K a r a m e l e

Limbažu sākumskolas 4.-6.klašu skolēnu literārā avīzīte

2014.gada marts Nr.3 (7)

Nu, re! Esam aizvadījuši ziemu… šoreiz gan bez sniega un ziemas priekiem.

Taču pavasara tuvumu nevar nejust- par to vēsta gana siltais laiks un sniegpulksteņi, kuri teju pie

katras mājas stūra izbāzuši savas baltās galviņas un zvana – dzinn! dzinn! Neesat dzirdējuši? Nevar būt!

Pavasari jāprot ne vien saskatīt un saredzēt, bet arī sajust un sasmaržot, saklausīt un sataustīt…

Paldies visiem, kuri atkal radījuši mazus brīnumus- radošos darbiņus, ko publicēt „Karamelē!” Prieks

par ikvienu uzrakstīto pasaku, stāstiņu un dzejoli, jo tie tiešām rakstīti no sirds, ar mīļumu.

Lai jums visiem jaukas un piepildītas pavasara b r ī v d i e n a s!

Baltā grāmata

Baltā grāmata baltā sniegā-

To es redzu savā miegā.

Kamēr eju ārā no mājas,

Sasitu savas nabaga kājas.

Izeju ārā- smiekli nāca-

Mans suns tikmēr gultā krāca…

Viss tas bija baigais tracis!

Ceru, mājās nav jums krancis!

Ivars Zariņš, 5.b klase

Mana skola

Mana – Limbažu sākumskola, kura

atrodas Limbažos, ir vislabākā. Manai skolai ir arī

konkurentes, bet tās nespēj cīnīties ar Limbažu

sākumskolu!

Mana skola ir plaša un liela. Skolai ir 4

stāvi, jumts sarkanā krāsā, bet pati skola balta,

balta kā sniegs! Mana klase ir dzeltenā krāsā,

dzeltena kā kraukšķīga pankūka. Koridori skolā

iekārtoti tā, lai būtu daudz vietas – tie ir plaši, ērti

un gaiši, parocīgi, jo, ja piekūst, var apsēsties un

atpūsties.

Man skolā ļoti patīk, mēs visi esam

noskaņoti vienai tēmai-MĀCĪBĀM!

Vēl man skolā ļoti patīk un iepriecina

plašais pulciņu klāsts! Lūk, tikai daži, kas man

īpaši iet pie sirds: teātris, matemātikas un

datorpulciņš. Es nekad neaizmirsīšu šo skolu!

Lāsma Ozoliņa, 4.b klase

Pavasari, pavasari,

Kā tu visus jaukus dari!

Kaķis ņaud pavisam skaļi,

Putnu dziesmas vairāk dzird!

Pavasari, pavasari,

Kā tu visus jautrus dari!

Gaiss pavisam smaržīgs kļūst,

Kukainīši laukā lien.

Sniegpulkstenīts laukā lien.

Pavasaris, pavasaris!

Laura Ķīle 5.a klase

Jāņu naktī biju pie jūras.

Tur redzēju ļaudis, kas uguni kūra.

Tur dejoja jaunas skuķes

Tik krāšņas kā sārtas puķes.

Šis skats bija ļoti jauks

Kā sarkani ziedošs magoņu lauks.

Sveicinādamies es ar roku māju

Pēc viņu ielūguma klāt gāju.

Tad kopā jautri dziedāt sākam

To dziesmu, kurai vārdus mākam.

Jānis Reinis Griškoitis 5.a klase

ADATIŅA BODĪTE

/biznesa pasaka/

Reiz dzīvoja ezītis, viņu sauca Adatiņš. Viņš bija strādīgs kā bitīte, bet ass kā dadzis!

Kādu dienu Adatiņa vectētiņš Čabulītis smagi saslima, lai viņu izārstētu, bija vajadzīga liela naudas

summa. Diemžēl Adatiņa ģimenei nebija tik daudz naudas. Tā kā Adatiņš bija ļoti gudrs un čakls, viņš atvēra

mazu bodīti, kur nolēma pārdot sēnes un ļoti sulīgas ogas- sakrās naudu, lai izārstētu vectēvu.

Ezītis gāja ievākt pirmos produktus. Adatiņa kažoks bija ass, uz tā varēja uzlikt daudz sēņu un ogu! Pat

divās kārtās! Un ezītis izmantoja šo iespēju, lai ieekonomētu laiku.

