Izdevums sagatavots projekta „Sadarbības tīkla izveide ... · Īstenojot projektu Nr. LLIV – 222 „Sadarbības tīkla izveide starp lopkopības nozares zinātniekiem un praktiķiem

Izdevums sagatavots projekta „Sadarbības tīkla izveide starp lopkopības nozares zinātniekiem un praktiķiem Z-Lietuvā un Zemgalē (FARA)” ietvaros.

Projekts tiek īstenots 2007. - 2013.gada Latvijas - Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas ietvaros.

Projekta sadarbības partneri:Šauļu universitāte – SU (Lietuva)Latvijas Lauksaimniecības universitāte – LLU (Latvija)„

Izdevuma sagatavošanas autori:RAMUTIS KLIMAS (projekta vadītājs, Šauļu universitāte)ELITA APLOCIŅA (projekta vadītāja, Latvijas Lauksaimniecības universitāte)

ASTA KLIMIENE (pētniece, Šauļu universitāte)VIDMANTAS PILECKAS (pētnieks, Šauļu universitāte)VALĖ MACIJAUSKIENĖ (pētniece, Šauļu universitāte)DAINA JONKUS (pētniece, Latvijas Lauksaimniecības universitāte)LILIJA DEGOLA (pētniece, Latvijas Lauksaimniecības universitāte)DAINA KAIRIŠA (pētniece, Latvijas Lauksaimniecības universitāte)GUNTIS ROZĪTIS (pētnieks, Latvijas Lauksaimniecības universitāte)AIGA TRŪPA (pētniece, Latvijas Lauksaimniecības universitāte)

Iespiests:SIA ‘Drukātava

2007.-2013. gada Latvijas - Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas

Projekta„Sadarbības tīkla izveide starp lopkopības nozares

zinātniekiem un praktiķiem Zemgalē (FARA)”

IeteikumiLOPKOPĪBAS NOZARES ATTĪSTĪBAI

Zemgalē un Z-Lietuvā

Šauļi - Jelgava2012

4

SATURS

Ievads ................................................................................................................... 4

1. Galveno lopkopības nozaru attīstības iespējas Ziemeļlietuvā ................ 4

1.1. Ieteikumi liellopu audzēšanā ............................................................. 4

1.2. Ieteikumi cūkkopībā .......................................................................... 12

1.3. Ieteikumi zirgkopībā ......................................................................... 19

2. Lopkopības nozaru attīstības iespējas Zemgalē ..................................... 25

2.1. Piena lopkopības attīstības iespējas ................................................. 25

2.2. Cūkkopības nozares attīstības iespējas ............................................ 31

2.3. Zirgkopības nozares attīstības iespējas ........................................... 38

2.4. Aitkopības nozares attīstības iespējas ............................................. 40

2.5. Kazkopības attīstības iespējas ........................................................... 45

2.6. Putnkopības nozares attīstības iespējas .......................................... 50

5

IEVADS

Lopkopības nozare ir svarīga lauksaimniecības joma gan Lietuvā, gan Latvijā. Būdama neatņemama lauksaimniecības sastāvdaļa, tā ietver lopu audzēšanu un to izmantošanu pārtikā, izejvielas, organiskos mēslošanas līdzekļus, kā arī citas nozares, reaģējot uz cilvēku vajadzībām.

Īstenojot projektu Nr. LLIV – 222 „Sadarbības tīkla izveide starp lopkopības nozares zinātniekiem un praktiķiem Zemgalē” (FARA), tika veikta lopkopības situācijas priekšizpēte Ziemeļlietuvā un Dienvidlatvijā - Zemgalē. Tika novērtēta pašreizējā situācija un sniegts zinātniski ekonomisks pamatojums tam, kādā stāvoklī ir dzīvnieku sugas, šķirnes un ganāmpulki Ziemgales reģionā (Ziemeļlietuvā un Dienvidlatvijā). Iegūtie dati publicēti CD formātā. Balstoties uz paveikto darbu, šajā izdevumā ir sagatavoti ieteikumi, kurā norādīto pasākumu un piedāvājumu īstenošana ietekmēs lopkopības attīstību visā Zemgales reģionā.

1. GALVENO LOPKOPĪBAS NOZARU ATTĪSTĪBAS IESPĒJAS ZIEMEĻLIETUVĀ

1.1. Ieteikumi liellopu audzēšanā(V. Pileckas)

Saskaņā ar Lietuvas Lauksaimniecības ministrijas Nacionālā zemes dienesta datiem Lietuvā ir 83636 liellopu audzētāju, no tiem – Ziemeļlietuvā: Akmenes raj. – 611 gab., Jonišķu raj. – 921 gab., Ķelmes raj.– 3271 gab., Pakrojas raj.– 1205 gab., Radvilišķu raj.– 1756 gab., Šauļu raj. – 1656 gab. Kopā Ziemeļlietuvas reģionā – 9420 liellopu audzētāji. Saskaņā ar VU „Lauksaimniecības informācijas un lauku biznesa centrs” datiem, kārtējā periodā saimniecību skaits Šauļu apriņķī sasniedza 10611 gab. vai par 330 saimniecībām vairāk, salīdzinot ar pagājušo gadu. Taču vidējais saimniecības lielums no 13,92 ha ir samazinājies līdz 13,54 ha. Lietuvā liellopu audzēšana ir vissvarīgākā lopkopības nozare. Pēdējos gados aizvien lielāka uzmanība tiek veltīta pienam un tā produktiem. Lielāko lopkopības produkcijas daļu veido tieši piens. 2010. gadā piens veidoja 24,7 procentus no kopējās lauksaimniecības produkcijas. 2011. gadā vēl nebija sasniegts pirmskrīzes (2007. gada) piena iepirkšanas līmenis. Pēkšņās cenu svārstības

6

un nevienādie piena pārdošanas nosacījumi, kad sīkajiem zemniekiem tiek maksāta zemāka iepirkuma cena, ievērojami samazināja mazo piena ražotāju skaitu. Samazinās pat tādu saimniecību skaits, kas tur 10 - 19 govis, kaut arī iepriekšējos gados šī piena ražotāju grupa auga. Pieaugošās govju produktivitātes dēļ piena iepirkums nenokritās tik pamanāmi, kā samazinājās govju skaits. Lietuvas piena pārstrādātājiem nepietiek ar pienu, ko var nopirkt pašu valstī, tāpēc strauji pieaug piena izejvielas imports. Tikai importa dēļ pārstrādātāji 2011. gadā pārstrādāja par 3,7 procentiem piena vairāk nekā 2007. gadā.

Katru mēnesi pārraudzīto liellopu ganāmpulku īpašnieki saņem informāciju, kurā atspoguļojas ganāmpulkā esošo pārraudzīto dzīvnieku reprodukcijas dati, stāvokļa izmaiņas, piena daudzuma un kvalitātes rādītāji. Pārraudzītā ganāmpulka īpašnieks internetā apmeklējot liellopu ciltsdarba informācijas sistēmu, kurā tiek uzglabāti katras pārraudzītās govs vairāku gadu produktivitātes dati, var uzzināt, kad un ar kura buļļa spermu tika sēklota govs, kad govs aizgāja ciet, atnesās un citi dati. Apmeklējot piena analīžu informācijas sistēmas datu bāzi, var uzzināt katras savas pārraudzītās govs piena kvalitātes rādītājus (tauku, olbaltumvielu, laktozes, urīnvielas daudzumu un somatisko šūnu skaitu pienā). Ņemot vērā somatisko šūnu skaitu pienā, pārraudzīto govju īpašnieks var novērtēt govju veselības stāvokli, bet pēc urīnvielas daudzuma pienā novērtēt govju ēdināšanas līmeni.

Lai Lietuvas piensaimniecība arī turpmāk būtu uz eksportu orientēta nozare, nepieciešams tālāk paaugstināt govju produktivitāti. No govju produktivitātes ir atkarīgi piensaimniecības rezultāti, piena pašizmaksa, piena ražošanas efektivitāte, tādēļ arī turpmāk nepieciešama liellopu produktivitātes pārraudzība, kas ir ciltsdarba pilnveidošanas pamats. 01.10.2010. – 30.09.2011. pārraudzības gadā pavisam Lietuvā tika pārraudzīti 5024 govju ganāmpulki, kuros bija 145693 govis, t.i., 42,73 procenti no visām turētajām govīm. Lauksaimniecības sabiedrībās un citos uzņēmumos tika turētas 41200 gab. jeb 28,28 procenti, bet zemnieku saimniecībās – 104493 gab. jeb 71,72 procenti no pārraudzītajām govīm. Tika pārraudzītas 109633 gab. jeb 74,49 procenti melnraibo šķirņu govis, 35692 gab. jeb 24,25 procenti sarkanās un sarkanraibās govis un citu šķirņu govis – 1858 gab. jeb 1,26 procenti. Laikā no 01.10.2010. līdz 30.09.2011. no vienas pārraudzītās govs vidēji tika izslaukts 6392 kg piena ar tauku saturu 4,36 procenti un olbaltumvielu saturu 3,37 procenti. Tas ir par 183 kg piena, 8,2 kg piena tauku un 7,9 kg piena olbaltumvielu vairāk nekā 2009. – 2010. gadā.

7

Pēdējos desmit gados piena lopkopība Lietuvā tika virzīta uz govju piena daudzuma un piena olbaltumvielu daudzuma palielināšanu, bet piena tauku saturs atsevišķos laika posmos ne tikai nepalielinājās, bet tam bija tendence samazināties.

Govju un govju ganāmpulku skaits 2011. gadā atsevišķos Ziemeļlietuvas reģiona rajonos bija visai atšķirīgs. Vidējais govju ganāmpulka lielums Akmenes raj. bija 4,40, Jonišķu raj. – 4,98, Ķelmes raj.– 6,4, Pakruoja raj. – 5,98, Radvilišķu raj.– 5,47, Šauļu raj. – 4,82. Ziemeļlietuvas reģionā šis rādītājs vidēji bija 5,20 jeb bija par 21,4 procentiem lielāks nekā vidēji Lietuvā (4,09 govis vienā slaucamo govju ganāmpulkā). Tāds ganāmpulku lielums Ziemeļlietuvas reģionā parāda, ka galvenie piena piegādātāji ir mazie zemnieki, kuri nevar nodarboties ar intensīvu piena lopkopību un nevar mehanizēt atsevišķus tehnoloģiskos procesus.

Liellopu un slaucamo govju skaitam Ziemeļlietuvas (bijušā Šauļu apriņķa) pašvaldībās no 2012. gada 1. janvāra līdz 30. jūlijam bija tendence pieaugt, taču straujāk palielinājās kopējais liellopu nekā slaucamo govju skaits. Šajā laikā liellopu skaits reģionā no 92109 gab. palielinājās līdz 96436 gab. jeb par 4,49 procentiem, bet slaucamo govju - no 45437 gab. līdz 45599 gab. jeb par 0,36 procentiem. Tādēļ nepieciešams pievērst lielāku uzmanību šķirnes kodola veidošanai un šķirnes telīšu skaita palielināšanai. Slaucamo govju skaita palielināšanās tendence ganāmpulkos ir ekstensīva un traucē intensīvai slaucamo govju ganāmpulku palielināšanai. Galvenais iemesls, kas bremzē ganāmpulku pieaugumu – lielais piedzimušo bullīšu skaits. Tiek uzskatīts, taču zinātniski nav pamatots, ka palielinoties govju produktivitātei, lopbarībā trūkstošo olbaltumvielu dēļ palielinās ganāmpulkos piedzimušo bullīšu skaits, tāpēc rodas nepieciešamība regulēt nākamā teliņa dzimumu. To var ietekmēt, izmantojot pa dzimumiem sašķirotu spermu. Nākamā pēcteča dzimums ģenētiski tiek noteikts olšūnas apaugļošanās brīdī. Ja apaugļo spermatozoīds, kas satur Y dzimumhromosomu, tiek iegūts vīrišķā XY dzimuma pēcnācējs, bet, ja spermatozoīds ar X dzimumhromosomu – sievišķā XX dzimuma indivīdi. Vaislinieku spermatozoīdus sadalot divās frakcijās, kas viena no otras tiek atšķirtas atkarībā no dzimumhromosomas X un Y, vēl pirms apsēklošanas var izlemt, kādus pēcnācējus iegūt – bullīšus vai telītes. Ja nepieciešami bullīši – zemnieks pērk spermu, kurā ir spermatozoīdi ar Y hromosomu, un otrādi, - ja vēlas audzēt tikai telītes, tad iegādājas spermu, kurā spermatozoīdi satur X hromosomu. Tā ir optimālākā nākamo pēcnācēju dzimuma regulēšanas metode, kaut arī tāda sperma ir dārgāka. Labākās telītes atstājot ganāmpulka nomaiņai, var ātri un droši palielināt ganāmpulku, jo nav nepieciešams audzēt nevēlamos

8

bullīšus, un ganāmpulkā netiek ievesti sveši dzīvnieki. Tas palīdz izvairīties no slimībām. Bez tam tas samazina smago atnešanās gadījumu skaitu telēm, jo, dzimstot telītēm, tām ir mazāks svars nekā bullīšiem.

Ziemeļlietuvas reģiona rajonos visvairāk ir ganāmpulku (38,5 procenti), kuros pārraudzīto govju produktivitāte sasniedz vidēji 5001-6000 kg piena laktācijā. Vismazāk ir ganāmpulku (1,72 procenti), kuros izslaukums sasniedz 8001 kg un vairāk. Bija arī 3,12 procenti ganāmpulku, kuros pārraudzīto govju produktivitāte sasniedza 4000 kg piena un mazāk. Ņemot vērā izslaukuma palielināšanās tendences pasaulē, nepieciešams arī tālāk veikt liellopu selekciju šajā virzienā un palielināt slaucamo govju ganāmpulkus. Lai sasniegtu ātrāku liellopu ģenētisko progresu, ir mērķtiecīgi padarīt lielākas mazās saimniecības. Bez tam, būtu jāizvairās no pēkšņām cenu svārstībām un nevienādiem piena pārdošanas nosacījumiem, kad mazajiem ražotājiem maksā mazāku iepirkuma cenu.

Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumiem, vēloties apmierināt nepieciešamību pēc izejvielas, trūkstošā piena izejviela ir papildus jāieved no citām valstīm. 2012. gada janvārī – jūlijā Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumi pārstrādāja 947330 t svaiga piena ar dabīgu tauku saturu – par 13,2 procentiem vairāk nekā attiecīgajā 2011. gada periodā. Tajā pašā laikā svaiga dabīga tauku satura piena iepirkums no Lietuvas ražotājiem aplūkotajā laika posmā palielinājās tikai par 7 procentiem – līdz 765580 t, no kurām 28850 t tika pārdotas uz citām ES valstīm, visvairāk uz Poliju (20,04 tūkst. t) un Latviju (8,68 tūkst. t). Lai kompensētu radušos izejvielas deficītu, no ES valstīm pirmajos septiņos šā gada mēnešos tika importētas 217800 t svaiga piena ar dabīgu tauku saturu – par 37,5 procentiem vairāk nekā attiecīgajā periodā pirms gada. Lielākā daļa (66,2 procenti) izejvielas piena tika iepirkta Latvijā, bet pārējā daļa – Igaunijā. Domājams, ka svaiga piena (ar dabīgu tauku saturu) ievešanas palielināšanos no citām ES valstīm cenas būtiski neietekmēja, jo kā Lietuvā iepirktā, tā no citām ES valstīm ievestā piena cenas aplūkojamajā laika posmā samazinājās - attiecīgi par 9,7 procentiem (līdz 888,51 Lt/t bez PVN) un 7 procentiem (līdz 1 045,12 Lt/t bez PVN). Bez tam, arī pārdošanas cena uz ES valstīm nokritās par 13,3 procentiem (līdz 1 044,02 Lt/t bez PVN).

Lietuvā galvenokārt tiek audzētas Lietuvas melnraibās govis un Lietuvas sarkanās. To pilnveidošanai intensīvi tiek iepirkti radniecīgu un neradniecīgu šķirņu liellopi no Rietumeiropas valstīm un Zviedrijas. Pēdējā desmitgadē ievērojami palielinājies importa govju un to pēcnācēju skaits. Pasliktinoties ēdināšanas un turēšanas apstākļiem, importēto liellopu produktivitāte neatbilda to ģenētiskajai vērtībai. No ārzemēm iepirktās teles maksā dārgi

9

(no Vācijas 4500-5000 litu, no Zviedrijas - 6000 - 6500 litu). Tādēļ šķirnes jaunlopu izaudzēšanai mērķtiecīgi ir intensīvāk izmantot Lietuvā audzēto ārzemju šķirņu liellopu vaislas ganāmpulkus.

Iegūtās produkcijas daudzumu, kaut neievērojami, tomēr ietekmē arī ganāmpulka lielums (1.1. tabula).

1.1. tabulaGovju piena produktivitāte dažādos ganāmpulkos Z-Lietuvā

(Šauļu novads)

Vidējā produktivitāte

Vidējais govju skaits

Izslaukums Tauki (T) Olbaltumvielas (P) T+P

kg % kg % kg kg6-10 6995 4.42 309 3.40 241 55011-20 7229 4.38 316 3.36 243 55921-30 6536 4.41 287 3.37 220 50751-70 6706 4.50 302 3.33 223 52571-100 6876 4.37 299 3.38 232 531101-150 6447 4.17 270 3.36 217 487151-200 7106 4.44 314 3.38 240 554

Mazākos ganāmpulkos lielāka uzmanība tiek veltīta individuālai liellopu uzraudzībai, ēdināšanas un turēšanas apstākļiem, cenšas turēt tikai augstas ciltsvērtības dzīvniekus, lai iegūtu vairāk produkcijas. Ja saimniecība ir nepietiekami automatizēta un mehanizēta, ir liels darba patēriņš (saistīts ar dzīvnieku ēdināšanu, kūtsmēslu aizvākšanu, slaukšanu), tad visvairāk tiek izslaukts ganāmpulkos, kuros tiek turētas 11-20 pārraudzītas govis: 7229 kg piena, piena tauku un olbaltumvielu summa sasniedz 559 kg. Palielinoties ganāmpulku lielumam, piena izslaukumiem ir tendence samazināties. Nosacīti augsti izslaukumi – 7106 kg ir ganāmpulkos, kuros tiek turēta 151-200 slaucamas govis. To var skaidrot ar tehnoloģisko procesu automatizāciju un mehanizāciju, kā arī mērķtiecīgu selekcijas darbu, kuram lielās fermās pievērš lielāku vērību. Palielinot govju skaitu ganāmpulkā, ir jāņem vērā ne tikai lopbarības bāzes un tehnoloģisko procesu automatizācijas iespējas, bet arī iespējamās tirgus izmaiņas.

Pārraudzītajos melnraibo šķirņu liellopu ganāmpulkos Ziemeļlietuvas reģionā uzskaitītas 11260 govis, kuru vidējais izslaukums sasniedz 6276 kg piena ar tauku saturu 4,36 procenti un 3,37 procentu olbaltumvielu saturu.

10

To produktivitāte ir par 161 kg piena, tauku saturs – par 0,03 procentiem mazāks, salīdzinot ar visas Lietuvas vidējiem melnraibo govju rādītājiem, taču piena olbaltumvielu daudzums ir par 0,04 procentiem lielāks. Ziemeļlietuvas reģionā sarkano un sarkanraibo šķirņu liellopu populācija tradicionāli dominē: uzskaitītas 14414 govis, kas veido 40,38 procentus no visām Lietuvā audzētajām šo šķirņu govīm. To vidējā produktivitāte ganāmpulkos laktācijā sasniedza 5995 kg piena ar tauku saturu 4,45 procenti un olbaltumvielu daudzumu 3,43 procenti. Piena tauku saturs atbilda Lietuvas sarkano un sarkanraibo šķirņu govju vidējam rādītājam valstī, taču piena olbaltumvielu daudzums bija par 0,03 procentiem zemāks. Tātad šīs populācijas govju piena olbaltumvielu daudzuma palielināšanu, saglabājot piena daudzuma un tauku satura palielināšanas tendenci, ir mērķtiecīgi kombinēt arī ar vaislas buļļu izvēli.

Lai iegūtu pēc iespējas lielāku vēlamās produkcijas daudzumu, dzīvniekiem nepieciešams izēdināt pilnvērtīgāku barību, ievērojot vispārējo veselības stāvokli, kā arī reprodukcijas īpašības. Izmantojot dažādus racionus, ne vienmēr tiek sasniegts vēlamais mērķis, jo bieži augsti produktīvi dzīvnieki nepietiekami uzņem lopbarībā esošās uzturvielas. Vēl sliktāk, ja trūkstošo vielu daudzumu mēģina kompensēt ar ķīmiskiem preparātiem, nevis uzlabojot dzīvnieka veselības stāvokli, bet palielinot izslaukumus. Īslaicīgs produktivitātes palielinājums pilnīgi novājina dzīvnieka organismu, kļūst par tālāka organisma spēku izsīkuma un neatgriezenisku reprodukcijas traucējumu iemeslu.

Vietējo uzlaboto šķirņu (Zilo, Baltmuguru, vecā genotipa Lietuvas melnraibo un Lietuvas sarkano) liellopu vidējais izslaukums reģionā vidēji sasniedza 5982 kg piena - tas ir par 294 kg mazāk, salīdzinot ar reģionā turētajām melnraibajām, kā arī par 13 kg mazāk, salīdzinot ar sarkano un sarkanraibo šķirņu govīm. Taču vietējo uzlaboto šķirņu govis pārspēj citas šķirnes kā piena tauku satura ziņā – 4,62 procenti, tā ar piena olbaltumvielu daudzumu – 3,45 procenti. Tas rāda, ka nepieciešams veicināt vietējo uzlaboto šķirņu liellopu populācijas palielināšanos, gan tāpēc, ka tās ir visvairāk piemērotas esošajiem klimatiskajiem apstākļiem, gan tāpēc, lai saglabātu to genofondu.

