 127. (4) un 130. s panti). Visos pārējos jautājumos komiteju var lūgt fakultatīvi izteikt viedokli, vai arī ar tiem nodarboties pašai. Amsterdamā komitejai tika noteikts fakultatīvās darbības lauks, “īpaši gadījumos, kas attiecas uz pārrobežu sadarbību” (LEK, jaunais 198. c panta 1. paragrāfs).

Reģionu komitejas viedoklis nevar uz vēlāku laiku atlikt lēmēju institūciju pieņemtos lēmumus un nav arī tām saistošs. Arī pēc Amsterdamas tai nav nekādu formālu iespēju palielināt sava viedokļa svaru un arī turpmāk tā nevarēs spert tiesiskus soļus tās uzklausīšanas tiesību pārkāpšanas gadījumā.

Iekšējā organizācijaTā kā pats līgums attiecībā uz Reģionu komitejas iekšējo organizāciju nosaka tikai

prezidenta un prezidija ievēlēšanu uz diviem gadiem un visus pārējos jautājumus atstāj atklātus, īpaša nozīme ir komitejas darba kārtībai. Pēc pamatīga iepriekšējā darba 1994. gada maijā trešajā plenārsēdē tika pieņemta Komitejas darba kārtība un Padome to vienbalsīgi apstiprināja; taču tikai līdz ar Amsterdamas līgumu Reģionu komiteja ieguva tiesības pati noteikt savu darba kārtību.

Komitejas prezidijā ir 36 locekļi, starp tiem prezidents, pirmais viceprezidents, kā arī 15 viceprezidenti, pa vienam no katras dalībvalsts. Prezidijs vada komitejas darbu starp plenārsēdēm un tās sagatavo. Komitejas viedoklis tiek izstrādāts astoņās speciālās komisijās un iesniegts pieņemšanai plēnumā. Vēl ir jāpieņem lēmums par ad hoc komisijas “Institucionālie jautājumi” nākotni, kas darbojas starpvaldību konferences laikā.

Formāli Reģionu komitejas locekļu sadarbība notiek politisko grupu ietvaros, no kurām četras jau ir noorganizējušās (Eiropas Tautas partija (ETP), Eiropas Sociālistu partija (ESP), liberāļi un “Eiropas alianse”). Taču piederība grupām nav stingri noteikta atbilstoši nacionālās partijas piederībai (Eiropas partiju apvienošanās), kā tas ir Eiropas Parlamentā, bet pēc individuāli izteiktas vēlēšanās; “frakciju spiediena” forma nepastāv. Blakus politiskajām grupām parasti liela nozīme tiek piešķirta arī nacionālajām “delegācijām”.

Komitejas vadībā atrodas uz pieciem gadiem ievēlēts ģenerālsekretārs [līdz 1999. gadam – Dītrihs Pauze (Dietrich Pause)]. Komitejas iekšējās pārvaldes struktūrā pašreiz ir 86 plānotās vietas (1997), kas kopā ar tehniskā dienesta struktūru, ko tā dala ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (ESLK), sastāda 501 darba vietu.

Reģionu komitejas budžets ir 15,6 miljoni ECU (1997), kas ir mazliet lielāks nekā Bundesrāta budžets. Ar Amsterdamas līgumu tika atcelts protokols, saskaņā ar kuru Reģionu komitejai un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai (ESLK) bija “kopējs organizatoriskais pamats” Jau 1999. gadā Reģionu komitejas iekšējā pārvalde varētu būt pilnīgi patstāvīga.

Secinājumi un perspektīvasReģionu komiteja savu darbu sāka smagos apstākļos. Taču īsā laikā tai ir izdevies

attīstīt darbaspējas un paust savu viedokli reģioniem ļoti svarīgos jautājumos. Bez padomdevēja funkcijas sava nozīme ir arī daudzajām Reģionu komitejas un Komisijas kopīgi izstrādātajām iniciatīvām, piemēram, “teritoriālo nodarbinātības paktu” jomā. Amsterdamas līgums Reģionu komitejai, salīdzinājumā ar tās prasībām, deva pieticīgu, tomēr reālu ietekmes pieaugumu. Svarīgākais Komitejas uzdevums arī turpmāk būs izvairīties no nelietderīgas sava darba satura sadrumstalošanas un vairāk koncentrēties uz ES politikas reģionālajiem aspektiem.

Kristians Engels(Christian Engel)

Rietumeiropas Savienība

Juridiskais pamats: Rietumeiropas Savienības līgums; LES, V sadaļa. Mērķi: RES: visaptverošas palīdzības sniegšana bruņota uzbrukuma gadījumā Eiropai (RES līguma V pants), nostiprināt mieru un drošību un veicināt Eiropas vienotību un sekmēt tās tālāko integrāciju (RES VIII pants), vispārēja drošības politikas saskaņošana, sākumā visaptverošas bruņošanās kontroles nosacījumi; ES: kopējo vērtību pamatinterešu, Savienības neatkarības un veseluma saglabāšana visās tās formās, kā arī miera saglabāšana un starptautiskās drošības stiprināšana (LES J 1. panta 2. paragrāfs). Instrumenti: 1. Apspriešana un lēmumu pieņemšana: Ārlietu un aizsardzības ministru padome, Asambleja (RES); ES Padome ar kompetenci vadlīniju jautājumos, Ārlietu ministru padome, Ārlietu ministriju politisko direktoru politiskā komiteja, Eiropas Komisijas piedalīšanās; 2. Realizācija: rezolūcijas un viedokļi; situācijas novērtējums no militārā viedokļa, dalībvalstu militāro misiju plānošana un sagatavošana, militāro vienību nosūtīšana RES nacionālā vai jauktā

virspavēlniecībā, nākotnē arī RES virspavēlniecībā; rezolūcijas un viedokļi, ekonomiskās sankcijas Kopējās tirdzniecības jomā, vienota rīcība ES Kopējās ārējās un iekšējās drošības jomā. Literatūra: Elfriede Regelsberger u. a. (Hrsg.): Foreign Policy of the European Union – From EPC to CFSP and Beyond, London 1997; G. Wyn Rees: The Western European Union and the European Security Debate, Boulder 1997; Curt Gasteyger: An Ambiguous Power – The European Union in Changing World, Gütersloh 1966; Franco Algieri, Josef Janning, Dirk Rumberg (Hrsg.): Managing Security in Europe – The European Union and the challenge of enlargement, Gütersloh 1996; Laurence Martin, John Roper (Hrsg.): Towards A Common Defence Policy, Paris 1995.

Rietumeiropas Savienība (RES) no Rietumvalstu aizstāvēšanās pakta pret Vācijas militāro uzbrukumu 40. gadu beigās līdz Eiropas Savienības attīstības integrētai sastāvdaļai 90. gados ir nogājusi tālu ceļu. Aizņemta ar Māstrihtas līguma revīziju, Eiropas politika 1996. gadā stāvēja izšķiršanās priekšā kādreizējo politisko mūmiju – Rietumeiropas Savienību – noteikt par Eiropas Savienības aizstāvības centru un tās infrastruktūras pakāpenisko izveidi no plānošanas, loģistikas, kā arī militāri operatīvā viedokļa sasaistīt ar Kopējās ārējās un drošības politikas tālāko attīstību. Lai gan sešu ES valstu iecerētā pilnā integrācija, apejot fāžu modeli, nevarēja gūt atzinību, tomēr Amsterdamas līgums redzamāk un noteiktāk RES pakārto ES. Savukārt RES pati ir ievērojami mainījusies, un tagad tās rīcībā ir ne tikai Militārā Komiteja, plānošanas štābs, satelītcentrs un pētniecības institūts, bet tā ir arī jauno daudzpusējo apvienību un iejaukšanās vienību attiecību veidošanas centrs un ir vismaz konceptuāli saistīta ar NATO militāro infrastruktūru ar Combined Joint Task Forces (CJTF). RES ietvaros sakarā ar karu un krīzēm Bosnijā un Hercegovinā notika svarīgas Rietumeiropas valstu konsultācijas, plānošana un saskaņošana, pirmo pieredzi ir guvusi RES aktivitāte, tuvinoties ES.

Pēc tam kad 1954. gadā tika modificēts 1948. gadā aizsardzībai pret iespējamu Vācijas agresiju noslēgtais Briseles līgums, Rietumeiropas Savienība ir Rietumeiropas valstu aizsardzības līgums. RES sastāvā kā pilntiesīgi locekļi ietilpst deviņas ES dalībvalstis: Lielbritānija, Francija, Beniluksa valstis, Itālija, Vācija un kopš 1989. gada Spānija un Portugāle. Kopumā Rietumeiropas Savienība apvieno 28 valstis; līdzās pilntiesīgai līdzdalībai pastāv vēl trīs formas: asociētie partneri. Īpaši dialogs ir vests ar Krieviju, Ukrainu un 6 Vidusjūras valstīm. Rietumeiropas Savienības līguma V pantā dalībvalstis uzņemas ievērot kolektīvās aizsardzības principu un izmantot visus līdzekļus, lai atvairītu militāru agresiju pret kādu no līgumu parakstījušajām valstīm. Tādējādi Rietumeiropas Savienības saistošā ietekme turpinās kā NATO līguma ietvari. Kategoriski norādot uz NATO, Rietumeiropas Savienība tomēr atteicās no savas pašas aizsardzības kapacitātes veidošanas.

Drošības politika, aizsardzība un Eiropas integrācija Drošība ir viens no Eiropas integrācijas galvenajiem motīviem. Eiropas Savienība

tās dalībvalstu iekšējās attiecībās vienmēr ir bijusi drošības kopiena. Tas, ka tā tomēr drīzāk atbilda “civilvaras” tēlam, tātad nenodrošināja savu dalībvalstu ārējo drošību, liecināja ne tik daudz par nespēju organizēt šo politikas jomu kā par dalībvalstu neskaidrajām politiskajām vēlmēm. Eiropas vienotības vēsturi veido neveiksmīgi mēģinājumi pārvarēt šo atturību attiecībā uz drošības politiku.

Jau Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK) apzināti integrēja tās ekonomikas jomas, kas līdz tam tika uzskatītas par rūpniecības potenciālu, par nacionālās kara rūpniecības kodolu. Korejas kara iespaidā un sakarā ar antagonistisko konfrontāciju ar Padomju Savienību aukstā kara laikā radās priekšlikums izveidot Eiropas aizsardzības spēju mehānismu, kas būtu saistīts ar apvienotās Eiropas politiskajām institūcijām: Eiropas Aizsardzības kopienu (EAK). Balstoties uz nacionālajām vienībām, kuru skaits bija paredzēts līdz 40 divīzijām, un integrētu vadības struktūru,

Eiropas Aizsardzības kopiena ciešā saistībā ar NATO savām dalībvalstīm nodrošināja aizsardzību un palīdzību. 1953. gadā dalībvalstis vienojās par Eiropas Politiskās kopienas izveidošanu, kas būtu kā jumta organizācija ogļu un tērauda rūpniecības un aizsardzības jomās. Abi līgumi 1954. gadā cieta neveiksmi Francijas Nacionālās asamblejas veto dēļ.

1961. gadā sešas Eiropas Kopienas dalībvalstis ar savu Bonnas deklarāciju ievadīja Kopienas drošības politikas veidošanas otro fāzi. Francijas valdības iesniegtais plāns “Eiropas tautu savienības” (Fušē plāns I) veidošana paredzēja, “izveidojot kopēju aizsardzības politiku sadarbībā ar citām brīvām nācijām, stiprināt dalībvalstu drošību pret jebkuru uzbrukumu”. Neviens no abiem projektiem netika pieņemts – pirmām kārtām atšķirīgo interešu aizsardzības politikas jomā un NATO vadošās lomas precīza formulējuma trūkuma dēļ. 1970. gadā nodibinoties Eiropas politiskajai sadarbībai, arī Eiropas Kopienas dalībvalstu drošības politika netieši tika pakārtota pragmatiski – eksperimentālajai integrācijai (Eiropas integrācijas ideāli). Toreizējais Beļģijas ministru prezidents savā 1975. gada 29. decembra ziņojumā ES Padomei par Eiropas Savienību šo pragmatisko ārējo un drošības politiku iekļāva Kopienas ietvaros.

Astoņdesmito gadu svarīgākajos lēmumos izpaužas Tindemana ziņojuma deklaratīvā uztvere. 1983. gadā galotņu tikšanās Štutgartē Svinīgajā deklarācijā Eiropas Savienībai pasludina “dalībvalstu pozīciju koordinēšanu attiecībā uz drošības politiskajiem un ekonomiskajiem aspektiem” par EPS uzdevumu; Vienotais Eiropas akts (VEA) šo formulējumu ievieš Eiropas Kopienas ietvaros. Tikai līdz ar Māstrihtas līgumu par Eiropas Savienību drošības militārie aspekti tiek ņemti vērā. Kaut arī pārcelts nākotnē kā daudzpakāpju process un īstenošanā apgādāts ar ārpuslīguma instrumentu – RES, Eiropas Savienības darbības rādiuss principā aptver arī tās integrācijas un interešu aizsardzību no ārpuses. Faktiski Māstrihtas līgums Rietumeiropas Savienību paredz par Eiropas Savienības aizsardzības centru; līgums to raksturo kā “Eiropas Savienības attīstības integrālu sastāvdaļu”. Eiropas Savienības institucionālā paplašināšana 90. gados tika īpaši pamatota tieši ar šo nozīmi kontekstā ar Eiropas Savienību. Ņemot vērā NATO, Rietumeiropas Savienībai ir “jādod lielāks ieguldījums solidaritātes attīstībā” Savienības iekšienē, tās attīstība attiecībā uz Savienības politiku ir “līdzeklis Eiropas pīlāra nostiprināšanai”. Rietumeiropas Savienības valstis savā lēmumu pieņemšanas procedūrā ir izšķīrušās par rīcību “saskaņā” ar NATO pozīciju. Šīs sasaistes izskaidrojums pasvītro arvien tuvākās RES attiecības ar Savienību: NATO joprojām ir būtisks forums, kura konsultāciju procesā Rietumeiropas Savienība grib ienest sa-vas organizācijas ietvaros “pieņemto kopīgo pozīciju”. Aicinājums visām ES dalībvalstīm tiekties arī pēc līdzdalības RES atbilst šim nodomam. Vienīgi Dānijai, pamatojoties uz pastāvošajiem izņēmuma nosacījumiem, tika atļauta nepiedalīšanās lēmumu pieņemšanā un pasākumos, kas saistīti ar aizsardzības politiku, kā arī atteikšanās iestāties RES.

Valdību konferencē par Māstrihtas līguma revīziju ES valstis nepanāca lūzumu Rietumeiropas integrācijā – Lielbritānijas un Dānijas atturēšanās, kā arī dažu neitrālu Savienības dalībvalstu atturīgā attieksme neļāva pieņemt ES un RES integrācijas daudzpakāpju plānu. Tomēr Amsterdamas līgums pavirza RES tuvāk Eiropas Savienības paspārnei: LES 17. pantā ir teikts, ka ES arī uzņemas Rietumeiropas Savienības “Petersbergas uzdevumu” izpildi, ES Padomei tiek piešķirta kompetence vadlīniju noteikšanā aizsardzības politikas jomā un jautājumos, “kuros Savienība izmanto Rietumeiropas Savienību”, atsaucas arī uz RES rīcību. Šī izmantošana ietver visu ES valstu pilntiesīgu līdzdalību plānošanā un lēmumu pieņemšanā Rietumeiropas Savienībā. Turklāt Kopējās ārējās un drošības politikas institucionālā nostiprināšana piedāvā jaunus pieturas punktus šaurākai operatīvai saskaņošanai.

RES nozīmes aizsardzības politikā un infrastruktūras paplašināšana

ES “atjaunināšana”, ko Francija ierosināja 1984. gadā, RES institucionālajā ziņā deva jaunu sparu. Saskaņā ar 1992. gada 19. jūnija Petersbergas deklarāciju, organizācijas mītne no Londonas tika pārcelta uz Briseli. 1993. gadā RES plānošanas štābs sāka darbu misiju plānošanas, vadības rekomendāciju formulēšanas un militāru vienību sastādīšanas jomās. Kopš tā laika tas ir papildināts ar situācijas novērtēšanas centru un izlūkvienību. Īpaši liela nozīme štāba darbam bija militārās aizsardzības sagatavošanā tajā gadījumā, ja RES dalībvalstu izvietotajām Savienības Zilajām ķiverēm vajadzētu atkāpties no Bosnijas un Hercegovinas. Kopš 1992. gada papildus notiek regulāras dalībvalstu ģenerālštābu vadītāju tikšanās, kas 1997. gada maijā, nodibinoties Militārajai komitejai, tika institucionalizētas. RES dalībvalstis jau Petersbergas deklarācijā paziņoja par vienību, kas “aptvertu visu tās konvencionālo bruņoto spēku spektra nodošanu RES pavēlniecības rīcībā militāru uzdevumu izpildei”. Rietumeiropas Savienības militāro vienību izmantošanas mērķis ir gan piedalīšanās humānās misijās un miera uzturēšanas uzdevumos, gan arī spēka pielietošana “krīzes situāciju likvidēšanā, ieskaitot pasākumus miera atjaunošanā”. RES līdztekus ad hoc sagatavotām nacionālajām vienībām var izmantot arī Eurocorps vienības un abas 1995. gadā atjaunotās Francijas, Spānijas un Itālijas Vidusjūras Sauszemes (EUROFOR) un Jūrasspēku (EUROMARFOR) vienības. Kooperācija ar NATO saskaņā ar CJTF koncepciju padara iespējamu arī NATO ietvaros esošo militāro infrastruktūru izmantošanu.

Perspektīvas Lai gan ES jaunākā reforma ir nostiprinājusi RES nozīmi, tomēr tās loma nākotnē

paliks atklāts jautājums tik ilgi, kamēr ES dalībvalstis kopumā nebūs gatavas tālejošai drošības un aizsardzības politikas integrācijai. Kā dalībvalstu avangarda instruments integrācijas padziļināšanai RES ar aizvien pieaugošo dalībnieku skaitu praktiski ir izslēdzama: šeit nākošo pieturas punktu varētu radīt starpvaldību konferencē diskutētā, bet vienprātību neieguvusī fleksibilitātes pielietošana KĀDP jomā. Lai gan vienlaicīgi Eiropas valdībās jautājumā par Eiropas bruņošanās ekonomisko bāzi pieaug krīzes situācijas apzināšanās, tomēr, tāpat kā līdz šim, nav citas efektīvākas formas, kas būtu pieņemama visiem dalībniekiem, kā daudzpusējā sadarbība uz juste retour pamata – tā amerikāņu konkurences spēju pārsvars palielinās vēl vairāk.

Sakarā ar to, ka Francijas attiecībās ar NATO atkal ir iestājies atsalums, tad gadījumā, ja Francija tagad Rietumeiropas Savienībā mēģinās aktīvāk realizēt savus mērķus, parādīsies vecās nesaskaņas par iespējamo RES konkurenci. Tādējādi RES potenciāli izšķirošā loma, kas kalpo nodrošinājumam pret Eiropas Savienības un NATO paplašināšanu, nokļuva ārpus redzes loka: ņemot vērā grūtības ar NATO paplašināšanu tādā pat mērā kā ar ES paplašināšanu, rietumeiropiešu spēja ar RES paplašināšanu attīstīt ticamas aizsardzības spējas varētu kļūt par priekšnoteikumu šo reformvalstu ņemšanai aizsardzībā un Rietumu aizsardzības struktūrās.

Jozefs Jannings(Josef Janning)

Rūpniecības politika

Juridiskais pamats: Galvenais LEK 130. pants robežās no 3. b panta un LEK V sadaļa (konkurence). Mērķis: Starptautiski konkurētspējīgi uzņēmumi, veidot “labvēlīgu vidi”, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; pētniecības un attīstības veicināšana, uzņēmumu kooperācija un struktūras pielāgošanās “atklātu un uz konkurenci orientētu tirgu sistēmas” ietvaros. Instrumenti: Starpvalstu konsultācijas un koordinācija pēc Eiropas Komisijas iniciatīvas; dalībvalstu specifisko pasākumu atbalstīšana pēc Eiropas Komisijas Padomes vienbalsīga lēmuma. Budžets: Rūpniecības politikas aktivitātēm no 1997. gada budžeta plāna tieši tika pierēķināti tikai 84,3 miljoni ECU. Lielāks finansējums tika saņemts no citiem avotiem (Pētniecības un attīstības, Izglītības, Informācijas un komunikācijas, Enerģijas, Iekšējā tirgus, Transeiropas tīkliem), kas kopā veidoja gandrīz 4,7 miljardus ECU. Literatūra: Norbert Eickhof: Die Industriepolitik der Europäischen Union – Zweckmäßige Weiterentwicklung oder revisionsbedürftige Fehlentwicklung der europäischen Wirtschaftspolitik?, in: S. Behrends (Hrsg.): Ordnungskonforme Wirtschaftspolitik in der Marktwirtschaft, Volkswirtschaftliche Schriften Heft 474, Berlin 1997, S. 425–456; Europäische Kommission (Hrsg.): Eine Politik der industriellen Wettbewerbsfähigkeit für die Europäische Union, in: Bulletin der EU, Beilage 3/1994; Rainer Hellmann: Europäische Industriepolitik. Zwischen Marktwirtschaft und Dirigismus. Baden-Baden 1994.

Pretstatā konkurences politikas centieniem radīt visiem uzņēmumiem vienādus pamatnosacījumus, rūpniecības politikas mērķis ir selektīva iejaukšanās tirgū, vai nu importa apdraudētās tradicionālās rūpniecības aizsardzībai, īpaši mazu un vidēju uzņēmumu kooperācijai “pirmskonkurences fāzē” – pētniecība un attīstība, kā arī finansēšana –, modernu “dominējošo sektoru” stiprināšana vai “horizontāli” produktivitātes vispārēja veicināšana un izdevumu pazemināšana. Turklāt tā izmanto daļēji tradicionālos instrumentus kā finansu atbalstu un valsts pasūtījumus, daļēji modernus instrumentus kā tehnoloģijas transfēra iestādes un “tehnoloģijas iekārtas”. Rūpniecības politikā jaunas pieejas turpmāk, starp citu, jāsniedz ES tehnoloģiju salīdzinājumam ar pasaules labākajām metodēm (benchmarking).

Līgumtiesiskie pamatiParīzes un Romas līgumi neparedzēja kopēju rūpniecības politiku. Bet EOTK

(Eiropas Ogļu un tērauda kopiena) savas darbības ietvaros satur pilnīgi konkrētus noteikumus. Euratom līgumam (Eiropas Atomenerģijas kopiena) attiecībā uz kodolenerģiju, starp citu, jāveicina pētniecības attīstība, jānodrošina tehnisko zināšanu izplatīšana, kā arī jāatvieglina investīcijas.

Nenoteiktāki rūpniecības politikas principi bija Eiropas Kopienas līgumā. Vienīgi Māstrihtas līgumā ar jauno 130. pantu Eiropas Kopiena līgumā Kopienai uzticēja noteiktu rūpniecības politikas kompetenci. Attiecībā uz specifiskiem pasākumiem tā tomēr funkcionē, saglabājot subsidiaritātes principu un vienbalsīgumu Padomē (lēmumu pieņemšanas procedūra).

Mērķu realizēšana

Pārāk ilgi Kopienas rūpniecības politika atradās krīzes pārvarēšanas fāzē. Tā Eiropas Kopienu Komisija izveidoja struktūrprogrammas metāla un tērauda rūpniecībai, tekstilrūpniecībai, kuģu būvei un apavu rūpniecībai. Dažkārt tās pietiekami stipri (metāla un tērauda rūpniecība) ietekmēja valsts un tās pavadīja arī ierobežojumi ārējā tirdzniecībā. Pēc konjunktūras atveseļošanās 80. gadu nogalē vairums pasākumu tika atcelts vai mīkstināts.

Jaunu pieeju rūpniecības politikai Komisija izvirzīja 90. gadu sākumā. Politikas dokumentā uzsvars tika likts uz konkurenci, tirgu atvērtību un horizontāliem pasākumiem produktivitātes kāpināšanai un inovāciju veicināšanai. Tā lielā mērā noteica rūpniecības politikas ierobežojumus Eiropas Kopienas līguma 130. pantā. Priekšplānā patlaban ir četri rīcības centrālie punkti: nemateriālās investīcijas, rūpnieciskā sadarbība, vienādi konkurences noteikumi un valsts iejaukšanās mūsdieniskošana.

Pirmajā centrālajā punktā runa ir galvenokārt par labāku profesionālo izglītību (izglītības politika), darba organizācijas jaunām formām, vispārējo kvalitātes kontroli, tehnoloģijas pētījumiem un informācijas tīklu attīstību. Pētniecības politikai jābūt vairāk orientētai uz tirgu (pētniecības un tehnoloģiju politika).

Otrajā centrālajā punktā ir jāattīsta instrumenti uz Kopienu orientētas privātās iniciatīvas veicināšanai un Eiropas uzņēmumu klātbūtnes stiprināšanai plaukstošajos tirgos. Šajā nolūkā Eiropas Komisijai piemēroti šķiet, starp citu, tiesisko un nodokļu barjeru novēršana, dialoga veida “apaļie galdi” rūpniecības u.c. jautājumos, kā arī juridiski saskaņota investīciju veicināšana ārvalstīs. Turklāt mērķreģioni galvenokārt ir Centrālā un Austrumeiropa, Latīņamerika, Vidusjūras reģiona valstis un Āzijas valstu plaukstošie tirgi.

Trešajā centrālajā punktā programmā paredzēta ES valstīs pilnīga konkurences īstenošana iekšējā tirgū, efektīvāk izmantojot subsīdijas un atceļot konkurences izņēmuma režīmus gāzei, elektrībai un telekomunikācijām. Attiecībās ar pārējām valstīm jāuzlabo galvenokārt Kopienas tirdzniecības politikas instrumenti un to izmantošana jāpiemēro arī pakalpojumu sektorā, lai var realizēt sakārtotu starptautisku konkurenci. Kopiena vēlas arī spēt sniegt efektīvāku pretsparu stratēģiskām apvienībām un diskriminējošiem divpusējiem nolīgumiem kā, piemēram, amerikāņu–japāņu vienošanās par pusvadītājiem. Rūpnieciskā novērtējuma mehānismam (Industrial assessmant mechanism), kas tiks izveidots starp Komisiju un trešajām valstīm, jāatklāj slēptā diskriminācija.

Galvenie mērķi ceturtajā centrālajā punktā ir tālāka deregulēšana, administratīvo procedūru vienkāršošana un sadarbības uzlabošana starp nacionālajām un Kopienas iestādēm.

1993. gada beigās publicētajā Baltajā grāmatā par attīstību, konkurētspēju un nodarbinātību Komisija piešķir Kopienas rūpniecības politikai arī nodarbinātības politikas akcentu (nodarbinātības politika). Nodarbinātības potenciālu tā saskata īpaši tādās jomās kā zinātne un kultūra, veselība un biotehnoloģija, vide, informācijas un komunikāciju tehnoloģija, informācijas sabiedrības īstenošana, iekšējā tirgus pilnas dimensijas apguve, ieskaitot tā izplešanos uz Austrumu un Centrāleiropu. Baltā grāmata liek uzsvaru uz transeiropas tīklu būvi un paplašināšanu transportā, enerģētikā un telekomunikācijās.

Amsterdamas līguma nozīmeRatificējot Amsterdamas līgumu, tika stiprināts Kopienas rūpniecības politikas uz

nodarbinātības politiku liktais akcents. Līguma projektā rūpniecības politikai nav tiešas lomas. Taču Eiropas Kopienas līgumā tika paredzēta sadaļa par nodarbinātību (pievienojama saskaņā ar Eiropas Kopienas līguma VI sadaļu), un Sociālais protokols tiks integrēts Eiropas Kopienas līguma jau esošās VIII sadaļas tekstā.

Šī projekta saistība ar rūpniecības politiku ir raksturota trīs vietās: Realizējot Kopienas politiku – tātad arī rūpniecības politiku –, jāņem vērā tās

mērķis sasniegt augstu nodarbinātības līmeni. Jādomā par relatīvi

darbintensīvu vai globāli plaukstošu nozaru veicināšanu. Rūpniecības politiku varētu pastiprināti veikt arī ar reģionālās politikas instrumentiem, jo arī reģionālajai politikai turpmāk jāņem vērā nodarbinātības mērķis.

Ar kvalificētu vairākumu Padome var pieņemt (finansiālus) stimulus nacionālo nodarbinātības pasākumu atbalstam. Te vispirms jādomā par pilotprojektiem. Ja tiem ir “horizontāls” raksturs, tātad, ja runa ir, piemēram, par kvalifikācijas inovatīvām formām vai darba vietu radīšanu, ja tie palīdz uzlabot kvalificētāka darba piedāvājuma profilu un potenciālu, kas sekmē Eiropas ekonomikas starptautisko konkurētspēju un tādējādi atbilst galvenajām rūpniecības politikas prasībām.

Padome var, tiesa gan, vienbalsīgi un zināmās robežās, noteikt nodarbinātības nosacījumus legāli nodarbinātiem pilsoņiem no trešajām valstīm. Sociālie minimālie standarti ārzemniekiem no ES valstīm nozīmē ES rūpniecības protežēšanu iepretim trešajām valstīm. Tas atspoguļojas galvenokārt jomās, kurās nozīmīgs izdevumu faktors ir ar algu saistītās izmaksas. Aizsardzība izpaužas kā aizliegums darboties tādiem ārvalstu uzņēmumiem, kas izmanto lētu darbaspēku. Skartas galvenokārt tiek jomas ar “mobilām darba vietām” kā celtniecība un transporta nozare. ES ietvaros problēma ir saistīta ar “Direktīvu par komandēšanu”.

Kopumā Amsterdamas līgums maz izmainīs ES rūpniecības politikas praksi. Dažas lietas vienīgi tiesiski tiks labāk nodrošinātas. Relatīvi lielākā rūpniecības politikas ietekme ir pastiprinātā rēķināšanās ar nodarbinātības iespaidu uz visām Kopienas politikām.

Diskutējamie punktiKopienā ilgu laiku diskutēja par rūpniecības politiku. Pretstati nogludinājās ar

iekšējo tirgu, Francijai atsakoties no sektoru plānošanas un rūpniecības politikas aktivitātēm izvēršoties Vācijā (salīdzinot, piemēram, sekmējošo konkurenci starp TGV un Transrapid)1. Vācijā ievērojami pieauga rūpniecības politikas popularitāte, ņemot vērā veselu Austrumvācijas reģionu de–industrializāciju. Šodien visas dalībvalstis par svarīgām uzskata uzņēmumu kooperācijas un pētniecības veicināšanas iniciatīvas.

Ekonomikas zinātnē turpinās dogmatiskas ievirzes strīds (vācu ordoliberālisms pret ekonomiskas intervences apoloģētiku “tirgus atteikšanās”, “ārējo efektu”, pētniecības un attīstības rakstura kā “sabiedriska labuma” dēļ un citi). Vācijas federālās ekonomikas ministrijas Zinātniskā padome, Federālās valdības un Vācijas monopola komisija rekomendēja svītrot no Eiropas Kopienas līguma 130. pantu. Pārējās dalībvalstis tam nesekoja. Amsterdamā šis pants ne tikai “izdzīvoja”, bet gan guva pat zināmu stiprinājumu.

Pēc struktūrfondu masīvas palielināšanas, vienlaikus pastāvot nepieciešamībai stingrāk pārraudzīt atbalsta sniegšanu, šodien priekšplānā ir spriedze starp Komisiju kā pārraudzības iestādi un atsevišķām dalībvalstīm. Pēdējā laika piemēri ir tiesas prāva starp Komisiju un Saksijas federālo zemi par tās pārmaksātajām subsīdijām VW, kā arī pārmetums koncernam Bremer Vulkan, kas esot citiem mērķiem izmantojis austrumvācu ostām piešķirtās subsīdijas. Piemēri liecina par konflikta saasināšanās tendenci starp rūpniecības politiku un reģionālo struktūrpoliku, kā arī rūpniecības politiku un konkurences politiku – palielinošos atbalsta programmu apstākļos.

Citas diskusijas attiecas uz transeiropas tīkliem (TET). Pēc dažu dalībvalstu domām, Kopienai nevajadzētu piedalītos to finansēšanā, bet Komisija un citas dalībvalstis uzsver tīklu izbūves nozīmi kā horizontālās rūpniecības politikas pasākumu. Amsterdamas līgums nerada jaunus nosacījumus, bet vienā no Protokoliem (5) vairāk kā līdz šim konkretizē subsidiaritātes principu, kas turpmākās diskusijas par TET var ietekmēt par labu plašākai Kopienas kompetencei.

No otras puses, apstrīdama bija tirdzniecības politikas Kopienas instrumentu attiecināšana uz pakalpojumu tirdzniecību un intelektuālā īpašuma aizsardzību. Amsterdamas līgums, papildinot Eiropas Kopienas līguma 113. pantu ar jauno 5. punktu, pretstatā Komisijas un Eiropas Parlamenta prasībai radīja vienīgi iespēju veidot tirdzniecības politiku (ārējās attiecības) uz vienotiem principiem, kā arī vairākuma nosacījuma attiecināšanu uz šīm divām jomām pēc vienbalsīga Padomes lēmuma. Komisijai arī turpmāk tiek uzticētas iniciatīvas un sarunu vešana ar PTO. Tādējādi, no vienas puses, paliek ierobežots ārējās ekonomikas atbalsta potenciāls Kopienas rūpniecības politikai, bet, no otras puses, ierobežota arī konkurences ietvara vienotība ES tirdzniecībā ar trešajām valstīm.

Fricis Francmeijers(Fritz Franzmeyer)

Savienības pilsonība

Juridiskais pamats: Eiropas Kopienas līguma otrā daļa (Eiropas Kopienas līguma 8. – 8. e panti), kā arī virkne citu atsevišķu noteikumu. Mērķi: Pilsoņu tiesību garantēšana tiem, kas jau ir vienas no ES dalībvalsts pilsoņi, un no tā izrietošo pienākumu noteikšana iepretim ES; pamattiesību aizsardzība, politisko un sociāli ekonomisko tiesību garantija. Instrumenti: Petīcija; vidutājs pilsoņu jautājumos pie Eiropas Parlamenta; Eiropas Justīcijas tiesa. Literatūra: H. G. Fischer: Die Unionsbürgerschaft, Saarbrücken 1992; Rudolf Hrbek (Hrsg.): Bürger und Europa, Baden-Baden 1994.

Pirmoreiz Eiropas līgumos jēdziens “Savienības pilsonība” minēts Eiropas Savienības līgumā (Māstrihtas līgums). Savienības pilsonībā apkopotas un kodificētas atsevišķu valstu pilsoņu tiesības. Savienības pilsoņa statuss izsaka nevis aptverošu tiesību pozīciju, bet gan aptver virkni atsevišķu tiesību.

No “pilsoņu Eiropas” līdz Savienības pilsonībaiSavienības pilsonības definēšana balstās uz apsvēruma, kā veidojama “pilsoņu

Eiropa”. 1975. gadā Beļģijas Ministru prezidents Leo Tindemans ierosināja viņa vārdā nosauktajā Eiropas Kopienas reformas ziņojumā, ka ES dalībvalstu pilsoņiem varētu piešķirt “īpašas tiesības kā Kopienas locekļiem”. Tindemana ziņojumā bija virkne priekšlikumu, ko varēja realizēt vēlākā laika posmā un tikai daļēji, to starpā Eiropas Parlamenta (EP) tiešas vēlēšanas.

Šos priekšlikumus izvērtēja un papildināja Vienotā Eiropas akta (VEA) sagatavošanai izveidotā Adonnino komisija. Eiropas Ekonomiskās kopienas līgumā, ko reformēja VEA, tika uzņemta personu brīva pārvietošanās, t. i., brīvas uzturēšanās un apmešanās tiesības, kas līdz šim attiecās vienīgi uz saimnieciskajiem subjektiem, tika attiecinātas uz visiem Eiropas Kopienas pilsoņiem un pēc tam tika konkretizētas

atbilstoši direktīvām. Pēc tam Eiropas Kopiena ir sastādījusi daudzas programmas mobilitātes un apmaiņas veicināšanai. Turklāt Līgumā tika iekļauti noteikumi, kuriem jāgarantē pilsoņiem īpašs aizsardzības līmenis – tā, piemēram, patērētāju aizsardzība (patērētāju aizsardzības politika) un veselības aizsardzība (veselības aizsardzības politika).

Eiropas Kopienas līguma otrā daļa: Savienības pilsonībaMāstrihtas līgumā galvenā nozīme piešķirta sadaļai par pilsoņa vietu integrācijas

procesā (Eiropas Kopienas līguma otrā daļa: Savienības pilsonība). Savienības pilsonis ir tas, kam ir kādas ES dalībvalsts pilsonība (Eiropas Kopienas līguma 8. pants). Tomēr Savienības pilsonība neatceļ un neaizstāj attiecīgās dalībvalsts pilsonību, bet tieši otrādi: dalībvalsts pilsonība ir priekšnoteikums, lai iegūtu Savienības pilsonību. Vai kādai personai ir kādas dalībvalsts pilsonība, to regulē vienīgi attiecīgās dalībvalsts Pilsonības likums. Savienības pilsoņiem ir Eiropas savienības līgumā paredzētās “tiesības un pienākumi” (Eiropas Kopienas līguma 8. pants). Izsmeļoši nosauktas sekojošas tiesības, bet ne pienākumi:

Apmešanās un uzturēšanās tiesības (Eiropas Kopienas līguma 8. a pants); Aktīvas un pasīvas vēlēšanu tiesības pašvaldību un Eiropas Parlamenta

vēlēšanās dzīves vietā (Eiropas Kopienas līguma 8. b pants saistībā ar Eiropas Kopienas līguma 138. a pantu);

Diplomātiska un konsulāra aizsardzība citu ES dalībvalstu ārvalstu pārstāvniecībās trešajās valstīs, kurās nav pārstāvēta sava valsts (Eiropas Kopienas līguma 8. c pants);

Petīcijas tiesības (gadā ap 700 petīciju) Eiropas Parlamentā par Kopienas kompetences jautājumiem (Eiropas Kopienas līguma 8. d pants saistībā ar Eiropas Kopienas līguma 138. d pantu);

Sūdzības iesniegšanas iespējas Eiropas Parlamenta ieceltam vidutājam Eiropas Kopienas pārvaldes darbības lietās (Eiropas Kopienas līguma 8. d pants saistībā ar Eiropas Kopienas līguma 138. e pantu).

Citi pilsonības noteikumi līgumāPar cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu atbildību nes ES dalībvalstis.

Dibināšanas līgumos ir daži noteikumi, kas attiecas uz pamattiesībām (piemēram, Eiropas Kopienas līguma 36. pants: īpašums; Eiropas Kopienas līguma 119. pants: vienlīdzīga izturēšanās pret vīriešiem un sievietēm), bet ne aptverošu pamattiesību sarakstu. Bet pamattiesības principā ir tiesību sastāvdaļa, par kuru ievērošanu līgumu interpretācijā un pielietošanā jārūpējas Eiropas Justīcijas tiesai (Eiropas Kopienas līguma 164. pants).

Tomēr atsevišķās jomās Eiropas Kopiena īsteno dalībvalstīs tieši spēkā esošās tiesības, kam ir prioritāte salīdzinājumā ar nacionālajām tiesībām. Ļoti drīz izvirzījās jautājums par pamattiesību aizsardzību iepretim Eiropas Kopienas tiesībām un nacionālo tiesu kontroles pilnvarām. Tā, piemēram, Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa – līdzīgi kā Itālijas Konstitucionālā tiesa – paturēja sev tiesības pārbaudīt Eiropas Kopienas tiesiskos aktus, salīdzinot tos ar Pamatlikumā (Konstitūcijā) nodrošinātajām pamattiesībām, kamēr Eiropas Kopienai vēl nav pašai sava Parlamenta pieņemta pamattiesību saraksta, kas ir adekvāts Pamatlikuma pamattiesību daļai. Šajā gadījumā prioritāti zaudē Kopienas tiesības (Solange-I-Beschluß von 1974).

Neraugoties uz skaidru pamattiesību garantiju trūkumu, Eiropas Justīcijas tiesa ar savu jurisdikciju turpmākās integrācijas attīstības ceļā nostiprināja ES pamattiesību aizsardzību. Eiropas Justīcijas tiesa pamattiesību garantijās vadās no vispārīgajiem tiesību principiem, kas izriet no dalībvalstu kopīgajiem priekšstatiem par konstitūcijām, kā arī visu dalībvalstu parakstītās Eiropas Konvencijas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzībai (Eiropas Savienības līguma F pants). Lai saglabātu Kopienas tiesiskās kārtības vienību, pamattiesību saturs un robežas tiek noteiktas

vienīgi Kopienas līmenī. Tas nozīmē, ka nacionālo noteikumu atšķirības nav svarīgas Kopienas tiesībām. Kopīgo nacionālo konstitūciju tradīciju izvērtēšanā Eiropas Justīcijas tiesa izmanto salīdzinošo tiesību metodi, kas rēķinās arī ar Kopienas tiesiskās kārtības mērķiem. Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa vienā no saviem nākamiem lēmumiem ņēma vērā attīstības tendenci un būtiski ierobežoja savu 1974. gada lēmumu. Eiropas Justīcijas tiesas jurisdikcija patlaban visumā garantējot efektīvu pamattiesību aizsardzību iepretim Eiropas Kopienas suverēnajām tiesībām; kamēr tādējādi pamattiesību būtiskais saturs tiekot garantēts, Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa nepildīšot savas pārbaudes pilnvaras, lai veiktu salīdzinājumu ar Pamatlikumā nodrošinātajām pamattiesībām (Solange-II-Beschluß von 1986).

Bez tam Eiropas Kopienas līgumā atrodami vēl citi pamattiesību noteikumi, kurus var izmantot galvenokārt ES pilsoņi, bet atsevišķos gadījumos arī trešo valstu pilsoņi:

Jebkādas diskriminācijas aizliegšana pilsonības dēļ (Eiropas Kopienas līguma 48. pants).

Pilsoņu un darba ņēmēju brīva pārvietošanās (Eiropas Kopienas līguma 51. pants).

Darba ņēmēju sociālās aizsardzības standarti (Eiropas Kopienas līguma 51. pants).

Uzturēšanās tiesības (Eiropas Kopienas līguma 51. pants). Brīva pakalpojumu kustība (Eiropas Kopienas līguma 59. – 66. panti). Vienlīdzība darba atalgojumā (Eiropas Kopienas līguma 119. pants). Sociālā politika un izglītība, kultūras politika, veselības aizsardzības sistēma,

patērētāju aizsardzība, vides politika un dažādi noteikumi tieslietu un iekšlietu jomā (piem., patvēruma un ieceļošanas politika) tāpat veido Savienības pilsonības elementus, jo ES šajās jomās garantē ES valstīs dzīvojošajiem pilsoņiem īpašu aizsardzības līmeni.

Arī Eiropas Kopienas iestādes (Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija, Eiropas Savienības Ministru Padome) arvien ir uzņēmuši iniciatīvas pamattiesību saraksta nostiprināšanā (1977. gadā: Eiropas Parlamenta Paziņojums par pamattiesībām un pamatbrīvībām; 1989. gadā: Kopienas harta par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām). Eiropas Parlaments līdztekus Petīciju komisijai ir izveidojis Pilsonisko tiesību un iekšlietu komisiju, kas katru gadu izstrādā ziņojumu par pamattiesību pārkāpumiem Eiropas Savienībā. Turklāt Eiropas Parlaments ir izveidojis Komisiju sieviešu tiesību aizstāvībai, tās iniciatore ir Eiropas Parlamenta pirmā izmeklēšanas komisija.

Nākotnes perspektīvas: Amsterdamas līgumā formulētie noteikumiAmsterdamas līgums nostiprina Eiropas līgumu sociālos un nodarbinātības

politikas elementus un pamattiesību jomu. Īstenot nevarēja pamattiesību saraksta pievienošanu. Nebija iespējama arī ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, jo dalībvalstis nevarēja vienoties par tiesību subjekta piešķiršanu ES. No jauna ieviesta tiek iespēja izvirzīt sankcijas pret dalībvalstīm, ja tās pārkāpj ES pamatā esošos principus. Tādējādi ES varēs kontrolēt, kā dalībvalstis ievēro šos principus. Progress būtu, ja – kā paredzēts Amsterdamas līgumā – Eiropas Justīcijas tiesa turpmāk būtu atbildīga arī par cilvēktiesību ievērošanas pārbaudi (Kopienas iestāžu darbības ietvaros). Kopienas līgumam ar nelielām izmaiņām ir jāpārņem Māstrihtas līgumā nostiprinātais Sociālais protokols. Amsterdamas līgums Savienības pilsonības konkretizēšanā nozīmē nelielu soli uz priekšu, taču lielais sasniegums nenotiek, ja izprot to kā ES pilsoņu tiesību un pienākumu konstitucionālu nostiprināšanu.

Melānija Pīpenšneidere (Melanie Piepenschneider)

Sociālā politika

Juridiskais pamats: LES preambula, LEK preambula, 2. un 3. (1)j, 48. – 51., 117. –125., 130. b un 130 d panti. Mērķi: Dzīves un darba apstākļu uzlabošana, nodarbinātības un iespēju vienlīdzības veicināšana, sociālā minimuma aizsardzība. Instrumenti: Eiropas Sociālais fonds, programmas, tiesiskie pasākumi nacionālo priekšrakstu un likumdošanas izlīdzinājumam un papildinājumam. Budžets: 6,643 milj. ECU (1997., maksājumi), no tiem 6,453 milj. ECU Eiropas sociālajam fondam. Literatūra: Michael Demmer: Europäische Socialpolitik im Spannungsfeld zwischen institutionellem Wettbewerb und institutioneller Integration, Köln 1994; Gerhard Kleinhenz (Hrsg.): Soziale Integration in Europa, 2 Bde., Berlin 1993 und 1996.

Kaut arī līgumā par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanu un līgumā par Eiropas Ekonomiskās kopienas dibināšanu (Eiropas Kopiena) jau ir ietverti sociālpolitiski nosacījumi, sociālā politika ilgu laiku bija integrācijas procesa pabērna lomā. Tikai pēc tam, kad tika izvirzīts mērķis pabeigt iekšējo tirgu, tā ieguva lielāku nozīmību. Līgums par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums) un Amsterdamas līgums tās nozīmi pastiprināja vēl vairāk.