Prece ir, vieta bodītei arī ir- atlika vienīgi reklamēt savu bodīti! Adatiņš šo darbu uzticēja žagatai Pļāpiņai.

Pļāpiņa par darbu prasīja lielu samaksu, bet Adatiņš nokaulēja mazāku summu.

Nākamajā dienā ezīša bodītē sanāca pirmie pircēji- lācis Miša un vilks Ķepainis. Miša nopirka visas

gailenes un bērzlapes, bet Ķepainis- mellenes. Adatiņš bija ļoti priecīgs un nopelnīto naudu ielika krājkasītē.

Arī nākamajā dienā ezīša precēm bija tikpat liels pieprasījums, ka viņam vajadzēja paplašināt savu bodīti,

bet tam nebija laika, jo , nodarbodamies ar to, ezītis pazaudētu daudzos klientus.

Ezītim gandrīz izbeidzās sēņu un ogu krājumi, tāpēc uz mežu viņš aizsūtīja savu draugu zaķi Baltļipīti. Tā

kā Baltļipītis nebija tik atjautīgs kā Adatiņš, un sēnes viņš lasīja pirmo reizi, tad groziņā viņš ielika arī indīgās

mušmires.

Kad Baltļipītis piegādāja Adatiņam preci, tas no izbrīna gandrīz vai noģība!... No 100 pircējiem palika vien

40! Lielākā daļa bija briežu- arī viņu vectētiņš bija pamatīgi saslimis un mušmires tam bija īstās zāles. Briežu

ģimene nopirka visas mušmires, un ezītis bija sakrājis pietiekami daudz naudas, lai savu vectētiņu Čabulīti varētu

izārstēt un tas izveseļotos.

Čabulītis bija vesels, Adatiņa bodīte pārtapa par lielveikalu, un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi!

Arvis Pauliņš, 6.a klase

Mēnestiņš, mēnestiņš

Spīd tur augšā viņš.

Viņa gaisma spīd tik jauki

Kā sudraba pakaviņš.

Samanta Reimane 5.a klase

Šodien tava dzimšanas diena,

Jācep kūka gan būs liela-

Piecas košas svecītes,

Vidū zilas puķītes.

Katrīna Elīza Liepiņa 5.a klase

Tālos mežos, tumšās naktīs

Gāju es pa mazu taku.

Aizgāju un ieraudzīju

Mēnesi, kas spīd pa taku.

Marta Ķirse 5.a klase

Gadatirgus mežā

/biznesa pasaka/

Kādā jaukā, saulainā dienā meža zvēri izdomāja, ka pēc mēneša rīkos gadatirgu. Viņiem bija tikai viens

mēnesis, lai sarūpētu preci tirdziņam. Lācis apsolīja sagādāt medu, zaķis- salasīt dažādus meža kārumus, bet

lapsa un vilks apņēmās gādāt par tirgus dekorācijām. Putni pacentīsies izziņot tuvējiem iedzīvotājiem par

tirdziņu. Gatavošanās darbi noritēja pilnā sparā. Taču meža iemītniekiem nācās atcerēties, ka notikusi naudas

maiņa un ieviests eiro! Jāsagatavo pareizās cenu zīmes.

Visi uzcītīgi darīja savus darbus- dekorācijas jau bija gatavas. Meža dzīvnieki priecājās, ka arī viņi varēs

pārdot kādu savām rokām darinātu lietiņu. Pēc trim nedēļām viss bija gatavs! Zvēri nolēma tirgu rīkot lielajā

laukumā pie ozola, jo laukums bija labākā vieta visā mežā. Lapsa ar vilku atnesa stendu, kur likt produktus.

Laukumā sanāca daudz dažādu meža iemītnieku un sāka izlikt stendos savus rokdarbus. Lācis ļoti priecājās, ka uz

tirgu sanāca vairāk pārdevēju, nekā plānots. Lēnām sāka ierasties pircēji. Visas tirgotāju saražotās lietas ātri vien

tika izpirktas. Zvēri nolēma visus ienākumus no gadatirgus salikt kopējā krājkasē un izdomāt, kur ieguldīt

nopelnīto naudu. Versiju bija daudz, un zvēriem bija grūti izlemt, kura ir labākā. Beigu beigās viņi nolēma, ka

ietirgoto naudu ziedos labdarībai. Zvēri bija priecīgi, ka naudu izmantos labiem mērķiem.

