Franču valodā – expressionisme, expresion –

izteiksme, izteiksmība

TĒLOTĀJAS MĀKSLAS, ARHITEKTŪRAS,

LITERATŪRAS, MŪZIKAS, TEĀTRA UN KINO

VIRZIENS 20.GS. 1.PUSĒ

Visspilgtāk Vācijas, Austrijas kultūrās

EIROPĀ VEIDOJĀS, NOLIEDZOT RACIONĀLO UN

UZSVEROT IRACIONĀLO KONCEPCIJU.

RAKSTURĪGA KĀPINĀTA IZTEIKSMĪBA, KURAS

VEICINĀTĀJS IR GAN SUBJEKTĪVS, GAN SOCIĀLU

IEMESLU IZRAISĪTS PĀRDZĪVOJUMS.

Ekspresionisma sākotne meklējama

pie Sērena Kirkegora, kurš cilvēka

attieksmi pret sevi pašu raksturoja kā

eksistenci. Izmisums par hēdonisko

dzīves uzmetumu nejaušo raksturu un

bailes no kļūdīšanās attiecībā uz

saistošu kritēriju nepieejamību ētiskai

rīcībai, kam Edvards Munks piešķir

māksliniecisku izpausmi, aizsāk

ekspresionismu.

Kā E.Munks parāda cilvēcisko pārdzīvojumu?

Kāda ir sakarība starp norisēm cilvēka apziņā un

dabā?

Cilvēka un dabas attiecības E.Munka dzejolī

“Kliedziens”.

Edvards Munks KLIEDZIENS 1893/tulkoja K. Skirmane/

Ekspresionisms radās

Vācijā Vilhelma II laikā, kad

oficiālajā mākslā valdīja

akadēmisms un bija vērojama

vēršanās pret visu novatorisko,

sākot ar franču impresionismu,

līdz ar to ekspresionisms netiek

akceptēts. Šajā laikā īpaši

uzplaukst jūgendstils.

Jauns posms

ekspresionisma attīstībā saistīts

ar Veimāras republikas

nodibināšanu 1918.gadā. Šai

laikā māksla revolucionarizējas,

vērojama stipra ietekme no I

pasaules kara.

EKSPRESIONISMA RAŠANĀS UN ATTIECĪBAS AR VARU

Ar 1933.gadu - Hitlera

nākšanu pie varas - attieksme

pret ekspresionismu mainās:

modernisti tiek pasludināti par

deģenerētiem māksliniekiem

1936.gadā Nirnbergā partijas

kongresā Hitlers pasludina

“muzeju tīrīšanu”. 1937.gadā

akcijā Entartete Kunst

modernistu darbus izņem no

101 muzeja. Atklāj izstādi

“Deģeneratīvā māksla”. Daudzi

mākslas darbi tiek iznīcināti.

EKSPRESIONISMA RAŠANĀS UN ATTIECĪBAS AR VARU

Ekspresionisma attīstību stipri ietekmēja arī I

pasaules karš. Īpaši spilgti ekspresionisms

izpaudās Veimāras republikā, kur kara sekas

izpaudās vissmagāk. To vēl vairāk

paspilgtināja Versaļas miera līguma

noteikumi, kas ne tikai sagrāva Veimāras

republikas ekonomiku, bet iedragāja arī vācu

tautas pašapziņu. Valstī valdīja vispārēja

nestabilitāte un bija vērojams radikālisma

pieaugums.

Hiperinflācijas apstākļos nauda strauji zaudēja

savu vērtību un lētāk bija krāsni kurināt ar naudu,

nevis pirkt malku. 1923.gads

Bezdarbniece Veimāras republikā

1930.gads

Marlēna Dītriha “Zilais

eņģelis” 1930.gadsPērkamā mīla Berlīnē

1929.gads

NEGLĪTĀ, NEGATĪVĀ UN ŠAUSMU TEMATIKA SEVIŠĶI ASI

IZPAUDĀS KINO MĀKSLĀ, KAS AIZSĀKA ŠAUSMU FILMU UN

FILM NOIR (MELNĀS FILMAS) ŢANRU.

KINO DAUDZPUSĪGI ROD IESPĒJAS UZBURT

EKSPRESIONISTISKU GAISOTNI – AUGOŠAS BAILES, PANISKAS

ŠAUSMAS.

Ekspresiju izteica:

• Mizanscēnas grafiskais noformējums;

• Filmas kompozīcija;

Raksturīga:

• Atteikšanās no reālistiskās vides un dekorācijām, tās tika

zīmētas vai būvētas, cik nedabiski vien iespējams,

izmantojot izļodzītas formas, asas līnijas, melnas kontūras

u.c.