Attīstība Līdz pirmās “Sociālās darbības programmas” (1974.) pieņemšanai Eiropas sociālā

politika aprobežojās pirmām kārtām ar Eiropas sociālā fonda (ESF) aktivitātēm un pasākumiem, kas saistīti ar viesstrādnieku sociālo garantiju nodrošināšanu. Sākot ar 70. gadu vidu, vislielākā uzmanība tika pievērsta pasākumu programmām, to skaitā darba vietu drošības un aizsardzības jomā (veselības aizsardzības politika), iespēju vienlīdzības veicināšanai (Savienības pilsonība) vai nelabvēlīgo grupu iesaistīšanai darba dzīvē. Uz specifiskiem tiesiskajiem pamatiem varēja atsaukties tikai nedaudzas aktivitātes. Sociālās politikas programmas balstījās uz vispārējām kompetences normām (LEK 100. un 235. pants), un tām bija nepieciešama vienbalsīga lēmuma pieņemšana Eiropas Savienības Ministru Padomē. Tomēr kopš 1974. gada principā tika akceptētas EK tiesības pieņemt sociālpolitiskus priekšrakstus.

Vienotais Eiropas akts (VEA) Eiropas Kopienas kompetenci sociālās politikas jomā ir paplašinājis tikai nedaudz: LEK 118. a pantā šaurākā nozīmē ir paredzēti pasākumi drošībai un veselības aizsardzībai darbavietā, par kuru pieņemšanu Padome pirmoreiz var izlemt ar kvalificētu vairākumu. Dažu dalībvalstu nemitīgā nevēlēšanās Eiropas Kopienai piešķirt lielākas iespējas iejaukties sociālajā likumdošanā un sociālās politikas attīstībā izpaužas tādējādi, ka ar VEA ieviestais LEK 100. a pants (likumdošanas pielāgošana, ņemot vērā nepārtraukto iekšējā tirgus realizāciju) kategoriski – arī turpmāk – netiek izmantots attiecībā uz nosacījumiem par “darba ņēmēju tiesībām un interesēm”.

Apspriežot Līgumu par Eiropas Savienību sociālā politika draudēja kļūt par šķērsli ceļā uz vienošanos, jo Lielbritānija nevēlējās piekrist Eiropas kompetences paplašināšanai. Kompromiss tika panākts, Eiropas Kopienas līguma sociālpolitiskos nosacījumus atstājot neskartus, bet līgumam par ES pievienojot “Protokolu par sociālo politiku”. Tādējādi pārējām dalībvalstīm tika piešķirtas tiesības līgumu institūcijas, metodes un mehānismus izmantot tālejošas kopējās sociālās politikas veidošanā bez Apvienotās Karalistes piekrišanas. Vienā no protokolam pievienotajā nolīgumā sociālās politikas mērķi tika noteikti bez Lielbritānijas, bet tie vienīgi jautājumā par darba ņēmēju tiesībām un sociālā dialoga lomu skaidri izgāja ārpus LEK ietvariem. Svarīgas darba tiesību jomas (to skaitā tiesības uz streiku un tiesības atlaist no darba), tāpat kā jautājumi par darba samaksu principā turpmāk palika ārpus ievērības; darba ņēmēju tiesības un lēmumi, kas attiecas uz darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu, tika atstāti vienbalsīgai pieņemšanai. Taču jau pirmais Sociālā protokola izmantošanas piemērs – 1994. gada 22. septembra direktīva par “Eiropas Konsultatīvo padomi darba ņēmēju ekonomisko un sociālo interešu aizstāvībai”, par kuru 20 gadus tika asi diskutēts, – parādīja, ka pārējās dalībvalstis bija gribējušas izmantot tālejošas iespējas un galvenajās jomās radīt pamatu minimālajiem priekšrakstiem sociālās politikas jomā.

Amsterdamas līgums pirmām kārtām ar Sociālā protokola integrāciju ienes Līgumā par EK progresa vēsmas. Starp citu, tas konsolidē līgumu nosacījumus; LEK jaunie 117. – 120. panti rezumē līdzšinējos LEK un Sociālā protokola nosacījumus. Jauni elementi līdzās sociālo pamattiesību (LES preambula) ir nodarbinātības politika, vienlīdzības politikas izteiktāka akcentēšana (LEK 119. pants) un jaunas iespējas attiecībā uz sociālajām rīcības programmām norobežošanās apkarošanai (LEK 118. panta. 2. paragrāfs). Taču svarīgi sociālās politikas elementi, tāpat kā līdz šim, ir pakļauti vienbalsīgumam (LEK 118. panta 3. paragrāfs) vai arī LEK nav ietverti.

Eiropas sociālais fonds Eiropas Sociālajam fondam (ESF) ir jāveicina darba ņēmēju nodarbinātības

iespēju uzlabošana. 1960. gadā nodibinātais ESF sākumā pirmām kārtām tika izmantots pārcelšanās un pārapmācības pasākumu organizēšanā un sākotnēji bija izdevīgs “bagātākajām” lielvalstīm; līdz 1972. gadam puse līdzekļu aizplūda Vācijas Federatīvās Republikas kasēs. Vēlāk – 80. gados – šī fonda līdzekļi prioritāri tika izmantoti jauniešu bezdarbnieku ievadīšanā profesionālajā dzīvē. Kopš 1972. gada šauras nacionālās kvotas gādāja par to, lai lielākā daļa fonda līdzekļu ieplūstu “nabadzīgākajās” dalībvalstīs.

Sakarā ar iekšējā tirgus izveides pabeigšanu notika plaša Eiropas Sociālā fonda reforma. Kopā ar Reģionālo fondu (reģionālā struktūrpolitika) un Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda (lauksaimniecības politika) nodaļu “Sagatavošana”, Eiropas Sociālajam fondam ir jāveicina “ekonomiskā un sociālā vienotība” Eiropas Savienībā (LEK 130. b pants). Saskaņā ar lēmumiem par Delora paketi II (1992.) (budžeta politika) strukturālo fondu līdzekļi līdz 1999. gadam ik gadu palielināsies par 29 miljardiem ECU (1994. gada cenās) (1994. – 1995.: 154,5 milj. ECU, no tiem 43, 7 milj. ECU paredzēti ESF). No ESF līdzekļiem pirmām kārtām tiek līdzfinansēti arī strukturālo fondu pasākumi darba tirgus un sociālās politikas jomās (3. mērķis: cīņa pret ilgstošu bezdarbu un jauniešu iekārtošana darba dzīvē; 4. mērķis: darbaspēka pielāgošana rūpniecības modernizācijas procesiem). Šeit var pieskaitīt tā sauktās Kopienas iniciatīvas attiecībā uz specifisku rīcību vai personu grupu (ADAPT, NOW, HORIZON, YOUTH START).

Iekšējā tirgus “Sociālā dimensija” un “Sociālais dialogs” Jēdziens iekšējā tirgus “sociālā dimensija” tiek lietots, lai apzīmētu mēģinājumu

iekšējam tirgum un Eiropas Savienībai piešķirt humānāku un “sociālāku” veidolu un stātos pretī “sociālajam dempingam”, no kā baidās arodbiedrības.

Sociālās dimensijas būtiska sastāvdaļa ir “sociālais dialogs”. Pirmie, kas mēģināja sociālos partnerus apsēdināt pie saruna galda un radīt starp tiem vienprātību, 70. gados bija “Pastāvīgā Komisija Nodarbinātības jautājumos” un tā sauktā “Trijnieka konference”. Mēģinājums veikt saskaņotu darbību cieta neveiksmi tāpēc, ka gan Kopienai, gan “jumta apvienībām” (Eiropas interešu apvienības) pietrūka nepieciešamās kompetences. Sociālā dialoga jēdzienu ieviesa Vienotais Eiropas akts (LEK 118. b pants) un tālāk to definēja Māstrihtas Sociālā protokola 3. pants. Eiropas Komisijai ir jākonsultējas ar sociālajiem partneriem; ja sociālie partneri to vēlas, viņi paši saskaņā ar līgumu var pieņemt attiecīgos noteikumus un tādējādi “izvairīties” no Eiropas Kopienas likumdošanas (LES jaunais 118. a un 118. b pants saskaņā ar Amsterdamas līgumu).

Sociālais dialogs EK līmenī iepriekšējos gados ir sācis veiksmīgi funkcionēt. 1995. gada 14. decembrī sociālie partneri Eiropas Arodbiedrību savienība (EAS), UNICE un Valsts Darba devēju Eiropas apvienība (VDDEA) pirmo reizi parakstīja Eiropas pamatvienošanos, kas aptver jautājumus, kas ir saistīti ar vecāku atvaļinājumu. 1996. gadā sociālā dialoga sektorālajā līmenī tika pieņemtas 30 kopīgas pozīcijas, memorandi, ieteikumi vai vienošanās.

Sociālā hartaLai varētu realizēt sociālo dimensiju, 1989. gada decembrī, neskatoties uz

Lielbritānijas negatīvo balsojumu, ES Padome pieņēma “Kopienas sociālo pa-mattiesību hartu”. Mērķis izveidot saistošu, pārsūdzamu pamattiesību hartu pēc 1989. gada aprīlī izstrādātā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas projekta, kas tika iesniegts sarunu laikā, kuras notika Padomē, izvērtās tikai par nesaistošu politisku gribas izpausmi attiecībā uz daudzām sociālajām pamattiesībām – sākot ar profesionālo izglītību un koalīcijas brīvību līdz darba ņēmēju tiesībām uz apmācībām, konsultācijām un līdzdalību lēmumu pieņemšanā.

Jau 1989. gada decembrī Komisija hartas realizēšanai iesniedza no 47 konkrētiem pasākumiem sastāvošu rīcības programmu. Rīcības programma ir vispusīgi izstrādāta; tā attiecas uz direktīvām, kas saistītas ar masveida atlaišanu no darba, kā arī noteikumiem par darba apstākļiem, mātes tiesību aizsardzību un darba laiku. Likumdošanas pasākumi – piemēram, tā sauktā “komandējumu direktīva” – tika veikti bez Lielbritānijas līdzdalības Sociālā protokola ietvaros. Amsterdamas līgumā pirmo reizi tiek ņemta vērā Sociālā harta (LES jaunā preambula, LEK jaunais 117. pants).

Ceļā uz Sociālo savienību? Diskusijas par Eiropas sociālo politiku rit pilnā sparā. 1994. gada jūlija “Baltā

grāmata par Eiropas sociālo politiku”, 1995. gada oktobra Komisijas ziņojums par Sociālās aizsardzības nākotni un otrais paziņojums šajā sakarā 1997. gada martā, 1996. gada “Gudrajo Komitejas” ziņojums par “Pilsoņu un sociālo tiesību Eiropu” un ziņojumu novērtēšanai organizētais Eiropas forums jautājumā par Eiropas sociālo modeli (1996.) un citas iniciatīvas ir izraisījušas spraigas un konstruktīvas diskusijas par Eiropas sociālās politikas nozīmi. Turklāt daudzas aktivitātes norāda uz to, ka šos jautājumus – arī līdz šim no nacionālā viedokļa risinātos, piemēram, sociālās nodrošināšanas sistēmas jomā, ir bijusi vēlēšanās tematizēt Eiropas Savienības līmenī un līdz ar to ir aiziets pārāk tālu attiecībā uz līgumā noteiktajiem mērķiem; tā Eiropas Justīcijas tiesai 1997. gada martā vajadzēja anulēt Komisijas “Paziņojumu” par 1994. gada pensiju fondu, jo runa bija par “slēptu direktīvu”.

Arī tad, ja Sociālās politikas eiropeizācijas virzienā ir sasniegts skaidri saskatāms progress, ja atsevišķas nacionālās regulāciju sistēmas lielā mērā ir pārblīvētas vai papildinātas ar Eiropas minimumu priekšrakstiem un norit intensīvas diskusijas par turpmāko Eiropas sociālo politiku, līdz “Sociālajai savienībai” vēl ir tāls ceļš.

Daudzas svarīgas darba un sociālo tiesību jomas pagaidām tiek regulētas tikai nacionālajā līmenī. Ņemot vērā strauji progresējošo tirgus integrāciju, pastiprināto

darbaspēku mobilitāti un intensīvo dzīves apstākļu izlīdzināšanas procesu, izlīdzinājumam vēl joprojām tīri nacionālas izglītības un sociālās nodrošināšanas sistēmas pielīdzināšanai vai pat atrisinājumam Eiropas mērogā arī ir nepieciešams laiks. Pirmām kārtām būs jārēķinās ar vēl arvien pastāvošo atšķirīgo sistēmu konkurenci.

Kristians Engels (Christian Engel)

Starpvaldību konference

Juridiskais pamats: LES, N (2) pants un pārskatīšanas uzdevumi LES, B 5., J 4., J 10. pantos, LEK 189. b pants, kā arī Deklarācijas Nr. 1 un 16 LES pielikumos. Mērķi: Institūciju un lēmumu pieņemšanas procesa efektivitātes paaugstināšana, pilsoņiem tuvāka Eiropa, Savienības ārējās un drošības politikas rīcībspēju nostiprināšana, iekšlietu un tieslietu politikas tālāka attīstība. Procedūra: Starpvaldību konferenci sasauc ES prezidentūra, ja Padome pēc Eiropas Parlamenta, šajā gadījumā arī Komisijas uzklausīšanas, un pēc kādas dalībvalsts vai Komisijas iniciatīvas ar vienkāršu balsu vairākumu ir izteikusi pozitīvu viedokli. Literatūra: Integration 4/97 (Schwerpunktheft zum Amsterdamer Vertrag); Ma-thias Jopp, Otto Schmuck (Hrsg.): Die Reform der Europäischen Union – Analysen – Positionen – Dokumente zur Regierungskonferenz 1996/97, Bonn 1996; Rudolf Hrbek (Hrsg.): Die Reform der Europäischen Union – Positionen und Perspektiven anläßlich der Regierungskonferenz, Baden-Baden 1997; Europäisches Parlament (Hrsg.): Weißbuch zur Regierungskonferenz 1996, 3 Bde., Luxemburg 1996.

Starpvaldību konferenci Eiropas Savienības līguma (Māstrihtas līguma) pārskatīšanai Eiropas Padome Turīnā atklāja 1996. gada 29. martā un tā turpinājās arī nākošo trīs (Itālijas, Īrijas un Nīderlandes) prezidentūru laikā. Pēc ļoti grūta sarunu procesa konference savu darbu beidza Eiropas Padomē Amsterdamā 1997. gada 16. un 17. jūnijā. Pēc pārstrādāšanas, harmonizēšanas un literārās apstrādes fāzes Amsterdamas līgumu dalībvalstu ārlietu ministri varēja parakstīt 1997. gada 2. oktobrī. Reizi mēnesī notika Starpvaldību konferences sēdes ārlietu ministru

līmenī, piedaloties arī Eiropas Komisijai. Sarunas ik nedēļu intensīvi gatavoja ārlietu ministru personīgie pilnvarotie. Eiropas Padome Starpvaldību konferencei veltīja trīs regulārās un trīs ārkārtas sesijas. Līguma revīzijas procesā pirmo reizi ministru pilnvaroto līmenī piedalījās divi pārstāvji no Eiropas Parlamenta – no Eiropas Sociāldemokrātiskās partijas un Eiropas Tautas partijas frakcijām. Bez tam Vācijas federālās zemes izvirzīja divus Vācijas delegācijas pārstāvjus.

Attīstība un vēsture

Starpvaldību konference ķērās pie 1992. gadā Eiropas līgumā ierakstītā uzdevuma 1996. gadā pārskatīt jaunieviestās procedūras un politiku. Revīzija bija saistīta arī ar gaidāmo Savienības paplašināšanu, pirms kuras ir jāpanāk integrācijas procesa padziļināšana. Eiropas Savienības Padome savās sanāksmēs Briselē, Korfu, Madridē un Turīnā papildināja nepieciešamo reformu sarakstu. Klāt nāca arī dalībvalstu priekšlikumi, kuras lielākoties iesniedza apjomīgus memorandus vai pozīciju dokumentus. Starpvaldību konferenci sagatavoja valstu un valdību vadītāju iecelta Plānošanas grupa, kas (1995. gada jūlijā – decembrī) izstrādāja ES reformu variantus. Arī Padome, Komisija un Eiropas Parlaments sagatavoja savus ziņojumus.

Galvenie jautājumi un uzdevumi

Starpvaldību sarunas bija orientētas uz četrām pamata jomām. Pirmajā jomā tika izskatītas attiecības starp pilsoņiem un Savienību, lai vērstos pret pieaugošo savstarpējās atsvešināšanās tendenci. Šeit runa bija par labāku pamattiesību nostiprināšanu ES līgumā, vīriešu un sieviešu līdztiesību (diskriminācijas aizliegumu), subsidiaritātes principa nostiprināšanu, caurskatāmības palielināšanu, atvieglojot pilsoņiem pieeju ES dokumentiem un turpinot attīstīt pilsoņiem tuvas ES darbības jomas (sociālās, veselības aizsardzības un darba tirgus politikas; apkārtējās vides un patērētāju aizsardzības jomas). Otrā joma koncentrējās uz institūcijām un procesiem, lai, ņemot vērā paplašināšanās perspektīvu līdz 20 un vairāk dalībvalstīm, garantētu Savienības funkcionēšanas spējas. Šeit darba kārtībā bija lēmumu pieņemšanas ar balsu vairākumu paplašināšana un Eiropas Parlamenta līdzlemšanas tiesības, jautājums par Komisijas lielumu un sastāvu, kā arī balsu svara sadalījuma pārskatīšana Padomē, lai uzlabotu līdzsvaru starp lielāko valstu un arvien pieaugošo mazāko dalībvalstu skaitu. Papildus sarunu delegācijas nodarbojās ar komplicēto jautājumu par integrācijas procesa fleksibilitāti, radot iespēju dalībvalstu grupām pastiprināti sadarboties institūciju ietvaros, un ES tiesisko kārtību. Trešais jautājumu komplekss attiecās uz brīvas, drošas un tiesiskas telpas, kā iekšējo tirgu aizsargājošas politikas, radīšanu. Šeit ļoti drīz sākās debates par vīzu un patvēruma piešķiršanas politikas nodošanu Savienības kompetencē, ārējo robežu kontroli un sadarbību civiltiesību un muitas lietās. Uz Dienvidslāvijas krīzes fona īpaši tika runāts arī par lielāku ES rīcībspēju Kopējās ārējās un drošības politikas (KĀDP) jomā, izveidojot iepriekšējās brīdināšanas un situācijas analīzes vienības, modificējot neelastīgo lēmumu pieņemšanas sistēmu, uzlabojot Savienības ārpolitisko pārstāvniecību un attīstot kopējo aizsardzības politiku.

Secinājumi un jaunākie attīstības virzieniJau plānošanas grupas ziņojumā bija skaidri redzams, ka piecpadsmit dalībvalstīm

ir ļoti atšķirīgi uzskati par Savienības reformām. Izšķirošais starpvaldību konferences kopējā norisē, protams, bija fakts, ka šoreiz, pretēji kā sarunās par Vienoto Eiropas aktu (iekšējā tirgus izveides pabeigšanu) un par Māstrihtas līgumu (Ekonomiskās un monetārās savienības, kā arī politiskās savienības izveidošanu), nebija neviens mērķis, kas būtu svarīgāks par pārējiem. Dibinātājvalstu un Austrijas uzskati daudzās

jomās gan bija visai tuvi, taču arī to pozīcijas par fleksibilitāti un lēmumu pieņemšanas ar balsu vairākumu paplašināšanu ievērojami atšķīrās. Līdz pat pēdējam brīdim, galvenokārt lielāko un mazāko ES dalībvalstu atšķirīgo interešu dēļ, notika strīdi par balsu svara sadalījumu Padomē un turpmāko Komisijas sastāvu. Tomēr ar kompromisa palīdzību konferenci izdevās pabeigt noteiktajā termiņā, tā kā ceļš iestāšanās sarunu sākšanai ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kā arī Kipru, bija nolīdzināts. Tomēr jau sarunu nobeigumā bija skaidrs, ka pirms pirmā paplašināšanās raunda nāksies atkal sasaukt Starpvaldību konferenci, lai nokārtotu Amsterdamā nepadarītos uzdevumus, arī attiecībā uz lēmumu pieņemšanas ar balsu vairākumu paplašināšanu1.

Neraugoties uz minētajiem trūkumiem, bija panākts tālejošs progress, nododot lielāko iekšējās un ārējās politikas daļu Savienības kompetencē un palielinot Eiropas Parlamenta kā līdzlemšanas orgāna nozīmi. Bez tam izdevās nostiprināt pamattiesības un cilvēktiesības, labāk pamatot subsidiaritātes principu un līgumā iekļaut sociālo protokolu, kā arī jaunu nodarbinātības politikas nodaļu. Mazāk apmierinošs bija ierobežotais fleksibilitātes klauzulas formulējums pirmajam un trešajam pīlāram, kā arī līguma nosacījumu pārstrādāšana Kopējai ārējai un drošības politikai, lai gan arī šeit tika likts pamats vienprātības principa mīkstināšanai un kopējās aizsardzības politikas attīstīšanai.

Matiass Jops(Mathias Jopp)

Tieslietas un iekšlietas

Juridiskais pamats: LES, K 1. – K 14. panti pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā; Konvencija par Eiropolu; Konvencija par izdošanu un citas vienošanās. Mērķi: Savienības pilsonības izveidošana; Šengenas funkciju pārņemšana, likvidējot personu pārbaudes pie iekšējām robežām; vienota patvēruma sniegšanas un imigrācijas politika; sadarbība iekšlietu un tieslietu jomās; kopēju institūciju, it īpaši Eiropola, veidošana. Literatūra: Kay Hailbronner: Zusammenarbeit der Polizei- und Justizverwaltungen in Europa, Krimininalistik - Verlag 1996; Reinhard Rupprecht: Justiz und Inneres, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration 1996/97, Bonn 1997; Volkmar Theobald: Von der Europäischen Union zur “Europäischen Sicherheitsunion”?, Berlin 1997.

Eiropas Savienības dalībvalstu sadarbība tieslietu un iekšlietu jomās līdzās Eiropas Kopienai un Kopējas ārējās un drošības politikas mērķiem ir trešais Eiropas Savienības pīlārs. 1997. gada 2. oktobrī parakstītais Amsterdamas līgums paredz, ka, starpvalstu sadarbībai tieslietu un iekšlietu politikā sasniedzot attiecīgu līmeni, notiks pāreja uz ES pirmo pīlāru zem nosaukuma “Pakāpeniska brīvības, drošības un tiesību telpas izveidošana”.

Sadarbība tieslietu un iekšlietu jomās līdz 1992. gadam Līdz 1992. gadam EK tieslietu ministru un pārējo par iekšējo drošību atbildīgo

ministru sadarbība balstījās nevis uz daudzpusēju valsts līgumu, bet gan notika neformālas TREVI (Terrosism Radicalism Extremism Vandalism International) kooperācijas ietvaros. Ciešāka šī sadarbība izveidojās starp Beniluksa valstīm, Vāciju un Franciju, kuras 1985. gadā bija noslēgušas Šengenas līgumu par pakāpenisku

robežkontroles atcelšanu uz savām kopējām robežām un izpildes nolīgumā (Šengenas izpildes nolīgums 1990. gada 14. jūnijā) vienojušās par drošības pasākumiem, kuru mērķis ir panākt robežkontroles atcelšanas rezultātā radušos drošības traucējumu kompensēšanu. Šī kompensācijas sistēma sastāv galvenokārt no šādiem elementiem:

• vispārēja informācijas apmaiņa un šim nolūkam nepieciešamā kontaktu un komunikāciju struktūra;

• īpaši cieša sadarbība iekšējo kopējo robežu jomā līdz pat patrulēšanas un kriminālmeklēšanas saskaņošanai un atļaujai veikt personu izsekošanu ārpus attiecīgās valsts robežām;

• tiesiskās palīdzības un izdošanas sistēmas atvieglošana un vienkāršošana; • sadarbības pastiprināšana narkotiku tranzīta un narkotiku noziedzības

apkarošanā; • ieroču lietošanas tiesību daļēja saskaņošana un ieroču iegādes ārpus robežām

reglamentēšana; • vienotas automatizētas meklēšanas sistēmas (drošības sistēmas centra)

izveidošana; • tādas vienotas ārējās robežkontroles izveidošana, kas ievērotu visu dalībvalstu

intereses. Neraugoties uz dažiem trūkumiem, šī drošības sistēma ir efektīva. Tai jau ir

pievienojusies Spānija, Itālija, Portugāle, Grieķija, Austrija, Dānija, Zviedrija un Somija.

Māstrihtas līgums Radikālu pavērsienu tieslietu un iekšlietu politikas Eiropas integrācijā pēc

1986. gada. 28. februārī parakstītā Vienotā Eiropas Akta (VEA), kas orientējās uz iekšējā tirgus izveidi bez robežkontroles uz iekšējām robežām, deva 1992. gada 7. februārī parakstītais Māstrihtas līgums. LEK 8. a – 8. d panti nosaka Savienības pilsoņu tiesības (uzturēšanās tiesības, pakalpojumu izmantošanas tiesības, tiesības uz aizsardzību, tiesības uz petīciju iesniegšanu). Jautājumā par valstīm, uz kurām attiecas vīzu noteikumi, un par vienotu vīzu sistēmu LEK 100. c pants nosaka vienbalsīgu balsojuma principu, bet no 1996. gada – kvalificēta vairākuma balsojumu. LES K 1. pants attiecīgās politikas un darbības jomas definē kā kopēju interešu objektu – tie ir noteikumi par ārējo robežu šķērsošanu, preventīvu narkomānijas un starptautiskās noziedzības apkarošanu, sadarbība tieslietu, muitas un policijas darbības jomās, ieskaitot Eiropola izveidošanu. LES K 3. pants nosaka sadarbības principus, piemēram, kopējus viedokļus, kopīgus pasākumus, ņemot vērā subsidiaritātes principu un izstrādājot vienošanās. Svarīgākajās krimināltiesību, muitas un policijas darbības jomās iniciatīvas kompetence tika piešķirta nevis Eiropas Komisijai, bet gan tikai dalībvalstīm.

Amsterdamas līgums: trešā pīlāra integrēšanaAmsterdamas līgums, 1996., 1997. gada valstu un valdību vadītāju sanāksmes

rezultāts, pastiprina iekšpolitikas un tieslietu politikas integrācijas redzamo tendenci un ir solis uz priekšu ceļā no ekonomiskās kopienas uz tiesisku kopienu. Nosacījumu klāsts kļūst ne vien diferencētāks, bet arī komplicētāks.

Viens no svarīgākajiem 1996., 1997. gada galotņu konferences rezultātiem ir Šengenas Drošības sistēmas pārņemšana atbilstoši EK un ES. Taču sakarā ar Lielbritānijas, Īrijas un Dānijas atšķirīgajām privilēģijām tā ir nosacīta. Tā sauktais “Šengenas īpašums” – tātad Šengenas līguma saturs, ieskaitot Šengenas Likumdošanas komitejas lēmumus – ir tieši izmantojams. Dažādu jomu integrēšanā, kopīgu pasākumu jomā tas var tikt palielināts. To, kuras līguma sastāvdaļas atbilstoši LEK kļūst par Kopienas tiesībām un kuras ir trešā pīlāra sastāvdaļas, nosaka Padome. Dānija vairs nepiedalīsies tālākā attīstībā, paplašinot Kopienas tiesības. Lielbritānija

un Īrija – ne viena, ne otra nav “Šengenas līguma valstis” – jebkurā laikā var ņemt pilnu vai daļēju dalību (Schengen a la carte). Pretēji LEK 7. a pantam Lielbritānija nepieciešamības gadījumā drīkst uz savām robežām veikt personu kontroli. Un pārējās dalībvalstis atbilstoši drīkst kontrolēt ieceļotāju plūsmu no Lielbritānijas un Īrijas.

Saskaņā ar Amsterdamas līgumu turpmāk tiks integrēti noteikumi arī šādās jomās: personu kontrole uz ārējām robežām, ieskaitot vīzu politiku, patvēruma sniegšanu, bēgļu un izraidīto aizsardzība – ieskaitot “pienākumu sadalīšanu” starp dalībvalstīm, noteikumi par trešās pasaules valstu iedzīvotāju pārvietošanās brīvību, nelegālās ieceļošanas un nelegālās uzturēšanās apkarošana – ieskaitot nogādāšanu atpakaļ, sadarbība muitu darbībā, tiesiskā sadarbība civillietās un noziedzības, kas vērsta pret Eiropas Kopienu finansiālajām interesēm, apkarošana. Saskaņā ar kopīgo protokolu Lielbritānija un Īrija nepiedalīsies Padomes noteiktajos pasākumos integrētajās jomās.

Kopienas institūciju kompetences nodrošināšana Kopienas institūciju kompetences iekšlietu un tieslietu politikā nostiprina

Amsterdamas līgums. Eiropas Parlamentam (EP) ir vairāk iespēju attiecībā uz lēmumu pieņemšanu. Komisijai pēc pieciem gadiem integrējamās jomās būs iniciatīvas monopols, un policijas un krimināltiesiskās sadarbības jomā tā iegūs līdziniciatīvas tiesības. Eiropas Justīcijas tiesai turpmāk tiks piešķirtas lielākas lemšanas tiesības integrācijas priekšrakstu vai uz to balstītu tiesisko aktu interpretācijā un policijas un krimināltiesiskās sadarbības pārbaudē, kā arī dalībvalstu strīdus jautājumos pieņemto vienošanos interpretācijā vai pielietošanā. Justīcijas tiesai turklāt tiek piešķirta pirmās lēmumu pieņemšanas kompetence integrējamās jomās, ņemot vērā nacionālās tiesas pēdējās instances pieņemtos lēmumus; Eiropola dokumentu interpretācijā, kā arī – ja attiecīgā dalībvalsts šo kompetenci atzīst – lēmumu, vienošanās un realizēšanas izpildes pasākumu interpretācijā pārējos jautājumos policijas un krimināltiesiskās sadarbības jomā.

Cilvēktiesības un diskriminācijas aizliegumsLīgumam par ES nav sava visaptveroša pamattiesību kataloga. Taču Savienība

ievēro Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pamattiesības un atzīst brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas, kā arī tiesiskas valsts principus. Saskaņā ar Amsterdamas līgumu ES Padome nopietnus un pastāvīgus šo principu pārkāpumus kādā dalībvalstī var konstatēt arī vienbalsīgi. Amsterdamas līgumā nav universāla imperatīva diskriminācijas aizlieguma punkta, taču Padomes kompetencē ir pašai veikt pasākumus cīņā pret dažāda veida diskrimināciju.

Cīņa pret rasismu un naidīgumu pret imigrantiemŅemot vērā lielo noziegumu skaitu, kas pēdējo gadu laikā Eiropas Savienībā ir

izdarīti aiz naida pret imigrantiem, daļēji arī antisemītisku motīvu dēļ, cīņai pret rasismu un naidu pret imigrantiem tiek pievērsta īpaša uzmanība. Pēc Padomes sniegtajiem datiem, 1994. gadā Eiropas Savienības valstīs izdarīta 21 slepkavība, 203 uzbrukumi un 779 miesas bojājumi, kuriem bijuši rasistiski vai naida pret imigrantiem izraisīti motīvi. Ar Padomes lēmumu 1997. gada 2. jūnijā tika izveidots Eiropas Novērošanas centrs cīņā pret rasismu un naidu pret imigrantiem ar mītni Vīnē. Tā uzdevums ir šo fenomenu izanalizēt un izpētīt Kopienas un dalībvalstu vajadzībām. To veicot, centram jāsadarbojas ar Eiropas Padomi, nacionālajiem speciālajiem centriem un nevalstiskajām organizācijām. ES Padome 1997. gadu pasludināja par Eiropas gadu cīņā pret rasismu, lai pastiprinātu pilsoņu uzmanību pret šo draudu. Projekti tiek realizēti gan Kopienas, gan dalībvalstu līmenī. Vācijā vien ir 680 federācijas, zemju, vietējo pašvaldību un nevalstisko organizāciju projektu, un līdz 1997. gada oktobrim vairāk nekā 500 jau bija realizēti.

Ārzemnieku un vīzu politika Sakarā ar ievērojamo imigrācijas palielināšanos lielākajā daļā ES valstu

Māstrihtas ziņojumā par imigrācijas un patvēruma meklētāju politikas saskaņošanu tiek pastiprināti ierobežojumi. Imigrācijai – līdzās uzturēšanās atļaujas izsniegšanai humanitāru iemeslu dēļ – būtībā jāaprobežojas ar gadījumiem, kas saistīti ar ģimenes apvienošanos. Trešo valstu iedzīvotājiem, kas grib ieceļot, lai strādātu, ieceļošana noteikti tiks atteikta. Pastāvīgie iedzīvotāji ieceļot ar mērķi strādāt drīkst tikai tad, ja tie ar investīcijām, inovācijām vai darbavietu radīšanu veicina vērtību radīšanu. Operatīvs instruments cīņā pret nelegālo imigrāciju un augošo noziedzību ir Informācijas, analīzes un apmaiņas centrs (CIREA). Vienoti noteiktas ir tās valstis, uz kuru pavalstniekiem attiecas vīzu, respektīvi tranzītvīzu noteikumi. Visām ES dalībvalstīm ir izveidota vienota un pret viltojumiem nodrošināta vīza.

Bēgļu un patvēruma meklētāju politika Sakarā ar lielo patvēruma meklētāju, pilsoņu kara bēgļu un emigrantu skaitu

Padomes sēdēs patvēruma meklētāju un bēgļu politikas jautājumiem pēdējos gados tika pievērsta liela uzmanība. Eiropas Savienības valstis ir vienisprātis, ka jāizstrādā noteikumi, kas krīzes situācijās nodrošinātu ātru un līdzsvarotu bēgļu uzņemšanu dalībvalstīs. Vēl nav panākta vienošanās par taisnīgiem pienākumu sadales kritērijiem. Informācijas, analīzes un apmaiņas centrs patvēruma meklētāju politikas jautājumiem (CIREA) ir izstrādājis galvenās līnijas kopīgiem situācijas novērtējumiem un kopīgai statistikas sistēmai.

Policiju sadarbība Policiju sadarbība turpmāk notiks saskaņā ar LES K 1. – K 14. pantiem. Tajā kā

kopīgu pasākumu jomas noteikti ir gan vispārējas darbības lauki (operatīvi preventīvie un represīvie pasākumi, izglītība, apgāde, izmeklēšana, dokumentācija un statistika), gan arī speciālās sfēras (cīņa pret organizēto noziedzību, informācijas apmaiņa par aizdomīgām starptautiskām finansiālām darbībām). Saskaņā ar Amsterdamas līgumu pirmoreiz ir radusies iespēja pieņemt vispārējus pamatlēmumus arī bez Padomes vienbalsīguma. It īpaši procesuālajos jautājumos izlemšanā turpmāk pietiks ar 62 balsu kvalificēto vairākumu un vismaz 10 dalībvalstu piekrišanu. Līdz šim pieņemtie pasākumu plāni attiecas kā uz preventīvo, tā arī represīvo cīņu pret noziedzību. ES Padome Madridē 1995. gada jūnijā vien ir sankcionējusi 66 preventīvos pasākumus, kuri 1996. gadā tika daļēji realizēti. 1996. gada decembrī ES Padome augsta līmeņa darba grupai uzdeva izstrādāt darbības plānu cīņai pret organizēto noziedzību. Politiskās vadlīnijas projektu Amsterdamā 1997. gadā akceptēja ES Padome un ES Ministru Padomi aicināja veikt nepieciešamos pasākumus plāna realizēšanai. 1996. gadā Padome noteica kopīgu rīcību pret bērnu seksuālu izmantošanu. Daudzu pasākumu mērķis ir atkarības no narkotikām ierobežošana un cīņa pret nelegālo narkotiku tirdzniecību. Noslēgtam nolīgumam ir jānosaka efektīva sodāmība par uzpirkšanu un pērkamību, ieskaitot uzņēmumu vadības atbildību konstatēt faktus, kad darbinieks uzņēmuma interesēs izdara uzpirkšanu.

Padomes darbības un tās darba institūciju iekšējās darbības uzmanības centrā bija vienošanās par Eiropola izveidi.

Tieslietu politika Policijas sadarbība cīņā pret noziedzību īsti efektīva var būt tikai tad, ja tā

turpinās tiesiskās sadarbības jomā. Šī sadarbība starp Eiropas valstīm balstās galvenokārt uz 1959. gada 20. aprīļa Eiropas konvenciju par tiesisko palīdzību un 1957. gada 13. decembra Eiropas konvenciju par noziedznieku izdošanu. Šie abi dokumenti ir ļāvuši gūt panākumus, taču tajos ir arī daudz ierobežojumu un tiesības

izdarīt izņēmumus. Svarīgi uzlabojumi ir Šengenas līguma 4. f pantā. ES līmenī 1996. gada 27. septembra nolīgums par noziedznieku izdošanu ir devis būtiskus rezultātus.

Reinhards Ruprehts (Reinhard Rupprecht)

Transporta politika

Juridiskais pamats: Eiropas Kopienas līguma 3. f un n panti, Eiropas Kopienas līgums 74. – 84. panti, Eiropas Kopienas līguma 129. b – d panti; kopējā transporta politika, Transeiropas tīkla būve un paplašināšana. Mērķi: Kopēja koncepcija par personu un preču mobilitāti Eiropas iekšējā tirgū, kā arī no un uz trešajām valstīm; pēc iespējas videi draudzīgākas un lētākas lielas transporta plūsmas nodrošināšana; multimodālas un pārrobežu transporta sistēmas veidošana, kas sekmē vairāku transporta dalībnieku integrāciju resp. kombināciju. Instrumenti: Eiropas likumdošana, finansiāls atbalsts, atsevišķu valstu politiku un pasākumu koordinēšana, transportam nozīmīgas pētniecības un tehnoloģiskās attīstības veicināšana, līgumi ar trešajām valstīm. Budžets: Vidēji ilga perioda finansu ietvars laikam no 1995. – 1999. gadam finansiāla pabalsta sniegšanai transeiropas transporta infrastruktūras projektiem ap 1,8 miljardi ECU; pētniecības un tehnoloģiskās attīstības veicināšanai 240 miljonu ECU; pētniecības un attīstības programma transporta telemātikas attīstībai līdz 1999. gadam ap 220 miljonu ECU; 14 miljardi ECU no Kohēzijas fondiem transporta infrastruktūras projektiem (1994. – 1999.); no Reģionālajiem fondiem (mērķis 1. un 2. reģionam) apmēram 16 miljardu ECU (1994. – 1999.); aizdevumi no Eiropas Investīciju bankas ES infrastruktūras projektiem katru gadu ap 5–6 miljardiem ECU; transporta projektu atbalsts no Eiropas Investīciju fonda līdzekļiem Centrālās un Austrumeiropas valstīs PHARE un TACIS programmu ietvaros.

Literatūra: Europäische Kommission (Hrsg.): EU Transport in Figures – Statistical Pocket Book, 2. Aufl., Brüssel 1997; dies.: Transeuropäische Netze – Bericht der persönlichen Beauftragten der Staats- und Regierungschefs an den Europäischen Rat in Essen, Luxemburg 1995; Europäische Verkehrsministerkonferenz – ECMT (Hrsg.) ECMT – Regional Policy, Transport Networks and Communications, Paris 1994; Eberhard Brandt, Manfred Haack, Bernd Törkel: Verkehrskollaps, Frankfurt/Main 1994; K. Button: Transport Policy – Ways into Europe’s Future, Gütersloh 1994; dies.: Die künftige Entwicklung der Gemeinsamen Verkehrspolitik – Gemeinschaftsstrategie für eine auf Dauer tragbare Mobilität, in: Bulletin der EG, Beilage 3/1993.

Kopš 80. gadu beigām kopējā transporta politika iekšējā tirgus attīstības rezultātā guvusi ievērojamu progresu savu mērķu īstenošanā. Kopš 1993. gada pastāv kopējais transporta tirgus, kurā ES transporta uzņēmumi neierobežoti var piedāvāt savus pakalpojumus. Tādējādi Eiropas integrācija transporta jomā nāk par labu transporta nozarei, kas patlaban nodarbina ap 6,2 miljoni strādājošo un tās daļa nacionālajā kopproduktā ir apmēram 7,5 % (4 % atskaitot individuālo un uzņēmumu transportu). Vienlaikus tā kalpo iekšējā tirgus funkcionētspējai: brīva personu, preču un pakalpojumu kustība telpā bez iekšējām robežām var tikt garantēta vienīgi tad, ja personu un preču pārvadāšana norit nevainojami. Kopējam transporta tirgum tagad ir nepieciešams papildinājums, lai uzturētu pieaugošās transporta plūsmas – ja vien tās nav novēršamas – un saudzētu apkārtnē dzīvojošo iedzīvotāju dzīves kvalitāti, kā arī dabisko vidi. Tā uzdevums ir novērst ekonomiskās barjeras un attīstīt Eiropas Savienībai integrētas transporta sistēmas atbilstoši sekojošiem principiem:

tirgus orientēti risinājumi (valsts neiejaucas, izsniedzot kvotas vai iepriekš nosakot cenas);

lietotājs brīvi izvēlas transporta uzņēmumu; nediskriminējoša attieksme starp ES transporta uzņēmumiem; subsidiaritātes principa ievērošana.

Kopējais transporta tirgusPasākumi, ko līdz šim ES pieņēmusi Kopējā transporta tirgus veidošanai un tā

funkcionēšanai, attiecas galvenokārt uz transporta uzņēmumu saimniecisko darbību. Nozarei specifiskie pārvadāšanas pakalpojumi, ko sniedz autotransporta uzņēmumi, dzelzceļš, iekšējo ūdensceļu kuģniecība, gaisa satiksmes sabiedrības un jūras rēderejas, – saskaņā ar brīvu pakalpojumu kustības principu – ir atbrīvoti no diskriminācijas neatkarīgi no nacionālās piederības un turpmāk pakļauti vienīgi transporta politikas kopējiem tirgus saimniecības pamatnoteikumiem.

Pirms Eiropas integrācijas sākuma daudzu dalībvalstu valdības savu politiku veidoja atbilstoši nacionālajiem mērogiem. Šīs politikas mērķi bija, piemēram, valsts dzelzceļu aizsardzība no pieaugošās autotransporta nozares, vietējo iekšējo ūdensceļu kuģniecībā iesaistīto nodarbināšana, savas valsts jūras tirdzniecības flotes veicināšana, nacionālo aviosabiedrību klātbūtne starptautiskajā gaisa satiksmē, nacionālo pamatrūpniecības nozaru veicināšana un citi tamlīdzīgi pasākumi. Sekas šo mērķu izvirzījumam bija triju dažādu veidu iejaukšanās transporta tirgū: 1) valsts noteikti ierobežojumi dalībai tirgū (objektīvi un subjektīvi atļauju izsniegšanas noteikumi); 2) ar to saistītie priekšraksti par kapacitātes piedāvājuma daudzumu; 3) valsts noteiktas cenas un pārvadāšanas noteikumi. Šīs nacionālās sistēmas aizsargāja nacionālos tirgus un starptautiskajā satiksmē izvirzīja prasību noslēgt lielu skaitu divpusēju un daudzpusēju līgumu, kuros dominēja skaidri noteiktas robežkontroles. Ar to saistītā diskriminācija pēc nacionālās piederības bija pati par sevi nepieņemama un noveda pie izdevumu palielināšanās, tātad Kopējā tirgus šķēršļiem, ko vajadzēja novērst. Pēc sākotnējas neizlēmības ES uzsāka transporta uzņēmumu cenu un piedāvājumu kvotu regulēšanas likvidēšanu (liberalizāciju). Tā

izvēlējās brīvo uzņēmēju iniciatīvu kā ekonomiski izdevīgāko risinājumu, attiecīgi pielāgojot valsts noteiktos ietvara nosacījumus un ierobežoti attiecinot tos uz sabiedriski nozīmīgiem mērķiem: tā tiek ņemti vērā izmaksu lielums, starptautiskā kuģošanas brīvība, drošība, tehniskie standarti, darba ņēmēju sociālā aizsardzība, reģionālā attīstība ar pietiekamu transporta tīklu, aizsardzība pret troksni un vides aizsardzība. Vienotu konkurences noteikumu interesēs tika harmonizēti attiecīgie valsts noteiktie priekšraksti (harmonizēšana), pie tam, izveidojot iekšējo tirgu, tika likvidētas robežkontroles.

Plašais Eiropas Kopienas un Eiropas Savienības likumu krājums attiecībā uz Kopējo tirgu pārvadājumu veikšanai pa sauszemi (ceļu, sliežu ceļu, iekšējiem ūdeņiem), pa jūrām un okeāniem, un gaisu ļauj daudzveidīgi redzēt nosaukto principu liberalizāciju, diskriminācijas likvidēšanu un harmonizēšanu bez robežkontrolēm. Turklāt transporta tirgū speciāliem priekšrakstiem pievienojas arī Eiropas Kopienas līguma nosacījumi, kas attiecas uz visām saimniecības nozarēm: uzturēšanās tiesības, darba spēka brīva pārvietošanās, karteļu vienošanos aizliegums un valsts subsīdijas utt.

Jaunie izaicinājumi: mobilitāte ilglaicīgā perspektīvāTransporta sektora integrācijas gaitā kļuva skaidrs, ka, izmantojot vienīgi

liberalizāciju un harmonizāciju, Eiropas līmenī vēl neveidosies efektīva kopēja sistēma preču un personu pārvadāšanai. Novecojušās uzņēmumu struktūras, īpaši dzelzceļa nozarē un iekšējo ūdensceļu kuģniecībā bieži stāv ceļā konkunces funkcionētspējai. Turklāt pārvadājumu sistēmas optimālai loģistikai nepieciešama ne tikai konkurence, bet arī transporta uzņēmumu cieša sadarbība transporta tīklu veidošanā.

Tāpēc kopējā transporta politika aptver dažādus restrukturēšanas pasākumus, piemēram, iekšējo ūdensceļu kuģniecībā (kuģu norakstīšana pārmērīgu kapacitāšu likvidēšanai) vai dzelzceļa gadījumā (infrastruktūras un pakalpojumu sniedzēju atdalīšana atbilstoši Direktīvai 91/440), lai būtu iespējama privātu un pārnacionālu sabiedrību veidošana. Lai paātrinātu nacionālo dzelzceļa tīklu atvēršanos, 1996. gadā Eiropas Komisija Baltajā grāmatā “Eiropas dzelzceļu revitalizācija” ieteica veidot t. s. transeiropas Freeways preču pārvadāšanai pa sliežu ceļu, kas detalizētāk tika aprakstīta 1997. gada Ziņojumā: uz speciāli izvēlētām pārrobežu pilotasīm iesaistīto dalībvalstu infrastruktūras uzturētāji vienojās par kopējiem piedāvājumiem un cenām trases izmantošanā (slots). Trasi piešķir (slot allocation) tirgus centrāle (one stop shop). Turklāt Kopiena veicina kombinēto transportu, īpaši pa sliežu ceļu un autoceļu, lai preču pārvadājumos labāk izmantotu to salīdzinošās priekšrocības (dzelzceļa sliedes garās distancēs lielu daudzumu pārvadāšanai, autoceļš sadalījumam teritorijā). Konkurencei lielā mērā jānotiek ne tikai starp transporta organizētājiem, bet gan pieaugošā kārtā starp transporta uzņēmumiem, kas piedāvā plašu loģistisku paleti no durvīm līdz durvīm pārvadājumiem, izmantojot dažādas transportēšanas tehnikas.