Tā nu grūtā darba diena bija beigusies, un zvēri priecājās, ka tā tik labi pavadīta.

Agnese Legzdiņa, 6.a klase

Meitene sēž uz soliņa,

Tai rokās – maza oliņa.

Uz koka karājas doniņa

Blakus uz maza podiņa.

Nokrīt meitene no soliņa.

Saplīst mazā oliņa.

Nokrīt arī doniņa,

Iekrīt mazā podiņā.

Amanda Patrīcija Balgalve 5.a klase

Bērzu

Alejā reiz

Lēni

Tovasar

Ālējās

Gaisma ,bet

Rūjienas

Ābelē

Marta vidū

Arī atmodās gaisma

Tā

Atspīguļoja senas atmiņas par vasaru.

Annija Anna Krūze 5.a klase

Tu un es kā divas magones

Sēžam mēs laukā

Un sauļojamies talkā.

Kamēr citi pastrādā,

Mēs ietinamies caunādā.

Pienāk klāt mums Jānītis

Un vaicā: „Kāpēc mēs tā slinkojot?”

„Vai tad Jānīts zin un prot,

Ka mēs mākam pieglaimot?”

Jānīts sniedz man savu roku,

Es to uztveru kā joku.

Jānīts nu ir dusmīgs gana,

Nosmīn draudzenīte mana.

Ko lai dara? Ko lai dara?

Slinkot- tas vairs nav no svara.

Tā mēs abas ceļamies

Kā no olas šķeļamies.

Tagad jāstrādā nu būs

Tā, ka sviedri nenožūs.

Amanda Kaufmane 5.a klase

Cik mīļa mana māja!

...mana māja nekad mani nepieviļ. Es pat nezinu citu vietu, kur

varētu tā justies! Mājas man vienmēr būs vislabākā vieta, jo tajās ir

īpaša aura, siltums un gaišums, kāds nav nekur citur. Mana māja ir

koša, krāsaina, saulaina. Mājas ir tā vieta, kur patverties no bēdām un

skumjām. Es savas mājas ļoti mīlu, es pat nezinu kā būtu, ja es

nedzīvotu tieši šajā mājā...

Mājās vislabāk jūtos kopā ar savu mīļo mammu, tad māja

atveras īstā plaukumā. Mājās es jūtos mīlēta un gaiša! Manas mājas ir

vislabākās!

Anna Maurīte, 5.b klase

...es dzīvoju netālu no Limbažiem lielā un jaukā mājā. Mājai ir apmēram 70 gadu, bet klēts, kas ir mūsu

īpašumā, celta 1888.gadā! Manai ģimenei ir liela saimniecība- māja, klēts, kūts, garāža un vairāki malkas šķūnīši,

arī pļavas un meži ir mūsu saimniecībā.

Man ir lieliska ģimene – es, divi brāļi, mamma, tētis un omes. Savā ģimenē es esmu vecākais no trim

brāļiem. Jaunākam vēl nav pat gadiņš, bet viņš ir aktīvs zēns, kuram jāapgāž kāds puķupods, jāieslēdz TV un vēl

daudz kas cits jāizdara.

Es dzīvoju lieliskā vietā, un man ir laimīga bērnība. Man ir mana mīļā ģimene.

Pēteris Alksnis, 5.b klasē

...Vecāki mums, bērniem, ir radījuši drošas mājas, kur var emocionāli, garīgi un fiziski sevi stiprināt. Arī

skaņas un trokšņi veido manas mājas- ja tā labi ieklausās, var sadzirdēt soļu dipoņu, datora dūkoņu, smieklus,

kaķu murrāšanu... Es vēlētos, lai pēc daudziem gadiem man būtu ko pastāstīt saviem bērniem par savām mīļajām

bērnu dienu mājām.

Man mājas asociējas ar vietu, kur es jūtos drošībā un pasargāta, kur mājo miers, kur atrodas manas sirds

daļa, kur mani vienmēr gaida, kur kādu gaidu es...

