Lektore Evija Strika

Dr. psych.klīniskajā psiholoģijā

Garīgās veselības traucējumu

psiholoģiskie un pedagoģiskie

aspekti

Saturs 1) Vai pastāv kritēriji, kas atšķir “pataloģiju” no “normas”?

2) Ko nozīmē garīgās veselības traucējumi?

3) Bērnu garīgās veselības traucējumu specifiskās pazīmes un faktori, kas jāņem

vērā tos izvērtējot. Garīgās veselības traucējumu klasifikācija.

4) Vispārējas nostādnes par garīgās veselības traucējumu rašanās iemesliem.

5) Vispārējas nostādnes, strādājot ar bērniem, kuriem ir garīgās veselības traucējumi.

6) Pervazīvie attīstības traucējumi (Bērnības autisms, Reta sindroms, Aspergera

sindroms). Pazīmes, izplatība, etioloģija, palīdzības virzieni.

7) Šizofrēnija bērniem. Pazīmes, izplatība, etioloģija, palīdzības virzieni.

8) Hiperkinētiski traucējumi (Aktivitātes un uzmanības traucējumi, Hiperkinētiski

uzvedības traucējumi)

9) Uzvedības traucējumi

10) Rauste

11) Organiski psihiski traucējumi bērniem

12) Epilepsija bērniem

13) Bērnu un pusaudžu depresija

14) Neirotiskie ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi bērniem (trauksmes

traucējumi, adaptācijas traucējumi, postraumatisks stresa sindroms, disociatīvi

traucējumi, somatoformi traucējumi)

Vai pastāv kritēriji, kas atšķir “pataloģiju” no

“normas”? • 7 gadus vecs zēns, katru rītu sūdzas, ka viņam sāp vēders, ģimenes

ārsts saka, ka ar viņa veselību ir viss kārtībā. Šajā nedēļa viņš

vienkārši atsacījās iet uz skolu.

• 5 gadus veca meitene, viņa apmeklē bērnu dārzā, viņai ir draugi un

šķiet, ka viņa patīk vienaudžiem. Ir tikai viena problēma, viņa ir ļoti

kautrīga, kad satiek jaunus, nepazīstamus cilvēkus.

• Veikalā ieiet mamma ar savu bērnu. Bērna acis ir piesaistītas

konfekšu plauktam, bērns prasa tās nopirkt. Mamma viņa prasību

neizpilda. Bērns skaļā balsī sāk pieprasīt, kad atkal mamma saka

nē, bērns sāk bļaut, krist uz grīdas, spert ar kājām u.t.t.

• Pusaudze ik pārdienas apēd lielu daudzumu dažādas pārtikas un

pēc tam to visu piespiež sev ar varu izvemt.

• 3,5 gadus vecam bērnam, situācijās, kad viņš ir aizrāvies ar kādu

rotaļu, gadās piečurāt bikses.

KAS IR NORMA?

Statistiskā norma

Sociālā norma

Ideālā norma

Subjektīvā norma

Funkcionālā norma

Pataloģija

tātad – reti sastopams,neparasts

Pataloģija

tātad – novirzes/atšķirīga uzvedība

Pataloģija

tātad – atšķirīgs no ideālā

Pataloģija

tātad – indivīdam neatbilstošs, nepieņemams

Pataloģija

tātad – neadaptīva uzvedība

Kritēriji, kas

Komers (Comer, 2001) – “4D”:

• Deviance,

• Disfunkcija,

• Distress,

• (Ap)draudoša uzvedība

Veinars C. (Wenar,1982):

• Fiksācija

• Regress (īslaicīgs un ilgstošs/noturīgs)

• Trūkums

• Pārspīlēšana

Bērnu un pusaudžu garīgās

veselības traucējumu klasifikācijas

Kategoriālā stratēģija • Starptautiskā slimību

klasifikācija (SSK-10) (ICD-10, Pasaules veselības organizācija, 1992)

• Diagnostiskā un statistiskā psihisko traucējumu rokasgrāmata (DSM-IV-TR) (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders))

(American Psychiatric Association, 2000).

Daudzpusīgā stratēģija

• Internālie traucējumi

• Eksternālie traucējumi

(piemēram, Thomas M. Achenbach Bērna uzvedības novērtēšanas aptaujas)

ICD-10 DSM-IV F00-09 Organiski psihiski traucējumi, ieskaitot

simptomātiskos Delīrijs, Demence, Amnestiskie un citi Kognitīvie traucējumi

F10-19 Psihiski un uzvedības traucējumi psihoaktīvo vielu lietošanas dēļ

Traucējumi, kuri ir saistīt ar psihotropo vielu lietošanu

F20-29 Šizofrēnija, šizotipiskie traucējumi un murgi

Šizofrēnija un citi psihotiski traucējumi

F30-39 Garastāvokļa (afektīvie) traucējumi Garastāvokļa traucējumi

F40-48 Neirotiskie, ar stresu saistītie un somatoformie traucējumi

Trauksmes traucējumi.

Disociatīvie traucējumi

Somatoformie traucējumi

F50-59 Uzvedības sindromi, kas saistīti ar fizioloģiskiem traucējumiem un somatiksiem faktoriem

Ēšanas traucējumi.

Miega traucējumi.