Vērtējot reģiona piena lopkopību pēc piena tauku un olbaltumvielu summas, visvairāk šīs produkcijas iegūts Pakrojas raj.– 515 kg, kas par 25 kg pārsniedza reģiona vidējos rādītājus, vismazāk Ķelmes raj.– 454 kg. Salīdzinot vidējo govju ganāmpulku produktivitāti reģionā pēc piena, piena tauku un olbaltumvielu daudzuma ar visas Lietuvas zemnieku govju ganāmpulku produktivitāti, tiek iegūti attiecīgi par 42, 9 un 6 kg

11

augstāki rādītāji, kas parāda, ka pareizi un mērķtiecīgi tiek veikta piena produktivitātes pārraudzība un selekcijas darbs.

Pirmpieņu govju skaits reģionā sadalījies diezgan nevienmērīgi (1.2. tabula). Visā reģionā pārraudzītajos ganāmpulkos uzskaitītas 4907 pirmpienes. Mazākais skaits Akmenes raj. – 312 gab., no tām pirmās laktācijas laikā ir izslaukti 6532 kg piena ar tauku saturu 4,42 procenti un olbaltumvielu daudzumu 3,33 procenti. Visvairāk pirmpieņu govju ganāmpulkos uzskaitīts Pakrojas raj.– 1272 gab. No tām izslaukti 6058 kg piena ar tauku saturu 4,39 procenti un olbaltumvielu daudzumu 3,45 procenti.

1.2. tabulaPirmās laktācijas govju piena produktivitāte Z-Lietuvā

RajonsPirmās laktācijas govju produktivitāte

Govju skaits

Izslaukums, kg

Tauki Olbaltumvielas% kg % kg

Akmenė 312 6532 4.42 288 3.33 218Joniškis 458 5623 4.53 254 3.36 188Kelmė 546 5310 4.30 228 3.22 171

Pakruojis 1272 6058 4.39 264 3.45 209Radviliškis 1193 5760 4.18 239 3.34 193

Šiauliai 1074 5734 4.38 251 3.29 188Šiauliai pilsēta 52 5665 4.24 242 3.24 184Kopā reģionā 4907 5812 4.35 254 3.32 193

No pirmpienēm iegūts vidēji par 424 kg piena, 23 kg piena tauku un 20 kg piena olbaltumvielu mazāk, salīdzinot ar reģiona visu pārraudzīto govju produktivitāti. Tas var būt tādēļ, ka augsti produktīvas govis ievērojami lēnāk kompensē sava organisma rezerves, kas ir patērētas augļa izaudzēšanai. Govju produktivitāte un reproduktīvās īpašības, it īpaši piena liellopu šķirnēm, ir cieši saistītas ar to barošanos pirms un pēc atnešanās. Īslaicīga govju vai teļu tauku slāņa palielināšanās grūsnības laikā ir pamatota fizioloģiska īpatnība, kas nodrošina piena producēšanu pēc atnešanās. Augsti produktīvas govis savus enerģijas resursus spēj izmantot piena ražošanai arī pie maksimāliem izslaukumiem. Šī iemesla dēļ laktācijas otrajā pusē govis jābaro tā, lai tās uzkrātu pietiekamu enerģijas daudzumu nākamajai laktācijai, bet neaptaukotos. Ja ir uzkrājies lielāks tauku daudzums (govis ir aptaukojušās), tādiem dzīvniekiem

12

vājāk izpaužas meklēšanās, tos grūtāk apsēklot. Lai stimulētu atnesušos govju produktivitāti, tām nepieciešams dot vairāk lopbarības, visbiežāk - koncentrētas. Kad piena daudzums nepalielinās 9–12 dienas, koncentrātus vairs nedod un sāk barot atbilstoši normai. Govis, kuru svars pēc atnešanās palielinās, apsēklot ir vieglāk nekā tās, kuru svars samazinās. Lai govs otrajā laktācijas pusē uzkrātu pietiekamu enerģijas daudzumu, atjaunotu zaudēto svaru, nav mērķtiecīgi saīsināt servisa periodu. Tā laikā atjaunojas dzīvnieka fizioloģiskais stāvoklis (imūnsistēma, piena dziedzeru epitēlijs utt.). Laktācijas līknes raksturs ir atkarīgs no ēdināšanas, turēšanas un govs individuālajām īpašībām. Pirmpieņu produktivitāte samazinās tāpēc, ka to organisms nav pietiekami apgādāts ar olbaltumvielām, taukiem, ogļhidrātiem, vitamīniem A, E, D, makroelementiem (kalciju, fosforu, nātriju un kāliju), mikroelementiem (jodu, varu, mangānu, cinku, kobaltu). Ja govis ēdina nepietiekami, ne vien samazinās izslaukumi, bet notiek arī deģeneratīvas un funkcionālas izmaiņas, kas izraisa dzīvnieku neauglību.

Normālai, veselai, labi barotai un koptai govij gadā ir jāatnes viens teļš un pēc tam atkal - ne vēlāk kā 3 mēnešu laikā - jāapaugļojas. Pirmās meklēšanās laikā var, bet nav ieteicams, sēklot un lecināt gaļas tipa govis, kaut arī tad govs dzīves laikā tiek iegūts vairāk teļu. Tajā pašā laikā var sēklot arī mazproduktīvas govis, it īpaši tādas, kuras mēdz ilgi stāvēt ciet. Augsti produktīvas govis vislabāk sēklot ne agrāk kā 3 mēnešus pēc atnešanās, jo tādas govis apsēklojot tūlīt pēc atnešanās, tās ir grūti aizlaist ciet. Nepilnvērtīgas ēdināšanas dēļ var aizkavēties jaunlopu dzimumgatavība, govis un teles ir grūti apsēklot, var būt aborti. Negatīva enerģijas bilance divu mēnešu laikā pēc atnešanās izraisa olnīcu funkcijas traucējumus, kuru dēļ notiek dzemdes atrofiskas izmaiņas. Sevišķi bieži tas novērojams augsti produktīvos ganāmpulkos. Pārāk liels enerģijas daudzums ar lopbarību tiek saņemts tad, kad cenšas iegūt maksimālus izslaukumus, neņemot vērā dzīvnieka ģenētiskās iespējas. Šī iemesla dēļ samazinās iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbība. Ja uzturā vielu maiņas enerģijas pārpalikums ir ilgāku laiku, taukaudi ieaug dzemdē un olnīcās, tiek traucēts arī steroīdo dzimumhormonu līdzsvars.

Gaļas šķirņu liellopi Eiropā visvairāk tika audzēti tajās valstīs, kur ziema ir īsa un nav auksta. Palielinoties pieprasījumam pēc liellopa gaļas un pastāvot piena un tā produktu kvotām, gaļas liellopu ganāmpulki tiek palielināti arī tajās valstīs, kurās agrāk bija attīstīta piena liellopu audzēšana. Paplašinās piena šķirņu govju krustošana ar gaļas šķirņu buļļiem.

Lietuvā ir uzsākts veidot specializētas gaļas liellopu saimniecības, kurās lielāko ienākumu daļu paredzēts gūt, realizējot gaļas liellopus vai gaļas un

13

piena liellopu krustojumus. Patlaban Lietuvā tiek audzēti astoņu šķirņu tīršķirnes gaļas liellopi: Šarolē, Limuzinas, Aubrak, Simentāles, Herefordas, Aberdinangus, Šorthornų un Galovejas. Gaļas liellopu audzēšanu Lietuvas saimniecībās var attīstīt gan kā galveno nozari, gan kā palīgnozari paralēli graudu, augļu un dārzeņu audzēšanai, gan kā brīvā laika pavadīšanas formu, lai nodarbotos ar dzīvniekiem un gūtu nelielus papildus ienākumus. Mūsu valstī nav veikti precīzi aprēķini, kādam būtu jābūt minimālajam gaļas govju skaitam saimniecībā, lai, pastāvot dažādām realizējamo dzīvnieku cenām, ģimene varētu normāli dzīvot, nodarbojoties tikai ar gaļas liellopu audzēšanu. Pēc Vācijas zemnieku teiktā, lai vidēja vai neliela ģimene izdzīvotu tikai no gaļas liellopu audzēšanas, tai vajadzētu turēt vismaz 60, bet lielākai ģimenei un, vēloties dzīvot pārticīgāk, – vismaz 100 gaļas šķirņu govis. Nelielus liellopu ganāmpulkus var turēt saimniecībās, kas nodarbojas ar citu lauksaimniecības nozaru attīstīšanu, mazo biznesu, lauku tūrismu un kam ir citi ienākumu avoti. Pēc valsts uzņēmuma „Lauksaimniecības informācijas un lauku biznesa centrs” datiem, pašlaik Lietuvas saimniecībās tiek turēti 16353 tīršķirnes gaļas liellopi un vēl pāri par 93387 krustojumi (piena-gaļas šķirņu), no kuriem – 14837 sarkano × gaļas šķirņu, bet 78550 - melnraibo × gaļas šķirņu krustojumi. Valstī strādājošajām kautuvēm gaļai tiek pārdoti apmēram 10 tūkstoši gaļas vai krustojumu bullīšu, kuru kautķermeņi vēlāk tiek izvesti uz citām ES vai trešajām valstīm. Viena no lielākajām kautuvēm ir lauksaimniecības kooperatīvs „Lietuviška mėsa”, kas atrodas Radvilišķu rajona Baisogalā. Mēnesī šis kooperatīvs var nopirkt un nokaut līdz 1500 liellopiem. Dzīvniekus uzpērk pēc pārdevēja izvirzītām prasībām, t.i., pēc liellopa dzīvsvara vai pēc kautķermeņu svara un kvalitātes. Pārdodot dzīvniekus nevis pēc svara, bet pēc kautķermeņu svara un kvalitātes, lauksaimniecības subjektiem, kas audzē kvalitatīvākus liellopus, palielinās motivācija, jo par pārdotajiem dzīvniekiem tiek maksāts vairāk, tāpēc gala rezultātā audzētāji gūst lielākus ienākumus. LK „Lietuviška mėsa” apvieno pāri par desmit gaļas šķirņu liellopu audzētājus, kuri jau ne vienu gadu vien īsteno plānus par pieejamu cenu tirgū piegādāt kvalitatīvu liellopa gaļu. Pašlaik kooperatīva fermās tiek nobaroti apmēram 500 gaļas bullīši. Piena govju apsēklošanai, lai iegūtu labāku jaunlopu gaļas kvalitāti un iznākumu, visbiežāk tiek izmantota Limuzinas, Simentāles, Šarolē un Salers × Aberdinangus buļļu sperma. Pēdējā no minētajām šķirnēm izceļas ar to, ka šie liellopi ir bez ragiem, tāpēc tos var turēt grupās, kā arī barot, neizmantojot koncentrātus. Bullīši piedzimst ar nelielu svaru, tāpēc ar šīs šķirnes buļļu spermu var sēklot arī teles. Tiek uzskatīts, ka savu fizioloģisko īpatnību dēļ visi gaļas šķirņu liellopu organisma resursi tiek

14

mobilizēti masas uzkrāšanai, tāpēc pasliktinās to reproduktīvās īpašības. Ziemeļlietuvas reģionā viena no A grupas gaļas šķirņu liellopu audzētavām atrodas Šauļu rajonā, kur tiek audzēti Aberdinangus šķirnes lopi, un divas B grupas šķirnes lopu audzētavas: Ķelmes rajonā, kur tiek audzēti Limuzinas šķirnes liellopi, un Pakrojas rajonā, kur audzē Simentāles šķirnes liellopus. Tātad reģionā vajadzētu attīstīt gaļas liellopu selekciju.

Paātrinot valstī audzējamo liellopu selekcijas procesu bioloģiski – saimniecisko īpašību uzlabošanas virzienā, bez pilnvērtīgas ēdināšanas un atbilstošiem turēšanas apstākļiem, ir nepieciešams arī:• veicināt piena ražošanas intensitāti mazajās saimniecībās, palielinot ne

tikai ganāmpulku lielumu, bet arī turamo govju produktivitāti;• izmantot tikai buļļus uzlabotājus, kas pozitīvi novērtēti pārraudzītos

ganāmpulkos pēc pēcnācēju izslaukuma, piena tauku satura un olbaltumvielu daudzuma;

• turpināt šķirnes jaunlopu atlasi ganāmpulka struktūras uzlabošanai pēc māšu produktivitātes;

• atjaunināt un paplašināt šķirnes ganāmpulka kodolu, ievedot no ārzemēm produktīvāko šķirņu govis un teles. To apsēklošanai izmantot tos vaisliniekus, kuri palielina ne tikai piena izslaukumu, bet arī uzlabo piena struktūru;

• intensīvāk iegūt telītes, govju sēklošanai izmantojot pa dzimumiem sadalītu spermu;

• palielināt kā tīršķirnes gaļas liellopu, tā krustotu gaļas liellopu skaitu atsevišķās pašvaldībās, jo reģionā strādājošais LK „Lietuviška mėsa” garantē to uzpirkšanu, nosakot cenas pēc kautķermeņu svara un kvalitātes.Minēto selekcijas darbu pārraudzība šķirnes audzētavās ir jāveic rajonu

dzīvnieku produktivitātes pārraudzības speciālistiem, kā arī reģiona dzīvnieku ciltsdarba inspektoriem. Bez šiem speciālistiem būtu grūti attīstīt dzīvnieku ciltsdarbu valstī, saglabāt genofondu, palielināt dzīvnieku produktivitāti, samazināt dzīvnieku produktivitātes atšķirības starp Eiropas Savienības valstīm un Lietuvu, kā arī censties panākt līdzvērtīgu partnerību ar citām Eiropas Savienības valstīm.

Pašlaik dzīvnieku produktivitātes pārraudzība nav obligāta, taču to atbalsta valsts. Valstij arī turpmāk ir jāsubsidē pārraudzīto govju piena paraugu izmeklēšana, datu apstrāde un darbi, kurus veic SAS „Gyvulių produktyvumo kontrolė” (piena parauga ņemšana, primārās ciltsdarba uzskaites kārtošana u.c.). Pēdējos gados ir uzkrāts daudz faktu, kuri pierāda, ka veicot selekciju tikai produktivitātes pazīmju uzlabošanas virzienā,

15

cieš ganāmpulku veselība: palielinās saslimšanu biežums ar mastītu, biežāka ir klibošana un pasliktinās reprodukcijas rādītāji. Pasliktinoties reproduktivitātei, ievērojami palielinās izdevumi, nepieciešams izaudzēt telītes vai bullīšus ganāmpulka nomaiņai, kā arī palielinās to govju daudzums, kas tiek izbrāķētas neauglības vai dzimumorgānu slimību dēļ.

Ziemeļlietuvas un Dienvidlatvijas (Zemgales reģiona) saimniecībām būtu iespēja pārdot pienu par augstāku cenu, nodalīt slimās govis un diagnosticēt, kā arī ārstēt subklīniskus un klīniskus mastītus, plānot preventīvus darbus, lai izvairītos no mastīta, saīsināt servisa periodu (no atnešanās līdz brīdim, kamēr govs apaugļojas) – samazināt neproduktīvo laika posmu, iegūstot vairāk teļu. Lai atlasītu augstas ciltsvērtības dzīvniekus, ir iespēja novērtēt dažādu šķirņu liellopu veselības stāvokli, reproduktivitātes traucējumus, noteikt visbiežākos izbrāķēšanas iemeslus ganāmpulkā. Sistemātiska dzīvnieku produktivitātes pārraudzība rada priekšnoteikumus liellopu ganāmpulka uzlabošanai, jo sniedz pietiekami daudz datu selekcijai un ģenētiskā potenciāla palielināšanai. Šķirnes dzīvnieku audzētavu galvenais uzdevums ir uzlabot un pavairot šķirnes liellopus, bet visu kategoriju preču saimniecību – racionāli izmantot no šķirnes audzētavām iegādātos un importētos šķirnes jaunlopus, palielinot ganāmpulku produktivitāti un uzlabojot to reproduktīvās īpašības. Liellopu audzēšanas paplašināšanas pasākumu un piedāvājumu īstenošana paredzēta, izmantojot pētījumu rezultātu publiskošanas, semināru, mācību un konsultāciju palīdzību, kā arī veidojot sadarbības tīklu ne tikai Ziemeļlietuvas, bet arī Zemgales reģionā.

1.2. Ieteikumi cūkkopībā(R. Klimas, A. Klimienė)

Kaut arī Lietuvā cūkkopība ir otrā (pēc liellopu audzēšanas) nozīmīgākā lopkopības nozare, tomēr nodrošinājums ar pašu ražotu cūkgaļu veido tikai 50-60 procentus, pārējā daļa – 40-50 procenti tiek importēta. Lietuvieši pieder tām tautām, kas ēd cūkgaļu, tādēļ cūkgaļas tiek patērēts visvairāk. Pēdējos gados viens valsts iedzīvotājs patērēja vidēji 42 kg cūkgaļas (atbilst ES vidējam rādītājam). Tātad, netiek izaudzēts pietiekami daudz pietiekami cūku, lai apmierinātu iedzīvotāju patēriņu. Tāpēc ir saprotams, ka cūkgaļas ārējās tirdzniecības bilance ir negatīva: imports ievērojami pārsniedz eksportu. Visvairāk cūkgaļas tiek importēts no Vācijas un Polijas. Eksportu praktiski veido dzīvas cūkas (cūkgaļas tiek izvests ļoti maz). Gandrīz visas dzīvās cūkas tiek eksportētas uz Krieviju, maza daļa – uz Latviju un Igauniju. Lai pilnīgi apmierinātu iekšējā tirgus pieprasījumu, Lietuvā

16

vajadzētu audzēt divreiz vairāk cūku (1,5 -2,0 milj.). Ņemot vērā pašreizējo situāciju, tāds cūku skaits ir nesasniedzams. Lietuvas Agrārās ekonomikas institūta zinātnieki prognozē, ka apgādes līmenis ar pašu ražotu cūkgaļu 2020. gadā sasniegs 74 procentus. Šī biznesa attīstībai ir jāpiešķir tiešs valsts un ES investīciju atbalsts. Pretējā gadījumā valsts cūkkopības sektors, it īpaši mazajās un vidējās saimniecībās, perspektīvā var zaudēt konkurētspēju. Atbalsts ir nepieciešams, lai saimniecībās, kurās audzē cūkas, īstenotu visai sarežģītos dzīvnieku labturības, vides aizsardzības, veterinārijas un citas ES prasības. Ziemeļlietuvas reģionā cūku audzēšana būtu jāveicina īpaši Šauļu rajonā. Šajā rajonā 2012. gada 1. jūlijā tikai mazo audzētāju un ģimenes saimniecībās tika turētas 65 cūkas jeb 0,1 procents no visām reģiona cūkām. Visvairāk cūku šajā reģionā izaudzēts Radvilišķu un Akmenes rajonos (attiecīgi 27,0 un 21,8 procenti).

Cūkkopības attīstību nosaka lopbarības un cūku iepirkšanas cenas, cūku eksports, iedzīvotāju pirktspēja, progresīvu tehnoloģiju ieviešana un zinātnes jaunumu piemērošana šajā sektorā.

Tā kā valstī cūkkopības sektoram subsīdijas netiek piešķirtas, ekonomiskie rezultāti tieši ir atkarīgi no graudu un cūku iepirkuma cenām. Tieši barība veido apmēram 70-80 procentus no cūku audzēšanas pašizmaksas. Graudu cenas pieauguma dēļ paaugstinājušās barības cenas nelabvēlīgi ietekmē cūku audzētājus (samazina šīs nozares rentabilitāti). Ziemeļlietuvā, tāpat kā visā valstī, tiek izaudzēts pietiekami daudz graudu barības ražošanai, taču graudu cenas nosaka pasaules tirgus. Cūku barošanai tiek izmantoti apmēram 15 procenti no pašu izaudzētajiem graudiem. Ziemeļlietuvā līdz pat 83,5 procentiem veido ģimenes saimniecības, kurās tiek turēta 1-9 cūkas. Mazie zemnieki, kas audzē 10-49 cūkas, veido apmēram 10,2 procentus (1.3. tabula).

Liela daļa ģimenes saimniecību un mazo zemnieku saimniecību cūkas audzē daļēji ekoloģiski, izmantojot tikai pašu ražotu barību (miežus, zirņus, pupas, kartupeļus, ēdiena atliekas un tml.). Tās ir saimniecības, kurās dzīvniekus audzē ekstensīvi, nobarojot cūkas līdz lielākam svaram – vidēji 110-130 kg. Daudziem tādiem audzētājiem ir pastāvīgi pircēji, kuri par ekstensīvi audzētām cūkām maksā 1,5 – 2 reizes lielāku cenu, salīdzinot ar kautuvēm vai gaļas pārstrādes uzņēmumiem. Taču lielos kompleksos, atsevišķās fermās, kur dzīvniekus audzē pārdošanai, un šķirnes dzīvnieku audzētavās, kur koncentrētas lielākās dzīvnieku grupas (pa 5000 un vairāk), cūkas (izņemot vaislai paredzētās jauncūkas) tiek audzētas intensīvi – 5-7 mēnešu laikā tiek nobarotas vidēji līdz 100 kg svaram un realizētas iekšējā vai ārvalstu tirgos.