Aizvien skaidrāk izpaužas problēmas, kas rodas pārsniedzot satiksmes ceļu kapacitāti Eiropas centrālajās tranzīta telpās un blīvi apdzīvotajos reģionos, īpaši tas attiecas uz ceļu transportu, bet arī uz gaisa satiksmi. Lai runā skaitļi: 1996. gadā ES 15 dalībvalstīs pa autoceļu pārvadāts 72 % (t/km) preču, bet personu pārvadājums bija pat gandrīz 80 %. Vieglo un kravas automašīnu dominēšana mūsdienu transporta sistēmā rada ikdienas satiksmes sastrēgumus un apgrūtinājumus apkārtnes iedzīvotājiem un videi.

ES nedrīkst klusēt šajā jautājumā: tā papildina dalībvalstu pasākumus, ja vien šīm programmām ir pārrobežu raksturs. Tas attiecas ne tikai uz nozarei raksturīgiem pārvadājumiem, bet arī uz privātiem braucieniem ar vieglo automašīnu. Eiropas Komisija ir ieteikusi globālu koncepciju Kopienas stratēģijai, kas papildina iekšējo tirgu un kam arī jāuzlabo un jāpaasina ietvara noteikumi arī privātai mobilitātei. Pirmām kārtām uz to attiecas fiskālie pasākumi infrastruktūras un arī vides izmaksu pārdalē, kā arī tehnisko vides standartu paaugstināšana transporta līdzekļiem. Lai

uzlabotu sabiedrisko pasažieru satiksmi un īpaši sasaistītu vietējo satiksmi ar tālsatiksmi, 1995. gadā Komisija iepazīstināja ar Zaļo grāmatu; tajā ieteiktie pasākumi koncentrējas galvenokārt uz informācijas apmaiņu un pētniecības un attīstības projektu veicināšanu. Taču šī globālā koncepcija ietver arī pasākumus integrētas pārvadāšanas sistēmas attīstībai Eiropas līmenī. Māstrihtas līgums šai jomai transeiropas tīkliem (TET), kā arī pētniecībai un attīstībai ir izvirzījis jaunus uzdevumus.

TET attīstībai Kopiena veicina nacionālo tīklu pārrobežu apvienošanos, lai novērstu krīzes situācijas, likvidētu šaurās vietas, kā arī harmonizējot tehniskos standartus (Interoperability). ES izdala dotācijas infrastruktūras projektiem, kam ir liela sabiedriska nozīme, šādu projektu rīcībā ir arī Eiropas Investīciju bankas aizdevumi un budžeta līdzekļi. Apmēram divas trešdaļas līdzekļu no TET budžeta līnijas koncentrējas uz specifiskiem 14 galvenajiem projektiem, ko 1994. gada decembrī Esenē pieņēma Eiropas Savienības Padome. Lieli projekti ir, piemēram, ātrgaitas trase “Ziemeļi – Dienvidi” no Nirnbergas caur Erfurti un Leipcigu uz Berlīni, ieskaitot Brennera pārejas asi Verona – Minhene. Līdz 1999. gadam šim nolūkam jāpieškir tieši 170 miljoni ECU. Pārējie prioritārie projekti ir ātrgaitas trase Parīze – Brisele – Ķelne –Amsterdama – Londona, kā arī franču “TGV–Est” no Parīzes caur Mecu uz Zārbrikeni. Atbilstoši galvenajai domai “mobilitāte ilgstošā laika perspektīvā”, TET veicināšanas centrālais uzdevums ir sliežu ceļu izbūve.

Lai, neraugoties uz publiskā budžeta deficītu, nākotnē nodrošinātu ES infrastruktūras projektus, Komisija pieliek pūles jaunu finansēšanas koncepciju realizēšanā, īpaši Private-Public-Partnerships, ar kuru aktīvāk jāmobilizē privātais kapitāls. Pēc gandrīz trīs gadu diskusijas 1996. gadā Starpniecības komisijā, piedaloties Eiropas Parlamentam un Padomei, tika pieņemtas vadlīnijas transeiropas transporta tīklu izbūvei (Eiropas Kopienas lēmums nr. 1692/96). Principā vadlīnijas raksturo TET izbūvi un attīstību nākotnē un tādējādi kalpo pārrobežu infrastruktūras politikas koordinēšanai. Pie tam ņemti vērā tiek ne tikai transporta politikas mērķi, bet arī pozitīva ietekme uz nodarbinātības situāciju un nomaļo reģionu integrāciju. Nākamajos gados, padziļinot vadlīnijas, jārēķinās ar sliežu ceļu, autoceļu un upju un ezeru kuģniecības līniju izbūvi, bet arī ar tādu transporta mezglu kā jūras ostu, iekšējo ūdeņu ostu un kombinētu terminālu izbūvi. Ar pētniecības veicināšanas programmu (ceturtā ietvara programma 1994. – 1998. gadam Pētniecības un tehnoloģijas politika) ES atbalsta pētniecības un attīstības projektus, kuru mērķis ir panākt izšķirošu palīdzību apzināto problēmu risināšanai vai pateicoties jaunajām tehnoloģijām sekmēt mobilitāti, ciktāl tā ir vēlama un nepieciešama, pārlikt to uz videi draudzīgiem transporta nesējiem un visumā padarīt to plūstošāku. Piemēram, sliežu kapacitāti var paaugstināt, uzlabojot signālu sistēmas un izmantojot ātrākus vilcienus. Ar telemātikas sistēmām (kombinējot datu apstrādi un telekomunikācijas) var novērst sastrēgumus uz autoceļiem un pilsētas satiksmē, kā arī labāk plānot ceļojumus un preču pārsūtīšanu.

SecinājumiTātad pēc iekšējā tirgus izveidošanas Eiropas transporta politika nav pabeigta: tai

jāsniedz savs ieguldījums modernas sabiedrības transporta problēmu risināšanā, un, proti, ne tikai ES ietvaros, bet arī attiecībās ar kaimiņvalstīm, ar kurām ES – līdzās savām dalībvalstīm – pieaugošā kārtā veido līgumtiesiskas attiecības. Šīs kopējās Eiropas pieejas attīstībai kalpoja pēc Eiropas Parlamen-ta iniciatīvas sasauktās Paneiropas transporta konferences 1991. gadā Prāgā, 1994. gadā Krētā un 1997. gadā Helsinkos, kas raksturojās ar visu Eiropas valstu pārstāvju dalību. 1994. gadā Krētas konferencē tika apstiprināti deviņi Paneiropas transporta koridori, lai CAE valstīs ievadītu mērķtiecīgus pasākumus transporta infrastruktūras modernizēšanai. 1997. gadā Helsinku konferencē Krētas koridorus papildināja vēl viens koridors (nr. 10) bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, kā arī četras lielas transporta telpas (Pan-European Transport Areas). Būvējot jaunas transporta līnijas Centrālās

un Austrumeiropas valstīs, ES transporta politika sniedz svarīgu ieguldījumu nākamo kandidātvalstu integrācijai plānotās ES paplašināšanās ietvaros nākošā gadsimta sākumā.

Jirgens Erdmengers, Daniels Heltgens)(Jürgen Erdmenger / Daniel Höltgen)

Vācija un Eiropa

Literatūra: Josef Janning, Melanie Piepenschneider: Deutschland in Europa – Eine Bilanz der europäischen Einigungspolitik, Melle 1993; Karl-Rudolf Korte: Die Chance genutzt? Die Politik zur Einheit Deutschlands, Frankfurt/Main u. New York 1994; Manuel Fröhlich, Jürgen Gros: Außenpolitik erfahren und verstehen, Mainz 1995; Christian Deubner: Deutsche Europapolitik – Von Maastricht nach Kerneuropa? Aktuelle Materialien zur Internationalen Politik, Baden-Baden 1995; Karl Kaiser, Joachim Krause (Hrsg.): Deutschlands neue Außenpolitik, Bd. 3, München 1996; Wolfgang Kowalsky: Projekt Europa, Opladen 1997; Wichard Woyke (Hrsg.): Die neue deutsche Außenpolitik, Schwalbach 1997; Josef Janning: Bundesrepublik Deutschland, in: Werner Weidenfeld, Wolfgang Wessels (Hrsg.): Jahrbuch der Europäischen Integration 1996/97, Bonn 1997.

Eiropas integrācija veido Vācijas Federatīvās Republikas valstiskās izpratnes kodolu. Tikai solidārā Vācijas iesaiste eiropeiskā apvienībā pēc 1949. gada veicināja

uzticības atjaunošanos pret vāciešiem. Viens no Rietumvācijas ārpolitikas pamatprincipiem bija valstiskās suverenitātes nodrošināšana, integrējoties Kopienā. Federālās valdības galvenās intereses Eiropas integrācijas procesā var raksturot sekojoši – saimnieciskais uzplaukums, miera nodrošināšana, starptautiska ievērība un atzinība, vācu tautas iesaiste un partnerisko saistību izpildīšana Vācijas atkalapvienošanās mērķa kontekstā.

Vācijas vienotība un Eiropas KopienaTā saucamais “Vācijas jautājums” un Eiropas integrācija vienmēr ir bijuši

savstarpēji cieši saistīti. Rietumeiropas vienotība tika uzskatīta par nozīmīgu posmu Vācijas atkalapvienošanās procesā. Astoņdesmitajos gados uz Eiropas skatuves parādījās līdzīgi domājošu vadošu personību kvartets: Francijas valsts vadītājs Fransuā Miterāns, Komisijas prezidents Žaks Delors, federālais kanclers Helmūts Kols un ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers. Pateicoties viņu aktīvajai Eiropas politikai, kas nomainīja astoņdesmito gadu sākuma “eirosklerozi”, un līdz ar iekšējā tirgus pilnveidošanas nospraustajiem jaunajiem mērķiem viņiem izdevās, pat VDR sabrukuma fāzē, radīt perspektīvu Vācijas iesaistei Eiropā. Tas bija nepieciešams, lai jau pašos sākumos mazinātu visu Eiropas kaimiņu bažas par to, ka atkalapvienošanās gadījumā Vācija varētu uzsākt īpašu attīstības ceļu. Protams, šīs kaimiņu bažas pilnīgi novērst nav izdevies nekad, ko arī pierāda reakcija uz federālā kanclera Kola desmit punktu plānu (28.11.89.).

Dublinā valstu un valdību vadītāji izteica savu atbalstu Komisijas dokumentam par “Kopienu un par Vācijas apvienošanos”. Projekts paredzēja trīspakāpju modeli VDR integrācijai Eiropas Kopienā, kas attīstības dinamikas rezultātā drīz vien tika apsteigts. Ar 1990. gada 3. oktobri, jauno federālo zemju pievienošanās dienu Vācijas Pamatlikuma (konstitūcijas) darbības zonai, jaunajām federālajām zemēm sākās pārejas periods. Tā rezultātā uzreiz spēkā stājās viss Eiropas Kopienas primārās likumdošanas kopums – līgumi, kā arī tieši 80 % no tiem izrietošās Kopienas sekundārās likumdošanas. Bez tam Eiropas Komisija noteica laika ziņā ierobežotus izņēmuma nosacījumus lauksaimniecības, satiksmes, darba aizsardzības, iekšējā tirgus un vides aizsardzības jomās, kuri bija spēkā līdz 1995. gada 31. decembrim. Eiropas Kopienas strukturālās veicināšanas pasākumi tika modificēti divās atšķirīgās attīstības koncepcijās: mērķtiecīga, uz svarīgākajām jomām attiecināta veicināšanas politika rietumu daļā un intensīva, visaptveroša austrumos (reģionālā struktūrpolitika, agrārā politika). Pēc tam, kad Padomei izdevās panākt vienošanos par Eiropas Komisijas turpmākās struktūrpolitikas pamatprincipiem, kļuva iespējams -noteikt jaunajām federālajām zemēm paredzēto līdzekļu apjomu. Laikā no 1991. līdz 1993. gadam zemju rīcībā ik gadu bija viens miljards ECU. No 1994. gada uz tām tika attiecināts tā saucamais “mērķa 1 statuss”. Tas nozīmēja augstāko veicināšanas pakāpi, un nākamajos gados Eiropas Komisijas sniegtā strukturālā palīdzība būs vairāk nekā divas reizes lielāka par līdz šim gadā vidēji sniegto. No 1994. līdz 1999. gadam kopā plānoti pavisam 14 miljardi ECU, kas atbilst 27,5 miljardiem vācu marku. Līdzās profesionālās izglītības un kvalifikācijas programmām ES dažādu programmu ietvaros plāno sniegt atbalstu arī mācību darbnīcu un arodskolu, kā arī uzņēmumu apmācības centru izveidošanai.

Apvienošanās līgumu pavadošie likumi Māstrihtas līguma ratifikācijas process Vācijas Federatīvajai Republikai deva

iespēju savu Pamatlikumu orientēt uz ES. Izmaiņas Pamatlikumā Eiropas Savienību definē kā valsts mērķi un skaidri nosaka Bundestāga un Bundesrāta piedalīšanās tiesības Eiropas likumdošanas procesos. Suverēno tiesību nodošana Eiropas Savienībai turpmāk ir atkarīga no 2/3 vairākuma Bundestāgā un Bundesrātā. Līdzās izmaiņām Pamatlikumā ar divu izpildlikumu palīdzību tika radīts jauns ietvars

turpmākai sadarbībai starp federāciju un zemēm, kā arī starp federālo valdību un Bundestāgu.

Pamatlikuma 23. pants ir radīts no jauna, jo iepriekšējais pants sakarā ar valstisko apvienošanos bija novecojis. Citas ar Māstrihtas līgumu saistītās izmaiņas Pamatlikumā attiecas uz Savienības pilsoņu tiesībām pašvaldību vēlēšanās, pierobežas reģionu uzdevumiem, uz plānoto Eiropas Centrālo banku un uz Eiropas Savienības Komisiju (jaunā Pamatlikuma 28., 45., 88. un 115. e panti).

Federālajām zemēm ir izdevies panākt ievērojamu sev labvēlīgu uzsvaru pārbīdi attiecībā uz valsts iekšējo vajadzību formulēšanu ES skarošajās jomās. Detaļas regulē 1993. gada 12. marta Likums par federācijas un zemju sadarbību ES lietās, kā arī 1993. gada 29. oktobra jaunā Vienošanās starp federāciju un zemēm. Tādējādi kopš šī brīža gadījumos, kuros ir nepieciešams vienbalsīgs Padomes lēmums (Lēmumu pieņemšanas procedūra), federālā valdība ir spiesta vienoties ar Bundesrātu. Arī Bundestāgs saskaņā ar Pamatlikuma 23. panta jauno redakciju ieguva lielākas līdzdalības iespējas. Bundestāgs ir tiesīgs saņemt pilnīgāku un savlaicīgāku nekā līdz šim informāciju par visiem Savienības plāniem. Starptautiskas aktivitātes (Eiropas Komisija) attiecīgi regulē Pamatlikuma 24. pants: saskaņā ar to federālajām zemēm ir dota iespēja to kompetencē esošās suverēnās tiesības pārnest uz robežojošos kaimiņvalstu iestādēm.

Federālā Konstitucionālā tiesa par Māstrihtas līgumuAr savu 1993. gada 12. oktobra spriedumu Federālā Konstitucionālā tiesa

noraidīja konstitucionālās sūdzības, kuru pamatā bija pamattiesību pārkāpumi no ES līguma puses. Spriedums ir viennozīmīgs: Savienība saglabājas kā “Valstu savienība” (nevis federācija vai valstu apvienība), tā nav valsts, kas balstās uz vienu Eiropas valsts tautu. Tādēļ katra dalībvalsts paliek līgumu noteicēja. Politisko leģitimitāti Eiropas institūcijas saņem no demokrātiski ievēlētiem nacionālajiem parlamentiem. Tādēļ tiem ir “jāatstāj svarīgas nozīmes uzdevumi un pilnvaras”. Visi papildinājumi Eiropas institūciju rīcības pilnvarās notiek ar nosacījumu, ka “būtiskām izmaiņām Apvienošanās līgumā noteiktajā Integrācijas programmā” ir nepieciešams konstitucionālajām izmaiņām atbilstošs vairākums Vācijas Bundestāgā. Kā skaidro tiesneši, strīdīgais LES F pants nepamatojot “kompetences – kompetenci”: šis pants nekādā gadījumā nenodod Savienībai pilnvaras pašai sev piešķirt finansu līdzekļus. Turklāt tiesnešu spriedums apstiprināja attiecīgo Bundestāga lēmumu, ka deputātiem, pirms ieiešanas trešajā pakāpē – monetārajā savienībā – vēlreiz būs jānobalso. Ar to īpaši tiek norādīts uz izpildvaras pienākumiem sniegt pamatojumu un attaisnojumu likumdevēja varai tajos gadījumos, kad suverēnās tiesības ir nododamas pārnacionālā kompetencē. Pārredzamā laika periodā nacionālā valsts pārtop par laikmeta kārtības kategoriju, kas ir nepieciešama politiskās sistēmas -rīcībspējai un likumībai; tā veido konstitucionālo ietvaru, kurš vēl joprojām uzticamā veidā garantē pilsoņu pamattiesības.

Vācija un Amsterdamas Revīzijas konferenceFederālā valdība ilgu laiku atturējās no konkrētu priekšlikumu iesniegšanas

Māstrihtas līguma revīzijai. Īpaši institucionālās reorganizācijas jomā, kas vienmēr ir saistīta ar politiskās varas konsekvencēm, no Bonnas nenāca nekādas iniciatīvas. Pretēji situācijai pirms Māstrihtas, Politiskās savienības mērķa vīzija diskusijās vairs nespēlēja nekādu lomu. Bonna negribēja apdraudēt trīs Amsterdamas līguma pamatmērķus: a) 2. un 3. pīlāra tālāku nodošanu Kopienas kompetencē (Eiropas Savienība), b) ES paplašināšanās uz austrumiem, kurai bija jāsākas sešus mēnešus pēc sekmīga Amsterdamas konferences noslēguma; c) termiņam atbilstoša eiro ieviešana. Šim nolūkam federālais finansu ministrs, saskaņojot ar Federālās Bankas prezidentu Tītmeijeru, izteica priekšlikumu par Stabilitātes pakta izveidošanu. Lai izkliedētu šaubas par eiro stabilitāti, bija jāiedarbina “šķietama automātika”

(Tītmeijers) sankciju veidā gadījumam, ja “eiro valstis” pēc Ekonomiskās un monetārās savienības ieviešanas (EMS) gribētu atkāpties no konverģences kritērijiem. Dublinas samitā 1996. gada decembrī bija iespējams panākt vienošanos tikai par nākamo EMS dalībnieku saistībām attiecībā uz pakļaušanos lēmumu pieņemšanas procedūrai ar sankciju sekām pārmērīgu deficītu gadījumā.

Konkrēti Francija un Vācija Amsterdamas konferencē ienesa ideju par flek-sibilitātes klauzulu (fleksibilitāte). Tā virzīta, īpaši gaidāmās austrumu papla-šināšanās kontekstā, uz rīcības spējas saglabāšanu un uz tālāku traucējumu novēršanu integrācijas procesā (paplašināšanās). Klauzulai, kas bija paredzēta kopējai ārējai un drošības politikai, kā arī sadarbībai tieslietu un iekšlietu jomās, bija jārada padziļinātas sadarbības iespēja tām valstīm, kuras to vēlējās.

Kādi pēc Vācijas domām bija Revīzijas konferences un Amsterdamas līguma sasniegumi? Pēc Bonnas interpretācijas, pateicoties Amsterdamas līgumiem, sarunas par ES paplašināšanos varēja sākties plānotajā laikā 1998. gadā. Īpaši svarīgi federālajai valdībai bija tas, ka Stabilitātes pakts jau pašā pirmajā samita dienā pilnīgi neskartā veidā pārvarēja pēdējos šķēršļus. Tādējādi nekas nemainījās ieplānotajā eiro valūtas ieviešanas plānā. Jau iepriekš bija panākta vienošanās par neformālas komisijas izveidošanu Centrālās bankas paspārnē. Arī tālejošā 3. pīlāra nodošana Kopienas kompetencē un Šengenas līguma integrācija ir pieskaitāmas pie vācu diplomātijas sasniegumiem. Taču vispārējās fleksibilitātes klauzulu ieviest neizdevās. Bez tam Vācijai vēl, neskatoties uz tālākas padziļināšanas direktīvu un principiālu prasību pēc kvalificētā vairākuma lēmumiem, izdevās saglabāt veto tiesības kopējā imigrācijas politikā.

Nostājas izmaiņasIedzīvotāju pašreizējai neapmierinātībai ar ES politiku ir raksturīga kvalitatīvi cita

dimensija nekā iepriekšējiem kritikas viļņiem: Vācijas Eiropas politikas pamatvērtības ir izmainījušās tādā pašā mērā kā apgrūtinājumu robežu diferenciācija. Perspektīvu izmaiņas ir analīzes vērtas: Vācijas Eiropas politika tiek uzskatīta un vērtēta vairs tikai kā Vācijas ārpolitikas daļa. Tā vairs nav ideālistiski pārvērtēts īpašs gadījums. Kontinentālā pēckara laika Eiropas romantika vairs nav atgriežama. Papildus jāņem vērā tas, ka Eiropas politika Vācijas sabiedrību pirmo reizi sašķeļ trijās dimensijās:

Tā polarizējas pēc satura – sakarā ar aizvien intensīvāko politisko jautājumu ielaušanos ikdienas apziņā, kā to, piemēram, pierāda diskusijas par eiro un paplašināšanos uz austrumiem.

Tā sašķeļas atbalstītājos no politiskās elites puses un pretiniekos, kuri atspoguļo iedzīvotāju vairākuma uzskatus. Vismaz spriežot pēc sabiedrības diskusijām, galīgie lēmumi arī turpmāk nesīs labumu politiķiem, tos vēl skaidrāk nodalot no plašiem sabiedrības slāņiem.

Tā sadalās austrumvāciešu un rietumvāciešu uzskatos par ES, turklāt austrumos distance iepretim Eiropai aizvien pieaug, tā kā Brisele tiek uzskatīta par līdzatbildīgu gausajā austrumu daļas attīstībā.

Mīts par Eiropu ir zaudējis dzelžainam interešu aprēķinam. Kādas tad ir Vācijas intereses Eiropas Savienībā? Vēl nekad agrāk Eiropas integrācijas vēsturē šis jautājums nav uzstādīts tik neideālistiski, neheroiski un bezvēsturiski kā tieši deviņdesmitajos gados. 1989. gada politiski socializētā paaudze testē maksimāli pieļaujamo robežu, jo tā vadās no izmainītām pamatvērtībām. Eiropas integrācijas sasniegumi (kā negatīvie, tā arī pozitīvie integrācijas soļi) ir plaši patērējušies pilsoņu apziņā. Ir konstatējams nacionālo jūtu un postnacionālo zināšanu sinhronisms. Taču vienlaicība nenozīmē saskaņu. Šobrīd vairākums vāciešu visdrīzāk seko nacionālo interešu definīcijai, un Eiropas virsjēdziens viņiem asociējas vienīgi ar izdevumiem. Sabiedrības izturēšanās rod izpausmi arī valdības politikā.

Vācijas loma

Austrumu – rietumu konflikts gadu desmitiem ilgi ir disciplinējis vāciešu domāšanu un rīcību. Līdz ar tradicionālā ienaidnieka tēla sabrukumu nocietinātās un līdz šim apsargātās pozīcijas kļuva brīvākas. Jaunajā atskaites sistēmā pati piederība pieprasa laikam atbilstošu pamatojumu. Kādēļ vāciešiem būtu jāintegrējas Eiropā vēl dziļāk? Kā integrācija tiks veidota? Kurām Eiropas valstīm būtu vēl vairāk jāintegrējas? Līdz šim profesionālās atbildes vēl orientējās uz kategorijām, kas rodas no uztveres spējas un politisku prioritāšu noteikšanas bipolārās politikas laikā. Taču empīriskie dati uzrāda tendences maiņu. Vēlākais pēc Māstrihtas Padomes pamata noskaņojums ir būtiski izmainījies. Vairākums vāciešu ir vienisprātis: ņemot vērā savstarpējo atkarību, integrācijai nav alternatīvas; viņi pilnībā ir gatavi atteikties no suverenitātes, taču ne no savas identitātes. Ar nacionālās valsts kompetences izzušanu nekādā ziņā neizzūd piederības sajūta. Šāda pamatprincipu problemātika atšķiras no iepriekš dominējošās Vācijas ES dalības izmaksu un izdevīguma analīzes. To daudz lielākā mērā nosaka saspringtās attiecības starp nacionālo valsti un Eiropas integrāciju, kļūstot par politiskās kultūras iekšpolitisku tēmu. Šajā subjektīvajā politikas dimensijā, kur nācija tiek vesta kaujā pret Eiropu, daudzu Vācijas pilsoņu viedoklis ir mainījies.

Pozīcijas stabilitāte rada politiskas iespējas, kurās Vācijas Federatīvā Republika ir neaizvietojama gan kā demokrātiskas un efektīgas padziļināšanas, gan ES austrumu paplašināšanās “virsvadītāja”. Jo Vācija nav vairs tikai starptautiskās politikas izmantotāja, bet kā lielākā demokrātija ar vadošo Eiropas valūtu tā ir arī starptautiskās politikas veidotāja un nesēja. Vācijas Federatīvās Republikas ārpolitikai ir jābūt ieinteresētai ES demokrātiskā kodola saglabāšanā un attīstīšanā. Vācijas loma Eiropā ir demokrātijas veicināšana.

Karls Rūdolfs Korte (Karl-Rudolf Korte)

Veselības aizsardzības politika

Juridiskais pamats: LEK, 129. pants; Vienošanās par sociālo politiku. Mērķi: Veselības aizsardzība; drošība darba vietā, nodrošinot profilaksi un higiēnu. Budžets: 1997. gadā maksājumi: cīņai pret vēzi 9,4 miljoni ECU, cīņai pret AIDS 7,3 miljoni ECU, veselības aizsardzībai darba vietā 6,1 miljoni ECU un drošības nodrošināšanai darba vietā 4, 4 miljoni ECU, cīņai pret narkotikām 5,4 miljoni ECU, sabiedrības veselības veicināšanai 8,6 miljoni ECU. Literatūra: Werner Berg: Gesundheitsschutz als Aufgabe der EU – Entwicklung-Kompetenzen-Perspektiven, Baden-Baden 1997.

Veselības aizsardzība ir daudzu Kopienas nolikumu nozīmīga sastāvdaļa. Lai pētītu, izsargātos un cīnītos pret plaši izplatītām slimībām, ieskaitot atkarību no narkotikām, Māstrihtas līgumā tika iekļauta veselības aizsardzības politika. Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK līgums) dibināšanas līgumos kopēja veselības politika nebija skaidri definēta. 1987. gadā Vienotais Eiropas akts gan apstiprināja Kopienas valstu sadarbību veselības aizsardzībā un darba vides minimālo priekšrakstu harmonizēšanā (LEK 100. a, 118. a panti), taču tikai Māstrihtas līgums, iekļaujot LEK 129. pantu, pārņēma savā kompetencē veselības sistēmu visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Vides politikā (LEK 130. r pants) izpausmi rod papildus principi un īpaši patērētāju politikā (LEK 129. a pants) kā sekas reakcijai uz liellopu sērgu BSE un jaunu pārtikas līdzekļu attīstību.

Amsterdamas revīzijas konference (Amsterdamas līgums) 1997. gada jūnijā turpināja attīstīt veselības politikas līgumtiesiskos pamatus. Izmainītajā LEK 129. pantā paredzēts augsts aizsardzības līmenis visu Kopienas politiku noteikšanā un realizēšanā. Piedaloties Eiropas Parlamentam, atbilstoši līdzlemšanas procedūrai Eiropas Savienības Ministru Padome pēc Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, kā arī Reģionu komitejas uzklausīšanas piedalās šī mērķa īstenošanā. LEK 129. panta 4. a paragrāfs veido tiesisko pamatu, saskaņā ar kuru medicīnā tiek noteikti kvalitātes un drošības standarti orgāniem, asinīm un asins atvasinājumiem. Attiecībā uz pārtikas līdzekļiem turpmāk var – neatkarīgi no lauksaimniecības politikas noteikumiem – tikt pieņemti pasākumi arī dzīvnieku veselības un augu aizsardzības jomās (LEK 129. panta 4. b paragrāfs). Pie tam Kopienas darbībai jāpapildina dalībvalstu politikas. Pati likumdošana saglabājas nacionālā līmenī.

Specifiskas rīcības programmas“Eiropa pret vēzi” bija pirmā iniciatīva, ko radīja Eiropas Kopienu valstu, resp.,

valdību vadītāji 1985. gadā. 1987. gadā Komisija izstrādāja specifiskas un kopš tā laika nemitīgi pilnveidojamas Rīcības programmas. Tās aptver izglītības un pētniecības atbalsta sniegšanu, kā arī informācijas politiku vēža risku samazināšanai. “Eiropa pret AIDS” ir vēl viena programma, kas kopš 1991. gada vēršas gan pie upuriem, gan pie veselajiem. Lai efektīvāk varētu cīnīties pret slimību, ministri visu ES valstu līmenī izveidoja datu un pieredzes apmaiņas sistēmu. Pēdējais Rīcības plāns cīņai pret AIDS ir ieplānots laika posmam no 1995. gada līdz 1999. gadam.

Dalībvalstis kopīgi cīnās arī pret atkarību no narkotikām. 1995. gadā, paturot prātā Eiropas Kopienas līguma 129. pantā skaidri raksturoto atkarību no narkotikām, Komisija izstrādāja pirmo Rīcības plānu laika posmam līdz 2000. gadam. Arī šajā gadījumā politika liek uzsvaru galvenokārt uz profilaksi, pieredzes apmaiņu, pārbaudītām metodēm un datu vākšanu. Līdz šī gadu tūkstoša beigām rit trešā, 1993. gadā uzsāktā Rīcības programma. Tajā uzsvērta drošība, ergonomika, higiēna un sociālais dialogs darba vietā. Lai garantētu vienotu aizsardzības līmeni, Eiropas uzņēmumu padomes iestājas par darba ņēmēju interesēm Kopienas valstu līmenī darbojošos uzņēmumos un koncernos.

SecinājumiVeselības aizsardzības politikas stratēģijas izstrādē Kopiena pagaidām atrodas

sākuma fāzē. Galvenā nozīme tiek veltīta profilaksei; ārstēšana, kopšana un rehabilitācija lielā mērā netiek ņemtas vērā. Tā kā dalībvalstu veselības sistēmas un tradīcijas ir ļoti atšķirīgas, noteicošais ir subsidiaritātes princips. Eiropas integrācijas rezultātā pieaugošu nozīmi gūst kopīgā cīņa pret slimībām, cēloņu pētīšana un informācija par veselības saglabāšanu. Amsterdamas līgums piešķir veselības aizsardzības politikai lielāku svaru un rada priekšnosacījumus Eiropas Savienības pilsoņu aizsardzībai Savienības valstu ietvaros.

Ralfs Uve Šmits(Ralf Uwe Schmitt)

Zvejniecības politika

Juridiskais pamats: LEK, 38. pants. Mērķis: Atbilstoša dzīves līmeņa nodrošināšana zvejniecībā nodarbinātajiem, cenu svārstību novēršana, patērētāju apgādes nodrošināšana par pieņemamām cenām, zivju krājumu saglabāšana un aizsardzība. Instrumenti: Tirdzniecības kārtības noteikšana un atbalsts ražotāju organizācijām tās īstenošanā; kopējo nozvejas kvotu noteikšana ES teritoriālajos ūdeņos un to sadalīšana dalībvalstīm; noteikumu izdošana par zvejas aprīkojumu un tīklu acu minimālajiem izmēriem; priekšrakstu izpildes kontrole; strukturālie uzlabojumi zvejniecībā; zvejniecības līgumu noslēgšana ar trešajām valstīm. Budžets: 1996. g.: 34,1 milj. ECU – izdevumiem tirdzniecības kārtības noteik-šanai un 545,1 milj. ECU – ar zvejniecību saistīto pasākumu finansēšanai. Literatūra: Ortwin Gottsmann, Der gemeinsame Agrarmarkt, Fortsetzungswerk in Loseblattform, Baden-Baden.

“Zilā Eiropa”, kā tiek dēvēta Eiropas zvejniecības politika, ir jauns virziens Eiropas integrācijā. 1970. gadā divās EK direktīvās tika noteikta brīva un vienlīdzīga pieeja Kopienas zvejas vietām, atskaitot dažus izņēmumus par labu tām piekrastes teritorijām, kuras ir īpaši atkarīgas no nozvejas. Pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Trešajā konferencē par jūras tiesībām netika panākta nekāda vienošanās par zvejniecības tiesībām un vairākas valstis izteica savas pretenzijas uz 200 jūras jūdžu zonu, arī EK 1977. gadā pieņēma līdzīgu lēmumu. ES ar daudzām trešajām valstīm ir noslēgusi zvejniecības līgumus, kuros dažādos veidos tiek noteiktas zvejas tiesības.

Tirgus organizācijaSaskaņā ar LEK 38. pantu priekšraksti lauksaimniecībai un tirdzniecībai ar

lauksaimniecības produktiem (lauksaimniecības politika) saturiski ir attiecināmi arī uz zvejniecību. Vienlaikus ar lauksaimniecības tirgus organizācijas pasākumiem Ministru Padome (Eiropas Savienības Ministru Padome) 1970. gadā izdeva noteikumus par kopēja tirgus organizēšanu zivju izstrādājumiem, kas tika izmainīti 1976. un 1981. gadā. Tie ir orientēti uz tādu pašu kopējo kārtību, kāda valda tirgū ar tādiem intervencei nepakļautiem produktiem kā augļi un dārzeņi.

Pirmām kārtām tika noteiktas tās kopējās tirdzniecības normas, kas attiecas uz produkcijas iedalījumu pēc kvalitātes, izmēru un svara kategorijām, kā arī uz tās iepakojumu, noformējumu un marķējumu. Ar to bija jānodrošina tirgus caurredzamība un mazvērtīgu preču neiekļūšana tirgū. Šādu normu ieviešana uzliek zināmus pienākumus ražotājiem. Tiem ir jānodrošina racionālu zvejas metožu izmantošana un pārdošanas nosacījumu uzlabošana. Atsevišķu sugu zivīm katru gadu tiek noteiktas orientējošās pārdošanas cenas. Ražotāju organizācijas var noteikt savas minimālās

cenas (parasti 70 % līdz 90 % apmērā no orientējošās cenas), zem kurām tās savas organizācijas biedru piegādāto produkciju nepārdod, tā vietā izsniedzot tiem materiālu kompensāciju, kas daļēji tiek finansēta no izlīdzināšanas fonda un lauksaimniecības garantiju fonda. Arī tie ražotāji, kas nesastāv ražotāju organizācijās, var tikt piespiesti ievērot minimālās cenas (Vispārējā saistību deklarācija). Produkcijas imports tiek aplikts ar ievedmuitu. Atsevišķām zivju sugām un to pārstrādes produktiem GATT vienošanos ietvaros tika noteiktas ievedcenas. Ja ar ievedmuitu palielinātā produkta cena tomēr izrādās zemāka par noteikto ievedcenu, tad ir iespējams paaugstināt ievedmuitu. Eksporta gadījumā var tikt nodrošināta atlīdzība, kas atbilst starpībai starp cenu līmeni Kopienas iekšienē un produkcijas cenu noteiktos eksporta tirgos.

StruktūrpolitikaVienlaikus ar pirmo kopējā tirgus organizēšanas variantu 1970. gada 20. oktobrī

tika pieņemti noteikumi par kopējas struktūrpolitikas ieviešanu zivsaimniecībā. Tās mērķis ir zivsaimniecības izlīdzinātas un harmoniskas attīstības veicināšana un jūras un iekšējo ūdeņu bioloģisko bagātību racionālas izmantošanas sekmēšana. Struktūrpolitikas koordinācijas nolūkā dalībvalstis apņēmās ik gadus iesniegt Komisijai ziņojumus par zivsaimniecības struktūras stāvokli, kā arī par paredzēto pasākumu veidiem un apjomu. Savukārt Komisija ik gadus Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Ministru Padomei iesniedz ziņojumu par zivsaimniecības struktūru, par struktūrpolitikas koordināciju Kopienas līmenī, par šim nolūkam veiktajiem pasākumiem, kā arī par Kopienas finansējumu tiem.

Paralēli struktūrpolitikas koordinācijai tika izstrādātas arvien plašākas kopējās struktūrprogrammas. Labs piemērs tām ir 1986. gada decembrī uz 10 gadiem pieņemtā programma, kuras izpildei pirmo piecu gadu laikā tika atvēlēts finansējums 80 miljonu ECU apmērā – pirmām kārtām zvejas flotes kuģu modernizācijai vai jaunu kuģu būvei, pēc tam veco kuģu likvidācijai vai likvidācijas termiņu noteikšanai, kā arī jaunu zvejas vietu izpētei un līdz šim maz izmantotu zivju sugu pētījumiem. Aizvien skaidrāka kļuva nepieciešamība samazināt ražošanas kapacitātes, lai uzlabotu zvejnieku konkurētspēju, paaugstinātu viņu ienākumu līmeni ilgstošākā laika posmā.

Pēc ilgstošām sarunām 1993. gadā tika izstrādāta un pieņemta izlīdzināšanas programma zvejas flotēm laika periodam līdz 1996. gadam. Vadoties no agrāk 1991. gadā noteiktajiem kapacitātes mērķiem, programma visām dalībvalstīm paredzēja zvejošanas ierobežošanu atkarībā no zivju sugām un nozvejas metodēm. Tika noteiktas arī augstākās robežas zvejas flotes lielumam. Tā kā reducēšanas likmes bija saistītas ar agrākajiem mērķiem, tad zvejas flotes samazināšana attiecībā pret situāciju programmas sākuma punktā dažādās dalībvalstīs bija ļoti atšķirīga.

Struktūrfonda reformas ietvaros tika izveidots vienots Zvejniecības vadības finansēšanas instruments (Financial Instrument for Fisheries Guidance – FIFG). Par lēmumiem zvejniecības veicināšanai lielā mērā ir atbildīgas dalībvalstis, izmantojot tām programmā paredzētos līdzekļus.

Zivju krājumu saglabāšana un kopēja izmantošanaAtšķirībā no principa, ka vienotajā ekonomiskajā telpā ietilpstošos ūdeņus zvejai

var izmantot bez jebkādas nacionālās diskriminācijas, piekrastes zvejas aizsardzībai vismaz uz pieciem gadiem tika ieviesta trīs jūras jūdžu aizsardzības zona. 1970. gada janvārī spēkā stājoties noteikumam par zvejas zonu paplašināšanu no 12 līdz 200 jūras jūdzēm, Kopienai vajadzēja meklēt risinājumu zivju krājumu kopējai izmantošanai un saglabāšanai. Šim nolūkam vajadzēja panākt vienošanos par kopējām nozvejas kvotām un to sadalījumu dalībvalstu starpā. Kopienai paplašinoties ar Lielbritāniju, Īriju un Dāniju (1973), kā arī ar Spāniju un Portugāli (1986), jaunpienākušajām dalībvalstīm katrai tika pieļauts izņēmuma nosacījums, kas uz

desmit gadiem saglabāja to tiesības uz 6 vai, attiecīgi, 12 jūras jūdžu zonas saglabāšanu.

Laika posmā no 1976. līdz 1982. gadam Padomei nenācās viegli panākt pieļaujamo kopējo nozvejas kvotu noteikšanu un to sadalīšanu dalībvalstu starpā, kā arī noteikumu izstrādāšanu par piekļūšanu piekrastes ūdeņiem. Tomēr 1983. gada 25. janvārī visi konflikti tika izbeigti. Dalībvalstīm uz 20 gadiem tika piešķirtas tiesības izveidot nacionālās aizsardzības zonas līdz 12 jūras jūdzēm no krasta ar noteikumu, ka citu dalībvalstu tradicionālās zvejas aktivitātes šajās teritorijās lielā mērā tiks turpinātas. Nozvejas kvotas nozīmīgākajām zivju sugām tika noteiktas uz nākamajiem 20 gadiem, taču sakarā ar zivju krājumu izmaiņām šīs kvotas nācās nepārtraukti koriģēt.

Konkurences un arvien vairāk sarūkošo zivju krājumu dēļ aizvien lielāku nozīmi ieguva nozvejas apjoma kontroles un kopīgi pieņemto zvejas metožu ierobežojumu problēma. Šajos jautājumos Padome 1993. un 1996. gadā vienojās par vairāku nopietnu pasākumu realizāciju. Tagad dalībvalstu attiecīgajām iestādēm ir pienākums pret noteikumu pārkāpējiem pielietot attiecīgus sodus, līdz pat kriminālapsūdzības ierosināšanai tiesā. Par nozvejas kontroli atbildīgas ir dalībvalstis. Uz visiem zvejas kuģiem jābūt kuģa žurnālam, ar kura palīdzību ir iespējams pārbaudīt, vai kuģī esošais loms atbilst Kopienā pieņemtajiem noteikumiem par zivju sugu veidiem lomā un zvejai izmantojamo tīklu veidiem. Kopienas veiktos kontroles pasākumus uzlabo nepārtraukta kuģu novērošana ar satelītu palīdzību, kā arī pēkšņas kuģu inspekcijas.

Zvejniecības līgumiES ir noslēgusi līgumus ar 26 Āfrikas, Āzijas, Ziemeļamerikas un Latīņamerikas

valstīm, kas veicina jaunu darba vietu radīšanu zivsaimniecības sektorā kā pašā Kopienā, tā arī partnervalstīs. Līgumu rezultātā Kopienas tirgus saņem 25 % no kopējās zivju produkcijas. Zvejniecības līgumi ir pastāvīgi attīstījušies kā satura, tā arī apjoma ziņā. “Pirmās paaudzes līgumi” zvejas iespējas Kopienai trešo valstu ūdeņos apmaiņā pret līdzvērtīgām tiesībām Kopienas ūdeņos vai arī apmaiņā pret finansu kompensāciju, un/vai piekļūšanu tirgum. 1994. gadā noslēgtā vienošanās ar Argentīnu, kurā tika paredzēta kopuzņēmumu un terminētu uzņēmumu apvienību veidošana starp Kopienas kuģniecībām un ieinteresētajām kompānijām Argentīnā, ir uzskatāma par pirmo “otrās paaudzes līgumu”. Atjaunojot jau esošos līgumus un slē-dzot līgumus ar jaunām valstīm jānostiprina otrās paaudzes līguma modelī ietvertais partnerattiecību aspekts, vienlaikus ievērojot abu pušu intereses un nepieciešamību saglabāt zivju krājumus.

Vinfrīds fon Urfs(Winfried von Urff)

Eiropas ABC pamattermini

Sastādījis Olafs Hillenbrands

Agenda 2000: 1997. gada 16. jūlijā Eiropas Komisijas iesniegtā Agenda 2000 (Darba kārtība 2000) ietver priekšlikumus Savienības tālākai attīstībai, kuru priekšplānā ir plānotā paplašināšana (paplašināšana) uz austrumiem. Kopumā Agenda 2000 satur četrus dokumentus. Visplašākajā daļā tiek izskatīta Centrālās un Austrumeiropas valstu atbilstība izvirzītajiem iestāšanās kritērijiem. Kā pirmo soli Komisija iesaka iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Poliju, Ungāriju, Čehiju, Slovēniju, Igauniju un Kipru. Tālāk Agenda 2000 ir ietverti priekšlikumi attiecībā uz ES budžeta politiku, lauksaimniecības politikas reformu, kā arī strukturālo fondu nākotni.

Akceptēšanas procedūra: Pēc akceptēšanas procedūras tiesību akts spēkā stājas tikai tad, ja to ir akceptējis arī Eiropas Parlamenta vairākums. Šāda procedūra tiek pielietota, piemēram, attiecībā uz Savienības pilsonību, struktūru un Kohēzijas fondiem, tiešo vēlēšanu noteikumiem, starptautiskajiem līgu-miem, kā arī uz iestāšanos Eiropas Savienībā.

Antidempinga un izlīdzinājuma nodeva: Antidempinga nodevas tiek palielinātas, ja tiek ievestas preces par zemākām cenām, nekā tās ir eksportējošās valsts vietējā tirgū. Ja preces eksportējošajā valstī tiek atbalstītas ar subsīdijām, paaugstina izlīdzinājuma nodevas. Pēdējo gadu laikā šīs nodevas sakarā ar plašiem pasākumiem muitu atcelšanai savu nozīmi ir zaudējušas. Priekšnosacījums to paaugstināšanai ir konkurenci traucējoši, ar iekšējo tirgu nesavienojami atvieglojumi noteiktiem uzņēmējiem vai ražošanas nozarēm.

Apvienošanās kontrole: 1990. gada septembrī stājās spēkā Nolikums par uzņēmumu apvienošanās kontroli. Saskaņā ar to Komisijas kontrolei tiek pakļauti uzņēmumi, kuru apgrozījums visā pasaulē pārsniedz 5 miljardus ECU un kas plāno apvienošanos pāri dalībvalstu robežām. Rīkojuma mērķis ir nepie-ļaut pārmērīgu uzņēmuma nostiprināšanos kādā no ekonomikas sektoriem.

Apvienošanās līgums: 08.04.65. noslēgtais Apvienošanās līgums paredzēja kopēju orgānu izveidošanu Eiropas Atomenerģijas kopienai (EAK), Eiropas Ogļu un tērauda kopienai (EOTK) un Eiropas Ekonomiskajai kopienai (EEK). 01.07.67. stājās spēkā Līgums par Eiropas Kopienas kopējās Padomes un kopējās Komisijas izveidošanu (Eiropas Komisija, Eiropas Savienības Ministru Padome). Eiropas Parlaments un Eiropas Justīcijas tiesa jau kopš EEK un EAK dibināšanas atbildēja par visām trijām kopienām.

Ārējā muita: Laika posmā līdz 1968. gadam Eiropas Ekonomiskajā kopienā (EEK) izveidojoties muitas savienībai, no senāk atdalītiem muitas apgabaliem pakāpeniski izveidojās vienotas muitas teritorija. Tādējādi līdz ar vienotu muitas tarifu ieviešanu – “vienotu ārējo muitu” - līdzšinējās muitas tika atceltas. No 1975. gada visi kopīgie ienākumi, kas tiek iegūti no ārējās muitas, tiek ieskaitīti EK budžetā.