Alise Annija Daugule, 5.b klase

Mani labie darbi

Man ļoti patīk darīt labu citiem, nevis sev, bet visvairāk man patīk dalīties ar citiem līdz pat pēdējam

kumosam... es, ja varu, atbalstu patversmes dzīvniekus un visus parējos, kas nonākuši nelaimē. Kad biju

maziņa, reizēm no ceļa nesu malā vardes, lai tās netiktu sabrauktas...

Jūs jautāsiet – kāpēc es to daru? Tāpēc, ka apmeklēju Betijas svētdienas skolu un mums tur māca par

Dievu. Palīdzēt kādam ir ļoti labi. Es vēlos kļūt par vetārsti, tāpēc cenšos palīdzēt gan cilvēkiem, gan

dzīvniekiem.

Es visiem novēlu būt labsirdīgiem un izpalīdzīgiem vienam pret otru!

Linda Holtere, 5.b klase

Mana pilsēta – Limbaži

...Limbažos var ne tikai izbaudīt skaisto dabu, bet arī senatnīgās

vecpilsētas ēku burvību. Tur atrodas Sudraba muzejs, un tagad Limbaži tiek

dēvēti par Sudraba pilsētu! Tuvumā ir Limbažu pilsdrupas- Limbažu mūra pilis

licis uzcelt bīskaps Alberts, pēc tam, kad nodega Līvu koka pils, kura atradās

Ķezberkalnā. Limbažu pils katru gadu uz 17 dienām bija Rīgas arhibīskapa

rezidence. Viņš šurp devās ar savu galmu.

Es uzskatu, ka Limbaži ir skaistākā pilsēta Latvijā un priecājos, ka

dzīvoju šeit!

Agnese Legzdiņa, 6.a klase

...es ieteiktu vasarā noteikti apmeklēt ezermalu. Tur notiek dažādi

pasākumi, piemēram, airēšanas sacensības, pludmales volejbola sacensības

un pilsētas svētki. Pilsētas svētkos no vecpilsētas uz ezermalu cilvēki iet

gājienā, pēc tam ir vikingu laivu demonstrējumi Lielezerā. Ezermalā ir arī

dabas taka, kura aizved līdz skatu tornim, no kurienes vērot putnus.

Kristaps Dreimanis, 6.a klase

Cepu, cepu kukulīti!

Kādā jaukā dienā visu gaidīts, piedzima princeses Hlojas un prinča Reda dēliņš, viņu nosauca par Rūdi. Visa

pilsēta, redzot Rūdi uzaugam, sacīja, ka viņš būs stiprs puika.

Un tā, gadiem ritot, Rūdis tiešām izauga par spēcīgu puiku. Vecāki Rūdī bija ieraudzījuši ko neparastu- Rūdim

ļoti patika gatavot ēst!

Reiz Rūdis ar vecmammas palīdzību izcepa rudzu maizi. Tikko maize bija izcepusies, to uz kādu laiku uzlika uz

kļavu lapām atdzist, tiklīdz maizes kukulis bija atdzisis, Rūdis, viņa vecāki un vecvecāki sanāca, lai maizīti

nogaršotu. Tā bija ļoti garšīga! Vecmāmiņa teica:” Šī ir visgardākā maize, ko savā mūžā esmu ēdusi. Rūdi, tev ļoti

labi izdevās!”

Rūdis bija ļoti priecīgs, ka maize iznākusi tik garšīga, bet, zinot vecmammas recepti, Rūdis nolēma izmēģināt

maizi uzcept pats, bez palīdzības.

Kad Rūdis to cepa, viņam bija svarīgi atcerēties visas vecmāmiņas gudrības, un viņš tās atcerējās. Maize bija

sanākusi debešķīga, visiem tā ļoti garšoja.

Tā Rūdis cepa, cepa, cepa, līdz kļuva par maiznieku!

Alise Annija Daugule, 5.b klase

Emociju karaļvalsts

Reiz Burvju karaļvalstī dzīvoja pavalstnieki- Prieks, Skumjas, Bailes, Aizvainojums, Labsajūta,

Dusmas un Interese. Kad pie karaļa atnāca Prieks, Labsajūta un Interese, tad priecājās visi, arī galminieki. Bet, kad

atnāca Skumjas, Bailes, Aizvainojums un Dusmas, tad sākās haoss! Neviens nezināja, ko lai dara... Priekam radās

ideja, un viņš sasauca sapulci. „Mums jāsadarbojas,” teica Prieks. „Bailes, jūs varētu brīdināt par slikto! Skumjas,

jūs varētu apvienoties ar mani, lai karalis nebūtu ne pārāk priecīgs, ne pārāk bēdīgs! Aizvainojums un Dusmas

palīdzēs cīnīties pret ienaidnieku,” sacīja Prieks. „Interese sadarbosies ar Bailēm, bet Labsajūta darīs to, ko

vienmēr!”