F60-69 Pieaugušo personības un uzvedības traucējumi

Personības traucējumi

Seksuālie un dzimuma identitātes traucējumi

F70-79 Garīga atpalicība

F80-89 Psihiskās attīstības traucējumi

F90-98 Uzvedības un emocionālie traucējumi, kas parasti sākušies bērnībā vai pusaudžu vecumā

Traucējumi, kas sākušies bērnībā vai pusaudžu vecumā

F99 Neprecizēti psihiski traucējumi

Impulsu kontroles traucējumi

Psihisks traucējums (Garīgās

veselības traucējums) (ICD-10) ir klīniski noteikta simptomu vai uzvedības

pazīmju grupa, kas vairumā gadījumu rada

ciešanas vai traucē personības

funkcionēšanai. Uzvedības deviants

paterns (modelis). Psihisks traucējums

nav politiski, reliģiski vai seksuāli konflikti

starp indivīdu un sabiedrību, ja vien tas

nav simptoms personības (indivīda)

disfunkcijai

GARĪGĀS VESELĪBAS TRAUCĒJUMU BĒRNU UN

PUSAUDŽU VECUMĀ iedalījums (ICD-10)

Psihiskās attīstības traucējumi (F80-F89)

• Specifiski runas un valodas attīstības traucējumi

• Specifiski mācīšanās iemaņu attīstības traucējumi

• Specifiski motorisko funkciju traucējumi

• Jaukti specifiski attīstības traucējumi

• Pervazīvi attīstības traucējumi (p.Bērnības autisms, Atipisks autisms, Reta (Rett) sindroms,Aspergera (Asperger) sindroms)

• Citi psiholoģiskās attīstības traucējumi

• Neprecizēti psiholoģiskās attīstības traucējumi

GARĪGĀS VESELĪBAS TRAUCĒJUMU BĒRNU UN

PUSAUDŽU VECUMĀ iedalījums (ICD-10)_turp.

Uzvedības un emociju traucējumi, kas parasti sākušies bērnībā un pusaudžu vecumā (F90-F98)

• Hiperkinētiski traucējumi (p.Aktivitātes un uzmanības traucējumi)

• Uzvedības traucējumi

• Jaukti uzvedības un emocionāli traucējumi (p.depresīvi uzvedības traucējumi, šķiršanās trauksme bērnībā, fobiskā un sociālā trauksme bērnībā)

• Sociālās funkcionēšanas traucējumi ar bērnībai vai pusaudža vecumam specifisku sākumu (p.Elektīvais mutisms)

• Rauste (tic)

• Citi uzvedības traucējumi, kas parasti sākušies bērnībā vai pusaudžu gados (p.Neorganiska enurēze vai enkoprēze)

GARĪGĀS VESELĪBAS TRAUCĒJUMU BĒRNU UN

PUSAUDŽU VECUMĀ iedalījums (ICD-10)_turp.

Citi psihiski un uzvedības traucējumi, kas var tikt diagnosticēti bērniem un pusaudžiem

• Traucējumi, kuri saistīti ar psihotropo vielu lietošanu

• Šizofrēnija un citi psihotiski traucējumi

• Garastāvokļa traucējumi

• Somatoformie traucējumi

• Disociatīvie traucējumi

• Adaptācijas traucējumi

• Ēšanas traucējumi

• Organiski psihiski traucējumi

• Garīgā atpalicība

Bērnu garīgās veselības

traucējumu konteksts

Attīstība

• Hronoloģiskais vecums

• Kognitīvā attīstība

Vides faktori

• Stabilitāte

• Kas meklē palīdzību?

• Problēmas lokuss

“Zīmoga uzlikšana” efekts

• Stigmatizācija

• Pārspīlēšana

• Apkārtējās vides faktoru ignorēšana

• Negatīvas gaidas

Trīs 4. klases skolēni – Jānis, Vlada, Bruno

Visiem trīs bērniem tika novērota šāda uzvedība:

Problēmas ar uzmanības koncentrēšanu, tiek pazaudētas mantas, kas nepieciešamas, lai izpildītu uzdevumu, viegli apjūk, aizmāršīgs, šķiet, ka neklausās, ir dezorganizēts, nepabeidz mājās darbus un ir vājas spējas sekot līdzi domu gaitai.

Visiem trīs bērniem pirmajos 3 skolas gados, intelekta līmenis atbilda vidējam.

• Kāds traucējums varētu tikt noteikts

katram bērnam?

• Kāda informācija būtu vēl nepieciešama

papildus?

Vispārējās nostādnes attiecībā uz

garīgās veselības traucējumiem

Bērnu psihiskās attīstības darbības traucējumi tiek skatīti dinamikā, atbilstoši bērna attīstībai ontoģenēzes procesā.

Vienlaicīgi jāņem vērā 2 mainīgie:

psihiskās darbības traucējumu dinamiku un

psihiskās darbības veidošanās dinamiku, kuru nosaka smadzeņu struktūras nobriešana.

Vācu psihiatrs H. Remšmids (Remschmidt H.,

2000) :

„Augšanas un attīstības perioda psihiskie

traucējumi

ir stāvokļi, kad netīšā veidā tiek traucētas

bērna funkcionēšanas spējas.

Šim stāvoklim ir noteikta dinamika, kas rada

nopietnus šķēršļus bērnam vai pusaudzim

realizēt attīstības uzdevumus un konstruktīvi

atrisināt vecumposmu krīzes un konfliktus”

Bērnu un pusaudžu garīgās

veselības traucējumu cēloņi

• Ģenētiski

• Fizioloģiski

• Somatiski

• Organiski

• Sociālpsiholoģiski

Bērnu un pusaudžu garīgās veselības

traucējumu veidošanās specifiskās

īpatnības

• Riska faktori

• Ievainojamības faktori

• Aizsargājošie faktori: (Rutter, 1990)

Pazemina riska faktoru ietekmi

Mazina negatīvās savstarpējās/cēloniskās reakcijas

Paaugstina bērna pašvērtējumu un pašefektivitāti

Dot iespēju

Bērnu un pusaudžu garīgās veselības

traucējumu veidošanās specifiskās

īpatnības (turp.)