Atskaitījumi: ir sava veida importa nodoklis lauksaimniecības ražojumiem no trešajām valstīm. Ar atskaitījumu palielināšanu pie ES ārējam robežām imports padārdzinās uz atšķirību starp zemākajām pasaules tirgus cenām un Kopienas iekšienē spēkā esošajām lauksaimniecības ražojumu cenām. Atskaitī-jumi tātad ir mainīgās nodevas, kas svārstās atkarībā no pasaules tirgus cenām. ES lauksaimniekiem atskaitījumi nodrošina augstas noieta cenas (lauksaimniecības politika) un ir nozīmīgs Savienības ienākumu avots. Eksportā pretpasākums ir eksporta piemaksas minēto cenu svārstību izlīdzinājumam.

Baltā grāmata: Saskaņā ar ES terminoloģiju Baltā grāmata satur profesionāli izstrādātus, konceptuālus priekšlikumus noteiktās politikas jomās. Pretstatā tam Zaļajā grāmatā konceptuālās izstrādes tiek iesniegtas kā diskusiju priekšlikumi lēmumu pieņemšanai.

Baltā grāmata ekonomiskās attīstības, konkurences spēju un nodarbinātības veicināšanai: Eiropas Komisijas 1993. gada decembrī iesniegtā Baltā grāmata satur stratēģiskus priekšlikumus, kam, starp citu, ir jākalpo augstā bezdarba līmeņa pazemināšanai Eiropas Savienībā. Baltā grāmata bez uz tirgu orientētas ekonomiskās politikas paredz arī infrastruktūru attīstīšanu, izveidojot to transeiropeisko tīklu, kā arī nodarbinātības politikas pasākumus, kas galvenokārt būs jārealizē dalībvalstīm pašām. Tādā veidā Komisija cer līdz desmitgades beigām uz pusi samazināt bezdarbu (nodarbinātības politika).

Baltā grāmata iekšējā tirgus izveides pilnīgai pabeigšanai: 1985. gadā Komisijas iesniegtajā un Eiropas Padomes pieņemtajā Baltajā grāmatā ir publicēts 282 priekšlikumu un pasākumu katalogs, kurus realizējot tiks novērstas kopējo iekšējo tirgu traucējošās (kavējošās) fiziskās, tehniskās un nodokļu barjeras. Komisija Padomei un Eiropas Parlamentam ik gadu iesniedz ziņojumu par realizētajiem pasākumiem. Līdz 1993. gada 1. janvārim tika pieņemti 95 % no Baltajā grāmatā paredzētajiem pasākumiem.

Barselonas konference: 1995. gada novembrī ES valstis, kā arī divpadsmit blakus esošās Vidusjūras valstis kopīgā konferencē vienojās par Barselonas deklarāciju. Lai nodrošinātu stabilitāti Vidusjūras telpā, kopumā tika apspriestas trīs darbības jomas. Pirmā paredz politiskas un drošības politikas partnerattiecības, garantējot cilvēktiesības un politiskās pamatbrīvības. Otrajā jomā tiek paredzēta Eiro – Vidusjūras brīvās tirdzniecības zonas radīšana līdz 2010. gadam. Deklarācijas trešā joma veltīta sociālo un kultūras jautājumu veicināšanai, to skaitā savstarpējai kultūras un reliģijas respektēšanai. Barselonas konference tādējādi ir aizsākums padziļinātām attiecībām starp ES un tās dienvidu kaimiņvalstīm (ārējās attiecības) .

BC-NET, Konsultāciju tīkls uzņēmēju kooperācijai: 1988. gadā izveidotais Konsultāciju tīkls uzņēmēju kooperācijai ir sabiedriskā un privātā sektora uzņēmēju konsultantu apvienība. Tie ir saistīti caur uzņēmēju kooperācijas centrālo datu apstrādes biroju Briselē un ar starpniecību palīdz vidējā lieluma uzņēmumu kooperācijas partneriem ES valstīs, kā arī citās trešajās valstīs. Ar kooperāciju, kurai robežas šķēršļus nerada, mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, neraugoties uz to ierobežoto kapacitāti, tiek padarīta iespējama līdzdalība ES pētniecības un attīstības programmās. Adrese: Business Cooperation Center, 80, Rue d’Arlon, B- 1040 Brüssel. Internet: http://www2.echo.lu/echo/databases/en/bcnet.html.

Beniluksa valstis: Benelux apzīmē organizētu Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas ekonomisko sadarbību. 1944. gadā šīs valstis līgumā vienojās par muitas savienības izveidi. 40. – 50. gados līgums un līdz ar to ekonomiskā integrācija tika vairākkārtīgi paplašināta. Kaut arī pēc Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) dibināšanas Beniluksa valstu ekonomikas politika tika iesaistīta Kopienā, tomēr to ciešā sadarbība, ņemot vērā lielo politisko nozīmi, vēl joprojām veic nozīmīgu funkciju. Beniluksa savienības ģenerālsekretariāta mītne atrodas Briselē.

BEUC: BEUC (Bureau Europeenne des Unions des Consumateurs) ir nacionālo patērētāju savienību jumta organizācija, kas ES līmenī iestājas par patērētāju interešu pārstāvēšanu. Adrese: Avenue de Tervueren, 36, bte. 4, B-1040 Brüssel.

Briseles līgums: Francijas, Lielbritānijas, Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas 1948. gadā parakstītais Briseles līgums (Rietumu savienība) ir kolektīvas aizsardzības un saimnieciskas, sociālas un kultūras sadarbības līgums, kura termiņš ir piecdesmit gadi. Ar NATO nodibināšanu šis līgums zaudēja savu nozīmi kā centrālā koordinācijas vieta drošības politikas jomā. Pēc Eiropas aizsardzības kopienas (EAK) izjukšanas Briseles pakts 1954. gadā atbilstoši Londonas deviņu lielvalstu konferencei tika paplašināts un pārveidots par Rietumeiropas Savienību (RES).

Brīvā kapitāla kustība: Ar brīvo kapitāla kustību jāsaprot kapitāla kustība starp valstīm ar dažādām valūtām. Kapitāla kustība valstu starpā parasti ir ierobežota, jo tā ietekmē maksājuma bilanci un līdz ar to arī valsts valūtas stabilitāti. 1988. gadā ES Padome nolēma pilnībā liberalizēt kapitāla kustību ES dalībvalstīs līdz 01.07.90. Kapitāla kustība starp ES dalībvalstīm un trešajām valstīm saskaņā ar Kopienas uzskatiem ir jāliberalizē pēc iespējas tālāk (iekšējais tirgus).

Brīvā preču kustība: Brīva preču kustība ir viena no četrām Kopējam tirgum nepieciešamajām pamatbrīvībām. Brīva preču plūsma pāri ES iekšējām robežām, no vienas puses, prasa muitas un nodokļu harmonizēšanu, bet, no otras puses, vienotus noteikumus veselības, patērētāju un apkārtējās vides aiz-sardzībai, kā arī visu pārējo tirdzniecības šķēršļu novēršanu. Kopiena līdz ar iekšējā tirgus pilnīgu izveidošanu sasniedza brīvas preču kustības mērķi. Tomēr dažās jomās vēl eksistē izņēmumi vai arī pārejas noteikumi. Kopš 1993. gada nepieciešamā kontrole vairs nenotiek uz robežām, bet gan tieši uzņēmumos.

Brīvās tirdzniecības līgums: Brīvās tirdzniecības līgums ir tirdzniecības līgums, kas pilnībā atceļ muitas nodokļus un tirdzniecības preču apjoma ierobežojumus starp līguma partneriem. 1972./73. gadā Eiropas Kopiena noslēdza šāda veida līgumus ar atsevišķām EBTA valstīm.

Brīvās tirdzniecības zona: Brīvās tirdzniecības zona ir vismaz divu muitas apgabalu grupējums, kurā atcelti muitas nodokļi un citi ārējās tirdzniecības ierobežojumi. Atšķirībā no muitas savienības, kuras ietvaros atsevišķās valstis ievieš vienotu ārējo muitas tarifus, brīvās tirdzniecības zonā apvienotās valstis saglabā savus muitas tarifus attiecībā pret trešajām valstīm. EBTA ir brīvās tirdzniecības zonas piemērs Eiropā, kam Amerikā atbilst NAFTA.

Brīvības, drošības un tiesību telpa: Amsterdamas līgums Eiropas Savienību paredz saglabāt kā brīvības, drošības un tiesību telpu un pakāpeniski attīstīt to tālāk. Šajā nolūkā piecu gadu laikā pēc līguma stāšanās spēkā ir jānodrošina brīva personu pārvietošanās bez robežkontroles. Lai radītu vismaz Šengenas līgumam atbilstošu aizsardzības un drošības apjomu, kontroles atcelšanu uz robežām papildinās aizsargpasākumu virkne, kas līdz šim atradās tieslietu un iekšlietu starpvaldību sadarbības jomā (piemēram, ārējo robežu kontrole, tiesības uz patvērumu, ieceļošana, noziedzības apkarošana un tehniskā sadarbība pārvaldes jomā). Šobrīd lēmumi par šiem pasākumiem, tāpat kā līdz šim, ir jāpieņem vienbalsīgi, taču pēc pieciem gadiem tie pilnībā vai daļēji tiks iekļauti līdzlemšanas procedūrā.

Bundesrāta Eiropas kamera: Pēc Vienotā Eiropas akta pieņemšanas 1988. gadā izveidotā Bundesrāta Eiropas kamera ir orgāns, ar kura palīdzību federālās zemes piedalās visu ES lēmumu pieņemšanā. Saskaņā ar izmaiņām VFR pamatlikuma 23. pantā Eiropas Savienības lietu izlemšanā piedalās ne tikai Bundestāgs, bet arī federālās zemes caur Bundesrātu. Vācu Eiropas politikas jautājumos, kas attiecas uz Federālajām zemēm, tām tiek piešķirtas līdzteikšanas tiesības. Bez tam jebkurai kārtējai valsts suverēno tiesību nodošanai ES kompetencē ir nepieciešama Bundesrāta piekrišana. Lai efektīvāk izmantotu savas tiesības, Bundesrāta (kurā ietilpst 16 federālo zemju pārstāvji) Eiropas kamerai ir tiesības uz patstāvīgu lēmumu pieņemšanu Bundesrāta vārdā (VFR pamatlikuma 52. pants). Bez tam 1993. gada februārī tika nodibināta vēl federālo zemju Eiropas ministru konference, kuras mērķis ir veicināt labāku federālo zemju Eiropas politisko interešu koordināciju (Vācija un Eiropa).

Bundestāga Eiropas komisija: Saskaņā ar 1992. gada decembrī izdarītajām izmaiņām konstitūcijā Bundestāgam un Bundesrātam ir tiesības piedalīties Eiropas savienības lietu izlemšanā. Saskaņā ar VFR pamatlikuma (konstitūcijas) 45. pantu Bundestāgs var pilnvarot jaunizveidoto Eiropas Savienības lietu komisiju uzņemties Bundestāga tiesības iepretim Federālajai valdībai atbilstoši VFR pamatlikuma 23. pantam.

CEDEFOP: (Centre europeen pour le developpement de la formation professionnelle). 1975. gadā Kopienas izveidotā Eiropas profesionālās izglītības veicināšanas centra (EPIVC) mītne kopš 1994. gada atrodas Salonikos. Tā uzdevumos ietilpst atbalsts Eiropas sadarbībai profesionālās izglītības jomā (izglītības politika). Adrese: P.O. Box 27, GR - 57001, Thessaloniki. Internet: http//www.cedefop.gr

CEFTA: 1992. gadā nodibinātā Centrāleiropas brīvās tirdzniecības zona paredz ekonomisko sadarbību, muitas atcelšanu, kā arī kopīgā tirgus izveidi starp tās dalībvalstīm. CEFTA aptver Poliju, Slovēniju, Slovākiju, Rumāniju, Čehiju un Ungāriju. Iestāties tajā vēlas arī Baltijas valstis, Bulgārija un Ukraina.

Cehini Ziņojums: 1988. gadā iesniegtais Cehini ziņojums ir EK Komisijas iniciēts pētījums par iekšējo tirgu 1992. gadā. Tas analizēja Kopīgā tirgus ekonomiskās sekas un Eiropas Kopienai ilgtermiņa perspektīvā prognozēja ekonomisko attīstību un konkurences priekšrocības. Atkrītot šķēršļiem (robežu kontrolēm, tehniskajām tirdzniecības barjerām, nodokļu barjerām utt.), varēja tikt īstenoti izmaksu ietaupījumi par aptuveni 200 miljardiem ECU. Rezultātā dažu gadu laikā radās zemas patēriņa cenas, palielinājās ekonomikas attīstības pieaugums un tika radītas vismaz 1,8 miljoni jaunas darba vietas.

CEN/Cenelec: CEN (Eiropas Standartizācijas komiteja) un Cenelec (Eiropas elektrotehniskās standartizācijas komiteja) ir Eiropas standartu komisijas. Vienotās Eiropas standartu institūcijas mītne ir Briselē un tā ir ES un EBTA (Eiropas brīvās tirdzniecības asociācija) nacionālo standartu apvienība. Komisija un Padome Eiropas Savienībā definē prasību profilu (piemēram, kopīgi noteikumi drošības, veselības aizsardzības prasībām, minimuma standarti patērētāju aizsardzībai) ražojumiem, ko pēc tam īsteno Eiropas standartu komitejas. Ar šiem nacionālās normas aizstājošajiem Eiropas standartiem tiek sekmēta ražošanas priekšrakstu harmonizācija.

CERN: CERN (Conseil Europeen pour la Recherche Nucleaire) ir 1954. gadā dibināta Eiropas starpvalstu organizācija kodolpētniecībā, tās mītne atrodas Ženēvā. Mērķis ir Eiropas valstu sadarbība kodolpētniecības jomā tīri zinātniskos un fundamentālos jautājumos, kā arī ar to saistīto pētniecību. Adrese: CH-1211 Genf 23.

Ciešāka sadarbība: Amsterdamas līgumā ietvertā fleksibilitātes klauzula ļauj ES dalībvalstīm pie noteiktiem nosacījumiem realizēt ciešāku savstarpējo sadarbību (nekā ES līmenī). Šim nolūkam gan var izmantot Eiropas Savienības institūcijas un procesus. Ievērojot to, ciešākai sadarbībai jākalpo Eiropas Savienības pamatmērķiem, tajā jābūt iesaistītam dalībvalstu vairākumam, un tai jābūt atvērtai visām dalībvalstīm. To var izmantot kā pēdējo iespēju, ja attiecīgo priekšlikumu nav iespējams realizēt ES līmenī. Šādas sadarbības ietvaros notiekošajās apspriedēs var piedalīties visas dalībvalstis, savukārt pieņemtie lēmumi ir saistoši tikai sadarbībā iesaistītajām dalībvalstīm (fleksibilitāte).

COPA: COPA (Comite des Organisations Professionnelles Agricoles de la CEE) ir ES Profesionālo lauksaimniecības organizāciju komiteja (PLOK). COPA ir viena no lielākajām interešu apvienībām Kopienas ietvaros. Tā pastāvīgi kontaktējas ar ES institūcijām un pauž viedokļus par Kopienas kopējās lauksaimniecības politikas attīstību. Tās mērķis kopš dibināšanas 1958. gadā ir lauksaimnieku dzīves un darba apstākļu nodrošināšana, kā arī ienākumu uzlabošana. Adrese: Rue de la Science 23-25, B- 1040 Brüssel.

COST: COST (European Coordination of Scientific and Technical Research) - EK programma sadarbībai pētniecības jomā. Vairāk nekā 20 valstu Eiropas sadarbība zinātniskajā un tehniskajā pētniecībā. Pamatprincips ir kopīga pētniecības projektu plānošana informātikas, okeanogrāfijas, metalurģijas un izejvielu, vides aizsardzības, meteoroloģijas, lauksaimniecības, pārtikas līdzekļu tehnoloģijas, medicīniskās pētniecības un veselības aizsardzības (Pētniecības un tehnoloģijas politika) jomās, izmantojot valstu individuālu finansējumu.

Cukura vienošanās: Cukura protokols ir papildinājums pie Lomē vienošanās attīstības politikas ietvaros. ES pārsvarā uz lauksaimniecību orientētajām attīstības valstīm kā pasākumu to ieņēmumu nodrošināšanai ik gadu garantē noteiktu jēlcukura iepirkšanas daudzumu par ES cenām, kas ir ievērojami augstākas par pasaules tirgus cenām.

Dalībvalsts tiesību apturēšana: 1997. gadā parakstītajā Amsterdamas līgumā pirmo reizi ir paredzēts, ka, ja kāda ES dalībvalsts smagi un ilgstoši pārkāpj pamattiesības, tai var tikt apturētas balsošanas un citas tiesības (LES F 1. pants). Šādā gadījumā Padomei kopīgā valstu un valdību vadītāju sēdē, pamatojoties uz dalībvalstu trešās daļas vai Komisijas priekšlikumu, kā arī pēc Eiropas Parlamenta piekrišanas vienbalsīgi – bez jautājumā iesaistītās dalībvalsts – ir jākonstatē, ka notiek smagi un ilgstoši brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību, kā arī tiesiskas valsts pamatprincipu pārkāpumi. Lēmumu par dalībvalsts tiesību apturēšanu izmainīt vai atkal atcelt var kvalificēts Padomes vairākums (lēmumu pieņemšanas procedūra).

Dānijas izņēmuma noteikumi: Dānijā pēc referendumā paustā “nē”Māstrihtas līgumam (02.06.92.) ES Padome Edinburgā 1992. gada decembrī formulēja rezolūciju, kas Dānijai līguma ratifikāciju atļāva pēc otrā referenduma 1993. gada maijā. Saskaņā ar to Dānijai nav saistību piedalīties 1) Ekonomiskās un monetārās savienības un kopīgās valūtas ieviešanas trešajā pakāpē; 2) piedalīties kopīgās aizsardzības politikas sagatavošanā un īstenošanā (Kopējā ārējā un drošības politika); 3) ierobežot nacionālo pilsonību paredzētās Savienības pilsonības ietvaros. 4) pilnvaru nodošanas Kopienas

kompetencē gadījumā tieslietu un iekšlietu jomās bez tam ir nepieciešams Dānijas parlamenta piecu sestdaļu balsu vairākums vai arī vēl viena tautas nobalsošana. Turklāt tika noteikts, ka ikviena valsts turpmāk var saglabāt un uzlabot savu ienākumu politiku, savus mērķus vides aizsardzībā, kā arī savus sociālos pakalpojumus.

Darba valodas: Pamatojoties uz vienbalsīgi pieņemtu Padomes nolikumu, ES institūcijām tagad ir vienpadsmit vienlīdzīgas darba valodas: dāņu, vācu, angļu, somu, franču, grieķu, itāliešu, nīderlandiešu, portugāļu, zviedru un spāņu. Tā kā savai valodai tiek piešķirta liela simboliska vērtība, neviena valsts no savas valodas neatsakās. Ikviens ES likumdošanas dokuments tiek pārtulkots visās darba valodās. Vairāk nekā katrs piektais ES darbinieks ir nodarbināts tulkošanas dienesta darbā. Ministru līmenī darba valodas ir angļu, franču, kā arī aizvien vairāk vācu valoda. Eiropas Justīcijas tiesa Luksemburgā lieto vienīgi franču valodu.

Delora ziņojums: 1988., 1989. gadā izstrādātais Delora ziņojums ir Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izveidošanas triju pakāpju plāns. Toreizējā Komisijas priekšsēdētāja Žaka Delora vadītā ekspertu komisija, kuras sastāvā bija nacionālo emisijas banku prezidenti, kā arī neatkarīgi speciālisti, izstrādāja programmu, par kuras realizēšanu 1989. gada jūnijā izlēma ES Padome savā Madrides galotņu tikšanās laikā. Ar Māstrihtas līgumu pakāpju plāns tika noteikts ar līgumu. Pirmā pakāpe, kas paredz kapitāla plūsmas liberalizāciju un pastiprinātu koordināciju, sākās 1990. gada 1. jūlijā. Ar otrās pakāpes sākšanos 1994. gada 1. janvārī ir paredzēta ciešāka dalībvalstu ekonomiskās politikas koordinācija. Turklāt tika izveidots Eiropas Monetārais institūts (EMI), kura mītne atrodas Frankfurtē pie Mainas (LEK. 109. e, f panti). Trešajā pakāpē, pilnveidojot Ekonomisko un monetāro savienību ar stingriem maiņas kursiem, tiek izveidota Eiropas Centrālā banka. Līgumā par Eiropas Savienību Ekonomiskās un monetārās savienības realizēšana ir paredzēta, vēlākais, līdz 1999. gada 1. janvārim (LEK, 109. j pants).

Delora pakete – I: Delora pakete – I ir 1987. gadā Komisijas iesniegta reformu pakete. Priekš-

likumos ietverta EK finansu sistēmas reforma, lauksaimniecības izdevumu ierobežošana, strukturālo fondu palielināšana, kā arī jauni nosacījumi budžeta realizēšanai (budžeta politika). Tie veido pamatu ES Padomes 1988. gada februārī Briselē pieņemtajiem lēmumiem un līdz ar Vienoto Eiropas aktu bija nozīmīgs priekšnosacījums iekšējā tirgus programmas (iekšējais tirgus) īstenošanai.

Delora pakete – II: Pēc Māstrihtas līguma parakstīšanas Komisija 1992. gada februārī iesniedza Delora paketi – II, kas paredz vidēja termiņa ES finansu plānošanu (budžeta politika). Ar lielākiem budžeta līdzekļiem ir jāsekmē Māstrihtas lēmumu īstenošana. Pirmām kārtām ir jāņem vērā ES konkurences spēja, dalībvalstu ekonomiskā un sociālā saliedētība (kohēzija), kā arī starptautiskās atbildības paplašināšanās. Paketi pieņēma ES Padome 1992. gada decembrī Edinburgā. Tajā cita starpā ir ietverta ES pašu līdzekļu pakāpeniska palielināšana no 1,2 % līdz 1,27 % no iekšzemes kopprodukta līdz 1999. gadam, tālāka strukturālo fondu palielināšana, kā arī kohēzijas fonda izveide.

Demokrātijas deficīts: Biežo pārmetumu par demokrātijas trūkumu Eiropas Savienībā iemesls ir tāds, ka ES nacionālajiem parlamentiem ir atņēmusi kompetences, taču nav attiecīgi demokrātiskā veidā leģitimējusi. ES politiskajā sistēmā nav tiešās demokrātiskās vēlēšanās ievēlētas Eiropas valdības. Lēmumus – aiz slēgtām durvīm – pamatos pieņem ES Padome. Neraugoties uz tiešās vēlēšanās ievēlēta Eiropas Parlamenta tiesību pakāpenisku paplašināšanu, tā vara, salīdzinot ar demokrātiskām valstīm, ir maza. Apjomos, kādos Savienība turpinātu virzīties uz priekšu kvalitatīvas valsts virzienā, demokrātijas trūkuma samazināšana kļūtu nozīmīgāka.

Direktīvas: Direktīvas ir Kopienas orgānu tiesiskie akti. Padome vai Komisija ES dalībvalstīm direktīvās noteikto mērķu sasniegšanai uzliek par pienākumu noteiktā laika periodā izdarīt izmaiņas nacionālajos likumos vai arī izdot jaunus likumus.

Diskriminācijas aizliegums: Diskriminācijas aizliegums aizliedz atšķirīgu izturēšanos pret dažādām pavalstniecībām teritorijās, kurās ir spēkā EK līgums. Kā papildinājums pie tiesībām brīvi izvēlēties dzīvesvietu, tas ir būtisks priekšnosacījums iekšējam tirgum līdzīgiem apstākļiem. Turklāt tas stiprina eiropiešu vienlīdzības un piederības sajūtu, kas ir būtiska Eiropas identitātes izveidei.

Dūdža ziņojums: 1984. gadā Eiropas Savienības Padome pilnvaroja īra Džeimsa Dūdža (James Dooge) vadīto institucionālo jautājumu komisiju sagatavot priekšlikumus integrācijas efektīvākai funkcionēšanai. 1985. gadā iesniegtais Dūdža ziņojums pieprasa izveidot produktīvākas EK institūcijas. Turklāt tajā tiek nosaukti uzdevumi, kuriem Kopienai vispirms būtu jāpievērš uzmanība: īsta iekšējā tirgus un tehnoloģijas kopienas radīšana, Eiropas ekonomikas konkurētspēju stiprināšana, ekonomiskās konverģences veicināšana un Eiropas Monetārās sistēmas izveide, nepieciešamo līdzekļu sagādāšana EK ieņēmumu ietvaros (budžeta politika), kopīgo kultūras un civilizācijas vērtību bagātināšana, ārpolitiskās sadarbības pastiprināšana, nostiprinot Eiropas Politisko sadarbību (EPS). Dūdža ziņojums bija konsultāciju pamats 1986. gadā parakstītajam Vienotajam Eiropas aktam

Dzīves vietas brīvība: Dzīves vietas brīvība ietver ES pilsoņu tiesības apmesties citā dalībvalstī, lai pastāvīgi nodarbotos ar rūpniecību, lauksaimniecību vai brīvajām profesijām (LEK 52.–58. pants). Lai gan kopš 01.01.70. dzīves vietas brīvības ierobežošana ir aizliegta, tā de facto notiek dažādu profesionālo

noteikumu un atšķirīgu nacionālo uzturēšanās noteikumu dēļ. Ar harmonizācijas un savstarpējas profesionālo kvalifikācijas un diplomu atzīšanas palīdzību šie šķēršļi līdz 1992. gadam tika likvidēti vairumā jomu (iekšējais tirgus).

ECHO: 1992. gadā dibinātā “European Community Humanitarian Office” – ”Eiropas Savienības humanitārā biroja” vispārējs uzdevums ir iespējami ātri nodrošināt palīdzību un atbalstu katastrofās vai karos cietušajiem. ECHO sniedz neatmaksājamu palīdzību visām valstīm ārpus ES. Nozīmīgākā palīdzība attiecas uz iedzīvotājiem bijušajā Dienvidslāvijā, Ruandā, Burundi, Sudānā, Angolā, Haiti, Kaukāza reģionā, Afganistānā un Kubā (ārējās attiecības). Adrese: Rue de la Loi 200, B - 1049 Brüssel.

ECU (European Currency Unit): ECU ir Eiropas norēķinu un valūtas vienība. Tas ir valūtu grozs, kas ir aprēķināts pēc vienbalsīgi noteiktas Eiropas Monetārās sistēmas (EMSI) dalībvalstu naudas vienību vērtības. ECU ir Eiropas valūtas sistēmas būtiskākais elements. Eiropas valūtas sistēmā ekijs kalpo kā pamats novirzīšanās indikatoru noteikšanai starp Kopienas valūtām. ECU turklāt ir norēķināšanās vienība attiecībā uz prasībām un saistībām un tiek lietots kā saldo izlīdzinājums, kā arī dalībvalstu centrālo banku valūtu rezerve. Tāpat Kopiena ECU izmanto arī budžetu un fondu sagatavošanai, lauksaimniecības cenu noteikšanai, muitu paaugstināšanai un līdzīgiem norēķiniem. ECU var tikt izmantots arī privātos darījumos. Tā kā tas tiek aprēķināts no ES valūtu vidējās vērtības, tad, izmantojot ECU, samazinās ar maiņas kursu saistītais risks. 1997. gada rudenī ECU vērtība bija aptuveni 1,97 vācu markas.

EBTA: 1960. gadā dibinātā Eiropas brīvās tirdzniecības asociācija (EFTA) bija reakcija uz Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) dibināšanu, lai izvairītos no ekonomiska rakstura diskriminācijas. Laika gaitā abas organizācijas viena ar otru izveidoja ciešas ekonomiskās attiecības, kam 1994. gadā sekoja Eiropas Ekonomiskās telpas dibināšana. EBTA zaudēja savu nozīmi, kad daudzas dalībvalstis vairākās kārtās iestājās Kopienā (paplašināšana). Pēc Somijas, Zviedrijas un Austrijas iestāšanās ES (1995. gadā) EBTA ietilpst vairs tikai Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice.

EBTA paplašināšana: Pēdējā Eiropas Savienības paplašināšana līdz 15 dalībvalstīm notika 1995. gada 1. janvārī. Pēc tam kad 1994. gada aprīlī veiksmīgi tika noslēgtas iestāšanās sarunas ar toreizējām EBTA dalībvalstīm Austriju, Somiju un Norvēģiju, katrā valstī, kas bija izteikusi vēlmi iestāties, notika tautas nobalsošana. Tās laikā Norvēģijas iedzīvotāju lielākā daļa – tāpat kā jau 1972. gadā – nobalsoja pret un tādējādi noraidīja Norvēģijas iestāšanos ES.

EEK līgums: 25.03.57. Romā Beļģija, Vācijas Federatīvā Republika, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande parakstīja līgumus par Eiropas Ekonomiskās kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanu. EEK līgums kā visaptverošākais līgums ir Eiropas apvienošanās pamats. Tas tika divreiz ievērojami reformēts, pieņemot Vienoto Eiropas ktu (1986) un Māstrihtas līgumu. Līdz ar Māstrihtas līguma stāšanos spēkā EEK līgums tika pārdēvēts par ES līgumu (Eiropas Savienība).

Eiropas Aizsardzības kopiena (EAK): Eiropas Aizsardzības kopienas plāns pamatojās uz Plēvena plānu Eiropas armijas izveidošanai, kas 1950. gadā tika iesniegts Francijas Nacionālajā Asamblejā. Tas paredzēja nacionālo armiju vietā izveidot vienotu Eiropas armiju. 25.05.52. Beļģijas, Vācijas Federatīvās Republikas, Francijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Itālijas valdības parakstīja līgumu par EAK dibināšanu. Tomēr EAK līgums 30.08.54. tika noņemts no Francijas Nacionālās Asamblejas dienas kārtības un līdz ar to izjuka.

Eiropas Arodbiedrību savienība: 1973. gadā dibinātajā Eiropas Arodbiedrību savienībā (EAS) ar rezidenci Briselē ietilpst 28 Eiropas valstu arodbiedrību savienības, 14 nozaru arodbiedrību savienības, kā arī trīs novērotāju apvienības. EAS mērķis, no vienas puses, ir pārstāvēt Eiropas darba ņēmēju sociālās, ekonomiskās un kultūras intereses un vienlaicīgi pārraudzīt Eiropas demokrātijas uzturēšanu un stiprināšanu. EAS pārstāvji ir pārstāvēti vairākās ES un EFTA komitejās. Adrese: Bd. Emile Jacqmain 155, B-1210 Brüssel. Interneta mājas lappuse: http://www.etuc.org

Eiropas Attīstības fonds (EAF): 1957. gadā ES izveidotais un tās dalībvalstu uzturētais EAF finansē pasākumus ACP valstu ekonomiskās un sociālās attīstības sekmēšanai (attīstības politika). Bez ekonomiskajiem un sociālajiem investīciju projektiem tiek finansēti arī tehniskās sadarbības pasākumi, preču realizēšanas atvieglošanas un eksporta preču pārdošanas sekmēšanas pasākumi, kā arī palīdzības pasākumi ārkārtējas nepieciešamības gadījumos. Bez tam daļa EAF tiek izmantota eksporta ienākumu stabilizēšanai, izmantojot Stabex sistēmu mērķa pasākumiem ienākumu nodrošināšanā. Fonda darbības ilgums ir pieci gadi. 8. fonda (1995.-2000.) apjoms ir 13,3 miljardi ECU.

Eiropas augstskolu institūts: Eiropas augstskolu institūts ar rezidenci Fīzolē netālu no Florences uzsāka darbību 1976. gadā kā ES dalībvalstu starpvaldību institūts. Institūta mērķis ir dot ieguldījumu kultūras un zinātniskā mantojuma attīstībā un veicināšanā, veicot pētījumus un apmācību humanitāro un sabiedrības zinātņu jomās. 200 stipendiātu ar augstskolas diplomu studē četrās fakultātēs: Vēstures un Civilizācijas, Ekonomikas zinātņu, Jurisprudences, kā arī Politikas un Sociālo zinātņu fakultātē. Adrese: Via

dei Roccettini, Badia Fresolana, I-50016 San Domenica di Fiesole.

Eiropas cietoksnis: Izteiciens “Eiropas cietoksnis” pauž gan ES spēka atzīšanu, bet galvenokārt arī bažas par protekcionisma nostiprināšanos. Iekšējā tirgus izveidošana ir radījusi bažas ārpus Eiropas Savienības, ka ES par labu savai ekonomikai var tirdznieciski politiski norobežoties iepretim trešajām valstīm. Kopiena vienmēr šādus pārmetumus ir noraidījusi, argumentējot, ka šāda norobežošanās tai kā lielākajam pasaules tirdzniecības partnerim nozīmētu pašnāvību. Atsevišķi piemēri, kā grūtās sarunas GATT ietvaros līdz Urugvajas raunda beigām, “brīvprātīgās” importa kvotas japāņu automašīnām vai ES banānu politika norāda, ka pārmetumi par protekcionismu ne vienmēr ir pilnībā nepamatoti.

Eiropas Cilvēktiesību konvencija (ECK): ECK parakstīja Eiropas Padomes dalībvalstis 04.11.50. Tās ietvaros valstis apņemas kolektīvi aizsargāt svarīgākās pamattiesības. To skaitā ietilpst tiesības uz dzīvību, brīvību, personas neaizskaramību un drošību, tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves ievērošanu, tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, tiesības uz brīvu viedokļa paušanu un pulcēšanos, kā arī spīdzināšanas, verdzības un spaidu darbu aizliegums. Katrai personai ir tiesības griezties ar sūdzību nacionālajās iestādēs, ja tiek pārkāptas konvencijā uzskaitītās tiesības un brīvības. Cilvēktiesību ievērošanu pārbauda Eiropas Cilvēktiesību komisija, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā (Cilvēktiesību politika). Adrese: Eiroparat,Direktion für Menschenrechte, F-67006 Strasbourg Cedex.

Eiropas Ekonomiskā telpa: Pēc Eiropas Ekonomiskās telpas (EET) līguma parakstīšanas 1992. gadā ar Eiropas Ekonomisko telpu apzīmē EBTA un ES teritorijas. Šajā telpā ar 380 miljoniem iedzīvotāju pastāv brīva preču, pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka kustība līdzīgi kā iekšējā tirgū bez valstu robežām. Bez tam saskaņā ar EET līgumu EBTA valstis pārņēma ap 80 % EK nolikumu, kas attiecas uz iekšējo tirgu. Pēc negatīvā referenduma iznākuma Šveice Eiropas Ekonomiskajai telpai nevarēja pievienoties. Tādēļ ratifikācijas process tika aizkavēts, un EET līgums stājās spēkā tikai 01.01.94. Pēc trīs EBTA valstu iestāšanās ES 01.01.1995. EET nozīme samazinājās.

Eiropas Enerģijas harta: Pavisam 51 valsts ir iesaistīta 1991. gadā Hāgā pieņemtajā Eiropas Enerģijas hartā. To veido uzvedības kodekss un pamatlīnijas kopējās Eiropas sadarbības struktūras noteikumu izstrādāšanai enerģētikas jomā. Hartas mērķis ir enerģijas apgādes drošības palielināšana un kopējā Eiropas enerģijas tirgus veicināšana, ņemot vērā vides aizsardzības prasības. Līgums par Eiropas Enerģijas hartu tika parakstīts Lisabonā 17.12.94. pēc vairāk kā trīs gadu ilgām sarunām.

Eiropas Investīciju fonds: Ņemot vērā ekonomiskās situācijas pasliktināšanos un pieaugošo bezdarba līmeni, Eiropas Savienības Padome 1992. gada decembrī nolēma īstenot ekonomikas politiku un bezdarba samazināšanas iniciatīvu. 1994. gada jūnijā Komisijas uzraudzībā tika nodibināts Eiropas Investīciju fonds (EIF). Lai iekustinātu dalībvalstu ekonomiku, fondam, kas nodrošināts ar 2 miljardu ECU paša kapitālu, ir jāsekmē transeiropeiskās infrastruktūras izveidošana un mazo un vidējo uzņēmēju attīstība, uzņemoties aizdevumu garantēšanu (nodarbinātības politika).

Eiropas Jaunatnes centrs: Eiropas Jaunatnes centrs ir Eiropas Padomes starptautiskās izglītības un tikšanās centrs Strasbūrā. Tajā tiek organizēti semināri un kursi Eiropas jaunatnes apvienībām, dodot tām iespēju organizēties Eiropas līmenī, sekmējot sadarbību, informācijas apmaiņu un nodrošinot, lai to viedoklis tiek uzklausīts (jaunatnes politika). Adrese: Rue Pierre de Coubertin 30, F-67000 Strasbourg Wacken.

Eiropas kamera (Eurochambres): 1958. gadā izveidotā Eiropas rūpniecības un tirdzniecības kameru jumta organizācija (Eurochambres) ietver 32 apvienības, tai skaitā arī Vācijas Rūpniecības un Tirdzniecības Padomi, kas atrodas Bonnā. Eiropas kamera, kas atrodas Briselē, ar tajā iesaistītajām apvienībām pārstāv vairāk nekā 1200 rūpniecības un tirdzniecības kameras, kas savukārt Eiropā pārstāv vairāk kā 14 miljonus uzņēmēju. Adrese: 5, Rue Archimede, boite 4, B-1040 Brüssel.

Eiropas kodols: 1994. gadā izstrādātais Šoibles – Lamersa (Schäuble/Lamers) dokuments atdzīvināja diskusijas par to, vai zināmam dalībvalstu kodolam, kā Ekonomiskās un monetārās savienības gadījumā, vajadzētu atsevišķās integrācijas jomās izvirzīties tālāk uz priekšu nekā citām valstīm. Pretējā gadījumā, pieaugot dalībvalstu skaitam un ar to saistītajai dažādībai, Eiropas Savienība varētu nonākt briesmās, jo tās rīcības un tālākās attīstības spējas tiktu apdraudētas. Tomēr nav skaidrs, vai šāds Eiropas kodols, respektīvi pakāpeniskās integrācijas formas, dotu efektīvākus rezultātus un lielāku fleksibilitāti, vai tomēr radītu šķelšanos ES, jo tā sekas būtu dažādu dalībvalstu klašu veidošanās. Amsterdamas līgumā ietvertā fleksibilitātes klauzula definē nosacījumus, kurus ievērojot atļauts sekmēt ciešāku sadarbību (fleksibilitāte).

Eiropas koledža Brigē: 1949. gadā Eiropas Padomes dalībvalstu izveidotā Eiropas koledža Brigē katru gadu dod iespēju 250 studentiem ar augstskolas diplomu padziļināti studēt Eiropas integrāciju viengadīgas studiju programmas ietvaros un saņemt diplomu. Pieteikties var kandidāti ar izglītību jurisprudencē, ekonomikā vai politikas zinātnē, kam ir pietiekošas zināšanas Eiropas koledžas darba valodās – angļu un franču valodā. Eiropas kustība Vācijā piešķir stipendijas Eiropas koledžas vācu

studentiem. Adrese: College d’Europe, Dyver 11, B-8000 Brügge; adrese uzziņām: Europa-Zentrum, Bachstraße 32, 53115 Bonn.

Eiropas konstitūcija: Eiropas konstitūcija būtu Eiropas Savienības juridiskais pamats. Šāda konstitūcija nozīmētu kvalitatīvu ES tālāko attīstību un nostiprinātu Savienības politiskās rīcībspējas. 1984. gadā Eiropas Parlaments iesniedza Eiropas Savienības dibināšanas konstitūcijas projektu. Eiropas konstitūcijai vajadzēja padarīt caurskatāmāku ES politisko sistēmu un līdz ar to ierobežot leģitimācijas, identitātes un efektivitātes problēmas. Satura ziņā tā reglamentētu kompetenču sadalījumu un Savienības federālās struktūras, noteiktu lēmumu pieņemšanas procesu un kodificētu pamattiesību kopējo sastāvu. Māstrihtas līgums paredz arvien ciešāku dalībvalstu apvienošanos Eiropas Savienībā. Daži autori Māstrihtas un Amsterdamas līgumus (Amsterdamas līgums) saprot kā soļus Eiropas konstitūcijas virzienā.

Eiropas Kosmosa aģentūra (ESA): ESA (European Space Agency) tika nodibināta 1975. gadā. Tā koordinē Eiropas valstu sadarbību kosmosa izpētes un tehnoloģiju jomā, kā arī sadarbību ar amerikāņu kosmosa aģentūru NASA. Tās darbs ir saistīts vienīgi ar mierīgiem nolūkiem. ESA ir panākumi satelītu tehnikas jomā, Eiropas nesējraķetes Ariane un kosmosa laboratorijas Spacelab izstrādāšanā. Adrese: 8-10 Rue Mario Nikis, F-75738 Paris Cedex 15. Interneta mājas lappuse: http://www.esrin.esa.ita

Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonds (ELVGF): ELVGF ir paredzēts ES dalībvalstu Kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanai. Tam uzdots realizēt tirgus atbalsta pasākumus un sekmēt lauksaimniecības pārstrukturēšanu. ELVGF ir divas nodaļas: Garantiju nodaļa atbild par cenu atbalsta pasākumiem un importa piemaksām, kas lauksaimniekiem nodrošina cietas cenas, un Izlīdzināšanas nodaļa, kas ar subvencijām atbalsta lauksaimniecības racionalizāciju, modernizāciju un strukturālos uzlabojumus.

Eiropas līgums: Ar Eiropas līgumu apzīmē kopš 1991. gada noslēgtos asociācijas līgumus starp Eiropas Savienību un Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Tie dod reformvalstīm iespēju pilnībā piedalīties Eiropas politiskās, ekonomiskās un tirdznieciskās integrācijas procesā. Cita starpā tajos paredzēta rūpniecības preču brīvās tirdzniecības zonas izveidošana desmit gadu laikā. Preču kustības jomā ES atcels ierobežojumus savas ekonomikas aizsardzībai ātrāk nekā attiecīgās līguma partnervalstis. 1991. gada decembrī EK vispirms noslēdza Eiropas līgumus ar Poliju, Ungāriju un ČSFR. Eiropas līgumi ar Poliju un Ungāriju stājās spēkā 01.02.94. Tam sekoja Eiropas līgumi ar Bulgāriju, Rumāniju, Čehijas Republiku un Slovākiju 01.02.95. Līgumi ar Igauniju, Latviju un Lietuvu tika noslēgti 12.06.95, bet ar Slovēniju – 10.06.96. Eiropas Savienības Padome 1993. gadā Kopenhāgenā apstiprināja, ka Centrālās un Austrumeiropas valstis, ar kurām pastāv Eiropas līgumi, var kļūt par ES dalībvalstīm, tiklīdz tās izpilda no līguma saistībām izrietošos ekonomiskos un politiskos kritērijus (paplašināšanās, Centrālā un Austrumeiropa, asociācijas politika).

Eiropas neatkarīgā programmu grupa (ENPG): ENPG ir 1975. gadā dibināta informatīvā Eiro grupas (Euro – Group) un Francijas aizsardzības ministru komiteja. Tās ikgadējo sanāksmju mērķis ir sadarbība bruņojuma jomā. 1988. gadā programmu grupa pieņēma “pasākumu plānu pakāpeniskai Eiropas bruņojuma tirgus radīšanai”, kurā ir paredzēta pārrobežu konkurence un visaptveroša sadarbība pētniecības un tehnoloģiju jomā.

Eiropas parlamentārās zinātnes un dokumentācijas centrs: 1977. gadā parlamentu prezidentu konferences laikā Luksemburgā izveidotais centrs tiek izmantots sadarbībai un informācijas apmaiņai Eiropas parlamentu starpā. Lai parlamenti varētu iepazīties ar citu valstu pieredzi un tādējādi izvairītos no dubulta darba veikšanas, tika izveidota aptveroša datu bāze. Bez tam tiek pētīta atsevišķu valstu iespējamā ekonomiskā attīstība. Adrese uzziņām: Eiropäisches Parlament, rue Belliard, B-1017 Brüssel.

Eiropas pašvaldību un reģionu padome (EPRP): 1950. gadā dibinātā EPRP sastāv no 26 Eiropas valstu 41 nacionālās vietējās apvienības. Līdz ar to tā pārstāv 80.000 vietējās pašvaldības, pilsētas un rajonus. EPRP ir kā starpniece sadarbībā starp Eiropas pašvaldībām un ar tās veicināšanu atbalsta Eiropas apvienošanu. Tās orgāns ir Eiropas pašvaldību un reģionālo apvienību kongress, kas sanāk reizi gadā. Tas Eiropas Padomes ietvaros ir pieredzes apmaiņas, politisko interešu pārstāvniecības, kā arī Eiropas idejas attīstīšanas forums. Kontaktadrese: Lindenallee 13 / 17, 50968 Köln, Internets: http://www.rgre.de

Eiropas Patentu pārvalde: Eiropas Patentu pārvalde ir starpvalstu organizācija ar rezidenci Minhenē. Izdodot un aizsargājot patentus vienotā kārtībā, kas ir derīgi visās Eiropas patentu organizācijas dalībvalstīs, tā dod ieguldījumu Eiropas patentu aizsardzības sistēmas unifikācijā. Lai gan Eiropas patentu pārvalde nav ES iestāde, toreizējās EK deviņas dalībvalstis 1975. gadā parakstīja vienošanos par kopīgo patentu, kas paredzēja patentu atzīšanu kopīgajā iekšējā tirgū. Ar vienu patenta pieteikumu pietiek, lai saņemtu patentu visās 18 līguma dalībvalstīs. Adrese: Erhardstraße 27, 80298 München. Interneta mājas lappuse: http://www.epo.co.at/epo/

Eiropas politiskā sadarbība (EPS): EPS kopš 1970. gada veido sistēmu ES dalībvalstu sadarbībai un saskaņošanai ārpolitikas jomā. ES dalībvalstis ar pastāvīgu starpvalstu koordināciju cenšas panākt pēc iespējas vienotu ārpolitisko nostāju. EPS līgumtiesiski tika formāli nostiprināta Vienotajā Eiropas aktā, bet ar Māstrihtas līgumu 1993. gadā tā tika pārveidota par Kopējo ārējo un drošības politiku.

Eiropas Reģionālās attīstības fonds: ERAF mērķis ir izlīdzināt atšķirības Eiropas Savienības reģionu starpā. 1975. gadā izveidotais fonds piešķir finansiālo palīdzību atpalikušo reģionu attīstībai. Finansiālā nodrošinājuma ziņā tas ir ievērojami lielākais ES struktūrfonds (reģionālā struktūrpolitika).

Eiropas Reģionu sapulce (ERS): 1985. gadā ar sēdekli Strasbūrā nodibinātā Eiropas Reģionu sapulce pārstāv apmēram 300 Eiropas reģionus. Par reģioniem tiek uzskatītas valsts līmenim tieši pakļautas apgabalu apvienības, kurām ir sava politiskā pārstāvniecība. ERS mērķis ir reģionu politiskās pārstāvniecības nostiprināšana un paplašināšana Eiropas institūcijās, kā arī starpreģionālās sadarbības veicināšana. Galvenokārt pēc ERS iniciatīvas Māstrihtas līgumā tika iekļauts subsidiaritātes princips un izveidota Reģionu komiteja ar konsultāciju pilnvarām. Adrese: 20, place des Halles, F – 67054 Straßburg.