Un pēc šīs gudrās Prieka idejas karaļvalstī visi dzīvoja laimīgi.

Sabrīna Barona, 5.b klase

Tas tik bija notikums!

Reiz, kad mēs ar ģimeni braucām ceļojumā uz Aļasku, ārā bija ļoti auksts! Par laimi, mēs bijām ļoti silti

saģērbušies. Mūsu māja bija ieskauta lielā sniega ielejā, kur saule spīdēja kā pienene vasaras vidū. Namiņš bija

celts no koka, tajā bija mazs kamīns. Kad bijām iekārtojušies un sasildījušies, gājām ārā izpētīt apkārtni. Izrādījās,

ka namiņa iepriekšējais saimnieks bija aiz mājiņas atstājis noslaucītu dīķi un mazliet no hokeja ekipējuma! Tas tik

bija notikums! Mēs ar tēti to uzvilkām un sākām spēlēt hokeju! Pēkšņi no kalna sāka velties sniega valnis, tas bija

tik skaists skats, ka to nav iespējams ne aprakstīt, ne izstāstīt!... Tā gan bija lieliska nedēļas nogale kopā ar ģimeni!

Gustavs Smalkais Francis, 6.b klase „Medutiņš”

/biznesa pasaka/

Pļavas kukaiņiem bija apnicis dzīvot pilsētā, kurā slējās tikai nami. Bitīte

nolēma atvērt savu veikalu „Medutiņš”, bet viņai bija vajadzīgs gan medus, gan

darbinieki, kas palīdzētu to savākt. Bitīte pa visu pilsētu izlika sludinājumus, ka

meklē darbiniekus medus vākšanai. Tikmēr viņa pati būvēja mazo veikaliņu. Uz

viņas sludinājumu atsaucās daudzi, jo piedāvātā alga bija gana laba. Bitīte

nodibināja savu uzņēmumu SIA „Medutiņš”, un medus vākšanas darbi varēja

sākties! Katrai bitei dienā bija jāsavāc medus no 500 ziediem! Kamēr bites vāca

medu, SIA „Medutiņš” īpašniece iekārtoja veikaliņu. Citi kukaiņi ar nepacietību

gaidīja, kad veikals tiks atvērts. Kad bites medu bija savākušas, tās spainīšos

nesa medu uz veikalu. Bitīte sāka uzmanīgi visu likt plauktos, vēl viņa pie veikala

durvīm pielika paziņojumu par veikala darba laiku. Nu viss bija sagatavots, un

veikalu varēja vērt vaļā! Visi kukaiņi bija priecīgi, katrs nopirka vairākus spainīšus

medus, jo citur šo gardumu nevarēja dabūt. Rinda veikalā bija ļoti gara, pēdējie

jau sāka uztraukties, ka viņiem nepietiks medus...

Bitīte tagad bija bagātākā visā pilsētā! Pēc kāda laika arī taurenīte blakus

atvēra savu rotaslietu veikaliņu. Tagad tā vairs nebija parasta pilsēta ar mājām

un namiem, nu šeit bija medus un rotaslietu veikaliņš. Kukaiņi diendienā

nenogurstoši vāca saldumu un gādāja, lai veikalā nepietrūktu tirgojamās preces.

Rudenī medus cena tika pat samazināta, bet čaklajām vācējām izmaksāta

prēmija! Bitītes nu varēja savu nopelnīto iztērēt rotaslietās! Tā pļavu kukaiņu

bizness zēla un plauka, jo bija laba sadarbība un mierīga līdzāspastāvēšana.

Konkurences nebija, tikai godīgs un akurāts darbs, kas deva peļņu.

Krista Apeine, 6.a klase

Lapsas krāpšanās

/biznesa pasaka/

Kādā mežā netālu no pilsētas dzīvoja lapsa, zaķis, vilks un citi dzīvnieki. Tikko bija sākušās pirmās janvāra

dienas. Līdz ar jauno gadu iestājās jauna valūta – eiro!