• No attīstības patopsiholoģijas viedokļa

– jebkura traucējuma cēloni vai iemeslu

nosaka vairāku faktoru darbība.

• Garīgās veselības traucējumu attīstība

nav lineāra, bet tā ir kā sarežģīta bērna

un vides sadarbības funkcija, kas norit

laikā

Piemērs mijiedarbības procesam (Sameroff, 1995)

Bērns, kurš

piedzimis

neiznēsāts

Vecāku

trauksme

Bērnam

veidojas “smags

raksturs”

Vecāki

novēršas

Valodas

attīstības

aizture bērnam

Attiecībā uz garīgās veselības traucējumiem

bērniem - neeksistē acīmredzama cēloņu seku

sakarība (Cicchetti & Cohen, 1995)

• Eksistē daudz faktoru, kas var ietekmēt traucējuma

rašanos

• Šie riska faktori starp indivīdiem ar vienādu

traucējumu var atšķirties

• Indivīdiem ar vienu un to pašu traucējumu, šī

traucējuma pazīmju izpausmes var atšķirties (Uzv.tr.

vieni ir agresīvi, citi – bojā mantas)

• Ceļi, kas noved pie viena konkrēta traucējuma ir

daudzveidīgi un savā starpā saistīti, tie nav statiski

Lai izprastu traucējumu ir svarīgi

noskaidrot:

• Kādi iemesli un kādi apstākļi veido/ietekmē

bērna attīstību?

• Kā ar konkrēto problēmu “tika galā” pagātnē?

• Kādas ir bērna stiprās puses?

• Kādās jomās attīstība ir bloķēta (mācības,

sociālizācija, pašuztvere, attiecības ar

vienaudžiem, vecākiem, citiem

pieaugušajiem?

Vispārējas nostādnes, strādājot ar bērniem,

kuriem garīgās veselības traucējumi

• Preventīvie pasākumi (primārie, sekundārie,

terciārie prevenentīvie pasākumi)

• Rehabilitācija– pasākumu komplekss, kas palīdz

bērniem ar fiziskiem defektiem un hroniskām

saslimšanām, tai skaitā garīgās veselības

traucējumiem, adaptēties izglītības prasībām,

profesionālajai un sabiedriskajai dzīvei

(Remschmidt, 1999).

CENTRĀ IR BĒRNS NEVIS TRAUCĒJUMS

Kādi speciālisti tiek iesaistīti darbā ar

bērniem, kuriem ir garīgās veselības

traucējumi?

• Palīdzot bērniem ar garīgās veselības

traucējumiem svarīgi ir ne tikai novērst

traucējumu, bet būtiski ir veicināt bērna

attīstību

Pervazīvi attīstības traucējumi Pervazīvs – problēma nav maznozīmīga, bet

būtiski ietekmē indivīdu visā viņa dzīves laikā

Indivīdiem ar pervazīviem attīstības traucējumiem

ir problēmas ar valodu, socializāciju un

kognitīvajām spējām.

• Bērnības autisms

• Atipisks autisms

• Aspergera (Asperger) sindroms

• Reta (Rett) sindroms

Bērnības autisma raksturīgās pazīmes

• Neveido acu kontaktu

• Neatbilstoši izvērtē sociālos un emocionālos signālus

• Grūtības ar emociju izrādīšanu u.c.

Kvalitatīvi traucējumi sociālajā

interakcijā

• Netiek pietiekami izmantota valoda kontaktu veidošanā

• Izmainīts runas plūdums

• Valodas stereotipi

• Neiesaistās vecumam atbilstošās rotaļās u.c.