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka: 14.04.91. nodibinātā Rekonstrukcijas un attīstības banka (Austrumeiropas Banka) ar rezidenci Londonā līdzīgi kā Eiropas Investīciju banka, piešķirot aizdevumus, sniedz atbalstu privātām uzņēmējdarbības iniciatīvām un infrastruktūrām, kas sekmē pāreju uz atvērtu tirgus ekonomiku Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Bankas pamatkapitāls pēc direktoru valdes lēmuma 1996. gadā tika dubultots līdz 20 miljardiem ECU. Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm kā iniciatoriem pieder 51 % Austrumeiropas Bankas kapitāla. 1996. gadā tā finansēja 95 jaunus pieteikumus ar ieguldīto vērtību 2,19 miljardu ekiju apjomā. Adrese: GB-London EC2A 2EH, One Exchange Square.

Eiropas savienība: Eiropas savienība Vācija ir interešu apvienība ārpus partiju piederības, kas iestājas par Eiropas Savienoto valstu izveidošanu. Adrese uzziņām: Europa-Zentrum, Bachstraße 32, 53115 Bonn. Interneta mājas lappuse: http://www.europa-web.de

Eiropas Savienības Svinīgā deklarācija: Eiropas Savienības Padomes 1983. gada jūnijā Štutgartē pasludinātā Svinīgā deklarācija ir nozīmīgs solis ceļā uz Eiropas Savienības izveidošanu. Paziņojumā izpaudās pieaugoša interese par ciešāku ārpolitikas koordināciju Eiropas Politiskās sadarbības ietvaros. Bez tam tika nolemts par institucionālajiem uzlabojumiem un sadarbību likumdošanas saskaņošanā, kā arī uzstādīti konkrēti mērķi ekonomiskajā integrācijā sekojošajos gados.

Eiropas simboli: Sarežģītas politiskās struktūras sekmē pilsoniskās kopības izjūtas veidošanos cita starpā arī ar simboliem. Eiropas simboli veicina pilsoņu identifikāciju ar Eiropu un Eiropas Savienību. Kopš 1986. gada EK, ES izmanto no Eiropas Padomes pārņemto zilo karogu ar 12 zeltītām, riņķa formā sakārtotām zvaigznēm. Zvaigžņu skaits nav saistīts ar dalībvalstu skaitu. Bēthovena 9. simfonijas “Oda priekam” ir Eiropas himna. Bez tam Eiropas kustībai ir savs karogs: zaļš burts “E” uz balta fona. Pie Eiropas simboliem pieder arī ikgadējā Eiropas godalgu piešķiršana, Eiropas izkārtnes, kas izvietotas muitas zīmju vietā uz iekšējām robežām, Eiropas pase, kopīgās vadītāja tiesības un 9. maijs kā Eiropas diena.

Eiropas Sociālais fonds (ESF): 1960. gadā dibinātais ESF ir svarīgākais instruments Kopienas sociālās politikas realizēšanai. Tas tiek izmantots darba izglītības, pārkvalificēšanas un darba vietu radīšanas pasākumu veicināšanai. Apmēram 75 % piešķirto naudas līdzekļu tiek izmatoti jauniešu bezdarba samazināšanai. Sociālais fonds tika pārkārtots sakarā ar Delora pakete - II ietvaros noteikto finansiālo līdzekļu palielinājumu). Jauns smaguma punkts ir darba tirgus funkcionēšanas uzlabošana un bezdarbnieku atkārtota profesionālā iesaistīšana darba tirgū. Citi pasākumi attiecas uz iespēju vienlīdzības veicināšanu, darba ņēmēju piemērošanos rūpniecības pārmaiņām un ražošanas sistēmu mainīšanu.

Eiropas uzņēmumu padomes: 1994. gada septembrī pēc ilggadīgas pretestības ES Ministru Padome panāca vienošanos par direktīvu Eiropas uzņēmēju padomju izveidošanai. Pēc direktīvas iekļauša-nas nacionālajā likumdošanā uzņēmumiem ar vairāk kā 1000 darbiniekiem, kuri vismaz divās ES dalībvalstīs nodarbina vismaz 150 personu, trīs gadu laikā jāizveido aptveroša Eiropas uzņēmuma padome. Uzņēmuma padomēm ir noklausīšanās tiesības, un tās jāinformē par uzņēmuma svarīgākajiem lēmumiem.

Eiropas vadītāja apliecība: Saskaņā ar 1996. gada jūlijā pieņemto direktīvu par vadītāju apliecībām dalībvalstis var izdot Eiropas vadītāju apliecības kredītkartes formātā. Bez izmaiņām klases iedalījumā (A – motocikli, B – vieglās automašīnas, C – smagās automašīnas, D – autobusi, E – piekabes virs 750 kg) tika paredzēta autovadītāju medicīniskā pārbaude ik desmit gadus. Mainot dzīves vietu uz citu ES valsti, vadītāja apliecības maiņa nav nepieciešama.

Eiropas Vides aģentūra: 07.05.90 ES Padome nolēma izveidot Eiropas Vides aģentūru un Eiropas vides informācijas un vides uzraudzības tīklu. Tādējādi ES tika uzsvērta vides aizsardzības pieaugošā nozīme. Eiropas Vides aģentūra uzsāka darbību 1994. gadā. Vides aģentūras galvenais uzdevums pirmām kārtām ir vidi raksturojošo datu bāzes uzlabošana, kas ir priekšnoteikums efektīvai vides politikai. Adrese: 6 Kongens Nytorv, DK-1050 Kobenhavn. Interneta mājas lappuse: http://www.eea.dk

Eiropas vides birojs: Eiropas vides birojs (EEB) ar rezidenci Briselē ir jumta organizācija pavisam 130 vides organizācijām 24 valstīs. Kā vides interešu apvienība EEB koordinē decentralizēto vides organizāciju darbu un kalpo par komunikācijas centrāli. Adrese: Boulevard de Waterloo 34, B-1000 Brüssel.

Eiropas vides zīme: 1994. gadā pirmoreiz tika izmantota Eiropas vides zīme, kurai jāsekmē, lai patērētāji varētu apzināti iegādāties videi draudzīgus produktus, tādējādi stimulējot to pieprasījuma

celšanos. Kamēr ES izstrādās zīmes piešķiršanas kritērijus, to izdos atbildīgās nacionālās iestādes. Zīmei ir puķes forma ar zvaigžņveidīgu ziedu (vides politika).

Eirovision: Eirovision ir 1950. gadā dibinātās Eiropas radio savienības organizatoriskā un tehniskā apvienība. Tās mērķis ir radio un televīzijas iestāžu sadarbības veicināšana, kā arī apmaiņa ar programmām un raidījumiem. Programmu apmaiņa samazina izmaksas un laika gaitā ir ievērojami palielinājusies. Smaguma punkts ir ziņu un sporta pārskatu pārraide.

Eko audits: Kopš 1995. gada uzņēmumi mazākais trīs gadu periodā var iziet pārbaudi, kas nosaka to ietekmi uz vidi. Ja pārbaude, ko veic neatkarīgas, valstiski atzītas iestādes, norāda, ka uzņēmumi ar konkrētu pasākumu palīdzību sasnieguši augstu vides aizsardzības līmeni, tie savu vēstuļu rekvizītos var iekļaut atbilstošu Eiropas vides zīmi.

Ekonomiskās attīstības iniciatīva: Lai atdzīvinātu ekonomiku, valstu un valdību vadītāji 1992. gada decembrī Edinburgā akceptēja ekonomiskās attīstības iniciatīvas nākošajiem gadiem. Ar tām ir jāpaātrina infrastruktūru pasākumu finansēšana. Stap citu, tika akceptēts arī termiņā noteikts Eiropas Investīciju bankas aizdevums 8 miljardu ECU apmērā, kā arī nodibināts Eiropas Investīciju fonds vairāk nekā 2 miljardu ECU apmērā privāto un valsts investīciju nodrošināšanai. Kopumā visiem pasākumiem ir jādod impulss investīcijām vairāk nekā 30 miljardu ECU apmērā. Kopā ar Kohēzijas fondu un nacionālajiem pasākumiem konjunktūras programmai ir jārada stabila ekonomiskā attīstība ar ilgstošām un drošām darba vietām, kā arī jāveicina Eiropas konkurences spēja (ekonomiskā politika).

Eksporta piemaksa: Pie lauksaimniecības produkcijas eksporta uz trešajām valstīm ES lauksaimniekiem nodrošina eksporta piemaksu, kas izlīdzina atšķirību starp augsto ES pārdošanas cenu un zemo pasaules tirgus cenu. Eksporta piemaksas ir variablas subsīdijas, kas zemniekiem, no vienas puses, garantē minimālo cenu un, no otras puses, atļauj realizēt ES lauksaimniecības produkcijas pārpalikumus pasaules tirgu. Eksporta piemaksa ir līdzpasākums attiecībā uz nodevām lauksaimniecības produktu ievešanai Eiropas Savienībā (lauksaimniecības politika).

ERASMUS: ERASMUS (Eiropas studentu pārvietošanās kustības rīcības programma) ir programma, kuras ietvaros kopš 1987. gada Eiropas Savienībā tiek sekmēta mobilitāte augstskolu jomā (izglītības politika). Cita starpā tiek sekmēta studentu un lektoru apmaiņa, kā arī sadarbība starp Eiropas augstskolām. 1996. gadā pavisam160 000 studentu Eiropas Savienībā izmantoja šo iespēju, lai daļu savu studiju pabeigtu citā ES dalībvalstī. Pavisam tika piešķirts atbalsts 2504 sadarbības programmām. Adrese uzziņām: DAAD, Arbeitstelle ERASMUS, Kennedyallee 50, 53175 Bonn.

ES Eiropas jaunatnes forums: ES Eiropas jaunatnes forums ir 1978. gadā dibinātā Eiropas Kopienas jaunatnes organizāciju apvienība. Tā kalpo par politisko platformu jaunatnes organizācijām to sadarbībā ar ES iestādēm un iestājas par jaunatnes aktīvāku līdzdalību turpmākajā ES attīstībā. Foruma dalībnieki ir dalībvalstu jaunatnes komisijas un starptautiskās jaunatnes organizācijas, kuru statūtos ietverti noteikti nosacījumi. (jaunatnes politika) Adrese: 120, rue Joseph II, B-1040 Brüssel.

ES iedzīvotāji: Saskaņā ar EUROSTAT datiem piecpadsmit ES dalībvalstīs 1995. gadā dzīvoja 371,4 miljoni iedzīvotāju. 3,2 miljoni km2 lielā teritorijā tas nozīmē 115 iedzīvotājus uz vienu km2. Vidēji tiek iegūts aptuveni 16 700 ECU liels iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju. Eiropas Savienībā vidējais bezdarba līmenis bija 11 %.

ES ieņēmumi: Līdz 1970. gadam Kopienas izdevumus finansēja tikai no dalībvalstu iemaksām. Pēc tam EK finansēšana pakāpeniski tika pārorientēta uz pašfinansēšanos (budžeta politika). Pašu ieņēmumu sistēma EK dod zināmu finansiālo neatkarību no dalībvalstīm un atvieglo prioritāru Eiropas mērķu īstenošanu ar pašas EK spēkiem. Kopš 1971. gada 1. janvāra EK dalībvalstis ES budžetā iemaksā starpību starp parasti zemākajām lauksaimniecības produktu pasaules tirgus cenām un to augstākajām cenām Eiropas Kopienā (lauksaimniecības politika), kā arī ieņēmumus no muitas (kopš 1975. gada līdz 100 %). Sākot ar 1979. gadu EK budžeta finanses tiek papildinātas arī ar daļu no dalībvalstu pievienotās vērtības nodokļa ienākumiem. EK finansu krīzi 1988. gadā novērsa ar Eiropas Padomes Delora paketes ietvaros pieņemto lēmumu, kas kā ceturto ienākumu avotu paredz ik gadu no jauna aprēķinātu daļu no EK dalībvalstu nacionālā kopprodukta (NKP). 1992. gada decembrī Eiropas Padome pieņēma lēmumu par jaunu EK pašas līdzekļu apjoma palielināšanu, paaugstinot NKP daļu līdz 1999. gadam no 1,2 līdz 2,27 %.

EUREKA: (Eiropas pētniecības koordinācijas aģentūra) EUREKA ir 1985. gadā aizsākta iniciatīva sadarbības veicināšanai zinātniskajā pētniecībā un tehnoloģiju jomā. Intensificētai rūpnieciskajai, tehnoloģiskajai un zinātniskajai sadarbībai jāuzlabo Eiropas konkurētspēja nākotnē svarīgajās jomās. Tās līdzdalībnieki ir Eiropas komisija, 15 dalībvalstis un deviņas citas valstis. Tajā ietilpst tikai civili projekti (kopā ap 700), kurus nosaka rūpniecības, zinātnes pārstāvji un dalībvalstu valdības (pētniecības un tehnoloģijas politika). Tie tiek izstrādāti privātu iniciatīvu formā, no kuru izmaksām tiek segti līdz pat 50 %. Adrese uzziņām: EUREKA-Büro, Bundesministerium für Bildung, Wissenschaft, Forschung und Tehnologie, Linder Höhe, 51147 Köln.

EUROSTAT: EUROSTAT ir Eiropas Savienības statistikas pārvalde. Tā veic uz datu izmantošanu orientētas analīzes un prognozes, kas tiek regulāri publicētas. EUROSTAT nodrošina ES iestādes ar lēmumu

pieņemšanā un darbībā nozīmīgiem datiem un informē nacionālās administrācijas un sabiedrību par statistiski raksturojamiem apstākļiem Eiropas Savienībā. Kā centrālā institūcija EUROSTAT pēc iespējas nodarbojas ar atšķirīgo nacionālo statistiku koordinēšanu un integrēšanu vienotā un salīdzināmā sistēmā. Adrese: Eurostat-Informations-büro, JMO, B3/089, L-2920 Luxemburg. Interneta mājas lappuse: http://www.europa.en.int/en/comm/ eurostat/eurostat.html

EURYDICE: 1980. gadā izveidotais EURYDICE ir ES informācijas tīkls, kas ļauj atsevišķu valstu un Eiropas Savienības iestādēm, apmainoties ar jautājumiem un atbildēm, apkopot pamata informāciju par Eiropas izglītības sistēmu daudzveidību (izglītības politika).

Federālisms: Saskaņā ar federālisma uzbūves principu atsevišķas politiskās vienības dala politisko kompetenci aptverošas kopīgās sistēmas ietvaros. Turklāt saskaņā ar subsidiaritātes principu patstāvība tiek ierobežota tikai tik tālu, cik kopējā sistēma var labāk izpildīt attiecīgus uzdevumus. Vācijas Federatīvās Republikas politiskā sistēma ir organizēta kā federācija ar uzdevumu sadalījumu starp federāciju un federālajām zemēm. Māstrihtas līgums paredz arvien ciešākas Eiropas tautu savienības izveidošanu. Lai gan Eiropas Savienība turpmākas attīstības stadijās būtu apzīmējama kā federācija, šāds apzīmējums līgumā netiks iekļauts, jo tam sevišķi pretojās Lielbritānija. Tur tas tiek uztverts kā iemesls arvien lielākai centralizācijai. Tā vietā ES līgumā tika ietverts subsidiaritātes princips (Eiropas integrācijas modeļi).

FORCE: FORCE ir ES rīcības programma kvalifikācijas celšanas veicināšanai. Adrese uzziņām: Bundesinstitut für Berufsbildung, Fehrbelliner Platz 3, 10707 Berlin.

Fušē (Fouchet) plāns: Fušē plāns bija mēģinājums izveidot kopīgu politisko ietvaru sadarbībai EEK valstu starpā. Franču vēstnieka Fušē saskaņā ar Francijas Valsts prezidenta de Golla priekšstatu 1961. gada novembrī izstrādātais plāns paredzēja atvieglota dalībvalstu balsošanas procesa ieviešanu. Pēc tam kad pirmais projekts izraisīja vairākus ierosinājumus izmaiņām, franču delegācija 1962. gada janvārī negaidīti izvirzīja otro Fušē plānu, kuru citas EEK valstis noraidīja kā atkāpšanās soli. Plāna izjukšanas pamatā bija atšķirīgie priekšstati par integrācijas gaitu: Francija atbalstīja Eiropu, kas sastāvētu no neatkarīgām valstīm, savukārt citas EEK valstis vēlējās integrāciju, kuras gaitā tiktu izveidotas patstāvīgas Eiropas institūcijas.

GATT: GATT (General Agreement on Tariffs and Trade) ir vispārējs muitas un tirdzniecības līgums par tirdzniecības šķēršļu likvidēšanu. Pēc sešiem daudzpusējiem sarunu raundiem, kuru mērķis bija muitas tarifu samazināšana, Tokijas raundā tika panākta vienošanās par netarifu tirdzniecības šķēršļu likvidēšanu. 1986. gadā tika atklāts Urugvajas raunds: bez tirdzniecības barjerām un ierobežojumiem tajā tika iekļautas jaunas sarunu tēmas – tirdzniecība ar pakalpojumiem, ar tirdzniecību saistītie investīciju jautājumi un uzlabota intelektuālā īpašuma aizsardzība. Pēc vairākus gadus ilgām sarunām Urugvajas raundu varēja noslēgt 15.12.93. GATT pēctece ir Pasaules Tirdzniecības Organizācija, kas uzsāka darbību 1995. gadā un ir atbildīga par visiem tirdzniecības jautājumiem.

Hāgas galotņu konference: 1969. gada Hāgas galotņu konference ir pagrieziena punkts Eiropas integrācijā. Sešu EK valstu un valdību vadītāji konferences laikā paziņoja par saviem mērķiem EK tālākā attīstībā. No vienas puses, tie nolēma īstenot ciešāku ārpolitisko sadarbību Eiropas Politiskās sadarbības ietvaros un paplašināšanos ziemeļu virzienā, bet, no otras puses, pieņemot plānus par Ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanu, par EK dalībvalstu ciešāku politisko un ekonomisko tuvināšanos.

Hāgas kongress: Eiropas apvienošanās kustības Hāgas kongresā 1948. gada maijā piedalījās 750 politiķu no gandrīz visām Eiropas valstīm. Kongresa rezolūcijā tika prasīta vienotas un demokrātiskas Eiropas izveidošana. Hāgas kongresa prasības kļuva plaši pazīstamas un pamudināja uzsākt sarunas, kas gadu vēlāk sekmēja Eiropas Padomes izveidošanu. Hāgas rezolūcijā jau bija paredzēta Eiropas Padomes pieņemtā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, Eiropas cilvēktiesību tiesa un Eiropas parlamentu sapulce. Vienlaicīgi Hāgas kongresā tika dibināta Eiropas kustība.

Harmonizācija: Harmonizācija tiek veikta, lai novērstu kavēkļus kopējā tirgū, kas radušies dažādu likumdošanas un administrācijas rīkojumu dēļ. LEK 100.a. pants paredz likumdošanas noteikumu saskaņošanu, ja tiem ir tieša ietekme uz iekšējā tirgus uzbūvi un funkcionēšanu. Parasti ES Ministru Padome likumdošanas saskaņošanas rīkojumus izdod direktīvu veidā.

Helsinku Nobeiguma akts: 1975. gadā parakstītais Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) Nobeiguma akts satur visaptverošu ilgtermiņa pamatprogrammu dalībvalstu politisko un ekonomisko attiecību, kā arī kopdzīves uzlabošanai Eiropā. Tas bija EDSA 1973. gadā uzsāktā darba rezultāts. EDSA 1994. gadā tika pārveidota par Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), kurā piedalās visas Eiropas valstis, kā arī Kanāda un ASV.

Ieviešanas cenas: Ievešanas cenas ES lauksaimniecības cenu sistēmā veidojas no lauksaimniecības produktu pārstrādei (olas, putni, cūkgaļa) pašizmaksas, importa nodevas, kas nolīdzina starp importa preces piedāvājuma cenu un cenu iekšējā tirgū, un papildus nodevu. Bez importa nodevas šiem produktiem tiek

piemēroti sevišķi aizsardzības pasākumi, kuru mērķis ir nepieļaut, ka trešo valstu importa preču piedāvājuma cenas atrodas zem pašizmaksas, kuras lielumu aprēķina, pamatojoties uz vidējām ražošanas izmaksām pasaules tirgū. Ar papildus nodevas palīdzību attiecīgi zemākās piedāvājuma cenas tiek palielinātas līdz ievešanas cenu līmenim (lauksaimniecības politika).

Informācijas sabiedrība: Informācijas tehnoloģiju izplatība pamatos izmaina dzīves un darba apstākļus Eiropā. Saplūstot telekomunikācijas un datu apstrādes tehnoloģijām tiks radīta informācijas sabiedrība, kurā būs ievērojami atvieglota datu apmaiņu un cita starpā tā sekmēs ievērojama darba potenciāla rašanos. Lai Eiropa pēc iespējas iegūtu no “digitālās revolūcijas,” Komisija pēc apjomīgiem priekšdarbiem 1996. gadā pieņēma programmu “Eiropa kā globālās informācijas sabiedrības pionieris: dinamisks rīcības plāns.” Tā izvirza četrus smaguma punktus: ekonomiskās vides uzlabošana, investīcijas nākotnē, cilvēks viduspunktā, kā arī globālie likumi. Eiropas Savienība veicina vienotas Eiropas informācijas telpas attīstību ar virkni projektiem un programmām.

Internets: Lai uzlabotu pieeju informācijai par Eiropas politiku, ES iestādes ir pastiprinājušas savu klātbūtni internetā. Bez vispārīgas informācijas un dokumentiem, kā arī datu bankām, serveros ir pieejama informācija par virkni specifisku tēmu, kā, piemēram, par gaidāmo kopīgo naudu. Regulāri aktualizētie materiāli ir atrodami interneta mājas lappusē http://www.eu.int visās Kopienas valodās. Eiropas parlamenta dokumenti un preses ziņojumi ir atrodami http://www.europarl.eu.int. ES Padomes servera adrese ir http://www.agencor.consilium.eu.int. Eiropas Justīcijas tiesa pieejama: http://www.europa.eu.int/cj/index.htm; http://www.newsroom.de atrodams Eiropas Komisijas pārstāvniecības Vācijā preses centrs. Šajās un arī citās oficiālajās mājas lappusēs daudzas institūcijas un pētniecības iestādes piedāvā informāciju par Eiropas Savienību un citām Eiropas institūcijām.

INTERREG: INTERREG ir Kopienas iniciatīva pierobežu reģioniem. Tās ietvaros tiek sekmēti tādi pārrobežu sadarbības pasākumi kā infrastruktūras projekti, sabiedriskās apgādes uzņēmēju sadarbība, kopīga uzņēmēju rīcība un sadarbība vides aizsardzības jomā (reģionālā struktūrpolitika).

Intervences cenas: Kopīgās lauksaimniecības politikas jomā svarīgāko lauksaimniecības produktu cenas noteiktos ietvaros drīkst kristies tikai līdz noteiktai zemākajai robežai, t.s. intervences cenai. Tā funkcionē kā cenas garantija ražotājam, jo valsts intervences iestādēm ir pienākums par intervences cenu uzpirkt visu piedāvāto produkcijas apjomu.

Izcelsmes valsts noteikumi: Tā kā bieži vien ir grūti konstatēt, kura ir izcelsmes valsts tādai precei, kas tiek ražota vairākos uzņēmumos, tad to, kura valsts ir uzskatāma par attiecīgās preces izcelsmes valsti, nosaka izcelsmes valsts noteikumi. ES ar izcelsmes valsts noteikumiem grib aizkavēt to, lai uzņēmumi no trešajām valstīm ar atsevišķu produkcijas ražošanas etapu pārvietošanu uz Kopienu nevarētu apiet iekšējā tirgus ārējo robežu.

Izcelsmes valsts princips: Izcelsmes valsts princips regulē importa preču muitas tarifu un importa juridisko kārtību. Līdz ar to uz importu attiecas noteikumi, par kuriem ir panākta vienošanās ar izcelsmes valsti. Attiecībā uz nodokļu kārtību izcelsmes valsts princips pielietots netiek. Tā kā ES vēl nav izdevies pielīdzināt netiešos nodokļus, rūpnieciskajā preču pārvadāšanā starp divām valstīm, preces izvedot no valsts, uz robežas nodoklis tiek atcelts, bet ievedot tās atkal tiek apliktas ar nodokli – tātad, aplikšana ar nodokli notiek galamērķa valstī. Līdz ar robežkontroles atcelšanu, sākot ar 1993. gada 1. janvāri, radās nepieciešamība pēc reģistrācijas sistēmas, kas kontroli pārceļ uz uzņēmumiem. Vēl neatrastā galīgā atrisinājuma ietvaros aplikšana ar pievienotās vērtības nodokli vairumam preču būs jāizdara izcelsmes valstīs. Privātie patērētāji pašu lietošanai lielāko preču daļu var iegādāties un ievest pēc izcelsmes valsts noteikumiem (iekšējais tirgus).

Izlīdzināšanas nodevas: Ievedot noteiktus lauksaimniecības produktus, ES teritorijā var uzlikt izlīdzināšanas nodevas. Tās izlīdzina valūtas kursu izmaiņu izraisītās cenu atšķirības Kopienas teritorijā un tādējādi stabilizē kopējo cenu līmeni (lauksaimniecības politika).

Izmeklēšanas komiteja: Māstrihtas līgums Eiropas Parlamentam pirmo reizi deva iespēju sākt izmeklēšanu, lai noskaidrotu Kopienas tiesību pārkāpšanas gadījumus. Saskaņā ar LEK 138. c pantu, vienas ceturtās daļas parlamenta deputātu uzdevumā var tikt izveidotas nepastāvīgās komitejas. Piemēram 1996. gada septembrī Parlaments izveidoja izmeklēšanas komisiju, lai pārbaudītu, kā tiek pildīti pasākumi cīņā pret dzīvnieku sērgu (BSE).

Jaunais Kopienas Instruments (JKI): JKI ir viens no EK finansēšanas instrumentiem. Kopiena ņem aizdevumus, lai ciešā sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku finansētu struktūrpolitiskas mērķa investīcijas enerģijas politikas, reģionālās politikas (reģionālā struktūrpolitika), pārstrukturēšanas un pārkārtošanas politikas jomās, kā arī veicinātu ekonomisko augšupeju.

Jaunatne Eiropai: Jaunatne Eiropai III ir rīcības programma starptautiskās jaunatnes apmaiņas veicināšanai Eiropas Savienībā (jaunatnes politika). Ar 126 miljoniem ECU nodrošinātā projekta trešā fāze (1995-1999) turpina ne tikai līdzšinējo programmu Jaunatne Eiropai, bet arī integrē projektus PETRA un TEMPUS programmu ietvaros. Programmā, kuru atsevišķas nacionālās aģentūras īsteno decentralizēti, var piedalīties vairāk kā 400 000 jauniešu vecumā no 15 līdz 25 gadiem arī no zemēm, kas neietilpst ES. Adrese uzziņām: Büro Jugend für Europa, Hochkreuzallee 20, 53175 Bonn.

JET (Joint European Torus): Projekts kontrolēto kodoltermisko reakciju jomā pētniecības un izglītības programmas ietvaros Kulhamā (Anglija). JET ir lielākais izmēģinājumu centrs eksperimentālo kodolpētījumu jomā. 09.11.91. tur pirmo reizi izdevās kontrolēta kodolu saplūšana. Eksperimentu gaitā tiek ievākti nepieciešamie dati, lai sagatavotu pirmo termonukleāro izmēģinājumu reaktoru – ITER.

Kabotāža: Kabotāža ir komerciāli pārvadājumi atsevišķas zemes teritorijā, nešķērsojot robežas. Agrāk tā parasti bija atļauta tikai pašmāju uzņēmējiem. Tagad autotransporta jomā kabotāžas atļauja ekspeditoram no kādas ES valsts uz diviem mēnešiem dod pieeju preču pārvadājumu tirgum ar smagajām automašīnām citu ES dalībvalstu teritorijā. 1990. gadā tika izdotas pirmās kabotāžas atļaujas. Pilnīga kabotāžas brīvība netika ieviesta līdz 01.01.1993. dažādās dalībvalstu nodokļu likumdošanas dēļ. Saskaņā ar ES Padomes Vienošanos par reģionālās vinjetes ieviešanu un Vienošanos par smago automašīnu aplikšanu ar nodokļiem kabotāžu atļauju skaits 1994. gadam tika noteikts 30 000 apjomā; ik gadu to palielina par 30 %. Sākot ar 1998. gadu ES ekspeditori beidzot var bez ierobežojumiem transportēt preces citā ES dalībvalstī. Gaisa satiksmē kabotāža tika pakāpeniski liberalizēta līdz 1997. gadam.

Kohēzijas fonds: 1993. gadā izveidotais Kohēzijas fonds saskaņā ar EK līguma 130. d pantu ir iesaistīts projektu finansēšanā vides un satiksmes infrastruktūras jomās. Fonds tiek izmantots tikai četru nabadzīgāko dalībvalstu vajadzībām (Īrija, Grieķija, Spānija, Portugāle) un kalpo mērķim samazināt atšķirības starp ES valstu tautsaimniecībām. 1996. gadā tika finansēti pavisam 338 projekti. No 1993. līdz 1999. gadam Kohēzijas fonda ietvaros ik gadu var tikt piešķirti starp 1,5 un 2,6 miljoniem ECU, kas pavisam kopā sastāda 15,1 miljardu ECU (reģionālā struktūrpolitika).

Komitoloģija: Saskaņā ar EK līgumu Eiropas Komisija parasti ir atbildīga par Eiropas Savienības Ministru Padomes pieņemto lēmumu realizēšanu (LEK 145. pants). Eiropas Savienības Ministru Padome uzdod to pārraudzīt nacionālo ekspertu komisijām, kas atkarībā no attiecīgā sektora jūtīguma iesaistās Eiropas Komisijas darbā, dodot padomus, piedaloties pārvaldē vai izdodot rīkojumus. Padomdevēja komisija var dot Eiropas Komisijai tikai nesaistošus priekšlikumus. Turpretī Pārvaldes komisija var panākt, ka Eiropas Komisijas rīcības aktu izpildīšana tiek atlikta uz vēlāku laiku, tos atkārtoti nosūtot izskatīšanai ES Padomē; gadījumā ja ES Padome noteiktā laika posmā nepieņem lēmumu, Eiropas Komisija var izsludināt noteikto pasākumu realizēšanu. Likumdošanas komisija var Eiropas Komisijas lēmumus atcelt un atkārtoti nosūtīt ES Ministru Padomei. Ja ES Ministru Padome neiekļaujas noteiktajos termiņos lēmuma pieņemšanai, Eiropas Komisija var izsludināt pasākumu realizēšanu, izņemot gadījumus, kad ES Ministru Padome ar vienkāršu balsu vairākumu ir nobalsojusi par pretējo. Izraisot nepatiku Eiropas Komisijā, ES Ministru Padome tiecās atbalstīt Likumdošanas Komisijas rīcību, kuru tā atbilstoši 18.07.1987. lēmumam (“Komitoloģijas lēmums”) var pēc patikas ievēlēt. Šāda Eiropas Komisijas izpildvaras pilnvaru ierobežošana no ES Ministru Padomes puses raksturo jēdzienu Komitoloģija.

Koncentrisko loku Eiropa: Koncentrisko loku Eiropa ir jēdziens, kas raksturo modeli “Eiropas mājas” veidošanai pēc Austrumu – Rietumu konflikta beigām. To raksturojošā iezīme ir no ārpuses uz iekšieni pieaugoša integrācijas pakāpe. Iekšējais riņķis ir ES pēc iekšējā tirgus un politiskās savienības izveidošanas, kā arī Ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanas, kā augstākās integrācijas pakāpes, kurā nacionālās valstis izpilda pakārtotu lomu. Ap šo kodolu EBTA valstis, kas juridiski un politiski ir cieši saistītas ar ES, veido tuvāko ārējo loku. Trešo koncentrisko loku veido ES asociētās Austrumeiropas valstis. EDSO kā visu aptveroša struktūra veido ceturto Eiropas loku.

Konkurences izkropļojumi: Konkurences izkropļojumi rodas tad, ja kādam no konkurentiem sāncensībā ir īpašas priekšrocības, kas nav saistītas ar viņa ieguldījumu vai dabiskajiem, vai arī vispārējiem ražošanas un uzņēmuma atrašanās vietas ekonomiskajiem nosacījumiem. Šādu izkropļojumu galvenais avots ir valsts pasākumi, piemēram, atšķirīgi nodokļu un juridiskie priekšraksti. Pareizs konkurences pozīciju salīdzinājums ir iespējams, vadoties pēc kopējā stāvokļa, kad konkurenci izkropļojošie trūkumi un priekšrocības savstarpēji izlīdzinās, un, kopumā ņemot, līdz konkurences izkropļojumiem nenonāk.

Konstruktīvā atturēšanās: Kopējās ārējās un drošības politikas jomā Māstrihtas līgums paredz vienbalsīgu lēmumu pieņemšanu ES Padomē. Tomēr katrs ES Padomes loceklis var atturēties no balsošanas, kā arī dot formālu skaidrojumu. Šādā veidā var tikt pieņemti lēmumi, kas ir saistoši Eiropas Savienībai, bet kas valstīm, kuras atturējās, nav jāizpilda. Lēmums gan netiek pieņemts, ja atturas vairāk kā viena trešdaļa Padomes balsstiesīgo locekļu.

Konverģences kritēriji: Māstrihtas līgumā noteiktie konverģences kritēriji ir priekšnoteikumi, lai iestātos Ekonomiskajā un monetārajā savienībā (EMS). Tādējādi valsts var iestāties EMS, ja tā 1) uzrāda noturīgu cenu stabilitāti, 2) nepieļauj pārmērīgu budžeta deficītu, 3) divu gadu laikā nav izraisījusi valūtas

kursu saspīlējumus Eiropas Monetārajā sistēmā, 4) ilgtermiņa procentu likmes ir augstākais par 2 % lielākas nekā valstīs, kurās cenu stabilitāte ir visnoturīgākā. Šiem iestāšanās kritērijiem kopā ar 1997. gadā pieņemto Stabilitātes un Attīstības paktu jānodrošina gaidāmās Eiropas valūtas stabilitāte (LEK 109. j pants) (ekonomiskā politika).

Konvertējamība: Ar konvertējamību saprot valūtas brīvas apmaiņas iespējas. Valūta ir konvertējama tādā gadījumā, ja valūtas iestādes pašmāju valūtu, kas atrodas ārvalstnieku rokās, maina pret zeltu un devīzēm, savukārt savas valsts iedzīvotājiem pašmāju valūtu maina pret devīzēm. ES dalībvalstu valūtas ir konvertējamas visā pasaulē.

Kopienas iestāžu tiesību akti: Padomes un Komisijas tiesību akti ir atšķirīgas formas lēmumi: nolikumi katrā dalībvalstī ir spēkā tieši tāpat kā likumi; direktīvas dalībvalstīm uzliek pienākumu izstrādāt attiecīgus priekšrakstus, atstājot izvēles iespējas attiecībā uz formu un līdzekļiem mērķa sasniegšanai; lēmumi attiecas uz atsevišķu gadījumu un ir saistoši dalībvalstīm, uzņēmumiem vai atsevišķām personām; rekomendācijas un viedokļi nav saistoši. Tas pats attiecas arī uz Padomes programatiskajām rezolūcijām (lēmumu pieņemšanas procedūra).

Kopienas iniciatīva: Kopienas iniciatīva ir attīstības vai rīcības programma, kas struktūrfondu pasākumus papildina kādā noteiktā problēmu jomā (reģionālā struktūrpolitika). Kopienas iniciatīvas tiek izstrādātas Eiropas Komisijā, bet tās saskaņo un realizē nacionālās valdības. Laika posmā no 1994. līdz 1999. gadam no struktūrfondu līdzekļiem 15 Kopienas iniciatīvām paredzēti pavisam 13,45 miljardi ECU. Tās ietver pārrobežu sadarbību (INTERREG, REGEN II), lauku attīstību (LEADER II), ārējās pierobežas reģionus (REGIS II), cilvēku resursus (NOW, HORIZON, YOUTHSTART), rūpniecības izmaiņas un nodarbinātību (ADAPT), rūpniecības izmaiņas (RECHAR II, ogļu reģioni; RESIDER II, tērauda reģioni; KONVER, bruņojuma konversija; RETEX, tekstilrūpniecības reģioni, Portugāles tekstilrūpniecība), mazo un vidējo uzņēmumu atbalstīšanu (MVU), pilsētu krīzes rajonus (URBAN), zvejniecību (PESCA).

Kopienas Veicināšanas koncepcija (KVK): KVK ir Eiropas Savienības reģionālas darbības koordinēšanas procesa pamatā. Tajā atkarībā no situācijas tiek iesaistīti gan četri struktūrfondi (ERAF, ESF, ELVGF, FIZIA), gan Eiropas Investīciju banka. Tomēr jebkurā gadījumā projektiem jābūt iekļautiem nacionālo un reģionālo iestāžu, kā arī ekonomisko partneru izstrādātajos plānos (reģionālā struktūrpolitika).

Kopīgais viedoklis: Atsevišķās Eiropas Savienības jomās, kas netiek risinātas kopienas līmenī, kā Kopējā ārējā un drošības politika, kā arī tieslietu un iekšlietu jomā, ES dalībvalstis sadarbojas starpvalstu līmenī. Bez savstarpējas informācijas apmaiņas un vienošanos panākšanas dalībvalstis var formulēt kopīgus viedokļus un pasākumus. Kopīgā viedokļa pieņemšana ir svarīga, lai panāktu un pārstāvētu pēc iespējas vienotāku ES nostāju, kas ir saskaņota ar atsevišķu valstu politiku.

Kopējā pētniecības iestāde (KPIe): Ar mērķi izmantot atomenerģiju mierīgos nolūkos, Eiropas Atomenerģijas kopienas dalībvalstis 1957. gadā nodibināja KPIe. Tajā ietilpst arī institūti Isprā (Itālija), Gīlē (Beļģija), Karlsrūē (Vācija), Pettenē (Nīderlande) un Seviļā (Spānija); bez tam kopš 1983. gada arī termonukleāro izmēģinājumu centrs JET Kulhamā (Lielbritānija). Kopīgajā pētniecības iestādē ES veic pētījumus, kuru smaguma punkti pašreiz ir rūpniecisko tehnoloģiju, vides aizsardzības, enerģijas un normēšanas jomas. KPIe budžets sastāda 900 miljonus ECU (1995.–1999.)

Kopīgā rīcība: ES dalībvalstu intereses ir īstenojamas ar Kopīgo rīcību Māstrihtas līgumā pieņemtās Kopējās ārējās un drošības politikas ietvaros. Šai nolūkā Eiropas Savienības Padome vienbalsīgi lemj par rīcības apjomu, mērķiem un līdzekļiem, kā arī par apstākļiem un atbilstošo metodi. Šie lēmumi ir saistoši dalībvalstīm, nosakot to nostāju un rīcību. Tādējādi tiek nodrošināta Savienības saskaņota rīcība. Amsterdamas līgumā ārpolitiskie instrumenti tika papildināti ar tā saucamo kopīgo stratēģiju. Pieņemot šādu stratēģiju, Eiropas Savienības Padome vienbalsīgi nosaka dalībvalstu kopējās intereses. Uz kopīgās stratēģijas pamata vai par kopīgās rīcības veikšanu Padome var lemt ar kvalificētu vairākumu.

Kvalificētais balsu vairākums: Eiropas Savienības Padome lēmumus pieņem vai nu vienbalsīgi, vai arī ar vienkāršu, vai kvalificētu balsu vairākumu. Līdz ar Vienoto Eiropas aktu, Māstrihtas līgumu, ka arī Amsterdamas līgumu, tika paplašinātas jomas, kurās lēmumus pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu. Balsojot ar kvalificētu balsu vairākumu, saskaņā ar LEK 148. pantu Vācijai, Francijai, Lielbritānijai un Itālijai katrai ir pa desmit balsīm, Spānijai astoņas, Beļģijai, Nīderlandei, Grieķijai un Portugālei – katrai pa piecām balsīm, Austrijai un Zviedrijai - katrai pa četrām, bet Dānijai, Somijai un Īrijai katrai pa trim balsīm un Luksemburgai divas balsis. Lēmums spēkā ir tad, ja par to tiek nodotas vismaz 62 (no 82) balsīm. Bez tam Kopējās ārējas un drošības politikas jomā ir nepieciešama vismaz 10 dalībvalstu piekrišana. Informatīvajā sanāksmē 1994. gadā Joaninā ārlietu ministri vienojās niecīga kvalificētā vairākuma gadījumā darīt visu, lai tiktu panākts lielāks vairākums. Ar šī kompromisa palīdzību pēc pēdējā paplašināšanās raunda bija iespējams novērst strīdu par balsu svara izmaiņām balsošanā ar kvalificētu vairākumu. Pirms nākošā paplašināšanās raunda balsu svars ir jānosaka no jauna (lēmumu pieņemšanas process).

Labklājības līmeņa atšķirības: LEK 130. pantā ir formulēts Kopienas mērķis samazināt ekonomiskās attīstības atšķirības starp reģioniem. Starp ES dalībvalstīm pastāv ievērojamas labklājības

līmeņa atšķirības. Kopienā ziemeļu reģioni ar augstākiem labklājības standartiem atrodas blakus lauksaimnieciskiem, vāji attīstītiem reģioniem, kā arī reģioniem ar sarūkošām industrijas nozarēm un augstu bezdarba līmeni. ES šīs atšķirības apkaro ar 1975. gadā dibinātā Eiropas Reģionālās attīstības fonda palīdzību. Neraugoties uz šiem centieniem, labklājības līmeņa atšķirības kopš tā laika ir palielinājušās vēl vairāk. Prioritārās līdzekļu saņēmējas ir Īrija, Portugāle, Grieķija un Spānija; 1993. gadā nodibinātais Kohēzijas fonds paredz šo četru valstu atbalstīšanu apkārtējās vides jomā, kā arī infrastruktūru un starpnacionālā tīkla izveidošanā (reģionālā struktūrpolitika).

LEADER: Eiropas Savienības kopīgā iniciatīva struktūrfondu ietvaros lauku attīstībai (reģionālā struktūrpolitika). LEADER sekmē lauku pagastu ekonomisko attīstību strukturāli vājākajos Kopienas reģionos. Svarīgākais ir lauku attīstības organizācija, jaunu kvalifikāciju veicināšana, lauku tūrisma sekmēšana, mazo un inovatīvo uzņēmumu atbalstīšana, kā arī augstvērtīgāku lauksaimniecības ražojumu sekmēšana. Iniciatīvas otrā fāze ir nodrošināta ar 1,4 miljardiem ECU (1994–1999).

LEONARDO da Vinci: Ar apzīmējumu LEONARDO kopš 1995. gada tiek izstrādātas, papildinātas un turpinātas programmas profesionālās izglītības jomā (izglītības politika). LEONARDO, kas kopš 1996. gada ir nodrošināts ar 154,4 miljoniem ECU lielu budžetu, cita starpā īsteno sekojošas programmas: COMETT (augstskolu un ekonomikas sektora sadarbība izglītības un kvalifikācijas celšanas jomās), PETRA (profesionālā pamatizglītība), FORCE (profesionālā kvalifikācijas celšana) un EUROTECHNET (mācību metožu inovācija).

Liberalizācija: Liberalizācija nozīmē preču, pakalpojumu, maksājumu un kapitāla pārrobežas kustības nacionālo ierobežojumu likvidēšanu, jo tie ir kavēklis brīvai konkurencei valstu starpā. Bez ES, kuras dalībvalstis liberalizācijā gājušas vistālāk un to līdz 1992. gadam tālejoši īstenojušas, arī citas starpvalstu organizācijas darbojas ar mērķi liberalizēt tirdzniecību, jo sevišķi Pasaules Tirdzniecības Organizācija (PTO), OECD (Ekonomiskās Sadarbības un attīstības organizācija) un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF).

Līdzlemšanas procedūra: Ar Māstrihtas līgumu izveidoto līdzlemšanas procedūru (LEK 189. b pants) tiek paplašināta Eiropas Parlamenta kompetence. Likumi tiek pieņemti vairāku pakāpju procesā starp Eiropas Savienības Ministru Padomi un Parlamentu. Ja pēc otrā lasījuma Parlamentā starp abiem orgāniem nav vienprātība, tad ES Ministru Padome var sasaukt pēc paritātes principa veidotu samierināšanas komisiju. Ja arī tajā netiek panākta vienošanās, pretēji parlamenta gribai likumdošanas akts nevar tikt pieņemts. Šī procedūra saskaņā ar LEK 189.b pantu tiek piemērota, pieņemot likumdošanu attiecībā uz iekšējo tirgu (LEK 100. a pants), pārvietošanās brīvību, apmešanās un pakalpojumu brīvību, izglītības, kultūras un veselības politiku, patērētāju aizsardzību, kā arī pieņemot vadlīnijas (respektīvi programmas) transeiropas tīklu, zinātniskās pētniecības un vides jomās. Amsterdamas līgumā līdzlemšanas procedūra tiek vienkāršota. Bez tam tas paredz gandrīz visu agrāk saskaņā ar sadarbības procesu pieņemto lēmumu ietveršanu līdzlemšanas procedūrā (lēmumu pieņemšanas procedūra).

Lielākās labvēlības klauzula: Lielākās labvēlības klauzula uzliek par pienākumu valstij visas tirdzniecības priekšrocības, kas tiek dotas kādai citai valstij, attiecināt arī uz valsti, ar kuru tiek noslēgta lielākās labvēlības vienošanās. Šis princips ir pamata sastāvdaļa GATT un citiem tirdzniecības līgumiem.

LIFE: Ar 18.05.92. izdoto rīkojumu tika nolemts par vides vienotas finansēšanas sistēmas LIFE izveidošanu. Tādējādi tika integrēti vides aizsardzības jomā jau pastāvošie finansēšanas instrumenti (GUA, MEDSPA, NORSPA, ACNAT). LIFE paredzēts neatliekamo vides aizsardzības pasākumu daļējai finansēšanai Kopienas un starptautiskās sadarbības ietvaros. 1996. gadā ES ar 43 miljoniem ECU piedalījās 104 vides jomas projektos. Otrajai LIFE programmas fāzei (1996–1999) ir rīcībā pavisam 450 miljoni ECU (vides politika).

Līguma izmaiņu procedūra: Lai izmainītu līguma tekstu, dalībvalstīm vai Eiropas Komisijai izmaiņu projekts ir jāiesniedz Eiropas Savienības Ministru Padomei (LES, N. pants). Pēc Eiropas Parlamenta vai attiecīgajā gadījumā – Komisijas uzklausīšanas Padome var sasaukt dalībvalstu starpvaldību konferenci, kas tad arī lemj par izmaiņām līgumā. Izmaiņas līgumā ir jāratificē visām dalībvalstīm saskaņā ar to konstitucionāli tiesiskajiem priekšrakstiem. 1997. gadā pieņemtais Amsterdamas līgums pēc Vienotā Eiropas akta un Māstrihtas līguma ir trešā lielākā Romas līgumu reforma.