17

1.3. tabulaCūku skaits saimniecībās Z-Lietuvā (Šauļu reģions) uz 1.07.2012

Cūku skaits 1 saimniecībā

Saimniecības Cūku skaits kopāSkaits %

1-2 112 37.0 1933-9 141 46.5 61810-49 31 10.2 49250-199 1 0.3 120200-399 3 1.0 978400-999 2 0.7 16051000-1999 3 1.0 39802000-4999 1 0.3 27505000 un vairāk 9 3.0 140152

Kopā 303 100.0 150888

Cenšoties īsākā laikā izaudzēt cūkas ar liesāku gaļu, pēc kurām ir lielāks pieprasījums, nepieciešama pilnvērtīga, ar olbaltumvielām bagāta lopbarība. Vairumam lielo un vidējo audzētāju ir barības sagatavošanas iekārta, tādēļ no saviem un iepirktiem graudiem ražo miltus, tos bagātinot ar olbaltumvielu - vitamīnu – minerālu piedevām. Daļa pilnvērtīgu kombinēto barību pērk (paši neražo). Saimniecības, kurās cūkas tiek audzētas intensīvi, barības ražošanai iepērk praktiski tikai importētas olbaltumvielu piedevas – sojas spraukumus, zivju miltus un tml. Kaut arī piedevu dēļ palielinās arī saimniecībās gatavotās barības cena, taču tā tomēr ir mazāka, salīdzinot ar nopērkamo kombinēto barību. Kvalitatīva olbaltumvielām bagātā un dārgākā barība atmaksāsies tikai ar intensīvi audzētu cūku apgrozījumu.

Pieaugošas lopbarības graudu cenas un labas kvalitātes cūkgaļas pieprasījuma dēļ pasaules tirgū prognozējama arī dzīvu cūku iepirkuma cenas paaugstināšanās. Taču Lietuvas tirgū cūku audzētājiem diezgan regulāri rodas nevēlami faktori, kurus nosaka vietējās kautuves un gaļas pārstrādes uzņēmumi, kuri no ārzemēm importē (visvairāk no Vācijas, Polijas) bieži vien sliktākas kvalitātes liemeņus, subproduktus un tādā veidā cenšas samazināt valstī izaudzēto cūku iepirkuma cenas. Cūku uzpircēji īpaši nekaunīgi kļūst tad, kad saimniecībās uzliesmo slimības, kuru dēļ tiek apturēts šo dzīvnieku eksports. 2011. gada klasiskā cūku mēra uzliesmojums Jonavas rajonā satricināja visu Lietuvas cūkkopības sektoru. Minētā gada vidū tika aizliegts cūkas valstī ievest un izvest, slimības zonā tika iznīcināti apmēram 40 tūkstoši šo dzīvnieku. Pārtrūkstot dzīvu cūku

18

eksportam uz Krieviju (galvenais ārvalstu tirgus), valstī nokritās cūku iepirkuma cenas. Tieši graudu cenu pieauguma un mēra uzliesmojuma dēļ cūku skaits 2012. gada 1. janvārī Lietuvā bija par 15 procentiem mazāks nekā 2011. gada sākumā. Cūku skaita samazināšanās tendence skāra visas vidējās un lielākās valsts saimniecības. Tātad arī iepircēju un pārstrādātāju atbildīgāka attieksme pret kvalitatīvāko vietējo cūkgaļu tāpat stimulētu cūku audzēšanas paplašināšanos valstī. Dzīvu cūku eksporta jomā labas valstiskas attiecības jāuztur ar Krieviju, kura 2011. gada beigās iestājās Pasaules Tirdzniecības organizācijā.

Cūkgaļas patēriņu veicina valsts ekonomiskā izaugsme, kuras dēļ palielinās iedzīvotāju pirktspēja. Kaut arī reģionā samazinās iedzīvotāju skaits, tomēr veiktā analīze parādīja, ka šo biznesu atsevišķos rajonos esošais iedzīvotāju blīvums neietekmē.

Salīdzinot ar augkopības saimniecībām, cūku audzētājiem netiek piešķirtas tiešas subsīdijas un netiek kompensēta degvielas akcīze. Nelabvēlīgs faktors ir arī tas, ka Polijā lopkopībai tiek piemērots atvieglots PVN režīms – 3 procenti neapstrādātiem un 7 procenti apstrādātiem gaļas produktiem – tādēļ konkurēt ar šīs valsts produkciju ir visai grūti. Pozitīvs Lietuvas valdības viedoklis šajos jautājumos bez šaubām veicinātu lauku iedzīvotāju ieinteresētību attīstīt cūkkopības biznesu. Bez tam, palielināt cūkgaļas ražošanas apjomus traucē ne tikai stingrās dzīvnieku labturības un vides aizsardzības prasības, bet arī sabiedrības spiediens.

2012. gada 1. jūlijā reģionā cūkas audzēja 288 zemnieki un ģimenes saimniecības, kā arī 15 lauksaimniecības sabiedrības un uzņēmumi. Cūku sadalījuma vidējais rādītājs visu 6 rajonu minētajās saimniecībās veidoja attiecīgi 5,1 un 94,9 procentus (1.4. tabula).

1.4. tabulaCūku audzēšana Z-Lietuvas Šauļu reģionā, uz 1.07.2012

Rajons

Cūku audzētāju skaitsCūku skaits kopā

Cūku skaits

Zemnieku saimn.

Lauks.uzņ.

Zemniekusaimn. Lauks. uzņ.

skaits % skaits %Akmenė 54 1 32993 760 2.3 32233 97.7Joniškis 68 3 23065 1185 5.1 21880 94.9Kelmė 57 3 28687 136 0.5 28551 99.5Pakruojis 32 1 25332 124 0.5 25208 99.5Radviliškis 54 7 40746 5416 13.3 35330 86.7

19

Rajons

Cūku audzētāju skaitsCūku skaits kopā

Cūku skaits

Zemnieku saimn.

Lauks.uzņ.

Zemniekusaimn. Lauks. uzņ.

skaits % skaits %Šiauliai 23 0 65 65 100.0 0 0.0

Kopā 288 15 150888 7686 5.1 143202 94.9

73,6 procenti visu reģiona cūku tiek turētas piecos lielos kompleksos – pāri par 14 000 gab.: Akmenes raj. SAS „Saerimner”, Jonišķu raj. SAS „Kepalių bekonas”, Ķelmes raj. SAS „Saerimner”, Pakrojas raj. SAS „Saerimner” un Radvilišķu raj. SAS „Litpirma”. Tie visi ir saistīti ar Dānijas firmām. Tātad Ziemeļlietuvas rajonos (1.3. un 1.4. tabula) ir izveidojusies neracionāla cūkkopības sektora struktūra: pārsvarā ir mazās saimniecības, cūkgaļas ražošana koncentrēta 5 lielos kompleksos, gandrīz nav stabila lieluma (no 2 līdz 5 tūkst. cūku) saimniecību. Lai izvairītos no tālākas ražošanas monopolizācijas, nepieciešams veicināt tieši tādu saimniecību veidošanos. Pēc Lietuvas Agrārās ekonomikas institūta zinātnieku aprēķiniem investīcijas viena dzīvnieka vietai, veidojot racionālu 2 līdz 5 tūkstošus lielu cūkkopības saimniecību, būtu no 1000 līdz 2000 Lt (atkarībā no modernizācijas līmeņa un turamo cūku skaita).

No reģionā esošajām 303 cūkkopības saimniecībām 98,7 procenti ir saimniecības, kurās cūkas audzē pārdošanai un 1,3 procenti – vaislai. Lielās saimniecības ir vairāk modernizētas – rekonstruētas kūtis, ierīkotas jaunas kūtsmēslu krātuves un tml. Ja kompleksi no ekonomiskā viedokļa problēmas spēj atrisināt saviem spēkiem, tad mazākajām saimniecībām pēdējā laikā tādu iespēju nav vai tās ir ļoti ierobežotas. Ieviest progresīvas tehnoloģijas mazās saimniecībās ekonomiski neatmaksājas, tādēļ tādu saimniecību skaitam vajadzētu samazināties.

No bijušā Šauļu apriņķa sešos rajonos esošajām 150888 cūkām ganāmpulka struktūrā vaislas kuiļi veidoja vidēji 0,1 procentu, sivēnmātes – 8,5 procentus, sivēni līdz 3 mēnešu vecumam (līdz 30 kg) – 41,6 procentu, vaislas un nobarojamās jauncūkas 3-8 mēnešu vecumā (31-110 kg) - 47,4 procentus un nobarojamās pieaugušās cūkas virs 8 mēnešiem (virs 110 kg) – 2,4 procentus. Atsevišķos rajonos un saimniecībās šī attiecība ļoti atšķiras. Ganāmpulka struktūra ir atkarīga no cūkkopības saimniecības specializācijas: vai tiek audzēti tikai sivēni citām saimniecībām, vai audzētas vaislas jauncūkas, vai turētas tikai nobarojamās cūkas, vai ir pilna cikla saimniecība un tml.. Lielākā daļa ģimenes saimniecību un mazo

1.4. tabulas turpinājums

20

saimniecību, kurās audzē līdz 10 cūkām, sivēnmātes un kuiļus netur. Šīs saimniecības sivēnus nopērk tirgū vai citās saimniecībās, tos nobaro un izmanto savām vajadzībām vai realizē.

Lai saglabātu konkurētspēju cūkgaļas tirgū, svarīga loma visu kategoriju saimniecībās ir racionālai šķirņu izmantošanai rūpnieciskās krustošanas (hibridizācijas) kombinācijās. Šīs pavairošanas metodes mērķis ir iegūt pēcnācējus, kam raksturīgs heterozes efekts: palielināta dzīvotspēja, lielāka produktivitāte un tml., salīdzinot ar to tīršķirnes vecākiem. Tādēļ šīs krustošanas efektivitāte, neskatoties uz barošanas un turēšanas apstākļiem, vairāk ir atkarīga no izvēlētās cūku šķirņu kombinācijas. Mātes šķirnei jāizceļas ar labām reprodukcijas, tēva – labām nobarošanās un gaļas īpašībām. Lietuvā turamās cūku šķirnes un pastāvošā audzēšanas sistēma rūpnieciskai krustošanai (hibridizācijai) rada labvēlīgus nosacījumus. Balstoties uz pētījumu datiem un klasiskajām rūpnieciskās krustošanas shēmām, ieteicamās šķirņu krustošanas kombinācijas dotas 1.5. tabulā.

Jāuzsver, ka Djurokas un Pjetrenas šķirnes visās krustošanas kombinācijās ir jāizmanto pēdējās, bet iegūtie krustojumi (hibrīdi) jārealizē gaļai. Nav ieteicams atstāt vaislai hibrīdu jauncūkas, kas iegūtas no Djurokas un Pjetrenas kuiļiem. Tā kā hibrīdi ir prasīgāki pret barošanu un turēšanas apstākļiem, krustošanas kombinācijas cūku audzētājiem būtu jāizvēlas pēc savām reālajām iespējām. Jo liesākas ir cūkas, jo tām vairāk nepieciešama pilnvērtīga (sabalansēta) barošana un sausāki un siltāki turēšanas apstākļi. Īpaši savas iespējas ir jānovērtē tiem cūku audzētājiem, kuri hibridizācijas kombinācijās plāno izmantot Pjetrenas šķirnes kuiļus. Šī šķirne ir jūtīgāka pret stresu, pasliktina krustojumu gaļas fiziskās īpašības: tā kļūst gaišāka un ūdeņaināka, mazāk piemērota kūpinātiem izstrādājumiem.

1.5. tabulaIeteiktās komerciālās krustošanas metodes (hibridizācija)

Krustojumi (hibrīdi)

Krustojumu veidiVaislas jauncūkas, sivēnmātes Kuiļi

2 šķirņu krustojumi

Lietuvas Baltā, Lielā Baltā, Jorkšīra LandrassLietuvas Baltā, Lielā Baltā, Jorkšīra Djuroks, PjetrenaLandrass Djuroks, Pjetrena


Lietuvas Baltā un Landrass, Lielā Baltā un Landrass, Jorkšīras un Landrass krustojums (F1)

Djuroks, Pjetrena

21

Krustojumi (hibrīdi)

Krustojumu veidiVaislas jauncūkas, sivēnmātes Kuiļi


Lietuvas Baltā, Lielā Baltā, JorkšīraLandrass un Djuroks, krustojums (F1)

LandrassPjetrena un Djuroks krustojums (F1)

Risinot aktuālus gaļas kvalitātes jautājumus, hibridizācijas kombinācijās nākotnē var nākties atteikties no Pjetrenas šķirnes. Tādās attīstītās cūkkopības zemēs kā Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā un citās Pjetrenas šķirnes cūkas vairs netiek izmantotas. Par perspektīvāko tēva šķirni hibridizācijas kombinācijās kļūst Landrases, Djurokas šķirnes un pirmās paaudzes (F1) Landrases x Djurokas šķirņu krustojumi. Mūsu veiktie agrākie pētījumi arī apliecina šo likumsakarību. Djurokas šķirne izceļas ne tikai ar labākiem barošanās un gaļas rādītājiem, bet arī ar lielāku intramuskulāro tauku daudzumu, kas uzlabo krustojumu (hibrīdu) gaļas tehnoloģiskās un garšas īpašības.

Kompleksiem (kam nav savu vaislas fermu), fermām, kas audzē cūkas pārdošanai, zemniekiem ir jāizmanto ne tikai labi tēva šķirņu kuiļi, bet arī jātur augstas ciltsvērtības mātes šķirņu cūkas. Tādēļ visu kategoriju saimniecībām, kas krustojumus audzē pārdošanai, ja tās grib sasniegt labus rezultātus, nepieciešamās šķirnes cūkas noteikti ir jāiegādājas no šķirnes audzētavām, nevis jāatlasa no savu nobarojamo cūku grupas. Taču pēc valsts dotācijas atcelšanas pērkamām šķirnes jauncūkām, situācija atsevišķās saimniecībās, kurās cūkas audzē pārdošanai, kļūst sarežģīta. Saimniecībās, kuras neatjauno savu reprodukcijas ganāmpulku ar šķirnes jauncūkām, kuras tiek iegādātas šķirnes audzētavās vai ārzemēs, sivēnmāšu auglība ir mazāka, tiek patērēts vairāk barības 1 kg dzīvmasas pieaugumam un tml. Tātad tādās saimniecībās, kurās cūkas audzē pārdošanai, palielinās cūkgaļas pašizmaksa. Zaudējumus cieš arī šķirnes dzīvnieku audzētavas, jo šķirnes jauncūkas jāpārdod par zemāku (gaļas) cenu vai jāsamazina šķirnes cūku audzēšanas apjoms. Vislabākā izeja būtu lielākajām saimniecībām ar šķirnes dzīvnieku audzētavām noslēgt līgumus par šķirnes jauncūku pirkšanu. Tad šķirnes dzīvnieku audzētavas zinātu, cik un kādu šķirņu jauncūkas nepieciešams izaudzēt. Uzskatām, ka tādu vienošanos noslēgt ir pavisam vienkārši, jo šķirnes dzīvnieku audzētavas un lielākās saimniecības, kas audzē cūkas pārdošanai (it īpaši kompleksi) ir Lietuvas cūku audzētāju


22

asociācijas locekļi, speciālisti regulāri satiekas. Diemžēl visi 5 reģiona lielākie kompleksi Lietuvas šķirnes dzīvnieku audzētavās šķirnes cūciņas un kuilīšu nepērk, bet tos iegādājas Dānijā. Tāda nostāja ļoti traucē cūku šķirnes audzētavu attīstību valstī. Saimniecībām, kuras netur vaislas kuiļus, ir jāpērk apsēklošanas pakalpojumi, iegādājoties nepieciešamo šķirņu spermu no kuiļu spermas sagatavošanas centriem.

Ziemeļlietuvas reģionam ir svarīga loma cūku ciltsdarba sistēmā. Te atrodas AS „Lietuvas veislininkystė” (Šauļu raj.), kurai no 2012. gada augusta piesaistīta arī cūku ciltsdarba nodaļa (bijusī Valsts cūku ciltsdarba stacija, Radvilišķu raj.). Reorganizētajai stacijai (nodaļai) arī turpmāk jākoordinē cūku ciltsdarbs visā valstī, te ir jāsaglabājas nobarošanās kontroles kūtīm. Jaunās struktūrvienības speciālistiem ir jāturpina šķirnes dzīvnieku audzētavās turamo šķirnes cūku produktivitātes pārraudzība, kuiļu un sivēnmāšu vērtēšana pēc pēcnācēju nobarošanās īpašībām un gaļas īpašībām ar kontroles nobarošanas metodi, šķirnes jauncūku atlase pēc liesās gaļas daudzuma, kas tiek noteikts ar ultraskaņas aparātiem Piglog 105, cūku ciltsvērtības noteikšana ar BLUP metodi. Stacijā (nodaļā) ir jāsaglabājas ciltsdarba uzskaites informācijas sistēmai, kurā tiek uzkrāta un analizēta valsts šķirnes cūku produktivitātes dati. Šie dati nepieciešami arī šķirnes cūku Ciltsgrāmatu vešanai. Visi minētie struktūrvienības darbi nākotnē būtu pilnībā vai daļēji jāfinansē no valsts budžeta līdzekļiem. Reorganizētajā stacijā ir jāsaglabā arī kuiļu spermas sagatavošanai centrs.

Reģionā ir 4 cūku šķirnes audzētavas, no tām: 3 – Radvilišķu raj. un 1 – Ķelmes raj. Lietuvas Veselības zinātņu universitātes Lopkopības institūta (Radvilišķu raj.) šķirnes dzīvnieku audzētava tur genofonda šķirņu cūkas – Lietuvas vietējās un vecā genotipa Lietuvas baltās. Šīs šķirnes dzīvnieku audzētavas mērķis – saglabāt iznīkstošās minēto cūku šķirnes. No komerciālā (tirgus) aspekta svarīgākas ir 3 šķirnes dzīvnieku audzētavas, kurās tur kultivēto šķirņu cūkas. No tām 2 cūku šķirnes audzētavas ir īpašas. Radvilišķu raj. LK „Gražionių bekonas” ir lielākā Landrases šķirnes cūku audzētava, bet Ķelmes raj. SAS „Berka” – valstī vienīgā uzlaboto (aktīvas populācijas) Lietuvas balto šķirnes cūku audzētava. Abas šķirnes dzīvnieku audzētavas ir augstākās - (A) grupas. Tajās efektīvi tiek izmantotas cūku selekcijas metodes.

Aktīvās populācijas Lietuvas baltās, kuru asinīs ir apmēram 50-75 procenti Anglijas Lielās baltās šķirnes asiņu, pēc gaļas īpašībām kļūst līdzīgākas valstī audzētajām Jorkšīras un Lielajām baltajām cūkām. Stingri ievērojot SAS „Berka” audzētavai izstrādātās pavairošanas shēmas un nostiprinot uzlaboto Lietuvas balto liesas gaļas daudzumu ne mazāku par

23

55-56 procentiem, tiks apturēta to skaita samazināšanās importēto cūku šķirņu konkurences dēļ. Šī tipa šķirnes cūkām būs pieprasījums krustošanas kombinācijās reģiona mazajās un vidējās saimniecībās. Šajā šķirnes audzētavā nepieciešams saglabāt stabilu 4 līniju vaislas kuiļu ģenealoģisko struktūru, steidzami atjaunojot Maršala 1 līniju. Jāuzsver, ka vienā šķirnes dzīvnieku audzētavā audzēt īpaša genotipa cūkas ir ļoti riskanti no slimību viedokļa. Tādēļ AS „Lietuvas veislininkystė” ir jāpieliek visas pūles, lai aktīvās populācijas Lietuvas baltās audzētu papildus vēl vismaz 2 šķirnes dzīvnieku audzētavās.

Trešā kultivēto šķirņu cūku audzētava ir LK „Dobilas” (Radvilišķu raj.). Tā ir neliela Jorkšīras cūku B grupas šķirnes dzīvnieku audzētava, kurā ir 22 pārraudzītas sivēnmātes. Lai nezaudētu šķirnes audzētavas statusu, saimniecībai ir jārūpējas par Jorkšīras šķirnes ciltsvērtības uzlabošanu un turamo sivēnmāšu ģenealoģiskās struktūras attīstību.

Lai padarītu straujāku šķirnes dzīvnieku audzētavās turēto cūku selekcijas procesu bioloģiski – saimniecisko īpašību uzlabošanas virzienā, bez pilnvērtīgas ēdināšanas un atbilstošiem turēšanas apstākļiem, ir nepieciešams arī:• turpināt sivēnmāšu atlasi pēc vairošanās spējām (pēc iegūto dzīvo

sivēnu skaita) un pienīguma (21 dienu veca sivēnu metiena svars, kg);• izmantot tikai ar kontroles nobarošanas un kaušanas metodi (pēc

pēcnācēju kvalitātes) pozitīvi novērtētus kuiļus un sivēnmātes;• turpināt šķirnes jauncūku (85-110 kg dzīvsvarā) atlasi pēc liesās gaļas

daudzuma, kas noteikts ar Piglog 105 vai citiem atļautiem ultraskaņas aparātiem;

• atjaunināt un paplašināt vaislas kuiļu un sivēnmāšu atlasi no gaļas kvalitātes viedokļa.Minēto selekcijas darbu pārraudzība ir jāveic cūku ciltsdarba nodaļas

(AS „Lietuvas veislininkystė” struktūrvienība) pārraudzības asistentiem.Ziemeļlietuvas un Dienvidlatvijas (Zemgales reģiona) saimniecībām,

cenšoties atlasīt augstas ciltsvērtības dzīvniekus, būs iespēja novērtēt arī atšķirīgu šķirņu cūku ģenētisko daudzveidību ar DNS metodi, to veselības stāvokli, mantotās kāju vājuma kaites – no osteohondrozes viedokļa, veikt cūku asins hematoloģisko un bioķīmisko rādītāju izmeklējumus. Šie jaunākie ģenētiskie un ciltsvērtības pētījumi tiks veikti Šauļu universitātes Bioloģisko pētījumu zinātniskajā centrā.