Kvalitatīvi traucējumi

komunikācijā

• Rituāli

• Motorie stereotipi

• Rigidi nodarbojas ar kaut ko vienu

• Pārņemt ar detaļām vai kādiem specifiskiem objektiem u.c

Ierobežotas intereses un

uzvedības stereotipi

Bērnības autisma raksturīgās pazīmes

• Pazīmes parādās līdz 3 gadu vecumam

• Var būt arī nespecifiskās grūtības, piem.,

bailes, fobijas, miega un ēšanas

traucējumi, dusmu un agresijas

uzliesmojumi, pašievainošanās

• Autisms var kombinēties ar citiem

traucējumiem un var būt dažādas

smaguma pakāpes

Sally-Anne test

Bērnības autisma attīstības

traucējumu etioloģija • Nav pārliecinošu datu par konkrētiem iemesliem

• Autisms ir bioloģiski noteikts ar izmaiņām

neironu struktūras attīstībā

• Iespējams autisms ir ģenētiski noteikta

saslimšana

• Neiropsiholoģiskie traucējumi, kas skar

domāšanas, uzmanības, atmiņas valodas

funkcijas

• Smadzenīšu struktūras traucējumi

Aspergera sindroma pazīmes

Nav traucēta, bet aizkavēta

runas un kognitīvā attīstība

Kvalitatīvas izmaiņas sociālajā

funkcionēšanā

Specifiska vai ierobežota

uzvedība un intereses

Nav vērojami citi smagi attīstības

traucējumi

Aspergera sindroma etioloģija

• Maz pētījumu traucējuma iemeslu

izzināšanā, tomēr pastāv iespējamība, ka

tā ir ģenētiska saslimšana

• Ir atsevišķi pētījuma dati par traucējumiem

smadzenīšu un limbiskās sistēmas

struktūrā

• Nav pārliecinošu datu par specifiskiem

bioloģiskiem vai psiholoģiskiem faktoriem

Reta sindroma pazīmes

• Sastopams tikai meitenēn

• Parādās periodā no 7- 24 gadiem, līdz tam ir bijusi

normāla attīstība

• Starppersonu kontaktu zaudēšana

• Pilnībā zūd spēja mērķtiecīgi izmantot rokas

• Pilnīgs vai daļējs valodas zudums

• Kavēta galvas augšanas

• Stereotipas, dīvainas roku kustības un traucēta

ķermeņa un gaitas koordinācija

Reta sindroma etioloģija

• Nav saistīts ar psiholoģiskiem faktoriem

• Vislielākā varbūtība, ka tā ir ģenētiska

saslimšana (gēnu mutācija), kurā ir

iesaistīta X hromosoma

Pervazīvo attīstības traucējumu

izplatība Latvijā (avots: Veselības ekonomikas

centrs, 2011)

Traucējums Kods 2009.g.uzskaitē

esošie

2010.g.uzskaitē

esošie

Pervazīvi attīstības

traucējumi

F84 350 411

Bērnības autisms F84.0 58 68

Atipisks autisms F84.1 66 86

Aspergera sindroms F84.5 6 8

Reta sindroms F84.2 6 6

Palīdzības virzieni autiskā spektra

traucējumu gadījumos “Cilvēkiem ar autisma traucējumiem ir bioloģiski defekti. Tos nevar

izmainīt, bet var izdarīt daudz lietas, lai šo cilvēku dzīve uzlabotos”

(Frith, 1997).

• Dažādi bērni, dažādas palīdzības metodes-

Autiskiem bērniem ar zemu intelekta līmeni – palīdzības

metodes vērstas uz pašaprūpes iemaņu attīstību, noteikumu

ievērošanu, spēju izpaust citiem savas vajadzības, ikdienā

nepieciešamu prasmju attīstīšanu

Autiskiem bērniem ar augstu funkcionalitātes līmeni – palīdzību

jāsniedz pēc iespējas agrāk, jo ātrāks progress. Attīsta

saskarsmes prasmes, māca uzvedību un prasmes, kas

nepieciešamas mācoties “parastā” skolā. Sadarbība ar

vecākiem.

Palīdzības virzieni autiskā spektra

traucējumu gadījumos (turp.)

• Destruktīvās uzvedības mazināšana

• Adekvātas sociālās uzvedības formu

apmācība

• Adekvātu komunikācijas prasmju

apmācība

Palīdzības programmas autiskiem bērniem

agrīnā vecumā galvenie aspekti

• Pamatprasmju attīstība

• Apmācības optimāli apstākļi

• Apgūto prasmju adaptācija dabīgos apstākļos

• Rutīna un paredzamība

• Funkcionālā pieeja problemātiskās uzvedības

mazināšanai

• Iekļaujošā izglītība

• Ģimenes līdzdalība

• Iejaukšanās intensitāte

• Citi programmas komponenti

Šizofrēnija “Manā degunā slēpjas vara. Es varu kontrolēt to, ko rāda

pa televizoru, un to, ko cilvēki runā un dara”.

ŠIZOFRĒNIJA - smadzeņu traucējums, kas izpaužas

psihisko funkciju traucējumos un uzvedībā

(Lewis&Lieberman, 2000).

Šizofrēnijai ir raksturīgi smagi psihotiski simptomi (murgi,

halucinācijas), domāšanas traucējumi, uzvedības

dezorganizācija, katatonija, neadekvātas vai nabadzīgas

emocionālas reakcijas, kā arī būtiski pavājināta vai

traucēta sociālā funkcionēšana.

Šizofrēnija bērniem • Bērniem šizofrēniju var diagnosticēt, izmantojot

tās pašas pazīmes, kas raksturīgas šizofrēnijai

pieaugušā vecumā (Werry, 1992).

• Šizofrēnija, kas sākusies bērnībā tiek uzskatīta

par saslimšanas smagu formu. Tā rada būtiskas

negatīvas sekas bērna vispārējā attīstībā un

apmācības procesā.

• Šizofrēnija bērniem attīstās pakāpeniski, tādēļ

slimajiem bērniem var novērot vairākus

traucējumus, kas parādās pirms psihotiskajiem

simptomiem (Nicholson et al., 2000).

Šizofrēnijas izplatība bērnu vecumā

• Reti sastopama bērniem līdz 12 gadu

vecumam, saslimstības varbūtība pieaug

pusaudžu vecumā, kritiskais punkts – 20-25

gadi

• No visiem gadījumiem 4% sākas līdz 15 gadu

vecumam, 1% līdz 10 gadu vecumam

• Pieaugušo vidū 100 biežāk kā bērniem

• Bērnu šizofrēnija var sākties 2-4 gadu

vecumā un biežāk zēniem kā meitenēm

Šizofrēnijas etioloģija Saslimstību ar šizofrēniju skaidro balstoties

uz diatēzes–stresa modeli. Būtiska loma ir

savstarpējai mijiedarbībai starp noslieci

(riska faktoriem), stresa un aizsargājošiem

faktoriem attīstības procesā. Nosliece – ģenētiskais risks, CNS bojājumi, nav

priekšnoteikumu apmācībai, ģimenes attiecību pataloģija

Stresori – tuvinieka nāve, hronisks stress (vardarbība)

Aizsargājošie faktori – augsts intelekta un sociālo prasmju

līmenis, laba atmosfēra ģimenē.