• Gaismas un ēnu spēles: milzīgi, izkropļoti ēnu silueti.

• Aktieris kā mizanscēnas kompozīcijas elements.

• Aktieru grims ļoti uzsvērts, pārspīlēts, mīmika –

izkropļota.

• Kustības atgādina deju, kas norit lēnā tempā.

Frics Langs METROPOLE 1927. Roberts Vīne DOKTORA KALIGARI

KABINETS 1919.

Roberts Vīne DOKTORA KALIGARI KABINETS 1919.

Dr.Caligary – Werner Krauss

Somnambulist (transā iegrimušais) – Cēzars - Conrad Veidt

Siţets: Francis stāsta kādu senu notikumu jautrā

gadatirgū, kur mags doktors Kaligari iepazīstina publiku

savā teltī ar somnambulu Cēzaru, kurš tiek pamodināts

no nāves miega un iztaujāts par daţādām lietām.

Franča draugs jautā, kad viņš mirs, un atbilde skan –

vēl pirms rītausma ausīs. Franča draugs tiek nogalināts

ar nazi, un nākamajā naktī tiek noţņaugta viņa līgava.

Francis seko Kaligari un nonāk psihiski slimo

patversmē (insane asylum).

Reţ. Roberts Vīne “DOKTORA KALIGARI

KABINETS” 1919.gads

Izrādās, Kaligari ir tās direktors. Kabinetā uz galda

ir grāmata par to, kā 1703.gadā Itālijā īstais

Kaligari eksperimentē ar somnambulu Cēzaru un

mudina to izdarīt kriminālnoziegumus. Direktora

dienasgrāmatā rakstīts, ka Cēzars ir joprojām dzīvs.

Tomēr pēc slepkavībām Cēzars izdara pašnāvību.

Kad Cēzara ķermeni ienes patversmē, Kaligari kļūst

nikns un viņam uzvelk trakokreklu. Ar to filma

nebeidzas. Redzam Franci, kurš ir patversmes

dārzā kopā ar stāsta / filmas varoņiem.

Reţ. Roberts Vīne “DOKTORA KALIGARI

KABINETS” 1919.gads

RAKSTURĪGĀKĀS PAZĪMES:GALVENĀ IR IZTEIKSME, SATURA PAPLAŠINĀŠANA, NEVIS FORMA;

LITERĀRO DARBU VEIDO ATSEVIŠĶU “FRAGMENTU” MONTĀŢA;

IESPĒJAMI EKSPERIMENTI AR FORMU – FORMU DEFORMĀCIJA;

ĪSTENĪBA TIEK IZKROPĻOTA – SATĪRA, KAS BIEŢI LĪDZINĀS GROTESKAI;

LITERĀRO DARBU PAMATĀ IR PSIHISKĀS NORISES;

LASĪTĀJIEM IEDVEŠ ŠAUSMAS, LAI BRĪDINĀTU CILVĒCI NO DRAUDOŠĀS

APOKALIPTISKĀS KATASTROFAS.

Pasaules literatūrā

Georgs Kaizers

Ernests Tollers

Gotfrīds Benns

Georgs Trākls

Francis Verfels

Valters Hāzenklēvers

Reinhards Zorge

Karls Šternheims

Pēteris Ērmanis

Andrejs Kurcijs

Linards Laicens

Jānis Sudrabkalns

Latviešu literatūrā

Pret vakaru, kad zvani mieru zvana,

Es raugos rimtā putnu lidojumā,

Tie izgaist rudens dzidrā debesjumā

Kā dīva svētceļnieku karavāna.

Pa ēnupilnu dārzu klīstu projām

Un ilgojos pēc viņu harmonijas.

Arvienu lēnāk, gausāk stundas

mijas.

Es jūtu sevi gaisos aizlidojam.

Bet iztrūcina sabrukuma dvaka.

No kaila zara strazda raudas lejas.

Rūs vīnstīgas virs aizaugušas takas,

Kur zilgas astras klanās saltā vējā

Ap tumsas skautu, izdrupušu aku

Kā nomirušu bērnu riņķa deja.

/ Atdzejojis Pēteris Brūveris/

Ir rugāju lauks, kurā melns lietus krīt.

Ir brūns koks, kurš vientuļš stāv.

Ir šņāku vējš, kurš ap tukšām būdām skrien,

Cik skumjš šis vakars.

Gar ciemu garām

Maigā bārene retās vārpas vēl lasa.

Viņas acis apaļas, zeltainas krēslā ganās,

Un viņa debesu brūtgānu gaida.

Mājās nākot,

Gani atrada saldās miesas

Satrūdējušas ērkšķu krūmā.

Ēna es esmu tāli tumšajiem ciemiem.