Tātad šķirnes dzīvnieku audzētavu galvenais uzdevums ir uzlabot un pavairot šķirnes cūkas, bet visu kategoriju saimniecību, kuras cūkas audzē pārdošanai – racionāli izmantot no šķirnes audzētavām iegūtās

24

šķirnes jauncūkas hibridizācijas kombinācijās. Taču šis princips visā valstī nedarbojas efektīvi. Tādēļ ar semināru, mācību un konsultāciju palīdzību tiks mēģināts panākt, ka šī sistēma nostiprinātos vismaz Ziemeļlietuvas reģionā.

1.3. Ieteikumi zirgkopībā(V. Macijauskienė)

Lietuvā ir ļoti senas un dziļas zirgkopības tradīcijas. Kaut arī pēdējās desmitgadēs galveno lomu lopkopībā saglabā gaļas un piena ražošana, tomēr laikmeta aktualitātes un pasaules sabiedrības attīstības tendences mudina neaizmirst arī pretējo virzienu – ekoloģisku, Lietuvas unikālo vidi saudzējošu lauksaimniecību un ar to saistīto bagātību izmantošanu. Sabiedrības daļa, kas atbalsta zirgkopības attīstību Lietuvā, ar savu darbu dod ieguldījumu cilvēku fiziskās un emocionālās veselības uzturēšanā, sociālo problēmu samazināšanā, bērnu un jaunatnes nodarbinātībā, pievilcīgākas Lietuvas ainavas veidošanā, kā arī rada produktu vietējam un ārzemju tirgum. Pēdējā laikā aizvien populārākas kļūst dažādas zirgu sporta sacīkstes, zirgi tiek izmantoti lauku tūrismā, bērnu brīvā laika pavadīšanā, jātnieku policijā, reitterapijā. Tehnikas progress ir izraisījis cilvēka brīvā laika rašanos, par vienu no tā pavadīšanas formām kļūst jāšana. Rodas aizvien lielāka nepieciešamība pēc augstas ciltsvērtības ērzeļiem un ķēvēm.

Pašreizējā zirgkopības situācija ļauj paredzēt tuvākās šīs nozares attīstības tendences un aktualitātes. Ziemeļlietuvas reģiona iedzīvotāju lielāka vai mazāka aktivitāte zirgkopības jomā lielā mērā būs atkarīga no kopējās situācijas Lietuvā. Pēdējos gados aktīvi tiek mēģināts izveidot visas zirgkopības nozares pārvaldes monopolu vienas uzņēmēju grupas rokās, kuriem līdz šim nav bijis nekā kopīga ar zirgiem. Sabiedrībai konsekventi tiek mēģināts uzspiest vīziju par totalizatoru kā zirgu ciltsdarba „barotāju” un zirgkopības attīstības un ieguvumu garantu zirgu audzētājiem. Realitāte rāda pretējus rezultātus: Austrumlietuvā, kurā ir renovētais, modernais Utenas hipodroms, atsevišķu rikšotāju audzētāju skaits sācis samazināties. Agrāk viņi netraucēti varēja trenēt savus zirgus, tagad viņi to nevar darīt pat par naudu. Bet, ja kāds arī sagatavojas sacensībām, tad, manipulējot ar mainīgiem noteikumiem, distancēm un reitingiem, reāli tajās piedalīties nevar. Postā iedzītās konkurentu asociācijas audzētājiem neko piedāvāt nevar. Viņu skriešanas celiņi un balvu fondi nav pielīdzināmi zirgkopības aizsegā strādājošo uzņēmēju fondiem un nosacījumiem. Lietuvā izaugušie jātnieki, rikšotāju braucēji un treneri izbrauc uz Eiropas valstīm. Bet

25

cilvēki, kuriem būs jāapkalpo totalizators, tiek gaidīti no austrumu valstīm. Totalizatora ieguldījuma apmēru valsts budžetā un zirgu selekcijā neprognozē pat paši tā stratēģi.

Ziemeļlietuvā zirgi tiek audzēti darbam, vaislai, jāšanas sacensībām, bērnu nodarbinātībai, brīvajam laikam, terapijai. Daļa zirgu vaislai vai sportam tiek realizēti uz ārzemēm, daļa tiek izmantoti tūrismam, izglītošanas vajadzībām, atsevišķi smagā tipa zirgi tiek realizēti gaļai. Šajā reģionā ir ļoti maz sacīkšu un braucamā tipa zirgu. Nav hipodroma un sacīkstēm piemērotu celiņu. Ir dažas labi ierīkotas privātas jāšanas sporta bāzes. Ir saimnieciskie subjekti, kas sniedz brīvā laika pavadīšanas, tūrisma, bērnu un pat invalīdu nodarbinātības pakalpojumus. Tomēr vajadzētu analizēt katru Ziemeļlietuvas rajonu atsevišķi.

Ķelmes rajonā padomju laikos plānotā šķirne bija Lietuvas ardeņi. Nepieciešamība un paradums audzēt tieši šīs šķirnes zirgus vai to krustojumus aizvien vēl saglabājas arī mūsdienās. Taču lielākā daļa no visiem ir tādi audzētāji, kas audzē 1-2 zirgus. Jaunākās paaudzes zemnieki vai zemes īpašnieki sāk interesēties par Žemaitijas un citām vieglāka tipa šķirnēm. Tās sāk piemērot tūrismam, bērnu nodarbībām. Rajonā nav spēcīgu šķirnes zirgaudzētavu, jāšanas sporta centru, kuri situāciju spētu izkustināt. Tā kā ar entuziastu pūlēm ir par maz, aktīvāk vajadzētu darboties pašvaldībai. Ķelmes priekšpilsētā būtu iespējams izveidot nelielu jauno dabas draugu centru, kas sniegtu mācību un brīvā laika nodarbību pakalpojumus šīs pilsētas jaunatnei. Ķelmes rajonam raksturīga auglīga augsne, kas var nodrošināt lopbarības bāzi, tādēļ tas būtu piemērots šķirnes zirgu audzēšanai.

Akmenes rajons labāk izmanto savu ainavu un esošos resursus tūrismam. Tajā virzienā tas varētu attīstīties arī turpmāk.

Radvilišķu rajonā ir aktīvāki vaislas un sporta zirgu audzētāji, Raudondvarī darbojas manēža, ir skola, kas no šā gada sāk sagatavot zirgkopjus, arī zinātniskais institūts Baisogalā. Pārvaldes institūcijām vajadzētu veltīt nepieciešamo uzmanību šim rajonam un palīdzēt attīstīt vienotu zinātnes, mācību un pakalpojumu tīklu. Zinātnes un mācību iestāžu speciālistiem jābūt apstākļiem, lai tie varētu saglabāt neatkarību un aktīvi piedalīties zirgkopības attīstības programmās. Piem., tikai zirgu labturības pētījumi vien veicinātu iespēju paskatīties uz esošajām problēmām tuvāk un tās atrisināt. Speciālistu sagatavošanai un viņu konkrēto darbu ietekmei vajadzētu atsvērt monopola pārvaldes ideju, jo tikai godīga un veselīga konkurence var veicināt attīstību, nozares pilnveidošanos, šķirņu saglabāšanu un plašāku zirgu izmantošanu dažādām cilvēku vajadzībām,

26

risinātu sociālās problēmas, paaugstinātu zirgkopības līmeni, radītu apstākļus, lai varētu izaugt jauna un spēcīga zirgkopju paaudze.

Šauļu pilsētā ir universitāte, kas sagatavo pielietojamās bioloģijas speciālistus. Ir Dabaszinātnieku centrs un daudz zirgkopības entuziastu. Šauļu rajonā ir vairākas spēcīgas šķirnes zirgaudzētavas ar labu infrastruktūru. Šauļu rajona un pilsētas zirgkopība varētu attīstīties vaislas, sporta un rekreācijas zirgkopības virzienos, vairāk iesaistot bērnus, jaunatni, invalīdus, zinātniekus, terapeitus.

Jonišķu rajonā ir saglabājusies jau pasen privatizētā Žagares zirgaudzētavas infrastruktūra, vairākas spēcīgas šķirnes zirgaudzētavas un privātas sporta bāzes. Te saimniecības ir lielākas, audzē smagā tipa vai jājamzirgus. Daži no tiem sniedz pakalpojumus, sagatavo zirgus sportam, tirgojas ar ārvalstīm. Vaislas, sporta un rekreācijas zirgkopības attīstība, vairāk iesaistot vietējo sabiedrību, palielinot lauku iedzīvotāju nodarbinātību un ienākumus šajā nozarē, būtu optimāls Jonišķu rajona zirgkopības virziens.

Kopējais ieteikums Ziemeļlietuvas zirgu audzētājiem, viņu asociācijām, šīs nozares entuziastiem, pašvaldību, zinātnes un mācību institūciju vadītājiem būtu: kopīgiem spēkiem jācenšas panākt, lai tiktu radīti apstākļi (ar likumiem, nodokļu atvieglojumiem) bērnu un jaunatnes zirgu sporta klubu, terapijas centru, dažādu zirgu sporta sacīkšu, to balvu fondu, nacionālo šķirņu selekcijas, nepieciešamo speciālistu sagatavošanas atbalstam, dalībai citās valstīs organizētās starptautiskās izstādēs. Jācenšas panākt, lai šķirnes zirgu audzētāji tiktu stimulēti, radot visiem vienlīdzīgus, nediskriminējošus sacīkšu nosacījumus, noteikumus, kas noteiktu godīgu konkurenci.

Ziemeļlietuvā pašlaik populārākās ir Lietuvas ardeņu, Lietuvas jājamzirgu, Baltijas hanoveru, Hanoveras, Žemaitijas un Trakenas šķirnes. Apraksts par šo šķirņu perspektīvām Ziemeļlietuvas reģionā sniegts tālāk.

Žemaitijas šķirne (lietuviski - žemaitukai) ir vecākā lietuviešu zirgu šķirne, kas vairākas reizes ir gandrīz iznīkusi. Pašlaik tā tiek aizsargāta starptautiskā mērogā. Tās audzētāji saņem 198 eiro lielu ES atbalstu reizi gadā, ja piedalās reto šķirņu saglabāšanas programmā. Valsts atbalsts minētajā programmā iesaistītajām zirgaudzētavām, ES atbalsts un koordinēts Žemaitijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas darbs ir padarījis iespējamu šīs šķirnes atjaunošanu no 42 zirgiem līdz 554 zirgiem pašlaik. Priekšizpētē ir konstatēts, ka 106 zirgi no 554 tiek audzēti tieši pie Ziemeļlietuvas audzētājiem. Šeit ir spēcīgi Žemaitijas šķirnes zirgu vaislas ganāmpulki – Baisogalā (Radvilišķu rajonā) un Naisjos (Šauļu rajonā). Tā

27

kā Žemaitijas šķirnes zirgi ir universāli, derīgi kā sportam, tā darbam un braukšanai, to augums un rakstura īpašības piemērotas gan bērniem, gan invalīdiem, gan arī pieaugušajiem, ir prognoze, ka šīs šķirnes zirgu skaits Ziemeļlietuvā pieaugs. Tos intensīvi pērk lauku tūrisma saimniecības, ģimenes, īpaši tās, kas nodarbojas ar ekoloģisko saimniekošanu, par tiem sāk interesēties arī jāšanas klubi, tūrisma bāzes. Ja šķirnes audzētavās tiks veikts selekcijas darbs, šīs šķirnes zirgiem ir iespēja izplatīties un tos var izmantot jāšanai, jūgšanai pajūgā, dažādās izrādēs, pārgājienos, jāšanas apmācībai, bērnu un jaunatnes izglītošanai, sportam, izglītojošām programmām, terapijai, tūrismam, kā arī no jauna kļūt par pieprasītu preci ārzemju tirgos.

Plašāka Žemaitijas šķirnes zirgu izmantošana šīs šķirnes zirgaudzētavās un citās Ziemeļlietuvas vietās dotu tiešu ieguldījumu šķirnes saglabāšanā un popularizēšanā. Bērnu un jaunatnes audzināšana ar Žemaitijas šķirnes zirgu palīdzību iespējama ne tikai jāšanas klubos, tūrisma bāzēs, dabas draugu centros, bet arī ekskursijās uz zirgaudzētavām, kur tos audzē. Tādu praksi jau izmanto Naisju zirgaudzētava. Saskarsmē ar Žemaitijas šķirnes zirgiem jaunā paaudze ļoti nepastarpināti iepazīstas ar šīs šķirnes un savas tautas vēsturi, bioloģisko daudzveidību, tās nozīmi cilvēku dzīvē un vienlaicīgi aktīvi un saturīgi pavada brīvo laiku, vairāk uzzina par zirgu kopšanu, audzēšanu, izturību utt. Izmantojot Žemaitijas šķirni izglītojošā darbībā, sabiedrībai tajā pašā laikā tiek ieaudzināts arī pilsoniskums un tautiskums.

Tūrisma nozarē Žemaitijas šķirni var izmantot dažādi. Tūrisma objektos var jāt zirga mugurā vai tos aplūkot, braucot pajūgā. Cilvēki, kas brīvo laiku grib pavadīt aktīvi, izvēlas ilgākus un sarežģītāka maršruta pārgājienus, tādēļ Žemaitijas šķirnes zirgi tam vairāk piemēroti savas izturības, manevrētspējas, spēcīgo kāju dēļ. Žemaitijas šķirnes zirgs ir arī lieliska rota lauku tūrisma sētai, var būt dažādu pasākumu un svētku akcents.

Reitterapija ar Žemaitijas šķirnes zirgiem nepieciešama bērnu namu bērniem (to praktizē Kuršēnu bērnu namā, Šauļu raj.), invalīdiem, bērniem un jauniešiem ar smagu raksturu, cilvēkiem, kam ir psiholoģiskas un fiziskas problēmas. Kurtuvēnu reģionālā parka direkcija (Šauļu raj.) sadarbojas ar Invalīdu jāšanas asociāciju, kura kopā ar Lietuvas Fiziskās kultūras akadēmiju pēta jāšanas ietekmi uz cilvēkiem, kas slimo ar cerebrālo paralīzi. Kurtuvēnos jau ir radīti apstākļi, lai tur varētu apmesties un ceļot cilvēki ar invaliditāti, ir sagatavoti speciāli maršruti, kurus zirga mugurā veiksmīgi ir izmēģinājuši bērni invalīdi vasaras nometnes laikā.

28

Žemaitijas šķirnes zirgus viņu universāluma dēļ var izmantot dažādos zirgu sporta veidos. Ar tiem var sportot bērni, jaunieši un vidējas uzbūves pieaugušie. Žemaitijas šķirnes zirgi ir piemēroti gan konkūram, gan izturības jāšanai, gan sacīkstēm, trīscīņai, braukšanai pajūgā un iejādei. Attiecīgi sagatavotus Žemaitijas šķirnes zirgus var izmantot paraolimpiskajai jāšanai un orientēšanās sacensībām. Sports vai brīvā laika pavadīšana kopā ar Žemaitijas šķirnes zirgiem nodrošina ne tikai patīkamu saskarsmi ar dzīvniekiem, atrašanos svaigā gaisā, bet arī tuvina ģimenes. Šie zirgi ir nozīmīgi, pateicoties savai saiknei ar Lietuvas vēsturi. Ar Žemaitijas šķirnes zirgu palīdzību ir iespējama interesanta un vispusīga izglītošana.

Eiropas valstīs zirgu sports un izklaides ar zirgiem ir ļoti populāras. Tādēļ viesi un tūristi, kas ierodas no turienes, interesējas par Lietuvā audzētiem zirgiem, it īpaši par nacionālajām šķirnēm. Viņi grib iepazīties ar Žemaitijas zirgu šķirni, piedalīties vērtēšanā, izstādēs, pārbaudēs, sacensībās, bet tie, kas māk jāt – grib ar tiem izjāt vai pat piedalīties pārgājienā zirga mugurā. Jāšana ar Žemaitijas zirgiem ir brīnišķīgs veids, kā iepazīstināt viesus ar mūsu zemi.

Tādēļ Ziemeļlietuvas zirgu audzētājiem, jāšanas, tūrisma bāzēm, dabas mīļotāju stacijām, bērnu un jauniešu nodarbinātības un terapijas centriem būtu derīgi to zināt un izmantot, veidojot savas darbības plānus. Tiem, kas domā par hipoterapijas attīstīšanu, būtu jāzina, ka tā būtu iedarbīgāka kopā ar citiem pasākumiem: kineziterapiju, mūzikas, krāsu, aromterapiju, zooterapiju. Reitterapijai Lietuvā vislabāk izmantot lietuviešu zirgu šķirnes, kuras ne tikai fenotipiski, bet arī psiholoģiski vislabāk piemērotas tādam uzdevumam. Cilvēku emocijas īpaši uztver un izjūt Žemaitijas šķirnes zirgi. Kaut arī zirgus ir nepieciešams sagatavot terapijas nodarbībām, tomēr ieguvums varētu būt liels vairāku iemeslu dēļ: atšķirībā no jājamzirgu šķirnēm, Žemaitijas šķirnes zirgi nebiedē klientus ar lielu augumu, tie, atšķirībā no sporta zirgiem, nav ieprogrammēti tiekties tikai pēc rezultāta, viņiem svarīgas un nepieciešamas ir attiecības, saskarsme ar cilvēku. Otrkārt, Žemaitijas šķirnes zirgi, atšķirībā no smagā tipa šķirņu zirgiem ir ar ievērojami dzīvīgāku, jautrāku temperamentu, sniedz enerģiju un padara mundrākus noskumušos, bet tajā pašā laikā ir tik jūtīgi un uzmanīgi, lai nesavainotu cilvēkus. Treškārt, Žemaitijas šķirnes zirgu ķermeņa uzbūve, kustības temps, ritms ir īpaši, tie atšķiras pat šķirnes robežās, tāpēc būtu viegli atlasīt zirgus dažādām vajadzībām un cilvēkiem ar dažādu invaliditāti.

Otra lietuviešu zirgu šķirne, kas īpaši izplatīta Ziemeļu reģiona saimniecībās, ir Lietuvas ardeņi. Šķirne apstiprināta 1963. gadā, taču 1990. gada pārmaiņu laikā arī tā sāka izzust, jo šīs šķirnes zirgi masveidā tika

29

eksportēti gaļai. Šķirnei piemīt lieliskas darba, gaļas, piena īpašības, tāpēc negribētos piekrist viedoklim, ka Lietuvas ardeņiem nākotnes nav tādēļ, ka visā Eiropā darba šķirņu zirgu ir tikai apmēram 5 procenti. Taču Lietuva bija, ir un tai ir jāpaliek agrārai zemei, kurā ir daudz neskartas dabas un tādu lauksaimniecības darbu, kurus vislētāk un vislabāk var izdarīt ar zirgu: tie ir darbi ģimenes saimniecībā, ekoloģiskajā saimniecībā, meža darbi. Pašlaik šķirnes zirgu audzētavas audzē Lietuvas ardeņus šķirnes atjaunošanai, sliktākie tiek nodoti gaļai vai strādā atsevišķās saimniecībās. Taču Lietuvas ardeņu šķirnes zirgu audzētāju asociācija domā par to, kā atjaunot šo zirgu piedalīšanos aršanas sacensībās, jūgšanu pajūgos, dalību izstādēs. Lietuvas ardeņu ķēves ir ļoti pienīgas, tādēļ lielās šķirnes audzētavas varētu padomāt par produktu ražošanu no ķēvju piena un to pārdošanu. Vērtīgo vaislas īpašību dēļ un labo aklimatizācijas spēju dēļ Lietuvas ardeņi tika izmantoti kā citu šķirņu uzlabotāji bijušās Padomju Savienības valstīs. Tāpēc šīs šķirnes eksports nākotnē var būt viena no iespējām to izmantošanai.

Lietuvas ciltsdarba sistēma, kas pēc savas būtības ir nepilnīga, balstās tikai kontrolējošo institūciju funkcionēšanā, kam nav ilglaicīgas un secīgi īstenotas stratēģijas, nerada apstākļus ne ciltsdarba institūciju (asociāciju) funkciju veikšanai, ne profesionāļu darbībai tajās, ļoti apgrūtina minēto Lietuvas zirgu šķirņu saglabāšanu, popularizēšanu, realizācijas plānus. Potenciālie šo šķirņu zirgu audzētāji un izmantotāji ne vienmēr laikus uzzina par Lietuvas zirgu šķirņu īpašībām, priekšrocībām un plašākām izmantošanas iespējām. Speciālistu, pilnveidošanās kursu, zinātnisko pētījumu un izglītības trūkuma dēļ nav iespējams apmierināt Lietuvā aizvien pieaugošo nepieciešamību pēc augstvērtīgas ciltsvērtības ērzeļiem un ķēvēm. Tādēļ šajā darbā aplūkoti lielāki dažādu atšķirīgu šķirņu audzināšanas centri – ganāmpulki veic lielu šo šķirņu izplatīšanas un popularizēšanas darbu.

Saimniecības, kas audzē Lietuvas jājamzirgus un Baltijas hanoverus, tāpat kā aizsargājamo Lietuvas šķirņu audzētāji, katru gadu piedalās šķirnes ķēvju un kumeļu vērtēšanā, rīko seminārus, sacīkstes, pulcē daudz zirgu sporta entuziastu.

Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas aizvien vairāk cilvēku ir iegādājušies dažādu šķirņu jājamzirgus no ārzemēm. Sākās starpšķirņu krustošana. Radās jautājums, kā reģistrēt zirgus, kuri ir piedzimuši mūsu valstī: stāties citu valstu asociācijās vai veidot pašiem jaunas Lietuvā. Lai elastīgāk piemērotos Rietumeiropas zirgu audzēšanas atvērtās populācijās principiem un Lietuvā izmantotu ārzemju šķirnes bez saskaņošanas ar dažādu valstu asociācijām un to piedalīšanās, 1999. gadā sāka veidot Lietuvas

30

jājamzirgu populāciju, nedaudz vēlāk – Baltijas hanoveru populāciju. Ar šo zirgu audzēšanu nodarbojas dažādas asociācijas: Lietuvas Zirgu audzētāju un Baltijas hanoveru zirgu audzētāju asociācijas, kaut gan pēc būtības to mērķi ir līdzīgi – izaudzēt augstvērtīgus sporta zirgus.

Veiktā priekšizpēte parādīja, ka Ziemeļlietuvā ir dažas lielākas Lietuvas jājamzirgu un Baltijas hanoveru populāciju šķirnes audzētavas. Tās piedalās šo populāciju uzlabošanas darbā, tiek atlasīti labākie izaudzētie ērzeļi un ķēves. Minēto populāciju ganāmpulki ir ļoti jauni: tajos pārsvarā ir 1 – 8 gadus veci zirgi. Ja asociācijas būs stipras un palīdzēs šiem audzētājiem pilnveidot savu darbu, izaudzētos zirgus varētu izmantot jāšanas sacīkstēs, tūrismam, eksportam, šova programmās un tml. Līdzīgiem mērķiem, bet it īpaši konkūriem un iejādei tiek audzēti Vācijas izcelsmes Hanoveras šķirnes zirgi, kā arī no seniem laikiem Lietuvā iecienīties Trakenas zirgi. Minēto šķirņu zirgiem vismaz tuvākajā nākotnē nevajadzētu atdot pozīcijas Ziemeļlietuvā, bet to audzētājiem vajadzētu noturēties pret monopolu, kas Lietuvas zirgkopībai nesola neko labu.

Zirgkopības attīstība Ziemeļlietuvas rajonos (bijušajā Šauļu apriņķī) paredzama arī, ja tiks attīstīts sadarbības tīkls starp zinātniekiem un praktiķiem, lopkopības konsultantiem, lauksaimniecības skolu pasniedzējiem, asociācijām, zemnieku savienību un veicot zirgu bioloģisko īpašību (temperamenta, jūtības pret stresu un tml.) zinātniskos pētījumus.

31

2. LOPKOPĪBAS NOZARU ATTĪSTĪBAS IESPĒJAS ZEMGALĒ

2.1. Piena lopkopības attīstības iespējas(D. Jonkus)

Latvijā piena lopkopība tradicionāli ir bijusi viena no lauksaimniecības pamatnozarēm. To noteica Latvijas ģeogrāfiskais izvietojums un klimatiskie apstākļi, kas ir piemēroti tieši piena lopkopības attīstībai, jo bija iespējams dzīvniekus nodrošināt ar zāles lopbarību vasarā, kā arī ar sienu un vēlāk ar skābbarību ziemā. Latvijā ir izveidota un 1922. gadā apstiprināta sava govju šķirne - Latvijas brūnā.

Šodien piensaimniecība Latvijā, līdzīgi kā daudzās valstīs, no dzīvesveida neatņemamas sastāvdaļas kļuvusi par biznesu un tas diktē jaunus noteikumus. Piena lopkopība 2011. gadā aizņēma 23% no kopējās lauksaimniecības galaprodukcijas vērtības. Ar piena ražošanu Latvijā 2011. gadā nodarbojās 27.7 tūkstoši saimniecību, kas bija par 7.7% mazāk, kā 2010. gadā. Kopējais slaucamo govju skaits pēdējos divos gados saglabājas salīdzinoši stabils un 2011.gadā dzīvnieku reģistrā reģistrētas 164.2 tūkst. slaucamās govis, kuru vidējais izslaukums pirmo reizi pārsniedza 5000 kg (5064 kg), kas gan salīdzinot ar ES vidējo izslaukumu (~7000 kg) ir zems.

Latvijā piena lopkopībā darbojas trīs šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijas: Latvijas šķirnes dzīvnieku audzētāju savienība, Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācija, kā arī Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība „ABC Projekts” kas darbību piena lopkopības nozarē uzsāka 2011.gadā.

Piensaimniecības nozares struktūra Latvijā liecina, ka tajā pastāv sadrumstalotība, jo ir ļoti liela daļa saimniecību ar nelielu govju skaitu. Mazās saimniecības ar 1-5 govīm sastāda 82.4% no visām saimniecībām, taču šādu saimniecību skaits katru gadu samazinās. Samazinās arī kopējais govju skaits, kas tiek turētas mazajās saimniecībās. 2010.gadā mazajās saimniecībās ar 1-5 govīm tika turēti 25%, bet 2011. gadā – 22.6% no visām govīm, jo mazajām saimniecībām trūkst apgrozāmie un investīciju līdzekļi saimniecību pārstrukturēšanai un modernizācijai un šādām saimniecībām biežāk ir problēmas ar lopbarības sagādi, govju pareizu ēdināšanu un piena kvalitāti. Katru gadu stabili palielinās to govju skaits, kas tiek turētas saimniecībās virs 50 govīm. 2010.gadā šādās saimniecībās tika turētas 37.2% no visām govīm, bet 2011.gadā – 39.4%. Lopu blīvums bija 2.35 liellopi/ha.

32

Latvijas kopējā piena kvota 2011./2012.kvotas gadam bija noteikta 765 741 tonnu apmērā, no kā 747 127 tonnas veido valsts piegādes piena kvota un 18 614 tonnas – tiešās tirdzniecības piena kvota. Piegādes kvota 2011./2012 kvotas gadā veidoja 97.6% no kopējās piena kvotas. 2011./2012. kvotas gadā piegādātā piena apjoms bija 684 606 tonnas, līdz ar to piegādes piena kvotas izpilde sastāda 91.6%, kas ir par 4.5% vairāk kā iepriekšējā kvotas gadā. Tiešajā tirdzniecībā 2011./2012. kvotas gadā tika pārdotas 18 390.34 tonnas piena, kas salīdzinot ar iepriekšējo kvotas gadu ir par 1.2% vairāk un tās izpilde ir 98.8% apjomā.

To, ka piena ražošana joprojām ir sadrumstalota, liecina arī piena kvotas īpašnieku sadalījums pa ganāmpulku lielumiem. Īpašnieki ar 1– 5 govīm ganāmpulkā 2011. gadā veidoja 57% no kopējā saimniecību skaita. 2011.gadā būtiski palielinājies piena kvotas īpašnieku skaits ar 6 – 49 govīm ganāmpulkā. Kvotas īpašnieki ar 50 un vairāk govīm ganāmpulkā joprojām veido ļoti nelielu daļu no kopējā skaita – 5%, bet realizē vairāk nekā pusi (53%) no kopējā piena daudzuma. Būtisku piena daudzumu (39%) realizē saimniecības ar 6 – 49 govīm ganāmpulkā. Tikai 8% no kopējā pārdotā piena apjoma pārdod saimniecības ar 1 – 5 govīm ganāmpulkā (Avots: LDC).

Zemgales reģions lielākā teritorija daļa atrodas Zemgales līdzenumā, kurā ir auglīgas augsnes. Zemgales reģionā 2010. gadā bija 297 tūkst. ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ). Reģionā dominē velēnu karbonātu augsnes, kas piemērotas augstvērtīgu lauksaimniecības kultūraugu (rapsis un graudaugi) audzēšanai.

Zemgales reģionā nodarbojas arī ar piensaimniecību un gaļas liellopu audzēšanu. Reģistrēto liellopu skaits dots 2.1. tabulā.

2.1. tabulaLatvijā un Zemgales reģionā reģistrēto liellopu, slaucamo govju un

zīdītājgovju skaits

Teritorija Liellopi Govis Slaucamās govis ZīdītājgovisLatvijā 405712 193453 168825 24545

Zemgalē 72021 34654 31037 3614

Zemgale/Latvija, % 17.8 17.9 18.4 14.7

33

Zemgales reģionā uz 2012. gada 1. jūliju pēc LDC informācijas bija reģistrēti 72021 liellopi, tas ir ~ 17.8% no visiem Latvijā reģistrētajiem liellopiem (405712). No visiem reģistrētajiem liellopiem 34654 bija govis, tajā skaitā 31037 slaucamās govis un 3614 zīdītājgovis, tas ir 18.4 un 14.7% no Latvijā esošajām slaucamajām un zīdītājgovīm. Lielākie novadi pēc liellopu un slaucamo govju skaita procentos doti 2.1. attēlā.

Novads/Region Liellopi/Cattle Slaucamās govis/Dairy cow

2.1. att. Zemgales reģiona novadi ar lielāko liellopu un slaucamo govju īpatsvaru.

Zemgales reģionā visvairāk liellopu (11075), tajā skaitā slaucamo govju (5590) izvietots Dobeles novadā. Otrā vietā Zemgales reģionā pēc liellopu un slaucamo govju skaita atrodas Jelgavas novads, attiecīgi 9869 liellopi un 4866 slaucamo govju. Trešajā vietā pēc liellopu skaita (6885) bija Jēkabpils novads, bet pēc slaucamo govju skaita (2399) Jēkabpils ieņēma 4.vietu Zemgales reģionā. Trešajā vietā slaucamo govju skaita ziņā bija Bauskas novads (2420), kurā kopējais liellopu skaits bija ceturtais lielākais (6225).

Reģistrēto liellopu izvietojums pa Zemgales reģiona novietnēm bija atšķirīgs (2.2. tabula)

34

2.2. tabulaLatvijā un Zemgales reģionā reģistrēto novietni liellopu

sadalījums pēc novietņu lieluma

TeritorijaNovietņu lielums

Kopā 1-5 6-10 11-20 21-50 51-100 101-200 201-500 >500

Latvijā 33184 22650 3886 2871 2228 867 443 197 42Kopā Zemgalē 5237 3707 556 410 336 107 58 49 14

Zemgale/Latvija, % 15.8 16.4 14.3 14.3 15.1 12.3 13.1 24.9 33.3

Visi Zemgales reģionā audzētie liellopi uz 2012. gada 1. jūliju bija izvietoti

5237 novietnēs. Visvairāk liellopu – 3707 jeb 71% no visiem atradās ļoti mazās novietnēs ar dzīvnieku skaitu no 1 līdz 5. Zemgales reģionā 95.6% liellopu izvietoti novietnēs ar dzīvnieku skaitu līdz 50. Novietnes, kurās var izvietot vairāk par 200 liellopiem bija tikai 1.2%. Līdzīga tendence vērojama visā Latvijā.

Lai veiksmīgi vadītu piena ganāmpulku un plānotu augstāku izslaukumu no govs gadā liela nozīme ir ciltsdarbam. Pārraudzībā esošo govju skaits 2011.gadā bija 123.1tūkst. jeb 75% no visām slaucamām govīm. Salīdzinot govju produktivitāti par pēdējiem diviem gadiem, 2011. gadā vidējais izslaukums pārraudzībā esošām govīm ir palielinājies, vidēji no govs izslaucot 6128 kg piena, t.i., par 141 kg vairāk kā iepriekšējā pārraudzības gadā.

Zemgales reģionā pārraudzība tiek veikta apmēram 40% slaucamo govju. Pārraudzībā reģistrēto govju skaits 2011. gadā bija – 11473, kas ir tikai 9.3% no Latvijas slaucamo govju skaita, kurām tika veikta pārraudzība. Zemgales reģionā 2011. pārraudzības gadā slaucamās govis atradās 201 ganāmpulkā. Govju sadalījums pēc ganāmpulku lieluma dots 2.2. attēlā.

No visiem pārraudzībā esošajiem ganāmpulkiem 77% jeb 155 ganāmpulkos bija līdz 50 slaucamām govīm. Zemgalē visvairāk (44) bija ganāmpulki ar govju skaitu no 21 līdz 50. Ganāmpulki, kuros govju skaits lielāks par 50 govīm bija tikai 46. Vairāk par 500 slaucamām govīm bija 5 ganāmpulkos. Lielajos ganāmpulkos ar govju skaitu vairāk par 200 govīm atrādās 52% jeb 6014 no visām pārraudzībā esošajām Zemgales govīm.

35

2.2. att. Pārraudzībā esošo slaucamo govju sadalījums pēc ganāmpulku lieluma.

Zemgales reģionā slaucamo govju vidējais izslaukums 2011. pārraudzības gadā bija 6912.4 kg piena (2.3.tabula).

2.3. tabulaPārraudzībā esošo govju vidējā piena produktivitāte Zemgales reģiona

labākajos novados un vidēji reģionā 2010/2011. pārraudzības gadā

Novadi Govju skaits

Vidējā produktivitāteizslaukums,

kgtauku

saturs, %olbaltumvielu

saturs,%SŠS

x1000Aizkraukles 468 7730 4.16 3.30 331

Jelgavas 2598 7035 4.22 3.29 272Kokneses 1041 8810 4.07 3.30 264Pļaviņu 128 7057 4.51 3.31 319

Salas 36 7098 4.49 3.46 435Skrīveru 14 7311 3.99 3.20 259Viesītes 901 7272 4.31 3.28 350

Zemgalē kopā 11473 6912 4.28 3.29 298

36

Lielākais vidējais izslaukums iegūts Kokneses novadā, 8810 kg piena ar vidējo tauku saturu 4.07, vidējo olbaltumvielu saturu 3.30% un 264 tūkst. somatisko šūnu vienā mililitrā piena. Koknese novadā 2011. pārraudzības gadā 98% no visām novada govīm bija izvietotas 3 lielos ganāmpulkos ar govju skaitu 289, 299 un 437 govis.

Otrs lielākais izslaukums sasniegts Aizkraukles novadā – 7730 kg piena no govs, lai gan šajā novadā kopā laktāciju 2011. gadā bija noslēgušas tikai 468 govis. Trešais augstākais izslaukums iegūts Skrīveru novadā -7311 kg, kurā bija tikai viens ganāmpulks ar 14 govīm.

Astoņos Zemgales reģiona ganāmpulkos vidējais izslaukums no govs 2011. gadā pārsniedza 9000 kg piena (2.4. tabula).

2.4. tabulaZemgales reģiona labākie ganāmpulki pēc izslaukuma 2011. gadā

Saimniecība Govju skaits

Vidējā produktivitāteizslaukums,

kgtauku

saturs, %Olbalt.

saturs,%SŠS

x1000Z/s Brēķu Zvirgzdiņi 27 9272 4.10 3.44 259Z/s Gala Tuņķi 100 9323 4.41 3.39 455Z/s Palejkalni 177 9370 4.11 3.33 257Z/s Vecsiljāņi 299 9535 3.92 3.37 176Z/s Lejas Palsāni 165 9719 4.55 3.35 282IK WIL VAN HERK 289 10200 3.93 3.40 241Z/s Pilslejas 437 11378 3.78 3.45 104Z/s Kalna Dambrāni 526 11723 3.98 3.27 118

Augstākais izslaukums Zemgales reģionā bija 11723 kg, kas 2011. gadā bija arī lielākais izslaukums valstī. To ieguva Viesītes novadā z/s Kalna Dambrāni, kurā kopā bija 526 slaucamās govis. Latvijā trešais lielākais izslaukums 2011. gadā tika sasniegts z/s Pilslejas – 11378 kg, kas atrodas Kokneses novadā. Šajā saimniecībā bija 437 slaucamās govis. Zemgales reģionā ir vēl viena saimniecība, kuras vidējais izslaukums sasniedza 10200 kg, tā ir Kokneses novada saimniecība IK WIL VAN HERK ar 289 govīm. Visās šajās saimniecībās dominē Holšteinas melnraibās šķirnes govis, kuras ir ievestas Latvijā kā grūsnas teles un šeit atnesušās. Tagad ganāmpulkos ražo viņu meitas, kuru tēvi ir top buļļi, kuru bioprodukts importēts Latvijā.

37

Identificētās piensaimniecības problēmas Latvijā un Zemgalē:• Latvijas piensaimniecība joprojām ir sadrumstalota un ir ļoti liela daļa

saimniecību ar nelielu govju skaitu. Saimniecības ar lielu govju skaitu veiksmīgāk spēj piesaistīt finansu līdzekļus ražošanas modernizācijai un līdz ar to tās spēj efektīvi darboties un nodrošināt labu piena kvalitāti.

• Govju ģenētiskā kvalitāte lielā daļā saimniecību ir ļoti laba, tādēļ ir pieaudzis pieprasījums pēc vaislas telēm eksportam.

• Viena no galvenajām problēmām ir zemie platību maksājumi - īpaši zālājiem, jo zālāji ir galvenā lopbarības bāze piena lopkopībai.

• Intensīvām piensaimniecībām akcīzes nodokļa atbalsts ir daļējs, jo ar aptuveni 100 l/ha nepietiek, ja zālājus pļauj vairāk nekā divas reizes gadā.

• Zemā piena iepirkuma cena piensaimniekam. • Saimniecību īpašniekiem trūkst zināšanu par pārraudzības un ciltsdarba

nozīmi rentablas saimniekošanas nodrošināšanā. • Lauksaimniecības speciālistu trūkums gan universitātes, gan arodskolas

līmenī. • Piena kvalitāte.• Latvija vietējā tirgū var patērēt noteiktu daudzumu produktu, tāpēc liela

problēma ir importētie produkti, kas samazina patērēto Latvijā ražoto produktu īpatsvaru.

• Zemkopības ministrijas un tās pakļautībā esošo institūciju darbība. • Latvijas piena tirgus sadrumstalotība, kurā 2012. gada sākumā darbojās

38 pārstrādes uzņēmumi.

Risinājumi:• Būtu nepieciešama Latvijas piensaimniecības ilgtermiņa attīstības

programmas izveide. Vajadzētu iestāties ES piena ražotāju asociācijā, kas ir liels piena ražotāju lobijs ES.

• Aktīvs darbs pie Kopējās Lauksaimniecības politikas (KLP) izstrādes.• Latvijas piena pievienotās vērtības radīšana, lai pievienotā vērtība

nebalstītos uz lētākiem ražošanas līdzekļiem, bet gan uz resursu izmantošanas efektivitāti.

• Nepieciešams sakārtot tirdzniecības likumu. Iespējams, zemnieki veido savas veikalu ķēdes. Zemniekiem piederoša piena pārstrādes rūpnīca, kura 2012. gada septembrī tika atklāta Jelgavā. Rūpnīcā „Latvijas Piens ” sākti piena pieņemšanas un pārstrādes testi.

• Tirgus pieprasa intensīvu piena ražošanu, tādēļ būtu nepieciešams ieviest iekrāsoto degvielu, jo aktīvam piena ražotājam ir vismaz 2-5

38

pļāvumi gadā. Ja neievieš iekrāsoto degvielu Latvijas intensīvie piena ražotāji ir nostādīti nevienlīdzīgos konkurences apstākļos gan valsts, ES līmenī.

• Rūpēties par kvalitatīvu zālāju ierīkošanu un kopšanu, jo tā ir piensaimniecības galvenā barības bāze.

• Nepieciešams palielināt pārraudzībā esošo govju skaitu, lai būtu iespējams veikt mērķtiecīgu ciltsdarbu veicot dzīvnieku ciltsvērtēšanu, labāko dzīvnieku izlasi un pāru atlasi, kuras rezultāts būtu selekcijas efekts nākošajā paaudzē.

• Katrai šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijai vajadzētu veikt ciltsdarbu savā dzīvnieku šķirnē, jo Latvijā piena lopkopībā darbojas trīs šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijas.

• Veicot vaislas dzīvnieku eksportu, rūpēties lai labākie vaislas dzīvnieki netiktu izvesti, bet nodrošinātu savu ganāmpulku atražošanu.

• Liela vērība jāpiegriež saimnieku apmācībai, Latvijas lauksaimniecības universitātes mūžizglītības centrā piedāvājot izglītojošus kursus un seminārus.

• Neatkarīgāku, stingrāku kontroles sistēmu, lai līdz patērētājam nonāk droši pārtikas produkti un veidotos vienlīdzīga konkurence piena ražotāju starpā, izveidojot neatkarīgu piensaimnieku laboratoriju.

• Kvalitatīviem piena produktiem vieglāk konkurēt gan vietējā, gan eksporta tirgū. Strādāt pie dažādiem pasākumiem, lai Latvijas patērētājs labprāt izvēlas Latvijas preci.Zemgales reģions atrodas Latvijā, līdz ar to problēmas un to risinājumi

ir identiski visai Latvijai.

2.2. Cūkkopības nozares attīstības iespējas(L. Degola)

Cūkkopības nozare saražo 8% no kopējās lauksaimniecības produkcijas Latvijā. Latvijas cūku audzētāji spēj saražot 77% no cūkgaļas patēriņa. Šobrīd Latvijas tirgū ir tikai aptuveni 60% Latvijā ražotas cūkgaļas. Saražota cūkgaļa Latvijā 2010.gadā bija 37,2 tūkst. tonnu kautsvarā, bet saražots uz vienu iedzīvotāju 17 kg, kaut gan patēriņš bija 21,01 kg. Kopumā 2010.gadā cūkgaļas patēŗiņs 67 tūkst.t., salīdzinot ar 2009.gadu par 6 tūkst.t. mazāk (-8%), savukārt 2011. gadā cūkgaļas patēriņs, salīdzinot ar 2010. gadu , pieaudzis par 6%. Saražota cūkgaļa 2011.gadā 38 tūkst.tonnu kautsvarā. Tendence ir uzlaboties ārējās tidzniecības bilancei - eksporta apjomi aug

39

straujāk nekā importa. Eksporta apjomi 2011.gadā Latvijā pieauguši par 35%, bet imports kāpis tikai par 15%.