Palīdzības virzieni bērniem šizofrēnijas

gadījumā

• Medikamentozā ārstēšana

• Atbalsta psihoterapija

• Psihosociālās metodes - sociālo prasmju

trenēšana

• Ģimenes terapija

Hiperkinētisko traucējumu pazīmes

Hiperaktivitāte un kustību nemiers

Traucētas uzmanības koncentrēšanas spējas

Impulsivitāte

Papildus pazīmes hiperkinētiskajiem

traucējumiem

Vai šāda uzvedība tika novērota arī līdz 7

gadiem?

Vai šāda uzvedība tiek novērota biežāk un

intensīvāk, salīdzinoši ar citiem šī vecuma

bērniem?

Vai šāda uzvedība ir pastāvīga?

Vai šāda uzvedība ir par iemeslu, ka ir

traucēti sociālie kontakti un attiecības?

Grūtības, kas ir saistītas ar

hiperkinētiskajiem traucējumiem

• Grūtības attiecību veidošanā: distances neievērošana, sociālā izolācija, bieži konflikti

Hiperaktivitāte

• Grūtības mācībās

• Nespēja pielietot kognitīvās prasmes

Uzmanības deficīts • Emocionālie

traucējumi (p., zema pašcieņa)

• Tieksme riskēt

Impulsivitāte

Hiperkinētisko traucējumu izplatība

Traucējums Kods 2009.g.uzskaitē

esošie

2010.g.uzskaitē

esošie

Hiperkinētiski

traucējumi

F90 839 857

(avots: Veselības ekonomikas centrs, 2011)

•Pasaulē – traucējums diagnosticēts 3-5% skolas vecuma

bērnu.

•Traucējumu diagnosticē 2-3 reizes biežāk zēniem nekā

meitenēm

•Traucējums tiek novērots visās pasaules valstīs, kur tas ir

bijis pētīts

Hiperkinētisko traucējumu etioloģija

• Pētījumi liecina par pārmantojamību

• Neirobioloģisks traucējums

• Iespējams ir saistīts ar mātes smēķēšanu

un alkohola lietošanu grūtniecības laikā

• Psihosociālajiem faktoriem nav tiešas

ietekmes uz traucējuma rašanos, taču tie

var padziļināt simptomu smagumu

Palīdzības virzieni hiperkinētiskā

traucējuma gadījumā

Pedagoģiskā korekcija

Vecāku kompetences

treniņš Medikamenti

•Izpildāmu mērķu

izvirzīšana

•Pastiprinājuma

sistēmas

izmantošana

•Sodīšanas

sistēmas

izmantošana

Vispārēji principi strādājot ar hiperaktīvu

bērnu (Barkley. 1990)

• Noteikumus, instrukcijas un norādījumus hiperaktīvam bērnam jāformulē

skaidri un īsi, tas ir, viņiem tie ir jāredz un jādzird; tiem ir jābūt uzskatāmiem.

• Pastiprinājumiem jāseko ātri un tūlīt, tas ir, pēc laika tiem ir jābūt

pietuvinātiem nepareizajai uzvedībai.

• Pastiprinājumus jāizmanto biežāk tajos gadījumos, kad jāmotivē

hiperaktīvais bērns.

• Reakcijām un pastiprinājumiem ir jābūt intensīvākiem, spēcīgākiem un

izteiktākiem nekā strādājot ar normālu bērnu.

• Pastiprinājumi sodu veidā jāiekļauj pozitīvo pastiprinājumu sistēmā.

• Nepieciešama ir bieža pastiprinājumu un pamudinājumu maiņa, jo

hiperaktīviem bērniem ātri iestājas piesātinājuma un pieraduma sajūta,

salīdzinoši ar parastiem bērniem.

• Iepriekšēja un laicīga plānošana un strukturēšana palīdz bērniem

piemēroties mainīgajiem apstākļiem un situācijām, kurās darbojas citi

noteikumi.

Jānis

Zēna māte stāstīja, ka Jānis “vienmēr tāds bijis”. Māte Jāni apraksta, ka “viņš ir kā pa mākoņiem”, viņš konstanti izmētā mantas, bieži apjūk, kad jāpilda mājas darbi. Jānis ēd stāvot kājās un parasti tas ir esot kustībā. Māte vēl piebilda, ka Jānis ir tik līdzīgs savam tēvam, kurš arī ir nemierīgs, aktīvs un izklaidīgs. Jānis šķiet ir ļoti spējīgs, bet viņam ir problēmas ar mājas darbu pildīšanu. Šķiet, ka jebkas, spēj viņu novērst no tā.

Uzvedības

traucējumu pazīmes

•Atkārtota asociāla, agresīva,

izaicinoša uzvedība

•Būtiski sociālo normu

pārkāpumi

•Nemainīgs uzvedības

stereotips

•Pārmērīgi kautiņi, huligānisms,

rupjība, mantas bojāšana,

dedzināšana, zagšana,

melošana, bēgšana no skolas

vai mājām, dusmu

uzliesmojumi, nepaklausība

Uzvedības traucējumu veidi un raksturīgās

pazīmes • Uzvedības traucējumi izpaužas un ir

saistīti tikai ar māju un ģimenes locekļiem

Uzvedības traucējumi ģimenes ietvaros

• Izpaužas izteiktās problēmās individuālajās attiecībās ar citiem bērniem

Nesocializēti uzvedības traucējumi

• Labi iekļāvies vienaudžu grupā Socializēti uzvedības traucējumi

• Jaunākiem bērniem, raksturīga visai izaicinoša, nepaklausīga un konfliktējoša uzvedība

Opozicionāri izaicinoša uzvedība

Uzvedības traucējumu izplatība

Latvijā (avots: Veselības ekonomikas centrs, 2011)