Līguma pārkāpumu izskatīšanas procedūra: Līguma pārkāpšanas izskatīšanas procedūra ir tiesas process Eiropas Justīcijas tiesā (EJT) pret kādu dalībvalsti, kurā tiek pārbaudīts līguma pārkāpšanas gadījums. Ja ir aizdomas par līguma pārkāpšanu, tad iniciatīvu var izrādīt dalībvalstis, vai arī Eiropas Komisija (LEK, 169., 170. panti). Māstrihtas līgums EJT pirmo reizi deva iespēju dalībvalstīm uzlikt naudas sodu par tiesas sprieduma nepildīšanu.

LINGUA: LINGUA (Programma svešvalodu apmācības veicināšanai EK) ir ES programma svešvalodu mācīšanas veicināšanai. Tās mērķis ir uzlabot komunikācijas iespējas Eiropas Savienībā. Veicināšanas pasākumos tiek ietverta tikai ES valstu valodu apmācība, tai skaitā sevišķi mazāk mācītās valodas (izglītības politika).

Lomē konvencijas: Lomē konvencijas ir daudzpusēji tirdzniecības un attīstības līgumi starp ES un 71 attīstības valsti Āfrikas, Karību un Klusā okeāna telpā (ACP valstis). Tādējādi ACP valstis ir asociētas ar ES dalībvalstīm un bez finansiālās palīdzības saņem arī ievērojamas tirdzniecības priekšrocības, eksportējot preces uz ES. 99 % to rūpniecības un lauksaimniecības eksporta produkcijas var tikt ievesti iekšējā tirgū bez muitas nodokļu maksāšanas. Šie līgumi ir ES attīstības politikas pamatā. Lomē I tika noslēgta 1975. gadā uz pieciem gadiem, kam sekoja Lomē II (1980), Lomē III (1985) un beidzot Lomē IV 1990. gadā uz desmit gadiem un finansēm 14,625 miljardu ECU apjomā laikā no 1995. līdz 2000. gadam. Galvenais konvencijas smaguma punkts ir trešo valstu ilgtermiņa attīstība. Kopš Lomē IV tās ir papildinātas ar vienošanos par cilvēktiesību aizsardzību un demokrātijas attīstību.

Londonas ziņojums: EPS ārlietu ministru sanāksmē 1981. gada oktobrī Londonā toreizējie desmit EK ārlietu ministri izstrādāja kopsavilkumu par Eiropas Politisko sadarbību. Londonas ziņojumā tie gan izteica apmierinātību ar līdzšinējo sadarbību ārpolitikas jomā, bet saskatīja nepieciešamību nostiprināt un paplašināt EPS darbības instrumentus. Ievērojot to, vajadzēja nodibināt ciešākas attiecības starp EK un EPS. Līdz ar Londonas ziņojumu EPS tika iekļauti arī drošības politikas aspekti; EPS tika piešķirta pastāvīga vieta politiskās apvienošanās procesā. Nostiprinot EPS prezidentūru, tika uzlabotas krīžu risināšanas spējas (Kopējā ārējā un drošības politika).

Luksemburgas kompromiss: 01.01.96. ES Padomei saskaņā ar EEK līgumu atsevišķās jomās bija jāpāriet no vienbalsīgas lēmumu pieņemšanas uz vairākuma balsošanu. Francijas valdība to noraidīja. Tā kā 01.07.65. netika panākta vienošanās par strīdīgo lauksaimniecības finansēšanu, tā atsauca savu pārstāvi no ES Padomes, lai aizkavētu lēmumu pieņemšanu. “Tukšā krēsla politika” noveda pie pirmās lielākās EK krīzes. Tā tika izbeigta 1966. gada janvārī ar tā saucamo Luksemburgas kompromisu. Tas nosaka, ka valsts “ar ļoti svarīgām interesēm” nevar tikt vienkārši pārbalsota, bet nepieciešams turpināt apspriešanu, līdz sasniegta vienprātība. Taču palika nenoteikts, kā definējamas svarīgas nacionālās intereses un kā panākama vienošanās nevienprātības gadījumā. Sekojošo gadu laikā vairākas dalībvalstis atsaucās uz Luksemburgas kompromisu, tādējādi novilcinot lēmumu pieņemšanu. Pēc Vienotā Eiropas akta pieņemšanas, kurā cita starpā uzlabots arī lēmumu pieņemšanas process, Luksemburgas kompromiss vairs netika izmantots. Modificēta Luksemburgas kompromisa versija ir ietverta Amsterdamas līguma Noteikumos par ciešāku sadarbību (fleksibilitāte). Ievērojot to, ES Padomē dalībvalsts var aizkavēt kvalificētā vairākuma balsošanu par atļauju ciešākai sadarbībai (lēmumu pieņemšanas procedūra).

Maršala plāns: Maršala plāns (European Recover Program) bija programma Eiropas ekonomikas atjaunošanai pēc otrā pasaules kara, ko izstrādāja 1947. gadā toreizējā ASV valsts sekretāra Džordža C. Maršala vadībā. Līdz 1952. gadam 18 Rietumeiropas valstis saņēma kredītus aptuveni 14 miljardu ASV dolāru vērtībā, neatmaksājamos aizdevumus, preču vai pārtikas produktu palīdzību. Maršala plānam bija izšķiroša nozīme Rietumeiropas, sevišķi Rietumvācijas, ekonomikas atjaunošanā. Politiskā ziņā tas papildināja amerikāņu politiku komunisma ietekmes ierobežošanā.

MEDIA: MEDIA (Rīcības programma audiovizuālās industrijas attīstības veicināšanai) ir programma audiovizuālās industrijas attīstībai Eiropas Savienībā ar mērķi izveidot konkurētspējīgas struktūras (mediju politika). Tiek sekmēta filmu industrijas darbinieku kvalifikācijas celšana, filmu projektu attīstība, kā arī programmu noiets visā Eiropā.

Mesīnas konference: Eiropas Ogļu un tērauda kopienas sešu ārlietu ministru konferencē Mesīnā 01.–02.06.55. tika nolemts pēc Montanas savienības modeļa sākt sarunas par citu sektoru integrāciju. Tam sekoja 25.03.57. Romas līgumu parakstīšana par Eiropas Ekonomiskās kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas izveidošanu.

Monitors: Monitors ir kopīgā programma stratēģiskās analīzes, perspektīvu un vērtējumu noteikšanai pētniecības un tehnoloģijas jomās. Tā aptver trīs rīcības jomas: SAST – zinātniskās un tehniskās attīstības stratēģiskās ietekmes analīze; FAST – ilgtermiņa perspektīvas par savstarpējo sakarību starp zinātni, tehnoloģiju, ekonomiku un sabiedrību; SPEAR – pētniecības un tehnoloģijas sociālās un ekonomiskās novērtēšanas metodoloģija un efektivitāte (pētniecības un tehnoloģijas politika).

Muitas kvotas: Muitas kvotu ieviešana ir process noteiktu preču ievešanai ierobežotā daudzumā ar pazeminātu muitu vai arī vispār bez muitas. ES vai atsevišķas dalībvalstis ar muitas kvotu palīdzību var izdevīgi sevi nodrošināt ar nepieciešamajām precēm, neierobežojot muitas aizsardzību ārpus nepieciešamās kvotas daudzuma.

Muitas savienība: Muitas savienība ir vairāku muitas apgabalu apvienošanās vienotā muitas apgabalā. Līdz ar to atkrīt iekšējā muita starp dalībvalstīm. Atšķirībā no brīvās tirdzniecības zonas, pie preču ievešanas no trešajām valstīm neviena no dalībvalstīm nevar noteikt savus muitas tarifus, tās vietā ir noteikta vienota ārējā muita. ES rūpnieciskajā jomā Muitas savienība pilnībā spēja izveidot 1968. gada 1. jūlijā, pusotru gadu agrāk nekā bija paredzēts, bet lauksaimniecības produktiem tā sāka darboties 1970. gada 1. janvārī. Dalībvalstīm, kas Muitas savienībā iestājas vēlāk, tiek noteikts pārejas laiks līdz Muitas savienība pilnībā ir spēkā arī to teritorijā.

NATO: NATO (North Atlantic Treaty Organization) tika dibināta 04.04.49. Vašingtonā kā kolektīvās drošības pakts. Līguma sastāvdaļas ir integrētās militārās komandējošās iestādes, savstarpējās militārās palīdzības garantijas, kā arī pastiprināta politiskā, ekonomiskā un kulturālā sadarbība. NATO dibināja Beļģija, Dānija, Francija, Lielbritānija, Islande, Itālija, Kanāda, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle un ASV. Vēlāk pievienojās Grieķija (1952), Turcija (1952), Vācijas Federatīvā Republika (1955) un Spānija (1982). Francija (1966) un Grieķija (1974) vēlāk atkal izstājās no militārās integrācijas. 1997. gadā Polija, Ungārija un Čehija tika uzaicinātas iestāties NATO kā pirmās bijušā Austrumbloka valstis. Adrese: B-1110 Brüssel.

Neto maksātājs un saņēmējs: Lai gan ES finansēšana tiek veikta no pašu līdzekļiem un notiek saskaņā ar Eiropas noteiktajiem mērķiem, politiķus vienmēr ir nodarbinājusi starpība starp līdzekļiem, ko valsts iemaksā ES budžetā, un līdzekļiem, ko tā saņem. Tā kā lauksaimniecības budžets joprojām patērē lielāko daļu budžeta, lauksaimniecības zemes tiek vairāk atbalstītas. Vācijas Federatīvā Republika kā rūpniecības valsts ir lielākā Eiropas Savienības neto maksātāja. Aprēķini norāda, ka pēdējo gadu laikā tā budžetā iemaksājusi par 26 miljardiem ECU vairāk, nekā no tā saņēmusi atpakaļ. Tādēļ Vācija iestājās par ES finansēšanas sistēmas pārskatīšanu 1999. gadā (budžeta politika). Tomēr kā eksporta valsts tā pieder pie lielākajiem ieguvējiem no iekšējā tirgus.

Nodarbinātības jautājumu pastāvīgā komiteja: Nodarbinātības jautājumu pastāvīgā komiteja ir kopš 1970. gada eksistējošs forums, kura ietvaros starp Eiropas Komisiju, dalībvalstu darba ministriem, arodbiedrību pārstāvjiem un darba devēju pārstāvjiem notiek dialogs par nodarbinātības politikas un līdzlemšanas jautājumiem. Komiteja, kas parasti gadā tiekas divas līdz trīs reizes, nodarbojas ar dalībvalstu nodarbinātības politikas koordinēšanu.

Nodokļu harmonizēšana: Atšķirīgā nodokļu slodze ietekmē kopīgo iekšējo tirgu. Līgumā par Eiropas Kopienu ir paredzēta netieša nodokļu harmonizēšana (LEK, 99. pants). Līdz ar to Kopienas iekšienē tiktu likvidētas visas nodokļu robežas, ko nāktos kompensēt, lai nepieļautu konkurences izkropļojumus. Pazīstamākais piemērs tam ir pievienotās vērtības nodoklis: jo vairāk savstarpēji viena otrai tuvojas ES pievienotās vērtības nodokļu likmes, jo mazāka ir nepieciešamā kompensācija. Tiešo nodokļu jomā visiem konkurentiem līdzīgus konkurences nosacījumus palīdz nodrošināt uzņēmumu tiešo nodokļu harmonizēšana. Nodokļu harmonizēšana ir jūtama nacionālās suverenitātes ierobežošana un tāpēc tai ir jāsastopas ar lielām grūtībām. 1992. gada oktobrī Padome izdeva direktīvu par pievienotās vērtības un patēriņa nodokļu likmju tuvināšanu, tādā veidā radot priekšnoteikumus robežkontroles atcelšanai privātajos braucienos. Nodokļu kompromiss, sākot ar 1997. gadu, rūpnieciskajā preču pārvadāšanā paredz pāreju uz izcelsmes valsts principu. Līdz galīgā atrisinājuma atrašanai, dalībvalstu atšķirīgo nodokļu likmju dēļ nepieciešamā kontrole uz robežām ir pārcelta uzņēmumos.

Nolikums: nolikums ir stingrākā Kopienas likumdošanas forma: nolikums spēkā ir vispārēji. Tas ir saistošs visās daļās un pēc tā pieņemšanas ir spēkā visās dalībvalstīs.

Novel Food: Pēc četrus gadus ilgām diskusijām 1997. gada maijā stājās spēkā t.s. Novel-Food direktīva. Saskaņā ar to jaunajiem ģenētiski vai bioloģiski modificētajiem pārtikas produktiem ir jāiziet atļaujas saņemšanas process, pirms tie tiek pārdoti tirgū. Bez tam tiem ir jābūt speciāli apzīmētiem. Kritiķi norāda, ka rīkojums neattiecas uz produktiem, kas jau nonākuši apgrozībā. Bez tam tiek ietverti tikai tie produkti, kuri ķīmiskā sastāva, uztura vērtības vai lietošanas mērķa ziņā atšķiras no tradicionālajiem pārtikas produktiem. Tā kā ap 80 % gēnu modificēto pārtikas produktu, ko Eiropas patērētāju vairums uzskata par nepieņemamiem, nav pakļauti speciālajai apzīmēšanai, Eiropas parlaments ir pieprasījis kvalitātes zīmes ieviešanu ģenētiski nemodificētās pārtikas apzīmēšanai (patērētāju politika).

NOW: Programma “Jaunas iespējas sievietēm” (New Opportunities for Women), no vienas puses, ir paredzēta, lai atvieglotu sieviešu iekļaušanos profesionālajā sfērā, un, no otras puses, tai jāatvieglo pieeja nākotnē nozīmīgajām jomām un vadības amatiem. Pie atzītiem veicināšanas pasākumiem tādēļ pieskaita apmācību uzņēmumu vadībā, mazo un vidējo uzņēmumu un kooperatīvu dibināšanā, kā arī konsultācijas dienestu personāla izglītošanu. Laikā no 1994. – 1999. gadam NOW rīcībā bija 470 miljoni ECU.

OECD: 1961. gadā dibinātā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organization for Economic Cooperation and Development) ir paredzēta starpvalstu sadarbībai starp rūpniecības valstīm ar brīvā tirgus sistēmu. Tās galvenais mērķis ir ekonomiskās, tirdzniecības un attīstības politikas koordinācija. Visas ES valstis ir OECD 29 dalībvalstu vidū. Adrese: F-75775 Paris Cedex 16, 2 rue André Pascal. Interneta mājas lappuse: http://www.oecd.org

Pakalpojumu sfēra: Pakalpojumu neierobežota kustība ir viena no četrām EK līgumā noteiktajām un ar iekšējā tirgus pilnveidošanu realizējamajām pamatbrīvībām. Tā ES pilsoņiem dod iespēju izmantot pakalpojumus pāri robežai, un attiecīgā pavalstniecība tam nekādus šķēršļus nerada. Pakalpojums ir ikviens darbs pašnodarbināto, rūpnieciskas, lauksaimnieciskas vai brīvas profesionālas darbības ietvaros.

Pakāpeniska integrācija: Pakāpeniska integrācija apzīmē vienotības procesu ar atšķirīgiem ātrumiem. Ideja par “divu ātrumu Eiropu” tādējādi nozīmē, ka Kopienas padziļināšanu sākumā veic vienīgi tās valstis, kas ir tam gatavas. Šī modeļa priekšrocība ir tā, ka integrācijas ātrums nav atkarīgs no lēnākajām vai integrāciju vismazāk atbalstošajām dalībvalstīm. No otras puses, pakāpeniskā integrācija var radīt draudus vienotā integrācijas ceļa izjukšanai. Pakāpeniskās integrācijas piemēri ir atrodami gan

ES Ekonomiskās un monetārās savienības, gan arī sociālās politikas nosacījumos. Viens no pakāpeniskās integrācijas variantiem ir Eiropas kodola koncepcija, saskaņā ar kuru padziļināšanās jomā priekšgalā izvirzās kāda agrāk noteikta dalībvalstu grupa. Dalībvalstis, kas vēlas sadarboties ciešāk, turpmāk uz noteiktu nosacījumu pamata (fleksibilitāte) var vienoties pēc Amsterdamas līgumā ietvertajiem fleksibilitātes klauzulas likumiem (LES VI a nodaļa).

Paneiropas savienība: Paneiropas kustība ir apvienība Paneiropas idejas veicināšanai. To 1922. gadā dibināja austrietis grāfs Kudenhove Kalergī (Coudenhove-Kalergi), kurš to atkal atdzīvināja pēc Otrā pasaules kara. Paneiropas kustības mērķis ir Eiropas savienoto valstu izveidošana, ko varētu salīdzināt ar ASV. Adrese: Paneuropa-Union Deutschland, Karlstraße 57, 80333 München. Interneta mājas lappuse: http://www.paneuropa.org

Paplašināšanās uz austrumiem: Eiropas Savienības ekonomiskā un politiskā pievilcība ir sekmējusi virkni dalības pieteikumu. Galvenokārt jaunās demokrātiskās Centrālās un Austrumeiropas valstis saskata savu nākotni kā ES dalībvalstis (paplašināšanās). Lai gan Eiropas līgumi, kas noslēgti pavisam ar 10 Centrālās un Austrumeiropas valstīm, neietver nekādus iestāšanās mehānismus, tie tomēr arvien vairāk veicina šo valstu tuvināšanos Eiropas Savienībai. 1993. gadā Kopenhāgenā Eiropas Savienības Padome noteica iestāšanās kritērijus un apstiprināja, ka iestāties var ar Eiropas līgumu asociētās valstis, kuras šos kritērijus izpildīs. Katra paplašināšanās reize palielina dažādību Eiropas Savienībā un tādējādi apdraud arī tās politiskās būtības saglabāšanu un tālāko attīstību. Tādēļ 1996./1997. gadā notikušās starpvaldību konferences laikā mēģināja paveikt nepieciešamās institucionālās reformas pirms gaidāmo iestāšanās sarunu uzsākšanas. Taču ES paplašināšanās spējas ar 1997. gadā pieņemto Amsterdamas līgumu vēl nebija pietiekoši uzlabotas. Eiropas Komisijas 1997. gadā izvirzītā Agenda 2000 iezīmē austrumu paplašināšanās problēmas un risinājumu stratēģijas, kā arī, cita starpā, iesaka uzsākt iestāšanās sarunas vispirms ar sešām valstīm (Polija, Ungārija, Čehija, Slovēnija, Igaunija un Kipra).

Paplašināšanās uz dienvidiem: Pēc demokrātisku valdību sistēmu ieviešanas Grieķija (1975. g.), Portugāle (1977. g.) un Spānija (1977. g.) iesniedza iesniegumus par uzņemšanu EK. Ar paplašināšanos uz dienvidiem saprot šo trīs valstu iestāšanos (Grieķija 1981. g.; Portugāle un Spānija – 1986.g.). Līdz ar to EK radās problēmas sakarā ar ievērojamām strukturālām un labklājības atšķirībām starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm. Neraugoties uz ekonomiskajiem apsvērumiem, priekšroka tika dota šo valstu uzņemšanai EK, jo izšķirošie bija politiskie iemesli – cerības, ka pēc uzņemšanas jaunajās dalībvalstīs palielināsies iekšpolitiskā stabilitāte (paplašināšanās).

Parīzes galotņu konference: 1972. gada oktobrī Parīzes galotņu konferences laikā toreizējie deviņi EK valstu un valdību vadītāji nolēma līdz 1980. gadam izveidot Eiropas Savienību. Šai nolūkā tika pasūtīts Tindemana (Tindemans) ziņojums, kam vajadzēja izstrādāt konceptu, kas rastu vienprātīgu atbalstu. Bez tam tika nolemts par Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) otrās pakāpes sākšanu 1974. gadā. Kopienas intensifikācija izpaudās ar virkni kopīgām rīcības programmām dažādās politikas jomās. Plāni par Eiropas Savienību un EMS vēlāk nevarēja tikt realizēti atšķirīgo interešu dēļ. To turpinājumu panāca tikai ar Māstrihtas līgumu 20 gadu vēlāk.

Parīzes līgumi: 05.05.55. spēkā stājās Parīzes līgumi starp Beļģiju, Vācijas Federatīvo Republiku, Franciju, Lielbritāniju, Itāliju, Kanādu, Luksemburgu, Nīderlandi un ASV, kas regulēja sadarbību starp Vācijas Federatīvo Republiku un rietumu valstīm. Šie līgumi izbeidza okupācijas režīmu un VFR ieguva pilnīgu suverenitāti. Parīzes līgumi bez tam regulēja VFR iestāšanos NATO un Briseles līguma paplašināšanu par Rietumeiropas Savienību, kā arī Vācijas līguma papildināšanu.

Parlamentu sadarbība: Lai mazinātu parlamentu līdzdalības deficītu ES lēmumu pieņemšanas procesā, atsevišķu valstu parlamenti arvien vairāk sadarbojas savā starpā, kā arī ar Eiropas Parlamentu. Sadarbības institucionalizētā forma ir parlamentu prezidentu konference, kurā kopš 1981. gada notiek viedokļu apmaiņa, kā arī Eiropas jautājumos specializējušos orgānu konference (COSAC), kas regulāri ik pēc pusgada apspriež ES politikas jomas un likumdošanas procesa problēmas. Pēdējā sastāv no Eiropas nacionālo parlamentu speciālo komisiju, kā arī no Eiropas Parlamenta Institucionālās komitejas delegātiem.

Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO): World Trade Organisation (WTO). Pēc GATT Urugvajas raunda noslēguma 1995. gadā tika radīta patstāvīga Pasaules tirdzniecības organizācija, pie kuras pieder visas līdzšinējās GATT dalībvalstis. PTO uzdevums ir padziļināt tirdzniecības attiecības starp dalībvalstīm un kalpot kā turpmāko daudzpusējo tirdzniecības sarunu forumam. 1997. gada rudenī PTO bija 132 dalībnieki, kā arī 32 novērotājvalstis, no kurām 30 tiecas kļūt par šīs organizācijas dalībniecēm. Adrese: CH – 1211 Genf. Internet: http://www.wto.org

Personu brīvā pārvietošanās: Darba ņēmējiem un pastāvīgajiem ES valstu iedzīvotājiem ir tiesības strādāt, dzīvot un saņemt sociālos pabalstus pēc dzīves vietas bez jebkādiem ierobežojumiem pavalstniecības dēļ un ar tādiem pašiem noteikumiem kā vietējie iedzīvotāji (LEK 48. pants). Līdz ar iekšējā tirgus izveidošanu katrs Eiropas Savienības pilsonis var pēc vēlēšanās dzīvot, strādāt un pavadīt vecumdienas jebkurā Eiropas Savienības vietā. Lai novērstu arī turpmāk nacionāli regulējamo sociālo sistēmu ļaunprātīgu izmantošanu, tiesības uz brīvu pārvietošanos pagaidām netiek piešķirtas tiem, kas atkarīgi no valsts pabalsta.

Petersbergas deklarācija: 19.06.92. gada Petersbergas deklarācija ir viens no etapiem Rie-tumeiropas Savienības (RES) izveidošanā par Eiropas Savienības aizsardzības komponentu un Atlantiskās alianses (NATO) Eiropas pīlāru. RES Ministru padomes paziņojums cita starpā paredz, ka turpmāk RES īstenos ne tikai “zilo ķiveru” izvietošanu ANO un EDSO/EDSA uzdevumā, bet arī noteiktos apstākļos izmantot karaspēku “miera panākšanas” nolūkā. Lai sagatavotu šādu aktīvu ieguldījumu aizsardzības jomā, tika nolemts izveidot militārās plānošanas grupu.

PETRA: PETRA (Community action programme on the vocational training of young people and their preparation for adult and working life) ir 1989. gadā iesākta programma jauniešu izglītības veicināšanai un viņu sagatavošanai pieaugušo un darba dzīvei. Programmas mērķis, ņemot vērā iekšējo tirgu, ir paaugstināt izglītības kvalitāti un dot iespēju jauniešiem iegūt kvalificētu profesionālo izglītību. Šim mērķim ir izveidots apmācības iniciatīvu tīkls (izglītības politika, jaunatnes politika).

PHARE (Poland and Hungary Action for Restructuring of the Economy): Lēmumu par šo palīdzības programmu Austrumeiropas valstu ekonomiku pārstrukturēšanai 1989. gadā pieņēma 24 valstis (EK un EBTA valstis, kā arī ASV, Kanāda, Austrālija, Turcija, Jaunzēlande un Japāna). Darba koordinēšanu uzticēja Eiropas Komisijai. PHARE programma aptver lielu skaitu atsevišķu projektu un pasākumu. ES un tās dalībvalstis ir atbildīgas par 50 % no kopējiem līdzekļiem. Palīdzība tiek piešķirta tiem pasākumiem, kas ir paredzēti ekonomisko reformu procesa atbalstam Centrālajā un Austrumeiropā. ES un PHARE valstis ik gadu izstrādā virzienu programmu ar galvenajiem veicināšanas mērķiem un prioritārajiem virzieniem. Ar programmas realizāciju parasti nodarbojas PHARE valstis. Valdošais ir pamatprincips, ka palīdzības pasākumiem vispirms jānāk par labu privātajai ekonomikai. Ar 1992. gada novembrī pieņemto Eiropas Savienības Ministru Padomes lēmumu PHARE programma tika iekļauta vairāku gadu stratēģijā kopā ar Eiropas vienošanos un citām palīdzības akcijām. 1996. gadā PHARE budžets sasniedza 1,223 miljardus ECU.

PRINCE: 1996. gadā izveidotajai Eiropas pilsoņu informācijas programmai ir jāsniedz mērķtiecīga informācija par Eiropas apvienošanas mērķiem un iespējām. Tā aptver pasākumus trīs galvenajos punktos: iniciatīvai “Eiropas pilsoņi” (Citizens First) ir jāinformē par pilsoņu iespējām un tiesībām iekšējā tirgū, iniciatīvai “Eiro – Eiropas valūta” Savienības pilsoņi ir jāsagatavo kopējās valūtas (eiro) ieviešanai un iniciatīvai “Kopā izveidota Eiropa” ir jākalpo pilsoņu aktīvai iesaistīšanai diskusijās par Eiropas Savienības reformām. Pasākumi tiek īstenoti decentralizēti, saskaņojot tos ar dažādiem institucionālajiem dalībniekiem.

RACE: RACE (Research and Development in Advanced Communication Technology for Europe) ir visaptveroša ES programma telekomunikāciju jomā. Svarīgs mērķis ir platjoslas komunikāciju tehnoloģiju attīstīšana, t.i., vienlaicīga skaņas, attēla un informācijas pārraidīšana.

Robežu kontrole: Preču un personu kontrole ir nepieciešama atšķirīgo nacionālo likumdošanas, nodokļu, veselības un drošības priekšrakstu dēļ. Iekšējā tirgus pilnīgas izveidošanas plāns paredzēja ar harmonizāciju, respektīvi ES dalībvalstu dažādo noteikumu savstarpējo atzīšanu, likvidēt robežu kontroles līdz 01.01.93. Preču kustības ziņā šis mērķis tika sasniegts, bet nacionālo nosacījumu un neatrisināto drošības problēmu dēļ atteikšanās no personu kontroles Šengenas līguma ietvaros ir novilcinājusies (tieslietas un iekšlietas).

Romas līgumi: Romas līgumi ir Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (EAK/Euratom) dibināšanas līgumi, kā arī to papildus protokoli. Tos Romā 1957. gada 25. martā parakstīja Beļģija, Vācijas Federatīvā Republika, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande. Pirms tam tās bija nodibinājušas Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK), kas kopā ar Eiropas Ekonomisko kopienu (EEK) un EAK veidoja Eiropas Kopienu. Svarīgākais ir Līgums par Eiropas Ekonomisko kopienu (LEEK) – kopš 1993. gada nosaukts par Eiropas Kopienas līgumu – tā preambulās ir formulēti galvenie mērķi (starp citu, Eiropas tautu apvienošana, valstu ekonomiskais un sociālais progress, pastāvīga dzīves un nodarbinātības nosacījumu uzlabošana, miera un brīvības garantēšana). Romas līgumi stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī (Eiropas Savienība).

Sadarbības procedūra: Sadarbības procedūra tika izstrādāta 1987. gadā ar Vienoto Eiropas aktu, lai sekmētu sadarbību starp ES orgāniem. Līdz ar to ieguva paplašinātas Eiropas Parlamenta darbības pilnvaras. Procedūra pirmām kārtām tika izmantota, pieņemot lēmumus iekšējā tirgus īstenošanai. Turklāt parlamenta lomas palielināšanai būtiska bija 2. lasījuma ieviešana gan Parlamentā, gan ES Ministru Padomē. Ja Māstrihtas līgums paplašināja sadarbības procesa pielietošanu saskaņā ar LEK 189. c pantu, tad Amsterdamas līgumā gandrīz visi punkti, kam sadarbības procedūrā ir izšķiroša nozīme, tiek iekļauti līdzlemšanas procedūrā (lēmumu pieņemšanas procedūra).

Saņēmējvalsts princips: Ja apgrozījuma nodoklis tiek iekasēts pēc saņēmējvalsts principa, tad, eksportējot preces, sākumā tiek atbrīvotas, tas nozīmē, tiek atvilkts produkcijas izcelsmes valsts pievienotās vērtības nodoklis, un tad prece tiek aplikta ar saņēmējvalsts PVN. Eiropas Komisija iekšējā tirgus izveides pabeigšanas ietvaros tiecas no šī, šobrīd spēkā esošā principa, pāriet uz izcelsmes valsts principu. Tad preču atbrīvošana un aplikšana ar nodokļiem, eksportējot un importējot, atkristu un spēkā

būtu izcelsmes valsts PVN, neatkarīgi no saņēmējvalsts. Nodokļu ienākumi starp ES valstīm būtu jāsadala saskaņā ar Clearing - house, atbilstoši preču plūsmai.

SAVE: (Specific actions for vigorous energy efficiency) Šai programmai ir jādod ieguldījums labākai Eiropas Savienības enerģijas resursu izmantošanai, vienlaicīgi aizsargājot apkārtējo vidi. Galvenās investīciju jomas ir tehniskie pētījumi normu un tehnisko specifikāciju izstrādāšanai; atbalsta pasākumi atjaunojamo enerģijas veidu infrastruktūru attīstīšanai; atbalsts informācijas tīkla izveidošanai, lai uzlabotu atsevišķu valstu un Kopienas iniciatīvu koordināciju, kā arī pasākumi labākai elektroenerģijas izmantošanai. Programmas otrajai fāzei kopumā (1996. – 2000. g.) ir piešķirti 45 miljoni ECU .

Savstarpējā atzīšana: Savstarpējā atzīšana nozīmē dažādu rīkojumu un kvalifikāciju atbilstības atzīšanu, kas dažādās ES valstīs kalpo līdzīgiem mērķiem. Saskaņā ar šo principu Eiropas Justīcijas tiesa 1978. gadā ar Cassis de Dijon spriedumu nolēma, ka prece, kas vienā dalībvalstī ir tikusi likumīgi izgatavota un nodota apgrozībā, var tikt pārdota visā Kopienas teritorijā. Savstarpējā atzīšana iekšējā tirgū ir elastīga alternatīva birokrātiski ietilpīgo rīkojumu harmonizēšanai.

Sliekšņa cenas: sliekšņa cenas ir minimālās cenas, par kādām ES drīkst importēt lauksaimniecības produktus. Lauksaimniecības produkti, kuru cenas ir zemākas par sliekšņa cenām, ar muitas pasākumiem tiek tā sadārdzināti, ka sasniedz sliekšņa cenu. Šo pasākumu jēga ir vietējo lauksaimnieku aizsardzība no trešo valstu zemnieku saražotās lētās produkcijas.

Slim: 1996. gadā iesāktais pilotprojekts Slim (Simpler Legislation for the Internal Market) ir iniciatīva juridisko normu vienkāršošanai iekšējā tirgū. Šim nolūkam speciālistu un dalībnieku grupa – vispirms dažās izvēlētās jomās – izstrādā konkrētus vienkāršošanas priekšlikumus.

Sociālā harta: Lai ekonomisku apsvērumu ietekmētajā iekšējā tirgū tiktu ņemta vērā arī sociālā dimensija, Eiropas Kopienas Padome 1989. gada 9. decembrī pieņēma Kopienas Sociālo pamattiesību hartu, kurā ir iekļautas minimālās sociālās prasības. Lai gan tā nav juridiski saistoša, Lielbritānija balsoja pret šo hartu, kas 30 punktos visiem ES pilsoņiem paredz pamattiesības attiecībā uz brīvu pārvietošanos, vienlīdzīgu apiešanos, sociālo aizsardzību un atbilstošiem ienākumiem. Minimālo prasību ieviešana ES dalībvalstīs ik gadu ir jādokumentē ziņojumā. Pēc valdības maiņas 1997. gada pavasarī arī Lielbritānija izteicās, ka tā Sociālajai hartai varētu pievienoties nākošo divu gadu laikā.

Sociālais dialogs: Sociālais dialogs ir termins, kas apzīmē sociālo partneru konsultācijas Eiropas līmenī. Tās sākās astoņdesmito gadu vidū, kad, Komisijai uzņemoties priekšsēdētājas lomu, kopā sanāca Eiropas Arodbiedrību savienība (EAS), darba devēju organizācija UNICE un Eiropas Valsts saimniecības centrālā apvienība. Sociālais dialogs jau iekšējā tirgus izveides pilnīgas pabeigšanas priekšvakarā deva savu ieguldījumu pieņemamu pamatnoteikumu izstrādāšanā.

Sociālais protokols: Agrākā vienotības trūkuma sociālās politikas jomā izpausme ir Māstrihtas līgumam pievienotais Sociālais protokols. Lai ieviestu Sociālās hartas mērķus, visas dalībvalstis, atskaitot Lielbritāniju, papildus EK līguma noteikumiem vienojās arī par sociālās politikas pasākumiem, kas neattiecās vienīgi uz Lielbritāniju. Pēc tam, kad Apvienotā Karaliste vairs neizrādīja pretestību, Sociālā protokola noteikumi - līdz ar vienošanos par Amsterdamas līgumu 1997. gada jūnijā – varēja tikt iekļauti Līgumā par Eiropas Kopienu.

SOCRATES: Ar šo nosaukumu kopš 1995. gada sākuma ir apkopotas ES izglītības programmas ERASMUS un LINGUA, papildinot tās ar jauniem pasākumiem (izglītības un jaunatnes politika). Budžets 850 miljonu ECU apmērā tiek izlietots trīs svarīgākajām jomām: 1) aktivitātēm augstskolu izglītībā (piemēram, studentu apmaiņai, zināšanu novērtējuma pielīdzināšanai novērtējuma sistēmai ārvalstīs, studiju Eiropas dimensijas paplašināšanai; 2) pirmsskolas, pamatskolas un vidusskolas izglītības pasākumiem (piemēram, kopējiem skolu projektiem, skolotāju izglītības papildināšanai); 3) vispārējiem pasākumiem (piemēram, mācību materiālu sagatavošanai, valodu skolotāju kvalifikācijas celšanai).

Spāka ziņojums: Spāka ziņojums 1956. gada aprīlī EOTK (Eiropas Ogļu un tērauda kopienas) valstu ārlietu ministriem rekomendēja dibināt Eiropas Ekonomisko kopienu (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienu. Mesinas konferencē 1955. gadā ekspertu grupa Beļģijas ārlietu ministra Pola Anrī Spāka (Paul-Henri Spaak) vadībā tika pilnvarota meklēt ceļus ekonomiskās integrācijas turpināšanai. Spāka ziņojums principā tika akceptēts Venēcijas konferencē un veidoja 1957. gada 25. martā pieņemto Romas līgumu bāzi.

Stabex: Stabex sistēma ir Eiropas attīstības politikas pamatpīlārs. ES Āfrikas, Karību baseina un Klusā okeāna telpas (ACP) valstīm garantē minimālos ienākumus no apmēram 40 lauksaimniecības produktiem, kas ir svarīgākie attīstības valstu eksporta produkti. Ja eksporta ieņēmumi salīdzinājumā ar iepriekšējā gada vidējiem ieņēmumiem ir samazinājušies, tad Savienība peļņas zaudējumus atlīdzina vai nu ar izlīdzināšanas kredītu, vai arī ar neatmaksājamu aizdevumu.

Stabilitātes pakts: 1997. gada jūnijā pieņemtajam Stabilitātes paktam ir jānodrošina Ekonomiskās un monetārās savienības dalībvalstu budžeta disciplīna. Šajā nolūkā tas paredz stingrāku budžeta

pieņemšanas procedūru un procedūru pārmērīga budžeta deficīta gadījumā. Valstīm, kuru budžetu deficīts pārsniedz 3 %, - izņemot spēcīgu recesiju vai arī ārkārtēju notikumu, tādu kā dabas katastrofas, periodus – tiek noteiktas sankcijas. Ja kādas dalībvalsts IKP gada laikā samazinās par vairāk nekā 0,75 %, tad valstīm ar pārmērīgu deficītu noteiktā laika intervālā ir jāizdara korekcijas budžetā. Ja tas nenotiek, tad Padome “parasti” pieņem lēmumu par sankcijām, vispirms bezprocentu noguldījuma formā. Sankcijas – minimālās 0,2 % un maksimālās 0,5 % apmērā no IKP – pēc diviem gadiem pāriet naudas sodā, ja attiecīgais budžeta deficīts joprojām ir pārāk liels.

Stabilizatori: Lēmumu par stabilizatoru ieviešanu Eiropas Kopienas Padome pieņēma 1988. gadā, lai apturētu lauksaimniecības politikas izdevumu pieaugumu. Stabilizatori noteiktiem lauksaimniecības produktiem nākošajā gadā paredz automātisku garantēto cenu samazināšanu, ja ir pārkāpts iepriekšējā gada apjoma slieksnis. Tādā veidā tiek panākta pārprodukcijas samazināšana.

Standartizācija: Pilnībā izveidotais iekšējais tirgus prasa Eiropas standartu ieviešanu bijušo nacionālo standartu vietā. Atbilstoši ES harmonizācijas vadlīnijām Eiropas standartus izstrādā Eiropas standartizēšanas organizācijas ESK (Eiropas Standartizācijas komiteja) un Cenelec. Ieviešot kopīgos standartus, tiek likvidēta virkne tirdzniecības šķēršļu.

Strukturālais dialogs: Eiropas Padomes galotņu sanāksmē Kopenhāgenā 1993. gadā pieņemtais lēmums par strukturālo dialogu ir daļa no ES asociēto Centrālās un Austrumeiropas valstu tuvināšanās stratēģijas. Strukturālais dialogs sastāv no regulārajām valstu un valdību vadītāju un ministru tikšanās reizēm, kā arī konsultācijām ar Eiropas Savienības institūcijām par specifiskām tēmām (paplašināšana).

Struktūrfondi: Eiropas Komisijas pārvaldē atrodas struktūrfondi, no kuriem Kopienas ietvaros tiek finansēta ES strukturālā palīdzība. Tie ir – Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonds (ELVGF), Eiropas reģionālās attīstības fonds (ERAF), kas ir paredzēts strukturālās palīdzības finansēšanai reģionālās politikas ietvaros, Eiropas Sociālais fonds (ESF), kas ir paredzēts sociālās politikas īstenošanai, kā arī jaunais zvejniecības politikas finansēšanas instruments - Finansiālās investīcijas zvejniecības industrijas attīstībai (FIZIA). 1993. gadā tika izveidots Kohēzijas fonds Kopienas struktūrpolitikas mērķu atbalstam (reģionālā struktūrpolitika). Fonda līdzekļi galvenokārt aizplūst uz nabadzīgajiem reģioniem: tādā veidā tiek nostiprināta Kopienas ekonomiskā un sociālā vienotība, lai visur ES varētu izpildīt kopējā iekšējā tirgus prasības. Pasākumi ir koncentrēti uz sešiem prioritāriem mērķiem. Lauvas daļu saņem 1. mērķis – atpalikušo reģionu attīstības un strukturālās pielāgošanās stimulēšana. Iepriekšējos gados Struktūrfondu līdzekļi ir četrkāršojušies un laika posmā no 1993. gada līdz 1999. gadam tie sasniegs vairāk nekā 161 -miljardu ECU.

Subsidiaritātes princips: 1992. gada 7. februārī pieņemtais Māstrihtas līgums EK līgumā iekļāva no kristīgās sociālās mācības nākušo subsidiaritātes principu (LEK, 3. b pants). Šis princips nosaka, ka jomās, kas neietilpst tās izņēmuma kompetencē, Kopiena darbojas vienīgi tiktāl, “ciktāl dalībvalstu līmenī nav iespējams pietiekamā mērā sasniegt attiecīgo pasākumu mērķi un tāpēc tā apjoma vai ietekmes dēļ to labāk iespējams sasniegt Kopienas līmenī”. Lai garantētu stingru subsidiaritātes principa ievērošanu, Amsterdamas līgumam tika pievienots “protokols par subsidiaritātes pamatprincipu pielietošanu un samēriem”.

Subsīdijas: Subsīdijas ir finansiālā palīdzība vai arī ar atteikšanos no ieņēmumiem saistīta uzņēmumu atbalstīšana, kas tiek garantēta no valsts puses, lai sasniegtu noteiktus ekonomiskās politikas mērķus. Subsīdijas var tikt garantētas arī kādai ekonomikas nozarei, piemēram, pielāgošanās jaunajiem noteikumiem, ražošanas efektivitātes veicināšanai, uzņēmumu vai uzņēmumu daļu attīstības atbalstīšanai. ES iekšienē ir aizliegts atbalsts konkurenci izkropļojošu subsīdiju formā. Izņēmumi attiecas uz sociālās, strukturālās un reģionālās politikas stāvokļa uzlabošanu ES iekšienē (konkurences politika, reģionālā struktūrpolitika).

Sūdzības par pasivitāti: Sūdzības par pasivitāti ir Eiropas Justīcijas tiesā pret Eiropas Savienības Ministru Padomi vai Eiropas Komisiju iesniegtās sūdzības, ja šīs institūcijas ar savu pasivitāti traucē sasniegt Kopienas līgumā ierakstītos mērķus (LEK, 175. pants). Sūdzības par pasivitāti var iesniegt dalībvalstis, ES institūcijas vai fiziskās un juridiskās personas, ja attiecīgā institūcija nav sākusi darboties divus mēnešus pēc uzaicinājuma saņemšanas. Piemēram, Justīcijas tiesa 1985. gadā pēc Eiropas Parlamenta iesniegtās sūdzības izteica nosodījumu Satiksmes ministru padomei, jo tā neko nedarīja, lai nodrošinātu EEK noteikto brīvu satiksmes pakalpojumu kustību.

SYSMIN: SYSMIN ir sistēma ieņēmumu stabilizēšanai ES asociēto ACP attīstības valstu kalnrūpniecības nozarē. SYSMIN ietvaros šīs valstis saņem īpašus aizdevumus specifisku pasākumu finansēšanai kalnrūpniecības nozarē. Tehnisku vai politisku grūtību dēļ radītās produkcijas vai eksporta samazināšanās gadījumā minerālo izejvielu ražošanas nozarē ar palīdzības pasākumiem ir jāsaglabā šo valstu kalnrūpniecības uzņēmumu rentabilitāte, tādējādi aizkavējot eksporta ieņēmumu samazināšanos šajā nozarē (attīstības politika).

Šengenas vienošanās: 1985. gadā Šengenā (Luksemburga) noslēgtais starpvalstu līgums paredz pakāpenisku kontroles atcelšanu uz dalībvalstu iekšējām robežām. Papildus vienošanās regulē patvēruma

piešķiršanas kārtību un policijas iestāžu sadarbību ārpus valstu robežām (tieslietas un iekšlietas). Sākotnēji ieplānoto robežu atvēršanas brīvai personu kustībai termiņu (1990.g.) vajadzēja pārcelt vairākas reizes. Pēc “Šengenas Informācijas sistēmas” (SIS) izveidošanas, kas atvieglo noziedzības apkarošanu arī aiz valsts robežām, 1995. gada 26. martā spēkā stājās Šengenas līguma realizācijas vienošanās. Tā paredz pilnīgu robežkontroles atcelšanu starp Beļģiju, Vāciju, Franciju, Luksemburgu, Nīderlandi, Spāniju un Portugāli. Itālija, Grieķija un Austrija no kontroles uz robežām vēlas atteikties 1997. gadā. Protokolus par pievienošanos Šengenas līgumam Dānija, Somija un Zviedrija parakstīja 1996. gadā. Kopā ar asociētajām valstīm Islandi un Norvēģiju tās līgumu grib ieviest, sākot ar 2000. gadu. Turpretī Lielbritānija un Īrija vienošanos nav parakstījušas. Līdz ar Amsterdamas līgumu tā saucamais Šengenas tiesību kopums tika pārcelts uz ES tiesisko ietvaru.

Šūmana plāns: Francijas ārlietu ministra Roberta Šūmana 1950. gadā iesniegtais daļējas integrācijas plāns 1952. gadā deva impulsu Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) izveidošanai. Tādā veidā tika īstenotas atšķirīgas intereses: kamēr Francija bija ieinteresēta pakļaut kopīgai kontrolei Vācijas ogļu un metālindustriju, lai nākotnē izslēgtu kara iespēju, Vācijas Republika, tolaik vēl nebūdama suverēna valsts, izmantoja izdevību, lai tiktu atzīta par līdztiesīgu dalībnieci starp sešām dalībvalstīm, kā arī iespēju panākt izlīgumu, kas izriet no šādas sadarbības.

TACIS: TACIS (Technical Assistance for the Commonwealth of Independent States) ir 1990. gadā izveidota ES palīdzības programma bijušās Padomju Savienības neatkarīgo valstu un Mongolijas tehniskai atbalstīšanai. Tās rīcībā laika posmā no 1996. līdz 1999. gadam ir nodoti 2,24 miljardi ECU.

Telemātikas sistēma: ES telemātikas sistēmas pētniecības programma apvieno AIM, DELTA, DRIVE un EUROTRA programmas. Tās mērķis ir radīt pamatu pakāpeniskai Eiropas komunikāciju tehnoloģiju tīkla ieviešanai pārvaldes, satiksmes, veselības aprūpes, izglītības, bibliotēku un lingvistikas nozarēs.