Uz Krieviju 2010.gadā eksportētas 14,3 tūkst. tonnu kaušanai paredzētas dzīvas cūkas, jeb 130 tūkst. dzīvnieku, jeb 5400 sivēnmāšu pēcnācēji, kas ir, apmēram, 24 no vienas sivēnmātes. Uz Poliju 2010.gadā eksportēti 48 tūkst. sivēnu, jeb 2000 sivēnmāšu pēcnācēji.

Analizējot 2010. gada importa un eksporta datus nākas secināt, ka Latvija uz Krieviju (kaušanai paredzētās nobarotās cūkas) eksportē 5500 sivēnmāšu pēcnācējus, bet uz Poliju vismaz 2000 sivēnmāšu pēcnācējus sivēnu veidā, tātad kopā eksportē 7,5 tūkst jeb 22,7% Latvijā esošo sivēnmāšu pēcnācējus. Savukārt Latvijā tika ievests 29 tūkst. tonnas cūkgaļas gadā jeb 379 tūkst. dzīvnieku, kas ir 16 tūkst. sivēnmāšu pēcnācēji.

Neskatoties uz to, ka eksports palielinās, tomēr cūku skaits Latvijā bijis ļoti svārstīgs, ar tendenci samazināties, kaut gan pēdējā pusgadā tas ir par 11% pieaudzis un ir tādā pašā līmeni kā iepriekšējā gadā.

Zemgale jau kopš seniem laikiem ir saukta par Latvijas maizes klēti. Zemgales saimniecībās atrodas 37-39% cūku no visas Latvijas kopējā cūku skaita (2.5. tabula). Šeit ir ne tikai visauglīgākās augsnes valstī, bet arī visvairāk lauksaimniecībai piemērotas zemes platības, 45,9 % no zemes kopplatības ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kas ir 19,8 % no Latvijas kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Šīs augsnes ir piemērotas graudaugu audzēšanai, kas ir galvenais barības līdzeklis cūkām.

2.5. tabulaCūku skaits Latvijā un Zemgalē (LDC Publiskā datu bāze)

Datums Latvijā, gab. Zemgalē, gab. Zemgalē, %1.07.2012. 290 413 107190 371.01.2012. 259 632 102485 391.07.2011. 288 566 81519 281.01.2011. 323 087 102416 32

Zemgales 20 novados ir ļoti atšķirīgs cūku un fermu skaits (2.6. tabula). No 19-21% no kopējā cūku skaita koncentrēts Auces, Bauskas, Dobeles novados. Vislielākais cūku komplekss atrodas Salas novadā – A/S Jēkabpils labība ar 27 493 cūkām, tas ir arī lielākais Latvijā. Novados ,kur ir visvairāk cūku, fermu skaits nav liels, 3-7 % no kopējā skaita, bet ,piemēram, Aknīstes, Krustpils, Neretas, kur cūku skaits ir tikai no 144-289, fermu

40

skaits ir no 8,2-10%. Liels cūku komplekss ir Dobeles novadā SIA Latvi Dan Agro ar 20 171 cūkām.

2.6.tabulaCūku un fermu skaits Zemgales novados (LDC Publiskā datu bāze)

Novadi

Uz 01.07.2012.

Cūku skaits % no kopējā skaita Fermu skaits % no kopējā

skaitaAizkraukles 1919 1.8 2 0.7

Aknīstes 197 0.2 24 8.54Auces 22 164 20.7 11 3.91

Bauskas 21 105 19.7 15 5.34Dobeles 23 005 21.5 17 6.05Iecavas 136 0.1 1 0.36

Jaunjelgavas 101 0.09 5 1.78Jēkabpils 470 0.4 42 14.9Jelgavas 1327 1.2 38 13.5

Kokneses 1252 1.2 7 2.5Krustpils 289 0.3 28 9.96Neretas 244 0.2 23 8.2

Ozolnieku 65 0.06 3 1.07Pļaviņu 0 0 0 0

Rundāles 95 0.09 2 0.7Salas 34 278 31.8 20 7.12

Skrīveru 8 0.007 2 0.7Tērvetes 253 0.24 10 3.56

Vecumnieku 157 0.15 12 4.27Viesītes 125 0.11 19 6.76

Kopā 107 190 100 281 100

Saimniecību sadalījums pēc cūku skaita ganāmpulkā uz 2012.gada janvāri parāda, ka no 1-9 cūkām ir 93 saimniecībās, kas ir apmēram puse (46%) no kopējā saimniecību skaita un 78 saimniecībās ir no 10-50 cūku (38%) (2.3.attēls). Tātad arī Zemgalē ir daudz saimniecību ar dažām cūkām, lai gan vairāk kā 72% cūku no kopējā skaita Zemgalē ir koncentrēts fermās, kur vairāk kā 5000 cūku. Šajās nelielās saimniecībās ir liels roku darbs, tajās nav jaunu, modernu cūku turēšanas un barošanas tehnoloģiju.

41

Cūku ganāmpulku lielums Zemgales saimniecībās atbilst visas Latvijas situācijai. Cūkgaļas galvenie ražotāji ir lielās cūku fermas Zemgalē. Lai gan mazās saimniecības vēl daudz, tomēr tām ir tendence samazināties. Zemgalē ir 90 saimniecību, kur atrodas no 1-9 sivēnmātēm, kas nozīmē, ka šīs saimniecības apgādā ar produkciju tikai ģimenes un vietējos apkārtnes iedzīvotājus.

Cūku ēdināšana mazās saimniecībās galvenokārt balstās uz pašražoto barības līdzekļu izēdināšanu: mieži, kartupeļi, pārtikas atkritumi, vasarā zaļbarība, ja ir tad piena pārstrādes produkti, papildus iepērkot proteīna papildbarību, minerālbarību un vitamīnu preparātus, lai gan bieži vien iztiekot arī bez tiem. Tādā ekstensīvā cūku audzēšanā tās tiek nobarotas līdz 110-130kg ar samērā garu nobarošanas periodu 8-9 mēn. Samērā neliels saimniecību skaits ir ar 10-50 sivēnmāšu. Tikai 4 saimniecībās sivēnmāšu skaits ir no 1000-5000. Cūkkopībā bioloģiskās saimniecības tik pat kā nav, jo cūku barošanā izmanto konvencionāli audzētus graudus un to pārstrādes produktus.

1 1 2 1 2

93

78

12 13

0

10

20

30

40

50

60

70

80

90

100

1-9 10-50 51-100 101-500 501-1000

1001-5000

5001-10000

10001-20000

<20000

Cūku skaits ganāmpulkā

Sai

mni

ecīb

u sk

aits

2.3.attēls. Saimniecību sadalījums pēc cūku skaita ganāmpulkā Zemgalē uz 01.01.2012. (LDC Publiskā datu bāze)

42

Šķirnes cūku audzēšanas saimniecību un cūku audzēšanas saimniecību darbību koordinē divas šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijas statusu ieguvušās organizācijas - SIA „Cūku ciltsdarba centrs” un SIA „Agrosels”.Ciltsdarba mērķu un uzdevumu sasniegšanai, minētās organizācijas realizē cūku ciltsdarba programmu, kura ir balstīta uz Latvijā audzējamām cūku šķirnēm – Jorkšīras, Landrases, Pjetrenas, Djurokas un Lielā Baltā. 2010.gadā ar šķirnes cūku atražošanu nodarbojās 14 saimniecības, bet 2011.gadā 13 saimniecības, kas ieguvušas šķirnes dzīvnieku audzēšanas saimniecības statusu un kurās salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem cūku selekcijā sasniegti labi rezultāti. Astoņas šķirnes cūku audzēšanas saimniecības ir Cūku ciltsdarba centra pārziņā un 5 realizē SIA Agrosels vaislas materiālu. Kopējais sivēnmāšu skaits 5172, no kurām “mātes” šķirnes ir Landrases un Jorkšīras šķirne. Ļoti neliels skaits sivēnmāšu ir “tēva” šķirnes Pjetrenas un Djuroka sivēnmātes.

Cūku Ciltsdarba Centram sadarbības partneri kuiļu bioprodukta piegādē ir “Norsvin Lietuva”. Tiek piegādāta Norvēģu Landrass, Jorkširas un Djurokas sķirņu kuiļu sperma.

Tikai divas škirnes cūku audzēšanas saimniecības atrodas Zemgales reģionā. Tās ir SIA ”Sēļi” Salas novadā ar cūku skaitu 5573 un SIA PF “Vecauce” ar cūku skaitu 7960 Auces novadā.

Zemgalē līdzīgi kā Latvijā kopumā, vislielākais īpatsvars ir Landrases škirnes cūkas 43,2 %, tad seko Jorkšīras un krustojumu cūkas (2.4.attēls). Cūkgaļas ražošanai izmanto atgriezeniskās, trīsšķirņu un četršķirņu krustošanā iegūtos pēcnācējus.

05

101520253035404550

Landrases Jorkšīras Krustojumi(M1)

Pjetrenes Djurokas

2.4. attēls. Cūku sadalījums pēc šķirnēm.

43

Īstenojot ciltsdarba programmu un mērķtiecīgi izmantojot augstvērtīgu vaislas kuiļu spermu, 2010. un 2011.gadā ir izdevies šķirnes saimniecībās sivēnmāšu auglību Latvijas Landrases šķirnes cūkām noturēt nemainīgā līmenī..

Zemgales novadā viena no lielākajām kautuvēm ir SIA„Gaļas pārstrādes uzņēmums Nākotne”, kas 2011.gadā apgrozījis 10,9 milj. Ls, kas ir par 28,7% vairāk nekā 2010. gadā, arī uzņēmuma peļņa 2011. gadā palielinājās par 29%.Uzņēmuma apgrozījums 2010. gadā bija 8,4 milj. Ls, un uzlabojumi 2011. gadā tiek saistīti ar Latvijas ekonomiskās situācijas stabilizēšanos un papildus ieguldījumiem uzņēmuma reklāmā. Kopumā realizētās produkcijas apjoms 2011. gadā bija 7281 tonna, un no šī apjoma uz Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm tika eksportētas 83,2 tonnas.

Cūkkopības nozare joprojām atrodas smagā situācijā sakarā ar graudu cenu pieaugumu un izdzīvo tās saimniecības, kurām ir savi lopbarības graudi, vai kautuves un mazumtirdzniecība.

2.7.tabulaGraudu iepirkuma cenas lopbarībai un dzīvu cūku realizācijas cenas.

Gads/mēnesis 2010/jūlijs 2011/janvāris 2011/septembrisKvieši, Ls t-1 85 160 125Mieži, Ls t-1 75 142 130

Barības pašizmaksa 100 kg cūkas nobarošanai vidēji, Ls 78 100 95

Realizācijas cena nododot cūku kautuvē dzīvmasā, Ls kg-1 0.8-0.84 0.7-0.74 0.84-0.88

Saimniecībām, kurām nepietiek savi graudi vai tos neaudzē, jāpērk par tirgus cenām, kas jau no 2011.gada janvāra ir nesamērīgi augstas pret cūku realizācijas cenām (2.7. tabula). Latvija atrodas nosacīti Eiropas nomalē un mazie apjomi, attālums no centriem sadārdzina barības izejvielas (soja, zivju milti, minerālvielu koncentrāti) rezultātā ražošanas pašizmaksa sadārdzinās par 10 - 20 EUR uz tonnu. Latvijas zemnieki saņem krietni zemākus ES tiešos maksājumus, pie kam Latvija ģeogrāfiski neatrodas izcili labvēlīgā apvidū, veģetācijas periods ir samērā īss, tāpēc graudaugu ražas un ieguldījums to iegūšanai nekad nebūs vienāds ar valstīm, kur veģetācijas periods ir garāks. Vēsturiski Latvijā un arī Zemgalē ir izveidojusies situācija, ka lielākā daļa fermu ir mantotas no kopsaimniecības laikiem ar tur esošo

44

infrastruktūru un izvietojumu, kā arī tika privatizētas bez lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Mazām saimniecībām trūkst finansējuma, lai modernizētu ražošanu, iegādātos lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Banku kredīta speciālisti nozari uzskata par ļoti riskantu un atsakās kreditēt. Tāpat ir problēmas ar dzīvnieku līķu savākšanu. To veic uzņēmums- monopolists, kura pakalpojumi ir obligāti. Tas sastāda 86 LVL par tonnu. Mēslu glabāšana 7 mēnešus un izvešana uz klienta l/s zemēm ar savu transportu un pilnas cenas degvielu, ja nav sava lauksaimniecības zeme. Tāpēc mazās saimniecības samazinās un paliek tikai lielražotāji.

Nozares attīstības mērķi:• Vides jomā ir par sabiedrībā un vidē integrētu ražošanas attīstību. • Iestrādāt likumdošanas priekšlikumos normas, kas nosaka

lauksaimniecības dzīvnieku relatīvo blīvumu konkrētā teritorijā (piemēram: 15000 cūku 3 km rādiusā);

• Pozitīva sabiedriskā viedokļa veidošana par Latvijas cūkgaļas ražotājiem un pašu produktu. Kā, piemēram, sadarbība ar gaļas pārstrādātājiem kopīgi īstenojot projektu “Lauksaimniecības produktu informēšanas un veicināšanas sistēma”. Kas paredz dalību nacionālajā pārtikas kvalitātes shēmā, kur visi ražošanas posmi ir izsekojami un vērš patērētāju uzmanību uz produkta kvalitāti, nekaitīgumu, uzturvērtību un veselīgumu. Ievērotiem dzīvnieku labturības standartiem un vides aizsardzības prasībām saimniecībā.

Likumdošana: • Sistemātisks darbs ar likumu izstrādātājiem: nodokļu politika (

samazinātais PVN pārtikai, subsīdiju aplikšana ar nodokļiem, darba, spēka nodokļu apmērs u.t.t.), ar konstruktīviem priekšlikumiem piedalīties nozares darbību regulējošo normatīvo aktu izstrādāšanā, labošanā.( ciltsdarba likums, dzīvnieku apzīmēšana turēšana u.t.t) Tirdzniecība:

• Latvijas tirgū - palielināt par 5% Latvijā ražotas gaļas patēriņu. Pēc dažādiem datiem Latvija nodrošina sevi 50 - 60% apmērā no cūkgaļas vajadzības. Šāda situācija ir jau ilgāku laika posmu. Katras valsts mērķis ir pašpatēriņa nodrošinājums;

Eksports:• Panākt ražotas cūkgaļas atpazīstamību un pārdošanas apjomu

palielināšanos Krievijā, kā arī Eiropā. Par cūkkopības saimniecībās

45

izaudzēto nobarojamo cūku gaļas kvalitāti ir labas atsauksmes gan no vietējiem gaļas pārstrādātājiem, gan arī ārzemēs, uz kurieni notiek dzīvu cūku eksports.

• Izveidot un ieviest dzīvē savu unikālu LCAA piederošu cūkgaļas zīmolu. Savs zīmols , kas pircējam skaidri pateiktu – dzimis, audzis, pārstrādāts Latvijā.

• Izveidotā cūkaudzētāju kooperatīva ietekmes palielināšana. Pirms diviem gadiem 9 cūku audzēšanas saimniecības nolēma izveidot lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvu, kura mērķis ir organizēti pārdot Latvijas cūku audzētāju produkciju darbības koordinācijai tirgus veidošanā.

Ciltsdarbs: • Saglabāt esošo genofondu. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas

cūkkopības selekcijas organizācijas ir mērķtiecīgi strādājušas pie tā, lai varētu piedāvāt patērētājiem kvalitatīvu gaļu ar izcilām garšas īpašībām. Tas panākts ar vietējo ģenētiku, kura uzlabota ar Eiropas un Skandināvu ģenētiku.

• Jāsaglabā Latvijas Baltās cūku šķirne, kas ir Latvijā iekļauta ģenētisko resursu saglabāšanas programmā. Problēmas ir ar infekcijas slimībām ganāmpulkā un mazais pieprasījums tirgū pēc šādas cūkgaļas. 2007.gadā Latvijas Baltās šķirnes cūku populācijā, kas atbilst ģenētisko resursu prasībām, bija 532 iekļauti dzīvnieki. Latvijā palikušas tikai 3 saimniecības ar 66 dzīvniekiem. Zemgales reģionā saimniecībās Latvijas Baltās šķirnes cūkas nav.

• Vienotas prasības cūku selekcijas datu uzskaites programmas ieviešanā. Latvijā ir izveidota datu uzskaites datorprogramma ”Seleks C” kura no 2012.gada. 1. janvāra darbosies „on-line” režīmā. Ar šo programmu strādā ne tikai visas šķirnes saimniecības, bet arī cūku pārraudzības saimniecības tādējādi nodrošinot atgriezenisko saiti ar šķirnes saimniecībām no kurām iepirktas vaislas cūciņas un kuilīši

Izglītība: • Sadarboties ar citām lauksaimnieku organizācijām un valsts

institūcijām vidējā posma lauksaimniecības speciālistu apmācībā un prakses vietu nodrošināšanā cūkkopības saimniecībās. Mērķa stipendiju piešķiršana lauksaimniecību studējošiem jauniešiem, lai motivētu studentu pēc studiju beigšanas doties strādāt uz stipendijas piešķīrēja lauksaimniecības uzņēmumu. Šobrīd SIA Baltic Breeders

46

piedāva stipendiju Lauksaimniecības universitātes zootehnikas un veterinārmedicīnas studentiem.

• Kvalifikācijas celšanas un praktisko semināru rīkošana cūku audzētājiem. Citu nozaru ietekme un sadarbība:• Graudkopība ir cieši saistīta ar lopkopību un otrādi. Lopu barošanai

ir nepieciešami graudi, bet graudu audzēšanā dzīvnieku mēsli, kas samazina lauku mēslošanas izmaksas. No visām ražošanas izmaksām cūkkopībā 70% sastāda barības izmaksas, kur viena no galvenajām izejvielām ir graudi.

• Sadarbība ar cūku uzpircējiem – kautuvēm un gaļas pārstrādātājiem. Norēķinu termiņi ar saimniecībām pat līdz 90 dienām, kas būtiski ietekmē naudas plūsmu. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas cūku audzēšanas uzņēmumi likvidētajās un bankrotējušās kautuvēs ir pazaudējuši aptuveni 4 miljonus LVL. Ir izveidojusies situācija, kad cūkgaļas sadārdzinājums veidojas arī uz lielo pieskaitīto izmaksu rēķina kautuvēs ( PVD pakalpojumi, Ražošanas atkritumu utilizētāja monopola ”Reneta”). Nonākot gala produktam – gaļai un tās izstrādājumiem veikalu vitrīnās tās sākuma izcelsme kļūst zināmā mērā „anonīma”. Šobrīd ir iestrādes ar lielajiem veikalu tīkliem par Latvijā ražotas gaļas atpazīstamības veicināšanu un izcelšanu. Kur ļoti, noderētu sava cūkgaļas ražotāju preču zīme.

• Perspektīvā sadarbība ar biogāzes ražotājiem (vai pie lielajām fermām celt pašiem ar ES fondu atbalstu) tādējādi samazinot smakas no mēslu krātuvēm un radot pievienoto vērtību – siltumu un enerģiju.

• Nepieciešama sadarbība ar dažāda līmeņa lauksaimniecības skolām, jo akūti trūkst speciālisti ar zināšanām un vēlmi strādāt lauksaimniecības uzņēmumos praktiski (zootehniķi, veterinārārsti, agronomi, mehāniķi).

• Nacionālās subsīdijas ciltsdarbam. • Kopējā valsts lauksaimniecības politika, kas būtu vērsta uz gaļas nozares

attīstību. Risinājumi nozares pastāvēšanai:• Nozarei labvēlīga kopējā valsts politika; • Finansiālās iespējas nozares modernizācijai; • Augstvērtīga genofonda saglabāšana; • Caur citiem resursiem alternatīvi peļņas avoti. ( biogāze) ;• Lai saglabātu darba vietas laukos nozares daļēja pārstrukturizācija

izmantojot ES fondu atbalstu.

47

2.3. Zirgkopības nozares attīstības iespējas(G. Rozītis)

Šodien Zemgalē zirgi sastopami 298 ganāmpulkos, kas izvietoti 9 Zemgales Lauku atbalsta dienesta (LAD) dalījuma novados un Jelgavas pilsētā. Zirgu ganāmpulku lielums svārstās no 1 līdz 55 zirgiem vienā ganāmpulkā. Pārsvarā tomēr ir ganāmpulki, kuros ir tikai viens zirgs. Parasti, šis zirgs kļūst gandrīz par ģimenes locekli, bet saimniecība nodarbojas ar pavisam citu ražošanas virzienu. Starp šiem ganāmpulkiem ir arī tādi zirgi, kuru īpašniekiem pašiem nemaz nav zirgu mītņu vai staļļu. Šo zirgu īpašnieki savus zirgus izvieto lielāko zirgaudzētavu staļļos, maksājot nomas maksu par zirga uzturēšanu. Savukārt lielāko zirgu staļļu īpašniekiem tas ir stabils ienākumu avots. It īpaši šādas zirgu pansijas attīstās lielāko pilsētu tuvumā, jo zirgu īpašnieki dzīvo dzīvokļos. Lielāko ganāmpulku īpašnieki veic jauniešu piesaisti, iemācot viņus jāt un apieties ar zirgiem. Šiem ganāmpulkiem jāveic arī ciltsdarbs, kas saistīts ar šķirnes atražošanu.

2.8. tabulaZirgu ganāmpulku skaits un to lielums

N.P

.K.