Traucējums Kods 2009.g.uzskaitē

esošie

2010.g.uzskaitē

esošie

Uzvedības traucējumi F91 595 499

Uzvedības traucējumi

ģimenes ietvaros

F91.0 52 46

Nesocializēti uzvedības

traucējumi

F91.1 162 133

Socializēti uzvedības

traucējumi

F92.2 291 248

Opozicionāri izaicinoši

traucējumi

F92.3 51 45

Papildus grūtības, kas ir saistītas ar

uzvedības traucējumiem

• Kognitīvo un verbālo prasmju deficīts

• Mācību vielas apgūšanas problēmas

• Pašcieņas deficīts

• Starppersonu attiecību veidošanas

grūtības

• Problēmas ģimenē

• Atkarību veidošanās

Uzvedības traucējumu etioloģija

• Vairāku faktoru mijiedarbība (riska un

aizsargājošie faktori)

• Antisociālā uzvedība var tikt izskaidrota ar

pārlieku lielu uzbudināmību un vājiem

kavēšanas mehānismiem.

• Ģimenes faktori

• Skola, vide un masu saziņas līdzekļi

Palīdzības iespējas uzvedības

traucējumu gadījumos • Vecāku apmācība/Vecāku kompetences

uzlabošana

• Pozitīvā pastiprinājuma izmantošana

• Domāšanas izmaiņas sociālajās situācijās

• Sistēmiskā pieeja

Rauste (Tiki)

• Nepatvaļīga, ātra, atkārtota, neritmiska

motoriska kustība

• Raustei parasti nevar pretoties

• Var novērot parasto, vienkāršo motoro rausti,

vokālo rausti un komplekso motoro rausti

• De la Tureta sindroms – daudzveidīgas

motorās raustes un viena vai vairākas vokālās

raustes

• Latvijā reģistrēti 116 cilvēki ar šo diagnozi (VEC, 2011)

Raustes etioloģija

• Nav skaidru iemeslu, bet vairāki pētījumi

rāda, ka, piemēram, de la Tureta sindroma

cēlonis ir organiskas izmaiņas

• Psiholoģiski iemesli

Palīdzības virzieni bērniem ar rausti

• Var rasties problēmas ar adaptāciju skolā,

tādēļ jāsniedz atbalsts:

Pieņemt un būt empātiskam, nekaunināt

Īsi informēt citus par rausti

Padomāt kā labāk iekļaut bērnu ar rausti klases

darbā (skolotāja ar savu uzvedības paraugu, atļaut iziet

no klases, bet nelikt iziet no klases, nodrošināt papildus

laiku, pārbaudes darbus, ņemot vērā problēmu, sekot

līdzi, lai netiek apsmiets, atļaut izvēlēties, kur sēdēt)

• Medikamentozā ārstēšana

Psihiski, personības un uzvedības

traucējumi, kas rodas smadzeņu

bojājumu un disfunkcijas vai

somatiskas slimības dēļ (Organiski

psihiski traucējumi bērniem)

Bērnu un pusaudžu vecumā biežāk

sastopami:

Viegli kognitīvi traucējumi (F06.7)

Organiski personības traucējumi (F07.0)

Postencefalitiskais sindroms (F07.1)

Pēckontūzijas sindroms(F07.2)

Viegli kognitīvi traucējumi

• Nav obligāts smadzeņu bojājums, bet var

būt saistīts ar daudzveidīgām infekcijām

vai somatiskām pārmaiņām

• Atmiņas traucējumi

• Mācīšanās grūtības

• Samazinās spēja ilgāku laiku koncentrēt

uzmanību

• Garīgs nogurums

Organiski personības traucējumi • Būtiskas pārmaiņas uzvedības stereotipā

• Grūti izpildīt mērķtiecīgas darbības, kas

prasa piepūli

• Impulsivitāte un darbošanās, grūtības

prognozēt savas uzvedības sekas

• Kognitīvie traucējumi – aizdomīgums,

rigiditāte

• Valodas produkcijas izmaiņas

• Parādās pēc latentā perioda (0,5-1,5 gadi pēc bojājuma)

Postencefalitiskais sindroms

• Sindroms ir atgriezenisks

• Apātija vai ātra aizkaitināmība

• Kognitīvo funkciju ierobežojumi – psihisko

procesu palēnināta darbība, pavājinās

apmācības spējas

• Veģetatīvās funkcijas izmaiņas

• Sociālās adaptācijas izmaiņas

• Neiroloģisko funkciju traucējumi (paralīze,

afāzija, apraksija, akalkulija)

Pēckontūzijas sindroms • Rodas pēc galvas traumas

• Veģetatīvie simptomi (izsīkums, galvas sāpes,

miega traucējumi u.c.)

• Kognitīvo funkciju traucējumi (traucēta uzmanības

koncentrēšana, atmiņas traucējumi, lēns psihiskās

darbības temps un grūtības pārslēgties)

• Emocionālie traucējumi (trauksme, depresija,

aizkaitināmība)

• Hipohondriskas bailes, pazemināta pašcieņa,

bēgšana slimībā

Palīdzības virzieni bērnu organisko

psihisko traucējumu gadījumos

• Prasa ilgstošu ārstēšanu un rehabilitāciju

• Stimulēt attīstību traucētajās sfērās, lai

bērns sasniegtu savam vecumam

atbilstošu attīstību

Epilepsija bērniem

• Epilepsija ir hronisks neiroloģisks

stāvoklis, kuram raksturīgas atkārtotas

epileptiskas lēkmes, ko rada abnormāla,

izteikta vai sinhrona neironu aktivitāte

galvas smadzenēs.