TEMPUS: TEMPUS (Trans-European Mobility Scheme for University Students) ir transeiropeiska mobilitātes programma universitāšu studentiem. TEMPUS palīdz galvenokārt Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Līdzīgi jau esošajām Kopienas programmām izglītības jomā, ES ar šo programmu un Eiropas Profesionālās izglītības fondu vēlas pievērsties specifiskajām Centrālās un Austrumeiropas valstu vajadzībām. TEMPUS sniedz finansiālo palīdzību pasākumiem, kurus ES organizācijas realizē kopā ar partneriem no Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Sākotnēji tā attiecās uz Ungāriju, Poliju, Čehoslovākiju (respektīvi, tās pēctečvalstīm), bijušo Dienvidslāviju un Bulgāriju. Programma pārsvarā koncentrējas uz speciālām jomām, kam ir īpaša nozīme Centrālās un Austrumeiropas valstu ekonomiskajā un sociāli politiskajā transformācijas procesā. Programmas otrā fāze (1994. g. – 1998.g.) TACIS programmas ietvaros aptver arī kādreizējās PSRS valstis.

Tindemana ziņojums: Valstu un valdību vadītāju konference 1974. gadā pilnvaroja toreizējo Beļģijas premjerministru Leo Tindemanu izstrādāt kopējo koncepciju EK pārveidošanai par Eiropas Savienību. Starp citu, 1975. gada 29. decembrī iesniegtajā dokumentā bija rekomendēta viena vienīga lēmumu pieņemšanas centrāle ar pietiekami lielu autoritāti, kā arī kopējās ārējās politikas aktivizēšana. Tālākie mērķi bija Ekonomiskās un monetārās savienības īstenošana, kopīga enerģijas apgādes nodrošināšana un kopīgās pētniecības veicināšana. Lai gan Tindemana ziņojums bija izstrādāts pragmatiskā skatījumā un Kopienas tālāku attīstību tas paredzēja kā elastīgu un pakāpenisku procesu, tas netika realizēts kā tieša Eiropas Savienības iniciatīva.

Tirdzniecības ierobežojumi: Muitas tarifu un apjoma ierobežojumu atcelšana preču kustībā starp ES dalībvalstīm bija svarīgs solis iekšējā tirgus izveidošanā. Taču brīvu preču kustību var kavēt arī netiešie (netarifu) tirdzniecības ierobežojumi. Pie tiem pieder importa nodevas un tehniskie ierobežojumi, kas pastāvēja ES dalībvalstu likumdošanas atšķirību un dažādu kvalitātes normu dēļ, piemēram, likumos, kas attiecas uz pārtikas produktiem vai medikamentiem. Kopienas dalībvalstu harmonizācijas, normu un likumdošanas izlīdzināšanas rezultātā pastāvošie tirdzniecības ierobežojumi tika tālejoši novērsti līdz ar iekšējā tirgus izveidošanu 1992. gada beigās.

Transeiropeiskais tīkls: Lai pilnā apjomā izmantotu iekšējā tirgus priekšrocības, ES vēlas dot ieguldījumu transeiropeiskā tīkla izveidošanā (LEK, 129. b – d panti). Šie tīkli aptver pārrobežu infrastruktūras satiksmes, enerģijas, telekomunikāciju un apkārtējās vides jomās. Pasākumiem ir jāveicina piekļūšana nacionālajiem tīkliem un to savstarpējā savietojamība. 1994. gadā Eiropas Savienības Padome pieņēma lēmumu kā prioritārus atbalstīt četrpadsmit satiksmes projektus, kā arī desmit pasākumus enerģijas jomā.

TREVI: TREVI (Terrorisme, Radicalisme, Extremisme, Violence Internationale) ir apzīmējums 1975. gadā dibinātajai un kopš 1976. gada eksistējošajai informatīvajai EK un ES dalībvalstu iekšlietu un tieslietu ministru sadarbībai starptautiskā terorisma un noziedzības apkarošanā. Lai apspriestos par sadarbību un kopīgo stratēģiju, par iekšējo drošību atbildīgie Kopienas ministri šajā līmenī tiekas divas reizes gadā. TREVI sadarbojas arī ar trešajām valstīm. ES dalībvalstu sadarbību tieslietu un iekšlietu jomās regulē Māstrihtas līguma K pants. Iekšlietu un tieslietu jomas Savienības kompetencē daļēji tika nodotas ar Amsterdamas līgumu.

TROIKA: Troikas izveidošana tiklab Ministru Padomei, kā arī Eiropas Savienības Padomei kalpo politiskās kontinuitātes saglabāšanai, neraugoties uz prezidentūras maiņu ik pa sešiem mēnešiem. Tās ietvaros prezidējošo valsti atbalsta tās priekšgājēja un pēctece. Galveno lomu troika spēlē Kopējās ārējās un drošības politikas jomā. Amsterdamas līgums paredz, ka turpmāk šajā jomā Savienību pārstāvēs troika, kuru veido Padomes prezidentūras pārstāvis, kompetentais Komisijas loceklis, kā arī jaunieviestā Padomes ģenerālsekretāra amata izpildītājs.

UNICE: UNICE (Union des Conféderations de I’Industrie et des Employeurs d’Europe) ir Eiropas industrijas un darba devēju apvienību savienība. Pie 1959. gadā dibinātās interešu savienības pieder ES un EBTA valstu industrijas un darba devēju apvienības. UNICE saskaņo savu dalībnieku pozīcijas visos Eiropas jautājumos un īpaši pārstāv viņu viedokli ES institūcijās. Adrese: Rue Joseph II 4a, boite 4, B – 1040, Brüssel.

Vācijas – Francijas līgums: Vācijas – Francijas līgumu (Elizejas līgums) 1963. gada 22. janvārī parakstīja Vācijas federālais kanclers Adenauers un Francijas prezidents de Golls ar mērķi radīt nozīmīgu politisko sadarbību, no kuras ilgstoši nevarētu izvairīties pārējās EK dalībvalstis. Līgums paredzēja periodiskas konsultācijas ārējās, ekonomikas, aizsardzības, kultūras jomās, kā arī vācu un franču jauniešu sadraudzību. Ar līgumu nostiprinātā divpusējā Vācijas Federatīvās Republikas un Francijas politiķu vienošanās kļuva par Eiropas integrācijas motoru un tika papildināta ar citu institūciju izveidi kā, piemēram, kopīgo Drošības padomi un Kopīgo Ekonomikas padomi.

Vadošais maiņas kurss: Vadošais kurss ir attiecīgās valūtas noteiktais kurss Eiropas Monetārajā sistēmā (EMSI). Tas attiecas uz valūtas noteikto vērtību ECU. Ja valūtu vērtības mainās, tās nobīdās no sava vadošā kursa. Tiklīdz valūta no vadošā kursa nobīdās par 2,25 %, sāk darboties EMSI intervences mehānisms, lai veicinātu valūtas vērtības izmaiņas vadošā kursa virzienā. Ar visu EMSI dalībvalstu vienprātīgu piekrišanu vadošos kursus var arī noteikt no jauna. Tā kā tas nenotika, kopš 1992. gada rudens EMSI vairākkārt ir tikusi pakļauta spiedienam. Pēc dziļākās krīzes ES Padome 1993. gada augustā nolēma, ka valūtas var novirzīties no saviem vadošajiem kursiem uz augšu vai leju par 15 % bez intervences nepieciešamības.

Vairākuma lēmumu pieņemšanas procedūra: Eiropas Savienības Ministru Padome daudzus lēmumus pieņem vienbalsīgi. Taču, lai Kopienas tālākā attīstība netiktu bloķēta specifisku interešu dēļ, jau Romas līgumi paredzēja arī balsošanu ar vienkāršu vai kvalificētu vairākumu. Tomēr vēl pirms Vienotā Eiropas akta (VEA) spēkā stāšanās 1987. gadā vairums lēmumu tika pieņemti vienbalsīgi. Pieņemot lēmumus par iekšējā tirgus pilnveidošanu, kopš VEA spēkā stāšanās kategoriski, ar nedaudziem izņēmumiem, ir paredzēta kvalificētā vairākuma balsošana, kas arī tiek praktizēta. Gan Māstrihtas līgums (1993), gan arī 1997. gada jūnijā pieņemtais Amsterdamas līgums paplašināja jomas, kurās tiek lemts ar kvalificēto vairākumu (lēmumu pieņemšanas procedūra).

Varšavas pakts: Lēmumu par Varšavas pakta izveidošanu 1955. gada 14. maijā pieņēma PSRS, Albānija, Bulgārija, Polija, Rumānija, Čehoslovākija un Ungārija. Tas bija Austrumu pretstats Rietumu NATO. Albānija no tā izstājās 1968. gadā, bet 1956. gadā tam pievienojusies VDR līdz ar Vācijas apvienošanu izstājās 1990. gadā. 1991. gadā Varšavas pakts tika izformēts.

Vernera plāns: Vernera plāns ir toreizējā Luksemburgas ministru prezidenta un finansu ministra Pjēra Vernera vadītās komitejas izstrādātais ziņojums par pakāpenisku Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izveidošanu. Tas tika iesniegts 1970. gada oktobrī un paredzēja EMS izveidot trīs posmos līdz 1980. gadam. To bija paredzēts realizēt ar monetārās sadarbības, konjunktūru politikas koordinēšanas, kapitāla kustības ierobežojumu atcelšanas un reģionālo finansu izlīdzinājuma palīdzību. Pirmā pakāpe sākās 1971. gadā. Taču plāna tālāko attīstību kavēja lielās valūtu kursu svārstības septiņdesmitajos gados un atgriešanās pie krīžu pārvarēšanas nacionālās stratēģijas.

Vidutājs (ombudsmann): Saskaņā ar EK līguma 138. e pantu Eiropas Parlaments uz vienu vēlēšanu periodu ieceļ pilsoņu vidutāju, kurš no jebkura Eiropas Savienības pilsoņa pieņem sūdzības par nekārtībām Kopienas iestāžu vai institūtu darbībā. Vidutājs var ievadīt izmeklēšanu par pamatotajām sūdzībām, ko tas nodod Parlamentā un attiecīgajā iestādē. 1995. gada jūlijā Eiropas Parlaments par pilsoņu vidutāju ievēlēja somu Jakobu Magnusu Sodermanu (Jacob Magnus Södermann) (Eiropas Savienības pilsonība). Adrese: Palais de l’Europe, F-67006 Straßburg Cedex. Interneta mājas lappuse: http://www.europarl.eu.int/dg7/mediateu/media/de/default/html

Vienotais Eiropas akts (VEA): Līdz ar 1987. gadā ratificēto Vienoto Eiropas aktu tika papildināts un modificēts Romas līgums. VEA paplašināja Kopienas kompetences vairākās jomās, kā arī pilnveidoja balsošanas procedūru. Kvalificētā vairākuma principa ieviešana kooperācijas ietvaros, cita starpā, bija pamatnosacījums iekšējā tirgus izveidošanai. No politiskā viedokļa uzmanības centrā bija mērķis radīt iekšējo tirgu. Turklāt VEA nostiprināja ar līgumu kopš 1970. gada praktizēto Eiropas politisko sadarbību (EPS). Vienotajā Eiropas aktā veiktais padziļināšanas process tika turpināts ar Māstrihtas, kā arī Amsterdamas līgumiem.

Višegradas valstis: Pēc tikšanās Višegradas pilī pie Budapeštas 1991. gada februārī Ungārija, Polija un Čehoslovākija, respektīvi, tās pēctečvalstis, sevi nosauca par Višegradas valstīm. Višegradas valstis mēģina ar ciešas sadarbības palīdzību labāk pārstāvēt kopējo viedokli ES (Centrālā un Austrumeiropa).

Ziemeļu Padome: 1952. gadā dibinātās Ziemeļu Padomes ar rezidenci Helsinkos dalībvalstis ir Dānija, Somija, Islande, Norvēģija un Zviedrija. Ziemeļu Padome organizē un padziļina sadarbību ziemeļvalstu starpā. Tai bija panākumi pasu un muitas savienības, kā arī vienota Skandināvijas darba tirgus izveidošanā. Ziemeļu Padomi raksturo neformāls darba stils. Ciešākas sadarbības forma, piemēram, plāni par Ziemeļu ekonomisko savienību, izjuka dažāda veida ārpolitisko saistību dēļ. Adrese: S-10432 Stockholm, Tyrgatan 7.

Zinātnes un tehnoloģiju ietvara programmas: Kopējās pētniecības un tehnoloģiju politikas pamats un instruments kopš 1984. gada ir pētniecības un tehnoloģiju attīstīšanas ietvara programmas. Tās kopējā stratēģiskajā pamatievirzē nosaka mērķus, prioritātes un ES pētniecības veicināšanas finansiālo apjomu, kā arī ar piecu gadu ilgo derīguma termiņu šajā jomā palielina plānošanas drošību. Ceturtajā ietvara programmā (1994. – 1998.g.) ir paredzēts budžets 13,1 miljardu ECU apmērā, kā arī vēl papildus rezerve 0,7 miljardi ECU. Līdz ar to ES pētniecības politikas finansu apjoms praktiski ir dubultojies. Satura ziņā ietvara programma ietver vairākus smaguma punktus: starp citu, informācijas tehnoloģijas, telemātiku, komunikāciju tehnoloģijas, industrijas un materiālu tehnoloģijas, apkārtējās vides un klimata pētījumus, biotehnoloģiju, lauksaimniecību un zvejniecību, tīras un efektīvas enerģijas tehnoloģijas, kontrolētu kodoltermisko reakciju izpēti, kā arī zinātnieku apmācības un mobilitātes veicināšanu.

Eiropas integrācijas svarīgākie datumi

Mihaels Materns un Martins Šulcs

19.09.1946. Vinstons Čērčils (Winston Churchill) Cīrihē aicina nodibināt Eiropas Savienotās Valstis.08.-10.05.1948.Eiropas apvienošanas Koordinācijas komisija sasauc Hāgas kongresu. Hāgas kon- gress savā rezolūcijā aicina nodibināt vienotu demokrātisku Eiropu un izveidot Eiropas Padomi.05.05.1949. Londonā tiek nodibināta Eiropas Padome ar sēdekli Strasbūrā.09.05.1950. Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans (Robert Schuman) ierosina nodibināt Eiro- pas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK).24.10.1950. Francijas ministru prezidents Renē Plevens (René Pleven) ierosina izveidot vieno- tu Eiropas armiju.18.04.1951. Starp Beļģiju, Vācijas Federatīvo Republiku, Franciju, Itāliju, Luksemburgu un Nī- derlandi (“sešinieku”) tiek parakstīts līgums par EOTK dibināšanu (Parīzes līgums).27.05.1952. “Sešinieks” paraksta līgumu par Eiropas Aizsardzības savienības (EAS) dibināša- nu, kas 1954. gadā piedzīvo neveiksmi Francijas Nacionālajā sapulcē.10.08.1952. Ar Žanu Monē (Jean Monnet) prezidenta amatā darbu sāk EOTK Augstākais izpild- orgāns.10.09.1952. Sešu EOTK dalībvalstu ārlietu ministri EOTK Kopējo sapulci pilnvaro izstrādāt Eiropas Politiskās savienības līguma projektu (EPS), kas tiek iesniegts 1953. gada 10. martā.10.02.1953. Kopējā ogļu, dzelzsrūdas un metāllūžņu tirgus izveidošana.01.05.1953. Kopējā tērauda tirgus izveidošana.30.08.1954. Francijas Nacionālajā sapulcē neveiksmi piedzīvo EAS un ar to saistītā EPS.01.,02.06.1955.“Sešinieka” ārlietu ministri sesijas laikā Mesinā pieņem lēmumu par nākošajiem

integrācijas soļiem. Speciālistu komisijas izveidošana ar Polu Anrī Spāku (Paul- Henri Spaak) priekšsēdētāja amatā.25.03.1957. Romā “sešinieks” paraksta līgumus par EEK un Euratom dibināšanu (Romas līgumi).01.01.1958. Spēkā stājas Romas līgumi. Par EEK komisijas prezidentu kļūst Valters Halšteins (Walter Hallstein), bet Lujs Armands (Louis Armand) par Euratom prezidentu.01.01.1959. EEK tiek īstenota pirmā muitas pazemināšana par 10 %.21.07.1959. Septiņas Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācijas (EESO) valstis – Dānija, Liel-britānija, Austrija, Norvēģija, Portugāle, Zviedrija un Šveice pieņem lēmu- mu izveidot EFTA (European Free Trade Assocation). Līgums spēkā stājās 1960. gada 3. maijā.01.01.1961. EEK dalībvalstīs notiek pirmā daļējā nacionālo muitas likmju pielīdzināšana ar mērķi noteikt vienotu ārējo muitu.09.07.1961. EK paraksta asociācijas līgumu ar Grieķiju.31.07.1961. Īrija iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK.

09.08.1961. Liebritānija iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK.10.08.1961. Dānija iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK.30.04.1962. Norvēģija iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK.14.01.1963. Francijas prezidents de Golls (de Gaulle) uzliek veto Lielbritānijas uzņemšanai EK.22.01.1963. Parīzē tiek parakstīts Vācijas un Francijas draudzības līgums (Elizejas līgums).29.01.1963. Tiek pārtrauktas sarunas par iestāšanos ar Lielbritāniju.20.07.1963. Jaundē EK paraksta asociācijas līgumu ar 17 Āfrikas valstīm un Madagaskaru (Jaundē līgums).12.09.1963. EK paraksta asociācijas līgumu ar Turciju.08.04.1965. Tiek parakstīts līgums par Eiropas Kopienas trīs izpildorgānu (EOTK, EEK,

Euratom) apvienošanu.28.,29.01.1966.EEK krīze tiek atrisināta līdz ar “Luksemburgas kompromisu”, de facto atteikšanos no līgumā paredzētās pārejas uz lēmumu pieņemšanu Ministru padomē ar balsu vai- rākumu.10.05.1967. Lielbritānija atkārtoti iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK. Tam seko Īrijas, arī otrais, iesniegums par uzņemšanu.11.05.1967. Otro reizi pieteikumu par uzņemšanu EK iesniedz arī Dānija.01.07.1967. Spēkā stājas 1965. gada 8. aprīļa lēmums par apvienošanu. Par trīs savienību –

EOTK, Euratom un EEK – Komisijas pirmo prezidentu kļūst Žans Rejs (Jean Rey).24.07.1967. Otro reizi pieteikumu par uzņemšanu EK iesniedz Norvēģija.28.07.1967. Pieteikumu par uzņemšanu EK iesniedz Zviedrija.01.07.1968. Tiek izveidota Muitas ūnija un ieviesta kopēja ārējā muita.08.11.1968. Lai realizētu kopējo EK darba tirgu, tiek garantēta brīva darba ņēmēju pārvietošanās.04.03.1969. EK paraksta asociācijas līgumus ar Tunisiju un Maroku.29.07.1969. Otra Jaundē līguma parakstīšana. Tas stāsies spēkā 1971.gada 1. janvārī.01.,02.12.1969.EK dalībvalstu valstu un valdību vadītāji Hāgā pieņem lēmumu par integrācijas paāt-rināšanu, par pakāpenisku Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) ieviešanu līdz 1980. gadam un par politisko sadarbību. Bez tam tiek pieņemts lē- mums par iestāšanās sarunu sākšanu ar Dāniju, Lielbritāniju, Īriju un Norvēģiju. 01.01.1970. Dalībvalstis nodod ES kompetences ārējās tirdzniecības politikā.02.07.1970. Par EK Komisijas prezidentu kļūst Franko L. Malfatti (Franco L. Malfatti).08.10.1970. Ministru padomei un Komisijai tiek iesniegts Vernera plāns par pakāpenisku

EVS ieviešanu. Plāns ir nosaukts Luksemburgas ministru prezidenta vārdā.27.10.1970. EK dalībvalstu ārlietu ministri valstu un valdību vadītājiem iesniedz Luksembur- gas ziņojumu (Daviņjonas ziņojumu) par Eiropas Politisko sadarbību (EPS).05.12.1970. EK paraksta asociācijas līgumu ar Maltu.01.07.1971. Kopiena pieņem “Vispārējo muitas priekšrocību sistēmu” tirdzniecībā ar 91 attīs- tības valsti.22.01.1972. EK paraksta līgumus par iestāšanos ar Dāniju, Lielbritāniju, Īriju un Norvēģiju.21.03.1972. Tiek ieviesta “valūtu čūska”: Ministru padome un dalībvalstu valdības vienojas par to, ka ES dalībvalstu valūtu maiņas kursu savstarpējā attiecība drīkst izmainī- ties, augstākais, par 2,5 %.22.03.1972. Par EK Komisijas prezidentu kļūst Siko L. Mansholts (Sicco L. Mansholt).10.05.1972. Īrijas tauta referendumā akceptē iestāšanos EK.13.07.1972. Britu parlamenta apakšpalāta atbalsta iestāšanos EK.22.07.1972. EK ar atlikušajām EFTA valstīm – Islandi, Austriju, Portugāli, Zviedriju un Šveici – paraksta brīvās tirdzniecības vienošanos.25.09.1972. Norvēģijas tauta referendumā noraida iestāšanos EK.02.10.1972. Dānijas tauta referendumā akceptē iestāšanos EK.19.,20.10.1972.Paplašinātās EK dalībvalstu valstu un valdību vadītāji Parīzē pieņem lēmumu par EK izveidošanu par Eiropas Savienību un pieņem EES realizēšanas termiņu plānu.19.12.1972. EK un Kipra paraksta asociācijas līgumu.01.01.1973. Spēkā stājas EK paplašināšana līdz deviņām dalībvalstīm. Kopējās tirdzniecības politika nonāk vienīgi EK kompetencē. 06.01.1973. Par EK Komisijas preizidentu kļūst Fransuā Havjērs Ortoli (Franēois Xavier Ortoli).11.,12.03.1973.Lielbritānija, Īrija un Itālija nevēlas piedalīties “valūtu čūskā”. EK dalībvalstu fi- nansu ministri, pie stingri noteiktiem valūtu maiņas kursiem, nosaka kopējās sav- starpējās savu valūtu maiņas kursu svārtības attiecībā pret dolāru. .14.05.1973. EK paraksta brīvās tirdzniecības līgumu ar Norvēģiju.

23.07.1973. EK dalībvalstu ārlietu ministri Kopenhāgenā pieņem otro Eiropas Politiskās sa- darbības (EPS) ziņojumu (Kopenhāgenas ziņojumu).05.10.1973. EK paraksta brīvās tirdzniecības līgumu ar Somiju.21.01.1974. Darba un sociālo lietu ministri pieņem Kopienas sociālās politikas programmu. Saskaņā ar to EK būs aktīva trīs pasākumu jomās: nodarbinātības, dzīves un darba nosacījumu pielīdzināšanas, kā arī sociālo partneru piedalīšanās EK sociālās un ekonomiskās politikas lēmumu pieņemšanas jomā.09.,10.12.1974.EK dalībvalstu valstu un valdību vadītāji Parīzē pieņem lēmumu turpmāk regu- lāri tikties kā Eiropas Kopienas Padomei.28.02.1975. Lomē tiek parakstīta pirmā Lomē vienošanās ar 46 ACP valstīm par tirdzniecības, finansu un tehnikas jautājumiem.10.,11.03.1975.Valstu un valdību vadītāji pirmo reizi Dublinā tiekas kā Eiropas Kopienas Padome.18.03.1975. Ministru Padome pieņem lēmumu par Eiropas Reģionālo fonu.11.05.1975. EK paraksta sadarbības līgumu ar Izraēlu.05.06.1975. Lielbritānijas iedzīvotāji referendumā nobalso par valsts palikšanu EK.12.06.1975. Grieķija iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK.16.09.1975. Tiek nodibinātas oficiālas attiecības starp EK un Ķīnu.20.12.1976. Par EK Komisijas prezidentu kļūst Rojs Dženkins (Roy Jenkins).28.03.1977. Portugāle iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK.01.07.1977. Pilnīga muitas atcelšana starp deviņām EK dalībvalstīm.28.07.1977. Spānija iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK.06.,07.07.1978.Brēmenē Eiropas Kopienas Padome pieņem lēmumu par Eiropas Monetārās sis- tēmas (EMSI) izveidošanu un vienotas Eiropas naudas vienības ieviešanu.13.03.1979. EMSI spēkā stājas ar atpakaļejošu datumu – 1979.gada 1. janvāri.07.-10.06.1979.Deviņās EK dalībvalstīs notiek pirmās vispārējās un tiešās Eiropas Parlamenta

(EP) vēlēšanas.17.–20.07.1979.Notiek pirmā tieši ievēlētā EP sesija Strasbūrā. Par pirmo EP prezidenti tiek ievēlēta Simone Faila (Simone Veil).31.10.1979. Lomē tiek parakstīta Lomē II vienošanās starp EK un 58 ACP valstīm.07.,08.03.1980.EK paraksta vienošanos par sadarbību ar ASEAN valstīm.12.-13.06.1980.Venedigā Eiropas Padome pieņem paziņojumu saistībā ar Tuvo Austrumu konfliktu.28.07.1980. EK paraksta vienošanos par sadarbību ar Rumāniju.06.10.1980. Komisija konstatē krīzi dzelzs un tērauda industrijā un lūdz Padomi piekrist pro- dukcijas kvotu ieviešanai.01.01.1981. Grieķija kļūst par desmito EK dalībvalsti.06. un 20.01.1981. Vācijas un Itālijas ārlietu ministri izsaka priekšlikumu intensificēt EPS (Genšera –

Kolombo iniciatīva).06.01.1981. Par EK Komisijas prezidentu kļūst Gastons Torns (Gaston Thorn).13.10.1981. Eiropas Padomes sesijā Londonā EK ārlietu ministri akceptē Londonas ziņoju- mu par EPS uzlabošanu.19.02.1982. Pīters Dankerts (Pieter Dankert) kļūst par otro EP prezidentu pēc Eiroparlamenta

vēlēšanu ieviešanas.23.02.1982. Grenlandes iedzīvotāji referendumā nobalso par izstāšanos no EK.25.01.1983. Pēc sešus gadus ilgām sarunām EK dalībvalstis vienojas par kopēju zvejniecības

politiku. 17.-19.06.1983.Eiropas Padome sesijā Štutgartē paraksta “Svinīgo Eiropas Savienības deklarāciju”.14.02.1984. EP akceptē līgumprojektu par Eiropas Savienības dibināšanu, ko ir izstrādājusi

Institucionālā komiteja Altiero Spinelli (Altiero Spinelli) vadībā.14.-17.06.1984.Otrās Eiropas Parlamenta vēlēšanas.25.,26.06.1984.Eiropas Kopienas Padome Fontenblo panāk progresu svarīgās problēmu jomās.

Lēmums par Dodža komisijas institucionālajos jautājumos un Adonino “Pilsoņu Eiropas” komisijas darba sākšanu.24.07.1984. Par trešo EP prezidentu pēc Eiroparlamenta vēlēšanu ieviešanas kļūst Pjērs Pflim- lins (Pierre Pflimlin).26.09.1984. EK un Ķīna paraksta vienošanos par sadarbību tirdzniecības politikā un ekonomikā.08.12.1984. EK noslēdz Lomē II vienošanos ar 65 ACP valstīm.07.01.1985. Par EK Komisijas prezidentu kļūst Žaks Delors (Jacques Delors).12.06.1985. Paraksta dokumentus par Spānijas un Portugāles iestāšanos EK.

14.06.1985. EK Komisija iesniedz Balto grāmatu par iekšējā tirgus izveidošanas pabeigšanu.28.,29.06.1985.Eiropas Kopienas Padome Milānā pieņem lēmumu par Starpvaldību konferences

sasaukšanu, lai izdarītu izmaiņas Romas līgumā saskaņā ar LEEK (Līgums par Eiropas Ekonomiskās Kopienas dibināšanu) 236. pantu.02.,03.12.1985.Luksemburgā Eiropas Kopienas Padome vienojas par institucionālās sistēmas re- formām, par Kopienas kompetenču paplašināšanu, kā arī par ārpolitiskās sadar- bības tiesisko ietvaru. Šīs līguma izmaiņas tiek iekļautas “Vienotajā Eiropas aktā” (VEA).01.01.1986. Līdz ar Spānijas un Portugāles iestāšanos EK ir 12 dalībvalstis.17. un 28.02.1986. Divpadsmit EK dalībvalstis paraksta VEA.01.01.1987. Briselē darbu sāk EPS sekretariāts.20.01.1987. Sers Henrijs Plumbs (Henry Plumb) kļūst par ceturto EP prezidentu pēc Eiropar- lamenta vēlēšanu ieviešanas.14.04.1987. Turcija iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK.01.07.1987. Spēkā stājas “Vienotais Eiropas akts”.11.,12.02.1988.Eiropas Kopienas Padome Briselē pieņem “Delora paketi” par finansēšanas sistēmas

reformām, kopējo lauksaimniecības politiku un EK Struktūrfonda dubultošanu.29.03.1988. Komisija iesniedz Cehini ziņojumu par tirgus sašķeltību (The Cost of Non-Europe), kurā iekšējā tirgus priekšrocības ir izteiktas skaitļos.15.-18.06.1989.Trešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas.26.,27.06.1989.Eiropas Kopienas Padome Madridē pieņem lēmumu par Starpvaldību konferen- ces iesaistīšanu atbilstoši “Delora plānam”. Šī nacionālo emisijas banku vadītāju un Komisijas prezidenta Žaka Delora vadībā izstrādātā koncepcija paredz EMS izveidot trīs etapos.29.06.1989. EMSI pievienojas Spānija.17.07.1989. Austrija iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK.26.07.1989. Par piekto EP prezidentu kļūst Enrike Barons Krespo (Enrique Barón Crespo).15.12.1989. Tiek parakstīta ceturtā Lomē vienošanās ar 68 valstīm.19.06.1990. Luksemburgā tiek parakstīta otra Šengenas vienošanās25.,26.06.1990.Eiropas Kopienas Padome Dublinā vienojas par vienas Starpvaldību konferences

sasaukšanu EMS īstenošanai un otras par politisko savienību.01.07.1990. Spēkā stājas pirmā Ekonomiskās un monetārās savienības pakāpe.04.07.1990. Kipra iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK.16.07.1990. Malta iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK.21.08.1990. EK Komisija pieņem pasākumu paketi VDR iekļaušanai EK.03.10.1990. Līdz ar starpvalstu līguma stāšanos spēkā starp VFR un VDR tiek apvienotas abas vācu valstis. Tādējādi arī piecas jaunās Vācijas federālās zemes iekļaujas EK.08.10.1990. Par desmito EMSI dalībvalsti kļūst Lielbritānija.29.03.1991. Polija un Šengenas līguma valstis vienojas par bezvīzu režīmu, kas stājas spēkā

1991. gada 8. aprīlī.24.06.1991. Finansu ministri panāk lūzumu jautājumā par pievienotās vērtības nodokli un patērētāju nodokli alkoholam, tabakai un minerāleļļai. Sākot ar 1993. gadu stan- darta pievienotās vērtības nodoklis būs 15 %, bet pazeminātais – vismaz 5 %.25.06.1991. Šengenas līgumam pievienojas Spānija un Portugāle.01.07.1991. Zviedrija iesniedz pieteikumu par uzņemšanu EK.09.,10.12.1991.ES Padomes galotņu konference Māstrihtā. Valstu un valdību vadītāji vienojas par Līgumu par Eiropas Savienību (LES).16.12.1991. EK un ČSFR, Polijas un Ungārijas pārstāvji Briselē paraksta Eiropas Līgumu.13.01.1992. Par sesto Eiropas Parlamenta prezidentu kopš vispārējo Eiroparlamenta vēlēšanu ieviešanas kļūst Egons Klepšs (Egon Klepsch) (ETP).07.02.1992. Māstrihtā tiek parakstīts Līgums par Eiropas Savienību.18.03.1992. Somija iesniedz iestāšanās pieteikumu EK.05.04.1992. Portugāles valūta tiek iesaistīta Eiropas Monetārajā sistēmā.02.05.1992. EK un EFTA valstu ārlietu ministri Porto paraksta vienošanos par Eiropas Ekono- miskās telpas izveidošanu.20.05.1992. Šveice iesniedz iestāšanās pieteikumu EK.02.06.1992. Dānijas iedzīvotāji referendumā noraida Līgumu par Eiropas Savienību ar 50,7 % balsu.20.09.1992. 51,05 % francūžu referendumā nobalso par LES.25.11.1992. Norvēģija iesniedz iestāšanās pieteikumu EK.06.12.1992. Šveices iedzīvotāji ar balsu vairākumu noraida iestāšanos Eiropas Ekonomiskajā telpā.

11.,12.12.1992.Eiropas Savienības Padome Edinburgā akceptē Dānijas vēlmi nepiedalīties Eiropas Savienības vienotās valūtas un aizsardzības politikas koncepcijās. Tiek pieņemta Delors-II

pakete par EK finansējumu līdz 1999.gadam un iniciatīva par ekonomisko izaugsmi.22.12.1992. EK un Bulgārijas pārstāvji Briselē paraksta Eiropas Līgumu.01.01.1993. Pilnīga iekšējā tirgus ieviešana.12.01.1993. Līdz ar Islandi visas EFTA valstis (atskaitot Šveici) ratificē līgumu par EET.01.02.1993. Tiek parakstīts Eiropas Līgums starp EK un Rumāniju.17.03.1993. EK un EFTA valstis ar papildus protokolu vienojas par EET līguma stāšanos spēkā bez Šveices līdzdalības.18.05.1993. Pēc izņēmuma nosacījumu apstiprināšanas Dānijai dāņu iedzīvotāji atkārtotā re-

ferendumā ar 56,8 % balsu apstiprina Līgumu par Eiropas Savienību.02.08.1993. Pēc lielajām svārstībām Eiropas Monetārajā sistēmā ekonomikas un finansu ministri vienojas par EMSI valūtu svārstību joslas pagaidu paplašināšanu no 2,25 % līdz 15 %.04.10.1993. Starp EK un ČSFR pēctečvalstīm – Čehiju un Slovākijas Republiku tiek parakstīts no jauna izstrādātais Eiropas Līgums.12.10.1993. Pēc Vācijas Konstitucionālās tiesas pozitīvā sprieduma Līguma par Eiropas Savie- nību ratifikācija visās ES dalībvalstīs ir pabeigta.29.10.1993. Ārkārtas galotņu sanāksmē Briselē Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāji apstiprina jauno ES institūciju atrašanās vietas. Eiropas Monetārais institūts (EMI) atradīsies Frankfurtē, Europol – Nīderlandē, bet Eiropas Apkārtējās vides aģentūra – Dānijā.01.11.1993. Spēkā stājas Līgums par Eiropas Savienību.10.,11.12.1993.Briseles Eiropas Savienības Padomē kā centrālā tēma tiek apspriesta ekonomiskā situācija Eiropas Savienībā. ES Komisijas prezidents Žaks Delors (Jacques Delors) par šo tēmu piedāvā savu Balto grāmatu “Izaugsme, konkurētspēja un nodarbinātība”.01.01.1994. Spēkā stājas Ekonomiskās un monetārās savienības otrā fāze. Par pirmo EMI pre- zidentu kļūst Aleksandrs Lamfalusī (Alexandre Lamfalussy).01.04.1994. Ungārija iesniedz lūgumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā.08.08.1994. Polija iesniedz lūgumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā.09.-12.06.1994.Eiropas Parlamenta ceturtās tiešās vēlēšanas.12.06.1994. Austrijas iedzīvotāji referendumā ar 66,4 % balsu apstiprina iestāšanos Eiropas

Savienībā.24.,25.06.1994.Eiropas Savienības Padomes sēdes laikā Korfu ES un Krievija paraksta vienošanos par partnerattiecībām.19.07.1994. Klauss Hēnšs (Klaus Hänsch) (SPE) kļūst par septīto Eiropas Parlamenta prezi-

dentu kopš tiek rīkotas Eiropas vēlēšanas.16.10.1994. Somijas iedzīvotāji tautas aptaujā ar 57 % balsu pieņem lēmumu par iestāšanos

Eiropas Savienībā.13.11.1994. Zviedrijā 52,2 % iedzīvotāju nobalso par iestāšanos ES. 27.,28.11.1994.52,2 % Norvēģijas vēlētāju nobalso pret iestāšanos Eiropas Savienībā.09.,10.12.1994.Eiropas Savienības Padome Esenē pieņem lēmumu par Centrālās un Austrum- eiropas valstu virzību uz ES un apstiprina ES Komisijas jauno Vidusjūras koncepciju.01.01.1995. Somija, Austrija un Zviedrija iestājas ES.09.01.1995. Austrija iestājas Eiropas Monetārajā sistēmā.23.01.1995. ES Komisija prezidenta Žaka Santēra (Jacques Santer) vadībā uzsāk savu piecu

gadu darba periodu.26.03.1995. Spēkā stājas Šengenas vienošanās. Starp Vāciju, Beneluksa valstīm, Franciju, Spā- niju un Portugāli tiek atcelta robežkontrole.12.06.1995. Tiek parakstīti ES Asociācijas līgumi ar Igauniju, Latviju un Lietuvu.22.06.1995. Rumānija iesniedz lūgumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā.26.,27.06.1995.ES Padome Kannās apstiprina “Refleksiju grupas” izveidi, kurai ir jāsagatavo

1996. gadā ieplānotā Starpvaldību konference par Līguma par Eiropas Savienību pārskatīšanu.

27.06.1995. Slovākijas Republika iesniedz lūgumu par uzņemšanu ES.18.07.1995. Tunisija un ES paraksta pirmo asociācijas līgumu jaunās ES Vidusjūras politikas ietvaros.17.09.1995. Zviedrijā pirmo reizi notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanas.27.10.1995. Latvija iesniedz lūgumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā.13.11.1995. ES un Maroka paraksta asociācijas līgumu.20.11.1995. ES un Izraēla paraksta asociācijas līgumu, kas tiek paplašināts ar vienošanos par Izraēlas līdzdalību ES pētījumu un tehnoloģiju programmās.

27.,28.11.1995.ES un Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstis Barselonas Vidusjūras valstu kon- ferencē vienojas par ilgtermiņa partnerattiecībām. Viens no mērķiem ir “Eiropas – Vidusjūras” brīvās tirdzniecības zonas izveidošana līdz 2010. gadam.28.11.1995. Igaunija iesniedz lūgumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā.02.12.1995. Madridē tiek parakstīta “Jaunā Transatlantiskā Programma”. Tajā Eiropas Savie-

nības dalībvalstis un ASV skaidri izsakās par savu gatavību tirdzniecības attīs-tībai un par intensīvāku sadarbību starptautisko problēmu risināšanā.

08.12.1995. Lietuva iesniedz lūgumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā.14.12.1995. Bulgārija iesniedz lūgumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā.

15.,16.12.1995. ES Padome Madrides sanāksmē nosaka, ka topošo Eiropas kopīgo valūtu dēvēs par eiro. Tiek pieņemts lēmums, ka iepriekšparedzētais termiņu plāns Ekonomis- kās un

monetārās savienības ieviešanai tiks ieturēts. Līdz 2002. gadam eiro ir jā- kļūst par vienīgo maksājumu līdzekli EMS dalībvalstīs. Tiek parakstīts brīvās tirdzniecības līgums ar MERCOSUR valstīm. 01.01.1996. Spēkā stājas Muitas savienība starp ES un Turciju.17.01.1996. Čehijas Republika iesniedz lūgumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā.28.02.1996. Krievija kļūst par Eiropas Padomes 39. dalībvalsti.01.,02.03.1996.25 Eiropas un Āzijas valstu un valdību vadītāji tiekas Bangkokā. Āzijas un Eiropas valstu (ASEM) tikšanās mērķis ir tirdzniecības attiecību un politiskā dialoga ilgter- miņa uzlabošana.27.03.1996. ES Komisija izsludina eksporta aizliegumu britu liellopu gaļai un liellopu gaļas

produkcijai visā pasaulē.29.03.1996. Turīnā tiek atklāta Starpvaldību konference par ES reformām.10.06.1996. Slovēnija iesniedz lūgumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā.03.06.1996. ES darba un sociālo lietu ministri pieņem tā dēvēto “komandējumu direktīvu”. Darba ņēmējiem, kurus viņu uzņēmums nosūta strādāt citās ES valstīs,ir jāstrādā saskaņā ar šajās valstīs esošajiem darba noteikumiem.20.06.1996. ES enerģētikas ministri vienojas par direktīvu, kas liberalizē enerģijas tirgu ES iekšienē.21.,22.06.1996.ES Padome Florencē pieņem Europol konvenciju.13.10.1996. Austrijā pirmo reizi notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanas.14.10.1996. Somija kļūst par Eiropas Monetārās sistēmas dalībnieci.20.10.1996. Somijā pirmo reizi notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanas.26.10.1996. Jaunais Maltas ministru prezidents Alfreds Sants paziņo par savas valsts iestāšanās lūguma ES atsaukšanu.06.11.1996. Horvātija kļūst par 40. Eiropas Padomes dalībvalsti. 19.11.1996. Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņem Eiropas Cilvēktiesību un bioloģiskās medicīnas konvenciju. Konvencija Eiropas līmenī nosaka minimālās prasības bio- medicīniskajiem un ģenētiskajiem pētījumiem. 25.11.1996. Itālijas lira atgriežas Eiropas Monetārajā sistēmā.13.,14.12.1996.ES Padome Dublinā pieņem Stabilitātes paktu un tā saukto EMSI, kas darbosies

pēc ieplānotās pārejas uz Ekonomisko un monetāro savienību.19.12.1996. Dānija, Zviedrija, Somija un ES neietilpstošās Norvēģija un Islande pievienojas Šengenas līgumam.14.01.1997. Hosē Maria Žil-Robless (Jose Maria Gil-Robles) kļūst par astoto Eiropas Parlamenta

prezidentu kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanu ieviešanas.24.02.1997. ES un Palestīnas Autonomijas administrācija paraksta vienošanos par asociāciju.15.04.1997. ES zvejsaimniecības ministri vienojas par radikālu nozvejas samazinājumu ES ūdeņos līdz 2001. gadam par 30 procentiem.16.04.1997. ES un Jordānija paraksta Asociācijas līgumu.

16.,17.06.1997.ES valstu un valdību vadītāji apstiprina Amsterdamas līgumu. Tiek panākta vie- nošanās par: a) sadarbības uzlabošanu tieslietu un iekšietu jomās, kā arī par Euro- pol tiesību paplašināšanu; b) analīzes un plānošanas institūcijas izveidi ārējās un drošības politikas jomā, kuru vadītu ģenerālsekretārs; c) līdzlemšanas tiesību pa- plašināšanu Eiropas Parlamentam; kā arī d) nodarbinātības sadaļas iekļaušanu ES līgumā. Atkārtoti tiek apstiprināti Valūtas savienības ieviešanas termiņi un kritēriji.01.07.1997. Holandietis Vims Duizenbergs (Wim Duisenberg) kļūst par otro EMI prezidentu.08.,09.07.1997.NATO valstu un valdību vadītāji savā galotņu konferencē vienojas par Polijas, Čehijas Republikas un Ungārijas uzaicināšanu uz iestāšanās sarunām.16.07.1997. ES Komisijas prezidents Santērs Eiropas Parlamentā izvirza plānu “Agenda 2000 –

ciešāka un paplašināta Savienība”. Bez radikālām agrārās politikas, institūciju un finansu reformām Komisija arī rekomendē 1998.gadā uzsākt iestāšanās sarunas ar Igauniju, Poliju, Slovēniju, Čehijas Republiku, Ungāriju un Kipru.23.07.1997. ES un Meksika paraksta brīvās tirdzniecības līgumu.02.10.1997. Amsterdamas līguma parakstīšana.