NovadsZirgu

ganāmpulku skaits

Ganāmpulki ar vienu

zirgu

Ganāmpulki ar zirgu

skaitu virs 5 zirgiem

Lielie ganāmpulki

ar zirgu skaitu 30-50 zirgiem

1. Auces 11 10 1 -2. Bauskas 34 32 2 -3. Dobeles 35 30 5 -4. Iecavas 21 18 3 -5. Rundāles 20 19 1 -6. Jelgavas 54 48 5 17. Ozolnieku 27 20 6 18. Tērvetes 15 11 3 19. Vecumnieku 51 43 6 2

10. Jelgavas pilsēta 30 28 1 1 KOPĀ ZEMGALĒ 298 259 33 6

48

Analizējot situāciju, rekomendējam ciltsdarba organizācijām zirgkopībā par šķirnes zirgu audzēšanas saimniecībām atzīt lielās zirgu audzēšanas saimniecības, kur zirgu kopskaits ir tuvu 50 zirgiem un kur ir ciltsdarbu izprotoši un izglītoti speciālisti. Šo saimniecību galvenais uzdevums ir pilnveidot un attīstīt Latvijas siltasiņu zirgu šķirnes abu tipu zirgu audzēšanu.

Runājot par šķirnēm Latvijā vēsturiski jau 1937. gadā ir apstiprināta Latvijas siltasiņu zirgu šķirne un tajā izveidojušies divi tipi, tādēļ šīm saimniecībām rekomendējam:

Ciltsdarba pilnveidošanai ar Zemkopības ministrijas palīdzību nepieciešams apvienot Latvijā darbojošās divas ciltsdarba organizācijas, kā vienu ciltsdarba organizāciju, kurā kā gala produkts atspoguļojas Latvijas siltasiņu zirgu šķirnes ciltsgrāmata.

Starptautiskajā pasaules sporta zirgu audzēšanas federācijā (WBSFH) Latvijai jābūt pārstāvētai ar vienu organizāciju, kas ir kā ciltsgrāmatas turētāja.

Vienotai ciltsdarba organizācijai jāveido zināma ciltsdarba sistēma zirgkopībā sākot no izlases, pāru atlases. Kumeļu vērtēšanas un izlases. Jaunzirgu darbaspēju pārbaudēm un tās metodikas izstrādi. Vaislinieku sertifikāciju. Vaislas ķēvju izvērtēšanu un labāko prēmēšanu, veidojot prēmēšanas sistēmu. Visā šķirnes selekcijas darbā lielāka vērība piegriežama vaislas ķēvju kvalitātei.

Zemkopības ministrijas normatīvajos aktos jāievieš šķirnes vēsturiskais, jau 1937. gadā pieņemtais šķirnes nosaukums Latvijas siltasinis. Tas viesīs pilnīgu skaidrību par Latvijā audzētajām vēsturiskajām šķirnēm un šķirņu grupām:

Latvijas siltasinis, ciltsmarka (Ls);Latvijas ardenis (La);Latgales rikšotājs (Lr).

Saimniecībām noteikt konkrētus ciltsdarba mērķus attiecīgo šķirnes tipu audzēšanai, nosakot sporta zirgu audzēšanas virzienus, konkūram un iejādei, draivinga zirgu audzēšanai, tūrismam, reitterapijai, kur būtiski pielietot ir ģenētiskos resursus.

Ciltsdarba ietvaros jāveic plašāka sadarbība ar Latvijas jātnieku federāciju.

Izvērtēt un noteikt konkrētas jaunzirgu darbaspēju pārbaudes vietas.

49

2.4. Aitkopības nozares attīstības iespējas(D. Kairiša)

Aitkopībai Latvijā ir senas tradīcijas. Aitu skaita maksimums bija sasniegts 1938. gadā - 1.4 miljoni aitu, bet minimums 20. gs. beigās, tikai nepilni 30 tūkstoši. Pēdējo gadu laikā arvien palielinās reģistrēto aitu skaits. Kā liecina Lauksaimniecības datu centra informācija, tad uz 2012. gada 1. jūliju reģistrēto aitu skaits Latvijā pārsniedza 98000 robežu, kas ir par 5 tūkstošiem vairāk kā 2011. gada 1. jūlijā. Aitkopības nozare ir trešā skaitliski lielākā lopkopības nozare Latvijā.

Aitu audzētāju darbu vada 1998. gadā izveidotā „Latvijas Aitu audzētāju asociācija”, kas tagad pārdēvēta par biedrību „Latvijas Aitu audzētāju asociācija”. Biedrības mērķis: radīt labvēlīgu vidi aitu audzēšanai, un attīstīt aitkopību kā peļņu nesošu ilgtermiņa nozari, kas ļauj saimniekot videi draudzīgi un uzlabot dzīves kvalitāti.

Pieredze liecina, ka aitkopības nozares attīstība ir iespējama arī intensīvai lauksaimniecībai nelabvēlīgos apvidos, kā, piemēram, Latgales un Kurzemes zonās, kā arī Vidzemē. Lai gan Zemgali uzskata par Latvijas graudkopības novadu, tomēr mazo zemes platību īpašnieki nodarbojās arī ar aitu audzēšanu. Latvijā kopā, tai skaitā Zemgalē reģistrēto aitu skaits apkopots 2.9. tabulā.

2.9. tabulaLatvijā un Zemgalē reģistrēto aitu skaits 1.07.2012. (LDC dati)

Rādītāji Aitu skaits, kopā Aitu mātes Vaislas teķiLatvijā 98580 43253 207

Zemgalē 10510 3555 28Reģistrētas Zemgalē no kopējā skaita Latvijā, % 10.7 8.2 13.5

Zemgales novados audzēto aitu skaits ir pārsniedzis 10 tūkstošu robežu, pie kam 33.8% ir aitu mātes. Reģistrēto vaislas teķu skaits liecina, ka saimniecības nav pilnībā iesniegušas informāciju par lecināšanai izmantotajiem vaisliniekiem, jo piemērojot dabīgo lecināšanu katrā ganāmpulkā ir jābūt vismaz vienam vaisliniekam. Kā liecina 1. tabulā apkopotie rezultāti, tad Zemgalē reģistrētas tikai 10.7% no kopējā aitu skaita Latvijā. Aitu māšu skaits ir vēl niecīgāks, tikai 8.2%. Aitu skaita īpatsvars Zemgales novados apkopots 2.5. attēlā.

50

2.5. att. Aitu īpatsvars (%) Zemgales reģiona pagastos.

Lielākais aitu skaits reģistrēts Jelgavas novadā, kas ir 14% no visām šajā reģionā reģistrētajām aitām. Nākošais lielākais aitu audzēšanas novads ir Bauskas (10%), tad Aknīstes un Viesītes (9%), Vecumnieku un Kokneses (8%). Mazākais aitu skaits reģistrēts Rundāles, Skrīveru un Tērvetes novados, attiecīgi 24, 82 un 99 aitas.

Zemgalē pamatā audzē: Latvijas tumšgalves (LT), Romanovas (R) šķirnes aitas, ka arī dažādu šķirņu krustojumus, bet kā vaislinieki tiek izmantoti arī Vācijas Merino vietējās (VMV), Oksfordaunas (OX) un Tekselas (T) šķirnes teķi.

2.6. att. Latvijas tumšgalves (LT) šķirnes aitu ganāmpulks.

51

Ganāmpulku atjaunošanai ir nepieciešamas kvalitatīvas jaunaitas. Latvijā uz 01.07.2012. gadu ir apstiprināta 41 šķirnes aitu audzēšanas saimniecība, no kurām, divās audzē Vācijas merino vietējās šķirnes aitas, bet pārējās 39 audzē Latvijas tumšgalves šķirnes aitas. Kopējais šķirnes aitu māšu skaits ir pārsniedzis 4000. Zemgalē ir tikai 3 (7% no visām šķirnes saimniecībām) šķirnes aitu audzēšanas saimniecības, kurās audzē mātes šķirņu grupā iekļautās LT aitas (skat. 2.6. att.). Aitu māšu un teķu skaits, dzīvmasa un vilnas ieguve šķirnes aitu audzēšanas saimniecībās Zemgalē apkopota 2.10. tabulā.

2.10. tabulaAitu māšu un teķu skaits, dzīvmasa un vilnas ieguve šķirnes aitu

audzēšanas saimniecībās Zemgalē

Novads Aitu mātes Vaislas teķiskaits dzīvmasa,

kgvilnas

nocirpums, kgskaits dzīvmasa,

kgvilnas

nocirpums, kgAknīste 95 67.3 4.5 3 129.0 6.4Aknīste 44 74.6 4.6 2 103.5 5.7Jelgava 106 61.2 4.1 4 113.3 6.2

Šķirnes aitu audzēšanas saimniecībās Zemgalē 2011./ 2012. pārraudzības gadā bija novērtētas 245 aitu mātes, kuru dzīvmasa pārsniedza 60 kg, bet vilnas nocirpums – 4.0 kg un 9 vaislas teķi, kuru dzīvmasa pārsniedza 100 kg un vilnas nocirpums - 5.5 kg. Vidējie rezultāti atbilst ciltsdarba programmā izvirzītajām prasībām. Šķirnes aitu skaits Zemgales reģionā ir tikai 6.9%, kas norāda uz nepietiekošu vaislas materiāla piedāvājumu.

Saimniecības ienākumus galvenokārt ietekmē jēru ieguve un saglabāšana. Vidēji pārraudzības ganāmpulkos Latvijā aitu māšu auglība ir 171%, bet jēru izaudzēšana līdz atšķiršanai no mātēm – 91%, kas uzskatāmi par labiem rezultātiem. Zemgalē šķirnes aitu audzēšanas saimniecībās 2011./2012. pārraudzības gadā atnesās 233 no reģistrētajām aitu mātē, jeb 95%. Atnesušos māšu auglība bija robežās no 164 – 200% (skat. 2.11. tab.).

52

2.11. tabulaAitu māšu auglība un jēru skaits metienā

Novads Atnesušās aitu mātes

Aitu māšu auglība %

Jēru skaits metienā1 2 3 4

Aknīste 91 192 16 134 21 4Aknīste 42 200 4 68 12 0Jelgava 100 164 37 124 3 0Kopā 233 181 57 326 36 4

Lielākais jēru skaits piedzimuši kā dvīņi – 326 jeb 77%, bet pēdējo gadu laikā, uzlabojot aitu ēdināšanu, ir palielinājusies arī trīņu ieguve – 36 (8.5%). Ir iegūti arī četri jēri vienā metienā, kas LT šķirnes aitām ir liels retums.

Identificētās problēmas:• Zemgalē audzēto aitu skaits ir neliels - nedaudz virs 10 tūkstošiem. No

visām Latvijā audzētām aitām tas ir 10.7%. Lielākais skaits aitu tiek audzētas gaļas ieguvei.

• Šķirnes aitu skaits Zemgales reģionā ir tikai 6.9%, kas norāda uz nepietiekošu vaislas materiāla piedāvājumu, kā rezultātā tiek audzētas nezināmas izcelsmes aitas.

• Reģistrēto vaislas teķu skaits Zemgalē (28) liecina, ka saimniecības nav iesniegušas informāciju par lecināšanai izmantotajiem vaisliniekiem, jo piemērojot dabīgo lecināšanu katrā ganāmpulkā ir jābūt vismaz vienam. Saimniecības neveic pārraudzības darbu, tāpēc arī lielākā daļa vaislas teķu nav sertificēti.

• Latvijā pastāvošā likumdošana paredz visu aitu apzīmēšanu līdz 20 dienu vecumam, neatkarīgi no plānotā izmantošanas virziena: gaļai vai vaislai. Eiropas Savienības direktīvas pieļauj gaļai realizējamo jēri apzīmēšanu līdz to realizācijai, bet ne vēlāk kā 6 mēnešu vecumā.

• Aitas Latvijā, tai skaitā arī Zemgalē, vasaras sezonā gana, bet ziemā to barošanai izmanto sienu, skābsienu un graudus. Liela daļa ganību netiek pareizi koptas, bet mitrās vasaras ir kā iemesls nekvalitatīva siena un skābsiena ieguvei, paaugstinot jau tā lielās barības izmaksas.

• Rudenī pieaug klaiņojošo suņu un meža zvēru uzbrukumi aitu ganāmpulkiem. Mežacūkas iznīcina iekoptos zālājus.

• Īpašnieki nav gatavi iesaistīties nozares problēmu risināšanā, tikai 3% aitu audzētāju ir biedrības „Latvijas Aitu audzētāju asociācija” biedri. Tas skaidrojams ar lielu sīko (līdz 10 aitu mātes) saimniecību skaitu.

53

• Saimniecību īpašniekiem trūkst zināšanas par aitu turēšanu, kopšanu, barošanu, kā arī zālāju ierīkošanu un kopšanu.

Rekomendācijas aitkopības nozares attīstībai:• Sadarbībā ar v/a „Lauksaimniecības datu centru” un biedrību ”Latvijas

Aitu audzētāju asociācija”(LAAA) veikt saimnieku izglītošanu par aitu pārraudzības darba nepieciešamību ganāmpulku izkopšanā.

• Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Mūžizglītības centrā piedāvāt izglītojošus kursus aitu audzētājiem.

• Izmantot Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra atbalstu un Valsts Lauku tīkla finansējumu organizēt aitkopības kursus un izglītojošus seminārus.

• Sadarbībā ar LLU zinātniekiem turpināt pētniecības darbu par krustošanas nozīmi jēru ātraudzības un liemeņu kvalitātes uzlabošanā, kā pētījuma bāzi izmantojot LAAA vaislas teķu pārbaudes staciju „Klimpas”.

• Sadarbībā ar v/a „Lauksaimniecības datu centrs” risināt jautājumu par gaļas saimniecībās kaujamo jēru apzīmēšanas procedūru.

• Vaislas dzīvnieku tirdzniecības stabilizācijai, veidot uz Skrepi slimību rezistentus ganāmpulkus. LAAA 2012. gadā noslēdza līgumu ar molekulārās ģenētikas laboratoriju Vācijā. Sagatavoti un pārbaudei nosūtīti visu šķirnes saimniecībās turēto aitu māšu un audzējamo aitu asins paraugi.

• Sadarbībā ar Zemkopības ministriju, izstrādāt investīciju programmas pamatojumu zālāju ierīkošanai un kopšanai, no meža zvēriem pasargājošu žogu un viegla tipa mītņu sagatavošanai.

• Stiprināt aitu audzētāju sadarbību ar Lietuvas, Igaunijas un citu valstu aitu audzētājiem.

2.5. Kazkopības nozares attīstības iespējas(E.Aplociņa, K. Piliena, L. Apine)

Pašreizēja situācija Latvijas lauksaimniecībā liek zemnieku saimniecībām meklēt iespējas jaunu biznesa veidu attīstīšanai, un kā viena no virzieniem varētu minēt bioloģisko lauksaimniecību kazkopību. Oficiāli kazkopība un arī bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā sevi ir pieteikusi kopš 1991.gada, taču par nopietnu nodarbošanos netika uzskatīta ilgi. Tikai pēdējos piecos gados kazkopības ražotie produkti sāk biežāk parādīties Latvijas tirgū. Pircējam

54

vispirms ir jāpārliecinās, ka tie viņu veselībai ir vislabākie, un tikai abpusēja izpratne patērētāja un ražotāka starpā veicinās šīs pārtikas izplatību tirgū. Kazkopības produkcijas ražotājiem un patērētājiem palīgā jānāk zinātnei, kas pierādīs šo produktu drošumu, veselīgumu, kā arī rentablas ražošanas iespējas.

Savulaik kazu audzēšanu Latvijā neuzskatīja par nopietnu nodarbošanos un reti kurš laucinieks svārstījās, ko turēt – govi vai kazu. Tika gan runāts par kazas piena priekšrocībām un veselīgumu, taču tas nebija īsts pamudinājums nodarboties ar šā mājdzīvnieka audzēšanu. Savukārt pasaulē daudzviet šis lopiņš ir tradicionāla vērtība – piemēram, Vācijā pat vienā ganāmpulkā ir vairāk nekā 1000 ragaiņu un viņu saražotais piens pārtop siera rituļos, krējumā, biezpienā, jogurtā, kas noietu atrod ne tikai savā zemē, bet arī aiz tās robežām.

Pie mums visā valstī pirmo kazu tūkstoti sasniedza tikai 2002 .gadā. Lai arī skaitļi aug, nevarētu teikt, ka nozare dzīvotu zaļi. Nav īsti noieta produkcija– to atzīst kazu audzētāji. Turklāt, lai iekļūtu tirgū, jāatrod sava niša– ar savu īpašu produktu. Taču to izdarīt ir ļoti grūti. Vairākums darbojas kā mājražotāji, pārdodot savu produkciju tirgū vai saviem kundēm, un tikai retais ir «iespiedies» veikalu tīklos.

Uzlabojoties kazu audzēšanai un ēdināšanai, kazu izslaukums palielinās, augsti produktīvo kazu ražība pārsniedz 800 kg piena laktācijā. Šādus rādītājus nodrošina arī ģenētiskais potenciāls, kas ir sasniegts selekcijā veicot mērķtiecīgu darbu dzīvnieku atlasē, novērtēšanā.

Latvijas klimats ir atbilstošs, lai šeit varētu audzēt piena un gaļas kazas. Kazkopības nozarei ir sava vieta Latvijas laukos. Tā var būt kā alternatīva nozare tradicionālai piena un gaļas nozarei. Kazkopības nozares attīstība Latvijas laukos ir vajadzīga ainavas veidošanā. Kazas ļoti labi var izmantot dabīgo pļavu noganīšanā. Šādu praksi izmato citās ES valstīs – Vācijā, Francijā.

Latvijā ražoto kazas pienu produkcijas cena ir konkurētspējīga ar citās ES valstu piena produktu cenām, tāpēc ir svarīgi attīstīt nozari, ražot vairāk pienu, lai eksportējot šos produktus, tas būtu ekonomiski izdevīgi.

Latvijā, kazkopības nozari koordinē Biedrība „Latvijas kazkopības biedrība” un Biedrība ”Latvijas Kazu audzētāju apvienība”. Biedrību galvenie mērķi: Sakārtot kazu audzēšanas nozari Latvijā, veicināt nozares attīstību un palielināt kazkopības produkcijas konkurētspēju vietējā un ES tirgū, attīstīt ciltsdarbu.

55

2.12. tabula Kazu skaits Latvijā laika periodā no 2001. – 2012.gadam

Gads Ganāmpulku skaits Kazu skaits2001. 1402 21052002. 877 28072003. 990 35842004. 1210 48232005. 1699 67592006. 2126 86262007. 2372 106112008. 2634 123202009. 2740 129732010. 2800 132392011. 2855 134922012. 2909 14432

Avots: Lauksaimniecības datu centrs

Pēc VIA LDC datiem uz 01.07.2012 Latvijā ir reģistrētas 14432 kazas. Kazas audzē gan piena, gan gaļas ražošanai. Latvijā piena ražošanai izplatītākās šķirnes ir Latvijas vietējā kaza, Zānes, Alpu un Vācijas baltā dižciltīgā kaza. Gaļas ražošanai Latvijā ir ievestas piena–gaļas šķirne Anglo Nubijas un gaļas šķirne Būru kazas. Tiek audzētas pārsvarā Latvijas Vietējās kazas- 85%, Zānes kazas -9,0% , pārējos 6% sastāda –Alpu, Tīringenas, Togenburgas, Būru un c.

Tomēr, ja mēs analizējam esošo dzīvnieku skaitu ganāmpulkos, tad lielākais īpatsvars no visiem ganāmpulkiem ir ar mazu dzīvnieku skaitu. Pamatā šajās saimniecības kazas piens tiek izmantots pašpatēriņam. Visvairāk ir saimniecības ar 1-5 kazām – 84 %, un šādās saimniecībās tiek turētas 40 % kazas. Liela daļa ir saimniecības ar 6-10 kazām – 10 %, un šādās saimniecībās ir 17 % kazas. Lielu saimniecību skaits ir ļoti mazs. Saimniecības, kurās ir vairāk par 100 kazām, sastāda tikai 0,4 % no kopējā saimniecību skaita, taču kazu skaits šādās saimniecībās sastāda 15 % no kopējā kazu skaita Latvijā. Analizējot datus trīs gadu periodā redzams, ka nav būtiskas tendences palielināties lielo saimniecību īpatsvaram, kā arī kazu kopskaitam lielajās saimniecībās.

Zemgales reģionā ir koncentrēts ap 16 % kazu ganāmpulku vai 15% dzīvnieku, bet kazkopība kā nozare populārāka ir Latgales un Vidzemes

56

reģionos. Zemgales reģionā visvairāk kazu ir Viesītes, Vecumnieku un Ozolnieku novados, kur ir arī vieni no lielākajiem kazu ganāmpulkiem Zemgalē.

2.13. tabulaKazas bioloģiskajā lauksaimniecībā

Reģions

BLS saimniecību

skaits ar dzīvniekiem

%BLS

saimniecības ar kazām

%BLS kazu skaits

%

Latvija 2405 100 110 100 2635 100Pierīgas reģions 277 12 9 8 255 10

Vidzemes reģions 625 26 38 35 1149 44Kurzemes reģions 229 9 19 17 700 26Zemgales reģions 257 11 11 10 281 11Latgales reģions 1017 42 33 30 250 9

Zemgales reģionā, kur auglīgo augšņu dēļ populārāka nozare par lopkopību ir augkopība, un it īpaši graudkopība, tomēr savu vietu ir atradušas arī 257 bioloģiskās lopkopības saimniecības, no kurām 11 saimniecības nodarbojas tieši ar kazu audzēšanu. Dažas no šīm saimniecībām ir pietiekoši lielas, lai spētu ar saviem kazkopības produktiem nodrošināt Zemgales reģiona patērētājus, kā arī veicināt lauku tūrisma attīstību reģionā.