Epilepsijas iemesli

Idiopātiskā epilepsija - ģenētiski iemesli

Epilepsija kā sekundāra saslimšana

Epilepsija, kuras iemesli nav zināmi

Epilepsija var būt par iemeslu

bērna grūtībām: • Emocionālajā sfērā

• Uzvedībā

• Kognitīvajās spējās

• Akadēmiskajā sniegumā

Atkarībā no epilepsijas veida un epileptisko

lēkmju īpatnībām šīs grūtības var tikt

ietekmētas dažādos veidos.

Epilepsija un akadēmiskais

sniegums (Black&Hynd, 1995)

• Visbiežāk bērniem ar epilepsiju ir zemāki

rezultāti lasīšanā, izlasītā izpratnē,

aritmētikā un vārdu atpazīšanā.

• Ir neatbilstība starp intelekta līmeni un

akadēmisko sniegumu, ko var izskaidrot ar

lēnu reakcijas laiku

Palīdzības virzieni epilepsijas

gadījumos

• Medikamentozā ārstēšana

• Citu informēšana par bērna traucējumu

Bērnu un pusaudžu depresija

Depresija (tulkojumā no latīņu val. – nospiestība, nomāktība) –

ir psihisks stāvoklis, kam raksturīga

nomāktība, drūmums. Depresija ir jūtu,

emociju traucējums, kas ietekmē garīgo,

emocionālo, fizisko un sociālo labklājību.

Depresīvs noskaņojums Depresīvs

sindroms Depresija kā slimība

Bērnu un pusaudžu depresijai raksturīgās

pazīmes (Oster & Montgomery, 1995)

Garastāvoklis

Uzvedība

Dzīves mērķu izmaiņas

Domāšana

Fiziskās izmaiņas

“Vecais, pelēkais ēzelītis I-ā,

nošķiebis galvu pār tālu

atstiepto priekškāju, vientulīgi

stāvēja savā dadžu biezoknī

un domāja par dzīvi...”Sveiks!

Kā iet?” – Vinnijs Pūks

apvaicājās. I-ā lēni pakasīja

galvu. “Ne sevišķi kā, - viņš

teica. – Nu jau kur tie gadi,

kopš es neesmu manījis

nekādus kā”” (A.A. Milns

“Vinnijs Pūks un viņa draugi”)

Bērnu un pusaudžu depresijas

izplatība • 5% bērnu un 10% pusaudžu var izjust

nopietnus depresīvus traucējumus (Reynolds

& Johnston, 1994)

• Pēdējos gados pieaug suicīdu skaits, kas

ir saistīti ar depresiju pusaudžu vidū

• Ja vienreiz bērns ir piedzīvojis depresiju,

un, lai arī no tās ir izārstējies, šis

traucējums var atkārtoti parādīties (Lewinsohn

et al, 1994)

Depresijas etioloģija

• Vairāku faktoru mijiedarbība

• Pārmanto trauksmi , kas kombinējas ar

stresa faktoriem

• Vāja stresa tolerance

• Neirobioloģiskie faktori

• Ģimenes faktori

Palīdzības virzieni bērniem depresijas

gadījumā • Kognitīvi – biheiviorālās metodes

• Profilaktiskie pasākumi

• Depresīvs bērns – skolotāja uzmanības

lokā

• Uzklausīt

• Sarunāties

• Mudināt uz darbību

• Atbalstīt un uzmundrināt

Trauksmes traucējumi bērniem

• Trauksmes traucējumi bieži kombinējas ar

depresiju un somatiskām problēmām

• Depresijai un trauksmei kopējs ir negatīvie

afekti (emocionālais distress). Zema

pozitīvā afektivitāte ir vairāk raksturīga

depresijai, bet fizioloģiskās izpausmes –

vairāk raksturīgas trauksmei.

Trauksmes

traucējumu

pazīmes Uzvedībā

(izvairīšanās, izbēgšana)

Fizioloģiskajā (paātrināta

sirds darbība, trīce, sekla elpošana)

Kognitīvajā (negatīvs

priekšstats par sevi)

Bērns var izjust

hroniskas raizes

par esošiem vai

nākotnē

gaidāmiem

notikumiem, un

šim stāvoklim

raksturīgs noteikts

reakciju kopums 3

sfērās

Trauksmes traucējumi bērnībā (SSK-10)

No traucējumu grupas: Uzvedības un emocionālie traucējumi, kas

parasti sākušies bērnībā un pusaudžu vecumā (F90):

• Šķiršanās trauksme bērnībā (F93.0)

• Fobiska trauksme bērnībā (F93.1)/Fobiskie sindromi

• Sociālā trauksme bērnībā (F93.2)

+ No traucējumu grupas: Neirotiskie ar stresu saistītie un

somatoformie traucējumi (F40):

• Panika (F41)

• Ģeneralizēta trauksme (F41.1)

• Obsesīvi-kompulsīvi traucējumi (F42)

Par pataloģiskām bailēm var

runāt tad, kad: • Bailes ir pārāk intensīvas

• Neparasti baiļu izsaucoši objekti un neparasts baiļu

saturs

• Neadekvāta baiļu reakcija situācijai, kurā tās

radušās

• Baiļu situācijas hronizācija

• Indivīdam trūkst iespēju mazināt vai pārvarēt bailes

• Būtiski ir ierobežota spēja pilnvērtīgi dzīvot un šī

ierobežojuma iemesls ir bailes

• Izteiktas bažas/trauksme par šķiršanos no bērnam nozīmīga aprūpētāja

• Izsauc būtisku distresu un funkcionēšanas traucējumus

Šķiršanās trauksme bērnībā

• Piesardzība pret svešiniekiem

• Bažas/trauksme jaunās situācijās

Sociāla trauksme bērnībā

• Trauksmi ierosina situācijas vai objekti, kas tajā pat laikā nav bīstami

• Izvairīga uzvedība Fobija

• Atkārtotas smagas trauksmes lēkmes

• Fiziski simptomi

• Kgnitīvas./emocionālas izpausmes Panika

• Atkārtota, izteikta raižu un trauksmes izjūta (“brīvi peldoša trauksme”)