Dieva klusumi

Es dzēru no birzes akas.

Uz manu pieri auksts metāls nāk.

Zirnekļi manu sirdi meklē.

Ir gaisma, kas manā mutē dziest.

Nakti es atrados atmatas norā,

Zvaigţņu mēslu un putekļu pilns.

Lazdu krūmos

Skanēja kristāla eņģeļu skaņas.

/Atdzejojis Rainis/

Pār visu kvartālu viņš iepleties,

Ap viņa pieri melnu vēju bars.

Viņš karā reiz pret vientulīgām mājām ies,

Ko tālu laukos redzēt var.

Klāt vakars, kvēlo vēders Baalam,

Un lielpilsētas ceļos krīt.

Ar melniem torņiem pušķots viņa nams,

Sāk zvani dievlūdzējus kopā dzīt.

Un mūzika pa ielām dārd,

Kā dejā miljoni tur klīst,

Un sirēnās skan viņa vārds,

Kāpj dūmu vīraks debesīs.

Briest negaiss viņa redzokļos,

Un nakts jau savu tumšo gaitu rit.

Un viņa matos, dusmu saslietos,

Kā ērgļi vētras spārnus sit.

Un dūri gaļīgo viņš tumsā slej

Un krata. Uguns jūra trīc,

Pār ielu plūstot, liesmu suņi rej

Un visu aprij, pirms nāk rīts.

/Atdzejojusi Amanda Aizpuriete/

Pēc dienas trokšņiem zvaigţņains vakars zilst

Pār garās strāvās nogulušiem sniegiem.

Nāk klusums dziļš un skaujas pirkstiem

liegiem,

Un gaiss zeltlāsmojot no gaidām pilst.

Vien asins strauti burbuļo caur miegiem,

Un acīs sauldiena pat naktīs zilst,

Un gaida sirds, kad spēks kā vaski dilst:

Laiks stāsies ţņaudzīt asiem dzelţu diegiem.

Tak velti gaidi tu, vai sveras saules grieţi:

Vējš ceļas vakaros un sniegu maļ...

Un saltumā viss murgi liekas bieţi,

Stingst dzīslas, klusums dziļi skaļ.

Palss klajums. Apvāršņmalā joņo

ziemeļbrieţi.

... Un nāves saltums dvēsli ledū kaļ.

Zaļais semafors un sliedes biezā miglā –

Zaļais zieds, kas nakti izplaukst augstu gaisā!

Zemes plašums – lauki, meţi, tilti,

Melnais tunels dziļā kalnu serdē,

Sniegs un ledus, vētras sviesta krusa,

Pilsētas un ciemi – skrejošs nemiers.

Vai tas mūţs vai dzīves zibens asais,

Kas caur garo tumsu naktī cērtas?

Tas ir es, kam it nekur nav diezgan.

Zaļais semafors – tu manā priekšā –

Tava sirds man zied – un diezgan!

KOMPONISTI EKSPRESIONISTI - PIRMOREIZ CILVĒKA IEKŠĒJO PASAULI

MŪZIKĀ RADĪJA CAUR MURGU, NEPRĀTA, AKLU INSTINKTU TĒLIEM.

IZMANTO SPECIFISKU KOMPONĒŠANAS TEHNIKU DODEKAFONIJU –

ATTEICĀS NO TONĀLĀS SISTĒMAS TOŅU HIERARHIJAS UN PĀRGĀJA UZ

TĀDU, KAM NAV TONĀLĀS SKAŅU ORGANIZĀCIJAS.

SPILGTĀKAIS PĀRSTĀVIS “JAUNĀS VĪNES SKOLAS” KOMPONISTS ARNOLDS

ŠĒNBERGS UN VIŅA SEKOTĀJI A. BERGS UN A. VĒBERNS.

KRITIĶI PAR EKSPRESIONISMU MŪZIKĀ:

“BAISĀKU MŪZIKU LĪDZ ŠIM VĒL NAV SACERĒJIS NEVIENS KOMPONISTS

VISĀ PASAULĒ.”

Arnolds Šēnbergs

Pierrot Lunaire, Nacht

Arnolds Šēnbergs

Pierrot Lunaire,

Madonna

Arnolds Šēnbergs 1948.gadā

Losandželosā

TIECAS ĒKAS EMOCIONĀLO TĒLU RADĪT AR DINAMISKĀM UN

ŠĶAUTŅAINĀM FORMĀM

EKSPRESIONISMA ARHITEKTŪRA VISSPILGTĀK PĀRSTĀVĒTA

VĀCIJĀ UN NĪDERLANDĒ

TĒLI UN FIGŪRAS VEIDOTAS, AKCENTĒJOT TĒLA RAKSTURU UN IEKŠĒJO TRAUKSMI.