Lapsa, iedama pa mežu, nevarēja izdomāt kādu viltīgu plānu, kuru varētu īstenot. Ejot pa meža malu, gar ceļu,

viņa atrada zemē avīzi. Viņa to paņēma un gāja meklēt zaķi, jo viņš vienīgais visā mežā mācīja lasīt. Lapsa satika

zaķi un lūdza lēcējam izlasīt avīzes virsrakstu. Zaķis lasīja skaļi: „Sākoties jaunajam gadam, sākusies arī krāpšanās

ar jauno naudu- eiro.” Zaķis būtu turpinājis lasīt, bet lapsa viņu pārtrauca un skaļi iesaucās :” Izdomāju!” Lapsa

aizskrēja, ka papēži vien nozibēja!

Lapsa bija izdomājusi taisīt savu veikaliņu mežā, bet nestrādāt tajā godīgi (kā jau viltniece)! Veikaliņu lapsa

uzcēla ļoti ātri, jo bija būvējusi daudz būdiņu mežā. Viņa izdomāja, ka veikaliņā pārdos čiekurus, kurus var gan ēst,

gan kurināt. Lapsa plānu īstenoja.

Reiz vilks gāja pa mežu un ieraudzīja lapsas veikaliņu- viņš tajā iegāja un nopirka veselu maisu čiekuru. Vilks

samaksāja 2 eiro. Lapsa bija priecīga par pirmo nopelnīto naudu, bet nesaprata, kāpēc nav vilku apkrāpusi... Vēlāk

lapsas veikaliņā ieradās zaķis, viņš gribēja nopirkt 2 maisus čiekuru. Nu jau lapsa par pirkumu prasīja 10 eiro! Zaķis

cenu nokaulēja līdz 5 eiro, bet lapsa viltniece apšmauca zaķi, jo atlikumā izdeva tikai 1 eiro... Zaķis gāja pa mežu un

saprata, ka ir apmuļķots un apkrāpts. Bet, kā jau bailīgs meža iemītnieks, viņš negāja atpakaļ pie lapsas, bet gan

iegriezās vilka alā. Izstāstījis vilkam notikušo, vilks visu saprata. Abi gāja atpakaļ pie lapsas. Ieejot veikaliņā, vilks

kaunināja lapsu par nodarīto zaķim. Lapsa visu noliedza, bet vilks nelikās mierā. Viņš izjautāja lapsu, kamēr tā

atzinās un pateica patiesību. Vilks piespieda lapsu atdot zaķim noblēdīto naudu!

Lapsa bija nelaimīga, jo katru reizi, kad viņa darīja ko sliktu, pašai nācās ciest. Viņa bija sapratusi tikai vienu-

apmānīt citus ir slikti. Viņa nolēma vairs tā nedarīt. Lapsa pēc laika uzsāka darbu pie lāča, kurš dibināja savu

uzņēmumu- strādāja viņa godīgi, bet meža iemītnieki savā starpā viņu dēvēja par viltnieci, jo labo slavu atgūt ir ļoti

grūti!

Everita Binde, 6.a klase

Reiz kāds zēns izjokoja kādu

meiteni, kura bija ļoti asprātīga. Zēns

meitenes istabā uz grīdas izlēja ūdeni,

un meitene uz grīdas paslīdēja. Tad

meitene sadomāja zēnam atriebties un

aizlīmēja viņa mājas durvis. Zēnam visu

nakti nācās palikt pagalmā. Un tā bija

mācība – nejoko, ja nemāki to darīt!

Kristers Kārkliņš, 6.b klase

Rozes stāsts

Dzīvoja reiz Roze. Lepna, pat nejauka, iedomīga. Ziedu

karaliene. Pret viņu cīnījās visi ziedi. Taču Roze reiz izdomāja iznīcināt

visus ziedus. Visus, kuriem viņa nepatika! Viņa nolīga

iznīcinātājkāpurus. Tie aprija skaistās neaizmirstulītes, tulpes, košās

saulespuķes, gandrīz visas puķes! Narcise bija gudrāka, tā teica

kāpuriem:” Vai jūs tiešām grasāties pakalpot ziedu karalienei? Viņa

taču nolīgs kādu, kas pēc tam iznīcinās jūs! Labi, dariet, kā vēlaties,

tikai apdomājiet sekas!”