• Nav saistāma un nerodas kādos noteiktos ārējos apstākļos

Ģeneralizēta trauksme

• Uzmācīgas domas vai

• Kompulsīva rīcība

• Atkal un atkal atkārtojas

• Ir traucējošas

Obsesīvi kompulsīvi traucējumi

Vlada

Vladas māte satraukta par savu meitu sniedza informāciju, ka Vlada ir vienmēr noraizējusies, viņa vienmēr ir kautrīga un bikla, un, tad, kad viņa bija maziņa, meitene bija piesardzīga, bailīga, jūtīgi reaģēja uz trokšņiem un pieskārieniem, un “lēni pierada pie citiem”. Vladai ir maz tuvu draugu. Mājas darbu pildīšana ir “sāpīgs” process, jo Vladai vajag visu izdarīt perfekti, viņa var atkal un atkal dzēst un pārstrādāt savu darbu. Atkarībā no baiļu un trauksmes pakāpes viņai bieži uzdevumu izpildes gaitā parādās neuzmanība, izklaidība, apjukums un aizmāršība.

Reakcija uz smagu stresu un

adaptācijas traucējumi

Adaptācijas traucējumi

• Traucējums ir pagaidu, īslaicīga reakcija uz distresu

Postraumatiskais stresa sindroms

• Rodas, ja stresors ir katastrofāla rakstura

• Var attīstīties kā attāla/novēlota reakcija

Bruno

Bruno audžumāte stāstīja, ka viņas ģimene ir Bruno ceturtā audžuģimene 2 gadu laikā. Šajā ģimenē Bruno dzīvo pēdējos 6 mēnešus. No sociālā dienesta speciālistiem Bruno audžumāte ir uzzinājusi, ka Bruno jau kopš bērnības ir bijis aculiecinieks vardarbībai ģimenē. Sociālais dienests jau vairākas reizes zēnu ir ievietojis krīzes centrā, jo vecāki bija atstājuši viņu novārtā un bija aizdomas uz vardarbību. 2 gadus atpakaļ, Bruno tēvs nošāva zēna māte, un pēc tam nošāvies pats, bērni gulējuši blakusistabā. Bruno tika uzsākta rehabilitācija (spēļu terapija). Bruno ir saglabājušies miega traucējumi, viņš bieži ir “uzvilkts” un nemierīgs. Attiecībās viņa uzvedība svārstās starp pārlieku lielu noslēgšanos (kautrīgs, norobežojies) un sociālu “atkavētību”. Viņam ir uzmanības koncentrēšanas grūtības, ir bieži aizmāršīgs un parādās dezorganizētība.

Trauksmes traucējumu

etioloģija

• Neviena no teorijām nav pilnīga, lai

izskaidrotu trauksmes traucējumus

• Bioloģiska predispozīcija

• Specifiski neirobioloģiski procesi

• Bērna temperaments

• Vecāku audzināšanas stils/piesaiste

Palīdzības virzieni trauksmes

traucējumu gadījumā

• Atbalsta, drošas vides nodrošināšana

• Biheiviorālās metodes

• Kognitīvi-biheiviorālās metodes

• Medikamentozā ārstēšana

• Ģimenes iesaistīšana

Somatoformi traucējumu

pazīmes • Somatisko traucējumu gadījumos tiek

izteiktas sūdzības par fizisko un somatisko

veselību, taču tām nav medicīniska vai

organiska iemesla

• Indivīda emocionālais distress ir saistīts ar

diskomforta un sāpju izjūtu

• Diskomforta izjūta par veselību var

parādīties saistībā ar stresa situāciju

Somatoformo traucējumu

etioloģija • Nav atrasts viens iemesls

• Ģenētiskie iemesli

• Vides faktori

• Psihiskas traumas bērnībā

Palīdzības virzieni somatoformo

traucējumu gadījumā • Nav izstrādātas specifiskas, efektīvas

palīdzības metodes

• Stresa faktoru mazināšana

• Mazināt iespēju iegūt sekundāru labumu

no traucējuma

• Kognitīvi-biheiviorālās metodes

Disociāciju gradācija

• Disociācija ir mentāls process, kas

pavājina saikni starp indivīda domām,

jūtām, darbību, identitātes izjūtu.

Disociāciju gradācija (Ross,1985;

Braun, 1986)

•Normāla

disociācija

•Disociācija kā

aizsardzības

mehānisms traumas

brīdī

•Disociatīvi

identitātes

traucējumi

•Disociatīvā

amnēzija

•Disociatīvā

fūga

•Depersonalizācija

Disociatīvie traucējumi

Daļējs vai pilnīgs normālās integrācijas

zudums starp pagātnes atmiņām,

identitātes apzināšanos, pašreizējām

sajūtām un kontroli pār ķermeņa kustībām

Disociatīvo traucējumu etioloģija

• Iemesli ir neskaidri

• Iespējams, ka izmantojot disociācijas

psiholoģiski izvairās no atmiņām par

traumatiskiem notikumiem

Palīdzības virzieni disociatīvo

traucējumu gadījumā

• Bieži nākas saskarties un strādāt ar citiem

simptomiem

• Profesionāla palīdzība