Saīsinājumu saraksts

ACP valstis Āfrikas, Karību baseina un Klusā okeāna telpas valstis, kuras EK ir asociētas ar Lomē vienošanosANO Apvienoto Nāciju organizācijaASEAN Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijaBenelux Ekonomiskā savienība starp Beļģiju, Nīderlandi un LuksemburguCAE Centrālā un AustrumeiropaCenelec Eiropas Elektroniskās standartizācijas komiteja(EESK)COMETT Programme of the Community un Education and Training for Technologies

(Augstskolu sadarbības programma)COREPER Dalībvalstu valdību Pastāvīgo pārstāvju komiteja (Comité des Represéntants

Permanents) pie EKCOST European Cooperation of Scientific and Technical Research (EK programma

darbībai pētniecības jomā)DIN Sākotnējās vācu industrijas normas: šodien apzīmē Vācijas standartizācijas ko- mitejas (VSK) darbuEAF Eiropas Attīstības fondsEAK Eiropas Aizsardzības kopienaEANA Eiropas Narkotiku apkarošanas komitejaEAS Eiropas Arodbiedrību savienībaEBTA Eiropas brīvās tirdzniecības asociācija EFTA (European Free Trade Assotiation)ECB Eiropas Centrālā bankaECBS Eiropas Centrālo banku sistēmaECK (vai ECTK) Eiropas Cilvēktiesību konvencijaECOFIN padome Ekonomikas un finansu ministru padomeECTT Eiropas Cilvēktiesību tiesa – Eiropas Padomes ietvarosECU Eiropas valūtas vienība (European Currency Unit)EDSA Eiropas Drošības un Sadarbības apspriedeEDSO Eiropas Drošības un Sadarbības organizācijaEEK Eiropas Ekonomiskā KopienaEESO Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācija EET Eiropas Ekonomiskā telpa EEA (European Economic Area)EIB Eiropas Investīciju bankaEIF Eiropas Investīciju fondsEirogrupa Eiropas grupa NATO ietvarosEiropols Eiropas Policijas birojs (European Police Office, Europol)EJSIK Eiropas jautājumos specilaizējušos institūciju padome (COSAC)EJT Eiropas Justīcijas tiesa (Eiropas tiesa)EK Eiropas KopienaELDR Eiropas liberāļi, demokrāti un reformatoriELVGF Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonds EAGGF (The European

Agricultural Guarantee and Guidance Fund)EMI Eiropas Monetārais institūtsEMS Ekonomiskā un monetārā savienībaEMSF Eiropas Monetārās sadarbības fonds EMSI Eiropas Monetārā sistēmaENPG Eiropas Neatkarīgo programmu grupaENV Eiropola Narkotiku vienība EDU (Europol Drug Enforcement Unit)

Envireg Reģionālā apkārtējās vides akciju programmaEOTK Eiropas Ogļu un tērauda kopienaEP Eiropas ParlamentsEPIVC Eiropas Profesionālās izglītības veicināšanas centrs (Centre européen pour le

développement de la formation professionelle)EPK Eiropas Politiskā kopienaEPL Eiropas Parlamenta loceklis MEP (Member of European Parliament)EPS Eiropas Politiskā sadarbībaERAB Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības bankaERAF Eiropas Reģionālās attīstības fondsERASMUS European Action Scheme for the Mobility of University Students (Eiropas studentu

pārvietošanās kustības rīcības programma)ERS Eiropas Reģionu sapulceES Eiropas SavienībaESA Eiropas Kosmosa aģentūra (European Space Agency)ESF Eiropas Sociālais fondsESK Eiropas Standartizācijas komiteja CENESLK Ekonomikas un Sociālo lietu komitejaESP Eiropas Sociālistu partijaESPRIT European Strategic Programme for Research in Information Technologies (Eiropas pēt- niecības un informācijas tehnoloģiju stratēģiskā programma)ETP Eiropas Tautas partijaEuratom Eiropas Atomenerģijas kopienaEURONET Informācijas pārraides tīkls EK ietvarosEVpJPK Eiropas vienošanās par juridisko palīdzību krimināllietāsEVRP Eiropas Vietējo un reģionālo apvienību padomeGATT Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (General Agreement on

Tariffs and Trade)IKP Iekšzemes kopproduktsILO Starptautiskā Darba organizācija (International Labour Organization)Interreg Kopienas iniciatīvas robežapgabaliemJET Joint European Torus (Kontrolētu kodoltermisko reakciju pētniecības projekts)JKI Jaunais Kopienas Instruments (aizdevumiem investīciju veicināšanai)KĀDP Kopējā ārējā un drošības politika CFSP (Common Foreign and Security Policy)KBP Kopējais budžeta plānsKLP Kopējā lauksaimniecības politika CAP (Common Agricultural Policy)KNC Konfliktu novēršanas centrs, VīneKPIe Kopīgā pētniecības iestādeKSP Kultūras sadarbības padome – Eiropas Padomes ietvaros (Conseil de la Coopéra- tion Culturelle)KURPAE Konference par uzticību radošiem pasākumiem un atbruņošanos EiropāKVK Kopienas Veicināšanas (Attīstības) koncepcijaLEEK Līgums par Eiropas Ekonomiskās Kopienas dibināšanuLEK Līgums par Eiropas KopienuLEONARDO Eiropas Savienības izglītības programmaLES Līgums par Eiropas SavienībuLingua Svešvalodu apmācības veicināšana Eiropas SavienībāMEDIA Akciju programma audiovizuālās produkcijas industrijas veicināšanaiMontanas savienība Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK)MVU Mazie un vidējie uzņēmumiNATO Ziemeļatlantijas līguma organizācija (North Atlantic Treaty Organization)NET Next European Torus (Kodoltermisko reakciju projekts)NETT Network for Environmental Technology Transfer (Vides tehnoloģiju apmaiņas tīkls) NGO (NSO) Nevalstiskās starptautiskās organizācijas (Non-Governmental Organization)NKP Nacionālais kopproduktsNOI Neobligātie izdevumiOECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Orgfanization for for Eco- nomic Cooperation and Development)OI Obligātie izdevumiOPEC Naftas eksportētājvalstu organizācija (Organization of Petroleum Exporting Countries)PHARE Palīdzības programma Austrumeiropas valstu ekonomikas pārstrukturēšanai

(reorganizācijai)PLOK Profesionālo lauksaimniecības organizāciju komiteja (Comité des Organisations

Professionelles Agricoles de la CEE)PTO Pasaules Tirdzniecības organizācija WTO (World Trade Organization)PuA Pētniecība un AttīstībaPVN Pievienotās vērtības nodoklisRACE Research and Development in Advanced Communication Technology for Europe

(ES programma telekomunikāciju jomā)

RES Rietumeiropas SavienībaRK Reģionu KomitejaSAEA Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra IAEA (International Atomic Energy

Agency)SCIENCE Programma zinātniskās apmaiņas veicināšanaiSEPP Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padome SLIM Simpler Legislation for the Internal Market (Iekšējā tirgus likumdošanas vienkāršo- šana)SLK Sociālā lauksaimniecības komitejaSOCRATES Kādreizējās ERASMUS programmas modificēta formaSPRINT Strategic Programme for Innovation and Technology Transfer (Inovāciju un tehnoloģijas izplatības stratēģiskā programma)STIe Sadarbība tieslietu un iekšlietu jomāsSTREV (TREVI) Starptautiskais Terorisms Radikālisms Ekstrēmisms VandālismsSVF Starptautiskais Valūtas fondsŠIS Šengenas informācijas sistēmaŠV Šengenas vienošanāsTACIS Palīdzības programma Krievijas un pārējo PSRS pēctečvalstu ekonomiku reor- ganizācijaiTempus Eiropas mobilitātes programma augstskolu jomāTET Transeiropas tīkliTieP Tieslietu un iekšlietu politikaUNICE Eiropas Industrijas un darba devēju apvienību savienība (Union des Conffédéra- tions de I’Industrie et des Employers d’Europe)VDDEA Valsts Darba devēju Eiropas apvienībaVEA Vienotais Eiropas akts SEA (Single European Act)VLO Varšavas līguma organizācijaVMT Vienotie muitas tarifi CCT (Common Customs Tariffs)ZVFI Zvejniecības vadības finansu instruments FIFG (Financial Instrument for Fishe- ries Guidance)

Autoru saraksts

Franko Aldžjēri, M. A. (Franco Algieri M. A.) – Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes Šollu Politisko zinātņu institūta Praktiskās politikas centra Eiropas Pētījumu grupas zinātniskais līdzstrādnieks.Dr. Verners Bekers (Dr. Werner Becker) – Vācijas Bankas pētījumu centrs, Frankfurte pie Mainas.Dr. Dīters V. Beneke (Dr. Dieter W. Benecke) – institūta Inter Nationes valdes priekšsēdētājs.Udo Didrihs, M. A. (Udo Diedrichs M. A.) – Ķelnes universitātes Politisko zinātņu un Eiropas jautājumu institūta zinātniskais līdzstrādnieks.Dr. Kristians Engels (Dr. Christian Engel) – Ziemeļreinas-Vestfālenes Federālo un Eiropas jautājumu ministrija, Bonna.Dr. Jirgens Erdmengers (Dr. Jürgen Erdmenger) – Eiropas Savienības Komisijas Transporta ģenerāldirekcijas direktors, Brisele; Ķelnes universitātes pasniedzējs.Dr. Fricis Francmeijers (Dr. Fritz Franzmeyer) – Vācijas Ekonomisko pētījumu institūta (DIW) Pasaules ekonomisko struktūru nodaļas vadītājs, Berlīne.Martins Frome (Martin Fromme) – Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes Šollu Politisko zinātņu institūta Praktiskās politikas centra projektu līdzstrādnieks.Dr. Ekarts Gadums (Dr. Eckart Gaddum) – Vācijas TV kompānijas ZDF Aktuālo notikumu galvenā redakcija, Mainca.

Dr. Klauss Gīrings (Dr. Claus Giering) – Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes Šollu Politisko zinātņu institūta Praktiskās politikas centra Eiropas Pētījumu grupas zinātniskais līdzstrādnieks.Silvija Gocena, Dipl. Pol. (Sylvia Gotzen Dipl. Pol.) – Vācijas Eiropas kustības ģenerālsekretāra vietniece.Dr. Ekarts Gūts (Dr. Eckart Guth) – Eiropas Savienības Komisijas XIX ģenerāldirekcija (budžets), Brisele.Prof. Dr. Ervīns Hekels (Prof. Dr. Erwin Häckel) – Vācijas Ārpolitikas biedrība, Bonna; politisko zinātņu profesors, Konstanca.Dr. Daniels Heltgens (Dr. Daniel Höltgen) – Eiropas Savienības Komisijas Transporta ģenerāldirekcijas Infrastruktūras nodaļas referents, Brisele.Olafs Hillenbrands, M. A. (Olaf Hillenbrand M. A.) – Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes Šollu Politisko zinātņu institūta Praktiskās politikas centra Eiropas Pētījumu grupas zinātniskais līdzstrādnieks.Jozefs Jannings, M. A. (Josef Janning M. A.) – Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes Šollu Politisko zinātņu institūta Praktiskās politikas centra Eiropas Pētījumu grupas vadītājs.Dr. Matiass Jops (Dr. Mathias Jopp) – Eiropas Politikas institūta direktors, Bonna.Kristiāns Jungs, M. A. (Christian Jung M.A .) – Banku publicitātes biedrības sabiedriskās politikas referents, Ķelne.Privātdocents, Dr. habil. Karls Rūdolfs Korte (Priv.-Doz. Dr. habil. Karl-Rudolf Korte) – Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes Šollu Politisko zinātņu institūta Vācijas pētījumu grupas un Akadēmiskās padomes vadītājs.Dipl. tautsaimnieks Henrijs Krēgenau (dipl.Volkswirt Henry Krägenau) – Hamburgas Ekonomisko pētījumu institūta zinātniskais līdzstrādnieks.Georgs Links, M. A. (Georg Link M. A.) – TV kompānijas SWF Politikas nodaļas komentētājs, Mainca.Dr. Barbara Liperte (Dr. Barbara Lippert) – Bonnas Eiropas politikas institūta direktora vietniece.Ragnārs Loinigs (Ragnar Leunig) – Eiropas Pilsoņu akadēmijas (ESTA) Boholtas Eiropas institūta vadītājs; ESTA direktora vietnieks; Gelzenkirhenas augstskolas pasniedzējs.Mihaels Materns, M. A. (Michael Matern M. A.) – Reinzemes-Pfalcas Politiskās izglītības centrāle, Mainca.Torstens Millers (Thorsten Müller) – Ķelnes universitātes Politisko zinātņu un Eiropas jautājumu pētījumu institūts.Prof. Dr. Dr. Jergs Monars (Prof. Dr. Dr. Jörg Monar) – Lesteras universitātes Eiropas politikas un institūciju centra direktors.Dr. Melānija Pīpenšneidere (Dr. Melanie Piepenschneider) – Konrāda Adenauera fonda Eiropas pētījumu nodaļas vadītāja, Sanktaugustīna.Prof. Dr. Hanss Volfgangs Placers (Prof. Dr. Hans-Wolfgang Platzer) – Fuldas augstskolas politisko zinātņu, Eiropas sociālās un ekonomiskās politikas profesors.Dr. Elfrīda Regelsbergere (Dr. Elfriede Regelsberger) – Eiropas politikas institūta direktora vietniece, Bonna.Dītrihs Romečs, Dipl. Pol. D. E. E. A. (Dietrich Rometsch Dipl. Pol. D. E. E. A.) – Sociāli ekonomiskā banka, Brisele un Ķelne.Reinhards Ruprehts (Reinhard Rupprecht) – Federālās Iekšlietu ministrijas Iekšējās drošības nodaļas vadītājs, Bonna.Nikola Šleja, M. A. (Nicole Schley M. A.) – Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes Šollu Politisko zinātņu institūta Praktiskās politikas centra Eiropas Pētījumu grupas zinātniskā līdzstrādniece.

Ralfs Uve Šmits, M. A. (Ralf Uwe Schmitt M. A.) – laikraksta Badisches Tagblatt ekonomikas nodaļas redaktors, Bādenbādene.Dr. Otto Šmuks (Dr. Otto Schmuck) – Reinzemes-Pfalcas pārstāvniecības Bonnā Eiropas politikas nodaļas līdzstrādnieks.Kristīne Šreibere (Kristin Schreiber) – Eiropas Savienības Komisijas Rūpniecības ģenerāldirekcija, Brisele.Martins Šulcs, M. A. (Martin Schultz M.A.) – Karlsrūes Civildienesta skolas docents.Barbara Tama (Barbara Tham) – Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes Šollu Politisko zinātņu institūta Praktiskās politikas centra Jaunatnes un Eiropas pētījumu grupas zinātniskā līdzstrādniece.Jirgens Tureks, M. A. (Jürgen Turek M. A.) – Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes Šollu Politisko zinātņu institūta Praktiskās politikas centra Eiropas pētījumu grupas vadītāja vietnieks.Prof. Dr. Vinfrīds fon Urfs (Prof. Dr. Winfried von Urff) – Minhenes-Veienstefanas Tehniskās universitātes lauksaimniecības politikas profesors.Prof. Dr. Dr. h. c. Verners Veidenfelds (Prof. Dr. Dr. h. c. Werner Weidenfeld) – Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes Šollu Politisko zinātņu institūta Praktiskās politikas centra direktors un politisko zinātņu profesors.Prof. Dr. Volfgangs Vesels (Prof. Dr. Wolfgang Wessels) – Ķelnes universitātes Politisko zinātņu un Eiropas jautājumu katedras profesors.Dr. Anita Volfa-Nīdermaijere (Dr. Anita Wolf-Niedermaier) – Heidelbergas Pieaugušo tālākas (papildus) izglītības centrs.Dr. Bernhards Zeidels (Dr. Bernhard Seidel) – Vācijas Ekonomisko pētījumu institūta (DIW) Ekonomisko un valsts struktūru nodaļas vadītājs, Berlīne.Kristians Zīberts, M. A. (Christian Siebert M. A.) – Eiropas Savienības Komisijas Rūpniecības ģenerāldirekcija, Brisele.Redakcija:Tomass Albingers (Thomas Albinger) – Minhenes,Ludviga Maksimiliāna univer-sitātes Šollu Politisko zinātņu institūta Praktiskās politikas centra Eiropas pētījumu grupas zinātniskais līdzstrādnieks.Nikola Šleja, M. A. (Nicole Schley M. A.) – Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes Šollu Politisko zinātņu institūta Praktiskās politikas centra Eiropas Pētījumu grupas zinātniskā līdzstrādniece.Terminu un personu rādītājs

ACP valstis 70, 71, 74, 361, 375, 390, 391, 397 Adenauers, Konrāds 10, 11, 15, 386Āfrika 20, 67, 181, 234, 352Agenda 2000 51, 67, 83, 84, 88, 90, 136, 251, 273, 274, 275, 279, 280, 289, 293, 299Amsterdamas līgums 5, 7, 9, 51, 53, 55, 59, 62, 65, 75, 78, 113, 116, 129, 130, 131, 133, 152, 157, 170, 171, 173, 175, 178, 180, 181,

182, 184, 194, 195, 207, 210, 211, 212, 228, 232, 253, 254, 257, 259, 263, 266, 267, 268, 269, 270, 280, 288, 289, 304, 305, 306, 310, 314, 315, 316, 320, 324, 329, 331, 332, 333, 344, 348, 356, 358, 363, 373, 374, 375, 378, 381, 382, 383, 384, 385, 386, 387, 396

ANO 60, 64, 93, 94, 105, 208, 349, 379, 397Ārējās attiecības 39, 64, 73, 74, 75, 78, 195, 221,

238, 300, 316, 354, 360Asociācijas līgumi 20, 43, 66, 67, 68, 69, 70, 77,

87, 88, 89, 90, 152, 250, 364, 388, 389, 390, 394ASV 9, 64, 78, 105, 151, 214, 249, 261, 292,

369, 376, 379, 380, 394Attīstības fondi 71, 81, 47, 149, 248, 293, 295,

297, 365, 373, 383, 398Attīstības politika 20, 67, 69, 70, 72, 73, 74, 121,

248, 251, 268, 298, 358, 375, 378, 382, 384Austrija 12, 46, 48, 62, 88, 104, 134, 140, 143, 153, 176, 193, 219, 240, 249, 254, 266, 273, 293, 300, 301, 304, 328, 330, 361, 373,

384, 390, 392, 394, 395

Āzija 68, 70, 71, 105, 313, 352, 395

Baltā grāmata 90, 191, 214, 215, 218, 271, 277, 285, 289, 314, 354, 391, 393Baltijas valstis 43, 87, 89, 250, 357Beļģija 17, 67, 135, 140, 142, 162, 176, 193, 219, 280, 294, 300, 304, 309, 317, 354, 356, 361, 373, 376, 379, 380, 382, 384,

388, 397Beniluksa valstis 12, 33, 104, 112, 133, 208, 308, 329, 354BEUC (Bureau Europeenne des Unions des Consumateurs – Nacionālo patērētāju savienību jumta organizācija) 286, 355Bosnija 76, 86, 90, 106, 150, 234, 308, 310Briseles līgums 36, 308, 379Brīva pārvietošanās 17, 29, 40, 56, 317, 319, 337Brīvās tirdzniecības līgums 356, 390, 396Brīvās tirdzniecības zona 354, 356, 357, 364, 376, 394Brīvības, drošības un tiesību telpa 55, 56, 125, 170, 257, 329, 356Budžeta politika 17, 79, 81, 108, 143, 190, 236, 353, 359, 360, 367, 377, 398Bulgārija 43, 68, 86, 89, 147, 250, 273, 274, 277, 357, 364, 384, 386, 393, 394Bundesrāta Eiropas kamera 356Bundestāga Eiropas komisija 357

Cecchini ziņojums 41, 357, 392CEFTA 357Cenelec 217, 285, 357, 383, 397CERN 357Cilvēktiesību politika 93, 95, 96, 362COMENIUS 224COMETT 374, 397COREPER 178, 281, 282, 397COST 290, 358, 397

Čehijas Republika 43, 51, 67, 86, 87, 88, 89, 147, 250, 273, 274, 277, 278, 353, 357, 364, 376, 378, 393, 395, 396

Čērčils, Vinstons 10, 135, 388

Dānija 12, 16, 26, 45, 56, 59, 67, 74, 134, 176, 188, 189, 193, 199, 210, 219, 240, 263, 264, 273, 295, 304, 309, 310, 330, 331, 351, 358, 373, 376, 384, 387, 388, 389, 390, 393, 395

De Gasperi, Algids 10De Golls, Šarls 15, 16, 112, 126, 127, 368, 386, 389Delors, Žaks 32, 47, 126, 129, 197, 241, 264, 341, 359, 391, 392, 393Dempings 75, 323Dienvidslāvija, bijusī 8, 43, 86, 87, 147, 181, 233, 234, 327, 340Diferenciācija 112, 116, 209, 210, 213, 216, 252, 345Direktīvas 60, 61, 62, 63, 102, 108, 125, 130, 187, 192, 202, 215, 216, 217, 218, 219, 220, 222, 230, 248,

253, 265, 268, 270, 281, 282, 285, 286, 317, 322, 324, 325, 337, 344, 349, 359, 366, 369, 372, 377, 395

Drošības politika 8, 15, 27, 29, 33, 39, 47, 48, 49, 55, 57, 73, 87, 90, 95, 109, 112, 113, 123, 130, 134, 152, 153, 157, 162, 166, 169, 170, 171, 174, 175, 181, 182, 207, 210, 212, 232, 233, 234, 239, 242, 354, 356, 358, 364, 372, 373, 375,385, 396, 398

Dūdža ziņojums 30, 360Dzīves vietas brīvība 214, 318, 360

ECU 26, 46, 69, 71, 79, 83, 91, 97, 120, 121, 126, 133, 142, 143, 193, 199, 205, 222, 240, 244, 248, 250, 268, 283, 289, 293, 306, 321, 323, 335, 347, 349, 350, 360, 386, 397

EDSO 92, 93, 95, 105, 107, 108, 109, 110, 111, 208, 233, 369, 371, 379, 397EESO 10, 388, 397EFTA 117, 162, 360, 361, 388, 390, 393, 397Eiro 47, 79, 97, 98, 102, 104, 139, 140, 146, 191, 196, 201, 202, 344, 345, 354, 364, 380, 395Eiropas Aizsardzības kopiena (EAK) 12, 204, 205, 353, 356, 361,380, 397Eiropas Arodbiedrību savienība 118, 361, 382, 397Eiropas Atomenerģijas Kopiena (Euratom) 13, 14, 15, 81, 82, 99, 100, 123, 133, 137, 203, 275, 288, 289,

313, 353, 361, 373, 376, 380, 382, 388, 389, 398Eiropas Attīstības fondi (EAF) 81, 361, 397Eiropas Augstskolu institūts 361Eiropas Centrālā banka (ECB) 98, 101, 102, 103, 104, 140, 146, 199, 201, 359, 397Eiropas Centrālo banku sistēma 103, 397Eiropas cietoksnis 362Eiropas Cilvēktiesību konvencija 151, 320, 362, 397Eiropas Cilvēktiesību tiesa 11, 93, 94, 147, 362, 369, 397Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK) 13, 14, 15, 16, 19, 38, 40, 81, 82, 118, 127, 133, 134, 204, 275, 353,

354, 360, 361, 368, 375, 380, 382, 383, 388, 389, 391, 397

Eiropas Ekonomiskā telpa 362, 397Eiropas identitāte 97, 360Eiropas interešu apvienības 117, 118, 119Eiropas Investīciju banka 268, 271, 293, 335, 365, 366, 370, 372, 397Eiropas Investīciju fonds 268, 271, 293, 295, 335, 362, 366, 397Eiropas Jaunatnes centrs 147Eiropas Jaunatnes darba centrs 147, 149Eiropas Justīcijas tiesa (EJT) 61, 62, 68, 85, 99, 122, 123, 124, 125, 130, 137, 166, 217, 252, 317, 319,

320, 353, 359, 369, 375, 381, 383, 397Eiropas kamera 363Eiropas komisija 30, 51, 56, 61, 62, 67, 70, 74, 80, 88, 99, 100, 109, 118, 123, 124, 126, 129, 134, 137,

138, 153, 164, 165, 175, 179, 181, 193, 195, 198, 204, 205, 214, 223, 226, 228, 229, 230, 236, 240, 241, 245, 252, 253, 260, 261, 266, 270, 273, 281, 284, 289, 293, 296, 303, 304, 307, 312, 313, 320, 323, 326, 330, 337, 338, 342, 343, 353, 354, 357, 367, 369, 371, 372, 374, 375, 377, 378, 380, 381, 383

Eiropas konstitūcija 10, 13, 28, 136, 139, 157, 160, 363Eiropas Kopiena (EK) 16, 17, 18, 19, 20, 21, 22, 23, 24, 25, 26, 27, 28, 29, 30, 31, 32, 33, 34, 35, 36, 37,

38, 39, 40, 41, 44, 45, 46, 47, 48, 53, 55, 56, 59, 60, 61, 62, 63, 64, 65, 66, 67, 69, 70, 72, 73, 74, 76, 78, 79, 81, 84, 96, 97, 99, 109, 111, 113, 121, 122, 123, 124, 125, 126, 127, 129, 130, 131, 133, 134, 139, 140, 152, 155, 161, 162, 165, 168, 353, 356, 357, 358, 359, 360, 362, 364, 365, 367, 368, 370, 371, 375, 377, 378, 379, 380, 381, 382, 383, 385, 386, 388, 389, 390, 391, 392, 397, 398

Eiropas Kosmosa aģentūra (ESA) 363, 398Eiropas kustība 10, 135, 136, 363, 365, 369, 378Eiropas līgumi 52, 88, 89, 90, 92, 225, 317, 320, 327, 364, 378, 392, 393Eiropas Monetārais institūts (EMI) 104, 139, 140, 186, 265, 359, 393, 396, 398Eiropas Ogļu un tērauda kopiena 11, 55, 117, 133, 137, 156, 203, 275, 293, 308, 353, 376, 380, 382, 384,

398, 399 Eiropas Padome 5, 10, 11, 29, 93, 94, 96, 109, 136, 147, 148, 149, 150, 151, 222, 354, 362, 363, 364, 365, 367,

369, 383, 388, 391, 395, 397, 398Eiropas Parlaments (EP) 8, 13, 16, 17, 18, 19, 20, 23, 24, 27, 28, 29, 30, 31, 32, 33, 34, 37, 38, 45, 49, 50,

57, 58, 59, 62, 67, 80, 83, 84, 85, 89, 93, 95, 99, 113, 119, 124, 128, 131, 137, 149, 153, 154, 155, 156, 157, 158, 159, 160, 161, 162, 163, 164, 165, 175, 180, 182, 215, 223, 224, 236, 252, 253, 254, 255, 256, 257, 258, 260, 266, 278, 353, 354, 358, 359, 369, 370, 374, 377, 379, 381, 383, 386, 391, 392, 394, 395, 396, 398

Eiropas Patentu pārvalde 364Eiropas Politiskā kopiena 12, 13, 91, 133, 398Eiropas Politiskā sadarbība 17, 115, 232, 364, 398Eiropas Reģionu sapulce (ERS) 302, 365, 398Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka 121, 365, 398Eiropas Savienība (ES) 5, 6, 7, 8, 17, 26, 27, 29, 30, 37, 39, 41, 42, 44, 45, 46, 47, 48, 49, 50, 51, 52, 53, 54, 56, 57, 59, 61, 62, 63,

64, 65, 67, 68, 69, 70, 71, 72, 73, 74, 79, 81, 88, 89, 90, 91, 92, 93, 94, 96, 97, 98, 99, 101, 102, 103, 104, 111, 115, 118, 121, 123, 124, 125, 126, 127, 128, 129, 130, 131, 136, 140, 142, 144, 145, 146, 148, 149, 150, 155, 156, 161, 163, 165,  167, 168, 169, 170, 171, 173, 174, 175, 176, 177, 178, 179, 180, 181, 183, 184, 186, 187, 188, 190, 193, 194, 195, 196, 197, 198, 199, 204, 205, 206, 209, 211, 212, 216, 217, 218, 219, 220, 222, 223, 226, 230, 231, 232, 233, 234, 237, 238, 240, 241, 245,248, 249, 250, 251, 252, 253, 254, 256, 257, 258, 263, 264, 265, 266, 267, 268, 273, 274, 275,282, 283, 284, 285, 287, 289, 290, 291, 292, 293, 294, 295, 296, 297, 298, 299, 300, 301, 302, 305, 306, 307, 308, 310, 311, 312, 313, 314, 321, 322, 323, 324, 325, 326, 328, 329, 330, 331, 332, 333, 334, 336, 337, 338, 339, 341, 343, 344, 345, 346, 347, 348, 350, 351, 352, 353, 354, 355, 356, 357, 358, 359, 360, 361, 362, 363, 364, 365, 366, 367, 369, 371, 372, 373, 374, 375, 377, 378, 379, 380, 381, 383, 384, 386, 389, 393, 394, 395, 396, 398

Eiropas Savienības Padome 48, 54, 57, 71, 72, 79, 81, 137, 138, 176, 177,179, 180, 187, 189, 190, 191, 197, 200, 201, 205, 252, 253, 267, 268, 269, 270, 271, 274, 277, 327, 360, 362, 364, 365, 373, 378, 385, 393, 394

Eiropas Sociālais fonds (ESF) 323, 365, 372, 383, 398Eiropas Vides aģentūra 62, 366Eiropas Vides zīme 63, 366Eiropols 184, 185, 220, 329, 331, 333, 397, 398Eirovision 366Ekonomikas politika 13, 15, 21, 187, 190, 191, 234, 266, 354, 362Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 193, 194, 223, 252, 263, 314, 398Ekonomiskā un monetārā savienība (EMS) 5, 7, 15, 16, 18, 20, 47, 54, 79, 89, 97, 98, 101, 102, 104, 112,

114, 115, 126, 127, 129, 134, 136, 139, 140, 142, 146, 152, 163, 169, 175, 176, 180, 186, 187, 188, 189, 191, 196, 197, 198, 199, 200, 201, 202, 207, 210, 215, 221, 233, 263, 264, 274, 277, 284, 328, 344, 358, 359, 363, 371, 372, 378, 379, 382, 385, 386, 389, 392, 393, 395, 398

Eksporta piemaksa 354, 367ELVGF 248, 363, 383, 397Enerģijas politika 29, 370ENVIREG 63, 398EPIVC 223, 357, 398EPOCH 61ERAF 293, 295, 297, 298

ERASMUS 224, 242, 367, 382, 398, 399ESPRIT 289, 311, 398EUREKA 259, 288, 290, 367EUROSTAT 367, 368EURYDICE 368

Federālisms 45, 112, 302, 368Fleksibilitāte 8, 40, 50, 54, 55, 58, 112, 113, 114, 116, 171, 177, 205, 207, 209, 210, 211, 212, 213, 237,

268, 269, 270, 275, 297, 311, 327, 328, 344, 358, 363, 375, 378FORCE 106, 308, 368, 374Francija 10, 11, 12, 13, 14, 15, 16, 17, 19, 23, 24, 25, 26, 30, 35, 36, 44, 47, 57, 60, 74, 78, 80, 111, 120,

132, 133, 140, 144, 145, 148, 149, 158, 182, 204, 224, 242, 246, 252, 261, 264, 265, 266, 274, 279, 300, 308, 315, 323, 327, 328, 329, 335, 337, 346, 352, 356, 361, 364, 368, 373, 375, 376, 379, 380, 384, 386, 388, 389, 394

GATT 73, 76, 77, 78, 362, 368, 374, 379, 398Genšers, Hanss Dītrihs 26, 47, 341, 391Grieķija 12, 26, 32, 134, 142, 144, 176, 193, 219, 273, 287, 294, 296, 298, 300, 304, 330, 371, 373, 376,

378, 384, 388, 390, 391 Hāgas galotņu konference 16, 18, 289, 368Hāgas kongress 135, 147, 369, 388Halšteins, Valters 126, 127, 388Helsinku nobeiguma akts 44, 369Henšs, Klauss 154Horvātija 86, 90, 147, 395

Ideāls 86, 112, 121Iekšējais tirgus 14, 21, 31, 33, 34, 38, 39, 40, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, 50, 51, 67, 83, 86, 90, 98, 114,

131, 142, 159, 166, 196, 198, 199, 202, 212, 215, 216, 220, 221, 228, 235, 238, 245, 255, 256, 257, 258, 259, 261, 262, 264, 270, 273, 284, 285, 289, 297, 305, 307, 312, 315, 318, 323, 327, 337, 338, 352, 353, 354, 356, 357, 359, 360, 362, 369, 370, 371, 374, 377, 378, 379, 380, 381, 382, 383, 385, 386, 387, 391, 392, 393, 399

Igaunija 51, 67, 86, 89, 147, 273, 274, 353, 364, 378, 394, 396INTERREG 370, 372, 398 Īrija 12, 16, 29, 45, 56, 59, 104, 134, 176, 193, 215, 224, 267, 277, 298, 300, 303, 305, 308, 330, 335,

336, 352, 371, 373, 384, 388, 389, 390Islande 162, 210, 361, 376, 384, 387, 390, 393, 395Itālija 12, 27, 33, 67, 88, 104, 109, 112, 133, 140, 143, 144, 145, 176, 189, 193, 208, 280, 300, 304, 308,

310, 318, 330, 361, 373, 376, 379, 380, 384, 388, 390, 391, 395Izcelsmes valsts princips 218, 370, 377, 381Izglītības politika 6, 222, 223, 357, 367, 368, 374, 375, 380Izraēla 67, 151, 390, 394

Japāna 64, 78, 100, 214, 292, 380Jaunais Kopienas instruments (JKI) 370, 398Jaunatne Eiropai 225, 226, 370JET 100, 371, 373, 398

Kabotāža 371Kapitāla plūsma 90, 103, 188, 197, 359Kipra 51, 68, 83, 165, 274, 291, 293, 347, 353, 378, 390, 392, 396Kohēzijas fonds 46, 293, 295, 296, 298, 336, 353, 359, 366, 371, 373, 383Kols, Helmūts 32, 33, 264, 341Komitoloģija 130, 371Konkurences politika 228, 229, 230, 231, 316, 383Konkurences spējas 46, 66, 88, 199, 228, 230, 231, 250, 269, 319, 359, 366Konverģences kritēriji 140, 198, 199, 200, 202, 344, 372Kopējā Ārējā un drošības politika (KĀDP) 33, 47, 48, 55, 57, 60, 61, 62, 73, 80, 83, 90, 94, 95, 109, 113,

121, 126, 130, 134, 152, 153, 157, 166, 169, 170, 174, 181, 182, 188, 193, 195, 196, 207, 210, 212, 232, 233, 234, 235, 236, 237, 238, 239, 250, 251, 252, 253, 254, 255, 256, 257, 263, 265, 282, 299, 307, 327, 328, 329, 330, 344, 358, 364, 373, 375, 385, 398

Kopējā Pētniecības iestāde 373, 398Krievija 86, 87, 91, 92, 100, 110, 147, 163, 168, 220, 256, 296, 330, 394, 395, 399Kultūras politika 27, 239, 240, 241, 242, 243, 319Kultūras sadarbības padome (KSP) 149, 398

Lamfalusī, Aleksandrs 139, 393Latvija 68, 86, 89, 147, 273, 274, 277, 364, 394Lauksaimniecības fonds 82

Lauksaimniecības politika 19, 23, 29, 30, 35, 78, 80, 82, 153, 166, 170, 243, 244, 245, 246, 247, 248, 249, 250, 251, 279, 284, 295, 323, 347, 349, 353, 354, 358, 363, 367, 369, 370, 382, 392, 398

LEADER 372, 374Lēmumu pieņemšanas procedūra 254, 358, 372, 374, 375, 381, 386LEONARDO 222, 374, 399Līdzlemšanas procedūra 157, 159, 255, 356, 374, 381Lielbritānija 12, 15, 16, 25, 26, 27, 30, 32, 34, 35, 37, 42, 43, 47, 50, 56, 60, 61, 63, 85, 89, 108, 120, 132,

134, 142, 148, 149, 150, 151, 182, 184, 199, 217, 232, 254, 259, 261, 285, 286, 287, 293, 294, 309, 327, 330, 331, 337, 339, 343, 345, 352, 356, 368, 373, 376, 379, 381, 382, 384, 388, 389, 390, 392

Lietuva 68, 86, 89, 147, 273, 274, 277, 364, 394LIFE 63, 374Līguma pārkāpumu izskatīšanas procedūra 375Līgums par Eiropas Savienību 55, 56, 58, 66, 123, 167, 174, 187, 194, 196, 197, 208, 222, 237, 290, 304,

322, 329, 393, 399Lihtenšteina 361LINGUA 242, 375, 382, 399Lomē konvencijas 20, 67, 69, 70, 71, 72, 74, 358, 375, 390, 391, 392, 397Luksemburga 19, 32, 34, 35, 81, 100, 121, 123, 137Luksemburgas kompromiss 15, 16, 25, 26, 127, 176, 177, 238, 245, 375, 389

Maķedonija 86, 90, 147Malta 68, 147, 273, 274, 389, 392, 395Mansholts, Siko 245, 248, 390Martens, Vinfrīds 162MEDIA 240, 259, 261, 376, 399Mediju politika 376Ministru Padome 7, 12, 15, 16, 17, 22, 23, 25, 26, 27, 29, 33, 34, 35, 38, 48, 51, 61, 72, 77, 79, 85, 94, 95, 100, 114, 129, 143, 155, 158, 166, 170, 171,

174, 175, 176, 177, 178, 182, 187, 199, 217, 218, 219, 220, 227, 228, 229, 230, 236, 239, 245, 251, 257, 268, 269, 270, 271, 279, 280, 285, 286, 289, 297, 299, 313, 323, 329, 336, 337, 341, 347, 352, 353, 366, 369, 371, 374, 379, 380, 381, 383, 385, 386, 389, 390

Monē, Žans 11, 126, 127, 241, 388Muitas savienība 13, 29, 68, 73, 77, 353, 354, 356, 376, 387, 395

Narkotikas 185, 397, 398NATO 51, 87, 91, 106, 109, 111, 279, 308, 309, 310, 311, 312, 356, 376, 379, 386, 396, 397, 399Neatkarīgo Valstu Savienība (NVS) 86, 87, 91, 92Nīderlande 42, 54, 68, 75, 109, 128, 140, 150, 161, 185, 197, 210, 238, 295, 303, 311, 349, 351, 352,

354, 356, 361, 373, 376, 379, 380, 384, 397Nodarbinātības politika 42, 50, 55, 56, 121, 129, 134, 171, 176, 186, 192, 268, 269, 270, 271, 295, 305,

314, 320, 322, 328, 354, 362, 377Nodokļu harmonizēšana 356, 377Normēšana 373Norvēģija 16, 46, 188, 211, 275, 361, 376, 384, 387, 388, 389, 390, 393, 394, 395

OECD 204, 231, 374, 378, 399OPEC 203, 204, 399

Parīzes galotņu konference 167, 180, 379Padziļināšana 378, 387Pakalpojumu kustība 378, 383Paplašināšanās 116, 249, 273, 282, 353, 359, 361, 364, 365, 368, 373, 378, 379, 382, 383, 390, 391, 393,

396Paplašināšanās uz austrumiem 274, 378Paplašināšanās uz dienvidiem 31, 378Paplašināšanās uz ziemeļiem 16, 274Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) 73, 77, 78, 231, 251, 316, 368, 374, 379, 399Pastāvīgo pārstāvju komiteja 129, 178, 235, 253, 280, 281Patērētāju tiesību aizsardzības politika 57, 283, 284, 285, 286, 287, 317, 319, 327, 347, 356, 357, 374,

377Patvēruma piešķiršanas politika 327, 384Personu pārvietošanās 356Petersbergas paziņojums 310, 379PETRA 242, 370, 374, 380PHARE 90, 103, 289, 346, 380, 399Plevens, Renē 12, 156, 388PLOK 118, 358, 399Polija 43, 51, 67, 101, 102, 103, 104, 135, 164, 271, 274, 296, 297, 302, 307, 308, 353, 357, 364, 376,

378, 384, 386,387, 392, 393, 396Politiskā savienība 7, 33, 180, 263, 264, 392

Pompidū, Žoržs 16Portugāle 12, 27, 31, 34, 107, 137, 138, 140, 146, 156, 167, 179, 196, 230, 251, 273, 291, 295, 307, 313,

315, 318, 320, 322, 327, 350, 352, 371, 372, 373, 376, 378, 384, 388, 390, 391, 392, 393, 394Preču plūsma 356, 381Protekcionisms 21, 23, 39, 230, 244, 260, 362PSRS 9, 86, 87, 109, 384, 386, 399

RACE 290, 380, 399Reģionālās attīstības fonds, Eiropas (ERAF) 248, 295, 297, 365, 372, 373, 383, 398 Reģioni 7, 40, 58, 63, 134, 147, 149, 154, 193, 194, 195, 223, 225, 240, 248, 252, 253, 266, 286, 293,

294, 295, 296, 297, 298, 300, 301, 302, 303, 304, 305, 306, 323, 335, 347Reģionālā struktūrpolitika 293, 294, 295, 296, 350, 365, 370, 371, 372, 373, 374, 383Reģionu Eiropa 299, 300, 301, 302, 303, 305, 306, 307Reģionu komiteja 3, 58, 134, 193, 194, 195, 223, 225, 252, 263, 275, 310, 314, 316, 317, 318, 319, 320,

333, 365, 399Rejs, Žans 128, 389Rietumeiropas Savienība 48, 57, 87, 91, 108, 210, 234, 251, 265, 274, 307, 308, 309, 310, 311, 356, 379,

399Robežkontrole 356, 370, 377, 384, 394Romas līgumi 13, 14, 15, 17, 18, 20, 22, 27, 29, 34, 35, 40, 45, 127, 134, 181, 213, 230, 294, 316, 333,

375, 376, 380, 382, 386, 387, 388, 391Rumānija 43, 68, 86, 89, 147, 250, 273, 274, 277, 357, 364, 386, 391, 393, 394Rūpniecības politika 154, 190, 230, 231, 271, 312, 313, 314, 315, 316

Sadarbības process 374, 381Santērs, Žaks 128, 236, 394, 396Saņēmējvalsts princips 381Savienības pilsonība 45, 94, 113, 144, 178, 273, 324, 325, 326, 328, 329, 337, 353, 358, 386SCIENCE 290, 399Serbija 86, 90, 105, 108SLIM 381, 399Slovākijas Republika 250, 357, 364, 393, 394Slovēnija 51, 67, 101, 104, 161, 267, 274, 289, 290, 295, 353, 357, 364, 378, 395, 396Sociālā harta 93, 324, 381Sociālā politika 17, 25, 35, 39, 40, 41, 56, 85, 94, 112, 157, 169, 170, 207, 210, 264, 265, 266, 267, 270,

295, 305, 319, 321, 322, 343, 378, 383, 390Sociālais fonds 40, 82, 248, 293, 295, 298, 307, 309, 312, 321, 323, 334, 365, 383, 398SOCRATES 6, 222, 230, 382, 399Somija 12, 46, 48, 62, 99, 140, 145, 152, 156, 163, 189, 190, 207, 234, 281, 282, 286, 298, 308, 329, 339,

340, 341, 343, 352, 361, 373, 384, 387, 390, 393, 394, 395Spāks, Pols Anrī 10, 13, 388Spānija 12, 27, 31, 34, 50, 107, 108, 138, 140, 147, 157, 167, 180, 197, 224, 245, 260, 278, 290, 302,

309, 310, 313, 315, 316, 318, 322, 325, 344, 352, 373, 376, 378, 384, 390, 391, 392Spinelli projekts 168, 391Stabex 71, 361, 382STEP 61Struktūrfonds 36, 51, 248, 293, 296, 297, 298, 351, 365, 372, 374, 383, 392Subsidiaritātes princips 241, 365, 368, 383SYSMIN 384

Šengenas vienošanās 210, 384, 392, 394, 399Šmits, Helmūts 19, 143, 179, 287, 348Štutgartes Svinīgā deklarācija 365, 391Šūmans, Roberts 10, 11, 137, 384, 388Šveice 162, 241, 273, 361, 362, 388, 390, 393

TACIS 91, 335, 384, 399Tečere, Margareta 126Telekomunikācijas 369, 380, 385, 399TEMPUS 224, 242, 370, 384Tieslietas un iekšlietas 56, 113, 138, 341, 346, 356, 358, 373, 380, 384, 385, 396, 399Tindemans 17, 162, 182, 309, 312, 319, 320, 379, 385Tirdzniecības ierobežojumi 385, 386Tirdzniecības politika 19, 20, 69, 71, 73, 74, 75, 76, 77, 221, 231, 254, 314, 316, 389, 391Torns, Gastons 128, 163, 391Transeiropas tīkls 296, 297, 312, 314, 316, 335, 338, 354, 374, 385, 399Transporta politika 157, 170, 335, 336, 337, 339, 340TREVI 329, 385, 399Turcija 67, 77, 147, 149, 150, 273, 277, 376, 380, 389, 392, 395

Tuvie Austrumi 391, 394

Ukraina 86, 92, 147, 151, 308, 357Ungārija 43, 51, 67, 101, 102, 103, 104, 135, 161, 167, 267, 274, 289, 311, 315, 316, 353, 357, 364, 376,

378, 384, 386, 387, 392, 393, 396UNICE 118, 336, 382, 385, 400

Vācijas Federatīvā Republika (VFR) 12, 33, 160, 250, 254, 352, 356, 357, 361, 368, 376, 377, 379, 380, 386, 388, 392

Vairākums, kvalificētais 373, 375, 386, 387Vernera plāns 19, 140, 386, 389Veselības aizsardzība 147, 150, 157, 195, 283, 284, 285, 297, 317, 319, 321, 327, 347, 348Vides aizsardzība 60, 61, 62Vides politika 60, 61, 62, 63, 347, 366, 374Vidusjūras telpa 72, 78, 107, 354Vidusjūras valstis 67, 77, 194, 314, 354, 394Vienotais Eiropas akts 32, 33, 34, 37, 53, 59, 61, 62, 65, 123, 128, 133, 134, 137, 143, 156, 157, 168, 174,

175, 176, 179, 180, 233, 255, 257, 263, 264, 284, 289, 296, 309, 313, 317, 322, 323, 328, 330, 347, 356, 359, 360, 361, 364, 373, 375, 381, 386, 387, 391, 392, 400

Višegradas valstis 387

Zilā Eiropa 349Zvejniecības politika 24, 74, 296, 349, 383Zviedrija 12, 46, 48, 62, 145, 151, 152, 154, 163, 189, 190, 204, 207, 235, 273, 282, 287, 299, 305,  308,

309, 330, 343, 344, 352, 361, 373, 384, 387, 388, 389, 390, 392, 394, 395

Žiskārs d’Estēns, Valerijs 17, 19, 143, 179

Saturs

Izdevēja priekšvārds........................................................................5Eiropas apvienošanās vēsturiskā skatījumā....................................7VISPĀRĪGA INFORMĀCIJA PAR EIROPU ...........................................53

Amsterdamas līgums................................................................53Apkārtējās vides politika...........................................................60Asociācijas politika....................................................................66Attīstības politika......................................................................69Ārējās attiecības.......................................................................73Budžeta politika........................................................................79Centrālā un Austrumeiropa.......................................................86Cilvēktiesību politika ................................................................93Eiro...........................................................................................97Eiropas Atomenerģijas Kopiena.................................................99Eiropas Centrālā banka...........................................................101Eiropas Drošības un sadarbības organizācija .........................105Eiropas integrācijas ideāli ......................................................111Eiropas interešu apvienības....................................................117Eiropas Investīciju banka........................................................120Eiropas Justīcijas tiesa.............................................................122Eiropas Komisija......................................................................126Eiropas Kopiena......................................................................133Eiropas kustība.......................................................................135Eiropas Ogļu un tērauda kopiena............................................137Eiropas Monetārais institūts....................................................139Eiropas Monetārā sistēma.......................................................142Eiropas Padome......................................................................147Eiropas Parlaments.................................................................152Eiropas partiju apvienības.......................................................160

Eiropas Revīzijas tiesa.............................................................164Eiropas Savienība....................................................................167Eiropas Savienības Ministru Padome.......................................174Eiropas Savienības Padome....................................................179Eiropols...................................................................................184Ekonomikas politika................................................................186Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ....................................193Ekonomiskā un monetārā savienība........................................196Enerģētikas politika................................................................203Fleksibilitāte............................................................................207Iekšējais tirgus........................................................................214Izglītības politika.....................................................................222Jaunatnes politika....................................................................225Konkurences politika...............................................................228Kopēja ārējā un drošības politika ...........................................232Kultūras politika......................................................................240Lauksaimniecības politika.......................................................244Lēmumu pieņemšanas procedūra ..........................................252Masu mediju politika...............................................................259Māstrihtas līgums....................................................................263Nodarbinātības politika...........................................................268Paplašināšanās.......................................................................273Pastāvīgo pārstāvju komiteja..................................................281Patērētāju tiesību aizsardzības politika...................................283Pētījumu un tehnoloģijas politika............................................288Reģionālā struktūrpolitika.......................................................293Reģionu Eiropa........................................................................300Reģionu komiteja....................................................................304Rietumeiropas Savienība .......................................................307Rūpniecības politika................................................................312Savienības pilsonība................................................................317Sociālā politika........................................................................321Starpvaldību konference.........................................................326Tieslietas un iekšlietas ...........................................................329Transporta politika..................................................................335Vācija un Eiropa......................................................................341Veselības aizsardzības politika................................................347Zvejniecības politika...............................................................349

Eiropas ABC pamattermini ..........................................................353Eiropas integrācijas svarīgākie datumi........................................388Saīsinājumu saraksts...................................................................397Autoru saraksts...........................................................................401Terminu un personu rādītājs........................................................404

Veidenfelds V., Vesels V.Ei 720 Eiropa no A līdz Z. Eiropas integrācijas rokasgrāmata. No vācu val. tulk. I. Segliņa, D. Krieva, J. Zīders. Māksl. M. Adumāns. Alberts XII,

2000, 416 lpp.UDK 327(4)(035)UDK 327(4)(035)

Ei 720Werner Weidenfeld und Wolfgang Wessels

Europa von A – ZTaschenbuch des europäischen Integration

Institut für Europäische PolitikEuropa Union Verlag GmbH

No vācu valodas tulkojuši Inese Segliņa, Daiga Krieva, Jānis Zīders

Redaktors Eduards Stiprais

Pasūtītājs Consensus Ltd.

© 1997 Institut für Europäische Politik, 6. Aufl.

© “Alberts XII”, 2000

ISBN 9984-645-45-2