Kāpuri paklausīja narcisei un... apēda Rozi!

Sabrīna Barona, 5.b klase

Labs domraksts līdzinās kārtīgām maizes rikām- pats svarīgākais, kas pa vidu.. Lūk, 5.b klases skolēnu

līdzības:

„Ievads un nobeigums- divi magnēti, kas cenšas atrast skrūvīti – galveno daļu, jo bez tās abi magnēti

nebūtu derīgi.” Sabrīna Barona

„Ievads – laiks, kad cilvēks piedzimst. Nobeigums- laiks, kad cilvēka dzīve beidzas. Galvenā daļa – visi

cilvēka dzīves notikumi un piedzīvojumi.” Valts Vītums –Jaunzems

„Ievads un nobeigums- rīts un vakars. Pa vidu ir diena ar dažādiem notikumiem- mācībām skolā,

iešanu ārā, dejošanu, zīmēšanu. Šie visi notikumi kopā veido vienu veselu – galveno daļu.” Samanta

Skulme

„Šokolāde ir kā teksts. No abām pusēm iepakojums- ievads un nobeigums. Bet pati šokolāde – teksta

svarīgākā daļa, ja to visu saliek kopā – sanāk garšīga pasaka...” Emīls Cepurnieks

„Ievads un nobeigums – divas komandas. Bet, ja nebūtu bumbas, spēle nesanāktu. Svarīgas ir visas

daļas.” Pēteris Alksnis

Sniegpārsliņas stāsts

Reiz dzīvoja kāda meitene, kurai ļoti patika ziema, bet viņai bija bail no ūdens un ledus. Viņa vienmēr

ziemā palika mājās un skatījās pa logu uz sniegpārsliņām. Reiz viņa, lūkodamās pa logu, ieraudzīja neparastu

sniegpārsliņu – pārsliņai bija mutīte un acis, un viņa smaidīja!

„Wow! Cik skaita pārsliņa!” meitene brīnīdamās teica. Pārsliņa atvēra acis un sacīja: ”Labrīt!” Meitene vēl

vairāk izbrīnījās: „Tu māki runāt?!” „Protams!” sniegpārsliņa atbildēja. „Vai es varētu ienākt iekšā pie tevis?”

sniegpārsliņa jautāja. „Nē, nevari vis!” meitenīte sabijusies atteica. ”Kāpēc?” sniega pārsliņa bēdīga čukstēja.

Meitene bailīgi atteica:” Es vēl neesmu gatava draudzēties ar ūdeni...” Sniega pārsliņai pār vaigu noripoja

asara un viņa sacīja:” Lūdzu, lūdzu, ielaid mani istabā! Man šeit ir ļoti auksti!...” Meitene brīdi padomāja un

atvēra logu, ielaizdama sniegpārsliņu istabā. Meitene apbrīnoja sniegpārsliņu par viņas izturību – istabā taču

bija karsti! Un tad... sniegpārsliņa pārvērtās par mazu feju! „Feja!” meitenīte iesaucās! „Tā ir taisnība. Es

esmu sniega feja un mani sauc par Sniegpārslu! Es esmu šeit, lai tu beigtu baidīties no ūdens, ledus un

lāstekām!”

Elīna Baiba Bērziņa, 5.b klase

Juris un Andris

Reiz dzīvoja 2 puikas – Juris un Andris. Andris jau trīs gadus bija invalīds. Reiz Juris izmuļķoja Andri. Lai

gan viņš zināja, ka Andris nevar veikt dažas kustības, viņš uzaicināja Andri ciemos. Juris piedāvāja ciemiņam

torti. Andris bija iepriecināts un iesaucās : „Dod tik šurp!” Juris sūtīja Andri uz virtuvi pēc tortes. Andris devās

ratiņkrēslā pēc tortes, taču netika cauri durvīm. Juris pilnā balsī iesmējās... Andris nākamajā dienā uzaicināja

Juri pie sevis. Jurim vislabāk garšoja torte „Cielaviņa”. Andris piedāvāja draugam kūku. Juris teica: „Protams,

neatteikšos!” Andris atteica:” Tad ej uz veikalu un nopērc!” Neapsmej vājāko, tas nāks tev pašam atpakaļ!

Emīlija Purne, 6.b klase