Ganāmpulku lielums ir ļoti dažāds, pamatā šajos ganāmpulkos ir 20 - 50 slaucamas kazas. Viena no lielākām saimniecībām Zemgales reģionā ir LTD Līcīši – 80 slaucamas kazas, kas Latvijas tirgum piedāvā kazas pienu un to produktus. 2011. gadā Pārtikas veterinārā dienestā ir reģistrētas 14 saimniecības kā mājražotājas kazas piena pārstrādē. Latvijas tirgum no kazas piena produktiem visvairāk tiek piedāvāti dažādi mīkstie un svaigie sieri, nelielos daudzumos – jogurts, kefīrs, sviests, pasterizēts kazas piens.

Lai popularizētu kazkopību, vairākas saimniecībās tiek nodrošināti lauku tūrisma pakalpojumi, kuru ietvaros piedāvā: Dzīvnieku apskati, sniedz informāciju par dzīvnieku audzēšanu, kopšanu, piedāvā produkcijas degustāciju un iegādi.

Neraugoties uz to, ka kazkopības nozare pēdējos gadus ļoti veiksmīgi attīstās – kopš 2001. gada dzīvnieku skaits ir palielinājies teju 7 reizes, ganāmpulku skaits palielinājies 2,5 reizes, tomēr problēmu šajā nozarē vēl ir ļoti daudz. Lielākās problēmas, ar ko nākas sastapties kazu audzētājiem:

57

• Lai sāktu nodarboties ar kazkopību, nepieciešami lieli finanšu ieguldījumi, tādejādi ir jāpiesaista ES un bankas finansējums. Lielākās problēmas šajā gadījumā ir bankas, kas nevēlas izsniegt naudas aizdevumu, jo ir piesardzīgas pret šo nozari. Piešķirot aizdevumu tiek prasīti lielas komercķīlas un galvojumi, kas ne vienmēr zemniekam ir iespējams garantēt;

• Saimniecības vada gados vecāki cilvēki 50 un vecāki cilvēki. Jaunā paaudze nelabprāt pārņem vecāku uzņēmumus;

• 80% saimniecībās dzīvnieku skaits ir mazāk par 10 dzīvniekiem, tādejādi šajās saimniecībās kazas tiek turētas ģimenes vajadzībām. Šīs saimniecības nenodarbojās ar kazkopības produkcijas komercdarbību;

• Kazas piena ražošanas augstā pašizmaksa (ko pierāda kazas piena ražošanas kvotu neesamība), kas vēl vairāk palielinās nelielos apjomos saražotai produkcijai;

• Lai veicinātu jaunas vai arī piesaistītos kādam no Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem, ir svarīgi, lai noteiktā apvidū – reģionā savstarpēji tuvu vienai otrai saimniecībai būtu lieli ganāmpulki (ganāmpulks ar 50 – 100 kazām), kas nodrošina ar vienmērīgu piena daudzumu visu gadu, samazinātu izmaksas par piena piegādi piena pārstrādei;

• No ekonomiski aktīvām saimniecībām lielāko daļu saimniecības ir reģistrējušās kā bioloģiskās saimniecības, ar to var izskaidrot, ka Latvijas kazu populācijā ir ļoti labs piena un tā kvalitātes kvantitatīvais un kvalitatīvais ģenētiskais potenciāls, bet ārēji tas neizpaužas, jo šīm saimniecībām ir problēmas ar atbilstošas barības līdzekļu nodrošinājumu. Kā arī bioloģiskās lopbarības iepirkuma cena ir par 30% augstāka nekā konvencionālā lopbarība;

• Lai sekmīgi varētu saimniecībās saimniekot nepieciešamas ir zināšanas un prakse. Lai šīs zināšanas gūtu, ir jābrauc mācīties uz citām valstīm. Latvijai vistuvākās un ar kurām ir izveidojusies labas starpvalstu attiecības ir Vācija un Francija, bet šīs valstis izglītošanās jomā ir ļoti dārgas.

• Darbaspēka trūkums; • Ļoti liels roku darbs; • Finansējuma trūkums saimniecībās ar mērķi modernizēt ražošanu;• Resursu cenu palielināšanās; • Kazu sezonalitāte – izslaukumu samazinājums ziemas periodā.• Liels nodokļu slogs;

58

• Lai attīstītu ciltsdarbu un turpinātu uzlabot Latvijas kazu populācijas ražības rādītājus, ir jāiepērk no citām valstīm augstražīgi vaislinieki, bet tie ir ļoti dārgi.

• Enerģisku, ieinteresētu līderu trūkums, kuri būtu spējīgi apvienot ražotājus kooperatīvos.

Lai sekmīgi turpinātu attīstīt kazkopības nozari, svarīgi ir turpināt iesāktos darbus: • Turpināt attīstīt un sakārtot esošās saimniecības. Palielināt esošos

ganāmpulka dzīvnieku skaitu līdz optimāli ekonomiski izdevīgam. Vidēji ganāmpulka lielumam ir jābūt no 50 līdz 100 vaislas kazu mātēm;

• Ir jāpiesaista jauni cilvēki darboties kazkopības nozarē, veidojot jaunas piena un gaļas kazu saimniecības. Lai piesaistītu šos jaunos cilvēkus, viens no būtiskākiem nosacījumiem – ir jābūt ES atbalstam jauniem zemniekiem, fermu modernizācijai kazas piena un gaļas nozarē,

• Lai veicinātu starpvalstu sadarbību ir svarīgi izveidot vaislas āžu vērtēšanas un kontrolvērtēšanas staciju, jo jau tagad pēc Latvijas vaislas dzīvniekiem ir liels pieprasījums,

• Lai veicinātu ciltsdarba attīstību, ir jāsaglabā valsts atbalsts kazkopībā par dzīvnieku ģenētiskās kvalitātes novērtēšanu,

• Lai Latvijā kazkopības nozare varētu sekmīgi konkurēt ar citām ES dalībvalstīm, Latvijai ir jāatbalsta dažādas atbalsta shēmas lauksaimniekiem kazkopības nozarē. Kā vienu no svarīgākām, par kurām ir jācīnās, ir ES tiešie maksājumi kazkopībā.

• Valsts un nevalstiskām organizācijām ir jāattīsta kazas piena un gaļas produkcijas eksports.

• Ir jāveicina kooperācija starp jaunajām saimniecībām, lai nodrošinātu produkcijas vai piena piegādi piena pārstrādes uzņēmumiem;

• Ir jāveido speciālas izglītojošas kazu saimniecības, kurās ieinteresētie saimnieki varētu apgūt gan teorētiskās, gan praktiskās iemaņas kazkopībā;

• Sadarbība ar kādu no reģiona piena pārstrādes uzņēmumu, vai arī ir jāveido jauna piena pārstrādes uzņēmums, kas iepērk un pārstrādā kazas pienu.

• Atcelt subsīdiju aplikšanu ar nodokli.• Atbalstīt Latvijas Zānes šķirnes vaislas materiāla iegādi un audzēšanu

vietējā tirgū kā potenciālo eksporta preci.

59

• Veidot kopējo valsts lauksaimniecības politiku, kas būtu vērsta uz nišas nozares - kazkopības - attīstību;

• Izveidot kazu gaļas pārstrādes uzņēmumus;• Nelielām saimniecībām dažādot produkcijas klāstu un realizēt tūristiem

un viesu namiem;• Izveidot bioloģiskās mājražotāju produkcijas realizācijas stendus

lielveikalu tīklos; panākt attiecīgo izmaiņu iestrādi pārtikas aprites uzraudzības likumā;

• Pielietot mākslīgo apsēklošanu ar sezonalitātes maiņu;• Atzītām saimniecībām ražot konkurētspējīgu produkciju ar realizāciju

vietējā un ārvalstu tirgos;• Paredzēt līdzekļus zinātniskiem pētījumiem, paaugstināt ciltsdarba

speciālistu un saimniecību īpašnieku izglītības līmeni.

Kaut arī Latvijā attīstības rezerves ir lielas, tās nevar strauji palielināt. Lai gan interese par šo produkciju ir, tomēr tirgus nosaka savu un ar ierastu produkciju tajā ielauzties ir grūti. Tāpēc būtiski ir atrast savu produktu, jo tikai piena «formātā» šobrīd Rīgas vai Jelgavas tirgū kazkopības produkciju vairs nevar realizēt. Liels šķērslis daudziem kazu audzētājiem ir tas, ka nav naudas, lai izveidotu savu ražotni. Lai ierīkotu nelielu sierotavas telpu (20 kvadrātmetru) atbilstoši visām ES prasībām, vajadzīga zemniekam liela summa – ap 50000 latu. Tā kā no savas puses jānodrošina 75% finansējuma, daudzi pret šo «mūri» arī apstājas. Līdz ar to vairākums darbojas kā mājražotāji, lielākoties realizējot savu produkciju tirgos vai saviem klientiem.

Protams, liels mīnuss ir tas, ka ziemā piena upes apsīkst, līdz ar to arī no tām gatavotā produkcija. Tāpēc būtu nepieciešama pārstrādes ražotne, kas gatavotu piena pulveri, līdz ar to atrisinot tukšās sezonas dīkstāvi. Viens šāds uzņēmums varētu apkalpot pusi Latvijas. Taču atkal – šādas iekārtas uzstādīšana izmaksātu lielas summas, tāpēc tuvākajā laikā tāda diez vai tiks Latvijā uzbūvēta.

Runājot par gaļas kazu audzēšanu, atkal jālieto vārdi «attīstības stadijā». Diemžēl gaļas realizācija nav vienkārša, lai gan citviet Eiropā šādai produkcijai ir pieprasījums, tai skaitā arī izstrādājumiem no gaļas. Patlaban Latvijā tiek audzēta arī Būru šķirnes kazas, kas ir īpaši laba gaļas kazu šķirne. Šobrīd gan tās īpatsvars ir neliels – tikai 1% no visa kopējā Valsts ganāmpulka. Daudz kas gan ir atkarīgs no patērētāju gaumes – vai šāda gaļa iegaršosies un vai tai vēlāk būs pieprasījums.

60

Attiecībā uz šķirnes kazām – Latvijas kazu audzētāji audzē desmit šķirņu (starp tām arī Latvijas vietējo). Kazas tiek tirgotas arī ārvalstīs – Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā. Mūsu audzētie lopi skaitās labākie Baltijā, jo mūsu vietējo kazu kvalitāte ir laba. Diemžēl Latvijā netiek izmantota ne kazu āda, ne vilna. Bet, lai audzētu specializētās mohēras vai dūnu kazas, ir vajadzīgs cits klimats, pie mums tomēr vairāk padodas piena lopu audzēšana.

2.6. Putnkopības nozares attīstības iespējas(A. Trūpa)

Zemgale tradicionāli ir bijis aktīvākais un veiksmīgākais lauksaimniecības reģions valstī. Produkcijas ražošanas diversifikācija tiek balstīta uz salīdzinošām priekšrocībām Zemgales reģionā, tādējādi saražotajā lauksaimniecības produkcijā lopkopības nozares ietvaros dominē putnkopība.

Lielākais lauksaimniecības produktu ražotājs un eksportētājs Zemgales reģionā ir a/s ”Balticovo” ar vairāk kā 30 gadu pieredzi olu un olu produktu ražošanā. Šo gadu laikā Balticovo ir kļuvis par lielāko un modernāko olu un olu produktu ražotāju Ziemeļeiropā. Uzņēmuma darbība ir orientēta uz Latvijas un starptautiskajiem tirgiem. Uzņēmums eksportē vairāk kā 60 % no saražotās produkcijas.

Zemgales reģionā atrodas arī moderns putnkopības uzņēmums un viens no vadošajiem putnu gaļas ražotājiem Baltijā SIA „Lielzeltiņi”. Uzņēmuma darbība ir orientēta Latvijas tirgū un ārpus valsts robežām. SIA „Lielzeltiņi” Latvijā saražotās putnu gaļas tirgus nodrošina ap 30 %, bet pārējā produkcija tiek eksportēta uz sešām Eiropas valstīm. SIA „Lielzeltiņi” putnu skaits mītnēs: 600 tūkstoši, ražošanas apjoms 8000 t putnu gaļas gadā.

2011.gadā Latvijā tika saražoti 665.4 miljoni olu jeb par 6.9 % mazāk nekā iepriekšējā gadā. Uz vienu Latvijas iedzīvotāju 2011.gadā saražoja 323 olas. Kopumā valstī ārējā tirdzniecība olu sektorā ir izteikti pozitīva, kaut gan 2011.gadā samazinājies olu eksports un pieaudzis imports, kā rezultātā bilance nedaudz pasliktinājusies. Uz trešajām valstīm olu eksports no Latvijas praktiski nenotiek, galvenais eksporta galamērķis ir Eiropas Savienības valstis.

Putnkopības nozarē putnu gaļas patēriņam valstī ir tendence palielināties katru gadu, taču vietējās gaļas īpatsvars putnu gaļas tirgū ir neliels (40 - 50%), jo pieprasījuma palielināšanos ierobežo produkta cena, kura pieaug līdz ar lopbarības cenu palielināšanos.

61

Valstī 2011.gadā tika saražotas 23 tūkst.t mājputnu gaļas jeb par 0.5 tūkst.t. mazāk nekā iepriekšējā gadā. Jāatzīmē arī, ka putnu gaļas eksporta vērtības procentuālais pieaugums laikā no 2009. līdz 2011.gadam (+68 %) bijis augstāks nekā importa vērtības procentuālais pieaugums (+12 %).

Pēc putnu gaļas pārstrādātāju un putnu gaļas tirdzniecības Eiropas Savienībā asociācijas (AVEC) informācijas, paredzēts, ka putna gaļas patēriņš pasaulē kļūs svarīgāks nākamo desmit gadu laikā. Putna gaļa ir salīdzinoši nedārgs lopkopības produkts, un tā ir populārs olbaltumvielu avots, it īpaši trūcīgākās valstīs.

2.14 .tabulaMājputnu skaits novados

Mājputnu skaits novados, tūkstošos

Mājputnu skaits vidēji vienā mājputnu audzētāju saimniecībā

Latvija 5160737 182.4Reģioni un novadi

Zemgales 2969316 647.5Aizkraukles 1167 25.4

Aknīstes 1857 13.8Auces 4033 21.7

Bauskas 604277 1272.2Dobeles 7992 22.6Iecavas 2291917 26044.5

Jaunjelgavas 4090 19.6Jēkabpils 4923 13.1Jelgavas 14185 19.2

Kokneses 2295 18.1Krustpils 6382 15.6Neretas 2818 15.1

Ozolnieku 2209 19.4Pļaviņu 2752 16.7

Rundāles 4158 22.1Salas 1825 14.8

Skrīveru 910 21.7Tērvetes 2700 22.1

Vecumnieku 6756 19.2Viesītes 2048 13.8

62

Putnkopības saimniecības ir koncentrētas Zemgales reģionā, kur mājputnu kopskaits sasniedza 2969.3 tūkst. jeb 57.5 % no to kopskaita, tai skaitā Iecavas novadā – 2291.9 tūkst. jeb 77.2 % no mājputnu kopskaita reģionā, kas bija saistīts ar olu ražotņu modernizāciju un jaunu vistu novietņu izbūvi a/s „Balticovo” (2.14. tabula). Latvijā pēc 2010.gada Lauksaimniecības skaitīšanas rezultātiem, vismazākais mājputnu skaits vērojams Skrīveru novadā – 910 tūkst. jeb 0.03 % no mājputnu kopskaita Zemgales reģionā.

Mājputnu skaits 2010.gadā bija ievērojami pieaudzis salīdzinājumā ar 2007.gadu. Vidēji vienā mājputnu audzētāju saimniecībā mājputnu skaits pieaudzis no 98 līdz 182 mājputniem. Iecavas novadā mājputnu skaits vidēji vienā mājputnu audzētāju saimniecībā bija visaugstākais 26044.5 tūkst., bet viszemākais mājputnu skaits vidēji vienā mājputnu audzētāju saimniecībā bija Jēkabpils novadā – 13.1 tūkst. salīdzinot ar pārējiem novadiem.

Lejupslīdes tendence visvairāk skārusi mazās un vidējās putnkopības saimniecības valstī. Saimniecības ar 10-19 mājputniem sastāda 46.1 % no visām saimniecībām. Samazinās arī kopējais mājputnu skaits, kas tiek turēti mazajās un vidējās saimniecībās. Saimniecības ar mājputnu skaitu 20-49 sastāda 23.8 % no visām saimniecībām. Vislielākā mājputnu koncentrācija ir intensīvajās lielajās saimniecībās ar 50000 un vairāk mājputniem, kas sastāda – 88.6 % no visiem mājputniem.

Kā viens no galvenajiem iemesliem putnkopības nozares attīstības kavēkļiem ir apgrozāmo un investīciju līdzekļu trūkums mājputnu novietņu pārstrukturēšanai un modernizācijai kā arī nozares attīstībai izvirzītās augstās vides un labturības prasības.

2.15. tabulaLauku saimniecību grupējums pēc mājputnu skaita

Mājputnu skaits saimniecībā

Saimniecības ar attiecīgo mājputnu skaitu Mājputni grupā, tūkst.

skaits % skaits %Pavisam 28290 100 5160.7 100Līdz 5 2769 9.8 11.3 0.2

6-9 4852 17.2 35.5 0.710-19 13051 46.1 166.3 3.220-49 6736 23.8 180.0 3.550-99 697 2.5 42.5 0.8

100-499 167 0.6 27.7 0.5

63

Mājputnu skaits saimniecībā

Saimniecības ar attiecīgo mājputnu skaitu Mājputni grupā, tūkst.

skaits % skaits %500-999 3 0.0 1.7 0.0

1000-49999 8 0.0 125.9 2.450000 un vairāk 7 0.0 4569.9 88.6

Latvijā mājputnu skaita ziņā vadošais ir Zemgales reģions ar kopējo mājputnu skaitu - 2969.3, kur dējējvistu skaits ir 1756.5, kas sastāda 59.2 %, bet broileri sastāda 20.1 %, bet pīles un zosis tikai 0.1 % no mājputnu kopskaita. (2.16. tabula).

2.16. tabulaMājputnu skaits reģionos

Visās saimn.

ReģionosPierīgas Vidzemes Kurzemes Zemgales Latgales

Pavisam 5160.7 1452.1 315.3 169.9 2969.3 254.1Vistas

t.sk. dējēj-vistas

3460.02649.2

392.7296.3

301.5224.1

159.0147.6

2363.11756.5

243.8224.7

Broileri 1654.8 1052.6 1.4 1.2 597.6 2.1Pīles 19.8 2.9 5.7 4.6 4.3 2.3Zosis 11.8 1.8 2.7 2.5 2.7 2.1Tītari 7.0 1.1 2.1 1.5 0.9 1.5

Strausi 0.3 0.1 0.1 0.0 0.1 0.0Citi 7.1 1.0 1.9 1.2 0.6 2.3

% no mājputnu kopskaitaPavisam 100 100 100 100 100 100

Vistast.sk. dējēj-

vistas

67.051.3

27.020.4

95.671.1

93.586.9

79.659.2

95.988.4

Broileri 32.1 72.5 0.4 0.7 20.1 0.8Pīles 0.4 0.2 1.8 2.7 0.1 0.9Zosis 0.2 0.1 0.9 1.5 0.1 0.8Tītari 0.1 0.1 0.7 0.9 0.0 0.6

Strausi 0.0 0.0 0.0 0.0 0.0 0.0Citi 0.1 0.1 0.6 0.7 0.0 0.9


64

Ieteikumi:• No lauksaimniecības potenciāla izmantošanas viedokļa putnkopība

vērtējama kā graudkopības produkcijas ievērojams patērētājs.• Eiropas prasības ir pārāk striktas un to ievērošana rada milzīgu

administratīvo slogu, neveicina lauksaimniecisko ražošanu. • Putnkopības nozarē zemniekiem – mājputnu audzētājiem nepieciešama

labvēlīga valsts politika, kas būtu vērsta uz putnkopības produkcijas nozares attīstību Zemgales reģionā, kas perspektīvā var būt konkurētspējīga ar valstij un ražotājiem izdevīgiem ekonomiskiem nosacījumiem, un uzņēmējdarbības attīstības veicināšana dotu reālu un tiešu ieguldījumu valstij.

• Latvijas lauksaimnieki ir spējīgi veidot uz zināšanām un tehnoloģijām balstītu, ilgtspējīgu izaugsmi, eksportspēju, nodrošināt patērētāju ar kvalitatīvu un drošu pārtiku, un veicināt dzīves kvalitātes paaugstināšanos Zemgales reģionā.

• Jaunu produktu ar augstu pievienoto vērtību radīšana un iespēja palielināt produkcijas noietu.

• Ņemot vērā patreizējo nozaru potenciālu, realizētos attīstības projektus un pieejamos resursus Zemgales reģionā, pilnveidot tradicionālās ražošanas nozares.

• Pastāv iespējas paplašināt zosu, pīļu, tītaru, u.c. mājputnu audzēšanu un gaļas ražošanu.

• Putnkopības nozarē semināri, apmācības un konsultācijas būtu nepieciešamas, lai veiktu izrāvienu un veicinātu putnkopības attīstību un tirgus noietu Zemgales reģionā un valstī.

66

Izdevniecība SIA “Drukātava”, Reģ. Nr. LV 40003744728Liliju iela 95/1, Mārupe, LV - 2167tālr. 67286632, fakss 6728663e-mail: [email protected]

Iespiests SIA “Drukātava”, digitālā druka

Documents

Izdevums sagatavots projekta „Sadarbības tīkla izveide ... · Īstenojot projektu Nr. LLIV – 222 „Sadarbības tīkla izveide starp lopkopības nozares zinātniekiem un praktiķiem