PĀRDZĪVOJUMA TRAĢISMS, KLIEDZIENS, DVĒSELES SĀPES, SIMBOLISKAS FIGŪRAS AR MISTISKU ALEGORIJU.

IEVĒROJAMĀKAIS PĀRSTĀVIS – ERNSTS BARLAHS.

TĒLI VEIDOTI TRAUKSMAINAS VIRPUĻVEIDA KUSTĪBAS RITMĀ.

NOGLUDINĀTAS FORMAS, SAASINĀTAS SKALDŅU ROBEŢAS, AKCENTĒTA TĒLA BRĀZMAINĀ IEKŠĒJĀ TRAUKSME.

DARBIEM RAKSTURĪGA KĀPINĀTA IZTEIKSMĪBA, KURU

VEICINA GAN SUBJEKTĪVS, GAN SOCIĀLU IEMESLU IZRAISĪTS

PĀRDZĪVOJUMS,

PANĀK EKSPRESIJU, DEFORMĒJOT TĒLOJAMOS OBJEKTUS

TĒLOJAMOS OBJEKTUS ATAINO DEFORMĒTI VAI PĀRSPĪLĒTI,

PĀRSVARĀ UZSVEROT NEGLĪTUMU, LAI ATSPOGUĻOTU IEKŠĒJO

PASAULI, TĀDĒJĀDI IZCEĻOT NEGLĪTĀ KATEGORIJAS NOZĪMI

20.GS. ESTĒTIKĀ

Tēlotājmākslā ekspresionisms pastāv starp 1900. un

1925. gadu.

Figūras pieblīvē priekšplānu, un kompozīcija pakļauta

nevienmērīgam ritmam.

“Zilais jātnieks” (1911) –

subjektīvajām emocijām deva

priekšroku pār sociālajiem

faktoriem. Uzskatīja, ka

atjaunošanās neskar tikai

formu, tai jābūt arī jaunas

domas dzimšanai. Vienīgais

mākslinieka daiļrades

veicinātājs – zemapziņas

impulss. Ar šo dzīves filozofiju

“Zilais jātnieks” atšķīrās no

“Tilta” meistariem, jo centās

nevis atmaskot, bet iejusties

dzīves noslēpumos,

dematerializējot novēroto.

“Tilta” (1905) pārstāvji

centās savā mākslā

atspoguļot laikmeta

sociālās problēmas. Viņus

vienoja noraidoša

attieksme pret

akadēmismu, anekdotismu

reālistiskajā mākslā un

impresionisma tiešumu.

Pārstāvji spēja pārliecinoši

atklāt gan dramatiskus

pārdzīvojumus, gan

dumpinieciskas noskaņas.

Emīls Nolde

KLUSĀ

DABA AR

MASKĀM III

1911.

1916.-1917.g. MĀKSLINIEKI SĀKA TIEKTIES PĒC BŪTISKĀ UN KĀPINĀTAS EKSPRESIJAS, PĀRVAROT ATKARĪBU NO TIEŠA

ĪSTENĪBAS ATVEIDOJUMA, DETALIZĒTA DABAS ATSPOGUĻOJUMA.

TIKA ATZĪTA SATURA NOZĪME UN DRAMATISKAJĀ LAIKMETĀ PIEDZĪVOTAIS KĀ NACIONĀLI NOZĪMĪGA TEMATIKA.

JĒKABA KAZAKA un JĀZEPA GROSVALDA DAIĻRADE.

VISSPILGTĀK IZPAUDĀS 20.GS. 30. G.

Jēkabs

Kazaks

BĒGĻI

1917.gads

Jēkabs

Kazaks

BĒGĻI

1917.gads

Jēkabs

Kazaks

CIRKĀ

1918.gads

Jēkabs

Kazaks

POLITISKA

SATĪRA

1920.gads

Jēkabs

Kazaks

VASARA

1917.g.

Ekspresionisti ienesa kultūrā neglītā un šausmu estētiku.

Ekspresionisti protestēja pret impresionisma neitrālo vērošanu,

atgriezās pie stāstošas, sociāli informatīvas gleznas, informēja

ne tikai par faktiem, bet par cilvēka garīgās dzīves izpausmēm,

par kapitālisma laikmeta pretrunu radītajiem psihiskajiem

kropļojumiem un to sekām.

Ekspresionismam – ar jūtām saistītam virzienam bija ilgstošas

pastāvēšanas spējas. To pierāda pēckara mākslas vēsture – tas

turpināja dzīvot, periodiski atjaunojoties, apliecināt savu

noturību un vitalitāti ASV abstraktajā ekspresionismā un

atsevišķu mākslinieku daiļradē.